Jānis Poruks

Pērļu zvejnieks. Rīga

Ko es priek� latvie�u garīgās uzplauk�anas darījis, to viņi tikai pēc gadu desmitiem zinās atzīt. Tas nav nekāds stingrs plāns, nekāds apzinīgs mērķis, par ko man latvie�i parādā, bet bezpartejiska sajūta un doma, tik tīri cilvēciska, kāda acumirklī nav vairāk iespējamāka. Modernās mākslas jēdzienu es pirmais esmu ietvēris latvie�u nacionālā elementā, lai arī manu darbu tehnika daudzējādā ziņā vēl trūcīga.

No Jāņa Poruka vēstules līgavai 1901.g. 28.sept.

Jāņa Poruka portrets � izgriezums no Jēkaba Bīnes (1895-1955) litogrāfijas (1944)

Induļa Zvagū�a grafiskā apdare

Uz vāka Rūdolfa Pērles (1875 � 1917) spalvas zīmējums "Laiviņā"

ISBN 6-410-01070-1

� Indulis Zvagūzis, grafiskā apdare, 1994

Fantāzija

KAD ziedoņa saule atspīd, kad mīlestība tiklab cilvēku sirdīs, kā arī zilajā debesī ar neizsakāmu prieku līksmo, tad nav laika jautāt un prātot, kāpēc mēs esam jeb kāpēc saule ir. Viss, kam dvēsele, gavilē līdz ar to, kas tik brīni�ķi jauki nācis mūs apciemot...

Ziedon, ziedon, cik neizteicams tu esi! Tavs burvīgums pārvarē visas sir�u sāpes, mēs stāvam tavā priek�ā, nesaprotam, ko tu gribi, ko nozīmē tava atkārtodamies atnāk�ana, nezinām, kāpēc tas tā ir, kā prātnieki un dabas pētnieki mums zemes un saules satiksmi izskaidro, nezinām, kāpēc gads pēc gada aiziet un tomēr �e kas viņam līdzīgs paliek un valda, nezinām tā visa, bet baudām, baudām saldi visu, kas mūsu jūtām mīļi pieglau�as. Jūtas saņem un apsveic visus ziedoņa pavadoņus, it kā tie viņam veci paziņas būtu. Sve�i, nesaprotami un tomēr tik draudzīgi un laipni. Jā, jūtās ir tik vienīgā dzīve, kura mūs augstāk pār ikdieni�ķo paceļ, � viņām pasaulē visdziļākās saknes...

Gaujas upes lī�i pu�ķojas vēl arvien vairāk. Ziedonis dāvāja tik daudz, ka lakstīgalas un citi putni nevarēja aiz prieka noturēties, to redzēdami, un skaļi pa alk�ņiem un liepām gavilēja.

�Par daudz prieka un laimes �e pasaulē � vai tik ikkatrs prot viņu cienīt?� domāja Vairogu Ansis, kur� Gaujas malā, zālē atgūlies, ilgi, nomodā būdams, bija sapņojis.

Viņ� sapņoja kā visi,.kuri jauni mīlē un kuri tiek mīlēti.

Atkal viņi � �ie neizprotamie mīlestības sapņi mācās Ansim virsū, tie pa�i, kuri kādu citu tālumā bija atstāju�i � pieviltu un asarās. Bet Ansis Vairogs � viņ� nekā nezināja' no viltības un pagājības, viņ� nezināja, ka �ie sapņi nīkst; viņ� zināja gan, ka ziedonis atkal aizies kā citkārt, bet mīlestība � tā likās viņam uz mū�ību uzticību zvērējuse būt.

Ansis kodīja kādu smilgu, piecēlās sēdus un it kā atmodās; saule jau bija norietējuse... Viņ� saglauda savus garos, dzel-tainos matus, uzlika iz salmiem pītu platmali galvā, un, ātri piecēlies, tas raudzījās uz rītiem, kur tuvumā bāla baznīca ar zaļu torni, no vakara sārtuma apspīdēta, augsti kalnā pacēlās. Aiz baznīcas zilais debess metās arvien tum�āks, kamēr vakaros, maigi sapņodami, padebe�i sārtās krāsās laistījās. Ansis raudzījās drīz uz ziemeļa pusi. Sila malā stāvēja ērta divstāvu ēka � pagasta tiesas nams un skola turklāt. Jauneklis padomāja brītiņu, pagāja gabaliņu uz skolas pusi, atkal apstājās un nogrima sapņojo�iem skatiem vakaros, sārtas blāzmas baudī�anai padodamies. Jeb vai viņ� varbūt domāja par savu mīļo Zentu?...

Piepe�i Ansis atkal iz saviem sapņiem atmostas... Baznīcas tornī zvana. Svētvakars pasludina savu atnāk�anu. Ansis zin, ka tā viņa ir, kas tur zvana. Viņ� pazīst �o vieglo, melodisko, skaņu stiprumā mainīdamos zvanī�anu. Zenta zvana! �is vakars �ķiet Ansim viens no vissvētākiem būt. Ting, tang, ting, tang! Cik daudz vairāk �īs pāra skaņas teic nekā da�as biezas grāmatas! Ansim teic viņas visu, viņās atskan daiļās Zentas mīlestība. Skaņa pēc skaņas plūst Ansim pār galvu, plūst tālu prom, pazuzdamas neizmērojamā mū�īgo attālumu klusībā...

Jau sen bija baznīcas zvans apklusis, sen dienas gaisma, pat vakara blāzma izdzisuse. Ansis un Zenta stāvēja baznīcas tornī, elkoņiem uz loga atspiedu�ies. Viņi abi raudzījās uz apzvaig�ņotu debesi un klusēja.

�Iesim uz māju, Zenta, tagad laiks!� Ansis satvēra Zentas roku, viņu aicinādams.

�Jel pagaidi, līdz mēnesnīca uzlec... Man bailes caur kapsētu tumsā iet; man tā kā tā bail, ja ari tu pie manis,� Zenta lūdzās, �arī �e tornī man savādi ap sirdi.�

�Brīnums,� Ansis teica, �ka tev un daudz citiem naktī taisni tur bailes māc, kur tie dienā labprāt kavējas. Tu ta�u veselām stundām mīlā kapsētā vai �e tornī pavadīt un pie tām nebūt nebaidies?�

�Jā, dienā, dienas gaismā tas pavisam citādi...� Zenta sajukuse atbildēja.

�Tad, vai zini ko, Zenta, viens no diviem � tu mani spēj vai nu tik dienā vien, jeb ari tik naktīs mīlēt! Citādi tas nevarētu būt. Nakts vai diena, man tas vienalga! Es mīlu sapņot, un ne viens, ne otrs mani tajos nebūt netraucē, izņemot cilvēkus, kuri manim da�brīd nepatīk.�

�Ansi, Ansi, ko tu runā! Es tevi mīlēju dienu un nakti. Bet viens kas ir patiesība. Dienā es tevi mīlēju priecādamās, naktīs pamostos iz miega, domāju par tevi un nezinu, kāpēc tik smaga mana sirds, kā sa�ņaugta, tīri vai jāraud!�

�Melanholija, melanholija!... Tu ta�u tik daudz vāciski proti, Zenta! Arī man �ī melanholija nav garām gājuse. Man �ķiet, �ī melanholija nāk līdz ar mīlestību mūsu sirdīs, jeb viņa varbūt ir viena un tā pate? Nezinu, kāpēc lai mīlā, Zenta? Ko tu domā, kā lai mūsu mīlestība beigtos?�

�Nu, tāpat kā visas citas: mīlēsim, kamēr sirds krūtīs... varbūt, varbūt--�

�Varbūt precēsimies � tu domā, mīļā Zenta. Jā, varbūt, varbūt arī ne. Redzi, man patīk sapņot, pārdomāt, apbrīnot skaistumu, varenību dabā un cilvēkos. Bet tā mierīgi nomesties uz dzīvi, kā vīrs un sieva mū�īgi �u�ināt � tas man būtu varbūt nepanesams, tu taptu manim varbūt garlaicīga, mēs sāktu nīsties un ķildoties. Zenta, kas tad būtu mūsu mīlestība! Bet tagad, vai tagad mēs nedzīvojam kā paradīzē? Mēs satiekamies, kopā klusējam, kopā sapņojam un atkal iz�ķiramies! Mēs valdām tik tur viens pār otru, kur mīlestība mūs saista; citādi, kad vīrs pār sievu � jeb otrādi � valda, tad tur da�kārt sir�u sevi�ķības nomāk�ana. Bet, Zenta, es tev neprotu to visu labi izskaidrot, tu pate to spēsi atzīt, kad būsi par �o visu pārdomājuse. Ko mīlestība grib, to zin tik viņa viena. Viņa mūs vārdzina, vārdzina mū�īgi! Mīlestība ir priecādamies sāpes, saldas sāpes, bet es viņas cienu un turu augsti, sevi�ķi tāpēc, ka viņas uzticīgas līdz kapa malai. Visi citi prieki un sāpes mainās, aug un nīkst, mīlestība nekad!�

�Nē, ari pie kapa, Ansi, arī tur viņa kopj puķes un darina vainagus!� Zentas acīs iemirdzējās asaras. Viņi atkal abi klusēja un raudzījās pa torņa logu. Mēnesnīca jau apspīdēja lejā baltos un melnos krustus kapsētā.

�Redz, Zenta, tur mēs � ja arī ne �e, citā kapsētā � dusēsim, un neviens nezinās, ka Ansis un Zenta viens otru mīlēju�i. Mūsu sir�u vairs nebūs! Citi mīlēs, bet es ticu, es ticu, Zenta, ka arī mūsu mīlestība nav nieks, arī viņai vajaga kaut kam būt, kaut ko sevi�ķu izteikt. Un tā tad viņai vajaga būt tomēr mū�īgai, jo viss, kas kaut ko izteic, zūd varbūt sev, bet nezūd nekad Tam, kas visu radījis. Apzvērēsim mēs abi �e kopā mūsu ticību, lūgsim, lai Tas mūs sargā, Kur� mūs pasaulē mīlēt sūtījis. Nekaunēsimies viens no otra, pielūgsim Visvareno abi kopā, lai Viņ� pats mūs saderina un svētī mūsu saites!...�

Ansis noslīga ceļos, Zenta �ņukstēdama pie viņa krūts dusēja. Abi maigā mīlestībā viens pie otra piespiedās. Ansis nodrebēja... Pirmā skūpstā iz Zentas lūpām viņ� baudīja kaut ko dziļu, neizdibinājamu. Mēnesnīca apspīdēja Zentas vaigu, iz kuras aizvērtām acīm izspiedās pāris asaru pērļu.

�Kaut es �īs pērles spētu uzglabāt!� Ansis �ukstēja.

Zenta piepe�i uztrūkās. �Tagad iesim... Tik gai�s... Mēnesnīca!... �

Zenta, pie An�a rokas pieķērusies, kāpa viņam pa priek�u lēnām pa �aurajām trepēm lejā, kuras mēnesnīca pa mazajiem torņa lodziņiem vietvietām apspīdēja. Abiem bija it savādi ap sirāi. Pie lielajām baznīcas izejas durvīm Ansis apstājās un raudzījās uz altāri. Ari mēness tur ziņkārīgi lūkojās.

�Jā, dievi�ķi mīlēt ir laikam kas cits,� Ansis �ukstēja � Krustā sistā bilde viņa sirds dziļumus aizkustināja. �Jā, dievi�ķi mīlēt, Zenta, to mēs nespējam...�

Zenta raudzījās bailīgi apkārt pār baznīcas soliem. �Iesim, man �e smagi ap sirdi,� viņa lūdzās. Ansis klausīja. Viņi atstāja baznīcu, kuras durvis Zenta aizslēdza. Lēni soļi noskanēja uz akmeņiem izliktā Dieva nama pagalma. Caur kapsētu veda mazs celiņ� uz skolu. Pa �o viņi klusēdami staigāja. Celiņa malā spīdēja balts marmora krusts. Ansis noliecās un lasīja: "Die Liebe lidrt ninimer auf.� �e dusēja kāds vientulis, iz Vācijas atnācis vecs kungs, kur� pāris gadu atpakaļ �e mui�as pārvaldnieks bijis. Ansis pārdomāja, Zentu pie rokas vezdams, kur� gan tik daudz iedro�inās kā cilvēks. �Mīlestība nekad nenīkst!� To pa�u ari viņ� bija dziļi sajutis. Ari vientulis mui�as pārvaldnieks bija kādu sirdi mīlējis un tai līdz nāvei uzticīgs palicis. Varbūt arī ticība, pārdabiska pa�apziņa, ka kāds viņu pa�u mīlējis, bet pasaulīgu apstākļu dēļ nav varējis vairāk viņam tuvoties. Ansis da�ādi vēl pārdomāja...

Nakts dzīrās iemidzināja drīz ari Ansi un Zentu. Abi viņi dzīvoja vienā mājā. Zenta, skolotāja māsa, vienā, Ansis, pagasta rakstve�a dēls, otrā galā. Skolotājs Zeltiņ� līdz ar tēvu, kur� bija zvaniķis, abi nejuta draudzības pret veco joku mīļotāju rakstvedi Vairogu. Tagad viņi dusēja saldā miegā. Zenta bija jau īstā sapņu valstī, kad Ansis vēl nomodā sapņoja. Vecais sienas pulkstenis tik�ēja neapnicis. Rīta blāzma jau ausa, kad Ansis aizmiga.

2

MAIJA mēne�a svētdienas rīts � cik kluss un svētuma pilns viņ� var būt! Ej pa pļavām gar Gaujas malu, kad saule rīta pusē smaida un vakaros balti, �ķidri mākonī�i pa gaisu peld, ej un pārliecinājies ta�u vienreiz, ka ir viens, kuram tīk pasaulei likt sapņot no debesīm. Zabata burvīgums! Kur� spētu tevi izteikt un aprakstīt? Liepu, ozolu, o�u un citu koku lapiņas, �ad un tad no zefīra iekustinātas, apstājas, paliek brītiņu klusu, viss klausās cits uz citu, un viss klusē... Vecītis ar spīdo�i noskūtu ģīmi, sudraba baltiem matiem iet uz baznīcu, arī apstājas un klausās. Neizteicamas, augstākas jūtas aizgrābj viņa sirdi. �īs jūtas, kuras jaukais svētdienas rīts viņa dvēselē modina, viņam nav sve�as, viņas ir līdzīgas tām, kuras viņam krūtīs viļņoja, kad tas, Lielās Piektās sprediķi lasīdams, viņas burvīgumu un spēku garā skatīja. Lieliskas cie�anas un sāpes!... Un pēc viņām nāk �is saldais burvīgums, kurā viss kā apskaidrots uzzied un zaļo! Ari zeme, ziemu pārcietuse, sasniedz �o burvīgumu, �o klusumu, kur� debesīm tik tuvu rada, � sirds jau to vislabāk j ū t... Taurenī�i skraida, visvisādi izgreznoti, spēlējas ap puķu kronī�iem. Baznīcas tornī zvana! Nevis Zenta, bet viņas tēvs, vecais Zeltiņ�, pats velk zvana auklu. Ir savādas �īs skaņas, ne kā vakarvakarā! Zenta jau sēd baznīcā, pirmā solā, no altāra skaitot. Viņa �ad un tad pamet zag�us kādu skatu uz kori vīrie�u pusē, bet Ansis vēl nav nācis...

Vecais Vairogs sēd uz pagasta nama akmeņa trepēm. Viņa priek�ā mazs, bet kupls puķu dārzs. Sieva viņam vājīga, reliģioza � ļoti dievabijīga. Viņa nav vēl nevienas pukes dēstījuse. Tas viss ir vecā Vairoga pa�a nopelns. Un nu viņ� pats ari izpriecājas, viņa laipnais, patuklais ģīmis smaida. Viņ� mīlē �itā nosēsties, aizsmēķēt cigāru un padomāt. Dziesmas tam mīļas, sevi�ķi tādēļ tas apmeklē uzcītīgi baznīcu. Ērģeļu prelūdijas tas zin no galvas, tāpēc arvien nosē�as līdzās ērģelniekam, Zentas brāļam Jānām Zeltiņam, ar kuru tas citādi ne visai draudzīgi dzīvo. Bet Zeltiņa spēlē�anu tas apbrīno. Svētdienu pēcpusdienās, kad otrā nama galā, pie Zeltiņiem, dziedā�ana, tad vecais Vairogs₂ jeb�u arī drusku vēlu, tomēr nāk un dzied vietām basi līdz. īstas bases nu gan viņam trūkst, bet viņ� tomēr sevi tura par diezgan labu dziedātāju un alla� pamāca jaunos, cik stipri jādzied, cik ilgi tā un tā �note� jāiztur.

�Hm, vecais Zeltiņ� jau bimbina!� Vairogs izvelk iz kabatas pulksteņu un, rūpīgi ar mutes drāniņu to noslaucījis, iebā� atpakaļ kabatā. �Laiks uz baznīcu iet.�

Viņ� pieceļas smagi, saglau� rokām matus, kura īpa�ība tiklab vecam, kā ari jaunajam Vairogam.

�Nezin vai Ansis būs piecēlies, dro�ības pēc jāiet jāapskatās.�

Resnais rakstvedis ievelkas laiski istabā...

�Ansi, cālīt, tas drusku par daudz! Pulkstens pusē deviņi, un tu vēl migā! Saki, bra�iņ, � ko tu īsti pa naktīm dari? Vai nebūsi tik iemācījies dzert! Rādi �urp naudas maku!� Vecais Vairogs izņem iz An�a bik�u kabatas adītu maciņu, izskaita naudu...

�Visa � kase tev kārtībā! Bet saki � kāpēc tu taisni jaukos vasaras rītus noguli... ziemā tu vai pirmais esi aug�ā, vazājies pa māju apkārt un taisi troksni!� Vecais nosē�as uz dēla gultas malas, atvelk deki, kuru Ansis pār galvu pārsedzis. Ansis izple� acis, gandrīz pasmaida, atkal tās aizdara, no�āvājas.

�Vai jau vēlu?�

�Ai, ai, kā tā mīlestība cilvēkus moka! Zenta jau sen baznīcā, Ansis migā. Vecais Zeltiņ� gan nekad tev savas meitas nedos!�

�Tēv, tu ta�u jau nebūsi groku dzēris? Kur tu tik jautrs! Bet, zini, arī dzērumā tu nedrīksti par mani zoboties.�

�Es tie�ām esmu noreibis, Ansi! Laukā puķes tik stipri smar�o! Reti skaists rīts! Groku dzersim pēc pusdienas. Mūsu mājā būs viesi. Lejas krodzinieks ar sievu, dēlu un meitu, mui�as kungs ar kundzi.�

�Un vairāk nekā!�

�Tu domā Zeltiņus! Nu, tu jau ar Zentu katru dienu satiecies. Ja tu vēlies, es Zeltiņam, ērģeles minot, ie�ukstē�u saldus vārdus ausī. Vecais Zeltiņ� ir svēts vīrs, bet, es domāju, silta groka viņ� tomēr garām nelaistu. Bufet�iks baznīcas krogā man stāstīja, ka �is vecis tur reiz pat melno balzamu pircis. Tas ta�u par traku, tik svēts vīrs un dzer melno balzamu!�

�Bet melnais balzams ir krietnas vēdera zāles.�

�Jā, viss, ko baudām, ir vēdera zāles, bet var ari pārzāļoties. Sevi�ķi tāds kā vecais Zeltiņ�, kur� tik Gaujas ūdeni dzer. Bet nu diezgan! Celies, Ansi, celies! Iesim uz baznīcu!...�

Vecais Vairogs piecēlās, piegāja pie loga un, skatīdamies uz lielceļu, pa kuru vēl baznīcēni brauca un gāja, tas dūca kādam korāļam basi. Ansis pa tam ātri nomazgājās un apģērbās.

3

BAZNĪCĒNI nāca jau ārā. Kristabnieki un kāzinieki bija tuvu pie baznīcas durvīm nostāju�ies un līksmiem ģīmjiem gaidīja, līdz �Nāc, ak debess tētīt� bija nodziedāts. Iznesa kādu noģību�u vecu māmiņu. Laiks bija karsts tapis. Saule dedzināja. Sētas stabi likās trīcot, jo viss gaiss zibēdams trīsēja.

Ansis nostājās baznīcas durvīm pretī, pret kapsētas kambara sienu atspiedies. Viņ� raudzījās, vai Zenta drīz iznāks, visu vakarējo baznīcas tornī atminēdamies. Tie�ām � dienā savāda mīlestība, savādas jūtas, kur tik daudz ļau�u kustas, trok�ņo, kad saule spīd un putni dzied. Savāda mīlestība dienu kā nakti.

�Vai tā ir tik viena un tā pate?� Ansis pie sevis domāja. Viņ� būtu par to tālāk domājis, bet, lūk, tur Zenta uz baznīcas durvīm parādījās. Viņa raudzījās uz aug�u, uz sauli... kā maldīdamās, tā nezināja, uz kuru pusi tai iet. Ansis gāja tai pretī.

�Labdien, Zenta!�

�Labdien!�

Viņi nogāja pie malas. Ansis apsēdās uz kāda sen sakritu�a, apsūnoju�a kapa, uz kura vairs pat krusta nebija. Zenta pasniedza viņam zeltītu dziesmu grāmatu, atlocīja padusē paslēptu lakatiņu un apsēja to ap galvu.

�Zenta, vai tu nenonāksi �odien pie mums? Manam tēvam būs viesi.�

�Patiesību sakot, Ansi, man būtu patīkamāki ar tevi vien satikties. Viesībās es esmu kā dulna, jautrības nepavisam. Bez tam pie mums būs dziedā�ana. Tomēr, ja mans tēvs ies, es ie�u līdz.�

�Nāc, Zenta, tik ziņkārības pēc vien tu vari nākt. Vienmēr sapņos būt arī nav labi. Vajaga drusku jautrības!�

�Ēādi būs tur tie citi viesi?�

�Lejas krodzinieks ar savu famīliju, mui�as kungs ar kundzi, vairāk laikam nebūs.�

�Lejas krodzinieks! Arī viņa dēls Artūrs, tas palaidnieks, kur� man izgāju�ā vasarā zaļumu svētkos uzmācās, � es viņu baznīcā redzēju... Tā būtu nepatīkama satik�anās.�

�Nekas par to, Zenta. Artūrs ir tagad ģimnāzists ar pilsētas smalkām manierēm, viņ� būs mācījies pieklājīgi uzvesties. Mēs draudzes skolā bijām draugi. Tēvs viņam dod tik par daudz naudas, un tas viņu samaitā, citādi viņam no dabas itin laba sirds.�

�Bet manim viņ� riebjas, nezinu īsti, kāpēc.�

�Tāpēc, ka esi iz Zeltiņu famīlijas. Zeltiņi ir visi nopietni, un nopietniem ir grūti pa prātam iztapt. Vai ne tā?�

Ansis sniedza Zentai dziesmu grāmatu. Abi aizgāja pa to pa�u vakarējo kapsētas celiņu uz skolas pusi. Vecais Vairogs, kur� ar da�iem ve�iem pie kapsētas sētas sarunājās, negribot abiem jaunajiem noskatījās iepakaļ�.

�Nekas, glīts pārītis!� viņ� domāja. �Bet ko tas līdz, abiem nav tā pamata, uz kura varētu sākt pa�i savu dzīvi vest. Bet vēl jau ar par jauniem...�

Kāds glīts, pēc pilsētas vīzes ģērbies jauneklis, gandrīz vēl zēns, līda pa kapsētas priedēm Ansim un Zentai iepakaļ�.

��is tikumīgais jauneklis tomēr domās ķeras ap Zentas taļļu un nes viņu pār upīti pāri, kuru pat bērns var pārlēķt. Tur ir kas tum�s! Ansīt, Ansīt! Tu esi par muļķi mīlēties! Es tevi spē�u tomēr locīt, kaut ari tu tik daudz prāto un domā... �ī Zenta, viņas vārdus no izgāju�ās vasaras es nekad neaizmirsī�u. Zenta, sargies!�

Viņ� savilka riebīgu ģīmi, bet drīz vien tas atkal apskaidrojās. Tas, kur� tā domāja un, papirosu aizdedzinājis, atkal uz baznīcas pusi atgriezās, bija Artūrs Birķis, Lejas krodzinieka dēls.

4

�LAI dzīvo mājas māte!� sauca no groka iesilis Lejas krodzinieks un saskandināja ar veco Zeltiņu un mui�as kungu Tālheimu glāzes, kur� pēdējais arī uzsauca Vairoga sievai augstas laimes, tikai vārda �mātes� vietā lietoja �kundzi�. Galda galā vecmodes lēnkrēslā sēdēja saviebusies, grumbainu pieri un vaigiem, adītu vilnainu lakatu ap pleciem Vairoga kundze. Uz pirmā acu uzmetiena varēja zināt, ka viņa ir vājīga un no priekiem �ķīru�ās. Tikai viņas brīni�ķi mirdzo�ās acīs bija kaut kas sevi�ķs, pievilcīgs. Tās bija tās pa�as acis, kuras, jaunā Vairogā, Ansī, atjaunotas, ar vīri�ķību vienotas, pēto�i dzīvē un dabā raudzījās. Anna, Vairoga kundze, pateicās, vienu acumirkli it kā smaidīdama, un nogrima atkal atpakaļ savā vientulīgā sapņo�anā. Tikai �ad un tad viņa uzmeta pa skatam uz to pusi, kur Ansis, pa pusei pie viesiem, pa pusei pa logu laukā raudzīdamies, pie dabas dalību ņēma.

�Vai tās tie�ām īstas pērles?� Tālheima kundze Lejas krodzinieku jautāja, kura meita Berta lepojās ar greznu kakla rotu.

�Es domāju gan!� Lejas krodzinieks lielījās. �Lieta ir �āda. Es biju nobraucis Rīgā. Apmeklēju savu svaini, kur� zeltkalējs. Gribētu kaut ko savai mīļai Bertai dāvāt, kas būtu no zelta vai vēl dārgāks. Svainis man piedāvāja �o rotu, paģērēja tik pusi no rotas īstās vērtības, otru pusi viņ� dāvāja savai krustmeitai. Mans svainis teica, ka viena pate no �ām pērlēm maksājot piecpadsmit rubļus...�

�Traka iz�ķērdība!� vecais Zeltiņ� pie sevis norūca, kur� salīcis lēnkrēslā sēdēja un acīm patīkami blisināja, kad par naudu runāja.

Birku Berta, kurai glītuma un cēla stāva nevarēja noliegt, taisīja savādi uzpūtu�os ģīmi un raudzījās nicino�i uz Zentu, kura, domās nogrimuse, lakata stūri plucināja. Vecais Vairogs � vestē, sniega baltā kreklā, kura piedurknes bija ļoti uzpampu�as, nosvīdis gādāja līdz ar dienestmeitu par uzko�amiem un dzērieniem.

�Tās ta�u nevar būt īstas pērles?� Tālheima kundze vīram ausī �ukstēja, kad Vairogs Birķim otrā galda galā glāzēs vārījo�u ūdeni ielēja.

�Ko es no pērlēm zinu!� Tālheims atrūca un smērēja sev biezu kārtu sviesta uz baltmaizes gabala.

�Agrāk arī �e upē esot tiku�as pērles atrastas!� Vairogs, ūdens kannu nolikdams, piezīmēja. �Mans tēvs daudzreiz par to stāstīja. Tu, Zeltiņtēv, arī varbūt atminēsies?�

�Zināms, zināms! Pats esmu �īs pērles redzējis. �igāni man viņas gribēja pārdot, bet es nepirku, var tikt piekrāpts. Var būt, ka nemaz nebija pērles.�

Ansis atgrieza galvu no loga nost un klausījās uzmanīgi...

�Nu, glu�i no tuk�a arī �ī runa nav cēlusēs. Mans tēvs nekad nemeloja. Viņ� pazinis me�a sargu, kur� naktīs �epat mūsu lī�os pērles zvejojis, tās vedis ziemu uz pilsētu un par dārgu naudu pārdevis. Katru gadu viņas neesot vis izdevu�ās. �is me�a sargs tapis bagāts...�

An�a acis spulgot spulgoja, kad tas teiku par pērlēm dzirdēja. Vai tie�ām tas varēja būt patiesība, �epat tuvumā upē pērles aug?...

Viesi piecēlās no galda, izklīda pa diviem trim, da�i izgāja ārā jauko vakaru aplūkot. Zenta aizsteidzās uz otru galu. Brālis bija lūdzis, lai tā uz brīdi dziedātu kādu dziesmu, kurā viņai grūts sologabals bija jāizpilda. Ansis piegāja pie loga un pirkstiem pa rūtīm bungoja.

�Un tu ģimnāzijā neiestāsies?� Kāds aizķēra An�a plecu. Viņ� atskatījās. Artūrs Birķis stāvēja viņa priek�ā.

J^lNē, man trūkst līdzekļu. Tu zini, ka mana māte bija vāja. Viņa gan negrib, lai viņas dēļ ko izdotu. Bet ko lai dara! Ārsti nenāk par velti. Izgāju�ā vasarā viņa, jūrmalā būdama, ir daudz naudas izdevuse. Lai gan maz labuma. Bet mammiņas dēļ es atmetu domas iestāties ģimnāzijā. Esmu pie tēva par palīgu. Strādāju un esmu laimīgs!�

�Laimīgs! Varbūt laimīgs! Bet �is nieks drīz izput, kad cilvēks nekā nav mācījies. Tev jāiet uz pilsētu, sitīsies cauri kā spēdams, tu neesi vienīgais latvietis, kuram ar bezgalīgām grūtībām nolemts mērķi sasniegt. Uz Rīgu, brāli Ģimnāzijā māca citādu laimi pazīt un cienīt...�

Artūra acis mirdzēja �ķelmīgi. Viņ� redzēja, ka viņa vārdi Ansī lielu iespaidu bija atstāju�i...

Vēlā vakarā, kad viesi bija aizbrauku�i un vecais Vairogs ar kundzi bija pie miera aizgāju�i, Ansis stāvēja uz trepēm un raudzījās uz Gaujas pusi... ^x

�Pērles zvejot!... Varbūt caur to būtu iespējams kādu augstāku skolu apmeklēt...� Arī �o nakti viņ� vēlu aizmiga.

5

�KĀDAS briesmas gan Ceilonas pērļu zvejniekiem nav jāizcie�!� Ansis, Gaujas malā kājas noaudams, domāja un smīnēja. ��e man nedraud nekāda nelaime, izņemot to, ka varbūt nemaz pērļu neatradī�u...�

Viņ� tomēr būtu labprāt visas īsto pērļu zvejnieku briesmas sev vēlējies, ja tik zinātu, ka uznēmumies nav ģeķīgs. Gaujā pērles zvejot � tas viņam izlikās pavisam smieklīgi! Bet jālūko, kas var zināt, var būt, ka tie�ām pērles atradīsies!

Ansis bradāja veselu pēcpusdienu pa Gaujas seklākām vietām. Uz krasta malas bija jau krietna �upa glieme�u vāku. Stunda pēc stundas bija aizgājuse, bet viņ� nebija vēl nevienas pērles atradis.

Saule norietēja. Viņam upē palika vēsi. Ansis izkāpa uz krasta, izbēra beidzamos glieme�us iz kulītes, kura tam ap kaklu karājās, pār�ķēla apsūnoju�os vākus, bet velti tas bija zvejojis. Bēdīgi viņ� apsēdās uz krasta malas un raudzījās uz tum�o silu, kur� savā mū�īgā, tum�zaļā trūvē, pasaules aizmir�anā nogrimis, klusēja. Tālāku, pa kreisai rokai, sila malā, atradās kapsēta. Ari turp Ansis raudzījās. Pirmoreiz viņ� sajuta stipru ilgo�anos pēc garu valsts, kura vairs necen�as un nemaldās, bet, savu mērķi sasnieguse, cilvēkam nepazīstamā baudī�anā dzīvo. Pievilties var tik tur, kur jācen�as... Mirsti, un tu esi to sasniedzis, ko veclaiku varoņi un gudrajie ar saviem darbiem vai gudrībām! Ansi, vai tu vairāk ko sasniegsi? Un, ja tu gribi tik uz patīkamu dzīvi un miesīgiem baudījumiem raudzīties, tad ko vēl vairāk vēlies: maizes tev netrūkst, un mīlestība, mīlestība, kuru prātnieki un dzejnieki kā augstāko pasaulē teic, � mīlestība ir tava! Tu dzīvo viņā un viņa tevī... Ansis nogrima �ādās domās, kad piepe�i liels suns pieskrēja, drusku aizrējās un apostīja izkaisītos glieme�us.

�Labvakar!� kāda rupja, bet turklāt laipna balss Ansim aiz muguras sauca. Viņ� pagrieza galvu: me�kungs un mui�as pārvaldnieks turklāt � Tālheima kungs stāvēja viņam līdzās.

�Ko jūs аг �iem gribiet darīt! Tie ta�u nav vē�i!� Tfilheims smējās.

Ansis nosarka kā biete un, ātri piecēlies, nesaprotami stostījās:

�Tie nav vē�i, tie ir glieme�i...� Viņ� drīz nobālēja un drīz atkal nosarka. Mui�as kungs sāka pilnā kaklā smieties.

�Tātad jūs pērles zvejojiet! Hm! Siltās zemēs tas ir ienesīgs veikals, bet �e, jaunskungs, jūs par velti ar zveju nodarbojaties. Liekat �ās bērni�ķīgās domas pie malas! Zinu, kas jūs �o spieda darīt... Bet nenoskumstat. Varbūt es varē�u jums palīdzēt!�

Ansis, kur� pavisam bija nokaunējies, paskatījās ātri uz Tālheima kungu. Viņa acīs kvēloja prieks. Vai Tālheima kungs tie�ām viņam gribēja palīdzēt ģimnāzijā iestāties?

�Bet vai jūs nebūsiet ģimnāzijai par vecu? Ja nemaldos, jums jau deviņpadsmitais gads?� me�kungs uzsāka. Viņi abi gāja uz pagasta nama pusi.

�Nē, astoņpadsmitais...� Ansis pārlaboja apstājies, bik�u galus atlocīdams.

�Nu labi! Astoņpadsmitais � arī diezgan liels vecums. Bet var būt, ka ietu. Redzi, Ansi! Es esmu nodomājis tev palīdzēt. Zinu, cik tavam tēvam grūti iet. Viņ� man vairāk rei�u ir stāstījis, cik tu censīgs. Bet arī es pats to sen nomanīju. Man tie�ām �ēl, ka tu novārgsti nezinā�anā, maldies pa sapņiem, kuri tevi var pie tum�a bezdibeņa novest, tu, uzrunā�u nākamībā tevi ar �tu�, tu esi vēl nepra�a, tāpēc nedrīksti par lietām sapņot, kuras tik zinībām atveras vai arī mākslas gaismā apskaidrojas. Tādēļ uz pilsētu!... Esmu ar savu sievu par to runājis; gribam izrīkot bazāru un koncertu. Ja Dievs palīdzēs, pabalstītāju netrūks. Atlikums varētu dro�i tik liels būt, ka tu spētu ģimnāzijā iestāties un tur veselu gadu dzīvi apdro�ināt. Vēlāk gan tiksi cauri! Ko tu domā?...�

Me�kungs raudzījās sānis uz Ansi un smīnēja. An�a acīs izspiedās asaras. Viņ� nerunāja ne vārda. Bet Tālheims saprata viņa skatu, kur� teica vairāk nekā vārdi.

�Redzi,�� me�kungs runāja, �tas glu�i dabiski, ka es pirmām labākam zēnam, ar kuru tik tuvu iepazinies, palīdzu, � pa�am man bērnu nav, bet gribas ta�u laimīgam būt. Nav gan vairs pie ļaudīm iera�a sirsnīgi un asarām izrunāties. Bet es tā mīlēju, draudzīgi...� Viņ� uzsita Ansim uz pleca. Abi brītiņu klusēja. Debess bija apmākusēs. Smags gaiss, smagas sirdis... Un tomēr tik viegli Ansis elpoja! Viņ� raudzījās pār tīrumu uz baznīcu. Zenta viņam ienāca prātā. Viņu tas �odien bija pavisam aizmirsis. Nu tik viņ� atgādājās, un sāpes no jauna viņa sirdi sa�ņaudza. Zentu atstāt!... Uz pilsētu aiziet, ģimnāzijā iestāties, ar citu pasauli iepazīties, tas ir, Zentu atstāt... Ko gan viņa teiks? Vai viņa neapķersies ap kaklu, nelūgs: paliec, paliec, tur tu iesi bojā, sve�umā, kur tevim nebūs nevienas dvēseles, kas tevi mīlētu!...

Ansis vēl tālāk par to domātu, bet viņ� tā pār kādu akmeni klupa, ka nāko�ā acumirklī �etriski grāvja malā atmodās.

�Tas nāk, kad sapņo!... Pilsētā, ja Dievs liks tevim turp aizkļūt, lūdzams, uz ielas nesāc sapņot, tevi sabrauks, bez �ēlastības sabrauks.� Un me�kungs smējās ne visai gar�i, kā katrs, kur� par to smejas, ar ko tam līdzcietība.

�Bet, me�kungs,� Ansis, Tālheima medības ta�u satverdams, lūdzās, �esat tik labi un nerunājiet ne ar vienu par to, ko esiet redzēju�i!�

�Par tavu pērļu zvejo�anu! Nē, man tur nav nekāda prieka. Zināju jau agrāk, no viņas svētdienas vakara, kur mēs pie taviem vecākiem viesojāmies, ka tu pērles zvejosi... Ha, ha! Es pazīstu cilvēkus. Visi, kuri dienu sapņo, lūko tur laimes, kur tās mītni teikas apraksta. Redzēju, kad tu no loga atgriezies, kā tavas acis sāka spulgot, kad mēs par to runājām, ka vecos laikos Gaujā biju�as pērles. Zināju, ka tu uz Gauju iesi un pērles zvejosi, bet es nevienam neesmu teicis: ej uz Gauju, paskaties, kā Ansis Vairogs pērles zvejo! Tādi nieki man nav ne prātā nāku�i... Bet tagad laiks, kad tev jautram jātop. Ja tu gribi mācīties un pasaulē ko sasniegt, tad esi par � visām lietām jautrs. Sapņi un sevi nogrim�ana padara cilvēku ar laiku vienaldzīgu pret visu, �o sapņu saldums pāriet rūgtumā. No tā lai Dievs katru pasarga. Pazinu vienu tādu cilvēku. Tas bija man studiju biedrs Tarandas me�a akadēmijā. Viņ� bija apdāvināts cilvēks, reti apdāvināts, poēzijas pilns, dziļ� kā jūra, bet viņ� beidzās caur pa�slepkavību, viņ� teica, ka nevarot dzīvot... Tāpēc, Ansi, nesapņo! Topi jautrs, saejies vairāk ar cilvēkiem! Bet par visām lietām,� �e Tālheims �ķelmīgi, bet laipni �ukstēja, �liec mīlestību pie malas! Bēdz no sievie�iem! Viņu mute ir salda, saka Zālamans... kā viņ� tur tālāk saka, to esmu aizmirsis, bet lieta ir tā, ka Zālamans dod padomu no sievie�iem sargāties. Meklē draugus! Ja viņus neatrodi dzīvē glu�i tik ideālus kā dzejā, tad tomēr pasaulē ir draugi, kuru sirdis ir pērles. Zvejo �īs pērles! Krāj viņas vienu pie otras, un tu reiz sapratīsi, cik liels un brīni�ķīgs ir cilvēks, cik neizsmeļams esi tu pats, cik dziļi un neizsmeļami ir tavi līdzcilvēki! Bet nemīļā nekad kaislīgi, nemīļā sievie�us, jo tur tev trūkst varonības un vīri�ķības. Sievieti drīkst tik īsts un pilnīgs vīrietis mīlēt. Citādi �ī mīlestība top visādā vīzē traģiska...

Ansis neticēja savām ausīm. Vai tas bija tas pats me�kungs Tālheims, kuru viņ� līdz �im tikai par zaķiem, vilkiem, medībām un zemkopību bija dzirdējis runājam? Bet tas viņ� bija! Un nu viņi abi atradās vakara krēslā pagasta nama pagalmā.

^l<Atvainojiet, me�kungs, man jāapvelk citas � sausas drēbes, ejiet vien, lūdzu, istabā. Mans tēvs būs laikam tiesas istabā; redziet, tur jau logā uguns spīd!�

�Labi, labi, uz redzē�anos!� Me�kungs iegāja pagasta namā. Ansis aizsteidzās pusteciņus uz klēti, lai apvilktu sausas drēbes.

Zeltiņiem �ovakar bija viesis: Artūrs. Jaunais Zeltiņ� viņu bija lūdzis ar to kopā krievu rakstniekus lasīt un izskaidrot. Tā kā jaunākā laikā visās latvju tautskolās bija krievu valoda stipri jāmāca un jaunais Zeltiņ� kā skolotājs �inī arodā diezgan vāj� jutās, tad Artūrs viņam likās it kā no debess sūtīts. Pēdējais bija lielījies, ka tas krievu lielākos rakstniekus pa pusei vai no galvas protot. Cita lūgumu Artūrs slinkuma pēc būtu atraidījis, bet Zenta!... Zenta bija jaunā Zeltiņa māsa. �odien viņi abi, kamēr Ansis pērles zvejoja, bija Pu�kinu lasīju�i. Tagad tie atpūtās. Jaunais Zeltiņ�, slimīgs un bāls, aizvēra nopūzdamies biezo krievu vārdnīcu, kuru tie, Artūra krievu valodas pra�anai par spīti, bija daudzreiz lietoju�i. Artūrs staigāja nemierīgs pa istabu, nosēdās pie klavierēm, uzsita pa disharmonijai, neapmierināts atkal piecēlās un pastaigājās. Istabā valdīja jau pilnīga tumsa. Vēl nebija visai vēlu, bet debess bija apmācies, taisījās uz lī�anu.

Zenta ienāca aizdedzinātu lampu rokā. Sapņainie vaibsti likās būt zudu�i no viņas sejas. To vietā valdīja kaut kas nenoteicams, gandrīz ziņkārība, pusbailība tēlojās viņas vaigos. Viņa nolika lampu uz apaļa, �ķidri tamborētu baltu autu apsegta galda, aiz kura uz atzveltnes jaunais Zeltiņ� sēdēja. Artūrs aizpogāja svārkus un grābstīja drīz ap zīda �lipsi, drīz glaudīja glazē cimdus, it kā uz ie�anu taisīdamies.

�Lūdzu, paliekat, tūliņ būs vakariņas,� Zenta Artūru uzrunāja tik laipni, ka tas visai brīnījās. Viņ� gan labprāt būtu gājis uz māju; dziļais grāvis, pār kuru tam bija jāiet, bija pazīstams kā nelabo garu un spoku mītne. Bet Zenta, Zenta viņu uzlūdza uz vakariņām... Viņ� jutās it kā viduslaiku bruņinieks, kuram mīlētās jaunavas dēļ jāuzņemas karot ar visādiem pūķiem un nelie�iem. Artūrs nosvieda cimdus uz klavierēm un nosēdās Zeltiņam pretī. Lampa, kura bija ar sarkanu, izpu�ķotu papīra jumtiņu aizsegta, apgaismoja Zentas vaigu un darīja viņu sārtu, sliaistu...

Brītiņu visi trīs klusēja. Zenta reizēm raudzījās zag�us uz Artūru. Laikam viņa gribēja pārliecināties, cik viņas brāļam taisnības, kurs tai �orīt bija teicis, ka Artūrs esot gudrs zēns, kur� grieķu un latīņu valodas protot. Artūrs kodīja lūpas un raudzījās drīz uz �entu, drīz uz viņas brāli. Beidzot tas saņēma dū�u, izvilka salocītu papīra lapu iz krū�u kabatas un stostījās:

�Vai drīkstētu... Zentas jaunkundze... kādu dzeju no manis priek�ā lasīt?�

�Jūs esat dzejnieks?� Zenta brīnodamās jautāja, abiem elkoņiem uz galda atspiezdamās, un raudzījās ziņkārīgi uz Artūru. �Lūdzu, lūdzu, es labprāt gribētu dzirdēt!�*

Jaunais Zeltiņ�, klusēdams un viegli paklanīdamies, tai piekrita.

Artūrs nokāsējās, pameta acis uz papīra lapu, tad, griestos raudzīdamies, iesāka:

Viņai

Tu esi tā kā puķīte, Kas dārzā jauki zied; Kad tavu vaigu uzskatu, Man �ķiet, ka enģļi dzied...

Un tā tālāk Artūrs nolasīja sabojātu Heines jauno dzejoli: �Du bist wie eine Blume.�

�Vai �is dzejolis nav jau kur nebūt bijis nodrukāts, man �ķiet, ka es to esmu jau kaut kur lasījis?� jaunais Zeltiņ� vaicāja.

�Jā, jā! N. laikrakstā,� Artūrs nosarkdams meloja.

Viņ� nu vēl daudz citus dzejoļus, istabas vidū nostājies, pēc aktieru vīzes rokām mētādamies, deklamēja. Zenta apbrīnoja viņa mākslu un poēziju. �ai brīdī ienesa tēju un uzko�amos.

Pēc vakariņām Artūrs atvadījās no Zeltiņiem. Kad Zenta viņam roku sniedza, Artūrs viņai kaut ko saujā iespieda. Zenta nosarka un paslēpa salocītu papīra gabaliņu azotē...

Pagalmā Artūrs satikās ar Ansi, kur�, me�kungu pavadījis, mājā pārnāca. Abi uzreiz sajuta, ka ir līdzcen�i � ienaidnieki.

"Labvakar!� Ansis tomēr laipni teica, gribēdams Artūram kaut ko par ģimnāziju jautāt.

�Labvakar!� Artūrs pikti atrūca un aizsteidzās pa tumsu Ansim garām. Bēdīgi Ansis raudzījās uz Zeltiņu logiem. �ai brīdī, kur Zentas brālis spēlēja kādu dziesmiņu, Zenta aiz tā muguras atlocīja saburzītu papīra gabaliņu...

�Es tevi mīlēju.

Artūrs"

Zenta nobālēja. Viņa gribēja papīru saplēst un iesviest krāsnī, bet kāda sevi�ķa vara viņu atturēja no tā. Papīru viņa noglabāja savā kastītē. Pie brāļa sāniem nostājusies, tā lūkoja dziedāt, bet balss aizsmaka. Zenta nobēga istabas kaktā un gau�i raudāja. Artūrs viņai tomēr bija paticis, bet viņa ta�u bija jau Ansim uzticīgu mīlestību zvērējuse. Viņa noslaucīja asaras. Atkal tā pate bilde stādījās viņai priek�ā: Artūrs kā mācītājs uz kanceles, viņa kā mācītāja kundze � sēdēja tuvu pie altāra. Viņiem nekā netrūka. Ansis kā blandonis, novārdzis, sajuku�iem matiem stāvēja pie baznīcas durvīm... Jā, Artūrs bija teicis, ka �etru vai piecu gadu laikā bū�ot mācītājs.

Vecais Zeltiņ� ienāca iz savas istabas, noturēja vakara lūg�anu. Zenta palika �ovakar ilgi nomodā. Viņa jutās pirmoreiz nelaimīga, nelaimīga mīlestībā...

Ansis atgūlies sapņoja no savas nākotnes, no ģimnāzijas, mākslas utt.

�Bēdz no mīlestības!� � me�kunga vārdi atskanēja viņa ausīs. �Tik īsts vīri�ķis drīkst mīlēt!�

No laimes bēgt? Ansis tā nevarēja saprast. Ai, cik karsti tas Zentu mīlēja! Viņ� bija gribējis pie viņas noiet un visu, visu izstāstīt, bet nu viņ� jau atradās gultā un atkal sapņoja...

Purvis atvērās. Vecais Vairogs ienāca un apsēdās pa vecam uz dēla gultas malas. Abi ilgu laiku klusēja. Ne viens, ne otrs nezināja, kā īsti iesākt. Bet katram bija kas sevi�ķs uz sirds, par ko labprāt gribētu izrunāties.

Vecais Vairogs, atspiedis elkoņus uz ceļiem, turēja galvu rokās un raudzījās stīvi uz grīdu.

�Me�kungs runāja,� Vairogs uzsāka, �ka tu gribot uz pilsētu � ģimnāzijā iestāties.� Viņa balss skanēja gandrīz �ēli. �Vai tas tie�ām tavs nodoms?�

�Jā...� An�a balss drebēja. Viņ� acīm meklēja kādu priek�metu, kuru tas varētu mierīgi aplūkot. Bet viss istabā likās viņam pārmetot, ka tas �o māju gribot atstāt.

�Nu labi, Ansi, ej! Strādā uzcītīgi. Me�kungs grib tev palīdzēt. Ej, bet neaizmirsti mūs ar māti! Dievs zin cik ilgi es �ai vietā palik�u. Varbūt nāve, varbūt dzīves apstākļi mani no �ās vietas �ķirs. Ja tu nebūsi mums vecumā pabalsts, kas tad par mums gādās? Mīļais dēls, neaizmirsti mūs! Kad vecie tepat, zem acīm, tad bērni vēl kaunas, bet, tiklīdz tie at�ķīru�ies tālumā, cik daudzreiz tie vecākus neaizmirst. Arī tādi bērni, kuriem laba un mīksta sirds. Māte gan laikam vairs ilgi dzīvotāja nebūs. Es palik�u glu�i viens, atstāts. Tad iedomā mani, dēls, un raksti, ja pa�am nebūtu iespējams nākt un manim palīdzēt...�

Vecam Vairogam lija asaras pār vaigiem. Ansis �ņukstēja, satvēris tēva*roku. Abi tā brīdi klusēja.

�Bet varbūt arī viss būs labi un jauki, varbūt tik zelta laikus piedzīvo�u...

Ej, Ansi, mācies, strādā uzcītīgi! Tev pieder pasaule! Biju pats reiz jauns un, pēc baudījumiem dzīdamies, nevarēju veciem līdzi just un viņus saprast... Tagad es saprotu vecumu; saprotu, cik iznīcīgi ir prieki, tomēr vēl joprojām esmu priecīgs un nebaltās dienās nezaudēju dū�as. Ansi, tev trūkst humora, kur� tevi spētu bēdu brī�os no izsami�anas glābt. Lūk, tāpēc vien es skumīgs; gan es pats iztik�u kā varēdams... Ar labu nakti!...�

Vecais Vairogs iegāja savā istabā. Ansis slaucīja asaras no vaigiem. Sirds viņam, stipri aizkustināta, pukstēja. Tagad viņ� vēl aizmigt nevarēja. Viņ� apģērbās, izpūta lampu un izgāja ārā. Iz tum�iem mākoņu blāķiem nokrita pa lāsei. Ansis apsēdās uz sliek�ņa. Zibeņi apgaismoja pagalmu; bez pērkona viņi laistījās un vijās cits caur citu, kā tas vasarā notiek. Te Zeltiņu galā uz pagalma no�irkstēja smiltis, apklusa, atkal �irkstēja, beidzot logu slēģi noklaudzēja... Ansis pa�ķirstīja apīņu stīgas, kuras ap pagasta nama durvīm bagātīgi lapotas vijās, un � tā bija Zenta, kura logu slēģus aiztaisīja, tā kā tiklab vecais, kā jaunais Zeltiņ� no zibeņiem ļoti baidījās.

�Zenta, Zenta!...� Ansispusaizsmacissauca. �Pagaidi, man ar tevi jārunā!�

Zenta patlaban gribēja aizsteigties, kad izdzirda An�a balsi. Ansis nolēca no akmeņu kāptuvēm un tuvojās Zentai. Viņi sasveicinājās un mēmi viens uz otra raudzījās. Zibenis atkal no�ķīda. Ansis redzēja, cik Zenta bija apjukuse...

�Ēo tu teiksi?� viņa klusi jautāja. �Runā drīz, drīz lietus gāzīs kā ar spaiņiem!�

�Man tas vienalga! Es �ovakar nespēju dabai līdzi just kā viņu sestdien; kad līst, daudz, ja spēju raudāt, bet manas asaras pazustu, glu�i pazustu ūdens straumēs! Ak, Zenta, manim daudz kas uz sirds, es. baidos tev to visu teikt � tu nevarētu tā panest...�

�Teic vien!� Zenta dro�i teica. �Es nebīstos!�

�Manim � ak, Zenta, tā mana pa�a griba �, manim drīz būs jāatstāj �ī vieta; es iestā�os ģimnāzijā!...�

�Un tu to baidies manim teikt! Kāpēc tad lai es noskumstu, ja tu ģimnāzijā iestātos? Tas ta�u ir jauki � izglītoties, pie vietas tikt un netraucēti, laimīgi dzīvot!�

�Laimīgi?� Ansis pārsteigts atkārtoja. �Vai tad mēs līdz �im esam nelaimīgi jutu�ies? Jeb vai tev �ī mūsu mīlestība ir tapuse par smieklīgu, par niekiem?�

�Tu, Ansi, esi par daudz sapņotājs. Es nezinu, kā lai es tev to saku, ko es domāju... Ko tu domā, ar ko lai visa �ī mūsu sapņainā mīlestība beigtos? Es negribu būt varone, negribu jau mirt! Un tomēr es jūtu, ka tā ir nāve, kura mums �o sapņaino mīlestību sūtīja, lai mūs aizmānītu iz prātīgu cilvēku vidus vientulībā, pie sevis. Kad tu manā priek�ā stāvi, tad man liekas, it kā tu mani gribētu aizmānīt, aizvilt uz tum�u, atstātu zemes stūri, kur gari mājo! Tas pats smagums un neizprotama, noslēpumaina ilgo�anās, kuru pilna mēnesnīca manī alla� modinājuse, tas pats spie� arī manu krūti, kad tu manim acīs raugies. Jā, ir divas mīlestības � viena dienās, otra naktīs; pirmā priecīga, nevainīgi tērzēdama, otrā � skumja, ilgo�anās pilna, klusa un daimoniska; pirmo apspīd saule, otro mēnesis. Redzi, Ansi! Tev trūkst mīlestības dienas gaismā. Tu mīlā tik sapnī un nevis patiesībā. Tāpēc neņem ļaunā, piedod, ka manim tik cieta sirds, es gribu nākotnē no tevis bēgt. Tagad, kur tevī redzu-dzī�anos pēc kaut kā augstāka pamodu�os, es jūtu patiesību � tu mani vēlāk atstāsi, atstāsi tāpat kā �os jaukos Gaujas lī�us. Tev nekad nav un nebūs diezgan; nekad tu nevarēsi īsti mīlēt. Tu sapņo!... Viss �is man tik vēl �odien nāca skaidrībā, kad es tevi ar kādu citu salīdzināju, kuru es iesākumā pat vai ienīdēju.�

�Ar Artūru?..Ansis �ukstēja un atspiedās pret sienu. Viņ� bija glu�i satriekts...

�Jā, ar Artūru. Viņ� ir cilvēks, kuram savs zināms mērķis. To sasniegt un dzīvot! Tu esi bez mērķa, tu esi sapņotājs! Brīni�ķi! �ovakar nomanīju visu... Man jāatsakās no tevis, citādi tu mani novedīsi uz postu un izsami�anu...�

�Un tad manim � es esmu tas, kuram jāizsamist. Bet tev ir taisnība, es esmu tāds, esmu sapņotājs, vārgulis, bez miera! Jūtu, ka manis neviens uzticīgi nemīlēs. Tomēr gribu tevi vēl joprojām mīlēt, labā Zenta! Negribu tev uzbāzties! Ak, cik tu laba biji, Zenta, mīļā Zenta!...�

Ansis satvēra viņas roku un to vai simtu rei�u skūpstīja...

Debe�i pamazām iz�ķīrās. Viens nogrima rīta, otrs vakara pusē. Mēnesnīca atspīdēja � atkal nedro�i, it kā kaunēdamās aizslēpās aiz mākoņa, drīz vien no jauna atspīdēdama.

�Ļauj man vēl �onakt tevi mīlēt! Tad aizmirsti mani un mīlē citu! Tu varbūt runā patiesību, ka es tevi nespētu laimīgu darīt... Lietus nebūs. Nāc, apsēdīsimies uz kāptuvēm! Sapņosim vēl pēdīgo reizi kopā!...�

Ansis veda Zentu pie rokas, abi apsēdās uz kāptuvēm, bet nemanīja, ka �inī brīdī kāds lēni iegāja istabā. Tas bija vecais Vairogs...

�Zināms, tev taisnība!� Ansis uzsāka. �Ar ko gan lai mūsu mīlestība beigtos? Vai precē�anās ir �ķīstas, tīras mīlestības iznākums? Nē, nāve, zināms, nāve, citādi nav domājams! Mēs, cilvēki, esam neapmierinājami; mums nav nekad diezgan. Ja mīlestība mūs uz acumirkli aplaimo, tad mēs vēlējamies mū�īgi mīlēt... Un kas mums liedz mū�īgi mīlēt? Neviens cits kā mēs pa�i! Pa�i nezinām, ko gribam. Manim ir par daudz laimes bijis, un tomēr esmu vairāk nelaimīgs kā laimīgs. Nav diezgan! Un �o nepateicību es turu par vislielāko noziegumu...�

Zenta pietrūkās. Ansis satvēra viņas roku. Zenta izrāvās, nolēca no kāptuvēm un dzirdami elpoja...

�Ko tu īsti no manis gribi?� Zenta dvesa. �Vienreiz var �o visu dzirdēt; bet, kad �āda prāto�ana un dzīvības apnik�ana vairāk rei�u atkārtojas, tad tas par daudz! Vai tu ar varu gribi mani vāju darīt? Esmu jau tik daudz cietuse! Līdzcietība ar tevi ir mani jau tā vāju padarījuse. Es tomēr gribu dzīvot!...� Viņa atsvieda iekarsuse kuplo matu bizi aiz pakau�a un vēsināja ar roku sev pieri. Ansis glu�i bāls bija atspiedis galvu pret durvju stenderi un raudzījās aug�up. Mēnesnīca apspīdēja viņa sāpīgo seju... Zenta redzēja �os sāpju vaibstus, viņai �ķita Ansis it kā apskaidrots; viņa sakustējās, it kā tā nāko�ā acumirklī gribētu krist pie An�a krūts un lūgties ^piedo�anu. Bet �ai mirklī viņa ieraudzīja, ka pie loga, kur� līdzās durvīm atradās, istabā stāvēja vecais Vairogs. Viņa sastinga un sākumā nezināja, ko darīt. Beidzot tā tuvojās kāptuvēm, uzspēra vienu kāju uz akmeņa pakāpiena un, uz priek�u salieku�ās, �ukstēja: �Starp mums ir viss beigts... tavs tēvs klausās pa logu...�

Viņa paskatījās vēlreiz uz Ansi, kur� nekustēdamies kā tēls aug�up raudzījās, un lēniem soļiem aizgāja uz savu pusi.'.

Vecais Vairogs aizvēra logu. Pāris acumirkļu vēlāk tas iznāca uz sliek�ņa un apsēdās dēlam līdzās.

"Me�kungam taisnība, ka tev trūkst vīri�ķības... Jau sen zināju, ka tu Zentu mīlā. Es negribu tavos sirds noslēpumos iejaukties. Tu esi cilvēks par sevi. Man nav ne mazākās tiesības tev �o vai to pavēlēt. Tomēr tevi lūdzu, lūdzu tāpēc, ka tevi mīlēju, � mīlē, kad kāda sieviete tavus sirds pamatus ir aizkustinājuse, tomēr neielaidies ar to nekad tuvākā satiksmē, nekad tik tuvu kā ar Zentu... �ī nav tava pēdējā mīlestība; ja Dievs tevim liks dzīvot, tad tu vēl mīlēsi, varbūt vēl karstāk. Nav taisnība, ka pirmā mīlestība ir īstā; pirmā mīlestība ir nieki! Kad tu pasaulē būsi ko piedzīvojis un izbaudījis, tad, ja būsi vīrs tapis, pratīsi sev īsto dzīves biedreni izvēlēties; ja paliksi bērns, tad mīlēsi tāpat nelaimīgi kā tagad. Tāpēc, kamēr neesi vīrs, nenogremdējies mīlestībā, citādi viņa tev taps par pazu�anu!... Tagad iesim pie miera! Izturies mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis, - mamma atkal vaid, viņa ir glu�i vāja...�

Ansis piecēlās. Ne vārda nerunādams, viņ� sekoja tēvam... It kā bez jūtām viņ� raudzījās uz sienu, kad tas jau bija apgūlies. Mēness apspīdēja uz sienas karājo�os portretu... Heinrihs Heine! Sāpīgais � tomēr smiedamies sāpīgais � mīlestības dzejnieks! Tā bija viņa bilde. Un Ansim bija tā ap sirdi, ka �inī brīdī viņam būtu jāsāk smieties, lai taptu vīri�ķis, � smieties kā ārprātīgam, pilnā kaklā, visām asarām un bēdām par spīti... Bet vājās mātes vaidi atskanēja iz sānu istabas. Ansis aizvēra acis, salika, rokas un skaitīja lūg�anu. Viņ� nespēja tapt vīri�ķis, viņam bija jāpaliek kā bērnam...

6

NEDĒĻA pēc nedēļas pagāja. Ansis gandrīz nemaz neizgāja iz mājas. Neviens arī pēc viņa nejautāja. Viņ� sagatavojās uzcītīgi uz iestā�anos ģimnāzijā. Prīmā iestāties � tā bija An�a cieta apņem�anās. Me�kungs bija ta�u tik vienu gadu solījies palīdzēt. Un Ansis nebūt nesaprata, ka kāds cits viņam vēlāk gribētu palīdzīgs būt.

Atnāca augusta mēnesis. Ceturtā viņam bija jātiek Rīgā. Me�kungs bija jau apgādājis zirgu un �ķūtnieku līdz dzelzceļa stacijai. Vakarā priek� aizbrauk�anas Ansis apmeklēja me�kungu viņa mājā. Pate kundze, pļāpīga un drusku koķeta, viņu novārdoja, iedāvāja tam pusduci smalku mutes autiņu, pāris zeķu utt. Me�kungs pēc vakariņām iesauca Ansi savā rakstāmā istabā, apsēdās pie galda, izņēma iz atvilktnes kādu pakiņu, kuru atvīkstījis tas sāka naudas papīrus skaitīt. Tur bija zilie piecnieki, sarkanie desmitnieki, baltie divdesmitpiecnieki un arī pāris simtnieku.

Divus no �iem papīriem me�kungs nolika uz galda, taisni Ansim priek�ā.

�Skaiti, cik tur ir!� me�kungs, brilli ar mutes autiņu slaucīdams, teica. �Tā ir tava! Dzīvo prātīgi! Ja kādas sevi�ķas izdo�anas, tad raksti, es tevim rokas neatrau�u. Bazārs un koncerts gan tik vēlā rudenī tiks izrīkots; tad atvilk�u �o summu; kas pāri paliks, to tevim aizsūtī�u... Nu, cik tur ir?...�

�Simts divdesmit pieci rubļi!� Ansis aiz prieka drebo�ā balsī �ukstēja un gribēja bu�ot me�kunga roku, kur� to neatļāva.

�Nu, �e vēl desmit rubļi klāt kā ķe�as nauda; vēlos, ka tu noietu kādreiz teātrī! Tā kā tu vēl neesi ar dramaturģiju iepazinies, tad lūdz kādu no virsskolotājiem, lai tev kādu vakaru sevi�ķi ieteic. Pateik�anās, lūdzu, priek� manis nekādas! Dzīvo prātīgi un neiemīlējies! Tā būs tā labākā pateicība.�

Ansis tomēr noskūpstīja me�kunga roku. Abi nu iznāca ēdamā istabā, kur kundze tos smaidīdama sagaidīja. Ansis arvienu aptaustīja krū�u kabatu, kur tas lielo naudu bija noglabājis.

�Rītu vēl redzēsimies!� me�kungs, Ansim uz pleca uzsizdams, teica, kad tas jau gribēja atvadīties. �Es aizie�u vakarā uz skolu. Tu ta�u gribēji vēlu vakarā aizbraukt � lai cilvēki neredzētu, kā tu pats teici. Nu, ar labu nakti!�

Ansis pabu�oja kundzei roku un, no laimes nākotnē sapņodams, aizmirsa visu to vārdus, kuriem me�kundze lūdza sveicinājienus aiznest. Ansis devās uz māju. Viņ� juta, cik svētīgi ir nodarboties un strādāt nākotnei. Mīlestību tas likās būt aizmirsis. Otrā dienā Ansis staigāja pēdējo reizi kā mājinieks pa tēva pagalmu. Viņ� atcerējās, ka esot jānoiet arī pie Zeltiņiem un jāatsaka ardievu. Bet viņ� neuzdrīkstējās Zentai rādīties. No viņas nakts, kur tā viņam bija atteikuse, viņ� ar Zentu nebija ne vārda mainījis. Turpretim Artūrs bija vairāk rei�u Zeltiņus apmeklējis un katru reizi, priecīgi svilpodams, aizgājis. Ansis īsti to nevarēja, saprast, kāpēc Zenta viņu atstāja. Viņa ta�u tam bija mū�īgu uzticību zvērēju�o. Bet viņ� nebija uz Zentu ļauns, viņ� lūkoja �os apstākļos iedzīvoties � apstākļos bez mīlestības. Viņ� strādāja, mācījās... �Zenta man jāaizmirst!� viņ� domāja. �Lai gan es viņu vēl joprojām mīlēju. Bet ardievu man tomēr viņai jāsaka!�

Ansis �ai pēdējā vakarā būtu labprāt ar Zentu vienatnē saticies. Bet velti! Zenta no viņa bēga. Viņam neatlikās nekas cits kā, vecajam un jaunajam Zeltiņam klātesot, mīļai Zentai roku spiest, varbūt beidzamo reizi... Viņ� saņēma dū�u un vēlā pēcpusdienā pieklauvēja pie Zeltiņu durvīm.

�Iek�ā!� jaunais Zeltiņ� sauca, kur� ap kādu krievisku rakstu darbu strādāja. �

Ansis iegāja vienkār�ā, bet glītā istabā, kuru mēs līdz ar Artūru esam apmeklēju�i. Saule laidās uz prie�u galiem un iespīdēja bāli pa logu. Tuvu pie loga sēdēja Zenta. Viņa nepacēla nepavisam acu, kad Ansis ienāca, tikai viegli nodrebēja, it kā ziemu pie viegla saltuma nodreb.

�Jūs �ovakar gribat aizbraukt?� jaunais Zeltiņ�, vājīgi smaidīdams, pēc vienaldzīgas apsveicinā�anās Ansi vaicāja. �Nu, tagad labs laiks, būs laba brauk�ana; citu vakaru būsiet - jau Rīgā...� Viņ� atkal nogrima domās savā rakstienā, ar spalvu �ad un tad vienā un otrā vietā piedurdams. Ansis apmulsis raudzījās uz Zentu. Likās, ka viņa ko �ūtu, bet patiesībā tā adatu dūra nevietā, vispēdīgi pirkstā, kuru tā sāka sūkstīt, un nokaunējusies rei�u reizām sāņus uz Ansi �ķielēja.

�Kas jums būs par �ķūtnieku?� jaunais Zeltiņ�, galvu pacēlis, vaicāja.

�Vecais Briss...�

�Tā, nu tad ir labi! Viņ� manim kaut ko iz Pļaviņām varētu atvest; jāparunā ar tēvu.� Jaunais Zeltiņ� izgāja blakus istabā, kur vecais kaut ko vālēja un reizām ar āmuriņu dauzīja.

Ansis �o acumirkli izlietoja. Ātri viņ� izplēsa lapu iz savas kabatas grāmatiņas, kaut ko uzrakstīja un, logam tuvodamies, to iemeta Zentai klēpī. Tad tas apsēdās pie klavierēm un sāka no�u grāmatās �ķirstīt. Zenta �uva it karsti tālāk, papīra lapiņu zem �uvekļa paslēpuse. Jaunais Zeltiņ� atkal ienāca; arī vecais parādījās uz sliek�ņa vecmodes svārkiem mugurā. Viņ� noņēma brilles no deguna, uzpūta uz tām vēsmu, rūpīgi noslaucījis, uzpravīja vecā vietā un ziņkārīgi aplūkoja Ansi.

^l�Nu, tad jau laikam gribi �tudierēt?� viņ� Ansi jautāja, tā ka Zenta aiz smiekliem nevarēja noturēties. �Hm, tur vajaga daudz naudas! Nu labi, ja tur vēl kas iznāk; bet tā kā meldera dēls � tik iznēsāja raibo cepurīti, par dakteri vis netika... tagad diezin kur dzīvo; un pats vecais peras uz tīra sausuma, lai Dievs gan nedod!...�

Ansim palika savādi ap sirdi. Viņam gribējās aiziet.

�Lūdzu, sakiet vecam Brisam, lai viņ� priek� aizbrauk�anas pie manis pienāk.�

Ansis klusēdams palocīja galvu un atvadījās. Zentas roka drebēja, kad tā to Ansim sniedza. Bet ne vārdiņ� nenāca pār viņas lūpām, Ansis izturējās mierīgi, gandrīz vienaldzīgi un izgāja, vēlreiz ilgo�anās pilnu skatu Zentai uzmezdams.

Zenta atkrita slābi uz krēsla un paslep�us lasīja zīmīti: �Mīļā Zenta! Gribu tevi aizmirst, ja tu to vēlies. Bet esi tik �ēlīga, apmeklē manu vājo māti! Ansis...� Zenta atspieda elkoni pret logu un raudzījās uz norieto�o sauli. Likās, it kā kad viņas lūpas raustītos. �Es tomēr viņu mīlēju!� viņa �ukstēja, roku pret pieri spiezdama.

�Ka tu būtu redzējis, kāds �abars vakar krogā izskatījās. Pilnīgi kā kumēdiņ�! Diezin kur viņam vēl tā nauda nāk? Pilns kā zābaks, stīva mēle, bet tomēr i dziedāja!� � tā vecais Briss pagasta nama pagalmā, ceļa ratus siedams, kazaku uzrunāja.

�Kur nauda nāk? Nu vai tad Zabara meitas vīram naudas trūkst! To jau nu visi sūc: meita sev priek� rotām, sievasmāsa tāpat. Arī vecie ķer kur varēdami,� kazaks atbildēja, virvi pār ķīpu savilkdams.

�Nu, nu, Laipnieks nav glu�i tik dumj�, kā izskatās, muļķa vis par vietnieku pulka locekli neievēlētu, drīzāki tad par tiesas vīru.�

Tādi vecais Briss, An�a �ķūtnieks, sarunājās ar pagasta kazaku Vilni, kuram bija palama �Streits�, tāpēc ka tas arvien krogā, kad plūk�anās iznāca, kliedza: �Wieder Streit, wieder Streit!^M Viņi būtu vēl tālāk runāju�i, ja piepe�i me�kungs nepienāktu. Briss un Vilnis godbijīgi to sveicināja. Me�kungs aplūkoja ratus, vai Ansim bū�ot laba sēdē�ana. Briss pa to starpu otrā pusē ratiem taisīja bargu seju, me�kunga suni biedinādams, kur� apostīja �vāģu smēru� podiņu. Stiprā balsī me�kunga suni izbārt � tā vecais Briss neuzdro�inājās. Me�kungs turpretī visu to manīja un pie sevis nosmējās. Viņ� paskatījās uz rīta un vakara pusi.

�Laiks būs labs,� viņ� noteica un iegāja pie Vairogiem istabā. Saule jau bija norietējusi. Vakara pusē dusēja brīni�ķi izrotāti padebe�i, kuros sarkanēji dega. Rītos bija mēness, miegainu seju rādīdams, pacēlies. Viņ� izskatījās ne visai skaists, kapara sārtumā.

�Lūk, tāds bija vakar vakarā Zabara ģīmis!� Briss smējās un Vilnim mēnesi rādīja, uz vezuma stāvēdams.

Zirgs satrūkās, kad Briss izstiepa roku un sāka smieties. Rati sāka kustēties, un Briss tikko nepakrita.

�Redz, �e, smejies nu par citiem! Pats jau neesi nemaz labāks!... Es domāju � nu ir viss kārtībā!� kazaks svinīgi teica un, vezumu vēlreiz aplūkodams, salika rokas uz muguras. �Bet vai tik pātaga ir?�

�Kur nu bez pātagas! �itais zirgs ir vai nu slinks, vai miegains! Var arī būt, ka viņ� ir slims; pirmīt nemaz negāja. Jāpalūko zobi... Nu, laikam tik slinkuma vaina. Gan es tur zāles zinā�u...�

Abi ve�i ietaisīja sev pīpes un aizsmēķēju�i apsēdās uz tām pa�ām mums jau pazīstamām kāptuvēm.

�Man glu�i tāds kā brīnums,� Briss gandrīz reizē spļāva un runāja, apskatīdamies, vai kāds tik neklausās, �kāpēc tas me�kungs skrīvera Ansi tā iecienījis. Kad nu vēl pa�am meita būtu, tad nu varētu domāt: būs meitas vīrs. Bet me�kungam neviena bērna vairs nav... Brīnums... ja tad viņ� Ansi par dēlu pieņems. Nūjā, bet skrīvējam tas pats ir vienīgais...�

�ko tu lauzi savu veco galvu! Labāk pārdomā pats par saviem dēliem!� kazaks Brisu pamācīja.

�Ko nu par maniem dēliem!... Viens, jaunākais, ir nupat atlaidis grāmatu. Viņi esot lēģeros, aiz Var�avas � nezin cik to verstu! Viņ� esot uzdienējis par vecāko �undrapioieri�. Tad tik redzēsi, kāds ir kara kungs, kad mans Pēteris nāks mājās!...�

Sai brīdī zirgs sāka ēst un lēni uz priek�u iet...

�Tprrr! Velns!� Briss kliedza un tecēja uz ratiem.

�Tā vien nu bļausties, iebiedēsi zirgu vēl rudzos; tad tik būs tejāters!� kazaks smējās, pīpi uz kāptuvēm izdauzīdams.

�Nu tad "brauc laimīgs!� kazaks, Brisam roku sniegdams, teica, kad pēdējais, zirgu pie kļavas piesējis, ar pātagu rokā atgriezās.

�Ardievu, ardievu! Dzīvo sveiks! Brauk�ana jau man nebūs viss slikta.�

Kazaks aizgāja uz savu pusi. Briss apsēdās atkal uz kāptuvēm un uzgaidīja, kamēr �jaunskungs� nāks ārā. Bet jaunskungs vēl nenāca. Kazaka sieva, kura pie Vairogiem izpildīja dienestmeitas vietu, iznesa krietnu krūzi kafijas līdz ar svaigas baltmaizes gabalu un nolika tos Brisam līdzās.

�Dzer!... Skrīvers saka, lai tu vēl gaidot!� Un kazaka sieva, kuras dzeltenā, rupjiem vaibstiem pārpildītā seja atstāja ne tikvien verdzenes, bet arī vārdzinātājas iespaidu, pazuda priek�namā.

�Labāk ko siltu iedzert nekā saltu runāt!� Briss murmināja, kārīgi baltmaizes gabalā kozdams un silto, smar�aino kafiju iestrēbdams.

Mēness pa tam bija pacēlies pār lapotni un smaidīt smaidīja. Kapara sārtuma vietā tas sudrabaini mirdzēja. Iz tuvējām mājām atskanēja vijoļu skaņas. Reizēm pui�i un meitas dziedāja līdz. Circenis stāstīja prusakiem ķēķī tik stiprā balsī pasakas, ka pat Briss, līdz vijole un dziedā�ana apklusa, to dzirdēja. Bet viņ� no tā nekā nesaprata. Suņi �ur tur aizrējās un atkal apklusa. Kāds brauca pa lielceļu, kā likās, ar smagu vezumu, jo rati gaudo�ā balsī �īkstēja, gandrīz stenēja. Beidzot arī �is troksnis apklusa. Viss bija klusu, viss klausījās �ai klusumā, kur� pēc trok�ņainas, nemiera pilnas dienas nāk un tevi mīļi, debe�ķīgi sveicina. Miers, cik salds tu esi! Tu esi beidzot uzvarētājs. Visas disharmonijas un trok�ņi atslēdzas tevī, tu jaukais, noslēpumainais akords! Trok�ņu ir daudz, bet miers ir tik viens! Tas pats klusais, maigais sapņotājs, kur� spie� nelaimīgos un bāreņus pie savas sirds, tos sapņos pa paradīzes laukiem vadādams. Kas esi tu, runā jel un stāsti � no kurienes tu nāc?... Viņ� spie� roku uz tavu muti, aizdara tev acis, un tevjāklusē. Klusē � un tu nedari nevienam ļauna! Klusē kā vakars, kā sudrabaina mēne�a nakts, un tu būsi svēts, no ļaunās pasaules at�ķirts! Esi tik sev pa�am, tas ir, klusē, savā pa�a dvēselē nogremdējoties! Tavā dvēselē ir viss tas pats, ko tu pie citiem meklē. Kāpēc tu uzbāzies citiem? Topi kā nakts, aizslēgta, nesaprotama citiem, topi kluss!...

Tā Ansis domāja, pie loga vakara klusumā nogrimis.

�Nu ir laiks taisīties!� vecais Vairogs, reizē ar mui�as kungu no galda pieceldamies, sauca. �Lietas jau ir vezumā. Ansi, apvelc nu tik vēl mēteli un neaizmirsti lietussargu!�

�Es domāju, nelīs...� me�kungs piezīmēja, mājas kundzei par vakariņām pateikdamies, kura pa vecam, lēnkrēslā saļimusi, sāpīgi smaidīja.

�Nu, ja arī nelīst,� Vairogs atteica, �tad tomēr dro�ības pēc var paņemt.� Ansis apvilka mēteli, apskatījās vēlreiz pa istabu; viņ� gribēja kaut ko runāt, bet laikam nespēja. Viņ� bu�oja vājo mammiņu, kura neraudāja, bet izlikās, it kā nupat tai būtu jālūst un jākrīt... Bet viņa tecēja kā ievainota stimiņa Ansim pakaļ, kad tas taisījās ratos iekāpt. Me�kungs un An�a tēvs gribēja to vēl līdz krogam pavadīt.

Māte pietecēja vēl pie ratiem, apkampa abām rokām An�a roku un �ukstēja:

�Neaizmirsti mīļā Dieviņa!... Kad es mirstu, tad brauc uz bērēm, ,un nodziedat tad man to per�iņu iz Pēterburgas grāmatiņas (Brāļu draudzes dziesmas): �Mans gars jau daudzreiz domāja uz debess Tēva namu!� Es nāko�ās ziemas Vail's nepārcietī�u.�

Ansis �ņukstēja un noskūpstīja vēlreiz mātes pieri. Viņa ietecēja atkal nedro�i atpakaļ istabā...

�ai brīdī pieskrēja Zenta.

�Ārdievu, Ansi! Dzīvo laimīgs, neaizmirsti mūs!� Zentas balss skanēja tik mīksti, tik nedro�i, it kā patlaban asaras gribētu viņas vārdus aizskalot. Viņa sniedza Ansim roku, kur� juta salocītu papīra gabaliņu. Ansis to noglabāja kabatā.

�Dzīvo arī tu laimīga un iedomā mani!� viņ� teica.

Zenta vēcināja ar mutes drāņiņu, kad Ansis lēnām aizbrauca.

�Nū, nū! Miln!� Briss, gro�us raustīdams, zirgu lamāja. Me�kungs un Vairogs gāja kājām.

Pie kroga Ansis nepalika ilgi. Viņam bija itin smagi ap sirdi...

Iznāca arī Artūrs ar savu tēvu � pudelēm rokā... Bet Ansis atraidīja alu un sīvo.

�Gan tu Rīgā iemācīsies dzert! Skāde, ka tev tas veksels tik mazs!� Artūrs pie sevis murmināja, atpakaļ krogā iedams. �Alzo, nāko�ās dienās satiksimies Rīgā! Uz redzē�anos!� viņ� Ansim pakaļ sauca. Zirgs, lai gan nebija skrējējs, ta�u vairs nestāvēja. Ansis atvadījās sirsnīgi no tēva un me�kunga. Drīz vien braucēji pazuda aiz mui�as birzēm. Ansis izvilka papīra lapiņu iz kabatas un mēnesnīcā tikko salasīja:

�Topi laimīgs! Tavu mammiņu es apmeklē�u katru dienu. Vēlreiz � topi laimīgs! Zenta.��

�o lapiņu Ansis noglabāja krū�u kabatā, tai pa�ā, kur nauda atradās. Viņ� atgūlās aug�pēdu uz ķīpas un raudzījās uz apzvaig�ņoto debesi...

�Tēvs, me�kungs un Zenta grib, lai topu vīri�ķis; vienīgi māte � lai palieku kā bērns... Palik�u kā bērns! Kā tāds esmu par daudz laimīgs bijis. Vai tāpēc es nevarētu būt laimīgs, ja ari pie citiem cilvēkiem nepielīstu? Laimīgs tomēr � �ajā brīni�ķīgā pasaulē, zem apzvaig�ņotās debess!...� Viņ� raudzījās ilgi aug�up. Briss dūca kādu melodiju, drīz tenoru, drīz basi uzķerdams. Beidzot tas apklusa, redzēdams, ka Ansis bija iesnaudies. Viņ� izvilka pīpi un tabakas maku un īsa laika dēļ aizsmēķēja. Migla sakrājās pa pļavām gar Gaujas krastiem. Mēnesī izzuda jauka, mīlīga smaidī�ana. Melanholiski, it kā garlaikodamies tas raudzījās uz leju, uz pasauli. Tie�ām, ari vecajam Brisam pasaule izlikās �ai brīdī garlaicīga. Viņ� pacēla acis � rītos ausa jau gaisma...

7

KĀDĀ Rīgas priek�pilsētas divstāvu nama jumta istabiņā sēdēja, vakara krēslai metoties, Ansis Vairogs pie loga un raudzījās uz vientulīgo pagalmu. Viņ� nebija nekad tik bēdīgs � bijis kā �ovakar. Eksāmenā uz prīmu tas bija cauri kritis: direktors viņam �odien bija pasludinājis, ka esot ticis uzņemts tercijā. Lai gan da�i no ģimnāzistiem bija teiku�i, ka tā esot lielu lielā laime, ka viņ� tercijā uzņemts, tomēr Ansis neprata �īs laimes cienīt.

�Kā lai nu es Tālheima kungam rakstu, ka esmu tik tercijā ieticis?...� Viņ� izmisis spieda pieri pret loga rūtīm. �Kas manim vairāk gadus gribētu palīdzēt? Bez tam esmu tik vecs, ka kaunos tercijā sēdēt. Bet palik�u! Nekas par to, ka Artūrs man priek�ā, varbūt viņu panāk�u!�

Tā kā ģimnāzijā viņam vēl nekas nebija uzdots mācīties, Ansis gribēja vēl �ovakar pa Rīgas ielām pastaigāties vai uz Vērmaņa parku aiziet, kur mūzika spēlēja. Viņ� aizgāja uz parku. Bet ļaudis �e drūzmējās tik lieliski, ka Ansis nebūt nejutās omulīgs. Viņ� pa Aleksandra bulvāri aizgāja uz Vācu teātra pusi. Pa teātra pagalmu steidzās kungi un dāmas �ai mūzu templī mākslai upurus nest. Arī pa dro�kai piebrauca. Ansis ziņkārīgi uz lielajām teātra durvīm lūkojās. Kāpēc lai arī viņ� tur neietu? Me�kungs viņam bija ta�u atļāvis. Viņ� iegāja apjautāties, kādu gabalu �ovakar spēlē�ot. Teātra sulainis rādīja uz afi�as lapu pie sienas. Ansis piegāja un lasīja: �Tannhduser oder der �āngerkrieg auf Wartburg von Richard Wagner�. Vāgners, Vāgners... Tāda vārda viņ� vēl nebija dzirdējis. Bet publika sāka lieliski pulcēties. Viņa, likās, aizrāva Ansi līdz. Ansis piegāja pie kases un nopirka sev biļeti otrā parketā, domādams: �Tik daudz lau�u tak glu�i uz niekiem nenāk, tāpēc visādā ziņā jāiet...⁴

Kad Ansis beidzot, krēslā sēdēdams, lieliski apgaismotās teātra telpas apbrīnoja, tad tam palika it silti ap sirdi. Viņ� aizmirsa savu nelaimi ģimnāzijā. Mūziķi viens pēc otra ieradās orķestra telpās. Beidzot parādījās pats kapelmeistars, nosēdās uz sava augstā sēdekļa. Ansim par brīnumu, lampas izdzisa, tikai priek�ā, orķestra telpās, dega bieziem papes jumtiņiem aizsegtas sveces. Dāmas un kungi visapkārt vēl nebija savās sarunās glu�i apklusu�i, atlasa un zīda drēbes �ur tur �aukstēja, bet Ansis, tam visam par spīti, dzirdēja pirmo, diezgan kluso �Tanheizera� uvertīras motīvu. Arvien jaunas skaņas pieplūda vecām klāt, arvien stiprāk un stiprāk atskanēja neizprotamais mūzikas spēks. Beidzot viss sāka it kā viļņot: bazūnes, trompetes, vijoles utt. iekustināja neizmērojamo dvēseles jūru. Tādas mūzikas Ansis nebija dzirdējis. Pēc uvertīras viņ� uzmanīgi sekoja skatam pēc skata. Sevi�ķi viņu aizgrāba tre�ais akts, kur Elizabete, no Volframa atvadījusies, kāpj uz Vartburgu. An�a acīs izspiedās asaras, varbūt viņam vienam visā publikā. Viņ� atgādājās Zentu... Uz skatuves parādījās Tanheizers, noplīsis, kā novārdzis, nolādēts svētceļnieks. Ansis nodrebēja. Vai tie�ām tā ar katru notiek, kur� patiesību saka? Viņ� juta tik lieliski līdz ar Tanheizeru. Elizabete, tik tīra un debe�ķīga jaunava, kāpēc gan viņa mīlā �o no visiem citiem padzīto, nolādēto Tanheizeru?... Tanheizers jautā Volframu, vai nezinot, kur Venus kalns, agrāk viņ� to esot viegli atradis? Volframs viņu no�ēlo un grib no tam atturēt. Tanheizers stāsta, ka pāvests Romā viņu nolādējis un teicis, savu sauso spieķi rādīdams: �Tāpat kā �is spieķis manā rokā nevar zaļot, tāpat tavi grēki nevar piedoti tapt...� Volframs līdzcietības pilns uzklausās un satver Tanheizera roku, kad tas Venus vilino�o balsi sev tuvumā izdzird.

�Sveiks esi, neuzticīgais,

Tev pasaul� ērk�ķus ceļā kais�!...�

Venus, jauki parādīdamās, dzied, Tanheizeru pie sevis saukdama. Tanheizers izraujas un grib krist pie Venus krūts. �inī acumirklī Volframs izsaucas: �Domā uz Elizabeti!�

�Elizabete!� Tanheizers atkārto un apstājas, savas �ķīstās mīļākās atminēdamies. Venus vaimanādama nogrimst... Iz Vartburgas atskan bēru dziesma: Elizabete ir mirusi, viņas līķi nes Volframam un Tanheizeram garām uz kapsētu. Tanheizers nokrīt pie Elizabetes zārka ceļos un lūdz: �Svētā Elizabet, lūdz priek� manis!...� Un acumirklī arī viņ� top mironis: raizes un bēdas �ai satik�anai ir viņa nāves stundu sen sagatavoju�as. Un �inī brīdī citi � laimīgāki svētceļnieki, iz Romas atgriezu�ies, nes gavilēdami pāvesta spieķi, kur� sācis zaļot!... Tanheizers, par spīti visiem cilvēku lāstiem, ir atpestīts, atpestīts caur patiesību, kuras aizstāvētājs viņ� centās būt. Lieliskais fināls noskan, aiz Vartburgas debess atspīd rīta blāzmā. No sirds noveļas it kā liela klints: atpestīts, atpestīts visiem par brīnumu!...

Ansis sēdēja vēl kā mēms, kad publikā jau lieliski aplaudēja. Kur viņ� atradās? Viņ� pa visu izrādes laiku bija savu apkārtni aizmirsis. Nu tas atkal it kā atmodās.

Ansis glu�i satriekts atstāja teātra namu.

�Vai tie�ām katrs patiesības aizstāvētājs traģiski beidzas?� viņ� pie sevis, uz māju iedams, pārdomāja. �Vai mani tas pats nesagaidīs, ja dzī�os pēc patiesības un izteik�u, ko domāju? Un tomēr ir skaistāki to visu izteikt, kas uz sirds, nekā apslēpt. Noziedznieks, kur� savu vainu atzīst, ir to pa�u caur �o atzī�anos pa daļai izdeldējis. Arī Tanheizers galu galā atzīstas par vainīgu, lai gan tas sākumā savus pasaules uzskatus par vienīgi patiesiem turējis. Viņ� ideālai mīlestībai nebija ticējis, un tomēr nu galu galā, kad Elizabete ir mirusi un viņa miesīgai mīlestības baudī�anai nav vairs pieietama, Tanheizers tomēr viņu mīlā! Elizabete ir mirusi. Vai tad miroņus spējam reālistiski mīlēt? Tanheizers jūt, ka ir kaut kas vēl bez miesīgas mīlestības baudī�anas, ir cita mīlestība, kura nu maigi viņa sirdī dus un viņu pa�u aicina �im saldajam, debe�ķīgajam miegam padoties. Mīlestība bez kaislības � cik viņa ir daudz augstāka nekā kaislīga, prātiem vadīta mīlestība! Kaislīga mīlestība ir vētra, viņa pārskrien, lauzdama da�u labu, cēlu koku; nāk saldais klusums, cik viņ� ir atspirdzino�s � tik klusībā mīt skaistums!... Tanheizeram jāatzīst, ka saldās jūtas, mīlestība uz Elizabeti ir tā pati ideālā mīlestība, kuru Volframs Vartburgas dziesmu karā bija apdziedājis. Jā, pie tā arvien jāturas, kas vispēdīgi nāk... Jā, ir daudz patiesību! Viena karo ar otru. Katrā cilvēkā ir sava patiesība, un da�s labprāt izlej savas asinis, savu patiesību aizstāvēdams. Vartburgas dziesmu karā Tanheizers bija Venus dievietei himnu dziedājis, citus apsmādējis un nonicinājis kā nezinātājus un muļķus! Bet vai viņ� caur to bija vispasaulīgo, absolūto � mū�īgo patiesību rādījis? Volframs kā . kluss vīrs ir Elizabeti skaistāki mīlējis! Viņ� mīlēja �o dievi�ķīgo sievieti, bet vai �ī mīlestība aizliedza ari Tanheizeram mīlēt?... Ja saule būtu sieviete, kura mums neaizsniedzama spīd, un mēs visi viņu mīlētu, vai tur rastos greizsirdība?... īstai, ideālai, �ķīstai mīlestībai trūkst greizsirdības. �ī mīlestība ir gaisma, visas eso�ās, sevi atzīsto�ās pasaules pa�mērķis! Kāda tur var būt Volframa greizsirdība, kur viņ� redz, ka ari viņa draugs to pa�u gaismu mīlē, kuru viņ� pats? Volframs paliek tāds pats no drāmas sākuma līdz galam, iz mirsto�ā Tanheizera top Volframam līdzīgs cilvēks. Vai patiesība ļautos uzvārēties?... Nē! Ansis atzina � ir gan bijis liels gars, kas cīnījies maldīdamies, kuram beidzot jāatzīst klusās, sapņainās mīlestības vara.

Jā, noslīkst visi �īs pasaules lieliskie trok�ņi un kaislīgie uztraukumi noslēpumainā klusībā, kura bezgalīgo univer-sumu sevī slēdz. Klusē�ana ir beidzamā, kura mums, cilvēkiem, mū�īgi paliek. Klusē, un tu nevienam nedari ļauna, liekas, ka tu visam piekristu, par visu pateiktos!...�

Savā istabiņā nonācis, Ansis tūliņ izģērbās un devās pie miera. Nekad viņ� nebija tik saldi dusējis kā �onakt.

"Vai gan visi netaps atpestīti?� �is jautājums bija An�a pēdējās domas �ai vakarā. �Vai tad sausais spieķis nesāka zaļot, par spīti visām Tanheizera pa�a maldinā�anām un grēkiem un pāvesta lāstiem!... Atpestīts, tu tapsi atpestīts!...�

Un Ansis dusēja it maigi.

NEDĒĻA pēc nedēļas pagāja. Ansis izstrādāja ģimnāzijas uzdevumus apzinīgi. Skolotāji ar viņu bija ļoti mierā; pats direktors viņam bija devis cerības, ka tas uz Ziemas svētkiem varot tikt sekundā pārcelts. Ansis, zināms, par to priecājās un darbojās ne par daudz, tomēr kārtīgi stundas apmeklēja. Direktors viņam bija izgādājis privātstundas. Ar tām Ansis nopelnīja da�u labu grasi, tā ka tas reizi nedēļā, sestdienas vakaros, varēja teātrī noiet. �ais vakaros tika retu reizi operas vai mūzikas drāmas uzvestas; arvien nopietnas, klasiskas drāmas. Skolā tas vingrinājās domā�anā, tur tas iemantoja zinā�anas, teātrī tas izglītoja garīgo gar�u � dvēseli. Iz sapņainā An�a sāka pamazām attīstīties cits: uzmanīgs klausītājs, kur� pamazām dabu sāka aizmirst un nodevās tīras cilvēcības studijām. Mū�īgā ratu rībē�ana, steig�anās pa ielām � tas viss Ansi likās jautājot: �Vai tu neesi muļķis? Ko tu zini no pasaules, no varenajiem cilvēku darbiem un panākumiem?� Sākumā viņu bija mocīju�as �ēlabas dēļ dzimtenes; dzimtenes sēras viņu bija da�reiz vēl turēju�as sapņu valgos, bet pilsētas lieliskums bija saraustījis �os valgus; �e pilsētā cilvēku cen�anās, kuru tas lasīja gājēju acīs, dzirdēja trauco�ā ratu rībē�anā, juta mākslā, kuru tik pilsēta spēj tādā mērā pasniegt, � �e viss tas izklīdināja viņa sapņus. Tikai da�reiz, kad tas savā istabiņā aiz galda sēdēja un, uzdevumus izstrādājis, pret atzveltni atspiedies, it kā atpūtās, tas neviļus sevi jautāja: �Kāpēc viss �is troksnis, ja visam reiz jāapklust, un �is neizmērojami dziļais klusums, kas pēc �iem trok�ņiem nāk, par viņiem it kā gudrais par muļķiem smaida?.

Reizēm Ansis atminējās Zentas.

�Ko gan viņa tagad dara? Vai viņa arī par mani kādreiz domā? Cik viņa bija laba, vai es gan esmu cienīgs viņu mīlēt! Es, kas es gan esmu � nieks, un es viņu gribēju mīlēt!...�

Ar Artūru viņ� satikās gandrīz katru dienu ģimnāzijā, bet pavir�i. Artūrs, kā jau augstākas klases māceklis, uzlūkoja Ansi it kā no kalna gala. Bet reiz tas bija glu�i laipns, spieda it sirsnīgi An�a roku, apjautājās, kā viņam klājoties utt. Visa saruna beidzās ar to, ka Artūrs Ansi lūdza, vai tas viņam nevarot kādus rubļus aizdot...

Ansis bija ar mieru un lūdza Artūru, lai apmeklējot viņu mājā, jo �im naudas neesot līdz. Artūrs pateicās un apsolījās pēc pāra stundām pie An�a ierasties.

�ai pa�ā dienā Ansis, mājā pārnācis, atrada divas vēstules uz galda: viena bija, kā pēc rokraksta tūliņ pazina, no tēva, otra no Tālheima.

�Kāpēc gan tēvs raksta?� Ansis brīnījās, jo vecais Vairogs bija savādnieks, kurs, lai gan bija rakstvedis, tomēr vēstuļu labprāt nerakstīja. Visas ziņas tas Ansim tik ar ceļa vīriem bija sūtījis.

It kā ko paredzēdams, tas nedro�i atplēsa tēva vēstuli.

�Mīļais Ansīt!

Ja Tev iespējams, brauc tūliņ uz māju: mammiņa vēlas Tevi vēlreiz redzēt.

Tavs tēvs.

27. septembrī 188...

NB. Vecais Briss būs tre�dienas vakarā, t.i., 28. septembrī, Pļaviņu stacijā Tev ar zirgu priek�ā.�

Ansis noslīga kā puspaģībis uz dīvāna.

�Māte mirst, mana mīļā māte mirst!� viņ� �ņukstēja.

Pieklauvēja pie durvīm, un nāko�ā acumirklī Artūrs ienāca istabā. Ansis lūkoja savaldīties un paslep�us noslaucīja asaras.

�Atvaino,� Artūrs uzsāka, �es nācu tūliņ, jo man maz laika... vilciens noiet pēc pāra stundām. Ja tev iespējams, tad, lūdzu, izpalīdzi, pēc kādas nedēļas es tev atdo�u.�

Ansis piecēlās, atslēdza kumodi, izņēma iz tās kabatas grāmatiņu.

�Ar cik rubļiem tev būtu līdzēts?� Ansis, smagi nopūzdamies, Artūru vaicāja.

�Lūdzu, desmit!�

Ansis iedeva Artūram desmit rubļus un apsēdās atkal aiz galda uz dīvāna.

�Bet kāpēc tu tāds noskumis?�

�Mana māte vāja, glu�i pie mir�anas.�

�Nu, varbūt es varētu viņai aiznest no tevis labdienas? Es brauk�u �odien uz dzimteni!� Artūrs, nemierīgi pastaigādamies, teica.

�Artūr, cik tu zemu no manis domā! Mana māte vāja, uz mir�anu, un tu domā, ka es �e varu mierīgi sēdēt un par to vienaldzīgi pārdomāt! Es ari brauk�u, taisni tūliņ!�

�Bet vai tev ir atvaļinājums, bez tā tu neiedro�inies aizbraukt, tev citādi varētu lielas nepatik�anas uznākt! Vai tu nezini, cik �ģiftīgs� �is pintiķis ir?�

�Bet kad es direktoram stāstī�u, kas mani spieda to darīt, kad teik�u, ka mana māte bija vāja!�

�Tas viss neko nelīdzētu, direktors tam neticēs, viņ� domā, ka katrs skolnieks melo... Bet man viņ� �odien atvaļinājumu deva - jā, bet tas bija izņēmums.�

"Bet, Artūr, saki � kādēļ tu īsti uz dzimteni brauksi? Vai mājās kāds gods jeb kas sevi�ķi atgadījies?�

�Nezinu īsti, kādēļ. Māsa man raksta, lai braucot, arī tēvs esot vēlējies...� Ansis nomanīja, ka Artūrs brauk�anas iemeslu gribēja slēpt, bet tālāk viņ� vairs nejautāja.

�Vai tad mēs nevarētu kopā aizbraukt � manim uz Pļaviņām tiks zirgs pretim sūtīts?� Ansis Artūru jautāja.

�Nē, pateicos, arī manim būs rītu no rīta līnijdro�ka priek�ā sūtīta. Bet ceļā man da�i jāapmeklē, � tu ta�u gribēsi ātrāki steigties... Bet tagad ardievu, dzīvo vesels, paldies par izpalīdzējumu!...�

Artūrs aizsteidzās. Ansis pa tam atplēsa otru vēstuli un lasīja:

�Jaunais draugs!

Turu par vajadzīgu Tevim pavēstīt, ka nāko�ā svētdienā tiks izrīkots bazārs ar koncertu un deju; ienākums Tev par labu.

Ar sveicinā�anu Tālheims. �

Tagad Ansis saprata, kādēļ Artūrs bija nodomājis uz dzimteni braukt: diet, priecāties bazāra vakarā; zināms, arī Zentas tur netrūks... Ansis apņēmās tūliņ ceļā doties bez kāda direktora atvaļinājuma.

�Direktors ir ta�u prātīgs cilvēks, viņ� zina, kas ir pienākums; �e ir divi pienākumi, viens liek man palikt �e, otrs sauc uz dzimteni. Arī direktors zina, kur� no �iem svētāks.�

Tā Ansis domāja, ceļa aizsainīti siedams.

Artūrs pa �o laiku lek�rīgas tirgotavās iepirka sev. balti spīdo�u pletve�u, zīda kravati utt. Viņ� bija nodomājis Zentu glu�i apburt...

Ansis norakstīja saimniecei, kura bija izgājusi, vēstuli, izstāstīdams piepe�ās aizceļo�anas iemeslu. Tanheizera operas teksta grāmatiņu tas iebāza kabatā un, durvis aizslēdzis, devās uz Dvinskas vokzāli. Sirds viņam bija glu�i nemierīga.

�Varbūt viņa jau mirusi!...� viņ� bēdājās. Tikai tad, kad jau lokomotīve svilpa un tvaika rati sāka smagi kustēties, viņ� juta, ka paliek vieglāki. Viņ� domāja arī par Artūru: ar �o vilcienu tas laikam nebrauca, jo Ansis to vokzāles telpās nebija manījis.

BIJA sestdienas vakars, apmācies, drūmlgs, kādi tik septembra mēne�a beigās mēdz būt. �ur tur me�malās dega pa uguntiņai, jo' da�am labam saimniekam tupeņi vēl nebija izlasīti. Strādnieki pasi gan jau bija mājās pārnāku�i, svētīja svētvakaru, bet uguntiņas spīdēja da�reiz visu cauru nakti.

Ansis brauca līdz ar veco Brisu dzimtenei arvien tuvāk. Sirds viņam bailīgi pukstēja. Katru acumirkli tas sev jautāja: -�Ko gan mammiņa dara?� Vecais Briss par Vairoga kundzes veselību bija diezgan neskaidri izteicies, negribāams Ansi biedināt, bet pēdējais glu�i labi nomanīja, kāds mātes veselības jeb, labāk sakot, vājības stāvoklis. �Vēl trīs verstis,� vecais Briss, gro�us raustīdams, teica, �bet tas pagāna zirgs jau nemaz nekust.�

Ansis jau redzēja pagasta nama apspīdētos logus...

Slimnieces istabā gultas galvgalā uz maza galdiņa dega svece, kura vāji apkārtni apgaismoja. Zem siltām vilnas segām dusēja Vairoga kundze. Bet likās, ka viņa saltu, jo �ad un tad viņas seja liecināja, ka drudzis ar savām ledainām rokām viņu apkampj.

�Vai Ansītis ir jau �e?� viņa jau varbūt simto reizi vīru jautāja, kurs līdzās gultai sēdēja un klusi lūg�anas lasīja.

�Nē, sieviņ, vēl nav klāt. Bet viņ� katru acumirkli var ierasties, jo, ja kas sevi�ķs nav atgadījies, tad viņam �ovakar jāpārbrauc... zirgs nu gan tāds niecīgs, bet, ja viņi vakar vakarā izbrauca, tad visādā ziņā tiem �ovakar jābūt mājās.�

Vairoga sievas acis it kā iemirdzējās; vecais aizvēra lūg�anu grāmatu un raudzījās sievai sejā. Cik tā bija izkaltusi, bāla, bet it kā apskaidrota. Viņā vairs nevarēja lasīt nedz kaislību, nedz skaudības vai greizsirdības, egoisma prieku, nicinā�anas � pār �o seju laistījās tikai sāpes, dedzīgas sāpes. Vai viņas ir tās pa�as sāpes, kuras spēcīgs un veselīgs cilvēks jūt, vai viņas deg tikpat stipri kā asinu pilna cilvēka griezuma brūce? Nē, �īs sāpes ir citādas! Mirēja sāpes ir jau nākamās debess līksmības apziņa; �īs sāpes ir neizsakāmas baudas, vēstīdamas atgrie�anos uz turieni atpakaļ, no kurienes esam nāku�i. Sāpes, ka esam pasaulē vīlu�ies, un prieki, ka atkal vecā tēvijā, mierā, mū�īgā mierā atgrie�amies. Kas vien būs redzējis kādu mirstam, tam, ja viņam cik necik krūtīs cilvēka sirds, diezgan skolas un mācības visai dzīvei. Kur� nāvi sapratīs, tas sapratīs arī dzīvot, tas neuzbruks savam tuvākam, tas atzīs, ka viņ� jau tāds pats ir kā kur� cits: . cilvēks, būtne, kurai jāatzīst pasaules nīcība un ar svētu prieku jāatgrie�as atpakaļ dievības mītnē, nirvānā -nebūtības dzelmē... Zināms, veselīgs, asiņu pilns cilvēks � tas nesaprot tiklab dzīvības, kā nāves. Viņam trūkst pārlik�anas, pārdomā�anas, viņ� nedara pats � t.i., viņa dvēsele � nekā, visu dara miesa, pārplūdināta ar lielo asiņu vairumu. Viņ� apsmej bālos sirdzējus, apsmej tos, kuriem augstāka atzī�ana un pa�apziņa. Smej, sārtais varoni, izsmejies un iztrakojies, tu neesi pirmais, kas �ādos priekos grib mū�īgi dzīvot! Un tomēr reiz staigāsi tu to pa�u ceļu, pa kuru �ī bālā slimniece staigā, ceļu uz mū�īgo mieru, no kura tu caur gribu uz brītiņu biji at�ķīries...

Tā domāja vecais Vairogs, kur� aplūkoja izdēdēju�o sievas seju, kura reiz bija skaista.

Te vārti no�īkstēja, pagalmā iebrauca rati.

�Vai dzirdēji?� Vairoga kundze �ukstēja. �Tas ir Ansis!� Vairogs nepaguva pieiet pie loga un apskatīties, kad jau durvis atvērās un Ansis klusi ienāca.

�Labvakar, tēt,� viņ� �ukstēja, tēvu nobu�odams, �vai es tik mammiņas neiztraucēju?�

�Ak, kā viņa tevis gaidīja! Apsildies, dēliņ, papriek�u, pirms tu pie viņas gultas ej, viņa ir glu�i vāja,� vecais Vairogs klusi teica.

Ansis uzkāra virssvārkus uz vad�a un gribēja tēvam ko jautāt, kad māte vājā, bet dzirdamā, saprotamā balsī sauca:

�Ansīt, nāc, es pazīstu tevi no soļiem!...�

Ansis piegāja pie mātes gultas un sabijās, māti �ādu redzēdams. Viņ� lasīja nāvi viņas sejā.

�Ansīt, neizbīsties � es zinu, ka izskatos vairāk pēc miroņa nekā pēc dzīvotāja. Laikam gan ar to pa�u būs jāmirst...�

Ansis apsēdās un skūpstīja ilgi mātes roku. Viņ� nevarēja neviena vārda izrunāt.

�Visas tavas vēstules,� māte turpināja, �es zinu no galvas; par to vācu svētceļnieku, kur� ticis no pāvesta nolādēts, bet tomēr beidzot atpestīts, � �ī vēstule ir zem ķisena, tās es nespēju vārdu pa vārdam paturēt, papiņ� arvien man to priek�ā lasīja...�

Ansis gribēja māti lūgt, lai nerunā, bet asaras, kuras vai ar straumēm gribēja velties, aizturēja viņam valodu. Māte un dēls klusēja. Tēvs bija izgājis zirgu ar �ķūtnieku saņemt.

�Neraudi,� māte teica, �jā, neraudi, tā mēs arvien viens otru mierinājām, kad bēdas, bet ko lai dara, asaru nevar aizturēt.�

�Mammiņ, vai tevi ir kādi pa vājības laiku apmeklēju�i?� Ansis jautāja.

�Da�i: me�kungs katru dienu, arī viņa kundze ir kādas piecas se�as reizes mani apmeklējusi, bet es viņai lūdzu, lai viņa nekavē savu mājas darbu.�

^hUn Zeltiņi?...� Ansis jautāja.

�Zenta ir divi jeb trīs reizes �e bijusi, tagad viņas neesot �eitan, viņa dzīvojot pie Birķiem krogā kā Birku jaunkundzes draudzene; es priecājos ļoti par to, jo sākumā �īs abas meitenes viena otru diezgan labi neieredzēja... �

Ansis sajuta sevī rūgtumu pret Zentu: arī viņa pēdējo lūgumu � apmeklēt bie�i viņa slimo māti � tā nebija pildījusi. Bet �is rūgtums tam tūliņ izzuda, mātes apskaidroto seju aplūkojot. Tēvs atkal ienāca un aicināja Ansi uz vakariņām sānu istabā. Ansis vilcinādamies klausīja un izgāja. �

�Ansis ir pavisam pārvērties!� māte �ukstēja, kad vecais Vairogs viņai zāles ielēja.

�Nu, gatavs pilsētnieks!� Vairogs gribēja jokot, bet sieva, kura bija pussēdu piecēlusies, atkrita atpakaļ ķisenos, no drud�a kratīta.

Ansis lūkoja ēst, bet ēdienam trūka �oreiz pavisam gar�as, lai gan vecais Briss, nupat ienācis, par smar�aino cepeti pavisam citādi sprieda. Viņa seja staroja aiz prieka, kad Ansis no galda piecēlās, cepeti gandrīz nemaz neaizticis, un Brisu aicināja viņa vietā nosēsties.

Kamēr feriss mielojās, Ansis sēdēja pie mātes gultas. Vecais Vairogs bija iegājis kancelejā, lai pabeigtu kādu iesāktu darbu.

�Dēliņ, lasi manim kaut ko priek�ā,� māte lūdzās. Ansis uzmeklēja grāmatu plauktā dziesmu grāmatu, kuru māte tam bija uz iesvētī�anas dienu dāvājuse. Viņ� gribēja tās tā sauktās �per�as uzsist�. Dziesmu grāmata � zeltītu griezumu, krustu uz priek�as, kausiņu uz gala vāka -mirdzēt mirdzēja. Sakaltu�ās puķu lapiņas, kuras starp lapām vietvietām atradās, visas bija no Zentas dāvātas. Viegli drebo�ās rokās Ansis turēja dziesmu grāmatu un sāka nupat uzsisto per�u lasāt:

Cīnījies ar visu spēku, Kad tu esi dabūjis �ēlastību, atmest grēku, Grūtu nastu nolicis...

Viņ� lasīja tālāk, un māte ar savādi mirdzo�ām acīm uz Ansi raudzījās, viņai likās, ka viņa balss sakustu ar pazīstamās dziesmas motīviem kopā. Ūn, kad Ansis nokļuva pie vārdiem:

Lai gan pērli iemantojis, Dro�ībā nepalaidies; Ka jau esi uzvarējis Visu ļaunu � ne�ķieties... �

�e Ansis neviļot apstājās. Kas gan �e bija ar vārdu �pērle� domāts? Ansis atminējās, ka arī viņ� vasarā bija pērles zvejojis, bet it nekā no �ī dārguma nebija atradis... Māte vājā balsī atkārtoja: �Lai gan pērli iemantojis� utt.

�Pirmā pērle,� māte turpināja, �kuru cilvēks sev var iemantot, ir viņ� pats. Kad cilvēks pats tik ilgi savā sirdī racis, kamēr tas �o dārgumu atrod, tad tam rodas spēja � acis it kā no jauna apskaidrojas � arī citas pērles atrast. Ansīt, �o dziesmu zinu no galvas, tālāk tā skan:

Turi savu kroni cieti, Stāv� pret ļaunu modrīgi; Kas atkāpjas, neder lieti, Pastāvēt būs vīri�ķi.

Tikai vīri�ķībai ir iespējams pret kārdinā�anu karot. Mīlē klusībā un nesaki nekad: �Es tevi mīlēju,� � īsta mīlestība ir arī bez vārdiem jūtama...�

Ansis izlasīja dziesmu līdz galam, tad viņ�, aizvēris dziesmu grāmatu, māti jautāja:

�Mammiņ, vai tu tici, ka pasaulē ir īsta, līdz nāvei uzticīga mīlestība?�

�Jā, ir gan, bet viņa tik uz acumirkli parādās, aizvezdama abus mīlētājus �ev līdz uz citu � augstāku pasauli. Kur īsta mīlestība, tur ir miesas nāve vai �ķir�anās no visa, kas cilvēku saista pie ļaunuma. Ideālai mīlestībai nav saprecē�anās saprotama, � �ī pēdējā ir miesīgu baudījumu perēklis, kur jaunas pasaules bēdas un grēki tiek izperēti. īsta mīlestība ir kā miegs, kur� aizmidzina cilvēku uz nekad atmo�anos. īsta mīlestība ir atsve�inā�anās, attālinā�anās no pasaules un savieno�anās ar dievību. Kas dzīvē da�kārt par mīlestību tiek saukta, tā ir harmonija, saskaņa- katrs paliek par sevi, lai gan saucas par vienu miesu. Sai laicīgā mīlestībā spēlē dzimums lomu, �e bez miesīgas vieno�anās viņa nav nekas... īsta mīlestība atrodas divu būtņu garīgā savieno�anā, saku�anā. Viņa ir rada dievībai, tā nepazīst kaislību iekāro�anu. �ērnu dēļ mīlēt, rupjai dabai kalpot - no tā ideāla mīlestība nekā nezin. Viņai ir tik viens salds, debe�ķīgs acumirklis pazīstams, un �im jāpārvēr�as par mū�ību! Bez maiņām mīlēt: tāpat �odien kā vakar, tikpat karsti, tikpat dedzīgi, arvien joprojām � tas nestāv miesas varā. Bet mirsti, nomirsti pasaulei � lūk, saldais, maigais mīlestības acumirklis paliek par mū�ību, it kā pārakmeņots kalnu kristāls, arī aiz tā varbūt slēpjas kāda ideja, kādas mīlestības jūtas, kuras pārakmeņojas, gribēdamas maiņām izbēgt un pastāvēt mū�īgi.�

Māte apklusa; viņa gribēja tālāk runāt, bet viņai zuda spēki; viņa uz acumirkli aizdarīja acis.

^z�Ai, manim paliek tik viegli,� tā piepe�i izsaucās, �jūtos it kā vesela! Ko es runāju, pati nezinu! Vai es murgoju?� Viņa pacēlās pussēdu gultā. Ansis apsēdās uz gultas malas un turēja māti uz rokām.

�Ansīt, piedod manim, ka es esmu tevi dzemdējusi kā niecīgu zemes tārpu, kā nīksto�u būtni, piedod, ka es tev esmu līdz devusi daļu no manas mīkstās, visam līdzjūtīgās sirds; es zinu, kādas mokas �āda sirds cilvēkam rada, zinu, cik daudz tev būs dzīvē jācie�, � un tev ir sirds tik mīksta kā vasks, kur da�am tā ir kā iz akmeņa, tāds kļūst laimīgs, viņ� ir enerģisks, sasniedz daudz, tu nekā, jo tu kāsti, kur lielāks karstums. Bet es ticu, ka ir īsta laime, tāpat kā īsta mīlestība, tā mīt tik pa�a sirdī; viņu vajaga tik atmodināt. Kam laimes nav pa�a sirdī, tas viņas nekad neatradīs. Es jūtos laimīga viena pate, mirdama sev, tāpat kā sev dzīvoju; mēs, lai gan rada, tomēr nespējam viens otra laimi pilnīgi līdzjust. Visam piedot, visu atzīt kā piederīgu pie visa, kas ir, visiem � draugiem kā ienaidniekiem uzsmaidīt, tā ir laime, kuru ari tu sasniegsi. Es jūtu �o laimi un nu labi zinu, ka drīz, drīz aizie�u! Kāpēc es �e biju, kāpēc �īs pasaulīgās maiņas, nezinu; glu�i par māņiem es viņas tomēr neturu; varbūt debess tie�ām tik uz pasaules kā cieta pamata var pastāvēt... Viens otram izstāstīt jau nekā nevar, tāpēc jūti pats, dzīvo pats: arī tev reiz nāks laime, kur tev gribēsies mirt, uz mū�ību �ķirties no visa, kas pieder pasaulei, un tik tad tu visu sapratīsi, kur tava mēle paliks stīva, acis aizdarīsies un dvēsele, gavilēdama, ka nu reiz brīva, atskanēs it kā brīni�ķi jauka skaņa mū�īgā universumā... pasaules izplatījumā?�

Ansis turēja māti apkampis, tā viņi dusēja viens pie otra krūts. Svecīte bija izdegusi un patlaban izdzisa, kad vecā Vairoga soļi sānu istabā atskanēja; māte atslīga gultā.

�Ej nu pie miera,� viņa Ansi lūdza, �man ir tik viegli, es gribu dusēt...�

Ansis noskūpstīja māti un iegāja savā istabiņā. Tēvs krāmējās pa atvērto skapi un Ansim kaut ko jautāja. Bet

Ansis nekā nedzirdēja. Viņ� atlaidās neizģērbies uz gultas. Tēvs drīz pēc tam izgāja slimnieces istabā. Augstā podiņu krāsns izplatīja maigu siltumu istabā un Ansi brinum ātri iemidzināja. Viņ� sapņoja: viegli, viegli tam palika ap sirdi, likās, viņ� pats bija tapis viegls; kā spalviņa tas pacēlās gaisā un lidinājās. Apak�ā uz zemes saule norietēdama apspīdēja zaļos silus. Viņ� pacēlās arvien augstāk, cauri padebe�iem, garām zvaigznēm, kuras it laipni mirdzēja; leju sedza padebe�i, viņ� arvien tuvāk nāca debesīm. Drīz viņ� atradās augstu, mirdzo�u vārtu priek�ā; �e spiedās caur ārēm simtkārtīgs saules spo�ums. An�a acis ap�ilba. Un, lūk, vārti atdarījās, iz tāluma plūda skaisti ģērbu�ies ļau�u bari. Viņam garām tie iegāja, dziesmām atskanot, pa vārtiem brīni�ķīgajā gai�umā. Da�us no �iem Ansis pazina: tur gāja starp citiem Artūrs ar Zentu, mīlīgi smaidīdami, apskaidrotām sejām, tur gāja viņa tēvs, vecais Vairogs, tur me�kungs un vēl citi, bet neviens uz An�a sveicinājumu neatbildēja, it kā neviens no viņiem to vairs nepazītu. Ansis par to brīnojās, brīnojās arī, ka tas māti �ai pulkā nebija redzējis... Var būt, ka viņa bija nemanot iegājusi. Kad milzīgais pulks bija pa vārtiem iegājis, tad arī Ansis gribēja lēnām pakaļ iet, bet lūk � vārti aizdarījās, Ansis palika viens pats ārā. Bēdīgi viņ� raudzījās apkārt; piepe�i � vai tas varēja tā būt? � viņ� satrūkās: tur nāca viņa mammiņa un krita �ņukstēdama dēlam ap kaklu...

Piepe�i kāds Ansi raustīja pie svārkiem.

�Māte mirst!� vecais Vairogs drebo�ā balsī dēlu modināja, Ansis zibena ātrumā pietrūkās, un tikpat ātri viņ� atradās pie mirējas gultas. Viņ� raudzījās mātes acīs, kuras stīvi griestos raudzījās un kuras tēvs aizspieda. Neviens vārdiņ� nenāca vairs pār viņas lūpām. Nomiris, �e viens nomiris! Ansim likās, it kā visa pasaule kopā kristu; nē, bet pasaule vēl pastāvēja, tikai An�a mīlā mammiņa bija mirusi. Viņas dēls stāvēja pie gultas un raudzījās stīvi viņas sejā. Neviena asara neizspiedās viņa acīs, kaut gan sirds tam gribēja pu�u plīst. Tikai vecais Vairogs, pie gultas ceļos kritis, klusi raudāja...

10

SALIENAS mui�as vecais barons, kur� kādus gadus atpakaļ bija miris, atstāja mui�u parādos. Mui�as mantinieks, viņa krustdēls, lika visu pārdot, kas vecā barona saimniecībai piederēja, kā mēbeles, braucamos un jājamos zirgus, kalesas, dro�kas utt. Arī lieliski ierīkotai tūka fabrikai tas lika apstāties, pārdodams ma�īnas un aizlaizdams darba vedējus un strādniekus. Jaunais barons pats dzīvoja Rīgā, kur tas ieņēma augstāku ierēdņa vietu. Caur to, ka nu atkrita agrāki tik lieliski vestā barona saimniecība, vairāki desmiti liekē�u un, beidzot, tik zaudējumus atmeto�ā tūka fabrika, mui�a sāka pamazām uzplaukt, un agrākās trok�ņainās, ar savu lieliskumu acis apmāno�ās, bet patiesībā� uz nedro�iem pamatiem atrodo�ās dzīves vietā radās tagad cita: apdomīgi rosa, mierīga, bet mū�am kusto�ā zemkopja-rūpnieka dzīve. Pateicoties Tālheima pūliņiem un sapra�anai, tiklab skaistuma, kā arī praktiskā ziņā Saliena atspirga. Pilsētnieku bālo seju vietā tagad smaidīja tik pa�u laucinieku veselīgie. Viņi strādāja mierīgi, un tiem nebūt nenāca prātā līdz ar Faustu izsaukties: �Visvairāk nolādu es pacietību!� Agrāki, kur suta ma�īna dedzīgā ātrumā pavedienu pie pavediena auda, it kā tā visu pasauli gribētu apģērbt, �e trūka pacietības, zināms, ar to arī laimes. Tagad manīja vēsmas no �īs debe�ķīgās vie�ņas, kura no trok�ņiem un nemiera bēg, nomezdamās pie miera mīļotājiem uz dzīvi.

Atstātās fabrikas telpās rūsēja da�as vēl nepārdotas ma�īnas un da�i citi tagadējai mui�as saimniecībai nevajadzīgi daikti. Peles un �urkas te izdancojās, it kā gribēdamas �inīs telpās atmodināt veco jautrību. Paliek glu�i savādi ap sirdi, kad mēs �ādās telpās atrodamies. Liekas, it kā visos kaktos gari smietos par �e neizdevu�os uzņēmumos. Jā, laikam visur, kur necīnās organiskais � dzīvību rado�ais, bet tik tum�ais, nemīlīgais mehāniskais spēks, tur visur rodas �ādi izdegu�iem vulkānu � ugunsvēmēju kalnu krāteriem līdzīgi skati. Sākumā viss tas ir tik lielisks, kur mehāniski viens rats otru dzen, kur nauda saplūst un manta aizplūst. Bet viss tas ar laiku izzūd, tik tas, kas mū�ībai paliek, ir mums jāapbrīno. Tas ir organiskais iz kādas atmodu�ās dvēseles ap viņu lēnām augo�ais spēks. Viss, kas* dabā varens un pastāvīgs, aug pamazām; ir sākumā �bērns�. Aizvien vairāk un vairāk rodas viņam gavilējo�o spēku, aizvien vairāk un vairāk pa�apziņas. �ie organiskie � dzīvības spēki strādā, dzīti no kāda augstāka gara, viņiem ir kaut kas pievilcīgs; aiziedami vai mirdami tie atstāj �e vietniekus, kurus tie radīju�i, lai tie uztur spēka ideju tālāk. Dzīvot, tik dzīvot ir īsta apdomīgi dievi�ķa spēka uzdevums. Mehāniskie spēki nedzīvo, viņi piedzimst kā traki vīri, kuri ķēdēs jātur. Viņus ķēdēs turot, mēs nokavējam daudz, daudz no pa�u dzīves, no cilvēku dzīves, caur to arī no dzīvības...

Viena no fabrikas zālēm bija �odien izpu�ķota... Bazārs jau bija beidzies, un, krēslai metoties, zāle tika tā ierīkota, ka būtu iespējams dancot. Ļaudis drūzmējās pa priek�namu un pagalmā: jauni un veci, mui�as ļaudis un pagastam piederīgi � visi svētku drēbēs. Tālheima kungs strādāja nosvīdis: �ur tur tam bija jāpalīdz vēl nepārdotās lietas sānu kambarī nokārtot, lai pa vakara laiku, kad jauni viesi ierastos, būtu iespējams tās varbūt vēl pārdot. Publika bija, izraidīta laukā, biļe�u pārdevējs, mui�as vecākais stārasts, bija nosēdies pie durvīm.

�Nopirc biļeti, tev naudas diezgan, citādi es tevis nedrīkstu ielaist!� stārasts bārās uz kazaku, kur� ar varu gribēja ietikt.

�Bet es jau negribu dancot, man nepiecie�ami ar me�kungu jārunā... Es tūliņ ie�u projām.�

Bet stārasts bija izdienējis zaldāts, viņ� zināja jo labi, kas ir disciplīna, kurai tas bija uzticību zvērējis.

�Nē, bra�iņ, iek�ā tu netiksi, iekam nebūsi biļeti pircis!�

Da�i spiedās klāt, lai nopirktos tiklab �dāmu�, kā arī �kungu� �leifes, kazaku pie malas stumdami, kur� nu vēl vairāk bārās, tā ka me�kungs Tālheims, kur� no bazāra ieņemto naudu skaitīja, to sānu kambarī bija izdzirdis. Viņ� aizslēdza kastīti, kurā skano�a un papīra nauda atradās, to padusē paņēmis, tas iznāca, lai pārliecinātos, ko kazaks grib, jo viņ� pazina tā balsi.

�Cfienīgs me�kungs,� kazaks iz ļau�u pūļa aiz durvīm sauca, tiklīdz tas Tālheimu ieraudzīja, �es esmu no skrīvera kunga sūtīts, bet stārasts manis negrib ielaist!�

�Lai viņ� ienāk!� Tālheims pavēlēja. Kazaks iegāja svarīgiem soļiem zālē un izvilka iz krū�u kabatas vēstuli.

�Cienīts me�kungs!

Mana mīļā sieviņa �onakt aizmiga uz mū�ību. Tāpēc atvaino, ka es nevaru pie izrīkojuma piedalīties.

Ar godā�anu

Vairogs. �

Me�kungs nolaida slābani roku, padomāja brītiņu, uz grīdu lūkodamies. Viņ� atlaida kazaku, atdeva kastīti stārasta apsardzībā. Sānu istabā virssvārkus apvelkot, viņam noritēja pāris asaru pār sirmajām ūsām... Viņ� atkal iznāca un stārastam uzdeva arī pa�us kārtībniekus uzraudzīt, labi zinādams, ka �odien tiem bija laba izdevība da�u labu glāzīti brandvīna izdzert.

�Es bū�u drīz atpakaļ,� viņ� piemetināja, un, ar mokām caur ļau�u pūli cauri izspiecfies, tas aizsteidzās pa tum�o mui�as parku uz Vairogiem. Aiz muguras viņam atskanēja triviālie polkas paņēmieni: deja jau bija sākusies; priek�ā tam spīdēja iz tāluma uguns: tās bija svecītes, kuras ap Vairoga kundzes zārku dega. Tā iet pasaulē! Dan�u troksnis jaucas ar vaimanām, asaras pieplūst beidzot puto�ai vīna straumei, un - viss tas aiztek mū�īgā klusumā, kur� tālu, tālu sapņodams mūs gaida...

Dan�u zāle pa tam pildīt pildījās ar līksmiem jaunekļiem un jaunavām. Arī mātes, kuras bija turīgākas, ieradās līdz ar meitām, lai nolūkotos, uz kādu vīru pēdējo sirds nesas, ja tas vēl nebija zināms. Acis spulgot spulgoja, sirdis pukstēja, it kā gribētu izkrist uz grīdas un līdzi dancot, dancot un trakot bez mēra un robe�ām, līdz ar mūzikas skaņām sakust un atrast sev apmierinā�anu, kura aiz trako�anām un baudījumiem slēpjas. Dancot, kas ir dancot? Kad tu pats danco, tad nespēj atbildēt, tu arī nejautā, kas tas viss ir, ko tu dari griezdamies, svīzdams, aizgrābts, reizām no greizsirdības knaibīts, reizām no līdzdancotājas Smaidiem aizrauts neizsakāmā laimē, reizām noslēpumainā ilgo�anā; tur tev trūkst laika nodarboties ar �o jautājumu. Bet, ja tu neesi dancotājs, kāda sevi�ķa iemesla dēļ varbūt tik �oreiz ne, tad tu spēsi par �o visu pārdomāt. Tev varbūt tā nelaime, ka galva reibst, varbūt tu min pastāvīgi savai dancotājai uz kājām jeb varbūt tev pēc dan�iem rodas paģiras, paģiras, kuras pēc katra prieka iezogas tēvā, � tas viss tevi spie� �odien nedancot. Nostājies, nelaimīgais, zāles kaktā un skaties, un pārliecinājies, kas ir danco�ana. Tu sāc smieties! Kā labs domātājs tu sāc salīdzināt �o �ūskaino kustē�anos un putnaiņo lido�anu ar daudz citām kustē�anām. Tik pēc pa�as salīdzinā�anas tu nāc pie sprieduma, pie �aubām un beidzot pie gala sprieduma. Daļa no danco�anas līdzinās puiku lēkā�anām, kuri ap ābeli lēkā: viņas zaros mirdz daudz sārtu augļu; otra daļa līdzinās taureņu lido�anai ap puķēm; tre�ā � �īda lēkā�anai ap savu izredzēto upuri utt.... kamēr tu nāc pie gala sprieduma, ka danco�ana ir prieks, aiz kura slēpjas daudzi citi, kuru saturs daudz vairāk liek dzīvības spēkus sajust. Dancot ir strādāt � tāpat kā visa cita darbība, kas iziet uz miesas un dvēseles uzturu...

Tā tu, nelaimīgais, diezin ko vēl neizdomātu, bet, lūk, tur jau nāk Artūrs, mums visiem labi pazīstamais Artūrs Birķis, ģimnāzists, laimīgs cilvēks, kādus tik starp primāniem spējam atrast. Iemīlējies, mīlēts, skaisti ģērbies, pats skaists, labi paēdis, padzēris, nauda kabatā, tā mums viņ� nāk pretī, tikko izdīgu�as spalviņas uz virslūpas griezdams un apkārt lepnus skatus mezdams. Visi sāk �ukstēt, sevi�ķi mammiņas: �Studente, studente!� Bet tas viņam nemaz nav jādzird, viņ� pats zina, kas viņ� ir.

�Labāk pirmais ciemā nekā otrais Rīgā!� viņ� doma, no kā mēs varam par viņa augsto attīstības stāvokli slēgt. Latvisks pie latvie�iem, vācisks pie vācie�iem � tā viņ� lido caur pasauli un ir laimīgs uz nenoteiktu laiku. Liktenis vēl viņam nav neviena vekseļa licis samaksāt, kurus Artūrs pirmajam lielā skaitā parakstījis. Iepazīdamies ar veco grieķu dieviem, tas pat pie Venus iemantojis kredītu. Jāpiemin, ka Artūram ļoti laba atmiņa, visu, ko viņ� mācījies, tas nav aizmirsis, aizmirsis tik vienīgi garlaicīgo �illera dzeju �Polikrāta gredzens�. Bet par to nekas, vienreiz jāizlasa, tad atkal zinās...

Artūrs nostājas līdzās muzikantiem un raugās uz dancotājiem. Zentas vēl nav! Bet īsa laika dēļ ta�u jādanco. Viņ� uzaicina kādu daiļāku jaunavu, kura jūtas ļoti laimīga, ka nāko�ais mācītājs vai dakteris viņas nav apsmādējis. Artūrs vēl danco, kad Zenta patlaban, no brāļa pavadīta, ienāk. Viņa tērpusies tajā tā nosauktā �tautiskā� apģērbā. īsi, strīpaini vilnas lindraki, cie�a, balta jaka, zīļu rota ap kaklu, melnas, spīdo�as kurpītes � viss tautisks.

Bet visvairāk tautiskas ir viņas mīlīgās, zilās acis ar tum�ām uzacīm, viņas sārtās lūpiņas, kuras tā arvien sakniebj, it kā tās negribētu nevienam rādīt. Ari rociņas ir tautiskas, kurās tā tura vēlu istabas rozi, �o kosmopolītiem, kurai arī tāpēc viņas nerātnības dēļ piedoti līdz ērk�ķi. Bet Zenta nolauzusi tik pa�u ziedu, �o smar�īgo mīlētāju kaitēkli...

Artūrs, savu dancotāju sve�ā krēslā nosēdinājis, steidzas Zentu apsveicināt.

�Kāpēc tu nāci tik vēlu?� Artūrs viņai pārmeta. �Bazārā tu nebiji!�

�Nevarēju... � Zenta stostījās un it kā nokaunējusies lūkojās uz grīdu. �Mums kaimiņos nomira Vairoga kundze. Man bija jāpalīdz pie tās zārkā lik�anas. Nodziedājām... Un vai tad tūliņ varēja uz bazāru steigties!...�

�Йт! Nu tad jau gan nevarēji. Bet tagad, Zentas jaunkundze, lūdzu, uz danci!�

Zenta pieglaudās Artūram, abi dancoja viegli, kā lidot lidoja. Nāca arī rotaļām kārta; �e arvien jaunavas rādīja savu uzmanību pret Artūru, jaunekļi atkal pret Zentu, bet Artūrs un Zenta tik viens pret otru. �Pauzē� Zenta izgāja Artūram līdz priek�namā, kur Artūra tēvs bija ietaisījis �im vakaram bufeti. Bet publika �e spaidījās tik lieliski, tā ka Artūram un Zentai bija jāatkāpjas bez saldiem uzko�amiem un atspirdzinājo�iem dzērieniem.

�Iesim uz krogu, Zentas jaunkundze,� Artūrs lūdza, �diezin kāpēc Berta vēl nav nākusi?�

/�Nē, Artūr, es esmu tik sakarsusi - varētu saaukstēties!� Viņa vēdināja ar mutes autiņu savu pieri.

�Guten Abend!" aiz Zentas muguras sauca kādas sievi�ķas smejo�ā balss.

�Berta, arī tu jau �e! Nu ir labi, tagad abas izpriecāsimies; vai vecās tantiņas jau aizbrauca? Viņas man �odien piejums visu Zālamana gudrības grāmatu priek�ā izkrāmēja...� Zenta, Bertai roku spie�ot, smējās.

�Ku�, ku�, viena jau tepat, atnāca kā nelabais līdzi!� Berta �ukstēja. Iz kādas sānu galerijas iznāca kāda sieviete, maza no auguma, pus� zemnieka sieviņa, pus� kundze. Tā bija Bertas krustmāte; Zenta sabijās, draudzenes krustmāte varbūt �o sarunu bija dzirdējusi? Bet �tantiņa� pienāca, viltīgi smaidīdama, un apsveicinājās ar Zentu. Artūrs pa tam bija aiz�iepis bufet�iku un ar to kaulējās.

�Bet kā es varu jums, jaunskungs, istabiņu atļaut, man ta�u tur alus un daudz cits kas nolikts, kam �ādos vakaros vajaga pie rokas būt.�

�Bet man dāmas, un vai lai viņas �e kopā ar piedzēru�iem atspirdzinājās?� Artūrs bārās.

Galu galā viņ� panāca to, ka bufet�iks ienesa pāris kurvju alus, desas utt. iz sānu istabas, kuru Artūrs tuvāk apskatīja. Viņ� bija nodomājis Zentu un Bertu uzaicināt �e vakariņas noturēt. Zenta un Berta līdz ar tantiņu iegāja dan�u zālē, kurā bija daudz vairāk publikas nekā pirmāk. Tantiņa apsēdās zāles malā uz kāda sola un nopūtās: �Ak, jaunība, ak, jaunība!... �odien zaļ�, rītu jau vītis.�

Berta ar Zentu saskatījās �ķelmīgi un aizlidoja uz otru zāles pusi. Nepagāja visai ilgs laiks, kad Zenta dancoja ar mui�as kunga palīgu, Berta ar kādu galantu rakstvedi iz kaimiņu pagasta.

Artūrs bija sarīkojis vakariņas un patlaban ienāca, lai uzlūgtu uz tām savas dāmas.

Viņ� pielīda pie māsas, kura bija savu danci beigusi, un izteica tai savu nodomu.

�Tu arvien ko jaunu izdomā, kur� tagad lai vakariņas ēd, tagad jādanco!� Berta klusā balsī bārās.

�Nu pagaidi, gan es tev atrieb�os!� Artūrs draudēja. Viņ� gribēja iet projām, bet Berta sauca viņu atpakaļ; viņa zināja, ka Artūrs viņai ilgi �ā un tā spītēs, ja tā nepaklausītu.

�Nu labi,� viņa teica, �iesim pēc Zentas!�

Viņi abi uzmeklēja Zentu, un Artūrs ar veiklu komplimentu uzaicināja Zentu uz vakariņām. Zenta pateicās, un visi trīs izgāja.

Pa �o laiku Tālheims atradās pie Vairogiem. Ansis bija vēlā pēcpusdienā aizbraucis uz kaimiņu mui�u, lai apstellētu savai mātei citu - labāku zārku. Zārks, kurā aizgājēja pagaidām dusēja, bija ļoti vienkār�s. Ansis gribēja savai mammiņai parādīt savu pēdējo mīlestību un bija tēvu lūgtin lūdzis viņam atļaut jaunu � daiļāku zārku apstellēt.

Vairogs un Tālheims sēdēja pie zārka un klusēja. Abi bija dziļi noskumu�i.

�Domāju tre�dien bēres izrīkot,� Vairogs uzsāka, �tāda vaļīgāka diena.�

�Labi, tre�dien. Tā kā tev nu saimnieces trūkst, es atsūtī�u savu ķēk�u un kādu dienestmeitu � citādi jau tu netiksi galā,� Tālheims runāja.

�Paldies, paldies!... Citādi jau nekas nebūtu, bet esmu glu�i apmulsis, it kā galvu pazaudējis. Viss izliekas it kā sapnis.�

�Jāpanes, viss jāpanes! Mums visiem reiz jāmirst... Bet Ansis vēl nebrauc, varbūt galdnieks nav bijis mājā. Es ie�u, rītvakar es atkal atnāk�u, man tā kā tā Ansim arī rēķini jāatdod.�

Vairogs nekā neatbildēja; rokas salicis, tas drūmi lūkojās aizgājējas sejā.

�Ko es vēl gribēju teikt,� Tālheims piecēlies piebilda, �savas sieviņas līķa �e istabā vis neturi. Lai nu gan istaba vēsa, bet labāk ir aiznest uz klēti.�

�To jau gribēju �odien darīt, bet Ansis lūdzās, lai �o nakti vēl zārku atstājot �epat... Man bija viņa lūgums jāpilda...�

�Bet rītā gan visādā ziņā vajaga uz klēti nonest... Dzīvo vesels, ar labu nakti!� Tālheims sniedza Vairogam roku, kur� to klusēdams spieda un nogrima atkal domās, kad Tālheims aizgāja...

Ansis pa tam brauca uz māju. Lai gan bija visai tum�s, viņ� tomēr pazina katru vietiņu ceļa malā un atminējās, cik daudz laimīgu brī�u viņ� �e vienā un otrā vietā pavadījis, un, kad �ie brī�i bija pagāju�i, tad tas arvien steig�us steidzās uz māju � jo tur gaidīja viņu viņa mīļā māte. Tagad bija citādi! Ne �e, ne tur vairs laimes. Vasara bija aizgājusi, mīlestība iznīkusi un māte viņu atstājusi, aiziedama uz turieni, no kurienes neviens vairs atpakaļ nepārnāk. Pie kā nu ķerties, kur meklēt apmierinā�anu, tikai sāpju remdinā�anu vien, ja arī laime vairs pati nebija atrodama? Bet visapkārt tum�s...

Kur nu ir dzīvība? Ansis domāja, ja viņa nav visa, pilnīga, trūkst viena no mīļajiem, � vai ir iespējams smieties un priecāties? Trūkst mantas � ir, zināms, grūti dzīvot, bet, ja netrūkst cilvēku, kurus var mīlēt, tad �is grūtums ir nesams, viņ� top alla� viegls kā putna spalviņa. Bet, ja �o cilvēku trūkst, to, kuri saprot mīlestības skatus vai vārdus, tad dzīvība ir nepanesama vai pat elle! Kurp nu griezīsies un iesi? Vai tevi kāds � jautās: vai esi izsalcis, izslāpis, vai neesi vāj�, kāpēc esi raudājis? Neviens, ja �ie mīļajie zudu�i, ar kuriem tu biji viena miesa un dvēsele. Un mammiņa? Kā viņa nejautāja?

Vai viņa nebija vienīgā, kas tevi redzēja izsalku�u un izslāpu�u vai dienas karstumā notvīku�u? Cilvēks, kur� tavai sirdij rada, tā dvēsele ir pērle! Vai Hērakls nebija lielākais varonis, bet viņa spēks gāja galu galā bojā ārprātībā, tāpēc ka tam trūka līdzjutēja, cilvēka, kur� to spētu mīlēt. Viņa darbi, viņ� pats atrada visur apbrīnotājus, bet kur� viņu mīlēja? No pasaulīgajiem neviens nespēja līdz ar viņu just un to patiesi mīlēt. Vienīgi Zevs bija tas, kur� jautāja, pēc kā Hērakla dvēselei salkst un slāpst; vienīgi viņ� juta, ka ari lielākajam pasaules varonim ir ilgo�anās pēc mīlestības, kura būtu īstā, viņa varonības cienīgā. Bet velti tas meklēja draugu un sievie�u, kuru sirds ar viņa sirdi varētu sakust un laimi radīt. _k Aiz dvēseles sāpēm Hērakls nogrima vājprātībā un mīks tūļībā, kamēr viņa vienīgais sapratējs un līdzjutējs Zevs viņu uzņēma pie sevis Olimpā...

*Tā varoņi... Ansis nebija varonis, kā to mēs vienkār�i saprotam. Viņ� nebij varonis darbos un vārdos. Viņ� bija varonis ar sildi. Vai ir kas pasaulē, kas līdz pasaules dziļumiem jūto�ai sirdij varētu pretī stāties un spītēt? Jā, Ansis vēl nevarēja saprast, ka pūķi, �ūskas nav uzvarami ar sirdi, bet ar roku, kura diezgan stipra �ķēpus un bruņas cilāt. Dro�ā sirds arvien vairāk pasaulē panākusi nekā jūtīgā, viegli sakūsto�ā ar katru daiļu parādījumos. Darbu varoņi ir arvien ko sasniegu�i, sir�u varoņi reti, sev nekad; pēdējos pārprot un apsmej.

Ansis juta, kādā nabadzībā viņ� tagad atrodas. Viņ� vairs nepriecājās par naudu, kurai �odien bazārā un viesīgā vakarā vajadzēja diezgan daudz būt ienāku�ai. Nauda nespēja viņu iz �īs nabadzības izraut, iz tum�ās dzīves bez mīlestības, bez jebkādas laimes! Un viņ� apņēmās otru reizi pērles zvejot, pērles, kuras visdārgākās pasaulē, � krietnas, dzīvības svētumu jūto�as cilvēku sirdis. Zvejot un meklēt, katru izpētīt un sev iemantot kā dārgumu un glītumu, ar kuru tas spētu savu dzīvi pu�ķot... Vai, �ādas pērles zvejojot, viņ� atkal nepiekrāptos? Jeb vai, otrādi, viņ� nekļūtu milzīgi bagāts � apbalvots ar prieku un laimi, ka tas dzīvo starp cilvēkiem, kuriem augstāka nozīme, nekā to ikdieni�ķīgā dzīvē redzam, starp cilvēkiem, kuri ir cienīgi saukties par miesīgo, sen pārdzīvoju�o varoņu pēcnācējiem kā gara un sir�u varoņi, kuros intelekts un reliģija tīras cilvēcības ideju vispasaulei kā karalisku rotu izstrādā. Un kas varētu laimīgāks justies kā �āds pērļu zvejnieks, kur�, nogremdējies cilvēku sirds dziļumos, nes vienu dārgumu pēc otra pie gaismas, tos atvainodams, kuri kā nejauki glieme�i da�u labu atbaidīju�i, bet kuros viņ� tomēr �īs pērles atradis...

Ansis atmodās iz savām domām. Zirgs varbūt veselu stundu bija glu�i lēni uz priek�u vilcies, tagad tas pavisam apstājās...

Ansis fēdzēja, ka bija mui�as tuvumā. Iz fabrikas ēku puses atskanēja jautri trok�ņi. Viņ� zināja, ka tur danco un priecājas viņam par labu. Bet �ie prieki, kuri savā ziņā gan nevainīgi, viņam riebās. Viņ� raustīja gro�us un nobrauca no lielceļa pa sānu ceļu, kur� uz pagasta namu veda. Zirgs, māju vai saozdams, steidzās vilkt ātrāk lielos, streipuļojo�os ratus...

11

�UZ jaunkund�u veselību!� Artūrs sauca, kur�, uz mucas gala apsēdies, �deķeli� uz vienas auss uzvilcis, jau vai desmito glāzi tuk�oja. Viņ� līdz ar Bertu un Zentu bija vakariņas paturēju�i. Dāmas dzēra limonādi; bet Artūrs rādīja, ka nav nebūt kāds pienapuika, un dzēra ticīgi alu. Viņ� bija krietni iereibis, dū�a tam bija kā miets.

�Lai dzīvo mīlestība!� viņ� tālāk uzdzēra. Un Zenta ar Bertu krita viena pie otras krūts, lai smietos.

�Kur mana labā tantiņa?� Artūrs Bertu vaicāja. �Ved viņu �urp! Viņai pret mani liels �re�pekts�! Man ari pret viņu! Ej, Berta, ved viņu �urp, es gribu �e no mucas pirmo sprediķi teikt un to līdz sirds dziļumiem iekustināt, tā iekustināt, ka lai tā visas asaras izraudātu! �e, Berta, nauda, esi tik laba, nopērc man papirosus, bufet�iks bez naudas nedos, lai gan mans tēvs krodzinieks! Ej, Berta, es tev saku, ej!�

Berta negribot piecēlās, paņēma no brāļa naudas gabalu un izgāja priek�istabā, lai nopirktos papirosus. Tiklīdz Berta bija izgājusi, Artūrs steidzās uz durvīm un tās no iek�as aizkrampēja. Zenta sabijās un uzlēca no sava sēdekļa.

�Ko tu dari, Artūr, ko tas lai nozīmē?�

�Nebaries, Zenta! Vai tu nejūti, cik kaisti es pēc �ā acumirkļa esmu ilgojies, kur ar tevi vienatnē varu satikties?� viņ� runāja, neklausīdamies uz Bertas klauvē�anu aiz durvīm.

�Bet Berta ta�u klauvē � ko gan ļaudis sāks domāt?� Zenta gribēja steigties un durvis atvērt, bet Artūrs satvēra viņas roku. �Paliec,� viņ� kaislīgi �ukstēja, �neesmu vairs zēns, ka manim būtu manas mīlestības pēc jākaunas. Lai ļaudis domā ko gribēdami � kad es tik bezgalīgi laimīgs tavā klātbūtnē esmu.� Artūrs apkampa Zentas slaiko stāvu un skūpstīja viņas muti. Zenta ne visai daudz pretī turējās. Artūra maigais skūpstiens darīja arī viņu laimīgu. Viņa aizdarīja acis, Artūrs skūpstīja viņu vēlreiz. �ai brīdī Ēerta atgrūda durvis: krampītis ar visām saknēm nokrita uz galda. Artūrs un Zenta tikko paguva at�ķirties.

�Tad tā bija tā papirosu politika,� viņa nicino�i smējās un uzsvieda papirosu kastīti uz galda. Laiski tā apsēdās vecā vietā. �Vai neiesim labāk dancot? Man paliek �e garlaicīgi.�

Artūrs un Zenta būtu labprāt gribēju�i gan vieni palikt, bet ar kādām acīm tad Berta tos uzskatītu! Bez tam arī bufet�iks jau pāra reizas bija galvu pa durvju starpu iebāzis, raudzīdamies, vai mājenieki viesi nesāks drīz iet, jo �ādi viesi viņam, zināms, bija tie vissliktākie. Zenta apsēdās Bertai līdzās un, kaunīgi viņu uzlūkodama, spēlējās ar sudraba rokas sprādzi. Artūrs sēdēja uz mucas gala, papirosu smēķēdams, un uzmeta rei�u reizēm dusmīgus skatus māsai, kura tos saprata un zobodamies smīnēja.

�Tavs bāleliņ� guļ laikam jūras dibenā!� Artūrs māsu izsmēja, kura nu tapa it pikta. Viņa uzlēca, satvēra Zentas roku un vilka to ar varu sev līdz. Pēdējai bija gribot negribot jāiet. Artūrs nosvieda dusmīgi papirosu zemē un aizsteidzās papriek�u uz dan�u zāli. Maz minūtes pēc visu triju aizie�anas �īs telpas ieņēma kādi turīgāki gruntnieki, lai pie alus glāzes apspriestu pagasta politiku...

Dan�u zālē Artūrs sarunājās kādu brītiņu.ar skolotāju Zeltiņu. Pēdējais rudeņa mitrā gaisā bija tapis daudz vājāks, aizvien iekāsējās. Pienāca Tālheims, kur�, ar Artūru pavir�i sasveicinājies, aizsauca Zeltiņu sev līdz. Artūrs uzmeklēja atkal Zentu, un abi pēc pāra acumirkļiem dancoja �rein-lenderi�. Zenta dancoja ar lielāko grāciju. Kas ir skaistums bez grācijas? Tik tur, kur viņi abi vienojas, cilvēks jūtas it kā cildināts, viņa sirds pārplūst ar karstām jūtām. Arī Artūrs bija kā sapnī. Zentas ro�ainie vaigi, viņas dedzīgi spulgojo�ās acis, viņas di�enā kustē�anās � viss tas pakūra zem Artūra sirds lielisku uguni, kura (sirds) jau pati bija diezgan karsta. Mātes, kuras gar malām sēdēja, to visu it labi saprata. Simtām saldu atmiņu atmodās viņu krūtīs. Arī viņas bija reiz dancoju�as, arī viņu sirdis bij aiz mīlestības degu�as, bet �īs uguntiņas izdzisa, viņas sāka iet vairāk baznīcā un uz kapsētu. Kurai vēl bija bērni, tā apmierinājās ar viņu laimi, kurai nebij pavisam vai bija miru�i, tā apskauda �os sārtos, līksmojo�os ļaudis, kuriem bija gandrīz visiem mīlestības velns sirdī. Mīlestības velns un mīlestības eņģelis! Viņi apmeklē gandrīz katra sirdi. Kad viens snau�, tad otrs nomodā � tā viņi savā starpā liekas būt vai norunāju�i, lai gan pa�i ne visai labi satiek Da�reiz tu redzi bālu, diezgan godīgu seju. Acis kaunīgas, kustē�anās pieklājīga, gandrīz bailīga, bet tomēr sirdī ir mīlestības velns, viņ� spie� sirdi � un ko nabaga cilvēks lai dara? Skaiti pātarus, dziedi jaukas dziesmiņas � viņ�, pagāns, skaita un dzied tev līdz! Lasītājs, nedomā, ka �ajā brīdī, kur Zenta danco un viņas sirds aiz mīlestības deg, � ka viņā mīt mīlestības velns. �oreiz ne velns, ne eņģelis! Viņa abus ir izslēguse iz savas krūts, jeb, labāk sakot, viņa vēl nav neviena no �iem abiem sevī laidusi, viņa mflē pate kā spēks, kas cen�as pēc darbības, pēc jaunas, varenas dzīves, kurā dabai būtu iespējams savas idejas viņu cienīgās miesās tērpt. Vesels cilvēks, kur� tiek no sava pielūgtā mīlēts, mīlē pats; vāj�, kur� mīlē un tiek mīlēts, ir vadīts no mīlestības eņģeļa; veselīgais un vājais, kuri mīlē, bet neatrod pretmīlestības, tiek abi no mīlestības velna vadīti. Pēdējie neatrod nekad apmierinā�anas dzīvē, viņi ir daudzreiz ģēniji un rada aiz sāpēm daudz, kas ilgodamies un neapmierinājo�i skan.

Visbargāks ir mīlestības velns tajās sirdīs, kurām ir ideāli fantāzijā, kādu cilvēcei trūkst. �ādiem pavisam nav cilvēku, kurus tie spētu patiesībā mīlēt. Viņu ilgo�anās ir pēc mil�iem, pēc pārdabiskiem radījumiem. Laimīgs ir tas, kur� mīlē pats, kā Artūrs un Zenta! Tiem ir zeme un debess kopā. Ja ne uz visu mū�u, tak uz kādu laiku tie līksmojas bezgalīgi savā laimē. Prieks � tas ir prieks, ko viņi rada. It kā ziedoņa saule, tā arī viņu mīlestība zin radīt visur pukes, ziedus un jautras dziesmas. No ģēnijiem tirdītie mīlētāji lien turpretī bāli caur zaļajām birzēm, taisa zem apstākļiem arī per�as. Viņi mīlē un sakās laimīgi esam, bet, īsti sakot, viņi ir nelaimīgi. Viņu laime ir kapā, klusajā, vis�ēlīgā kapā, kur� nelaimīgajiem neļauj mū�īgi vārgt...

Zenta nonēmās �ovakar vairs nedancot Viņa zināja ieturēt mēru.

�Tagad diezgan!� viņa teica uz Bertu. �Ēs drusku atpūtī�os � un tad uz māju. Brālis jau pirmāk mani uzaicināja iet. Viņ� ir nevesels. Es laikam palik�u arī rītu un joprojām skolā, jo brālis ir kopjams, dienestmeita viena nezina rīkoties. Nav labi, ka es viņu tā atstāju.�

�Tad tu uz krogu nenāksi?� Berta vienaldzīgi jautāja. Likās, ka viņas abas bij izdraudzēju�ās.

�Nē,� Zenta atteica, �nu esmu piejums diezgan dzīvojusi. Esmu nodomājuse sākt uzcītīgi strādāt. �itā var glu�i no labā ceļa noklīst. Man slinkot ir apnicis!�

�Strādā, strādā,� Berta zobojās, �redzēs, kādus varoņa darbus tu padarīsi...�

Viņas kādu brīdi sēdēja un klusēja. Te pienāca skolotājs Zeltiņ�.

�Zenta, tu gribēji līdz ar mani uz skolu iet. Nu, tad nāc, es tūliņ ie�u!� Viņ� sniedza Bertai roku un, matus glaudīdams, nedro�i pār zāli aizgāja, lai virsdrēbes sameklētu. Mūzika bija apklususi. Muzikanti mielojās pie vēlām vakariņām, kuras Tālheims bija vēlējis tiem dot. Drīz pienāca Artūrs, un, dzirdēdams, ka Zenta gribot aiziet, viņ� noskuma. Bet Zenta palika pie sava apņēmumies iet uz māju.

�Nu esam diezgan priecāju�ies, tagad pie miera!...� viņa it kā pavēlēdama teica. Artūrs izgāja uzmeklēt Zentas manteli un lakatu. Viņi abi ar Zeltiņu reizā atgriezās. Mūzika atkal spēlēja, dancis atkal no jauna sākās, kad viņi aizgāja. Laukā, pagalmā, Artūrs satvēra Zentas roku. Abi viņi palika iepakaļ�. Berta ar Zeltiņu gāja sarunādamies pa aleju uz kroga pusi.

�Neaizmirsti manis, Zenta!� Artūrs �ukstēja. �Neaizmirsti � vai tu nejūti, ka mēs esam laimīgi un reiz tapsim varbūt vēl daudz laimīgāki!�

�Nekad tevi neaizmirsī�u, ja tu nepārvērtīsies, ja tu būsi arvien jautrs un dzīvības pilns. Es varu tik dzīvību, īsto dzīvību mīlēt.�

�Es palik�u tāds, kāds es tagad esmu!� Artūrs zvērēja. �Priek� tevis strādā�u, studē�u un, kad tik�u pie vietas, tad tevi pārvedī�u pie sevis kā savu dārgāko mantu!�

�Cik daudz prieka un laimes!� Zenta līksmojās. �Bet strādā tie�ām uzcītīgi un nedzer, dzērumā tu vari sākt citādi domāt!...�

�Drīz sultānam un drīz pāvestam būt!� Artūrs domāja, bet uz Zentu teica: �Zināms, nedzer�u � tevis dēļ nekad!�

Artūrs vēl solījās Zentu ar kādu vēstuli apciemot. Zenta pateicās. Bet abi nu steidzās steig�us uz priek�u. Viņiem aiz muguras nāca pāris iedzēru�ies ve�i, kuri stiprā balsī strīdējās, tā ka viss parks atskanēja. Zenta un Artūrs taisni pie kroga panāca Bertu ar Zeltiņu. �e viņi iz�ķīrās. Artūrs spieda karsti Zentas roku. Viņa aiztecēja viegli b�rāļam pakaļ. Artūrs noskatījās, cik tālu lukturis kroga priek�ā lielceļu apspīdēja, vai Zenta vēl skatī�oties atpakaļ. Tie�ām, viņa raudzījās vēlreiz uz kroga pusi un tad līdz ar brāli aiz sirmajiem ozoliem pazuda...

�Jāmācās,� Zenta pie sevis ejot domāja, �jāmācās, ja gribu tikt par mācītāja kundzi. Tagad Artūrs mani mīlē, bet diezin kā tad būs, kad būs izstudējis, varbūt no manis kaunēsies � _% es ta�u nekā nezinu...� Un Zenta apņēmās cie�i visu, kas tik tai kā derīgs izrādītos, vai no galvas iemācīties. Drīz tie sasniedza skolas ēku. Zentai sāka sirds it nepatīkami pukstēt. Ansis bij atbraucis, viņa klātbūtne tai bija tapuse nepanesama. Kamēr brālis nopūlējās durvis atslēgt, Zenta no trepju kāptuvēm raudzījās neviļot pa logu Vairogu istabā. Ansis sēdēja pie mātes zārka. Viņ� bija bāls kā līķis. Katram, kur� viņu redzētu, vajadzētu līdzcietību sajust. Arī Zenta gribēja viņam līdzjust, bet viņa nespēja. Dan�u reibums tai vēl nebija izzudis. Viņa novērsa acis no �ī skata, viņai likās, it kā Ansis būtu tēls, tēls, kuru kāds cilvēks juzdams cirtis, bet savam darbam nav varējis iedot īstās dzīvības. Bet Zenta maldījās. Ansis juta lieliski, bet �īs jūtas bija pārdabiskas, tās, kuras spie� klusēt, mū�am klusēt un sapņot. Zenta un viņas brālis jau sen dusēja, kad Ansis vēl ilgi nomodā juta. Viņ� juta mīlestību, juta sāpes, bet viss tas jaucās cits caur citu bez mērķa. Viņ� gribēja sevi atdzīvināt caur lasī�anu. Kādu no miru�ās mātes mīļajām grāmatām uz�ķīris, viņ� lasīja:

Ciet kā var�, kas grūti kūst, Mīlē tā kā sirds, kas lūst...

Viņa sirds atrada �e it kā apmierinā�anu. Bija jau labi uz rīta pusi; laukā dziedāja gailis...

12

LĒNI zvanīja vecais Zeltiņ� baznīcas tornī. No pagasta nama nobrauca gara bērinieku rinda.

�Tur aizved Vairoga māti!� dzirdēja uz viena jeb otra mājas pagalma lielceļa malā bēdīgi iesaucoties. Da�a laba māmiņa atminējās, cik saticīga un laipna Vairodzene bijusi, un noslaucīja rupjā pakulu audekla priek�autā asaras, kuras neviļot bija sāku�as birt. Lēni, lēni vilkās uz priek�u bēru gājiens. Tālheims, lai godam savu draudzeni pavadītu uz pēdējo dusu, bija sūtījis divus mui�as zirgus. Uz baltiem palagiem un ķiseniem apkrautiem ratiem gulēja An�a mātes zārks. Ansis pats bija par ku�ieru. Platmali dziļi uz pieres uzvilcis, tas acu gandrīz nemaz nepacēla. Zirgus tas laida lēnām, soliem iet. Viņam bija tā ap sirdi, kā kad tie būtu vai jāaptura, lai zārks netiktu uz kapsētu aizvests, zārks, kurā dusēja viņa radītāja.

Saule jau bija uz noie�anu. Kā mokām spiedās viņas spo�ums caur plānajo caurispīdo�u padebe�u tinu. Rudeņa saule! Cik bēdīgu domu tu neradi bāreņu sirdij? Nobālējusi tu spīdi it kā bez cerības, bez prieka! Ass vējiņ� pū� pār rugājiem, it kā tas gribētu beidzamo aizpūst, kas mūsos atmodinātu vasaras atminas...

Aiz līķuratiem iet kājām Vairogs ar Tālheimu, aiz viņiem Zenta ar brāli, Artūrs, Berta un vēl da�i citi.

Ansis pacel acis � * viņi jau tuvu pie kapsētas... Vecās, zaļpelēkās priedes! Viņu ēnās dus mūsu tēvi un mātes, brāli un māsas. Prasta koka slita at�ķir mūsu � dzīvajo pasauli no kādas citas, kurai reiz jābūt arī mūsējai. Savādas jūtas, kuras mūs pārņem, līdz ko mēs kāju pār �o robe�u speram... Bērinieki piesien zirgus ārpus slitas pie priedēm. Zārks tiek no ratiem nocelts un gariem, sniegbaltiem dvieļiem kapsētā nests. Arī Ansis ir starp nesējiem, bet viņ� spēj tikko dvieļa galus saturēt. Lieliskas �ēlabas viņu ar bezspēcību situ�as.

Kad es nāk�u, kur tie dzīvo, Kas to Kungu redz un mīļo!

�ai dziesmai atskanot, zārks tiek nolikts uz bēru galda. Tālheims un Vairogs noceļ zārka vāku, lai vēl pēdējo reizi redzētu aizgāju�ās vaigu...

�Māci mūs mūsu dienas tā skaitīt, lai mēs gudru sirdi dabūjam!� mācītājs svinīgi iesāk. Jā, to pa�u ari Ansis bija jau daudzreiz domājis. Viņ� paskatās uz mācītāju un tad līķa dzelteni bālā sejā lūkojas. Sakniebtās lūpas, ko jūs gribiet teikt, runājiet jele un dariet mūs gudrus, izteikdamas to, kā vēl neviens no mums nezin! It kā auksts, marmorā cirsts tēls klusē �is līķis! Un tomēr ko izteic, ko nozīmē! Viņ� vairs nekustas, nerunā, bet tomēr dzīvo, viņa dzīvība pastāv acumirklī, kur� pārvērties par mū�ību. Kīironi, �ie bezpartejiskie maiņu aplūkotāji, viņi satrūd, satrūd tik mūsu vājām acīm. Tomēr �īs formas, kuras mēs miesīgi skatījām � viņas pieder mū�ībai �nav nekādi nieki, kuriem jāizzūd bez kaut kādas nozīmes. �īs formas peld tomēr mū�īgi pa pasaules ārēm, ja ari neviena acs viņas neredz, pildīdamās ar pasaules substanci, savienodamas prieku un bēdas sevī un atkal no tiem at�ķiroties, atpū�as bezdzīvībā, lai, no jauna atmodu�ās, atkal ar substanci pildītos.

Pēc mācītāja runāja Tālheims, aizrādīdams uz Vairoga kundzes lielisko iespaidu, kuru tā visā pagastā atstājusi kā palīdzētāja bāreņiem, vājiem; kā bērnu mīļotāja tā bijusi katrā mājā mīļa. Da�u labu procesu varoni tā tik ilgi lūgusi pie tiesas nama trepēm, kamēr viņ� gribot negribot atgriezies uz māju un ar savu pretinieku izlīdzis ar labu. Mīlestības vara! Cik viņa daudz iespēj! Mīlē � un tu redzēsi, kādu iespaidu tu

uz citiem atstāsi! Pa�am varbūt ies sliktāk, bet citu dzīve � viņa uzzels, tev nebūs jākaulfas, tavi kaimiņi, kuri citkārt naidā dzīvoja un aprunas apkārt nēsāja, cilvēka vārdu nes un līdz ar tevi zem tās pa�as debess dzīvo. Mīlē � un tu darīsi brīnumus!... . .

Apmēram tā Tālheims runājajcpats Vairogs klusi noraudājās un rei�u reizēm raudzījās mīļās sievas dziļajā kapā. Drīz vien zārks tika tur ielaists. Ansis, Zenta, Berta � viņi visi bēra pa saujiņai smil�u. Kad jau krusts un vaiņagi pu�ķoja kapu, tad Ansis nostājās viņa kājgaļa, raudzījās brītiņu tālu, tālu projām uz vakariem, kur patlaban saule norietēja, viņa seju tum�sārti apspīdot. Likās, kā kad Ansis neizmērojamos tālumos gribētu sev aizņemties vārdus, lai izteiktu savas jūtas, kuras viņa sirdi spiedin spieda. Viņa lūpas raustījās, viņ� aizdarīja acis un iesāka:

�Neraudi!...� Bet �ai acumirklī pa�am, nabagam, asaras sāka līt. �Neraudi! Aiz kapa vārtiem aust jauna gaisma, verd jauna dzīvība! An �ī dzīvība nav vis nieki, viņa sagatavo mūs uz citu, kuras mēs nesaprastu, ja nebūtu �e clzīvoju�i! Un, ja ari �ī mums vēl nepazīstamā dzīvība aiz kapa nebūtu vairāk nekas kā miers, ir tad viņa ir jo labāk caur �īs pasaules atzī�anu baudāma...� Ansis runāja labu bridi, visiem likās viņa runa patīkot, ari Zentai, kura netālu no viņa stāvēja.

Sāpes ciezdams, dzīvoju, Ārstes meklēt gāju;

Beidzot laimīgs sasniedzu Debess miera māju. Ko caur mani gribēja Izteikt dzīvībs spēki, Tas, no miera at�ķīries, Tapa sāpes, grēki.

Spēki, vara � laicīgi, Zūd, līdz atzīst sevi; Nīkst kā velti cēlumies Dvēsele ap tevi...

Ansis nobeidza.

�Kādā nu mierā!� koris uz balsīm Zeltiņa vadībā nodziedāja. Drīz vien bērinieki devās atstāt kapsētu. Ansis bija pēdīgais, kur� no mātes kapa aizgāja. Metās jau krēsla, kad bērinieki aizbrauca. Zenta, Artūrs, Ansis un Berta sasēdās visi vienos ratos.

�Cik skaisti tu �odien pie mātes kapa runāji!� Zenta u� Ansi teica, kur� viņai līdzās sēdēja. Artūrs paskatījās sāņus gandrīz dusmīgi. Ansis pacēla acis un raudzījās Zentas acīs, kura tās kaunīgi nolaida. Likās, ka tā nebija tikai pateicība vien, kura An�a skatienu tik smagu darīja, ka Zentas skatiens tik dziļi nogrima.

�Ari manim tava runa glu�i labi patika,� Artūrs piebilda, �zināms, tu jau viņu iepriek� izstrādāji, citādi neietu vis tik gludi...�

Ansis neatbildēja ne vārda. Viņ� ari nepamanīja Bertas savādo skatu. Viņa izskatījās �odien pavisam bāla... Zenta turpretī ziedēja kā roze. Pāris asaru, kuras tā �odien bija raudājusi, nebija varēju�as uz viņas vaigiem nekādu lielu iespaidu darīt. Veselība nesaprot īsti vājības, tāpat �ī pēdējā nesaprot pirmējās. Un tomēr �e viņas bija tik tuvu viena otrai, runāja to pa�u valodu! Ansis jutās vāj�. Vilis lūkojās atkal tālu, tālu projām. Noslēpumaina ilgo�anās pildīja viņa krūtis... Tum�i sarkanēji dega vēl padebe�os. Sur tur pacēlās iz skursteņiem dūmi, it kā nezinādami, kurp un kā izklīst. Vēj� bija rimis. Bet bija krietni vēss. Bērinieki sāka ātrāki braukt. Prom uz silto istabu, mieloties pie bagātā bēru galda! Ari vecais Briss, kur� ku�ierēja mūsu �etrējo jauno braucēju ratus, uzcirta viegli ar �vītīgo mui�as pātagu zirgiem. Likās, it kā viņam loti patiktos �ādiem zirgiem bņaukt un �ādu slaidu pātagu cilāt. 'Par ko kurais no jaunajiem viņa ratos sapņoja, tas viss viņam bija sve�s vai pagājis. Viņ� sapņoja no �ņaba un smar�ainām, krietni vircotām vakariņām bēru mājā. Iz kaimiņu ratiem atskanēja pa jautram vārdam... Tagad bērinieki nogriezās no lielceļa pa sānu celiņu uz pagasta namu.

�Vai jūs ziniet, preilenītes un jauni kungi, kur� �os divus klavus �e pie krusta ceļa stādīja? Vai jūs neziniet � es, es viņus iestādīju!... Mūsu skrīvera kunga palīgs, kur� �e gadus atpakaļ strādāja, mīlēja iedzert. Vakaros no kroga nākdams, tas arvien dzērumā nogājis pa pirmo sānu ceļu, kur� uz Saulēm aizved. Un Saulēm arvien ir sirdīgi suņi. Tie reiz nabaga jaunkungu bija sakodu�i. �Iestādi man pie krustaceļa kokus, Brisi, iestādi labi lielus,� viņ� mani krogā iereibis reiz lūdza un izpirka manim vienu �arku pēc otras; es ari iestādīju. Redz, kā koki aug! Diezin kur pats jaunskungs �odien dzīvo!..

Briss smējās; Artūrs smējās līdz. Vecais Zeltiņ� vēl zvanīja...

13

PIE gara galda sēdēja bērinieki un mielojās brangi ar cepe�iem, zupu un dzērieniem. Goda vietu ieņēma Tālheims ar savu kundzi. Viņiem pa labai rokai sēdēja Birku famīlija, pa kreisi Zeltiņi un kādi attāli Vairoga radinieki iz Vidzemes nomalēm. Tālheimam pretī sēdēja pagasta vecākais Dzeguzs ar sievu un meitu, līdzās � viņiem pagasta tiesne�i un ievērojamākie saimnieki. Ve�i jau bija diezgan krietni iesilu�i; valoda griezās ap politiku. Sievie�i atkal savā starpā kaut ko �ukstēja. Vecais Vairogs palīdzēja dienestmeitām viesus apkalpot. Viņ�, kā arvien, kad pie tā atradās viesi, bija apģērbis svārkus un gāja no viena pie otra �ņaba pudeli rokā, jautādams, vai kaut kā netrūkstot. Bet nevienam nekā netrūka.

�Smalks plācenis!� pagasta vecis teica, lielu gabalu sev no baltmaizes kara�as nogriezdams. �Tīri kā sniega kupene!� Dzeguzs bija liels ēdājs, gandrīz kārumnieks. Sieya turpretī, skopa būdama, viņam nekādus gardus kumosus mājā nepasniedza. Tāpēc arī Dzeguzs lieliski priecājās, kad to par pagasta veci ievēlēja, jo nu viņam bija iemesls gandrīz vai katru dienu aiziet uz �mui�u�, tas ir, uz krogu, kur tas sev apstellēja launagu vai vakariņas pēc pilsētas vīzes. Un Dzeguzs arī to varēja sev atļaut, jo viņ� bija turīgs.

Tā sauktais pirmais galds nogāja, nu nāca palieki: vecās mātes, vecie tēvi. Vecais Zeltiņ� starp viņiem ieņēma goda vietu. Starp �paliekiem� atradās ari Briss, kazaks un da�i citi pagasta tipi. Briss sāka, jau vai desmito �arku izdzēris, veco Zeltiņu vilkt uz zoba.

�Tad nu reiz izēdies tu jau ar, zvaniķi, laikam citādi ēst nedabūn kā bērēs. Mājā jau aiz skopuma grau� sakaltu�as garozas. Muļķis esi un paliksi: otrs tavu naudiņu tērēs, pats tu mirsti badu!...�

Vecā Zeltiņa acis uzzib�ņoja aiz dusmām, bet viņ� neteica ne vārda.

�Ko nu, Zeltiņ tēv, viņ� jau ie�arkojies, ko nu viņā klausīties!� kāda vecenīte iepīkstējās, gribēdama Zeltiņam pa prātam būt, kur� bija visā apkārtnē izdaudzināts par bagātu.

�Dzer tu ari , tad paliksi gudrāka! Ko tu no pasaules zini? Neesi jau laikam savā mū�ā kājas pār pa�u pagasta robe�u spērusi.�

Briss smējās un kazaks tam līdz. Beidzot arī �palieki� izgāja kazaka pusē, lai tur varētu izrunāties. Veco Brisu māmiņas piedabūja, lai ejot nogūlāties.

�Jā, bet manim vēl star�iņa zirgs jāaizjūdz.� viņ� ba�ījās, kazaka gultā atstiepies, �es nedrīkstu gulēt.�

�Gan jau tad tevi piecelsim,� māmiņas Brisu mierināja, �guli nu un izguli savu reibumu, �itāds jau arī zirga nespēsi aizjūgt!�

Briss vēl ko nomurmināja, bet pēc pāra minūtēm tas jau aizmidzis krāca. Māmiņas sasēdās vai nu uz siltā mūrī�a, vai, vismazākais, apkvēpēju�ās, bet patīkamās krāsns tuvumā un �ēlā balsī pārrunāja da�u pagasta locekļu likteni.

Tālheima kundze līdz ar Bertu un Zentu bija aizgāju�as uz Zeltiņu pusi, kur viņas apraudzņa Zentas rokdarbus.

Dzeguzs, Vairogs un citi ve�i sēdēja zālē un, cigārus aizsmēķēju�i, dzēra groku. Viņi runāja par Bavārijas karaļa Ludviķa Otrā nāvi, kā tas līdz ar savu ārstu noslīcis.

Artūrs, kur� vēsturē par visiem �iem ve�iem bija tas gudrākais, piecēlās un aizgāja uz Zeltiņu pusi, lai uzmeklētu dāmas. Līdz ar to ve�i uzsāka citu valodu. Tālheims, viens pats zāles galā pie maza galdiņa apsēdies, kaut ko rēķināja un savā kabatas grāmatiņā pierakstīja.

Ansis sēdēja viens pats savā agrākajā istabiņā. Viņ� bija visai noguris. Rītvakar tas brja nodomājis uz Rīgu aizbraukt, bet �oreiz tam bija daudz grūtāk �ķirties no mājas. Tēvu atstāt kā vientuli: viņ� tā vairs ilgi nepārciestu. Bet ko darīt; kas iesākts, tas jāpabeidz. Ansis atspieda galvu pret zofaja atzveltni un raudzījās pretim uz otru sienu, kur sakaltu�i vaiņagi karājās: vasaras atmiņas. Da�i no tiem bija Zentas vīti...

Cik sirsnīgi viņ� vēl joprojām Zentu mīlēja. Kāpēc tā viņu bija atstājuse? Varbūt tāpēc, ka�Ansis bija tik monotons � vienmulīgs, bez jautrības, muļķīgs sapņotājs bez praktiska mērķa! Varbūt tāpēc, ka Ansis nebija varējis teikt, kas no viņa iznāks, vai viņ� studēs un par ko!

�ai brīdī Ansis apskauda Artūru, apskauda viņa izveicību valodā un izturē�anos sabiedrībā, apskauda viņa dzī�anos pēc zināma mērķa. Arī Ansis bija lūkojis Rīgā da�reiz palikt jautrs, jokot un aizdzīt savu melanholisko dēmonu, bet �ādos brī�os viņam likās, ka visa pasaule par viņa viltotu jautrību smietos, un viņ� nogrima atkal atpakaļ savās refleksijās vai studijās. Bet, visām nopietnām studijām par spīti, Ansis tomēr nezināja, kas lai no viņa iznāktu: dakteris, advokāts vai mācītājs?

Sevi�ķa dzinekļa Ansis ne uz vienu no �iem arodiem sevī nejuta. Katru reizi, kad viņ� par �o lietu pārdomāja, viņa gala spriedums bija: izglītoties, daudzpusīgi izglītoties, gan tad maizi nopelnī�ot...

�ai brīdī viens pieklauvēja pie durvīm. �Varbūt Zenta, viņa grib ar mani parunāties! � Un An�a sirds sāka priecīgi pukstēt. Bet tas, kur� patlaban ienāca, nebija Zenta, bet Tālheims. Viņ� ienācis paskatījās domīgi uz Ansi un tad, pie galdiņa piegājis, noņēma no lampas viņas spo�umu noslāpējo�o papīra �inni.

�Varbūt tu vēlies, lai paliek?� Tālheims, �irmi rokā turēdams, jautāja un gribēja to atkal atpakaļ likt.

�Nē, lūdzu, lūdzu; labāk, kad gai�s!�

Tālheims apsēdās Ansim pretim un, kabatas grāmatiņu izvilcis, sāka naudas papīrus skaitīt.

�Gribēju ar tevi noslēgt rēķinus. Skaidrs atlikums ir divi simti deviņdesmit rubļu, kurus es tevim tūliņ nodo�u. Domāju, ka būsi pats tik prātīgs un zināsi, kā ar naudu jārīkojas.�

Tālheims nolika minēto summu uz galda.

�Pateicos, sirsnīgi pateicos, Tālheima kungs!� Ansis atteica. �Bet vai tad jūs summu, kuru manim �ovasar aizdevāt, esat atvilku�i?�

�Nē,� Tālheims smējās, �manim trūkst dū�as to darīt. No tevis es negribu un nevaru parādus piedzīt, tāpēc ka es jūtos kā tavs parādnieks!�

�Kā lai es to saprotu, Tālheima kungs, jūs ta�u neesat no manis nekad aizņēmu�ies, un manim nekad nav bijis ko aizdot.�

�Naudas � tās es tevim neesmu parādā, bet gan ko citu! Manim jau sen vajadzēja priek� tevis pūlēties un par tevi gādāt, jo tevī ir gars, kur� spēj daudz vairāk nekā nauda. Es esmu caur to tavs parādnieks, kad jūtos, ka esmu caur tevi laimīgāks kļuvis. Darba, maizes, arī jautrības manim nav trūcis. Bet, tam visam par spīti, manu sirdi arvien kaut kas spieda. Vai cilvēks vienīgi tāpēc dzīvo, lai sevi uzturētu, lai dieni�ķu maizi pelnītu, vieglāk dzīvotu, apprecētos, par bērniem gādātu un atdotu to atslēgu nomirstot citam, aiz kuras daudz mantas slēpjas, aiz kuras varbūt patiesība ieslodzīta mīt un gaida, lai to atpestītu, � jā, bez kā būtu pats lūkojis savu sirdi atslēgt, viņu izpētīt un atzīt.

Paēdis, padzēris nomirst turīgais, iepriek� sevi mierinājis:

�Lai nu dzīvo bērni, diezgan esmu dzīvojis!�

Un patiesībā viņ� nav vai nemaz dzīvojis. Viņ� ir dzīvojis tāpat, kā da�s cits dzīvojis: pakaļķēmojies... cik maz ir to, kuri patstāvīgi cen�as dzīvot, kuri nopūlas iekļūt savas sirds, visa sava rakstura un dzinekļa īstās sliedēs un radīt ko jaunu. Lai bērni labāk nepiedzimst, ja viņi tik to spēj, ko tēvs vai māte spēju�i, ja viņi necen�as at�ķirties tikpat daudz garīgi, kā tie miesīgi �ķirti... Mū�īgā jaunība jau nav vis pārakmeņota, daiļa jaunava, viņa ir rado�ais, sejā mainīdamies spēks, lai viens acumirklis nevarētu par viņam sekodamo zoboties, ka tam nav patstāvības un sevi�ķas nozīmes. Vai tev bija jāsēd �e un jāstrādā vienmuļīgā kancelejā? Nē, to jau tavs tēvs darījis! Viņa dzimtai lai ronas jaunas idejas, jauns darba lauks! Tas notiek viscaur dabā: jāattīstās! Un kur� vairāk attīstījies - nav vēl absolūts, mū�īgs, kas vairs nepārvēr�as, nav vēl pilnīgi attīstījies. Ja tu būtu �ovasar pie manis vienkār�i nogājis un lūdzis, lai es tev aizdodu naudu, ko skoloties, es tev laikam nebūtu vis palīdzējis. Jo skolā vien iet un mācīties � to spēj arī tāds, kur� citiem pakaļķēmojas. Man trūktu varbūt ticības, ka tu esi priek� kā cita radīts nekā �e pagasta namā sēdēt un rakstīt. Bet, tiklīdz es redzēju tevi pērles zvejojot, es acumirklī pārliecinājos, ka tev netrūkst patstāvības, oriģinalitātes, ka tu dzīsies radīt jaunas formas un tās gaismā dzīvas darīt. Cits būtu nonācis pie manis un lūdzis pabalsta pēc vecas, sen pazīstamas iera�as; tu nenāci, dzīdamies pēc jauna, vēl līdz �im neparasta, nedzirdēta līdzekļa: pērles zvejot, lai būtu iespējams skolā iestāties. Pēdējā ir ģēniju darbības vīze! No tā acumirkļa, kur es tevi Gaujas malā pie diezgan smieklīga darba atradu, es vairs ne�aubījos, ka tu esi tas, kur� vispirms manā apkārtnē manas palīdzības cienīgs. Nezinu, kur un kā tu savu garu izlietosi � zinības vai mākslas laukā, tas tevim jāzin; zinu tikai, ka tu esi spēcīgs ko jaunu radīt, lūk, tāpēc es jūtos laimīgs, ka cilvēki nav paliku�i glu�i garā nabagi, ka starp viņiem vēl arvien ronas jauni spēki, kuriem augstākais ir radīt un nevis atdusēties uz tēvu lauriem. Lūk, tāpēc es jūtos tavs parādnieks, tāpēc gribu priek� tevis strādāt un pūlēties, jūtu, ka tas�ir mans pienākums...V

Tālheims apklusa. Ansis raudzījās griestos. Viņa lūpas drud�aini drebēja.₄Vai tas nebija par daudz: viņ�, Ansis Vairogs, lai būtu gars, kuram jārada kas* jauns! Viņ� - ar mīksto, sievi�ķo sirdi, kur� vasarā mīlinājies ar Zentu!

�Ticu, ka arī es esmu kaut kam radīts, bet, lai savu nozīmi saprastu, priek� tā ir apkārt man vēl visai tum�s,� Tālheims turpināja. �Dari manu apkārtni gai�u, centies, cik spēj! Tagad tavā dvēselē ir sakrājies spiedo�s, tvaiku pilns gaiss it kā iepriek� negaisa. Tu jūties gurdens, nespēcīgs. Bet redzi, drīz nāks tevī negaiss, nāks spēks, kur� tevim pa�am būs nesaprotams, gars tevī sāks zib�ņot! Negaiss būs, bet lai viņ� nāk, viņ� ir vajadzīgs, viņ� ir auglīgs, it kā dabas negaiss vasarā; viņ� darīs tavu cilvēku apkārtni auglīgu, ja ne visu cilvēci...�

Tālheims atkal apklusa. Ansis piecēlās no dīvāna un, nemierīgi pa istabu pastaigājies, atkal apsēdās vecā vietā. Viņ� raudzījās Tālheima acīs, kuras savādi mirdzēja.

^<lIr tomēr prieks pasaulē dzīvot!� Ansis drebo�ā balsī uzsāka. �Dzīvo�u!... No �ā brī�a negribu vairs sevi nāves domām vārdzināt. Man jātop citādam, jātop vīri�ķam kā kareivjam, kur� viens, no neskaitāmiem ienaidniekiem aplenkts! Bū�u dro�s!... Gribu radīt ko jaunu, tomēr iesāk�u ar veco, lai netrūktu vienības, jo darbā ir mū�am nepārrauta vienība...�

Ar priekā starojo�u seju Tālheims raudzījās uz Ansi; viņ� satvēra naudas papīrus un spieda tos An�a saujā.

�Sī nauda ir vecais spēks, ar kuru tev jāsāk jaunais mācīt un ko jaunu radīt. Ņem un rīkojies pēc patik�anas, viņa ir tava,� Tālheims sirsnīgi runāja.

�Pateicos...� Ansis �ukstēja, Tālheima roku spie�ot. �Pateicos vēlreiz simtkārt!� Ansis noglabāja naudu kabatā. Viņ� �oreiz nejutās vis bagāts, kā vasarā, viņ� jutās spēcīgs.

�Tagad manim jāiet!� Tālheims runāja. �Dzīvo vesels! Rītu sūtī�u tevim zirgu, tu, ja nemaldos, gribēji rītu aizbraukt. Uz redzē�anos Ziemas svētkos! Ja nobrauk�u Rīgā, tad, zināms, tevi apmeklē�u. Vēlreiz � uz redzē�anos!�

Tālheims izgāja. Ansis staigāja pa istabu un rei�u reizēm apstādamies klausījās, kā sānu istabā trok�ņoja. Piepe�i viņam palika savādi ap sirdi. Kāds klauvēja pie durvīm. Pirmāk tas bija maldījies � arī Tālheima klauvē�ana bija lēna, bet dro�a. Bet kur� tagad tik lēni un nedro�i varētu klauvēt?

�Lūdzu!� Ansis puksto�u sirdi sauca. Durvis atvērās, un Zenta ienāca.

�Labvakar,� viņa kaunīgi Ansi sveicināja, �varbūt es tevi traucēju!�

�Tu mani tie�ām traucē,� Ansis, Zentai roku sniegdams, teica, �bet �is traucējums mani dara laimīgu; lūdzu, esi tik laba, apsēsties un pastāsti, kā tevim pa �o laiku gājis.�

Zenta apsēdās uz tā pa�a krēsla, uz kura nupat Tālheims bija sēdējis. Ansis atspieda muguru pret krāsni un lūkojās uz grīdu.

�Kā manim gājis?� Zenta stostījās. �Diezgan labi! Bet nevaru liegt: garlaicīgi. Viens un tas pats mū�am atkārtojas.�

�Pacieties ta�u �os pāra gadus, līdz Artūrs būs mācītājs!� Ansis sāpīgi smējās, bet tūliņ pie sevis no�ēloja, ka �ādus vārdus izrunājis.

�Ja tu gribi zoboties, tad es labāk aizie�u,� Zenta uzlēca un gribēja aizsteigties.

�Tu to esi pelnījusi, Zenta, bet es nebūt negribu ilgāk par tevi zoboties kā vienu vienīgu acumirkli.�

Ansis satvēra Zentas roku.

�Saki � kāpēc tu mani atstāji?� viņ� turpināja. �Vai tu vairs netici, ka es tevi mīlēju? Un tomēr es tik tevi vien laikam varu mīlēt! Es nekaunos savas agrākās mīlestības pēc; kad tad lai mīlē, ja ne mū�a pavasara, kad esam jauni un nevainīgi?�

�Nē, Ansi, tu nespēj mani īsti mīlēt! Es mīlēju dedzību, ātro kustību, mīlēju grāciju, pat liekuļo�anu, ar vārdu sakot, es mīlēju visu, kas īsti pasaulīgs! Es esmu vienkār�a greznuma mīļotāja, un es tur nevaru nekā darīt, ka manim �ie greznumi, pasaules nieki un māņi patīk. Un tu mīlē visu, kas pārdabisks, tu mīlē sapņot, daudz just. Man dziļa ju�ana ir pretīga, manim viņa izliekas kā vājība un nespēcība. Es mīlu spēku un stingru uzstā�anos!�

�Un kāpēc tu mani �ovakar apmeklē, kad esmu tevim riebīgs tapis!� Ansis pārmeta.

�Riebīgs tu manim nebūt neesi! Tu esi man joprojām mīļ�! Nezinu, kas mani pie tevis pievelk, bet mīlestība tā nav. Tu esi pievilcīgs, interesants, bet auksts, lai gan tik karsti jūti.�

�Un tomēr ari es mīlēju spēku un sārtus vaigus. Veselība, kura citu vaigos atspīd, mani da�reiz atspirdzina. Veselība ir saules mīlule, viņai pieder vasara! Un cik lieliski es mīlēju vasaru līdz ar sauli, �o paradīzisko siltumu izdveso�o dzīvības uzturētāju! Gan klausos labprāt aukstajos filozofu vārdos, bet ar sirdi esmu pie vasaras, pie priekus rado�ā ziedoņa!� Ansis atzvēlās uz dīvāna un raudzījās Zentai acīs.

�Mīlē mani,� viņ� lūdzās, �un es gribu tapt veselīgs, sārts un vīri�ķis; mīlē, un es darī�u visu, tevi kā vergs apkalpojot; mīlē mani, un es uzplauk�u no jauna kā novītis zieds, kas, ūdenī ielikts, atkal atspirgst. Esi manu dzīvības spēku mērķis, un manim viņu netrūks stingrai uzstā�anai!...�

�Tu murgo, Ansi! Tā ir dzeja, bet nevis patiesība, kuru tu manim atklāj. Tu mīlē ideālus, kā tāds tu nekad nespēsi patiesos cilvēkus mīlēt. Tu mīlā spēkus, kuri lai būtu pārdabiski vai visu pasauli sakustinājo�i; es mīlēju niecīgo, cilvēcīgo spēku, kur� necen�as uz aug�u, bet paliek arvien uz zemes, kur� nepaģēr apbrīnotājus, bet draugus. Tava griba �ķeļ padebe�us un izstiepjas tiem cauri līdz ar pasaules augstākiem kalnu galiem; viņa cen�as kļūt saules tuvumā, bet, tam visam par spīti, viņu galotnes sedz mū�īgs sniegs un ledus, kamēr pie kājām � ielejā zied un smar�o puķes; viņa ir milzīga fantāzija, kura visu sevī slēdz un visu mīlē. Mana pasaule ir kā mazs uzkalnīts, kur�, pieticīgi pacēlies, lepojas ar savu galotni, uz kura zaļa, patīkama birztala zaļo! Katram bez grūtībām �ī galotne ir pieietama. �e spēlējas bērni, iz smiltīm kaut ko sarau�ot, �e atpū�as sirmgalvji uz soliņa; �e slauka ceļotājs savus sviedrus un pamielots pateicas un aiziet. Katram patīk �ī vienkār�ā, bet labi un turīgi ierīkotā sēta pie jaukas birztalas, kurā valda krietna, jautra un tomēr nopietna saimniece, kas tiklab laba dancotāja un dziedātāja, kā lopu un saimes kopēja. Katrs aizejot vīcina savu balto lakatiņu, pateikdamies, ka viss bijis patīkami un labi; lūk, tā ir mana pasaule: pilsonība, kurai drusku mīlestības, jautrības un viesmīlības! Un �ādu vienkār�u saimnieci tu, Ansi, kur� �ajā acumirklī ar domām aizkrāsni un nāko�ā jau aiz debesu debe�iem, � �ādu tu nevari mīlēt...�

Ansis atsita kupli pārvēlu�os matus no pieres, atspieda elkoni uz galda un pieri uz rokas. Viņ� bija dziļi iekustināts. Zenta satvēra viņa roku un vilka to pie sevis, pāri reizas uz tās viegli uzsizdama.

�Nebēdājies nemaz, Ansi,� viņa jautri teica, �gan atradīsi sevim īsto; neņem ļaunā, ka arī es gribu laimīga kļūt; bet, ar tevi dzīvojot, es būtu nelaimīga garu karaļa verdzene! Nesmejies par mums ar Artūru, esi mūsu draugs!��

�Es nedrīkstu tevis mīlēt?� Ansis stostījās. �Ko tad tu no manis gribi? Es tomēr tevi mīlē�u, es negribu citas mīlēt!�

Viņ� nezināja vairs, ko darīja, un noslīga Zentas priek�ā uz ceļiem. Zibeņa ātrumā Zenta pietrūkās un aizsteidzās. Durvis noklaudzēja,� Ansis it kā iz sapņa atmodās. Ko viņ� darīja? Vai tā nebija ārprātība? Ātri viņ� piecēlās. Pirmo reizi savā mū�ā viņ� juta sevī greizsirdību un lieliskas dusmas. �ai brīdī ienāca Artūrs, viltīgi smaidīdams.

�Projām!� Ansis uzkliedza. �Ko jūs visi te vazājaties? Es negribu neviena redzēt!...�

Artūrs vientiesīgi noskatījās uz Ansi � it kā apmierināts � un izgāja. Pēc kāda brī�a An�a dusmas bija pārgāju�as. Viņ� no�ēloja, pat kaunējās par to, ko bija darījis. Vai viņ� drīkstēja par to dusmoties, ka Zenta viņa nemīlēja! Ansis izģērbās, izpūta lampu un devās gultā. Bērinieku sarunas sānu istabā tam likās it kā par viņu zobodamies garu �ukstē�ana.

Bet viņam bija tagad viss vienalga. Viņ� drīz aizmiga. Ap �o pa�u laiku Artūrs no Zentas sirsnīgi atvadījās...

14

LAI gan ģimnāzijas direktors bij Ansim par patvaļīgu aizbrauk�anu rājienu devis, tomēr viņ� to, vienkārt, atvainoja mātes bēru pēc, un, otrkārt, viņ� nomanīja, ka Ansis nebūt nav skolas darbus nokavējis, turpretī jo vairāk centies, lai savu mērķi sasniegtu. Savus skolas uzdevumus izstrādājis, Ansis nodevās sānu studijām, lasīdams �o to, kas tam kā sevi�ķs un studijas cienīgs no vācu jeb citiem rakstniekiem acīs krita. Lielu iespaidu uz viņu atstāja Gētes �Gecs fon Berlihingens�, kur� arī ģimnāzijā tika kopīgi lasīts. Tāpat Viktora Igo �Parīzes Dievmātes katedrāle�, romāns, kura ideju vairumu Ansis apbrīnoja. Bet visvairāk viņ� padevās Baironam, kura �Manfreds� viņu saistīt saistīja. Pēdējā Ansis mācījās īsto, nelokāmo vīri�ķību pazīt. Kad viņ� visus �os rakstniekus bija izbaudījis, cik viņa jaunā, vēl maz piedzīvoju�ā sirds tam atļāva, tad beidzot viņ� aizklīda garā uz veco Grieķiju, lasīdams viņas neizmērojami bagāto, jautro mitoloģiju.

Kādā ziemas vakarā Ansis sēdēja savā mums jau pazīstamā istabiņā. Viņa priek�ā uz galda atradās grāmatiņa, kuru viņ� ļoti mīlēja: Kīorica �Grieķu mitoloģija�. Kamēr Ansim bija māte mirusi, viņ� ilgāku laiku jutās kā atstāts. Bet tagad viņa acis sāka no jauna apskaidroties, viņ� sajuta, ka debess viņam bija jaunu māti sūtījusi, kura viņu tālāk audzināja, � tā bija poēzija, �ī mū�īgi jaunā debess vie�ņa, kura da�u labu mirstīgo darījusi laimīgu, viņu pa brīni�ķīgām fantāzijas ārēm vadādama. Poēzija � dzeja ir diezgan varena, lai katram vientuļam radītu visdzīvāko pasauli. īstā poēzijā viss top ideāls, viss parādās, pēc kā dvēsele ilgojusies.

Ansis nogrima domās un aizdarīja acis. �ai tumsā, kura viņa gara priek�ā izplatījās, neredzami gari sāka aust krāsu pie krāsas: fantāzija atjaunoja sen sapņos nogrimu�o, sen no tagadnes aizmirsto pagātni. Ansis bija tikko teiku par Hēraklu lasījis. Tagad viņ� juta līdz ar �o varoņu varoni, kur� nupat iz Hadesas atgrie�as, Cerberu aiznesis, rādīdams savam ļaunajam brāļam, ka viņam arī �is darbs bija iespējams. Apak�pasaulē Hēraklu ir Meleagers lūdzis, lai viņ� sveicinot viņa (Meleagera) māsu Dējaneiru, Eneja � aklā Kalidonas karaļa meitu. Hērakls, Meleageram apsolījis viņa lūgumu izpildīt, ir patlaban ceļā uz Kalidonas pili... �is Hērakla gājiens valdzināt valdzina Ansi. Viņ� atstāj Hēraklu ceļā un fantāzijā noklīst pie Kalidonas pils. Kādai jābūt �ai Dējaneirai, kurā Hēraklam nolemts iemīlēties? - Ansis jautā. Nu �ai pa�ā acumirklī atdarās Kalidonas vārti. Vakara saulei atspīdot, parādās Dējaneira ar savām biedrenēm, lai izpriecātos uz pla�ā laukuma pils vārtu priek�ā, kuram līdzās bezdibens... Labā pusē saule apzeltī Kalidonas kalnus, kuri vietvietām tērpu�ies zaļās birzēs. Kreisā pusē tum�s, , noslēpumains me�s. Dējaneira pargdās, un Ansis neviļot nodreb: viņg ir vareni slaika auguma, sārtiem, smaido�iem vaigiem, acis spulgo vakara saulē, it kā gribētu pēdējās gais-

mai spītēt. Vaļēji, dego�i dzelteni, gandrīz spulgaini sarkani mati plivinājās ap viņas sniegbalto kaklu. Tīģera āda sedz pusi no viņas krūts un viņas slaiko stāvu. Viņa dej un pārdro�i nonāk reizēm tuvu pie bezdibeņa. Viņas biedrenes aizsedz rokām acis, viņas baidās, ka Dējaneira nenokristu. Bet pēdējā smejas, skaļi viņas smiekli atskan � it kā visstiprākā liecība, ka Dējaneiras sirdī valda nebeidzama jautrība un prieks. Piepe�i viņas biedrenes bailīgi iekliedzas. Viņas grib bēgt uz pili un māj Dējaneirai, lai tā steigtos ar viņām... Kāpēc viņas bēg? Lūk, Ahelons, nejaukais upju dievs, izlīdis iz noslēpumainā me�a, raugās uz Dējaneiru, kura spītīgi un zobodamās to uzskata. Vai viņi jau pazīstas? Zināms! Ahelons grib Dējaneiru precēt, bet viņai �is tēviņ� ar pinkainajiem, zaļiem, gļotainiem matiem, akmeņaini dzīslainajiem stilbiem, spalvains kā velns, kazas kājām, maziem radziņiem uz grumbainās pieres � viņai �is neģēlīgais parādījumies nav nebūt sirdi sagrozījis. Bet �is upju, strautu un jautro me�a avotu dievs ir iemīlējies Dējaneirā līdz ausīm. Kas nu notiks?...

Ahelons mīlinādamies tuvojas Dējaneirai, kura, lepni nostājusies, raugās uz vakariem.

�Bēdz, bēdz, Dējaneira!� sauc viņas biedrenes, bet Dējaneira paliek uz vietas. Piepe�i Ahelons viņu apkampj, lai viņu aizvestu sev līdz. Dējaneira turas viņam pretī, bet jūt, ka kaislīgais ūdens dievs tomēr par viņu stiprāks. �ai brīdī atskan varenas ragu skaņas.

�Meleagera rags skan!� Dējaneira iesaucas. Un pa klin-taino teku iz bezdibeņainas ielejas uzkāpj Hērakls, kur� pū� no Meleagera mācīto signālu, lai nāktu viņu saņemt. Ahelons ierauga milzīgo varoni Hēraklu un satrūcies atlai� Dējaneiru. Hērakla acis zvēro aiz dusmām. Viņ� saprot �o skatu, kur� viņam uz klints parādās. Daiļā varone jāglābj! Viņ� satver savu milzīgo rungu un dodas Ahelonam virsū... Bet arī �is nav bērns; izveicīgi tas satver Hērakla stāvu, kur� aizsviedis rungu garām. Tagad viņi cīnās rokām. Hērakls nosvie� ienaidnieku pie zemes, bet pēdējais pārvēr�as par briesmīgu vērsi ar dzel�ainiem ragiem. Hērakls nokauj �o vērsi, bet �ā vēr�a asinis pārvēr�as par verdo�u avotu. Hērakls redz, ka viņ� cīnās ar kādu dievi�ķu varu, bet viņ� nebūt neizbīstas, nav pirmā reiza, kur viņam ar pārdabū jācīnās. Ahelons iz verdo�iem ūdeņiem atzīstas par uzvarētu. Pa tam ir jau palicis tum�s. Mēness uzlec pār Kalidonas pili. Hērakls raugās Dējaneiras vaigā, mīlestība mostas viņa sirdī.

�Meleagers tevi sveicina!� Hērakls saka uz Dējaneiru,� kura viņam par glāb�anu grib pateikties. Iz pils atskan gaviļu

saucieni. Visi priecājas, ka karalis no nepatīkamā precinieka kļuvis atpestīts. Skaliem gaviļu saucieniem atskanot, iznāk pa vārtiem aklais karalis, no kareivjiem vadīts. Hērakla acis uzzib�ņo. Viņ� satver Dējaneiru un ne�ūs to nes viņas tēvam pretī... '

�Lai dzīvo varoņu mīlestība!...� atskan pār Kalidonas kalniem...

Kāds klauvēja pie durvīm, un Ansis it kā atmodās. Kalidonas pils ar saviem varoņiem nogrima atpakaļ pagātnes valstī.

�Labvakar,� kāda balss smiedamies sauca; ienācējs bija' Artūrs.

�Tik vēlu! Tu laikam pa dienu lieliski strādā?� Ansis laipni zobojās, Artūram roku sniegdams.

�Ko niekus strādāju! Tāpat pa vecam... Gribēju tev palienētos desmit rubļus atdot.�

Artūrs uzlika desmit rubļu papīru uz galda, Ansis klusi pateicās.

�Vai nenāksi ar mani uz Parka pagrabu glāzi alus dzert? Citi biedri tur uz manis jau gaida; mēs katru sestdienas vakaru tur sapulcējamies, debatējam un uzdziedam pa dziesmiņai.�

Ansis brītiņu padomāja, tad ātri piecēlās.

�Ie�u,� viņ� teica, �man ta�u vairāk ar cilvēkiem jāiepazīstas.� Un viņi abi aizgāja uz Parka pagrabu. Tika deklamēts un dziedāts kādā sevi�ķā istabiņā. Bet Ansis arvien nogrima domās pie sava �Hērakla�. Neviļot viņ� bija tapis par dzejnieku.

No �ā vakara Ansis tika latvie�u ģimnāzistu starpā vairāk cienīts, ja ne cienīts, vismaz ne nicināts kā agrāk. Ar cilvēkiem vajaga iepazīties, tad zūd aizspriedumi!...

Kādas nedēļas vēlāk Ansis nogāja pie Rīgas Vācu teātra varoņu tēva lomu aktiera, kur� bija teicams mākslinieks un kuru Ansis da�ādās lomās bija apbrīnojis. Viņ� nodeva �im aktierim savu pirmo dzejisko darbu, lai dzirdētu, vai būtu cerības kādreiz par skatuves dzejnieku tapt.

Atkal pagāja nedēļas, un Ansis kādā vakarā ieradās pie minētā aktiera.

�Jūsu �Hērakls� diem�ēl nav skatuvei derīgs, bet darbs liecina, ka jums lieliska fantāzija. Vajadzētu drusku vairāk vienībai būt. Bet strādājiet arvien uzcītīgi tālāk � jūs varētu daudz ko sasniegt.�

Aktieris stīvi paklanījās. Tā bija zīme, ka Ansis ir atlaists. Viņ� nebija ar aktiera spriedumu glu�i mierā, jā, viņ� sāka pat

�aubīties, vai tas no viņa tik ļoti cienītais mākslinieks ir viņa drāmu izlasījis. Otrā dienā viņ� nogāja uz pastu un nosūtīja �o manuskriptu Tālheimam, tam piekodinādams, lai tik vecajam Vairogam nekā nestāstot, jo tas turēja katru rakstnieku par dienaszagli un paklīdu�u cilvēku. Ansis cerēja, ka tikai Tālheims par viņa sacerējumu īsto spriedumu do�ot. Tāpēc tas ilgodamies gaidīja uz atbildi.

Pavasara saulīte iespīdēja pa logu An�a istabiņā, kad vēstuļu nesējs ienāca...

Ātri viņ� vēstuli atplēsa un lasīja:

�Mīļo Ansi!

Saņem manu sirsnīgāko pateicību par Tavu �Hēraklu�. Par spīti visiem praktiskajiem darbiem, es esmu liels fantasts un jūtos patīkami cildināts, ka tieku dzejas valstī aizvests. Sevi�ķi priecājos, ka Tu vecos grieķus tā cienī. Tev jāiepazīstas vairāk ar dienvidiem! Kad būsi ģimnāziju beidzis, tad � uz Vāciju, kur māksla tik bagāta, kur saulīte siltāki spīd un debess zilums daudz skaidrāks. Varenie �veicijas kalni Tevi izaudzinās par varoni. Tu esi cienīgs viņus redzēt, jo Tu tos esi jau iepriek� sevī sajutis, it kā viņi Tevim rada būtu. Tēvs Tevi liek sirsnīgi sveicināt.

Tavs vecais Tālheims. �

Hgi nebija An�a sirds tik priecīgi pukstējusi kā tagad, Tālheima vēstuli lasot. Viņ� jutās laimīgs. Jaunas cerības pildīja viņa krūtis; tagad viņ� zināja, priek� kā viņ� dzīvo: mākslai, dzejai. Varbūt �ajā viņam bija tik nolemts laimīgam kļūt, kad patiesā dzīve viņam bija rūgta. No nākotnes sapņodams, Ansis aizgāja uz Ķeizara dārzu. Pavasara bija atnākusi: cīrulī�i trallināja. Visur pa dārziem tika lāpīts un taisīts, lai godam vasaru saņemtu. Ansis apsēdās uz kāda sola un pārdomāja, pie kura mūzikas skolotāja noiet; viņ� bija apņēmies studēt mūziku.

�Kas ir augstāks par brīvību? Mūzikā, vienīgi mūzikā ir neaprobe�ota brīvība priecāties un gavilēt pēc izciestām bēdām un sāpēm,� Ansis domāja un klausījās pavasara burvīgumā. Persefone taisyās atkal apak�pasauli atstāt un pasauli aplaimot. Un An�a ausīs atskanēja it kā bazūne...

Nāko�ās dienās Ansis nogāja pie viena no Rīgas labākiem mūzikas skolotājiem. Viņi iekārtoja stundas, un Ansis iesāka nodarboties ar mūziku. Iesākumā tas gan iepleta acis, kad mūzikas skolotājs teica, ka Ansim esot jāsāk ar divi pirkstiem spēlēt. Bet neko darīt � viņ� paļāvās un spēlēja sākumā ar diviem pirkstiem. Bet drīz vien gāja labāk: semestra beigās viņ� jau spēlēja Mocarta C-dur sonāti. Mocarts � cik viņ� laipns! Ansis viņa laipnību apskauda...

15

PUSOTRA gada bija pagājis. Taisni uz Ziemas svētkiem Ansis bija diplomu dabūjis, ka ģimnāziju sekmīgi beidzis. Artūrs jau bija students. Tre�ā Ziemas svētku vakarā pie Vairogiem bija mazs dzīru vakars. Ansis atvadījās no pazīstamiem. Viņ� bija nodomājis ap Jauna gada dienu aizbraukt uz ārzemēm. Caur Tālheima pūliņiem Salienas barons bija priek� An�a studijām katru gadu 200 rubļus atvēlējis, citu � pārējo vajadzīgo naudu Tālheims bija apņēmies sagādāt. Vecais Vairogs izskatījās loti bēdīgs.

^<zTevis, dēliņ, nu vairs neredzē�u,� viņ� ba�ījās, ar Ansi vienatnē izrunājoties. �Bet ej savu ceļu, pa kuru tev nolemts staigāt. Tomēr neaizmirsti nekad vienkār�s būt un sevi nekad neviltot. Kad cilvēks paliek dabisks, tad viņ� arvien kaut kam vēl der, ja arī viņa spēki citādi vāji.�

Ansis apsolījās tēva mācības neaizmirst.

�Tu esi mūsu visu cerība, tev jātop arī par mūsu laimi!� Tālheims atvadī�anās runā pieminēja. Kad viesi atvadījās, tad Ansim sevi�ķi uzkrita, it kā kad Berta būtu raudājusi. Kad Ansis viņai roku sniedza, tad viņ� juta, ka tā bija drudzī...

Zenta novēlēja Ansim daudz laimes un, no Artūra pavadīta, izgāja. Ansis noskatījās viņai domīgi pakaļ.

�Var būt, ka tālā sve�umā spē�u Zentu aizmirst. Tagad vēl arvien viņu mīlēju...�

Jauna gada rītā Ansis apmeklēja baznīcu; pēc dievkalpo�anas viņ� nogāja uz kapsētu. Pie mātes kapa viņam noritēja pāris asaru. Brītiņu klusās, svētās domās nogrimis, viņ� atminējās savas mīļās mātes.

�Dusi saldi! Kaut es kļūtu tik laimīgs un varētu reiz tev līdzās dusēt!� Viņam ienāca Pu�kina dzejolis prātā:

Lai gan �ām nejūtīgām miesām Kaps visur svētu mieru sniegs, Tak tomēr katram pasauls viesām Ir dzimtene kapos saldāks miegs...

Vakarā Ansis aizbrauca...

Cepuru un lakatiņu vicinā�ana. Skaļi �hurrā� saucieni...

Vairogs noskatījās �ēli dēlam pakaļ. Tālheims pavadīja Ansi uz Rīgu. No turienes Ansis aizbrauca uz Drēzdeni.

Viesnīcā nonācis, Tālheims atplēsa vēstuli, kuru Ansis tam �ķiroties bija rokā iespiedis. Viņ� lasīja:

�Visa par daudz! Tik viens, kā manim trūkst: visu �o panest! Arī laime ir grūti panesama. Kuram stipra galva, tam viegls laimes reibums; mani viņa dara vāju un nespēcīgu. Bet turē�os kā vīrs! Ansis Vairogs.�

�Tik viens, kas viņu spēj niecīgu darīt, tā ir mīlestība! Kaut jele Ansis tik neiemīlētos!� Tālheims, tēju dzerot, ba�ījās.

Pa to laiku Ansis sēdēja jau vagonā un brauca savam mārkam arvien tuvāk...

16

SAKSIJAS galvas pilsētā Drēzdenē līdzās Brīla jaukajai terasei atrodas Elbes tvaikonī�u piestātne. Sevi�ķi vasaras svētdienu pēcpusdienās ļaudis �e lieliski drūzmējas un spaidās, lai tiktu pirmie uz kuģī�a, kur� jūtīgo Drēzdenes pilsoni aizved vai nu uz Lo�vicu, Blazevicu jeb �andavu, kuras pilsētiņas uz ļoti romantiskiem Elbes krastiem tiklab ceļotāju sve�inieku, kā arī iedzimtos vilktin pievelk.

Mīlīga maija svētdienas pēcpusdiena. Viens tvaikonītis pēc otra aizpeld pa Elbi uz dienvidus vakariem. Nupat kāds jauns tikko piestājies. Ļaudis plūst vai ar blāķi pa plato laipu uz tvaikonī�a, kur pasa�ieri sadalās divās daļās: pirmā un otrā klasē.

�Ja nāciet, tad nāciet drīz!� izsaucas bargi resnais tvaikonī�a kapteinis, kur� turklāt ir kuģapuika. Bet viņ� paliek laipns, kad jaunais vīrietis, kur� nupat stomījās, vai iet jeb gaidīt uz nāko�o kuģīti, tagad, laipni � melanholiski smaidīdams, sniedz viņam savu pirmās klases biļeti. �is jaunais vīrietis ir tērpies tum�ā trūvu uzvalkā, melnu mākslinieku platmali galvā. Viņ� apsē�as dro�i uz soliņa, vispārīgi viņ� izturas kā pilsētnieks, bet var tūliņ nomanīt, ka viņ� ir sve�inieks, kur� nekur īsti nevar pielipt.

Ansis, tas ir Ansis! Mēs viņu tūliņ pazīstam, lai gan viņ� izskatās daudz tuklāks un sārtāks. Acis viņam mirdz daudz dedzīgāki, bet melanholiskie vaibsti nav zudu�i. Viņa dziļjūtīgā, nervozā smaidī�ana līdzinājās gandrīz muļķa ņirgā�anai. Bet sapņainās, laipni smaido�ās acis dod viņa Smaidiem citu nozīmi. �īs acis liecina, ka viņ� ir kaut ko sevi�ķu redzējis, vismaz savos sirds dziļumos, jo viņas, kā liekas, stāstīt stāsta un piepe�i satrūkstas, ka daiļā jaunava, kura viņam pretī sē�, ir uzmanīgi viņa acu stāstam sekojuse. To mēs it glu�i labi manām, jo tiklab daiļā jaunava, kā arī Ansis � abi nosarkst kā bietes.

No terases krasta ielas noskan tramvaja pulkstenis. Ansis atskatās atpakaļ uz jauko Drēzdeni, tad viņa skats nogrimst Elbes putojo�os viļņos. Tvaikoņu ma�īnas veiklais irkļu rats

saskalda �os viļņus tūksto�kārtīgi, bet viņi paliek tie pa�i, puto un tek tālāk netraucēti, tek prom uz tālo jūru, it kā tie nestu tai svarīgu, steidzamu vēsti iz kalnu avotiem... Ansis nogrimst �o viļņu sapņos, viņ� sapņo līdz ar visu, kas tik pievilcīgs, oriģināls. Te ūdens no�ļakst ar divkārtīgu troksni. Ansis paceļ acis � cits tvaikonītis aizbrauc garām uz Drēz-deni.

Cik skaista �e daba! Ansis domā un raugās pāri uz Lo�vicū. �e ir staigāju�i daudz slaveni prātnieki, dzejnieki un mākslinieki. Viņ� jūtīgi nodreb, kad iedomājas, ka �e netālu �illers feiz dzejojis, ka Gēte kā students iz Leipcigas te, pie sava oriģinālā kurpnieka uzturēdamies, mākslu izstādi apmeklējis, ka te Kerners mitis, ka �openhauers te daļu no saviem darbiem rakstījis; tālāk � Kārlis Maria fon Vēbers savas jaukās melodijas harmonizējis; vēlāk Vāgners �e daļu no �Loengrīna� komponējis. Visi tie gara mil�i Ansim it kā atdzīvojas, un Elbes Florence (Drēzdene) ar savu apkārtni �ķiet viņam būt paradīze, kurā dzīvajie ar miru�iem netraucēti satiekas un sarunājas.

Tvaikonis nupat bija savu mērķi sasniedzis. Pasa�ieri izkāpa, lai Demnicas hoteļa ēnainā dārzā drusku atpūstos un tad uzkāptu uz Viktorijas augstumu jeb aizietu vēl tālāk cauri tum�ajam silam uz kaimiņu ciemiem, kur daiļās sak�u zemnieces zied kā rozes, kuras tev, izsalku�am un izslāpu�am pilsētniekam, pasniedz gardu siera sviestmaizi un putojo�u alutiņu...

Bet Ansis vēl īsti nezināja, kurp iet un kā vislabāk uz vēsturisko mājiņu nokļūt, kurā �illers pie Kerneriem uzturējies. �illera dārzu taisni pretī uz otra Elbes krasta � Blazevicas slaveno �illera dārzu viņ� jau pazīst, bet �e kalnainā Lo�vicā bija daudz grūtāk vienam bez pazinēja uz vietu, kura to ļoti interesēja, aizkļūt. Demnicas dārzā Ansis apsēdās pie kāda galdiņa un apstellēja sev kausu miesta. Publikas bija krietni daudz. Visi sarunājās jautri, smējās, jokoja; pa starpām spēlēja mūzika. An�a prāti grimtin nogrima mūzikas skaņās. Viņ� ta�u pats bija tagad mūziķis kļuvis jeb vismaz studēja mūziku...

�ai brīdī pienāca kāds jauns kungs līdz ar dāmu un atvainodamies lūdza, vai esot atļauts pie galdiņa nosēsties. Ansis laipni lūdza, lai tik piesēstoties vien. Viņ� �odien jau otrreiz nosarka. Jaunā dāma, kura viņam iepretī apsēdās, bija tā pati daiļā jaunava, kura priek� kādas pusstundas viņam pretim uz tvaikonī�a sēdēja.

�Atvainojiet, ka es jūs traucēju,� jaunais kungs Ansi bildināja. �Ja nemaldos, tad mēs esam jau vairākas reizes konservatorijā redzēju�ies. Mani sauc Oskaru H., �ī dāma ir mana kozīne Anna Blūms, ari konservatoristiene, varbūt nāko�ā māksliniece,� viņ�, drusku zobodamies, piebilda.

�Mani sauc Ansi Vairogu,� Ansis, dāmai un viņas pavadonim roku pasniedzot, teica. �Atceros, ka esmu jūs konservatorijā redzējis! Man nav bijis iemesla ne ar vienu no konservatorijas audzēkņiem sevi�ķi iepazīties. Lielākā daļa no viņiem ir gandrīz bērni. Un es esmu jau pilnīgi pieaudzis cilvēks... Ja drīkstu jautāt, vai jūs vēl ilgi studēsiet?�

�Nē, es jau praktizēju; esmu nupat �o pavasaru kursu beidzis.� Jaunais mākslinieks smējās un pastellēja sev un dāmai alu. Viņ� stāstīja par savu eksāmenu un uvertīru, kuru tas komponējis un kura tikusi uzvesta. Vārdi viņam plūdin plūda Ansim vēl līdz �im maz pierastā sak�u izloksnē. Ansis tikai daļu no viņa stāstījuma dzirdēja; viņ� zag�us lūkojās uz saVu daiļo kaimiņieni, kuras tum�ās, skaistās acis viņu saistīt saistīja. Ro�ainās lūpas un vaigi viņai vēl neatdzisu�ā dienas karstumā dedzin dega. Viņa vēdināja ar mutes autiņu sev seju. �Tātad jūs, jaunkundze, ari konservatorijā?� Ansis, dū�u saņēmis, jautāja, kad viņas pavadonis bija apklusis, lai dzertu krietnu malku iz sava kausa.

�Konservatorijā...� jaunkundze nedro�i uzsāka, �es esmu jūs tur daudzreiz redzējusi. Kā jums patīk? Es nevaru izteikt, cik �e jauki � vai tas būtu konservatorija, opera, bil�u galerija, pilsgalma baznīca! Un kur tad vēl �ī skaistā Drēzdenes apkārtne! Man trūkst vārdu... Arī pie mums Bohēmijā ir jauki, bet tik ne tik jauki kā �e... Varbūt jūsu dzimtenē ir daba vēl jaukāka, ka jūs tik vienaldzīgi visu uzskatiet?�

�Nē,� Ansis nokaunējies stomījās, �manā dzimtenē nav ne simtās daļas no �ījaukuma. Bet ko es, nabags, varu priecāties, ka tie �ā visa neredz, kuri man tik mīļi, bet kuriem nav iespējas �urp atkļūt!�

Annas jaunkundze paskatījās kaislīgi uz Ansi un tad atkal vēdināja ar mutes autiņu. Ansis aplūkoja jauno mākslinieku tuvāk. Viņ� bija noņēmis platmali, kura uz mata līdzinājās An�a platmalei, un ap viņa augsto domātāja pieri vēlās sprogainie, raksturiskie mākslinieka mati. Kaislīgi spulgojo�ās, brūnās, drusku iekritu�ās acis liecināja, ka viņam ir temperaments, kur� māksliniekam, sevi�ķi reproducējo�am māksliniekam, nedrīkst trūkt. Pilnīgi gludais, iegareni bālais sejs bija sāpīgu vaibstu pilns, lai gan mute pārplūda jokiem un smiekliem. Bet, kad �is jauneklis klusēja, tad viņa stipri kopā saspiedu�ās lūpas liecināja, ka aiz �iem viltotiem jokiem slēpjas dziļums un noslēpumaina daba...

Ansis stāstīja par Baltiju un Rīgu, kur arī mūzika uzplaukusi, stāstīja, cik ļoti viņu Vāgnera mūzika aizgrābjot utt. Pie vārda �Vāgners� Oskara, kā mēs uz priek�u jauno mākslinieku sauksim, acis it kā uzzib�ņoja.

�Vāgners, Vāgners ir tik īsts mūziķis!...�

Un Ansis ar Oskaru viens otra sirdi iekustināja patīkamas atmiņas.

�Ja jums nav nekas pretī,� Oskars, platmali galvā likdams, teica, �tad, lūdzu, nākat mums līdz, mēs jūs iepazīstināsim ar Lo�vicu.�

�Sirsnīgi pateicos!� Ansis teica un steidzās sulainim samaksāt.

�Jums pie katra soļa būs jāapstājas,� Annas jaunkundze smējās, �jāapstājas un jābrīnojas; tik jauka ir Lo�vica!...�

Un viņi visi trīs, jautri sarunādamies, kāpa pa līkulo�u vilkdamos ielu, kura aizved uz restorāciju �Viktorijas augstums�.

17

TIKLAB caur cvingeru, kā ari gar pils baznīcu publika steig�us steidzās uz Drēzdenes operu namu. Pulksten se�os bija �ovakar nolemts iesākt izrādi. Līdz ko pulkstens �o stundu sita, uz teātra laukuma vairs nebija neviens no dedzīgajiem teātra apmeklētājiem redzams; viņus pazīst pēc nemierīgās, nervozās kustē�anās. Teātra priek�ā ap karaļa Jāņa pieminekli lēni pastaigājās kādi iemīlēju�ies pārī�i; viņus māksla mazāk nekā patiesība interesēja. Bet nupat vēl divi jaunekļi steidzās elsdami un pūzdami pieminekļam garām.

�Sasodīta bū�ana,� viens no viņiem teica, operu nama durvis ātri attaisot, �sākumu tomēr esam nokavēju�i! Tā visa ir profesora vaina, viņ� ir liels Vāgnera mūzikas pretinieks. Agrāk manis neatlaida, kamēr nebija mācības stunda beigusies... Vai tev jau ir ieejas karte, Oskar?�

Uzrunātais izvilka karti un smiedamies to uztrauktam jauneklim rādīja. Runātājs bija Ansis, km� nu pie kases steidzās, lai nopirktos sev karti. �Vai tie�ā rangā ir vēl vietas?� Ansis caur kases lodziņu sauca.

�Niekus, ceturtā rangā daudz labāk, tur sēd visi konservatoris-ti!� Oskars piesteidzies Ansi pamācīja. Bet Ansis jau bija nopircis tre�ā ranga karti. Un nu viņi abi kāpa uz aug�u...

�Nāko�ā pauzē satiksimies foajē,� Ansis Oskaram uzsauca un iesteidzās tre�ā ranga nodaļā, lai, virsdrēbes garderobē nolicis, steigtos Vāgnera �Tristanu un Izoldi� klausīties un redzēt, jo �is milzīgais mākslas darbs ir tiklab jādzird, kā jāredz, lai cik necik dabūtu par komponista vareno ģēniju ieskatu...

Ansis dzirdēja nu vēl lieliskākas skanas, nekā tas reiz Rīgas teātrī �Tanheizerā� bija dzirdējis, kamēr �Tanheizerā� Vāgners tikai da�us cilvēcības aizstāvjus tēlo, tamēr �e �Tristanā� ir visa pasaules dzīvība iekustināta. Visas cilvēcības izvilkums � mīlestība atspoguļojas viskaislīgāki, visplastiskāki �ajā milzu darbā. Kur� �Tristana� nesaprot, tas nav spējīgs mīlēt, izņemot pagātnes varoņus, kuriem tik ausis, bet nekad nervi skaņām varēja būt pieietami...

Pēc pirmā akta Ansis iegāja foajē. Mazu brīdi vēlāk viņam nāca Oskars ar savu kozīni Annu pretī.

�Tas tik ir darbs! Tās ir skaņas!� Ansis aizgrābts sauca, Annai un Oskaram roku spie�ot. �Es, Vāgnera skaņās peldēdamies, gribēju vai noslīkt!�

�Jūs esat fantasts, Vairoga kungs,� Anna �ķelmīgi smīnēja, �es �īs drāmas nemaz par tik lielisku neatrodu. Ja jūs dzīvē būtu laimīgi mīlēju�i, tad būtu arī pie citāda sprieduma nāku�i. Man Tristana mīlestība izliekas �aubīga. Viņam uzticība pret savu kungu ir vairāk nekā mīlestība pret savu mīļoto! Kuru es mīlēju, tā manim nedrīkst neviens likums aizliegt mīlēt; ja es mīlēju, tad lau�u visu draudzību, visu, visu citam un nododos tikai mīlestībai... Jūs redziet, ka Tristana �aubas, vai palikt savam kungam uzticīgam jeb padoties vienīgi Izoldes mīlestībai, ir visas �īs drāmas traģikas cēlonis. Bet, labāk sakot, Tristans nemaz ne�aubās: viņ� ir tik dulns un to sievieti, kuru liktenis viņam pa�am nolēmis mīlēt, grib aizvest savam kungam par sievu. Un viņ� to tie�ām aizved! Ha, ha, ha! Kas tā par mīlestību! Tristans ir uz kuģa vienīgais pavēlētājs, vai viņ� nevar likt uz citu pusi braukt nekā uz karaļa Marķēs pili? Vai viņ� nevar ar Izoldi aizbēgt?... Man nāk smiekli par �ādu varoni kā Tristans, kur� pie prāta tikai caur �mīlestības dzērienu� jādabūn!...�

Ansis glu�i apmulsis klausījās.

�Jā, jā, Ansi!� Oskars smējās. �Mana kozīne neļaujas vis no Vāgnera pievilties! Viņai netrūkst savu ieskatu!

Sai brīdī Anna atvainojās un cēli aizsteidzās uz kādu dāmu, kura bija viņas draudzene. Ansis tai noskatījās pakaļ. Viņa dvēselē sāka pavisam cits vēj� pūst. Viņ� jau sen bija Zentu aizmirsis � nabadzīgo, pasaules uzskatos aprobe�oto Zentu! Anna bya pavisam cits radījums! Tomēr arī viņai bija ļoti daudz no Zentas: miesas skaistums, grācija, daudz lielāka grācija nekā Zentai. Annas balss skanēja tā, it kā viņa vienumēr patiesību runātu. Ansis jutās no viņas it kā nomākts...

Tagad atskanēja elektriskā zvana skaņas, kur� deva zīmi, ka izrāde atkal sāksies.

Otro cēlienu noklausoties, Ansis aizmirsa Annas vārdus. Viņ� atkal ar sirdi un dvēseli nodevās skaņām. Tristans un Izolde dus viens pie otra krūts, kamēr Izoldes vīrs, karalis Marke, ir uz medībām. Bet patiesībā Marke ir apslēpies pils tuvumā, me�ā, lai pārliecinātos savā Tristanā, kuru viņ�, visiem mēlne�u stāstiem par spīti, tur par mū�am uzticīgu...

Ir jauka ziedoņa mēne�a nakts. Izolde un Tristans sēd roku rokā pils dārzā uz sūnu sola. Viņi nezin, kādas briesmas viņiem draud. Gan Brangena, Izoldes draudzene, no pils jumta uzsauc, lai sargājas, bet mīlētāji nogrimu�i dziļā mīlestībā, ir, tā sakot, visu pasauli aizmirsu�i.

Mut� pie mutes, Sirds pie sirds!

Acs pret aci Mums lai mirdz!...

Bet karalis Marke jau ar pavadoņiem tuvojas pilij...

Pēc otrā cēliena Ansis viens pats atspirdzinājās ar glāzi alus, lai ar jauniem spēkiem noklausītos tre�o � beidzamo un skaistāko cēlienu iz �Tristana�. Drēzdenes slavenā dziedātāja �eidemanteļa Kurvenals Ansi vai līdz pat debe�iem pacēla. Nevis Tristans, kā Ansis sākumā bija domājis, bet viņa kalps Kurvenals ir personificēta uzticība. Viss tre�ais cēliens pastāv vienīgi iz pārsteigumiem, kamēr galu kronē �Izoldes mīlestības nāve�...

Izoldes dziesma pie Tristana līķa Ansī sacēla ilgo�anos pēc nāves. Priek�karam noveļoties, Ansis jutās daudz, daudz bagātāks nekā pirmāk. Agrāk viņ� bija tik dzīvojis, bet tagad viņ� bija arī miris! Miris un tomēr dzīvotājs � kā visi lielie gari, kuri ar vienu kāju �e uz pasaules un ar otro aiz kapa.

�Nu, jaunkundze, ko jūs tagad sakāt?� Ansis, Annu ar Oskaru pavadot, jautāja. �Vai mums visiem nevajaga iepriek� �mīlestības dzērienu� dzert, lai dabūtu dro�ību mīlēt, jo mīlēt ir mirt!...�

Anna klusēja, Ansim likās, ka viņa nopūstos. �ķiroties Annas roka it kā drebēja, kad tā to�Ansim sniedza. It kā elektriska straume ieplūda kaut kas An�a miesā, kad tas Annas roku spieda. Kas tas bija? īstā dzīvība jeb nāves priek�tecis, kas iz Annas viņa sirdī bija nupat pārgājis. Noslēpums, varbūt visas pasaules un visas dzīvības noslēpums, kas viņā, cenzdamies garā, gribēja atraisīties gaismā un viņu aplaimot. Vai tie�ām viņu īstā, varenā mīlestība gribēja aplaimot, no kuras teikas un pasakas tik daudz zin stāstīt? Viņ� ta�u arī tik ļoti pēc visa, kas augstāks, censās...

Wer immer strebend sich bfnuiht, Den kbnnen iuir erlbsen!...

saka Gēte.

Un Ansim likās, ka viņam kaut kas pretī nāktu; varbūt sirds neizprotamās ilgo�anās atpestī�ana! Viņ� juta, ka tas Annu mīlē daudz karstāki un jūtīgāki nekā agrāk Zentu. Mājās pārnācis, viņ� nodevās svētām jūtām. Viņa istaba līdzinājās mazam lūg�anas namam... It kā uz ko svarīgu sagatavodamies, viņ� jūtām nogrima vai līdz pasaules vidum, līdz dievībai, it kā tai paziņodams, ka viņ� ir katru brīdi gatavs aiziet no �ās pasaules. �īs brīni�ķīgās jūtas viņu, tā sakot, iesvētīja dievības noslēpumos. Ansim likās, ka neizsakāma laime to sagaida. Drebo�u roku viņ� satvēra papīra lapiņu un uzrakstīja seko�u dzejoli:

Tik vienu acumirkli gribas Man mīlestībā svētam kļūt Un mīlēt tā, kā dievi mīlē, Tad gribu labprāt miris būt! Tad negribu vairs pasauls prieku, Tad pasaule var bojā iet;

Tad nejautā�u, vai salst ziema Jeb vai ap mani rozes zied!...

Jau jūtu es, ka visam rada Ir mīlestības pilnā sirds;

Kad atmodī�os debess ārēs,

Lai viņa līdz ar zvaigznēm mirdz...

18

JŪLIJĀ Ansis aizbrauca uz Tarandtu, jo pa �o laiku arī viņam bija brīvdienas. �ajā romantiskā pilsētiņā uzturējās vairāki jaunekļi iz Baltijas, kuri me�a akadēmijā studēja. Ar �iem Ansis dzīvoja draudzīgi, jautri. Da�s labs kausiņ� miesta

Kas arvien uz priek�u cen�as, Tam būs atpestītam kļūt! tika tuk�ota, tika dziedāts, iets pastaigāties, un laiks tā nemanot aiztecēja. Reizām atbrauca ari Oskars, kur� Reihenbergā pie kāda drauga uzturējās. Tad tika klavieres spēlētas vai arī ērģeles mazajā Tarandtas baznīciņā...

Ansis vairāk rei�u bija Tālheimam rakstījis, sevi�ķi iz Tarandtas. Uz visām �īm garajām, jūtīgajām vēstulēm Tālheims bija tik divas reizas atbildējis.

�Strādā, nodarbojies nopietni ar studijām � tas ir �imbrī�am galvenākais!� � tā Tālheims Ansim rakstīja, kurs iz pēdējām (An�a) vēstulēm bija nomanījis, ka Ansis atkal karsti iemīlējies. �Un par visām lietām bēdz no sievie�iem, jo tu vēl nedrīksti mīlēt. Vēlāk, vēlāk, kad būsi ko sasniedzis, kad būsi vīrs, kuram savs pamats un tāli skano�s vārds, tad novēlu tevim daiļu sievu. Mācies, strādā!...�

Ansis lasīja �o vēstuli, uz Tarandtas vecās, sagruvu�ās pils loga sēdēdams. Viņ� it kā nokaunējās, �o vareno dabu apkārtnē redzot, � vai tie�ām mīlestības dēļ pret mirstīgu cilvēku viņam būtu jānīkst un jāatstāj �ī varenā pasaule, kur saule pat iz aukstajām klintīm dzīvību izbur, kur līksmība un neizsakāma laipnība iz puķu kronī�iem izplūst, kur putni izteic prieku un klausīdamies silā atbalss viņu tālu, tālu aiznes? Kāpēc jānīkst un jāmirst vienīgi mīlestības āēļ pret sievieti � kā Tanheizeram, kā Tristanam?...

Ansis apņēmās Annu aizmirst. Viņ� pat sāka domāt izstāties iz Drēzdenes konservatorijas un aizbraukt uz kādu citu pilsētu. Drīzumā viņ� rakstīja Tālheimam vēstuli un izteica viņam savu noslēpumu � mīlestību pret Annu, kā arī savu nodomu �īs mīlestības pēc Drēzdeni atstāt...

Nedēļa pēc nedēļas pagāja, Tālheims neatbildēja. Atnāca tikai no vecā Vairoga kāds mazs naudas sūtījums � uz An�a dzimuma dienu. Ansis palika bēdīgs un rakstīja Artūram. Ari Artūrs neatbildēja. Beidzot augusta vidū, kur Ansis posās no Tarandtas aizbraukt, viņ� dabūja no Tālheima vēstuli, kur tas īsumā vēlējās, lai Ansis tik paliekot vien Drēzdenē, lai neielai�oties ar minēto �brīnumskaisto� jaunkundzi tuvākā satiksmē, gan tad viss bū�ot labi. Tālāk Tālheims bija pieminējis, lai Ansis tūliņ uzdodot savu nākamo adresi, lai viņ� varētu tos 100 rubļus aizsūtīt, kurus Salienas barons priek� viņa iemaksājis. Beigās viņ� minēja, ka Birku famīlija esot ļoti noskumusi. Berta esot vājprātīga tapusi. Acīm redzot, viņa nīkstot, neviens nezinot īstā cēloņa.

Pēdējais gadījiens Ansi ļoti sāpīgi aizskāra. Bet drīz vien tas visu aizmirsa. Nāko�ās dienās viņ� no Tarandtas draugiem atvadījās un aizbrauca uz Drēzdeni.

19

DRĒZDENĒ Ansis nogāja pie Oskara, kur� nu bija patstāvīgu vietu dabūjis. Abi ar Oskaru viņi uzmeklēja Ansim jaunu dzīvokli. Arī Anna bija iz Bohēmijas pārbraukusi, kur viņas mātei, kāda �ēnlindes fabrikas īpa�nieka atraitnei, maza mui�iņa piederēja. Fabriku vadīja Annas aizstāvji. Anna un viņas vēl nepieaugu�ais brālis bija pēc mātes vienīgie brangā īpa�uma mantinieki. Pēc Oskara stāstiem Ansis nojēdza, ka Annai jau da�ādi līgavaini gribēju�i pieglausties. Bet viņa tos visus atraidījusi, aizbildinādamās, ka tā gribot vēl jautri un brīvi padzīvoties. Annai bija deviņpadsmitais gads. Viņa jokoja, ka tā tikai kā veca meita gribot precēties. Bet nu joki pie malas, jo Anna bija iemīlēju�ās...

Ansis nu gan nebija tik visai skaists, Drēzdenē bija daudz, daudz jaunekļu, kuri Ansi �ai ziņā pārspēja. Bet �ie visi bija mājenieki � vācie�i. Nekas neatstāj uz sievie�a lielāku iespaidu kā sve�as zemes vīrs. Romietes cēzaru laikos cienīja gai�matainos ģermāņus. Francūzietes vēl �odien ciena jautros, bet sirsnīgos krievus. Arī Anna deva priek�roku ārzemniekam � sve�am, kur� bez tam bija jūtīgs, dziļas mīlestības spējīgs. An�a gurdenās, sapņainās acis atstāja uz Annu lielāku iespaidu nekā da�u vācu oficieru zib�ņojo�ie skati. Anna pārbrauca uz Drēzdeni ar tādu pa�u sirdi kā Ansis: bailīgā noskār�anā, ka ar atkalredzē�anos viņu slepenā mīlestība varbūt uzziedēs brīvi, atklāti.

Viņu pirmā atkalredzē�anās atgadījās pie Oskara, kur Anna iestudēja savas lomas, jo Oskars bija ļoti labs pavadītājs uz klavierēm. Anna mīlēja sevi�ķi Lorcinga mūziku un lūkoja katru no Vāgnera atgriezt.

�Tas cilvēks var novest katru jūtīgo pie ārprātības!� viņa stingri teica, un Ansis viņas klātbūtnē vairs nerunāja par Vāgnera mūziku.

Kad Anna aizgāja, Ansis, uz zofaja apsēdies, raudzījās skumji uz grīdu.

�Vai tev kas uz sirds?� Oskars �ķelmīgi smējās un Ansim sniedza cigareti. Ansis aizdedzināja cigareti un nopūtās.

�Man ir daudz kas uz sirds, bet nezinu, vai drīkstu to visu izteikt. Kas var zināt, varbūt arī tevi tas pats lietuvēns moka?�

�Nē, mani moka tikai mākslas lietuvēns. Mana māksla manim aizliedz iemīlēties, es mīlēju tik skaņas, harmonijas ir manas mīļākās!� Oskars runāja un uzsita pāris akordu uz kauliņiem.

>

�Nu labi, Oskar, tevim es savu sirdi atklā�u! Izsmej mani, var būt, ka tas mani darīs prātīgu; es mīlēju tavu kozīni Annu!..,�

�Tur manim nekas nebūtu pretī, ja tu mans radinieks kļūtu, es domāju, ka tas mūsu draudzības neizpostītu. Ja tu manu kozīni apprecētu, tad tu manim būtu draugs un radinieks, kur� bagāts ar laicīgu un garīgu mantu...� Oskars smējās. �Es arī reiz Annu mīlēju, kad bērni bijām. Tagad mēs esam ne�ķirami draugi, kā brālis un māsa. Varbūt es �odien viņu mīlētu, ja es nebūtu kā zēns viņas mīlējis. Dabai ir daudz noslēpumu, arī �ai gadījienā viņa ir un paliek mīklaina. Ja es gribētu savu kozīni precēt, precēt viņas mantas dēļ, tad varbūt sirds vienotajā laulības kārtā sāktu no jauna mīlēt, varbūt viņas dedzība un temperamants aizdedzinātu manu saogļoju�o sirdi, � bet es neuzdro�inos viņu precēt, viņa mani izsmietu...�

�Labi, ka tu manim nestāvi ceļā,� Ansis teica un aizdedzināja no jauna cigareti, �mani Anna ir vai apbūrusi, un, Oskar, tev jāzin, ka es esmu cilvēks, kur� bez mīlestības nevar nevienas dienas dzīvot... Bet kā lai nu iesāku, vai rakstīt vēstuli?�

�To tik ne! Noej pats pie Annas, pazvani, it kā tu vecs paziņa būtu; esi dro�s, citādi tu savu kredītu pazaudēsi, viņa gļēvuļus nevar visai ieredzēt. Es izdabū�u zināt, kad kundze, pie kuras Anna dzīvo, nebūs mājā. Tad tik dro�i iek�ā, meties uz ceļiem un saki: �Anna, es jūs mīlēju!��

Oskars zobojās un sāka spēlēt kādu Strausa valceri.

�Es domāju, tev laimēsies!�

�Tu proti tik zoboties. Labāk nebūtu tevim ne vārda teicis!� Ansis dusmīgi sniedza Oskaram roku un aizsteidzās.

Oskars spēlēja visā spēkā tālāk, iz valcera kādā triviālā polkā pāriedams.

Ansis nogāja mājā, apsēdās pie galda un gribēja savus uzdevumus mūzikas teorijā uz rītdienu izstrādāt. Viņ� noliecās vienreiz, otrreiz pār no�u burtnīcu, Annas balss skanēja viņam ausīs... Viņ� apsēdās pie klavierēm un gribēja izmācīties sonāti, bet notis sāka dancot un sastādījās pavisam citādā kārtībā, tā ka Ansim likās, ka viņ� nevis sonāti, bet kādā bil�u grāmatā Annas bildi uz�ķīris.

�Sasodītā mīlestība!� Ansis pukojās un piecēlās. �Viņa ir tikpat nepanesama � kā laimīgā, tā nelaimīgā!�

Viņ� paķēra platmali un lēniem soļiem aizgāja uz zooloģisko dārzu. Kungi un dāmas, vakaram metoties, �e pastaigājās. Iz koncerta zāles atskan mūzika...

Kāds noplīsis zēns, kurvi ar augļiem nesdams, �garām iedams, dzied: �Denn du hast ja die schone Bertha. � Ansis sēd uz sola un raugās, kā daiļās anglietes uz tikpat daiļiem kumeļiem pajādelējas... Viņam ir tā ap sirdi, it kā ari viņam būtu jāsē�as dedzīga kumeļa mugurā un jājāj tālu, tālu prom no visiem �iem cilvēkiem, skaistām pilīm un mājām, prom uz tēviju, uz dzimteni. Bet tur jau viņ� reiz dzīvoja un tomēr neatrada miera! Nu � viņ� jātu tālāk projām, no vienas vietas uz otru, mū�am, kā klejo padebe�i pie debesīm, kamēr tie lietus asarās izlīst, kā klejo taureņi no puķītes uz puķīti, kamēr tie iznīkst, kā klejo viļņi no vienas jūrmalas uz otru un nezin, kur palikt, � piesitas pie cietas viņus nesapratējas klints un sadrūp, sa�ķīst tūksto� pilienos...

Un Ansis nogrima vecu vecos sapņos.

20

ANSIS jau ilgāku laiku bija labi ieredzēts viesis kādā labākā �īdu ģimenē. �ās ģimenes tēvs, Ārons Rābs, bija nesen miris. Viņ� bij agrāki Parīzē bagāts tirgotājs bijis, bet pēdējā fran�u-vācu kara laikā viņam Parīzes nemieru dēļ bija jābēg un jāpazaudē lielākā daļa no savas mantas. Vēlāk tas dzīvoja Frankfurtē pie Maiņas� � diezgan trūcīgos apstākļos. Pēc brāļa nāves, kuram Drēzdenē piederēja brangi uzplaucis veikals, Ārons bija tā vienīgais mantinieks. No �ā laika līdz nāves stundai viņ� dzīvoja Drēzdenē.

Rāba meita Rozā, viņa vienīgais bērns, arī apmeklēja konservatoriju. �e viņa iepazinās ar Ansi un pēdējo kaislīgi sāka mīlēt.

Rozā nebija skaista, bet savām gudrām acīm un pārdro�o uzve�anos tā sagrozīja daudz jaunekļiem galvas. Viņa bija mātes sejā: tie pasi iebrūnie vaigi, dedzīgās, melnās acis un ogļu melnie mati.

Ansis Rozā nebūt nebija iemīlējies, bet viņ� labprāt ar viņu satikās un sarunājās. Bez tam pie Rozas mātes sanāca da�u vakaru viesi, ar kuriem bija interesanti iepazīties, proti, da�i ievērojami Drēzdenes mākslinieki. Tika spēlēts un dziedāts, deklamēts utt. Nāca jautras sarunas. Ansis iepazinās ar ļaudīm, kuri viņam līdz �im nebija tuvāki pazīstami biju�i.

* Jo tev pieder skaistā Berta.

Kādā vakarā, kur Ansis Ro�u no konservatorijas uz māju pavadāja, Rozā, kura nekad nevarēja mēli savaldīt, jautāja Ansi, vai viņ� Drēzdenē esot iemīlējies.

Viņa cerēja, ka taisni tāpēc, ka Ansis ar viņu vislaipnāki un sirsnīgāki apgājās, Ansis bū�ot viņā iemīlējies.

Ansis tik pasmīnēja un neteica ne vārda.

�Es pazīstu jaunkundzi, kura jūs neizsakāmi mīlē... Mēs esam daudzreiz par jums runāju�as. Viņa ir uz manis greizsirdīga...�

�Kā viņu sauc?� Ansis jautāja.

�Uzminiet pa�i! Tā pati, kuru jūs arvienu tik auksti un pavirsi sveiciniet!�

�Tad nezinu � es sveicinu visas dāmas vienādi!�

�Ah! Tā vis nav! Vai jūs pazīstiet Annu Blūma jaunkundzi? Jūs no viņas bēgtin bēdziet, kur viņa ta�u jūs mīlē!� Rozā gandrīz ļauni smējās un kaislīgi An�a sejā raudzījās, lai tajā nolasītu viņa sirds noslēpumu.

Bet Ansis izturējās mierīgi.

Vai tie�ām Anna varēja viņu mīlēt? Un vai viņa būtu tik neprātīga un izpļāpātu savu noslēpumu? Bet Ansis pazina Ro�u. Pēdējā, tā sakot, ar savām biedrenēm spēlējās. Viņa zināja, cik katra no viņām veca, cik viņa turīga, cik tai līgavaiņu biju�i. Viņa zināja to visu. Rozā izjauca da�u labu draudzību, kuru pat jaunākās meitenes, nevainīgi bērni, bija savā starpā noslēgu�as. Viņa rīdīja vienu otrai virsū un tad atkal samierināja, lai par to visu varētu gardi pasmieties. Rozas raksturs bija noslēpumains. Viņa krāja skaistuļu portrejas un raudāja kā izkults bērns, kad kāda no viņas draudzenēm, kursu beigusi, aizbrauca, ar kuru tā vai simtām reizām bija sanīdusēs; viņa varēja savu vislabāko draudzeni visļaunāki aprunāt, tad tā ar asarām visu no�ēloja un nebija tikmēr mierā, kamēr viņai viss bija piedots. Par kādu no saviem radiniekiem, kur� pats, jau pavecs būdams, bija apprecējis jaunu sievu, tā ņirgājās un smējās, kur un kā tik varēdama. Kad �is vīrs nomira, tad viņu neviens nespēja apmierināt. Viņa raudāja, skūpstīja jauno atraitni un bēru dienā izskatījās pēc miroņa. Tādi ir da�i cilvēki � nesaprotami. Tā arī gadījienā pret Ansi Rozā izturējās pa vecam. Viņas raksturs piespieda viņu Ansim to izteikt, ko tā pie Annas bija nomanījuse. Bet turklāt � viņai vajadzēja par to visu ļauni smieties. Un bez tam viņa kaislīgi mīlēja Ansi, kur� viņai vienatnē bija uzdro�inājies teikt, ka Rozā esot visērmīgākā roze, kuru tas pasaulē redzējis. Rozas nodoms bija Annu un Ansi sarīdināt, vienu pret otru sadusmot, abus smieklīgus padarīt. Bet �e viņas asā mēle, kura visu spēja saskaldīt, � �e, pie An�a un Annas, viņa atrada cietu akmeni.

�Rozā, es zinu, ko tu gribi!� Ansis teica. �Ja tu iejaucies manos noslēpumos, manā mīlestībā, tad tu, zināms, vari manu laimi izjaukt. Tu iespēj daudz, tāpēc es bīstos no tevis. Ja tev mana mīlestība pret Annu ir pretīga, ja tev tur kāds sevi�ķs iemesls vai tiesība divu mīlētāju starpā maisīties, tad es labāk atkāp�os, es aizbrauk�u drīzumā projām, varbūt rītu jeb parītu, jo, kas manu mīlestības svētumu grib aptum�ot, tas man sliktāks par velnu. Apdomā, ko tu dari, ja tu gribi ar mani tik spēlēties, kaitēties! Es esmu daudz cietis, cie�u vēl joprojām, un tu gribi manim �o manu laimi izjaukt, izklīdināt manu sapni, lai es atmostos rūgtā patiesībā. Liec ta�u manim vēl pāra dienas dzīvot...�

Un Ansis runāja tālāk, kamēr Rozā asaras slaucīja.

�Ar labu vakaru,� viņa aizgrābta sauca, bez kā Ansim roku sniegtu, un iesteidzās Bāreņu nama ielā savas mātes dzīvoklī. Ansis klejoja domīgi pa ielām līdz pat vēlam vakaram.

Rozā apsēdās pie klavierēm un gribēja spēlēt. Bet viņai trūka spējas, rokas bija slābanas, viņa sāka �ņukstēt.

�Nu kam lai es dzīvoju, vai lai palīdzu citu laimei uzplaukt, kad pa�ai laimes trūkst?...� viņa domāja. Ugāku laiku viņā cīnījās labais un ļaunais gars. Beidzot viņa izpūta sveces, apmeta ap pleciem mantelīti un aizsteidzās uz Annas dzīvokli. Annu viņa sastapa vienu; tai viņa visu sarunu ar Ansi izteica.

�Viņ� tevi mīlē,� Rozā teica, �bet zini, ka arī es Ansi mīlēju, tāpēc sargies no manim manos ļaunajos brī�os. Netici tad manim, ja es tevim ko citu stāstu, kā tik to, ka Ansim ir zelta sirds, pērle, kādu iemantot es sen biju tīkojusi. Bet manis viņ� nemīlē! Es varbūt atrieb�os, tagad savā labajā stundā tevim piekodinu no manis sargāties. Ar labu nakti!�

�Traka meitene!� Anna nodomāja un apsēdās pie loga, lai pasapņotos, jo mēness jau bija uzlēcis...

Rozā aizsteidzās, it kā gribētu ūdenī gāzties. Bet viņa nelēca vis upē, bet aizgāja uz māju, spēlēja, raudāja un smējās, it kā būtu ārprātīga palikusi. Tad viņa palika glu�i mierīga, paņēma savu dienasgrāmatu, kurā jau visu nedēļu nebija nekā rakstījusi, un trekniem burtiem ierakstīja: �odien atkal pārliecinājos, ka cilvēks ir pērtiķim rada. Māte uz pirkstu galiem pienāca un pār Rozas plecu �os vārdus lasīja. Viņa pasmaidīja un noskūpstīja savu meitu.

�Iesim pie miera!� viņa teica, un Rozā, it kā nekas nebūtu noticis, smiedamies aizgāja uz guļamo istabu.

Anna sēdēja savā istabā vēl ilgi pie loga. Kāda pansijas biedrene klauvēja pie durvīm, lai patriektos ar jautro Annu. Bet Anna neatvēra durvis. Aiz aizslēgtām durvīm viņa sapņoja. Tā bija zīme, ka neviens, varbūt tik viens vienīgs drīkstēja �os sapņus zināt. Kā �ie sapņi dzīvē piepildās, par to sapņu grāmatas alla� klusu cie�...

21

DRĒZDENES mākslas mīļotāju biedrība �Apollo� izbrauca zaļumos uz Ielejas dzirnavām aiz Tarandtas. Caur Oskara � kā �ās biedrības jauktā kora diriģenta � gādību bija arī Ansis ielūgts. Noteiktā laikā viņ� ieradās Bohēmijas vokzālē, kur Oskars kopā ar Annu un vēl kādu citu jaunkundzi pie kāda galdiņa sēdēja. Anna nosarka un sniedza �oreiz nedro�i Ansim roku. Ansis izdzēra kausu alus, drīz pēc tam visi zaļumnieki sakāpa vagonos, un vilciens steidzās ātri garām Po�apelei uz Tarandtu. Tarandtā izkāpu�i, tie devās kājām garām �forsta� dārzam uz minētām dzirnavām. Ansis nesa Annas skaisti izpīto kurvīti, kurā atradās uzko�amie un pudele vīna. Ansis gribēja kurvi attaisīt un pārliecināties viņa saturā, bet Anna uzsita viņam viegli uz pirkstiem.

�Tā nedarāt!� viņa draudēja. �Kurvja saturs ir noslēpums!� ��oreiz, jaunkundze, dabūju nojums kurvi,� Ansis smējās, �bet nākamībā negribētu nekad vairs kurvja dabūt!�

Ansis raudzījās Annas sejā: viņa bija gandrīz bēdīga, bālāka nekā agrāk.

Tarandtas silam cauri ejot, Ansis un Anna palika citiem iepakaļ�. Priek�pusdienas saule spīdēja caur kuplajiem zariem; bija pilnīgi saule un tomēr pakrēslis. Ansis arvien aplūkoja Annu. Tagad viņa tam likās daudz pieietamāka būt nekā agrāk. Agrāk viņa bija tik jautra un pārgalvīga, tagad klusa, bāla... /

�Kāpēc jūs neesat vairs tik jautri kā agrāki?� Ansis Annu vaicāja.

Anna paskatījās An�a acīs. �is skats � kā katrs mīlestības skats � bija neizmērojamas ilgo�anās pilns. Ansis viņu saprata un viegli nodrebēja.

�Jūs esat mani bēdīgu padarīju�i!� Anna lēni teica. �Mans prieks ir pārgājis uz jums, mani atstājis; es kaunos, ka es neesmu vairs tāda kā agrāki � līksma, jautra kā putns me�ā.�

�Es neprotu mīlestības atklāt,� Ansis drebo�ā balsī teica, �un arī nedrīkstu, jo esmu agrāki mīlējis! Nedrīkstēju arī tāpēc jums teikt, ka jūs mani bijāt dziļi, dziļi aizkustināju�i, ka nejūtos cienīgs mīlēts tapt. Meitene, kuru es agrāki mīlēju, mani atstāja. Viņai bija tas jādara! Es esmu sadzīvei nelietojams cilvēks. Es spēju mīlēt, bet ko tad lai cilvēks īsti dara, kad viņ� mīlē! Apprecēties � to tik ne, jo tad cilvēks ir piespiests ar savu mīlēto viscaur iepazīties. Mīlēt ir visu aizmirst un tik sevī pilnīgi atmosties! Kāpēc tad likties sevi modināt un atpakaļ pasaulē griezties, kad jūti � nu esi īsto laimi sasniedzis! Mana agrāk mīlētā teica, ka es mājot viņai kā nāve, kā ļauns gars. Es ticu, ka es esmu ļauns, jo mani dzīves ieskati citādi nekā prātīgiem pilsoņiem. Ja tā katrs dzīvotu kā es, tad pasaule jau sen būtu bojā gājusi... Jā, jaunkundze, sakāt � ko lai daru, kad es mīlēju? Man nav nemaz bailes jums savu mīlestību atklāt un jūs � noskūpstīt. Bet manī arvien kāda balss sauc: tu esi tik mīlestības ķēms, ko tu ērmojies! Lai mīlā varoņi! Un dienām un naktīm mani moka kāda bilde iz sirmās, teiksmainās pagātnes. �ās bildes motīvs � radītājs ir varoņu mīlestība...�

Ansis gribēja tālāk runāt, bet Anna paskatījās uz viņu dusmīgi.

�Jūs no �ā brī�a esat manās acīs vīri�ķību pazaudēju�i, un es sāku palikt dusmīga, ka man tāds gļēvulis jāmīlē...�

�Anna, sniedz man roku,� Ansis turpināja, �sauksimies turpmāk ar �tu�... Es gribu ar tevi tik vienu vienīgu jauku vakaru kopā pavadīt � vienatnē; tik vienreiz uz tavas sirds pukstieniem vairāk klausīties, tad es bū�u laimīgs! Es zinu, ka tu mani atstāsi, jā, tu pieķersies dzīvei un dzīvībai, es zinu, ka mūsu tālākie ceļi �ķirsies. Es nedusmo�os: es bū�u laimīgs; es aizie�u turp, no kurienes esmu nācis: uz garu valsti, pie nelaimīgiem ģēnijiem, kuri mū�am neapmierināti klīst pa pasaules ārēm; ja spē�u runāt, es viņiem teik�u, ka esmu brīdi laimīgs bijis, lai arī viņi taptu cilvēki, nāktu pasaulē mīlēt... Anna, tik vienu vakaru dāvā manim, un es gribu iznīkt � pamazām, ja ne uzreiz!�

�To es tev apsolu!� Anna tikko dzirdo�i �ukstēja. Asaras izspiedās viņas acīs. �Es jūtu līdz ar tevi, dārgais draugs, ēs zinu, ko tu gribi teikt, � ka viss ir nieki: prieki un bēdas. Es zinu, ka tu redzi visiem mūriem un akmeņiem cauri, redzi sevi jau kapā dusam; zinu, kādas mokas tavā dvēselē! Ja tas būtu manā spēkā, tad labprāt gribētu tevi apmierināt, tevi atpestīt vismaz uz brītiņu no tām...�

Viņi nogriezās no celiņa, kur starp zaļiem kokiem dus Kota, Tarandtas me�a akadēmijas un �forsta� dārza dibinātājs. Se viņi apsēdās uz soliņa pie Kotas kapa. Citi gāja dziedādami tāfāk.

Viņi brītiņu atpūtās un tad atkal steidzās, pa visu �o laiku klusēdami. �

Ielejas dzirnavās nonāku�i, zaļumnieki nodevās pilnīgi priekiem. Tika dziedāts, dancots; ari rotaļas netika aizmirstas. Bet visjaukākās rotaļas notika dabā. Karstā vasaras saule bija drusku atdzisusi. Viņa spīdēja mīlīgi silti, it kā gribētu atkal iesākt ar pavasaru. Sudrabaini debestiņi peldēja pa skaidro gaisu, it kā kavēdamies, *lai noklausītos zaļumnieku dziesmās. Pāris nerātnu skuķu bija uzkāpu�i aug�ā uz klints un �jodelēja�.

�Tagad drīkstam ar kurvja saturu iepazīties,� Anna smaidīdama teica un sniedza Ansim vīna pudeli, lai tas to attaisītu.

Kur� nemīlē vīna, dziesmu un sievu,

Tam, ģeķam, es saku tūliņ ardievu! �

Oskars pienākdams sauca un uzsita Ansim uz pleca.

�Tagad, draugs, tev būs jādzied solo, katram jādzied, tāpēc labi, kad jau ietaisi dū�u.� Oskars, Anna un Ansis sa�ķindināja glāzes. Anna, vīnu iebaudījusi, izskatījās atkal sārta. Kad visi bija riņķī zālē sasēdu�ies, lai katrs dziedātu kaut ko solo, tad Anna tam pretojās. Par sodu, ka pretoju�ās, Annai bija pa�ai pirmai jādzied. Beidzot viņa piecēlās, uzkāpa uz puķēm appu�ķota dzirnavu ak�meņa, kuram bija jābūt par �podiju�. Viņa nezināja, vai jokot vai nopietni dziedāt.

Viņa uzsāka Jūlija \plfa jauko, lirisko intermeco iz eposa �Der wilde Jager� , kuram Oskars bija komponējis melodiju.

Visas puķes labprāt pītu, Visas tikai tevim vien;

Vaiņagus ap tevi vītu Mīlestībā katru dien...

Viņa dziedāja vēl tālāk; balss skanēja tik jauki, dro�i, bet mīlīgi, tā ka pat vecai melderienei, kura dzirnavu priek�ā, rokas zem priek�auta turēdama, stāvēja, nobira pāris asaru.

* �Straņjais mednieks�.

Visi bija aizkustināti. Nevienam vairs neietikās dziedāt jocīgas dziesmas...

Tik vēlā vakarā zaļumnieki atgriezās uz Tarandtu, no kurienes tie atkal aizbrauca atpakaļ uz Drēzdeni.

22

ANSIS sēdēja savā istabā pie klavierēm un nodarbojās ar harmonijas mācību. Te pieldauvēja jautri pie durvīm, un Ansis tikpat jautri sauca: �Iek�ā!� Bet klauvētājs vis tūliņ neienāca. Ansis domāja, ka Oskars, par kuru tas viesi noturēja, tik jokojas. Viņ� strādāja tālāk, kad durvis lēni atvērās un uz sliek�ņa stāvēja Anna...

Ansis satrūkās. Vienkārt, istabā neizskatījās visai kārtīgi: papīra lapas uz grīdas, grāmatas �ā tā izmētātas, arī An�a mati nebija kārtībā; otrkārt � Anna! Anna viņu apmeklēja, kur viņ� pie tās vēl nebija nekad mājās bijis.

�Ko tu bīsties!� Anna smējās un sniedza Ansim roku. �Esi dro�s, es neko�u!... Vakar dabūju no mātes iz Bohēmijas vēstuli; rītu manim jāaizbrauc; nezinu, kādēļ, māte tā grib. Diezin vai tik drīz nokļū�u atkal Drēzdenē. Ansi, tu atminies, ko es esmu apsolījusi�: ar tevi vienatnē vienu vakaru kopā pavadīt. �ovakar mēs varam kopā izsmieties un izraudāties; rītu projām, projām!...�

Ansis glu�i apjuka.

Viņ� atvainojās par nekārtībām un piegriezās pie spoguļa.

�Nekasj nekas,� Anna smējās, �arī me�ā, dabā ir zari tiklab sakaltu�ie, kā arī zaļie � daudzreiz nekārtībā, cits caur citu izkaisīti - un tomēr viss tik jauki dabiski!�

. Viņa apsēdās pie klavierēm un uzsita kādu motīvu iz Mocarta �Dona �uana�, tad, galvu pār plecu atgriezusi, Ansim smiedamies jautāja: �Vai tu pazīsti �o mūziku, vāgneriskais fantast?�

Ansis vēl arvien bija kā no laivas izsviests. Beidzot viņ� uzķēra īsto izturē�anās dzīslu: viņ� paķēra vijoli un spēlēja par atbildi menuetu iz �Dona �uana�.

�Bet tagad man vēl daudz darī�anu!� Anna, ātri piecēlusies, smējās. �Man jāapmeklē draudzenes, �is tas jāiepirk... Vakarā ap pulksten septiņiem es tevi sagaidī�u pie Riesa muzikāliju magaziņas. Uz redzē�anos!...�

�Cik tu laba!� Ansis �ukstēja, bet Anna �o vārdu vairs nedzirdēja. Tā aizsteidzās...

Ansis nosēdās uz zofaja un nogrima domās.

��odien, �odien bū�u vislaimīgākais cilvēks pasaulē, bet ar �o pa�u dienu arī mana laime beidzas!�

Viņ� ietērpās svētdienas drēbēs un izgāja. Sirds viņam nemierīgi pukstēja. Viņam bija vēl trīs stundas laika. Tas aizgāja uz tvaikonī�u piestātni un aizbrauca uz Losvicu � viņ� jau varēja atkal noteiktā laikā atpakaļ būt. �ās trīs stundas uz vietas pavadīt � tas viņam likās būt neiespējami.

23

�Tu esi tā kā puķe!�

Heine

PULKSTEN septiņos Ansis ieradās pie Riesa magaziņas. Anna jau gaidīja viņu.

�Es pateicos!� Anna �ukstēja un nosarka. �Es domāju, ka ' tu vairs nenāksi...�

�Arī es tev pateicos!� Ansis teica, un viņi abi lēnām aizgāja pa Bāreņu ielu, pa Pilsoņu pļavu uz Lielo dārzu. Dārza galvenajā resto rācijā tie, drusku kaut ko iebaudīju�i, pastaigājās. Sāka mūzika spēlēt, publikas pienāca arvien vairāk klāt; Ansis ar Annu atstāja putekļaino restorāojas pagalmu un izgāja brīvajā parkā.

Tāļu, tālu*viņi aizgāja pa parku, kamēr tie vairs neviena nesatika. Se vairs nebija solu. Viņi apsēdās uz zaļa mauriņa. Saulīte jau bija norietējusi. Iz tālienes atskanēja�mūzika un atkal apklusa. Iz rītiem māja krēsla. Vējiņ� apstājās un klausījās, kurp vakars tam vēlē�ot pūst, bet vakars klusēja; tad arī vējiņ� klusēja un iemiga zem zaļajiem koku zariem. Anna noņēma savu galvas rotu un nolika to sev līdzās. Viņa nopūtās. Ansis izvilka ķemmi iz kabatas un sāka savus matus sukāt. Viņi abi vēl ilgi klusēja un paskatījās kaunīgi viens uz otru. Palika arvien tum�āks, sāka jau zvaigznītes mirdzēt.

��e nevar sēdēt,� Anna teica, �iesim atpakaļ kādu solu uzmeklēt, �e ir par daudz vientuļi!�

Viņi pagāja kādu gabaliņu un apsēdās uz pirmā sola. Ansis gribēja nosēsties glu�i klāt pie Annas sāniem, bet viņam palika gandrīz bail. Viņ� vēlējās Annu noskūpstīt, bet viņam likās, ka ozoli un liepas parkā visu to redzētu. Ansis aizdarīja acis, satvēra Annas roku un spieda to pie savām lūpām. Baltā rociņa! It kā eņģeļu paijā�anai radīta! Bet Ansis rokas baltuma un glītuma neredzēja. Viņ� juta, ka viņu abu dvēseles savienojas vienā � pilnīgā, viņ� juta, ka iz divu dvēselēm top neizteicama laime. Piepe�i Anna piespieda galvu pie An�a krūts. Viņ� aptvēra viņas kaklu...

Mut� pie mutes, Sirds pie sirds!

Acs pret aci Mums lai mirdz!

It kā Tristanam un Izoldei! An�a vēlē�anās bija piepildīju�ās! Viņ� bija bezgala laimīgs...

Saldais sapni, neizklīsti, Mīlestībai nebūs zust;

Paliec mū�ībai par prieku, Liec jel viņiem sevi just! Saldais sapni, tavās ārēs Visi augstie gari mīt; Visi, visi apskaidroti Manā mīlestībā spīd...

�Kaut spētu tevi laimīgu darīt!� Anna �ukstēja. Ansis juta uz rokas valgumu: viņa raudāja.

�Es jau esmu laimīgs!� Ansis tikko dzirdo�i teica. �Es jūtu, ka esmu visu, visu sasniedzis, kas manim bija jāsasniedz; tagad es varu mirt...�

�Mirt!� Anna atkārtoja. �Mirt būtu skaisti diviem kopā, vienam mirt � tas ir nepatīkami!�

Uz brītiņu viņi abi klusēja, roku rokās saķēru�ies.

�Nē, tevim jādzīvo!� Ansis teica. �Tevim jāredz pasaule! Kas tad viņu apskatīs, ja mēs visi nomirsim, kuri vēl atrod viņā daiļumu? Dzīvo, dzīvo vēl ilgi un priecājies! Atminies arī manis un mūsu laimes! Nebīsties, es nelik�u pats rokas pie savas dzīvības, �ī mīlestība pati to darīs. Es pamazām nonīk�u, citur uzplaukdams. Zini, Anniņ, es neesmu nekas cits kā pērļu zvejnieks, kur� �os bezgalīgos pasaules dziļumos nolaidies, lai sazvejotu sevim tik daudz pērļu, ka varētu sevim nopirkties tiesības citā pasaulē dzīvot. Es zinu, ka esmu nemirstīgs, zinu, ka esmu līdzstrādnieks pie universuma, pie visa, kas bija, kas ir un kas būs; tagad manim cita pasaule uzsmaidīs � �ī ir manim jāatstāj; es esmu mīlējis, esmu tik daudz pērļu atradis, ka varu atgriezties turp, iz kurienes mēs visi esam izgāju�i, � uz dievību; es nolieku savu atradumu pie viņas kājām; es esmu atradis �e varenību, mīlestību, sapņos patiesību un patiesībā sapņus. Viss saskan, it kā viss būtu milzīga simfonija, kur katrs Ūdzi spēlē.�

�Tu, laimīgais!� Anna kaislīgi �ukstēja un apķērās ap An�a kaklu. �Es tevi neatstā�u!�

�Kas mani varētu atstāt, ja es pie tā arvien būtu?... �ķirties vien nav jau viens otru atstāt!�

Viņ� noskūpstīja Annas pieri. �Vairāk mēs, cilvēki, nespējam,� Ansis runāja tālāk, �kā mīlēt. Sī ir mūsu sir�u krāsa, kura arī dievības greznajā varavīksnē vietu ieņem. Sī dievi�ķā varavīksne - laime atspīd, kad mums mīlestības asaras līst un turklāt viņas saule spīd... Mīlēt un tad mū�am klusu ciest!...�

�Tu vienreiz teici, ka tu zinot, ka es tevi atstā�ot. Tu maldījies, Ansi, es tevi neatstā�u. Es ie�u ar tevi līdz, es nebrauk�u uz māju, es dzīvo�u un mir�u ar tevi reizā!�

�Nē, Anna, tu mani vēlāk tomēr atstātu, es to jūtu! Un, ja tu manis neatstātu, es varbūt atstātu tevi...�

�Mīļākais, tas nedrīkst notikt! Es esmu pilnīgi tava, manim vairs nav citas pasaules kā tik tu vien... Tad mirsim, ja tu negribi ar mani dzīvot, kaut gan es labprāt vēl dzīvotu! Es gribu tev savu bezgalīgo mīlestību parādīt! Tu mani esi laimīgu darījis, kāpēc tu gribi mani atkal nelaimīgu darīt! Tu esi mans noslēpums, kuru es gribu uzminēt, tāpēc nezūdi, iekams es tevis neesmu pilnīgi atslēgusi. Ja tu pazudi, tad manim jāpazūd ar tevi!�

Anna apķērās cie�i ap Ansi; nu tik viņ� sajuta viņas lielisko mīlestību.

�Tad mirsim!� Ansis �ukstēja, sajuzdams Annas karsto dva�u uz sava vaiga. �Ar savām pērlēm es �ajā pasaulē nevaru vietas nopirkt.�

Un viņi reizā raudzījās uz ezeru, kur� caur zooloģiskā dārza kuplajiem kokiem mēnesnīcā vietvietām atspīdēja.

�Anniņ, nedomā, ka manim trūkst vīra dū�as!... Es nedaru to, ko tūksto�i darīju�i un vēlāk bez laimes apkārt maldīju�ies! Tev taisnība, laime nedrīkst nelaimes radīt, bet viņa to katru reizi rada, ja cilvēks viņu aptraipa. Mūsu mīlestības daiļumu spēj vienīgi glābt nāve jeb labprātīga �ķir�anās...�

Annas vaigs it kā aptum�ojās, bet drīz tas atkal dega neapzinīgā kaislībā.

�Tad labāk mirt! Es negribu, ka mani sārtie vaigi asarās nobāl; es negribu visu to dusmu piedzīvot, kuras mani sagrauztu tāpēc, ka tu neprati manas jaunības svaigumu cienīt, mani dabiski mīlēt! Kāpēc es esmu jauna, kāpēc verd �īs karstās asinis manās dzīslās? Vai tik tāpēc, lai tur aukstajos ūdeņos atdzistu nieku un iedomu dēļ? Es tevi mīlēju, un tu mani apsmej; es tevi pielūdzu, un tu nesaproti manas lūg�anas! Kas tev par to daļas, ja es vēlāki nelaimīga taptu? Man tas viss vienalga! Mana nelaime man pa�ai jānes! Nu kāpēc tu bīsties no nelaimes? Ziņkārībai vien jau vajadzētu tevi pie viņas saistīt! Jā, es gribu tapt nelaimīga, nabaga, izstumta, bet gribu laimi pilnīgi un visu baudīt. Atstāj mani vēlāk, ja tevim tas jādara, es nedusmo�os! Bet es dusmo�os, ja tu manu mīlestību par niekiem turēsi...�

Ansis padevās Annai. Viņ� juta bu�iņu no viņas, juta, ka tā visa patiesība, ko Anna viņam nupat bija teikuse. Ansis aizmirsa visu un noslīga pie viņas krūts, kurā sirds karsti, karsti pukstēja. Viņ� vairs nedomāja: viņ� paļāvās jūtām, lai notiktu kas notikdams...

Piepe�i atskanēja mūzika, kura iz attālās restorācijas pagalma �ā vakara koncerta pēdējo numuru spēlēja.

Svēta nakts, ak, izlej tu Debess mieru sirsniņā, Jauku spirdzinā�anu Ceļiniekam tvīk�anā! Zvaigznes, jel mirdziet spo�i, Smaidiet uz man� tik dro�i...

utt.

Bēthovena skaņas plūda lēni un aizgrābjo�i pa kluso parku. Ansis atraisījās no Annas rokām, viņ� bija izglābts! Viņa acīs mirdzēja asaras, un caur �ām viņ� lūkojās Annas acīs, kura tūliņ apklāja seju abām rokām.

�Piedod, Ansi!� viņa �ņukstēja. �Piedod; es aizmirsu, cik svēta �ī nakts, mūsu mīlestības pirmā un pēdējā nakts. Es neesmu tik ļauna, es tevi tikai mīlēju, tik tāpēc vien, tik tāpēc...�

Ansis bu�oja viņas roku. Viņa to atvilka atpakaļ.

�Tagad diezgan! �ķirsimies � un pie miera! Dod manim vēl pēdējo bu�iņu, vēl vienu... Tā, tagad iesim...�

It kā satriekti klusēdami viņi atstāja parku. Zvaigznītes spulgoja pie debesīm, it kā priecādamās par Ansi un Annu. Ari mēness smaidīja laipni, it kā pateikdamies par visu, ko redzējis. Visa daba klusēja, bet Ansim un Annai izlikās, it kā kad viņa līksmotos.

Pa tirēzdenes ielām laternas miegaini mirdzēja, viņas ari no Annas un An�a mīlestības, no visa, kas nupat bija noticis, nekā nezināja. Svētās skaņas bija tiem steigu�ās palīgā, kuri savā laimē bija bez maz kritu�i; tagad viņi bija glābti...

Ansis pavadīja Annu līdz viņas dzīvoklam. Asaras plūda viņam pār vaigiem. Viņ� gribēja būt vīri�ķis un neraudāt, bet jo skumjāki kļuva viņam ap sirdi. Mēness apspīdēja Annas vaigu, viņa bija it kā apskaidrota. Labu bridi viņi raudzījās viens otram acīs, tad �ķīrās. Vēl karsta bu�iņa, vēl viens ilgodamies skats... Un smagie vārti no�īkstēja, Anna pazuda �¹² tiem. Bet Ansis negāja vis projām. Viņ� zināja, pie kura loga Anna vēl pienāks un raudzīsies uz leju. Ar slapjo mutes autiņu tas slaucīja asaras. Tik tagad viņ� sajuta pilnīgi visu mīlestību pret Annu. Tagad viņ� jutās� it kā atmodies, atmodies iz visjaukākā sapņa. Bet tur, lūk, �is sapnis vēl māja: Anna atvēra logu un vēdināja ar mutes autiņu-.

�Ej projām, mīļākais, nestāvi �e, es nevaru vairs tava skata panest!� viņa lejup �ukstēja. Bet Ansis negāja. Viņ� stāvēja kā akmeņa stabs, it kā tam būtu tūksto�iem gadu �e jāstāv un jāapliecina par visu, kas noticis: jāliecina par savām sāpēm un priekiem, par savu bezgalīgo mīlestību...

Viņ� stāvēja mēnesnīcā, nekustējās, klusēja un tomēr runāja. Anna saprata �o runu. Viņai bija tā ap sirdi, it kā tai būtu pa logu jāizlec; viņa gribēja vēlreiz Ansi apkampt, vēlreiz viņu karsti bu�ot, bet acumirklī tā kļuva bezspēcīga. Viņa atkrita uz krēsla, kur� pie loga stāvēja...

Mēness jau bija vakaros; namu pakrēsli līda uz rītiem, bet Ansis vēl stāvēja, ar muguru pret kaimiņu nama sienu atspiedies. Viņ� bija visu, visu sasniedzis, pēc kā tas bija centies un ilgojies...

24

�Klusa nakts, svēta nakts!"

AN�A saimnieces bērni sānu istabā pie Ziemas svētku eglītes dziedāja. Ari An�a istabiņā dega gai�as ugunis � maza eglīte uz galda, bet viņ� nespēja līdz ar bērniem priecāties un līksmoties. Viņ� gulēja vāj� uz gultas. Gan acis rei�u reizām iemirdzējās, bet tad viņ� atkal ievaidējās. Uz krūtīm tam atradās smailu rakstītas vēstules lapas, rokās viņ� turēja mazu bildīti, kuru tas arvien aplūkoja...

No viņas nakts, kurā mēs Ansi ar Annu pēdējo reizi kopā sastapām, Ansis, acīm redzot, pārvērtās, nobālēja. Viņ� palika arvien vājāks, arvien retāki to redzēja konservatorijā un teātri, beidzot viņ� vairs gandrīz nemaz neizgāja iz mājas. Ansis bēga gandrīz no visiem, ari no Oskara. Bet pēdējais viņu arvien apmeklēja un gribēja to uzjautrināt. Bet Oskara pūles bija veltas. An�is bija miris, viņā mīlestības naktī miris...

Daudz, daudz kas bija �ajā rudeņa gabalā noticis, kas Ansi varēja satricināt. Berta bija mirusi; Zenta bija Ansim par Bertas nāvi rakstījusi � ka Berta priek� nāves it kā at�irguse un tapuse atkal prātīga; kādi no viņas pēdējiem vārdiem

biju�i, kurus viņa Zentu lūguse, lai Ansim paziņojot' �Es Ansi mīlēju!� � ^J

Tālāk: vecais Vairogs bija pēc Mārtiņiem aizgājis uz mū�īgo dusu, aizsūtīdams caur Tālheimu dēlam pēdējās labdienas. Ansim nobira asaras...

�Labais tēvs, viņ� miris!� Ansis bija izsaucies. Bet viņ� bija it kā pārņemts. Viņa sirds bija tik daudz sāpju pilna, ka tur vairs citām nebija telpas. Viņ� maz vairs juta. Savu dramatisko dzeju �Hērakls�, kurai viņ� agrāki bija nodomājis mūziku komponēt, tas kaut kur bija nometis. Viņ� arvien atlaidās uz zofaja un sapņoja stundām, sapņoja bez mēra. Tagad viņ� jau vairāk nedēļas nebija no mājas izgājis. Smaga krū�u kaite, kuru viņ� caur savu nebēdību un ē�anas kārtības neievērību bija nedziedinājamu darījis, bija viņu pie gultas saistījusi. Vēstules, kuras Ansis pēdējā laikā Drēzdenē bija dabūjis, atradās zem gultas ķisena.

Tur bija Zentas vēstule, ka Artūrs drīzi beig�ot studijas, līdz ar lapiņu, uz kuras Berta ar drebo�u roku bijā uzrakstījusi: �Es tevi mīlēju!...� Tur bija piecas se�as sirsnīgas Tālheima vēstules, kur� apvaicājās par An�a veselību, arvien viņu ar naudu apgādādams; tur bija Rozas, Rāba meitas, vēstule, kurā tā viņam savus grēkus sūdz un lūdzas piedo�anu, ka tā esot Annas mātei anonīmu vēstņli rakstījusi, lai viņa uzraugot savu meitu, utt. Tur bija arī Annas vēstule, kuru viņa tam iz Bohēmijas mātes mui�iņā bija rakstījusi, pielikdama klāt savu.bildīti. Viņa rakstīja, ka māte viņu gribot piespiest, lai tā precējot kādu radinieku, jaunu oficieri. Sis oficieris esot labi izglītots, skaists vīrietis ar labu sirdi. Kāzas bū�ot nāko�ā rudenī. Anna aprakstīja savu famīlijas dzīvi, savu māsu, kura esot klosterī.

�Tevi es līdz nāves stundai neaizmirsī�u!� � tā viņa vēstules beigās rakstīja. �Tu jau pats tā savādi gribēji � citādi jau es Tevim ar miesu un dvēseli piederētu. No Oskara es esmu dabūjusi zināt, ka Tu vārgojot un slimojot. Tas mani padara ļoti skumju, tā ka vakaros, kad mēs visi pie galda sē�am, māte ba�ījas un jautā, kas manim kaitot. Es neesmu vairs agrākā nerātne, esmu prātīga, sagatavojos uz �prātīgo� famīlijas dzīvi, kur katrs puteklis ar lielisku pa�apziņu jānoslauka. Vēlējos, lai Tu drīz izveseļotos! Tevi mū�am mīlējo�ā Anna.�

Bet Ansis visu �o vēstuļu nesaprata � tik to viņ� sajuta, ka tās ir viņam it kā kādi dārgumi, atmiņas, tāpēc viņ� tās zem ķisena uzglabāja. Viņ� saprata gan katru teikumu par sevi, bet viņ� vairs nejuta tām līdz. Tas atgadījās reti, reti, sapnī, kur viņ� ar citiem sarunājās un prātīgi atbildēja. Patiesībā atmodies viņ� dzīvoja neaizmirstamā mīlestības naktī, kur tas kā akmeņa tēls bija pie Annas dzīvokļa stāvējis un to jutis, ko neviens otram nevar izstāstīt, bet tik par sevi just...

Ansis bija miris, lai gan tas vēl dva�oja. Bet tālu jau nāve vairs nebija. Rokas bija glu�i izdilu�as, agrāk enerģiski sakniebtās lūpas bija slābanas, it kā būtu jau visu izrunāju�as, kas bija jārunā; acis bija iekritu�as, izdzisu�as, it kā būtu visu redzēju�as, kas tām bija jāredz. Un ari ausis , � arī viņas bija varenas skaņas dzirdēju�as un it kā kurlas tapu�as, jo Ansis vairs nedzirdēja troksni uz ielas, kur� viņu aicināja: �Nāc dzīvot, nāc dzīvot!...�

Saimnieces bērni aizgāja dusēt; viņa pati ienāca An�a istabā un viņu laipni jautāja, vai vēl kā nevēloties. Ansis pakratīja slābani galvu par zīmi, ka viņam neesot nekādas vēlē�anās. Saimniece nolika mazu zvaniņu uz galdiņa, kur� gultas galvgalī stāvēja, iededza garu sveci un izpūta eglītes mazās svecītes, kuras jau bija gandrīz izdegu�as. Viņa paskatījās domīgi uz Ansi, vēlēja tam labu nakti un izgāja...

Ansis it kā iemiga, bet viņ� tomēr redzēja gaismu istabā, viņ� redzēja klavieres un bildes pretī pie sienas. Viņ� bija pa pusei miegā, pa pusei nomodā, kā visi vājie, kuri no sāpēm pārņemti � un atrodas vientuļi. Ansis nogrima arvien dziļāk savā sapnī; viņ� garā nokļuva dzimtenē, mīļā tēvijā pie Gaujas krastiem. Viņam �ķita, it kā maija saule spīdētu, ka putniņi dziedātu. Un tur, uz pakalna, stāv mācītāja mui�a... Artūrs iznāk, melnās drānās tērpies; viņ� ir pārvērties, nopietnu, gandrīz drūmu seju. No baznīcas puses atskan zvana skaņas. Laikam svētdiena?... Artūrs nogrimst domās. Te iznāk jauna, bāla sieviete uz balkona ar bērnu uz rokām. Cik mīlīgi �is bērns smaida, it kā tas būtu visu prieku un līksmību izzīdis iz mātes krūts, kurai ap lūpām sāpīgs, svēts smaids savelkas. Viņas piere ir it kā apskaidrota. Tā ir Zenta!...

Ūn Ansis visu to redz... viņ� redz vēl vairāk. Tur tālu dzimtenē pār mācītāja mui�as pagalmu iet vecs kungs, kura stingrie vaibsti pārgāju�i sirmgalvja smaidos. Ar drebo�u roku viņ� saglau� sirmās ūsas un tad, mednieka platmali noņēmis, sveicina mācītāju Artūru. Viņ� sasveicinājās ar Zentu, uzsmaida viņas mazajam dēliņam...

Ansis satrūkstas, viņam �ķiet, ka kāds būtu viņa vārdu saucis. Bet tas jau nezīmējas uz viņu, �is vecā Tālheima uzrunājums zīmējas uz Zentas dēliņu Ansīti. Zvans skan... Te kāds piebrauc dro�ku pie balkona trepēm � divi cēli zirgi; uz

buka sē� vecais Briss, kurs rokā tura garu, skaistu, melni krāsotu pātagu. Ari viņ� ir savu ideālu sasniedzis...

Rati norīb, un jaunais mācītājs ar kundzi un bērnu, no Tālheima pavadīts, aizbrauc uz baznīcu. Zvans skan...

Ansis pamostas. Viņ� redz, ka tas tik sapņojis. Istabā ir gai�s, bet viņ� tik brītiņu redz skaidri, tad tam atkal acis top tum�as, it kā rudens migla sakrājas viņa priek�ā. Ansis sapņo tālāk: viņ� sē� uz Gaujas krasta, kājas basas, noguris, tas visu dienu ir zvejojis pērles, bet nu viņam izrādās, ka viņ� tikai glieme�u vākus sazvejojis. Viņ� raugās bēdīgi Gaujas viļņos. Te kāds lēni uzsit uz viņa pleca; viņ� apgrie�as un redz nepazīstamu vīru pie sāniem. Viņ� izskatās pēc ceļotāja, spieķīti rokā, garu, pelēku mēteli mugurā, kur� ap viduci ar striķi apsiets. Viņa sejs ir drīz kā bērnam, drīz kā sirmgalvjam, bet piere spīdēt spīd svētumā. Ansis viņa nepazīst, bet viņam liekas, ka tas to kaut kur būtu redzējis. Viņ� raugās vēlreiz sve�ā vīra sejā � un, redzi, viņ� top pazīstams!... _L

�Nebēdājies,� tā �is vīrs Ansi mīlīgi bildina, �ar katru gliemezi tu esi vienu pērli izvilcis! Tu �o pērļu nevari saredzēt, bet es darī�u tavas acis skaidras. Skaties!...�

Ansis atgrie� galvu un redz � tur nāk viņa mīļā māte ar tēvu, laimīgi smaidīdami; tur nāk Tālheims, kur�, sve�o vīru ieraudzījis, noņem godbijīgi savu galvas segu; tur nāk Artūrs ar Zentu, tur nāk Berta, beidzot arī Anna, kura raudādama nokrīt pie sve�ā vīra kājām. Tālumā stāv Rozā un baidās nākt tuvāk, bet sve�ais vīrs laipni māj, un viņa tuvojas... Sve�ais vīrs pieiet pie glieme�u �upiņas, atver vienu glieme�a vāku, un saules gaismā atspīd liela, grezna pērle...

�Tā ir tava sirds!� viņ� saka uz Ansi, un Ansim paliek tik labi ap sirdi, debe�ķīgas jūtas viņa krūtis pilda.

Sve�ais vīrs atver otro glieme�a vāku, un, lūk, arī tur mirdz pērle!

�Tā ir tava sirds!� sve�ais saka uz Annu. Nu ari Annas seja apskaidrojas.

Sve�ais vīrs attaisa tre�o, ceturto, piekto un sesto glieme�a vāku, visos mirdz pērles, kuras viņ� vecam Vairogam, An�a mātei, Artūram un Zentai izdala.

�Tikai �īs pērles parādiet, tad jūs visi turpat tiksiet, kur es dzīvoju!�

Nu sve�ais vīrs, gaismā ietērpts, aiziet gar upes malu pa celiņu uz kapsētu � pa vārtiem iek�ā! Ansis un citi iet viņam pakaļ. Viņam liekas, ka kapsēta nav vairs kapsēta. Viss pārvēr�as: te, kur viņ� alla� bija miroņus domājies, staigā

varoņi, smaida spēcīgi, veseli un spie� An�a roku, kaut gan tie sve�i.

Kas te ir?� Ansis vienu no sve�ajiem jaunekļiem vaicā, kur� ar līksmu vaigu dēsta kādu puķi.

�Kas te ir?... Debesis!� sve�ais saka, un tik tagad Ansis saprot, kur tas atrodas. Viņ� izvelk savu pērli, un tā spīd un laistās. Iz tāluma atskan eņģeļu kori...

Ansis uzmodās. Svece vēl dega. Viņ� pārliecinājās, ka tas atkal bija tik sapņojis. Stipras sāpes sa�ņaudza viņa krūtis, viņ� spēja tikko elpot. Ansis juta � juta, ka viņam drīz jā�ķiras. Viņ� drebo�u roku pazvanīja. Drīz saimniece iesteidzās un miegainām acīm raudzījās uz līķa bālo Ansi.

�Ielejiet manim zāles!� Ansis saimnieci lūdza. Saimniece ielēja karotē zāles, Ansis' iedzēra un saviebās. Viņa galva atslīga ķisenos...

Kad rīts ausa, tad An�a istabā bija dzīva kustē�anās. Sve�i sievie�i kravājās ap An�a no�u burtnīcām un grāmatām. Saimniece izvilka vēstules iz An�a pagalvja un sapakāja papīri, bet Ansis nelikās ne redzot. Viņ� maigi dusēja. Durvis atvērās. Ienācējs bija Oskars. Viņ� it kā sastinga. Asaras izspiedās viņa acīs. Viņ� raudāja, viņ�, kur� vēl nekad nebija raudājis, kamēr tas bērnu spēles atstāja. Oskars noglāstīja An�a pieri, apsēdās pie klavierēm un spēlēja finālu iz �Tan-heizera�: �Tev miers nu svēts...� Un saimniece kārtoja An�a ve�as gabalus.

25

MĪLĪGA jūnija priek�pusdiena. Blazevicas �illera dārzā rosīga kustē�anās. Viesu daudz, visi līksmi ēd brokastu, dzer glāzi vīna vai kausu miesta. Lejā pa Elbes upi peld garas laivas jeb ari steidzas tvaikonī�i, lai aizvestu un atvestu pasa�ierus. Uz laipas uzkāpj vecs kungs baltām ūsām un apstājas, it kā nezinādams, kurp iet.

�Kur te ir kapsēta, te esot � aiz Blazevicas?� viņ� kādu vienkār�i ģērbu�os zēnu uzrunā, kur� iz oļa izlasa gludus akmentiņus.

�Tur, tur!� Zēns rāda uz �andavas pusi. �Nav tālu!�

�Aizved mani turp!� vecais kungs saka. �Es tevim do�u kādu grasi!�

�Lūdzu!� zēns saka un tek basām kājiņām pa priek�u, vecais kungs iet pa labu gabalu tam iepakaļ�. Tā viņi iet gar Elbes krastu, līdz tiem jānogrie�as pa labai rokai uz kapsētu. Pie kapsētas vārtiem vecais kungs iedod zēnam piecdesmit feniņus; zēns priecājas, noņem savu cepuri, pateicas un aizskrien it līksms.

Vecais kungs, kuru mēs par Tālheimu pazīstam, staigā starp kapiem, it kā kaut ko meklētu. Beidzot viņ� it kā satriekts vairāk nokrīt nekā apsē�as uz sola pie kācia kapa. �ie ir H. famīlijas kapi. Un pie �iem Tālheims apsē�as. �e smar�o daudz puķu. Krusti gandrīz visi ir cēli, iz marmora vai granīta. Tik vienam tā trūkst; krusta vietā redz mazu akmeņa galdu,_ф uz kura uzrakstīts: �Hier ruht in Gott Hans Wairog*� Un zem �iem vārdiem: �Die Liebe hbrt nimnier auf.� Tālheims nevar asaru saturēt, viņas līst, un beidzot viņ� tām ļauj pilnu vaļu. Viņ� nokar savu galvu pār An�a kapu un �ņukst.

�Mana cerība! Un tā es tevi atradu!� viņ� �ukst, un asaras lijin līst.

Te pienāk kāda jauna dāma, savu ro�aino saules sargu kopā savilkdama. Viņa atkāpjas, Tālheimu ieraugot. Tālheims, viņu pamanījis, pieceļas, noņem platmali un atvainojas.

*�Esmu iz Krievijas, mani sauc Tālheimu. Gribēju tikai mana jaunā nelaiķa drauga kapu apmeklēt. Es �orīt biju pie An�a Vairoga biju�ā biedra Oskara H., kuram nebija iespējams mani �urp pavadīt... Bet es �o kapu atradu...�

Anna skūpstīja Tālheima roku, kur� tā nebūt negribēja atļaut.

*�Es jums simtkārt pateicos!...� Anna vairāk nespēja izrunāt. Viņa apsēdās iepretim Tālheimam.

Ar ko lai savam mīļākam Tā kapa rozes es slaku? Vai kalnu strautu ūdeņiem, Vai rasu no puķēm lai krāju?...

Anna slacīja viņas asarām, tāpat kā Tālheims.

�Jūs esiet tā dāma, par kuru man Ansis rakstīja?� Tālheims Annu jautāja un raudzījās stingri viņas sejā. Anna palocīja galvu.

�Laikam!� viņa lēni teica un noslaucīja sniegbaltā autiņā vaigus.

�Kā viss, ko viņ� mīlēja, bija skaists, tā arī jūs!� Tālheims drebo�ā balsī runāja. �Tagad viņa vairs nav!�

�Viņa vairs nav!� Anna tikko dzirdo�i atkārtoja. Viņi abi nogrima dziļi domās...

* ��e dus Dieva mierā Ansis Vairogs.�

♦* �Mīlestība nekad nebeidzas.�

Saulīte spīd tik silti un mīlīgi. Debestiņi uzkāpj labi augstu, it kā gribētu paskatīties puķī�u ziedos, vai tiem netrūkst valguma. Bet puķītes zied cēli, un padebestiņi it kā apmierināti atkal nogrimst aiz Lo�vicas kalniem. Krusti it kā zib saules karstumā. No lejas � iz Elbes atskan tvaikonī�u svilpiens. Tad atkal viss paliek klusu, dzird tik vabolī�u skrie�anu; arī putniņi apklusu�i. Viss tāpat kā pērnajā vasarā, kad Ansis gar Elbes malu pastaigājās. Taurenī�i skraida bez trok�ņa, klusu, it kā negribētu laimīgos dusētāj usjjapos modināt. Kapsētas koku paēnā sē� Tālheims un Anna. Viņi raugās ziedoņa pusdienas klusajā burvīgumā.

Te kāds, uz Elbes viļņiem laivā pabraukādamies, pū� ragā jauko melodiju iz Vāgnera �Meistardziedoņiem�:

Morgenlich leuchtenfl Ini rosigen Schein...

Un �o meldiju Ansis tik ļoti mīlēja...

�Kaut viņ� to dzirdētu!� Anna domā. Bet Ansis vairs neceļas aug�ām. Viņ� ir visu, visu dzirdējis, redzējis un jutis savāmīlestībā un tāpēc klus, klus uz mū�ību...

Ritinām spīdot Ro�ainā gaismā...

Romāns

Pirmā nodaļa

JAU bija pagājuse kāda stunda, kamēr Roberts Landens pamodies �o to pārdomāja. Viņa guļamā istabā valdīja pilnīga tumsa, lai gan ārā spīdēja ziedoņa saule. Viegls gurdenums, rāmas galvas sāpes viņu saistīja pie mīkstās gultas. Un steig�anās nebija! Roberts Landens, par spīti tumsai, zināja, ka istaba, kurā viņ� gulēja, bija tapsēta ar zīdu, ka pie sienas karājas dārgs pulkstens, kur� bija apturēts, jo gulētājam, kuram viņ� bija nolemts, bija laika diezgan. Sis jaunais kungs katru reizi aizmiga un pamodās ar pa�apziņu, ka viņ� ir bagāta patricie�a dēls, jā, ka viņ� pats ir bagāts, kur� ar zeltu un zīdu apradis tāpat kā nabags ar saviem kankariem.

Gurdenuma un rāmo galvas sāpju pēc Roberts jutās par laisku sniegties pēc vestes, kurā atradās viņa kabatas pulkstens. Viņ� varēja uzspiest pirkstu uz elektriskā zvana pogas, bet viņu no tā atturēja nepatīkamās jūtas, kuras katru reizi viņā pamodās, tiklīdz viņ� domāja par veco sulaini Frici. Roberts zināja, ka, tiklīdz viņ� zvanīs, tad atvērsies durvis un līdz ar acis apstulbojo�o dienas gaismu uz sliek�ņa parādīsies vecais tēva sulainis, kur� viņu aplūkos ar pa daļai skumju, pa daļai pārmeto�u skatu. Jaunais patricietis it labi sajēdza, ka starp tēva un viņa dzīvi bija liela starpība, kuru vecais sulainis, likās, ļoti sāpīgi sajuta. Vecais Landens bija pus gadu simteni uzcītīgi strādājis, rūpēm piecēlies rītos un vakaros gulēt gājis. Trīsdesmit gadus bija Fricis dienējis tēvam, kur� mirstot savam uzticamam sulainim bija novēlējis testamentā pāris tūksto�us, lai tam būtu iespējams atstāt savu dienestnieka dzīvi, tapt neatkarīgam, brīvam. Bet Fricis bija asarām lūdzies, lai viņu vēl patur, lai, ja viņ� vecuma dēļ vairs nespētu savus sulaiņa uzdevumus pienācīgi izpildīt, viņam, vismazākais, uzticētu dienestnieku personāla virsuzraudzību Landena famīlijā.

Pusotru gadu pēc Roberta tēva nāves nomira māte ārzemēs, uz kurieni viņa bija līdz ar savu māsu aizceļojuse meklēt spēkus Vācijas veselības avotos. Arī māte bija savu testamenti taisījuse, kurā it sevi�ķi vecais Fricis spēlēja lielu lomu. Sevi�ķā vēstulē, kuru viņa Robertam rakstīja, tā dēlu lūgtin lūdza Frici kā uzticamu un krietnu dienestnieku neatlaist, kamēr viņ� pats no dienesta atsacītos. Arī Zelmeta kundze, Roberta mātes māsa, kura tagad Landena mājā bija virspavēlniece un māto, cienīja veco Frici. Tikai Robertam viņ� lāgā nepatika. Roberts sajuta, ka vecais sulainis, lai gan tas ne pu�plēsta vārda pret savu kungu pārmetuma veidā neizteica, uz katra soļa viņu tikai no�ēloja. Vecajam Fricim trūka priek� visa, kas modems, sapra�anas. Jau tad, kad vecais Landens bija licis uzbūvēt brangu, vasarnīcai līdzīgu namu, tajā apgabalā starp Strēlnieku dārzu, Ganību dambi un Jura ielu, Fricim bija daudz kas izlicies par iz�ķērdību, bet arvien viņ� sevi mierināja, ka vecais Landens esot tomēr gudrākais no visiem un zinot it labi, ko darot. Bet tagad, kur Roberts bija kungs, vecais sulainis dzīvoja vienās rūpēs un �ēlabās, jo viņ� bija, tā sakot, ar Landena famīliju saaudzis. Reti, ļoti reti viņ� Robertu redzēja mājās uz vakariņām. Ap brokastu jaunais kungs bija, gandrīz bez izņēmuma, vēl gultā. Tikai famīlijas svētku dienās Roberts pacēlās agrāki un palika mājā. Teātris, koncerti, izbraukumi, jautras sapulces, dzīve smalkākās rēstorācijās, tas viss Robertu atturēja no kārtīgas, miesīgas dzīves. Krustmāte Emīlija, brālēns Artūrs, mājas biedrene Jūlija uzskatīja Robertu kā palaidni. Vienīgā būte, kura visā mājā Robertu cik necik saprata un viņu no visas sirds mīlēja, tā bija māsīca Alma. Ka Roberts nebija vienkār�s, padomā tuk�s diedelnieks, kur� tikai palaidās uz sava tēva bagātību, no tā Alma bija cie�i pārliecināta. Viņa pat Robertu cienīja.

Roberts bija slaiks jauneklis, bālu, bet veselīgu seju, tum�ām acīm, brūniem matiem, ar pastāvīgu, vieglu, ironisku smaidu uz lūpām. Viņ� gāja cienīgi, lepni, bet bija laipns pret katru sarunās un darī�anās. Mākslas un literatūras cienītājs būdams, viņ� pazina ne tik viņas vecos, bet it sevi�ķi modernos reprezentantus. Bairons bija viņa mīlulis. �Manfrēds� un Heines dzejoļi atradās pastāvīgi uz mazā galdiņa viņa gultai līdzās. Tikai ievērojamu vīru bildes bija redzamas viņa istabās. �ajā ziņā viņ� katrā pazinējā varēja modināt pret sevi cienību. Bet ar savu dzīvi ārienē viņ� nevarēja būt par paraugu. Gan labdarīgo iestā�u dāmas viņu pazina kā vienu no lielākiem labdariem, gan sabiedrībās un viesībās viņ� tika atzīts par asprātīgu un interesantu jaunekli, bet tomēr vispārējās domas bija: Roberts Landens dzīvo par traku!

Nevarētu sacīt, ka Roberts izsētu naudu saujām. Kārtis viņ� pavisam nespēlēja, ari dzert viņ� maz dzēra. Viņa galvenā vājība bija � sievietes. Mākslinieces, da�ādas piedzīvojumus meklējo�as skaistules prata viņu valdzināt. Arvien viņam bija viena �Lotos puķe�, par kuru viņ� noslēpumaini Almai stāstīja, kura tad skumji nolūkojās savā brālēnā. �o �Lotos puķu� dēļ viņa satiksme ne tik vien ar savējiem, bet ari tālākās aprindās, sevi�ķi ar kundzēm, kurām bija meitas, bija tapuse ļoti �aura, formāliska. No īstenas līdzdzīves pa�a dzimtā un tai pazīstamo patricie�u famīlijās nevarēja ne domāt. Roberts veda savādu, orīģinelu dzīvi, drīz kā vientulis, drīz ar draugiem, kuri dzīvoja tāpat kā viņ�, bez galvenā mērķa, bez rūpēm. Vesels mēnesis bija pagājis, kur tas bija pilngadīgs kļuvis. Bet no tās dienas, kur viņ� ar varenu sparu ejo�u zāģu dzirnavu, �ņaba fabrikas, alus brū�a un gandrīz vesela miljona skaidras naudas kungs un valdnieks tapa, līdz �im brī�am viņ� nebija vēl nekur teicis: tagad es esmu kungs, darāt tā, kā es gribu. Viņa tēvs bija lielākas fabrikas akcionārs. Tagad, kur Roberts bija �o akciju galvenais īpa�nieks, citi akcionāri mēģināja ar viņu uzsākt prātīgas sarunas, kas attiecās uz fabrikas veikalu, bet viņ� atmeta ar roku. Tajā dienā, kur Roberts svinēja savu pilngadību, zāģu dzirnavu vadītājs, �ņaba fabrikas un alus brū�a direktors pēc dinejas uzmeklēja viņu rakstāmā istabā, apbēra savu principālu ar simtām laipnībām un lik�ķībām, un Roberta gala vārds bija: �Mēs būsim draugi! Strādājiet tikai tālāk!� Un tad �ie kungi, kurus viņ� neuzskatīja vis kā sava īpa�uma vairotājus, bet, tāpat kā daudz citus, ar kuriem viņam nebija nekāda cita sakara, kā famīliju tradicionelā pazī�anās, kļuva tam garlaicīgi, no kuriem vaļā tikt bija viņa lielākais prieks. Viņa �Lotos puķes�, priek� kuru zī�u drānām un rotas lietām viņ� izdeva diezgan daudz naudas, ari viņam sāka apnikt. Roberts redzēja, ka �ī sievie�u kārta, kura savām brīvām domām un darbību, bez dziļākiem dzīves un pasaules uzskatiem kā nepra�a dzīvi sabojā, viltodama mīlestību un spēlēdama teātri visos kaktos, ir bīstama. �īs �dziedātājas�, bajadēras, artistienes, vispārīgi sievietes, kuras nav kapitālu īpa�nieces vai noteikta darba strādnieces, kuras tomēr tērpjas zīdā, jā, �is viss dzīves tum�ais val�ķības un nieku atvars, kurā viņa �Lotos puķes� ziedēja, ka tas nav spējīgs pasniegt pilnīgam vīrietim, tīrasiņu cilvēkam, vajadzīgo dzīves rotaļu, kura mūs glābj no agras izsami�anas un pasaules nicinā�anas.

Jau ilgāku laiku Roberts dzīvoja vientuli, atrāvies no visiem draugiem un �Lotos puķēm�. Savēji sāka no viņa jau cerēt lielas lietas. Krustmāte viņu uzlūkoja ar sirsnību. Roberts veselu nedēļu nopūlējās ar veikala rēķinu caurskatī�anu, mēģinājās famīlijas sarunās spriest par vienu un otru, bet tad piepe�i viņam tas izlikās kā lielākā muļķība, un viņ� aizbrauca uz jūrmalu apskatīt vasarnīcas stāvoldi, jo visa famīlija jeb, labāk sakot, krustmāte Emīlija bija nodomājuse nāko�ās dienās uzsākt jūrmalā, Bilderiņos, peldu dzīvi. Bet, iekams Roberts dabūja apskatīt vasarnīcu, viņ� iekļuva kungu pūlī, kur� pastāvēja iz veciem un jauniem, bet jautriem zēniem. Visi Robertu cildināja ar tādu mīkstību, gludenību un līpamību, ka viņ� beidzot jutās piespiests pagrūst platmali pakausī, lai labāk varētu saredzēt pasaules laimi un priekus, un tad pateikt Horna koncerta dārza sulainim, lai tas nostāda ledū divpadsmit pudeles �ampanie�a...

Un nu Roberts gulēja vaļējām acīm un lūkojās tumsā, lai gan ārā bija gaismas tik daudz. Jā, taisni viņ� tagad sevi salīdzināja ar visu cilvēci, kura zina, ka vajaga' tikai atdarīt pasaulei logus, un gaisma, lūk, plūst straumēm iek�ā, kas tevi spēcina un dzīvina! Bet Roberts tomēr no �īs tumsas negribēja izbēgt. Viņ� jutās dro�s, ka tas �ajā tumsā nevar nogrimt uz mū�ību, � viņ� vēlējās eksperimentēt ar �o brīni�ķīgo, dzīves labklājībai pretīgo elementu, pārbaudīt tumsas dabu � jā, mēģināt viņā ko saredzēt. Bet viņ� atzina, ka pie �ī mēģinājuma viņa spēki saplok ar �ausmu jūtām, ka vienīgais līdzeklis, lai viņām izbēgtu, ir atgriezties atpakaļ pie svētīgās gaismas. Viņ� patlaban taisījās izkāpt iz gultas un piesist pie loga atsperes, lai logu vāki, kuri viņa istabu uz to cie�āko noslēdza dienai, atskrietu vaļā, kad aiz durvīm neklauvēja stipri soļi, stipra roka atrāva durvis, gaismai kā ar straumi vēsajā guļamā istabā ieplūstot, uz sliek�ņa parādījās kāds �etrdesmit gadus vecs vīrs, slaiki un stipri noaudzis, sārtiem vaigiem, dedzīgām acīm, brangu, brūnu pilnbārzdu un tādiem pat matiem. Melnā salona uzvalkā tērpies, viņ� smiedamies militāriski ienāca guļamā istabā.

�Ha, zēn! Vēl gultā! Nu, taisies, ka tieci gatavs, man ar tevi ir daudz, ko runāt, sevi�ķi kas attiecas uz tava nodomātā ceļojuma biedri... Moijen!�

�Labrīt, labrīt, krusttēv!� Roberts sniedza ienācējam roku. �Tas ir interesanti... esmu ziņkārīgs... tūliņ, tūliņ!�

Viņ� taisījās izkāpt iz gultas, kad krusttēvs, ātri pārlaidis skatu pār visām nekārtībām, kuras Roberta guļamā istabā valdīja, pakratīja galvu un teica: �Es ie�u dārzā, tur ir Alma. Posies drīzi!�

Pirms Roberts spēja ko bilst, krusttēvs jau svilpodams izgāja.

Roberts iesāka taisīt toaleti.

Otrā nodaļa

PULKSTENS jau bija viens, kad Roberts izgāja ārā, uz balkona, no kura gandrīz visu Landenu mazo, bet ko�i iekārtoto dārzu varēja pārredzēt. Viņ� jutās vēl arvien noguris. Maija pusdienas siltums viņu spiestin apspieda. Viņ� atspiedās viegli ar plecu pret balkona stabu un lūkojās bridi uz jauno liepu zaļajiem vaiņagiem. Tad viņ� pārlaida skatu pār raibajām puķu dobēm, pār strūklu aku, uz kuras ūdens meita, cēlā, spīdosā bronza miesas stāvā, gavilējo�u seju abām rokām turēja augsti gaisā zivi, iz kuras mutes �ļācās ūdens. Miglā, kura no iz�ļāktā ūdeņa attīstījās, mirdzēja drīz dziesto�a, drīz uzliesmojo�a varavīksne. Pie ūdens meitas kājām dusēja mazi delfīni, kuri izspļāva ūdeni uz radzes gabaliem un ūdens stādiem. Uz pēdējiem ūdens pilieni vizēja kā pērles. Labajā pusē, cie�i pie augsti mūrētas sētas, atradās lapene, kuras iek�iene bija divkārtīgi aizsargāta pret saules stariem. Triju vecu ap�u pakrēslis un biezo vīna staipekņu ēna vilināja Robertu iet turpu un apsēsties pie baltā, apaļā marmora galda, kur� gandrīz pusi no visām lapenes apak�telpām ieņēma. Vēl no dedzīgi zibo�iem, karstajiem maija gaismas plūdiem it kā pārsteigts, viņos nomākts un apmulsis, Roberts nevarēja kārtīgi visiem prātiem piebiedroties �īs dienas gaitai. Vakarējie notikumi raiba atmiņu mud�ekļa veidā, slābanums, paģiras vēl pilnīgi pārvaldīja viņa prātus. Krusttēva un Almas viņ� dārzā nekur neredzēja. Tas Robertam bija īsti pa prātam. Pirms viņam bija ar krusttēvu jāsatiekas un jārunā ar to prātīgs vārds, viņam nu varbūt atlika vēl laiks pierast nomoda skatiem, iedomāties, ka jau kādas desmit stundas no �īs dienas ir dzīvo dabu apveltīju�as ar skaidro debess gaismu, ka ārpus Landenu mājas, pa ielām un dārziem mud� un kustas ļaudis, dodamies no darba pie darba; ka garie fabriku skursteņi kūp, ma�īnas �ņāc un brēc, dalīdamas un veidodamas cie�anām padoto matēriju, kura ir drīz spēks, drīz vājība, kura drīz izrūgst milzīgos, varenos veidos, drīz saplok vai iznīkst un atstāj savā vietā tuk�ību vai nevērtīgas drupas.

Roberts iegāja lapenē. Viņ� atrada te visu tāpat kā arvien. Pilnība un ko�ums valdīja Landenu mājā un dārzā, bet tas, ko Roberts jau vairāk gadus meklēja, nekur nerādījās.

Laime, kas un kur tu esi? Vai tu līgo pār mums augsti gaisos, un mēs no viļņiem, kurus tavi spārni saceļ, nojaudam, ka tu kur nebūt esi, jeb vai tu esi aprakta dziļi zemē un tev ir uzvelti vareni klin�u kalni virsū? Tikai puķes ziedonī kā slepenas ziņotājas tad, liekas, klusi mirdzot, mums vēsta, ka tur apak�ā, dziļi, dziļi zemes klēpī, iz kura viņas izsūc saviem ziediem smar�u, mirdz noslēpumainais laimes dimants,, kura brīni�ķīgos, katru apmierinājo�os starus raudzīt tīko katrs dzīvības gars. Kā tūksto�iem ļau�u mēģina atrast �per-petuum mobili�, tā Roberts taustīja, raudzījās un klausījās pēc laimes. Bet viņas nekur nebija. Uz mīlestību viņ� bija licis lielu svaru. Aiz tās, pēc viņa domām, vajadzēja slēpties laimei, bet �ī, no viņa gaidītā, mīlestība nemodās. Roberts pazina daudz dāmas, sievietes ar raksturu un bez rakstura, nejaukas un skaistas, bagātas un tādas, kuras ēda �ēlastības maizi, izglītotas un nemācītas, gudras un muļķīgas uz to nebēdu, bet tās visas bija sievietes, kuras pa�as gaidīja uz laimi un kuras katru acumirkli apdraudēja nelaime. Visas �īs precības, " laulības, visas veselīgas un neveselīgas famīlijas viņam izlikās kā vecu vecie muļķību un nieku perekļi, kuros tu, cilvēks, piedzimsti kails un nespēcīgs, muļķis un nepra�a, vājāks gandrīz par katru jaunpiedzimu�u kustoni. Tur uz ielām, zalonos, teātros, biedrībās, zaļumos, uz kuģī�iem, dārzos skaistā dzimuma brangi nobarotie tēli, elastīgiem soļiem, nevainīgiem Smaidiem, ko�ām matu bizēm, dedzīgām acīm, viss �is laimi apsolo�ais pulks Robertam izlikās kā dzīves tirgū sadzītas verdzenes, kuras var pirkt un pārdot. Tur viena sapņoja par kāda jaunekļa cēlo stāvu, otra par sava iemīļotā mākslinieka slavu, kuru tā ar viņu būtu tik labprāt dalījuse, tre�ā domāja par studenta Ūsiņām un izveicīgo deju. Viss tas bija ļoti labi, bet Roberts sajuta, ka �ajā mud�eklī viņ� laimes nesagaidīs. Cilvēka miesas, arī tās daiļākās, viņam tomēr izlikās nepilnīgas, pamazām trūdo�as, sviedru pilnas. Visur viņ� cilvēku, sevi�ķi sievieti, redzēja atkarīgu, saistītu pie tūksto�iem niekiem un blēņām...

Tā tad Robertam vajadzēja palikt vai nu vientulim, kur� briesmīgi garlaikojas, arī tad garlaikojas, ja nododas dabas studijām, caur kurām jāatzīst, ka viena būte otru aprij, sagremo un �o aprij atkal cita, ka iznīcība nostājas dzīvības reprezentantu priek�ā un tā kā rotaļā sauc: �Viens, divi, trīs, pakaļpāris laukā!...� Un tad pārī�i skrej... Vienu no �iem nāve notver pa priek�u, otrs nāk vēlāk...

Jeb vai Roberts, pa otru teku iedams, drīzāki nāktu pie gala? Viņ� jau ilgāku laiku apreibinājās ar dzērieniem, ar plītnieku jautrību, ar tiem pa�iem no viņa nicinātiem niekiem...

Vēl viena zvaigzne mirdzēja spo�i pie Roberta sapņu debess. Tā bija draudzība. Viņ� cerēja arvien atrast sev īstu draugu, kur� viņu varētu, tā sakot, atgriezt pie dzīves, varbūt viņu pārliecināt, ka viņ� savās tum�ās domās ir maldījies, ka pasaule, dzīve ir kaut kas lielisks, jauks, kuras baudas ir nolemtas cilvēkam, �im no dievības lolotam radījumam. Jau vairāk mēne�us viņā karsa jūtas, kuras ar sparu centās pēc dro�as vīrie�a sirds, kura līdz ar viņu varētu spītēt trūdu lejām un pacelties� brīvu, neatkarīgu dzīves pārskatu augstumos. Pēc tāda drauga viņ� Rīgā bija velti meklējis. Roberts pārsteidza savu krusttēvu ar vēstuli, kurā viņ� izteica nodomu uzsākt tālāku ceļojumu. �ajā ceļojumā viņ� sev vēlējās ceļa biedri, draugu. Vēstules beigas skanēja apmēram tā: �Mīļais krusttēv! Palīdzi man atrast jaunekli ar garu, kur� spēj domāt unjust, kur� ļaujas valdzināties no visa, kas dziļ� un jauks, kur� tomēr ir tik patstāvīgs un spēcīgs atrauties, atteikties no visa, kur� nebaidās atstāt jautro sadzīvi un doties vientulīgos kalnos, ilgodamies sasniegt vienreiz to galotni, no kurienes tas varētu pārredzēt visu, visu!...�

Savu krusttēvu, kur� tagad Landenu famīlijā bija vecākais vīrietis, Roberts uzskatīja kā tēvu, lai gan tas bija vēl prieks tēva nopietnības par jaunu un, uz laukiem kā mui�as īpa�nieks dzīvodams, da�ā labā ziņā palicis Robertam sve�s.

Roberts iesāka pārdomāt, kādējādi vest ar krusttēvu sarunas par ceļojumu, jo viņam likās, ka tas tikai tāpēc bija atbraucis uz Rīgu, lai �o priek� Roberta tik svarīgo uzsākumu aplūkotu sīkumos un kopīgi sastādītu plānu. Piepe�i Roberts izdzirda skrejo�us soļus, pie kam dāmu drēbes �aukstēja. Viņ� paskatījās uz lapenes izeju un ieraudzīja Almu gai�ā atlasa uzvalkā, melnu krustiņu ap kaklu un ro�aino saules sargu rokā. Pirms Roberts paguva viņu apsveicināt, Alma, ātri lapenē ienākot, sauca: �Robert, viņ� pa�ulaik piebrauca. Krusttēvs viņu saņem. Liekas, ka viņ� ir interesants kungs. Es gan viņu tik tā pavir�i pa logu redzēju!�

�Kas, viņ�?� Roberts sajucis jautāja.

�Tavs pavadonis, ceļa biedris... Jā, krusttēvs man tā teica!

Viņ� izmeklējis tev to labāko, ko viņ� pazinis.�

^aKā, tik ātri?� Roberts brinējās. �Es krusttēvam tikai vēl neilgi atpakaļ par to rakstīju...�

�Jā, viņ� jau ir notvēris. Krusttēvs jau tāds ir... ātrs... bet cilvēku pazinējs viņ� ir labs. Bez tam jau �is jaunais kungs tiekot ieteikts no vairākām personām.� Alma nosēdās Robertam pretī un mīļi smējās.

�Nu, redzēsim, redzēsim!� Roberts teica un raudzījās domīgi uz zemi.

�Neesi tik drūms!� Alma lūdzās. �Tu ar savu skatu atbaidīsi viņu... Ak, Robert, cik vientuļa es visu rītu jutos! Un tu vari tā gulēt ilgi! Tu laikam gulētu vēl tagad, ja krusttēvs tevi nemodinātu?�

�Jā, es varu gulēt. Tas nāk no noguruma. Vakaros es ilgi palieku nomodā, nevaru iemigt, bet rītos to tiesu varu gulēt.�

�Es zinu, tev galva sāp!� Alma �ķelmīgi smējās.

�Jā, tu uzminēji!� Roberts sāpīgi pasmaidīja.

�Iesim, Robert! Jeb tu gribi viesi �e sagaidīt?�

��e vai tur: vienalga!... Man tā savādi ap sirdi, es baidos no �īs satik�anās.�

�Tu esi nervozs, slims. Es turpretī priecājos!� Alma nosarka.

�Tev viņ� patīk?�

�Jā,� Aliņa �ukstēja, �ļoti glīts jauneklis, cik noskārtu, tad laucinieks, bet simpātisks...�

�Labi, ka laucinieks... Ar pilsētnieku sarunāties man nodomātā ceļojuma ziņā būtu grūti bijis. Man briesmīgi riebjas �īs manieres, glaimi, frāzes...�

�Jā, ko tur lai dara,� Alma nopūtās, �pilsētā tāda iera�a, uz laukiem citāda.�

�Lūk, viņi jau nāk!� Roberts klusi teica, uzbudinājās, bet tad tūliņ mēģināja pieņemt mierīgu izskatu.

Landena kungs sen. un sve�ais jauneklis pienāca pie lapenes izejas un apstājās. Roberts un Alma pacēlās.

Landens sen. stādīja Almai un Robertam sve�o kungu priek�ā: �Dabas zinātņu kandidāts Pauls Vītols...�

Tre�ā nodaļa

KRĒSLA metās, kad Landenu famīlija un viņas viesis piecēlās no vakariņu galda.

Krustmātes �oreiz trūka. Viņa, no Jūlijas pavadīta, bija aizgājuse uz kādu dāmu sapulci, kurā apsprieda, kā apspiest ubago�anu.

�Vītola kungs, jūs atvainojiet, ka mēs jūs uz brīdi atstāsim... Alma, lūdzu, pakavē viesa kungam laiku! Robert, lūdzu, iesim. Daudz brīva laika man nav. Rītā ar pirmo vilcienu es aizbrauk�u,� Landens sen. teica un mazliet paklanījās. Arī Vītols paklanījās.

�Lūdzu, lūdzu, neļaujaties traucēties, Landena kungs!...� Abi Landeni iegāja istabā. Vītols pagriezās pret Almu, kura lēni �ūpļa krēslā �ūpojās un raudzījās dārzā, pāri pār koku galotnēm.

_w �Tad arī jūs vēlaties ceļot, Vītola kungs?� Alma jautāja. �Kāpēc, ja drīkstu zināt? Vai jums �e vairs nepatīk?�

Nevaru teikt, cienīgā jaunkundze, ka es gribētu ceļot tikai tāpēc, lai turpinātu savas dabas zinātniskās studijas. Es mīlu ļoti savu tēviju un dzimteni. Labprāt es paliktu Vidzemē, no pilsētām � vislabāki Rīgā, jo �e es esmu vidusskolu apmeklējis un jaukus brī�us pavadījis, bet es jūtu, ka tas ir ļoti vajadzīgs, ka cilvēks pārbrauc pār to vietu, kur tagad viņa skata apvārsne beidzas, ka tas pieredz un piedzīvo daudz. Bez tam man, zinātņu vīram, būtu izdevība redzēt vienu un otru dabas savādību, ievērot ceļa apkārtnes pārmaiņu, visas tās modulācijas, caur kurām mēs pamazām pārejam citā, pavisam savādā, mums tagad sve�ā pasaulē.�

�Kad Roberta mammiņa vēl dzīvoja, tad mēs apceļojām Reinupi un �veiciju. Laiks pagāja ļo'ti interesanti. Iepazī�anās bija par daudz. Ir savādi vienā un tajā pa�ā dienā staigāt pa ko�u, zaļu dārzu un atrasties kādas stundas vēlāk uz augstām klin�u sienām, kuru aug�ieni sedz sniegs. Saulei lecot un noejot, gle�eri mirdz kā sapņu parādības. Atminoties to visu, man �is ceļojums izliekas kā sapnis...�

�Es vēl savā mū�ā aiz Baltijas robe�ām neesmu bijis...�

�Jūs esat kurzemnieks vai vidzemnieks?�

�Vidzemnieks, cienītā jaunkundze! Drūmi prie�u sili, purvi un ne visai auglīgas druvas atrodas manā dzimtenē.�

�Vai tas ir tālu no Rīgas?�

�Taisnā līnijā � kādas simts piecdesmit verstes.�

�Un jūs tagad taisni no turienes atbraucāt?�

�Jā, es biju arī pie vecākiem... Bet pēdējā laikā es tur nedzīvoju. Studijas es beidzu izgāju�ā vasarā. Gaidīju uz kādu brīvu vietu... Kā lai citādi tieku uz priek�u. Pa�am man līdzekļu maz. Jātop par skolotāju kādā ģimnāzijā vai reālskolā, ja sevi�ķi labi izdodas, tad par dabas zinātnu docentu kādā augstskolā...�

Alma piecēlās.

�Ja drīkstu uzaicināt, tad iesim dārzā pastaigāties,� viņa teica, �kaut gan krēsla metas, tomēr, ja jums nekas nav pretī, tad es jums parādī�u mūsu mākslīgo alu.�

�Pateicos, jaunkundze. Labprāt vēlētos...�

Vītols un Alma soļoja lēni, līdzās, gar strūklu aku, iz kuras ūdens vienmuļīgi �ļācās gaisā.

�Vai jums, Vītola kungs, ir māsas un brāļi?� Alma jautāja.

�Ir, cienīgā jaunkundze, divas māsas un āivi brāļi!�

�Ko viņi dara? Vai visi dzīvo pie vecākiem?� .

. �Visi... Redziet, cienīgā jaunkundze! Es esmu latvie�u zemnieka dēls. Mūsu lauku apstākļos jums būtu grūti iedomāties. Pie mums mēdz alla� tā būt: viens brālis studē augstskolā, citi brāļi vai māsas strādā pie tēva kā vienkār�i algād�i. Pie mums, uz laukiem, ir visiem jāstrādā. Ari tagad mani tēvs sūta pie arkla, lai gan es esmu pabeidzis augstskolas kursu. Bet, lūdzu, cienīgā jaunkundze, mani tāpēc nenicināt!�

�Nē, kā lai e� jūs tāpēc varētu nicināt!� Alma dzīvi iesaucās. �Nekad nē! Tas ir interesanti... Es sajūtu taisni cienību pret jums... Bet, redziet, �e Landenu dzimtā aizspriedumu maz. Aizspriedumi mums nekad nav atnesu�i laimi, un tāpēc viņi ir iz �īs mājas izraidīti. Te, pie mums, viss tiek pārbaudīts. Sevi�ķi mans brālēns ir tāds, kur� ievēro katru, bet viņ� ir ari spējīgs katru nicināt. Tomēr tas nenāk no aizspriedumiem, bet no piedzīvojumiem un cie�as pārliecības...�

�Es domāju, ka no aizceļo�anas jau tagad runāt būtu par agri! Vēl nav zināms, vai jūsu brālēna kungs mani izredzēs par savu ceļojuma biedri. Viņ� mani pirmāk uzlūkoja ar tādu skatu, it kā tas gribētu jautāt: kas tu tāds esi? Bez tam ari man būtu ar viņu jāiepazīstas...�

�Jūs redzēsiet, Vītola kungs, cik mans brālēns ir labs!�

�Atvainojiet, cienīgā jaunkundze, ka es jūsu cerības uzlūkoju ar �aubību. Var būt, ka mēs, jūsu brālēna kungs un es, �ķiramies jau pēc pirmās nopietnākas sarunas kā ienaidnieki�, var būt, ka mēs tapsim draugi. Citāds sakars starp mums nedrīkst būt. Remdenība, nepazī�anās, neuzticība_> ja tie mūsu ceļojumā mūs abus pavadītu, tad labāk ne soli � �

�Glu�i pareizi! Es esmu apmierināta. Pie jūsu sāniem mans brālēns ir dro�ībā...�

�Lūdzu, nepārsteidzaties, cienīgā jaunkundze! Es aplūkoju cilvēku no stingra zinātniska stāvokļa un nevis spekulatīvi. Kamēr es cilvēka pilnīgi nepazīstu visos viņa rakstura galvenajos vilcienos, tikmēr es nevaru viņam būt nedz draugs, nedz ienaidnieks...�

�Tad jūs gribat ar Robertu tikai tad ceļot, ja viņ� taptu jums draugs un jūs viņam?... Es domāju, ka jūs ar krusttēvu Landenu jau esiet pilnīgi nolīgu�i. Vai ziniet, jūs manu brālēnu apvainojiet, Vītola kungs!�

Alma pārmeto�i draudēja ar pirkstu.

�Es gāju par tālu, cienīgā jaunkundze, es atvainojos. Bet, nopietni sakot, es �urp nenācu tikai tādēļ, ka Landena kungs ir ļoti bagāts... Man ir citi nolūki - � viņ� stomījās.

Es jūs nesaprotu,� Alma aizskarti teica, �vai, ja saprotu, tad jūs aizķerat naudas jautājumu...�

�Jā, an to! Redzat, cienīgā jaunkundze, es materiālu līdzekļu ziņā esmu piedzīvojis nepatik�anas. Ļaudis, ja viņi ko laba darīju�i, grib mū�am, lai tas, kuram tie labu darīju�i, ir tiem pateicīgs. Viņi, tā sakot, cilvēku grib ar savu palīdzību darīt atkarīgu. Kad es iestājos ģimnāzijā, tad tēvs man spēja maz palīdzēt. Mans tēvs ir ļoti krietns, saprātīgs vīrs. �Dēls,� tā viņ� man arvien teica, �mācies, centies! Es esmu par vecu, es vairs nespēju, bet tev ir jātop par citu cilvēku. Es esmu savā tiesā visus līdumus nolīdis, visus purvus izgrāvojis, bet labuma, labklājības nav; es redzu, ka bez dziļākas zinā�anas nevar tālu tikt. Ej mācies!� Kad es brīvlaikā pārbraucu mājās, bie�i pie manis atbrauca resns vecis, kuru mūsējie sauca par krusttēvu, bet īstenībā viņ� bija ļoti tāls radinieks. �is vecis manās kristībās, dzērumā bija solījies mani sūtīt skolā. Bet vēlāk izspirdzis tas maz no tā ko gribēja dzirdēt. Mana vecmāte, radi tam arvien atgādināju�i: palīdzi tak tam zēnam izskoloties! Beidzot pēc ilgas stostī�anās, kad arī mans tēvs lūdzis palīdzības, viņ� ķēris mazliet ķe�ā. Un tagad viņ� palielās, ka Pauls Vītols izstudējis ar viņa naudu, ka par to esot tikai jāpateicoties viņam... Viņ� mani uzskata kā savu parādnieku, lai gan nauda, kuru viņ� manam tēvam aizdevis, ir atdota. Es kā students iekļuvu bagātā famīlijā par mājas skolotāju, pelnīju labi daudz, tā ka varēju savam pirmējam labdarim atlīdzināt.

Bet nu redziet, cienīgā jaunkundze, bagātajā famīlijā man neklājās labi. Tur visi mani uzlūkoja kā nabadzīgu jaunekli, kur� dzīvo no �ēlastības. Es savas domas drīkstēju ļoti reti izteikt. Visur man bija jāpiekrīt kundzei un kungam. Algu, kuru viņi man, modes pēc, ļoti augstu maksāja, tie uzlūkoja klusībā kā ubagu dāvanu. Viņu mājās bija arī francūziete -guvernante, kura bija, ari tikai modes pēc, piekomandēta meitenēm... To dzīvi es nolādu vēl �odien. Es sakodu zobus un gāju kā vergs... Bet tagad es esmu brīvs. Es vairs nevēlos tapt atkarīgs no bagātnieku kabatas.�

Vītols pēdējos**vārdus izrunāja uztraukumā, gandrīz kaislīgi. Tagad viņi abi stāvēja mākslīgas alas priek�ā, kurā jau bija glu�i tum�s. Pār Rīgas namu jumtiem pacēlās pilna mēnesnīca, bet neskaidra, dūmājos, tvaikos ietīta. Iz Strēlnieku dārza atskanēja grūdieniem kara mūzikas paņēmieni. Alma stāvēja alas priek�ā un izskatījās savās baltās drēbēs pret alas tum�o iek�ieni interesanti, romantiski. Viņa ilgi klusēja un lūkojās uz Landenu nama baltajiem mūriem.

�Es jums daryu nepatik�anas, cienīgā jaunkundze,� Vītols mīkstā balsī atvainojās.

�Jā, jās esiet savāds cilvēks,� viņa skumji teica, �un mans brālēns ir bagāts, tas ir tiesa, bet arī kā cilvēks viņ� stāv ļoti augsti... Ja jūs viņam negribēsiet būt par ceļa biedri, viņ� ceļos beidzot viens... Zināms, tas būtu ļoti bēdīgi... Ar savu naudu viņ� nevienam neuzbāzīsies. Es nezinu, kā lai to labāki izdara. Jums, kā pavadonim ceļojumā, nākas zināms honorārs...�

�Saprotams, citādi tas pasaulē neiet. Bet daudz kas atkarājas no tā, kur� �o honorāru maksā. Man nu vienreiz iedzimta zemnieku nepateicīgā daba...�

�Ak, esiet jūs klusi ar savu zemnieku!� Alma smējās.

�Es esmu tikpat lepns uz to kā grāfs uz savu tituli!�

�Nu, tad paliekat arī tādi!... Bet tagad ir laiks iet!. ..�Skāde, ka jau tik dziļa krēsla, es jums parādītu, cik skaista �ī ala. Alas dibenā ir sūnu sols. Tur man tīkas sēdēt un lasīt.�

Viņi gāja atpakaļ uz dzīvokli. Ūdens strūkla bija apturēta. Tomēr no virsējā strūklas �ķīvja vēl pilēja smagi pilieni. Pretī strūklai Alma apstājās.

�Jūs man pirmāk teicāt, ka jūsu nodomātam ceļojumam esot īpa�i nolūki... Vai �ie nolūki ir jūsu noslēpums, Vītola kungs?�

�Nē, nebūt nē! Bet, ja es j ums, cienīgā jaunkundze, par tiem stāstītu, tad tas skanētu ļoti paradoksi, fantastiski. Fantasts es pavisam neesmu. Bet tas tā iznāk � �inī gadījumā... Bez tam �ie nolūki tikai tad var kļūt nopietni, ja tas tā būtu, kā Landena kungs man uz laukiem teica.�

�Mans krusttēvs?�

�Jā, es biju pārsteigts, kad grezna ekipā�a ieripoja mana tēva pagalmā. Landena kungs, jūsu krusttēvs, bija kādas divas stundas mūsu viesis... Vēl vairāk es biju pārsteigts, kad * Landena kungs mani uzaicināja uz nopietnu sarunu zem �etrām acīm. Viņ� teicās mani pazīstot... Viņ� dzirdējis manu priek�lasījumu �Par kustoņu un stādu radniecību� kādā laucinieku zemkopības biedrības jautājumu izskaidro�anas vakarā. Jau toreiz viņ� gribējis ar mani iepazīties, bet viņam bijis piepe�i jāaizbrauc... �is cilvēks ir priek� Roberta kā radīts! � tā viņ� tūliņ esot par mani domājis. Un tad jūsu krusttēva kungs nāca ar priek�likumu, lai es topot Robertam Landena kungam par tālāka ceļojuma biedri... Jūsu krusttēva kungs ir pilnīgs cilvēks. Ar viņu es labprāt ceļotu! Viņ� pūlas cilvēces labā, nevis deduktīvi, nodarbodamies ar lielām idejām, ar neatrisināmiem problēmiem, viņ� tver ap sevi, strādā cie�ā tuvumā, darbojas kā induktīvs cilvēces labdaris.�

�Jā, viņ� ir brangs cilvēks!� Alma lepni piezīmēja.

�Viņ� palīdz, sniedz pabalstus, bet kā! Tikai tur, kur tas pārliecināts no vajadzības! Un katrs, kuram tas palīdz, drīkst izteikt brīvi savas domas. Viņ� neverdzina neviena ar savu bagātību... Pie tam viņ� pats ir lepns, bet lepns tikai uz to, ka tas ir cilvēks, pilnīgs cilvēks. Bet es esmu pārliecināts, ka viņ� justos vēl lepnāks uz cilvēci, ja tai nebūtu vārguļu, slimotāju, neģēļu, lik�ķētāju, līdēju un citādu augstākā zemes radījuma apkaunotāju. Viņ� nav lepns uz to, ka viņ� ir tas, kur� var spīdēt, nē, uz to, ka cilvēcei ir tādi brangi cilvēki, kuri ir veselīgi, kuri var un grib palīdzēt citiem ar padomu, darbiem un materieliem līdzekļiem. Ja es jūsu krusttēvā, Landena kungā, nebūtu mācījies pazīt brangu cilvēku, priek� kura es eju vai caur uguni, tad es �ovakar neatrastos �e, Landena mājā. Viņa priek�likumu, kuru es pirmo reizi vai atraidīju, es vēlāk pieņēmu ar prieku... Bet tikai ar to nosacījumu, ka ceļot Roberta kungam varu tikai tad līdzi, ja es viņu atrastu par pilnu, brīvu cilvēku... Landena kungs man lasīja priek�ā jūsu brālēna kunga vēstuli. Hm, es domāju, tam kungam, kā man rādās, ir lielas dzīves dāvanas. Viņ� kā sapnī, garīgs milzenis būdams, sper par daudz varenus soļus un samin īstenību... Kad Landena kungs bija beidzis lasīt vēstuli, tad es domāju: no tā jaunā kunga var kas iznākt! Manam sevi�ķam ceļojuma nolūkam piebiedrojās vēl otrs...�

�Jā, kas tie ir par nolūkiem? Izsakāt visu patiesību.�

�Labi, es jums, cienīgā jaunkundze, izteik�u. Pirmais, fantastiskais, nolūks bija meklēt dabā tik varenu skatu, no kura aizgrābts es varētu vēlēties mirt...� Viņ� ironiski pasmējās. �Un otrs nolūks ir ļoti nopietns, pārdomāts un tie�ām cienīgs: atdabūt Roberta kungu cilvēcei kā bagātnieku un kā cilvēku, kur� no dabas lieliski pamatots un tomēr vēlāk no tās atstāts... Nekas nav briesmīgāki, kā kad cilvēkam jādzīvo uz savas jaunības ideālu gruve�iem, drupām. Tie eņģeļi, par kuriem māte pie viņa gultiņas ir dziedājuse, viņam vairs nerādās. Viņ� izsamist. Tas metas praktisku baudu mutulī, izsamist atkal! Un tā cilvēks pamazām kļūst necilvēks, vārgs, ja viņa neglābj... Nabadzīgam vēl atliek miesīgs darbs, kur� viņa laiku pakavē, bet apdāvinātam, garīgā darbībā sistēmatiski neizglītotam, cēlam garam jāiet bez �ēlastības bojā, jātop ārprātīgam vai jābeidzas caur pa�slepkavību... Ja iznīkst cilvēlcs, kur� īstenībā nav cilvēks, tad maz tur ideālu to gribēt vēl izcelt iz kapa, vēlēties, lai tas dzīvotu. Lai gan �ēl ir beidzot katra cilvēka - cietēja... Bet, pirms es Roberta kunga nepazīstu visā viņa sirsnībā, cilvēcībā, tikmēr es neap-^soļ}¹- -- Papriek�u ceļojums caur sirdi un dvēseli...�

�Jūs gribat būt tik rets, cienīgs! Ja Roberts to zinātu, ka jūs gribiet ar viņu vēl eksperimentēt, tad viņ� jums atgrieztu muguru. Ar kādām tiesībām tad jūs uzstājaties kā katrā ziņā pilnīgs, stiprs cilvēks, kur� uzdro�inās doties dzīvē, lai glābtu cilvēkus?�

�Cienīgā jaunkundze, �īs tiesības man dod mana pa�paziņa, dzineklis, karsta saju�ana... Bet es negribu slēpt, ka es par tā avota dziedinā�anas spēku �aubos, pie kura es vēlētos Robertu Landenu vest. Es reiz redzēju savādu sapni... Toreiz es vēl biju ganu zēns...�

�Ko jūs sapņojāt?�

�Sapnī es sajutu briesmīgu sausumu... Zeme bija izkaltuse, saplīsuse. Akas bija tuk�as no ūdens. Upes jau sen vairs netecēja...�

�Briesmīgi!...�

�Tie�ām �au�alīgi! Bet nu tālāk: es un mans brālis, kur� par mani jaunāks, mēs stāvējām koku ēnā. Aitas, salīdu�as zem paegļu krūmiem, elsāja smagi, noguru�as līdz nāvei... Te mans brālis iesāka lūdzo�ā balsī brēkt: �Dzert, man gribas dzert!� � tā ka man viņa balss griezās kā nazis caur sirdi. Es zināju, kur vēl atrodas ūdens. Dziļi me�ā, purva stūrī, vēl bija slapjums. Bet tas ūdens bija nāvīgs. Kurs to iedzēra, tas dabūja drudzi, tam bija jāmirst...�

�Un jūs?�

�Brālis man apķērās cie�i ap viduci un sauca: �Dod, brālīt, dod man dzert!� Es būtu viņam devis savas asaras, savas asinis, bet arī es pats jutos tik sauss, tik izkaltis. Jā, arī es sajutu briesmīgas slāpes... Es sajutu, ka tā kā tā ir jāiznīkst... Tad labāki ir vēl reiz baudīt lielisko slāpju dzesējumu, piepildīt viskarstākajā dedzībā savu dzīves gribu un tad izdzist... Es satvēru savu brāli aiz rokas, sāku skriet un rāvu viņu sev līdz... �Skriesim, brālīt, skriesim, es zinu, kur ir ūdens!� Mēs skrējām, ātri skrējām, sadūrām kājas asiņainas uz sausajiem �agariem silā. Beidzot nokļuvām pie purva... �Te, te!� es saucu un noskrēju no pakalnes purvā. Brālis man pakaļ. Starp sūnām, apaļā dobumā, mirdzēja ūdens, dārgais ūdens... Mēs dzērām, dzesējām briesmīgās slāpes, bet nāves drudzis mūs drīzi pārņēma...�

�Lūdzu, nestāstiet tālāk, Vītola kungs! Kur jums ceļas tik �au�alīgi sapņi?...�

�Dvēseles cīņas, kurās mokās Roberta kungs, ir man no studņu laikiem pazīstamas. Ir avots, kur� cilvēku viņa pilnīgā garīgā sausumā vēl var atspirdzināt. �is avots ir zinātne...�

�Bet arī viņ� mirkst purvā?� Alma dzīvi iesaucās.

₄ �Purvā, dziļā, staignā purvā. Bet tomēr viņām ir dziļ�, dziļ� pamats. Visi vieglie strauti izsīks, varenie ezeri izkūpēs garaiņos, bet purvā, kurā verd zinātņu avots, būs slapjums.�

�Kāpēc jūs sakāt �purvā? Zinātne ir ta�u skaidra kā dzintars!�

�Ko mēs varam zināt? Nekā mēs nevaram zināt, kad mēs īsti, jā, patiesi gribam zināt un pasauli cauri skatīt. Kāpēc viss tā izliekas vai ir, un kāpēc tā nav?... Bet acumirklī, izmisumā var cilvēks tverties kā bērns pie spēles lietiņas, lai pakavētu laiku ar zinātni, ar skaidro zinātni uz neskaidrā, purvainā pamata... Un nāves drudzis, kaut gan neizbēgams, tomēr mūs atpestī no dzīves, pēc kuras mēs vairs sevī nesajūtam slāpes!�

�Ko jūs zem �ā drud�a saprotat?�

�Cilvēks, zinātnēm savas slāpes dzesēdams, beidzot atzīst iznīcību otru reizi... Pirmo reizi viņ� gan to tikai nojauda... Kā drudzis sāk viņu kratīt! Diezgan, diezgan! Savās garīgās slāpēs viņ� aptver lielu, pla�u domu kā varenu, milzīgu �uguna lodi ar asu galu. Viņ� skatu mērķē bezgalībā, dziļā mū�ībā. Lode aizskrej, bet atgrie�as, no bezgalības sabaidīta, �vingstēdama atpakaļ un ķer pa�a domātāja pieri... Tad nāk �is nāves drudzis. Ar dzīvi nav vairs nekādas draudzības. Acis raugās tikai tur, uz nāvi... Iznīkt, nomirt!...�

�Jūs, briesmīgais pesimists!�

�Bet var jau arī būt cits avots, no kura dzēris cilvēks nedabū drudzi, kur� verd pa skaidru, oļainu pamatu, kur� dara mūs mū�am jaunus... Un cerībā, ka �ādu avotu mēs, nopietni meklējot, dzīvē varētu atrast, es vēl ar pasauli un cilvēci cie�os...�

�Tiklīdz jūs abi ar Robertu ieraudzīsiet varenos Alpus un vēlāku Itālijas lielisko dabu, tad jums abiem radīsies stipra ticība uz dzīvi, jā, ticība uz Dievu... Es biju tā, kura ieteica Robertam ceļot, lai gan mamma tam pretojās.�

�Kāpēc tad jūsu mātes kundze Roberta Landena kunga ceļojumam pretojas?�

^l�Tāpēc,� Alma bailīgi �ukstēja, �ka viņ� sve�umā panīk�ot...�

�Oho, tas nevar notikt. Roberts Landens, cik es noskārstu, ir d�entlmens.�

�Tas viņ� ir! Es priecājos, ka Jūs tā domājiet. Tad jau jums nevar arī nekādas izrunas būt. Jūs tak ceļosiet ar Robertu r

�Kā teicu, es ļoti vēlos. Bet iedomājiet, cienīgā jaunkundze, mūsu iepazī�anās... mēs... jā, es jums saku, vienkār�i kā laika pakavētājs un apsargātājs vien es nevaru uzsākt �o ceļojumu... Domas, ka es esmu algots līdzcelotājs, nokautu manī brīvas jūtas, ar kurām es labprāt gribētu stāvēt uz augstas klin�u sienas, pārredzēt zemi un jūru, stāvēt kā cilvēks, kur� tuvojas dabai kā tās lieliskumu īpa�nieks.�

�Ņemiet Robertu līdzi!� Alma dzīvi iesaucās

�Jā,� Vītols smējās, �arī tas man nepatiktu, ka man līdzās stāvētu vīrs, padevīgs, brīvām jūtām par mazu audzis... Bet tomēr es mēģinā�u. Uz jūsu krusttēva ieteik�anu es lieku svaru... Un, ja es nestu upurus, kas attiecas uz manām personīgām ceļojuma baudām, tad es vismazāki varētu kalpot zinātnei arī kā algots Roberta Landena laika pakavētājs.

�ajā brīdī zvanīja uz balkona.

�Mamma pārnākuse,� Alma teica, �man jāiet, lūdzu, atvainojiet. Jums tikai īsu bridi būs jāpaliek vientuli. Roberts un krusttēvs būs drīz savas darī�anas beigusi... Ar labu nakti!�

Viņa aizskrēja ātri uz dzīvokli. Vītols raudzījās uz balkonu. Sulainis uzlika uz galda dego�u lampu. Tas iegāja atpakaļ dzīvoklī. Un visās no Vītola tagad pārredzamās telpās viņ� atradās viens vienīgs. Un savādi: viņam likās �ajā brīdī, ka tam mū�am bū�ot jāpaliek vientulim...

Ceturtā nodaļa

BIJA jau pāri pusnaktij. �Tagad man jāiet, kungi,� Lan-dens sen., savu glāzi piesizdams pie Vītola un Roberta glāzēm, visā nopietnībā teica.

�Paliec vēl, krusttēv,� Roberts lūdza.

�Labprāt, bet es esmu zemkopis. Un zemkopis tā nevar � naktīs līksms būt. Vai ne tā, Vītola kungs?�

�Arī tie iedzer krodziņā,� Vītols teica.

�Hm! Lauciniekiem vajag būt lieliem uzdzīvotājiem,� Roberts piezīmēja.

�Da�reiz tie piedzeras bez mēra. Viens piedzēries iebrauc grāvī, otrs me�ā... Mums ir kāds kalps, tas konsekventi katru kapeiku nodzer...�

�Un kas pie tā visa vainīgs? Es...� Roberts pacēlies izsaucās.

�Kā - tu? Nerunā muļķības!� Landens sen. bārās, novilka svārkus un, pievilcis �ūpļa krēslu pie galda, nokrita slābahi uz �ūpļa krēsla.

�Vai tad man nepieder spirituozu fabrika? Ar Smirnovu un Volf�midtu es nevaru konkurēt, bet es galvoju, ka veselu tūkstoti dzērāju esmu aizsūtījis, lai paskatās, cik grādu ir karsta pekle... Krusttēv, kas būtu, ja es liktu rītā savu degvīna fabriku aizslēgt?�

�Ko tas līdzētu! Cits atvērtu jaunu ar lielu sparu un dedzību... Vispārīgi tu, Robert, ar savu ideālismu esi, piedod man, ka es tā saku, vēl muļķa zēns... Ja slepkava izlieto nazi par slepkavības ieroci, tad tāpēc mēs neaizslēgsim tērauda lietu pārdotavu. Nāves zāles tiek tāpat pagatavotas � nevis tāpēc, lai cits citu vai pa�i nonāvējamies, bet vienā un otrā gadījienā tās izlietojam veselības atdabū�anai �ur tur praksē... Vai ogļu skābe nav kaitīga, un tomēr viņa ir arī derīga! Vai ūdenī neslīkst daudz ļau�u, un tomēr mēs tāpēc nevaram vēlēties sausumu?...�

�Jā, tev, krusttēv, taisnība, arī es tāpat domāju. Un tomēr man ir da�u bridi tā ap sirdi, it kā kad es būtu gifts maisītājs, kā cilvēku nelaimes un posta fabrikants, sevi�ķi, kad es ieraugu kādu piedzēru�u, nelaimīgu uz ielas...�

�Brangi runāts,� Vītols iesaucās un piesita savu glāzi pie Roberta glāzes.

�Hm, tas man vis nepatīk,� Landens sen. norūca, �kā jūs to domājiet, Vītola kungs?�

�Glu�i vienkār�i: es domāju, pie mums ir alkoholisku dzērienu industrija tikpat cienīga kā Ķīnā opija pagatavo�ana. Vai pie mums var atvērt spirta fabriku, sirdī apzinoties, ka tiks pagatavota cilvēcei svētību neso�a medicīna? Es domāju, gan nē? Ka ar to cilvēce tiktu glābta, ja aizslēgtu visas spirta fabrikas en gros, to es nemaz negribu apgalvot. Izdeldē vienu nelaimi, cilvēks atrod jaunu, briesmīgāku. Kādu lomu spēlē tagad alkohols pie daudziem izglītotiem, pēc baudām un apmierinājumiem slāpsto�iem cilvēkiem? Smieklīgu, mazu lomu! Morfinisti, kokaīnisti raugās uz alkoholu kā uz kādti vāju, nespēcīgu garu... Alkohols, pēc manām domām, atnes cilvēcei daudz svētības, sevi�ķi ziemeļa zemēs, kur asinis rit par daudz lēnām. Es daudzreiz esmu saīdzis, nezinu pats par ko, iedzeru glāzīti, un pasaule top mīlīgāka... Tā jau, lūk, ir dzīvība, īstā dzīvības būtne, kad sāk jūtām pieglausties parādībām. Un iedzert vajag, kad jūtām pieglauzties parādībām. Un iedzert vajag, kad ir asiņu trūkums! Mana piezīme �brangi runāts� attikās vienīgi uz Roberta Landena kunga pa�atzī�anos. Viņ� izteicās, ka tas, redzēdams piedzēru�us nelaimīgus, jūtoties da�reiz kā nāves zāļu maisītājs. Tās nu �is kungs nebūt nav. Bet �īs no viņa minētās jūtas tomēr rāda, ka laikam neviens vēl nav atvēris �ņabu fabriku ar pa�apzinīgām jūtām, ka viņ� caur to dara cilvēcei lielu labumu...�

�Tas, mani kungi, atkarājas no dvēseles stipruma,� Landens sen. smējās, �cilvēks var domām nākt tik tālu, ka tas var sākt sevi noturēt par visa ļauna perēkli, par diedelnieku, par citu vajātāju, vai otrādi � viņ� var justies no citiem vajāts, ienīdēts, kas nebūt nav patiesība! Bet to es varu teikt, ja spirituozu fabrikas īpa�nieks ir prātnieks, psihologs, morālists un velns zin kas vēl, tad viņa �ņabi neņems labu galu...�

Landens sen. sāka smieties. Viņ� bija pieņēmis �patētisku pozu� un taisījās turēt lielisku runu.

�Brangi, brangi, krusttēv!� Roberts sauca. �Sper tik vaļā!� Roberts pazvanīja. Fricis iznāca uz balkona.

�Tu, Frici,� Roberts veco sulaini mīlīgi uzrunāja, �palūko, vai mums mājās nav �ampanie�a?�

�Vajaga būt, kungs!� Fricis miegaini teica.

�Atnes �urp... un ledū...�

�Uz ko tas iet? Robert!� Landens sen., acis ieplētis, jautāja.

�Lūdzu pagaidīt, krusttēv! Vispirms uz manām paģirām. Vakar jūrmalā pamēģinājām �Pommery sect". Nekas, galvas sāpes un nogurums nebija maziņi... Es braucu ar pēdējo vilcienu atpakaļ uz Rīgu. Vagonā uzgāju kādu pārprastu ģēniju, cilvēku bez naudas, bet kur� dzīvo da�reiz smalki, brauc ar pirmo klasi, smēķē Havana cigārus, iedzer ari tādus dzērienus, kuri bie�i maksā vairāk, nekā dzērāja īpa�ums vērts. Reizēm �is kungs izskatās, pardon, kā suns, kur� spalvu met, bet tikuma nē! Tad tas brauc ar tre�o klasi, iet kājām, kad naudu piemirsis �otrās biksās�, kuras atrodas jau sen �īda rokās. Mani ieraudzījis, tas pagriezās uz otru pusi, gribēdams manim izlikties nepazīts. Bet es pazinu glu�i labi savu veco �erhartu..

�Ko, ar Gerhartu tu satikies? Laid to panīku�o cilvēku mierā...� �Vai drīkstu zināt, kas tas tāds � Gerharts?� Vītols jautāja. Varēja redzēt, ka �is jautājums nepatika ne tikvien Lan-denam sen., bet arī pat Robertam, kur�, cik Vītols no viņu īsā pazī�anās laika nojauda, bija ļoti atklāts.

Piepe�i Roberts pasmējās.

�Tas ir mans biju�ais skolotājs. Tāds pat, kā Brendels �Rosmersholmā�. Es viņu varbūt citādi būtu laidis mierā, bet es biju labā dū�ā un bez tam man �is cilvēks, �is mīļais vecais �erharts, ļoti patīk. Nevis kā sadzīves cilvēks, bet kā cilvēks par sevi. Viņ� ir neuzminams kā grūta mīkla, var sacīt, pavisam kas sevi�ķs.�

�Vai viņ� jau ir vecs?� Vītols jautāja.

�Nav vecs. Gadu �etrdesmit, bet izskatās daudz vecāks... Reizām viņ� ir godīgs, strādīgs, nopelna pats sev uzturu, bet uznāk laikmeti, kur tas, kā viņ� saka, �sanāk ar dabu ragos�. Tad viņ� mēdz piezvanīt � pie mūsu durvīm.

�Kā tev iet, mans mīļais Robert?� viņ� mani mēdz apsveicināt. �Vai neesi manas mācības laidis pār galvu?... �Nu, nu! � tik apsmej zinātni un mākslu!� Skāde, ka tu esi par daudz slikti audzināts jau no mazatnes, citādi tu taptu slavens vīrs.� Es lūdzu viņu piesēsties. Viņ� apsē�as un nopū�as. �Topu par daudz vecs. Spēki sāk jau mani atstāt.� � �Nu, nu,� es saku, �tu jau esi vēl jauns, vari taisīt labu partiju...� Bet viņ� atmet ar roku... �Sievietes,� viņ� saka, �ir smar�īgas rozes, ir eņģeļi un ir arī maitas... Lai velns viņas!� Pēc tam viņ� sāk runu pamazām griezt uz sliktiem laikiem, proti, uz naudas lietām...

�Nu, cik tu gribi?� es īsi prasu, jo tuk�ā dū�ā man Gerharts ir nepanesams, da�reiz pat riebīgs. Gerharts sāk rēķināt: dzīvoklis esot nemaksāts, skroderam ari bū�ot jāmaksā, grāmatas jāpērkot utt. �Labi, labi,� es saku, �cik tad tu vēlies?�

�Ja tev ir sīka nauda pie rokas, tad dod kādu pussimtu...� Es viņam iedodu 60 rubļus. Drebo�iem, kaulainiem pirkstiem viņ� satver naudu un noslēpj. �Tu, mans mīļais Robert, vēl neesi glu�i samaitāts.��

�Lai paliek! Robert! Labāk pāriesim uz citu tematu!� Landens sen., izrādīja nepatik�anu. �Un kas tad vakar ar �erhartu notika?�

�Es viņam stādījos priek�ā... Viņ� bija sajucis un nezināja, ko teikt. Bet drīzi vien viņ� noskārta manu omulību, un tas tapa dzīvs, sāka prātot, nokritizēja Edinburgas �ansonetas, nospļāvās vairāk rei�u. Beigās, kad nonācām Tukuma stacijā, man patikās Gerhartu uzaicināt uz vakariņām �Imperiālā�. Tur gāja raibi. Satiku da�us vecus skolas biedrus, baronus no zemēm. Gerharts, saulei lecot, logā iestājies, dziedāja pa�sacerētu himni: �Gaisma, tu debe�ķīgā, kam tu apspīdi manu grēcinieka vaigu!...� Jā, redziet, Vītola kungs, mēs �e Rīgā da�reiz uzvedam brangas drāmas... Nu, kad mēs nāksim uz Monte Karlo, tad mēs tik rādīsim, kāda rīdziniekiem fantāzija!...�

�Robert, Robert!� Landens sen. vaidēja. �Lēnām pār tiltu! Vecais Zoli manis ari bija fantasts, miljonārs un fantasts iz�ķērdībā. Parīzē viņ� vienā naktīizsējis 100 000 franku...�

�Tas būtu gadā kādi 36 miljoni!� Vītols piezīmēja.

�Un divu ar pusgadu laikā Zollmanis bija nabags tapis...� <Ry^{ens sen}- turpināja.

Vajag būt ģēnijam,� Roberts smējās, �tā kā, tagad no visiem aizmirstam, dzelzceļu spekulantam Strusbergam, kur� trīs reizas savā mū�ā ir bijis miljonārs un �etras reizas nabags! Tādā varonī neviens romānu rakstnieks nevar iedomāties!�

�Nu jā, ar Strusbergu, mīļais Robert, bija citādi, tas spekulēja, kaut gan pārgalvīgi.� Tomēr pret tādu, ja viņ� ari nabags top, sajūt, vismazākais, kādu cienību, bet kad naudu noplītē, izkaisa vējā...�

Sājā brīdī Fricis uznesa �ampanieti. Roberts sulaini sūtīja pie miera un ņēmās pats ieliet glāzēs puto�o vīnu.

Visi trīs kungi piesita glāzēm un baudīja dzirksto�o dzērienu.

Roberts piecēlās un iesāka:

�Mani kungi! Mans tēvs, kā jūs ziniet, nomira, kad es vēl biju zēns. Viņ� man, savam vienīgam dēlam, atstāja daudz mantas, daudz darba. Bet es sajūtu, ka tēva darbības turpinā�anai man trūkst vajadzīgo spēku. Spēka man ir diezgan, bet tas cen�as uz ci turieni, uz darbu, leas būtu manim vairāk piemērots. Ko tas man līdzētu, ja es ari saņemtos un cauru dienu pavadītu savos kantoros un fabrikās un pie tam sajustu veikalu kā nāves slogu. Vai tas nu tie�ām tā ir vajadzīgs, ka, ja tēvs ir bijis tirgotājs, tad ari dēlam jābūt tirgotājam. Zināms, vienā un otrā gadījienā dēls var būt tēva dabā, bet, kas zīmējas uz mani, tad es labprāt uzsāktu ko citu, nekā vadītu savus lielos veikalus. Es jūtos laimīgs, ka man ir tāds krusttēvs, kur� darbu ,tā sakot, aprij. Nodomādams drīzumā pats aizceļot, es �odien savu krusttēvu lūdzu, lai tas uzņemas būt par manu veikalu un fabriku virsvadītāju, jā, par līdzīpa�nieku, uz ko viņ� sniedza beidzot roku. No �īs dienas Roberts Landens sen. ir Roberta Landena jun. veikalu līdzīpa�nieks. �o glāzi es tuk�oju uz tavu veselību, mīļo krusttēv, un uz mūsu veikalu labklājību!�

Roberts izdzēra glāzi sausu un pielēja to no jauna.

�Bez tam,� viņ� turpināja, ��e sēd vēl viens kungs, kuru es �odien pirmo reizi redzu, un tomēr, es varu teikt, man pret viņu ir radusēs neaprobe�ota uzticība. Ar �o uzticību es gribu spekulēt, atvainosiet, Vītola kungs, ka es tā izsakos. Caur �o spekulāciju es kļū�u vai nu īsts bagātnieks, t.i., tik�u ievests īstenā dzīvē, vai arī nonīk�u pavisam. Un tāpēc es iedro�inos dzert arī uz jūsu veselību, Vītola kungs!�

Roberts izdzēra glāzi atkal sausu un nosēdās. Viņ� bija drusku uzbudināts, viņa roka drebēja, kad tas lēja glāzēs puto�o vīnu...

Piektā nodaļa

VĪTOLS piecēlās. Sākumā viņ� abām rokām viegli atspiedās uz galdu, vēlāk tas pieņēma taisnu, cienīgu stāvokli un runāja:

�Mani kungi! �e nav daudz klausītāju, bet, lai es atrastu par vajadzīgu izteikt to, kas man uz sirds, pietiek ar vienu, diviem... Pēc vairāk gadiem es esmu atkal vecajā Rīgā. Pa manu prombū�anas laiku viņā ir uzcelts daudz jaunu privāt-un iestā�u namu, fabriku. Rīga, rādās, ir pieņēmuse cienīgāku, lieliskāku izskatu un drīz vien skaitīsies par lielpilsētu. Brīnums, nezinu, kāpēc, bet man uznāca �odien savādas domas, kad es kādam lielam namam tuvāki nācu. Viņa pla�ie, augstie vārti man izlikās kā nezvēra rīkle. Un tajā viņ� iegāja, cilvēks, salīcis, nabadzīgs, mazu pauniņu padusē.� Es jutos it kā piespiests arī ieiet sētā. Tur iegājis, es redzu, ka salīku�ais vārs nokāpa pagrabā. �ī pagraba logi pacēlās līdz pusei pār zemi. Un �ajos logos es redzēju bāli ziedo�as puķes. Sēta bija vēsajā, manām jūtām pretīga, salta. Es paskatījos uz aug�u. Bija �etri vai pieci stāvi, skaitījis es netiku, bet, no sētas skatoties, tie pacēlās kā cietuma mūri, vienmuļīgi, vienkār�i atbaido�i. Jā, tā lūk, ir tā īstenā Rīga_f es domāju, te iek�ienē, kur maz var ieskatīties, kur saule gandrīz vai nemaz neiespīd! Es tad jutos laimīgs, ka esmu tik tālu ticis, ka varu noīrēt saules spīdumam pieejamu dzīvokli, ka varu ievilkties viegli būvētā, gūtā mājiņā, kur nav jābaidās, ka saltie mūri tev nezveļas uz kakla. Bet tad �ī saule, �ī debess karaliene, ir manās acīs tomēr daudz zaudējuse. Vai viņa vienreiz nevarētu apspīdēt tā cilvēku, ka tas kļūtu reiz prātīgs un beigtu vienreiz savus mū�īgos karus, ienaidus, mīlestības ar greizsirdībām un skaudībām? Ko tad �ī saule spīd un spīd, ka viņa nevar mums sūtīt īsto gaismu un ka mums tik lēnām ir jāizkūņojas iz bērna lupatām un pamazām jāsāk domāt dibināt labdarības biedrības...

Esi cilvēks ar sirdi, uzņem sevī evanģelijuma būti, un tu darīsi labu bez visām biedrībām. Bet ar biedrībām, kurās notiek �ķel�anās, kurās viens otram rāda dūri, atklāti vai kabatā, ar tām tik skādējam cits citam. Pa Aleksandra bulvāri ejot, daba mani gribēja apmānīt, piemuļķot: putni dziedāja, nami grezni mirdzēja, ari zilā debess ņēmās spīdēt, bet es nospļāvos. Ko tas viss līdz un palīdz? Īstenības, sirsnības nav un nebūs! Sevi�ķas dusmas man bija uz sauli... Jā, jā, �ie debess spīdekļi tevis nepazīst, viņiem maz bēdas par tevi. Un, Rīga, �ī manas dzimtenes lielākā pilsēta, es tevi redzu greznu, lielu, bagātu, bet cik tevī ir taisnu cilvēku? Lai uzkāpj viens vienīga no �iem taisnajiem uz Bastejkalna, un es dziedā�u slavas dziesmas... Es apsēdos pretī pilsētas teātram, līdzās brangajai ūdens meitai ,un klausījos Rīgas valodā. Briesmīga dārdoņa skanēja no visām pusēm man ausīs. Es redzēju, kā ļaudis skrēja, tecēja, gāja, gandrīz viens otram ar kāju pasperot, bet pie tam tomēr lielākā daļa cilvēku cits citu neievēroja. Pār Aleksandra tiltu aizplūda ļau�u straume. Viņu bija tik daudz, tik daudz � �o cilvēku. Un tāpēc, man likās, viens otra acīs ir tik nevērtīgs!

Bet, �ādējādi domājot, man ienāca kāda drauga vārdi prātā: �Tam vajaga tā būt!...� Un mani pārmetumi apklusa. Tam vajaga tā būt! Bet vienam nu ir ļaunais princips par pamatu: vai nu tam, kas ir patiesībā pasaule un kam �vajaga tā būt�, vai ar� mūsu cilvēcības ideāliem? Jeb vai mūsu ideāli ir tik tāds otrs, vājāks, pievilk�anas spēks uz aug�u, lai mēs caur zemes pievilcību nesaplokam pavisam dubļos vai smiltīs? Starp debesīm un zemi stāv cilvēka galva un domā jau tūksto�iem gadu. Un viņa nevar izdomāt, kā tikt vaļā no savām lielām sāpēm. Da�am viņa ir ārprātīga kļuvuse, da�am muļķīga palikuse, bet tik gudra vēl nav neviena bijuse, kura izdomātu, kā pacelt cilvēci iz viņas dzīves purva. Ievērojot tādu briesmīgu maisījumu kā cilvēce, atliek mums vienīgi cerēt uz Dieva �ēlastību... Un te man ienāk prātā Rīgas baznīcas. Ja tagad visi Rīgas iedzīvotāji uzreiz gribētu Dievu pielūgt � vai Rīgas baznīcas tos spētu uzņemt? Nebūt nē! Bet ar dzīvokļiem, ar cietumiem viņi ir apgādāju�ies! Lūk, tā ir zīme, ka Dieva namu cēlāji ir savā darbā pie lietas maz ar sirdi biju�i. Kad piepe�i iz gaisa uz zemi stieptos uguns mēles, kad zeme pār�ķeltos, savos pamatos drebēdama, tad �ie ļaudis meklētu savu Dievu, meklētu baznīcu. Bet maz ļaudīm būtu tur telpu, jo viņu ir maz, �o Dieva namu... Un tomēr katram cilvēka dzīvoklim vajadzētu būt templim, svētumam, kurā tas, sirdī pacilāts, varētu strādāt, dzīvot un nomirt! Jā, kungi, lai uzplaukst pilsētas, lai zaļo Rīga, bet lai par visiem ir sveiki tie vīri, kuri katrā dzīves vilcienā paliek ideāli, kuri cen�as visu cilvēci, visus ļaudis pacelt uz labklājības stāvokļa, jo, ja mēs gudri būtu, tad labklājības būtu visiem diezgan!�

Vītols izdzēra savu glāzi un apskatījās. Landens sen., omulīgi �ūpļa krēslā atzvēlies, krāca. Un Roberts sēdēja domīgs.

�Nekas,� Roberts ironiski smīnēja, �bija runa tāpat kā visas citas, glīta un branga. Bet par visām lietām iedzersim vēl glāzi �letes�. Не, krusttēv, augsti lai dzīvo visa pasaule!�

Landens sen. pamodās.

�Piedodat, kungi!...� viņ� stomījās, piecēlās un satvēra svārkus. �Ar labu nakti!�

Landens sen. sniedza Vītolam roku.

�Pagaid�, pagaid�, krusttēv!� Roberts sauca.

�Nē, pateicos! Ar labu nakti!�

Krusttēvs iegāja dzīvoklī.

�Tad mēs nu paliekam tikai divi!� Roberts lēni teica. �Nu sakiet � vai jūs gribat man ceļot līdz?�

�Jums līdz?� Vītols ievainots teica. �Un vai gribat ceļot man līdz?�

�Tā mēs, mīļais kungs, tālu netiksim! Es esmu lepns, un jūs esiet lepns. Labi! Vai jūs saņemsiet no naudas, kura pieder cilvēcei, 6000 rubļus kā pabalstu dabas pētniecībai?� Roberts piecēlies stingri jautāja.

�No naudas, kas pieder cilvēcei? � Jā!�

�Tad jūs to naudu jau rītā varat saņemt. Un tad es, ja jūs atļausiet, es jums ceļo�u līdz!�

ķēdējos vārdus Roberts izteica pārmeto�i, aizkustināts. Vītols jutās apkaunots. Viņ� sniedza Robertam roku.

�Mēs būsim draugi vai, labāki sakot, mēs viens otru sapratīsim, viens otru cienīsim,� Roberts silti teica.

�Ar prieku! Atlaidiet man visas glaimības!�

�Glaimības ne jums, ne man! Sveiki!... Bet vīns ir diezgan spēcīgs...�

�Sveiki!...�

Un viņi abi nogrima domās.

Te Roberts piepe�i uzlēca.

�Brauksim!� viņ� izsaucās. �Iesāksim tūliņ ceļojumu!�

�Tūliņ? Tagad? Vēlā pusnaktī?� Vītols, acis ieplētis, brīnējās.

�Jā! Tūliņ, kas tur ko brīnāties! Es jums parādī�u Rīgu.�

�Jā... bet tagad... tumsā?�

�Nekas! Ja nu man vienreiz ir likts dzīvot, tad es dzīvoju!... Es jums parādī�u, kā Rīgu var nopirkt, kā ļaudis priek� mamona loka ceļus, kā ķelneri klanās, kā fūrmaņi brauc, kad tie sajūt naudu dro�kā, kā chambres sēpar�es mirdz, kā līgava atstāj savu mīļāko un skrej naudai pakaļ, to visu es jums parādī�u, tātad scientes bonum et maluni!..�

�Tad - jā!...�

Brīdi vēlāk viņi abi izgāja uz ielas. Mēnesnīca spīdēja bāli. Austrumos jau bija viegla blāzma redzama.

�Fūrman!� Roberts iekliedzās.

Viss klusu. Bet te uz reizi uz Ganību ielas, pretī Tiezen-hauzena namam, sāka grabēt.

��Nū!� pātaga noplīk�ķēja. Un fūrmanis brauca, ka dzirksteles vien zem zirga pakaviem �ķīda, un pieturēja beidzot pie tās vietas, kur Vītols un Roberts stāvēja. Abi iekāpa dro�kā.

�Uz Ķeizara dārzu!� Roberts teica. Un fūrmanis sāka raustīt tā gro�us, it kā kad tas gribētu iekustināt visus zemes pamatus.

ⁿIch muss dich nun vor alien. Dingen In lustige Gesellschaft bringenf...

Roberts smiedamies deklamēja, bet ko Vītols brauciena troksnī lāgā nedzirdēja.

Ķeizara dārzā koncerti vakarā beidzas ap divpadsmitiem nafctī. Bet ar koncertu nebeidzas vēl nebūt jautrā sadzīve. Vari�M-skatuvju īpa�nieki noslēdz kontraktus ar dziedātājām un dziedātājiem, ka pēdējiem ir jāpaliek restorācijas telpās pēc izrādēm vēl pāra stundas, lai caur to pievilktu vairāk viesus. Pēc divpadsmitiem sākas variētē skatuvju īpa�niekiem īstais pļaujas laiks. Rendez-uous starp publiku un artistiem ir raibs reibuma, vieglprātības un uzdzīves cēliens. �ampaņers plūst chambres sēparēes telpās. Uz durvīm uzkārts galdiņ� ar uzrakstu: �desetef*. Da�s labs precējies vīrs sē� aiz �ādām durvīm. Kas tur notiek, to nevar zināt. �ad un tad ieķērcās sievietes balss, glāzes notink�. Zemes augstākais radījums slīgst zemāk un zemāk, kamēr tas pakrīt zem galda. Reti kad �ansoneta, kura arvien mēdz iziet uz bagātu kavalieru ķer�anu, piedzeras, lai gan nevar liegt, ka da�as tamlīdzīgas dāmas ir padevu�ās dzer�anai. �ansonetas galvenākais mērķis ir, ja arī tā būtu precēju�ās, iestājoties savā jaunajā anga�emangā, iepazīties ar bonvivan-tu, uzdzīvotāju, kuram netrūkst naudas. Tiklīdz viņa �ajā ziņā ir nodro�ināju�ās, tad tā sāk rūpēties par jaunu garderobi. Maz ir �ansonetu, kuras ar savu algu spētu iegādāties tādus uzvalkus, kādus tās mēdz nēsāt, ja vēl ievēro to, ka arī par dzīvokli, uzturu un ceļu ir izdevumi. Ir �ansonetas, kuras pelna tūksto�us. Bet �is peļņas laiks nepastāv ilgi, jo skaistums, grācija tādos apstākļos, kādos �ansonetas mēdz dzīvot, tiek sistēmatiski maitāti, tin, tiklīdz ar skaistumu, jaunību iet uz beigām, tad beidzas arī peļņas laiks. Vispārīgi skatuvju dzīvē lielu lomu spēlē izskats, miesas personība, skaistums. Ja sievietei �o īpa�ību trūkst, tad viņa nevar iedro�ināties tapt par �ansoneti. Tomēr ne visas �ansonetas top netikumīgas. Da�as iztura kārdinā�anas, izglītojas rūpīgi un pamatīgi skatuves mākslā, piestājas pie teātriem un pelna godīgi savu maizi.

Roberts ar Vītolu bija ieņēmu�i sevi�ķu istabu. Viņu morāliskās jūtas tos piespieda apslēpties. � Sulainis ienesa kafiju, ielēja glāzītēs benediktīnu un taisījās iziet.

�Kārli!� Roberts sauca.

�Ko vēlaties, cienīts kungs?�

�Pasakiet Zigrīdai un Almai, lai viņas ienāk.�

�Jaunkundzes jau ieņemtas... Viņas sē� kopā ar pāri ārzemniekiem.�

�Mēģināt Almai ie�ukstēt, ka es esmu te... Bet labāk �e to � �

Viņ� izplēsa iz kabatas grāmatiņas lapiņu un uzrakstīja: �Lielajā salonā gaida Roberts.�

�Iedodat �o Almas jaunkundzei,� Roberts sulainim pasniedza zīmīti un sāka strēbt kafiju.

Sulainis palocījās kā tārps un pazuda.

�Ko gan mēs �e meklējam?� Vītols gribēja jautāt, bet viņ� iedomāja, ka Roberts bija solījies rādīt viņam Rīgu naktī.

�Vītola kungs, ceļojums ir iesācies. Iedomājaties tikai, ka �is salons ir Parīzē vai citur kur. Zināms, tur viņ� ir daudz smalkāks, sulaiņi runā pa franciski. Bet dzīve, vai tā nav tā pate tur, kā te?�

��openhauers par ceļo�anu lamājas,� Vītols piezīmēja, �viņ� ceļotājā atrod garīgu nabagu, kur� ir bez domām, bez iek�ējas bagātības un tāpēc ceļo, lai ko redzētu un glābtu sevi no izmisuma, no briesmīgas garlaicības.�

�Bet tomēr arī pats �openhauers ir labprāt ceļojis. Un, ja mēs nostātos ari uz vietas kā indie�u faķīrs, un tomēr mēs ceļojam. Visas mūsu domas ir kā dzelzceļa vilcieni, kuri atnāk un aiziet. Mēs braucam līdz ar viņām. Domās mēs apceļojam pagātni, nākotni... Nē, draugs, mēs esam ceļinieki... Un mūsu zemes lode! Vai tā neceļo? Vai neceļo katrs atoms, katrs puteklītis? Un arī mums ir jāceļo. Ceļosim un nebaidīsimies no plēsīgiem zvēriem. Indijā, Āfrikā ceļotāju apdraud lauvas un tīģeri, te mums grēki, izvirtība.�

�Sevi�ķi no sievie�u nodaļas ir jābaidās. Kas laupīja varoņa Simsona spēkus? � sieviete. Kas nobeidza Heraklesu? -sieviete. �is grieķu lielākais varonis saplosīja visādus pūķus, nezvērus, bet sievietes priek�ā viņ� saplaka par vergu, par nespēcīgu gļēvuli. Un kā gan mums klāsies!�

�Bet es pazīstu varoni, kur� sievietes uzvarēja,� Roberts teica.

Vītols pasmīnēja.

�Kur� tad tas ir?� Vītols jautāja.

�Kur� cits kā lielais Bairons, brīvības asins liecinieks! Jūs saucat Simsonu un Heraklesu par varoņiem. Es viņus saucu par diedelniekiem. Kur� zemes virsū kādā sievietē atrod ideālu, tas ir vergs, gļēvulis, tupeļu varonis. Kur� turpretī sievietē meklē ideālu un neatrod, tas stāv daudz augstāki, tas ir varonis, tas sievietes uzvārē... Iedomājiet Manfrēda gaitu. Bairons �ajā drāmā ir tēlojis vīru, īstu vīru.

Manfreds ir Bairons pats. Lūk, tas ir varonis. Viņ� nekrita vis miesīgai sievietei pie kājām. Tas meklēja augsto sievieti brīvībā...

Bet brīvībā viņ� neatrada nevienas sievietes. Visas bija prātu verdzenes, kuras ļaujas aizrauties no acumirkļa, no miesīga skaistuma, no tūksto�ām muļķībām. Un tāpēc Baironam viņas visas apnika. Viņ� meklēja nerimsto�i pēc augstāka gara sievietēs, bet velti, Astarte bija miruse. Viņa māja Manfrēdam iz citas pasaules...�

Pie durvīm pieklauvēja.

Roberts piegāja ātri pie durvīm un tās atvēra.

_K �Ā, labvakar, mana zviedru lakstīgala!� viņ� karsti iesaucās un satvēra �ansonetas roku. �ansoneta, kura graciozi ienāca salonā, gai�ā uzvalkā, greznu platmali galvā, izskatījās ļoti skaista.

�Ir jau rīts, Landena kungs,� �ansoneta smējās.

�Jā, tagad gan, kur jūs ieraugu!� Roberts izsaucās. �Atļaujat, ka priek�ā stādu: Alma Haneborg jaunkundze, iz Zviedrijas... un mans draugs...�

�Loti priecājos!� �ansoneta teica un sniedza Vītolam roku.

�Ēur jūsu māsas jaunkundze?� Roberts jautāja.

�Viņa arī nāks. Acumirklī viņai nav vaļas...�

�Ā, es zinu,� Roberts smējās, �vēl vienu skūpstu viņam...�

�Ak nē, Jūlija nav muļķe. Viņa ir bez tam saderināju�ās.�

�Kas par to! �odien saderināta, rītu brīva,� Vītols piezīmēja.

�ansoneta, visai piemīlīga sieviete, smaido�u seju, gai�mataina, bet melnām, apburo�ām acīm, uzlūkoja neuzticīgi Vītolu. Viņai izlikās �is kungs kā izsmiekls, kā nepareizā vietā iekļuvis sve�s cilvēks.

�Vai Zviedrijā ir daudz tik daiļu lakstīgalu kā jūs?� Vītols, kuram acīm redzot �ī sieviete patika, jautāja.

�0, daudz! Visas birzes skan! Bet kas gan jums daļas gar lakstīgalām?� viņa, degunu sarāvuse, atteica.

Vītols nomanīja, ka �ansoneta vēlējās būt vienatnē ar Robertu. Viņ� piecēlās, piegāja pie atvērtā loga un lūkojās uz sētu. Jau bija redzama vāja rīta blāzma.

Vai mēs te ilgi paliksim?� viņ� atgriezies Robertu jautāja.

Vēl kādu brīdi... Lūdzu, nākat, iedzersim kādu glāzi vīna.�

�Pateicos, dzert vairs nevaru!�

�Tas kungs laikam ir no laukiem?� �ansoneta smējās.

"Jā, tie�ām es neesmu nak�u dzīvei pieradis, es jūtos noguris!�

�Tad ejiet, paguļaties!�

�Alma! Tas ir mans draugs!� Roberts draudēja.

�Man tas ir vienalga!� viņa mēģināja izlikties lepna.

Vītols gan mazliet apskaitās, bet tomēr savaldījās, viņam trūka pilnīgi visu to frā�u, sarunas tehnikas, kāda lielpilsētās �ādās situācijās un brī�os ir moderna. Tomēr viņ� mēģināja iesākt. Viņ� nostājās stingri pretī �ansonetei, lūkojās tai acīs un teica: ^l�Haneborg jaunkundze! Lūdzu, uzdziediet mums kādu zviedru dziesmiņu!�

�ansoneta kavējās.

�Kāpēc jūs nenācāt uz koncertu, tur jūs mūs abas ar Jūliju varat dzirdēt!�

�Bet es lūdzu, uzdziediet tagad �e, lūdzu, lūdzu!�

�Viņ� ir jau iemīlējies!� �ansoneta domāja.

�Nu labi, es dziedā�u, izvēlaties kādu dziesmu un to pavadāt uz klavierēm!�

�Atvainojiet, es neprotu spēlēt!� Vītols atvainojās.

�Tad es pavadī�u pate.� Viņa ātri piegāja pie flīģeļa, kuru Vītols atvēra, un uzsāka kādu dziesmu no Svendsena. Bet viņa netika līdz pusei, kad tā piepe�i pārgāja neprātīgās modulācijās, sāka smieties un beidzot atkal iesāka dziedāt nopietni:

�Zviedrijā, man mīlā dzimtenē, Pār puķainām lejām rudens nāk! Un puķes vīst, no kokiem lapas birst, Un aizmirsta mazā lakstīgala mirst!�

�Bravo!� Roberts sauca.

�Skaisti, skaisti!� Vītols nopietni piezīmēja.

�ansoneta atkal apsēdās pie galda, dzēra kafiju un sarunājās ar Robertu, kuram tā mēdza arvien uzsist viegli uz rokas.

Beidzot Roberts �ansoneti apkampa un nobu�oja.

�Nē, to jūs nedrīkstat!� viņa bārās.

Vītols izgāja nemanot ārā, bufetē. Viņ� izdzēra glāzi zeltera un tad sāka aplūkot artistu bildes, turas uz sienām bija izkārtas. Bufetes telpās sēdēja vēl da�i viesi, kuri bija ļoti iedzēru�ies un savā starpā ķildojās. Vītolam �e lāgā nepatika, viņ� izgāja uz verandas un beidzot parkā, kur tas apsēdās. Se viņ� atkal bija tā puslīdz dabā. Rīts ausa. Putni jau sāka �irkstināt. Viņ� turpretī nogrima domās. Viņam izlikās, ka tas 1Г nepareizi darījis, ka tas piebiedrojies bagātniekam. Atkal redzēja tikai atkarību: sēdi un skaties, kā cits mīlinās.

gan man par to daļas, kā ļaudis dzīvo, tikumos vai netikumos? Kas mani dzen ceļot Landenam līdz! Viņ� bārsta naudu, un es skatos. Nē, labāk vienam!...�

Bet viņ� beidza par to tālāk pārdomāt, atlikdams �īs domas uz rītu. Tagad viņ� bija mazliet apskurbis un noguris. Brītiņu pa galveno aleju pastaigājies, Vītols �āvādamies kāpa uz verandas. Viņ� domāja par zviedru �ansoneti. Viņas bilde tam uzmācās, lai gan viņ� mēģināja no tās izvairīties.

��ī Alma Haneborg ir pats velns,� viņ� sprieda, �neviena sieviete manim nav uz reizi tā patikuse kā �ī.�

Viņ� iegāja atpakaļ salonā un ieraudzīja aiz Roberta vēl otru dāmu. Tā bija Zigrīda.

�Mana māsa Zigrīda un, jā, kā to kungu sauc?� Alma jautāja Landenu.

�Vītola kungs, kandidāts Vītola kungs!�

�Kandidāts...� Alma atkārtoja, �vienalga, kā sauc. Bet tagad jūs, kungs, apsē�aties � un būsim visi omulīgi.�

Pa Vītola prombū�anas laiku bija uzlikts �ampaniets. �is dzēriens Vītolam izlikās kā grēku plūdi. Tomēr goda pēc viņ� palīdzēja sa�ķindināt glāzes un pielikt savu pie lūpām�. Viņ� aplūkoja paslepen Zigrīdu un pārliecinājās, ka tā bija vecāka par Almu, arī nopietnāka, bet ne tik glīta. Vītols nodomāja uzsākt ar viņu sarunu un tādējādi netraucēt Robertu ar Almu.

�Jūsu māsas jaunkundze dzied skaisti!� Vītols uzsāka.

�To es gribu ticēt!� Zigrīda lēni atbildēja.

�Jūs arī dziedat tikpat skaisti? Saprotams, ta�u jau?�

�Es? Nezinu. Pate nevaru spriest.� ₄

�Kāpēc jūs neuzstājaties uz lielākas skatuves? Kāpēc neizglītojaties operai?�

�Jā, tas ir viegli jautāt, bet ne tik viegli izdarīt. Katra dziedātāja nevar būt operu dziedātāja. Ir daudz tādu dāmu, kuras izglītojas, bet īstenībā viņu māksla maz ko der, ja tām trūkst vajadzīgās īpatnības. Pēc rakstura, balss un izskata vai auguma dziedātājas jau iepriek�, pirms tās iesāk pamatīgāku skolu, tiek klasificētas: vienai jātop subretei, vienai alta dziedātājai, citai atkal pienākas augstais soprāns... Un da�ām jātop �ansonetēm. Es esmu ar savu likteni mierā...�

�Bet atļaujat man, ka jautāju: ko jūs iesāksiet vecuma dienās? Vai var tik daudz atlicināt no peļņas, ka var cerēt uz mierīgu mū�a galu?�

�Kas par jautājumu!� Zigrīda izsaucās.

�Neaizmirstiet, aizmār�īgais profesora kungs, ka mana māsa ir saderinājusēs,� Alma piezīmēja.

"Ak tā! Nu, saderināties ir viegli, bet dzīvot ir grūti!� Vītols teica un paslepen no�āvājās.

�Jā, es nezinu, kā būs,� Zigrīda teica, �un negribu arī zināt. Pārliecīgas rūpes ir slimība.� Viņa atgāzās pret zofaja atzveltni un neviļot ievaidējās.

Piepe�i Vītols sajuta, ka kāda maza kājiņa min uz viņa kājas. Viņ� sajēdza, ka tas notika ar nodomu, jo mazā kājiņa to darīja vairāk rei�u. Asinis tam sakāpa galvā. Vītols sajuta, ka �ī kājiņa bija �ķelmīga un dro�a staigāt gar bezdibeņu malām.

�Kalnu kaza!� viņ� nodomāja un gribēja smieties, bet nevarēja, jo asinis ar varu plūda sirdī, galva kaisa, viņ� neuzdro�inājās pacelt acis un skatīties uz Zigrīdu. Beidzot viņ� paskatījās un redzēja, ka Zigrīda vēl atradās agrākā stāvoklī, pusguļu, pret atzveltni atzvēlu�ās, aizdarītām acīm, ar sapņainu, reibino�u smaidu ap lūpām. Viņa izskatījās bāla un nervoza.

Piepe�i tā uzlēca un kļuva dzīvāka.

�Mani kungi, es gribu boli dzert!� viņa teica.

�Jā, jā, bole ir kas labs!� Alma piezīmēja.

Roberts pazvanīja un, kad sulainis ienāca, apstellēja boli.

Vītols bija sajucis. Viņ� neiedro�inājās uzlūkot Zigrīdu.

�Kur jūs esat domās aizklīdu�i?� Zigrīda jautāja Vītolu.

Vītols nosarka un ieskatījās Zigrīdas acīs. Tās mirdzēja kaislīgi, drud�aini.

Un viņas kājiņa atkal piedūrās pie viņa kājas. Viņ� domāja par to, vai �ī kājiņa nav jau spēruse da�u labu kaislīgas mīlestības soli. Ūn viņas acīs tas redzēja brīni�ķīgas liesmiņas, kuras uzliesmo, izdziest, uzliesmo atkal, un pār kurām tu, cilvēks, neesi kungs...

�Prozit!� Zigrīda piesita savu glāzi pie Vītola glāzes.

�Prozit!�

Viņi abi dzēra un tad brīdi klusēja.

�Es gribu dziedāt!� Zigrīda izsaucās un ātri piecēlās. �Nāc, Alma, pavadi uz klavierēm!�

�Dziedi tāpat, es negribu spēlēt!� Alma skarbi atteica.

�Lūdzu, lūdzu!� Roberts aicināja.

Alma atmeta ar roku, bet tomēr gāja, piesēdās pie klavierēm un iesāka prelūdēt. Un Zigrīda drebo�u balsi iesāka:

�Zviedrijā, man mīlā dzimtenē,

Pār puķainām lejām ziedonis nāk! Un lakstīgalas birzē sāk Pogāt, tās simtiem dziesmu māk. Zviedrijā, man mīļā dzimtenē, Mans mīļākais skaļi smej, Iz kalnu klints avots ūdeni lej, Un saulgozī raibi tauriņi dej. Zviedrijā, man mīļā dzimtenē � Tur mana karstākā laime mīt, Tur mana līksmības saule spīd, Bet vakarā tā aiz kalniem slīd... Zviedrijā, man mīļā dzimtenē, Pār puķainām lejām rudens nāk! Un puķes vīst, un kokiem lapas birst, Un aizmirsta mazā lakstīgala mirst!...�

Zigrīda beidza dziedāt, un brīdi valdīja dziļ� klusums salonā. Piepe�i viņa iesāka �ņukstēt.

�Kas jums kait, jaunkundze?� Vītols satrūcies aptvēra viegli Zigrīdas plecus. Viņa nodrebēja, paskatījās uz Vītolu un iesāka smieties.

�Viņai uznāk nervozi brī�i,� Alma piezīmēja. �Zigrid, tu nedzer! Tu esi slima!�

Zigrīda apsēdās savā vecajā vietā, uz zofaja. Roberts apstellēja prieks viņas zelteri. Bole �imbrī�am palika neaiztikta.

�Mans brālis,� Zigrīda paklusā balsī runāja, kad Vītols tai atkal iepretī nosēdās, �izskatās jums līdzīgs!�

�Ej nu ej!� Alma iesaucās. �Līdzības nav ne mazākās! Fritjofs izskatās daudz jaunāks! Viņam tikai divdesmitais gads. Viņ� studē Upsalā. Smalks zēns!�

�Es negribu ar tevi ķildoties, es atrodu, ka �is kungs ir ļoti līdzīgs Fritjofam.�

�Vienalga!� Alma pikti atcirta. �Prozit, Landena kungs!�

Zigrīda iesāka stāstīt par savu brāli. Alma piecēlās un piegāja pie loga, uz kurieni to Roberts pavadīja. Viņi gribēja sarunāties netraucēti.

�Jums ir katrā ziņā �ovakar jānonāk uz �Imperiālu�, es jūs lūdzu!� Roberts spieda Almas roku un pievilka to cie�āk pie sevis.

�Bet kāpēc jūs �o kungu līdzi ņemat? Es to negribu! Labi, es bū�u pulksten se�os pēc pusdienas �Imperiālā�, bet nākat jūs viens pats.�

�Viens un vienīgs!�

Roberts Almu gribēja bu�ot, bet tā tapa dusmīga.

�Tāda skūpstī�anās ir nieki!�

�Es to zinu, bet � � Roberts smējās.

�Blēdi!� viņa draudēja. �Klausāties, es vēlētos sev nopirkt kaukāzie�u jostu! Vai jūs man nevarat pateikt, kur tādas ir �e Rīgā dabūjamas?�

�Es jums uzdāvā�u to vissmalkāko!�

�Ļoti pateicos!� Viņa pastiepās, lai Roberts to nobu�otu.

Saķēru�ies viņi staigāja pa salonu. �

�Vai ziniet, ka es drīzumā aizceļo�u!� Roberts teica.

�Ai, cik tas labi, ka cilvēks ir bagāts! Kaut es būtu bagāta! Es ceļotu uz Parīzi, uz Romu, ceļotu un būtu brīva! Bet tagad es esmu saistīta. Dziedāt un dziedāt! Tas man nepatīk...�

�Brauciet man līdz!�

�Jūs jokojiet, Landena kungs!�

�Nebūt nē! Es jūs mīlu!�

�Un lai es palieku jūsu metrese?�

�Mēs jau arī varam likties salaulāties; tikai �e Rīgā vien nē, manis pēc Lei�os vai ārzemēs!�

�Vai tā ir jūsu nopietnība?�

�Zināms. Tikai jums jāpaliek ir man uzticīgai. Svētus zvērestus un solījumus es nepaģēru. Tie tiek alla� doti un lauzti. Bet man būtu nepatīkami, ja jūs kā dēle pietvertos pie manis tikai tāpēc, ka es esmu bagāts. Es meklēju sievieti, kura mani mīlē! Vai jūs varat mani cik necik mīlēt?...�

�Man jūs ļoti patīciet!�

Viņi apstājās atkal pie loga, un Alma Robertam pieglaudās.

�Būsim �tu� un �tu�!� Roberts �ukstēja.

' �Jā!...�

�Roberts un Alma! Bet nelauz jau rītā vai pat jau �odien uzticību!�

Alma nolika savu platmali uz klavierēm un pagrieza elektriskās gaismas aparāta skrūvīti. Gaisma izdzisa, un gaisma tapa. Proti, tā bija dienas gaisma, kura pa vaļējo logu ieplūda.

�Es protu arī saimniekot,� Alma teica, otru divu logu priek�karus uzvelkot, �es tevi apdienē�u.�

�Tas tev nav jādara! Esi tikai mana!...�

Roberts paskatījās pulkstenī. Tas rādīja ceturksni priek� �etriem. Bet viņ� vēl jutās visai spirgts, kaut gan �ampanieti tas sajuta galvā kāpjot.

�Par mūsu saderinā�anos nesaki neko!� Roberts teica.

�Pat Zigrīdai neteik�u!� Alma nodievojās.

�Tas ir pareizi! To nedrīkst �imbrī�am neviens Rīgā zināt! Mani radi neprot jokus, tie mani ar akmeņiem nomētātu...�

_v Roberts iedomāja savu māsīcu Almu, un viņam palika tās zēl. Viņ� zināja, cik loti tā viņu mīlēja. Bet, kas Robertu no viņas atbaidīja, tā bija viņas svētā tikumība, dievbijība un lēnība. Un �ī �ansoneta Alma bija pavisam kas cits! Ar to viņ� varēja baudīt dzīvi, līksmoties! Māsīca Alma bija auksts marmora tēls ar melnu krustiņu uz krūtīm, un �ī �ansoneta Alma bija pate dzīvība, kaislīga, skaista, glītu balsi... Tur nebija vairs ko �aubīties, Roberts izvēlējās sev dzīvību.

Sestā nodaļa

ROBERTA māsīca sēdēja savā buduārā un cilpoja vilnainu tinu. Viņas buduārs bija visai glīts, zeltītām tapetēm, maziem, viegliem krēsliem, borizontāli strīpotiem, smagiem loga priek�kariem. Uz apaļā galdiņa, kur� atradās līdzās mazam, ar sārtu plī�u pārvilktam dīvānam, bija uzlikts Almas rokdarbu kurvītis. Uz rakstāmā galda bija redzamas visvairāk famīlijas locekļu bildes, starp tām it sevi�ķi uzkrita Roberta bilde, lieluma un grezna rāmja pēc. Logs bija atvērts. Pa to varēja ieskatīties dārzā un aplūkot it sevi�ķi puķu bagāto da�ādību. Bet Alma �orīt dārzu, puķes maz ievēroja*. Viņai arī darbs neveicās.

�Rakstī�u Arturam vēstuli,� viņa domāja, nolika tinu pār kurvīti un apsēdās pie rakstāmā galda. Drīz maza, balta roka slīdēja pār ro�aino papīru un lēnām rakstīja vārdu pa vārdam:

�Mīļo brālīt!

Krusttēvs priek� kādas stundas aizbrauca. Pirmo vilcienu viņ� nokavēja. Par to tad viņ� lieliski pukojās. Lai gan uz otru vilcienu nebija steig�anās, tomēr tas ir aizmirsis paņemt līdzi pakinu ar ve�u un da�ādiem sīkumiem priek� Tevis. Jaunais cilvēks, kuru viņ� atveda Robertam par ceļa biedri, rādās būt krietns vīrs. Viņam gan ir daudz zemnieka īpa�ību, bet tas ir interesanti, jo, kur, kā pie mums, iet pa vecam, sarunas tiek vestas vecu vecās, tur tāda parādība ir pārsteigums. �is zemnieks, kaut gan neveikli, tomēr izteicas patiesi, nopietni. Tādi ļaudis man patīk. Es vēlētos, kaut Roberts drīzi aizbrauktu, un tomēr es vēlos vēl vairāk, lai tas paliktu �e pie mums. Viņ� nezin, cik neizsakāmi es viņu mīlu. Diem�ēl viņ� ir nelabojams: tā pate dzīve. Kas veikalos notiek, tas viņam gandrīz vienalga. Mamma raud bie�i, un arī man ir jāraud. Kaut Roberts aizbrauktu un tad atgrieztos kā cits, jauns cilvēks, kurs dzīvi uzskata nopietni! Viņa aizceļo�anas diena nav noteikta. Krusttēvs ir tagad Landenu firmas līdzīpa�nieks. Tiklīdz viņ� nokārtos savā mui�ā darī�anas, tad tas nāks uz Rīgu. Vai Tu, Arturiņ, varēsi uzņemties pārvaldīt mui�u? Mamma ir Tevis dēļ lielās ba�ās. Neej tik bie�i uz medībām, taupi savu veselību. Raksti mums, vai Tev kā netrūkst? Es un mamma, mēs laikam �odien brauksim uz jūrmalu. Man ir daudz kas uz sirds, bet es nespēju izteikt. Piedod, ka rakstu Tev �odien tik maz. Rakstī�u Tev rītā iz jūrmalas.

Ar simtiem sveicieniem no mammas, Roberta un manis, palieku

Tava māsa Alma.�

Vēstuli norakstījuse, Alma izgāja salonā. Zelmet kundze un Jūlija sēdēja pie loga un pārskaitīja savus saimniecības rēķinus. Fricis un dienestmeitas rīkojās gar mēbelēm un bildēm, kuras tika aptītas ar baltām, �ķidrām drānām. Pie sienas, līdzās durvīm, atradās divas palielas ādas ceļa somas. Visā mājā sagatavojās uz dzīvi jūrmalā.

�Frici,� Zelmet kundze iesaucās, �vai kungi jau ir pārnāku�i?�

�Nav, cienīgā kundze!�

�Viņi būs kantorī,� Zelmet kundze noteica. �Almiņ, esi tik laba, pajautā pa telefonu, vai Roberts ir kantorī?�

Alma izgāja Roberta rakstāmā istabā, kur atradās telefona aparāts.

�Es gribēju runāt ar Robertu � Feldmaņu famīlijas dēļ. Tai tak ir katrā ziņā jāpalīdz. Kad Feldmans nomira, tad bērni un sieva mantoja pāri tūksto�us � tas bija viss. Vecākais dēls dzīvojot tagad Amerikā, divus gadus neesot mātei rakstījis. Jaunākais apmeklē ģimnāziju. Un meitenī�i � jā, es nezinu, ko tie gan dara. Pate Feldmaņa kundze slimo...�

�Lūdzu, kas tie par Feldmaņiem?� Jūlija jautāja.

�Biju�ā Landenu grāmatve�a famīlija. Feldmaņa kundze dabūn pensiju no Landeniem, cik es zinu, tad kādus 500 rubļus gadā. Bet kā lai vesela dzimta ar tiem iztiek? Vecākais skuķītis sācis mācīties grāmatu ve�anu. Bet diezin vai viņa varēs panest kantora dzīvi. Ir tāda sīciņa, slimīga.�

�Feldmaņi? Feldmaņi?� Jūlija mēģināja atminēties. �Es kādu Feldmaņa jaunkundzi pazīstu. Tā ir guvernante...�

�Nē, tā būs citas famīlijas...�

Alma ienāca.

�Roberts bijis kantori, bet aizgājis,� viņa pavēstīja.

�Nu, jādomā, tas drīzi pārnāks! Var būt, ka viņ� ir tagad viesnīcā pie sava nāko�ā ceļa biedra, kandidāta kunga.�

�Vai kandidāta kungs nedzīvos �e, pie mums, līdz Roberts uzsāks ceļojumu?�

�Tiklīdz mās aizbrauksim uz jūrmalu, viņ� dabūs aug�ā sarkano istabu. Vasarnīcā Roberta istaba tiks tikai tā pavir�i iekārtota. Viņ� pats tā vēlējās.�

��Vai Roberts drīzumā aizceļos?� Jūlija jautāja,

�Tas atkarājas no viņa pa�a. Pirms krusttēvs nebūs uzņēmis Landenu veikala �prokūru�, tikmēr gan laikam nē!�

�Krusttēvs Landena kungs nāks uz Rīgu?�

�Jā, tas ir tagad galīgi nospriests. Roberts ir par jaunu, viņ� ir vēl trakulis, ar veikaliem iet atpakaļ. Viņam uz veikalisku darbu nepavisam nenesas gars.�

�Mamma, kāpēc tad viņam neļāva studēt?� Alma, kura pie loga stāvēja, iesaucās. �Viņ� būtu, piemēram, krietns teologs!� _ _ ,

�Almiņ, Almiņ, ko tu runā, Roberts varētu būt teologs! Tad drīzāk ārsts!" Bet teologs gan ne! Un kas tad viņam neļāva studēt? Ja viņ� būtu...� Zelmet kundze apstājās un paskatījās uz salona otru pusi. �Frici, Marija, tagad ejiet un iepakājiet kastēs traukus!�

Dienestnieki izgāja, un Zelmet kundze atkal uzsāka sarunu. . .

�Roberts tika par daudz viegli audzināts. Lai viņu labāk paturētu zem acīm, tēvs to paņēma pie sevis kantorī, lai tas iepazītos ar visvajadzīgāko veikala lietās. Bet viņu vajadzēja daudz, daudz stingrāki saturēt.�

�Manuniņ, nerunā, lūdzu nerunā par Robertu!� Alma gauda.

�Netiek jau, meitiņ, nekas nepareizi runāts!�

�Tu viņu nesaproti... Viņ� nicina pasauli, dzīvi un viņas centienus, viņ�...�

�Lai nu paliek! Tomēr visi �ie prātnieki, kuri smādē un nicina pasauli, liek saukt ārstu, kad tie vāji top un kad nāve tos apdraud. Cilvēkam ir jāstrādā, kaut tas arī būtu diezin cik bagāts.�

�Bet kad nu Robertam gars nesas uz citu un ne uz tirdzniecību, veikalu? Tēvam lieli veikali, un vienīgajam dēlam tie ir jāmanto. Bet tad jau tēvam vajadzēja dot dēlam arī veikala garu līdz...�

�Nu, labāk, Almiņ, par to nerunāsim. Tu esi par jaunu par �ādām lietām spriest.�

Nama durvju zvaniņ� noskanēja.

�Varbūt tas ir Roberts!� Alma iesaucās un iztecēja viegli laukā.

�Landena kungam ir jāprecas,� Jūlija svarīgi noteica, �viņ� caur to tiktu vairāk saistīts pie mājas, jā, tam būtu iemesls, būtne, priek� kuras tas darbotos.�

�Jā,� Zelmet kundze nopūtās, �ari bagātniekam nav vis tik viegli precēties!�

�Kad neatrod tādu sievieti, kurā varētu iemīlēties...�

�Nu, jā, ar mīlestību ari ir tā, kā ir! Da�reiz tā ir slimība, neprātība, au�ība, da�reiz tā atnes tie�ām laimi. Grūtība apprecēties pastāv iek� tā, ka jāuzņemas atbildība par divām dzīvībām cilvēku un Dieva priek�ā. Sevi�ķi vieglprātīgas precēties ir sievietes. Par to tad viņām bie�i vien jācie�...�

Abas dāmas brīdi klusēja. Priek�namā bija dzirdamas sarunas.

�Roberts ir pārnācis,� Zelmet kundze teica.

Par brītiņu Roberts un Alma ienāca salonā. Roberts pret dāmām viegli palocījās, nobu�oja krustmātei roku un tad aizgāja pie attālākā loga, sabāza rokas kabatās un �uksto�i svilpa kādu meldiju.

�Robert, kāpēc tu valkā samta �aketu, tu jau neesi / mākslinieks, bet tirgotājs!� Zelmet kundze smējās.

�Mīļā krustmāte, samta �akets man patīk, arī kantori viņ� nemaz neizskatās smieklīgs,� Roberts runāja, lai būtu kas atbildēts.

Zelmet kundze piegāja Robertam klāt un iesāka klusā balsī runāt par Feldmaņiem.

�Manis pēc lai izmaksā Feldmaņa kundzei 300 rubļus vienreizēja pabalsta. Ļoti labprāt...�

�Bet tu piemirsīsi, mīļais Robert, labāk, lūdzu, izraksti tūliņ �eku.�

Roberts izrakstīja �eku. Zelmet kundze pārrunāja �o to par aizbrauk�anu uz jūrmalu. Roberts piekrita visām krustmātes domām. Viņ� jutās pavisam neguris, jo, iz Ķeizara dārza pārbraucis, tas bija gulējis tikai kādas divas stundas un tad pavadījis krusttēvu līdz vokzālam. Viņ� atvadījās no dāmām, kuras gribēja braukt uz jūrmalu, un ieslēdzās savā istaba, kur tas uz zofaja drīz iemiga.

Pāri stundas vēlāk Zelmet kundze ar Almu un Jūliju, no Fri�a un dienestmeitas Marijas pavadītas, aizbrauca uz jūrmalu. Mājās palika bez Roberta otra dienestmeita Anna, kura jau 15 gadus atradās Landenu dienestā. Viņa bija paveca, dū�īga meita un apsargāja māju no iek�ienes tikpat teicami kā dvorņiks no ārienes. Ķēk�a arī taisījās pie vakara aizbraukt uz jūrmalu. Roberts, izņemot no rīta pirmo brokasto, mājās ēda reti. Tāpēc ari nebija vajadzīgs viņa dēļ uzturēt mājā saimniecību, kad dāmas aizbrauca. Roberts mēdza ēst pusdienu Vērmaņa parkā, kur pa vasaru sanāk daudz'Rīgas patricie�u uzbrokasta vai pusdienas maltītēm. Viņu famīlijas dzīvo jūrmalā vai Baltijas Daugavmalas vasarnīcās, kur tiek uzturēta parastā saimnieciskā kārtība. Pats kungs, famīlijas galva, patur maltīti drīz �ur, drīz tur, bet visbie�āki Vērmaņa parkā, kur tiek noslēgts ari da�s labs veikals un iebaudīts puto�ais �ampanietis.

Pēc satik�anās ar �ansoneti Haneborg jaunkundzi �Imperiāla� viesnīcā Roberts nogājā mājā un gaidīja Vītolu. Bet viņ� atrada priek�ā tikai Vītola karti. Pēdējais aizbildinājās, ka jūtoties nevesels un �ovakar nevarot nekādi �ceļojumu� pa Rīgu turpināt. Robertam tas īsti bija pa prātam. Viņ� �ovakar gribēja būt viens, klusēt un domāt. Visā dzīvoklī bija klusu, kas uz nervozo Robertu darīja sākumā patīkamu, bet vēlāk baido�u iespaidu. Viņ� nosēdās pie klavierēm un sāka spēlēt Florestāna āriju iz Bēthovena operas �Fidelio�. Neizsakāmi mīlīgā kompozīcija viņu aizrāva ideālā pasaulē, viņam likās, ka skaņas raudāja. Vairāk rei�u Roberts �o āriju atkārtoja un tad, elkoni pret klavierēm atspiedis, nogrima savās vecu vecās domās, pa kurām jaucās klusi zvēresti laboties, dzīvot priek� cilvēces labklājības, turēties pie Kristus evaņģēlijuma. Viņ� domāja par bagāto jaunekli, kur� gājis pie Kristus, lai atrastu sirdij mieru. �o jaunekli Roberts redzēt redz, viņ� izskatās tam ļoti līdzīgs vaigā, kurā salasīju�ies priecīgas dzīves, apnikuma, garīga izsalkuma un pavir�u rūpju vaibsti, - tikai apģērbts ir jūdu strīpains mētelis ar dārgām, zeltītām bārkstīm. Un Roberts redz ari pa�u Pestītāju, kur� uzliek roku uz bagātā jaunekļa pleca... Bet bagātam jauneklim ir grūti �ķirties no mantas un staigāt dievi�ķajam Mācītājam līdz. Un tālāk Roberts redz, ka bagātais jauneklis aiziet noskumis uz dzīru dzīvi, plītē ar draugiem, nododas sievietēm, tērē sava tuvāka asinis, un tāpēc, lūk, viņam trūkst īstena prieka...

Roberts jau sen bija atzinis, ka viņa vienīgais glābiņ� ir darbs. Bet tūksto�ām rei�u viņ� jautāja: �Kur un kā iesākt?� Tāpēc viņ� sākumā bija nodomājis ceļot, aplūkot zemes, tautas, ievērot ļau�u vajadzības un tur, kur viņu, tā sakot, liktenis pierautu pie darba, tur iesākt strādāt. Viss Landenu lielais veikals gulēja viņam kā slogs uz pleciem, bet tajā viņ� sev īstena darba neatrada. Ko nozīmēja priek� viņa saraust milzīgu bagātību, miljonu pēc miljona, braukt pa ielām greznās ekipā�ās, paklanīties �ēlīgi uz visām pusēm, kad to sveicina ļaudis, kuru eksistence ir atkarīga no varenās naudas? Roberts nevēlējās būt varonis, izdarīt to, par ko ieple� muti, runā un stāsta, viņ� vēlējās būt vienīgi cilvēks starp cilvēkiem, kuriem vajadzētu būt bez viltīga naida, skaudības, augsti jūtās un domās. Labprāt viņ� būtu uzmeklējis atstātos un bāreņus, taujājis pēc tiem, bet viņ� jutās pie Landena lielā veikala kā va�ām piekalts. Un, ja viņ� �o bagātību, kuru tas saucas par savu, izdalītu starp nabagiem, vai ar to būtu līdzēts nabagiem un viņam pa�am? Viņu varbūt ieslodzītu ārprātīgu namā. Un nabagi izdotu dāvāto naudu un paliktu nabagi, kā biju�i... Vītols? �is Vītols viņu nevarēja glābt. Cik Roberts bija noskārtis, tad tas bija bagātnieku ienaidnieks. Arī tas redzēja, ka pasaulē ir slikti, ka nevajadzētu tā un tā, bet, kā īsti vajadzētu, tā viņ� nezināja.

Roberts staigāja lēnām pa zāli. Beidzot viņ� saļima uz krēsla un smagi nopūtās. Mirt un atstāt �o pasauli? Ko palīdz vēl �e ilgāki domāt melu domas, runāt melus un vest zemo cilvēcīgo dzīvi? Viens �āviens pierē � un tu esi atpestīts. Nedro�i, gandrīz streipuļodams, viņ�, lampu rokā nesot, iegāja savā darba istabā. Atslēdzis vienu no rakstāmā galda atvilktnēm, viņ� izņēma iz tās spo�u revolveru. To viņ� bija pircis, lai vajadzības brīdī aizsargātu savu dzīvību. Un tagad viņ� kāvās ar domām, vai ar �o pa�u ieroci nevarētu darīt ne�ēlīgai dabai pakalpojumu, kura nevar bez trūdiem būt auglīga. Roberts paņēma Heines dzejoļus, apsēja zīda aukliņu ap grāmatu un piekāra to pie sienas, tā ka Heines portreja uz grāmatas vāka izskatījās pēc pie sienas uzkārtas bildes. Tad Roberts nostājās istabas vidū un mērķēja ar revolveru taisni uz Heini... Pēc �āviena Roberts apskatīja grāmatu. Lode to bija izurbuse, bet sienā ielīst tai bija par maz spēka bijis. Heines bilde bija vesela. Grāmata bija vairāk uz malu saskrambāta. Roberts to uzsvieda vienaldzīgi uz galda. Viņ� juta, ka asinis tam sakāpa galvā. �Tagad mana reizā,� viņ� domāja un mērķēja revolveru uz sevi. Bet �ajā brīdī viņa dvēselē atskanēja Florestana ārija. �Vai es vēl esmu pie prāta,� viņ� skaļi ierunājās, �es bezmaz gribēju no�auties! Kāpēc tad to? Nav ta�u iemesla!�

Roberts sāka svilpot. Viņ� gribēja svilpot jautri, bet svilpo�ana viņam atskanēja briesmīgi, �ausmīgi.

�Tās ir alkohola sekas,� Roberts domāja, �vajaga ārstēties!�

Viņ� iegāja ēdamā istabā, atslēdza bufeti un izņēma buteli Madeira vīna. Tad tas ieslēdzās atkal savā darba istabā. Iedzēris vīnu, Roberts jutās dro�āks. Viņ� aplūkoja savēju bildes uz rakstāmā galda un sāka smieties. Kāpēc viņas tur stāv, �īs bildes bez miesām, bez gara? Piemiņa! Nieki! Tēva vaigu bārzdu viņ� kā zēns bija alla� glaudījis. J^u.^r иг bildes viņ� tāpat izskatījās kā tajos laikos! Bet bez dzīvības! Un Roberts sajuta, ka arī viņam nav dzīvības, ar kuru lai pieliptu esamībai. Tēvs un māte, tie viņu bija radīju�i, tad aizgāju�i dusēt un paliku�i tikai kā bildes! Iz �iem veidiem viņ� bija audzis kā nelaimīga atvase, sērīgām, tum�ām lapām un slimīgi baltiem, vārīgiem ziediem.

�Jā, jā, tas jau ir mīlestības uzdevums � uzturēt nelaimi zaļu un ziedo�u,� Roberts sāpīgi smaidīja, �es esmu jūsu mīlestības auglis, mīļie vecāki, bet esmu nelaimīgs! Tad tak palīdziet man! Neļaunojaties, ka neesmu vīri�ķīgs, varonīgs! Sie lielie vīri, varoņi, ir man pretīgi. Tiem ir dūre, bet man dūre ir riebeklis, me�oņa loceklis...�

Kā ārprātīgs Roberts glūnēja uz bildēm. Tās nekustējās, palika vienaldzīgas, kā biju�as.

�Ak tāds tu esi! Auksts, nejūtīgs pret sava dēla cie�anām!� Roberts iekliedzās un satvēra atkal revolveru un mērķēja uz tēva bildi. �Ā, tu uzlūko dzīvi kā veikalu! Tad �e � -�

�āviens norībēja. Roberts bija tēva bildi sa�āvis drupās... Viņ� pats sāpīgi iestenējās, it kā kad tas būtu trāpījis savu pa�a sirdi.

�Lielskungs, lielskungs,� aiz durvīm sauca gaudo�i vecā dienestmeita, �lūdzu, atveriet!�

Lai gan �āvieni nebija stipri, tomēr viņa tos bija dzirdējuse.

Bet Roberts viņas saucienus nedzirdēja. Pa viņa galvu �audījās domu bultas, un karstas jūtas viļņoja viņa krūtīs. Viņ� vairs nejutās cilvēks, bet pla�s tuk�ums�, kurā iz tāluma saplūst milzīgas asiņu straumes. Alkohols Robertam bija atņēmis vajadzīgo ūdeni. Tagad viņa miesas dedza un karsa. Viņ� atradās ne glu�i deliriskā stāvoklī, bet tās bija nenoliedzamas alkohola lieto�anas sekas.

Septītā nodaļa

ROBERTA slimība satrieca it sevi�ķi Almu. Viņa uzturējās arvien viņa tuvumā. Kop� kāda mēne�a Roberts dzīvoja uz laukiem, Landenu mui�ā. Viņ� bija kluss, atturīgs un izturējās tā, ka neviens beidzot nemanīja, ka viņ� garīgi slims. Sākumā viņ� izcieta baiļu jūtas, jutās vajāts, bet lauku gaisā, kārtīgu dzīvi vedot, viņ� pamazām atspirga.

Alma gāja ar Robertu pastaigāties pa silu, gar pļavām, druvām. Sarunas bija īsas, lieti�ķas. Alma priecājās, ka Roberts izturējās prātīgi, atbildēja korekti uz jautājumiem.

Rīgā runāja, ka jaunais Landens palicis ārprātīgs, kā jau tas citādi nebijis sagaidāms. Sevi�ķi mēlnesīgas bija dāmas, kuras likās zināt visus iemeslus, sīkumu� un stāstīja briesmu lietas par Robertu Landenu.

Pats Roberts saprata it labi savu stāvokli. Bet viņam �ī slimība likās kā negaiss, kur� pāriet, un tad ir jāiestājas jaukam laikam. Viņ� sāka cerēt uz nākotni.

�Kur tagad kandidāts Vītols?� Roberts jautāja Almu. Viņi abi sēdēja smar�ojo�ā prie�u silā, pakrēslī, uz sola.

�Vītols aizceļoja uz ārzemēm. Krusttēvs viņam deva pabalstu. Sākumā viņ� negribējis to pieņemt, bet vēlāk tomēr saņēmis. Nesaprotami tādi ļaudis...�

�Un es nevarēju aizceļot... Saki, Alma, � vai tas nav briesmīgi? Es savā nejēdzībā sa�āvu tēva bildi. Kā briesmīgs grēks �is gadījiens mani apspie�. Viņ� bija tik labs, mans tēvs... Es atminos, ka mani tajā vakarā pārņēma briesmīgas jūtas.�

Alma neteica nekā. Viņa ar saules �irmja galu ru�ināja sūnu pikas un dzenāja skudrītes.

�Ak, Robert!� Viņa dziļi nopūtās un paskatījās uz Robertu ar savādu skatu.

�Alma? Kas tad tev noticis?�

�Man liekas, ka arī mani aizķers slimība... slimība, kādu tu izcieti... Es esmu nelaimīga.�

�Caur ko? Kas tevi dara tik nelaimīgu?�

�Robert, tu esi labs, tu neteiksi nevienam, ko es tev uzticē�u. Ja?�

�Kāpēc man tas būtu jāizstāsta?�

�Nu, es tev teik�u. Es jūtu, ka es dzīvoju pasaulē par velti. Man nav nekāda uzdevuma, nekādas nozīmes. Es esmu sieviete--sieviete---�

�Alma, mīļā Alma! Esi jel prātīga! Vai tevi kāds apvainojis?�

�Neviens! Un tomēr visa pasaule ir mani apvainojuse! Es nezinu, kāpēc, kādam mērķam es dzīvoju.�

�Alma,� Roberts drebo�ā balsī runāja, apņemdams roku ap viņas viduci, �es jūtu tevim līdz. Es pazīstu tavas domas un jūtas. Var būt, ka es ari maldos. Bet paliec mierīga, �e mana roka, liec savu roku viņā un apsoli � vai tu gribi tapt mana sieva?�

Sāpes un smaidi parādījās reizā Almas sejā. Viņa raudāja.

�Ne tikai roku, mīļais Robert, es do�u savu miesu un dvēseli priek� tevis. Es tevi dievinu, pielūdzu. Ja neviens negrib un nevar tevi saprast, tad es to gribu un varu. Redzi, es tevi mīlu jau ilgi, ilgi. Un �ī mīlestība ir manu īsteno dabu turējuse kā valgos. Izlikties citāda, nekā es esmu, es neesmu gribējuse,

es byu citāda, sevi�ķi tavā klātbūtnē citāda. Jo bālums, lēnība, tie nāca no manas nospiestās dvēseles. Es jutu, ka īsteni dzīvot es viena nespēju un nevaru. Sieviete, vai tu saproti, Robert, sieviete grib vienīgi un vienīgi mīlēt; kad tai ir jānīst, tad tās ir viņai briesmīgākās mokas... Vai tu van saprast, līdzjust manai laimei: to saukt par savu, kur�, tā sakot, manai pasaulei viducis, bez kura manim pasaule nebūtu nekas...�

Roberts Almu noskūpstīja. Viņa nodrebēja un piespieda galvu pie Roberta pleca.

�Tagad varu mirt vai dzīvot, vienalga,� Alma klusi teica, �nāves priek� manis vairs nav, vienīgi dzīvība, liela, pla�a dzīvība!�

�Bet, Alma,� Roberts, it kā kavēkļus pārvarēdams, uzsāka, �vai tu arī zini, ko tu mīlē? Vai tu zini, ko visu es esmu vaļā laidis, kā dzīvojis, ko jutis un domājis!�

�Mīlestība dara visu svētu! Ja nu es jūtu spēku pacelt to, kas svarīgs, kas iekritis dziļumos un nevar izkļūt, ja to paceļu un nesu aug�up brīvā skaidrībā, uz kalnu augstumiem, tad tak es daru labu. Un es jūtu, ka es daru labu. Tas labais nav vēl pilnīgs, kamēr tas ļaunais nav labs. Kāpēc Dievs neaizslēdz debesis un nedzīvo tur vienīgi ar svētiem eņģeļiem? Kāpēc viņa skats krīt uz zemes cietējiem � grēciniekiem? Tāpēc, ka visam, visam vajaga tapt labam un skaidram, caurspīdo�am, jo citādi nav pilnības... Bet es nu gan īstenībā neesmu labāka par tevi, esmu cilvēks tāpat kā tu. Es esmu skaitījuse lūg�anas, un velns mani ir pie tam kārdinājis. Ai, darbi, tie nav ļaunāki par domām! Un tomēr darbi dragā mūs vairāk nekā domas. Tāpēc es jūtos tev kā glābēja būt. Es esmu vāja, bet tu esi vājāks! Un nu es tevi gribu kopt un dziedināt!�

Viņa apķērās abām rokām ap Roberta kaklu un skūpstīja to vai simtām rei�u.

�Mēs cits citam esam tik nepieietami, tik noslēpti, mūsu dvēseles atrodas it kā cietok�ņos, tā ka no īstenas mīlestības nevar būt runa. Un mēs melojam, visi, visi briesmīgi melojam. Tas briesmīgākais ir tas, ka mēs nopūlamies iedomāties, ka tā ir patiesība, īstenība!�

�Kas?� Alma sāpīgi jautāja.

�Nu, visi mūsu darbi, mūsu savstarpīgās kustības! Vai tu zini, kāpēc es sa�āvu tēva bildi? Es tev teik�u, viņā nebija pilnības. Viņa man izlikās par vienkār�u. Es atzinu, ka tur trūkst �ā un tā, un tad es �āvu... Un viņam netrūka dū�as �o nepilnību apdro�ināt, precēties... es piedzimu, viņa nepilnības nastu nesējs, man bija jātop par ^vē* nespēcīgāku nekā viņ�... Es tevi mīlu, ņem mani, es varu un gribu tevi skūpstīt, tevi apkampt, manis pēc laimīgs būt, bet es zinu, ka es atkal reiz satik�os ar viņu, lielo nelaimi, briesmību...�

�Tu esi vēl slims, Robert, es tevi uzbudināju, piedod man, iesim pastaigāties...�

�Nē, lūdzu, paliksim! Nebaidies, trakot es vairs netrako�u. Es priek� tam esmu palicis par prātīgu!�

Viņ� rūgti smējās.

�Es tev, mīļā Alma, labprāt atdotu visu pasauli, visu laimi, ja es spētu. Tu savā nevainībā domā un tici, ka es tevi darī�u laimīgu. Varbūt, uz kādu laiku, bet tad viņa nāks atkal, lielā, nenovēr�amā nelaime, un viss, viss sadrups.�

Roberts lūkojās Almas acīs, kuras bija asaru pilnas, bet kuras ari gavilēja. Tik tuvu viņ� vēl nebija cilvēka acis nekad aplūkojis, un �is cilvēks, kaut arī sieviete, bija pilnīgs, viņam līdzīgs. Kā divi burvju sapņi raudzījās �īs acis uz Robertu. Ar patik�anu viņ� glauda ar roku Almas matus.

�Sapņu brīdis, Alma,� Roberts lēni runāja, �tikai sapnis... Bet piedod, ka es �o sapni traucēju. Tu neesi tā vienīgā, kuru es esmu bu�ojis. Es esmu vairāk sievietes apkampis,.bet es to neno�ēloju. Agrāki es esmu nācis pie atzinības, ka jauki ir mīlēt, bet labāk ir bēgt, tālu, tālu bēgt no mīlestības. Vai tu ari zini, kas ir mīlestība? Tas ir sods, kur� cilvēcei uzlikts, slogs un--�

Viņ� tomēr neizrunāja.

Alma ievaidējās.

�Nē, nē, apmierinies,� Roberts satvēra Almu un vilka to pie sevis, �es tevi mīlu un tāpēc tev visu izsaku, kas manim uz sirds... Viss mēdz mīlestībā iesākties jauki un debe�ķīgi, bet beidzas garlaicīgi, ikdieni�ķīgi. �odien tu skūpsti mani, pēc kāda laika tu skūpstīsi varbūt bērnu. Daba būs sasnieguse, ko gribēja, bet es klīdī�u neatpestīts, vientulis, savām smagām domām kaudamies. Mēs nevaram un nespējam viens otru mīlēt. Jā, vēl neviens nav otra īstenībā mīlējis... varbūt--

draugs draugu, bet ari par to �aubos! Es skūpstīju reiz meiteni, tikpat daiļu, kā tu esi. Es jutu neizsakāmi saldās jūtas. Man bija jāsaka: pasaule ir paradīze, un katram, kuru es satiku, es gribēju spiest roku. Bet pagāja mēne�i, un dienu no dienas es sāku nomanīt, ka tās ir miesas, asinu un muļķīgas dzīvības pilnas miesas, kuras es mīlu, ka tur trūkst gara, kur� visu sajēgtu, saprastu, kur� tie�ām mani varētu mīlēt. Vina, mana mīļākā, gribēja tikai zeltu un atkal zeltu, un es gribēju tikai garu un atkal garu... Smieklīgi! Es biju tikpat liels muļķis, kā viņa mulke. Un tad mesa sākām viens otram apnikt... Saki � vai tā bija mīlestība?�

��Nē, tā nebija!� Alma klusi teica.

�Saprotams, tā nebija! Bet toreiz man katrs priek�mets uzstājās kā liecinieks, ka viņa mani mīlē un ka es mīlu viņu! Visa pasaule meloja briesmīgi, un es meloju līdz! Saki � vai tur nav jātop ārprātīgam, jāsāk dzert, ēst, dzert un atkal ēst un dzīvot tikai tā lillā?...�

Viņ� vairāk rei�u atkārtoja smieklus.

�Ne, Robert, tad jātop ir gan varbūt drūmam, bēdīgam, bet kāpēc pavisam izmist? Vainīgi ir tavi vājie nervi! Tu pavairo savas domas un jūtas milzīgā lielumā.�

�Nervi, bet kas tad man �os nervus deva? Ta�u pasaule, daba vai kāds augstāks gars. Tāpēc es paģēru gandarījumu.�

�To es tev do�u, Robert! Nāc man līdz, es tevi vedī�u Dieva namā... Tu smaidi? Svētdienā būs baznīcā dievkalpo�ana. Vienīgi tur tu atradīsi dvēselei mieru...�

�Kāpēc tad nē! Labprāt!� Roberts teica. �Baznīca jau nav sliktāka par citām vietām uz pasaules, ja ne labāka. Es ie�u...�

Mājās pārnāku�i, viņi abi tomēr jutās labāki, nekā citām dienām. Jā, Alīna jutās laimīga. Roberts apņēmās vakarā pārrunāt lieti�ķi par nākotnes dzīvi ar Almu. Viņ� sajuta, ka tas ar savām runām meiteni par daudz bija mocījis.

Pēcpusdienā Roberts nosūtīja uz Rīgu krusttēvam un krustmātei telegrammu:

�Alma un Roberts � vienoti priekos un sāpēs!�

Astotā nodaļa

LANDENA sen. mui�a atradās kādas 30 verstis no dzelzceļa stacijas. Pla�i tīrumi apņēma mui�u no trijām pusēm. Ceturtajā pusē, ziemeļrītos, stiepās pļavas, aiz pļavām iesākās tum�i sili. Starp tīrumiem bij vēl uzglabājies apmērā mazs prie�u egļu sils, uz kurieni Alma un Roberts mēdza iet pastaigāties. Izbraukt viņi izbrauca maz. Tādās reizās Arturs viņus jā�us pavadīja. Pirmā laikā Roberts slimības pēc nekur apkārtnē netaisīja vizītes, caur ko viss drīz pats no sevis nāca gaismā. Landens mēģināja Roberta stāvokli apslēpt, bet tas nebija iespējams, jo pēdējais izturējās tik savādi pret sve�iem, ka drīz vien visā apkārtnē runāja, ka jaunais Landens neesot pie pilna prāta. Vēlāk viņ� tomēr apmeklēja arī kaimiņus � mui�u īpa�niekus vai citus lauku inteliģences reprezentantus. Tad runas par Roberta �neizdziedināmo gara vājību� pamazām mitējās tikai lauku augstākās aprindās, kurās drīz vien pārliecinājās par Roberta pilno prātu, asprātību un intelektu. Bet zemnieki joprojām Robertu uzskatīja kā �slimo kungu� un sveicināja to ar savādu bailību. Izplatījās beidzot valodas, ka �slimais kungs� nemaz neesot ārprātīgs. Viņ� esot milzīgi bagāts. Pēc viņa bagātības tīkojot kāds tuvāks radinieks, kur� jaunajam Landenam iedevis ļaunas zāles, lai tas zaudētu prātu. Sīm valodām bija mazs pamats. Landena veikali administratīvā ziņā bija ļoti komplicēti. Par da�iem veikaliem Landens bija viens vienīgs kungs, turpretī pie citiem tas bija tikai kompanjons. Viens no Landena kompanjoniem, attāls radinieks, Feils, tūliņ pēc Roberta saslim�anas gādāja par to, lai par pēdējā mantu ieceļ aizbildniecību. Viens aizbildnis bija Roberta krusttēvs, otrs Feils.

Roberts, veselāks kļuvis, uzstājās stingrāki un uzdeva krusttēvam veikalus pilnīgi �ķirt. Tas notika, bet ar lieliem zaudējumiem, jo Landens sen. no lieliem pilsētu veikaliem maz ko prata, turpretī Feils bija meistars tiklab tirdzniecībā, kā arī krāp�anā. �ķīrēju tiesa, pamatodamies uz Roberta nekārtīgo dzīvi, simpatizēja vairāk ar blēdīgo, bet raksturā stingro un darbīgo Feilu. Caur veikalu pilnīgu �ķir�anu aizbildniecība par Robertu atkrita oficieli, Landens sen. palika par visu Roberta veikalu galveno vadītāju. īsā laikā viņ� iestrādājās glu�i labi.

krustmāte Emīlija bija, kas zīmējās uz Landena iek�ējo dzīvi, galvenā rīkotāja. Roberta un Almas saderinā�anās, neskatoties uz viņu par daudz tuvo radniecību, viņai bija lielākā laime. To viņa bija klusi vēlēju�ās, un tas nu piepildījās.

Mīlēt, vāldīt un grezni ģērbties � tās trīs ir alla� sievie�u laimes. Krustmāte Emīlija pirmo laimi bija aizlaiduse pār kalniem. Viņas mīlestība nu bija klusas rūpes sava dēla un meitas pēc. Turpretī kāre valdīt arvien vairāk viņā pieņēmās. Garderobes jautājums bija sen iz�ķirts, kas zīmējās uz viņu pa�u. Viņa mēdza ģērbties melnā, elegantā uzvalkā un pie tam �ad un tad arī greznoties rotām. Bet Almas apģērbs lauzīja viņas galvu tāpat kā skolniekam grūts rēķinu uzdevums. Visu visādas modes gāja pār Almas miesām, kaut gan Alma, da�reiz raudādama, ilgojās pēc vienkār�a, ļoti vienkār�a uzvalka, kas viņu neapgrūtinātu.

Krustmātes Emīlijas augstākais likums bija pilsētu augstāku aprindu etiķete, kur� to neizpildīja, tas viņas acīs zaudēja cienību uz visiem laikiem. �uvēju un modes veikalu brīnum garie un neskaitāmie rēķini viņai likās būt dabīgi, no visaugstākās varas nolemti, kurus nevar grozīt, bet kuri ir jāmaksā. Turpretī viesībās, sapulcē, teātrī brīvāki izturēties, stiprāki pasmieties, nekā viņai izlikās pieklājīgi, tas viss viņai likās nākot no ļaunā principa, no demokrātiskā nekārtības un rupjības velna. Krustmātes Emīlijas domām piekrita katrs �izglītots� cilvēks, jo, kas viņas domām nepiekrita, tas bija me�onis, mucā audzis un pa spundi barots. Vai! tam, kur� viesībās krita krustmātes Emīlijas rokās! Stundām tam bija jāklausās, kā viņa nopēla Vāgnera mūziku, Vāgnera biedrības �ālē�anos�, kā gauda par jaunās paaudzes izvirtību, un pie tam klausītājam vajadzēja tikai piekrist un piekrist. Dievs lai tādam �ēlīgs, kur� būtu iedro�inājies par krustmātes Emīlijas domu pareizību �aubīties! Par to drīzi vien patricie�u aprindās stāstītu tās ļaunākās lietas.

Dabūjuse par Almas un Roberta saderinā�anos ziņu, krustmāte Emīlija posās kā uz pasaules lielākiem svētkiem. Jūlijai vajadzēja to un to darīt. Tika �is un tas apstellēts. �uvēja tika atsaukta. Norunāja braukt uz Landenu mui�u un ņemt �uvēju līdz, tiklīdz tā ar vairākiem Almas uzvalkiem būtu tik tālu tikuse, ka tos varētu uzmēģināt. Jūrmalā vasarnīca tika atstāta pārvaldītājam. Uz turiem �ad tad aizbrauca vakaros Landens sen. Zelmet kundze Jūlijas, Marijas un �uvējas pavadniecībā aizbrauca uz Landenu mui�u. Fricis palika Rīgā un apkalpoja Landenu sen. ar jaunības dedzību.

Pār Almu nāca grūti laiki. �os grūtos laikus viņai sagatavoja viņas miesīgā māte, Zelmet kundze. Stundām Almai vajadzēja klausīties mātes sprediķos, kuri saturēja mācības par laulības dzīvi, par izturē�anos viesībās, mājā, kā būt cienīgai un atkal cienīgai. Sprediķi beidzās alla� ar to, ka Alma sāka raudāt.

�Un savus bērnus tu no viņu dzim�anas uzskati kā savus, nevis kā vīra! Vīram no bērniem nav ne mazākās jēgas!� Zelmet kundze svarīgi teica.

Alma nosarka un paslēpa seju rokās. Par bērniem viņa vēl nebija ne domājuse. No tā laika, kur tā atmeta leļļu auklē�anu, viņai nebija ne prātā nācis �ūpot mazu cilvēka veidu uz savām rokām.

�Mammiņ, ko tu visu man stāsti!� viņa iesaucās.

�Jā, jā,� Zelmet kundze nosveica, �mātes pienākumi, tie ir tie augstākie! Dzimtas dzīve ir tā svētākā!�

Pēc visiem tamlīdzīgiem mātes sprediķiem Almas mīlestības saju�ana pret Robertu tika mazliet apspiesta. Viņai Roberts izlikās kā nākotnes tūksto�u rūpju cēlonis. Viņa līdz �im tik maz bija domājuse, vienīgi jutuse. Un nu uz reizi viņai bija jāsāk domāt. Kādai jāir laulības dzīvei? Vai ar to pietiktu, kad viņa Robertu apkamptu simtu vai tūksto� rei�u? Nē, tur vajaga būt vēl kam citam. Un da�reiz viņa klusībā mēģināja iedomāties noslēpumainajā laulības dzīvē. Viņa atminējās savas skolas biedrenes, kuras jau bija apprecēju�ās. Grietiņa vairs nebija tik mīlīga un daiļa kā priek� lielās laimes, t.i., priek� laulības. Tagad viņai bija jau otrs bērns. Un pate viņa bija tapuse resna un smaga. Viņa runāja savādu, sve�ādu runu, kuru Alma nekad lāgā nesaprata, un izturējās brīnum augstprātīgi un cienīgi. Otra Almas biju�ā draudzene Klāra bija gatava mocekle. Priek� kāzām tā bija vesela un spirgta. Viņa dziedāja un spēlēja klavieres kā gatava māksliniece. Un tagad? Tagad viņa bija bāla, noguruse, �ēlojās par galvas sāpēm. Pie dziedā�anas tā nebija vairs piedabūjama. Reizām to varēja ^pierunāt, lai tā spēlē. Tad Klāra spēlēja konsekventi vai nu Sopēnu, vai Mendelsonu, bet tik sāpīgi, �ēli, slimīgi, ka klausītājam palika neomulīgi ap dū�u. Un tre�ā Almas skolas biedrene Lidija bija vājprātīga tapuse gadu pēc kāzām. To Alma ilgi vairs nebija redzējuse. Tikai nodrebot tā bija alla� dzirdējuse runājam: �Ak, �ī nelaimīgā sieva!...�

Alma lūkojās garā uz ro�aino priek�karu, kur� aizklāja viņas nākotni. �is priek�kars bija brīnum skaists. Mazi eņģeļi tur dejoja, ro�u vītenes nesot pa dzidru, zilu gaisu. Bet kas tur atradās aiz �ī priek�kara? Vai tur tika sagatavota viegla, jautra pose, komēdija vai drūma, tvanīga bēdluga? Almas sirds nodrebēja. Kas tā tik savāda laime, no kuras ir bail un pēc kuras mēs tomēr izstiepjam rokas? Tā ir lielā laime, kuru sasniedz vienīgi laulības ostā...

Bija sestdienas vakars. Sagatavojās rītā apmeklēt dievkalpo�anu. Roberts pārnāca no pastaigā�anās vēlāku mājā, nekā tas bija parasts. �oreiz tas viens pats bija klīdis pa silu. Alma viņu sagaidīja uz balkona.

�Tu nāc tik vēlu? Vai tev kas sevi�ķs gadījās?�

�Nekas vairāk: gana dziesma. Cik savādi �ie zemnieku zēni dzied! Māksla tā nav, bet vienkār�a dziesma tā arī nav.�

�Ai Robert, es labprāt ar tevi būtu viņā klausīju�ās!� �Es viņu iemācījos... Klausies...�

Un viņ� mēģināja dziedāt:

�Teku, teku, nepanāku, Saucu, saucu, nesasauc�!...�

Alma smējās, jo Roberts nebija dziedātājs. Viņa balss bija mazliet piesmakuse, drebo�a.

Roku rokās Roberts un Alma devās parkā pastaigāties. Viņi runāja par Rīgu, par rudeni un norunāja jau augusta beigās vai septembrī doties atkal atpakaļ uz Rīgu.

�Es gribu dibināt Rīgā kādu labdarīgu iestādi,� Roberts teica, �man tas ir tapis par vajadzību � palīdzēt ļaudīm, kuriem ir jāpalīdz. Tikai es vēl neesmu ar to skaidrībā, kā un kur �o labdarīgo iestādi dibināt?�

�Un es tev palīdzē�u!� Alma kaislīgi ierunājās. Viņai izlikās, it kā kad tā paceltu no ro�ainā priek�kara stūri un ieskatītos acumirkli nākotnes dzīves skatuvē: tur mirdzēja Rīgas torņi saules spīdumā, bet skatuvei pa�ā priek�ā atradās divstāvu nams netīrām sienām, neskaidriem logiem, aiz kuriem uz bālu sievu rokām ķepurojās nemazgātas, bet dzīvas būtnes nesukātiem matiem un brēca vienu un to pa�u dziesmu: �Mamma - ēst gribas!�

�Bildes, kuras es Rīgā redzēju, mani pastāvīgi vajā... Es nezinu, kā domā citi, bet man ir tā jādomā, ka vai nu viss ir meli, viss pamatojas uz nebūtības, vai arī viss atrodas uz cie�a, dro�a pamata. Visi ta�u grib, vismazākais, mēģina dzīvot. Labi, ja gribam dzīvot, tad dzīvosim, bet tad dzīvosim visi, bet, ja viens vienīgs tiks atstāts nīkuļo�anai, tad viņ� vienīgs mūs baidīs. Bet, ja mums ir dro�s pamats, tad tas tā nedrīkst būt un palikt. Tad Kristus evaņģēlijums lai mūs vada... Vai zini, Alma, es �āvu...�

�Jā, es zinu,� Alma bailīgi �ukstēja, �tu �āvi uz tēva bildi...�

�Jā, un to sa�āvu, tāpēc ka tā bija auksta, nekusto�a, mierīga. Bet, pirms es to darīju, es �āvu uz Heines bildi, bet tā kustējās sāpēs, izmi�anā, potencētā mīlestībā un mani apmulsināja. Heines bildi lode netvēra. Es tapu caur to vispirms māņticīgs un beidzot ticīgs. Speciels gadījiens. �ī izmi�ana ir tas dro�ākais pierādījums, ka mūsu dzīvei ir dro�s pamats. Ja mēs dzīvotu mierīgi, staigātu vecu vecās pēdās, tad, bez �aubām, viss pamatotos uz niekiem un meliem. Bet mēs iedegamies, izmisām, raugāmies uz visām pusēm, mēģinām izglābt visus dragātā dzīves kuģa braucējus uz nepazīstamās, pie mūsu domu un jūtu horizonta gulo�ās salas, jaunās paradīzes. �is izmisums ir noslēpumainā spēka mudinājums: �Sargies! Visapkārt un arī tevī nav pareizi!� Vai tu tie�ām ticēji, ka es biju ārprātīgs tapis? Vairāk ne mazāk, es bijuizmisis. Man bija apriebusēs �ī melu dzīve. Visi runāja no savas kārtības un manas nekārtības, bet priek� īstās kārtības trūka visiem dū�as. Es izmisu, �āvu, gribēju arī pats no�auties, bet man bija kā Faustam Lieldienas naktī, mani sauca atpakaļ uz dzīvi, uz darbību... Un nu es gribu darboties!�

. Viņi staigāja klusēdami pa parka alejām. Apkārt valdīja klusums, bija mazi trok�ņi, un tie darīja �o klusumu interesantu.

�Tā ir mūzika,� Roberts teica, �īsta, mums pieejama dabas simfonija. Tāļu no Rīgas trako�anas, no visiem nieku teātriem un koncertiem es uzņēmu �e sevī vairāk mākslas nekā tur iz brēcēju mutēm un no veikaliskiem pijoļu �īkstinātajiem...�

It kā no jauna spēka pārņemts, viņ� aptvēra cie�i Almu.

Devītā nodaļa

PAAGRĀ, vēsā rudens dēļ Roberts ar Almu jau augusta mēne�a vidū aizbrauca uz Rīgu. Laulātam pārim ierīkoja dzīvokli Landenu nama pirmajā stāvā uz visgreznāko. Parterī palika viss pa vecam. Tās istabas, kuras Roberts agrāki apdzīvoja, turēja alla� aizslēgtas. Viņam bija nepatīkami viņās iespert kāju. Tās modināja Robertā atmiņas par agrāko dzīvi. Alma prata Robertam pakavēt laiku vakaros. Pa dienu viņ� lasīja vai nodarbojās ar glezno�anu, uz ko viņam bija da�as dāvanas. Vakaros tika muzicēts, pārrunāts �is un tas, kamēr starp Robertu un Almu sāka pamazām iestāties maza garlaicība. Roberts uz to bija jau sagatavojies. Alma turpretī nevarēja lāgā saprast, ka viņas mīļais vīrs varētu tapt vienaldzīgāks nekā agrāki.

Kādā septembra mēne�a vakarā, kad Zelmet kundze jau bija pārnākuse pilnīgi no jūrmalas dzīvot Rīgā, Roberts pilnā famīlijas sapulcē pie vakariņu galda iesāka runu par teātri.

�Vai zini, krusttēv, jaunie pilsētas teātra spēki nav . smādējami. Kāpēc tu neej teātrī? Es tev tik varu ieteikt turp noiet. Ja vēlaties, tad nāko�ās dienās kādu vakaru iesim visi teātrī...�

Alma plauk�ķināja rokām.

�Uz �Orfeju�! Uz �Orfeju�, lūdzu, Robert, uz �Orfeju�!

�Ko? Uz �Orfeju apak�pasaulē�!� krusttēvs smējās. �Tad, Alma, tava mākslas gar�a tik drīzi mainīju�ās?�

�Ai, tu, krusttēv, cik ļauns tu esi! Es ta�u domāju Gluka operu un nevis Ofenbaha burlesku! Un Srama kundze! Cik lieliski viņa Orfeja lomu dzied!�

Labi, iesim uz �Orfeju�!� Roberts teica. �Es esmu nodomājis izrīkot pāris mākslas vakarus, ja tikai tev, krustmāte, nav nekas tam pretī?�

�Nē, man tur nav ko pretoties! Būtu ļoti patīkami. Sevi�ķi liela laime nu priek� mums gan nebūtu, ja aktieri un aktrises mūsu grīdas segus mīdītu, bet, ja jau Steini tos ielūdz, tad mēs caur to daudz negrēkotu!�

�Tātad, krustmāte, tev īstenībā tas nebūtu pa prātam?�

�Jā, taisnību sakot, teātrī es labprāt noeju, bet teātri mājā vest nebūtu teicami! Aktieri, tie vēl cik necik prot izturēties, pie tiem mazliet var noskārst izglītību, bet operu dziedātāji � tie nu ir un paliek vienkār�i ļautiņi! Bet manis pēc! Tikai ja tu, Robert, tādu vakaru gribi sarīkot, tad neaizmirsti savu krustmāti un sievas māti un gādā, ka starp ielūgtajiem viesiem ari būtu kāds, kur� varētu ar to prātīgi parunāties. Ielūdz, piemēram, profesoru Trendleri... Tas ir ļoti patīkams cilvēks un īsts zinātnu vīrs!�

�Profesors ir profesors,� Roberts atteica, �bet ne jautrs sabiedrības loceldis! Un, ja viņ� ir jautrs sabiedrības loceklis, tad viņ� nav īsts profesors, bet amatnieks savā arodā! Tu, krustmāte, nemaz neesi tik liela zinātņu cienītāja, ka tu viņu dēl varētu godināt profesoru Trendleri. Ielūgt viņu var, lai gan es viņa bērni�ķīgo lepnību nevaru ieredzēt, tomēr tevis dēl tas jādara!�

^z�Nē, nē, Robert, tu tik tagad mācīsies mūsu pilsētas krietnākos un labākos ļaudis pazīt. Kur tu agrāki esi meklējis viesmīlību un satiksmi, tas lai paliek---bet tagad tu ļauj

man rīkoties, jo es it labi zinu un pazīstu Rīgas ļaudis. Jājautā, vai profesors Trendlers tavu ielūgumu pieņems. Agrāki, kad tavs tēvs vēl dzīvoja, viņ� bija Landenu viesis!�

�Jā, es atminos viņu �e reiz redzējis!� Roberts iesaucās.

*"Lūdzu, atļaujiet man ar� kādu vārdu bilst!� Landens sen., kur� līdz �im mierīgi bija barojies, teica. �Es domāju gan, ka profesoru Trendleri nevis varētu, bet vajadzētu ielūgt. Ja mēs �inī sezonā tamlīdzīgus vakarus izrīkojam, kā Roberts to minēja, tad par visām lietām mēs lai neaizmirstam tos ļaudis, kuri stāv mums vistuvāki. Profesors Trendlers stāv ar mūsu veikalu sakarā, es brīnos, kā tu, Robert, to nezini! Mēs da�ādas vielas un produktus, kurus mēs iepērkam, sūtām pie Trendlera kunga, lai tas viņu paraugus analizētu. Es nu nezinu, kā tu, Robert, domā ielūgt vienīgi aktierus un aktrises. Bet caur to tu skādētu ne tikai savai, bet visas Landenu famīlijas, jā, viņas veikalu slavai. Tu esi �ādās lietās par vieglu! Iedomājies, ko neteiks Helmaņi, Rāti, Vinkleri, kad tie dabūs zināt, ka aktieri mūsu mājās viesībās spēlēju�i galveno lomu!�

�Saprotams, ielūg�u arī Helmaņus, Rātus un Vinklerus! Sēdinā�u viņus goda vietās, bet māksliniekus ielūg�u vispirms.�

�Jā, tas ir moderni, to dara pat augstās aristokrātu famīlijas,� Alma iesaucās. Viņa domāja patlaban par savu biju�o draudzeni un skolas biedreni Klāru. Labprāt jau tūliņ viņa savam vīram būtu proponējuse, lai tas viņu ielūgtu, bet Klāras tagadne bija mazliet aptum�ota. Par viņas vīru runāja ļaunas valodas. Tam pārmeta da�as blēdības māju spekulācijās. Tomēr ļoti labprāt Alma būtu Klārai rādīju�ās kā laimīga, jauna sieva.

�Ak, �ī nelaimīgā nervozā sieva,� Alma domāja, �ko tur viņu ķircināt un darīt to greizsirdīgu. Nav vērts!�

Ūn Almas domas krita uz citu: proti � uz Melāniju, dz. Rāt, kura neilgi^ atpakaļ bija apprecējuse kroņa ierēdni aiz mīlestības, �ī Melānija bija skaista, slaika un lepna sieviete, kurai diem�ēl trūka vajadzīgo līdzekļu, lai varētu spīdēt tādā mērā, kā sievietes to alla� vēlas. Viņai Alma nodomāja rādīt savu grezno dzīvi, dzīvokļa ietaisi, dārgumus un mantas, kuras it īpa�i sievietes sirdī modina skaudību un ienaidu pret savu labāko draudzeni.

Landenu famīlija beidzot nosprieda izrīkot lielas viesības, kurās lai atspīdētu greznums, daudzpusība, parādītos patricie�u sadzīves, mākslas un zinātņu reprezentanti. Vēl to pa�u vakaru Zelmet kundze, Landens sen., Roberts un Alma palika līdz vēlai naktij salonā un sastādīja listi, kādi viesi būtu ielūdzami. Robertam gandrīz visas tās famīlijas, resp., personas, bija vārda pēc pazīstamas, kuras Zelmet kundze un Landens sen. proponēja, bet personīgi viņ� pazinās tikai ar mazu daļu no tām. Personas, kuras viņ� pats gribēja ielūgt, skaitījās pa lielākai daļai pie mākslinieku un literātu �ķirām. Lai izrādītu cienību pret Zelmet kundzi, viņ� sauca to vārdus, un Zelmet kundze da�us nozākāja un atmeta kā nederīgus. Tikai kāds pāris no Roberta agrākiem draugiem atrada �ēlastību Zelmet kundzes acīs. Beidzot nāca Alma ar savu propoziciju.

�Mammiņ, Melāniju Murevsku vajaga ielūgt...� �Murevsku?�

�Melānija Murevska, dz. Rāt!� Alma smējās.

�Ak, tā ir Rātu Melānija! Nu, Rāti pa�i ir smalki ļaudis, bet par to ierēdni, kuru Melānijas jaunkundze apprecējuse, runā ne visai labi. Cik es par viņu esmu dzirdēju�o, tad tas, esot visai vienkār�s cilvēks ar labi daudz parādiem.�

�Bet es lūdzu viņus arī ielūgt! Murevskis ir tomēr augstāks ierēdnis. Viņ� ir galma padomnieks.�

�Galma padomnieks... Nu-labi, es pārdomā�u...'�

No teātra māksliniekiem nosprieda ielūgt pa�u direktoru, varoņu lomu tēlotāju, pirmo un otro mīlētāju, varoņu tenoru, baritonu un labākās aktrises un operu dziedātājus.

�Lai vakars būtu sevi�ķi interesants, tad vajadzētu katrā ziņā ielūgt kādu no mūzikas recenzentu kungiem, piemēram, Feuerfunkena kungu,� Landens sen. smējās.

�Nu, ielūgsim arī Feuerfunkena kungu!� Roberts piekrita.

�Ak, tas viens nenāks! Viņ� pateiksies, ja viņa ne�ķiramais draugs Stimmbenders netiks ielūgts. Tas patlaban arī uzturas Rīgā!� Zelmet kundze iesaucās.

�Stimmbendera kungs ir ļoti teicams koncertu dziedātājs. Tāds jāmeklē pa visu Eiropu!� Roberts piezīmēja. �Kāpēc tad jnēs arī viņu nevaram ielūgt! Nu ielūgsim arī viņu!�

�Tu viņu pazīsti � personīģi?� Landens sen. Robertu jautāja. �Es viņu nepazīstu!�

�Es ari ne!� Zelmet kundze reizā ar Almu iesaucās.

�Jā, tad jau mēs viņu nevaram ielūgt!�

�Tas būtu nieks! Es varu jau pat ritu ar viņu iepazīties. Stimmbenders nonāk bie�i pie Vinkleriem viesos. Un ar Vinkleriem mums daudz veikalu darī�anu...�

�Liela vajadzība pēc viņa nav,� Zelmet kundze teica, �man bail, ka nesanāk par daudz viesu!�

Viņa sāka skaitīt proponēto viesu vārdus uz listes.

�Ir jau pāri par simtu... Nu, visi jau nu gan neatnāks!�

Nedēļu vēlāk Roberts izsūtīja ielūgumus, starp citiem ari profesoram Trendleram, mūzikas recenzentam Feuer-funkenam, dziedātājam Stimmbenderam un galma padomniekam Murevskam līdz ar kundzi. Bet viens ielūgums Robertam palika kabatā. Ap vienpadsmitiem viņ� nobrauca uz operu dziedātājas Gross jaunkundzes dzīvokli, bet nesastapa �o dāmu mājā.

�Jaunkundzei ir mēģinājums,� cofe teica.

�Kad jaunkundze ir runājama?�

�Tā no pulksten �etriem līdz se�iem!�

Roberts atstāja savu vizītkarti, bet-ielūgumu paturēja kabatā. To viņ� gribēja Gross jaunkundzei personīgi nodot. Viņ� jutās no savāda spēka saistīts pie �īs dāmas no tā laika,

kur tas viņu kā Elzu "Lohengrinā� bija dzirdējis. Viņas dziesmu �Lohengrinā� otrajā cēlienā, balkona skatā Robertu bija satricinājūse līdz sirds dziļumiem.

īsi priek� piēciem pēcpusdienā Roberts uzmeklēja Gross jaunkundzes dzīvokli, kur� atradās trīs trepes augsti, uz Bas-teja bulvāra. Gross jaunkundzes salons, kurā viņa Robertu saņēma, bija ierīkots un dekorēts grezni, bet ar gar�u. Salona krāsas kopiespaids bija gai�s, jautrs. Gross jaunkundze bija īsta Vāgnera dziedātāja, un kā tādai viņai bija paticies pu�ķot salona sienas ar Vāgnera, viņa laulātas draudzenes Kozimas, Lista bildēm un skatiem iz Vāgnera mūzikas drāmām. Līdzās Izoldes nāves skatam atradās brīni�ķīgi jūsmīgā aina iz svētā graļa Monzalvat pils dārzā: Kundrija, Parsifāls un Gur-nemancs. Visgreznāki izskatījās divas bildes � kopijas no Piksisa un �ukovska gleznām iz �Parsifala�.

�Tas ir Van-Deiks kā �Parsifāls�,� Gross jaunkundze rādīja uz fotogrāfiju, kura uz lielā spoguļa galdiņa pret stiklu bija pieslieta, �tas ir mans ideāls operas mākslā.�

Ar entuziasmu viņa stāstīja par Van-Deiku, par Minhenes un Baireutas mākslas dzīvi, kas viss Robertu jo lielā mērā interesēja. Sākumā viņ� bija it kā sajucis, atrazdamies dziedātājas daiļā, brangā stāva priek�ā. Gross jaunkundze bija slaika, gai�mataina sieviete, pilniem, baltiem vaigiem, smaido�u seju. Viņas runa skanēja kā mūzika.

�Rīga ir skaista pilsēta,� viņa teica, �bet es te nevaru laimīga justies! Starp mākslu un publiku te nevar būt vienības. Vispārīgi te ir neizglītoti ļaudis. Trūkst dziļāku ieskatu, pla�āku uzskatu. Ir tā savādi ap sirdi, kad zinu, ka dziedu nepratēju priek�ā!�

�Jā, bet tas jau, cienīgā jaunkundze, visur tā ir, vienalga, Parīzē, Berlīnē, Vīnē, � visur, visur netrūkst ļau�u, kuriem maz vai nemaz nav mākslas pra�anas.�

�Nē, tas tomēr te ir savādi. Arī te ir mūzikas biedrības, bet tās visas ir subjektīvas, vienpusīgas, ķīniskas. Objektīvu mūzikas cienītāju te nav. Esmu iepazinusēs ar pāri Bēthovena entuziastiem, briesmīgi vienpusīgi mietu pilsoņi, kuri Bēthovena nekad nav sapratu�i un arī nesapratīs. Visi te meklē augstākas mūzikas pamatu vai septītās debesīs, kamēr viņ� ir un paliek tepat pie mums, zemes virsū. Un Rīgas Vāgnera biedrība, tā ir tā garlaicīgākā biedrība visā pasaulē.�

�Cienīgā jaunkundze, man �ajā ziņā nav iemesla rīdziniekus ne aizstāvēt, ne nopelt. Kam māksla tīk, lai viņ� to bauda,' kam nē, lai nododas citām baudām. Jums, cienīgā jaunkundze, būs varbūt grūti pierast mūsu dzīvei. Ievērojami mākslinieki un mākslinieces te ir dzīvoju�i un ar grūtu sirdi �ķīru�ies no Rīgas. Mietu pilsonība un nepra�ana te valda lielā mērā, bet es domāju, ka te netrūkst arī krietnu, augstu garu, kuri te gan jūtas saspiesti un nevar attīstīties tādā pilnībā kā varbūt citur � ārzemēs.�

�Attīstīties visur un zem katriem apstākļiem nevar. Es atrodos �e Rīgā tikai īsu laiku, bet es jau ilgojos pēc Minhenes. Tur ir dzīve, tur ir māksla. Un tur dzīvo tiklab publika, kā ari mākslinieki lielāku, augstāku dzīvi.�

�Jums, cienīgā jaunkundze, jāiepazīstas ar �ejienes aristokrātu un patricie�u aprindām. Sevi�ķi ziemā te norit visai interesanta dzīve. Atvainojiet, ka es jūsu aizspriedumiem pretojos. Ja jūs te gadiem būtu dzīvoju�i un tā par mūsu sadzīvi izteiktos, tad es jums varbūt piekristu, bet tagad � tik īsā laikā � �

�Lai Dievs dotu, ka būtu citādi, nekā es nojaudu! Neizglītotas publikas priek�ā dziedāt � tās ir briesmīgākās mokas, pie tam var ari zaudēt daļu no mākslas sajūsmības. Starp vienmuļīgiem ļaudīm dzīvojot, jāsāk drīz vien ticēt,'ka augstākas jūtas, poēzija un ideāli ir nenormālas, slimas dvēseles augļi. Un no tā es briesmīgi baidos. Tamlīdzīgas jūtas es jau izbaudīju toreiz, kad sāku izglītoties par dziedātāju. Manas līdzskolnieces � nevar teikt, da�as no tām bija apdāvinātas ar labu balsi � mēģināja uzturēt vienmuļīgu garu. Man likās, ka tās visas izglītojās vienīgi spīduma un veikala pēc. Es un vēl viena cita, mēs dzīvojām vientulīgāki. Es atrāvos vienīgi tāpēc no kopdzīves, ka man bija bailes no manu toreizējo jūtu un ticības nomāk�anas. Man temperaments nav tāds, kur� meklē vientulību. Es toreiz daudz izcietu vienīgi tāpēc, ka es biju piespiesta dzīvot vientuļi...�

�Bet jums tak bija biedrene, otra vientule!�

�Jā, tā bija krietna meitene. Diem�ēl viņai piemetās kakla kaite. Viņa aizsmaka. Bet tomēr es viņu turēju par labu dziedātāju, jo viņa dziedāja ar dvēseli... Viņa dziedāja Karlsruhē, Minhenē, īsti mākslas pratēji viņu atzina, bet tad viņa pavisam aizsmaka. Viņa vairs nedzied, bet viņa ir un paliek vēl tomēr māksliniece, un ir ļaudis, kuri viņai to godu dod. Bet �e Rīgā, kas te par kritiku, kas par publiku, bez apstākļu, bez lietas pazī�anas tiek rakstīts un spriests, un viss tas ir blēņas un nieki... Pieiņēram, Vilpert jaunkundze ir tie�ām liela māksliniece, bet viņa lieliski uzbudinās, viņa ir nervoza, un katru reizi, kad tā stājas uz skatuves, tā dabū sve�ādu, savādu balsi. Viņai ir ļauni famīlijas apstākļi. Tas un nelaipnā publika viņu arvien vairāk sarūgtina un padara

sliktāku. Ja �ejienes kritiķi viņu pazītu tuvāki, ja tiem būtu bijuse īsta mākslas interese, tad tie jau sen Vilperta jaunkundzē būtu atradu�i pērli. Vilpert jaunkundzes mākslas uzskati, viņas tēlojumi ir lieliski - diem�ēl tikai priek� lietas pazinēja...�

�Tāpēc tad, cienīgā jaunkundze, es esmu nodomājis izrīkot viesības, uz kurām iedro�inos ari jūs ielūgt, un kur, tā sakot, būtu mūsu aprindām iespējams^ tuvāki iepazīties ar mūsu māksliniekiem un māksliniecēm. �ādas mākslas viesības es atrodu par ļoti vajadzīgām. Caur tām zudīs daudz aizspriedumi. Un daudz dāmas un kungi, kuri mākslas labā varētu ko darīt, varbūt, ieskatīs par vajadzīgu vairāk priek� jūsu kārtas ļaudīm interesēties.�

�Ļoti pateicos. Tas mani pagodinās būt jūsu vie�ņai. Es tie�ām interesējos ar Rīgas patricie�iem tuvāki iepazīties un ceru, ka viņu pirmie iespaidi uz mani tiks izgaisināti...�

�Katrā ziņā jūs to piedzīvosiet, cienīgā jaunkundze.� Roberts atvadījās no Gross jaunkundzes, kurai viņ� pasniedza personīgi ielūgumu.

�Ļoti priecājos,� Gross jaunkundze smaidīdama teica, Robertam roku sniegdama...

Tas bija savāds vakars, kuru Roberts �oreiz piedzīvoja. Viņi abi, Alma un viņ�, sēdēja pie dego�a kamīna. Alma piespiedās cie�i pie Roberta sāniem un runāja par uzvalku, kādu viņa nodomājuse likt pagatavot uz viesībām, bet Roberts tā nedzirdēja. Viņ� domāja par slaiko, gai�mataino dziedātāju un nodrebēja.

Desmitā nodaļa

RĪGĀ cēlās jauna kustība. Caur jaunām tirdzniecības un satiksmes ceļu sistēmām Rīga vienā ziņā palika atpakaļ. Tirdzniecība ar ārzemēm bija, salīdzinot ar Rīgas pieņem�anos pla�ībā, stipri noslīdējuse lejā. Pie tam bija arī vainīgi spekulanti, it īpa�i �īdi, kuri Rīgas tirgotāju seno, labo slavu maitāja. Jaunā kustība koncentrējās ap fabrikām. Kas �o jautājumu iekustināja, bija gan pa�i rīdzinieki, bet tomēr tie palika tikai pie vārdiem. Tie, kuri pie darba dro�i un ar apbrīnojamu izturību stājās, bija ārzemnieki. Parādījās Rīgā kungs, kuru agrāki neviens nebija �e redzējis. Viņ� bija stipri noaudzis beļģietis, dzeltenu, brangu bārzdu, dedzīgām acīm un izveicīgu runu. Klermongs bija dzimis briselietis, bet viņ� pazina pus pasaules. Kā ma�īnu in�eņiers viņ� vairāk gadus bija pavadījis Ķemnicā, Saksijas galvenajā fabriku pilsētā. Piepe�i tas ieradās Rīgā, un, kur viņ� ar savu runu �sita�, tur

tas ķēra kā ar āmuru uz naglas. īsā laikā viņ� bija iemantojis Rīgas bagāto vīru uzticību, un drīz pēc tam zem Klermonga vadības nodibinājās akciju biedrība, kura cēla ievērojamu fabriku. Pie ēī veikala piedalījās arī Feils, Landenu agrākais kompanjons. Pēc pāra gadiem akcijas lieliski cēlās, Feils tās pārdeva, jo bija dzirdams, ka otra tamlīdzīga fabrika tik�ot dibināta. Klermongs bija jau bagāts vīrs tapis, bet viņ� gribēja tikt reiz par tērauda vai dzelzs karali. Nodibinājās Krievijā tie�ām otra tamlīdzīga fabrika, caur ko Klermonga peļņa kļuva mazāka. Bet �o veikalu atstāt un uzsākt jaunu spekulāciju viņ� atklāti nevarēja, caur to viņ� izrādītos par spekulantu un zaudētu pie citiem uzticību. Viņ� sadraudzējās ar Feilu, kurā tas tūliņ pazina �īda raksturu, bet tomēr par izveicīgu, viņam acumirklī vajadzīgu veikalnieku. Feils savās spekulācijās nebija vēl nekad paspēlējis, tāpēc visi uz viņu raudzījās kā uz tirdzniecības ģēniju. Arī Klermongs zināja cienīt Feila dāvanas, bet papriek�u pārdomāja visu it labi, iekams tas ar Feilu ielaidās darī�anās. Klermonga jaunākais brālis bija ķīmijas asistents Jenas optiskajā stikla laboratorijā. To viņ� atsauca uz Rīgu, un abi brāļi sastādīja plānu, kā nodibināt lielākā pla�ībā sērskābes fabriku. �ajā jaunajā veikalā Klermongs gribēja slēpties aiz Feila muguras. Sērskābes fabrikas pamatam vajadzēja vispirms diezgan pla�a zemes gabala.

�To vislētāki varētu nopirkt no Roberta Landena,� Feils Klermongam teica, �bet nebūtu teicami, ka es ar viņu par �o lietu runātu. Manis viņ� neieredz. Mēs bijām kompanjoni. Viņ� palaida veikalu. Un ,kad es darbojos un tiku uz priek�u, tad viņ� mani gribēja nostādīt par blēdi.�

�Es labprāt savam brālim būtu �o uzdevumu uzticējis, bet tas ir kluss un neizveicīgs,� Klermongs teica.

�Tas būtu vislabāki, ja kluss un atturīgs vīrs ar Robertu Landenu uzsāktu mūsu nodomātā veikala labā sarunas. Roberts Landens ir savādnieks, kur� pret tāda rakstura ļaudīm, kādi mēs esam, ir aizslēgts un nelaipns. Viņ� ir fantasts. Viņu vajaga poētiski sajūsmināt, tad viņ� ir uz visu gatavs.�

�Tad manam brālim ir pie viņa jānoiet.�

�Klermonga kungs, vispirms mums jātiek skaidrībā ar to, cik mums būtu kapitāla. Es domāju spert soli, kuru mēs varbūt neno�ēlosim. �o Robertu Landenu vajagapiedabūt par kompanjonu.�

�Bet kā jūs to varēsiet? Jums bija �ķel�anās, prāva ar Landenu!�

�To viņ� būs tiklab kā aizmirsis! Landenu var viegli pārliecināt. Viņ� ir viens no tiem muļķiem, kuriem skats iet pāri par zemes lietām. Landens ir. pesimists, garā slims cilvēks.�

�Bet viņa krusttēvs, ko tas teiks?�

�Jā, ar to mums visādā ziņā būs darī�anas. Bet diem�ēl vai, labāk sakot, paldies Dievam viņ� no īstiem veikala knifiem tiklab kā nekā nezin. Viņ� sargā savu godu kā savu aci. Vispirms jāgādā par to, ka Roberts Landens uz savu krusttēvu sāk skatīties citādi. Viņi ir jāsarīda. Tas nebūtu grūti izdarāms, jo Roberts Landens ir, kā jau teicu, slimīgs raksturs. Vispirms jādabū zināt, kāda sieviete acumirklī pārvalda viņa sirdi.�

�Viņ� ta�u neilgi atpakaļ precējās.�

�Tā* ir sānu lieta. Ja Roberts Landens savu jauno sievu jau neatrod par garlaicīgu, tad es vairs neesmu Feils, kur� pazīst it labi savus ļaudis. Klausiet, Klermonga kungs, jums jāir diplomātam. Jūs esiet skaists vīrs, dāmu mīlulis, jums jādabū Landena mīļākā vai tā, kuru viņ� iemīlējis, uz savu pusi. Iedresējiet �ai sievietei vajadzīgās frāzes, hm � � redziet, piemēram, to lietu varētu darīt tā! Roberts Landens atrodas tik labi kā zem sava krusttēva tupeles. �ī sieviete, kura Robertu Landenu pārvalda, varētu viņā modināt patstāvību, uzmudināt viņu uz neatkarību, uz vīri�ķību. Roberts Landens kaunēsies palikt zem krusttēva tupeles. Viņ�, ja arī nevarēs pilnīgi dabūt krusttēva nost no sava kakla, tomēr darīs pēc savas, t.i., pēc tās sievietes gribas, kurai viņ� padevies. Es pārzinu visu, kas Rīgā notiek. Dzirdēju, ka Roberts Landens lakstojoties ap operu dziedātāju Gross jaunkundzi...�

�Gross jaunkundzi?� Klermongs ātri iesaucās. �To es pazinu jau ārzemēs!�

�Jo labāki! Gross jaunkundze ir varens skuķis. Nav brīnums, ka Roberts Landens viņā iemīlējies... Jūs tak zināsiet, kas tagad jādara?�

�Man tas viss vēl jāpārliek, Feila kungs. Jūs mani padarāt par tīru diplomātu!�

�Roberts Landens ir ļoti bagāts. Ja mēs viņu dabūjam par akcionāru, tad varam dro�i cerēt uz brangu veikalu,� Feils teica un taisījās aiziet. �Pārdomājat visu it labi! Uz redzē�anos!� Feils aizgāja. Klermongs palika viens istabā, kura fabrikas kantorī priek� viņa sevi�ķi bija nodalīta. Acumirklī viņ� domāja par Gross jaunkundzi, ar kuru viņ� Minhenē, veikala darī�anās ceļodams, bija iepazinies. Kler-mongs bija labs mūzikas pratējs. Viņ� varēja veselas operas, pat grūtas, kā Vāgnera �Valkiriju�, pilnīgi no galvas uz klavierēm spēlēt. Jaukus brī�us viņ� bija mākslinieku sabiedrībā pavadījis � toreiz, kad tas, studijas beidzis, ar ideāliem devās dzīvē. Tagad viņ� tos bija atstājis, spekulēja un rausa naudu, gribēdams tapt miljonārs.

�Vai tas būtu krietni,� Klermongs domāja, �izlietot Landena vājo raksturu sev un Feilam par labu, padarīt Robertu Landenu varbūt nelaimīgu? Vai būtu ari krietni ielaisties ar Feilu veikalā, ar Feilu, kur� prot lietas sare�ģīt un tikai vienīgi pats atraisīt. Vai �is Feils ari mani beidzot negribēs piekrāpt... Piekrāpt? Par krāp�anu vēl nav runa! Es jau gribētu Robertu Landenu dabūt par akcionāru, lai varētu uzsākt lielisku darbību...�

Klermongs vēl nebija īsti skaidrībā, vai dibināt sērskābes fabriku vai dzelzs lietuvi, jo pēdējā arodā viņ� bija speciālists. Tomēr, pēc viņa domām, varēja ari celt sērskābes fabriku, viņa brālis bija pamatīgs ķīmiķis, kuram fabriku varētu pilnīgi uzticēt. Iz�ķirības bridis varētu nākt tikai tad, kad Klermongs pārliecinātos par to, kur� no abiem projektētiem veikaliem modinātu kapitālistos uzticību un būtu ienesīgāks. Par �o jautājumu pārdomājot, Klermonga skats krita uz vēstulēm, kuras priek� viņa uz galda atradās. Viņ� atplēsa vienu no tām. Tas bija ielūgums uz viesībām no Roberta Landena.

� �Brangi!� viņ� domāja. �Noie�u turpu. Būs interesanti ar �o kungu tuvāki iepazīties!�

Klermongs sen. vēl to pa�u dienu uzmeklēja Gross jaunkundzi. Viņ�, gar sava veikala lietām nodarbodamies, nebija pat zinājis, ka Gross jaunkundze bija anga�ēta Rīgas pilsētas teātri.

�Jūs, Klermonga kungs, �e!� Gross jaunkundze iesaucās, viņam pretī steig�us salonā ienākot.

^lt Jā, dzīvoju jau labu laiciņu Rīgā!� viņ� teica un noskūpstīja dziedātājai roku, kura viņam to mierīgi atļāva.

�Es priecājos no visas sirds, jūs �e redzot,� dziedātāja runāja ar manāmu un patiesu prieku, �man �e Rīgā paliek garlaicīgi! Vai zināt, es �e neatrodu tādu ļau�u, kādi man patīk, un tāpēc jūtos no jums patīkami pārsteigta.�

�Cienīgā jaunkundze, jūs man glaimojiet!�

�Nē, jūs tie�ām darāt mani laimīgu! Lūdzu, apsē�aties!� Gross jaunkundze smaidīja tik mīļi, ka Klermongs jutās uzvarētājs.

�Es �e Rīgā uzsāku veikalu, kurs man veicas ļoti brangi.

Esmu fabrikas līdzīpa�nieks un direktors.�

�Es jums no savas puses novēlu visu labu!�

�Pateicos, cienīgā jaunkundze! Bet vai es jūs netraucēju?�

�Nē, man vēl ir laika. Teātrī jāieronas ap se�iem. Vai jums kas sevi�ķs uz sirds, Klermonga kungs?�

�Vairāk nekas, kā tikai es jūs gribēju vaigā redzēt!� Klermongs smaidīdams teica.

Gross jaunkundze nosarka.

�Ko jūs, Klermonga kungs, gribējāt ar to sacīt?�

�Tikai to, ka es jūs nevaru aizmirst!� Klennongs teica. Viņ� juta, ka viņ� meloja, un arī nosarka.

�Bet man vēl tomēr kas ir, ko teikt...�

�Lūdzu, lūdzu!�

�Atvainojiet, cienīgā jaunkundze, ka es iedro�inos jūs jautāt... Jūs pazīstat Robertu Landena kungu?�

�Jā, tā pavir�i!�

�Viņ� nāko�ā ceturtdienā izrīkos lielas viesības. Vai drīkstu zināt, vai jūs arī esiet ielūgti?�

�Man ir tas gods...�

�Tā!... Nu tad es gribēju lūgt... Jā, arī es esmu pie Lan-deniem ielūgts. Es noie�u turpu, bet, lūdzu, cienīgā jaunkundze, izliekaties, it kā kad mēs nebūtu pazīstami!�

�Kāpēc tā, ja drīkstu zināt?...�

�Nu, es jums teik�u patiesību... Tas attiecas uz veikala lietām. Landens ir liels dāmu draugs. Viņ� varētu tapt greizsirdīgs...�

Klermongs smējās. Viņam viņa pa�a runa izklausījās smieklīga. Arī Gross jaunkundze sāka smieties.

�Nu, kas par to?� dziedātāja jautāja.

�Man ar Landenu jānoslēdz svarīgi veikali.�

�Un jūs mani gribat dabūt par aģentu!� Gross jaunkundze it kā apvainota, izsaucās. Klermongs juta, ka viņ� bija gājis par tālu. Viņ� mēģināja to atkal pārlabot un proti, ar viltību.

�Ja es jums esmu nepatīkams, tad atvainojos un negribu cienīgo jaunkundzi vairs tālāk apgrūtināt.�

Klennongs taisījās aiziet. Bet īstenībā viņ� to negribēja. Gross jaunkundze �o izturē�anos ņēma nopietni. �Lūdzu, paliekat,� viņa teica gandrīz lūdzo�ā balsī.

Klennongs uzgavilēja. Viņ� sajuta, ka tam pār sievietēm bija sevi�ķa vara.

�Es jums labprāt bū�u palīdzīga,� viņa turpināja, �man būtu sevi�ķs prieks, ja jums, Klermonga kungs, izdotos noslēgt veikalu ar Robertu Landenu.�

�Ja tā ir jūsu nopietnība,� Klermongs, atkal nosēzdamies un cilindra dibenu bungodams, teica, �tad es jums būtu daudz, daudz pateicības parādā. Jums jāizliekas un jāizturas tā, it kā kad jūs mani pie Landeniem pirmo reizi redzētu...�

�Es jums to apsolu.�

�Es jums sirsnīgi pateicos!...�

Viņi vēl brīdi tērzēja par teātri Minhenē, par vasaras iespaidiem. Tad Klermongs atvadījās no dziedātājas, kura viņam aizejot uzmeta dedzīgu skatu uz cēlo, skaisto vīrieti.

Vakarā Klermongs devās pie Feila, lai tam atstāstītu sarunu ar Gross jaunkundzi.

Vienpadsmitā nodaļa

PĒC ilgāka laika bija pie Landeniem sarīkotas atkal viesības. Vecie kroņa lukturi spo�ināti atkal mirdzēja. Un vecais Fricis staigāja pa�apzinīgi frakā caur daudzām vaļējām durvīm, rīkodams dienestniekus drīz ķēķī, drīz pagrabā. Gan, pēc viņa uzskatiem, agrāki viss bija daudz labāki bijis, tomēr viņ� bija pārliecināts, ka �oreizējās viesības pārspēja spo�uma, jautrības un viesu da�ādības ziņā visas citas agrākās. Pie galda krusttēvs Landens apsveica īsā runā viesus. Nāca no viesu puses pāris laimes vēlējumu Zelmet kundzei kā mājas mātei, Roberta Landena kundzei, pa�am Robertam, kur� uzsauca augstas laimes Rīgai un viņas māksliniekiem. Pēc vakariņām jaunākie viesi � dāmas un kungi koncentrējās salonā. Vecākie kungi biedrojās krusttēva Landena istabās pie kar�u galdiem, un vecākās dāmas baudīja saldumus un �okolādi vai kafiju � zināms, Zelmet kundzes istabās. Jaunie�i dancoja pie klavieru mūzikas. It īpa�i Almai kā jaunajai mājas kundzei nācās bie�i lidot pa salonu, klausīties da�ādās tuk�ās frāzēs un glaimos, jo kavalieri to prata uz vislabāko. Un viņai tas visai patika. It īpa�i viņas patik�anu iemantoja Klermonga kungs, kura dejas tehnika bija apbrīnojama un kura runā patiesība ar fantāziju griezās krāsainā, klausītāju apburo�ā virpulī.

Nāca poļu mazurka. Roberts anga�ēja Gross jaunkundzi, Klermongs sen. Almu. Kaislīgais dancis visus dancotājus ļoti uztrauca. Viņi dancoja, it kā kad tie piepe�i būtu prātu zaudēju�i un kāda liela, apslēpta vara tos dzītu lēkt, līdz kamēr tie sviedros piekusu�i elsa un tad klanījās dziļi, dziļi pret dāmām. Arī Roberts, kur� citādi nemīlēja dancot, �oreiz ņēmās kā eksaltēts muhamedāņu fanātiķis, kā opijā apreibis turku dervi�s. Kur vien tikai vērās, visur mirdzēja kaislībā iekaisu�as acis, un mūzika drīzi līkumaini, drīz bultvīzīgi �āvās skaņām aug�up un atkal krita, un, likās, skaņas kā piekusu�i kauli drebēja, nevarēdami sasniegt mieru un atpestī�anu.

Cilvēks, par danci tu vari smieties, bet viņu izskaust tev nebūtu vajadzīgs. Jā, tu viņu neiespētu izskaust. Ir jau tak visa dzīve, visa kustība cits nekas kā briesmīgs, kaislīgs dancis, kurā kokus gā�o�ais viesulis mainās ar visdziļāko, �ausmīgāko klusību. Un, kad nāk ziedoņa karstā saules trīce, kad dunduri, odi un mu�as spārnoti kā mazi dūco�i gari un gariņi lai�as pa gaisu, tad pat mierīgi ragu lopi lai� vaļā savu baletu � brīvai dabas mūzikai atskanot. Un, cilvēks, vai tu būsi prātīgāks, ja tu, acis piemiedzis, kā Fausts sēdēsi caurām naktīm pie apputēju�ām grāmatām un gribēsi izzināt dabas un Dieva noslēpumus? Tajā gadījienā, ja tu pie tam nezaudēsi prātu, tu nelaikā dabūsi drebo�us ceļus, līku muguru un miroņa galvas skatu... Nē, danco, danco, kamēr svīsti, kas visai veselīgs, kamēr tavi ideāli krūtīs sitas pieri pret pieri, kamēr tie sadrūp un sa�ķīst par pierādījumu tev; mazais cilvēka bērns, ka tie ir tuk�i nieki...

Roberts Gross jaunkundzi neizlaida visu vakaru iz acīm. Gross jaunkundze atkal Klermongu. Un arī Alma bija �ovakar � pavisam piemirsuse, ka tā ir apprecēta sieva, kura pēc kristīgās baznīcas iera�ām savam vīram pielaulāta, lai tie būtu viena miesa un viens gars. Roberta un Almas gari bija �ķirti. Roberta gars aplidoja slaiko dziedātāju, kuras �ķelmīgās actiņas, gai�ie zelta mati rādījās būt tas vispilnīgākais, ko dabas māmuļa radījuse. Glu�i tāpat Gross jaunkundze domāja par Klermonga sen." kunga piīnbārzdu, jaunības valgumā spīdo�iem matiem un viņa spēcīgo, vīri�ķīgo kustē�anos. Un Alma, kura pēc visiem tagadnē pazīstamiem pilsoņu pedagoģijas paragrāfiem bija audzināta, lai velns nesētu niknu zāli starp viņas kvie�iem, tomēr grēkoja, lai gan ar bailīgi puksto�u sirdi. Jā, viņa pat gribēja bēgt, atstāt salonu, noslēpties savā buduārā, raudāt un no�ēlot savas domas, bet kā gan viņai tas �ovakar būtu iespējams? Jāpaliek par �slimu�, jākrīt varbūt ģībonī? Bet tad jau draudzenes tai berzētu pieri ar odekolonu vai etiķi, ārsts taustītu rokas pukstu un mammiņa bez �ēlastības pilinātu kādas drapes viņas sārtajā mū�iņā. Nē, jāpaliek tepat un jādzīvo conime il faut!

Pēc poļu mazurkas tika dancotājām un dancotājiem pasniegti saldumi un vīns. Pa �o laiku Roberts starp viesiem iznēsāja Vēsti, ka tagad nāk�ot muzikāliski, dziesmu un recitatīvi priek�nesumi, uross jaunkundze esot ļāvusēs pielūgties dziedāt kādas dziesmas. Tagad visās istabās sarunas apklusa. Un beidzot Roberts pieveda Gross jaunkundzi pie klavierēm, lai pats viņas dziesmu pavadītu. Gross jaunkundze bija izvēlējusēs �ūmaņa dziesmu �Tu mana dvēs�le, mana sirds!�. Roberts dziesmu pavadīja glī�i. Kad dziesma beidzās, nāca aplausi. Gross jaunkundze dziedāja vēl. Nāca atkal aplausi. Tie aprima. Visi iesāka sarunāties. Un nu arī Roberts atrada izdevību teikt da�us glaimus dievinātajai dziedātājai.

Gross jaunkundze iedomāja, ka tagad būtu laiks runāt ar Robertu Landenu Klermonga veikala labā. Bet Feila plānu, kuru Klermongs viņai bija atstāstījis, viņa atrada priek� sevis par nederīgu. �ajā ziņā viņa cilvēka dvēselē ieskatījās dziļāk nekā Feils un Klermongs un noskārta, ka Roberts Landens bija apdāvināts ar tik mīkstu un labu sirdi, ka no viņa sarīdī�anas ar krusttēvu Landenu nebija ko domāt. Bez tam tas, pēc viņas domām, nebija nemaz vajadzīgs. Arī Landens sen. bija pret Gross jaunkundzi visai laipns. Un vai tad nevarēja kļūt ar labu pie mērķa? Gross jaunkundzei bija vairāk dāmas pazīstamas, kuras, mākslinieces būdamas, bija ar saviem kapitāliem piedalīju�ās pie da�ādiem veikaliem. Viņai nu gan pa�ai bija tikai maziņ� kapitāls, bet aiz viņas ta�u slēpās Klermongs.

�Landena kungs, man ar jums būtu jārunā visai nopietns vārds, bet varbūt citā reizā � �odien jums maz vaļas!� Gross jaunkundze teica.

�Nē, lūdzu, cienītā jaunkundze, tūliņ izteikt savu vēlē�anos! Es esmu gatavs jums katrā laikā pakalpot!� Roberts dedzīgi iesaucās.

�Bet lieta ir par daudz nopietna. Viņa traucētu jūsu jautrību, jo tā attiecas uz veikalu!�

�Uz veikalu... Nu, vienalga, es jūs lūdzu, runājat tikai...�

�Redziet, Landena kungs! Es pate esmu kaislīga uz veikalu, it īpa�i uz fabrikām, lai gan �ajā ziņā neesmu kārtīgi par visu mācīta. Es zinu, jūs esiet ļoti bagāts, Landena kungs, un tāpēc man būtu ļoti no svara piedabūt, jūs par līdzdalībnieku pie kādas jaunceļamas fabrikas.�

�Jūs? Jūs, cienītā jaunkundze, gribat dibināt fabriku?�

�Jā, es gribu!�

�Uz cik lielu kapitālu jūs no manas puses cerējāt?�

Gross jaunkundze pārdomāja. Viņa īsti nezināja, cik daudz kapitāla priek� lielākas fabrikas dibinā�anas vajadzēja, tātad arī nevarēja acumirklī noteikt, cik daudz varētu uz katru dalībnieku rēķināt. Bet viņa ilgi ne�aubījās un dro�i sacīja:

�200 000 rubļi no jūsu puses būtu varbūt iespējami...�

�Kāpēc nē! Tik daudz Landenu firma varētu katru acumirkli izmaksāt. Bet man tomēr jāzina, kas tā par fabriku un kur� būs viņas tehniskais vadītājs!�

Atkal Gross jaunkundze bija nelaimē. Kas tā par fabriku, kuru Klermongs gribēja nodibināt, no tā viņai nebija ne vēsts! Bet nu vairs nevarēja ilgi par to domāt. Minhenē, jauns skuķēns būdama, viņa savu krusttēvu daudz rei�u bija apmeklējuse fabrikā, kurā tas bija vadītājs. Tā fabrika nebija nekas cits kā pla�i iekārtota alus un iesala darītava. Uz labu laimi viņa teica:

�Es domāju, ka nekas Rīgā neatmestu tik labu peļņu kā krietna alus darītava!�

Gross jaunkundze pie tam pasmējās.

�Atļaujiet, cienītā jaunkundze, lai es pārdomāju,� Roberts runāja.

�Saprotams, ka jūs nevarat tūliņ dot man saw roku. Bet acumirklī jau nav vajadzīgs �o fabriku dibināt.�

Viņa iedomājās, ka Roberts varētu aptaujāties pēc citiem nodomātā veikala dalībniekiem un vēl reiz atkārtot savu ziņkārību, kur� lai būtu fabrikas tehniskais vadītājs. Viņai katrā ziņā vajadzēja izlikties, ka tā ar Klennongu tikai �odien iepazinu�ās, lai pēdējais nekristu Landena aizdomās, ka tas izlieto Gross jaunkundzi sev par ieroci.

�Landena kungs, es domāju, ka �odien par veikala lietām runāt būtu traucējo�i. Es lūdzu mani atvainot, es biju iesācēja... Bet, lai noziegumu iznīcinātu, tad es par sodu uzņemos vēl dziedāt ��ēlastībasāriju� iz Meijerbera �Roberta�...�

Viņa smīnēja, bet Roberts nodrebēja.

�Vai tā ir ironija, kas zīmēta uz mani,� Roberts domāja, �jo ��ēlastības ārija� attiecas uz laulātiem draugiem, kuri tiek caur velni�ķīgu varu �ķirti.�

Viņ� lūkojās pēc Almas, bet tā nebija nekur salonā redzama.

�Kas jums kai�, Landena kungs?� Gross jaunkundze jautāja un piestājās Robertam tik tuvu klāt, ka tas iedomājās sajūtam viņas pilno krū�u elpu, viņas sārto lūpu karstumu. Ro�ainā smar�u viela, ar kuru dziedātāja savas drānas bija apslacinājuse, viņu vai pavisam apreibināja.

�Jūs dziedāsiet, cienītā jaunkundze?� viņ� stomījās. �Varbūt vēlaties, lai kāds cits no viesiem jūsu dziesmu pavada!�

�Nē, lūdzu jūs pa�us... jūs pavadat ar tādu līdzjūtību, ka man vai brīnums...�

Un viņa uzsāka ��ēlastības āriju�, kuru klausīties bija vai visi viesi sanāku�i salonā. Pat vecais sulainis Fricis, kur� ēdamā istabā paslepeni klausījās, slaucīja acis, kad dziedātāja bija beiguse.

Bet Zelmet kundze un Alma, kuras kādas tre�ās dāmas pavadniecībā salona kaktā zem kuplas palmas sēdēja, savilka savas mīkstās rociņas cietās dūrēs, jo viņas jau sen bija novēroju�as, cik dedzīgus, kaislīgus skatus Roberts uzmeta Gross jaunkundzei.

�Sai dāmiņai nevar nekādā ziņā būt krietna pagātne,� Zelmet kundze dusmīgi �ukstēja tre�ajai dāmai, �lūk, cik brīvi viņa izturas pret manu meitas vīru!... Nē, tādus viesus ielūgt... Ne par ko vairs tādas dāmiņas neielūgsim... Un Roberts ir vīrietis � jauns.,, nepra�a... Nē, ko gan ļaudis nesāks runāt...�

Roberts to visu it labi zināja. Viņ� zināja, ka Almas un Zelmet kundzes labās rokas ir acumirklī pārvērtu�ās mazās dūrītēs. Viņ�, kad viesi bija aplaudēju�i un izteiku�i abiem interpretiem atzinību, noveda Gross jaunkundzi uz viņas krēslu, atvainojās un atstāja salonu, lai varētu netraucēti pavadīt brītiņu savā darba istabā. Bet uz turieni viņam bija jāiet gar istabas durvīm, kurā krusttēvs ar saviem draugiem mēdza kārtis spēlēt un kūpināt cigārus. Istaba pa kungu prombū�anas laiku salonā tika pa�u laiku vēdināta. Vēsums plūda patīkami gar Robertu iz vaļējiem logiem uz koridoru. Viņ� iegāja krusttēva istabā. Pie loga stāvēja dienestmeita, kura Robertam ienākot aiztaisīja logus.

Roberts uz kar�u galda ieraudzīja bro�ūru.

�Kā savienot Āfriku ar Ameriku? Studija no cand. Vītola.� Roberts ar lielu interesi lasīja. Pirms viņ� varēja bro�ūrā ieskatīties tuvāki, kad krusttēvs līdz ar vairākiem kungiem ienāca ātri istabā.

�Rauj viņu velns, �o Stimmbenderi, ar visu viņa bļau�anu,� kāds resns kungs smējās, nosēzdamies laiski pie kar�u galda. Iz salona caur koridoru varēja dzirdēt Stimmbendera dziedā�anu, no kura balss vai visas sienas trīcēja.

�Sakāt, Landena kungs,� resnais kungs teica, �kad �is koncerts beigsies? Man jau sen diezgan.�

Roberts, bro�ūrā iedziļinājies, it kā nekā no jautājiena nedzirdēja. Tad resnais kungs uzrunāja Landenu sen.:

�Nu, vai neiesāksim?�

�Krusttēv, �ī grāmatiņa ir tavs īpa�ums?� Roberts Landenu sen. jautāja.

�Mana. Vītols to man pa pastu piesūtījis. Nupat pārrunājām par Vītola brangām idejām. Vai zini ko, Robert, viņa ideja izklausās gan par daudz fantastiska, bet lieliska un varbūt iespējama!�

�Kāda ideja?�

�Dresēt vai iekārtot korāļu dzīvnieciņu darbības virzienu tā, ka tie sāktu mūrēt dambi starp Āfriku un Ameriku. Korāļu dzīvnieciņi ir uzcēlu�i veselas salas iz visdziļākās jūras. Atliktu vienīgi tagad izpētīt viņu dzīvi tuvāk un tad mēģināt viņus dresēt... Var būt, ka izdotos...�

�Kur Vītols tagad atrodas?� Roberts ar dzīvu interesi jautāja.

�Acumirklī Ziemeļ-Vakara-Āfrikā. Viņ� lūdz adresēt uz Madeiras salu, uz kāda angļu lorda Kembeļa mui�u, kur� esot dabas pētnieks un ar kuru Vītols esot iepazinies Londonā kādā dabas pētnieku sēdē...�

�Daudz laimes jānovēl �im Vītolam,� noteica Roberts, �vai atļausi man, krusttēv, �o bro�ūru izlasīt?�

�Lūdzu, lūdzu!...�

Un vecie kungi sēdās atkal pie kar�u galda. Resnais kungs jauca kārtis un piezīmēja: �Drusku par traku gan tas izklausās: dresēt dzīvnieciņus, lai tie mūrē dambi starp Āfriku un Ameriku... На, ha, ha!�

Viņ� smējās. Citi kungi smējās arī. Tikai abi Landeni palika nopietni.

�Un tomēr �is Vītols ir katrā ziņā jāpabalsta ar lielāku summu! Vai nē, Robert?� krusttēvs teica.

�Saprotams, katrā ziņā!� Roberts dzīvi iesaucās, iebāza bro�ūru frakas krū�u kabatā un izgāja. Domās nogrimis vai ar instinktu, Roberts, uzkāpis pirmajā stāvā, iegāja Almas buduārā. Viņ� satrūkās, kad atrada Almu uz zofaja sēdot un raudot.

�Kas tev, sieviņ?� viņ� jautāja un gribēja nosēsties Almai līdzās. -

�Ej, es tevis negribu vairs ne redzēt!� viņa spiedza.

�Ko tad es esmu noziedzies?�

�Ap Gross jaunkundzi tu lakstojies, jā, vairāk nekā lakstojies. Visi jau par to runā. Un man aiz kauna vai zemē bija jālien!�

�Un ap tevi lakstojās Klermongs,� Roberts pikti atcirta, �bet man tas vienalga!�

�Es darī�u sev galu,� Alma vaimanāja, �es nonāvē�os, ja ne ar morfiju, tad ar strihnīnu!�

�Nu, nu, nepārsteidzies, Alma! Cik ātri tavas jūtas mainās...�

�Nerunā, tu esi slepkava! Tu esi mani padarījis tik nelaimīgu, tik nelaimīgu!�

�To es tev, Alma, teicu... Es tevi brīdināju no mūsu �laimes�. Es tev teicu, ka nāks reiz viņa, �ī lielā nelaime. Un lūk, nu viņa ir �eitan.�

�Jā,� Alma dvesa, �visa mana jaunība, visa mana dzīve aiziet postā... Tu mani nicini un mīlē citu...�

�Kuru tad?�

�Gross jaunkundzi! Es varu uz to zvērēt!� /

�Jā, Alma, ļaujies, lai ar tevi runāju prātīgi...� Roberts drebo�ā balsī teica.

�Runā,� viņa atcirta, �runā, cik tev uziet!�

�Alma, es negribu melot! Es tev teik�u patiesību: es mīlu Gross jaunkundzi!...�

Alma iekliedzās un nokrita Robertam pie kājām.

�Neej prom no manis, paliec te, viņa ir velns, �ī dziedātāja!�

�Mīļā Alma, es gribētu tev palikt visu mū�u uzticams vīrs, bet es nevaru... Dievs mani ir tādu radījis!�

�Jā, Dievs...� Alma �ņukstēja, �es viņu lūdzu un mīlēju... Bet nu es vairs nespēju lūgties... Man trūkst spēka atrast izeju... Redzi, ko līdz, ka es esmu pie tevis un tu pie manis, ka mēs viens no otra tomēr sirdīs esam �ķirti, ka mums trūkst mīlestības vienam pret otru...�

�Un tu ta�u mani tā reiz mīlēji, teicies, ka mani mīlot neizsakāmi!� Roberts sāpīgi smējās.

�Tas bija!... Arī es tevim negribu stāstīt melus... Ari es tevis vairs nemīlu... Man viss vienalga, es tev izteik�u visu. Nē, es tomēr nevaru! Tas ir ļauns sapnis, grēks! Ak, bagāti mēs esam, bet kāds lāsts ir savienots ar mūsu bagātību...�

�Alma, es tev teik�u! Tagad būsim abi varoņi, pārrunāsim, pārdomāsim it labi visu! Nāc tagad atpakaļ pie viesiem. Es teik�u, ka tu jūties mazliet slima. Tad viesi ari sāks doties mājās... Un mēs varēsim abi netraucēti pārdomāt, ko iesākt, kā dzīvot. Tu tak esi manas bērnības draudzene, manas jaunības likteņa lieciniece!�

Viņ� noskūpstīja Almas vaļējo mutīti. Viņa atstūma Robertu lēni, bet cie�i no sevis un piegāja pie spoguļa. Alma mēģināja smaidīt. Tas izdevās viņai glu�i labi. Viņa ie�ļāca sev sejā mazliet odekolona, iepūderējās, sakārtoja frizūru un garderobi.

�Nu iesim,� viņa sausi teica.

�Nu redzi!� Roberts iesaucās un gribēja pasmieties, bet smiekli aprima uz viņa lūpām. Lūpas tam nervozi raustījās. Pirmo reizi viņ� sajuta, ka tas bija padarījis briesmīgu grēku, precēdams savu māsīcu Almu.

Roberts ar Almu nokāpa lejā. Alma pieķērās pie Roberta. Abi gribēja izrādīt, ka nekas sevi�ķs, nepatīkams viņu starpā nav gadījies. Bet te Alma piepe�i koridorā apstājās, iesāka pie visas miesas drebēt. Salonā atkal dziedāja. Un dziedātāja bija Gross jaunkundze. Alma izrāvās no Roberta rokas un ātri pa koridoru aizsteidzās pa trepēm. Roberts uztraukumā nezināja, ko darīt. Sastingu�iem ceļiem viņ� iegāja salonā un nogaidīja, līdz Gross jaunkundze beidza. Tad viņ� drebo�ā balsī aizbildināja savu kundzi, ka tā esot piepe�i saslimuse un nevarot vairs savu pienākumu pret viesiem izpildīt. Izcēlās vispārīgs uztraukums. Zelmet kundze, glu�i sajukuse, aizsteidzās pie meitas. Murevska kundze, kura ar Zelmet kundzi bija patlaban runāju�as par Almas dzīvi, gribēja doties Zelmet kundzei līdz, bet Roberts viņai aizstājās ceļā un teica: �Cienītā kundze! Manai sievai vajadzīgs vispirms miers! Lūdzu viņu netraucēt!�

Murevska kundze, it kā apvainota juzdamās, nekā neatbildēja un apsēdās atkal savā vietā.

Tagad agrākā jautrība sapulcē vairs neatgriezās. Mēģināja pat vēl dancot. Bet kungi, kuri kai�u istabā bija dabūju�i zināt, ka Landena kundze saslimuse, sāka runāt par māju.

Viesi beidzot sāka aizbraukt vai aiziet. Robertam vajadzēja palikt lejā un no visiem atvadīties. Beidzot viņam ienāca prātā, ka tas Gross jaunkundzi bija ar savu dro�ku atvedis, tātad viņa pienākums bija to atkal pārvest mājās. Tāļu jau nebija. To varēja maz minūtēs izdarīt.

�Vai mūsu zirgi piebraukti?� Roberts Frici jautāja.

�Vēl nē, cienīts kungs, bet es tūliņ teik�u!�

�Drīzi, drīzi! Pasteidzaties!� Roberts dusmīgi iesaucās un iesteidzās atkal salonā, kur Gross jaunkundze stāvēja viena pate, aplūkodama bildes pie sienām. Robertu ieraudzījuse, tā nāca viņam pretī un sirsnīgi teica: �Ļoti no�ēloju, Landena kungs, ka jūsu kundze saslimuse. Lūdzu, izsakāt viņai manu visdziļāko līdzju�anu!�

Roberts pasmīnēja un pateicās. Viņ� pie tam tā apjuka, nosarka un atkal nobālēja, ka Gross jaunkundze to skaidri novēroja. �ajā brīdī salonā ienāca vēl pāris kungu. Viens no tiem bija profesors Trendlers. Abi it dzīvi disputēja par Vītola bro�ūru.

�Bet kur tad jūsu krusttēvs?� profesors Trendlers Robertu jautāja.

�Velns viņu zina! � Roberts gribēja atcirst, bet savaldījās un teica: �Lūdzu, profesora kungs, viņ� pavada viesus... viņ� ir priek�iņā.�

�Vītols savā bro�ūrā ir pierādījis, ka tas tiklab maz pazīst da�ādu jūru ūdeņu raksturus, kā arī korāļu dzīvnieciņu dzīvi!� Trendlers sāņus uz kungu ar zelta brillēm teica, kur� rādījās, ari ja ne profesors, tad, vismazākais, kāds virs-skolotājs. Tas izlikās būt moderns gars un aizstāvēja karsti Vītola bro�ūru. Beidzot tie pamanīja, ka salons jau tiklab kā tuk�s. Viņi pateicās Robertam, ardievojās no viņa un no dziedātājas un aizgāja.

Roberts ar Gross jaunkundzi palika tikai divi. Abi klusēja. Gross jaunkundze domāja par Klermongu, kur� viens no pirmajiem bija aizgājis. Cik labprāt viņa būtu likusēs no tā pavadīties uz māju.

Fricis ienāca un pavēstīja, ka dro�ka gaidot. Tad Roberts izveda Gross jaunkundzi zem rokas, palīdzēja viņai uzvilkt virsdrēbes un iekāpt dro�kā. Roberts iesēdās dziedātājai pretī, Fricis aizsita durvis, un dro�ka aizripoja viegli, it kā �ūpodamās uz ar gumiju apvilktiem riteņiem.

�Vai jūsu kundze nopietni vāja?� Gross jaunkundze jautāja.

�Nervu kaite! Tas pāriet!�

�Ļoti no�ēlojami!...�

Roberts gribēja pateikties dziedātājai par viesību apmeklējumu, par dziedā�anu, bet viņ� nespēja gandrīz ne vārda izrunāt. Sievas liktenis viņu visai aizgrāba. �ajā brīdī viņ� nesajuta nekādas kaislības pret dziedātāju. Viņa tam izlikās vienaldzīga. Un viņ� par to pateicās Dievam. Izmisu�ā Alma stāvēja viņam garā priek� acīm.

�Nē, pasaulē vajaga būt kārtībai! Cilvēks nedrīkst likties sevi aizrauties no katras kaislības, no katrām jūtām. Es nu piederu reiz Almai. Un es gribu vienīgi viņai piederēt!...�

Drīz dziedātāja bija pārvesta mājā. Bet, kad tā Robertam roku spieda un viņ� liecās to skūpstīt, tad viņ� sajuta, ka tas ir pazudis un ka Gross jaunkundzei ir spēks locīt viņa ceļus.

Roberts taisījās iet uz veikalu, kad Zelmet kundze ienāca istabā un vēsi paziņoja, ka Landenu biju�ā grāmatve�a Feldmana kundze pagāju�ā naktī nomiruse. Robertam tas maz gāja pie sirds. Cilvēki mirst katru dienu, kas tur sevi�ķs. Viņ� Feldmana kundzes nāves gadījienu piezīmēja kabatas atmiņu grāmatiņā, lai laikā varētu piesūtīt Feldmaņiem kādu summu bēru izrīko�anai. Bet viņ� izbrīnējās, kad pacēla acis un redzēja, ka Zelmet kundze, ieņēmuse stingru stāvokli līdzās viņa rakstāmam galdam, Robertu dusmīgi uzlūkoja.

�Man ar tevi jārunā nopietns vārds, Robert!� viņa cie�i runāja un nosēdās Robertam pretī.

�Lūdzu!� Roberts ironiski atteica.

�Man kā tavai sievas mātei ir tiesība jautāt, vai tu mīli manu meitu jeb vai tu esi nezvērs, kur� gribi mani un Almu nelaimīgu darīt?�

�Es Almu mīlu, un to ta�u viņai vajadzēja zināt!�

�Viņa, nabadzīte, ir slima, un tu neej viņu pat ne apraudzīt!�

�Bet Alma negrib mani ne acu galā redzēt. Viņa ģībst, kad mani ierauga. Vakar viņa man iesita ar dūri!� Roberts teica.

�To tu esi pelnījis!�

�Tā? Nu tad, lūdzu, beigsim mūsu sarunu!�

�Nē, es gribu tikt ar tevi skaidrībā. Tu saki, ka tu mīlot Almu! Bet tu ej katru vakaru apciemot Gross jaunkundzi? Kāpēc tu samaksā �īs palaidnes rēķinus Zolmaņa konfek-ciju veikalā? Tu esi piekrāpis Almu---�

�Es viņu nekad neesmu gribējis piekrāpt... Bet Alma mani nedara laimīgu... Tas bija grēks, ka mēs apprecējāmies!�

�Tad tu atzīsties, ka tu nemīli Almu un skrej pakaļ citām sievietēm!� Zelmet kundze iekliedzās.

�Es Almu mīlu kā savu māsīcu, bet mīlēt tā, kājās to abas no manis paģērat, es viņas nespēju! Es nespēju � un ar to pietiek...�

�Tā, tā! Ļoti skaisti, ļoti skaisti!�

�Saki, knistmāt, vai tu tie�ām biji pārliecināta priek� manām kāzām, ka es Almu mīlu?�

�Tu esi par jaunu, lai es tev uz to atbildētu!� Zelmet kundze dusmās iesaucās. �Neaizmirsti to, ka es esmu vecāka kundze!�

�Tad tu man aizliedz runāt... Nu labi, es cietī�u klusu!�

�Ja tu, Robert, tiesām esi nelabojams, tad es paģēru no tevis un Almas �ķir�anos. Es to nekad neatļau�u, ka tu manu meitu apgānītu!�

�Es esmu ar mieru, lai notiek! �ķirti mēs jau īstenībā esam...�

�Neģēlis!� Zelmet kundze iesaucās, pacēla abas dūres pret Robertu un tad izskrēja ārā.

Nekad vēl Roberts nebija juties tik stiprs kā tagad. Viņ� sajuta pirmo reizi, ka tas ir vīrs, kura uzdevums ir cīnīties ar sievie�u muļķībām un nezinā�anu.

�Rauj viņas velns ar visu lielo mīlestību!� viņ� nodomāja un paņēma savu ādas rokas kuli, lai dotos uz veikalu.

Zelmet kundze uzmeklēja Almu, kura savā buduārā liekuļoja slimību. Drusku bālāka gan viņa izskatījās nekā alla�,�bet, lai varētu dusmoties, priek� tā viņai veselības bija vēl diezgan.

�Mamm, es uzmeklē�u �o Gross jaunkundzi,� Alma dusmīgi runāja, �es viņai teik�u rupjības acīs!�

�Nē, bērns, to tu vis nedarīsi! Tu �ai sievietei parādītu par daudz goda. Paliec mājā un pacieties, kamēr Roberts nāks un uz ceļiem lūgsies no tevis piedo�anu!�

�To viņ� jau gribēja darīt! Bet es viņu izraidīju, aizdzinu!�

�Viņ� nāks vēlreiz!�

�Bet vai tu, mammiņ, cerē, ka caur to es tik�u pie laimes. Viņa nolūg�anās ir niecīgs, gandrīz nekāds gandarījums. Es gribu būt laimīga...�

�Laimīgs, īsti laimīgs, bērns, nav �e pasaulē neviens!� Zelmet kundze svarīgi noteica.

�Kāpēc tad tu man to agrāk neteici?� Alma nervozi iesaucās un uzsvieda grāmatiņu, kuru tā rokā turēja, uz galdu ar tādu sparu, ka māte sabijās.

�Tu jau, kad Roberts vēl zēns bija, no viņa nekā laba nesagaidīji. Vēlāk tu viņu sauci par palaidni. Tu nekā krietna -viņa dzīvē neatradi, un tomēr tu teici uz mani: Alma, tev ir jāprec Roberts... Roberts ir smalka partija! Un te nu, lūk, ir smalkā partija!�

�Tātad tu, bērns, domā, ka es esmu pie jūsu nelaimes vainīga?� Zelmet kundze, it kā brīnumus redzot, jautāja.

�Vainīga? Es nezinu, kurs īsti ir vainīgs. Bet viens ta�u ir vainīgs!�

�Tas ir Landenu lāsts: precēt bez mīlestības un meklēt laimi ārpus savas mājas.�

�Un arī to tu tikai tagad man saki!� Alma kliedza. �To tev vajadzēja man daudz, daudz agrāki izstāstīt!�

�Kā es tev to varēju! Tu biji vēl jauniņa, nepra�a!�

�Ak nieki, mammiņ! Es jau kā skuķēns daudz ko nopratu, ko no manis slēpa un citādi iztēloja, nekā tas patiesībā ir. Robertu es tie�ām kaislīgi mīlēju un mīlu viņu vēl �odien. Bet viņ� ir pret mani auksts un mīl ar mani tikai prātot.�

^hJā, bet pie tam es ta�u neesmu vainīga!� Zelmet kundze izsaucās.

�Ak, tu mani tā atturēji no sve�iem kungiem. Tu mani vadāji tikai pie vecām dāmām. Kas tad man atlika? Tas tak ir sievie�u dabā iemīlēties kādā vīrietī, pat tai sliktākā, ja labāku trūkst tuvumā. Un bez tam tev vajadzēja mani atturēt precēt Robertu.�

�Nu, bērns, es domāju, jūsu abu nelaime ir vairāk tikai iedomas. Tev trūkst darba, un ari Roberts par maz strādā... Es runā�u ar krusttēvu. Krusttēvam liels iespaids uz Robertu... Katrā ziņā pasaule nedrīkst zināt, kāda jauno Landenu laulības dzīve...�

�Es Robertam labprāt visu piedotu, bet es nevaru... Es nevaru! Es redzēju nelāga sapni.�

�Kādu sapni?�

�Mēs bijām teātrī... sēdējām parketa lo�ā...�

�Kas - mēs?�

�Mēs: tu, es, Roberts un laikam ari krusttēvs... Uzveda �Minjonu�. Gross jaunkundze dziedāja Minjonas lomu, dziedāja tik aizgrābjo�i, ka publika sāka pat gavilēt... Te, ko ' tu gan domā, Roberts pārlec lo�ai pār malu, lec no krēsla uz krēslu, kamēr beidzot atrodas uz skatuves un apkampj Gross jaunkundzi, kura Robertu kaislīgi skūpsta... Un publika pie tam� kā traka, aplaudē un skaļiem kliedzieniem izrāda savu piekri�anu... Mammiņ, �is sapnis man rādījās tik dzīvi, dzīvi... Es vēl tagad viņu redzu!�

' �Nelaimīgais bērns!Zelmet kundze asarām acīs vilka Almu pie sevis un bu�oja tās pieri.

Abas dāmas ilgāku laiku raudāja.

Roberts, tirgotāju bir�ā vajadzīgās darī�anas nodarījis, iebaudīja pie Krep�a kafiju ar konjaku ar vislielāko ātrumu, baidīdamies, ka tik kāds nepiesēstos pie viņa galda un neuzsāktu veikaliskas sarunas. Viņa galva bija pilna ar da�ādām domām. Visas �īs domas koncentrējās ap Almu, kurai viņ� iz visas sirds līdzjuta. No �ķir�anās nevarēja būt ne runa. Jeb tad, ja tas notiktu, visai Landenu dzimtai vajadzētu izklīst, iz�ķirties, nobeigt veikalus un doties sve�umā, lai meklētu jaunus draugus, jaunu dzīvi. Bet tas Robertam likās būt neiespējami. Rīgu viņ� mīļoja tā, ka tam grūti būtu bijis no tās aizceļot un palikt uz visiem laikiem sve�umā. Nē, nē, grēks nebija vēl tik liels. Varēja jau vēl ar Almu izlīgt. Bet tad nu viņam katrā ziņā vajadzēja izdzēst Gross jaunkundzes bildi iz atmiņas... Un Roberts apņēmās buķeti, kuru tas vakar bija puķu veikalā priek� Gross jaunkundzes apstellējis, likt nenosūtīt. Viņ� izgāja uz ielas, pasauca ekspresi un lika tam puķu veikalā pateikt, ka �Landena kungs vairs nevēlas, lai Gross jaunkundzei nosūta buķetes uz viņa rēķina�. Roberts iedeva ekspresim savu karti ar piekodinājumu, lai tas puķu veikalā uzdod pagatavot citu buķeti un to piesūtīt �Almai Landena kundzei�.

Ekspresi samaksājis, Roberts iesēdās savā ekipā�ā un nelika vis braukt, kā bija parasts, uz fabrikām, bet uz Feldmaņu dzīvokli, kur� atradās labi patālu, Pēterburgas priek�pilsētā. Tur nobraucis, Roberts zvanīja lēnām un pacietīgi ilgāku laiku gaidya, kamēr tam atvēra durvis. Atvērēja bija jaunava, gadu deviņpadsmit vai divdesmit veca, bālu, bet pilnu seju un tum�iem matiem, skaistule vārda pilnā ziņā.

Redzēdama savā priek�ā grezni ģērbu�os kungu un uz ielas eleganto ekipā�u, jaunkundze bez kā vairāk lūdza Robertu ieiet vienkār�ajā salonā. Ar lielu izbrīnē�anos Roberts uzlūkoja jaunkundzi, kuras vaibsti tam likās būt pazīstami.

�Mani sauc Robertu Landenu... es nāku miru�ās Feldmaņa kundzes bēru dēļ... Ja nemaldos, tad man tas gods ar Feldmaņa jaunkundzi...�

�Nē, Landena kungs, mani sauc Bertu Lipert... Esmu miru�ās Feldmaņa kundzes māsas meita,� jaunkundze drebo�u balsi runāja.

�Ļoti priecājos, Lipert jaunkundzei.�

�No�ēloju, ka no Feldmaņiem nav neviena mājās, jo jāpo�as uz bērēm, kuras rītu notiks, tātad steig�anos ļoti daudz...�

�Zināms... saprotams, cienītā jaunkundze! Izsaku jums savu visdziļāko līdzju�anu...�

Viņ� satvēra jaunkundzes roku, kura sāka drebēt.

�Kas jums kait?� Roberts sabijies jautāja.

�Nekas, nekas!... Atvainojiet...� Lipert jaunkundze apsēdās un elpoja smagi.

�Ja es jūs traucēju, tad atvainojiet, cienītā jaunkundze! �e būs trīs simti rubļu, kurus Feldmaņa kundzes nāves gadījumā viņas meitu jaunkundzēm dāvināju uz bērēm. Lipert jaunkundze, būsat tik laipna un paziņosat jau iepriek� Feldmaņa jaunkundzēm un zēnam � acumirklī piemirsu viņa vārdu �, ka mans krusttēvs labprāt uzņemas, paklausīdams miru�ās Feldmaņa kundzes lūgumu, aizgādību un aizbildniecību par viņas vēl nepilngadīgiem vai vientuļi stāvo�iem bērniem. Bez tam ari uz manu laipnību viņi var dro�i cerēt...�

Lipert jaunkundze neteica ne vārda. Bailīgu skatu viņa lūkojās uz Robertu, kur� uzlika uz galda trīs simts rubļus un tad atvadījies aizbrauca.

�Cik savādi,� Roberts braucot prātoja, ��ai jaunajai dāmai tik uzkrīto�a līdzība ar maniem vaibstiem! Vai ari viņa to nemanīja? Kāpēc tā gan glu�i apjuka un tā baidījās? Nē, pasaulē jau var gadīties tuva līdzība, tik tuva, ka jābrinās...�

Bet, mājai tuvāki braucot, Roberta sirds sāka nekārtīgi, nevienādi pukstēt. Viņ� gribēja mazliet atpūsties un tad uzmeklēt Almu, mēģināt ar viņu ja ne tūliņ izlīgt, tad, vismazākais, virzīt viņas domas un sirdsprātu priek� sevis uz labo pusi. Gandrīz katru laulātu starpā atgadās lietas, kuras saceļ un vairo greizsirdību. Bet greizsirdība jau nava ienaids, bet spēks, kur� cauri lūko mīlestības īstenību. Tikai val�ķi un bezsirdīgi ļaudis nesajūt greizsirdības...

Dro�iem soļiem gāja Roberts uz Almas istabu.

Divpadsmitā nodaļa

CILVĒKAM nevajaga dzīvot garu mū�u, lai viņ� piedzīvotu brīni�ķīgas dienas. Ir dienas, kuras sajauc cilvēka prātu, kuras dod dzīvei jaunu virzienu, spēku vai arī padod vienu vai otru iznīcībai. Neskaitāmas dienas paiet, kurām nav gandrīz nekādas īpatnējas nozīmes, bet tad piepe�i uznāk kāda brīni�ķīga diena, kurā tavs liktenis atdzīvojas, tad liekas, it kā kad viss grozītos ap tevi, un vakarā tu esi vai nu varonis, kur� jūtas lepns un dro�s, vai arī sirdī sadragāts nabags, kur� liekas pazudis.

Roberts Landens dzīvoja jau ilgāku laiku no vienas dienas otrā, bez kā tas piedzīvotu lielas sāpes vai priekus. Ķildas ar Almu, nepatik�anas veikalā, tas viss bija ikdieni�ķs. Var dro�i sacīt, ka cilvēks daudz ko iepriek� sajūt, lai gan tum�i un nenoteikti. Diezin kāpēc, bet Roberts jau veselu nedēļu jutās nemierīgs un visai nervozs. Katra ēna viņu baidīja, it sevi�ķi viņ� jutās uztraukts, kad tas sāka domāt par tēva vēstulēm un citiem papīriem, kuri naudas skapja apak�ējā nodaļā sapakāti pelēja un kurus tas arvien baidījās cauri lūkot.

Kādā pēcpusdienā Roberts stāvēja atkal domīgs pie naudas skapja, kur� atradās tēva istabā. Naudas tur nebija, tikai papīri. Tēvs īsi priek� nāves bija savam brālim, Roberta krusttēvam, uzdevis skapja atslēgas tik ilgi uzglabāt, kamēr Roberts kļūtu pilngadīgs. Skapis bija aizzieģelēts. Kad Roberts sasniedza pilngadību, tad krusttēvs tam nodeva noslēpumainā skapja atslēgas. Roberts jau vairāk rei�u bija gribējis skapī atrodo�os papīrus cauri lūkot, bet it kā kāda neredzama roka to atturēja. Pa�ā virsū atradās vēstule, uz kuras stāvēja adrese: �Manam mīļam dēlam Robertam�.

Trīco�u roku Roberts atplēsa vēstuli un lasīja:

�Mīļais dēls!

Kāpēc mēs īsti pasaulē dzīvojam, tā mēs nevaram zināt. Vai mūsu dzīve stāv tie�ā sakarā ar dievības likteni, jeb vai mēs esam pavisam �ķirti no augstākām būtnēm un dzīvojam bez tālāka mērķa, kur� atrastos aiz kapa vārtiem? Es ticu, ka mūsu dzīve stāv kādā sakarā ar dzīvi aiz nāves un iepriek� dzim�anas. Viss jau ir pasaules telpās aprēķināts. Katra atoma forma, stāvoklis pasaules telpās, iek�ējais raksturs ir no pa�as mū�ības sākuma noteikts. Un tāpēc es par savu dzīvi esmu atbildīgs un arī neatbildīgs. Es atbildu par visu, ko esmu darījis, un cietī�u par saviem grēkiem sodu, bet kas atbildēs par mani? Kas savilka �os atomus manā tēlā? Kas sastādīja viņus tā, ka tie iztaisīja manu personu, radīja produktu, kur� atbildīgs par sevi, bet ne par saviem faktoriem? Es �os atomus nemeklēju bezgalībā! Es tiku dzemdēts. Man bija nu jādzīvo! Man gribējās ēst! Kāpēc? Ja es būtu pilnīgs radīts, tad man negribētos ēst, meklēt pēc barības vielām! Es ēdu, augu un gribēju kļūt pilnīgs, bet es tapu vecs! Vai lai es par to atbildu? Nē! Es sajutu savu nepilnību savā spēkā, kur� centās radīt jaunu līdzcilvēcību. Un es apkampu sievieti! Es saspiedu viņas krūtis vājas, es jutu pats sirdī sāpes, es gribēju dzīvot, dzīvot tā, ka būtu caur to izpildīts kāds augstāks uzdevums. Mans skats slīdēja no viena skaistuma uz otru. Vai lai es par to atbildu, ka mana dvēsele iekāroja skaistumu, ka mana sirds dzinās atdot savas asinis daiļuma nākotnei?... Nē! Un tomēr es gribu atbildēt par visu līdz ar visu! Visas pasaules saites saista ari mūs. Es jūtos brīvs un dro�s. Gan Dievs bauslībā saka: �Es piemeklēju tēva grēkus līdz tre�am un ceturtam augumam, bet tiem, kas manus bau�ļus tur, tiem daru es labu līdz tūksto�am augumam!� Bet kur� tad ir mūsu visu tēvs?... Dēls, pārdomā labi, pirms tu mani, savu tēvu, nolādi. Bet es zinu, to tu nevari! Es mantoju dzīves lāstu un atstāju tev viņu mirdams. Labprāt es viņu ņemtu sev nāvē līdz. Bet tas nav iespējams! Lasi �os papīrus un domā, domā!... Dēls, domā, cik brīni�ķīgi ir viss, viss!. ./Un nu beidzot es jūtu, ka manas kājas top aukstas. Es atdodu savus atomus dabai. Lai viņa tos ņem un dzen tālāk savu trako spēli, bet es mirstu!... Ar Dievu!

Jānis Roberts Landens.�

Roberts stāvēja kā sastindzis. Viņ� ieslēdza vēstuli naudas skapī. Ātri tas gribēja steigties ārā, svaigā gaisā, lai nedomātu nekā, jo prāti tam apjuka... Ko �ie tēva vārdi varēja nozīmēt?... Vai kāds tēva noziegums varēja caur �iem papīriem tikt atklāts?

Roberts satvēra platmali un gribēja iet un iet stundām, pārdomāt un atkal pārdomāt par visu, kā tēvs bija rakstījis, bet Fricis nāca tam pretī, nesdams kādu vizītkarti.

�Cienīgs kungs, kāda dāma vēlas ar jums runāt!�

�Berta Lipert,� Roberts lasīja un deva Fricim zīmi, lai tas dāmu iz salona noved uz viņa istabu. Roberts pats devās turpu papriek�u.

�Lūdzu, atvainojiet, Landena kungs, ka es jūs tik neparastā kārtā traucēju,� Berta stomījās, kad Roberts ar viņu bija apsveicinājies. Tālāk viņa nevarēja parunāt. Viņa juta lielisku smagumu galvā, jā, visā ķermenī.

�Lūdzu, apsē�aties, jaunkundze,� Roberts viņu uzaicināja, arī pats juzdams vajadzību nosēsties, kājas tam tirpa, un viņ� noslīdēja krēslā.

Labu brīdi viņi abi klusēja. Roberts lūkojās uz zaļgano grīdsegu, kurā bija iz�ūtas sārtas puķes un pūķi, kuri platām rīklēm apdraudēja Amoru. Amors slēpās aiz puķēm un uzvilktu stopu mērķēja bultu uz pūķi. �īs fantastiskās bildes pēc Berta uz brīdi aizmirsa savu

� apkārtni. Viņa pamodās tikai tad, kad Roberts klusā oalsī jautāja:

�Ar ko es jums, cienīgā jaunkundze, varētu-pakalpot?�

Neizsakāmas bailes sagrāba Bertu. Viņa gribēja aizsteigties, bet tai trūka spēka, un kā valgos krituse stirna viņa ar neizsakāmu �ēlumu lūkojās uz Robertu.

�Ak, cienīgs kungs, tas nevar būt, tas viss ir sapnis!� viņa � �ņukstēja.

�Vai jums notikuse kāda pārestība no manas vai manu veikalu personāla puses?� Roberts jautāja.

�Nē, nē, tas ir briesmīgi! Es negribu jūs satracināt. Ļaujiet man atkal iet!�

Viņa gribēja piecelties, bet Roberts to satvēra pie rokas un lūkojās viņai acīs.

�Es sāku nojaust,� viņ� klusā, drebo�ā balsī teica, �ak Dievs, un kāpēc es to agrāki nenojaudu!�

�Jūs ziniet, visu ziniet?� Berta, elpu aizrāvuse, jautāja.

�Es nojaudu... Jums ir ģīmja pantos uzkrīto�a līdzība...�

�Es esmu jūsu māsa, Landena kungs!�

Viņa piecēlās un gribēja steigties pie loga, lai to attaisītu.

Viņai bija vai jānosmok. Bet Roberts to satvēra un apkampa cie�i, cie�i.

�Mana māsa,� viņ� �ukstēja, �sveika, mana māsa!�

Asaras viņam sāka aumaļām plūst pār vaigiem. Arī Berta raudāja.

�Laid mani,� viņa lūdzās.

�Nē, tu paliec te! Tu esi mana māsa? Stāsti, stāsti man � kur tu līdz �im uzturējies?�

�Laid mani, esmu ārlaulības bērns!�

�os vārdus izteikuse, viņa sevī sajuta stipru rūgtumu, un �is rūgtums viņai deva dū�u.

�Es tevi gribēju vēl redzēt, gribēju tev izstāstīt, ka mums abiem ir viens tēvs.

Roberts nobu�oja vēl reiz Bertas vaigus, tad tas izsteidzās ārā un steig�us kāpa pa trepēm, lai uzmeklētu Almu.

Bez kādām ceremonijām viņ� atrāva durvis un sauca:

�Alma, nāc! Te ir mana māsa, viņa ir te!�

Tad smiedamies viņ� devās atkal pa trepēm lejā. Alma to noturēja par ārprātīgu. Baiļu sviedrus svīzdama, viņa steidzās Robertam pakaļ. �Dro�i vien Roberta slimība atkārtojas, viņam ir uznāku�as halucinācijas,� Alma nodomāja. Bet Roberta istabā tā tie�ām ieraudzīja sievieti melnās sēru drānās.

�Tā ir mana māsa... un te mana sieva!� Roberts gribēja abas dāmas vienu otrai priek�ā stādīt. �ajā brīdī viņ� tie�ām izskatījās nenormāls, sajuku�iem matiem, zvērojo�ām acīm. Viņ� gribēja satvert Almu, kura kavējās ar sve�o dāmu apsveicināties, un vest to pie Bertas, bet Alma uzmeta Robertam baido�u skatu un izsteidzās ārā.

�Redzi, mēs tomēr neesam brāļi un māsas. Mūsu tēvs ir mūs slikti audzinājis...�

�Nē, nē, es tevis neatstā�u. Tu esi mana māsa, un tevis neviens nedrīkst aizdzīt. Mans tēvs bija tevi apslēpis... Stāsti, kur tu uzturējies...�

�Jā, tāpēc es jau �urp atnācu. Es vispirms tevi gribēju sagatavot uz to caur vēstuli. Bet es apdomājos. Vēstule varētu nākt viegli cita rokās. Es gribēju, lai mūsu radniecība paliktu noslēpums tikai tevis dēļ, jo es biju nodomājuse atkal aizceļot. Pat manas māsīcas, Feldmaņa jaunkundzes, nezina, ka tavs tēvs ir arī mans tēvs. Mana māte pieņēma pēc tam, kad tavs tēvs tai ierīkoja dzīves vietu vispirms �enfē, pēc tam Stutgartē, citu vārdu. Visiem tika teikts, ka mana māte ir atraitne, kurai vīrs pēc pāra mēne�u laulības dzīves miris. Arī Feldmaņu famīlijā necēlās nekādas �aubas par to. Māte man noslēpumu atklāja, kad tā jau gulēja uz mir�anas gultas. �ī ziņa mani satrieca ne mazāk kā mātes nāves brīdis. Sve�ais kungs, kur� mūs Stutgartē katru gadu vismaz vienu reizi uz pāri dienām apmeklēja un kurs man bija jāsauc par krusttēvu, nebija nekas cits kā mans tēvs... Mēs ar māti dzīvojām labos apstākļos, naudas mums netrūka, jo, kā māte teica, �krusttēvs� priek� manis bankā noguldījis 30 000 markas zeltā...�

Berta apklusa. Viņa bija uztraukumā visai noguruse. Roberts to manīja. Viņ� pazvanīja. Fricis ienāca. Un Roberts pavēlēja ienest zelteri Un glāzi vīna. Berta ieņēma no vīna labu malku. Tas viņai deva mazliet stiprumu.

�Lūdzu, pastāsti man � kā tava māte aizkļuvuse uz ārzemēm, vai mans tēvs ar viņu �e Rīgā vai ārzemēs iepazinās?�

�Feldmanim, Landenu veikalu grāmatvedim, bijis reiz tas gods savu principālu saukt savā dzīvoklī par viesi. Tur mans tēvs iepazinies ar manu māti, kura uzturēju�ās toreiz pie māsas un vairāk nekā vienam vīrietim patikuse. Tava māte toreiz jau slimojuse. Caur Landena gādību mana māte tikuse pieņemta par Landena kundzes pavadoni uz ārzemēm. Pēc diviem gadiem pienākuse Rīgā Feldmaņiem ziņa, ka mana māte saderināju�ās ar kādu Lipertu. Bet tas viss bija tikai komēdija. Mana māte bija tapuse pa tam par Landena mīļāko. Un kāds Liperta kungs, kur� būtu manas mātes vīrs bijis, nav nekad dzīvojis... Noslēpumu dabūjuse zināt, es būtu māti nepiekususi lūguse, lai tā ceļo uz Rīgu. Bet viņa toreiz bija tik vāja, ka nespēja iz gultas piecelties. Tiklīdz tā tika apglabāta, kad es tūliņ sāku posties, lai atbrauktu �urp uz Rīgu. Rūgtas, domu pilnas stundas, jā, dienas es esmu pēc manas mātes nāves pavadījuse...�

�Nebēdājies, es bū�u tavs brālis, es tevi aizstāvē�u.�

�Es tev pateicos, Robert. Mana sirds ir it kā atvieglota. Pirms es aizceļoju, tad ļauj man vēl reiz ar tevi satikties. Es do�os atpakaļ uz Genfi, kur mana māte dus aprakta...�

�Es tevi pavadī�u līdz turienei... Jau sen esmu gribējis ceļot. Reiz pat izmeklēju sev pavadoni. Bet galu galā nekas neiznāca. Arī bagātais nevar katru reizi aizbraukt, kad tam tīkas.�

�Tagad es jūtos dro�a. Es domāju sākumā, ka tu mani aizdzīsi, kā citi to ar nelikumīgiem bērniem dara. Tu mani atzīsti par savu māsu, jā?�

Berta tik mīļi stiepa abas rokas Robertam, ka tas nevarēja atturēties tās nenoskūpstījis.

�Tu esi mana māsa... Bet nu iesim pie tēva papīriem, kuri arī laikam pa otru lāgu man atklās �o noslēpumu. Proti, tēva naudas skapī, kuru es vairs nemaz vai ļoti reti lietoju, atrodas vēstule un papīri, kuri satura noslēpumu. Tūliņ pēc pilngadības sasnieg�anas man bija tiesības �os papīrus lasīt, bet es to neesmu darījis, izņemot vienu vēstuli, kura man bija adresēta. �o vēstuli es nupat priek� kādām pāra stundām atplēsu. Un te ienāci tu... Tagad iesim un pārliecināsimies, ko noslēpumainie papīri satura,..�

�Bet varbūt tie attiecas uz ko-citu!� Berta ieminējās.

�Nē, tas nevar būt. Iz rindiņām, kuras es izlasīju, varu dro�i slēgt, ka vēstules attiecas uz sakaru starp tavu māti un manu tēvu. Iesim...� %

Roberts, kā visi nervozi cilvēki, gribēja tūliņ vai visu izdarīt, kas tam �ajā lietā būtu darsftns. Viņ� noslēpumu gribēja atklāt tūliņ arī krusttēvam un citiem dzimtas locekļiem.

�Iekams es tēva papīrus neesmu izlasījis, es negribu spriest, vai �ie tēva apslēptie darbi ir noziegums vai ne,� Roberts, kā aktieris komēdiju spēlējot, runāja. Viņi iegāja vecā Landena istabā. Apzeltītais galda pulkstens stāvēja mierā. Viņ� rādīja to stundu, kad vecais Landens bija aizvēris acis uz mū�īgu dusu. Pie sienām atradās pelēkas veclaiku bildes: tēlojumi iz �ētes �Vertera�,. �Lapsas Kūmiņa� un �Hermaņa un Dorotejas�. Vecais Landens bija liels �ētes mūzas cienītājs bijis. Viņa kaislības stāvēja tuvā radniecībā ar �ētes kaislībām. No �īs dienas Roberts bildes tēva istabā uzlūkoja ar citādu skatu. Viņ� tām deva vietēju vēsturisku nozīmi. Tikai Grietiņas tēla te trūka. Un Robertam izlikās, it kā kad tas Grietiņas bērnu būtu ievedis vecā Fausta istabā.

Roberts atslēdza naudas skapi un izcēla iz tā veselu paku vēstuļu. Paku atraisot, viņa rokas drebēja, un nemierīgu skatu viņ� raudzījās uz Bertu, kura aplūkoja bildes iz �Vertera�. Bertai bija tā ap sirdi, it kā kad tā atrastos tēva mājās pēc tāla, tāla ceļojuma un nu varētu baudīt dzimtenes laimi pēc patik�anas. Klusiņām viņai sāka asaras līt par to, ka viņa bija bārenīte. Nekad viņa vēl nebija sajutuse tik stipri �o savu bāra stāvokli kā �odien, kur tā uzmeklēja sava tēva dēlu.

�Te, klausies, māsiņ!� Roberts sauca, atlocītu papīra lapu rokā turēdams. Bet, pirms tas lasīja, viņ� aizslēdza durvis. Aiz rokas satvēris Bertu, viņ� to vilka uz dīvāna, aptvēra labo roku viņai ap viduci un sāka lasīt. Bertai tas bija neparasts. Viņa nosarka un nezināja, ko darīt.

�Nebīsties, es esmu tev brālis!� Roberts teica, un tad viņa nomierinājās.

��Mans mīļais dēls!� Roberts atkārtoja otru reizi, iesākdams lasīt tēva piezīmi, kura bija vēstulei pielikta. �Kad �īs rindiņas nāks tavās rokās, tad es jau dusē�u kapā. Mans gars būs Augstā Soģa priek�ā. Apmierinājies tāpēc un lasi visas �īs vēstules ar apdomu jeb, ja tas tevim izliekas par daudz, tad, vismazākais, kādas. Un, kad tu esi par manu sakaru ar Annu Elcberg, sauktu Anna Lipert, skaidrībā..-�Redzi!� Roberts dzīvi iesaucās. ��ie papīri tie�ām attiecas uz tavu māti un tevi...� � �tad uzmeklē, es tevi no visas sirds lūdzu, uzmeklē, vismazākais, tavu māsu, ja es tā viņu drīkstētu tavā klātbūtnē saukt. Manu un Annas Elcberg bērnu sauc Bertu Lipert. Viņa uzturas vai nu Genfe, vai Stutgartē. Bet es vēlētos, ka viss �is notikums paliktu dzimtas noslēpums. Klātpieliktās vēstules vari iznīcināt. īsumā varu tev visu gājienu attēlot. Pie Feldmana, mana grāmatve�a, es iepazinos ar Annu Elcberg, Feldmana sievas māsu. Tava mammiņa bija jau toreiz slima, var sacīt tikpat slima miesīgi, kā garīgi. Viņa manis beidzot neieredzēja pavisam, lasīja tikai svētus rakstus, sauca mani par grēcinieku, lai gan es neapzinājos neko sevi�ķi svarīgu grēkojis. Es tomēr viņu paturēju mīļu. Lai gan es jau biju vīrs no 45 gadiem, tak es jutu sevī jaunības sparu un gribu uz dzīvi. Un taisni �ajā laikmetā, kur griba uz dzīvi man trieca kā ārprātīga asinis caur dzīslām, es iepazinos ar Annu Elcberg un iemīlējos viņā tā, ka man viss cits izlikās niecīgs, salīdzinot ar viņu. Tu, Robert, toreiz jau varēji izrunāt vārdus: mamma un papa. Un katrs tavs nevainīgais skatiens man iedūrās kā asmens krūtīs. No savas sievas, tavas mātes, �ķirties es turēju par neiespējamu. Es arī nedrīkstēju izrādīt, ka esmu Annā Elcberg iemīlējies. Feldmaņu dzimta bija stingri audzināta, un Anna tika turēta zem stingrākās uzraudzības. Es apbēru Feldmaņus ar dāvanām un labvēlību, liku Annai mācīties sve�as valodas, ņemt klavieru un dziedā�anas stundas. Vēlāk man izdevās pierunāt sievu, lai tā ņem Annu līdz par savu pavadoni uz ārzemes veselības avotiem. Mazliet vēlāk arī es aizceļoju.

Mīlestību atklāt nav grūti, ja jauneklis mīlē jaunavu. Bet, ja precējies vīrs mīlā jaunu skuķi, tad lieta ir pavisam citāda. Mēs: es, mana sieva un Elcberg jaunkundze uzturējāmies jau vairāk nedēļas Gasteinā. Toreiz Gasteina bija modema peldu vieta. Eiropas politikā radās stipra kustība, runāja par nāko�iem kariem. Un tie�ām drīz vienā, drīz otrā peldu vietā saradās Eiropas diplomāti, lai spriestu-par viņas nākotni. Gasteinā satikās pāris augstu valdinieku, un no tā brī�a �ī peldu vieta kļuva jo modema. Manai sievai iekārojās redzēt augstus vīrus. Tad mēs braucām turp. Gasteinas jautrā dzīve, koncerti, balles, viesības man maz patika. Tikai uz īsu brīdi es ļāvos no tamlīdzīgiem laika kavēkļiem sevi apmānīt. Manas domas pastāvīgi grozījās ap Elcberg jaunkundzi, kura bija uzziedēju�o kā puķe. Mana sieva sēdēja stundām uz viesnīcas verandas un apbrīnoja da�ādu tautību augstus vīrus. Viesnīcas sulainis atradās alla� viņas tuvumā, un tam vajadzēja viņai izstāstīt, kas kur� par vīru. Caur lorneti tā nolūkojās vienam un otram pakaļ, un tā pagāja labs laiks, bez kā tā būtu apvaicāju�ās par manu gaitu vai veselību. Piepe�i viņa kļuva pavisam vāja. Baiļu jūtas viņu pārņēma. Tad viņa ieslēdzās ar Elcberg jaunkundzi gandrīz veselām dienām istabā un sarunāja milzum daudz bez īsta prāta un jēgas. Pa tam kaislība manī pret Elcbergjaunkundzi pieņēmās ar katru dienu. Es mēģināju izbēgt savām domām. Vairāk rei�u es sevi norāju: topi rāms un izturies, kā goda vīram pieklājas. Bet atkal un atkal Elcbergjaunkundzes tēls stādījās man priek�ā, ja arī es vientuļi savā istabā lasīju vai rakstīju. Es sāku ticēt, ka pasaulē iet apkārt ļauns gars, kur� ļaudis kārdina. Bet, kā atsvabināties no �ī ļaunā gara, tā es nezināju. Reiz es sataisījos braukt atpakaļ uz Rīgu un atstāt sievu ar viņas pavadoni Gasteinā. Un tomēr man trūka spēka to izdarīt. Es paliku tur. Elcbergjaunkundze mani bija tikpat vai apbūruse. Beidzot es noņēmos izteikt viņai, ka es to mīlu. Kādreiz, kad mana sieva pa�laik atradās pēcpusdienas guļā, es ar Elcberg jaunkundzi satikos uz verandas. Es nevarēju ne par ko izrunāt to, kas, bez �aubām, bija ļauns. Es izmisu pavisam. Nāko�ā dienā es iegādājos sev spo�u ieroci. Tas bija se�u �āvienu revolvers. Kam dzīvot, es domāju, kad ik dienas tevi ļaunums moca? Viens �āviens, un visi nieki izput! Kā tas īsti notika, to es vairs tik labi neatminu, bet zinu, ka man vajadzēja vēl tikai paspiest iero�a atsperi, un es būtu bijis gatavs. Bet taisni �ajā brīdī durvis tika atrautas � un Elcberg jaunkundze pārbiju�ās iesaucās: �Kundze mirst!� Es nosviedu ieroci un steidzos uz manas sievas istabu. Viņa vēl nemira, tai bija uznācis tikai ģībonis. Es atminu, cik lielas dusmas mani vispirms pārņēma, tāpēc ka viņa vēl nemira. Bet tad es lūkojos stingri un ilgi savas sievas bālajā vaigā, un mani pārņēma lieliskas �ēlabas. �īs bālās, sausās lūpas es daudzkārt biju skūpstījis. Tā, kas tur gultā gulēja, bija mana mīļā sieva, kurai es biju zvērējis uzticību līdz nāvei. Es raudāju gau�i, gau�i � Elcbergjaunkundzes klātbūtnē. No tā brī�a, kur tā mani ar spo�u ieroci rokā bija redzējuse, viņa ļoti bijās no manis. No katras sarunas ar mani viņa mēģināja izvairīties. Beidzot mana sieva aizvēra acis uz mū�īgu dusu...��

Roberts apstājās lasīt. Viņ� brītiņu lūkojās domīgi uz Bertu un tad teica: �Tu neesi ārlaulības bērns, tu esi mana pusmāsa..

Berta dziļi nosarka. Katrs vārds, kas zīmējās uz viņas dzimtību, to aizskāra līdz sirds dziļumiem.

�Nu, lūdzu, tālāk,� viņa klusi teica.

Un Roberts turpināja:

��Es biju brīvs. Vispirms es nodomāju apprecēt Elcberg jaunkundzi. Bet, iekams es paguvu viņu bildināt, es dabūju zināt, ka viņai esot sakars ar kādu no itālie�u mūziķiem, kuri ārstības nama orķestrī spēlēja. �is mūziķis man tika rādīts. Tas bija daiļ� vīrietis, kurā vai visas sievietes ar labpatik�anu nolūkojās. Mans uzdevums, no Feldmaņa kundzes puses, bija aizvest Elcberg jaunkundzi atpakaļ uz Rīgu. Viņa bez kādas preto�anās brauca turpu, pavadīdama manu sievu uz viņas pēdējo dusu. Pēc bērēm tā radiem bija izskaidrojuse, ka tai esot jābrauc atpakaļ uz ārzemēm, jo viņa esot saderināju�ās. Nekas viņu nevarēja no �ī ceļojuma atturēt. Es paliku Rīgā. Un Elcberg jaunkundze aizbrauca uz ārzemēm. Bet es nevarēju palikt vientulis. Es ceļoju uz Gasteinu, jo zināju, ka viņa turpu brauca. Tie�ām viņa uzturējās Gasteinā. Es viņu biedināju no itālie�a, bet viņa mani uzlūkoja dusmīgi un aizsteidzās. Tā pagāja pāris nedēļu. Izdzirdu, ka itālie�am bū�ot kāzas ar Elcberg jaunkundzi. Dabūju zināt dienu un laiku, kad un kur laulā�ana notik�ot. Nogāju uz katoļu baznīcu, kurā pāri laulāja. Viņi bija salaulāti, un es sagrauzts devos uz viesnīcu. bJekad es vēl nebiju sevī sajutis tik stipru mīlestību kā to brīdi. Es būtu atdevis visu, visu, lai tikai iegūtu Elcberg jaunkundzi par savu. Bet nu bija par vēlu. Nakti es pavadīju drudzī. Otrā dienā es taisījos aizbraukt uz Rīgu. Mani turpu sauca svarīgas veikala darī�anas. Lietas bija iepakātas. Rēķins viesnīcā samaksāts, kad sulainis man piemeldēja dāmu. Manā istabā ieskrēja Elcberg jaunkundze � izmisuse, noraudāju�ās un lauzīja rokas. �Viņ� ir projām, viņ� mani atstāja!� Proti, skaistais itālietis pa�ā kāzu vakarā bija dabūjis zināt, ka policija tam uz pēdām da�ādu nedarbu dēļ. Viens no itālie�a ienesīgākiem veikaliem bija mīlinā�anās ar bagātniecēm un daudzkārtīgas laulības. īsi sakot: itālietis bija vairāku dzīvu sievu vīrs. Viņ� kāzu vakarā bija aizbēdzis, paņemdams Elcberg jaunkundzes naudu un rotas lietas līdz. Elcberg jaunkundze bija tagad Pu�ini kundze, bet pats zignors Pu�inijs bija tālu aiz kalniem...

Es lūkoju apmierināt Annu. Un viņa izmisu�iem, pusārprātīgiem skatiem raudzījās uz mani un daudz rei�u atkārtoja: �Vai tas var tik tā būt? Vai tas nav sapnis?�

Es saņēmu dū�u un tvēru roku ap Annas viduci. Viņa neteica nekā. Es viņu noskūpstīju. Viņa nerunāja ne pu�plēsta vārda... Un�pēc pāra dienām Anna bija tapuse mana mīļākā...�

�Diezgan!� Roberts iesaucās, �tagad mēs diezgan zinām!�

Viņ� ieslēdza papīrus skapī un staigāja nemierīgs pa istabu. Beidzot viņ� nostājās stingri Bertai priek�ā un jautāja drebo�u balsi: �Tavas asinis ir manām asinīm rada... Vai tu esi spējīga mani saprast?�

�Jā... lūdzu... es tevis nesaprotu, lūdzu izteikties skaidrāki...�

�Nu, redzi, tu manis nesaproti, jā tu manis nevari saprast... Bet es tev tomēr teik�u. Es esmu nelaimīgs,. Mani �ī nabadzīgā dzīve neapmierina. Es gribu mirt. Vai tu negribi ar mani iet nāvē?...�

Berta uzlēca aiz bailēm no krēsla. Roberta acis spīdēja kaislīgās nāves ilgās. Un Berta ar katru nervu, likās, sajuta Roberta dziņu pēc nebūtības. Viņa gribēja aizsteigties, bet Roberts to saturēja.

�Māsa, nebīsties! Es neesmu ikdieni�ķīgs cilvēks, kur� ēd un dzer un jūtas laimīgs, kad tas labu veikalu noslēdzis. Es jau sen esmu �o niecīgo, melīgo dzīvi nolādējis, un sava tēva dēļ es to no savas puses nolādu uz visiem laikiem. Mana griba bija izaugt lielam un stipram. Bet mans tēvs bija nespējīgs radīt dēlu, kuram vara un spēks. Es esmu nīkulis. Man nav pasaulē prieka. Vai tev ir?�

�Man ir,� Berta tikko dzirdo�i �ukstēja, �man ir liels prieks dzīvot! Es esmu jauna. Kas man būtu par iemeslu mirt?�

�Tu esi dabas verdzene!� Roberts kaislīgi iesaucās. �Daba manu tēvu ir tāpēc dzinuse pie Annas Elcberg, lai tai tiktu labāki kalpots, nekā vecā Landena sievas dēls to dara. Es esmu lepns. Es spļauju �ai dabai acīs, �ai nekārtīgai palaidnei, kura tiepjas ar savu likumu, ka būtei jākaro savas uzturas dēļ. Bet es nu, lūk, negribu dabai kalpot. Es gribu sevi iznīcināt...�

Berta, nomanīdama, ka Roberts ir slims gars, izmuka priek�iņā. Ātri viņa uztērpa virsdrānas, lai steigtos no Landenu mājas projām.

Kad Berta bija aizgājuse, tad Roberts it kā atmodās..Viņ� saņēma visus spēkus, lai atturētos no prātu sajuk�anas. Viņam bija grūti, ļoti grūti ap sirdi.

^aEs gribu mīlēt,� mīlēt un mirt!� viņ� noņēmās...

To pa�u vakaru tas ieradās pie dross jaunkundzes. No vaiga tam nevarēja nebūt noskārst, kādas dvēseles cīņas tas pēdējās stundās izbaudījis. Tikai savāds, gurdens bālums Roberta sejā mazliet dziedātāju sabaidīja.

�Jūs nākat!� Gross jaunkundze izsaucās. �Cik tas labi... es jūs gaidīju!�

�Es jūtos tie�ām laimīgs,� Roberts pārliecino�ā balsī runāja, �jūs atkal redzēt. Mani �urpu aicināja nākotne. Es gribu atkal dzīvot, bet bez jums, jaunkundze, dzīvot es nevaru. Es jūs mīlēju!�

Gross jaunkundze bija pārsteigta. Viņa nosarka un sajuka, bet laikā saņēmās.

/ �Jūs, Landena kungs, esiet precējies, tātad no jūsu mīlestības pret mani nevar būt ne runa...�

�Es gribu, lai es un Alma tiekam �ķirti. Mēs nesaderam. Es vēlos jūs par savu sievu!�

�Paldies!� Gross jaunkundze pusironiski �ukstēja. �Es mīlu jau citu. Jūs nākat par vēlu!�

�Es to zināju... Jūs mīlat Klermongu. Klermongs jūs nemīlē, bet es jūs mīlu. Es jūs no pirmā acumirkļa, kur es jūs ieraudzīju, mīlu. Jūs esiet pirmā sieviete, kuru es tie�ām mīlu...�

�Man liels gods, bet es esmu dziedātāja, māksliniece, brīva sieviete un mīlu to, kurs man patīk...�

�Tad jūs mani nicināt? Par vienu skūpstu nojums es atdodu visu savu mantu!� Roberts kaislīgi dvesa.

�ajā brīdī, kur Roberts visu savu bezvīri�ķību izrādīja, � Gross jaunkundze pasmējās un uzsita plaukstu uz galda. ��e, Landena kungs, izrakstāt man �eku uz 100.000 rubļiem, un es jums do�u trīs bu�iņas.�

Roberts jutās ievainots. Viņ� nevarēja tāda nevainības cinisma panest.

�Kāpēc tad tik bu�iņas vien? Vai tad mēs nevaram precēties? Jums piederēs viss, kas man pieder!�

�Es izlūdzos sev apdomā�anās laiku. Jūs esiet, zināms, ļoti bagāts. Bet bagātība manā mīlestības izvēlē ir sānu lieta. Pagaidīsim, kamēr e� jūsos iemīlējos!�

Viņa saslējās cēli pie klavierēm un smējās.

�Jūs mani atraidiet? Tad jūs mani dzenat nāvē... Jā, jā, tas ir vienīgais, kas man vēl atliek... Vienalga, �e jums �eks uz 100 000 rubļiem. Bu�ot es jūs nebu�o�u. Es atrodos uz daudz augstāka gara pakāpiena nekā Klermongs. Lai tas jūs bu�o!�

�eku izrakstījis, tas to uzsvieda uz galda un ātri atstāja istabu. Viņa stingrs nodoms bija teikt pasaulei ardievas.

Trīspadsmitā nodaļa

PIRMAIS sniegs un viegla sala bija savedu�i uz Rīgas ielām simtam kamanu, kuru priek�ā zirgi dī�ājās, vizinādami ka�okos tērptās dāmas un kungus. Privāteķipā�as un fūrmaņu jūgi grieza izveicīgi cita citai ceļu. Da�s pajūgs bultveidīgi aiz�āvās pa Aleksandra bulvāri un nozuda aiz stūra. Kāda nozīme �ādai vizinā�anai? Vai tas ir mērķis? Kurp steidzas �īs spo�ās ekipā�as uz pirmā sniega? Lūk, tas ir cilvēka nerimsto�ais gars! Viņa mērķis ir kustēties ātri, dedzīgi! Nemiers uz mieru! Ātrs brauciens rada savādas, saldas �ausmas krūtīs! Dzīvībai nav cita veida kā kustība. Kustība turp un �urp pa pla�o pasauli, tā ir vienīgā cilvēka laime, kuru tam atņem vienīgi nāve.

Roberts brauca ar savu melno �Cerberu�. �Cerberus� stiepās vis�iglākā ātrumā, bet Roberts to trieca vēl vairāk, tā ka da�i garāmgājēji ar bailēm nolūkojās uz braucēju un melno, spīdo�o zirgu. Roberts juta savā priek�ā me�onīgo kustoņa dzīvību un spēku. Tas viņu rāva uz priek�u, vai tas viņu nevarēja glābt, aizvest projām iz Rīgas? Tie�ām Robertam bija tā ap sirdi, it kā kad tam vajadzētu braukt ārā iz �iem nākotnes gruve�iem � skaidrībā, brīvībā un tīrā gaisā. Pilsētā nav tīra gaisa, un pilsētā nav arī tīra gara. Pilsētām vajadzēja dot tikai vienu no diviem vārdiem: Sodoma vai Gomora!

Negribot Roberts uz�āva �Cerberam� ar gro�u. �Cerberus� iekaisa un sāka pilnīgi trakot. Viņ� skrēja pa Aleksandra ielu ārā uz vārtu pusi, un Roberts katru acumirkli sagaidīja, ka kamanas tiks pret citām ekipā�ām sadragātas. Bet brauciens pagāja laimīgi līdz dzelzceļam. Pa�u laiku gāja vilciens. �Cerberus�, nevarēdams brīvu ceļu atrast, sitās acumirklī uz labo pusi. Roberts sajuta smagu sitienu pret plecu. Viņ� pazaudēja samaņu. �Cerberus� ietvērās ar ilkss galu tuvējā dārza sētā. Tas drebēja pie visas miesas un kūpēja baltiem tvaikiem. Ap Robertu sakrājās pulciņ� ļau�u, pa lielākai daļai fabrikas strādnieki. Viņi nosprieda, ka nelaimīgais kungs esot jāienes tuvējā restorācijā �Sans-Souci� un ka vienam esot jāiet pēc ārsta.

�Ā, es viņu pazīstu,� viens no klātpienāku�iem iesaucās, �tas ir Landens.�

�Landens ir labs kungs,� otrs piezīmēja, �visi saka, ka viņ� esot labs.�

�Bet runā, ka tas neesot pie pilna prāta,� tre�ais gvelsa.

Beidzot pie Landena nostājās kāds noskrandājies, pajauns vīrietis. Viņ� satvēra Robertu pie abiem pleciem.

�Ņem pie kājām,� viņ� uz vienu no klāteso�iem teica, �un ienesīsim viņu tur...� Viņ� pameta ar galvu uz �Sans-Souci�.

Robertu ievietoja vienā no �Sans-Souci� mazajiem kabinetiem, kuri īstenībā cilvēku labdarībai nav nolemti, bet �ūpībai un netiklībai.

Pirms ārsts atnāca, Roberts pamodās no ģīboņa. Viņ� mēģināja pacelt galvu, bet nevarēja.

�Palīdzat man novilkt paletonu,� Roberts klusā balsī teica uz skrandaino vīrieti, �es gribu mirt...�

Viņ� stipri un dziļi kunkstēja. Klāteso�ie: saimniece, sulainis, divas tingeltangel-dziedātājas un skrandainais vīrietis baidījās izpildīt Roberta vēlē�anos.

�Pagaidīsim, līdz dakteris būs klāt!� saimniece teica un sūtīja citus ārā. Skrandainais ne par ko negribēja aiziet.

�Man jādabū atlīdzība,� viņ� īgni ierunājās, �neie�u par velti bagātus kungus nēsāt!�

�Kāpēc tu nesi?� saimniece piktojās. �Ej ārā!�

Skrandainais lamādamies aizgāja. Bet uz ielas tas sāka svilpot. Pēc īsa gājiena viņ� kādā no jauno māju sētām pieklauvēja pie pagraba dzīvokļa logiem. Durvis atvēra vecene, kura, skrandaino ieraudzījuse, tās atkal tūliņ gribēja aizvērt.

�Pagaid�, ragana,� skrandainais iekliedzās, �man tev kas svarīgs jāsaka!�

�Ko tu' pagāns, teici?� vecene iebrēcās, pusviru durvis cie�i turēdama. �Es tev �orīt sacīju, ka par velti te es tevis turēt nevaru. Divus rubļus par mēnesi tu, diedelnieks, man nevari samaksāt!�

�Ko darīsi, ka darba nav,� skrandainais gauda.

�I, darba nav! Sliņķis!� vecene mēdīja.

�Pakļaus�, vecā, rīt, parīt man naudas būs kā spaļu! Tavu laimi. Es ienesu noģību�u kungu te otrā pusē, �tiņģeļu�� mājā. Tam sāka zirgs trakot un to izsvieda iz kamanām. Dro�i vien dabū�u kādu simtnieku atlīdzības.�

�Ko nu mels, simtnieku?�

�Nudie�, dabū�u! Paskat, tāds kungs kā viņ�! Ja tik līdz rītam nenomirst.�

�Kas tas par kungu?�

�Jaunais Landens!�

�Nu tas nu gan! Bet kā tu pie viņa tiksi?�

�Tik�u. Katrā ziņā tik�u!�

�Nu labi, pielūko, bet, kad dabū naudu, tad man samaksā parādu.�

�Samaksā�u, samaksā�u. Bet �onakti dodat man naktsmāju!�

�Nu, redzēsim! Nāc vēlāki, kad Pēters būs mājā!�

Vecene aizcirta durvis, un skrandainais palika pagalmā.

�Ragana!� viņ� lamājās un gāja atkal atpakaļ uz �Sans-Souci�.

Tur jau bija ieradu�ies Landens sen. un Alma, kuri pa telefonu bija dabūju�i zināt par nelaimes atgadijienu.

Ārsts, izmeklējis slimnieku, neatrada gandrīz nekādas ievērojamas brūces. Viņ� izteica, ka liekoties, ka slimnieka smadzenes esot stipri satricinātas. Ārsts aizbrauca. Bet krusttēvs Landens un Alma palika gaidot, kamēr ekspre�i iz pilsētas slimnīcas pārnesa slimnieku kurvi. Roberts tika ielikts kurvī un aiznests uz savu dzīvokli.

�Vēl otra nepatik�ana,� krusttēvs Landens, mājās pārbraucis, Almai stāstīja, �Roberts nav bijis pie pilnas jēgas. Viņ� izrakstījis �eku uz 100 000 rubļiem Gross jaunkundzei, kura savu parakstu devuse Klermongam. Bet banka tūliņ Klermongam nav �o summu izmaksājuse. Direkcija man pieprasīja pa telefonu, vai nauda esot tie�ām jāizmaksā. Es protestēju. Katrā ziņā būs procese. Jo es atrodu to par ārprātīgu iz�ķērdību dāvāt dziedātājai 100 000 rubļus. Tādi bagātnieki mēs nebūt neesam.�

Alma saknieba lūpas.

�Ak, �ī neliete ir vainīga pie visas mūsu nelaimes!� Alma �ukstēja. �Saprotams, ka pret �eka izlieto�anu vajaga protestēt.�

�Atliek vienīgi likt Robertu zem aizbildniecības, atzīties, ka Roberts ir garā vāj�.�

�To nē, tad labāk liec naudu izmaksāt,� Alma lepni izsaucās.

�100 000 rubļus?! Apdomā, Alma, tas ir vesels kapitāls! Nē, to nevar pieļaut. Es par to gādā�u, ka tas nenotiek!� _#

�Un Klermongs, tas slēpjas aiz Gross jaunkundzes?�

�Klermongs ir viņas mīļākais. Caur spekulācijām tam pamati sa�ķobīju�ies. Ar Landenu naudu viņ� cerēja atkal tikt uz ceļa.�

�Klermongs nav muļķis,� Alma teica, �es viņu glu�i labi pazīstu, viņ� tik viegli neizlaidīs cepeti iz rokām.�

Kamēr �elmet kundze iekārtoja slimnieka istabu, tikmēr Alma ar krusttēvu palika salonā un veda nupat pievesto sarunu. Alma atrada �o acumirkli par izdevīgu, lai tiktu pie cita temata, kur�, pēc viņas domām, bija interesantāks nekā sarunas par veikala lietām.

�Krusttēv,� viņa �ukstēja, �Roberts man aizvakar vakarā atklāja kādu noslēpumu. Viņam esot māsa, kura saucoties Berta Lipert.�

�Kā?� krusttēvs izbrinojies izsaucās.

�Jā, tā esot patiesība. Berta Lipert esot miru�ās Feldmaņa kundzes māsas meita un zināms... Roberta � tēva � � � bērns...�

�Vai tas var būt?� krusttēvs �ukstēja.

�Tie�ām, tie�ām. �ī sieviete bija te, pie Roberta. Es liku apklau�ināties pēc viņas. Bet viņa jau esot aizbraukuse uz ārzemēm.�

�Uz kurieni tad?�

�Man tika teikts uz � Stutgarti.�

�Uz Stutgarti? Stutgartē jau mēdza mans brālis arvien uzturēties.�

�Nu tad tā ir būs... Tiesa, tiesa, Robertam vēl dzīvo radinieki, kurus mēs nepazīstam.�

�Tas mani ievaino. Cik tas nepatīkami. Ak, būtu es to agrāki zinājis!� krusttēvs, ātri pa salonu staigādams, ba�ījās.

�Un cik piepe�i Roberts pārmainījās. Pēc tam viņ� sāka atkal dzert. Aizvakar naktī tas bija pavisam apskurbis. Tad viņ� man visu izstāstīja un lielījās, ka viņa tēvs esot bijis liels vīrs, kura domu mēs, muļķa sievietes, nevarot saprast. Viņ� būtu man devis lasīt viņa vēstules, bet es esot par muļķīgu... Tādējādi viņ� melsa. Es gribēju izmukt, bet viņ� aizslēdza durvis un manis neizlaida. Es sāku raudāt. Tad viņ� vienaldzīgi teica: asaras, asaras, kad jums būs beigas? Un tad viņ� gāja gulēt...�

Krusttēvs nogrima domās. Un Alma platām acīm raudzījās ro�ainajā lampas sargā. Viņa domāja par jaunību, par laimi. Ak, vecie, ne�ēlīgie sapņi, kurus smagām vālēm apdraud rūgtā patiesība...

Skrandainais tajā pa�ā vakarā vēl ietika vecenes pagraba dzīvoklī. Vecenes dēls Pēters, fabrikas strādnieks, bija jau pārnācis un ēda vakariņas, kad skrandainais iebāza galvu pa durvu �ķirbu un teica sausi klabo�u labvakaru.

�Nu, Rūdiņ, kā tev labi iet?�

�Ē, tagad sāk iet uz labo pusi. Paliku par �ēlīgo samarieti. Likos uz glāb�anas mākslu...�

�Dzirdēju jau, dzirdēju,� Pēters, viltīgi smaidīdams, teica, �bet zaķis vēl me�ā...�

�Lieta ir apaļa un cieta,� Rūdiņ� svarīgi noteica un apsēdās pretī Pēteram. �Klausies, vai nevari priek� manis apstellēt pīpējamo. Rīt nauda kā rokā...*�

�Nē, draugs, kad tev ir kāds grasis, pelnīts vai nepelnīts, tad tu �e nerādies, bet to katru reizi kārtīgi apdzer!�

�Tu iesāc atkal veco dziesmu! Vai tad tu nezini, ķa es vairs nedzeru?� Rūdiņ� stipri un pikti iesaucās.

�Zinu, zinu, bet tas jau, lūk, tik tāpēc, ka tev nav ko dzert! Bet liegt jau nevar, ka tu cilvēkam grūtā brīdī nebūtu palīdzējis. Slikts cilvēks jau tu sirdī neesi, bet tava dzīve ir pilnīgi izpostīta!�

�Kas tad to izpostīja?� Rūdiņ�, pietrūcies kājās, iebrēcās. �Vai es to izpostīju? Nē, mana sieva to izpostīja. Es biju godīgs jauneklis... Dievs Kungs ir man liecinieks, bet pats velns mani pieveda pie maitas.�

�Es tev ticu, Rūdiņ, ka sieva arī pie tavas nelaimes vainīga, bet pats tu biji liels gļēvulis. Tādas lietas nav jāņem tā pie sirds, ka vai tūliņ jāgrie� kakls nost. Sievietes te, sievietes tur! Sievie�u ir kā pelavu, kā smil�u jūrmalā! Ekur liela bēda, kad viena tev palika neuzticīga!�

�Bet apdomā, Pēter, tā bija mana sieva!�

�Ē, nieki, tev vēl jaunu puiku muļķības jaucas pa galvu. Strādā, pelni naudu, gan radīsies kāda, kas tev pieķersies!�

�Ak, negriez man krūtis kā ar nazi! Nerunā, diezgan, diezgan!� Rūdiņ� kliedza.

�Kas te par skandālu?� vecene, ķēķa durvis pavēruse, bārās. �Tu, Rūdiņ, ņem savas peķeles un ej projām, bet necel te nemieru!�

�Ē, mani dzen projām. Bet rit� tu runāsi citādi, kad man būs nauda. Un man nauda būs! To es zinu tik skaidri, kā divreiz divi ir �etri! Nauda man būs!�

�Nu, labi, Rūdiņ, tad sēsties pie vakariņām, iekod! Es tev apgādā�u arī pīpējamo.� '

Pēters paņēma no skapī�a cepuri un izgāja. /

Rūdiņ� sāka kārīgi ēst. It īpa�i viņam gāja pie sirds ceptās sēnes un �ķiņķa gabaliņi, kuri, pa sēnēm izkaisīti, gan reti bija uzietami. Ēdot Rūdiņ� prātoja rītā iet un piemeldēties pie Landena, lai saņemtu savu atlīdzību. Varbūt Pēters palienēs vienu no saviem uzvalkiem. Skrandās tam būtu maza cerība ietikt pie lepnajiem Landeniem.

Pēters atnāca ar pīpējamo un ar avīzi rokā.

�Man jau savā ziņā ir tiesības iet pie Landeniem. Es jau pusgadu biju pie vecā Landena kantori par rakstītāju. Nudie�, stāstī�u visu, kā bija, kā tas velna sieviets mani, tā sakot, pārvērta vai lopa kārtā.�

Pēters vairs neklausījās Rūdiņa runā. Viņ� lasīja ar dziļu nopietnību avīzi.

Rūdiņ� otrā dienā zvanīja pie Landenu dzīvokļa durvīm. Sirds viņam stipri pukstēja, kad vecais Fricis �tam pikti uzbrēca:

�Kas tu tāds? Ko te gribi?�

Rūdiņ� ieplēta tikai muti un nevarēja ne vārda izrunāt. Fricis aizcirta durvis, un Rūdiņ� pavisam izmisa. Viņ� klīda gar Strēlnieku dārzu un mēģināja izdomāt, ko iesākt. Pajumtes tam vairs nebija. Uzvalks piederēja citam. �orīt tas bija paēdis, bet kur tas vakarā varēs nosēsties un ieturēt pienācīgu maltīti? Nekur! Un tad viņ� saknieba dūri. Rūdiņ� nolādēja savu dzīvi. Bet ar lāstiem nebija līdzēts. Beidzot viņam ienāca prātā iet vēlreiz Landenu dzīvoklī un mēģināt prasīt atlīdzību par to, ka tas ievainoto kungu bija palīdzējis nest. Otru reizi tam tie�ām laimējās.

Kad Fricis solījās saukt policiju, lai uzbāzīgo diedelnieku ar varu aizvestu, Rūdiņ� stiprā balsī tam sparīgi pretojās. Troksni izdzirda krusttēvs Landens un pienācis jautāja Rūdiņu, ko tas vēloties.

Rūdiņ� īsi izskaidroja, kādā sakarā tas nācis ar Robertu.

Krusttēvs Landens pasniedza Rūdiņam desmit rubļus. Rūdiņam tas gan izlikās par maz, bet tas apmierinājās un aizgāja. Viņ� nesteidzās vis uz māju, bet uz kādu no priek�pilsētas vīnū�iem. Desmit rubļus: tik daudz naudas viņ� ilgi nebija savās rokās turējis. Pirmais vārds, ko Rūdiņ� vīnūzī teica, bija: �Vienu �ņabi un uzko�amos!� Tad nāca otrs un tre�ais �ņabis, beidzot viena pudele alus pēc otras, kamēr Rūdiņ� zem sapīpoto dūmu mākoņiem jutās laimīgs un varēja dziedāt ar skaļu balsi:

�Dzert un dziedāt patīk man �odien tā kā rītu:

Dziedu, kamēr balss man skan, Dzeru, kamēr krītu!...�

Viņ� lūkojās dzero�o strādnieku un �aubīgu ļautiņu pūlī, bet neieraudzīja tā, uz ko sirds juta dziņu. Beidzot viņ� iedomāja, ka tam bija it labi pazīstama kāda Flora. Rūdiņ� samaksāja rēķinu, izgāja streipuļodams un aizbrauca fūrmanī uz Floru. Pirms rīts ausa, desmit rubļi gāja uz beigām. Un Rūdiņ� pamodās it kā iz sapņa un jutās būt atkal vecais diedelnieks Rūdiņ�.

Roberts Landens pa tam gulēja murgos. Drīz tas kliedza, lai to glābjot, drīz tas smējās un izrādīja drudzī lielāko līksmību. Noslēpumaina un neizpētīta ir slimas dvēseles dzīve. Smadzenes darbojas, lai rādītu sve�us veidus. Acis ir aizslēgtas, bet cilvēks toniēr redz. Milzu tēli paceļas cilvēka iek�ienes acu priek�ā. Tie apdraud nelaimīgo vājības mocekli. Nav vairs debess, nav zemes, bet vienlīdzīga mītība, un cilvēks sevī sajūt visas pasaules vielas saskaldījumu pretībās, kaislīgos ienaida spēkos, trakojo�os enerģijas viļņos.

Roberts tikai pēc piecām dienām pamodās it kā iz sapņa. Viņ� ieraudzīja Almu pie savas gultas. Viņa* sēdēja, salikusi rokas klēpī, un izskatījās bāla un noguruse.

�Alma, tu pie manis?� Roberts klusi jautāja. �Vai es esmu slims?�

Viņa palocīja mēmi galvu.

�Bet man nesāp.�

�Robert, vai tu atminies, kaslar tevi notika?�

Viņ� padomāja un teica:

�Ā^ zinu! �Cerberus� nebija vainīgs!�

�Kāpēc tu to darīji, Robert? Saki � kāpēc tu...�

Viņa kautrējās izrunāt.

"Jā, es gribēju mirt... Saki, Alma, � vai priek� manis cits kas atliek?�

�Iedomas, Robert! Es tagad esmu pārdomāju�o, ka mūsu vienīgā kļūda ir tā, ka mēs briesmīgi slinkojam. Tu nebūt neesi vājprātīgs, bet esi brīnum slinks. Tapsi vesels un sāksi nopietni strādāt, tad viss būs labi!�

�Dievs da�iem ļaudīm nav radījis darba. Kur ir mans darbs? Man trūkst ideāla, priek� kura es varētu darboties. Mans agrākais ideāls bija cilvēcības ģēnijs, bet tas mani draudēja padot ārprātībai. Tad es gribēju dzīvot tevim, bet arī tu mani nevarēji apmierināt, piedod, ka es tev to saku...�

Alma glaudīja Roberta galvu, paliecās un viņam �ukstēja ausī:

�Es bū�u drīzi māte, un tev būs jādzīvo priek� sava bērna!...�

Roberta acīs paspīdēja laimības stars. Viņ� spieda Almai roku. Cerība, ka tas būs tēvs, viņu visai stiprināja. Tagad viņ� sajuta darba un dzīves vajadzību. Viņ� ilgojās pēc tās dienas, kur tas atkal būtu vesels.

�Es tev alla� esmu pāri darījis,� Roberts teica uz Almu, �es tevi esmu mīlējis, bet ari ienīdējis. Tagad es tevi gribu tikai mīlēt. Landenu iedzimtā kaislība mani bija padarījuse pavisam par vergu... Piedod, mīļā Alma!...�

Ienāca krusttēvs Landens.

�Ā, tu jau esi uz pekām,� viņ� priecīgi iesaucās.

�Paldies Dievam! Tagad jau labi!�

Krusttēvs apsēdās pie gultas. Alma izgāja, lai netraucētu krusttēva un Roberta.

�Saki, Robert,� krusttēvs iesāka, �kad tu tapsi prātīgs? Ko nozīmē tas �eks, kuru tu izrakstīji Gross jaunkundzei? Saki man patiesību � vai Gross jaunkundze ir tava mīļākā?�

�Krusttēv, tā bija sātaniska kaislība. Es domāju, ka es nevaru bez viņas dzīvot. Es biju gatavs upurēt visu savu mantu... Viņa mani atraidīja. Bet tas ir labi. Es ar Almu tagad esmu pilnīgi izlīdzis...�

�Tas ir brangi, Robert! Bet es tev ko teik�u. Tev tagad ir jāatstāj Rīga un jābrauc uz ilgāku laiku uz ārzemēm. Es tik�u ar Gross jaunkundzi galā. Klermongs un es, mēs esam nodomāju�i dibināt fabriku. Viņ� ir liels egoists, bet es nebū�u mazāks. Klermongs ir izveicīgs veikalnieks. Jā, un man vēl jāpiezīmē, Klermongs ir saderinājies ar Gross jaunkundzi...�

Roberts �o ziņu uzņēma vienaldzīgi. Viņ� sāka pārdomāt, ko atbildēt krusttēvam par ceļojumu uz ārzemēm, kad tas izvilka iz kabatas vēstuli un to atlocīja.

�Atmini, no kā �ī vēstule?�

�No Vītola!�

�Jā, no Vītola! Viņ� drīzumā pārbrauks Rīgā. Es priecājos no visas sirds par �o cilvēku. Paklausies, ko viņ� man raksta:

�Cienīts Landena kungs! \

Nezinu, kā Jums varētu vislabāki pateikties par visu to, ko Jūs man esiet laba darīju�i. Nav nevienas dienas, kur es nebūtu domājis par Jums, par Rīgu un par to, kādējādi varētu nodibināt savai dzimtenei pilnīgu labklājību. Es tagad uzturos Londonā, kur man daudz, ko apbrīnot. Angļu darbība mani dara vai laimīgu. Es labprāt vēlētos būt tāds angļu amatnieks, kur� dienu no dienas pārlabo, prāto un tad ar āmuru rokā savas idejas piemēro praktikai. Rīga ir nabadzīte, kad to salīdzina ar Londonu. Es apmeklēju elektrotehnisko institūtu, kurā es drīzumā kursu beig�u. Tad do�os uz Rīgu un mēģinā�u tur ko uzsākt. Katrā ziņā es Jūs apmeklē�u. Sveiciniet Roberta kungu un viņa kundzi.

Jūsu

Londonā, 10. nov. 18.. g. Vītols.��

�Man vajadzēja toreiz ar �o Vītolu katrā ziņā ceļot. Tad es būtu mācījies saprast Rīgas vajadzības...� Roberts�teica.

�Un arī pa�a vajadzības,� krusttēvs piemetināja. �Saie�anās ar enerģiskiem vīriem stiprina garu un dod nākotnei stiprus pamatus.�

�Diem�ēl es nevaru tapt īsts veikalnieks. Vītols �ajā ziņā nevarēja uz mani darīt nekāda iespaida. Viņa nervi un mani nervi! Ak, tur bija liela starpība!... Bet aizceļot gribu arī es pats. Drīz nāks tas laiks. Alma ir cerībā kļūt māte. Kad viss būs laimīgi ar viņu, tad mēs aizceļosim...�

�Un es gribu pacelt atkal Landenu godu un slava!� krusttēvs iesaucās. �

�To arī es vēlos. Piedod, krusttēv, ka es neesmu radīts tev par īstu līdzstrādnieku!�

�Es tevi, Robert, it labi esmu mācījies pazīt. Tu esi viens no tiem vīriem, kuriem sensibela, pārsmalcināta daba, kuri īstenībā nav ārprātīgi, bet kuri neatrod dzīvē nekad apmierinājuma. �odien viņi domā tā, rītu citādi. Vakar tie dzīvoja, kaislībām padevu�ies, ritu, parītu tie no�ēlo savus grēkus un ir nelaimīgi. Tu neesi kauls no mūsu kauliem un miesa no mūsu miesas. Tev vajaga mainīt pastāvīgi dzīves vietu, jo tava daba to paģēr. Tu neesi radīts kustībai uz vietas, bet kustībai no vietas uz vietu. Tāpēc ceļo, un tu jutīsies laimīgs...�

�Pateicos, krusttēv, ka tu neesi nācis ar mani rāties... Sirsnīgi, visai sirsnīgi tevim pateicos!...�

Roberts vēl jutās slābens. Viņ� aizvēra acis un vēlējās mieru. Krusttēvs to saprata un nerunāja. Viņ� palika pie Roberta gultas, kamēr tas bija iemidzis.

To pa�u vakaru krusttēvs nobrauca pie Klermongiem. Vecākā brāļa viņ� neatrada mājā. Tūliņ viņ� devās uz teātri, kur tas Klermongu cerēja atrast. Viņ� gribēja to piedabūt pie garākas sarunas. Roberta nelaimes gadījiena un viņa nejēdzīgā joka pēc ar �eku par 100 000 rubļiem visi tie, kam no Landenu firmas bija prasījumi, tos uzteica, tā ka krusttēvam Landenam bija diezgan iemesla baidīties, ka tam neuznāk nopietna naudas ķeza, varbūt bankrots. Acumirklī vēl naudas bija papilnam. Bet krusttēvs Landens atrada par prātīgu samesties ar Klermongu uz kopveikalu jaun-dibinājamā fabrikā. Klermongam vajadzēja apmierināt ļau�u uzbudinātos prātus.

Bet ari teātri Landens nevarēja ar Klermongu satikties. Tā kā �ovakar Gross jaunkundzei nebija jādzied, tad tas laikam visādā ziņā atradās pie viņas. Krusttēvs, visai nemierīgs, pārbrauca mājās un, ieslēdzies savā darba istabā, sāka aprēķināt, vai nebūtu labāki pārdot visus Landenu veikalus un uzsākt atkal mierīgu lauku dzīvi. Bet, nolīdzinot visus parādus, Landeniem varēja atlikties pāri simts tūksto�i, varbūt arī vēl mazāk. Bez tam Landenu spo�ais vārds, viņu slavenā firma lai izzustu? Nē! Krusttēvs apņēmās tomēr veikalus turpināt, darboties un atkal darboties, lai to grieztu par labu, ko Roberts bija ilgāku laiku sistemātiski maitājis.

�Uzsākt un nepabeigt � tas dara vīram kaunu! Lai iet kā iedams uz priek�u!� krusttēvs domāja. Klusībā viņ� dusmojās par Robertu. Tēvs bija Landena veikalu darījis slavenu, dēls to bija novedis gandrīz pie posta! Zināms, toreiz bija citādi apstākļi, citādi ļaudis. Tagad konkurence bija desmitreiz lielāka. Ļaudis spēkojās tagad sparīgāki uzturas cīņā. Un tad vēl �itāda vājprātība, nejēdzība un bezdarbība.

�Brauc projām^ Robert, un labojies, jeb vai tu mūs visus iegrūdīsi postā!�

Krusttēvs Landens slaucīja asaras, pirms tas devās pie miera.

�etrpadsmitā nodaļa

TRĪS nedēļas bija pagāju�as, kamēr Alma dusēja kapā. Dzemdējot meitiņu, tā beidza savu gaitu. Pāris stundas vēlāk arī bērniņ� mira. Priek� Roberta tas bija sāpīgākais likteņa sitiens, kuru tas panesa ar apbrīnojamu spēku.

�Es esmu pie tavas nāves vainīgs!� �īs domas gāja Robertam visur līdz ar Almas tēlu. Vai viņ� to tie�ām bija tā mīlējis? Viņ� sajuta, ka tas tie�ām tā bija bijis, par spīti visām citām mīlestības sānu kaislībām.

Un tomēr viņ� nebija par tēvu kļuvis! Daba tam to atrāva tajā pa�ā acumirklī, ko tā viņam gribēja dāvāt...

Roberts jutās atkal vecais vientulis. Tāpēc projām, tālā pasaulē!

Viņa lietas jau bija sapakātas.

Rītu, jau rītu viņ� gribēja aizceļot un atstāt Rīgu uz gadiem, varbūt uz visiem laikiem.

Bija aprīļa mēne�a pavakars. Saule pa�u laiku norietēja. Un Roberts uzkāpa uz Basteja kalna, lai teiktu Rīgai klusas ardievas. Pirmo reizi viņ� sajuta, ka Rīga tomēr tam ir mīļa. Tur vecās ielas, tur pilsētas ģimnāzija, kurā tas savās laimīgās bērnu dienās bija slinkojis. Un pilsētas teātris, kurā tas pirmo reizi iepazinās ar oficielu pasaules traģikas atzī�anu! Pāris namu pacēlās jo augsti pār citiem, un vakara kvēles atspīdums tos krāsoja sarkani. Tā ceļas spēja pār spēju, vara pār varu, krāsaina gaisma tās apspīd kā majestātīgus, lieliskus tēlus, priek� kuriem cilvēks loka ceļus. Rīga aug pla�umā. Iedzīvotāju pienāk klāt simtiem un tūksto�iem. Bet pienāk maz, visai maz laimes, prāta un klusās, īstenās mīlestības, kura teciņus tek, lai saldinātu cilvēcei dzīvi. Katrai pilsētai ir sava īpa�a slava. Jeruzaleme nokauj savus pravie�us. Jerikai ir savas rozes. Roma sadedzina kristīgos, lai� tiem zvērus virsū. Parīzei ir visjaunākās modes. Vīnei ir skaistas meitas. Un Rīgai ir bērna prāts. Viņa ir 700 gadus veca, bet viņas gars iet vēl rāpus. Kar� viņu dzemdināja, kar� to audzināja, un karā viņa sagrūs. Nepietiek ar to vien, ka kuģi pienāk un aiziet, ka ļaudis �um pa ielām, ka torņu gali padebe�os slienas. Tas viss ir visai laicīgs un nīcīgs. Labi, ka būtu Rīgā pacēlies cēlais, ideālais gars. Ir Rīgai savas alejas, kuras slavē un teic. Bet nevis koki lai cilvēces robus izpilda. Ir Rīgai savi grezni� nami. Bet tie nedrīkst būt augstāki, nekā iedzīvotāju pa�u gars spēj pacelties...

Rīgas daudzu jauno ļau�u audzinā�ana ir nejēdzīga. Viņu starpā, atskaitot sadzīves gludenības, valda nezinā�ana, bezbēdība. Palai�anās uz tēvu mantu. � No īstas cilvēces pienākumu sapra�anas nav ne jausmas. Arī tie, kuri izglītojas, �studē� � studē vienīgi līdz diplomam. Tad pietiek. Tad var precēties!

Precējāties un vairojaties, bet neskumdiniet ar nodomu cits cita! Kad nāks tie laiki, kur cilvēks būs cilvēkam draugs? Vai Rīga nevarētu dot pirmā cilvēces mīlestībai patversmi? Nē, tas nav iespējams. Viņās pamatos ir ierakti laupītāju kara iero�i, �ķēpi un bultas! Tas nav bijis gaismas un prāta kar�, kurs viņā un ap viņu ir plosījies! Tās bija me�onības un nejēdzības cīņas!

�Dzīvo sveika, Rīga! Uz redzē�anos tad, kad mēs varbūt abi būsim laboju�ies!...�

Roberts pastaigājās vēl labu laiku pa Rīgas ielām. Vēlā vakarā viņ� devās uz māju un sagatavoja visu, kas vajadzīgs, lai rītā ar pirmo vilcienu aizbrauktu.

To pa�u vakaru Rīgā pārbrauca Vītols. Viņ� apmetās Bellevue viesnīcā. Ilgu laiku viņ� sēdēja mēmi pie galda, uz kura dega tum�i svece.

Pēc domu pilnas stundas viņ� iededzināja otru sveci. Gai�ākam vajadzēja tapt... Tad viņ� piegāja pie loga un domāja, kādējādi padarīt visu Rīgu gai�āku? Ar elektrību! Un vajadzīgo enerģiju elektrībai varētu aizņemties no tuvējās jūras... Tie�ām jūras viļņu spēks ir par maz vai ne pavisam izlietots. Un liels un varens ir �is spēks, kur� noskalo gadusimteņos veselas klintis!

Vītola gara acu priek�ā parādījās garas, iedobumainas milzu plates, pret kurām sitas viļņi. Aiz platēm savītas stipras atsperes glu�i kā pie vagoniem uz dzelzceļa, buferi... Un lūk, vēl tālāk, jau rati grie�as. Viselementārākais mehānisks enerģijas pārvedums tālumā jau dibināts!...

Bet kas lai pārliecina ļaudis, ka tiem ir bariem jāiet uz jūrmalu un sviedros jāstrādā pie milzu platēm, pret kurām lai vilni sistos? Ja Vītols to mēģinātu, tad to izsmietu, ja kāds cits to mēģinātu, to tāpat izsmietu!

Ai, Rīga, Rīga!

* ♦ ♦

Roberts vispirms brauca uz Stutgarti, lai satiktos ar Bertu Lipert. Jau pirmajā dienā viņ� to uzmeklēja. Berta bija ne mazumu pārsteigta. Viņas nodoms bija palikt par �ēlsirdīgo māsu. Precinieku viņai netrūka, bet viņa tos atraidīja ar īgnumu. Robertu viņa saņēma ne visai laipni. Berta nicināja pa�slepkavas, nicināja tos visus, kuriem trūkst enerģijas dzīvot un nest no likteņa uzkrautas nastas. Bet Roberta piemīlīgā daba panāca, ka Berta kļuva atkal intima. Roberts viņu uzaicināja to pavadīt viņa ceļojumā. Sākumā viņa nezināja, vai Roberta piedāvājumu atraidīt. Bet Roberts bija viens, un viņa ari bija viena. Kāpēc viņi nevarēja palikt kopā kā brālis un māsa? Un Berta beidzot sniedza Robertam roku, uzņemdamās nezināmās ceļa grūtības.

�ēc pāra nedēļām viņi brauca tālāk un tālāk. Viņi redzēja da�ādas ielejas un kalnus, upes un ezerus, pilsētas un ciemus, da�ādus ļaudis un kustoņus. Bet to vietu viņi arī pēc mēne�iem nebija sasniegu�i, kur viņu ievainotās sirdis varētu sadzīt, kur miesas dabū dro�u un sparīgu gaitu un dzīve rit kaislīgu prieku ritumā.

Vājība, kura Rīgā bija cēlusēs, tos pavadīja caur visu pasauli.

3 PĒRĻU ZVEJNIEKS

Rīga

Jānis Poruks

Pērļu zvejnieks

Rīga

Redaktore Ildze Krontāle

Mākslinieciskā redaktore Maya Dragūne

Tehniskā redaktore Valentīna Ruskule

Korektore Guna Lejasmeiere

Programmētāja Jautrīte Velzcte

Parakstīts iespie�anai 02.03.94. Reģistrācijas apliecība №2-0306. Fonnāts 84x108/32. Tipogrāfijas papīrs. Kompjūtera salikums. Ofseticspicdums. 10,02 uzsk. iespiedi.; 11,64 izdevn. I. Pas.№ 238. Izdevniecība �Liesma�* LV-1468 Rīgā, Aspazijas bulv. 24. Izdevn. №8/33654. Iespiesta n/s� Preses nams� tipogrāfijā, LV-1081 Rīgā, Balasta dambī 3.

Poruks J.

Po 753