Kārsona Мakkalersa

Sirds ir vientuļ� strēlnieks

1

Pilsētā dzīvoja divi mēmie, un viņi vienmēr turējās kopā. Ik rītu, vēl pakrēslī iznāku�i no sava mitekļa, viņi roku rokā devās pa ielu uz darbu.

Draugi bija ļoti at�ķirīgi. Tas, kur� otro it kā vadīja, bija smagnējs, miegaina izskata grieķis. Vasaru viņ� mēdza valkāt dzeltenu vai zaļu kroketkreklu, kas priek�pusē gan bija �ā tā sabāzts biksēs, bet aizmugurē no tām alla� līda laukā. Vēsā laikā viņ� tam virsū uzvilka platu, bezveidīgu, pelēku svīteri. Apaļo, eļļaini spīdīgo seju ar puspievērtajiem plakstiem un puspavērto muti mū�dien rotāja labsirdīgs, pamuļķīgs smaids.

Otrs mēmais bija augumā paslaids. Viņam acīs jautās mo�ums un gudrība. Un ģērbies viņ� bija kaut pieticīgi, ta�u parasti nevainojami tīri un kārtīgi.

Katru rītu abi draugi gāja klusēdami blakām, līdz sasniedza pilsētas galveno ielu. Nonāku�i pie augļu un saldumu veikala, viņi tā priek�ā uz brīdi apstājās. Grieķis, ko sauca Spiross Antonapuls, tajā strādāja pie sava brālēna, kuram.�is veikals piederēja. Antonapula pienākums bija gatavot konfektes un citus saldumus, kā arī izsaiņot no kastēm augļus un uzturēt telpās kārtību. Garais mēmais, vārdā D�ons Singers, atvadoties no drauga, ik reizes uzlika tam uz pleca roku un mirkli ielūkojās acīs. Tad, pārgājis ielas pretējā pusē, turpināja ceļu viens pats līdz juveliera darbnīcai, kur strādāja par sudraba galdapiede-rumu gravieri.

Vēlā pēcpusdienā abi atkal satikās. Singers, atnācis līdz augļu un saldumu veikalam, gaidīja, kad arī Antonapuls varēs doties mājās. Bet grieķis pa to laiku laiskodamies vai nu attaisīja kādu firziķu vai meloņu kasti, vai virtuvē, kas atradās veikala dziļumā, �ķirstīja komiksu grāmateli. Pirms izie�anas viņ� ieskatījās papīra tūtā, kuru pa dienu bija turējis paslēptu virtuvē uz plaukta. Tajā bija sabāztas da�ādas ēdamas lietas � kāds auglis, kāds, saldumu pikucītis vai aknu desas gabaliņ�. Pēc tam viņ� gāzelīgā gaitā pielavījās stikla vitrīnai, kurā bija izstādītas desas un sieri. Sānsicnu atbīdījis, viņ� iebāza logā savu tuklo roku un, mīlīgi taustīdamies, meklēja tajā kādu īpa�i gardu, jau laikus nolūkotu kumosiņu. Bija reizes, kad brālēns, veikala īpa�nieks, to nemanīja. Bet, ja pamanīja, tad raudzījās savā radagabalā cie�u skatienu un viņa bālā, kaulainā seja kļuva ļauni draudo�a. Tādās reizēs Antonapuls nolūkoto gabaliņu tikai pārcilāja no vienas vitrīnas malas uz otru un bija ļoti noskumis.

Singers pa visu �o izdarību laiku, stalti izslējies un rokas kabatās sabāzis, stāvēja ārpusē uz ietves un novērsies skatījās tālumā. Viņ� �ajās miniscēnās, kas risinājās starp abiem grieķiem, dalību ņemt negribēja. Jo, ja neskaitīja iedzer�anu un vēl kādu glu�i nevainīgu vientulības brī�u izklaidē�anos, Antonapulu nekas cits pasaulē neinteresēja' kā vienīgi laba paē�ana.

Jau krēsloja, kad abi mēmie nesteidzīgā solī devas mājup. Mājā Singers aizvien ļoti daudz runāja. Pirksti veiklām kustībām veidoja nebeidzamas vārdu virknes. Sejas vaibsti atdzīvojās, un zaļpelēkās acis spo�i iedzirkstījās. Kalsnās, bet spēcīgās rokas stāstīja draugam par to, kas ar viņu tajā dienā bija atgadījies.

Antonapuls tikmēr sēdēja, slinki krēslā atgāzies, un vēroja. Pats viņ� savas rokas reti kad pakustināja � un, ja arī, tad tikai, lai darītu zināmu, ka grib ēst, dzert vai gulēt. Sīs savas trīs vēlē�anās viņ� alla� izteica ar vieniem un tiem pa�iem neveiklajiem un nenoteiktajiem �estiem. Vakaros, ja nebija pārāk piedzēries, viņ� labprāt nometās ceļos uz grīdas blakus gultai un paskaitīja kādu lūg�anu. Tādās reizēs viņa tuklie pirksti centās izveidot vārdus �svētais Jēzus� vai �Dievs�, vai �mīļā jaunava Marija�. Tas tad arī bija viss, ko Antonapuls jebkad tika pateicis. Singers nekad nebija īsti pārliecināts, cik viņa draugs no stāstītā galu galā saprata. Bet tam jau arī nebija nekādas īpa�as nozīmes.

Viņi dzīvoja netālu no pilsētas tirdzniecības centra kāda neliela namiņa pa�ā aug�ējā stāvā. Dzīvoklītis sastāvēja no divām istabiņām. Virtuvītē Antonapuls uz petrolejas plītiņas gatavoja abiem maltītes. Tajā atradās da�i cieti krēsli, uz kuriem parasti sēdēja Singers, un mīksta, polsterēta ku�etīte Antonapulam. Guļamistabā resnais grieķis gulēja platā, ar dūnu segu klātā divguļamā gultā, kur-prctī Singers naktsmiegu pārlaida �aurā dzelzs saliekamajā gultiņā.

Vakariņot abi mēdza ilgi, jo Antonapulam patika krietni ieturēties, turklāt viņ� Vispār bija ārkārtīgi gauss un tūļīgs. Paēdis grieķis atlaidās uz ku�etītes un ņēmās ar mēli izlaizīt pēc kārtas visus savus zobus � vai nu aiz kāda sevi�ķa �ika, vai arī viņam glu�i vienkār�i gribējās ilgāk izbaudīt apēstā ēdiena gar�u; Singers pa to laiku mazgāja traukus.

Vakaros abi mēmie �ad tad spēlēja �ahu. Singeram �ī spēle vienmēr bija sagādājusi lielu prieku, un reiz pirms gadiem viņ� to bija mēģinājis iemācīt arī Antonapulam. Iesākumā draugs nekādi nebija varējis saprast, kāpēc viņam pa koka dēli jāstumda kaut kādas figūras. Bet tad Singers pasāka zem galda turēt pa laba dzēriena pudelei un draugu pēc katras nodarbības no tās uzcienāt. Un, lai arī grieķis nekad netika apjēdzis ne zirdziņu dīvaini �audīgo lēcienu skaistumu, ne karalieņu brāzmainās pārvieto�anās noslēpumus, da�us nepiecie�amos sākuma gājienus viņ� tomēr iemanījās izdarīt. Pie tam Antonapuls deva priek�roku tikai baltajām figūrām un atteicās spēlēt, ja lozējot viņam krita melnās. Kad spēle bija iesākta, Singers turpināja partiju viens pats, kamēr'draugs sēdēja un miegaini blenza uz �aha dēli. Ja Singeram izdevās veiksmīgi uzbrukt pa�am savām figūrām un pieteikt melnajam karalim matu, Antonapuls jutās varen lepns un nevarēja vien beigt priecāties.

Draugu mēmajiem nebija, un visu no darba brīvo laiku viņi pavadīja divatā. Dienas maz at�ķīrās cita no citas, jo viņi pastāvīgi bija vieni un nekad nekas netraucēja viņu mieru. Reizi nedēļā abi devās uz bibliotēku, kur Singers paņēma lasī�anai kādu no saviem iecienītajiem detektīvromāniem, bet piektdienas vakaros apmeklēja kinoteātri. Tā kā Antonapulam ļoti patika fotografēties, tad algas dienās viņi mēdza uzkāpt fotogrāfa darbnīcā, kas atradās virs Armijas veikala, un kur uzņēmums maksāja desmit centu. Tie tad arī bija visi viņu ierastie ce|amērķi. Pilsētā bija ne mazums vietu, kurās viņi pat ieskatīju�ies netika.

Pilsēta atradās tālu dienvidos, pa�ā Dienvidu sirdī. Vasaras te pieturējās garas, bet ziemās aukstums valdīja labi ja pāris mēne�u. Debesis gandrīz vienmēr mirdzēja dzidras un �ilbino�i zilas, un saule iz�ķērdīgi lēja pār zemi savu ugunīgo versmi. Novembrī norasināja sīks, ta�u ledaini salts lietutiņ�, kam parasti sekoja salnas, bet pēc tam da�as nedēļas piesala. Ziemā laiks bija nepastāvīgs, toties vasarā � kā likums � svelmaini karsts.

Pilsēta bija diezgan liela. Galveno ielu vairāku kvartālu garumā greznoja div- un trīsstāvu veikalu un kantoru ēkas. Tomēr pa�as iespaidīgākās celtnes bija fabrikas, kurās tika nodarbināta pilsētas iedzīvotāju lielākā daļa. Un, kamēr �īs kokvilnas vērptuves zēla un plauka, strādnieku vairums grima dziļā nabadzībā. Ielās bie�i varēja sastapt cilvēkus, kuru sejās bija lasāms izsalkuma izmisums un vientulība.

Ta�u abi mēmie nebūt nejutās vientuļi. Mājā viņi apmierināti nodevās ē�anas un dzer�anas priekiem, un Singers, dedzīgi �estikulēdams/ dalījās ar draugu visā, kas nodarbināja viņa prātu. Tā klusi un mierīgi pagāja laiks, kamēr Singeram neapritēja trīsdesmit otrais dzīvības gads un desmitais, kop� viņi abi ar Antonapulu mita �ajā pilsētā.

Tad kādu dienu grieķis saslima. Viņ� sēdēja gultā, rokas resnajam vēderam piespiedis, un pār vaigiem viņam bira lielas, taukaini spīdīgas asaras. Singers par to devās paziņot drauga brālēnam, augļu un saldumu veikala īpa�niekam, bet pats palūdza no savas darbavietas atvaļinājumu. Ārsts parakstīja Antonapulam diētu un aizliedza tam dzert vīnu. Un Singers piespieda draugu ievērot �os ārsta norādījumus stingri un nelokāmi. Augas dienas viņ� pavadīja pie slimā gultas un visādi centās tam pakavēt laiku, bet Antonapuls tikai lūrēja uz viņu dusmīgi caur pieri un nekādi nebija uzjautrināms.

Grieķis kaprīzējās un smādēja arī Singcra gatavotos ēdienus un augļu dzērienus. Un nepārtraukti plijās tam virsū un prasīja, lai palīdz viņam izkāpt no gultas noskaitīt kādu lūg�anu. Kad viņ� nometās uz grīdas ceļos, milzīgā pēcpuse kā maiss smagi nokarājās pār īsajām, resnajām kājelēm. Neveikli kustinādams pirkstus, viņ� mēģināja izveidot vārdus �mīļā jaunava Marija�, bet tad pēk�ņi nez no kā izbijās un pieķērās mazajam vara krustiņam, kas netīrā aukliņā karājās uz krūtīm. Tā viņ� tupēja, lielās, baiļpilnās acis griestiem pievērsis, bet vēlāk īgņojās un neļāva draugam ar sevi sarunāties.

Singers bija pacietīgs un darīja visu, kas bija viņa spēkos. Viņ� zīmēja draugam mazas bildītes un reiz, lai to sasmīdinātu, pat uzskicēja tā portretu. Bet resnais grieķis par zīmējumu jutās gau�ām aizvainots un ātrāk nenomie-rinājās, kamēr Singers nebija uzzīmējis viņu jaunu un skaistu ar gai�dzelteniem matiem un debeszilām acīm. Bet arī tad viņ� vēl centās neizrādīt savu patiku.

Singers ārstēja Antonapulu tik rūpīgi, ka tas jau pēc nedējas varēja atgriezties darba. Ta�u kop� tā laika viņu dzīve iegriezās citādākās sliedēs. Viņus sāka piemeklēt bēdas un likstas.

Antonapuls likās �ķietami vesels, tomēr arī stipri pārmainījies. Viņ� bija k|uvis viegli uzbudināms un neparko vairs nevēlējās vakarus pavadīt mierīgi mājās. Kad viņam sagribējās iziet, Singeram vajadzēja viņam visur pa pēdām sekot. Antonapuls mēdza ieiet restorānos un, sēdot pie galdiņa, paslepus bāzt kabatās visu, kas gadījās pa rokai � gan cukura gabaliņus, gan piparnīcas, gan sudrablietas. �ādās reizēs Singers par nodarītajiem zaudējumiem parasti samaksāja turpat uz vietas, un �ie starpgadījumi nokārtojās bez liekas aizķer�anās. Ta�u, kad viņ� mājā ņēmās draugu rāt un kaunināt, tuklais grieķis tikai skatījās viņā un mīlīgi smaidīja.

Gāja mēne�i, un Antonapula untumainie ieradumi kļuva aizvien ļaunāki. Reiz pa�ā dienas vidū viņ� mierīgi atstāja sava brālēna augļu un saldumu veikalu, pārgāja ielas otrajā pusē un visu acu priek�ā pie Pirmās nacionālās bankas sienas nokārtoja savas mazās dabiskās vajadzības. Nereti, satikdams pretimnācējus, kuru sejas viņam nepatika, viņ� tiem uzmācās un grūstīja ar savu resno vēderu un elkoņiem. Kādreiz viņ� iegāja veikalā un, protams, nesamaksājis izvilka no turienes stāvlampu, bet citreiz mēģināja izņemt no vitrīnas tajā izstādīto bērnu elektrisko spēļvilcieniņu.

Singeram tas bija smags laiks. Pusdienu pārtraukumi pagāja, vadājot Antonapulu pa tiesām un kārtojot tā pretlikumīgās izdarības. Sīki un pamatīgi viņ� dabūja iepazīties ar tiesas procesu norisēm un pastāvīgi atradās nepārtraukta uztraukuma stāvoklī. Bet bankā noguldīto naudu nācās izdot par sodiem un galvo�anām. Lai glābtu draugu no cietuma, kas tam draudēja par tādiem pārkāpumiem kā zādzības, sabiedriskās uzvedības normu neievēro�ana, cilvēku aizskar�ana un kautiņi, Singers netika taupījis ne spēkus, ne līdzekļus.

Brālēns, pie kura Antonapuls strādāja, �ajā ķēpā iemaisīties netaisījās. �ārlzs Pārķers (tādu vārdu un uzvārdu viņ� bija pieņēmis Amerikā) gan atļāva savam radagabalam veikalā palikt, ta�u nenolaida no viņa ne acu, un bālajā, kaulainajā sejā nepavīdēja ne mazākā vēlē�anās Spirosam palīdzēt. Singeru pamazām pārņēma agrāk neiepazītas jūtas. Viņ� sāka �ārlzu ienīst.

Dienas Singeram tagad aizritēja vienās rūpēs un nepatik�anās. Bet Antonapuls, tāpat kā līdz �im, bija mīlīgs un laipns, un, lai kas arī atgadījās, lēnprātīgais, gļēvais smaids viņa sejā nenodzisa. Agrāk Singeram bija licies, ka drauga smaidā atspoguļojas saprāts un tāds kā īpa�s dvēseles smalkums. Lai gan skaidri nekad nebija zinājis, ko Antonapuls domā un cik no tā, ko viņ� tam stāstīja, aizsniedza drauga apziņu. Patlaban Singeram �ķita, ka resnā grieķa sejā saskatāms kaut kas līdzīgs viltībai un zobgalīgai ironijai. Viņ� vai līdz pagurumam purināja draugu aiz pleciem un vēl un vēlreiz centās tam ieskaidrot, kādos apstāk|os un situācijā abi atrodas. Ta�u viss izrādījās veltīgi.

Iekrāto naudu Singers bija iztērējis, un viņ� bija spiests aizņemties no juveliera, pie kura strādāja. Vienu reizi viņam neizdevās laikā nokārtot galvo�anas iemaksu, un Antonapulam veselu nakti nācās pavadīt cietumā. Kad Singers viņam nākamajā rītā aizgāja paka], grieķis bija briesmīgi piepūties. Viņ� vairs negribēja iet no cietuma prom. Viņam bija iegar�ojies tur pusdienās pasniegtais cūkas cepetis un ar sīrupu pārlietais kukurūzas plācenis. Iepatikusies arī jaunā gu|vieta un kameras biedri.

Viņi abi tik ilgi bija nodzīvoju�i kopā vieni, ka Singe ram pat nebija savā nelaimē pie kā griezties pēc palīdzības. Antonapulu neietekmēja nekas � viņ� dzīvoja dzi|ā mierā un ir netaisījās atmest savus ieradumus. Mājā viņ� gan nereti pagatavoja sev to jauno ēdienu, ar kādu bija barots cietumā, bet, ko jaunu atkal pastrādās uz ielas, tas nebija iepriek� paredzams nekad.

Un tad Singers saņēma pēdējo triecienu.

Kādu vakaru, kad viņ� bija atnācis uz aug|u un saldumu veikalu Antonapulam pretī, �ārlzs Pārkers pasniedza viņam vēstuli. Tajā bija rakstīts, ka Cārlzs Pārkers panācis, lai viņa brālēns tiktu ievietots valsts garīgi slimo patversmē, kas atrodoties divi simti jūd�u attālumā no �īs pilsētas. Cārlzs Pārkers esot izmantojis visus savus iespēja-,mos sakarus, un nepiecie�amās formalitātes jau esot nokārtotas. Nākamajā nedē|ā Antonapulam jādodoties ceļā.

Singers pārlasīja vēstuli vairākas reizes un uz mirkli galīgi apstulba. Cārlzs Pārkers, letei pārliecies, viņam kaut ko sacīja, bet viņ� ir nepūlējās saprast tā lūpu kustības. Beidzot viņ� ierakstīja mazajā blociņā, kuru vienmēr nēsāja sev kabatā:

�Tas nedrīkst notikt. Antonapulam jāpaliek pie manis.�

Cārlzs Pārkers dusmīgi papurināja galvu. Viņ� ne sevi�ķi labi prata angļu valodu.

� Nav jūsu darī�ana, � viņ� vairākas reizes atkārtoja.

Singers saprata, ka visam beigas. Grieķis baidījās, ka vienā jaukā dienā viņam pa�am nāksies atbildēt par savu radinieku. Varbūt Cārlzs Pārkers neorientējās angļu valodā, toties amerikāņu dolāru vērtībā viņ� orientējās lieliski un izmantoja visu savu naudas un sakaru ietekmi, lai brālēns tiktu iespundēts trakonamā nekavējoties.

Singers to aizkavēt nespēja.

Visa nākama nedēļa pagāja drud�ainā steigā. Singers runāja bez apstājas. Bet, kaut arī rokas kustējās nepārtraukti, pateikt visu, kas bija sakāms, viņ� tomēr nepaspēja. Viņ� vēlējās pastāstīt Antonapulam par to, kas diendienā bija nodarbinājis viņa prātu un ko viņ� bija izjutis un pārdzīvojis, ta�u laika izrādījās pārāk maz. Pelēkās acis satraukumā spo�i mirdzēja un dzīvā, gudrā seja pauda milzīgu sasprindzinājumu. Bet Antonapuls raudzījās viņā truli un miegaini, un Singers tā arī nezināja, vai draugs kaut ko saprot no tā, ko viņam saka, vai ne.

Un tad pienāca diena, kad Antonapulam bija jāaizbrauc. Singers paņēma savu �emodānu un rūpīgi salika tajā visu labāko, kas viņiem piederēja. Ceļā līdzņemamo ēdienu Antonapuls pagatavoja sev pats. Pievakarē abi roku rokā devās pēdējā pastaigā pa pilsētas ielām. Bija vēls novembris, laiks pieturējās vēss, un no viņu elpas gaisā pacēlās viegli garaiņu mākonī�i.

�ārlzam Pārķeram savu brālēnu vajadzēja pavadīt, ta�u autoostā viņ� no tā kā sve�a turējās pa gabalu. Antonapuls ierāpās autobusā un ērti iekārtojās uz viena no priek�ējiem sēdekļiem. Singers skatījās viņā caur loga stiklu, un rokas vēl pēdējo reizi izmisīgi mēģināja draugam kaut ko pasacīt. Bet Antonapuls bija tā iegrimis līdzpaņemtās provianta lādes satura pārbaudē, ka nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību. Tikai pa�ā pēdējā brīdī, kad autobuss no ielas malas jau sāka atiet, viņ� pagriezās pret Singeru � smaids sejā bija gan mīlīgs, ta�u tuk�s un izklaidīgs, it kā viņus jau �ķirtu simtiem jūd�u lielais attālums.

Turpmākās nedēļas Singeram pagāja kā murgā. Viņ� gan, tāpat kā agrāk, augu dienu pavadīja juveliera darbnīcā, noliecies pār savu darbagaldu, ta�u mājā vakarā atgriezās viens.^Vairāk par visu viņam tagad gribējās gulēt. Tikko pārnācis no darba, viņ� likās savā saliekamajā la-�iņā un mēģināja kādu mirkli nosnausties. Pusmiegā viņam rādījās da�ādi sapņi, un tajos visos alla� bija Antonapuls. Guļot rokas nervozi raustījās, jo sapņos viņ� ar Antonapulu sarunājās, bet draugs uz viņu skatījās.

Singers centās domāt par tiem laikiem, kad grieķi vēl nepazina. Viņ� pūlējās atsaukt atmiņā savu jaunību un to, kas ar viņu bija noticis toreiz. Ta�u nekas no tā, ko viņam izdevās atcerēties, ne�ķita ne īsts, ne reāls.

Bija viņa pagātnē kāds fakts, kuru viņ� gan atcerējās, bet nebūt neuzskatīja par nozīmīgu. Singers zināja, ka, lai gan kuils viņ� esot jau kop� zīdaiņa vecuma, pilnīgi mēms viņ� kop� dzim�anas tomēr neesot bijis. Viņ� tikai ļoti agri palicis bārenis un nokļuvis kurlmēmo iestādē. Tur viņam iemācīju�i sarunāties ar rokām un lasīt. Viņam vel neesot biju�i deviņi gadi, kad viņ� jau pratis sarunāties ne tikai ar vienu roku pēc amerikāņu metodes, bet arī ar abām, kā to dara eiropie�i. Viņ� iemācījies sekot arī citu cilvēku lūpu kustībām un saprast, ko tie saka. Un visbeidzot viņam tur iemācīju�i arī runāt.

Skolā viņ� ticis uzskatīts par ļoti spējīgu zēnu. Uzdoto viņ� apguvis daudz ātrāk nekā pārējie skolēni. Tikai nekādi nav varējis pierast sarunāties ar lūpām. Tas viņam licies nedabiski, pa�a mēle mutē �ķitusi liela un smaga kā valis. No cilvēkiem, kurus viņ� �ādā veidā uzrunājis, no to apmulsu�ajām sejām viņ� nopratis, ka viņa balss atgādina vai nu kādu dzīvnieku, vai arī viņa runā ir kaut kas nepatīkams un pat pretīgs.-Runāt ar muti bijis moko�i grūti, toties rokas biju�as gatavas izveidot jebkuru vārdu, kādu tik viņ� vēlējies pateikt. Kad viņam apritēja divdesmit otrais gads, viņ� no �ikāgas ieradās �ajā dienvidu pilsētā un tūlīt pat iepazinās ar Antonapulu. Un kop� tā laika viņ� ar muti nekad vairs netika runājis, jo, lai saprastos ar draugu, pēc tā nebija ne mazākās vajadzības.

Viss viņam likās neīsts, vienīgi desmit ar Antonapulu kopā pavadītie gadi likās reāli. Pussnaudā viņ� to redzēja tik dzīvi un skaidri, ka pamostoties sāpīgā vientulības sajūta k|uva gandrīz vai nepārvarama. Laiku pa laikam viņ� nosūtīja draugam kādu paciņu, ta�u atbildi no tā nekad nesaņēma. Tā pussapnī, pusnomodā ritēja mēne�i.

Līdz ar pavasara atnāk�anu Singers manāmi pārvērtās. Viņ� pārstāja gulēt, un visu viņa ķermeni pārņēma kaut kāds neizprotams nemiers. Pūlēdamies tikt galā ar �o savādo enerģijas pieplūdumu, viņ� kā uzvilkts mehānisms vakaros so|oja apkārt pa savu istabu. Atpūtās viņ� tikai pa�ā rīta pusē, īsi pirms saullēkta iegrimdams pēk�ņā snaudā, kas vilkās līdz tam brīdim, kad gaisma kā ass kin�als iedūra pusaizvērtajos plakstos.

Lai kaut kā saīsinātu garo vakara cēlienu, viņ� sāka doties pastaigās pa pilsētu. Un, kad ilgāk vairs nespēja viens pats uzturēties telpās, kur bija mitis kopā ar Antonapulu, noīrēja sev istabiņu kādā papluku�ā pansionātā netālu no pilsētas centra.

Eda viņ� tuvīnajā restorānā, kas saucās �Ņujorka� un atradās garās Meiristrītas pa�ā galā, pāris kvartālu attālumā no jaunās mājvietas. Pirmajā dienā, pārlaidis ēdienkartei a�u skatienu, viņ� uzrakstīja mazu zīmīti un pasniedza to restorāna īpa�niekam.

�Brokastīs es katru ritu vēlos olu, grauzdētu maizi un kafiju � 15 centi.

Pusdienās zupu (vienalga, kādu), sviestmaizi ar gāļu un pienu � 25 centi.

Vakariņās man, lūdzu, pasniedziet trīs sakņu (jebkuru, tikai ne kāpostu) ēdienus, gaļu vai zivis un glāzi alus � 35 centi.

Paldies.�

Restorāna īpa�nieks zīmīti izlasīja un uzmeta Singeram piesardzīgu, ta�u laipnu skatienu. Tas bija drūms, vidēja auguma vīrs ar tik biezu un melnu bārdu, ka sejas apak�ējā daļa izskatījās kā no �uguna izlieta. Parasti viņ�, rokas uz krūtīm sakrustojis, stāvēja zāles stūrī blakus kases aparātam un �ķietami vienaldzīgi vēroja, kas notiek apkārt. Singers viņa seju labi iepazina, jo pie viena un tā pa�a galdiņa sēdēja un ēda trīs reizes dienā.

Un tā ik vakarus Singers devās savos klaiņojumos pa pilsētas ielām. Nereti laiks bija auksts � pūta vai nu dzestrs vēj�, vai pat gāza spēcīgs lietus. Ta�u viņu tas netraucēja. Rokas alla� dziļi kabatās sabāzis, viņ� tikai devās savā nemierīgajā, satrauktajā gaitā uz priek�u. Tā aizritēja nedēļas. Trauksmainību pakāpeniski nomainīja bezspēks un nogurums, un viss viņa izskats kļuva mierīgāks un rimtāks. Sejā iegula dziļdomīga izteiksme, kāda visbie�āk vērojama ļoti skumjiem vai ļoti gudriem cilvēkiem. Bet klaiņojumi pa pilsētas ielām turpinājās � un vienmēr vienatnē un vienmēr klusumā.

Kādā tum�ā, smacīgā naktī pa�ā vasaras sākumā Bifs Brennons stāvēja aiz restorāna �Ņujorka� kases aparāta. Bija pāri pusnaktij. Spuldzes uz ielām jau bija izslēgtas, un gaisma, kas plūda pa restorāna logiem, meta uz ietves asus, dzeltenus �etrstūrus. Pilsēta likās tuk�a kā pamesta, bet restorānā kāds pusducis apmeklētāju vēl iestiprinājās vai nu ar alu, vai vīnu �Santa Lūcija�, vai viskiju.

Bifs, atspiedies ar elkoņiem pret leti un ar īk�ķi spaidīdams sava garā deguna galu, flegmatiski nogaidīja. Acis viņam bija nopietnas. Sevi�ķi uzmanīgi tās vēroja kādu maza auguma, druknu, kombinezonā ģērbu�os vīru, kur� pamazām apdzērās un sāka ālēties. Brīdi pa brīdim Bifa skatiens pārslīdēja arī mēmajam, kas viens pats sēdēja zāles vidū pie sava galdiņa, un pārējiem apmeklētājiem letes tuvumā. Tomēr visbie�āk tas atgriezās pie puspiedzē-ru�ā cilvēka kombinezonā. Bija jau pavisam vēls, ta�u Bifs klusēdams turpināja stāvēt savā vietā un it kā kaut ko gaidīja. Tad beidzot pārlaidis restorānam pēdējo skatienu, devās uz durvīm zāles dziļumā, aiz kurām bija trepes, kas veda uz otro stāvu.

Klusītēm viņ� ielavījās istabiņā, kas atradās trepju galā. Istabiņā bija tum�s, un viņ� kustējās ļoti piesardzīgi. Paspēris da�us soļus, viņ� ar kāju atdūrās pret kaut ko cietu un noliecies sataustīja uz grīdas stāvo�a �emodāna rokturi. Viņ� pabija istabiņā ne ilgāk kā pāris sekun�u un jau pagriezās, lai dotos ārā, kad negaidot iedegās gaisma.

Alise sēdēja savandītajā gultā un skatījās uz viņu.

� Ko tu darīsi ar to �emodānu? � viņa prasīja. � Vai tu no tā pusjuku�ā tāpat nevari tikt vaļā, gribi tam atdot vēl to. ko tas jau sen nodzēris?

� Nu, tad celies un kāp lejā pati. Sauc policiju, un lai tad viņ� sprāgst katordznieku rotā pie zirņu putras un kukurūzas sausiņiem. Kustieties, misis Brennone, un rīkojieties!

� Un pasauk�u arī, ja rīt viņu vēl tepal^atradī�u. Bet �emodānu neaiztiec! Tas tam liekēdim vairs nepieder.

� Es glu�i labi pazīstu liekē�us, bet Blaunts nav no tiem, � Bifs atbildēja. � Varbūt es sevi tik labi nesaprotu, kā saprotu viņu. Un lai nu kas, bet �emodānu zaglis gan es vēl neesmu bijis.

Bifs mierīgi iznesa �emodānu no istabas un nolika to ārpusē uz trepēm. Gaiss istabā nebija tik sasmacis un tveicīgs kā apak�stāvā. Tāpēc viņ� nolēma pirms atgrie�anās restorānā brīdi atvilkt elpu un noskalot seju ar aukstu ūdeni.

� Es tevi brīdināju, kā rīko�os, ja tu no tā tipa neat-kratīsies jau �ovakar pat un uz visiem laikiem. Gul�ņā viņ� te caurām dienām pa dibenistabu, bet, kā pienāk vakars, tā tu vēl ēdini un dzirdini viņu ar alu. Nu jau būs nedēļa, kā nav maksājis ne centa. Bet tās murgainās runas un izākstības varētu izputināt jebkuru pieklājīgu iestādi.

� Ne tu pazīsti cilvēkus, ne zini, kā darījumi kārtojami, � Bifs iebilda. � Viņ� ieradās te, pie mums, tie�i pirms divpadsmit dienām, un pilsētā viņam nav neviena paziņas. Turklāt pirmajā nedēļā viņ� tomēr divdesmit dolārus samaksāja. Mazākais, divdesmit.

� Bet kop� tā laika viss uz parāda, � Alise nerimās. � Jau piecas dienas uz parāda � un apdzeras tā, ka-apkauno visus tavus darījumus. Un kas tad viņ� galu galā tāds ir � viens gatavais slaists un ubags un pusdulls vēl turklāt.

� Man dullie patīk, � Bifs atcirta.

� Es domāju gan! Kā tad jums tādi nepatiks, mister Brennon, jūs ta�u pats esat glu�i pār to pa�u kārti metams.

Viņ� tikai paberzēja savu iezilgano zodu, nelikdamies par viņas vārdiem ne zinis. Pirmajos piecpadsmit laulības gados viņ� viņu bija saucis vienkār�i par Alisi un viņa viņu � par Bifu. Bet tad reiz strīdēdamies sāku�i viens otru godāt par �misteru� un �misis�, un, tā kā nekad vairs īsti salabu�i nebija, tad arī pie agrākās uzrunas neatgriezās.

� Es tev tikai vēlreiz atgādinu: kad es rīt noie�u lejā, lai tur no viņa pat ne smakas vairs nebūtu.

Bifs iegāja vannasistabā un nomazgājies nolēma, ka viņam pietiek laika arī vēl bārdu nodzīt. Viņ� izskatījās tā apaudzis, it kā nebūtu skuvies vismaz dienas trīs. Bifs stāvēja spoguļa priek�ā un domīgi berzēja zodu. Viņ� no�ēloja, ka ielaidies sarunā ar Alisi. Ar viņu nebija vērts. Sīs sievietes tuvumā viņ� alla� pārvērtās, kļuva citādāks, nekā bija patiesībā. Kļuva tikpat rupj�, sīkumains un prasts kā viņa. No spoguļa Bifam pretī raudzījās divas aukstas, pēto�as, zem ciniski pievērtajiem plakstiem pus-apslēptas acis. Uz tulznainās rokas mazā pirkstiņa mirdzēja sievie�u saderinā�anās gredzentiņ�. Durvis aiz mu-guras hi ja paliku�as vaļā, un spogulī viņ� pa tām varēja saskatīt gultā gulo�o Alisi.

� Paklausies, � viņ� ierunājās. � Tava nelaime ir tā, ka tevī nav ne pilītes cilvēciskas labestības. Lai gan � no visām sievietēm, kuras es jebkad esmu pazinis, tikai vienai vienīgai tā ir piemitusi.

� Toties es pazīstu tevi un zinu, ka tu dari ko tādu, par ko cits aiz kauna būtu zemē ielīdis. Es zinu, kā tu ...

� Bet varbūt tas ir visparastākais zinātkāres trūkums. Tu ta�u nekad neko neredzi, pat nemani, kas notiek tev apkārt. Tu neko nevēro, neko nepārdomā, neko necenties izprast. Iespējams, ka tā beigu beigās arī ir pati būtiskākā at�ķirība starp mums abiem.

Alise jau bija atkal gandrīz aizmigusi, un viņ� aplūkoja tās attēlu spogulī pavisam vienaldzīgi. Visā viņas ārējā veidolā no gai�brūnajiem matiem līdz druknajām kājām, kuru apveidi bija samanāmi zem segas, nebija nekā, kas spētu piesaistīt viņa uzmanību, un viņ� pārlaida tam skatienu kā sve�inieks. Sejas vaibsti apaļīgi. Vēderam un gurniem mīksti izliekumi. Kad Alises tuvumā nebija, viņ� nespēja atcerēties nevienu atsevi�ķu viņas auguma iezīmi � acu priek�ā stāvēja tikai viendabīgs, ne ar ko neraksturīgs tēls.

� Tu nekad neesi izjutusi redzē�anas prieku, � Bils turpināja.

Viņas balsī skanēja nogurums.

� Jā, no tā tipa tur apak�ā jau nu gan ir daudz ko * redzēt, patie�ām � gatavais cirks! Bet man ir līdz kaklam viņu redzēt!

� Pie velna, man ta�u arī viņ� nav nekāds brālis! Un ne rads, un ne draugs. Bet, ja tu zinātu, cik tas ir interesanti � savākt da�da�ādas sīkas iezīmītes un tad caur tām piekļūt pie galvenā.

Viņ� pagrieza karstā ūdens krānu un sāka veikli skūties

D�eiks Blaunts te bija uzradies piecpadsmitajā maijā jā, piecpadsmitā maija rītā. Un Bifs viņu tūlīt pat bija pamanījis un sācis novērot. Tas bija neliela auguma vīrs, smagiem kā baļķi pleciem. Padegunē viņam greznojās mazas, retas Ūsiņas, un apak�lūpa zem tām izskatījās pietūkusi, it kā tajā būtu iedzēlusi bite. Viņā vispār daudz kas likās tāds kā a�gārns. Lielā, pareizi veidotā galva turējās uz maiga, puiciski tieva kakliņa. Retās Ūsiņas atgādināja mākslīgās, kādas speciāli pielīmē pirms do�anās uz masku balli, un tā vien �ķita, ka tās nokritīs, tiklīdz viņ� sāks pārāk ātri runāt. Turklāt tās viņu padarīja arī stipri vecāku, lai gail seja ar augsto, gludo pieri un plati kā izbrīnā atvērtajām acīm bija pavisam jauna. Milzīgās, tulznainās plaukstas klāja netīri traipi, un mugurā viņam bija lēts linaudekla uzvalks. Kaut kas viņu vērta smieklīgu, tomēr smieties par viņu nevienam gan laikam nebūtu ienācis prātā.

Viņ� pasūtīja puslitru neat�ķaidīta viskija un tie�i pusstundas laikā to izdzēra. Tad apsēdās vienā no kabīnēm un notiesāja pamatīgu porciju vistas cepe�a. Pēc tam, sūkdams alu, ķērās pie kādas grāmatas lasī�anas. Tā tas viss bija iesācies. Un, kaut arī Bifs bija Blauntu ļoti uzmanīgi novērojis, viņ� ne iedomāties toreiz nevarēja, kādus trakumus tas vēlāk pastrādās. Bifam vēl nekad nebija gadījies redzēt cilvēku, kur� divpadsmit dienu laikā būtu spējis tik daudz rei�u pārmainīties. Viņ� vēl nekad nebija piedzīvojis, ka cilvēks varētu tik daudz dzert un tik ilgi atrasties nepārtraukta reibuma stāvoklī.

Bifs ar īk�ķi pastūma uz aug�u degungalu un noskuva virslūpu. Bārda bija nodzīta, un sejā uzreiz uzvēdīja vēsums. Kad viņ� devās atpakaļ cauri guļamistabai, Alise jau bija aizmigusi.

�emodāns izrādījās smags. Bifs iestiepa to restorānā un novietoja aiz kases aparāta. Tad pārlaida zālei pēto�u skatienu. Da�i apmeklētāji bija aizgāju�i, un telpā vairs nevaldīja iepriek�ējā kņada, bet viss cits izskatījās glu�i tāpat kā pirmīt. Kurlmēmais vēl aizvien pie sava galdiņa zāles vidū dzēra kafiju. Piedzēru�ais Blaunts tāpat turpināja gvelzt savu gvel�amo. Un, tā kā ne pie viena no klāteso�ajiem viņ� īpa�i nevērsās, tad neviens viņā arī sevi�ķi neklausījās. Kad Blaunts tajā vakarā ieradās, mugurā viņam vairs neredzēja apvazāto linaudekla uzvalku, kuru viņ� bija valkājis pēdējās divpadsmit dienas, bet zilu kombinezonu. Zeķu arī kājās nebija, un no bik�u starām ārā rēgojās noskrambātas, dubļiem aplipu�as potītes.

Bifs vērīgi ieklausījās, un viņam izdevās uztvert atsevi�ķus Blaunta monologa izteicienus. Tā vien rādījās, ka viņ� atkal melsa kaut ko par politiku. Vakarvakarā viņ� bija stāstījis par vietām, kur it kā esot dzīvojis � par Teksasu, Oklahomu un abām Karolīnām. Reiz pat ņēmās aprakstīt bordeļus, bet tad viņa jociņi bija sāku�i kļūt tik sālīti, ka Bifam nācās tos apklusināt ar lieku kausu alus. Tomēr lielāko tiesu neviens lāgā nesaprata, ko viņ� tur īsti muldēja. Vārdi �ķita straumēm gā�amies no mutes. Turklāt � un tas bija pats dīvainākais � visu laiku mainījās te vārdu krājums, te izruna. Brī�iem viņ� runāja kā plānprātiņ�, brī�iem � kā profesors. Reizēm izteicās pēdu gariem teikumiem, reizēm pinās gramatikā. Grūti bija noteikt, no kādas vides viņ� varētu būt cēlies un no kuras zemes malas nāca. Katru dienu viņ� bija citādāks. Bifs domīgi glaudīja degungalu. Blaunta runā nebija sakarības, nebija loģikas. Bet loģika, kā zināms, alla� liecina par saprātu. Vispār jau viņ� rādījās būt tīri gudrs puisis, tas nu nebija noliedzams, tikai mētājās no vienas tēmas uz otru bez jebkāda redzama iemesla. Viņ� atgādināja cilvēku, kas, it kā vadātāja apsēsts, pazaudējis pareizo taku.

Bifs ar visu auguma svaru atzvēlās pret leti un iegrima vakara avīzes pārskatā. Viens virsraksts vēstīja, ka pilsētas vecāko padome pēc �etru mēne�u debatēm nolēmusi neapmaksāt ielu apgaismo�anu atsevi�ķos bīstamos krustojumos, jo vietējais bud�ets to vairs nevarot atļauties. Otrs raksts kreisajā ailē ziņoja par kara darbību Tuvajos Austrumos. Bifs abas vēstis izlasīja ar vienādu uzmanību. Ta�u, lai gan acis bija pievērstas' iespiestajiem burtiem, dzirde modri uztvēra da�ādos trok�ņus, kas virmoja apkārt telpā. Beidzis lasīt, viņ� puspievērtiem plakstiem turpināja lūkoties lejup avīzē. Viņu māca nemiers. Nevarēja saprast, ko ar to dzērāju lai iesāk, bet kaut kādā skaidrībā līdz rītam jau laikam jātiek būs. Turklāt Bifam visu laiku nez.kāpēc likās, ka �onakt noteikti jānotiek vēl kaut kam nozīmīgam. Beigu beigās � nevarēs ta�u tāda plosto�ana un murgo�ana vilkties līdz bezgalībai.

Bifs juta, ka pie ieejas kāds stāv, un a�i pacēla skatienu. Durvīs stāvēja un iek�ā lūkojās izstīdzējusi, gadus divpadsmit veca gai�mataina meitene. Mugurā viņai bija haki krāsas �orti un zils krekliņ�, bet kājās � tenis�ības; no pirmā acu uzmetiena viņu varēja noturēt par puiku.

Meiteni ieraudzījis, Bifs pastūma avīzi sānis un, kad tā pienāca tuvāk, pasmaidīja.

� Sveika, Mikel Biji pie skautiem?

� Nē, � viņa atbildēja. � Es tajos nesastāvu.

Ar vienu acs kaktiņu Bifs vēroja, kā piedzēru�ais Blaunts uzbel� ar dūri pa galdu un aizgrie�as no vīriem, ar kuriem tikko bija runājis. Balss Bifam pēk�ņi piesmaka, un, kad viņ� atkal vērsās pie meitenes, tā skanēja gandrīz vai skarbi:

� Vai tavējie zina, ka tu vēl pēc pusnakts neesi mājās?

� Viss kārtībā. Es �ovakar ļoti vēlu ar mazajiem spēlējos uz ielas.

Bifam nekad nebija gadījies redzēt, ka viņa kādreiz būtu atnākusi �urp kopā ar kādu savu vienaudzi. Pirms da�iem gadiem viņa bija staigājusi visur pakaļ savam vecākajam brālim. Kelliji bija bērniem svētīta ģimene. Vēlāk viņa te parādījās, vilkdama rateļos pāris nopuņķoju�os pui�eļu. Bet, ja neauklēja mazos vai nestaigāja pakal lielajiem, klīda apkārt viena pati. Patlaban meitene stāvēja un izskatījās tāda, it kā pa�ai nebūtu skaidrs, kāpēc bija te atnākusi un ko viņai te vajadzēja. Rokas nemitīgi darbojās gar gai�ajiem, miklajiem matiem, atgrūzdamas tos nost no pieres.

� Lūdzu, dodiet man paciņu cigare�u. Tās lētākās.

Bifs jau gribēja kaut ko sacīt, bet tad sastomījās un pabāza roku zem letes. Mike izvitka kabatlakatiņu un sāka atraisīt mezglā sasieto stūri, kurā glabāja naudu. Mezglu raujot, sīknauda �ķindēdama izbira uz grīdas un aizripoja uz to pusi, kur stāvēja Blaunts un kaut ko zem deguna purpināja. Kādu mirkli viņ� stulbi blenza uz monētām un tad, pirms meitene pati paspēja tās pacelt, neveikli pietu-pās un sāka uzlasīt. Pēc tam, �vadzinādams saujā divas penija, vienu pieccentu un vienu desmitcentu monētu, smagi slāja uz letes pusi un apstājās tās priek�ā.

� Vai tagad cigaretes jau maksā septiņpadsmit centu?

Bifs neko neatbildēja, bet Alike klusēdama lūkojās no viena uz otru. Piedzēru�ais Blaunts sakrāva naudas ripiņas uz letes mazā kaudzītē un, kā aizsargā'dams, aizklāja tās ar savu lielo, netīro plaukstu. Tad gausi paņēma vienu peniju un uzplāja to uz letes.

� Pieci centi plātīzeriem un meliem, kas to nezāli izaudzēja, un pieci � piekrāptajiem un muļķiem, kas to sa rullēja, � viņ� sacīja. � Bet viens cents tev, Bif.

Acis piemiedzis, Blaunts mēģināja salasīt uzrakstus uz piecu un desmit centu gabaliem. Taustīja tos un knibināja, un grieza pa letes virsu kā vilciņus. Beidzot aizstūma no sevis prom.

� Bet �is, lūk, lai ir pazemīgs ziedojums brīvībai. Demokrātijai un tirānijai. Neatkarībai un laupī�anai.

Bifs naudu mierīgi savāca un ar troksni iemeta kasē. Mike acīm redzami vēlējās �eit vēl kādu brīdi uzkavēties. Ar ilgu, garu skatienu nopētījusi piedzēru�o Blauntu, viņa pavērsa acis uz telpas vidu, kur pie sava galdiņa viens pats sēdēja mēmais. Pēc mirkļa arī Blaunts vairākkārt paskatījās tajā virzienā. Mēmais ar savu alus kausu sēdēja pavisam kluss un ar apdegu�u sērkociņu izklaidīgi �vīkāja pa galda virsu.

D�eiks Blaunts'ierunājās pirmais.

� Jocīgi, bet �itas subjekts man jau kādas trīs �etras pēdējās naktis rādās sapņos. Neliek, tā sakot, miera. Vai gadījumā neesat ievēroju�i, ka viņ� nekad neko nerunā?

Bifs reti ar kādu apmeklētāju ielaidās pārspriedumos par citiem.

� Nē, nerunā, � viņ� izvairīgi noteica.

� Jocīgi gan.

Mike pamīņājās no vienas kājas uz otru un rūpīgi noglabāja kabatā cigare�u paciņu.

� Nepavisam nav jocīgi, ja viņu mazdrusciņ pazīst,� viņa sacīja. � Misters Singers pie mums dzīvo. īrē mūsu mājā istabiņu.

� Tie�ām? � Bifs brīnījās. � Atzīstos � to es nudien nezināju.

Mike devās uz durvju pusi un neatskatīdamās viņam pār plecu atbildēja:

� Nu, kā tad. Dzīvo pie mums jau trīs mēne�us.

Bifs uzrotīja krekla piedurknes un pēc tam tās atkal rūpīgi norotīja. Kamēr Mike gāja no restorāna laukā, viņ� nenovērsa no tās skatienu. Un pat vēl vairākas minūtes pēc tam, kad viņa jau bija nozudusi, krekla piedurknes neveikli ņurcīdams, viņ� turpināja lūkoties tuk�ajā durvju ailē. Tad, sakrustojis rokas uz krūtīm, atkal pievērsās Blauntam.

Blaunts stāvēja, kā stāvējis, smagi pret leti atzvēlies. Brūnās, valgās acis aiz apjukuma plati ieplestas. No viņa nāca īsts ā�a smārds � pa�laik viņam vairāk par visu būtu derējis nomazgāties. Netīro kaklu klāja lielas sviedru lāses, bet uz sejas spīdēja eļļains plankums. Lūpas pietūku�as un apsarku�as, bet kastaņkrāsas mati savēlu�ies un uz pieres salipu�i.

� Paklausieties, laiks beidzot nākt pie prāta, � Bifs neizturēja. � Tādā izskatā jūs vairs nedrīkstat apkārt staigāt. Taisni brīnums, kā jūs vēl nav ietupināju�i par klaidonību. Vajag mest to dzer�anu pie malas! Nomazgāties, apgriezt matus. Svētā Dievmāte! Tas ta�u ir vienkār�i nepieklājīgi � rādīties tādam citiem cilvēkiem acīs.

Blaunts saviebās un iekoda apak�lūpā.

� Nu, nu, nav ne ko apvainoties, ne skaisties. Klausiet-mani un dariet, kā jums teik�u. Aizejiet tūlīt pat uz virtuvi un pasakiet nēģerpuikam, lai ielej jums lielajā b|odā karstu ūdeni. Un Villijs lai iedod dvieli un labi lielu ziepju gabalu, un tad kārtīgi nomazgājieties. Pēc tam iedzeriet siltu pienu, attaisiet savu �emodānu un uzvelciet tīru kreklu un tādas bikses, kas jums būtu daudzmaz laikā. Tad rīt varēsiet sākt meklēt darbu, kādu esat nodomājis atrast, un strādāt, kur būsiet izvēlējies, un kļūt atkal par cilvēku.

� Zini, ko es tev pateik�u? � Blaunts atrūca. � Ej tu galīgi...

� Labi, labi, � Bifs mierīgi piekrita. � Tikai es jau nu nekur neie�u. Bet jūs gan uzvedieties pieklājīgāk.

Bifs aizgāja Jīdz letes otram galam un atnesa divus kausus alus. Blaunts savējo satvēra tik neveikli, ka aplaistīja rokas un nota�ķīja ieti. Bifs dzēra nesteidzīgi, ar baudu. Un neatlaidīgi no puspievērto plakstu apak�as pētīja Blauntu. Nekāds dullais viņ� nav, lai arī līdzīgs iespaids no pirmā acu uzmetiena varēja rasties. Kaut kas viņā ir tāds kā aizlauzts, tāds kā kroplīgs, bet, kad ieskatās cie�āk, viss ir savā vietā. Tātad at�ķirība no citiem ir nevis miesīga, bet, kā rādās, � garīga. Viņ� atgādina reizē gan savu laiku atsēdēju�u cietumnieku, gan izbiju�u Harvardas universitātes studentu, gan ilgus gadus Dienvidamerikas imigrantu vidū pavadīju�u bēgli. Viņam līdzīgi cilvēki vai nu pabiju�i vietās, kur citi nemēdz iegriezties, vai arī izdarīju�i ko tādu, uz ko citi nav spējīgi-

Bifs pie�ķieba galvu un ievaicājās:

� No kurienes jūs esat?

� Nenokurienes.

� Kaut kur jums ta�u jābūt dzimu�am. Vai nu Ziemeļ-karolīnā, vai Tenesijā, vai Alabamā, vai vēl kur citur?

Blaunts raudzījās izklaidīgi, aizmiglotu skatienu.

� Karolīnā, � viņ� beidzot izgrūda.

� Es tā jau�u, ka esat �o to pieredzējis, � Bifs smalkjūtīgi mēģināja uzvedināt viņu uz sarunu.

Bet Blaunts viņā vairs neklausījās. Viņ� jau bija aizgriezies no letes un stingu skatienu lūkojās ārā uz tum�o, tuk�o ielu. Vēl kādu brīdi pastāvējis, viņ� platiem, grīļīgiem sojiem devās uz durvīm.

� Adios! � viņ�, atpakaļ nepaskatījies, aizejot uzsauca.

Bifs atkal palika viens, un pārlaida restorānam a�u, ievingrinātu aci. Pulkstenis jau tuvojās otrajai rīta stundai, un telpā bija paliku�i vairs tikai kādi �etri pieci apmeklētāji. Zāles vidū pie sava galdiņa joprojām nīka arī mēmais. Bifs garlaikoti pavērās viņā un saskaloja glāzes dibenā atliku�os pāris pilienus alus. Tad vienā malkā izdzēra un no jauna pievērsās uz letes izklātajai avīzei.

Tomēr �oreiz bija grūti koncentrēties tam, ko lasīja. Prātā nāca Mike. Vai viņ� bija rīkojies pareizi, pārdodams viņai cigare�u paciņu, un vai tas patie�ām bija tiesa, ka bērniem smēķēt esot kaitīgi? Viņ� atcerējās, kā viņa mēdza piemiegt,acis un ar plaukstu atmest atpakaļ uz pieres noslīdēju�ās matu �ķipsnas. Atcerējās viņas pazemo, puicisko balsi un ieradumu saraustīt savus haki krāsas �ortus, un di�manīgo gailu, kuru laikam bija aizguvusi no kovboju filmām. Tā domājot, Bifu pārņēma maigums. Un mulsa neērtība par �ādu jūtu uzplūdu.

Bifs satraukts pavērās Singerā. Mēmais sēdēja, rokas kabatās sabāzis, un pusizdzertais alus kausā, kas tam at-radas priek�ā, bija sasilis un novadējies. Alisei Bifs bija teicis taisnību � viņam patika visādi savādnieki. Pret slimajiem un gaudenajiem viņ� izjuta īpa�u draudzību un pieķer�anos. Vajadzēja tikai restorānā ienākt kādam ar zaķalūpu vai diloņniekam, kā viņ� tam tūlīt piedāvāja alu. Ja ienācējs bija kuprainis vai kā citādi kropls � uz restorāna saimnieka rēķina tika pasniegts viskijs. Bet kādam puisim, kuram tvaika katla eksplozijā bija norauts �spēka zars� un kreisā kāja, Bifs alla�, lai kad tas iebrauca pilsētā, uzlika pat veselu pudeli. Ja Singers būtu dzērājs, viņ� viskiju varētu dabūt par puscenu un jebkurā laikā � kad vien tik iegribētu. It kā apstiprinādams �o domu, Bifs pats sev piekrīto�i pamāja ar galvu. Pēc tam akurāti salocīja avīzi un pabāza to zem letes, kur jau gulēja daudzas tādas pa�as. Nedēļas beigās viņ� tās visas aiznesīs uz kambarīti, kas atradās blakus virtuvei; tur jau glabājās vesels �o vakara avī�u komplekts � no pēdējā divdesmit viena gada laikā iznāku�ajiem numuriem tajā netrūka neviena. '

Divos naktī Blaunts -atkal atgriezās. Viņ� bija atvedis sev līdzi kādu gara auguma nēģeri ar melnu somu pie rokas. Blaunts gribēja to piedabūt pie letes iedzert, bet, tiklīdz tas saprata, kāpēc bija te ievests, tūliņ metās no restorāna laukā. Bifs to pazina � tas bija nēģeru ārsts, kas strādāja �ajā pilsētā kop� neatminamiem laikiem. Viņam bija kaut kādas radniecīgas attiecības ar virtuvē strādājo�o Villiju. Bifs redzēja, ka iziedams nēģeris uzmet Blauntam naidpilnu skatienu.

Bet Blaunts palika stāvam, it kā nekas nebūtu noticis.

� Vai jūs nezināt, ka tur, kur dzer baltie, melnādainos ievest nedrīkst? � kāds no apmeklētājiem viņam prasīja.

Bifs vēroja notieko�o no tālienes. Blaunts izskatījās pagalam saniknots; tagad bija skaidri redzams, cik smagi viņ� pietempies.

� Es pats esmu pa pusei nēģeris! � viņ� izaicino�i iesaucās.

Bifs saausījās; zālē iestājās klusums. Sprie�ot pēc platajām nāsīm un acu baltumiem, Blaunta vārdiem varēja arī noticēt.

� Es esmu gan melnādainais, gan makaronu rijējs, gan poļu plātīzeris, gan �ķībacainais ķīnīzeris. No visa pa druskai.

Zālē atskanēja smiekli.

� Un dānis, un turks, un japānis, un amerikānis. � Viņ� meta līklo�us apkārt galdiņam, pie kura sēdēja mēmais un dzēra kafiju. Un runāja skaļā un ķērksto�ā balsī:. � Es esmu no tiem, kuri visu redz. Es esmu sve�inieks �ajā dīvainajā zemē.

� Nomierinieties, � Bifs viņam sacīja.

Ta�u Blaunts nevienam no klāteso�ajiem uzmanību nepievērsa � viņ� redzēja tikai mēmo. Abi lūkojās viens otrā. Mēmā acis bija rāmas un aukstas kā kaķim, un likās, viņ� klausās ar visu savu ķermeni. Turpretim Blaunts iekaisa aizvien vairāk.

� Tu esi vienīgais �ajā pilsētā, kur� mani saprot, � viņ� teica. � Jau divas dienas es domās ar tevi sarunājos, tāpēc ka zinu � tu sapratīsi, ko es gribu sacīt.

Kādā no kabīnēm atskanēja smiekli � pats neapjēgdams, ko dara, piedzēru�ais bija pievērsies kurlmēmam cilvēkam un nu mēģināja ar to uzsākt sarunu! Bifs vēroja abus vīrie�us ar savām asajām, caururbjo�ām acīm un uzmanīgi ieklausījās.

Blaunts apsēdās pie Singera galdiņa un pieliecās tam cie�i klāt.

� Ir tādi, kuri zina, un ir tādi, kuri nezina. Un uz katriem desmit tūksto�iem, kuri nezina, ir tikai viens, kas zina. Un pats lielākais brīnums ir tas, ka �ie miljoni, kuri zina tik daudz, nezina pa�u galveno. Glu�i kā piecpadsmitajā gadsimtā, kad visi ticēja, ka zeme ir plakana, un tikai viens vienīgs Kolumbs* un vēl da�i citi pui�i zināja īsto patiesību. Tikai starpība, lūk, kur: toreiz bija vajadzīgs talants, lai izdibinātu to, ka zeme ir apaļa. Bet �ī te patiesība ta�u ir tik acīm redzama, ka taisni jābrīnās, kā cilvēki to ncv<v saredzēt. Saprati?

Bifs atspiedās ar elkoņiem pret leti un ar interesi skatījās Blauntā.

� Ko nevar saredzēt? � viņ� ieprasījās.

� Tu viņā neklausies, � Blaunts teica Singeram. � Neņem galvā to plakanpēdaino, zil�okļaino, gardegunaino izdzimumu. Jo redzi, tas, ka mēs, tie, kuri zinām, cits citu nejau�i satiekam, ir notikums. Notikums, kur� tikpat kā nekad neatgadās. Un, ja arī mēs da�reiz satiekamies, tad mums pat prātā neienāk, ka tas otrais arī varbūt pieder pie tiem, kuri zina. Un tā ir vislielākā nelaime. Ar mani tā ne reizi vien ir bijis. Bet mūsējo, kā pats saproti, ir gau�ām maz.

� Masoņu, vai? � Bifs atkal iejaucās.

� Aizveries, tu, turi Citādi � kā gāzī�u, slapjums vien paliks! � Blaunts iebļāvās. Tad pieliecās mēmajam vēl tuvāk klāt, un viņa balss pārgāja dzērāja �ukstā: � Bet kāpēc tas tā ir? Kāpēc joprojām turpinās �is nezinā�anas brīnums? Lūk, kāpēc. Tāpēc, ka pastāv sazvērestība. Pla�a un viltīga sazvērestība. Tumsonība.

Vīri kabīnē vēl aizvien smējās par piedzēru�o Blauntu, kas bija sadomājis sarunāties ar kurlmēmo. Bet Bifs nesmējās. Viņam gribējās tikt skaidrībā, vai mēmais patie�ām saprot, ko tam stāsta. Singers bie�i piekrīto�i māja ar galvu, un sejā viņam parādījās domīga izteiksme. Iespējams, ka viņ� tikai lēni aptvēra sve�u runu; dro�i vien tā arī bija. Blaunts savā apcerē par zinā�anām un tumsonību �ad tad palaida arī pa divdomībai. Mēmais pasmaidīja, ta�u nevis uzreiz, bet kādas pāris sekundes pēc tam, kad jocīgā piezīme tika izteikta; un, kad saruna ievirzījās atkal drūmajās sliedēs, smaids palika sejā kavējamies mazliet par ilgu.

Sim mēmajam piemita kaut kas pavisam neparasts. Viņ� piesaistīja sev citu cilvēku skatienus un uzmanību, pirms tie vēl apjēdza, ka viņ� nav tāds kā pārējie. Acis viņam raudzījās tā, it kā viņ� dzirdētu to, ko neviens cits nespēj sadzirdēt, un zinātu to, par ko citi nemaz nenojau�. Viņ� galīgi nelīdzinājās parastajiem cilvēkiem.

D�eiks Blaunts uzgūlās �ķērsām pāri galdiņam, un vārdi viņam no mutes sāka gāzties kā no pārrauta aizsprosta. Bifs vairāk neko nesaprata. No izdzertā alkohola mēle Blauntam bija kļuvusi pavisam smaga, turklāt viņ� runāja tik ātrā tempā, ka visas skaņas saplūda vienā nesakarīgā jūklī. Bifs prātoja, kurp gan viņ� dosies, kad Alise viņu no �ejienes padzīs. Bet, ka rīt no rīta viņa viņu padzīs noteikti, par to varēja ne�aubīties.

Bifs plati no�āvājās un viegli paplik�ķināja ar pirkstiem pa lūpām, līdz �oklis atslāba. Pulkstenis jau tuvojās trim, bija pats klusākais nakts brīdis.

Mēmajam pacietības netrūka. Viņ� klausījās Blauntā jau turpat stundu. Bet nu tomēr sāka �ad tad uzmest skatienu sienas pulkstenim. Blaunts to neievēroja un turpināja savu monologu aizgūtnēm vien. Beidzot viņ� tomēr apklusa, lai uztītu sev cigareti, un tajā mirklī mēmais, ar galvas mājienu norādījis uz pulksteni, pasmaidīja savu tikko manāmo smaidu un piecēlās no galdiņa. Rokas, tāpat kā līdz �im, palika sabāztas kabatās. Tad viņ� steig�us izgāja.

Blaunts bija tā piedzēries, ka nepamanīja to tūlīt. Viņ� pat neatskārta, ka mēmais nebija viņam ne reizes atbildējis. Apskurbu�ām, izvalbītām acīm un pavērtu muti viņ� lūkojās apkārt. Uz pieres izspiedās sarkana dzīsla, un viņ� sāka ar dūrēm nikni dauzīt pa galda virsu. Ilgāk tāda �ūpo�ana vairs nebija pacie�ama.

� Panāciet �urp! � Bifs viņu laipnā balsī pasauca.

� Jūsu paziņa aizgāja.

Bet Blaunts joprojām acīm meklēja Singeru. Tik stipri piedzēru�u Bifam viņu vēl nekad nebija gadījies redzēt. Izskats viņam bija atbaido�s.

� Man te kaut kas jums nolikts, � Bifs viņu vilināja.

Blaunts pieslējās kājās un lieliem, grīļīgiem soļiem izstreipuļoja atkal ārā uz ielas.

Bifs atspiedās ar muguru pret sienu. Iek�ā � ārā, iek�ā � ārā ... Galu galā � kāda viņam gar visu to daļa. Restorāns tagad bija pavisam tuk�s un kluss. Minūtes vilkās gausi. Noguris Bifs ļāva galvai noslīdēt uz krūtīm. Zāle pamazām iegrima dziļā mierā. Viss: letes un sejas, kabīnes un galdiņi, radioaparāts stūrī un zuzo�ie ventilatori pie griestiem, � viss �ķita pamirstam un kļūstam nekustīgs un spokains.

Viņ� laikam bija aizsnaudies. Kāda roka raustīja viņu aiz elkoņa. Lēnām atjēgdamies, viņ� pacēla galvu un paskatījās � kas no viņa ko vēlējās? Viņam priek�ā, baltajā cepurītē un garo priek�autu aizsējies, stāvēja virtuves nē-ģerzēns Villijs. Aiz uztraukuma Villijs, pūlēdamies viņam kaut ko pateikt, stostījās:

� Un tad viņ� metās ar dūrēm d-d-dauzīt ķ-ķ-ķieģeļu m-m-mūri.

� Kas metās?

� Nu tur, tajā �ķērsielā, d-d-divas mājas t-t-tālāk.

Bifs iztaisnoja sagumu�os plecus un sakārtoja kaklasaiti. _x

� Nu, bet kas?'

� Viņi grasās to vest �urp, d-d-dro�i vien t-t-tūlīt gāzīsies iek�ā.

� Villij, � Blaunts pacietīgi sacīja. � Sāc vēlreiz visu no sākuma un tā, lai es varu kaut ko saprast.

� To b-b-balto s-s-strupekli ar tām ūsām.

� Misteru Blauntu? Ak, tāl

� Es nemaz neredzēju, kā tas iesākās. Es tāpat vien stāvēju pie ķēķa durvīm, kad izdzirdu to ļembastu. Izklausījās, ka tur ietu vaļā pamatīgs kautiņ�. Tad es skrēju paskatīties. Un tur tas baltais ārdās kā viens me�onīgs vepris. Bada ar galvu ķieģeļu mūri un dauza to ar dūrēm. Un lādas, un kaujas � mū�ā nebiju redzējis kādu balto tā kaujamies. Un ar ko � ar vienu pliku sienu! Bet varēja tak tā pats savu galvu salauzt. Un tad pieskrēja vēl divi baltie, kas bija sadzirdēju�i to ļembastu, un arī apstājās un skatījās ...

� Un kas notika pēc tam?

� Pēc tam � nu, tas mēmais d�entlmenis, kuram tās rokas kabatās � kur� sē� tur ...

� Misters Singers.

� Nu jā, viņ� arī pienāca un apstājās paskatīties, kas tur notiek. Bet, kā misters Blaunts viņu ieraudzīja, tā sāka atkal kliegt un bļaustīties. Un tad pēk�ņi ņēma un nogāzās gar zemi. Varbūt no tiesas bija atsitis galvu va|ā. Tad ieradās policists, un kāds tam pateica, ka misters Blaunts dzīvojot te.

Bifs pielieca galvu un domās apkopoja un sarindoja nupat dzirdēto pareizā secībā. Tad paberzēja degunu, pārlikdams, ko darīt.

� D-d-dro�i vien tūlīt g-g-gāzīsies iek�ā.

Villijs piegāja pie durvīm un palūkojās ārā.

� Re, kur jau visi nāk! Un �o velk.

Kāds ducis nejau�u garāmgājēju un policists � visi reizē mēģināja iespraukties restorānā. Ārpusē uz ielas stāvēja divas prostitūtas un lūkojās iek�ā pa logu. Taisni brīnums � vajag tikai atgadīties kam neparastākam, kad pēk�ņi sazin no kurienes uzrodas vesels lērums ļau�u!

� Nav nekādas vajadzības sacelt lielāku brēku, nekā nepiecie�ams, � Bifs teica. Viņ� paraudzījās uz policistu, kas balstīja piedzēru�o Blauntu. � Pārējie tikpat labi varētu arī pazust.

Policists atsēdināja Blauntu krēslā un enerģiski izstūma nelielo pūlīti no restorāna ārā. Pēc tam viņ� pievērsās Bifarn.

� Kāds man sacīja, ka viņ� esot apmeties �eit, pie jums.

� Nē, nav. Bet varētu gan, � Bifs atbildēja.

� Vēlaties, lai es vedu viņu sev līdzi?

Bifs pārlika.

� �ovakar viņ� vairāk nekādus tra�us netaisīs. Protams, galvot es par to nevaru, bet man liekas, ka ar �o viņ� tad arī nomierināsies.

� Nu labi. Pirms de�ūras beigām es pie jums vēlreiz iegriezī�os.

Bifs, Singers un Blaunts palika vieni. Kop� tā brī�a, kad Blauntu atveda, Bifarn pirmo reizi izdevās viņu aplūkot tuvāk. Viņ�, likās, bija sev pamatīgi sadauzījis �okli. Smagi atzvēlies pret.galdu un līgodamies no vienas puses uz otru, viņ� turēja mutei priek�ā aizvāztu savu vareno ķetnu. Galvā rēgojās dziļa brūce, bet no deniņiem tecēja asinis. Pirkstu kauliņiem bija nobrāzta āda, un pats viņ� izskatījās tik netīrs, it kā aiz �upra būtu no kanalizācijas caurules izvilkts. Viņ� bija galīgi sa�|ucis � tā vien rādījās, ka no viņa būtu izspiesta visa dzīvības sula. Mēmais sēdēja otrpus galdiņa Blauntam iepretim un nenovērsa no viņa savas zaļpelēkās acis.

Tad Bifs pamanīja, ka Blauntam nebūt nav sadauzīts �oklis � roku viņ� turēja mutei priek�ā tāpēc, ka viņam drebēja lūpas. Pa notriepto seju sāka ritēt asaras. Reizumis viņ� sāniski pablenza uz Bifu un Singeru, dusmodamies, ka tie redz viņu raudam. Situācija kļuva neērta. Sastapdams mēmā skatienu, Bifs paraustīja plecus un savilka uzacis, it kā vaicādams �.ko darīt? Singers novērsās.

Bifs bija galīgā neizpratnē. Viņ� pūlējās izdomāt, kā lai tiek ar visu �o jezgu galā. Un, kamēr viņ� centās atrast kādu izeju, mēmais paņēma ēdienkarti un tās otrajā pusē uzrakstīja:

�Ja jūs nevarat izdomāt, kur lai viņ� paliek, viņ� var nākt līdzi man. Vispirms gan derētu viņam iedot zupu un kafiju.�

Bifs atvieglots spēcīgi pamāja ar galvu.

Tad viņ� atnesa un nolika Blauntam priek�ā uz galda trīs no vakariņām atliku�us ēdienus � divus �ķīvjus ar zupu, tasi kafijas un saldēdienu. Ta�u Blaunts tiem pat nepieskārās. Viņ� neatņēma roku-no mutes, it kā lūpas būtu pali slēpjamākā vieta viņa ķermenī un viņ� baidītos to atklāt. Elpoja viņ� nevienmērīgi, �ad tad ska|i ie�ņukstēdamies, un platie pleci konvulsīvi raustījās. Singers piedāvādams norādīja pēc kārtas uz visiem ēdieniem, bet Blaunts tikai sēdēja, soju ar plaukstu aizsedzis, un purināja galvu.

Bifs lēnām un skaidri, lai mēmais varētu saprast, ierunājās: � Tie pa�i nervi...

Garaiņi no zupas kāpa Blauntam tie�i sejā, un pēc neliela brītiņa viņa trīco�ā roka tomēr pasniedzās pēc karo tes. Zupu izēdis,, viņ� iebaudīja drusku arī no saldā. Biezās lūpas vēl aizvien drebēja, bet galva bija noslīgusi pār �ķīvi zemu jo zemu.

Bifam tas nepalika nepamanīts. Viņam ienāca prātā, ka gandrīz katram cilvēkam ir kāda ķermeņa da|a, kuru tas sargā īpa�i. Mēmajam tās ir rokas. Mazā Mike mū�īgi rausta savas blūzītes priek�u, lai audums neberztos gar jaunajām, maigajām krūtiņām, kas tai tikko sāku�as dīgt. Alisei tie ir mati; kad viņ� iezieda galvas ādu ar еЦи, viņa nejāva viņam gulēt sev blakām. Un viņam pa�am?

Vilcinādamies Bifs pagrozīja gredzentiņu uz mazā pirkstiņa. Viņ� vismaz zina, kas viņam vairs nav jāsargā. Nē. Vairs nav. Pierē iegulās asa, dziļa rieva. Roka kabatā nervozi pavirzījās lejup. Viņ� sāka svilpot kādu dziesmiņu un piecēlās no krēsla. Savādi tomēr, ka viņ� �o ieradumu uzreiz spēja pamanīt arī pie citiem.

Par abiem ar Singeru viņi piedabūja Blauntu kājās. Tas nedro�i līgojās. Raudāt gan vairs neraudāja, tomēr izskats viņam bija īgns un drūms, un it kā par kaut ko nokaunējies. Paklausīgi viņ� sekoja saviem vedējiem. Bifs atnesa �emodānu, kas bija stāvējis aiz kases aparāta, un paskaidroja, kam tas pieder un kāpēc te atrodas. Singers visu uztvēra kā pa�u par sevi saprotamu, viņu, likās, nespēja pārsteigt nekas.

Bifs pavadīja abus līdz izejai.

� Galvu aug�ā, un izbeidz muļķoties! � viņ� Blauntam pieteica.

Melnās, naksnīgās debesis jau sāka mesties blāvas, to zilā bezgalība vēstīja par jauna rīta tuvo�anos. Vēl tikai �ur tur redzēja mirdzam pa bālai, sudrabotai zvaigznītei. Uz ielas bija tuk�i, klusi un gandrīz auksti. Singers nesa �emodānu kreisajā rokā, ar labo pieturēdams Blauntu. Ar galvas mājienu atsveicinājies no Bifa, viņ� kopā ar Blauntu devās pa ietvi prom. Bifs palika stāvam, noskatīdamies abiem pakaļ* Kad viņi bija nogāju�i apmēram puskvartālu, zilajā tumsā varēja samanīt vairs tikai divus melnus siluetus � slaido un stingro Singcra un drukno un svārstīgo Blaunta. Kad abi no redzes loka bija pavisam izzudu�i, Bifs vēl kādu mirkli pastāvēja un pavēroja debesis. To bczgalpla�ais dziļums viņu gan pievilka, gan nospieda. Viņ� paberzēja pieri un atgriezās spo�i apgaismotajā restorānā.

Ieņēmis atkal ierasto vietu aiz letes blakus kases aparātam, viņ� mēģināja atcerēties, kas tad īsti tajā naktī bija atgadījies, � seja sastinga, uzacis savilkās, piere sarāvās grumbās. Viņ� juta, ka nepiecie�ams .pa�am sev kaut ko nozīmīgu izskaidrot. Ta�u, lai arī atmiņā atausa viss līdz pat niecīgākajam sīkumam, viņ� nojauta, ka pa�u galveno tomēr neizprot.

Durvis vairākkārt atvērās un aizvērās, ielaizdamas negaidīti agru apmeklētāju straumi. Nakts bija pagājusi. Villijs krāva uz galdiņiem krēslus un ķērās pie grīdas ber�anas. Viņ� jau bija pilnīgi sagatavojies doties mājās un dziedāja. Villijs bija sliņķis. Virtuvē viņ� ik mīļu brīdi mēdza pamest darbu, lai varētu uzspēlēt mutes harmonikas. kuras vienmēr un visur nēsāja sev klāt. Patlaban viņ� pussnaudā vilka pa grīdu slotu uņ dūca kādu sērīgu nēģeru dziesmiņu.

Pārāk daudz ļau�u zālē vēl tomēr nebija � �ajā agrajā rīta stundā tie,- kuri visu nakti nebija gulēju�i, sastapās ar tiem, kuri izgulēju�ies un atpūtu�ies gatavojās sākt jaunu dienu. Samiegojusies viesu apkalpotāja pasniedza te vienam alu, te citam kafiju. Nedzirdēja arī ne parasto trok�ņu, ne sarunu; katrs �ķita aizņemts pats ar sevi. Neuzticība. kas valdīja starp tiem, kuri tikko pamodu�ies, un tiem, kuri beidza savu garo nomoda nakti, radīja atsve�inā�anās atmosfēru.

Bankas ēka otrpus ielai mijkrēslī izskatījās glu�i spokaina. Bet mazpamazām tās balto ķieģeļu sienu kontūras iezīmējās aizvien skaidrāk. Un, kad lēco�ās saules pirmie stari beidzot sāka zeltīt ielu, Bifs pārlaida savai valstībai pēdējo skatienu un devās pa kāpnēm uz aug�stāvu.

Durvju rokturi viņ� tī�ām grabināja skaļi, lai ātrāk pamodinātu Alisi.

� Svētā Dievmāte! � viņ�, ieiedams istabā, iesaucās.

� Tā tik bija naksniņa!

Alise nepamodās uzreiz. Viņa gulēja sagumzītajā gultā kā aizkaitināta kaķene un staipījās. Siltajā, spo�ajā rīta saules gaismā istaba izskatījās gau�ām nekārtīga; no loga �alūzijas auklas nokarājās ļengans zīda zeķu pāris.

� Vai tas piedzēru�ais kretīns tur apak�ā vēl vāļājas? � viņa prasīja.

Bifs novilka kreklu un appētīja apkaklīti � vai tā pietiekami tīra vēlreizējai valkā�anai.

� Kāp lejā un apskaties pati. Es jau tev sacīju � ja gribēsi viņu izsviest, neviens tev ce|ā nestāsies.

Samiegojusies Alise izstiepa roku un pacēla no grīdas Bībeli, kādu neaprakstītu ēdienkarti un svētdienas skolas mācību grāmatu, kas turpat blakus gultai mētājās. Pa�ķirstījusi Bībeles �auksto�ās zīdpapīra lapas un atradusi vajadzīgo vietu, viņa sāka, rūpīgi izrunādama vārdus, balsī lasīt. Bija svētdiena, un viņa gatavojās iknedēļas nodarbībai zēnu klasē, kas pastāvēja pie baznīcas jaunatnes nodaļas.

�Un, kad Viņ� piegāja pie Galilejas jūras, Viņ� ieraudzīja Simonu un tā brāli Andreju tīklu metam: jo viņi bija zvejnieki. Un Jēzus tiem sacīja: nāciet man līdzi, un es jūs padarī�u par cilvēku dvēseļu zvejniekiem. Un tie pameta savus tīklus un sekoja Viņam.�

Bifs devās uz vannasistabu nomazgāties. Alise turpināja lasīt, un aiz durvīm varēja saklausīt viņas samtainās balss �alu. Bifs ieklausījās.

�...bet no rīta, piecēlies vēl agri pirms saules lēkta, Viņ� izgāja un devās uz tuksnesi, un tur lūdzās. Un Simons, un tie, kas bija ar viņu, Tam sekoja. Un, kad tie Viņu atrada, tie teica: visi Tevi meklē.�

� Viņa apklusa. Bifs domās vēlreiz atkārtoja katru tikko dzirdēto vārdu. Viņ� centās atdalīt �o vārdu jēgu no Alises balss � kā viņa tos bija izrunājusi. Viņ� gribēja atcerēties �o tekstu tā, kā to- reiz bija lasījusi viņa māte, kad viņ� vēl bija zēns. Bifs skumīgi paskatījās uz saderinā�anās gredzentiņu, kas agrāk bija piederējis mātei, bet tagad atradās uz viņa mazā pirkstiņa. Un atkal iedomājās, ko māte būtu teikusi, uzzinādama, ka viņ� atteicies kā no reliģijas, tā no baznīcas.

� Sīs dienas mācībstunda būs par to, kā Jēzus sapulcināja ap sevi mācekļus, � Alise sacīja, gatavodamās gaidāmajai nodarbībai. � Un teksts, kuru mēs lasīsim, saucas: �Visi Tevi meklē�.

Bifs pēk�ņi iztrūkās no savām pārdomām un ar visu spēku pagrieza ūdens krānu. Tad novilka apak�kreklu un sāka mazgāties. Viņ� bija alla� pedantiski tīrs no jostasvietas uz aug�u. Ik rītus ieziepēt krūtis, kaklu, rokas un kājas bija ierasta lieta, bet visu pārējo viņ� mazgāja vismaz pāris rei�u sezonā, kad gāja vannā.

Bifs nostājās blakus gultai, nepacietībā gaidīdams, kad Alise beidzot piecelsies. Pa logu varēja redzēt, ka diena būs rāma, bez vēja un spiedīgi karsta. Savu stundu Alise bija beigusi lasīt. Ta�u vēl gurdi staipījās, gultai �ķērsām pāri izpletusies, kaut arī zināja, ka viņ� gaida. Bifam sirdī sakāpa saltas, īgnas dusmas. Viņ� ironiski iesmējās. Tad rūgti noteica:

� Nu, ja tev tā patīk, es jau varu vēl kādu brīdi pasēdēt un palasīt avīzi, un pagaidīt, kamēr tu iz�ļaugāsies. Bet man tomēr nebūtu nekas pretī, ja tu tagad |autu pagulēt arī man.

Alise sāka ģērbties, bet Bifs pa to laiku pārkārtoja gultu. Viņ� veikli pārgrozīja palagus � virsējo apak�ā, apak�ējo virsū, turklāt apgrieza abus arī otrādi � kas Alisei bija bijis galvgalī, viņam tagad atradās kājgalī. Gultu saklājis, viņ� nogaidīja, kamēr Alise no istabas iziet, tad novilka bikses un palīda zem segas. Kājas palika rēgojamies no segapak�as laukā, un cietajiem matiem apaugu�ās krūtis pret baltajiem spilveniem izskatījās glu�i melnas. Bifs jutās priecīgs, ka nebija Alisei neko stāstījis par piedzēru�ā Blaunta izdarībām. Viņ� gan savās pārdomās labprāt būtu ar kādu padalījies, jo, ja par notiku�o varētu ar kādu izrunāties, viņam varbūt ātrāk izdotos atminēt to miklu, kas patlaban nodarbināja prātu. Zel tomēr nabaga suņabērna � rūnā vienā runā�anā, bet neko jēdzīgu nevienam paskaidrot neprot. Dro�i vien pats sev ari ne. Un kā viņ� riņķo ap to kurlmēmo � it kā būtu izvēlējies par savu biktstēvu un tagad gribētu atklāt tam savus visdziļākos dvēseles noslēpumus.

Kāpēc?

Tāpēc, ka ar da�iem cilvēkiem tā mēdz būt � vienā jaukā brīdī viņi spēj atteikties no visa personiskā un, pirms tas sācis viņos pa�os rūgt un pūt, un saindēt dvēseli, atdot to otram vai upurēt kādas citas idejas labad. Viņiem tā jādara � viņiem tā lemts darīt. Da�iem tas ir glu�i vienkār�i jau no dabas dots... Svētajos rakstos teikts: �Visi Tevi meklē.� Varbūt te slēpjas atminējums... Varbūt... Viņ� sacīja, ka esot ķīnietis. Un nēģeris, un itālietis, un ebrejs. Kas zina, ja viņ� pats tam tā labi cie�i notic, var gadīties, ka tā arī ir. Viņ� esot ikviens un ikkas � tā viņ� sacīja ...

Bifs izstaipījās, rokas pla�i iepletis, un sakrustoja kailās kājas. Rīta gaismā viņa seja ar aizvērtajiem, krunkainajiem plakstiem un biezo, �ugunam līdzīgo bārdu, kas klāja vaigus un zodu, izskatījās vecāka. Bet pakāpeniski mutes līnijās atmaiga un muskuli atslāba. Spilgtie, dzeltenie saules stari, iespīdēdami pa logu, pielēja istabu ar siltu spozmi. Bifs noguris pagriezās uz viena sāna un aizsedza acis ar plaukstām. Jo viņ� jau nebija nekas � tikai Bartolomejs, vecais Bifs ar divām veiklām dūrēm un asu mēli, misters Brennons � un vairāk nekas.

3

Saule Miki pamodināja agri, kaut gan iepriek�ējā vakarā viņa mājā bija pārradusies stipri vēlu. Ārā valdīja tāds karstums, ka brokastīs pat kafiju negribējās dzert, tāpēc viņa ielēja sev tikai ledus ūdeni ar sīrupu un klāt piekoda aukstas pankūkas. Paslaistījusies kādu brītiņu pa virtuvi, Mike izgāja uz lieveņa palasīt komiksus. Viņa cerēja, ka misters Singers arī varbūt tur sēdēs un, kā parasti svētdienas rītos, lasīs avīzi. Bet mistera Singcra nebija; kā vēlāk pastāstīja tēvs, viņ� esot pārnācis tikai uz rīta pusi un patlaban pie viņa esot viesis. Mike ilgi gaidīja misteru Singcru. Visi pārējie pansionāri jau sen bija nonāku�i lejā vienīgi viņ� joprojām kā nerādījās, tā nerādījās. Pēdīgi Mike iegāja atpakaļ virtuvē un izcēla no augstā krēsla Ralfu, un uzvilka tam tīras drēbītes, un noslaucīja mutīti. Un, kad no svētdienas skolas pārnāca Babers, bija pilnīgi sagatavojusies doties ar tiem pastaigā. Baberam bija basas kājas, un viņa atļāva tam pavizināties ratelos kopā ar Ralfu, jo uz saules sakarsētās ietves svila pēdas. Aizvilkusi ratejus kādus astoņus kvartālus, viņa nonāca pie lielas, vēl nepabeigtas jaunbūves. Trepes atradās turpat, kur iepriek�ējā reizē, atslietas prot jumta malu, un Mike, dū�u saņēmusi, sāka rāpties pa tām aug�ā.

� Pieskati Ralful � viņa pār plecu uzsauca Baberam.

� Un uzmani, ka odi nesalien acīs!

Pēc minūtēm piecām, izslējusies visā augumā, Mike jau stāvēja uz jumta kores. Paceltās rokas uz�āvās gaisā kā spārni. �ajā vietā katrs būtu vēlējies pastāvēt. Pa�ā, pa�ā aug�ienē. Bet ne jau katrs spēja te uzrāpties. Vairumam bija bail � ja rokas palaidās vaļā un pats nogāzās lejā, beigas bija. Visapkārt pletās citu māju jumti un koku zaļās galotnes. Pilsētas otrajā malā varēja saskatīt baznīcu torņu slaidās smailes un rūpnīcu dūmeņus. Debesis virs galvas bija dzidri zilas un karstas kā uguns. Bet uz zemes, spo�ās saules gaismas apspīdēts, viss izskatījās vai nu �ilbino�i balts, vai piķa melns.

Mikci gribējās dziedāt. Visas dziesmas, kādas vien viņa zināja, spiedās kaklā un prasījās laukā, tomēr skaņās nepārvērtās neviena. Kāds no lielajiem zēniem, kur� te, pa�ā spicē, bija uzrāpies pagāju�ajā nedēļā, bija palaidis pat īstu uzvaras brēcienu, bet pēc tam sācis turēt runu, ko bija mācījies skolā: �Draugi, romie�i, līdzpilsoņi � uzklausiet mani!� Jā! Kad atrodies �ādā augstumā, tad nezin kāpēc pārņem me�onīgs prieks un gribas kliegt un dziedāt, un izplest rokas, un aizlaisties.

Pēk�ņi Mike sajuta, ka teniscību zoles sāk slīdēt, un viņa aprima un apsēdās jāteniski uz jumta kores. Nams bija jau tikpat kā gatavs. �ī būs viena no augstākajām celtnēm apkaimē � ar trim stāviem un ļoti augstiem griestiem, un tik slīpu jumtu, kādu viņa nav redzējusi vēl nevienai citai mājai. Bet visi darbi drīz būs pabeigti. Un galdnieki aizies, un bērniem savām rotaļām nāksies meklēt citu vietu.

Te viņa bija pilnīgi viena. Tuvumā ne dzīvas dvēseles � tikai klusums, un nu varēja kādu brīdi ļauties pārdomām. Mike izvilka no �ortu kabatiņas iepriek�ējā vakatā nopirkto cigare�u paciņu. Tad lēnām ievilka dūmus. Galva apreiba un likās kļūstam tik smaga, ka tikko varēja noturēt to uz pleciem; ta�u aizmest cigareti nedrīkstēja � vajadzēja izsmēķēt līdz galam.

M. K. � �os divus lielos burtus viņa uzrakstīs uz visa un visur, kad viņai būs septiņpadsmit gadu un kad viņa būs kļuvusi loti slavena. Mājā viņa pārbrauks sarkanbaltā �pakardā�, kam uz durtiņām būs uzkrāsoti viņas iniciāļi. Arī uz kabatlakatiņiem un uz apak�veļas ar sarkaniem diegiem būs uz�ūts M. K. Varbūt viņa kļūs ievērojama izgudrotāja. Viņa- izgudros mazus, mazītiņus radioaparāti-ņus zirņa lielumā, kurus cilvēki varēs nēsāt sev visur līdzi un iebāzt ausī. Arī lidaparātus cilvēki varēs sev piestiprināt kā mugursomas un zibināties apkārt pa pasauli. Pēc tam viņa būs pirmā, kas izraks milzīgu, pla�u tuneli cauri zemeslodei līdz Ķīnai, un cilvēki varēs pa to laisties lielos gaisa balonos. Visas �īs lietas viņa izgudros pirmām kārtām. Tās jau ir iecerētas un izdomātas.

Izsmēķējusi pusi cigaretes, viņa to nodzēsa un nometa pa jumta slīpni lejā. Tad noliecās uz priek�u un, galvu uz rokām atbalstījusi, sāka klusītēm pie sevis dungot.

Savādi � bet galvā viņai gandrīz nepārtraukti skanēja mūzika � vai nu klavieru, vai vispār kaut kāda. Un vis-viens, ko viņa arī domāja vai darīja, � tā tikai skanēja un skanēja. Mis Braunai, kas dzīvoja viņu mājā, istabā bija radio, un Mike visu pagāju�o ziemu ik svētdienas bija tupējusi uz kāpnēm un klausījusies pārraides. Tā, ko tur spēlēja, dro�i vien bija klasiskā mūzika, bet tie�i to viņa nez kāpēc atcerējās vislabāk. It sevi�ķi viena komponista darbi, lai kad arī viņa tos izdzirda, alla� lika sirdij sarauties. Da�reiz �ī komponista mūzika �ķita līdzīga sīkām, krāsainām, caurspīdīgām ledus konfektītēm, bet citreiz tā skanēja tik maigi un skumji, ka vispār nebija iespējams ne ar ko salīdzināt.

Pēk�ņi Mikes dzirdi aizsniedza raudas. Viņa pietrausās sēdus un ieklausījās. Vēj� pluinīja uz pieres nokritu�o matu �ķipsnu, bet seja spo�ajā saulē izskatījās bāla un grūtsirdīga. Pink�ķē�ana neapklusa, un Mike sāka piesardzīgi �etrrāpus līst pa aso jumta kori uz priek�u. Sasniegusi pa�u �ukuru, viņa nogūlās uz. vēdera un pārkāra galvu pāri jumta malai, lai ērtāk būtu saredzēt, kas tur apak�ā uz zemes notika.

Mazie atradās turpat, kur viņa tos bija atstājusi. Babers⁴ tupēja smiltīs un kaut ko appētīja, un blakus viņam melnēja sīka pundurēniņa. Ralfs arī vēl tāpat dzīvojās pa saviem rateļiem. Viņ� jau bija tik liels, ka prata sēdēt, un pa�laik, turēdamies pie rateļu malām, raudāja; cepurīte viņam bija sa�ķiebusies pavisam uz viena sāna.

� Baberl � Mike sauca lejup. � Paskaties, ko Ralfam vajagl

Babers piecēlās kājās un dusmīgi palūkojās uz mazo.

� Viņam neko nevajag.

� Nu, tad pa�ūpo, kā nākasl

Mike aizrāpoja atpakaļ uz to vietu, kur pirmīt bija sēdējusi. Viņa labprāt te vēl ilgi būtu pakavējusies un padomājusi gan par pazīstamiem cilvēkiem, gan pasapņojusi par nākotni, gan klusītēm kaut ko pie sevis padziedājusi. Ta�u Ralfs turpināja aurot, un tas nozīmēja, ka nu jau miera tik un tā vairs nebūs.

Viņa sāka drosmīgi laisties lejup uz to pusi, kur, atslietas pret jumta malu, atradās kāpnes. Slīpums bija ļoti stāvs, un tikai vietumis, pa krietnam gabalam cits no cita, bija piesists pa �ķērskokam, lai strādniekiem būtu kur atbalstīties. Mikei reiba galva un sirds dauzījās tā, ka pat viss augums drebēja. Pavēlo�ā balsī viņa pati sevi uzmundrināja: �Vispirms ar abām rokām pieķeries labi stingri te un tad slidinies uz leju, kamēr labā kāja sasniedz atbalstu, un pēc tam cie�i piespiedies un pārnes smagumu uz kreiso! Mierīgi, Mike, tikai mierīgi!�

Nolaisties palaikam ir grūtāk nekā pacelties. Ne tik drīz viņa nokjuva līdz kāpnēm un sajutās atkal dro�ībā. Bet. kad beidzot tomēr nostājās uz zemes, viņai �ķita, ka palikusi daudz mazāka un īsāka un kājas tūlīt, tūlīt zem auguma svara saļims. Viņa saraustīja �ortus un aizjoza siksnu vēl par vienu caurumiņu cie�āk. Ralfs raudāja, kā raudājis, bet viņa tam nepievērsa uzmanību un iegāja jaunajā, tuk�ajā mājā.

Pirms mēne�a pie ārsienas tika piestiprināta plāksnīte ar uzrakstu, ka bērniem būvlaukumā rotaļāties aizliegts. Reiz vakarā te bija sanācis vesels bars, bērni sāku�i plūkties, un kāda ar vistas aklumu sirgsto�a meitene ieskrējusi blakus istabā, kur vēl nebijusi ieklāta grīda, izkritusi stāvam cauri un salauzusi kāju. Viņa joprojām gulēja ieģipsēta slimnīcā. Citā reizē palaidnīgi puikas bija ap�urāju�i vienu sienu no apak�as līdz aug�ai un aprakstīju�i to ar ļoti sliktiem vārdiem. Ta�u, lai cik tādu aizlieguma plāk�ņu vēl nepiestiprinātu, bērnus izdzīt no �ejienes, kamēr nams nebūs nokrāsots un apkopts un kamēr tajā nebūs ievāku�ies īrnieki, tā vai tā neizdosies.

Mājā smar�oja pēc svarga koka, un, kad viņa staigāja pa istabām, tenis�ību zoļu skaļā plak�ķē�ana skāņi atbalsojās visās telpās. Gaiss iek�ā bija sakarsis un sasmacis. Mike iegāja priek�ējā istabā un kādu brīdi tajā pastāvēja. Tad viņai pēk�ņi kaut kas ie�āvās prātā. Parakņājusies kabatā, viņa no tās izvilka divus apdrupu�us krīta gaba linus � vienu zaļu un otru sarkanu.

Un tad viņa lēnām sāka vilkt uz sienas lielos drukātos burtus. Pa�ā aug�ā viņa uzrakstīja vārdu EDISONS, bet zem tā vēl divus � DĪKS TREISIJS un MUSOLĪNI. Pēc tam katrā sienas stūrī ar zaļo krītu, tikai daudz lielākiem burtiem, uz�ņāpa savus iniciāļus � M. K. So operāciju pabeigusi, viņa pārgāja pie pretējās sienas un uzrakstīja uz tās kādu ļoti bezkaunīgu vārdu, un arī zem tā pavilka savus iniciāļus.

Tad, nostājusies tuk�ās istabas vidū, aplūkoja savu daiļdarbu. Roka vēl aizvien turēja krīta gabaliņu, tomēr īstu gandarījumu Mike neizjuta. Viņa pūlējās atcerēties tā cilvēka vārdu, kur� bija sarakstījis to mūziku, ko viņa pagāju�ā ziemā klausījās pa radio. Par �o cilvēku viņa pat apvaicājās sk�lā kādai meitenei, kura ņēma mūzikas stundas un kurai mājās atradās klavieres, un tā savukārt bija vaicājusi savai skolotājai. Izrādījās, ka tas bija tikai kāds zēns, kur� pirms ilga Laika bija dzīvojis kādā Eiropas zemē. Nu, bet kaut arī viņ� bija izrādījies tikai parasts zēns, viņ� tomēr bija sacerējis visus tos skaistos gabalus klavierēm un vijolei, un pat orķestrim. Viņa zināja no galvas vismaz kādas se�as melodijas no viņa radītajiem skaņdarbiem. Da�i bija ļoti ātri, un izklausījās, it kā tur skanētu smalki zvārgulī�i, citi līdzinājās smar�ai, kāda jūtama gaisā pēc pavasara lietus. Bet no visiem viņai nez kāpēc kļuva skumji un tajā pa�ā laikā arī priecīgi un labi.

Mike nodziedāja pusbalsī pie sevis vienu no �īm melo-dijām un negaidot � kaut arī visā tuk�ajā, piekārsu�ajā mājā bija glu�i viena � juta, ka acīs sakāpj asaras. Balss piesmaka, rīkle aiz�ņaudzās, un viņa nespēja izdabūt vairāk ne skaņas. Un tad viņa veikli pa�ā aug�ā virs pārējiem vārdiem uzrakstīja �ī zēna vārdu � MOCARTS.

Ralfs, tuklajām roķelēm rateļu malās ieķēries, sēdēja pavisam mierīgs un rātns. Ar saviem taisnajiem, melnajiem matiņiem un melnajām actiņām viņ� izskatījās pēc maza ķīnietēna. Sejā viņam spīdēja saule, un tāpēc viņ� visu laiku bija brēcis. Babera nekur tuvumā nemanīja. Ieraudzījis Miki nākam, Ralfs jau taisījās atkal atsākt raudā�anu. Bet viņa iestūma rateļus jaunbūves pavēnī, izņēma no krekla kabatiņas zilu �elejas konfekti un iebāza to mazuļa siltajā, mīkstajā mutītē.

� Ed un nepīksti, � Mike pieteica. Bet vispār tas bija galīgi lieki, jo Ralfs vēl bija par mazu, lai prastu novērtēt tādu mantu kā konfekti. Tikpat labi viņam būtu gar�ojis arī kāds gludens akmentiņ�, tikai to mazais muļķītis varētu norīt. No gār�ām viņ� pagaidām nesaprata vairāk kā no vārdiem. Kad tu viņam stāsti, ka tev ir līdz kaklam apnicis viņu vadāt apkārt un tu viņu ar visiem rateļiem vislabprātāk iegāztu upē, viņam �ķiet, ka tu viņam saki visjaukākos mīlināmos vārdiņus. Viņam vēl daudz kas neliekas ne nozīmīgs, ne svarīgs. Un tie�i tāpēc ir tik �ausmīgi garlaicīgi staipīties ar viņu riņķī.

Mike salika plaukstas tā, ka izveidojās mazs kausiņ�, saspieda tās cie�i kopā un iepūta spraudziņā starp īk�ķiem. Vaigi pietūka, ta�u sākumā bija dzirdama vienīgi �ņākoņa, gaisam lau�oties cauri pirkststarpām. �Bet tad jau tūlīt ari atskanēja spalgs, smalks svilpiens � un pēc pāris sekundēm aiz mājas stūra parādījās Babers.

Viņa izpurināja Baberam no matiem zāģu skaidas un sakārtoja Ralfam cepurīti. Sī cepurīte bija Ralfa skaistākais garderobes piederums. Tā bija darināta no me�ģīņu auduma un viscaur iz�ūta ziediņiem. Vienā sānā tai bija zila, bet otrā � balta sasienamā lentīte, un uz austiņām greznojās milzīgas rozetes. Cepurīte Ralfam gan bija jau stipri vien apaugusi, ta�u viņa uzlika to brālītim ik reizes, kad veda mazo pastaigāties. Nebija Ralfam arī, kā vairumam apkaimes bērnu, pienācīgu ratiņu un vasaras kurpī�u. Tāpēc nācās viņu vizināt tajos pa�os vecajos, nobru�ātajos rateļos, kurus Mikei pirms trim gadiem uzdāvināja Ziemassvētkos. Tomēr skaistajā cepurītē Ralfs izskatījās tīri glīts.

Iela bija tuk�a � kā jau parasti vēlā svētdienas rīta stundā un turklāt vēl tādā karstumā. Ratcļi �īkstēja un grabēja. Babers basām kājām tecēja tiem blakām, bet ietve bija tā'sakarsusi, ka viņam dega pēdu apak�as. Za|o ozolu lapotnes gan meta uz zemes melnas, �ķietami vēsas ēnas, tomēr no svelmes tās neglāba.

� Kāp rateļos, � Mike teica "Baber am, � un ņem Ralfu sev klēpī.

� Alan tāpat labi.

No garās vasaras lielā karstuma Baberam parasti piemetās caureja. Krekla mugurā viņam nebija, un ribiņas, kas rēgojās zem ādas, izskatījās asas un baltas. Saulē viņ� neiedega, bet, tie�i otrādi, kļuva pavisam bāls, un sīkie krū�u galiņi atgādināja mazas, zilas rozīnītes.

� Gan jau es pavilk�u, � Mike neatlaidās. � Rāpies vien iek�ā.

� Nu, tad velc arī.

Mike tik tikko virzījās uz priek�u � viņa nebūt nesteidzās nokļūt mājā. Un tad uzsāka sarunu ar brāļiem. Patiesībā tā bija drīzāk vēlē�anās parunāties pa�ai ar sevi nekā ar mazajiem.

� Pēdējā laikā man rādās da�da�ādi brīnumaini sapņi. It kā es peldētu. Un nevis pa ūdeni, bet, rokas pla�i izpletusi, airējos cauri milzum lielam |au�u pūlim. Un |au�u tur ir vairāk nekā sestdienas pēcpusdienā Kresa veikala. Visvislielākais |au�u pūlis pasaulē. Un da�reiz es pilnā rīklē b|auju un, peldēdama cilvēkiem garām, notriecu tos gar zemi, bet citreiz es pati esmu pie zemes, un cilvēki bradā man pa virsu, un zarnas man izgā�as tie�i uz trotuāra. Es domāju, ka tie gan laikam drīzāk ir murgi, nevis parasti sapņi...

Svētdienās māja pastāvīgi bija ļau�u pilna, jo pie pansionāriem nāca ciemiņi. �aukstēja avīzes, smar�oja pēc cigāru dūmiem, un uz kāpnēm nepārtraukti klaudzēja soļi.

� Ir arī tādas lietas, par kurām, dabiski, negribas nevienam neko stāstīt. Ne jau tāpēc, ka tās būtu sliktas, bet tāpēc, ka gribas, lai paliktu arī kāds mazs noslēpumiņ�. Man tādu lietu, par kurām es nevēlos, lai pat jūs kaut ko uzzinātu, ir apmēram divas vai trīs.

Kad viņi sasniedza ielas stūri, Babers izkāpa no rate-ļiem un palīdzēja Mikci novilkt tos no ietves lejā un Otrā pusē uzstīvēt atkal aug�ā.

Bet par vienu lietu es būtu gatava atdot visu, kas tik man pieder. Par klavierēm. Ja man piederētu klavieres, es katru vakaru vingrinātos un iemācītos visus gabalus, kādi vien pasaulē ir. Klavieres es gribētu vairāk par jebko.

Nu viņi bija nonāku�i pie sava kvartāla. Līdz mājai atliku�i vairs tikai da�i soļi. Viņu māja ar saviem trim stāviem bija viena no augstākajām celtnēm visā pilsētas ziemeļu daļā. Bet ģimene, kas to apdzīvoja, arī nebija no mazajām � �etrpadsmit cilvēku. Tiesa, ne visi, kas tajā ietilpa, bija īstie, asinsradnieciskie Kelliji, bet te viņi tomēr ēda un gulēja, maksādami piecus dolārus no galviņas mēnesī, un tāpēc jāpieskaita vien bija. Vienīgi misters Singers neskaitījās, jo viņ� īrēja tikai istabiņu un turklāt pats to arī uzkopa.

Nams bija diezgan pa�aurs, krāsojumu gadiem ilgi neredzējis. Pie tam tādam augstumam � trim stāviem � nelikās arī pietiekami stingri būvēts. Viens stūris jau bija nosēdies.

Mike atraisīja Ralfu un izcēla no rateļiem. Drāzdamās pa gaiteni, viņa pa acu galam ievēroja, ka ēdamistaba jau pansionāru pilna. Tēvs arī tur bija. Bet mamma, kā parasti, vēl rīkojas pa virtuvi. Visi tāpat vien slaistījās apkārt, gaidīdami pusdienas.

Mike iegāja pirmajā no trim viņu pa�u apdzīvotajām istabām. Nolikusi Ralfu uz gultas, kurā citkārt gulēja tētis un mamma, viņa iedeva mazajam kre]|u virteni, lai tam būtu ar ko paspēlēties. Durvis uz blakus istabu bija aizvērtas, ta�u caur tām varēja saklausīt balsis, un viņa nolēma ieiet arī tur.

Heizela un Eta, viņu ieraudzīju�as, uzreiz apklusa. Eta sēdēja uz krēsla blakus logam un ar sarkanu laku krāsoja sev kāju nagus. Mati viņai bija uztīti uz metāla ru||iem, bet pazodē, kur bija izlīdusi maza pumpiņa, vīdēja balts sejas krēma pikucītis. Heizela, kā alla�, slinki .vāļājās gultā.

� Par ko jūs te pļāpājat?

� Nav tava darī�ana, � Eta atcirta. � Aizveries un taisies, ka pazudi!

� Sī istaba ir tiklab mana, kā jūsējā. Un man ir tiesības tajā uzturēties ne mazāk kā jums, � Mike, izaicino�i izslējusies, lepnā gaitā so|oja no viena kpkta uz otru. � Bet briesmīga man vajadzība te ar jums plēsties. Es tikai vēlos, lai jūs nepiemirstu manas tiesības.

Mike ar pirkstiem izbrauca cauri savām īsi apcirptajām pinkām. No �ādas pastāvīgas braucī�anas mati bija sadalīju�ies atsevi�ķās �ķipsnās un slējās virs pieres gaisā kā redeles. Viņa sarauca degunu un parādīja sev spogulī mēli. Pēc tam atkal sāka so|ot apkārt pa istabu.

Vispār jau Heizela un Eta kā māsas ir tīri cie�amas. Tikai tā Eta mū�am kā blusu apsēsta. Prātā viņai vienīgi filmuzvaigznes � un kā pa�ai tikt pie filmē�anās. Reiz viņa pat aizrakstīja D�cnetai Makdonaldei vēstuli un saņēma no tās uz rakstāmma�īnas drukātu atbildi � ja Eta kadreiz atbrauk�ot uz Holivudu, lai aizejot pie viņas ciemos, varē�ot papeldēties baseinā. Un kop� tā laika �is peldbaseins tad arī kremt Etas smadzenes. Ne par ko citu viņa vairs nedomā kā tikai par brauk�anu uz Holivudu, kad būs sagrabinājusi pietiekami d-audz naudas autobusam, un to, kā iestāsies darbā par sekretāri un kļūs par D�ene-tas Makdona�des draudzeni, un pamazām ielavīsies kino valstībā.

Un tad viņa vēl var augām dienām smērēties un krāsoties. Taisni pretīgi. Eta no dabas nav tik glīta kā Heizela. Un pats trakākais tas, ka viņai nemaz nav zoda. Viņa gan visādi nopūlas, to staipīdama un ar rokām murcīdama, un pēc kaut kādām kino reklāmas grāmatiņā dotajām pamācībām vingrinādama. Un bez gala savu profilu spogulī pētīdama, un lūpas kaut kā tā īpa�i savilktas turēdama. Ta�u tam visam nav nekādu rezultātu. Da�reiz Eta, galvu rokās iespiedusi, naktīs par to rūgti raud.

Bet Hcizela ir visparastākā sliņķe. Viņa gan ir glu�i smukiņa, toties pēdīgā muļķe. Viņai jau ir astoņpadsmit gadu, un pēc Bila viņa ir pati vecākā no visiem Kelliju ģimenes bērniem. Varbūt tā tad arī ir viņas nelaime. Jo viņa visu, saņem pirmā un vislielāko daļu � pirmā valkā jaunas drēbes un, ja tiek gatavots kas gardāks, ēd vislielāko gabalu. Heizelai nekad nav nācies neko ne ķert, ne grābt, tāpēc viņa ir tik slinka un stulba.

� Vai tu taisies te līdz vakaram dimdināt? Goda vārds �- nu taisni vēmiens nāk, raugoties uz tām tavām dullajām puiku biksēm. Zini ko, Mike Kellija, būs jāsāk ņemt tevi rokās un jāiemāca pieklājīgi uzvesties, � sacīja Eta.

� Turi mutil � atbrēca Mike. � Es �ortus valkāju tāpēc, ka negribu nēsāt tavas apvazātās lupatas. Es negribu būt tāda kā jūs un negribu izskatīties pēc jums. Un nekad nebū�u, un nekad neizskatī�os! Tāpēc es valkāju �ortus. Es vislabāk gribētu būt puika un dzīvot vienā istabā ar Bilu.

Mike ielīda pagultē un izvilka no turienes pamatīga apjoma cepuru kārbu. Kad viņa ar to devās uz durvīm, abas vecākās māsas nokliedza viņai pakaļ:

� Laimīgu taciņu!

Bilam no visiem ģimenes locekļiem bija visskaistākā istaba. īsts darba kabinets, un, ja neskaitīja Baberu, viņ� tajā dzīvoja pilnīgi viens. Pie sienām bija saspraustas da�ādas no �urnāliem izgrieztas fotogrāfijas, galvenokārt visādu skaistuļu ģīmī�i, bet vienā kaktā karājās arī vairāki zīmējumi, kurus Mike tika sazīmējusi, kad pagāju�ā gadā apmeklēja bezmaksas zīmē�anas pulciņu. Istabā nebija citu mēbeļu kā tikai gulta un rakstāmgalds.

Bils uzkucis sēdēja pie galda un lasīja �urnālu �Popular Mechanics�. Mike piegāja brālim no mugurpuses un aplika tam ap pleciem rokas.

� Ei, tu vecais laupītāj!

Viņ� tomēr nesāka ar viņu cīkstēties, kā mēdza darīt agrāk.

� Ei! � viņ� tikai atsaucās un viegli pagrozīja plecus.

� Vai es tevi netraucē�u, ja pabū�u te mazu brītiņu? � Kur nul Man nav nekas pretī, ja vēlies � paliec.

Mike nometās uz grīdas cc|os un atraisīja auklu, ar kuru bija apsieta cepuru kārba. Ta�u rokas tikai slidinājās gar vāka malu, nez kāpēc kavēdamās to pacelt.

� Es visu laiku domāju, vai tik bū�u pareizi to uztaisi- -jusi, � viņa ierunājās. � Un vai tā maz skanēs.

Bils izlikās nedzirdam un turpināja lasīt. Mike tupēja, noliekusies pār cepuru kārbu, ta�u vēl aizvien nevarēdama saņemt dū�u un to atvērt. Skatiens aizklīda līdz^ Bilam, kas sēdēja, muguru viņai uzgriezis. Lasīdams Bils nepārtraukti strīķēja kājas. Zābaki no tā bija galīgi apdilu�i. Reiz tētis bija sacījis, ka Bilam visa pusdienu maltīte saejot kājās, bet brokastis un vakariņas � ausīs. Protams, diez cik jauki teikts tas nebija � ne velti Bils uz tēvu par to nodusmojās veselu mēnesi �, bet jocīgi izklausījās gan. Bilam bija milzīgi lielas un atkāru�ās ausis, bet apavus viņ� jau tagad, kaut arī tikko kā skolu pabeidzis, nēsāja �etrdesmit piektā izmēra. Stāvēdams viņ� parasti centās paslēpt savas lielās kājas vienu aiz otras, bet tie�i tāpēc visi uz tām noskatījās ar vēl jo dzīvāku interesi.

Mike mazmazlietiņ pacēla vāku, bet tūlīt pat to atkal aizcirta. �obrīd viņa jutās pārāk satraukta, lai spētu ielūkoties kārbā, tāpēc pieslējās kājās un sāka staigāt pa istabu, gribēdama drusku nomierināties. Pēc pāris minūtēm viņa apstājās pie kāda zīmējuma, kuru bija uzzīmējusi pagāju�ā ziemā, kad apmeklēja skolēnu bezmaksas zīmē�anas pulciņu. Tajā bija attēlots vētras sakults okeāns un kaija, kuru pa gaisu mētā vēja brāzmas. Zīmējumam bija arī nosaukums � �Kaija ar vētras lauztu mugurkaulu�. Pirmo divu trīs nodarbību laikā pasniedzējs bija stāstījis par okeānu, un to tad arī visi bērni tūlīt bija sāku�i zīmēt. Lai gan īstenībā neviens � tāpat kā Mike � okeānu pats savām acīm nekad nebija redzējis.

Tas bija viņas pirmais zīmējums, un Bils to piesprauda savā istabā pie sienas. Visos pārējos Mikes zīmējumos bija redzams ļoti daudz cilvēku. Iesākumā viņa gan vēl vaira-kas reizes bija atgriezusies arī pie vētras satrakotā okeānā � vienā zīmējumā bija attēlota katastrofā cietusi krīto�a lidma�īna, no kuras glābdamies lec laukā cilvēki, otrā � Transatlantijas lainera bojāeja; te cilvēki, grūstīdami cits citu, centās iekļūt vienā mazā glāb�anas laiviņā.

Mike piegāja pie Bila sienasskapja un izņēma no tā vēl pārējos pulciņā darinātos attēlus �- gan ar zīmuļiem, gan ūdenskrāsām � un vienu pat ar eļļas krāsām apgleznotu audeklu. Tie visi ņudzēja no ļau�u pārpilnības. Te viņa bija iztēlojusies lielu ugunsgrēku Broudstrītā un parādījusi, kā tas, pēc viņas domām, notiek. Visapkārt �audās gai�i za|as un oran�as liesmas, un gandrīz vienīgās ēkas, kas paliku�as neskartas, ir mistera Brcnnona restorāns un Pirmā nacionālā banka. Uz ielām gu| beigti cilvēki; daudzi skrien, glābdami savu dzīvību. Kāds vīrietis redzams vienā naktskreklā, kāda sieviete bēgdama pūlas aizstiept sev līdzi milzīgu banānu ķekaru. Cits attēls saucas �Katla sprādziens fabrikā�; tajā redzami pa logiem laukā lēco�i un skrejo�i cilvēki un malā stāvo�s mazu bērnu bariņ� ar aizsietiem priek�autiņiem � bērni saspiedu�ies cie�i kopā un rokās tur traukus, kuros tie atnesu�i saviem tēviem pusdienas. Eļļas krāsas gleznā attēlots kautiņ� Broudstrītā, kurā dalību ņem visa pilsēta. Mike pati nesaprata, kāpēc bija �o skatu gleznojusi; nebija viņa varējusi tam izgudrot arī atbilsto�u nosaukumu. Tajā nebija ne ugunsgrēka, ne vētras, ne kāda cita redzama iemesla, pēc kura varētu spriest par kautiņa izcel�anos. Ta�u cilvēku un kustības te bija pat vēl vairāk nekā pārējos zīmējumos, �is noteikti bija viņas labākais darbs, tikai �ēl, ka nebija spējusi tam izdomāt pienācīgu nosaukumu. Lai gan � zemapziņā tas dro�i vien kaut kur slēpās.

Mike atlika gleznu skapī uz plaukta atpakaļ. Neviens no zīmējumiem viņai tomēr ne�ķita pietiekami labs. Cilvēkiem trūka pirkstu, bet rokas da�iem bija padevu�ās pat garākas par kājām. Ta�u mācīties pulciņā, visviens, bija bijis interesanti, kaut arī viņa bija zīmējusi tikai to, kas nejau�i ie�āvās prātā, nekad neko kārtīgi nepārdomādama, � varbūt tāpēc zīmē�anai nebija izdevies atraisīt viņā tikpat dziļas izjūtas kā mūzikai. Par mūziku pasaulē nav labāka itin nekā.

Mike nometās uz ceļiem un strauji pacēla kārbas vāku. Kārbā gulēja saplaisājusi Havajas ģitāra, kurai bija uz vilktas divas vijoles, viena ģitāras un viena band�o stīga. Apak�ējā sieniņā vīdēja plaisa, kas bija rūpīgi aizlīmēta ar lipīgo plāksteri, bet apaļais caurums pa�ā vidū bija aizbāzts ar koka dēlīti. Stīgas bija piestiprinātas pie vijoles tiltiņa, bet abos sānos izurbti rezonatoru caurumiņi. Mike taisīja sev vijoli. Viņa turēja to klēpī un aplūkoja. Un viņai bija tāda sajūta, it kā redzētu to pirmo reizi. Nesen viņai no cigāru kastītes bija izdevies sameistarot Baberam mazu rotaļu mandolīnīti, un tā bija viņu uzvedinājusi uz domu par vijoli. Kop� tā laika viņa visās iespējamās vietās bija medījusi nepiecie�amās detaļas un katru dienu pievienojusi tai kaut ko jaunu klāt. Bet nupat viņai likās, ka darījusi to bez jebkādas sajēgas.

� Bil, bet �ī ta�u nemaz neizskatās pēc vijoles.

� Mm? � Bils, neatraudamies no grāmatas, atņurdēja.

� Nu neizskatās pareiza. Kaut kā tāda:..

�odien viņa bija nolēmusi pievilkt tapiņas un vijoli uzskaņot. Bet tagad, pēk�ņi aptvērusi, ka no viņas darba nekas jēdzīgs nav iznācis, nemaz negribēja to vairs redzēt. Vilcinādamās viņa parāva stīgas. Tās visas tikai vienādi sausi noskrapstēja.

� Un kur lai es dabūju lociņu? Vai tu skaidri zini, ka tos gatavo no parastajiem zirgu astriem?

� Jā, jā, � Bils nepacietīgi noburk�ķēja.

� Bet kā būtu, ja es uz kādas viciņas uzvilktu tievu stieplīti vai cilvēka matu, � vai nederētu?

Bils pa�vīkāja kājas un neko neatbildēja.

Aiz dusmām Mikei uz pieres izspiedās sviedru lāses. Balss pēk�ņi piesmaka.

� Sitai ta�u nav pat ne mazākās līdzības ar vijoli. Tikai tāds ģitāras un band�o krustojums. Bet tos es neieredzu! Es tos ienīstu!

Bils pagriezās pret Miki.

� Nekas nav iznācis. Viss nepareizi. Nekur neder.

� Beidz taurēt, � Bils teica. � Nu ko tu tur muļķojies tik daudz ar to veco, salauzto ģitāru? Es jau tev sen būtu varējis pateikt, ka tas ir stulbums � iedomāties, ka tu pratīsi uztaisīt vijoli. Tādas lietas neviens, mājā sēdēdams, netaisa, tādas iet un nopērk veikalā. Man likās, ka tas jau tāpat katram skaidrs. Bet tad es nospriedu, ka tev nenāktu par ļaunu pa�ai par to pārliecināties.

Da�reiz viņa ienīda Bilu vairāk par visu pasaulē. Bils bija pārvērties, viņ� bija k|uvis pavisam citādāks nekā agrāk. Viņa jau pacēla vijoli, lai to nosviestu uz grīdas un sabradātu kājām, bet tad saniknota iemeta to atpakaļ kārbā. Asaras dedzināja acis kā uguns. Viņa paspēra kārbu un, uz Bilu nepaskatījusies, izdrāzās no istabas.

Skriedama pa gaiteni uz pagalmu, viņa ieskrēja krūtīs mammai.

� Kas tev lēcies? Ko tu atkal esi pastrādājusi?

Mike mēģināja izrauties, ta�u mammas roku tvēriens izrādījās pārāk cie�s. Saīgusi Mike trausa ar plaukstas virspusi no sejas asaras. Mamma, mājas �ībām kājās un priek�autu aizsējusies, patlaban nāca no virtuves. Izskats viņai, kā alla�, bija norūpējies un iztaujāt nebija va|as.

� Misters D�eksons ielūdzis uz pusdienām abas savas māsas, tāpēc visiem ēdamistabā �odien nepietiks krēslu; tev un Baberam būs jāapmierinās ar virtuvi.

� Nu nāvīgi for�i, � Mike izgrūda.

Mamma .viņu palaida un devās noņemt priek�autu. No ēdamistabas puses atskanēja zvaniņu trollis, kas aicināja pie galda, un pēk�ņs iepriecinātu balsu troksnis. Mike dzirdēja, kā tēvs sūrojās, cik viņ� daudz esot zaudējis, neatjaunodams dzīvības apdro�inā�anas līgumu tie�i tajā laikā, kad pārlauzis sev gū�as kaulu. Tēti mū�īgi mocīja doma, ka viņ� būtu varējis kļūt daudz bagātāks, ja vien būtu pamanījies izmantot visas savā laikā radu�ās iespējas. Tad ie�ķindējās trauki, un pēc īsa brī�a sarunas apklusa.

Mike atspiedās pret kāpņu margām. No raudā�anas negaidot sāka raut �agas. Atceroties visu, kas pēdējos mēne�os bija noticis, viņai �ķita, ka ar -prātu jau pati arī nekad pilnībā nebija pieļāvusi domu, ka uz �īs vijoles varēs kādreiz spēlēt. Vienīgi sirdī viņa bija piespiedusi sevi tam noticēt. Un pat tagad vēl gribējās ticēt � kaut pavisam mazmazdrusciņ. Uzmācās nogurums. Ne uz kādu palīdzību no Bila vairs nevarēja cerēt. Agrāk viņa brāli bija uzskatījusi par pa�u ievērojamāko cilvēku pasaulē. Bija sekojusi viņam visur kā ēna, visur, � vai viņ� bija gājis uz me�u vai mak�ķerē�anu, vai kopā ar citiem zēniem teltis celt, vai uz mistera Brennona restorāna spēļu automātiem. Varēja jau būt, ka tī�ām viņ� nemaz nebija gribējis viņu tik ļauni apmānīt. Lai arī kā � senākās draudzības starp viņiem tik un tā vairs nebūs.

Gaitenī iesmar�ojās pēc cigaretēm un svētdienas pusdienām. Mike ievilka dziļi krūtīs elpu un devās' uz virtuvi. No turienes arī pretī plūda gardas ēdienu smar�as, tā ka viņai pat siekalas saskrēja mutē. Jau pa gabalu bija dzirdams, kā Por�e sarunājas ar Baberu, un, pēc balss sprie�ot, viņa vai nu kaut ko dziedāja, vai stāstīja tam pasaku.

� Nu, lūk, un visu �o iemeslu dēļ es esmu daudz laimīgāka nekā vairums krāsaino meiteņu, � Por�e sacīja, kad Mike pavēra durvis.

� Kāpēc? � Mike vaicāja.

Por�e un Babers sēdēja pie virtuves galda un pusdienoja. Por�ei mugurā bija zaļa katūna kleita, kas pret viņas tum�i brūno ādu izskatījās jo sevi�ķi jauki. Viņa nēsāja arī zaļus auskarus, bet mati bija saķemmēti gludi un akurāti.

� Tu pastāvīgi iemaisies sarunā tad, kad tā jau beidzas, bet zināt gribi vienmēr visu no pa�a sākuma, � Por�e pārmeta. Viņa paņēma �ķīvi un piegāja pie plīts uzlikt Mikei ēdienu. � Mēs abi ar Baberu tikko runājām par marra vectētiņa fermu, kas atrodas Oldsardisroudā. Es viņam stāstīju, kā vectētiņ� tur kopā ar maniem onkuļiem apsaimnieko zemi. Veselus piecpadsmit ar pusi akrus. �etrus no tiem viņi parasti apsēj ar kokvilnu, bet reizi pāris gados tajā vietā Jauj paaugt arī zirņiem � lai zeme apmēslotos, un viens akrs piekalnē apstādīts tikai ar firzi-ķiem. Viņiem pieder arī mūlis un sivēnmāte, un kādas divdesmit vai divdesmit piecas dējējvistas. Un vēl viņiem ir sakņu dārzs un divi riekstu koki, un vesels lērums vīģu un plūmju koku un ogu krūmu. Goda vārds, es nemeloju! Ne katrs baltais fermeris no savas zemes iegūst tik daudz visādu labumu kā mans vectētiņ� no savējās.

Mike uzgūlās ar elkoņiem uz galda un noliecās pār �ķīvi. Por�ei palaikam patika stāstīt par �o fermu � katrā gadījumā ne mazāk kā par savu vīru un brāli. Klausoties viņā, varēja likties, ka tā vis nav kaut kāda nēģeru lauku būda, bet pats Baltais nams.

� No sākuma mājā bija tikai viena pati istabiņa. Bet pamazām, gadiem ejot, viņi sāka piebūvēties, un tagad tur pietiek vietas visiem � gan vectētiņam, gan viņa �etriem dēliem ar sievām un bērniem, gan manam brālim Hamil-tonam. Uņ viesistabā viņiem stāv īstas ērģeles un īsts gramofons ar tauri. Bet pie sienas karājas milzīgliels vectētiņa portrets, kurā viņ� redzams nofotografēts savā masonu lo�as formastērpā. Visus augļus un dārzeņus, kādi vien tik izaug, viņi sakonservē, un, lai tad ziema cik auksta vai lietaina, viņiem gandrīz tikpat kā nekad netrūkst ko ēst.

� Bet kā tas nākas, ka tu pie viņiem nedzīvo? � Mike vaicāja.

� Por�e beidza mizot kartupeļus un, bungādama ar saviem slaidajiem, garajiem pirkstiem pa galda virsu vārdiem līdzi takti, paskaidroja:

� Redzi, kā tas ir. Viņi tur tās istabiņas piebūvēju�i tikai katrs pats savai ģimenei. Un visus �os gadus tajā fermā arī uzcītīgi rāvu�ies. �odien ta�u nevienam neklājas viegli. Bet es dzīvoju pie vectētiņa vienīgi toreiz, kad biju vēl pavisam maza meitene. Un strādājusi arī tur kop� tā laika neesmu. Bet, ja mums ar Villiju un Haiboju kādreiz klāsies plāni, mēs tur vienmēr varēsim atrast sev pajumti.

� Bet vai tad tavs tēvs neuzcēla tur sev istabu?

Por�e pārtrauca ēst.

� Kāds tēvs? Tu domā manējo?

� Nūja.

� Tu ta�u tīri labi zini, ka mans tēvs ir krāsaino ārsts un dzīvo tepat pilsētā.

Mike par to no Por�es jau arī agrāk bija dzirdējusi, bet parasti nodomājusi, ka tās tik tādas blēņas. Kā tad krāsainais varēja būt ārsts?

� Redzi, kā bija. Līdz tam, kad mana mamma apprecējās ar papu, viņa bija -sastapusies tikai ar laipniem un labsirdīgiem cilvēkiem. Par manu vectētiņu laipnāka un labsirdīgāka vispār vairs neviena nav. Bet mans paps at�ķiras no viņa kā diena no nakts.

� Vai viņ� ir |auns? � Mike vaicāja.

� Nē, |auns viņ� nav, � Por�e domīgi atbildēja. � Bet kaut kas ar viņu tomēr ir. Viņ� nemaz nelīdzinās citiem krāsainajiem. To ir pat grūti izskaidrot � kādā ziņā. Tēvs visu laiku sevi izglīto. Un jau kop� pa�a sākuma bija ieņēmis galvā, kāda būs viņa māja un ģimene. Viņ� par va-rēm gribēja, lai mājā viss līdz pēdējam sīkumam notiktu tikai pēc viņa prāta, un vakaros viņ� mēģināja mācīt arī mūs, bērnus.

� Man tas nemaz neliekas tik slikti, � Mike teica.

� Bet tu paklausies tālāk. Redzi, parasti viņ� bija loti kluss un mierīgs. Bet da�reiz naktīs viņam uznāca kaut kas līdzīgs lēkmēm. Un tad viņ� trakoja tā, kā es neesmu redzējusi trakojam nevienu citu cilvēku. Visi, kas viņu pazina, teica, ka viņ� esot galīgi ķerts. Un tad viņ� pastrādāja visādas nelabas lietas, un mamma no viņa aizgāja. Man toreiz* bija desmit gadu. Mamma paņēma mūs, bērnus, un aizveda pie vectētiņa uz fermu, un tur mēs uzaugām. Tēvs gan vēlējās, lai mēs ejam atpakaļ pie viņa. Bet pat tad, kad mūsu māmiņa nomira, mēs, bērni, neviens negribējām atgriezties mājās. Un tā viņ� tagad tur dzīvo pavisam viens.

Mike piegāja pie plīts un vēlreiz piepildīja savu �ķīvi. Por�es balss kā dziedot vijās te aug�ā, te lejā, un nu viņu vairs nespētu apstādināt it nekas.

� Es tēvu reti satieku � varbūt reizi ncdē|ā, ta�u domāt es par viņu domāju bie�i. Man viņa ļoti, ļoti �ēl. Man liekas, viņ� ir izlasījis vairāk grāmatu nekā jebkur� baltais cilvēks te, �ajā pilsētā. Vairāk izlasījis un vairāk arī izcietis. Un nekā cita viņam vairs nav atlicis kā tikai �īs grāmatas un �īs cie�anas. Dievu viņ� ir aizmirsis, no baznīcas novērsies. Un man liekas, no tā tad arī visas viņa nelaimes ir cēlu�ās. \

Por�e bija satraukta. Vajadzēja viņai tik ierunāties par Dievu vai savu brāli Villiju, vai vīru Haiboju, kā viņa tūlīt aizsvilās.

� Es, zini, nepiederu pie tiem kliedzējiem. Es piederu pie prezbiteriāņu baznīcas, un mēs esam pret vāļā�anos pa grīdu un klaigā�anu da�ādās balsīs. Ne jau tāpēc mēs ik nedēļas �ķīstāmies, lai pēc tam atkal visi vienā barā vārtītos pa netīrumiem. Mēs savā baznīcā dziedam un netraucējam mācītāju, kad tas lasa savu sprediķi. Un, ja man jāsaka atklāti, es domāju, ka arī tev, Mike, nemaz nenāktu par ļaunu mazliet padziedāt un paklausīties kādu svētrunu. Un savu mazo brālīti arī tev jau vajadzētu sākt vadāt uz svētdienas skolu, bet pati esi liela diezgan, lai �ad tad aizietu un pasēdētu baznīcā. Pēc tā, kā tu pēdējā laikā staigā apkārt tāda plātīga un uzpūtīga, es sprie�u, ka tu ar vienu ' kāju jau esi ellē.

� Ko vēl ne, � Mike noburk�ķēja.

� Bet mans Haibojs agrāk, pirms mūsu apprecē�anās, bija metodists. Katru mīļu svētdienu noņēmās ar svēta gara izsauk�anu un bļaustījās, un �ķīstījās. Ta�u, tiklīdz mēs apprecējāmies, es viņu piespiedu pārnākt uz mūsu baznīcu, un, kaut arī rei�u reizēm viņu vēl ir diezgan pagrūti apklusināt, es uzskatu, ka viss tomēr jau iet uz labo pusi.

� Es Dievam neticu vairāk kā Ziemassvētku vecīt-im, � Mike paziņoja.

� Paga, paga! Tad tāpēc man brī�iem liekas, ka jūs abi ar manu tēvu esat līdzīgi kā divas ūdens piles.

� Es? Ar tavu tēvu?

� Nē, ne jau pēc sejas vai vispār pēc izskata. Es runāju par jūsu dvēselēm.

Babers sēdēja un lūkojās no vienas uz otru. Ap kaklu viņam bija apsieta salvete, bet rociņā mazais turēja savu tīri nolaizīto karotīti.

� Ko tas Dieviņ� ēd? � viņ� ievaicājās.

Mike pielēca no krēsla un metās uz durvīm, bet lad pārdomāja un apstājās. Da�reiz bija diezgan interesanti Por�i pakaitināt. Uzņēmusi kādu meldiņu, viņa varēja malt un malt vienu un to pa�u bez gala un malas, tā ka ne apturēt vairs nevarēja.

� Tādi kā tu un mans tēvs, kas neapmeklē baznīcu, � tādi nekad un nekur neatradīs sev miera. Bet es, piemēram, � es Dievam ticu un tāpēc esmu mierīga. Un arī Bafcers ir mierīgs. Un tāpat arī mans Haibojs un.Villijs. Un mūsu misteram Singeram arī sirdī ir miers � man liekas, tas jau�ams jau pēc viņa izskata vien. Es to jutu, tiklīdz pirmo reizi viņu ieraudzīju.

� Nu gan tu lej, � Mike sacīja. � Tu ta�u esi vēl trakāka nekā tas tavs tēvs.

� Bet tu nekad neesi mīlējusi ne Dievu, ne arī kādu cilvēku. Tu esi cieta un nejūtīga kā govs āda. Bet es tev tik un tā redzu cauri. Kaut vai �odien � klīdīsi atkal kā mēnessērdzīga apkārt pa māju un nekur nevarēsi dēties. Mētāsies riņķī, kā nez ko būtu pazaudējusi un nevarētu atrast. Un visu laiku pati sevi uzskrūvēsi. Sirds lēks vai pa muti laukā, un tas tikai tāpēc, ka tu nevienu nemīli un sirdī tev nav miera. Un tad kādā jaukā dienā tu pārplīsīsi un būsi pagalam. Un pēc tam tev neviens vairs nespēs palīdzēt.

� Nu, Por�e, � Babers nerimās. � Nu pasaki � ko tas Dieviņ� ēd?

Mike iesmējās un, kājas rībinādama, izskrēja no virtuves.

Viņa patie�ām visu pēcpusdienu neklaiņoja apkārt pa māju, nespēdama atrast -sev nekur ne vietas, ne miera. Tādas-dienas viņai mēdza gadīties. �oreiz viņu galvenokārt uztrauca doma par vijoli. Viņai tomēr nebija izdevies uztaisīt to tā, lai izskatītos pēc īstas, un tāpēc tagad, pēc tik daudzu nedēļu pūlēm, viņai metās nelabi, to tikai atceroties vien. Bet kā viņa bija varējusi būt tik pārliecināta, ka iecere katrā ziņā piepildīsies? Vai tie�ām viņa bija stulbene? Bet varbūt, ja cilvēks pēc kaut kā ilgojas tik ļoti, kā bija ilgojusies viņa, tad �īs ilgas ļauj noticēt, ka viņ� to, pēc kā ilgojas, arī noteikti iegūs.

Mikei negribējās atgriezties istabās, kur uzturējās pā rējie. Negribējās arī sarunāties ar kādu no pansionāriem Nebija nevienas vietiņas, kur patverties, � vienīgi iela, bet tur saule cepināja kā uz krāsns. Viņa staigāja pa gaiteni uz priek�u un atpakaļ kā apmāta, nepārtraukti atmezdama ar plaukstu no pieres sajuku�ās matu �ķipsnas.

� Pie velna! � viņa skaļi nolamājās. � Ja neskaita klavieres, es, goda vārds, neko pasaulē tā nevēlos kā savu kaktiņu, kur ielīst!

Tā Por�e gan ir mazliet ķerta � kā jau visi nēģeri, bet citādā ziņā ar viņu tomēr var iztikt. Viņa nekad nedarīs pāri un nenerros ne Ralfu, ne Baberu, kā to nereti bija atjāvu�ās citas krāsainās kalpones. Bet Por�e bija sacījusi, ka Mike nekad nevienu neesot mīlējusi. Mike apstājās kā ar mietu dabūjusi un ar dūri paberzēja galvvirsu. Ko Por�e būtu sacījusi, ja zinātu, kā ir īstenībā? Ja tikai viņa zinātu!

Bet Mike savās izjūtās un pārdomās nebija radusi ar kādu dalīties. Tā nu vienreiz bija neap�aubāma patiesība.

Lēnām viņa sāka kāpt pa trepēm uz aug�u. Pagāja garām otrajam stāvam un virzījās uz tre�o. Da�as durvis stāvēja līdz galam vajā � tur caurvējā vēdināja istabas, un māja bija visda�ādāko skaņu pilna. Pēdējā trepju laukumiņā viņa apstājās un apsēdās uz pakāpieniem. Ja mis Brauna ieslēgs savu radio, varēs paklausīties mūziku. Varbūt pārraidīs kādu labu programmu.

Viņa nolieca galvu uz ceļiem un sasēja mezglā tenis�ību aukliņas. Ko Por�e sacītu, ja zinātu, ka viņa mū�dien ir kādā iemīlējusies � te vienā, te otrā? Un ik reizes viņai ir tāda sajūta, ka sirds sasprāgs tūksto� gabalos.

Bet par tādām lietām viņa nekad nevienam nestāstīja, un nevienam nevarēja būt ne vismazāko aizdomu.

Mike ilgi nosēdēja uz trepēm. Mis Brauna radio tomēr neieslēdza, un saklausīt varēja vienīgi tās skaņas, ar kurām māja pastāvīgi bija pilna. Viņa sēdēja, pārdomās iegrimusi, un dunkāja sev ar dūrēm pa stilbiem. Viņai likās, ka galva būtu sa�ķīdusi smalkās drumslās un viņa nespētu tās vairs salikt kopā. Sī sajūta bija daudz briesmīgāka nekā izsalkums pirms pusdienām un vienlaikus arī ļoti līdzīga tam. �Es gribu ... es gribu ... es gribu ...� nepārtraukti spindza smadzenēs, ta�u, ko īsti, � to viņa laikam nemaz nebūtu varējusi pateikt.

Pēc apmēram stundas aug�ējā kāpņu laukumiņā atskanēja troksnis � kāds nospieda durvju rokturi. Mike strauji pacēla acis un ieraudzīja misteru Singeru. Viņ� pastāvēja da�as minūtes, un seja viņam bija mierīga, bet skumja. Tad viņ� pāri gaitenim devās uz vannasistabu. Viesis nebija iznācis kopā ar viņu. No tās vietas, kur Mike sēdēja, bija pārredzama daļa mistera Singera istabas � viesis gulēja gultā, palagu galvai pārvilcis. Mike gaidīja misteru Singeru atgrie�amies. Vaigi tā dega, ka viņa tos pat aptaustīja ar plaukstām. Varbūt tas patie�ām bija tiesa, ka bie�i vien viņa kāpa te aug�ā tikai tāpēc, lai varētu redzēt misteru Singeru un nevis lai paklausītos stāvu zemāk dzīvojo�ās mis Braunas radio? Interesanti, kādu mūziku viņ� domās dzird, ja ar ausīm nedzird nekādu? To neviens nezināja. Un par ko pastāstītu, ja spētu runāt? Arī to neviens nezināja.

Mike gaidīja, un pēc maza brītiņa misters Singers atkal parādījās gaitenī. Viņa cerēja, ka �oreiz viņ� varbūt paskatīsies lejup un viņai uzsmaidīs. Un tie�ām, jau piegājis pie savas istabas durvīm, viņ� tomēr pameta skatienu uz Miki un pamāja viņai ar galvu. Mikei sejā atplauka plats, drebo�s smaids. Misters Singers iegāja istabā un aizvēra durvis. Vai tas tikai nenozīmēja, ka viņ� to uzaicina pie sevis ciemos? Mikei pēk�ņi �ausmīgi sagribējās pie viņa ieiet. Kādreiz � pavisam drīz, kad pie viņa nebūs neviena sve�inieka, viņa noteikti ieies un apciemos misteru Singeru. Noteikti.

Svelmainajai pēcpusdienai, likās, nebūs gala, un Mike vēl ilgi viena pati nokvernēja uz kāpnēm. Galvā atkal ieskanējās tā pati Mocarta mūzika. Dīvaini, bet misters Singers viņai to bija atgādinājis. Cik labi būtu, ja tagad varētu ielīst kādā kaktiņā un �o mūziku skaļā balsī padziedāt! Jo ir tāda mūzika, tik dziļi tev vienam pa�am piedero�a, ka to nemaz nedrīkst dziedāt citu klātbūtnē. Dīvaini arī, cik cilvēks var justies vientu|� pat ļau�u pārpilnā mājā. Mike centās iedomāties kādu klusu, piemērotu vietiņu, kur varētu pabūt pavisam, pavisam viena un �o mūziku padziedāt un pamācīties. Ta�u, kaut arī ilgi par to domāja, viņai jau iepriek� bija skaidrs, ka nekur nekāda vietiņa neatradīsies.

4

D�eiks Blaunts pamodās vēlā pēcpusdienā ar sajūtu, ka ir izgulējies. Istaba, kurā viņ� gulēja, bija gan maza, toties tīra un kārtīga; tajā atradās sekretārs, galds, gulta un da�i krēsli. Elektriskais ventilators, kas bija novietots uz sekretāra, lēnām grieza savu galvu te pret vienu, te otru sienu, un, kad D�eikam no tā uzvēdīja vēsums, viņam sagribējās ūdens. Loga tuvumā pie galda sēdēja kāds vīrietis un lūkojās sev priek�ā �aha dēlī. Istaba D�eikam dienas gaismā nelikās redzeta, bet vīrieti viņ� pazina uzreiz, it kā tas būtu sens viņa draugs.

Smadzenēs drūzmējās neskaidras, miglainas atmiņas. D�eiks gulēja nepakustēdamies, vaļējām acīm, plaukstas uz aug�u pavērsis. Rokas uz baltajiem palagiem izskatījās milzīgas un ļoti tum�as. D�eiks piecēla tās tuvāk sejai un aplūkoja � āda bija vienās skrambās un rētās, bet vēnas pietūku�as, it kā viņ�- ilgi būtu turējies pie kaut kā cie�i pieķēries. Seja izskatījās nogurusi, bārdas rugājiem apaugusi. Brūnie mati uz pieres savēlu�ies un ūsas noļuku�as. Pat vēdekļveidīgās uzacis bija izspūru�as un sapinkāju�ās. Gulēdams viņ� pāris rei�u pakustināja lūpas, un ūsas tam nervozi noraustījās līdzi.

Brīdi nogaidījis, viņ� piecēlās gultā sēdus un iebelza ar savu vareno dūri sev pa pakausi, lai galva ātrāk noskaidrotos. Kad viņ� sakustējās, vīrietis, kas spēlēja �ahu, strauji pacēla acis un viņam uzsmaidīja.

� Mans Dievs, kā es esmu izslāpis! � D�eiks �ēlojās. � Tā vien liekas, ka mutei cauri netīrās zeķēs būtu izsoļo-jis vai viss krievu karaspēks.

Vīrietis raudzījās viņā un turpināja smaidīt, bet tad pēk�ņi veikli pastiepa roku un no galda otras malas paņēma norasoju�u aukstu ūdens krūzi un glāzi. D�eiks stāvēja istabas vidū puskails un, vienu roku stingri dūrē sa�ņaudzis un galvu atgāzis, lieliem malkiem aizelsies dzēra. Izdzēris �etras glāzes, viņ� dziļi ievilka elpu un atviegloti nopūtās.

Pamazām �is tas sāka ataust atmiņā. Viņ� gan neatcerējās, kā kopā ar �o vīrieti bija �eit nokļuvis, ta�u to, kas notika vēlāk, atcerējās pavisam skaidri. Viņ� bija attapies mazgājamies ledusauksta ūdens vannā, bet pēc tam viņi bija dzēru�i karstu kafiju un runāju�i. D�eiks bija izstāstījis visu, kas nospieda viņa sirdi un prātu, un �is cilvēks bija klausījies. D�eiks bija runājis līdz aizsmakumam, ta�u sarunas biedra sejas izteiksmi viņ� atcerējās labāk nekā to, ko tas bija sacījis. Gulēt viņi bija devu�ies tikai pret rītu, vispirms aizvilkdami logam aizkarus, lai acīs nekristu gaisma. Iesākumā D�eiku bija mocīju�i murgi, un viņ� laiku pa laikam bija piecēlies un iededzis lampu, lai varētu kaut cik atjēgties. Uguns bija uzmodinājusi arī istabas saimnieku, ta�u tas ne reizes nebija par to kurnējis.

� Kā tas nākas, ka jūs pagāju�o nakti neizsviedāt mani ārā?

Vīrietis atkal tikai pasmaidīja. D�eiks nekādi nesaprata, kāpēc viņ� tā klusē. Palūkojies apkārt, meklēdams drēbes, viņ� uz grīdas blakus gultai ieraudzīja savu �emodānu. D�eiks neatcerējās, kā viņ� to, ieķīlātu restorānā pret dzeramajiem, bija atguvis. Grāmatas, baltais uzvalks un ne-* daudzie krekli � viss atradās savās vielās, kā viņ� tos tur bija ielicis. D�eiks sāka steidzīgi ģērbties.

Kad viņ� bija saposies, galdā jau di�ojās elektriskā kafijas kanna. Uz viena krēsla atzveltnes bija uzmesta veste, un vīrietis iebāza tās kabatā roku un izvilka kādu kartīti. D�eiks neizpratnē to izlasīja. Pa�ā vidū bija iespiests vārds � D�ons Singers, bet zem tā � tādiem pa�iem burtiem kā uzdrukātie � rūpīgi ar tinti uzrakstīts':

�Es esmu kurlmēms, ta�u pēc lūpu kustībām saprotu, ko man saka. Lūdzu, nekliedziet.�

D�eikam aiz pārsteiguma apreiba galva, un viņ� pagalam apjuka. Viņi stāvēja un ilgi lūkojās viens otrā.

� Interesanti, cik daudz laika man būtu vajadzējis, lai es pats to noprastu, � viņ� noteica.

Kamēr D�eiks runāja, Singers ļoti uzmanīgi skatījās viņam uz lūpām � to viņ� jau arī agrāk bija ievērojis. Bet ka Singers būtu mēms!

Abi apsēdās pie galda un sāka no zilām krūzītēm dzert karsto kafiju. Istabā bija pavēsi, jo pusaizvilktais loga aizkars nejāva ieplūst siltajiem saules stariem. Singers no pieliekamā iznesa skārda kasti, kurā glabājās maizes klaips, da�i apelsīni un siera gabals. Pats viņ� neko daudz neēda, tikai tāpat vien sēdēja, ar muguru pret krēsla atzveltni atspiedies un rokas kabatās sabāzis. Toties D�eiks ēda kā aizbadējies.

Viņam jātiek no �ejienes ātrāk prom un jāapsver savs stāvoklis. Ja nu viņ� �ajā pilsētā bija iestrēdzis, vajadzēja steidzīgi sākt meklēt kādu darbu. Sājā klusajā istabiņā bija pārāk mierīgi un omulīgi, te nevarēja nodoties nepatīkamām pārdomām � jātaisās ārā un jāpaklaiņo mazu brīdi vienatnē.

� Vai pilsētā ir arī citi kurlmēmie? � D�eiks jautāja.

� Jums ir daudz draugu?

Singers joprojām smaidīja. Viņ� ne uzreiz saprata �os vārdus, un D�eikam nācās savu jautājumu atkārtot. Tad Singers pacēla savas tum�ās, asi iezīmētās uzacis un noliedzo�i papurināja galvu.

� Nejūtaties vientu|�?

Singers atbildēja ar nenoteiktu galvas kustību, kas tiklab varēja nozīmēt piekri�anu, kā noliegumu. Vēl kādu brītiņu viņi klusēdami pasēdēja, un tad D�eiks cēlās, lai ietu. Viņ� vairākkārt pateicās Singeram par naktsmājām, cenzdamies katru vārdu izrunāt lēni un skaidri, lai tas viņu varētu labāk saprast. Bet mēmais atkal tikai pasmaidīja un paraustīja plecus. Kad D�eiks ieprasījās, vai viņ� nevarētu uz pāris dienām atstāt zem gultas savu �emodānu, Singers piekrīto�i pamāja.

Pēc tam Singers izņēma no kabatām rokas un sāka kaut ko uzmanīgi ar sudraba zīmuli rakstīt uz bloknota lapiņas. Pabeidzis viņ� pasniedza papīriņu D�eikam.

�Es nolik�u uz grīdas matraci, un jūs varēsiet �eit uzturēties tik ilgi, kamēr nebūsiet atradis sev citu vietu. Es tikpat kā visu dienu neesmu mājās. Jūs mani nemaz neapgrūtināsiet.�

D�eikā pēk�ņi uzvilnīja tik dzijas pateicības jūtas, ka viņam pat lūpas ietrīsējās. Ta�u viņ� �o piedāvājumu pieņemt nevarēja.

� Pateicos, � viņ� meloja. � Es jau esmu atradis sev pajumti.

Kad D�eiks devās prom, mēmais pasniedza viņam cie�ā rullī satītu zilo kombinezonu un septiņdesmit piecus centus. Kombinezons bija briesmīgi netīrs, un, to ieraugot, D�eikam atmiņā atausa viss pagāju�ās nedēļas notikumu virpulis. Nauda, kā Singers lika saprast, esot atradusies kombinezona kabatās.

� Adios! � D�eiks uzsauca. � Es drīz atkal iegriezī�os.

Viņam aizejot, mēmais, rokas kabatās sabāzis un tikko manāmi smaidīdams, palika stāvam uz sliek�ņa. Kādu ptis-trcpi nokāpis, D�eiks pagriezās atpakaļ un vēlreiz pamāja tam ardievas. Mēmais atmāja pretim, pēc tam iegāja savā istabā un aizvēra aiz sevis durvis.

�ilbino�i spo�ie saules stari padarīja D�eiku gandrīz vai aklu. Viņ� apstājās uz ietves mājas priek�ā un gaidīja, kamēr acis apradīs ar gaismu. Uz parādes lieveņa margām uzmetusies, sēdēja kāda meitene. Viņam �ķita, ka viņ� to kaut kur jau būtu redzējis. Pazīstami likās zēnu �orti, kas lai bija kājās, un ieradums miegt acis.

Viņ� norādīja uz netīro, saritināto kombinezonu.

� Vajadzētu to aizmest. Vai tu nepateiksi, kur es te varētu atrast atkritumu tvertni?

Meitene nolēca no margām.

� Sētā aiz mājas. Es jums parādī�u.-^ ,

Viņ� sekoja tai pa �auru, drēgnu eju, kas stiepās gar mājas sienu. Iegājis pagalmā, D�eiks ieraudzīja uz kāpnītēm sē�am divus nēģeru pui�us. Abi bija tērpu�ies baltos uzvalkos un baltās kurpēs. Viens no pui�iem bija ļoti gara auguma un nēsāja spilgti zaļu kaklasaiti u'n zeķes. Otrs � gai�ādains mulats � bija augumā mazāks. Tas pa�laik spodrināja pret ceļgalu alvas mutes harmonikas. Sī pui�a kaklasaite un zeķes bija ugunssarkanā krāsā.

Meitene parādīja D�eikam �oginalā stāvo�o atkritumu tvertni un tad pagriezās pret virtuves logu.

� Por�e! � viņa iesaucās. � Villijs un Haibojs tevi jau gaida!

No virtuves atskanēja mīksta sievietes balss:

� Nav ko klaigāt. Pati zinu. Es jau lieku cepuri.

Pirms aizme�anas D�eiks kombinezonu atritināja. Mālos savārtīts, tas bija kļuvis pavisam ciets un stīvs. Viena stara pārplēsta, un priek�puse asiņainiem traipiem izraibināta. D�eiks iesvieda to tvertnē. No mājas iznāca jauna nēģeru mei�a un piemetās abiem balti tērptajiem pui�iem līdzās uz kāpnītēm. D�eiks pamanīja, ka meitene �ortos viņu vērīgi aplūko. Viņa mīņājās no vienas kājas uz otru un izskatījās ļoti satraukta.

� Vai jūs esat mistera Singera radinieks? � viņa prasīja.

� Ne uz to pusi.

� Tad labs draugs?

� Es tikai pārnak�ņoju pie viņa.

� Es vienkār�i domāju ...

� Uz kuru pusi atrodas Meinstrīta?

Meitene norādīja pa labi.

� Divus kvartālus no �ejienes.

D�eiks pieglauda ar pirkstiem ūsas un devās norādītajā virzienā. Iedams viņ� �vadzināja saujā savus septiņdesmit piecus centus un tik stipri kodīja apak�lūpu, ka tā pārklājās sarkanraibiem plankumiem. Pa priek�u viņam sarunādamies lēnām gāja abi nēģeru pui�i un mei�a. Juzdamies nepazīstamajā pilsētā sve�s un vientuļ�, D�eiks turējās tiem turpat aizmugurē un ieklausījās, par ko tie runā. Mei�a bija paņēmusi pui�us zem rokas. Mugurā viņai bija zaļa kleita, kājās sarkanas zeķes un galvā � sarkana cepure. Visi trīs gāja cie�i cits pie cita piespiedu�ies.

� Kas labs mums �ovakar paredzēts? � mei�a jautāja.

� Tas atkarīgs vienīgi no tevis, dārgumiņ, � atbildēja garākais puisis. � Mums ar Villiju nekādu īpa�u plānu nav.

Viņa paskatījās vispirms uz vienu, tad otru pavadoni.

� To nu gan jums vajadzēja izlemt.

� Nu, tad tā, � teica mazākais sarkanajās zeķēs. � Mēs ar Haiboju spriedām, vai mums visiem trim neaizstaigāt līdz baznīcai.

Atbildi mei�a it kā nodziedāja.

� La-a-bi... Bet pēc baznīcas es esmu nodomājusi aiziet un kādu brītiņu pasēdēt pie tēva � tikai pavisam mazu brītiņu.

Pie pirmā stūra visi trīs nogriezās sānis, bet D�eiks, nolūkojies tiem mirkli pakaļ, devās tālāk uz priek�u.

Meinstrītā valdīja klusums un svelme, nebija redzams tikpat kā neviens cilvēks. Tad viņ� atcerējās, ka ir ta�u svētdiena, un �ī domā uzdzina grūtsirdību. Sauljumi virs slēgto veikalu logiem bija pacelti, un nami spilgtajā gaismā izskatījās kaili. D�eiks pagāja garām restorānam �Ņujorka�. Durvis gan bija līdz galam vaļā, tomēr iek�ā viss likās tum�s un kluss. No rīta ģērbdamies viņ� nebija varējis atrast savas zeķes, un tagad pārkarsusī ietve caur plānajām kurpju zolēm dedzināja pēdu apak�as. Saule spieda galvu kā pārkarsēts �uguna gludeklis. D�cikam likās, ka nekur un nekad viņ� nav redzējis vientulīgāku un pamestāku pilsētu par �o te. Tuk�ās un klusās ielas atstāja dīvainu iespaidu. Dzērumā viņam bija rādījies, ka apkārt mutuļotu trauksmaina un trok�ņaina dzīve. Bet pa�laik, radās iespaids, ka viss pēk�ņi būtu apstājies un izmiris.

D�eiks iegāja augļu un saldumu veikalā un nopirka avīzi. Darba piedāvājumu sleja bija gau�ām īsa. Vajadzēja jaunus vīrie�us starp divdesmit pieciem un �etrdesmit gadiem, kam būtu sava automa�īna da�ādu komisijas pre�u pārvadā�anai un pārdo�anai. �iem sludinājumiem viņ� tikai pavir�i pārskrēja acīm. Uz mirkli uzmanību piesaistīja pieprasījums pēc kravas ma�īnas �ofera. Ta�u vairāk par citiem paziņojumiem viņu ieinteresēja neliela piezīme pa�ās slejas beigās. Tajā bija rakstīts:

�Vajadzīgs pieredzējis mehāniķis. Atrakciju laukumā �Saulainie Dienvidi�. Pieteikties Vīverleinas un 15. ielas stūrī.�

Pats neapjauzdams, kā, D�eiks bija aizgājis atpakaļ līdz restorānam, kur bija pavadījis pēdējās divas nedēļas, un apstājies tā durvju priek�ā. Bez aug|u un saldumu veikala �ī bija vienīgā vieta visā tuvākajā un tālākajā apkaimē, kas svētdienās nebija slēgta. D�eiks pēk�ņi nolēma iegriezties un apciemot Bifu Brennonu.

Pēc spilgtās gaismas, kas valdīja uz ielas, restorānā likās tum�s kā peklē. Salīdzinājumā ar to, kāda viņam �ī telpa bija palikusi atmiņā, �obrīd tā izskatījās diezgan pieticīga, ja ne noplukusi. Brennons, rokas uz krūtīm sakrustojis, stāvēja kā parasti aiz kases aparāta. Viņa pa-glītā, patuklā sieviņa sēdēja letes otrā galā un vīlēja nagus. D�eiks ievēroja, ka, viņam ienākot, abi saskatās.

� Laba diena, � Brennons pirmais sveicināja.

D�eiks juta uzvēdām ko nelāgu. Varbūt tas tur, aiz letes, par viņu smejas, atcerēdamies, ko viņ�, piedzēries būdams, te pastrādājis? D�eiks stāvēja sastindzis kā koks un errojās.

� Lūdzu, paciņu �Targila�.

Bet, kad Brennons noliecās zem letes, lai paņemtu tabaku, D�eiks redzēja, ka tas nebūt nesmejas. Dienas gaismā restorāna saimnieka seja neizskatījās tik barga, kā bija licies nakts tumsā. Tā bija bāla, it kā viņ� nebūtu izgulējies, bet acis atgādināja nokausēta klijāna acis.

� Klājiet vien va|ā, � D�eiks norūca, � cik esmu jums parādā.

Brennons atvēra atvilktni, izņēma no tās skolēnu burtnīcu un uzlika uz letes. Pēc tam ņēmās lēnām �ķirstīt lapas, un D�eiks viņu vēroja. Burtnīca vairāk atgādināja piezīmju blociņu, nevis kārtīgu ieņēmumu un izdevumu kantora grāmatu. Tajā stiepās garas ciparu ailes, pielik�anas, atņem�anas un dalī�anas zīmes mijās ar mazītiņiem zīmējumiņiem. Beidzot Brennons pie kādas lappuses apstājās, un D�eiks vienā tās stūrī ieraudzīja uzrakstītu savu uzvārdu. Sājā lapā nebija neviena cipara, tikai sīki �putniņi� un krustiņi. Vietām �ķērsām pāri lapai bija sazīmēti pūkaini sēdo�i kaķī�i ar garām līkām līnijām astes vietā. D�eiks pārsteigts ielūkojās. Pūkainajiem kaķī�iem bija cilvēku, turklāt sievie�u sejas. Un visas līdzīgas misis Bren-nonei.

� �Putniņi� man te nozīmē alu, � Brennons paskaidroja-. � Krustiņi � pusdienas, bet svītriņas � viskiju. Tūlīt paskatīsimies... � Brennons paberzēja degungalu, plaksti smagi nogūlās pār acīm. Pēdīgi viņ� burtnīcu aiztvēra. � Apmēram divdesmit dolāru.

� Tik drīz es tos laikam nevarē�u atdot, � D�eiks sacīja. � Bet kādreiz, iespējams, tomēr sanāks.

� Nekādas lielās steigas nav.

D�eiks atspiedās pret leti.

� Sakiet � kas �ī jums te ir par pilsētu?

� Visparastākā, � Brennons atbildēja.. � Apmēram tāda pati kā citas �āda lieluma pilsētas.

� Un cik iedzīvotāju?

� Kādi trīsdesmit tūksto�i.

D�eiks atplēsa tabakas paciņu un uztina sev smēķi. Rokas viņam drebēja.

� Un galvenokārt kokvilnas fabrikas?

� Pilnīgi pareizi. �etras lielas kokvilnas fabrikas � tās te ir pa�as svarīgākās. Ir arī viens trikotā�as uzņēmums. Un pāris spirta brū�u un kokzāģētava.

� Un kā ar algām?

� Vidēji ap desmit vienpadsmit dolāru nedē|ā, bet laiku pa laikam fabrikas, protams, mēdz arī nedarboties. Kāpēc jūs tā vaicājat? Gribat mēģināt dabūt kādā darbu?

D�eiks miegaini paberzēja ar dūri aci.

� Vēl nezinu. Varbūt jā, varbūt nē.

Viņ� izklāja uz letes avīzi un ar pirkstu norādīja uz paziņojumu, kuru pirmīt bija izlasījis.

� Es tā sprie�u, ka vajadzētu līdz turienei aizstaigāt un apskatīties, kas un kā.

Brennons arī izlasīja un padomāja.

� Ahā, � viņ� beidzot noteica. � Es to balagānu esmu redzējis. Nekā liela tur nav � kādas pāris atrakcijas, karuselis un �ūpoles. Bet krāsainie un fabriku strādnieki, un bērni lau�as uz turieni kā uzburti. Viņi mēdz apbraukāt visus pilsētas tuk�os laukumus.

� Pastāstiet, kā man tur nokļūt.

Brennons kopā ar D�eiku piegāja pie durvīm un parādīja, kurā virzienā jaiet.

� Vai �onakt, kad aizgājāt kopā ar Singeru, jūs bijāt pie viņa?

D�eiks piekrīto�i pamāja.

� Ko jūs par viņu teiksiet?

D�eiks kodīja lūpas. Mēmā seja stāvēja acu priek�ā tik skaidri kā dzīva. Kā senpazīta drauga seja. Viņ� bija domājis par Singeru visu laiku, kop� izgāja no tā mājas.

� Man nemū�am nebūtu ienācis prātā, ka viņ� ir mēms, � D�eiks noteica.

Un tad viņ� atkal soļoja pa tuksnesīgo, svelmaino pilsētas ielu. Ta�u ne vairs kā sve�inieks nepazīstama pilsētā. No malas skatoties, varēja likties, ka viņ� kaut ko meklē. Drīz vien viņ� jau bija nonācis kādā no fabriku rajoniem, kas stiepās gar upes krastu. Ieliņas kļuva aizvien �aurākas, tām vairs nebija ietvju, un arī tuk�as tās vairs nebija. Tajās rotaļājās un skaļi saklaigājās noskrandu�u un izsalku�u bērnu bari. Līdzīgas cita citai kā ūdens piles �ur-nēja pussatrupēju�as, nekrāsotas divtelpu būdelcs. Ēdienu smakas jaucās ar noteku ūdeņu smirdoņu un ielas putekļiem. No upes aug�teces puses atskanēja tikko jau�amas ūdenskrituma �alkas. Ļaudis klusēdami stāvēja, atspiedu�ies pret durvju stenderēm, vai tāpat vien tupēja uz sliek�ņa. D�eikā viņi nolūkojās dzeltenbālām; trulām sejām. Viņ� atbildēja ar savu lielo, brūno acu skatienu. D�eiks gāja'.nervozā gaitā, laiku pa laikam ar savu matiem apaugu�o plaukstu novilkdams pār seju.

Vīverleinas galā vesela kvartāla garumā pletās tuk�s, neapbūvēts laukums. Kādreiz te bija atradusies vecu automobiļu kapsēta. Zemē vēl tagad varēja redzēt mētājamies sarūsēju�as ma�īnu daļas un no motoriem izrautas caurules. Laukuma vienā stūrī bija novietota piekabe, bet netālu no tās vīdēja ar brezentu daļēji apsegts karuselis.

D�eiks nesteidzīgi devās klāt. Karuseļa priek�ā mīņājās divas jaunas, kombinezonos ģērbtas meitenes. Viņām blakus, ceļgalus kopā saspiedis, rieto�ās saules staru apspīdēts, uz kastes snauduļodams sēdēja nēģeris. Vienā rokā tas turēja sakusu�u �okolādes tāfelīti. D�eiks noskatījās, kā tas iegremdē pirkstus saldajā ķēpā un pēc tam lēnām tos apsūkā.

� Kas ir �īs iekārtas saimnieks?

Nēģeris iebāza mutē divus pirkstus un vienu pēc otra ar mēli nolaizīja.

� Viņam-ir sarkani mati, � beidzis laizīties, tas atbildēja. � Vairāk es neko, priek�niek, nezinu.

� Un kur viņ� patlaban atrodas?

� Tur, aiz tā lielākā furgona.

�ķērsodams zālienu, D�eiks noraisīja kaklasaiti un iestūķēja kabatā. Saule rieta pusē jau sāka slīdēt uz leju. Debesis virs namu jumtu melnās līnijas pamazām metās maigi sārtenas. Atrakciju īpa�nieks stāvēja viens pats un smēķēja cigareti. Sarkanie mati galvvidū slējās gaisā kā suka; viņ� skatījās D�eikā pelēkām, ūdeņainām acīm.

� Jūs te esat saimnieks?

� Mhm. Vārdā Petersons.

� Es atnācu sakarā ar darbu � �īrīta avīzē bija ievietots sludinājums.

� Ahā. Bet zaļknābji man nav vajadzīgi. Man vajadzīgs pieredzējis mehāniķis.

� Pieredze tā kā būtu, � D�eiks sacīja.

� Kādus darbus esat strādājis?

� Esmu bijis audējs un instrumentu iestādītājs. Esmu strādājis garā�ās un pie automobiļu montē�anas. Visādus darbus esmu darījis.

Petersons pieveda viņu pie daļēji pārsegtā karuseļa. Nekustīgie koka zirdziņi rieto�ās saules staros izskatījās sa^: vadi spocīgi. Tie bija saslēju�ies uz pakaļkājām un tā arī sastingu�i, piesieti pie blāvi apzeltītajiem stieņiem. D�eikam tuvākstāvo�ā zirdziņa apķepu�ajā rumpītī bija iesprāgusi skabargaina plaisa, no aklo, me�onīgi izvalbīto acu dobumiem lobījās nost krāsas strēmeles. Viņam �is pamiru�ais karuselis �ķita līdzīgs dzērāja murgam.

� Man vajadzīgs pieredzējis mehāniķis, kur� prastu gan darbināt �o ma�īnu, gan uzturēt kārtībā visas pārējās, � Petersons teica.

� Es tik�u galā.

� Te būs jāstrādā par diviem, � saimnieks brīdināja. � Vienam pa�am jāvada visas atrakcijas. Turklāt bez ma�īnu apkalpo�anas būs jārūpējas arī par kārtības uzturē�anu laukumā. Jāpārbauda, lai katram, kas lieto atrakcijas, būtu arī biļete. Un lai tās būtu tikai mūsu, nevis kaut kādas izlietotas ballī�u biļetes. Pavizināties ar zirdziņiem grib visi, bet taisni nenobnnīties, cik tie nēģeri veikli prot apvest tevi ap stūri, kad viņiem nav ne gra�a .pie dvēseles. Te nepārtraukti jātur vaļā ne tikai abas acis � te nepietiktu pat ar trim acīm.

Petersons aizveda viņu pie mehānisma, kas atradās zirdziņu apļa iek�pusē, un sāka izrādīt da�ādas detaļas. Tad novilka kādu rokturi, un atskanēja nepatīkami griezīga mehāniskā mūzika. Koka kavalkādes gredzens griezdamies �ķita atdalām viņus no visas pārējās pasaules. Kad zirdziņi apstājās, D�eiks Pctersonam �o to pavaicāja un pats palaida motoru.

� Puisis, kas te pie manis strādāja, aizgāja, � Petersons paskaidroja, kad viņi atkal bija iznāku�i laukumā. � Bet man nav nekādas patikas ik reizes apmācīt jaunu.

� Kad man jāsāk strādāt?

� Rīt pievakarē. Mēs darbojamies se�as dienas nedēja � vaļā veram �etros pēcpusdienā, bet slēdzam divpadsmitos naktī. Jums jāierodas ap trijiem un jāpalīdz iedarbināt arī pārējās atrakcijas. Un pēc tam vakarā vajadzīga vēl kāda stunda, kamēr visu sakārto un nokopj.

� Un kā ar samaksu?

� Divpadsmit dolāru.

D�eiks bija ar mieru, Un Petersons pastiepa viņam mi-roņbālu, gļēvu roku ar netīriem nagiem.

Bija jau pavisam vēls, kad D�eiks devās no laukuma prom. Tum�i zilās debesis bija kļuvu�as bālākas un aus-trumos uzlēcis balts mēness. Krēslā māju silueti gar ielas malām likās pieņēmu�i mīkstākus apveidus. D�eiks negāja uzreiz pa Vīverleinu taisnā ceļā atpakaļ uz pilsētu, bet pablandījās vēl tāpat pa tuvāko apkārtni. Pazīstamas smar�as un no tālienes atlidoju�as balsis lika'viņam �ad tad putekļainās ielas malā pēk�ņi apstāties. Bet pēc tam viņ� virzījās tālāk, kur acis rādīja, bezmērķīgi nogriezdamies te uz vienu, te otru pusi. Galvā jautās savāds vieglums, it kā tā būtu no plāna stikla. Acīmredzot viņā norisa kāds ķīmisks process. Alus un viskijs, ar kuru viņ� tik ilgsto�i bija pārsātinājis savu organismu, izraisīja tajā attiecīgu reakciju. Reibums gāza vai no kājām nost. Ielas, kas pirmīt bija izskatīju�ās kā izmiru�as, tagad negaidot izrādījās dzīvības pilnas. Abpus ietvei auga nelīdzena zāles josliņa, un, jo tālāk D�eiks gāja, jo vairāk viņam likās, ka tā tuvojas sejai. Viņ� apsēdās zālāja malā un atspiedās ar muguru pret telefona stabu. Tad, ierīkojies ērtāk un sakrustojis kājas kā turks, ņēmās glaudīt savas ūsas. Galvā rosījās vārdi, un viņ� sāka miegaini pats ar sevi balsī sarunāties.

�� Protests ir visdārgākais nabadzības zieds. Jā, tā nu tas vienreizjr.

Runāt bija patīkami. Pa�a balss sagādāja prieku. Skaņas �ķita kaut kur atbalsojamies un turamies gaisā tik ilgi, ka izklausījās, it kā katrs vārds tiktu izteikts divas reizes. D�eiks norija siekalas un aplaizīja lūpas, un jau taisījās savu monologu turpināt. Bet tad pēk�ņi viņam neizturami sagribējās tikt atpakaļ pie mēmā klusajā istabiņā un izklāstīt tam visas domas, kas patlaban rosījās smadzenēs. Iespējams, ka tā bija ļoti dīvaina vēlē�anās � parunāties ar kurlmēmu cilvēku. Bet vienam bija tik bezgala skumji.

Tuvojās nakts, un iela pamazām satumsa. Retumis pa �auro ietvi, viņam gandrīz vai virsū uzkāpdami, garām pagāja 'vīrie�i, apmainīdamies vienaldzīgām replikām-un saceldami pie katra soja putekļus, kas vijās tiem ap kājām. Paskrēja garām arī vairākas rokās saķēru�ās meitenes un kāda'māte ar bērnu uz pleca. D�eiks kā sastindzis vēl brīdi pasēdēja, bet tad tomēr slējās kājās un klīda tālāk.

Vīverleina nebija apgaismota. Vienīgi pa logiem un durvīm uz ietves krita dzelteni, trīsuļojo�i, petrolejas lampu mesti gaismas plankumi. Da�as būdeles bija iegrimu�as pilnīga tumsā, un cilvēki veselām ģimenēm sēdēja ārpusē uz kāpnītēm un iztika ar to gaismas atspīdumu, kas nāca no kaimiņmājām. Pa kādu logu izliecās sieviete un izlēja uz ielas netīra ūdens spaini. Da�as lāses ie�ļakstījās arī D�eikam sejā. Sur tur namu dziļumos bija dzirdamas dusmīgas, spiedzīgas balsis. Bet no citiem atskanēja vienīgi �ūpuļkrēslu mierīgā, aijājo�ā �īkstē�ana.

D�eiks apstājās pie kādas mājas, kuras priek�ā uz kāpnēm bija sasēdu�i trīs vīri. Caur durvīm tos no iek�puses apspīdēja bālgani iedzeltena gaisma. Divi no vīriem bija ģērbu�ies vienīgi strādnieku virsvalkos, bez krekliem, kailām kājām. Viens izskatījās tievs un gar�, un tāds kā bez kauliem. Otrs likās sīkāks, mutes kaktiņā tam sulojās �ulga. Tre�ajam mugurā bija krekls un bikses. Uz ceļiem tas turēja salmu cepuri.

� Ei! � D�eiks vīriem uzsauca.

Visi trīs pavērsa pret viņu stingas, neveselīgi bezkrāsainas fabrikas strādnieku sejas. Viņi kaut ko nomurmināja, ta�u pat nepakustējās. D�eiks izvilka no kabatas tabakas paciņu un palaida apkārt. Tad apsēdās uz apak�ējā pakāpiena un noāva kurpes. Vēsā, miklā zeme patīkami dzesēja pēdu apak�as.

� Strādājat?

� Jā, � atbildēja vīrs ar salmu cepuri. � Gandrīz visu laiku.

D�eiks paurbināja kāju pirkststarpas.

� Man ir svētie .vārdi, � viņ� pavēstīja. � Gribu tos kādam izteikt.

Vīri pasmaidīja. �aurās ieliņas pretējā pusē iedziedājās kāda sieviete. Tabakas dūmi no smēķiem rāmajā gaisā necēlās vis uz aug�u, bet palika riņķojam turpat virs viņu galvām. Mazs pui�elis, pagājis garām, apstājās netālu no viņiem un, bik�eles atpogājis, nolaida ūdeni.

� Tur, aiz tā stūra, kāds uzslējis telti, � beidzot ierunājās sīkais vīrelis, � un �odien ir svētdiena. Ejiet uz turieni un sakiet savus svētos vārdus, cik tik jums tīk.

� Ne jau tādi man tie vārdi. Man ir labāki. Man ir par patiesību.

� Par ko?

D�eiks pasūkāja ūsas galu un uzreiz neatbildēja. Paklusējis viņ� pēc brī�a apvaicājās:

� Vai streiki arī jums te kādreiz ir notiku�i?

� Vienreiz bija, � garākais vīrietis atbildēja. � Pirms gadiem se�iem viņi te kaut ko tādu bija sarīkoju�i.

� Nu, un kas pēc tam notika?

Vīrs ar �ulgu mutes kaktiņā pa�vīkāja kājas un nometa zemē smēķa galu.

� Nekas... vienkār�i atteicās -strādāt, jo gribēja, lai maksā divdesmit centus par stundu. Kādi trīssimt vīri toreiz salasījās. Noslaistījās veselu dienu pa ielām � un viss. Un tad fabrika aizsūtīja uz kaut kurieni ma�īnas, un pēc nedēļas pilsēta �umēja un mud�ēja no tādiem, kas bija mierā ar jebkuru darbu un jebkuru samaksu.

D�eiks pagriezās pret vīriem ar seju. Tie sēdēja divus pakāpienus augstāk, un viņam nācās atgāzt galvu, lai varētu ieskatīties tiem acīs.

� Un jūs tas nepadara trakus? � D�eiks izbrīnējies vaicāja.

� Tas ir kā � trakus?

Vēna D�eikam uz pieres pietūka un kļuva tum�i sarkana.

� �ēlīgais Dievs! Nu trakus, saprotiet, tra-kus, trakus! viņ�, nikni saviebies, dusmīgi kliedza tiem apjuku�ajās, bālajās sejās. Vīriem aiz muguras pa atvērtajām durvīm bija pārredzama visa mājas iek�puse. Priek�ējā isjabā atradās trīs gultas un mazgājamais skapītis. Tālākajā varēja saskatīt kādu baskājainu sievieti sē�am krēslā aizmigu�u. No tuvējā kaimiņu lieveņa atskanēja ģitāras strink�ķinā�ana.

� Es pats esmu viens no tiem, kas atbrauca smagajā ma�īnā, � garais vīrietis sacīja.

� Tam nav nekādas nozīmes. Tas, ko es jums gribu izskaidrot, ir pavisam vienkār�i un saprotami. Izdzimteņi, kuriem pieder �īs fabrikas, ir miljonāri. Bet plucinātāji un mazgātāji, un visi pārējie, kas stāv pie ma�īnām un vērpj un au� audumus, knapi savelk galus kopā, lai vēders nerūktu. Skaidrs? Un, kad tu ej pa ielu un par to domā, un redzi izbadēju�os un pārguru�os, un izmocītos cilvēkus un rahītiskos bērne|us, vai tas tevi nepataisa traku? Tie�ām ne?

Seja D�eikam ugunīgi kvēloja un lūpas drebēja. Trīs sve�ie viņu piesardzīgi vēroja. Tad vīrietis ar salmu cepuri iesmējās.

� Smej vien, zviedz! Sēdi te un kaut vai pārplīsti zviegdams!

Nu jau smējās visi trīs � jautri un miermīlīgi, kā parasti, smej vairāki par kādu vienu. D�eiks norausa no pēd-apak�ām smiltis un apāva kurpes. Pirksti viņam bija cie�i sa�ņaugti dūrēs, bet mute sa�ķiebusies nīgrā smīnā.

� Smejieties, smejieties, nekam citam vairāk jau jūs arī nemaz nederat! Cerams, ka tā jūs te zviegdami arī sapūsiet.

Kad viņ� smagiem soļiem devās prom, viņam vēl ilgi nopakaļ skanēja vīru smiekli un svilpieni.

Meinstrīta mirdzēja spo�ās ugunīs. D�eiks, virpinādams kabatā sīknaudas ripiņas, stāvēja uz stūra, nevarēdams izlemt, ko darīt tālāk. Deniņos pulsēja, un, kaut arī nakts bija karsta, viņam pārskrēja drebuļi. Bet tad viņ� atcerējās mēmo, un pēk�ņi viņam gribējās tūlīt pat doties pie tā un pasēdēt kādu brīdi līdzās. Augļu un saldumu veikalā � tajā pa�ā, kur pēcpusdienā tika pircis avīzi, � viņ� iegādājās celofānā ietītu groziņu ar augļiem. Grieķis, kur� stāvēja aiz letes, noprasīja par to se�desmit centus, un, kad D�eiks samaksāja, viņam bija atlikusi vairs tikai viena desmitcentu monēta. Ta�u, no veikala izgājis, D�eiks sāka prātot, vai tik tāda veida dāvanu nest pieaugu�am cilvēkam nebūs drusku tā kā jocīgi. Un viņ� kāru muti notiesāja vairākas no iesaiņojuma izsprauku�ās ogas.

Kad D�eiks ieradās, Singers bija mājās. Viņ� sēdēja loga tuvumā pie gaida, noliecies pār savu �aha dēli. Istabā viss izskatījās tie�i tāpat, kā D�eiks, no rīta aiziedams, to bija atstājis � ventilators griezās, un krūze ar ledaino ūdeni atradās mēmajam turpat blakus pa rokai. Uz gultas gulēja uzsviesta panamas cepure un papīrā ievīstīts sainītis � viņ� acīmredzot nupat kā bija pārnācis. Ar īsu galvas mājienu Singers norādīja sev iepretim uz krēslu un pastūma �aha dēli sānis. Tad, rokas kabatās sabāzis, atgāzās krēslā un palūkojās D�eikā, kā vaicādams, kas ar to pa �o laiku, kop� bija prom, noticis.

D�eiks uzlika uz galda atnesto augļu grozu.

� �āsdienas moto skanēja tā, � viņ� teica. � <Ej un atrodi astoņkāji un uzvelc tam zeķes.�

Mēmais pasmaidīja, tomēr D�eiks lāgā nesaprata, vai tas viņa joku bija uztvēris vai ne. Uz augļiem Singers noskatījās ar zināmu izbrīnu, bet tad uzmanīgi tos no celofāna izsaiņoja. Kad viņ� paņēma aug|us rokās, sejā viņam atplaiksnīja savāda izteiksme. D�eiks, glu�i apstul-.bis, mēģināja uzminēt, ko tā varētu nozīmēt, ta�u veltīgi. Negaidot Singers viņam gai�i uzsmaidīja.

� Es nupat sameklēju darbu atrakciju laukumā. Darbinā�u karuseļus.

Mēmais nemaz nelikās pārsteigts. Viņ� iegāja pieliekamajā un iznesa vīna pudeli un divas glāzes. Abi klusēdami iedzēra. D�eiks bija pārliecināts, ka viņ� vēl nekad nav uzturējies tik klusā telpā. Gaisma, kas dega virs galvas, dīvaini izlocīja viņa atspulgu uz ugunssarkanā vīna glāzes; tādu sava ģīmja karikatūru � piebildu�u, olvei-dīgu viepli ar garām, līdz pat ausīm izstieptām ūsām � viņ� jau arī agrāk nereti bija ievērojis uz apaļi ieliektajām krū�u vai skārda kausu virsmām. Mēmais, savu glāzi abām rokām aptvēris, sēdēja viņam iepretim. Palēnām vīns sāka dzīslās kūsāt, un D�eiks juta, ka atkal ieslīgst raibajā dzēruma juceklī. Aiz satraukuma ūsas drebelīgi raustījās. Viņ� pieliecās ar visu augumu uz priek�u, elkoņus pret ceļgaliem atbalstījis, un pievērsa Singeram platas, pēto�as acis.

� Varu saderēt, ka es �ajā pilsētā esmu vienīgais trakais � es runāju par īstu, normālu trako, kāds esmu nepārtraukti jau garus desmit gadus. Pirms brī�a gandrīz vai iekūlos kautiņā. Da�reiz man liekas, ka es no tiesas esmu nenormāls. Nezinu � ir tā vai nav.

Singers pabīdīja vīna pudeli uz viesa pusi. D�eiks iedzēra tāpat no kakliņa un pakasīja galvu.

� Ziniet, man ir tāda sajūta, it kā manī vienlaikus sadzīvotu divi cilvēki. Un tas viens no viņiem ir diezgan izglītots.^Es esmu apmeklējis vairākas mūsu valsts labākā? bibliotēkas. Esmu lasījis. Bezgala daudz lasījis. Esmu lasījis grāmatas, kurās pateikta visīstākā, visgodīgākā patiesība. Tur, �emodānā, man ir Kārļa Marksa, Torstina Veblora un viņiem līdzīgu rakstnieku darbi. Es tos lasu un pārlasu vēl un vēlreiz, un, jo vairāk lasu, jo trakāks palieku. Es tajos zinu katru teikumu un varu pateikt, kurā lappusē tas nodrukāts. Galvenēm kārtām man patīk da�ādi vārdi. Dialektiskais materiālisms, jezuītiska izlocī-

�anās, teoloģiska tieksme, � runādams D�eiks it kā izgar�oja katru zilbi.

Mēmais noslaucīja pieri ar glīti salocītu kabatlakatiņu.

� Bet, lūk, ko es jums gribētu pavaicāt. Kā lai rīkojas cilvēks, kur� gan �o to zina, bet neprot to izskaidrot citiem?

Singers pasniedzās pēc D�eikā glāzes, piepildīja to līdz malām un ar noteiktu kustību ielika tā apskrambātajā rokā.

� Piedzirdīt gribi, jā?. � D�eiks noprasīja, atrauclams roku tik strauji, ka vīns iz�ļakstījās uz viņa baltajām biksēm. � Tu labāk paklausies! Lai kur arī skatītos, visur valda viena vienīga nekrietnība un izvirtība. Sī istaba, �ī pudele ar vīnogu vīnu, �ie augļi �ajā groziņā � tie visi ir pelņas vai zaudējuma rezultāti. Cilvēks nemaz nevar eksistēt, ja kaut pasīvi nepieņem �o nekrietnību. Uz katra mūsu norītā kumosa rēķina, uz katra mūsu valkātā diega rēķina kāds pietūkst tauks kā ronis, bet neviens neliekas to redzam. Visi ir kļuvu�i kurli, akli un mēmi, visi ir apstulbu�i un notrulu�i.

D�eiks piespieda dūres pie deniņiem. Domas svaidījās uz visām pusēm, un viņ� tās nekādi vairs nespēja savākt vienkopus. Viņam vajadzēja izlādēties. Gribējās celties un skriet ārā uz ļau�u pilnās ielas, un tur ar kādu pamatīgi izkauties.

Kamēr D�eiks runāja, mēmais nolūkojās viņā pacietīgi un pat ar zināmu interesi un tad izņēma no kabatas savu sudraba zīmuli. Lieliem, skaidriem burtiem viņ� rūpīgi uzrakstīja uz papīra strēmelītes: �Vai jūs esat demokrāts vai republikānis?� � un pasniedza to pāri galdam D�eikam. D�eiks zīmīti dūrē saburzīja. Istaba acu priek�ā bija sākusi atkal griezties, un viņ� neko vairs nevarēja salasīt.

Ta�u, lai nepazaudētu līdzsvaru, skatienu viņ� no mēmā sejas nenovērsa. Singera acis likās vienīgais nekustīgais punkts telpā. Tās bija katra savā krāsā � ar dzintardzel-teniem, pelēkiem un gai�brūniem lāsumiņiem. D�eiks skatījās tajās tik ilgi, ka gandrīz pats sevi nohipnotizēja. Pamazām neprātīgā dziņa trok�ņot pārgāja, un viņ� sajuta sevī atkal atgrie�amies mieru. Mēmā a'cis �ķita ne vien saprotam to, ko D�eiks bija vēlējies pasacīt, bet arī pa�as centās kaut ko pavēstīt viņam. Pēc mirkļa istaba pārstāja griezties.

� Jūs jau saprotat, � D�eiks neskaidri noburk�ķēja. � Un zināt, ko es gribēju sacīt.

No tālienes atplūda klusas, sudrabainas baznīcas zvanu skaņas. Uz blakus nama jumta lija balta mēnessgaisma, bet debesis izskatījās vasarīgi maigi zilas. Bez vārdiem tika norunāts, ka D�eiks uzturēsies pie Singcra tik ilgi, kamēr atradīs pats sev istabu. Kad vīns bija izdzerts, mēmais nolika uz grīdas blakus gultai matraci. Un D�eiks tāpat neizģērbies uz tā apgūlās un acumirklī aizmiga.

5

Tālu no Meinstrītas, kādā no pilsētas nēģeru kvartāliem, savā tum�ajā virtuvītē sēdēja doktors Benedikts Meidijs Koplends; viņ� bija glu�i viens. Pulkstenis rādīja pāri deviņiem, un svētdienas vakara dievkalpojuma zvani jau bija apklusu�i. Kaut arī nakts bija smacīgi karsta, apa|-vēderainajā, ar malku kurināmajā krāsniņā dega neliela uguntiņa. Doktors Koplends sēdēja tai cie�i blakus, cietajā virtuves krēslā pat vēl uz priek�u saliecies un galvu garajās, kalsnajās rokās atbalstījis. Pa krāsniņas spraugām sejā viņam krita sārtena liesmu atblāzma, un tajā viņa biezās lupas pret melno ādu izskatījās gandrīz violetas, bet sirmie mati, kas ieskāva galvu kā vilnas cepure, likās zilgani. Viņ� jau ilgi tā sēdēja nepakustēdamies. Pat acis, kas raudzījās^aiz sudraba rāmjos ietvertajiem briļļu stikliem, nemainīja savu stingo, grūtsirdīgo izteiksmi. Pēdīgi viņ� tomēr griezīgi nokrem�ļojās un pacēla no grīdas krēslam blakus nomesto grāmatu. Telpa visapkārt grima dziļā tumsā, un, lai varētu at�ķirt burtus, viņam nācās grāmatu turēt pie pa�as uguns, �ajā vakarā viņ� lasīja Spinozu. Viņ� gan nespēja pilnībā izsekot sare�ģītajām domu spēlēm un smagnēji veidotajām frāzēm, ta�u lasīdams juta, cik cēls un augsts mērķis slēpjas aiz uzrakstītajiem vārdiem, un bija pārliecināts, ka visu saprot.

Nereti vakaros viņu no �ī klusuma un miera iztraucēja durvju zvana spalgā �ķindoņa, un tad doktors Koplends devās uz savu pieņemamo istabu, kur viņu gaidīja kāds slimnieks vai nu ar lauztu kaulu, vai bārdas na�a iegrieztu brūci. Bet �ovakar viņu netraucēja neviens. Pavadījis �ādā vientulība tum�ajā virtuvītē jau krietnu laika sprīdi, viņ� pēk�ņi sāka tikko manāmi �ūpoties no vienas puses uz otru, un no rīkles viņam izlauzās skaņa, kas atgādināja tiklab dziesmu, kā �ēlabainu vaidu. Un �ajā brīdī pie viņa ieradās Por�e.

Doktors Koplends jau zināja, ka viņa drīz būs klāt. Līdz viņam bija atlidoju�as tālas mutes harmonikas skaņas � uz ielas kāds spēlēja blūzu, un viņ� uzreiz bija nopratis, ka tas ir viņa dēls Viljams. Gaismu neiededzis, viņ� devās pa gaiteni uz ārdurvīm. Uz lieveņa viņ� neizgāja, bet palika tāpat vien stāvam priek�namā aiz moskītu tīkla. Spīdēja spo�s mēness, un uz putekļainās ielas bija skaidri saskatāmas Por�es, Haiboja un Viljama melnās ēnas. Apkārtējie name|i izskatījās no�ēlojami. Turpretī doktora Koplenda māja no pārējām, kas atradās tuvumā, at�ķīrās diezgan ievērojami. Tā bija pamatīga ķieģeļu celtne � un turklāt vēl apmesta. Nelielo dārziņu mājas priek�ā apjoza latu �ogs. Por�e pie vārtiņiem atvadījās no vīra un brā|a un pieklauvēja pie durvīm.

� Ko tu tā dzīvo pa tumsu?

Abi pa neapgaismoto gaiteni devās atpakaļ uz virtuvi.

� Tev ta�u ir tik greznas elektriskās lustras. Man nemaz neliekas normāli, ka tu tā mū�īgi sēdi vienā tumsā.

Doktors Koplends pagrieza spuldzi, kas karājās virs galda, un telpa uzreiz pielija ar spilgtu gaismu.

� Man patīk tumsā, � viņ� atbildēja.

Virtuvītē bija tuk�a un tīra. Vienā malā uz galda stāvēja grāmatas un tintnīca, otrā � dak�iņa, karote un �ķīvis. Doktors Koplends, taisni izslējies un garās kājas sakrustojis, apsēdās, un arī Por�e iesākumā izturējās vēsi un atturīgi. Tēvs un meita bija viens otram ļoti līdzīgi � abiem tas pats platais, pieplacinātais deguns, tāda pati mute un piere. Vienīgi ādas krāsa Por�ei salīdzinājumā ar tēvu bija pavisam gai�a.

� Te pie tevis jau var taisni vai izcepties, � viņa �ēlojās. � Es domāju, ka tev nevajadzētu kurināt krāsniņu, kad neko nevāri.

� Ja vēlies, varam pāriet uz manu darbistabu, � viņ� piedāvāja.

� Gan jau iztiksim arī tepat. Es nevēlos.

Doktors Koplends sakārtoja uz deguna savas sudraba rāmjos ietvertās brilles un tad salika rokas klēpī.

� Kā tev klājies pa �o laiku, kop� pēdējo reizi tikāmies? Tev un tavam vīram ... un brālim?

Por�e iekārtojās krēslā ērtāk un nometa no kājām lakādas vakarkurpes.

� Mēs ar Haiboju un Villiju dzīvojam ļoti labi.

� Vai Viljams vēl aizvien ēd kopā ar jums?

� Nu, bet kā gan citādi? � Por�e ar pretjautājumu atbildēja. � Redzi, mēs esam vienoju�ies par noteiktu kārtību, un mums ir arī,savi noteikti plāni. Haibojs rūpējas par īres samaksu. Es par savu naudu gādāju visiem ēdienu. Bet Villija pārziņā ir baznīcas, apdro�inā�anas un arod biedrības iemaksu kārto�ana, kā arī sestdienas vakaru pasākumu organizē�ana. Mēs �o sadalījumu stingri ievērojam un katrs savu da|u godprātīgi veicam.

Doktors Koplcnds sēdēja, galvu nokāris, un, kauliņus knik�ķinādams, raustīja savus slaidos pirkstus. Baltā krekla piedurkņu aproces lejpus locītavām bija atkāru�ās � āda uz kalsnajām rokām izskatījās gai�āka nekā uz pārējā ķermeņa, bet plaukstu iek�puses � pat bāli dzeltenas. Rokas doktors alla� turēja nevainojami tīras � āda uz tām bija sakrunkojusies, it kā viņ� tās pārāk ilgi būtu berzis ar suku un mērcējis ūdens b|odā.

� Vai, gandrīz aizmirsu, es ta�u tev kaut ko atnesu, � Por�e iesaucās. � Diez vai vakariņas jau esi ēdis?

Doktors Koplends katru vārdu mēdza izrunāt tik skaidri, ka likās � ik zilbe caur biezajām, īgnajām lūpām tiek itin kā izfiltrēta.

� Nē, vēl neesmu.

Por�e attaisīja tūtu, ko atnākdama bija nolikusi uz virtuves galda.

� Es atnesu vienu jauku puķkāpostu galviņu un iedomājos, ka mēs varbūt varētu ieturēt vakariņas divatā. Un gabaliņu galas arī paķēru līdzi. No zaļumiem vien tak nepaēdīsi. Vai tev nebūs nekas pretī, ja kāposti sutināsies kopā ar ga|u?

� Man vienalga.

� Vai tu vēl aizvien gaļu neēd?

� Nē. Aiz dziļi personiskiem iemesliem es esmu veģetārietis; bet, ja tu vēlies sutināt kāpostus kopā ar gaļu, man nav iebildumu.

Kurpes neapāvusi, Por�e piegāja pie galda un sāka rūpīgi pārlasīt dārzeņus.

� Cik patīkami tā stāvēt uz vēsas grīdas! Vai tev ļoti nepatiks, ja es pastaigā�u pa istabu tikai zeķēs � man tās kurpes neganti spie�.

� Nekas, � doktors Koplends atļāva.-� Lūdzu, staigā vien dro�i.

� Nu gan mēs labi pamielosimies ar �iem gardajiem kāpostiņiem un kukurūzas plāccnī�iem � un vēl kārtīgu kafijas tasi piedevām. Bet es gan tomēr nogriezī�u un uzcep�u sev vēl arī kādas pāris �ķēlītes no �ī te speķī�a.

Doktors Koplends ar skatienu sekoja Por�ei. Viņa mierīgi un nesteidzīgi rīkojās pa virtuvi � noņēma pie sienas piekarinātās, spodri noberztās pannas, pielika krās* niņā malku un nomazgāja no puķkāpostiem smiltis un gru�us. Reiz viņ� pavēra muti, gribēdams kaut ko sacīt, bet tūlīt pat lūpas atkal cie�i sakniebās.

� Tātad jūs visi trīs � tu ar savu vīru un brāli � dzīvojat pēc savas kārtības un kopēja plāna, � viņ� beidzot tomēr ieprasījās.

� Tie�i tā.

Doktors Koplends paraustīja pirkstus, mēģinādams vēlreiz noknik�ķināt locītavu kauliņus.

� Bet vai attiecībā uz bērniem jums arī ir kādi plāni?

Por�e uz tēvu pat nepaskatījās. Tikai sadusmota nolēja no katliņā saliktajiem puķkāpostiem ūdeni.

� Ir lietas, � viņa teica, � kuras, kā vismaz man liekas, ir vienīgi Dieva ziņā.

Vairāk viņi nesarunājās. Uzlikusi vakariņas uz plīts vārīties, garās rokas starp ceļgaliem slābani nokārusi, Por�e klusēdama apsēdās. Doktors Koplends �ķita aizsnaudies� galva bija pavisam zemu noslīgusi viņam uz krūtīm. Ta�u viņ� nebūt negulēja; sejai laiku pa laikam pārskrēja nervozas trīsas. Ievilcis dziji elpu, viņ� centās pie�ķirt tai pēc iespējas mierīgāku izteiksmi. Drīz smacīgajā virtuvē sāka smar�ot pēc ēdiena. Uz bufetes atig�as stāvēja pulkstenis � klusumā tas skaļi tik�ķēja; un vai nu tāpēc, ka par bērniem tikko bija runāts, izklausījās, ka tas monotoni atkārtotu vienu un to pa�u vārdu: bēr-ni, bēr-ni...

Ar kādu no �iem bērniem viņ� sastapās ik dienas ik uz � soļa � vai nu tie kaili vēl rāpoja pa grīdu, vai spēlējās ar akmentiņiem, vai jau apkampās tum�ajās ieliņās ar meitenēm. Un visi zēni saucās Benedikti Koplendi. Meitenēm gan tika doti da�ādāki vārdi � Benija Mēja vai Mei-dijbena, vai Benedina Meidina. Reiz viņ� bija saskaitījis � viņam par godu viņa vārdā bija nosaukts vairāk nekā ducis bērnu.

Bet viņ� ta�u visu savu mū�u bija pūlējies viņiem iestāstīt un ieskaidrot, un pārliecināt.par tie�i pretējo. Jūs nedrīkstat to darīt, viņ� bija mācījis. Nav saprātīgi laist pasaulē �o piekto, sesto vai devīto bērnu, viņ� bija teicis. Nevis bērnu mums vairāk vajadzīgs, bet labāki apstākļi tiem, kuri jau ir piedzimu�i. Nēģeru rasei nepiecie�ams dzimstības ierobe�ojums � lūk, uz ko viņ� aicināja. Vienu un to pa�u, vienu un to pa�u viņ� vienkār�iem vārdiem bija centies tiem iestāstīt, un ar gadiem �is sakāmais bija pārvērties sa�utunla pilnā dzejolī, ko viņ� jebkurā brīdī varēja noskaitīt no galvas.

Viņ� bija pamatīgi iedziļinājies �ajā jautājumā un sekojis katras jaunas arto saistītas teorijas attīstībai. Bija bez atlīdzības izdāvājis saviem pacientiem aizsarglīdzekļus. Bija pirmais un vienīgais ārsts pilsētā, kur� vispār iedro�inājās par kaut ko tādu domāt un runāt. Turklāt, dodams �os līdzekļus, ik reizes bija arī paskaidrojis, kāpēc tie nepiecie�ami; bijā devis un pierunājis tos noteikti lietot. Un pēc tam pieņēmis varbūt ne mazāk par divreiz divdesmit jaundzimu�o ncdē|ā. Meidijas Bejas un Benijas Mēj as.

Un tas bija tikai viens no neatrisināmajiem jautājumiem. Tikai viens.

Visu savu mū�u viņ� bija apzinājies, kam un kāpēc strādā. Vienmēr bija apjautis, ka ir aicināts mācīt un audzināt savus tautasbrā|us. Augu dienu viņ� bija staigājis no mājas uz māju ar savu melno ārsta somu pie rokas un stāstījis gan par to, kas notiek pasaulē, gan to, ko zināja pats.

Garās dienas nogalē viņu alla� bija pārņēmis moko�s nogurums. Bet vajadzēja viņam tikai vakarā atvērt savas mājas vārtiņus, kad viss nogurums bija uzreiz kā ar roku atņemts. Tāpēc ka mājā viņu gaidīja Hamiltons, Karls Markss, Por�e un mazais Viljams. Un arī Dēzija.

Por�e noņēma kastrolim vāku un ar dak�iņu apmaisīja sautējumu.

� Tēt, � viņa pēc ilgās klusē�anas ierunājās.

Doktors Koplends atkrēpoja un iespļāva mutautiņā. Balss viņam skanēja skarbi un nelaipni.

� Jā?

� Nu izbeigsim vienreiz �o strīdē�anos.

� Bet mēs ta�u nemaz nestrīdamies, � doktors Koplends iebilda.

� Var jau strīdēties arī bez vārdiem, � Por�e turpināja. � Man vienmēr licies, ka mēs strīdamies pat tad, kad sē�am pavisam rāmi � kā, lūk, patlaban. Vismaz mani tāda sajūta nekad nav pametusi. Goda vārds, lai kad es pie tevis esmu nākusi, tā mani alla� ir beigusi gandrīz vai nost. Tāpēc, lūdzu, pacentīsimies nekad un ne par ko vairs nestrīdēties.

� Es jau nu nekādā gadījumā nevēlos ar tevi strīdēties. Man |oti �ēl, meitiņ, ka tevi nomoka tādas nepatīkamas izjūtas.

Por�e ielēja krūzītēs kafiju un vienu bez cukura pasniedza tēvam. Savā krūzītē viņa toties iebēra pat vairākas karotītes.

� Es esmu pamatīgi izsalkusi, un cerams, kafija mums lieliski piesies dū�u. Tu dzer, bet es pa to laiku tev pastāstī�u, kas te nesen pie mums atgadījās. Tagad, kad viss ir pagājis, man tas liekas pat mazdrusciņ tā kā smieklīgi, bet toreiz smieties gan laikam nevienam pat prātā nenāca.

� Stāsti vien, stāsti, � doktors Koplends mudināja.

� Zini � reiz, un tas nav nemaz tik sen, mūsu pilsētā ieradās kāds izskatīgs, �iki ģērbies vīrietis � krāsainais. Dēvēja sevi par misteru B. F. Meisonu un sacīja, ka esot no Va�ingtonas, no Kolumbijas apgabala. Ik dienas, tērpies skaistā, ko�ā virskreklā un ar spieķi pie rokas, viņ� mēdza pastaigāties pa centrālajām ielām. Bet vakarus pavadīja kafejnīcā �Society�. Un pasūtīja tikai pa�us dārgākos ēdienus. Katrreiz pudeli d�ina un divas porcijas cūku karbonādes. Un vienmēr visiem uzsmaidīja, un visām mei�ām zemu klanījās, un ieejot un izejot tām pat durvis pieturēja. Turpat veselu nedē|u puspilsētai centās visādi pieglaimoties un iztapt. Ļaudis jau sāka runāt un brīnīties, kas tas par tādu bagātnieku un no kurienes te uzradies. Bet tad jau pavisam drīz pieradis un apskatījies sāka ķerties vērsim pie ragiem.

Por�e izstiepa lūpas un papūta krūzītē karsto kafiju.

� Varbūt tu arī tiki lasījis avīzē par tām veco cilvēku panzijām?

Doktors Koplends piekrīto�i pamāja.

� Par pensijām, � viņ� pārlaboja.

� Nu jā, ar tām pa�ām jau viņ� arī bija saistīts. It kā no valdības. Pa�a prezidenta no Va�ingtonas �urp atsūtīts, lai visus tajās valsts panzijās pierakstītu. Staigāja apkārt, skaidrodams, ka tagad katram esot jāiemaksā viens dolārs iestā�anās naudas � un pēc tam vēl ik nedē|as pa divdesmit pieciem centiem, toties tad, kad tie, kas maksāju�i, bū�ot �etrdesmit piecus gadus veci, valdība tiem līdz mū�a galam katru mēnesi izmaksā�ot piecdesmit dolārus. Visi, kurus es pazinu, par to milzīgi nopriecājās. Un tad viņ� katram, kur� iestājās, par brīvu iedeva prezidenta bildi, uz kuras tas it kā esot pa�rocīgi parakstījies. Un apsolīja,- ka pēc se�iem mēne�iem katrs saņem�ot arī bezmaksas uniformu. Un ka to visu saucot par �Krāsaino Panzionāru Lielās Līgas� klubu; un vēl viņ�- apsolīja, ka jau pēc diviem mēne�iem katram izsnieg�ot arī oran�as krāsas lenti ar burtiem К. P. L. L. Līdzīgi citiem valsts iestā�u apzīmējumiem. Un tā viņ� staigāja no mājas uz māju ar savu mazo piezīmju grāmatiņu rokās, un visi labprāt tajā klubā arī pierakstījās. Un viņ� tik spēja atzīmēt vārdus un iekasēt naudu. Iestā�anās iemaksas viņ� pieņēma katru sestdienu. Triju nedēju laikā �is misters B. F. Meisons bija par biedriem pierakstījis tik daudz cilvēku, ka viens pats vairs nemaz nespēja sestdienas vakaros visus apstaigāt. Nācās pieņemt palīgus � pa cilvēkam uz katriem trim �etriem kvartāliem � un maksāt, lai tie viņam �ajā darbā piepalīdzētu. Es arī pa sestdienas rītiem vācu apkārtējās mājās-naudu un ik reizes par to saņēmu divdesmit piecus centus. Villijs, protams, iestājās jau no pa�a sākuma un pierakstīja arī mani un Haiboju.

� Jā, es patie�ām daudzās jūsu rajona mājās tiku redzējis da�ādas prezidenta fotogrāfijas un atceros arī pieminam kāda Meisona vārdu, � sacīja doktors Koplends.

� Vai viņ� izrādījās blēdis?

� Un kāds vēl! � Por�e atbildēja. � Beigu beigās viens sāka par viņu interesēties, un tad �o misteru B. F. Meisonu arestēja. Izrādījās, ka viņ� ir tepat no At-lantas � un ne Va�ingtonu, un ne Kolumbijas apgabalu .nav pat ne sapnī redzējis, kur nu vēl pa�u prezidentu. Savākto naudu viņ� bija vai nu kaut kur noslēpis, vai jau notērējis. Bet Villijs veselus septiņus dolārus un piecdesmit centus � prasti izsakoties � bija tikpat kā renstelē iemetis.

Doktoru Koplendu stāstījums satrauca.

� To jau es arī saku ...

� Viņā saulē, � Por�e, tēvā neklausīdamās, turpināja,

� tas nelietis noteikti pamodīsies, uz karstām dak�ām uzdurts. Tagad jau nu tas viss ir pagājis un patic�.ām varbūt' izklausās kā muļķīgs joks, lai gan smieties, protams, nav diez par ko.

� Nēģeru rase ta�u pati uzprasās, lai to ik piektdienas sit krustā, � doktors Koplends ieteicās.

Por�ei ietrīsējās rokas, un kafija iz�ļakstījās pāri krūzītes malai.

� Ko tu ar to gribi sacīt? � nolaizīdama lāses no rokām, viņa vaicāja.

� Tikai to, ko es uz katra so|a vienmēr un visur redzu. Ja man izdotos atrast kaut desmit nēģeru, desmit manis pa�a tautie�u ar smadzenēm un mugurkaulu, un drosmi un kas labprātīgi spētu atdot visu, kas tiem pieder...

Por�e nolika krūzīti uz galda.

� Bet mēs ta�u runājam par pavisam ko citu!

� Nu, kaut vai tikai �etrus, � doktors Koplends nerimās. � Kaut vai jūs � Hamiltonu, Kārlu Marksu, Viljamu un tevi. Tikai �etrus nēģerus ar �raksturu un mugurkaulu ...

� Mums ar Villiju un Haiboju ir mugurkauls, � Por�e sadusmota viņu pārtrauca. � Dzīve mūs nebūt nelutina, bet man tomēr liekas, ka mēs visi trīs tiekam ar to galā tīri labi.

Kādu mirkli abi klusēja. Doktors Koplends nolika brilles uz galda un piespieda pie plakstiem slaidos, krunkainos pirkstus.

� Tu visu laiku lieto vārdu �nēģeris�, � Por�e turpināja. � Bet mūsu rases ļaudīm �is vārds skan ļoti apvainojo�i. Senāk teica vienkār�i �melnādainais�, un tas izklausījās daudzmaz cie�amāk. Bet pieklājīgi cilvēki, lai kāda tiem pa�iem āda, vienmēr saka �krāsainais�.

Doktors Koplends neko neatbildēja.

� Nu, ņem kaut vai mūs ar Villiju. Mēs vispār nemaz neesam īsti krāsainie. Mūsu māte bija pavisam gai�a, un mums abiem rit dzīslās arī liela tiesa balto asiņu. Bet Haibojs ir indiānis. Viņam ir daudz indiāņu asiņu. Tā kā redzi � neviens no mums nav pilnīgs krāsainais, tāpēc tas vārds, kuru tu visu laiku lieto, dziļi aizvaino mūsu cilvēciskās jūtas.

� Mani neinteresē visādas izrunā�anās un izlocī�anās, � doktors Koplends teica. � Mani interesē vienīgi reālā patiesība.

� Nu, tad zini, kāda ir tā reālā patiesība. Visi no tevis baidās. Goda vārds, vajadzētu ne vienu vien d�ina pudeli, lai piedabūtu Hamiltonu vai Badiju, vai Villiju, vai manu Haiboju atnākt �urp uz �ejieni un pasēdēt te pie tevis, kā es to patlaban daru. Villijs saka � cik viņ� tevi no tiem laikiem, kad bija vēl mazs zēns, atceroties, tik viņam mū�īgi bijis no tevis bail � no sava miesīga tēva!

Doktors Koplends smagi atkāsējās un nokrem�ļojās.

� Katram sava patmīlība � lai kas viņ� būtu, un neviens neies iek�ā tādā namā, kur, kā viņ� ir pārliecināts, tiks pazemots un sāpināts. Tu jau pats arī tā nedari. Es

ta�u zinu � cik rei�u neesmu redzējusi, kā baltie tevi sāpina un pazemo.

� Kē, � doktors Koplends pretojās. � To tu nevari būt redzējusi.

� Protams, es apzinos, ka ne Villijs, ne Haibojs un ne es � mēs neviens neesam izglītoti. Toties kā Villijs, tā Haibojs ir brīni�ķīgi cilvēki. Un tā ir pati būtiskākā at�ķirība starp viņiem un tevi.

� Jā, � doktors Koplends piekrita.

� Ne Hamiltonam, ne Badijam, ne Villijam un arī ne man � nevienam no mums nekad nav bijis ne vismazākās vēlē�anās runāt tā, kā runā tu � pārgudri. Mēs runājam tā, kā runāja mūsu mamma un viņas vecāki, un viņas vecvecāki vēl senlaikos. Tu visu izgudro galvā. Bet mums vārdi nāk no sirds, no tā, kas tajā jau kop� mū�iem ielikts. Un ar to tad mēs arī no tevis at�ķiramies.

� Jā, � doktors Koplends atkal piekrita.

� Neviens nedrīkst piespiest savus bērnus iet pa to ce|u, pa kuru viņ� iegribējis. Pat tad ne, ja viņiem pa�iem nebūtu nekas pretī. Un arī tad ne, ja viņam būtu taisnība. Bet tu apgājies ar mums tik cietsirdīgi, cik cietsirdīgi vien kāds cilvēks spēj ar saviem bērniem apieties. Un tāpēc" tagad vairs nav neviena, kas ienāktu un pasēdētu te, �ajā mājā, kā vienīgi es.

Gaisma, kas krita doktoram Koplendam acīs, bija pārāk spilgta un spo�a un meitas balss � pārāk ska|a un ne�ēlīga. Viņ� ieklepojās, un seja viņam sāka raustīties. Viņ� mēģināja paņemt krūzīti ar atdzisu�o kafiju, bet roka drebēja, un viņ� nevarēja to noturēt. Acīs sariesās asaras, un, gribēdams tās noslēpt, viņ� pasniedzās pēc brillēm un uzlika tās uz deguna

Por�e to pamanīja un �igli metās tēvam klāt. Viņa apskāva tā galvu un pieglaudās ar vaigu pierei.

� Es ta�u nemaz nevēlējos savu tētuku sāpināt, � viņa maigi ieteicās.

� Protams, nē, � viņ� atbildēja. Balss skanēja dzedri.

� Un tāpēc ir muļķīgi un primitīvi visu laiku runāt par kaut kādu tur sāpinā�anu.

Pār vaigiem viņam lēnām ritēja asaras, un ugunsliesmu atblāzmā tās zaigoja te zilas, te za|as, te sarkanas.

� Piedod, tēt, es no sirds no�ēloju, � Por�e lūdza. Doktors Koplends noslaucīja seju kokvilnas mutautiņā.

� Ir jau labi.

� Lūdzu, nestrīdēsimies vairs nekad. Es nevaru paciest �īs mūsu nebeidzamās ķildas un nesaskaņas. Man nez kāpēc liekas, ka ik reizes, kad mēs esam kopā, mums sirdīs rodas kaut kas ļauns un nelāgs. Lūdzu, nestrīdēsimies tā vairs nekad!

� Labi, � doktors Koplends piekrita. � Nestrīdēsimies.

Por�e iz�ņauca degunu un noslaucīja to ar plaukstas virspusi. Tēva galvu apskāvusi, viņa vēl kādu mirkli pastāvēja. Tad notrausa asaru pēdas un devās pie plīts, uz kuras vārījās katliņ� ar saknēm.

� Kāpostiem nupat tā kā būtu pēdējais laiks nākt gataviem, � viņa priecīgi paziņoja. � Nu tik jāsāk cept kukurūzas plācenī�i, ko piekost klāt!

Viņa rīkojās pa virtuvi mierīgi un nesteidzīgi, tāpat zeķēm vien kājās, un tēvs viņu visur ar skatieniem pavadīja. Abi atkal uz brīdi apklusa.

Kad acīs sakāpa asaras un priek�metu apveidi izplūda, viņam Por�e bija �ķitusi kā dzīvs savas mātes atspulgs. Pirms daudziem gadiem Dēzija glu�i tāpat, klusēdama un darbā iegrimusi, bija rosījusies te, pa �o pa�u virtuvi. Dēzija nebija tikpat melna kā viņ� � viņas āda bija mirdzējusi skaistā bieza medus krāsā. Un viņa vienmēr bija bijusi mierīga un laipna. Ta�u zem �īs mierīgās laipnibas bija slēpusies arī kaut kāda dīvaina stūrgalvība, un, lai cik neatlaidīgi viņ� to bija centies izprast, tas viņam tomēr nebija izdevies.

Viņ� bija bijis gan iecietīgs, gan izgāzis pār viņu visas savas nevaldāmās dusmas, bet viņa bija palikusi tikpat mīlīga un laipna kā alla�. Tikai klausīt viņa to neklausīja un turpināja rīkoties pēc sava prāta.

Pēc tam � jau vēlāk � ieradās Hamiltons, Karls Markss, Viljams un Por�e. Un viņa augstais, cēlais mērķis lika viņam būt pret tiem stingram, jo viņ� skaidri un ne�aubīgi zināja, kādiem jāizaug viņa bērniem. Hamilto-nam būs jāk|ūst par ievērojamu advokātu, Karlam Mar-ksam � par nēģeru rases skolotāju un vadoni. Viljamam par advokātu, kas cīnīsies pret netaisnību, bet Por�e ārstes sievietes un bērnus.

Viņi bija vēl pavisam mazini, kad viņ� jau sāka stāstīt par to pazemības un kūtruma jūgu, kas viņiem dienās bū�ot jānove) no saviem pleciem. Bet, kad viņi drusku paaugās, ņēmās pārliecināt un skaidrot, ka nekāda Dieva neesot un ka vienīgais svētums esot tikai viņu pa�u dzīvības un ka nākotnē viņus katru gaidot savs augsts un cēls mērķis. Viņ� runāja bez mitas, atkal un atkal atkārtodams vienu un to pa�u, bet viņi, kaktiņā iebēgu�i un cie�i kopā saspiedu�ies, turējās no viņa, cik tālu vien spēja, un ar savām lielajām, brūnajām nēģcrbērnu acīm lūkojās uz savu māti. Dēzija, tikpat mīļi laipna, cik stūrgalvīga, sēdēja un � neklausījās.

Un tāpēc, ka viņ� bija zinājis, kāds būs Hamiltona, Karla Marksa, Viljama un Por�es dzīves aicinājums, viņ� bija zinājis arī, kādam būs jābūt katram viņu solim dzīvē. Ik rudeni viņ� tos visus bija vedis uz pilsētu, kur tika iegādāti izturīgi, melni apavi un melnas zeķes. Por�ei viņ� izvēlējās melnu vilnas audumu kleitām un baltu linaudeklu apkaklītēm un aprocēm. Zēniem � melnu vilnas audumu biksēm un baltu smalkvejas audumu krekliem. Viņ� negribēja, ka viņa bērni valkātu ko�as un nestipras drēbes. Ta�u, kad pienāca skolas laiks, viņi tādās vien tikai vēlējās staigāt, un Dēzija sacīja, ka bērni kaunoties no saviem melnajiem apģērbiem un ka viņ� esot bargs tēvs.

Viņ� bija zinājis arī, kādai jāizskatās viņa mājai. Tajā nedrīkstēja atrasties nekādas blēņas: ne raibi bil�aini kalendāri, ne �picaini un kruzuļaini spilvenu pārklāji, ne sīki greznumnieciņi, � viņa mājā visam jābūt vienkār�am, pieticīgam un tum�am un jāliecina par darbu un augstu un cēlu mērķi.

Un tad kādu vakaru viņ� bija atklājis, ka Dēzija izdūrusi mazajai Por�ei austiņās caurumiņus, lai tajās varētu nēsāt auskarus. Citreiz, pārnācis mājās, viņ� uz kamīna dzegas bija ieraudzījis lupatu lelli spalvu svārciņos, kuru Dēzija � maigā, bet nepiekāpīgā Dēzija ir nedomāja aizvākt.

Viņ� bija zinājis ari to, ka Dēzija māca bērnus būt pazemīgiem un padevīgiem. Ka stāsta tiem par debesīm un elli., Un iedve� ticību visādiem spokiem, burvestībām un apburtām vietām. Un ka Dēzija ik svētdienas iet baznīcā un �ēlabaini sūdzas mācītājam par savu vīru. Un ka aiz spītības ņem uz baznīcu līdzi arī bērnus, un ka tie klausās visās �ajās viņas sūdzībās.

Nēģeru rase bija saslimusi, un viņa pienākums bija to izārstēt, un �ajā darbā viņ� bija aizņemts ne tikai no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet bie�i vien arī pusi no nakts. Garās dienas beigās viņ� jutās līdz nāvei noguris, ta�u pietika atvērt savas mājas vārtiņus, lai nogurums būtu uzreiz kā ar roku atņemts. Bet, iegājis istabā, viņ� atrada Viljamu spēlējam uz ķemmītes, kas bija aptīta ar tualetes papīru, Hamiltonu un Kārlu Marksu niekojamies ar kārtīm uz naudu, kas tiem bija iedota brokastīm, un Por�i smejamies un draiskojamies ar māti.

Un viņ� no jauna bija ķēries pie to pāraudzinā�anas, tikai �oreiz no citas puses. Viņ� bija sācis gatavot ar tiem kopā stundas un risināt nopietnas sarunas. Tomēr bērni, tāpat kā līdz tam, bija sēdēju�i, cie�i kopā saspiedu�ies un lūkoju�ies uz savu māti. Viņ� bija varējis teikt un skaidrot tiem bez gala un malas, ta�u neviens neko pat nebija vēlējies saprast.

Tad viņu bija pārņēmis briesmīgs, glu�i afrikānisks trakums. Pūlēdamies nomierināties, viņ� gan bija centies uzturēties vairāk sava darbistabā un nodoties lasī�anai un pārdomām, lai pēc tam sāktu visu atkal no sākuma. Bija pat aizvilcis logiem priek�ā aizkarus, lai ap viņu būtu tikai spo�ā lampas gaisma un grāmatas, kas radītu nepiecie�amo atmosfēru apcerei. Bet miers tā arī nebija atgriezies. Viņ� bija jauns, un zinātnei nebija pa spēkam apklusināt mutuļojo�ās dusmas.

Hamiltons, Karls Markss, Viljams un Por�e no viņa baidījās un izmisumā skatieniem meklēja palīdzību pie mātes, un da�reiz, to redzot, viņu bija sagrābis tik me�onīgs niknums, ka vispār vairs neapjēdza, ko dara.

Un uzveikt �īs trakuma lēkmes viņ� nebija spējis, kaut arī vēlāk pats sev bija pārmetis �o neizprotamo nesavaldību.

� Cik gardi smar�o! � Por�e iztraucēja viņu no nepatīkamajām pārdomām. � Nu tikai labi ātri paēdīsim, jo Villijs ar Haiboju var būt kuru katru brīdi klāt.

� Kamēr neaizmirstu, � doktors Koplends ieminējās. � Tu dro�i vien bie�i saņem ziņas no Hamiltona un Karla Marksa?

� No Hamiltona � jā. Viņ�, ja tā var izteikties, uzvēlis sev plecos visu vectētiņ� fermu. Bet Badijs dzīvo Mobilā; un tu jau pats zini, ka viņ� nekad nav bijis diez kāds lielais vcstu|u rakstītājs. Ta�u es par viņu nemaz neuztraucos � viņ� alla� ir pratis satikt ar cilvēkiem. Badijs pieder pie tiem* kuri saprotas ar visiem.

Abi atkal sēdēja pie vakariņu galdā klusēdami. Por�e laiku pa laikam uzmeta skatienu pulkstenim, kas stāvēja uz bufetes malas, � Haibojam ar Villiju tūlīt vajadzēja būt klāt. Doktors Koplends nolieca galvu pār �ķīvi. Dak�iņu viņ� turēja rokā kā milzu smagumu, un pirksti viņam drebēja. Ēdienam viņ� tik tikko pieskārās un katru kumosu

norija tikai ar piespie�anos. Starp viņiem atkal valdīja kaut kāds saspringums, lai gan abiem acīm redzami gribējās sarunu turpināt.

Doktors Koplends nezināja, kā to atsākt. Da�reiz viņam likās, ka viņ� saviem bērniem jau sen � tajos tālajos gados � ir visu .pateicis, bet tic bija tik maz sapratu�i, ka tagad vispār nebija vairs nekādas nozīmes kaut ko sacīt. Pēc brī�a, noslaucījis lūpas mutautiņā, viņ� tomēr nedro�i ieminējās:

� Tu par sevi gandrīz nekad nerunā. Pastāsti man par savu darbu � un ko labu pēdējā laikā esi paveikusi?

� Tāpat vien kalpoju pie tiem pa�iem Kcllijiem, � Por�e atbildēja. � Bet, cik ilgi vēl spē�u izturēt, to, tēvs, es nudien nezinu pateikt. Darbs ir smags, un paiet visa diena, kamēr, tieku galā. Bet ne jau darbs mani uztrauc. Mani uztrauc alga. Redzi, man pienākas trīs dolāri nedēļā, bet misis Kellijai nereti pietrūkstas te dolārs, te piecdesmit centu. Protams, vēlāk gan viņa man parasti visu atdod � tiklīdz pati saņem no īrniekiem. Bet es ar tādu maksā�anu knapi varu savilkt galus kopā.

� Tas nav taisnīgi, � doktors Koplends piezīmēja.

� Kāpēc tu to pieciet?

� Tā jau nav viņas vaina. Viņa tur nekā nevar darīt,� Por�e aizstāvējās. � Puse no tiem, kas dzīvo pansionātā, īri nemaksā, bet, lai uzturētu tik lielu namu, vajadzīgi arī lieli līdzekļi. Atklāti sakot, man tā vien liekas, ka Kel-liji pavisam drīz nonāks zem āmura. Viņiem pa�laik klājas ārkārtīgi grūti.

� Vai tu nevarētu atrast sev darbu citur?

� Varētu jau. Bet citus tik lieliskus baltos saimniekus kā Kelliji nebūs viegli sameklēt. Es viņus visus patie�ām no sirds mīlu. Un tie viņu trīs mazu|i man �ķiet kā manis pa�as bērni. Man ir tāda sajūta, It kā es viņus pati būtu laidusi pasaulē � Baberu un Ralfu. Bet Mike, kaut arī mēs mū�dien, kad esam kopā, par kaut ko ķīvējamies, man ir tik mīļa, it kā viņa būtu mana mazākā mā�ele.

� Vispirmām kārtām tev gan vajadzētu padomāt par sevi, � doktors Koplends bija neapmierināts.

� Tā Mike, zini ... � Por�e turpināja, tēvā neklausīdamās. � Tas tik ir skuķisl Neviens lāgā nesaprot, kā ar viņu tikt galā. Nu tāds pūslis, tāda tiep�a, ka lielākas vairs nemaz nevar būt! Kaut kas viņā nepārtraukti rūgst un vārās. Man par to meiteni tāda ērmota nojauta. Man liekas, ka vienā jaukā dienā viņa mūs visus pamatīgi pār

steigs. Tikai, vai tas būs labs pārsteigums vai slikts, � to es nemāku pateikt. Mīklains bērns, da�reiz atliek vienīgi plecus paraustīt. Bet es viņu tik un tā mīlu.

� Vispirms tev tomēr vajadzētu parūpēties pa�ai par savu iztiku.

� Es ta�u tev jau sacīju, ka misis Kellija ne pie kā nav vainīga. Varbūt tu domā, ka uzturēt tādu milzīgu, vecu namu, kad īrnieki vienkār�i ņem un nemaksā, ir viegla lieta? Visā mājā dzīvo tikai viens kārtīgs cilvēks, kur� par savu istabu norēķinās ar pieklājīgu summu � un alla� punktīgi un savlaicīgi. Bet viņ� jau tur mīt tikai pavisam neilgu laiciņu. Viens no tiem, nu � kā viņus tur sauc � kurlmēmajiem. Pirmo reizi mū�ā redzēju tādu tuvumā, bet viņ� ir ārkārtīgi patīkams un krietns baltais.

� Tāds slaids, kalsns, vienu pelēku, otru za|u aci? � doktors Koplends pēk�ņi ieinteresējās. � Un vienmēr pret visiem ļoti laipns un vienmēr ļoti labi ģērbies? Pilnīgi ne tāds kā �ejienie�i � vairāk līdzinās ziemeļniekam vai varbūt pat ebrejam?

� Jā, tas ir viņ�, � Por�e apstiprināja.

Doktora Koplenda seja atplauka. Viņ� iedrupināja savā puķkāpostu mērces �ķīvī kukurūzas plāceni un sāka ar apetīti ēst.

� Man ir viens kurlmēms pacients, � viņ� sacīja.

� Bet kā tas nākas, ka tu pazīsti misteru Singeru? � Por�e bija izbrīnījusies.

Doktors Koplends ieklepojās un pielika pie lūpām mutautiņu.

� Man glu�i vienkār�i gadījies viņu pāris rei�u redzēt.

� Es nu vāk�u traukus nost, � Por�e teica. � Haibo-jam ar Villiju pēdējais laiks būt klāt. Pie tik ērtas izlietnes un tik brīni�ķīga ūdens krāna es ar �iem nieka �ķīvī�iem tik�u galā viens divi.

Balto cilvēku rases nekaunīgā, apvainojo�ā izturē�anās un pazemojo�ā augstprātība � lūk, par ko viņ� jau ilgus gadus pūlējās piespiest sevi nedomāt. Kad uzmācās dusmas un sa�utums, viņ� mēģināja gremdēties apcerēs par kaut ko svarīgāku vai lasīt kādu zinātnisku grāmatu. U� ielām un citās vietās, kur iznāca satikties ar baltajiem, viņ� centās izturēties ar cieņu un parasti klusēja. Kad viņ� bija jaunāks, viņam nereti mēdza uzsaukt: �Ei, tu puika!� � tagad teica: �Onkulīt.� � �Onkulīt, aizskrej līdz stūrim uz benzīntanku un pasaki, lai atsūta mehāniķi!� vēl pavisam nesen viņam �os vārdus pa savas ma�inas logu bija uzkliedzis kāds baltais. �Puika, panāc �urp, palīdzi!� � �Onkulīt, izdari to un to.� Bet viņ� nekad �ādiem uzsaucieniem vērību nepievērsa, gāja ar cieņu savu ce|u tālāk un cieta klusu.

Pirms da�ām dienām viņam piesējās kāds galīgi apdzēries baltais un aizvilka sev līdzi. Tā kā doktoram Koplcn-dam pie rokas bija viņa ārsta sakvojā�a, viņ� bija pilnīgi pārliecināts, ka viņu ved pie kāda ievainotā. Bet piedzēru�ais ieveda viņu balto cilvēku restorānā, kur vīrie�i, kas sēdēja letes tuvumā, sāka viņu visādiem apvainojo�iem vārdiem lamāt. Doktors saprata, ka baltais bija gribējis par viņu vienkār�i paņirgāties. Bet arī tad viņ�' nebija zaudējis savu pa�cieņu.

Ta�u ar �o slaido, kalsno balto vīru ar pelēkzajajām acīm viņam bija atgadījies kas tāds, kas vēl nekad nebija atgadījies ne ar vienu citu balto cilvēku vispār.

Tas notika pirms da�ām nedējām kādā tum�ā, lietainā naktī. Viņ� tikko kā nāca no kādas bērna saņem�anas un stāvēja lietū uz ielas stūra. Viņam gribējās aizsmēķēt, un viņ� centās aizdegt cigareti, bet sērkociņi kastītē izrādījās savilgu�i un cits pēc cita nodzisa. Tā viņ� stāvēja ar neaizdegto cigareti zobos, kad pienāca �is pats baltais un sniedza viņam dego�u sērkociņu. Liesmiņa tumsā izgaismoja abu sejas, un viņi varēja viens otru saskatīt. Baltais viņam uzsmaidīja un aizdedzināja viņa cigareti. Aiz pārsteiguma doktors Koplends pat neattapa pateikties, jo agrāk viņ� neko tamlīdzīgu nebija piedzīvojis.

Abi klusēdami kādu brīdi pastāvēja uz ielas stūra kopā, un tad baltais cilvēks pasniedza viņam savu vizītkarti. Doktoram Joti gribējās ar nepazīstamo kaut ko parunāt, uzdot tam kādus jautājumus, bet viņ� nebija pārliecināts, vai tas viņu pareizi sapratīs. Jo viņ� bija tā pieradis pie visu baltās rases cilvēku apvainojo�ās izturē�anās, ka baidījās izrādīt jebkādu draudzīgumu un zaudēt savu pa�cieņu.

Bet �is baltais cilvēks bija aizdedzinājis viņa cigareti un viņam pat uzsmaidījis, turklāt doktoram bija licies, ka tas pat Joti labprāt uzturējās viņa sabiedrībā. Kop� tās nakts viņ� par �o atgadījumu bija bezgaldaudz domājis.

� Man ir viens kurlmēms pacients, � doktors Koplends sacīja. � Kāds piecus gadiņus vecs pui�elis. Un es nekādi netieku vaļā no sajūtas, ka esmu viņa nelaimē vainīgs. Es viņu pieņēmu dzemdībās un pēc tam jauno māti vēl kādas pāris reizes apmeklēju, bet ar to tad arī aizmir�u. Vēlāk viņam bija sāku�as sāpēt austiņas, ta�u māte tam vērību nepievērsa un manu palīdzību nemeklēja arī tad, kad no tām jau tecēja strutas. Kad mazo beidzot pie manis nogādāja, bija jau daudz kas nokavēts. Un tagad viņ�, protams, nedzird un tāpēc arī nerunā. Es viņu rūpīgi novēroju, un man �ķiet � ja viņ� būtu vesels, viņ� noteikti būtu ļoti gudrs bērns.

� Tev vienmēr bijusi liela interese par maziem bērniem, � Por�e secināja. � Un tu par tiem alla� esi rūpējies vairāk nekā par pieaugu�ajiem, vai ne?'

� Bērni � tās ir cerības, � doktors Koplends atbildēja. � Bet �is kurlmēmais puisēns... Es visu laiku taisos ievākt ziņas un noskaidrot, vai tādiem kā viņ� nav kāda speciāla iestāde.

� Misters Singers jau nu tev to noteikti varētu pateikt. Viņ�, lai arī baltais, tomēr nemaz nav uzpūtīgs un ir ļoti laipns.

� Nezinu... � doktors Koplends saminstinājās. � Es jau vairākas reizes esmu gatavojies viņam rakstīt un apvaicāties, vai viņ� man nevarētu kaut ko ieteikt.

� Es tavā vietā to noteikti darītu. Turklāt tu ta�u tik lieliski proti rakstīt vēstules, bet es tās viņam nodo�u. Pirms kādām divām trim nedēļām viņ� bija nonācis lejā pie manis uz virtuvi un lūdza, vai es nevarot viņam izmazgāt da�us kreklus. Bet tie krekli jau bija tik� tīri, it ka tos pats Jānis Kristītājs būtu valkājis. Man atlika vienīgi iemērkt siltā ūdentiņā, paberzēt drusciņ apkaklītes un pēc tam izgludināt. Un, kad es viņam tos piecus krekliņus vakarā uznesu, zini, cik viņ� man par to samaksāja?

� Nezinu.

� Pasmaidīja kā alla� un pasniedza veselu dolāru. Dolāru par kaut kādu tur krekliņu izskalo�anu! Viņ� no visas tiesas ir ļoti patīkams un laipns baltais, un es nebaidītos uzdot viņam nekādus jautājumus. Man pat pa�ai- nebūtu nekas pretī uzrakstīt tik jaukam baltajam kādu vēstulīti. Bet tu, tēvs, ja reiz esi nodomājis, nebaidies neko un raksti dro�i.

� Iespējams, ka uzrakstī�u arī, � doktors Koplends noteica.

Pēk�ņi Por�e pietrūkās kājās un sāka kārtot savus cie�i pieglaustos, iepomādētos matus. Tālumā bija dzirdamas klusas mutes harmonikas skaņas, kas pamazām nāca aizvien tuvāk un tuvāk.

� Tie ir Villijs un Haibojs, � Por�e paskaidroja. � Es nu tagad ie�u viņiem pretī. Bet tu saudzē sevi un, tiklīdz ko ievajagas, sūti ziņu. Es no sirds priecājos, ka mēs abi kopā paēdām vakariņas un ta drusku parunājāmies.

Nu jau harmonikas skaņas bija pavisam skaidri saklausāmas � Villijs stāvēja pie dārza vārtiņiem un spēlēja.

� Pagaidi mirkli, � doktors Koplends aizturēja Por�i.

� Es tevi kopā ar viru laikam tikai kādas pāris reizes esmu redzējis, �ķiet, *mēs pat lāgā iepazīstināti neesam. Bet kop� tā laika, kad Viljams pēdējo reizi apmeklēja savu tēvu, būs jau pagāju�i gadi trīs. Kāpēc nepalūgt viņus uz mazu bridi iegriezties?

Por�e stāvēja durvīs un knibinājās ar pirkstiem gar matiem un auskariem.

� Pagāju�ajā reizē, kad Villijs bija pie tevis atnācis, tu viņu dzi|i aizvainoji. Zini � tu glu�i vienkār�i nesaproti, kā ...

� Nu labi, labi, � doktors Koplends pielaidās. � Es jau tikai tāpat vien ieminējos.

� Pag, � Por�e sacīja. � Es viņus tomēr pasauk�u. Pateik�u, lai abi ienāk.

Doktors Koplends aizsmēķēja cigareti un sāka s�aigāt pa virtuvi uz priek�u un atpakaļ. Viņam nekādi neveicās uzlikt uz deguna brilles pareizajā vietā � pirksti atkal drebēja. No lieveņa atskanēja pieklusinātas ba'sis. Tad gaitenī noklaudzēja smagi soļi � un Por�e, Viljams un Haibojs ienāca virtuvē.

� Te nu mēs esam, � Por�e sacīja. � Man liekas, Hai-boj, ka tu ar manu tēvu vēl nemaz neesi tā īsti iepazīstināts. Kaut arī zināt viens otru tīri labi.

Doktors Koplends pasniedza abiem pui�iem roku. Villijs kautrīgi atspiedās pret sienu, bet Haibojs panācās uz priek�u un godbijīgi paklanījās.

� Es daudz par jums esmu dzirdējis, � viņ� sacīja.

� Ļoti priecājos ar jums iepazīties.

Por�e un doktors Koplends ienesa no priek�telpas krēslus, un visi �etri sasēdās ap krāsniņu. Iestājās neveikls klusums. Villijs pameta telpai apkārt tramīgu skatienu, aplūkodams grāmatas, kas atradās uz virtuves galda, izlietni, saliekamo gultiņu pie sienas un savu tēvu. Haibojs smaidīja platu smaidu un raustīja kaklasaiti. Doktors Koplends tā kā gribēja ko sacīt, bet tikai aplaizīja lūpas un klusēja.

� Villij, tu �odien tās savas ermoņikas spēlēji aizdomīgi skaisti, � Por�e beidzot neizturēja un ierunājās. � Man tā vien liekas, ka jūs abi ar Haiboju būsiet kādā d�ina pudelē ieskatīju�ies.

� Nekādā gadījumā arī ne, � Haibojs pieklājīgi atbildēja Villija vietā. � Kop� pagāju�ās sestdienas pat pieskāru�ies neesam. Tik vien kā pamētājām tos pakavus, un viss.

Doktors Koplends vēl aizvien neko neteica, ta�u neviens nenovērsa no viņa acis un turpināja gaidīt. Gaiss virtuvē bija karsts un smacīgs, un nospiedo�ais klusums pamazām sāka visus nervozēt.

� Gatavais negals man ar �o te zēnu drēbēm, �Por�e atkal ierunājās. � Katru sestdienu noņemos, abus baltos uzvalkus mazgādama un vēl divas reizes nedēļā gludinādama. Bet tu tikai paskaties, kādi tie jau �ovakar izskatās! Un uzģērbj ta�u vienīgi pēcpusdienā, kad pārnāk no darba. Bet viņiem visviens � panēsā pāris dienu, un atkal abi melni kā skursteņslauķi. Vīles lai � tikko kā vakarvakarā iegludināju, bet �odien no tām jau vairs nav ne miņas.

Doktors Koplends joprojām klusēja. Un lūkojās dēlam sejā; Villijs, to pamanījis, sāka kodīt savus strupos, aprepēju�os pirkstus un stingi blenzt grīdā. Doktors Koplends juta, kā deniņos un roku locītavās dauzās pulss. Viņ� iekāsējās un piespieda dūri pie krūtīm. Viņam gribējās ar dēlu parunāt, bet nevarēja izdomāt, ko lai tam saka. Atkal uzvilnīja vecās dusmas un sarūgtinājums, un nebija vairs laika to ne apsvērt, ne apspiest. Galvā dunēja asinis, un viņ� jutās pagalam apmulsis. Ta�u tie visi trīs turpināja uz viņu skatīties, un klusums kļuva tik saspringts, ka viņam tomēr nācās to galu galā pārtraukt.

Balss viņam skanēja dīvaini spiedzo�i un pa�am izklausījās pavisam sve�a.

� Interesanti būtu zināt, cik daudz no visa tā, ko es tev bērnībā tiku stāstījis, tu vēl esi saglabājis atmiņā?

� Nesaprotu, par ko tu runā, � Villijs izvairīgi noteica.

, Vārdi doktoram Koplendam izlauzās ātrāk, nekā viņ� tos paspēja apdomāt.

� Es runāju par to, ka es tev un Hamiltoham, un Kar-lam Marksam atdevu visu, kas bija manī pa�ā. Visu savu ticību un visas savas cerības es tiku saistījis ar jums. Bet pretī es par to saņēmu vienīgi nesapratni, laiskumu un vienaldzību. Nekas no tā, ko es jūsos ieliku, nav palicis pāri. Viss man ir atņemts. Viss, ko esmu centies ...

� Ku�I � Por�e viju pārtrauca. � Tēv, tu ta�u man apsolīji, ka mēs nekad vairs nestrīdēsimies. Nē, nu tas ir kaut kās traks! Mēs ta�u nemaz vairs nedrīkstam atļauties strīdēties.

Por�e piecēlās un sāka virzīties uz durvju pusi. Villijs un Haibojs steig�us metās viņai līdzi. Doktors Koplends viņiem sekoja. Pie ārdurvīm vis.i �etri tumsā apstājās. Doktors Koplends pūlējās kaut ko pasacīt, bet rīkle �ķita dziji, dziji iek�ā kā aiz�ņaugta. Villijs, Por�e un Haibojs stāvēja, cie�i bariņā saspiedu�ies.

Ar vienu roku pieturēdama vīru un brāli, Por�e otru pastiepa pretī tēvam.

� Salīgsim pirms aizie�anas mieru. Es nevaru paciest �īs mū�īgās nesaskaņas. Lūdzu, nestrīdēsimies vairs nekādi

Doktors Koplends klusēdams no visiem trim atsveicinājās.

� Piedodiet! � viņ� pēdīgi izdabūja.

� Nekas, es nebūt neesmu apvainojies, � pieklājīgi noteica Haibojs. ⁽

� Es arī ne, � nomurmināja Villijs.

Por�e vēlreiz saņēma kopā visu rokas.

� Mēs glu�i vienkār�i nevaram vairs atļauties strīdēties.

_Tad viņi pateica �uz redzē�anos�, un doktors Koplends, stāvēdams tumsā uz lieveņa, noskatījās, kā viņi visi trīs aiziet pa ielu prom. So|i attālinādamies klusajā naktī vientuli klaudzēja, un viņ� pēk�ņi sajutās noguris un vārgs. Kad viņi bija sasniegu�i kvartāla stūri, Villijs atkal sāka spēlēt savas mutes harmonikas. Melodija bija skumja un vienmuļa Doktors Koplends stāvēja uz lieveņa tik ilgi, kamēr gājēji vairs nebija ne saredzami, ne sadzirdami.

Pēc tam viņ� izslēdza mājā iedegtās lampas un atkal apsēdās tumsā pie krāsniņas. Ta�u miers sirdī neatgriezās. Viņ� gan centās aizmirst kā Hamiltonu, tā Kārlu Marksu un Viljamu un izmest tos no sava prāta. Bet katrs vārds, ' ko Por�e pirmīt bija viņam sacījusi, tagad atbalsojās smadzenēs divtik skaļi un ne�ēlīgi. Viņ� strauji pielēca kājās un iededza gaismu. Tad apsēdās pie galda, uz kura atradās Spinozas, �ekspīra un Kār|a Marksa darbi. Un sāka balsī lasīt Spinozu, mēģinādams iegremdēties tā vārdu krā�ņajā, bet drūmajā skanējumā.

Ienāca prātā baltais cilvēks, par kuru abi ar Por�i tika runāju�i. Būtu jau labi, ja tas spētu palīdzēt viņa mazajam kurlmēmajam pacientam Augustam Benediktam Mei-_e dijam Lūisam. Varbūt vajadzētu �im baltajam uzrakstīt � � tāpat vien, bez jebkāda sevi�ķa iemesla un bez jebkādiem īpa�iem jautājumiem. Doktors Koplends apskāva galvu abām rokām,.un no rīkles viņam izlauzās dīvaina skaņa � ne īsti dziesma, ne īsti vaids. Bet tad viņ� iedomājās baltā cilvēka seju, kāda tā bija izskatījusies, kad tas viņam tajā lietainajā naktī dzeltenās sērkociņa liesmiņas gaismā bija uzsmaidījis, un sirdī nolaidās miers.

6

Ap vasaras vidu pie Singcra pasāka nākt vairāk ciemiņu nekā pie jebkura cita īrnieka visā mājā. Gandrīz vai katru vakaru no viņa istabas atskanēja kāda balss. Ieturējis pusdienas restorānā �Ņujorka�, noskalojies vannā un pārģērbies vienā no saviem vieglajiem mazgājamiem uzvalkiem, viņ� parasti nekad nekur vairs neizgāja.

Istabiņā pie viņa bija vēsi un patīkami. Pieliekamajā atradās ledusskapis, kurā viņ� turēja pudeles ar alu un augļu sulām. Viņ� nekad ne ar ko nebija aizņemts un arī steigties nekad nekur nesteidzās. Un savus viesus alla� saga^;dīja pie durvīm, laipni smaidīdams.

Mikei |oti patika kāpt aug�ā pie mistera Singera uz viņa istabiņu. Neraugoties uz to, ka misters Singers bija pilnīgi kurls un mēms, viņ� saprata katru Mikes sacīto vārdiņu. Sarunas ar viņu līdzinājās spēlei. Tikai tās bija vēl daudz, daudz interesantākas par jebkuru spēli. Tās bija tikpat kā jaunatklājumi mūzikā. Mike ar misteru Singeru dālijās visās� savas iecerēs un plānos, par kuriem nemū�am n.�būtu stāstījusi nevienai citai dzīvai dvēselei. Viņ� �savukārt atļāva viņai padarboties ar savām brīni�ķīgajām, sma�kajām �aha figūriņām. Reiz viņa, ar kaut ko ļoti aizrāvusies, nepamanīja, ka ventilatorā ieķērusies krekla �aste�, un viņ�, to atbrīvodams, bija rīkojies tik neuzkrīto�i, ka viņa nemaz nebija jutusies neērti. Ja neskaitīja tēvu, tad misters Singers bija pats jaukākais no visiem cilvēkiem, kurus viņa pazina.

Kad doktors Koplends uzrakstīja un nosūtīja D�onam Singeram savu zīmīti par Augustu Benediktu Meidiju Lū-isu, viņ� saņēma no tā laipnu atbildi ar uzaicinājumu to apmeklēt, tiklīdz viņam radī�oties attiecīga iespēja.

Doktors Koplends ieradās pa sētas puses durvīm un vispirms nelielu brītiņu pakavējās virtuvē pie Por�es. Tad devās pa kāpnēm aug�ā uz baltā cilvēka istabu. Sājā baltajā patie�ām nebija ne piliena augstprātības. Viņi abi kopā iedzēra limonādi, un mēmais uz papīra lapiņas uzrakstīja atbildes uz visiem doktora uzdotajiem jautājumiem. Sis cilvēks pilnīgi at�ķīrās no tiem savas baltās rases ciltsbrāļiem, ar kuriem doktoram Koplendam jebkad bija iznācis saskarties. Vēlāk viņ� par �o balto ilgi un daudz domāja. Un pēc kāda laika, saņēmis no mēmā jaunu ielūgumu un sirsnīgi aicināts iegriezties vēlreiz, devās to apmeklēt atkal.

D�eiks Blaunts nāca katru nedēļu. Kad viņ� kāpa aug�ā uz Singera istabu, trepes no viņa smagajiem soļiem līgojās. Parasti viņ� līdzi nesa lielu papīra turzu ar alus kārbām. Viņa ciemo�anās reizēs no tre�ā stāva atskanēja skaļa un dusmīga vīrie�a balss. Ta�u pamazām tā alla� pieklusa un nomierinājās. Un, kad D�eiks kāpa pa trepēm lejā, papīra turzas viņam rokās vairs neredzēja un pats viņ� promejot izskatījās tik domīgs, ka likās � lāgā nemaz nemanīja, kurp dodas.

Reiz kādu vakaru pie mēmā atnāca arī Bifs Brennons. Bet, tā kā restorānu uz ilgu laiku pamest nevarēja, tad viņ� tikai pusstundiņu pasēdēja un posās atkal prom.

Singers pret visiem saviem apmeklētājiem izturējās vienādi. Rokas dziļi kabatās sabāzis, viņ� mēdza sēdēt uz cieta krēsla loga tuvumā un vai nu piekrīto�i māja ar galvu, vai smaidīja, tādējādi ciemiņam rādīdams, ka ir to sapratis.

Ja vakarā viesu nebija. Singers devās uz kinoteātri noskatīties pēdējo seansu. Viņam palika sēdēt un vērot, kā uz ekrāna kustas un sarunājas aktieri. Filmas nosaukumu viņ� nekad iepriek� necentās uzzināt un, lai ko arī rādija, visu skatījās ar vienādu interesi.

Tad kādā jūlija dienā viņ� negaidot, nevienu par to iepriek� nebrīdinājis, kaut kur aizbrauca. Savas istabiņas durvis viņ� bija atstājis neaizslēgtas, un uz galda misis Kellijai adresētā aploksnē atradās �etri dolāri � īres maksa par notecēju�o nedēļu. Arī visas viņa nedaudzās lietiņas bija nozudu�as, un telpa izskatījās neierasti tuk�a un kaila. Viņa pastāvīgie ciemiņi, atnāku�i un ieraudzīju�i tuk�o istabu, gāja prom reizē izbrīnīti un sarūgtināti. Neviens nespēja iedomāties, kāpēc viņam bija vajadzējis tik negaidot izgaist.

Bet Singers visu savu vasaras atvaļinājuma laiku pavadīja tajā pilsētā, kur trakonamā bija ieslodzīts'Antonapuls. Mēne�iem ilgi Singers bija sapņojis par �o braucienu un iztēlojies vai kairu mirkli, kā viņi abi ar Antonapulu to pavadīs kopā. Numuru viesnīcā viņ� bija pasūtījis jau pirms nedē|ām divām, bet aploksni ar dzelzceļa bi|eti nēsāja kabatā vēl krietnu laiku pirms pa�as do�anās ce|ā.

Antonapuls nemaz neizskatījās pārmainījies. Kad Singers iegāja palātā, draugs vieglā, dejojo�ā gaitā nāca viņam mierīgi pretim. Vienīgi svarā grieķis �ķita diezgan manāmi pieņēmies, bet pamu|ķīgais smaids sejā bija glu�i tas pats agrākais. Singers rokās turēja vairākus sainī�us, un draugs savu uzmanību pievērsa pirmām kārtām tiem. Singers kā dāvanas grieķim bija atvedis spilgti sarkanus rītsvārkus, mīkstas istabas �ībiņas un divus ar monogrammām iz�ūtus naktskreklus. Antonapuls |oti rūpīgi pārmeklēja visas kastītes, pārbaudīdams, vai zem ietinamajiem papīriem nav paslēpies vēl kaut kas. Pārliecinājies, ka nekā ēdama nav, viņ� nicīgi nometa visas pārējās mantas uz savas guļvietas un nelikās par tām vairs ne zinis.

Palāta bija liela un saulaina. Tajā atradās vairākas rindā saliktas gultas. Vienā telpas stūrī trīs veci vīri spēlēja uz �cūkām�. Tie nelikās pamanīju�i ne Singeru, ne Antonapulu, un abi draugi apsēdās pie pretējās sienas.

Singeram bija tāda sajūta, ka kop� tā laika, kad viņi dzīvoja kopā, būtu aizritēju�i gadi. Viņam bija sakrājies tik daudz sakāmā, ka rokas nespēja vien pietiekami ātri izveidot vārdu zīmes. Stāstot viņa za|pelēkās acis dega, bet pieri pārklāja spīdīgas sviedru lāsītes. Atkalpārdzīvotais svētlaimīgais pacilātais uzbudinājums bija tik spēcīgs, ka viņ� ar grūtībām spēja savaldīties.

Antonapuls turpretī, savas tum�ās, eļļainās acis no drauga nenovērsis, sēdēja pavisam nekustīgi. Vienīgi pirksti neveikli grābājās gar bik�u āķiem. Starp visu pārējo Singers pastāstīja arī par saviem ciemiņiem, kas viņu it bie�i apmeklējot. Stāstīja, ka tie viņam palīdzot īsināt laiku un aizmirst nepanesamo vientulību. Bet ka tie tomēr esot arī visai dīvaini ļaudis, jo vienmēr un bez apstājas runājot; ta�u, neskatoties uz to, viņ� alla� par �iem apmeklējumiem priecājoties. Viņ� pat veikli uzskicēja D�eika Blaunta, Mikes un doktora Koplenda portretus. Ta�u, tiklīdz pamanīja, ka Antonapulu zīmējumi neinteresē, saburzīja tos un aizmeta. Kad ieradās sanitārs un paziņoja, ka viesu laiks beidzies, Singers nebija paguvis izstāstīt ne pusi no tā-, ko bija vēlējies. Izgājis no palātas, viņ� gan jutās |oti noguris, bet reizē arī pacilāts un laimīgs.

Ar slimniekiem bija atļauts satikties tikai ceturtdienās un svētdienās. Tajās dienās, kad Singers pie Antonapula nevarēja piekļūt, viņ� kavēja laiku, staigādams turp un atpakaļ pa savu viesnīcas istabu.

Otrais drauga apciemojums ne ar ko neat�ķīrās no pirmā, tikai �oreiz vecie vīli nespēlēja vis uz �cūkām�, bet apātiski viņus abus aplūkoja.

Kaut arī ar lielām grūtībām. Singeram tomēr izdevās dabūt atļauju izvest draugu uz da�ām stundām pastaigāties. So nelielo izbraukumu viņ� jau laikus bija visos sīkumos izplānojis. Vispirms viņi ar taksometru devās ārpus pilsētas, bet pēc tam puspiecos ieradās viesnīcas restorānā. Antonapulu �ī iespēja lieku reizi paēst milzīgi iepriecināja. Viņ� pasūtīja gandrīz visus ēdienkartē uzrādītos ēdienus un ēda kā izbadējies. Ta�u, pusdienot pabeidzis, viņ� vairs negribēja iet no restorāna prom. Vienkār�i turējās ar rokām pie galda un necēlās aug�ā. Singers velti staigāja viņam riņķi apkārt pierunādams, un �oferis jau taisījās viņu aizvilkt prom ar varu. Bet Antonapuls tikai sēdēja nesatricināmā mierā un, kad tie abi pienāca pārāk tuvu klāt, rādija nepieklājīgus �estus. Beidzot Singeram ienāca prātā nopirki no viesnīcas īpa�nieka pudeli viskija, un ar to tad viņam ari izdevās ievilināt draugu atpakaļ ma�īnā. Bet, kad Singers neatkorķēto pudeli pa logu izsvieda, Antonapuls, piekrāpts un aizvainots, sāka gau�i raudāt. Nelielās ekskursijas neveiksmīgās beigas Singeru loti aobēdināja

Nākamais drauga apmeklējums bija arī pēdējais, jo Sin-gera divu nedēju atvaļinājums tuvojās beigām. Antonapuls no tā, kas bija noticis iepriek�ējā reizē, neko neatcerējās. Viņi atkal sēdēja tās pa�as palātas tajā pa�ā stūrī. Minūtes skrēja ātri. Singera rokas izmisīgi veidoja vārdus, bet seja izskatījās balta kā krīts. Un tad pienāca atvadī�anās brīdis. Singers satvēra drauga roku un ielūkojās tam acīs, kā bija darījis agrāk, kad abi pirms do�anās uz darbu no rītiem �ķīrās. Antonapuls raudzījās Singerā glu�i miegaini un pat nepakustējās. Tad Singers, rokas dziji'kabatās sabāzis, no palātas izgāja.

Drīz pēc tam, kad Singers bija savā pansionāta istabiņā atgriezies, Mike, D�eiks Blaunts un doktors Koplends savus apciemojumus atkal atsāka. Visi gribēja zināt, kur viņ� bija pazudis un kāpēc nevienam par savu nodomu neko nebija stāstījis. Bet Singers izlikās viņu jautājumus nesaprotam un tikai mīklaini smaidīja.

Viņi nāca pie Singcra un vadīja savus vakarus tā tuvumā tikai atsevi�ķi un pa vienam. Mēmais parasti bija nopietns un nosvērts. Viņa laipnās divkrāsu acis � glu�i kā burvim � alla� raudzījās skumji un domīgi. Viņi visi � kā Mike Kellija, tā D�eiks Blaunts un doktors Koplends � nāca uz �o kluso istabiņu parunāt, jo viņiem likās, ka �is kurlmēmais cilvēks viņus noteikti sapratīs, sapratīs visu, lai ko arī viņi stāstītu. Un varbūt pat vēl vairāk.

Ap oktobri dienas kļuva drūmākas un dzestrākas. Bifs Brennons plānās svītrotā masas auduma bikses apmainīja pret biezākām, kas bija �ūtas no tum�i zila sar�a. Aiz letes viņ� uzstādīja �okolādes vārāmo aparātu. Mikei ļoti gar�oja karsta �okolāde, un viņa nedēļā reizes trīs �etras iegriezās restorānā, lai iebaudītu kādu tasi. Desmit centu vietā Brennons no Mikes ņēma tikai piecus un ar lielāko prieku būtu to viņai pasniedzis vispār par velti. Vērojot, kā viņa stāv otrpus letes un dzer, viņu pārņēma savāds satraukums un skumjas. Viņ� vēlējās izstiept roku un pieskarties viņas izbalēju�ajam, pinkainajam matu cekulam � bet ne jau tā, kā bija pieskāries sievietēm agrāk. Bifs jutās gau�ārrrneveikli, un, Miki uzrunājot, balsī iezagās dīvains piesmakums.

Bifa prātu māca rūpes. Pirmkārt, Alise �ķītās nevesela. Viņa gan, kā parasti, no septiņiem rītā līdz desmitiem vakarā apak�stāvā strādāja, ta�u kustējās gausi, un zem acīm viņai vīdēja tum�i loki. Un tie�i uz darbu viņas sa-vārgums atsaucās visjūtamāk. Kādu svētdienu, rakstīdama uz ma�īnas tās dienas ēdienkarti, viņa par firmas pusdienām ar vistu ā la king piecdesmit centu vietā bija uzsitusi tikai divdesmit un savu kļūdu nepamanīja ātrāk, kamēr vairāki klienti, kas �o ēdienu bija pasūtīju�i, sāka norēķināties. Citā reizē, mainot desmit dolāru banknoti, viņa izdeva divas piecu un trīs viena dolāra naudaszīmes. Bifs stāvēja un, domīgi berzēdams degunu, lāgu lāgiem viņā puspievērtiem plakstiem ilgi nolūkojās.

Pārspriest �ādus atgadījumus viņiem savā starpā neizdevās. Naktīs, kamēr Alise aug�ā gulēja, viņ� bija aizņemts apak�ā restorānā, bet rīta-cēlienu viņa tajā savukārt rīkojas viena pati. Kad iznāca strādāt divatā, viņa vieta pēc senas vieno�anās bija aiz kases aparāta, no kurienes vajadzēja pārraudzīt kā virtuvi, tā ēdamzāli. Sarunāties viņi nesarunājās, ja nu vienīgi par darba lietām, ta�u Bifs viņu visu laiku vēroja, un viņa sejā atspoguļojās dzija neizpratne.

Tad astotā oktobra pēcpusdienā no viņu guļamistabas pēk�ņi atskanēja negaidīts sāpju kliedziens. Bils metās pa kāpnēm aug�ā Pēc stundas Alise tika aizvesta uz slimnīcu, kur ārsls viņai izgrieza audzēju gandrīz jaunpie-dzimu�a bērna lielumā. Bet vēl pēc stundas Alise nomira.

Bifs, satriekts un dzijās domās nogrimis, sēdēja slimnīcā blakus viņas gultai. Viņ� bija klāt, kad viņa nomira. No ētera viņas acis bija izskatīju�ās blāvas un tā kā aizmiglotas, bet tad pēk�ņi kļuvu�as stiklainas. Māsiņa un ārsts no palātas izgāja Bet viņ� saspringtu skatienu turpināja lūkoties viņai sejā. Ja to neklātu zilgans bālums, sevi�ķi pārvērtusies tā nemaz neliktos. Viņ� aplūkoja tajā katru mazāko sīkumiņu, it kā divdesmit viena gada laikā nebtļlu to diendienā pietiekami daudz redzējis. Un, tā sē-dot, viņam prātā lēnām atausa kāda aina, kuru viņ� bija lolojis sirdī visu savu mū�u.

Auksts, zaļgans okeāns un karsta zeltainu smil�u josla. Uz pa�as zīdaino putu līnijas rotaļājas bērni. Veselīga, saulē iedegusi meitenīte un tievi, kaili pui�eli, un vēl bariņ� pusaud�u, kas skraidelē apkārt un maigās, smalkās balstiņās sasaucas Pusaud�i � tie ir tie bērni, kurus viņ� labi pazīst- Mike un viņa svaines meitiņa Bebija, bet ir starp tiem arī sve�as sejas, kuras vēl neviens nekad nekur nav redzējis.

Bifs nokāra galvu.

Tā viņ� nosēdēja krietnu brīdi, līdz beidzot piecēlās no krēsla un nostājās palātas vidū. Bija dzirdams, kā ārpusē pa gaiteni nemierīgi uz priek�u un atpakaļ staigā svaine Lusila. Pa naktsskapī�a virsu rāpoja apa|a, pūkaina kamene, un Bifs to izveicīgi ar sauju notvēra un izlaida pa atvērto logu ārā. Uzmetis vēl pēdējo skatienu miru�ās sejai, viņ� mierīgi un nosvērti � nu jau kā atraitnis � atvēra durvis, kas veda no palātas slimnīcas gaitenī.

Nākamajā dienā ap pusdienlaiku viņ� sēdēja savā aug�stāva istabā un �uva. Kāpēc? Kāpēc ir tā, ka pat tad, kad |oti, |otl mīl, tas, kur� paliek dzīvs, reti izdara pa�nāvību, lai sekotu tam, kuru mīlējis? Vai tikai tāpēc, ka dzīvajiem jāaprok miru�ie? Vai arī tā rituāla dēļ, kas jāizpilda pēc tuva cilvēka nāves? Vai varbūt tāpēc, ka tam, kur� paliik dzīvs, uz laiku it kā jāuzkāpj uz skatuves, kur ik sekunde velkas kā bezgalība un kur tas tiek pakļauts daudzo vērotāju pēto�ajiem skatieniem? Jeb varbūt tāpēc, ka palicējam vēl jāizpilda kaut kāds īpa�s pienākums? Bet varbūt � ja jau reiz starp viņiem pastāvēja mīlestība � atraitnim jāpaliek, lai it kā aug�āmceltu savu iemīļoto, tā ka tas, kur� ir aizgājis, īstenībā nemaz nenomirst, bet tie�i otrādi � aizvien atdzīvojas un aug, un pārtop dzīvi paliku�ā dvēselē? Kāpēc?

Bifs sēdēja, zemu nolīcis pār savu �uvekli, un galvā viņam drūzmējās daudzas un da�ādas domas. Sūt viņ� �uva prasmīgi, turklāt sacietēju�ie pirkstu gali dabūja adatu cauri audumam arī bez uzpirksteņa. Diviem saviem pelēkajiem uzvalkiem viņ� sēru lentes ap piedurknēm jau bija ap�uvis un pa�laik noņēmās ap pēdējo.

Tās dienas rīts bija padevies saulains un silts, bet uz ietvēm zem kājām jau �aukstēja pirmās kritu�ās rudens lapas. No mājas viņ� bija izgājis pārlieku agri. Laiks vilkās gausi. Priek�ā viņu gaidīja viena vienīga bezdarbība. Noslēdzis restorāna durvis, viņ� ārpusē pie tām bija piekarinājis baltu liliju vainadziņu. Pirmais gājiens bija viņu vedis uz apbedī�anas piederumu biroju, kur viņ� rūpīgi apskatīja visus pārdo�anā eso�os zārkus. Un aptaustīja arī drapējamos audumus un pārbaudīja rāmju stiprumu.

� Kā sauc krepu, ar kuru apvilkts �is te, � �or�ets, vai?

Zārcinieks atbildēja uz viņa jautājumiem eļļainā, pieglaimīgā balsī.

� Un cik lielu daļu no kremācijas rituāla veicat jūs?

Izgājis atkal uz ielas, Bifs vienmērīgā gaitā bija devies tālāk. No rietumiem pūta liegs, silts vējiņ�, un pie debesīm spīdēja spo�a saule. Viņam bija sabojājies pulkstenis, un tāpēc viņ� iegriezās �ķērsielā, kur Vilburs Kellijs nesen bija izlicis izkārtni ar paziņojumu, ka labo laikrā�us. Kellijs notraipītā peldmētelī sēdēja pie sava ēvelsola. Darbnīca viņam vienlaikus kalpoja arī par guļamistabu, un mazulis, kuru Mike mū�īgi vilka rateļos visur sev līdzi, pieklusis rotaļājās istabas vidū uz grīdsegas.

Bifam minūtes vilkās tik gausi, ka atlika laika ir pārdomām, ir pārrunām. Viņ� apvaicājās Kellijam, kādam nolūkam pulksteni tiekot ievietoti dārgakmeņi. Ievēroja arī, cik deformēta caur pulksteņmeistara monokli izskatās Kcllija labā acs. Tad kādu brīdi abi patērzēja par Cemberlenu un pārsprieda Minhenes notikumus. Bet pēc tam, tā kā rīts vēl aizvien bija agrs, Bifs bija nolēmis uzkāpt pie mēmā.

Singers posās uz darbu un patlaban ģērbās. Iepriek�ējā vakarā Bifs no viņa bija saņēmis vēstuli ar līdzjūtības apliecinājumu. Bērēs viņam būs jāpalīdz nest zārka pārklāju. Bifs piesēda uz gultas malas, un katrs izsmēķēja pa cigaretei. Singers rei�u reizēm ar savām zaļajām acīm uzmeta Bifam pēto�u skatienu. Tad piedāvāja tasi kafijas. Bifs neko neatbildēja, un mēmais piegāja viņam klāt un, mirkli cie�i ielūkojies sejā, uzsita viņam uz pleca. Kad Singers bija apģērbies, abi kopā izgāja no mājas.

Veikalā Bifs bija nopircis melnu sēru lenti un apmeklē- ' jis Alises baznīcas draudzes mācītāju. Kad viss bija norunāts un nokārtots, viņ� atgriezās mājā. Jāieved kārtība arī tajā � lūk, kāda doma viņu nemitīgi bija urdījusi. Pirmām kārtām viņ� bija sasējis sainī visas Alises kleitas un personīgās lietas, lai vēlāk tās atdotu Lusilai. Pēc tam bija pamatīgi iztīrījis un savedis kārtībā kantora galda atvilktnes. Bija pat virtuvē pārkārtojis trauku plauktus un noņēmis no ventilatoriem spilgtās, krāsainās papīra bārkstis, ar kurām Alise tos bija aptinusi. To visu padarījis, viņ� bija iesēdies vannā un no galvas līdz kājām nomazgājies.

Tā bija pagājis rīta cēliens.

Bifs nokoda diegu un nogludināja melno apsēju uz uzvalka piedurknes. Lusila viņu dro�i vien jau gaidīja.,Viņi abi ar Bebiju brauks kopā bēru ma�īnā. Nolicis rokdarbu groziņu, Bifs rūpīgi pielaikoja �aketi ar sēru zīmi uz piedurknes Pirms izie�anas viņ� vēlreiz pārlaida istabai vērīgu skatienu, lai pārliecinātos, vai viss paliek pienācīgā kārtībā.

Pēc stundas viņ� jau atradās Lusilas virtuvītē. Viņ� sēdēja, kājas vienu otrai pārmetis, salveti uz ceļgaliem uzklājis, un tuk�oja tējas krūzi.

Grūti bija noticēt, ka Lusila un Alise bija biju�as māsas � tik |oti.viņas it visā viena no otras at�ķīrās. Lusila bija melnīgsnēja un miesās ne tik kupla padevusies kā Alise __ un �odien turklāt vēl tērpusies arī viscaur melnā. Viņa ķemmēja Bebijai matiņus. Mazā, rociņas klēpī salikusi, sēdēja uz virtuves galda malas un pacietīgi gaidīja, kad mamma beigs ap viņu darboties. Telpu pildīja maiga, nespodra saules gaisma.

� Bartolomej... � Lusila ierunājās.

� Jā?

� Vai tu nekad nedomā par pagāju�o?

� Nē, � Bifs atbildēja.

� Bet man laikam vajadzētu nēsāt uz smadzenēm klapes, lai nebūtu jādomā ne par to, kas bijis, ne par to, kas būs. Jo es ta�u drīkstu atļauties domāt vienīgi par ie�anu uz darbu un ēdienu gatavo�anu, un Bebijas nākotni.

� Un |oti pareizi.

� Es viendien Bebijai savā frizētavā saondulēju matus. Bet cirtas tik ātri iziet, ka es nupat sāku prātot, vai neielikt viņai ilgviļņus. Ne jau_tes pati � pati es to nekādā gadījumā neuzņemos, bet varbūt, kad brauk�u uz kosmetologu sanāksmi Atlantā, paķer�u viņu līdzi � un lai tos viņai ieliek tur.

� Svētā Dievmāte! Bet viņai ta�u⁴ vēl ir tikai �etri gadiņi! Bērns var nobīties. Turklāt no ilgviļņiem mati kļūstot cietāki.

Lusila iegremdēja ķemmi ūdensglāzē un sāka veidot Bebijai virs austiņām sprogas.

� Nav teikts. Un viņa pati arī grib. Bebija, kaut gan maziņa, jau domā par savu nākotni glu�i tāpat kā es. Un es ne par ko citu vairs nemaz neprotu domāt.

Bifs spodrināja vienas rokas nagus pret otras plaukstas virspusi un kratīja galvu.

� Vajag tikai mums abām kopā aiziet uz kādu filmu un redzēt, kā citi tādi pa�i knīpas tur spēlē visas tās lomas, un mūs pārņem pilnīgi vienādas izjūtas. Goda vārds, Bartolomej, zvēru � tā tas ir. Pēc tam es viņu pat pie vakariņām nevaru piedabūt.

� Dieva dēļ! � Bifs �ausminājās.

� Viņai ārkārtīgi labi veicas deju un daiļrunas nodarbībās. Nākamgad es gribu sākt viņu laist arī klavierspēles stundās � domāju, ka tas viņai dzīvē noderēs. Deju skolotājs gatavo viņai solo priek�nesumu. Es jūtu, ka man Bebijai jādod viss, kas vien man iespējams. Jo ātrāk viņa uzsāks savu karjeru, jo labāk mums abām.

� Ak Kungs!

� Tu glu�i vienkār�i no tādām lietām neko nesaproti. Ar talantīgu bērnu nedrīkst apieties tāpat kā ar parastu mazuli. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc es Bebiju vēlos izraut no �īs vides un no saskarsmes ar �iem prastajiem kaimiņu bērniem. Es nevaru pieļaut, ka viņa sāktu runāt tikpat rupji kā visi tie knēveļi te apkārt vai arī skraidītu ar tiem kopā vienā barā savā vaļā.

� Es �ī kvartāla bērnus pazīstu diezgan labi, � Bits iebilda. � Manuprāt, nekā slikta viņos nav. Kaut vai tie pa�i Kelliju mazie tepat no pretējā nama... vai Krcinu puika ...

� Tu pats lieliski zini, ka neviens no viņiem nav ne tuvu Bebijas līmenim.

Lusila iespieda Bebijai matiņos pēdējo cirtu. Tad vēl mazliet paknaibīja vaidziņus, lai tajos parādītos vairāk sārtuma. Pēdīgi nocēla meiteni no galda un nolika uz grī das. Bēru gadījumam Bebija bija saģērbta viscaur balta � baltā kleitiņā, baltās kurpītēs un zeķītēs, un rociņās uzvilkti pat mazi, balti cimdiņi. Kad Bebija manīja, ka uz viņu skatās, viņa mēdza turēt galviņu kaut kā tā īpa�i pieliektu, un �oreiz bija glu�i tāpat.

Kādu brīdi viņi mazajā, piekārsu�ajā virtuvītē sēdēja klusēdami. Tad Lusila sāka raudāt.

� Nebijām jau mēs diez cik mīļas māsas. Gana tikām arī strīdēju�ās un reti redzējāmies. Varbūt tāpēc, ka es par viņu biju daudz jaunāka. Bet vienas asinis tomēr ir vienas asinis, un kad notiek kaut kas tāds ...

Bifs līdzjūtīgi noklak�ķināja mēli.

� Vai nu es nezinu, kā jūs abi dzīvojāt, � Lusila turpināja. � Ne jau vienmēr ceļ� bija rozēm kaisīts. Un varbūt tie�i tādēļ tev pa�laik ir tik grūti.

Bifs satvēra Bebiju zem padusēm un uzsēdināja sev uz pleciem. Mazā bija kļuvusi smagāka. Uzmanīgi viņu pieturēdams, Bifs iegāja istabā. Bija patīkami just bērna ķermenī�a siltumu; baltie zīda svārciņi krasi izcēlās uz melnā uzvalka auduma fona. Bebija turējās, sīkajiem pirkstiņiem cie�i viņam ausīs ieķērusies.

� Bifonkul! Paskaties, kā es protu taisīt �pagatu!

Viņ� saudzīgi nolika Bebiju zemē. Viņa pacēla abas rociņas un salieca aplī virs galvas, un kājiņas pa dzelteno, vaskoto grīdu sāka lēnām slīdēt katra uz savu pusi. Pēc mirk|a viņa jau sēdēja, viena kāja izstiepta taisni priek�ā, otra � aizmugurē. Tādā pozā � ar pārspīlēti izliektām rociņām � viņa palika sastingusi un skumji raudzījās sāniski sienā.

Tad viņa pietrausās aug�ā.

� Paskaties, kā es tagad griezī�os ritenī. Paskaties, kā es...

� Dārgumiņ, esi drusku rāmāka, � Lusila lūdza.

Viņa apsēdās Bifarn blakus uz plī�a ku�etītes.

� Vai tev neliekas, ka viņa ir mazliet līdzīga.viņam ... acis un vispār sejiņa?

� Pie velna, bet itin nemaz arī ne! Nevaru ieraudzīt pat ne vismazāko līdzību ar Leroju Vilsonu.

Lusila izskatījās saviem gadiem pārāk kalsna un pārāk nogurusi. Bet varēja jau būt, ka tā tas likās tikai tāpēc, ka viņa �odien bija daudz raudājusi un ka mugurā melnā kleita.

� Nu, bet ka viņ� ir Bebijas tēvs, tas tev galu ga'.ā tomēr būs jāatzīst, � viņa nopūtās.

� Vai tie�ām tu nekādi nespēj �o cilvēku aizmirst?

� Nezinu. Man acīmredzot lemts būt mu|ķci pret divām būtnēm. Pret Leroju un pret Bebiju.

Bifa ataugusī bārda pret seias bālo ādu izskatījās iezilgana; balsī ieskanējās apnikums.

� Vai tie�ām tu nevari vienreiz izdomāt visu līdz galam un apjēgt, kas noticis un ko no tā vajadzētu secināt? Padomā ta�u kādieiz arī loģiski � beigu beigās jāsāk rēķināties arī ar faktiem un no tiem izrieto�o rezultātu.

� Attiecībā uz viņu laikam gan nekad.

Acis Bifarn bija gandrīz aizvērtas, un viņ� runāja manāmi negribīgi.

- � Tu apprecējies ar �o cilvēku, kad tev bija tikai septiņpadsmit gadu, un tūlīt pat starp jums sākās nepārtraukti strīdi. Tad jūs abi iz�ķīrāties. Bet pēc diviem gadiem tu apprecējies ar viņu otrreiz. Un tagad viņ� no tevis ir atkal aizgājis, un tev pat nav ne mazākās nojausmas, kur viņ� varētu atrasties. Man liekas, ka tam. kas starp jums noticis līdz �im, vajadzētu tev pierādīt vismaz tik daudz, ka jūs viens otram neesat piemēroti. Nerunājot jau nemaz par viņu kā personību un cilvēku vispār.

� Dievs ir mans liecinieks, es jau no pa�a sākuma sapratu, ka viņ� ir nelietis. Man atlikusi tikai viena cerība � varbūt viņ� vairs nekad pie �īm durvīm nepieklauvēs.

� Paskat, Bcbij, � Bifs steidzīgi pārtrauca Lusilu. Viņ� sakrustoja pirkstus un pacēla rokas. � Re, kur baznīca, un re, kur tornis. Atver durvis � iek�ā sēd ronis.

Lusila papurināja galvu.

� Par Bebiju neraizējies. Man no viņas noslēpumu nav. Viņa par �o manu bēdu zina visu no �a� līdz �z�.

� Vārdu sakot, ja viņ� atgrieztos, tu viņu atkal, tāpat . kā agrāk, laistu te, savā mājā, iek�ā un (autu viņam sēdēt sev uz kakla, cik ilgi vien viņam iepatiktos?

� Jā. Tā laikam būtu. Ik reizes, kad ieskanas durvju zvans vai telefons, vai uz lieveņa noklaudz so|i, es tūlīt glu�i neapzinīgi iedomājos viņu.

Bifs noplātīja rokas.

� Te tev nu bija.

Pulkstenis pie sienas nosita divi. Istabā bija pavisam smacīgi un karsti. Bcbija vēlreiz apgriezās uz rokām kā ritenis un vēlreiz uz vaskotās grīdas iztaisīja �pagatu. Tad Bifs paņēma viņu klēpī. Mazā sēdēja, kū|ādama viņam gar stilbiem kājeles. Pēc tam atpogāja Bifarn vesti un paslēpa galviņu viņam pie krūtīm.

� Saki, lūdzams. � Lusila ierunājās. � Vai tu vari apsolīt, ka teiksi man patiesību, ja es tev kaut ko pavaicā�u?

� Noteikti.

� Lai arī ko es vaicātu?

Bifs noglāstīja Bebijas gai�os, mīkstos matiņus un maigi uzlika roku viņai uz galviņas.

� Protams

� Tas notika pirms apmēram septiņiem gadiem. Drīz pēc tam, kad mēs ar Leroju bijām pirmo reizi apprecēju�ies. Kādu vakaru viņ� pārnāca mājās no tevis, un visa galva viņam bija vienos milzīgos punos; viņ� teica, ka tu esot� sagrābis viņu aiz rīkles un dauzījis viņa galvu pret sienu. Viņ� man pastāstīja arī mazu pasaciņu par to, kāpēc tu tā esot darījis, bet es gribu zināt īsto iemeslu.

Bifs pagrozīja pirkstā savu laulības gredzenu.

� Man glu�i vienkār�i tas tavs Lerojs nepatika, un tā mēs toreiz sakāvāmies. Tajos laikos es biju citādāks nekā tagad.

� Nav tiesa. Tu to darīji kāda noteikta apstākļa dē|. Mēs pazīstam viens otru pietiekami ilgi, un cs_ jau sen esmu ievērojusi, ka tev visam, lai ko tu arī darītu, alla� ir savs pamatots iemesls. Tevi vada saprāts, nevis acumir-k]a iegriba. Turklāt tu man apsolīji, ka teiksi patiesību, un es to gribu zināt.

� Tagad ta�u tam vairs nav nekādas nozīmes.

� Bet man tik un tā jāzina.

� Nu labi, � Bifs pielaidās. � Tajā vakarā viņ� atnāca un sāka dzert un, kad bija pamatīgā �vunkā, ņēmās gvelzt par tevi visādas nejēdzības. Plātījās, sacīdams, ka turpmāk mājā pārradī�oties tikai apmēram reizi mēnesī un tad piesitī�ot tevi zili zaļu, bet tu to visu klusēdama norī�ot. Bet pēc tam tu vēl izie�ot gaitenī un skaļi smie-�oties, lai kaimiņi apkārtējos dzīvokļos nodomātu, ka jūs abi tāpat vien dzenot velnu un ka viss bijis tikai joks. Tā. lūk, tas toreiz bija, un tev tur nav nekā ko atcerēties.

Lusila izslējās, un vaigu galos viņai iekvēlojās sarkani plankumi.

� Redzi, Bartolomej, tie�i tāpēc jau es arī visu laiku dzīvoju tā, it kā man uz acīm kā zirgam būtu uzliktas klapes, lai nebūtu jāredz nekas ne pa labi, ne pa kreisi, ne arī tas, kas bijis pagātnē. Vienīgais, pie kā es varu atļauties domās kavēties, ir darbs, uz kuru katru rītu jāiet, ēdiens, kas trīs reizes dienā jāgatavo, un Bcbija, kuras dzīve jānokārto.

� Jā.

� Cerams, ka 'arī tu rīkosies tāpat un nesāksi nodoties atmiņām par pagāju�o.

Bifs nokāra galvu uz krūtīm un aizvēra acis. Pa visu garo dienu viņam nebija iznācis ne brītiņa laika padomāt par Alisi. Kad viņ� tagad mēģināja atcerēties tās seju, viņu pārņēma kaut kāds neizprotams aklums. Acu priek�ā skaidri stāvēja tikai Alises kāju pēdas � tuklas, mīkstas un baltas, ar pietūku�iem pirkstiem. Ada uz kājapak�ām bija maigi ro�aina un pie kreisā papē�a � mazītiņa, brūna dzimumzīmīte. Kāzu naktī viņ� bija novilcis viņai kurpes un zeķes un �īs kājas skūpstījis. Ja tā padomāja, tad sava jēga jau laikam tajā bija; ne velti japāņi par pa�u kairino�āko sievietes ķermeņa da|u uzskatot...

Bifs sarosījās un paskatījās pulkstenī. Drīz būs jādodas uz baznīcu, kur notiks izvadī�ana. Domās viņ� iztēlojās visu bēru ceremonijas gaitu. Vispirms baznīca... tad brauciens kopā ar Lusilu un Bcbiju sēru mūzikas pava- � dībā aiz katafalka, ļau�u pūlītis noliektām galvām zem septembra saules stariem. Saule uz baltajiem kapakmeņiem, uz vīsto�ajām puķēm un brezenta pārsega, kas pārmests svaigi izraktajai kapa bedrei. Un tad atkal atpakaļ uz mājām � un ko pēc tam?

� Lai cik mēs likām strīdēju�ās, miesīga māsa tomēr paliek miesīga māsa, � Lusila noteica.

Bits pacēla galvu.

� Kāpēc tev nnapprecēties vēlreiz? Ar kādu jaunu cilvēku, kuram savas ģimenes nekad nav bijis un kur� varētu uzņemties rūpes par tevi un Bebiju? Ja tu spētu izmest no prāta to Lcroju, vienam kārtīgam vīrietim no tevis iznāktu jauka sieva.

Lusila neatbildēja tūlīt. Beidzot viņa sacīja:

� Tu ta�u zini, kā ir ar mums � mēs gandrīz vienmēr lieliski saprotam viens otru arī bez jebkādas iekāres. Tikai uz tādu tuvību ar vīrieti es vēl būtu ar mieru.

� Es glu�i tāpat, � Bifs piekrita.

Pēc pusstundas pie durvīm atskanēja klauvējiens. Ma�īna, ar kuru viņiem bija jādodas uz bērēm, gaidīja mājas priek�ā. Bifs un Lusila lēnām piecēlās. Trijatā � Bebija baltajā zīda kleitiņā nedaudz pa priek�u � viņi svinīgā klusumā izgaja uz ielas.

Nākamajā dienā Bifa restorāns ilgi palika slēgts. Un tikai pa�ā pievakarē viņ� noņēma no durvīm novītu�o liliju vainadziņu un atkal ielaida apmeklētājus. Pastāvīgie klienti ieradās skumju pilnām sejām un pirms sē�anās pie galdiņiem pāris minūtes ar Bifu pie kases aparāta parunājās. Sanāca visi, kas restorānu apmeklēja ik dienas, � Singers, Blaunts un vairāki vīri, kas strādāja apkārtējo kvartālu veikalos un fabrikās gar upmalu. Pēc vakariņām uzradās arī Mike Kellija ar savu mazo brālīti un iemeta automātā piecus centus. Tos paspēlējusi, viņa uzsita ma�īnai ar dūri un, vairākkārt pacēlusi aizsargmēlīti, ieskatījās naudas spraugā cerībā, ka kaut kas no tās tomēr vēl izripos. Pēc tam viņa iemeta vienu monētu un laimēja gandrīz visu automāta saturu. Naudas gabali bira laukā �ķindēdami un ripoja uz visām pusēm. Spo�ās ripiņas uzlasīdami, abi nepārtraukti meta apkārt� asus skatienus, modri vērodami, lai kāds no apmeklētājiem neuzliek tām kāju un neiebā� kabatā, pirms viņi pa�i paspēju�i tās pacelt.

Singers sēdēja zāles vidū pie sava ierastā galdiņa, un priek�ā viņam kūpēja pasniegtās vakariņas. Viņam iepretim, tērpies svētdienas kārtā, bija piemeties D�eiks Blaunts, dzēra alu un kaut ko stāstīja. Viss bija kā parasti, kā bija alla� bijis līdz �im. Gaiss no cigare�u pelē-kajiein dūmiem pamazām sabiezēja, troksnis pieauga. Un arī Bifs atkal bija pali uzmanība � neviena skaņa, neviena kustība nepaslidēja viņam garām nepamanīta.

� Es staigāju apkārt, � Blaunts stāstīja. Sejā bija lasāma dzi|a nopietnība; viņ� sēdēja, galdiņam pārliecies un acis no mēmā nenovērsdams. � S'aigāju visur apkārt un pūlos viņiem iestāstīt. Bet viņi par mani tikai smejas; laikam jau neprotu, kā nākas, izskaidrot. Lai ko arī runātu, patiesību ieraudzīt es viņus tomēr nespēju piespiest.

Singers piekrīto�i pamāja ar galvu un noslaucīja salvetē lūpas. Vakariņas bija atdzisu�as, jo viņ� nevarēja reizē lūkoties lejā �ķīvi un sarunu biedrā, tāpēc, būdams pieklājīgs, ļāva Blauntam izteikt visu, kas tam bija uz sirds.

Cauri rupjajām vīrie�u balsīm varēja saklausīt arī gai�ās un smalkās bērnu balstiņas pie automāta. Mike meta atpakaļ ma�īnā pirmīt laimētos piecccntu gabalus. To darīdama, viņa bie�i atskatījās uz galdiņu zāles vidū, bet mēmais sēdēja ar muguru pret viņu un to neredzēja.

� Misteram Singeram vakariņās pasniegta cepta vista, ta�u viņ� no tās nav apēdis vēl ne kumosiņa, � Babers paziņoja.

Mike lēnām vilka uz leju automāta rokturi.

� Nebāz degunu, kur nevajag.

� Bet tu mū�īgi skrien aug�ā uz viņa istabu un lo�ņā viņam visur apkārt � kur viņ�, tur tu.

� Es jau tevi brīdināju, Baber Kellij, � aizveriesl

� Bet tu tik un tā skrien!

Mike sagrāba viņu aiz pleciem un tā sapurināja, ka mazajam sāka zobi klak�ķēt, un tad pastūma uz durvju pusi.

� Kāto mājās un liecies gulēt! Simtiem rei�u esmu \ jums sacījusi, ka jūs abi ar Ralfu man jau pa dienu esat pārāk apniku�i, lai pieciestu jūs līdzi vazājamies arī vēl vakarā � vakaros es no jums esmu brīva.

Babers izstiepa savu mazo, nosmulēto rociņu.

� Nu labi, tikai vispirms iedod man piecus centus.

Iebāzis naudas ripiņu kabatā, viņ� nozuda.

Bifs sakārtoja �aketi un pieglauda matus. Ap kaklu viņam bija aplikta melna kaklasaite, bet uz pelēkā uzvalka piedurknes melnēja pa�a pie�ūtā sēru lente.

Viņam ļoti gribējās pieiet pie spēļu automāta un parunāties ar Miki, bet kaut kas tomēr atturēja. Strauji ievilcis caur zobiem gaisu, viņ� izdzēra glāzi ūdens. Pa radio spēlēja deju orķestris, ta�u viņam nebija nekādas patikas klausīties. Visas melodijas pēdējo desmit gadu laikā bija kļuvu�as tik līdzīgas, ka nemaz nebija iespējams tās at�ķirt. Kop� 1928. gada mūzika viņam prieku vairs nesagādāja. Kaut arī jaunībā pats bija strink�ķinājis mandolīnu un no galvas zinājis vai katru modē nāku�o dziesmiņu.

Viņ� piespieda pirkstu pie nāss un nolieca galvu uz vienu pusi. Mike pēdējā gada laikā bija tā izaugusi, ka drīz būs garāka par viņu. Mugurā viņai tas pats sarkanais d�emperītis un zilie ielo�u svārciņi, kurus viņa nēsāja ik dienas, kop� sāku�ās mācības arodskolā. Patlaban gan ieloces jau bija izzudu�as, apak�mala atirusi nelīdzeni nokarājās virs asajiem ceļgaliem. Viņa bija tie�i tajā vecumā, kad meitene vairāk līdzinās pāraugu�am zēnam nekā meitenei. Kāpēc pat pa�i vērīgākie un gudrākie nav pamanīju�i tik svarīgu lietu? To, ka pēc dabas visi cilvēki ir div-dzimumu būtnes. Tā ka laulība un gulta � tas nekādā gadījumā vēl nav aksioma. Apstiprinājums? Agra jaunība un dzi|� vecums. Vecu vīrie�u balsis palaikam kļūst smalkas un spiedzīgas, un tie tek sīkiem solī�iem kā sievietes. Bet vecas sievietes bie�i aptaukojas un runā rupjās un zemās balsīs, un padegunē tām izdīgst mazas, tum�as Ūsiņas kā vīrie�iem. Arī viņ� pats tam var kalpot par pierādījumu � vismaz tā viņa būtības da|a, kura da�reiz vēlas, kaut viņ� būtu māte un Mike un Bebija � viņa bērni.

Bifs spēji novērsās no kases aparāta.

Visapkārt mētājās nekārtīgi sasviestas avīzes. Veselas divas nedēļas viņ� nebija ticis pie to kārto�anas. Viņ� pagrāba no letes apak�as nelielu kaudzīti. Tad pārlaida ievingrinātu skatienu vienai lappusei no virsraksta līdz pēdējai rindiņai. Rīt viņ� visu �o lērumu savā mazajā kambarītī sa�ķiros un izdomās kādu jaunu sa�ū�anas metodi. Uzbūvēs arī citus plauktus un par atvilktnēm izmantos izturīgās kastes, kurās kuģos pārvadā konservus. Un saliks avīzes hronoloģiskā secībā � no 1918. gada 27. oktobra līdz pat �ai dienai. Pagatavos arī prospektus un īsus svarīgāko notikumu vēsturiskos apskatus un uzlīmēs tos uz kastēm. Apskati būs trīs veidu: pirmkārt � starptautiskie notikumi, kas sāksies ar paziņojumu par Pirmā pasaules kara noslēgumu un beigsies ar Minhenes sazvērestības atbalsīm; otrkārt � nacionālās problēmas; tre�kārt � vietējās avī�u �pīles�, sākot ar to laiku, kad pilsētas mērs Lesters kādā piepilsētas klubiņā no�āva savu sievu, un beidzot ar ugunsgrēku Hadsona fabrikā. Visi pēdējo divdesmit gadu notikumi akurāti jāsistematizē, galvenos vilcienos jāpārstāsta un jāsaglabā nākamībai.

Bifs pakasīja zodu un apmierināts pie sevis pasmaidīja. Bet Alise bija gribējusi, lai viņ� visas savas avīzes izmet atkritumos un mazajā kambarītī ierīko dāmu tualeti. Sī mazā kambarī�a dē| Alise bija viņu pastāvīgi grauzusi, tomēr te nu viņ� vienreiz nebija tai piekāpies. Pirmo un vienīgo reizi mū�ā.

Bifs bija pilnīgi iegrimis uz letes izklātās avīzes detalizētā studē�anā. Galvu nepacēlis, viņ� ar visdziļāko uzmanību lasīja, ta�u zināma apziņas da|a aiz ieraduma sekoja arī tam, kas notika apkārt.

D�eiks Blaunts vēl aizvien gvelza savu gvel�amo, rei�u reizēm uzbliezdams ar vareno dūri pa galdu. Mēmais sūca alu. Mike nemierīgi riņķoja ap radio un platām acīm vērīgi aplūkoja apmeklētājus.

Bifs izlasīja pirmo pa rokai pagadīju�os avīzi no viena gala līdz otram un.piezīmēja �o to uz tās malām.

Pēk�ņi viņ� pārsteigts pacēla galvu. Mute, kas jau bija pavērusies �āvai, spēji aizcirtās. Radio pārraidīja kādu senu dziesmiņu, kas bija bijusi modē tai laikā, kad viņi abi ar Alisi bija tikko saderināju�ies. �Kā bērna lūgsna krēslas stundā�. Reiz vienā svētdienā viņi ar tramvaju bija aizbrauku�i līdz Vecā Sardī ezeram un noīrēju�i laiviņu. Saule bija slīdējusi uz rieta pusi, un viņ� bija spēlējis mandolīnu, bet Alise dziedājusi. Galvā viņai bija matro�u cepurīte, un, kad viņ� to apskāva, viņa... Alise...

Senpārdzīvotu jūtu murgi. Bifs salocīja avīzes un pabāza tās atpakaļ zem letes. Pastāvēja uz vienas kājas, pēc tam uz otras. Beidzot pāri visai zālei uzsauca Mikei:

� Tu ta�u to radio nemaz neklausies, vai ne?

Mike uztvērēju izslēdza.

� Nē. �ovakar nekā interesanta nav.

Viņ�' pacentīsies turpmāk par tādām lietām vairs nedomāt un koncentrēt savu uzmanību uz kaut ko citu. Atspiedies ar elkoņiem pret leti, Bifs ņēmās appētīt apmeklētājus. Beigu beigās viņa skatienu piesaistīja mēmais pie galdiņa zāles vidū. Bifs pamanīja arī, kā soli pa solītim uz tā pusi virzās Mike un, saņēmusi uzaicinājumu, apsēstas. Singers ar pirkstu norādīja uz kaut ko ēdienkartē, un oficiante atnesa Mikei kokakolu. Kam gan vēl citam bez �ī kurlmēmā, bez �ī, no visiem pārējiem cilvēkiem at�ķirtā dīvaiņa, varētu ienākt prātā uzaicināt jaunu meiteni pie galdiņa, kur pats iedzēra kopā ar otru vīrieti? Ne Blaunts, ne Mike nenolaida no Singerasavu skatienu. Viņi abi tam kaut ko stāstīja, un Bifs redzēja, kā Singeram nepārtraukti mainās sejas izteiksme. Tas nu patie�ām bija savādi. Vai lam par iemeslu bija viņ� pats vai abi sarunas biedri? Mēmais sēdēja pavisam nekustīgi, rokas kabatās sabāzis, un tāpēc, ka klusēja, �ķita tāds kā pārāks par citiem. Par ko �is cilvēks domāja, un ko viņ� saprata? Un ko vispār zināja?

Tajā vakarā Bifs divas reizes sasparojās jau gandrīz tiktāl, ka arī taisījās doties pie galdiņa zāles vidū, ta�u alla� tūlīt pat sevi atkal atturēja. Un tomēr viņ� nespēja a'rauties no pārdomām par mēmo arī tad, kad visi apmeklētāji bija izklīdu�i, � kas īsti viņā tāds slēpās? Un pat vēl rīta pusē, kad jau ausa gaisma, viņ�, savā gultā gulēdams, turpināja uzdot sev jautājumus, mēģinādams rast uz tiem atbildes � ta�u nesekmīgi. Mīkla �ķita neatminama. Tā viņu neapzināti satrauca un darīja nemierīgu. Kaut kas te nelikās īsti kārtībā.

3

Doktors Koplends ar misteru Singeru tika sarunājies vairākkārt. Misters Singers patie�ām nelīdzinājās citiem baltajiem cilvēkiem. Singers bija gudrs un saprata, kas tas ir � augsts un cēls mērķis, ko nebija spējis neviens no doktoram zināmajiem baltajiem. Viņām piemita māka klausīties, un viņa sejā atspoguļojās cildena lēnprātība un tāda kā tīri semītiska līdzjūtība, uz kādu spējīgs tikai tas, kur� pats pieder pie apspiesto rases.

Kādu reizi doktors Koplends paņēma misteru Singeru līdzi savā slimnieku apgaitā. Viņ� veda viņu pa �auriem, drēgniem koridoriem, kur smirdēja pēc netīrības un slimībām, un ceptiem taukiem. Viņ� parādīja tam kādu sievieti, kurai pēc smaga sejas apdeguma bija izdarījis veiksmīgu ādas pārstādī�anu. Singera klātbūtnē viņ� veica kāda ar sifilisu slima bērna ārstē�anas procedūru, parādīja tam zvīņa inos izsitumus uz plaukstām, duļķainās, necaurspīdīgās acu radzenes un slīpi uz priek�u izvirzītos aug�ējos priek�zobus. Viņi apmeklēja būdas, kur pāris istabelēs mitinājās �etrpadsmit piecpadsmit cilvēku. Kādā virtuvē tikko mirgojo�as plīts uguns sārtenajā gaismā viņi bezpalīdzīgi noraudzījās, kā gultā gulo�u vecu vīru pamazām nosmacē plau�u karsonis. Misters Singers sekoja doktoram Koplendam pa pēdām un vēroja, un visu saprata. Viņ� dāfāja bērneļiem sīknaudas ripiņas un izturējās tik klusi un smalkjūtīgi, ka nemaz nesatrauca slimos cilvēkus, ko dro�i vien nevarētu teikt par jebkuru cilu apmeklētāju.

Laiks pieturējās auksts, un tas bija pats bīstamākais. \ Pilsētā uzliesmoja gripas epidēmija, un doktors Koplends tagad bija aizņemts ne tikai caurām dienām, bet da|ēji arī pa naktīm. Viņ� apbraukāja visus nēģeru rajonus savā augstajā, vecmodīgajā �dod�ā�, kuru lietoja jau turpat deviņus gadus. Logus ma�īnai viņ� bija aizvilcis ar polietilēna aizkariem, lai nevilktu caurvēj�, bet ap kaklu nēsāja cie�i aptītu pelēku vilnas �alli. Visu �o laiku viņ� netika redzējis ne Por�i, ne Viljamu, ne Haiboju, ta�u bie�i par tiem domāja. Viendien, kad viņa pa�a nebija mājās, Por�e bija atnākusi viņu apciemot un atstājusi zīmīti, ka aizņēmusies no viņa krājumiem pusmaisiņa miltu.

Bet tad pienāca vakars, kad viņ� jutās tik novārdzis un izsmelts, ka, iedzēris glāzi karsta piena, nolikās gulēt, kaut arī apmeklējamo slimnieku bija atlicis vēl ne mazums. Viņam sala, un kratīja drudzis, un uzreiz neizdevās aizmigt. Un, kad viņam �ķita, ka tikai nupat aizsnaudies, viņu pamodināja kāda balss. Ar grūtībām piecēlies, viņ�, garajā flaneļa naktskreklā pīdamies, gāja atvērt durvis. Uz sliek�ņa stāvēja Por�e.

� Lai Kungs Jēzus palīdz mums, tēvs! �viņa iesaucās.

Doktors Koplends aiz aukstuma drebēja un ar vienu roku centās cie�āk ievīstīties naktskreklā. Otru viņ� turēja piespiestu kaklam un nogaido�i raudzījās meitā.

� Tas ir sakarā ar mūsu Villiju. Viņ� nav bijis labs zēns, muļķīgi uzvedies un iepinies milzīgā ķezā. Mums vajadzētu kaut ko darīt.

Stīvām kājām doktors Koplends devās pa gaiteni atpakaļ. Iegājis guļamistabā, viņ� apvilka peldmētcli, aplika �alli, apāva �ības un atgriezās virtuvē. Por�e viņu tur gaidīja. Virtuve bija auksta un likās neapdzīvota.

� Nu labi, stāsti. Ko viņ� pastrādājis? Un kas viņam noticis?

� Pagaidi mirkli! Lai varu atjēgties un pārlikt, kā tev visu sakarīgāk paskaidrot.

Doktors Koplends saburzīja pāris avī�u lapu, kas bija noliktas turpat pa rokai uz plītiņas, un pacēla no grīdas sauju skalu.

� Ļauj man, es iekur�u uguni! � Por�e piedāvājās. � Bet tu tāpat vien pasēdi pie galda; tiklīdz krāsniņa būs sakarsusi, es uzvārī�u mums pa tasei kafijas. Tad tev varbūt tas viss neliksies tik briesmīgi un ap sirdi kļūs vieglāk.

� Man nav kafijas. Vakar pēdējo izdzēru.

To izdzirdusi, Por�e sāka raudāt. Tad, sirdīgi �ņaukādamās, sabāza krāsniņā papīrus un skalus un ar trīco�u roku aizdedzināja.

� Nu, tad redzi, kas par lietu, � viņa iesāka. � Villijs ar Haiboju �ovakar aizblandīju�ies līdz tādai vietai, kur viņiem vispār nebija nekādas vajadzības kāju spert. Tu ta�u zini, kā es ai.a�, centos turēt viņus abus savā tuvumā. Protams, ja es arī tur būtu bijusi klāt, nekas tamlīdzīgs neatgadītos. Bet es aizgāju uz baznīcu, uz draudzes sievie�u sanāksmi, un pui�iem bija palicis garlaicīgi. Un tā viņi abi devu�ies uz Rebi madāmas �Jauko prieku pili�. Bet tā, tēvs, tici man, ir pats pretīgākais grēku un jaunuma zaņķis. Viens vīrietis tur uz visām trakulībām pārdod biļetes, un tur �um un mud� no tām melnādainajām samaitātajām �vilpastēm, kas vīzdegunīgi gorās apkārt, un tad tie sarkanie zīda aizkari un ...

� Meitiņ, � doktors Koplends aizkaitināts pārtrauca Por�i. Viņ� apkampa galvu ar abām rokām. � Es to vietu zinu. Stāsti, kas noticis.

� Tur bijusi arī Lova D�onsa � viena ļoti nelaba krāsainā mei�a. Villijs iedzēris un sācis ar viņu dejot �im-miju, bet nav paspējis ne aci pamirk�ķināt, kad jau gājis vajā kautiņ�. Tās pa�as Lovas dēļ Villijs sakāvies ar kādu puisi, vārdā Maijvabolis. Iesākumā laidu�i darbā tikai dūres, bet tad tas Maijvabolis pēk�ņi izrāvis nazi. Mūsu Villijam nekāda na�a nav bijis, tāpēc viņ� iebļāvies un meties skrie�us bēgt apkārt pa zāli. Bet tad Haibojs nez no kurienes sadabūjis Villijam bārdas nazi, un viņ� sadū�ojies un devies Maijvabolim pretī, un gandrīz vai nogriezis tam galvu.

Doktors koplends ietinās cie�āk �allē.

� Vai viņ� miris?

� Mirs jau tev tāds maita! Gu| pa�laik slimnīcā, bet, kā tiks laukā, tā tūlīt atkal sāks taisīt tra�us.

� Un Viljams?

� Ieradusies policija un ar �melno bortu� aizvedusi uz cietumu. Tur viņ� tagad ieslodzīts sēd.

� Vai viņ� nav ievainots?

� Ak, nu pa aci jau viņ�, protams, ir dabūjis, un kādu robu dibenā Maijvabolis viņam arī izgriezis. Bet tas viss tīrais sīkums. Ja es kaut ko nesaprotu, tad tikai vienu � kā tas varēja gadīties, ka viņ� sapinies ar to Lovu? Turklāt viņa ir desmitkārt melnāka par mani un vispretīgākā nēģeriete, kādu es vispār jebkad esmu redzējusi. Staigā, it kā kājstarpē ola būtu ielikta un viņa baidītos to saspiest. Un nemazgājas! Un tādas dēļ mūsu Villijs iekūlies nepatik�anās!

Doktors Koplends pieliecās tuvāk krāsniņai un iestenējās. Viņ� ieklepojās, un seja it kā sastinga. Uz papīra salvetes, kuru viņ� turēja piespiestu pie lūpām, izplūda asins traips. Tum�ādaino seju pārklāja zaļgans bālums.

� Haibojs, dabiski, tūlīt pēc notiku�ā atdrāzās pie manis uz māju un izstāstīja, kas noticis. Tikai nedomā � manam Haibojam'ar tām samaitātajām palaidnēm nav nekā kopēja. Viņ� tikai tāpat vien � kompānijas pēc � aizgājis Villijam līdzi. Un tagad viņ� Villija dē| tā pārdzīvo, ka kop� tā brī�a visu laiku sēd iepretim cietumam ielas malā. � Pār vaigiem Por�ei tecēja asaras, un uguns atblāzmā tās izskatījās sārtas � Tu ta�u zini, kā mēs visi trīs alla� turējāmies kopā. Mums pa�iem bija sava kārtībā, un mēs nekad netikām no tās atkāpu�ies. Pat ar naudu mums nenācās knapināties. Haibojs maksāja īri, _es pirku ēdamo, bet Villijs rūpējās par sestdienas vakaru izpriecu izdevumiem. Mēs vienmēr satikām kā trīs dvīņi, tas ir � kā īsti trīnī�i.

Pa to laiku bija atausis rīts. Fabriku sirēnas jau aicināja uz pirmo darba maiņu. Uzlēca saule un sāka spoguļoties spodri noberztajos kastroļos, kas bija sakārti pie sienas vķs plīts. Abi sēdēja un ilgi klusēja. Por�e raustīja ausīs ievērtos riņķus, līdz ļipiņas iesāpējās un kļuva tum�i sarkanas. Dok^fors_zKoplends vēl aizvien turēja galvu abām rokām apkamptu.

Beidzot Por�e atkal ierunājās:

� Man liekas, ja mums izdotos pierunāt kaut da�us baltos uzrakstīt nar Villiju vēstules, tas viņam noteikti nāktu par labu. Es jau biju aizgājusi pie mistera Bren-nona. Viņ� vārdu pa vārdam uzrakstīja visu, ko es viņam pastāstīju. Viņ�, kā jau parasti naktī, vēl atradās savā restorānā, kad tas viss atgadījās. Tāpēc es arī pie viņa tū-

līt griezos un paskaidroju, kas un kā noticis. Vēstuli es paņēmu sev uz māju līdzi. Ieliku Bībelē, lai nepazustu vai nenotraipītos.

� Un kas tajā vēstulē rakstīts?

� Misters Brennons uzrakstīja visu, ko es viņam pastāstīju. Un vēl tur rakstīts, ka Villijs pie mistera Bren-nona strādā jau tre�o gadu. Un ka Villijs ir ļoti kārtīgs un miermīlīgs krāsainais puisis, un ka līdz �im nekādos skandālos nav bijis iepīts.�Un vēl tur teikts, ka viņam ne reizi vien biju�as visas iespējas rcstorānā kaut ko no�iept, un ja viņ� būtu bijis līdzīgs citiem krāsainajiem...

� Fui � doktors Koplends neapmierināts iesaucās.

� Tas nu galīgi nekam neder!

� Bet mēs ta�u nedrīkstam tikai tā sēdēt, rokas klēpī saliku�i, un nez ko gaidīt. Jo Villijs tomēr tup ieslodzīts cietumā. Mans Villijs, mans mīļais brāļukiņ�, kaut arī �oreiz uzvedies ne tā, kā pieklājas. Nedrīkst tikai sēdēt, rokas klēpī saliku�i, un nez ko gaidīt.

� Tomēr nāksies. Jo tas ir vienīgais, ko mēs patlaban varam darīt.

� Nē, es jau nu gan nesēdē�u!

Por�e piecēlās no krēsla. Acis izmisīgi klīda apkārt pa virtuvi, kā kaut ko meklēdamas. Tad viņa strauji metās uz durvju pusi.

� Pagaidi mirkli! � doktors Koplends teica. � Kurp tu esi nodomājusi doties?

� Uz darbu. Tagad es nekādā ziņā nedrīkstu pazaudēt savu vietu. Man noteikti jāpaliek pie misis Kellijas, lai ik nedēļas varētu saņemt algu.

� Es gribu aiziet uz cietumu, � doktors Koplends sacīja. � Varbūt man izdosies satikties ar Viljamu.

� Pa ceļam uz darbu es arī tur iegriezī�os. Man jāaiz-dzen uz darbu Haibojs, citādi viņ� tur bēdādamies nosēdēs visu dienu.

- Doktors Koplends steidzīgi apģērbās un pievienojās Por�ei, kas viņu gaidīja gaitenī. Abi kopā izgāja uz ielas, kur viņus apņēma salts, zilgans rudens rīts. Cietumā varas vīri ar viņiem apgājās rupji, un neko daudz uzzināt neizdevās. Pēc tam doktors Koplends devās apspriesties pie kāda advokāta, ar kuru viņam agrāk bija biju�as darī�anas.

Nākamās dienas, pilnas satrauktu gaidu un pārdomu, vilkās gausi. Tre�ās nedēļas beigās notika tiesa, kurā pret Viljamu tika izvirzīta apsūdzība par vardarbību ar nāvējo�u ieroci. Viņu notiesāja uz deviņiem mēne�iem spaidu darbos un tūlīt pat pārsūtīja uz cietumu, kas atradās �tata pa�os ziemc|os.

Pat tagad viņā vēl aizvien mājoja alkas pēc augstā, cēlā mērķa, tikai neatlika laika par to domāt. Viņ� gāja no mājas uz māju un darbam neredzēja ne gala, ne malas. Tikko ausa gaisma, viņ� savā vecajā automobilītī izbrauca, bet jau vienpadsmitos pieņemamajā istabā sāka ierasties pirmie pacienti. Sastaigājies pa dzestro rudens gaisu, viņ� karstajās un piesmaku�ajās istabās smaka nost, trūka elpas un virsū mācās klepus. Soli priek�namā alla� bija pilni slimu un pacietīgu nēģeru, kas viņu gaidīja, un nereti tie drūzmējās arī uz lieveņa un pat guļamistabā. Strādāt nācās ne vien cauru dienu, bet bie�i arī pusi no nakts.

Da�reiz nogurums viņu tā spieda pie zemes, ka gribējās nogulties turpat uz grīdas un dauzīt to ar dūrēm, un raudāt pilnā balsī. Ja viņ� būtu varējis kaut cik atpūsties, tad dro�i vien atlabtu. Viņam bija plau�u tuberkuloze, �etras reizes dienā viņ� mērīja sev temperatūru un reizi mēnesī izdarīja rentgena apskati. Ta�u atpūsties nebija iespējams. Jo bija kas lielāks un svarīgāks par nogurumu � viņa cēlais un augstais mērķis.

Viņ� domāja par �o mērķi tik ilgi, kamēr da�reiz pēc garā dienas un nakts darba cēliena viņu pēk�ņi apņēma tāds tuk�ums, ka uz mirkli pat aizmirsās, kas tas bija par mērķi. Bet, kad apziņa atgriezās, viņu atkal pārņēma iepriek�ējā nepacietība un alkas uzņemties aizvien jaunus uzdevumus. Ta�u valoda viņam jau sāka k|ūt neskaidra, vārdi nereti ķērās, un piesmakusī balss arī vairs neskanēja tik spēcīgi kā agrākos laikos. Viņ� meta niknus vārdus savu slimo un pacietīgo nēģeru sejās, kas ta�u nebija nekas cits kā tikai viņa pa�a taulasbrā]i.

Ar misteru Singeru viņam iznāca bie�i sarunāties. Viņ� runāja ar to par ķīmiju un Visuma uzdotajām mīklām. Par neizmērojami sīko dzīvības sēklu un nobriedu�as ol�ūnas �ķel�anos. Par sare�ģīto �ūnas dalī�anos miljonos da|iņu. Par dzīvās matērijas noslēpumainību un nāves vienkār�ību. Runāja arī par savu rasi.

� Manu tautu atveda �urp no pla�ām ielejām un tum�iem, za|iem me�iem, � viņ� reiz sacīja misteram Singeram. � Tālajos pārgājienos līdz piekrastei viņi tūksto�iem apmira. Izdzīvoja tikai stiprie. Piekalti pie smirdo�ajiem kuģiem, viņi mira atkal. Vienīgi pasi izturīgākie, garā stiprākie palika dzīvi. Sisti un va�ās saslēgti, un tirgos kā lopi pārdoti, vājākie arī no �iem izturīgajiem gāja bojā. Beigu beigās tikai visvisspēcīgākie no manas tautas spēja �os drausmīgos laikus pārciest un tagad turpina dzīvot �eit. Viņu dēli un meitas un mazdēli un mazmeitas.

� Es atnācu kaut ko aizņemties un kaut ko arī palūgt, � Por�e sacīja.

Doktors Koplends viens pats sēdēja savā virtuvē, kad viņa, iznākusi cauri priek�telpai un nostājusies uz sliek�ņa, viņam to paziņoja. Kop� tā laika, kad aizveda Viljamu, bija pagāju�as divas nedējas. Por�e izskatījās manāmi pārvērtusies. Mati nebija ne ieeļļoti, ne pieglausti, kā viņa to parasti mēdza darīt, bet acis bija asinīm pieplūdu�as, it kā viņa būtu iebaudījusi kādu stiprāku dzērienu. Vaigi iekritu�i, un skumjā, medus dzeltenā seja tagad tie�ām stipri atgādināja mātes seju.

� Tev ir tādi skaisti, balti �ķīvji un krūzītes � vai aizdosi?

� Vari ņemt un paturēt pavisam.

� Nē, es vēlētos aizņemties tikai uz da�ām dienām. Un es vēlētos tev kaut ko arī palūgt.

� Vari lūgt visu, ko vien vēlies, �-doktors Koplends atbildēja.

Por�e apsēdās pie galda tēvam iepretim.

� Laikam jau būs labāk, ja es tev visu uzreiz paskaidro�u. Vakar es saņēmu no vectētiņa, lūk, �o te zīmīti, un tajā rakstīts, ka viņi rīt ieradī�oties pie mums, pārlaidī�ot nakti un pavadī�ot arī pusi svētdienas. Protams, viņi ir �ausmīgi noraizēju�ies Villija dēļ, un vectētiņ� domā, ka mums visiem vajadzētu atkal reiz sapulcēties kopā. Un viņam taisnība. Es pati arī labprāt gribētu visus mūsējos redzēt. Kop� Villija vairs nav, es briesmīgi ilgojos pec mājām.

� Vari ņemt �ķīvjus un visu pārējo, ko tik vari �eit atrast, � doktors Koplends atvēlēja. � Bet muguru gan turi taisni, meitiņ. Tev slikta stāja.

� Tā būs īsta mūsu ģimenes sanāksme. Zini � pēdējo divdesmit gadu laikā �ī būs pirmā nakts, kuru vectētiņ� pavadīs pilsētā. Tikai divas reizes mū�ā viņ� nav gulējis pats savā gultā. Un tomēr viņ� pa naktīm ir ļoti nemierīgs. Līdzko iestājas tumsa, viņ� laiku pa laikam trūkstas aug�ā � te iedzert ūdeni, te paraudzīties, vai bērni labi sasegti un vai vispār viss ir kārtībā. Es mazliet uztraucos, vai vectētiņ� pie mums jutīsies ērti.

� Visu, kas man pieder un var tev noderēt...

� Pats par sevi saprotams, ka viņi brauks ar Lī D�ek-sonu, � Por�e turpināja. � Bet ar Lī D�eksonu viņiem ce|ā paies turpat visa diena. Es viņus negaidu ātrāk kā uz vakariņām. Jo vectētiņ� ar Lī D�eksonu alla� apietas tik pacietīgi, ka viņam ne prātā nenāk to kaut drusku paskubināt.

� Ak debess! Vai tad vecais mūlis patie�ām vēl dzīvs? Viņam ta�u būs vismaz jau astoņpadsmit gadu!

� Kur nu, pat vairāk! Vectētiņ� ar viņu strādā jau gadu divdesmit. Mūlis pie viņa mīt tik sen, ka viņ� pats saka � Lī D�eksons viņam esot tikpat kā asinsrada. Viņ� to saprot uri mīl ne mazāk kā savus bērnubērnus. Nekad neesmu redzējusi, ka vēl kāds cits tik dziļi pazītu un justu, ko domā dzīvnieki, kā mans vectētiņ�. Viņ� kaut kā tā īpa�i saprotas ar visu dzīvo un dabu.

� Divdesmit gadu mūlim ir gar� darba mū�s.

� Un kā vēl! Tikai tagad Lī D�eksons k|uvis jau gau�ām vārgs. Bet kā vectētiņ� par viņu rūpējas! Kad viņi karstā laikā dodas uz lauku art, Lī D�eksonam galvā ir glu�i tāda pati milzīga salmu cepure kā vectētiņam � vienīgi sānos izgriezti caurumi, lai ausīm būtu kur izlīst ārā. Ar to cepuri viņiem ir gatavie joki � kad jāiet art, Lī D�eksons bez tās ne soli nesper.

Doktors Koplends noņēma no plaukta baltos porcelāna �ķīvjus un sāka tos tīt avī�papīrā.

� Bet vai katlu un pannu, kur visiem ēdienu vārīt, tev pietiks?

� Gan jau, � Por�e atbildēja. � Es neko sevi�ķu gatavot netaisos. Turklāt, kad viņiem paredzēts pusdienot ārpus mājas, vectētiņ�, �is misters Gudrgalva, parasti ir tik tālredzīgs, ka paķer �o to arī līdzi. Savārī�u labi daudz biezputras, sasutinā�u kāpostus un sacep�u kādas pāris mārciņas kefa|u.

� Izklausās jauki.

Por�e sakrustoja savus nervozos, dzeltenos pirkstus.

� Es tev vēl neesmu pateikusi visu. Būs arī viens pārsteigums. Ieradīsies Badijs un Hamiltons. Badijs tikko atgriezies no Mobilas. Viņ� pa�laik palīdz vectētiņam fermā.

� Nu jau būs savi pieci gadi, kop� Kārlu Marksu redzēju pēdējo reizi.

� Tie�i tāpēc jau es te esmu � lai uzlūgtu arī tevi, � Por�e sacīja. � Atceries, kad ienācu pa durvīm, tā tūlīt pieteicu, ka gribu kaut ko aizņemties un kaut ko arī palūgt.

Doktors Koplends noknauk�ķināja pirkstu kauliņus.

� Atceros.

� Nu redzi, es atnācu palūgt arī tevi ierasties rīt uz mūsu ģimenes sanāksmi. Neskaitot Villiju, tur būs visi tavi bērni. Man liekas, ka tev noteikti vajadzētu mums pievienoties. Es patie�ām ļoti priecā�os, ja tu atnāksi.

Hamiltons un Karls Markss, Por�e un � Viljams. Doktors Koplends noņēma brilles un piespieda pie plakstiem pirkstus. īsu mirkli viņ� tos visus �etrus redzēja pavisam skaidri � tādus, kādi tie bija biju�i toreiz, pirms daudziem, daudziem gadiem. Tad viņ� pavērās aug�up uz Por�i un uzlika brilles atpakaļ.

� Paldies, meitiņ, � viņ� noteica. � Es aizie�u.

To nakti viņ� savā tum�ajā virtuvītē blakus krāsniņai pavadīja viens pats un ļāvās atmiņām. Domās viņ� atgriezās senpagāju�ajā bērnībā. Viņa māte bija dzimusi verdzībā, bet, ieguvusi brīvību, kļuva par veļas mazgātāju. Tēvs bija sludinātājs un reiz pat ticies ar D�onu Braunu. Atlicinādami pa druskai no saviem diviem trim ik nedēļas nopelnītajiem dolāriem, viņi bija centu�ies dot dēlam izglītību. Kad viņam bija paliku�i septiņpadsmit gadu, vecāki viņu aizsūtīja uz Ziemeļiem � ar kurpē paslēptiem astoņdesmit dolāriem. Viņ� bija strādājis gan smēdē par kalēju, gan par oficiantu, gan kādā viesnīcā par izsūtāmo. Un visu laiku mācījies un lasījis, un apmeklējis skotu. Tad tēvs bija nomiris, un arī māte nebija viņu ilgi pārdzīvojusi. Pēc garu desmit gadu cīņas viņ� beidzot bija kļuvis ārsts un, apzinādamies savu misiju, atgriezies atpakaļ dzimtajā pusē � Dienvidos.

Viņ� apprecējās un iekārtoja ģimenes ligzdu. Staigā-� dams diendienā no mājas uz māju, viņ� nenoguris sludināja savu pārliecību un pūlējās arī citiem pavērt skatu uz patiesību. Tautasbrāļu bezjēdzīgās, bezcerīgās cie�anas viesa viņā naidu, padarīja traku un uzjundīja velē�anos graut un postīt. Reizēm viņ� smagi piedzērās un tad dauzīja pret grīdu galvu. Kaut kur dziļi dvēselē viņā vēl mājoja zvērīga me�onība � vienā tādā brīdī viņ� bija paķēris krāsns kruķi un piekāvis ar to sievu. Viņa bija paņēmusi bērnus � Hamiltonu, Kārlu Marksu, Viljamu un Por�i � un aizgājusi no viņa atpakaļ pie sava tēva. Viņ� gan bija cīnījies ar sevi, mēģinājis uzveikt �o savu melno niknumu. Ta�u Dēzija pie viņa atgriezusies vairs nebija. Un, kad pēc astoņiem gadiem viņa nomira, arī bērni, tad jau nebūdami vairs nekādi maziņie, nevēlējās nākt at paka] pie viņa. Tā viņ� palika � vecs un slims � viens pats savā tuk�ajā mājā.

I \

Nākamajā pēcpusdienā tie�i pulksten piecos viņ� piebrauca pie namiņa, kur dzīvoja Por�e un Haibojs. Viņi īrēja nelielu, �auru koted�u, kas sastāvēja no divām istabiņām un verandas, tajā pilsētas rajonā, kuru dēvēja par Cukura Kalnu. No iek�as līdz viņam atskanēja daudzbal- ' sīgs troksnis. Vēss un atturīgs doktors Koplends tuvojās durvīm un, turēdams rokā savu apdilu�o filca platmali, nostājās uz sliek�ņa.

Istaba bija cilvēku pilna, un iesākumā viņu neviens nepamanīja. Viņ� acīm meklēja Kārlu Marksu un Hamiltonu. Abi sēdēja blakus vectēvam un diviem maziem bērniem, kas bija nometu�ies turpat uz grīdas. Viņ� jau krietnu brīdi bija lūkojies savu dēlu sejās, kad Por�e viņu beidzot ieraudzīja stāvam durvīs.

� Lūk. arī tēvs ir klāt! � viņa iesaucās.

Balsis apklusa. Vectēvs tāpat sēdēdams pagriezās pret viņu ar visu krēslu. Tas bija vāj�, salīcis un pagalam krunkains ve�ukiņ�. Mugurā viņam bija tas pats zaļgani melnais uzvalks, kādā viņ� pirms trīsdesmit gadiem bija ieradies savas meitas kāzās. Uz krūtīm pāri vestei greznojās nespodra vara pulksteņķēde. Karls Markss un Hamiltons saskatījās, tad nodūra galvas, līdz beidzot tomēr pacēla acis un palūkojās tēvā.

� Benedikt Meidij ... � vectēvs ierunājās. � Cik .sen ... Cik briesmīgi sen ...

� Jā, patie�ām! � iejaucās Por�e. � Sī ta�u ir mūsu pirmā tik�anās visu pēdējo garo gadu laikā. Haiboj, atnes no virtuves krēslu! Bet tic, tēvs, ir viņi � Badijs un Hamiltons.

Doktors Koplends paspieda dēliem roku. Abi bija stalti, spēcīgi un kautrīgi pui�i. Gai�zilie krekli un kombinezoni krasi izcēla ādas sulīgi brūno nokrāsu � tādu pa�u kā Por�ei. Acīs viņi tēvam neskatījās, un viņu sejās neatspoguļojās ne mīlestība, ne naids.

� Cik �ēl, ka ne visi varēja atbraukt! Ne tante Scira, ne Dzims, ne pārējie, � ieminējās Haibojs. � Bet mēs arī tāpat no sirds priecājamies.

� Rati jau tā bija pilni, � viens no bērniem �ēlojās. � Mums pat lielu ceļa gabalu vajadzēja iet kājām, tāpēc ka visiem tajos nepietika vietas.

Vectēvs pakasīja ar sērkociņu ausi.

� Kādam ta�u mājās arī bija jāpalick.

Por�e nervozi aplaizīja plānās, tum�ās lūpas.

� Bet es nevaru vien beigt domāt par mūsu Villiju. Viņam vienmēr tik |oti patika visādas saie�anas un burzmas. Vienkār�i nespēju izmest viņu no prāta.

Istabai pār�alca klusi piekri�anas �uksti. Vecais vīrs atlaidās pret krēsla atzveltni un vairākas reizes palocīja galvu.

� Por�e, mīļā, vai tu mums drusku nepalasītu? Dieva vārdi grūtā brīdī palaikam biju�i pats labākais mierinājums.

No galda, kas stāvēja istabas vidū, Por�e paņēma Bībeli.

� Kuru noda|u tu patlaban vēlētos paklausīties, vectētiņ?

� Visa tā grāmata ir mūsu Dieva Tā Kunga svētie vārdi. Lasi, vienalga, no kuras vietas � kura pirmā uz�ķirsies.

Por�e sāka lasīt Lūkas evaņģēliju. Viņa lasīja lēnām, vilkdama ar savu slaido, saliekto.pirkstu līdzi vārdiem. Visi apklusa. Doktors sēdēja no pārējiem atsevi�ķi, knak�ķināja locītavu kauliņus, un viņa izklaidīgais skatiens garlaikodamies klīda no viena priek�meta uz otru. Istabiņa bija ļoti maziņa un gaiss tajā pavisam sasmacis. Visas �etras sienas aplīmētas ar kalendāriem un no �urnāliem izgrieztām kliedzo�i krāsainām reklāmas bildītēm. Kamīna dzegu rotāja vāze ar sarkanām papīra puķēm. Pavardā dega tikko jau�ama uguntiņa, bet e||as lampiņas �audīgā liesmiņa meta apkārt drebelīgas ēnas. Por�e lasīja tik vienmuļā balsī, ka vārdi, �ķita, tūlīt, tūlīt pamirs, un doktoru Koplcndu pārņēma miegs. Karls Markss jau gulēja, izstiepies bērniem blakus uz grīdas. Arī Haibojs un Hamiltons snauduļoja. Vienīgi vectēvs, likās, ieklausījās lasīto vārdu jēgā.

Por�e pabeidza noda|u un grāmatu aizvēra.

� Es ne reizi vien esmu to savā prātā pārlicis, � vectētiņ� ierunājās.

Istaba atkal atdzīvojās.

� Ko tie�i? � vaicāja Por�e.

� � Lūk, ко. Vai jūs atceraties tās vietas, kur teikts, kā Jēzus piecēlis no miroņiem miru�os un izdziedējis vājiniekus?

� Protams, atceramies, vectētiņ, � Haibojs godbijīgi apliecināja.

� Da�u labu dienu, ardams tīrumā vai strādādams kādu citu darbu, � vectētiņ� lēnam iesāka stāstīt, � es esmu pārdomājis un pats ar sevi pārspriedis par to dienu, kad Jēzus atkal nolaidīsies pie mums uz zemes. Jo es visu savu mū�u esmu viņu tā gaidījis, ka man liekas � to es vēl piedzīvo�u. Un tad es visādi iztēlojos, kā tas notiks un kas tad būs. Un raugi, kā es to iedomājos. Nostā�os es Jēzus priek�ā ar visiem saviem bērniem un mazbērniem, un mazmazbērniem, un pārējiem radiem un draugiem un viņam sacī�u: �Jēzu Kristu, te, lūk, mēs esam � tavi krāsainie ļaudis, un mums ir grūti.� Un tad viņ� uzliks savu svēto roku uz mūsu galvām, un mēs tūlīt uz vietas kļūsim balti kā kokvilnas pūkas. Tā, lūk, es to esmu izdomājis un daudzas jo daudzas reizes savā prātā un sirdī pārlicis.

Istabā iestājās dziļ� klusums. Doktors saraustīja krekla piedurkņu aproces un nokrem�ļojās. Pulss strauji sita, un rīkle aiz�ņaudzās. Sēdēdams viens pats savā kaktā, viņ� pēk�ņi sajutās visu pamests un aizmirsts, un viņu pārņēma dusmas.

� Vai kādam no jums kādreiz ir parādījusies debesīs kāda zīme? � vectētiņ� jautāja.

� Man ir, � Haibojs paziņoja. � Reiz, kad es biju saslimis ar plau�u karsoni, es ieraudzīju, ka no krāsns aug�as uz mani raugās Dieva tēls. Viņam bija plata, balta seja, sirma bārda un zilas acis.

� Bet es reiz redzēju spoku, � teica meitene.

� Un es redzēju ... � iesāka zēns.

Vectētiņ� izstiepa roku un viņus pārtrauca.

� Jūs, bērni, cietiet klusu! Tev, Sīlija, un tev, Vitmen, laiks vēl tikai klausīties, nevis piedalīties sarunā, � viņ� aizrādīja. � Bet man reiz parādījās patiesi īsta zīme. Un raugi, kā tas notika. Tas bija pagāju�ā gada vasarā, laiks toreiz pieturējās sevi�ķi karsts. Es ņēmos, atrakdams saknes tam lielajam ozola celmam, kas vēl palicis blakus cūku kūtij, un, kad es pieliecos, mani negaidot � nu taisni bēda! � krustos sagrāba briesmīgas sāpes. Kad atliecos atpakaļ, viss ap mani .satumsa. Turos es ar roku pie muguras un veros aug�ā debesīs, un pēk�ņi ieraugu tur mazu eņģelīti. Mazu, baltu meitenīti � eņģelīti, man likās � ne lielāku par lauku zirnīti, dzelteniem matiņiem un baltā kleitiņā. Tā viņa tur aug�ā lidinājās � un visu laiku apkārt saulei, apkārt vien. Tad es iegāju istabā un sāku skaitīt lūg�anu. Un trīs dienas lasīju Bībeli, pirms atkal izgāju uz lauka.

Doktors Koplends juta sevī uzvirmojam vecās, ļaunās dusmas. Viņ� gribēja kaut ko sacīt, bet vārdi iesprūda rīklē, un ārā nenāca ne skaņa. Lai gan � viņi jau tik un tā klausītos vienīgi vecajā. Un saprāta teiktajam nepievērstu ne mazāko vērību. �Bet tie ta�u ir manējie,� viņ� centās sev iestāstīt, bet arī �ī doma nekādu apmierinājumu nesniedza, jo viņ� bija spiests klusēt. Un tā arī palika sēdām saīdzis un saspringts.

� Dīvaina lieta, � vectētiņ� mainīja sarunas tematu. � Benedikt Meidij, tu esi labs ārsts. Saki, kā tas ir, � kāpēc da�reiz, ja es ilgāku laiku roku vai stādu, man tur, krustos, iemetas tik niknas sāpes? Kāpēc mani moka tāda liga?

� Cik jums gadu?

� Kaut kur starp septiņdesmit un astoņdesmit.

Vectētiņ� atzina medicīnu un ārstē�anos. Agrāk, kopā ar visu ģimeni atbraucis uz pilsētu apciemot Dēziju, viņ� vienmēr lūdza, lai viņu izmeklē, un alla� aizveda līdzi da�ādas zāles un ziedes visai savai pla�ajai radu saimei. Bet, kop� Dēzija no Koplenda bija aizgājusi, vecais vīrs �urp vairs nebrauca un viņam nācās iztikt vienīgi ar pur-genu un avīzēs izreklamētajiem aknu pilieniem. Tagad vecais raudzījās doktorā ar biklu cerību.

� Dzeriet labi daudz ūdens, � Koplends ieteica. � Un pēc iespējas bie�āk atpūtieties.

Por�e izgāja virtuvē gatavot vakariņas. Istabu pamazām piepildīja gardas ēdienu smar�as. Sarunas turpinājās pusbalsī, it kā negribīgi, ta�u doktors Koplends tajās nedz klausījās, nedz arī pats bilda kādu vārdu. Tikai laiku pa laikam uzmeta skatienu Karlam Marksam un Hamiltonam. Karls Markss stāstīja par D�o Lūisu. Hamiltons sūrojās par krusu, kas apsitusi daļu ra�as. Kad tēva un dēlu acis sastapās, abi mulsi pasmaidīja un �vīkāja ar kājām grīdu. Bet viņ� savu skatienu no tiem nenovērsa, un tas pauda dusmas un dziļu no�ēlu.

Doktors Koplends sakoda zobus. Viņ� tik daudz bija domājis par Hamiltonu, Kārlu Marksu, Viljamu un Por�i, un to augsto, cēlo mērķi, kādu reiz tiem bija izvēlējies, ka tagad, ieraugot viņu sejas, atkal uzvilnīja senā godkāre. Ja viņ� varētu visu izstāstīt, visu, kas krājies gadiem ilgi kop� tām tālajām dienām līdz pat �im vakaram, varbūt tad kaut cik mazinātos asās sāpes sirdī. Bet viņi jau viņu neuzklausīs un neko arī nesapratīs.

Viņ� centās^nocietināt sevi, tā ka pat muskuļi aiz sasprindzinājuma k|uva stingri kā nostieptas auklas. Ne Viņ� dzirdēja, ne redzēja, kas notika apkārt. Tikai sēdēja savā kaktā, it kā būtu kurls un mēms. Drīz visi devās pie galda vakariņās, un vecais vīrs noskaitīja lūgsnu. Vienīgi doktors Koplends maltītē nepiedalījās. Kad Haibojs izvilka d�ina pudeli un visi smiedamies pēc kārtas tāpat no kakliņa iedzēra, viņ�, protams, atteicās arī no tā. Viņ� sēdēja klusēdams kā akmens tēls, līdz beidzot neizturējis paķēra cepuri un, ne no viena neatvadījies, metās prom. Ja viņ� nevarēja izteikt to, kas ilgajos gados bija sakrājies, tad cita nekā viņam nebija, ko tiem sacīt.

Tāpat saspringts viņ� bezmiegā nevāļājās visu cauru nakti. Nākamā diena bija svētdiena. Rīta pusē viņ� apmeklēja kādu pusduci slimnieku, bet ap pusdienlaiku devās apciemot misteru Singeru. Apciemojums nedaudz mazināja smago vientulības sajūtu, un, atvadījies no mēmā, viņ� jutās atkal atvieglots un mierīgs.

Ta�u nepaguva viņ� vēl no nama iziet, kad �is tikko atgūtais miers viņu no jauna pameta. Un nieka starpgadījuma dēļ. Kāpdams lejā, viņ� ieraudzīja pa trepēm pretim nākam kādu balto ar lielu papīra turzu rokās un piespiedās margām, lai tam būtu ērtāk paiet garām. Ta�u baltais, apkārt neskatīdamies, skrēja aug�ā pa diviem pakāpieniem uzreiz, un viņi abi sadūrās ar tādu spēku, ka doktoram Koplendam apreiba galva un kļuva nelabi.

� Kungs Dievs! Es jūs nepamanīju ...

Doktors Koplends vērīgi pretimnācējā nolūkojās, bet neko neatbildēja. So balto viņ� jau kaut kur bija redzējis. Atcerējās arīlā strupo, stūraini veidoto augumu un milzīgās, neveiklās rokas. Tad pēk�ņi ar glu�i profesionālu interesi ieskatījās sve�inieka sejā, jo tā acīs bija ievērojis dīvaini stingu, sve�ādu izteiksmi.

� Atvainojiet! � baltais nomurmināja.

Doktors Koplends uzlika roku uz margas un, pagājis viņam garām, devās lejup.

� Kas tas tāds bija? � D�eiks Blaunts vaicāja. � Tas garais, kalsnais nēģeris, kur� tikko no �ejienes izgāja?

Mazā istabiņa bija tīri uzkopta. Saules stari rotaļājās traukā uz galda saliktajās violeti sārtajās vīnogās. Singers sēdēja, rokas kabatās sabāzis, ar visu krēslu atpakaļ atgāzies, un lūkojās ārā pa logu.

� Es viņam uzdrāzos kāpnēs virsū, un viņ� uz mani tā paskatījās... goda vārds � ar tādu nicinājumu uz mani vēl neviens nekad nebija skatījies.

D�eiks uzlika papīra turzu ar alus kārbām uz galda. Pēk�ņi viņ� satriekts atskārta, ka Singers ta�u nemaz nezina, ka viņ� atrodas tā istabā. Viņ� piegāja pie loga un pieskārās mēmā plecam.

� Es viņam uzdrāzos virsū pavisam nejau�i. Viņam nebija ne mazākā iemesla uz mani tā skatīties.

D�eiks nodrebinājās. Lai gan laukā spīdēja spo�a saule, istabā bija pavēsi. Singers pacēla rādītājpirkstu un izgāja gaitenī. Atgriezies viņ� nesa spaini ar oglēm un sauju iekuru. D�eiks vēroja, kā viņ� nometas kamīna priek�ā uz grīdas. Tad akurāti pārlau� pret ceļgalu skalus un saliek tos kurtuvē uz papīriem. Pēc tam � kā likās, pēc savas īpa�as metodes � uzber tiem virsū ogles. Iesākumā uguns negribēja degt. Sīkas liesmiņas gan iegailējās, bet tūlīt pat melnu dūmu mutuļos nosmaka. Tad Singers visu pārklāja ar divkārt salocītu avīzi. Uzreiz radās vilkme, un uguns it kā atdzīvojās. Kamīns ierūcās. Papīri uzliesmoja un pazuda skursteni. Sprak�ķo�as oran�as liesmu mēles piepildīja kurtuves muti.

Pirmajam rīta alus kausam bija patīkama, maiga gar�a. D�eiks savu daļu izdzēra vienā paņēmienā un noslaucīja ar plaukstas virspusi lūpas.

� Reiz � sen atpakaļ � es pazinu kādu dāmu, � viņ� ierunājās. � Jūs man viņu kaut kādā veidā atgādināt � �o mis Klēru. Tcksasā viņai piederēja neliela fermiņa. Viņa vārīja arī pralinē konfektes un veda uz tuvējo pilsētu pārdot. Bija tāda slaida, spēcīga un vispār izskatīga sieviete. Tikai valkāja garus, maisveidīgus kamzoļus, smagus, lempīgus zābakus un vīrie�u cepuri. Kad es ar viņu iepazinos, vīrs viņai jau bija miris. Bet kāpēc es jums to stāstu? Lūk, kāpēc: ja nebūtu viņas, es nekad neko nebūtu uzzinājis. Tā arī nodzīvotu savu dzīvīti kā miljoniem citu, kam ne par ko nav nekādas sapra�anas. Būtu vai nu parasts sludinātājs, vai kokvilnas saiņotāju uzraugs, vai sīks ce|ojo�s tirgonītis. Un viss mans mū�s būtu aizritējis pilnīgi tuk�ā.

� D�eiks, kā pats sev neticēdams, nogrozīja galvu.

� Lai to saprastu, jums jāzina, kas notika pirms tam. Redziet, puikas gados es dzīvoju Gastonijā. Biju mazs, līkkājains pundurītis un tik sīks, ka neviens pat nevēlējās mani pieņemt darbā. Uzlasīju ķegļus � kā mēdz teikt �-par vēderu. Tur es uzzināju, ka kaut kur esot tāda vieta, kur veikli un acīgi pui�eļi, verot uz auklām tabakas lapas, varot nopelnīt trīsdesmit centus dienā. Es devos turp un arī sāku pelnīt tos trīsdesmit centus. Toreiz man bija desmit gadu. No savējiem es glu�i vienkār�i aizgāju. Un rakstījis ari tiem vairs nekad netiku. Bet viņi jau dro�i vien tikai nopriecājās, ka esmu viņus no sevis atbrīvojis. Jūs jau zināt, kā tas mēdz būt. Un kur� tad tur būtu varējis tās manas vēstules izlasīt � varbūt vienīgi māsa?

Viņ� pavicināja roku, it kā kaut ko no sevis aizdzīdams.

� Bet galvenais, ko es gribu sacīt, ir, lūk, kas. No sākuma es ticēju Jēzum. Kopā ar mani vienā nojumē strādāja kāds puisis. Viņ� nodevās lūg�anām un katru vakaru turēja sprediķus. Es pie viņa gāju un arī sāku ticēt. Augām dienām es domāju vienīgi par Jēzu. Brīvajā laikā lasīju Bībeli un skaitīju lūg�anas. Tad kādu vakaru paņēmu āmuru un uzliku uz galda roku. Biju tik negudrs, ka izdzinu savai plaukstai cauri naglu. Mana roka bija pienaglota pie galda, un es skatījos uz to un redzēju, kā pirksti trīc un pamazām kļūst zili.

D�eiks izstiepa plaukstu un parādīja tās vidū robainu, nedzīvi baltu rētu.

�Es gribēju būt par evaņģēlistu. Gribēju ceļot apkārt pa visu zemi, sludināt Dieva vārdu un noturēt sapulces. Tā es iesāku klaiņot no vienas vietas uz otru un ap to laiku, kad man jau tuvojās divdesmitais gads, nonācu Teksasā. Strādāju tur par riekstu novācēju kādā plantācijā netālu no tās vietas, kur dzīvoja mis Klēra. Iepazinos ar viņu un �ad tad pa vakariem apciemoju. Viņa man ļoti daudz ko pastāstīja. Bet ne jau uzreiz es visu sapratu. Ar rāvienu neviens neko nesaprot. Tas notika pakāpeniski. Sāku lasīt grāmatas. Strādāju vienīgi tik daudz, lai varētu sakrāt naudu un uz laiku pamest darbu, un nodoties mācībām. Man bija tāda sajūta, it kā es būtu no jauna piedzimis. Tikai tie no mums, kas pa�i atdzimu�i, spēj saprast, ko tas nozīmē. Jo mums ir atvēru�ās acis, un mēs redzam. Mēs esam kā pārnācēji no tālām, sve�ām aizjūras zemēm.

Singers piekrīto�i māja ar galvu. Istabiņā bija tīkami mājīgi. Mēmais atnesa no pieliekamā skārda kasti, kurā glabāja krēkcrus, augļus un sieru. Izmeklējis vienu apelsīnu, viņ� sāka to nesteidzīgi lobīt. Pēc tam novilka katru sīkāko mizas plēksnīti, līdz auglis iemirdzējās dzidri caurspīdīgs. Sadalījis apelsīnu daiviņās, viņ� pusi no tām atdeva D�eikam, pusi paturēja sev. D�eiks ēda pa divām daiviņām uzreiz un, skaļi �makstinādams, spļāva sēkliņas ugunī. Singers savu daļu notiesāja lēnām un sēkliņas rūpīgi savāca saujā. Tad viņi atvēra katrs vēl pa alus kārbai.

� Bet cik mūsu tādu �ajā zemē ir? Varbūt kādi desmit tūksto�i. Varbūt divdesmit. Bet varbūt arī drusku vairāk. Ta�u, lai arī �ur tur pabijis, es tomēr mūsējo esmu sastapis maz. Nu, bet pieņemsim, ka cilvēks ir uzzinājis patiesību. Un redz pasauli tādu, kāda tā patlaban rādās, un domās pārstaigā visus pagāju�os gadu tūksto�us, lai labāk izprastu, kā tā tapusi un veidojusies. Un viņ� redz, kā lēnām uzkrājies kapitāls un koncentrējusies vara un kādus kalngalus tie jau sasniegu�i. Viņ� redz, ka visa Amerika ir viens gatavais trakonams. Redz, kā cilvēki spiesti apzagt pa�i savus brāļus, lai spētu izdzīvot. Redz, kā no bada mirst bērni un kā sievietes strādā pa se�padsmit stundām diennaktī, lai varētu sevi pabarot. Redz visu �o nolādēto bezdarbnieku armiju un kā tajā pa�ā laikā vējā tiek aizlaisti biljoniem dolāru un atmatās � tūksto�iem akru zemes. Redz, kā cilvēki, ciezdami pāri mēram, kļūst ļauni un zemiski un kā viņos kaut kas it kā nomirst. Redz, kā tuvojas kar�. Bet galvenais, ko viņi redz, ir tas, ka visa �ī kapitāla pasaules sistēma balstās uz meliem. Un tomēr, kaut arī tas viss ir tikpat skaidrs kā diena, tie, kuri vēl nav uzzināju�i patiesību, �ajos melos jau ir nodzīvoju�i tik ilgi, ka glu�i vienkār�i neko citu vairs nemaz nav spējīgi ieraudzīt.

Aiz dusmām D�eikam vēna uz pieres pietūka pavisam sārta. Viņ� pakampa no kamīna malas spainīti ar oglēm un visas ar troksni iegāza ugunī. Kāja no sēdē�anas bija notirpusi, un viņ� ņēmās to dauzīt pret grīdu un dauzīja tik spēcīgi, ka pat dēļi sāka brak�ķēt.

� Es esmu apstaigājis visu pilsētu. Visur iegājis. Ar visiem runājis. Bet kāds no tā labums? Augstais Dievsl

Viņ� raudzījās ugunī, un seja no izdzertā alus pamazām pietvīka tum�i sarkana. Tirpums līda pa stilbu uz aug�u. Virsū mācās snauda, un liesmas, vīdamās acu priek�ā, zaigoja te zilas, te za|as, te kvēli dzeltenas.

� Jūs esat vienīgais, � viņ� miegaini murmināja. � Vienīgais.

Tagad viņ� jau vairs nejutās kā sve�inieks �ajā pilsētā. Iepazīta bija katra iela un �ķērsiela, un katrs �ogs jebkurā no graustu rajoniem, kas te pletās uz visām debespusēm. Strādāt viņ� joprojām strādāja tajos pa�os �Saulainajos Dienvidos�.

Rudenī viss balagāns pārvietojās no viena tuk�a laukuma uz otru, alla� tomēr strikti palikdams tikai pilsētas robe�ās, līdz pēdīgi atkal atgriezās izejas punktā. Darbības vietas gan mainījās, ta�u apkārtne visur bija vienāda � savva|ā pamesto zemes strēmeli no visām pusēm ieskāva satrunēju�as būdeles, bet tuvumā atradās vai nu kāda fabrika, vai kokvilnas attīrītava, vai pudeļu rūpnīca. Arī pūlis visur bija vienāds � lielāko tiesu fabriku strādnieki un nēģeri. Vakaros atrakciju laukumā dega spilgtas, daudzkrāsainas lampiņas. Mehāniskās mūzikas pavadījumā pa apli joņoja karuseļa koka zirdziņi. Gaisā lidoja �ūpoles, bet pie barjeras, kas apjoza naudas spēļu automātus, nepārtraukti drūzmējās liels ļau�u bars. Divos kioskos pārdeva sarkanbrūnas kotletes, dzērienus un kukurūzas saldumus.

Viņ� tika pieņemts darbā par ma�īnistu, bet ar laiku pienākumu loks papla�inājās. Parādīdamies drīz vienā, drīz otrā vietā, viņ� nenoguris klīda apkārt pa laukumu, un cauri vispārējam troksnim varēja saklausīt arī viņa balss skarbos uzkliedzienus Viņa pieri klāja spīdīgas sviedru lāses, un ūsas nereti bija alus piemirku�as. Īpa�i sestdienās nācās mudri sekot, lai pūlī valdītu kārtība Tad viņa druknais, muskuļotais augums gandrīz vai ar me�onīgu enerģiju spraucās cauri ļau�u drūzmai. Ta�u acīs nebija saskatāms nekas no tā raupjuma, kas �ķita strāvojam no visas viņa būtnes. Plati ieplestie redzokļi zem ma sīvās, drūmi savilktās pieres lūkojās izklaidīgi, it kā neko apkārt neredzētu.

Mājā viņ� pārradās starp divpadsmitiem un vieniem naktī. Nams, kurā viņ� dzīvoja, bija sadalīts �etrās telpās, un katrs īrnieks par savu platību maksāja pusotra dolāra mēnesī. Ateja atradās aiz mājas pagalmā, bet ūdens-krāns � uz lieveņa. No sienām un grīdas D�eika istabā vēdīja drēgnums un skābena smaka. Pie loga karājās nokvēpu�i, lēti me�ģīņu aizkari. Savu labo izejamo uzvalku viņ� glabāja �emodānā, bet kombinezonu uzmeta tāpat uz naglas. Istabā nebija ne apkures, ne elektrības. Ta�u logā krita' ielas laternas gaisma, un no tās iek�ā valdīja gai�i zaļgana puskrēsla. Petrolejas lampu, kas stāvēja blakus gultai, viņ� iededza vienīgi tad, kad sagribējās kaut ko palasīt. No petrolejas kodīgā smārda neapkurinātajā istabā viņam alla� uzmācās nelabums.

Ja D�eiks bija mājā, viņ� nemierīgiem soļiem staigāja pa istabu, it kā mērīdams un pārmērīdams tās platumu un garumu. Vai arī sēdēja uz nesaklātās gultas malas, nikni kodīdams netīros, aplauzītos nagus. Mutē palika rūgtena kvēpu gar�a. Savu vientulību D�eiks pārdzīvoja tik asi, ka reizēm viņu pārņēma pat �ausmas. Parasti viņ� turēja krājumā kādu pudeli slepeni ietirgota pa�darinātā �ņabja. To viņ� dzēra neat�ķaidītu un pret rītu jutās patīkami sasilis un atvieglots. Piecos fabriku sirēnas vēstīja par pirmās maiņas sākumu. To gaudo�ana istabā atbalsojās tik spocīgi un baisi, ka viņ� nespēja iemigt ātrāk, iekams tās nebija pilnīgi apklusu�as.

Ta�u parasti viņ� mājā pa naktīm neuzturējās. Viņ� devās klaiņojumos pa �aurajām, tuk�ajām nomales ieliņām. Agrajās rīta stundās debesis bija vēl pavisam mel-, nas, bet zvaigznes lūkojās lejup nekustīgas un spo�as. Da�reiz fabrikas strādāja visu cauru nakti. No apgaismotajām celtnēm atskanēja ma�īnu klaboņa. Tādās reizēs viņ� pie vārtiem sagaidīja vēlo nakts maiņu. Tum�ajās ieliņās izbira jaunas mei�as d�emperos un puķainās katūna kleitās. Vīri nāca ārā, nesdami tuk�os .pusdienu traukus. Da�s labs pirms do�anās mājup mēdza iegriezties tuvējā kafejnīcā-vagoniņā iedzert glāzi kokakolas vai tasi kafijas, un D�eiks gāja- kopā ar viņiem. Trok�ņainajā fabrikā viņi bija spēju�i saklausīt jebkuru vārdu pavisam brīvi, bet, iznāku�i no tās ārā, uz laiku bija gandrīz kurli.

Vagoniņā D�eiks dzēra viskiju, pie�audams tam pa druskai kokakolas. Un runāja. Dūmakaini baltais ziemas rīts ausa salts. Ar dzērāja uzbāzību viņ� līda visiem klāt un lūkojās vīru dzeltenajās, iekritu�ajās sejās. Par viņu bie�i smējās, un tad viņ� izslēja savu strupo, drukno augumu un svaidījās indīgiem, nicino�iem, gariem un sare�ģītiem vārdiem. Tādās reizēs, turot rokā glāzi, viņ� atlieca mazo pirkstiņu tālu nost un lielīgi skrullēja ūsas. Bet, ja smējēji neapklusa, nereti uzsāka kautiņu. Me�onīgā trakumā viņ� mētāja uz visām pusēm savas varenās dūres un balsī sēca.

Pēc �ādi pavadīta rīta D�eiks iepriecināts devās uz savu darbu atrakciju laukumā. No �īs ālē�anās ļau�u pūlī viņam k|uva vieglāk. Troksnis, smirdoņa, saskar�anās ar cilu cilvēku miesu atslābināja un nomierināja saspīlētos nervus.

Svētdienās visas izklaidē�anās vietas � un, protams, arī atrakciju laukums � bija slēgtas, jo pilsētā valdīja konservatīvi likumi. Bet arī �ajos rītos D�eiks, kā alla�, cēlās agri, tikai kombinezona vietā apģērba no �emodāna izņemto labo izejamo uzvalku. Saposies viņ� devās uz Meinstrītu. Vispirms iegriezās kafejnīcā �Ņujorka� un nopirka pamatīgu, turzu ar alus kārbām. Pēc tam devās pie Singera. Lai gan pilsētā viņ� pazina daudzus kā pēc izskata, tā pēc vārda, draugs viņam bija vienīgi mēmais. Abi, tāpat vien sēdēdami, kavēja klusajā istabiņā laiku un iebaudīja alu. D�eiks daudz runāja, un vārdi radās no agrajās rīta stundās uz ielām un istabas vientulībā pavadītajām sarunām pa�am ar sevi. Teikumi veidojās raiti, un D�eiks, tos izrunādams, guva dziju atvieglojumu.

Uguns kamīnā bija izdzisusi. Singers sēdēja pie galda un spēlēja pats ar sevi uz �cūkām�. D�eiks laikam bija gulējis. Nervozi raustīdamies, viņ� pamodās. Tad pacēla no spilvena galvu un palūkojās uz Singeru.

� Nūja, � viņ� noteica, it kā atbildēdams uz kādu jautājumu. � Viens otrs no mums varbūt ir komunists. Bet ne tuvu ne visi... Es, piemēram, arī neesmu komunistu partijas biedrs. Pirmkārt tāpēc, ka savā mū�ā esmu sastapis tikai vienu vienīgu komunistu. Cilvēks var nomētāties apkārt gadiem ilgi un nevienu nesastapt. Te, pie mums, ta�u nemaz nav tādas vietas, kur varētu ieiet un pateikt, ka vēlies iestāties partijā, bet, ja arī ir, nekad neesmu par to dzirdējis. Un braukt tādē| uz Ņujorku nav diez kāda lielā jēga. Kā jau teicu, es savā mū�ā esmu pazinis tikai vienu vienīgu komunistu, un tas pats bija noplucis un sīks nedzērājs ar smirdo�u muti. Mēs abi sakāvāmies. Ne jau tāpēc, ka man būtu kaut kas pret komunistiem. Es vispār nedomāju ne par kādu tur Staļinu, ne Krieviju. Pie velna ar visām valstīm un valdībāml Bet varbūt man tomēr vajadzēja jau no pa�a sākuma iestāties komunistu partijā? Nezinu, vai es runāju pareizi vai ne. Kā jums liekas?

Singers sarauca pieri un iegrima padomās. Tad pasniedzās pēc sava sudraba zīmuļa un uz bloknota lapiņas uzrakstīja, ka nezinot.

� Bet redziet, kas par nelaimi. Mēs, kas jau apzināmies, mēs vairs nevaram dzīvot tāpat vien tālāk � mierīgi, izliekoties, ka nekas nebūtu mainījies; mums nepiecie�ams darboties. Un da�s labs no �īs darbo�anās sajūk galvā. Jo darāmā ir tik daudz, ka nemaz nevar aptvert, no kura gala lai ķeras klāt. Traks var palikt. Es pats esmu �ad tad ko tādu ievārījis, ka atceroties mati ce|as stāvus. Tā reiz es sadomāju izveidot pats savu partijas organizāciju. Atlasīju divdesmit kokvilnas saiņotājus un runāju ar tiem tik ilgi, kamēr man likās, ka nu jau tie arī apzinās. Mūsu devīze bija īsa: �Darboties!� Oho! Mēs gatavojāmies sacelt nemierus � izraisīt pēc iespējas lielākas jukas. Mūsu galamērķis bija brīvība, īsta brīvība, patiesa brīvība, kāda iegūstama tikai tad, ja cilvēkam sirdī mājo taisnīguma izjūta. Mūsu devīze �Darboties!� nozīmēja kapitālisma iznīcinā�anu. Mūsu konstitūcijā (es pats to sarakstīju) da�os pantos devīzi �Darboties!� bija paredzēts aizstāt ar devīzi �Brīvība!�, tiklīdz mūsu uzdevums būtu izpildīts.

D�eiks noasināja sērkociņu un parakņājās ar to kāda sāpo�a zoba caurumā. Pēc brī�a viņ� turpināja:

� Kad konstitūcija bija uzrakstīta un pirmie piekritēji saorganizēti, es ar gadījuma ma�īnām devos ceļā, lai radītu mūsu sabiedrības �ūniņas arī citās pilsētās. Bet, kad pēc trim mēne�iem atgriezos, kā jūs domājat, kd es atradu? Varbūt kādu viņu paveikto varoņdarbu? Varbūt viņi savās taisnīgajās dusmās bija pārkāpu�i visus mūsu iepriek�ējos aprēķinus un devu�ies uz priek�u, nesagaidīju�i mani? Varbūt es ieraudzīju postījumus, asinis, revolūciju?

D�eiks paliecās krēslā uz priek�u. Paklusējis viņ� drūmi pavēstīja:

� Mans draugs, viņi bija izzagu�i no mūsu kopējās kases piecdesmit septiņus dolārus un trīsdesmit centus, lai nopirktu sev formas cepures un sestdienas vakarā par brīvu ieturētu vakariņas. Es viņus atradu sē�am pie apaļā apsprie�u galda ar tām pa�ām cepurēm galvā un spēlējam kauliņus, bet turpat blakus pa rokai atradās �ķīvis ar �ķiņķi un vesels galons d�ina.

D�eiks skaļi iesmējās, un Singers viņam par atbildi arī nedro�i pasmaidīja. Ta�u pamazām viņa smaids kļuva tāds kā piespiests, līdz izdzisa pavisam. D�eiks turpretim turpināja smieties pilnā kaklā. Dzīsla uz pieres pietūka, un seja pietvīka zili sarkana. Viņ� smējās mazliet par ilgu.

Singers palūkojās sienas pulkstenī un ar �estu parādīja, ka ir jau pusviens. Tad viņ� savāca no galda savas lietas � rokas pulksteni, sudraba zīmuli un piezīmju blociņu un no kamīna dzegas sērkociņus un cigaretes � un sabāza tās visas pa kabatām. Bija laiks doties pusdienās.

Ta�u D�eiks joprojām smējās. Un smieklos ieskanējās kaut kas maniakāls. Viņ� staigāja apkārt pa istabu un �vadzināja kabatā sīknaudu. Garās, varenās rokas neveikli plātījās. Tad viņ� sāka balsī uzskaitīt visus priek�āstā-vo�ās maltītes ēdienus. Par tiem runājot, sejā viņam at-plaiksnījās dzīvnieciska kāre. Pie katra vārda virslūpa savilkās uz aug�u kā badīgam zvēram.

� Rostbifs ar mērci. Rīsi. Kāposti ar baltmaizi. Un pamatīgs gabals ābolu pīrāga. Mirstu aiz izsalkuma! Vēders gaudo kā vilks. Starp citu, ja runājam par ē�anu, vai esmu jums kādreiz stāstījis par misteru Klarku Petcr-sonu � to pa�u d�entlmeni, kuram pieder atrakcija �Saulainie Dienvidi�? Viņ� ir tik resns, ka jau gadus divdesmit nav redzējis savas �privātās lietas�; sē� augām dienām piekabē un spēlē pats ar sevi pasjansu, un pīpē papirosus. Ēdienus viņ� pasūta turpat blakus krodziņā un katru dienu uzsāk ar ...

D�eiks pakāpās atpakaļ, padodams Singeram ce|u. Ja viņi bija kopā, viņ� vienmēr laida to sev pa priek�u. Pats turējās aizmugurē, ļaudams mēmajam iet pirmajam. Kāpjot lejā pa trepēm, viņ� visu laiku nervozi turpināja kaut ko gari un pla�i stāstīt. Un ne uz mirkli nenolaida savu lielo, brūno acu skatienu no Singera sejas.

Laiks pēcpusdienā pieturējās gan rāms, bet lietains. Tāpēc abi vakara cēlienu pavadīja istabā. D�eiks, atgrie�oties no restorāna, bija paķēris līdzi arī pudeli viskija. Tagad viņ�, klusēdams un drūmās domās iegrimis, sēdēja gultas kājgalī un, �ad tad pieliekdamies, piepildīja savu glāzi no pudeles, kas stāvēja uz grīdas. Singers sēdēja pie galda loga tuvumā un darbojās ar �aha figūrām. D�eiks izskatījās nedaudz pierimis. Viņ� iztālēm vēroja draugu, juzdams, kā maigā, mierīgā krēsla pamazām pār-� vēr�as vakara tumsā. Uz istabas sienām melnas un netveramas viļņojās kamīna liesmu mestās ēnas.

Ta�u līdz ar nakts tuvo�anos D�eiku no jauna pārņēma neizprotams sasprindzinājums. Singers �aha dēli bija atlicis sānis, un viņi sēdēja, pavērsu�ies viens pret otru. Lūpas D�eikam nervozi raustījās, un viņ� dzēra, lai daudzmaz nomierinātos. Virsū kā paisums mācās nemiers, un kaut kas viņu vilka nez kur ārā un prom. Izdzēris pudeli sausu, viņ� atkal sāka Singeram stāstīt. Vārdi, likās, viņu smacēja nost un straumēm gāzās no mutes laukā. Runādams viņ� visu laiku staigāja no loga līdz gultai un atpakaļ � un tā bez pārtraukuma un bez mitas. Beidzot tomēr nesakarīgie runas plūdi ievirzījās mierīgākā gultnē, teikumi sāka veidoties sakarīgāki, un D�eiks ar dzērājiem piemīto�o patosu izklāstīja mēmajam savas domas:

� Ko viņi ar mums izdarīju�i! Patiesību pārvērtu�i melos. Ideālus apzākāju�i un apgānīju�i. Ņemiet kaut vai Jēzu. Viņ� bija viens no mums. Viņ� zināja. Kad viņ� teica, ka grūtāk kamielim caur adatas aci izlīst nekā bagātniekam ietikt debesu valstībā, viņ� velni�ķīgi labi zināja, ko teica. Bet jūs tikai paskatieties, ko pa �iem pēdējiem divi tūksto�iem gadu ar Jēzu izdarījusi baznīca! Par ko tā viņu pataisījusi! Kā viņi katru tā teikto vārdu apgriezu�i otrādi, lai tikai tas nāktu par labu viņu zemiskajiem nodomiem. Ja Jēzus dzīvotu mūsu dienās, viņ� tiktu apmelots un iebāzts cietumā. Jo viņ� būtu viens no tiem, kuri patie�ām zina. Mēs abi ar Jēzu sēdētu viens otram pretī pie galda, un es raudzītos viņā, un viņ� raudzītos manī, un mēs abi zinātu, ka otrais arī zina. Es un Jēzus, un Kārlis Markss � mēs trijatā sēdētu pie galda un...

Un paskatieties, kas noticis ar mūsu brīvību! Vīri, kas reiz Amerikā taisīja revolūciju, nelīdzinājās vairāk �Amerikas revolūcijas meitām� kā es resnvēderainam un iesmar�otam Pekinas pūdelim Kad viņi toreiz runāja par brīvību, tad arī apzinājās, ko sacīja. Viņi kāvās kā īsti revolucionāri. Kāvās par to, lai �ajā zemē visi cilvēki būtu brīvi un vienlīdzīgi. Hā! Bet tas nozīmēja, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi jau no dabas un tāpēc tiem jābūt vienlīdzīgiem arī likuma priek�ā un ar vienlīdzīgām tiesībām. Un tas nenozīmēja, ka divdesmit procenti varētu brīvi aplaupīt pārējos astoņdesmit un atņemt tiem elementārākos eksistences līdzekļus. Tas nenozīmēja, ka viens bagātais varētu atļauties no desmitiem tūksto�u nabago izspiest pēdējo sviedru lāsīti, lai pats varētu kļūt vēl bagātāks. Tas nenozīmēja arī. ka saujiņa varmāku drīkstētu iedzīt valsti tādā strupceļā, ka |au�u miljoni būtu gatavi darīt jebko � blē-dities, melot, pat nocirst sev labo roku, lai tikai varētu trīs reizes dienā sagrabināt kaut ko mutē bā�amu un atrast pajumti, kur pārlaist nakts melnumu. Viņi ta�u pa�u vārdu �brīvība� ir pārvērtu�i zaimā. Vai jūs manī klausāties? Viņi brīvības vārdu tiem, kas zina, ir padarīju�i smirdo�u kā sesku.

Vēna D�eikam uz pieres me�onīgi pulsēja. Mute konvulsīvi raustījās. Singers izbijies pat pietrūkās no krēsla. D�eiks pūlējās vēl kaut ko pateikt, bet vārdi iestrēga rīklē. Augumam pārskrēja drebuļi. Viņ� apsēdās krēslā un piespieda pirkstus pie trīco�ajām lūpām. Tad piesmaku�ā balsī noteica:

� Lūk, kādas tās lietas,. Singer! No trako�anas nekāda labuma nav. Jo, lai ko arī mēs darītu, viss tik un tā iz-�ākst bezjēdzībā. Vismaz man tā liekas. Vienīgais, ko mēs varam � iet pie ļaudīm un palīdzēt tiem atklāt patiesību. Un, jo ātrāk tie, kas vēl nezina, to uzzinās, jo ātrāk izzudīs nepiecie�amība pēc cīņas. Mums atliek tikai viens � palīdzēt ļaudīm uzzināt. Tas ir viss, kas nepiecie�ams. Tikai � kā? Kā lai palīdz viņiem uzziņā*.?

Uz sienām locījās uguns ēnas. Tās kā tum�i viļņi kāpa aizvien augstāk un augstāk, un likās, ka istaba palēnām sāktu �ūpo�ies. Te tā pa ? <īs, te iegrima � glu�i kā līdzsvaru zaudējusi. D�eikam �ķita, ka viņ� arī grimst, liegi un līgani ieslīgdams okeāna miglainajā dzelmē. Viņ� �ausmās bezpalīdzīgi sasprindzināja redzi, ta�u nespēja saskatīt neko citu kā vienīgi tum�os, sarkanos viļņus, kas, alkatīgi �ņākdami, gāzās viņam pāri. Bet lad beidzot viņam izdevās ieraudzīt to, ko meklēja. Singera seju � kaut arī |oti neskaidru un tālu. D�eiks aizvēra acis.

Nākamajā rītā viņ� pamodās vēlu. Singers jau sen bija aizgājis. Uz galda viņ� atrada atstātu maizi, sieru, vienu apelsīnu un kafijas kannu. Kamēr D�eiks pabrokastoja, pienāca laiks arī pa�am posties uz darbu. Galvu nokāris, viņ� sadrūmis so|oja cauri visai pilsētai uz māju. Sasniedzis rajonu, kurā dzīvoja, viņ� iegriezās kādā �aurā ieliņā, kuras vienā malā pacēlās kvēpos nomelnējusi, no ķieģeļiem celta noliktavas ēka. Kaut kas uz �īs ēkas sienas mirkli piesaistīja viņa uzmanību. Tomēr viņ� devās tālāk, līdz pēk�ņi apstājās kā iemiets. Uz sienas ar spilgti sarkanu krītu bija uzrakstīts kāds paziņojums, turklāt trekni vilktajiem burtiem bija pavisam neparasta forma:

�Jūs ēdīsiet to vareno miesas un dzersiet to zemes valdnieku asinis.�

D�eiks izlasīja �o pravietojumu divas reizes un nemierīgi satraukts palūkojās apkārt. Nekur nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Pastāvējis kādu brīdi apmulsis un nesapratnē, viņ� izvilka no kabatas resnu, sarkanu zīmuli un rūpīgi parakstīja zem paziņojuma:

�Lūdzu to, kur� �o te uzrakstīja, satikties ar mani rīt pusdienlaikā, tre�dien, 29. novembrī. Vai arī nākamajā dienā.�

Otrā dienā pulksten divpadsmitos D�eiks gaidīja pie noliktavas sienas. Laiku pa laikam Viņ� nepacietīgi aizstaigāja līdz stūrim un pavērās uz abām pusēm, pārliecinādamies, vai kāds nenāk. Ta�u neviens nenāca. Bet pēc stundas viņam bija jādodas uz darbu.

Arī nākamajā dienā viņ� izgaidījās veltīgi.

Bet piektdien sāka līt ilgs, sīks ziemas lietus. Siena izmirka, un uzraksts izplūda tā, ka nevarēja vairs neviena vārda ne izlasīt, ne saprast. Bet lietus � pelēks, apnicīgs un salts � tikai lija un lija.

5

� Mike, � Babers sacīja, � man jau sāk likties, ka mēs visi noslīksim.

Patie�ām tā vien izskatījās, ka lietus vairs nekad nepārstās. Uz skolu un atpakaļ viņus savā ma�īnā vadāja mis Velsa, bet pēcpusdienas nācās pavadīt uz lieveņa un istabās. Viņi abi ar Babcru spēlēja vai nu ri�ura�u, vai Melno Pēteri vai arī ripināja viesistabā uz paklāja bumbiņas. Tuvojās Ziemassvētki, un Babers aizvien bie�āk ieminējās par mazo Jēzus bērniņu un sarkano velosipēdu, kuru vēlējās no Ziemassvētku vecī�a saņemt. Lietus lāsoja uz logu rūtīm kā apsudrabots, bet debesis slīga pār zemi piemirku�as, aukstas un pelēkas. Odens līmenis upē pacēlās tik augstu, ka da�iem fabrikas strādniekiem vajadzēja savus mitekļus pamest. Bet tad pavisam negaidot, kad jau �ķita, ka lietus patie�ām līs mū�īgi, tas pēk�ņi pārstāja. Vienā jaukā rītā pamodu�ies, viņi ieraudzīja ārā spīdam spo�u sauli. Bet pievakarē laiks jau bija gandrīz tikpat silts kā vasarā.

Alike pārnāca no skolas vēlu un sastapa Baberu, Ralfu un Kaulkambari mājas priek�ā uz ielas. Mazie izskatījās sakarsu�i un sasvīdu�i, un no viņu ziemas drēbēm nāca skābena smaka. Baberam rokā bija �kaķene�, bet kabatas pilnas ar akmentiņiem. Ralfs sēdēja savos rateļos, cepurīte bija sagriezusies glu�i �ķība, un viņ� rādījās ar kaut ko briesmīgi neapmierināts. Kaulkambaris di�ojās ar savu jauno �auteni. Debesis mirdzēja brīnumaini zilas.

� Mēs tevi jau ilgi gaidām, � Babers sacīja. � Kur tu biji?

Mike, pārlēkdama trīs pakāpienus uzreiz, uzdrāzās pa trepēm un uzmeta uz pakaramā d�emperi.

� Spēlēju vingro�anas zālē klavieres.

Tagad Mike katru dienu mēdza palikt pēc stundām skolā un drusku paspēlēt. Vingro�anas zālē gan valdīja milzīgs troksnis, un tā alla� bija arī pārpildīta � meiteņu komandām notika basketbola spēles. �odien pat viņa divas reizes bija dabūjusi ar bumbu pa galvu. Ta�u iespēja pasēdēt pie klavierēm bija vairāk vērta nekā visi belzieni un citas neērtības kopā. Viņa bija visādi izspēlējusies, piesitusi veselu lērumu skaņu, līdz saklausījusi tās, kuras vēlējās. Tas izrādījās vieglāk, nekā viņa bija iedomājusies. Jau pēc divām trim stundām viņai izdevās atrast vairākus akordus basos, kas pieskaņojās melodijai, kuru viņa spēlēja ar labo roku. Pa�laik viņa pēc dzirdes varēja nospēlēt gandrīz jebkuru melodiju. Un sacerēt arī jaunu mūziku. Un tas bija nesalīdzināmi interesantāk nekā atkārtot jau pazīstamo. Un, kad viņas pirksti meklēja un tvēra �īs jaunās, brīni�ķīgās saskaņas, viņa jutās tik laimīga kā vēl nekad agrāk.

Viņai gribējās iemācīties spēlēt arī uzrakstīto mūziku � pēc' notīm. Deloresa Brauna jau piecus gadus apmeklēja klavierstundas. Un Mike maksāja viņai piecdesmit centus nedēļā � tos pa�us, kurus māte deva brokastīm �, lai Deloresa viņu mācītu. Tāpēc pēdējā laikā Mike vienmēr jutās izsalkusi. Deloresa pati prata nospēlēt krietni daudz ātru gabaliņu, ta�u atbildēt uz visiem jautājumiem, kas interesēja Miki, viņa nespēja. Deloresa viņai varēja iemācīt tikai da�as gammas, ma�oru un minoru akordus, no�u vērtības un tamlīdzīgus iesākuma likumus.

Mike aizcirta virtuves plīts durtiņas.

� Un tas ir viss, kas ēdams?

� Vairāk man nekā nav, ko tev, mīļumiņ, dot, � Por�e paskaidroja.

Tikai kukurūzas plāceņi ar margarīnu! Mike ēda un piedzēra no glāzes ūdeni, lai vieglāk būtu kumosus norīt.

� Ko tu rij kā pie bada? Neviens "ta�u netaisās tev to plāceni atņemt.

Mazie vēl tāpat slaistījās turpat mājas priek�ā. Babers savu �kaķeni� bija iestūķējis kabatā un patlaban darbojās ar �auteni. �autene bija piederējusi desmit gadus vecā Kaulkambara tēvam, kas pirms mēne�a bija nomiris. Mazajiem briesmīgi patika tai kaut vai tikai pieskarties. Babers �auteni ik pa brīdim lieti�ķi piemeta pie pleca. Tad izlikās uz kaut ko nomērķējam un nokliedza skaļi: �Paf!>

� Ar gaili nemērkaķojies! � Kaulkambaris aizrādīja.

� Man tā �autene ir pielādēta.

Mike, plāceņus notiesājusi, palūkojās apkārt, ko labu varētu uzsākt. Uz savas mājas lieveņa margām uzmeties, sēdēja Harijs Minovics un lasīja avīzi. Mike, viņu ieraudzījusi, nopriecājās. Un joka pēc pa�āva uz aug�u roku un viņam uzsauca: �Heil!�

Ta�u Harijs to kā joku neuztvēra. Viņ� iegāja mājā un aizcirta aiz sevis durvis. Harijs bija viegli ievainojams. Mike nepukojās par savu neapdomīgo rīcību, jo pēdējā laikā viņi ar Hariju bija kļuvu�i lieliski draugi. Vēl mazi būdami, viņi abi alla� spēlējās kopā vienā bērnu barā � arī tad, kad Harijs jau trīs gadus apmeklēja arodskolu, bet viņa joprojām staigāja tikai uz pamatskolu. Turklāt viņ� jau strādāja � nepilnu darba dienu. Harijs pēk�ņi bija kļuvis pieaudzis un neblandījās vairs kopā ar citiem bērniem pa apkārtējo namu pagalmiem. Sad tad viņa bija redzējusi, kā viņ� savā guļamistabā lasa avīzi vai vēlā vakara stundā pirms gulētie�anas izģērbjas. Matemātikā un vēsturē viņ� bija pats gudrākais zēns visā arodskolā. Tagad, kad viņa arī apmeklēja arodskolu, viņi bie�i pa ceļam uz māju satikās un gāia kopā. Abi mācījās arī vienā darbnīcā, un reiz meistars bija licis viņiem samontēt kādu motoru. Harijs lasīja grāmatas un katru dienu sekoja jaunākajām ziņām laikrakstos. Viņa prātu nepārtraukti nodarbināja politika. Runāja viņ� lēnām, apdomīgi, bet, kad bija ar kaut ko sevi�ķi aizrāvies, uz pieres viņam izspiedās sviedru lāsītes Un nu viņa to bija aizvainojusi.

� Nez vai Harijam vēl ir tas zelta gabals? � ieminējās Kaulkambaris.

� Kāds zelta gabals?

� Kad-jūdiem piedzimst puika, viņi uz tā vārda bankā nolieko� zelta gabalu. Tā jūdiem esot pieņemts.

� Mu[kības Tu būsi kaut ko saputrojis, � Mike iebilda.

� Tic dro�i vien ir katoļi, par kuriem tu esi dzirdējis. Kad katoļiem piedzimstot puika, viņi tam tūlīt nopērkot pistoli. Katoļi *esot nolēmu�i vienā jaukā dienā uzsākt karu un nogalināt visus, kas nav katoļi.

� Bet man tās mūķenes liekas ērmotas, � sacīja Kaulkambaris. � Kad redzu uz ielas, man no viņām bail.

Mike apsēdās uz kāpnēm un nolieca galvu uz ceļiem. Un iegāja savā �iek�istabiņā�. Viņas dzīve vispār aizritēja it kā divās da�ādās vietās � �ajā iek�istabiņā un āristabā. Skolai un mājniekiem, un visam pārējam, kas notika ikdienā, bija ierādīta vieta āristabā. Misters Singers vienīgais dzīvoja abās. Bet sve�ajām zemēm un nākotnes sapņiem, un mūzikai piederēja iek�istabiņa. Un vēl pa�as izdomātajām dziesmām. Un arī simfonijai. Kad viņa �ajā iek�istabiņā atradās pavisam viena, mūzika, kuru viņa bija klausījusies tajā vakarā pēc balles, atgriezās pie viņas atkal. Lēnām kā milzu zieds atplauka toreiz dzirdētā simfonija. Gadījās, ka viena no tās daļām ieskanējās galvā pavisam negaidot � vai nu tikko pamostoties no rīta, vai pa�ā dienas vidū. Tad uz iek�istabiņu vajadzēja doties nekavējoties un noklausīties �o daļu vairākas reizes pēc kārtas, un mēģināt to savienot ar citām, kuras viņa bija atcerējusies jau agrāk. Iek�istabiņa piederēja vienīgi viņai, un neviens cits tajā ielaists netika. Mike mierīgi varēja atrasties ļau�u pilnā mājā un tomēr justies tā, it kā būtu aizslēgusies aiz deviņām atslēgām.

Kaulkambaris piebāza viņai savu netīro ķepu taisni pie deguna, jo-viņa neko neredzo�ām acīm bija lūkojusies kaut kur izplatījumā. Mike iegāza viņam pa ausi.

� Kas tas ir � mūķene? � Babers vaicāja.

� Tā ir katoļu sieviete, � Kaulkambaris paskaidroja. � Katoļu sieviete, kas valkā plātu, melnu kleitu, ko var uzvilkt pāri galvai.

Mikci mazie bija apniku�i. Labāk jāaizstaigā līdz bibliotēkai un jāpaskatās bildes �urnālā �National Geographic�. Un fotogrāfijas, kurās redzamas da�ādas sve�as zemes no visas pasaules. Un Parīze, un Francija. Un milzīgi ledus �ļūdoņi. Un me�onīgi Āfrikas d�ungļi.

� Sīkie, pieskatiet, ka Ralfs neizkāpj no ratiņiem un neiziet uz ielas, � viņa piekodināja.

Babers atbalstīja lielo �auteni pret plecu.

� Atnes man kādu pasaku grāmatu.

Likās, ka Babers prastu lasīt jau no dzim�anas. Viņ� mācījās tikai otrajā klasītē, bet pats lasīja da�ādus stāstiņus un nekad neuzbāzās, lai kāds viņam palasa priek�ā.

� Par ko tu �oreiz gribētu?

� Pameklē ko tādu, kur būtu rakstīts par ēdieniem. Man ļoti patika tā grāmata par tiem vācie�u bērniem, kas aizgāja uz me�u un atrada tur raganu un mājiņu, kas bija uzbūvēta no konfektēm un cepumiem.

� Labi, pameklē�u, � Mike apsolīja.

� Bet par saldumiem man jau ir līdz kaklam, � Babers paziņoja. � Apskaties,-vai tur nav kāds stāsts par sviestmaizēm ar ceptu ga|u. Bet, ja neko tādu nevari atrast, nes kaut ko par kovbojiem.

Viņa jau pagriezās uz ie�anu, kad pēk�ņi apstājās un iepleta acis. Pārējie bērni arī pagriezās tajā pa�ā virzienā un sāka skatīties. Viņi stāvēja visi kā sastingu�i un skatījās uz Bebiju Vilsoni, kas ielas pretējā pusē patlaban kāpa lejā pa savas mājas kāpnēm.

� Tā nu gan ir smuka! � Babers klusi novilka.

Iespējams, ka vainīga bija �ī negaidīti karstā un saulainā diena, kas bija iestājusies pēc vairāku nedēļu garajām lietavām. Iespējams, ka �ādai skaistai pēcpusdienai viņiem pa�u tum�ās ziemas drēbes likās pārāk neglītas. Jo Bebija, salīdzinot ar viņiem, atgādināja vai nu feju, vai kādu pasakainu filmu zvaigzni. Mugurā viņai bija pērnā gada uzstā�anās kostīms: īsi, kupli rozā gāzes auduma svārciņi, rozā ņieburiņ�, rozā baletkurpītes un pat maza rozā rokassomiņa. Ar saviem dzeltenajiem matiņiem viņa izskatījās tik sārta, balta un zeltaina un turklāt vēl tik smalciņa un tīriņa, ka taisni vai acis sāpēja, uz viņu raugoties. Viņa sīkiem solī�iem graciozi pārtipināja pāri ielai, ta�u uz vērotāju pusi ne galvu nepagrieza.

� Panāc �urp! � Babers viņai uzsauca. � Parādi man arī to savu rozā tarbu!

Bet Bebija, galviņu uz viena sāna pie�ķiebusi, pagāja gar pa�u ietves malu viņiem klusēdama garām. Viņai nebija ne mazākās vēlē�anās ielaisties ar viņiem sarunā.

Starp ietvi un ielas braucamo da|u stiepās �aura zālāja strēmelīte; to sasniegusi, Bebija uz mirkli apstājās un pārmeta uz rokām kūleni.

� Nav ko lūrēt! � Kaulkambaris nicīgi no�ņāca. � Tā viņa vienmēr plātās. Dro�i vien iet pie mistera Brennona uz kafejnīcu pēc bonbongām. Misters Brennons ir viņas onkulis un dod viņai tās par velti.

Babers atbalstīja �auteni ar resgali pret zemi. Milzīgais ierocis viņam bija par smagu. Plūkādams savu izspūru�o matu ērkuli, viņ� noskatījās, kā Bebija pamazām attālinās.

� Jā, tas nu noteikti ir smalks maciņ� � tāds maziņ� un rozīgs... � viņ� pie sevis no�ukstēja.

� Viņas mamma to vien zina kā visiem lielīties, cik viņas meita esot talantīga, � Kaulkambaris stāstīja. � Iedomājusies, ka Bebija bū�ot filmaktrise.

Nu jau bija par vēlu iet uz bibliotēku un pētīt �urnālus. Vakariņas arī tūlīt būs gatavas. Ralfs sāka raudāt, un Mike izcēla to no rateļiem un apsēdināja uz zemes. Bija decembris, un laiks, kas bija pagājis kop� vasaras, tāda vecuma bērnam kā Babers acīmredzot �ķita vesela mū�ība. Jo ne jau pirmo reizi viņ� redzēja Bebiju �ajā uzstā�anās tērpā; visu vasaru viņa, tērpusies tajā, bija nākusi ārā un uz ielas dejojusi. Sākumā viņai apkārt bija drūzmēju�ies bērni un apbrīnodami vēroju�i, bet drīz tiem Bebijas dejo�ana bija apnikusi. Vienīgi Babers bija gaidījis, kad viņa atkal parādīsies. Viņ� pat bija sēdējis rensteles malā un brīdino�i kliedzis, kad redzēja tuvojamies kādu automa�īnu. Vismaz simt rei�u viņ� bija vērojis Bebiju izpildām sa^u solo numuru, ta�u kop� tā laika � kop� vasaras � jau bija pagāju�i trīs mēne�i, un tagad tas viss viņam likās atkal kā jauns.

� Ja man būtu tāds tērps� � Babers nopūtās.

� Kāds tad?

� Tāds īsts, kurā nebūtu jāsvīst. Un skaists, skaists,

no visvisādām krāsām. Tāds kā tauriņ�. Kā man gribētos, lai man tādu uzdāvinātu uz Ziemassvētkiem! Tādu skaistu tērpu un velosipēdu! _v

� Memmesdēliņ�! � Kaulkambaris viņu apsaukāja.

Babers pielika smago �auteni sev atkal pie pleca un notēmēja uz namu ielas pretējā pusē.

� Tad es arī varētu tā dancot � ja man būtu tāds tērps. Un katru dienu ietu tajā uz skolu.

Mike sēdēja uz kāpnēm un uzmanīja Ralfu. Babers nebūt nebija memmesdēliņ�, kā Kaulkambarim bija labpati-cis izteikties. Viņam tika* patika viss, kas skaists. Būs tam Kaulkambarim jāsadod, kā nākas.

� Cilvēkam par visu jācīnās � pat par visniecīgāko sīkumu, � Mike lēnām ierunājās. � Un es daudzreiz esmu novērojusi � jo bērns mazāks, jo tas ir labāks, sevi�ķi tādās ģimenēs, kurās ir vairāki bērni. Mazākie parasti ir spēcīgāki. Es arī esmu diezgan stipra, tāpēc ka pirms manis vēl ir citi brāļi un māsas. Babers, piemēram, kaut arī pēc izskata pavāj� un mīl visu, kas skaists, tomēr nav ar pliku roku ņemams. Un, ja ir tā, kā es saku, tad no Ralfa, kad viņ� paaugsies un k|ūs patstāvīgs, iznāks īsts spēka mitriķis. Kaut arī pa�laik viņam ir tikai septiņpadsmit mēnesī�i, es jau tagad pēc sejas rcdzu, ka viņ� būs stingra rakstura cilvēks.

Ralfs pavērsās pret Miki � viņ� juta, ka runā par viņu. Kaulkambaris apsēdās zemē, norāva Ralfam cepurīti un, mazo kaitinādams, purināja to viņam pie acīm.

� Izbeidz! � Mike uzkliedza. � Ja viņ� sāks brēkt, es tev tā sado�u, ka nezināsi, cik vecs esi. Piesargies tu man!

Visapkārt valdīja klusums. Saule rieta pusē bija noslēpusies aiz namu jumtiem, un debesis dega sarkansārtas. Tikai no blakus ielas atskanēja troksnis � tur bērni brau-kalēja ar skrituļslidām. Babers stāvēja, pret koku atspiedies, un laikam bija par kaut ko aizsapņojies. No mājas atplūda ēdienu smar�as � drīz būs jāiet vakariņās.

� Skatieties! � Babers pēk�ņi iesaucās. � Re, kur Bebija atkal nāk! Un cik viņa skaista tajā rozā kleitiņā!

Bebija nesteidzīgi tuvojās. Rokā viņa turēja uzdāvināto kārbiņu ar grauzdētām kukurūzas konfektēm, un, tā kā �ādās kārbiņās parasti tika ievietots kāds pārsteigums, viņa to patlaban meklēja. Viņa tipināja tikpat smalki un graciozi kā pirmīt. Varēja redzēt, ka viņa zina, ka tie visi uz viņu skatās.

� Nu, lūdzu, Bebij, � Babers sacīja, kad viņa gāja tam garām. � Ļauj aplūkot tavu rozā maciņu un kleitiņu!

Ta�u Bebija izlikās nedzirdam un sāka dūkt pie sevis kādu dziesmiņu. Un aizgāja, tā arī neļāvusi Baberam sev pieskarties. Tikai ierāva galviņu plecos un mazliet tā kā pasmaidīja.

Babers vēl aizvien turēja lielo �auteni pie pleca. Viņ� notēmēja un nob|āva �paf!�, it kā būtu iz�āvis. Tad klusi un mīlīgi kā kaķēnu pasauca Bebiju:

� Bebij, lūdzu, lūdzu, panāc �urp, nu panāc...

Kustība bija tik negaidīta un veikla, ka Mike nepaspēja to aizkavēt. Tik tikko pamanījusi, ka pirksts pieskaras gailim, viņa jau izdzirda atskanam briesmīgu �āvienu. Bebija kaut kā dīvaini saliecās un nokrita zemē. Mike palika pie kāpnēm kā pienaglota � nevarēja ne pakustēties, ne pakliegt. Kaulkambaris aizsedza seju.

Vienīgi Babers pats neko nesaprata.

� Celies aug�ā, Bebij! � .viņ� sauca. � Es uz tevi vairs nedusmojos.

Viss notika vienā acumirklī. Tad viņi metās pie Bebijas. Bebija gulēja uz netīrās ietves, �okuriņā sarāvusies. Svārciņi bija pārmetu�ies pāri galviņai, atsegdami rozā biksītes un baltās kājiņas. Rokas plati izplestas � vienā sa�ņaugts saldumu kārbiņas pārsteigums, otrā � ro�ainā rokassomiņa. Matu lente mirka asinīs un sārtoja dzeltenās sprogas. Lode bija trāpījusi galvā, un viņa bija nokritusi kņūpus ar seju pret zemi.

Tik daudz bija noticis vienas sekundes laikā. Babers spalgi iekliedzās, nosvieda �auteni un aizskrēja. Mike stāvēja, seju rokās paslēpusi, un arī kliedza. Sāka lasīties ļaudis. Pirmais atsteidzās Mikes tētis. Viņ� ienesa Bebiju istabā.

� Viņa ir beigta, � Kaulkambaris paziņoja. � Trāpīja tie�i acī. Es redzēju.

Mike staigāja mājas priek�ā turp un atpakaļ; viņai gribējās paprasīt, vai Bebija patie�ām pavisam nomirusi, bet mēle bija kā pielipusi pie aukslējām. Pa ielu skrēja �urp misis Vilsone, kas strādāja netālu kosmētiskajā kabinetā. Viņa iedrāzās iek�ā, bet tūlīt pat izmetās atkal ārā. Viņa raudāja un, nemierīgi raudzīdamās no vienas puses uz otru, visu laiku te novilka, te atkal uzvilka pirkstā savu gredzenu. Drīz atbrauca ātrā palīdzība, un pie Bebijas iegāja ārsts. Mike arī ielavījās viņam aiz muguras līdzi. Bebija gulēja gultā priek�ējā istabā. Mājā bija tik kluss kā baznīcā. *

Bebija lielajā gultā izskatījās kā maza, skaista lellīte. Ja nebūtu asiņu, nevarētu pat iedomāties, ka viņa ievainota. Ārsts noliecās pār Bebiju un apskatīja viņas galviņu. Pēc tam viņu uzlika uz nestuvēm un aizveda. Misis Vilsone un tēvs aizbrauca viņai līdzi.

Mājā vēl aizvien valdīja dziļ� klusums. Baberu visi bija piemirsu�i. Un nekur tuvumā viņu arī nemanīja. Tā aizritēja apmēram stunda. Mamma, Heizela, Eta un īrnieki sēdēja priek�ējā istabā un gaidīja. Misters Singers stāvēja durvju ailē. Ta�u gaidīt nācās vēl ļoti ilgi.-Kad tēvs beidzot pārradās, viņ� pavēstīja, ka Bebija gan nemir�ot, bet galvaskauss tomēr esot lauzts. Viņ� vaicāja, kur ir Babers. Bet neviens to viņam nezināja pateikt. Ārā jau bija satumsis. Un visi devās pagalmā un uz ielas viņu meklēt. Kaulkambari un vēl pāris zēnu aizsūtīja pārlūkot tālākos kvartālus. Tuvākajā apkaimē � kā no Babcra varēja sagaidīt � viņa, likās, nekur nebūs. Harijs piedāvājās pārmeklēt kādu māju, kur, pēc viņa domām, Babers varētu būt paslēpies.

Tēvs nemierīgiem so|iem mēroja lieveni.

� Es nekad neesmu pēris nevienu savu bērnu, � viņ� vairākkārt atkārtoja. � Uzskatīju, ka tas nav pareizi. Bet nu gan reiz par visām reizēm notēsī�u � lai tik viņ� man tagad pagadās rokās.

Mike sēdēja, uzmetusies uz kāpņu margām, un vēroja tumsā ieslīgu�o ielu.

� Es pati tik�u ar Babcru galā. Kad pārnāks, gan jau zinā�u, kā rīkoties.

� Labāk ej un pati arī pameklē. Tu viņu atradīsi ātrāk nekā citi.

Tiklīdz tēvs �os vārdus bija izteicis, Mikei uzreiz kļuva skaidrs, kur Baberu varētu atrast. Pagalmā aiz mājas auga milzīgs ozols, uri vasarā viņi tā zaros bija ierīkoju�i sev mājiņu. Bija uzvilku�i kokā aug�ā lielu kasti, un Baberam alla� bija paticis vienatnē tajā pasēdēt. Mike pameta mājniekus uz lieveņa, apgāja mājai apkārt un no sānieliņas puses ielīda pagalmā atpakaļ.

Kādu brīdi viņa tāpat pastāvēja ozolam blakus. Tad klusītēm uzsauca:

� Baber, tā esmu es, Mike!

Neviens neatbildēja, ta�u Mike juta, ka viņ� ir aug�ā. Glu�i kā suns, kas sao� pēc smakas. Viņa uzvilkās uz zemākā zara un tad lēnām sāka rāpties augstāk. Mike bija pamatīgi noskaitusies � nu viņa to puiku pārmācīs! Sasniegusi mājiņu, viņa brāli pasauca vēlreiz un atkal nesaņēma nekādu atbildi. Tad ielīda kastē un taustīdamās pārmeklēja visus kaktus. Beidzot viņa to atrada. Babers tupēja vienā stūrī, kamoliņā sarāvies, un kājas viņam drebēja. Viņ� laikam jau ilgi tā bija tupējis, elpu aizturējis, jo, kad Mike viņam pieskārās, mazais sāka skaļi elsot un raudāt.

� Es... es ļa�u nemaz negribēju, ka Bebija nokrīt... Viņa bija tik maziņa un tik skaistiņa... un man gribējās uz viņu tikai nopauk�ķināt...

Mike apsēdās mājiņā uz grīdas.

� Bebija nomira, � viņa sacīja. � Un tagad tevi meklē vesels bars ļau�u.

Raudas aprāvās. Babers apklusa.

� Zini, ko tēvs patlaban mājā dara?

Mikei �ķita, ka viņa pat dzird, kā Babers klausās.

� Tu ta�u zini cietuma priek�nieku Lūisu � esi dzirdējis viņu runājam pa radio. Un zini arī, kas ir Sing-sings. Nu, lūk, tad tēvs tagad raksta �im Lūisam vēstuli un lūdz, lai viņ� nebūtu pret tevi pārāk- bargs, kad tevi noķers un uz to Singsingu aizvedīs.

Vārdi tumsā skanēja tik briesmīgi, ka Mikei pa�ai sametās no tiem bail. Viņa juta, kā pārbiedētais Babers trīc.

� Viņiem tur ir tādi mazi elektriskie krēsliņi � taisni piemēroti tavam augumam. Un, kad ieslēgs strāvu, tu iz-cepsies kā visparastākā speķa �ķēle. Un no turienes tu nonāksi taisni ellē.

Babers ierāvās kaktā un sastinga. Alike pārtrausās kastes malai un sāka rāpties lejā.

� Tu labāk paliec tepat aug�ā, jo sētu apsargā policisti. Varbūt pēc kādām dienām man izdosies uzlīst un atnest tev kaut ko ēdamu.

Mike atspiedās pret ozola stumbru. Tā nu Baberam būs pieklājīga mācība! Viņa vienmēr bija pratusi tikt ar brāli galā un pazina mazo labāk nekā jebkur� cits. Reiz pirms kāda gada vai diviem viņ� bija pasācis slēpties krūmos, it kā lai pa�urātu, un spēlējies ar savu krāniņu. Viņa to ātri vien bija pieķērusi. Un pēc tam, ik reizes pārsteigdama, bija arī kārtīgi iekaustījusi, un triju dienu laikā puika bija izārstēts. Vēlāk viņ� pat vairs nokārtojās kā citi zēni, bet gan turēdams rokas aiz muguras. Mū�dien viņai bijis ar to Baberu jāauklējas, un mū�dien viņa ar to bija tikusi galā. Viņa kādu brīdi pagaidīs, tad atkal uzrāpsies kokā un aizvedīs brāli uz māju. Pēc �ī notikuma viņam līdz kapa malai vairs neradīsies vēlē�anās turēt rokās ieroci.

Mājā joprojām valdīja nāves klusums. īrnieki bija sasēdu�ies uz lieveņa, ta�u neviens nesarunājās, un arī �ūpuļkrēslos neviens neiedro�inājās �ūpoties. Tēvs un mate atradās savā istabā. Tēvs tāpat no pudeles dzēra alu un staigāja no viena kakta līdz otram. Ar Bebiju jau laikam viss būs kārtībā � tātad ne par viņu tie te patlaban uztraucās. Un arī par Baberu. kā rādījās, neviens nebija noraizējies. Te vajadzēja būt kam citam.

� Ak. �is Babers! � nopūtās Eta.

� Man tagad taisni kauns uz ielas rādīties, � sūrojās Heizela.

Eta un Heizela iegāja viesistabā un aizvēra aiz sevis durvis. Bils dzīvojās pats pa savu istabu. Mikei negribējās runāt ne ar vienu. Viņa stāvēja priek�namā un pārdomāja notiku�o.

Tēva so|i apklusa.

� To viņ� izdarīja tī�ām, � Mike izdzirda tēva balsi. � Babers ar �auteni nebūs tikai joka pēc blēņojies, un arī vaļā gājusi tā nebūs nejau�i. Visi, kas redzēju�i, apgalvo, ka viņ� uz Bebiju patie�ām tēmējis.

� Diez kad pie mums ieradīsies misis Vilsone? � ieminējās In āte.

� Ilgi jau jāgaida nebūs, par to tu vari būt dro�a.

� Man arī tā liekas.

Saule bija norietējusi, un gaiss k|uvis auksts kā novembrī. īrnieki no lieveņa sagāja iek�ā un apsēdās viesistabā, ta�u kamīnu iekurt neviens neiedro�inājās. Mikes d�emperis karājās vēl turpat uz pakaramā; viņa to atkal uzvilka un, rokas ap pleciem aplikusi, sarāvās, lai ātrāk varētu sasildīties. Viņa iedomājās Baberu, kā tas viens pats tup ārā drēgnajā un tum�ajā koka kastē. Viņ� noteikti noticēja katram viņas teiktajam vārdam. Nekas, drusciņ baiļu viņam nāks tikai par labu! Viņ� ta�u Bebiju bija gandrīz vai nogalējis.

� Mike, varbūt tev zināms, kur Babers varētu būt palicis? � tēvs vaicāja.

� Gan jau tepat tuvumā kaut kur ir.

Tēvs, tuk�o pudeli rokā turēdams, vēl aizvien staigāja turp un atpakaļ. Viņ� kustējās kā neredzīgs, un seju viņam klāja spīdīgas sviedru lāses.

� Nabaga puika baidās nākt mājā. Ja mēs viņu atrastu, man kļūtu vieglāk ap sirdi. Es ta�u viņu pat ne ar pirkstu nekad neesmu aizskāris. No manis gan viņam nevajadzētu baidīties.

Mike tomēr nolēma vēl kādas pusotras stundas pagaidīt. Pa to laiku viņ� padarīto būs pietiekami no�ēlojis. Viņa alla� bija pratusi tikt ar Baberu galā un alla� pratusi tam iedzīt arī prātu.

Drīz vien mājās sacēlās milzīgs uztraukums. Tēvs vēlreiz piezvanīja uz slimnīcu, lai apvaicātos, kā Bebijai klājas, un pēc da�ām minūtēm atskanēja misis Vilsones at-zvans. Viņa paziņoja, ka vēloties ar tēvu un māti aprunāties un tūlīt pie viņiem ieradī�oties.

Tēvs joprojām staigāja pa istabu kā akls. Un izdzēra vel trīs pudeles alus.

� Pēc visa tā, kas noticis, viņa var mani iztiesāt līdz pēdējai pogai. Bet nekā liela jau viņa nedabūs, vienīgi �o māju � un to pa�u ieķīlātu. Un tomēr mēs varam nonākt pie ubaga spieķa.

Pēk�ņi Mikei kaut kas ie�āvās prātā. Un ja nu viņi Ba-beru patie�ām notiesā un pēc tam iesloga mazgadīgo noziedznieku cietumā? Un ja nu misis Vilsone panāk, ka viņu aizsūta uz labo�anas namu? Un ja nu viņi ar Baberu no tiesas izdara kaut ko briesmīgu? Viņai gribējās tūlīt pat skriet pie Babera uz mājiņu ozola zaros un pasēdēt viņam līdzās, un pasacīt, lai nebaidās nekā. Viņ� ta�u vienmēr bija bijis tik vājiņ� un maziņ�, un turklāt vēl tāds gudrinieks! Viņa nositīs katru, kur� mēģinās brālīti atraut no tuviniekiem. Viņai gribējās Baberu tūlīt pat apmīļot un nobu�ot, jo viņa to tik ļoti, ļoti mīlēja.

Bet tie�i pa�laik nedrīkstēja te visu tā vienkār�i pamest un aiziet. Tūlīt, tūlīt ieradīsies misis Vilsone, un Mikei jāzina, kas notiks tālāk. Viņa aizskries drusku vēlāk un tad jau pateiks, ka visu samelojusi � gan par vēstuli, gan par elektrisko krēslu. Un tā viņ� savu pienācīgo mācību būs saņēmis un vainu sapratis.

Mājas priek�ā piebrauca taksometrs. Visi klusēdami un izbiju�ies sagaidīja atbraucējus uz lieveņa. No taksometra izkāpa misis Vilsone un misters Brennons. Kamēr viņi abi kāpa pa trepēm aug�ā, Mike izdzirda, kā tēvs nervozēdams grie� zobus. Misis Vilsone un misters Brennons tika ievesti priek�ējā istabā, un Mike viņiem sekoja un iestājās durvīs. Eta, Heizela, Billijs un īrnieki gan uzskatīja par labāku turēties no visa notieko�ā pēc iespējas tālāk.

� Es ierados, lai apspriestos kopā ar jums par nelaimes gadījumu, � paziņoja misis Vilsone.

Priek�ējā istaba bija piemētāta un izskatījās netīra, un Mike ievēroja, ka mistera Brennona acīm nekas nepaliek nepamanīts. Uz grīdas gulēja salauzīta celuloīda lelle un kreļļu virtene, un citi krāmi, ar kuriem parasti spēlējās Ralfs. Uz tēva darbasola stāvēja alus pudeles, bet spilveni gultā, kur gulēja tēvs un māte, bija pavisam pelēki.

Misis Vilsone nepārtraukti te novilka, te atkal uzvilka pirkstā savu laulības gredzenu. Misters Brennons viņai blakus likās uzkrīto�i mierīgs. Viņ� sēdēja, kājas vienu otrai pārmetis, un klusēja. Vaigus viņam klāja zili melni bārdas rugāji, un viņ� atgādināja gangsteri no kinofilmas. Misteram Brcnnonam jau kop� laika gala uz Miki ir zobs. Ne velti viņ� ar to runā vienmēr tādā rupjā balsī � nepavisam ne tā kā ar citiem cilvēkiem. Dro�i vien redzēja, kā viņi abi ar Baberu toreiz no�iepa no letes to ko�gumi-jas paciņu. Mike viņu ienīda.

� Ar vienu vārdu sakot, � misis Vilsone iesāka, � jūsu puika manai Bebijai ie�āva galvā tī�ām.

Mike pagājās uz priek�u.

� Nav tiesa, � viņa sacīja. � Es biju tie�i klāt. Babers tēmēja arī uz mani un Ralfu, un pārējiem, kas atradās turpat tuvumā. Vienkār�i tajā mirklī, kad viņ� tēmēja uz Bebiju, pirksts paslīdēja un gailis nejau�i nospiedās. Es biju klāt.

Misters Brennons paberzēja degunu un uzmeta Mikei skumīgu skatienu. Kā viņa to neieredzēja!

� Es saprotu, kā jūs visi pa�laik jūtaties, tāpēc ķersimies tūlīt pie lietas, � misis Vilsone ierosināja.

� Mamma no�ķindināja atslēgu sai�ķi, bet tēvs palika sadudzis sē�am, lielās rokas uz ceļgaliem nokāris.

� Baberam ne prātā nenāca uz viņu �aut, � Mike dzīrās turpināt. � Viņ� tikai...

Misis Vilsone atkal norāva no pirksta gredzenu un uz-stūma to atpakaļ.

� Pagaidi! Es visu zinu. Es varētu �o lietu nodot tiesai un iztiesāt jūs līdz pēdējam centam.

Tēva sejā nepakustējās ne vaibsts.

� Teik�u jums tikai vienu, � viņ� sacīja. � Daudz jūs no mums neiztiesāsiet. Vienīgais, kas mums pieder...

� Vispirms uzklausiet mani, � misis Vilsone viņu pārtrauca. � Es neesmu atvedusi sev līdzi advokātu un tiesāties ar jums netaisos. Mēs ar Bartolomeju ... ar misteru Brcnnonu �urpbraucot pa ce|am apspriedāmies, un galvenajos vilcienos mūsu domas sakrīt. Pirmkārt, es vēlos, lai viss tiktu nokārtots godīgi un taisnīgi un, otrkārt, lai Be-bijas vārds jau tagad, viņas vecumā, netiktu sākts vazāt pa kaut kādām vulgārām tiesu iestādēm.

Istabā nebija dzirdama ne skaņa, visi sēdēja kā nolē-mēti. Tikai misters Brennons tā kā uzsmaidīja Mikei, bet viņa, acis piemiegusi, uzmeta tam greizu skatienu.

Misis Vilsone bija ļoti satraukta � aizsmēķējot cigareti, viņai drebēja rokas.

� Es nevēlos ar jums ne tiesāties, ne arī ko tamlīdzīgu. Es nevēlos neko citu kā tikai taisnīgumu. Es neprasu, lai jūs samaksātu par Bebijas asarām, ne arī par tām sāpēm, kādas viņai bija jāizcie�, kamēr tika iedotas miegazāles. Tādas lietas ne ar kādu naudu nav samaksājamas. Tāpat es neprasu arī, lai jūs samaksātu par viņas sabojāto karjeru un mūsu nākotnes plāniem. Viņai tagad vairākus mē-ne�ūs nāksies nēsāt galvas apsēju. Un viņa nevarēs uzstāties sarīkojumos, un iespējams, ka nelielā laukumā mati viņai vispār vairs neataugs.

Misis Vilsone un tēvs lūkojās viens otrā kā hipnotizēti. Tad viņa parakņājās savā rokassomiņā un izvilka kādu papīra lapiņu.

� Jums nāksies apmaksāt tikai mūsu reālos izdevumus Par atsevi�ķo palātu slimnīcā un par privāto auklīti, kas pie Bcbijas uzturēsies tik ilgi, kamēr viņu pārvedīs uz māju. Un, protams, par operāciju un par ārstu, turklāt es vēlos, lai ārstam tiktu samaksāts tūlīt uz vietas. Bez tam tā kā viņi ir nogriezu�i Bebijai matiņus, tad jums būs jāsamaksa arī par Ilgviļņiem, kurus ielikt es viņu biju aizvedusi uz Atlantu, jo, kad maliņ: ataugs, dabiski, ka es lik�u tos atkal ieveidot. Un tad vēl tērpa vērtība un tamlīdzīgi sīki izdevumi. Es jums nodo�u visu lietu sarakstu � kas cik maksā tiklīdz pati bū�u to noskaidrojusi. Es cen�os pret jums but iespējami godīga un ;ais-nīga, un jūs man samaksāsiet visus izdevumus, tiklīdz saņemsiet galīgo aprēķinu.

Mamma nogludināja ar rokām uz ceļgaliem kleitu un īsi un ātri ieelpoja

� Man liekas, ka kopējā palātā kopā ar citiem bērniem viņai būtu daudz labāk nekā vienai pa�ai. Kad Mike slimoja ar plau�u karsoni...

� Es teicu, ka viņa gulēs atsevi�ķā palātā.

Misters Brennons izstiepa savas baltās, druknās rokas un no�ūpoja, it kā tās atrastos uz svariem.

� Varbūt pēc kādām pāris dienām Bebija tomēr varētu pārvākties uz divvietīgu istabiņu kopā ar kādu citu bērnu, � mamma neatlaidās.

Misis Vilsone noskaldīja kā ar cirvi:

� Jūs ta�u dzirdējāt, ko es sacīju. Ja reiz jūsu puika sa�āvis manai Bebijai galvu, lai tad arī viņai tiek visas ērtības, kamēr izveseļojas.

� Jums, protams, ir pilnīgas tiesības to visu pieprasīt, � tēvs atzina. � Tikai � Dievs ir mans liecinieks! � patlaban mums nav ne centa; bet varbūt man izdosies kaut ko sagrabināt. Es redzu, ka jūs necen�aties uz mūsu rēķina iedzīvoties, � un to es protu novērtēt. Mēs darīsim visu, kas būs mūsu spēkos.

Mike gribēja vēl palikt un noklausīties sarunu līdz galam, bet viņai neizgāja no prāta Babers. Iztēlojoties, kā viņ� tur tup viens pats aug�ā ozolā, tum�ajā un aukstajā kastē, un domā par Singsingu, viņai �ermuli pārskrēja pār kauliem Izgājusi no istabas, viņa-devās pa gaiteni uz durvīm kas veda ārā pagalmā. Pūta vēj�, un pagalmā bija tum�s ka peklē, vienīgi virtuves loga kvadrātiņā spīdēja dzeltena gaisma. Atskatījusies Mike ieraudzīja pie galda Por�i; viņa sēdēja pavisam nekustīgi, seju garajām, kalsnajām rokam aizklājusi. Pagalms �ķita kā izmiris; tikai vēj� raudulīgi gaudoja un dzenāja baismīgas ēnas.

Mike nostājās zem ozola. Bet nebija viņa vēl ne pie pirmā zara pieķērusies, kad kā zibens spēriens uzplaiksnīja �ausmīga doma. Viņa pēk�ņi apjauta, ka Babcra vairs nav Viņa gan viņam uzsauca, ta�u nekādu atbildi nesaņēma Tad ātri un nedzirdami kā kaķis uzrāpās aug�ā.

� Ei! Baber!

Pat neieskatījusies kastē un to nepārmeklējusi, viņa zināja, ka Babers ir prom. Bet, lai par to būtu pilnīgi pārliecināta. ielīda tomēr iek�ā un aptaustīja visus �etrus kaktus. Puika bija nozudis. Acīmredzot norāpies zemē tūlīt pēc tam. kad viņa bija aizgājusi. Un tagad dro�i vien jau labā gabalā, un kas vairs pasacīs, kur tādu prātvēderu kā Baberu patlaban lai meklē.

Mike norāpās no koka un skrie�us metās uz lieveni. Misis Vilsone tobrīd grasījās doties prom, un visi bija iznāku�i uz kāpnēm viņu pavadīt.

� Tēt! � Mike iesaucās. � Mums kaut kas jādara. Babcrs aizbēdzis. Un es esmu pārliecināta, ka mūsu rajonā viņa vairs nav. Mums visiem jāiet un j'āmcklē.

Neviens nezināja, ne kurp iet. ne ar ko meklē�anu sākt. Tēvs pagājās pa ielu uz vienu un otru pusi un ielūkojās tuvīnajās �ķērsīeliņās. Misters Brennons izsauca pa telefonu misis Vilsonci taksometru, bet pats palika, lai piedalītos meklē�anā. Misters Singers sēdēja uz lieveņa margām un vienīgais saglabāja pilnīgu mieru. Visi gaidīja, ko ieteiks Mike � kur Babers, pēc viņas domām, varētu būt visdrīzāk atrodams. Bet pilsēta bija tik liela un mazais zeņķis tik veikls, ka viņa jutās pagalam apmulsusi.

Varbūt viņ� aizbēdzis uz Cukura Kalnu, uz Por�cs māju? Mike devās uz virtuvi, kur Por�e, seju rokām aizklājusi, vēl aizvien sēdēja pie galda.

� Man nez kāpēc liekas, ka viņ� būs aizbēdzis pie tevis. Palīdzi mums viņu atrast.

� Kā man pa�ai tas neienāca prātā! Varu saderēt, ka mans nabaga pārbiedētais Baberiņ� tur jau sen sē�.

Misters Brennons bija no kāda aizņēmies automobili. Viņ�, misters Singers un tēvs iesēdās tajā kopā ar Miki un Por�i. Neviens nespēja iedomāties, ko Babers pārdzīvoja, ja nu varbūt vienīgi Mike. Tāpat nevienam nevarēja ienākt prātā, ka viņ� aizbēdzis, lai glābtu savu mazo dzi-vībiņu.

Por�es māja grima pilnīgā tumsā, tikai mēness uz grīdas meta stūrainas ēnas. Tikko pārkāpu�i dzīvokļa slieksni, visi uzreiz saprata, ka tajā neviena nav. Por�e iededzināja gaitenī lampu. Istabās smar�oja pēc krāsas, pie sienām bija saspraustas no �urnāliem izgrieztas bildītes, bet galdu un spilvenus klāja vesels lēvenis me�ģīņu sedziņu un pārvalku. Ta�u Babera nemanīja.

� _zBet viņ� te tomēr ir bijis! � Por�e pēk�ņi iesaucās.

� Es redzu, ka te kāds ir bijis!

Misters Singers virtuvē uz galda atrada zīmuli un papīra strēmelīti. Viņ� tai a�i pārlaida acis un parādīja pārējiem. Burti bija apaļi, �ķībi un greizi, bet mazais gudrinieks bija ielaidis tikai vienu pa�u kļūdiņu. Zīmītē bija rakstīts:

�Mīļā Por�e,

es aizbraucu uz Floridu. Pasaki visiem.

Ar cieņu taus

Babers Kcllijs.�

Aiz pārsteiguma visi palika kā zemē iemieti. Tēvs palūkojās ārā pa durvīm un satraukts paberzēja ar īk�ķi degunu. Pēc tam viņi taisījās kāpt atkal ma�īnā un braukt uz �oseju, kas ved dienvidu virzienā.

� Pagaidiet drusku, � Mike viņus apturēja. � Kaut arī Baberam ir tikai septiņi gadiņi, viņ� tomēr ir jau pietiekami slīpēts, lai neatklātu, kurp īsti nodomājis doties, ja patie�ām nolēmis aizbēgt. Un tā Florida ir vistīrākā viltība.

� Viltība? � tēvs pārvaicāja.

� Nu ka. Babers ir dzirdējis tikai par divām pilsētām. Par Floridu un Atlantu. Mēs abi ar Ralfu ne reizi vien esam biju�i uz Atlantas ce|a. Tātad viņ� zina, kā uz turieni var nokļūt, un lajā virzienā tad arī ir aizgājis. Viņam vienmēr patika runāt par to, ko viņ� Atlantā darī�ot, ja viņam kādreiz laimē�oties tur nokļūt.

Visi izgāja ārā un sasēdās ma�īnā. Mike jau gatavojās rāpties uz aizmugurējā sēdck|a, kad Por�e parāva viņu aiz elkoņa.

� Zini, ko Babers vēl izdarījis? � viņa �ukstēja. � Tikai nesaki nevienam � viņ� paņēmis no tualetes galdiņa manus zelta auskarus. To nu es nemū�am nebūtu varējusi iedomāties, ka mans Babers spētu tā pret mani izturēties!

Misters Brennons iedarbināja motoru. Raudzīdamies uz visām pusēm, acīm meklēdami Baberu, viņi lēnā gaitā virzījās uz Atlantas �osejas pusi.

Izrādījās, ka Baberam piemīt tieksme uz nelietībām. �odien viņ� bija parādījis sevi pavisam citādākā gaismā, nekā parasti bija pierasts viņu redzēt. Līdz �im viņ� tika uzskatīts par mazu, rātnu puisēniņu, kur� nekādā gadījumā neko nelabu nepastrādās. Bet, ja cilvēkam nodara pāri, tas nereti kļūst pārdro�s un bezkaunīgs. Jo kā gan .citādi lai izskaidro to, kas te �odien atklājās?

Ma�īna tik tikko vilkās uz priek�u. Garām paslīdēja pēdējās namu rindas, un tagad viņi brauca gar tumsā iegrimu�iem laukiem un me�iem. Pa ceļam viņi apstādināja katru pretimnācēju un izpra�ņāja, vai kāds nav Baberu ievērojis.

� Tāds mazs puikiņ� īsās korda bik�elēs un basām kājām � nav te redzēts ejam?

Ta�u, kaut arī bija nobrauktas jau .turpat desmit jūdzes, sastapt kādu, kas būtu varējis kaut ko pateikt, tomēr neizdevās. Pa atvērtajiem ma�īnas logiem iek�ā pūta dzestrs vēj�; nakts bija krietni pāri pusei.

Pabrauku�i vēl mazliet uz priek�u, viņi beidzot pagrieza atpakaļ uz pilsētas pusi. Tēvs un misters Brennons nolēma apmeklēt visus otrās klases skolēnus, ta�u Mikei izdevās viņus pierunāt vēlreiz doties uz Atlantas �oseju. Viņa atcerējās katru Baberam sacīto vārdu. Gan par to, ka Bebija nomirusi, gan par Singsingu, gan par cietuma priek�nieku Lūisu. Un par elektrisko krēsliņu, kas it kā atbilstot tie�i viņa augumam, un elli, kurā viņ� nokļū�ot tūlīt pēc tam. Tumsā �ie vārdi �ķita �au�alīgi.

Viņi vēl nebija nobrauku�i ne pusjūdzi, kad pēk�ņi Mike Baberu ieraudzīja. Pro�ektori spīdēja viņam taisni virsū un izgaismoja pavisam skaidri. Tā laikam bija īsta likteņa ironija. Viņ� gāja gar pa�u ceļa malu, īk�ķi gaisā izslējis, kas nozīmēja, ka viņ� grib, lai viņu paved. Aiz jostas bija aizbāzts Por�es gaļas grie�amais nazis, un uz platās, tum�ās �osejas viņ� izskatījās tik maziņ�, ka septiņu gadu vietā varēja dot labi ja piecus.

Misters Brennons ma�īnu apturēja, un Babers pieskrēja, lai kāptu iek�ā. No ārpuses viņ� nevarēja saredzēt, kas ♦ ajā sē�, un, pūlēdamies saskatīt, piemiedza acis, kā to mēdza darīt, kad rotaļādamies meta mērķī akmentiņus. Tēvs satvēra viņu aiz apkakles. Babers sāka spārdīties un dauzīt ar dūrēm. Un tad rokā pazibēja nazis. Tēvs pa spēja to pa�ā pēdējā mirklī izsist. Babers plosījās kā la mātās iekļuvis tīģerēns, tomēr beidzot tēvam izdevās ieda būt viņu ma�īnā. Atpakaļceļā tēvs viņu turēja klēpi, ta�u Babers sēdēja, izslējies taisni kā svece un ne pret ko neatbalstījās.

Mājā viņu nācās ievilkt ar varu, un, tra�a iztraucēti, sa skrēja gan visi kaimiņi, gan īrnieki. Baberu iestūma prick �ējā istabā, bet viņ� iebēga kaktā un, dūres savilcis un acis piemiedzis, lūrēja no viena uz otru, gatavs cīnīties ar katru un visiem kopā.

Kop� viņi to bija atr?du�i un pārvedu�i mājā, Babers nebija izrunājis ne vārda, bet tagad negaidot viņ� sāka spiegt:

� Mike vainīga! Es to neizdarīju! Mike vainīga!

Tik griezīgi �ajā mājā vēl neviens nekad nebija bļāvis. Dzīslas viņam uz kakla pietūka, bet dūrītes saspringa cietas kā akmeņi.

� Jūs mani nesaķersiet! Neviens mani nesaķers! � viņ� turpināja kliegt.

Mike sapurināja viņu aiz pleciem. Viņa centās iestāstīt, ka visu, ar ko esot viņu biedējusi, pati izdomājusi. Beigu beigās jau viņ� to arī saprata, tomēr apklust tik viegli uzreiz nespēja. Likās, ka viņu vispār vairs neviens neapklusinās.

� Es jūs visus ienīstu! Es jūs visus ienīstu!

Lielie stāvēja apkārt, nezinādami, ko iesākt. Misters Brennons Icrzēja degunu un. galvu nodūris, lūkojās grīdā. Tad beidzot nemanāmi aizlavījās prom. �ķita, ka vienīgi misters Singers saprata, kas īsti te notiek. Varbūt tāpēc, ka viņ� nedzirdēja �os �ausmīgos kliedzienus. Seja viņam, kā vienmēr, bija mierīga, un, kad Babers uz viņu paskatījās, likās, arī viņ� drusku tā kā nomierinājās. Misters Singers stipri at�ķīrās no citiem cilvēkiem, un varbūt tādos brī�os kā �is pareizāk būtu nodot notikumu gaitas vadību tie�i viņa rokās. Viņ� bija vairāk apveltīts ar veselo saprātu un zināja daudz ko tādu, ko parastajiem ļau-(Pm nemaz nav lemts zināt. No viņa mierīgā skatiena Pabērs pamazām apklusa, un tēvs varēja viņu pēc kāda brī�a nolikt gulēt.

Gultā viņ� gulēja, galviņu spilvenā iespiedis, un raudāja. Viņ� raudāja skaļi, smagi elsodams, un pie katra elpas vilciena viss augumiņ� noraustījās. Viņ� raudāja > veselu stundu, un neviens pārējās trīs istabās nevarēja aizmigt. Bils pārvācās viesistabā uz ku�etes, bet Mike ielīda Baberam gultiņā blakus. Ta�u viņ� nejāva tai sev ne pieskarties, ne arī saritināties līdzās. Nobrēcies, kamēr sāka raut �agas, viņ� vēl pēc kādas stundas beidzot iegrima miegā.

Mike ilgi neaizvēra acis. Viņa apvija tumsā Baberam rokas un cie�i pieglauda sev klāt. Viņa apmī|oja un klusītēm skūpstīja visu viņa mazo augumiņu. Viņ� ta�u bija tik sīciņ� un kusls un skābeni smar�oja pēc puikas. Miki pārņēma tik dziļ� maigums, ka, spie�ot brālīti sev no visa spēka klāt, viņai pat rokas nogura. Domās Babers un mūzika saplūda vienā veselā. Viņai likās, ka pasaulē nav nekā, ko viņa nebūtu ar mieru brālī�a labā darīt. Viņa nekad to vairs nesitīs un nekaitinās. Visu nakti viņa nogulēja, abām rokām Babcra galviņu apskāvusi. Bet, kad no rīta pamodās, tā blakus nebija.

Ta�u pēc tās nakts ne viņai, ne arī kādam citam vairs nemaz neradās izdevība viņu pakaitināt. Kop� tās dienas, kad Babers sa�āva Bebiju, viņ� pilnīgi pārvērtās. Tagad viņ� pastāvīgi klusēja un nepiedalījās rotaļās ar pārējiem bērniem. Visbie�āk viņ� mēdza nolīst kaut kur pagalmā vai og|u �ķūnītī un pavadīt laiku vienatnē. Aizvien tuvāk nāca Ziemassvētki. Mike sapņoja par klavierēm, ta�u ieminēties par to, protams, nevienam neiedro�inājās. Tie�i otrādi � visiem klāstīja, ka vēloties pulksteni ar Mikimausu. Kad prasīja Baberam, ko viņ� gribētu, lai Ziemassvētku vecītis atnes, mazais atbildēja, ka viņam nevajagot neko. Viņ� slēpa n�> visiem savus akmentiņus un saliekamo kabatas nazīti un nevienam neļāva pieskarties savām pasaku grāmatām.

Pēc tās nakts viņu nesauca vairs arī par Baberu. Lielākie kaimiņmāju bērni viņu saukāja par Kelliju � Bebi-jas �āvēju. Ta�u viņ� ar tiem nekādās pārrunās neielaidās, it kā to vārdi uz viņu nemaz neattiektos. Mājā viņu visi tagad sauca īstajā vārdā par D�ord�u. Iesākumā Mike nedz gribēja, nedz varēja pie �ī jaunā vārda pierast. Bet nepagāja ne nedēļa, kad arī viņa � lai cik jocīgi tas pa�ai likās � brāli sauca par D�ord�u tāpat kā pārējie. Tikai �is D�ord�s maz vairs līdzinājās agrākajam Baberam; viņ� turējās savrup, it kā pēk�ņi būtu kļuvis par vairākiem gadiem vecāks, un neviens nezināja � arī Mike ne �, ko viņ� galu galā savā sirsniņā slēpj.

Ziemassvētku vakarā Mike nolikās viņam gultiņā blakus. Bet viņ� tikai gulēja tumsā un nebilda ne skaņas.

� Izbeidz ākstīties, � Mike sacīja. � Labāk parunāsimies par rūķī�iem un par to, kā holandie�u bērni savam Ziemassvētku vecītim izliek koka tupeles, kur tam dāvanas ielikt, un nevis zeķes, kā to darām mēs.

Bet D�ord�s neko neatbildēja. Un drīz vien aizmiga.

Mike uzcēlās �etros no rīta un pamodināja arī citus mājniekus. Tēvs priek�ējā istabā iekurināja kamīnu un pēc tam at|āva visiem pieiet pie eglītes un apskatīt savas dāvanas. D�ord�am Ziemassvētku vecītis bija atnesis indiāņa tērpu, bet Ralfam � gumijas lelli. Pārējiem ģimenes locekļiem katram tika pa kādam apģērba gabalam. Mike pārmeklēja savu zeķi cerībā atrast pulksteni ar Miki-mausu, bet �oreiz bija jāpieviļas. Viņai bija uzdāvināti brūni puszābaki un kārba ar ķir�u liķiera konfektēm. Kamēr ārā vēl bija tum�s, viņi ar D�ord�u izgāja uz ielas un, �audīdamies ar plauk�ķenēm un laizdami raķetes, izēda visu lielo saldumu kārbu tuk�u. Un ap to laiku, kad sāka aust gaisma, abiem sāpēja vēders un virsū mācās nāvīgs nogurums. Mike devās iek�ā un atgūlās uz dīvāna. Tad aizvēra acis un iegāja savā iek�istabiņā.

6

Pulkstenis rādīja tikai astoto rīta stundu, bet doktors Koplends jau sēdēja pie rakstāmgalda un nespodrajā puskrēslā, kas ieplūda pa logu, caurskatīja kaut kādus papīrus. Blakus viņam stāvēja ciedrs, līdz pat griestiem stiepdams savus tum�i zaļām un biezām, mīkstām skujām klātos zarus. Kop� pa�a pirmā ārsta prakses gada viņ� Ziemassvētku dienā rīkoja viesības, un arī patlaban viss nepiecie�amais jau bija sagatavots. Priek�ējā istabā gar sienām bija saliktas solu un krēslu rindas. Bet mājā saldi smar�oja pēc svaigi cepta kēksa un kūpo�as kafijas. Darbistabā doktoram līdzās, pret sienu atspiedusies un rokas zem zoda salikusi, un gandrīz vai līkumā saliekusies, sēdēja Por�e.

� Tēvs, tu te pie tā rakstāmgalda kverni jau no pieciem rītā. Bet tev ta�u �odien vispār nevajadzēja celties. Varēji tāpat vien vēl gultā pagulēt un atpūsties, kamēr sāks pulcēties viesi.

Doktors Koplends aplaizīja savas biezās lūpas. Viņa prāts bija tik ļoti visādu rūpju aizņemts, ka nemaz neatlika laika pievērst uzmanību Por�ei. Tās klātbūtne viņu tikai kaitināja.

Beidzot viņ� pagriezās pret to un dusmīgi noprasīja:

� Nu, ko tu te sēdi un gaudies?

� Nevaru iTckur atrast miera, � viņa atbildēja. � Galvenokārt uztraucos par Villiju.

� Par Viljamu?

� Redzi, līdz �im viņ� man rakstīja kārtīgi katru svētdienu. Un vēstules parasti pienāca vai nu pirmdien, vai otrdien. Bet pagāju�o nedēļu nepienāca nemaz. Es jau saprotu � kas nu tur liels? Villijs alla� bija labsirdīgs un jauks puisis, tā ka slikts ar viņu nekas nevar atgadīties. Viņu pārveda no cietuma uz darba grupu, un tagad viņ� strādā kaut kur ziemeļos no Atlantas. Pirms divām nedēļām viņ� man atrakstīja, lūk, �o te vēstuli, un tajā teikts, ka �odien viņus vedī�ot uz baznīcu noklausīties dievkalpojumu, un lūdza, lai es viņam aizsūtot uzvalku un sarkano kaklasaiti.

� Vairāk neko Viljams nerakstīja?

� Rakstīja, ka tas misters B. F. Meisons arī, tur esot tajā pa�ā cietumā. Un ka nejau�i saticis kādu savu paziņu, Bastcru D�onsonu vārdā. Un vēl lūdza, lai es aizsūtot viņam mutes harmonikas, jo bez tām viņ� jūtoties gau�ām nelaimīgs. To visu es jau viņam aizsūtīju. Un vēl dambreti un kēksu ar cukura glazūru. Tagad ceru, ka tuvākajās dienās kāda ziņa tomēr pienāks.

Acis doktoram Koplendam drud�aini spīdēja, bet rokas nemitīgi darbojās, te �o, te to paņemdamas un nolikdamas.

� Meitiņ, apspriedīsim tās lietas kādā citā reizē. lr jau vēls, bet man vēl jāpabeidz, lūk, �is te darbs. Ej, lūdzama, uz virtuvi un pārbaudi, vai viss ir sagatavots, kā nākas.

Por�e piecēlās, cenzdamās izturēties jautri un bezrūpīgi.

� Un ko tu esi izlēmis attiecībā uz to piecdolāru prēmiju?

� Pagaidām vēl neesmu izdomājis, kā rīkoties būtu pareizāk, � viņ� izvairīgi noteica.

Kāds viņa draugs, farmaceits, ik gadus atvēlēja piecus dolārus kā balvu tam vidusskolas audzēknim, kur� uzrakstīs vislabāko sacerējumu par doto tēmu. Farmaceits pie�ķīra doktoranr Koplendam tiesības būt vienīgajam iesniegto darbu vērtētājam, un uzvarētāja vārds alla� tika paziņots pie Ziemass\ētku eglītes. �īgada sacerējuma tēma bija skanējusi �ādi: �Mans dzīves mērķis � kā es varu sekmēt nēģeru rases stāvokļa uzlabo�anu�. No visiem iesniegtajiem darbiem tikai viens izrādījās zināmas uzmanības vērts. Bet arī tas bija uzrakstīts tik bērni�ķīgi un neapdomīgi, ka diez vai būtu prātīgi to prēmēt. Doktors Koplends uzlika brilles un vēlreiz ar visdziļāko rūpību rakstu pārlasīja.

�Lūk, mans dzīves mērķis; Vispirms es gribu mācīties Tasked�ijas universitātē, ta�u negribu kļūt līdzīgs tādam cilvēkam kā Bukers Va�ingtons vai doktors Karvers. Kad uzskatī�u, ka mana izglītība ir pabeigta, pacentī�os k|ūt par tādu advokātu, kāds bija tas, kur� aizstāvēja pui�us no Skotsboro. Es uzņem�os vienīgi krāsaino cilvēku prāvas pret baltajiem. Mūsu ļaudīm katru dienu visādos veidos un ar visādiem līdzekļiem' tiek iegalvots, ka mēs piederam pie zemākas rases. Tā nav taisnība. Mēs esam atdzimsto�a rase. Un ilgi vairs neliesim sviedrus balto cilvēku jūgā. Mēs nevaram mū�am tikai sēt, kamēr ra�u vāc tikai citi.

Es gribu būt līdzīgs Mozum, kur� izveda Izraēļa bērnus no apspiedēju zemes. Es gribu nodibināt krāsaino vadoņu un zinātnieku slepenu biedrību. Visi krāsainie tad apvienosies pēc �o izvēlēto vadoņu norādījumiem un gatavos sacel�anos. Citas pasaules tautas, kuras jūt līdzi mūsu rases nelaimīgajam liktenim un vēlas, lai krāsainie Savienotajās Valstīs atdalītos no baltajiem, nāks mums palīgā. Visi krāsainie apvienosies, un tad izcelsies revolūcija, un beigu beigās krāsainie aizņems visu teritoriju uz austru-miem no Misisipi un uz dienvidiem no Potomakas. Es radī�u varenu valsti, kuru vadīs krāsaino vadoņu un zinātnieku organizācija. Sājā valstī netiks izsniegta pase nevienam baltajam cilvēkam un, ja viņi tajā tomēr iek|ūs, viņiem nebūs nekādu likumīgu tiesību.

Es nīstu visu balto rasi un vienmēr centī�os rīkoties tā, lai krāsaino rase varētu atriebties par savām cie�anām. Tāds ir mans dzīves mērķis.�

Doktors Koplends juta dzīslās drud�ainu karstumu. Uz rakstāmgalda ska|i tik�ķēja pulkstenis, un �ī skaņa viņu nervozēja. Kā lai viņ� pie�ķir prēmiju zēnam ar tik me�onīgiem uzskatiem? Ko lai viņ� dara?

Pārējiem sacerējumiem vispār nebija nekāda noteikta satura. Jaunajiem ļaudīm nepatika domāt. Viņi rakstīja tikai par saviem godkārīgajiem mērķiem un tēmas otro pusi nemaz nepieminēja. Tikai viens apstāklis pelnīja ievērību. Deviņi no divdesmit pieciem sacerējumiem sākās ar frāzi: �Es negribu būt kalps.� Ta�u tālāk izklāstītās vēlmes saistījās vai nu ar sapni kļūt par lidotāju, vai boksa �empionu, vai sludinātāju, vai dejotāju. Kādas meitenes vienīgā vēlē�anās bija būt laipnai pret nabagiem.

Sacerējumu, kas viņu tā satrauca, bija uzrakstījis Lcn-sijs Deiviss. Viņ� to atpazina, pirms vēl bija pār�ķīris pēdējo lappusi un ieraudzījis parakstu. Lensijs arī agrāk viņam jau bija sagādājis ne mazums rūpju. Viņa vecāko māsu, kas vienpadsmit gadu vecumā bija sākusi strādāt par kalponi, izvaroja baltais saimnieks � vīrietis stipri pāri pusmū�am. Bet apmēram pēc gada vai drusku vēlāk doktors Koplends bija steidzīgi izsaukts arī pie Lensija.

Doktors Koplends piegāja' pie kartotēku skapī�a, kas stāvēja guļamistabā un kurā viņ� turēja savu pacientu slimības vēstures. Izņēmis misis Lusijas Deivisas un viņas ģimenes kartīti, viņ� pārlūkoja ierakstus, līdz nonāca pie Lensija vārda. Pēdējie ieraksti bija izdarīti pirms �etriem gadiem. Ziņas par zēnu bija rakstītas ar tinti un rūpīgāk nekā par pārējiem ģimenes locekļiem. �Vecums � trīspadsmit gadu, pubertātes laiks beidzies. Neveiksmīgs pa�-kastrācijas mēģinājums. Pārmērīga uzbudinātība un vairogdziedzera hipertrofija. Divu apska�u laikā, kaut arī sāpes netika nodarītas, skaļi raudāja. Runīgs, labprāt stāsta, ta�u izsakās saraustīti. Dzīves apstākli labi, ar vienu izņēmumu. Māte � Lusija Deivisa, veļas mazgātāja. Saprātīga, pelna visa- veida uzmanību un atbalstu. Uzturēt sakarus. Honorārs � 1 dolārs (?).�

� Soģad grūti izlemt, � viņ� teica Por�ci. � Bet liekas, ka prēmiju nāksies pie�ķirt Lensijam Deivisam.

� Ja esi izlēmis, tad, lūdzu, nāc un paskaidro man kaut ko par �īm te dāvanām.

Dāvanas, kuras bija paredzēts Ziemassvētkos izdalīt, atradās virtuvē. Tur bija da�āda lieluma papīra maisiņi ar pārtikas produktiem un drēbēm, un pie katra piestiprināta sarkana apsveikuma kartīte. Uz svētkiem tika aicināti visi, kas vēlējās nākt, bet tie, kuri savu nodomu ierasties bija izteiku�i jau agrāk, bija pierakstīju�i savu vārdu (vai arī palūgu�i to izdarīt kādu no saviem draugiem) viesu grāmatā, kas speciāli tādam nolūkam bija nolikta gaitenī uz galdiņa. Maisiņi bija sakrauti kaudzē uz grīdas. To bija kādi �etrdesmit, un ikviena izmērus noteica saņēmēja vajadzības. Da�as dāvanas nebija nekas vairāk kā mazas �paciņas ar riekstiem vai rozīnēm, turpretī citas � pamatīgas kastes, kuras pat pieaugu�am vīrietim tikko bija pa spēkam pacelt. Virtuve bija pilna visādām labām mantām. Doktors Koplends iestājās durvīs, un nāsis viņam aiz lepnuma notrīsēja.

� Man liekas, �ogad tev lieliski paveicies. Ļaudis patie�ām biju�i devīgi.

� Nieki! Te nav ne simtā da|a no tā, kas būtu nepiecie�ams.

� Nu, ko tu runā, tēv! Es ta�u tīri labi redzu, ka esi vairāk nekā apmierināts. Tikai tev nepatīk to izrādīt. Un tu jau mū�dien atradīsi ko tādu, par ko īgņoties. Mums te ir kādi divi pudi zirņu, divdesmit maisiņu miltu, ap trīsdesmit kilogiamu cūku ribiņu, zivis, se�i du�i olu, auzu pārslas, bund�as ar tomātiem un firziķiem. Un āboli, un - pāri par divdesmit apelsīnu. Un kur tad vēl visādi apģērba gabali! Un divi matra�i, un �etras segas. Nē, tas patie�ām ir kaut kas!

� Tikai piliens jūrā!

Por�e norādīja uz kādu lielu lādi virtuves kaktā.

� Bet tie tur � ko tu iesāksi ar tiem?

Lādē bija samesti da�ādi krāmi � kāda lelle bez galvas, vairāki netīri me�ģīņu gabali, viena zaķādiņa un citas lietas. Doktors Koplends pārcilāja un rūpīgi apskatīja katru priek�metu.

� Arā neko nemet. Viss savā reizē un vietā noderēs. Tās ir to ciemiņu dāvanas, kuriem nekas labāks ko ziedot neatradās. Gan jau es tās kaut kādā veidā vēlāk izmanto�u.

� Varbūt tu aplūkosi arī kastes un maisiņus, lai es palēnām varu sākt tos aizsiet. Virtuvē nav vairs lāgā kur apgriezties. Un ciemiņi arī drīz sāks pulcēties uz mielastu. Tad es tās dāvanas varētu pagaidām pa virtuves durvīm iznest un nolikt uz kāpnēm un pagalmā.

Saule jau bija uzlēkusi. Diena solījās būt skaidra un salta. Virtuvē saldi un gardi smar�oja. Uz plīts burbuļoja kafijas katls, bet bufetē uz plauktiem rindā salikti baltoja ar cukurglazūru klāti kēksi.

� Un turklāt pat ne vismazākais sīkums nenāk no baltajiem cilvēkiem. Vienīgi no krāsainajiem.

� Nē, � doktors Koplends iebilda. � Tas nebūtu glu�i ' pareizi teikts. �eku par divpadsmit dolāriem akmeņogļu iegādei ziedoja misters Singers. Es viņu uzaicināju �odien pie mums arī ciemos.

� Kungs Jēzus! � Por�e pārsteigta iesaucās. � Divpadsmit dolāru!

� Es uzskatīju, ka pie viņa drīkst griezties. Viņ� nemaz nelīdzinās citiem indoeiropie�u rases cilvēkiem.

� Tev taisnība, � Por�e piekrita. � Bet man no prāta neiziet mūsu Villijs. Kā es gribētu, kaut arī viņ� varētu būt te, starp mums, �ajos svētkos! Un kaut varētu saņemt no viņa kādu ziņu! Gatavās mokas! Nu, bet ko tur! Laiks mest pļāpā�anu pie malas un ķerties pie darba. Tūlīt ta�u sāks pulcēties viesi.

Bet laika vēl bija gana. Doktors Koplends kārtīgi nomazgājās un apģērbās. Tad brīdi mēģināja atkārtot runu, kuru gatavojās teikt atnācējiem. Tomēr nepacietība un satraukums nejāva koncentrēties. Beidzot pulksten desmitos ieradās pirmie ciemiņi, bet vēl pēc pusstundas jau bija sapulcēju�ies visi.

� Priecīgus Ziemassvētkus! � vēlēja pastnieks D�ons Robcrtss. Slaucīdams seju baltā zīda mutautā, vienu plecu uz aug�u sarāvis, viņ� smaidīdams rosījās lau�u pilnajā telpā.

Ālājas priek�ā valdīja drūzma. Visiem atnācējiem nebija iespējams iespraukties pa durvīm, un tic stāvēja grupiņās uz lieveņa un pagalmā. Ta�u nekur nemanīja ne grūstī�anos, ne arī kādas rupjības; burzmā tika ievērota kārtība. Pazīstamie savā starpā sasaucās, nepazīstamie iepazinās un apmainījās rokasspiedieniem. Bērni un jaunie�i pulcējās vienuviet un centās turēties tuvāk virtuvei.

� Ziemassvētku dāvanas!

Doktors Koplends stāvēja priek�ējās istabas vidū blakus svētku kociņam. Viņam reiba galva. Sasveicinoties viņ� uz apsveikumiem atbildēja izklaidīgi. Rokas viņam bija pilnas dāvanu � da�as apsietas ar krā�ņām lentēm, citas tāpat vien ievīstītas avīzēs. Viņ� nezināja, ko ar tām iesākt � kur nolikt. Gaiss sabiezēja, balsis k|uva aizvien ska|ākas. Apkārt ņirbēja seju jūklis, un viņ� nespēja at�ķirt tajā nevienu atsevi�ķu. Bet tad parastā pa�savaldī�anās pamazām atgriezās. Viņ� pat atrada vietu, kur nolikt sainī�us � un tādējādi atbrīvot rokas. Reibonis pārgāja, un istabā atkal viss nostājās savā vietā. Viņ� sakārtoja uz deguna brilles un ielūkojās viesos.

�- Priecīgus Ziemassvētkus! Priecīgus Ziemassvētkus!

Lūk, farmaceits Mar�als Nikolss, smokingā tērpies, sarunājas ar savu znotu, kur� strādā uz atkritumu vedamās ma�īnas. Atnācis arī sludinātājs no Visu Svēto Debesbrauk�anas baznīcas. Un vēl divi diakoni no citām baznīcām. Visiem pa vidu, laipns un viesmīlīgs, ģērbies kliedzo�i spīJgtā rūtota auduma uzvalkā, kustas Haibojs. Plecīgi, jauni dendiji, galvas pieliekdami, sasveicinās ar jaunām, garās, daudzkrāsainās kleitās tērptām dāmām. Ir arī mātes ar bērniem un solīdi vecvīri, kas slauka mutes ko�ās kabatdrānās. Istabā ir silti un trok�ņaini.

Durvīs stāvēja misters Singers. No visām pusēm viņam bija pievērsti daudzu acu pēto�ie skatieni. Doktors Koplends neatcerējās, vai bija ar viņu sasveicinājies vai ne. Mēmais turējās no pārējiem nomaļus. Viņa seja nedaudz atgādināja Spinozas portretu. Ebrejiska seja. Labi, ka viņ� atnācis.

Logi un durvis bija pla�i atvērti. Istabās vilka tāds caurvēj�, ka pat uguns kamīnā iegaudojās. Palēnām balsis pieklusa. Visi krēsli bija aizņemti, bet jaunie ļaudis nometās tāpat rindas uz grīdas. Gaitenis, lievenis un arī pagalms bija pilns godbijīgi klusējo�u viesu. Pienācis laiks teikt runu � bet ko lai viņ� saka? Aiz bailēm viņam aiz�ņaudzās rīkle. Bet ļaudis gaidīja. Tad D�ons Robertss deva zīmi, un visi trok�ņi apklusa.

� Mana tauta, � doktors Koplends nedro�i iesāka. Iestājās neveikla pauze. Bet tad pēk�ņi vārdi sāka plūst it kā pa�i no sevis.

� Jau deviņpadsmito gadu mēs salasāmies �eit, �ajā istabā, lai svinētu Ziemassvētku dienu. Kad mūsu tauta par Kristus piedzim�anu uzzināja pirmo reizi, bija drūmi laiki. Toreiz mūsu brāļus tepat �ajā pilsētā uz laukuma tiesasnama priek�ā pārdeva kā vergus. Kop� tām tālajām dienām mēs Kristus dzīves stāstu esam dzirdēju�i neskaitāmas reizes. Tāpēc �odien mans stāsts būs mazliet citādāks.

Pirms simt divdesmit gadiem zemē, ko sauc par Vāciju, zemē, kas atrodas tālu no mums viņpus Atlantijas okeāna, piedzima kāds cits cilvēks. �is cilvēks spēja izprast visu tāpat kā Jēzus. Tikai viņa domas nesaistījās ne ar debesīm, ne ar to nākotni, kas sagaida miru�os. Viņ� savas domas veltīja dzīvajiem. Tām milzīgajām cilvēcisko būtņu masām, kas strādā, cie� un atkal strādā, līdz beidzot nomirst. Tiem cilvēkiem, kas mazgā sve�u veļu, vāra sve�u ēdienu, novāc sve�us laukos kokvilnu un lej sviedrus pie verdo�iem katliem sve�ās fabrikās. Viņa domas un mū�s bija veltīts mums, un �o cilvēku sauca Kārlis Markss.

Kārlis Markss bija gudrs vīrs. Viņ� mācījās, strādāja un pētīja apkārtējo pasauli. Viņ� teica, ka mūsu pasaule ir sadalīta divās �ķirās: nabagajos un bagātajos. Uz katru bagāto ir tūksto�iem nabago, kuri strādā �ī bagātā labā, lai tas varētu kļūt vēl bagātāks. Viņ� nedalīja cilvēkus nēģeros un baltaios vai ķinie�os; viņ� uzskatīja, ka nav svarīgi, kādā krāsā ir cilvēka āda, bet gan � kas viņ� ir: vai viens no miljoniem nabago, vai viens no saujiņas bagāto. Kārlis Markss savu dzīvi veltīja tam. lai visi cilvēki būtu vienlīdzīgi un lai visas pasaules bagātības tiktu sadalītas starp cilvēkiem tā. ka nebūtu vairs ne bagāto, ne nabago, un lai katrs varētu saņemt savu daļu. Lūk, kā skan viens no novēlējumiem, ko Kārlis Markss atstājis mums: �No katra pēc spējām, katram pēc viņa vajadzībām.�

� Vai tas ir tas pats Marks, kas Bībelē?

Doktors Koplends paskaidroja, norādīdams kā uz starpību abu vārdu rakstībā, tā uz dzīves gājuma datiem.

� Vai ir vēl kādi jautājumi? Es vēlos, lai jūs visi justos brīvi un bez kautrē�anās iesaistītos pārrunās ar mani.

� Es ceru, ka misters Markss piederēja pie kristīgās baznīcas? � interesējās sludinātājs.

� Viņ� ticēja cilvēka gara svētumam.

� Vai viņ� bija baltais?

� Jā. Ta�u viņ� par to nedomāja. Viņ� sacīja: �Nekas cilvēcīgs man nav sve�s.� Viņ� uzskatīja, ка visi cilvēki ir viņa brāļi.

Doktors Koplends mazu brīdi paklusēja. Sejās visapkārt jautās gaidas.

� Kāda vērtība ir katram priek�metam vai katrai precei, kuru mēs veikalā nopērkam? So vērtību nosaka vienīgi darbs, kas ieguldīts, lai �o priek�metu vai preci pagatavotu vai izaudzētu. Kāpēc ķieģeļu māja maksā dārgāk nekā kāpostgalva? Tāpēc, ka �īs ķieģeļu mājas cel�anai tiek patērēts daudzu cilvēku darbs. To darbs, kas taisīja ķieģeļus un jauca javu, un to darbs, kas cirta kokus, lai sagatavotu dēļus grīdai. Sie cilvēki radīja iespēju māju uzcelt. Un vēl tie cilvēki, kas nogādāja visus �os materiālus līdz tai vietai, kur māja jāuzbūvē. Un tie cilvēki, kas uztaisīja ķerras un smagās ma�īnas, lai �os piegādātos materiālus pievestu tie�i pie būvlaukuma. Un beigu beigās vēl to strādnieku darbs, kas �o māju uzmūrēja. Ķieģeļu mājas uzcel�ana prasa loti, ļoti daudzu cilvēku darbu, turpretī kāpostgalvu katrs pats var izaudzēt savā dārziņā. Ķieģeļu māja maksā dārgāk nekā kāpostgalva tāpēc, ka tās uzcel�anai patērēts vairāk darba. Un, lūk, kad cilvēks māju nopērk, viņ� samaksā par darbu, kas izlietots, to uzceļot. Bet kas �o naudu saņem, �o peļņu? Ne jau tie daudzie cilvēki, kas strādāja un cēla, bet vienīgi saimnieks, kas viņus izrīkoja un uzraudzīja. Bet, ja �o jautājumu izpētītu vēl dziļāk, jūs redzētu, ka arī �iem saimniekiem ir savi saimnieki un tiem savukārt vēl augstāki saimnieki � un tādā veidā to, kas īstenībā vada un kontrolē �o darbu, kura rezultātā tiek radīti priek�meti un preces, par kurām mēs maksājam naudu, ir gau�ām maz. Vai tiktāl būtu skaidrs?

� Skaidrs!

Bet vai tie�ām bija? Viņ� sāka atkal no sākuma un vēlreiz pārstāstīja visu, ko bija., teicis. �oreiz jau uzradās jautājumi.

� Bet vai tad tie māli, no kuriem gatavo ķieģeļus, nemaksā naudu? Un vai nav vajadzīga nauda, lai rentētu zemi un uz tās varētu izaudzēt labību?

� Tie ir labi jautājumi, � doktors Koplends uzslavēja. � Zeme, māli, me�i � tos visus sauc par dabas resursiem. Cilvēki �os dabas resursus nerada, cilvēki tos tikai izmanto, izlieto savā darbā. Un tāpēc � vai tie drīkstētu piederēt tikai kādam vienam cilvēkam vai cilvēku grupai? Kā var cilvēkam piederēt zeme un gaiss, un saulesgaisma, un lietus, kas nepiecie�ami sējumiem? Kā viens cilvēks drīkst sacīt par �īm lietām: tās pieder man, � un aizliegt tās izmantot arī pārējiem? Lūk, tāpēc arī Markss saka, ka �iem dabas resursiem jābūt kopējiem un tos nedrīkst sadalīt gabalos, bet tie jāizmanto visiem cilvēkiem saskaņā ar savām darba spējām. Piemērs. Teiksim, nomirst cilvēks un atstāj saviem �etriem dēliem mūli. Nesāks ta�u dēli griezt mūli �etrās daļās, lai katrs varētu saņemt savu tiesu. Mūlis piederēs viņiem visiem kopīgi, un strādās arī viņi ar to kopīgi. Tādā pa�ā veidā, Marksa vārdiem runājot, vajag izmantot visas dabas bagātības, tās nedrīkst piederēt tikai kādai bagātnieku saujiņai, tām jāpieder visiem pasaules strādniekiem kopā.

Nevienam no mums, kas atrodas �ajā istabā, nav nekāda privāta īpa�uma. Varbūt vienam vai diviem pieder tās būdeles, kurās viņi mitinās, vai arī nebaltai dienai kādam atlikti kādi pāris dolāri, ta�u vairāk nekā cita mums nav kā tikai pats nepiecie�amākais, lai uzturētu sevi pie dzīvības. Vienīgais, kas mums pieder, ir mūsu ķermenis. Un to mēs pārdodam no dienas dienā visu cauru mū�u. Mēs to pārdodam, kad no rīta dodamies uz darbu, un pa dienu, kuru pavadām darbā. Mēs esam spiesti to pārdot par jebkuru cenu, jebkurā laikā, jebkuram nolūkam. Mēs esam spiesti savu ķermeni pārdot, lai varētu paēst, lai varētu eksistēt. Bet ar samaksu, kas mums par to tiek dota, tikko pietiek, lai nezustu spēki, ar ko strādāt, lai citiem radītu peļņu. �odien gan mūs vairs neizstāda uz paaugstinājuma un nepārdod uz laukuma tiesasnama priek�ā. Toties mums ik minūti, kuru dzīvojam, liek pārdot mūsu miesas, mūsu laiku un mūsu dvēseles. Mēs tikām atbrīvoti no viena verdzības veida tikai tādēļ, lai taptu pakļauti atkal otram Vai tā ir brīvība?

No pagalma puses atskanēja kāda dobja balss:

� Taisnība!

Un vēl cita:

� Tā tas patie�ām ir!

� Bet ne jau mēs vieni dzīvojam tāda verdzībā. Visā pasaulē ir miljoniem ļau�u � da�ādas ādas krāsas, da�ādas rases un da�ādas ticības, un tie ir tādi pa�i vergi kā mēs. To nediīksl aizmirst. Daudzi no mums neieredz baltās rases nabadzīgos ļaudis, un tie savukārt neieredz mūs. Mēs ienīstam tos mūsu pilsētas baltos, kas dzīvo gar upmalu un strādā fabrikās. Ta�u �ie cilvēki cie� gandrīz tādu pa�u trūkumu kā mēs. Sis mūsu naids ir liels ļaunums, un nekas labs no tā nevar iznākt. Mums vajag atcerēties Kārļa Marksa vārdus un censties paraudzīties uz patiesību viņa mācības gaismā. Netaisnībai vajadzētu mūs visus apvienot, nevis iz�ķirt. Mums jāatceras, ka mēs visi kopā radām �īs pasaules vērtības ar savu darbu. Sīs Kārļa Marksa atklātās patiesības mums vajadzētu mū�am turēt savās sirdīs un nekad tās neaizmirst.

Bet klausies, mana tauta! Mēs, kas atrodamies �ajā istabā, mēs, nēģeri, mums ir arī vēl kāds cits uzdevums, mūsu pa�u uzdevums. Mūsu sirdīs mājo milzīga, neapslāpējama tieksme, un, ja mēs to nevarēsim apmierināt, mēs būsim pazudu�i uz laiku laikiem. Tad palūkosimies, kas tā par tieksmi un uz kādu mērķi tā ved.

Doktors Koplends atpogāja krekla apkaklīti � viņam likās, ka viņ� tūlīt nosmaks. Moko�ā mīlestība, kas pildīja visu viņa būti pret �iem ļaudīm, bija pāri viņa spēkiem. Viņ� pārlaida skatienu saviem pieklusu�ajiem viesiem. Tie gaidīja, kociņ� vēl sacīs. Ļau�u pūlis pagalmā un uz lieveņa stāvēja tikpat kluss un lūkojās uz viņu ar tikpat saspringtu uzmanību kā tie, kas atradās istabā. Kāds pakurls ve�uks, roku aiz auss aizlicis, pat bija pieliecies uz priek�u. Kāda sieviete iebāza zīdainim mutē mānekli, lai tas neraudātu. No durvju puses viņu uzmanīgi vēroja mis ters Singers. Jaunie�u vairums sēdēja uz grīdas. Starp viņiem arī Lensijs Deiviss. Zēna lūpas bija m balu�as un nervozi raustījās Jaunā seja izskatījās sadrūmusi, un viņ� sēdēja, ceļgalus cie�i abām rokām apskāvis. Visu acis is tabā bija vērstas uz -doktoru Koplendu, un tajas kvēloja alkas pēc patiesības.

� �odien mums ar piecu dolāru prēmiju jāapbalvo kāds vidusskolas audzēknis, kur� uzrakstījis labako sacerējumu par tēmu: �Mans dzīves mēri,-is � kā es varu sekmēt nēģeru rases stāvokļa uzlabo�anu.� �ogad �o prēmiju saņems Lensijs Deiviss.

Doktors izņēma no kabatas aploksni.

� Lieki piebilst, ka �īs prēmijas vērtība nebūt neslēpjas tikai naudas summā, ar ko tā izteikta bet arī svētajā ticībā un cerībā, kas iet tai līdzi.

Lensijs neveikli piecēlās kājās. Viņa sakniebtās lūpas drebēja. Viņ� palocījās un saņēma apbalvojumu.

� Vai jūs vēlaties, lai es nolasītu sacerējumu, kuru esmu uzrakstījis?

� Nē, � doktors Koplends iebilda. � Bet es vēlos, lai tu �onedēļ pie manis ienāktu, un tad mēs parunāsimies

� Labi, ser.

Istabā atkal iestājās-klusums.

� Es nevēlos būt kalps! Lūk, vārdi, kurus man atkal un atkal nācās lasīt �ajos sacerējumos. Kalps? Bet mums ta�u-labi ja vienam no tūksto�a atjauj būt kaut vai par �o pa�u kalpu! Jo vai tad mēs strādājam? Vai tad mēs kalpojam?

Istabā atskanēja neveik�i smiekli.

� Klausieties!� Tikai katrs piektais no mums ir nodarbināts pie ceļu būves vai rūpējas par sanitāro stāvokli pilsētā, vai arī strādā kokzāģētavās vai fermās. Kairs otrais no �iem pieciem nav spējīgs vispār dabūt kādu darbu. Nu, bet ko dara pārējie trīs no �iem pieciem, tas ir � lielākais mūsu tautas vairums? Daudzi gatavo ēdienu tiem, kas neprot pat ne tik, kā izvārīt to, ko pa�i ēd. Daudzi visu mū�u kopj puķu dārzus par prieku kādam vienam vai pāris cilvēkiem. Daudzi lepnos un bagātos namos spodrina gludās, vaskotās grīdas. Vai arī vada automa�īnas bagātniekiem, kuri pa�i ir par slinku, lai to iemācītos. Mēs tērējam savu mū�u, veicot tūksto�iem darbu, kuri nevienam nekāda īsta labuma nenes. Mēs it kā darbojamies, ta�u viss mūsu darbs iet tuk�gaitā. Vai tad tā ir kalpo�ana? Nē, tā ir verdzība.

Mēs strādājam, bet mūsu darbs nenes nekādus aug|us. Jo mums ta�u nemaz ne|auj kalpot! Jūs jaunie, kas mācāties un arī esat �eit ieradu�ies, jūs pārstāvat mūsu rases mazākuma veiksmīgāko da|u. Jo lielākajam mūsu tautas vairākumam vispār nav atļauts apmeklēt skolas. Uz katru vienu no jums ir desmitiem citu jaunu cilvēku, kas tikai ar grūtībām var parakstīt savu vārdu. Mums ir laupītas cēlās tiesības mācīties un iegūt zinā�anas.

�No katra pēc spējām, katram pēc viņa vajadzībām-.� Mēs visi, kas atrodamies �eit, zinām, kas tas ir � ciest trūkumu. Tā ir neizmērojama netaisnība. Bet ir arī kāda vēl rūgtāka netaisnība par �o � mums nejauj strādāt pēc mūsu spējām. Ātēs visu mū�u strādājam bez atlīdzības. Mums ta�u nemaz nedod izdevību kalpot! Tad jau labāk lai atņem naudu un mantu nekā tās bagātības, kas mīt mūsu sirdīs un dvēselēs.

Viens otrs no jaunajiem ļaudīm, kas �orīt �eit atnāku�i, varbūt jūt sevī vajadzību kļūt par skolotāju vai �ēlsirdīgo māsu, vai par savas rases vadītāju. Ta�u lielākajai daļai no jums tas tiks liegts. Lai nebūtu jānomirst badā, jums nāksies pārdot sevi trulam un bezjēdzīgam darbam. Jūs tiksiet atbīdīti malā, un jums tiks ierādīta �sava vieta�. Un varbūtējais ķīmiķis plūks kokvilnu. Un nākamais rakstnieks nevarēs iemācīties ne lasīt, ne rakstīt. Un iespējamais skolotājs tiks piekalts mū�īgā verdzībā pie kāda veļas gludināmā dēļa. Mums nav sava pārstāvja valdībā. Mums nav vēlē�anu tiesību. Visā �ajā pla�ajā valstī mēs esam visapspiestākā iedzīvotāju da|a Mēs nedrīkstam ne balsi pacelt, lai kaut cik izpaustu savu gribu. Mūsu mēles no bezdarbības, no tā, ka nevaram runāt, mutēs pūst un trūd. Un mūsu sirdis- tuk�ojas un zaudē sparu, kas tik Joti nepiecie�ams mūsu lielā mērķa sasnieg�anai.

Nēģeru rases ļaudis! Mēs nesam sevī, visas tās pa�as prāta un sirds bagātības kā citu rasu cilvēki. Mēs arī varam piedāvāt vērtīgas gara dāvanas. Ta�u �is mūsu piedāvājums tiek uzņemts vienīgi ar nievām un izsmieklu. Mūsu gara dāvanas tiek iebradātas dub|os un pārvērstas pī�ļos. Mūs piespie� izpildīt darbus, kas vēl bezjēdzīgāki nekā tie, kurus veic lopi. Nēģeri! Alums jāsace|as un jākļūst atkal par cilvēkiem! Mums jākļūst brīviem!

Istabu pār�alca neskaidra murdoņa. Satraukums pieauga. Doktors Koplends atvilka elpu un sa�ņaudza pirkstus dūrēs. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņ� būtu kļuvis liels kā milzis. Mīlestībā pret savu tautu krūtis viņam plīsa vai pu�u, un viņam gribējās kliegt, un kliegt tā, lai kliedziens būtu sadzirdams visā pilsētā. Viņam gribējās nokrist uz grīdas un pērkondimdo�ā balsī saukt varenus vārdus. Istaba pildījās vaidiem un saucieniem.

� Glāb mūs!

� Visvarenais Dievs! Izved mūs no �ī.nāves tuksne�a!

� Aleluja! Pestī mūs, ak, Kungs!

Doktors Koplends centās saņemt sevi rokās. Galu galā tas viņam arī izdevās. Viņ� apspieda sevī vēlmi kliegt un atkal ierunājās � spēcīgi un skaidri.

� Uzmanību! � viņ� teica, vērsdamies pie saviem klausītājiem. � Mēs izglābsim sevi. Bet ne jau skaitot gan-dulīgas lūg�anas. Un ne ar slinkumu un dzer�anu. Un ne ar miesas kārību un gara tumsonību. Un ne ar padevību un pacietību. Bet ar lepnumu. Ar pa�cieņu. Ar gara stiprumu un dvēseles stingrību. Mums.jākrāj spēki sava cēlā un augstā mērķa sasnieg�anai.

Pēk�ņi viņ� aprāva savu runu un izslējās visā augumā.

� Mēs katru gadu �ajā dienā pieticīgi apstiprinām pa�u pirmo Kār|a Marksa bausli. Ikviens no jums uz �o sanāk�anu ir atnesis līdzi arī kādu dāvanu. Daudzi no jums ir atteiku�ies no sava labuma, lai varētu palīdzēt citiem mazināt viņu trūkumu. Katrs no jums ir devis tik, cik spējis, nedomādams, ko pats par to saņems pretī. Mums jau kļuvis par paradumu dalīties citam ar citu. Mēs jau sen esam sapratu�i, ka nesalīdzināmi svētīgāk ir dot nekā ņemt. Kārļa Marksa vārdi �No katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām� jau kop� aizlaikiem ir skanēju�i mūsu sirdīs.

Doktors Koplends ilgi klusēja, likās pat, ka viņ� savu runu jau beidzis. Bet tad viņ� tomēr atkal atsāka.

� Mūsu pienākums ir vīri�ķīgi un ar pa�cieņu pārciest �īs mūsu pazemojuma dienas. Mēs varam būt lepni, jo apzināmies cilvēka sirds un prāta vērtību. Mums vajag skolot savus bērnus. Vajag upurēt visu, lai tikai viņiem būtu iespējams aizsniegt zinību un gudrības kalngalus. Jo reiz arī mūsu pagalmā būs svētki. Pienāks laiks, kad mūsu dvēseles bagātības vairs netiks nonievātas un apsmietas. Pienāks laiks, kad arī mums būs atļauts kalpot. Kad mēs varēsim strādāt, un kad mūsu darbam būs jēga. Tāpēc mūsu pienākums ir ticēt �im laikam un ar vīri�ķību to sagaidīt.

Runa bija pabeigta. Klausītāji sita plaukstas un rībināja kājas gan pret grīdu, gan pret cieto, sasalu�o zemi pagalmā. No virtuves puses sāka plūst stipras, karstas kafijas smar�a. D�ons Robertss uzņēmās dāvanas izdalīt un izsauca uz kartītēm uzrakstītos vārdus. Por�e smēla ar kausu kafiju no kalla, kas stāvēja uz plīts, bet Mar�als Nikolss pasniedza kēksa �ķēles. Doktors Koplends apstaigāja viesus, un^visur ap viņu izveidojās mazi pūlī�i.

Kāds viņu pavilka aiz elkoņa.

� Vai jūs viņa vārdā nosaucāt savu dēlu Badiju?

Doktors Koplends atbildēja, ka tā tas patie�ām bijis. Lensijs Deiviss neatkāpās no viņa ne soli, uzdodams da�da�ādus jautājumus, un doktors uz visiem labprāt arī atsaucās. Aiz prieka viņ� jutās kā apreibis. Mācīt un pārliecināt savu tautu, izskaidrot un būt saprastam � kas varēja sniegt vēl lielāku gandarījumu? Runāt patiesību un tikt uzklausītam.

� �odien svētki patie�ām izdevu�ies lieliski!

Viņ� stāvēja priek�telpā un atvadījās. Un visiem, un ikvienam paspieda roku. Tad smagi atslīga pret sienu, jo jutās bezgala noguris, vienīgi acis spo�i mirdzēja.

� Esmu no tiesas apmierināts.

Pēdējais palika misters Singers. Kāds labs un jauks cilvēks! Lai arī baltais, bet cik daudz viņā saprāta un dziļas izpratnes! Un ne pilītes zemiskas uzpūtības. Kad pārējie jau bija aizgāju�i, viņ� vēl nedaudz aizkavējās. It kā kaut ko gaidīdams, it kā gribēdams uztvert vēl kādus pēdējos, iz�ķiro�os vārdus.

Doktors Koplends piespieda pie kakla roku � viņam sūrstēja rīkle.

� Skolotāji, � viņ� piesmaku�ā balsī sacīja. � Tā ir mūsu vislielākā nepiecie�amība. Vadītāji. Tie, kas spētu mūs apvienot un vest.

Pēc svētkiem istabas izskatījās kailas un tuk�as. Mājā pamazām iezagās vēsums. Por�e virtuvē mazgāja krūzītes. Uz grīdas sabradāts gulēja sidrabainais sniedziņ�, kas bija bijis pārkaisīts svētku kociņam, un divi saplēsti rotājuma spīgulī�i.

Viņ� gan jutās noguris, tomēr priecīgais satraukums un uzbudinājums nejāva atpūsties. Sākdams ar guļamistabu, viņ� ķērās pie mājas uzkop�anas. Uz kartotēku skapī�a mētājās kāda kartīte � tā bija Lensija Dcivisa slimības vēsture. Galvā sāka veidoties vārdi, kurus viņ� vēlējās tam pasacīt, un viņam bija �ēl, ka nevar to izdarīt jau tūlil pat. Zēna drūmajā sejā bija atspoguļojusies drosme un apņēmība, un viņam tā neizgāja no prāta. Viņ� atvēra skapja aug�ējo atvilktni, lai atliktu slimības vēsturi vietā А, В, C � pirksti nervozi pār�ķirstīja kartotēku.

Pēk�ņi viņa skatiens apstājās pie pa�a vārda: Koplends, Benedikts Meidijs.

Aploksnē atradās kairāki rentgena uzņēmumi un īsa slimības vēsture. Viņ� pacēla vienu uzņēmumu pret gaismu. Kreisās plau�as aug�ējā stūrī vīdēja gai�s plankums, līdzīgs pārka|ķotai zvaigznei. Bet zem tā � liels, tum�s laukums, (āds pats kā labajā plau�ā, tikai mazliet augstāk Doktors Koplends steidzīgi iebāza uzņēmumu aploksnē atpakaļ. Rokā palika vienīgi īsās, pa�a rokas rakstītās piezīmes par <avu veselības stāvokli. Vārdi acu priek�ā izstiepās, it kā tie būtu no gumijas, un burti lēkāja, un viņ� tikko spēja tos salasīt. �1920. � limfas dziedzeru apkaro�anās, izteikta plau�u pamatnes sabiezē�ana. Process ap turēts, atgriezies pie savu pienākumu pildī�anas. 1937. � process atjaunojies, rentgens uzrāda ...� Tālāk viņ� vairs nelasīja. Pinnīt viņ� nebija varējis salasīt vārdus, bet tagad, tos izlasījis, nevarēja saprast to jēgu. Pa�ās beigās vēl bija tikai divi vārdi: �Prognoze: nezinu.�

Virsū atk^� mācās vecais, labi pazīstamais me�onīgais niknums. Viņ� pieliecās un ar visu spēku izrāva skapja apak�ējo atvilktni. Nekārtīgi sasviestu vēstuļu kaudzīte. Piezīmes par asociāciju �Par krāsaino iedzīvotāju progresu�. Kāda nodzeltējusi Dēzijas vēstule. Zīmīte no Ha-miltona ar lūgumu aizdot pusotra dolāra. Ko viņ� te meklēja? Rokas vēl parakņājās papīros, bet tad pēdīgi viņ� atlieca stīvo muguru.

Tikai veltīgi zaudēts laiks. Vesela stunda.

Por�e, virtuves galdam pārliekusies, mizoja kartupeļus. Viņas seja pauda sāpes.

� Turi muguru, taisni! � viņ� tai dusmīgi uzbrēca

� Un izbeidz vientiesi Viebjas un staigā apkārt �ķobīdamās,-ka taisni paciest vairs nevar!

� Es tikai atcerējos mūsu Villiju, � viņa taisnojās.

� Protams, vēstule ir aizkavējusies tikai par kādām nieka trim dienām. Tomer smuki tas no viņa puses nav � likt man tā gaidīt un uztraukties. Un vispār � kaut kā nemaz Pēc viņa neizskatās. Man tāda ļauna nojauta.

� Pacieties.�meitiņ!

� Nekas cits jau neatliek.

� Man vēl jāapmeklē da�i pacienti, drīz bū�u atpakaļ.

� Labi.

� Gan jau viss būs kārtībā, � viņ� mierināja.

Zem spo�ās, bet nesildo�ās pusdienas saules stariem viņa garīgais pacēlums palēnām noplaka. Domas atkal pievērsās pacientu slimībām. Nicru iekaisums. Mugurkaula smadzeņu meningīts. Skriemeļu tuberkuloze... Viņ� paņēma no aizmugurējā sēdekļa ma�īnas kurbuli. Parasti viņ� palūdza kādu pa ielu garāmejo�u nēģeri iedarbināt motoru. Un ļaudis alla� bija priecīgi viņam palīdzēt un pakalpot. Bet �odien viņ� ielika kurbuli pats un spēcīgi to pagrieza. Tad noslaucījis mēteļa piedurknē no sejas sviedrus, veikli apsēdās pie stūres un aizbrauca.

Cik daudz no tā, par ko viņ� �odien bija runājis, tika saprasts? Un kāds no visa tā būs labums? Viņ� atcerējās sacītos vārdus, un viņam likās, ka tie jau tagad izgaisu�i bez atbalss un zaudēju�i savu spēku. Toties tie vārdi, kuri bija paliku�i neizteikti, spieda sirdi divtik smagi. Tie lauzās pāri lūpām un �ķita tās plosām Gar acīm drūzmējās tautie�u cie�anu pilnās sejas Viņ� vadīja ma�īnu pa ielām lēnām un piesardzīgi, un sirds aiz dziļās, neremdināmās mīlestības kāpa vai pa muti laukā.

7

. Pilsētā sen neatcerējās piedzīvoju�i tik bargu ziemu kā togad. Logu rūtis aizauga ar leduspuķēm, be! namu jumtus pārklāja balta sarmas kārta. Gaisu pildīja dūmakaina, citrondzeltena gaisma, no kuras krita bālgani zilas ēnas. Peļķes uz ielām pārvilkās ar plānu, krak�ķo�u ledus garoziņu, un ļaudis runāja, ka otrajos Ziemassvētkos tikai kādas desmit jūdzes uz ziemeļiem esot uzkritis pat neliels sniedziņ�.

Singers manāmi pārvērtās. Viņ� atkal bie�i devās tālajās pastaigās, kas bija biju�as viņa vienīgais mierinājums pirmajos mēne�os pēc Antonapula aizbrauk�anas. Sīs pastaigas aizveda viņu jūdzēm tālu uz visām pusēm, un pilsēta to laikā tika izsoļota krustu �ķērsu. Savos klaiņojumos viņ� nereti nokļuva biezi apdzīvotajās ieliņās, kas stiepās gar krastmalu un kur tagad valdīja vēl lielāka nabadzība nekā jebkad agrāk, jo fabrikās trūka darba. Daudzu acīs varēja saskatīt nomāco�u grūtsirdību. Ļaudis nīka piespiedu bezdarbībā, bet tā savukārt uzjundīja nelādzīgas kaislības. Uzvirmoja drud�ains jauna veida ticību vilnis. Kāds puisis, kur� reiz bija strādājis pie krāso�anas ba||ām fabrikā, pēk�ņi paziņoja, ka pār viņu esot nākusi liela, svēta atklāsme. Un ka viņa pienākums esot pavēstīt ļaudīm citus Dieva Tā Kunga bau�ļus. Viņ� ierīkoja lūg�anu vietu, un ik naktis tajā pulcējās simtiem cilvēku, kas vārtījās pa zemi un purināja cits citu, ticēdami, ka izjutu�i kādas augstākas varas klātbūtni. Neiztika arī bez asinsizlie�anas. Kāda sieviete, kas nespēja nopelnīt vairs ne tik kā savai iztikai, iegrūda meistaram kaklā nazi, jo viņai bija radu�ās aizdomas, ka tas noblēdījis viņas izstrādes talonus. Vienā no visnabadzīgākajām ieliņām pa�ā pēdējā mājelē ievācās kāda nēģeru ģimene, un tas izsauca tik neganta naida uzliesmojumu, ka kaimiņi mājeli nodedzināja, bet pa�u nēģeri piekāva. Tomēr tie visi bija tikai atsevi�ķi negadījumi. Būtībā nemainījās nekas. Streiks, par kuru vienu brīdi paklīda runas, tā arī neiesākās-jo tā organizētāji nekādi nebija varēju�i savā starpā vienoties. Viss palika pa vecam, kā bijis. Atrakciju laukums �Saulainie Dienvidi� turpināja darboties arī visaukstākajās dienās. Ļaudis nodevās sapņiem, strīdējās un gulēja glu�i tāpat, kā to bija darīju�i līdz �im. Un aiz ieraduma neļāvās ielaisties* nekādās pārdomās, lai nebūtu jāieskatās neizdibināmajā tumsā, ko slēpa rītdiena.

Singers devās klaiņojumos arī pa pla�i izkaisītajām, smirdo�ajām pilsētas nomalēm, kur, saspiesti kā siļķes mucās, mitinājās nēģeri. Te bija vairāk dzīvības, bet vairāk arī vardarbības. Ieliņās bie�i varēja saost smalko, aso d�ina smaku Logos sārtojās pavarda uguns siltais, miegainais atspīdums. Baznīcās vai ik vakaru tika noturēti dievkalpojumi.

Singers apstaigāja arī tos rajonus, kur, nobrūnēju�u zālienu ieskauti, pacēlās nelieli, ērti un omulīgi namiņi. �eit bērni izskatījās veselīgāki un pret sve�iem garāmgājējiem izturējās draudzīgāk. Viņ� iegriezās arī bagātnieku apdzīvotajās vietās. Te di�ojās staltas, senlaicīgas savrupmājas ar baltām kolonnām un grezniem, metālā kaltiem �ogiem. Viņ� gāja garām varenām ķieģeļu celtnēm, kur alejās, kas veda uz parādes ieeju, taurēja automobiļi un no kamīnu skursteņiem pret debesīm vēlās kupli dūmu mākoņi. Bet no turienes pa ieliņām, kas kā strauti iztecēja no centra, aizmaldījās līdz pat pa�ai pilsētas robe�ai, kur sestdienas vakaros nelielajās �piparbodītēs� salasījās apkārtējie fermeri pasēdēt pie silti sakurinātas krāsns un uzzināt un pārspriest jaunākos notikumus. Singers bie�i klīda arī pa visiem �etriem galvenajiem, spilgti apgaismotajiem centia tirdzniecības kvartāliem, ta�u no tiem parasti atkal nogriezās tum�ajās un tuk�ajās �ķērsieliņās. Pilsētā nebija tāda nostūra, kuru Singers nebūtu savos klaiņojumos iepazinis. Viņam patika vērot, kā logu kvadrātu tūksto�os atstarojas dzeltenā gaisma. Skaistas bija �īs ziemas naktis. Virs galvas pletās aukstā debesu zilgme, bet zvaigznes tajā mirdzēja dzidras un spo�as.

Tagad nereti gadījās, ka �o pastaigu laikā kāds viņu apturēja un uzrunāja. Pie viņa vērsās visda�ādākie cilvēki. Ja tas bija sve�inieks, Singers tam pasniedza savu vizītkarti, lai tam uzreiz būtu skaidrs, kāpēc viņ� nerunā. Drīz vien Singeru pazina visa pilsēta. Viņ� gāja, plecus stalti izslējis un rokas alla� dziļi kabatās sabāzis. Viņa pelēko acu skatienam, likās, nepaslīdēja nepamanīts garam ne pats mazākais sīkums, bet seja joprojām pauda dziju mieru, kā tas palaikam vērojams pie ļoti gudriem vai ļoti skumjiem cilvēkiem. Viņu vienmēr iepriecināja iespēja uz brītiņu apstāties un pabūt kopā ar katru, kas meklēja viņa sabiedrību. Jo galu gala viņ� ta�u tikai tāpat vien bezmērķīgi klaiņoja no nekurienes uz nekurieni.

Bet tad pamazām pilsētā par kurlmēmo sāka izplatīties visvisādas baumas. Agrākajos gados, kad viņi abi ar Antonapulu dzīvoja kopā, viņiem neiznāca uzturēties starp citiem cilvēkiem vairāk kā vienīgi pa ceļam uz darbu un pēc tā atkal atpakaļ uz mājām, un visu pārējo laiku viņi pavadīja divatā savā dzīvoklītī. Toreiz par viņiem neviens nelikās ne zinis � un, ja arī kāds ievēroja, tad uzmanību galvenokārt pievērsa tikai milzīgajam, resnajam grieķim. Singeru nepazina neviens.

Bet baumas par mēmo auga augumā un pletās pla�umā. Ebreji apgalvoja, ka Singers arī esot ebrejs. Tirgotāji Mcinstrītā teica, ka viņ� esot saņēmis prāvu mantojumu un kļuvis stāvus bagāts. Kādā varas iestā�u iebaidītā tekstilnieku apvienībā no mutes mutē tika padota ziņa, ka mēmais esot organizators no Ra�otāju arodbiedrības kongresa. Kāds vientuļ� turks, kur� pirms daudziem gadiem bija iemaldījies �ajā pilsētā un tagad nīka te kopā ar v.isti savu ģimeni pāris isabcl�s. kas alradas aiz maza vcika liņa, kur viņ� tirgojās ar linaudekliem, kvēli centās pārliecināt savu lauleni, ka mēmais arī esot turks. Viņ� apgalvoja, ka tas, kad viņ� to uzrunājis savā mātes valodā, esot viņu sapratis. To stāstot; viņam drebēja balss, un viņ� pat aizmirsa izrāt savus bērneļus; viņ� likās atkal esam pilns spēka un enerģijas, un nākotnes plānu. Kāds vecs laucinieks savukārt apgalvoja, ka viņi abi ar mēmo esot no vienas puses, kur mēmā tēvs esot ievācis vislabākās tabakas ra�as apgabalā. Lūk, cik da�ādi un pretrunīgi bija minējumi, kas tika izteikti par Singeru.

Antonapuls! Atmiņas par draugu S ngera sirdī nekad nebeidza kvēlot. Kad viņ� naktīs aizvēra acis, grieķa seja � apa|a un eļļaini spīdīga, ar gudru un laipnu smaidu uz lūpām � tumsā viņam raudzījās pretim kā dzīva. Sapņos viņi vienmēr bija kopā.

Nu jau bija apritējis vairāk nekā gads kop� drauga aizbrauk�anas. Tomēr Singeram �is gads nelikās ne īsti īss, ne īsti gar�. Drīzāk gan it kā pavisam izslēgts no parastās laika ritējuma izjūtas � tā tas mēdz gadīties ar dzērājiem vai pussnaudā eso�iem cilvēkiem. Jo ikkatru �īgada mirkli Singers bija kopā ar savu draugu. Un �ajos mirkļos, kas pagāja domās kopā ar Antonapulu, viss mainījās un attīstījās glu�i tāpat kā tajā dzīvē, kas rosījās viņam apkārt. Pirmajos mēne�os viņ� vairāk kavējās atmiņās par tām briesmīgajām nedē|ām, kuras viņam bija nācies'pārciest. iekams grieķis tika aizvests prom, � par nepatik�anām, kas bija saistītas ar slimību un tās sekām, par izsaukumiem uz tiesu un par savām no�ēlojamām pūlēm kaut cik ierobe�ot drauga kaprīzās iegribas. Atcerējās ari tos tālos laikus, kad viņi abi ar Antonapulu bija jutu�ies nelaimīgi. Sevi�ķi bie�i domas atgriezās pie kāda notikuma, kas bija atgadījies pirms vairākiem gadiem.

Draugu viņiem nebija bijis nekad. Bet ar citiem kurlmēmajiem abi satikās reti � pēdējo desmit gadu laikā viņiem bija izdevies sastapt tikai trīs. Un arī tad aizvien bija radies kāds traucēklis, kas nebija ļāvis nodibināt ar tiem cie�ākus sakarus. Pirmais jau nākamajā nedē|ā pēc iepazī�anās bija aizbraucis dzīvot uz citu �tatu. Otrs bija precējies, se�u bērnu tēvs un neprata roku valodu. Vienīgi tre�o no �iem paziņām Singers atcerējās un nereti domās pieminēja, kad Antonapula vairs nebija.

Viņu sauca Karls. Karls bija dzeltcnbāts jauneklis un strādāja kādā no vietējām fabrikām. Pat acis viņam bija bālgani iedzeltenas, bet zobi tik trausli un caurspīdīgi, ka ari izskatījās bāli dzelteni. Savā zilajā kombinezonā, kas uz kārnā, sīkā augumiņa nokarājās kā maiss, viņ� atgādināja zili dzeltenu lupaLu lelli.

Viņi bija ielūgu�i Karhi pie sevis uz pusdienām un norunāju�i, ka visi trīs satiksies veikaliņā, kur Antonapuls strādāja. Kad Singers ar Kārlu tur ieradās, grieķis vēl bija aizņemts darbā. Virtuvītē veikala dzijumā viņ� tobrid beidza vārīt karameļu pildāmo poniādi. Zeltainā, mirdzo�ā masa jau bija izgāztā uz garā, ar marmora plāksni klātā galda. Siltais gaiss bija pilns kārdino�i saldu smar�u. Antonapulam, likās, patika, ka Karls redz, kā viņ� ar nazi masu veikli nogludina un tad sagrie� mazos kvadrātiņos. Uzņēmis uz ietaukotā na�a gala gabaliņu pomādes, viņ� piedāvāja to jaunajam draugam nogar�ot un parādīja kādu triku, ar kuru parasti uzjautrināja tos, kam gribēja izpatikt. Uz plīts vārīdamies, katlā burbuļoja sīrups, un grieķis vaibstīdamies, vaigus piepūtis un acis aizmiedzis, rādīja, cik tas karsts. Tad viņ� iemērca roku aukstā ūdenī, kas bija ieliets turpat blakus stāvo�ā podā, pēc tam zibenīgi iegrūda to verdo�ajā sīrupā.un tad atkal ūdenī. Acis viņam izspiedās un mēle izkārās, it kā viņ� ciestu neizturamas sāpes. Viņ� pat sāka roku kratīt un lēkāt no vienas kājas uz otru, tā ka visa māja nodrebēja. Bet tad negaidot pasmaidīja un, roku izstiepis, parādīja, ka tas bijis tikai joks, un paplik�ķināja Karlam pa plecu.

Bija gai�s ziemas novakars, un, kad viņi visi trīs, rokās saķēru�ies, gāja pa ielu, no viņu elpas aukstajā gaisā pacēlās garaiņi kā balta migla. Singers gāja abiem pa vidu un pāris rei�u atstāja draugus uz ietves pagaidīt, kamēr pats iegāja veikalos iepirkties Karls un Antonapuls nesa sainī�us ar produktiem, bet Singers turēja draugus cie�i zem rokas un visu ceļu līdz mājai smaidīja. Istabiņās bija silti un omulīgi, un Singers, apmierināts un iepriecināts, sarunādamies ar Kārlu, rīkojās, gatavodams cienastu. Pēc maltītes viņi abi savu sarunu turpināja, bet Antonapuls lēnīgi smaidīja un viņus vēroja. Laiku pa laikam resnais grieķis aizslāja uz pieliekamo un ielēja sev pa glāzītei d�ina. Karls sēdēja pie loga un dzēra tikai tad, kad Antonapuls piebāza viņam glāzi pie pa�as mutes, un arī tad � svinīgi un maziem malciņiem. Singers neatcerējās jebkad agrāk redzējis savu draugu tik sirsnīgi izturamies pret kādu sve�u cilvēku un nopriecājās, ka tagad Karls būs pie viņiem bie�s viesis.

Bija jau pāri pusnaktij, kad atgadījās tas, kas izpostīja visu omulīgo vakaru. Antonapuls atgriezās no sava kārtējā ceļojuma uz pieliekamo dusmās piesarku�u seju. Apsēdies uz gultas malas, viņ� sāka izaicino�i un ar neslēptu pretīgumu lūrēt uz jauno paziņu. Singers ar aizrautīgu sarunu centās ciemiņa uzmanību no grieķa dīvainās izturē�anās novērst, ta�u tas ietiepīgi turpināja �ķobīties. Karls, sakumpis un abām rokām savus kaulainos ceļgalus aptvēris, sēdēja krēslā un. pārsteigts par resnuļa grimasēm, lūkojās tajā kā apburts. Vaigi viņam aiz samulsuma kvēloja, un viņ� drud�aini rija siekalas. Singers ilgāk vairs nevarēja izlikties, ka neko nav manījis, un beidzot vaicāja Antonapulam, vai tam nesāpot vēders, vai neesot kļuvis slikti, vai varbūt tas vēloties likties gulēt. Bet Antonapuls tikai noraido�i purināja galvu. Viņ� rādīja ar roku uz Karlu un taisīja visus iespējamos neķītros �estus, kādus zināja. Pie tam seja pauda galēju riebumu, tā ka bija pat nepatīkami uz viņu skatīties. Karls aiz bailēm bija pavisam sarāvies. Beigu beigās grieķis sāka griezt zobus un piecēlās no gultas, uz kuras bija sēdējis. Tad Karls steidzīgi paķēra savu cepuri un izmetās no istabas. Singers pavadīja viņu lejup pa kāpnēm līdz parādes izejai. Viņ� nezināja, kā lai �im sve�ajam cilvēkam izskaidro sava drauga uzvedību. Karls, kūkumu uzmetis, pavisam sabozies un cepuri uz acīm uzvilcis, iestājās durvīs. Mirkli pakavēju�ies, viņi paspieda viens otram roku un iz�ķīrās.

Antonapuls Singeram pavēstīja, ka ciemiņ�, viņiem nemanot, esot slepus ielīdis pieliekamajā un izdzēris visu d�inu. Nekādi pierādījumi nespēja Antonapulu pārliecināt, ka viņ� pats iztuk�ojis pudeli. Resnais grieķis sēdēja gultā, un viņa sejā atspoguļojās dziļ� sarūgtinājums un pārmetums. Uz krekla apkaklītes lēnām pilēja lielas asaras, un Singeram tā arī neizdevās viņu nomierināt. Galu galā Antonapuls tomēr aizmiga, bet Singers vēl ilgi palika nomodā un vaļā acīm raudzījās nakts tumsā. Karlu viņi vairs nekad nebija satiku�i.

Tad Singeram ienāca prātā kāds cits atgadījums � tas bija noticis pāris gadu vēlāk; no vāzes, kas stāvēja uz kamīna malas, Antonapuls bija izņēmis visu īrei atlikto naudu un notriecis spēļu automātos. Viņ� atcerējās arī to vasaras pēcpusdienu, kad Antonapuls pavisam kails bija nogājis lejā pēc avīzes. Jo viņ� ta�u tik briesmīgi cieta no karstuma! Atcerējās arī, kā toreiz, kad viņi bija uz nomaksu iegādāju�ies Fcdusskapi, grieķis ledus kubiņus bija ne vien nepārtraukti sūkājis, bet arī licis savā gultā, kur tic bija paliku�i kustam, kamēr pats saldi gulēja. Singers atcerējās arī to vakaru, kad Antonapuls pārdzērās un iesvieda viņam sejā �ķīvi ar visiem makaroniem.

Pirmajos mēne�os pēc �ķir�anās �īs pretīgās atmiņas caurvija viņa domas kā satrunēju�i pavedieni paklāju. Bet tad glu�i nemanot izgaisa. Visas tās reizes, kad viņi bija jutu�ies nelaimīgi, mazpamazām aizmirsās. Un, jo gads stiepās garumā, jo domas par draugu kā pa spirāli urbās dziļumā, līdz kavējās vairs tikai pie tā Antonapula, kur� viņam vienīgajam bija pazīstams.

Sis Antonapuls bija tas uzticamais draugs, kuram varēja atklāt it visu, kas nospieda sirdi. Jo �is Antonapuls, kaut arī nevienam nekas tamlīdzīgs nebūtu varējis ne prātā ienākt, bija gudrs cilvēks. Laikam ritot, draugs iztēlē �ķita izaugam kā milzis, un tā seja nakts tumsā lūkojās viņam pretī dziļi nopietna un saproto�a. Atmiņas par grieķi pārmainījās tā, ka Singers vispār vairs nespēja atcerēties par to neko aplamu vai muļķīgu � viņam tas tagad likās kā pats saprāta un labsirdības iemiesojums.

Viņ� it kā redz Antonapulu sē�am sev pretī lielajā krēslā. Draugs sē� mierīgi, pat nepakustēdamies. Apaļajā sejā neizdibināma izteiksme. Uz lūpām gudrs un zino�s smaids. Acīs � bezdibenīga dzi|domība. Viņ� uzmanīgi vēro, ko viņam stāsta. Un ar savu prātu visu saprot.

Tāds bija Antonapuls, kur� tagad pastāvīgi mita Sin-gera domās un dvēselē. Tāds bija kļuvis draugs, kuram viņ� vēlējās pastāstīt to, kas norisinājās viņam apkārt. Jo �is tas pa �o gadu tomēr bija atgadījies. Viņ�, Singers, bija ticis pamests viens �ajā pilnīgi sve�ajā zemē. Un pavisam vientuļ�. Un viņ� bija atvēris acis un ieraudzījis daudz kā tāda, ko nespēja sev izskaidrot. Viņ� b�ia samulsis un neziņā.

Viņ� vēroja, kā viņu lūpas veidoja vārdus.

�Mēs, nēģeri, arī beidzot gribam būt brīvi. Bet būt brīvam nozīmē � tiesības dot savu ieguldījumu vispārības labā. Mēs arī gribam kalpot un saņemt par to mums pienāko�os daļu, gribam strādāt un patērēt to, ko par savu darbu saņemsim. Jūs esat vienīgais no visiem baltajiem cilvēkiem, kādus es jebkad esmu sastapis, kas izprot manas tautas briesmīgo postu un nabadzību.�

�Vai jūs mani saprotat, mister Singer? Sī mūzika manī skan nepārtraukti visu laiku. Man vajag kļūt par īstu mūziķi. Iespējams, ka patlaban es vēl maz ko sajēdzu, bet, kad man būs divdesmit gadu, es uzzinā�u vairāk. Vai jūs mani saprotat, mister Singer? Un tad es do�os ceļojumos pa sve�ām zemēm, kur ir daudz, daudz sniega.�

�Izmetīsim �o pudeli sausu! Ielejiet man vēl drusku! Mēs nupat runājām par brīvību. Sis vārds pa manām smadzenēm lo�ņā kā tārps. Jā? Nē? Vairāk? Mazāk? Sis vārds ir kā signāls, kas var tikpat labi saukt uz sacel�anos, kā uz laupī�anu vai viltību. Kad mēs iegūsim brīvību, tad veiklākie no mums varēs paverdzināt pārējos. Un tomēr! Sim vārdam ir ari vēl cita nozīme. No visiem vārdiem �is ir visbīstamākais pasaulē. Mums, kas to zinām, jābūt modriem. Sis vārds ļauj mums justies labi, jo savā būtībā tas iemieso cilvēces augstākos ideālus. Ta�u tajā pa�ā laikā ar �o vārdu uz lūpām zirnekļi au� ap mums savus vispretīgākos tīklus.�

Ceturtais tikai berzēja savu degungalu. Viņ� nāca reti un runāja maz. Viņam patika uzdot�jautājumus.

Sie �etri nu jau vairāk nekā septiņus mēne�us bija Singers istabiņas pastāvīgie apmeklētāji. Viņi nekad nesara-dās visi reizē, bet vienmēr katrs par sevi. Un viņ� tos pie durvīm sagaidīja, alla� smaidīdams savu nemainīgi sirsnīgo smaidu. Singeru vēl aizvien māca ilgas pēc Antona-pūla. tās joprojām bija tikpat spēcīgas kā pirmajos mēne�os pēc drauga aizbrauk�anas un tāpēc � vai nebija vienalga, kā sabiedrībā viņ� īsināja laiku, lai tikai nebūtu jāskumst mū�īgā vienatnē ar sevi? Patlaban viņ� jutās tāpat kā toreiz, pirms daudziem gadiem, kad bija devis An-tonapulam solījumu (un pat uzrakstījis to uz papīra un piespraudis pie sienas virs savas gultas) atmest uz vienu mēnesi smēķē�anu, nedzert alu un neēst gaļu. Pirmās dienas bija biju�as pa�as grūtākās. Viņ� nekur nebija varējis dēties. Pie Antonapula augļu un saldumu veikalā viņ� bija iegriezies tik bie�i, ka �ārlzs Pārķers jau bija sācis uz viņu lūkoties tīri greizi. Pabeidzis tajā dienā paredzētos gravē�anas darbus, viņ� bija bezmērķīgi nositis laiku vai nu veikala priek�telpā ar pulksteņmeistaru un pārdevējām, vai arī devies kaut kur iedzert glāzi kokakolas. Tajās dienās būt kopā ar jebkuru sve�inieku bija labāk nekā nīkt vienam un kauties ar uzmācīgajām domām par cigaretēm, alu un ga|u.

Iesākumā viņ� �os savus �etrus viesus-galīgi nebija sapratis. Viņi runāja vienā laidā, un, jo mēne�i ritēja, jo runāja aizvien-vairāk un vairāk. Bet pamazām viņ� pie v^:ņu lupu kustībām tā pierada, ka spēja uztvert ikkatru vardu. Un pavisam drīz jau iepriek� zināja, ko tie sacīs, jo tēma, par kuru tie runāja, visiem palika mū�am -nemainīga.

Par pa�u n. panesamāko mocību viņam bija kļuvu�as pa�a rokas Tas nekur nevarēja atrast miera. Gu|nt tās raustījās, un pamodies viņ� nereti pieķēra sevi pat miegā veidojam ar tam vārdus. Viņam vairs nepatika ne skatīties, ne domāt par tām. Bet rokas viņam bija slaidas, brūnas un spēcīgas. Agrāk viņ� ar tām bija apgājics ļoti saudzīgi. Ziemu parasti ieziedis ar eļļu, lai nesprēgātu, ienad�u ādiņu rūpīgi a.bīdījis, bet nagus alla� apvīlējis pēc pirkstu galu formas. Viņam bija paticis savas rokas mazgāt un kopt. Bet Tagad viņ� tās rītos un vakaros tikai �ā tā noberza ar suku un sabāza dziļāk kabatās. �

Staigādams pa savu istabu uz priek�u un atpakaļ, viņ� krak�ķināja pirkstu locītavas un raustīja tās, līdz rokas iesāpējās. Vai an sila ar vienas rokas dūri pa otras plaukstu. Bet da�reiz, dzijās domās iegrimis un atmiņās kavēdamies pie sava drauga, viņ� ir nemanīja, ka rokas neapzinīgi sāku�as veidot vārdus. Tādās reizēs viņ� izbijās, kā izbīstas cilvēks, kas pieķerts sarunājamies ar sevi balsī. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņ� būtu izdarījis kaut ko nelikumīgu. Kauns un bēdas pavijās vienā neat�ķetināmā kamolā, un sakrampējis rokas cie�i jo cie�i, viņ� paslēpa tās aiz muguras. Ta�u mierā tās viņu tik un tā nelika.

Singers stāvēja pie tā nama, kurā viņi abi ar Antonapulu kādreiz bija dzīvoju�i. Metās krēsla, un gaisā karājās pelēka migla. Saulrieta pusē tai cauri vīdēja ro�ainas gaismas strēles Noplucis ziemas zvirbulēns lidinādamies pret dūmakainajām debesīm izveidoja tādu kā rakstu, pirms beidzot nometās uz jumta �ukura. Iela bija tuk�a un klusa.

Singera skatiens bija pievērsts kādam otrā stāva logam nama labajā pusē. Tur bija atradusies viņu istaba, bet aiz tās � pla�ā virtuve, kur Antonapuls bija gatavojis visas viņu maltītes. Pa apgaismoto logu varēja saskatīt kustamies sievieti. Viņai bija aizsiets priek�auts, un pret gaismu viņa �ķita liela un izplūdusi. Atzveltnes krēslā sēdēja vīrietis un lasīja avīzi. Pie loga, turēdams pirkstos maizes riecienu, pienāca bērns un piespieda rūtij degunu. Singers iztēlē redzēja istabu tādu, kādu to aiziedams toreiz bija atstājis, � ar plato Antonapula gultu un pa�a �auro saliekamo dzelzs gultiņu, un mīksti polsterēto ku�etīti, un cieto krēslu. Ar saplēsto cukurtrauku, kur viņi abi bija metu�i smēķu galus, un slapjo plankumu griestos pret to vietu, kur bija tecējis jumts, un ar savalkātās vc|as kasti istabas kaktā. Mijkrē�ļa stundās, tādās kā patlaban, viņi gaismu nemēdza iedegt � iztika ar to, kas nāca no lielās plīts. Antonapuls prata nogriezt degļus tā, ka palika redzamas tikai robainas dzelteno un zilo liesmu mēlītes. Istabā bija silti, un jauki smar�oja pēc vakariņām. Antonapuls ar savu koka karoti nogar�oja ēdienus, un viņi abi iemalkoja pa glāzei sarkanā vīna. Plīts priek�ā uz linoleja paklājiņa dejoja sārtijiesmu atspīdumi � piecas mazas zelta laternītes. Pienainajai krēslai sabiezējot, mazās laternītes likās iedegamies aizvien spo�āk un spo�āk, līdz beidzot, kad pienāca vakars, tās kvēloja kā dzīva un skaidra uguns. Ap to laiku arī maltīte parasti bija gatava, un viņi, iedegu�i lampas, piestūma pie galda savus krēslus.

Singers palūkojās uz tum�ajām parādes durvīm. Viņ� atcerējās, kā viņi abi no rītiem pa tām bija iznāku�i un vakaros atkal kopā iegāju�i. Ietvē vēl tagad rēgojās gramba, pret kuru Antonapuls reiz bija paklupis un sasitis elkoni. Un, lūk, arī pasta kastīte, kurā viņiem ik mēnesi tika iemests rēķins par patērēto elektrību. Singeram �ķita, ka viņ� pqt sajūt drauga siltās rokas pieskārienu savai plaukstai.

Iela jau bija pavisam iegrimusi tumsā. Viņ� vēlreiz palūkojās aug�up uz logu un ieraudzīja pie tā stāvam sve�o cilvēku pulciņu � vīrieti, sievieti un bērnu. Sing'eru pārņēma bezgalīga tuk�uma sajūta. Viss bija beidzies un pagājis. Antonapula vairs nav, un viņam nav neviena, ar ko dalīties atmiņās. Drauga domas klīda kaut kur citur. Viņ� pievēra plakstus un mēģināja atcerēties vājprātīgo namu un to istabu, kur Antonapuls �obrīd gulēja. Viņ� it kā redzēja �aurās, balti klātās gņltas un vecos vīrus, kas kaktā bija spēlēju�i uz �cūkām�. Tomēr pilnīgi skaidri, lai arī cik cie�i turēja acis aizmiegtas, viņ� istabu iztēloties nespēja. Tuk�ums spiedās sirdī aizvien dziļāk, un, pēc mirk|a uzmetis logam pēdējo skatienu, viņ� devās prom

pa to pa�u tum�o ielu, pa kuru tik daudzas reizes bija gājis kopi ar Antonapulu.

Bija sestdienas vakars. Mfmstrītā valdīja cilvēku burzma. Gar standartcenu veikala logiem, aiz aukstuma kombinezonos drebinādamies, slaistījās nēģeri. Ļaudis veselām ģimenēm stāvēja rindā pie kinoteātra kases, bet pui�i un mei�as pētīja filmu reklāmas plakātus. Automobiļu kustība bija tik dzīva, ka Singeram nācās krietnu brīdi pastāvēt un pagaidīt, iekams varēja pāriet ielas pretējā pusē.

Ceļ� veda garām �ārlza Pārķēra veikalam. Vitrīnā izstādītie augļi � banāni, apelsīni, avokādo bumbieri, mazie, zeltainie mandarīni un pat nedaudzie ananasi � izskatījās apetītlīgi. Iek�ā Pārkers patlaban apkalpoja kādu pircēju. Singeram Pārķēra seja likās glu�i vienkār�i pretīga. Vairākas reizes, kad Pārkera veikalā nebija, Singers tajā bija iegājis un tāpat vien kādu mirkli pastāvējis. Viņ� bija iegājis arī virtuvē, kur Antonapuls vārīja saldās pomādes. Ta�u, ja veikalā atradās Pārkers, viņ� tajā ne kāju nespēra. Kop� tās dienas,.kad Antonapuls tika aizvests ar autobusu, viņi centīgi viens no otra izvairījās. Ja gadījās sastapties uz ielas, abi nesasveicināju�ies novērsās. Reiz, kad Singers bija vēlējies aizsūtīt savam draugam burku ar tā iemīļoto melnās nisas ziedu medu, viņ� to pie Pārkera bija pasūtījis pa pastu, lai pa�am nenāktos ar viņu sarunāties. �

Singers stāvēja vitrīnas priek�ā un vēroja, kā viņa drauga brālēns apkalpo pircējus. Sestdienas vakaros tirgo�anās parasti gāja no rokas. Antonapulam nereti bija vajadzējis strādāt gandrīz līdz desmitiem. Pie pa�ām durvīm atradās lielais kukurūzas maļamais aparāts. Pārdevējs tajā iebēra nosvērtos graudus, un tie sāka iek�ā griezties, pārvērzdamies it kā milzīgās sniegpārslās. No veikala plūda labi pazīstamās un patīkamās,smar�as. Uz grīdas mētājās sabradātas zemesriekstu �aumalas.

Singers pagāja veikalam garām un devās pa ielu tālāk. Viņam diezgan veikli nācās lavierēt, lai biezajā ļau�u jūklī netiktu saspiests. Bija sestdienas vakars, un ielas greznoja zaļu un sarkanu elektrisko lampiņu virtenes. Cilvēki, cits citu rokām apskāvu�i, stāvēja nelielos pulciņos un smējās. Jauni tēvi mierināja savus pikpaunās uzsēdinātos, nosalu�os un raudo�os bērnus. Uz stūra kāda meitene no Pestī�anas armijas, zilgani sārtu kapuci galvā, tink�ķināja zvaniņu, un, kad tā uzmeta Singeram skatienu, viņam likās, ka arī viņa pienākums ir iemest savu artavu tai līdzās noliktajā katliņā. Ubagi � kā ķaltie, tā melnie � turēja izstieptas cepures vai tāpat vien pavērtas tulznainās un ap^ repēju�ās plaukstas. Bet pāri visam pū|a sejās lējās oran�ā neona reklāmu gaisma.

Singers nonāca līdz krustojumam, kurā viņi ar Antonapulu kādā augusta pēcpusdienā bija redzēju�i traku suni. Tad pagāja garām Armijas veikalam, kur otrā stāva darbnīcā Antonapuls katrā algas dienā bija mēdzis fotografēties. Singeram arī pa�laik kabatā gulēja paciņa ar vairākiem drauga uzņēmumiem. Pēc tam viņ� nogriezās uz rietumiem, uz upes pusi. Reiz, paņēmu�i līdzi ēdamos un dzeramos, viņi abi bija pārgāju�i pāri tiltam un sarīkoju�i pļaviņā īstu pikniku.

Singers nostaigāja pa Meinstrītu krietnu stundu. Visā Jau�u drūzmā viņ� laikam vienīgais bija tik pilnīgi viens un vientuļ�. Pēdīgi viņ� izvilka no kabatas pulksteni un, palūkojies tajā, sāka iet tās mājas virzienā, kurā dzīvoja patlaban. Varbūt kāds no parastajiem ciemiņiem vakarpusē tomēr pie viņa iegrie�as. Vismaz tā viņ� cerēja.

Uz Ziemassvētkiem Singers nosūtīja Antonapulam lielu paku ar dāvanām. Viņ� apdāvināja arī katru no saviem �etriem ciemiņiem un vēl misis Kelliju. Bet visu kopējām vajadzībām iegādājās radiouztvērēju un nolika to uz galda pie loga.

Doktors Koplends �o jaunumu vispār nepamanīja. Bifs Brennons to ieraudzīja tūlīt un pārsteigts savilka uzacis. D�eiks Blaunts turēja to ieslēgtu visu laiku, kamēr vien pie Singera sēdēja, turklāt vienā un tajā pa�ā stacijā, un runādams, likās, centās pārkliegt mūziku, jo viņam uz pieres pat vēna pietūka. Mike Kellija no sākuma nemaz neaptvēra, ka skatās uz radio. Pēc tam, tum�i piesarkusi, vairākkārt pārvaicāja, vai tas patie�ām esot mistera Singera aparāts un vai viņa varē�ot to paklausīties. Pagriezusi ripu kādas minūtes no vienas uz _wotru pusi, viņa beidzot atrada vietu, kas atbilda viņas interesēm. Tad apsēdās krēslā un, uz priek�u pieliekusies un rokas uz ceļgaliem salikusi, puspavērtu muti sāka klausīties; deniņos strauji sita pulss. �ķita, ka viņa -klausās ar katru miesas �ūnu. Tā viņa nosēdēja gandrīz līdz pa�am vakaram, un, kad reiz Singeram uzsmaidīja, acis bija miklas, un viņa samulsusi berzēja tās ar abām dūrēm. Viņa jautāja, vai drīkstē�ot nākt viņa istabā un klausīties radio arī tad, kamēr viņ� pats bū�ot darbā, un Singers piekrīto�i pamāja ar galvu. Un tā vairākas dienas pēc kārtas, lai kad viņ� at-vēra savas istabas durvis, viņ� atrada Miki_ sē�am pie radio un klausāmies mūziku. Rokas nemierīgi ecēja īsos, izspūru�os mateļus, bet sejā bija iegūlusi tāda izteiksme, kādu agrāk viņ� tai nekad nebija redzējis.

Kādu vakaru drīz pēc Ziemassvētkiem sagadījās tā, ka visi �etri parastie Singera apmeklētāji atnāca vienlaicīgi. Līdz tam tā vēl nekad nebija noticis. Singers smaidīdams un cienādams rīkojās pa istabu un pūlējās būt iespējami pieklājīgs, lai ciemiņi justos ērti un omulīgi. Bet kaut kas tomēr nelikās esam kārtībā.

Doktors Koplends neparko nebija piedabūjams piesēst. Viņ� stāvēja durvīs, platmali rokā turēdams, un tikai atturīgi pārējiem viesiem klanījās. Bet tie savukārt neizpratnē raudzījās viņā, it kā vaicādami, kā viņ� te iekļuvis. D�eiks Blaunts, ar putām ap�ļakstīdams krekla priek�u, korķēja vaļā līdzatnestās alus pudeles. Mike Kellija sēdēja pie radio un klausījās mūziku. Bifs Brennons, kājas sakrustojis un uz gultas malas piemeties, appētīja pēc kārtas visus sanāku�os, līdz acis pēdīgi samiedzās un kļuva vienaldzīgas.

Singers bija pagalam samulsis. Katram no �iem cilvēkiem alla� bija bijis tik daudz par ko runāt un stāstīt. Bet nu, sanāku�i kopā, visi klusēja. Kad viņi ieradās, viņ� pat bija mazliet tā kā noba�ījies, ka tik neizceļas kāda nepatīkama sadursme. Vienbrīd bija uzmākusies arī tāda kā nelāga priek�nojauta, ka tik �ī satik�anās nebeidzas kaut kā liktenīgi. Ta�u istabā jautās vienīgi neizprotams vēsums un sasprindzinājums. Singeram raustījās rokas, pirksti nervozām kustībām it kā vilka no gaisa neredzamus diegus, cenzdamies tos sasiet kopā.

D�eiks Blaunts piēgāja pie doktora Koplenda.

� Man jūsu seja �ķiet pazīstama. Mēs ar jums reiz esam tiku�ies � tur, ārpusē, uz kāpnēm.

Doktors Koplends katru vārdu izrunāja tik skaidri, it kā izgrieztu to ar �ķērēm.

� Es nedomāju, ka mēs būtu pazīstami, � viņ� sacīja. Tad viņa stīvais augums pēk�ņi likās sarūkam. Paspēris pāris soļu atmuguriski, viņ� jau atradās uz sliek�ņa.

Bifs Brennons, nosvērts un savaldīgs, smēķēja cigareti. Dūmi viegliem, pelēkzilganiem vāliem gūlās pār istabu. Viņ� pagriezās pret Miki, un, raugoties tajā, vaigos viņam iesitās sārtums. Bet tūlīt pat acu plaksti noslīga, un seja atkal atguva parasto bālumu.

� Nu, kā tad tagad tavas darī�anas sokas?

� Kādas darī�anas? � Mike aizdomīgi atjautāja.

� Tā pati dzīvo�ana, � viņ� paskaidroja. � Skola un viss pārējais.

� Man liekas, var iztikt, � viņa atbildēja.

Visi skatījās uz Singeru, kā nez ko gaidīdami. Bet viņ� bija pilnīgā nesapratnē. Un turpināja piedāvāt dzērienus un smaidīt.

D�eiks paberzēja ar plaukstas virspusi lūpas. Viņ� bija atmetis cerību iesaistīt doktoru Koplendu sarunā un apsēdās uz gultas malas blakus Bifarn.

- � Vai jūs nezināt, kas visapkārt fabrikām uz �ogiem un mūriem ar sarkanu krītu raksta tos draudo�os brīdinājumus?

� Nē, � Bifs atteica. � Kādus draudo�us brīdinājumus?

� Lielāko tiesu no Vecās Derības. Es jau sen par tiem interesējos.

Katrs no viņiem ar saviem vārdiem vērsās galvenokārt pie mēmā. Viņu domas tiecās pie tā, kā rata spieķi tiecas uz centrālo asi.

Nupat uznācis pavisam neparasts aukstums, � Bifs beidzot ierunājās. � Es vienu dienu pārlasīju agrāko gadu laika ziņas un uzgāju, ka 1919. gadā termometrs noslīdējis līdz desmit grādiem zem nulles pēc Fārenheita. �orīt hija se�padsmit; tas ir pats lielākais aukstums, kāds pieredzēts kop� tā gada sala.

� Pie mūsu ogļu �ķūnī�a jumta pat karājās lāstekas, � pavēstīja Mike.

� Bet mēs pagāju�ā nedēļā ieņēmām tik maz, ka neiznāca ar ko samaksāt kalpotājiem, � sūrojās D�eiks.

Tādā garā viņi vēl kādu brīdi pārsprieda laika prognozes. Tā vien �ķita, ka katrs gaidīja, kad pārējie aizies. Un tad pēk�ņi visi reizē kā pēc komandas piecēlās un atvadījās. Doktors Koplends aizgāja pirmais, un citi viņam nekavējoties sekoja. Singers palika istabas vidū stāvam viens; viņ� tā arī nesaprata, kas bija noticis, un tāpēc vēlējās to pēc iespējas ātrāk aizmirst. Un nolēma tūlīt pat, vēl tajā pa�ā vakarā, uzrakstīt Antonapulam vēstuli.

Fakts, ka Antonapuls neprata lasīt, nebūt neatturēja Singeru no rakstī�anas. Viņ� labāk par labu zināja, ka draugs nespēja izprast uz papīra veidoto zīmju jēgu, ta�u, mēne�iem ritot, viņam pamazām sāka likties, ka varbūt k|ūdī-jics un Antonapuls savu lasītmākas noslēpumu no visiem tikai slēpis. Turklāt gan jau tur, patversmē, gadīsies kāds kurlmēmais, kur� pratīs izlasīt viņa vēstuli un pēc tam paskaidros tās saturu arī draugam.

Savām vēstulēm Singers alla� izgudroja da�ādus attaisnojo�us iemeslus, jo parasti, kad bija izmisis vai apbēdināts, juta nepārvaramu nepiecie�amību pastāstīt par saviem pārdzīvojumiem draugam. Ta�u uzrakstījis viņ� �īs vēstules tomēr nekad nenosūtīja. To vietā draugs no viņa ik svētdienas saņēma no rīta un vakara avīzēm izgrieztas komiksu bildītes. Un vēl katru mēnesi naudas pārvedumu. Bet garās, Antonapulam domātās vēstules krājās kabatās, kamēr beigu beigās viņ� pats tās iznīcināja.

Kad visi �etri ciemiņi bija prom, Singers apvilka savu silto, pelēko mēteli, uzlika pelēko filca platmali un arī atstāja māju. Vēstulēs viņ� mēdza rakstīt veikalā. Bez tam viņ� bija apsolījis nākamajā rītā nodot kādu steidzamu darbu, tā ka, lai pasūtījums neaizkavētos, to vajadzēja pabeigt vēl �ovakar.

Nakts bija auksta, jo pamatīgi piesala. Spīdēja pilns mēness, un to ieskāva mirdzo�s, zeltīts �dārzs�. Namu jumti pret zvaig�ņotajām debesīm izskatījās glu�i melni.

Iedams Singers izdomāja vairākus variantus, kā iesāks savu vēstuli, ta�u, nonācis pie veikala, viņ� tā arī vēl nebija paspējis sacerēt pirmo teikumu. Singeram bija pa�am sava atslēga; atdarījis durvis, viņ� iegāja tum�ajās telpās un iededza gaismu.

Singers strādāja veikala pa�ā attālākajā nostūrī. Viņa vietu no pārējās darbnīcas atdalīja auduma aizkars, un tāpēc tā atgādināja mazu, atsevi�ķu istabiņu. Tajā bez darbgalda un krēsla atradās arī vēl smags, kaktā iestumts seifs, izlietne ar apsūbēju�u spogulīti virs tās un vairāki plaukti, piekrāmēti da�ādām kastītēm un salauztiem pulksteņiem. Singers pacēla sava galda virsu un no atvilktnes, kas bija izdrapēta ar filcu, izcēla lēzenu sudraba �ķīvi, kuru līdz rītam bija apsolījis savest kārtībā. Kaut arī veikalā bija stipri pavēss, viņ� novilka mēteli un uzrotīja zili svītrotā krekla piedurknes, lai tās netraucētu rīkoties.

Ap �ķīvja centrā iestrādājamo monogrammu viņ� noņēmās diezgan ilgi. Prasmīgās rokas dro�ām kustībām vadīja gravējamo aparātu, veidojot sudrabā vajadzīgo rakstu. Strādājot viņam acīs iezagās dīvaina sāpīgu ilgu izteiksme. Viņ� pārdomāja Antonapulam sūtāmās vēstules saturu. Bija Jau pāri pusnaktij, kad darbs beidzot bija paveikts. Aiz satraukuma un nepacietības, atliekot �ķīvi atpakaļ atvilktnē, piere bija norasojusi sīkām sviedru lāsītēm. Sakārtojis darbgaldu, viņ� ķērās pie rakstī�anas. Viņam patika veidot ar spalvu uz papīra vārdu zīmes, un viņ� tās vilka ar tikpat lielu rūpību, kā nupat bija vilcis burtus uz sudraba �ķīvja.

�Mans vienīgais draugs!

No mūsu �urnāla es uzzināju, ka Sabiedrības kongress �ogad tiks sasaukts Meikokā. Uzstāsies oratori, un būs bankets, kurā pasni-jgs �etrus ēdienus. Nav grūti iedomāties, kā tas viss notiks. Atceries, mēs jau sen plānojām reiz kādu no �īm sanāksmēm apmeklēt, bet nekādi nevarējām sataisīties. Tagad es to no�ēloju. Kā man gribētos tagad kopā ar Tevi uz �o te aizbraukt! Esmu iztēlojies, kā tur viss norisināsies. Bet pats par sevi saprotams, ka es nekad nedo�os turp viens, bez Tevis. Mūsu ļaudis tur saradīsies no daudziem �tatiem, un viņiem visiem būs pilnas sirdis un prāti ar neizteiktiem vārdiem un sapņiem. Kādā baznīcā tik�ot noturēts arī speciāls dievkalpojums un rīkotas kaut kādas sacīkstes, kurās uzvarētājs kā balvu saņem�ot zelta medaļu. Es rakstu, ka varu to visu iztēloties. Varu un arī nevaru. Manas rokas jau tik ilgi nīkst bezdarbībā, ka pat grūti atcerēties, kā es kādreiz pratu ar tām sarunāties. Bet, kad es iztēlojos kongresu un tā dalībniekus, es domāju arī par Tevi, mans draugs, jo viņi visi ta�u ir līdzīgi Tev.

Kādu dienu es biju aizstaigājis līdz mūsu biju�ajai mājai un mazu brīdi pie tās pastāvēju. Tagad tajā dzīvo citi cilvēki. Vai atceries to milzīgo ozolu, kas auga ielas pusē? Toreiz tam tika nocirsti zari, lai tie netraucētu telefona līnijas vadiem, un nu koks ir nokaltis. Zari satrūdēju�i � un stumbrā izveidojies dobums. Arī kaķis, kas mita veikalā (tas pats, kuru Tev patika glaudīt un turēt klēpī), kaut ko saindētu ieēdis un nobeidzies. Man ir ļoti, ļoti skumji.�

Singers turēja spalvu paceltu virs vēstules. Satraukuma mākts, viņ� ilgi nosēdēja krēslā, taisni izslējies, nespēdams vairs tālāk rakstīt. Tad viņ� piecēlās un aizsmēķēja cigareti. Nekurinātajā telpā sasmaku�ais gaiss skābi oda pēc petrolejas, sudraba pulējamā �ķidruma un tabakas. Pēdīgi viņ� uzvilka mēteli, aptina �alli un ņēmās atkal lēnām un uzcītīgi vilkt burtus.

�Vai atceries tos �etrus, par kuriem es Tev stāstīju, kad biju aizbraucis pie Tevis ciemos? Es pat uzzīmēju Tev viņu portretus: nēģeri, jaunu meiteni, vienu vīrieti ar ūsām un to, kam pieder restorāns �Ņujorka�. Es vēlos Tev vēl kaut ko par viņiem pastāstīt, tikai nezinu, vai pratī�u to izteikt vārdos.

Viņi visi ir bezgala aizņemti cilvēki. Tik bezgala aizņemti, ka Tu to nemaz nespētu aptvert. Ar to es negribu sacīt, ka viņi augām dienām un naktīm strādātu savās darbavietās; tie ir viņu prāti, kas mū�īgi visādu rūpju aizņemti un nedod viņiem miera. Viņi nāk pie manis un tik daudz runā un stāsta, ka es vispār nesaprotu, kā viens cilvēks var tik daudz rei�u atvērt un aizvērt muti un pie tam necik nenogurt. Tomēr �Ņujorkas� restorāna īpa�nieks ir drusku citādāks, viņ� nav glu�i tāds pats kā pārējie. Viņam ir tik melna bārda, ka nākas to skūt divas reizes dienā, un tāpēc viņam pieder elektriskais skujamais aparāts. Viņ� visu tikai vēro. Bet tie trīs kaut ko dikti ienīst. Tomēr arī viņiem ir kas tāds, ko viņi mīl vairāk par ēdienu, miegu, vīnu un draugu sabiedrību. Un tie�i tāpēc viņi ir tik milzīgi aizņemti.

Tas ar tām ūsām, manuprāt, ir traks. Da�reiz viņ� vārdus izrunā |oti skaidri � kā to reiz sen atpakaļ skolā darīja mans skolotājs. Bet citreiz vervelē tādā valodā, ka es itin nekā nesaprotu. Vienu dienu viņ� ir ģērbies parastā uzvalkā, bet nākamajā ierodas melns un netīrs darba kombinezonā, un no viņa nāk nejauka smaka. Tad viņ� krata savas varenās dūres un saka tik nepieklājīgus dzērāju vārdus, ka es nemaz nevēlos, lai Tu tos zinātu. Viņ� domā, ka mums abiem ir kāds kopējs noslēpums, bet man par to nekas nav zināms. Un tagad es Tev pateik�u ko tādu, kam būs pavisam neiespējami noticēt. Viņ� var izdzert trīs pudeles viskija �Laimīgās dienas� un pēc tam vēl noturēties uz kājām, un par gulē�anu ir nedomāt! Tev varbūt liksies, ka es nupat stāstu niekus, bet tā ir vistīrākā patiesība.

Pie meitenes mātes es par se�padsmit dolāriem mēnesi īrēju istabu. Agrāk meitene mēdza nēsāt īsas bikses kā puika, bet tagad viņa valkā zilus svārciņus un blūzīti. Par jaunu lēdiju viņu tomēr vēl nevar uzskatīt. Man patīk, ka viņa nāk mani apciemot. Turklāt, kop� es iegādājos radio, viņa nāk katru dienu. Viņa ļoti mīl mūziku. Kaut es arī varētu dzirdēt to, ko viņa tur saklausa! Viņa zina, ka es esmu kurls, ta�u domā, ka mūziku es saprotu.

Nēģeris ir slims ar diloni, bet, tā kā viņ� ir melnais, tad te labā slimnīcā viņam nav nekādu cerību atrast vietu. Viņ� ir ārsts un strādā vairāk nekā jebkur� no visiem cilvēkiem, kurus es savā mū�ā esmu pazinis. Viņ� nepavisam nerunā kā nēģeris. Citus nēģerus man grūti saprast, jo viņu mēles pārāk slinkas, lai pareizi veidotu vārdus. Tomēr da�reiz �is melnais mani arī biedē. Acis viņam ir dego�as un mirdzo�as. Vienu dienu viņ� uzaicināja mani pie sevis ciemos, un es aizgāju. Viņam ir daudz grāmatu. Tikai, par no�ēlo�anu, neviena detektīvromāna. Viņ� nc-dzer^neēd gaļu un neiet uz kino.

�Ak, brīvība un laupī�ana! Ak, kapitālisms un demokrātija!� saka neglītais ūsainis. Bet pēc tam pats savus vārdus apgā�, teikdams: �Brīvība � tas ir augstākais no visiem ideāliem.�

�Es vēlos tikai vienu � uzrakstīt to mūziku, kas manī skan, un tad es būtu mūziķe. Kaut es to varētu!� saka meitene.

�Mums neļauj kalpot,� saka melnais ārsts. �Bet tā ir manas tautas vissvētākā nepiecie�amība.�

�Hm,� norūc kafejnīcas īpa�nieks. Viņ� ir dziļdomīgs vīrs.

Lūk, tā viņi runā, kad atnāk pie manis. Sie vārdi, kurus viņi nēsā savā sirdī, viņus nepārtraukti urda, un tāpēc viņi vienmēr ir tik bezgala aizņemti. Varētu likties � ja viņi kādreiz visi satiktos, viņi uzvestos tie�i tāpat kā mūsējie no Sabiedrības, kad sanāks �onedēļ kopā uz kongresu Meikokā. Bet nekā tamlīdzīga. �odien viņiem visiem sagadījās atnākt pie manis vienlaikus. Un uzvedās tā, it kā būtu sabrauku�i no da�ādām pasaules malām. Viņi izturējās cits pret citu gandrīz vai rupji; bet Tu ta�u zini, ka es alla� esmu atkārtojis � uzvesties rupji un nerēķināties ar citiem ir ļoti slikti. Bet viņu uzvedība bija tie�i tāda. Es viņus nesaprotu, tāpēc rakstu Tev, jo domāju, ka Tu varbūt sapratīsi. Es jūtos pavisam nelabi. Nu, bet pietiks par to runāt, Tev dro�i vien jau galīgi apnicis. Un man pa�am arr.

Kop� mūsu pēdējās tik�anās pagāju�i tie�i pieci mēne�i un divdesmit viena diena. Un visu �o laiku es esmu bez Tevis, glu�i viens. Ne par ko citu es nesapņoju un nedomāju kā tikai par to, kad atkal Tevi redzē�u. Ja tuvākajās nedēļās man neizdosies pie Tevis aizbraukt, es nezinu, kas ar mani notiks.�

Singers atbalstīja galvu pret galdu un atpūtās.Gludās virsmas pieskāriens vaigam un koka smar�a atsauca atmiņā tālos skolas gadus. Plaksti aizvērās, un viņu pārņēma vājums. Acu priek�ā kā dzīva stāvēja. Antonapula seja, un ilgas pēc drauga pēk�ņi uzvilnīja tik spēcīgi, ka viņam pat elpa aizrāvās. Tomēr pēc brī�a Singers galvu atkal pacēla un pasniedzās pēc spalvas.

�Es pasūtīju Tev Ziemassvētku dāvanu, bet neesmu to vēl saņēmis un tāpēc nevarēju ielikt kastē kopā ar citām mantām. Gaidu to pienākam tuvākajās dienās. Ceru, ka tā Tev patiks un iepriecinās. Es nepārtraukti domāju par mums abiem un atceros katru visniecīgāko sīkumu. Un ilgojos pēc Tevis gatavotajiem ēdieniem. Restorānā �Ņujorka� tagad baro daudz sliktāk nekā agrāk. Nesen savā zupas �ķīvī atradu izvārītu mu�u. Tā peldēja starp saknēm un nūdelēm un izskatījās pēc maza burtiņa. Bet tas nav svarīgi. Man neizsakāmi pietrūkst Tevis, es vairs nespēju �o vientulību paciest. Es drīz pie Tevis atkal aizbrauk�u. Atvaļinājums man gan pienākas tikai pēc pusgada, bet es domāju, ka man izdosies vienoties par to arī pirms termiņa. Man liekas, ka tas ir glu�i vienkār�i nepiecie�ami. Es neesmu radīts, lai dzīvotu viens un bez Tevis � bez vienīgā, kur� spēj mani saprast.

Vienmēr Tavs D�ons Singers�

Bija jau divi naktī, kad Singers beidzot atgriezās mājā. Lielais, ļau�u pārpilnais nams bija iegrimis tumsā, ta�u viņ� taustīdamies tik piesardzīgi uzkāpa līdz tre�ajam stāvam, ka pat ne reizes nekur neaizķērās. Iegājis istabā, viņ� izņēma no kabatas vizītkartītes, kuras pastāvīgi nēsāja sev klāt, pulksteni un pildspalvu un nolika to visu uz galda. Pēc tam akurāti salocīja un pakāra uz krēsla atzveltnes savas virsdrēbes. Pelēkā flaneļa pid�ama apņēma augumu mīksta un silta. Un, uzvilcis segu līdz zodam, viņ� tūlīt pat aizmiga.

Miega melnumā iezīmējās dīvaina sapņa apveidi. Nespodras, dzeltenas laternas apgaismoja tum�as akmens kāpnes. Kāpņu aug�galā, uz ceļiem nometies, tupēja Antonapuls. Viņ� bija kails un, paceltu virs galvas, kaut ko ņurcīja rokās, pievērsis tam skatienu kā lūg�anā. Pats Singers arī bija nometies uz ceļiem, tikai kādu pustrepi zemāk. Un arī viņ� bija kails, un viņam sala, bet viņ� nespēja novērst acis no Antonapula un tā priek�meta, ko tas turēja paceltu virs galvas. Sev aiz muguras, lejpus kāpnēm, � uz zemes, viņ� juta atrodamies ūsaino, meiteni, nēģeri un ceturto viesi. Arī tie bija kaili un tupēja uz ceļiem, un viņ� zināja, ka to skatieni pievērsti viņam. Bet aiz �iem �etriem, tālu tumsā, uz ceļiem tupēja nepārredzams |au�u pūlis. Un tad viņa pa�a rokas pārvērtās milzīgos vējdzirnavu spārnos, un viņ� kā apburts lūkojās uz nepazīstamo priek�metu, ko Antonapuls turēja paceltu virs galvas. Apkārt nebija manāma ne vismazākā kustība, vienīgi dzeltenās laternas �ūpojās tumsā. Te pēk�ņi uzvilnīja savāds nemiera vilnis. Kāpnes pacēlās gaisā un pēc tam sabruka, un viņ� juta, ka gā�as bezdibenī.

Singers sarāvās un pamodās. Logā baltoja agra rit-�ausma. Viņam kļuva baisi.

Bija pagājis jau tik ilgs laiks, ka ar draugu varēja būt atgadījusies kāda nelaime. Bet, tā kā Antonapuls viņam nerakstīja, tad viņ� arī neko nezināja. Un ja nu draugs ir kritis un sasities? Singeru pārņēma izmisīga vēlē�anās būt atkal ar to kopā, un viņ� nolēma rīkoties, lai tas maksātu ko maksādams � un tūlīt pat un nekavējoties.

Pa ce|am uz darbu viņ� tajā rītā savā pasta kastītē atrada paziņojumu, ka uz viņa vārda pienācis sūtījums. Tā bija tā pati Ziemassvētku dāvana, kuru viņ� bija gaidījis un tā arī savlaicīgi nesagaidījis. Dāvana bija ļoti interesanta. Viņ� to bija iegādājies uz divu gadu nomaksu. Tas bija istabas kinoprojekcijas aparāts kopā ar pusduci jautru filmiņu par Mikimausu un Popiju, kuras Antonapulam briesmīgi patika.

Torīt Singers darbā ieradās pats pēdējais. Viņ� pasniedza juvelierim, pie kura strādāja, oficiālu rakstisku lūgumu, lai viņam uz piektdienu un sestdienu pie�ķir atvaļinājumu. Un, kaut gan tajā nedē|ā bija paredzētas �etras kāzas, juvelieris ar galvas mājienu lika saprast, ka piekrīt.

Par savu braucienu Singers iepriek� nevienam neko neteica, tikai, iziedams no istabas, pie durvīm piesprauda zīmīti, kurā bija rakstīts, .ka sakarā ar darī�anām viņ� da�as dienas nebū�ot mājās. Brauca viņ� pa nakti, un. kad vilciens sasniedza galamērķi, ausa sārts ziemas rīts.

Pēcpusdienā, īsi pirms viesu apmeklējuma laika, Singers devās uz garīgi slimo patversmi. Viena roka viņam bija aizņemta ar filmu projekcijas aparāta deta|ām, otrā viņ� nesa draugam grozu ar augļiem. Viņ� gāja taisnā ce|ā uz to pa�u palātu, kur Antonapulu bija apmeklējis iepriek�ējā reizē.

Gaitenis, durvis un gultu rindas � viss bija glu�i tāpat, kā bija saglabājies atmiņā no pirmās ciemo�anās. Nostājies uz sliek�ņa., viņ� sāka kārām acīm meklēt draugu. Un, kaut arī visi krēsli bija aizņemti, tūlīt pat ievēroja, ka Antonapula palātā nav.

Singers nolika savus nesamos uz grīdas un uzrakstīja uz vienas vizītkartītes malas: �Kur ir Spiross Antonapuls?�

Palātā ienāca sanitāre, un viņ� pasniedza kartīti tai. Bet viņa Singeru nesaprata. Tikai pakratīja galvu un paraustīja plecus. Tad viņ� izgāja gaitenī un sniedza kartīti katram, kuru tur satika. Ta�u neviens viņam neko nemācēja paskaidrot. Singers panikā sāka mētāt rokas. Beidzot viņam izdevās sastapt kādu ārstu � praktikantu baltā uzsvārcī. Viņ� ieķērās tam elkonī un atkal parādīja savu kartīti. Praktikants to uzmanīgi izlasīja un tad izveda Singeru cauri vairākiem koridoriem. Viņi nonāca pie mazas istabiņas, kur pie rakstāmgalda sēdēja jauna sieviete un �ķirstīja kaut kādus papīrus. Viņa arī izlasīja kartīti un pēc tam parakņājās dokumentu kaudzē, kas gulēja vienā no rakstāmgalda atvilktnēm.

Aiz uztraukuma un bailēm Singeram acīs sakāpa asaras. Jaunā sieviete sāka kaut ko rakstīt uz bloknota lapiņas, bet Singers nepacietībā nespēja novaldīties un tai pār plecu ieskatījās papīriņā � viņam gribējās ātrāk uzzināt, ko par viņa draugu raksta.

�Misters Antonapuls ir pārvests uz slimnīcu. Viņ� slimo ar nefrītu. Es lik�u kādam Jūs uz turieni pavadīt.�

Atpakaļceļā viņ� apstājās gaitenī, kur pie palātas durvīm uz grīdas bija atstājis savus nesamos. Izrādījās, ka grozs ar augļiem nozagts, bet pārējie saiņi stāvēja turpat, kur viņ� tos bija nolicis. Praktikants viņu izveda no ēkas, un abi kopā pāri zālienam devās uz slimnīcas korpusu.

Antonapulsl Singers ieraudzīja viņu uzreiz pirmajā acu uzmetienā, tiklīdz bija sasniegta īstā palāta. Drauga gulta atradās pa�ā telpas vidū, un viņ� sēdēja, no visām pusēm atbalstīts ar spilveniem. Mugurā viņam bija spilgti sarkani rītasvārki un zaļa zīda pid�ama, bet pirkstu rotāja gredzens ar tirkīza akmeni. Ada viņam bija k|uvusi dzeltenīgi bāla, bet acis pavisam tum�as un miegainas. Melnie mati deniņos manāmi nosirmoju�i. Antonapuls adīja. Garās ziloņkaula adatas tuklajos pirkstos tik tikko kustējās. Viņ� uzreiz nepamanīja Singeru. Un, kad tas nostājās viņam taisni acu priek�ā, lēnprātīgi, neizrādīdams ne mazāko pārsteigumu, pasmaidīja un izstiepa savu gredzenoto roku.

Singeru pārņēma līdz tam neizjusta kautrība un atturība. Viņ� apsēdās uz krēsla blakus gultai un uzlika rokas uz segas malas. Acis nenovērsdamās lūkojās drauga sejā, un pats viņ� izskatījās bāls kā nāve. Singeru pārsteidza Antonapula greznais ietērps. Viņ� gan pats katru no �iem apģērba gabaliem da�ādos laikos tam bija atsūtījis, ta�u nebija padomājis, kā tie izskatīsies visi kopā. Grieķis bija vēl vairāk pieņēmies svarā � tik resnu Singers viņu neatcerējās nekad agrāk redzējis. Zem zīda pid�amas rēgojās izspīlētas lielas, ga|īgas vēdera krokas. Galva pret baltajiem spilveniem �ķita milzīga. Sejas izteiksme pauda neizdibināmi dziļu mieru, un tā vien likās, ka viņ� vēl nemaz nav pamanījis Singera klātbūtni.

Singers nedro�i pacēla rokas un sāka runāt. Spēcīgie, veiklie un prasmīgie pirksti veidoja vārdu zīmes rūpīgi un precīzi. Viņ� stāstīja par salto ziemu un garajiem at�ķirtības mēne�iem. Par pagāju�iem laikiem un kaķi, kur� nesen bija nobeidzies, par savu darbnīcu juvelierveikalā un māju, kur patlaban dzīvoja. Ik reizes, kad Singers apstājās, Antonapuls laipni un vēlīgi pamāja ar galvu. Singers stāstīja arī par saviem �etriem paziņām un to bie�ajām ciemo�anās reizēm viņa istabiņā. Drauga acis mirdzēja tum�as un miklas, un viņ� redzēja tajās savu atspulgu, kā bija redzējis to jau tūksto�iem rei�u pirms tam. Vaigos viņam atkal ieplūda silts asiņu vilnis, un rokas kustējās aizvien ātrāk un ātrāk. Viņ� gari un pla�i stāstīja gan par melno doktoru, gan par to ar raustīgajām ūsām, gan par jauno meiteni. Rokas kustējās vēl steidzīgāk. Bet Antonapuls tikai lēni un svinīgi māja ar galvu. Singers pieliecās draugam tuvu klāt, elpa k|uva dziļa un smaga, un acīs viņam ievizējās spo�as asaras.

Te glu�i negaidot Antonapuls pacēla roku un ar savu tuklo rādītājpirkstu lēnām uzvilka gaisā apli. Tad pavērsa pirkstu. pret Singeru un iebakstīja tam vēderā. Resnā grieķa seja pie tam izplūda smaidā, un no mutes izkārās plata, sārta mēle. Singers arī iesmējās, un rokas sāka vir-pujot kā trakā dejā. Viņ� atmeta galvu un nu jau smējās tā, ka pat pleci kratījās. Kāpēc viņ� smējās, to viņ� dro�i vien nebūtu varējis pateikt. Tagad Antonapuls bolīja acis. Un Singers atkal smējās kā nevaldāmā lēkmē, līdz aptrūka elpa un sāka drebēt pirksti. Viņ� satvēra drauga roku, lai varētu atgūties un nomierināties. Pamazām smiekli apklusa, tikai �ad tad vēl izraujoties, līdzīgi �agām.

Antonapuls aprima pirmais. Gultas galā no segas apak�as bija izlīdu�as viņa pietūku�ās kāju pēdas. Tās ieraugot, smaids viņa sejā izdzisa pavisam, un viņ� sāka segu untumaini spārdīt. Singers steidzās gultu sakārtot, bet Antonapuls sarauca pieri un, roku izstiepis, ar valdonīgu �estu pasauca sanitāri, kas tajā mirklī gāja cauri palātai. Kad tā bija sakārtojusi segu pēc viņa gaumes, resnais grieķis pielieca galvu tik cēli, ka tas vairāk atgādināja svētības do�anu nekā parastu pateik�anos par palīdzības snieg�anu. Pēc tam viņ� atkal svinīgi pievērsās Singeram.

Runādams Singers nemaz nebija pamanījis, kā aizritēja laiks. Tikai tad, kad sanitāre atnesa Antonapulam vakariņas uz paplātes, viņ� attapās, ka ir jau vēls. Palātā iededza gaismu, jo ārā aiz logiem bija gandrīz satumsis. Pārējiem slimniekiem arī tika noliktas priek�ā paplātes ar vakariņām. Darbi tika atlikti sānis *(da�i pina grozus, da�i darināja kaut ko no ādas vai adīja), un visi negribīgi ķērās pie ē�anas. Salīdzinot ar Antonapulu, citi izskatījās smagi slimi un bezkrāsaini. Vairumam nebūtu kaitējis apgriezt matus, un tērpti visi bija pelēkos, nopluku�os naktskreklos ar garu �ķēlumu mugurpusē. Abos kurlmēmajos viņi noskatījās ar neslēptu izbrīnu.

Antonapuls pacēla bļodas vāku un piesardzīgi appētīja ēdienu. Traukā atradās cepta zivs ar sakņu piedevām. Paņēmis zivi pirkstos, viņ� piebāza to tuvāk lampai, lai labāk varētu aplūkot. Tad ņēmās sparīgi to notiesāt. Vakariņojot viņ� sāka Singeru iepazīstināt ar saviem palātas biedriem. Norādīdams uz kādu vīru, kura gulta atradās telpas vienā kaktā, viņ� savilka seju pretīgā grim�āsē. Sve�ais kā atbildot, zobus atņirdzis, kaut ko norūca. Pēc tam Antonapuls norādīja uz kādu jaunekli un, uzsmaidījis tam, pamāja ar galvu un pavicināja tuklo roku. Singers bija pārāk laimīgs, lai justos neērti. Tomēr, vēlēdamies pievērst drauga uzmanību atkal sev, viņ� pacēla no grīdas saiņus un salika tos gultā. Antonapuls saiņus gan atraisīja, ta�u kinoprojekcijas aparāts viņu galīgi neinteresēja. Un viņ� no jauna ķērās pie ē�anas.

Singers uzrakstīja un pasniedza sanitārei zīmīti, kurā bija paskaidrots par kinoaparātu. Sanitāre pasauca kādu praktikantu, bet tas savukārt atveda ārstu. Visi trīs apspriedās, un ar interesi nolūkojās uz Singeru. Ziņa par negaidīto jaunumu piesaistīja arī pārējo slimnieku uzmanību, un tie satraukti piecēlās no spilveniem un atspiedās uz elkoņiem. Vienīgi Antonapuls nelikās traucēties.

Singers jau laikus bija iemācījies rīkoties ar aparātu. Viņ� uzstādīja ekrānu tā, lai tas būtu saskatāms visiem slimniekiem. Tad ieslēdza projekcijas aparātu un sāka griezt lenti. Sanitāre savāca paplātes ar vakariņu traukiem un nogrieza gaismu. Uz ekrāna parādījās jautra filmiņa par Mikimausu.

Singers vēroja drauga seju. Iesākumā Antonapuls likās pārsteigts. Lai labāk varētu redzēt, viņ� piecēlās sēdus un būtu pavisam izkāpis no gultas, ja sanitāre viņu neatturētu. Tad, saulaini smaidīdams, ieurbās acīm ekrānā. Singers manīja, ka pārējie slimnieki savā starpā sarunājas un arī smejas. No gaiteņa palātā sanāca citi sanitāri un māsiņas, un telpā valdīja īsta svētku noskaņa. Kad filmiņa par Mikimausu beidzās, Singers parādīja bra�ā jūrnieka Popija piedzīvojumus. Kad arī tie bija galā, viņ� nolēma, ka pirmajai reizei prieku pietiks. Tika iedegta gaisma, un palātā atkal iestājās kārtība. Kad ārsts praktikants novietoja aparātu zem Antonapula gultas, Singers redzēja, kā draugs pārlai� slimniekiem slepenu skatienu, lai pārliecinātos, vai visi saprot, ka tas pieder viņam.

Tad Singera rokas atkal sāka veidot vārdu zīmes. Viņ� zināja, ka drīz viņu palūgs palātu atstāt, bet domu bija sakrājies daudz, un viņ� baidījās, vai tik atliku�ajā laika sprīdī pagūs tās visas izteikt. Tāpēc viņ� runāja drud�ainā steigā. Palātā gulēja kāds vecs, paralizēts vīrs, kuram drebēja galva un kur� bezpalīdzīgi raustīja savas sirmās uzacis. Singers apskauda �o vīru, jo tas varēja diendienā atrasties blakus Antonapulam. Singers būtu bijis laimīgs mainīties ar to vietām.

Grieķis, neveikli taustīdamies, kaut ko meklēja uz savām krūtīm. Tas izrādījās tas pats mazais vara krustiņ�, ko viņ� jau agrāk tika nēsājis netīrajā aukliņā iesietu. Tagad netīrās aukliņas vairs nebija � krustiņ� karājās sarkanā zīda lentē. Singers atcerējās savu sapni un arī to izstāstīja draugam. Viņ� tā steidzās, ka nereti pat sajauca zīmes. Tad viņ� rokas nopurināja un sāka visu stāstījumu no gala. Antonapuls tikai vēroja viņu ar savām tum�ajām,

miegainajām acīm. Sēdēdams tāds liels un nekustīgs, spilgtajās, dārgajās drānās tērpies, viņ� atgādināja .gudro karali no pasakas. x

Nodaļas de�ūrārsts at|āva Singeram uzturēties vēl stundu pēc noteiktā apmeklējuma laika. Bet beidzot viņ� tomēr izstiepa savu kalsno, .matiņiem apaugu�o roku un noradīja uz pulksteni. Slimnieki sāka posties uz naktsguļu. Singeram roka pamira gaisā. Viņ� satvēra draugu aiz pleciem un cie�i ielūkojās tam acīs, kā bija to darījis agrāk, kad abi ik rītu, pirms do�anās uz darbu, �ķīrās. Pēc tam, kāpdamies atmuguriski atpakaļ, izgāja no palātas. Uz sliek�ņa roka vēl pamāja neveiklas ardievas, un tad pirksti sa�ņaudzās dūrē.

Janvārī mēnesnīcas naktīs Singers, ja vien nebija ar kaut ko aizņemts, turpināja doties savos klaiņojumos pa pilsētas ielām. Valodas par viņu sāka klīst aizvien pārdro�ākas. Kāda veca nēģeriete katram, kam tikai nebija slinkums klausīties, stāstīja, ka viņ� zinot, kā izsaukt no viņpasaules miru�o garus. Kāds gabaldarba strādnieks apgalvoja, ka esot ar mēmo kopā strādājis vienā no �ī pa�a �tata fabrikām, un samelsa par to tādas lietas, ka gandrīz vai mati cēlās stāvus. Bagātie domāja, ka viņ� ir bagāts, nabagie uzskatīja viņu par sev līdzīgu trūkumcietēju. Un, tā kā nebija neviena, kas �īs baumas varētu apstrīdēt, tās jo dienas jo k]uva brīnumainākas un ticamākas. Katrs mēmo aprakstīja tādu, kādu tam gribējās viņu redzēt.

8

Kāpēc?

Sis jautājums riņķoja Bifa smadzenēs tikpat nemanāmi kā asinis dzīslās. Lai par ko arī viņ� domāja � par cilvēkiem, lietām vai idejām �, jautājums �kāpēc?� nedeva miera viņam nekad. Ne pusnakts tumsā, ne rīta krēslā, ne pa�ā dienas vidū. Viņ� domāja par Hitleru un runām, kas klīda par karu. Par cūkgaļas �ķiņķa cenām un alus nodokli. Bet jo sevi�ķi viņa domas aizņēma kurlmēmā mīklainā personība. Piemēram, kāpēc Singers kaut kur ar vilcienu aizbrauca, bet, jautāts, kur bijis, izlikās jautājumu nesaprotam? Un kāpēc visi tiecās uzskatīt viņu tie�i par tādu, par kādu vēlējās redzēt, lai gan neap�aubāmi te tika pielaista augstākā mērā dīvaina kļūda? Trīs reizes dienā viņ� sēdēja pie sava galdiņa zāles vidū. Eda visu, ko nolika priek�ā, vienīgi kāpostus un austeres ne. Un trok�ņainajā balsu jūklī palika alla� nesatricināmi mierīgs. Vairāk par visu viņam gar�oja mazās, za|ās, mīksti vārītās sviestpupiņas; ēdot viņ� tās mēdza sakraut glītā kaudzītē uz dak�iņas zariem. Bet mērci iesūcināja ar cepumiem.

Bifs domāja arī par nāvi. Reiz ar viņu atgadījās kas dīvains. Kādu dienu, rakņādamies pa vannasistabas skapīti, viņ� uzgāja tajā smar�ūdcns pudelīti, kuru acīmredzot nebija pamanījis toreiz, kad atdeva Lusilai Alises kosmētikas piederumus. Viņ� turēja rokā mazo pudelīti un iegrima pārdomās. Kop� Alises nāves bija pagāju�i tikai �etri mēne�i, bet viņam katrs no tiem likās dīkdienības pilns un gar� kā gads. Viņ� Alisi reti atcerējās.

Bifs attaisīja flakoniņu. Stāvēdams pusapģcrbics bez krekla spoguļa priek�ā, viņ� ierīvēja savas tum�iem matiņiem aizaugu�ās paduses. Pēk�ņi uzvēdīju�ais pazīstamais aromāts lika viņam sastingt. Viņ� uzmeta slepenu skatienu savam attēlam un apmulsa. Viņu apdullināja smar�as pamodinātās atmiņas, un, kaut arī ne sevi�ķi skaidras, tās �ķita sasaistām kā vienā garā pavedienā visus nodzīvotos gadus un pie�ķiram laika tecējumam zināmu pabeigtību. Bifs paberzēja degunu un pa�ķielēja uz sevi no sāniem. Nāves robe�a. Pēk�ņi viņ� izjuta katru ar Alisi kopā pavadīto dzīves mirkli. Un tagad �ī kopdzīve bija ieguvusi tik viengabalainu apveidu, kādu spēj piedot vienīgi pagātne. Bifs strauji novērsās no spoguļa.

Guļamistabu viņ� bija pilnīgi pārveidojis. Un nu tā piederēja viņam vienam pa�am. Agrāk istaba bija izskatījusies nekopta, piemētāta lētiem krāmiem un tāda kā lipīga Uz telpai �ķērsām pāri izstieptas auklas mū�īgi bija �āvēju�ās zeķes un caurumainas rozā viskozes biksītes. Ap-lupusī un sarūsējusī dzelzs gulta pastāvīgi bija piemētāta notraipītiem me�ģīņotiem spilventiņiem. Gar samazgu spaini, kūkumu uzmetis, sānus bija trinis drūms, izkāmējis runcis, kur� te mū�dien līda aug�ā.

To visu viņ� bija pārmainījis. Dzelzs gultas vietā iegādājies saliekamo dīvānu. Grīdu sedza biezs, sarkans tepiķis, bet to sienu, kas visvairāk bija �ķirbu izlodāta, viņ� bija aizklājis ar skaistu, spilgti zilu audumu. Viņ� atsāka kurināt arī kamīnu un rūpējās, lai tajā vienmēr atrastos prie�u malkas �ķilas. Virs kamīna viņ� piekāra nelielu Be-bijās fotogrāfiju un kādu krāsainu bildīti, kurā bija redzams mazs puisītis samta uzvalciņā un bumbiņu rokās. Istabas vienā stūrī atradās kaste ar stikla vāku, un tajā bija ievietoti da�ādi Bifa pa�a savākti �retumi� � tauriņi, kāds neparasts bultas uzgalis un īpatnēji veidots akmens, kas izskatījās pēc cilvēka profila. Uz dīvānā gulēja zili zīda spilventiņi, un viņ� bija aizņēmies no Lusilas �ujma�īnu un pats pa�uvis tum�i sarkanus loga aizkarus. Viņ� ar savu istabu bija apmierināts. Lai gan grezni, tomēr nenoliedzami arī gaumīgi iekārtota. Galdu rotāja miniatūra japāņu pagodas skulptūriņa ar stikla piekariņiem, un, kad uzpūta caurvēj�, tie noslēpumaini un melodiski tink�ķēja.

Sājā istaba viņam nekas vairs neatgādināja Alisi. Un tomēr � nebija nemaz tik retas tās reizes, kad viņ� atkorķēja mazo smar�ūdens pudelīti un iemitrināja ar tās aiz-bāznīti savas ausu ļipiņas un roku locītavas. Un tad smar�a sajaucās ar pārdomu upes lēno straumi. Un pagātnes -izjūta kļuva aizvien asāka. Un atmiņas uzpeldēja gandrīz arhitektoniskā secībā. Lādītē, kurā tika glabātas da�ādas piemiņas lietiņas, viņ� atrada vecas fotogrāfijas, kas bija uzņemtas vēl pirms viņu kāzām. Alise sē� pļaviņā starp margrietiņām. Alise kopā ar viņu kanoe laiviņā uz upes. Starp citiem sīkumiem atradās arī viena liela kaula matadata, kas reiz bija piederējusi viņa mātei. Zēnībā viņam bija paticis vērot, kā māte sukā un pēc tam savij mezglā savus garos, melnos matus. Toreiz viņam bija licies, ka matadatas izlocītas pēc sievietes auguma formas, un bie�i vien viņ� ar tām bija spēlējies kā ar lellēm. Tajā laikā viņam bija piederējusi arī cigāru kastīte, kas bija bāztin piebāzta visādām lupatiņām. Viņam patika taustīt skaistos, krāsainos audumus, un viņ� bija stundām varējis nosēdēt ar tiēm zem virtuves galda. Bet, kad viņam palika se�i gadi, māte viņam lupatiņas atņēma. Māte bija bijusi slaida, spēcīgi veidota sieviete ar glu�i ncsievi�ķīgu pienākuma apziņu. Dēlu viņa bija mīlējusi vairāk par visu pasaulē. Pat tagad viņa tam vēl �ad tad rādījās sapnī. Bet viņas apdilu�ais laulības gredzens paliks viņam pirkstā līdz mū�a galam.

Līdz ar smar�ūdeni Bifs vannasistabas skapītī atrada arī pudeli ar citronskābi, kuru Alise bija lējusi klāt pie matu skalojamā ūdens. Kādu dienu viņ� to izmēģināja arī pats. No citronskābes viņa tum�ie, iesirmie mati kļuva biezi un kupli. Viņam tie iepatikās. Un viņ� pārstāja lietot eļļu, ar kuru bija ierīvējis ādu, lai aizkavētu plikpaurības ra�anos, un sāka regulāri skalot matus ar jauno līdzekli. Viņ� pat piesavinājās da�us Alises untumus, par kuriem agrāk bija viņu izsmējis. Kāpēc?

No rītiem Lūiss, nēģerzēns, kas strādāja. apak�stāvā, uznesa viņam kafijas tasi, un viņ� to izdzēra turpat gultā Bie�i vien, spilvenos atzvēlies, viņ� nosēdēja vai veselu stundu, nesteigdamies ne celties, nc ģērbties. Smēķēja cigāru un vēroja uz sienām saules zaķī�us. Un ar rādītājpirkstu, dziļās domās nogrimis, braucīja savu garo, greizo kājpirkstu starpas. Galvā drūzmējās atmiņas.

Bet no pusdienlaika līdz pat pieciem rītā Bifs strādāja apak�stāvā. Un arī visu cauru svētdienu. Darbs vairs peļņu neienesa. Stundām ilgi restorānā neiegriezās neviens apmeklētājs. Tomēr ēdienreizēs ļau�u vēl sanāca, ka biezs, un, stāvēdams savā sargpostenī aiz kases aparāta, viņ� ik dienas varēja vērot simtiem pazīstamu seju.

� Par ko jūs, tā dirnēdams te, visu laiku domājat? � reiz viņam vaicāja D�eiks Blaunts. � Jūs izskatāties pēc vācie�u nagos nokļuvu�a ebreja.

� Manī arī patie�ām rit viena astotā daļa jūdu asiņu,� Bifs paskaidroja. � Manas mātes vectēvs cēlies no Amsterdamas ebrejiem. Bet visi pārējie radi, cik man zināms, ir skotu un īru izcelsmes.

Bija svētdiena. Pie galdiņiem vaļojās apmeklētāji, telpā smar�oja pēc tabakas un �aukstēja avīzes. Da�i vīri stūra kabīnē spēlēja uz kauliņiem, ta�u bez lieka trok�ņa.

� Kur palicis Singers? � interesējās Bifs. � Vai jūs pie viņa �odien neiesiet?

Blaimta seja satumsa un sadrūma. Viņ� spītīgi izslēja zodu. Vai tie�ām ?ie abi būtu sastrīdēju�ies � bet kā tad mēmais varēja sastrīdēties? Ar ūsaini gan viss bija iespējams. Da�reiz Blaunts mētājās apkārt ar tādu izskatu, it kā pats ar sevi gribētu izkauties. Ta�u parasti viņ� drīz vien aizgāja � beigu beigās viņ� vienmēr aizgāja un pēc tam atgriezās kopā ar Singeru, alla� bez mitas runādams.

� Jums gan jaūka dzīve. Kas nekait �itā stāvēt aiz kases. Paver tik sauju, un nauda pati birst iek�ā.

Bifs par tādu piezīmj neapvainojās. Tikai atspiedās ar elkoņiem pret Ieti un piemiedza acis.

� Labāk parunāsim par kaut ko prātīgāku. Ko jūs galu galā īsti gribat?

Blaunts uzgāza ar plaukstu pa leti. Rokas viņam bija siltas, muskuļainas un raupjas.

� Alu. Un vienu mazo paciņu, lūk, to siera krekeru ar zemesriekstu sviesta pildījumu.

� Es nerunāju par to, � Bifs atteica. � Nu, bet gan jau mēs pie �īs tēmas vēl atgriezīsimies.

Arī �is cilvēks Bifam �ķita neatminama mīkla. Viņ� nepārtraukti mainījās. Dzēra joprojām kā izslāpusi zivs, tomēr alkohols viņu kā da�u labu citu gar zemi negāza. Acu plaksti viņam bie�i bija apsarku�i, un viņam piemita nervozs ieradums bailīgi atskatīties pār plecu. Galva uz tievā kakla likās nesamērīgi liela un smaga. Viņ� piederēja pie tās cilvēku sugas, kurus bērni labprāt apsaukā, bet pieaugu�ie aprīda suņiem. Ta�u, kad viņu apsmēja, viņ� apvainojās ne pa jokam un rupji lamājās, un bļaustījās kā cirka klauns. Viņu pastāvīgi mocīja aizdomas, ka par viņu smejas.

Bifs domīgi nogrozīja galvu.

� Paklausieties, kāda velna pēc jūs turaties pie tā balagāna? � viņ� ievaicājās. � Jūs ta�u varētu atrast arī kaut ko jēdzīgāku. Es pats jums labprāt piedāvātu darbu uz pusi dienas te pie manis.

� Kungs Jēzu! Es tak nu neie�u nīkt te aiz tās jūsu naudas kastes, kaut jūs man piesolītu vai �o pa�u smirdo�o ūķi ar visām graba�ām kopā!

Tas nu gan ir savādnieks! īsts ka�ķa mārciņa. Ne velti viņam nav neviena drauga � viņ� ta�u nemaz nav spējīgs ar cilvēkiem sadzīvot.

� Neākstieties! � Bifs neatlaidās. � Es nejokoju.

Pienāca kāds apmeklētājs, pasniedza �eku, un Bifs izdeva tam atlikumu. Restorānā vēl aizvien valdīja klusums. Ta�u Blaunts jau sāka kļūt nemierīgs. Bifs juta, ka viņu kaut kas it kā velk prom. Bet viņ� vēlējās Blauntu aizturēt. Viņ� pasniedzās un no plaukta, kas atradās aiz letes, paņēma divus augstākā labuma cigārus un piedāvāja Blaun-tam uzsmēķēt. Aiz piesardzības viņ� vairījās uzdot tam vēl kādus jautājumus, ta�u beidzot tomēr neizturēja un ieprasījās:

� Ja jums ļautu izvēlēties, kurā vēstures laikmetā jūs vislabprātāk gribētu dzīvot?

Blaunts ar platu, mīkstu mēli aplaizīja ūsas.

� Ja jums būtu jāizvēlas � pārvērsties par sālsstabu vai neuzdot nekādus jautājumus, ko jūs izvēlētos?

� Nē, no visas tiesas, � Bifs turpināja. � Par to der padomāt.

Bifs* pie�ķieba galvu sāniski un palūrēja uz savu garo degunu. Viņam patika sarunāties par �ādiem tematiem. Personīgi viņu pa�u pievilka senā Grieķija. Pastaigāties sandalēs gar zilās Egejas jūras krastiem. Valkāt ērtus, platus tērpus ar saiti ap vidu. Bērni. Marmora vannas un apceres tempļos ...

� Varbūt inku laikmetā. Peru.

Bifs vērīgi nopētīja Blauntu, itin kā izģērbdams kailu. Viņ� iztēlojās to saulē ko�i sarkanbrūnu iedegu�u, jauneklīgu, bārdas rugājiem vēl neapaugu�u seju un dārgakmeņiem rotātu zelta sprādzi virspus elkoņa. Vajadzēja tikai pievērt acis, un Blaunts pārvērtās par glu�i pieņemamu inku. Bet, tiklīdz viņ� uz to atkal paskatījās, iedomu tēls tūlīt pat izgaisa. Traucēja nervozi drebelīgās ūsas, kas vispār galīgi neiederējās Blaunta sejā, plecu raustī�ana, lielais ādamābols pārāk tievajā kaklā un maisveidīgās bikses. Un vēl ļoti daudz kas.

� Vai varbūt kaut kur ap 1775. gadu.

� Jā, tajā laikā būtu labi padzīvot, � Bifs piekrita.

Blaunts sāka nedro�i mīņāties no vienas kājas uz otru. Seja viņam izskatījās raupja un nelaimīga. Viņ� ar vislielāko prieku būtu tagad devies prom. Ta�u Bifs bija modrs un viņu aizkavēja.

� Sakiet � kā jums ienāca prātā apmesties �ajā pilsētā? � Bifs jautājumu vēl nebija izteicis līdz galam, kad jau saprata, ka rīkojies netaktiski, un pats sevi par to norāja. Bet dīvaini tas tomēr bija, ka �āds cilvēks par savu dzīvesvietu varēja izvēlēties �ādu pilsētu.

� Dieva goda vārds � nezinu.

Klusēdami abi, pret leti atspiedu�ies, vēl kādu brīdi pastāvēja. Stūra kabīnē patlaban beidzās kauliņu spēle. Pirmā pasūtīto pusdienu porcija � pīle Longailcndas gaumē � tika pasniegta universālveikala direktoram. Radio bija palicis ncnoregulēts starp divām stacijām, un nu reizē skanēja baznīcas dievkalpojuma pārraide un d�eza mūzikas koncerts.

Pēk�ņi Blaunts pārliecās pār leti un paostīja gaisu.

� Smar�as?

� Bārdas skujamais losjons, � Bifs cienīgi noteica.

Ilgāk aizturēt Blauntu viņam vairs neizdevās. Tas bija gatavs sperties prom. Bet gan jau vēlāk � kopā ar Singeru � atkal atgriezīsies. Vismaz parasti tā bija. Bifam gribējās reizi par visām reizēm kārtīgi ar Blauntu izrunāties, varbūt tad viņ� spētu izprast daudz ko tādu, kas Pagaidām vēl bija kā miglā tīts. Bet Blaunts jau laikam uz to nekad neielaidīsies � viņ� runāja vienīgi ar mēmo. Un tas bija vairāk nekā dīvaini.

� Pateicos par cigāru, � Blaunts sacīja. � Vēlāk pieskrie�u.

� Uz redzil

Bifs noskatījās, kā Blaunts savā līganajā matro�a gaitā dodas uz durvju pusi. Tad ķērās pie neatliekamo ikdienas darbu veik�anas. Vispirms viņ� aplūkoja vitrīnā izliktās preces. Uz loga stikla bija uzlīmēta �āsdienas ēdienkarte, bet zem tās apmeklētāju pievilinā�anai izlikta pusdienu porcija kopā ar visām piedevām. Tas viss ne pēc kā neizskatījās. Pat pretīgi bija redzēt. Mērce no pīles cepe�a satecēju�i dzērveņu kompotā, bet desertā noslīkusi mu�a.

� Ei, Lūisl � Bifs uzsauca. � Aizvāc no loga �o draņķi! Un atnes man sarkano māla bļodu un augļus!

Izmeklējis pēc krāsas un formas saskanīgākos, viņ� centās sakārtot tos, cik skaisti vien prata. Beigu beigās viņ� ar vitrīnas dekorējumu bija apmierināts. Pēc tam Bifs iegriezās virtuvē un aprunājās ar pavāru. Pacēla katlu vākus un paostīja ēdienu smar�as, lai gan, atklāti sakot, bez sevi�ķas intereses. Sī darba joma parasti bija ietilpusi Alises pienākumos. Viņam �āda o�ņā�anās nepatika. Degunu saraucis, viņ� aplūkoja taukaino izlietni ar tur paliku�ajām ēdienu atliekām. Tad parakstīja ēdienkarti un produktu pasūtījumu nākamajai dienai. Pēdīgi atvieglots atstāja virtuvi un ieņēma savu ierasto vietu aiz kases aparāta.

Uz svētdienas pusdienām ieradās arī Lusila ar Bebiju. Meitene vēl nebija pilnībā atlabusi. Ap galviņu viņa joprojām nēsāja apsēju, un ārsts bija teicis, ka noņemt to varē�ot ne ātrāk kā nākamajā mēnesī. Ar marles saiti apsaitēta, zeltsprogainā galviņa izskatījās kā_kaila.

� Saki Bifonķulim labdien, dārgumiņi � Lusila mudināja.

Bebija pēk�ņi kaprīzi iespītējās.

� Saki Bifonķulim labdien, dārgumiņ, � viņa mēdīja māti.

Un, kad Lusila taisījās viņai novilkt skaisto svētdienas izejamo mētelīti, mazā pat sāka mātei sist.

� Uzvedies, kā pieklājas, � Lusila mēģināja Bebiju pierunāt. � Mētelītis jānovelk, citādi, kad izie�Tm atkal ārā, tu apaukstēsies. Esi nu pieklājīga!

Tad strīdā iejaucās Bifs. Viņ� nomierināja Bebiju, iedodams tai ko�gumijas bumbiņu, un pēc tam novilka mētelīti pavisam viegli. Cīniņa laikā ar Lusilu bija saburzījusies arī kleitiņa. Viņ� to sakārtoja, un ņieburiņ� uz krūtīm piegula atkal gludi un kārtīgi. Tad no jauna pārsēja jostiņu, izgludinādams lenti ar pirkstiem. Beigās uzplīk�ķināja mazajai pa dibcntiņu_v

� �odien mums ir zemeņu saldējums, � viņ� paziņoja.

� No tevis, Bartolomcj, iznāktu lieliska mamma.

� Paldies, � Bifs atteica. � Es to uztveru kā komplimentu.

� Mēs abas tikko bijām baznīcā un svētdienas skolā. Noskaiti, Bebij, savam Bifonkulim to dzejolīti, kuru tu no Bībeles iemācījies.

Bebija pakāpās solīti atpakaļ un uzmeta lūpu.

' � Jēzus raudāja, � viņa negribīgi iesāka. Nicinājums, ar kādu Bebija izrunāja �os vārdus, liecināja, ka Jēzus bija rīkojies galīgi nosodāmi.

� Vai negribi paciemoties pie Lūisa? � Bifs jautāja.

� Viņ� patlaban ir virtuvē.

� Gribu redzēt Villiju. Gribu paklausīties, kā viņ� spēlē ermoņikas.

� Bebij, bērniņ, nu jau tu pavisam gra�ojies, � Lusila viņu nepacietīgi pārtrauca. � Tu ta�u glu�i labi zini, ka Villija te vairs nav. Villiju aizveda un iesēdināja cietumā.

� Turklāt Lūiss, � Bifs turpināja, � arī prot spēlēt ermoņikas. Ej un pasaki viņam, lai uzcienā tevi ar saldējumu un uzspēlē kādu dziesmiņu.

Bebija, vilkdama vienas kājas papēdīti pa grīdu, vilcinādamās devās uz virtuvi. Lusila uzlika uz letes savu cepuri. Acīs viņai sariesās asaras.

� Tu ta�u zini, ka es vienmēr esmu uzsvērusi: ja bērns ir sakopts un aprūpēts, un skaists, tad tas parasti ir arī mī|� un gudrs. Turpretī, ja bērns ir nesakopts un neglīts, tad neko lielu no tā negaidi. Ar to es gribu sacīt, ka Bebija tik ļoti kaunas par saviem nogrieztajiem matiem un galvas apsēju, ka, liekas, tāpēc arī visu laiku tā untumojas. Negrib mācīties ne deklamēt, ne vispār vairs kaut ko darīt. Viņa tā pārdzīvo, ka es tīri vienkār�i netieku ar viņu galā.

� Ja tu viņai nepārtraukti tā neizdabāsi un nepiesiesies, viss būs kārtībā.

Pēdīgi viņ� tās abas nosēdināja kabīnē loga tuvumā. Lusila ēda ^firmas ēdienu � pīles cepeti, bet Bebijai pasniedza smalki sakapātu vistas krūtiņu ar burkāniem un kvie�u miltu putriņu. Mazā niekojās ar karotīti un aplaistīja ar pienu kleitiņu. Bifs ciemojās ar viņām, kamēr restorānā, sākās |au�u pieplūdums. Tad viņam nācās būt atkal uz kājām savā vietā, lai varētu sekot kārtībai zālē.

Cilvēki ēd. Tie atver platas mutes un bā� tajās iek�ā barību. Kā tur bija sacīts? Tajā frāzē, ko viņ� nesen kaut kur bija lasījis: �Dzīvot � tas nozīmē vienīgi uzņemt, pārstrādāt un atra�ot.� Restorāns bija ļau�u pilns. Radio pārraidīja d�eza mūziku.

Un tad ienāca arī tie divi, kurus viņ� visu laiku bija gaidījis. Pirmais � stalts un elegants savā pie drēbnieka �ūtajā svētdienas uzvalkā � slieksni pārkāpa Singers. Tūlīt aiz viņa cie�i blakus sekoja Blaunts. Kaut kas tajā, kā viņi gāja, Bifu pārsteidza. Abi apsēdās pie sava ierastā galdiņa, un Blaunts, kaut ko aizgūtnēm stāstīdams, ķērās pie ē�anas, kamēr Singers viņu pieklājīgi vēroja. Papus-dienoju�i abi uz mirkli aizkavējās pie kases aparāta. Bet, kad virzījās uz durvju pusi, kaut kas viņu gaitā atkal piesaistīja Bifa uzmanību. Ko tas varēja nozīmēt? Pēk�ņa atklāsme, kas uzpeldēja no pa�iem atmiņas dziļumiem, lika viņam nodrebēt. Resnais kurlmēmais kretīns, ar kuru Singers agrāk mēdza iet kopā uz darbu! No|epu�ais grieķis, kas �ārlzam Pārkeram vārīja saldumus! Grieķis vienmēr bija gājis pa priek�u, bet Singers turējās tam iepaka-ļis. Toreiz Bifs viņiem nekādu īpa�u vērību netika pievērsis, jo restorānu abi nekad neapmeklēja. Bet kā viņ� to bija varējis aizmirst? Bez gala lauzīt galvu par problēmu, kas saistījās ar mēmo, bet �ādu faktu palaist garām. Skabargu redzēt, bet baļķi nepamanīt. Bet vai būtībā tam bija kāda nozīme?

Bifs piemiedza acis. Kāds Singers bija bijis agrāk, �oreiz nespēlēja lielu lomu. Svarīgi bija tas, ka Blaunts un Mike no viņa bija iztaisīju�i kaut ko līdzīgu pa�māju dievam. Pateicoties apstāklim, ka viņ� ir mēms, tie viņam ar dāsnu roku bija pie�ķīru�i visas tās īpa�ības, kādas vēlējās, lai viņam piemistu. Jā, tā nu tas bija! Bet kā gan kaut kas tik savāds vispār varēja notikt? Un kāpēc?

Ienāca vīrietis, kuram bija tikai viena roka, un Bifs to uz restorāna rēķina uzcienāja ar viskiju. Ta�u sarunu uzsākt negribējās. Svētdienās pusdienām bija raksturīga ģimeniska noskaņa. Vīri, kas darbdienu vakaros sūca savu alus kausiņu vienatnē, svētdienās ieradās kopā ar sievām un bērneļiem. Gadījās, ka no nojumes bija jāstiepj iek�ā pat augstais mazbērnu krēsls.

Pulkstenis rādīja pustrīs, un, kaut arī pie galdiņiem vēl sēdēja krietni daudz apmeklētāju, pusdienu maltītes laiks tuvojās beigām. Bifs jau veselas �etras stundas atradās uz kājām un jutās noguris. Agrāk viņ� bija varējis nostāvēt arī pa �etrpadsmit, se�padsmit stundām bez ma-.zākā noguruma pazīmēm. Bet nu, �ķiet, vecums sāka likt sevi manīt. Lln pie tam pamatīgi. Par to �oreiz �aubu nebija. Varēja jau, protams, lietot arī citu apzīmējumu � briedums, vai. Jo diez kāds vecis viņ� ta�u vēl nemaz nav � vismaz pagaidām vēl nav. Zāles trok�ņi, te pieaugdami, te noplakdami, atbalsojās ausīs. Briedums. Acis smeldzo�i iesāpējās, un apkārt viss kā drud�a lēkmē kļuva �ilbino�i spo�s.

Bifs pasauca vienu no oficiantēm.

� Vai jūs, lūdzu, nepastāvētu manā vietā? Es vēlos iziet.

Iela, kā jau svētdienā, bija tuksnesīgi tuk�a. Saule gan spīdēja gai�i un spo�i, ta�u nesildīja. Bifs uzslēja mēte|a apkakli un turēja to cie�i piespiestu kaklam. Būdams uz ielās glu�i viens, viņ� jutās kaut kā pavisam ērmoti. No upes puses.pūta salts vēj�. Vajadzēja griezties atpakaļ uz restorānu, tur viņa vieta. Nebija nekādas nepiecie�amības doties uz turieni, kurp viņ� pa�laik virzījās. Nu jau �etras svētdienas pēc kārtas kājas pa�as nesa viņu turp. Klīst pa tām ielām, kur varētu ieraudzīt Miki. Kaut kas te nebija īsti pareizi. Jā. Tie�i nepareizi.

Nesteidzīgā solī viņ� devās pa ielas pretējo pusi garām mājai, kur viņa dzīvoja. Pagāju�ā svētdienā viņa bija sēdējusi uz lieveņa kāpnēm un lasījusi komiksus. �oreiz, aplaidis �iglu skatienu apkārtnei, viņ� redzēja, ka Mikes nekur nav. Bifs pārvilka filca platmales malu pār acīm. Varbūt viņa vēlāk atnāks uz restorānu. Svētdienās viņa bie�i iegriezās izdzert glāzi karstas �okolādes un alla� apstājās uz mirkli pie tā galdiņa, kur sēdēja Singers. Svētdienās viņa nenēsāja arī zilos svārciņus un blūzīti kā darbdienās. Svētdienās viņai mugurā, bija vīna krāsas zīda kleita ar me�ģīņu apkaklīti � tiesa, ne sevi�ķi spodru. Reiz viņa bija apvilkusi pat zeķes � ar noiru�iem valdziņiem. Kā viņam gribējās kaut ko viņas labā darīt, kaut ko uzdāvināt! Un ne jau tikai krējuma saldējuma porciju ar augļiem vai kādus citus kārumus, bet kaut ko patiesi vērtīgu. Vairāk viņam nekas nebūtu vajadzīgs � vienīgi tiesības dāvināt. Bifs drūmi saknieba lūpas. Nekā slikta viņ� nebija izdarījis, tomēr sirdi māca savāda vainas apziņa. Kāpēc? Tāpēc, ka vainas apziņa � neizprotama un vārdos neizsakāma � mājo katrā vīrietī.

Atpakaļceļā Bifs atrada renstelē saslaukās ieslēpu�os peniju. Viņ� to saudzīgi pacēla, apslaucīja ar kabatlakatiņu un iemeta savā melnajā naudas maciņā. Bija jau �etri pēcpusdienā, kad viņ� atgriezās restorānā. Tajā valdīja pilnīgs klusums. Zālē nebija neviena apmeklētāja.

Ta�u ap pulksten pieciem restorāns atkal atdzīvojās. Puisis, kuru viņ� bija nesen pieņēmis darbā uz nepilnu darba dienu, jau bija ieradies. Viņu sauca Harijs Minovics. Viņ� dzīvoja Mikei un Bebijai kaimiņos. Uz sludinājumu avīzē bija atsauku�ies vienpadsmit pretendentu, bet Harijs Bifam bija licies pats piemērotākais. Viņ� bija savam vecumam labi attīstīts un ļoti kārtīgs. Kamēr viņi sarunājās, Bifs bija ievērojis viņa zobus. Zobi alla� ir labi informācijas sniedzēji. Un �im puisim tie bija lieli, tīri un balti. Harijs gan nēsāja brilles, ta�u darbā tās par traucēkli nebija. Viņa māte pelnīja desmit dolāru nedēļā, ņemdama darbu uz māju un �ūdama kādam drēbniekam, kas turpat viņu ielā dzīvoja, un Harijs bija viņas vienīgais bērns.

� Nu, Harij? � Bifs apvaicājās. � Tu pie manis strādā jau veselu nedēļu. Kā tev rādās � vai patiks?

� Protams, ser. Noteikti patiks.

Bifs pagrozīja uz pirksta gredzenu.

� Paklausies. Cikos tev beidzas skolā mācības?

� Pulksten trijos, ser.

� Tātad uzdevumu gatavo�anai un atpūtai tev atliek tikai pāris stundu. Un �e.it tev jābūt no se�iem līdz desmitiem. Vai izgulēties paspēj?

� Paspēju. Man pat tik daudz nevajag.

� Tavā vecumā, dēls, jāguļ deviņas ar pusi stundas. Dziļā, veselīgā miegā.

Pēk�ņi Bifam kļuva neērti. Ej nu sazini, varbūt Harijs uzskata, ka tā nemaz nav viņa darī�ana. Un būtībā nav jau arī. Bifs pagriezās promie�anai, kad galvā negaidot ie�āvās kāda doma.

� Tu mācies arodskolā?

Harijs apstiprino�i pamāja ar galvu un paberzēja pret krekla piedurkni brilles.

� Pag! Es tur zinu vairākus zēnus un meitenes. Alvu Ri�ardsu � man pazīstams viņa tēvs. Un Mcgiju Henriju. Un vēl vienu � viņu sauc Mike Kellija.

Bifam bija tāda sajūta, it kā ausīm būtu pielaista uguns. Viņ� skaidri apzinājās, ka uzvedas kā pēdējais muļķis. Gribējās apgriezties un aiziet, ta�u palika stāvam un tikai smaidīja, un spaidīja ar īk�ķi savu degungalu.

� Tu viņu pazīsti? � viņ� tikko dzirdami vaicāja.

� Protams, mēs dzīvojam blakus mājās. Bet skolā es esmu vecākajā grupā, kurpretī viņa � jaunākajā.

Bifs �o skopo informāciju akurāti noglabāja attālākā prāta kaktiņā, lai vēlāk, kad būs palicis viens, to pārdomātu.

�� Tagad kādu brītiņu te nekāda lielā darba nebūs, � viņ� strauji piebilda. � Es atstā�u visu tavā ziņā. Gan jau pratīsi tikt galā. Tu tikai seko katram, kas dzer alu, un atceries, cik viņ� izdzēris, lai vēlāk nevajadzētu pra�ņāt un paļauties uz to,- ko viņ� saka. Bet, izdodams naudu, nesteidzies un seko visam, kas notiek apkārt.

Bifs ieslēdzās mazajā apak�stāva istabiņā. Te viņ� glabāja savas iesietās avīzes. Istabiņai bija tikai viens neliels lodziņ�, kas izgāja uz �ķērsielu, un gaiss telpā bija drēgns un sastāvējies. Milzīgas avī�u kaudzes pacēlās līdz pa�iem griestiem. Vienu sienu aizņēma pa�darināts kartotēkas skapis. Durvju tuvumā stāvēja vecmodīgs �ūpuļkrēsls un mazs galdiņ�, uz kura atradās lielas �ķēres, kāda vārdnīca un mandolīna. Avī�u kaudzes aizpildīja telpu tā, ka vairāk kā divus so|us uz jebkuru pusi paspert nevarēja.

Bifs iesēdās �ūpuļkrēslā un gurdiem pirkstiem strink�ķināja mandolīnas stīgas. Tad pievēra acis un sērīgā balsī sāka dziedāt:

�Es gāju uz dzīvnieku tirgu.

Un zvēri tur bija un putni, Un mēnesnīcā paviāns vecs Savu rūsgano cekulu kūla.�

Viņ� nobeidza dziesmu ar spēcīgu akordu, un pēdējās skaņas drebēdamas izgaisa aukstajā gaisā.

Pieņemt audzinā�anā pāris bērniņu. Zēnu un meitenīti. Kādus trīs �etrus gadiņus vecus, lai tie varētu viņu iemīlēt kā savu īsto tēvu. Viņu tētis. Mūsu tēvs. Meitenīti līdzīgu Mikei (vai varbūt Bebijai?), kad viņa bija tādā vecumā. Apaļiem vaidziņiem, pelēkām actiņām un linu krāsas matiņiem. Un drēbītes viņ� tai uz�ūs pats � rozā krepde�īna kleitiņas ar sīki krokotu aug�da|u un piedurknēm. Un nopirks zīda zeķītes un baltas zam�ādas kurpītes. Un ziemai mazu, sarkanu mētelīti un cepurīti, un uz-rocīti. Bet zēns būs tum�matains un melnīgsnējs. Un sekos viņam visur pa pēdām un atdarinās visu, ko viņ� darīs. Vasaru viņi trijatā dosies uz vasarnīcu jūrmalā, un tur viņ� tiem uzvilks zilus peldkostīmiņus un piesardzīgi vedīs plun�āties zaļajā, seklajā ūdens lāmiņā. Un viņi augs un ziedēs, kamēr viņ� pamazām novecos. Mūsu tētis. Un viņi nāks pie viņa ar saviem jautājumiem, un viņ� uz tiem atbildēs.

Kāpēc ne?

Bifs atkal paņēma mandolīnu.

�Tam-ti-tain-ti-H, latn-li-lam-lā, Lelli pie vira izdeva.�

Mandolīna kā mēdīdama atkārtoja piedziedājumu. Sizdams līdzi ar kāju takti, viņ� nodziedāja visus pantiņus no sākuma līdz beigām. Pēc tam vēl nospēlēja �Ketiju� un �Seno, maigo mīlas dziesmu�. Sīs dziesmiņas, līdzīgi smar�ūdenim, arī atmodināja atmiņas. Par daudz ko. Par pirmo laulības gadu, kad viņ� bija juties laimes pārpilns un viņa, likās, tāpat. Un kā trīs mēne�u laikā zem viņiem divas reizes bija salūzusi gulta. Un viņam nebija bijis pat ne mazākās nojausmas, ka viņas smadzenes pa to pa�u laiku bija nodarbinājusi tikai viena doma � kā ietaupīt lieku peniju vai izspiest no viņa vēl desmit centus. Un tad viņ� atceras sevi kopā ar Rio un citām mei�ām, kas nāca no tās pa�as puses, kur Alise. D�ipa, Madeleina un Lū. Un kā vēlāk viņ� to visu negaidot pazaudēja. Kad nebija vairs spējīgs gulēt ar sievieti. Svētā Dievmātei No sākuma viņam bija licies, ka pasaule aizies bojā.

Lusila jau no laika gala bija sapratu�i, kā viņi abi dzīvo. Un varbūt zinājusi arī par viņu. Viņa pat bija centusies pierunāt vijus abus �ķirties. Tomēr strīda gadījumos darīja visu, kas bija viņas spēkos, lai abus samierinātu.

Pēk�ņi Bifs kā aiz sāpēm saviebās. Rokas tik spēji norāvās no stīgām, ka mūzikas, frāze pārtrūka pusē. Mirkli viņ� sēdēja krēslā kā sastindzis. Tad sāka klusām pie sevis smieties. Kāpēc gan viņam tas bija jāatceras? Ak tu Kungs un Dievs! Tas notika tajā dienā, kad viņam palika divdesmit deviņi gadi, � Lusila bija lūgusi viņu pie tās iegriezties, tiklīdz viņ� būs ticis galā ar savu zobārsta apmeklējumu. Viņ� zināja, ka viņa sagatavojusi un pasniegs viņam kādu nelielu dāvanu � vai rju �ķīvi ar ķir�u kūkām, vai glītu virskreklu. Viņa bija sagaidījusi viņu pie durvīm un, neļaudama ne soli pār slieksni pārspert, aizsējusi viņam acis. Tad sacījusi, ka tūlīt bū�ot atpakaļ. Viņ� bija klausījies, kā klusumā izgaist viņas soļi, un, kad viņa bija iegājusi virtuvē, palaidis gāzes. Glu�i vienkār�i bija stāvējis istabas vidū aizsietām acīm un smirdinājis gaisu. Un acumirklī ar �ausmām nopratis, ka nav tajā viens. Atskanēja ķiķinā�ana, un pēc tam viņu bija apdullinājusi vesela smieklu lavīna. Tajā pa�ā mirklī bija atgriezusies Lusila un noņēmusi viņam no acīm apsēju., Uz �ķīvja viņa bija turējusi grauzdēta cukura torti. Istaba bija bijusi pilna ciemiņu. Lerojs ar savu kompāniju un, protams, arī Alise. Viņam bija gribējies turpat uz vielas vai zemē ielīst. Bet viņ� tikai stāvējis, galvu nodūris, aiz kauna nosvīdis glu�i slapj�. Viņi to bija visādi apcēlu�i, un kādu stundu viņ� bija juties apmēram tikpat ļauni kā toreiz, kad bija nomirusi viņa māte � tik smagi to viņ� bija pārdzīvojis. Tajā vakarā viņ� bija izdzēris veselu pusstopu viskija. Un vēl nedēļām pēc tam... Ak, svētā Dievmāte!

Bifs vienaldzīgi pie sevis nosmējās. Tad atkal pastrink-�ķināja pāris akordu uz mandolīnas un uzsāka bramanīgu kovboju dziesmiņu. Viņam bija maigi samtains tenors, un dziedādams viņ� pievēra plakstus. Istabiņā bija jau pavisam satumsis. Drēgnums tā knieba kaulos, ka pat reimatisms iesāpējās kājās.

Beidzot viņ� atlika mandolīnu sānis un tāpat vien tumsā pasēdēja un lēnām �ūpuļkrēslā pa�ūpojās. Nāve. Da�brīd viņam �ķita, ka jūt to gandrīz sev istabā blakus, �urpu tņrpu. �urpu turpu � �ūpuļkrēsls līgojās. Ko viņ� no dzīves saprata? Neko. Kurp viņ� gāja? Nekur. Ko viņ� gribēja? Zināt. Ko zināt? Esības jēgu. Kāpēc? Tāpēc, ka tā bija mīkla.

Kā izkaisītas mozaīkas drumslas smadzenēs jukjukām drūzmējās atmiņu tēli. Alise vannā ziepējas. Musolīni purns. Mike velk rateļus ar mazo brālīti. Cepts tītars vitrīnā. Blaunta mute. Singera seja. Bifarn bija tāda sajūta, it kā viņ� kaut ko gaidītu. Nu jau istabiņā valdīja pilnīga tumsa. No virtuves puses atskanēja Ltiisa dziedā�ana.

Bifs piecēlās un ar roku apstādināja �ūpuļkrēslu. Tad atvēra durvis uz gaiteni, un no tā istabiņā ieplūda gaisma un siltums. Viņam ienāca prātā, ka ap �o laiku parasti mēdz atnākt Mike. Bifs sakārtoja drēbes un pieglauda matus. Uzreiz kļuva siltāks, un viņu pārņēma mundrums.

Restorāns bija pilns trok�ņa un kņadas. Tika dzerts alus, pasniegtas svētdienas vakariņas. Bifs labsirdīgi uzsmaidīja jaunajam Harijam un ieņēma savu vietu aiz kases aparāta. Pēc tam pārlaida zālei skatienu, it kā uzmezdams tai laso. Restorāns bija ļau�u pārpildīts, un balsis dūca kā bi�u stropā. Augļu trauks vitrīnā izskatījās smalki un glezni. Bifs vēroja durvis, vienlaikus ar ievingrinātu aci pārlūkodams arī zāli. Viņ� bija modrs un nepacietīgi gaidīja. Beigu beigās parādījās Singers un ar savu sudraba zīmuli uzrakstīja, ka vēloties vienīgi zupu un viskiju, jo esot saaukstējies. Bet Mike tā arī neatnāca.

9

Tagad viņai kabatā nekad vairs nebija ne penija. Līdz tādam trūkumam viņi bija nonāku�i. Nauda bija kļuvusi par pa�u galveno dzīves rūpi. Nepārtraukti to vien dzirdēja skandinām: nauda, nauda, nauda. Pirmām kārtām viņiem nācās pārmaksāt par Bebijas Vilsones atsevi�ķo palātu slimnīcā un privāto auklīti. Ta�u �is rēķins sastādīja mazāko viņu izdevumu daļu. Tiklīdz viens bija nomaksāts, tā tūlīt uzradās cits. Viņiem bija apmēram divi simti dolāru liels parāds, kuru vajadzēja nekavējoties atdot. Māja viņiem vairs nepiederēja. Banka pārņēma ķīlu zīmes, un tēvs no �ī darījuma ieguva simt dolāru. Pēc tam viņ� aizņēmās vēl piecdesmit, un misters Singers piekrita parakstīt kopā ar viņu saistības. Un tagad viņus visus ik mēnesi mocīja ba�as, tikai ne vairs par nodokļiem, bet par īres maksu. Viņi bija kļuvu�i gandrīz tikpat nabagi kā fabrikas strādnieki. Tiesa, nicīgi noraudzīties uz viņiem gan vēl neviens neiedro�inājās.

Bils dabūja darbu pudeļu rūpnīcā un pelnīja desmit dolāru nedēļā. Heizela strādāja par kosmētiķes palīdzi skaistumkop�ana^ salonā un saņēma astoņus dolārus nedēļā. Eta par pieciem dolāriem nedēļā kinoteātra kasē pārdeva biļetes. Un katrs pusi.no savas aldziņas atdeva ģimenes uzturam. Mājā dzīvoja arī se�i īrnieki � no tiem par visiem kopā ienāca trīsdesmit dolāru nedēļā. Un vēl misters Singers, kur� savu maksu par istabiņu bez pansijas kārtoja kārtīgāk par jebkuru citu. Ja vēl pieskaitīja to, ko izdevās sagrabināt tēvam, tad ģimenes ienākumi sasniedza aptuveni divi simti dolāru mēnesī, un par �o naudu nācās gan pieklājīgi pabarot visus se�us pansionārus, gan �ā tā ģimeni, gan nokārtot īres maksu, gan arī dzēst uz nomaksu iegādāto mēbeļu parādu.

Ne Mikei, ne D�ord�am vairs netika izsniegta nauda len�am. Vajadzēja pārtraukt arī mūzikas nodarbības. Kad viņi pārnāca no skolas, Por�e viņus baroja ar pusdienu maltītes atliekām, kuras bija taupīgi viņiem saglabājusi. Tagad viņi vienmēr ēda virtuvē. Atkarībā no tā, cik daudz ēdamā bija mājā, arī Bils, Heizcla un Eta pusdienoja vai nu virtuvē, vai sēdās pie viena galda ar pansionāriem. Virtuvē brokastīs parasti pasniedza auzu putraimu biezputru ar ceptu speķi, gaļu un kafiju. Vakariņās atkal to pa�u un vēl to, kas bija atlicis no pansionāru pusdienām. Lielie bērni alla� rūca, ka tiem nācās ēst virtuvē. Bet Mike un D�ord�s da�reiz dienas divas trīs nostaigāja pavisam neēdu�i.

Ta�u visas �īs rūpes skāra vienīgi Mikes �ārējo istabiņu�. Tām nebija nekāda sakara ne ar mūziku, ne sve�ajām zemēm, ne nākotnes plāniem. Ziema bija padevusies auksta. Logu rūtis bija aizaugu�as ar leduspuķēm. Bet viesistabā pa vakariem sprak�ķēja silta uguns. Visa ģimene kopā ar pansionāriem sēdēja pie kamīna, un Mike tad varēja viena pati pabūt guļamistabā. Mugurā viņai bija savilkti divi d�emperi, bet kājās Bila vecās velveta bikses, kas tam bija kļuvu�as par mazām. Ta�u viņa bija tā aizņemta ar savām domām, ka aukstumu nemaz nejuta. Izvilkusi no pagultes savu slepeno kasti, viņa apsēdās uz grīdas un ķērās pie darba.

Lielajā kastē glabājās zīmējumi, kurus viņa bija darinājusi bezmaksas glezniecības kursos. Tic bija tie pa�i, kurus viņa bija izvākusi no Bila istabas. Bez zīmējumiem kastē glabājās arī trīs tēva dāvinātie detektīvromāni, kompaktā pūdera kārbiņa, kārbiņa ar pulksteņa ritentiņiem, mākslīgo briljantu kaklarota, āmuriņ� un pāris burtnīcu. Uz vienas burtnīcas vāka pa�ā aug�ā ar sarkanu zīmuli bija uzrakstīts �PERSONĪGI. NEAIZTIKT. PERSONĪGI�, un tā bija apsieta ar aukliņu.

Sājā burtnīcā viņa visu ziemu bija rakstījusi mūziku. Pat nebija vairs pa vakariem' gatavojusi skolas mācības, lai tikai vairāk varētu atlicināt laiku mūzikai. Vairums pierakstītā gan bija tikai nelielas melodijas � dziesmiņas bez vārdiem un pat bez basu notīm. Un visas turklāt arī ļoti īsas. Bet, kaut arī to pieraksti aizņēma labi ja pus-1 apiņu, viņa katrai bija devusi nosaukumu un apak�ā pavilkusi savus iniciāļus. Nekas �ajā burtnīcā nebija uzskatāms ne par īstu kompozīciju, ne skaņdarbu. Tās bija vienkār�i mazas dziesmiņas, kuras bija radu�ās viņai galvā un kuras viņa vēlējās atcerēties. Un to nosaukumi atbilda priek�statiem, kādus tās viņai atgādināja: �Āfrika*, �Lielais kautiņ��, �Sniega vētra�.

Pierakstīt mūziku tā, kā viņa to dzirdēja sevī skanam, viņa neprata. Tāpēc nācās apmierināties tikai ar nedaudzām notīm; turklāt nereti viņa sapinās tā, ka vispār neko vairs nespēja pierakstīt. Jo galu galā viņa ta�u tikpat kā neko par tādu mūzikas pierakstī�anu nezināja. Bet varbūt pēc tam, kad būs iemācījusies pietiekami veikli pierakstīt �īs vienkār�ās melodijas, viņa pamazām varēs sākt attēlot uz papīra arī pārējo mūziku, kuru viņa dzirdēja sevī.

Janvārī viņa iesāka sacerēt vienu ļoti skaistu darbu ar nosaukumu � �Gribu to � nezinu, ko�. Tā bija brīnum-burvīga dziesma � lēna un maiga. Viņa bija gribējusi uzrakstīt �ai melodijai arī vārdus, bet nekas tai atbilsto�s nebija ienācis prātā. Turklāt grūti bija atrast atskaņu tre�ajai rindiņai, kas beidzās ar jautājumu �ko?�. Sī jaunā dziesma padarīja viņu reizē skumju, līksmu un laimīgu. Ar tik skaistu mūziku bija grūti strādāt. Kaut gan � jebkuru skaistu mūziku bija grūti uzrakstīt. Gadījās, ka pagāja turpat nedēja, kamēr izdevās pierakstīt burtnīcā to, ko pie sevis bija nodungojusi pāris minūtēs, jo vajadzēja ta�u atrast gan piemērotu toņkārtu, gan taktsmēru, gan arī attiecīgās notis.

Nācās ārkārtīgi sasprindzināt uzmanību un melodiju nodziedāt vai simtiem rei�u. Balss viņai parasti bija piesmaku�i. Tēvs sacīja, ka tas esot no tā, ka viņa bērnībā briesmīgi bļāvusi. Kad viņa bijusi tik maza kā patlaban Ralfs, tēvam vajadzējis katru nakti celties un auklēt viņu uz rokām. Un nomierinājusies viņa esot vienīgi tad, kad � kā tēvam alla� patika paskaidrot � viņ� ar krāsns kruķi dauzījis pa ogļu spaini un dziedājis �Diksi�.

Viņa gulēja, izstiepusies gar�ļaukus uz aukstās grīdas, un domāja. Vēlāk, kad viņai būs divdesmit gadu, viņa kļūs ievērojama un pasaulslavena komponiste. Viņai būs vesels simfoniskais orķestris, un visu savu mūziku viņa diriģēs pati. Viņa stāvēs uz skatuves milzīga ļau�u pūļa priek�ā. Un, kad diriģēs, mugurā viņai būs vai nu īsta vīrie�u fraka, vai sarkana kleita, viscaur nokaisīta ar mākslīgajiem briljantiem. Skatuvei būs sarkans samta priek�kars, un uz tā būs ar zeltu iz�ūti burti �M. K.�. Zālē sēdēs misters Singers, un pēc koncerta viņi ies uz restorānu un ēdīs ceptu vistu. Viņ� par viņu jūsmos un uzskatīs par savu vislabāko draugu. Bet D�ord�s nesīs uz skatuves lielus puķu vainagus? Tas viss notiks vai nu Ņujorkā, vai kādā sve�zemju pilsētā. Un daudzas slavenības � tādi kā Kerola Lombarda, Arturo Toskanīni un admirālis Bērds � noraudzīsies uz viņu ar dziju cieņu.

Un tad viņa varēs spēlēt savu Bēthovena simfoniju, kad tik vien iegribēs. Vispār ar �o simfoniju, kuru viņa tika klausījusies pagāju�ajā rudenī, notika dīvainas lietas. Tā bija viņā kaut kur dziji, dziji iek�ā un tikai mazpamazām |āvās atklāties. Acīmredzot bija patvērusies prātā. Un citādāk nemaz nevarēja būt. Viņa ta�u bija dzirdējusi katru noti un kaut kur zemapziņā juta to sevī skanam tie�i tā, kā to toreiz spēlēja. Tikai pagaidām vēl nemācēja to izteikt. Atlika vienīgi gaidīt un būt gatavai tam mirklim, kad viņā pēk�ņi pamodīsies vēl kāda jauna daļa. Gaidīt to pamostamies, kā pavasarī gaida pumpurus lēnām izplaukstam ozola zaros.

Iek�ējā istabiņā līdzās mūzikai dzīvoja arī misters Singers. Katru pēcpusdienu, pabeigusi vingro�anas zālē spēlēt klavieres, viņa devās uz Meinstrītu, lai noietu garām tam veikalam, kurā viņ� strādāja. Saskatīt viņa to caur skatlogu gan nevarēja. Jo mistera Singera darbvieta atradās pa�ā telpas dziļumā aiz priek�kara. Bet viņa varēja vismaz apskatīt veikalu, kurā viņ� ik dienas pavadīja tik daudz laika, un redzēt cilvēkus, kas viņam bija pazīstami. Pēc tam vakarā viņa uz lieveņa gaidīja viņu atgrie�amies mājās. Da�reiz viņa uzkāpa tam līdzi arī aug�ā. Apsēdusies uz gultas malas, viņa vēroja, kā viņ� noņem cepuri, .atpogā apkaklītes pogu un saķemmē matus. Viņai nez kāpēc �ķita, ka viņus abus vieno kāds kopējs noslēpums. Vai arī viņi it kā gaidīja, lai pateiktu viens otram ko tādu, kas vēl nekad nevienam nav sacīts.

�obrīd misters Singers bija vienīgais viņas iek�ējās istabiņas iedzīvotājs. Kādreiz sen atpakaļ tajā bija mitu�i arī citi. Domās viņa atgriezās pagātnē un atcerējās tos, kas .bija biju�i pirms viņa iera�anās. Viņa atcerējās kādu meiteni no sestās klases, vārdā Silesta. Sai meitenei bija taisni, blondi mati, uzrauts deguntelis un vasaras raibumi. Viņa valkāja sarkanu vilnas d�emperi un baltu blūzīti. Ejot viņa lika kāju pirkstgalus uz iek�u. Katru dienu viņai bija līdzi viens apelsīns, un to viņa notiesāja īsajā starpbrīdī, bet garajā � mielojās ar pusdienām, kas bija ieliktas zilā skārda kārbiņā. Citi bērni visu no mājas līdz-

paņemto ēdienu aprija vienā pa�ā īsajā starpbrīdī un pēc tam cauru dienu skraidīja izbadēju�ies; bet Silesta tā nerīkojās nekad. Viņa savām sviestmaizēm atplēsa garoziņu un apēda tikai mīkstumu. Un vienmēr viņai bija līdzi arī cieti novārīta, pildīta ola, un, kad viņa to turēja rokā, īk�ķis iespiedās pildījumā tā, ka tajā palika redzams pirksta nospiedums.

Silesta ar Miki nekad nerunāja, un Mike arī nekad nerunāja ar Silestu. Lai gan to Mike vēlējās vairāk var visu.-Viņa gulēja naktīs vaļējām acīm un domāja. Viņa iztēlojās, ka abas ir vislabākās draudzenes, un kā bū� tad, kad Silesta reiz pie viņas atnāks uz vakariņām un paliks pa nakti. Ta�u �im sapnim nebija lemts piepildīties. Jūtas, kādas viņu bija pāi>.ēmu�as, neļāva viņai Silcstai tuvoties un iedraudzēties kā .ar jebkuru citu meiteni. Bet pēc gada Silesta pārvācās uz jaunu dzīvesvietu un, protams, sāka apmeklēt arī jaunu skolu.

Tad uzradās kāds zēns, kuru bija iesauku�i par Āzi. Tāds gar� un pumpainu seju. Kad rīta vingro�anas laikā viņai nācās stāvēt tam ierindā blakus, degunā vienmēr iesitās nepatīkama smaka � tā bikses, likās, prasīt prasījās pēc vēdinā�anas. Āzis reiz ar galvu iebadīja direktoram, un viņu no skolas izslēdza. Smejoties virslūpa viņam uzrāvās uz aug�u un viss ķermenis kratījās. Viņa domāja par viņu tikpat bie�i, kā bija domājusi par Silestu.

Pēc tam parādījās kāda dāma, kas pārdeva loterijas biļetes, uz kurām varēja laimēt Ziemassvētku tītaru. Un tad vēl mis Englina, kas mācīja septītajā klasē. Un Kerola Lombarda no kinofilmas. Vārdu sakot, viņu bija bijis daudz.

Ta�u ar misteru Singeru viss ir citādāk. Tas, ko viņa jūt pret viņu, neradās uzreiz, bet pavisam nemanot, un tagad viņa pat vairs nemaz neatceras, kā tie�i tas bija iesācies. Tie iepriek�ējie bija biju�i glu�i parasti cilvēki, bet misters Singers ir pilnīgi kas cits. Jau pa�ā pirmajā dienā, kad viņ� bija piezvanījis pie viņu durvīm un vaicājis, vai viņiem nav izdodama kāda istaba, viņa ilgi nebija varējusi novērst skatienu no viņa sojas. Viņa pirmā bija viņam atvērusi un pirmā izlasījusi kartīti, kuru viņ� bija pasniedzis. Pēc tam viņa bija pasaukusi mammu un aizskrējusi uz virtuvi pavēstīt par atnācēju arī Por�ei un Baberam. Un tad bija devusies līdzi mammai un viņam aug�ā pa kāpnēm uz tre�o stāvu un redzējusi, kā viņ� pārbauda gultas matraci un uzritina �alūzijas, lai pārliecinātos, vai tās ir kārtībā. Tajā dienā, kad misters Singers ievācās, viņa bija sēdējusi uz lieveņa margām un vērojusi, kā viņ� izceļ no taksometra bagā�nieka savu �emodānu un �aha dēli. Vēlāk viņa bija klausījusies, kā, viņam staigājot pa istabu, dun soļi, un centusies iedomāties, ko viņ� tur dara. Viss pārējais norisinājās pakāpeniski. Un tagad, lūk, starp viņiem ir izaugu�as �īs slepenās jūtas. Ar viņu viņa spēja .runāt par tādām lietām, par ko agrāk netika runājifsi ne ar vienu citu. Un, ja viņ� varētu runāt, viņ� arī viņai noteikti būtu pastāstījis daudz ko interesantu. Viņai viņ� likās kā tāds liels, gudrs skolotājs, kur� nemāca tikai tāpēc, ka ir kurlmēms. Naktīs, gulēdama gultā, viņa iztēlojās, ka ir bārene un dzīvo kopā ar misteru Singeru � tikai viņi divi vien � kādā mājā ārzemēs, kur ziemu snieg sniegs. Varbūt �veicē kādā mazā pilsētiņā, kurai visapkārt paceļas stāvi kalni un ledāji. Un taisni pāri mājām slienas klintis, bet jumti ir augsti un smaili. Vai varbūt Francijā, kur ļaudis maizi no veikala nesot mājā neietītu. Vai arī tālajā norvēģu zemē � pie pelēkā ziemeļu okeāna.

No rīta pamodusies, -viņa vispirmām kārtām domāja par misteru Singeru. Tāpat kā par mūziku. Vilkdama mugurā kleitu, prātoja, kur tajā dienā varētu viņu redzēt. Tagad viņa mēdza ieliet drēbēs mazliet Etas odekolona vai pilienu vaniļas esences, lai tad, kad viņu gaitenī satiks, jauki smar�otu. Uz skolu devās pa�ā pēdējā brīdī, lai būtu iespējams noskatīties, kā viņ�, iedams uz darbu, nāk lejā pa kāpnēm. Bet pēcpusdienās un vakaros, ja viņ� nekur neizgāja, arī Mike palika mājā.

Nozīmīgs bija katrs mazākais sīkumiņ�, ko viņa par misteru Singeru uzzināja. Viņ� savu zobu birstīti un pastu turēja glāzē uz galda. Viņa arī savējo vairs nelika vannas-istabā uz plauktiņa, bet, tāpat kā viņ�, � glāzē. Viņam negar�oja kāposti. To viņai pateica Harijs, kur� strādāja pie mistera Brennona. Tagad arī viņa tos vairs nevarēja dabūt iek�ā. Kad viņa uzzināja kaut ko jaunu vai arī kaut ko viņam pasacīja un viņ� ar savu sudraba zīmuli uzrakstīja viņai da�us vārdus atbildei, tad viņai vajadzēja nolīst kādā kaktiņā un ilgi pabūt vienai, un to pārdomāt. Bet, esot ar viņu kopā, galvenā rūpē bija visu labi iegaumēt, lai vēlāk varētu vēlreiz pārdzīvot un atcerēties.

Ta�u iek�ējā istabiņa ar misteru Singeru un mūziku nebūt nebija vienīgā viņas dzīvē. Daudz kas atgadījās arī āristabā. Viņa nogāzās no kāpnēm un izsita vienu priek�zobu. Mis Minnere ielika divas sliktas atzīmes angļu valodā. Neapbūvētajā zemes gabalā viņa pazaudēja divdesmit piecus centus, un, kaut arī kopā ar D�ord�u nomeklēja trīs dienas, naudu tik un tā neatrada.

Bet pēc tam notika, lūk, kas.

Reiz kādā pēcpusdienā viņa sēdēja uz pagalma puses lieveņa kāpnītēm un gatavojās ang|u valodas kontroldarbam. Viņpus �ogam savā pagalmā Harijs sāka skaldīt malku, un viņa tam uzsauca. Harijs atnāca un palīdzēja tikt galā ar vairākiem teikumiem. Acis viņam aiz raga rāmjos ietvertajiem bri||u stikliem raudzījās vērīgas un gudras. Paskaidrojis gramatiku, viņ� piecēlās, bet palika turpat līdzās stāvam, te bāzdams rokas savas brezenta jakas kabatās, te atkal vilkdams tās ārā. Harijs alla� bija bijis enerģijas pārpilns un nervozs � viņam nepārtraukti vajadzēja vai nu par kaut ko runāt, vai ap kaut ko knibināties.

� Zini � mūsu dienās cilvēkam jāizvēlas vai nu viens, vai otrs, � viņ� paziņoja.

Harijam vienmēr patika pārsteigt savus sarunu biedrus, un Mike nereti nesaprata, ko lai viņam atbild.

� Jā, tā nu tas ir � vai nu viens, vai otrs.

� Kas tad?

� Vai nu karojo�ais demokrātisms, vai fa�isms.

� Bet vai tad republikāņi tev nepatīk?

� Blēņas, � Harijs izmeta. � Ne jau par to es runāju.

Kādā pēcpusdienā viņ� jau bija viņai izskaidrojis, kas tie fa�isti tādi ir. Bija stāstījis, kā nacisti liku�i ebreju bērniem mesties' �etrrāpus zemē un ēst*zāli. Un arī par to, kā izplānojis nogalināt Hitleru. Viņ� visu bija pamatīgi apsvēris. Viņ� teica, ka fa�ismā neesot ne brīvības, ne taisnības. Un ka avīzes tī�ām melojot, un tāpēc cilvēkiem neesot ne mazākā priek�stata par to, kas īstenībā pasaulē notiek. Bet nacisti esot kaut kas �ausmīgi briesmīgs, un visi to zinot. Un viņi abi kala slepenus plānus, kā Hitleru nogalināt. Protams, vislabāk būtu, ja viņu sazvērestībā piedalītos kādi �etri vai pieci � ja vienam nelaimētos trāpīt, tad to varētu nogalināt pārējie. Un, pat ja viņiem nāktos mirt, viņi visviens būtu varoņi. Bet būt varonim ir gandrīz tas pats, kas būt lielam mūziķim.

� � Vai nu viens, vai otrs. Un, kaut arī es esmu pret karu, par savu pārliecību es esmu gatavs cīnīties līdz galam.

� Es arī, � Mike, piekrita. � Es arī gribu cīnīties ar fa�istiem. Es varu pārģērbties par puiku, tā ka neviens velns mani nepazīs. Nogriezt matus un tamlīdzīgi.

Bija skaidra ziemas pēcpusdiena. Debesis mirdzēja zili zaļganas, un pagalmā augo�ā ozola zari pret tām slējās melni un kaili. Bet saule tomēr sildīja. Tādā laikā Mike parasti jutās enerģijas pārpilna. Galvā skanēja mūzika. Niekodamās viņa paņēma vienu pamatīgu naglu un ar pāris pla�iem vēzieniem iedzina to kāpņu dēli. Tēvs, tērpies savā ierastajā peldmētelī, izdzirdīs āmura klaudzienus, iznāca uz lieveņa paraudzīties, kas noticis. Zem ozola stāvēja divi malkas zāģējamie steķī.�i, un mazais Ralfs pie tiem spēlējās, likdams akmentiņus vispirms uz viena un pēc tam pārnesdams tos uz otra steķī�a. Rociņas uz sāniem izstiepis, viņ� steberēja, pūlēdamies noturēties līdzsvarā. Kājiņas viņam bija līkas kā ritenis, un autiņ� starp tām kā maiss nokarājās līdz ceļgaliem. D�ord�s mētāja bumbiņas. Mati viņam sen nebija griezti, un tāpēc seja izskatījās kalsna. Da�i jau izaugu�ie īstie priek�zobi bija sīki un zilgani, it kā viņ� būtu ēdis mellenes. Uzvilcis uz zemes svītru, viņ� nogūlās gar�ļaukus un ņēmās mērķēt uz tuvāko bedrīti. Kad tēvs devās istabā atpakaļ pie saviem pulksteņiem, viņ� Ralfu aiznesa sev līdzi. Drīz pēc tam uz blakus �ķērsielu aizskrēja arī D�ord�s. Kop� tā laika, kad viņ� sa�āva Bebiju, viņ� ne ar vienu vairs nevēlējās draudzēties.

� Man laiks iet, � Harijs teica. � Pirms se�iem jābūt darbā.

� Vai tev tajā restorānā patīk? Vari saēsties par brīvu visādus labumus?

� Cik tik lien. Turklāt tur sarodas da�ādi cilvēki. Man tur patīk labāk nekā jebkurā citā vietā, kur esmu strādājis. Un maksā arī vairāk.

� Bet es misteru Brcnnonu neieredzu, � Mike izgrūda.

Tiesa, sliktu viņ� gan viņai nekad neko nebija sacījis, ta�u runāja ar viņu nez kāpēc vienmēr tādā rupjā balsī un vispār kaut kā tā savādi. Acīmredzot zina, ka viņi ar D�ord�u toreiz nospēra to ko�gumijas paciņu. Un tad vēl visādi izpra�ņā, kā-viņai labi sokoties � kā tajā reizē mistera Singera istabā. Varbūt domā, ka viņi vienmēr �o to pa klusam no�iepj? Nu, bet nē ta�u! Kas nu nav, tas nav! Tikai vienreiz mazu ūdenskrāsu kastīti veikaliņā, kur neviena prece nemaksā dārgāk par desmit centiem. Un zīmuļu asināmo par pieciem centiem.

� Es misteru Brennonu nevaru paciest. �

� Viņ� ir labs, � Harijs iebilda. � Brī�iem gan liekas tāds kā pajocīgs, toties nelamājas. Un, kad tā tuvāk iepazīst, glu�i cie�ams.

� Zini, par ko es domāju? � Mike* turpināja. �- Ka būt par zēnu ir daudz izdevīgāk nekā būt par meiteni. Zēns alla� var dabūt kādu darbu uz nepilnu darba dienu, nepametot skolu, un turklāt viņam vēl atliek brīvs laiks arī citām lietām. Bet meitene tādu darbu nevar dabūt. Ja meitene grib kaut ko darīt, viņai no skolas jāaiziet un jāstrādā visu dienu. Es arī, goda vārds,�gribētu nopelnīt kādus pāris dolārus nedēļā tāpat kā tu, bet man tas galīgi nekādā veidā nav iespējams.

Harijs apsēdās uz kāpnēm un ņēmās pārsaitēt savus � zābakus. Viena aukla viņam savilkās tik stipri, ka pārtrūka.

� Pie mums restorānā nāk viens tips, viņu sauc Blaunts. Misters D�eiks Blaunts. Interesanti klausīties, kā viņ� runā. Kamēr viņ� dzer alu, es no viņa ļoti daudz ko uzzinu. Esmu pat aizguvis da�as jaunas idejas.

� Es viņu pazīstu. Katru svētdienu nāk uz mūsmāju.

Harijs atraisīja zābaku un savilka abas auklas vienādā garumā, lai varētu tās atkal sasiet mezglā.

� Paklau... � Viņ� nervozi paberzēja brilles pret savas brezenta jakas malu. � Tu tikai viņam nesaki, ko es tev stāstīju. Lai gan � diez vai viņ� mani vispār ir ievērojis. Viņ� jau ar mani nerunā. Viņ� sarunājas vienīgi ar misteru Singeru. Viņam varbūt pat liksies smieklīgi, ja tu ... vārdu sakot, tu ta�u pati saproti, ko ēs domāju.

� Labs ir. � Viņa bez vārdiem saprata, ka Harijs pret misteru Blauntu nav vienaldzīgs, un tāpēc zināja, kā viņ� patlaban jutās � �ādas jūtas arī viņai pa�ai nebija sve�as.

� Neko neteik�u.

Uznāca tumsa. Zilajās debesīs iepeldēja pienbalts mēness, un gaiss kļuva dzestrāks. Mike dzirdēja, kā pa virtuvi rīkojas Ralfs, D�ord�s un Por�e. Plīts uguns meta virtuves logā siltu, oran�u gaismas atspulgu. Smar�oja pēc dūmiem un vakariņām.

� Zini � ir viena lieta, par kuru es nekad nevienam neko neesmu stāstījis, � Harijs atkal ierunājās. � Pat pa�am riebjas par to domāt.

� Par ko tad?

� Vai tu atceries, kad tu pirmo reizi paņēmi rokās avīzi un pēc tam pamazām sāki apjēgt to, ko tajā izlasīji?

� Protams.

� Es tad biju fa�ists. Tas ir, es uzskatīju, ka esmu. *Tas notika tā. Tu jau arī tiki redzējusi tos uzņēmumus, kuros tādi pa�i zēni un meitenes kā mēs Eiropā mar�ē un dzied dziesmas, un soļo cits citam līdzās. Man tolaik likās, ka tas ir brīni�ķīgi. Visi savā starpā saistīti ar vienu zvērestu, un visiem viens vadonis. Visiem vieni ideāli, un visi so|o cits citam līdzās. Mani neinteresēja, kas tur toreiz notika ar ebrejiem, jo par to es glu�i vienkār�i nevēlējos domāt. Un vēl jo vairāk tāpēc ne, ka es sevi pie viņiem nepieskaitu. Saproti, es ta�u itin nekā nezināju. Tikai aplūkoju bildītes un lasīju zem tām uzrakstus, un nekā nezināju. Man nebija ne vismazākās nojausmas, kas tās īstenībā bija par �ausmām. Es sevi arī uzskatīju par fa�istu. Protams, vēlāk jau es noskaidroju, kas tic tādi...

Viņa vārdos bija saklausāms rūgtums pa�am pret sevi, un balss runājot nepārtraukti mainījās � te tā skanēja kā pieaugu�am vīrietim, te atkal glu�i zēniski.

� Nu, bet toreiz tu ta�u vēl nezināji... � Mike viņu mierināja.

� Tas ir briesmīgs grēks. Morāls noziegums.

Jā, tāds nu reiz Harijs bija. Viss viņam ir vai nu ļoti labs, vai ļoti slikts, bet viduvējs � nekas. Noziegums ir līdz divdesmit gadu vecumam dzert alu, vīnu un smēķēt cigaretes. Briesmīgs grēks ir �pikot eksāmenā, bet norakstīt no citiem mājas darbu � nevainīgs sīkums. Netikumīga ir tā meitene, kas krāso lūpas un valkā vasaras kleitu ar dziļu izgriezumu. Un pavisam �ausmīga lieta ir pirkt jebkādas mantas ar japāņu vai vācu etiķetēm, lai arī tās maksātu kaut vai tikai piecus centus.

Viņa atcerējās Hariju tādu, kāds viņ� bija toreiz, kad viņi abi vēl bija mazi. Vienā jaukā dienā viņ� pēk�ņi bija sācis �ķielēt un �ķielēja veselu gadu. Sēdēja uz savas mājas lieveņa kāpnītēm, rokas starp ceļgaliem ie�miedzis, un vēroja, kas notiek apkārt. Ne vārda nerunāja, tikai sēdēja un ar savām greizajām acīm vēroja. Pamatskolā viņ� pārlēca uzreiz divām klasēm un jau vienpadsmit gadu vecumā bija spējīgs iestāties arodskolā. Bet tad gadījās, ka, lasot �Aivenho�, kur pieminēti jūdi, bērni sāka rādīt uz viņu ar pirkstiem un visādi ķircināt, un viņ�, pārgājis mājā, par to aizvainots raudāja. Un māte viņu no skolas izņēma. Tā viņ� nosēdēja mājā veselu gadu, izstiepās garumā un pieņēmās resnumā. Lai kad Mike parāpās uz �oga, viņa pastāvīgi redzēja viņu virtuvē gatavojam sev kaut ko ēdamu. Viņi abi bie�i uz ielas kopā spēlējās un nereti arī sakāvās. Kad Mike bija maza, viņai vispār patika ar zēniem kauties � ne jau pa īstam, bet tāpat � prieka pēc. Da�reiz Harijs pieveica viņu, bet da�reiz viņa Hariju nolika uz lāpstiņām. Harijs nekad ne pret vienu neizturējās negodīgi. Ja bērni salauza savas rotaļlietas, viņi parasti tūlīt devās pie viņa un viņ� tās labprāt salaboja. Ja mājā kaut kas sabojājās, kaimiņienes vienmēr aicināja viņu paskatīties, kas noticis vai nu ar elektrību, vai ar �ujma�īnu. Kad viņam palika trīspadsmit gadu, viņ� arodskolā atkal atgriezās un sāka uzcītīgi mācīties. Rakstīja sacerējumus, pa sestdienām strādāja un bezgala daudz lasīja. Ilgāku laiku viņai tikai �ad tad izdevās viņu redzēt � līdz pat tam balles vakaram. Viņ� bija stipri pārvērties.

� Redzi, � Harijs ierunājās, � agrāk es mēdzu sapņot, ka noteikti bū�u kaut kas izcils. Vai nu ievērojams in�enieris, vai slavens ārsts, vai advokāts. Bet tagad manu prātu nodarbina pavisam citas domas. Es domāju vienīgi par to, kas pa�laik norisinās pasaulē. Par fa�ismu un tām drausmu lietām, kas darās Eiropā, un par �īs parādības pretējo izpausmi � demokrātiju. Saproti, es vairs nevaru ne mācīties, ne strādāt, lai dienās reiz kļūtu par to, par ko sapņoju, jo es pārāk daudz domāju par �īm cilām lietām. Es katru nakti pa murgiem nogalinu Hitleru. Un, kad tumsā pamostos, mani moka briesmīgas slāpes un man nez no kā ir briesmīgas bailes, bet, kāpēc, to es nevaru pateikt.

Mike palūkojās uz Hariju un viņu pārņēma tik dziļas un nopietnas jūtas, ka pēk�ņi kļuva skumji. Mati Harijam uz pieres izspūru�i. Virslūpa plāna un cie�i savilkta, bet apak�ējā bieza, un patlaban tā pat drebēja. Harijs izskatījās daudz jaunāks par saviem piecpadsmit gadiem. Līdz ar tumsas iestā�anos sāka pūst arī salts vēj�. Tas gaudoja uz ielas augo�o ozolu kailajos zaros un dauzīja pret mājas sienām slēģus. Kaut kur netālu atskanēja misis Vil-sones balss � viņa sauca vakariņās Kaulkambari. Tumsto�ajā novakarē Mikei palika pavisam bēdīgi ap sirdi. �Es gribu klavieres... es gribu mācīties mūziku,� viņa pie sevis bez vārdiem �ukstēja. Un vēlreiz palūkojās uz Hariju � viņ� pa�laik darbojās ar saviem slaidajiem, tievajiem pirkstiem, visādi tos izlocīdams un izvīdams. No viņa vēdīja silta zēna smar�a.

Ka� viņu negaidot uz to uzvedināja? Varbūt tālās bērnības atmiņas, kad viņi abi vēl bija pavisam mazi? Varbūt �īs neizskaidrojamās, dīvainās skumjas? Bet pēk�ņi viņa Harijam iegrūda sānos tādu dunku, ka tas gandrīz novēlās no kāpnēm.

� Ķer mani rokā, sit mani kokā � bēdz! � viņa ne no �ā, ne no tā ieaurojās. Tad metās skriet. �os vārdus parasti sauca mazie kaimiņmāju bērni, kad gribēja uzsākt dauzī�anos. Harijs piecēlās, viņ� izskatījās pagalam pārsteigts. Sakārtojis uz deguna brilles, viņ� mirkli nolūkojās Alike. Pēc tam metās viņai pa �ķērsieliņu pakaļ.

Aukstajā gaisā Mike juta sevī ieplūstam īstu Samsona spēku. Kad viņa iesmējās, tumsā atsaucās īsas, a�as atbalsis. Viņa pagrūda Hariju ar plecu, un viņ� viņu cie�i satvēra. Smiedamies abi sāka enerģiski cīkstēties. Mike bija par Hariju garāka, toties viņam bija stiprākās rokas. Harijs diez cik labi nelauzās, un viņa piespieda to pie zemes. Pēk�ņi viņ� pārstāja pretoties, un viņa arī pierima. Viņ� gulēja pavisam mierīgi, tikai siltā elpa viegli skāra viņas kaklu. Mike sēdēja, uzmetusies viņam jāteniski uz vēdera un ceļgaliem atbalstījusies pret ribām, un dzirdēja, cik viņ� smagi elsa. Tad abi reizē piecēlās. Ne viens, ne otrs vairs nesmējās, un �ķērsieliņā bija kļuvis pavisam klusi. Kad viņi gāja cauri tum�ajam pagalmam, Miki nez kāpēc pārņēma savāda sajūta. Nekā īpa�a, par ko justies savādi, gan nebija, un viņa pali nesaprata, kāpēc viņai tāda pēk�ņi bija uznākusi. Viņa viņu mazliet pagrūda, un viņ� atbildēja ar to pa�u. Tad viņa atkal iesmējās, un viss pārgāja.

� Uz redzi! � Harijs uzsauca. Viņ� jau bija par lielu, lai rāptos pāri �ogam, tāpēc devās skrie�us atpakaļ uz ielu un pa to uz savu māju.

� 0, kāds karstums! � Mike �ēlojās. � Te pie jums jau var nosmakt.

Por�e cepe�krāsniņā sildīja viņai vakariņas. Ralfs sēdēja savā augstajā krēslā un dauzīja pa to ar karotīti. D�ord�s turēja mazajā, nosmulētajā plaukstiņā maizes gabalu un piemiegtām, it kā neko neredzo�ām acīm darbojās ap savu putras porciju. Mike uzlika sev uz �ķīvja gaļu ar mērci, auzu putru un sauju rozīņu un samaisīja visu kopā vienā mi�uma�ā. Un notiesāja trīs porcijas. Tomēr paēdusi nejutās, kaut arī izskrabināja katlu līdz pēdējam putraimiņam.

Visu dienu viņa bija domājusi par misteru Singeru un tāpēc, tikko vakariņas bija pabeigtas, devās pa kāpnēm aug�a. Ta�u, sasniegusi tre�o stāvu* uzreiz ieraudzīja, ka durvis uz viņa istabu vaļā, bet iek�ā tum�s. Un sirdī iegula sāpīgs tuk�ums.

Vajadzēja gatavoties angļu valodas kontroldarbam,-bet nekur nevarēja atrast miera. Tā vien likās, ka viņā kaut kas mutuļotu un neļautu sēdēt rāmi uz krēsla kā citiem cilvēkiem. Viņai �ķita, ka viņa varētu sagraut visas mājas sienas un tad aizsojot pa ielu prom kā varens milzis.

Beidzot viņa izvilka no gultas apak�as savu slepeno kārbu. Pēc tam apgūlās uz vēdera un sāka pārlūkot piezīmju burtnīcu. Nu jau tajā bija ap divdesmit dziesmu, ta�u neviena no tām viņu neapmierināja. Ja viņa varētu uzrakstīt simfoniju! Veselam orķestrim � bet kā lai to izdara? Da�reiz vienu un to pa�u noti spēlē vairāki instrumenti � tātad no�u līnijām jābūt ļoti platām. Viņa uzvilka uz lielās kontroldarbu papīra lapas piecas līnijas ar vismaz piecu centimetru atstarpēm. Ja nots būs paredzēta vijolei vai �ellam, vai flautai, viņa tai blakus pierakstīs attiecīga instrumenta nosaukumu. Bet, kad visi kādu noti spēlēs kopā, apvilks to ar aplīti. Lapas pa�ā aug�ā viņa ar lielajiem burtiem uzrakstīja SIMFONIJA. Bet nedaudz zemāk � MIKE KELLIJA. Tas arī bija viss � tālāk vairāk nekas neiznāca.

Kaut viņa varētu apmeklēt mūzikas stundas!

Kaut viņai būtu īstas klavieres!

Pagāja ilgs laiks, iekams viņa sadū�ojās iesākt. Galvā skanēja melodijas, bet viņa nekādi nespēja izdomāt, kā lai tās uzraksta uz papīra. Likās, �is būs pats grūtākais skaņdarbs pasaulē. Un tomēr viņa neatlaidās un turpināja domāt, kamēr istabā ienāca Heizela un Eta un, posdamās uz guļu, sacīja, lai viņa dzē�ot nost gaismu, jo pulkstenis jau rādot vienpadsmit.

10

Por�e jau pusotra mēne�a gaidīja vēstis no Viljama. Katru vakaru viņa ieradās pie doktora Koplenda un uzdeva tam vienu un to pa�u jautājumu:

� Vai neesi sastapis kādu, kam Villijs būtu atrakstījis?

Uri kairu vakaru doktors Koplends bija spiests atbildēt, ka viņam nekas nav zināms.

Beigu beigās viņa tam vairs nejautāja neko. Tikai, ienākusi gaitenī, klusēdama uz to paskatījās. Un tad Por�e pasāka dzert. Blūzīto nereti palika pusaizpogāta, kurpju aukliņas � neaizsietas.

Atnāca februāris. Laiks pielaidās, pat negaidīts karstums uzvilnīja. Saule lija pār zemi �ilbino�i spo�a. Kailajos koku zaros dziedāja putni, bet ielās rotaļājās baskājaini, plikvēderaini bērni. Naktis bija svelmaini sutīgas kā pa�ā vasaras vidū. Bet jau pēc nedaudzām dienām ziema pilsētā atkal atgriezās. Maigi zilgās debesis satumsa. Sāka līt ledaini salts lietus, gaiss kļuva drēgns, uznāca bargs sals. No aukstuma visvairāk cieta nēģeri. Kurināmā krājumi bija izbeigu�ies, un, siltumu meklēdami, |audis cīnījās, kā kur� prata. �aurajās, mitruma picvilgu�ajās ieliņās plosījās plau�u karsonis, un kādu nedēļu doktoram Koplendam tikai �ad tad izdevās tāpat neizģērbu�amies nosnausties. Bet no Villija joprojām nebija ne ziņas, ne -miņas. Kaut arī Por�e viņam pa �o laiku bija nosūtījusi �etras vēstules un doktors Koplends � divas.

Tagad viņam tikpat kā nekad � ne dienu, nē nakti � neatlika vairs neviena brīva brītiņa nodoties pārdomām. Tikai reizumis izdevās uz mirkli pabūt mājā un atvilkt elpu. Tad viņ� apsēdās virtuvē pie plītiņas un dzēra kafiju, kamēr sirdi pamazām pārņēma trauksmains nemiers. Pieci viņa pacienti bija nomiru�i. Un viens no tiem bija mazais, kurlmēmais Augusts Benedikts Meidijs Lūiss. Viņu bija aicināju�i teikt pie tā kapiņa runu, bet, tā kā pēc likuma viņam nebija tiesību piedalīties bērēs, tad nācās �o lūgumu noraidīt. Neviens no �iem pieciem slimniekiem nebija nomiris viņa nevērības vai nolaidības dēj. Viņu nāvē bija vainojami ilgie trūkuma pilnie dzīves gadi. Viņi ta�u pārtika gandrīz vienīgi no kukurūzas miltu plāceņiem, taukiem un sīrupa, bet mitinājās pa �etri pieci cilvēki mazās istabiņās, saspiesti kā siļķes mucā. Nabadzības nāve. Viņ� iegrima drūmās pārdomās un dzēra kafiju, lai neaizmigtu. Zodu viņ� turēja atbalstītu ar^roku, jo pēdējā laikā, kad jutās sevi�ķi noguris, viņam bija sākusi drebēt galva � acīmredzot sakarā ar kāda kakla skriemeļa bojājumu.

Februāra pēdējā nedē|ā Por�e pie viņa ieradās atkal. Bija tikai sestā rīta stunda, un viņ� sēdēja virtuvē pie uguns un sildīja katliņā sev brokastīm pienu. Por�e bija smagi piedzērusi. Viņ� saoda aso, �ķebīgo d�ina smaku, un nāsis viņam aiz riebuma iepletās. Uz meitu viņ� ir nepaskatījās�un turpināja gatavot brokastis. Salauzīja bļodiņā maizi un aplēja ar uzkarsēto pienu. Tad uzvārīja kafiju un uzklāja galdu.

Un tikai pēc tam, kad bija apsēdies brokastot, viņ� uzmeta Por�ei stingru skatienu.

� Vai tu �orīt jau esi ko ēdusi?

� Man negribas, � viņa atteica. i

� Ēst vajag. Ja vien, protams, taisies iet uz darbu.

� Es neie�u uz darbu.

Viņam uzmācās bailes. Ta�u iztaujāt tālāk atturējās. Acis b|odiņā nodūris, viņ� drebo�u roku lika pie mutes karoti. Paēdis pacēla acis un pievērsās sienai virs viņas galvas.

� Mēli esi norijusi, vai?

� Tūlīt runā�u. Tūlīt tu visu uzzināsi. Tūlīt tev visu izstāstī�u, ļauj tikai saņemt spēkus.

Por�e sēdēja krēslā kā bez dzīvības, vienīgi acis lēnām slīdēja no viena istabas kakta uz otru. Rokās bezpalīdzīgi nokarājās gar sāniem, bet kājas bija ļengani sakrustotas. Viņ� aizgriezās, un īsu mirkli viņu pārņēma baisa miera un atbrīvotības sajūta, kas jo sevi�ķi asa �ķita tādēļ, ka viņ� saprata � pēc brī�a tā tiks sagrauta. Viņ� sabikstīja plītiņā uguni un pasildīja pie tās rokas. Tad uztina cigareti. Virtuvē valdīja nevainojama tīrība un kārtība. Pie sienas sakārtās pannas, liesmu apspīdētas, likās kvēlojam un meta melnas, apaļas ēnas.

� Tas būs par Villiju.

� Zinu ... � Viņ� sāka piesardzīgi ripināt starp pirkstiem cigareti. Acis izmisīgi lūkojās apkārt, it kā nespēdamas vien atskatīties uz �o pēdējo tām redzamo skaistumu.

� Es jau tev kādreiz tiku ieminējusies, ka Basters D�on-stons atradās tajā pa�ā cietumā, kur Villijs. Mēs ar viņu agrāk bijām pazīstami. Bet vakar viņu atlaidu�i uz mājām.

� iNu, un?

� Basters ir uz mū�u sakropļots.

Viņam ietrīsējās galva. Viņ� gan piespieda zodam abas rokas, lai trīsas apturētu, ta�u ar stūrgalvīgo drebē�anu nebija tik viegli tikt galā.

� Vakarvakarā pie mums bija atnāku�i draugi un paziņoja, ka Basters esot pārnācis un gribot mums kaut ko

pastāstīt par Villiju. Es visu ceļu skrēju, un viņ� man sacīja ...

� Jā?

� Viņi esot biju�i trīs. Villijs, Bastcrs un vēl kāds puisis. Un esot iedraudzēju�ies. Un tad notikusi tā nelaime,� Por�e aprāvās. Saslapinājusi ar siekalām pirkstu, viņa nobrauca ar to gar lūpām. � Viss iesācies tāpēc, ka baltais uzraugs viņiem nepārtraukti piesējies. Kādu dienu viņi strādāju�i pie ceļa darbiem, un Bastcrs atcirtis uzraugam ar rupjībām, bet tas tre�ais puisis mēģinājis iebēgt me�ā. Visi trīs saņemti ciet. Aizvesti atpakaļ uz cietumu un iemesti ledusaukstā kamerā ...

Viņ� atkal noteica: � Jā? � Bet galva trīsēja, un vārds noburzguļoja rīklē kā gārdziens.

� Tas noticis pirms apmēram se�ām nedēļām, � Por�e turpināja. � Atceries, kāds toreiz uznāca sals? Bet viņi iemetu�i Villiju un tos abus īstā ledus pagrabā.

Por�e runāja klusi, vārdi ritēja cits aiz cita vienmuļi un bez apstā�anās, bet seja aiz sāpēm izskatījās kā pārakmeņojusies. �ķita, ka viņa pusbalsī pie sevis dziedātu. Doktors lāgā nesaprata, ko viņa stāstīja. Skaņas gan aizsniedza dzirdi, ta�u vārdiem nebija ne jēgas, ne veida. It kā viņa galva būtu laivas priek�gals, bet skaņas � viļņi, kas, atsitu�ies pret to, aizplūda kaut kur tālu garām. Viņam pat likās, ka vajadzētu tikai atskatīties � un viņ� �os aizplūdu�os vārdus ieraudzītu.

� ...un kājas viņiem pietūku�as, un viņi tur gulēju�i un raustīju�ies uz grīdas, un bļāvu�i pilnā rīklē. Bet neviens nav nācis. Tā viņi tur bļāvu�i trīs dienas un trīs naktis, bet neviens nav nācis.

� Es laikam esmu apkurlis, � doktors Koplends teica.

� Es neko nesaprotu.^

� Viņi iemetu�i mūsu Villiju un tos divus pui�us ledusaukstā kamerā. No griestiem nokarājusies virve. Visiem novilktas kurpes, un kailās kājas piesietas pie tās virves. Villijs un tie divi gulēju�i ar muguru uz aukstās grīdas, bet kājas biju�as uzrautas gaisā. Un kājas viņiem pietūku�as, un viņi raustīju�ies uz grīdas un bļāvu�i pilnā rīklē. Kamerā bijis auksts kā ledus pagrabā, un kājas viņiem nosalu�as. Kājas viņiem pietūku�as, un viņi bļāvu�i trīs dienas un trīs naktis. Bet neviens nav nācis.

Doktors saspieda galvu abām.rokām, tomēr uzmācīgo drebē�anu apturēt nespēja.

� Es nedzirdu, ko tu saki.

� Tad viņi beidzot atnāku�i tiem pakaļ. Uri �igli aizvedu�i Villiju un tos divus uz slimnīcu, jo kājas viņiem biju�as pietūku�as un nosaldētas. Gangrēna. Mūsu Villi-jam nozāģētas abas kājas. Basters D�onstons pazaudējis tikai vienu, bet tas tre�ais ticis cauri sveikā. Bet mūsu Villijs tagad uz visu mū�u būs kroplis. Abas kājas nozāģētas.

To pateikusi, Por�e noliecās uz priek�u un atsitās ar galvu pret galdu. Viņa nevaimanāja un neraudāja, tikai dauzīja galvu pret tīri noberzto galda virsu. Bļoda un karote uz tā ied�inkstējās, un doktors paņēma un aiznesa tos uz izlietni. Vārdi �ķita izkaisīju�ies pa smadzenēm, un viņ� nemaz nepūlējās savākt tos vienkopus. Apslacījis b|odu un karoti ar verdo�u ūdeni, viņ� pie viena izskaloja arī trauku dvieli. Tad pacēla kaut ko no grīdas un nolika kaut kur citur.

� Kroplis? � viņ� pārvaicāja. � Mūsu Viljams?

Por�e lēnām un ritmiski dauzīja galvu pret galdu, it kā sizdama bungas, un viņa sirds puksti arī pieskaņojās �im ritmam. Vārdi pakāpeniski atdzīvojās, piepildījās ar jēgu, un tad viņ� pēdīgi saprata.

� Kad viņi sūtīs Viljamu mājā?

Por�e noguldīja nokārto galvu uz rokām.

� To Basters nezināja pateikt. Drīz vien pēc tam viņi visi trīs esot izvietoti pa da�ādām vietām. Basters ticis pārvests uz pavisam citu nometni. Bet, tā kā Villijam esot atliku�i vairs tikai da�i mēne�i, Basters domā, ka Villijs bū�ot mājā tuvākajā laikā.

Viņi dzēra kafiju un ilgi sēdēja, lūkodamies viens otram acīs. Zobi klaudzēdami sitās pret krūzītes malu. Viņa ielēja savu tiesu apak�tasītē, un pāris lāsī�u no tās iepilēja viņai klēpī.

� Viljams... � doktors Koplends ieteicās. Izrunājot dēla vārdu, zobi dziļi iekodās mēlē un �okļi aiz sāpēm sarāvās. Tā viņi nosēdēja vēl krietnu brīdi. Por�e turēja tēva roku. Aiz loga ausa pelēka diena. Ārā vēl aizvien lija.

� Ja jau jāiet uz darbu, tad man vajadzētu tagad celties, � Por�e sacīja.

Doktors Koplends izgāja viņai gaitenī līdzi un, apstājies pie drēbju pakaramā, arī uzvilka mēteli un aplika �alli. Pa atvērtajām durvīm ielauzās dzestra, mitra gaisa brāzma. Ietves malā, glābdamies no lietus, tupēja Haibojs, galvu ar samirku�u avīzi apsedzis. Gar ietvi stiepās �ogs. Por�e iedama turējās pie tā, lai nenokristu. Doktors Koplends sekoja viņai da�u so|u attālumā un arī �ad tad, atbalstu meklēdams, pieķērās �oga dēļiem. Haibojs vilkās abiem nopakaļ.

Viņ� gaidīja, kad viņam atkal kā zvērs tum�ā naktī uzbruks melnais, nevaldāmais niknums. Ta�u tas kavējās, lek�as^likās kā svina pielietas, un viņ� gāja, sperdams grīļīgus soļus, pa ceļam reizumis atsliedamies pret �ogu vai saltajām, slapjajām namu sienām. Un pamazām it kā iegrima bezdibenī, līdz beidzot nebija vairs zemāk kur grimt. Bija sasniegta pati dziļākā izmisuma dzīle, un tur varēja atpūsties.

Viņ� pat izjuta tādu kā varenu un svētsvinīgu prieku. Ne velti vajātie smejas, bet melnais vergs zem pātagas cirtieniem izdzied savu apkaunoto dvēseli. Un viņā arī patlaban skanēja dziesma � kaut arī tai nebija nekādas noteiktas melodijas, bet tikai apjausma par to. Samierinā�anās smagme spieda locekļus pie zemes, un vienīgi vēl augstais un cēlais mērķis dzina viņu uz priek�u. Bet kāpēc gan viņ� gāja un kurp? Kāpēc nepalika tepat, neizmērojamā pazemojuma bezdibenī, un neatvilka uz mirkli elpu?

Ta�u viņ� gāja � un aizvien tālāk, un uz priek�u.

T* ♦ ¹

� Onkulīt, � Mike viņam sacīja. � Iedzeriet malku karstas kafijas, varbūt tā jums dos spēku.

Doktors Koplends skatījās viņai tie�i acīs, bet �ķita nedzirdam. Viņi bija izgāju�i cauri visai pilsētai, līdz sasniegumi �ķērsieliņu viņpus Kelliju namam. Por�e bija devusies iek�ā pirmā, bet doktors Koplends bija viņai sekojis. Haibojs bija palicis ārpusē uz lieveņa kāpnītēm. Mike un viņas abi mazie brālī�i jau atradās virtuvē. Por�e pastāstīja viņiem, kas noticis ar Viljamu. Doktors Koplends viņas vārdos neklausījās; viņa dzirdi piesaistīja tikai viņas balss ritms � katram izrunātajam teikumam bija gan savs iesākums, gan kulminācija tā vidusposmā, gan nobeigums. Izstāstījusi vienreiz, viņa visu atsāka atkal no jauna. Virtuvē salasījās arī citi mājas ļaudis.

Doktors Koplends sēdēja virtuves kaktā uz soliņa. No viņa mēteļa un �alles, kas bija pārlikti pār krēsla atzveltni un novietoti plīts tuvumā, cēlās garaiņi. Platmali viņ� turēja rokā uz ceļgaliem, un garie, tum�ie pirksti nervozi braucīja tās apdilu�o apmali. Plaukstu dzeltenīgās iek�puses bija tā sasvīdu�as, ka laiku pa laikam viņam tās nācās apslaucīt mutautiņā. Galva drebēja, un viņ� visiem spēkiem, sasprindzinājis muskuļus līdz pēdējam, centās noturēt to mierā.

Virtuvē ienāca arī misters Singers. Doktors Koplends pievērsa skatienu viņam.

� Vai esat jau dzirdējis? � viņ� tam jautāja.

Misters Singers piekrīto�i pamāja. Viņa acīs nebija ne �ausmu, ne naida, ne līdzjūtības. No visiem klāteso�ajiem, kuri zināja par notiku�o, viņa acis vienīgās nepauda nevienu no �īm izjūtām. Jo viņ� vienīgais izprata notiku�ā būtību.

Mike �ukstus apvaicājās Por�ei:

� Kā tavu tēvu sauc?

� Viņu sauc Benedikts Meidijs Koplends.

Mike pieliecās doktoram Koplcndam tuvu klāt un iekliedza ausī, it kā viņ� būtu kurls:

� Benedikt, vai jums neliekas, ka malks karstas kafijas jūs uzmundrinātu?

Doktors Koplends no �ī kliedziena pat satrūkās.

� Nebļausties, � Por�e aizrādīja. � Viņ� dzird ne sliktāk par tevi.

� Ak tā, � Mike apjuka. Izlējusi no kannas biezumus, viņa uzlika vārīties jaunu kafiju.

Mēmais vēl aizvien stāvēja, atspiedies pret durvju stenderi. Doktora Koplenda skatiens nenovērsdamies kavējās pie tā sejas.

� Vai jūs jau dzirdējāt?

� Un ko darīs ar tiem cietumsargiem? � Mike vaicāja.

� Dārgumiņ, kā lai es to zinu? � Por�e nopūtās. � Es itin neko nezinu.

� Es jau nu gan ar viņiem kaut ko izdarītu. Noteikti izdarītu.

� Lai ko mēs arī darītu, tam tik un tā nebūs nekādas nozīmes. Mums pats prātīgākais ir � turēt mēli aiz zobiem.

� Ar viņiem vajag izdarīt tāpat, kā viņi izdarīja ar Villiju un tiem diviem. Un vēl briesmīgāk. Ja es varētu, es sapulcinātu labi daudz ļau�u un pati viņus nogalinātu.

� Tā nedrīkst runāt, tā nav kristīga cilvēka valoda, � Por�e pārmeta. � Mēs varam sevi tikai mierināt ar domu, ka gan jau viņi tiks ar sekumiem sakapāti gabalos un cepināti elles mū�īgajās ugunīs.

� Tā vai citādi, bet savas harmonikas Villijs tomēr vēl varēs spēlēt.

� Ar nozāģētām kājām � tas jau būs gandrīz vienīgais, ko viņ� vispār vēl spēs darīt.

Māja bija pilna trok�ņu un kņadas. Istabā, kas atradās virs virtuves, kāds stumdīja mēbeles. Ēdamistaba ari bija kā piebāzta � tur brokastoja pansionāri. Misis Kellija skraidīja turp un atpakaļ no virtuves uz ēdamistabu. Misters Kellijs klīda apkārt, ģērbies platās, maisveidīgās biksēs un�vecajā peldmētelī. Jaunākie Kelliju bērni virtuvē kāri ēda. Klaudzēja durvis, un visos mājas stāvos skanēja balsis.

Mike pasniedza doktoram Koplcndam lasīti kafijas, kurai bija pielējusi nokrejotu pienu. Tas bija nostājies virs brūnā �ķidruma kā pclēkzilgana plēve. Kafija bija pār�ļak-stījusies tasītes malai, un tāpēc viņ� vispirms ar mutautu apslaucīja apak�tasi un krūzītes malas. Kafiju dzert viņam nepavisam negribējās.

� Kaut es varētu viņus visus nogalināt, � Mike atkārtoja.

Pamazām trok�ņi mājā apklusa. Cilvēki no ēdamistabas izklīda pa savām darba vietām. Mike un D�ord�s posās uz skolu, bet Ralfu ieslēdza vienā no istabām, ar logiem uz ielu. Misis Kellija aptina galvu ar dvieli un, apbruņojusies ar slotu, devās pa kāpnēm uz aug�stāviem.

Mēmais joprojām stāvēja durvīs. Un doktors Koplends joprojām lūkojās tam sejā.

� Vai jūs zināt, kas noticis? � viņ� vēlreiz tam jautāja. Tikai �iem vārdiem nebija skaņas � tie noslāpa viņam rīklē; vienīgi acis nepārprotami runāja. Negaidot mēmais nozuda. Doktors Koplends un Por�e palika virtuvē divi vien. Kādu brītiņu viņ� vēl pasēdēja kaktā uz soliņa. Bet "tad pēdīgi cēlās, lai ietu.

� Paliec drusku, tēv. So rītu mēs pavadīsim kopā. Es tūlīt sāk�u cept zivis un gatavot grauzdiņus un kartupeļus. Pakavējies vēl mazliet, un tad es varē�u uzcienāt tevi ar labām pusdienām.

� Tu ta�u zini, ka man jāapmeklē slimnieki.

� Nu pabūsim kopā kaut �o vienu dienu. Lūdzu, tēti Citādi es patie�ām galīgi apdzer�os. Turklāt es negribu, ka tu tagad viens pats blandītos apkārt pa ielām.

Viņ� saminstinājās un aptaustīja mēteļa apkakli. Tā bija vēl galīgi slapja.

� Meitiņ, man ļoti �ēl. Bet man tomēr jādodas vizītēs.

Por�e turēja tēva �alli izplātu virs plīts, līdz tā pamatīgi sakarsa. Tad aizpogāja viņam mēteli un sacēla aug�ā apkakli. Viņ� atklepoja un iespļāva papīra salvetē, kuras pastāvīgi nēsāja sev kabatā klāt. Pēc tam iebāza to plītī, lai sadeg. Izgājis ārā, viņ� aprunājās ar Haiboju, kur� tupēja vēl turpat uz kāpnēm. Viņ� ieteica tam palikt pie Por�es, ja vien, protams, varot atprasīties no darba.

Uz ielas pūta spīvs, auksts vēj�. No drūmajām, melnu mākoņu klātajām debesīm līņāja sīks, apnicīgs lietutiņ�. Atkritumu tvertnes bija ūdens piesūku�ās, ūn gaiss smirdēja pēc sapuvu�ām ēdienu atliekām. Doktors gāja, galvu zemu nokāris un pie �ogiem turēdamies, lai nezaudētu līdzsvaru un nepakristu.

Viņ� apstaigāja visas neatliekamās �vizītes. Tad no divpadsmitiem līdz diviem pieņēma slimniekus mājās. Bet pēc tam cie�i sa�ņaugtām dūrēm ilgi sēdēja pie rakstāmgalda. Ta�u mēģināt kaut domās atrast kādu �ī notikuma atrisinājumu izrādījās pilnīgi veltīgi.

Viņam vairs negribējās redzēt nevienu cilvēku. Un tajā pa�ā laikā viņ� nespēja tuk�ajā istabā nosēdēt viens. Viņ� uzvilka mēteli un izgāja atkal lietū un aukstumā uz ielas. Roka kabatā sataustīja da�as recep�u blankas, kuras vajadzēja nodot aptiekā. Bet arī-аг Mar�alu Nikolsu viņam nebija ne mazākās vēlē�anās sarunāties. Tāpēc, iegājis aptiekā, viņ� tikai klusēdams nolika receptes uz letes. Farmaceits, kur� tobrīd svēra kādu pulveri, pagriezās un pastiepa viņam pretī abas rokas. Viņa biezās lūpas mirkli kustējās bez skaņas, iekams viņ� saņēmās un varēja parunāt.

� Doktor, � Nikolss ceremoniāli sacīja. � Jums jāzina, ka es un mani pārējie kolēģi, un manas lo�as biedri, un mūsu baznīcas draudze � mēs visi esam dziļi satriekti par jūsu bēdām un gribam jums izteikt mūsu vissirsnīgāko līdzjūtību.

Doktors Koplends strauji apgriezās un, ne vārda neatbildējis, izgāja. Nē, ar līdzjūtību te viņam bija par maz. Te prasījās pēc kā vairāk. Pēc augstā, cēlā mērķa, pēc gribas atrast taisnību. Rokas sāniem cie�i piespiedis, viņ� stīviem soļiem devās uz Meinstrītas pusi. Un nesekmīgi pūlējās izdomāt, kā rīkoties tālāk. Visā pilsētā viņ� nezināja neviena baltā varasvīra, kur� būtu reizē drosmīgs un taisnīgs. Viņ� pārcilāja atmiņā visu pazīstamo advokātu, tiesne�u un oficiālo personu vārdus, ta�u domas par ikvienu no tiem viesa viņa sirdī vienīgi rūgtumu. Beidzot viņa izvēle apstājās pie Augstākās tiesas prokurora. Nonācis pie tiesasnama, viņ� nevilcinādamies steidzīgi devās iek�ā, nolēmis to sastapt tūlīt pat.

Pla�ais vestibils bija tuk�s, tikai da�i dīkdieņi slaistī-� jās pie ieejām, kas abās pusēs veda uz kabinetiem. Doktors nezināja, kur atrodas prokurora pieņemamā istaba, tāpēc sāka nedro�i apstaigāt visu namu, lasīdams uz durvīm vizītkartītes. Beidzot viņ� iemaldījās kādā �aurā koridorā. Ejot tam cauri, ce|u viņam aizsprostoja trīs baltie, kas stāvēja pa�ā vidū un sarunājās. Viņ� piespiedās pie pa�as sienas, lai varētu paiet tiem garām, ta�u viens no vīriem pagriezās un viņu apturēja.

� Ko tev vajag?

� Vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu, kur �eit atrodas prokurora pieņemamā istaba?

Baltais ar īk�ķi norādīja uz koridora otru galu. Koplends balto pazina � tas bija �erifa palīgs. Viņi bija redzēju�ies desmitiem rei�u, ta�u tas doktoru neatcerējās. Kaut arī nēģeriem visi baltie liekas vienādi, viņi tomēr cen�as tos citu no cita at�ķirt. Bet baltie, kuriem savukārt visi nēģeri liekas līdzīgi cits citam kā ūdens piles, nebūt nepūlas apgrūtināt savas smadzenes, lai iegaumētu kāda krāsainā seju. Un tāpēc baltais prasīja:

� Ko vēlaties, svētais tēvs?

Parastā zobgalīgā iesauka doktoru Koplendu kaitināja.

� Es neesmu garīdznieks, � viņ� atbildēja. � Es esmu ārsts, medicīnas doktors. Mans vārds fr Benedikts Meidijs Koplends, un es vēlos satikt prokuroru kādā ļoti steidzamā lietā. к

Kā visus baltos, tā arī �erifa palīgu satracinaja nēģera skaidrā un pareizā izruna.

� Ej nu ej? � viņ� ņirgājās. Un pamirk�ķināja saviem drauģeļiem. � Bet es, redzi, esmu �erifa palīgs, mani sauc misters Vilsons, un es tev saku, ka prokurors ir aizņemts. Pienāc kādu citu dienu.

� Man nepiecie�ams prokuroru satikt tūlīt, � doktors Koplends atteica. � Es pagaidī�u.

Pie ieejas koridorā stāvēja sols, un viņ� uz tā apsēdās. Baltie turpināja sarunāties, bet viņ� zināja, ka �erifa palīgs viņu novēro. Viņ� stingri nolēma palikt un gaidīt. Pagāja vairāk nekā pusstunda. Pa koridoru turp un atpakaļ netraucēti staigāja baltie cilvēki. Ta�u doktors juta, ka no viņa nenolai� ne acu, un, rokas starp ceļgaliem iespiedis, palika sē�am kā sastindzis. Pa�saglabā�anās instinkts mudināja labāk �obrīd aiziet un atnākt vēlāk, kad �erifa palīga te nebūs. Visu mū�u viņ� attiecībās ar �ādiem cilvēkiem bija bijis piesardzīgs. Bet �oreiz kaut kas atturēja un ne|āva atteikties no sava nodoma.

� Ei, tu, panāc �urpi � beigu beigās �erifa palīgs viņam uzsauca.

Galva iedrebējās, un pieceļoties viņam sagrīļojās kājas.

� Jā, lūdzu?

� Kāpēc tev � kā tu sacīji � vajadzīgs prokurors?

� Es neko nesacīju, � doktors Koplends atbildēja. � Es tikai teicu, ka man viņ� jāsatiek kādā ļoti steidzamā lietā.

� Bet tu ta�u knapi uz kājām turies! Dzēris esi, ja? Nudien smird kā �ņabja brūzis!

� Tie ir meli, � doktors Koplends lēnām noteica. � Es neesmu ...

�erifa palīgs iesita viņam pa seju. Viņ� atkrita pret sienu. Tad abi baltie sagrāba viņu aiz rokām un novilka pa trepēm lejā vestibilā. Viņ� nepretojās.

� Tā ir mūsu valsts lielākā sērga, � �erifa palīgs sacīja. � Sie nolādētie melnādainie � kā �is te.

Viņ� neiebilda ne vārda un ļāva izdarīties ar sevi, kā tik tiem patika. Un tikai klausījās sevī un gaidīja nevaldāmo dusmu lēkmi, un juta, ka pamazām tā sāk mosties. Aiz niknuma viņam uznāca vājums, un viņ� paklupa. Viņu iesēdināja policijas ma�īnā un pielika divus sargus. Tad aizveda uz policijas iecirkni un pēc tam uz cietumu. Un, tikai pārkāpjot cietuma slieksni, viņu beidzot sagrāba me�onīgais trakums. Viņ� pēk�ņi izrāvās sargiem no rokām. Bet viņu iedzina telpas vienā kaktā un aplenca. Viņam sita ar gumijas stekiem pa galvu un pleciem. Ta�u viņu jau bija pārņēmis milzīgs brīnumaina spēka vilnis, un atkaudamies viņ� pat izdzirda sevi skaļi smejamies. Viņ� ir smējās, ir elsodams raudāja. Un satracināts spēra ar kājām. Dauzīja ar dūrēm un pat belza, kur pagadījās, ar galvu. Beidzot tiem izdevās viņu sagrābt kā dzel�ainās spīlēs, tā ka viņ� ir pakustēties vairs nevarēja. Pēc tam izvilka cauri cietuma uzņem�anas telpai. Tika atdarītas kameras durvis. Kāds viņam iespēra pa cirk�ņiem, un viņ� nokrita kņūpus uz grīdas.

�aurajā būrī jau atradās pieci ieslodzītie � trīs nēģeri un divi baltie. Viens no baltajiem, pavisam vecs vīrs, bija piedzēries. Tas sēdēja uz grīdas un kasījās. Otrs baltais bija jauns zēns � tam nevarēja būt vairāk par gadiem piecpadsmit. Visi trīs nēģeri arī bija jauni cilvēki. Gulēdams uz nāras, doktors Koplends ielūkojās tiem sejās un vienu no pui�iem pazina.

� Kā jūs te nokļuvāt? � jaunais prasīja. � Vai jūs neesat doktors Koplends?

Doktors to apstiprināja.

� Bet mani sauc Derijs Vails. Jūs manai māsai pagāju�ā gadā izrāvāt mandeles.

Ledaini aukstajā kamerā oda pēc sastāvēju�a puvuma. Kaktā stāvēja līdz malām pilna para�ka. Pa sienām tekalēja prusaki. Viņ� pievēra plakstus un laikam jau bija uz vietas aizmidzis, jo, kad acis atkal atvēra, aiz mazā, res-totā lodziņa bija pilnīgi tum�s, bet gaitenī dega spilgta gaisma. Uz grīdas atradās �etras tuk�as skārda bļodiņas. Viņa pusdienu tiesa � kāposti un kukurūzās plācenis � bija nolikti viņam blakus.

Viņ� piecēlās nārā sēdus un vairākas reizes spēcīgi no�ķaudījās. Elpojot krūtīs gārdza. Pēc brītiņa sāka �ķaudīt arī baltais zēns. Papīra salvetes doktoram Koplcndam bija izbeigu�ās un tāpēc nācās iztikt ar kabatas grāmatiņas lapiņām. Baltais, zēns iesākumā �ņauca degunu kaktā stāvo�ajā para�kā, bet vēlāk Jāva �ķidrumam tecēt taisni uz krēkla priek�as. Acu zīlītes viņam bija papla�inātas, vaigi no karstuma dega. Viņ� gulēja uz nāras malas, �okurā sarāvies, un vaidēja.

Drīz viņus aizveda uz ateju, bet atgriezu�ies visi sāka gatavoties uz gu|u. Uz se�iem cilvēkiem bija tikai �etras nāras. Vecais krākdams jau gulēja uz grīdas. Derijs ar kādu no pui�iem saspiedās vienā nārā.

Stundas vilkās gausi. Gaiteņa spilgtā gaisma sāpīgi spiedās acīs, bet smirdoņā tik tikko varēja paelpot. Viņ� nekādi nespēja sasildīties. Zobi aiz aukstuma klabēja, un ķermeni raustīja drebuļi. Viņ� sēdēja, netīrajā segā ietinies, un �ūpojās uz priek�u un atpakaļ. Divas reizes viņ� pieliecās, lai apsegtu balto zēnu, kur� murgoja un miegā mētāja rokas. Viņ� �ūpojās, galvu plaukstās atspiedis, un no rīkles izlauzās kaut kas līdzīgs dziedo�am vaidam. Par Viljamu viņ� vairs domāt nespēja. Nedz arī par savu augsto, cēlo mērķi, kas vienmēr bija bijis viņa iedvesmas un spēka avots. Jo pārāk viņu bija nomāku�as viņa pa�a bēdas un posts. "

Tad palēnām aukstumu nomainīja drud�a karstums. Miesu pārņēma siltums. Viņ� apgūlās, un viņam �ķita, ka grimst un ka viņu apņem kaut kas mīksts, sārts un patīkams.

Nākamajā rītā mākoņi izklīda un atspīdēja saule. Savādā dienvidu ziema bija pagājusi. Doktoru Koplcndu atbrīvoja. Ārpusē pie cietuma vārtiem viņu sagaidīja neliels ļau�u pūlītis. Atnācis bija arī misters Singers. Un, protams, Por�e un Haibojs, un Mar�als Nikolss. Doktoram Koplcndam viņu sejas likās izplūdu�as, un viņ� nevarēja viņus skaidri saskatīt. Saule spīdēja pārāk spo�i.

� Tēvs, vai tie�ām tu nesaproti, ka �ādā veidā tu mūsu Villijam nepalīdzēsi? Skandalēdamies pa balto cilvēku tiesasnamiem. Vienīgais, ko mēs patlaban varam.darīt,� turēt mēli aiz zobiem un nogaidīt.

Meitas skaļā balss griezīgi atbalsojās ausīs. Viņ� iesēdās taksometrā � un tad jau viņ� bija atkal savā mājā � seju tīrajā, baltajā spilvenā iespiedis.

11

Mike visu nakti nevarēja aizmigt. Eta bija saslimusi, un tāpēc viņai nācās gulēt viesistabā. Bet dīvāniņ� viņas augumam izrādījās pārāk īsiņ� un �auriņ�. Turklāt viņu vēl mocīja �au�alīgi murgi par Villiju. Lai gan bija pagājis jau gandrīz mēnesis, kop� Por�e stāstīja, kā ar Villiju bija apgāju�ies, viņa tomēr nekādi nespēja to aizmirst. Naktī viņai viens un tas pats sapnis rādījās pa divi lāgi, un abas reizes viņa pamodās uz grīdas. Pierē pat puns bija uzmeties. Pulksten se�os viņa izdzirda, kā Bils dodas uz virtuvi un gatavo sev brokastis. Arā jau bija gai�a diena, bet, tā kā aizkari bija aizvilkti, tad iek�ā vēl valdīja puskrēsla. Pamostoties viesistabā, viņa jutās pavisam dīvaini. Viņai te nepatika. Palags bija apvijies apkārt, viens gals dīvānā, otrs kaut kur zemē. Spilvens arī vāļājās istabas vidū. Viņa piecēlās un pavēra uz gaiteni durvis. Kāpņu telpā neviena nemanīja. Tad viņa tāpat naktskreklā pārskrēja uz pretējo istabu.

� D�ord�, pavirzies tālāk!

Mazais gulēja, pa�ā gultas vidū iepleties. Nakts bija silta, un viņ� bija glu�i kails kā gliemezis. Pirksti stingri sa�ņaugu�ies dūrēs, bet piere pat miegā saraukta, it kā viņ� risinātu kādu bezgala grūtu uzdevumu. Mute pavērta, un blakus uz spilvena neliels, slapj� plankumiņ�.

Viņa pagrūda D�ord�u.

� Pagaidi... � viņFhiiega murmināja.

� Pavirzies uz sāniem.

� Pag... Ļauj noskatīties sapni � ļauj...

Viņa piebīdīja brāli tuvāk pie sienas un pati apgūlās tam blakus. Bet, kad acis atkal atvēra, bija jau pavisam vēls � saule spīdēja tie�i logā. D�ord�s bija nozudis. No pagalma atskanēja bērnu balsis, un bija dzirdami ūdens �ļaksti. Otrā istabā sarunājās Heizela un Eta. Ģērbjoties Mikei pēk�ņi kaut kas ie�āvās prātā. Piebāzusi ausi pie durvīm, viņa mēģināja saklausīt, ko tās abas runā, ta�u vārdus nevarēja lāgā saprast. Tad viņa ar spēku atrāva durvis līdz galam vaļā, lai māsas negaidot pārsteigtu.

Māsas lasīja kādu kino�urnālu. Eta vēl aizvien gulēja gultā. Viņa bija aizsegusi ar plaukstu kāda filmaktiera fotogrāfiju.

� Vai tev neliekas, ka no �ejienes uz aug�u viņ� ir līdzīgs tam zēnam, kas mēdza satikties ar ...

� Kā tu �orīt jūties, Eta? � Mike apvaicājās. Viņa pameta skatienu pagultē � kaste atradās tajā pa�ā vietā, kur viņa to bija nolikusi.

� Dikti tev jāzina! � Eta atcirta.

� Nu, ko tu lecies?

Sejā Eta bija glu�i sakritusies. Viņai briesmīgi-sāpēja vēders � kaut kas nebija kārtībā ar olnīcām. Tas arī bija viņas neveselības iemesls. Ārsts bija ieteicis olnīcas nekavējoties izgriezt. Bet tēvs sacīja, ka nāk�oties pagaidīt � mājā nebija ne centa.

� Kā tad, pēc tavām domām, man vajadzētu uzvesties? � Mike bija nesapratnē. � Es tev pieklājīgi pavaicāju, bet tu uzreiz sāc kasīties. Es gribēju būt pret tevi laba, jo tu esi slima, bet ar tevi jau nemaz nav iespējams pieklājīgi parunāt. Dabiski, ka tad es k|ūstu nikna.

Viņa atmeta no pieres matu �ķipsnas un ielūkojās spogulī.

� Ak Kungs! Paskatieties, kāds puns! Saderam, ka galva pu�u! Es ta�u pagāju�ā naktī divas reizes izvēlos no gultas un, liekas, bū�u uzgāzusies mazajam galdiņam, kas stāv blakus. Es tajā viesistabā nevaru gulēt. Uz tās ku�etes nav pat kājas iespējams izstiept.

� Nu, ko tu tur klaigā? � Heizela iejaucās.

Mike nometās uz grīdas ceļos un izvilka no pagultes savu lielo cepuru kārbu. Tad ņēmās uzmanīgi appētīt aukliņu, ar ko tā bija apsieta.

� Paklau, vai tik jūs neesat to aiztiku�as?

� Ko vēl ne! � Eta iesmējās. � Briesmīga vajadzība kādam krāmēties gar tavām panckām.

� Tikai pamēģiniet! Nolaidī�u no kājas katru, kas piedurs pirkstu manām mantām.

� Nē, jūs tikai paklausieties! � Heizela iesaucās. � Mike Kellija, man rādās, ka tu esi vislielākā egoiste, kādu es jebkad esmu redzējusi. Tev nekas cits uz pasaules nerūp kā vienīgi tās tavas ...

� Vācieties jūs abas!,� Viņa aizcirta durvis. Kā viņa tās ienīda! Varbūt tā bija �ausmīgi domāt, bet tas bija tiesa.

Virtuvē atradās tēvs un Por�e. Tēvam mugurā bija viņa ne�ķiramais peldmētelis, un viņ� dzēra kafiju. Acu baltumi viņam bija asinīm pieplūdu�i, un krūzīte uz apak�tasītes drebelīgi tink�ķēja. Kā uzvilkts mehānisms viņ� soļoja apkārt galdam. _z

� Cik pulkstenis? Vai misters Singers vēl nav aizgājis?

� Aizgāja, mīļumiņ, � Por�e atbildēja. � Ir jau turpat desmit.

� Desmit! Ak debestiņ! Tik ilgi gan es vēl nekad neesmu gulējusi.

� Kas tev tur tajā cepuru kārbā, ko tu vienmēr staipi visur sev līdzi?

Mike iebāza roku cepe�krāsniņā un izvilka kādu pusduci pankūku.

� Neprasi, un tad es tev nemelo�u. Kas grib daudz zināt, ātri vecs paliek.

� Ja būtu kāda lieka piena lāse, es tajā labprāt iedrupinātu maizi, � tēvs �sacīja. � To sauc par �kapsētas zupu�. Varbūt tā man noņemtu tās vēdergraizes.

Mike pārdalīja pankūkas uz pusēm un vidū ielika ceptas cūkgaļas �ķēles. Apsēdusies uz pagalma lieveņa kāpnītēm, viņa ķērās pie savām brokastīm. Rīts bija silts un saulains. Turpat tuvumā Kaulkambaris un Mcmmesdēliņ� spēlējās ar D�ord�u. Memmesdēliņam mugurā bij� sauļo�anās kostīms, bet Kaulkambaris un D�ord�s visas drēbītes bija nometu�i un paliku�i tikai biksītēs. Mazie aplaistīja cits citu no �ļūtenes ar ūdeni. �ļakatas dzirkstīja saulē kā dārgakmeņi. Kad uzpūta vēj�, tas aiznesa ūdens pilienus pa gaisu kā miglas mākoni, kas iezaigojās visās varavīksnes krāsās. Vējā plandījās arī uz auklas iz�autā veļa: balti palagi, Ralfa zilais uzvalciņ�, sarkana blūzīte un vairāki naktskrekli, � slapji un svaigi un vēja piepūsti tie atgādināja da�ādkrāsii un da�ādveida balonus. Diena bija silta gandrīz kā vasarā. Mazas, pūkainas, dzeltensvīt-rotas bitītes dūca ap ielas pusē �ogmalā augo�o sausserdi.

� Paskatieties, kā es to turē�u virs galvasl � sauca D�ord�s. � Paskatieties, kā ūdens tek lejā!

Mike jutās tik enerģijas pārpilna, ka nevarēja mierīgi uz vietas nosēdēt. D�ord�s bija piebēris miltu maisu ar smiltīm un pakāris koka zarā kā boksa treniņbunibu. Viņa sāka pa to dauzīt ar dūri. В liks! Blāk�l Viņa sita vienā ritmā ar dziesmu, kas pamostoties bija skanējusi galvā. Bet laikam jau kopā ar smiltīm D�ord�am bija iebūrusies ari kāda asa akmens �ķemba, un viņa pret to nobrāza pirkstu kauliņus.

� Vai! Tu man trāpīji ausī! Nu bungādiņa ir pu�u. Es vairs neko nedzirdu.

� Padod man! Es arī gribu liet!

Odens strūkla ie�ļācās Mikei taisni sejā, bet pēc tam mazie pavērsa �ļūteni pret viņas kājām. Baidīdamās, ka ūdens neizmērcē kasti, viņa izskrēja uz ielas un ap mājas stūri devās uz parādes lieveņa pusi. Uz savas'mājas kāpnītēm sēdēja Harijs un lasīja avīzi. Mike attaisīja kasti un izņēma burtnīcu. Ta�u grūti bija koncentrēties, un viņai nekādi neveicās pierakstīt dziesmiņu, kas visu rītu bija skanējusi galvā. Harijs skatījās �urp, un tas traucēja domāt.

Pēdējā laikā viņi abi ar Hariju bija ļoti daudz ko pārrunāju�i. Tagad viņi gandrīz katru dienu nāca no skolas mājā kopā. Strīdējās par Dievu. Da�reiz, pamostoties naktī no miega, viņai pat uznāca drebuļi, atceroties, par kādām tik lietām viņi nebija spriedu�i. Harijs bija panteists. Tā ir tāda pati ticība kā katoļu, baptistu vai jūdu. Harijs ticēja, ka pēc tam, kad būs nomiris un aprakts, viņ� pārvērtīsies vai nu par kādu augu, vai uguni, vai zemi, vai mākoni, vai ūdeni. Un, kaut arī paies varbūt tūksto�iem gadu, ta�u galu galā viņ� kļū�ot par Visuma sastāvdaļu. Un, pēc viņa domām, tas tomēr esot labāk, kā būt par kaut kādu tur eņģeli. Katrā gadījumā labāk kā par neko.

Harijs iemeta avīzi pa durvīm savas mājas gaitenī un pienāca pie Mikes.

� Karsts kā vasarā, � viņ� sacīja. � Bet vēl tikai marts.

��■ Jā. Derētu izpeldēties.

� Derētu. Ja tikai būtu, kur.

� Nav jau, kur. Vienīgi tajā lauku kluba baseinā.

� Es ar lielāko prieku kaut kur aiz�autu.

� Es arī, � viņa piekrita. � Pag! Es zinu vienu vietu. Tas ir diezgan patālu � kādas piecpadsmit jūdzes no �ejienes. Tur, me�ā, tek tāda paprāva upīte. Skautu meitenes pie tās katru vasaru rīko nometni. Misis Velsa mūs ar Pītu, D�ord�u un Memmesdēliņu pagāju�ā gadā aizveda uz turieni papeldēties.

� Ja'vēlies, es sadabū�u velosipēdus, un mēs jau rīt pat varam laisties turp. Man viena diena mēnesī ir brīva.

� Braucam un sarīkojam pikniku! � Mike bija sajūsmā.

� Labs ir! Es aizņem�os riteņus.

Viņam bija laiks doties uz darbu. Mike noskatījās, kā viņ�, rokas pla�i vēzēdams, iet pa ielu prom. Netālu no ielu krustojuma auga lauru koks ar zemu nokārtiem zariem. Harijs ieskrējās, palēcās, ieķērās zarā un pievilkās. Mike jutās laimīga, jo tas nu reiz bija tiesa � viņi ir īsti, labi draugi. Turklāt � viņ� ir arī skaists. Rīt viņa palūgs Heizelai gai�zilās krelles un uzvilks zīda kleitu. Bet pusdienu maltītei līdzi paņems sviestmaizes ar ievārījumu un limonādi. Varbūt Harijam būs kāds neparastāks gardums � viņi ta�u ēd pēc mū�vecām senebreju para�ām. Mike nenovērsa no Harija skatienu, kamēr viņ� pazuda aiz stūra.�Jā, viņ� bija izaudzis un veidojās par ļoti skaistu puisi.

Harijs laukos nemaz nelīdzinājās tam Harijam, kur� sēdēja pagalma pusē uz lieveņa pakāpieniem, lasīja avīzes un prātoja par Hitleru. . * -

Viņi izbrauca ļoti agri. Velosipēdi, kurus Harijam bija izdevies aizņemties, bija zēnu velosipēdi � ar stieni starp kājām. Piesēju�i ēdamos un peldkostīmus aizmugurē pie bagā�nieka, viņi devās ceļā vēl pirms deviņiem. Rīts bija saulains un karsts. Pēc stundas viņi jau bija tālu aiz pilsētas un brauca pa sarkanu, mālainu lielceļu. Tam gar abām pusēm stiepās ko�i zaļi lauki, bet gaisā bija jūtama spēcīga prie�u smar�a. Harijs uzbudināts visu laiku runāja. Sejās viņiem pūta silts pretvēj�. Mikei mute bija pavisam izkaltusi un briesmīgi gribējās ēst.

� Vai redzi to māju tur aug�ā, kalnā? Apstāsimies un palūgsim padzerties.

� Nē, labāk pacietīsimies. No akas ūdens var saķert

vēdertīfu. �

� Es ar to jau esmu slimojusi. Un vēl ar plau�u karsoni; un vienreiz es salauzu kāju, un vienreiz man uz pēdas uzmetās augonis.

� To es atceros.

� Nūja, � Mike noteica. � Kad mums ar Bilu bija tīfs, mēs abi gulējām priek�ējā istabā, un Pīts Velss, iedams garām mūsu mājai, vienmēr aizspieda degunu un laidās skrie�us, baidīdamies pat paskatīties uz mūsu logiem. Bils to nāvīgi ņēma�pie sirds. Bet man nogāja visi mati, un es paliku ar pliku pauri.

� Varu saderēt, ka esam nobrauku�i jau vismaz desmit jūd�u. Triecamies jau turpat pusotras stundas � un pie tam vēl pamatīgā tempā.

� Kā man gribas dzert! � Mike atkal �ēlojās. � Un ēst arī. Kas tev labs tajā pekelē ir?

� Aknu pastēte, sviestmaizes ar vistas gaļas salātiem un pīrāgs.

� īsts piknika paēdiens! � Viņai bija kauns, ka pati paņēmusi līdzi tik maz. � Bet man ir divas cieti novārītas un pildītas olas un vēl atsevi�ķi mazās tūtiņas sāls un pipari. Un vēl maizītes ar sviestu un upeņu ievārījumu. Viss ietīts pergamenta papīrā. Un vēl salvetes.

� Es vispār nebiju domājis, ka tev arī kaut kas jāņem, � Harijs sacīja. � Mana mamma sagatavoja len�u mums abiem. Jo es ta�u tevi uz �o izbraukumu uzaicināju. Drīz jābūt kādam veikalam, un tad nopirksim kaut ko vēsu iedzeramu

Bet viņiem nācās nobraukt vēl krietnu pusstundu, iekams beidzot izdevās sasniegt benzīna uzpildī�anas stacijas veikaliņu. Harijs pieslēja velosipēdus pie sienas, un Mike viņam pa priek�u ieskrēja iek�ā. Pēc spilgtās saules gaismas veikaliņā �ķita tum�s kā ellē. Plauktos bija izstādītas cūkgaļas �ķēles, bund�as ar olīveļļu un miltu tūtas. Uz letes ap lielu, lipīgu vaļējo konfek�u trauku lidinājās un sīca mu�as.

� Kādi dzērieni jums būtu? � Harijs vaicāja.

Pārdevējs ņēmās pārskaitīt visus nosaukumus. Mike pavēra ledusskapja durvis un ielūkojās tajā. Rokas apņēma patīkams vēsums.

� Es gribu �okolādes dzērienu. Vai jums tāds ir?

� Es arī,.� piebilda Harijs. � Dodiet divas pudeles.

� Nē, pagaidi! Te ir arī auksts alus. Es gribētu pudeli, ja vien tev iznāk tik daudz naudas tādam cienastam.

Harijs paņēma pudeli arī sev. Viņ� gan uzskatīja, ka tas ir grēks � dzert alu līdz divdesmit gadu vecumam, bet varbūt �oreiz viņam pēk�ņi iegribējās padi�oties. Pēc pirmā malka viņ� saviebās. Viņi apsēdās ārpusē uz veikaliņa kāpnītēm. Mikei bija tā piepūlētas kājas, ka pat ikri trīsēja. Viņa apslaucīja ar plaukstu pudeles kakliņu un ievilka pamatīgu malku. Otrpus ce|am pletās liels, neapsēts un zāli aizaudzis lauks, bet aiz tā tālumā varēja saredzēt prie�u sila roboto malu. Koki laistījās visos iespējamos za|ajos toņos � no gai�i zaļgandzeltena līdz gandrīz melni zaļam. Bet pāri visam mirdzēja svelmaini karstās un zilās debesis.

� Man gar�o alus, � Mike sacīja. � Agrāk, kad tētim �atlika kāda lāsīte, es tajā mēdzu mērcēt maizi. Un vēl man

gar�o sāls, kad, alu dzerot, to pielaiza klāt no plaukstas. Sī ir otrā pudele manā mū�ā, ko es dzeru viena pati.

� Man pirmais malks- likās sāļ�. Bet nupat gar�o tīri labi.

Veikalnieks bija stāstījis, ka līdz pilsētai ir divpadsmit jūd�u. Tātad viņiem atliku�as vēl �etras ko braukt. Harijs samaksāja par pirkumu, un tad viņi atkal atradās ugunīgi karstajā saulē. Balss Harijam bija kļuvusi vēl skaļāka, un viņ� bie�i un bez jebkāda iemesla smējās.

� Velns lai parauj, man no tā alus un �itā karstuma reibst galva! Bet ju�ana uz goda! � viņ� sauca.

� Kaut ātrāk tiktu izpeldēties!

Ceļ� kļuva smil�ains, un, lai neiestigtu, pedāļus nācās mīt ar visu spēku. Harijam krekls bija sviedros izmircis un pielipis pie muguras. Viņ� runāja vienā gabalā. Bet drīz atkaļ sākās sarkanais māls, un smiltis izbeidzās. Mikei galvā skanēja lēna nēģeru dziesmiņa, kāda no tām, kuras Por�es brālis mēdza spēlēt uz savām harmonikām. Viņa mina pedāļus tās taktī.

Beidzot ilgi gaidītā vieta bija sasniegta.

� Ak tu piķis! Re, kur uzraksts: �Privātīpa�ums�. Būs jārāpjas pāri dzeloņstiepļu �ogam un tālāk jāiet pa to tur taciņu, redzi?

Me�ā valdīja dziļ�, neparasts klusums. Zemi sedza gluda spīdīgu un slidenu prie�u skuju sega. Pēc nedaudz minūtēm viņi jau bija pie upītes. Ūdens tajā tecēja strauji un izskatījās brūngans. Un vēss. Nebija dzirdams ne vismazākais troksnītis, vienīgi viļņu �ala un slaido koku galotnēs �alco�ā vēsmiņa. Biezajā, klusajā me�ā abi pierima, kļuva biklāki un nedzirdamiem soļiem gāja gar upītes krastu.

� Vai nav skaisti?

Harijs iesmējās.

� Kāpēc tu �uksti? Paklausies!

Viņ� iekliedzās gari kā indiānis, plaukstu mutei uzsizdams, un tūlīt pat atskanēja arī atbalss.

� Nāc, ejam! Līdīsim �iglāk ūdenī, lai varam tikt pie vēsuma!

� Est negribi?

� Nu labi. Vispirms iestiprināsimies. Pusi len�a apēdīsim tagad, bet pārējo � kad iznāksim no ūdens.

Mike iztina ievārījuma maizītes. Kad bija paēsts, Harijs saņurcīja papīrus glītā bumbiņā un iebāza kādā tuk�ā koka dobumā. Pēc tam paņēma savas peldbiksītes un pagājās pa taciņu mazliet uz priek�u. Mike aizlīda aiz krūma un, norāvusi visu, kas bija mugurā, ielīda Heizelas peldkostīmā. Tas viņai bija par �auru un griezās ciskās.

� Gatava? � Harijs viņai uzsauca.

Viņa dzirdēja no�ļakstam ūdeni, un, kad piegāja pie krasta, Harijs jau peldēja.

� Vēl nelec, kamēr es neesmu pārbaudījis, vai te nav kāda sieksta vai sēre, � viņ� brīdināja.

Viņa klusēdama lūkojās uz viņa galvu, kas kā bumbiņa slīdēja pa upīti. Viņa pat netaisījās lēkt. Jo viņa ta�u nemaz neprata peldēt! Viņa vispār labi ja pāris rei�u savā mū�ā bija plun�ājusies upē � un arī tad vai nu ar piepū�amo gumijas riņķi, vai tikai tādās vietās, kur ūdens nesniedzās pāri galvai. Bet teikt to Harijam bija kauns. Viņa jutās neveikli. Un tad negaidot ne no �ā, ne no tā samuldēja:

� Es jau tagad vairs nelecu. Agrāk gan � no augstumiem vien. Bet reiz man pārsprāga galva, un tāpēc es vairs lēkt nedrīkstu. � Mirkli padomājusi, viņa piebilda: � Es toreiz taisīju dubultsalto ar diviem kūleņiem. Kad uzniru virspusē, viss ūdens bija vienās asinīs. Bet es tam nekādu uzmanību nepievērsu un jau sāku rādīt visādus trikus tālāk. Bet cilvēki mani apsauca. Un tad tik es nopratu, no kurienes ūdeni tik daudz asiņu. Kop� tā laika cs pat Peldēt vairs nemaz, kā nākas, nemāku.

Harijs uzrāpās krastā.

� Kauc kas traks! Es par to neko nezināju.

Viņa jau gatavojās savu stāstījumu papildināt ar vēl kādiem sīkumiem, lai izklausītos pēc iespējas ticamāk, bet tad pēk�ņi paskatījās uz Hariju. Ada viņam bija gai�i bruņa un no ūdens zeltaini spīdēja. Krūtis un kājas apaugu as matiņiem. Apspīlētajās peldbiksīlēs viņ� likās esam pavisam kails. Seja bez brillēm izskatījās platāka un daudz skaistāka. Un acis viņam bija zilas un valgas. Viņ� arī lūkojās uz Miki, un viņi abi samulsa.

� Te ir apmēram trīs metri dziļ�, tikai pie otrā krasta ir drusku seklāks.

� Nu, tad kustamies! Gan jau ūdenī būs labi.

Bail viņai vairs nebija. Tikai tāda sajūta, it kā būtu uzrāpusies augsta koka pa�ā galotnē, kad nekas cits vairs neatliek kā laisties � vari vai nevari � atpakaj lejā; iek�ā viss sastinga. Viņa sāniski gar krastu ieslīdēja ledainajā ūdenī. Pieķērās ar rokām kaut kādai saknei un turējās, kamēr tā notrūka, un tad laidās peldus. Vienu reizi viņa aizrijās un nogāja dibenā, ta�u dū�u nezaudēja un turpināja ķepuroties. Kaut kā kūņādamās viņa aiztika līdz pretējam krastam, kur varēja ar kājām � aizsniegt smil�aino gultni. Kļuva vieglāk. Tad viņa sāka ar dūrēm �ļakstināt ūdeni un klaigāt visādas muļķības, lai varētu paklausīties atbalsi.

� Paskaties!

Harijs bija uzrāpies garā, �maugā kociņā, stumbrs līgojās, un, kad viņ� bija nokļuvis līdz galotnei, tas zem viņa svara saliecās, un Harijs ievēlās ūdenī.

� Es arī! Es arī! Skaties!

� Tā ta�u pavisam tieva atvasīte!

Kokos Mike rāpās ne sliktāk par kuru katru puiku -no viņu ielas. Viņa precīzi atkārtoja visu, ko bija darījis Harijs, un tāpat kā viņ� smagi un ar skaļu plauk�ķi ievēlās ūdenī. Un peldēt arī viņa tagad varēja. Un vispār peldēja jau tīri labi.

Pēc tam viņi spēlēja paslēpes, skraidīja gar upītes malu un lēca no krasta aukstajā, brūnajā straumē. Klaigāja pilnās balsīs, gāzās upē un rāpās no tās atkal ārā. Tā viņi blēņojās varbūt kādas pāris stundas. Beidzot tomēr izlīda no ūdens un, stāvēdami krastmalā, skatījās viens uz otru un, likās, nezināja vairs, ko darīt tālāk. Pēk�ņi Mike ieprasījās: -

� Vai tu esi kādreiz peldējis pUks?

Me�s bija pavisam pieklusis, un Harijs neatbildēja uzreiz. Krū�u galiņiviņam bija kļuvu�i stingi un glu�i lillā. Lūpas nozilēju�as, bet zobi klabēja.

� E-e-es... 1-laikam n-n-ne.

Miki pārņēma nez no kurienes uzradusies pārgalvība, un viņa, neko nedomādama, sacīja:

� Es peldētu, ja tu arī peldētu. Pamēģināsim?

Harijs atglauda atpakaļ savus tum�os, mitros matus.

� Lai ieti

Abi novilka peldkostīmus. Harijs bija uzgriezis Mikei muguru. Viņ� paklupa, un ausis viņam piesarka. Tad viņi pavērsās viens pret otru. Un stāvēja � varbūt pusstundu, varbūt ne vairāk par pusminūti.

Harijs norāva no koka lapu un saplēsa to sīkos gabaliņos.

� Labāk ģērbsimies ciet.

Piknika maltītes laikā neviens neteica- ne vārda. Ēdienu viņi salika tie�i uz zemes. Harijs visu sadalīja vienlīdzīgās daļās. Apkārt valdīja vasaras dienas miegainais karstums. Dziļajā me�ā nebija dzirdama ne skaņa, vienīgi ūdens klusā �ala un putnu vītero�ana. Harijs turēja rokā �pildīto olu un mīcīja ar īk�ķi dzeltenumu. Ko tas viņai atgādināja? Viņa saklausīja pati savu elpu.

Harijs palūkojās aug�up kaut kur pāri Mikes plecam un sacīja:

� Paklau! Pēc manām domām, tu, Mike, esi ļoti skaista. Agrāk man t-ā nekad nebija licies. Tas nenozīmē, ka cs tevi būtu uzskatījis par ļoti neglītu, es tikai gribēju sacīt, ka ...

Viņa iesvieda upē �iekuru.

� Varbūt labāk sāksim taisīties atpakaļ, ja gribam no-" kļūt mājā vēl pirms tumsas.

� Nē, � viņ� iebilda. � Drusku atlaidīsimies. Tikai kādu minūtīti.

Viņ� sagrāba un sanesa ar saujām prie�u skujas, lapas un pelēkās sūnas. Viņa sēdēja un vēroja, ceļgalu kodīdama. Pirksti bija cie�i sa�ņaugu�ies dūrēs, bet augums saspringts kā uzvilkta stīga.

� Tagad varam pagulēt un tad ar svaigiem spēkiem dosimies mājup.

Viņi gulēja mīkstajā guļvietā un raudzījās debesīs un tum�i zaļajos prie�u galotņu cekulos. Iedziedājās kāds putniņ� � tik dzidri un sērīgi, kā Mikei agrāk nekad nebija gadījies dzirdēt. Viena augstā skaņa izklausījās taisni tā, it kā to spēlētu oboja, tad tā noslīdēja piecus toņus zemāk un pēc tam atkal uzvijās aug�ā kā iesākumā. Dziesmiņa bija skumja, tā izklausījās kā tāds bezvārdu jautājums.

� Tas nu gan ir jauks putniņ�, � Harijs ieminējās. � Laikam virco?

� Kā man pa�laik gribētos būt pie okeānal Vārtīties pludmales smiltīs un skatīties, kā tālumā slīd kuģi! Tu ta�u vienu vasaru pavadīji pie jūras � kāda tā izskatās?

Balss viņam bija piesmaku�i un klusa.

� Nu, tā � tur ir viļņi. Da�reiz zili, da�reiz zaļi, bet spo�ajos saules staros mirdz kā stikls. Un smiltīs tur var salasīt mazus glicme�vāciņus. Tādus, kādus mēs pārvedām mājā cigāru kastītē. Bet virs ūdens riņķo baltas kaijas. Mēs bijām Meksikas jūras lī�a piekrastē, no selgas visu laiku pūta dzestrs vēj�, un tur nekad nebija tik karsts kā �eit. Parasti...

� Sniegu, � Mike viņu pārtrauca. � Lūk, ko man gribētos redzēt vairāk par visu. Aukstas, baltas sniega kupenas � kā filmās. Un puteņus. Aukstu, baltu sniegu, kas krīt bez skaņas no debesīm un krīt, un krīt, un krīt visu cauru ziemu. Kā Aļaskā.

Abi pagriezās vienlaicīgi. Un cie�i piespiedās viens otram. Viņa juta, kā viņ� dreb, un dūres viņai sa�ņaudzās tā, ka �ķita � tūlīt pārsprāgs. �Ak, Dievs,� viņa atkal un atkal �ukstēja. Galva likās no ķermeņa atrauta un aizsviesta kaut kur tālu prom. Acis raudzījās tie�i �ilbino�ajā saulē, un domās viņa .kaut ko skaitīja. Un tad arī viss notika.

Izrādījās, ka tas bija tā.

Viņi gāja, lēnām stumdami velosipēdus. Harijam galva bija nokārusies pavisam zemu, bet pleci no�ļuku�i. Diena jau sliecās uz vakarpusi, un abu ēnas uz putekļainā lielceļa stiepās melnas un garas.

� Paklausies, � viņ� ierunājās.

� Nu?

� Mums vajag to izprast. Mums tas ir jāizprot. Vai tu kaut ko saproti?

� Es nezinu. Laikam jau ne.

� Paklausies. Kaut kas ir jādara. Apsēdīsimies.

Viņi nometa velosipēdus un apsēdās grāvja malā. Sēdēja palielu gabalu viens no otra. Vēlīnie saules stari dedzināja galvu, bet visapkārt pacēlās pclēkbrūni, �agani skudru pū�ņi.

� Mums vajag to izprast, � Harijs atkārtoja.

Viņ� raudāja. Sēdēja nekustīgi kā pārakmeņojies, un pa nobālu�o seju lejup ritēja asaras. Viņai bija pat bail domāt par to, kādēļ viņ� raud. Kāda skudra iekoda Mikei potītē, un viņa saņēma to pirkstos un pamatīgi appētīja.

� Zini, � viņ� turpināja, � es pat noskūpstījis vēl nekad nevienu meiteni nebiju.

� Es arī ne. Nekad vēl neesmu bu�ojusies ne ar vienu puiku. Tikai ar saviem brālī�iem.

� Vienīgais, par ko es kādreiz uzdro�inājos domāt � kaut es varētu viņu noskūpstīt. Es par to sapņoju gan stundu laikā, gan naktīs � guļot gultā. Un tad viņa vienreiz norunāja ar mani satik�anos. Es uzminēju, ka viņa grib, lai es viņu noskūpstu. Bet es tikai tumsā skatījos uz viņu un nevarēju saņemties. Tas bija viss, par ko es uzdro�inājos jebkad domāt � kaut varētu viņu noskūpstīt, bet, kad izdevība radās, nevarēju, ūn viss.

Viņa izraka ar pirkstiem smiltīs bedrīti un apglabāja tajā beigto skudru.

.� Es pie visa esmu vainīgs. Laulības pārkāp�ana ir �ausmīgs grēks, lai kā uz to skatītos. Turklāt tu pat esi divus gadus jaunāka par mani � pavisam vēl bērns.

� Tā vis nav. Es neesmu nekāds bērns. Lai gan tagad gan gribētu, ka būtu.

� Paklausies. Ja tu domā, ka vajadzētu, � apprecēsimies, vai nu slepeni, vai, vienalga, � kā.

Mike noraido�i papurināja galvu.

� Nē, tas man neder. Es vispār nekad ne ar vienu zēnu neprecē�os.

� Es ari nekad neprecē�os. Goda vārds. Es to nesaku tikai tāpat vien � tas ir tiesa.

Miki biedēja Harija izskats. Deguns viņam raustījās, bet apak�lūpa vienos plankumos un sakosta līdz asinīm. Acis spīdēja, un tās bija miklas un drūmas. Bet seja tik bāla, kādu viņa neatcerējās redzējusi nekad un nevienam. Mike novērsās. Būtu daudz labāk, ja viņ� tik daudz nerunātu. Viņa lēnām pagrieza galvu no vienas puses uz otru un palūkojās sev apkārt � uz sarkanbalto grāvmalas mālu,

uz kādu sasistu viskija pudeli un uz priedi tie�i pretim otrpus ce|am, pie kuras bija piesprausts apgabala �ei..a paziņojums par kāda cilvēka meklē�anu. Viņai gribējās tikai sēdēt ilgi, ilgi � un ne par ko nerunāt un nedomāt.

� Es no �īs pilsētas aizbrauk�u. Es esmu labs mehāniķis un darbu varē�u atrast jebkurā vietā. Ja es palik�u tepat, mamma visu no manām acīm nopratīs.

� Saki... Paskaties uz mani � vai manī ir saredzama kāda pārmaiņa?

Harijs ilgi pētīja viņas seju un pēc tam pamāja ar galvu � jā. Tad turpināja:

� Un vēl viena lieta. Pēc mēne�a vai diviem es tev atsūtī�u savu adresi, un tu man atraksti un noteikti pasaki, vai ar tevi viss kārtībā.

� Kādā nozīmē? � viņa lēnām vaicāja.

Viņ� paskaidroja.

� Uzraksti tikai vienu vārdu: �Kārtībā�, � un es sapratī�u.

Stumdami velosipēdus pie rokas, viņi devās tālāk. Pa priek�u viņiem stiepās viņu milzum lielās ēnas. Harijs gāja salīcis kā vecs ubags un nepārtraukti slaucīja piedurknē degunu. Uz mirkli apkārtni apņēma spo�s, zeltains mirdzums, tad saule nogrima aiz kokiem, un līdz ar to nozuda no ce|a arī viņu ēnas. Viņa jutās briesmīgi veca, un tā vien likās, ka iek�ā atrastos kāds neparasts smagums. Nu viņa bija pieaugusi � gribēja to vai ne.

Viņi bija nogāju�i visas se�padsmit jūdzes un atkal atradās tum�ajā ieliņā pie savām mājām. Mike redzēja dzelteno gaismas plankumu virtuves logā. Harija mājā gaisma nedega � viņa māte vēl nebija pārnākusi no darba. Viņa strādāja par �uvēju tepat blakus �ķērsieliņas veikalā. Da�reiz pat pa svētdienām. Ieskatoties pa logu, bie�i varēja redzēt viņu nolieku�os pār �ujma�īnu pie istabas pretējās sienas vai arī ar garu adatu rokā sadiedzam smagus auduma gabalus. Un, lai cik ilgi arī uz viņu skatījās, viņa nekad ir ne galvu nepacēla. Bet vakaros viņa gatavoja sev un Harijam tos senebreju ēdienus.

� Paklausies, � viņ� ierunājās.

Viņa klusēdama tumsā gaidīja, bet viņ� tā arī neko vairāk nepateica. Tad viņi padeva viens otram roku, un Harijs aizgāja uz savas mājas pusi. Sasniedzis ietvi, viņ� pagriezās atpakaļ un uzmeta viņai pār plecu skatienu. Gaisma krita viņam sejā, un tā bija bāla un barga. Un tad viņ� bija prom.

� �Atmini manu mīklu, � sacīja D�ord�s.

� Nu, nu?

� Viens aiz otra iet divi indiāņi. Tas, kur� iet pa priek�u, ir dēls tam, kur� iet aiz muguras, bet tas, kur� iet aiz muguras, tomēr nav tēvs tam, kur� iet pa priek�u. Kas viņ� tāds ir?

� Pag, tūlīt! Patēvs!

D�ord�s pasmaidīja, parādīdams Por�ei savus sīkos, �etrstūrainos, zilganos zobiņus.

� Nu tad onkulis.

� Neuzminēji! Viņa māte! Tur jau ir tas joks, ka nevienam nekad neienāk prātā, ka indiāņi, ir arī sievietes.

Mike stāvēja gaitenī un skatījās uz viņiem. Durvju aile ierāmēja virtuvi kā gleznu. Iek�ā bija silti un mājīgi. Lampa dega tikai virs izlietnes, bet pārējā telpā biezēja ēnas. Bils un Heizela sēdēja pie galda un spēlēja uz sērkociņiem Melno Pēteri. Heizela visu laiku ar saviem tuklajiem, sārtajiem pirkstiem pina bizes, bet Bils, vaigus ievilcis, ārkārtīgi nopietni dalīja kārtis. Por�e pie izlietnes tīrā, rūtotā dvielī slaucīja traukus. Viņa izskatījās novājējusi, āda dzeltenīga, bet ietaukotie melnie mati gludi pie-₄ glausti. Uz grīdas rātni tupēja Ralfs, bet D�ord�s no Ziemassvētku eglītes vizuļu virtenēm bija pagatavojis mazus iemauktiņus un viņam tos piemēroja.

� Atmini, Por�e, vēl vienu mīklu! Ja pulksteņa rādītāji rāda pustrīs ...

Mike iegāja iek�ā. .Viņa bija domājusi, ka, viņu ieraugot, visi atkāpsies, bet pēc tam sastāsies apkārt un blenzīs. Bet tic viņai tik tikko acis uzmeta. Viņa vilcinādamās apsēdās pie galda.

� Te nu viņa ierodas, kad citi jau sen paēdu�i. Man tā rādās, ka es uz māju vairs nekad netik�u.

Neviens Mikei nepievērsa nekādu uzmanību. Viņa izēda pamatīgu �ķīvi ar kāpostiem un lasi, bet virsū piedevām vēl saldu biezpienu ar muskatriekstiem un krējumu. Ta�u viņa domāja par mammu. Un tūlīt pat durvis arī atvērās un mamma ienāca un pateica Por�ci, ka mis Brauna ap-~ galvojot, ka atradusi savā istabā blakti. Lai sadabūjot pudeli ar benzīnu.

� Izbeidz tā raukt pieri, Mike! Tu jau tuvojies tam vecumam, kad jāsāk sekot savai rīcībai un jāuzvedas kā jaunkundzei. Un pagaidi � neskrien uzreiz prom, kad ar tevi runā; es gribu, lai tu Ralfu pirms gulētie�anas labi noberztu ar suku. Un iztīri arī deguntiņu un austiņas.

Ralfa mīkstie matiņi bija pieķepu�i ar auzu pārslu biezputru. Viņa apslaucīja tos ar trauku dvieli, bet muti un rokas noskaloja pie krāna. Bils un Heizela beidza spēlēt Bila garie nagi, sasācot no galda sērkociņus, skrapstēja. D�ord�s aizstiepa Ralfu uz gultu. Viņas abas ar Por�i palika virtuvē vienas.

� Paklau! Paskaties uz manil Vai neesi pamanījusi manī kādu pārmaiņu?

� Protams, esmu, mījumiņ.

� Nu, un kā?

Por�e'uzlika galvā savu sarkano cepuri un pārvilka ielas apavus.

� Paņem kādu piciņu tauku un ierīvē ar tiem seju. Deguns tev jau ir pamatīgi nolobījies. Raksta, ka tauki esot pats labākais līdzeklis pret saules apdegumiem.

Viņa stāvēja glu�i viena tum�ajā pagalmā un skribināja ozola mizu. Tā bija gandrīz vēl sliktāk. Ja viņi, paraudzīju�ies uz viņu, būtu uzreiz sapratu�i, kas noticis, varbūt būtu kjuvis vieglāk. Ja tikai viņi zinātul

No lieveņa kāpnī�u puses atskanēja tēva balss:

� Mikei Ei, Mikei

� Jā, kas ir?

� Pie telefona!

D�ord�s viņai tūlīt pielipa kā dadzis un centās noklausīties, bet viņa to atgrūda nost. Misis Minovica runāja ska|i un satraukti:

� Harijam jau sen vajadzēja būt mājā. Vai tu nezini, kur viņ� palicis?

� Nezinu.

� Viņ� teica, ka jūs abi taisoties kaut kur izbraukt ar divriteņiem. Kur gan viņ� varētu būt pazudis? Vai tu nezini?

� Nezinu, � Mike atkārtoja.

12

Tagad, kac dienas atkal bija kļuvu�as siltas, �Saulainajos Dienvidos� alla� valdīja dzīva kņada. Marta vēji norima. Koki ietērpās biezā, dzeltenbrūnā lapotnē. Pie gai�i zilajām debesīm neredzēja neviena mākonī�a, un saules stari cepināja Jo dienas Jo stiprāk. Gaiss bija pilns svelmainas tveices.

D�eiks Blaunts �ādu laiku pagalam necieta. Tikai iedomājoties vien gaidāmos garos, versmaini karstos vasaras mēne�us, viņam �uzmācās reibonis. Viņ� nejutās vesels. Nesen viņu bija pasāku�as mocīt nebeidzamas galvassāpes. Arī svarā viņ� bija pieņēmies un uzaudzējis mazu vēderiņu. Bik�u aug�ējo pogu nācās atstāt neaizdarītu. Viņ� gan saprata, ka tas ir tikai tāds alkoholiķa tuklums, tomēr dzer�anu neatmeta. Alkohols nedaudz mazināja necie�amās sāpes galvā. Vajadzēja iedzert kaut vienu mēriņu, kad viņ� jau jutās labāk. Patlaban glāze viskija iedarbojās glu�i tāpat kā. agrāk vesela pudele. Precams, uzmundrināja viņu ne jau tas daudzums, kas tika iedzerts tobrīd, bet tie�i pirmais malks pēc visiem tiem alkohola litriem, ar kuriem viņ� bija piesātinājis savas asinis pēdējo mēne�u laikā. Lāse alus uz brīdi it kā nomierināja trako pulsāciju deniņos, ta�u piedzerties viņ� vairs nespēja, arī no pudeles ne.

Tad viņ* dzer�anu pavisam atmeta. Vairākas dienas lietoja tikai ūdeni un apelsīnu sulu. Sāpes grauzās smadzenēs kā tārps. Strādāt varēja ar grūtībām � garajām dienām un vakariem, �ķita, nekad nepienāks gals. Gulēt bija grūti, bet lasī�ana sagādāja gatavās elles mocības. No mitrās, skābenās smakas istabā varēja sajukt vai prātā. Viņ� ilgi mētājās gultā no vieniem sāniem uz otriem, bet, kad beidzot iemiga, bija ja-u atausis rīts.

Viņu vajāja kāds sapnis. Pirmo reizi tas bija viņam parādījies pirms mēne�iem �etriem. Baiļu pārņemts, viņ� bija pamodies, ta�u dīvainā kārtā atcerēties to, ko bija redzējis, nekādi nevarēja. Kad atvēra acis, palikusi bija vienīgi baiļu sajūta. Un �īs bailes, ar kādām viņ� pamodās, vienmēr bija vienādas, pēc kā viņ� secināja, ka arī sapnis ir bijis viens un tas pats. Pakāpeniski viņ� pie saviem dzērāja murgiem, kas veda viņu pretim dvēseles līdzsvara zaudē�anai � ārprātam �, pierada, jo līdz ar rīta gaismu tie alla� izkliedējās un viņ� tos uzreiz aizmirsa.

Bet viņa otrajam sapnim � bezsaturīgam un netveramam � piemita pavisam cits raksturs. Kad viņ� no tā pamodās, atmiņā nebija palicis itin nekas. Tikai ilgi pēc tam neizgaisa neizprotama draudo�u briesmu sajūta. Kādu rītu viņ� pamodās ar jau pazīstamajām bailēm, bet kaut kur vienā apziņas stūrītī bija saglabājusies arī zināma neskaidra nojausma par to, kas ar viņu bija noticis. Viņ� b�ja gājis cauri lielam lau�u pūlim un nesis kaut ko rokās. Tas bija viss, ko viņ� atcerējās skaidri. Vai viņ� �o kaut ko bija nozadzis? Vai centās glābt ko tādu, kas bija piederējis kādam citam? Vai varbūt tie, kas atradās viņam apkārt, viņu vajāja? Likās tomēr, ka ne. Jo vairāk viņ� par �o vienkār�o sapni domāja, jo mazāk saprata. Tad tas uz kādu laiku no viņa atstājās.

Viņ� iepazinās ar to cilvēku, kur� ar krītu uz sienām rakstīja uzsaukumus, ko viņ� pagāju�ā gada novembrī bija lasījis. Vecais viņam kop� pirmās satik�anās dienas piesējās kā īsts Jaunais gars. Viņu sauca Simss, un viņ� sludināja zem klajas debess Dieva vārdus. Ziemas sals bija viņu ieslēdzis mājā, bet līdz ar pavasara iestā�anos viņ� atkal augas dienas pavadīja ielās. Viņam bija mīksti, sirmi mati, kas nekārtīgās lēk�ķēs nokarājās pār apkakli, un viņ� visur stiepa sev līdzi palielu sievie�u zīda rokas-somu, piebāztu ar krīta gabaliņiem un reliģiska satura lapiņām. Acis viņam neprātīgi spīdēja. Simss centās arī Blauntu pievērst savai ticībai.

� Nelaimes un posta bērns, es tavā elpā sao�u grēcīgā vīna smārdu. Un tu pīpē arī cigaretes. Ja Dievs Tas Kungs būtu vēlējis mums pīpēt, tad tā Viņ� Savā Grāmatā arī būtu pateicis. Tev uz pieres vīd sātana zīmogs. Man ir dots to saredzēt. No�ēlo grēkus! Ļauj, lai es tev parādu patiesības gaismu!

D�eiks pārgrieza baltas acis un svinīgi pārmeta gaisā krusta zīmi. Tad pavēra savu ma�īneļļas notraipīto plaukstu.

� To es atklā�u tikai tev vienīgajam, � D�eiks klusā, sazvērnieciskā balsī sacīja. Simss lūkojās rētā, kas rēgojās D�eikā plaukstas vidū. Tad D�eiks pieliecās Simsam cie�i klāt un ie�ukstēja ausī: � Un ir vēl arī Cita zīme. Tu to pazīsti. Jo es ar to esmu piedzimis.

Simss kāpās atpakaļ un atspiedās pret �ogu. Tad ar sievi�ķīgu kustību atmeta no pieres sudraboto matu �ķipsnas un pieglauda pakausim. Mēle nervozi aplaizīja lūpu kaktiņus.

D�eiks iesmējās.

� Zaimotājsl � Simss iespiedzās. � Dievs tevi nosodīs! Tevi un visu tavu bandu. Dievs atceras visus ņirgas. Mani Viņ� sargā. Dievs sargā visus, bet mani Viņ� sargā īpa�i. Kā reiz Mozu. Dievs pa naktīm ar mani sarunājas. Bet tevi Dievs sodīs.

D�eiks aizveda Simsu uz.stūra kafejnīcu iedzert glāzi kokakolas un uzkost kādu kokosriekstu sviestā ceptu cepumu. Simss vēlreiz ņēmās viņu pierunāt. Kad D�eiks devās uz darbu, vecais skrēja viņam nopakaļ un saucaj

� Atnāc �ovakar septiņos uz �o pa�u stūri! Jēzus grib tev kaut ko pavēstīt.

Pirmās aprī|a dienas bija siltas un vējainas. Pa gai�zilo debesjumu peldēja baltu mākonī�u virtenes. No upes puses uzvēdīja ūdens smar�a, bet no laukiem, kas pletās aiz pilsētas, arī svaigais zemes un p|avu aromāts. Karuseļu laukums ik dienas no �etriem pēcpusdienā līdz pusnaktij �umēja un mud�ēja. Pūlis bija rupj� un negants. Līdz ar jaunā pavasara atnāk�anu D�eiks sajuta tajā rūgstam tādu kā apslāpētu nemieru.

Kādu vakaru, kad viņ� bija iegrimis darbā ar saviem karuseļu un �ūpoju mehānismiem� viņu pēk�ņi no pārdomām iztraucēja naidīgas balsis. Veikli izlauzies cauri pūlim. viņ� blakus lidojo�o vagoniņu kasei ieraudzīja kaujamies kādu balto meiteni ar jaunu nēģerieti. Viņ� gan abas tūlīt iz�ķīra, ta�u tās par varēm centās viena otrai atkal piekļūt. Pūlis nostājās te baltās, te nēģerietes pusē, un apkārt izcēlās īsts trādirīdis. Baltā meitene bija kuprīte. Viņa turēja kaut ko cie�i sa�ņaugtu saujā.

� Es tev parādī�u! � nēģeriete klaigāja. � Pagaidi tikai, gan es tev to kupri no muguras nodauzī�ul

� Aizver �aunas, melnādainā!

� Ak tu, fabrikas kuce! Es savu nopelnīto naudiņu samaksāju, un es brauk�u. Ei, baltais, saki, lai viņa atdod manu bi|eti!

� Melnādainā slampa!

D�eiks klusēdams abas vēroja. Pūlis spiedās aizvien cie�āk klāt. Domas dalījās, atskanēja kurno�as balsis.

� Es redzēju, kā Lūrijai nokrita biļete un kā tā baltā dāma to pacēla. Goda vārds! � sacīja kāds jauns nēģeris.

� Lai tik tā melnā pamēģina pieskarties baltajai meitenei, es viņai...

� Beidziet mani grūstīt! Kā gāzī�u, neskatī�os, vai tev balts ģīmis vai kāds!

D�eiks strauji ielauzās pa�ā pūļa vidū.

� Diezgan! � viņ� ieb|āvās. � Lasās, ka tiek, un izbeidz to tirgo�anos! Pie velna ar jums visiem! � Viņa milzīgās dūres izskatījās tik iespaidīgas, ka ļaudis saīgu�i sāka izklīst. Tad viņ� pievērsās abām kausiem.

� Redziet, kā tas bija, � nēģeriete nelikās mierā.

Varu saderēt, ka nav daudz tādu, kas nedējas laikā spēj sakrāt vairāk nekā piecdesmit centu, bet man tas izdevās. Es �onedēļ sagludināju divas normas. Un par to naudu nopirku biļeti, ko viņa tagad tur savā rokā, un samaksāju par to desmit centus. Un tāpēc es tomēr ie�u un brauk�u.

D�eiks ķildu veikli nokārtoja. Kuprītei viņ� atļāva paturēt strīdīgo biļeti, bet nēģerietei izdeva citu. Pārējais vakara cēliens noritēja bez jauniem skandāliem. Tomēr viņ� palika, modri vērodams, turpat pūļa tuvumā. Viņ� pats arī bija satraucies un jutās nemierīgs.-

Bez D�eika karuseļu laukumā strādāja vēl pieci darbinieki � divi vīrie�i, kas darbināja �ūpoles un pārbaudīja biļetes, un trīs meitenes, kas sēdēja pie kasēm. Petersons pie apkalpojo�ā personāla neskaitījās. Atrakciju īpa�nieks gandrīz visu diennakti pavadīja piekabē, spēlēdams pats ar sevi kārtis. Acis viņam bija duļķainas � ar sa�aurinātām zīlītēm, un āda uz kakla nokarājās dzeltenās, gaļīgās krokās. D�eikam pēdējo mēne�u laikā alga bija paaugstināta divkārt. Viņa pienākums bija pusnaktī pēc darba Pe-tersonam atskaitīties un nodot dienas ienākumus. Da�reiz Petersons viņa klātbūtni nepamanīja pat vairākas minūtes: viņ� sēdēja un stulbi blenza savās kārtīs. Gaiss piekabē bija smags, oda pēc ēdieniem un lētu cigare�u dūmiem. Petersons mēdza turēt roku piespiestu vēderam, it kā to no kaut kā sargātu. Ta�u atskaites viņ� alla� pārbaudīja rūpīgi un pamatīgi.

Ar abiem �ūpoļu darbinātājiem D�eiks bija sastrīdējies. Tie bija agrākie spolētāji no kādas vietējās fabrikas. No sākuma viņ� bija mēģinājis uzsākt ar tiem pārrunas un palīdzēt atrast īsto patiesību. Reiz pat uzaicināja abus uz biljarda zāli iedzert. Ta�u tie izrādījās gatavie auni, un viņ� tiem atmeta ar roku. Drīz pēc tam viņam nejau�i gadījās noklausīties viņu sarunu, kuras dēļ strīds tad arī izcēlās. Tas notika kādā sestdienā ap pulksten diviem naktī; viņ� tikko bija pabeidzis kopā ar Petcrsonu pārbaudīt atskaitēs. Kad viņ� iznāca no piekabes, laukums likās pilnīgi tuk�s.'Spīdēja spo�s mēness. Viņ� domāja par Singeru un gaidāmo brīvo dienu. Iedams garām �ūpolēm, viņ� izdzirda pieminam savu vārdu. Tur abi mehāniķi, darbu pabeigu�i, uzvilka pa dūmam. D�eiks ieklausījās.

� Ja ir kāds, ko es ienīstu vairāk par melnādainajiem, tad tas ir mūsu sarkanais.

� Man gan par viņu tikai smiekli vien nāk. Es uz viņu nospļaujos. Staigā piepūties kā tītars. Savu mū�u nebija gadījies redzēt tādu punduri � nu taisni kā apzāģēts. Kā tu domā, cik gar� viņ� varētu būt?

� Metru ar pusi, ne vairāk. Bet ta� lecīgs � un baigais gudrelis atradies! Cietumā tik tādam vietai Un vairāk nekur. Sarkanais bol�iviks.

� Man gan par viņu tikai smiekli vien nāk. Kā ieraugu, tā jāsmej as.

� Nav ko celt manā priek�ā degunu gaisā.

D�eiks noskatījās, kā abi aiziet Vīvcrleinas virzienā. Pirmā dziņa bija � skriet paka] un uz vietas izskaidroties, bet kaut kas tomēr atturēja. Vairākas dienas, lai arī iek�ā vārījās, viņ� nocietās nerunājis. Bet tad kādu vakaru pēc darba devās abiem nopakaļ, turēdamies pāris kvartālu attālumā, un, kad tie taisījās nogriezties ap stūri, aizstājās ceļā.

� Es dzirdēju jūsu sarunu, � viņ� aizelsies sacīja. � Tā sagadījās, ka es noklausījos katru vārdu, ko jūs pagāju�ās sestdienas naktī runājāt. Jā, es esmu sarkanais. Vismaz es sevi par tādu uzskatu. Bet kas esat jūs?

Viņi bija apstāju�ies tie�i zem laternas staba. Abi mehāniķi sāka atmuguriski virzīties no viņa prom. Tuvumā nemanīja nevienas dzīvas dvēseles.

.� Ak, jūs greizacainie zaķi, smerdeļi, rahītiskie �urku-lēni! Man vajadzētu tikai pasniegties, un es aiz�miegtu jūsu cāļa rīkles katru ar savu roku. Kaut arī es esmu punduris, bet es jūs abus varētu te uz trotuāra izplāt tā, ka ne ar slotu jūs pēcāk vairs nevarētu kopā sagrābstīt.

Abi vīri paskatījās viens otrā, apjuka un taisījās doties tālāk. Bet D�eiks neļāva tiem paiet sev garām. Kāpdamies atpakaļ, viņ�, nicīgi smīnēdams, gāja ar tiem vienā solī.

� Es jums varu ieteikt tikai vienu � ja jūs arī turpmāk jutīsiet nepiecie�amību izteikties par manu garumu, svaru, izrunu, uzvedību vai domā�anu, tad nāciet taisnā ceļā tūlīt pie manis. Jā, kas attiecas uz manu domā�anu, tad par to nu jums laikam būtu vismazāk ko spriedelēt. Bet man nebūtu nekas pretim par to kopā ar jums parunāties.

Pēc �ī notikuma D�eiks pret viņiem izturējās naidīgi un nicīgi. Bet viņi tam aiz muguras tikai ņirgājās. Reiz viņ� ievēroja, ka vienu �ūpoļu mehānisms sabojāts tī�ām, un, lai to salabotu, viņam nācās nostrādāt liekas trīs stundas. Visu laiku viņu māca aizdomas, ka par viņu smejas. Ieraudzījis, ka mei�as salasīju�ās bariņā un par kaut ko dzīvi tērzē, viņ� mēdza izslieties visā augumā un bezrūpīgi pie sevis smieties, it kā atcerēdamies kādu viņam vien zināmu parupju joku.

Siltie dienvidrietumu vēji, kas pūta no Meksikas jūras lī�a puses, bija pavasara smar�u pārsātināti. Dienas stiepās garumā, un saule spīdēja spo�i. Miegainais siltums D�eiku nomāca. Viņ� atkal atsāka dzert. Tiklīdz darbs bija pabeigts, slāja uz māju un likās gultā. Da�reiz viņ� ar visām drēbēm tā arī novājājās -nepakustēdamies divpadsmit trīspadsmit stundu pēc kārtas. Nemiers, kas vēl tikai pirms pāris mēne�iem bija licis, raudāt un grauzt nagus, �ķita pārgājis. Ta�u aiz visa �ī kūtruma D�eiks kaut kur dziļi, dziji iek�ā juta arī pazīstamo sasprindzinājumu. No neskaitāmajām vietām, kur viņ� savā mū�ā bija dzīvojis, �ī pilsēta viņam likās pati vientulīgākā. Tas ir � būtu likusies, ja nebijis Singera. Tikai viņi divi vien zināja, kas ir patiesība. Vismaz viņ� to zināja skaidri, tikai nespēja ieskaidrot arī glupekjiem. Tas bija tikpat kā cīnīties ar tumsu vai karstumu, vai piesmirdu�o gaisu.

D�eiks drūmi raudzījās ārā pa logu. Uz ielas stūra augo�ais panīku�ais, dūmos nokvēpu�ais kociņ� bija saplaucis pirmajās dzeltenzaļajās lapiņās. Debesis izskatījās nemainīgi metāliski tum�i zilas. Istabā sīca odi, salietoju�i no netālās, �ai pilsētas daļai cauri teko�ās smakojo�ās upeles.

D�eikam bija piemeties ka�ķis. Samaisījis sēru ar cūku taukiem, viņ� katru rītu nosmērējās no galvas līdz kājām. Ta�u tik un tā kasījās, ka asinis vien �ķīda, un viņam likās, ka nieze nekad vairs nepāries. Un tad kādu nakti viņ� �norāvās no ķēdes�. Viņ� jau ilgas stundas bija atradies savā istabā glu�i viens. Un, maisīdams kopā d�inu ar viskiju, arī pamatīgi piedzēries. Tuvojās rīts. Izliecies pa logu, viņ� pārlaida skatienu vēl tumsā grimsto�ajai, klusajai ieliņai un domāja par tiem, kas dzīvoja viņam apkārt. Miegapū�ņi.'Glupekli. Pēk�ņi viņ� spalgi iebļāvās)

� Re, kur patiesība! Bet jūs, lopi, neko neredzat! Neredzat! Neredzat!

Iela pamodās, un to pārņēma dusmas. Iedegās lampas, un no visām pusēm atskanēja D�eikam adresētas miegainas lamas. Mājas kaimiņi saniknoti dauzījās pie viņa istabas durvīm. Mei�as no bordeļa, kas atradās otrpus ielai, izbāza pa logiem galvas.

� Jūs trulie, trulie, trulie, trulie topi! Jūs truMe, trulie ...

� Aizveries! Vai dzirdi � aizveries!

Gaitenī sanāku�ie kaimiņi sāka lauzties iek�a.

� Ak tu, pietempies bulli! Kad tiksim tev klāt, ne savus kauliņus vairs nesalasīsi!

� Cik tur jūsu ir? � D�eiks brēca. Un dauzīja ar tuk�u 'pudeli pa palodzi. � Nāk tik visi �urp! Nāk �urp! Visi �urp! Nolik�u pa trim ar vienu sitienu.

� Sadod viņiem, dārgumiņ! � kāda ielasmeita D�eiku uzurdīja.

Durvis padevās. D�eiks izlēca pa logu un aizjoņoja pa �ķērsielu.

� Ei-ei! Ei-ei! � viņ� pārdzertā balsī b|āva. Kājas viņam bija basas, krekla arī mugurā nebija. Pēc apmēram stundas viņ� krizdams klupdams iegāzās Singcra istabā. Nostiepies gar�ļaukus uz grīdas, viņ� smējās, līdz aizmiga.

Kādā aprī|a rītā D�eiks atrada noslepkavota vīrie�a līķi. Tas bija jauns nēģeris. D�eiks viņu uzgāja grāvī jardus trīsdesmit no atrakciju laukuma. Nēģerim bija pārgriezta rīkle un galva nedabiski apgriezta otrādi. Saule dedzināja atvērtās, stiklainās acis, bet pa sakaltu�u asiņu klātajām krūtīm rāpoja mu�as. Rokā miru�ais turēja sa�ņaugtu sarkandzeltenu nūju ar pu�ķi galā � tādas pārdeva pie viņiem būdiņās, kur tirgojās ar karstajiem cīsiņiem. D�eiks labu brīdi drūmi nolūkojās mironī. Tad izsauca policiju. Slepkavas pēdas neatrada. Pēc pāris dienām piederīgie miru�ā miesas no morga izņēma.

Strīdi un kautiņi �Saulainajos Dienvidos� nebija nekāds retums. Gadījās � atnāca divi draugi, rokās saķēru�ies, smējās un iedzēra, bet pirms aizie�anas, naidā elsodami, jau kāvās. D�eiks modri sekoja visam, kas notika laukumā. Aiz uzkrīto�ās jautrības un āri�ķīgā krā�ņuma, spilgtajām ugunīm un gurdajiem smiekliem viņ� samanīja pūlī arī kaut ko bīstami īgnu.

Visas �īs dzēruma miglā tītās nesakarīgās nedē|as viņam pa pēdām sekoja Simss. Vecais mēdza ierasties laukumā ar Bībeli un ziepju kasti, uz kuras pakāpies tas pa�ā lielākajā ļau�u drūzmas vidū noturēja savus sprediķus. Viņ� stāstīja par Kristus otrreizējo atnāk�anu. Un pareģoja, ka Pastardiena notik�ot 1951. gada 2. oktobrī. Bakstīdams ar pirkstu uz kāda piedzēru�ā pusi, viņ� to savā piesmaku�ajā balsī, brīdino�i iespiegdamies, visādi apsaukāja. Aiz uzbudinājuma mute viņam pieplūda ar siekalām, un runājot rīklē nepārtraukti burzgujoja. Reiz iespraucies 266

Pūlī un nolicis savu kasti, viņ� nekādiem līdzekļiem vairs nebija piedabūjams izkustēties no vietas. Viņ� uzdāvināja D�eikam Bībeli un ieteica & nakti pa vienai stundai tupēt uz ceļiem un skaitīt lūg�anas, un aizmest visus alus kausus un cigaretes, kas viņam tiktu piedāvāti.

Abiem iznāca sarau�anās �ogu un sienu dēļ. Jo D�eiks arī bija sācis nēsāt kabatās krītiņus. Viņ� ar tiem rakstīja īsus izteicienus. Turklāt centās tos sastādīt tā, lai garāmgājējs būtu spiests apstāties un nodoties pārdomām par lajos izteikto jēgu. Lai tie, tā sakot, atraisītu iztēli. Rakstīja viņ� arī nelielus pamfletus un izdalīja tos cilvēkiem uz ielām.

D�eiks bija pārliecināts � nebūtu Singcra, viņ� jau sen būtu �o pilsētu pametis. Vienīgi pa svētdienām drauga sabiedrībā viņ� atguva dvēseles līdzsvaru. Da�reiz viņi gāja kopā pastaigāties vai spēlēja �ahu, bet visbie�āk klusi un mierīgi pavadīja dienu Singera istabā. Ja viņam uznāca vēlē�anās runāt, mēmais viņu alla� pacietīgi uzklausīja. Bet, ja sapīcis un saīdzis nosēdēja kaut visu dienu, tas saprata viņa izjūtas un nemaz nebija izbrīnīts. D�eikam likās, ka Singers ir vienīgais cilvēks, kas viņam spēj �obrīd palīdzēt.

Tad kādu svētdienu, uzkāpis pa trepēm, viņ� atrada Singera istabas durvis stāvam līdz galam vaļā. Pati istaba izrādījās tuk�a. Viņ� nosēdēja tajā viens vairākas stundas. Beidzot tomēr uz kāpnēm atskanēja Singera soļi.

� Es visu laiku prātoju, kas ar jums varētu būt noticis? Kur jūs bijāt?

Singers pasmaidīja. Viņ� apslaucīja ar kabatlakatiņu savu platmali un nolika nost. Tad nesteidzīgi izņēma no kabatas sudraba zīmuli un, atspiedies pret kamīna dzegu, uzrakstīja zīmīti.

� Ko tas nozīmē? � D�eiks, izlasījis uzrakstīto, vaicāja. � Kam nozāģētas kājas?

Singers paņēma papīriņu atpakaļ un pierakstīja vēl da�us teikumus.

� Ahāl � D�eiks iesaucās. � Tas mani nebūt nepārsteidz.

Sadrūmis viņ� pagrozīja papīra gabaliņu rokā un tad to saburzīja. Apātija, kas viņu pēdējos mēne�us mocīja, bija kā ar nazi nogriezta, un viņ� atkal kļuva saspringts un trauksniīgs.

� Ahāl � viņ� vēlreiz noteica.

Singers uzlika vārīties kafijas kannu un paņēma �aha dēli. D�eiks saburzīto papīriņu saplēsa sīkās strēmelītēs un samīcīja savās sasvīdu�ajās plaukstās.

� Te tomēr kaut ko var vēl uzsākt, � viņ� pēc brī�a ierunājās. � Vai ne tā?

Singers nenoteikti paraustīja plecus.

� Es gribu to puisi redzēt un no viņa pa�a visu uzzināt. Kad jūs varat mani turp aizvest?

Singers apsvēra. Tad uzrakstīja uz bloknota lapiņas: ��ovakar pat�.

D�eiks piespieda roku pie lūpām un sāka nemierīgi soļot apkārt pa istabu.

� � Kaut ko mēs tomēr varam izdarīt.

D�eiks un Singers stāvēja gaidīdami uz parādes lieveņa. Kad viņi nospieda durvju zvana pogu, tumsā iegrimu�ajā mājā neatskanēja ne skaņas. D�eiks nepacietīgi pabun-goja pa durvīm un piespieda degunu pie re�ģa. Blakus viņam, izslējies taisns kā miets un smaidīdams, stāvēja Singers � vaigu galos tam dega divi sārti plankumi, jo abi kopā bija iztuk�oju�i veselu pudeli d�ina. Bija kluss bezmēness vakars. Beidzot D�eiks pamanīja gaitenī pamirdzam dzeltenas gaismas strēli. Un tūlīt pat Por�e viņiem arī atvēra.

� Ceru, jums nenācās ilgi gaidīt. Nāk tik daudz visādu ļau�u, ka mēs nolēmām zvanu labāk atvienot. Atļausiet, kungi, paņemt jūsu cepures; tēvs ir smagi saslimis.

D�eiks, neveikli zvalstīdamies, uz pirkstgaliem sekoja Singeram pa tuk�o, �auro gaiteni. Uz virtuves sliek�ņa viņ� pārsteigts apstājās. Virtuve bija ļau�u pilna un pārkurināta. Mazajā krāsniņā dega malka, bet logi cie�i aizvērti. Dūmi jaucās ar īpatnējo nēģeru smaku. Telpu apgaismoja vienīgi krāsniņas liesmu atblāzma. Neskaidrās balsis, kuras viņ�, nākdams �urp pa gaiteni, bija saklausījis, tagad apklusa.

� Lūk, �ie divi d�entlmeņi atnāku�i apvaicāties par tēva veselības stāvokli, � Por�e paskaidroja. � Man liekas, ka viņ� jūs dro�i vien varēs pieņemt, bet es labāk tomēr ieie�u un iepriek� viņu brīdinā�u.

D�eiks taustīja ar pirkstiem savu biezo apak�lūpu. Deguna galā bija redzams durvju re�ģa nospiedums.

*- Ne glu�i tā, � viņ� izlaboja. � Es atnācu parunāties ar jūsu brāli.

Nēģeri, viņiem ienākot, bija piecēlu�ies. Singers ar rokas mājienu lūdza tos atkal apsēsties. Divi pelēksirmi ve�i iekārtojās uz sola blakus krāsniņai. Kāds gara auguma mulats stāvēja, vaļīgi atslējies pret logu. Kaktā uz saliekamās gultiņas tupēja jauns puisis bez kājām; tuk�ās bik�u staras bija salocītas un pabāztas viņam zem gurniem.

� Labvakar, � D�eiks samulsis nomurmināja. � Vai jūs esat Koplends?

Puisis aizklāja savus kāju stumbeņus ar plaukstām un pierāvās tuvāk sienai.

� Mani sauc Villijs.

� Tikai neuztraucies, dārgais, � Por�e viņu mierināja.

� Sis te ir misters Singers � tēvs jau tev par viņu ir stāstījis. Bet �is otrais d�entlmenis ir misters Blaunts � liels mistera Singera draugs. Viņi tāpat vien atnāku�i, lai izteiktu mums līdzjūtību mūsu dziļajās bēdās.

Tad viņa pievērsās D�eikam un norādīja uz trim pārējiem cilvēkiem, kas atradās virtuvē.

� Tas otrais jaunais puisis, kas atspiedies pret logu, arī ir mans brālis. Viņu sauc Badijs. Bet tie te pie krāsniņas ir mana tēva vislabākie draugi. Misters Mar�als Nikolss un misters D�ons Robertss. Es uzskatu, ka katram jāzina, ar ko viņ� atrodas kopā vienā telpā.

� Pateicos, � D�eiks noteica. Tad viņ� atkal pievērsās Viljamam. � Es tikai gribētu, ka jūs man pastāstītu, kā tas notika, lai es labāk varētu visu izprast.

� Nu, tas ir tā, � Villijs iesāka. � Man vēl aizvien liekas, ka man sāpētu pēdas. Nepārtraukti �ausmīgi smeldz pirksti. Bet sāp ta�u tur, kur vairs nekā nav. Un nevis tur, kur tās pēdas patlaban atrodas. Man to grūti saprast. Pēdas gan visu laiku briesmīgi sāp, bet, kur tās ir, � nezinu. Viņi man tās neatdeva. Tās ir kaut kur vairāk nekā simt jūd�u tālumā no �ejienes.

� Es nevaicāju par to, es gribētu uzzināt, kā tas atgadījās, � D�eiks atgādināja.

Villijs ba�īgi paskatījās uz māsu.

� Es neatceros � skaidri ne.

� Atceries gan, dārgais. Cik rei�u pats netiki mums stāstījisl

� Nu ... � balss viņam skanēja bikli un drūmi. � Mūs aizveda strādāt uz lielceļa, un tur Basters sargam kaut ko pateica. Sargs viņam iesita ar nūju. Tad tas otrais mēģināja aizbēgt. Un es viņam līdzi. Viss notika tik strauji, ka es nemaz kārtīgi neatceros, kā tur īsti bija. Un pēc tam mūs aizveda atpakaļ uz nometni un ...

� Pārējais man ir zināms, � D�eiks viņu pārtrauca.

� Bet tagad pasaki man to abu pui�u vārdus un adreses. Un kā sauca pārējos sargus.

� Paklausieties, baltais cilvēk! Man tāda nelaba nojauta, ka jūs gribat mani iepīt vēl dziļākās nepatik�anās.

� Nepatik�anās? � D�eiks rupji pārvaicāja. � Dieva dēļ, kā tu domā, kur tad tu patlaban atrodies?

� Lūdzu, nomierināsimies! � nervozi iejaucās Por�e.

� Redziet, mister Blaunt, kāds ir stāvoklis. Viņi atbrīvoja Villiju pirms termiņa, Un stingri viņam piekodināja, lai neko ne... ceru, jūs pats saprotat, par ko ir runa. Dabiski, ka Villijs tagad ļoti baidās. Un dabiski, ka arī mēs piesargāmies, lai tikai neatgadītos kas vēl ļaunāks. Mums jau tā pietiek nepatik�anu.

� Bet kas notika ar sargiem?

� B-b-baltie esot atlaisti. Tā viņi man sacīja.

� Un kur pa�laik ir jūsu draugi?

� Kādi draugi?

� Nu, tie abi pui�i.

� Tie man nav nekādi d-draugi, � Villijs stostījās.

� Mēs visi nāvīgi saplēsāmies.

� Kā tad tā?

Por�e tik spēcīgi raustīja savus auskarus, ka ausu ļipiņas izstiepās, it kā būtu no gumijas.

� Villijs grib jums sacīt, lūk, ko. Redziet, pa tām trim dienām, kamēr viņi cieta tās milzīgās mokas, viņi bija iesāku�i strīdēties. Un Villijs nevienu no viņiem vairs negrib ne acīs redzēt. Par to viņiem abiem ar tēvu arī jau biju�as pārrunas. Basters ...

� Basteram tagad ir koka kāja, � teica pie loga stāvo�ais puisis. � Es viņu �odien redzēju uz ielas.

� Basteram nav neviena piederīgā, un tēvam ienāca prātā uzaicināt viņu pārnākt dzīvot pie mums. Tēvs vēlas viņus visus trīs savākt vienkopus. Bet vai viņ� ir arī padomājis, kā lai es viņus pabaroju, to es, goda vārds, nezinu.

� Tāda ideja nekam neder. Un turklāt mēs vispār nekādi draugi nebijām, � Villijs aptaustīja kāju stumbeņus ar savām tum�ajām, spēcīgajām rokām. � Vienīgais, ko es vēlētos zināt, kur paliku�as manas pēdas? Mani tas �imbrī�am uztrauc vairāk par visu. Jo doktors man tās neatdeva. Es patie�ām vēlos to uzzināt.

D�eiks pameta apkārt apstulbu�u, d�ina aizmiglotu skatienu. Viņam viss �ķita neskaidrs un dīvains. No karstuma, kāds valdīja virtuvē, viņam tā reiba galva, ka balsis ausīs dubultojās. Dūmi smacēja nost. Pie griestiem piekārtā lampa arī bija iedegta, bet, tā kā kupols bija aptīts ar avīzi, tad gaisma telpā ieplūda tikai pa pārkarsētās krāsniņas spraugām. Tum�ajās sejās krita sārtens liesmu atspīdums. D�eiks starp �iem sve�ajiem jutās neērti un lieks. Singera virtuvē nebija, viņ� bija iegājis apraudzīt Por�es tēvu. D�eiks viņu nepacietīgi gaidīja atgrie�amies, lai varētu tikt ātrāk no �ejienes prom. Lempīgiem soļiem pārgājis pie pretējās sienas, viņ� apsēdās starp Mar�alu Ni-kolsu un D�onu Robertsu.

� Kur Por�es tēvs gu|? � viņ� tiem prasīja.

� Doktors Koplends atrodas priek�ējā istabā, ser, � Robertss paskaidroja.

� Vai tad viņ� ir ārsts?

� Jā, ser. Medicīnas doktors.

Ārpusē uz kāpnēm no�vīkstēja kājas, un atvērās durvis. Smago gaisu'nedaudz atviegloja silta, svaiga vēsmiņa. Pirmais virtuvē ienāca slaids puisis, tērpies linaudekla uzvalkā un apzeltītās kurpēs; viņ� nesa maisu. Aiz viņa parādījās gadus septiņpadsmit vecs zēns.

� Sveiks, Haiboj! Sveiks, Lensijl � Villijs abiem uzsauca. � Ko labu atnesāt?

Haibojs manierīgi paklanījās D�eikam un nolika uz galda divas stikla burkas ar vīnu. Lensijs tām pievienoja ar baltu, tīru salveti pārsegtu �ķīvi.

� Sis vīns ir dāvana no Sabiedrības, � Haibojs paskaidroja. � Bet Lensija māte sūta tev firziķu maizītes.

� Kā klājas doktoram, misis Por�e? � Lensijs apvaicājās.

� Viņ�, dārgais, �īs pēdējās dienas bija ļoti slims. Tomēr vairāk par visu mani uztrauc tas, ka viņ� ir tik stiprs. Tā nav laba zīme, ja smags slimnieks pēk�ņi kļūst spēcīgs. � Por�e pievērsās D�eikam: � Vai jums arī, mister Blaunt, neliekas, ka tā ir ļauna zīme?

D�eiks izklaidīgi paraudzījās Por�ē.

� Nezinu.

Lensijs uzmeta D�eikam nīgru skatienu un saraustīja krekla piedurknes, no kurām tas acīm redzami bija izaudzis.

� Nododiet doktoram no mūsu ģimenes sveicienus. _

� Pateicos par jūsu laipnību, � Por�e atbildēja. � Tēvs par jums nesen ieminējās. Viņam ir viena grāmata, kuru viņ� vēlējās jums iedot. Pagaidiet mirklīti, es to atnesī�u un noskalo�u arī �ķīvi, lai jūs varētu nodot to atpaka| mātei. Tas patie�ām bija ļoti laipni no viņas puses.

Mar�als Nikolss pieliecās D�eikam un gatavojās tam kaut ko sacīt. Mugurā vecajam vīram bija svītrainas bikses un vizītsvārki ar puķi pogcaurumā. Viņ� nokāsējās un ierunājās:

, � Atvainojiet, ser, bet mēs nevarējām nedzirdēt jūsu sarunu ar Villiju par to nelaimi, kādā viņ� pa�laik nokļuvis. Mums neizbēgami nācās apsvērt, kādu līniju ieturēt būtu visprātīgāk.

� Jūs esat kāds no viņa radiniekiem vai draudzes gans?

� Nē, es esmu farmaceits. Bet D�ord�s Robertss, kur� sē� no jums pa kreisi, ir nodarbināts valsts pasta nodaļā,

� Pastnieks, � D�ons Robertss piemetināja.

� Ar jūsu atļauju... � Mar�als Nikolss izvilka no kabatas dzeltenu zīda mutautu un klīrīgi no�ņauca degunu. � Mēs, dabiski, esam �o jautājumu apspriedu�i ļoti vispusīgi. Un, būdami mūsu brīvās dzimtenes Amerikas krāsainās rases pārstāvji, mēs, bez �aubām, esam norūpēju�ies ziedot arī savu artavu draudzīgo attiecību attīstībā.

� Mēs alla� esam centu�ies rīkoties pareizi, � papildināja D�ons Robertss.

� Bet tas mūs spie� darboties ar vislielāko piesardzību, lai netiktu apdraudētas tās draudzīgās attiecības, kas jau ir nodibināju�ās. Un tad pakāpeniski un kopīgiem spēkiem mēs radīsim un izveidosim arī labākus eksistences apstākļus.

D�eiks izbrīnēts lūkojās no viena uz otru.

� Es jūs, liekas, lāgā nesaprotu.

Sutoņa viņu smacēja nost. Viņam gribējās tikt no �ejienes ārā. Acis �ķita kā ar plēvi pārvilktas, un apkārtējās sejas bija saplūdu�as vienā bezveidīgā mud�eklī.

Pie istabas pretējās sienas Villijs spēlēja harmonikas. Badijs un Haibojs klausījās. Tā bija kāda lēna un skumja nēģeru melodija. Dziesmiņu pabeidzis, Villijs noslaucīja harmonikas krekla priek�ā.

� Man tā gribas ēst un dzert, ka visa mūzika izmirkusi siekalās. Es labprāt tagad nogar�otu kādu nieku no tā bugivugi. Vienīgi kāds labs dzeramais varētu piespiest rnani aizmirst manu nelaimi. Ja es zinātu, kur atrodas manas pēdas, un ja es varētu ik vakaru iztuk�ot pa glāzītei d�ina, tad es varbūt nemaz tik daudz nebēdātos.

� Pacieties, mīļais! Tūlīt kaut ko dabūsi, � Por�e sacīja. � Mister Blaunt, vai jūs arī iebaudīsiet kādu Hrziķu maizīti un glāzi vīna?

� Paldies, � D�eiks atbildēja. � Ar lielāko prieku.

Por�e veikli apklāja galdu un uzlika vienu �ķīvi un dak�iņu. Pēc tam piepildīja pokālu ar vīnu.

� Lūdzu, jūtieties kā mājās. Un, ja jums nav iebildumu, es pacienā�u arī pārējos.

Burkas ar vīnu ce|oja no rokas rokā. Haibojs, pirms padeva savējo Villijam, palūdza no Por�cs lūpu zīmuli un ar sarkanu svītru atzīmēja vīna līmeni. Kā atbilde par �o joku atskanēja smiekli un guldzo�as rīkles skaņas. D�eiks apēda firziķu maizīti un ar vīna glāzi rokā atgriezās savā vietā uz sola starp abiem vecajiem vīriem. Pa�darinātais vīns bija smar�īgs un stiprs kā konjaks. Villijs atkal uzsāka klusu, �ēlabainu meldiņu. Por�e, sizdama ar pirkstiem knipjus, dejojo�ā solī apgāja telpu.

D�eiks pievērsās Mar�alam Nikolsam:

� Jūs sacījāt, ka Pcr�es tēvs esot ārsts,

� Jā, ser. Tā tas tie�ām ir. Ļoti prasmīgs ārsts.

� Un kas viņam kait?

Abi nēģeri piesardzīgi saskatījās.

� Ar viņu notika nelaimes gadījums, � teica D�ons Robertss.

� Kāds nelaimes gadījums?

� Ļoti smags. Ļoti no�ēlojams.

Mar�als Nikolss salocīja un atkal atlocīja savu zīda mutautu.

� Kā mēs jau pirms brī�a tikām atzīmēju�i, ir ārkārtīgi svarīgi nesamaitāt �īs starp mums pastāvo�ās draudzīgās attiecības, bet tie�i otrādi � vajag visiem spēkiem un visos virzienos, un cik vien nopietni iespējams tās sekmēt. Mums, krāsainās rases pārstāvjiem, jācen�as, kā vien varam, garīgi uzturēt un atbalstīt savus līdzpilsoņus. Doktors, kas gul tur. blakus istabā, �im darbam atdeva visus savus spēkus. Tomēr da�reiz, kā man likās, viņ� pilnībā neizprata vienu otru elementu at�ķirīgajās rasēs un vispārējā situācijā.

D�eiks nepacietīgi norija pēdējo vīna malku.

� Dieva dēļ, vīri, izsakieties skaidrāk, citādi es ne vella nesaprotu, ko jūs mel�at.

Mar�als Nikolss un D�ons Robcrtss apmainījās aizvainotiem skatieniem. Villijs pie pretējās sienas vēl aizvien spēlēja harmoniku. Viņa lūpas lodāja pār instrumenta �etrstūrainajiem caurumiņiem kā trekni, piepūtu�ies kāpuri. Pleci viņam bija plati un spēcīgi. Kāju stumbeņi raustījās līdzi mūzikas ritmam. Haibojs dejoja, bet Por�e un Badijs sita ar plaukstām takti.

D�eiks piecēlās kājās un juta, ka ir galīgi piedzēries. Viņ� sagrīļojās un kā atvainodamies palūkojās apkārt, bet neviens nelikās viņu ievērojam.

� Kur Singers? � viņ� smagu mēli prasīja Por�ei.

Mūziķa apklusa.

� Kā, mister Blaunt, es domāju � jūs zināt, ka viņ� aizgājis. Kamēr jūs sēdējāt pie galda un ēdāt firziķu maizīti, viņ� pienāca pie durvīm un izvilka pulksteni, parādīdams, ka viņam laiks doties prom. Jūs skatījāties viņam tie�i virsū un pat ar galvu pamājāt. Man likās, jūs viņu redzējāt.

� Es dro�i vien bū�u par kaut ko citu aizdomājies. � D�eiks pagriezās pret Villiju un dusmīgi tam teica: � Man pat vēl nemaz nav radusies izdevība jums pasacīt, kāpēc es esmu atnācis � katrā gadījumā ne jau tāpēc, lai liktu jums kaut ko dant. Ja es no jums ko vēlos, tad tikai, lūk, ko. Jums un tiem abiem pui�iem vajadzētu apliecināt, kas noticis, bet es izskaidrotu, kāpēc tā noticis. Svarīgi ir nevis tas, kas noticis, bet kāpēc noticis. Es jūs vadātu pa pilsētu apkārt ratiņos, jūs stāstītu, kā viss atgadījās, bet es paskaidrotu, kāpēc tā varēja atgadīties. Un var ta�u būt, ka tas jums palīdzētu. Varbūt...

D�eiks juta, ka par viņu smejas. Samulsis viņ� pat aizmirsa, ko ar to bija gribējis pateikt. Virtuve bija pilna tum�u, sve�u seju, un gaiss tajā bija tik biezs, ka rāva elpu ciet. Viņ� ieraudzīja kādas durvis un klupdams devās pāri virtuvei uz tām. Viņ� nonāca mazā, neapgaismotā istabiņā, kur oda pēc zālēm. Pēc tam viņa roka sataustīja un nospieda vēl kādu citu durvju rokturi.

Nu viņ� stāvēja uz sliek�ņa kādā nelielā, balti izbalsinātā telpā, kur bez dzelzs gultas, rakstāmgalda un diviem krēsliem "nekādu citu mēbeļu neredzēja. Gultā gulēja tas pats briesmīgais nēģeris, kuru viņ� bija saticis uz mistera Singera mājas kāpnēm. Seja pret baltajiem, iestērķe-lētajiem spilveniem izskatījās glu�i melna. Tum�ajās acīs zvēroja naids, bet biezās, zilganās lūpas bija cie�i sakniebās. Sejā nekustējās ne vaibsts, tā likās sastingusi kā melna maska, vienīgi platās nāsis pie katra elpas vilciena tikko jau�ami nodrebēja.

� Vācieties laukā! � nēģeris izdvesa.

� Pagaidiet, � D�eiks bezpalīdzīgi iesāka. � Kāpēc jūs mani dzenat prom?

� Te ir mana māja.

D�eiks nespēja novērst acis no nēģera briesmīgās sejas.

� Bet kāpēc?

� Jūs esat baltais, un es jūs nepazīstu.

Bet D�eiks nekur negāja. Kaut kā aizklunkurējis līdz vienam no balti krāsotajiem, cietajiem krēsliem,, viņ� apsēdās. Nēģeris pakustināja virs segas izliktās rokas. Melnās acis drud�aini spīdēja. D�eiks viņu vēroja. Abi it kā nogaidīja. Istabā iestājās mēms, saspringts klusums kā pirms sprādziena.

Bija krietni pāri pusnaktij. Siltais pavasara rītausmas vējiņ� izdzenāja zilos tabakas dūmus, kas kārtu kārtām klājās pār istabu. Uz grīdas mētājās saburzīti papīra kum�ķi un pustuk�a d�ina pudele. Vatētā gultas sega bija pelēkiem pelniem nokaisīta. Doktors Koplends gulēja, galvu cie�i spilvenā iespiedis. Rītasvārkus viņ� bija novilcis un baltā kokvilnas naktskrekla piedurknes uzrotījis līdz elkoņiem. D�eiks sēdēja, krēslā uz priek�u saliecies. Kaklasaite bija palaista vaļīgāk, bet krekla apkaklīte sviedriem piemirkusi. Ilgas un garas stundas starp viņiem bija risinājies nogurdino�s dialogs. Tagad bija iestājusies pauze.

� Tātad ir laiks, lai... � D�eiks beidzot atsāka.

Bet doktors Koplends viņu pārtrauca.

� Varbūt vajadzētu... � viņ� piesmacis �ukstēja.

Abi apklusa. Skatījās viens otram acīs un gaidīja.

� Atvainojiet, � doktors Koplends sacīja.

� Piedodiet, � D�eiks nomurmināja. � Turpiniet.

� Nē, runājiet jūs. .

� Labi... � D�eiks iesāka. � Tikai es vairs negribu runāt par to, par kb mēs jau visu laiku runājām. Labāk vajadzētu beidzot pateikt kaut ko arī par Dienvidiem. Par apspiestajiem Dienvidiem. Par novārdzinātajiem Dienvidiem. Par paverdzinātajiem Dienvidiem.

� Un par nēģeru tautu.

Lai iestiprinātos, D�eiks no pudeles, kas gulēja viņam līdzās uz grīdas, ievilka garu, dedzino�u malku. Tad nesteidzīgi piegāja pie rakstāmgalda un paņēma no tā nelielu, lētu globusu, kas doktoram Koplendam kalpoja par papīra, presi. Viņ� to lēnām pagrozīja rokās no vienas puses uz otru.

� Vienīgais, ko es varu pasacīt � pasaule ir līdz malām pilna ar zemiskumu un ļaunumu. Hāl Trīs ceturtdaļas Zemeslodes atrodas vai nu kara stāvoklī, vai apspiestībā. Muļķi un nelie�i ir apvienoju�ies, bet tie, kas redz, zina un saprot, ir vientuļi un neaizsargāti. Un tomēr! Un tomēr, ja jūs man palūgtu parādīt visnecivilizētāko daļu uz �īs Zemeslodes, es norādītu uz, lūk, �o...

� Uzmanieties! � doktors Koplends iesaucās. � Jūs esat nokļuvis okeānā.

D�eiks pagrieza globusu vēlreiz un piespieda savu strupo, resno, netīro īk�ķi pie �oreiz rūpīgi izraudzītā punkta.

� ...lūk, �o te vietu. Uz �iem trīspadsmit �tatiem. Es zinu, par ko es runāju. Es lasu grāmatas un esmu �ur tur pabijis. Esmu pabijis katrā no �iem nolādētajiem trīspadsmit �tatiem. Un katrā esmu strādājis. Un iemesls, kāpēc es domāju tā, kā domāju, ir, lūk, �āds. Mēs dzīvojam pa�ā bagātākajā pasaules valstī. Te visa kā ir tik daudz, ka nevienam vīrietim, nevienai sievietei, nevienam bērnam nevajadzētu izjust, kas tas ir � trūkums. Turklāt mūsu valsts ta�u savā laikā tika dibināta uz �ķietami augstiem un cēliem principiem � brīvība, vienlīdzība un cilvēka tiesības. Hā! Un kas no visa tā pirmsākuma ir palicis pāri? Mums ir.korporācijas, kurām pieder miljardi, un simtiem tūksto�iem cilvēku, kuri mirst badā. Bet �ajos trīspadsmit �tatos ekspluatācija ir sasniegusi tādu līmeni, ka grūti pat savām acīm noticēt. Savā mū�ā esmu pieredzējis tādas lietas, ka var prātā sajukt. Vismaz viena tre�ā daļa no visiem dienvidniekiem dzīvo un mirst sliktākos apstākļos nekā pats nabadzīgākais zemnieks jebkurā fa�istiskā valstī Eiropā. Strādnieka vidējā izpeļņa pie mums rentes fermā ir tikai septiņdesmit trīs dolāri gadā. Un neaizmirstiet, ka tā ir vidējā izpeļņa! Bet rentniekiem uz galviņu sanāk labi ja trīsdesmit pieci līdz deviņdesmit dolāru. Bet trīsdesmit pieci dolāri gadā sastāda apmēram desmit centu par pilnu darba dienu. Visur plosās pelagra, moka cērmes un mazasinība. Un klaj�, pilnīgs bads. Un tomēr! � D�eiks paberzēja lūpas ar netīrās dūres virspusi. Pieri klāja sviedru lāses. � Un tomēr! � viņ� atkārtoja. � Tie ir tikai tie ļaunumi, kas ir saredzami un kam var pieskarties. Pārējie ir vēl daudz sliktāki. Es runājū par to, ka no tautas tick slēpta patiesība. Par to, kā tautai sagroza galvu, lai tā �o patiesību nespētu ieraudzīt. Kā tai lej ausīs vienīgi indīgus melus. Kā tai neļauj piekļūt patiesībai.

� Bet nēģeri, � doktors Koplends mēģināja bilst.

� Lai saprastu, kas notiek ar mums, jums vajadzētu...

D�eiks viņam neļāva turpināt.

� Kam pieder Dienvidi? Ziemeļu korporācijām, kas pārvalda trīs ceturtdaļas no tiem. Mēdz teikt, ka vecā, labā govs ganoties it visur � gan dienvidos, gan rietumos, gan ziemeļos, gan austrumos. Ta�u slauc to tikai vienā vietā. Kad tesmenis pilns, tas karājas tikai virs viena spaiņa. Ganās visur, bet slauc tikai Ņujorkā. Piemēram, mūsu tekstil fabrikas, papīrfabrikas, zirglietu un matra�u rūpnīcas. Tās pārvalda Ziemeļi. Un kas notiek? � Osas D�ei-kam nikni noraustījās. � Notiek, lūk, kas. Neliela vietiņa, fabrikas ciematiņ�, kas uzcelts pēc amerikāņu industrijas di�ākajiem tēvi�ķīgajiem paraugiem. Pieder tas kādam, kas pats dzīvo sazin kur. Ciemats sastāv no vienas milzīgas ķieģeļu fabrikas un kādiem �etriem pieciem simtiem budēļu, kas cilvēciskām būtnēm apdzīvo�anai nederīgas. Vēl vairāk � �īs būdeles jau no pa�a sākuma tika radītas kā grausti. Tās sastāv no divām trim istabelēm un klozeta, un celtas tās ne tuvu ne tik rūpīgi kā lopu laidari. Ne tuvu ne ar tik lielu interesi par to apdzīvotāju vajadzībām kā cūku kūtis. Jo mūsu valsts sistēmā cūkas ir vērtība, bet cilvēki � atkritumi. Netaisīsi ta�u ne desas, ne kotletes no kaulainajiem fabrikas strādnieku bērneļiem! Un vairāk par pusi visu ļau�u arī �odien vairs nevienam neiesmērēsi. Turpretī cūkas ...

� Pagaidiet! � doktors Koplends D�eiku apturēja.

� Jūs esat galīgi novirzījies sāņus. Un pie tam nemaz nepievēr�at uzmanību ļoti specifiskajam nēģeru jautājumam. Un man jūs neļaujat bilst ne vārda. Mēs par to visu jau tikām runāju�i, bet vai tad iespējams aptvert kopējo ainu, neietverot tajā arī mūs, nēģerus?

� Atgriezīsimies vien pie tā pa�a mūsu fabrikas ciemata, � D�eiks viņā neklausījās. � Jauns kokvilnas apstrādātājs sāk savas darba gaitas, saņemdams lielisku algu � astoņus, desmit dolārus nedēļā, protams, ja viņ� �o darbu vispār var dabūt. Viņ� apprecas. Pēc pirmā bērna piedzim�anas sievai arī nākas stāties rūpnīcas darbā. Kad nu abiem ir darbs, viņu kopējā alga sasniedz, teiksim, astoņpadsmit dolāru nedēļā. Hā! Bet ceturtā daļa no tiem jāatdod par būdeli, kuru viņiem izīrē tā pati fabrika. Ēdienu un apģērbu viņi pērk bodē, kas arī vai nu pieder tai pa�ai fabrikai, vai tā to vismaz pārvalda. Bode visu pārdod par vairākkārt uzskrūvētām cenām. Un, ja viņiem ir trīs vai �etri bērni, tad viņi atrodas tādā pakļautībā, it kā būtu piekalti pie va�ām. Principā tā ir īsta mūsdienu dzimtbū�ana. Bet mēs ta�u te, Amerikā, uzskatām sevi par brīviem. Un pats smieklīgākais ir tas, ka pārliecība par �o brīvību �iem pa�iem kokvilnas apstrādātājiem, rentniekiem un tamlīdzīgiem darba darītājiem ir iedzīta galvā tik pamatīgi, ka viņi tai no sirds arī tic. Velni�ķīgi daudz ir bijis nepiecie�ams melot, lai sasniegtu tādu stulbuma pakāpi.

�- Ir tikai viena izeja... � doktors Koplends atkal iesāka.

� Divas. Tikai divas. Reiz bija laiki, kad �ī zeme zēla un plauka, un pletās pla�umā. Katrs bija pārliecināts, ka noķēris laimes putnu. Hā! Bet tas laiks ir pagājis � un pagājis uz neatgrie�anos. Mazāk nekā simt korporāciju ir apriju�as visu un visus, ja neskaita �ādas tādas atbiras. Sīs korporācijas tad arī ir izsūku�as tautas asinis un padarīju�as ļaudis mīkstus un padevīgus. Biju�ās uzplaukuma dienas ir nogrimu�as pagātnē. Visa kapitālistiskās demokrātijas sistēma ir caur un cauri sapuvusi un amorāla. Priek�ā stāv tikai divas izejas. Viena � fa�isms. Otra � sabiedrības pārradī�ana revolucionāriem līdzekļiem un uz mū�īgiem laikiem.

� Un arī-nēģeri. Neaizmirstiet nēģerus! Jo, kas attiecas uz mani un manu tautu, tad fa�isms valda ne tikai �odien, bet ir valdījis jau kop� sendienām.

� Nu jā.

� Nacisti atņem ebrejiem juridiskās tiesības un liedz tiem darboties kā ekonomiskajā, tā kultūras dzīvē. Bet �eit nēģeriem tādu tiesību vispār vēl nekad nav bijis. Un, ja pie mums pagaidām nav notikusi vispārēja un traģiska naudas un mantas atsavinā�ana kā Vācijā, tad tikai tāpēc, ka nēģeriem �eit vēl nemaz nav bijis iespējas tikt pie vienas vai otras.

� Tāda ir mūsu sistēma, � D�eiks piekrita.

� Ebreji un nēģeri! � doktors Koplends rūgti turpināja. � Mūsu tautas vēsturi var salīdzināt vienīgi ar jūdu nebeidzamo cie�anu pilno vēsturi, tikai mūsu vēsture ir vairāk asiņu un vardarbības. Man tas atgādina kādu plēsonīgu jūras kaiju sugu. Ja vienu �ādu putnu noķer un ap kāju tam aptin sarkanu auklu, tad viss pārējais bars to noknābā līdz nāvei.

Doktors Koplends noņēma brilles un sakārtoja stieplīti, ar kuru bija sastiprināta viena vira. Pēc tam nospodrināja stiklus pret naktskreklu. Rokas viņam aiz uzbudinājuma drebēja.

� Misters Singers arī ir ebrejs.

� Nē, te nu jūs maldāties.

� Bet es esmu pārliecināts, ka ir. Kaut vai uzvārds vien � Singers. Es viņa izcel�anos noteicu uzreiz, tiklīdz pirmo reizi ieraudzīju. Pēc acīm. Bez tam viņ� pats man arī to sacīja.

� To nu gan viņam nevajadzēja darīt, � D�eiks nelikās mierā. � Lai nu kur�, bet viņ� ir tīrs anglosak�u pārstāvis. Pa pusei īrs, pa pusei anglosaksis.

� Bet...

� Es esmu pārliecināts. Pilnīgi.

� Nu labi, � doktors Koplends pielaidās. � Nestrīdēsimies.

Laukā bija kļuvis aukstāks, un arī istabā jautās vēsums. Tuvojās jauna diena. Agrajā rīta stundā debesis izskatījās zīdaini tum�zilas, bet sudrabotais mēness � glu�i balts. Visapkārt vēl valdīja dziļ� klusums. Tikai āra krēslā atskanēja dzidra, vientuļa putna dziesmiņa. Kaut arī istabā pa logu ieplūda viegla vēsmiņa, gaiss telpā joprojām bija skābens un sasmacis. Abi jutās vienlīdz saspringti un iztuk�oju�ies. Doktors Koplends pieslējās no spilvena pussēdus un noliecās uz priek�u. Acis viņam bija asinīm pieplūdu�as un rokas �ņaudzīja segas malu. Noslīdējusī naktskrekla apkaklī'te atsedza kaulainu plecu. D�eiks sēdēja, ar papē�iem pret krēsla �ķērskoku kājas atbalstījis un milzīgās, sakrustotās plaukstas starp ceļgaliem iespiedis, un kā bērns gaidīja, kas būs tālāk. Zem acīm melnēja dziļi loki, mati izspūru�i. Abi klusēdami lūkojās viens otrā, it kā ko gaidīdami. Klusumam ieilgstot, sasprindzinājums kļuva aizvien saspīlētāks.

Beidzot doktors Koplends nokāsējās un teica:

� Es esmu pārliecināts, ka velti jūs pie manis neatnācāt. Un ne�aubos, ka bez īpa�a iemesla mēs te visu nakti par �iem jautājumiem nestrīdējāmies. Mēs tikām pārrunāju�i visu, izņemot vienu, pa�u galveno, pa�u vitāli svarīgāko jautājumu � izeju. Kā rīkoties tālāk?

Viņi vēl aizvien vēroja viens otru un gaidīja. Abu sejās atspoguļojās cerība. Doktors Koplends sēdēja,'taisni iz-slējies un pret spilvenu atbalstījies. D�eiks, zodu rokās atspiedis, turpretim bija pavisam salīcis. Klusums ieilga. Tad vilcinādamies abi sāka runāt reizē.

� Piedodietl � D�eiks sacīja. � Turpinietl

� Nē, nē, runājiet jūs. Jūs pirmais iesākāt.

� Nu turpiniet vien. �

� Fui � doktors Koplends saviebās. � Tad runājiet ' jel!

D�eiks raudzījās viņā aizplīvurotu, neizdibināmu ska-lienu.

� Es zinu, kā rīkoties. Tas ir � kā es to saprotu. Vienīgais atrisinājums � panākt, ka tauta beigu beigās nonāk pie apziņas. Ja cilvēki reiz apzināsies, kas ir patiesība, neviens viņus vairs nevarēs ilgāk apspiest. Un, ja arī apzināsies kaut tikai puse, uzvara būs mūsu.

� Jā, ja viņi sapratīs, uz kā balstās �ī sabiedrība. Bet kā jūs iesakāt viņiem �o patiesību atklāt?

� Paklausieties, � D�eiks turpināja. � Ko jūs domājat par vēstu]u ķēdi? Kad viens cilvēks aizsūta vēstules desmit citiem, bet tie savukārt katrs vēl desmit citiem � sapratāt? � D�eiks sastomījās. � Es gan pats vēstules nerakstu, bet ideja jau tā pati vien ir. Es glu�i vienkār�i staigāju apkārt un skaidroju. Un, ja kādā pilsēta man izdodas atklāt patiesības gaismu kaut tikai desmit aklajiem, man liekas, ka esmu padarījis vērtīgu darbu. Skaidrs?

Doktors Koplends pārsteigts pavērās D�eikā. Tad dusmīgi nosprauslojās.

� Kādas bērni�ķības! Staigāt apkārt un skaidrot! Ķēdes vēstules � nē, nudien! Aklie un redzīgie!

D�eikam noraustījās lūpas un spējās dusmās saraucās piere.

� Labi. Bet ko varat piedāvāt jūs?

� Pirmkārt atzī�os, ka man reiz pret �o jautājumu bija tie�i tāda pati attieksme kā jums. Ta�u drīz vien es aptvēru, cik tā kļūdaina. Pusgadsimtu es uzskatīju, ka visgudrākais ir � būt pacietīgam.

� Es neiesaku paciesties.

� Kad citi rīkojās zvērīgi, es ievēroju piesardzību. Redzot netaisnību, es klusēju. Es upurēju visu, kas man piederēja, mānīgā vispārības mērķa labā. Ticēju vārdam, ne dūrei. Mācīju ļaudis, ka cīnīties pret apspie�anu var tikai ar pacietību un ticību cilvēka dvēselei. Tagad es zinu, cik aplami es toreiz domāju. Es biju nodevējs kā pret sevi, tā pret savu tautu. Tas viss bija blēņas! Tagad ir pienācis

laiks rīkoties � un rīkoties nekavējoties. Aci pret aci, un zobu pret zobu. _z

� Bet kā? � D�eiks prasīja. � Kā rīkoties?

� Tā vienkār�i � jāiet uz ielas un jārīkojas. Jāsavāc |audis kopā un jāaicina uz demonstrāciju.

� Uā! Sī frāze jūs iegāza � �jāaicina uz demonstrāciju�. Bet kāda jēga aicināt uz demonstrāciju, ja |audis nemaz nezina, pret ko viņiem jāiet? Tas ir tikpat kā barot vepri caur pakaļu.

� Tādas rupjības man nepatīk, � doktors Koplends �ķebīgi saviebās.

� Pie velna! Kāda man da|a, kas jums patīk un kas nepatīk!

Doktors Koplends pacēla roku.

� Lūdzu, neiekarsīsim, � viņ� samierino�i sacīja.

� Pacentīsimies atrast kopēju redzes punktu.

� Lai notiek! Es nebūt nevēlos ar jums sastrīdēties.

Viņi apklusa. Doktors Koplends pārlaida skatienu griestiem. Vairākas reizes aplaizīja lūpas, taisīdamies kaut ko teikt, ta�u ik reizes vārdi tā arī palika pusveidoti un mēmi. Beidzot viņ� tomēr saņēmās.

� Mans padoms tāds. Necentieties rīkoties viens pats uz savu roku.

� Bet...

� Nekādu �bet�, � doktors Koplends pamāco�i D�eiku pārtrauca. � Nav nekā bīstamāka kā mēģināt rīkoties vienam.

� Es saprotu, ko jūs ar to gribat sacīt.

Doktors Koplends savilka naktskreklu ap kaulainajiem pleciem un turēja to cie�i piespiestu kaklam.

� Vai jūs ticat manas tautas cīņai par tās cilvēciskajām tiesībām?

Doktora satraukums un biklais, tikko sadzirdamais jautājums aizkustināja D�eiku līdz asarām. Viņ� negaidot, karstu mīlestības jūtu pārņemts, satvēra melno, kaulaino roku, kas gulēja uz vatētās segas, un to cie�i saspieda.

� Protams! � viņ� iesaucās.

� Un saprotat, ka mūsu posts sasniedzis galējo robe�u?

� Jā.

� Un redzat netaisnību? Un rūgto nevienlīdzību?

Doktors Koplends atkāsēja un iespļāva papīra salvetē, kuru izvilka no spilvena apak�as.

� Man ir sava programma. Vienkār�s, bet ļoti piesātināts plāns. Es gribu koncentrēties tikai uz vienu mērķi. Sī gada augustā es gatavojos vairāk nekā tūksto� nēģeru no mūsu apgabala vest gājienā. Gājienā uz Va�ingtonu. Mēs iesim visi kopā plecu pie pleca kā viens vīrs. Ja jūs ielūkotos tur, tajā rakstāmgaldā, jūs atrastu paku vēstuļu, kuras es �ajā nedē|ā uzrakstīju un personīgi katram arī nodo�u. � Doktors nervozi slidināja rokas gar savas �aurās guļvietas sāniem. � Atceraties, ko es jums pirms brī�a sacīju? Atkārtoju vēlreiz, mans padoms ir � nekad necentieties rīkoties viens pats uz savu roku.

� Es saprotu, � D�eiks nomurmināja.

� Bet, ja reiz būsiet iesaistījies �ajā cīņā, no visa pārējā nāksies atteikties. Cīņa pirmām un galvenām kārtām. Tā būs jūsu darbs �odien un uz mū�īgiem laikiem. Jums būs jāatdod tai sevi bez atlikuma, nerēķinot, kas jums par to tiks, nepazīstot atpūtas un pat necerot uz to.

� Cīņā par nēģeru tiesībām Dienvidos?

� Dienvidos un �eit, mūsu apgabalā. Un jums tai jāziedo viss vai nekas. Vai nu jā, vai nē.

Doktors Koplends atlaidās spilvenā. Sejā dzīvas �ķita tikai acis. Tās dega kā kvēlojo�as ogles. No drud�a vaigu-kauli bija kļuvu�i zili kā mironim. D�eiks savilka uzacis un piespieda pie savas lielās, drebo�ās, atplestās mutes pirkstu kauliņus. Viņ� bija pietvīcis glu�i sarkans. Aiz loga jau bija manāma bāla rītausma. Pie griestiem piekārtās lampas gaisma uz �īs puskrēslas fona likās nepatīkami asa.

D�eiks pietrausās kājās un apņēmīgi nostājās gultas galā.

� Nē, � viņ� nepiekāpīgi noteica. � Tā ir absolūti nepareiza pieeja jautājumam. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā nevar. Pirmkārt jūs ta�u nemaz netiksiet ārā no pilsētas. Viņi jūs izklīdinās, apgalvodami, ka tāds gājiens apdraud iedzīvotāju veselību � vai vēl aiz kāda cita izdomāta iemesla. Jūs pa�u arestēs, un ar to tad arī viss beigsies. Bet, ja, par brīnumu, jums laimētos nokļūt līdz Va�ingtonai, tas ta�u tik un tā neko nedos. Nē, �āds nodoms ir tīrais neprāts.

Doktors Koplends skaļi nogārdzās. Balsī iezagās naidīga, nepatīkami griezīga intonācija.

� Ja jūs esat tik nadzīgs uz izsmie�anu un nosodī�anu, ko tad jūs pats varat ieteikt?

� Es neizsmeju, � D�eiks iebilda. � Es tikai piezīmēju, ka jūsu plāns ir tīrais neprāts. Es pie jums atnācu ar daudz labāku ideju. Es gribētu, lai jūsu dēls Villijs un tie abi pārējie pui�i |autu man viņus vilkt ratiņos apkārt pa pilsētu. Viņiem būtu jāpastāsta, kas ar viņiem noticis, bet es pēc tam paskaidrotu, kāpēc tā varēja notikt. Citiem vārdiem � es noturētu pārrunas par kapitālisma dialektiku un ar uzskatāmu piemēru pierādītu tā melīgumu. Es visu izskaidrotu tā, ka ikviens saprastu, kāpēc �iem pui�iem nozāģēja kājas. Un tādējādi liktu katram, kas viņus redzēs, nākt pie apziņas.

� Blēņas! No�ēlojamas blēņas! � doktors Koplends saniknots pārtrauca viņu. � Man liekas, ka jums nav ne kripatiņas veselā saprāta. Ja es piederētu pie tiem, kas mēdz par citiem pasmieties, tad par jūsu priek�likumu es nudien gardi pasmietos. Man vēl nekad nebija gadījusies izdevība dzirdēt tamlīdzīgas muļķības.

Viņi lūkojās viens otrā naidīgi un smagi vīlu�ies. Uz ielas atskanēja ratu rīboņa. D�eiks norija siekalas un iekoda lūpā.

� На! � viņ� beidzot izgrūda. � Ja kāds te ir traks, tad tas esat tikai jūs! Jums pa�am viss galvā a�gārni sagriezies. Vienīgais veids, kā kapitālistiskajā iekārtā atrisināt nēģeru jautājumu, � izrūnīt visus te, Dienvidu �tatos, dzīvojo�os piecpadsmit miljonus melnādaino.

� Tad, lūk, kādas domas slēpjas aiz jūsu skaļajām frāzēm par vispārējo taisnīgumu!

� Es neteicu, ka tā patie�ām vajadzētu darīt. Ar to es tikai gribēju pasvītrot, ka jūs aiz kokiem neredzat me�u.

D�eiks runāja lēnām un piesardzīgi.

� Vajag sākt no pa�as apak�as. Sagraut vecos balstus un to vietā radīt citus. Izkalt pavisam jaunu un nebiju�u pasaules uzbūves modeli. Padarīt cilvēku pirmo reizi cilvēces pastāvē�anas vēsturē par sociālu būtni, dodot tam iespēju dzīvot organizētā un kārtīgā sabiedrībā, kur viņ� nebūtu spiests rīkoties negodīgi pret pārējiem, lai pats varētu izdzīvot. Radīt tādas sabiedrības tradīcijas, kuras...

Doktors Koplends ironiski sasita plaukstas.

� Lieliski! � viņ� iesaucās. � Ta�u, lai noaustu audumu, vispirms jānoplūc kokvilna. Jūs ar visām savām plānprātīgajām slaistu un dienaszagļu teorijām varat...

� Apklustiet! Kam kāda da|a, vai jūs un jūsu nēģeru tūksto�i aizvilksics līdz tai smirdo�ajai atkritumu bedrei, ko dēvē par Va�ingtonu? Un kas tad būs? Kāda nozīme da�iem cilvēkiem vai pat da�iem tūksto�iem melnu, baltu, labu vai |aunu cilvēku? Kad visa mūsu sabiedrība ir dibināta uz visneķītrākajiem meliem?

� Milzīgai � doktors Koplends izdvesa. � Milzīgai Milzīgai

� Nekādas!

� No taisnīguma viedokļa pat pati niecīgākā un grēcīgākā dvēsele no mums, kas mītam uz �īs zemes, ir vairāk vērta nekā ...

� Ek, pie velna ar to! � D�eiks nesavaldīgi iekliedzās. � Nieki!

� Zaimotājs! � doktors Koplends atbrēca. � Nekrietnais zaimotājs!

D�eiks sakratīja gultas dzelzs stieņus. Vēna uz pieres viņam pietūka tā, ka likās � tūlīt, tūlīt pārplīsīs, bet seja aiz niknuma kļuva glu�i sarkana.

� īsredzīgais fanātiķis!

� Baltais... � doktoram Koplendam balss aizlūza. Viņ� velti kustināja lūpas, pūlēdamies kaut ko pasacīt, ta�u skaņa nenāca. Beigu beigās viņam izdevās izdvest pusaiz�ņaugtu rīkli tikko sadzirdamu �ukstu: � ...izdzimums!

Logā ielūkojās zeltaini mirdzo�s rīts. Doktora Koplenda galva atkrita uz spilvena. Kakls dīvaini izlocījās, uz lūpām parādījās asiņainas putas. D�eiks uzmeta viņam vēl pēdējo skatienu un tad, nevaldāmās dusmās ie�ņukstēdamies, kā dzelts izdrāzās no istabas.

Tagad viņa vairs nespēja palikt viena savā �iek�istabiņā�. Viņai vajadzēja nepārtraukti atrasties kāda tuvumā. Uii ik mirkli ar kaut ko nodarboties. Bet, ja palika vienatnē, tad vai nu visu laiku kaut ko skaitīja, vai galvā rēķināja. Viņa saskaitīja visas rozītes uz dzīvojamās istabas tapetēm. Aprēķināja mājas kopējo kvadratūru. Saskaitīja katru zāļu stiebriņu aizmājas pagalmā un katru lapiņu kādā krūmā. Jo, kad prāts nebija aizņemts ar skaitļiem un skaitī�anu, virsū mācās �ausmīgas bailes. �ajās maija pēcpusdienās, nākot mājā no skolas, viņu bie�i negaidot sagrāba nepiecie�amība tūlīt pat par kaut ko domāt. Par kaut ko labu � ļoti, ļoti labu. Varbūt atcerēties kādu strauju d�eza mūzikas frāzi. Varbūt iedomāties, ka mājā ledusskapī gaida bļoda ar �eleju. Vai apcerēt, kā aiz ogļu �ķūnī�a izsmēķēs cigareti. Varbūt pat censties iztēloties tās tālās dienas nākotnē, kad viņa aizbrauks uz ziemeļiem un ieraudzīs sniegu vai arī ceļos pa sve�ām zemēm. Tomēr �ādu jauku domu par labām lietām nepietika ilgam laikam. �eleja pēc piecām minūtēm būs apēsta un cigarete izsmēķēta. Un kas būs pēc tam? Smadzenēs atkal jaucās un rosījās skaitļi. Bet sniegu un sve�ās zemes vēl slēpa bezgaltālā nākotne. Nu, bet kas tad atlika �odienai?

Vienīgi misters Singers. Mikei gribējās sekot visur, lai kur viņ� gāja. No rītiem viņa nogaidīja, kamēr viņ� nokāpj pa parādes lieveņa kāpnēm un aiziet uz darbu, un tad devās viņam nopakaļ, turēdamās dro�ā puskvartāla atstatumā. Katru pēcpusdienu, tiklīdz stundas skolā bija beigu�ās, viņa kvernēja uz ielas stūra netālu no veikala, kur viņ� strādāja. Pulksten �etros viņ� gāja iedzert koka-kolu. Viņa noskatījās, kā viņ� pāriet ielai, ieiet drogu veikalā un pēc tam atkal iznāk. Viņa sekoja viņam, kad viņ� atgriezās mājā no darba, bet reizēm arī tad, kad devās savās garajās pastaigās. Un vienmēr turējās no viņa dro�ā attālumā. Un viņ� par to neko nezināja.

Viņa mēdza apciemot viņu arī viņa istabā. Pirms tam alla� rūpīgi noberza seju un rokas un kleitas priek�pusi iesmar�oja ar vaniļu. Baidīdamās kļūt apnicīga, viņa devās uz tre�o stāvu ne bie�āk kā divas reizes nedēļā. Atverot durvis, viņa gandrīz vienmēr atrada viņu sē�am pie savas dīvainās, bet interesantās �aha spēles dēļa. Un tad viņa bija ar viņu kopā.

� Mister Singer, vai jūs esat kādreiz dzīvojis tādā vietā, kur ziemu snieg sniegs?

Viņ� atgāzās ar visu krēslu pret sienu un apstiprino�i pamāja ar galvu.

� Un arī kādā citā zemē � ne tikai mūsējā � sve�ā valstī?

Viņ� atkal piekrīto�i pamāja un tad ar savu sudraba zīmuli sāka rakstīt uz bloknota lapiņas. Reiz viņ� esot aizbraucis līdz Ontārio � tā atrodoties Kanādā. Un pie Detroitas pār robe�upi pārcēlies uz otru krastu. Kanāda atrodoties tik tālu uz ziemeļiem, ka baltais sniegs tur iopu-tinot mājas līdz jumtiem. Kanāda esot tā zeme, kur piedzimu�i slavenie piecī�i'un kur tek Svētā Labren�a upe. Cilvēki tur steidzoties pa ielām �urpu turpu un sarunājo-ties cits ar citu franciski. Bet vēl tālāk uz ziemeļiem ple�oties necaurejami me�i, un baltās ledus būdās dzīvojot eskimosi. Tas esot arktiskais apgabals, un tur varot redzēt brīnumskaistas ziemeļblāzmas.

� Kad jūs bijāt Kanādā, vai jūs tikāt gājis ārā uz ielas un ēdis tīro, balto sniegu ar krējumu un cukuru? Es reiz lasīju, ka tā esot �ausmīgi gar�īgi.

Singers nolieca galvu uz viena sāna, jo lāgā nesaprata, ko Mike vaicā. Bet otrreiz prasīt viņa vairs neiedro�inājās, jo pa�ai jautājums pēk�ņi likās pavisam muļķīgs.

Viņa tikai lūkojās viņā, it kā nez ko gaidīdama. Singeram aiz muguras uz sienas krita liela, melna viņa galvas ēna. Elektriskais ventilators vēsināja karsto, smacīgo gaisu. Visapkārt valdīja dziļ� klusums. �ķita, viņi abi vēlējās pateikt viens otram ko tādu, ko vēl neviens nekad nav pasacījis. Tas, par ko viņai gribējās pastāstīt, bija kaut kas tik �ausmīgs, ka pat bail bija par to runāt. Toties viņ� būtu varējis atklāt viņai ko tādu, ka viņai atkal kļūtu viegli un labi. Iespējams, ka tas nebija nedz izsakāms ar vārdiem, nedz uzrakstāms ar zīmuli. Un varbūt viņam vajadzēja likt viņai to saprast kādiem citiem līdzekļiem. Lūk. kādas izjūtas Miki pārņēma, kad viņa atradās misteram Singeram blakus.

� Es jau tikai tāpat vien apvaicājos par to Kanādu, mister Singer, tas nav nekas svarīgs.

Apak�ā, mājā, rūpju un nepatik�anu bija bez gala. Eta vēl aizvien bija tik slima, ka viņas nevarēja visas trīs gulēt kopā vienā gultā. Logu aizkari cauru dienu palika aizvilkti, un tum�ajā istabā nepatīkami oda pēc slimības. Darbu Eta bija pazaudējusi, bet tas nozīmēja par astoņiem dolāriem nedējas ģimenes bud�etā mazāk, neskaitot izdevumus par ārsta apmeklējumiem. Un tad kādu dienu arī Ralfs, skraidelēdams apkārt pa virtuvi, apdedzinājās pie pārkarsētās plīts. Rokas zem apsējiem viņam niezēja, un kādam vajadzēja visu laiku pieskatīt, lai viņ� neuzplēstu tulznas. D�ord�am viņi dzim�anas dienā uzdāvināja mazu, sarkanu divritenīti ar zvaniņu un bagā�as groziņu virs priek�ējā riteņa. Lai varētu to iegādāties, katrs bija devis pa savai artavai. Bet, kad nu Eta tagad vairs nestrādāja, viņiem pietrūka naudai, un, kad divi nomaksas termiņi bija palaisti garām, no veikala atnāca kalpotājs un divriteni aizveda. D�ord�s noskatījās, kā to noripināja pa lieveņa kāpnēm, un, kad to veda viņam garām, viņ� tam iespēra pa pakaļējo riteni un pēc tam iebēga og|u �ķūnītī, un aizkrampēja durvis.

Tik vien bija dzirdams � nauda, nauda, nauda. Viņiem bija parāds pārtikas pre�u tirgotava un nebija izdarītas pēdējās iemaksas par �ādām tādām mēbelēm. Turklāt, kop� viņiem vairs nepiederēja māja, bija jāgādā arī par ires maksu. Visas se�as istabas gan bija pastāvīgi izdotas, ta�u neviens pansionārs par tām nekad nesamaksāja laikā.

Vairākas dienas pēc kārtas tēvs ik rītus devās meklēt sev vēl kādu nebūt nodarbo�anos. Galdnieka darbu viņ� vairs strādāt nevarēja � viņu pārņēma nervozas bailes, ja nācās atrasties augstāk par trim metriem virs zemes. Viņ� bija ar mieru darīt jebkuru citu darbu, ta�u neviens negribēja viņu salīgt. Tad beigu beigās viņam ie�āvās prātā kāda doma.

� Viss, Mike, atkarīgs no reklāmas, � viņ� paziņoja. � Es esmu nonācis pie slēdziena, ka tie�i tās dē] man neveicas ar manu pulksteņu labo�anas darbnīcu. Es neprotu sevi parādīt. Man vajag kļūt pazīstamam un jā|auj cilvēkiem uzzināt, ka es protu labot pulksteņus � un turklāt labot tos lēti un labi. Piemini manus vārdus! Es panāk�u, ka spē�u pabarot savu ģimeni līdz pat mū�a galam. Un tikai ar reklāmas palīdzību.

Viņ� pārstiepa mājā kādu duci skārda plāk�ņu un bund�u ar sarkanu krāsu. Pēc tam veselu ncdē|u ņēmās sviedriem vaigā. Viņ� bija svēti pārliecināts, ka visu izdomājis ellīgi labi. Grīda priek�ējā istabā no vienas vietas bija noklāta ar topo�ajām izkārtnēm. �etrrāpus nometies, viņ� ar milzīgu rūpību vilka burtu pēc burta. Strādādams viņ� svilpoja un apmierināts māja ar galvu. Tik mo�s un priecīgs tēvs nebija redzēts mēne�iem ilgi. Laiku pa laikam viņ� pārģērbās izejamā uzvalkā un devās turpat netālajā kafejnīcā iedzert glāzi alus, lai mazliet nomierinātos.

Uz pirmajām izkārtnēm bija rakstīts:

V1LBERS KELLIJS Pulksteņu labo�ana Ļoti lēti un prasmīgi

� Zini, Mike, es gribu, lai tās uzreiz kristu visiem acīs., Lai piesaistītu uzmanību, vienalga, kur tās arī ieraudzītu.

Mike tēvam palīdzēja, un viņ� par to viņai deva trīsdesmit centu. Iesākumā izkārtnes 'izskatījās tīri pieņemamas. Ta�u vēlāk viņ� tās vēl tik daudz rei�u pārveidoja, ka galīgi visu samaitāja. Te viņam gribējās pievienot vēl �o ņn vēl to � gan stūros, gan aug�ā, gan apak�ā. Līdz galu galā izkārtnes bija no vienas vietas aplipinātas ar da�neda�ādām piezīmēm: �Ļoti lēti. Pasteidzieties! Nevilcinieties nodot man jebkuru pulksteni, un es tam lik�u atkal iet.�

� Tu esi tā visu pieraibinājis, ka neviens neko nevarēs saprast, � Mike tēvam pārmeta.

Tēvs pārstiepa vēl da�as skārda plāksnes un atļāva uzrakstus pagatavot viņai. Viņa ar lieliem drukātajiem burtiem uzrakstīja tikai pa�u galveno un vēl piezīmēja klāt mazu pulkstenīti. Drīz vesela kaudze izkārtņu bija gatava. Kāds tēvam pazīstams puisis izveda tās arī ārpus pilsētas, lai pienaglotu pie kokiem un sētu stabiem. Arī abos kvartāla galos tika izliktas plāksnītes ar uzkrāsotu melnu roku, kas norādīja uz viņu mājas pusi. Bet virs parādes lieveņa piestiprināja vēl vienu.

Nākamajā rītā, kad paziņojumu izlik�ana bija pabeigta, tēvs, uzvilcis tīru kreklu un aplicis kaklasaiti, apsēdās priek�istabā un sāka gaidīt pasūtītājus. Bet neviens nenāca. Tikai juvelieris, kas jau arī agrāk bija piespēlējis viņam kādu lieku darbiņu par puscenu, atstāja pāris pulk-stentiņu. Un tas bija viss.

Tēvs to smagi pārdzīvoja. Citu darbu viņ� vairs nekur negāja meklēt, bet centās būt aizņemts ar kaut ko turpat mājās. Izņēma un ieeļļoja durvis � vajadzēja vai nevajadzēja. Saputoja Por�ei margarīnu un aug�stāvu istabās uzmazgāja grīdas. Izgudroja ierīci, ar kuras palīdzību izkusu�o ūdeni no ledusskapja varēja izliet taisni pa virtuves logu. Mazajam Ralfam izzāģēja skaistus klucī�us ar alfabēta burtiem un izdomāja mazu ma�īnīti, ar ko ievērt adatā diegu. Bet tos nedaudzos laikrā�us, kurus viņam kāds nejau�s garāmgājējs ienesa, laboja ar vislielāko rūpību un uzcītību.

Mike joprojām sekoja misteram Singeram. Kaut arī pa�ai nemaz vairs lāgā negribējās to darīt. �ī pakaļlo�ņā-�ana, par kuru viņam nebija ne mazākās nojausmas, viņai likās kaut kas nepareizs. Divas vai trīs reizes viņa pat tika aiz�maukusi no stundām. Kad viņ� devās uz darbu, viņa gāja viņam aiz muguras un visu dienu noslaistījās uz stūra juvelierveikala tuvumā. Kad viņ� pie mistera

Brennona ieturēja pusdienas, viņa arī iegriezās kafejnīcā, lai par desmit centiem nopirktu paciņu zemesriekstu. Bet vakaros klīda viņam līdzi tumsā tālajās pastaigās. Viņa atpalika no viņa apmēram par kvartālu un alla� turējās ielas pretējā pusē. Ja viņ� apstājās, viņa arī palika nekustīgi stāvam, un, ja viņ� paātrināja gaitu, viņa arī pielika soli. Kamēr Mike misteru Singeru redzēja un varēja atrasties viņa tuvumā, viņa jutās pavisam laimīga. Tomēr nereti uzmācās arī zināma neērtības sajūta � viņa ta�u tīri labi apzinājās, ka nerīkojas tā, kā klātos. Tāpēc centās uzturēties vairāk pie mājas un atrast tur sev kādu nodarbo�anos.

Tagad viņi abi ar tēvu bija vienādi � abiem nepārtraukti vajadzēja kaut kā nosist laiku. Viņa sāka vairāk interesēties par visu, kas notika mājā un tās apkārtnē.

Kaulkambara lielā māsa kinoloterijā laimēja piecdesmit dolāru. Bebijai Vilsonei beidzot tika noņemts galvas apsējs, bet matiņi bija apcirpti īsi kā puikam. �ajā gadā viņa koncertos uzstāties vairs nevarēs, un, kad mamma viņu aizveda paskatīties, kā dejo citi bērni, viņa kāda priek�nesuma laikā sāka griezīgi spiegt un niķoties. Nācās mazo no Operas nama izvest ar varu. Bet uz ielas misis Vilsonei vajadzēja Bebiju arī vēl iepērt, lai viņa uzvestos daudzmaz pieklājīgi. Pati misis Vilsone pat apraudājās. D�ord�s Bebiju ienīda. Kad vjņa gāja garām, viņ� aizspieda degunu un aizbāza ausis. Pīts Velss aizbēga no mājām.un bija pazudis veselas trīs nedējas. Viņ� atgriezās basām kājām un �ausmīgi izbadējies. Un lielījās, ka esot aizstaigājis līdz pa�ai Ņūorleānai.

Etas slimības dēj Mikei joprojām nācās gulēt viesistabā, īsajā ku�etītē viņa bija tā nomocījusies, ka bie�i vien aizsnaudās arī klasē. Tāpēc katru otro nakti viņa ar Bilu mainījās un gulēja kopā ar D�ord�u. Bet tad viņiem negaidot uzsmaidīja laime. No aug�stāva izvācās kāds īrnieks. Un, kad nedeja bija apritējusi un neviens uz viņu avīzē ievietoto sludinājumu neatsaucās, mamma Bilam sacīja, ka viņ� varot pārvākties uz atbrīvoto istabu. Bils bija milzīgi apmierināts, ka varēja dzīvot viens pats atsevi�ķi no pārējiem ģimenes locekjiem. Bet Mike pārvācās uz Bila biju�o istabu pie D�ord�a. D�ord�s gulēja miegā kā mazs, silts kaķēniņ� un klusītēm elpoja.

Nu naktis atkal piederēja viņai. Tikai tās vairs nebija glu�i tādas kā pagāju�ajā vasarā, kad viņa viena pati klaiņoja nakts tumsā un klausījās mūziku, un sapņoja par nākotni. Tagad viss bija citādāk. Viņa gulēja gultā, acis pla�i atvērusi. Un viņu mocīja neizprotamas bailes. �ķita, ka griesti ar visu savu smagumu sāktu lēnām slīdēt lejup un spiest seju. Un ja nu māja patie�ām pēk�ņi sagrūst? Reiz tēvs bija izteicies, ka �ī vieta laikam esot nolādēta. Vai ar to viņ� gribēja sacīt, ka varbūt kādu nakti, kamēr viņi gulēs, sienas saplaisās un māja no tiesas sabruks? Un apraks viņus zem apmetuma, sadauzītiem stikliem un salauzītām mēbelēm? Tā, ka viņi nevarēs vairs ne pakustēties, ne paelpot? Viņa gulēja vaļā acīm, un katrs muskulītis aiz sasprindzinājuma bija sarāvies glu�i stings. Naktīs namā kaut kas savādi �īkstēja. Kas tas bija � vai tur kāds staigāja, vai bez viņas mājā vēl kāds atradās nomodā � varbūt misters Singers?

Par Hariju viņa vairs nedomāja. Bija apņēmusies viņu aizmirst un aizmirsa arī. Viņ� atrakstīja, ka esot dabūjis darbu kādā Birmingemas garā�ā. Viņa atbildēja, kā jau bija norunāts, ar atklātni un vienu vārdu: �Kārtībā.� Savai mātei viņ� katru nedēļu sūtīja trīs dolārus. Mikei likās, ka jau pagājusi mū�ība kop� tā laika, kad viņi abi brauca uz me�u peldēties.

Pa dienu viņa bija aizņemta �āristabā�. Bet naktīs, kad palika viena, ar fantazē�anu vien nepietika. Bija vajadzīgs just līdzās kādu dzīvu būtni. Tāpēc viņa centās pēc iespējas ilgāk noturēt nomodā D�ord�u.

� Tas, goda vārds, ir interesanti � gulēt tumsā va|ā acīm un sarunāties. Papļāpāsim kādu brītiņu!

D�ord�s samiegojies kaut ko nomurmināja.

� Paskaties, kādas aiz loga zvaigznes! Grūti pat aptvert, ka ikviena no tām sīkajām spīgulītēm ir tikpat milzīga planēta kā Zeme.

� Kā tad to var zināt?

� Nu, vienkār�i zina, un viss. To var izmērīt. Tā ir zinātne. ₄

� Es tam neticu.

Viņa mēģināja viņu aizkaitināt un izaicināt uz strīdu, lai viņ� kaut vai aiz dusmām paliktu nomodā. Bet viņ� ļāva viņai izrunāties un it kā nemaz nepievērsa viņas vārdiem uzmanību. Tikai beigās sacīja:

� Ei, Mike! Vai redzi to zaru? Vai neizskatās pēc svētceļnieku vadoņa � nogūlies zemē ar �auteni rokā?

� Jā, izskatās gan. Taisni kā izspļauts. Bet paraugies uz rakstāmgaldu! Vai tā pudele neatgādina jocīgu cilvēciņu ar platmali galvā?

_ Nu nē, � D�ord�s noraidīja. � Man tā galīgi neliekas.

Mike paņēma ūdens glāzi, kas stāvēja uz grīdas, un padzērās.

� Paspēlēsim vienu spēli � ar vārdiem. Ja gribi, vari būt, kas vēlies. Kas tik tev patīk. Izvēlies!

Bet viņ� piespieda savas mazās dūrītes pie sejas un sāka viegli un klusi elpot � viņ� jau bija aizmidzis.

� Nu tak pagaidi, D�ord�! � viņa iesaucās. � Tas būs jocīgi. Mana vārda pirmais burts ir �M�. Uzmini, kas es esmu?

D�ord�s nopūtās un noguru�ā balsī jautāja:

� Vai tu esi Ilarpo Markss?

� Nē, no kino es vispār neesmu.

� Tad es nezinu. _____

� Nu, kā nu nezini. Mans uzvārds sākas ar burtu �M�, un es dzīvoju Itālijā. Tas tev jāprot uzminēt.

D�ord�s pagriezās uz sāniem un savilkās �okurā. Viņ� neatbildēja.

� Mans uzvārds sākas ar burtu �M�, bet da�reiz mani sauc ari tādā vārdā, kas sākas ar burtu �D�. Itālijā. Nu, to jau nu gan tu vari uzminēt.

Istabā bija tum�i un klusi, un D�ord�s gulēja. Mike viņam ieknieba un paraustīja aiz auss. Viņ� ievaidējās, tomēr nepamodās. Viņa pievilkās tam cie�i klāt un piespieda seju pie mazā, siltā pleciņa. Tagad viņ� sutīs visu cauru nakti, kamēr viņa rēķinās savus decimālskait|us.

Nez vai misters Singers aug�ā arī vēl ir nomodā? Varbūt griesti �īkst tie�i tāpēc, ka viņ� klusītēm staigā turp un atpakaļ, dzer vēsu apelsīnu sulu un pēta uz galda uzliktās �aha figūriņas? Vai viņ� arī kādreiz ir pārdzīvojis tik �ausmīgas bailes, kādas patlaban pārdzīvo viņa? Nē. Jo viņ� ta�u nekad nav izdarījis neko nelāgu. Viņ� nav izdarījis neko nelāgu, un tāpēc viņa sirds naktīs pukst mierīgi. Tomēr, neskatoties uz to, viņ� Miki noteikti saprastu.

Kaut viņa varētu viņam visu izstāstīt � uzreiz kļūtu vieglāk! Mike pat izdomāja, kā iesāks savu stāstījumu: �Mister Singer, es pazīstu vienu meiteni, viņai ir tie�i tikpat daudz gadu kā man, mister Singer, es nezinu, vai jūs tādas lietas saprotat vai ne. bet � mister Singer? Mister Singer!� Viņa atkal un atkal atkārtoja tā vārdu. Viņa mīlēja viņu vairāk par saviem tuviniekiem, vairāk pat par D�ord�u un tēvu Un �ī bija pavisam citādāka mīlestība. Tā nelīdzinājās nekam, ko viņa līdz �im savā- mū�ā bija izjutusi.

No rītiem ģērbdamies, viņi abi ar D�ord�u sarunājās. Da�reiz viņai ļoti, ļoti gribējās ar D�ord�u draudzēties. Viņ� bija krietni pastiepies garumā un kļuvis vel bālāks un vājāks. Mīkstie, iesarkanie matiņi pinkaini un izspūru�i nokarājās pār mazajām austiņām. Asredzīgās acis bija alla� piemiegtas, un tas viņa sejai piedeva saspringti piesardzīgu izteiksmi. Sāka parādīties arī īstie zobi, bet tie izskatījās tikpat zilgani un reti kā pienazobiņi. �oklis viņam pastāvīgi bija greizs, jo mēle nepārtraukti taustīja niezo�ās smaganas.

� Paklau, D�ord�, � Mike teica. � Vai tu mani mīli?

� Kā gan citādi? Skaidrs, ka mīlu.

Saruna risinājās kādā karstā, saulainā rītā pēdējā skolas. nedēļā. D�ord�s jau bija apģērbies un, nolicies gar�ļaukus uz grīdas, gatavoja aritmētikas mājas darbu. Sīkie, nosmulētie pirkstiņi stingri �ņaudzīja zīmuli, un tas lūza vienā gabalā. Kad viņ� bija pabeidzis, Mike satvēra viņu aiz pleciem un cie�i ielūkojās acīs.

� Bet vai ļoti? Ļoti, ļoti?

� Laid! Skaidrs, ka mīlu. Vai tad tu neesi mana māsa?

� Nu jā! Bet, ja nu es, piemēram, nebūtu tava māsa? Vai tad arī tu mani mīlētu?

D�ord�s pat atkāpās pāris soļu atpakaļ. Visi krekliņi viņam bija savalkāti, un viņ� bija apvilcis netīru svīteri. Uz tievajām roku locītavām ādai cauri vīdēja zilgans vēnu tīklojums. Svītera piedurknes bija izstiepu�ās un vaļīgi plandījās, un rokas tajās �ķita pavisam sīciņas.

� Ja tu nebūtu mana māsa, tad jau es tevi nemaz nepazītu. Un kā tad es varētu tevi mīlēt?

� Un ja tu mani pazītu, bet es tomēr nebūtu tava māsa?

� Bet kā tu zini, ka es tevi pazītu? Pierādi!

� Ak, nu tāpat vien iedomājies, ka būtu mani pazinis.

� Nu, dro�i vien patiktu tīri labi. Bet tu tik un tā nevari pierādīt...

� Pierādīt! Ko tu mal mū�īgi vienu un to pa�u! �Pierādi� un �tur tas stiķis�. Viss tev ir vai nu stiķis, vai jāpierāda. Es vairs nevaru tevi paciest, D�ord� Kellijl Vienkār�i neieredzu.

� Labs ir. Tad es tevi arī nemīlu.

Viņ� palīda pēc kaut kā zem gultas.

� Ko tu tur meklē? Labāk liec manas mantas mierā! Ja ķer�u, ka tu vandies pa manu kasti, galvu no pleciem norau�u. Goda vārdsl Visu zupu no tevis izklapē�u ārā!

D�ord�s izlīda no pagultes, turēdams rokā pareizrakstības grāmatu. Pēc tam iebāza mazo, nosmulēto roķeli kādā matra�a caurumā, kur glabāja savas akmens bumbiņas. So te puiku nekas nespēja satricināt! Nepiegriezdams māsai vērību, viņ� nesteidzīgi izmeklēja trīs brūnus ahātus, ko ņemt līdzi uz skolu.

� Ej ta�u tu, Mike, galīgi pie velna! � viņ� iesaucās.

D�ord�s vēl bija pārāk mazs un pārāk nejūtīgs. Nebija nekādas jēgas viņu mīlēt. Viņ� no mīlestības saprata ne vairāk kā viņa pati.

Mācības skolā beidzās; viņa nolika visus eksāmenus � da�us priek�metus teicami, bet da�us tikai līdz ar nagiem. Dienas bija izstiepu�ās garas un kļuvu�as vasarīgi karstas. Beidzot viņa varēja atkal pilnībā nodoties vienīgi mūzikai. Sāka sacerēt vairākus skaņdarbus vijolei un klavierēm. Rakstīja arī dziesmas. Mūzika viņā skanēja nepārtraukti. Viņa klausījās mistera Singera radio un pēc tam klīda apkārt pa māju, pārdomādama un atkārtodama pie sevis dzirdēto.

� Kas tai Mikei noticis? � Por�e brīnījās.. � Kaķis mēli nokodis, vai? Staigā kā ūdeni mutē ieņēmusi. Un tik ēdelīga arī vairs nav kā agrāk. Nu taisni kā tāda jaunkundzei

No malas skatoties, likās, ka viņa kaut ko gaidītu, bet ko � to viņa laikam pati nebūtu varējusi pateikt. Saule lēja pār ielām �ilbino�us, ugunīgi karstus starus. Augām dienām viņa vai nu cītīgi rakstīja mūziku, vai noņēmās ar bērniem. Un gaidīja. Da�reiz viņa pēk�ņi sāka tramīgi lūkoties apkārt, un atkal uzmācās jau pazīstamās paniskās bailes. Bet tad jūnija beigās atgadījās kas tik nozīmīgs, ka visa viņas dzīve pilnīgi pārmainījās.

Tajā vakarā uz lieveņa bija salasījusies ģimene pilnā skaitā. Mijkrēslī apkārtējie priek�meti izskatījās izplūdu�i un neskaidri. Vakariņas jau bija gandrīz gatavas, un no virtuves pa atvērtajām durvīm līdz viņiem atplūda kāpostu smar�a. Kopā bija visi, ja neskaitīja Heizelu, kura vēl nebija pārnākusi no darba, un slimības gultā joprojām gulo�o Etu. Tēvs sēdēja, krēslā atgāzies un zeķēs ieautās kājas pret tā �ķērskoku atbalstījis. Bils uz kāpnēm spēlējās ar mazajiem. Mamma zvilnēja �ūpuļkrēslā un apvē-dinājās ar avīzi. Ielas pretējā pusē �urpu turpu ar vienu skrituļslidu braukāja maza meitenīte, kuras vecāki nesen bija ievāku�ies kaimiņu mājā. Apkārtējo namu logos pamazām sāka iedegties gaismas, bet tālumā bija dzirdama vīrie�a balss, kas kādu sauca.

Tad pārnāca Heizela. Augstie kurpju papēdī�i uzklidzi-nāja pa kāpnēm, un piekususi viņa gurdi atspiedās pret margām. Pustumsā viņas apa|ās, mīkstās rokas �ķita glu�i baltas, kad, tās pacēlusi, viņa sakārtoja uz pakau�a savas matu pīnes.

� Cik �ēl, ka Eta nevar., strādāt, � viņa sacīja. � Es �odien apvaicājos par to darbu.

� Par kādu darbu? � tēvs uztraucās. � Vai man tas nederētu, jeb tur vajadzīgas tikai meitenes?

� Tikai viena meitene. Pie Vulvorta kādai pārdevējai nākamnedēļ kāzas.

� Tas ir tajā sīkpre�u bodītē?... � Mike ieminējās.

� Vai tad tevi tas interesētu?

Heizelas jautājums viņu pārsteidza negaidīts. Viņa tikai bija atcerējusies vakardien tajā pirkto karameļu paciņu. Mikei kļuva karsti, un viņa saspringa. Atmetusi no piercs matu �ķipsnas, viņa ņēmās skaitīt pirmās tikko parādīju�ās zvaigznītes.

Tēvs ar knipi nometa cigareti uz ielas.

� Nģ_t � viņ� iebilda. � Mēs nevēlētos, ka Mike jau tik agri uzveltu plecos tādu smagu atbildības nastu. Lai vēl paaugas. Lai pieņemas spēkā.

� Es tev piekrītu, � Heizela sacīja. � Pēc manām domām, tā patie�ām būtu kļūda � ļaut Mikei sākt regulāri strādāt. Man neliekas, ka tas būtu pareizi.

Bils izcēla Ralfu no klēpja, nolika uz kāpnēm un dusmīgi pa�vīkāja kājas.

� Nevienam nedrīkstētu atļaut strādāt, kamēr nav sasniegti se�padsmit gadi. Mikei vajadzētu vēl kādus pāris gadus pagaidīt un pabeigt arodskolu � ja vien mēs, protams, varam iztikt.

� Pat ja mums nāktos atteikties no mājas un pārvākties dzīvot uz fabrikas ciematu, � māte piekrita. � Es labprāt vēlētos Miki vēl kādu laiku paturēt pie sevis.

Vienu mirkli viņa bija baidījusies, ka tie viņu centīsies piespiest iet darbā. Tad viņa būtu piedraudējusi, ka aizbēgs no mājas. Bet nu viņa bija par �ādu attieksmi gau�i aizkustināta. Mū�iņ balto! Kā viņi visi par viņu runāja � cik sirsnīgi un mīļi! Viņu pārņēma kauns, ka iesākumā bija nobijusies. Pēk�ņi viņa pret viņiem visiem juta sirdī ielīstam tik dziju mīlestību, ka pat rīkle aiz�ņaudzās.

� Cik tur apmēram maksā? � viņa prasīja.

� Desmit dolāru.

� Desmit dolāru nedē|ā?

� Protams, � Heizela atbildēja. � Vai tu domāji, ka mēnesī?

� Pat Por�e nenopelna tik daudz ...

� Ak, nu nēģeri... � Heizela noviika.

Mike pakasīja ar dūri galvvirsu.

� Bet tā ta�u ir liela nauda. �ausmīgi liela.

� Jā, zemē tāda nemētājas, � Bils piezīmēja. � Es arī nopelnu tie�i tik daudz.

Mikei palika sausa mute. Viņa aplaizīja lūpas, lai varētu parunāt.

� Par desmit dolāriem nedēļā var nopirkt apmēram piecpadsmit ceptu vistu. Vai piecus pāris kurpju, vai piecas kleitas. Vai arī izdarīt piecas iemaksas par radio.

Viņa iedomājās arī par klavierēm, tomēr skaļi ierunāties neiedro�inājās.

� Jā, tad jau mēs varētu gan savilkt galus kopā, � mamma noteica. � Bet es tomēr gribētu Miki vēl kādu laiku paturēt mājā. Nu, un kad Eta ...

� Pag! � Miki pārņēma spēj� karstuma vilnis, un viņa kļuva pārgalvīga. � Es gribu iet strādāt. Es tik�u galā. Es zinu, ka tik�u.

� Re, kāda izrādās mūsu mazā Mike! � Bils iesaucās.

Tēvs ar sērkociņu paurbināja zobu un nocēla kājas no �ķērskoka. *

� Tikai nepārsteidzieties! Lai Mike pati visu lēnām apsver un pārdomā. Mēs kaut kā varam iztikt arī bez viņas naudas. Es pats ceru palielināt pulksteņu labo�anu par se�desmit procentiem, tiklīdz ...

� Gandrīz piemirsu, � Heizela piebilda. � Uz Ziemassvētkiem viņiem, liekas, katru gadu izsniedz arī vēl prēmiju.

Mike sarauca pieri.

� Bet ap to laiku es ta�u tur vairs nebū�u. Es bū�u skolā. Es gribētu pastrādāt tikai pa brīvdienām un pēc tām atkal iet skolā.

� Nu protams, � Heizela steidzīgi piekrita.

� Rīt es ie�u tev līdzi, un,_t ja man to darbu dos, es strādā�u.

Likās, visiem kā akmens novēlās no sirds. Satumsu�ajā lievenī atskanēja smiekli un runas. Tēvs parādīja D�or-d�am kādu triku ar sērkociņiem un kabatlakatiņu. Pēc tam iedeva mazajam piecdesmit centu, lai tas aizskrien līdz stūra veikalam pēc kokakolas, ko piedzert pēc vakariņām. Gaitenī kairino�i iesmar�ojās pēc kāpostiem un cūkgaļas kotletēm. Por�e aicināja iek�ā. Pie galda viņus jau gaidīja īrnieki. Mike arī vakariņoja kopā ar pārējiem ēdamistabā. Kāpostlapas uz �ķīvja bija apdzeltēju�as un savītu�as, un viņa nevarēja norīt ne kumosa. Sniedzoties pēc maizes, viņa aizķēra krūzi, tā apgāzās, un aukstā tēja izlija uz galdadrānas.

Vēlāk viņa viena pati atkal izgāja uz lieveņa un sāka gaidīt pārnākam misteru Singeru. Viņai �ausmīgi vajadzēja viņu redzēt. Pirmītējais satraukums bija pārgājis, un tagad viņai k|uva nelabi. Viņai jāiet strādāt sīkpre�u bodītē, bet viņa to nemaz nevēlas. Viņa bija ievilināta lamatās. Jo tas jau nebūs tikai tāds vasaras darbiņ�, bet uz ilgiem gadiem � tam pat galu nevarēja saredzēt. Reiz pie �īs naudiņas pieradu�i, viņi vairs nespēs bez tās iztikt. Tā dzīvē mēdz gadīties. Viņa stāvēja tumsā, abām rokām cie�i lieveņa margām pieķērusies. Laiks gāja, bet mistera Singera vēl arvien nebija. Vienpadsmitos viņa izgāja uz ielas paraudzīties, vai viņ� jau nav kaut kur tālumā manāms. Bet pēk�ņi viņai tumsā palika bail, un viņa skrie�us metās atpakaļ uz māju.

Otrā rītā viņa novannojās un |oti rūpīgi apģērbās. Heizela un Eta aizdeva savas labākās drēbes un palīdzēja saposties. Mugurā viņai bija Heizelas zaļā zīda kleita, galvā za]a cepure, bet kājās zīda zeķes un augstpapē�u laiviņkurpes. Māsas nokrāsoja viņai arī vaigus un lūpas un izplūca uzacis. Kad tualete bija pabeigta, viņai varēja dot turpat visus se�padsmit.

Nu vairs atpakaļceļa nebija. Bet viņa jau patie�ām ir liela, un laiks pa�ai sākt pelnīt sev maizi. Ta�u, ja viņa tagad aizietu pie tēla un pastāstītu, kā viņai patlaban ap sirdi, viņ� noteikti uzstātu, lai viņa vēl kādu gadu pagaida. Un arī Heizela un Eta, un Bils, un māmiņa � visi dro�i vien teiktu, ka viņai pagaidām nekur nav jāiet. Bet nu jau bija par vēlu. Un nav arī ko izlaisties! Viņa devās aug�ā pa kāpnēm pie mistera Singera. Vārdi cits pār citu pa�i aizgūtnēm lauzās uz āru.

� Ziniet, mani tajā darbā laikam pieņems. Ko jūs par to teiksiet? Vai jūs uzskatāt, ka es rīkojos pareizi? Kā jūs domājat, vai tas ir prātīgi, ka es pametu skolu un aizeju strādāt?�Vai jūs'domājat, ka tas ir labi?

No sākuma viņ� nekā nesaprata. Tikai stāvēja, pelēkās acis pievēris un rokas dziļi kabatās sabāzis. Mikei atkal uzvilnīja tā pati agrākā sajūta, it kā viņi gribētu viens otram pateikt ko tādu, kas vēl nekad nevienam nav ticis sacīts. Viņai gan pa�laik diez kā sevi�ķa nebūtu, ko sacīt. Bet tam, ko pateiktu viņ�, būtu milzīga nozīme; ja viņ� atzīs, ka tādu darbu nedrīkst laist garām, viņai k|ūs daudz, daudz vieglāk. Viņa vēlreiz lēnām atkārtoja visu no pa�a sākuma un gaidīja atbildi.

� Jūs uzskatāt, ka tas ir labi?

Misters Singers padomāja. Tad apstiprino�i pamāja.

Darbā viņu pieņēma. Veikala vadītājs ieveda viņu un ' Heizelu savā nelielajā kabinetā veikala dziļuma un ar viņām aprunājās. Vēlāk viņa neko neatcerējās � ne kā vadītājs izskatījās, ne par ko tika runāts. Bet viņa bija pieņemta un, izejot no savas nākamās darba vietas, nopirka sev par desmit centiem �okolādes tā telīti un D�ord�am mazu krāsainā plastilīna kastīti. Strādāt viņai bija jāsāk piektajā, jūnijā. Ilgi viņa nostāvēja pie mistera Singera juve-liervcikala loga. Bet pēc tam vēl labu laiku nonīka uz ielas stūra, nenovērsdama no veikala savu skatienu.

15

Singeram atkal bija pienācis laiks braukt pie Antona-pula. Ce|ojums bija paredzams tāls. Jo, kaut arī atstatums starp abām pilsētām nebija lielāks par divsimt jūdzēm, vilciens meta līkumus gar nomaļākām pieturvietām un naktīs stundām stāvēja vairākās stacijās. Singers parasti izbrauca pēcpusdienā, bet galapunktā nonāca tikai nākamās dienas rīta pusē. Kā vienmēr, sagatavojies viņ� bija jau laikus. Sājā apmeklējuma reizē viņ� kopā ar draugu cerēja pavadīt veselu nedē|u. Uzvalks bija nodots ķīmiskajā tīrītavā, cepure izbuktēta un ceļasomas sakravātas. Līdzņemamās dāvanas iesaiņotas krāsainā zīdpapīrā, turklāt viņ� bija nopircis arī krā�ņu augļu grozu celofānā un mazā skalu kurvītī vēlīnās importa zemenes. Aizbrauk�anas dienas rītā Singers sakopa savu istabu. Ledusskapī bija aizķēries neapēsts zoss aknu pastētes gabaliņ�, un to viņ� aiznesa uz blakus �ķērsielu kaimiņu kaķim. Pie durvīm, tāpat kā iepriek�ējā reizē, viņ� piesprauda zīmīti, kurā bija pavēstīts, ka sakarā ar darī�anām viņ� vairākas dienas nebū�ot mājā. Un, kaut arī gatavoties viņ� gatavojās nesteidzīgi, vaigu galos tomēr visu laiku dega divi ko�i satraukuma plankumi. Bet seja bija svinīga un nopietna.

Tad beidzot aizbrauk�anas brīdis bija klāt. Viņ� stāvēja uz perona, �emodāniem un saiņiem apkrāvies, un nepacietīgi vēroja, kā pa sliedēm pieripo vilciens. Atradis vietu sēdamvagonā, viņ� novietoja savu bagā�u plauktā virs galvas. Vagons bija lau�u pārpilns, galvenokārt ar sievietēm un bērniem. Zajic plī�a sēdekli oda pēc kvēpiem. Logu stiklus klāja putekļi, bet uz grīdas mētājās rīsi, ar kuriem acīmredzot ticis apbārstīts kāds te nesen braucis jaunlaulāto pāris. Singers draudzīgi uzsmaidīja saviem ce|abicdriem, atlaidās pret sola atzveltni un pievēra acis. Skropstas kā tum�as bārkstis nolaidās pār iekritu�ajiem vaigiem. Kabatā nervozi kustējās labā roka.

īsu brīdi viņ� domās pakavējās pilsētā, kura nule palika aiz muguras. Atcerējās Miki un doktoru Koplendu, D�eiku Blauntu un Bifu Brennonu. To sejas drūzmējās ap viņu tumsā, un viņ� juta, ka top smacīgi. Viņ� domāja arī par Blaunta un nēģera strīdu. Kaut gan abi ne reizi vien bija atsauku�ies viens par otru naidīgām tirādēm, tā iemesls un jēga viņam tomēr bija paliku�i neskaidri. Ar katru atsevi�ķi viņ� bija pilnīgi vienisprātis, ta�u viņi laikam gribēja, lai viņ� kaut ko atzītu, bet, ko īsti, � tas viņam palika noslēpums. Un tad �ī Mike � sejā viņai tāda dedzība, bet par ko viņa tik ilgi un tik daudz viņam stāstīja, to viņ� diem�ēl nebija varējis saprast. Un vēl Bifs Brennons no kafejnīcas �Ņujorka�. Brennons ar �ugunmelno zodu un vērīgajām acīm. Un visi tie nepazīstamie, kas sekoja viņam pa ielām un, Dievs vien zina, kādē|, ķērās viņam pie pogas. Un tas turks ve|as tirgotavā � rokas negaidot gaisā pasviedis, viņ� ar tām bija viņam gandrīz acīs iebraucis un ņēmies gvelzt ar meli tādus vārdus, kādus Singers nekad agrāk nebija varējis ne iedomāties. Un vēl kāds fabrikas meistars, un kāda veca nēģeriete. Un darbonis no Meinstrītas, un zeņķis, kas uzmācās garāmejo�iem zaldātiem, aicinādams tos iegriezties publiskajā namā upmalā. Singers neomulīgi sarosījās. Vilciens �ūpojās viegli un līgani. Galva palēnam noslīga uz sāna, un viņ� uz brīdi piemiga.

Kad viņ� acis atkal atvēra, pilsēta jau bija palikusi tālu -aiz muguras. Un aizmirsta. Aiz netīrajām logu rūtīm pie-tās �ilbino�a vasaras ainava. Pār zaļajiem jaunās kokvilnas laukiem saule meta varenus bronzas krāsas starus. Garām aizslīdēja tabakas plantācijas, kur smagie un leknie stādi atgādināja bricsmonīgus d�ung(u augus. Un firziķu dārzi ar sulīgiem augļiem, kas lieca pie zemes pundurko-ciņu zarus. Un jūdzēm pla�as ganības un desmitiem jūd�u tuksnesīgas, neapstrādātas atmatas, pamestas vairāk izturīgajām nezālēm. Vilciens traucās cauri tum�zaļiem prie�u me�iem, kur zemi klāja slidenas, brūnas skujas, bet slaidās koku galotnes �ķita ietiecamies pa�ās debesīs. Bet tālāk � jau pavisam tālu no viņa pilsētas sākās cipresēm aizaugu�i purvāji, kur koku mezglainās saknes, līku lo�u zemes virskārtai cauri izurbu�ās, ietiecās iesāļajā gruntsūdenī un no zariem nokarājās pelēka, plūksnaina sūna, bet mitrumā un drūmajā pakrēslī ziedēja tropiskie ūdens augi. Tad vilciens iznāca atkal klajumā zem zili violetajām debesīm un svelmainajiem saules stariem.

Singers sēdēja svētsvinīgi nopietns un bikls un raudzījās ārā pa logu. Milzīgie, neaptveramie pla�umi un spilgtās, tīrās krāsas bija viņu glu�i apdullināju�as. Straujā, kaleidoskopiskā dabas maiņa, augu un krāsu pārbagātība kaut kādā veidā atsauca viņam atmiņā draugu. Tagad visas viņa domas tiecās tikai pie Antonapula. Gaidāmās tik�anās svētlaimē kļuva grūti elpot. Degunā kņudēja, un pusatvērtu muti viņ� īsiem vilcieniem tvēra gaisu.

Antonapuls, viņu ieraugot, būs ļoti priecīgs. Viņam patiks gan atvestie augļi, gan dāvanas. Nu jau viņ� no slimnīcas dro�i vien būs izrakstījies, un viņi varēs kopā�doties uz kino un pēc tam uz viesnīcas restorānu, kur abi bija pusdienoju�i pagāju�ā apciemojuma laikā. Singers bie�i bija Antonapulam arī rakstījis, tikai nevienu vēstuli nekad netika nosūtījis. Viņ� pilnīgi iegrima atmiņās par draugu.

Sos se�us mēne�us, kop� viņi nebija redzēju�ies. Singers neuztvēra kā at�ķirtību � aizritēju�ais laikaposms viņam nelikās ne īss, ne gar�. Jo ik nomodā pavadīto mirkli viņ� bija ar draugu kopā. Un �ajā iek�ējā kopībā viss bija attīstījies un mainījies glu�i tāpat kā toreiz, kad Antonapuls bija tepat blakus. Reizēm viņ� par Antonapulu domāja ar cieņu, pats sevi salīdzinājumā uzskatīdams par tīro niecību; reizēm ar lepnumu, bet alla� ar mīlestību; kuru nespēja iespaidot nekādi kritiski apsvērumi. Kad naktīs viņam rādījās sapņi, drauga seja � smagnēja, cildena un laipna � vienmēr stāvēja acu priek�ā. Bet nomoda domās viņi mū�am bija vienoti.

Lēnām pār zemi nolaidās vasaras vakars. Saule pazuda tālumā aiz robotās me�a malas, un debesis nobālēja. Iestājās maigs mijkrēslis. Parādījās balts, apaļ� mēness, bet pie apvār�ņa sagūla zemas, violeti sārtas mākoņu gubas. Zeme, koki un nekrāsotie zemnieku mājokļi pamazām iegrima tumsā. Sad tad pie debesīm iezibsnījās rūsa. Singers to visu vēroja nopietni un vērīgi, līdz beidzot uznāca nakts, un loga stiklā viņam priek�ā palika redzams vienīgi pa�a sejas atspulgs.

Pa vagona ejām skraidelēja bērni, gāzelēdamies līdzi vilciena gaitai un �ļakstinādami no papīra turziņām ūdeni. Vecs, kombinezona ģērbies vīrs, kura vieta atradās tie�i pretī Singeram, laiku pa laikam iebaudīja no kokakolas pudeles viskiju. Pēc katra malka viņ� pudeli rūpīgi aizbāza ar papīra kum�ķi. Singeram pa labi sēdēja maza meitenīte un ķēpāja sev matos lipīgu, sarkanu karameli. Tika atvērtas kartona kurpju kastes, kurās braucēji bija saliku�i ēdamos, un no restorānvagona atnestas paplātes ar vakariņām. Singers neēda. Viņ� atlaidās savā sēdvietā pret sienu un izklaidīgi vēroja, kas notika apkārt. Pamazām visi nomierinājās, vagonā kļuva klusāks. Bērni apgūlās uz platajiem plī�a sēdekļiem un aizmiga, bet vīrie�i un sievietes, spilvenus pagalvī paliku�i, ierīkojās kā mācēdami.

Singers negulēja. Viņ� piespieda seju cie�i pie rūts un centās tumsā vēl kaut ko saskatīt. Nakts bija samtaini melna. Reizumis pie debesīm pavīdēja mēness bālais vaigs vai kādas garāmslīdo�as mājas logā iemirdzējās spuldzes gaisma. Pēc mēness stāvokļa viņ� noprata, ka vilciens vairs nedodas dienvidu virzienā, bet ir pagriezies uz aus-trumiem. Viņu sagrāba tik asa nepacietība, ka gandrīz vai elpa aizrāvās, bet vaigi aiz satraukuma sāka kvēlot. Tā, seju augstajam, nosvīdu�ajam stiklam piespiedis, viņ� nosēdēja visu garo brauciena nakti.

Vilciens nokavējās vairāk nekā stundu, un, kad tas iebrauca pilsētā, spirgtais vasaras rīts jau bija rosības pilns. Singers taisnā ceļā devās uz vienu no labākajām viesnīcām, kur numuru jau bija iepriek� pasūtījis. Atvēris �emodānus un atraisījis saiņus, viņ� izlika uz gultas Antonapulam paredzētās dāvanas. Pēc tam, izstudējis viesnīcas apkalpotāja atnesto ēdienkarti, pasūtīja sev iz�ķērdīgas brokastis �- ceptu foreli, kukurūzas biezputru, grauzdētu maizi fran�u gaumē un tasi karstas, melnas kafijas. Paēdis viņ� izģērbās un nolikās ventilatora tuvumā atpūsties. Bet ap pusdienlaiku jau sāka posties. Iegāja vannā, noskuvās, apvilka tīru ve|u un savu labāko svītraino indie�u auduma uzvalku. Pulksten trijos slimnīca tika atvērta viesu apmeklējumiem. Bija otrdiena, astoņpadsmitais jūlijs.

Garīgi slimo patversmē Singers Antonapulu meklēja vispirms slimnīcas korpusā, kur tas bija atradies iepriek�ējās ciemo�anās laikā. Bet jau uz sliek�ņa viņ� redzēja, ka drauga palātā vairs nav. Pamaldījies pa garajiem gaiteņiem, viņ� uzmeklēja to pa�u kabinetu, kur bija atvests pagāju�ā reizē. Uzdodamo jautājumu viņ� jau bija uzrakstījis uz vienas no kartītēm, kuras pastāvīgi nēsāja sev klāt. Aiz galda nesēdēja tā jaunā sieviete, kuru viņ� bija te sastapis toreiz. Sis bija kāds jauneklis, gandrīz vēl zēns, ar nenobriedu�iem sejas vaibstiem un gludām, taisnām matu �ķipsnām. Singers pasniedza tam savu kartīti un, saliecies zem saiņu smaguma, mierīgi gaidīja atbildi.

Jaunais cilvēks papurināja galvu. Tad noliecās pār galdu un kaut ko uzskribelēja uz papīra lapiņas. Singers uzrakstīto izlasīja, un sārtums acumirklī no vaigiem nozuda. Viņ� ilgi lūkojās zīmītē, galvu nokāris un acis dīvaini piemiedzis. Jo zīmītē bija sacīts, ka Antonapuls ir miris.

Atpakaļceļā uz viesnīcu viņ� līdzatvestos augļus centās nest, cik piesardzīgi vien iespējams, lai tie nesaspiestos. Novietojis saiņus numurā, viņ� nokāpa atkal lejā, vestibilā. Aiz palmas, kas auga lielā podā, atradās spēju automāts. Viņ� iemeta spraugā desmitcentu monētu, bet, kad novilka rokturi, izrādījās, ka aparāts ir sabojāts. Singers par to sacēla pamatīgu ļembastu. Iespiedis kaktā kādu no kalpotājiem, viņ� ar me�onīgiem �estiem tam rādija, kas noticis. Seja viņam bija līķbāla, un viņ� bija tā zaudējis savaldību, ka aiz ārkārtīgā uzbudinājuma asaras straumēm gāzās lejup gar abām nāsīm. Rokas mētādams, viņ� vienu reizi pat piecirta uz plī�a grīdsegas savu garo, �auro, elegantā apavā tērpto kāju. Nauda viņam tika atdota, tomēr tas viņu neapmierināja, un viņ� uzstāja, lai tiktu no viesnīcas nekavējoties izrakstīts. Kad ceļasomas bija sakravātas, viņam vēl krietnu brīdi nācās noņemties ar to aizdarī�anii. Jo bez tām mantām, ar kurām viņ� bija atbraucis, viņ� tajās bija sabāzis arī citas, kas piederēja viesnīcai � trīs dvieļus, divus ziepju gabalus, tintes pudelīti un spalvu, tualetes papīra rulli un Bībeli. Samaksājis rēķinu, viņ� devās kājām uz dzelzceļa staciju un nodeva mantas glabā�anā. Vilciens atgāja tikai deviņos vakarā, un viņa rīcībā palika vēl visa garā, bezmērķīgā pēcpusdiena.

Sī pilsētiņa nebija tik liela kā tā, kurā viņ� dzīvoja. Tirdzniecības kvartāla reļas, viena otru �ķērsodamas, izveidoja krusta formu. Veikali atgādināja lauku bodītes; pusē skatlogu bija izstādītas zirglietas un aizjūga piederumi. un maisi ar spēkbarību. Singers klīda pa ieliņām apātisks un gurds. Kaklā �ķita iestrēdzis kamols, un viņ� veltīgi centās to norīt. Lai atbrīvotos no �ņaudzo�ās sajūtas, viņ� iegāja aptiekā un nopirka glāzi dzeramā. Pēc tam kādu brīdi pasēdēja frizētavā un sīkpre�u tirgotavā iegādājās �ādus tādus niekus. Viņ� ne uz vienu neskatījās, un galva bija pie�ķiebta uz viena sāna kā slimam dzīvniekam.

Diena jau slīga uz vakarpusi, kad Singeram atgadījās savāda tik�anās. Te paklupdams, te aizķerdamies, viņ� vilkās lēnā gaitā gar pa�u ietves malu. Debesis bija apmāku�ās un gaiss mikluma pilns. Viņ� gāja, skatiena nepacēlis, ta�u, ejot garām pilsētas biljarda zālei, ar vienu acs kaktiņu pamanīja ko tādu, kas piesaistīja uzmanību. Pavirzījies vēl da�us so|us, viņ� ielas vidū apstājās. Tad vilcinādamies pakāpās atpakaļ un ielūkojās pa atvērtajām durvīm. Iek�ā sēdēja trīs kurlmēmie un sarunājās ar roku zīmēm. Visi bija izmetu�ies kreklos. Un visiem kaklus rotāja spilgtas kaklasaites, bet galvas � katliņcepures. Katrs kreisajā rokā turēja pa alus kausam. Visi trīs bija līdzīgi kā dvīņubrāļi.

Singers devās iek�ā. Brīdis pagāja, kamēr viņam ne bez grūtībām izdevās izvilkt no kabatas roku. Tad viņ� neveikli izveidoja apsveikuma vārdu. Viņam draudzīgi uzsita uz pleca. Tika pasūtīts atspirdzino�s dzēriens. Visi trīs viņu aplenca un apbēra jautājumiem � pirksti �āvās viņam pretī kā pistoles stobri.

Viņ� nosauca savu vārdu un pilsētu, kur dzīvoja. Ta�u vairāk nekas, ko par sevi pastāstīt, prātā nenāca. Viņ� apvaicājās, vai tie nepazīstot Spirosu Antonapulu. Nē, viņi tādu nezināja. Singers stāvēja, rokas bezpalīdzīgi gar sāniem nolaidis. Galva vēl tāpat pie�ķiebta, bet skatiens aizplīvurots. Viņ� bija tik vēss un vienaldzīgs, ka kurlmēmie katliņcepurēs sāka uz viņu raudzīties ar zinām piesardzību. Un pēc brī�a vairs savā sarunā neiesaistīja. Bet, kad bija par izdzerto alu samaksāju�i un taisījās doties prom, līdzi neaicināja.

Kaut arī Singers bija bezmērķīgi neblandījies pa ielām turpat pusi dienas, viņ� gandrīz nokavēja vilcienu. Viņ� pats lāgā nesaprata, kā tas bija varējis notikt un kur bija pavadījis tik daudz laika. Stacijā viņ� ieradās divas minūtes pirms vilciena atie�anas un tik tikko paguva iestiept vagonā savas mantas un atrast vietu. Izrādījās, ka vagons ir gandrīz tuk�s. Iekārtojies viņ� atraisīja zemeņu kurvīti un ar klīrīgu rūpību sāka pārlasīt ogas. Zemenes bija milzumlielas kā valrieksti un stipri pārgata-voju�ās. Zaļie lapu vainadziņi ko�i sarkano ogu �galviņās� atgādināja mazus, sīkus puķu pu�ķī�us. Singers ielika vienu ogu mutē, ta�u, kaut arī sulīga un skurbino�i salda, tā jau bija ar tikko manāmu puvuma piegar�u. Viņ� ēda zemenes, kamēr mute vairs nejuta nekādu gar�u, un tad kurvīti atkal pārsēja un novietoja plauktā virs galvas. Ap pusnakti, nolaidis loga �alūzijas, viņ� nolikās uz sola gulēt. Viņ� gulēja, �okurā sarāvies un mēteli pār galvu pārvilcis. Tā viņ� kā sastindzis pussnaudā pavadīja apmēram divpadsmit stundas. Kad vilciens sasniedza galastaciju, konduktoram nācās viņu modināt.

Visu savu bagā�u Singers nosvieda stacijas vidū uz grīdas. Tad devās taisnā ceļā uz darbavietu. Ar gurdenu rokas mājienu sasveicinājās ar juvelierveikala īpa�nieku, pie kura strādāja. Kad viņ� no veikala atkal izgāja, kabatā viņam gulēja kāds smags priek�mets. īsu brīdi viņ�, galvu nokāris, vēl paklaiņoja pa ielām. Bet saules �ilbino�ais mirdzums un necie�amā svelme viņu nomāca. Iekaisu�ām acīm un sāpo�u galvu viņ� atgriezās savā istabā. Nedaudz atpūties, izdzēra glāzi kafijas ar ledu un izsmēķēja cigareti. Pēc tam, izskalojis pelnutrauku un glāzi, izvilka no kabatas pistoli un ie�āva sev krūtīs lodi..