Rokvels Kents

Salamina

VELTĪTA F. KAUT KUR AMERIKĀ

Nu, lūk, tev lielais pārsteigums! Beidzot mūsu grāmata par Grenlandi! Tā stāsta par mūsu draugiem, ar tikko manāmu plpariņu par maniem Ienaidniekiem un galvenokārt � ko mēs pui viņiem domājām, tāpēc tā pa pusei Ir a�ī tavējā. Un otro pusi es veltīju tev. Tā sacerēta tev par patik�anu, Jo redzi, Ja es mēģinātu izteikties zinātniski un izliktos par mācītu vīru, tu smietos; Ja es būtu centies parādīties gudrs, tā tevi garlaikotu, bet. ja es būtu melojis, tas tevi nepārsteigtu. Tāpat, Ja es būtu pasacījis itin visu, tev tas nepatiktu. Tāpēc esmu mēģinājis ar zināmu piesardzību pastāstīt par to mazo Grenlan-des apgabalu, tā ļaudīm un ikdienas notikumiem kā es un pēc tam mēs abi � tu un es, pēc tam atkal es to redzējām un iepazinām. Un nevaru arī neminēt, kā man toreiz tevis trūka.

1932�1933. gada ziemā valsts stāvoklis Amerikā �ķita tik bezcerīgs, ka nebija tālu no visas mūsu industriālās ma�inērijas galīgā sabrukuma un tam sekojo�ā haosa. Sabrukumu novērsa, un �odien mēs baudām to, ko dēvējam par �atveseļo�anos�. Bet pat tad, ja atveseļo�anās kļūtu par reālu faktu, nebūtu gudri, ja mēs atkal ieslīgtu labklājībā un pieņemtu to, nekā nedomādami, kā to darīja pirms �ī sabrukuma lielākā daļa no mums. Mēs izbijāmies, kad vienu brīdi mūsu sociālā celtne rādījās nedro�a kā kār�u mājiņa, un tad lielākā daļa no mums kaut ko diezgan pamatīgi un nopietni pārdomāja un izlēma. Tagad vajadzētu atcerēties mūsu pārdomas, un �inīs pārmaiņu un satricinājumu dienās �im lēmumam būtu jākļūst par faktoru mūsu rekonstrukcijā. Varbūt mums kā atsevi�ķiem indivīdiem nav balsstiesību vai izvēles mūsu nacionālā likteņa virzī�anā; varbūt visumā mums jāseko līdzi tai straumes plūsmai, ko nosaka nepiecie�amības gaita. Tomēr ekonomikas determinisma doktrīna nemaz nav tik determinatīva, kā izklausās. Kas ir nepiecie�amība? Kas mums ir vajadzīgs? Ja mēs kā indivīdi vai varbūt kā ģimenes galvas paraudzītos uz sevi no ārsta viedokļa un pēc tā, kas mums ir labs un noderīgs, noteiktu vajadzīgo, mēs varbūt atklātu, ka mūsu vajadzības ir pavisam at�ķirīgas no tām, pie kurām esam pieradu�i un kuru ra�o�anai izveidota mūsu sociālā struktūra.

�ai grāmatā stāstīts par dzīvi bez greznības, kādu mēs baudām Amerikā; par dzīvi, kurā iztiek gandrīz bez visiem tiem krāmiem, kurus esam pieradu�i saukt par nepiecie�amiem; tā stāstīs par dzīvi neauglīgā zemē, kur pat kailā eksistence ir vienmēr apdraudēta un līdzekļi tās nodro�inā�anai saistīti ar briesmām. Ja es �inī grāmatā drīkstētu atļauties izteikt kādu morāli. � jo neesmu pret pamācībām, ko pau� grāmatās, � tad tā atrodama uzskatā, ka cilvēka laimei nav vajadzīgi nieciņi, � un līdz ar �o domu es ari pats atsakos no sava prieka par tiem. Tā ir vienkār�a morāle, un tā nevienam nesagādās nekādas nepatik�anas vai rūpes.

Bet kas gan lasītājam sagādās raizes, tie ir grenlan-die�u vārdi, kuri man bija jālieto; pa lielākajai daļai tie ir vietu nosaukumi. Tie izskatās grūti izrunājami un bie�i vien tādi arī ir. Tomēr esmu tos vienkār�ojis tādā mērā, ka par labu pareizrakstībai, kuru vismaz atzinu�i jūras kartēs, atmetu pieņemto ortogrāfiju, kas prasa atzīt diezgan patvaļīgas burtu zīmes. Bet pat tas maz palīdz da�u vārdu izlasī�anā. Piemēram, minē�u Uvkusigsat, tas ir vietas nosaukums, kas nozīmē �ziepakmens�. Vārdu neizrunā tā, kā to nepārprotami rāda tā rakstība. Aptuvena angliskā pareizrakstība būtu �Oo-coo-see-sat�¹. Bet ko jūs teiktu, ja autors būtu pārsteidzis jūs ar �ādu vārdu � ekalugssuarniarfiliarniarumagluarpunga, kas, mūsu vārdos izsakot, nozīmē: �Es noteikti gribētu aiziet uz to vietu, kur ķer haizivis.�? Nu, autors būtu aizgājis tur bez lasītāja.

Kādu vakaru, kad bijām apsēdu�ies teltī, kāds jauns puisis Lūkass Upernangitoks, sanāku�iem ļaudīm laiku pakavēdams, pastāstīja garu stāstu. Esmu ievietojis �o stāstu grāmatā piedienīgā vietā tā, kā viņ� man to uzrakstīja savā ļoti skaistajā rokrakstā. Katrs tūlīt redzēs, ka tas nav sens Grenlandes stāsts. Tas parāda �odienai tipisku stāstu. Tāpat uzrakstīti Emanuēla stāsti un dziesmas. Tos visus dāņu valodā pārtulkoja kāds skolots gren-landietis, bet angļu valodā � dāniete Estrida Bannistere.

Ceļotājs, kas dodas pāri robe�ām, ieslīgst dziļos parādos nesavtīgās viesmīlības dēļ, kādu viņam varbūt nekad nebūs iespējams atmaksāt. Bet vismaz atzinību izteikt par to ta�u var. Un es to �eit ari daru ar vislielāko pateicību. Sevi�ķi sirsnīgi es vēlētos pateikties maniem draugiem kapteinim H. F. V. Hansenam meistaram Janusam Serensenam un J. Daugardam-Jensenam, t. i., Grenlandes direktoram, pateikt, ka, dzīvodams viņa aizbildināmo vidū, es sāku izjust pret viņu to pa�u sirsnīgo cieņu, ko visi viņam parāda.

Kārlis Sigrosers, Viljarmurds Stefansons un A. Krūks Riplejs �ķiroties deva iespēju pārvērst atsevi�ķās vaļīgās bloknota lapas ar piezīmēm par viņu draudzību iesietu rakstu sējumos, kas draudzīgi rindojas plauktos. Draugi no ((General Electric Company� postīja manu veselību un stiprināja manu garu ar cigaretēm; Senektadī princis mierināja manus nervus ar Ķīnas tēju, G. E. uzdāvināja man elegantu radiouztvērēju, kuru es sabojāju, un Panamerikas Aerokorporācija tāpat parūpējās par mani, tonnām apgādādama kaut ko līdzīgu �zosu aknu pastētei ar trifeļiem�, utt., utt., lai es būtu labi stiprināts, nosliedējot viņu lidlaukus, un ar se�iem du�iem kvarta pudeļu at�ķaidītas augļu sulas, lai, veicot �o darbu, es paturētu skaidru galvu. Un tas viss notika 1934. gadā! Man galva iet riņķī aiz pateicības!

Maksine S. Loventāle, kuru tagad visi Igdlorsjūtas ļaudis pazīst kā �labo amerikāņu lēdiju�, iekaroja viņu sirdis, piepildot ar kafiju viņu vēderus, kamēr daudzi jo daudzi labie amerikāņi ar saldenām d�eza skaņām �� arī es laikam bū�u tiem atdāvinājis da�us simtus pla�u � iepriecināja viņu ausis, padarīja maigākus viņu rupjos, neapvaldītos raksturus un noskaņoja pateicībai viņu sirdis.

Par ko tad īsti stāsta �ī grāmata? Lai par visu, kas tur norisinājās, ar viņa pa�a vārdiem, kas nodrukāti Avangna-miokā, Ziemeļgrenlandes mēne�rakstā, 1932. gada decembrī, mums pastāsta grenlandietis Samuēls Mellers, Igdlors-jūtas ciemata mācītāja palīgs Ziemeļgrenlandē un acīgs novērotājs, � cits jau nekas viņam nebija jādara.

AMERIKAMIUP ROCKWEL KENT-IP IGDLORSSUARNE UKINERA UK. 1931�32.

Te seko vairāku lappu�u gar� raksts, no kura dodu tulkojumā da�us informatīvus fragmentus. Kad es ierados Igdlorsjūtā, Samuēla tur nebija. Bet lai tagad runā pats Samuēls:

�Kad es atgriezos, es sastapu viņu. Viņ� ļoti laipni sasveicinoties paspieda man roku, bet saprast es viņu nevarēju, jo viņ� runāja citu valodu. Tad es redzēju viņa mājas cementa pamatus un man stāstīja, ka viņ� cel�ot savu māju pats un pieņem�ot no citiem tikai ļoti niecīgu palīdzību. Tā kā viņ� bija ļoti spējīgs namdaris (kursīvais raksts mans), viņ� uzcēla savu māju ļoti skaistu. Tās platība bija 6X3,5 m. Viņ� apmetās pie mums uz dzīvi un, lai gan bija sve�inieks, ļoti drīz kļuva mums sirsnīgs draugs, jo bija pret mums ļoti labs.

Kad mēs spēlējām futbolu, viņ� ļoti bie�i krita, tāpēc ka neprata �fūrēt�, kaut gan bija ļoti spēcīgs. (Un, tā kā es vēl joprojām nezinu, kas ir �fūrē�ana�, es laikam tāpat turpinā�u krist.)

Viņa meistarveiklība redzama viņa gleznās. Viņ� ļoti bie�i glezno ainavu, kas redzama no mūsu ciema. Saulrietā ar iesarkanām krāsām viņ� to glezno ļoti skaisti (kursīvais pasvītrojums atkal mans. Tas vienmēr mans.). Viņ� ir neap�aubāmi viens no labākajiem māksliniekiem.

Kad viņ� bija �eit, viņ� bie�i ciemojās da�ādās mājās; viņ� vienmēr ieradās, kur to ielūdza. Ja kāds svinēja dzim�anas dienu, viņu vienmēr ielūdza, jo teica, ka Kinte katrreiz atnesot dāvanas. Kad viņam piedāvāja kafiju, viņ� nekad neatteicās, bet neviens nezina, vai viņam tie�ām gar�oja Grenlandes kafija... Stāsta arī, ka viņ� esot ļoti bagāts.,. Viņam bija par kiiaku (mājsaimnieci) kāda atraitne no Umanakas, un, kad rudenī viņai bija dzim�anas diena, viņi ielūdza daudz ļau�u. Arī es biju tur pirmajā viesu grupā. Pasniedza ļoti lielu torti ar viņas vārdu virsū. Viņ� teica, lai mēs esot uzmanīgi, jo tortē bū�ot kaut kas atrodams. Un tie�ām! Da�i tur atrada 50 ēres, citi atrada 25 vai 5 ēres, mana sieva atrada 2 ēres, bet es neatradu nekā... Ap Ziemas svētkiem viņ� ieminējās, ka sarīko�ot viesības, un drīz vien redzējām, kā viņ� gatavojās. Da�reiz viņ� glu�i nosvīdis iznāca pie mums, kur mēs stāvējām.

32. gada sākumā viņ� ar savu kamanu vīru aizbrauca uz Nugatsiaku. Viņi bija pirmie, kas tanī gadā devās pāri lediem. No viņiem mēs dabūjām zināt, kā klājas ļaudīm citās vietās.

Kad viņ� bija projām (es toreiz devos garā un bīstamā ceļojumā, pārvarēdams neskaitāmus �ķēr�ļus un grūtības ar īstu buldoga drosmi un nesatricināmu apņēmību, bet negribu izklāstīt visu stāstu ievadā) � kad viņ� bija projām, viņa draugi ļoti ilgojās pēc viņa, jo viņ� bija apsolījis atvest viņiem kaut ko labu.�

Bet varbūt jau esmu pastāstījis pārāk daudz. Sis stāsts jau vēstīs par to un vēl par daudz ko vairāk. Piedzīvojumi, romantika, drosmīgi vīri un skaistas, netiklas sievietes (ak dievs, ir divdesmitais gadsimts, un man ta�u jāpievilina cienījamais lasītājs!). Un, tā kā �ādai tēmai valdzino�u spo�umu pie�ķir neparastība � tā apstaroja, starp citu, arī D�ona Banjena Piligrima ceļojumus, jo, kā jums zināms, �o stāstu uzrakstīja cietumā, � esmu priecīgs pavēstīt, ka �Salaminu� uzrakstīju 10X12X5,4 pēdas lielā velēnu būdā, kuru uzcēlu lielā steigā, iebēgu tajā un aizbarikādējos, lai, pasargādams sevi no savas varones dedzīgās gādības, varētu izteikt viņai cieņu tai veltītajā grāmatā. Es patvēros tur 1934. gada divdesmitajā septembrī un, izņemot slepenu izlau�anos no �ī cietok�ņa tumsas aizsegā, esmu mitis tur līdz �im brīdim. �odien, 4. martā, teksts, attēli un �is ievads ir pabeigti un es ar �īs rindas pēdējā vārda �ēlastību esmu brīvs. Paldies dievam!

R. K.

Igdlorsjūtā 1935. gadā

Stāsta, ka Vilhelms Iekarotājs, izceļoties Anglijas krastā, paklupis un nokritis.

� Lūk, kā es iekaroju Angliju, � iesaucies attapīgais hercogs.

Būtu es tikpat attapīgs kā hercogs, arī es varētu iesaukties:

� Lūk, kā es piespie�u Grenlandi pie savām krūtīm! � kad pēc kuģa avārijas (par to stāstīts citā grāmatā ^l, kas uzrakstīta pirms �Salaminas�)² viļņi izmeta mani uz Grenlandes piekrastes klintīm.

Grāmata �Salamina� nosaukta labas sievietes vārdā, kura bija mana draudzene Grenlandē. Grāmatā stāstīts par to, kā, vēlreiz apmeklējot �o salu, es laimīgi dzīvoju �īs ziemeļu zemes laipnās, miermīlīgās tautas vidū.

Nesen Maskavā es sastapos ar diviem jauniem, apdāvinātiem māksliniekiem no Kijevas.² Viņi dzīvoja un strādāja Padomju Arktikā, tāpat kā es, arī viņi mīl Tālos Ziemeļus un turienes iedzīvotājus. Man stāstīja, kāds viņu draugs it kā pārmetis, ka viņi, dzīvodami ziemeļos, atraujoties no patiesās dzīves. Cik netaisns �āds apvainojums!

Zem mūslaiku dzīves, kultūras manieru, apģērba un arvien pieaugo�o ērtību �aulas atrodas Cilvēcība, Cilvēks ar savu saprātu un jūtām. Vai tas nepastiprina mūsos vēlmi izlauzties cauri visām �aulām, lai izzinātu, kas ir cilvēks un viņa būtība? Vai mākslas uzdevums nav atklāt to mums? So būtību atklāj divu pieminēto jauno mākslinieku darbi. Bet man to atklāja dzīve Grenlandē. Mums, kas cen�amies radīt cilvēkiem labāku pasauli, jāpazīst māls, no kura veidojam cilvēku. �Objekts, kas cilvēcei būtu īsti jāizpētī, ir cilvēks,� rakstīja Aleksandrs Pops³.

Vienkār�ais ļauj mums izprast sare�ģīto.

Kaut gan pa�laik pēc divu gadsimtu sakariem ar eiropie�iem, pēc bie�as savu asiņu sajauk�anās ar viņu asinīm-, grenlandie�i ir tālu aizgāju�i no akmens laikmeta un nebūt nav līdzīgi senajiem innuitiem⁴, tomēr daudzējādā ziņā viņi paliku�i tādi pa�i, kādi tie bija toreiz. Dzīves veids, bargie dzīves apstākļi un eksistences smagums aizkavē ātras pārmaiņas.

Agrāk izdotās grāmatas �Kurss N by E� priek�vārdā es uzdro�inājos izteikt cerību, ka tā sadraudzēs mani ar padomju lasītāju. �ai priek�vārdā es izsaku cerību, ka man izdosies iekarot padomju cilvēku simpātijas Sala-minai un viņas tautai. Lai viņa mū�os dzīvotu miera pasaulē!

Rokvels Kents

Maskavā 1960. gada novembrī.

(No izdevuma krievu valodā.

Izdevniecība �Misļ�, Maskava, 1970.)

.

Rāms un dzidrs jūlija vakars. Uma-naka kalnu ēnas krīt pār ciematu. Brūnas klintis, brūna zeme, brūnas no velēnām celtās eskimosu mājiņas un gai�i krāsotas dāņu mājas. Un visapkārt pār jūru un sauszemi, pār zilām ledus gabalu saliņām nosēto līci, pār kalnainām salām un sniega klātām cietzemes kalnu grēdām, pār tuvējo pakalnu korēm un Umanaka torņotās smailes robotām nokalnēm klājas Grenlandes vasaras nenorieto�ās saules zeltainais mirdzums.

Un pēk�ņi kā susliki no savām alām nāk ārā ļaudis. Viņi baros plūst no būdiņām, nāk skrie�us no visām pusēm lejup pa akmeņainajām kalnu nogā�u tekām un beidzot namdara namiņa priek�ā saplūst visi kopā lielā pūlī, kas kūsāt kūsā jautrībā un kustas nepacietīgā satraukumā. Tūdaļ, tūdaļ te notiks kaut kas interesants.

Namdara mājas platās durvis atrodas trīs pakāpienus no zemes. Tie�i durvju ejā ir novietots galds. Tas apklāts ar gai�u segu, un uz tā rindās saliktas pudeles, glāzes, mazas kastītes un niķelēta tējkanna. Sakārtodams �īs lietas, aiz galda rosās kustīgs vīrelis. Visu skatieni vēr�as uz viņu.

Tas ir mazs baltais vīrietis, sārtvaidzis ar sarkanīgi

brūnu, līku knābja degunu un ko�i sarkanu muti. Ļaudis vēro katru viņa kustību. Pulciņ� zēnu, pievirzīju�ies tuvāk, palūr zem galda, apskatīdami vīreļa līkās, kroplīgās kājas. Kad viss, acīm redzot, sakārtots, sārtvaidzis atbalstās ar plaukstām uz galda, pasveras uz priek�u un viņa izvalbīto acu asais skatiens cie�i urbjas lau�u pūlī. Pretim viņam rēgojas aug�up pavērstu seju jūra.

Kādas sejas! Tumsnējas, platiem vaigu kauliem; sejas ar spēcīgiem �okļiem un platām pierēm vīriem un sievām spēka gados; kalsnās un vēju ārdētās ve�u sejas; jaunie�u gludenās, nospodrinātai bronzai līdzīgās sejas ar tukliem, it kā smieklos piepūstiem vaigiem; rokās paceltie bērneļi un uz kastēm, jumtiem un mucām uzrāpu�ies knēveļi nosmulētiem deguniem � visi pavērtām mutēm raugās pretim �ī vīra hipnotizējo�am, neatlaidīgam skatienam. Sīs acis liek pat elpu aizturēt. Un, kad beidzot baltais vīrs lēnām paceļ savu drausmīgi sakropļoto plaukstu ar trīs pirkstiem, izteiksmīgi pavēr� to aug�up un stāv tur, paslējis gaisā arī savu knābja degunu, gatavs sākt,� iestājas tāds klusums, kāds varbūt valdītu pastardienā, gaidot dieva balsi atskanam.

Un tad viņ� runā. Kropļainā, grūti saprotamā eskimosu dialektā vīrelis stāsta, ko viņ� sagatavojies darīt, kādus brīnumus parādīs. Viņ� iebā� mazā kastītē netīru kabatlakatiņu, aizver kastīti, tad paceļ pār galvu cie�i aizvērto kastīti. Visi raugās uz to, acis nenovērsu�i. Vecis uzmanīgi pieliek kastīti pie lūpām un spēcīgi uzpū� tai elpu. Pēc tam viņ� vēlreiz paceļ kastīti un trīs reizes sakrata to, tad noliek uz galda un, svinīgā nopietnībā savilcis seju, piedauza kastītei ar pirkstu. Vēlreiz viņ� paceļ savu �ausmīgi sakropļoto roku � nu, skatieties! Atvēris kastīti, viņ� parāda to ļaudīm. Tā ir tuk�a!

Pūlis ierūcas izbrīnās un pārsteiguma murdoņā.

Tad vecais norij miesnieka dunci, pēc tam izdēj olu. Nu viņ� samaisa tuk�ā traukā produktus, no kuriem varētu vārīt zupu, � un kas no tā iznāk? Jūs domāsit zupa? Nē! � dāņu karogs. Tad viņ� pārvēr� ūdeni par vīnu un vīnu par ūdeni. Veikto brīnumu apburti, ļaudis vēro visu, elpu aizturēju�i. Burvja balss skaņai ir milzīgs iespaids stindzino�ajā un drausmīgi dziļajā Grenlandes klusumā.

Ostā piestājis dāņu pre�u kuģis. Matro�i iznāku�i krastā. Iereibis kurinātājs, kas visu vērojis, stāvēdams ļau�u pūļa malā, ļodzīdamies pienāk pie manis. Viņ� nav muļķis, un viņ� grib, lai arī es to zinātu.

� Tas viss ir tikai muļķīgu triku virkne, � viņ� �ukstus saka man. Bet neviens viņā neklausās, vai arī neviens viņu nesaprot.

Beidzot � cik �ēl, ka tik ātri, � izrāde tuvojas noslēgumam. Vēl pēdējais lieliskais brīnums! Pabīdījis galdu sānis, burvis iznāk pūļa priek�ā, izņem no kabatas monētu un pasniedz to kādam zēnam. Naudas gabals iet no rokas rokā, lai ikviens to varētu apskatīt: tā ir Grenlandes krona. Tad tā atgrie�as atpakaļ pie burvja. Nu burvis gatavojas godbijīgā nopietnībā. Viņ� iedzer malku ūdens un pagurguļo, it kā kaklu skalodams, atpogā savu celuloīda apkaklīti, atraisa vesti un vidusjostu. Viss gatavs? Nu tā! Turēdams monētu gaisā paceltu, pavēris muti, viņ� visu acu priek�ā iemet naudas gabalu rīklē, aizver muti un rij. Liekas, var pat redzēt misiņa monētu rīklē slīdam lejup. Tas ir pat mazliet sāpīgi. Beidzot tā ir norīta. Burvis papliķē sev vēderu. Viņ� stāv smaidīdams, bet piepe�i viņu sagrābj sāpes. Viņa sāpēs savilktie vaibsti atspoguļojas arī sajūsmināto un aizrautīgo skatītāju sejās. Pūlis ieelsojas līdzjūtībā. Pēk�ņi burvis saliecas. �ādā stāvoklī viņam kļūst vieglāk. Viņa sejā parādās paļāvīgs smaids, kurā jau�ama cerība, ticība un lielas gaidas. Tad viņ� strauji pa�auj roku pie dibena. Visi dzird spraksto�u troksni. No jauna atgūtā monēta tiek pacelta augstu gaisā. Pūlis ierēcas sajūsmā. Burvis iedod naudas gabalu tuvāk stāvo�ajam skatītājam, kas to bikli paņem. Tā ir baltā cilvēka dāvana Grenlandei.

Ļaudis vēl pakavējas, pārrunādami redzētos brīnumus. Viņi burvi sauc par angakoku � tāpat kā savu sen�u brīnumdarītājus. Viņu prieku par �ī vīra izdarībām nebūt nemazināja tas, ka viņi zināja, ka pa�u vidū tālāk ziemeļos dzīvo burvis, kas visus �os brīnumus veic labāk, nedz arī tas, ka viņi, tāpat kā kurinātājs, saprata, ka viss ir tikai veikli triki. .

Regina bija sve�iniece un jaunatnācēja Igdlorsjūtā. Tikai iepriek�ējā gadā viņa bija pārcēlusies uz dzīvi �eit no savas dzimtās puses Agto sakarā ar yīra pārvieto�anu darbā uz �ejieni. Un viņa palika �eit sve�iniece gan sava lepnuma, gan vīra gribas dēļ. Viņa saglabāja savas kārtas presti�u, uzsvērdama to ar neskaitāmiem sīkiem apģērba piederumiem un savu izturē�anos, kas lielā mērā izraisīja skaudību un atņēma tai viņas ļau�u mīlestību. Tie�i Reginas sabiedriskais stāvoklis izraisīja aizdomas, ka viņa ir ziņu pienesēja (tā viņa varbūt tie�ām zināmā mērā arī glu�i neapzinīgi būs bijusi), kas tirgotāja ausīs ie�ukst ziņas par to slepeno izsmieklu un neapmierinātību, ar kādu eskimosi pelnīti vai nepelnīti izturas pret baltajiem ierēdņiem. Vietējie ļaudis nemīlēja Reginu un neuzticējās viņai.

Nabaga bērns! Pavasarī, vasarā, rudenī un ziemā viņa pa savas mājas aizvērtajiem logiem vēroja visu savējo ļau�u dzīvi � viņu darbu un rotaļas, mīlestību un laimīgos brīvos brī�us, visu, kas no bērnības līdz kādai dienai pirms se�iem gadiem piederēja arī viņai. Viņa klausījās, kā smejas pulciņos klejojo�ie ļaudis, pastaigājoties pa krastmalu, un viņu dziesmas vasaras

vakaros. Viņa uztvēra mīlētāju �ukstus, kas, slēpdamies no sve�ām acīm, bija piespiedu�ies pie viņas savrupmājas stūra. Atgriezās mednieki, un viņa pievienojās ciema ļaudīm, kas sagaidīja tos, jutās lepna par vīru panākumiem, saviļņota par savas tautas vīri�ķību. Viņas sievi�ķīgā, kaislīgā atsaucība jaunībai, spēkam un drosmei uzbangoja visā viņas būtnē, pau�ot sievietes apbrīnu par vīrie�a varonību. Visu to viņa bija iemācījusies mīlēt un sapņojusi par to kop� savas bērnības, un par to viņa domāja arī tagad.

Pie loga, kas kā modra acs vēro visu ciematu, ir apsēdies mazs, salīcis, sirms vīrs. Viņ� raksta. Garas stundas katru dienu ļoti rūpīgi, ar lepnumu un ar patiku tas savā kaligrāfiskajā rokrakstā, ar līkumiem izpu�ķodams burtus, iegrāmato dienas notikumus. Tur nav nekā no visiem tiem drosmes un veiklības varoņdarbiem, no visa tā, kas tik ļoti saviļņoja ciema ļaudis un piepildīja un veidoja viņu �odienas dzīvi, � viņ� ieraksta tikai �x kg tauku, у � ādu, vērtība z kronas�. Viņ� ir civilizācijas reģistrētājs eņģelis. Atgriezusies virtuvē, Regina strādādama redz �o veco, salīku�o muguru, viņas vīra muguru. Nelaimīgais bērns! Tikai dievs zina ko viņa domāja.

Kādreiz jaunā tirgotāja Trolemaņa � un pie tam vecpui�a � iera�anās satrauca visas Agto meitenes. Lai gan nekādas domas par precē�anos viņām prātā nenāca, meitenes tomēr cerēja, ka viņ� veltīs viņām tādu uzmanību, kādu vīrie�iem �ādos gadījumos patīk parādīt; un, paredzēdamas arī visas priek�rocības un pat ap�aubāmo popularitāti, un godu, kas saistās ar kavaliera sevi�ķu uzmanību, sacentās savā starpā kautrīgajā, sievi�ķīgajā slēp�anās rotaļā, kādā izpau�as meiteņu uzmanības parādī�ana mīļotam vīrietim. Regina tajā laikā bija neparasti skaista. Jaunavīgā, ovālā seja bija gluda, jo rūpes vēl tur nebija atstāju�as savas zīmes; tā bija tikpat tīra un bez viltus kā meitenes dzīve un domas.

Viņa staroja skaistuma pilnībā. Garās, ko�i melnās matu pīnes krā�ņā kuplumā savītas ap galvu, olīvkrāsas āda, sarkanas lūpas, un zobi tik balti kā saules izbalināts ziloņkauls. Vai brīnums, ka tirgotāja acis drīz vien ievēroja viņu un ka viņ� izraudzījās to par savu kalponi.

Trolemanis bija jaunatnācējs pastāvīgo, mierīgo Grenlandes iedzīvotāju vidū. Tās nejau�ās dēkas mīlas partnera medībās, kas atgadījās viņa Grenlandes ceļojumu laikā, viņam nepalīdzēja atrisināt jauno seksa problēmu, kas tagad radās viņam vēl nepazīstamā situācijā � mājas dzīves nodibinā�anā. Laikam gan jūrnieka vienas nakts mīlas sakari nesniedz zinā�anas par sievie�u izturē�anos kā da�i to apgalvo, � un Magdalēnas no Santpauli un Frontstrītas sānieliņām nemaz nav līdzīgas Martām, kas nāk no vairāk cienījamas vietas � no mājas. Vismaz mājas pavards, mājas un ģimenes dzīve bija viņam sve�i; un, lai kādu nicinājumu pret sievietēm viņ� paņēmis līdzi no agrākajām dienām, jaunā vide uzlika savu svēto roku, piesardzīgi slēpjot grēcīgo iekāri, kas plosīja viņa vitālo būtni.

Meitenes tiklība, kas varbūt nebija nekas vairāk kā iedzimta nesamaitātība, tik aizkustino�i saskanēja ar Trolemaņa priek�statu par māju, ka spēja vienā laikā viņu gan nokaunināt, gan modināt kvēlu iekāri. Tas radīja vēl lielāku jucekli viņa samulsu�ajās domās par to, cik pārdro�am, cik viltīgam, piesardzīgam un apdomīgam jābūt, sekojot iecerētajai. Un Trolemanis zināja arī, ka ikviens viņa slepenais solis kļūs par vielu ciemata tenkām, un, par spīti savai baltā cilvēka uzpūtībai, baidījās no ļau�u izsmiekla. Viņu kā va�as saistīja biklums, kuru nespēja apslēpt nekāda uzpūtības poza. Regina saprata viņa gājienus; un kura sieviete gan to nezinātu? Ar instinktīvu prasmi viņa izspēlēja savas kārtis. Viņa pazina vīrie�u tuvo�anās paņēmienus; mīlestība viņai nebija noslēpums un nekad arī nav tāda bijusi. Viņa bija novērojusi, kā radu�ies viņas brāļi un māsas, redzējusi viņu piedzim�anu; viņa bija lieciniece visām cilvēku dzīves norisēm. Par mīlestību nerunāja, tā bija saskarsme. Kad tas notika ar viņu pa�u, tas iezīmēja viņas nobriedumu.

Regina nebija nevainīga, bet viņa bija jauna. Trolemanis valdzināja un biedēja viņu. Skaļ� un trakulīgs bija �is vīrs. Viņ� mēdza lepni grozīties ap Reginu virtuvē, vērodams to ar savām pūces acīm. �āda izturē�anās mulsināja Reginu. Viņa pūlējās cik spēdama, skaidri apzinādamās savu nezinā�anu dāņu mājsaimniecības mākā. Ko gan viņa darīja nepareizi, ja viņ� tā vēroja? Pēk�ņi saimnieks ierunājās � un Regina sarāvās: tas bija tik skaļi. Viņ� smējās, berzēja rokas, uzsita viņai pa muguru un tad ātri aizgāja. Ja �o trok�ņo�anu sauktu par jautrību, tad gan tā ļoti at�ķīrās no grenlandie�u jautrības. Viņa, protams, nesaprata ne vārda, ko viņ� sacīja. Bet kāpēc viņ� ierunājās tik pēk�ņi un skaļi, pieskārās viņai un tad atrāvās it kā apsvilinājies? Viņ� mēdza iekniebt viņai sānos, gurnos un tad ātri aizmesties projām. Tā notika bie�i. Tas satrauca Reginu � �is nemiers. Ja viņ� būtu meiteni satvēris, it kā iegūt vēlēdamies, viņa to saprastu. Varbūt viņ� negribēja viņu iegūt?

Kad vakarā, pabeigusi dienas darbus, Regina devās uz mājām, saimnieks sekoja viņai līdz durvīm un vēroja to, ļaudams skatienam ilgi kavēties pie meitenes, kamēr tā nogriezās aiz stūra. Viņa sarauca uzacis � ko gan gribēja un gaidīja �is vīrs? Vai viņai vajadzēja palikt? Nu, viņ� ta�u varēja to aizturēt, ja būtu gribējis to iegūt. Regina jutās vīlusies par kaut ko nepiepildītu � ne tādēļ, ka viņa ilgotos pēc Trolemaņa apkampieniem, nē, viņa vienkār�i gaidīja tos. Un tad kādu vakaru viss mainījās.

Trolemanis stāvēja, vērodams, kamēr Regina sakārto virtuvi. Pabeigusi darbu, meitene devās uz durvīm.

� Rīt pulksten septiņos? � viņa jautāja.

� Jā, � viņ� atbildēja aizsmaku�ā balsī. Pagriezusies, lai aizietu, Regina dzirdēja, ka saimnieks viņai seko priek�namā. Tur viņ� meiteni panāca. Trolemanis aizvēra aiz sevis iek�ējās durvis. Priek�namā bija gandrīz pilnīgi tum�s, jo vasaras vakara krēsla tik tikko iespiedās pa mazo lodziņu. Viņ� apņēma meiteni zem padusēm un satvēra viņas krūtis, tad, strauji piekļāvis to sev klāt, piespieda savu se�u dienu veco bārdu pie viņas vaiga. Viņa turējās pretī � ne aiz pretīguma vai bailēm, bet instinktīvi. Viņas roka satvēra durvis un atgrūda tās pla�i vaļā. Viņus applūdināja dienas gaisma, un no kaut kurienes lejā atskanēja smiekli. Tanī pa�ā mirklī Regina bija brīva. Projām skriedama, pagriezusies viņa redzēja, ka saimnieks stāv durvīs � izpūris, ar neprātīgu skatienu samulsu�ajās acīs. No �ī brī�a Regina zināja, ka Trolemanis pieder viņai.

Trolemaņa aizrautību Regina izmantoja sev par labu. Meitene nebija mantkārīga, bet viņai patika skaistas lietas. Viņa bija laimīga, ja varēja greznoties, aplikt ap kaklu spo�as kakla rotas, valkāt mirdzo�us auskarus, spilgtas drēbes. Reginas iedomībai glaimoja iespēja skaisti apģērbtai pastaigāties ārpus mājas un zināt, ka viņas draudzenes vai plīst aiz skaudības. Viņa valkāja greznās rotas kā goda zīmes, kas to izcēla pārējo vidū, un �ajā pagodinājumā tā dalījās ar savu ģimeni. Tā bija diezgan liela ģimene: māte � atraitne un paprāvs bērnu pulciņ�. Kad viņi beidzot sāka visi nākt un drūzmēties virtuvē, notiesāt sātīgā ēdiena pārpalikumu no tirgotāja galda un it kā ar pilnām tiesībām slaistīties tur, cik ilgi vien patīk, viņi kļuva par lielu traucējumu un �ķērsli cilvēkam, kas vairījās parādīt atklātībā savus nodomus, kuri pat viņa pa�a romantiskajā domu gaismā ne tuvu nebija godīgi.

Pakaļdzī�anās Reginai � kas pa�reiz vēl bija tikai seko�ana medījumam � sagādāja jūrniekam visas tās cerības, saviļņojumu, sirdssāpes un izmisumu, ko pārdzīvo pirmā mīlestība. Viņ� zināja, ka �ķērslis ir arī viņa pa�a gadu skaits, pārspīlētā iedomība un moko�ā apziņa, ka ne viens, ne otrs nedara viņu vīri�ķīgāku. Mīlestība viņam neļāva uzbrukt ar varu, un tā atturība, ko no viņa prasīja romantikas kodekss, visa romantiska mīlētāja izturē�anās, kas varētu kļūt posto�a dānietes sirdij, uz viņa izredzēto medījumu neatstāja nekādu ietekmi. Regina pazina reālas jūtas un tikai tādas. Vienīgā realitāte, ko viņa sauca par mīlestību, bija kaislība. Trolemanis varēja iegūt viņu. Viņa būtu cīnījusies � ne jau nopietni un padevusies saviļņota. Ne vīrie�a jūtām atsaucīgas kaisles aizrauta, bet pasīvi, kā izkaltusi zeme uzņem sevī lietu. lekveldināt vīrieti, tikt iegūtai un izkust, kā liesmā sadegot, � tā bija viņas loma mīlestībā. Kādu maigumu viņā lai atmodinātu �āda mīlestība!

Pagānu meitene. Cik maz divi kristietības gadsimti ietekmēju�i to, ko desmit tūksto�i vai desmitkārt desmit tūksto�i pirmatnības gadu izveidoju�i no viņas! Vienalga, cik daudz mēs stāstītu par patiesību un skaistumu, kas kā gaisma staro no debesīm, no dieva mājokļa, � viņa staigāja pa pagānu zemi. Reginas saknes bija �inī zemē, tās valgums veldzēja un baroja viņu. Viņas rases senie paradumi turpināja dzīvot viņā. �Skaistums ir spēks,� teiktu viņas dzejnieki, �spēka skaistums�. Vīrie�i te parādīja uzmanību sievietei ar spēku; izvaro�ana bija rituāls, kas vainagoja uzmanības parādī�anu. Tāpat kā jauns kociņ� nespēj noliekties pret vēju, tikpat maz Reginu spēja sajūsmināt vārdi, tāpat viņu nevarēja iegūt, stāstot par mīlestību vai gaidot, lai tā labprātīgi atdotos.

Trolemaņa pirmā � neveiksmīgā tuvo�anās bija samulsinājusi viņu pa�u; viņ� jutās iz�ķiedis savus spēkus. Meitenes pretd�anās, pēk�ņā dienas gaismas ieplū�ana priek�namā, smiekli, viņas aizbēg�ana � vai ļaudis redzēja viņus? Vai Regina būtu citiem visu izstāstījusi?. Nāko�ajā dienā viņ� parādījās ļaudīs skaļāks un jautrāks nekā jebkad. Viņ� uzsita vīriem pa muguru un smējās � skaļi, no visas sirds. Viņ� ieknieba zīdaiņiem vaidziņos un paplik�ķināja mātēm pa plecu. Viņ� saujām izkaisīja dubļos vīģes un cukurgraudus, lai ļaudis tos grūstīdamies uzlasa. Viņ� staroja priekā un tanī pa�ā laikā vēroja, vai kaut kur nemanīs izsmiekla pazīmes. Pret Regīnu viņ� nostājās visuzpūtīgākā pavēlnieka pozā. Saimnieks un kalpone � stingrs, bet ne nelaipns. Viņ� ēda, kā parasti, viens pats, bet tagad sēdēja, it kā pilnīgi iegremdējies pagāju�ā gada laikrakstā. Regina pazemīgi un mierīgi strādāja virtuvē, klusi pie sevis smaidīdama; viņa rūpīgi apkalpoja savu saimnieku, tikai pasniedzot kafiju, viegli pieskārās viņa plecam un, ieiedama atpakaļ virtuvē, aizmirsa aizvērt durvis; tad, pagriezusies, lai to izdarītu, redzēja, ka saimnieks, acu nenovērsis, to cie�i uzlūko.

Regina priecājās, jo tagad viņa zināja sava saimnieka nodomus. Viņa saprata, kāpēc Trolemanim vajadzēja, lai tie�i viņa to apkalpotu, kāpēc viņ� tik bie�i to aicināja, kāpēc visniecīgākā iegansta dēļ vai arī bez kāda iemesla kavējās viņas tuvumā, kad viņa strādāja. Regina manīja saimnieka kvēlo iekāri katrā mēģinājumā tuvoties un katrreiz prata viņu veikli samulsināt. Jā, viņ� drīkstēja pat satvert viņu rokās, bet tad tās skatiens lika tam atkal nolaist rokas. Viņi bija divi vien visā mājā. Reiz vēlu vakarā, kad Regina vēl strādāja, viņ� iesauca meiteni savā guļamistabā. Viņ� stāvēja tur pa pusei izģērbies, svītrainā flaneļa krekla mala nokarājās ap viņa bālajām, lempīgajām kājām. Sis skats meitenē neizraisīja nekādu saviļņojo�u satraukumu, vēlē�anos atdoties, bet neradīja arī nekādu pretīguma izjūtu. Pēk�ņi samulsis viņ� pamanījās paslēpt savas kājas aiz krēsla, pateica kādu nenozīmīgu rīkojumu un atlaida Reginu.

Likās, vajādams Reginu, Trolemanis bija uzsācis iet pa taku, kura, kaut arī atradās tuvu blakus, tomēr vairs nesolīja kādreiz savienoties ar viņējo. Viņu mīlestības kodeksi nesaskanēja. Un, turoties cie�i pie saviem principiem � jo tāds ir cilvēks �, Trolemanis attiecībās ar Reginu ieņēma pilnīgi noteiktas pozīcijas, no kurām nespēja izkļūt laukā, lai arī cik bezcerīgs izrādījās viņa stāvoklis. Iespējams, ka citos apstākļos, kur tuvumā negrozītos citi cilvēki � cienījamā vecā māte, kas alla� kver-nēja virtuvē, un sīkie, acīgie bērneļi �, viņ� varbūt par labu kaislībai atsacītos no sava bruņnieciskuma. Bet te bija skatītāji � māte un mazie �, un viņu klātbūtnē d�entlmenis vēl jo vairāk nedrīkstēja iedro�ināties lietot varu, tāpat kā Regina, no sava viedokļa, nespēja padoties neiekarota. Trolemaņa priek�ā pavērās platoniskās mīlestības strupceļ�, un katra aizejo�ā diena padarīja viņa stāvokli vēl grūtāku.

Tad glu�i negaidīti, izpildot faktorijas vadītāja pienākumus, Trolemanis saņēma rīkojumu doties inspekcijas braucienā pa vairākiem nomaļo ciematu veikaliem, kas saņēma preces no viņa tirdzniecības kantora. Tā kā brauciens ilgs vairākas dienas un lai arī uz kuģa, kas �ai laikā būs viņa mājas, varētu baudīt mājīgumu un ērtības, Trolemanis saskaņā ar Grenlandes para�ām nolēma, ka kalpone Regina pavadīs viņu. Abu guļamlāviņas atradās ērtā motorlaivas kajītē. Reginai vajadzēs gatavot viņam ēdienu, nokopt galdu un vispār gādāt par saimnieka ērtībām. Regina, bez �aubām, bija sajūsmināta. Viņai patika ceļot, turklāt tālajos ciematos viņai bija neskaitāmi draugi un radi, un būs glaimojo�i parādīties viņiem savā izcilajā stāvoklī. Ceļam viņa saposās visskaistākajā tērpā: balti zābaki ar rotātiem atlokiem, kas sniedzās līdz pat ceļgaliem, virs tiem, aptverot stilbus, balti kokvilnas pārvalki � �zeķes�, iz�ūtas krustdūrienā ar ro�u rakstu un ar me�ģīņu apmali, bet �zeķu� aug�daļā piķa melna roņādas lenta. Cie�i pieguļo�as roņādas bikses, kuru gali nobeidzās ar platu joslu, kurā pārmaiņus mijās svītras no spilgti sarkanas ādas, smalkas, baltas suņādas un iz�ūtas ādas. Viņas blūze jeb anoraks, kas cie�i apņēma krūtis un vidukli, bija no vīna krāsas plī�a, ar jostu jeb apmali no ko�i svītrota zīda. Blūzei bija melnas roņādas aproces un stāva apkakle ar platu kakla izgriezumu, virs aprocēm divu collu plata no pērlītēm veidota me�ģīņu lenta un pie apkakles, sniedzoties gandrīz līdz elkoņiem, pie�ūta smaga, ar zīlītēm bagātīgi izrotāta pelerīne. Kaklu apņēma cie�i pieguļo�a, ar puķēm iz�ūta balta kokvilnas apkaklīte, sasprausta ar lielu, mirdzo�u smaragda krāsas stikla spraudi. Reginas spīdīgie, melnie mati virs zemās pieres bija pār�ķirti uz celiņa un pīnes savītas gredzenā ap galvu. Zem matu gredzena zibēja spo�i auskaru karuļi. Viņas melnās acis zibsnīja, baltie zobi vizēja un mīlīgā jaunā seja neslēpa naivo sajūsmu par �īm spo�ajām spalvām.

Nebija �aubu, ka Reginas skaistums �ai jaukajā abu aizbrauk�anas dienā pildīja ar lepnumu Trolemaņa sirdi. Viņ� bija � ja tā varētu teikt � vēl bramanīgāks kā citkārt, kad, cienīgi soļodams, cēla savas jocīgās, līkās kājas un kā mazs admirālis izrīkoja brauciena sagatavo�anas darbus. Beidzot viņi devās jūrā un netīrajam skrandaiņu pūlim, kas draudzīgi māja ardievas, vajadzēja saprast, ka tā ir Reginas lielā diena. Un tāda tā tie�ām bija.

Nekad īsti nepieradis pie kundziskās lomas, ko viņ� tēloja kā savas mājas saimnieks, Trolemanis uz kuģa klāja padevās vecajai ierastajai videi un, sekojot ilgajos gados iesīkstēju�iem paradumiem, metās darbā. Drīz vien, rīkodamies ap motoru, viņ� notriepās tikpat netīrs kā apkalpe. Glu�i neapzinīgi viņ� sāka apkalpot savu skaisto pasa�ieri un tādā veidā paturēja Reginu tajā dīvainajā bezdarbībā, kādu viņai uzspieda lepnās drēbes. �is stāvoklis saskanēja ar Reginas pa�as noskaņojumu, un viņa nedomādama pieņēma Trolemaņa pakalpojumus. �inī dienā viņi abi ar vienādu cieņu izturējās pret viņas apģērbu. Grezno�anās mērķis ir pamudināt mīlestības izraisī�anos, bet �oreiz �is mērķis iznīcināja pats sevi: vīrie�a alkas ■pārvērtās par godbijību un cieņas izrādī�anu, bet sievietes � par bailēm sabojāt smalko plī�u un trauslās pērlītes. Uzsākot braucienu, kam citos apstākļos vajadzētu kļūt par viņu medusmēnesi, viņi bija vairāk kā jebkad bezcerīgi �ķirti. Un, kad, pusnaktij tuvojoties, motorlaiva izmeta enkuru klusā līcītī, kad klājs bija sakārtots un apkalpe, iekārtojusies uz jūrnieku kastēm, devusies pie miera motora kokpitā, domīgs un vientuļ� vīrs sēdēja, kūpinādams savu vakara pīpi, kamēr lejā kajītē saldi dusēja viņa iemīļotā.

Tā bija vasaras nometne, kuru viņi apmeklēja nāko�ajā dienā. Ilgu laiku, pirms nāca redzamas teltis, braucēji varēja saskatīt daudzus cilvēkus, kas, skaidri iezīmēdamies pre't apvārsni, steig�us skrēja pa kalnu korēm, lai sagaidītu un sveiktu atbraucējus. Sasniegu�i zemesragu, skrējēji apstājās; kad laiva tuvojās, tie skrie�us devās lejup pa nogāzi un, kāpelēdami pa klin�aino krastu, līksmi sekoja laivai, lai to sagaidītu.

Nometne sastāvēja no trim vai �etrām teltīm un divām velēnu būdām. Kā viss, kas Grenlandes rietumu krastā vēl tagad saglabājies no pagātnes, tās atsauca atmiņā pirmskristietības laikus: ādas teltis, divas lielas no ādām sa�ūtas sievie�u laivas, izvilktas krastā un apgāztas uz mutes, noderēja par pajumti gulē�anai. Un apkārt tā pati vienmēr nemainīgā ainava: zemi, viļņoti pakalni, kaili, bez kokiem; �ur tur pundurkrūmāji un zāle; nabadzīga, neauglīga zeme, visur rēgojas atsegti klin�u puni; drūma, vienmuļīga un reizē grandioza ainava.

�Atpakaļ pie zemes!� pat Grenlandē � un tur- vēl jo vairāk � ļaudis izjūt �o tieksmi, kas urdī tikai dzīvot un izjust savu dzīvību, tāpat kā to izjūt dzīvnieki, un arī nomirt tāpat kā katra dzīva radība. Jo, kamēr ļau�u pulciņ� ir pārnācis pāri kalniem, lai redzētu laivu, kamēr viņi tagad stāv rindā gar krastmalu, lai sagaidītu ciemiņus, kāda vecenīte, kas dienām ilgi slimojusi, ir klusi aizslīdējusi no dzīves, aizgājusi kā vientuļa ceļiniece.

Tanī pa�ā laikā uz krastu dodas Regina. Sagaidītāji ir piebrauku�i blakus savu eskimosu laivu, noslaucīju�i sausu sēdekli un ar rūpīgu uzmanību palīdz pārkāpt �inī laivā diezgan neveiklai meitenei, kas domā tikai par savu apģērbu. Trolemanis, nomazgājies un tīri apģērbies, lepni stāv viņai blakus. Viņus aizairē uz krastu. Vīri iebrien ūdenī un izvelk laivu krastā, abi ciemiņi izkāpj. Un, kamēr Reginu ielenc viņas nosmulēju�ās radinieces, kas blen� atbraucējā un uzstājīgi prasa pastāstīt kaut ko jaunu, tirgotāja kungu aizved uz kādu māju.

Trolemanis zemu, zemu pieliecas un lēni, gandrīz pus-rāpus ieiet ļoti tum�ā ejā. Uzmanīgi taustoties tālāk, viņa roka atduras pret raupju, taukainu virsmu, kam jābūt durvīm. Neatradis aiz�aujamo, viņ� pagrū� tās. It kā gabalos sa�ķīzdamas, durvis padodas un atkrīt vaļā. Atklājas zema, vāji apgaismota telpa, kaut kas līdzīgs �etrstūrainai zemes alai, � klona grīda, smil�u sienas, velēnu griesti, kurus balsta ielīku�as kārtis. Gaisma ieplūst pa rūtīm, kas aizvilktas ar pū�ļa ādu. Kad Trolemanis ieiet, pieceļas divas sievietes, viņam piedāvā kasti, kur atsēsties. Pusi no mazās istabas aizņem guļamlāva. Uz tās nekārtīgi sajaukts netīrs pēlis. Gultas vidū, atbalstīta ar spilveniem, redzama vecas sievietes galva un pleci. Dzeltenā āda liekas cie�i pārvilkta pār platajiem sejas kauliem, acis ir aizvērtas. Viņa ir tik nedzīva kā mirusi.

Daudz Jau�u ir ienāku�i līdzi Trolemanim būda. Tagad te stāvgrūdām pilns. Visi stāvēja, paļāvīgi vērodami Tro-lemani. Tā kā �im vīram piemita milzīga pa�pārliecība un citu uzmanība to vairāk uzkurināja nekā mulsināja, Trolemanis pa�apzinīgi tuvojās nāvinieces gultai. Viņ� pacēla segu un izvilka no tās apak�as roku. Brīdi viņ� paturēja nedzīvo roku savējā. Mazliet atrotījis piedurkni, viņ� sataustīja pulsu. Aizritēja labs mirklis, kamēr viņ� tā stāvēja, bet ne skaņa neietrīcējās būdā, izņemot klāteso�o ieklepo�anos. Viņ� palaida roku vaļā, un tā smagi atkrita uz pēļa. Tad, pagriezies pret apkārtstāvo�ajiem, viņ� ļoti svinīgi un lēni pa�ūpoja galvu.

Pa �o laiku mājā bija ienāku�i visi un stāvēja mazajā telpā, saspiedu�ies cie�ā pūlī. Viens no motorlaivas apkalpes locekļiem stāvēja, atspiedies pie durvīm. Ar �estiem un da�iem vārdiem, ko Trolemanis prata eskimosu valodā, viņ� uzrunāja �o vīru. Viņa runa bija absurds vārdu sa-virknējums, tomēr neviens nesmējās. Acīm redzot, tā bija kāda kaste motorlaivā, pēc kuras Trolemanis aizsūtīja �o vīru. Mēģinādams to aprakstīt, viņ� glu�i nevietā lietoja vārdu kivitok, jo �is vārds apzīmē cilvēku, ko pārņēmis kāds neizprotams ārprāts. Vīrs aizgāja izpildīt uzdevumu, un Trolemanis, pagriezies pret nedzīvo sievieti, ilgsto�i un stingi, skatienu nenovērsis, raudzījās viņā. Kad aizsūtītais vīrs atgriezās, pūlis pa�ķīrās, lai viņu ielaistu. Trolemanis paņēma atnesto kasti, novietoja to uz guļamlāvas un atraisīja siksnu, ar ko tā bija pārsieta. Pēc tam Trolemanis pagriezās ar seju pret mirsto�o, kamēr visi vēroja viņu absolūtā klusumā. Lēnām viņ� pacēla rokas un izstiepa tās ar delnām uz leju virs mirējas sejas. Tad rokas lēnā kustībā slīdēja viena pār otru, tās likās glāstām kādu neredzamu izstarojumu, kas plūst no miru�ās. Viņa ieplestās acis izspiedās uz āru; spīdīgajos acu ābolos redzokļi bija tikai punktiņi. Ja sieviete tagad atvērtu acis? Vai viņas nolietojusies sirds varētu pārciest �o skatienu?

Lēni, vēl izdarīdams ar rokām dīvainās kustības, Trolemanis atvirzījās pie kastes. Viņ� noliecās un atvēra to. Ātri viņ� paņēma un atkorķēja kādu pudeli. Tad viņ� piegāja pie sievietes un piebāza atkorķēto pudeli viņai pie deguna.

Pagāja da�as sekundes, � visi aizturēja pat elpu. Tad ikviens savām acīm redzēja, kā notrīc miru�ās plaksti, redzēja tos paveramies. Sieviete mazliet pagrieza galvu, gurdenu skatienu palūkojās apkārt. Pakustējās izdilusī roka, lai pavilktu uz aug�u segu. Viņa bija atmodusies, dzīva!

Notikums atstāja satricino�u iespaidu uz skatītājiem. Visi zināja, ka brīnumi ir iespējami un ka tādi ir notiku�i, jo ļaudis jau ļoti labi saprata, cik nespēcīga ir kristīgās baznīcas garīdzniecība, un tas savukārt vēl vairāk nostiprināja viņu atmiņas par savas rases pagānisko pagātni un padziļināja viņu cieņu pret seno priesteru pārdabiskajām spējām, kas saglabāju�ās ļau�u atmiņā. Un �eit bija atkal vīrs, kas spēja pamodināt miru�os, burvis � angakoks, kā viņi to dēvēja. Kā loki, kas no ūdenī iemesta oļa izplatās pār dīķa mierīgo virsmu, tā izplatījās �ī vīra slava, lai beidzot sasniegtu vistālākos Gren-landes apdzīvotos krastus.

Reginas sirdi sagrāba bailes, redzot �ādu pārdabisku spēku parādī�anos cilvēkā, ar kuru viņa bija tik cie�i saistīta. Atmiņā atausa visas Trolemaņa izdarības, kas tai kādreiz likās dīvainas un gandrīz smieklīgas, bet tagad viņas iztēlē ieguva drausmīgu nozīmīgumu, kā tādas, kurās izpau�as pārdabiska personība. Viņa baidījās no �ī vīra un tomēr lepojās, ka zināmā mērā pati pieder viņam. Viņas naivā sirsniņa uzgavilēja sajūsmā par to uzmanību, kuru veltīja viņai tādēļ, ka tā atradās �ī vīra tuvumā. Godbijīgās bailēs, ko ļaudis izjuta pret Trolemani, tie neuzdro�inājās tuvoties viņam, toties dedzīgāk un neatlaidīgāk ielenca Reginu, tīkodami dzirdēt tādas tenkas un valodas, ko tikai viņa varētu zināt un pastāstīt.

Un tā notikās, ka tikai vēlu tanī naktī, kad Trolemanis, apnicis viņu gaidīt, bija jau devies pie miera, kad debesīs jau lēni svīda jaunā rīta ausma un visi uz kuģa bija cie�i aizmigu�i, Reginu vieglā airu laivā pārveda pār lī�a klusajiem ūdeņiem, izcēla uz klāja un novēlēja viņai labu nakti. Klusi jo klusi, lai nepamodinātu savu guļo�o saimnieku, Regina nokāpa lejā kajītē un zag�us sāka izģērbties. Viņa novilka baltos zābakus, iebāza pēc tam katrā roku un izlīdzināja purngalu. Tad viņa rūpīgi noņēma savu pērlītēm izrotāto pelerīni, novilka plī�a blūzi, salocīja tos, maigi noglāstīdama, un nolika sāņus. Parasti viņa paturēja bikses kājās, bet �īs bija jaunas. Viņa tās novilka un tagad stāvēja vienā kreklā, kailām kājām. Regina pakāpās uz kastes, lai ierāptos guļvietā, un pagriezusies uzmeta skatienu Trolemanim. Viņa satvēra

kojas malu, gandrīz nokrizdama aiz bailēm: plati atvērtām acīm vīrietis raudzījās uz viņu. Viņa nespēja pakustēties, nedz aiz �ausmām novērst acis no �ī pārdabiskā, stingā skatiena. Viņa stāvēja, ieķērusies kojas malā. Un tad viņ� ierunājās:

� Uzmanies, Regina, es tavā guļammaisā redzēju kivitok!

Regina apsviedās apkārt un kā sastingusi lūkojās uz spoku apsēsto guļas vietu. Lūkojās ilgi, ilgi, līdz beidzot izdvesa:

� Nē, nē! Tur nekā nav.

Vēl vienmēr trīsēdama bailēs, tā beidzot sadro�inājās tuvoties gultai, pastiepa roku un grasījās atkal iekāpt kojā.

� Uzmanies! � Trolemaņa balss viņu atkal atsvieda atpakaļ.

Laiks ritēja. Nevienas skaņas, tikai paisuma ūdeņu �ļakstē�ana. Nevienas kustības. Regina stāvēja ar �ausmās sastingu�u skatienu acīs, un Trolemanis vēroja viņu.

� Troleman, � Regina tikko dzirdami ierunājās, vēl vienmēr nenovēr�ot skatienu no savas guļvietas. � Varbūt es varu nākt un gulēt pie tevis?

Nedaudz nedēļu pirms Reginas bērna piedzim�anas Trolemanis godīgi un ar piedienīgu lepnumu, spītēdams savu tautie�u pūlēm apturēt kārtas ziņā nevienādās laulības, veda Reginu pie altāra un apprecēja viņu. Tas, protams, bija Reginas godkārīgo sapņu piepildī�anās brīdis. �īs godkārības biklos �ukstus viņa sākumā tikko uzklausīja, tad ieslēdza savās domās un izloloja to. Ne tikai cerēt viņa bija uzdro�inājusies, viņa ļoti, ļoti bija vēlējusies �o sapņu piepildī�anos. Un ar visām savām dotībām � atjautību un vienkār�o gudrību, ar Smaidiem un asarām, ar savu skaistumu, pievilcību un burvīgumu �, ar sievietes instinktu, ņemot palīgā visu, kas tai piemita un ko viņa prata, Regina lika savam mīļākajam kvēlot iekārē un mocīties izmisumā aiz bailēm zaudēt viņu. Un Regina uzvarēja � ja to varētu nosaukt par uzvaru. Tas notika pirms se�iem gadiem.

Se�i gadi. Regina ir dāņu faktorijas vadītāja sieva plauksto�ajā Igdlorsjūtā, lielas savrupmājas saimniece, ģērbusies �dāņu drēbēs�. Viņa valkā katūna kleitu līdz

ceļiem, vaļīgu kā maisu ap vidukli un gurniem, bet sa�aurinātu ap kājām. Flaneļa apak�brun�u mala mugurpusē nokarājas divas collas garāka par svārkiem. Viņas līkās kājas ietērptas rūtainās kokvilnas zeķēs, kas sakrokoju�ās virs lētiem augstiem �ņorzābakiem.

� Viņai jāizskatās kā dānietei, � paskaidrodams saka mans namatēvs. Bikli Regina pārtrauc savu kungu, lai pateiktu, ka pusdienas gatavas.

� Sēstieties, � kliedz Trolemanis un uzsit man pa muguru. � Sēstieties, nesakiet neko, bet sēstieties un jūtieties kā mājās!

Ai, kas par skaļu, sirsnīgu zelli!

� Nāciet, ēdīsim! � viņ� sauc. � Ņemiet vēl! Jā, jā! Ņemiet, ņemiet! � Viņ� uzkrauj uz mana �ķīvja krietnu kaudzi ēdamā. � Alu?

� Jā, lūdzu!

Viņ� piepilda manu glāzi.

� Cukuru nē, pateicos!

� Nē, tomēr, tomēr! � Un viņ� pieber veselu ēdamkaroti. � Ēdiet, ēdiet! Uzdzeriet! Tā, viena iztuk�ota! � viņ� rēc un aizsvie� tuk�o pudeli, kas �ķindēdama aizripo pa grīdu un atsitas pret virtuves durvīm.

Atnesdama mums vēl alu, pazemīgi kautrīga ienāk virtuves kalpone Helena, Reginas jaunākā māsa, lielām acīm un apaļiem vaigiem, sārtiem kā āboli.

� Viņa darīs, tu darīsi, tas darīs, viņi darīs! � Ja Trolemanis jebkad agrāk zinājis ko vairāk nekā tikai pavēles formas vien, tagad viņ� to sen aizmirsis. � Viņām ir jāpaklausa!

Divas Reginas māsas dzīvoja tirgotāja mājā un strādāja par kalponēm. Viņas gulēja kopā aug�stāvā zemā gultiņā uz riteņiem. Da�as kvadrātpēdas apdzīvojamās platības ar graba�ām piemētātā alā vaļējos bēniņos bija viņu �istaba�. Kaut arī Helena! savā ziņā piemita vairāk spa-rīguma un pievilcības, Lea, jaunākā no abām māsām � viņai bija tikai piecpadsmit gadu �, solījās kļūt pat skaistāka par savu precēto māsu, kāda tā bija savā ziedu laikā. Lea, bez �aubām, jau pēc rakstura bija kautrīga, turklāt tik ļoti nomākta, ka lika nojaust, cik viņa nelaimīga tajā vidē, kurā tagad dzīvoja. Varētu brīnīties, kā var būt nelaimīgs dzīvē, kurā parasti valdīja tik pārplūsto�a viesmīlība.

Viens no Leas pienākumiem bija katru ritu modināt savu saimnieku un saimnieci. Lai cik vēlu gai�ā, saulainā vasaras nakts paturēja Leu nomodā, lai cik ļoti viņai pēc se�padsmit stundu garā smagā mājas darbu sloga patiktu izbaudīt savu pusnakts brīvību, izlietot to un pagarināt, līdz saule pakāpjas augstāk, cik ļoti arī viņa nevēlētos pasapņot un justies brīva vēl pēc pusnakts, skārda modinātājs pulkstenis pie gultas aicināja meiteni atkal darbā septiņos no rīta. Tas bija viņas cel�anās laiks. Lea saģērbās, steidzās lejā un, iziedama caur manu istabu, gāja modināt Trolemani. Kādu rītu tanīs dienās, kuras pavadīju pie Trolemaņa, es pamodos agri: tā man vismaz likās. Māja vēl klusa, laukā visur valdīja pilnīgs miers. Gulēju dzīvojamā istabā uz dīvāna, kas bija mana gulta, un pa logu, kas atradās iepretī, raudzījos ārā, kur spo�ā saules gaismā mirdzēja jaunā diena. Jau diena, bet visa pasaule vēl guļ. Tad pēk�ņi es izdzirdu virs manis soļu troksni bēniņos. Lea � es nodomāju. Pēc mirkļa viņa jau steidzās lejā pa bēniņu kāpnēm. Atvērās durvis, Lea �ķērsoja manu istabu un iegāja pie Trolemaņa. Lea runāja, un es dzirdēju saimnieka balsi, kas kaut ko jautāja. Lea nāca steig�us atpakaļ. Dzirdēju viņu uzkāpjam pa kāpnēm bēniņos, ātri pārskrienot pa grīdu man virs galvas. Tad atkal aug�ā atskanēja soļi � pa bēniņu grīdu, tad lejā pa kāpnēm, atkal atvērās manas istabas durvis. Lea iziet cauri istabai. Viņa nes rokā modinātājpulksteni. Ieiedama Trolemaņa istabā, Lea aizver aiz sevis durvis. Mājā valda klusums. Dzirdu, ka Lea runā. Tad lauvas rēcienam līdzīga atskan Trolemaņa balss. Es dzirdu, kā viņ� rēkdams nolec uz grīdas, atskan smagi sitieni. Tad atkal viss apklust. Atveras durvis, un mazā Lea ar nokārtu galvu, aizgriezusi seju, aiziet uz virtuvi. Ģērbdamies es dzirdu meitenes apspiestos �ņukstus. Lea bija melojusi.

Vismaz tos, kas paradu�i dzīvot valstī, kur katra zemes pēda ir kāda cilvēka īpa�ums, nevienam nepiedero�ais me�onīgais apvidus aicināt aicina padarīt to par savu piederumu. Neapdzīvoti kalni un ielejas, neskartas pļavas, no kurām paveras skats uz pla�o pasauli, un me�u ieskauti klajumi, kas sola patvērumu no pasaules, � katrs savā veidā ierosina domas par apme�anos tur dzīvot un iekvēldina iztēli, kā katrā no �īm da�ādajām vidēm cilvēks un apkārtne ietekmēs viens otru. Tas nav sātans, bet dievs, kas, paņēmis cilvēku pie rokas, ved viņu uz kalna virsotni, no kuras visapkārt paveras skats uz skarbās pirmatnības zemi. �Viss, ko tu redzi,� saka dievs, �ir tavs. Dari ar to, ko gribi!� Un vēl dievs varētu piemetināt: �Tev tikai jāmetas manā priek�ā ceļos.�

Cik gan tas savādi, ka domas � �is apvidus, �ī zeme varētu būt un, ja tu to gribi, arī ir tavs, pieder tev pa�am � padara �o zemi tev mīļu. Kaut arī tu vienmēr būtu sapņojis par siltumu un tropisko zemju krā�ņumu, kaut arī tas, kas tev beidzot iedots, ir drūms, kails un auksts zemes gabals un nepavisam nelīdzinās tavam domās iztēlotam sapnim par paradīzi zemes virsū, tava dvēsele, �is hameleons, iesaucas:

�Ak dievs, es mīlu �o tuksnesīgo zemes stūrīti!� Kādēļ gan citādi cilvēki būtu aizgāju�i no ērtībām, no pilsētas dzīves priekiem, no visa iekopto lauku skaistuma un atradu�i laimi grūtībās un trūkumā, nemitīgā darbā kāda nomales apgabala smagajos dzīves apstākļos? Kāpēc cilvēki mīl skarbos, me�onīgos dabas stūrī�us? Kalnu dēļ? Varbūt tur kalnu nemaz nav. Turienes me�u, ezeru, upju dēļ? Bet �ī vieta varētu būt arī tuksnesis; un cilvēki to tomēr mīlētu. Tuksnesis, vienmuļais okeāns, neskartie mū�īgā sniega lauki ziemeļos, visas neapdzīvotās vietas, vienalga, cik vientuļas, ir brīvības vienīgā mājvieta uz zemes.

Neviena neapbūvētai brīvai zemei, kas iekļauj mazo Igdlorsjūtas ciematu, nebija nekādas citas vērtības kā tikai tās brīvība un skaistais skats, kas pavērās no turienes. Kas vēlējās būvēt māju, varēja izmantot kraujo, ar zāli apaugu�o slānekļa nogāzi, kas atradās drūpo�o kalnu pakājē, vai zemo, līdzeno laukumu, no kura, acīm redzot, māju cēlāji bija izvairīju�ies. Vēl brīvas vietas bija arī Igdlorsjūtas ieplakas nolaidenā austrumu nogāze un līdzenā, grantainā piekrastes josla rietumos. Bet līdzenajā piekrastes joslā bija skaidri redzamas pazīmes, ka tā ir pavasara straumju noplū�anas gultne; austrumu nogāze un apgabali, no kuriem celtnieki izvairīju�ies, bija purvaini, bet dzīvot sausajā vietā kalnu pakājē, sprie�ot pēc tur izmētātajiem akmeņiem, nebūtu dro�āk kā kaujas laukā. Sie akmens bluķi, ko sals at�ķēlis no kalnu masīva un kas pavasaros brā�as lejā, bija nemitīgi draudi ciemata nomales mājām. Akmeņi jau bija ķēru�i da�as mājas, un pirms neilga laika viena māja bija gandrīz pilnīgi sagrauta; un pat apbūves gabalā gulēja nokritu�i gandrīz kubikjardu lieli akmens bluķi kā pastāvīgs atgādinājums, ka iznīcība bez brīdinājuma varētu pārsteigt tur dzīvojo�ās ģimenes nakts miegā.

Meklējot apbūves laukumu, es varētu atrast piemērotu būvvietu arī pa�ā ciematā, bet baidījos traucēt citu cilvēku savrupību un izpostīt kādam skatu uz apkārtni, ar ko, sprie�ot pēc eskimosu māju novietojuma, �eit ļoti rēķinājās. Turklāt es cerēju Grenlandē būt novērotājs, nevis ļaut sevi novērot un, protams, atzinu, ka labāk ir skatīties lejup uz citiem, nevis lai uz mani nolūkotos no aug�as. Tāpēc es izvēlējos augstāk stāvo�o kaujas lauku un, visu pārdomādams un apsvērdams, cik nu �inī ziņā spēju un sapratu, izmeklēju tādu vietu, kas, likās, mazāk nekā citas atradās ceļā lejup trauco�ajiem akmeņiem. Vieta izrādījās izdevīga, kaut arī ne pārāk dro�ai Izņemot varbūt vienīgi iespējamo bombardē�anu, gruntsgabals lieliski atbilda manām vajadzībām. Atrazdamās kalna pakājē mazliet augstāk par ciematu, �ī vieta bija patālu no citām mājām un solīja iespēju justies netraucētam, un tomēr ne tik tālu, lai, tur apmetoties, rastos aizdomas, ka vientulība ir tī�i meklēta. No mana loga pavērsies tāds pats skats kā no visiem ciemata logiem, tomēr mana skata priek�plānā būs pats ciemats ar visu tā ikdienas dzīvi un āra darbību, kas �o ainavu atdzīvinās. Dzīve brīvā dabā! Tagad es sapratī�u, ko tā var dot cilvēkam.

Un, dzīvodams tur, iekļaudamies pats �inīs ziemeļu dzīves apstākļos, vērojot to no sava loga, es sāku īsti � it kā pirmo reizi mū�ā � izjust pasaules skaistumu. Cik daudz nozīmē tiem cilvēkiem, kas tur uzaugu�i, vienmēr redzamā ainava; tā pasaules daļa, kas paveras pie apvār�ņa lī�a puslokā, ko ieslēdz zemesragi, tas jūras klajums, tie kalni! Cik liela nozīme visu �o cilvēku dzīvē, visa viņu mū�a notikumos un viņu izjūtās un noskaņojumā ir �īs nemainīgās pasaules mainīgajām parādībām! Tur ziemeļos viņi vēroja gadalaikus, dienas un nakts iestā�anos un aizie�anu, vasaras saules un ziemas mēness uzlēk�anu un rietē�anu, paisumu un bēgumu, laika apstākļus, lietu, sniegu, ledu; pēc �īm parādībām viņi noteica savas darba dienas ritmu; un tā darīja dienu no dienas gadu gadā visas Igdlorsjūtas paaudzes savos mū�a ritējumos. Cik daudz dziļāka pielūgsme izpau�as �ādā uz ziemeļiem vērstā skatienā nekā jebkura dievlūdzēja apzinīgi liekulīgajā pozā lūg�anas brīdī! Tur ziemeļos atmirdzēja pats dievības vaigs, tās gaisma, tās veidola di�enums, tās vara pār dzīvību un nāvi. Un �is dievības vaigs bija tik skaists, ka ļaudis izvēlējās atklāto krastmalu par vietu, kur var papriecāties, parotaļāties, tā bija satik�anās un pastaigu vieta, kur mīlētāji var saskatīties, pui�i aplidot meitenes. Mēs lepojamies, ka mīlam dabu; bet kas gan ir mūsu dabas mīlestība pret to dabas pielūgsmi, kādu tai veltī viņas pa�as � dabas bērni? Vasarā un arī ziemā, kā es to vēlāk novēroju, saulainās un apmāku�ās dienās, lietū, sniegā, vētrā vai bargā aukstumā, ikvienā dienas stundā un vēlu vakaros, ļaudis drūzmējās krastā. Un, ievilkdami krūtīs gaisu, viņi neapzinīgi ieelpoja un izbaudīja visu apkārtējo skaistumu. Vai gaiss ir mazāk veselīgs, ja to ieelpo nepiedomājot?

Gēte raksta, ka absolūtā skaistuma vidē audzināti jaunie�i sasniedza nekur citur pasaulē nerodamu dvēseles cēlumu. Ko lai saka par Grenlandes skaistumu? Te nav lepnu celtņu, parku ar skulptūrām, nav tape�u, paklāju un drapēriju viņu mājās, nav mūzikas un gleznu, nav nekā no visa tā, kas juceklīgi uzkrājas cilvēka pieredzē un jūtās un ko viņ� dēvē par mākslu, bet te ir neskartais visums � visa mākslas un cilvēka skaistuma mū�īgais pirmavots. Un tā klātbūtne ta�u dienu un nakti iedarbojas uz �o nabaga ļau�u dvēselēm.

Ir vasara; es stāvu savas mājas būves vietā. Jūras �auruma pla�ie, zilie ūdeņi ir mierīgi. �ur tur peld aisbergi; tie ir masīvi kā kalni un to tum�i zilais caurspīdīgums daudz maigāks par visskaistākās puķes zieda gai�umu. Astoņas jūdzes pāri jūras �aurumam � nepieradu�ai acij tas �ķiet daudz tuvāk � atrodas kalnainā Upernivikas sala, tās stāvo krastu sa�ķēlu�as ledus klātas ielejas. �ļūdoņi līdzinās līkumotiem bāla nefrīta ceļiem, kas ved no ūdens malā valdo�ās vasaras uz mū�īgo ziemu augstajos iek�zemes ledājos. Aiz Upernivikas ziemeļu zemesraga paveras aizejo�u zilu kalnu grēdu ainava, kas paceļas no jūras līdz sniegotām virsotnēm. Tur ir burvīgais Umiamako apgabals; tā ūdeņi visu cauru gadu ir mū�īgā ledus klājiens, zeme � ļaunu garu mājoklis. Pret �o tālo kalnu ainavu stāv Karrata salas gotiskais masīvs, netālu no tā lielā Kakertarsuakas sala ar tās piectūksto� pēdu augsto Fud�ijamu. Aiz Kakertarsuakas zeme atkal aizvirzās aiz kalnu ietverto fjordu labirinta, tad ar perspektīvā saīsināto Svartenhuka pussalas piekrasti atkal strauji tuvojas, lai izzustu skatam aiz Igdlorsjūtas lī�a ziemeļu zemesraga. Kur debess sastopas ar kalniem, tā atviz zeltainā vizmā un pār kalniem, jūru un lediem klājas vasaras nenorieto�ās polārās saules zeltainā rieta gaisma.

Vienmēr un visur tur, kur sastopas bagātie un nabagie, baltie un krāsainie cilvēki, privileģētā �ķira un pārējie, pastāv barjera, kas traucē savstarpēju sapra�anos. Nojaukt �o barjeru man palīdzēja ciemata iedzīvotāji, piedalīdamies manas mājas cel�anā jau no pa�a sākuma, tikko biju apmeties Igdlorsjūtā. Manas mājas cel�ana ar pa�a rokām, strādājot plecu pie pleca ar eskimosu palīgiem, nostiprināja mūsu draudzības saites. Pati mājas cel�ana bija vesels notikums vietējās dzīves parastajā vienmuļībā. Daudziem te radās peļņas darbs, pārējiem tā bija izrāde, interesants novēro�anas objekts. �ī vieta kā magnēts pievilka viņus visus � vīrie�us, sievietes, bērnus, no visvecākā līdz visjaunākajam. Viņi drūzmējās uz manas kalna nogāzes, gul�ņāja tur un smēķēdami, pļāpādami daudzas dīkas stundas dienā un vakarā vēroja �o omulīgiem dīkdieņiem patīkamo skatu � kā citi cilvēki strādā. Pat tanīs dienās, kad bija jāgaida, kamēr atved materiālus, viņi, tāpat kā es, izrādīja savu nepacietību par pirmo ieilgu�o aizkavē�anos. Laukums mājas cel�anai izraudzīts; ēkas pamatiem vieta nosprausta ar mietiņiem � un ko tagad? Pagāja dienas. �oneris, kam vajadzēja atvest kokmateriālus, naglas, cementu, manu mājsaimniecības iedzīvi, visus �os apbrīnojamos piederumus, �os dzīvības uzturē�anai nepiecie�amos krāmus, kurus grenlandie�i iemācīju�ies saistīt ar eiropie�u iera�anos, visu �o jauno un bie�i vien dīvaino priek�metu bagātību, � nu, kur gan kavējas �oneris? Nebija gandrīz nevienas stundas dienā vai naktī, kad kāds nelūkotos pēc �onera, stāvēdams uz ostas kalna un vērīgi pētīdams piecdesmit jūdzes plato mierīgo, zilo ūdens klaidu, veroties uz to pusi, kur tam vajadzētu parādīties, iznirstot aiz vientuļā sirdsveidīgā Umanaka kalna. Stāvēdami ostas kalnā, viņi skatījās uz austrumu pusi, cenzdamies ieraudzīt �oneri, un uz dienvidu pusi tie staipīja kaklus, lai pamanītu, kad aiz piekrastes tālākajiem zemesragiem parādīsies motorlaiva. Arī tā bija nokavējusies. Tikmēr es kārtoju �o un to, nezaudēdams laiku.

Grenlandes nomaļo ciematu veikaliem vajadzēja būt apgādātiem ar visām dzīvei nepiecie�amām lietām un vienkār�iem eiropeiskās dzīves priek�metiem. Grenlandie�i, pamazām izglītodamies ceļā uz kultūru, ir iemācīju�ies lietot �autenes un munīciju, na�us, katliņus un tējkannas, bļodas, audumus, kafiju, tabaku, cukuru, biskvītus, kvie�u miltus, auzu miltus, rīsus, kaltētus zirņus un pupas, vīģes, �āvētas plūmes, sīrupu, �okolādi, virves, mak�ķeru auklas un āķus, kokmateriālus un naglas, krelles, bildītes, suvenīrus un rotaļlietas, un �ādus tādus visda�ādākos nieciņus. Ar kāda veida precēm un cik lielos daudzumos nomales ciemata veikalu apgādā, ir atkarīgs no tā, kā pieredze ir iemācījusi tirgotāju aprēķināt ļau�u vajadzības, un no viņa pa�a uzskatiem �ajā lietā, kā arī no kolonijas vadītāja un tā vietnieka Umanakā saprāta un labās gribas, pat no viņu garastāvokļa, kaprīzēm un atmiņas � vārdu sakot, no tā, kas nemaz nav aprēķināms.

Igdlorsjūtas veikals saņēma sezonas pre�u krājumus no vasaras vidus līdz rudenim, laikā, kad Umanakas varasvīri atļāva apgrūtināt sevi ar transportē�anas grūtībām. Tie�ām apbrīnojami, ar kādu pacietību ļaudis pavasara un vasaras mēne�os nesa tirgotājam mazās vara sīknaudas monētas, ko bija dabūju�i par nodotajām ādām un taukiem, un saņēma pretī nevajadzīgus eiropie�u pla�a patēriņa priek�metu pārpalikumus, vienīgo, ko varēja piedāvāt tagad gandrīz iztuk�otais veikals. �Mums nav biskvītu, nav sausiņu, bet mums ir sveces, lūdzu; nav auzu miltu � bet varam piedāvāt kaltētas pupas. Kafija ir, bet nav cukura. Sīrups? Nu, to jūs apēdāt jau pagāju�ajā rudenī.�

Nebija pērlī�u meiteņu rotām, bet lielā izvēlē dabūjami veci, apsūbēju�i gredzeni, kam tikai mazliet pietrūka, lai pēc lieluma noderētu Grenlandes sievietēm par aprocēm. Nebija kleitas drānu, izņemot veikalā apvārtītu audumu atlikumu ar vienmuļīgu rakstu. Valda uzskats, ka nomales ciematiem nav vajadzīgas labas drēbes. Cigaretes veikalnieks neatzina par veselīgām, protams, tikai citiem; bet ko jūs teiktu par �o niķelēto cigare�u etviju ar skaistu bildi virsū, kurā redzam fran�u meiteni apak�biksītēs? Veikalā, protams, trūka arī sviesta; bet varbūt dabūjams margarīns? Nē, ar to �eit netirgojas. Un kā ar kokmateriāliem? Jā, lūdzu, visdārgākie. Tādi, ko �ejienes ļaudis nevar atļauties. Cements? Divas mucas. Neviens to nelieto. Naglas? Zēl, bet jau mēne�iem mums nav krājumā nevienas naglas.

Ir dēļi betona formām, cements: darbs var sākties. Ziņa, ka man vajag naglu, aplidoja ciematu; vīri sanesa savus saliektos un sarūsēju�os krājumus. Vienu zēnu pielika pie darba, lai tas iztaisno naglas. Trolemanis sadabūja da�āda garuma stieples, kas pataupītas no iesaiņojuma kastēm. Man darba rīku somā atradās kabatas līmeņrādis, āmurs un rokas cirvis. Kāds grenlandietis aizdeva man vecu zāģi. Tad ducis vīru sāka nest uz darba vietu dēļus, smiltis un granti.

Gājiens pret kalnu bija stāvs, tomēr nevienam tas nelikās par grūtu. Visiem jautrs garastāvoklis; darbs, ko viņi bija uzņēmu�ies, saskanēja ar viņu noskaņojumu un tāpēc likās viegls. Tāds darbs bija svētki, un viņi veica to ar svētdienīgu prieku. Da�reiz kāds it kā cīkstēdamies paņēma milzīgu nastu un gāja ar to grīļodamies � pārējiem par uzjautrinā�anos. Tomēr lielībnieks panāca, ko gribēja, � viņ� aiznesa un nometa nastu nozīmētajā vietā. Tad viņ� un visi pārējie izlaidās zālē, lai baudītu, pēc viņu ieskata, pelnīto atpūtu. Viņi atnāca septiņos no rīta un palika līdz pieciem. Viņi stingri ieturēja noteikto darba stundu laiku, un �inī darba laikā ap mani bija lieliska sabiedrība. Izrādījās, tās bija tikai viņu stundas, kuras ciema ļaudis pārdeva man par samaksu, nevis viņu darbs. Tā katra diena līdzinājās ilgsto�ai, draudzīgai sanāksmei, kas ļāva man iepazīties ar daudziem jaukiem cilvēkiem un, starp citu, virzīja uz priek�u arī aizsākto darbu.

Es biju ļoti pateicīgs par lielo darbinieku skaitu, kas strādāja pie manis, un neko neiebildu, ja viņu sastāvs ik dienas mainījās. Nebija ko uztraukties, ja pēc vienas vai divu dienu strādā�anas cilvēkam sagribējās pārtraukt darbu un iet pazvejot vai, noguru�am no darba vienmuļības, patika labāk vienkār�i pagulēt kalna nogāzē un paskatīties, kā citi strādā. Tauta, kas nekad nav pazinusi piespiedu darbu, rīkojās, protams, kā tai labpatika. Un, tā kā ļaudis nebija iemācīju�ies iemīlēt materiālos labumus un greznību, tāpat viņi nemīlēja smago darbu, kas vajadzīgs, lai tiktu pie tādas; ja �odienai maizes ir diezgan, kur� gan būs tāds muļķis, ka nopūlēsies darbā.

Stāsta, kāds dāņu darbu uzņēmējs, kam bija jāuzceļ Grenlandē radiostacija, nodomājis pārvarēt eskimosu kūtrumu, piedāvājot divu dienu algu par vienas dienas darbu. Ļaudis atsaucās ar sajūsmu; viņi nostrādāja vienu dienu, un viņiem par to samaksāja. Bet nāko�ajā dienā neparādījās neviena dzīva dvēsele. Ja vienā dienā var nopelnīt divu dienu apmaksu, kāpēc strādāt vēl otru dienu? Nu, sakiet � kāpēc?

Kad beidzot aug�ā bija uznests pietiekami daudz smil�u un grants, es liku visiem savākt da�āda lieluma akmeņus no stāvākās nogāzes, kas pacēlās aiz mājas. Tas neveicās tik labi, kā biju domājis; un, ja nejau�i man neienāktu prātā pielikt pie �ī darba zēnus, mēs varbūt vēl �odien turpinātu mājas cel�anu. Zēni �o uzdevumu veica kā nieku un palaida tādu akmeņu lavīnu, kas ripodami un kūleņodami drāzās ap mums, ka bija jāmetas sānis uz dro�āku vietu. Kad krau�anas darbi bija pabeigti, es jau zināju, kur� no strādniekiem piemērots un kārtīgi nopelna savu dieni�ķo maizi. Paturēju �etrus vīrus un atlaidu pārējos. Ļaujiet man iepazīstināt jūs ar �o �etrinieku.

Januss Siverts Jenss Nikolajs Upernangitoks, pēc vārda sprie�ot, skaitījās likuma pārkāpējs, jo likums atļauj grenlandie�iem tikai trīs priek�vārdus. Citādi �is vīrs bija miermīlīgs tūļa un likumam paklausīgs cienījams pilsonis, kura reputācija publikas acīs tika mazliet iedragāta � un ne jau ar kādu lielāku pārkāpumu, tik vien bija tās vainas, ka viņ� ieradies Igdlorsjūtā kopā ar Tro-lemani. Viņ� bija vistum�ādainākais no eskimosiem, un ļaudis tam iedevu�i iesauku � Dukajaks.

Ludvigs � vai nosaukt visus viņa vārdus? � Ludvigs Ville ievērojams ar savu sīko augumu un ar no�ēlojami iekaisu�ām acīm. Citādi tas bija prasmīgs puisis ar zelta rokām un centīgs strādnieks. Ludvigs nebija mednieks, un viņam nepiederēja ne kajaks, ne ragavas, ne suņi, viņ� bija jautrs, lādzīgs jauns cilvēks, kas laikam gan nekad neko savā dzīvē nesasniegs.

Tomasu Lēvstromu uzskatīja jau par vecu cilvēku, kaut gan tam apritēju�i tikai piecdesmit se�i gadi. Galvas reiboņu dēļ, kas tam uznāca, kajakam �ūpojoties viļņos, vīram vajadzēja atsacīties no mednieka darba, un iespējams, ka tas izraisīja viņā pārdomas par nederīgumu dzīvei, un viņ� pamazām ieguva lēnprātīga cilvēka stāju, kas pauda viņa samierinā�anos ar vecumu. Viņ� ierindoja sevi ve�u pulkā, kuriem medību dienas un rosīga dzīve beigusies. Neatceros kādreiz redzējis cilvēka sejas izteiksmē tādu labsirdīgu maigumu.

Kārlis Tobiass Pauluss Strīts, iesaukts par Olabi, bija Grenlandē neparasts fenomens. Vēl nekad tas nebija sēdējis kajakā, nekad nebija gājis medībās, viņam nepiederēja suņi, un viņ� nekā nezināja par brauk�anu suņu pajūgā. Viņam trūka jebkādas sajēgas par to pasauli, kurā darbojas tikai vīrie�i. Tomēr Olabi bija dū�īgs strādnieks. Kopā ar sievietēm tas gāja lasīt kurināmo un atgriezās ar tik smagām nastām, kādas lielākā daļa no viņām nespētu panest. Viņ� nesa ūdeni, gatavoja ēdienu un apkopa mājas soli. Kopā ar ciemata zēniem un kādu nejau�i viņu pulkā ieklīdu�u sievieti Olabi zvejoja haizivis; tas kļuva viņa galvenais iztikas avots. Viņ� prata brīni�ķīgi �ūt un savu drēbju piegriezumā un darinājumā parādīja tādu gaumes savdabīgumu, kas izcēla viņu pārējo vidū, kuri nelokāmi turējās pie sensenis pieņemtiem modes likumiem. Olabi darināja iz�uvumus linā, tamborēja me�ģīnes, adīja uz pasūtījumu cepures un siltus kaklautus; viņ� izstrādāja arī pērlī�u rotājumus. Olabi bija labi noaudzis, spēcīgs vidēja garuma vīrs. Viņ� tipināja mākslotā gaitā sīkiem solī�iem, gurnos �ūpodamies. Nevar teikt, ka viņam būtu lielāka pieredze eiropie�u manieru apgū�anā nekā mazāk kulturāliem ciemata vīrie�iem un sievietēm, tomēr viņa vispārējā izturē�anās un sevi�ķi uzvedība mājā pie galda bija manāmi izsmalcinātāka. Olabi dzīvoja ar savu veco nevarīgo māti atraitni, straujas dabas veceni. Viņi mitinājās vieni pa�i savā būdā. Reiz, pirms vairākiem gadiem, kad Olabi dzīvoja pie gren-landie�a Hansa Nilsena kā saimes loceklis un kopā ar Hansa dēliem pārblīvētajā būdā gulēja uz grīdas, viņ� kādu nakti bija mēģinājis atļauties vaļību un tuvoties tiem, bet par to dabūjis pamatīgi pa kaklu. Es domāju, tas ir vienīgais zināmais pārkāpums Olabi mū�ā, bet visi to atceras. Olabi mati krīt garās cirtās līdz pleciem. Viņa seja priek�laicīgi sagrumbojusies, kaut arī viņam tikai trīsdesmit deviņi gadi. Vēl varētu pieminēt viņa skumjo izteiksmi, bet skumjas ir daudzu grenlandie�u sejās. Varbūt tikai Olabi sejā smaidi retāk izklīdina skumjas. Par Olabi runā, tas līdzinoties sievietei, bet neviens neizsmej viņu. Ļaudis, it kā saprazdami, cik liela un dziļa ir viņa vientulība, jūt viņam līdzi.

Tādi bija vīri, kas jauca un lēja betonu mana pagraba sienām. Un, kad veidnes bija līdz pusei piepildītas un abas cementa mucas iztuk�otas, mums nācās pārtraukt darbu. Tā mēs arī darījām un, sākot ar �o brīdi, vairākas dienas, kamēr atbrauca �oneris, mēdzām aizstaigāt uz ostas kalnu, lai kopā ar daudziem citiem pētītu rāmo jūras klaidu piecdesmit jūdzes tālumā uz Umanakas pusi. Tā arī es, pēdējais atnācējs �ai salā, kļuvu visiem pārējiem līdzīgs vērotājs, kas gaida turpmākos notikumus. Ļaujiet man, sē�ot tur kalna galā pilnīgā bezdarbībā, pastāstīt par savu iera�anos ne tā, kā es to zināju, bet kā to uztvēra �ejienie�i, stāvēdami krastmalā, un, galvenais, kā to redzēja kāda meitene, kuras visu dzīves gaitu tik dīvainā kārtā ietekmēja �is nejau�ais notikums. Ir pareizi, ka sāku stāstīt par viņu �eit. Un, ja iesākts, jāizstāsta līdz galam, lai gan tad jāaizsteidzas tālu priek�ā mūsu galvenajam stāstam. Tātad � sāksim ar manas iera�anās dienu salā.

Ir pagājis viens gads. Domāju, ka, taisnību sakot, esmu pastāstījis par vienu gadu, bet pareģojis gadiem uz priek�u. Nu, vai �oneris beidzot atbrauca? Jā, ar divu nedēļu nokavē�anos � tas ir, �oneris ieradās divas nedēļas vēlāk, nekā bija solīts. Tas atveda manas mantas, cie�kastes, maisus, redeļu kastes, ķīpas � retus brīnumu brīnumus, ko ļaudīm apskatīt. Novietoju visu tuk�ajā mājā, kuras īpa�nieks atradās vasaras nometnē. Atsūtīja arī kokmateriālus, izskatījās milzīgi daudz; tad vēl cements, krāsns, dūmvadu caurules, jumta pape, durvis un logi, betona bloki skurstenim, kaudze da�ādu materiālu. Viss mājas cel�anai vajadzīgais bija atsūtīts no Dānijas. Nu ir viss nepiecie�amais, es nodomāju. Kad �oneris bija izkrauts, tas atkal aizbrauca. Tagad tik pie darba!

Atkal uz kalna drūzmējās mana raibā vīrie�u un sievie�u krāvēju komanda. īsts karnevāls! Darbs ir atdzīvinājis ciematu, it kā būtu bijis nepiecie�ams iedot ļaudīm rokās dēļus, ar ko parotaļāties, tāpat kā mēs dodam bērniem klucī�us. Viņi rotaļājās, bet tanī pa�ā laikā kaut ko arī padarīja. Kamēr es pabeidzu liet mājas pamatus, kokmateriāli jau gulēja nolikti pa rokai, visi iz�ķiroti

un kaudzēs sakrauti. Nu tik jāķeras pie mājas karkasa!

Stūrenis, zāģis un āmurs, kokmateriāli � bet naglas? Kur ir naglas? Mēs pārmeklējam visu, atveram katru kasti, izskatām visas manas mantas: naglu nav. Tās aizmirsu�i Umanakā.

Diez vai būtu godīgi rakstīt par Grenlandi, par tās di�ajiem fjordiem un kalniem, par tās bezgalīgajām, saulainajām vasaras dienām, par rāmo jūru, zilām debesīm un ziedo�ām pļavām, par rīta blāzmu un zvaigznēm, par �īs zemes ziemīgā pavasara skaistumu, par tās ļau�u krietnumu, par Grenlandes dāņu sirsnīgo viesmīlību, par visiem dāņu labdarības pasākumiem un noklusēt ko citu, ja tas ir taisnība, � neteikt, ka ziemas dienas te nebeidzamas un tum�as, ka vētras jūrā bargas, aukstums stindzino�s, ka ziedo�ās pļavas bie�i vien ir purvi un vasaras dienās gaiss mud� no moskītiem, un eskimosi netīri, bie�i utu apsēsti, un ne vienmēr godīgi, bet dāņi, lai gan ļoti laipni, pārāk bie�i ir slinki nepra�as. Tāpat kā esmu nodomājis ar priecīgu sajūsmu rakstīt par notikumiem un lietām, kas var satraukt un ielīksmot, tāpat ļaujiet man izgāzt savu �ulti pār slikto, ļauno un muļķīgo. Ka arī ar to visur Grenlandē jāsastopas, nav nekāds noslēpums pa�iem dāņiem, un, ka tas var cilvēku ļoti kaitināt, es pats varu apliecināt. Un tiem, kas, atbildot uz manu īgno gau�anos naglu dēļ, glu�i dibināti pajautātu: �Kas tad jūs tāds esat, ka vado�ām personām vajadzētu nopūlēties jūsu dēļ?� � es varētu tikai teikt: �Nu, tur jau ir tā lieta, ka nekas sevi�ķs neesmu.� Un tā tas arī bija.

Saprotu, viņi nevērsās pret mani, viņiem nebija ļaunu nolūku. Tās nebija tikai manas naglas, kuras viņi aizmirsa, bet naglas vispār. �Aizmirsa� ne tikai naglas, bet auzu miltus, maizi, sīrupu, �okolādi, kokmateriālus, dzelzs preces, sērkociņus; �ogad aizmirsa to, citugad ko citu. Kā gan cilvēki, kas par to saņem algu un ir norīkoti darbā tur, kur �īs lietas jāatceras un jākārto, var būt tik nevērīgi nemākuļi � lūk, par ko jāuztraucas.

Tomēr, lai būtu godīgi pret visu koloniālo pārvaldi, atcerēsimies, ka mana pieredze aptver tikai Umanaku un, tie�i tāpat kā valdo�ais lietus var būt tikai vienā apvidū, tāpat to var teikt arī par sliktu pārvaldi.

Da�as dienas man darba pietika arī bez naglām. Jāpaskaidro, ka māju plānoju pēc dāņu konstrukcijas. Biju pagatavojis skices, bet man pietrūka zinā�anu par dāņu kokmateriālu izmēriem, tāpēc aizsūtīju skices kādam jaunam, talantīgam dāņu arhitektam (lai nu viņ� beidzot saņem atalgojumā uzslavu par savu darbu!), un �is arhitekts bija uzzīmējis plānus un pievienojis sīku jo sīku specifikāciju. Saskaņā ar pēdējo Grenlandes Pārvalde Kopenhāgenā � kā es to vēlāk uzzināju � nosūtījusi ar kuģi katru koka runguli, bultu, uzgriezni un naglu, bez �aubām, kopā ar lieto�anas instrukciju, kas aizķērās Umanakā.

Reiz, būdams Umanakā, dabūju iemest acis tajā un lūdzu atjauju to saņemt.

� Mēs jums to aizsūtīsim, � man atbildēja.

Es bie�i rakstīju viņiem un atkārtoti atgādināju par instrukciju, bet redzēt to man vairs nekad neizdevās.

Te nu man bija liels daudzums neparasta izmēra kokmateriālu, bet bija grūti saprast, ko ar katru darīt. Un, ja māja, kāda tā tagad iznākusi, nav tie�i tāda, kā biju iecerējis, tā tomēr ir laba, stipra un izturīga maza celtne, kas nolikta savā vietā, lai tur stāvētu, līdz kādu pavasari � un tā tas būs � to apraks kalna nobrukums.

Bet kā ar naglām? Pēc da�ām dienām pienāca nofrak-tētā motorlaiva. Es aizbraucu uz Umanaku un dabūju naglas. Naglas, kurām bija lemts saturēt kopā manu māju, bija ļoti dārgas.

Mājas cel�ana ir aizraujo�s, satrauco�s darbs, sevi�ķi pa�a mājas cel�ana. Ja es rakstītu par mērenā klimata joslu, es teiktu, ka strādāju no dienas ausmas līdz tumsai. Bet, tā kā te tādas parādības, ko sauc par tumsu, kas varētu mani ierobe�ot, �inī laikā nebija, tad es aizrautīgi strādāju, cik vien spēju. Neierobe�otajai darba dienai bija tikai viens pastāvīgs kavēklis � nevajadzīga, nelūgta palīdzība, un tā laikam var kaitināt vairāk par visiem traucējumiem. Dievs ar gudru ziņu devis cilvēkam divas rokas. Tas ir viss, kas mums vajadzīgs. Bet reizēm pat �īs divas rokas ir vairāk, nekā vajadzīgs, un tāpēc mums ir kabatas. Nu, bet, ja esi apveltīts uzreiz ar duci roku, no kurām tikai divas tu spēj kontrolēt, kamēr desmit papildu rokas nebūt nestāv sabāztas kabatās, tādā gadījumā cilvēks var galīgi apmulst. Tu izstiep roku pēc dēja, un vienlaicīgi to satver vēl desmit rokas. Tu pacel savu zāģi un pamani, ka tev līdzi jāvelk desmit nevajadzīgu roku svars. Reizēm atgadās vēl sliktāk: rokas un plaukstas pieder ķermenim ar lēnām, tūļīgām kājām. Iedomājieties

sevi pūļa ielenktu. Tu pa�ķir sev ceļu, atgrū�ot viņus ar elkoņiem, tu staigādams paklūpi uz viņiem, tev jāizbrien cauri pūlim, kas ir ap tevi. Un vēl ļaunākais � �inī laikā visi, acu nenovērsdami, blen� tevī.

Vai es kādreiz spē�u aizmirst, kā liku virās iek�ējās durvis! Viņi stāv sadrūzmēju�ies �etras pēdas no manis, pilnīgi aizsegdami ārdurvju aili, seja pie sejas � tik tuvu, ka pat dienas gaisma netiek cauri. Mazie, pieplaku�i pie zemes, lūkojas pāri slieksnim, tālāk uz aug�u sejas sakārtoju�ās rindās cita virs citas kā pie sienas izstādītas maskas. Citi pakāpu�ies uz kastēm, lai tik varētu redzēt, kas notiek mājā. Viņi nesaka ne vārda, tikai blen� manī, vēro katru vismazāko kustību. Stāv tik un skatās, acis nenovērsu�i. Uz dienas beigām es reizēm būtu varējis bļaut, satracināts līdz ārprātam. Mans labākais darba laiks bija naktī � protams, polārās dienas gaismā �, pēc vakariņām. Pēk�ņi, it kā arodbiedrība būtu noteikusi viņiem deviņu stundu skatī�anās dienu, visi steidzīgi pārtrauca muļķīgo lūrē�anu un devās pastaigāties pa krastmalu. Tad es varēju pa īstam ķerties pie darba, pasteidzināt tempu, redzēt, kas padarīts, un tie�ām arī kaut ko paveikt. Ātrāk, pēc iespējas ātrāk pabeigt māju un pārcelties dzīvot �eit! Tas bija kļuvis par pilnīgu nepiecie�amību. Tikt projām no Trolemaņa mājas!

Mans namatēvs � es vēl joprojām esmu Trolemaņa viesis � bija augstsirdīgs līdz zināmai pakāpei. Viņ� nopietni centās attaisnot savu pirmo sveicienu: �Sēstieties, nesakiet nekā, bet jūtieties kā mājās!� Te man bija ēdiens, dzēriens, ērta vieta gulē�anai; kā namatēvs viņ� tie�ām gandrīz kusa aiz viesmīlības. Viņ� runāja nemitīgi, un viņa runā�ana kļuva man par īstu izturības pārbaudi. Inscenēsim, piemēram, gulētie�anas ainu.

Pusnakts. Trolemaņa dzīvojamā istaba; uz dīvāna istabas stūrī ar pēli uzklāta man guļvieta. Saule iesvie� telpā un pārstiepj tie�i pāri istabai savas zeltītās gaismas staru.

Kents (�āvādamies, staipīdamies, nopūzdamies uzsvērti izrāda savu nogurumu un jau tre�o reizi saka): � Nu, mister Troleman, ir jau vēls. Domāju iet gulēt. Man jā būt aug�ā laikā.

Trolemanis: � Jā, mister Kent, man arī. Rīt jāceļas laikā, tā tas ir. Viss noteikti jādara laikā, tāds mans paradums. Jā, mister Kent, laikā. Visiem � jābūt noteik-

tiem, laikā. Es nekad nevienu negaidu. Reiz, mister Kent, es taisījos precēties. Nu, nē � nevar teikt, ka mēs bijām īsti saderināju�ies. Saderināju�ies? Nezinu, vai jūs arī to tā saucat. Redzat, tas notika tā: kādu vakaru Kopenhāgenā bija viesības � nu, tie�ām arī jūs tās sauktu par viesībām. Tur varbūt bija pusducis cilvēku. Nēl Nu gan samelojos, mister Kent. Bijām tikai pieci. Kāda meitene � nu, patiesību sakot, jūs viņu nesauktu vairs par meiteni; viņa patie�ām bija jau pieaugusi sieviete. Strādāja � pag, pag, kā gan sauca to ielu? Vai jūs pazīstat Kopenhāgenas vecpilsētas dalu? Nu, nav svarīgi. Nu, tātad tur bija arī mans draugs. Redzat, mister Kent, es neteiktu, ka �is puisis man būtu tāds draugs, kāds viņ� bija manam brālim, bet mums bie�i iznāca būt kopā. Jūs zināt, tanī gadā � nu, kad tas īsti varēja būt? Biju atgriezies no Grenlandes, no austrumu piekrastes, � no tā brauciena, jūs atcerieties, es jums par to stāstīju. Nu, tas bija toreiz, kad nofotografējos ar vaigu bārdu; kad nogremdēja �Teddy�. Nu jā, varētu teikt, ka �o kuģi kārtīgi nogremdēja. Viņiem iznāca daudz nepatik�anu par ...

Pārtrauciet, lasītāj! Tikai nemetieties projām! Pastāstī�u pavisam īsi, ja kāds grib dzirdēt arī �ī notikuma beigas. Tās ir pavisam jocīgas. Nu lūk, Trolemanim patika �ī meitene, un viņi norunāja pavadīt kopā vakaru.

� Tu gaidi mani, � teica Trolemanis, � satiksimies dzelzceļa stacijas laukumā pulksten astoņos.

Pienāca vakars, tuvojās norunātā stunda. Divas minūtes pirms astoņiem Trolemanis stāvēja stacijas laukumā, nenovērsdams acis no pulksteņa. Meitenes nebija. Viņ� gaidīja, un minū�u rādītājs virzījās aug�up. Tie�i tad, kad tas pieskārās ciparam astoņi, Trolemanis ieraudzīja meiteni skrienam pie viņa no perona izejas. Viņ� strauji apcirtās un devās prom. Viņ� gāja ātri � projām no stacijas, pāri laukumam. Beidzot viņ� izdzirda, ka meitene aizmugurē glu�i aizelsusies tuvojās, bet viņ� joprojām slāja uz priek�u lieliem soļiem. Meitene panāca viņu un satvēra aiz rokas.

� Kas noticis? � viņa iesaucās. � Es biju tur.

�� Vai tu, � Trolemanis bargi noprasīja, � vai tu biji pulksten astoņos stacijas laukumā?

� Nē, ne nu tie�i, bet..,

� Tad mums nav pa ceļam, � viņ� atcirta un pameta meiteni, un kop� tā brī�a vairs nekad nav viņu redzējis.

Tāds ir �is dīvainais stāsts. Tas kļuva vēl jocīgāks, kad to stāstīja viņ� pats. Es sāku jo vairāk ilgoties ātrāk pabeigt savu māju, pārvākties uz turieni. Astoņas dienas pēc apak�ējo guļbaļķu ielik�anas es pārgāju dzīvot tur. Bija tuvu pusnaktij, kad visu pabeidzu, izslaucīju un sakārtoju telpas. Tad nogāju lejā uz mazo māju, kur bija novietota visa mana mantība, un sameklēju savus gultas piederumus. Izklāju segas, aizvēru durvis un apsēdos. Es biju savā mājā Grenlandē.

Kalendārs skaitīja augusta �etrpadsmito dienu.

� renlandes dzīvē izpriecas, jautra laika pavadī�ana un izklaidē�anās, kā to uzzināsit arī turpmāk, ir pavisam vienkār�a rakstura. Vesels notikums ir kādas laivas iera�anās, bet kafijas vakars � kaffemik, kā to sauc grenlandie�i, ir īsti svētki. Vasarā jaukā laikā ir patīkama kafijas vārī�ana un dzer�ana brīvā dabā � un tas ir ļoti iecienīts un izplatīts �ejienie�u pasākums. Grenlandie�i vienmēr labāk mīl uzturēties laukā brīvā dabā nekā telpās. Par to nav jābrīnās! � iesauksies katrs, kas iepazinies ar viņu mājām.

Tā kādā dienā tajā laikā, kad gaidīju naglas, mani ielūdza uz �ādu kafemiku � un es ierados norādītajā vietā, jaukā pļavas laukumiņā kalna nogāzē, no kurienes paveras skats uz jūras �aurumu. Tur atradu sapulcēju�os jau kādu duci viesu, un no viņu mazā �agaru ugunskura mierīgi stīgoja zili dūmi, izzuzdami bezgalīgajā izplatījumā. Bija atnāku�i Rūdolfs un Margareta, Hendriks un Sofija � ak, daudz ļau�u, ar kuriem visiem tā īsti mēs iepazīsimies vēlāk, � un tur sastapu arī Annu, kurai bija lemts spēlēt īslaicīgu lomu mazajā ģimenes drāmā manas Grenlandes dzīves pirmajos mēne�os. Liekas, Anna nebija

Jauna, es gribu teikt, nebija jauna meitene, nedz arī diez cik izskatīga. Viņa nebija skaistule grenlandie�u acīm, kam patīk gai�a ādas krāsa un blondi mati, bet arī man, nepieradu�am pie �ķībām acīm, maziem deguniem un lielām mutēm, viņa nelikās skaistule. Pēc izskata Anna bija īsta eskimosiete. Arī �ī tipa cilvēkiem ir sava individualitāte, tāda ir katram tipam, kuram piemīt skaidri un spilgti izteiktas pazīmes un raksturīgas īpatnības, kurās parādās to skaistums. Varbūt tie�i tāds bija Annas skaistums, kas izpaudās tie�i viņas skaidri iezīmētajos sejas vaibstos, bet arī nekas vairāk. Viņas �aurās acis it kā meistara rokas iezīmētas ar stingru noteiktību un smalku precizitāti; par degunu neizteiksimies, jo arī viņas radītājs to bija gandrīz piemirsis; par viņas muti mēs ne�aubīdamies teiktu � milzīgi liela. Tāda tā bija iecerēta, it kā pats radītājs par vislabāko būtu uzskatījis milzīgi lielu muti un pamatīgus, spēcīgus �okļus, lai ar tiem jūs apēstu. Tā bija lieliski veidota, it kā akmenī izcirsta mute ar asi iezīmētām un skaidri iekrāsotām lūpām. Bet zobi! Annai bija skaisti zobi � visi pilnīgi vienādi, mirdzo�i balti un mazi. Tomēr vispusīgi patiesu spriedumu par Annas izskatu es vēl nevaru pateik: nenoliedzami tas ir eksotisks, bet neproporcionāls mūsu acīm. Tādu es satiku Annu un tajā brīdī vēlējos, kaut visi pārējie atrastos kaut kur citur, tikai ne �eit. Anna aizēnoja visus. Tomēr, kas viņa bija un kur dzīvoja, palika man noslēpums.

Likās, labais laiks nedēļām ilgi bija pastāvējis tikai tādēļ, lai es varētu pabeigt savas mājas celtniecību. Nāko�ajā dienā pēc manas pārcel�anās uz dzīvi jaunajā mājā sāka līt. Gāza kā no spaiņiem. Tomēr, nevērodams trako lietu, pārvācu no noliktavas zem sava jumta visas mantas un izsaiņoju tās. Tāpat kā es, nebēdādams par lietu, laukā pie atvērtajām durvīm stāvēja liels ļau�u pūlis un vēroja mani. Gadījās, ka beidzot es pacēlu galvu un paskatījos ārā � un mans skatiens nejau�i sastapās ar Annas vērīgajām acīm. Lietus straumēm plūda pār meitenes seju un augumu.

� Nāc iek�ā, Anna! � es iesaucos, un viņa ienāca.

Liku viņai novilkt slapjās drēbes un apģērbt kaut ko sausu no manējām. Iemetu krāsnī kurināmo un iesildīju māju.

� Tagad palīdzi man, � es uzaicināju.

Patīkami bija redzēt, kā Anna strādāja: ātri, veikli,

klusi, ar labu kārtības izjūtu, un, ieguvusi manu sirdi, tagad tā ieguva arī manu devīgo roku.

� Anna, � es ieminējos, � vai tu negribētu būt mans kifak?

Jauns amerikānis², gulēdams ziemā slims, kā vēlāk izrādījās, uz nāves gultas kādā bū{lā neapdzīvotajā Vran-geļa salā Arktikā, �ēlojas savā dienasgrāmatā, ko gan viņi, tas ir, viņa draugi un ģimene mājās, domātu par to, ka viņ� atrodas vienatnē ar eskimosu sievieti, kas apkopj un rūpējas par viņu. Savāds �ēlo�anās iemesls. Būtu labāk, ja cilvēku draugi justu līdzi tiem nelaimīgajiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ atstāti bez sievietes palīdzības. Dzīve vientulībā nebūt nav drosmes parādī�ana, izņemot varbūt gadījumu, ja kāds grib izrādīties par varoni, veicot viens pats parastos mājsaimniecības darbus. Es to par varonību neuzskatu. Mani visu laiku urdīja nemiers: kas uzturēs uguni manā pavardā, paglabās pārtiku no sasal�anas? Kas būs sagatavojis man pusdienas, kad es atgriezī�os no darba? Kas mazgās traukus, uzposīs māju, piepildīs manu smirdīgo trāna lampu, apgriezīs dakti? Kas �ūs man drēbes no ādām un lāpīs tās? Kas iz�ūs manus zābakus, manus Grenlandes kamikus, kas tik ātri novalkājas un zaudē savu formu? Draugs Olabi? (Par viņu jau mazliet pastāstīju.) Man ieteica �o puisi. Pie velna! Nospļauties par to! Ja sievietes klīrētos tā kā Olabi, tas varētu cilvēku traku padarīt. Nu, bet tomēr � kas darīs visu?

Un tad manā dzīvē ienāca Anna.

� Es bū�u tavs kifok, � viņa teica, � ja vīrs man atļaus.

Te man jāpaskaidro, ka kifak nenozīmē ne sievu, ne arī mīļāko. Tas nenozīmē arī kalponi tajā verdziskajā izpratnē, kāda ir kalponei pie mums. �ā vārda cienīgs ekvivalents varētu būt kalpotāja izpalīdze.

Nāko�ajā dienā Anna atnāca, atvilkdama līdzi arī savu Johanu, spēcīgu, izskatīgu liela auguma vīru.

� Viņa drīkst strādāt pie jums, � Johans laipni atļāva, � kamēr jūs dabūsit sev pastāvīgu kifak. Un kā atlīdzību par to es gribu glāzi sīvā.

� Norunāts! � es teicu un ievedu Johanu istabā.

Uzliku uz galda divas glāzes un piepildīju tās � vispirms ielēju viņa glāzē, tad savējā. Kamēr es lēju savējā, Johans jau paguva izdzert savu; un, kamēr es aizkorķēju un noliku pudeli, viņ� izdzēra arī manu glāzi.

� Cigareti? � Es piedāvāju atvērtu kasti ar piecdesmit cigaretēm.

� Pateicos, � noteica Johans un iebāza kasti kabatā.

Tas nozīmēja, ka viņ� augsti vērtēja savu sievu.

�inī stāstā, kurā Anna ir tālu no galvenās varones lomas, man nav nodoma pateikt kaut ko vairāk par �o sievieti kā tikai apbrīnot viņu tās uzupurē�anās dēļ, kurai viņa diem�ēl bija nolemta. Es centos parādīt viņas tēlu un dvēseli iespējami reāli un asi, lai viņas pēdējo sakāvi un tāpat viņas valdzinājumu atklātu tik tie�i, ka arī lasītājs to pārdzīvotu tikpat moko�i sāpīgi kā toreiz es. Kā gan lai spētu sīki izstāstīt par daudzajiem dziļās svētlaimes brī�iem, kurus kopīgi pārdzīvojām, kad viņa sirsnīgā atsaucībā precīzi ievēroja un izpildīja manus īsi paskaidrotos norādījumus, piemēram, par biskvītu mīklas pagatavo�anu no cepamā pulvera. Un kad pēc tam viņa pasniedza man karstus, tikko no krāsns izvilktus, vieglus un trauslus cepumus � ai, kā tie gar�oja¹. Cik klusi kā pelīte mīkstajos apavos viņa tekāja apkārt! Cik rāms miers staroja no viņas būtnes, kad tā rosījās mājas solī! Viņa ieradās klusi kā saules stars. Viņas dienas gaitās pēdējais pienākums bija manas gultas atklā�ana. Ar savu roku pieskārienu Anna it kā svētīja atdusai �o vietu.

Bie�i mēs mēdzām pusdienot trijatā, jo Johanu, kas sākumā parādīja, ka negrib pat tuvoties tai mājai, kur pret samaksātu norunu nodevis darbā savu sievu, beidzot pierunājām paēst mūsu sabiedrībā ēdienu, kuru citkārt viņam nācās ēst aukstu un vienam pa�am, kad Anna to, slepus no�iepusi, aiznesa viņam mājās. Un pienāca brīdis, kad mēs visi drūmi un ar pieaugo�ām skumjām raudzījāmies uz nenovēr�amo un jau noteikto �ķir�anās dienu, kurā ar manu aizbrauk�anu meklēt pastāvīgu saimnieci beigsies �ī jaukā starpspēle mūsu dzīvē. Tāpēc, kad es biju izgulējies gultā, kuru Anna man uzklāja pēdējo reizi, un paēdis pēdējās viņas pagatavotās brokastis, kādas viņa varbūt vairs nekad negatavos, un kad viņa bija iesaiņojusi ceļamaizi un sasējusi savā raibajā galvas lakatā man nedaudz veļas, ko pārmainīt ceļā, tad mēs visi trīs noskumu�i devāmies lejā uz krastu. Un, dedzīgi apgalvojis � cik maz es toreiz zināju par dzīvi! � ka no manas puses viss pēc atgrie�anās patie�ām turpināsies tāpat kā agrāk, un noklausījies viņu ar acīm redzamu bezcerību teiktos vārdus, kas līdzinājās salmiņam, pie kā ķeras slīcējs, jo, kā vēlāk pierādījās, viņi zināja par dzīvi daudz vairāk nekā es, � mēs atsveicinājāmies, un es aizbraucu. Viņi zināja par Salaminu, jo Grenlandē pasaule ir maza.

Man visi stāstīja, ka visuzticamākā, di�ākā, skaistākā un visvaldzino�ākā no visām Ziemeļgrenlandes sievietēm ir Salamina. Pārāk daudz cildinājumu? Ak nē! Viņa ta�u būs saimniece vienistabas mājā. Un, ja manu skumjo �ķir�anos no lēnprātīgās Annas un viņas labā Johana remdināja viena doma, tā varbūt bija doma par Salaminu. Mēs braucām ar pilnu tvaiku. Mazāki un mazāki kļuva sīkie stāvi uz ostas kalna, viņu plīvojo�ie kabatas lakatiņi drīz vien izskatījās tikai sīki, balti punktiņi. Vēl mirklis � un tie bija izzudu�i skatienam, bet taisni pretim mums atradās Umanaka.

Umanakas dāņi izrādīja ļoti lielu interesi par manas mājas dzīves sare�ģītā jautājuma nokārto�anu. Saimniece? Bez �aubām, jums noteikti vajadzīga saimniece. Varbūt Karena? Bet viņa jau veca un vārga. Kā ar Martu? Nu, viņu neņemtu es pats. Dorte? Jā, Dorte ir skaistule, bet viņa izlutināta. Un Antoanetta ir �aftenblad�, jūs zināt � tā vakara avīze, īsta tenku vācele, kas visu izstāstīs par jums. Oho, bet kā ar Salaminu? Jā, viņa ir �eit. Veltīgi! Viņa nekādā ziņā neies. Ir vēl...

� Es palūko�os uz Salaminu, � es iejaucos �inīs spriedelējumos.

Reiz pazinu kādu jaunu cilvēku, jauku puisi, bet tik zemiski negodīgu, ka viņ� izmantoja telefonu, lai norunātu satik�anos ar meitenēm, kuras viņ� nepazina, un pats, aizgājis uz norunāto vietu, paslēpās aiz kādas kolonnas, lai vispirms meitenes aplūkotu. Viņ� rīkojās uzmanīgi, bet tas bija zemisks, viltīgs un pretīgs paņēmiens. Es �oreiz rīkojos tāpat.

� Aizvediet mani, � es lūdzu, � gribu redzēt Salaminu. Tikai ne vārda, kāpēc.

Kad es tagad atceros �o pirmo sastap�anos ar Salaminu, man jādomā par gaismu, par tik spo�u gaismu, ka es ap�ilbu no tās. Atceros, kā ieplūda saules gaisma pa logu un kāds ass staru kūlis �ķēla ēnaino telpu un nometa uz noberztās grīdas mirdzo�u plankumu. Vēl atceros, ka uz palodzes stāvēja sarkanas ģerānijas un kvēloja pret sauli kā spilgti sarkana uguns. Es redzu gaismas pārplūdināto istabu un tās ēnainos kaktus, kuros virmo zeltaina krēsla. Un kas pateiks, vai �ī zeltainā vizma neizstaroja no �īs telpas gaismas avota � no sievietes?

� Bet man ir trīs bērni, � teica Salamina, jo es, protams, izpļāpājos par savas iera�anās nolūku, � un es viņus neatstā�u.

Bez �aubām, viņai nevajag tos pamesti Bērniem jānāk līdzi mātei.

Virtuvē kļuva ļoti kluss. Salamina domāja.

� Labi, � viņa teica, � es nāk�u! Palik�u pie jums kādu laiku un pamēģinā�u, kā tas būs. Un, ja patiks, palik�u vienmēr.

Ak vail Nāko�ajā dienā plosījās stipra vētra. Ūdens .straumēm plūda pa �emi, un katra ieplaka pārvērtās par upi. Un kāds vēj�! Gandrīz īsts orkāns brāzās pāri fjordiem. Vētra plosījās visu rītu un visu pēcpusdienu līdz �etriem. Tad pierima � un mēs izbraucām klusuma brīdī, kad likās, laiks noskaidrosies. Laiva bija stāvgrūdām pilna: trīs vīri, divas sievietes, vairāki bērni un septiņi suņi. Mēs bijām pateicīgi, kad da�as stundas vēlāk pusceļā iegriezāmies meklēt patvērumu kādā piestātnē, ko arī tik tikko sasniedzām, jo mums pa pēdām, baltzobaino viļņu muti atvērusi, pilnā balsī kaukdama un aurodama, visu laiku dzinās vētra.

Tomēr visas �īs vētrainās stundas lejā cie�i noslēgtajā bākā Salamina parādīja savas teicamās rakstura īpa�ības, brizdama pār vēmekļiem notraipīto grīdu, rūpēdamās par bērniem, kas mocījās ar jūras slimību. Viņa kopa bērnus, uzmundrināja vaimanājo�u sievieti, turēja klēpī viņas galvu; viņa saslaucīja vēmekļus ar lupatu, satīrīja un sakārtoja kajīti. Lieliska sieviete!

Mūsu iera�anās Igdlorsjūtā bija ne mazāk svarīgs nolikums kā jebkuras citas laivas atbrauk�ana. Kā vienmēr, kāds no ciema iedzīvotājiem, kāpelēdams pa kalniem, pirmais ieraudzīja laivu, kad tā atradās vēl ļoti tālu. Atskanēja parastais sauciens, kas atbalsojās visā ciematā. Kliedzienam no�alcot, visas mājas izmeta pa durvīm savus iemītniekus, un jau ilgi, pirms laiva piestāja krastā, ostas kalnā drūzmējās vesels ļau�u pūlis. Varbūt �inī mūsu iera�anās dienā pirmo reizi savā mū�ā Anna neatnāca ne ostas kalnā, ne krastmalā. Par to liecināja arī dūmi no mana skursteņa.

Aug�ā pa kalnu uz manu māju tagad devās milzīgs gājiens � visa mana jaunā ģimene, es pats ar bērnu rokās, mani suņi un visi mūsu sagaidītāji, nesdami mūsu mantas, kuras tie bija sadalīju�i, lai pēc iespējas vairākiem būtu iemesls nākt līdzi. Visi kopā soļojām aug�ā kalnā, un tāpat visi vai visi tie, kuri vien varēja, iegājām istabā.

� Nu, bērni, esam mājās! �ī ir mūsu māja, Salamina. Un �eit ir � Anna.

Jā, tur stāvēja Anna. Viņa bija apģērbusies savās labākajās drēbēs un, lai nenotraipītu tīro tērpu, apsējusi nevainojami spodru priek�autu, kuru es viņai kādreiz iedevu. Viņa stāvēja atturīga, lejup nokārtu galvu; kautrīgi smaidīdama, viņa lūrēja uz mums caur pieri. Tad Anna pienāca pie Salaminas, pienāca pavisam tuvu klāt, mīļi izstiepa rokas un sniedza skūpstu. �is skūpsts netika dots un nekad arī netiks dots. Kādu ļaunumu, kādu ilgsto�u naidu var izraisīt viens ātrs, cietsirdīgs, aprēķināts skatiens! Anna noraisīja priek�autu, nometa to uz sola un izgāja ārā. Viņa bija pirmā, kas aizgāja.

VIII AK, BRĪVĪBA

// eptembris. Vēls septembris. Auksts. Zem tum�u, zemu mākoņu smagā apsega spīd ziemeļu debess mala. Ziemeļa vēj� izspie�as cauri drēbēm, izko-�as cauri miesas audiem un kniebj kaulos.

Rokas kabatās sabāzis, aukstumā trīcēdams, tūļīgais Tu-kajaka dēls stāv malā un apmulsis skatās, kā es rosos uz visām pusēm ar viesuļa ātrumu.

Nāc �urp! Pieturi to ar kāju, Lukas! �e, atrauj �o dēli! Nu, veiklais puika Tukajak, uztriep uz dēļa �o krāsu! Kas? Tev salst? Nu, tad aiztipini uz māju un uzvelc dūraiņus! Bet pasteidzies; darbs deg! �odien pabeigsim! Es pagatavoju un ielieku virās divas pieliekamā kambara durvis, iestiprinu pagraba loga rāmi, nodrīvēju to un ap�uju cie�i jo cie�i ar dēļiem. Nu tik jāsanes iek�ā visi produkti, kas ātri bojājas. Iepakosim salmos �ito � un to arī! Labi! Tagad ķersimies pie pagalma! Notīrām ar lāpstu �os apledoju�os dēļus. Sakraujam grēdā citu uz cita, pastarpām latiņas. Saslaukām skaidas. Ak, kā tās lido pa gaisu! Tā ir viesuļvētra, kas nāk ziemeļa vējam pa pēdām. Nu viss pabeigts! Pulkstenis se�i, trīspadsmitais septembris. Nu, ziema, nāc vien, nāc!

Un daudziem, kas visu dienu vēroja mani strādājot, ienāca prātā, ka �āda mājas sagatavo�ana ziemai ir glu�i prātīga doma, ka viņi kādā dienā izdarīs to pa�i savās mājās. Kādā dienā? Mū�īgi ziedēs velēnas pļavās, nesagrieztas ziemai, bet mājas sienas sadrups. Nepiecie�amība sāks paskubināt viņus katru gadu par vēlu, un tā pa pusei nosalu�i vīri uzlau� da�us sasalu�as zemes gabalus, lai aizbāztu pa�obeles, pa kurām iek�ā svilpo ziema, bet tad pamet visu, sak, lai nu �ogad paliek vēl, kā bijis.

Tomēr ciematā �ur tur dun un strink�ķ, dzirdamas zāģa un vesera skaņas un manāmais rosīgums parāda nenovēr�amo gadalaika maiņu. Vīri strādā, da�i vīri, un savu māju atstā�anu novārtā cen�as attaisnot ar tādu ierī�u pārbaudi un labo�anu, kas prasa tikai vienas dienas vai nedēļas darbu. Lejā uz līdzenās pludmales viņi izklāj un labo tīklus, lielus tīklus no rupjām auklām, ar astoņu collu acīm. Oktobris, liekas, sola milzīgu nozveju.

Tie�ām dīvaini, cik maz mūsu iztēlei interesē pasaule zem jūras līmeņa, un, cik savādi tas arī nebūtu, mūsu fantāzija vienmēr lidinās gaisos, bet nekad nepeld. Mēs tik labprāt pārsvie�amies domās tādā vidē, kuras zemākajos slāņos nemājo zīdītāji un augstākajos un virsslāņos dzīvība nav iespējama nekādā formā, bet pat sapņos reti nokļūstam tanī zemūdens pasaulē, kas ir mums radniecīgu dzīvu būtņu mājoklis. Un, kamēr dzejnieki skandina pārspīlēti svinīgas vārsmas par spārnotiem zemākajiem mugurkaulniekiem un iedod spārnus eņģeļiem, tāds mūsu miesas un asins īstens radinieks kā, piemēram, Delphin-napterus leucas*, tik jauks, tik spīdīgs un, ja varam spriest pēc viņa purna muļķīgās izteiksmes, tik mīlīgs, viens no milzīgākajiem cilvēka radiniekiem, piedzimst, dzīvo, nopeld savu mū�u un nomirst. Un nevienam par to nav daļas.

Tomēr, ja mēs drusku padomātu par viņu, ja tikai domās pasekotu viņam tanī �ķidrajā elementā, kas ir viņa pasaule; ja domās paraudzītos aug�up no viņa pasaules dziļumiem un cauri �im dzidrumam no da�ādiem dziļumiem vērotu zilās debesis, sauli, mēnesi, ziemeļblāzmu, zvaigznes, dienu un nakti; ja mēs domās iznirtu aug�up cauri ledus tuksnesim � apvērstiem ledus kalniem, kas ir astoņas reizes augstāki par mūsējiem un kā stalaktīti nokarājas no viņa debesīm; ja, ūdeni putās sakuļot, izlauztos �ilbino�ā dienā, lai uz mirkli sajustu saules karstos starus, ieelpotu gaisu; ja mēs spētu iztēloties visu �o pārdzīvojumu gammu un domās izdzīvot vienu no tām dienām, kas sastāda nesaprātīgā vaļa dzīvi, � tas īstenībā būtu pāri mūsu sapra�anai. Nav brīnums, ka vaļi tad izskatās stulbi.

Tāpat kā, gaismā skatoties, sa�aurinās acs zīlīte, tā varbūt ir saruku�as vaļu smadzenes, toties pieņēmu�ies ķermeņa apmēri, lai �ie dzīvnieki spētu izturēt ik dienas �ādu skatu. Lai pastāvētu briesmu pilnajos eksistences apstākļos, vaļu ķermenim tie�ām jābūt milzīgam. Iedomāsimies rudeni, kad apmācas arktisko dziļumu debesis, jo pāri veidojas ledus-vāks. Pēk�ņi iestājas kapa klusums; ledus kļūst par nāves draudu katrai peldo�ai būtnei, kas elpo mūsu gaisu. Roņi taisa ledū savus elpo�anas āliņģus un uzmana, lai tie neaizsalst, vaļi to nespēj. Biezs ledus vaļiem nozīmē nāvi. Un laiku pa laikam �ie milzeņi izmisīgi drūzmējas pie lieliem lasmeņiem ledus laukā, un ' viņu neatlaidība, cen�oties piekļūt pie plaisas, no ūdens ārā izbāztās galvas, tiecoties ieelpot gaisu, kaut arī turpat stāv mednieki, gatavi tos nogalināt, pierāda viņu bezizejas stāvokli.

Delphinapterus leucas jeb baltā vaļa migrācija uz dienvidiem ir tik nemainīgi regulāra un iet pa tik noteiktu kursu, ka nav jābrīnās par to, kas notiek ar vaļiem �inī laikā. Valim ir daudz treknu tauku, viņa gaļa ir laba, viņa āda ir sulīga. Cilvēki zina vaļa paradumus � un tādēļ lai dievs ir vaļiem �ēlīgs!

Igdlorsjūtā tīklus izmeta 2. oktobrī, un jau 3. oktobrī atskan saucieni. �Katakak!� � vaļi ieradu�ies: viens jau noķerts. Ļaudis iznāk no mājām � visi un visur. Viņi skrien tālu lejā gar ūdens malu, kur kādus pārdesmit metrus no krasta laivā darbojas da�i vīri. Ir apmācies pelēks rīts un kodīgi auksts. Pat vērojot �o darbu, pārņem auksti drebuļi, nemaz nerunājot par to, ka jābā� rokas ledainajā ūdenī, kā to dara vīri. Lēnām, asi pēc ass smago tīklu velk no ūdens un padod tālāk. Tad vīri saspringst, laivas mala zem viņu svara nosveras uz leju un nemierīgā jūra �ļaksta laivā viļņus. Iznirst baltas astes spuras, vīri apmet ap asti virvi un nostiprina to. Tad viņi atraisa tīklu un izmet to jūrā. īsajā pārtraukuma brīdī tie sildīdami berzē salā sastingu�os pirkstus. Tagad jāķeras pie airiem. Viņi iras gar krastu, līdz nonāk iepretim Trole-maņa mājai, un tur laivas priek�gals atduras krastā. Malā stāvo�ie satver laivu un izvelk uz sauszemes. Tad visi � vīri, sievas, bērni, likdami pār plecu tauvu, pie kuras piesiets valis, velk to laukā, velk pāri liedagam, pāri purvainajai zemienei, līdz � brīk�! Tauva ir pārtrūkusi, un ļaudis nokūleņo gar zemi. Nodārd skaļu smieklu brāzma � bet turpat guļ arī valis.

Un tad no savas gultas izlien un mājas durvīs parādās pats Trolemanis. Viņ� bramanīgi soļo, satinies ka�okādās un uzpūties savā lepnībā.

� Nu, nu, nu, nu, nu! � viņ� kliedz. � Kas tas? Kas tas? Paskatieties � kā es to daru, mister Kent?

� Kā jūs to darāt? � es saku cik iespējams vientiesīgi� jo pat vismazākais bērns ir vairāk piedalījies visā �inī pasākumā nekā viņa augstība Trolemanis.

� Jā, jā, mister Kent, mans tīkls, mans valis.

� Es saprotu: tā ir jūsu brigāde.

Viņ� apstājās savā gaitā, jo visu laiku bija bramanīgi soļojis apkārt kā īsts virspavēlnieks.

� Brigāde! � viņ� iebrēcās satraukts un izbrīnījies. � Nav nekādas brigādes. To daru es. Vienmēr es pats. Nē, mister Kent, nekādas brigādes! Redzat, mister Kent,� viņ� turpināja klusāk, kā noslēpumu uzticot, � ja jums ir brigāde, jums jādalās ar viņiem. Tas neiet! Nē, nē! Es pats daru to darbu. Nu jā, � viņ� piebilst mazliet īgni, it kā pārmeto�i, � es ļauju viņiem iet un palīdzēt. Viņiem tas patīk. Bet brigāde, mister Kent, nē, nē, nav nekādas brigādes!

Pa to laiku prasmīgas rokas vali sagrieza gabalos, taukus un gaļu aiznesa un novietoja īpa�nieka noliktavā, bet ādu � mat ak, kā viņi to sauc, � tik strauji aprija, cik ātri vien to varēja samalt pussimts cilvēku �okļu. Un, kaut gan te izskatījās kā īstā slaktuvē, jo visi bija pamatīgi nota�ķīju�ies ar asinīm, man pie reizes jāpaskaidro, ka baltā vaļa āda, jēla vai vārīta, katrā ziņā ir viena no gar�īgākajām delikatesēm pasaulē. Kāda tā īsti, grūti aprakstīt. Varētu teikt � sīksta. Kā jēlādu to lieto pātagām un virvēm. Ja iecērt zobus glu�i svaigā gabalā, tai gandrīz ir jēlādas sīkstums un gumijas sloksnes elastīgums. Pako�ļājiet gumijas gabaliņu, tad zināsiet, kāda ir sajūta, ēdot mātāku. Gar�a matakam saldena, atgādina arbūzu. Nu, bez �aubām, ne tie�i tāda, bet sacīsim tā: saldena ar nenosakāmu piegar�u. Vārīts mātāks ir pavisam citāds. Sagriezts mazos kubiciņos, zupā tas atgādina zaļā bruņurupu�a gaļu. Sagriezts sloksnītēs mazā ' / pirkstiņa platumā un sacepts, tas sagrie�as skaistos gredzenos un iegūst diezgan cietu, ceptām gliemenēm līdzīgu stingrumu, un, kaut gar�as ziņā līdzības maz, abi liekas vienādi garda delikatese. Sautēts brūnajā mērcē, vienkār�i novārīts vai, vēl labāk, novārīts un pasniegts ar rīsiem un aso mērci, jauns mātāks ir tik mīksts, ka nav jāgrie� ar nazi, un tik gar�īgs, ka sagādātu mū�īgu slavu fran�u pavāram. Bet vislabāk tas gar�o � tā saka �īs delikateses pazinēji, � ja to ēd ledaini aukstu. Gabalu mataka satver zobos, tad, ar roku pieturot, no�ķeļ pa �ķēlei, izdarot griezienu uz aug�u, uz deguna pusi, un tad norij �ķēlīti veselu. Tie�i tā ar vaļa ādu mielojās visi, līdz Trolemanis izbeidza mielastu, aiznesdams projām vēl atliku�os ādas gabalus.

Kad viss, kas interesēja cilvēkus, bija aizvākts, pārpalikumu nodeva suņu baram, kurus visu �o laiku nepielaida tuvāk, atgaiņājot ar pātagām. Simts rijīgas rīkles ņurdēdamas klupa klāt. Divām kārtām, cits pār citu kūleņodami, suņi krizdami klupdami rāvās ap vaļa atliekām. Viņi valstījās pa asinīm un vaļa iek�ām, līdz tur nekas vairs pāri nepalika.

Mans tīkls � arī man, bez �aubām, vajadzēja izmest tīklu, dabūt mātāku un gaļu cilvēkiem un suņiem, iegūt treknus taukus, kļūt bagātam (lūk, cik lieliski mani plāni!) �, bet mans tīkls vēl nebija gatavs. Rudens zvejas laiks iesākās, pirms es sapratu tā lielo nozīmi �ejienes dzīvē un aptvēru, ka arī es varētu ķert vaļus. Ta�u es nebiju Trolemanis, ka to darītu viens pats. Vaļu ķer�anu uzskata par kolektīvu sportisku izpriecu, tāpēc man gribējās tādā piedalīties. Es ta�u galvenokārt biju cilvēku zvejnieks, kādam arī jābūt ikvienam cilvēces pētniekam. Tāpēc sāksim stāstījumu par maniem vīriem, manu �sazvejoto� brigādi.

Sve�inieks, kas ieiet rosīgā, darbīgā sabiedrībā, lai ieņemtu tanī savu vietu kāda pasākuma veik�anā, nevar gaidīt, ka atradīs �ī kolektīva labākos vīrus nenodarbinātus un gatavus kalpot viņam. Tāpēc biju patīkami pārsteigts, ka tie�i tanī brīdī, kad man bija vajadzīgi vīri un kad vismazāk varēja cerēt tos sadabūt, es atradu Igdlors-jūtā tik izcili lielisku cilvēku � manu tuvāko kaimiņu Ābrahamu Abrahamsenu. Viņ� bija pieklājīgs, godīgs un strādīgs vīrs, labs mednieks un tāds, kas parasti gāja pats savu ceļu un nejaucās citu darī�anās. Es uzticējos viņam no pirmā skatiena, un mēs nolēmām apvienoties kopīgam pasākumam. Es pilnīgi atstāju viņa ziņā brigādes izvēli, un, vai tas būs viens vai divi vīri un kādu daļu no savas puses viņ� maksās tiem, tā arī bija viņa darī�ana: izdevumus par tīklu un piederumiem sedzu es. Viss likās gau�ām vienkār�i.

Tomēr es biju mazliet noraizējies, uzzinādams, ka viņa izvēlētajā brigādē bija nevis viens vai divi, bet veseli trīs un ka tie bija tāda rakstura pui�i, kas visi kopumā � tāpat kā negatīvi lielumi � samazināja, nevis palielināja visas grupas vērtību. Lūkass, mana pilnvarotā dēls, labā kompānijā varētu zināmā mērā izcelties � turklāt abi, Lūkass un Abrahams. Bet ko nozīmēja viņu nelielā strādātgriba, pieņemot, ka tāda viņiem bija, pret Jerna un Joasa dabisko iedzimto un vēlāk pa�u gribēto un pa�u izauklēto slinkumu, kas jau bija kļuvis par viņu profesiju; pret iedzimtas plānprātības inertumu vienā gadījumā un dzimu�u slaistu � otrā.

Varu derēt, ka nevis Abrahams izvēlējās Jernu un Joasu, bet tie abi izvēlējās Ābrahamu. Viņi bija saodu�i siltu vietiņu un ierīkojās tur uz gulē�anu. Un brigādes priek�likums izmest tīklus piecas jūdzes attālajā Ingijā � priek�likums, kur� man patika un kurā es saskatīju viņu lielo darba gribu, � nebija nekas vairāk kā �ī lieliskā pāra veikli izdomāts plāns, lai apmestos kādā vietā, kur tie varētu justies brīvi un neviena netraucēti. Bet pat �is nodoms nespēja pasargāt viņus no īzaka dusmu draudiem.

Jā, kas tad ir Izaks?

Lielā īzaka Sība ģimene bija caur saprecē�anos saradojusies ar skaitliski lielo un ietekmīgo Igdlorsjūtas Nil-sena dzimtu. īzaks pats, lai gan tagad vecuma dēļ vairs aktīvi nepiedalījās Grenlandes dzīvē, vēl vienmēr bija slavens savas dro�sirdības dēļ, ko vēl vairāk ievērības cienīgu padarīja viņa sīkais augums; tāpat īzaku cienīja viņa rakstura un gudrības dēļ, par ko vislabāk liecināja viņa dēlu teicamās rakstura īpa�ības un godbijīgā attieksme pret tēvu.

īzaka pieaugu�ie dēli bija Abrahams, Johans un Martins, un vecākais dēls Abrahams ar savu darba prasmi un godīgumu bija ieguvis vispārēju cieņu. �ī cieņa arī nodro�ināja viņa uzvaru vēlē�anās, kad Ābrahamu izvēlēja par ciemata vecāko.

Sībi, darbodamies kopā īzaka vadībā, daudzu gadu laikā izmantoju�i Ubekjentas salas ziemeļaustrumu galu, kas pazīstams ar nosaukumu Ingija, par savu vaļu zvejas bāzi un uzcēlu�i tur pat divas primitīvas velēnu būdas, kur pa�iem apmesties zvejas sezonas laikā. Tā bija tālredzīga savu pozīciju nodro�inā�ana, jo Ingija atrodas diezgan patālu no Igdlorsjūtas un turp nav iespējams nokļūt pa sauszemi, izņemot viszemākā bēguma laikā. Abi minētie apstākļi radīja viņiem vienīgajiem iespēju izmantot �o balto vaļu notver�anai stratēģiski izdevīgo vietu, kā arī pamudināja tos piesavināties īpa�uma tiesības uz visu ziemeļu krastu. Un ar �īm tiesībām iznāca sadurties man un manai vaļu ķērāju brigādei. īsi sakot, īzaks aizliedza mums zvejot Ingi jā. Vismaz to es spēju izlobīt no tā, ko mana huligānu komanda stāstīja, kad acīm redzami apjuku�i un, domājams, arī mazliet nobiju�ies visi barā viņi drūzmējās pie manas mājas.

� Kāpēc ne? � es jautāju. � Kā viņ� var jūs nelaist tur?

Tad Abrahams man paskaidroja.

� Viņ� saka, � teica Abrahams, � ka jums kā amerikānim nav tiesību zvejot Grenlandē.

Un Izakam Sībam, man �ķiet, bija taisnība.

Bija pietiekami skaidrs, ka teorētiski Izaka aizliegums nevērsās pret balto vaļu iznīcinā�anas draudiem ar manu tīklu, tas nevērsās arī pret mani pa�u, bet pret mums � kā zvejniekiem, kas ielau�as Ingijā. Vainīgs bija pats vecais Izaks, kas gribēja paturēt tikai sev visu ziemeļpie-krasti, skaidri redzams, ka visa �ī lieta bija baltiem diegiem �ūta un pats īzaks, �is savtīgais vecais velns, ir tikpat gudrs savu intere�u aizstāvē�anā kā ar pieredzi bagāts akciju sabiedrības advokāts. Izskatījās, ka mums pieteikts �ahs un mats vienā gājienā.

� Abraham, � es iejautājos, � ja tīkls piederētu tev, ja tas būtu tavs tīkls, vai tu to izmestu Ingijā?

� Jā, � apliecināja Abrahams.

� Uzskati, ka tīkls ir tavs, .� es teicu. � Par to tu samaksāsi man ar pusi no loma. Tas ir viss, kas tev jādara.

Visi skatījās uz Ābrahamu, un Abrahams stāvēja pārdomādams.

� Nē, � viņ� teica, � es esmu jaunienācējs īgdlors-jūtā, un man negribas iekulties nepatik�anās.

Nemaz nebiju tā īsti nodomājis doties uz Ingiju, bet tagad nekas nebūtu varējis mani no tā atturēt.

� Braucam, � es teicu. � Un braucam tūlīt! Tīkls ir tavs. Par visu citu atbildību uzņemos es.

Mani vārdi zināmā mērā pamodināja cīņas sparu �inī pamiru�ajā vīru pulciņā. Es aizdzinu viņus nekavējoties savākt visu zvejai vajadzīgo.

Un tad � traks kas traks � veselajam saprātam bija pateikts sveiki, jo stundu vēlāk tanī pa�ā piecpadsmitajā oktobrī mēs kāpām laivā, vecā, netīrā un caurā ar airiem dzenamā kubulā, kurā bija iekrauts tik skaists un vēl nelietots, pilnīgi jauns zvejas sporta piederumu komplekts, kāds vien kādreiz rotājis skatlogu. Kas par telti! Tik tīra un balta. �ie mirdzo�ie katli! Kā laistās zeltītais prīmuss! Bet, ak dievs, kas tos sagaidīja vēlāk! Un kafija, cukurs, sausiņi, gaļas konservu bund�as, rīsi � pārtika: es rūpē�os par saviem cīņas brāļiem! Nu, aiziet!

Nav nekāds joks airēt īstu Crenlandes laivu. Tas ir pa�u darināts hibrīds (kaut kas vidējs starp mazu zvejas laivu un umiaku⁵), kuru būvēju�i vīri, kas nav ne jūrnieki, ne namdari, nestabils, smagnējs, pieplūdis ar ūdeni. Airu duļļi? �eit viens satrunējis dullis, tur gabals auklas un vēl viens vecs, saliekts dullis, kas klaberējas lielā caurumā. Airi? Jaunas, slaidas priedītes, pie kurām piestiprinātas Misisipi tvaikoņa airu lāpstiņas. Ne izprieca, ne īsts darbs. Ar spēku vilkt nevar; es izmēģināju.

� Nu, sarauj, zēni, sarauj! � es kliedzu un apvēlos atmuguriski, kad mans kociņ� salūza. Mēs smējāmies un salāpījām to. Manējais airis, tāpat kā pārējie, izskatījās kā vecas bikses, kādas gadās redzēt: ielāps uz ielāpa, bet pa�u bik�u nav.

Bija patīkama agrās ziemas diena. Tam, kas strādāja, nesala, bet, ja tu stāvēji dīkā, sals tie�i stindzināt stindzināja. Mums bija trīs airi, un tā mēs visi salām pēc kārtas. Un beidzot, tā airēdami, pēc divarpus stundām mēs apbraucām Ingijas zemesragu un izkļuvām ārā no ēnas vēlas pēcpusdienas saulē. Turpat tūlīt aiz klin�ainā zemesraga stāvēja Sību cietoksnis. Augstu krastā uzvilkts gulēja viņu umiaks, turpat bija abas velēnu būdas � un no diviem dūmvadiem pacēlās pavardu dūmi, bet ne jau mūs sagaidot. Mēs irāmies uz priek�u, bet nesveicinājām sievietes un bērnus, kas bija iznāku�i ārā un blenza uz mums. Arī viņi nesveicināja mūs.

Vairāk nekā stundu mēs irāmies gar ziemeļu krastu, kur daudzu jūd�u garā gabalā mainījās smil�u laukumi ar oļainu liedagu. Pabraucām garām trim Sību tīkliem, vēl joprojām airēdamies uz priek�u. Un beidzot netālu no tās vietas, kur pludmale izbeidzās, pāriedama zemesragā, mēs izmērījām dziļumu, uzzinājām, ka tas ir tie�i �etras asis, un piestājām krastā. Pa to laiku bija sacēlies stiprs ziemeļu vēj� un dzina mums virsū visas Bafina lī�a bangas; _r viļņu �ļaksti mūs pamatīgi samērcēja.

Tanī dienā mūsu pulciņ� tie�ām pamatīgi nostrādājās. Citādi arī nevarēja, aukstums skubināja mūs. Mēs izklājām tīklu smiltīs, piestiprinājām piecus roņādas pludiņus visā tā garumā un stūrī veselu roņādas boju. Par enkuriem izraudzījāmies divus smagus akmeņus un apsējām tos ar stieplēm. Salasījām dūres lieluma akmeņus, ko iz- i mantojām par svariņiem, piesējām tiem cilpas un piekārām pie tīkla. Viss sagatavots? Izmetam tīklu.

Pa �o laiku vēj� un bangas bija nemitīgi pieņēmu�ies spēkā; aizplūda paisums. Lai kā pūlējāmies, tomēr nevarējām noturēt laivas priek�galu uz jūras pusi, kamēr iekrauj tīklu laivā. Kad viss bija iekrauts, nespējām atgrūsties no krasta. Pusstundā bijām visu samud�ināju�i. Beidzot, atkal atraisīju�i visu, kas bija piesiets, izņēmām pa vienam enkura akmeņus un novietojām tos, kur pienācās, uzstādījām virs tiem bojas, piestiprinājām svariņus � un izmetām tīklu � beidzot tas bija padarīts, labi, ka tā! Tad, uzstiepu�i smago laivu pāri pludmalei stāvajā, gran-tainajā kraujā, novietojām un nostiprinājām to uz akmens, -kaudzes. Tad uzmetām plecos nometnes piederumus un devāmies uzcelt nometni. Nezinu, kā mēs aiznestu visu savu mantību, ja īstā brīdī neierastos divi puikas no �ienaidnieka� citadeles Ingijā. Viens no tiem, Jozefs, kas kūsāt kūsāja no pāri plūsto�as enerģijas un vēlē�anās parādīt, kas viņ� par spēka vīru, pacēla plecos īstu pieaugu�a vīra nastu un nāca ar to mums līdzi. Un vai mēs būtu bez apstājas nogāju�i visu ceļu līdz Ingijai, ja mums par vadoni-nebūtu Jerns, kas gan ne�anai nepaņēma nekā un aizskrēja uz priek�u tik tālu, ka mēs viņu gandrīz vairs sasaukt nevarējām. Viņ� zina vietu nometnei, es nodomāju, un ved mūs uz turieni. Viņ� arī tie�ām aizveda , pie mājīgās, stingrās pasta mājas, kas vienmēr apgādāta ar kurināmo un ko izīrē ceļotājiem par divām kronām dienā. Viņ� bija apstājies pie tās un stāvēja, gaidīdams mūs pienākot. Un, kad es atteicos sankcionēt tās lieto�anu, mani pavadoņi izskatījās gau�ām sa�ļuku�i.

Viss piedzīvojums sāka zaudēt savu kareivīgo spo�umu. Mēs tagad ne tikai gatavojāmies ierīkot nometni pa�ā ienaidnieka durvju priek�ā, bet pats ienaidnieks, likās, nepavisam nebija noskaņots cīnīties. Paklausieties vēl kaut ko. Pusceļā uz Ingiju, kad neērto kastu smagums kļuva necie�ams, mūsu sniega un smil�u aizputinātās, pa pusei aklās acis ieraudzīja piecus vīrus, piecus Sībus tuvojamies mums. �Nupat sāksies,� es nodomāju. Un, kad viņi tuvojās, es neganti nikni blenzu uz priek�u un, neteicis ne vārda un pat nepaskatījies uz viņiem, pagāju tiem garām. Bet vai varat iedomāties, ko darīja �ie vīri? Tie pagrie�as, panāk mani, ļoti laipni pasveicina un, neievērodami nekādus iebildumus, paņem manu nastu. Situācija mulsino�a. Un, baidīdamies, ka Sībi pilnīgi neizjauc visu, ielūdzot mūs dzīvot pie viņiem, es pielau�u savus vīrus uzcelt mūsu telti tepat. Tā mūsu mājoklis, pie kura palīdzīgu roku pielika arī Sību dzimtas vīri, izauga neticamā ātrumā un izskatījās drausmīgs.

Abrahams Sībs bija drukns vīrs platiem pleciem, apaļu krū�ukurvi. Viņ� bija melnīgsnējs, tum�ām uzacīm, biezu matu ērkuli, smagiem sejas vaibstiem un ar Igdlorsjūtas Nilsenu lūpām, kā Burboniem. Viņam bija barga sejas izteiksme. Abrahams ienāca, sasēja telts atlokāmās durvis, pagriezās pret mums un sveicinot pasmaidīja. Bargs? Viņa seja tie�i laistījās no draudzīgas sirsnības. Abrahams apsēdās un kopā ar mums iebaudīja, ko mēs varējām piedā- * * vāt: ar sviestu apsjnērētus sausiņus un kafiju. Viņ�, tāpat kā mēs visi, to novērtēja atzinīgi. Pieklājības dēļ viņ� pakavējās pie mums kādu laiciņu, tad aizgāja. Pēc kādas stundas viņ� vēlreiz iegriezās mūsu teltī un atnesa mums visiem dāvanu � krietni lielu mataka gabalu. No �ī brī�a starp abām naidīgajām brigādēm nodibinājās viscie�ākā draudzība. Mūsu telts atloks pastāvīgi cilājās, ielaizdams draudzīgu ciemiņu brāzmu. Dedz, mazais prīmus, dedz gai�i, jo telts kļūst auksta! Un beidzot, kad bijām sasildīju�ies no iek�puses, piebāzdami vēderus ar gaļas un mataka sautējumu ar rīsiem, pārkārtojām atsevi�ķās guļvietas par vienu, un, izstiepu�ies visā garumā, likāmies uz auss.

Bija stindzino�i salta un vētraina nakts. Mūsu telts . \ audekla negantajai plīk�ķē�anai piebalsoja nepārtraukti bangu dārdi. Smagi viļņi triecās pret visu ziemeļu piekrasti. Mēs bijām izvietoju�ies tā, ka es gulēju blakus Ābrahamam (ne Sībam) un man otrā pusē atradās Jerns, kamēr Lūkass un drūmais Joass gulēja katrs savā ārmalā.

Abrahams bija paņēmis līdzi kaut ko lielam spilvenam līdzīgu divas reiz �etras pēdas izmērā; Lūkasam bija īsts suņādas guļammaiss; man � pus�ūts brie�ādas maiss, lamas āda, ko apsegt plecus, līdz kuriem maiss nesniedza, un vilnas pon�o⁶, uz kā gulēt. Pārējiem diviem nebija ' nekā. Es iedevu �im pārim pon�o; viņi ietinās tanī un apkampa viens otru. Ābrahamam un sev es pārklāju lamas ādas segu. Tā mēs gulējām tanīs naktīs Ingi jā.

Esmu jau pieminējis da�ādos trok�ņus: vēju, telts plandī�anos, jūras krāk�anu. Tomēr tie visi nespēja apslāpēt �ausmīgo Jerna zobu klabinā�anu un smilkstē�anu. Cik no�ēlojami nelaimīgam un izmocītam jābūt cilvēkam, lai 'tā �ņukstētu miegā! Viņam, bez �aubām, bija arī auksti.

Viņ� spārdījās un raustījās miegā, un tā mētāja rokas un kājas, ka es beidzot pa�aizsardzībā sāku viņu bukņīt. Tomēr Ābrahams netraucēti turpināja gulēt. Vēl neizdegu�ās sveces gaismā viņ� ar savu līdz acīm uzmaukto adīto cepuri un pāri tai ap zodu savilkto anoraka kapuci izskatījās kā di�ciltīga bruņinieka bronzas tēls, kura dvēsele aizlidojusi mū�īgā mierā. Un, kad pelēkā rītausmas gaisma iespiedās teltī, tā Ābrahamu te vairs neatrada. Viņ� bija klusām izlavījies laukā, lai apskatītu tīklus.

Vētra, kas vēl joprojām trakoja, draudēja saplosīt visus tīklus. Darbs, kas bija jāveic, lai ledus nesaplosītu tīklus, parādīja man, cik riskants ir �āds kapitāla ieguldījums. Bet ap to laiku, kad piecēlās Jerns un Joass, mēs bijām visu jau paveiku�i.

Vēj� ārdījās nerimsto�i arī visu nāko�o dienu un nakti. Mums nebija pilnīgi nekā ko darīt kā tikai sēdēt teltī un laiku pa laikam nostaigāt lejā uz krastu. Tad mēs atkal sēdējām un �ad tad iedzērām kafiju vai pagatavojām un ieturējām maltīti. Sēdējām, smēķējām un uzņēmām ciemiņus, aicinādami viņus teltī, lai tie pastāvētu tur kādu brīdi, blenzdami uz mums, un izsmēķētu mūsu cigaretes. Un tā mēs zvilnējām teltī vai izkūņojāmies laukā, lai piestiprinātu vēl virves vai sakrautu vairāk akmeņu, kas

noturētu telti pie zemes. Dienā telts bija nemīlīgs un ₄ drūms patvērums, vakarā sve�u gaismā tā likās kā silta un kvēlojo�a visuma sirds. Tā noskaņoja mūs dīkai bezdarbībai, kad baudu sniedz kupls, smar�īgs pīpes dūms un sabiedrība ap mums. Un, kad mēs tā ar visiem mūsu draugiem Sībiem un Annu � ari viņa bija tur � sēdējām teltī otru nakti, visi cie�i kopā saspiedu�ies, un telts durvis bija stingri aizsietas, jaunais Lūkass uzsāka stāstu.

�is ir Lūkasa stāsts par Dalagi,

4 � R. Konts

.

Kādreiz vecos laikos kādam karalim pazuda meita, un, kaut gan karalis izsūtīja ļaudis viņu visur meklēt, neviens to neatrada. Tad meklēt pazudu�o pasaulē devās otra karaļa dēls. Viņ� gāja un gāja. Beidzot kādā dienā tas ieraudzīja pili ar trīs torņiem. Viņ� nāca pilij tuvāk un tuvāk, bet, kad sasniedza to, nekur neredzēja neviena cilvēka. Viņ� iegāja pilī un ieraudzīja tur tik bālu un trauslu sievieti, kurai līdzīgu nekad nebija redzējis. Viņa jautāja, ko sve�inieks vēloties, un, kad karaļdēls atbildēja: �Es meklēju tevi,� � meitene izstāstīja, kas noticis:

� �Kad es pazudu, mani sagrāba un aiznesa laupītājs Dalage. Lūk, viņa attēls. � Un viņa parādīja uz attēlu, kas karājās pie sienas, kurā bija redzams liels putns ar asti. � Pieskaroties attēlam, � viņa turpināja, � var atsaukt Dalagi. Ja pieskarsies viegli un maigi, viņ� ieradīsies ļoti laipns, bet, ja attēlam pieskarsies rupji, viņ� atnāks ļoti bargs.

� Oho! � iesaucās karaļdēls. � Es atsauk�u viņu.

� Nē! � iekliedzās karaļmeita. � Lai viņ� nāk pats labprātīgi, ja vēlas!

Un, kad karaļdēls izstiepa roku, lai pieskartos attēlam, ' meitene centās viņu atturēt.

Bet, tā kā karaļdēls tomēr bija pieskāries attēlam, meitene brīdināja viņu: � Paslēpies!

Tikko karaļdēls bija paslēpies zem gultas, ieradās Da-lage.

� Kāpēc tu tik pēk�ņi sauci mani? � viņ� dusmās satracināts kliedza. � Tas mani satrauc, ja esmu tālu projām.

To sacījis, viņ� satvēra meiteni un nosvieda zemē. Viņa sāka asiņot.

Kad karaļdēls to redzēja, viņ� teica Dalagem:

� Tā nebija viņa, kas tevi atsauca. Tas biju es.

� Var jau būt, � iesaucās Dalage un uzpūta asinīm savu elpu.

Tikko Dalages elpa skāra asinis, karaļmeita atdzīvojās, bet tagad viņa bija vēl bālāka nekā pirms tam. Lūk, kādēļ viņa bija kļuvusi tik bāla. Nu Dalage satvēra karaļdēlu, izrāva to laukā un aizlidoja, aiznesdams viņu sev līdzi. Kad viņi jau labu laiku bija lidoju�i, tie nonāca pie tik augsta kalna, kuram neviens nevarēja pāri tikt. Dalage sacīja:

� �eit tu pārvērtīsies par īstu pērtiķi.

To sacījis, viņ� aizlidoja. Karaļdēls palūkojās visapkārt un atklāja, ka viņ� tie�ām pārvērties par pērtiķi.

Viņ� apgāja apkārt kalnam un vēroja, ka to ieslēgu�as klintis un ka lejup uz fjordu tek upe. Dziļi lejā viņ� pamanīja aizu, kurā varētu nolēkt. Likās, lejā ir arī koki, pilni ar augļiem.

�Tā kā es tagad esmu pērtiķis,� viņ� nodomāja, �par to nekas, ja es nomir�u. Tie�ām � es varu mēģināt nolēkt.�

Tā izlēmis, viņ� pieķērās pie klints radzes un rāpās gar to, kamēr nokļuva pie aizas malas.

�Varbūt,� viņ� domāja, �nedrīkst riskēt un lēkt �ai bezdibenī? Bet kāda tam nozīme, ja es arī nosistos?�

Un viņ� lēca. Viņ� nokrita zemē uz vēdera, bet nemaz nesasitās. Aizgājis pie upes, tas padzērās. Pēc tam, iegājis me�ā, viņ� mielojās ar augļiem, kamēr jutās īsti paēdis. Beidzot viņ� apmetās dzīvot me�ā, kur bija augļi, ko ēst, un upe, kur padzerties.

Kādu dienu fjorda vārtos uz jūru viņ� ieraudzīja kuģa mastus. Viņ� vēroja, ka tas nāk tuvāk un tuvāk, līdz beidzot tas iepeldēja fjordā un, burādams pa to aug�up, izmeta enkuru upes grīvā. Kamēr jūrnieki smēla no upes ūdeni, pērtiķis lauza koka zarus un meta da�us straumē, da�us uz krasta. Kad pacēlās paisums, viņ� uzlēca uz zariem un aizpeldēja pa straumi, kurp vēj� to nesa.

Sanesu�i ūdeni, jūrnieki gribēja pacelt enkuru. Piepe�i kapteinis, ieraudzījis pērtiķi, pavēlēja saviem jūrniekiem uzcelt to uz klāja, jo pērtiķa atra�anās uz kuģa nodro�inā�ot tiem labu ceļa vēju. Kad tas bija padarīts un �kipers bija pieņēmis pērtiķi pie sevis, burās iepūta labs ceļa vēj� un kuģis devās projām. Visu ceļu pūta labs vēj�, bet pērtiķis, kā jau pērtiķis, darīja visu to pa�u, ko ikviens no kuģa ļaudīm.

Kādu dienu kuģis ieradās kādā karalistē, kur pa�reiz bija nomiris karaļa rakstvedis. Karalis pieprasīja visu kuģa ļau�u rokrakstu paraugus, sākot ar kuģa puiku, beidzot ar pa�u kapteini. Ja kāds prastu rakstīt tikpat skaisti kā nomiru�ais rakstvedis, karalis pieņemtu to savā dienestā.

Kad kapteinis, nokāpis savā kajītē, sāka rakstīt, pērtiķis, kas arī atradās turpat, darīja to pa�u. Izdzirdis spalvas skrapstē�anu, kapteinis palūkojās apkārt un ieraudzīja pērtiķi. Viņ� apskatīja uzrakstīto un atzina, ka pērtiķim ir tik skaists rokraksts, kam nav līdzīga.

Pabeidzis rakstīt, kapteinis savāca savas komandas uzrakstītās lapas un paņēma arī pērtiķa uzrakstīto. Viņ� aizgāja ar �iem paraugiem pie karaļa un izklāja tos visus karaļa priek�ā, sākot ar kuģa puikas rakstu un beidzot ar savējo. Karalim pie rokas bija arī nelaiķa rakstve�a rokraksta paraugs. Viņ� apskatīja visus un salīdzināja tos. Tad viņ� atsvieda tos visus atpakaļ.

� Paskatieties, � teica kapteinis, � arī pērtiķa rakstīto.

Par �iem vārdiem karalis iekaisa dusmās un iekliedzās:

� Neturi mani par muļķi, rādīdams sava pērtiķa rakstu!

� Bet paskatieties uz to kaut mazliet, � kapteinis neatlaidās.

� Nu, parādi arī, � karalis beidzot piekrita.

Nu karalis salīdzināja nelaiķa rakstve�a un pērtiķa rokrakstu un atzina, ka tie ir līdzīgi, pat pilnīgi vienādi.

Karaļa vaigs atplauka smaidā.

� Pārdod man savu pērtiķi, � viņ� teica.

Kad pērtiķis bija kļuvis par karaļa rakstvedi, valdnieks pārbaudīja viņu un atklāja, ka tas nav īsts pērtiķis.�

�inī brīdī viens no klausītājiem pārtrauca pasakas stāstītāju.

� Kā var noteikt, vai pērtiķis ir īsts vai ne, � tas iejautājās.

� To var noteikt pēc matiem, � ieteicās otrs. � īstam pērtiķim ir īsta spalva, ne mati.

� Nē, � iebilda Jerns, � to var noteikt pēc dzimumorgāniem. Pērtiķim tie tādi pa�i kā sunim. Vai ne? � viņ� jautāja, pievērsdamies man.

Es nemācēju atbildēt. Izcēlās nopietna pārruna, jo �is jautājums visiem �ķita ļoti interesants. Bet tas palika neiz�ķirts, jo es vienīgais biju redzējis īstu pērtiķi, neviens cits nebija redzējis pat pērtiķa attēlu.

� Lai nu kā tas būtu, bet karalis to atklāja, � Lūkass atsāka stāstu, un visi atkal uzmanīgi, elpu aizturēju�i, sekoja pasakas turpinājumam.

�Karalis pasauca savu meitu un teica: � Vai tu pārbaudītu manu pērtiķi?�

Jerns paskatījās visapkārt kā spēlmanis, kas liek galdā trumpi, bet neviens viņam nepievērsa uzmanību,

�Kad karaļmeita bija pārbaudījusi pērtiķi, viņa teica savam tēvam:

� Tas nav pērtiķis, bet karaļa dēls.

Tad karalis jautāja savai meitai, vai būtu iespējams pārvērst pērtiķi atkal par cilvēku.

� To var, � atbildēja meita, � bet, ja mēs to izdarīsim, mēs izaicināsim to, kas viņu pārvērtis par pērtiķi.

Ta�u karalis palika pie sava, meita padevās tēva gribai un teica:

� Iesim laukā.

Viņi izgāja dārzā un nosēdās viens otram pretī. Aiz koka iznāca gailis. Kad putns pūta elpu, no viņa knābja parādījās mazs zobentiņ�. Tas zvīļoja un zibeņoja pie katra elpas vilciena.

Piepe�i karaļmeita pielēca kājās un sāka cīnīties ar gaili. Cīnīdamies tie abi pazuda aiz koka. Piepe�i karalis un karaļdēls-izdzirda nopūtu: �Ai ja!� � un ieraudzīja, ka karaļmeita atkal sē� savā krēslā.

� Es uzvarēju viņu, � tā teica, � bet viņ� drīz atgriezīsies.

Pēc īsa brītiņa pa kalna nogāzi lejup noslīdēja milzīgs �ūsku tēviņ�. Ar katru elpas vilcienu no viņa mutes �āvās uguns. Uguns dzirksteļoja un zibeņoja, karaļmeita pietrūkās kājās un sāka cīņu ar �ūsku.

Cīnīdamies tie nozuda aiz kalna nogāzes, bet pēc īsa brītiņa karalis un karaļdēls atkal izdzirdēja klusu nopūtu: �Ai ja!� � un ieraudzīja, ka viņa ir atkal atgriezusies savā krēslā.

Atsē�oties viņa teica:

� Es uzvarēju viņus, tie vairs nespēj cīnīties. Bet, kad es gāju projām, �ūska uzpūta man savu elpu, un tagad manī deg uguns.

Tikko viņa to paguva pateikt, kad pati sabruka kā pelnu �upiņa.

Karalis iebēra pelnus sērkociņu kastītē, un tā pat netika pilna. Viņi apglabāja kastīti dārza stūrī, kur bija sēdēju�i.

Tad karalis izrāva karaļdēlam abas acis, vienu aci viņa ku�ierim un vienu aci viņa zirgam, un aizdzina tos visus, lai tie kaut kur nomirtu no bada.�

� Tāds ir �is stāsts, � nobeidzot teica Lūkass.

Kādu brīdi neviens nebilda ne vārda. Visus bija dziļi saviļņojis stāstītāja valodas veiklais plūdums un nopietnība, izteicienu ritmiskā atkārto�anās un jaunā pui�a aizrautīgā sejas izteiksme.

Kāds gan spēks piemita senajiem skaldiem!

Bija ta�u arī kaut kas jādara, nevarēja tikai tupēt aukstā teltī Ingijā, gaidot, kamēr vaļi no�ņaugsies tīklā. Tāpēc tre�ajā dienā saritināju savu gultu, uzmetu to plecos un kopā ar Jernu, kas gribēja dabūt vēl kaut ko ēdamu, un Ābrahamu, kam iegribējās apciemot savu sievu, un Lukasu, kam sagribējās tabakas, un Joasu, kas negribēja, ka viņu atstāj vienu, bēguma stundā devāmies uz ciematu. Diezgan bie�i paklupdami uz slidenajiem, apledoju�ajiem akmeņiem un reizēm brizdami pa ūdeni līdz pusgumam vairākus metrus apkārt klintij, tomēr pēc zināma laika nokļuvām ciematā.

�Galu galā,� es pārdomāju, �es devos uz Ingiju tikai cīņas prieka dēļ, bet cīņa nenotika. Lai nu tagad �o lietu pabeidz mani pui�i, mana brigāde.� Tāpēc, kad Abrahams bija pārliecinājies, ka viņa sieva ir pilnīgi vesela un laimīga ar kādu jaunu tēvaini, kas gandrīz pārvācies pie viņas, lai parūpētos par viņu, un Lūkass no manis, protams, saņēma tabaku un tāpat Jerns � arī no manis � pārtiku un Joass vēl kaut ko ēdamu, un visi kopā saņēmu�i vēl tabaku, kafiju, kurināmo un pārtiku � arī to visu no manis �_r viņi atgriezās Ingijā nāko�ā bēguma

laikā. Un, izņemot tās diezgan bie�ās reizes, kad viens vai atkal visi atgriezās pie manis pēc vēl kaut kā, es biju atbrīvojies no viņiem uz trim nedēļām, līdz beidzās balto vaļu zvejas sezona. Es izturēju visu, lai gan gandrīz izsīka mana pacietība, lepnums un iztuk�ojās kabatas portfelis.

Kādā dienā atkal parādījās Sību dzimtas piekrautais umiaks un tam pa pēdām mūsu vecais, caurais toveris, kas dzīvespriecīgs, gandrīz dejodams ⁴ turējās virs ūdens. Patīkami bija redzēt �o mājās atgrie�anos.

Es skrēju gar krastu, lai apsveiktu viņus, kad tie piebrauks malā.

� Kā ir? � es kliedzu. � Vai laimējās?

� Divi vaļi, � atsaucās Abrahams.

(Sībiem bija divpadsmit.)

Nu, nekas, vaļi ta�u ir lieli.

� Nesiet gaļu aug�ā, � es saucu un steidzos uz māju, lai atbrīvotu vietu pieliekamajā. Vaļiem vajadzīgs ļoti daudz vietas. Pēc īsa brī�a patie�ām nāk Abrahams. Vienā rokā viņ� nes kaut ko.

� Ak, � saka Abrahams. �Ak� nozīmē: es dodu to tev, ņem to, tas ir tavs. Un, paņēmis to, es redzu vienu kvadrātpēdu lielu rubīnsarkanu dārgakmeni � gabalu gaļas, kas ietīts mataka sloksnē. �Sevi�ķs gardums,� es nodomāju, �ko pataupīju�i man.�

Labais Ābraham! Labais cilvēk! Nāc iek�ā! Iedzer kafiju, �ņabi, paņem cigāru! Nē, ņem pilnu sauju! To viņ� arī darīja. Tagad nes �urp gaļu!

� Tā, � saka Abrahams, norādīdams uz kanci, kas tagad mirdzēdams gulēja uz �ķīvja, � tā jau ir tā gaļa.

� Nu, nē, labo Abraham! Centī�os izteikties skaidrāk. Es domāju gaļu, vaļus. Jūs noķērāt divus vaļus; viens ir mans. Nāc parādi man to!

Un, aizsūtījis mazliet apmulsu�o Ābrahamu izpildīt manu prasību, gaidīju viņu atgrie�amies.

Dzīve nav nekāda drāma. Ja padomājam mazliet par neskaitāmiem notikumiem, kam nav nekādu redzamu seku, par pirmo un otro cēlienu, kas neturpinās, par izgaisu�iem nodomiem, nepiepildītām cerībām, tie�ām jābrīnās, kā gan �os notikumus varēja uzskatīt par drāmu.

Pa savu logu es vēroju Grenlandes panorāmu � jūras ainavu un tālo zemi, un debesis �, kur kā uz skatuves norisinās �īs grāmatas notikumi. Gribas domāt, ka �inī ainavā, pa�ā dabā pastāvīgi norisinās kāda drāma. Un, kad, līdzīgi vakardienai, kad pastāvēja bezvēja laiks, rāma jūra, drūmas, svina pelēkas, ar draudo�iem mākoņiem pārvilku�ās debesis, es zinu, ko tas vēstī; es varu pareģot: rīt būs vētra. Bet ataust rīts, tā ir �odiena, un, ak dievs, cik tā saulaina, klusa, mierīga, bez vētras draudiem, cik skaista! Izrādījās, ka arī stāstam par manu balto vaļu ķērāju brigādi nav pēdējā cēliena � nav pa�a vaļa. Abi vaļi, viņu miesa un asins no galvas līdz astei, viņu iek�as, viņu ādas, viņu kaulu smadzenes un galvas smadzenes, � tas viss bija pazudis Lūkasā, Joasā, Jernā un Ābrahamā. Telts? Zvejas piederumi? So to dabūju atpakaļ. Telts kļuvusi melna, dziļi melna, to klāja tum�s, sulīgs, samtains melnums no tīriem sodrējiem. Nekad neizmazgājams, neiztīrāms. Prīmuss bija sabojāts. Katliņi smirdēja. Tos varēja iztīrīt, kas arī tika izdarīts. Liekas, tas arī viss, ko es atguvu ...

Tanī pa�ā laikā, dīvainā kārtā saistīts ar balto vaļu zvejas piedzīvojumu, tas, kas likās neliels naids, pa�ā būtībā izrādījās romantika, � kāds visa tā īstais cēlonis, to es nekad neuzzinā�u. Anna? Nu jā, viņa bija Ingijā; varētu teikt, �īs vietas saule un krā�ņums. Bet tās ir tikai blēņas; patiess ir tas, par ko es tagad stāstī�u.

Dienā pēc manas atgrie�anās no Ingijas vairāki Sībi un ar tiem Anna ieradās Igdlorsjūtā pēc pārtikas.

Salamina pastāstīja man, ka Anna savainojusi roku, un man par lielu pārsteigumu teica, ka atvedī�ot Annu uz mūsu māju, lai es apskatītu viņas ievainojumu un pārsietu to. Salaminas gādīgais ierosinājums un neatslābsto�ā laipnība, ko varētu nosaukt pat par mīlestību, rūpējoties par Annu pēc tās iera�anās mūsu mājās, bija tik ļoti pretrunā ar viņas parasto aso un cietsirdīgo izturē�anos pret aizdomās turēto sāncensi, ka es ļoti izbrīnījos par �o pārmaiņu un priecājos, cerēdams, ka turpmāk mūsu mājās valdīs mierīgas dienas. Tur nu viņas sēdēja, �īs lielās naidnieces, un smiedamās un pļāpādamas dzēra kafiju kā mīļas draudzenes.

� Redzi, � es vēlāk teicu Salaminai, � cik jautra ir Anna, kad tu esi laba pret viņu, � jo Salaminai patika izsmiet meiteni viņas drūmā mazrunīguma dēļ, kuras cēlonis bija pati Salamina.

� Jā, � Salamina atbildēja, bet tik izklaidīgi, ka es jautājo�i paskatījos viņā, pārsteigts par Salaminas pēk�ņo noskaņojumu. Un tad viņa man izstāstīja sekojo�o.

Tanī dienā viņai atnesta vēstule no Martina.

� Te tā ir, � teica Salamina un, atvērusi savu rokdarbu kastīti, izņēma vēstuli un pasniedza to man.

Tā bija glīti rakstīta ar vienkār�o zīmuli un sākās: �Asassara Salamina,� (�Dārgā Salamina�) � bet tālākais turpinājās īstā grenlandie�u valodā, tā ka bez vārdnīcas es nekā nevarēju saprast. Salamina, protams, arī nebija domājusi, lai es to saprastu, jo, kad es ar vārdnīcas palīdzību ieguvu jau zināmu priek�statu par to, viņa paņēma vēstuli atpakaļ un tūlīt sadedzināja. Tomēr kaut ko es jau biju izlasījis:

�Dārgā Salamina! Beidzot, mans mazais acu ābolīt (tik muļķīgu paskaidrojumu deva vārdnīca), es varu pateikt Tev, ko es jūtu. Laiks ir pienācis, kad Tev jānāk pie manis uz Ingiju ...�

Viņa sadedzināja vēstuli.

� Lūk, tādas tās lietas! � teica Salamina tāda cilvēka balsī, kas beidzot pamanījis un izpratis kādu pret sevi vērstu neģēlību. � Lūk, kāpēc viņi aicināja mani mājās pie sevis uz kafiju un atsūtīja man kā dāvanu mātāku. Tagad man viss skaidrs, ko tas nozīmē. � Un raudādama viņa piegāja pie savas drēbju lādes, savas dārgumu glabātavas, kur atradās viss, kas viņai piederēja, izņēma no tās mazu smar�u pudelīti un nicino�i nometa to uz galda. � Arī to viņ� man atsūtīja!

Jā, iespējams, ka tā tie�ām bija pārdomāta rīcība; viņi tī�i izgudroja it kā likumu, kas neļautu mums tur ierasties. Līgava atzinīgi novērtēta, kāzas izplānotas ģimenes apspriedē, un piekraste � viņu ziemeļu krasts � brīva slepenai bēg�anai, un pēk�ņi �o sazvērestību iztraucē mūsu brauciens uz Ingiju. Viņi draud mums, bet mēs viņu draudus neievērojam; viņi gaida, viņi gaida izdevīgu brīdi. Un, tiklīdz es pagrie�u muguru, viņi nekavējoties uzpū� uguni, lai atkal iekveldinātu savu nodomu. Nu, bet Salamina nodzēsa to. Viņa nopūta un apslāpēja to savās asarās.

Tagad viņa patie�ām raudāja, nevaldāmi skaļi elsodama, � bet kāpēc?

� Es to aizsūtī�u viņam atpakaļ, � viņa raudādama iesaucās, paņēma smar�u pudelīti un taisījās aiziet, bet asaras vēl straumēm plūda viņai pār vaigiem. Apstājies, Salamina, pagaidi!

Martins bija labs cilvēks, turīgs vīrs; es viņai to pateicu. Viņa raudāja vēl jo skaļāk un pārmeto�i paskatījās uz mani.

� Un, ja tu iesi pie viņa tagad vai kādreiz vēlāk, � es turpināju, � tu dabūsi �o māju un visu, kas tanī iek�ā.

� Nē!

Es mēģināju viņai ieskaidrot, ka smar�as, kuras, kā viņa teica, Martins nopircis un atsūtījis tanī dienā, tagad nevar sūtīt atpakaļ. Tas būtu au�īgi! Viņ� justos izmuļķots, saņemdams smar�as bez meitenes pa�as. Beidzot pierunāju viņu neuzskatīt to par sevi�ķu dāvanu, bet par sūtījumu, par ko jādod kaut kas pretī, un ieteicu aizsūtīt viņam simts cigaretes.

� �e, aizsūti tās Martinām!

Viņa to izdarīja un, atbildējusi uz bildinājumu ar garu vēstuli, kas, kā viņa teica, esot jau uzrakstīta un aizsūtīta, �im pēdējam sūtījumam pievienoja tikai zīmīti. Un ar to viņa aiznagloja mīlestības zārkam vāku.

Sību izturē�anās pret manu brigādi Ingi jā, kā es dabūju zināt, nebija īsti draudzīga. Arēji cilvēku priek�ā viss likās kārtībā, to panākt palīdzēja mana kafija. Bet kā sabiedrotie kopīgā darbā, kā vaļu zvejnieki viņi Kentus apkrāpa bez sirdsapziņas pārmetumiem. Un Martins, atriebdamies par to, ka mēs izmetām savu tīklu vienu jūdzi no viņiem, pārvietoja savējo nepilnus piecdesmit jardus tālāk, tādējādi aizsedzot mūsējo tīklu, un noķēra mūsu vaļus. Mums, lai uzvarētu �inī spēlē, atlika tikai izdarīt līdzīgu gājienu, bet mani pui�i to nedarīja. Tas prasīja piepūli un darbu.

�inī cīņā uzvarētājs bija Martins. Un ar pilnām tiesībām. Bet vēl palika cīņa mīlestības dēļ. Un tās dēļ es labi iepazinos ar viņu. Un beigu beigās Martina augstsirdības dēļ mēs kļuvām labi draugi.

�is tips sāka man krist uz nerviem. Viņ�, bez �aubām, bija lielisks puisis. Prata parādīt trikus ar spēju kārtīm, spēja izcelt no jūras vājus kā tru�us no cepures. Viņ� mācēja daudz ko izdarīt, un pie tam likās, ka viņ� nedara nekā, un nedarīt neko � izlikdamies par īsti darbīgu, enerģisku cilvēku. Viņ� īstenībā mīlēja pozēt, un viņa priek�stats par tirdzniecības kantora vadītāju bija tāds, ka tam jāizskatās pēc priek�nieka. Ak, ar kādu milzīgu baudu viņ� sveica rītu � vēlā stundā!

� Nu, nu, nu, nu! � viņ� mēdza iesaukties, it kā ar klaigā�anu samaksādams cilvēkiem par ilgo gaidī�anu. � Ar viņiem vajag tikai parunāties, � viņ� mēdza teikt, mani pamācīdams. � Tikai runāties, viņiem tas patīk. Vienalga, ko jūs sakāt, ļaudīm patīk parunā�anās.

Tā viņ� ar prieku norūca visādas muļķības, paplik�ķināja vīriem pa mugurām un ieknieba mei�ām krūtīs.

Viņa bargums vairāk izpaudās mājās pret savējiem. Ja kāds nejau�i saskrējās ar viņu, viņa dusmu rēcieniem atbildēja kalni un zēnu smiekli. Viņa fiziskā vardarbība, lai gan pārmācāmo objektu Trolemanis izraudzījās ar zi-

namu apdomību, nebija diez cik iespaidīga, un �ai ziņā tam ne vienmēr veicās.

Kanuts bija gudrs un neķildojās ar jūras viļņiem⁷. Tro-lemanis nerīkojās tik gudri ar ļau�u viļņiem.

Cilvēku straume, kas ikvakara pastaigā viļņoja pa pludmali, turējās cie�i pie krasta līnijas, it kā pati būtu jūras plūduma kopija. Tikai tā plūda tur, kur jūra pati ne-bangoja. Un tikpat nenovēr�ami, kā jūra ieplūst visos krastmalas izrobojumos, � tā �ī cilvēku jūra plūda pa sauszemi un aizpildīja visus zemes izvirzījumus, kas iestiepās jūrā. Tāds izvirzījums citādi nepārtrauktajā Igdlors-jūtas krasta līnijā bija kuģu piestātne, � sprie�ot pēc cilvēku uzplūdiem un atplūdiem, kaut kas līdzīgs Fandi līcim⁸ uz sauszemes. Un Kanuts-Trolemanis, �is muļķis, aizliedza ļaudīm tur uziet. Viņ� uzrakstīja un izkāra pie staba paziņojumu: �Aizliegts staigāt pa piestātnes dambi!�

� Tas nu ir padarīts! � pa�apzinīgi noteica Kanuts-Trolemanis un bramanīgi aizsoļoja mājās.

Pienāca vakars un cilvēku ikvakara pastaigas paisums. No visām māju durvīm ļaudis plūda uz krastu, nāca ārā, lai paslaistītos, pastaigātos, pamētātu oļus jūrā, paķerstītu mazās zivtiņas, paspārdītu akmentiņus vai arī lai nedarītu absolūti nekā, � tikai pabūt tur. Viņi izraudzījās savam garastāvoklim atbilsto�u vietu, un tas noveda viņus pie jūras līdz pa�am dambja galam. Tā katru vakaru te uzplūda un atplūda ļau�u straume. Beidzot, neskaitāmo plecu berzēts, saules un lietus balināts, uzraksts bija glu�i izdzisis. Bet cilvēki kā vienmēr nāca un gāja.

Kādu dienu Trolemanis, sēdēdams pie loga un pārlasīdams pagāju�ā gada Kopenhāgenas laikrakstu komplektu, garlaikodamies reizēm no�āvājās, nolaida laikrakstu zemāk un paskatījās pa logu. Tur, uz dambja, viņam pa�ā acu priek�ā stāvēja trīs zēni. Trolemanim sametās zaļ� gar acīm. Viņ� uzlēca kājās, izdrāzās ārā un, di�manīgi uzkāpis uz dambja, norēcās pērkonīgā balsī, lai puikas lasās prom. Es jums saku! Tādās dusmās Trolemanis var nobaidīt mazus bērnus. Vismaz diviem viņa rēcieni iedvesa bailes, jo tie aizdrāzās, it kā pats velns dzītos viņiem pakaļ. Bet viens no zēniem, piecpadsmit gadus vecs puika, bija iemetis ūdenī mak�ķeri � auklas gabalu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tā viņ� pavisam gausi sarosījās un gāja tik lēni, ka velns viņu panāca.

� Vācies prom � dzirdēji, ko es teicu? � Trolemanis ieaurojās un metās viņam virsū.

Varbūt tāpēc, ka grenlandie�i ir spēcīgi vīri, viņi nemēdz kauties? Varbūt tāpēc arī viņi neper savus bērnus un reti kad sit savas sievas? Ar Jakobu � tas bija Jakobs Nilsens, Arona dēls, � viņa īsajā mū�ā vēl neviens tā nebija apgājies. Zēns nekad nebija arī redzējis, ka ar kādu tā apietos. Pēk�ņā aizvainojuma dusmu uzliesmojumā viņ� atgrūda uzbrucēju. Tas vēl vairāk satracināja Trolemani, viņ� sapurināja zēnu un notrieca viņu zemē. Kad puika uzķepurojās kājās, Trolemanis vēlreiz satvēra zēnu un nogrūda to no dambja ūdenī.

Trolemanis bramanīgi visur plātījās, aizstāvēdams savu taisnību �ajā notikumā, un sa�utis atteicās atlīdzināt tēvam par dēla anoraku, kas bija saplēsts un sabojāts. Bet eskimosi savukārt aizstāvēja savas tiesības; un, kad kopienas padome draudēja iesūdzēt viņu tiesā, Trolemanis samaksāja prasīto atlīdzinājumu. Ja viņ� būtu prātīgs, būtu licies mierā, vairs neskāris �o strīdusābolu un aizmirsis visu. Bet kur nu TrolemanisI Viņ� tikai gaidīja izdevīgu gadījumu, un tas, protams, nāca.

� Ārā! � Trolemanis uzbrēca jaunie�iem, kas kādā aukstā dienā slaistījās ogļu �ķūnī. � Arā no �ejienes!

Puikas sakustējās un sāka virzīties uz durvju pusi, bet Jakobs saīdzis atkal gāja pēdējais. Trolemanis uzklupa Jakobam un izmeta viņu ārā, bet, grūzdams zēnu, pats aiztenterēja līdz durvīm un iekrita Jakoba tēva rokās. Sīs rokas, lielas un spēcīgas, cie�i saslēdzās ap Trolemaņa kaklu. Tās pastūma viņu atpakaļ, pacēla, sapurināja kā �urku un tad nometa uz ogļu kaudzes kā suņu barības maisu. Nilsena vīri, kas atradās turpat tuvumā, melni un milzīgi lieli ēnojās durvju gaismas laukumā. Tie bija spēcīgi vīri, un no viņu izskata un runas Trolemanis saprata, ka labāk palikt mierīgi guļam. To viņ� arī darīja, un nekas briesmīgs vairs nenotika.

Minē�u tikai vienu piemēru, lai parādītu, ka uz vēstures liecībām nevar paļauties, jo katru notikumu vienmēr var apskatīt no divām pusēm. Citē�u Trolemaņa izteicienu par �o notikumu.

� Es viņu tikai pagrūdu, � viņ� teica, runādams par Aronu Nilsenu, � un notriecu uz ogļu kaudzes. Es negribēju viņam pāri darīt.

Tas bija prātīgi, jo Arons bija tie�ām spēcīgs vīrs.

Divas puses, divi viedokļi: tas, bez �aubām, bija arī visas tās rīvē�anās un nepatik�anu iemesls, kas sākās starp Trolemani un mani un beidzot noveda pie pilnīgas diplomātisko attiecību pārtrauk�anas. Ka Trolemanim nācies dzīvē bie�i sastapties ar tādām domstarpībām, to pauda viņa sejas raksturīgā izteiksme, kas svārstījās starp pārsteigumu aiz sa�utuma un sa�utumu aiz pārsteiguma. Liekas, arī manā sejā reizēm parādījās tāda pati izteiksme, kad iznāca darī�ana ar Trolemani, kaut gan drīz vien es vairs ne par ko nebiju pārsteigts. Mēs bijām tik at�ķirīgi, tik da�ādi � kā sarkans un balts: es biju mākslinieks un viņ� tirgotājs. Ar to es nedomāju, ka viņ� tikai vadīja tirdzniecības kantori, izsniedza pupas pret taukiem un kārtoja rēķinus; tas bija viņa tie�ais darbs. Nedomāju arī, ka viņ� to nedarītu labi; nebūt ne. Viņ� bija pārāk veikls tirgotājs, kas prata iesist peļņu, pat pārdodams savu laiku un saņemdams atalgojumu arī par to. Sis puisis prata lēti pirkt, dārgi pārdot, maz dot un daudz saņemt: viņa dzīves mērķis bija peļņa. Vairāk nekā savos dienesta pienākumos Igdlorsjūtā viņ� bija ieinteresēts izmantot visniecīgāko gadījumu, ko Igdlorsjūtā varētu viņam piedāvāt, lai saraustu naudu.

Es iekritu viņa rokās kā īsts upura jērs. Un, neskatoties uz nicinājumu, kādu strādnieks jūt pret tiem, kas, nekā nedarīdami, tirgojas ar to, ko strādnieks sara�o, man vēl tagad jānosarkst aiz kauna par savu gandrīz idiotisko naivumu, kad, pirmoreiz ieradies Umanakā, es pieļāvu, ka tirgotājs Johans Lange, tirgotāju Nilsena un Trolemaņa un rakstve�a Bincera atbalstīts un sakūdīts, pārdod man septiņus suņus par piecdesmit kronām gabalā. Labu suņu vērtība bija tikai desmit kronas.

Un kāds muļķis es biju visā tajā lietā ar Tukajaku! Kā jau jums zināms, es algoju �o cilvēku sev par palīgu. Bet tagad paklausieties, ko �inī ziņā darīja tirgotājs Trolemanis.

� Lielisks puisis, � viņ� teica, � tie�i tāds cilvēks jums vajadzīgs. Es sarunā�u jums viņu.

� Jūs maksāsiet viņam, � saka Trolemanis, ziņodams par savas misijas panākumiem, � simts kronu mēnesī. (Viena krona desmit ēres dienā bija �eit vispārpieņemtā alga.) Bet, � viņ� turpina, � man te savs plāniņ�: �ie ļaudis negrib ietaupīt. Bet viņiem jāiemāca krāt naudu; pusi algas jūs dosiet Tukajakam, mister Kent, pusi man. Es noguldī�u to krājkasē uz viņa konta.

Vai tie�ām es esmu tāds stulbenis, ka uzķēros uz �itādu āķi? Jā, izrādījās, ka esmu gan. Vairākus mēne�us pēc tam, kad biju aiztriecis Tukajaku kā galīgu stulbeni un pilnīgi nederīgu, es uzzināju, ka viņam nekad nekāds konts bankā nav bijis un nekad viņ� nav dabūjis pat pa-, ostīt to naudu. Tirdzniecība ir jocīgs bizness.

Bet, lai saglabātu savu presti�u, pastāstī�u par slaveno afēru ar gāju suņiem, jo no tās es izkļuvu ne glu�i ar negodu.

Viena no pirmajām nepiecie�amībām Grenlandes dzīvē ir suņu barības krājumu sagādā�ana. Par to mani jau Dānijā iepriek� brīdināja, un es atvedu līdzi no Dienvid-grenlandes diezgan krietnu kaltētu zivju krājumu, tomēr tas izrādījās daudz par maz, lai izdzīvotu rudens un ziemas mēne�us. Man vajadzēja vēl, un neilgi pēc iera�anās Igdlorsjūtā es ieteicos Trolemanim, ka sāk�u iegādāties haizivs gaļas rezerves, kas �inī apvidū ir galvenā suņu barība un ko bagātīgos krājumos sagādā vasaras zvejas laikā.

� Nepērciet to tagad, � viņ� teica, � vēl ne, par agru! Tā nav pietiekami izkaltusi, un jūs par savu naudu nesaņemsiet pretī pilnu tās vērtību. Vēl mazliet pagaidiet! Es pateik�u, kad būs visizdevīgāk.

Nu, padoms labs, un es gaidīju.

Laiks pagāja. Drīz vien es ievēroju, ka Trolemaņa gaļas plaukti sāka ieliekties zem pieaugo�ā kaltētas haizivs gaļas krājuma svara.

� Vai man neiepirkt tagad? � es iejautājos Trolemanim, jo tanī laikā viņ� vēl bija un arī centās būt mans padomdevējs visos vietējās dzīves jautājumos.

� Ko, tagad? � iesaucās Trolemanis, skatīdamies manī ar savu sa�utu�o izbrīnu. � Nē, nē, mister Kent, nē, nē un vēlreiz nē, tagad vēl ne! Apsolīju, ka pateik�u jums, kad. Pagaidiet! Pagaidiet!

Un es turpināju gaidīt. Laiks pagāja.

Tāpēc beidzot, redzēdams, ka viņa plaukti gandrīz lūza no gaļas smaguma, es riskēju vēlreiz uzprasīt.

� Jā, nu protams! � iesaucās �is nelietis, izlikdamies izbrīnījies. � Ko jūs sakāt? Jums nav gaļas suņiem? Nu, mister Kent, tagad jūs nemaz nevarat dabūt suņiem gaļu. Gaļas vairs nav. Nē, mister Kent, tagad suņiem gaļu dabūt jūs nevarat. Tās nav. Nē, mister Kent, nav, nav, galas nav. Visa gaļa jau projām.

� Bet, � pārsteigts un satriekts es ieminējos, � jūs ieteicāt man gaidīt; jūs sacījāt, ka pateiksiet man, kad...

Pārsteigumā un sa�utumā viņam gandrīz aizrāvās elpa.

� Ko? Es teicu jums to? Gaidīt? Es esot teicis? Nu jā, mister Kent. Atceros kaut ko par to. Nē, nē, gaļas suņiem vairs nav.

Un tie�ām nebija. Ticiet man: jāsarkst aiz kauna, atceroties un rakstot par to. Sasodītais muļķis! Bet ar to mana uzticē�anās viņam vēl nebeidzās.

Gadījās, ka drīz pēc �ī notikuma es aizbraucu uz Nu-gatsiakas tirdzniecības filiāli, kas atrodas apmēram divdesmit divas jūdzes no Igdlorsjūtas pāri jūras �aurumam un Karrata fjordam. Un tur � lai slavēts dievs! � es atradu, ka varenajam Nugatsiakas tirgotājam, trakgalvim, kas valkāja jūras laupītāja auskaru, grenlandietim Pavia Korcenam, bija pārdodams haizivs gaļas pārpalikums; un viņ� pārdeva lēti � tikai se�as ēres par kilo, kamēr Igdlorsjūtā vispārpieņemtā cena bija astoņas ēres.

� Es ņem�u �etri simti kilo, � es teicu.

� Varbūt tik daudz te nebūs, � viņ� atteica.

� Nu, ņem�u visu, kas jums ir. Skaal⁵_f Pavia! � (Viņam gar�oja alus.)

Un, atstājis gaļu, lai to atved man ar nāko�o apgādes �oneri, es vieglu sirdi devos mājup.

Bez �aubām, ja es par to nekā nebūtu izstāstījis, ja nebūtu savā priekā visu izpļāpājis Trolemanim, ja man būtu mans pa�reizējais veselais saprāts, tad būtu aiztaupītas tālākās nepatik�anas. Bet toreiz es vēl nebiju tik gudrs, un, kad divas dienas vēlāk Trolemanis lūdza aizdot manu motorlaivu braucienam uz Tartusaku � tur atradās pasta māja, kas viņam kā tirgotājam katru gadu bija jāapgādā ar oglēm un suņu barību, � es teicu: �Lūdzu! Brauc laimīgi!� � un vairāk par to nedomāju.

Bija septembra tre�ā nedēļa. Katru dienu no Rinkas fjorda izpeldēja arvien vairāk ledus gabalu, stādamies rindās kā manevrējo�a armija, lai ar pirmo spēcīgo ziemeļu vēju uzbruktu Igdlorsjūtai. Un krastmalā ar sabojātu motoru, bezpalīdzīgi pakļauta stihijas varai, atradās mana motorlaiva. Veltīgi izlūdzos Umanakas varas vīriem aizdot man takelā�u, lai es varētu izvilkt laivu krastā, kad stāvoklis kļūtu draudo�s. Viņi apsolīja, bet neatsūtīja neko. Vēlreiz pēc tam atbrauca �oneris: takelā�as nebija. Tad ļoti norūpējies nolēmu pats doties ar �oneri uz Umanaku, sadabūt takelā�u un atgriezties ar �oneri pēc desmit dienām. Tai pa�ā reizē es paņemtu arī gaļu suņiem, jo nāko�ā osta, kur piestāja �oneris, bija Nugat-siaka.

Tikko Trolemanis padzirdēja par manu nodomu, viņ� sāka mani ļoti enerģiski atrunāt:

� Nē, nē, nebrauciet! Nē, mister Kent, nebrauciet! Takelā�u viņi atsūtīs, bet pats nebrauciet!

Sākumā es pilnīgā neizpratnē lauzīju galvu par �ī viegli satraucamā cilvēka ārkārtējo uzbudinātību. Parasti Trolemanis bija grūti apturams savos runas plūdos, bet �oreiz viņ� ārdījās aizraudamies un bez pārtraukuma. �is alla� labsirdīgais, vienmēr draudzīgais un jautrais zellis �oreiz taisni vai noslīcināja mani savos mīlestības plūdos.

� Nu, un tagad, mister Kent, iedzersim! Nāciet! Jā, jā, jums katrā ziņā jāiedzer! Nāciet iek�ā!

Atbildības novel�ana uz otra pleciem ir diezgan nekrietns paradums. Uzveļot atbildību Trolemanim, arī es tomēr biju vainīgs pie tā, kas drīz vien norisinājās, � vismaz tādēļ, ka �is notikums veicināja tam sekojo�o nelaimi.

� Pa�reiz nevaru ieiet pie jums un iedzert, � es teicu, � jo pirms aizbrauk�anas man jāizmet laivai vēl viens enkurs un man tik tikko pietiek laika, lai to izdarītu.

� Nu, mister Kent, nu, nu, nu, nu, es gan to nedarītu, mister Kent! Laivai enkurs vēl nav nepiecie�ams. Nu ienāciet kaut uz mazu brītiņu!

� Nē, nu ļaujiet man tomēr tur aiziet!

Bet viņ� neļāva, pieķērās man pie rokas un turēja ciet � tik dārgs viesis es biju kļuvis.

� Es izmetī�u enkuru jūsu vietā, � viņ� apgalvoja. � Es to izdarī�u, tiklīdz jūs būsiet aizbraucis. Bet tagad ienāciet, mister Kent, ienāciet!

Nu ko, es, muļķis, iegāju arī. Un iedzēru; vienu, divas, trīs, �etras... glāzītes. Cik? � neskaitīju. Un Trolemanis, �is jautrais puika, līda vai no ādas laukā aiz draudzības. Viss kārtībā, un tagad laiks doties uz kuģi. Es piecēlos. Nē, nē, viņ� mani pavadīs.

� Es aizairē�u jūs turp. Es to izdarī�u.

Trolemanis un kapteinis neieredzēja viens otru ne acu galā. Tāpēc, kamēr Trolemanis, uznācis uz klāja, nesakarīgos vārdos vēl apliecināja man savas kvēlās jūtas, �oneris pacēla enkuru un klusi uzsāka savu gaitu.

� Palieciet sveiks, palieciet sveiks, � Trolemanis elsoja, nemanīdams, ka kuģis jau brauc. � Laimīgu ceļu, drīzu atgrie�anos! Ak jā! Starp citu, iedodiet �o Paviam Korcenam, esmu viņam to nieku parādā. � Un viņ� iespieda man rokā aizzīmogotu aploksni. � Nu tad laimīgu ... augstā debess, mēs jau braucam!

Kapteinim nebija nekādas �ēlastības.

� Apstādināt kuģi? Viņa dēļ? � viņ� smējās.

Nokāpjot un atiroties no kuģa, Trolemanis gandrīz ievēlās viļņos.

� Neaizmirstiet izmest enkuru � noteikti! � es vēl uzsaucu viņam.

� Izdarī�u, � atsaucās Trolemanis.

Tanī vakarā Nugatsiakā es rakstīju: �... dienas krā�ņums, saule, zila jūra, zeltaina sniega klāti kalni, griezīgi auksts, spirgts ziemeļaustrumu vēj�...� Vēl tagad atceros tās dienas skaistumu, zeltaino sniegu, par kuru rakstīju, tā tum�ās, violetās ēnas, tā zeltainumu un violeto krāsu pret zemākās debess malas tirkīzu. Atceros vēju, pa daļai jau vētru, un kā, cīnoties pret to, motor�oneris tik tikko sasniedza Nugatsiaku. Kā pūta visu nakti! Mēs palikām uz kuģa.

� Tā jums no Trolemaņa, � es nāko�ajā dienā teicu Paviam un pasniedzu aploksni.

� Man? � Viņ� izskatījās pārsteigts. Atvēra aploksni un atrada tajā naudu. Vēl lielāks pārsteigums: � Man? Par ko?

Es nezināju.

� Bet tagad, � es teicu, � paņem�u arī gaļu suņiem.

� To ta�u jūs dabūjāt, � atbildēja Pavia. � Atdevu visu, kas man bija. Tā es pateicu arī Trolemanim, kad viņ� atbrauca, lai aizvestu gaļu jums.

Maniem suņiem domātā gaļa bija nogādāta pasta mājas krājumos Tartusakā.

� Un tagad uz Umanaku, � teica kapteinis Olsens, atgrūzdams savu �ķīvi un pieceldamies. � Pateicos, Pavia!

Un mēs trīs lieliem soļiem devāmies lejā uz krastu.

Krastā bija sapulcēju�ies ļaudis. Tur kāds bija tikko atbraucis kajakā. Viņ� izkāpa no savas mazās, vieglās laiviņas, noliecās, iebāza kokpitā roku līdz elkonim, pacēla vieglo laiviņu un, uznesis to krastā, nolika uzmanīgi zemē dro�ā vietā. Tad pienāca pie Pavias un pasniedza viņam vēstuli.

� Tā ir jums, � teica Pavia, paskatīdamies uz aploksni.

Es atplēsu vēstuli un lasīju:

�Igdlorsjūtā svētdien, 20., pl. 11. 00

Dārgais Kent! Jūsu laivu izmeta malā pagāju�ajā naktī, un tai ir sūce, bet mēs nevaram noteikt, kur un cik liela. Mēs vēl mazliet uzkavēsimies �eit un mēģināsim izvilkt to krastā paisuma laikā. Būtu labāk, ja Jūs sarunātu, lai Umanakas �oneris iebrauktu �eit un aizvestu laivu uz Umanaku. Ilgi tā virs ūdens nevarē�ot noturēties, un mūsu rīcībā ir maz laika, jo ilgāk �eit vairs nevaram uzkavēties.

Jūsu

J. О. B. Pētersons.�

(Pētersons bija kanādie�u ģeologs, kas dāņu valdības uzdevumā veica urb�anas darbus, meklēdams rūdu. Viņ� tie�ām pēdējā brīdī bija ieradies Igdlorsjūtā, lai paglābtu manu laivu no galīgas sadragā�anas. Pateicos, Pē-terson! Nāko�ajā dienā viņ� aizbrauca.)

Nakts bija tum�a un vētraina. Gaismas stars no laternas, ko kāds turēja, stāvēdams uz Igdlorsjūtas sagrautās kuģu piestātnes paliekām, dejoja uz sabangotā ūdens. Laternas gaisma parādīja ledus sablīvējumu krastā. Mana laiva atradās noenkuro�anas vietā, uz klāja dega blāva gaisma. Krastā mūs sagaidīja ļau�u bars un Trolemanis. Viņ� stāstīja par vētru, kas te plosījās, par to, kā ledus dzinies ostā, stumdams sev pa priek�u visu, kas gadījās ceļā, un mana laiva gulējusi bezpalīdzīga ledus un bangu mutulī. Stāstīja, kā viņi ar Pētersona laivas piepalīdzību aizvilku�i manējo prom un kā tā piesmēlusies ar ūdeni, kad kaut kur radusies sūce; tagad to varot noturēt virs ūdens, tikai nepārtraukti sūknējot.

Es pagriezos pret Trolemani.

� Vai jūs izmetāt otru enkuru?

� Nu, redzat, jūs zināt, nu, tas bija tā, nu, es, patiesību sakot, nē, mister Kent, es...

� Un ko jūs teiksiet par gaļu maniem suņiem?

Nu, tas bija kas cits; jā, tagad viņ� atkal staroja. Tirgotājs berzēja rokas.

� Nu tas ir kas cits, mister Kent. Jūs zināt...

� Ejiet pie velna!

Tā notika lūzums � un mūsu ceļi iz�ķīrās, sākās cīņa. Bet tās rezultātā es nebiju ciematā vientuļ� un atstāts, bez draugiem, es nebiju izstumtais � nē, �is notikums vēlāk iemeta mani tie�i �ejienes ļau�u rokās. Izstumtais bija tirgotājs.

Bet tajā brīdī, kad mana laiva bija kļuvusi nelietojama un es pats no lielmaņu ligzdas izmests nevarīgs putnēns (kas tikai drusku spēja pacelties spārnos), � tanī brīdī man viss �ķita melnāks par �o melno nakti. Mani stiprināja niknums; tas un... Salamina. Ja agrāk es dusmojos, ka viņa pastāvīgi brīdināja mani uzmanīties no Trolemaņa, un kā mazsvarīgas noraidīju viņas atkārtotās sūdzības par �ī vīra blēdībām, tad tagad Salaminas lepnais � �nu, vai es jums to jau neteicu?� liecināja ne tikai par viņas lojalitāti, bet izpauda arī daudzu viņas rases pārstāvju noskaņu un domas, � un tā bija vesela armija viņējo, kas stāvēja aiz Salaminas un tagad arī aiz manis. Es biju nostājies viņu pusē, pieslējies viņiem.

� Nāc sakravājies, Salamina! Tu, bērneļi un es � mēs dodamies uz Umanaku.

Bija tuvu pusnaktij, kad mēs izbraucām. Manu laivu vilka tauvā. Laivā atradās divi grenlandie�i un es. Ar �ādu apkalpi pilnīgi pietika. Bet tie�i tajā brīdī, kad kāpām laivā, Tukajaks, mans simts kronu skaistulis, pieteica streiku.

� Es un vēl divi, � viņ� pieprasīja.

� Tu un tikai vēl viens, un es pats, � es atbildēju.

� Nē, vēl divi, vai mēs nebrauksim.

Apkārt pūlis un mūs gaido�ā airu laiva, ko viļņi dauzīja pret steķa kāpnēm. Nebija laika celt ķildu vai strīdēties.

� Labi. Tad palieciet visi, nebrauciet!

Līdz kaklam bija apniku�as visas �īs nepatik�anas. Es nolēcu, atstūmos no steķa. Viņi gandrīz nogremdēja laivu, ielēkdami man pakaļ. Tā mēs visi trīs stāvējām sardzē un visi pēc kārtas cauru nakti sūknējām ūdeni no laivas.

No rīta Salamina ar papīra sainīti rokā pienāca �onera pakaļgalā. Viņa ar auklas cilpiņu piestiprināja sainīti pie tauvas un palaida to vaļā. No �onera augstā pakaļgala sainītis noslīdēja lejā mūsu izstieptajās rokās; mūsu brokastis.

Ak, Trolemanis un suņu barība! Nu, tā kā visām lietām ir sava cena, es izsludināju Igdlorsjūtā, ka maksā�u desmit ēres par kilogramu, un drusku dabūju. Pacēlu maksu uz divpadsmit, un sanāca krietni vairāk. Un, kad biju sadabūjis tie�i tik daudz, cik pirms tam biju nopircis no Pavias, pārtraucu iepirk�anu. Nu bija diezgan. Kad beidzot nokārtoju rēķinus ar Trolemani � par �o un par to, arī par manas motorlaivas lieto�anu, es aprēķināju samaksu, kā bijām vienoju�ies: par benzīnu, eļļu un apkalpi. Papildus vēl precīzi tie�i to summu, ko radīja starpība starp se�ām ērēm par kilogramu gaļas, ko man vajadzētu maksāt, un tām desmit un divpadsmit, ko faktiski biju samaksājis.

� Es nemaksā�u, � spiedza Trolemanis.

� Nemaksājiet, � es atcirtu, � bet es aizsūtī�u �o prasību pat Dānijas karalim, ja tas būs vajadzīgs.

Viņ� samaksāja. Bet tirgotāja sirds bija saplosīta.

Mūsn doma virzās no mazā uz lielo. Tāpēc atrausim uz brīdi savu skatu no Tro-lemaņa, manis un Salaminas, un bērneļiem, un Annas, Martina, Ābrahama, Jerna, Joasa, Lūkasa, Tukajakas, no jautājuma, vai tu maksā se�as ēres vai desmit ēres par gaļu suņiem, no domas, vai ļaudis mīl vai nīst, vai dzīvo, vai mirst, no cilvēku attiecībām un pavērsimies dieva tīrajā, objektīvajā vaigā, kuru neinteresē neviens no �iem jautājumiem. Pavērsimies? Vai gan mēs �eit nedzīvojam diendienā tikai no tā?

Un tur mēs redzam divas raksturīgas pazīmes � ierobe�otību un bezgalību. Tā ir cilvēka darbības pla�ā zona, arēna viņa cīņai par dzīvību; tā ir bezgalīga dzelme, kurā virmo cilvēka domas, viņa centieni, kurā ielejas visa viņa būtība. �ajā bezgalībā cilvēki pazaudē pa�i sevi. Un var būt, ka visai cilvēku dzīves darbība* nav cita mērķa kā no jauna papildināt to, kas, vairs �eit neatgriezdamies, izgaist kā migla, nonākot bezgalībā. Kas notiek, kad aizplūst mūsu garīgā enerģija? Kas izstaro no mūsu būtības? Mākslinieks un dzejnieks stāda par savu uzdevumu uztvert �o izstarojumu, pie�ķirt tam realitāti, padarīt to par

pārdomu objektu, un tas ir tikpat veltīgi, cik neiespējami palikt nomodā, lai redzētu mūsu sapņu tēlu skaisto plūsmu.

Apmierinātība par to, ka mēs tie�ām eksistējam � un to reizēm pārdzīvojam mēs visi, daudziem cilvēkiem, kam nav lielu prasību, tā ir viņu ikdienas dzīve �, varbūt ir tas, kas mūs vispilnīgāk saista ar to kosmisko vidi, ko mēs saucam par dievību. Ko mēs par to domājam un vai tas, kas norisinās mūsos, ir pietiekami izkristalizējies, lai to varētu nosaukt par domu, � grūti pateikt. Varbūt viss pārdzīvojums ir tikai sajūtas un tikai tas, nekas cits; un tomēr, kaut tas arī būtu tikai sajūtas, tās nav mazāk cildenas. Neprātodams par to, kādēļ dzīvojam un kādēļ esam radīti � saulei, mēnesim, zvaigznēm vai to gaismai �, es rakstu par ziemeļiem � gaismai, kas krīt pār sniega klātām kalnu grēdām, pār peldo�iem baltiem ledus kalniem, pār jūru, es ļaujos vējam, krasta viļņu �alkām, saules un vēja, un aukstuma izjūtām, visu to jūtu izpausmei, kas kopā veido pla�o estētisko vienību. Atmetiet domā�anu un pilnīgi nododieties visām �īm izjūtām! Bet, ja prāts grib darboties, tad ļaujiet, lai domas tikai plūst pilnīgi brīvi, lai lido gaisā kā dūmi un izgaist. Man �ķiet, maz ir tādu cilvēku, kas vēlas prātot par dievu. Un paldies dievam, ka tā!

Donegalas ⁹ nabagļaudīm ir paradums � un, cik zināms, tāds pats varbūt ir visiem īru lauku cilvēkiem � pat visparastākos teicienus pasacīt iespaidīgi un nopietni. Piemēram, kāds sasveicinoties jautātu: �Kā klājas?� īstā atbilde nav pavir�s: �Labi, un kā jums,� � bet kaut kas līdzīgs: �Nu, vakar man mazliet sāpēja zobs. Pret vakaru jutos mazliet labāk, un es domāju, �odien varbūt bū�u īsti vesels.�

Cik esmu novērojis, grenlandie�iem trūkst jebkādu sasveicinā�anās formu, cilvēks paiet garām cilvēkam, pamājot tikai ar galvu, un labi, ja vēl tā; un, tā kā viņi labāk cie� klusu nekā pļāpā par nesvarīgām lietām, īsti nozīmīga un vietā ir piezīme par laiku. Pirmkārt viņi patie�ām arī domā par to, sacīdami: �Laiks �odien labs.� Un �im teicienam �labs laiks�, �im sila pinaka piemīt īru sveiciena nopietnība un nozīmīgums. Vispirms vārds sila apzīmē ne tikai laiku, bet visu brīvo dabu � pasauli, visumu. Tāpēc, lai to pārtulkotu un izteiktu teiciena noskaņu un akcentējumu mūsu valodā, vajadzētu iesaukties; �Nudien, cik pasaule ir skaista!�

Nudien, tā tie�ām ir skaista pat �inīs aukstajās oktobra dienās! Ir ziema, sals, ass un stindzino�s. �inīs dienās mazāk slaistī�anās pludmalē, kalna ēna ir pārsniegusies mums pāri, lai paliktu tā līdz martam. Saule pazūd, okeāns pārvēr�as ledū: cik skaists viss, � tie�ām lieliskas un brīnum jaukas ir �īs gadalaiku maiņu grandiozās parādības.

Pludmalē mazi stāvi: ko viņi dara, ko tā skraidelē? Viņi nolai� ūdenī laivu, saklūp tajā. Tagad viņi iras kā traki. Divi vīri atstumj no krasta kajakus; tās ir sacīkstes. Palūk! Aiz zemesraga parādās tre�ais. Tās tie�ām ir sacīkstes; tre�ais izvirzās visiem priek�ā. Viņi visiem spēkiem iras ārā no lī�a jūras virzienā. Ciema ļaudis ir uzkāpu�i kalnā, stāv cie�ā barā, tum�i ēnodamies uz debesu fona. Ko viņi vēro? Kaut kas ir noticis. Es sameklēju tālskati, vēr�u to uz jūru, cen�oties uztvert tos, kas atrodas uz ūdens. Tas ir spēcīgs tālskatis, ar mazu redzes lauku. Uztveru tos citu pēc cita: laivu, kajakus, vienu, divus, trīs. Ja tās ir sacīkstes, tad laivai nav nekādas izredzes, tā palikusi tālu iepakaļ. Viens kajaks izrāvies visiem krietni priek�ā. Kurp tas dodas? KādēJ? Es izpētu ūdens pla�umu kajaka kursā: tur nav nekā, nē � un tomēr! Kaut kas tum�s peld ūdenī, gandrīz pavisam iegrimis. Tas ir beigts valzirgs vai kaut kas tamlīdzīgs. Tādā gadījumā viņi dzenas turp, lai iegūtu sev kādu daļu no �ī medījuma. Bet valzirga galā � kas tad tur? Kas ir tas bālganais, kustīgais priek�mets? Tas atrodas tikai vienā galā. Starp to un melno, peldo�o priek�metu viļņojas ūdens. Bet kas ir tas! Ak dievs, tagad es zinu, kas ir �is kustīgais, melnais punktiņ�! Tas ir slīksto�s cilvēks.

Brauciens bija izmisīgs. Cilvēki kajakos un laivā neatslābsto�i traucās uz priek�u platiem airu vēzieniem, kaut bija jānobrauc tikai divas jūdzes. Bija redzams, ka ka-jakeri, kas sēdēja zemu, līdz ar ūdens līmeni, stūrēja akli, orientējoties tikai pēc tā kursa, kādu bija uzņēmu�i izbraucot. Viņi jau krietni vien novirzīju�ies no pareizā kursa. Vēl da�us jardus uz aizvēja pusi, un vado�ais kajaks pabrauks garām mērķim. Likās, tas arī notiks, bet tad viņ� strauji pagriezās un devās tie�i turp. Cik iedro�ino�i, jādomā, skanēja viņa sauciens slīcējam!

Kā notika glāb�ana, no krasta nevarēja novērot. Kajaki un cilvēki, un beidzot laiva acij saplūda vienā vienīgā ņudzo�ā masā. Tāpat nepamanīju, kad laiva no�ķīrās un

devās uz krastu un vai glāb�ana bijusi veiksmīga vai ne. Gaidītājiem likās, ka laiva atgrie�as pārāk lēni. Kas bija slīcējs? To vēl neviens nezināja.

Un nu viņi tuvojas krastam; ļaudis drūzmējas ūdens malā. Vīri nogrū� ledu sāņus, lai izbrīvētu piestā�anās vietu. Laiva izbrauc cauri nelielajām bangām un uzskrien uz sēkļa. Laivas dibenā, pakaļgalā, nosēdināts kādam starp kājām, atrodas Dāvids. Vīri paceļ viņu kā nedzīvu priek�metu un nes uz tuvāko māju, uz Jensa māju. Dāvids ir pie samaņas; viņ� mazliet paceļ galvu un mēģina, � nē, tie�ām izdara to! � pasmaida.

Viņi norauj Dāvidam piemirku�ās drēbes � cik no�ēlojami maz viņam mugurā! Kamiki � bez parastajām īsajām zeķēm no roņu vai suņu ādas. Cīnīdamies par dzīvību, viņ� pazaudējis vienu kamiku. Labas roņādas bikses, bet bez apak�veļas. Divi svīteri. Viņa ķermenis ir auksts kā ledus, desmit vīri ber� to no galvas līdz kājām. Un no Martina tuklās sejas, kas atrodas man tie�i pretī, kā lietus sāk pilēt sviedru lāses. Rumu, ko es ielēju Dāvida mutē, viņ� tikko varēja norīt. Bet tagad viņ� sāk at�irgt. Mēs vērojam, kā pamazām atdzīvojas bālā seja.

Dāvids bija atradies ūdenī apmēram �etrdesmit minūtes, un pagāja vēl pusstunda, kamēr laiva atgriezās krastā. Tā bija Dāvida tre�ā izbēg�ana no nāves par mata tiesu. �oreiz viņ� bija no�āvis roni un uzvilcis to kajaka aizmugurē aiz sevis, kad laivas priek�galā pa kreisi parādījās �seglu ronis�, lielās sugas Grenlandes ronis. Dāvids ietrieca tajā savu harpūnu; jēlādas virve atritinājās visā garumā � un saspringa; kajaks apgāzās.

Grenlandes kajaks ir varbūt lieliskākā laiva, ko izgudrojis cilvēks. Tā drīzāk nav ne laiva, ne kanoe, bet pa�a cilvēka ķermeņa turpinājums, kas padara viņu par amfībiju: kajaks un cilvēks ir viens vesels. Tie ir viens vesels vārda tie�ā nozīmē, jo ar �pilno �aketi�, ko kaja-kers valkā vētrainā laikā, viņ� tiek savienots ar savu laivu, piesiets pie tās. Roņādas tērps ar kapuci cie�i nosiets ap viņa seju, ap roku locītavām, ap kajaka kokpitu. Viļņi var �ļākties viņam pāri, un tā tas arī notiek, bet ūdens var iekļūt cilvēkā tikai pa muti vai degunu. Viņ� var apgāzties, kā tas bie�i gadās, bet ar savu veiklību tas atkal atgūst līdzsvaru. Parastos laika apstākļos kaja-kers valkā tiki �pus�aketi�. Tas ir roņādas cilindrs, kura viens gals apsiets ap kokpitu, bet otrs ar plecu siksnām sasiets zem braucēja padusēm. Izskatās, it kā kajakers sēdētu, izbāzis galvu un plecus pa bruņotu novēro�anas torni. Tanī dienā, kad Dāvids apgāzās, viņ� bija tērpies �ādā veidā. Apsviedies a�gārni, viņ� vairs nevarēja laivu pagriezt atpakaļ un izlīdzināt, jo vienā galā tai bija piesiets ronis. Bez tam pie laivas ar harpūnas virvi bija piesaistīts arī �seglu ronis�, kas raustījās agonijā. Pats Dāvids bija saistīts pie kajaka ar savu apģērbu un apgāzies atradās ar kājām gaisā. Dievs vien zina kā viņ� vispār izkļuva laukā; to varbūt nezina arī pats Dāvids.

Nu, bet Dāvids palika dzīvs. Tuvinieki piespieda viņu tanī dienā palikt mājās, bet jau nāko�ajā viņ� atkal nomedīja roni. Tādi ir Grenlandes mednieki.

Stāvot uz Igdlorsjūtas nolaidenās piekrastes joslas, mēs it kā skatāmies uz ainavu, kas līdzīga liela teātra skatuvei. �īs skatuves grīda ir jūras klaids, pla�ais debesu loks tās proscēnijs, abi zemesragi ir sānu kulises. Jūra, kalni, ledus ir tās viena dekorācija; saule, mēness un zvaigznes � apgaismojums. Uz �īs skatuves nepārtraukti norito�ās drāmas tēma � tā ir dabas vienaldzība pret cilvēka dzīvi. Un tie�i �ī traģēdija, ja to novēro tie�i �eit, �inī bezjūtīgajā, bezgalīgi pla�ajā ainavā, vēl vairāk pastiprina cilvēkos apziņu par to, cik milzīga nozīme cilvēka dzīvē ir citiem cilvēkiem.

Lai cik niecīgs ir cilvēks, viņam tikai jāparādās �inī ainavā, jāiznāk uz �īs skatuves, un, cik tālu vien acs var sniegt, visi skatieni jau būs vērsti uz viņu. �is niecīgais punkts jau ir vesels notikums. Tum�ais punktiņ�, ko pamanīja acis no sauszemes, bija Dāvids, kas cīnījās par savu dzīvību. Acis saprata, ko nozīmē �is punktiņ�.

Acis saredz to, kas vēl tālu prom, un balsis pasludina jaunākos notikumus. Mednieka atgrie�anās pēc sekmīga brauciena; baltā vaļa, narvaļa, valzirga vai lā�a sagūstī�ana; ziemeļbrie�u mednieku pārnāk�ana; vīrie�u, sievie�u, bērnu, kajakeru un suņu atgrie�anās no nometnes

piekrautos umiakos � tie visi ir jaunumi. Bet visi atbraucēji no ārpasaules � motorlaiva, �oneris, pasts ziemā � ievērojami jaunumi! Kā vides bezgalība izceļ redzes lokā iekļuvu�o tum�o plankumu, tāpat laika neaptveramā vienmuļība izceļ ikdienas notikumu.

Ja mājas nebūtu izgudrotas, lai dotu patvērumu cilvēkam no dabas elementiem, tās tomēr varētu būt izdomātas, lai zināmā reizē sa�aurinātu cilvēka apkārtni. Tās kalpo abiem nolūkiem. Cik da�reiz nepanesams ir milzīgs pla�ums, tikpat nepanesams reizēm ir arī laiks; lai �pakavētu laiku�, cilvēki izgudroju�i laika kavēkļus. Mēs, kas pavadām dzīves lielāko daļu telpās, pat braukājam apkurinātās istabās uz riteņiem un padarām izpriecas gandrīz par dzīves jēgu un mērķi, varbūt esam attīstīju�i sevī drūmu nojautu par dzīves beigu drausmīgumu un tādēļ cen�amies izbēgt no �ī brī�a baiguma. Protams, grenlandietis, kam trūkst mūsu romantisko domu fona, dro�i vien nebūs noskaņots kā mēs saskatīt �nakts zvaig�ņotajā sejā milzīgos, miglainos augstās romantikas simbolus�. Man �ķiet, viņam nav tādu domu; un, tā kā viņam to trūkst, viņ� var apcerēt bezgalību tāpat kā bērni, kas nav audzināti ar spoku stāstiem, var bez bailēm uzturēties tumsā. Vismaz grenlandietis to dara, un tas viņam patīk. Un tāpēc varbūt ne mājām, ne izpriecām nav gren-landie�u dzīvē tādas nozīmes, kāda tam visam ir mūsu dzīvē. Daļēji par to liecina viņu māju niecīgie apmēri un pilnīgais ērtību trūkums tajās. Arī tas fakts, ka gren-landie�i reti spēlē tādas spēles kā kārtis un dambreti, ar kurām daudzi eskimosi ir iepazinu�ies tikai saskarē ar baltajiem, tie�ām parāda, ka ļaudīm �eit nav vajadzīgs �kavēt laiku�, vismaz ne tādā mērā kā mums. Viņu laika kavēklis telpās ir saviesīgi vakari, un, vai nu tas ir ka-femiks, vai dejo�ana, tā būtībā ir �ejienei tik raksturīga pa�darbības talanta un enerģijas izpausme, ka to nemaz nevar salīdzināt ar tādu bezjēdzīgu laika nosi�anu un sevis iz�ķērdē�anu, kāda mums ir kār�u spēle. Ar to es negribu teikt, k$i viņu pa�darbības talantiem lieli sasniegumi, vismaz ne pēc mūsiT gaumes, vai arī, ka viņu dejas parāda sevi�ķu mākslu. Nepavisam ne. Par to viņiem jāpateicas saviem priesteriem, �iem kopējo prieku jaucējiem. Tā vietā, kas pagānu laikos gan būs bijis īsts jautrības, dzīru, deju un dziesmu prieks, viņiem tagad palicis tikai viens � kafemiks.

Vispirms jāsaņem ielūgums; jūs varat dzirdēt to nākam. Tas taustās gar aiz�aujamo, tad �ļūco�iem soļiem nāk cauri priek�telpai, satausta durvju rokturi, bikli pagrie� to un lēnām atver durvis. Tas ienāk kā pele istabā, kas liekas pilna kaķu. Un beidzot nācējs stāv jūsu priek�ā, sejiņa tīri nomazgāta, mugurā svētku drēbes: tā ir maza meitenīte. Viņai ir dzim�anas diena. Gandrīz nedzirdami nomurminādama, viņa pasaka to un ielūdz jūs uzkafemiku. �is nu gan nav īstais laiks, kad jums gribētos pārtraukt savu darbu un doties uz viesībām izklaidēties. Pulkstenis ir desmit no rīta, varbūt arī pustrīs pēcpusdienā vai tie�i dienas vidus, un jūs gatavojāties sēsties pie pusdienām. Bet, lai arī kādā laikā jūs saņemtu ielūgumu, jūs pārtraucat jebkuru darbu, ko pa�reiz darāt, un ejat. Bet vispirms ta�u dāvana � kā jūs domājat, kādēļ tad viņi jūs aicina? Jūsu dāvana � tikai nepārsteidzieties, vienā gadā Igdlorsjūtā ir simts astoņdesmit vai aptuveni tik daudz dzim�anas dienu, � jūsu dāvana var būt viss: gabals ziepju, tāfelīte �okolādes, kondensētā piena bund�iņa, matu lenta, dūraiņu pāris, krelles, gandrīz katrs priek�mets. Paņemiet un ietiniet to. Iesaiņotu dāvanu te uzskata par labo toni. Ak, tam noder jebkur� papīra gabals, kas nav pārāk netīrs. Avī�papīrs? Lieliski! Ietiniet dāvanu un pasniedziet to bērnam. Viņa pateiksies jums � varbūt; bet tad sekojiet viņai. Viņa ved jūs uz savu māju. Pēc tam jūs bērnu vairs neredzēsit: viesības domātas tikai pieaugu�ajiem.

Patriecis pāris suņu no �aurā priek�nama, jūs taustāties uz priek�u un meklējat kaut ko līdzīgu durvīm; atradis pagrū�at tās vaļā un ieejat iek�ā. Tā ir, teiksim, viena no labākajām mājām. Tādā gadījumā istabas � mājas lielums varētu būt divpadsmit kvadrātpēdu vai pat vairāk. Jūs tanī varat izslieties taisni. Māja ir tīra, nu, pietiekami tīra. Grīda, guļamlāva, krēsls, ja tāds te atrodas, viss ir izberzts. Sienas un griesti nokrāsoti � redzams, ne pārāk sen � gai�i zilā krāsā. Tur ir veca kumode un uz tās da�ādu sīku lietiņu kolekcija. Uz krust-dūrieniem iz�ūtas sedziņas tur sakārtoti visi ģimenei piedero�ie nieciņi. Cik bēdīgi tās izskatās, �īs piemiņai glabātās, apdilu�ās, bezgaumīgās lietiņas, izbalēju�ās fotogrāfijas pretīgos ierāmējumos, �ie it kā uz māksliniecisku vērtību pretendējo�ie pelnu trauki, visi �ie viltotie un pakaļdarinātie, no�ēlojamie �mākslas� krāmi, vislētākie, ko ra�o baltie. Un, it kā �ī pults būtu altāris, uz tās ir Ziemas svētku svecītes, virs tās karājas pretīgi zaļa, riebīga Gvido Reni¹⁰ hromolitogrāfijas imitācija: raudo�a Magdalēna vai Kristus un jēriņ�. �ī glezna nav ne svētbilde, ne simbols, tā atrodas tur ne jau tāpēc, ka viņi pielūdz to. Vēl sliktāk: viņiem tā patīk. Katrā pusē �ai altāra gleznai ar ģeometrisku precizitāti pa pāriem sakārtotas pastkartītes, visādu vecu sēriju pārpalikumi, kuras pārdod veikalā.

Guļamlāva ar nolaistu atvā�amo dēli aizņem vienu tre�daļu istabas; kaktā ir krāsns un telpas vidū mazs galds. Galds apklāts ar galdautiņu � un uz tā trīs tasītes un apak�tasītes. Tik daudz par mājas iekārtu.

Ļaudis sasēdu�ies uz guļamlāvas malas, atsēdu�ies visur, kur kāds sēdeklis, un paliku�i stāvot, ja sēdekļu nav. Kad jūs ienākat, izskatās, ka te notiek lieti�ķa sapulce; bet visi klusē. Un jūs pārņem izjūta, ka �ī klusē�ana uzspiesta, jo tikai laiku pa laikam to pārtrauc pusbalsī izteiktas piezīmes. Pa lielākai daļai tad kāda sieviete uzrunā otru, piemēram: �Taviem kamikiem ir skaists iz�uvums; ko tu domā par manējo?� Un, lai gan reizēm var atskanēt arī smieklu �alts par kādu atgadījumu vai varbūt reizē ierunājas trīs vai �etri, vispārējas sarunas ir retas. Tomēr tā ir labsirdīga klusē�ana: viņi ir jauki ļaudis, patīkami cilvēki, kas vienmēr gatavi atbildēt ar smaidu jūsu smaidam.

Kafijas dzer�ana, liekas, turpinās jau labu laiku, jo visa krāsns apkrauta ar kafijas kannām, kas atnestas no vairākām kaimiņu mājām, kas arī ir piedalīju�ies �o svētku sagatavo�anā, grauzdējot kafijas pupiņas un mie�us, ko apgādājusi pati mājasmāte, un pagatavojot no tiem dzērienu. Bet jaunatnācējiem kafija vienmēr gatava. Un tasītes: tās ir tikko izskalotas traukā ar netīru ūdeni un noslaucītas netīrā lupatā. Mājasmāte pielej divas tasītes � nē, trīs: tikko ienācis vēl viens viesis. Viņa pielej tasītes tik pilnas, ka nolīst pāri uz apak�tasītēm. �Ak,� viņa nomurmina un atgrie�as pie pavarda. Jūs pasniedzaties pēc savas tasītes vai aizejat pāri istabai un paņemat to, un izņemat no cukurtrauka tik daudz cukura, cik vēlaties, � jā, arī tas ir uz galda. Atkal apsēdu�ies, jūs iemetat mutē gabaliņu cukura, uzlejat kafiju uz apak�tasītes un dzerat no tās. Pabeidzis jūs noliekat savu tasīti un apak�tasīti uz galda, atkal apsē�aties pārējo vidū un klusējat. Pa to laiku da�i viesi, kas padzēru�i kafiju un nosēdēju�i savu laiku, ir piecēlu�ies un aizgāju�i. Jūs nogaidāt zināmu laiku un sekojat tiem. �ādā veidā viesības turpinās gandrīz visu dienu. Viesi nāk un iet, līdz beidzot viss ciemats ir pacienāts. Vakarā ir dejas.

Senos laikos, kad Grenlande bija at�ķirta no pārējās pasaules, ļau�u dzīves veids, viņu ieradumi un ticējumi veidoja tādus vienveidīgus kultūras dzīves apstākļus, kuros cilvēku vēlē�anās un to piepildījuma iespējas saskanēja. (Cik laimīgs, kas var dzīvot tādos apstākļos! Mēs tiecamies pēc laimes, un lūk: tās atslēga rodama vēlē�anos un iespējamību pilnīgā saskaņā.) Tālaika Grenlandē katrai lietai bija sava vieta un katra lieta tur iederējās. Un nemaz nebija iespējams tāds neparedzēts gadījums, ka ļaudis vēlētos padejot un nebūtu vietas, kur dejot. Kādus sare�ģījumus rada dzīves progress! Tas grenlandie�iem iemācīja iegūt lietas par savu īpa�umu. �Lai cik niecīga lietiņa,� skan paruna, �bet tā pieder man pa�am.� Par tādu niecīgu lietiņu kļuva tās mazās būdeles, ko cilvēki uzcēla sev, lai sēdētu tajās un apaugtu ar �pa�a� lietām. Dzīves progress iemācīja vai centās iemācīt ļaudīm tikumību un, uzskatot solo dejo�anu kora pavadībā par piedauzīgu, deva tās vietā pāru masu deju, kur partneris apskauj partneri. Tas mācīja viņiem skūpstīties; mācīja daudz ko citļi, pie kā �eit nepakavēsimies. Dejosim! Bet kur? Neap�aubāmi, agrāko laiku misionāri ielūdza di�ciltīgākos grenlandie�us pastorātā, kura pla�ajās telpās pats misionārs ar savu labi audzināto sievu, abi rādīdami smalkas uzve�anās piemēru, apmācīja izmanīgos eskimosus kustēties eiropie�u tautas deju ritmā. Varbūt arī toreiz, tāpat kā tagad, ļau�u rīcībā nodeva kādu brīvu tirdzniecības administrācijas telpu, lai tur visi varētu padejot. Tā vienmēr rīkojas kolonijās, tirdzniecības centros. Bet es nerakstu par tādām izdarīgām administrācijām, kas varētu noderēt par paraugu. Mēs atrodamies Igdlorsjūtā, nomaļā faktorijā, ra�o�anas centrā, tālu Ziemeļos, kur cilvēki ir mednieki, kur viņi stāv pa�i uz savām kājām, dejo uz savām kājām un tiek uzskatīts, ka viņiem ir vieta, kur dejot. Nu � viņiem tie�ām arī ir. Bet atslēga ir Trole-manim, tirdzniecības kantora vadītājam. Viņ� ir mazliet stingrs un nelabprāt atvēl savas telpas dejo�anai, un stingrība atkarīga no viņa garastāvokļa. Jūs nekad nezināt, kas viņam padomā. �ovakar viņ� atslēgu dod.

Lejā tuvu krastam stāv gandrīz pussagruvusi velēnu būda. Tai ir lielas durvis un logs bez rūtīm. Velēnu sienas izkaltu�as un nosēdu�ās, un jumts atbalstīts ar koka stabiem tā, ka starp velēnu sienām un jumta dzegām izveidojusies vairākas collas plata atstarpe. Pa to būdā raugās zvaigznes, ieputina sniegs vai cērtas lietus �altis. Tum�s, drēgns un drūms caurums ir �ī velēnu būda: tā ir mucinieka darbnīca.

Telpa neliela: desmit reiz divpadsmit pēdas; daļu no tās aizņem mucinieka sols un darba rīki, bet tie�i pusi aizpilda sāls maisi, kas sakrauti līdz sijām. Nav nepiecie�ams sāli turēt �eit, un tomēr tā ir te. No tās sūcas mitrums un krājas peļķēs uz grīdas. Se�as reiz desmit pēdas liels slapjas un netīras grīdas laukums telpā, kur nepārtraukti velk caurvēj�. Laipni lūdzam jūs, simts cilvēku, dejojiet un priecājietiesl Cik no�ēlojami, ka viņi to tie�ām dara!

Ģērbu�ies vieglas, dejo�anai piemērotās drēbēs, ziemas vakaros viņi sablīvējas �inī ledainajā alā un vēl drūzmējas ārā. Telpa ir garaiņu pilna no viņu elpas un sviedros kūpo�iem ķermeņiem; pilo�ās sveces vājā gaisma apmirdz sasvīdu�ās dejotāju sejas. Spiedies tik iek�ā un dejo, dejo, dejo! Uz priek�u un atpakaļ � un griezies riņķī! Viens, divi, trīs, �etri: viņu kājas kustas ceturtdaļtaktī, soļi bungo klonu mar�a ritmā. Dejojiet, dejojiet! Spēlē, akordeoni Arā spīd mēness un zvaigznes; ziemeļu kāvi izkar savus plīvurus. Vēj� ir auksts; svilino�i auksts tas apskauj jūs; vēj�, zvaigznes un nakts � kāds skaistums!

K�ādā vakarā � tas bija vētrains vakars, tum�s un auksts � es gāju, kā parasts, staigāt gar krastu. Soļoju tur ar pīpi mutē. Pēc īsa brī�a parādījās un mani sveicināja neviens cits kā vecmāte Marta un jaunā mednieka Bojes jaunā sieva Sāra. Marta nesa uz muguras savu gadu veco dēlu. Tā, iekļaudamies kopīgā soļu ritmā, mēs gājām blakus � uz priek�u un atpakaļ, turp un atpakaļ, līdz mana pīpe izdega un man kļuva garlaicīgi.

� Nu, � es teicu, apstādamies tajā vietā, kur taka veda no krasta uz manu māju, � jāiet mājās. � Domāju, ka ar to esmu pateicis viņām ar labu nakti, un gāju projām.

Mana grenlandie�u valoda tanī laikā bija � un ir vēl tagad � �ausmīga, un nav jāpārmet manām draudzenēm, ka viņas uztvēra manas ardievas par ielūgumu. Tā viņas to tie�ām saprata, un, kad manīju, ka sievietes seko pa pēdām, man pietrūka dū�as sūtīt viņas atpakaļ un aizraidīt, kā aizraida suņus. Un kāpēc gan viņas, ja vēlējās, nevarētu atnākt man līdzi uz māju? �e tev nu bija, es domāju, bet būs liels tracis, ja mēs tā visi kopā iesoļosim

istabā! Jo Salamina, bez �aubām, ir mājās, es viņu tur atstāju. Un viņas pieķer�anās man � tā to varētu nosaukt � bija kļuvusi tie�ām ārkārtīga.

Tāpēc es trīcēju aiz bailēm, kamēr pagriezu durvju rokturi; bet kāds man bija prieks, kad ieejot neatradu tur neviena! Nāciet iek�ā, meitenes, nāciet iek�ā! Un aizveriet durvis! Sēstieties! Nu � te nu mēs esam. Un tie�i ar to, ka esam mājās, viss likās nokārtojies. Viņas ir diezgan nerunīgas, �īs Grenlandes sievietes. Sāra un Marta ar savu mazo zēnu klēpī sē� vienā pusē galdam � un es sē�u otrā. Lampa ir iededzināta, un istaba ir silta, sabiedrība nav jautra, bet telpās ir mājīgi. Un tas ir pietiekami tādā vakarā.

Kas tad tas! Māja ir klusa, bet kāds niecīgs troksnītis liek mums paraudzīties apkārt. Piespiedu�ies palodzei, istabā pa logu raugās neskaitāmu acu pāri. Mana liktenīgā kļūda bija, ka, instinktīvi reaģējot pret tādu bezkaunību, aizvilku aizkarus, tā laikam darītu mēs visi. Bet nu tik sākās tracis!

Likās, ka āra tumsa, kas līdz �im bija mierā ar to, ka var novērot mūs caur loga rūtīm, pēk�ņi saniknojās. Kā vētru vēstījo�as pirmās pēk�ņās vēja brāzmas, kas grabina slēģus un gaudo gar pa�obelēm, apkārt mājai brāzās neskaidra murminājuma rūkoņa: tur bija salasījies vesels bars. Varēja dzirdēt daudzu soļu dipoņu un kāju �ļūkā�anu, cilvēku berzē�anos un grūstī�anos gar sienām, tas ir pūlis un tā apslāpēto dusmu rūkoņa. Manas vie�ņas ir �ausmīgi pārbiju�ās. Neejiet nekur, mīļās vie�ņas, esiet mierīgas, apsēdieties!

Pēk�ņi mēs dzirdam, ka atveras un aizcērtas ārdurvis; ātri soļi priek�namā. Istabas durvis tiek atrautas vaļā. A, Salamina; viņas seja kā negaisu vēstījo�s mākonis. Kas noticis? Kas tev kai�? Kāpēc tu stāvi tur un tik nikni raugies uz mums?.

� Salamina, � es ierunājos, � pasniedz, lūdzu, kafiju! � Var reti atgadīties, ka īsta viesmīlība prasītu izmest ārā godājamus viesus. Tomēr diez vai tā bija laipnība, ko parādījām �īm divām apmulsu�ām, izbiedētām sievietēm, aizturot viņas �eit, lai tās izdzertu tasīti indes, ko mana ķildīgā amazone tām pasniedza. Jā, viņa paklausīja man. Viņa atnesa mums kafiju, bet kā! Viņa staigāja, uzgrūzdamās mēbelēm, viņa ar troksni nosvieda uz galda tasītes un �ķīvjus. Dimdo�iem soļiem viņa svaidījās apkārt, viņa zvēroja. Jūs jautāsit, vai viņa klusēja visu �o laiku. Ak nē, viņa ārdījās kā traka.

� Ak, izbeidz, Salamina, pārtrauc, apklusti!

Bet viņa nerimās.

� Ko tu teiktu, � es beidzot iespraudu viņas sa�utuma vārdu plūdos, � ko tu teiktu, ja es atvestu te Martinu un Peterņ, un varbūt Boji?

Kāda vaina bija Martinām un Peteram, izņemot to, ka viņi abi kādreiz bija viņas pielūdzēji, to es nezinu. Bet Boje? � to var.

� Labi, aizsūti kādu pēc Bojes!

Un tie�ām Salamina aizdrāzās izpildīt �o uzdevumu, bet manas vie�ņas pasmīnēja. Situācija kļuva komiska.

Nezinu, ko īsti Bojem pateica, bet viņu uzaicināja nekavējoties ierasties, jo viņ� atnāca ļoti drīz. Ziņa, ko viņ� saņēma, būs bijusi pārsteidzo�a un �ausmīga, un arī Boje izskatījās ārkārtīgi saniknots un izmisis.

Es sasveicinājos ar viņu sirsnīgi, un viņ� pārsteigts uzlūkoja mani.

� Sēdieties, � es teicu un nosēdināju viņu sev blakus. � Atnes vēl kafiju, Salamina!

Boje kaut ko strupi pusbalsī pateica pretimsēdo�ajai Sārai; viņ� bija satraukts, dusmīgs, bet savaldījās. Es apbrīnoju viņa savaldīgumu. Viņ� pieņēma kafiju, bet noraidīja cigareti, ko es viņam piedāvāju. Arī cigāru, kuru noliku viņam priek�ā, tas atstāja neaizskartu. Iestājās klusums � tikai Salamina soļoja �urp un turp. Vai ar to kas bija līdzēts! �ie soļi un pūlis ārā; un moko�ais, nospiedo�ais klusums. Bet kā izbeigt to visu? Kā? Nu, protams, tie�i tā! Ar saldām, jaukām skaņām, ar mūziku. Ar mutes harmonikas un flautas dziesmu.

Kad es noliku Bojem priek�ā mutes harmonikas, pamudinādams viņu spēlēt, viņa traģiskajā sejā pavīdēja sērīgs smaids.

� Nē, � Boje atteicās. � Nē, nē, tas ir veltīgi.

Un atkal iestājās klusums.

Tad piepe�i Martas mazulis, kas jau bija saslapinājis grīdu un mātes klēpi, sāka niķoties un pink�ķēt. It kā izmantodams par aizsegu �īs skumjās skaņas, kad pārējie pievērsa uzmanību mātei, kas sāka mazuli barot ar krūti, es uzdro�inājos uzskaņot instrumentu un sākt spēlēt. Es spēlēju. Ak, sidrabainās skaņas flauta! Maz baudas tu esi sagādājusi ausīm, un tomēr arī tev ir bijis savs ziedu laiks. Un �ī bija viena no tavām stundām. Sēdiet, viesi, periniet katrs savas drūmās domas un bozieties; turpini soļot, mū�īgā strīdoņa un viltniece, tikai klusējiet jūs visi un domājiet katrs, ko gribat, bet klausieties! Es spēlēju, it kā uz melodijas smalkās stīgas karātos mana dzīvība. Ko es spēlēju? Vienalga, ko, es tikai turpināju spēlēt. Ausīm patīk tas, pie kā tās pieradu�as: es spēlēju viņiem, spēlēju melodijas, kuras viņi pazina. Spēlēju �Mājas, mīļās mājas�, �Tuvāk pie tevis, dievs�, �Ak tu, mīļais Augustiņ�, �Vai satiksimies aiz upes�, �Man apnicis dzīvot vienam� � kāda ironija pēdējās dziesmas vārdos! Bet es spēlēju; es nedrīkstēju apstāties. Un, kad �o melodiju repertuārs bija izsmelts, es izmisīgi metos savas atmiņas dziļumos un izvilku �Elzas sapni� un �Sapņo jumu�.

Pēk�ņi Salamina, lai pavērstu atkal uz sevi uzmanības starmeti, metās pie aizvilktajiem aizkariem � it kā viņa jau agrāk nebūtu ievērojusi �o pārkāpumu � un atvilka tos vaļā. Es pārtraucu melodiju �Manu ilgu jaukais mēness� un atkal aizvilku tos ciet, un apslāpēju Salaminas satracināto protestu ar �Ro�u dārzu�.

Sara pa to laiku sāka pielabināties Bojem, izrādot kaudzi fotogrāfiju, kuras vakara sākumā es biju iedevis apskatī�anai, lai pakavētu laiku viņai pa�ai un Martai. Starp tām atradās kāda mana fotogrāfija, �ausmīgā izskatā, bet Sārai tā iepatikās.

� Labi, � es teicu, � ņem no manis un aiznes Bojem. � Tagad Sāra izmeklēja to ārā no citām.

� So, � viņa teica, � Kinte iedeva priek� tevis.

Boje, kas līdz �im nebija nekādā veidā reaģējis, tagad pasniedzās un paņēma fotogrāfiju, apskatīja to. Viņ� saplēsīs to, es nodomāju un uzspēlēju jautru melodiju. Boje paskatījās uz fotogrāfiju, tad nolika to atpakaļ. Drīz viņ� pacēla to vēlreiz. Viņ� skatījās uz to ilgu laiku, tad nolika blakus savai cepurei. Dāvana bija pieņemta. Kad es pārslēdzos atpakaļ uz �Tuvāk pie tevis, dievs�, Boje mierīgi paņēma mutes harmonikas un sāka spēlēt. Viņ� spēlēja, tad spēlēja Marta. Nu spēlējām mēs un Boje dziedāja. Kāds grenlandietis, liekas, mācītāja palīgs vai mācītājs Godhavnā, naktī gulēdams, redzējis eņģeli, kas pienācis un nostājies viņa priek�ā; eņģelis dziedājis viņam. Un tik aizkustino�i skanējusi eņģeļa dziesmas melodija un vārdi, ka tie pamodināju�i viņu.

Tad viņ� tos pierakstījis.

�Guterput kutsinermio nalangnarssingardle nuna erkigs-sinekardle!� (Gods lai ir dievam augstībā un miers virs zemes!)

Tā sākās dziesmas vārdi, un �ī ir tās melodija.

Tas eņģelis varbūt bija �ūberts, kas beidzot debesīs pabeidza to, ko bija atstājis nepadarītu uz zemes.

$o dziesmu Boje dziedāja; mēs spēlējām. Miers nolaidās pār zemi, un �is vakars beidzās laimīgi.

Reiz, pirms daudziem gadiem, dodoties ciemos uz laukiem, pēdējā ceļa gabalā mani sagaidīja mazs zēns vieglos ratos. Tā mēs tālāko ceļu turpinājām kopā. Drīz mēs braucām garām mazai mājai ar divslīpu jumtu, kas visa apaugusi ar glicīnijām. Mājiņa likās neparasti pievilcīga, un tās izskats man radīja iespaidu, ka tur mīt sevi�ķi jauki, kulturāli cilvēki, un es iesaucos:

� Skaties! Tur, tanī mājā, � kādi ļaudis tur dzīvo? Un zēns, palūkojies uz mani, it kā es pēk�ņi būtu kļuvis traks, teica:

� Kādi? Glu�i parasti ļaudis.

Tas bija pārmetums mums visiem, kas skatāmies dzīvē ar tūrista acīm.

Tūrists ierauga at�ķirīgo un vēl pārspīlē to. Tas ievēro drēbju piegriezumu, matu sakārtojumu. Tas sajūsminās par gleznaino un neparasto un tver jaunumus. Un, koncentrējoties eksotisko sīkumu apcerē, tas zinātnes vārdā sniedz mums ainu par cilvēku milzīgām at�ķirībām. Līdz kādām galējībām gan neaiziet cilvēki, cen�oties sīkumos atrast nozīmīgu jēgu!

Ir novērots, ka Grenlandes sievietes mēdz sēdēt ar taisni izstieptām kājām, vai da�reiz arī saceļot kājas uz guļam-lāvas, uz galda vai sola.

� Man stāstīja, � reiz man teica kāds ceļotājs, � ka viņas to darot senas māņticības dēļ: zem lāvas glūnot Jaunie dēmoni.

Kāpēc kādam neienāk prātā tāda varbūtība, ka cietā zābaku āda, sakrokojusies zem sievie�u kailajiem ceļgaliem, sagādā viņām neērtības? Un kāpēc neviens nav ievērojis, ka spilgti sarkanā krāsa, ar kuru ir pārklāti sievie�u zābaki, saplaisā tur, kur āda krokojas? Vai nezinām, ka sievietēm patīk saglabāt jaunos kamikus skaistus, nesa-krokotus un labā izskatā? Vai arī mēs aizmirstam, ka grīda ir auksta un zem lāvas velk caurvēj�?

Nelaime ir tā, ka mēs, uzskatīdami visu savu rīcību par neap�aubāmi saprātīgu arī tad, ja tā nav saprātīga, cen�amies uzskatīt par neprātīgām un dīvainām citu tautu at�ķirīgās para�as un prasām tām izskaidrojumu. Un, paļaudamies uz visu to, ko esam lasīju�i par tikumiem un tabu, mēs sākam tos rūpīgi studēt (kaut arī mums nav dro�a zinā�anu pamata, lai nerastos pārpratumi) un pa tālu apkārtceļu tuvojamies savam mērķim: līdzcilvēka sirdij, prātam un dveselei, iesākdami ar viņa uzve�anos pie galda. /'

Pabeidzis �o ievadu, ceru, ka tagad drīkstu atzīties, ka Salaminas �lielā brēka� interesēja mani daudz mazāk kā izlēciens, kurā izpaudās primitīvas sievietes savdabīgā jēdzienu izpratne par īpa�uma tiesībām uz vīrieti, bet gan vairāk uzskatīju to par pierādījumu (ja tāds būtu vajadzīgs), ka viņa ir tikai vienkār�a, glu�i parasta sieviete. Un norēķinā�anās brīdī, kas sekoja pēc tam, es nemaz neuzvedos ar muzeja pārziņa mierīgo pa�savaldību, bet nikni iztrakojos ar aizvainota vīrie�a bramanīgo un uzpūtīgo sa�utumu. Un tas, bez �aubām, iedarbojās. Bet vispār mēs sadzīvojām lieliski.

Minēsim, piemēram, mūsu saviesīgos vakarus, kas bie�āk nekā reizi nedēļā notika �auram mūsu aprindu draugu pulciņam. �īs �aprindas� noteica Salamina; bija saprātīgi, ka es paļāvos uz viņu, jo viņa labāk pazīst savus tautie�us, un biju piesardzīgs, lai neievestu vismaz mūsu viesu vidū nevienu sievieti pēc savas izvēles. To visu nokārtoja Salamina. Viņas rakstura, gaumes un viņas sno-bisma dēļ Salaminas izvēlei neap�aubāmi atbilda �vietējā aristokrātija�. Mūsu draugi kļuva labākie vīri un, bez �aubām, viņu cēlās sievas. Man jāpateicas Salaminas iedzimtajam veselīgajam saprātam par to, ka es izvairījos no daudzām lamatām, kurās mani varēja ievilināt nejau�as draudzības dēkas. Nosaukt mūsu draugu pulciņa locekļus nozīmētu sastādīt Igdlorsjūtas sabiedrības sarakstu.

Mūsu pirmie un vistuvākie draugi, ar kuriem mēs visātrāk sadraudzējāmies, bija Rūdolfs un Margareta Kvisti. Tirgotāji Grenlandē skaitās pēc izcel�anās visievērojamākā kārta. Augstāk par viņiem varbūt stāv tikai ievērojamu dāņu ārlaulībā dzimu�ie bērni, un �ie abi slāņi veido Grenlandes aristokrātiju. Tādējādi kā Rūdolfs, tā arī Margareta bija aristokrāti. Rūdolfa tēvs pēc nodarbo�anās bija bijis mucinieks un tanī pa�ā laikā arī tirgotājs, viņa māte � sena Igdlorsjūtas dāņu tirgotāja vecā Nilsena meita. Margareta bija ne tikai tirgotāja meita, bet Johana Langes � visviltīgākā Umanakas apgabala tirgotāja māsa. Labas asinis: savādi, bet to tūlīt arī varēja redzēt. Rūdolfs bija glīts cilvēks ar ļoti skaistām, tum�ām, pelēkzilām acīm zem biezām uzacīm, platiem pelciem, stalts un gar� augumā. Viņ� bija atturīgs un lepns. Viņam piederēja divi vaļu zvejas tīkli un divpadsmit suņu � lielisks pajūgs �ejienes apstākļos, varbūt vislabākais visā apgabalā. Rūdolfam veicās visās lietās. Viņ� strādāja faktorijā par mucinieku. Margareta nebija skaista, bet viņai bija laba stāja un iespaidīgs izskats. Viņai bija trīs zodi un, kad viņa sēdēja, vēders sakrita krokās kā divi glāb�anas riņķi. Viņai nepatika pa�as resnums, bet viņa smējās par to. Margareta ģērbās glīti, saimniekoja labi, viņas mājā vienmēr valdīja kārtība un tīrība.

Par Ābrahamu Sību es jau stāstīju. Arī viņ� bija vecā tirgotāja Nilsena mazdēls. Viņa vectēvs � mazais melnmatainais dānis apņēmis par sievu eskimosieti, no viņiem ir cēlusies dū�īgu vīru un sievu dzimta Igdlorsjūtā. Luisa, Ābrahama sieva, bija Rūdolfa māsa un sava vīra māsīca. Uz Luisu bija patīkami paskatīties; viņa bija laba dejotāja, bet sarunāties ar viņu nebija iespējams, tā bija galīgi stulba.

�inī pulciņā vēl bija Hendriks, Rūdolfa brālis, un viņa sieva Sofija, viņa māsīca. Rūdolfs bija pavisam mazrunīgs, Luisa reti pateica kaut ko, bet Hendriks nerunāja nekad. Viņ� bija maza auguma un ārkārtīgi spēcīgs. Hendriks bija spējīgs visās lietās � ieskaitot dzīvības do�anu bērniem. Tomēr viņ� nebija no tiem, kas prata tikt pie turības. Bet Grenlandes dzīvē ļoti daudz kas atkarīgs no tā, kā sieviete vada visu un kā prot saimniekot, un Sofija ne tikai vienmēr dzemdēja bērnus, viņa bija arī kliba. Manās acīs Sofija bija visjaukākā no Igdlorsjūtas sievietēm un varbūt vienīgā ar īstu �armu. Viņas īstais skaistums slēpās ne skaistā izskatā, bet piemīlībā.

Sofijas māte Elizabete un tās vīrs Jonass arī skaitījās mūsu draugi. Elizabete bija vecā Nilsena meita. Arējā izskatā un augumā viņa atgādināja vīrieti un arī raksturā bija tāda, kādus mēs gribētu redzēt vīrie�us. Viņas �etrdesmit gadi bija iegrebti tās vaibstos un iegravēti viņas vēja appūstās sejas grumbās un rievās. Liela auguma kalsna amazone, ar dēlim līdzīgu plakanu muguru. Jonass dievināja savu sievu. Un Elizabete varēja lepoties, ka viņai ir visizskatīgākais dēlēns visā ciematā. Jonass ir labs cilvēks un d�entlmenis.

Tanī laikā, kad pirmo reizi ierados Igdlorsjūtā, es ar kopienas padomes piekri�anu izmantoju Jonasa tuk�o māju par noliktavu savām mantām. Jonass un viņa ģimene, atgrie�oties ātrāk, nekā paredzēts, atrada savu māju aizņemtu. Un Jonass mani tūlīt apmeklēja.

� Es esmu atnācis, � viņ� teica, � lai pateiktos jums, ka esat izmantojis manu māju.

Un noteikti atteicās ļaut man pārvietot mantas citur; viņ� aizgāja ar ģimeni dzīvot pie citiem.

Severins Nilsens gandrīz nemaz neizskatījās pēc gren-landie�a. Viņ� tik uzkrīto�i līdzinājās vienam no maniem amerikāņu draugiem, ka es reiz vakarā ieraudzīju viņu pastaigājamies pludmalē un atvedu sev līdzi uz mājām tikai tādēļ, lai nebūtu viens. Izņēmu viskiju, ielēju glāzēs un dzēru, uzsaukdams �Uz tavu veselību, D�ekl�. Viņ� bija tievs un maza auguma, glīta izskata un likās jūtīgs � pat pārāk jūtīgs. Viņa māsīca Salamina, Rūdolfa māsa, bija viņa sieva. Sī mazā, kustīgā, jautrā, runīgā, pievilcīgā un rosīgā sieviete pārtrauca nerunīgo, kluso Kvistu dzimtas līniju.

Un tad vēl Martins, bet diem�ēl viens, bez sievas. Viņ� bija neatlaidīgi un skumji pieķēries manai Sala-minai un līdz ar to dīvainā kārtā arī man. Martina seja bija kā pilns mēnesis, smaids kā uzleco�a saule un asaru kanāli kā Niagaras ūdenskritums. Mēs redzējām viņu ne vienreiz vien pieceļamies no galda un izejam laukā, lai slēptu no mums asaras, kuras viņ� nevarēja apturēt, ja kaut kas nelaimīgā kārtā atgādināja viņa bezcerīgo mīlestību.

Mūsu māja tie�ām bija piemērota smalkai sabiedrībai, jo tūlīt pēc Trolemaņa administrācijas mājas tā bija labākā māja visā apkaimē. Pirmkārt tā bija celta no koka un ļoti patika tiem cilvēkiem, kuri, kā ļaudis visās malās, labāk saltu smalkuma dēļ nekā dzīvotu siltumā bez tā. Māja bija auksta, bet daudzējādā ziņā ērta. Te bija tik ietilpīgas telpas noliktavai, ka galveno istabu nevajadzēja pārblīvēt. Tā bija jauka, gai�a māja. Sienas gai�i sārtas, loga aizkari un guļamā ni�a tum�i zila, bet ni�as aizkari spilgtā purpura krāsā. Visas mēbeles bija gatavotas uz vietas; raupji darinātas, izturīgas, vienkār�as un ērtas � tās pie�ķīra istabai siltu mājīgumu, kas lika viesiem justies brīvi.

Mēs neuzņēmām viesus pēc tādām para�ām, kā viņi pieradu�i. Viesiem nebūtu interesanti ēst no katliņa vārītas roņu ribiņas, nedz arī, ja viņi, atnākot �eit, uzposu�ies kā svinīgā pieņem�anā, redzētu, ka te viss notiek tāpat kā viņu pa�u mājās. Ienākdami mūsu viesi ieraudzīja garo galdu apklātu ar baltu galdautu, tur spulgoja lampas un sveces, un to gaismā mirdzēja sudrabs (vai tas, ko pieņem par tādu), stikls un porcelāns. Galds lūza no ēdienu pārpilnības. Viņi ienāca. Bet kā? Nu, bailīgi, nezinādami, protams, ko darīt. Par to neraizējieties, atstājiet tos vienkār�i mierā, neaizmirstiet, cik viņi kautrīgi, bet rādiet viņiem ar savu izturē�anos, kā jārīkojas! Apsēdiniet viņus:

� Jūs �eit, Luisa! Margareta, jūs sēdiet �eit! Jūs, Rūdolf, galda galā! Sofija blakus jums. Nu, Salamina, pasniedz ēdienu � vispirms, protams, man!

Tas ir svarīgi; rādiet piemēru. Viņi vēro katru manu kustību.

Kad visi ir labi paēdu�i, galdu nostumj pie malas. Tas tagad kļūst par bāru, kur uzlikt alu. Tagad sākas dejo�ana; tā turpinās, kamēr izbeidzas alus. Laikam nav lielas vērtības tum�ās novembra un decembra dienās; nav darba, nav ko darīt. Jūrā nav ne ūdens, ne stingra ledus, tikai vētras plosās jo niknas. Guli ilgi, ēd reti, pastaigājies un dejo, tāda ir dienu kārtība. Mēs dejojam. Kaut kā, pateicoties ēdienam, alum, lampas gaismai un mājīgajai istabai, .ļau�u drūzmai, tveicei, smacīgam gaisam, tabakas dūmiem un sviedru izgarojumiem, akordeona nemitīgiem ritmiem, dejas reibino�ai virpuļo�anai un visvairāk mūsu viesu jūtīgiem, bezrūpīgiem, jautriem, sirsnīgiem raksturiem, mēs visi esam lieliskā svētku noskaņojumā.

Un, kad beidzot mēs �ķiroties stāvējām uz kalna nogāzes un sajutām auksto, tīro agrā rīta gaisu uz mūsu sakarsu�ajām sejām, un nojautām rītausmas tuvo�anos, mums visiem tad ienāca prātā: cik viss ir jauks! Mēs aplikām rokas viens otram ap pleciem, nevēlēdamies �ķirties. Ar labu nakti, dārgie draugi!

Trisdesmit jūdzes no Umanakas ciema Umanakas fjorda dziļumā atrodas mazais Ikerasa-kas ciemats. Tāpat kā lielākā daļa �ī apgabala ciematu, tas atrodas uz salas, un, tāpat kā Umanaka ciemu aizēno Umanaka smaile, pār �o ciematu paceļas līdzīga kalna galotne, tikai mazāka. Mazs ciemats, maza kalna smaile; un kā karalis tur valdīja mazs cilvēks. �ķiet, karaļi var būt glu�i mazi cilvēki, jo majestātes tituls pats par sevi ir cienījams faktors, un to zinām mēs, visi amerikāņi, jo veltījam vislielāko virsrakstu avīzēs pavisam maznozīmīgiem princī�iem.

�is mazais vīrs, kas izcēlās gan ar aso, vērīgo prātu, ar savām mednieka spējām un suņu pajūgu vadī�anas prasmi, gan ar savu autoritāti kā nomales tirdzniecības kantora vadītājs, gan arī karaliskās viesmīlības, draudzī-guma un devības un vēl kāda ne mazāk nozīmīga fakta dēļ � viņ� pats bija pārliecināts, ka cēlies no vikingiem, � �is vīrs gandrīz tie�ām bija īsts karalis. Lai kādi arī būtu viņa radu raksti, tiem bija liela nozīme. �īs dinastijas dēlu rokās bija vara, un meitas savas pievilcības un jaukās dabas dēļ bija saistīju�ās radniecīgām

saitēm ar ievērojamiem dāņiem. Viņu pēcnācēji ar garām sejām un asiem vaibstiem �odien ir �ī apgabala vietējā aristokrātija. Mēdz teikt, ka asinīm ir liela nozīme; bet pārliecībai par �ī izteiciena patiesību ir vēl lielāka nozīme, un �ī pārliecība vecuma dienās uzliesmoja mazajā jaukto asiņu karalī. Viņ� pacēla Norvēģijas karogu uz savas velēnu pils sienām. Jucis? Mazliet, bet, pēc vispārības domām, tas bija skaists dullums. Un, kaut arī tad, kad viņ� ar karaļa tiesībām rekvizēja karaliskos krājumus (Dānijas karaļa krājumus) un viņam beidzot nācās zaudēt troni, visi viņu vēl joprojām mīlēja un cienīja līdz pat viņa nāvei. Un ilgi saglabāsies tēvo�a Jensa piemiņa.

Par tēvo�a Jensa sen�u līniju vēl nozīmīgāks ir fakts, ka viņ� spēlēja vijoli, ka viņ� spēlēja ļoti jauki un prata spēlēt Sūmaņa dziesmas, vācu tautas dziesmas un Bēthovena Menuetu, ka viņam piederēja tāfelklavieres un viņ� pat mazliet prata tās spēlēt. Bez tam �im vīram bija ļoti smalka kultūras un gaumes izjūta, ko pierādīja visa viņa izturē�anās, viņa māja un dzīves veids, īsi sakot, �is vīrs bija īsts d�entlmenis. Kad viņa sievas mazā brāļameita Salamina atbrauca apciemot viņu no Kara-jakas, kas atrodas tālu iek�zemē pie fjorda aug�gala, viņai likās, ka tēvo�a māja ir pati pilnība salīdzinājumā ar viņas labo, bet nabadzīgo māju.

Arī mazā Salamina, pat pēc Grenlandes uzskatiem, cēlusies no labas ģimenes. Viņa bija tēvo�a Jensa attāla asinsradiniece. Viņas tēvs bija reizē labs mednieks un mācītāja palīgs (tā reti gadās). Viņas ģimene bija pieskaitāma tai laimīgo ļau�u kategorijai, kuri, dzīvodami nomaļu ciematos, varēja pārņemt kaut ko labu no dāņu kultūras, bet nebija pakļauti galvaspilsētas netikumu ietekmei. Tam ir liela nozīme. Vēl nozīmīgāks bija tas, ka Salaminas tēva nedro�os (gadījuma rakstura) mednieka ienākumus papildināja viņa mazā, bet dro�ā skolotāja alga. Salamina vienmēr bija labi paēdusi. Veselīgā un stiprā meitene novērsās no rotaļām, kurās bērni tēloja mājas dzīvi un cepa smil�u kūciņas; viņa piedalījās zēnu spēlēs un plīk�ķināja savu mazo pātadziņu. Salamina bija nebēdnīga draiskule. Ar savu loku un bultu viņa �āva sniega stērstes, pielavīdamās putniem, kad tie lidinājās no akmens uz akmens. �āva un, kad bulta aizgāja garām, mēģināja atkal un atkal. Salamina kāpelēja pa klintīm un klejoja pa kalniem. Skuķēns dzīvoja brīvu, netraucētu dzīvi � tāpat kā citi Grenlandes bērni. Viņa neraudādama pacieta saņemtos belzienus. Tā pieklājās sportiskajā Grenlandē.

Viņa strādāja. Ziemas rīts. Tum�s un auksts.

� Celies! � sauc meitenes māte un purinādama modina viņu no sapņiem. � Celies un iekurini pavardu!

Viņa pieceļas, stāv kailām kājām un �āvādamās gaina miegu. Viņai ir desmit gadu.

Ģērbusies zēna drēbēs � ādas biksēs un anorakā �, viņa iet līdzi mātei kalnos lasīt kurināmam �agarus un grīļodamās stiepj mājās milzīgas nastas. Tas ir ikdienas darbs visu vasaru un agrā rudenī. Un, kad uzkrīt sniegs un baltie rubeņi, meklēdami barību, nāk lejup no kalniem, Salamina, tāpat zēna drēbēs ģērbusies, paņem sava tēva �auteni un klejo pa kalniem, medīdama rubeņus. Jā, viņa tie�ām prata �aut kaijas un baltos rubeņus; viņa bija no�āvusi pat da�us roņus � bet uz ledus. Reiz Salamina izmēģināja braukt ar kajaku; viņa iekāpa laivā un atgrūdās no krasta. Tad izbijusies nometa airi, spalgi iekliedzās, ieķērās kokpita malās un � apgāzās. Salamina tomēr bija meitene, kaut arī valkāja zēna bikses. Viņa lieliski prata vadīt suņu pajūgu un gai�ajās, vēlajās ziemas dienās varēja sacensties kamanu vadī�anā ar vislabākajiem braucējiem.

Braucieni ciemos uz Ikerasaku bija vienmēr interesanti. Visbie�āk viņa brauca turp ziemā, kad varēja ātri un klusi traukties pār gludo, sniegiem klāto aizsalu�ā fjorda līdzenumu, uz rietumiem lejup pa mirdzo�o, saulaino taku. Kas tie bija par braucieniem! Visa pasaule mirgojo�i balta, un debesis tik zilas. Kāds skaistums! Un, kad nobrauca galā, brīnumainā piecistabu māja no velēnām, ar vairākām piebūvēm! Un kas viss tur iek�ā! Un tēvocis Jenss un Nikolena! Viņi ļoti mīlēja meiteni.

Tēvocim Jensam ir neskaitāmi dēli un meitas: viņa māja vienmēr pilna ar bērniem. Un Salamina, visjaunākā no visiem, tagad kļuva visu mīlule un lutekle. Kad tēvocis Jenss pacienāja meiteni ar �okolādi, viņas nosmulēto mutīti Nikolena noslaucīja ar slapju drāniņu. Viņas uzdevums bija izlabot lutinā�anas pēdas. Smalkā kundze! Viņa mācīja bērniem runāt un uzvesties pieklājīgi, strādāt, būt tīrīgiem. Vakaros jābūt mājās, nedrīkst klaiņot apkārt. Ar �okolādi notriepās ne tikai mute vien. Kādu dienu Salamina nepaguva apēst �okolādi, bet aizbāza to aiz garā kamika stulma un izskrēja laukā spēlēties. Diena bija karsta; meitene spēlējās un pilnīgi aizmirsa, ko paslēpusi zābaka stulmā. Gulēt ejot, viņas kailā kāja izskatījās lieliska!

Kad Salamina paaugas pusaudzes vecumā, viņa arvien bie�āk un ilgāku laiku dzīvoja �inī mājā kā tās saimes loceklis. Viņa palīdzēja visos darbos, pārņēma �īs ģimenes paradumus. Nikolenas prasmi un darba iemaņas, viņas prasības pilnībā apgūt visu vietējās mājsaimniecības mākslu meitene pārmantoja un paturēja uz visu mū�u.

Var teikt, ka to, ko mācīja Nikolena, tāpat arī lasīt un rakstīt un visus savus draiskules stiķus meitene iemācījās, bet visas pārējās zinā�anas viņa pārņēma nemanot. Zinā�anas apgūt viegli, ja uz to nepiespie�. Tās uzņem kā barību, kā mātes pienu, cik bērns spēj vai cik viņam vajag. Zinā�anas vienkār�i rodas pa�as � kā līdzsvara izjūta vai spēja runāt. Un visu to, par ko mēs rakstām grāmatās un ko aizliedzam grāmatās � padomi meitenēm, padomi zēniem, padomi jaunlaulātiem, padomi, padomi �, grenlandie�u bērni vienkār�i uzzina pieaugdami. Par kādiem muļķiem mūs padara �ie padomi! Tur viņi dzīvoja visi vienā istabā, visa ģimene. To varētu nosaukt par �dzīvi rieksta �aumalā�. Katrs, kas tā dzīvotu un uzaugtu, būtu saradis ar visām dzīves norisēm. Grenlandie�u bērns izaug uz reāla pamata, viņa rotaļas saistās ar reālo dzīvi. Kādēļ meitenei vajadzētu lelles, ja tai bija mazs zīdainis, kuram viņa var iztēloties sevi par māti? Tā Salamina spēlēdamās aprūpēja savu mazo māsu, kad tā nāca pasaulē, apģērba un noģērba mazo, nēsāja apkārt. Ja tā būtu lelle, Salaminai tā varētu apnikt vai arī no pastāvīgās auklē�anas tai varētu nolūzt kāja vai pielīmētā galva, bet zīdainītis paaugās par mazbērnu un kļuva tās rotaļu biedrs.

Salamina mīlēja savu mazo māsu; visi mīlēja viņu. Ar katru gadu mazā kļuva skaistāka, tā ka visi runāja un sprieda, cik skaista būs meitene, kad pieaugs. Viņa auga ātri: kā gadi skrien! Drīz viņai būs jau deviņi gadi. Un kāda ēstgriba ir augo�iem bērniem, labiem, veselīgiem augo�iem bērniem! Viņa krietni paēdās roņu gaļu savā mājā un tad aizgāja pāri pretī pie kaimiņiem, un tur ielocīja vēderā vēl labi daudz putras; kaimiņi bija labi cilvēki, un viņiem meitene ļoti patika. Un viņu mājā alla� atradās katliņ� ar auzu miltu putru, un vienmēr tur bija arī karote un �ķīvis, kuru laikam Jobs tā atstājis, kad beidzis ēst. (Nabaga Jobs! Viņ� nebija vesels. Viņ� nomira pavisam negaidīti. Ārsts teica, no tuberkulozes.)

Tad tanī pa�ā gultā, kur piedzimusi, � tā bija visas ģimenes gulta, � Salaminas mazā māsa nomira. Runāja, ka arī viņa mirusi ar tuberkulozi. Grenlandē bērni augdami auklē nāvi pie krūts.¹¹

Salamina bija tikai divdesmit gadus veca, kad nomira tēvs; un tanī pa�ā gadā nomira arī viņas māte. Likās, viņi bija pārāk saradu�i dzīvot kopā un nespēja pārdzīvot �ķir�anos. Ejot dzīvē roku rokā, viņi bija dalīju�ies arī slimībā � tuberkulozē.

Salaminas brālis bija apprecējies un aizgājis uz Ike-rasaku, bet Salamina pati tagad pārnāca dzīvot pie tēvo�a Jensa un Nikolenas. Un visi bija ļoti apmierināti, ka Salamina sadraudzējās ar savu brālēnu Frederiku, Jensa dēlu, apprecējās ar viņu un kļuva par īstu meitu �inī mājā.

Tēvocis Jenss nebija tāds tēvs, kas atstātu novārtā savu dēlu izglītību. Viņa pa�a kulturālais attīstības līmenis un ģimenes eiropeiskie sakari bija veidoju�i viņā tieksmi pēc izglītības, un viņ� virzīja arī zēnus pa �o ceļu. Izglītībā ir dzīves progress � tā viņiem stāsta Grenlandē. Un to veicina arī labvēlīgā administrācija, atverot skolas un mācību iestādes, lai pārvērstu pirm�ķirīgos medniekus par tre�ās �ķiras ierēdņiem un slinkiem mācītāju palīgiem. Varētu domāt, ka tirgotāju �ķiras ienākumi, sākot ar kantoristu līdz baņķierim, parāda, cik taisnīgi dievs atmaksā cilvēkiem par to, ko sabiedrības muļķība viņiem atrāvusi un pāri nodarījusi. Vismaz te, lūk, bija Frederiks, ierēdnis Umanakā, viņam bija darbs visam mū�am ar stingru, noteiktu algu un Salamina par sievu. Viņi sāka savu dzīvi, iekārtojās. Frederiks bija kluss nosvērta rak-tura cilvēks. �Ja kādreiz sastrīdējāmies, tad manas vainas dēļ,� Salamina man stāstīja. �Viņ� vienmēr bija nosvērts, vienmēr labs.� Un, kad pasaulē ieradās bērni, vispirms Regina, tad Frederiks, pēc tam mazā Helena, kas tagad dzīvo pie mums, laulības ieguva savu īsto formu un saturu, kļuva par ģimeni. Tagad � var tie�ām teikt � sākās dzīve. Bet Frederikam tā drīz izbeidzās. Viņ� nomira no tuberkulozes tūlīt pēc tre�ā bērna piedzim�anas.

Bet, lai nu kā, Salaminai sākusies jauna dzīve.

� Ko tu teiksi Salamina?

Salamina ir apsēdusies man tuvu lampas gaismas lokā, viņa nolai� klēpī savu �uvekli un raugās manī, dīvaini smaidīdama.

� Salamina aļorpok? Vai Salamina ir slikta? � viņa jautā kropļotā angļu �argonā. Kā gan viņa zina, ka rakstu par viņu!

� Nē, � es smiedamies atbildu.

Viņa pasmaida un atsāk strādāt.

Nu, Martin! Padod!

Mazais ar zāli piebāztais roņādas maisiņ� lido man pretī; es skriedams to speru, speru un paslīdu � un blauk�! � atsitos uz astes kaula pret cieto ledu. Aug�ā, atkal aug�ā un pakaļ bumbai! Ap bumbu drūzmējas vesels bars, es metos tur iek�ā. Es speru un speru. Kāds iebel� man pa kāju, noveļos zemē, atkal esmu aug�ā. Sit ar galvu, grūd, aizliec kāju, ķer ar rokām � �ai spēlē nav noteikumu; tikai cīnies! Peters �audās kā zibens. Nilss rūc kā lauva, Pauluss stāv kā sasalu�u velēnu tornis; meties tam virsū ar galvu! Viņi ir stipri un izveicīgi, �ie pui�i.

� Saņem bumbu, Samuēl!

Bet Nilss nāk rūkdams viņam virsū. Tu ņemsi? Ak tu, pātarniek! Manu dieniņ, paskatieties uz Nilsu! Viņ� paceļ mācītāja palīgu un uzmet viņu plecā kā zivju tauku maisu. Viņ� joņo ar viņu uz otru laukuma galu, sludinātājs spārda ar kājām debesis. Bumba ir Nilsam. Mīļo dieniņ, skatieties uz Nilsu! Vārti!

Agra pēcpusdiena. Krēslo. Ziemeļu pusē pilns mēness. Rei�u reizēm mazais, muļķīgais zāļu maisiņ� uzlido gaisā pret mēness fonu, it kā mazi puiķeļi mētātu akmeņus debesu logā.

IR vērts būt bagātam: esmu uzzinājis to. Ja nebiju to sapratis vēl pirms do�anās uz Grenlandi, tas pēk�ņi man atklājās tur. Cik ļoti var iepriecināt nauda! Tas nenozīmē, ka es tur sarausu bagātību vai izraku to. Es vienkār�i reiz pamodos Grenlandē un atklāju, ka esmu bagāts, visbagātākais vīrs, daudz bagātāks par citiem visā Ubekjentas salā un viens no visturīgākajiem �inī apgabalā. Es izlietoju savu naudu, lai pirktu draugus.

Pirkt draugus! Varbūt ir nepieklājīgi tā sacīt; teiksim labāk, lai iegūtu viņus. To izdarīt ir tik viegli, un tas izrādās tāds neierobe�ota prieka un pa�apmierinātības avots, ka varu tikai brīnīties, kāpēc gandrīz neviens to nekad neizmanto. Tā, protams, nav jauna ideja. Eskimosi pa�i praktizēja to jau senās dienās � vismaz Amerikā. Viņi sakrāja nelielus ietaupījumus, lai ar vienu varenu, iz�ķērdīgu orģiju, potlatch¹⁴, varētu nopirkt vai iegūt visas kopienas draudzību. Vajadzēja būt ļoti interesanti vienā paņēmienā uzpirkt visu, kas tiek piedāvāts draudzības tirgū. Es vēlētos, kaut man būtu drosme to izdarīt. Kristie�i parasti �ādās lietās ļoti bikli.

Vajag būt arī ļoti patīkami, ja kāds bagātnieks pērk sev tavu draudzību, sacīdams:

� Lūdzu, saņemiet �o �eku! Visu cieņu! � Cik iepriecināti mēs justos! Godīga, savstarpēja prieku apmaiņa. Pasaulē ir ļoti daudz draudzības, ko neviens nevēlas iegūt.

Grenlandē � �eit runā biklais kristietis � draudzība ir lēta. Draugus var iegūt par presētas tabakas paciņu un dārgāk. Ak dievs! Amerikā cilvēki gatavi izdot desmit tūksto�us dolāru tikai par pērļu virkni vien, un arī tad nekad noteikti nevar zināt, vai tās ir īstas. Bet iegūtie draugi pa lielākajai daļai ir īsti. Vismaz jūs paļaujaties, ka tā ir, nepētāt pakaļ, vai �tā ir tīra vilna�, un nemeklējat mugurpusē piestiprinātu kvalitātes zīmi. Jūs vienkār�i pasniedzat dāvanu un ejat mājās, lai ierakstītu kabatas grāmatiņā jaunā drauga vārdu.

Grenlandē bez sīkas spekulē�anas ar draugiem es kļuvu baņķieris, atvēru savu banku. Tā jārīkojas, kad esi tur ieradies pirmo reizi. Sākot ar oktobra otro pusi, kad rudens vētras izjauca medības, oktobra beigās un tum�ajā novembrī un decembrī, un tālāk turpat vai līdz martam, kad viņu pārtika bija ļoti trūcīga un viņiem pietrūka naudas, par ko to nopirkt, ciema iedzīvotāji mēdza atnākt pa vienam vai diviem dienā, lai aizņemtos manā bankā; un es aizdevu. Vienu kronu, divas, da�reiz piecas, reizēm tikai piecdesmit ēres. Sākumā atzīmēju aizdevumu uz papīra strēmeles, tad sāku lietot grāmatu. Tā, bez �aubām, bija tikai �rotaļu banka�, jo te neprasīja nekādas garantijas, neviens nemaksāja procentus un galvenais direktors nesaņēma ne algu, ne prēmijas. Es negribēju būt pirmais Grenlandē, kas ierosina, lai ļaudis atmaksā vairāk nekā aizņēmu�ies. Īstenībā biju tik priecīgs par to, ka viņi vispār man atmaksāja, ka pats maksāju viņiem procentus ar cigāriem un alu. Beigās tas sanāca ļoti dārgi; tomēr visi, izņemot vienu, aizdevumu atmaksāja.

Ziemas svētkiem tuvojoties, likās, mums būs uz laiku jāpārtrauc bizness un jāslēdz durvis. Faktiski bankā sākās ai�devumu ņēmēju pieplūdums � nevis panikas dēļ, ka bankas fondi varētu izsīkt, bet gan sakarā ar pieaugo�ām baumām, ka tie ir neizsmeļami. Un es nekādi nespēju atspēkot �īs valodas, te nederētu nekādi aizbildinājumi par trūkumu, jo es ta�u dzīvoju mājā, kurā atradās divas vara kabineta lampas, ducis vai vairāk katlu un pannu un pārtikas pārpilnība. Un neapstrīdama ta�u bija arī viņu vienkār�ā loģika, ka tiem, kam ir, vajag dot tiem, kam nav, tāpat kā to izskaidro fizikas likums: daba necie� tuk�umu, un ūdens plūst uz zemāku vietu. Kāpēc arī zelts nepakļautos �im pa�am likumam? Bez �aubām, reizēm tā arī notiek. Mēs uzkrājam to kaudzēs, ņemdami no tiem, kam ir maz, � es nemoralizēju, no kaut kurienes tas ta�u jāņem! � ņemdami no tiem, kam ir maz, un kraudami to kaudzēs tiem, kam jau ir, padziļinot ielejas un sablīvējot visu kalnu virsotnēs, līdz � blīk�! � notiek iegruvums un zemes noslīdenis un viss jāsāk atkal no gala.

Es aizdevu naudu, bet sevi�ķas vajadzības gadījumos, kā ģimenes galvas slimība vai nāve un svētki, devu tāpat. Brīnums, ka �o naudu kāds vispār atmaksāja, bet tie�ām apbrīno�anas vērts ir fakts, ka atmaksāja viņi visi, izņemot, kā jau teicu, vienu. Izņemot vienu! Izņemot �o nelaimes putnu Joasu, kas vienmēr smilkstēja kā nopērts suns. Ļaujiet man pastāstīt par viņu.

Viņ� un viņam līdzīgs sievi�ķis, viņa sieva, viņu bērni un Kornēlija, un viņas bērneļi apdzīvoja kādu alai līdzīgu ūķi. Joass, veselīgs vīrietis spēka gados, ja tā par viņu varētu teikt, turēja viņus visus �inī riebīgajā, netīrajā zaņķī, pie kā viņi, bez �aubām, bija pieradu�i un kas tiem dro�i vien patika. Viņiem trūka enerģijas un gribas, pat lai noslaucītu ar roku savus degunus. Kaķi mazgājas un sakārto savu ka�oku, cūkas, ja vien iespējams, turas tīras, bet viņi ne. �ie smirdo�ie sala�ņas! Fū! Kas kādam gar viņiem daļas?

Uz mani kā baņķieri tas neattiecās. Viņi mēdza aizņemties: vienu dienu puskronas, nāko�ajā kronu, tad divas, tad piecas � un tā joprojām. Un vienmēr, tā viņi teica, naudu vajadzēja Kornēlijai. Kornēlija bija viena no tām nelaimīgajām būtnēm, pret kuru cilvēki, it sevi�ķi vīrie�i, jūt simpātijas. Viņai nebija ne ģimenes, ne sabiedriska stāvokļa, ne reputācijas, ne tikumības, ne pievilcības. Viņa bija tāda mīļa meitene, kura atdosies jebkuram vīrietim un kuru apbrīnojami daudzi izmantoju�i. Tāpēc, kad viņai vajadzēja nosaukt sava bērna tēvu, viņa izvēlējās � ne jau bez dibināta iemesla � turīgu vīru Severinu. Piecas kronas gadā: tādi ir ar likumu nodro�inātie alimenti. Un Severins, paklausīdams likumam un para�ām, maksā naudu, bet pilnīgi ignorē bērnu un māti. Tas likās diezgan bargi. Es mēdzu dot naudu, ja tās vajadzēja Kornēlijai.

� Kāpēc,� kādu dienu atgrie�oties no veikala, mazliet sa�utusi, jautāja Salamina, � kāpēc jūs dodat visu to naudu Joasam un viņa sievai?

� Es nedodu viņiem, � es atteicu. � Tā ir Kornēlijai, viņai, nabadzītei, nauda ir vajadzīga.

� Kornēlijai! Viņa ta�u sen vairs nedzīvo Joasa mājās. Viņi par jūsu naudu pirku�i sev kafiju, cukuru un cepumus.

Tas izrādījās patiesība. Es gaidīju izdevīgu brīdi. Gaidīt nevajadzēja ilgi. Joass atkal atnāca: piecas kronas Kornēlijai.

Ir reizes, kad sevi�ķi izjūt, cik nepiecie�ama grenlandie�u valoda un cik loti trūkst vārdu. Cik daiļrunīgs es būtu bijis angļu valodā! Es būtu �o nelieti norājis un spīdo�i nobeidzis: �Tu nolādētais, melīgais pielīdēj, taisies kā tiec!� Bet grenlandie�u valodā? Vispiemērotākais, ko es zināju, vispiemērotākais, domāju, ko viņi �ādā reizē saka un ko es arī pateicu, ka viņ� ir nogrēkojies, un tad nikni uzbrēcu:

� Slikts cilvēks tu esi, ļoti slikts! Ej prom!

Joass stāvēja klusucie�ot un izskatījās dusmīgs. Tad viņ� apgriezās un izgāja ārā, aizcirzdams aiz sevis durvis.

Lābi, ka tiku no viņa vaļā, tas bija to vērts. Nu, paldies dievam, viņu vairs neredzē�u. Jūs domāsiet, ka tie�ām ne? Ne jau tūlīt � bet pēc dienām desmit viņ� ir atkal klāt. Nē, Joas, nekā nebūs! Sveiki! Nekad vairs � tagad, kad es par to rakstu, ir 1934. gads �, nekad vairs ne Joass, ne kāds no viņa Jaudīm... Bet pagaidiet, lūdzu, atvainojiet mani, lasītāj, vienu mirkli! Es atgriezī�os un turpinā�u. Kāds klauvē pie durvīm, kaut kur ārā.

Jocīga sagadī�anās: tā bija Joasa sieva. Nobijusies no suņiem, viņa baidījās nākt pie mājas durvīm.

� Nu, suņi tev neko nedarīs, � es teicu.

� Nē, bet tas viens, � viņa �ņukstēja, � es baidos no tā.

Manuprāt, Grenlandē tikai suņi baidās no suņiem.

� Ko tu gribi, Luisa?

� Es gribu aizņemties naudu.

Bija �ausmīgi uz viņu paskatīties: atbaido�i netīra, drēbes spīdīgas no tauku traipiem. Kājās no�ēlojami, sa-krokoju�ies, nonēsāti kamiki bez zeķēm; kaili ceļi ziemas laikā! Un muļķītes seja, kurai pāri nokāru�ās matu �ķipsnas, tajās ieķēru�ās putnu spalvas. Pa degunu bija tecēju�as asinis, tās tagad sarecēju�as uz aug�lūpas un zoda. Ko lai dara � es iedevu viņai naudu. .

Tai mīlestībai un savstarpējai palīdzī

bai, par kuru rakstīja jaunais grenlandietis, savā laikā vajadzēja būt ļoti aizkustino�ai. Tās abas pirmkārt ir primitīvās kopienas dzīves sastāvdaļa; tās izzūd ar progresa sāk�anos. Un mūsdienu Grenlandē no tām saglabāju�ās tikai paliekas. Tomēr būs labāk, ja sve�inieks Grenlandē pārāk neleposies ar savu devību un piedomās par tiem neskaitāmiem, nesavtīgiem palīdzības gadījumiem, par kuriem beidzot jājūtas parādniekam.

Pieņemsim, Igdlorsjūtas ostā izkrautas man sūtītas mantas; tās tūdaļ plecos paceļ dedzīgs ļau�u bars un vienā mirklī nogādā manā mājā. Un, ja manu pre�u kastu un saiņu atvēr�ana un to satura nogādā�ana telpās sagādā ļaudīm prieku, tas tomēr ir man izdarīts pakalpojums. Bet �im darbam jābūt interesantam, un labvēlības saņēmēja pienākums ir to par tādu padarīt. Pienākums, jā, bet zemāka līmeņa ļau�u sabiedrībā, kur tie, kas nāk palīgā, ir draugi un kaimiņi, tas ir ne tik daudz pienākums, kā izdevība pabūt kopā priecīgā pulkā. Jūs esat sagaidīju�i viesus, un pats par sevi saprotams, ka pēc kopīga darba jāseko mielastam.

Un spāru svētki, kas sekoja pēc manas mājas spāru saslie�anas, � to pirmsākums, bez �aubām, meklējams tajās dzīrēs, ar ko senos laikos Eiropā un Amerikā noteikti noslēdzās kopējais darbs, uzslejot mājas karkasu. Arī manas mājas cel�ana Igdlorsjūtā bija �āds kopējs darbs, jo visas dienas � un it sevi�ķi pēdējās � mans nelielais algotais darbaspēks nemitīgi pieauga, pievienojoties daudziem bezmaksas palīgiem. Cik daudz meiteņu un sievu sapulcējās �eit pēdējā dienā, lai palīdzētu visu sakopt un sakārtot; ar kādu aizrautību viņas kāpelēja pa kalniem, lai saplūktu staipekņus un ko�as puķes vītņu vī�anai! Un ar kādu lepnumu viņas uzposa māju un apkārtni! Viņām tie bija svētki.

Tikai �ēl, ka vispārēja ieinteresētība mājas cel�anā, kas man bija liels praktisks pakalpojums un palīgu pārbaude, viņiem saistījās ar ziņkāri, priecīgu notikumu un iespēju vērot, kā strādā amerikāņu namdaris, ar uzjautrino�u interesi par mani, ar cigaretēm un tabaku, ar visu, ko vien gribat, izņemot kopīgu biedriskumu, jo viņu pa�u tautietim, kas cēla mazu mājiņu netālu no manējās, vajadzēja vienam pa�am izrakt smagās velēnas, stiept tās uz muguras un kraut no tām sienas, viņam nebija nevienas palīdzīgas rokas.

Bet savukārt tādu darbu, ko nevar izdarīt viens, uzņemas bez atalgojuma veikt tik daudz palīgu, cik vajadzīgs. Visi pieliek roku, lai izvilktu krastā smagu laivu vai atgrūstu ledu, kad agrā rudenī ledus apdraudēta ir noenkurota laiva vai pat kuģu piestātne. Tāpat kajaku apvilk-�anas darbu, par kuru rakstīja jaunais grenlandietis, vēl joprojām bez maksas veic izlases sievie�u grupa. Tas ir steidzams darbs; ādas ir izmērcētas un �ū�ana jābeidz, pirms tās iz�ūst un saraujas. Un strādniecēm tad varbūt pasniedz pusdienās lielu katlu kunkuļainas, remdenas auzu putras. �ādas pusdienas ir svētki.

Visumā arī Grenlandē praktiski ir tikai mazliet vairāk savstarpējas palīdzības nekā pārējā pasaulē, kur laiku sāku�i mērīt ar naudu. Ka ļaudis, kuriem līdz �im pati naudas būtība ir bijusi sve�a, nav pieradu�i pie jēdziena �laiks ir nauda�, parāda tas, ka viņi pārdod jums savu laiku, ja jūs pieņemat viņus darbā; redzams, viņi pat nedomā, ka būtu tie�ām jāpaveic kāds darbs.

Grenlandie�i īstenībā ir daudzējādā ziņā pievilti un apkrāpti ļaudis, kam uzspiesti jauni jēdzieni, kas ir pretrunā ne tikai ar viņu veco dzīves izpratni, bet pilnīgi neatbilsto�i Grenlandes dzīves apstākļiem. Būtu jau labi noteikt laikam vērtību, izteikt to tik un tik ērēs par stundu un iespiest to patēriņa priek�metu cenrādī, � bet kas gan te pirks laiku? Un ja turklāt ar diezgan lielu pārliecību var teikt � kā progress zināmā mērā arī saka �, kāpēc velti tērēt dārgo laiku, pagatavojot ūdens-spaiņus ar kaula inkrustācijām, ja varat , nopirkt spaini par vienu kronu. �ī izteiciena kļūda slēpjas tanī apstāklī, ka laiks Grenlandē bija dārgs tikai tad, kad �ie spaiņi ar kaula inkrustācijām un citas tamlīdzīgas lietas bija jāpagatavo. Un vai tagad nav labāk paklejot bezdarbībā pa āru nekā rūpnīcā darbināt sviras? Bet daudz lielāks tomēr ir prieks � pajautājiet to māksliniekam � veidot skaistas lietas, un, lūk, tas ir labāk nekā nīkt bezdarbībā.

Bet ar dievi�ķu gudrību apveltīta administrācija gren-landie�iem teiktu: �Mēs pirksim no jums tos priek�metus, kas mums vajadzīgi un kas jums paliek pāri, un pārdosim jums to, kas jums vajadzīgs un ko pa�i nevarat izgatavot.� Bet kas viņiem tie�ām vajadzīgs � vai ir kas tāds? Un kas vispār vajadzīgs cilvēkiem? Kas to lai zina! Vienalga, par to runāt tagad jau ir par vēlu.

Tas, ko sauc par polāro nakti, ir ne tik daudz nakts kā krēsla visas dienas garumā. Īstenībā ziemeļos polārā nakts iestājas, nevis diennakts tum�ajam periodam pagarinoties, bet rītausmas mijkrēslim paildzinoties un vakara krēslai arvien ātrāk sabiezējot, līdz beidzot rīts satiekas ar vakaru. Rīta un vakara krēslas sastap�anās pa�ā dienas vidū ir polārās nakts sākums. Priek�stats par polāro apgabalu ziemas tumsu pretstatā polārās vasaras pusnakts saulei ir tā iesakņojies ļau�u prātos, ka tāda dabas parādība kā ziemas pusdienas mēness ir vispār maz pazīstama. Nepārtrauktā diena un tai sekojo�ā nepārtrauktā nakts polārajās debesīs ir mūsu dzejniekiem mū�īgās mainības simbols. Ziemeļu ziemas naktīs mēness apgaismotās krēslas ainavā vistum�ākais elements � vēl nesasalusī jūra varbūt nav nemaz tum�āks par krēslainajām debesīm.

Igdlorsjūta raugās uz ziemeļiem, un kalni, par kuriem jau stāstīju, apņem ciematu no trim pusēm. Pat vasaras saule savā ceļojumā pa debess loku it kā pacēlas uz pirkstgaliem, lai palūrētu tiem pāri. Drīz saulei tas apnika. Un, kad kalendāri rāda rudens vidu, te iesākās jau mūsu

�nakts�. Tomēr mums bija jānodzīvo vēl vesels mēnesis, skatoties it kā no aptum�otas zāles uz apgaismotu skatuvi; jāvēro, kā pagarinās saules ēnas un kā pa kalnu nogāzēm lēnām aug�up lien divu mēne�u ilgais aptumsums. Pienāk pēdējā diena. Vēl mirkli uzliesmo pēdējā smaile, tikai īsu mirkli un apdziest. Sāk valdīt polārā nakts.

Un tad ne tik daudz tumsas dēļ kā citu �ī gadalaika pazīmju sakritības dēļ cilvēki ieiet tādā bezdarbības periodā, kas varētu viņus padarīt trakus, ja garās naktis īstenībā tik ļoti nomāktu ļau�u prātus, kā da�reiz par to stāsta. Jūra, grenlandie�u medību lauks, it kā pārdzīvo pārvērtības dzemdību mokas, un līdz pilnīgas pārvērtības brī�a sasnieg�anai, kad tā kļūst par cietu ledu, medniekiem tikai laiku pa laikam izdodas atstāt sauszemi. Krēsla un bezdarbība. Pievienojiet tiem vēl bada draudus � nepraktiskiem saimniekotājiem �ie draudi ir ļoti reāli, ko var atvairīt tikai ar maziem pabalstiem no trūcīgās kopienas kases un manā īsajā uzturē�anās laikā �eit no �bankas�. Bada draudi ir tik reāli, ka Nugatsiakā, mūsu tuvākajā kaimiņu faktori jā, decembra sākumā daudzi bija spiesti apēst savus suņus, savus kamikus un kajaku ādas segumu. Visas �īs rūpes kopā, protams, ir pietiekamas, lai rastos nomākts garastāvoklis. Tomēr, par spīti visam, ziema ir �ejienie�u jautrākais gadalaiks, ļau�u izpriecas it kā pieaug līdz ar tumsas laika pagarinā�anos, sasniedzot kulmināciju Ziemas svētku svinībās.

Nomākts garastāvoklis? Nē. Varbūt bēdīgs kļuva tikai vecais Trolemanis, kas tagad ieslēdzās savā lielajā savrupmājā un iebāza savu sarkano degunu pagāju�ā gada tenku lapās. Viņ� lasīja, perināja naidīgas domas, kavējās pie viņam nodarītām pārestībām. Tum�ās dienas sagrāba viņu savā varā. Viņ� sāka kalt slepenus plānus, gudroja paņēmienus, kā izsaldēt un nomērdēt mani badā. Viņ� izmantoja sen iesakņoju�os kārtību, ka veikala krājumos mū�īgi kaut kā trūkst, un liedza man tādas pirmās nepiecie�amības preces kā petroleju lampai, ogles un galvenos pārtikas produktus. Muļķīgs plāns; viņam gan vajadzēja zināt, ka ar savu draugu palīdzību pārspē�u viņu viltībā. �eit mums ļoti noderēja Rūdolfs; viņ� bija pārdevējs veikalā, zināja, kas ir krājumā, un vienmēr sīki informēja mūs. Un ne tikai to vien: viņ� iepirka mums produktus. Tādējādi mēs jautri pavadījām tum�o laiku � mēs smējāmies par to visu.

Bez �aubām, vecajam Trolemanim bija nodarīta pārestība, par ko varēja gausties; piemēram, es biju paaugstinājis cenu baltajiem rubeņiem. Tas viņu aizvainoja. Senāk viņ� tos dabūja par piecpadsmit ērēm gabalā; es pacēlu cenu līdz divdesmit piecām � pēc cenrā�a, protams.

� Negodīga rīcība, jūs neievērojat spēles noteikumus, � aizrādīja tirgotājs Trolemanis.

� Kādas spēles? � es mierīgi atjautāju. Tāpēc visi baltie rubeņi, ko zēni rudenī noķēra, nonāca pie manām durvīm. Un baltie rubeņi gar�o lieliski. Tas pats notika ar krabjiem: no piecām ērēm to cena sacēlās līdz desmit � un pie tam vēl lēti. Milzīgais ziemeļu jūras krabis ir lielisks gardums. Jā, visiem, izņemot Trolemani, patika mūsu lielais cenu kar�.

Un tad vēl gadījums ar narvaļa ilkni. (Ļaujiet, lūdzu, man to visu izstāstīt, tagad laika diezgan, jo arī tā ir tum�o dienu izklaidē�anās.)

Agrāk, mūsu draudzības dienās, es reiz teicu Trolemanim:

� �ausmīgi gribētu iegūt narvaļa ilkni, ko aizvest mājās uz dzimteni.

� Nu, � Trolemanis atbildēja, � tos �eit nekad neredz; bet, ja gadītos noķert, � lai iet.

Bet kādā vakarā novembra beigās, ļoti tum�ā, mākoņainā vakarā, kad mēs omulīgi sēdējām mājās, Salamina, mazā Helena un es, ēzdami vakariņās auzu putru, pēk�ņi no krasta atskanēja daudzbalsīgs sauciens. Mēs nometām karotes un izskrējām ārā.

� Emanuēls, � kāds kliegdams pavēstīja, � noķēris narvali!

Vēl nebija norimusi sauciena atbalss, kad es aizsūtīju Salaminu uz krastmalu, lai nopērk ilkni; biju jau izmācīts neuzticēties Trolemanim.

� Paliec tur, � es viņai teicu, � un sagaidi Emanuēlu, kad viņ� izkāps krastā. Ja vajadzīgs, brien ūdenī viņam pretī! Bet dabū man ilkni!

Pēc pusstundas Salamina atgriezās starodama. Emanuēls � tas nebija mūsu vecais paziņa burvja mazdēls, bet kāds cits � apsolījis viņai ilkni.

� Un tie�i tad, kad es devos prom, � Salamina vēl priecīgi piebilda, � satraukta pieskrēja arī Regina.

� Man �ķiet, � es teicu Salaminai, � labāk dosimies atpakaļ lejā.

Un mēs gājām. Tas bija baismīgs skats: pūlis, salieku�ies vīri grie� gabalos beigto milzeni, tum�as asinis sniegā, apkārt suņu bars. Un, tā kā zibspuldzes tikai laiku pa laikam apgaismoja dalu no �īs ainas, likās, it kā nakts un visa pasaule pilna lau�u drūzmas, suņu un asiņainas galas. Jā, tur bija Regina, pa�ā drūzmas vidū. Arī Trolemanis, bet tas stāvēja nomaļus, degunu gaisā uzslējis. Ak, �is o�amais � īsts barometrs; kaut kas tev padomā, es nodomāju.

� Dodies drūzmā un pajautā!

Salamina, gods viņai, nav nekauņa, kas lau�as priek�ā ar varu. Bet tovakar es vēlējos, kaut viņa tā darītu. Jo, kad beidzot, pieklājīgi nogaidījusi, līdz darbu pabeidza un Emanuēls atbrīvojās, Salamina uzdro�inājās viņu uzrunāt, tā uzzināja, ka ilknis tomēr, neskatoties uz Emanuēla solījumu, pienākoties Trolemanim. Viņ� to pieprasījis, atsaukdamies uz savām tirgotāja tiesībām.

Nedomāju, ka Trolemanis, kas pēc pusstundas atkal ierakās savās vecajās avīzēs, ātrāk par nāko�o dienu uzzināja, ka es pārsolīju ilkni un aiznesu to sev līdzi uz mājām tanī pa�ā vakarā.

Un dejas tum�ajā laikā! Vienalga, cik auksta vai vējaina nakts, vienalga, cik spēcīga sniega vētra vai cik dziļa tumsa, ja ļaudīm atļāva dejot, viņi dejoja. Izmantot �ķūni dejām varēja tikai dzim�anas dienas svinībām, un baznīcas likums aizliedza dejo�anu adventes laikā. Tomēr ciematā bija diezgan prāvs skaits novembrī dzimu�o bērnu; un viens no tiem bija mazā Helena. Novembris � es uzmeklēju savā piezīmju grāmatiņā, � divdesmit astotais datums. Tā bija sestdiena � un Helena! pieci gadiņi.

Mēs sarīkojām lielas viesības meitenei par godu. Ne glu�i bērna dzim�anas dienas svinības pēc mūsu izpratnes, bet drīzāk viņai par godu sarīkoti svētki, lai visiem un arī Helenai pa�ai būtu iemesls priecāties, ka viņa piedzimusi. Un dro�i vien viņai �ī diena sagādāja prieku, lai gan no �īs mazās, klusās pelītes noslēgtās un mierīgās sejas vienmēr grūti bija saprast, ko viņa tie�ām domāja par visu. Viņai, patika �ī diena, viņai izceptā un ar svecītēm rotātā torte, patika saņemtās dāvanas � lai gan daudzas no tām bija ziepju gabaliņi vai kabatas lakatiņi^. Viņai patika jaunie kamiki un tīrās svētku drēbes, kurās

viņu-saģērba un kuras drīkstēja valkāt visu to pēcpusdienu. Turklāt vēl viņa zināmā mērā bija mājasmāte: viņa apstaigāja pēc kārtas visus paziņas un ielūdza viesus uz kafiju.

Viesības, bez �aubām, bija kafemiks, un uz to aicināja visus ciema ļaudis tik daudzās maiņās, cik katrreiz varēja saiet istabā. Viesību �nagla� bija izrotātā torte � īstenībā divas tortes, pietiekami lielas, lai katrs dabūtu pa gabalam. Un tik skaistas tās izskatījās ar dego�ām svecēm un uzrakstīto vārdu �Helena�, ar sirdīm un citiem rotājumiem, ka Salaminai bija �ēl tās sagriezt. Jā, tās bija skaistas. Bet, kā visiem jau bija pastāstīts, galvenais bija nevis tortu skaistums, ne arī labā gar�a, to es arī neteiktu. Lielākais pārsteigums paslēpts pa�ā tortē � tā bija nauda. Un to, kas notika, kad torti pasniedza apkārt un katrs ieguva pa gabaliņam, nevar salīdzināt ne ar ko citu pasaulē kā tikai ar Jukonas zelta drudzi. Ēst to? Jā, bet vēlāk; vispirms atrak�anas darbs. Viesi salauzīja katru gabaliņu, sadrupināja druskās. Divas ēres, desmit ēres, piecas ēres, piecdesmit: tie tikai sīkumi, visi dedzīgi meklēja lielo vinnestu � kronu. Visiem patika �ī rotaja, un pirmie atnācēji uzkavējās, lai paskatītos, kā veicas nāko�ai maiņai. Māja bija stāvgrūdām pilna. Vēsts par lielo vinnestu izplatījās pa visu ciematu; nebija vajadzīgs sūtīt Helenu uzlūgt viesus; viņi nāca pa�i. Viņi drūzmējās priek�namā, pulcējās ārpusē pie durvīm. Uztraukums pieauga ar katru tortes gabaliņu. Krona vēl joprojām nebija atrasta. Pēk�ņi atskanēja spalgs kliedziens; vecā Abelone, divzobainā ragana, spiedza kā kauta. Gaisā paceltu, viņas kaulainā roka turēja kronu.

� Aja, ajajaja! � dziedāja Abelone, un visi satraukumā kliedza.

Tovakar noteikti vajadzēja arī padejot. Kad laiks pienāca dejām, viņi aizgāja pie Trolemaņa un palūdza atslēgu.

� Nē, � teica Trolemanis.

Nu, nevar ta�u pieļaut, ka visi ļaudis no tik liela ciemata nāk dejot uz mūsu māju. Bez �aubām, māja bija lielāka nekā deju �ķūnis, un viena daļa varēja pagaidīt ārā, tāpat kā pie �ķūņa. Jautājumu neiz�ķīra telpas lielums, bet tās labais stāvoklis. Istaba bija tīra, un mēs uzturējām to vienmēr tīru; plauktos bija izliktas manas lietas, labas lietas. Te bija mans darba galds, manuskripti, manas grāmatas: tas viss būtu novārtīts ar netīrumiem, ko ienesīs pūlis. Nē, mēs nekādā ziņā nevarējām uzņemt viņus visus, bet tikai da�us.

� Kas ir, Salamina, ielūgsim uz dejām da�us viesus!

Bija Helenas dzim�anas diena, sestdienas vakars, un izrādījās, ka dejas nav biju�as vismaz nedēļu, tāpēc nolēmām sarīkot mazu dejas vakaru, ielūgt tikai da�us. Liekas, ielūdzām, nu, varbūt kādus divdesmit cilvēkus.

Tas bija pietiekami daudz. Bet, tiklīdz Petera akordeona skaņas aizlidoja uz ciematu � ak vai! � ap manu savrup stāvo�o māju saplūda ļau�u pūlis. Tas pulcējās ap logiem un durvīm, tas viļņoja ap mūsu māju kā bangas ap zemūdens klinti. Mēs aizvilkām aizkarus, aiztaisījām durvis un turpinājām dejot. Dūmi, putekļi un karstums. Gaiss kļuva nepanesami smacīgs. Vairs nebija ko elpot, mēs sākām slāpt un metāmies laukā. Ak, jaukais, tīrais, ledainais vēj�! Ak, krā�ņa nakts! Ak, mēness! Mirdzo�ais sniegs un ledus! Ak, skaistie Ziemeļi! Un tu, lielais, draudzīgais pūlis, sirsnīgie ļaudis, kas smaidīdami stāv �eit laukā! Es piekāpos, ievedu iek�ā sev līdzi vēl kādu duci. Bet tad gan iek�ā bija neiedomājami biezs!

Helena klusi sēdēja savrup uz guļamlāvas un vēroja visu platām acīm. Tobiass, mūsu mazais izpalīgs mājas darbos, arī dejoja. Mēs iekustinājām viņu, un tagad nekāds spēks zemes virsū nevarētu viņu vairs apturēt. Viņam iepatikās vecākas sievietes, Margareta izrādījās viņa gaumē. Viņ� stāvēja pārī ar Margaretu, izslējis zodu līdz viņas krūtīm; tas sasmīdināja mūs visus. Bija gan te ļau�u kā biezs. Kas ir viņi visi? Traks kas traks! Viņi ir ielauzu�i vārtus un iebrāzu�ies �eit kā plūdi.

Pēc tam kad bijām pieklājīgi, bet ar stingru nepiekāpību izraidīju�i divas tre�daļas nelūgto viesu, Abrahams kā vietējās kopienas padomes priek�sēdētājs labsirdīgi nostrostēja viņus par nepiedienīgu uzve�anos un aizrādīja, ka tā nav nedz viņu māja, nedz viņu viesības un, jo sevi�ķi tāpēc, ka mājā visiem nepietiek vietas, viņiem jāsamierinās un jāpaliek ārā. Viņi arī palika ārā. Bet ko viņi izdarīja? Lai nebūtu ne pārpratumu, ne nekārtības vai arī dejotāju sajauk�anās ar izraidītajiem, viņi pārgrieza aiz�aujamās bultas auklu. Mēs bijām ieslēgti.

Man negribējās salauzt rūpīgi izgatavoto aizbīdni, bet citas izejas nebija. Nu, es atlauzu aizbīdni un, kokam salūstot, izkūleņoju laukā. Vakara klusumā aizdimdēja panikā bēgo�o soļi. Palika viens cilvēks � mācītāja palīgs.

� Es to nēdarīju, nē, es ne! Es ne!

Ak, no�ēlojamais sludinātāj!

manā 1931. gada dienasgrāmatā lasām: �Sestdiena, 19. decembris. Ziemas svētkiem iesaiņotas vairāk nekā 200 dāvanas, 45 maisiņi konfek�u, 22 pilnības ragi ar saldumiem (ļoti skaisti). Eglīte izpu�ķota. Pie griestiem piestiprināts aizkars paslēpj grezno kociņu. Mēs stāstām Helenai, ka tur paslēpts kāds cilvēks. Mazā baidās iet viņam tuvumā.�

Tad dienasgrāmatā seko gar� ieraksts par Justīni, ko nesen satiku, un viņas dāvanu saraksts. Pēc tā:

�Svētdiena, 20. decembris. Netī�a traģēdija vakar vakarā. Salamina sēdēja pie ēdamgalda un strādāja. Es pie darba galda. Pabeidzis savu darbu, aizgāju pie galda lasīt. Apgaismojums bija slikts, un es sa�utumā iesaucos: �Ajorpok,� (Nav labi) � un aizgāju atpakaļ pie rakstāmgalda. Lasīju tur trīsceturtdaļstundas, Salamina turpināja �ūt. Laiks gulēt. Salamina nolika savu darbu un piecēlās. (Viņas ikvakara pienākums sakārtot man gultu.) Salamina bija ļoti klusa. Es uzrunāju viņu: nebija atbildes. Piegāju viņai klāt un vērīgi paskatījos viņas sejā; tur asaras bija atstāju�as pēdas. Kas tev kai�, Salamina? Viņa

teica man asus pārmetumus par to, ka es esot nosaucis viņu parajorpoku.�

Un nu varbūt tāpēc, ka tam kaut kādā veidā bija sakars ar Salaminas asarām, un noteikti tāpēc, ka tas attiecās uz mani pa�u, un jo sevi�ķi tāpēc, ka tas saistās ar dzīvi Grenlandē � ar manu dzīvi Grenlandē un jebkura cilvēka dzīvi ārpus mājām �, mēs griezīsimies atkal atpakaļ un uzzināsim patiesību par īsto tum�o laiku Grenlandē.- Ir sakars starp ziemas krēslas padziļinā�anos un manu domu satumsumu un drūmumu.

Grenlandes austrumu piekrastē stāsta leģendu par kādu vecu vīru, kas ar savu dēlu devies uz dienvidiem un rietumiem meklēt labākus medību laukus. Viņi atrada tos rietumu piekrastes kalnu ēnā. Laiks pagāja, un skumjas kā slimība pārņēma veco vīru. Viņam bija tikai viena doma: vēlreiz pirms nāves redzēt, kā saule iznirst no okeāna. Lai piepildītos �ī vēlē�anās, viņi atkal devās mājup. Beidzot, apbrauku�i zemesragu, mednieki sasniedza austrumu piekrasti, te viņi uzcēla telti. Nāko�ā rītā vecais vīrs piecēlās, stāvēja un skatījās, kā saule paceļas no okeāna. Redzēdams to, viņ� nomira aiz prieka.

Cik. jauki sēdēt mājās un ļaut mūsu domām ce]ot! ��eit,� mēs varbūt teiktu, rādīdami ar pirkstu uz kartes, ��eit es gribētu nokļūt. �eit es varētu dzīvot.� Liekas, mums nevajag nekā cita kā tikai brīvību, ko mums varētu pie�ķirt nauda, lai dotos gandrīz vai uz jebkuru vielu, kas iepatīkas, un nodzīvotu tur savas mū�a dienas. Ja ir brīvība un līdzekļi vai arī bez tiem, kur� gan nebūs domājis par labākiem medību laukiem? Mūsu rase, jaunas vietas meklējot, ir apskrējusi visu pasauli; atradu�i, ko meklējām, esam apmetu�ies tur uz dzīvi. Bet �o emigrantu vidū maz ir tādu, kurus da�brīd nebūtu sagrābu�as ilgas pēc mājām. Un visam tam, ar ko mūs saista dzimtenes ilgas un kas tik liels izaug mūsu domās, iegūst tādu mirdzumu un tā sasilda mūs, visam tam nav labāka simbola par sauli. Es esmu vecs ceļotājs, vecs klejotājs no vietas uz vietu, es vislabāk zinu, ko nozīmē katru dienu gaidīt saules lēktu.

Varbūt ne pa�u saules lēktu, bet tās atblāzmu; tās mākoņos atstaroto gaismu; kādu vēsti no saules, kādu vārdu, kas pasaka, ka tā vēl pastāv: vismaz tā es to jutu. Un, kad vēlā rudenī es nesaņēmu nekādas ziņas, kad �oneri, kas pārvadāja pastu, man neatveda neko, kad, klau-solies radio, es nedzirdēju pat �ukstus pieminam savu vārdu, tad, varu teikt atklāti, mani apņēma īsta tumsa.

Salamina iejūtīgi saprata, ko nozīmē mana saule pie mana horizonta; tā stāvēja man apkārt portretos. Es mēdzu stāstīt par to, jo Salaminai un visiem mūsu draugiem patika klausīties par manu pasauli, tās para�ām un ļaudīm, kas to apdzīvoja. Mani stāsti papla�ināja viņu apvārsni; viņi iepazinās ar maniem draugiem, manu ģimeni, manu fermu un māju, maniem zirgiem un suņiem. Viņiem tie�ām patika mans ģimenes albums.

Ieslēgti tādā �aurā vidē, vienmēr satikdami tikai nedaudzus no pa�u tautas ļaudīm, ko pazina jau no bērnības, uzzinādami par citiem cilvēkiem un viņu dzīvi sve�ās zemēs tikai no visattālākiem avotiem, viņi bija saviļņoti, dzirdot par manu pasauli no pirmavota.

� Ja es būtu bagāts, � es teicu, � es nopirktu kuģi, atbrauktu jums pakaļ un aizvestu jūs uz savu zemi, lai jūs tur padzīvotu kādu gadu.

Tas būtu pietiekami gar� laiks, lai viņi sāktu ilgoties pēc mājām.

Tā Salamina pazina manu pasauli, manu sauli. Un ar savu ātro un nemaldīgo intuīciju visās lietās, kas daudz nodarbināja manas domas, viņa nojauta manu domu apmāk�anos. Viņa pārdzīvoja to, it kā tā būtu arī viņas tumsa.

Kad es no saules gaismas lūkojos atpakaļ uz tām tum�ajām dienām, man gandrīz neliekas, ka tās tie�ām bija reālas. Tagad man �ķiet, ka es dīvainā stūrgalvībā būtu aizvēris acis, lai radītu drūmas tumsas iespaidu. �odien zinu, ka tā bija absolūti nereāla. Tie bija murgi, un labi, ka tā. Bet polārās naktis, ak dievs, cik tās garas!

Varam pārdomāt �� es to daru bie�i �, kas mums vajadzīgs, kas vispār cilvēkiem vajadzīgs, lai būtu apmierināti. Vai mums ir vajadzīgas grāmatas un māksla, vai darbs, vai brīvs laiks, vai svaigs gaiss, vai tik un tik daudz mārciņu kartupeļu, auzu miltu, gaļas katru nedēju, vai mīlestības: kas mums tie�ām vajadzīgs? Būtu labi to zināt. Tomēr nonākam pie atziņas, ka nav tāda īpa�a vajadzību saraksta, ka tas ir atkarīgs no... jā, no kā tad? No temperamenta? Ja tā, diskusija beidzas. Mēs ta�u nevaram sarunāt ar izlutinātu bērnu. Tomēr, liekas, vajadzības ir atkarīgas no indivīda, no viņa gaumes, ja nepatīk teikt � no temperamenta. Bet gaume ir jāattīsta, pretējā gadījumā

tā ir vienkār�i tas, pie kā cilvēks pieradis. Vai vajadzības dēļ mēs lai kļūtu par vergiem visam tam, pie kā esam pieradu�i? Tā ir aizstāvē�anās pa�aizsardzības nolūkos: mēs neesam tikai sensuālisti^l5. Mēs katrs pēc sava temperamenta pārvērtējam un izvēlamies dzīvei vajadzīgo. Bet paliek vēl kaut kas nepiecie�ams, bez kā mēs nespējam dzīvot. Tas nepiecie�ams mūsu laimei, varbūt arī pa�ai dzīvei.

Pienāca laiks, kad man bija jāsaņem ziņas pa radio. Bet divdesmit �etras stundas pēc tam, kad gaidīto ziņu nesaņēmu, sāku pārdomāt. Tādas pārdomas ir bīstamas. Pēc �etrdesmit astoņām stundām mani jau mocīja �aubas. Pēc nedēļas mana fantāzija darbojās, rosīgi iztēlodamās gan labo, gan ļauno. Pēc divām nedēļām es � tāpat kā visi �ādos gadījumos � atmetu visas labās domas un koncentrējos uz visļaunāko. Atkal un atkal es iztēlojos visus iespējamos drausmīgos notikumus, papildināju tos ar neiespējamu �ausmu variantu, kādu brīdi noņēmos ar �īm domām un sīki iztēlojos sev visus iespējamos gadījumus. Novembrī es biju nonācis galīgā izmisumā. Varbūt nodot radiotelegrammu caur radio staciju Godhavnā? Likās, no tā atkarīga mana dzīvība. Bet kā to izdarīt? Varbūt ziemas pastu sūta no Umanakas uz dienvidiem; bet kā lai nokļūst tur piecdesmit jūdzes pa jūru? Neviens neuzņēmās braukt. Labākais ciemata kajakers pamatīgi pārbaudīja savas laivas piederumus, aizņēmās ūdensdro�u �aketi � viņ� bija nabadzīgs, un viņam pa�am savas nebija �, divas dienas no ostas kalna pētīja laiku un jūru, tad pateica: nē! Naudu? Es piedāvāju viņam daudz naudas. Grenlandietim nav lielas intereses . par savas atraitnes nodro�inā�anu.

Pa to laiku aukstums pieņēmās ar katru dienu; tas cīnījās ar vēju, lai sasaldētu jūru. Un tu vēro, kā aizsalst okeāns, redzi, kā tas sastingst. Tas kļūst nekustīgs, izskatās līdzīgs stikla masai, it kā pirms sasal�anas brī�a okeāna ūdeņi būtu kļuvu�i ievērojami biezāki. Tad pēk�ņi ūdens jau pārvērties par ledu. Tas ir savāds ledus, līdzīgs pankūkām, kas saplūdu�as kopā uz pannas. Pastāvot mierīgai, aukstai dienai, ātri izveidojas cieta ledus segums. Tāds ir sākums, un tu klusībā lūdzies, lai rāmais laiks turpinātos. Viena, divas, trīs dienas, nedēļa; laiks vēl mierīgs. Ledus novembrī � kāda laime! Mednieki sakārto savus suņu aizjūgus, mīca stīvo jēlādu, lai padarītu to mīkstāku; savelk cie�āk ragavu siksnas. Katru stundu novērotāji no

ostas kalna ziņo par tīru ledu, cik tālu vien acs var saskatīt. Ledus! Tas nozīmē atbrīvo�anos, cietuma vārtu atvēr�anos, brīvu ceļu uz pasauli salas cietumniekiem. Brīvību ceļot, medīt, strādāt!.S[ atbrīvo�anās nozīmē atkal uztura iegū�anu visiem � un man vēstules no Amerikas.

� Ledus paliks visu ziemu, .� saka jaunie mednieki.

� Ledum jāpaliek visu ziemu, � saku es. Bet vecie vīri �ūpo galvas un murmina savu ierasto �Irnaka�, �varbūt�.

� Rīt? Uz Umanaku? � jautāju savam ragavu vīram Dāvidam, kad viņ� atgriezās no kalna virsotnes.

� Irnaka, � viņ� atbild. � Vai ari parit � varbūt.

Ak dievs, kad beidzot varēsim doties ceļā? Un kāda lieliska diena bija rītdiena! Skaidra, mierīga un stindzino�i auksta. Tikai īgnie, ļoti vecie ve�i vēl kratīja galvas. Vecie muļķi.

Pakāpeniska debess apmāk�anās, kas sākās tanī pēcpusdienā, būtu bijusi vairāk pamanāma, ja 14. novembri visā apgabalā nebūtu iesācies deviņu nedēļu ilgais bezsaules dienu periods. Sabiezēju�ie mākoņi noteikti radītu nemieru, ja visus nesajūsminātu pāri plūsto�ais optimisms . par ledu. Sis priecīgais noskaņojums valdīja visā ciematā. Mākoņains bezvēja laiks � tas varētu nozīmēt tikai sniegu. Bet tas vēstīja vētru. Tā plosījās visu nakti. Visu absolūtā tumsā samelnēju�o nakti. Tā trakoja vēl nāko�o dienu. Un, kad pusdienas mijkrēslī mēs sapulcējāmies uz kalna, lai redzētu, ko vētra pastrādājusi, skatienam atklājās vētras sakults klaj� ūdens lauks, kur vēl nesen bija ledus.

Es ne�aubos, ka bezsaules dienas un krēslainā gaisma ietekmēja manu apziņu, uzvēdīja vēl drūmākas domas. Tomēr es ļoti gaidīju pilnīgi apmāku�os nak�u absolūto tumsu, kas deva man atvieglojumu no pastāvīgās pa�savaldī�anās un saspringtības, kādā dzīvoju, lai slēptu savas bēdas. Tikai tumsā es varēju būt viens. Stundām ilgi es . soļoju pa pludmali, lai atvieglotu sirdi, sarunājoties pats ar sevi, un, pilnīgi atmetis pa�savaldī�anos, ļāvos asarām. Man māja reizēm kļuva nepanesama. Salamina saprata un zināja tik daudz. Mājās man nebija pret viņu noslēpumu, bet �īs bija tikai manas, mana pa�a visintīmākās, , neizpau�amās bēdas. Kas kādam daļas par to, ja es nerunāju, nesmīnu un nesmejos par visu? Vai man nebija tiesības paturēt savas domas pie sevis? Un Salamina,

vērodama mani, mēdza pēk�ņi piecelties un iziet laukā. Es, bez �aubām, zināju, kādēļ, � vai to nevarēja izlasīt viņas sasarku�ajās acīs? Ak, kā es ienīstu �īs mū�īgās asaras!

Divdesmit tre�ajā decembrī, kad mēs sēdējām un vakariņojām pie lampas apgaismota galda, Trolemaņa kalps atnesa trīs papīra strēmeles, trīs radiotelcgrammas. Es iedevu zēnam da�as cigaretes un pateicos viņam. Kad viņ� bija prom, es paņēmu papīra strēmelītes un izlasīju tās citu pēc citas. Noliku papīra lapiņas, pasniedzos pēc sviesta un sāku smērēt maizes riku. Pēk�ņi Salamina atradās man blakus. Viņa uzlika roku man uz pleca, nolieca galvu pie mana vaiga un �ņukstēja, krampjaini elsodama. Viņa zināja, ka t ā telegramma nebija pienākusi.

Es jau teicu, ka tas viss bija murgs, ka es biju aizvēris acis, lai būtu tumsā. Vismaz man tā likās tik reāla, tik pilnīga tumsa, ka viena pati nosmulēta maza papīra lapiņa, ko man atnesa nāko�ajā dienā, Ziemas svētku vakarā, tanī pusnaktī atmirdzēja kā pati saule. �ī uzlēkusī saule spīdēja jo spo�i Ziemas svētku dienā.

Bang! Bang, bang! Varētu domāt, ka ir ceturtais jūlijs, bet ir tikai 30. decembris. Ļaudis sāk_ gaidīt Vecgada vakaru. Nāko�ajā dienā viss iet vajā pa īstam.

Bang! �āviena rībiens ir tik skaļ�, it kā �autu tie�i istabā. Durvis atsprāgst vaļā, un iedrā�as vecā Beate.

� Kronu, kronu! Dodiet man kronu! Es to iz�āvu, es trāpīju to! � viņa smiedamās kladzina, veikli izlocīdama savu jocīgo augumu. � Es trāpīju to, es trāpīju to. Dodiet man to!

� Tu nevarēji to trāpīt, Beate, jo mājās nav nevienas pa�as kronas. Nu, varbūt tu sa�āvi �īs cigaretes.

Un es dodu viņai pilnu sauju. Tā es paglābu savu banku no tāda pieprasījumu pieplūduma, kas to būtu izputinājis. Pieprasījumu pieplūdums? Tas bija uzbrukums laupī�anas nolūkā. Visu dienu ārpusē tie�i pie manām durvīm vai loga atkārtojās ļoti skaļi sprādzieni, un tad labais �āvējs nāca iek�ā un pieprasīja kaut ko. Es paglābu savas lampas, savu fleitu; es paglābu daudz vērtīgu lietu � par diezgan prāvu izpirk�anas maksu, dodams pretī degvīnu, tabaku, alu un kondensēto pienu. Tie, kas ne�āva uz manu

mantu, ieguva to, atnāku�i man novēlēt �laimīgu Jauno gadu!�. Viņi nāca pa vienam vai pūlī�os, visi uzposu�ies, galvenokārt zēni. Ienākot katrs pieklājīgi paspieda man roku un tad vienkār�i stāvēja tur mulsās gaidās.

Un �inī vakarā, Vecgada vakarā pēk�ņi, it kā visi ļaudis būtu steigu�ies pirms Jaunā gada sāk�anās pabeigt to, kas vēl palicis neizdarīts, manā mājā sāka kā ar straumi ieplūst diezgan �ausmīgi roņādas darinājumi: sērkociņu kastī�u turētāji, somiņas grieznēm un pulksteņiem, tabakas maki, naudas maki; tas mani saviļņoja gandrīz līdz asarām. Tāpēc es tūlīt uzaicināju visas dāvinātājas un viņu vīrus uz mielastu un dejām. Mēs � varu jums atzīties, � mēs tie�ām nosvinējām īstu Vecgada vakaru! Tāpat kā uzliesmo ar augļiem bagātīgi pildīts un ar rumu piesātināts plūmju pudiņ�, tā uzliesmoja mūsu draudzība. Beidzot, negribēdami izteikt un saņemt draudzības un mīlestības apliecinājumus tikai sev vien, mēs, apgādāju�ies ar cilvēku labestības dziru (90 grādu stipru), iedami no ciemata viena gala līdz otram, staigādami �urp un turp no mājas uz māju, atmodinādami ļaudis, kas gulēja, novēlējām viņiem visiem kopā un katram atsevi�ķi �laimīgu Jauno gadu�.

Jaunais gads bija atnācis, bet Ziemas svētkiem vēl bija jāturpinās piecas dienas.

Nezināju, kas tā bija par dienu, kādu stundu rādīja pulkstenis, nezināju arī, kur es atrodos. Es nezināju nekā, tikai kā sapnī dzirdēju brīni�ķīgu mūziku, dzirdēju eņģeļus dziedam. Sapnis? Neticami, es biju nomodā. Es atvēru acis: jā, istabā dega lampa, un es varēju just, kā krāsns izstaro siltumu uz manu guļvietu. Istabā bija arī Salamina, kas staigāja uz pirkstgaliem. Un tomēr mūzika: brīni�ķīgi skaisti un saskanīgi pavisam tuvu skanēja daudzbalsīga dziesma � �Venile adoremus�'⁶. Es sāku atjēgties un pielēcu kājās. Paņēmu lampu un turēju to pie loga, tā ka gaisma apspīdēja sniega klāto āru. Caur apsarmoju�ām rūtīm es neskaidri redzēju pie loga stāvam ļaudis. Mēs uzlikām aizdedzinātu sve�u rindu uz palodzes, un es izgāju ārā.

Es iznācu pie viņiem tie�i tanī brīdī, kad beidzās dziedā�ana. Bija auksts, ļoti kluss un tum�s. Visa apkārtne likās it kā krīto�a sniega aizplīvurota, bet aug�ā debesīs mirgoja da�as zvaigznītes. �Pateicos, pateicos,� teica katrs par to, ko es viņiem iznesu. Bija Zvaigznes dienas rīts.

Kad dziedātāji beidza savu ciemata apstaigu un atgriezās pie mums, mēs jau bijām sagatavoju�i kafiju ar kūku, uz ko es viņus ielūdzu. Kafija ar kūku Zvaigznes dienas naktī kopā ar eņģeļiem! Tikko viņi bija aizlidoju�i, ieradās daudz viesu. Diena sākās lieliski.

Sasildīju�ies ar kafiju, viņi devās tālāk. Vēl ārā atbalsojās aizejo�o ciemiņu soļu dimdoņa, kad pie ārdurvīm atkal sākās liela kņada, priek�nams piegruva pilns ar cilvēkiem un klauvējieni pie durvīm rībēja kā pērkona dārdi. Pūlis iebruka iek�ā, stumdams sev pa priek�u trīs piedauzīgi lēkājo�as dēmoniskas būtnes, zvērādās satinu�ās, melnām sejām, kas �ķobījās drausmīgās grimasēs: saldkaisles murga iemiesojums. Zvaigznes dienas vakars � iet vaļā dejas! Pat suņi, astes ie�miegu�i, �ausmās aizmuka no �iem apkārt lo�ņājo�iem rēgiem.

Jaunais gads sākās, kā pienākas, � ar ledu. Visu decembri valdīja tas garastāvokli nomāco�ais laiks, kas satrieca cerības: teju, teju, bet ne glu�i. Katrā rāmā dienā veidojās ledus, bet katrā vējainā tas atkal sadrupa. Salauzītie ledus gabali peldēja �urp un turp pa straumi vai vēja dzīti ar troksni sagrūdās kopā, un vietās, kur tie ar malām sadūrās, radās ledus vaļņi un aizsprosti, par kuriem noguru�am ceļotājam nenopriecāties, tāpat kā trieciena vienībām, kam jāpārvar līdzīgi �ķēr�ļi. Bet spēcīgais aukstums neatslābst. �inīs aukstajās dienās izveidojies ledus arī palika stingrs un ciets, un atklātā, nesasalu�ā ūdens laukumi saruka arvien mazāki, līdz beidzot arī tie pilnīgi pārklājās ar ledu. Beidzot 1. janvārī Dāvids, zinādams manu stingro nodomu braukt kamanās uz Nugatsiaku, paziņoja, ka ledus esot pietiekami dro�s, lai mēģinātu.

Grenlandie�u kamanas un grenlandie�u suņu aizjūgs ir pelnīju�i aprakstu vai vēl labāk ilustrāciju, kas skaidrāka par vārdiem. �eit parādītas grenlandie�u kamanas.

Manas kamanas bija deviņas pēdas garas un trīs pēdas platas. Lai kamanas būtu lokanas, tās sasaista ar jēlādas siksnām. Suņi ir iejūgti vēdekļveidīgi.

Varētu likties, ka vēdekļveida iejūgtiem malējiem suņiem daļa vilkmes spēka iet zudumā. Teorētiski tas tie�ām tā, bet faktiski zudums ir nenozīmīgs. Streņģes ir deviņas līdz divpadsmit pēdas garas, un suņi, ja tos prasmīgi vada, paliek kopā. Jābrīnās, cik mazu laukumu ieņem pat divpadsmit vai �etrpadsmit labi sagrupētu suņu aizjūgs. Vēdekļveida aizjūgam ir priek�rocības Grenlandes apstākļos. Ceļā ir maz �ķēr�ļu un nav koku. Un vēj� parasti sniegu uz jūras ledus tik cie�i noblīvējis, ka ceļu iebraukt nevajag. Grenlandietis kamanu vadītājs sē�, ērti atgāzies, viņa suņi visi viegli aizsniedzami ar pātagu. �Eu! Eu!� Dāvids piesit ar pātagu pa savu zābaku. Mēs dodamies ceļā.

Manās kamanās mēs esam trīs: Dāvids, Salamina, es. Martins pavada mūs savās kamanās viens pats. Salamina negrib braukt kopā ar viņu. Mēs dodamies ceļā pusvienos dienā; diena ir skaista, rāma, bez mākoņiem, pat pārāk maiga Jaungada dienai. Kalni dienvidu pusē kvēlo sārti, mūsu aizmugurē tie ēnojas tum�i pret mirdzo�ām debesīm. Mums vispirms jā�ķērso jūdzi plats ar ledus blāķiem pieblīvēts lauks; man, iesācējam, tas izskatījās pilnīgi nepārejams. Pāri tādam ledus laukam vadītājs tomēr nebrauc, ērti kamanās atgāzies. �āds brauciens ir darbs, grūts darbs. Kamanas jāpaceļ, jāpastumj uz priek�u, jānobremzē, jāatslābina vai jāatbrīvo streņģe, kas aizķērusies aiz ledus radzes, jāizvelk un jānostāda uz kājām suns, kas iekritis ledus bedrē. Bet Salamina brauca; viņa gribēja un viņai patika vadīt pajūgu, tas likās interesanti. Un viss galu galā beidzās labi. Pārbrauku�i pāri sablīvētā ledus laukam, nokļuvām uz laba ledus, kamanas gludi slīdēja pa vieglo, nedziļo sniegu, suņi skrēja vienmērīgā riksī. Un, kad satumsa � tā bija ļoti tum�a nakts �, mēs bijām nobrauku�i trīs ceturtdaļas no divdesmit divām jūdzēm līdz Nugatsiakai.

Bet īstā tumsa, kas mums uzbruka pēk�ņi, bija zem mūsu kājām. Gludais, baltais sniega līdzenums pārvērtās par tum�u, vizuļojo�u ledu, �ur tur vēl glūnēja melni vaļēja ūdens lasmeņi. Uz austrumiem no mūsu kursa zemes virzienā visa mala bija atklāts ūdens. Tas, kas atradās mums priek�ā, darīja mums raizes.

Piebrauku�i pie viena no neskaitāmiem ledus kalniem, kas pacēlās sasalu�ajā līdzenumā, mēs apturējām suņus, un Dāvids un Martins uzkāpa aug�ā izlūkot. Sliktas izredzes, viņi paziņoja. Tad, pārvietoju�i Salaminu Martina kamanās, mēs braucām tālāk, nogriezdamies uz rietumiem gandrīz taisnā leņķī pret mūsu īstā ceļa virzienu.

Ja es tagad, stāstīdams par tām stundām uz ledus, izliktos, ka es toreiz kaut ko sapratu vai varēju spriest par to, ko mēs darījām, es laupītu �im piedzīvojumam to pikantumu, ko toreiz tam pie�ķīra mana nezinā�ana. Ja liktenis man būtu lēmis atrasties tur vienam pa�am, es būtu bēdzis no tā �ilbino�i vizuļojo�ā ledus kā no dro�as nāves. Tas izskatījās kā loga stikls, pa kuru mēs lūkojāmies tanīs dziļumos, kas mūsu iztēlē vienmēr �ķiet baismīgi. Mūsu prāts, mūsu sprie�anas spējas ne vienmēr darbojas loģiski; mēs tikpat ātri noslīktu se�u pēdu kā se�i simti pēdu dziļumā, tomēr domām par slīk�anu �ie simti pie�ķir baisīgumu. Un, ja tas, kas atrodas starp mums un bezdibeni, ir ledus, mūsu prāts tā biezumu attiecina uz ūdens dziļumu.

Drīz vien izrādījās, ka ledus ir plāns ne tikai manā iztēlē, bet arī Dāvida izpratnē. Suņus apstādināja, un abi vīri sāka meklēt ceļu. Viņi devās uz priek�u, pārbaudīdami ledu, iedzenot tanī garus pīķu cirtņus ar asi apkaltiem galiem. Tāds pīķis ietilpa katras kamanas piederumos. Kad mēs atkal virzījāmies tālāk, Dāvids gāja kājām pa priek�u, vadīdams mūs.

Tie�ām apbrīnojama bija suņu paklausība katram Dāvida vārdam, un pavēles, kuras dzīvnieki izpildīja, bie�i tika izrunātas tik klusā balsī, ka manas ausis tās nespēja sadzirdēt. Valdīja tik pilnīgs klusums, it kā visas mūsu sajūtas būtu vērstas tikai uz to, lai izpētītu ceļu.

Bija jau skaidri saredzamas Nugatsiakas ugunis, bet gandrīz tanī pa�ā laikā atklājās, ka no mērķa mūs �ķir da�as jūdzes plata atklāta ūdens josla, kas stiepās pa labi un pa kreisi no mūsu redzes loka, un pāri tai vajadzēja iet mūsu ceļam. Pagriezāmies atpakaļ un devāmies uz rietumiem, braucot gar ūdens �ķirtni, līdz beidzot apbraucām tai apkārt. Ka mums tas izdevās, par to jāpateicas gan abu vīru saprātam, kas balstījās uz vietējo ledus apstākļu labu pazī�anu, gan Dāvida nenogursto�ai enerģijai, ejot visu ceļu kājām pa priek�u pajūgiem. Tuvu Nugatsiakai mēs atkal nokļuvām uz stingrāka ledus. Dāvids iemetās man blakus kamanās, suņi sāka skriet.

� Eu! Eul

Ceļojums tuvojās nobeigumam. Ļaudis skrie�us nāca pretim pa ledu, lai sveiktu pirmos �īs ziemas atbraucējus no ārpasaules. Tas ta�u ir vesels notikums. Pēk�ņi sabruka viens suns. Viņ� grīļojās kādu brīdi, tad nokrita. Kamanas uzskrēja viņam virsū, piespieda to pie zemes un vilka viņu līdzi. Mēs apstājāmies, piecēlām suni un atkal nostādījām uz kājām; viņ� streipuļoja kā piedzēries un atkal nokrita. Celiet to kamanās, uzsēdieties virsū, pieturiet, un braucam tālāk! Sagaidītāju pavadīti, mēs pārbrāzāmies pāri krauk�ķo�a ledus joslai un nokļuvām uz cietas zemes. Tad aug�up pa stāvo krasta nogāzi, pāri kailiem, vēja noslaucītiem klin�u izciļņiem tie�i uz Pavias māju. Apstājāmies. Desmitiem roku izjūdza suņus, atraisīja kamanu kravu.

� Lūdzu iek�ā! � sauca Pavia, jūras laupītājs ar auskaru.

Bet suns? Ak, tam nekas nekaitēja, vai arī būs vesels rīt no rīta. Viņ� bija tikai apreibis, kaut kur no�iepis un pierij ies svaigu haizivju gaļu; tā suņiem ir inde.

Pavias mājā, kā vienmēr, valdīja vislielākā nekārtība. Netīrs bija viss, bet visdrausmīgākā netīrība valdīja virtuvē. Tā bija atbaido�a. Bet kā gan lai tā nebūtu īsta cūkkūts, ja tās astoņu kvadrātpēdu lielā platībā dienu un nakti drūzmējās netīri liekē�i, slaisti, klaidoņi, kalpi, radi un draugi? Tas bija Nugatsiakas nabagļau�u klubs un naktsmītne.

No virtuves jūs varat ielūkoties guļamistabā; jūs ieskatījāties tur tāpēc, ka durvis stāvēja vaļā. Tās bija atvērtas, lai tur ieplūstu smirdo�ais virtuves siltums un ārā izplūstu ģimenes smakas. Arī �ī istaba pieblīvēta. Visai ģimenei viena liela divvietīga gulta. Da�i bērni gulēja gultā, citi tupēja tajā, da�i sēdēja �ur tur uz naktspodiem. Visas �īs kņadas vidū sēdēja Ane, Pavias veselīgā un ra�enā sieva, un ar savu pilnīgo krūti zīdīja bārenīti, par kuru viņi bija ie�ēloju�ies un pieņēmu�i.

� Nāc! � teica Pavia, un es sekoju viņam pa citām durvīm telpā, kuru tāpēc, ka to reti lietoja, dro�i vien sauca par viesistabu. Tā bija jauka, liela istaba, kuru apsildīja atsevi�ķa krāsns. Istabas iekārta bija dārgs, rūpīgi izstrādāts zviedru mahagoni mēbeļu komplekts, kas pasūtīts pa pastu. No virtuves uz viesistabu � vai tas nesim-bolizēja mājas saimnieka dzīves ceļu � no tā, kas viņ� bija, lidz tam, kas viņ� kļūs. Bet Pavia un Ane bija nelabojami patiess, labsirdīgs, vecmodīgs un bezrūpīgs gren-landie�u pāris, kas nepievērsa lielu vērību savam labākajam stāvoklim un labklājībai. Paviam labklājība deva tikai vairāk iespējas palīdzēt citiem. Lai nāk, kas grib, lai nāk visi: tas bija viņa lozungs. Ienāciet, apsēdieties, ēdiet, dzeriet, priecājieties: jā, dzeriet � to arī viņ� labprāt mēdza. Un, tā ka varat vienmēr rēķināties ar to, ka Paviam ir alus un pie tam daudz, tad nekad neceriet nokļūt gultā, pirms tas par abiem nav nodzerts.

Pūlis virtuvē? � nu, tie vēl pasēdēs; �ie vīri arī pārgulēja turpat uz grīdas, pirms tam saimnieks iesūtīja tur meiteni, lai uzslauka grīdu; tas bija nepiecie�ams. Salamina izklāja viesistabā mūsu guļammaisus.

� Ar labu nakti, vecais Pavia!

Paldies dievam, ka ar labu nakti!

Pulkstenis vēl nebija deviņi, kad mēs nāko�ajā dienā devāmies ceļā. Jutāmies lieliski � bijām labi izgulēju�ies un padzēru�i rīta kafiju. Nojaucām nometni, sakravājāmies, aizjūdzām suņus un izbraucām. Tagad ceļ� vijās aug�ā kalnā.

Kad labu laiku bijām taustīju�i ledu, lai atklātu īsto vietu, kur nokļūt uz sauszemes, mēs atradām to pie sasalu�as iztekas un devāmies uz zemes iek�ieni, virzīdamies aug�up pa stāvo krasta nogāzi. Cik neparasta bija brauk�ana pa slideno nogāzi! Mēs strauji uzsākām, bet drīz vien zaudējām ātrumu, jo suņi slīdēja; pūlējāmies noturēties kādu brīdi, suņi un mēs abi izmisīgi centāmies pieķerties kaut kur ar rokām, lai rastu atbalstu kājām, tad slīdējām atkal lejup, līdz beidzot viss sagriezās kopīgā suņu un cilvēku mud�eklī. Mums nebija alpīnistu zābaku ar dzelk�ņiem, mēs nevarējām noturēties. Beidzot izvilkām no paunām tauvu, kuru viens no mums, rāpdamies pa stāvo upĢs nogāzi, pārlika pār plecu un vilka, un tā mēs nedaudz palīdzējām suņiem pārvarēt slīpumu. Tiku�i tam pāri, nokļuvām uz ļoti plāna ledus lauka. Zem plānās ledus �aulas atradās tuk�ums, un, ielūzdami pie katra soļa,

mēs bridām līdz ceļiem mutuļojo�ajā kalnu straumē, kas plūda zem ledus virskārtas. Ceļ� visu laiku bija stāvs. Bet visas mūsu bēdas beidzās pie upītes iztekas no ezera, kur sākās gluds, ciets sniega līdzenums. Suņi uzņēma riksi, mēs ielēcām kamanās. Brauk�ana bija atkal prieks.

Apvidus aiz ezera bija nelīdzens. Mēs devāmies aug�ā pa līkumainu kalnu aizu, iegrimām, izcēlām kamanas, lauzāmies uz priek�u, grūzdamies cauri sadzītām sniega kupenām kalna nogāzēs, paceldamies arvien augstāk un augstāk.

Ak dievs! Vai tie�ām �im kalnam nav virsotnes? Aug�up, aug�up! Beidzot virsotne!

� Vai �ī ir kalna galotne?

� Vēl ne, � atbildēja Dāvids un pamāja ar galvu mūsu ceļa virzienā. Jā, es jau agrāk biju redzējis to smaragdzaļo �ļūdoņa klinti.

� Mums ta�u nebūs tur jāuzrāpjas, Dāvid?

� Būs, � viņ� atbildēja.

Tā bija diezgan liela �ļūdoņa mēle; slīdot lejup starp kalniem no mums pa labi, tas bija izpleties pāri ceļam, pa kuru mēs braucām, un aizsprostojis to ar ledus klinti, kas tagad atradās mūsu priek�ā. Tālāk �ļūdonis aizstiepās dienvidu virzienā uz Kangerdluarsuku, bet, fjordu neaizsniedzis, saruka un izbeidzās. Mūsu ceļ� veda pāri �ļūdonim.

Mana bijīgā cieņa pret Grenlandes suņu spējām auga augumā, un līdz pa�ai ledus klintij, kur mēs beidzot nogriezāmies sāņus, es gandrīz ne�aubīgi ticēju, ka viņiem liks rāpties aug�ā stāvajā ledus mūrī. Vietā, kur viņi patie�ām devās aug�ā �ļūdonī, slīpums tuvojās gandrīz trīsdesmit grādu leņķim. �ļūdoņa mēles struktūru, ko acīm noslēpa sniegs, dabūja just mūsu rokas un kājas, kad mēs kāpām aug�ā. Tā bija no �ļūdoņa atlūzu�u ledus bluķu kaudze. Un, ja, paaudzēm ilgi kalpodama cilvēkiem par ceļu viņu ziemas braucienos, �ī vieta nebija kļuvusi par cilvēku kauliem nosētu un nolīdzinātu nogāzi, jāpateicas Grenlandes suņu un to saimnieku apbrīnojamām spējām. Jā � tur tā stāvēja, simts pēdu augsta, visstāvākajā daļā se�desmit pēdu augsts pacēlums. Bet mēs uztikām aug�ā.

Mēs nogūlāmies gandrīz uz mutes un locīdamies rausāmies aug�up; sniegā nebija atbalsta kājām, izņemot kādu ledus bluķi. Suņi saspringa un pavilka ragavas uz priek�u pēdu vai divas; tad paslīdēja un bezpalīdzīgi ķepurojās, sapinās aizjūgā un sāka plēsties. Tad palīga nāca pātaga, tās pistoles �āvieniem līdzīgie pliuk�ķi, rapiera cirtieniem līdzīgie dzēlieni. Suņi iz�ķīrās un atkal sāka vilkt. Mēs, abi vīri, palīdzējām, cik spējām, ne tikai ar visu spēku stumdami kamanas aug�up, bet celdami tās gandrīz uz galvas un noturēdami uz vietas, kad suņu barā sākās juceklis. Līdz nāvei nogurdino�s kāpiens. Un tomēr mēs veicām toL

Brauk�ana pa �ļūdoņa virsmu bija grūta. Maz sniega, un ledū iesalu�ie oļi neļāva kamanu sliecēm viegli slīdēt, nomocīja mūsu noguru�ās pēdas un spēlēja uz mūsu nerviem. Brrrr! �ī griezīgā ar dzelzi apkalto kamanu slie�u rīvē�anās pa oļiem! Galvu aug�ā! Kangerdluarsuks jau redzams, un ceļ� ved tikai lejup no kalna. Bet, lai sasniegtu fjordu, vajadzēja vēl daudz laika. Pavisam lēni mēs virzījāmies uz priek�u pa veco, oļiem klāto, ar dziļām plaisām izroboto �ļūdoni un tā garo morēnu. Un, kad beidzot sasniedzām fjordu, bija jau pavēla pēcpusdiena.

Arī pa fjordu braukt varēja tikai lēnām. Tāpat kā iepriek�ējā dienā, ledus virsma te bija kā ar smilti noklāta. Noguru�ajiem suņiem pat tuk�as kamanas likās svina smagas. Viņi gāja soļos. Mums tas bija patīkams ātrums. �ādai gaitai varējām labi pieskaņot savu klibo�anu.

Nebijām tiku�i necik tālu, kad mūs jau apņēma tumsa, jo diena bija apmākusies. Fjordā pūta ass austrumu vēj�. Pulksten se�os mēs apstājāmies, lai atpūtinātu suņus, paēstu arī pa�i un atjaunotu spēkus. Kā gar�oja karsts ēdiens! Pēc �etrdesmit minūtēm atkal bijām ceļā.

Dāvids, kas pazina �ejienes ledus pla�umus, tāpat kā mēs pazīstam savu mauriņu mājas priek�ā, raizējās, vai būs labs ledus aiz Akpatsiaita raga, kur nogriezīsimies uz sauszemes, izejot no fjorda. Viņa �aubas bija vietā. Ledus gan bija jauns, mirdzo�s, ciets un gluds brauk�anai, kamanas pa to slīdēja ātri un viegli. Bet atvieglinājuma izjūtu, atlaizdamies ērti sēdeklī, mēs varējām mazliet aptum�ot ar jaukām pārdomām par nāvi � ja būtu uz to noskaņoti. Ledus bija plāns. Tas kļuva tik plāns, ka Dāvids, kas vienmēr bija piesardzīgs, drīz vien izkāpa no kamanām un gāja atkal pajūgam pa priek�u kājām. Ledus liecās no mūsu svara, un pie katra cirtiena garais pīķis izgāja tam cari. Divas collas? Varbūt trīs? Es nemērīju. Bet ledus bija stipri plāns.

Esmu jau stāstījis par Grenlandes suņu paklausību �ādās reizēs; tā tie�ām apbrīnojama. Dāvids ar klusu svilpienu pavēlēja tiem apstāties. Suņi tūlīt palika mierā un apgūlās, mierīgi vērodami Dāvidu, kamēr viņ� devās uz priek�u tumsā. Atskanot citai � gandrīz �ukstus izteiktai pavēlei, suņi pielēca kājās un devās viņam pakaļ, lai atkal apstātos, tiklīdz atskanēs klusais rīkojums. Tā kā man nebija absolūti nekā, ko darīt, jo par visu rūpējās Dāvids, es pārliecināju sevi, ka nav par ko raizēties, izstiepos kamanās visā garumā un drīz vien snaudu. Tas bija gandrīz pussnaudas stāvoklis, svārstī�anās uz apziņas un miega sliek�ņa, un mani apciemoja jauki sapņi, kas nepārtrauktā rindā slīdēja man garām. Sapņi, brīni�ķīgā tumsa un maigā, mierīgā kamanu slīdē�ana pār gludo ledu padarīja �īs stundas neaizmirstamas. Brī�am pusnomodā, pussapnī es vēroju suņu tum�os, ēnainos veidolus divu dimensiju siluetā pret tum�ām, zaigojo�ām debesīm. Nesajuzdams kamanu slīdē�anu, nepabraucot garām nekādām zīmēm, pēc kā varētu spriest par kustību uz priek�u, likās, viņi stāvēja tur rindā un dejoja man. Viņi �ķita mazi cilvēciņi, ne suņi; dīvaini pundurī�i, mazi vīriņi. Ilūzija bija tik spilgta, ka man nācās domās pārliecināt sevi par to, kas tie ir īstenībā. Un tomēr arī tad vēl, kad es biju atjēdzies no dīvainā pusnomoda sapņa un redzēju, ka mazo vīriņu lēkājo�ās galvas bija astes, rūķī�u pleci � suņu muguras, bet kabatās sabāztās rokas � suņu izspiedu�ās ribas un kājas arī tie�ām bija kājas, bet tikai redzamās pakaļkājas, pat tad, kad ar garīgu piepūli biju atrisinājis �o ilūziju, es atkal ļāvu sevi ie�ūpot snaudā, lai vēl izbaudītu �o savādo parādību. Un, kad mēs panācām Dāvidu, viņ� rēgojās mums pretī kā milzis. Jā, es biju noguris.

Bet drīz mēs nokļuvām uz stingra veca ledus, un drīz vien parādījās Uvkusigsatas ugunis; suņi kļuva mundrāki, it kā uz mājām skriedami. Mēs braucām, sēdēdami kamanās. �ķērsojām fjordu; zemes rokas sniedzās mums pretī, apkampa, apņēma mūs. Kamanas rībēdamas pārbrauca pāri krasta ledum un uzlidoja uz sauszemes. Mums apkārt drūzmējas ļau�u pūlis, esam atbrauku�i.

Uvkusigsatas tirgotājs ir Flei�ers, Salaminas brālēns, un svainis. Noblesse oblige ¹⁷ � stāvoklis uzliek pienākumus: viņ� nav līdzīgs Paviam. Nav skaļu apsveikumu, saņemot viesus, nav sīkpilsoniskas familiaritātes, viņa mājā nav pirātiskas jautrības. Nekā tāda, cik varējām novērot. Bet kur tad viņ� pats? Ko lai mēs darām ar savām mantām? Kur lai ejam? Bet Dāvids, uzskatīdams manu uzņem�anu tirgotāja mājā kā pa�u par sevi saprotamu, aizveda mani turp. Un, kad mēs iegājām pa vārtiņiem, atvērās mājas durvis � un tirgotājs saņēma mūs. Kop� tā laika esmu daudzreiz bijis Flei�era viesis, vienmēr sirsnīgi uzņemts. Viņ� ir apciemojis mani, esmu daudzreiz bijis kopā ar viņu. Tomēr, zinot tikai to, ka viņ� ir viesmīlīgs, un viņa draugu apgalvojumu, ka tas tie�ām tā, man nav nekāda pamata domāt, ka viņ� ir labs cilvēks. Un nav arī nekāda pamata domāt pretējo. Reti sastopam cilvēku, kas būtu nedzīvāks, nerunīgāks un ar skābāku sejas izteiksmi kā viņ�. Pieklājīgs, atturīgs cilvēks, labs vīrs un tamlīdzīgi; ne izcils, ne ļoti spējīgs savā darbā, bet bez viltības, godīgs un taisnīgs � tā man stāstīja par viņu. Nu, tur viņ� stāvēja bēdīgs un saīdzis. Es teicu, ka viņ� uzņēma mūs: es samelojos. Viņ� uzņēma mani.

� Nāciet iek�ā, � viņ� teica.

Un, kad Dāvids bija nolicis savu nastu priek�namā, Flei�ers aizvēra durvis viņam deguna priek�ā un piebiedrojās man. Ak, �ie izglītotie smalko ģimeņu grenlandie�i ir tādi pa�i snobi kā visļaunākie no mūsējiem! Mums vismaz ir virtuves durvis, pa kurām ieiet uzaicina algotus strādniekus, kalpus. Arī Uvkusigsatai bija daudz tādu durvju. Dāvids iegāja pa kādām viesmīlīgām virtuves durvīm un �inī laikā, bez �aubām, sēdēja jau tādā virtuvē, ko pats bija izvēlējies, un stāstīja ciematam savus jaunumus. Mēs bijām pirmie atbraucēji no ziemeļiem.

Bet tagad, kaut gan pulkstenis jau ir pāri desmitiem, tirgotāja māja skan no rosī�anās un trauku �ķindinā�anas un smar�o pēc labām vakariņām. Un pēc neilga laika mēs visi sē�am pie kārtīgi klāta galda � visi Flei�eri, vīrs, sieva un bērns (varbūt divi), un es � un ēdam tā, it kā visu dienu nekā nebūtu mutē ņēmu�i. Lieliska saimniece, �ī Flei�era sieva!

Un cik simpātiska, jauka, tīrīga un gudra �ī jaunā sieviete! Viņa ieguvusi labu izglītību un iemācīto nebija atstājusi novārtā. Sprie�ot pēc viņas izskata, neviens nekad nebūtu iedomājies, ka viņa ir grenlandiete. Īstenībā viņa tikai pa pusei bija grenlandiete, jo viņas tēvs � kā

Flei�ers pie pirmās izdevības ar zināmu lepnumu informēja mani � bija... nu, vienalga, kas viņ� bija, jo tās ir tenkas. Kas ir bijis tēvs, tas vienmēr svarīgi; un es varu no sava pa�a pieredzes teikt, ka tas ir kāds ļoti pieklājīgs un vēlīgs d�entlmenis, ko visi mīlēja un cienīja. Bet, kad savās ceļojumu gaitās kādu dienu tiku apciemojis viņu mājās un, sēdēdams kopā ar viņu pie kafijas, sāku izteikt tādus pelnītus komplimentus par Uvkusig-satas tirgotāja sievu, kādi, man �ķiet, varētu iepriecināt tēva ausis, viņ� pielēca kājās un, aizbildinādamies ar neatliekamām darī�anām, izmetās no istabas. �Jocīgi,� es nodomāju. Un es varu �eit piezīmēt, ka interesanta psiholoģiska parādība ir tā neatlaidība, ar kādu daudzu labu Grenlandes bērnu dāņu tēvi, kuru bērnu izcelsmes noslēpums ir zināms visiem, turpina slēpties kā strausi. Cilvēki rūpīgi glabā savu noslēpumu ģindeņus pat tad, kad āra gaisma ir izbalinājusi �o ģindeņu kaulus un saule nobrūninājusi viņu sejas un likusi rozēm ziedēt viņu vaigos. (Kaut kas te nav kārtībā ar manu alegoriju.)

Ak, ir jau vēls! Mēs varam nosēdēt pļāpādami visu nakti. Laiks gulēt! Ko! Uz tā dīvāna? Cik patīkami tas �ūpojas! Es izklāju savu guļammaisu, pēc daudziem mēne�iem atkal pirmo reizi pieskardamies atsperu matracim. Ar labu naktil

Mēs devāmies ceļā desmitos: nav labi atļaut katrai naktij nozagt vēl vienu stundu no dienas. Bet �ī diena bija pēdēja. Paldies dievam, ka tā, jo mūs abus tagad ļoti mocīja sāpo�ās kājas un mēs varējām, tikai smieklīgi klibodami, tenterēt aiz kamanām. Suņi arī bija noguru�i. Mēs nesteidzāmies.

Da�as jūdzes no Uvkusigsatas pabraucām garām mazam ciematam, kura ugunis bija mūs uzmundrināju�as iepriek�ējā vakarā; trīs mazas velēnu mājeles uz klin�aina zemesraga. Es toreiz vēl nenojautu, kādu draudzīgumu sastap�u tur kādā citā reizē. Mēs braucām garām, ļaudis stāvēja un skatījās. Pamājām ardievas un nogriezāmies aiz zemesraga.

Diena bija tik vienmuļa, cik vienmuļa var būt diena kamanās uz laba ceļa. Sniegs bija stingrs, kamanas slīdēja viegli; mēs braucām pēc kārtas. Vēl bija krēsla, kad ieraudzījām Satutu, redzējām �ī plauksto�ā ciemata daudzās ugunis un noliktavu lielos jumtus. Mēs atradāmies tikai kādu jūdzi vai divas no turienes, kad pēk�ņi viens suns atteicās vilkt. Tas vienkār�i nogūlās vai arī pakrita un palika guļot. Kamanas drāzās uz priek�u, vilk-

dainas suni līdzi. Apturējis kamanas, Dāvids sita suni ar pātagas kātu un ar spērieniem uzdabūja to atkal kājās. Suns ieņēma savu vietu, un mēs braucām tālāk. Bet suns drīz atkal apgūlās, vienkār�i atsacījās vilkt, sabruka. Dzīvnieks gulēja un pacieta Dāvida belzienus. �Nosit mani,� tas likās sakām. �Es nespēju piecelties.� Mēs iecēlām suni kamanās; nebija nekādas vajadzības viņu tur piesiet. Satutā mēs braucām uz tirgotāja māju, izjūdzām visus suņus un palaidām viņus brīvībā. Suņi pazina savas mājas.

Johans Lange, �is bezprincipu blēdis, kas man noplēsa piecdesmit kronas par katru suni, �is nejūtīgais Grenlandes ebrejs ar tirgoņa sirdi, ir ne tikai viens no viltīgākajiem un gudrākajiem Grenlandes iedzīvotājiem � starp baltajiem un eskimosiem �, bet arī viens no vissirsnīgākajiem un devīgākajiem mājastēviem, kādu jūs jebkad varētu sastapt, ja jūs viņam patīkat. Langes nebija mājās; tikai pirms stundas viņ� bija aizbraucis uz Umanaku. Vienalga, mēs tomēr devāmies iek�ā. Elizabete, viņa jaunā sieva � kas skaita gadus sievietei? � viņa meitenīgā, burvīgā sieviņa, bija mājās.

Un ar to dabisko vieglumu, ar kādu viņa, acīm redzot, veica visu savā dzīvē � sākot ar bērnu dzemdē�anu, tad savukārt palīdzot tiem dāvāt viņai mazbērnus �, ar savu sirsnīgo, labsirdīgo izturē�anos, kas padarīja viņu līdzīgu savu bērnu vecākajai māsai, Elizabete uzņēma un paēdināja mūs abus. Mūsu nogurums izgaisa, mūsu klibās kājas kļuva veselas. Ienāca meitenes, viņas spēlēja gramofonu; mēs dejojām. Ak, cik grūti bija doties atkal ceļā!

Ceļ� bija grūts: grubuļains ledus visas se�padsmit jūdzes, sabiezējusi ledus putra, visa vienos asumos un griezīgos ledus klu�os, pret ko nodauzīt kāju pirkstus un sastiept pēdas saites. Klibi un noguru�i vīri, nomocīti suņi. Un tumsa, akla, melna tumsa. Ak, ko nu vairs gausties par to, kas pagājis! Pulksten desmitos mēs sasniedzām ciematu, iejoņojām tanī: suņi skrēja, kamanas grabēja, mēs pieņēmām cienīgu stāju. Mosties, mirusī Urna-naka! Pirmās kamanas no ziemeļiem ir klāt!

� Kas gan noticis ar jūsu matiem? � teica mans dāņu mājastēvs, cie�i lūkodamies uz tiem, kad mēs nokļuvām gaismā, un smējās.

Maniem matiem? Kas tur varēja būt? Salamina man tos apgrieza vakarā pirms izbrauk�anas. �Uzpucē mani tik skaistu,� es teicu, �lai meitenes Umanakā iemīlas manī no pirmā skatiena.�

� Kas tad ir ar maniem matiem? � es atjautāju tagad. � Es pats nezinu. Spogulī neesmu paskatījies.

� Paskatieties!

Ak debestiņ! Siseņi vai brūnastainās kodes, likās, bija strādāju�as manos matos un pametu�as darbu, pirms tas bija pabeigts. Lieliska sieviete Salamina: gudri un veikli tā izrīkojās ar visu, kas viņai piederēja!

Nāko�ajā rītā biju jau kantorī.

� Kad aties pasts uz dienvidiem? � es jautāju.

� Nu jau kuru katru dienu, drīz, � man atbildēja.

Es nodevu savu telegrammu. Un ar to dvēseles mieru, kas pārņem cilvēku, kur� centies kaut ko izdarīt pēc labākās sirdsapziņas un veicis pasākto, es saslēju kājas gaisā un atspiedu muguru. Mēs palikām Umanakā �etras dienas.

Modrs, gudrs, sugas ziņā radniecīgs ņencu laikai. Bet, ja tas cēlies no vilkiem, kā da�i apgalvo, tad vai nu no tā nav paliku�as vairs nekādas pazīmes, vai arī vilki ir tie pa�i laikas. Bet vai tādi nelikumīgi pēcnācēji ir vaislīgi? Nezinu. Kā nu tas arī būtu bijis un lai kādi būtu biju�i laikas attālākie sen�i, �odien tie jau gadsimtiem ilgi ir tīrasiņu Grenlandes suņi; un gadsimti suņu dzīvē nozīmē daudzas paaudzes. Tomēr sugā var novērot zināmas variācijas, da�iem suņiem ir garākas kājas, citiem � garāki un smailāki purni. Arī pēc krāsas viņi var būt da�ādi: no tīri balta līdz melnam vai rudi sarkani, arī tum�brūni. Var būt arī raibi � ar baltiem plankumiem uz melna vai brūna vai otrādi. No maniem suņiem se�i bija balti un viens raibs � pelēks ar tum�ākām svītrām.

Katru dienu Igdlorsjūtā, kad es sē�u pie loga strādādams, laiku pa laikam manu uzmanību saista mana kaimiņa Hendrika kuce. Es vēroju, kā viņa pati atver durvis. Hendrika mājas ārējās durvis ir tā uzstiprinātas virās, ka veras uz āru un aiz�aujamais vai kas cits, kas tās tur ciet, ir attaisāms no ārpuses ar jēlādas auklu. Kad vien kuce

grib iekļūt iek�ā � tas ir vienmēr, tiklīdz viņi ir izdzinu�i to laukā, � tā paceļas uz pakaļkājām, atspie� priek�-ķepas pret durvīm, paņem aiz�aujamā auklu zobos un, turēdama to- cie�i, nolai�as zemē un atvirzās no durvīm. Tagad durvis ir pusvirus. Viņa palai� auklu vaļā, atbīda durvis ar purnu pla�i vaļā un ieiet iek�ā. Durvis aiz sevis viņa neaizver. Visi Hendrika suņi prot �o triku, bet ne tik veikli.

Grūti pateikt, vai Grenlandes sunim ir kādas sevi�ķas spējas iemācīties vilkt aizjūgu vai pārvadāt kravu. Suns izaug �inī darbā; tas ir viens no tā dzīves nosacījumiem, kuram tas labprāt pielāgojas. Ja to vēl kā kucēnu nav iejūgu�i un dzinu�i ar pātagu ne�ēlīgi, mazi zēni, tad noteikti drīz to liek pie īsta darba apmācītā aizjūgā. Un, ja tam pa�am trūkst apķērības skriet uz priek�u, nevērojot to, kas piesiets aizmugurē, tad to stimulē devīgi pātagas cirtieni. Suns baidās no pātagas � un ne bez pamata.

Tagad, rakstot par tik lielisku dzīvnieku kā Grenlandes suni, veltīsim visai viņa dzīvei tādu pa�u uzmanību, ar kādu biogrāfi pagodina cilvēkus. Dzim�ana, vecāki, jaunības gadi un agrīnās ietekmes � tie ir faktori, kas suņa dzīvē tikpat nozīmīgi kā cilvēka dzīvē, un abiem tie nosaka rakstura iezīmes brieduma gados. Mums ir prātā viena rakstura īpa�ība, par ko mūsu varoni apvaino un pat nosoda sabiedriskā doma: tā ir viņa me�onība. Es aizstāvu suņus pret �o apvainojumu. Ņemsim, piemēram, vienu suni � vai vēl labāk � divus. Lai tie būtu Hendrika, jo rakstot es tos vēroju.

Divi Hendrika suņi, piecas nedēļas veci kucēni. Es bie�i redzu tos, kad tie spēlējas ar savu māti, to pa�u kuci, kas prot atvērt durvis. Nupat es redzēju, kā viens no tiem sakampa mātes asti tie�i tad, kad kuce devās aug�ā pa pakāpieniem. Viņa zaudēja līdzsvaru un noripoja lejā. Tomēr tagad viņa ir istabā; tur ļaudis ir humāni un pacie� viņu. Un viens no kucēniem sē� uz aug�ējā pakāpiena un skatās apkārt. Durvis atveras, un ārā iznāk Hendrika zēns. (Ja mēs rakstītu par zēnu, nevis par kucēnu, mums vajadzētu paskaidrot arī viņa izcelsmi. Bet lai nu tas paliek.) Viņ� ir izskatīgs, veselīgs astoņus gadus vecs zēns un valkā zelta auskarus tāpat kā Hendriks. Vīri�ķīgs pui�elis, viņ� izaugs par labu mednieku, būs labs vīrs, labs tēvs. Nu, viņ� iznāk. Ierauga kucēnu. Vienaldzīgi, rokas kabatā sabāzis, viņ� ar strauju spērienu notriec kucēnu kūleniski lejā pa �etriem pakāpieniem. Ne tādēļ, ka kucēnam tur nebija jābūt, nedz arī, ka tas būtu gulējis zēnam ceļā. Nekā tamlīdzīga. Hendrika zēnam vienkār�i labpatikās kucēnam iespert. Bet kucēns neņēma to ļaunā. Viņ� pieceļas un brīdi vēlāk draiskuļodamies lēkā apkārt un luncinādamies tuvojas Hendrika zēnam, kas tikko laiski nokāpis pa trepēm. Zēna kāja atkal paceļas spērienam, trāpa kucēnam pa degunu un aizsper sunīti pa gaisu apmēram se�as pēdas. Kucēnam sāp, tas iesmilkstas un aizmetas prom. �A-aa!� no�āvājas Hendrika zēns. Ko lai tagad dara?

Pienāk mācītāja palīga dēls; viņ� ir desmit vai divpadsmit gadus vecs. Viņi ir labi rotaļu biedri, �ie abi zēni. Bet ko lai sadara? Spēlēsimies ar suņiem! Kur kucēni? � tur viņi ir, patrepē. �e, paņem koku un izbaksti viņus laukā. Da�i spēcīgi spieķa grūdieni, un kucēni ir laukā no patrepes. Ak, tu tā! Un sludinātāja dēls sadod vienam kucēnam ar koku. Un tad katrs zēns ir saķēris savu kucēnu aiz astes. Viņi grie� tos sev apkārt, apkārt, apkārt. Viņi palai� tos zemē, kucēni mēģina iet, bet nevar. Viņifir apdullu�i, kā piedzēru�ies. Lieliska izprieca! Tagad, griezdami kucēnus apkārt lielos apļos, zēni triec tos kopā. Blauk�l Belziens! Vareni, vēlreiz! Viņi grie� tos, turot aiz vienas kājas, liek tiem sasisties kopā. Tad viņi izmēģina palaist tos griezienā vaļā � un kucēni, lidodami pa tangenti, triecas pret zemi. Mēģināsim, kas var aizmest tālāk. Drīz arī tas apnīk; mēģināsim uzmest suņukus uz jumta.

Hendrikam ir slīps dēļu jumts. Tā paspārnes, kas vērstas pret manu māju, atrodas apmēram piecas pēdas no zemes. Katrs zēns, paņēmis kucēnu aiz kājas, svie� to, cik augstu vien var. Kucēni nokrīt uz jumta un tad noripo lejā, ka blīk�ķ vien. Mēģināsim vēlreiz. Vēl un vēlreiz. Tagad kucēni ir jau pavisam apdullu�i.

Hendrika zēnam ir ideja. Viņ� sadabū auklu, divus gabalus, katram pa vienam. Viņi apmet cilpu ap kucēnu �okļiem un �ūpo. Ar auklu var stiprāk sa�ūpot. A! � pamēģināsim vēl ko citu. Pakarināsim �os auklā! Redzēsim, cik ilgi viņi var izturēt. Kucēni izcie� to diezgan ilgi, pat pārāk ilgi. Zēniem beidzot rotaļa apnikusi, palaidu�i suņus vaļā, katrs zēns dod vēl pamatīgu spērienu savam apdullu�ajam sunim; tad zēni un suņi aiziet katrs uz savu pusi.

Da�reiz viņi izmēģina slīcināt kucēnus noteku grāvī � nu, ne jau pa īstam noslīcināt, tikai gremdēt viņus grāvī, iebikstīt viņus dubļos ar kokiem. Vai arī kaut kas vēl interesantāks. Iedzen kucēnus kādā stūrī, no kurienes tie nevar izkļūt, un �austa tos ar pātagu. Lielisks treniņ�!

Kucēni izaug zēniem par spīti. Un viņi aug daudz straujāk nekā zēni. Drīz tie ir tik lieli, ka zēniem nav nekādas patikas dzīt ar viņiem jokus. Lielus suņus zēni neaiztiek. Un suņi, es nezinu, kāpēc, neaiztiek zēnus. Kādreiz gadās, ka bērns nejau�i paklūp uz kāda suņa vai paslīd un iekrīt suņu bara vidū. Viņu var sakost; ir gadījies, ka suņi ir nokodu�i bērnu. No pieaugu�iem suņiem labāk izvairīties, lai gan, ja iet viņiem dro�i virsū, tie parasti aizlavās projām. Suņi ir iebiedēti, tur ir visa tā vaina. Kā starp suņiem, tā starp cilvēkiem ko� tikai mazdū�īgie gļēvuļi.

Suņu raksturs ir atkarīgs no viņu saimnieka. Suņi vienmēr baidās savu saimnieku un ne velti. Bet tie saņem no viņa ne tikai sitienus, viņ� gādā tiem arī barību. Ieraugot saimnieku, suņiem sāk tecēt siekalas, tie sadrūzmējas viņam apkārt. Viņ� aptausta suņu ciskas, leii* spriestu par viņu stāvokli; tas suņiem nozīmē glāstus. Saimnieks paplūkā viņu vilnu, izrauj pērnās pūkas; tas kutina viņu nervus un suņiem patīk. No suņu izturē�anās redzams, cik daudz uzmanības saimnieks veltī saviem suņiem. Suņi mīl savus saimniekus un ne visai ienīst cilvēkus vispār.

Cilvēkiem suņi ir mīļi, bet suņiem jāzina sava vieta. Suņa vieta nav ne pie pavarda, ne klēpī, ne sirdī. Eskimosi neizjūt pieķer�anos pret suņiem. Varbūt tā ir Grenlandes suņu laime un cilvēku veselīgā saprāta izpausme.

Grenlandes ģenerāldirektoram ir jauks paradums katrā gadskārtējā inspekcijas vizītē sarīkot Umanakas iedzīvotājiem kafemiku. �ādā veidā viņ� atzīmē un atsauc atmiņā tos laimīgos zelta laikus, kad pats bija �ī apgabala vadītājs. �os svētkus sarīko brīvā dabā kādā līdzenā vietā vai laukumā^ kuru iekļauj tīrās un spodrās administrācijas ēkas, kam pāri paceļas Umanaka kalna smaile. Un, ja laukumu apmirdz augusta saules smaids � kā tanī dienā, kad es par to rakstu, � tad visā pasaulē nevar atrast otru tikpat aizkustino�i skaistu vietu kafijas dzer�anai kā �o. Laukuma centrā bija klāts liels galds: uz tā daudz da�ādu ēdamo, bet no dzērieniem tikai viens, kas vietējiem iedzīvotājiem visvairāk gar�o.

Noteiktajā �laikā ļaudis sapulcējās tur, un laukums uzziedēja ar viņu tērpu sarkanām, baltām, zilām, zaļām, dzeltenām, oran�ām, rozā un purpura krāsām. Gadījās, ka �inī dienā bija klāt daudz ievērojamu viesu, eiropie�i un amerikāņi, kuri apceļoja Grenlandi ar kuģi, kas pa�reiz stāvēja ostā. �ie svētki viņiem bija patīkama izklaidē�anās. Tāpēc grenlandie�i, lai pakavētu viesiem laiku, kad mielasts bija pabeigts, sapulcējās kopā un dziedāja. Eskimosu dziedā�ana ir ļoti aizkustino�a. Pirmkārt viņi ļoti mīl dziedāt, un viņiem ir tik laba ritma, dziesmas tonalitātes un harmonijas izjūta, ka, par spīti neizkoptajām balsīm, kora dziedā�ana ir tie�ām lieliska. Bija svētdiena, un viņi dziedāja korāļus. Svinīgā mūzika bija saskaņā ar apkārtējo ainavu, ar �o dienu, ar eskimosu pateicīgo noskaņojumu un, domājams, ar visu pārējo noskaņojumu. Dziedā�ana rada noskaņojumu, jo tāda ir mūzikas vara.

Dziedātāju nostā�anās cie�ākā grupa bija atstājusi atklātu tuk�u vietu laukumā starp viņiem un klausītājiem, un, tikko dziedā�ana bija sākusies, uz laukuma uzļampa-tāja da�i kucēni un sāka tur draiskuļoties.

� Ak, skatieties, kādi mīlulī�i! � iesaucās kāda no dāmām. Un iznāca tā, ka visu koncerta laiku viesi bija aizņemti, lai ar saldu svepstē�anu un cukurgraudiņiem iegūtu kucēnu mīlestību. Notikuma jēga kļūs skaidrāka, ja piebildī�u, ka visu klāteso�o bērnu acis pavadīja katru cukurgraudiņu, ko no papīra turziņām izņēma dāmu pirksti, līdz tas pazuda kucēnu mutēs. Arī cilvēku bērniem kārojās cukura.

Grenlandes mednieks nepielīdzina suni cilvēkam; mednieka sievai ir bērni. Neviens cilvēks, skatoties uz suni, nedomās un neteiks: �Tas bija tētiņa mīlulis.� Cilvēki �eit ir reālisti un suņi � dzīvnieki. Viņi ir derīgi dzīvnieki, tāpēc cilvēki tos tura un baro. Visi arī tos tura un baro kādu laiku, tad nepiecie�amības gadījumā nokauj un apēd, kā mēs nokautu un apēstu govi. Tomēr, ja arī grenlandie�i ar suņiem neapietas kā ar cilvēkiem, viņu izturē�anās pret tiem ne tuvu nav suniska. Un mēs varam aiztaupīt mūsu maigajām sirdīm daudz cie�anu, vērojot tādas ainas, kādas sniedz Hendrika zēns, atcerēdamies, kā suņi pa�i apietas ar suņiem. Hendrika kucēni ir vēl dzīvi piecas nedēļas pēc dzim�anas, pateicoties savas mātes nenogursto�ai modrībai, kura sargājusi tos no viņu tēva un tēvo�iem. Kad kucēni pārdzīvoju�i �īs briesmas, viņiem vēl jāiepazīstas ar savu asinsradinieku ilkņiem. �āda suņu bara mācība jāpārcie� visiem kucēniem, lai iemācītos cienīt vecākos biedrus. Tā atstāj rētas, bet norūda viņus. Tāda ir suņu dzīve starp suņiem. Un uz katru suni, ko bez vajadzības sakropļojis bērns vai pieaudzis cilvēks, suņi pa�i dro�i vien ir nogalināju�i tūksto�iem.

Tā kā grenlandie�i suņus tur nevis greznumam � un viņu apstākļos tas nebūtu iespējams �, tad jāsprie� par cilvēka apie�anos ar tiem pēc tā, kā �ī apie�anās ietekmē suņa derīgumu. Ja suņi būtu lutekļi, vai tad tie būtu labāki? Grūti pateikt. Dzīvnieks alkst mīlestības: iedod viņam mazo pirkstiņu, un viņ� paņems visu roku. Un, lai tik kāds suns dabū purnu iek�ā pa durvīm, viņ� atgrūdīs tās vaļā un apēdīs jūsu pusdienas. Starp citu, Grenlandē suņus nelai� istabā. Tam ir zināms pamats.

Da�reiz gadās redzēt nepamatoti cietsirdīgu apie�anos ar suņiem, bet reti. Labs suņu vadītājs kajurs, tāpat kā labs jātnieks, ir tas, kam dzīvnieki vislabāk un visilgāk kalpo. Pātagai, tāpat kā pie�iem, ir vislielākā ietekme, ja to lieto reti. Un to Grenlandē tik labi saprot, ka vienaldzība un �ķietama nevērība, vadot suņu pajūgu, tiek uzskatīta par labo toni.

Suņu īpa�nieki reizi dienā var novērot īstu me�onību � baro�anas laikā. Tas ir tik lielisks dzīvnieku me�onības izpausmes skats, kādu cilvēks reti var redzēt, kad saimnieks, turēdams gaļas toveri augstu virs galvas, iet uz suņu aizgaldu un ap viņu lēkā un kā virpulis grie�as rijībā kārs, rūco�s, vauk�ķo�s, kauco�s un smilksto�s suņu bars. �inī brīdī suņi ir suņi, hiēnas, vilki vai vienalga kādi me�onīgi zvēri, tikai ne mājas mīluļi. �eit tiesības pieder varai, kas izpau�as kā zibenīgi ātra un me�onīga rīcība sevis uzturē�anā. Nespriediet par suņiem, kamēr neesat pabaroju�i suņu baru! Kā suņi iegūst vado�ās vietas, kā sadala tās savā starpā? Nometiet suņu barā gabalu gaļas � un jūs uzzināsiet. Vērojiet tos ne vienreiz vien, bet atkārtoti. Sos rūco�os lēcienus un zibenīgi ātros kodienus �ie me�oņi nedala uz labu laimi. Pavērojiet, kā no īslaicīgā, juceklīgā gaļas rī�anas haosa izveidojas pilnīgi organizēts stāvoklis, kur jau agrāk nodibināta vara nosaka priek�tiesības, un priek�tiesības nozīmē barību. Viss, kas no pirmā skatiena likās, ka suns iznīcina suni, nebija nekas cits kā jau reiz nodibinātās absolūtās autoritātes atkārtota, atjaunota aizstāvē�ana, tikai izrādot niknumu. Paskatieties, kā vadonis pie savas atsevi�ķās gaļas gabalu kaudzes tos notiesā lēnām, kamēr pārējie, sen pabeigu�i, bet vēl neapmierināti, ļauj viņam ēst un neaiztiek viņu. Kā tā? Kāpēc?

Amerikai bija tas gods būt pirmajai no pasaules nācijām¹⁸, kas sūtīja pilnvarotu sūtni uz Grenlandi; bet vēl lielāks gods amerikāņiem bija tas, ka atradās cilvēks, kas vēlējās tur braukt. Aizbrauca Rūta Braiena Ouvena, amerikāņu sūtne Dānijā. Kad grupa oficiālo personu pastaigājās vienā no kolonijām, viņi uzdūrās uz suņu baru, starp kuriem izcēlās viens ar tik uzkrīto�i cēlu izskatu, ka visi tūlīt iesaucās:

� A, skatieties! Vadonis!

Tad viņi sāka apspriest tie�i to pa�u jautājumu, ko arī mēs tikko uzdevām.

� Bet kas ieceļ vadoni? � jautāja kāda dāma. � Vai karalis, vai, man būtu jāsaka, suņa īpa�nieks?

� Nē, � teica misis Braiena, sava tēva meita un demokrāte, � vadoni neieceļ. Viņu izvēl.

Amerikā vadoņus izvēl, saskaitot balsis pretim nostādītās cilvēku armijās; Grenlandes suņu demokrātijās � pārbaudot suņa spēku. Suns, kas ir ieņēmis pirmo vietu savā demokrātijā, bauda gandrīz pilnīgu cieņu visu pārējo starpā. (Tam vajadzētu interesēt mūs.) Suņu uzticība vadonim ir tik liela, ka viņi atbalstīs un uzturēs sava vadoņa autoritāti pat tad, ja barā ieradīsies jauns un spēcīgāks suns. Tāda absolūta vadība var ilgt gadiem. Beigas, kā stāsta, var būt traģiskas, divkauja uz dzīvību un nāvi: suņu vēlē�anas. (Nav slikta ideja!)

Autoritāte suņu vidū kalpo labiem mērķiem, neskatoties uz to, cik varmācīga tā reizēm būtu. Vadonis uztur barā labu kārtību: viņ� necie� ģimenes ķildas. Barības lauvas tiesu bara vadonis paņem sev: tā ir viņa prēmija. Par vadoņiem kļūst suņi, kuri ir atjautīgi, modri, enerģiski un stipri, tie, kas apveltīti ar suņu tikumiem. Ar ko � da�reiz jā jautā � ir apveltīti mūsu vadoņi?

Mazliet par maniem suņiem. Uz beigām man to bija se�padsmit, divi labi aizjūgi. Bara kodols bija Johana Langes suņi; viņu vadonis visu laiku palika par bara sa-hemu¹⁹. Es Joti aizrāvos ar suņiem un daudz ko mācījos. Man bija daudz jāmācās. Es iesāku Umanakā. Mēs izbraucām desmit suņu pajūgā.

Izbraucām un devāmies tie�i uz mājām; viss Umanaka fjords bija stingri aizsalis. Un dienas vidū, atskatoties uz Umanaku, mēs redzējām, ka tā smaile kvēloja sarkana kā nokaitēta dzelzs. Saule bija uzlēkusi.

V isu apstarojo�a saules gaisma, ledus, pa kuru var doties ceļojumos, un darbs, kas jāveic. Darbs bija glezno�ana. Tādēļ es biju ieradies Grenlandē; pateicoties tam, un varbūt tā dēļ es dzīvoju un jutos gandrīz labi pa lielākajai daļai visur � vienatnē. �Ja cilvēks,� teica Sokrāts, �būdams viens, ierauga kaut ko, viņ� tūlīt dodas meklēt kādu un iet, līdz beidzot atrod, kam varētu parādīt savus atklājumus un kas varētu apstiprināt, ka tas ir viņa atklājums.� Tāpat mākslinieks, atradis vientulību, ir spiests izteikt redzēto tādā formā, lai tā varētu saglabāties, kamēr viņ� meklē un atrod savus draugus. Viņi apliecinās viņa redzēto.

Atklājumi. Vai mēs, rakstnieki, dzejnieki, skulptori, gleznotāji, esam atklājēji? Jā, neviens nevar sasniegt vairāk. Leifs Eriksons, Magelāns, Kuks, pirmās piramīdas arhitekts, pirmās arkas cēlējs, Homērs, �ekspīrs, Eiklīds, Ņūtons, Ein�teins � visi viņi ir atradu�i, atklāju�i to, kas bijis un ir: kontinentus, dabas_ likumus, cilvēka dvēseli. Pieņemsim, ka dievs radīja Ādamu. Bet Mikeland�elo vajadzēja atklāt it kā pirmo reizi, cik skaists bija dieva Adams. Un mū�īgi mums visiem it kā pirmoreiz nākas

atklāt: cik skaists ir saules lēkts un mēness, un nakts, un līdzenums, un kalns, zeme un jūra, vīrietis un sieviete � cik skaista ir dzīve. Un, vai nu mēs veicam atklājumu savās mājās, savas dzimtās vietas apkārtnē, kas mums visiem pazīstama, vai sve�umā nomaļākos un mazāk pazīstamos zemes nostūros, visur mēs atradīsim vēl neizpētītas un ar bagātīgu, vēl neatklātu skaistumu apveltītas vietas.

Piederu pie tiem cilvēkiem, kas daudz ceļo apkārt; pirms daudziem gadiem Aļaskā es atradu salu, kas man patika, uzcēlu tur sev būdiņu, kur apmesties, un ķēros pie darba. Apmēram divdesmit jūdzes no salas nesaprotamu iemeslu dēļ bija uzcelta pilsētiņa. Tā kā tā atradās A]askā, to apdzīvoja gan tie cilvēki, kas tur bija ieradu�ies meklēt zeltu un nebija to atradu�i, gan cilvēki, kas bija to atradu�i un iztērēju�i, tur bija apmetu�ies arī zelta meklētāji izlūki un tādi ļaudis, kas sekoja zelta meklētājiem, tirgotāji, viesnīcu īpa�nieki, bordeļu turētāji, bordeļu iemītnieki, klaidoņi un tā tālāk. Visi viņi bija nonāku�i līdz pēdējai galējībai, viņu vienīgā cerība bija apbūves zemes gabali. Tāpēc viņi, protams, apvienojās un nodibināja Tirdzniecības palātu, publicēja �literatūru�, izvirzīja lozungu � �Klusā okeāna Ņujorka�, un, tā kā viņiem vairs cits nekas neatlika ko darīt, tie ietērpās savu cerību skrandās un uztupās uz savām astēm, lai gaidītu nelaimīgus vientie�us. Es aizvainoju viņus, kad pagāju garām 25 reiz 100 pēdu lielam purva gabalam uz Lielā bulvāra un apmetos uz salas. Vai es domājot, ka tur atrodams zelts? Glezniecība? Kas tā tāda? Sliktākā gadījumā, viņi nodomāja, es esmu vācu spiegs; labākajā � no�ēlojams muļķis. Es daudz neklausījos un neievēroju �īs tenkas: es strādāju. Pēc nepilna gada es pabeidzu savu darbu. Iesaiņoju visu, ko biju �izskalojis�, ierados pilsētā un gaidīju kuģi. Lejā ostas noliktavā stāvēja mana �zelta smil�u� kaste, liela kaste ar visiem maniem darbiem. Pār visu vāku biju lieliem burtiem uzrakstījis tās apdro�inā�anas vērtību: �Vērtība: 10 000 dolāru.�

Jā, blenziet nu jūs, bankrotēju�ie zemes gabalu tirgotāji! Uz pasaules atrodams zelts tur, kur jūs, tirgoņi, to pat sapņos nespējat ieraudzīt. Viņi bolīja acis skatīdamies.

Stāsta, ka cilvēkiem esot brīnumrīkstītes, ar ko atrast zemē paslēptās bagātības, ūdeni, naftu, varbūt arī zeltu. Nedomāju, ka �īs rīkstītes palīdzētu. Vismaz mākslā tās nepalīdz; to sacīdams, es domāju par tiem likumiem un formulām, ko cilvēki izstrādā, lai noteiktu, vai lietas ir skaistas, vai ne, vai arī lai parādītu, kā tās padarīt skaistas. Labākie no �iem likumiem ir kaut kas līdzīgs vecajai lazdas brīnumrīkstītei, kas palīdzēja atrast ūdeni tanī vietā, par kuru jūs un rīkstītes turētājs bijāt pilnīgi pārliecināti, ka ūdens tur tie�ām ir. Varbūt ar skaistumu ir glu�i pretēji; varbūt nevis mēs to atrodam, bet, nojautis meklētājus, tas atklājas pats. Vismaz tā notika kādā februāra naktī tālajos ziemeļos.

Bija laiks iet gulēt, un es biju nolicis pie malas grāmatu un izgājis laukā. Nakts bija bez mēness, zvaig�ņota, auksta un skaidra. Tum�s, tikai dienvidaustrumos debess bija pie apvār�ņa malas vāji apgaismota, it kā aiz kalna degtu uguns. Kamēr es skatījos, blāzma pēk�ņi saplūda staru kūļos, kas, sniegdamies aug�up, aizdedzināja no austru-miem uz dienvidiem izstieptu viegli viļņojo�u plīvuru, kas bagātīgās krokās nokarājās lejup no debesīm. Varbūt tas bija debesīs pacelts Izoldes plīvurs²⁰, un, kur to skāra viņas alkainā elpa, tas kļuva karsts un spo�s. Izoldes elpa plūda tam pāri; tas pulsēja un viļņojās. Tas �ķita gandrīz kā viņas kliedziens: �Viņ� nāk! Ak dievs, viņ� nāk!� Plīvurs iekvēlojās un aizdedzināja debesis.

So ziemeļu ziemas dienu skaistums ir tālāks un bezkaislīgāks, daudz tuvāks pilnībai nekā jebkur� cits skaistums, ko esmu redzējis. Zilas debesis, balta pasaule un saules zeltīta gaisma, kas pieskaņo zemes baltumu saules apgaismotajai zilgmei. Ja mēs personificējam sauli un jūtam tai līdzi viņas nemitīgajās pūlēs, liekot da�ādu krāsu priek�metiem harmonēt savā starpā: tum�sarkanas gaisīgas apspīdētiem �ķūņiem iekļauties vasaras ainavā, me�rozītēm saskanēt ar gundegām, radīt harmoniju tur, kur valda tī�a disharmonija, � tad kādu milzīgu gandarījumu, mūsuprāt, vajag izjust saulei, kad tā lej savu mirdzumu lejā uz sniegu. �Es, kas neesmu nekas,� �ukst pieticīgais sniega baltums, �izmantoju tevi, mīļā saule, un zilās debesis, kur tu spīdi, lai kļūtu skaists.� Grenlandē �it kā pirmo reizi� atklāj, kas ir skaistums. Lai piedod man dievs, ka es mēģinu uzgleznot �o skaistumu!

Es to mēģināju vienmēr un visur, nerimtīgi. Kā pie molberta es piestiprināju lielo audeklu pie savu kamanu balstiem, pakāru otu un krāsu somu pie �ķērskoka, novietoju paleti kamanās. Noķēris suņus, iejūdzu tos. Un tad pēc trakulīgas joņo�anas lejup no kalna un pāri piekrastes ledum, kas bija neizbēgams katra brauciena sākums, es ar nevērīgu sultāna laiskumu atzvilu uz brie�ādām un devos uz satik�anos ar skaistumu. Nokļuvis izraudzītajā vietā, es apstādināju suņus, pagriezu kamanas tie�i tādā stāvoklī, kādā gribēju, izliku savas krāsas un otas un ķēros pie darba. Lai roka, kas turēja otu, nesaltu, cs lietoju ar dūnām izoderētu dūraini bez īk�ķa, pa tanī izveidotu caurumu es iespraudu otu un turēju to savos siltajos, kailajos pirkstos. Da�reiz gleznojot kļuva ļoti auksti: likās, manas asinis sastinga un neriņķoja. Tas, es domāju, ir tāpēc, ka galva strādā; mūsu asinis ir nodarbinātas smadzenēs. Tā bija glaimojo�a doma.

Kad nolēmu darbu beigt, vajadzēja tikai sacelt suņus kājās � viņi visu laiku bija nekustīgi gulēju�i �, pagriezt viņus ar �Eu, eu!� (�pa kreisi�) vai �Ille, ille!� (�pa labi�), sadabūt to baru kārtīgi vienkop, dodot paostīt pātagu, lai atpalicēji turētos kopā, paplik�ķināt ar pātagas kātu pa zābaku, lai piedabūtu uzņemt ātrumu, un joņot mājup. Suņi pieveda mani tie�i pie durvīm. Ir ta�u vienalga, tā ceļojot, vai jānobrauc viena jūdze vai desmit, vai divdesmit?

Starpība tikai tā, ka, dodoties garos braucienos, es ņēmu līdzi pārtikas krājumus un plānoju pavadīt vairākas dienas. Garajiem braucieniem ērtības labad bija nepiecie�ama bāze. Par bāzi es parasti izvēlējos Nugatsiaku. Turienes tuvējo fjordu grandiozitāte pārspēja visu iedomājamo.

Kādā no �iem izbraucieniem, kurā biju nodomājis turēties Nugatsiakas tuvumā, es paņēmu līdzi Dāvidu, apsolīdams viņam, ka viņ� varēs lietot manas kamanas un suņus medībām tajās dienās, kamēr bū�u aizņemts darbā krastā. Apmēram piecas jūdzes no Nugatsiakas ir Karrata sala. Lai gan viena no mazākajām salām �inī arhipelāgā, tā ir iespaidīga ceļa zīme daļēji savas izolētības un savu kalnu masīva di�enās arhitektūras dēļ. Torņi un sienas ar kontr-forsiem, kas slejas virs stāvas nogāzes, pie�ķir salai grandiozas citadeles di�enumu, kas sargā pieeju brīnum jaukajam Umiamako apvidum. Biju nodomājis kādu dienu apmesties tur, lai gleznotu. Tāpēc, kad es kopā ar Dāvidu ierados Nugatsiakā un uzzināju, ka Karratas rietumu galā stāv neapdzīvota māja, mani tūlīt pārņēma tikai viena doma: apskatīt to, vai tur nevar apmesties. Es nekavējoties aizgāju pie mājas īpa�nieka � Nugatsiakas iedzīvotāja, ierāpoju pie viņa, zemu paklanījos viņam un stāvēju ar noliektu galvu aiz cieņas pret viņa griestiem un savu galvu. Pēc tam sēdēju ar viņu un viņa lielo ģimeni vienā mo mazākajām, nabadzīgākajām, netīrākajām un viesmīlīgākajām mājām, kādā man nācies ieiet. Saimnieks tūlīt ar prieku atļāva man lietot viņa māju Karratā.

� Jums būs vajadzīga atslēga, � viņ� teica. � Tā atrodas durvīs.

bija tīrā muļķība, ka es nāko�ajā dienā devos uz Kar-ratu ar pārtiku tikai vienai diennaktij, jo, tiklīdz ieraudzīju nelielo līci, kur atradās māja, un uzmetu acis pārsteidzo�i brīni�ķīgajai ainavai, kas pavērās no turienes, es tūlīt nolēmu visu savu paredzēto laiku pavadīt tur.

� Atstāj mani �eit, � es teicu Dāvidam, � un dodies atpakaļ tie�i uz Nugatsiaku, pārnak�ņo tur un rīt atved man vēl audeklus un pārtiku, un tad brauc medīt, kur vien vēlies, un paliec piecas dienas.

Ar kraujām kalnu nogāzēm un piekrastes terasēm no trim pusēm ieslēgtais līcis bija brīni�ķīgi pasargāts no valdo�iem vējiem. Aizmugurē pacēlās Karrata cietok�ņa tornis, priek�ā atradās Kangerdlugsuaka fjorda ieejas kalnainā apkārtne. Tas, kur� apmetīsies uz dzīvi tādā vietā, elpos dziļi, dziļi.

Ja es ierastos tur viens, es nebūtu tik viegli atradis �o māju, jo cilvēka roku darinājumi �eit izskatījās ļoti mazi. Bet Dāvids, kas pazina �o vietu, virzīja kamanas tie�i uz lī�a vidu. Ņemot pātagu palīgā, uzdzina suņus aug�ā pa uzkalna stāvo un augsto nogāzi un apstājās. Pāri sniega pauguram bija redzama velēnu svītra � tā bija meklētā māja.

Vajadzēja minūti vai divas, lai attīrītu zemo ieeju no sadzītā sniega kupenām, pagrieztu atslēgu (saimnieks teicis taisnību, māja bija aizslēgta), izietu cauri zemajam velēnu priek�namam un ieietu istabā. Mēs nokļuvām it kā kādā ledus alā, ko vāji, bet brīni�ķīgi apgaismoja aukstā dienas gaisma, kas iespiedās caur sniega kupenu valni aiz loga un pa piesnigu�o dūmvada caurumu jumtā. Tur, kur pa �o caurumu un pa neskaitāmām �ķirbām lēzenajā jumtā bija pilējis ūdens, karājās milzīgas, mirdzo�as ledus lāstekas, kas man nemaz nebija pa prātam. Un tie�i zem dūmvada cauruma � krāsns te nebija � bija sakrājies ledus kalns, pēdu biezs savā korē. Sienas, griesti, grīda � ledus, ledus: nesaskan ar mūsu priek�statu par māju. Nekas, būs labi. Mēs ienesām manas lietas, es sadabūju primusu, aizdedzināju to un uzliku katliņā kausēt sniegu; pēc divdesmit minūtēm mēs dzērām kafiju. Māju piepildīja pilo�a ūdens skaņas.

Dāvids gaidīja, sagatavojies, lai dotos atpakaļceļā. Es paņēmu zīmuli un papīru un sastādīju sarakstu, kas man būtu vajadzīgs tuvākajās dienās. Nebija viegli izteikt manas vajadzības tādā veidā, lai Pavia saprastu: es papildināju savu trūcīgo eskimosu valodu ar mākslu. Rīsi, auzu milti, kafija, Grenlandes paltuss � tas, liekas, viss. Ak nē! Joka pēc, lai pasmīdinātu veco Pavia, es pierakstīju: �Un vēl � �ama�, �niviassak pinakak�.� Lai to ilustrētu, es uzzīmēju attēlu: jaunu meiteni. Tad, nodevis Dāvidam norādījumus, cik daudz audekla atvest no maniem personiskajiem krājumiem, es izvadīju viņu ceļā.

KAS gan visā savā dzīvē nav atkal un atkal iekārtojis sev mājokļus? Mājas no krēsliem un �allēm, mājas kokos, mājas no sniega, alas, midzeņus necaurejamos biezokņos, teltis, baļķu mājas, mājokļus bēniņos, pamestās mājās, �ķūņos, laivās, īstās mājās; satraukums, tās iekārtojot, nekad nezūd. Es laipni raudzījos sejā savai ledus alai, tā lēja pamudinājuma asaras. Nu pietiek! Un ar degsmi, kas bija priek�ā stāvo�ā uzdevuma cienīga, es sāku dauzīt nost stalaktītus no mājas sirmās pieres, kasīt ledu no tās apsarmoju�ajiem vaigiem, atkapāt ledu no (metafora būs jāatmet) � grīdas un, cik nu spēja mans mazais prīmuss, atkausēt apledojumu no visām vietām. Un gulētie�anas laikā es izjutu lielu gandarījumu, ka esmu pārvērtis sausu, aukstu ledus alu par ledaini aukstu purvu. Tāds, varam teikt, ir progress. Es ielīdu savā guļammaisā un aizmigu.

Tāpat kā gleznotājam nav noteikti vajadzīga darbnīca ar blakus telpu, logi uz ziemeļiem un lod�ija, drapēta ar iz�ūtu zīdu, tāpat viņam nav arī vajadzīgs molberts. Strādājot brīvā dabā, tas ir tāds apgrūtinājums, ka es nekad to nelietoju. Gandrīz vienmēr pietiek, ja ir koks, pret kuru atbalstīt audeklu, un akmeņi, ar ko to nostiprināt.

Tas noder katrā gadalaikā. Bet dzijā sniega � ku�ete; es atradu tādu savā Karratas mājā. Tā bija diezgan eleganta, bez �aubām, pa�darināta, no koka, bet labi veidota, vienā galā kaut kas līdzīgs balsteklim vai atzveltnei. Novietojis ku�eti dziļi sniegā, atbalstījis audeklu pret to galu, ko rotāja balsteklis, nolicis paleti plakaniski tā priek�ā, es nāko�ajā rītā apsēdos uz uzkalna un sāku strādāt. Gleznas si�ets bija kalni un priek�plānā sniegs, aizsalu�ā fjorda sniegotais līdzenums. Stundas pagāja darbā. Laikam bija ap dienas vidu, kad, pacēlis acis, redzēju, ka manā priek�plānā parādīju�ās sīciņas kamaniņas, kuras vilka suņi, mazi kā kukainī�i. Viņi tie�ām izskatījās mazi tanī milzīgi pla�ajā apkārtnē. Es pametu darbu un gāju uz māju, lai sagaidītu viņus.

Dāvids atvedis manas lietas, to es saredzēju, kad viņ� tuvojās. Cik daudz sanācis no visa! Mani audekli � tie skaidri saskatāmi, bet, kas vēl viņam kamanās, grūti saredzēt, jo saulē mirdzo�ais sniega fons �ilbināja acis. Tad pakalns uz brīdi paslēpa kamanas un suņus. Dzirdēju tikai pātagas pliuk�ķus, kāda suņa spalgo ievauk�ķē�anos, Dāvida balsi �Eu, eul�, pamudinot suņus. Galvas noliektas, astes saceltas � parādās suņi, suņi un kamanas, vadītājs Dāvids un � ak dievs! � meitene. Mana pieraksta dzīvs veidols.

� Tātad tu atvedi man visu, � es teicu Dāvidam, kad mēs izkravājām mantas.

� Jā, � viņ� atbildēja, � liekas, visu.

� Tad nāciet iek�ā, dzersim kafiju.

� Piecas dienas. Atceries, Dāvid, un tad atgriezies!

� Atgriezī�os, � atteica Dāvids, un kamanas sāka slīdēt.

Paulīne, tā sauca meiteni, un es no uzkalna skatījāmies viņam nopakaļ, līdz Dāvids apbrauca zemesragu. Mēs pamājām viņam ardievas.

Paulīne bija patīkama, klusa, nobriedusi divdesmit gadus veca sieviete. Viņa bija drukna, apaļu un jauku seju, pēc to ieskatiem, kam patīk grenlandie�u izskats. Normāla, veselīga Grenlandes Ieva. Ja man jau nebūtu izveidojusies cieņa pret Grenlandes sievietes spartiskajām iera�ām, es būtu izjutis ba�as par to ēdeni, kurā biju viņu atvedis. Drīz vien Paulīne pati galīgi izgaisināja manas �aubas. Un turpmākajās dienās, vienalga, ko Paulīne darīja: vai nu atdauzīja ledu no griestiem, vai raka laukā pūsto�us kaulus un atkritumus no sasalu�ā purva � būdas grīdas, vai arī, drebēdama no aukstuma, sēdēja bezdarbībā, vai brida pa kupenām, lai sasildītos, � viņa izskatījās pilnīgi mierīga, apmierināta un laimīga. Ieejot būdā, kur no visām malām pilēja un tecēja, man pārskrēja drebuli, un, lai meiteni uzmundrinātu, es iejautājos:

� Ajorpa? Vai ir tik slikti?

Viņa pacēla acis no darba un smaidīdama atbildēja:

� Ajungulak! Ir labi.

Mēs jūsmojam par cīruli, kad tas dzied vasarā zilajās debesīs; Paulīne varēja stundām ilgi stāvēt un dziedāt tanī alā.

Es nebiju rēķinājies, ka būs jābaro divas mutes. Brokastīs pagatavoju maisījumu no rīsiem ar pemikānu vai zivīm, vakariņās ēdām auzu miltu putru bez piedevām. Mums nebija bļodiņu, tāpēc ēdām pēc kārtas viens pēc otra no katliņa. Nebija galda piederumu, tāpēc no dēļa gabala izdrāzu koka karoti.

� Mamapok, � teica Paulīne, nobaudīdama ar to putru. Tas nozīmē �brīni�ķīgi garda�.

Mājā nekad nebija silti, prīmuss bija pārāk mazs. Nedrīkstēju to arī nepārtraukti dedzināt, jo petrolejas pamaz. Stundu pēc tam, kad prīmuss bija nodzēsts, grīda un sienu apak�ējā daļa no jauna sasala. Paulīne bija ļoti plāni ģērbusies.

� Kur ir tavas drēbes, Paulīn? � es jautāju.

� Tur, � viņa atbildēja, norādīdama uz kamiku pāri un anoraku.

Nebija citas izejas kā mums abiem gulēt manā guļammaisā. Ja es aiz galantuma to atdotu viņai, tad naktī, sasalis ragā, tomēr ielīstu guļammaisā blakus meitenei. Un, ja es to nebūtu darījis, neviens tam neticētu. Un tā mēs abi salīdām gulēt maisā. Mēs mēģinājām iekļūt maisā apģērbu�ies, bet nevarējām. Tāpēc noģērbāmies. Divi pirksti vienā cimda pirkstā: tik saspiesti jutāmies, bet kaut kā iztikām. Naktis bija īstā elle. Pēc kārtas izmantojām privilēģiju ar grūtībām izdabūt roku laukā no maisa un paturēt to ārā, kamēr atvēsinās un gandrīz sasalst. Bet tas bija vienīgais atvieglinājums. Paulīne gulēja maz, bet vairs nedziedāja.

Es varēju aizsūtīt Paulīni atpakaļ uz mājām tajā pa�ā dienā, kad viņa ieradās, bet ne par kādu cenu nebūtu to darījis. Es ta�u rakstīju, lai atsūta meiteni; lūdzu, te viņa bija. Un, vai nu Paviam- varēja piedēvēt retu humora izjūtu, vai arī nepārspējamu tirgotāja ķērienu, � tas neattiecās uz lietu. Aizsūtīt mājā! Paulīne nebūtu pārdzīvojusi tādu kaunu. To viņa Joti labi zināja un � palika.

Dienā viņa tīrīja māju, mazgāja katliņu un karoti un klejoja apkārt dziedādama. Vakaros, sekojot manai tī�i izrādītai nekaunībai, viņa novilka savas no�ēlojamās drēbītes un iespraucās siltajā brie�ādas maisā man blakus. Nabaga mazā, trīco�ā, nosalusī, pacietīgā eskimosiete. Viņa bija gandrīz ragā sasalusi! Tad viņa sasila un līdz ar siltumu da�reiz atnāca miegs.

Dienas pagāja vienmuļi. Laiks pieturējās mēreni silts un skaidrs. Virs mūsu galvām pletās dziļā, tum�i zilā velve, mūsu acu priek�ā pavērās tikai ar sniegu izraibinātās kalnu nogāzes un vienīgā �aurā ainava, kas aizsniedzās pāri sniega klātajam jūras klaidam līdz Nugsuaka tālajām virsotnēm un kalnu grēdām. Karrata kalna virsotne pacēlās pāri mums, tās tum�i sarkanās klintis izskatījās zeltītas pret saules apspīdētajām debesīm. Mēs reti aizgājām kaut kur tālāk, jo sniegs bija dziļ� un kupenās sadzīts; bet kāds skats pavērās no zemesraga virsotnes! Tuvumā redzamas Kekertarsuaka brīni�ķīgās, krokotās nogāzes, un tālāk pavērās pla�ā ziemeļu kalnu grēdu līkumainā panorāma. Saules apspīdētais sniegs bija bāli zeltains un zils, �ur tur uz kalna nogāzes pavīdēja kāds kails, melns laukums, kas vēl vairāk izcēla visa pārējā �ilbino�o toni. Sniega aklums; varbūt mūsu acis saslimst ar to, lai pasargātu mūsu dvēseles.

Mēs cēlāmies līdz ar ausmu un devāmies pie miera līdz ar tumsu; gandrīz visu dienu es strādāju.

Mums bija divi ciemiņi. Pirmais � mednieks, kas, iznākdams no Kangerdlugsuaka fjorda, ieraudzīja mani strādājot un nolēma apciemot. Mednieks bija ļoti nelaimīgs cilvēks. Viņ� stāstīja man, ka viņa sieva ir mirusi� un māja tagad stāvot tuk�a. Tik laba māja, ar stikla logiem un krāsni. Jā, tā nu stāvot Nugatsiakā, neviens tur nedzīvojot. Ilgu laiku viņ� sēdēja klusēdams.

� Kādreiz Karrata salā bija daudz māju, � viņ� turpināja. � Viena māja bija �eit, otra � tur. Jā, kādreiz �eit bija daudz māju. Tagad tikai viena. Mājas, ļaudis � viss pazudis.

Man likās, viņ� sāks raudāt. Agrāk viņ� esot noķēris daudz roņu, tagad viņam nav gadījies neviens. Grūtas dienas, grūti laiki. Un tagad viņam neesot nekā, ko ēst. Vai es neaizdotu viņam kādas divdesmit piecas ēres? Ja viņ� noķer�ot roni, atmaksā�ot, ja nenoķer�ot � neatmaksā�ot. Vēl viņ� pastāstīja, ka viņu saucot par Jakobu.

Mūsu otru viesi sauca Ābrahamu. Viņ� atveda man vēstuli no Salaminas. Vēl viņ� bija atvedis man divas irbes, no tām mēs sataisījām mielastu.

Divi apmeklētāji un divas irbes: tie bija vienīgie notikumi piecās dienās Paulines dzīvē. Ikdienas vienmuļība uz salas un �ie divi notikumi varētu būt tipiski viņas dzīvei, kāda tā būs gadus �etrdesmit. Māja, vīrs, aizņemts savā darbā, vienalga, kāds tas būtu, viņai par to nav nekādas daļas, mājas solis, ilgas bezdarbības stundas pie loga vai laukā, mazliet ēdiena, mazliet siltuma � tāda parasti ir Grenlandes sievietes dzīve. Un bērni kā blakus produkts. Jā, gadiem aizejot, Paulīne stāvēs, bezdarbībā lūkojoties pa logu un dziedot pie sevis, mierīgā ritmā �ūpojoties līdzi dziesmai, lai ieaijātu savu bērnu. Tikai tā būs starpība starp �odienu un to dzīvi pēc gadiem.

Interesanti zināt, kā tas būtu � �ī sala un Paulīne uz visu mū�u. Gribētos zināt, vai baltajam vīram pietiktu saprāta neiejaukties notikumu gaitā, ļaut kopdzīves dienām ritēt pa�plūsmā, kā tām tīk, un neok�ķerēt ziņkārīgi viņas eksotiskajā dvēselē, pat nedomāt, vai viņai ir dvēsele, pat neinteresēties par to. Dro�i vien �is muļķis iemīlētos viņā un sabojātu visu. Viņai par pārsteigumu tas izturētos dīvaini, kā romantisks mīlētājs, neatlaidīgi meklētu viņas mierīgajā sejā neizmērojamo pagānisko dziļumu atklāsmi, mulsinātu viņu ar skatieniem, apgrūtinātu viņu. Ja pēc tādas ķēmo�anās Paulīne beigu beigās tomēr nesaprastu, kāda vērtība nabaga vientiesim, un nebūtu apsvērusi, ka to var aprēķināt maksā par drēbēm un krellēm, dāņu drēbēm, par viņai atvēlēto brīvo laiku un par atalgojumu kalpotājiem, kas sagādātu viņai �o atpūtu, ja viņa nepiedabūtu savu muļķa pielūdzēju atstāt salu un pārcelties ar viņu uz lielo Umanakas pilsētu, tad viņa būtu muļķe � vai filozofe. Paulīne, manuprāt, nebija ne viens, ne otrs. Un, ja baltais vīrs � romantiķis, aizrāvies no sava iedomu tēla par pirmatnējo sievieti, tie�ām iemīlētos viņā, tad viņa, vadoties no savām interesēm, izturētos pret viņu tāpat, kā citas �pirmatnējās� sievietes ir izturēju�ās pret �ādiem vīrie�iem.

Tādēļ, kad piektajā dienā ieradās Dāvids, mēs sakravājām savu saimniecību un mākslu (glezniecības piederumus � krāsas, audeklu) un braucām projām. Nugatsiakas ļaudis ielenca mūs, kad mēs uzbraucām uz sauszemes.

� Kā jums patika jaukā meitene? � jautāja Pavia.

� Jaukā meitene, � es atbildēju, � bija lieliska.

Beidzot, kad nedēļām ilgi par to bija spriests, vajadzēja sākties ceļojumam ciemos uz Nugat-siaku. Visu laiku kaut kas bija traucējis: te viens vai otrs vīrs bija kaut kur aizbraucis, te man vajadzēja pabeigt gleznu, pienāca pasts no ziemeļiem, un tad vēl piedevām sakrita sniegs. Tas bija tik dziļ�, irdens un sauss, ka suņi ieslīga tajā līdz mugurām un kamanas gandrīz pilnīgi nogrima, ka ne redzēt nevarēja. Dziļ�, skaists, mīksts sniegs, bet brauk�ana pa to � tīrā elle. Tad pēk�ņi iestājās atkusnis^ īsts pavasara atkusnis februārī. Kusa dienu un nakti. Ūdens nosēdās cauri sniegam apak�ā uz stingrā ledus, izveidojot �ķīdoņa vi�ņu kārtu, uz kuras vēl joprojām turējās pēdējā palikusī sniega sega. Pēc izskata sniegs bija labs, bet pamēģiniet braukt pa to � un jūs no�ēlosiet. Tad divdesmit devītajā piesala. Izbraukt tika nolemts nāko�ajā rītā pulksten desmitos.

Bija jauka, skaidra diena, tie�i kā radīta tādam svētku izbraukumam, un, kad starta stunda tuvojās, ciematā sākās rosīga gatavo�anās izbrauk�anai. Pulksten desmitos kā pēc signāl�āviena kamanas traucās prom uz jūras pusi. Dodamies ceļā no daudzām vietām, kas izkaisītas gar

krastmalu, visi virzījās uz iebraukto ceļu un izstiepās garā virknē, divpadsmit kamanu gara procesija, kas aizvijās uz ziemeļiem. Es redzēju to visu un biju gatavs, lai noteiktā laikā dotos ceļā. Tagad stāvēju mīņādamies krastā un vēroju, kā kamanas attālinās. Tikko bijām izbrauku�i un jau drāzāmies pa ledus klajumu, te kāds uzsauca:

� Apturiet! Pagaidiet! Beate arī brauks.

Ve�iņa kā satraukta vista bija skraidījusi �urp un turp visu rītu. Sākumā viņa gribēja braukt, tad atkal vairs ne. Jā, viņa brauks; nē, nebrauks. Viņas pēdējais vārds bija �nē�; ļoti �ēl, mēs gribējām, lai viņa brauc mums līdzi. Un nu viņa tomēr brauks. Es, protams, gaidī�u. Bet pāri sniega laukam arvien vairāk attālinājās pārējās kamanas. Lai velns parauj sievietes!

Beidzot Beate parādījās: jocīgs stāvs devās skrie�us lejā pa kalnu. Viņa stiepa līdzi savu pēli, kas gandrīz apsedza viņu. Zem pēļa parādījās viņas �iglās, līkās, mazās kājeles, virs tā viņas lielā galva, nosieta ar lakatu. Saskrullētais matu cekuls lēkāja, kad viņa skrēja. Viņas pīpe ar nograuzto iemuti, bez �aubām, bija mutē.

� Labi, sēdies, Beate! Tā, tā, mana mīļā. Lai Salamina ietīsta tevi.

Mēs strauji uzsākām braukt, bet drīz vien palēninājām gaitu. Vai brauk�ana bija laba? Tā bija riebīga: sniegs bija gandrīz jau pārvērties �ķīdonī. Sākumā pirmās jūdzes mēs ieturējām mērenu ātrumu, pateicoties suņu spēkam un mundrumam. Smags darbs, bet viņiem tas patika. Mēs panācām un pabraucām garām vairākām kamanām un bijām uz pēdām vado�ajiem. Tie sākumā lika mums pacīnīties par pirmo vietu, beidzot ap�ēlojās par maniem suņiem un apstājās, lai pagaidītu mūs. Vienās no priek�ējām kamanām brauca Martins atkal viens. Es iedevu viņam veco Beati par dāmu. No �īs vietas mēs, visa vado�ā grupa, turējāmies kopā, izveidojot priek�pulku lielajam iebrukumam Nugatsiakā.

Bijām jau vairākas stundas ceļā, bet vēl palika vairākas stundas ko braukt līdz mērķim, kad iestājās tumsa. Ceļ� kļuva arvien sliktāks un sliktāks. Suņi tikko varēja pa �ķīdoni pavilkt piekrautās kamanas, un, kad mēs gājām kājām, pie katra soļa iegrimām līdz ceļiem. Nebija grūti iestigt, bet grūti bija izdabūt kājas ārā, un tas mūs nokausēja. Reizēm virzījāmies uz priek�u ne vairāk kā

jūdzi vai pusotras stundā. Tomēr pat tādā glieme�a gaitā, kad es reiz atpaliku, lai paceltu nokritu�u dūraini, es tikai ar milzīgām pūlēm atkal panācu kamanas, kas atradās pēdas divpadsmit priek�ā. �Ja stipru vīru,� es domāju, �atstātu vienu pa�u bez kamanām �ajā �ķīdoņa jūrā, viņ�

- tālāk par jūdzi neaizietu.�

Es biju paņēmis līdzi kamanās kaut ko līdzīgu apaviem, kas pamodināja grenlandie�u ziņkāri un, iespējams, sacēla viņos jautrību: sniega kurpes. Dīvaini, ka tās Gren-landē nemaz nepazīst. Kamēr es tās piestiprināju, visi braucēji apstājās, lai noskatītos uz manu izmēģinājumu. Tas bija sniega kurpju triumfs. Es viegli skrēju pa sniegu, pa kuru brizdami viņi tikko varēja tikt uz priek�u glieme�a gaitā. Manas sniega kurpes izrādījās pārāk vilino�as; vajadzēja tās aizdot visiem pēc kārtas, līdz Salamina izbeidza �ādu mēģinā�anu, aizbēgot ar tām. Vienā mirklī viņa bija atstājusi mūs tālu aiz sevis, un tad � kaut velns parautu �o sievi�ķi � viņa aizsoļoja pavisam sāņus no mūsu kursa, it kā neredzētu ugunis pāri sniega klajumam mums priek�ā. Salamina vai nu nevarēja sadzirdēt mūsu saucienus, vai arī negribēja. Un, tikai kad kļuva glu�i skaidrs, ka mēs viņai nesekojam, Salamina atgriezās pie mums, taisnodamās, ka janvārī Nugatsiakas ļaudis tur izliekot mak�ķeres haizivīm un tur vajadzētu būt ceļam. Visi smējās.

Kad tuvojāmies Nugatsiakai, kāds vīrs, vārdā Eskiass, iznāca mums pretī uz slēpēm.

� Jums vajadzēja nākt pa to ceļu, � viņ� teica, rādīdams tajā virzienā, kur bija gājusi Salamina.

Ciemata ļaudis, bez �aubām, bija iznāku�i mūs saņemt un izvadāt pa mājām. Ieejot Pavias mājā, es paskatījos pulkstenī � bija pusastoņi vakarā. Divdesmit jūdzes deviņās ar pusi stundāsl So attālumu parasti veic divās stundās. Un karavānas arjergards būs ceļā vēl vairākas stundas.

Mūsu iebrukums Nugatsiakā atgādināja braucienu ciemos uz dzimteni, tikai otrādi � vecākie Nugatsiakas ciema iedzīvotāji iznāca sagaidīt savus pēcnācējus un draugus. Lai cik patīkami būtu iedomāties tādu liela mēroga vieso�anos kā ļau�u dzīvē iesakņoju�os senu para�u, tomēr jāatzīstas, ka tā nav radusies agrāk kā tikai �ajā gadā un viņiem tas bija tikpat jauns notikums kā man.

Grenlandes ciemati ir kā stāvo�i dīķi; �is pasākums bija plānots, lai tos sakustinātu. Grenlandie�iem, kas dzīvo atsevi�ķās mazās grupās uz izolētām salām �inī skarbajā ziemeļu tuksnesī, liekas, būtu nepiecie�ama kaut kāda sabiedriskā dzīve. Bet tādas nav, ja neskaita māsīcu noskatī�anu bēru kafemikos un dejo�anu ar tām, tad gulē�anu un apprecē�anos ar tām.²¹ Grenlandes mūsdienu kultūru varētu apzīmēt par pārejo�u kultūru un to, ko mēs redzam, nosaukt par progresu; tā mēs arī darām... Nolādētais progress ir atnācis. Bībele, izglītība, visas �īs jaukās lietas nekam vairs neder; progresa evaņģēlijs ir izteikts vārdā �tirdzniecība�. Un grenlandie�u tirgotāji tā dzenas pēc savas mazās procentu blakuspeļņas uz taukiem un ādām un vēlīgā administrācija ir tā aizrāvusies � tas ir neizbēgami �, mērīdama Grenlandes progresu ar kronu, ka pirmie bie�i pretojas jebkādiem sabiedriskiem pasākumiem, bet otri neatrod laiku par to padomāt.

Tāpēc Trolemanis pa�taisnības apziņā atteicās dot dan�u telpu atslēgu: viņiem ta�u jāstrādā. Ar mazākām tiesībām viņ� lika ciema muciniekam strādāt divus gadus bez vienas atpūtas dienas un tagad atteicās dot viņam atļauju braukt mums līdzi. Tas bija smags trieciens Rūdolfam un Margaretai un ļoti nepatīkami mums. (Tomēr tas viss savlaicīgi nokārtojās labvēlīgi, bet par to stāstī�u citā vietā.)

Svinības, kas ilga divas naktis un vienu dienu, mūsu tā dēvētajā �dzimtenes apciemojuma nedēļā�, bija daudzas un da�ādas. Bija, bez �aubām, kafemiki, turklāt krietni daudz; bet kāda starpība! Saimnieki atdzīvojās viesu klātbūtnē! Ļaudīm atraisījās mēles; viņi runāja un smējās. Jūs �oreiz neiegājāt, kā parasts, lai apsēstos, nodzertu savu apak�tasīti dzeramā, noskaitītu pieklājības minūtes, tad pieceltos un aizietu. Nē, jūs palikāt. Un, pirms jūs bijāt gatavi aiziet no kafijas vienās mājās, kāds neatlaidīgi aicināja jūs uz nāko�o.

Otrā pēc Pavias mājas presti�a ziņā bija mācītāja palīga Benjamiņa māja. Tirgotāju mājām pa�ām savs presti�s; sludinātāja mājām tāda nav. Un tam mazajam ķiparam Benjamiņam nebija nekādas nozīmes citu acīs, izņemot pa�am savējās. Benjamiņa mājai cieņu pie�ķīra viņa māte; viņa valdīja tur kā karaliene. Un viss, kam tur kāda vērtība, bija Benjamiņa mātes darbs. Viņa izskatījās lieliski: tā ap se�desmit gadu, bet sejā gandrīz nevienas krunciņas, zobi veseli, un kas par smaidu! Viņa bija nevainojami ģērbusies, mati sakārtoti vecmodīgā mezglā galvas vidū. Melna zīda �alle, ko viņa valkāja turbānveidīgi aptītu ap galvu, izcēla ir viņas austrumnieciskos sejas vaibstus, ir stājas karalisko cēlumu.

Vēl jāmin E�kiasa māja � Eskiasa un Deboras māja. Eskiass bija visādā ziņā spējīgs cilvēks. Pār viņu stāsta, ka tad, kad viņ� bijis mācītāja palīgs Grenlandes tālajos ziemeļos, viņu tik ļoti mīlēju�as sievietes un viņ� pats tās tā mīlējis, ka baznīca galu galā atteikusies no viņa. Tad nav brīnums, ka baznīcai beidzot paliek maz tādu, kurus kāds mīl. Bet Debora izrādījās gudrāka par baznīcu. Kaut arī �im pārim ir prāvs bērnu pulks, tie pieder pie turīgākajām ģimenēm �inī apvidū. Eskiass saglabājis savu mednieka prasmi, kaut arī bija ieguvis izglītību. Viņa izglītība nepadarīja viņu lepnu, un viņ� paturēja Deboru, kaut arī tam piederēja vēl citu sievie�u mīlestība. Un Deborai, neskatoties uz viņas izskatīgo ārieni un pievilcību, bija galva uz pleciem. Viņu mājā man patika vislabāk; tur es sarīkoju savu kafemiku.

Mēs esam apskatīju�i bagāto mājas, tagad pievērsīsimies kāda trūcīga cilvēka mājai, apskatīsim Mortona māju, �o alu, graustu, no�ēlojamo midzeni. Mortons bija zema auguma, spēcīgs, patīkamiem, bet diezgan pamuļķīgiem sejas vaibstiem, asarainām acīm un slienainām lūpām. Mortons bija netīrs; viņa apģērba skrandas kopā saturēja to galvenā sastāvdaļa � tauki. Mortonam bija izveidojies zināms paradums.

� Mans vārds ir Mortons, � viņ� mēdza teikt pieklājīgā dāņu valodā, uzrunādams sve�inieku. � Kā jūs sauc? � Tad viņ� spieda jūsu roku. � Es esmu ekspedīcijas dalībnieks, � viņ� turpināja. � Es esmu ceļojis kopā ar Laugi Kohu²². Ļaudis saka, jūs esot lielisks cilvēks. Es arī esmu lielisks cilvēks. Jums vajag pieņemt mani pie sevis.

Bet jūs neņemat viņu. Mortons ir pa�apmierināts; jūs glu�i neuzticaties viņam. Un tad jūs �o to uzzināt par viņu. Viņam ir visļaunākā slava visā apvidū. Grenlandie�i nestāsta visu, ko zina, viņiem ir tieksme noslēpt sve�iniekiem da�u labu tum�u darbu, kas varētu mest ēnu uz viņu tautie�iem. Tāda ir viņu solidaritāte: viņi nerunā sliktu par savējiem. Un pat jūsu labākais draugs starp viņiem ļaus, lai jūs pats atklājat, cik nederīgs ir tas cilvēks, ko esat pieņēmis darbā. Kāds man reiz pa�ukstēja, ka Mortons nogalinājis savu sievu. Es mēģināju apjautāties un atdūros pret klusē�anu. Bet daudzi man ir teiku�i, ka Mortons esot slikts cilvēks, � tātad t i к slikts viņ� ir. Man stāstīja, ka piedzēries grenlandietis mēdzot kauties. Ne daudzi, piemetināja mans sarunu biedrs, ne tā kā eiropie�i. Dūru cīņa Grenlandē aizliegta. Bet man gadījās redzēt, kā Mortons skaidrā prātā izdarīja ko briesmīgu: ietrieca savu cieto dūri cilvēka sejā.

Tas notika Nugatsiakā. Reiz, kad Pavia bija prom, viņa kifaks lēja sev alu no saimnieka mucas un dzēra, kamēr piedzērās līdz nemaņai. Tāds viņ� izstreipuļoja laukā un uzjautrināja pūli. Nezinu, kā tie�i tas notika, jo stāvēju mazliet tālāk. Pūlī atradās arī Mortons un varbūt bija kaut kādā veidā izaicinājis zēnu � jo viņ� nebija vairāk kā zēns, � un tas bija devis viņam pretī. Tad Mortons metās virsū zēnam, iesita viņam pamatīgi pa seju un notrieca gar zemi. Zēns piecēlās kājās un devās savukārt virsū Mortonam. Mortons atkal notrieca zēnu gar zemi. To izdarīt bija pavisam viegli. Zēns vēlreiz tuvojās, un Mortons viņu drausmīgi sasita. Zēns pārstāja uzbrukt, viņ� iegāja mājā. Nu viss ir beidzies, es nodomāju. Viss norisinājās tādā ātrumā, ka es stāvēju kā pārakmeņojies un neaptvēru, kas īsti notiek. Pūlis bija aizvirzījies tālāk; kau�anās biedēja to. Pēk�ņi ļaudis satrūkās un sāka mukt kur nu kurais; no mājas izdrāzās zēns ar �auteni rokā. Mortons sāka atkāpties uz manu pusi, zēns sekoja. Viņ� apstājās un pacēla �auteni, ilgi mērķēja, tad nometa �auteni. Bez �aubām, kā es vēlāk pārdomāju, �autene, stāvēdama mājā, nebija pielādēta. Piedzēru�ais zēns nebija to iedomājies. �Es dabū�u �auteni,� viņ� domāja, �un no�au�u viņu.� Mērķējot viņ�, bez �aubām, nospieda gaili, spieda to vairākas reizes, tad aptvēra, kas par lietu. Viņ� aizsvieda �auteni, paņēma akmeņus un svieda tos uz Mortonu. Mortons tuvojās zēnam, bet tikmēr es biju atjēdzies un pieskrēju pie Mortona.

� Beidziet! � es uzbļāvu viņam. � Pārtrauciet, ejiet mājās!

Mortons paklausīja. Zēns, vēl joprojām sviezdams akmeņus, nāca arvien tuvāk. Un viņ� kliedza � ne jau savu mīlestību parādīdams. Vārdus es nesapratu; pēc kliedziena toņa es uztvēru to jēgu. Tā saskanēja ar viņa asiņaino, niknumā izķēmoto seju. Nekad agrāk nebiju dzirdējis tik modulētu runu; viņa straujā elpa un satrauktais pulss lika tādā pa�ā ritmā ritēt vārdiem. Varonīgs skats � no mākslas viedokļa. Arī tas, ko viņ� teica man, kad es viņu apstādināju, izklausījās kā ārprātīga niknuma litānija²³. Atstāsim viņu deklamējot un sekosim Mortonam.

Viņa ala ir tikko piecas pēdas augsta � un se�as reiz astoņas, ne vairāk, gar sienām. Sienas no velēnām. Kādreiz te bijusi velēnu grīda, tagad tās sastāvs analīzei nepadotos. Jumts no velēnām, kuras baļķu vietā balsta kārtis. Vairāk nekā pusi no grīdas platības aizņem guļam-lāva, uz tās sē� divas sievietes un �etri bērni. Gultas drēbes tikpat netīras kā sievie�u drēbes, kas nobāztas pie sienas aiz viņu mugurām. Istabā atrodas kaut kas, kas kādreiz ir bijusi maza, apaļa dzelzs krāsniņa, tagad tā salāpīta ar vecām skārda bund�ām un nosieta ar stiepli. Krāsnij nav durtiņu, pelni izbirst un krājas kaudzē turpat zemē. Pelnos mētājas netīrs katls, un kaktā uz grīdas ir netīra gaļa. Fui! Kā �eit smird! Iesim ārā. Visā apvidū nebūs daudz māju, sliktākas par Mortona midzeni.

Bel Mortons nebija muļķis. No Kopenhāgenas viņ� atgriezās ar medaļu, ko viņam iedevis karalis, tā viņ� pats teica. Viņ� pārdeva medaļu par piecām kronām. Medaļa nebija piecas kronas vērta, tās vērtība bija divas. Tā bija dāņu misiņa divkronu monēta.

Lielākas svinības �dzimtenes nedēļā� notika tajā vakarā, kad mēs tur ieradāmies. Pa-vias mājas ļaudis bija tam gatavoju�ies tik daudz dienu, cik vajadzīgs, lai norūgtu alus. Grenlandē alus dod īstos svētkus. Alu brūvēja Pavia, un alus bija diezgan. Diezgan nozīmē, ka ikviens aizmirst savas rūpes un pats sevi, kad ikviens sāk mīlēt savus kaimiņus un izrāda to, kad dzied tie, kas nemāk dziedāt, un tie, kas prot, neļaunojas uz nepra�ām, kad ikviens smejas par katru nieku, kad visi grib, lai �is brīdis ilgtu mū�īgi un lai okeāns būtu pilns alus, kad visi domā, ka spainis uz grīdas ir vēl pilns ar alu, un kāds saka: �Paskatieties, kā es to iztuk�o�u vienā rāvienā,� � un, pacēlis to, lielībnieks pārliecinās, ka tas ir tuk�s, � lūk, tad alus ir diezgan. Tāpat bija arī ar ikvienu pudeli, krūzi, spaini, muciņu un mucu. Velni�ķīgi labi gan, ka okeānā nebija alus, viņi būtu urbu�ies cauri ledum un vai nu izdzēru�i okeānu sausu, vai noslīku�i tajā.

Bija atkal veco ļau�u vakars; viņi visi lieliskā formā ar saviem priek�nesumiem. Se�i no viņiem dejoja: trīs no Igdlorsjūtas un vietējais veco trio � groteski talanti.

Vietējie trīs uzstājās kopā, viens ar bungām dejoja aplī, un divi pavadīja viņa dziesmu un deju ar skaļu un ritmisku ruk�ķē�anu: �Huh, ha! Huh, huh, huhl� Skatītāji piebiedrojās, un ruk�ķē�ana pastiprinājās līdz pulsējo�ai rūk�anai. Beate dejoja un iekaroja visu sirdis ar savu fantastisko grāciju, Emanuēls ar populāro erotisko piesitienu, Peters Sokiassens pārspēja visus ar savu aktiera meistarību.

Tad ieskanējās akordeons un aiznesa pagātni; kāju dipoņa taktī ar sirds pukstieniem; un cik daudz kāju, cik skaļa dipoņa! Dejas ritms me�onīgi strauj�. Parastās ātrās dejas taktī � viens, divi, trīs, �etri � jaunie ļaudis paguva veikt se�padsmit soļus � astoņus sekundē, kā es saskaitīju. Nevis piesitot vispirms papēdi un tad pirkstgalu, bet katrs solis bija atsevi�ķs un skanīgs piesitiens ar visu pēdu. Kad ducis dejotāju dara to reizē, tad troksnis atgādina dobjas attāla pērkona dārdu atbalsis. No dejotāju straujās virpuļo�anas, kas mijās ar soļu dimdiem, reiba galva. Viss tiek izpildīts ar apbrīnojamu precizitāti, virpuļojo�ie pāri pārpildītajā telpā nesaduras, tāpat kā nesaduras pakaļkājās saslēju�ies zirgi karuselī. Mēs dzērām alu un dejojām; alus, dejas; alus, dejas un sviedri. Uh! Bija gan tā istaba karsta!

Nāko�ajā dienā sākās vētra, spēcīgs sniegputenis un stiprs vēj�. Laikā no viena kafemika līdz nāko�ajam mēs strādājām, izgatavodami slēpes kamanu sliecēm, jo sniegputenis solīja sliktus brauk�anas apstākļus mājupceļā. Vakarā visiem sarīkoja dejo�anu pla�ajā noliktavā. Mēs, ciemiņi, bijām izsalku�i pēc dejām. Cik zinu, dejo�ana turpinājās visu nakti. Tā noslēdzās svinības �dzimtenes nedēļa�.

Auksts, bieza migla, vēj�, dziļ� sniegs. Mēs būtu tiku�i galā arī bez ragavu slēpēm; da�i tās nemaz neizmantoja. Bet divas tre�daļas ceļa tās atviegloja brauk�anu. Izbraucām pulksten desmitos; ap dienas vidu vēj� pierima un mūs apņēma zema, bieza migla. Zemi nevarēja saredzēt, orientēties bija iespējams tikai pēc ļoti vājas blāzmas vienā apvār�ņa daļā � dienvidos. Uz tikko uzkritu�ā sniega, bez �aubām, nebija nekādu kamanu pēdu.

Da�i -uzskata, ka vienkār�am cilvēkam, kas tuvāks dabai, piemītot sevi�ķas spējas, kas palīdz viņam orientēties nepazīstamā, me�onīgā apvidū. Stāsta, viņ� varot instinktīvi noteikt virzienu. Bet �inī dienā uz neiebrauktā sniega līdzenuma biezā miglā se�iem vai astoņiem mūsu grupas kamanu vadītājiem domas tā dalījās, ka neradās ne vismazākā pārliecība, ka jebkāds no viņiem zinātu, kādā virzienā braukt. Viņu minējumi svārstījās deviņdesmit grādu lokā, un neviens savu domu neizteica ar pārliecību, neviens, līdz ierunājās Salamina.

� Tur, � viņa teica ar uzsvērtu pārliecību, kā mēdza runāt, ja pati ne�aubījās par savu vārdu pareizību un ja izteiktais spriedums, pēc viņas domām, nav diskutējams, sak, ticiet vai neticiet, kā gribat, � tur ir Igdlorsjūta un tur � Ingijā.

Viņa norādīja virzienu. Abrahams, kas vienmēr respektēja Salaminu, piekrita viņai un brauca mums pa priek�u tanī virzienā, kur, pēc viņas domām, vajadzēja būt Ingijai.

Es visu laiku nomocījos ar saviem suņiem. No Johana Langes suņiem bija paliku�i tikai pieci; pārējos biju sadabūjis �ur un tur. Tādēļ suņi necieta cits cilu, neturējās kopā, nepārtraukti �audījās gan uz vienu, gan otru pusi, it kā meklēdami savus pazudu�os aizjūga biedrus. Es biju iztirgojis vienu pilnīgi nevaldāmu suni Eskiasam un tā vietā sadabūju īstu skaistuli. Bet tas bija ietiepīgs, viņ� saniķojās jau, tikko sākām braukt. Es atvilku viņu vietā un ar pātagu piedabūju skriet; pēc simts jardiem sunim atkal pietika. Viņ� pagriezās un metās atpakaļ, bet, kad iejūgs to apturēja, tas nogulās un ļāva, lai citi �o velk. Tādu triku viņ� atkārtoja vairākas reizes visā ceļā, mājās braucot. Pagāja vairākas dienas, kamēr to varēju pielauzt. Beidzot viņ� tomēr ieņēma savu vietu piecu aristokrātu vidū un bija vienīgais sve�ais suns, ko �ie izredzētie pieņēma savā pulkā. Viņ� bija tīri balts un labi saderējās ar tiem pēc auguma un izskata. Varbūt suņiem, kaut ko nozīmē skaists izskats. Un, kad beidzot es �o skaistuli atdevu vācu filmu studijas grupai un tie ielika to kuģa laivā un irās uz motorkuģi, pārējie pieci visi kā viens metās ūdenī un peldēja viņam pakaļ. Rudenī visi se�i atkal bija kopā. Suņus aizveda uz �veici un uzņēma pretīgā parodijā par piedzīvojumiem Grenlandē, viņi pavīdēja vakaru vai divus uz Brodvejas ekrāniem un tad pazuda; viņiem bija tāds pats liktenis, kāds pelnīti piemeklēja arī aktierus, kuri bija spēlēju�i kopā ar viņiem.

Mēs braucām pa sniegu kā ar arklu, ieturēdami taisnu virzienu, vadoties pēc sliedēm, ko atstājām aiz sevis. Vir-zijāmies uz kādu sauszemes punktu, kas miglā bija kā adata siena kaudzē: piecsimts jardu attāluma pietiktu, lai migla to paslēptu. Ja pabrauktu �im mērķim garām pa labi, mūsu nāko�ais orientē�anās punkts būtu kaut kāda vieta uz Bafina Zemes. Tomēr beidzot mūsu priek�ā pēk�ņi izauga zeme, tā bija Ingijā. Salamina nekad neapgalvoja, ka viņa kaut ko zina. Ja kāds paslavēja Salaminu par viņas gandrīz pārdabisko nojautu, viņa godīgi un stipri apjukusi noraidīja �o uzslavu. Tomēr likās, ka viņa ir apveltīta ar ārkārtīgi asām uztveres spējām, kas bija tik smalki un pareizi saskaņotas, ka viņa varēja acumirklī gūt skaidru un pilnīgu priek�statu par kādu faktu, kas, likās, vēl nav sevi atklājis. Viņas uztvere likās saistīta ar zemapziņu, tāpēc izpelnījās vēl lielāku uzticību.

Mūsu ceļ� tagad veda gar krastu; suņi, sajutu�i mājas tuvumu, sasparojās. Piecos trīsdesmit mēs bijām jau ciematā.

� Margareta, vai man nav kāda telegramma? Nav? Ak dievs!

Kalendārs bija tie�i kā iegravēts manā atmiņā. Pēdējā mēnesī es katru dienu lūkojos tajā, it kā tas būtu orākuls. Visi pareģojumi, ko es tur lasīju, nebija piepildīju�ies. Telegramma nepienāca.

� Rīt, � sacīja man Umanakā, � rīt vai pirmajā skaidrajā dienā pasts dosies ceļā.

Tas bija divdesmit pirmajā janvārī. No Umanakas līdz Godhavnai labā laikā un pa labu ledu piecu dienu brauciens, nu, pieliksim vēl trīs. Manas telegrammas nosūtī�ana uz Ameriku, atbildes telegramma un tās noraidī�ana uz Igdlorsjūtu � arī trīs dienas. Viss kopā, visaugstākais, vienpadsmit dienas. Tātad es saņem�u atbildi pirmajā februārī. Cilvēks, kas Grenlandē aprēķina noteiktu datumu, ir muļķis. Bet tad es to vēl nezināju.

Pavasaris ir svinīgs laiks; gads sākas pavasarī. Pavasara solījumi nav tik reāli kā tie neveiktie darbi un nepiepildītās cerības, par kurām vēstī tikko pār�ķirtā dienasgrāmatas lapa.

29. februārī es pierakstīju:

�Pēdējās divas dienas īsti pavasarīgas. Pū� silts dienvidu vēj�, sniegs no māju jumtiem nokusis. Dziļais, irde-

nais sniegs apak�ā pārvēr�as �ķīdoņa putrā. Uz ledus tas ir tā nosēdies, ka kamanu iebrauktās sliedes izceļas kā dambji. Visi uzturas laukā; sievietes izkar veļu un izliek �āvēties gultas drēbes. Jaunās meitenes nēsā uz muguras mazos bērnus, visur rosās zēni. Iepriek�ējā vakarā aizslēpoju ar sniega kurpēm līdz ostas kalnam, lai paskatītos uz Umanaku. Līcis pilns ledus, bet redzami lieli vaļēja ūdens lasmeņi. Man bija tik karsti, kad es atgriezos, ka iznesu laukā krēslu un sēdēju tur smēķēdams.�

Naktī piesala, bet pavasaris bija atnācis, es sajutu to savā sirdī.

Laikam ir labi būt tik vecam, ka nejūt saviļņojumu, kad pār�ķiras laika lappuse un paveras pavasaris; labi, ka var pagātnei ļaut aiziet pagātnē un jūsmot par to, kāda tā bija. Vecie ļaudis Grenlandē tā arī dara. Ziemas vakaros viņi pulcējas ap nelielo siltumu un �ilbino�o gaismu, ko dod steatīta lampas, kas ir varbūt vēl daudz vecākas par tiem laikiem, ko atceras vecie ļaudis. Viņi atsauc pagātni ar seniem stāstiem, viņi lasa atmiņā savas cilts Veco derību. Tas, ka �ie vecie nostāsti tiek saglabāti atmiņā un stāstīti arī �odien, liecina, ka grenlandie�i vēl joprojām simpatizē saviem pagānisma mītu gariem un varbūt pat vēl patie�ām tic, ka �o nostāstu notikumi un tajos darbojo�ās personas ir reāli. Protams, mūsu svētos rakstus maz lasa, to dara tikai ticīgie; tāpat mēs, nemaz neticēdami eskimosu leģendu māņticībām, atrodam maz interesanta viņu stāstos. Vēl viens pierādījums tam, ka mūsdienu kristīgais grenlandictis tic savas pagātnes teikām, ir tā rūpīgā precizitāte, ar kādu daudzi nostāsti un leģendas ir neskaitāmas reizes nodoti no paaudzes uz paaudzi. Tauta, kas nepazīst mākslu, ciena tikai patiesību. Grenlandie�iem viņu teikas ir viņu vēsture.

Vecajam Emanuēlam, tam bra�ajam angakoka mazdēlam, �ie nostāsti bija ģimenes atmiņas; to darbības vide bija apvidus, kurā viņ� dzīvoja, nostāstos darbojo�ās personas � viņa sen�i. Darbības laiks bija pagātne, tomēr tuva tagadnei. Nostāsti rāda mūsdienu dzīves vidi. Paklausīsimies Emanuēlu.:

�1869. gadā es pirmo reizi ievēroju, ka man ir veca vecmāmiņa. Pēc grenlandie�u para�as es gulēju kopā ar viņu. Tādā kārtā es biju kopā ar viņu visu laiku, līdz viņa nomira 1876. gadā.

Kad viņa vēl bija dzīva, es vakaros, apguldamies viņai blakus, bie�i mēdzu lūgt, lai viņa pastāsta man par saviem sen�iem. Tad viņa sāka man stāstīt: 1) ko viņa pati redzējusi un piedzīvojusi un 2) ko viņa dzirdējusi.

�ī sieviete (mana vecmāmiņa) bērnībā nebija kristīta. (Viņu kristīja, kad viņa bija pieaugusi.) Tādēļ saskaņā ar pagānu para�ām viņu sauca Arnape. Kristī�anā viņa dabūja vārdu Karena. Viņas vīrs bija pagāns, vārdā Er-sakilo.

Vecmāmiņa bie�i mēdza stāstīt, ka viņa redzējusi, kā citi vīri nogalina viņas tēvu, � �o skatu viņa nekad nevarot aizmirst. Un tā viņa sāka savu stāstu:

� Reiz, tūlīt pēc tirdzniecības kuģa iera�anās Uma-nakā, mans tēvs gatavojās kopā ar kādu citu mednieku doties uz koloniju � tas ir, no Kekertatas uz Umanaku. Katrs devās ceļā savās kamanās, un man vajadzēja tēvu pavadīt; tajā laikā es vēl nebiju precējusies. Mana tēva vārds bija Nernaks; viņa ceļa biedru sauca Aje.

Kad abi vīrie�i devās ceļā, Nernaka sieva brīdināja viņus, lai nebraucot; klīda baumas, ka ]audis, kas dzīvo tālāk fjordā krastā, nodomāju�i nonāvēt Nemāku. Bet Nernaks teica: �Es nevaru izvairīties no satik�anās ar viņiem.� Tad viņi aizbrauca. Ieradu�ies Umanakā, iztirgojās un iepirkās, tad devās atpakaļ uz ziemeļiem.

Pa ceļam viņi brauca garām apdzīvotai salai Agpat, un salas ļaudis, redzot ceļiniekus, lūdza tos apstāties un atpūsties pie viņiem. Kad Nernaks iegāja mājā, viņ� ieraudzīja, ka tur nav nevienas sievietes, tikai vīrie�i. Tad viņ� saprata, ka �ie ļaudis ir nodomāju�i viņu nogalināt. Vispirms viņi iedeva Nernakam gaļu � un viņ� ēda, kamēr paēda. Tad viņ� un viņa ceļa biedrs atstāja māju, lai turpinātu savu ceļu.

Nernaks aizgāja pie savām kamanānij sadabūja kārtībā

suņus un, neviena netraucēts, sāka braukt. Bet te viens no saliniekiem, vārdā Ertagsiaks, skrēja viņam pakaļ, panāca kamanas, satvēra aiz balstiem un apgāza tās. Tiklīdz Ertagsiaks bija to izdarījis, visi pārējie vīri pieskrēja klāt un sagrāba Nernaku. Ertagsiakam bija gar� nazis, ar ko viņ� gatavojās nodurt Nernaku. Stāsta, ka Ertagsiaks mēģinājis iegrūst nazi Nernaka sirdī, bet Nemāks satvēris to aiz asmeņa. Kad slepkava rāva nazi atpakaļ, viņ� pārgrieza Nemakam rokas dzīslas. Kad dzīslas bija pu�u, uzbrucēji vienā mirklī nonāvēja viņu.

Ko darīja pirmatnējie grenlandie�i, kad viņi kādu nogalināja.

Kad senie grenlandie�i kādu nogalināja, slepkava apēda kumosu no nogalinātā aknām. Tagad to darīja Nernaka slepkavas. (Bet, saka, ja kāds negribēja ēst nogalinātā aknas, tas varēja dzert viņa asinis.) Sagriezu�i Nernaka ķermeni, viņi iemeta to klints aizā.

Aje, atstājis savu miru�o ceļa biedru, netraucēts turpināja braucienu uz ziemeļiem. Pirms do�anās ceļā viņ� bija mēģinājis paņemt līdzi miru�ā biedra mantas, ko tas bija ietirgojis. Bet slepkavas bija paņēmu�i sev tos saiņus, kas tiem likās visvērtīgākie. Tomēr izrādījās, ka tur bija tikai sāls.

Pa to laiku Nernaka ģimene ilgodamās gaidīja viņu atgrie�amies. Tie, kas viņu tik ļoti gaidīja, bija divi brāļi, Nernaka dēli. Viņu vārdi bija Kiviuliks un Atate. Gaidīdami tēvu, viņi beidzot redzēja tuvojamies divas kamanas. Tās aizbrauca aiz aisberga, un, kad atkal parājās, bija tikai vienas kamanas. Pārbraucis mājā, Aje izstāstīja, ka viņa biedru nogalināja salas ļaudis un ka viņ� ir pārvedis tikai savus saiņus.

�o notikumu Arnape atstāstīja ļoti noskumusi: mājinieki velti centu�ies dabūt vismaz tēva mantas, ja viņ� nogalināts.

(Nezinu, ko visa �ī notikuma laikā darīja Emanuēla vecmāmiņa, un tāpat nesaprotu, kā Umanakā varēja atrasties kuģis ziemā, kamanu sezonas laikā.)

Kā Nernaka pēcnācēji atrieba viņa nāvi.

Kop� tā laika pagāja daudz gadu, Nernaka dēli Kiviuliks un Atate izauga par vīriem. Slepenībā viņi izmēģināja savus spēkus.

Kādu pavasari viens no saliniekiem atbrauca uz Keker-tatu kamanās. Tās bija nogalinātā Nernaka kamanas, kurās viņ� sen atpakaļ bija devies uz koloniju tirgoties. Pienāca nakts, visi devās pie miera. Bet, kad viesis pamodās, viņa kamanas bija pazudu�as. Varbūt Nernaka vecākā meita Unasalena bija pazinusi sava tēva kamanas un naktī, kad visi gulēja, paslēpusi tās dziļā ledus plaisā.

Vairākus gadus pēc �ī notikuma divi jauni vīrie�i apciemoja Nernaka atraitni. Viņi pastāstīja, ka �ajā ciematā dzīvojot viņas vīra slepkavas radiniece. Lai atriebtos par Nernaka nāvi, atraitnei vajadzētu nogalināt �o sievieti, un viņi palīdzē�ot to izdarīt.

Beidzot Nernaka atraitne nolēma rīkoties. Bija pavasaris, saule sildīja, ļaudis atstāja savas mājas un cēla sev teltis. Telts jumts bija no roņādas, bet sienas no roņu zarnām. Tā kādu dienu Nernaka atraitne ieraudzīja sievieti, kas viņai bija jānogalina, stāvot pie savas telts ieejas. Viņa bija pagriezusi seju pret sauli.

Nernaka atraitne piezagās klāt un satvēra sievietes plecus no aizmugures. Jaunie cilvēki, kas labprātīgi bija piedāvāju�ies palīdzēt, stāvēja tuvumā. Nernaka atraitne veltīgi mēģināja saistīt viņu uzmanību; viņi nenāca palīgā.

Tad viņa iespieda savu celi starp ienaidnieces pleciem un atlauza tos atpakaļ, sievietei pa muti sāka plūst asinis, un viss nokrāsojās sarkans.

(Parasti tajā laikā, kad cēla teltis, iedzīvotāji pārgāja uz jaunām vietām. Tādējādi Nernaka atraitne varēja atrasties tuvu kaimiņos savai ienaidniecei.)

Nernaka dēli Kiviuliks un Atate pieauga, viss viņiem bija pa spēkam pat jau tad, kad viņi vēl dzīvoja Karratā. Kļuvu�i labi mednieki, viņi pameta Kekertatu un devās uz Sarkaku, un apmetās tur uz dzīvi. Tad viņi jau bija kristīti.

Kad viņi ieradās Sarkakā, tur bija ledus, un pavasarī ledus atradās tie�i pie viņu mājas. Ledus malā viņi medīja baltos vaļus un narvaļus. Tiklīdz saule sāka sildīt, brāļi uzcēla telti un dzīvoja tajā. Dziļāk iek�zemē savā teltī dzīvoja vīrs, vārdā Etarkutoks.

Kādu dienu, kad mednieki ķēra ledus malā narvaļus, viņi izdzirdēja saucienu: �Kuģis!� Tas izrādījās angļu vaļu medību kuģis. Kiviulika ļaudis ļoti priecājās, to ieraugot, jo viņi varēja labi nopelnīt, pārdodami uz kuģiem sīkus sievie�u rokdarbus. Pret sievie�u rokdarbiem Kiviulika ļaudis iemainīja dzelzs gabaliņus, �ujamās adatas un da�ādas vecas drēbes.

Stāsta, ka vecos laikos fjordos Igdlorsjūtas tuvumā vienmēr bijis daudz vaļu. Kiviulika ļaudis bija to pastāstīju�i angļu vaļu medniekiem, un tie noķēra tur daudz vaļu. Bet, kad angļu kuģi bija aizbrauku�i, atgadījās kaut kas neparasts.

Ap Sarkakas mājām klejoja balts suns, atklīdis no Kar-nusakas. Kad suns gribēja atgriezties savās mājās, Kiviulika ļaudis apsēja viņam ap galvu lakatiņu, ko bi ja dabūju�i no angļiem, un ļāva sunim ar to atgriezties Etarku-toka ciematā. Suns, jāpiebilst, piederēja visvecākā Karnusakas iedzīvotāja mīļākajai un jaunākajai meitai. Tāpēc, kad suns atgriezās ar lakatiņu uz galvas, meitenes tēvs to nosita un lika sievai suni nodīrāt un iz�āvēt ādu, cik ātri vien iespējams.

Kiviuliks un jaunākais brālis bija pa �o laiku zaudēju�i māti un viņiem tagad palikusi tikai vecākā māsa Unaralaka.

Kad suņāda bija iz�uvusi, suņa īpa�nieces māte sava vīra klātbūtnē sagrieza ādu tādās strēmelēs, kādas lieto, iz�ujot sievie�u bikses. Tad viņi aiznesa tās Unaralakai. No dāvanas Unaralaka iz�uva bikses un, kad tās bija gatavas, uzvilka kājās. Tiklīdz Unaralaka uzģērba bikses, viņas kājas ķēra trieka un viņa visa sāka kratīties. Karnusakas vecākie iedzīvotāji zināja daudz burvestību un sazinājās ar ļauniem gariem, un tagad Unaralaka, uzvilkdama jaunās bikses ar iz�uvumiem, sāka staigāt uz visām �etrām kā suns.

Kad Etarkutoks, visvecākais vīrs Karnusakā, bija nobūris Unaralaku, viņ� aizsūtīja da�as suņādas sloksnes uz Nakerdloku kā dāvanu Eserajukai, Kasiaka vecākai neprecētai meitai, kas dzīvoja tur ar savu tēvu.

Bet Kasiaks jau bija dzirdējis, ka Unaralakai, kad tā saņēmusi sloksni no tās pa�as suņādas, tiku�as paralizētas kājas. Tādēļ viņ� paņēma ādas strēmeles, iekams meita tās bija redzējusi, un nogādāja �īs sloksnes aug�ā Naker-dlokā, un atgriezās tuk�ām rokām. Pat tad viņ� meitai nekā par to nestāstīja. Vakarā, kad viņi likās gulēt, tēvs pateica:

� Es apgāju ar tām mājai apkārt un tad aizmetu tās prom.

Vēlāk viņi dzirdēja, ka visiem Karnusakas iedzīvotājiem ir stīvas kājas. Tā viņu ļaunie nodomi bija vērsu�ies pret viņiem pa�iem.

Kunaks un Evi

Si stāsta sākumā mēs minējām divus vīrus, kas devās uz koloniju tirgoties, un ka viens, vārdā Nemāks, tika nogalināts. Nernaka sievai bija divi brāļi � Kunaks un Evi. Evi apņēma sievu, un viņai piedzima dēls. Kad mazais zēns sāka staigāt, Evi pēc pagānu para�as piekāra krelles pie viņa kamiku auklām. Kad puisēns paaugās, varēja redzēt, ka viņ� būs ļoti ātrs gājējs. Citi brīnījās par viņa ātro skrie�anu un uzlielīja viņu, bet zēna tēvs mēdza teiķt: �Ja krellīte sāk ripot, tā tik ātri neapstājas.� (Izrādījās, ka tēvs bija piekāris krelles kamiku auklām kā amuletu.)

Evi bija ātrs kamanu braucējs, jo viņam piederēja ātrskrējēji suņi; viņ� bija ietrenējis suņus ātrumā, liekot tiem skriet pakaļ bumbai. Kad dēls jau bija krietni paaudzies, viņ� mēdza doties tēvam lidzi izbraukumos ar kamanām.

Da�reiz tēvam braucot sāka salt; viņ� tad izkāpa no kamanām un, lai sasildītos, skrēja tām blakus, turoties pie balstiem. Dēls pa to laiku sēdēja priek�ā kamanās, abas rokas iebāzis ka�okādas piedurknēs. Kad puikam iepatikās, viņ� izkāpa no kamanām kreisajā pusē un skrēja suņiem pa priek�u, vicinādams piedurknes kā spārnus. Tēvam tad dēls �ķita vanags, kas ātri un zemu lido pār ledu. �inī laikā viņi dzīvoja Kekertatā.

Drīz dēls saņēma kajaku un brauca ar tēvu jūrā. Tajos laikos Kekertatas apkaimē bija daudz brie�u, un, kad tēvs un dēls bija izbrauku�i kopā savos kajakos un ieraudzīja brie�us uz sauszemes, tēvs lika dēlam doties uz krastu un dzīt brie�us ūdenī. Pat ja brie�u bija ļoti daudz, zēns visiem iesita pa muguru un iedzina ūdenī, un tur viņā'tēvs nogalināja tos ar �ķēpu. Pārnācis mājās, tēvs stāstīja par milzīgo brie�u bariem, ko redzējis peldam, un ka nogalinājis da�us no tiem. Tā viņ� sargāja �o noslēpumu, lai kaimiņi neuzzinātu par viņa dēla ātrās skrie�anas spējām. Viņ� ne�aubījās, ka, tiklīdz viņi uzzinātu, ka tas ir viņa dēls, kas iedzina brie�us ūdenī, viņi kļūtu skaudīgi un aiz ļaunuma nogalinātu zēnu. Kamēr Evi �ādā veidā slēpa sava dēla spējas, dēls kādu dienu dzinās pakaļ lapsai, iespēra tai un nogalināja to. Viņ� dzinās pakaļ arī trusim, bet tad pagāja ilgāks laiks, kamēr viņ� to noķēra.

Kad jūra aizsala, tēvs un dēls devās uz ledus medīt. Senos laikos roņus vienmēr medīja pie roņu elpo�anas plaisām ledū un nogalināja tos ar harpūnu. Kādu dienu, kad viņi tur medīja, dēls, ātrais skrējējs, iekrita ūdenī.

Tie�i �inī brīdī Evi brālis, kas bija palicis mājās, jutās sevi�ķi laimīgs. Viņ� sēdēja uz guļamlāvas un dziedāja vienā dziedā�anā.

Kad ātrais skrējējs izrāpās no ūdens, viņ� drāzās, cik ātri spēja, uz krastu, bet, tā kā bija ļoti auksts, viņa drēbes ātri sasala ledus klucī, un viņ� nevarēja pakustēties. Tad tēvs satvēra dēlu un vilka uz krastu. Sākumā viss gāja labi, bet, pirms viņi sasniedza krastu, tēvam izsīka spēki, viņ� vairs nejaudāja dēlu pavilkt. Izbrīnījies par to, viņ� paskatījās apkārt; tur stāvēja viņa vecākais brālis, tas, kur� visu laiku bija dziedājis, sēdēdams mājās uz gultas; tas vilka zēnu pretējā virzienā. Evi pavēlēja viņam aiziet un atkal sāka vilkt dēlu uz krastu.

Drīz vien viņ� atkal nespēja vairs pavilkt tālāk, jo vecākais brālis no jauna bija satvēris viņa dēlu un vilka to pretējā virzienā. Atkal viņ� lika brālim aiziet, bet beidzot tēvam bija jāatsakās_no cīņas, jo kāds spēks visu laiku vilka puiku atpakaļ. Ātrais skrējējs jau bija zaudējis samaņu, un tēvs, pametis vecāko brāli, skrēja uz mājām pēc kamanām. Kad Evi iegāja mājā, viņ� redzēja savu brāli izģērbu�os sē�am uz guļamlāvas malas kā agrāk. Tā kā tikai brīdi iepriek� Evi bija redzējis Kunaku velkam projām viņa dēlu, ko viņ� mēģināja glābt, Evi nevarēja savaldīties un pateica da�us skarbus vārdus. Bet vecākais brālis nebija izgājis no mājas. Tas tikai pierāda, kāds �ausmīgs maģisks spēks piemita Evi brālim.

Viņi aizbrauca pakaļ dēlam, ko bija atstāju�i uz ledus, bet tas, bez �aubām, jau bija miris. Atvedu�i līķi krastā, viņi apglabāja to aiz maza uzkalna. Ciema ļaudis tagad uzkalnu sauc par �lielā slīkoņa kapu�.

Pēc dēla nāves Evi uz visiem laikiem pameta Kekertatu.

Kādu ziemu, kad bija izveidojies ledus, daudz ļau�u no da�ādiem ciematiem devās uz Kekertatu spēlēt bumbu. Ikreiz, kad piebrauca kamanas, Evi vecākais brālis jautāja: �Kas tagad ieradies?� � jo visi atbraucēji bija jācienā ar saldētu gaļu. Pēc kāda laika ieradās arī Evi, lai piedalītos bumbu spēlē brāļa ciematā. Tā bija pirmā reize kop� dēla nāves, kad Evi ieradās Kekertatā.

Kad Evi apturēja kamanas, vecākais brālis Kunaks, kā parasti, jautāja, kas atbraucis. Kad viņam teica, ka tas ir Evi, Kunaks noteica: �Savādi, kāpēc viņ� ieradies?� Varbūt viņ� baidījās, jo ar savu maģisko spēku tas reiz bija par cēloni ātrskrējēja nāvei.

Kad visi bija sanāku�i, sāka gatavoties bumbu spēlei, un visas kamanas tika novietotas tā, ka suņi bija pagriezti, pret to ciematu, no kurienes tās atbrauku�as. Parasti �ai spēlē lietoja no roņādām izgatavotu, ar smiltīm piepildītu bumbu.

Spēlētāji devās uz ledus, un visi, vīrie�i un sievietes, uzsāka cīņu bumbas dēļ. Arī Evi un viņa vecākais brālis pievienojās spēlētājiem. Pēk�ņi viens no spēlētājiem saķēra bumbu un skrēja ar to uz savām kamanām, kas stāvēja turpat, gatavas aizbrauk�anai. Bet kāds no^z sekotājiem panāca skrējēju, pagrūda to, tā ka viņ� nokrita, un tagad spēle patie�ām sākās.

Spēles laikā ļaudis ievēroja, ka Kunaks satvēris Evi un cīnās ar viņu, lai notriektu gar zemi. Varēja redzēt, ka vecākais brālis, kas bija paslēpis piedurknē dzelzs stieni, veltīgi mēģināja ar to nogalināt Evi. Tad visi spēlētāji metās viņiem klāt un, sagrābu�i vecāko brāli, atņēma viņam dzelzs stieni un iedeva to Evi. Evi paņēma stieni, iesita ar to vairākas reizes brālim pa galvu un nosita viņu.

Tad Evi sāka apraudāt brāli un teica: �Ak, kā es tiku tevī klausījies!�

Evi to teica tāpēc, ka, brālim dzīvam esot, mēdza klausīties viņa dziesmas.

Tad ļaudis pievērsās bumbai un visi iekarsa spēlē. �inī spēlē dzenas pakaļ tam, kam rokā bumba, nogrū� viņu zemē un, paķerot bumbu, cen�as nokļūt pie savām kamanām, lai aizvestu bumbu uz savu ciematu. Tas, kas ar bumbu sasniedz savu ciematu, apskrien ar to apkārt mājai un iemet smago bumbu mājā, izdauzot logu. Ja tas izdodas, visi ciemata ļaudis ļoti lepojas, ka uzvarējis viens no viņu vidus.

Ne vienmēr bumba bija piepildīta tikai ar smiltīm. Da�reiz grenlandie�i ielika tajā arī tādas mantas, kam senos laikos bija liela vērtība, piemēram, sagrieztu narvaļa gaļu vai tauku brie�ādu, vai da�as citas lietas. Tāpēc visi dedzīgi vēlējās dabūt bumbu. Senās dienās, kad Zie-meļgrenlandē brie�i bija retums, brie�ādas apmales sievie�u kapucēm bija ļoti dārgas.

Kad spēles uzvarētājs ieradās mājā ar bumbu, kurā atradās da�ādas lietas, viņ� mēdza ielūgt visus ciema iedzīvotājus savā mājā uz dziesmu svētkiem. Parasti ieradās daudz ļau�u arī no citiem ciematiem � un māja bija stāvgrūdām pilna; visi ļoti priecājās. Kad dziesmu svētki beidzās un ļaudis devās pie miera, sievietes izgāja laukā, lai satiktu savus vīrus. Bērnus neņēma līdzi, bet atstāja tos kādas nespēj nieces uzraudzībā.

Tā notika arī �oreiz. Pēc tam kad bija spēlēju�i bumbu Kekertatā un uzvarētājs atgriezās mājā ar bumbu, viņ� sarīkoja dziesmu svētkus. Da�i no viesiem atstāja bērnus mājā, kā tas bija parasts, kādas vārgas ve�ukas uzraudzībā. Kad viens no bērniem sāka raudāt, kāds cits pierunāja aukli iztaisīt �ajagoku� no suņa pleca lāpstiņām. Tad visi spēlēja �ajagoku�.

�inī spēlē, ja kāds bērns metot kauliņu netrāpīja nevienā no ajagoka caurumiem, tas nodeva to nāko�ajam bērnam � un tā pēc kārtas, līdz ajagoks sasniedza jaunāko bērnu. Tas vienmēr trāpīja. Kamēr bērni spēlēja, viņi ievēroja, ka guļamlāva, uz kuras viņi bija satupu�i, kustas un logā āda iespiedusies uz iek�u. Tad viens no bērniem iemeta ajagoku logā. Bija ļoti vējains, un acumirklī nodzisa visas lampas. Bērni sabēga gultas kājgalī, kamēr visvecākais devās uz kaimiņu mājām pēc uguns, lai no jauna iedegtu lampas. Kad lampas atkal iedegās, viņi turpināja spēli, un, tāpat kā agrāk, kad jaunākais dabūja ajagoku, viņ� nekad neaizmeta garām. Tad atkal gulta sāka kustēties, un nu priek�nama galā parādījās liels stāvs, kam mugurā bija �amaut� (ādas tērps, kura kapucē nēsā mazus bērnus). Pavērsis seju pret jūru un uzgriezis muguru bērniem, stāvs tuvojās. Kad tas beidzot pagriezās un atklāja savu seju, bērni aizmuka aiz bailēm. Tad sieviete, kas uzraudzīja bērnus, paņēma savu �ulo� ²⁴ un iesita ar to spokam sejā, spārdīja viņu ar kājām un aizdzina prom.

Kad ļaudis atgriezās no dziesmu svētkiem, vecie teica: �Ajasisarpul.�

Ar to beidzas stāsts par Nemāku un viņa ģimeni, kā to izstāstīja Nemaka meita Arnape.�

No �ī Emanuēla �atmiņu stāsta� beigu daļas ir redzams, ka viņa vectēvs � angakoks, ja tas kādreiz dzīvojis, īstenībā bijis viņa vecvecvectēvs. No stāsta tas ir skaidrs, bet mūs atkal samulsina datumi. Emanuēlam datumi ir dīvaini. Viņam ir ļoti viegli pateikt, ka �1869. gadā es pirmo reizi ievēroju, ka man ir veca vecmāmiņa�, bet ieraksti baznīcas grāmatā rāda, ka tikai divdesmit astotajā martā 1871. gadā � vai labākajā gadījumā 1870. gada augustā, ja pieņemam, ka māte zināja par viņu jau astoņus mēne�us agrāk, � Emanuēla māte ievērojusi, ka viņai ir Emanuēls. Bet ko gan �ie vecie ļaudis zina par datumiem? Un kāda viņiem daļa par tiem? Emanuēla māsas Beates dzim�anas dienā es jautāju viņai:

� Cik veca tu esi �odien, Beate? Trīsdesmit divi?

� Es nezinu, � viņa atbildēja, � viss var būt.

� Vai varbūt trīsdesmit trīs, � es piemetināju.

� Jā, � viņa teica un plati pasmaidīja.

Un tomēr �ie muļķīgie ieraksti rāda, ka Beate Elizabete Katrīna (Samuelsone) Lēvstroma dzimusi 1878. gada 13. jūnijā. Ja Emanuēla ievērojamais sencis nevar būt dzimis, kā Emanuēls apgalvo, 1700. gadā, tomēr viņ� varēja būt pagānu angakoks Ziemeļgrenlandes attālākajās vietās astoņpadsmitajā gadsimtā vai, iespējams, arī vēl vēlāk. Lai arī skaitļi melo, bet Emanuēls nemelo. Klusu! Emanuēls runā:

Stasis par Arnapes vīru

Tas, kas stāstīja man �o stāstu, iesāka �ādi:

�Tagad es pastāstī�u tev par savu vectēvu. Viņ� piedzima ap 1700. gadu un bija ievērojams angakoks, arī viņa sieva bija angakoks. Viņa bija pat slavenāks angakoks nekā viņas vīrs, un acis viņai bija izspiedu�ās no grūtās cīņas, kas tai bija jāizcīna ar palīdzīgajiem gariem. Vīrs un sieva dzīvoja uz ziemeļiem no Igdlorsjūtas tuvu piekrastei, Erkutanē, ko viņi nekad neatstāja. Viņiem dzima tikai dēli, bet sieva ilgojās pēc meitām. Beidzot vēlē�anās iegūt meitu bija tik liela, ka viņa kādu laiku dzīvoja ar citu vīrieti, lai kļūtu grūta un dzemdētu meitu. Kad bērns piedzima, tā tie�ām bija meitene. Tas bija viņas pēdējais un jaunākais bērns; viņa bija tik laimīga, ka gandrīz neizlaida mazuli no rokām.

Mazo nosauca par Arnaluaku.

Kādu gadu izplatījās ļaunas slimības epidēmija, ko ievazāju�i angļu vaļu mednieki, un gandrīz visi ciema iedzīvotāji apmira. Tas notika vasarā, kamēr viņi dzīvoja teltīs. Ļaudis saslima un mira, Arnaluakas māte nekā nevarēja darīt viņu labā, bet savus bērnus, pirms viņi saslima ar �o slimību, viņa apvārdoja. Viņa to izdarīja �ādi.

Kādu ritu ļoti agri viņa aizveda savus bērnus juras malā. Tie bija apģērbti tikai biksēs, bez kamikiem, pali māte gāja bērnu vidū. Kad viņi sasniedza krastu, māte iemeta bērnus citu pēc cita ūdenī. Tad viņa apslacīja tos ar sāļo ūdeni. To izdarījusi, viņa gāja ar tiem atpakaļ, izkārtojusi tos rindā pēc vecuma, vecākais gāja pa priek�u un jaunākais pats pēdējais. Tikai tad, kad visi bija pieskāru�ies paslēptam baltā vaļa zobam, ko bija noķēris mēness vīrs, bērni drīkstēja ieiet teltī.

Kad bērni bija atkal sagāju�i teltī, māte nostājās vispirms vienā telpas kaktā, tad otrā un tā visu dienu turpināja pārvietoties no viena kakta otrā. Tādējādi māte � angakoks apvārdoja savus bērnus un pasargāja tos no saslim�anas, kaut gan visi pārējie ciemata iedzīvotāji apmira.

Bērni auga un vēroja, kā viņu tēvs nodarbojās ar Tor-naka maģiju. Kad tēvs gatavojās Tornaka maģijai, bērni paslēpās zem guļamlāvas.

Angakoku mēdza noguldīt uz grīdas un sasēja ar virvēm tā, lai viņ� nevarētu atbrīvoties; zemē noklāja ādu, kur tas varēja sēdēt. Tad angakoks dziedāja angakoka dziesmu �akiut� un ļaudis, kas atradās telpā, dziedāja kopā ar viņu. Kamēr visi dziedāja, angakoks atbrīvojās no virvēm, piecēlās un pasauca vienu no saviem palīdzīgajiem gariem Mitatdlussokune. Da�reiz, kad tas ieradās, tas varēja tikai pateikt �putukuto, putukulo�. Stāsta, ka gari tā runāju�i tad, kad ļaudīm draudēja trūkums; ļaudis vienmēr kļuva ļoti bēdīgi, kad dzirdēja �os vārdus. Bet da�reiz gars ienākot teica �kajak, kajak�, tad ļaudis bija laimīgi, jo tas nozīmēja pārpilnību.

Pēc tam kad palīdzīgais gars bija aizgājis, angakoks pasauca savu Kavdlunakune, un tas nekad neko citu neteica kā tikai: �Vai nav tiesa, ka Tornarsuks ir slikts?� Kad angakoks tam piekrita, gars pēk�ņi sāka runāt dāņu valodā; angakoks pārtulkoja sacīto. Kad gars bija aizgājis, angakoks piesauca savu Arnakune (sievieti garu), un, kad lielā sieva ieradās, visi ļaudis, kas bija mājās, bēga np tās. Viņa tuvojās vīrie�iem ar drausmīgu troksni �Bumi Bumi�, un viņas drēbes pa�as no sevis sāka krist nost. Tāpēc vīrie�i ļoti baidījās no viņas. Pat angakoks baidījās, un viņ� pieķērās pie griestu baļķiem, jo no tiem gari pa�i baidījās.

Kad viņa beidzot aizgāja, viņ� sauca savu Atdlernakune (pazemes garu), bet tas nepavisam nav baismīgs.

Starp angakoka gariem palīgiem bija liels kajaks, kas īstenībā sastāvēja no kajaka priek�ējās daļas. To izsauca, ja kāds no angakoka dēliem atradās vētrā savos kajakos un viņiem vajadzēja palīdzības.

Palīdzīgs gars bija arī aisbergs.

Ja angakoks gribēja atsaukt savu mājas garu Mitatdlus-sokune, viņ� nodzēsa uguni un dauzīja ādas istabas attālākajā kaktā. Tad pēk�ņi kļuva gai�āks un gaļa pie ādām sāka grabēt. �im garam angakoks rādīja tāda piekūna spārnu, kur� bija nosirmojis no vecuma.

Arnaluaka bija angakoka vienīgā meita; viņa mēdza stāstīt par sava tēva milzīgo sievieti-garu Arnakussuane; kā �o garu ielaida, kad bērni sēdēja zem guļamlāvām, un kā pieaugu�ie gandrīz mira no bailēm.

Tas bija �ausmīgi.�

Kādā vētrainā ziemas naktī vistum�ākajā gadalaikā mazā sabiedrība, kas sēdēja ap manu galdu lampas gaismā, nez kāpēc sāka runāt par angako-kiem. Ak jā � liekas, es biju sācis blēņoties ar naudas gabalu; jā, tā tas bija. Es izdarīju kādu vienkār�u, mazu triku vienu pa�u reizi un, kā par brīnumu, veiksmīgi, bet biju pietiekami gudrs, lai to izbeigtu. �is triks visus pārsteidza. Tā mēs sākām runāt par angakokiem, viņu cilts burvjiem.

� Jūs varbūt esat angakoks, � kāds teica.

� Varbūt, � es atbildēju un nozīmīgi pasmaidīju. � Mans vectēvs, � es turpināju, jo visi pievērsās man ar skaidri manāmu interesi, � bija Amerikas indiāņu angakoks. Viņu dievs bija Tornarsuks, lai gan tur viņu pazīst ar citu vārdu. Kaut gan nekad neesmu darbojies kā angakoks, Tornarsuks iedeva man �tornaku� (tor-naks � sargātājs gars) un mans vectēvs iedeva man �ar-nauku�. Vectēvs apmācīja mani savos noslēpumos.

� Jums ir arnauks? Parādiet mums to, � iesaucās reizē visas sievietes. Viņu bija trīs: Margareta, Salamina un Regina, kas nejau�i bija iegriezusies mūsu mājā. Zīmīgi,

ka no tām, kas piedalījās �ajā sarunā, divas bija sevi�ķi izglītotas sievietes, sievietes ar izcilu veselīgu saprātu, un ka Roginai bija pietiekami daudz laika, kop� Trolemaņa burvība bija atraisījusi viņas jostu, lai iedziļinātos baltā angakoka noslēpumos. Bet vīrie�i, Rūdolfs un Abrahams, vai nu smējās līdz ar mani, vai ap�aubīja mani, vai domāja, ka tā varētu būt arī patiesība. Bet tas nav svarīgi. Vismaz mēs vīrie�i turējāmies kopā, visiem mums sagādāja prieku eksperiments ar sievie�u ticību. Liekas, vajag tikai mazliet paskrāpēt grenlandieti, un atklāsies pagāns, jo pēc tam, kad da�as minūtes ar pienācīgu dramatisku nopietnību turpināju spēlēt savu pagāna lomu, viņas sāka cie�i lūkoties manī ar visglaimojo�ākiem godbijības un baiļu skatieniem, gatavas, ja man iepatiktos, spiegt �ausmu lēkmē. Mani nedaudzie vārdi un rīcība atstāja uz sievietēm dziļu iespaidu, un, kad viņas tā sēdēja, saspiedu�ās kopā, vērodamas mani, man vajadzēja tikai uz viņām paskatīties ar me�onīgu skatu, lai viņas sarautos bailēs. Sievietes baidījās un bija arī ļoti ieinteresētas. Viņas lūdzās, lai parādu savu arnauku jeb amuletu, kas paslēpts, kā es iestāstīju, zem manām drēbēm. Viņas nemaz ne�aubījās, ka redzēs brīnumu, un izrādīja bērni�ķīgu ziņkāri. Regina ļoti lūdzās, lai es viņai to kādreiz parādītu un iemācītu viņu burt. (Dievs zina par ko viņa būtu pārvērtusi savu vīru!)

� Labi, � es atbildēju, � bet esi gatava uz visādām sekām. Es pazinu tādus, kas, tikai paskatoties uz manējam līdzīgu arnauku, zaudēja matus. Vienai sievietei kļuva stīva kreisā roka.

Regina nodrebēja.

� Varbūt, � viņa apjukusi sacīja, � ja es jau būtu bijusi Dānijā, es riskētu. Bet nevaru ta�u doties turp bez matiem.

Pēc �ī vakara vairākas dienas man bija jānoņemas ar izbiedētu sievieti un jā veic daudz sīku pienākumu � piemēram, jādodas uz pagrabu, kad kaut kas no turienes jāpaņem, vai jāpavada Salamina ārā, kad kaut kas jādara tumsā. Jāsaka, viņa nebaidījās no manis, jo es tūlīt mēģināju atkratīties no sava vectēva, kas pēk�ņi bija kļuvis man par apgrūtinājumu, bet baidījās no pārdabīgās pasaules, kam viņa vēl ticēja, neskatoties uz savu veselo saprātu un izglītību pie tēvo�a Jensa, kas cīnījās pret

tradicionāliem aizspriedumiem. Es biju pamodinājis pagātni. Pagātne ir vēl dzīva ļoti daudziem grenlandie�iem.

Grenlandie�i tic Tornarsukam, virsdēmonam, viņu sen�u garu valstības valdniekam, virs kura mājokļa cilvēki staigā. Viņi tic �ķivigtokiem� � cilvēkiem, kas aizbēgu�i no ciematiem un kā dēmoni uzturas kalnos; �igalig-dlitiem� � me�onīgiem vampīriem, kas, klejodami zemes vidienē, aprij smirdo�u maitu; �erkigdlitiem� � puscil-vēkam, pussunim. Kādu nakti nometnē Umiamiako Salamina aiz �ausmām no viņiem piekļāvās man. Sie erkigdliti kādreiz biju�i cilvēki, asinsgrēka piekopēja cilts, kas cēlusies no slepkavas, kur�, bēgdams no atriebības, ar savu sievu aizgājis uz �o ledus klāto apvidu. Vai nu kas līdzīgs kivigtokiem, vai erkigdlitiem, vai vismaz kāda me�onīga cilvēknīdēju cilts, �ie noslēpumainie Umiamako iemītnieki �ķita grenlandie�iem tik reāli, ka valdība organizēja apvidus apseko�anu no lidma�īnas vēl 1932. gadā pēc Kristus dzim�anas. Kamanu slie�u pēdas, bultas, cilvēku kāju nospiedumi; ja ļaudis grib ticēt, tad pierādījumi atradīsies. Grenlandie�i tic �atdlitiem�, vīrie�u kārtas nārām, bezdegunu būtnēm, kas ievilina nāvē medniekus kaja-kerus. Viņi tic raganām un to burvestībām. Rūdolfs reiz pa jokam ieknieba mazajai Anu vaigā. Boleta, veca vecene, par kuru runāja, ka viņa ir ragana, redzēja to un, nepareizi iztulkodama �ādu rīcību, nolādēja Rūdolfa roku. Un tie�ām, drīz pēc tam roka kļuva stīva. Tā sāpēja vairākus mēne�us. �Varbūt Boleta nav vainīga,� teica Rūdolfs, �es tie�ām nezinu.�

Lai bērni labi uzvestos, grenlandie�u mātes biedē tos ar Tornarsuka gariem. Daudzas pieaugu�as meitenes no mūsdienu izglītotās jaunākās paaudzes tumsā neuzdro�inās vienas pa�as iziet laukā.

Nu, un kas par to? Kas tad ir, ja viņi tic dēmoniem, .troļļiem, rūķī�iem, raganām, visai �ai pagānu ticības pekles kompānijai? Mēs arī ticējām tiem kristietības ziedu laikos. Tāda ticība nav lielākā pretrunā ar kristietību kā bagātība ar kristie�u morāli. Un neviens to nezināja labāk par Hansu Egedi, pirmo īstās ticības apustuli Grenlandē. Viņ� apstiprināja to, kam viņi ticēja. Tornarsuks un tā gari un spoki tie�i kā uz pasūtījumu noderēja kristīgajai ticībai: tie bija �tumsības spēki�. Hanss Egede iemācīja to eskimosiem, iemācīja viņiem neieredzēt, nīst savus senos dievus � dēmonus un vairīties no tiem, nevis neticēt. Ticot tiem tagad, grenlandie�i baidās no tiem tāpat, kā viņi baidās no vētras, no varmācības un nāves. Kristīgo dievs ir �ēlsirdīgs, tātad no viņa nav jābaidās � un tāpēc par viņu nedomā. Bez tam dievs pret grenlandie�iem nav bijis pārāk labs; un tauta, kas apdzīvo neauglīgu, kailu, bez kokiem, klin�ainu sauszemes strēmeli, kas apņem ledus kontinentu, velti meklētu svētajos rakstos norādījumu par materiāliem labumiem, ko dievs tai esot dāvājis. Dieva klātbūtne �eit nav jūtama; tas padara evaņģēliju mazliet nereālu. Varbūt dievs �eit nemaz neuzturas?

Senajiem kristīgajiem bija pieliekams iemesls dievināt un pielūgt to, kur� teicis Kalna sprediķi. Masām, ko apspieda ne�ēlīga autokrātija, �is sprediķis mācīja cienīt nabadzību un atrast tur un padevībā atslēgas debesu priekiem, kas tām liegti virs zemes. Tādu pa�u iespaidu �is sprediķis varētu atstāt uz grenlandie�iem. Tas varbūt teiktu viņiem: �Pēc sava dzīves veida jūs esat dievabērni. Jūs dzīvojat no viņa �ēlastības; ticiet tikai, ticiet dievam, un cerības apstaros jūsu dzīvi un nesīs jums laimi.� Bet apustulis Hanss dzīvoja astoņpadsmitajā gadsimtā, un viņu subsidēja tirgotāji. Viņ� atnāca, turot katrā rokā derību: veco un jauno; vecā � Kalna sprediķis; jaunā � virsgrāmata. Viena deva solījumus, otra � skaidru naudu. Viena aicināja: �Nedomājiet par rītdienu, izdaliet savu bagātību nabagiem, esiet nabagi!� Otra sludināja: �Dzīvojiet taupīgi, strādājiet centīgi, krājiet naudu un kļūstiet bagāti!� Baznīcas un tirdzniecības intereses lieliski apvienojās apustulī. Vēl mūsdienās tās abas rokrokā taisa biznesu; tas padara evaņģēliju mazliet nereālu. Bet grenlandie�i ir kristīgie, un viņi iet baznīcā.

Kad svētdienas rītos Jems Millers, ciemata plānprātiņ�, tre�o reizi velk mezgloto, apspurāju�os zvejnieku auklu, kas nokarājas no mazā baznīcas zvana, un no-dārdina pēdējo aicinājumu uz dievkalpojumu, nāk ļaudis; viņi pulcējas no visām mājām tīri un uzposu�ies un rindiņā ieiet baznīcā. Koka baznīciņa tik tikko spēj uzņemt visu baru; viņi sablīvējas līdz pat durvīm. Vienā pusē vidus ejai nosēstas vīrie�i un zēni, otrajā pusē � sievietes un mazi bērni. Abās pusēs ir lieli logi, bet visi skatās pa kreisi, jo tur ārā ir jūra, tālie kalni un zilās debesis. Un arī svaigs gaiss, jo iek�ā ir smacīgi. Visi klepo.

Skaisti veidotas lietas ir it kā dieva darinātas; tām piemīt viņa īpa�ība � pilnība. Slikts namdara darbs, slikts amatnieka darinājums, slikta māksla būtu apvainojums dieva acīs; �ādas lietas baznīcā būtu dieva zaimo�ana.

Un, ja kāds meklētu pierādījumus kristīgās ticības panīkumam, vislabāk par to liecinātu nekam nederīgie baznīcu būvprojekti, nekam nederīgās pa�as celtnes un mākslas viltojumi baznīcu rotājumos. Kā var pielūgt dievu tie, kam patīk slikta māksla? Vai �inī Grenlandes baznīciņā kanceles margas un altāris ir izstrādāts ar vaļa kaula salaidumiem un inkrustēts ar kaulā grieztu roņu un vaļu attēliem, vienīgajām veltēm, ko dievs savā lielajā �ēlastībā pie�ķīris grenlandie�iem, lai viņiem būtu uzturs, siltums un gaisma? Vai tas ir labākais, ko viņi ar mīlestību uz dievu varēja veidot viņam, kas ir visa daiļā pirmsākums? Nē, lēta dāņu sētas kāpņu balustrāde ar vienkār�ām dēļu margām; altāris ir neglīta kaste ar neīstām gotiskām arkām, kas priek�pusē piesistas ar naglām. Rupjā apdare apslēpta zem lētas krāsas. Par kādu mīlestību uz dievu liecina �ī lētā un pretenciozā svētnīca?

Senie angakoki parasti bija viscienījamākie vīri savās kopienās; viņi bija vadoņi, cilvēki, kas pierādīju�i savu vīri�ķību, cilvēki, kas strādāja. Kādā dāņu tirgotāja rakstā 1750. gadā lasām, kā viņ� raksturo seno angakoku: �Viņ� apciemo mani katru dienu; viņam patīk, ka stāstu par dievu un tā darbiem, viņ� nekad nebeidz jūsmot par tiem. Bet ar to arī viss beidzas, un attiecībā pret visu citu viņ� nesatricināmi turas pats pie saviem principiem. Vispār viņa dzīve var būt par paraugu, un man jāatzīstas, ka no sarunām ar �o ievērojamo cilvēku es ieguvu un uzzināju ļoti daudz par Grenlandi.�

Samuēls, mācītāja palīgs, tagad pieceļas � mēs esam atgriezu�ies baznīcā. Svētdienas noskaņu pau� viņa melnais alpakas anoraks un celuloīda apkaklīte; ikdieni�ķs ir viņa izmocītais skatiens, dzeltenīgā un neveselīgā āda, nekoptais pūdeļa pu�ķis zem apak�ējās lūpas. Viņa izturē�anās tagad ir svētulīga un, varētu teikt, vairāk pieglaimīga dievam nekā godbijīga. Viņam ir tieksme pozēt; viņ� mīņājas no vienas kājas uz otru, izslien zodu uz aug�u un, at�āvis elkoņus, savij pirkstus, paceļot rokas. Pametis īsu, pēto�u skatienu uz savu ganāmpulku, Samuēls pagrie�as pret tāfeli un ar krītu uzraksta dziesmu numurus. Sī pantomīma ir mazliet garlaicīga, bet, bez �aubām, pēc viņa domām, svarīga. Kad dziesmas ir pierakstītas, Samuēls aiziet pie harmonija un apsē�as. Viņ� atver savu dziesmu grāmatu, atrod vajadzīgo vietu, saberzē rokas, jo baznīcā ir auksts. Un tad � �īkst pedāļi, gārdz plē�as, taustiņi klab, harmonijs ierunājas un Samuēls dzied.

Es reiz pazinu ceļojo�u sludinātāju � lielisku puisi (kādreiz viņ� bijis pavadonis uz pre�u vilciena); viņ�, dziedot korāļus, starp pantiņiem noauroja: �Es nevaru padziedāt, bet es varu iepriecināt dievu ar līksmu troksni.� Tā tas bija arī ar Samuēlu. Troksnis, ko viņ� radīja, nāca kā no vara taurēm, varen skaļi tas iztaurēja dievam savu prieku. Ja debesu tēvam tie�ām patīk tādas lietas, tad visvairāk laikam patika Samuēla vidējie toņi: tie bija vislīksmākie. Neviens cits �ai ziņā ar viņu nevarēja sacensties; un tikai tad, kad Samuēls nolaidās ļoti zemu � viņ� dziedāja basu � vai uzkāpa ļoti augstu, beidzot varēja dzirdēt melodiju, jo to uztvēra Sofijas dzidrais soprāns un pārējo balsis. Tā ar dziedā�anu dievkalpojums turpinājās; kolīdz izskanēja viens korālis, sākās otrs. Bet tad Samuēls parādījās kancelē. Laiks sprediķim.

Sprediķis bija gar�, sludinātājs stāstīja par Jāni Kristītāju. Viņ� iesāka mērenā tonī, bet tad viņa balss kļuva stiprāka, skaļāka, vārdi arvien ātrāk sekoja cits citam. Beidzot sprediķis aizrāva pa�u runātāju, iedvesmoja viņu. Pavērsis skatienu tālumā uz zilo sienu, viņ� pacēlās gaisā, zaudēja jebkuru saskari ar zemi un tās ļaudīm. Klausītāji ļāva viņam aiziet. Un, it kā viņ� tie�ām atrastos ilgā prombūtnē, klausītājos turpinājās kņada: �ņaukā�anās, �ņāk�ana, �ķaudī�ana, klepo�ana, sēdekļu �īkstinā-�ana, kamiku �ļūkā�ana, sa�ukstē�anās, pink�ķē�ana, �ņukstē�ana, �alo�ana, paskaļa sarunā�anās un mazu bērnu raudā�ana. Da�i flegmatiski dievlūdzēji snauda, da�i atklāti gulēja, divas mātes baroja savus mazuļus ar krūti, un visi pārējie nemierīgi grozījās un garlaikojās.

Reiz vakarā � ak jā, mēs jau atstājām baznīcu, sprediķis bija galā, dievkalpojums beidzās, mēs rindā izgājām ārā un devāmies uz mājām �, reiz vakarā pie manis sanāca viesi pusdienās. Kāda sevi�ķa iemesla dēļ, ko esmu aizmirsis, bija ielūgti arī Samuēls un viņa sieva, vecā ragana. Viss risinājās lieliski; pabeigu�i pusdienot, sēdējām ap galdu, runājām un dzērām alu, kad pēk�ņi Samuēls bez kāda iemesla sāka uzbrukumu vietējai kopienas padomei. Divi tās locekļi, ieskaitot priek�sēdētāju Ābrahamu, arī atradās �eit. Samuēla mērķis bija ne tik daudz noniecināt viņus, kā cildināt pa�am sevi. Pastāstījis mums, par kādu lielisku cilvēku viņ� pats ar dieva palīdzību sevi izveidojis, viņ� mēģināja to vēl pastiprināt, norādot uz trīs padomes locekļu un mucinieka Rūdolfa gara tumsību un neizdarību. Sis temats sagādāja viņam baudu, viņ� iekarsa un, kājās piecēlies, ļāva vārdiem plūst straumēm, kā svētdienās no kanceles. Tas izklausījās pēc lamā�anās; viņ� ārdījās kā traks. Viņi pacietīgi klausījās. Bet tad, kad kļuva skaidrs, ka ķengā�anās nekad nebeigsies, Knuds un klusais Hendriks piecēlās, mierīgi piegāja pie Samuēla � nekad neesmu redzējis, ka kaut ko tādu izdara tik veikli, � sagrāba viņu aiz pleciem un aiz bik�-dibena un pacēla. Priesteris spārdījās, mētādams rokas aug�up kā moceklis Debessbrauk�anas dienā, un joprojām turpināja lamāties. Viņu iznesa ārā caur priek�namu un izmeta laukā naktī. Priesteris kādu laiku pasēdēja raudādams uz pakalna nogāzes, tad klusi aizvilkās mājās.

Jau marts � un vēl ne vārda. Vai tad es varēju zināt, ka pasts joprojām atradās Umanakā? Ja būtu zinājis par tādu aizkavē�anos, vai tad es nebūtu jau sen aizbraucis atkal turp, saņēmis savu telegrammu un, nerēķinādamies ne ar kādiem �ķēr�ļiem, aizvedis to uz Godhavnu. Padzīvosi � uzzināsi, bet ko cilvēkam maksā tādas bezjēdzīgas mokas!

Mani braucieni pāri �aurumam bija stingra pa�disciplīna. Dodieties turp, teica mans ārsts, un palieciet � dienas divas vai �etras, piecas; lai Dāvids jūs atstāj tur. Dodieties turp, kur jūs vismaz skaitīsit laiku dienās, nevis stundās un sekundēs. Labs teorētisks padoms, bet praktiski izrādījās tik no�ēlojams, ka sagrāva visas ma-. nas cerības.

Man vienmēr likās, ka labāk būt vienam; es vēlējos vientulību. Bet te es dzīvoju iesprostots vienā istabā kopā ar Salaminu un viņas meiteni. Vienmēr viņa ir mājās, mū�īgi rīkojas un kārto kaut ko saimniecībā, �uj vai rībina kastroļus un pannas, vai arī �ķindina traukus. Un, ja viņa strādāja klusi un staigāja pa māju uz pirkst- ^! galiem, tie�i tas mani kaut kā vēl vairak satracinaja. �ī rīcība likās sakām: �Es domāju par tevi.� Tā jau arī

bija. Tas nospieda mani kā nepanesams smagums. �Nestaigā apkārt uz pirkstgaliem,� man gribējās kliegt. �Nesēdi* tur, blenzdama uz mani.� Viņa mēdza tā darīt; es jutu viņas skatienu pievērstu sev, kad biju pagriezis viņai muguru. Un ilgie klusuma brī�i, ko pārtrauca tikko jau�amas sīkas skaņas: es zināju, ko tas nozīmē. Viņa raudāja. Tad es metos ārā no istabas.

Pirms paguvu nosolot gar krastmalu reizes trīs, arī Salamina jau klāt, man uz pēdām. Viņa bija kā vājprātīga; es arī. Tas nenozīmēja, ka es trakotu vai raudātu; es neko atklāti viņai nebiju teicis � kā viņa varēja zināt, kā es jutos? Viņa nezināja, un tie�i �ī neziņa padarīja viņu galīgi neprātīgu. Nabadzīte! Salamina, kas tik jūtīgi uztvēra katru garastāvokļa niansi, ar �ausmām skatījās uz manas noslēgtības �uguna �aulu. Nezinādama, kas man kai�, viņa uzvēla vainu sev.

� Vai Salamina ir slikta? � viņa mēdza jautāt.

� Nē, � es viņai atbildēju, � tu esi laba.

Vārdi, tikai vārdi! Viņa novērsās un raudāja. Naktī, ilgi pēc tam, kad bijām apgulu�ies un viss bija kluss un tum�s, es dzirdēju viņas apslāpētos �ņukstus. Reiz viņa piecēlās, basām kājām tipināja pa grīdas dēliem, tad nometās ceļos uz grīdas pie manis. Viņa klusi sauca mani vārdā, es izlikos aizmidzis. Ilgu laiku Salamina tā stāvēja uz ceļiem, sala aukstumā un raudāja.

Kas vairāk par noslēpumainību var modināt ziņkāri? Prātam tā ir Zilbār�a istaba²⁵; lai kādas būtu sekas, mums vajag slepus paskatīties. Un, ja atslēga mūs traucē, mēs esam gatavi savā neprātā visu uzspridzināt, iznīcināt pa�i sevi un visu, kas ap mums, bet paskatīties. Tā Salamina izmisumā sagatavoja lādiņu. Kādu vakaru viņa pielika tam sērkociņu. Mēs sēdējām istabā, es lasīju, Salamina �uva, un viss likās kā parasti. Pēc īsa brītiņa viņa nolika �uvekli, pagriezās pret mani un ierunājās.

� Jūs pastāvīgi dodat ļaudīm naudu, � viņa teica, � �o naudu viņi nemaz nav nopelnīju�i. Es sāku pie jums strādāt augustā. Būtu laiks arī man izmaksāt algu.

� Tavu algu? Ko? � Es glu�i labi dzirdēju, ko viņa saka, bet �āds jautājums mani vienkār�i pārsteidza. Un Salaminai bija taisnība. Es nebiju maksājis viņai algu.

Patiesību sakot, tajā laikā, kad pieņēmu viņu darbā, Salamina neko neminēja par algu; un es, iespaidots no viņas acīm redzamās uzticē�anās, ka bū�u pret viņu tais-274

nīgs, un vēlāk pārliecinājies par viņas nelokāmo lojalitāti pret manām interesēm, nolēmu krietni pārsniegt trūcīgo desmit kronu mēne�algu, ko maksā dāņu saimniecēm. Iesāku ar to, ka nodevu bez kādiem ierobe�ojumiem savu kasi Salaminas rokās, norādīdams, lai viņa ņem no turienes naudu visam, kas viņai un viņas bērniem vajadzīgs; un, lai gan viņa stingri protestēja, beigu beigās man likās, ka panācu savu. Nekad neļāvu viņai norēķināties par izdoto naudu � pa�as vai saimniecības vajadzībām�, nelikos zinis, ja viņa, dodoties uz veikalu, teica:

� Es paņēmu izmainīt piecu kronu naudas zīmi.

Es pat nepaskatījos uz atliku�o naudu, kad -viņa pagrūda man to zem deguna, lai saskaitot.

� Ņem no lādītes, � es teicu, � un, kad tā būs tuk�a, es to atkal piepildī�u.

Un, dievs zina, Salamina rīkojās godīgi. Bet, kas attiecas uz algu, � tiesa, es viņai dāvināju naudu. Un viņa krāja to. Līdz �im brīdim viņa bija sakrājusi trīs kifaku algu.

Bet nu viņa sēdēja tur un teica:

� Es gribu saņemt nopelnīto naudu, � un skatījās uz mani ar pārakmeņotu seju.

Ir grūti runāt, ja cilvēkam tāda seja. Es mēģināju izskaidrot lietas stāvokli, pateikt viņai, ko biju nodomājis darīt, ko esmu izdarījis un kāds viņai no tā labums.

� Jā, dāvanas! � viņa atcirta dziļā nicinājumā. � Es gribu algu par savu darbu. Kas attiecas uz bērniem, viņu vajadzībām neesmu pieskārusies jūsu naudai. Es pati maksāju par viņiem.

Nav �aubu, ja viņa to apgalvoja, tad tā arī darīja. Reiz pieķēru Salaminu, kad viņa izņēma naudu no sava rēķina krājkasē, lai nopirktu sev drēbi mētelim. Es aizliedzu viņai �ādus slepenus gājienus. Bet Salaminai bija grūti samierināties ar tādu nesistemātisku apgādi un maksājumiem par viņiem visiem, kā es biju nodomājis. Un te nu viņa beidzot sēdēja, izaicino�i pieprasīdama savu darba algu. Es ienīdu viņu �ajā brīdī.

� Nu labi, � es teicu, � rīt tu saņemsi simts divdesmit kronas par astoņiem mēne�iem, piecpadsmit kronas mēnesī. Dāņi maksā desmit.

� Ajungulaķ, � viņa atbildēja. � Un tagad es aizeju. Rīt paņem�u savas lietas. Brauk�u atpakaļ uz Ikera-saku ar nāko�o Umanakas pasta kuģi.

To pateikusi, Salamina piecēlās, savāca savas gultas drēbes no guļamlāvas, uzklāja tur manējās segas un aizgāja.

� Paldies dievam! � es atviegloti nopūtos.

Nāko�ajā rītā, kad izlīdu no gultas, modinātāja atbalss �ķita vēl skanam manās miega apmātajās smadzenēs. Cik tum�s un auksts! Nemaz kā tajos rītos, kad piecēlos siltumā, lampas gaismas un trumuļa sīk�anas apsveikts. Es aizdedzu sveci, uzmetu rīta svārku plecos, izgrābu pelnus no pavarda, ieliku aizkura skalus, iekūru uguni. Izgāju laukā. Mirdzēja zvaigznes, un gaiss bija kristāldzidrs; apkārtējās mājās neredzēja ugunis, nekur neviens vēl nestaigāja. Likās, esmu viens visā pasaulē, un tas bija patīkami. �Dvēselei, kas atbrīvojusies no ķermeņa,� es domāju, �nav vajadzīgs cits skaistums, tikai visuma skarbais daiļums.� Es kā ekstāzē izjutu to, tad nodrebinājos no aukstuma un atgriezos atpakaļ mājā.

Es sēdēju un dzēru kafiju, pēk�ņi atskanēja modinātājs. Iepriek� man bija tikai licies, ka tas zvana.

Salamina ieradās agri. Nebiju pārliecināts, vai viņa atnākusi pēc naudas, bet iedevu viņai to, izrakstīju �eku. Viņa paņēma un aizgāja.

Apmēram pēc pusstundas Salamina atgriezās; viņas acis bija sarkanas no raudā�anas.

� Es tagad visu saprotu, � viņa teica. � Piedodiet! � Viņa stāvēja gaidot. � Vai es drīkstu atgriezties? � jautāja Salamina.

� Nē, � es atteicu, � es neesmu komersants un negribu komersantu savā mājā.

� Es nebrauk�u uz Ikerasaku, � teica Salamina. � Ledus varbūt nedro�s, un ir pārāk auksts, braucot tik tālu ceļu. Man kauns braukt uz Ikerasaku.

� Pasaki viņiem, ka es piekrāpu tevi, pasaki, ka es situ tevi, pasaki viņiem, ko vien gribi; tev nav jākaunas. Bet atgriezties �eit tu nevari!

� Es nebrauk�u uz Ikerasaku, � viņa neatlaidās.

Mēs strīdējāmies un ķīvējāmies. Es draudēju, ka atstā�u māju viņai un pats do�os uz Nugatsiaku. Viņa raudāja. Ar sarkaniem plankumiem noklātu seju viņa atgriezās pie Margaretas.

Tajā dienā bija Margaretas dzim�anas diena; biju apsolījis sarīkot viņai viesības. Salamina atgriezās un palūdza, vai viņa nevarētu pagatavot pusdienas. Es atļāvu. Pusdienas bija pārāk sāļas � no asarām. Tie�i pirms pusdienām Salamina uzvilka skaisto zīda anoraku, ko es viņai iedāvināju Ziemas svētkos.

� Es uzvilku to �ovakar, � viņa teica, � jo varbūt tā ir pēdējā reize, kad mēs ēdam pusdienas kopā.

Viesības pagāja skumji, jo visi mīlēja Salaminu. Laiku pa laikam no skumjajām domām viņai acīs saskrēja asaras, tad viņa izgāja laukā, lai izraudātos vienatnē.

Nāko�ajā dienā Salamina paņēma savas mantas. Izskatījās, ka viņa nebūtu gulējusi, bet raudājusi visu nakti. Viņa sasaiņoja mantas un iztīrīja māju; atnāca meitene, lai palīdzētu nonest lejā Salaminas �emodānu. Tīrīdama un kārtodama māju, Salamina visu laiku neatlaidīgi lūdzās, lai atļauju viņai turpināt darbu.

� Ļaujiet man nākt no rītiem un iekurt jums uguni, rītos ir auksts. Jūs salsiet! Ļaujiet man �ūt jums kamikus, mazgāt jūsu anorakus. Ļaujiet man gatavot jums ēdienu, mazgāt traukus, tīrīt un uzpost māju. Es gribu strādāt priek� jums. Es gribu atdot naudu jums atpakaļ. Es negribu nekādu maksu.

� Nē!

Beidzot Salaminai tomēr bija jāiet. Viņa stāvēja manā priek�ā, lai atvadītos, viņas seja mirka asarās.

� Paldies, � viņa �ņukstēja, � paldies par visu! Par dāvanām un naudu, ko jūs man iedevāt, par ēdienu, par māju. Paldies, ka bijāt tik labs pret mani! Paldies, paldies!

Ilgu laiku pēc tam, kad durvis bija aizvēru�ās aiz viņas, Salamina stāvēja vēl ārā aiz durvīm; tad, nevaldāmi raudādama, viņa devās pa kalnu lejā.

Salamina bija atstājusi savas gultas drēbes; gulētie�anas laikā viņa atnāca tām pakaļ. Viņa lūdza atļauju uzklāt man gultu.

� Ak, jums būs auksti, � viņa �ņukstēja. � Lūdzu, atļaujiet atnākt no rīta un iekurt uguni!

� Nē!

Es nevarēju ļaut viņai vienai iet; gāju pavadīt līdz Margaretas mājai. Nedrīkstēju viņu pamest, pirms durvis nebija aizvēru�ās aiz viņas.

Viņa ieradās pulksten septiņos no rīta.

� Visu nakti, � viņa teica, � es saucu: �Kinte, Kinte, Kinte, jums ir auksti!� Ak, Kintem ir auksti, un neviens par viņu nerūpējas. Un no rīta viņam jāceļas aukstā mājā, jāiekur plīts un jāgatavo brokastis, viss jādara pa�am. Un kā es drīkstu pavadīt laiku bezdarbībā, kad tam, kuru es mīlu, ir jāstrādā? Lūdzu, lūdzu, ļaujiet Salaminai strādāt priek� jums! Ak, lūdzu! Man nav vajadzīga nauda, ļaujiet man strādāt!

Es aizgāju pie Margaretas. Istabā atradās mans anoraks, ko Salamina bija slepus paņēmusi, lai izmazgātu. Salamina paņēma to rokās.

� Kintes anoraks! � skumji teica Margareta, tad abas izplūda asarās.

Paskatoties pa logu, es bie�i redzēju Salaminu, kas stāvēja ārā pie Margaretas durvīm, skatīdamās uz manu māju. Viņa stāvēja, apņēmusi ar rokām plecus, jo bija auksts. Tikai uz da�ām minūtēm viņa iegāja mājā, lai sasildītos, tad atkal stāvēja un skatījās. Da�reiz viņa nenomierināma soļoja �urp un turp sakrustotām rokām un nokārtu galvu.

Viņa izdomāja ieganstu, lai ierastos pie manis mājā.

� Ak, Kinte, Kinte, � viņa raudāja. � Salamina neēd, viņa neguļ. Visu nakti viņa ir nomodā un domā: varbūt Kintem ir auksti, varbūt viņam kaut kas vajadzīgs. Ak, labāk, ja Salamina būtu mirusi!

Un kā ritēja asaras!

Reiz viņa paņēma manu lielo mednieka nazi un padeva to man.

� Nogaliniet Salaminu, � viņa lūdza. � Nogaliniet viņu, nogaliniet viņu!

Kādu dienu, iegriezies pie Margaretas, es sastapu Salaminu vienu pa�u.

� Varbūt, � viņa teica, � Kinte tagad reti nāks pie mums. � Un viņa atkal sāka slaucīt asaras.

Tā tas nevarēja ilgi turpināties un, protams, neturpinājās. Salamina tika reabilitēta un pieņemta atpakaļ darbā, lai gan viņai bija jādzīvo pie Margaretas. Man tie�ām bija nepiecie�ama vienatne, iespēja palikt mājās vienam pa�am vakaros, un naktis izkliedēja sasprindzinājumu. Es domāju, ka arī Salamina bija apmierināta, lai gan man pastāvīgi nācās aizsargāt brīvību, ko biju iekarojis cīņā pret viņas neatlaidīgajām pretenzijām uz īpa�uma tiesībām. Iespējams, ka nekā citādi viņa tik pilnīgi neparādīja sevi kā savas tautas meitu. Atsaukdamies uz kādu labi pazīstamu ļoti amizantu līdzīgu gadījumu, kad kāds cienījams, �ēlsirdīgs, mīkstsirdīgs un līdzjūtīgs nabaga vīrs bija zaudējis visas tiesības pats uz savu miesu, sirdi un dvēseli, es mēdzu teikt:

� Paklau, Salamina, es neesmu Andersens, un tu neesi Sofija; pietiek �īs blēņo�anās. � Viņa smējās.

It kā baidīdamās no manis, tuvojās marta dienas, katrs mirklis zagās tuvāk, trīcēdams un reizēm apstādamies savā gaitā. Katra nodzīvota diena aizlēca projām, lai pazustu vakardienu bezdibenī. Pirmais februāris likās pazudis aiz gadiem, tas likās kāds datums pirms manas piedzim�anas; līdz rītdienai �ķita vesela mū�ība.

Marts. Tā ir tuvo�anās saulgrie�iem, kad sākas dienas uzbrukums naktij. Pēc mūsu prāta, pavasaris jau atnācis, bet īstenībā vēl valda auksta ziema. Ledus �inī laikā visbiezākais, sniegs visdziļākais, īstais laiks ceļo�anai. Tāpēc kādu dienu galvaspilsētā Godhavnā no ziemeļiem ieradās divas kamanas; bija atvests ziemas pasts.

Nāko�ajā dienā pārvaldnieka kantorī sākās rosība, pasta �ķiro�ana un vietējo vēstuļu izsūtī�ana pa mājām. Atdzīvojās radiostacija uz kalna, kur Holtons-Mellers pārraida kaudzi telegrammu tik ātri, cik vien ēters ņem pretī. Visas telegrammas noraida tikai uz vienu vietu, visas uz dienvidiem, uz Julianehobu. Un no turienes visas atkal uz vienu vietu, Dāniju, � nē, viena uz Ameriku. Tā iet caur Luisburgu. �LOPUM DUBCU DUBEW DUBMEDU-BOG,� klik�ķina operators. Un Luisburga, to uztvērusi, pārraida tālāk uz Ņujorku vai Bostonu un sūta vēl tālāk.

Mazā telegrāfa kantorī Adirondaka ciematā sē� pacietīga un uzcītīga radiotelegrāfiste misis Koventri � dievs tas kungs lai viņu svētī un kompānija Western Union apbalvo par visu to, ko viņa darījusi savu klientu labā! Viņa pieņēma telegrammu un, atskanot aparāta pēdējam klik�ķim, sniedzās pēc telefona klausules. Varbūt uz telefona vadiem bija sagulies sniegs; marta sniegs ir biezs un mīksts, tas pielīp. Ja tur bija sniegs, tas izkusa no �iem vārdiem. Tas, ko es biju �ukstējis pie sevis janvārī, beidzot kļuva dzirdams martā.

Atbilde atnāca. Bez �aubām, tā pienāca � kāds apstulbis muļķis es biju visu �o laiku! � tik ātri, ka tā varēja būt mana sauciena atbalss. To atnesa Enoks, Trolemaņa zēns � izpalīgs. Tikai papīra strēmelīte.

� Salamina, � es teicu it kā starp citu, � es pēc da�ām dienām dodos uz dienvidiem, lai Holstensborgā sagaidītu pirmo kuģi �Disko�.

Ak, tādas tās lietas! Salamina staroja. Viņa zināja, ka grūtā ziema pagājusi mums visiem.

Igdlorsjūta atrodas uz 71� 15� ziemeļu platuma un Holstensborgā no tās taisni uz dienvidiem � 66� 15'. Tātad starp tām ir divi simti se�desmit jūdzes. Bet brauciens suņu kamanās ir nenoteikts, tas var novirzīties pa apkārtceļiem, jo atkarīgs no mainīgās un nenosakāmās stihijas � laika apstākļiem, no visiem tā untumiem, ko nosaka termometri un barometri. Tādi ūdens pla�umi kā Umanaka fjords, Vaigats starp Disko sņlu un cietzemi un Disko līcis var vienu gadu būt apklāts ar ledu, bet nāko�ajā visu laiku stāvēt neaizsalis. Reizēm vienā vietā kādu nedēļu var pastāvēt stingrs ledus, pēc tam vairs neparādīties visu gadu. Ledus savā veido�anās periodā ir tik pilnīgi atkarīgs no precīzas visu laika faktoru kombinācijas, ka da�reiz jābrīnās, ka tas vispār izveidojas. Jūsu mar�ruts tomēr vislabākajā gadījumā var virzīties tikai pa apkārtceļiem, jo, nosprau�ot to uz kartes, tie apvidi, kas nostājas starp jūsu izejas punktu un mērķi, ir vai nu glu�i nepārejami, vai �ķērsojami tikai vienā vai otrā vietā pa nedro�u, stāvu un līkumainu pāreju, ko citi cilvēki atklāju�i. No Igdlorsjūtas līdz Umanakai taisnā līnijā tikai piecdesmit jūdzes, ar kamanām katru gadu

lielāko daļu ziemas vai visu ziemu trīsreiz tik tālu. Mans ceļa mērķis bija Holstensborga� es nevarēju cerēt nokļūt tur kamanās. Varētu, braucot gar Disko lī�a piekrasti, sasniegt Egedesmindi, no turienes doties laivā uz dienvidiem. Bet tas viss ir ļoti teorētiski; man tikai bija vēlē�anās nokļūt Holstensborga 20. aprīlī. Izbraucu no Igdlorsjū-tas trīsdesmitajā martā.

Rūpes, kādas grenlandie�i izrāda par mums, nedara mums godu. Viņos ir nostiprinājusies iedoma, ka mēs esam vārguļi. Salamina nepārtraukti runāja un gaudas, ka man sals, tāpat kā viņa mēdza gausties par to, ka cs guļu uz grīdas.

� Jūs neesat grenlandietis, � viņa mēdza teikt, � jūs nosalsiet.

No kādiem baltiem cilvēkiem viņi to iemācīju�ies? Tajā vakarā, pirms devos uz dienvidiem, pie manis mājā bija viesi: Rūdolfs, Abrahams un Martins. Sē�ot pie kartes, mēs runājām par manu ceļojumu. Viens bija skaidrs: mums atkal būs jābrauc caur Kangerdluarsuku, jo Urna-naka fjords nebija aizsalis. Bez tam Kangerdluarsuka ieejā nebija ledus, un nokļūt Uvkusigssatā varēja tikai ar laivu. To jau biju paredzējis: Dāvidam vajadzēs aizbraukt savā kajakā pāri �aurumam uz Kangerdluarsuku un, kamēr es ar suņiem palik�u apmetnē, doties uz Uvkusig-satu, un atsūtīt laivu no turienes.

� Ko! Atstāt jūs vienu pa�u ar suņiem? Mēs to nedrīkstam pieļaut!

Iebildumi bija vienprātīgi un dedzīgi. Atrisinājums beidzot bija tāds, ka Martinām, kas labprātīgi par velti bija pieteicies braucienam, jāpaliek ar mani apmetnē un vēlāk jāatgātiā kajaks atpakaļ. Tam bija savs pamats kajaka dēļ. Nācās pieņemt �o draudzības piedāvājumu. Bet aiz visa tā slēpās doma, ka viens pats es varētu aiziet bojā.

Un doma, ka es nosal�u, bija Salaminas mānija. Viņa pastāvīgi centās mani ietuntuļot; kad es tam pretojos, meklēja atbalstu pie Margaretas un pārējiem. Tā varot iet tikai grenlandie�i, viņa teica, bet ne es. Un siltie kaklauti! Ja ir kaut kas, ko es � jā, dārgo krustmāmiņ un māmiņ, varu atzīties, � ja ir kaut kas, ko es necie�u, tas ir mana garā kakla ievīstī�ana �allēs un kaklautos. Bet arī Salamina par to sevi�ķi rūpējās. Manas izbrauk�anas dienas rītā viņa ieradās ar �alli.

� Nu, aplieciet �o, tas nepiecie�ams!

� Nē, � es pretojos.

Tomēr viņa apmeta man to ap kaklu kā laso.

� Pateicos, � es teicu un noņēmu kaklautu. �oreiz tomēr saaukstējos un pie tam pamatīgi, pirmo reizi Grenlandē.

30. marts. Pa nakti sasnidzis mīksts sniegs � veselu pēdu bieza kārta. Diena ir apmākusies. Pulkstenis deviņi: kamanas jau piekrautas, suņi nepacietīgi grib doties ceļā.

� Sveiki, Margareta un Salamina! Mēs atgriezīsimies maijā.

Atcēlu kamanas no mietiņa, kas tās aizturēja, un mēs drāzāmies lejā pa kalnu sniega virpuli. Es pieķēros pie balstiem un ierakos ar papē�iem sniegā, lai bremzētu ātrumu. Tad tie�ām nogāzes vidū man aiz muguras iznira Salamina un aptina man ap kaklu �alli.

Vienās kamanās � mēs abi ar Dāvidu un bez tam vēl barība suņiem, mūsu ceļa maize, foto un kinoaparāti; tur ir arī guļammaisi, telts un drēbes; aizjūgā �etrpadsmit suņu. Martina kamanās atrodas viņa kajaks, aizjūgā deviņi suņi: tāda bija mūsu karavāna. Es cerēju piepirkt vēl suņus un vienas kamanas Satutā no Johana Langes, kas, apkrāpis mani nezinā�anas dēļ, varbūt tagad, kad esmu gudrāks, noslēgs godīgu darījumu. Man vajadzēja vēl suņus, jo brauciens iesākās ar zaudējumu. Nebijām nobrauku�i ne piecas jūdzes, kad pārliecinājāmies, ka viens no suņiem, kuru nopirku iepriek�ējā dienā, ir pilnīgi nederīgs aizjūgam. Mēs izjūdzām viņu, pagriezām uz mājas pusi un sadevām ar pātagu, lai tam būtu labs iemesls tur atgriezties. Mazliet tālāk lielisks suns, kuru biju nopircis no Pavias, sāka klibot, viņu bija sakodu�i tā mīļie aizjūga biedri. Tas vairs strādāt nevarēja, jo tikko turējās līdzi pārējiem.

Tajā pēcpusdienā pulksten �etros satikām divus ceļotājus, kas brauca no Uvkusigsatas. Viņi paziņoja mums labas vēstis. Grupa, kas atvedusi viņus, vēl atradās ar savu laivu apmetnē Kangerdluarsukā un palik�ot tur visu nakti. Ja pasteigsimies, mēs atradīsim viņus vēl tur un aiztaupīsim braucienu kajakā uz Uvkusigsatu. Tiklīdz padzirdējām to, nolēmām pasteigties. Tāpēc, lai, tā sakot, �apjoztu gurnus cīņai�, izņēmu prīmusu, un mēs visi padzērāmies kafiju. Tas bija vienīgais, ko iebaudījām todien, izņemot nedaudz sausiņu pa ceļam.

Fjorda sākumā mēs uzkavējāmies da�as minūtes, lai aprunātos ar da�iem vīriem no Nugatsiakas. Viņi bija apmetu�ies zem pārkāru�ās klints dzegas, kas izveidoja kaut ko līdzīgu alai. Jautri vīri. Mēs atstājām pie viņiem Pavias suni.

Pabrauku�i kādu gabalu pa sauszemi, sasniedzām ūdens�ķirtnes malu. Iestājās pilnīga tumsa. Tumsā grūti braukt pa saplaisāju�o �ļūdoni un grubuļaino morēnu. Bija sacēlies stiprs, auksts vēj� un pūta mums sejā. Drīz sāka snigt. Mēs sasniedzām fjordu un lēni vilkāmies uz priek�u, turēdamies gar vāji saredzamā tuvā krasta līkumiem. Uh, jāatzīstas: bija gan aukstums! Vēj� un sniegputenis! Noliektām galvām, bez apstājas likdami soli pēc soļa, nekā neredzēdami, nekā nedzirdēdami, izņemot sniega puteņa �vīkstoņu, mēs gurdi vilkāmies uz priek�u. Un tad mēs apstājāmies.

� Viņi ir �eit, � teica Dāvids.

Krastā bija uzvilkta laiva, turpat atradās arī divi kajaki, cilvēku tuvumā nemanīja, nebija arī nekādu pazīmju, kur viņi varētu būt. Mēs pieķēdējām suņus un uzcēlām mazo telti. Es iededzu teltī sveci un paskatījos pulkstenī. Tas rādīja tie�i divi, bijām brauku�i septiņpadsmit stundas. Aizdedzināju prīmusu un uzvārīju kafiju. Cik labi tā gar�oja! Tad devos gulēt.

Vai arī Dāvids gulēja? Un Martins? Nē. Viņi palika nomodā. Pēc divām stundām būs rītausma, ausmā ierodas roņi. Viņi gribēja līdz tam laikam paklejot. Es pamodos piecos, kad viņi atgriezās. Nelaimējies. Roņu, nebija. Mēs visi padzērām kafiju. Pelēkajā rītausmā uzmeklējām mūsu kaimiņu mājokli: mazs iedobums kalna nogāzē ar sniega valni apkārt. Par jumtu uzmests gabals brezenta un da�i staipekņi. Mājīgs midzenis, tik omulīgs, ka tā iemītnieki turpināja netraucēti gulēt vēl stundām ilgi, kaut mēs izturējāmies diezgan skaļi. Tad, acis dienas gaismā blisinādami, izlīda �etri vīri. Pusdienas laikā Martins uzsāka garo ceļojumu atpakaļ uz mājām. Esmu mēģinājis atcerēties savā dzīvē citus līdzīgus draudzības apliecinājumus, bet nevaru atcerēties neko tamlīdzīgu.

Pa to laiku vēj� bija mainījies un laiks noskaidrojās, bet ar katru stundu vēj� pieņēmās stiprumā. Mūsu telts atradās uz cietzemes, tie�i tur, kur beidzās fjorda ledus. Tajā dienā apmēram jūdzi garu ledus masu aiznesa jūrā. Labi, ka mums bija laiva, suņi tagad nederēja. Mēs pavadījām dienu bezdarbībā, un es, paliekot lielāko daļu die-- nas guļammaisā, palutināju sevi saaukstē�anās dēļ, kas bija kļuvusi ļaunāka. Drebuļiem mainoties ar drud�a karstumiem, varēju ļaut vaļu savai fantāzijai ar domām par mir�anu no plau�u karsoņa �inī no�ēlojamā vietā.

Nāko�ajā dienā Dāvids atkal piecēlās pulksten piecos un aizskrēja roņu medībās. Atkal neizdo�anās. Bet mums laimējās laika ziņā: bija skaidrs un mierīgs. Nojaucām apmetni, uzstādījām ragavas, nolaidām laivu no krasta ledus, piekrāvām to, iemetām tajā suņus un atīrāmies no krasta. Se�i vīri, divpadsmit suņu, kaudze mantu un ierī�u un tauvā divi kajaki. Pret vakaru apmācās un kļuva auksts, tuvojās vētra. Mēs pacēlām buras un izmantojām vēju. Sasvēru�ies uz sāniem, ar vēja brāzmu izbraucām cauri sadauzītajam ledum un tie�i laikā piestājām krastā. Ū, kā pūta tajā naktī!

Nāko�ajā dienā bija silts, kaut plosījās jau pa pusei vētra. Tā iztīrīja līci no ledus, bet stiprā vēja dēļ mēs palikām uz vietas.

Arī rīts nebija labvēlīgs, lai dotos jūrā. Diena tum�a, zemu slīdēja draudo�i mākoņi. Bet vēj� mērenāks, mazliet pierimis. Sakāpām laivā. Jānobrauc trīs jūdzes, lai tiktu apkārt Akuliarusaka zemesragam, tad varbūt vēl kāda jūdze, lai sasniegtu ledu. Bet, nokļuvu�i līdz zemesraga smailei, mēs tā- aizvējā redzējām, ka jūra vētrā tik spēcīgi mutuļo un gandrīz vārīdamās kūp, ka mums nodrebēja sirdis. Braucām uz malu. Esmu jau stāstījis par mazo ciematu, kura būdiņas kā ligzdas piekļāvu�ās �im klin�ainajam ragam, un pieminēju arī, ka reiz kādā dienā atradī�u tur patvērumu: nu tā diena bija pienākusi. Ļaudis, ieraudzīju�i mūsu laivu, iznāca ārā un laipni sagaidīja mūs. Mēs izvilkām laivu krastā un sanesām visu mūsu mantību mājās. Un desmit minūtes pēc izkāp�anas krastā mani kā viesi uzņēma visjaukākais vecu grenlandie�u pāris, kādu man jebkad gadījies iepazīt. Tas bija Pavia Amossens ar savu sievu.

Viņi bija burvīgs pāris. Grūti aprakstīt, cik skaista viņu savstarpējā paļāvība vienam uz otru. Vīrs līdzinājās bērnam, kam viņa bija pilnīgi nepiecie�ama, un viņ� uzskatīja, ka viņa spēj visu. Viņu īstie, senatnīgie grenlandie�u joki, dzerot kafiju, vīra omulīgā, sirsnīgā runā�ana ar sievu � tas palika man atmiņā kā īstas sirsnīgas ģimenes dzīves aizkustino�s piemērs.

� Es tādas lietas nevaru saprast, � viņ� teica, kad rādīju viņam sava kinoaparāta mehānismu. � Parādiet to manai sievai, viņa saprot visu.

Un gulētie�anas laikā � tikai mēs trīs gulējām �eit, Dāvids un pārējie bija iekārtoju�ies blakus neapdzīvotā mājā, � gulētie�anas laikā, kad vecītis Pavia jau bija izģērbies un apgūlies, viņa sieva nolika tam pa rokai termosu ar kafiju un sērkociņus, un podu, kur spļaut, kad viņam uznāks klepus lēkme. Tad viņa iegūlās gultā viņam blakus. Viņu sejas bija pavērstas viena pret otru, viņi apkampās un tā gulēja visu nakti. Vecais Pavia tagad jau miris;, brīnums, kā viņa sieva vēl spēj dzīvot.

Tajā dienā vētra plosījās ar neiedomājamu spēku. �ad un tad mēs, salieku�ies pret vēju, uzdro�inājāmies iziet ārā, lai pavērotu, kas notiek. Fjords trakoja, un vēj�, nogriezis viļņu galotnes, sa�ķaidīja tās smalkās �ļakatās, piesmidzinot gaisu ar sāļu ūdeni. No Itivdliarsuka fjorda aizdzina jūrā piecas jūdzes garu ledus strēķi. Tas bija tas pats ledus, uz kura mēs gatavojāmies izcelties. Vētra trakoja visu dienu. Līdz ar tumsu no Uvkusigsatas ieradās divi vīri, kas bija nāku�i kājām gar kalna nogāzi.

Viņi teica, ļaudis redzēju�i, ka vētra sacēlusies īsi pēc mūsu aizbrauk�anas. Tāpēc viņi gaidīju�i mūsu atgrie�anos. Nesagaidīju�i un sāku�i raizēties. Tad Ditlifs un Kārlis Villumsens nāku�i paskatīties, vai esam laimīgi atgriezu�ies krastā. Viņi nepalika pa nakti; viņi bija apsolīju�ies ciemata ļaudīm, ka atgriezīsies, ja atradīs mūs dro�ībā. Lūk, par tādu uzmanību mēs kļūstam gren-landie�iem parādnieki. Ar ko tad mēs atmaksājam viņiem? Mazliet tabakas, vienu otru cigāru, glāzi degvīna � un iedomājamies, cik ļoti labi cilvēki mēs esam.

Kārļa Villumsena tēvocim, vecam vārgam Uvkusigsatas medniekam, bija divi dēli. Rasmuss un � ak, aizmirsu otrā dēla vārdu. Laimīgi pārdzīvoju�i briesmu pilno bērnību, viņi jaunekļa gados kļuva par atbalstu vecajam tēvam. Viņi bija krietni pui�i. Tad 1930. gadā ieradās Vegenera lielā ekspedīcija, lai pētītu kontinentālo ledāju. Ekspedīcija apmetās fjorda sākumā nedaudz jūdzes no Uvkusigsatas.

Visa pasaule lasīja par ekspedīcijas vadītāja Alfrēda Vegenera traģisko bojā eju. Pēc tam kad bija iekārtojis ziemas staciju Ledus vairoga centrā, divsimt piecdesmit jūdzes no jūras, Vegeners kopā ar diviem ekspedīcijas dalībniekiem devās pēdējā braucienā uz �o staciju, lai nogādātu pārtikas krājumus diviem drosminiekiem, kam tur būs jāpārziemo. Vegeners un abi viņa ceļa biedri nokļuva tur, bet viens bija apsaldējis kāju; tad Vegeners kopā ar otru vīru devās atpakaļceļā uz nometni. Viņi nekad tur neatgriezās. Alfrēda Vegenera līķi atrada nāko�ajā pavasarī. Lai iezīmētu viņa atdusas vietu, tur bija iespraustas sakrustotas slēpes. Vegenera drēbju kabatās atrada viņa pulksteni un lielu naudas summu, bet zinātniskā dienasgrāmata, ko viņ� vienmēr nēsāja sev līdzi, bija pazudusi. Nav �aubu, ka, tuvojoties nāvei, viņ� uzticējis �īs piezīmes savam dzīvi paliku�ajam ceļa biedram. Liekas, Vegeners nebija rīkojies pareizi, jo nu vairs nebija neviena, kas būtu atzīmējis vietu � pat varbūt netālu no mājām �, kur tas nogūlās un nomira. �o vīru sauca par Rasmusu Villumsenu. Pēc Rasmusa bojā ejas vecajam Villumsenam palika viens dēls. Tajā pa�ā 1931. gada vasarā �is dēls noslīka, braucot ar kajaku.²⁶

Vētra trakoja divas dienas. Tad tre�ajā � mierīgā, saulainā un aukstā dienā mēs devāmies jūrā. Kopā ar mums brauca Pavia, irdamies mums blakus savā neveiklajā vecajā laivā. Tās apkalpē bija sieva un mazbērnu bars. Pēc tam viņ� pārsēdās mazās kamanās, ko vilka pieci suņi. Pavia brauca uz Satutu ciemos. Nobraucis da�as jūdzes, viņ� mēdza apstādināt suņus un, pagriezies pret mani, apvaicājās:

� Ko jūs teiktu, ja mēs iedzertu mazliet kafijas?

Tad viņ� izvilka savu termosa pudeli. Tā likās neiztuk�ojama.

Reiz mēs apstājāmies uz divdesmit minūtēm, dzērām kafiju un vērojām, kā Dāvids lavījās klāt ronim, bet netrāpīja. Pie Satutas nokļuvām sadrupu�ā ledū, vienīgā neveiksme, ka es tur saslapināju vienu kāju. Mēs nokļuvām uz mazas saliņas, bet tālāk vairs nevarējām braukt. Sala � ūdens apņemts sauszemes gabaliņ� � tāda tajā dienā izskatījās Satuta. Bet, mūs ieraudzīju�i, ļaudis atbrauca mums pakaļ un pārveda pāri uz Satutu.

No Johana Langes, kas dzīvoja Salūtā, piecpadsmit jūdzes no Umanakas, varējām uzzināt daudz ko tādu, kas �ajā brīdī bija ļoti svarīgs. Pirmkārt viņ� informēja mani, ka mana motorlaiva salabota un nolaista ūdenī un tie�i pirms nedēļas tā bijusi Satutā. Ledus apstākļi? Nu, tie esot slikti, tagad no Satutas nekur nevar tikt.

_ Bet kas par to? � viņ� teica. � Jūs esat �eit mūsu viesi. Jūtieties.kā mājās un palieciet!

Mēs ieradāmies trijos; piecos Dāvids patapinātā kajakā devās uz Umanaku. Līdz Umanakai, augstākais, �etras stundas, tātad mana motorlaiva būs �alutā rīt no rīta.

Vakars bija lielisks. Pie debesīm neviena mākoņa, nevienas vēja pūsmas, kas uz ūdens virsmas mestu sīkus vilnī�us. Novakarē rāmais, spo�ais saules mirdzums, likās, staroja ar pavasarīgu siltumu. Bet tā tikai �ķita, ārā bija bargs sals. Visskaidrāk tas kļuva jūtams, kad iestājās tumsa. Miriādi spo�o zvaig�ņu izskatījās aukstas.

� Nāciet iek�ā, � teica Lange, � pa �o laiku viņ� jau nokļuvis tur. Arā auksts, pulkstenis ir desmit. Nāciet iek�ā. � Viņ� ielēja mums degvīnu.

� Skaal, Dāvid!* (�Uz Dāvida veselību!�)

Priek�namā atskan troksnis, ārdurvis atveras un aizveras, �vīkst soļi, dzirdamas vīru balsis. Johans ieklausījies uzlec kājās un atrauj durvis pla�i vaļā: tur stāv Dāvids. Da�i vīri atbalsta viņu, jo viņ� tūlīt, tūlīt sabruks. Mēs ievedam Dāvidu iek�ā, un nosēdinām pie krāsns. Dāvids paceļ galvu un pasmaida, tie�i tā � es atceros � viņ� pasmaidīja arī tajā oktobra dienā, kad viņam izglāba dzīvību jūrā. Tagad viņ� pats bija izglābis savu dzīvību. Tas noticis tā: pusotras stundas brauciens veicies labi, tad Sa-tuta fjorda ūdens virsma, gluda kā stikls, sākusi sasalt. Cilvēkam kajakā tie ir nopietni draudi, un uzmanīgais Dāvids to sapratis. Viņ� griezies atpakaļ un iries, cik jaudas, uz Satutu; tā bija īsta skrie�anās ar nāvi. Agrā pavasarī arktiskā jūra ir ledaini auksta; gaisam gandrīz nemaz nevajag būt aukstam, lai tā sasaltu. Ja laiks ir mierīgs, jūra ātri sastingst ledū. Tajā dienā bija rāms laiks; bargs aukstums iestājās ap saules rietu. Un gandrīz tajā pa�ā mirklī, kad gaiss kļuva dzedrāks un aukstāks, pla�ais ūdens klaids sasala. Ledus kļuva biezāks ar katru minūti. Dāvidam nācās ne tikai izlauzt sev ceļu cauri nepakļāvīgajai stihijai, vajadzēja vilkt līdzi arī pastāvīgi pieaugo�o ledus kluci, kas izveidojās ap kajaku, noledoju-�iem dūraiņiem valdīt airi, kas arī pārklājās ar ledus garozu. Tā bija skrie�anās ar laiku, un attālums darbojās pret cilvēku. Bet Dāvids uzvarēja.

Dāvids nepiederēja pie spēcīgākajiem grenlandie�iem. Viņ� bija trausla auguma, �auriem pleciem. Viņam vairāk piemita izturība un liela veiklība, ne tik daudz fiziskais 288

'1

spēks. Vai fiziski spēcīgs cilvēks būtu varējis braukt ātrāk? Domāju � nedaudz. Nāko�ajā dienā ēs aizgāju apskatīt kajaku. Kur bija atradusies �ūdens līnija, varēja spriest pēc puscollas platā nobrāzuma, kas- iespiedies līdz pusei no kajaka apvalka biezuma. Nāves stopam ir daudz stiegru. \

Stāstā par mūsu braucienu, lai satiktu kuģi Grenlandē, nezaudēsim no redzes loka aizritēju�ās dienas. Tie�i kā ierēdnis, kas dzīvo piepilsētā, steigdamies noķert rīta vilcienu, pastāvīgi izņem no kabatas pulksteni, lai saskaitītu, cik minūtes un sekundes laika, tā arī es katru vakaru izņēmu kalendāru un pārskaitīju dienas. Satutā mēs nonācām sestajā dienā. Se�as dienas! Un tas tikai vienas dienas brauciens no mājām, ja būtu bijis labs ledus. Jau pa�ā ceļojuma sākumā mēs atpalikām vairākas dienas.

Labākais modinātāja pulkstenis ir .nemierīgs prāts. Rītam austot, es biju aug�ā un izgāju no mājas.

� Labrīt, Dāvid, vai visu nakti pavadīji laukā?

� Ledus ir slikts, � atbildēja Dāvids. � Nāciet paskatīties!

Uzkāpu�i uzkalnā, mēs stāvējām un skatījāmies Umana-kas virzienā. Fjords, kas vakar dienā likās vasarīga jūra, pagāju�ajā naktī pārklājies ar ledus garozu un tagad jūdzēm bija pieblīvēts ar vi�ņiem, peldo�iem ledus gabaliem, ko bēgums iznesis no fjordiem.

Mēs bijām kā izsēdināti vientuļā salā, nīkām cietumā lēni peldo�a, salauzīta ledus fauka vidū; un nekādas iespējas tikt projām no turienes � kā teiktu pesimists � līdz jūnijam. Tie�ām, nākotne rādījās ļauna, bet ne bez cerībām, citādi mēs nebūtu pavadīju�i dienu, vairākkārt kāpjot uzkalnā, lai vērotu un apsvērtu visus apstākļus un iespējas. Tā pagāja septītā diena. Līdz vakaram man radās plāns: izbraukt laivā kopā ar komandu un doties pāri un cauri ledum uz Umanaku. Tad, ja pakledus sacietēs, Dāvids sekos ar suņiem, bet, ja ledus izklīdīs, es cēli atbrauk�u pēc Dāvida savā motorlaivā.

Likās, debesis uzsmaidīja mums, tik skaidra un skaista mums tika pie�ķirta izbrauk�anas diena. Es vēl pēdējo reizi no uzkalna nolūkojos uz ledus lauku, pateicu ardievas savam namatēvam, un, pielicis savu plecu, kopā ar pieciem dū�īgiem grenlandie�iem iegrūdām laivu un devāmies pāri ledum. Tie�i pēc piecām stundām atgriezāmies atpakaļ Sātu tā; bijām aizbrauku�i �etras jū-� dzēs tālu.

Kas bija noticis? Nekas un daudz kas. Bija tā, ka vajadzēja virzīties uz priek�u, grū�ot smago laivu pa ledu; tikai nedomājiet pa gludu ledu, nekas tamlīdzīgs � stūmāmies pāri sablīvētiem ledus gabaliem, pa grambu grambām. Beidzot nonācām līdz ūdenim; tas nebija vaļējs ūdens, bet ar plānu ledus kārtiņu. Pa to nevar iet kājām, un laiva brīk�ķot ielūst. Nav iespējams arī airēt, kamēr neesat sadauzīju�i ledu laivai apkārt un priek�ā. Jūs priecājaties, kad tiekat atkal uz cieta ledus. Bet, lai tur nokļūtu, jāuzvelk uz ledus arī laiva, un tas ir smags darbs. Un tad jūs stumjaties pāri grumbuļainajam ledum. Jūs esat priecīgs, kad nonākat vietā, kur laivu var atkal nolaist ūdenī. Jā, daudzreiz jums ir iemesls priecāties, bet �ie priecīgie brī�i mijās ar mirkļiem, kad jūs esat ārkārtīgi noskumu�i. Tie�i divas jūdzes no Satutas ir kāda maza salina; mēs izkāpām tur krastā, lai no uzkalna izlūkotu apstākļus. Tas, ko ieraudzījām, ņemot vēl vērā to, ko bijām paveiku�i divarpus stundās, � lika mums iz�ķirties. Tādā vējā un tādos laika apstākļos, ja vien iespējams, neviens nepavada nakti jūrā uz tāda ledus. Mēs griezāmies mājup.

Tā beidzās astotā diena � un līdz ar to izgaisa arī cerības.

devītā diena! Laiks mierīgs, auksts; visur veidojas ledus.

� Nē, neuztraucieties, � teica Johans. � Vēl dienām ilgi jūs neizkļūsiet ārā no �ejienes.

Desmitā diena: mierīgs, auksts; naktī ledus mazliet salauzts, bet vēl piesalst.

� Veltīgi, � teica mūsu namatēvs. � Nāciet atpakaļ istabā, sēstieties!

Bet es negāju iek�ā, kāpu kalnā un skatījos.

Sātu tā dzīvoja vecs daudzu ekspedīciju dalībnieks Kārlis Matisens. Viņ� satika mani, kad es klīdu apkārt, un ielūdza savā mājā.

� Ja gribat izkļūt no �ejienes un doties uz Ikera-saku, � viņ� man teica, kad mēs abi sēdējām pie kafijas tases, � jūs varat varbūt doties ceļā rīt.

Vai es gribēju! Ikerasaka bija tie�i mums pa ceļam. Mums teica, ka pa to ceļu nav iespējams braukt.

� Sī fjorda aug�galā ir pāreja pa sauszemi, � Kārlis teica. � Ja naktī sals pieturēsies, jūs varat doties ceļā rīt.

� Jā, � teica Johans, kad es pastāstīju viņam, kā mēs mēģināsim braukt, � ja jūs gribat doties pa to ceļu.

It kā mums nebūtu vienalga, pa kuru ceļu braucami Visu nakti bija rāms un stingri sala; no rīta laiks bija stindzino�i auksts, ar drēgnu pretvēju. Ledus turēs, bet tas bija plāns, cik plāns � varēju tikai minēt. Dāvids ar pavadoni, ko par samaksu biju nolīdzis ceļam, gāja uzmanīgi pa priek�u kājām; es sekoju kamanās, kurās iejūgti tikai divi suņi, desmit pārējie skrēja brīvi līdzi. Pavadoņa suņi sekoja aiz mums rindā � bez braucēja. Divi mani suņi bija iejūgti, pārējie desmit sekoja tāpat, pavisam man bija divpadsmit. Satutā man nelaimējās nopirkt suņus.

Izkaisīti pa pla�o jaunizveidoju�os ledus virsmu bija daudz vīru un suņu, jo iespēja piekļūt fjordam aicināja cilvēkus darbā. Mēs nebijām starp pirmajiem: stundu vēlāk pabraucām garām da�iem zvejniekiem, kas zvejoja, dancinādami mak�ķeru auklas āliņģos un laiku pa laikam izceldami Grenlandes paltusu. Bija ļoti auksta diena; visi zvejnieki bija saslēju�i kamanas stāvus, lai patvertos aiz tām no asā vēja.

Itivdliarsuka fjords; �is vārds nozīmē �pāreja�, vieta, kur var nokļūt no fjorda uz fjordu. Ja es būtu zinājis eskimosu valodu vai arī ja Dāvids būtu apķērīgāks, mēs būtu devu�ies tie�i turp no Uvkusigsatas. Sasniegu�i fjordu, mēs atradām to visā garumā pārklātu ar vecu ledu. Ļoti nelīdzens ledus, sevi�ķi pēdējā pus jūdzē, kur ledus gabali, neveiksmīgi at�ķēlu�ies no tuvējā �ļūdoņa, bija saslēju�ies stāvus un sablīvēti kaudzēs. Bezgala grūta bija �ī pēdējā pusjūdze, pirms nokļuvām uz cietzemes. Viens suns savainoja kāju.

Pati pāreja bija nieks: viegla uzkāp�ana, jauks, īss brauciens pāri ezeram, viens vai divi nelieli stāvi nobrau-cieni, un mēs atkal atradāmies lejā uz neliela jūras ledus lauka, � vēl tikai divdesmit divas jūdzes līdz Ikerasakai. Ainavas, kas tajā dienā pavērās mūsu ceļā, bija tikpat neaizmirstami skaistas kā jebkurā vietā Grenlandē. Priecādamies par tām, kā mēs to darījām tajā dienā, � ērti atgāzu�ies uz brie�ādām, suņiem skrejot bez pamudinā�anas, raudzīdamies aug�up uz garāmslīdo�o milzīgo zemesragu un stāvo kalnu nogā�u pla�o panorāmu, � izjutām vēlē�anos, lai brauciena stundas pārvērstos dienās. Pārāk ātri � pulksten �etros � mēs sasniedzām Ikerasaku.

Ir patīkami �ajā stāstā, kurā ir �ļaundaris� Trolemanis, dānis, pastāstīt par iepazī�anos ar kādu citu dāni, arī

tirgotāju, bet tik labu cilvēku, kādus varam sastapt jebkur, un varbūt pat ne labāku par daudziem citiem faktoriju vadītājiem Grenlandes piekrastē. Lielākā da]a no viņiem ir darbaļaudis, cilvēki, kas strādā. Un Tompsons no Ike-rasakas blakus savam tirgotāja amatam nodarbojās vēl ar Grenlandes paltusu �āvē�anu. Tie bija tik gar�īgi, ka līdzīgus nesameklētu visā Grenlandē. Ceļotāju sevi�ķi aizkustina viesmīlība, kuru viņ� sastop, un laipnā, nesavtīgā uzņem�ana visur. Tā ir nomaļo vietu īpatnība. Viesmīlība ir vajadzīga mums visiem, bet sevi�ķi tā nepiecie�ama tur, kur cilvēki dzīvo tālu viens no otra. �ādās vientulīgās vietās tā zeļ sevi�ķi krā�ņi. Tompsona mājā tā plauka pilnos ziedos. '

Vai labāk teikt � taisījās saplaukt. Tikko viņ� bija sasveicinājies ar mani, kad, tā sakot, glu�i bez nodoma lika man sniegties pēc cepures.

� �Disko� ir devies reisā, � teica Tompsons, kad mēs sēdējām pie glāzītes. � Jā, starp citu, pirms divām dienām pa radio pārraidīja jums telegrammu. Jums uz kuģa ir draugs.

Nāko�ajā dienā pulksten septiņos mēs atstājām Iker-asaku.

Ikerasakā iebraucām ar divpadsmit suņiem; izbraucām ar desmit. Suns, kas bija savainojis kāju iepriek�ējā dienā, stipri kliboja, bet kāds cits, kur� nemaz nekliboja, veikli aizbēga. Mēs neuzkavējāmies, lai to noķertu. Tajā dienā mums bija priek�ā gar� ceļ� � pāri fjordam un aug�ā pa to, tad pa sauszemi uz Kekertaku. Paņēmām līdzi gidu, jo Nugsuaka sniegotajos kalnos nebija ceļu un mēs viegli varētu apmaldīties.

Pāreja pa sauszemi sākās ar garu, stāvu pacēlumu pa sasalu�u strautu. Daļēji tas bija spoguļgluds ledus, uz kura suņi un vīri varēja tikko noturēties kājās; �ad un tad mēs, pa to ejot, ielūzām, riskēdami iekrist straumē, kas atradās trīs pēdas dziļāk zem ledus vāka. Sauszemi klāja dziļ� sniegs, pa dziļu sniegu bridām arī kalnup. Gājām kājām, līdz beidzot pulksten divos sasniedzām pārejas augstāko punktu. Virsotnē apstājāmies, lai atpūstos un paēstu, un, pēc manām domām, no apmēram trīstūksto� pēdu augstuma � palūkotos lejā uz sniega klātajām nogāzēm, kas sniedzās gandrīz līdz jūras �auruma sākumam pie Kekertakas.

Nobrauciens nebija tik viegls, kā izskatījās. Tā bija dienvidus nogāze, kas visu dienu atradās saulē, tāpēc sniegs te slapj� un sagulies. Ap saules rietu tum�i mākoņi aizvilka debesis; cēlās vētra, sāka snigt. Mēs sasniedzām fjordu līdz ar tumsas iestā�anos. Tomēr mūs bija ieraudzīju�i vai sadzirdēju�i, kad atradāmies vēl tālu no ciemata. Iekams saredzējām ciemata ugunis, vesels bars jau skrēja mums pretī pa taku. Tie�i pulksten deviņos trīsdesmit mēs piebraucām pie tirgotāja Nilsa Dorfa mājas. Un tur, labi pabarots, siltumā, cie�i aizmidzis savā guļammaisā, es pabeidzu ceļojuma divpadsmito dienu.

Tas, ko mēs uzzinājām par ledus apstākļiem Kekertakā, laupīja visas cerības, ko bijām loloju�i, � braukt gar Disko lī�a krastu nevarēja. Tur nebija ledus. Ceļā uz Hol-stensborgu tuvākā vieta, līdz kurai varējām nokļūt kamanās, bija Godhavna, un tur bija lieliskas izredzes dabūt motorlaivu, lai turpinātu ceļu uz dienvidiem. Brauciens līdz Godhavnai nesagādāja nekādas grūtības, ja neskaita braucienu pāri Vaigata ūdeņiem. Kamanu ceļ� gāja pa sauszemi un gandrīz visā garumā stiepās gar zemo piekrastes joslu. Vienīgā problēma � dabūt laivu, lai �ķērsotu Vai-galu, bet Kekertakā, kas atradās mar�ruta ceļā, bija tie�i tāda laiva tie�i �ādai vajadzībai. Es noīrēju to vai, drīzāk jāsaka, uzsāku sarunas par �ādu darījumu, kas tikai pēc da�ām dienām noslēdzās pa prātam tās pirātu apkalpei. Ar viņu palīdzību mēs nokļuvām līdz Disko. Bet vētra, kas nāko�ajā dienā plosījās Kekertakā, stiprā mērā nomierināja manu sapīkumu, ko bija izraisījusi aizkavē�anās, kaulējoties ar pirātiem.

Grūtības, kas atgadās naudas darījumos ar grenlandie�iem, rodas tādēļ, ka viņi negrib noteikt cenu savai precei, vai nu tie būtu patēriņa priek�meti, vai darbs. Daudzi uzskata �o raksturīgo eskimosu īpa�ību par nai-vitāti vai arī, ka tas liecina par materiālo vērtību neizpratni. Varbūt! Vismaz naivie un vienkār�ie dabas bērni, ar ko man iznāca darī�anas Kekertakā, nekavējoties noraidīja manu pirmo piedāvājumu maksāt par pakalpojumiem pēc noteikta tarifa likmēm, par ko man pastāstīja tirgotājs. Likme bija atkarīga no laika patēriņa, un, �ādā kārtā nodro�inot samaksu par dīkstāvi, tā varētu likties attiecināma uz visiem gadalaikiem. Bet tas, viņi teica, neesot pietiekami. Cik es būtu ar mieru maksāt? Es paaugstināju maksu un piesolīju vēl arī prēmiju. Viņi piekrita. Bet (es biju noteicis maksu par katru cilvēku atsevi�ķi) viņi gribēja braucienam astoņus vīrus. Es biju pārsteigts: tik daudz cilvēku! Nu, ko darīt � jāpiekrīt. Noteicu, ka izbrauksim nāko�ajā dienā, ja laiks noskaidrosies. Viņi izteica savu apmierinātību un devās projām. Tajā vakarā bija dejas; ļoti piemērots vakars: Kekertakā daudz jauku meiteņu, un dejo�anai bija atvēlēta veca baznīca. Bet, kad visi bija iesilu�i dejā, pēc manis atsūtīja cilvēku ar ziņu, ka mani gaidot tirgotāja mājā. Pie mājas stāvēja vīru pulciņ�, visa mana apkalpe.

� Kas noticis? � es jautāju.

� Viņi grib vairāk naudas, � teica Nilss Doris.

Nilss bija grenlandietis, godīgs, draudzīgs, devīgs cilvēks. Viņ� bija mācījies skolā aritmētiku un Dānijā apguvis patīkamas balto cilvēku manieres. Viņ� bija lēnprātīga rakstūra vīrs bez mugurkaula.

� Ko lai es daru? � jautāju viņam.

� Nu, ja viņi prasa vēl, � teica mans padomdevējs, � es domāju, ka viņiem vajadzētu to maksāt.

�oreiz viņi pateica cenu, kopēju summu par braucienu.

� Labi, � es piekritu, � es maksā�u to. Un rīt, laiks tagad skaidrojas, se�os mēs dosimies ceļā.

Pulksten se�os, diena bija mierīga un skaidra, kad Dāvids un es krāvām kamanas un jūdzām savus piecpadsmit suņus (es biju nopircis piecus suņus no Nilsa), pienāca manas apkalpes vecākais.

� Pieci vīri, � viņ� teica, � atsakās braukt.

� Ak dievs! Lai tad viņi paliek! Dabū citus, vienalga, ko, bet dosimies ceļā!

Viņ� atrada vēl divus. Viņ� zinot vēl kādu, kas dzīvo da�as jūdzes tālāk gar krastu, tas bū�ot ar mieru braukt. Mēs izbraucām trijās kamanās, kas pieblīvētas cilvēkiem. Pārbrauku�i pāri uz Nugsuakas pussalu � jo Kekertaka, kā norāda pats vārds, ir sala �, mēs braucām pa piekrasti �etras jūdzes. Tur, augstu krastā, piedzīta ar sniegu un aprakta zem visas ziemas sniega, atdusas mūsu laiva. Mēs ķeramies pie darba un kaut kā atrokam to. Jūrā pie krasta lajā vietā blīvējas salauzti ledus gabali, nav vietas, kur nolaist laivu. Apmetam ap laivu tauvu, aizjūdzam priek�ā piecpadsmit suņus un dodamies pusjūdzi pa kalnu aug�ā un pēc tam lejā. No augsta ledus izciļņa � pa�reiz ir bēgums � nolai�am laivu lejā, uzgrū�am uz ledus ļin tur piekraujam to. Suņi mundri skrien mums blakus, mēs stumjam laivu pa krasta ledu līdz ūdenim. Tagad visus suņus laivā un arī pa�i kāpiet iek�ā! Ar kārtīm stumjamies ārā no peldo�o ledus gabalu drūzmas tīros ūdeņos; ir sacēlies viegls ceļavēj�, mēs uzvelkam buras. Da�as jūdzes lejup gar krastu mēs pieturam, lai paņemtu līdzi vēl vienu cilvēku. Uzņēmu�i viņu, dodamies uz Disko.

Mūsu apkalpe bija jautri ļaudis, izņemot viņu vecāko, pa�u stūrmani, kas izskatījās līdzīgs drūmajam Dantem ar ļaunu skatienu. Apkalpes vīri pavadīja laiku patīkamā bezdarbībā un tajā pēcpusdienā ļāva vējam darīt visu darbu viņu vietā, kamēr tas pilnīgi norima. Vīri sarunājās un smējās, smēķēja manas cigaretes un apēda manu ceļa maizi, ko es viņiem izdalīju; apēdu�i to, katrs paņēma savējo un ēda, nedaloties ne ar vienu. Viņiem iepatikās manas lietas, un tie iekāroja visu, kas man piederēja, � manu pīpi, pulksteni, prīmusu. Stūrmanis neprasīja nekā, nesmējās ne par ko, pat nepasmaidīja par kaut ko, nerunāja ne ar vienu, tikai drūmi uz visu noskatījās. Viņa bāli zaļās acis ļauni kvēloja kā ogles tum�ajā sejā.

Mūsu nodoms bija izcelties malā kādā ērtā vietā uz Disko salas, kamanās aizbraukt pa līdzeno krastu uz Skan-sena ciematu un tur pavadīt nakti. Bet, kad tuvojāmies cietzemei, apkalpes vīri, it kā ļoti norūpēju�ies par mūsu labklājību, sāka ba�īties un teica, ka, izkāpjot tur malā, mēs ļoti riskējot. Sniegs esot dziļ�, viņi teica, vietām neiz-brienamas kupenas, un neesot pat ko sapņot, ka tajā vakarā varētu nokļūt Skansenā. Kāpēc neturpināt ceļu laivā, viņi ieteica, � viņi aizvedī�ot mūs turp. Un mēs, muļķi, iekritām. Dāvidu � es redzēju, ka viņ� svārstās,� pierunāja. Sākām kaulēties par samaksu, beidzot vienojāmies. Mainījām kursu un pa mierīgu, vasarīgu jūru airējāmies uz Skansenu.

Tomēr vasaras nebija; savus plānus mēs nemainījām prieka pēc, lai kā faraoni peldētu barkā pa Nīlu un zvilnētu bezdarbībā. Kad saule grima aiz apvār�ņa, mēs sēdējām jau gau�i bēdīgi un nosalu�i, jautrā apkalpe tikai �ad un tad deva mums pa vienam izdevību sasildīties pie airiem. Dāvids, kam, protams, gandrīz nekā nebija mugurā, beidzot nogūlās starp suņiem un uzvilka suņus sev virsū. Ļoti sala jau pret vakaru, bet vissliktāk bija naktī: sēdēt ilgi un nekustīgi, turot kājas �ķīdoņa putrā tie�i tad, kad būtu vajadzīgs karsts termofors. Nē, mēs nebraucām pa jūru izpriecas dēļ; �īs mokas ta�u solīja paātrināt ceļojumu vai, ja ne paātrināt, tad vismaz deva pārliecību, ka mēs dro�i nokļūsim Skansenā. Beidzot mēs tur arī nokļuvām, bet bija jau tālu pāri pusnaktij. Piestājām oļainā krastā, zem pazemas kraujas. Izkāpām un stūmām kamanas aug�up pa ledus plaisu, viena daļa apkalpes palīdzēja, un tā beidzot nokļuvām līdzenā klajumā, kur bija izkaisītas tum�as ciemata mājas un mazliet tālāk redzama lielāka celtne � tirgotāja mājoklis. Tas bija mans ceļa mērķis.

Gājām turp. Māja bija tum�a, klusa un neviesmīlīga. Es vilcinājos, nezinādams, kā rīkoties.

� Pasauciet viņu, � mudināja apkalpes vīri, atraudami vaļā durvis. � Pasauciet viņu un ejiet iek�ā!

Mēs visi reizē iebrukām priek�namā: es skaļi saucu namatēvu. Pēc īsa brī�a atbildēja vīrie�a balss un, atveroties iek�ējām durvīm, parādījās gar�, spokam līdzīgs, ļoti laipns vīrs apak�veļā. Viņa laipnību varēja sajust, to varēja sadzirdēt viņa mierīgajā, zemajā balsī. Viņ� aizdedzināja sveci un atkārtoja savu aicinājumu, tad, uzvilcis zeķes un kurpes, visu laiku jautri sarunādamies ar mani, viņ� gāja uzraudzīt, kā tiek novietotas manas mantas, kamēr viņa sieva, kas pa to laiku bija ienākusi, sāka rosīties pie plīts un klāt galdu vakariņām, nelikdamās dzirdam manus pieklājīgos, bet ne visai pārliecino�os iebildumus. �is pāris � Mozus un viņa sieva, abi grenlandie�i, bija sirsnīgākie un laipnākie cilvēki, kādus man nācies sastapt Grenlandē, par to es pārliecinājos, pavadot tikai vienu nakti viņu mājā. �ai sievietei bija galva uz pleciem un vīram pietieko�i prāta, lai to saprastu. Viņa bija ļoti kulturāla sieviete, par to liecināja viņas labā gaume un neparastā kārtība mājās, maizes teicamā kvalitāte un viņas intereses, kas atklājās sarunās, un visa viņas viesmīlīgā attieksme pret mums. Un, kad pēc kādas stundas es meklēju, kur nolikt galvu, Mozus uzveda mani aug�ā omulīgā guļamtelpā � pa vakariņu laiku viņ� bija iekūris tur uguni � un ierādīja man tik mīkstu gultu, par kādu noguris cilvēks var tikai sapņot.

Manas laivas apkalpe ieradās brokastu laikā. Viņi pieprasīja naudu. Daļu maksas viņi saņems, atgrie�oties Kekertakā: tā bija norunāts ar tirgotāju Nilsu un ar viņiem. Bet nē, viņi gribēja, lai es pilnīgi norēķinos ar viņiem tie�i tagad. Apnicis ņemties ar viņiem, samaksāju visu. Vai es varēju zināt, ka viņi to vēlreiz iekasēs no Nilsa? Bet viņi to izdarīja. Un, tiklīdz mēs ar Dāvidu atkal devāmies ceļā, sapratām, ka viņu izrunas par slikto, sniega aizputināto ceļu bija tīrie meli. Ak, ceļiniek, sargies no Kekertakas!

Kad bija nokārtoti rēķini ar pirātiem un nopirktas kamanas, mēs sākām ķert suņus; pieci no Kekertakā iegādātajiem suņiem bija noklīdu�i. Mums par laimi nesen bija uzkritis jauns sniegs, un mēs drīz vien uzgājām suņu pēdas tuvējos pakalnos. Pēdas veda visos virzienos, te kalnā aug�ā, te lejā, te riņķī apkārt, un beidzot ieraudzījām visus piecus bēgļus atgrie�amies. Iejūdzām suņus un devāmies ceļā. Bija pats dienas vidus.

Par pavadoni mums bija vīrs, par kuru jau agrāk stās-* tīju, tas, kur� iepēra savu sievu, lai iemācītu viņu uzvesties, lielisks cilvēks un labākais suņu pajūga vadītājs tajā ciematā, un, kā runāja, viens no labākajiem visā Grenlandē. Skansenas vīri ir ogļra�i. Vasarā iek�zemes pakalnos viņi iegūst ogles, kas izlau�as virspusē, ziemā nogādā savu guvumu lejā no kalniem un tālāk uz tirgu Godhavnā. Brauciens ar kamanām aug�up un lejup pa Disko salas kalnu nogāzēm nav viegls.

Mūsu ceļ� tajā dienā bija gluds un ciets; mēs braucām vienā rindā: pirmais pavadonis, tad es un, beidzot, Dāvids. Viņam bija diezgan ko noņemties ar salasīto suņu aizjūgu. Diena bija skaista, es gulēju atgāzies saulē un snaudu. Pamodos tie�i laikā, lai redzētu, kā mūsu pavadonis, pieķēries pie kamanu balstiem, pazūd aiz ļoti stāvas sniega sanesas, bet pārāk vēlu, lai pats uzlēktu kājās. Mēs arī nolidojām lejā, bet aug�pēdus. Aukstais sniegs pilnīgi atmodināja mani. Ceļā gadījās ļoti stāva nogāze. �ādās vietās, suņus noliek aiz kamanām, streņģes izvelk tām pa apak�u. Vadītājs, satverot balstus, ierokas ar papē�iem sniegā, saslien kamanas gaisā, tā ka pats gandrīz sē� sniegā, un lai�as lejā. Nobrauciens nav ātrāks, kā suņi var paskriet.

Divas tre�daļas ceļa uz Godhavnu gāja pa krastu; kur ceļu pārtrauca kalna atzare, kas nobeidzās ar stāvām klintīm, tas negriezās uz salas vidieni un tālāk �ķērsoja augstu pāreju. Gar� un nogurdino�s 'pacēlums un no aug�as gar�, slaids un jauks nobrauciens uz Godhavnas pusi.

Tuvojoties ciematam Godhavnas nomalē, ceļ� vijas pa līdzenumu; tur, ar mugurpusi pret kalna nogāzi, pavērsusi fasādi prot jūru, kas izple�as aiz līdzenuma, stāv vientuļa koka ēka, vislielākā dzīvojamā māja Grenlandē. Tā ir dāņu polārā stacija, kas apkalpo visus Grenlandes pētniekus. Pētnieki var strādāt stacijas bibliotēkā, izdarīt eksperimentus un pētījumus tās laboratorijās, gulēt stacijas gultās, ēst pie tās viesmīlīgā galda un no stacijas direktora doktora Porsilda saņemt padomus savas vispārējās un speciālās attīstības veicinā�anai. Es devos uz staciju meklēt pārtiku un pajumti; aizbraucu no turienes pēc vairāk nekā divām nedēļām, kļuvis bagātāks ar visu, ko stacija varēja dot un mana uztvere pieņemt. Pasaulē vajadzētu vairāk �ādu staciju, kur iegriezties nepiecie�amības gadījumā.

Bija krēsla, kad izbraucām līdzenumā un ātrā skrējienā devāmies uz staciju. Pie stacijas pastaigājās divi dāņi. Viņi pablenza uz mums. Pārliecināts, ka viņu jūsmīgie skatieni pievērsti man, es atgāzos ar tādu tī�u vienaldzību, kas raksturīga suņu pajūgu vadī�anas meistariem. Nāko�ajā dienā iznāca iepazīties ar �iem dāņiem � ar pārvaldnieku �ulca kungu un viņa sievu.

� Ak, tas bijāt jūs! � viņi abi reizē iesaucās un sāka smieties. � Mēs pat nepaskatījāmies uz jums. Mēs skatījāmies uz suņiem. Nospriedām, ka tādi suņi nav no �īs apkārtnes.

Godhavna, 14. aprīlis; kop� izbrauk�anas no mājām pagāju�as se�padsmit dienas. Mūsu rīcībā vēl viena nedēļa; brauciens laivā līdz Holstensbor-gai ilgst trīs dienas.

Godhavnā bija �etras motorlaivas: Grenlandes gubernatora laiva, polārstacijas laiva, �Krabbe�, kas agrāk piederēja Vegenera ekspedīcijai, un �Avangnamioks�. Visas laivas bija izvilktas krastā. Gubernatora motorlaiva, kā pienākas, rezervēta brauk�anai, ja ierastos augsti ierēdņi; polārstacijas laivu tajā laikā nedrīkstēja nolaist ūdenī; �Krabbe� un �Avangnamioku�, likās, varēja nomāt un nolaist ūdenī.

Grenlande, valsts monopols, ir slēgta gadījuma tūristiem un ārzemju uzņēmējiem; ceļotājs �eit reizēm nokļūst dīvainā situācijā. Teorētiski viņam jāierodas �eit apgādātam ar itin visu: ar jumtu virs galvas, tas ir, ar savu telti, ar laivu savai kustības brīvībai un ar privātu degvielu staciju tās vajadzībām, un pārtiku. Teorētiski pārticis cilvēks varētu �eit nomirt badā pārpilnības vidū. Viņ� neko nedrīkst pieprasīt, jo valdība, kam pieder mājas, laivas un noliktavas, nav tautas izvēlēta valdība, bet

iecelta valdīt pār tautu, ar kuru baltajam ceļotājam nav nekāda sakara. Un, lai gan varbūt neviens tirgotājs, izņemot Trolemani, nekad nav liedzis pārdot preces iebraucējiem, faktiski sve�zemniekiem nav tiesības neko pirkt. Umanakā jālūdz atļauja pirkt preces.

� Vai es drīkstu, dārgais ser, laupīt jūsu dārgo laiku un lūgt jūsu labvēlību, lai jūs atslēgtu noliktavu un būtu tik laipns un atļautu man nopirkt mārciņu naglu...

Un, ja gadījumā jums ilgāku laiku un nekad neatbild uz jūsu rakstisko lūgumu par kādu jums nepiecie�amu preci, tad nedrīkst to pieprasīt pārāk neatlaidīgi. Tas ir raksturīgi jebkurai valdības iestādei: tāda ir organizācija, pie tās vainīgs organizācijas princips. Un tādā monopolā kā Grenlandē stāvokli paglābj tikai ierēdņu nemainīgā laipnība.

Tā nu iznāca, ka es bez jebkādām tiesībām pieprasīt laivu ierados uz pieņem�anu pie gubernatora un lūdzu sev �o pakalpojumu. Mani pieņēma ārkārtīgi laipni, un pie glāzītes portvīna un vermuta es izklāstīju savas cerības uz viņa palīdzību un uzdro�inājos izteikt savu lūgumu. Es tūlīt atradu gubernatorā draudzīgu cilvēku, kas, ieņemdams autoritatīvu stāvokli, zināja daudzās grūtības, �ķēr�ļus, kavēkļus un nejau�ības, ko es savā straujumā nebiju ņēmis vērā. Ak, kaut mēs savā jaunībā būtu saņēmu�i tādus padomus!�un vēl tikai piedevām mazliet strihnīna, arsēna vai gabalu virves, lai ar to palīdzību paklausītu padomam. Viņ� padomā�ot par �o lietu un pa to laiku lik�ot pārbaudīt laivas un sagatavot ziņojumu par stāvokli. Dzīve likās lieliska: es gāju prom kā spārnos. Manā rīcībā vēl piecas dienas � nē, septiņas! Kuģis, kā es uzzināju, nokavējies par divām dienām. Esmu mērojis tādu attālumu, lai būtu laikā: man jābūt kuģa piestātnē Holstensborgā, kā biju solījies! Tādiem sīkumiem ir milzīga nozīme; likās, es dzīvoju tikai, lai pildītu �o solījumu. Es steidzos uz radiostaciju, nosūtīju �ādu radio-grammu: �Bū�u pretī.�

Nāko�ajā dienā es, bez �aubām, ierados pie gubernatora pārāk agri.

� Vēl nekas nav noskaidrots, � viņ� teica smaidīdams. � Mēs nevaram visu izdarīt tādā steigā. Es ar to nodarbo�os �ajā pēcpusdienā.

� Nu protams! � es iesaucos. � Lūdzu, atvainojiet, seri

Redzat, klejojot pa pasauli vienatnē un darot visu tikai sevis labā, jūs vairs neaptverat, ka plānus nevar vienā minūtē izdomāt un nāko�ajā tos realizēt. Man kļuva mazliet kauns.

Nāko�ajā dienā ierados ap dienasvidu: burvīgais gubernators pieņēma mani loti laipni. Viņam priek� manis labas ziņas: esot nosūtījis rīkojumu apskatīt laivas.

� Nu, redzēsim, ko varēs darīt, � viņ� teica.

Lieliski, es nodomāju, projām iedams; jo pa to laiku biju no grenlandie�iem jau uzzinājis, ka �Avangnamioks� jāremontē, bet �Krabbe�, izvilkta krastā ziemas guļai, bijusi pilnīgā kārtībā un, domājams, arī tagad ir labā stāvoklī, Un tādēļ savā neapdomībā izrīkojos glu�i muļķīgi, aiziedams pie gubernatora tajā vakarā: viņ� saņēma mani, likās, mazliet īgni, lai gan ļoti labi apslēpa to ar savu pieklājību.

� Ziņojums, � viņ� teica, � ir saņemts. Es liku to pārtulkot. Tas būs gatavs noteiktā laikā.

� Ienāciet, � gubernators laipni aicināja, kad es ierados nāko�ajā diena. � Ienāciet un apsēdieties! Aprunāsimies.

Ak vai, es nojautu kaut ko nelabu, jo gubernators izlikās pārāk laipns un mazliet apbēdināts. Viņ� ielēja mums abiem portvīnu.

� Sēdieties, � viņ� atkārtoja uzaicinājumu.

Tad, nedaudz vilcinādamies, viņ� klusi noklepojās un pēc īsa brī�a iesāka:

� Es izlasīju ziņojumu, mister Kent, un, par no�ēlo�anu, man jāsaka, � viņ� vēlreiz noklepojās, � ka tas nav jums labvēlīgs. Zināt, mister Kent, �Krabbes� motoram vajadzīgs remonts. Baidos, ka tas ir ļoti sliktā stāvoklī. Jā � redzat, kāda neveiksme!

� Nu, tad, � es iekliedzos kā muļķis un uzlēcu kājās, � kāpēc nekavējoties neķerties pie remonta? Pieliksim tūlīt vīrus pie darba!

� Nē, nē, � mazliet �okēts teica glaunais gubernators. � Tā nevar. Saprotiet, cilvēks, kas labo motorus, kalējs, aizbrauca ar �oneri pēc valzirgiem. Nē, mister Kent, nav neviena cita vīra, kas varētu veikt �o darbu.

Es devos projām ārkārtīgi saniknots.

Un, kad es tā saīdzis todien klaiņāju pa ciematu, uzzināju, ka ir divi cilvēki, kas varētu salabot motoru. Manas

cerības atkal pamodās, un nāko�ajā rītā devos ar �īm ziņām pie gubernatora.

� Nē, mister Kent, � viņ� teica, � tie cilvēki, es pazīstu viņus, nav piemēroti.

Viss veltīgi. Tā pagāja deviņpadsmitais aprīlis. Es nosūtīju radiotelegrammu: �Esmu izmisis, nav laivas.�

Tajā vakarā prātā ie�āvās lieliska doma: Kristofersens, dānis, polārstacijas strādnieks, bija lietpratīgs mehāniķis, motorists, krietni gudrāks par visiem pārējiem �inī ciematā.

� Bez �aubām, � teica doktors Porsilds, � viņ� var ķerties pie darba jau rīt.

Vēl laika pietiek! Atjoņoju tie�i darba laika sākumā, iedrāzos kancelejā un izklāstīju savu jaunumu.

� Hm! � noklepojās gubernators. � Jā, tas vīrs derēs.

� Nu, vai viņ� var ķerties pie darba? Tūlīt, nekavējoties! � es iesaucos.

� Nē, mister Kent, pie mums tā nerīkojas. Nē, pagaidiet, vispirms es gribētu rakstu, dokumentu no doktora Forsilda, kurā viņ� laipni piedāvā sava darbinieka Kristo-fersena pakalpojumus. Tāds dokuments mums vajadzīgs pievieno�anai pie lietas, jūs saprotat?

Nu, protams, tāds dokuments viņiem vajadzīgs. Likās, es nekad neiemācī�os rīkoties, kā pienākas. Devos skrie�us atpakaļ.

� Gubernators, � es teicu, � izsakās atzinīgi par jūsu laipno piedāvājumu, doktor Porsild. Un viņ� vēlētos � ja jūs būtu tik laipns � rakstiskā veidā. Lai to pie�ūtu pie lietas aktos, jūs saprotat. Viņiem vajag...

� Blēņas! � no�ņāca doktors un, paķēris spalvu, uz�ņāpa to rakstu.

Es turēju lapu rokā, lai tā no�ūtu vējā, kamēr skrēju atpakaļ pie gubernatora.

� Lūdzu, dokuments, ser, � es teicu aizelsies.

Labais gubernators divas reizes pārlasīja to.

� Sēstieties, mister Kent, man tas jāpārdomā.

Izlasījis vēstuli, viņ� salocīja to, ielika atpakaļ aploksnē, tad rūpīgi atlika sāņus noteiktā vietā.

� Jā, ar �o rakstu viss būtu, kā nākas. Tas mani apmierina, � viņ� teica. � Bet tagad � kā nokārtosim samaksu mehāniķim?

� Ak, tas viss ir nokārtots, � es dedzīgi pārtraucu viņu. � Man jāsamaksā doktoram Porsildam par Kristo-fersena nostrādāto laiku.

� Nē, mister Kent, � gubernators pasmaidīja, � visām �īm lietām jāiet parasto ceļu. Mums jātur kārtībā mūsu lietas. Nē! Doktoram Porsildam jāiesniedz administrācijai rēķins par mehāniķa darbalaiku, un mēs samaksāsim doktoram Porsildam. Tad mēs varam pieskaitīt �o summu jūsu rēķinā par laivu. Rēķinu pārsūtīs uz pārvaldi Kopenhāgenā un reģistrēs tur. Jūs norēķināsieties par to, kad ieradīsieties Kopenhāgenā, pēc aizbrauk�anas no Grenlandes.

� Jā, ser. Un tagad, ser, vai mēs drīkstam ķerties pie darba?

� Nē ta�u, mister Kent!

Jā, es tie�ām nekad neiemācī�os, kā jākārto lietas!

� Nē, es lik�u sagatavot pavēli, � turpināja gubernators, � aizsūtī�u to ar kurjeru doktoram Porsildam. Saņēmis to, doktors Porsilds var dot savam mehāniķim rīkojumu, lai viņ� ierodas un piesakās.

Panākumu iedvesmots, es uzskrēju kalnā un noraidīju pa radio labās ziņas: �Beidzot viss nokārtots! Ieradī�os.� Tad, nogaidījis kādu laiku, kamēr gubernatora kurjers varētu būt nogādājis pavēli, es atgriezos polārstacijā. Tomēr ierados pārāk ātri, pavēles vēl nebija. Pulkstenis bija apmēram desmit, līdz pusdienai divas stundas. Kristofer-sens stāvēja tepat un gaidīja rīkojumu sākt. Divpadsmitos viņ� devās pusdienās. Kurjers, es nodomāju, arī aizgājis pusdienot. Arī pulksten vienos kurjera vēl nebija; Kris-tofersens atgriezās un gaidīja. Pustrijos vai trijos viņ� aizgāja mājās, teikdams, ka viņam arī tur kaut kas veicams. Viņu varē�ot sastapt tur. �etri, pieci; pavēles nav un nav. Se�os lejā pa taku nāca kāds cilvēks. Vēstule doktoram Porsildam. Doktors atvēra to; tā bija gaidītā pavēle.

� Rīt viņ� var sākt strādāt? � es jautāju.

� Nē, � doktors sausi atteica. � Rīt nav darba diena. Vakarā man pienāca telegramma: ��Disko� ieradies Holstensborgā.�

Holstensborga, Ziemeļgrenlandes kolonija, kas atradās vistālāk uz dienvidiem, ir rosīga vieta. Te uzcelta kuģu būvētava, konservu fabrika un vasarā mazā osta mud� no paltusu zvejnieku motorlaivām. Holstensborga ir paltusu zvejas un apstrādes centrs. Hol-stensborgā cilvēki strādā: tas jūtams �eit visur. Izskatīgās, labi būvētās iedzīvotāju koka mājas rāda, ka cilvēku centību atalgo. Kuģu kapteiņiem �ī osta patīk, jo �ejienes krāvēji, vīri un sievas, piekrauj kuģi divreiz ātrāk nekā jebkurā citā Grenlandes ostā. Ja viesmīlība, ko ceļotājs sastop Grenlandē, viņam pastāvīgi neatgādinātu, ka daudz tikumu sadzīvo ar slinkumu un gara kūtrumu, viņam paliktu par dāņiem nepatīkams iespaids un viņ� izteiktu par tiem skarbu spriedumu. Neprasme un kūtrums blen� jums pretī visur dāņu pārvaldītājā Grenlandē. Tomēr tik burvīgi ir �ie koloniju rotaļīgie ciemi spilgti krāsotām (pēc Vecās pasaules parauga) administrācijas ēku grupām, sīkajām eskimosu mājiņām, ar vienkār�ajiem, bērni�ķīgajiem, ko�i tērptajiem cilvēkiem, kas klejo apkārt, atdzīvinādami ainavu; ar laipno iestā�u vadītāju

viesmīlības siltumu � tik ļoti tas viss aizkustina sirdi, ka spriedums vairs nav objektīvs.

Holstensborgā jūs pamoslaties ar rāvienu. Pulksten septiņos, noskanot zvanam, kas aicina kuģa ļaudis pie darba, iznāk pārvaldnieks, modrigs, asu skatienu. Viņ� sāk savu darba dienu, un visi ir spiesti ķerties pie darba. Viņ� ir visur klāt; lietas kārtojas kopsolī ar viņu. Grenlandie�iem viņ� ir paraugs tai enerģijai, kas palīdz iedzīvoties turībā, un, tā kā vispārībā atzīts, ka Grenlandes koloniju uzdevums ir gādāt par to, lai grenlandie�i, dū�īgi strādādami, celtu savu labklājību, tad jābrīnās, kāpēc gan Grenlandē nav daudz �ādu paraugcilvēku.

Bet 1932. gadā Holstensborgā atradās Rasmusens²⁷. Un, kamēr Godhavnā cilvēki apsvēra, apsprieda, izmeklēja, ziņoja, rakstīja un pārrakstīja vēstules un pavēles un ie�uva aktu vākos � trijos eksemplāros � arhīvam, Rasmusens, padzirdējis par da�ām radiogrammām, nosprieda: �Skaidrs, ka viņiem būs vajadzīga laiva,� � un nolaida ūdenī savu laivu. Un tur tā stāvēja, komanda uz klāja, degviela iepildīta, viss sagatavots braucienam, kad �Disko� izmetīs enkuru.

Ir milzīga starpība: gatavoties kaut kam vai būt gatavam. Tās ir ne tik daudz relatīvas stadijas kādā procesā kā kvantitatīvi pretstati: esamība un neesamība. Tās ir neizmērojamas, tāpat kā nulle un bezgalība, un nekādi pieskaitījumi vienai vai atskaitījumi no otras tās abas netuvinās. Vismaz ne tos raksturus, ko �ie jēdzieni pārstāv: nevar pārvērst Hamletu donā Kihotā. (Hamlets, starp citu, bija Dānijas princis.)

Ass prāts, kā norāda tā definējums, ir: �attapīgs, atsaucīgs, apņēmīgs�. Visīsākā laikā tas it kā zibenīgi uztver visus faktus, visas varbūtības, pamana, �ķiro, izsver, izslēdz, izlemj un rīko j as. Ja pasaulē nebūtu cilvēku ar tādu prātu, tad uz lainera �Frederiks IV� tajā marta reisā Ņujorka � Kopenhāgena būtu par vienu pasa�ieri mazāk.

Varētu uzskatīt, ka vienas dienas ir par maz, lai sazinātos ar kuģi, kas nāk uz Grenlandi; laiks par īsu, jūra par nemierīgu, ziemeļi par aukstu, pasākums pārāk riskants; sak, �ī spēle nav sērkociņa vērta. Mēs teiktu: gaisma nav tauku vērta. Un tagad ir tā: tauki vai gaisma, stulbeņi vai dzīvas dvēseles. Tā bija dzīva dvēsele, kas toreiz ieradās Grenlandē!

Ne sniegs, ne lietus,

Ne ledus, ne karstums, ne nakts tumsa Nevar atturēt �os vēstne�us

No viņu spraustā mērķa ātras sasnieg�anas.

Vētra nevarēja aizturēt, tā viņu tikai aizkavēja vienu dienu Holstensborgā. Nāko�ajā dienā laiks noskaidrojās: viņi izbrauca. Atkal uznāca vētra; viņi izmeta enkuru �i bīstamā krasta mazajā līcītī un pārlaida tur nakti. Tuk�ā, neapkurināmā Grenlandes zvejnieku laivas kabīnē; tās apkalpe � trīs grenlandie�i. Kaut aprīlis, bet laiks kā ziemā; uz klāja mitrs, stindzino�s sals. Piekrastē slikts laiks, lieli viļņi, bangojo�a jūra. Bet � �uk, �uk! � motors strādā.

Divdesmit septītais aprīlis Godhavnā ir tik skaista diena, kāda jebkad uzaususi ziemeļos. No skaidrajām debesīm saule spīd tik spo�i un silti, ka jūtams, beidzot pavasaris ir atnācis, lai paliktu. Uz jūras tik vien vēja, lai vērstu tās zilumu vēl skaistāku. Dodiet mums skaidras acis un skaidras dienas, un asas apvār�ņa līnijas, lai mēs varētu zināt, kas mums tuvojas! Pametis pakalna virsotni, devos uz krastu un redzēju, ka vīri jau gandrīz pabeigu�i sagatavot laivu. Viņi bija izjauku�i motoru un atkal no jauna saliku�i to kopā, nopulēju�i tā misiņa un tērauda daļas, bet visu pārējo nokrāsoju�i alumīnija un sarkanā krāsā. Motors darbojās. Tas ta�u vienmēr bija darbojies, nu, bet varbūt tagad tas strādāja labāk. Kristofersens uzrakstīja ziņojumu; tas kopā ar rīkojumu, saraksti, rēķiniem un visiem citiem papīriem ieņems savu vietu arhīva lietā. Viss būs reģistrēts lietā, izņemot to, kādēļ �ie papīri bija vajadzīgi: pa�u braucienu uz Holstensborgu. Bet, lai nu kā, �odien viņi nolaidīs laivu ūdenī � varbūt vēl pagūs aizvest mani pretī motorlaivai. Es ieņemu atkal savu vietu pakalnā, lai vērotu jūru.

Kamēr es tā sēdēju, vērīgi lūkodamies uz mierīgo, zilo lauku, uz tā parādās mazs punktiņ�. Acis nenovērsdams, es neredzu to ne kustamies, ne augam lielāku, tomēr piepe�i, tikpat neticami kā sākumā tā parādī�anās, tas ir kļuvis skaidri saskatāms un tuvāks. Glu�i kā mana rokas pulksteņa rādītājs, kas stāvēja uz trim un tagad stāv uz �etriem. Glu�i kā mana dzīve, kad es uz to atskatos: kādu dienu es vienkār�i atklāju, ka es eksistēju, un tad es jau biju kļuvis se�us, pēc tam divpadsmit gadus vecs un tā arvien uz priek�u. Ne augot, bet kļūstot. Vērojot motorlaivu, es it kā no jauna vēheiz ātri izdzīvoju savu dzīvi: kad laiva parādījās, es piedzimu, pēcpusdienas stundas kļuva par gadu virkni, kas tuvojās �īs dienas momentam. Es varbūt nedzīvoju, kamēr vēroju laivu; lai iet uz priek�u laiks, mana dzīve ir apstājusies. Aizsteidzies priek�ā savai dzīvei, es gaidu, lai tā panāk mani. Cik bezgalīgi lēna dzīve; sēdēt un gaidīt ir nepanesami. Varbūt viņi ir nolaidu�i laivu ūdenī. Es eju skatīties.

Puse ostas ir ledus lauks. Pie ledus malas ir pietauvojies Godhavnas �oneris, kas atgriezies no valzirgu medībām; viņi izkrauj galvas un ādas. Tālāk krastā, pret to vietu, kur stāvēja �Krabbe�, vīri ir izcirtusi kanālu uz vaļējo ūdeni. Patlaban no �ī kanāla, motoram rūcot, izbrauc �Krabbe�. Es izskrienu uz ledus, saucu un māju, bet neviens nepievēr� man uzmanību. Viņi aizbrauc sagaidīt motorlaivu no Holstensborgas.

Motorlaiva beidzot pienāca. Tā iz�āvās no ostas raga un iegriezās ostā tik strauji, ka man aizrāvās elpa. Viņa bija uz klāja. Nāko�ajā mirklī es atrados viņai blakus.

.

Grenlandes iekaro�anu un pirmajām novietnēm sarakstīts pietiekami daudz sējumu. Tomēr �ai dienu ritumā mēs varētu ziedot vienu dienu � atpūtas dienu, kas sekoja motorlaivas pienāk�anai no Holstensborgas, lai iz�ķirstītu �os sējumus un atcerētos mūsdienu Grenlandes pirmsākumus, iekams dodamies tālākuz ziemeļiem.

985. gadā Eriks Rudais, ko vispirms izraidīja Norvēģija, pēc tam brīvās Islandes republika, devās pa jūru no Islandes uz rietumiem uz netālo un toreiz ne jau pilnīgi nezināmo zemi, burāja gar tās ledū ieskautajiem krastiem, apbrauca tās dienvidgalu un tad virzījās atkal uz ziemeļiem, un piestāja krastā, kur to atļāva no ledus brīvi ūdeņi. Zeme viņam iepatikās. Tā bija līdzīga viņa dzimtenei.

Eriks Rudais bija vērīgs, attapīgs, enerģisks vīrs � īsts jaunu zemju atklājējs. Viņ� izbraukāja fjordus, izpētīja to atzarojumus, atzīmēja ar mietiņiem �savu pieteikumu� � vislabāko fermas vietu visā Grenlandē. Tad, devis �ai jaunajai zemei nosaukumu, kurā to sauc vēl �odien, atgriezās Islandē, panāca �eit reabilitāciju un pastāstīja par �brīvu zemi rietumos�. Tā gandrīz astoņus gadsimtus pirms Amerikas Neatkarības Deklarācijas pasludinā�anas tika nodibināta pirmā republika rietumu puslodē. Drīz vien tās iedzīvotājus varēja skaitīt tūksto�os. Republika ieguva savu parlamentu, uzcēla baznīcas, katedrāli. Grenlandes bīskapus iecēla Romas pāvests. Grenlandē radās sava literatūra, un mēs nedrīkstam aizmirst, ka pirmais Grenlandes republikas pastāvē�anas gadsimts sakrita ar literatūras attīstības laikmetu Grenlandes jauno iedzīvotāju dzimtajā zemē � Islandē, ar �īs mazās valsts zelta laikmetu, ko mēdz salīdzināt ar Atēnu uzplaukumu Perikla laikā.

Grenlandes daba atgādināja Islandi. Grenlande solīja zemi Islandes bezzemniekiem. Un viņi ieradās tur un apmetās uz dzīvi, strādāja un jutās gandrīz kā mājās. Bet beigu beigās tie �eit bija lemti pazu�anai. Grenlandes iedzīvotāji bija atkarīgi no tirdzniecības ar Islandi un Norvēģiju, kur viņi iepirka tādas pirmās nepiecie�amības preces kā labību un kokmateriālus. Gribot negribot viņiem nācās pakļauties uzspiestajai norvēģu kundzībai un tirdzniecības monopoliem. Kad tirdzniecības sakari izbeidzās, viņi bija lemti bojā ejai.. Norvēģijā nevienam gar viņiem nebija nekādas daļas, tur neviens viņus neatcerējās; Grenlandi vienkār�i aizmirsa.

Astoņpadsmitā gadsimta sākumā jauns norvēģis, luterāņu garīdznieks Hanss Egede,'vispirms sāka interesēties pats, bet beigās spēja ieinteresēt arī tirgotājus un Dānijas � Norvēģijas karali par savu nodomu atgriezt baznīcas klēpī pazaudētos un dro�i vien maldos iestigu�os kristie�us � Grenlandes kolonistus. Ar Veco un Jauno derību rokā viņ� burāja uz Grenlandi, kā. jau minējām, izkāpa tās krastā 1721. gadā un nodibināja jaunās � tagadējās kolonijas; tirdzniecība un dieva vārds būs derīgi arī eskimosiem, ja baltie iedzīvotāji �eit būtu izmiru�i.

Hanss Egede bija kareivīgs garīdznieks, kam piemita misionāra dedzība, tirgotāja viltīgums un iekarotāja ķēriens. Viņ� nostiprinājās Grenlandē un palika tur. Tirgotāji aizbrauca. Karaļa valdības vīriem Grenlandē apnika. Bet, par spīti visām smagajām neveiksmēm, pasākums tomēr izturēja un pastāvēja.

Neskatoties uz pirmo gadu grūtībām un atkārtotiem finansiālais palīdzības pieprasījumu atraidījumiem, mūslaiku Grenlandes administrācija ir tie�s apustuļa Hansa Egedes gara un darbības pēctecis. Tā mantojusi astoņpadsmitā gadsimta luterāņu tikumus.

Un �ie tikumi savā laikā bija neparasti. Gadsimtā, kad pasaules lielās kolonizatoru tautas padarīja par vergiem vai iznīcināja aborigēnus, Grenlandes kolonizācijas atbalstītāji respektēja sava misiones garīdznieka labsirdīgos nodomus un darbojās, lai ar viņa palīdzību glābtu Grenlandes me�oņu dvēseles un brīvību.

Rodas glu�i akadēmisks jautājums, vai nebūtu bijis labāk atstāt eskimosus viņu pa�u ziņā un paglābt tos no apgaismības labumiem.

Bet, tā kā balto iera�anās bija neizbēgama, pateicies dievam, Grenlande, par to, ka viņ� tev atsūtīja Hansu Egedi. Viņa sekotāji laipni atradināja tevi no tavu sen�u para�ām un dzīves veida; viņi audzināja tevi, iemācīja dzīvot mūslaiku dzīvi, balstīja tevi un nostādīja tevi uz kājām. Viņi vadīja tevi pie rokas. Esi pateicīga par to visul Viņi vēl �odien vada tevi pie rokas � lūdz dievu, lai viņi atlaistu tavu roku un ļautu tev pa�ai sākt staigāt. Viņi jau domā tikai labu, bet izmaksā tev tik dārgi!

Tirdzniecība ar Grenlandi, uz kuru misionāri kolonisti lika tik lielas cerības, nekad nav bijusi stabila un ienesīga. Administrācijas �altruistiskais� raksturs mūsdienās, �ķiet, radies no uzskata, ka Grenlandē nekādā ziņā nav iespējams iegūt augstu peļņu, un �ādas domas pastāv vēl �odien, kaut ar da�i �aubās par to, jo �īs trīssimt vīru lielās dāņu ierēdņu armijas darbs ir viegls un tā saņem labu algu.

Nelielos ienākumus no tirdzniecības un bagātīgos atskaitījumus Grenlandes labā no ienākumiem par krio-līta ¹ ieguvi pa lielākajai daļai pievāc dāņi.

Administratīvā ziņā Rietumgrenlande sadalīta divos apgabalos: ziemeļu un dienvidu; bet, lai pārzinātu misionāru darbu un tirdzniecību, �ie abi apgabali savukārt sadalās rajonos. Rajona administratīvo centru sauc par �koloniju�. Lielākajos nomales ciematos iekārtotas faktorijas; tām ierādītas tirdzniecībai nepiecie�amās ēkas un ieceTTi priek�nieki tirgotāji. Tāda faktorija atradās arī Igdlors-jūtā. Gandrīz visi eskimosi tagad pastāvīgi dzīvo vienā vietā � kolonijā vai apmetnē pie faktorijas un ir atkarīgi no tirdzniecības stāvokļa. Bet attālajos ūdeņos, kur senos laikos mednieki dzinās pakaļ zvēriem, roņu bari peld neviena netraucētā brīvībā. Nu, vismaz roņi ir kaut ko ieguvu�i no progresa!

Ievērojot visiem zināmo par sakāmvārdu kļuvu�o valsts darbinieku slinkumu un konservatīvās administrācijas garlaicīgās, inertās darba metodes, Grenlandē uzticētā darba veik�anai, �ķiet, nav neviena lieka dāņa. Visi baltie, un to skaitā arī dāņi, dzīvo labi. Viņiem vajadzīgas labas mājas un labs baltā cilvēka uzturs, pie kāda viņi pieradu�i, labs atalgojums, jo dāņi brauc uz Grenlandi ne jau veselības uzlabo�anas dēļ. Labu algu, labu uzturu un mājas � to visu viņi te saņem. Bet maksā par to � Grenlande.

Kad kuģis ienāk Umanakas ostā, jūs tūlīt ievērojat �īs apmetnes pamatīgi celtās, labi uzturētās ēkas: noliktavas, veikalus un dāņu dzīvojamās mājas. �eit redzamas ari da�as koka mājas ar smailiem divslīpu jumtiem � tās ir administrācijā kalpojo�o eskimosu mājas. Daudz te ir velēnu būdu, kas, tuvāk apskatot, izrādās diezgan no�ēlojamas; tajās dzīvo_ mednieki. Un par visu samaksā Grenlandes mednieki. Ārsta māja Umanakā ir vislielākā dzīvojamā māja ciematā � astoņas istabas, pla�s aug�stāvs, ie�ogots pagalms ar noliktavām sētā. Mājas fasāde pavērsta pret neapbūvētu klajumu, no logiem paveras skats uz tālo Storovena masīvu. Aiz ārsta mājas iek�ējā pagalma viņā galā, atspiedusies ar sienu pret klinti, ar skatu uz dzīvojamās mājas jumtu un piebūvi stāv maza, sa�ķobījusies vienstāva celtne. Tā ir visa Umanakas apgabala iedzīvotāju slimnīca.

Bet rajona ra�o�anas centri ir tālie ciemati, to mednieki uz saviem pleciem iznes dzīves grūtību nastu visu pārējo labā. Nomales ciemata faktorijas priek�nieka gada ienākumi nav lieli: viņam ir dzīvojamā māja, kurināmais, kalpone, viņ� saņem algu un piemaksas, un tas viss kopā ir desmit līdz divpadsmit reizes vairāk nekā vislabākā apmetnes mednieka izpeļņa. Par viņa algu, viņa māju, oglēm un kalponi samaksā mednieki. Viņi ir uzcēlu�i �īs mājas, veikalus, noliktavas. Viņi sedz milzīgo Umanakas deficītu, Ziemeļgrenlandes galvaspilsētas God-havnas deficītu; viņi apmaksā izdevumus par motorlaivām, �oneriem un tvaikoņiem, kā arī administratīvos izdevumus. Par to viņiem ir tiesības pirkt veikalā preces gandrīz par pa�izmaksu. Par to viņu bērni var apmeklēt skolu, kur māca Grenlandes eskimosu valodā ābeci, māca lasīt un rakstīt, stāsta kaut ko par Dāniju un Palestīnu. Kāds labums no mācībām grenlandielim zvejniekam? Par viņu var teikt tāpat kā par Heraklu: �Rupj�, neaptēsts, noderīgs tikai lieliem darbiem.�

Mēs nopurinājām no kājām Godhavnas sniegu un ar �Krabbi� aizbraucām uz Kekertaku.

Mēs braucām uz Ke-kertaku, bet nenokļuvām tur. Diena bija rāma un maiga. Saule paslēpusies miglas dūmakā. Bet pēcpusdienā sacēlās spēcīgs austrumu vēj�, satumsa. Lī�a vidū mūs sagaidīja lieli viļņi. Vēj� un jūras viļņo�anās pastiprinājās, debesis kļuva draudo�i melnas. Mēs nogriezāmies uz Ri-tenbenku un izmetām enkuru pilnīgā tumsā. Vēl joprojām plosījās vētra. �eit faktorijas vadītājs bija Torsens � labs cilvēks. Pagāju�ajā gadā viņ� nomira. Man patīkami lasīt toreiz dienasgrāmatā ierakstīto: �... viņ� sagaidīja mūs ar tik sirsnīgu viesmīlību, ko mēs nekad neaizmirsīsim.� Atceros viņa pārsteidzo�o laipnību un to, kā viņ�, neklausīdamies nekādās atrunās, iekārtoja mūs savā istabā.

Nāko�ajā dienā ap pusdienu mēs turpinājām braucienu uz Kekertaku. Kas tā bija par lielisku dienu! Sniegs kusa un straumēm plūda no kalnu kailajām nogāzēm. �ī diena � 30. aprīlis � līdzinājās jūnija dienām. Karsta saule staroja debesīs, kur nemanīja ne mākonī�a. Jūra gluda kā spogulis. Tuvojoties Kekertakai, mums ce|u aizsprostoja ledus. Stūmāmies gar to apmēram jūdzi, līdz

Kekertakai vēl atlika septiņas. Piestājām pie ledus sablīvējuma un izkāpām krastā. Te stāvēja �etras mājas, kurās dzīvoja daudz ļau�u. Cilvēki salasījās ap mums un palīdzēja izkraut mantas. Es salīgu cilvēku ar kamanām, lai aizved mūs uz Kekertaku. �is vīrs salīga vēl divus pajūgus, un es samaksāju par visiem.

Ceļ� nebija viegls. Tas veda gan kalnā aug�ā, gan nolaidās pa kailām kalna terasēm, aizvijās pa grubuļainu jūras ledu, bet kādā vietā veda stāvus lejā no �etras pēdas augstas ledus terases. Es tēloju prasmīgu suņu pajūga vadītāju, bet Frensisa izlikās par lielu drosminieci, tā mēs viens otru neapbēdinājām. Kekertakā nokļuvām se�os vakarā un bez starpgadījumiem. Septiņos vakarā Frensisa jau gulēja laipnā Dorfa viesistabā. Durvis bija aizvērtas, un visi mājinieki staigāja uz pirkstgaliem.

Dejas Frensisa nokavēja, bet mielastu ne. Kad sāka klāt galdu, viņa pamodās. Vienpadsmitos mēs sēdāmies pie galda. Divpadsmitos bija nolikta brauk�ana tālāk.

Un tie�i �ajā brīdī � pusnaktī, kad kamanas jau piekrautas, suņu pajūgi sakārtoti un viss sagatavots, lai dotos pāri Nugsuakam � slieksnim uz Ziemeļgrenlandi, � es pagrie�os, lai izlabotu kādu līdz �im brīdim it kā aizmirstu kļūdu, lai iepazīstinātu ar savu sievu. �ī iepazī�anās bija neizbēgama, un tomēr � kā �īs grāmatas autors � es baidījos no tās, baidījos un atliku. Ja es rakstītu romānu, es neapmulstu un pateiktu patiesību. Romānā es varētu tēlot viņu kā varoni � un tāda viņa arī ir �, kā prototipu no dzīves, viņa būtu galvenais literārais tēls, nevis blakus personā�s. Bet pa�reiz, tā kā mēs nerakstām par pa�u galveno, es tikai varu jūs izvest ārā sniegā, kur stāv kamanas, un gandrīz pilnīgā tumsā norādīt uz kādu stāvu.

� Vai jūs redzat kādu sē�ot kamanās, ietinu�os brie�ādās, kas silti jo silti apbāzītas no visām pusēm? Tā ir jauna sieviete, kas līdz �im vēl nekad nav bijusi Ziemeļos. Viņa, patiesību sakot, ir dzimusi un uzaugusi Vir-d�īnijas �tatā un nekad nav izjutusi ceļojuma likstas. Interesanti, ko viņa pati par to visu domā?

Viņa dzird mūsu sarunu. Lūk, iemirdzējās viņas zobi, kad viņa iesmējās. Nu ko, laiks doties ceļā.

�Eu! Eu!� Suņi pielec kājās, aizjūga siksnas savelkas, kamanas sāk slīdēt uz priek�u. Ardievu!

Mēs esam pieci �etrās kamanās. Nezinu, kam bija vajadzīga tāda karavāna. Varbūt Nilsam Dorfam, kas to visu noorganizēja un brauca vienās kamanās, nepatika atgriezties mājās vienam pa�am, vai arī viņ� negribēja pārslogot ragavas. Bet mēs ta�u jau atradāmies Kekertakā, mums vairs nevajadzēja pavadoņa, bija vajadzīga tikai palīdzība mantu pārvadā�anai. Divi salīgtie vīri sadalīja savā starpā viena pajūga kravu � un pie tam smagi nostrādājās. Drīz vien mēs ar grūtībām sākām rāpties aug�up pa nogāzēm, pa kurām pirms divām nedēļām joņojām lejā.

Braucām lēni aug�ā kalnos, un tomēr ceļ� likās īss; rītausma sastapa mūs jau krietnu gabalu no Kekertakas. Viss gāja, kā bijām paredzēju�i. Izbraucām pusnaktī, lai 1. maijā nebūtu jābrauc pa saules sasildīto Nugsuaka dienvidu nogāzi. Viens suns sāka klibot, es viņu izjūdzu. Aizjūga siksnas bija izdilu�as, katrā grūtākā kāpienā viena vai divas trūka pu�u. Pie tam es pazaudēju labāko suni tie�i tad, kad tas bija pilnīgi nepiecie�ams. Tomēr ceļojums bija patīkams. Un tie�i ap to laiku, kad, normālos apstākļos dzīvojot, mēs celtos brokastot, tagad mēs traucāmies lejup uz ziemeļu fjordu. Auļojām trakā ātrumā, un, kaut arī pajūgu vadītāji bremzēja, cik jaudas, ierūkdamies ar papē�iem sniegā, mēs riskējām lauzt kaklu.

Brauk�ana kalnā ir grūta, bet, kad iet jau pāri spēkiem, var apstāties un atvilkt elpu. To nedrīkst atļauties, nolai�oties no kalna, un tas arī nav iespējams. Jūdzi pēc jūdzes mēs braucām lejup no kalna. Tikko bijām nobrauku�i no sniegainajām nogāzēm uz kalnu strauta kailā ledus, kad es pēk�ņi sabruku: manu gurnu savilka necie�ami krampji. Kajakeri ārstēdami man gandrīz kāju norāva. Brauk�ana pa strauta ledu nav joka lieta. Tomēr viss beidzās laimīgi, vienīgi Nilsa kamanas apgāzās, un viņ� izmirka no galvas līdz kājām. Fjorda krastā viņ� pārģērbās sausās drēbēs.

Fjorda ledus atradās apmēram trīs collas zem ūdens, un skrejo�ie suņi nepārtraukti ap�ļāca mūs ar sīkām lietus �altīm. Bet braukt pa gludo, ūdens klāto kailledu bija viegli. Pat suņus uzmanīt nevajadzēja, tie skrēja pa priek�ējā pajūga pēdām. Es snaudu, Frensisa saldi gulēja. Nejau�i kamanas uzskrēja atlauztam ledus gabalam, sagāzās � un Frensisa ievēlās ūdenī. Tas notika, kad mēs jau tuvojāmies Ikerasakai. Viņa iebrauca Ikerasakā pilnīgi atmodusies.

Pēc stāstījuma par dzīves grūtībām un briesmām Arktikā mazliet neērti teikt, ka Ikerasakā mēs it kā atvadījāmies no ziemas. Mana motorlaiva �ūpojās vasarīgajos viļņos piecas jūdzes no �ejienes. Tālāk mājup mēs devāmies motorlaivā. Pulksten trijos 4. maija rītā, spo�as saules apstaroti, mēs atkal sēdāmies kamanās uz ledus astoņas jūdzes no īgdlorsjūtas; mēs, pasa�ieri, un mūsu apkalpe � pavisam vienpadsmit cilvēku un septiņpadsmit suņu. Iejūdzām suņus, salādējām visu, ko iespējām, divās ragavās un auļojām mājup. Izbraucām caur snaudo�o ciematu un apstājāmies tie�i pie manas mājas durvīm.

� Atver tās un ej iek�ā, Frensisa! Mēs esam mājās.

tā atrodas tik tālu no ceļotāju mar�rutiem un tās apkārtne tik pilnīgi at�ķirīga no visa, ko vairums cilvēku �eit redzēju�i, ka, man �ķiet, lasītājiem būs interesantas arī visas vietējās sabiedriskās dzīves detaļas. Rakstu par daudzām ikdieni�ķām lietām, kas dīvainā kārtā tik ļoti līdzīgas notikumiem mūsmājās. Vienkār�i pārsteidzo�i, cik apbrīnojami daudz līdzības mums ar grenlandie�iem domās, izturē�anās ziņā, darbā, rotaļās.

Desmit minūtēs pēc mūsu iera�anās, kaut pulkstenis rādīja tikai ceturto rīta stundu, ļaudis visās mājās bija piecēlu�ies un drīz vien pulciņos skrēja �urp uz mūsu māju, lai apsveiktu mūs, lai uzdzertu uz mūsu veselību un paskatītos manu līgavu. Visu laiku, kamēr sēdējām istabā un dzērām kafiju mūsu draugu pulciņā, ārpusē stāvēja liels pūlis, gaidot izdevību kaut uz īsu brīdi, durvīm paveroties, kaut ko ieraudzīt. Padzēru�i kafiju, mēs ķērāmies pie degvīna un alus. Atnāca vēl ciemiņi. Sāka spēlēt mūzika. Dejojām varbūt no septiņiem rītā līdz pusdienai. Pēcpusdienā kādu stundiņu nosnaudāmies. Vakarā sarīkojām pusdienas ar dejām aicinātiem viesiem. Dejas beidzās �etros no rīta Nāko�ajā dienā atpūtāmies.

Maijā Grenlandē ir tik skaisti, ka, ja tur iebrauk�ana būtu brīva � no kā lai pasarg' dievs! � tad uz turieni trauktos dīkdieņu, bagātnieku un izpriecu meklētāju bari no visas pasaules. -�Ziemas skaistums pavasara siltumā,� kliegtu tūristu biroju plakāti. Skaidras dienas, visu nakti ilgsto�i saulrieti pār �o dzidro, skaidro pasauli � zemi un jūru, pa kuru var staigāt, cik patīk. Visu maija mēnesi, bet da�os gados arī visu jūniju jūra ir ledus klāta. �ai laikā daudz roņu, mednieki dienām ilgi atrodas U7 ledus un atgrie�as mājās ar bagātīgu lomu, ar pilnām augsti piekrautām ragavām.

Roņu medības uz ledus ir samērā vienkār�as. Pēc viena paņēmiena ir vajadzīgi tīkli un gandrīz nekādas prasmes vai arī nepiecie�amas tikai da�as iemaņas, kuras enerģisks, saprātīgs cilvēks var apgūt vienas sezonas praksē. Tīklus roņiem izliek, kad jūras ledus kļuvis pietiekami stiprs un līdz ar to nav jāriskē, ka tīklus var pazaudēt. �o paņēmienu vislabāk var paskaidrot ar shēmas palīdzību. Ar neatsveramo pīķa cirtni izsit caurumus un tad �o pa�u garo pīķa cirtni, piesienot tam virvi, uzmanīgi virza no cauruma uz caurumu, sākumā pietiekami spēcīgi pagrū�ot, lai pīķa vieglais gals paceļas uz aug�u un iznāk virs ūdens nāko�ajā caurumā. Lai to izdarītu, protams, vajadzīga zināma veiklība, tomēr ne jau tik ļoti liela. Tīklus parasti izliek netālu no kāda zemesraga vai aisberga, vai kādā vietā, kur jaunais ledus pieslienas vecākam un biezākam ledus slānim. Ja medības rīko ar citiem paņēmieniem, tad ledus tikai iekļauj pa�us slazdus: caurumu ledū vai lasmeni starp ledus gabaliem. Bet �o slazdu �okļi �oreiz ir apbruņotais mednieks, kas vēro atveri. Roņi ir spiesti uzpeldēt, lai ieelpotu gaisu, bet �āda roņa dzīvībai nepiecie�amā ieelpa var būt viņam arī pēdējā. Atrast ieelpas caurumus ir diezgan grūti, bie�i vien tā vieta iezīmējas tikai ar zemu, gandrīz nesaskatāmu sniega pauguriņu, zem kura ronis elpo.

Atradis ieelpas plaisu, mednieks, apbruņojies ar �auteni, �ķēpu vai pīķi, stundām ilgi gaida medījuma parādī�anos. Cilvēks stāv nekustīgi pilnīgā klusumā, jo vismazākais troksnītis vai pat ledus ie�irkstē�anās skaņa pa ūdeni var nokļūt �urp peldo�ā roņa ausī. Bet, ja dzīvnieks, neko nenojauzdams, sprauslodams uzpeld, viņu sa

gaida �āviens vai ātrs, trāpīgs �ķēpa sitiens. Un tad ronim ir beigas.

Nākot no aizvēja puses, mednieks var neslēpdamies, tikai ievērodams klusumu, pietuvoties ronim divsimt līdz trīssimt jardu atstatumā, un tikai tad viņ� sāk piezagties. Cik dīvaini tas arī neizklausītos, ronis ir viena no vislabākajām cilvēka imitācijām dabā. Bet cilvēki, jāatzīst, bie�i vien ir lieliska roņa imitācija. Vismaz mednieks, kas ir iemācījies locīdamies līst uz vēdera, spļaut, sprauslāt un pacelt galvu, lai paraudzītos apkārt, ronim ļoti atgādina otru roni. Katrā gadījumā �āds cilvēks vairāk līdzinās ronim nekā jebkur� cits dzīvnieks, kuru ronim nācies satikt. Ar �ādu viņa pa�a atdarinā�anu neattapīgajam ronim pilnīgi pietiek, lai viņ� tai uzticētos.

Piezogoties zvēram, mūsdienu roņu mednieki, lai paslēptos, visbie�āk izmanto nebalināta auduma aizsegu, kas uzstādīts uz mazām ragaviņām, kuru slieces aptītas ar ,kaut ko mīkstu. Saliecies vai rāpus mednieks �ādā veidā var nokļūt dzīvniekam ļoti tuvu. Tad, izbāzis �auteni pa audumā izgrieztu caurumu un nostiprinājis to uz speciāla balsta, mednieks notēmē un iz�auj. Abas minētās metodes mednieki izmanto, kad siltā pavasara saule izvilina roņus no ūdens un tie snau� pie savām ieelpas plaisām ledū. Ledus virsma uz plaisas pusi ir nolaidena, jādomā, ne tik daudz no roņu apzinātām kustībām, cik no berzē�anās, kas rodas dzīvniekiem bie�i un atkārtoti izrāpjoties no ieelpas cauruma. Ronis, gulēdams pie pa�as cauruma malas, tikai viegli sakustējies, ātri ieslīd atpakaļ ūdenī. Ja nāve pēc �āviena neiestājas acumirklī, ronis paslīd zem ledus un medījums ir zaudēts.

Ziemas sākumā un vēlā pavasari, kad ledū ir daudz lasmeņu, mednieks ņem uz ragavām līdzi kajaku. Atstājis pajūgu uz ledus, viņ� brauc meklēt roni vai pie ledus malas pacietīgi �āviena attālumā gaida dzīvnieka parādī�anos. No�āvis roni, mednieks ieceļ to kajakā. Pavasaros mednieki aiziet no mājām uz vairākām dienām un guļ tikai tad, kad viņus pārvar nogurums. Tad viņi parasti bez guļammaisa vai kaut kādas seģenes atlai�as uz ragavām, ietin tikai kājas brie�ādā � ja vien viņiem tāda ir. Apdomīgs, saimniecisks mednieks, piemēram, tāds kā Abrahams, paņem līdzi prīmusu. Tad var padzert karstu kafiju un paēst vārītu gaļu. Dāvids ir labāks mednieks nekā Abrahams, bet neizdarīgs, tāpēc viņ� iztiek ar jēlu roņu gaļu. Jēla roņu gaļa ir ēdama, bet jēlas saldētas roņu aknas � īsta delikatese. Par vīriem, ar kuriem man nākas satikties �inī pasaules daļā, var teikt, ka tie nemīl strādāt, bet pavasara medības Grenlandē viņiem patīk.

Mūsu pulciņ� � daļa no viesiem, kuri devās uz Nugat-siakas mācītāja palīga dzim�anas dienas svinībām, � izbrauca piecās kamanās. Mūsu grupā bija Rūdolfs un Margarete, Abrahams, Luisa ar bērniem, Martins un Salamina, Nilss Nilsens un mēs divi. Ceļ� bija labs. Tā abās pusēs gulēja dziļ� un mīksts sniegs. Rūdolfs brauca pa priek�u, mēs izlīdzinājāmies rindā aiz viņa. Aizsteigties citiem garām bija grūti. Es izdarīju da�us izmisīgus izrāvienus, bet tikai sasmīdināju pārējos. Netālu no Nugat-siakas kamanu rinda apstājās.

� Nu, � teica Rūdolfs, � brauciet jūs pa priek�u, mēs sekosim.

To varētu varbūt pateikt arī tā:

�Ja nu jūs tik ļoti tiecaties ieņemt pirmo vietu, nu, � pie�ķiram jums �o godu. Lūdzu! Es ta�u pēc tā nemaz tik ļoti netiecos.�

Igdlorsjūtā ir baznīca, kuras vienu galu aizņem skola. Nugatsiakā ir skola, kurā svētdienās notiek dievkalpojumi. Turpat rīkoja arī dejas � un to nebūt neuzskatīja par svētuma zaimo�anu. Tur uz dejām sanāca visa jaunatne, visas Nugatsiakas skaistules. Atnāca arī daudz citi, kurus nevar pieskaitīt ne pie jauniem, ne pie skaistiem, tādi, kas bija vienkār�i klaidoņi. Bija saradies īsti piparots un raibs pūlis. Dzim�anas dienas gaviļnieks Benjamins, no laika gala muļķīgs puisis, �odien uzvedās kā īsts nerrs. Visādi izlocīdamies, viņ� auļoja un lēkāja apkārt kā sienāzis, un tas viņam sagādāja prieku, bet traucēja pārējos.

� Skaties, Kinte, � viņ� kliedza, � lūk, kā jādejo! � Un, virpuļodams kā traks, viņ� metās pret straumi un izjauca visu deju.

Kaut gan te bija daudz jautru un apburo�u īgdlorsjūtas skaistuļu, Olabi pievērsa uzmanību tikai Frensisai. Pie tam visa viņa izturē�anās it kā pauda: ��ai dāmai pienākas vislabākais deju partneris, un viņa pratīs to novērtēt.� Olabi izturējās ar svinīgu cieņu, kas, bez �aubām, pauda mēmu pārmetumu Benjamiņa dumjajām izdarībām. Viņ� dejoja, lepni izslējies, ilgi un veikli riņķoja � iemiesota pa�apmierinātība. Partnere uzskatīja �viņa labdzimtību� par briesmīgi garlaicīgu.

Visveiklākais dejotājs bija nekrietnelis Mortons. Te, protams, atradās arī resnais Pavia, viņ� uzstājās ar īstu spo�umu, ko neviens neapskauda.

īsts nāko�ās dienas notikums bija sacīkstes atpakaļceļā. Se�as kamanas izbrauca veselu stundu pirms mums. Mūsu grupa piecās kamanās nolēma tās panākt. Katrā iejūgā astoņi suņi. Manās kamanās sēdēja divi braucēji, pajūgu vadīja Rūdolfs. Pēc piecdesmit jūdzēm mēs apdzinām vienu atpaliku�u tūļu, arī visi pārējie jau bija saskatāmi. Panāku�i viņus, mēs kādu laiku braucām viņiem pa pēdām, � ceļ� te bija slikts. Pēc tam Rūdolfs sāka pamatīgi piespiest. Viņ� noskrēja vienas ragavas pēc otrām. Martins sekoja viņam, es biju tre�ais, pēc manis drāzās Nilss un Abrahams. Kajakeri kliedza, pātagoja suņus; vienpadsmit pajūgu skrie�anās � īsts elles brauciens. Apdzinu jau piecus pajūgus, sestais atradās tuvu priek�ā. Pagriezu sānis, nokļuvu tam līdzās � abu pajūgu suņi tagad auļoja gandrīz galva pie galvas �, kad pēk�ņi ne no �ā, ne no tā blakus auļojo�ais aizjūgs izvērsās platumā. Viens suns nokļuva tie�i manu suņu priek�ā, aizķērās streņģēs un nogāzās zemē. Nāko�ajā acumirklī abu pajūgu suņi savēlās vienā rūco�ā kamolā. Kamēr mēs, kajakeri, centāmies to at�ķetināt, Nilss, Abrahams un citi, kurus es biju apdzinis, aiznesās man garām, un, kamēr paspēju atbrīvoties, tie bija paguvusi aizsteigties man priek�ā par pusjūdzi.

Es atkal panācu ragavu virteni, apdzinu da�as no tām, atstāju aiz sevis visus lēngaitas pajūgus, atrāvos no tiem, noķēru vado�o �etrinieku un turējos cie�i aiz tā. Netālu no ciemata sākās plats, iebraukts ceļ�. Te nu beidzot man radās izdevība izmēģināt laimi. Martina un Nilsa pajūgi brauca purnu pie puma. Es tiku viņiem līdzās. Tā tik bija skrie�anās! � mums trijiem. Ja kādam izdevās izrauties uz priek�u, ilgi tas nespēja tur noturēties. Manās kamanās atradās pusmaiss kaltētu zivju suņu barībai. Triekdams suņus sprintā, es uz mirkli izvirzījos vadībā un, piecēlies kājās, nosviedu kaltēto zivju maisu abu blakus ragavu suņu priek�ā. Tas iz�ķīra sacīk�u iznākumu. Es sāku iedzīt Ābrahamu. Pieci simti jardu no krasta nokļuvu viņam līdzās, bet apdzīt nevarēju. Neiz�ķirts: mēs reizē sasniedzām fini�u. Rūdolfs stāvēja pie savas mājas un smēķēja.

� Lieliski! � viņ� uzslavēja, kad es braucu garām. Kādreiz, piekrāvis ragavas ar audekliem, uzturu da�ām dienām un barību suņiem, es izbraucu uz Kangerdlug-suaku, nodomājis padzīvot tur teltī, lai pagleznotu. Brauciens pa fjordu bija grūts: sniegs kusa, un no kalnu nogāzēm plūsto�ie strauti applūdināja ledus virsmu. Jo tālāk, jo ceļ� kļuva arvien sliktāks.

Sāku jau uztraukties, vai �ai dziļajā fjorda aizā ai stāvajām sienām izdosies atrast sausu vietiņu, kur apmesties, jo nevarēja ta�u celt telti uz ūdens pārplūdinātā ledus. Pēk�ņi parādījās tie�i tāda vieta, kādu meklēju: ar granti noklāts, uz dienvidu pusi pavērsts krasta sēklis. Izkāpu krastā, atjūdzu suņus un piesēju ķēdē. Tad uzcēlu telti.

Man �ķiet, ka ikviens cilvēks labprāt vēlas būt izgudrotājs. Ja tev pa�am izdodas izgudrot visvienkār�āko lietu, tas tev tie�ām sagādā prieku. Es domāju, katrs cilvēks savā būtībā arī ir izgudrotājs; ja tā nebūtu, kāpēc gan visi izgudrojumi jau ir patentēti. Bet uz ragavām uzcelta telts � cik man zināms � ir mans oriģinālizgud-rojums. Ar prieku rekomendēju visai pasaulei bez pa tenta un atlīdzības vislabāko no teltīm, kas uzslieta uz ragavām, � ragavu telti.

Telts, kas attēlota nodaļas sākuma vinjetē, ir piestiprināta pie ragavām ar siksnām, piesienot telts grīdas paklāju pie ragavu dēļiem. Kad telts nav vajadzīga, to saloka un tā noder uz ragavām kā paklājs, kur atsēsties. Telts karkass ir divas tievas kārtis, kurām piestiprinātas vieglas metāla skavas; tās, aizāķētas aiz ragavu sānma-lām, notur kārtis vajadzīgā stāvoklī. Tieva maikste, pie�ūta pie brezenta, veido telts jumta �ukuru. Nonākot apme�anās vietā, ja gribat uzstādīt telti, vajag tikai izkraut no ragavām mantas, noklāt telts grīdas paklāju un piesiet tā stūrus pie kamanu priek�ējiem ragiem, uzstādīt abas kārtis, pacelt jumta �ukuru un uzkabināt uz tā balsta kārtis, nostiept pie divām virvēm piestiprinātos telts aizmugures stūrus un cie�i jo cie�i piesiet tos pie balsta mietiņiem. To visu var izdarīt nepilnā minūtē.

Tad uzstādiet prīmusu un aizdedziniet to. Jau pēc trim minūtēm aizsegtajā teltī kļūst necie�ami karsts. Teltī ir pietiekami vietas diviem cilvēkiem. Reiz mēs tajā pavadījām divas naktis �etratā.

Es uzcēlu telti ļoti skaistā vietā. Krāco�s ūdenskritums pildīja gaisu ar pavasarīgu �alkoņu un pasniedza dzeramo ūdeni tie�i pie telts sliek�ņa. Tikko biju iekārtojies, līdz manām ausīm atskanēja pērkona grāvienam līdzīga dunoņa, kas lika man nodrebēt. Palūkojos apkārt. Iepretim nometnei pacēlās kalna siena pusotra tūksto�a pēdu augstumā, kuras virsotne tinās mākoņos. No klints pakājes aug�up cēlās mākonis � tvaiki, dūmi? Kas gan tas varētu būt? Kamēr es neuzticīgi vēroju apkārtni, no aug�as nobrāzās lejā sniega lavīna. Atkal atskanēja kā pērkona grāviens. Ātri pametu acis atpakaļ. Nē, aprak�ana man nedraudēja; zemes strēle iespiedās aizā, patālāk no kalna. Drūma, apmākusies novakare. Pabaroju suņus, pagatavoju pusdienas un nolikos gulēt.

Pamodos, paraudzījos pulkstenī: vēl agrs. Gulēju un ieklausījos apkārtnes trok�ņos: krāca ūdenskritums, �ņaca vēj�, raustīdams telts audeklu, un uz tās brezenta sāniem, viegli pak�ķēdamas, krita sniega pārslas. Pacēlu telts malu un palūkojos ārā. Manā priek�ā dzidri balta pasaule � viss savērpies sniegavētras virpuļos. Nostiprināju telts atloku, atgūlos un atkal iemigu. Sniega vētra turpinājās gandrīz visu dienu, bet stingri nostieptajā, vēju necaurlaidīgajā teltī bija silti. Ko gan lai es un mani suņi darītu �ādā dienā? Atlika tikai gulēt.

Pret vakaru sāka skaidroties. Pārstāja snigt, vēj� aprima, zemie mākoņi pacēlās un izklīda. Izzuda kā pūka vieglā,

mākslinieciski noskaņoto dvēseļu iemīļotā migla. Manā priek�ā atainojās vakara blāzmā kvēlojo�ie, draudīgi asie, gigantiskie sniega klāto kalnu virsotņu silueti. Varbūt pārāk gigantiski, bet tas tāpēc, ka mēs pa�i esam tik nie cīgi. Mēģināju tos gleznot. Muļķīga iedoma!

Suņi man galīgi sarieba ar savu nerimtīgo skalo vauk �ķē�anu. Viņi bija astoņi. Cerēdams tos nomierināt, sada līju viņus divās grupās: vienā piecus Langes suņus, otrā � trīs pārējos. Bet Nugatsiakas skaistulis Niakornets, atbrīvots no bara vadoņa varas, tagad parādīja savu raksturu: ne dienu, ne nakti nemitējās abu pārējo suņu necie�amā, verdziski padevīgā vauk�ķē�ana. Vairākas reizes �o suņu dēļ es iedegos trakās dusmās, izlīdu no telts, lai ar sitieniem piespiestu tos klusēt. Beidzot savācu kaudzē akmeņus, kas pārpilnībā mētājās telts tuvumā, un saliku tos pa ķērienam. Pa�reiz esmu pasaules �empions akmeņu me�anā, un tas jau ir kaut ko vērts.

Pagleznoju �inī fjordā vēl divas dienas, pēc tam savācu savu mantību un aizbraucu.

Tāds ceļojums sagādā sevi�ķu prieku. Māja, krāsns, ēdiens, materiāli darbam � viss tev līdzi; tad vari justies kā mājās jebkurā vietā. Klejotāju tautu dzīve dro�i vien ir aizrautīgi romantiska, kaut gan mēs uzskatām ka nomadi atrodas uz zemākas attīstības pakāpes, bet iespē jams � cik par viņiem zināms � viņi ar savu dzīvi vai rāk apmierināti nekā mēs. Nomada klejojumi � tā ir gan reakcija pret neapmierinātību, gan līdzeklis atbrīvoties no tās. Tā kā klejotāja māja vienmēr atrodas tajā vietā, kuru tas pats izvēlējies, tad viņa miteklis vienmēr viņam patīkams. Mēs visi esam civilizācijas propagandas upuri un bie�i vien nepārdomāti sākam ar tās mērauklu novērtēt cilvēku sasniegumus, neņemot vērā, ka vienā ziņā � cilvēka laimes vērtē�anā nav pierādīts civilizācijas standartu noderīgums. Bet laimes izjūta ir cilvēka sasniegumu vienīgais-rezultāts, kas viņu interesē.

Es nepārdomāti izvēlējos paņemt līdzi Jēlas universitātes doktora Panglosa �etru sējumu darbu par civilizāciju, cerēdams ar to Grenlandē paīsināt vaļas brī�us. Doktors, vērodams no sava atzveltnes krēsla �labāko no iespējamām pasaules iekārtām� (kapitālistisko!), sprie�pai civilizāciju pēc dzīves līmeņa, kuru viņ�, kā pienākas, noteic ar mantas mērauklu. Daudzajās �ī garlaicīgā darba lappusēs, kur�, kā �ķiet, uzrakstīts, lai jaunos baņķieru dēlus apbruņotu ar argumentiem pret Fran�u revolūcijas idejām, autors nepieļauj lasītājam pat domu par to, ka cilvēku dzīvē liela nozīme ir arī gara bagātībai, nedz arī, ka, atskaitot īpa�umu, vērtīgs un nozīmīgs varētu būt vēl kaut kas cits. Izņēmums ir viena definīcija, kas dota Smitsona komisijas referātā (1895. gada izdevumā). Es to citēju ar patiku: �Civilizācija � tā ir tikai māksla dzīvot sabiedrībā.� Ar to jāsaprot doma par laimīgu dzīvi miera apstākļos.

Bet neviena no atzītajām definīcijām neļauj pieskaitīt mani pie civilizētiem ļaudīm, jo es dzīvoju viens nometnē uz ledus. Tādēļ tiem, kas nodomāju�i izdibināt patiesību par �o problēmu, atļau�os atzīmēt, ka jutos ļoti ērti, biju apmierināts visas �īs dienas. Un, ja ar mani būtu arī mana otrā puse, mēs tur paliktu līdz maija beigām un tad laikam gan būtu tik tikko izkļuvu�i no turienes dzīvi, kā tas arī drīz vien patie�ām notika.

Atgrie�anās mājās no pēdējā brauciena tikko nebeidzās traģiski. Mēs bijām pavadīju�i da�as dienas Nugatsiakā. Dzīvojām mājā, ko izmantoja baznīcai, skolai un deju vakariem. Strādājām, pastaigājāmies ārā siltā, maigā laiciņā; grenlandie�i to sauc par �sila�. Ātri tuvojās vasara. Ledus jūrā pārvērtās par sekliem dīķiem, bet gar krastu pa ledu tecēja upe. Mēs skatījāmies, kā suņi peld tai pāri. Nokļū�ana no krasta uz ledus vai no ledus uz krastu bija mazs piedzīvojums. Un, lūk, kādu dienu ļaudis mūs brīdināja:

� Ja jūs nebrauksiet mājās tūlīt, tad netiksiet ārā no �ejienes ātrāk kā vasarā.

� Labi, � es atbildēju, � mēs izbrauksim jau �ovakar.

Kaut viņi tajā pa�ā laikā nebūtu sapūtu�i Frensisai pilnu galvu ar briesmu stāstiem par to, cik bīstams ir pa�reiz ledus un viss pārējais! Es nopratu, ka ledus nebija lāga, bet neder ta�u izklāstīt visu, ko zini. Mēs vilcinājāmies ar prombrauk�anu, cerēdami, ka kādu dienu kļūs aukstāks un vismaz naktī piesals, bet velti. Laika apstākļi kļuva vēl sliktāki. Aizbrauk�anas diena līdz pusdienai bija viskarstākā �ajā gadā, pēc tam laiks apmetās drēgns un auksts. Tiesa, ne jau tik auksts, lai sāktu piesalt, laiks bija vienkār�i mākoņains, mitrs un nepatīkams. Sacēlās dienvidaustrumu vēj�. Mēs salikām un sakrāvām ragavās savu līdzpaņemto dzīves iekārtu; sanāca krietni daudz: audekli, nometnes mantas un citas lietas.

� Nedusmojies, � ierunājās Frensisa, � ja �oreiz es teik�u, ka drusku baidos.

Ceļ� uz Igdlorsjūtu bija labi redzams, tas rēgojās kā cieta kore uz līdzenās kūsto�ā ledus virsmas, kā ceļa stabi to iezīmēja aisbergi, kas pazīstami jau no daudziem iepriek�ējiem braucieniem.

� Nebrauciet pa �o ceļu, � aizrādīja gudri ļaudis. � Uzņemiet kursu uz jūru, brauciet tā stundu vai mazliet ilgāk, tad turieties pa kreisi uz Igdlorsjūtu!

Mēs darījām, kā mums ieteica. Pulksten se�os aizjūdzām suņus, atvadījāmies no draugiem un devāmies ceļā.

Biju pārsteigts, ka ledus izrādījās ciets un sauss.

� Ak, cik labi! � iesaucās Frensisa, iekārtodamās aizmugurē.

Priek�ā vīdēja miglas josla.

�Pēc manas muguras,� es nodomāju, �nevarēs nojaust manas bailes.�

Pagāja stunda. Mums pretī veļas bieza migla un tumsa. Pēdējo reizi noteicis virzienu pēc saules, vēja un krasta, iebraucu miglā.

Ja ledus būtu ciets, ja tas, kā mums pareģoja, attālinoties no krasta, kļūtu labāks, es neuztrauktos. Migla bija bieza, tā aizsedza krastu un aprija visu, kas atradās tālāk par simts jardiem. Sauli mēs vairs neredzējām un lielāko daļu laika neredzējām arī nekādu gai�umu rietumos. Bet vēj� pūta nemainīgi. Satrauca tas, ka labais ledus kļuva slikts, sliktais � riebīgs. Beidzot tas pārvērtās par jūru ar �ķīdoņa ledus saliņām. Ar grūtībām meklēju ceļu, kur to ledū daudzmaz varēja samanīt. Tā braukdami, mēs novirzījāmies no pareizā kursa, neatstājot aiz sevis nekādas pēdas �ai �ķīdoņa putrā. Es varēju tikai minēt, vai virziens vispār pareizs, saprazdams, ka, nosakot kursu uz labu laimi, kļūdī�anās ir neizbēgama. Pūta stiprs vēj�, ūdens virs ledus sāka viļņot. Pret ragavām �ļakstēdami sitās mazi vilnī�i.

� �onakt jūrā nelāgs laiks, � es teicu, lai uzmundrinātu Frensisu.

Arvien vairāk sabiezēja tumsa; mēs turpinājām braukt, meklējot ceļu ledus putras purvā. Braucām tie�i pa ūdeni, kas sniedzās līdz ragavu dēļiem, ar bailēm vairīdamies no briesmīgām, dziļām bedrēm, kas rēgojās visapkārt. Priek�ā nemanīja nekā brīdino�a, bet pēk�ņi suņi iegrima ūdenī un sāka peldēt. Es atspēros ar kājām ledus putrā, izlēcu, ieķēros ragavu galos un ar visu spēku rāvu tās atpakaļ. Noturēju tās tie�i pie ledus plaisas malas.

� Ak dievs! � izmisumā iekliedzās Frensisa. Vienīgo reizi �ajā naktī Frensisa skaļi lūdza dievu.

Bet tikmēr visi mūsu astoņi suņi peldēja. Viņi izrāpās uz ledus rifa kādas desmit pēdas tālāk. Es apstādināju viņus ar kliedzienu. Pagriezu ragavas. Kamēr Frensisa turēja ragavas, es pa vienam sāku vilkt suņus atpakaļ. Tad mēs pēc iespējas ātrāk devāmies prom no �īs vietas.

Nobrauku�i pavisam nelielu gabalu, nokļuvām vietā, no kuras es visvairāk baidījos un centos izvairīties, � pa�ā aisbergu sablīvējuma centrā. Atku�ņa laikā ledus aisbergu tuvumā vienmēr slikts un bie�i arī nedro�s. Kūstot no aisberga at�ķeļas mazāki gabali, ledus virsma ir nobērta ar lauskām, ap tām veidojas atku�ņa ūdens peļķes. Pavasarī ūdens no kūsto�iem aisbergiem tek straumēm. Suņi vienmēr tiecas uz aisbergiem. Pat tad, kad ceļ� iet pa cietu un sausu sniega virsmu, suņi, it kā tos kaitinātu ledus klajuma vienmuļība, ja vien tiem paļauj vaļu, traucas uz aisbergiem, tāpat kā slāpju mocīti ceļotāji, par kuriem esam lasīju�i aprakstos, tuksnesī skrien uz oāzi. Tajā dienā mani suņi pēc stundām ilgās ķepuro�anās un bri�anas pa ledus smalces putru un peldē�anās izmisīgi gribēja �piestāt krastā�. Līdz �im es ar pātagas palīdzību laimīgi biju lielā lokā apbraucis visus aisbergus. Bet tagad miglas krēslainajā tumsā mēs pēk�ņi atradāmies tiem tie�i blakus. Suņi sāka auļot. Ieniru�i ūdenī, nepievēr�ot vairs nekam uzmanību, neklausīdami arī mūs, suņi nesās uz aisbergu un nokļuva pie tā. Un tā mēs visi laimīgi nonācām uz �salas�. Man ie�āvās prātā doma apstāties �eit. Mums bija telts, ēdamais un kurināmais. Varētu uzsliet telti. Bijām izmirku�i līdz ādai, nosalu�i līdz kaulam, pūta ass un griezīgs vēj�. Bet kas zina, vai tuvākās stundas nenesīs vēl sliktākas laika pārmaiņas? Nē, brauksim tālāk! Bet kā?

Gāju izlūkos ar cērtni un konstatēju, ka atku�ņa ūdens tikai viegli sasalis virs bedrēm, kurās varēja noslīkt jebkur� cilvēks un ļoti ātri iebrukt piekrautas ragavas. Mēģināju vairākās vietās ar garo cērtni izmērīt dziļumu, bet nesasniedzu dibenu. Laba ceļa nebija, vajadzēja izvēlēties starp slikto un vissliktāko. Es izvēlējos. Uz�āvu suņiem, kas tagad negribēja kustēties, un mēs metāmies apkārtējās peļķēs. Jau pēc simts jardiem suņi atkal metās peldus. Te nu bija mana izvēle! Pie velna! Bet � uz priek�u! Mēs iegrimām ūdenī, ielūzām, sākām peldēt. Suņi mūs atkal izvilka. Krizdami klupdami tie ķepurojās, ap�ļāk-dami mūs ar ūdeni. Bet mēs tomēr braucām, virzījāmies uz priek�u un beidzot izkļuvām ārā. Tum�ais klajums � jūra ar �ķīdoņa ledus saliņu arhipelāgiem pārvērtās � un sākumā mēs pat nepamanījām �o pārvērtību � par vi�ņotu cietzemi ar atku�ņa ezeriem un dīķiem. Drīz vien tum�i pelēkā sniega putra vērtās gai�āka, tad pamazām kļuva balta. Mēs jau braucām pa tīru, baltu sniegu. Suņi priecīgi nesās uz priek�u.

Ieturējām kursu nedaudz sānis no pretvēja virziena. Man gribējās novirzīties arī vēl tādēļ, ka kūsto�ā sniega ūdens no salas tecēja uz ledu un saēda to apmēram jūdzi vai vairāk platā joslā no krasta. Parasti suņi, pat uz mājām braucot, stūrgalvīgi tiecas neiet pret vēju. Bet kas notiek ar manējiem?

� Eu, eu! Eu, eu! (Pa kreisi! Pa kreisi!) � brī�am uzkliedzu suņiem. Tā mēs sarunājāmies brauk�anas laikā.

Biju ievērojis, ka drīz pēc tam, kad mūs apņēma migla, da�i suņi laiku pa laikam paskatījās atpakaļ un pa labi. Paskatījās un sāka skriet vēl ātrāk. Skatī�anās atkārtojās un tik noteikti, ka to nevarēja neievērot, � tajā debesu pusē, kurp viņi lūkojās, atradās saule. Pagāja krietns laiks, kamēr aptvēru, ka kurss pret vēju, ko viņi pretēji manai gribai tiecās ieturēt, ved taisnā ceļā uz Igdlorsjūtu. Domāju, ka suņi, atstāti pa�i savā ziņā, aizrautu mūs tie�i uz vajadzīgo vietu.

Jāpiebilst, ka suņi līdz �ai ziemai nebija biju�i Igd-lorsjūtā, nekad agrāk nebija gāju�i pa �o ceļu, nedz pat nokļuvu�i tuvāk par da�ām jūdzēm no ciemata. Nāko�ajā dienā es par to runāju ar Rūdollu.

� Jā, � teica Rūdolfs, � labi suņi visu saprot.

Ar tādu ātrumu, kā mēs braucām, mums vajadzēja pēc pusstundas nogriezties uz dienvidrietumiem un ieturēt virzienu tie�i uz ciematu. Uz ceļa parādījās ragavu slie�u pēdas. Suņi, kas parasti labprāt skrien pa iebrauktajām pēdām, �oreiz �ķērsoja tās pat nepaskatīdamies.

Tagad es vairs ne�aubījos, ka suņi zina ceļu, kaut gan, ja neskaita tikko �ķērsotās ragavu slie�u pēdas, nekas nebija redzams, pēc kā orientēties. Suņi traucās ātri, palēninādami skrējienu, tikai �ķērsojot peļķes, tad atkal atsāka joņo�anu. Varbūt viņi nojauta mājas? Arī mēs sākām nojaust to tuvumu. Priek�ā sniegā parādījās melna svītriņa � lasmenis. Tas, paldies dievam, izrādījās �aurs, ne vairāk kā pēdas piecas platumā. �aurs lasmenis jāpāriet pilnā gaitā. Ja suņus pie tā pievada lēnām, tie var ietiepīgi apstāties. Es piesitu ar pātagas kātu pie zābaka, lai paskubinātu suņus, un pārvietojos ragavās uz priek�u. Suņi lēca, visi, izņemot vienu, un pārlēca. Ragavas pēc inerces būtu pārslīdēju�as aiz viņiem pāri lasmenim, bet tagad otrā pusē nokļuva tikai priek�gals un turpat arī at�ļuka atpakaļ. Mēs iestrēdzām kā pāri pārmesta laipa. Suņi, atjēgu�ies no lēciena, sāka spēcīgi vilkt. Ragavas izkustējās no vietas; pakaļgals noslīdēja no ledus malas un iegrima ūdenī. Un kā gan citādi? Divas tre�daļas kravas atradās aizmugurē. Priek�daļa pacēlās uz aug�u un apstādināja arī suņus.

�ādos brī�os viss norisinās tik ātri, ka nekā nepaspēj padomāt. Pēk�ņi man blakus uz ledus atradās Frensisa un no visa spēka vilka ragavas. Vilkām abi, es skubināju suņus rauties uz priek�u. Kopīgiem spēkiem pārvilkām uz otru pusi piesmēlu�ās ragavas, no kurām tecēja ūdens.

� Nelaba vieta, � es noteicu, kad turpinājām braukt. Frensisa nekā neatbildēja.

Jūdzi no mājām izkļuvām uz iebraukta ragavu ceļa. Sauss un augsts tas kā romie�u ceļ� pacēlās virs �ķīdoņa putras pārplūdu�ā klajuma. �is ceļ� veda mājup � to sapratām visi. Drīz parādījās krasts. Izbraucām no aisbergiem, kas aizsedza skatu, un ieraudzījām ciematu. Arī no ciemata bija mūs jau pamanīju�i. Ļaudis drūzmējās krastā � bija svētdienas vakars. Atliecieties lepni savos sēdekļos, amerikāņi! Tēlojiet vienaldzīgos! Padauzīju ar pātagu pa zābaku, suņi auļos metās uz priek�u. Ar brīk�ķi pār�āvāmies pāri krasta ledum un bijām mājās.

� Ko, vēl nav pat divpadsmit? Ienāciet, draugi, ienāciet!

Mēs pavadījām ar viņiem visu nakti līdz pulksten �etriem.

Un tās ir beigas ledum, beigas ziemai. Tuvojās arī kāda dzim�anas diena. Pēc grenlandie�u para�ām, dzim�anas dienas svinības drīkst izjaukt pastāvo�o vienaldzību vienam pret otru. Katrs vienu dienu gadā var likt saviem kaimiņiem pievērst uzmanību sev. Katrs vienu dienu kļūst ievērojams cilvēks. Tas uzliek zināmus pienākumus, kuri atkarīgi no katra iespējām.

Frensisas dzim�anas dienas svinībām � gavilnieces līdzdalība tās sagatavo�anā izpaudās tikai viņas rosībā blakus Salaminai pie cepe�krāsns � vajadzēja izvērsties par grandiozu pasākumu. To no mums sagaidīja visi. Kafija un saldās maizes visam ciematam, un alus; pusdienas lūgtajiem viesiem mūsu mājās, dejas visiem. Dejas � bet kur? �ai no�ēlojamā ūķī � kooperatīva �ķūnī? Nu nē! Bet pag! Padomāsim!

Mums iznāca paklupt tie�i tad, kad laba nodoma dēļ radusies doma augdama un attīstīdamās beidzot pārvērtās par strīdusābolu un �ai strīdā tika iejaukti daudzi �ejienie�i, faklorijas vadītājs, pārvaldnieks un gubernators, strīdā, kuru izskatīja Pārvaldes direktors Kopenhāgenā. Beigu beigās bija sagatavoti un iesniegti rezolūcijām izraibināti un lietas vākos ie�ūti dokumenti trīs eksemplāros, un ar to noslēdzās mazā drāma par mūsu uzturē�anos Grenlandē. Lūdzu lasītāju mani atvainot, bet man atkal jāpiemin Trolemanis.

Tajā brīdi, kad man marta sākumā ie�āvās galvā �ī ideja, es apmeklēju viņa augstību un ierunājos viņam par to.

� Ir ta�u ļoti slikti, � es teicu, cenzdamies pieskarties �im tematam pēc iespējas taktiskāk, � ka jaukajiem, labajiem Igdlorsjūtas iedzīvotājiem, kuri mīl priecāties un padejot, nav pla�āku telpu dejām. Vai jūs tā nedomājat?

� Protams, mister Kent, � piekrita Trolemanis. � Jā, mister Kent, arī es tā domāju. Tas ir vienkār�i kauns, mister Kent. Kauns.

� Tad, lūk, � es turpināju, � man ienāca prātā, ka mēs varētu viņiem tādas telpas uzdāvināt, mēs abi. Uzcelsim iedzīvotājiem deju zāli!

Trolemanis staroja.

� Tāda doma, � viņ� teica, � man bija jau visu laiku, mister Kent. Uzcel�u viņiem māju, es sev sacīju, uzdāvinā�u jaunie�iem māju. Viņiem vajadzīgas telpas dejām. Do�u tās viņiem, es sev teicu. Redzat, mister Kent, kad es dzīvoju Austrumgrenlandē, tas bija, atļaujiet, tas bija ...

� Nu labi, bet kā tad būs ar telpām? � es jautāju cik spēdams delikāti, kad viņ� pēc pusstundas beidza savu runu. � Vai piedalīsities �ajā pasākumā? Vai apmaksāsiet to kopīgi ar mani?

Trolemanis izbrīnās pilnu skatienu palūkojās manī, likās, viņ� bija pat nedaudz apvainojies.

� Pag, pag, mister Kent, drusciņ pagaidiet, � viņ� t_ei_car � pagaidiet mazliet! Redzat, mister Kent, ne tūliņ, ne tūliņ... Redzat, es varbūt brauk�u uz Dāniju �ovasar vai nāko�gad. Nē, mister Kent, pa�laik es to neuzsāk�u! Redzat...

� Tad es domāju, ka uzsāk�u to viens pats, � es atcirtu.

Jau kop� marta eskimosi sāka arvien vairāk un vairāk runāt par dejas zāli, kuru tiem uzcel�ot. Domās tie jau iztēlojās, kāda celtne izskatīsies tajā vietā, kura tai paredzēta. Vieta bija izraudzīta brīni�ķīga: pa�ā ciema centra. Tas bija mājas būvlaukums. Pirms diviem gadiem �o zemes gabalu aizņēma Johans Lange. Sauss, nolīdzināts laukums ar sagatavotiem betona pamatiem. Ja būtu vajadzīgas arī īpa�uma tiesības uz �o gruntsgabalu, biju�ais īpa�nieks atdāvināja mums tās. Un tā pilsoņu kara upuru Piemiņas dienas² dzidrā rītā mēs guldījām apak�ējo vainagu. Palīdzēja visi ciema iedzīvotāji. Grīda � dejas zāles grīda � bija visā pilnībā noklāta tās pa�as dienas vakarā. Ietākām stabus un ie�ogojām laukumu ar virvēm kā ringu. Nu, līdz rītdienas cīņām!

Dzim�anas diena bija tik brīni�ķīga, ka par tādu var tikai sapņot. Silta, bez mākoņiem. Nenorieto�ā polārā saule riņķoja savu ce]u, it kā dodama svētību visiem un no visām pusēm. Ja mūsu celtnes grīda būtu apņemta ar sienām un segta ar jumtu, tad �ai dienā gribētos tos noņemt. Vajadzība pēc kaut kā ir laimes sastāvdaļa vai arī tās priek�nosacījums; paradīzē jābūt tie�i tik aukstam, lai svētlaimīgie ilgotos pēc saules. Tie�i tik aukstam kā Grenlandē �ajā dienā, 31. maijā.

Pilnīgas laimes dēļ svētlaimīgajiem jāizjūt arī augļu trūkums, lai tie ilgotos pēc paradīzes augļiem, tāpat kā ciemata iedzīvotāji �ajā maija pēcpusdienā ilgojās pēc kafijas un saldās maizes. Tiem jābūt arī izsalku�iem pēc izpriecām, lai ziedo�o narci�u pļavas viņiem liktos tikpat laba dejas vieta, kāda mums tajā dienā bija prie�u grīda. Jā, dievs būtu mums nodarījis pāri, ja nebūtu radījis apsolīto zemi uz 71� 15' ziemeļu platuma un 53� 22' rietumu garuma tādā izskatā, kādu to redzējām 1932. gada 31. maijā. Visu gai�o nakti nemitējās dejotāju so]u dipoņa. Vismaz �ajā ziņā svētki bija dievi�ķīgi!

Trolemanis ieradās speciāli parunāt ar mani nāko�ajā dienā.

� Deju zāle, � viņ� teica, � nevar atrasties te. Tas runā pretī likumam.

� Kādam likumam? � es nesapratu.

� Likumam, ko izdevusi administrācija, kas aizliedz celt kādu privātu ēku tuvāk par divdesmit soļiem no administrācijas ēkas.

� Bet kuras administrācijas ēkas tuvumā tā atrodas? � es jautāju vēl vairāk izbrīnījies.

� �īs noliktavas, lūk! � Viņ� norādīja ar pirkstu. � Jūs nedrīkstat celt deju zāli tur, kur tā pa�reiz sākta!

Tajā vietā, uz kuru norādīja Trolemanis, stāvēja uz visām pusēm sa�ķobījusies veca, stipri sagruvusi celtne, līdzīga alu cilvēka mājai, ja viņam tāda būtu bijusi; izkurtējusi, tum�a ala ar purvainas zemes klonu. Ceļotāji to varētu noturēt par astoņpadsmitā gadsimta vaļu mednieku mājas atliekām. Zemas, nosēdu�ās, katru mirkli sabrukt gatavas, slīpas velēnu sienas ietvēra nelielu zemes gabaliņu. Neēvelētie dēļi, no kuriem bija sasists jumts, ielieku�ies. Gleznaina vecu drupu kaudze vai grausts, ko pretīgi uzskatīt, � kā nu jums labāk tīk, tā saucat to. �ajā graustā vēl mēdza glabāt mucas ar taukiem. Tā noderēja par mucu noliktavu. Līdzās �ai noliktavai, tuvāk nekā divdesmit soļu attālumā, � tātad pārkāpjot likumu, � stāvēja Rūdolfa un Jonasa mājas. Un desmit gadus tajā vietā, kur mēs sākām celt deju zāli, bija atradusies Jo-hana Langes māja. Acīm redzot, agrāk nevienam nebija ienācis prātā, ka �is sagruvu�ais �ķūnis ir administrācijas ēka, nevienam � izņemot Trolemani. Ļaudis sāka par to runāt un ar grenlandie�iem raksturīgo lēnīgumu novēlēja viņam pārplīst.

�Pagaidīsim,� es nodomāju, �un tad iesim pie pārvaldnieka.�

Bet maijā � ak, beigsim par to un parunāsim par kaut ko citu! Vēl nav pusnakts, un visdramatiskākais notikums bija pusnaktī.

Vecais Emanuēls, lepnais un bra�ais angakoka mazdēls, vēl arvien negribēja izbeigt braucienus medībās. Pavasaros viņ� kļuva mundrāks un devās medībās kopā ar vislabākajiem medniekiem. Ja varēja braukt pa ledu, Emanuēls pirmais devās uz ledus un atstāja to pēdējais pavasarī. Un, lūk, apmēram tajā pa�ā laikā, kad nolika mūsu dēkainā maldī�anās miglā, Emanuēls kopā ar kādu jaunu puisi izbrauca ragavās medīt roņus Svartenhukas tuvumā. Dienu vai divas pēc viņu aizbrauk�anas sāka pūst stiprs austrumu vēj�. Siltumā izkurtēju�ais ledus atrāvās no krasta vairāku jūd�u garumā un aizpeldēja atklātā jūrā. Necerēdami vairs atrast Emanuēla un viņa ceļa biedra � jaunā zvejnieka pēdas, vīri tomēr pārmeklēja ledu un krastmalu pie Svartenhukas. Veltīgie meklējumi apstiprināja ba�as: lieliskais vecītis un jauneklis bija pazudu�i.

Tajā laikā Igdlorsjūtā viesojās labs mākslinieks, apdāvināts kaulgriezējs, gudrais, kulturālais un jaukais Uma-nakas garīdznieks � grenlandietis Oto Rozings. Es aizgāju pie viņa, pastāstīju par Emanuēla traģisko bojā eju un jautāju, vai man atjautu viņa piemiņai uzstādīt kapsētā krustu.

� Atļaus, � garīdznieks teica un pateicās man.

Es uzmetu uz papīra krusta skici.

� Pagāju�as astoņas dienas, kop� viņ� aizbrauca, � kāds teica pie galda dzim�anas dienā.

Mēs piecēlāmies un izdzērām kausus.

� Emanuēla piemiņai!

Bija tie�i pusnakts. �ajā brīdī ienāca Tobiass, mūsu mazais izpalīgs saimniecībā.

� Emanuēls atgriezies, � viņ� teica.

Kad Emanuēls ienāca � mēs, protams, tūlīt aizsūtījām pēc viņa, � �is vecais pagāns smaida atņirdza zobus līdz ausīm.

� Ņem, Emanuēl, un lej sev pats, � es teicu un noliku viņa priek�ā pudeli ruma.

Nāko�ajā dienā viņ� jutās lieliski. Es parādīju viņam krusta uzmetumu. Vecajam vīram tas patika.

Vai nu kapsētas krusta, vai manas ruma pudeles iekārdināts, Emanuēls atkal sajūdza suņus un aizbrauca medībās. Viņ� palika uz ledus trīs dienas, bet nekas viņam nenotika. Kad viņ� atkal atgriezās, es pats ielēju viņam rumu � �oreiz glāzītē. Mēs tikpat skopi izdalām zemes priekus �eit kā viņi tur, debesīs, savu debesu līksmību.

__Mūsu salā pagāju�o rudeni un ziemu bija tikai viens nāves gadījums. Nomira sieviete vidējos gados, kura slimoja ar tuberkulozi. Ka viņas nāve nenovēr�ama, zināja visi, tomēr, kad saltā, drūmā janvāra pēcpusdienā parādījās pulciņ� tum�ās drēbēs ģērbu�os ļau�u, kas pa sniega lauku devās uz baznīcu, un es, pieiedams tuvāk, ieraudzīju, ka viņi nes zārku, mani tas satrieca. Vēl pirms stundas sieviete bija dzīva; novietota �ķūnī, �ajā līķu kambarī, viņa stundas laikā pārvērtīsies ledus gabalā. Ziemeļos nāvei ir stingras ķetnas.

Cilvēki �eit ir pieradu�i pie nāves. Grenlandie�i braukā apkārt, medī, un nāve vienmēr atrodas turpat blakus. Nāve pieklaudzinājusi pie durvīm? Bet tā ta�u ir kopā ar viņiem gultā. Viņi pazīst nāvi un ir pieradu�i pie tās. 1860. gadā (minē�u vienīgos datus, kas man zināmi) 42 % no Grenlandes iedzīvotājiem bija jaunāki par piecpadsmit gadiem, 55 % � vecumā no piecpadsmit līdz se�desmit gadiem, 2 % � vecāki par se�desmit, 1 % � vecums nav zināms. Ja sēras par miru�ajiem turpinātos ilgi, tad visi Grenlandes iedzīvotāji nomirtu aiz bēdām.

Vecā �arlote, Olabi māte, bija pārlaidusi vēl vienas ziemas tum�ās dienas un vēlreiz redzējusi gaismas laika atgrie�anos, bet tad spēki viņu strauji atstāja. Kādā vakara jūnija sākumā viņas vecā sirds sāka pukstēt ar pārtraukumiem un tad apstājās. Aizgāja vēl viens seno laiku cilvēks.

Grenlandē bēres ir nozīmīgs notikums visam ciematam. Baznīca ļau�u pilna. Ejā uz diviem steķiem stāv līķu nestuves, uz tām steigā sasista kaste � zārks. Zārka vāks ir nocelts. Zem baltā pārsega guļ viss, kas palicis no vecās �arlotes: ļoti sīks, mazītiņ�, savilcies ķermenis. Pēc ceremonijas beigām līķu nestuves iznes ārā un noliek zemē. Ļaudis stāv visapkārt. Viņi ir sastāju�ies, lai vēlreiz palūkotos uz �arloti. Paceļ pārsegu. Pieaugu�ie un bērni � visi drūzmējas, lai ieskatītos zārkā. �arlotes seja ar atņirgtiem zobiem izskatās baiga. Klusums. Pat no Olabi, kas stāv noraudājies, galvu noliecis, nav dzirdams ne �ņuksts. Visi gaida uz Olabi. Olabi pasper soli uz priek�u un tad, acu nenovērsis, nepakustēdamies ilgi un nopietni raugās uz miru�o sievieti, kas bija vienīgā, kura viņu mīlējusi visu mū�u. Viņ� noliecas un noliek uz mātes krūtīm papīra ziedu pu�ķīti. Kad Olabi atkāpjas, zārkam uzliek vāku un piesit to cie�i ar naglām. Ar to viss ir beidzies.

Kāp�ana uz kapsētu kalna virsotnē ir ilga un grūta. Ne visi uzkāpj līdz galam. Tikai da�i tuvi draugi, da�i, kam patīk dziedāt bēru dziesmas, da�i ziņkārīgie un Olabi � viens un atstāts.

Tajā dienā �arloti negulda zemes klēpī. Sasalu�ajā zemē nav iespējams izrakt kapu. �ādam gadījumam � ja par gadījumu var saukt to, kas ir likums, � uz klin�ainā paugura atrodas akmeņu kaudze. Un te akmeņu gultā, kas palikusi atklāta pēc pēdējā dusētāja, kas tajā gulēja, tagad nogulda �arloti. Vīrie�i un zēni rūpīgi uzkrauj viņai virsū akmeņu kaudzi. Un tā viņa paliek tur zem akmeņu krāvuma. Pēc tam visi sastājas ap akmeņu pauguriņu un dzied.

Izsalu�i līdz kaulam � kalna virsotnē pū� ass vēj� �, ļaudis steidzas mājās. Apkārt visu laiku lo�ņā suņi. Kad aizgājis pēdējais cilvēks, suņi pienāk un aposta akmeņu kaudzi.

Kristīgā apbedī�anas ceremonija gandrīz ne ar ko neat�ķiras no grenlandie�u pagānu laiku bērēm. Cilvēks pieradis godbijīgi izturēties pret miru�ajiem, atdot dabai pilnīgai iznīcinā�anai to, ko tā radījusi, atdot dievam neaizskartu to, ko viņ� devis. Visa zeme apkārt senajām Morāvijas brāļu³ apmetnēm Grenlandē līdzinās bi�u �ūnām; te izrakti kapi ar akmens sienām un jumtiem, caur kuru �ķirbām var ieskatīties un redzēt sadēdēju�us cilvēku skeletus. Tie visi ir kristie�u kapi. No pagānu kapiem, kas izkaisīti pa visu Grenlandi, tie at�ķiras tikai ar to, ka sastāv no viena nodalījuma un, sprie�ot pēc tiem, kurus man gadījies redzēt, ir sliktāk būvēti. Pagānu kapu priek�ējā nodalījumā ir daudz sīku dāvanu miru�ā garam, bie�i vien ļoti rūpīgi un prasmīgi darinātas, turklāt no tāda materiāla, ko laika zobs tik viegli nespēj sagrauzt un iznīcināt: no koka, valzirga ilkņiem un kaula. Vai puķes uz kristie�u kapiem neliecina par vāju ticību nemirstībai?

Visi mirst, un visi kādreiz ir dzimu�i. Un, lai arī ar kādām ceremonijām � kristie�u vai pagānu � atzīmētu dzim�anu un nāvi, dzīvā miesa un asinis ir visiem vienādas.

�Kristītie� grenlandie�i rīkojas piesardzīgi. Zīdainis, kuru ieliek mācītāja palīga vai pa�a garīdznieka rokās, lai tas dotu viņam kristie�a vārdu, jau ir saņēmis pagānu vārdu no savas vecmātes. Viņa ir pagānu priesteris, un svarīgākajā brīdī � nabas saites atdalī�anas brīdī � viņa nosauc mazuli eskimosu vārdā.

�Kārlis Tobiass Pauluss,� svinīgi murmināja mācītāja palīgs, pārliecies pār �arlotes dzemdēto pīksto�o vīrie�u dzimuma mazuli. Bet vecmāte viņam jau bija devusi vārdu, kurā visi viņu sauca, � Olabi.

VI. JAUTRA LAIKA PAVADĪ�ANA

Par labām dienām Grenlandē var teikt, ka tās bie�i vien veidojas no nekā. Var būt, ka tas ir tipiski laimīgai dzīvei jebkurā vietā. Mūsu stāstā, kas nepretendē būt nekas vairāk kā tikai dienasgrāmata par manu uzturē�anās laiku Grenlandē, piedzīvojumus nevar pievilkt aiz matiem. Reizēm atgadās viens otrs dēkains notikums, un tie�i tāpēc, ka tie ir reti, tie pie�ķir mūsu dzīvei savdabību. Kaut arī mednieku dzīve alla� ir briesmu pilna, tajā parasti nav spilgtu notikumu un cilvēki atplaukst �ajos brī�os. Viņi dzīvo mierīgu dzīvi, bet mierīga dzīve, manuprāt, ir laime. Cik rūgta �ī atziņa mums, amerikāņiem! Nepieņemama mūsu laika garam. Bet mums jāsaprot, ka savu principu, normu un ideālu dēļ, visa tā dēļ, ko mēs uzskatām par sev raksturīgām īpa�ībām, mēs tomēr esam tikai upuri un rotaļlietas evolūcijas likumam, ko esam nosauku�i par Progresu.

Mums, kā visiem vidusmēra cilvēkiem, pietrūkst spējas abstrakti domāt. Tās trūkst arī mūsu vadoņiem, jo dabā tādas vispār nav. Izlaidiet no sprosta iztēli, atbrīvojiet to, un tā nespēs uzlidot augstāk par tā koka aug�ējo zaru, pie kura ēnas pieradusi. Vide: tās spēki ielau�as

visur tikpat nemanāmi kā atmosfēras spiediens. Progress: tā spiediens līdzinās 760 mm dzīvsudraba stabiņa uz kvadrātcentimetru.

Progresa priek�noteikums ir neapmierinātība. Tā pamudina cilvēkus darboties, un tā top vēsture. Mums tās augstākā balva ir mīlestība un cieņa. Mūsu tiesības uz �īm balvām mēs pierādām ar neapmierinātību. Progress � ar �o spēlīti mēs esam pazīstami, bet neesam pietiekami autoritatīvi, lai spriestu par laimi.

Un tikpat nespējīgas autoritātes �ai ziņā ir grenlandie�i. Mūsu dienās viņi vairs nav tie dabas bērni, kādi viņi bija pirms diviem gadsimtiem. Viņi kļuvu�i nemierīgi, viņiem attīstīju�ās savas vēlmes. Un progresa pirmie izmēģinājuma soļi ir tik spo�i, ka liek satumst visam, kas agrāk likās gai�s. Lai cik dīvaini, bet tie�i vislabākie, visenerģiskākie cilvēki nostājas par progresu, un, atstājot apmierinātību vājajiem un bezgribas cilvēkiem, viņi nosoda pagātni, kur tā vēl jūtama �odienā. Ja progress jau sācies, tad tā trūkums ir pretīgs. Un es apskau�u tikai vispieticīgākos no neapmierinātajiem, apskau�u viņu relatīvo mieru, jo viņi ir potenciāli sagatavoti dzīvei progresa apstākļos, kaut arī gadījuma dēļ tomēr dzīvo tālu no tā.

Lai cik maldino�a un nenoteikta ir laime, tai tomēr � jāļaujas tie�am novērtējumam. Mums jāpēta tās valoda un jāskaita tās pulss, jāpārbauda, kā cilvēks izturas, būdams laimīgs. Un, ja varam cerēt, ka tas ir cilvēces vislabāko pārstāvju veido�anās cēlonis vai to pazīme, tad mēs, lietojot �o kritēriju, varam salīdzināt laimi ar da�ādām progresa pakāpēm. Grenlandē progress izplatījās no dienvidiem uz ziemeļiem. Tas sākās Gothobā 1721. gadā, pēc trīsdesmit septiņiem gadiem nonāca līdz Uma-nakai, bet vēl pēc trīspadsmit � līdz Upernivikai. Par Grenlandi mēdz teikt: jo tālāk no kolonijām, jo labākus ļaudis sastopam; un, mēdz teikt, vislabākie dzīvojot pa�os ziemeļos.

Negribu apgalvot, ka tie�i mana nodoma dēļ izpētīt �o apvidu cilvēkus mēs devāmies ekskursijā no Igdlorsjūtas uz ziemeļiem. Mēs braucām, lai apskatītu �o novadu un es pie tās pa�as reizes � lai pagleznotu. Ceļojums pa Grenlandi vasaras laikā � brauk�ana gar krastu vai kāp�ana kalnos �, tāpat kā olu vāk�ana, ir viens no tiem priekiem, kuri rodas it kā no nekā, bet visvairāk paliek atmiņā un vismazāk padodas aprakstī�anai. Bet, ja nu tik tālu fesam jau nokļuvu�i, apskatīsim mūsu Grenlandi.

Aisbergi � Karrata fjorda ieeja pilna ar tiem, � peldo�i milzeņi, īstas klin�u apņemtas plakankalnes, triumfa arkas, zem kurām var izbraukt nelielu kuģu flotiles,, neticami milzīgi stabi ar smagu, platu virsdaļu un gotiskas smailes � īsta vizuāla ledus fantāzija. Ledus formas ir neiedomājami daudzveidīgas. Tās veidoju�ās daudzu spēku iedarbībā: jūra � viļņi, paisums un bēgums; saule; gravitācijas spēki. Es pētīju to konstruktīvos principus un nonācu pie secinājuma: tādu nav. Jūs varat zīmēt uz audekla, ko gribat, dot vaļu savai iztēlei � bet īstenība pārspēj iztēli. Konstruktīvo iespēju robe�a � tas ir punkts, pie kura iztēle un māksla apstājas. Kāds skaistums visapkārt todien, kad izbraucām uz ziemeļiem! Pūta ziemeļaustrumu vēj�, labs, svaigs vējiņ�. Jūra indigo zila, izraibināta sīkām, baltām viļņu cepurītēm; zila jūra un ledus. Nestāstiet, ka ledus līdzinās nefrītam vai kvarca kristāliem, bet, ja gribat pārmērīgi sacildināt tos, tad sakiet labāk, ka tie ir tik skaisti, ka līdzinās ledum. Ledus ir absolūtais skaistums. Mēs braucām starp ledus kalniem, kamēr nokļuvām Svartenhukas pussalas aizvējā.

Te mēs ieraudzījām valzirgu. Kādu laiku braukājām viņam apkārt, cen�oties pietuvoties �āviena atstatumā, bet veltīgi. Devāmies tālāk.

Apmēram piecdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Svartenhukas dienvidu krasta apvidus raksturs mainījās. Visgarām krastam stiepjas zemas, noapaļotas klintis, aiz tām ple�as ciņaini purvi. Virzoties tālāk uz ziemeļiem, klintis kļūst zemākas un nomainās ar pla�iem, zemiem slānekļa vai zā]ainiem līdzenumiem. Atstatumi te milzīgi, mērogi grandiozi, pla�ums grandiozs un monotons. Tāda apkārtne aptvēra ostu, kurā mēs ieradāmies pulksten vienos naktī, � faktorijā Sendre-Upernivika. Visās pasaules galējās nomalēs �ādi ciemati vilina piedzīvojumu meklētājus. Tie ta�u sola vēl kādu piedzīvojumu. Diem�ēl es tikai pa ausu galam noklausījos fantastiskos stāstus par Klēmanu. Savu uzvārdu � liekas, vācu valdība to noskaidrojusi � viņ� bija dabūjis no dokumentiem, kas izņemti no kabatas vācietim, kur� kritis Slēzvigā vai fran�u-prū�u kara laikā. Viņ� apgalvoja, ka cēlies no slaveniem sen�iem.

� Sis vīrs, � viņ� teica, norādīdams uz Pastēra ģīmetni, � ir mans tēvocis. (Varbūt ari vectēvs vai mātes tēvocis � es vairs skaidri neatceros.)

Kā nu tas arī būtu, bet Klēmans, nokļuvis Grenlandē, dabūja te siltu vietiņu, apprecējās, un sieva tam dāvāja dēlu. Te viņ� arī nomira. Klēmans, juniors, bija tās ostas karalis, kurā mēs iebraucām tajā naktī. Viņ� izbrauca mums pretī airu laivā.

Tas bija kluss, mazs cilvēciņ�, labsirdīgs un tāds kā bezpalīdzīgs. Vēlāk, kad viesojāmies viņa mājā, viņ� spēlēja vijoli, mazais dēls pavadīja tēvu uz akordeona. Tad viņ� mums atgādināja vecu itālie�u leijerkastnieku, kas nokļuvis spaidīgos apstākļos. Bērns, kas spēlēja akordeonu, bija bāls zilacis pelnu pelēkiem matiem un pēc saviem gadiem pārāk sīks augumā. Viņ� sēdēja, nokāris kājas, apņēmis sev ap pleciem lielā akordeona siksnu, un spēlēja ar pieaugu�a akordeonista noteiktību un prasmi. Man �ķiet, mēs nekad neaizmirsīsim jauko, bērni�ķīgo sejiņu, neaizmirsīsim, kā viņ� spēlēja, un viņa smaidu, kad tas brī�am pacēla acis, ļaudams savam skatienam sastapties ar mūsējiem. Tas bija līdz asarām aizkustino�s skats � skumjais sirmgalvis ar vijoli un viņa zilacainais dēls. Pār �o ģimeni un māju klājās kāda skumja nospiestība. Veltīga un bezcerīga likās pat viņu eksistence. Pret mums viņi izturējās ļoti laipni.

Viss ciemats izskatījās novārtā atstāts: mēs brīnījāmies, kā cilvēki te vispār var izvilkt dzīvību. Tas, protams, izdevās arī ar grūtībām. Vairums bija tērpu�ies skrandās un mitinājās no�ēlojamās būdās ar velēnu sienām. Te arī ir vienīgā vieta, kur redzējām nabagus, citur Grenlandē tos neesmu sastapis. Ciematam ir nelaba slava. Iedzīvotāji aizslēdz savas durvis. Brīnums gan, ar ko zaglis te varētu iedzīvoties? Un tomēr, neievērojot tā slikto slavu un netīrību, ciemats mums patika tie�i Klēmana dēļ. Apsolījāmies vēlreiz te iegriezties. Nāko�ajā dienā burājām tālāk uz ziemeļiem.

Jo vairāk no �ejienes uz ziemeļiem, jo vairāk mainījās piekrastes raksturs. Zemās, noapaļotās klintis izauga par milzīgām klintīm, uzkalni pārvērtās kalnos.

� Cik skaisti! � teica mūsu apkalpe, aplūkodama kalnus.

� Cik* skaisti! � mēs atkārtojām.

, � Cik skaisti! � iesauktos ceļotājs, kas nācis gan no krievu stepēm, gan no Argentīnas pampām, tāpat Tiroles vai Tibelas kalnietis.

Kalniem piemīt varenība, kas vienmēr rada sajūsmu. Vertikāle � lūk, kas cilvēkam svarīgi.

Mēs esam ne tikai apkārtējās vides � zemes, ūdehs, gaisa, klimata, uztura � visu �o dzīvei nepiecie�amo nosacījumu produkts, bet � dziļākā nozīmē � kāda kosmiska principa, kas valda mūsos un visā ap mums, veidojums. Mēs esam miesa un asinis � tādus mūs radījusi zemes dzīve. Mūsu jūtas ir �īs pasaules skaistuma radītas, bet savā apziņā mēs esam prāta cilvēki.

�Kad satiekas cilvēki un kalni, tiek veikti lieli darbi.�⁴ Es gribētu atrast �ī teiciena loģisku pamatojumu. Zināt, kāpēc tas tā. (Ak dievs, kas tas ir! Kāpēc tas? Kāpēc �is? Kāpēc okeāns ir ūdens pilns vai plakans? Kāpēc? ...) Okeāns ir plakans tāpēc, ka ūdens tiecas uz zemāko līmeni un, būdams �ķidrs, nolai�as līdz �im līmenim. Visam, kas eksistē dabā, nedzīvajam un dzīvajam, piemīt tā pati tendence. �Tuksne�ains un plakans līdzenums� � Ozimandija⁵ � tas ir nāve, aizmirstība, beigas, visa likums.

Organiskās dzīves evolūciju virs zemes var definēt kā nerimtīgu tieksmi sasniegt vertikālo stāvokli pretstatā nepielūdzamajam gravitācijas spēka spiedienam. �Sēdi taisni,� mēs sakām bērniem. Piecelies, stāvi taisni! Esi taisns visā savā dzīvē! Lietodami vertikālās kategorijas, kas raksturo kustību aug�up un lejup, mēs izsakām uzslavu: cildens, augsts prāts, dziļa doma, augsts mērķis. Un otrādi � kalnus mēs slavinām ar tiem pa�iem vārdiem kā karaļus: di�eni, cildeni, lieliski, vareni. Dievu mēs novietojam aug�ā � debesīs. Mūsu celtās smailes un tornī�i tiecas aug�up. Dieva kalni mūs sajūsmina. Kaut mūsējie spētu aizkustināt dievu!

Umanakas apgabala dieva kalni � klintis un kalni ziemeļos no 72� 10' līdz pat. vistālākajam Nugsuaka ziemeļu krasta stūrim 74� 20', tālāk uz ziemeļiem man nav nācies būt � ir vērti, lai uz tiem dotos svētceļojumā. Kāpēc cilvēki mūsu ateisma gadsimtā nepielūdz kalnus? Mēs �inīs dienās, ko pavadījām ziemeļos, pielūdzām tos un pie tam daudzi no mums.

Bijību pret kalnu varenību vēl pastiprina tā sirsnība, kuru, �eit nokļuvu�i, izjūtam pret mazajām cilvēku apmetnēm, kas tik reti izkaisītas starp kalniem. Ja tās vēl kaut nedaudz attaisno mūsu cerības vai vienkār�i liekas solām patvērumu, siltumu un mājīgumu, mūsu pateicīgā iztēle apveltī �īs cilvēku mītnes ar visām pieticīgas ērtības īpa�ībām. Un tie, kas cēlu�i tur savas mājas, meklēju�i to pa�u, ko meklējam mēs: dro�u paspārni, klusu vietu un varbūt patvērumu no apkārtējās bezgalības.

Kad mēs, veiku�i tālu pārbraucienu, pret vakaru tuvojāmies Tasiusakai, pūta kodīgi auksts vēj�. Mēs iebraucām pa �auriem �vārtiem� ar stāvām sienām un noenkurojāmies klusā līcī, kas bija tik pilnīgi aizsargāts no vēja viļņiem, it kā tas būtu me�a ezers. Mums vajadzēja patvērumu, un mēs to atradām. Vētrainais laiks aizturēja mūs da�as dienas Tasiusakā. �eit mums tā iepatikās, ka uzcēlām teltis neaizsargātā, vējiem atklātā augstā vietā, lai patīksminātos par �o stūrīti.

Mums laimējās nokļūt vēl vienā tikpat skaistā vietā, tā atradās mūsu ceļojuma vistālākajā ziemeļu punktā. Piestājām krastā, lai apciemotu amerikāņu ekspedīcijas avangarda grupu, kas bija nolēmusi te pārziemot. Gājām viesos it kā pie sve�iem, bet satikām vecu draugu � �mē-lingu no Enarboras. Nometne atradās apmēram jūdzi garā ielejā starp diviem fjordiem. Abi fjordi pārredzami no kalnu pārejas kores. Tie�i pretim nometnei dienvidu fjorda pretējā pusē pletās pla�s �ļūdonis. Ap�ilbino�i spo�i �ai saulainajā dienā spulgoja tā ledainās kraujas un izrobotā virsma. Pasakaini skaista vieta! Bet lai pasarg' mani dievs no �ejienes novembra vētrām!

Atpakaļceļā, vētras aizturēti, pavadījām divas dienas Kraushavnā, kas atrodas piecu stundu braucienā uz dienvidiem no mūsu �vistālākā punkta ziemeļos�. Mēģinājām iziet jūrā, bet, tikko atstājām ostu, mums uzbruka sniegputenis. Mukām atpakaļ, asti ievilku�i. Otrā dienā laiks tā noskaidrojās, ka, izrādījās, bija vērts to sagaidīt.

Ziemeļu ainava ir apgaismota zem ļoti maza leņķa. Tādēļ reljefa formas �ķiet sevi�ķi asas, priek�metu ēnas pagarinātas. Bet bez ziemeļu ainavai raksturīgā bargā di�enuma, bez kontrasta starp plakano okeāna klajumu un augsti paceltiem kalnu torņiem tai pieņiīt vēl viena īpatnība, kas saviļņo tā, kā to nespēj neviena mērenās joslas ainava. �ī īpatnība ir ledus. Iedomājieties kalnus un skatu uz rāmu jūru; skaidra vēla rudens pēcpusdiena: zila jūra, zeme ietīta zeltainās purpura ēnās, pār to zemas, bālas debesis � no purpura toņiem līdz zeltainiem, no bālgani gai�iem līdz spilgti sarkaniem. Un, lūk, �ai ainavā kā saules staru kūlis lampas apgaismotā istabā, kā augsta, dzidra vijoles un flautas dziesma basa toņos ielau�as ledus, tik gaisīgi skaidrs, tīrs, ass, tik �ilbino�s, ka skatoties acis sāp. Zeltaini bālā debess, �ķiet, sakrēslo; jūra, debess un zeme it kā satumst vienu toņkārtu zemākā tonalitātē, uz kuras fona dzied �ilbino�ais baltums.

Kugdlerkorsjūtas salas dienvidrietumos īsa dienas gājuma atstatumā uz dienvidiem no Kraushavnas atrodas kalna virsotne, kas ieguvusi tik ideāli piramidālu formu, uz kādu, �ķiet, tiecas visi kalni. Mazā lī�a otrajā pusē, �ī skaistā kalna pakājē atrodas zems zemesrags, un tur mēs uzcēlām nometni. Izkrāvām krastā telti, guļammaisus, nedaudz saimniecības piederumu, pārtiku, manas krāsas un audeklus. Pavir�ības dēļ nebijām Kraushavnā iegādāju�ies petroleju, tn pēc tās nācās aizsūtīt laivu atpakaļ uz ziemeļiem. Pēc stundas telts jau bija uzcelta, izmazgātā veļa iz�auta, nometnē viss sakārtots. Frensisa sēdēja saulē, bet es krastmalā gleznoju. Varētu domāt, ka mēs te dzīvojam no vasaras sākuma.

Telti uzstādījām līdzenā, sūnainā laukumiņā starp klin�u terasēm. Blakus. atradās lietus ūdens lāma, kurā varēja mazgāties, netālu ritēja strautiņ� ar aukstu, tīru ūdeni, kur padzerties, pretim kalna virsotne, uz kuru paskatīties un papriecāties, un visur saule, kurā sasildīties. Saule? Kamēr mēs priecājāmies par to, no aizmugures kalna mums piezagās ēna, sāka pūst auksts vēj�. Cik patīkami tad bija teltī! Prīmusa siltums, karsts ēdiens. Pret vakaru debesis aizsedzās mākoņiem.

Nāko�ā diena vēstīja vētru. Pret bālo, citrondzelteno, zemo debesi izcēlās tum�ie kalni. Virs gaismas svītras nokarājās zemi, tum�i mākoņi. Tikko iesāku strādāt, uzskrēja vēja brāzma ar lietu. Pēcpusdienā nepārtraukti lija. Pūta stiprs vēj�. Naktī tas pieauga par vētru.

Grenlandē gandrīz pilnīgi lieki ir mietiņi telts nostiprinā�anai. Klin�u terases un akmeņainā augsne tiem nav piemērota. Toties akmeņu te ir pārpilnība: ar tiem nostiprina telts atsaites un brezenta grīdu, kas Grenlandē teltīm ir nepiecie�ama. Gaidīdami naktī vētru, mēs uzvēlām uz telts grīdas kādu pustonnu akmeņu. Sakrāvu ārā savus audeklus ar virspusi uz aug�u, lai lietus ūdens notecētu no tur uzgleznotajām kalnu nogāzēm, sakrāvu kaudzē un nostiprināju ar slogu. Ja gleznas bojājas no saules vai lietus, tad labāk to noskaidrot tūlīt. Nostiprināju�i visu, mēs sēdējām teltī pie prīmusa, kas rūkdams atdeva savu siltumu, un gaidījām. Uh! Nu gan pūta! Vieglais brezents plivinājās, raustījās un plīk�ķēja, it kā teju, teju izirt draudēdams. Ziemeļaustrumu vēja spiediens uz telts smailo galu bija neticami spēcīgs. Kārts saliecās kā loka stīga un salūza. Telts sagāzās. Es tikko paguvu nodzēst prīmusu. Kaut kā izdevās pacelt uz aug�u brezentu un ar nūju savienot salauztās kārts gabalus. Tad mēs atkal uzslējām telti un nostiprinājām to. Sanesām vēl akmeņus. Pabeigu�i to, nogūlāmies tāpat apģērbu�ies, gatavi sagaidīt visļaunāko. Un tas arī atnāca.

Apmēram ap vieniem naktī vēj�, ne drusku nepierim-stot, pārsviedās, tagad tas pūta no dienvidrietumiem.

�Nu, lai pū�,� es nodomāju, �ļaunāk vairs nevar būt.� Troksnis bija apdullino�s; brezenta plīk�ķiem pievienojās krasta bangu rēkoņa. Mēs bijām tik noguru�i, ka aiz-migām, par spīti visam elles troksnim.

Kas noticis? Atjēdzies ieraudzīju, ka Frensisa balsta mums uzkritu�o brezentu, no kura pil ūdens. Pārlūzusi arī otra kārts. Vētra bija sasniegusi savu kulmināciju; me�onīgas vēja brāzmas, lietus gāzās kā balta siena. Jāceļas un jāapskatās, kas darāms. Savienoju kārts salūzu�os gabalus, nostiepu atsaites, savēlu vēl kādu pustonnu akmeņu. Izlabojis bojājumus, novilku izmirku�ās drēbes un siltajā brie�ādas guļammaisā jutos kā debesīs. Vētra norima ap desmitiem nāko�ajā rītā.

Septiņos vakarā pēc mums atbrauca motorlaiva. Bija spēcīgas krasta bangas, un tāpēc motorlaiva apstājās tālu no krasta. Peters veltīgi izmēģinājās izcelties malā mazā laiviņā. Beigu beigās mēs pārnesām savas mantas uz klints izcilni, kas pacēlās trīs pēdas virs bangojo�ā ūdens. Brīdī, kad uzplūsto�s vilnis pienesa klāt mazo airu laiviņu, sametām tajā mantas. Tā pamazām vien pārcēlāmies uz motorlaivu. Atgadījās tikai viena sīka neveik-smīte. Lai noliktu gleznu audeklus �ķērsām pār laiviņas priek�galu, bija vajadzīgi tikai da�i acumirkļi. Bet � pāris sekun�u par ilgu, un nāko�ajā mirklī laiviņa jau griezās balti putojo�ā ūdens virpulī, bet audekli peldēja jūrā. Mēs glābām audeklus, Peters � laiviņu. Labais tonis un varbūt īsta māksla prasa, lai uz gleznām, kas iesniegtas izstādei, nebūtu redzamas pārciesto pārbaudījumu pēdas.

Upernivikas kolonija atrodas mazas saliņas galā netālu no krasta. Tā sākas pie kuģu ostas klin�ainā zemesraga vienā pusē un stiepjas apmēram pus-jūdzi garumā līdz veikalam un administrācijas dzīvojamām mājām zemesraga otrā pusē. Pāri ciematam slejas baznīcas tornis. Kā talārā un mitrā tērpies bīskaps tā stāv kalnu nogāzē un lūkojas no aug�as uz savu no�ēlojamo, pieticīgo, nabadzīgo ganāmpulku. Lepnumā no baznīcas daudz neatpaliek ārsta māja � liela, grezna, it kā ar finierzāģīti izzāģēta celtne pseidonorvēģiskā stilā. Tai līdzīga ir pārvaldnieka vecā, labā kungu māja, tad nāk viņa palīga un garīdznieka pamatīgi celtās mājas un, beidzot, slimnīca. Tā ir viegla, izjaucama ēka, kas jau lietotā stāvoklī nopirkta ogļu raktuvēs. Lielas ārsta mājas, mazas slimnīcas. Bet ārsti, man jāpiebilst, �ajā ziņā nav vainojami.

Uz maza, klin�aina izciļņa ostā stāv divi pieminekļi. Tie atgādina, ka �eit atrodas �vistālākais punkts ziemeļos�, kuru savā laikā sasniedza dāņu premjerministrs Staunings un ASV sūtnis Dānijā misis Ouvena. Tālajos ziemeļos uzcelts granīta monuments pētniekam Pirijam,

bet Sendre-Upernivikas tuvumā � monuments par godu Dānijas karalim, pēc kura pavēles te izglābti avarēju�u kuģu pasa�ieri un apkalpe. Grenlandē ir daudz pieminekļu, kas uzstādīti cildenu cilvēku piemiņai, citi iemū�ina kādu cilvēku varoņdarbus un arī nāvi. Upemivikā ir piemineklis, kas stāsta par kāda kolonijas pārvaldnieka ārkārtējo mīlestību uz savu tautu. Tā ir deju zāle.

Ilggadējais Upernivikas pārvaldnieks Lemke-Oto, kuru visi ļoti mīlēja, gatavojās aizbraukt no Grenlandes. Pusi no savas dzīves �is vīrs pavadījis Grenlandē. Vēl priek�ā otra puse dzīves, tā jāpavada Dānijā, dzimtenē, kas sagaidot sniedza pretim rokas.

� Jā, � viņ� man mazliet skumji sacīja, � būs labi turp aizbraukt.

Mantas jau sen bija sapakotas; viņa sieva, ardievas teikdama, apbraukāja visus ciematus. Mājās bija viņa meita � skaista gai�mataina meitene, kas tikko atbraukusi no Dānijas. Cik jocīga viņa �eit izskatījās modernās dāņu drēbēs, baltās zam�ādas kurpēs ar augstiem papē�iem! Bija norunāts, ka mēs vēlreiz satiksimies ar viņiem uz kuģa, kas vedīs tos uz dzimteni. Krietns mājastēvs, labs, sirsnīgs cilvēks. Mēs atvadījāmies, it kā uz mū�u �ķiroties.

Ostā stāvēja Upernivikas �oneris. Ar to Lemkes-Oto ģimene taisījās braukt uz dienvidiem, uz ostu, kurā piestāja tvaikonis. Norunājām, ka viņi sagaidīs mūs tur. Viss tika norunāts �ai dienā. Es satiku kapteini uz �onera klāja un lūdzu viņu izlabot kādu kļūmi manā motorlaivas dzinējā. Tas bija jauns, izskatīgs zilacains dānis, bet mazliet īpatns un viegli aizvainojams cilvēks. Viņ� turēja uz mani jaunu prātu, it kā es kādreiz nebūtu atbildējis uz viņa sveicienu.

� Biju nodomājis, � viņ� man teica ar D�ord�a Va�ingtona tie�o atklātību, � nekad vairs nerunāt ar jums.

Par laimi, es biju pilnīgi nevainīgs �ajā pārkāpumā. Mēs visu ātri noskaidrojām un izdzērām uz miera noslēg�anu glāzi degvīna.

�Labi gan,� es vēlāk nodomāju, �ka noskaidrojām �o lietu.�

Vakarā es aizgāju uz dejām. Durvīs drūzmējās ļaudis, zāle pārpildīta. Es apsēdos zālē, izvilku paciņu cigare�u, pacienāju apkārtsēdo�os, aizsmēķēju arī pats un iebāzu paciņu kabatā. Platu soli mezdams, pie manis pienāca jauns puisis, kas stāvēja deju zāles durvīs.

� Dodiet cigareti, � viņ� pavēlēja. � Nu!

Tas tika pateikts tik nekaunīgā, aizvainojo�ā pavēles tonī, ka es atteicos. Puisis vēl kādu laiku draudēja, tad atstāja mani un iejuka barā. Es izsmēķēju cigareti. Un tagad var iet padejot, nodomāju, aizmezdams cigaretes galu.

Pūlis durvīs alkāpas, ielaizdams mani. Mans �draugs�, kā es manīju, sekoja man. Deju laikā visas meitenes parasti slāv, pagriezu�ās pret zāles vidu; vari izvēlēties, kura patīk. Es tā arī darīju � pastiepu roku, aicinot vienu no viņām, kad pēk�ņi � būk�! � kāds plecs pagrūda mani. Es atstreipuļoju sānis, bet puisis satvēra meiteni. Varbūt man nevajadzēja piesieties. Bet nē � es biju noskaities. Kad deja beidzās un �is nekauņa atveda meiteni atpakaļ vietā, es pagrūdu puisi un at�ķīru viņu no meitenes. Man likās, tas bija tīri nostrādāts. Es �ai sadursmē ieguvu meiteni, un mēs sākām dejot. Bet tas stulbenis atkal metās uz mani cīņas noskaņojumā. Neatlai�ot meiteni, es pagrūdu uzbrucēju ar plecu, kad viņ� bija nestabilā stāvoklī. Puisis aizsteberēja pāris jardu atpakaļ un atsitās pret sienu. Tad viņ� atkal nāca virsū, satvēra meiteni un sāka raut to uz savu pusi. Es atmetu ar roku, atstāju viņu un izgāju ārā.

Durvīs stāvēja manas laivas apkalpe: Hendriks, Peters un Knuds.

� Ja tas vēl būtu turpinājies, � Knuds teica, � mēs visi būtu iejauku�ies.

� Tie�ām?

� Imaka, � kā saka grenlandie�i, � varbūt!

Bet kas būtu noticis, es nodomāju, ja viņi tie�ām būtu iejauku�ies? Man ir gadījies redzēt, ka Knuds mērojas spēkiem, paceļot smagumu un velkoties rokās: viņ� uzvarēja citu pēc cita visus ciemata spēkavīrus. Hendriks, acīm redzot, bija vēl stiprāks. Es dro�i varētu noslēgt derības par visiem trim Igdlorsjūtas musketieriem pret Upernivikas sala�ņām. Bet Grenlandē d�entlmeņi nekaujas.

Provenas osta atradās laba dienas brauciena attālumā uz dienvidiem no Upernivikas, tā ir �aura eja starp divām salām. Katru rudeni �ai �aurumā ienāk simtiem balto vaļu, bet aiziet izdodas tikai nedaudziem. Tās ir Ziemeļgrenlandes lamatas vaļiem. Zveju te vada Dros-vejs, dāņu dzejnieks. Faktorijas priek�nieks tūksto� deviņsimt trīsdesmit otrajā gadā �eit bija Nikolajesens, amerikāņu mākslas atbalstītājs savas sievas personā. �ī Pro-�vena ir Arktikas Atēnas.

Pirms da�iem gadiem es iepazinos uz tvaikoņa ar kādu d�entlmeni, Amerikas dāni, kas man �ēlojās:

� Mana meita, ser, izdarījusi kaut ko briesmīgu. Viņa apprecējās un apmetās dzīvot Grenlandē.

Izrādījās, �ī �samaitātā� meitene dzīvoja Provenā un viņai tur patika. Un vai varat iedomāties, ko vēl es tagad atradu Provenā? Savu veco draugu, meitenes satraukto tēvu, kas bija atbraucis, lai pierunātu meitu atgriezties.

� Es piedāvāju �im jaunajam cilvēkam labu vietu, � stāstīja toreiz mans vecais draugs pie pirmās satik�anās,

� vietu ar divreiz lielāku algu, nekā viņ� saņem. Bet viņi negrib nākt.

� Nu kā? Vai tagad viņi brauks? � es jautāju viņam, satiekoties Provenā.

� Kas brauks? Uz kurieni? � viņ� izbrīnēts atjautāja.

� Nu, ko jūs! Es ta�u pats neparko neaizbrauktu no �ejienes, ja varētu palikt. �ī ir lieliska vieta, visbrīni�ķīgākā, vienīgā vieta, kur vērts dzīvot.

Un tā mēs abi sākām kalt plānus, kā varētu iekārtoties un palikt dzīvot te, kā pārtikt Grenlandē.

� Piens, tas ir vissvarīgākais, � teica mans draugs (viņ� tirgojās ar piena produktiem), � vaļu piens.

Un mēs tikko nenoorganizējām akciju pārdo�anu vienam no mūsu gadsimta visdro�ākajiem, lielākajiem uzņēmumiem. �Vaļu piens � visas pasaules uzturam�, �Balto vaļu bērni�. Mums par godu nokāva treknu baltā vaļa telēnu. Lieliski paēdu�i, mēs pacēlām buras.

Mēs atstājām kalnus un noenkurojāmies dienvidos drūmā vietā � asaru ielejā. Kaut kas bija noticis Sendre-Upernivikā. Izcēlu�ies malā, uzreiz sajutām visur valdo�ās skumjas. Pa ceļam uz māju Klēmans pastāstīja, kāds iemesls drūmajam noskaņojumam: mirst bērns, viņa meitas bērns.

Viluma Klēmana meitas mājā varēja iekļūt, tikai stipri saliecoties vai �etrrāpus. Izslieties stāvus iek�ā nevarēja. Grīda un sienas no velēnām, pāri velēnu jumts, kas sakrauts uz �agaru pinuma. Telpa ļau�u pilna, gaiss sasma-cis. Uz nārām gulēja bērns, astoņus mēne�us vecs zīdainis, un �ēli vaidēja. Kāda sieviete cilāja viņa kājiņas, saliekdama un izstiepdama taisni. Bērna galva bija briesmīgi sapampusi, pilnīgi zaudējusi parasto apveidu. No vienas acs tecēja strutas. Es paskatījos un līdu atpakaļ laukā. Vecāki sekoja man. Māte pati bija vēl gandrīz meitene, gai�mate ar baltu ādas krāsu, zilām acīm. Viņa izskatījās slimīga, rūpju un bēdu pilnīgi izmocīta. Viņas vīrs � flegmatisks, skaists neliela auguma puisis, tum�ādains melnmatis, tipisks grenlandietis. Teicu vecākiem, ka bērns nekavējoties jāved uz slimnīcu Upernivikā. Viņi mēģināja iebilst. Bet mani atbalstīja vecmāte, un viņi piekāpās.

Aizbraucot viņus pavadīja vesela procesija. Pa priek�u gāja Viluma dēls Rasmuss, gar�, spēcīgs puisis. Viņ� nesa bērnu uz spilvena, ievīstītu baltā segā. Rasmuss turēja to maigi un soļoja ļoti uzmanīgi. Blakus Rasmusam gāja Vīlums un vecmāte savā baltajā amata tērpā. Viņi gāja lēnām. Kad viņi tuvojās, nebija dzirdams nekas vairāk kā tikai kāju �ļūk�ana. Rasmuss, joprojām ar bērnu uz rokām, nolaidās pa gandrīz vertikālu trapu laivā, kas viņus jau gaidīja. Vīri pieturēja Rasmusu aiz pleciem, lai viņ� nepakluplu. Vecāki, Vilums un vecmāte sekoja viņiem; airētāji nogādāja viņus līdz motorlaivai. Krastā atgriezās tikai Vilums. Visi klusēdami noraudzījās, kamēr motorlaivas pakaļgalā plīvojo�ais svītraini zvaig�ņotais karodziņ� pazuda aiz krasta līkuma.

Mēs ar Frensisu, iekārtoju�ies teltī krastmalā, atstājām kādu cilvēku to apsargāt � ne no cilvēkiem, bet no suņiem � un pa�i gājām uz Viluma māju. Tur viņ� izklāstīja mums visu, kas nospieda viņa nelaimīgo sirdi. Tā nebija maza nasta. Vilums bija zaudējis darbu. Klēmanu klans slīdēja lejup.

Nav svarīgi, ka liktenīgā pavēle vēl nebija parakstīta. Pret Vīlumu liecināja viņa preces vai, pareizāk sakot, nenokārtotie rēķini, tuk�ās noliktavas, kurās vajadzēja atrasties precēm. Viluma Klēmana liktenis bija izlemts, to viņ� zināja. Viņa patētiskie, juceklīgie mēģinājumi izskaidrot man lietu faktisko stāvokli pauda tikai apmulsumu un, pierādot �ī cilvēka nepiemērotību �im darbam, apstiprināja apsūdzību. Viluma atlai�ana no darba bija ilggadīgas neprasmīgas faktorijas pārvaldī�anas gala iznākums. Vājā rakstura priek�nieks nebija spējis novērst

V. �

pilnīgu pre�u izsaimnieko�anu, kurā piedalījās arī viņa pa�a bērni. Vilums lūdza mani viņa labā iebilst kādu vārdiņu pārvaldniekam, uzrakstīt vēstuli. Kāda tam nozīme? Tirdzniecību nekārto ar sentimentalitāti. Es tomēr aizrakstīju.

Bija jau ap pusnakti, kad mēs atstājām nabaga sirmgalvjus un devāmies gulēt savā teltī. Cik kluss bija vēlais vakars! Ne vēja pūsmas, ne skaņas. Reizēm pilnīgā klusumā, �ķiet, varēja sadzirdēt kosmiskā pulsa pukstus. Ieklausoties mēs tie�ām kaut ko dzirdējām.

� Vai dzirdi, � mēs �ukstus jautājām, � vai dzirdi �os tālos pukstus?

Uzkāpām tuvējā pakalnā, no kura pārredzama jūra; vēl virsotni nesasniegu�i, sapratām, kas tā par skaņu: pukstēja motorlaivas motors. Drīz vien ieraudzījām arī laivu. Nebija aizritēju�as ne piecas stundas, bet tā jau atgriezās. Tur, kur aizbraucot plīvoja svītras un zvaigznes, tagad bija redzams Dānijas krustotais karogs. Nolaists pusmastā.

No visām mājām iznāca ļaudis. Viņi stāvēja pūlī�os piestātnē un klusēdami skatījās, kā motorlaiva pienāk un noenkurojas. No krasta atīrās airu laiva, lai atvestu atbraucējus krastā. Laivā sakāpa visi, kas pirms piecām stundām bija aizbrauku�i no �ejienes, � jaunie vecāki, vecmāte baltajā tērpā un Rasmuss, ar tādu pa�u piesardzību nesdams uz spilvena baltā segā ievīstīto bērnu. Rasmusu pieturēja pie trapa, un viņ� izkāpa krastā. Te viņ� apstājās, atsedza bērna seju, lai Vilums varētu paskatīties uz to. Tad ievīstīto ķermenīti uz rokām paņēma Vilums. Gandrīz tikpat gara ļau�u rinda, kā pirms tam pavadot, lēni devās uz velēnu mājiņu.

Likās, pagāja tikai nedaudz minūtes, kad cilvēku pulciņ� atkal iznāca no velēnu būdiņas un sekoja Vilumam, kas nesa bērnu uz savu māju. Rasmuss atnāca pasaukt arī mūs.

Ļaudis sastājās lokā ap krēsliem, kur, uzlikta uz spilvena, gulēja mirusī meitenīte. Viņa bija skaisti saģērbta. Kājās grenlandie�u biksītes no nebalināta katūna, pie kakla krekls sasiets ar spilgti sarkanu lentu; mazās kājiņas apautas iz�ūtos kamikos. Likās, meitenīte saldi gulēja. Garās, melnās skropstas sniedzās līdz vaidziņiem; mīļ�, jauks bērns.

� Cik viņa skaista, � es klusi sacīju.

� Jā, � �ukstus atbildēja man blakus stāvo�ie.

GLeznoju. Gleznoju nepārtraukti. Tveru skaistumu, apmulsis tā pārpilnības dēļ. Kā negausis cen�os viena īsa gada laikā uzsūkt sevī tik daudz skaistuma, lai pietiktu, kur pasmelt visam mū�am. Ar tādiem pa�iem panākumiem, grie�ot kaleidoskopu, var cerēt visas tā kombinācijas uztvert vienā dienā. Pieminu glezniecību, lai parādītu, kas aizņēma manu laiku, ne jau lai sāktu pla�i pārrunāt par �o tematu. Pārrunas par mākslu � tas tie�ām ir mūsu spēju izkropļojums. Mēs ceļojām pa fjordiem, uzcēlām teltis tur, kur vislabāk iepatikās, un strādājām.

Devāmies meklēt jaunas ainavas. Centāmies aiziet tālāk no kinooperatoru grupas, kas ar savām teltīm, lidma�īnām, motorlaivām un ping-ponga galdiem piekrastes pludmalē klājās pār mūsu rajonu, kā miltrasa uz akācijām.

� Jūsu uzturē�anās �eit, � es reiz teicu da�iem �īs grupas locekļiem, � traucē manu darbu tāpat, kā es traucēju jūsējo, pastāvīgi ielīzdams aparāta redzes lokā filmē�anas laikā.

Bezjēdzīgs ļau�u daudzums, neskaitāmi daudz lieku cilvēku, kas slaistās apkārt bez darba; nakts pārvēr�ana

dienā, kam seko gulē�ana dienas laikā; iedzer�ana, skali strīdi, negausīga rijība, pretīgais skats, kā tiek izniekota nauda, veltīgi iz�ķiests laiks � tas viss līdzinājās ieilgu�ām orģijām.

Vietējie iedzīvotāji visu redzēja, visu novēroja. Viņi redzēja, ka faktorijas priek�nieks vāļājas grāvī un gandrīz jau rej kā suns. Redzēja baltos cilvēkus, kas piedzēru�ies, tikko kājās turēdamies, streipuļoja un centās ietriekt viens otram dūri sejā. Viņi dzirdēja,� kā baltās sievietes spiedza un lamājās. Viņu bērni lūrēja pa tel�u apak�u un redzēja, kā baltie gul ar savām sievietēm. Viņi ievēroja visu. Vienu sievieti viņi nosauca par �adlisku-tak� � �matraci�.

Cieņa pret likumu? Cilvēki, kuriem aizliegts pat turēt petroleju ciema robe�ās, redzēja, kā te ieved benzīnu un benzīna tankma�īnas stāv pa�ā ciemata vidū. Viņi redzēja, kā viņu kareivīgais faktorijas priek�nieks un gubernators �neredzēja un nepamanīja� lielās benzīna lampas un prīmusus, ar kuriem apgaismoja un apsildīja kinodarbinieku kopmītnes baznīcas bēniņos, kamēr pa�i iemītnieki dzēra tur ķir�u �ņabi. Jāatzīstas, ka mani apvainoja �īs dzīro�anai aizdegtās lampas. Es savā mājā garajās ziemas dienās un vakaros nopūlējos, zīmēdams roņu tauku lampiņas gaismā. Ciema iedzīvotāji to visu iegaumēja un arī saprata visu. Samaitājo�a ietekme? Nē. Nav tik vienkār�i atmest tautas senās para�as, kas tai asinīs, senos ierastos paradumus, seno domā�anas veidu, gadsimtos izveidoju�os morāli. Bet, ko viņi domā par mums, � tas ir cits jautājums.

Atcerēsimies arī deju zāli, ja nu reiz esam skāru�i ugunsdro�ības jautājumu. Vai vecām, no velēnām celtām sagruvu�ām būdām, kas atrodas piecpadsmit soju atstatumā, ir bīstamas divas sveces, kas deg cilvēku pārpildītā deju zālē, ja tajā pa�ā laikā baznīcai nav bīstamas benzīna un petrolejas lampas ar graba�ām pieblīvētos bēniņos, kur dzīro iereibusi kompānija? Acīm redzot, dejas zāles sveces bija bīstamas, ja vēl atceramies, ka deju zāles būt vai nebūt iz�ķir�ana prasīja dziļu un rūpīgu �ī jautājuma iepriek�ēju izskatī�anu: lieta no faktorijas priek�nieka pārgāja pie gubernatora, bet pa�laik atradās izskatī�anā pie Grenlandes pārvaldes direktora Kopenhāgenā. Likums, kā redzams, bija atcelts. Tagad es cerēju, ka virsroku varēs gūt veselais saprāts. Pagāja augusts, bet lēmums vēl nebija pieņemts. Pa to laiku � tad mēs vēl negatavojāmies aizbraukt � dejas zāles cel�anai � Ūmanakā bija pasūtīti kokmateriāli. 6. septembrī atbrauca �oneris un atveda būvmateriālus, preces veikalam, pastu, bet neatveda ne vārda par deju zāles cel�anu. Septembris! Pēc trim nedēļām mums jādodas ceļā.

Sonera kapteinis bija mans draugs, vismaz es tā domāju. Vismaz nemitīgi laipodams starp divām naidīgām nometnēm turp un atpakaļ, lai ko viņ� stāstīja Trolema-nim, bet man atveda �ādas jaunas ziņas: Trolemanis teicis, ka deju zāles cel�anu nekādā ziņā nepieļaus.

� Celiet uz pakalna, � smiedamies teica Olsens.

� Tā ir vienīgā vieta, kur jums atļaus celt. Ticiet man, es to zinu.

Arī es to zināju. �oneris nostāvēja �eit divas diennaktis. Pēc tam, pulksten �etros, aizbrauca uz Nugsuaku, no Nugsuakas tam vajadzēja doties tālāk uz Umanaku, tad pēc da�ām dienām atkal atgriezties Igdlorsjūtā. Ar �oneri aizbrauca Trolemaņi.

� Nu, Hendrik, Peter, Knud, sakārtojiet motorlaivu, piepildiet degvielu tvertnes! Rīt dodamies uz Umanaku!

Laiks bija nelāgs, tomēr izbraucām. Pēc divām stundām sākās stiprs vēj�, sacēlās lieli viļņi. Mēs baidījāmies no ļaunākā. Noba�īju�ies griezāmies atpakaļ. Pēc trim stundām, neklausīdamies nekādus gudrinieku brīdinājumus, atkal izbraucām jūrā un desmitos vakarā nokļuvām Umanakā. Es devos tie�i pie pārvaldnieka.

� jā, � teica pārvaldnieks, � esmu par to dzirdējis. Nebiju domājis jums rakstīt. Nē, jo direktors paziņoja, ka jums nav tiesību. Likums, jūs zināt; nav divdesmit soļu atstatumā. � Viņ� jautri pasmaidīja kā vienmēr. Tāds viņa paradums. � Nē, nē, tur nedrīkst!

Viņ� pasmaidīja vēlreiz.

Es eksplodēju.

� Gribu saprast visu pareizi. Esmu te sve�inieks un gribu izprast, kā �ādas lietas kārto Grenlandē, � es teicu. � Vai jūs tie�ām par celtni saucat pussagruvu�as velēnu būdas? Tad kāpēc cie�i klāt pie tām stāv divas privātmājas? Kādreiz jūs atļāvāt celt privātmājas tai vietā, kur mēs pa�laik gribam celt deju zāli. Ieplānotās mājas pamati tur stāvēju�i vairākus gadus. Bet mūsu sabiedrisko ēku tur nedrīkst celt. Kāpēc? Izskaidrojiet man tikai to � kāpēc? Kas tad tas par likumu? Jūs sagrābāt vislabākos gruntsgabalus visā ciematā, bez kādas jēgas izpletāties uz visām pusēm. Kas uzcēla ciematu? Kam tas galu galā . -pieder? Kāpēc vietējie ļaudis nevar dabūt tur pieklājīgu gruntsgabalu savas sabiedriskās ēkas cel�anai? Ak tā! Ugunsgrēka briesmas! Man jāsmejas par to. Jūs atļaujat iereibu�ām kompānijām spēlēties baznīcā ar sprāgstvielām, dzīvot, gatavot ēdienu un dedzināt petroleju ar visādām mantām piebāztos bēniņos. Ak tā! Viņi ir vācie�i! Tagad saprotu. Bet pārējie, vietējie iedzīvotāji, ir tikai grenlandie�i. Pasakiet, atbildiet man tikai � vai* esmu jūs pareizi sapratis?

� Jā, pilnīgi pareizi, � pārvaldnieks jautri iesmējās.

� Un vai jūs saprotat, � es turpināju bļaut (пейпи, vai viņ� vispār saprata kādu vārdu), � vai saprotat, ka visa administrācija bezjēdzīgi nostājas �ī pustrakā Trole-maņa pusē? Ka jūs ne tikai nepalīdzat sabiedriskam pasākumam, bet vairums no jums bremzē to ar visiem iespējamiem paņēmieniem? Vai arī tas ir pareizi?

� Jā, jā, tā tas ir! � viņ� smējās, nespēdams apvaldīt savu prieku.

� Nu, bet sakiet � kur tad mēs galu galā drīkstam celt �o māju?

� Kur vēlaties, mister Kent, ja tikai gruntsgabals atrodas divdesmit metru attālumā no mūsu ēkām.

� Ja es to attālinā�u tie�i par divdesmit metriem, tad tur mēs drīkstam celt?

� Jā, noteikti. �

� Labi, tur mēs to arī uzcelsim.

Es palūdzu pārvaldnieku dot mums namdari. Viņ� tūliņ piekrita aizdot man uz laiku �o amatnieku.

� Un jums būs jāmaksā tikai tik daudz, cik mēs pa�i viņam maksājam.

Par to paldies pārvaldniekam. Beidzot kaut viens cilvēks palīdzēja mums.

Mēs ātrāk par Trole-mani ieradāmies Umanakā, mums bija ļoti daudz kas padarāms pirms viņa atgrie�anās. Neviens ne�aubījās, ka viņ� mēģinās mūs traucēt. Beidzot mūsu pusē bija likums, bet viņam vēl piederēja vara, kaut pagaidām. Izbraucām nāko�ajā rītā un atgriezāmies mājās vakarā. Un tur � mēs diezgan ilgi neesam viņu pieminēju�i � mūs sagaidīja Salamina, mūs, Kentus, un arī mūsu namdari, par kuru toreiz vēl neviens nezināja.

Pirms manas sievas atbrauk�anas Salamina baudīja daudz privilēģiju, bija ieguvusi neierobe�otu varu un lieliski iejutās �ai stāvoklī. Un, ja es domāju par viņas pieķer�anos man un no tās izrieto�o fantastisko greizsirdību, man tomēr �ī pieķer�anās jāuzskata par pārāk instinktīvu un bez aprēķina, lai nosauktu to par savtīgu. Viņu aizkustināja maigums, devība, uzmanība, tādas cilvēka īpa�ības, kādas viņa varēja novērot mūsu attiecībās. �o īpa�ību izpausmes veids bija materiālas un sabiedriskas priek�rocības, kādas es viņai pie�ķīru. Pat mēs, romantiķi, neprotam krasi no�ķirt pirkto mīlestību no dāvātās. Mīlestība ir jāiekaro. Bet kā?

Līdz 4. maijam Salamina baudīja manā mājā gandrīz neierobe�otu varu, kas ir grenlandie�u sievietes priek�rocība. Likās, varētu sagaidīt no Salaminas neapmierinātības izpausmi, ja nākotnē to nomainīs likumīgā un mīlētā sieva � mājasmāte. Bet Salamina neizrādīja nekādu neapmierinātību Bez tam savā jūtu izpausmē Salamina bija pārāk nesavaldīga, lai spētu apslēpt pat vismazāko greizsirdības ēnu. Viņa lepojās ar savu prasmi saimniecības vadī�anā, redzēja, ka es nevaru bez viņas iztikt, un tādēļ ne mirkli ne�aubījās un nebaidījās, ka arī divatā mēs varētu iztikt bez viņas palīdzības. Salamina arī ne�aubījās, ka mana sieva izturēsies pret viņu tikpat draudzīgi kā es. Viņa nepazina Frensisu, bet sprieda pēc manis. Viņa domāja, ka būs mūsu abu draugs. Bet bija vēl kaut kas vairāk par to. Viņa cerēja, ka Frensisa pratīs novērtēt viņas nerimtīgo modrību, �o nolādēto modrību un enerģiju, kas izsekoja katru manu soli un kuru es nepratu novērtēt.

�Lūk,� � tā viņa teiktu Frensisai, atdodot mani manai sievai, �saņemiet nu viņu! Viņ� man sagādāja diezgan rūpju, bet esmu darījusi, ko spēju. Un tagad paskatīsimies, kas mums divatā izdosies.�

Un, protams, viņa jau drīz vien atskries pie Frensisas ar visādiem jaunumiem, kaut vai: �Kinte sarunājās pludmalē ar Amāliju,� � un tamlīdzīgi.

Salamina bija labsirdīga sieviete un ar raksturu. Pēc tā, ko es viņai biju devis, par to stāvokli, kādu biju viņai radījis, tā bija gatava darīt manā labā visu iespējamo un neiespējamo. Viņa uzskatīja, ka ir pilnīgi mans īpa�ums. Tāpēc viņa bija ļoti sarūgtināta, ka es par zemu novērtēju �o no visas sirds sniegto dāvanu. Maijs, Grenlandes pavasaris, atnesa Salaminai brīvību.

Salamina, pievilcīga atraitne, kas tuvojās saviem trīs-desmitiem, nebija no tām, kurām visa dzīve jānosē� maliņā. Un, kaut gan pēc saviem uzskatiem viņa bija pret otru laulību, ne viņas sirdsapziņa, ne prāts nenoliedza mīlestību.

No profesijām, kas pēc dāņu administrācijas �ēlastības atļautas grenlandie�iem, viena no visvairāk iecienītām ir namdara amats. Tā ir viena no visvairāk godājamām, derīgām un dro�i vien viscildenākām profesijām pasaulē. Un galu galā � darbs dara meistaru. Un jaunajam Jensam Langem darbā veicās. Namdara Jensa Langes dzīve bija sākusi labu ritējumu: liktenis viņu apveltījis ar glītu vaigu, gudru galvu un pievilcību. Un es vēl pie-metinātu, ka dievs dāvājis viņam labu gaumi. Viņ� izvēlējās Salaminu.

Acīm redzot, atvaļinājuma laikā � mēs iedevām Sala-minai trīs brīvas nedēļas, lai viņa tās pavadītu mājās Umanakā, � Jenss bija savaldzinājis Salaminu. Kā viņa dro�i vien klusībā nopriecājās, kad mēs aizbraucām pēc namdara! Bet namdaris Umanakā � to Salamina zināja� bija tikai viens. Un tagad Salamina stāvēja krastā, sagaidot mūs un Jensu. No �ī brī�a līdz mūsu aizbrauk�anai uz dzimteni Margaretas māja, kurā Salamina dzīvoja, kļuva arī Jensa māja. Tā bija vienīgā eskimosu māja ar aizkariem pie logiem. Viņi tos aizvilka. Lai tā arī paliek!

Nāko�ajā dienā, gai�ā svētdienas rītā, jau agrā stundā ap dejas zāles grīdu salasījās ļau�u pulks. Visi paņēmu�i līdzi lāpstas un liek�ķeres, kādas vien dabūju�i, lauzni, āmurus un zāģus. Viņi ieradās strādāt.

Pirmā diena. Mēs nomērījām divdesmit soļus no svētās relikvijas, pielikām no mūsu labas gribas vēl piecus un iesitām mietu. No �ī mieta kā leņķa virsotnes nomērījām taisnstūri 21X28 pēdas, iesitām mietiņus, novilkām virves.

� Nu, racēji, pie darba!

Ar patiku visi sāka rosīties. Vieni raka, citi stiepa akmeņus, citi nagloja betonam veidni. Vakarā visas betona veidnes jau bija savā vietā.

Otrā diena. Uz darbu sanāca vesels pūlis. Vieni nesa akmeņus un smiltis, citi maisīja betonu, tre�ie ielēja to veidnēs. Līdz vakaram pamatu veidnes bija piepildītas ar betonu.

Tre�ā un ceturtā diena. Atkal daudz ļau�u. Vairumam nav ko darīt. Mēs uzceļam karkasu, nozāģējam stabu galus vienādus pēc garuma, sazāģējam vainaga baļķus, izveidojam tajos ligzdas. �inī darbā pagāja divas dienas.

Piektā diena. No pa�a rīta darbā atkal atnāca daudz cilvēku, bet tomēr vēl nebija diezgan. Sameklējiet vēl, sauciet visus! Aiciniet arī sievietes! Pa to laiku mēs atsilām vajā un noņēmām veidni. Cements jau sacietējis. Jāķeras pie grīdas platformas. Ļau�u sanācis pietiekami, lai cie�i blakus sastātos ap grīdas platformu no visām �etrām pusēm. Vajadzīgi tie�ām visi, jo grīda ir smaga. Gatavi? Ce-ļam! Un kā milzīgs simtkāju krabis grīda aizlīgoja uz savu vietu. Pacēlu�i to plecu augstumā, mēs uzmanīgi, lai neizkustinātu bultas, nolaidām grīdu tā, ka bultas iegulās paredzētajos caurumos. Pēc tādas piepūles visiem sākās briesmīga klepus lēkme; likās, viņi nupat, nupat izlaidīs garu. Klepu izārstēja alus, to iznēsāja apkārt visiem. Ap se�iem vakarā mājas karkass bija gatavs, divi sāni ap�ūti dēļiem; uzrīkojām arī sastatnes spāru uzslie�anai. Vai vēl nemana �oneri? Vai nav kādas pazīmes par Trolemaņa atgrie�anos? Pagaidām vēl ne.

Sestā diena. Līdz vakaram bijām ap�uvu�i ar dēļiem visas �etras ēkas puses, uzslēju�i spāres un apsegu�i lielāko daļu jumta. Trolemaņa vēl nemana.

Septītā diena. Taisījās uz lietu. Mēs strādājām kā ārprātīgi līdz pulksten astoņiem vakarā, iestiklojām logus, apsedzām jumtu ar papi; izgatavojām un iecēlām durvis virās. Rāvāmies kā traki un � pabeidzām darbu! Tanī pa�ā vakarā atgriezās Trolemanis. Viņ� izkāpa krastā, devās taisnā ceļā uz savu māju un palika tur. Vēlāk Urna-nakā mums stāstīja, ka Trolemanis, ieradies tur un uzzinājis, ko esam nodomāju�i, uzvedies kā jucis, skraidelējis �urp un turp kā sagūstīts zvērs un ārdījies. Bļāvis, ka apturē�ot celtniecību. Pieprasījis, lai viņu nekavējoties aizvedot atpakaļ, bet neviens necēlis ne ausu.

Es teicu, ka pabeidzām māju. Eka bija gatava, bet vēl nenokrāsota un neapdarināta. Mākslinieciskā apdare sastāvēja no karoga kārts jumtgalā un diezgan sare�ģīta kokgriezuma ornamenta, kas jāpiestiprina virs mājas ieejas. Bet kādēļ censties to aprakstīt? Paskatieties attēlā �īs nodaļas sākumā! Ornaments bija balts ar sudrabu, uzraksti uz tā sarkaniem un melniem burtiem. Māju nokrāsojām zilu, gai�i zilu; tā vēlējās ciema iedzīvotāji. Apmales gai�i dzeltenas, divviru durvis tum�i zilas. Izgatavojām arī iek�ējo iekārtojumu: telpas stūrī uzcēlām augstu sēdekli akordeonistam, divus garus solus viesiem; durvju priek�ā novietojām betona pakāpienu. Neaizmirsām arī apkārtnes izveido�anu: izrakām dziļu grāvi, lai aizvadītu ūdeni prom no mājas, un pāri grāvim uzcēlām skaistu tiltiņu. Pēc tam, atkāpu�ies da�us soļus, nopriecājāmies par paveikto.

Celtne izdevās skaista. Ciemats lepojās ar to kā Justīne ar savu Ziemas svētku tērpu.

Saņēmu�i uzaicinājumu braukt uz dienvidiem ar vienu no Dānijas Ģeodēzijas institūta komfortablajiem kuteriem, tūlīt atsaucām savu braucienu ar Upernivikas �oneri. Tagad tam vairs nebija jāiegrie�as Igdlorsjūtā. Mēs savukārt varējām braukt līdz Godhavnai vecā drauga � Janusa Sērensena sabiedrībā, bet ar Lem-kes-Olo ģimeni satiksimies mājupbraucienā. No Umanakas mums bija jāizbrauc 1. oktobrī. Atliku�as tikai da�as dienas, bet tik daudz vēl jāpārdomā, tik daudz kas vēl padarāms. Un paldies dievam, ka tik daudz vēl kas kārtojams!

Patīkami domāt par atgrie�anos dzimtenē. Ak dievs, reizēm �ķiet, ka visi mani ceļojumi veikti tikai tāpēc, lai Amerika, tās kalni, tās klintis un strautiņi, un pat viss nepatīkamais � lai kļūtu man vēl mīļāks un dārgāks. Vai tādēļ, ka tik ļoti esam iemīlēju�i Grenlandi, mēs mazāk mīlētu Ameriku?

Vai gan, ticot dzīvei viņpasaulē, ticīgie tikpat kaisli nepieķeras zemes dzīvei? Un, ja tas būtu iespējams, vai mūsu draugi mirstot neapsolītos �eit atgriezties?

�Mēs atkal redzēsimies,� � tā domā ticīgie.

� Mēs atkal redzēsimies, � sacījām mēs saviem Gren-landes draugiem. � Mēs vēl atgriezīsimies!

Bet viņi to ap�aubīja, tik daudz kas var notikt divos gados. Tas ir tik tālu. Salamina raudāja.

� Varbūt mums labāk aiziet no dzīves, � skumji teica Martins.

� Kop� nomira Izaks, jūs bijāt man tēva vietā, � apliecināja Abrahams.

� Jūs abi esat mums tēvs un māte, � sacīja Rūdolfs, Jonass, Peters un Knuds.

�ādi vārdi neatvieglina �ķir�anos. Jūs dro�i vien zināt, cik grūti ir �ķirties no dārgiem draugiem � un sajust, ka tā ir �ķir�anās uz mū�u. Mums tāda �ķir�anās ir tikai no miru�ajiem. Mūsu pasaule, Eiropa un Amerika, ir �aura, cilvēki straumēm plūst no viena kontinenta uz otru. Mēs atkal satiksimies, un mēs varam atkal satikties: ar to katra �ķir�anās zaudē traģisko nokrāsu.

Grenlandē ir pavisam citādi. Grenlandie�iem viņu sala ir visa viņu pasaule. Mēs viņiem bijām it kā no Marsa nokritu�i ciemiņi. Ieradāmies, padzīvojām neilgu laiku, viņi sāka mūs iemīlēt, mēs kļuvām te vajadzīgi un � aizbraucām it kā atkal uz Marsu, uz visiem laikiem.

Mēs pa�i nezinājām, vai kādreiz atgriezīsimies. Ne tādēļ, ka Grenlande tik tālu, ka turp nebūtu iespējams atkal aizbraukt. Grenlande ir slēgta zeme; tur nedrīkst iebraukt. Vārtiņus tik tikko paver, jūs uzrādāt savu ieceļo�anas vīzu, kurā norādīts brauciena mērķis un. laiks. Labi: �im mērķim un uz �o laiku jūs arī ielai�. Apmeklēt Grenlandi vēlreiz, lai satiktos ar iemīļotajiem draugiem? No administrācijas viedokļa mīlestība nav attaisnojo�s iemesls braucienam. Un tomēr � es atkal esmu �eit, es rakstu �o grāmatu Grenlandē.

� Es aizrakstīju direktoram, � teica Abrahams, � ka jūs mums esat vajadzīgs.

Ir tik viegli un tikumīgi nodoties sentimentālām pārdomām par nabagiem un Grenlandē izteikt glaimīgus cildinājumus vienkār�ajiem grenlandie�iem, ja pats jūties sasildīts no pateicības, ko tur nav grūti iegūt; ir viegli nosarkt laimē par cieņas un atzinības parādī�anu, ko jūtīgas, sirsnīgas dabas cilvēciņi tev veltīs, un, protams, uzpūsties aiz lepnuma par tev pie�ķirto �tēva gādnieka� nosaukumu, ko tik viegli esi nopelnījis ar mazām �ēlastības dāvanām. Cildinādams grenlandie�us, tu uzkurini pats savu lepnumu. Arī man nav sve�as tādas izjūtas, es pats esmu tām pakļāvies, un man tās patīk. Lai �ī atzī�anās atbrīvo mani no sentimenta un ļauj man uzstāties ar objektīvu �o cilvēcisko būtņu novērtējumu. Tas veidojusi rupjā, aukstā, bargā apkārtējā vide un grūtā dzīve.

Pa�reiz būtu vienkār�i muļķīgi turēties pie mūsu Neatkarības deklarācijas apsmietās dogmas, ka �visi cilvēki vienādi�. Patiesībā tā tas nav, to zinām mēs visi. Bet, ejot pa �ī cieņu zaudēju�ās demokrātijas di�enā �esta pēdām, tā pati doma mūsdienās parādās jaunā izteiksmes formā: �visas rases vienādas�. Es apstiprinu to. Bet arvien pieaugo�ai vispārējā saprāta balsij Amerikā, kas aizstāv uzskatu, ka nēģeri nav sliktāki par mums, es vēl gribu pievienot mūsu uzskatu, kas radies Igdlorsjūtā: mēs � tas teikts, mūs uzslavējot, � esot līdzīgi gren-landie�iem. Atļaujiet vēl papildināt �o domu, kam mēs, divi baltie, piekritām. Pēc visām pazīmēm, no kurām izriet �is spriedums, � pēc eskimosu smiekliem un asarām, pēc tā, kas izraisa viņos smieklus un asaras, pēc tā, ko un kā viņi mīl, pēc visām garīgām īpa�ībām, kas parādījās intīmā saskarē ar mums, � ir pierādījies � �ie cilvēki tie�ām tādi pa�i kā mēs.

Bet, dodot �o pārdomāto vērtējumu, jāpaskaidro, ka, vāji zinot viņu valodu, mēs par visu varējām spriest tikai kvalitatīvi. Mūsu sarunās, pat tādās, kas pārsniedza parastās ikdieni�ķās pārrunas, bijām spiesti lietot bērni�ķīgi vienkār�us izteicienus, kas izslēdz domu apmaiņu kaut cik smalkās niansēs. Tādēļ es nezinu, vai viņiem piemīt intelektuāls smalkums un vai laba eskimosu valodas prasme kā priek�noteikums nopietnām sarunām viņu sabiedrībā būtu varējusi mums atklāt kopēju intere�u pasauli. Es runāju par viņiem kā par draugiem, bet mums ļoti trūka draudzīgu sarunu � intelektuālās maizes, ar ko dalās draudzībā.

Saruna ļoti lielā mērā ir draudzības maize; tā baro un nostiprina to intere�u kopību, kas izpau�as sarunā, papla�ina un padziļina draudzību. Bet draudzība nedzimst sarunās. Saruna tikai drīzāk palīdz izpausties cilvēka jūtām un raksturam, kas veido draudzības pamatus. Mūs dziļi aizkustināja grenlandie�u smalki niansētās jūtas, bet daudzu mūsu draugu raksturi atstāja mūsu sirdīs neizdzē�amu iespaidu.

Es ticu, ka turpmākajos evolūcijas pētījumos beidzot izvirzīsies prasība: lai pareizi izskaidrotu cilvēces izolēto rasu daudzās blakus pastāvo�ās at�ķirības un līdzības, jāpieņem, ka vidi veido trīs faktori. Tad varam nosaukt un kvalificēt tos �ādi: vietēja rakstura � klimats, dabas bagātības un dzīves veids, kas iespaido cilvēka fiziskās īpa�ības; gadījuma rakstura � ikdienas dzīves vajadzības, ko noteic da�ādās kultūras un to izcelsmes avoti, kas veido cilvēka raksturu; un kosmiska rakstura � fizikas likumu estētiskās perspektīvas, kuras veido cilvēka uztveri. Pieņemiet vai noraidiet �o hipotēzi, bet fakti paliek mūsu ziņā.

Ļaujiet pie jau minētiem faktiem, kas raksturoja Sala-minas un Martina smalkjūtību, pievienot vēl papildinājumu par grenlandie�u gaumi krāsu kombinē�anā, viņu harmonijas izjūtu mūzikā (pa�laik viņi lieto mūsu gammas), viņu barības gar�as sajūtu (neievērosim aizspriedumus, kas attiecas uz ēdiena izskatu un izcelsmi), tāpat viņu uzskatus par to, kas labi smar�o un kas patīkams pēc taustes, � tas viss ir tāpat kā mums. Viņu mierīgās balsis, patīkamās, klusās kustības, miermīlība sarunās, izvairī�anās no strīdiem � tās ir tik smalkjūtīgas garīgas kvalitātes, kuru dēļ mēs varam viņus tikai apskaust. Mierīgi dzīves apstākļi rada mieru; tik skaistā apkārtnē jāizveidojas cilvēka rakstura un jūtu harmonijai, kas līdzīga dabai. Daba Grenlandes iedzīvotājiem � par to jau esmu runājis � nozīmē daudz vairāk nekā mums. Tie�i viņi ir dabas bērni, kaut mēs esam tie, kas izgudroja �o izteicienu.

Cita lieta ir raksturs. Tas lielā mērā ir jūtu pretstats, tas disciplinē jūtas, ierobe�o bezrūpīgo savu iegribu apmierinā�anu � tam piekrīt nepatīkamā prieka apspiedēja loma. Esmu centies �ai stāstā par Grenlandi izvairīties no pārmērīgas grenlandie�a mednieka dzīves grūtību uzsvēr�anas. Viņa zeme � stindzino�ie Ziemeļi; viņa stihija � jūra; viņam draudo�ās briesmas � vētra, ledus, risks un nejau�ības medībās; ar visu to pietiek, lai drebuļi skrietu pār kauliem. To vēl reklamēt nozīmētu melodramatizēt Ziemeļus un falsificēt neapstrīdamo patiesību, ka grenlan-dietim tā ir parastā ikdiena. Mednieks riskē vienmēr. Cīņās ar briesmām viņ� pacie� grūtības un nesūdzas, ka ir grūti. Te parādās viņa raksturs.

Izlīst no siltas gultas � viņ� mīl siltu guļvietu, un viņam tāda ir � un bez brokastīm tum�ā, kodīgi aukstā janvāra rītā pacelt pār galvu savu kajaku, stiept to jūdzi vai divas pa nelīdzenu ledu līdz atklātam ūdenim, lai nolaistu laiviņu jūrā un aizairētos uz turieni, kur ar pirmo rītausmas svītriņu var parādīties roņi; gaidīt stundām, salt, apsaldēt vaigus un rokas un darīt to nevis rūpnīcas sirēnas vai modinātāja pulksteņa precīzi noteiktā laikā un ne uz bosa pamudinājumu, bet pēc pa�a gribas un dienu no dienas � lūk, tas veido raksturu.

Grenlandes mednieki � īsti, stipri vīri, pieradu�i pie bargas darba dzīves un grūtībām, radu�i pie pa�u izvēlētā darba un iemācīju�ies tikt galā pa�i ar sevi. Viņu likumi radu�ies bez Likurga⁶ līdzdalības, tos noteikusi nepiecie�amība. Tā ir varonīga tauta, un es uzdro�inos atklāt, ka velēnu mājiņās, kurās dzīvo piecpadsmit tūksto�i miermīlīgo grenlandie�u, uz sienām ierāmēti karājas vairāk Dānijas karaļu diplomu, kas pie�ķirti �par izcilu dro�sirdību�, nekā mūsu daudzmiljonu tauta var uzrādīt Kongresa medaļu.

Bet tagad, pacēlu�i grenlandie�us uz tik augsta pjedestāla, uzrāpsimies tur arī pa�i un, atradu�i, ka tur pietrūkst vietas, centīsimies kādu no viņiem nogrūst lejā.

Grenlandie�i ir īsti vīri: ne�ēlodamies tie iztur grūtības, pacie� visādus laika apstākļus zem klajas debess, veic smagu darbu, nesūdzas par badu, aukstumu, moskītiem. To pa�u ta�u spējam arī mēs. Karstajā cehā Forda rūpnīcā Detroitā strādā galvenokārt nēģeri: ir konstatēts, ka viņi iztur karstumu labāk nekā baltie. Varbūt te izpau�as rases īpatnība, bet varbūt Dienvidu kokvilnas plantācijās iegūtais rūdījums. Kāds nēģeris izturēja arī aukstumu Pirija ekspedīcijā uz Ziemeļpolu. Kādreiz mēdza teikt, ka eskimosi tikai neilgu laiku varot dzīvot mērenā klimatā. Tās ir tīrās blēņas: ļoti daudz eskimosu dzīvo Dānijā. Izplatīts uzskats, ka eskimosi sajūtot aukstumu ne tā kā mēs. Laikam ari tas ir mīts. Katrā ziņā viņu tuklie vaigi apsalst ātrāk nekā mūsu kalsnējās sejas. Plecu pie pleca ar �iem gandrīz tīrasiņu eskimosiem strādā �baltie grenlandie�i�. Otrie ne ar ko nav labāki par pirmajiem, bet tikpat labi. Ja baltais cilvēks grib, tas var izturēt ļoti daudz. Un pie tam ar patiku. Jūs neticat?

Mans dēls, �etrpadsmitgadīgs zēns (es pa�laik rakstu par 1935. gada notikumiem), februārī brauca kopā ar pastu uz Umanaku.Viņi mēģināja izbraukt pa vienu ceļu, bet, saslapu�i tur plānu ledu, bija spiesti izvēlēties citu � sauszemes pāreju Kangerdlugsuaka fjorda sākumā. Ceļ� bija slikts: uz sniega klātā ledus viņi bruka tam cauri ūdenī, krastā dziļ� sniegs bija saputināts lielās kupenās. Braucienam pa sauszemi normālos apstākļos vajadzētu divas līdz trīs stundas, bet viņiem tur pagāja gandrīz divas dienas. �etrās dienās viņi sasniedza Umanaku, pavadīdami divas naktis zem klajām debesīm. Tās bija visaukstākās ziemas dienas un naktis: temperatūra noslīdēja līdz �35� un �40� Grupā bija �etri cilvēki. Diviem gren-landie�iem bija līdzi brie�ādas apģērbi. Zēns negribēja ņemt līdzi savu ādas apģērbu. �Pārāk karsti tajā,� viņ� teica. Visi �etri gulēja, sē�ot 3X6 pēdas lielā teltī uz mana dēla kamanām. Zēns apsaldēja degunu, visi grenlandie�i apsaldēja degunus un vaigus, bet viens sāka klibot no sai�u sastiepuma (�ūdens ceļgalā�). Mans dēls atgriezās mājās labā formā un ļoti jautrā omā. �Tas tik bija lieliski!�

Atcerieties, ka manis paslavētie grenlandie�i nav morālisti vai romantiķi; arī sirsnīga draudzība un da�u draugu pateicības jūtas nav raksturīgas visai tautai. Ne jau visi ir pateicīgi par to, ko kāds izdara viņu labā. Grenlandie�i nesaprot, kāpēc eiropie�iem jābūt bagātiem, ja viņi ir nabagi; kāpēc vienam cilvēkam ir kaudzēm mantu, bet citiem to nav. (Es mēģināju to izskaidrot, bet sapinos.) �eit grūtos laikos tas, kam veicies medībās, dalās medījumā ar visu ciematu. Pēc senās kopienas likumiem, visi saņem savu daļu, bet devējam par to neviens nepateicas. Kad es Ziemas svētkos izdalīju dāvanas par simts dolāriem, tikai nedaudzi pateica �paldies�, bet vairums pat i nedomāja par pateicību. Bet viņi zina, kas mums glaimo, un viņi ir veikli li�ķi.

Grūti pateikt, ko īsti par mums domā grenlandie�i; viņi nav atklāti pret eiropie�iem. Viņi cienī cilvēka spējas, kas parādās darbā, bet skaitļu saskaitī�anu viņi neuzskata par darbu. Un viņi nesaprot, kādēļ nogurdino�ais �garīga darba� raksturs dod cilvēkiem tiesības uz milzīgu algu un privilēģiju gulēt gultā (to es pat nemēģināju sākt izskaidrot). Viņiem parasti nav nācies redzēt, ka baltais cilvēks pakustina kaut pirkstu. Viņi mūs necienī, un, es domāju, mēs tiem nepatīkam.

Mānās grenlandie�i neveikli, primitīvi; kvalificēta �antā�a viņiem ir kaut kas sve�s. Bet, lūk, atbraucām mēs, baltie, un daudziem eskimosiem mēs kļuvām par izmantojuma objektu, ko var arī pie�maukt. Resnvēderainie ierēdņi vai kāpurķē�u mērnieki, kas rāpo pa viņu pauguriem, vai pindzelētāji ar savām krāsām � kāda mums visiem var būt nozīme viņu acīs? Kāpēc lai viņi sirds dziļumos mūs cienītu vairāk, nekā strādnieki cienī muļķīgos baņķieru dēliņus! Grenlandie�iem ir savs lepnums.

Labi�mister Troleman, � es teicu un, paskatījies uz rēķinu kopsavilkumu, apmaksāju tos visus. � Bet tagad, mister Troleman (ak, �ī medaini saldā atvadu saruna, mēs ta�u ne reizi nebijām atklāti skandalēju�ies), tagad, mister Troleman, parunāsim par deju zāli. Es cerēju, ka to cels no līdzekļiem, kas savākti ar �ejienes iedzīvotāju draugu parakstiem par ziedojumiem. Bet neviens nav palīdzējis. Varbūt jūs? Vai negribat kaut cik ziedot deju zālei?

Nekad neesmu redzējis tik pēk�ņu trakuma izpausmi cilvēkā. Trolemanis uzlēca kājās kā traks suns. Viņ� kliedza, draudēja man ar dūrēm.

� Es nojauk�u �o deju zāli, noslaucī�u to no zemes virsas! Jūs redzēsit, jūs to vēl redzēsit!

Bija smieklīgi dzirdēt, kā viņ� spiedza.

Es aizgāju pie Ābrahama un pastāstīju viņam par �iem draudiem. Viņ� sasauca kopienas padomi, pieaicināja arī vietējo mācītāja palīgu. Viņi sastādīja sūdzību gubernatoram. Es to aizvedu un nodevu gubernatora kancelejā, kur sūdzību pie�uva pie lietas un neatbildēju�i ievietoja to arhīvā. Bez tam arhīvā tagad glabājas arī mūsu

dāvinā�anas dokuments: Igdlorsjūtas iedzīvotāji patstāvīgi bez dāņu uzraudzības pārvalda deju zāles ēku ar īpa�uma tiesībām.

Tanī vakarā kopienas padome rīkoja oficiālu deju zāles atklā�anu � kafemiku mums par godu. Eka, kura mums likās tik pla�a, bija pārpildīta līdz pēdējai iespējai. Pūlis pie ieejas durvīm pa�ķīrās mūsu priek�ā, ļaujot mums ieiet zālē. Izgājām zāles vidū, kur mums bija atstāta brīva vieta. Te stāvēja divi krēsli, ar baltu galdsegu apklāts galdiņ�, uz tā divas tases ar apak�tasītēm. Kad beidza dzert kafiju, cilvēki izvietojās lokā ap mums. Uz mirkli viss apklusa. Tad sāka dziedāt koris, diriģēja mācītāja palīgs Samuēls. Bija grūti apvaldīt asaras. Dziedā�ana apklusa, un Samuēls pievērsās mums ar runu.

� �ovakar, � teica Samuēls, � mēs sveicam Kentu un viņa sievu un pateicamies viņiem par viņu lielo dāvanu Igdlorsjūtai. Mums �ēl, ka nebija laika sagatavoties. Skaidrs, ka mēs nespējam viņiem, kā pienākas, pateikties par �o vērtīgo dāvanu. Visā Ziemeļgrenlandē, pat tanīs vietās, kur cilvēki dzīvo labāk nekā mēs, nav labākas sarīkojumu telpas. �ī māja pieder mums. �ovakar mēs jūtam, ka �ī skaistā, dārgā māja pieder mums, un mēs par to esam Joti pateicīgi. Mēs nespējam neko vairāk kā tikai pateikt paldies! Mēs atcerēsimies Kentu un viņa sievu tik ilgi, kamēr stāvēs �ī māja, un izjutīsim pateicību par �o brīni�ķīgo dāvanu. Redzot �o māju, arī citu ciematu iedzīvotāji, kuri nepazīst Kentu, sapratīs, cik ļoti viņ� bija iemīlējis Igdlorsjūtu. Mēs sirsnīgi pateicamies Kentam arī par visām citām dāvanām, par svētkiem un mielastiem, ko viņ� sarīkoja, par palīdzību nabadzīgajiem ļaudīm. Daudzi cilvēki pateicīgi Kentam par viņa uzturē�anos �eit. Tagad Kents ar sievu ceļo atpakaļ uz savu dzimteni � un mēs novēlam viņiem laimi un dieva svētību ceļā. Igdlorsjūtas iedzīvotāji ilgi pieminēs Kentu. Viņa dāvana, kas stāv mūsu ciemata vidū, vienmēr atgādinās viņu.

Kad Samuēls beidza savu runu, sapulcēju�ies nodziedāja vēl vienu psalmu. Es piecēlos un teicu runu, pateicos viņiem tanī �argonā, kuru Salamina man bija iemācījusi. Teikumu pēc teikuma viņa pārtulkoja manu runu īstā eskimosu valodā. Mana runa viņas tulkojumā bija īsa un izteica domas būtību.

� Mēs, � es teicu, � nodzīvoju�i tik ilgi jūsu vidū, gribam �ķiroties pasacīt par tām dziļām simpātijas jūtām, ko sākām izjust pret jums, un arī par to, kā sa�ņaudzas mūsu sirdis par to, ka jā�ķiras no jums.

Salamina to pārtulkoja �ādi: �Viņ� saka, ka viņi mīlot jūs.�

Man likās, ar manu runu ceremonija beigsies, un tā, acīm redzot, domāja visi. Bet, tikko zālē sākās sarunas, saplūstot kopējā dūkoņā, piepe�i parādījās Boje. Kā jauns saniknots vērsis tas lauzās caur pūli. Boje nostājas tie�i apļa vidū. Ļaudis apklusa. Viņ� sāka runāt. Viņa runa bija enerģiska, dedzīga. Viņa balss neskanēja kā no kanceles, viņa �esti nebija mācītāja �esti. Un cik skaists viņ� izskatījās! Kalsnā seja staroja apņēmībā. Boje teica

� Pie mums ir biju�i daudzi ceļotāji no sve�am zemēm, da�i atbrauca �eit arī agrāk. Bet nekad mēs neesam sastapu�i tādus ārzemniekus kā �os. Viņi darīju�i mums tik daudz laba, devu�i mums tik daudz brīni�ķīgu dāvanu, kas mūs ļoti iepriecināja. Mēs esam pateicīgi viņiem visiem, bet sevi�ķi pateicīgi Kintem un viņa sievai, jo, pateicoties viņiem, pret mums labi izturējās arī citi ārzemnieki. Un, salīdzinot �os cilvēkus ar tiem, kas bija atbrauku�i �urp agrāk, mēs varam teikt, ka viņu labsirdība līdzinās Hansa Egedes un tā sievas labsirdībai senos laikos. Liela ir mūsu pateicība tiem abiem un tāpat arī Kin-tes pārim. Mēs nekad neaizmirsīsim ne materiālos, nedz arī garīgos labumus, kurus jūs atnesāt mums. � (�īs runas pierakstu, ko man Boje pats iedeva, viņ� bija parakstījis sekojo�i: ��o uzrakstījis mednieks no grenlandie�u zemes Boje Malakīsens Igdlorsjūtā.�)

Un atkal visi sāka dziedāt:

�Gods lai ir dievam debesīs un miers virs zemes!�

Otrā rītā no drūmām, pelēkām debesīm smīkņāja sīks lietiņ�. Mēs sēdējām nelielā draugu pulciņā un lēnām dzērām kafiju, kamēr ciema ļaudis aiznesa uz krastu mūsu mantas. Man liekas, palīdzēt bija atnāku�i visi. Durvis stāvēja atvērtas. Cilvēki nāca pulciņos un aiznesa visu, ko mēs likām. Beidzot, kad viss, ko ņēmām sev līdzi, bija iznests, mēs apmulsu�i un skumji vēl pakavējāmies piegru�otajā mājā.

Ir laiks! Laiks doties ceļā! Ir pats pēdējais brīdis, bet Knuds, visgarākais ciemata vīrietis ar ģenerāļa Granta bārdu, raud, nolicis galvu uz Frensisas pleca, un sauc viņu par savu māti. Martins un Jonass runā par pa�nāvību. Rūdolfs, Abrahams un es slāvam, rokās sadevu�ies. Liekas, mēs atvadāmies uz mū�u.

Ir laiks! Ejam!

Lejā krastmalā sapulcēju�ies visi ciemata iedzīvotāji. Atceros, mēs spiedām roku visiem, pat zīdaiņiem, ko mātes turēja klēpī. Rūdolfs un Abrahams iesēdās ar mums laivā un paņēma airus. Tikko mēs iekāpām, visi sāka dziedāt. Tas tie�ām bija par daudz; mēs ļāvām asarām vaļu.

Ļaudis pa krastmalu sekoja motorlaivai, kamēr tā virzījās gar krastu. Tad pavadītāji uzrāpās kalniņā virs ostas. Atmiņā mēs vēl vienmēr redzam �o kalniņu un sīko cilvēku pulciņu, kas māj ardievas, plivinot kabatas lakatiņus, redzam dūmu kamoliņus un dzirdam �auteņu �āvienu atbalsis.

Paliec sveika, Igdlorsjūta!

Divi ģeodēziskā dienesta kuteri � uz viena no tiem kā pasa�ieri braucām mēs � pienāca Godhavnā visne�ēlīgākās vētras priek�vakarā, kādu vien atceras �eit pieredzēju�i. �oneris no Upernivikas ostā neienāca. Neviens nekad neuzzinās, kas ar to notika. Gabaliņ� no klāja ap-�uves vai kaut kas tamlīdzīgs, ko pacēla krastmalā gadu vēlāk, maz ko var pastāstīt.

Jūs esat izlasīju�i �īs grāmatas pēdējo lappusi. Atmiņā vēl gai�i ainojas un diezin vai tik ātri spēs izgaist Kentu pāra atvadī�anās aina no draugiem � no jaukās, vienkār�ās Salaminas, kurai piemīt neizsīksto�a dvēseles bagātība, no jūtīgā Martina, kura seja �kā pilns mēness, smaids kā uzleco�a saule, bet asaras plūst kā Niagāras ūdenskritums�, no labsirdīgā mil�a Knuda, no viesmīlīgā �mazā d�entlmeņa� Jonasa un citiem grāmatas personā�iem. Jūsu ausīs vēl skan pateicības psalma vārdi, ar kuriem �ie godīgie darbarūķi slavina dzīvi, slavina mieru virs zemes...

Gribas ticēt, ka grāmata jūs iepriecināja ar gleznainiem polārās dabas aprakstiem, loti dzīviem, ar mīlestību zīmētiem varoņu portretiem, ar brīvi plūsto�o stāstījumu un smalko humoru. Vai ne tādēļ, to aizverot, kļūst mazliet skumji, it kā atvadoties no laba drauga un saisto�a sarunu biedra, sirsnīga cilvēka? Tāds patiesībā arī ii �Salaminas� autors.

�Ir tādi brim�ķīgi skaidras un priecīgas sirds cilvēki,� rakstīja par Rokvelu Kentu kāds padomju kritiķis, �viņi iet caur dzīvi, it kā nepazīdami ikdienu; katra jauna diena viņiem ir darba un uzvaras prieka svētki. Ar kvēlu ticību visam, kas pasaulē labs, pilna viņu sirds un prāts. Laime viņiem nozīmē � mīlēt jaunrades un godīgo, darbīgo roku skaistumu.��

Lūk, �i kaismā uzticība labajam, mīla uz cilvēku � darbarūķi raksturīga visiem Rokvela Kenla darbiem un spilgti izpau�as arī �Sa-laminā�.

Izcilais amerikāņu mākslinieks, sabiedriskais darbinieks, vispatiesākais Padomju zemes draugs, Starptautiskās Ļeņina prēmijas �Par mieru starp tautām� laureāts Rokvels Kents �inī grāmatā parādās mums arī kā oriģināls rakstnieks ceļotājs, rakstnieks romantiķis ar īpatnēju

* Pēcvārds tulkots no �Salaminas� izdevuma krievu valodā.

¹ Oļ�evskis V. �Es esmu tavs, dzīvei�. Recenzija kinofilmai par Rokvela Kenta mākslu. Laikrakstā �Sovelskaja kuļtura� 1958. gada 25. septembrī.

rokrakstu, stilu, ar skaidru skatu, kas prot saskatīt un atrast visur, reizēm pat �ķiet, sīkas detaļas un nenozīmīgos (aklos, kaut ko ļoti interesantu un nozīmīgu.¹

�Salamina� ir Rokvela Konta otrā grāmata par Grenlandi. Pirmajā �Kurss N by E� autors stāstīja par braucienu mazā buriniekā no Ņujorkas uz Grenlandes krastiem, par kuģa avāriju un par savu pirmo iepazī�anos ar salas dabu un cilvēkiem.

Grāmatā �Kurss N by E�, ka arī �Salamina� daudz romantiskas jūsmas, kas apvienota ar vienkār�ību un vaļsirdību. Ta�u, izlasot abas grāmatas, jūs piekritīsit, ka �Salamina� uzrakstīta ar lielāku literāru meistarību: �inī grāmatā autora novērojumu diapazons ir pla�āks, vietām spilgtāk aprakstīta ainava, izteiksmīgāki ir personu raksturi.

Ja nu sākām runāt par salīdzinājumu, tad salīdziniet �Salaminu� ar vēl vienu �; tre�o � �Grenlandes cikla� grāmatu �Grenlandes dienasgrāmatu�⁶⁷. Izlasot to, jūsu priek�ā it kā atvērsies Kenla rakstnieka un mākslinieka daiļrades laboratorija. Jus sapratīsiet, kā un no kādiem sākotnējiem novērojumiem radu�ies da�i �Salaminas� tēli. Jūs iepazīsit vietas, pa kurām jau ceļojāt ar autoru, vēlreiz izbaudīsit Grenlandes di�eno skaistumu: ledus baltumu un kalnu dziļo tum�umu, fjordu mirdzo�o zilumu un ieleju ko�o zaļumu � visu, ko Kents iemū�inājis ne tikai grāmatās, bet arī gleznās. Un, kad jūsmosit par viņa Grenlandes gleznām, jūs noteikti atcerēsieties, kur, kā un kad Kents radījis �īs gleznas.

Ir vēl viena iezīme, kas padara radniecīgas visas trīs �ī cikla grāmatas, � tā ir autora attieksme pret grenlandie�iem.

Lasot �Salaminu�, jūs, protams, pamanījāt, cik silti, sirsnīgi Kents stāsta par eskimosiem, par viņu para�ām, uzskatiem, par savstarpējām attieksmēm un par attiecībām ar iebraucējiem. Jūtam, ka� autoram dārgi �ie cilvēki, viņ� jūsmo par tiem. Eskimosi ir labi, viesmīlīgi, labsirdīgi, tie neglabā ļaunas domas. �Viņi dzīvo saticīgi, bet mierīga dzīve, pēc manām domām, ir laime. Tā ir rūgta atziņa mums, amerikāņiem, nepieņemama mūsu laika garam,� secina Rokvels Kents.

Viņ� nebūt neidealizē eskimosus, viņ� apraksta tos tādus, kādi tie ir patiesībā. Kas par to, ja eskimosu vidū ir viltnieki, kas nepalai� garām izdevīgu gadījumu, lai pie�mauktu sve�inieku? Viņu viltība ar savu naivitāti bie�i izraisa Kentā smaidu. Viņ� ta�u zina, ka �ie viltnieki jebkurā brīdī gatavi riskēt ar dzīvību, glābjot nelaimē nokļuvu�us ceļotājus. �Lūk, pai kādiem pakalpojumiem,� raksta Rokvels Kenls, �mums jābūt pateicīgiem grenlandie�iem. Ar ko tad mēs atmaksājam viņiem? Mazliet tabakas, vienu otru cigāru, glāzi degvīna � un iedomājamies, cik ļoti labi cilvēki mēs esam.�

Rokvels Konts ne vienreiz vien salīdzina grenlandie�us ar saviem tautie�iem vai arī citiem l. s. civilizētās kapitālistiskās pasaules pārstāvjiem, un visbie�āk �ie salīdzinājumi nerunā balto labā.

Vai eskimosi ir kaut ko ieguvu�i no sakariem ar kapitālistisko civilizāciju? L^Tz �o jautājumu Rokvels Kenls atbild ļoti atklāti: grenlan-die�iem kontakts ar rietumu civilizāciju ir posto�s. Ko, piemēram, eskimosiem, brīvību mīlo�iem un labsirdīgiem cilvēkiem, atnesusi kristietība, �ī vergu un nabagu reliģija, ko Eiropas misionāri viņiem uzspieda pirms pāris gadsimtiem?

�... Dievs pret grenlandie�iem nav bijis pārāk labs,� raksta Kenls. �Tauta, kas apdzīvo neauglīgu, kailu, bez kokiem, klin�ainu sauszemes strēmeli, kas apņem ledus kontinentu, velti meklētu svētajos rakstos norādījumu par materiāliem labumiem, ko dievs tai esot dāvājis. Dieva klātbūtne Grenlandē nav jūtama. Tas padara evaņģēliju mazliet nereālu. Varbūt dievs �eit nemaz neuzturas?�

Un lasītājs piekritīs Kentam � kristietība eskimosiem ir sve�a savā būtībā; un kas par to, �ja viņi patiesi tic dēmoniem, troļļiem, velniem, raganām � visai �ai pagānu ticības pekles kompānijai�? �Arī mēs,� turpina Kents, �pat kristietības ziedu laikos ticējām tam visam. Tāda ticība nav lielākā pretrunā ar kristietību kā bagātība ar kristie�u morāli.�

Kenls neslēpti parāda savu līdzjūtību grenlandie�u aizejo�ās patriarhālās dzīves iekārtai. Kenls no�ēlo to, bet vēl jo daudz vairāk viņu uztrauc grenlandie�u nākotne. �Grenlandes dienasgrāmatā�, kuru, pēc pa�a autora izteiciena, laiks pārveidojis �no stāsta par mūslaiku dzīves kārtību par piezīmēm, kas pastāsta par neatgrie�ami izzudu�u sadzīves veidu, par lautu, kuras senās savdabīgās kultūras atliekas nogrimst �progresa� viļņos�, un �inīs piezīmēs autora satraukums par eskimosu likteni jūtams visvairāk. Tā �Dienasgrāmatā� Kents ievērojami vairāk nekā �Salamina� ierāda vietu polemikai ar profesoru Kelleru, atklātu kapitālisma apoloģētu, kur� sarakstījis darbu �etros sējumos: �Zinātne par sabiedrību�. Un atkal Kenls vadījies no tā pa�a mērķa � izprast, kas sagaida grenlandie�us. Gudrais un nopietnais novērotājs Kents nonāk pie loģiska secinājuma: kapitālistiskā civilizācija apdraud grenlandie�u brīvību, viņu savdabīgo kultūru, viņu eksistenci.

Kas tad toreiz pārstāvēja �o civilizāciju Grenlandē? Tirgotājs, karaliskās Dānijas Grenlandes tirdzniecības departamenta aģents; misionārs �: eskimosu garīgais gans un �aizbildnis�; gubernators ar savu ierēdņu �tatu. Tie lasītājam pazīstami. Viņu tipiskos portretus Kenls loti reljefi atveidojis �Salaminā�: rīkļurāvējs Trolemanis (�Dienasgrāmatā� viņ� figurē ar vārdu Stjcrnebo); mācītāja palīgs svētulis Samuels un bezvārda gubernators birokrāts. Gadsimtiem ilgi viņi pārstāvēja eiropie�u civilizāciju Grenlandē.

Kop� tā laika, kad Kenls savu iespaidu pārdomas un pārdzīvojumus aprakstījis �Dienasgrāmatā�, bet vēlāk �Salaminā�, ledus salā ir noliku�as daudzas pārmaiņas. Dānija, pēc Kenta vārdiem, �adoptējusi� grcn-landie�us: Grenlande nav vairs kolonija, bet Dānijas karalistes neatdalāma sastāvdaļa. Dabiski, ka kapitālistiskā Dānija ir liekusies un tiecas Grenlandes attīstību virzīt pa kapitālisma ceļu. Rīkļurāvēju Trolemaņa-Stjernebo tipus nomainīju�i grenlandie�i � valsts monopola ierēdņi un privātie tirgotāji, kuri sastāv akciju sabiedrībā, kas atkarīga no tām pa�ām dāņu tirdzniecības firmām.

Radikāli mainījusies Kenta sirdij tik dārgā grenlandie�i) dzīves iekārta, mainījusies un turpina pārmainīties tās ekonomika Ar katru gadu aug eskimosu nacionālā pa�apziņa, viņu politiskā aktivitāte. Piekāpjoties Grenlandes sabiedrības prasībām, Dānijas valdība 1950. gadā bija spiesta pieņemt likumu par Grenlandes pārvaldes sistēmas demokratizāciju un da�u pa�pārvaldes vietējo orgānu tiesību papla�inā�anu. Un, lai cik ierobe�otas �īs tiesības, tās tomēr eskimosiem deva iespēju zināmā mērā izteikt savu gribu, aizstāvēt savas tiesības. To parādīja jau pa�valdības vietējo orgānu pirmās vēlē�anas 1951. gadā, kad Grenlandes augstākajā izpildorgānā � Nacionālajā Padomē (Land-srod) netika ievēlēts neviens no dāņu ierēdņiem, tirgotājiem un misionāriem, kuri tur balotējās. Salā izveidojās politiska partija, kas aizstāv grenlandie�u intereses, te darbojas zvejnieku, mednieku urr kalpotāju arodbiedrības, jaunatnes organizācijas. Grenlandie�i, uzstādamies par ekonomiskām un politiskām reformām, saņem Dānijas progresīvo aprindu un sevi�ķi Dānijas komunistiskās partijas atbalstu. Ar to palīdzību grenlandie�i panāku�i da�as pārmaiņas saimnieciskajā un kultūras dzīvē.⁸

Bet bīstamie kaimiņi � Amerikas Savienotās Valstis laupa gren-landie�iem mieru un dro�u pārliecību par rītdienu. Virs salas patrulē amerikāņu stratēģisko bumbvedēju eskadriļas, kas kontrolē ziemeļu puslodes ūdeņus un debesis. Uz saviem spārniem tās nes un ik minūti, ik sekundi var nomest vai nu no Jauna prāta, vai nelaimes gadījuma dēļ uz mierīgo cilvēku galvām ūdeņra�a bumbas...

Tomēr gribas ticēt, ka darbarūķis eskimoss, kura gai�o tēlu Rokvels

Kents iemū�inājis skaistās gleznās un grāmatās, kļūs par salas īsto saimnieku. Un, protams, aizverot grāmatu, arī lasītājam gribas novēlēt Grenlandes tautai to pa�u, ko tai savā priek�vārdā �Salaminas� padomju izdevumam novēlējis Rokvels Kenls: �Lai viņa mū�os dzīvotu miera pasaulē!�

N. Bololņtkovs

Autora priek�vārds padomju izdevumam

1. Autors piemin savu grāmatu �Kurss N by E�; tā izdota latvie�u tulkojumā 1972. gadā; izdevniecība �Liesma�.

2. �eit Rokvels Konts runā par jaunajiem ukraiņu māksliniekiem Adi Riba�uku un Vladimiru Melņi�enko.

3. Aleksandrs Pops (1688�1744) � angļu dzejnieks, apgaismojo�ā klasicisma pārstāvis, kas dzeju uzskatīja par līdzekli apgaismes ideju propagandai.

4. Innuit (eskim.) � cilvēks. �eit autors domā senos Grenlandes iedzīvotājus, kas bija pilnīgi izolēti no pārējās pasaules.

/ dala

1. Elza no Brabantas � komponista R. Vāgnera operas �Loengrīns� varone. Autors jokodamies salīdzina savu atbrauk�anu un satik�anos ar Justīni ar Loengrīna iera�anos pie Elzas no Brabantas. Asgarda � mitoloģisku būtņu � ā�u mītne debesīs.

2. Rokvels Kents �eit piemin amerikāņa (precīzāk � kanādie�a) Naita un cskimosietes Adas Bleikd�ekas � Viljamura Stefansona Kanādas ekspedīcijas dalībnieku traģisko likteni. Ekspedīciju 1921. gada vasarā nosūtīja uz Arktiku ar nolūku pievienot Kanādai padomju Vrangeļa salu. Izsēdināta salā, ekspedīcijas grupa nokļuva ļoti smagos apstākļos. Trīs no pieciem �īs grupas dalībniekiem aizgāja bojā ceļā no salas uz kontinentu. Pārziemot- palika slimais Naits un Ada Bleikd�eka. Nāko�ā gada vasarā Naits nomira, bet Adu no salas vēlāk aizveda glāb�anas kuģa komanda.

3. Senatnē eskimosiem, tāpat kā citām tautām, kas dzīvoja pirmatnējās kopienas iekārtā, bija izplatītas grupu laulības un sievu apmaiņas para�a vai arī sievas aizdo�ana draugam uz kādu laiku. �īs para�as izveidoju�ās pirmatnējās dzimtas iekārtā, un tām nav nekā kopīga ar. dzimumizvirtību un prostitūciju, kas valda kapitālistiskajā sabiedrībā.

4. Delphlnapterus leucas � baltais valis, delfīnu dzimtas dzīvnieks zīdītājs, kas dzīvo arktiskajās jūrās.

5. Utniuk (eskim.) � liela laiva kravas pārvadā�anai un vaļu medībām.

6. Pon�o � apmetnis no taisnstūraina drānas gabala ar izgriezumu galvai, bez piedurknēm Dienvid- un Centrālās Amerikas tautu tradicionālais apģērbs.

7. �Kanuts bija gudrs un neķildojās ar jūras viļņiem� � te autors atsaucas uz teiku par Anglijas karali Kanutu (1016�1035). Karalis sēdēja krastā. Viņu apskaloja vilnis. Kanuts pavēlēja vilnim apstāties, bet tas viņu apskaloja vēlreiz. Karalim neatlika nekas cits kā aiziet patālāk no jūras.

8. Fandi līcis pazīstams ar savām ātrajām paisuma straumēm; tas atrodas starp Jauno Skotiju un Ņūbransuikas provinces dienvidaustrumu daļu.

9. Donegala � grāfiste Ziemeļīrijā.

10. Gvido Reni (1575�1642) � itālie�u gleznotājs, viens no lielākajiem XVII gs. akadēmiskās glezniecības pārstāvjiem. Viņa darbi parasti at�ķiras ar tī�u idealizāciju un ārēju skaistumu.

11. Slikto dzīvokļu apstākļu dēļ un sliktā uztura dēļ tuberkuloze ir ļoti izplatīta slimība grenlandie�u vidū. Apmēram divas tre�daļas gultu salas slimnīcās aizņem tuberkulozes slimnieki. Posto�as ir arī citu slimību epidēmijas. Tā 1949. gada baku epidēmijā, kas skāra 5000 cilvēku, nomira 250.

Vēl ne visai sen eskimosu mirstība Grenlandē sasniedza gadā vidēji 40 cilvēku uz 1000 iedzīvotājiem. Sakarā ar jaunu slimnīcu un tuberkulozes sanatoriju celtniecību, gandrīz itin visu iedzīvotāju medicīnisko apskati, tuberkulozes slimnieku vakcināciju 1947.� 1951. g. mirstība samazinājās līdz 28 cilvēkiem no tūksto�a, bet 1954. gadā līdz 17 cilvēkiem. Tas, kā arī vairāki cili grenlandie�u sadzīves uzlabojumi sasniegti eskimosu politiskās aktivitātes rezultātā, aizstāvot savas tiesības.

12. Tornarsuks � varenākais augstākais gars pēc Grenlandes eskimosu ticējuma. Troļļi � Skandināvijas tautu ticējumos pārdabiskās būtnes, visbie�āk mil�i, parasti naidīgi pret cilvēkiem.

13. Menhetena � sala Hudzonas upes grīvā, uz kuras atrodas Ņujorkas tirdznieciskais centrs. Kraislers � viena no vislielākajām amerikāņu automobiļu firmām � monopoliem.

14. Potlatch (eskim.) � dāvana. Ziemeļamerikas lautas Ziemas svētku laikā rīko dzīres ar īpatnu ceremoniju, kam seko dāvanu izdalī�ana.

15. Sensuālisti � sensuālisma piekritēji. Sensuālisms � filozofijas mācība, kas par vienīgo izziņu avotu atzīsi sajūtas.

16. �Venite adore mus� (latīņu vai.) � �Nāciet, pielūgsim...�, kristie�u lūg�anas ievadvārdi.

17. �Nob/esse oblige� (fran�u vai.) � �Stāvoklis uzliek pienākumus�.

18. �Amerikai par godu viņa bija pirmā no pasaules nācijām, kas nosūtīja pilnvaroto sūtni uz Grenlandi.� Grūti piekrist autoram, ka tas darīts �par godu Amerikai�. Amerikas sūtnes Rūtas Braicnas Ouvēnas braucienam uz Grenlandi bija tiras izlūko�anas mērķis � lai izpētītu stāvokli Grenlandē, uz kuras pārvaldī�anu ASV pretendēja jau kop� seniem laikiem.

19. Sahems � augstākais vadonis.

20. Izolde � Rietumeiropas lautu viduslaiku poēzijas visizplatītākā un iemīļotākā darba �Tristans un Izolde� varone. Tas ir stāsts par viņu kvēlo un traģisko mīlestību.

21. Tautām, kas dzīvo dzimts iekārtā vai ari tikai nesen to pārdzīvoju�as, laulības starp brālēniem un māsīcām ļoti izplatītas.

22. Kohs Lauge (dzim. 1892. g.) � dāņu ģeologs un polārpēlnieks, kas veicis vairākas ekspedīcijas uz Grenlandi.

23. Litānija � lūg�ana.

24. �Ulo� vai �ulu� � izliekts eskimosu nazis.

25. �Zilbār�a istaba� � �o izteicienu Kents lietojis kā sinonīmu kaut kam aizliegtam, kas tādēļ modina ziņkāri. Zilbārdis ir fran�u rakstnieka Sarla Perro pasakas varonis, fantastisks ļaundaris, kas nogalināja savas sievas par to, ka tās pārkāpa aizliegumu ieiet viņa istabā.

"26. Vegeners Alfreds (1880�1930) � izcils vācu polārpēlnieks, ģeo-fiziķis. Tuvāk Vegenera un viņa pavadoņa eskimosa Rasmusa Vil-lumsena bojā eja aprakstīta D�emsa Skola grāmatā �Ledus vairogs un cilvēki uz tā� (Ģeogrāfiskās literatūras Valsts izdevniecība, M., 1959. gadā). Starp citu, turpat arī teikts, ka Rasmusa Villumsena brālis, kas vēlāk aizgāja bojā jūrā, piedalījies Vegenera grupas meklējumos kā aerokamanu pavadonis.

27. Rasmusens Knuds Johans Viktors (1879�1933) � dāņu polārpēt-nieks, etnogrāfs, stacijas �Tule� dibinātājs, vairāku ekspedīciju (Tules ekspedīcijas) organizētājs. Sīs ekspedīcijas izpētīja Grenlandes ziemeļdaļu un Amerikas ziemeju piekrasti. (Par to stāsta K. Rasmusens grāmatā �Lielais kamanu ceļ��. Ģeogrāfiskās literatūras Valsts izdevnieciba, Maskava, 1958. g., krievu valodā.)

// daļa

1. Kriolīts (no grieķu �krios� � ledus un �litos� � akmens) � dabā reti sastopams minerāls, fluornātrija un fluoralumīnija savienojums. To pla�i izmanto alumīnija, kā arī speciālā matētā stikla ra�o�anai un emalju izgatavo�anai dzelzs un fajansa izstrādājumu pārklā�anai. Kriolīta atradnes Grenlandē ir lielākās aizrobe�u pasaulē.

2. Pilsoņu kara upuru Piemiņas diena 30. maijs noteikta par godu Amerikas pilsoņu karā 1861.�1865. gadā bojā gāju�iem.

3. Morāvijas brāļi � �ehu reliģiskās sektas locekļi. So seklu nodibināja XV gadsimta vidū, un vēlāk tā izplatījās pa visu pasauli. Arī Grenlandē bija viņu apmetnes � posteņi, ko nodibināja no Skandināvijas atnāku�ie seklas locekļi.

4. �Kad saliekas cilvēki un kalni, tiek veikti lieli darbi.� So angļu dzejnieka un mākslinieka Viljama Bleika aforisma domu, ka darba cilvēki savā lielumā radniecīgi kalniem, Rokvels Kents bie�i piemin savās grāmatās un arī runās. Viena no pēdējām Kenla grāmatām, kurā viņ� daudz stāsta par Padomju Savienibu, saucas �Par cilvēkiem un kalniem� (�Ol Men and Mountains�).

5. Ozimandija � Ēģiptes faraona Ramzesa II kapeņu nosaukums, kuru drupas atrodas Tēbu tuvumā smil�ainā līdzenumā tuksnesī. Rok-velam Kentam ideāla horizontāla plakne ir mū�īga miera simbols, bet kalni turpretim ir dzīvības simbols

6. Likurgs � leģendārs senās Spartas likumdevējs.

Veltīta E kaut kur Amerikā.....

Ievads.............

Autora priek�vārds padomju izdevumam .

ī daja

] Burvju mākslinieks.....

II Nezināmā sala

III Regina...........

IV Pamati ...........

V Pelnru�ķīte ...... .

VI Mājās...........

VII Uz skatuves uznāk Salamina . .

VIII Ak, brīvībai........

IX La�u zveja........

X Baltvalis . . . f . . . ..

XI Dalage..........

XII Vaļi un romantika......

XIII Anna noiet no skatuves . . .

XIV Par Trolemam.......

XV Tum�ais punktiņ�......

XVI Izklaidē�anās ...... .

XVII Vērotājs.........

XVIII Liela brēka........

XIX Ļaudis..........

XX Asaras..........

XXI Salamina .........

XXII Futbols..........

XXIII Vecie laiki........

XXIV Draugi un finanses.....

XXV Par sievām ........

XXVI Par lietām.........

XXVII Par savstarpēju palīdzību . . .

XXVIII Krēsla . ' . . ... . . . .

XXIX Helenas dzim�anas�diena . . ,

XXXVI� Tre�/Tcliena.....

XXXVII Eskimosu suns .......

XXXVIII .Paradīzes dārzs .......

XXXIX Ādams un Ieva . . . . . '

XL �Dzimtenes apciemojuma nedēļa�

XLI Migla.........

XLII Kalendārs

XLIII Vecas atmiņas ......

XLIV Vecā un jaunā ticība . . , .

XLV Lūzums....... . �

XLVI Ceļojums sākas......

XLVII Ceļojuma noslēgums ....

XLVIII Galvaspilsēta

XL1X Saules lēkts

II da|a

I Pirmsākumi.......

II Nabadzīte Frensisa .....

III Jaukajā maija mēnesī . . .

IV Dzim�anas diena ......

V �arlotes nāve . . . . . .

VI Jautra laika pavadī�ana . . .

VII Augstajos platuma grādos . �

VIII Pagrimums un kri�ana . . .

IX Cīņa..........

X Aizvilktie aizkari.....

XI Deju zāle......� �

XII Dzīvās būtnes.......

XIII Paliec sveika, Igdlorsjūta! . . �

Vēl mazliet par Rokvelu Kenlu

Piezīmes

Рокуэлл Kl'HT САЛ АМИНА

Рисунки автора

Издательство �Мысль* Москва 1970

�t Издательство �.Писема� ļ>ига 1974 На латышском языке

Серия �Приключения. Фантастика. Путешествия�

Перевод с английского Э. Спрнние

- � * 1

Rokvels Kenis

SALAMINA

Redaktore I Kalnciema. Maksi redaktors A Lipins. Tchn. redaktore D. Radziņa. Korektore В Vārpa.

Nodota salik�anai 1974. g. 14. janvāri Parakstīta iespie�anai 1974. g. It. aprīli Tipogrāfijas papīrs Nr. 2. formāts 81X108/32. 12.88 fiz iespiedi ; 21.61 uzsk iespiedi : 22,17 izdevn. I Metiens 30 000 cks. Maksā 99 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā. Pa* domju bulv. 24. Izdevn Nr 271/26441 .12174 Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību. poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa� Rīgā, Blaumaņa ielā 38/10. Pasūt. Nr. 21 L.

Izrunā: ūkūsīset.

Piezīmes skat, grāmatas beigās.

Kvarta � �ķidruma mērs; kvarta pudele � �/e galona, apm. 700 g; galons = 4,5 litri.

Te ir vārdu spēle. Vārds �buoyancy� nozīmē gan �dzīvesprieku�, gan arī �spēju noturēties virs ūdens�. Tulk.

Uz jūsu veselību!

Par Rokvela Konta dzīves un jaunrades ceļu sīkāk pastāstīts viņa grāmatā �Kurss N by E� ievadā. (Izdevniecība �Liesma�, Rīgā, 1972. gada izdevumā.)

�Grenlandes dienasgrāmata� iznākusi krievu valodā 1969. gadā (izdevniecība �Mis)�).

Sīkāk par pārmainām grenlandie�u ekonomiskajā, politiskajā un kultūras dzīvē skat G. A. Agranala grāmatā �Зарубежный Север�. Москва, 1957; un L. A. Fainberga rakstu �Grenlande un tās iedzīvotāji�. �Советская этнография�, 1966, № 6.