1612. gada beigās, aukstā decembra rītā, gar kāda nama durvTm Lielo augustīnie�u ielā Parīzē pastaigājās trūcīgi ģērbies nepazīstams jauneklis. Labu laiku noso|ojis pa ielu �urp un turp neapņēmīgi kā mīlētājs, kas neiedro�inās ierasties pie savas pirmās mīļākās, lai cik arī tā būtu pieejama, viņ� beidzot iegāja pa durvTm un jautāja, vai maestro Fransuā Porbuss mājās. Kad vecā sieviete, kas slaucīja priek�namu, atbildēja apstiprino�i, jauneklis sāka lēnām kāpt aug�ā, apstādamies ik uz pakāpiena kā nule iecelts galminieks, kas noba�ījies par to, kā viņu pieņems karalis. Uzkāpis pa vītņu kāpnēm līdz galam, viņ� brīdi stāvēja neziņā, vai ķerties pie ērmotā veserī�a, kas rotāja darbnīcas durvis, aiz kurām, bez �aubām, strādāja Indriķa IV gleznotājs, ko Marija Medi�i¹ bija atstūmusi Rubensa dēļ. Jaunekli pārņēma saviļņojums, kāds dro�i vien alla� licis notrīcēt lielu mākslinieku sirdīm, kad tie jaunības un mākslas mīlestības aizrautībā tuvoju�ies ģeniālam cilvēkam vai mākslas darbam. Ikviena cilvēka izjūta sākumā ir zieds, kuru uzplaucējusi cēla sajūsma, kas ar laiku pamazām gaist, kamēr laime vairs ir tikai atmiņas un slava � meli. No visām vārajām jūtām visvairāk līdzīga mīlestībai ir tāda jauna mākslinieka dedzība, kur� tikko uzņēmies sava slavas un posta apzīmogotā likteņa brīni�ķās mokas, dedzība, kas pilna drosmes un bikluma, nenoteiktas paļāvības un nenovērdama izmisuma. Ja cilvēks, kam ir tuk�s maks un tikko atraisījies talants, ierazdamies pie liela meistara, nav dziļi aizkustināts, tad viņam vienmēr pietrūks kādas stīgas dvēselē, kāda otas vilciena, kādas izjūtas darbā, zināmas dzejiskās ekspresijas. Ja da�i pa�pārliecināti lielībnieki pāragri paļaujas uz savu nākotni, tad vienīgi muļķi tādus notur par gudriem. No �āda viedokļa raugoties, sve�ais jauneklis likās patie�ām apdāvināts, � ja talantu mērojam pēc pirmā bikluma, neizskaidrojamās kautrības, ko slavas tīkotāji drīz vien zaudē, darbojoties savā mākslas nozarē, kā skaistas sievietes zaudē kautrību koķetējot. Kad cilvēks pierod pie panākumiem, viņa �aubas zūd, un varbūt kautrība arī ir �aubas. Trūkuma nomākts un tobrīd , pats pārsteigts par savu pārdro�ību, nabaga neofits² nebūtu iegājis pie gleznotāja, kam mums jāpateicas par brīni�ķīgo Indriķa IV portretu, ja pavisam negaidīti viņam nebūtu palīdzējusi nejau�ība. Kāds sirmgalvis kāpa aug�ā pa kāpnēm. Pēc dīvainā apģērba, greznās me�ģiņu apkakles, pēc noteiktās, dro�ās gai-tas jauneklis noprata, ka �is vīrs ir gleznotāja draugs vai mecenāts, un, dodams viņam ceļu, pavirzījās sāņus |

uz kāpņu laukumiņa un ziņkārīgi nopētīja sirmgalvi, cerēdams saskatīt viņā mākslinieka labsirdīgo dabu vai mākslas cienītāja pakalpīgo raksturu, ta�u ieraudzīja viņa sejā kaut ko velni�ķīgu, to nenosakāmo, kas vienmēr valdzina māksliniekus. Iedomājieties kailu, izliektu, uz priek�u izvirzītu pieri pār mazu, saspiestu, uzrauktu degunteli kā Rablē vai Sokrātam, zobgalīgu, grumbu ieskautu muti, īsu, lepni paceltu zodu, ko rotā sirma, smaili apcirpta bārda, jūras zaļas acis, kuras �ķita gadu gaitā zaudēju�as spo�umu, bet, sprie�ot pēc kontrasta ar perlamutra baltumu, kas ietvēra redzokli, dro�i vien da�kārt dusmu vai sajūsmas brī�os �audīja zibsnījo�us skatienus. Turklāt seju bija dīvaini apzīmogojis nogurums, ko rada vecums un vēl vairāk domas, kuras sagrau� tiklab dvēseli, kā miesu. Acīm vairs nebija skropstu, un virs to dobumu izciļņiem tik tikko varēja manīt uzacu pēdas. Uzlieciet �o galvu uz trausla un vārga rumpja, iekausējiet to ar �ilbino�i baltām me�ģinēm, uzmetiet uz sirmgalvja melnā kamzoļa smagu zelta ķēdi, un jūs gūsit aptuvenu priek�statu par �o cilvēku, kam puskrēsla kāpņu telpā pie�ķīra kaut ko fantastisku. Varētu domāt, ka Rembranta gleznots portrets, izkāpis no rāmja, klusi soļo lielajam gleznotājam raksturīgajā, tum�ajā atmosfērā. Sirmgalvis uzmeta jauneklim pētījo�u skatienu, trīsreiz pieklauvēja pie durvīm un sacīja slimīgajam, gadus �etrdesmit vecajam vīram, kas viņus ielaida:

� Labdien, maesfrol

Porbuss godbijīgi paklanījās, jāva ienākt jauneklim, domādams, ka sirmgalvis atvedis viņu līdzi, un turpmāk nelikās par viņu zinis � jo vairāk tāpēc, ka neo-fits palika stāvam kā sastindzis burvības varā, kādu izjūt ikviens dzimis gleznotājs, pirmoreiz ieraugot meistara darbnīcu, kurā viņam atklājas da�s labs degrades noslēpums. Liels logs griestu velvē apgaismoja meistara Porbusa darbnīcu. Koncentrēdamās uz molberta audeklu, ko bija skāru�i tikai divi trīs palsi otas vilcieni, dienas gaisma neaizsniedza pla�ās telpas tum�os, dzijos kaktus. Vienīgi da�i rūsganajā pustumsā noklīdu�i atspulgi lika iezalgoties sudraba vizujiem uz vācu jātnieka bruņām, kas karājās pie sienas, negaidot asi iezīmēja senlaicīgas, neparastiem traukiem pieblīvētas bufetes izgriezto, pulēto dzegu vai ie�uva mirdzo�us dūrienus vecu brokāta aizkaru graudainajā audumā, kas, sakārtots dzijās krokās, noderēja par fonu modelim. Uz plauktiem un galdiņiem stāvēja ģip�a nolējumi, antīko dievie�u skulptūru fragmenti un torsi, ko gadu simteņu skūpsti ar mīlestību bija noslīpēju�i. Neskaitāmas skices, studijas trīskrāsainā pastelī vai sangvinā un spalvas zīmējumi klāja sienas līdz pat griestiem. Krāsu kārbas, e|Jas un esences pudeles, apgāztas taburetes atstāja brīvu tikai �auru eju līdz

gaismas lokam zem platā, augstā loga, pa kuru stari krita tie�i uz Porbusa bālās sejas un neperas.ā sirmgalvja ziloņkaula krāsas pieres. Drīz jaunek|a uzmanību pilnīgi saistīja tikai viena vienīga glezna, kura pat �ai nemieru un trauksmju laikā jau bija k|uvusi slavena un kuru aplūkot nāca viens otrs no tiem stūrgalvjiem, kam mums jāpateicas par svētās uguns nosargā�anu jaunajās dienās. Skaistā glezna attēloja Ēģiptes Mariju³, kas patlaban gatavojas maksāt laiviniekam par pārcel�anu. So brīni�ķīgo Marijai Medi�i gleznoto �edevru viņa pati trūkuma laikā bija pārdevusi.

� Tava svētā man patīk, � sirmgalvis sacīja Por-busam, � un es būtu ar mieru maksāt par to desmit zelta ekī vairāk, nekā tev dod karaliene, bet sacensties ar viņu � pie velnal

� Jums glezna liekas laba?

� На, hal � vecais izsaucās. � Laba? Jā un nē. Sieviete gan tīri labi uztriepta, bet viņa nav dzīva. Jūs, mākslinieki, iedomājaties, ka esat izdarīju�i visu, ja jums izdevies uzzīmēt pareizu figūru, kur pēc anatomijas likumiem viss ir savā vietāl Jūs izkrāsojat zīmējumu miesas toņos, kas iepriek� sajaukti uz jūsu paletes, cenzdamies vienu pusi noklāt tum�āku nekā otru, un, tā kā jūs laiku pa laikam uzmetat acis kailai

sievietei, kas stāv uz paaugstinājuma, jums �ķiet, ka atveidojat dabu, jūs iedomājaties, ka esat gleznotāji, ka esat izvīlu�i debesīm dievi�ķo noslēpumu! Brrl Lai būtu liels dzejnieks, nepietiek pārzināt sintaksi un izvairīties no valodas kļūdāmi Uzlūko savu svēto, Por-busl No pirmā skatiena tā liekas brīni�ķīga, bet, uzmetot acis otrreiz, mēs ieraugām, ka tā ir pielīmēta pie audekla un nav iespējams apiet tai apkārt. Tas ir siluets, viņai ir tikai viena puse, tā ir izgriezta kontūra, tēls, kas nevar ne pakustēties, ne mainīt stāvokli. Starp roku un gleznas fonu nav jūtams gaiss, trūkst telpas un dziļuma, lai gan ar perspektīvu viss ir kārtībā, atmosfēras nianses novērotas precīzi; tomēr, par spīti tik slavējamām pūlēm, nekas mani nepārliecina, ka �ai skaistajā ķermenī plūst dzīvības siltā elpa. Man liekas, ja es piedurtu roku tvirtajām, apaļajām krūtīm, tad sajustu tās aukstas kā marmoru! Nē, draugs, zem �ās ziloņkaula krāsas ādas nerit asinis, dzīvības purpursarkanā rasa nepiebriedē vēnas un dzīsliņas, kas sazarojas tīklā zem deniņu un krū�u dzintarainā dzidruma. 5ī vieta pulsē, turpretī tā ir glu�i stinga, dzīvība un nāve cīnās katrā detaļā: �eit jūtams, ka tā ir sieviete, tur tā ir statuja, vēl tālāk � līķis. Tas, ko tu esi radījis, ir nepilnīgs. Lolotajā mākslas darbā tev izdevies iedvest tikai daļu savas dvēseles. Ne vienreiz vien Prometeja lāpa lavās rokās nodzisusi, un daudzās vietās tava glezna palikusi dievi�ķās liesmas neskarta.

� Bet kāpēc, dārgais maestro? � Porbuss godbijīgi jaulāja sirmgalvim, kamēr jauneklis ar pūlēm novaldījās, nemeties pēlējam virsū.

� Tad paklausies, � sīkais ve�uks sacīja. � Tu esi svārstījies starp divām sistēmām � starp zīmējumu un kolorītu, starp veco vācu meistaru vēso sīkumainību, stīvo precizitāti un itālie�u gleznotāju �ilbino�o kvēli, laimīgo pārpilnību. Tu gribēji atdarināt vienlaikus Hansu Holbeinu un Ticiānu, Albrehtu Dīreru un Paolo Veronēzi. Protams, di�i centieni! Bet kas notika? Tev neizdevās sasniegt ne atturīguma skarbo pievilcību, ne gaismēnas mānīgo burvību. Kā izkausēta bronza salau� pārāk nestipru veidni, tā �ai vietā Ticiāna bagātīgās, spilgtas krāsas salauzu�as Albrehta Dīrera skopās kontūras. Citur zīmējums ir izturējis un saglabājis venēcie�u paletes dāsnos palus. Tavā sievietē nav pilnīgs ne zīmējums, ne kolorīts, tajā viscaur manāmas no�ēlojamas nenoteiktības pēdas. Ja tu nejūties pietiekami stiprs, lai sava ģēnija ugunī sakausētu abus glezno�anas veidus, kuri vēl aizvien cīnās savā starpā, tad vajadzēja godīgi izvēlēties vai nu vienu, vai otru, lai panāktu vienību, kas ir dzīvas mākslas priek�noteikums. Tu esi patiesīgs tikai vidusdaļā, citur tavas kontūras ir neīstas, tās neko neietver un aiz tām nekas nav jūtams. Patiesība ir �eit, � sirmgalvis sacīja, norādīdams uz svētās krūtīm. � Un tad vēl �eit, � viņ� turpināja, rādīdams punktu, kur uz gleznas beidzās plecs. � Turpretī �eit, � vecais atkal pievērsās krū�u vidusdajai, � viss ir aplam. Nemēģināsim analizēt, citādi tu kritīsi izmisumā.

Vecis apsēdās uz taburetes, saņēma galvu rokās un klusēja.

� Tomēr, maestro, � Porbuss iebilda, � lai uzgleznotu �īs krūtis, esmu ilgi pētījis kailu ķermeni. Ta�u, mums par nelaimi, da�i patiesi, dabā gūti iespaidi, atveidoti uz audekla, vairs neliekas ticami...

� Mākslas uzdevums nav dabu kopēt, mākslas uzdevums ir dabu izleiktI Mākslinieks nav nekāds norakstītājs, bet gan dzejnieksl � sirmgalvis sparīgi iesaucās, pārtraukdams Porbusu ar valdonīgu �estu. � Tad jau tēlniekam nevajadzētu darīt neko citu kā tikai atliet ģipsī sievietiI Bet pamēģini atliet savas mīļākās roku un noliec to sev priek�ā! Tu ieraudzīsi līķa roku bez jebkādas līdzības ar oriģinālu un būsi spiests uzmeklēt tēlnieka kaltu, kas, nesniedzot kopijas precizitāti, atveidos kuslību un dzīvību. Mums jāuztver visas radības un visu lietu dvēsele, jēga, raksturs. Iespaidi! Iespaidi! Tie ta�u ir tikai dzīves nejau�ās parādības, nevis pati dzīve. Roka, ja reiz esmu izvēlējies �o piemēru, � roka nav tikai ķermeņa da|a, tā izsaka un turpina domu, kas jāuztver un jāa.sedz. Ne gleznotājs, ne dzejnieks, ne tēlnieks nedrīkst �ķirt iespaidu no cēloņa, kas ir nesaraujami saistīti viens ar otru. Te sākas mākslinieka īstā cīņa. Daudzi gleznotāji gūst panākumus tīri instinktīvi, nemaz nepazīdami mākslu no �āda viedokja. Jūs gan zīmējat sievieti, bet viņu neredzat! Tā jums neizdosies ielauzties dabas noslēpumainajā burvībā. Jūsu roka, jums pa�am to nemaz neapzinoties, atveido modeli, ko esat nokopējis no sava skolotāja. Jūs pietiekami neiedziļināties formas būtībā, jums pietrūkst mīlestības un neatlaidības, lai izsekotu tās daudzveidībai un novirzēm. Skaistumā ir kaut kas bargs un nepieejams, tas tik viegli nedodas rokā, ir jānogaida īstais brīdis, jāuzglūn tam, nemitīgi tas jāvajā un cie�i jāsapin, lai piespiestu to padoties. Forma ir līdzīga mitoloģijas Protejam⁴, ta�u daudz viltīgāka, daudz grūtāk notverama, un tikai pēc ilgām cīņām izdodas piespiest to parādīties savā īstajā izskatā. Jūs, viduvējie gleznotāji, parasti apmierināties ar pirmo, tīri ārējo tēlu, kādā tā jums atklājas, vai labākajā gadījumā ar to, ko uztverat otrreiz, tre�o reizi, ia�u tā nerīkojas tie, kas galu galā tomēr uzvar �ajā cīņā, �ie nepieveicamie gleznotāji nejauj sevi apmānīt, viņi neatlai�as, kamēr nav piespiedu�i dabu parādīties glu�i kailai tēs īstajā būtībā. Tā rīkojās Rafaels, � to sacīdams, sirmgalvis noņēma melno samta cepurīti, lai apliecinātu cieņu, kādu juta pret �o mākslas karali. � Rafaela pārākuma pamats ir iek�ējā jēga, kas viņa darbos it kā tiecas lauzt formas ietvarus. Viņa tēliem forma ir tas pats, kas mums: tā ir tulks, kam jāpau� idejas, izjūtas, poēzijas daudzveidība. Katrs tēls ir vesela pasaule, tas ir portrets, kura di�enā vīzijā skatīto, apskaidroto, iek�ējas balss aicināto modeli atsegusi dievi�ķa roka, līdz ar to parādīdama izteiksmes avotus, kas rodami veselu mū�u ilgā pagātnē. Jūs savas sievietes ietērpjat skaistā miesā, skaistos vijņos sakārtojat viņām matus, bet kur paliek asinis, no kā dzimst miers vai kaislības, no kā atkarīga izjūta un iespaids? Tava svētā ir brunete, tomēr �eit, mans nabaga Porbus, pavīd kaut kas no gai�matesl Jūsu figūras ir bāli, izkrāsoti spoki, kam jūs liekat paslīdēt mums gar acīm, � un to jūs saucat par glezniecību un mākslul Tāpēc vien, ka esat attēloju�i ko tādu, kas vairāk līdzinās sievietei nekā mājai, jūs domājat, ka mērķis sasniegts, un, juzdamies lepni, ka jums nav jāpieraksta blakus savām figūrām currus venustus⁵ vai p u I c h e r homo⁶, kā to darīja pirmatnējie gleznotāji, jūs iedomājaties, ka esat brīni�ķīgi mākslinieki! Vai, vai! Mērķis vēl nav sasniegts, mīļie draugi, jums vēl jāizlieto daudz zīmuju, jāapglezno daudz audekla, pirms to sasniegsit. Protams, tie�i tā sieviete mēdz pieliekt galvu, tā viņa satur svārkus, ar tie�i tādu padevīgu maigumu acu skatiens kļūst gurds un aizplīvurots, tie�i tā uz vaigiem noplīvo skropstu trīco�ā ēna. Tas viss ir tā, un tomēr tas nav tas. Kā tur trūkst? Tīrā nieka, bet �is nieks ir viss. Jūs gan esat uztvēru�i dzīves ārējās parādības, bet neatsedzat tās pāri plūsto�o pilnību, to vārdos neizsakāmo, kas varbūt ir dvēsele un līdzīgi dūmakai virmo ap ārējo �aulu; un, visbeidzot, jūsu darbos nav tā dzīvības pilnplaukuma, ko pratu�i tvert Ticiāns un Rafaels. Ņemot par izejas punktu jūsu sasniegumu virsotni, varbūt izdotos radīt lieliskas gleznas, ta�u jūs pārlieku ātri pagurstat. Parastais skatītājs gan jūsmo par jūsu audekliem, bet īsts lietpratējs pasmīn. Ai Mabīz, mans skolotāj, � dīvainais sirmgalvis piebilda,

� tu esi laupītājs, Mabīz, tu esi nolaupījis un aiznesis sev līdzi dzīvību! � Un tomēr, � viņ� turpināja,

� �ī glezna ir labāka nekā bezkauņas Rubensa audekli ar flāmu gaļas blāķiem, kurus viņ� noklājis ar cinobru, tā ir labāka par viņa rudo matu straumēm un krāsu jezgu. Jums vismaz te ir kolorīts, izjūta un zīmējums, trīs galvenie mākslas elementi.

� Bet �ī svētā ir brīni�ķīga, mans kungs! � skaļi iesaucās jauneklis, pamozdamies no dzijām pārdomām. � Abās figūrās, kā svētajā, tā pārcēlājā, jūtams tāds ieceres smalkums, kādu velti meklēt itālie�u gleznotāju darbos; es nezinu nevienu no viņiem, kas būtu iedomājies attēlot laivinieka svārstīgumu.

� Vai tas gudrinieks ir jūsu paziņa? � Porbuss jautāja sirmgalvim.

� Piedodiet manu pārdro�ību, � jauneklis pietvīcis atbildēja. � Esmu sve�inieks, nejēga, triepju, kā protu; tikai nesen ierados �ai pilsētā, kas ir visu zinā�anu avots.

� Nu tad pie darba! � Porbuss sacīja, pasniegdams jauneklim sarkanu zīmuli un papīra lapu.

Sve�inieks veikli uzzīmēja Marijas figūras kopiju.

� Ohol � sirmgalvis izsaucās. � Kāds ir jūsu vārds?

Jauneklis parakstījās zem zīmējuma: �Nikolā Pusēns.�

� Iesācējam tas nemaz nav slikti, � noteica dīvainais sirmgalvis, kas tik kaislīgi spriedelēja. � Es redzu, tavā klātbūtnē var runāt par glezniecību. Nenosodu tevi tāpēc, ka tu sajūsminājies par Porbusa svēto. It visu acīs tas ir �edevrs, un tikai tie, kas iepazinu�i visdziļākos mākslas noslēpumus, spēj atklāt, kādā ziņā gleznotājs grēko. Bet, tā kā tu esi mācības cienīgs un spējīgs to saprast, es tev tūlīt parādī�u, cik maz vajadzēja, lai darbs būtu pilnīgs. Skaties ar abām acīm un visu iegaumē, varbūt tev nekad vairs negadīsies tāda izdevība pamācīties. Dod �urp savu paleti, Porbusl

Porbuss aizgāja pēc paletes un otām. Ve�uks ar strauju, krampjainu kustību atrotīja piedurknes, iebāza īk�ķi Porbusa pasniegtajā, ar da�ādiem toņiem izraibinātajā paletē un nevis paņēma, bet rau�us izrāva no tā rokām sai�ķi visda�ādākā biezuma otu. Viņa ķī|bār-diņa nodrebēja aiz draudīga sasprindzinājuma, kas pauda kaislīgas iztēles apmātību. Ņemdams ar otu krāsu, viņ� caur zobiem ņurdēja:

� 5os toņus vajadzētu izmest pa logu kopā ar vīru, kas tos sajaucis, tie ir tik jēli un nedabiski, ka jālec vai no ādas laukāl Kā lai ar tiem glezno?

Tad viņ� drud�ainā steigā iemērca otas galiņu da�ādās krāsās, pārskriedams visu toņu gammu ātrāk nekā baznīcas ērģelnieks klaviatūru, spēlējot Lieldienās �O filii�⁷.

Porbuss un Pusēns nekustīgi stāvēja katrs savā pusē gleznai, iegrimu�i aizrautīgā vēro�anā.

� Vai redzi, jaunekli, � sirmgalvis neatskatīdamies runāja, � vai redzi, kā ar trim �etriem otas vilcieniem

un plānu iezilganu plankumiņu var likt gaisam virmot ap nabaga svētās galvu, kura dro�i vien slapa nost sabiezinātajā atmosfērai Palūkojies, ka tagad plīvo drapējums: nu ir saprotams, ka vēja pūsma to viļņol Pirmā к tas izskatījās ka iestīvinēts un ar sprau�amada-tām saturēts audekls. Vai tu ievēro, cik labi �is samtaini vizmojo�ais tonis, ko nupat uzliku uz krūtīm, atveido jaunas sievietes ēdas sulīgo vingrumu un kā sarkanbrūna un okera sajaukums sasilda �ās milzu ēnas vēso pelēkumu, kur stinga asinis, kam jāplūst dzīslās? Jaunekli, jaunekli, to, ko es tev �eit rādu, neviens meistars nevarētu tev iemācīt. Vienīgi Mabīzs zināja noslēpumu, kā padarīt figūras dzīvas. Mabīzam bija tikai viens skolnieks � esi Man nav mācek|u, un es jau esmu vecs. Tu esi pietiekami saprātīgs, lai pēc tā, ko jauju tev nojaust, uzminētu pārējo.

Nepārstādams runāt, dīvainais sirmgalvis pieskārās audeklam, drīz te, drīz tur: �eit divi otas vilcieni, tur � viens, ta�u katrreiz tie bija tik loti vietā, ka tagad glezna likās esam pavisam cita, gaismas caurausta glezna. Vecais strādāja ar kaislīgu dedzību, tā ka viņa augstā, kailā piere aprasoja sviedriem, viņ� rīkojās tik ātri, ar tik aprautām, nepacietīgām, spējām kustībām, ka jaunajam Pusēnām �ķita, it kā ērmoto veci būtu apsēdis kāds dēmons, kas liek fantastiskā

Struma darboties viņa rokam neatkarīgi no pa�a gribas. Acu pārdabiskais mirdzums, krampjainas kustības, kas �ķita kāda protesta izraisītas, likās pamatojam �o domu un gribot negribot ietekmēja jaunekļa iztēli. Vecais turpināja darbu runādams:

� Plik�i Plak�l Plik�i Skaties, jaunais cilvēk, tā to uzzie�! �urpu, �urpu, mani sīkie triepieni, iekvēliniet �o ledaino tonil Lai top! Nu, tā! � viņ� sacīja, uzburdams siltumu detaļām, kuru nedzīvumu bija nopēlis, ar da�iem krāsas plankumiem novērsdams temperamenta pretrunību un panākdams tonālu vienotību, kāda piederas dedzīgai ēģiptietei. � Redzi, mīļais: iz�ķiro�ais ir beidzamais otas vilciens. Porbusam tādu pēdējo triepienu bija simtiem, man � tikai viens. Par to, kas ir apak�ā, neviens mums nepateiksies, iegaumē!

Beidzot vecais dēmons aprima un, pagriezies pret Porbusu un Pusēnu, kas bija glu�i mēmi aiz sajūsmas, sacīja:

� To gan vēl nevar salīdzināt ar manu �Skaisto Nuazēzi�, tomēr zem tāda darba jau var likt savu vārdu. Jā, es būtu ar mieru to darīt, � viņ� piebilda, pieceldamies, lai paņemtu spoguli, kurā aplūkot gleznu.

� Tagad iesim brokastot, � viņ� sacīja. � Nāciet abi uz manu mitekli. Man ir kūpināts �ķiņķis un labs

vīnsi Ehfil Par spīti smagajam laikam, mēs patērzēsim par glezniecTbul Mēs esam spēks... Sis jauneklis ir spējīgs puisis, � viņ� piebilda, uzsizdams Nikolā Pusēnām uz pleca.

Tikai nupat ieraudzījis normandie�a lētās, apbru�ātās drēbes, vecais izvilka no jostas ādas maku, parakņājās tanī, paņēma divas zelta monētas un, rādīdams tās jauneklim, teica:

� Es pērku tavu zīmējumu.

� Ņem! � Porbuss sacīja Pusēnām, redzēdams to nodrebam un piesarkstam aiz kauna, jo jaunajam māksliniekam piemita nabadzīga cilvēka lepnums. � Ņem ta�u, viņam zutenī ir tikpat daudz naudas, cik karalim!

Visi trīs izgāja no darbnīcas un, spriezdami par mākslu, aizsojoja līdz skaistai koka mājai netālu no Senmi�ela tilta. Pusēnu sajūsmināja ēkas izrotājumi, durvju veserītis, logu apmales, arabeskas. Nākamais gleznotājs pēk�ņi atradās apak�stāva zālē, kur kamīnā sprēgāja uguns, pie gardiem ēdieniem apkrauta galda un � glu�i nedzirdēta laimei � divu lielu, viņam vēlīgu mākslinieku sabiedrībā.

� Jaunais cilvēk, � Porbuss sacīja, redzēdams Pusēnu kā apstulbu�u stāvam pie kādas gleznas, � neielūkojieties pārāk dziļi �ai gleznā, citādi jūs kritīsit izmisumā.

Tas bija �Ādams�, ko Mabīzs bija uzgleznojis, lai izkļūtu no cietuma, kur viņu pārlieku ilgi turēja kreditori. Ādama figūrā patie�ām izpaudās tāds realitātes spēks, ka ar �o brīdi Nikolā Pusēns sāka saprast sirmgalvja neskaidro vārdu īsto jēgu. Vecais skatījās uz gleznu ar apmierinājumu, ta�u bez sajūsmas, it kā sacīdams: �Es varu gleznot labāki�

� Jā, tajā ir dzīvība, � viņ� teica, � mans nabaga skolotājs te pārspējis pats sevi, tomēr gleznas di-benplānā vēl mazliet trūkst patiesīguma. Cilvēks tajā tie�ām ir dzīvs, viņ� ceļas un tūlīt nāks mums klāt. Bet gaiss, debesis, vēj�, � viss, ko mēs elpojam, redzam un jūtam, � tā tur nav. Turklāt, tas ir tikai cilvēksl Ta�u vienīgajā cilvēkā, ko nupat radīju�as dieva rokas, vajadzēja būt kaut kam dievi�ķam, kā �eit trūkst. Mabīzs pats to ar sapīkumu atzina, kad nebija piedzēries.

Pusēns satrauktā ziņkārē uzlūkoja drīz sirmgalvi, drīz Porbusu. Viņ� piegāja pie Porbusa, it kā gribēdams tam pajautāt namatēva vārdu, bet gleznotājs noslēpumaini pielika pirkstu pie lūpām, un jauneklis, lai arī dziļi ieinteresēts, cieta klusu, cerēdams, ka agri vai vēlu kāds teiciens liks viņam uzminēt, kā sauc namatēvu, kura bagātību un talantu pietiekami

apliecināja Porbusa cieņa un �ai telpa savāktie brīni�ķīgie mākslās darbi.

Ieraudzīdams uz tum�a ozolkoka paneļa gleznotu lielisku sievietes portretu, Pusēns izsaucas:

� C^!k skaists D�ord�onel

� Nē, � sirmgalvis iebilda. � Jūs redzat vienu no maniem pirmajiem smērējumiem ...

� Pie jodal Tad es atrodos glezniecības dieva mājoklī! � Pusēns vientiesīgi noteica.

Sirmgalvis pasmaidīja kā cilvēks, kas jau sen pieradis pie tādiem slavinājumiem.

� Meistar Frenhoferl � Porbuss ierunājās. � Vai jūs mūs nepacienātu ar savu labo Reinas vīnu?

� Lieku galdā divas krūkas! � vecais atbildēja.

� Vienu kā atlīdzību par prieku, kādu man �orīt sagādāja tava daiļā grēciniece, un otru kā draudzības pierādījumu.

� Ai, ja mani pastāvīgi nemocītu mana kaite un jūs atjautu man apskatīt jūsu �Skaisto Nuazēzi�, � Porbuss sacīja, � tad es varētu uzgleznot nozīmīgu gleznu: augstu, platu, ar dziļu fonu, kur visas figūras būtu dabiskā lielumā.

� Parādīt savu darbu? � vecais glu�i satraukts iesaucās. � Nē, nē, tas vēl ir pilnveidojams! Vakar pievakarē man likās, ka esmu to jau pabeidzis. Viņas acis man �ķita valgas, miesā pulsēja asinis. Matu pīnes plīvoja. Viņa dva�ojat Lai gan esmu atradis līdzekli, kā uz gluda audekla atveidot dabas apaļās un reljefās formas, tomēr �orīt dienas gaismā man bija jāatzīst, ka esmu kļūdījies. Ai, ail Lai gūtu tādas pārsteidzo�as sekmes, esmu pamatīgi studējis lielos kolorīta meistarus, izpētījis un analizējis katru otas vilcienu gaismas valdnieka Ticiāna gleznās. Tāpat kā �is di�enais gleznotājs, es uzskicēju seju gai�ā tonī ar sulīgiem, elastīgiem triepieniem, � jo ēna ir tikai nejau�ība, iegaumē to, mīļaisl Tad atkal ķēros pie darba un ar pusēnām un palsu lazējumu, pakāpeniski pamazinādams tā caurspīdīgumu, ieguvu visstiprākās ēnas līdz pat tīri melniem toņiem. Jo parasto gleznotāju darbos ēnas ir pavisam kas cits nekā apgaismotās detaļas, tās ir koks, bronza, viss, ko vēlaties, tikai ne cilvēka miesa ēnā. Ir jūtams, ka, figūrai mainot stāvokli, ēno-jumi nepazudīs un nekļūs gai�i. Esmu izvairījies no �ās kļūdas, ko pieļauj daudzi ļoti ievērojami gleznotāji, un manos darbos baltums samanāms pat zem visbiezākā ēnojuma. At�ķirībā no daudzajiem nejēgām, kas iedomājas pareizi zīmējam tikai tāpēc, ka rūpīgi un tīri uzvelk katru līniju, es nemēdzu asi iezīmēt figūru aprises un izcelt vissīkāko anatomisko detaļu, jo cilvēka ķermenis nebeidzas ar līnijām, �ai ziņā

tēlniekiem ir iespēja vairāk tuvoties īstenībai. Daba ietver sevī veselu rindu apa|umu, kas iek|aujas cits citā. Stingri sakot, zīmējums neeksistēt Nesmejieties, jaunais cilvēki Lai cik savādi jums liekas �ie vārdi, reiz jūs sapratīsit to jēgu. Līnija cilvēkam ir līdzeklis, kas palīdz saprast gaismas iedarbību uz priek�metiem, ta�u dabā, kur viss ir apjomīgs, nav līniju: zīmējums rodas modelējot, citiem vārdiem, atdalot priek�metus no to vides; vienīgi gaismas sadalījums pie�ķir ķermenim apveidu! Es nesastindzināju uzmetuma līnijas, bet pārklāju kontūras ar gai�u un siltu pustoņu dūmaku, un tāpēc nevar noteikti parādīt ar pirkstu vietu, kur kontūras saskaras ar fonu. Tuvumā darbs liekas irds un tam it kā trūktu precizitātes, ta�u divu so|u attālumā katra detaļa kļūst tvirta, noteikta un at�ķirīga, ķermenis ir spējīgs pagriezties, formas top reljefas, visapkārt Jūt plūstam gaisu. Tomēr vēl es neesmu apmierināts, mani māc �aubas: varbūt labāk vajadzēja iztikt bez neviena zīmuļa vilciena un sākt figūru no vidus, vispirms atveidojot visvairāk apgaismotos izciļņus, lai pēc tam pārietu pie tum�ākajām daļām. Vai tā nedara saule, Visuma dievi�ķīgais gleznotājs? Ai daba, daba, vai kāds jebkad spējis tevi, mū�am bēgo�o, notvert? Iegaumējiet: pārāk lielas zinā�anas, tāpat kā zinā�anu trūkums, noved pie nolieguma. Es �aubos par savu darbu!

Brīdi klusējis, sirmgalvis atsāka:

� Nu jau būs desmit gadu, jaunais cilvēk, kop� strādāju, bet ko nozīmē desmit īsi gadi, kad ir runa par cīņu ar dabu? Mēs nezinām, cik ilgs laiks bija vajadzīgs Pigmalionam⁸, lai radītu vienīgo statuju, kas atdzīvojās!

Sirmgalvis iegrima dziļās domās un, neapzināti rotaļādamies ar nazi, stingi raudzījās vienā punktā.

� Viņ� runā ar savu garu! � Porbuss pa�ukstēja.

Dzirdot �os vārdus, Pusēnu sagrāba mākslinieka neizskaidrojamā zinātkāre. Tik vērīgais un tai pa�ā laikā apmātais sirmgalvis ar spo�ajiem acu baltumiem viņam bija kļuvis kas vairāk nekā tikai cilvēks, tas �ķita kā nezināmās sfērās mīto�s fantastisks ģēnijs. Dvēselē modās tūksto�iem juceklīgu domu. �ādas burvestības morālā ietekme nav skaidri nosakāma, tāpat kā nevar aprakstīt saviļņojumu, ko izraisa dziesma, kura trimdiniekam atgādina dzimteni. Nicinā�ana, ar kādu vecais vīrs raudzījās uz visskaistākajiem mēģinājumiem mākslā, viņa bagātība, izturē�anās, Porbusa godbijība pret viņu, tik ilgi slepenībā turētais darbs, ar pacietību radīts, bez �aubām, ģeniāls darbs, ja sprie� pēc �Svētās jaunavas� galvas, kas bija modinājusi jaunajā Pusēna neliekuļotu sajūsmu un kas pat līdzās Mabīza �Ādamam� bija skaista un apliecināja �ā mākslās valdnieka ķēni�ķīgo meistarību, it viss sve�ajā sirmgalvī sniedzas pāri cilvēciska robe�ām. Skatot �o pārdabisko būtni, Nikolā Pusēna bagātajā iztēlē skaidri un apjau�ami izveidojās pilnīgs priek�stats par mākslinieka dabu, par neprātīgo dabu, kam dotas tādas spējas un kas pārlieku bie�i tās nelietīgi izmanto, vedot sev līdzi vēsa prata cilvēkus, sīkpilsoņus un pat da�us mākslas mīļotājus pa tūksto� akmeņainiem ceļiem, kur �ie ļautiņi nesaskata neko, kamēr gleznotāja daba, baltspārnotā būtne, ar savu rotaļīgo fantāziju atklāj tur veselas epopejas, pilis un mākslas darbus. Zobgalīgā un labsirdīgā, dāsnā un nabagā mākslinieka dabai Tā aizgrābtā Pusēna acīs sirmgalvis bija pēk�ņi pārvērties par pa�u mākslu, par mākslu ar visiem tās noslēpumiem, aizrautību un sap-ņojumiem.

� Jā, mīļais Porbus, � Frenhofers atkal ierunājās, � man vēl līdz �im nav izdevies atrast nevainojami veidotu sievietes ķermeni, kura formās izpaustos ideāls skaistums un ādas krāsa būtu... � viņ� nepabeidza teikumu un iesaucās: � Kur tagad dzīvē sastapt neatrodamo, tik bie�i meklēto senatnes Venēru? Labi, ja mums gadās uziet tās daiļuma lauskas... Ail Lai vienu vienTgu reizi uz mirkli ieraudzītu dievi�ķi pilnīgu, vārdu sakot, ideālu būtni, es atdotu visu savu mantul Ietu tevi meklēt tavā �ķīstītavā, tu debesu skaistums! Kā Orfejs⁹ es nokāptu mākslas ellē, lai atvestu no turienes dzīvību.

� Mēs varam doties projām, � Porbuss sacīja Pusēnām. � Viņ� mūs vairs ne redz, ne dzird!

� Iesim uz viņa darbnīcu! � sajūsmināts jauneklis vedināja.

� O, vecais gudrinieks prot sargāt tās ieeju! Viņa dārgumi ir pārāk labi noglabāti, lai mēs tiktu tiem klāt. Jau agrāk, nenogaidot, kamēr jums radīsies �ī doma un vēlē�anās, esmu mēģinājis piekļūt noslēpumam.

� Tātad ir kāds noslēpums?

� Jā, � Porbuss atbildēja. � Vecais Frenhofers ir Mabīza skolnieks, vienīgais, ko viņ� bija ar mieru mācīt. Kļuvis viņam draugs, glābējs un tēvs, Frenhofers ziedoja lielāko daļu savas bagātības, lai apmierinātu Mabīza kaislības. Par to Mabīzs atstāja viņam mantojumā reljefa noslēpumu, prasmi pie�ķirt figūrām neparastu dzīvīgumu, dabas īstenību, pēc kā mēs nemitīgi un bezcerīgi tiecamies, bet Mabīzs bija tik labi apguvis �o m ā к u, ka reiz, � tā kā puķotais damasts, kurā viņam bija jāģērbjas Kārļa V sagaidī�anas svinībās, bija pārdots un nodzerts, � pavadīja savu aizgādni pēc damasta auduma parauga apgleznotas papīra drēbēs. Mabīza apģērba drānas savdabīgais spīdums pārsteidza imperatoru, kas, gribēdams par to izteikt komplimentu vecā �ūpas aizgādnim, atklāja viltojumu. Frenho-fers ir cilvēks, kas ar sirdi un dvēseli nodevies mūsu mākslai, viņ� skatās augstāk un tālāk nekā citi gleznotāji. Viņ� ir daudz domājis par krāsām, par līnijas absolūto patiesīgumu, ta�u aizgājis meklējumos tik tālu, ka ap�auba pat �o meklējumu objektu. Izmisuma brī�os viņ� apgalvo, ka zīmējums vispār neeksistējot un ka ar līnijām varot attēlot vienīgi ģeometriskas figūras. Tas neatbilst patiesībai. Jo zīmuļa vilciens un ēnojums ar melnu, kas nav krāsa, var atveidot jebkuru figūru. Tas pierāda, ka mūsu mākslā, tāpat kā dabā, ir bezgala daudz elementu: zīmējums veido skeletu, krāsa ir dzīvība, ta�u dzīvība bez skeleta ir kaut kas vēl nepilnīgāks nekā skelets bez dzīvības. Un, beidzot, vēl lielāka patiesība ir tas, ka iemaņa un novēro�anas spējas gleznotājam nozīmē visu, bet, ja prāta slēdzieni un dzeja sanāk strīdā ar otām, tad cilvēku pārņem �aubas kā �o lāga vīru, kas ir tiklab ārprātīgais, kā gleznotājs. Sev par nelaimi, di�enais gleznotājs piedzimis bagāts un tāpēc var atļauties spriedelēt. Neat-

dariniet viņu! Strādājiet! Gleznotājs drīkst nodoties pārdomām vienīgi ar otām rokā.

� Mēs iekļūsim viņa darbnīcā! � Pusēns iesaucās, neklausīdamies Porbusa vārdos un vairs ne par ko ne�aubīdamies.

Porbuss pasmaidīja par jaunā sve�inieka dedzību un atvadījās, uzaicinādams viņu kādreiz atnākt ciemos.

Nikolā Pusēns lēnām devās atpakaļ uz Arpas ielu un, pats to nemaz nemanīdams, pagāja garām vienkār�ajai viesnīciņai, kurā bija apmeties. Ar satraukuma pilnu straujumu uzskrējis pa neglītajām kāpnēm, viņ� nonāca augstā bēniņu istabā, kas atradās zem slīpa, smaila jumta � vecās Parīzes mājām ir tādi viegli un nesare�ģīti jumta segumi. Pie istabas vienīgā, patum�ā loga sēdēja meitene, kas, durvīm ie�īkstoties, pietrūkās stāvus spējā maiguma uzbrāzmojumā, pazīdama gleznotāju pēc tā, kā viņ� bija nospiedis durvju rokturi.

� Kas tev noticis? � viņa jautāja.

� Man ... man ... tas, ka es jūtos kā gleznotājs! � glu�i bez elpas aiz prieka Pusēns iesaucās. � Līdz �im es �aubījos, bet �orīt atradu ticību pats sev. Es varu kļūt par lielu vīru! Paklau, �illete, mēs būsim bagāti, laimīgi! �ais otās ir zelts ...

Pēk�ņi jauneklis aprāvās. Priecīgais starojums nopietnajā, spēkpilnajā sejā nodzisa, kad viņ� salīdzināja savu cerību milzīgumu ar līdzekļu viduvējību. Istabiņas sienas klāja zīmuļa skices uz vienkār�a papīra. Viņam nebija pat pāris tīru audeklu. Krāsas tolaik maksāja dārgi, un nabaga jaunekļa palete bija gandrīz kaila. Tomēr �ai nabadzībā viņam piederēja � un viņ� to juta � neiedomājamas sirds bagātības un visu aptvero�as iedvesmas pārpilnība. Kad viens no draugiem, kāds mui�nieks � vai varbūt arī pa�a talants � bija atvedis Pusēnu uz Parīzi, viņ� tur nejau�i bija saticis savu mīļāko, vienu no cēlajām un augstsirdīgajām dvēselēm, kas di�a cilvēka tuvumā uzņemas cie�anas, dalās tā rūpēs un pūlas saprast tā untumus, kas ir stipras nabadzībā un mīlestībā, kamēr citas nekautrējas staigāt greznās rotās un di�oties ar savu nejūtīgumu. Smaids, pārslīdot pār �illetes lūpām, zeltoja jumtistabiņu, gai�umā sacenzdamies ar debesu spo�umu. Ne vienmēr viņu mājoklī iespīdēja saule, ta�u vienmēr tur bija �illete; patvērusies savā kaislībā, pieķērusies savai laimei un cie�anām, viņa mierināja ģēniju, kas ļāvās mīlestībai, pirms devās iekarot mākslu.

� Klausies, �illete, panāc �urpl

Paklausīga un priecīga meitene pieskrēja un apsēdēs gleznotājam uz cejiem. Viņa bija pati piemīlība un daiļums, skaista kā pavasaris, izrotāta ar visiem sievi�ķīgajiem dārgumiem, ko apmirdzēja krietnas dvēseles gaisma.

� Mans dievs! � Pusēns iesaucās. � Nekad neuzdrīkstē�os viņai pateikt...

� Vai kāds noslēpums? � viņa jautāja. � Gribu to uzzināt.

Pusēns domīgs klusēja.

� Runā jel!

� �illete ... mana mīļā, labā ...

� А ... tu kaut ko vēlies no manis?

� Jā.

� Ja vēlies, lai atkal pozēju tev tāpat kā todien, � viņa sacīja, uzmetusi lūpu, � es nekad vairs to nedarī�u, jo tādos brī�os tavas acis man nesaka neko. Tad tavas domas vairs nav pie manis, lai gan tu skaties uz mani...

� Vai tev labāk patiktu, ja es gleznotu citu sievieti?

� Iespējams, � �illete atbildēja, � ja viņa būtu ļoti neglīta.

� Labi, � Pusēns nopietni turpināja, � ja manas

nākamās slavas dēļ, lai es varētu kļūt par lielu gleznotāju, tev būtu jāiet pozēt citam, ko tu teiktu?

� Vari mani pārbaudīt, � viņa atbildēja. � Tu labi zini, ka es neietu.

Kā cilvēks, kas gatavs saļimt vai nu aiz prieka, vai neizturamām dvēseles sāpēm, Pusēns nolieca galvu uz krūtīm.

� Paklausies, � meitene paraustīja Pusēna apdilu�ā kamzoļa piedurkni, � esmu tev jau teikusi, Nik, ka tevis dēļ varu atdot dzīvību, bet nekad neesmu tev solījusi atteikties no savas mīlestības, kamēr vien dzīvo�u...

� Atteikties no mīlestības? � jaunais mākslinieks iesaucās.

� Ja es tāda parādītos citam, tu mani vairs nemīlētu, un arī es pati justos tevis necienīga. Pakļauties tavām kaprīzēm � vai tas nav glu�i dabiski un vienkār�i? Aizmirsusi pati sevi, esmu laimīga un lepna, ka varu izpildīt tavas vēlē�anās, kas man ir dārgas. Bet pozēt kādam citam � nu, nē!

� Piedod, mīļā �illefel � gleznotājs iesaucās, mezdamies viņai pie kājām. � Labāk ir tiekties pēc mīlestības nekā pēc slavasl Tu mani valdzini vairāk nekā bagātība un gods. Aizmet manas otas, sadedzini skicēsi Esmu maldījies. Mans aicinājums ir

mīlēt tevi. Neesmu gleznotājs, esmu mīlētājs. Lai iet bojā māksla un visi tās noslēpumil

Laimīga un aizgrābta �illete apbrīnoja jaunekli. Vara bija viņas rokās, meitene instinktīvi juta, ka viņas dēļ māksla aizmirsta un kā vīraka graudiņ� izkūp viņai pie kājām.

� Ta�u tas ir tikai kāds sirmgalvis, � Pusēns atsāka. � Viņ� redzēs tevī vienīgi sievietes ideālu. Tavs skaistums ir tik pilnīgs!

� Ko gan cilvēks nedara aiz mīlestības! � �illete izsaucās, jau gatava ziedot savas mīlas ba�as, lai atlīdzinātu mījotajam par visiem viņas dēļ nestajiem upuriem. � Bet tas nozīmētu sevi pazudināt, � viņa piebilda. � Ai, pazudināt sevi tevis dēļ... jā, tas jau ir ļoti jauki! Bet tu mani aizmirsīsi... Kā gan tev varēja ienākt prātā tik nelaba doma?

� Tā man ienāca prātā, un tomēr es tevi mīlu, � gleznotājs sacīja ar tādu kā no�ēlu. � Vai tie�ām es tāpēc būtu bezgodis?

� Paprasīsim padomu Arduēna tēvam! � viņa ieteicās.

� Nē, nē! Lai tas paliek mūsu abu noslēpums!

� Labi, es ie�u pozēt, tikai tu nedrīksti būt tur klāt, � �illete sacīja. � Paliec aiz durvīm, apbruņo-

jies ar dunci. Ja es klieg�u, nāc iek�a un nodur gleznotāju.

Neredzēdams vairs neko citu pasaulē kā vienīgi mākslu, Pusēns apskāva Zilleti.

�Viņ� mani vairs nemīl,� �illefe nodomāja, palikusi viena.

Meitene jau no�ēloja savu lēmumu. Bet drīz viņu sagrāba vēl ne�ēlīgākas baismas nekā no�ēla: viņa centās atvairīt briesmīgo domu, kas dzima sirdī. Viņai �ķita, ka pati vairs nemīl gleznotāju tik stipri kā līdz �im, jo uzskata, ka tas vairs nepelnī tādu cieņu kā agrāk.

Trīs mēne�us pēc sastap�anās ar Pusēnu Porbuss apciemoja maestro Frenhoferu. Sirmgalvi bija pārņēmusi dzija un spēja grūtsirdība, kam par cēloni, ja ticam medicīnas matemātiķiem, ir gremo�anas traucējumi, vēj�, karstums vai cita tīri fizikāla parādība, bet, pēc spirituālistu domām, mūsu morālās dabas nepilnīgums. Lāga vīrs bija glu�i vienkār�i noguris, cenzdamies pabeigt noslēpumaino gleznu. Viņ� bija gurdi atlaidies platā, ar melnu ādu apvilktā un grebumiem rotātā ozolkoka krēslā un, nemainīdams melanholisko pozu, paskatījās uz Porbusu kā cilvēks, kas jau pieradis pie bēdām.

� Kas ir maestro, � Porbuss viņu uzrunāja, � vai tad ultramarīns, pēc kura jūs braucāt uz Brigi, nederēja? Vai jums neizdevās saberzt mūsu jauno balto krāsu? Jeb varbūt eļļa ir nelāga un otas neklausa?

� Vai man! � sirmgalvis iesaucās. � Vienu brīdi man jau �ķita, ka darbs ir pabeigts, bet, kā redzams, esmu kļūdījies da�ās dētajās, un es nebū�u mierīgs, pirms netik�u skaidrībā ar savām �aubām. Esmu nolēmis doties ceļojumā, brauk�u uz Turciju, Grieķiju, Āziju, lai atrastu modeli un salīdzinātu savu gleznu ar visda�ādākajiem skaistuma tipiem ... Varbūt man tur aug�ā ir pati daba, � viņ� turpināja ar gaisto�u apmierinātības smaidu. � Reizēm man metas gan-

drīz vai bail, ka viegla dvesma pamodinās sievieti un viņa pazudīs.

Pēk�ņi Frenhofers piecēlās, it kā grasīdamies doties projām.

� Nudien, esmu ieradies īstajā laikā, lai aiztaupītu jums ceļa izdevumus un nogurumul � Porbuss iesaucās.

� Kā tā? � Frenhofers izbrīnījies jautāja.

� Jauno Pusēnu mīl kāda neredzēti skaista sieviete, kuras daiļums ir bez trūkumiem. Bet, dārgais skolotāj, ja viņ� būs ar mieru, ka tā jums pozē, tad jums vajadzēs vismaz atļaut mums aplūkot jūsu gleznu.

Sirmgalvis galīgā neizpratnē sastinga.

� Ko? � viņ� beidzot sāpju pilnā balsī iesaucās. � Es lai parādu jums savu dzīvesbiedri, manis pa�a radītu būtni? Lai sarauju plīvuru, ar kuru esmu tikli apsedzis savu laimi? Tā ta�u būtu briesmīga prostitūcijai Jau desmit gadus es dzīvoju �ās sievietes tuvumā, viņa ir mana, vienīgi mana, viņa mīl mani. Vai viņa neuzsmaidīja man par katru otas vilcienu, ar ko es viņu radīju? Viņai ir dvēsele, manis dāvāta dvēsele. Viņa nosarktu, ja vēl kāda cita acis viņu uzlūkotu. Es lai parādu viņul Kur� vīrs vai mīļākais būtu tik zemisks, ka grūstu kaunā savu sievu? Kad tu glezno kaut ko galmam, tu neieliec gleznā visu dvēseli, tu pārdod augstmaņiem tikai izkrāsotus manekenus. Mana glezna nav nekāda glezna, tā ir iejūta, kaislība! Viņai, kas piedzimusi manā darbnīcā, jāpaliek tur �ķīstai un jaunavīgai, un no turienes iziet viņa drīkst tikai apģērbta. Dzeja un sievietes atsedzas kailas vienīgi saviem mīļotajiem! Vai mēs pazīstam Rafaela modeli vai Ariosto And�eliku, vai Dantes Beatri�i? Nē! Mēs redzam tikai formas. Turpretī mans darbs, ko es glabāju aiz bultām un atslēgām tur aug�ā, ir izņēmums mūsu mākslā. Tas nav audekls, tā ir sieviete! Sieviete, ar kuru es raudu un smejos, sarunājos un domāju. Vai gribi, lai es pēk�ņi atstāju savu desmit gadus ilgo laimi, kā mēdz nomest mēteli, lai es pēk�ņi vairs neesmu tēvs, mīļākais un dievs? Sī sieviete nav radīta būtne, tā ir pati radī�anas būtība! Lai tavs jauneklis atnāk, es viņam atdo�u savus dārgumus, atdo�u Kored�o, Mikeland�elo, Ticiāna gleznas, skūpstī�u viņa soļu pēdas putekļos, bet padarīt viņu par savu sāncensi? Tas būtu kauns un negods man! Mīlētājs manī stiprāks par gleznotāju. Jā, man pietiks spēka līdz ar savu pēdējo elpas vilcienu sadedzināt �Skaisto Nuazēzi�. Bet likt viņai paciest vīrie�a, jauna cilvēka, gleznotāja skatienus? Nē, nē! Nākamajā dienā es nogalinātu to, kas būtu viņu aptraipījis ar skatienu!

Pat tevi, mans draugs, es acumirklī nogalinātu, ja tu, ce|os mezdamies, viņu nesveicinātu! Vai tu vēl arvien prasi, lai es pak|auju savu dievekli nejēgu vienaldzīgajiem skatieniem un muļķīgajiem spriedumiem? Mīla ir noslēpums, tā spēj dzīvot tikai pa�os sirds dzijumos, un viss ir zaudēts, tiklīdz vīrietis kaut vai savam draugam pasaka: �Te ir tā, ko es mīlu!�

Sirmgalvis likās atkal kjuvis jauns, viņa acīs dzirkstīja dzīvība, bālie vaigi sārtojās, rokas drebēja. Pārsteigts par kaislības pilno spēku, ar kādu viņ� izrunāja �os vārdus, Porbuss nezināja, ko atbildēt uz tik neparastām un dziļām jūtām. Vai Frenhofers bija pie pilna prāta vai sajucis? Vai viņ� bija mākslinieka iztēles varā vai arī viņa izteiktās domas cēlās no savdabīga fanātisma, ko cilvēkā modina kāda di�a darba ilgā radī�ana? Vai maz bija cerība jebkad apslāpēt �o dīvaino kaisli?

Visu �o domu tirdīts, Porbuss sacīja vecajam meistaram:

� Bet vai tas �oreiz nenozīmētu sievieti pret sievieti? Vai Pusēns neatsedz savu mīļoto jūsu skatieniem?

� Kas tā par mīļoto? � Frenhofers atcirta. � Agri vai vēlu viņa to pievils. Bet manējā paliks man uzticīga vienmērl

� Labi, nerunāsim vairs par to,� � Porbuss sacīja.

� Bet, iekāms jums izdosies atrast, � lai tas būtu kaut vai Āzijā, � tikpat skaistu sievieti, tik ideālu kā tā, par kuru stāstīju, jūs varbūt nomirsit, nepabeidzis savu gleznu.

� O, tā ir jau pabeigtai � Frenhofers atbildēja.

� Ja kāds uz to paskatītos, tam liktos, ka redz samta gultā zem baldahīna guļo�u sievieti. Turpat blakus zelta trijkājis kvēpina smar�as. Tev uznāktu vēlē�anās satvert auklas pu�ķi, kas satur aizkarus, tu �ķistu redzam, kā elpojot cilājas krūtis Katrīnai Lesko, daiļajai kurtizānei, kas iesaukta par �Skaisto Nuazēzi�. Un tomēr man gribētos pārliecināties ...

� Tad brauciet uz Āziju, � Porbuss atteica, pamanījis Frenhofera skatienā it kā �aubas.

Un Porbuss paspēra da�us sojus uz durvju pusi.

Tobrīd Zillete un Nikolā Pusēns jau bija nonāku�i līdz Frenhofera mājai. Grasīdamās iet iek�ā, jaunā mei�a palaida va|ā gleznotāja roku un atkāpās, it kā pēk�ņas priek�nojautas pārņemta.

� Bet ko es te darī�u? � Zillete dobjā balsī jautāja savam mī|ākajam, viņu cie�i uzlūkodama.

� Zillete, tu esi mana pavēlniece, es gribu tev visur paklausīt. Tu esi mana sirdsapziņa un mana

slava. Atgriezies mājāsl Varbūt tā es bū�u laimīgāks, nekā ja tu ...

� Vai gan es esmu par sevi noteicēja, kad tu ar mani tā runā? Ai nēl Esmu vairs tikai bērns... Redzi, � viņa piebilda, it kā visiem spēkiem pūlēdamās sevi pārvarēt, � ja mūsu mīlestība ies bojā un manu sirdi plosīs ilgas �ēlabas, vai tava slava nebūs maksa par manu pakjau�anos tavai gribai? Ejam iek�ā! Tā es tomēr vēl dzīvo�u, paliekot uz laiku laikiem kā atmiņa tavā paletē.

Atverot mājas durvis, abi mīlētāji sastapās ar Porbusu, kas, pārsteigts par 2illetes skaistumu � meitenes acis tobrīd bija pilnas asaru, � satvēra viņu glu�i trīso�u un pieveda pie sirmgalvja, sacīdams.

� Skatieties! Vai viņa neatsver visas pasaules mākslas darbus?

Frenhofers nodrebēja. �illete stāvēja viņa priek�ā vientiesīga un vienkār�a kā bikla un nevainīga jauna gruzīniefe, ko laupītāji sagrābu�i un piedāvā vergu tirgotājam. Kaunīgs pietvīkums sārtoja viņas seju, acis bija nodurtas, rokas nolaistas gar sāniem, spēki likās viņu atstājam un asaras acīs protestēja pret uzbrukumu viņas tiklībai. Sai brīdī Pusēns nolādēja pats sevi aiz izmisuma, ka izvilcis no bēniņiem brīni�ķīgo dārgumu. Mīlētājs guva viņā virsroku pār mākslinieku,

un tūksto� pa�pārmetumu plosīja sirdi, kad viņ� ieraudzīja, kā atjaunojās sirmgalvja skatiens, kas pa gleznotāju paradumam, tā sakot, izģērba jaunavu, uzminot tās auguma visapslēptākās formas. Tad Pusēnu pārņēma īstas mīlas negantā grezsirdība.

� �illete, iesim projāml � viņ� iesaucās.

Dzirdot �o saucienu, �o kliedzienu, meitene priecīga pacēla acis, uzlūkoja mīļoto un metās viņa rokās.

� Tu tomēr mīli mani? � viņa atsaucās, izplūzdama asarās.

Viņai bija pieticis spēka noklusēt savas cie�anas, ta�u viņa nespēja noslēpt savu laimi.

� O, atstājiet viņu vienu brīdi mani � vecais gleznotājs sacīja. � Un pēc tam jūs varēsit viņu salīdzināt ar manu Katrīnu... Jā, es esmu ar mierul

Frenhofera izsaucienā vēl joprojām skanēja mīlestība. Likās, it kā viņ� gribētu paķircināt savu �ķietamo sievu un priek�laikus izbaudīt uzvaras prieku par to, ka viņa radītā būtne skaistumā pārspēj īstu jaunavu.

� Lai tikai viņ� tur vārdul � Porbuss iesaucās, uzsizdams Pusēnām uz pleca. � Mīlas guvums ir īslaicīgs, mākslas � nemirstīgs.

� Vai es viņam neesmu nekas vairāk kā sievietes ideāls? � Zillete jautāja, uzmanīgi paskatīdamās Porbusā un Pusēnā.

Viņa lepni pacēla galvu, bet, uzmetusi zibo�u skatienu Frenhoferam, pamanīja, ka mīļākais atkal iegrimis tā portreta vēro�anā, kuru viņ� pirmoreiz bija noturējis par D�ord�ones darbu.

� AI � mei�a ievaidējās. Uz mani viņ� tā nekad nav skatījies.

� Vecaisl � iesaucās Pusēns, ko Zilletes balss bija iztraucējusi no pārdomām. � Vai redzi �o zobenu? To es iegrūdī�u tev sirdī, tiklīdz meitene par tevi �ēlosies kaut ar vienu vienīgu vārdu. Es pielaidī�u uguni tavai mājai, un neviens no tās neizies. Vai saproti?

Nikolā Pusēns bija sadrūmis un viņa vārdi skanēja briesmīgi. Tomēr tāda nostāja un it īpa�i jaunā gleznotāja �ests nomierināja �illeti, kas bija jau gandrīz gatava piedot, ka mīļotais viņu upurē glezniecībai un nākamajai slavai. Porbuss un Pusēns palika pie darbnīcas durvīm un klusēdami raudzījās viens otrā. Ja sākumā �Ēģiptes Marijas� autors atļāvās da�us izsaucienus: aAl Viņa izģērbjas, vecais liek viņai nostāties gaismāl Viņ� to salīdzina!�, tad drīz vien, redzēdams dziļās skumjas Pusēna sejā, apklusa. Un, lai gan veci gleznotāji vairs nepazīst tāda veida sirdēstus, kas salīdzinājumā ar mākslu ir pārlieku sīki, Porbusu tie sajūsmināja ar savu jaukumu un naivumu. Jauneklis turēja roku uz dun�a spala un klausījās, gandrīz piespiedis ausi pie durvīm. Abi, tā stāvēdami puskrēslā, atgādināja divus sazvērniekus, kas gaida, kad pienāks laiks nogalināt tirānu.

� Nāciet iek�ā, nāciet! � sirmgalvis, laimē starodams, sacīja. � Mans darbs ir pilnīgs, tagad varu to rādīt ar lepnumu. Nekad nemū�am gleznotājs, otas, krāsas, audekls un gaisma nespēs radīt sāncensi manai Katrīnai Lesko, daiļajai kurtizānei!

Lielā ziņkārē Porbuss un Pusēns ieskrēja pla�ajā, putekļainajā darbnīcā, kur valdīja nekārtība un �ur tur pie sienām karājās gleznas. Vispirms viņi apstājās pie dabiska lieluma puskailas sievietes figūras, kas viņus sajūsmināja.

� Uz to nav ko skatīties, � Frenhofers sacīja. � Tā ir studija, ko uzgleznoju, tverdams kādu pozu, tā nav neko vērts. � Tie ir mani maldi, � viņ� turpināja, norādīdams uz brīni�ķīgajām kompozīcijām, kas bija sakārtas visgarām sienām.

Izbrīnīju�ies par nicīgu nevērību pret tādiem mākslas darbiem, Pusēns un Porbuss ar acīm meklēja solīto portretu, ta�u nevarēja to ieraudzīt.

� Te tas iri � sirmgalvis iesaucās. Mati viņam bija izspūru�i, seja kvēloja pārdabiska aizgrābtībā, acis zvēroja un pats viņ� elsoja kā mīlas apskurbināts jauneklis.

� Jūs negaidījāt, ka bū�u sasniedzis tādu pilnību! � viņ� iesaucās. � Jūs meklējat gleznu, bet jūsu priek�ā ir sieviete. Uz �ā audekla ir radīts tāds dzijums, gaiss tik patiesīgi attēlots, ka jūs to vairs neat�ķirat no gaisa, kas mūs apņem. Kur ir māksla? Tā pazudusi, izgaisusi. Tas ir pats jaunas sievietes augums. Vai neesmu labi uztvēris kolorītu, būtisko līnijā, kas it kā norobe�o ķermeni? Vai mums neatklājas viens un tas pats, raugoties tiklab uz priek�metiem atmosfērā, kā uz zivīm ūdenī? Paskatieties, kā aprises atdalās no fonal Vai jums negribas uzlikt roku uz �ās muguras? Veselus septiņus gadus es pētīju, kādu iespaidu rada gaismas un priek�metu saskare. Un mati, vai pār tiem nepludo gaisma? Man liekas, viņa ievilka elpu... Redziet �īs krūtisl Kur� gan pielūgsmē nemestos ce|os viņas priek�ai �ais miesās pulsē dzīvība. Tūlīt viņa piecelsies, pagaidiet vieni -

� Vai jūs kaut ko redzat? � Pusēns jautāja Por-busam.

� Nē ... Un jūs?

� Neko.

Nepievērsdami uzmanību sirmgalvja jūsmai, abi gleznotāji pārbaudīja, vai gaisma, vertikāli krītot uz Frenhofera norādītā audekla, neiznīcina visu efektu. Viņi sāka pētīt gleznu gan no labās puses, gan priek�puses, gan kreisās puses, drīz pieliekdamies, drīz atkal izsliedamies.

� Jā, jā, tā ir glezna, � Frenhofers sacīja, pārpratis rūpīgās pārbaudes nolūku. � Redziet, te ir rāmis, molberts un �eit � manas krāsas, otas.

Un, paķēris otu, viņ� vientiesīgi rādīja to abiem gleznotājiem.

� Vecais landsknehts zobojas par mums, � Pusēns ieteicās, atkal nostādamies �ķietamās gleznas priek�ā. � Es te redzu tikai juceklīgi sablīvētus krāsu plankumus, ko apvij milzum daudz dīvainu līniju; tas jau ir ķellējums, ne glezna.

� Mēs k|ūdāmies, paskatieties ... � Porbuss sacīja.

Tuvāk piegāju�i, viņi ieraudzīja gleznas stūrī kailas kājas pēdu, kas rēgojās laukā no krāsu, pustoņu, nenoteiktu nian�u un bezveidīgas dūmakas haosa, � burvīgu, dzīvu pēdul

Viņi stāvēja kā pārakmeņoju�ies aiz sajūsmas par �o atlūzni, kas bija palicis neticamas, lēnas un pakāpeniskas saārdī�anas neskarts. Pēda rēgojās tur glu�i

kā Paras marmorā kalts Venēras torss, kas negaidot izniris no nodedzinātas pilsētas gruve�iem.

� Tur apak�ā ir sievietei � Porbuss iesaucās, pievērsdams Pusēna uzmanību biezajam krāsu slānim, kuras vecais gleznotājs bija klājis citu uz citas, domādams pilnveidojam savu gleznu.

Abi mākslinieki spēji pagriezās pret Frenhoferu, sākdami, lai gan Vēl neskaidri, apjaust aizgrābtību, kādā viņ� dzīvoja.

� Viņ� tic savam darbam, � Porbuss sacīja.

� Jā, draugs, � sirmgalvis kā atmozdamies atbildēja, � vajag ticēt, ticēt mākslai, un ir ilgi jādzīvo vienīgi savam darbam, lai ko tamlīdzīgu radītu. Da�as no �īm ēnām man maksāja patie�ām daudz pQ|u. Paraugieties: te uz vaiga, zem acs, ir viegla pusēna. Ja novērosit to dabā, jums tā liksies gandrīz neatveidojama. Vai domājat, ka es nenopūlējos, lai panāktu �o efektu? Jā, mī|ais Porbus, aplūko uzmanīgi manu darbu, un tu labāk sapratīsi to, ko tev sacīju par reljefu un kontūrām. Apskati gaismas plankumus uz krūtīm, un tu redzēsi, kā ar vairākiem triepieniem, klājot aizvien biezāku krāsas kārtu, man izdevies iegūt te īstu gaismu un saskaņot to ar gai�o toņu mirdzo�o baltumu, un kā turpretim, nogludinot izciļņus un

krāsas graudainumu, esmu izlīdzinājis pusēnā grimsto�ās figūras aprises, tā ka nepaliek ne miņas no zīmējuma un mākslofības, un formas iegūst dabisku reljefumu. Panāciet tuvāk, tā jūs labāk redzēsit, kā esmu strādājis. No tālienes tas nav pamanāms. Skatieties seifi Te, manuprāt, tas ir skaidri redzams.

Un viņ� ar otas galu norādīja abiem gleznotājiem uz biezu gai�as krāsas plankumu.

Porbuss uzsita sirmgalvim uz pleca un, pagriezdamies pret Pusēnu, sacīja:

� Vai jūs zināt, ka mūsu priek�ā ir liels gleznotājs?

� Viņ� ir vairāk dzejnieks nekā gleznotājs, � Pusēns nopietni atbildēja.

� �eit, � Porbuss turpina, pieskardamies audeklam, � �eit beidzas mūsu māksla virs zemes.

� Un no �ejienes tā pazudīs debesīs, � Pusēns sacīja.

� Cik daudz izbaudīta prieka glabā �is audekla gabalsl � Porbuss izsaucās.

Sirmgalvis viņos neklausījās, bet, domās nogrimis, uzsmaidīja iedomātajai sievietei.

� Ta�u agri vai vēlu viņ� atskārtīs, ka gleznā nav nekāl � Pusēns iesaucās.

� Manā gleznā nekā nav? � Frenhofers atkārtoja,

skatīdamies te uz abiem māksliniekiem, te uz savu gleznojumu.

� Ko jūs izdarījāt! � Porbuss klusu pārmeta Pusēnām.

Sirmgalvis spēcīgi sagrāba jaunekja roku un sacīja:

� Un tu neko neredzi, nejēga tāds? Aitasgalva, nelgai Kāpēc tad tu nāci �urp? Mans labais Porbus, viņ� turpināja, pievērsies gleznotājam, � un jūs, vai arī jūs par mani smejaties? Atbildietl Esmu jūsu draugs. Sakiet, vai tie�ām es būtu sabojājis savu gleznu?

Porbuss vilcinājās, neuzdro�inādamies atbildēt, ta�u sirmgalvja bālajā sejā atspoguļojās tik mokpilnas ba�as, ka Porbuss norādīja uz audeklu, sacīdams:

� Paskatieties pats!

Brīdi vērojis gleznu, Frenhofers sagrī|ojās:

� Nekā! It nekāl Un nostrādāt desmit gadus...

Viņ� apsēdās un sāka raudāt.

� Tātad es esmu mu|ķis, bezprātis! Tātad man nav ne talanta, ne spēju! Esmu tikai bagāts vīrs, kas bezjēdzīgi vada savas dienas! Tātad nebū�u radījis neko!

Caur asarām viņ� raudzījās gleznā, tad negaidot lepni izslējās un uzmeta abiem gleznotājiem zalgojo�u skatienu:

� Zvēru pie Kristus miesas un asinīm! Jūs esat skauģi, jūs gribat man iestāstīt, ka glezna sabojāta, un pēc tam man to nozagti Bet es redzu, es to redzu! � viņi kliedza. � T3 ir pasakaini skaista...

Sai mirklī Pusēns izdzirda kaktā raudam pavisam aizmirsto 2ilieti.

� Kas tev kait, mans eņģei? � jautāja gleznotājs, pēk�ņi atkal juzdamies kā iemīlējies jauneklis.

� Nonāvē mani! � meitene sacīja. � Es būtu bezgode, ja tevi vēl mīlētu kā līdz �im, jo es tevi nicinu... Es apbrīnoju tevi, un tu man iedvesi �ausmas! Es tevi mīlu, un man �ķiet, ka jau ienīstu tevi!

Kamēr Pusēns klausījās Zilletes vārdos, Frenhofers atkal aizklāja savu Katrīnu ar za|u sar�u tikpat mierīgi un nopietni, kā juvelieris aizslēdz savas atvilktnes, kad domā tuvumā esam manīgus zagjus. Viņ� pārlaida abiem gleznotājiem nicinā�anas un aizdomu pilnu, neuzticīgu skatienu, sasprindzinātā steigā klusēdams izvadīja viņus no darbnīcas un uz mājas sliek�ņa pateica:

� Ardievu, mīļie draugi!

Tāda atvadī�anās stindzināja un biedēja abus gleznotājus. Otrā dienā Porbuss noba�ījies devās apraudzīt Frenhoferu un uzzināja, ka viņ� naktī miris, iepriek� sadedzinājis savas gleznas.

РагТхб, 1832. gada februārī