Нermanis Rihters-Halle

Trīs sievietes �opēna dzīvē

Romāns

Vēj� ir norimis, kad viņi abi gar Jauno tirgu pa garo Pie�kaļu ielu dodas uz Pils ielu. Logu rūtis mirdz saulē, uņ acis cilvēkiem atkal kļūst gai�as. Arī Marijai un �opēnam.

Pa ielas otru pusi iet divi studenti vācu tērpos (zābakos ar atlokiem, jājamās biksēs, samta svārkos), � kā redzams brīvdienās atbrauku�i uz Drēzdeni un, dedzīgi sarunādamies, smēķē. Viens sūc garu pīpi, otrs kūpina Brazīlijas cigāru.

�opēns rāda uz abiem:

� Patiesībā man kā māksliniekam �eit Vācijā vajadzētu valkāt samta svārkus un bereti.

Marija draiski paskatās viņā.

� Ka�mīra veste ar īstu dārgakmeņu pogām piestāv tev daudz labāk, Frederik.

Omulīgi un iedomīgi, līdzīgi Bīdermeiera laika attēliem krietnie Drēzdenes pilsoni pastaigājoties dodas uz Juvenala konditoreju. Viņi abi ieskatās tajā. Kafejnīca ir gandrīz pārpildīta.

��eit iegūst izglītību, pēc kuras tā cen�as! � �opēns ironiski piezīmē. � Labi, ja kādreiz var dabūt laikrakstu, sevi�ķi fran�u.

Marija kļūst nopietna.

Vācijā nav politiskas brīvības. Tā smok zem valdības un cenzūras jūga. Darbības dzina meklē izeju. Tiek dibinātas biedrības, literāri klubi un pulciņi, ļaudis apvienojas dabas pētnieku savienībās un filologu kongresos.

� Konversācijas vārdnīcu kā izglītības pamatu izmācās no galvas, � �opēns joko, � un visur izplatās pavir�ība. Un Brokhauza kungs kļuva bagāts vīrs.

Marija parausta plecus.

� Vācija dievina ārzemes. Vai tā nav bijis vienmēr? Fran�i ir brīvības miesassardze.

� Un absolūtisma algotņi! � �opēns iesaucas.

� Ak, Marij, mēs esam piedzimu�i vai nu par agru, vai par vēlu, � mēs dzīvojam no�ēlojamā laikā.

Marija grib mierinot uzlikt savu roku viņējai. Te ielas otrā pusē izceļas varens troksnis. Marija redz, ka divi kārtībnieki aiztur studentus.

� Smēķēt uz ielas aizliegts!

� Mājas ar to jau mēs neaizdedzināsim, � viens iebilst. Otrs, straujākais, uztraucas:

� Jā, vai tad Vācijā viss aizliegts? Vai tad vairs nev nekādas brīvības?

� Nepretojieties, kungi! Nāciet mums līdz! � kārtībnieks saka.

� Ar labu nē! � straujākais kurn.

Te grupai, ap kuru jau sāk pulcēties ļaudis, piesteidzas skaista, eleganti ģērbta un apmēram trīdesmit gadus veca dāma.

� Cik liela ir soda nauda? Es kungus izpirk�u, � dāma uzrunā kārtībniekus.

� Dālderis no vīra un deguna! � otrais kārtībnieks atbild.

Dāma pameklē savā somiņā.

� �eit ir trīs dālderi, divi kā soda nauda un viens par jūsu pienākuma apziņu.

Pirmais kārtībnieks palocīdamies un smīnēdams pievāc naudu.

� Paldies, kundze! Viņi var iet.

Viens students ir dāmu_vpazinis.

� Lai d�īvo Vilhelmīne �rēdera-Devrjēna kundze, mūsu lielā dziedātāja un skatuves māksliniece!

Pūlis sajūsmināts pievienojās.

� Tie�ām � �rēdere-Devrjēna!

�opēns satver Marijas roku un izlau� ceļu līdz dziedātājai. '

� �opēn!

Abi sasveicinās.

�opēns iepazīstina ar savu jaunības draudzeni. Lielā māksliniece redzamā labpatikā aplūko daiļo polieti.

� Vai kaut kas tāds sastopams Vācijā?

� Tikai cauri braucot, � �opēns piezīmē. Marija nosarkst.

� Jums jānāk �ovakar uz teātri, �opēn. Es dziedā�u Romeo un Fran�illa Piksa Jūliju. Jūs ta�u pazīstat viņas patēvu, klavieru virtuozu?

� Pēdējo reizi uzturoties Drēzdenē, pirms do�anās uz Parīzi, spēlēju viņam.

� Pareizi, viņa man to stāstīja. Viņa jūsmo par jums. Uzmanieties, Vodzinska jaunkundze! Tas ir bīstams vīrs. Viņ� lau� visas sirdis. Es to pati piedzīvoju Parīze. Visas sievietes, bet vispirms viņa tautietes � kņazes Radzivila un �artorijska un grāfienes Plātere un Potocka � gulēja pie kņaza �opēna kājām.

�opēns samulsis paskatās uz Mariju.

Meitene tomēr bezrūpīgi smaida. Tas atvieglo arī viņa pa�sajūtu.

� Ak, Parīze! �opēn, � mūsu Parīze! Jums jāpastāsta man par to!

Ieiesim kafejnīcā! Jums ta�u vēl ir laiks? �opēns nevar atraidīt �o sirsnīgo ielūgumu. Visi trīs vēl dabū vietas pie maza galdiņa. Vilhelmīne pasūta trīs tases �okolādes/ � Jūs esat mani viesi! Arī �ovakar teātrī. Ak, es esmu tik laimīga, ka beidzot atkal redzu ap sevi cilvēkus!

Viņg satver �opēna roku._v

� ��is nemiers sagrau�, �opēn! Jūs esat, mazākais, se�us gadus jaunāks par mani. Pēc se�iem gadiem arī jūs būsiet tik tālu. Londona, Vīne, Budape�ta, Prāga, Minhene, Breslava², Leipciga un tagad Drēzdene, � un tik daudz lomu! Tas prasa nervus. Ja man nebūtu nervi kā virves �

� Es to neizturētu, � �opēns piezīmē.

� Jūs arī neatdodat tik daudz no sevis, kā man tasjādara. . . ' ) . .

�opēns smaida. Ko ļaudis zina par viņa mākslu, viņa mū�īgo atdo�anos mūzikai, par to, kā atraisās viņa dvēsele, kad viņ� sē� pie klavierēm un beidzot, beidzot var izsmelt sevi un atklāt cilvēkiem?

Vilhelmīne ir kļuvusi nopietna.

� Un kad atgrie�os mājās, �opēn, esmu glu�i vientuļa. Man nav neviena drauga, tikai skauģi. Tikai jūs un Lists, jūs abi Parīzē sapratāt mani, � � un varbūt Paganini. Viņa saņemas.

� Ak ko, Frederik! Mēs esam romantikas sargi, zilās puķes, poēzijas sargi un interpretētāji. Mēs abi iemiesojam estētisko laikmetu, kurā dzeju un māklsu uzskata par augstāko, ko cilvēks var sasniegt. Kur daudz gaismas, netrūkst ēnu. Tāpēc mums piedevām nāk vientulības mokas.

Uzlūkojot abus mūzas mācekļus, � cilvēkus, kurus Dievs apveltījis, Mariju pārņem it kā godbijības trīsas.

Viņa meklē �opēna brīni�ķās, noslēpumu pilnās acis. Abu skati satiekas. Viņiem liekas, ka viņi redz viens otru pirmo reizi, un jūt, ka varētu viens otra vientulību vērst divatā.

Ar Kārļa Marijas Vēbera darbību un darbiem slavena kļuvusī Drēzdenes opera ir pilna līdz pēdējai vietai.

Marija ir dabūjusi no mātes atļauju apmeklēt Vin�enco Bellīni operas �I Montecchi e Capuletti� uzvedumu. Viņas brālis Fēlikss Vodzinskis ir vēl laikā iegādājies ieejas kartes, tā ka Vodzinsku ģimene var ieņemt vietas līdzās �opēna lo�ai. Mariju pavada slaidais, aristokrātiskais Vodzinsku tēvs un laipnā māte � Terēze Vodzinska, kas trimdā izliekas tomēr jautra. Aiz viņiem, starp Marijas brāļiem Kazimiru un Fēliksu sē� cienījamais pans Matīss Vodzinskis.

Mūziķi skaņo instrumentus. �opēns tūliņ dzird, ka klavieres nav visai tīri noskaņotas. Tas viņu traucē. Bet blakus lo�ā sē� Marija un uzsmaida viņam gudrām, dedzīgām acīm. Pie skaistās, dārgās vakara tualetes jostas tai ir vijolī�u pu�ķis, � viņa mīļākās puķes. Vai tā ir nejau�ība, vai arī viņa vēl atceras, ka viņi stundām pārmeklēja Sluccvas apkārtni, līdz beidzot atrada maigos, zilos ziedus? Vai viņa vēl atceras, ka īsi pirms abitūrijas atsūtīja viņam vijolī�u pu�ķi, lai tas viņu iedvesmotu?

Tad�tomēr kāda cita nēsāja �īs viņa mīļākās pukes,� � daiļā, gai�matainā dziedātāja Konstance �ļadkovska.

�Konstance Gladkovska. Viņ� grib koncentrēt visas domas ap Mariju. Tomēr viņam tas neizdodas. Var�avas konservatoriste Konstance bija apburo�i skaista, un viņas balss bija debesu dāvana. Viņ� atceras, ka viņas skolotājs profesors Jozefs Elsners pārmeta studentei vienīgi neuzmanību. Viņ� domāja par Konstanti, kad Elsners centās izskaidrot viņam kontrapunkta pamatnoteikumus. Viņa bija pats mūzikas iemiesojums. Sē�ot pie klavierēm un improvizējot, varēja domāt tikai par viņu.

Tomēr nekad �opēns nerunāja ar viņu ne vārda par mīlu. Tikai viņa draugs Titus Voi�iehovskis uzminēja viņa jūtas. Viņ� negribēja liegties un priecājās, ka viņam beidzot bija cilvēks, kas līdz ar viņu sargāja romantikas maigo ziedu.

Viņi kopā muzicēja. Viņa dziedāja koncertā, kuru viņ� sniedza Var�avā 1830. gada 11. oktobrī un abus apreibinājajsajūsma, ar kādu viņus uzņēma Var�avas saloni. �opēns atbalstīja viņu. Viņ� atlika savu braucienu uz Vīni no mēne�a uz mēnesi, diendienā -cerēdams, ka liktenis pie�ķirs viņam mīlu. Bet vienmēr, kad gribēja runāt, viņ� samulsa un stomīdamies pārgāja uz ikdieni�ķām lietām. Beidzot 1830. gada novembri viņ� aizbrauca uz Vīni. Viņa slava jau bija aizskanējusi līdz �ai ķeizara pilsētai pie Donavas viņam pa priek�u. Viņu saņēma atplestām rokām. Viņa koncerti guva lielus panākumus. Viņ� spēlēja brīni�ķīgi, kā vēl nekad nebija spēlējis, jo bija slims aiz ilgām pēc viņas. Viņ�, zināms, nemīlēja klavieru virtuozu iecienītos skaļos priek�nesumus. Viņ� kā īpatnis gāja savu ceļu un neie�naudza ari savas kompozīcijas un improvizācijas klasiskās formās, jo viņ� ir jaunradītājs, kas atdarina agrāko skaņu mākslās meistardarbus. Viņ� spēlēja klusi, liegi, par mīlas svētlaimi un sāpēm, pauzdams klausītājiem savas ilgas pēc Kon-stances un ilgas pēc Polijas atbrīvo�anas. Muzikālie vīnie�i, pirmkārt jau sievietes, viņu saprata.

Viņ� sūtīja draugam �anim Matu�inskim savu jaunāko valsi. Tas bija domāts viņai. Bet viņ� nepievienoja nekādus paskaidrojumus. Viņ� arī nerakstīja vēstules. Aii viņa nerakstīja, tikai lika Matu�inskim �opēnu sveicināt.

Tad sākās revolūcija. No Parīzes dzirkstele pārlēca uz Poliju. Titus, kas ari bija Vīnē, aizceļoja. �opēns pēc vairākām stundām ari devās ceļā/ bet tā ka viņa ķermenis bija pilnīgi novājināts, viņ� ceļā saslima un atgriezās Vīnē.

Viņ� atveseļojās ļoti lēnām. Ziņas par Konstanci no Titus pienāca arvien retāk. Parīzē viņ� saņēma vēsti, ka viņa apprecējusies ar tirgotāju �lrabovsld.

Zāle kļūst tum�a.

Sākas uvertīra.

Frederiķs �opēns tagad pilnīgi atdodas mūzikai. Apkārtne un atminas ir izgaisu�as. Viņ� ir tikpat satraukts kā Vilhelmīne, kas tēlo Romeo un kuru viņ� Parīzē ir redzējis kā Fidelio, Normu un Dezde-monu kopā ar slaveno Otello tēlotāju Malibranu.

Paceļas priek�kars.

Romeo iet pie saniknotajiem pretiniekiem,ar olīvas zaru. Cik aizkustino�s ir lūgums izlīgt! �opēns jūt, ka tanī slēpjas visas bēdīgā notikuma nojautas. Ar izsmieklu atraidīts, Romeo iedegas lepnās dusmās: � Tad, vienalga! � Tā vairs nav sieviete, tas ir sadusmots, dro�s, vieglprātīgs itālietis, apgarots, mīlo�s jauneklis, kas neatvairāmi saista skatītājus, tā ka tiem jāsmaida, jāraud un jāskumst līdz ar viņu.

�opēns ir ļoti aizkustināts. Tā ir īsta, pilnīga māksla. Tas vairs nav cilvēks, kas tur uz skatuves dzied un tēlo, bet radītāja sūtnis, būtne, kas skatītājiem £tdod visu savu kaisli, mīlu un pārējās sajūtas. �rēdere-Devrjēna kop� viņ� to pēdējo reizi redzēja Parīzē, ir izaugusi par īsru skatuves valdnieci.

Starpbrīdī viņ� tiek iepazīstināts ar panu Vo-dzinski. Viņ� tikai pa daļai dzird glaimu pilnos vārdus par savu,mākslu. Viņ� nevar tos klausīties. Salīdzinot ar �rēderi-Devrjēnu, viņ� ar savām no�ēlojamām klavieru kompozīcijām liekas sev bezgala niecīgs. Viņ� raugās uz Mariju un ievēro, ka abi pārdzīvoju�i tādu pat satraukumu, ka viņā tāpat atbalsojusies lielās tēlotājas māksla. Tas dara viņu laimīgu. Viņa skats kļūst brīvāks, jautrāks. Marija tūliņ saprot viņa garastāvokļa maiņu un pamāj viņam.

Tagad viņ� ir elegantais un patīkamais salona sarunu biedrs, īsti bruņnieciskais polis. Nemanot viņ� pievelk sev sarunas pavedienus un dzirkst atjautībā. Viņ� jūsmo par savu draugu Franci Listu, smalkjūtīgi pastāsta par tā bēg�anu uz �enēvu ar grāfieni Mariju d�Agu. Pastāsta par savu pagāju�ā gada ceļojumu kopā ar virtuozu Hilleru uz Āhenu un uz Diseldorfu pie Mendelsona, par savu draugu klavieru virtuozu Kalkbrenneri un Plejelu, kas ar pla�u �estu atdevis viņa rīcībā savas labākās klavieres.

Vodzinskus pilnīgi aizrauj �ī saruna.

Atsķan zvans.

� �ēl, � saka Marijas māte, � es varētu stundām jūs klausīties, mīļo Frederik.

� Ja jūs varat tik patīkami runāt, � laipni piezīmē viņas vīrs � cik daudz vairāk varēsiet mums dot savā mūzikā. Vai drīkstu jūs lūgt būt rītu manam viesim mazos poļu svētkos, un vai drīkstam cerēt, ka dzirdēsim kaut ko nojums?

�opēns uzlūko Mariju.

Tā sajūsmināta sit plaukstas.

� Bravo, tēvoci Matīs! Viņ� nelabprāt spēlē, bet ja mēs, viņa draugi, to lūgsim �

�opēns� bruņnieciski palokas, pateicas par ielūgumu un apsolās spēlēt polonēzi.

Kad �opēns atvadoties satver Marijas roku, tā atraisa no krūtīm vijolī�u pu�ķi un sniedz to viņam.

Viņ� kā apreibis iestreipuļo savā lo�ā. Nodziest gaisma. Viņ� spie� pie lūpām vijolītes.

Viņam atplaukst val�a taktis, � tās pa�as, kas no rīia,--nu tām skan arī turpinājums--

brīvi, pats no sevis.

Nemierīgi plīvo sveces uz pakavveidīgā galda pana Matīsa Vodzinska ēdamistabā. Jau�amasilgas pēc Polijas. Liekas, ka poļu mui�nieku lepnās, dro�ās acis, viņu dāmu melnās, noslēpumainās acu dziles, slaidās sampānie�a glāzes un dārgakmeņi, kas mirdz matos, uz krūtīm un nervozi trīco�ajos, slaidajos pirkstos, runā: � Polija vēl nav pazudusi.

Pār trimdinieku lūpām tomēr nenāk neviena sūdzība, ne vārds par tēvijas postu. Ielūgtie vāci aiz bruņnieciskās pieklājības maskas jūt poļu sāpes par zaudēto dzimteni.

�opēns ir kluss. Viņ� sē� pie galda kopā ar skaistu, jaunu vācieti, kas jūsmo par viņu un labprāt to izjautātu, kā viņ� komponē. Manot, ka viņam tas nav patīkami un ka viņ� izklaidīgi raugās uz pretējo galdu, kur grāfs Skarbeks lielu vērību piegrie� Marijai Vodzinskai, viņa mēģina �opēnu saistīt ar savām muzikālajām zinā�anām. Viņa runā par Bēthovena sonātēm. Patētisko viņa spēlē. Un labi, kā skolotāja apgalvojusi. Tagad viņa iedro�inājusies spēlēt Appasionātu. Vai viņa drīkstētu �opēnam reiz to nospēlēt?

�opēns meklē Marijas skatu, bet viņa ir tā iegrimusi sarunā ar Skarbeku, ka redz tikai jauno mui�nieku. Kas viņu pie tā saista? Viņ�, zināms, ir garīgi augstvērtīgs cilvēks. Tas redzams no pirmā skata. Un īsts kavalieris. Un bezgala bagāts. Vai �is grāfa garīgais pārākums atstāj tādu iespaidu uz Mariju, kas ari apveltīta ar asu prātu, ka tā viņu pilnīgi aizmirsusi? Vai vakar, pasniedzot vijolītes, tā sumināja tikai viņu sarunu eleganci un viņa mākslu, bet nevis cilvēku Frederiku Sopēnu?

� Jūs manī nemaz neklausāties! � �ēlojās viņam līdzās, mazā, gai�matainā vāciete.

�opēns saņemas.

� Es palie�u Drēzdenē tikai da�as dienas.

� 0! � viņa no�ēlojot saka.

� Man jāb�rauc uz Leipcigu. Vai jūs jau nāko�ajās dienās būsit tik tālu, ka varēsit spēlēt Appasionātu?

� Es neticu.

� Bēthovens ir grūts. Bēthovens ir neizprotams. Bēthovens ir milzis.

� Jums, fran�iem, vairāk raksturīga romantika un graciozā, maigā mūzika.

� Es neesmu francūzis! Es esmu polis! � �opēns mirdzo�ām acīm atbild.

� Jūsu vārds, �opēn �

� Mans tēvs ir cēlies no poļu emigrantu ģimenes, kas aizbēga no Polijas uz Lotringu un pārveidoja poļu vārdu �opēna. Viņ� gan ir dzimis Nansē, bet visa viņa sirds pieder ta īstajai tēvijai Polijai. Tā esmu uzaudzināts un tā jūtos. .

� Bet jūs ta�u dzīvojat Parīzē.

� Tagad mākslinieks var progresēt tikai mākslas metropelē Parīzē. Pirms divdesmit gadiem muzikālās pasaules sirds bija Vīne, � tur dzīvoja Bēthovens, �ūberts. Tagad Tālbergs, Hillers, Lists, Kalkbrenners, Paganīni,^ dziedātājas Malibrana, Pasta, Henriete Sontaga, �rēdere-Devrjēna, gleznotāji Delakruā, Cīms, Poliņjaks, dzejnieki Alfrēds de Misē, Heinrihs Heine, Viktors Igo, Balzaks, komponisti Berliozs, Bellīni, Rosīni, Meiebērs pulcējas Parīzē.

�opēna galda, biedreni ievelk sarunā viņa kaimiņ� pa kreisi. �opēns atvieglots uzelpo un sapņo. Klusi viņ� sit ar nazi takti valsim la bemol ma�orā. Viņ� to �ovakar uzrakstīja un gribēja dāvāt Marijai,� bet pārģērbjoties viesībām viņu pāeņēma tik neizskaidrojama kautrība, ka viņ� atstāja valsi uz rakstāmgalda savā viesnīcas istabā.

Izklaidīgi viņa skats slīd pār pretimsēdo�ajiem viesiem. Tie ir vāci, laikam zinātnieki, varbūt filozofi. �opēns pa daļai dzird, kas tiek runāts.

Tas laikam ir Kārlis Bīdermans, kas pa�laik Drēzdenē nolasījis vairākus referātus par sociāliem jautājumiem, kas noliecas pie viņa kaimiņienes pa kreisi un tās galda biedra.

� Varas nesējiem ir gan izdevies apspiest tautas brīvības prasības, bet vienotas Vācijas ideju tiem neizdosies iznīcināt.

� Kaut ari Metemihs ar domu biedriem nekā negrib dzirdēt par tādu Vāciju, � otrs piekrīt.

� Jūsu darbs, kungi, zinātnieku darbs jau vieno Ziemeļ- un Dienvidvāciju. Ja inteliģence apvienosies, tad nebūs vairs tālu līdz pilnīgai apvienotai Vācijai, � dāma piezīmē.

� Tas ir grūti! � Bīdermans atbild, �jo mūsu tauta ir aizmirsusi savus brīvības vēstne�us, savus lielos dzejniekus un domātājus Fihti, Humboltu, Gēti ūn pat �illeru. Kas tagad vairs lasa klasiķus?

Dāma nopū�as.

� Mazajiem gariem Gēte ir par lielu, kā profesoram Kehijam, kas, aiz pseidonīma slēpdamies, mēģina to pazemot gan kā cilvēku, gan mākslinieku.

� Citiem viņ� stāv,ceļā, � tās galda biedrs iebilst, � kā Fridriham Slegelim, kas viņu nicīgi sauc par vecu, nevarīgu kungu.

Bīdermans iekaist.

� Lielākā daļa nīst viņu kā varenu garu, kas negrib liekties krusta priek�ā.

Dāma pamāj.

� Jā, vieglo ķibliotēku varoņi, kuru ra�ojumus lasītāji izķer, ir Zans Pauls un Klaurens, t. i. galma padomnieks Heuns. To saldi jutekliskais stils sajūsmina kā mātes, tā jaunavas.

� Un filozofijā, � galda biedrs piezīmē, � valda formālisms. Pasaules uzskats tiek meklēts un atrasts filozofiskās sistēmās un atzīts tikai tur, kur parādās ietverts stingrās formulās.

� Folizofija, � sevi�ķi Hēgeļa � pretendē uz absolūtu patiesību un tāpēc gnb diktēt ceļu un mērķi dzīvei un tās virzieniem, � Kārlis Bīdermans papildina.

Te rupja, skaļa kareivja balss liek apklust sarunām. �opēns īgni sakustas. Visi raugās uz impozanto varoņa stāvu, kas sē�^vidū pie galda, pa labi no grāfienes Vodzinskas. �opēns atceras, ka �is milzis, ģenerālis Kniacievi�s, tiek kā poļu nacionāls kara varonis ļoti cienīts visā Drēzdenē un sevi�ķi poļu kolonijā. Vakar operā viņ� no savas vietas parketā zem karaļa lo�as ar skaļo un pavēlo�o bravo radīja nebeidzamu aplausu vētru �rēderei-Devrjēnai un Fran�illai Piksai.

Liekas, ka viņ� ir krietni baudījis �ampānieti. Viņa kalsnā seja zem baltajiem, kuplajiem matiem, kurus viņ� nēsā vienkār�i saglaustus, ir piesarkusi aiz dusmām un dzēruma. Viņ� sit pa galdu, tā ka glāzes lēkā, atvainojas Vodzinska kundzei, kas to nebūt nav ņēmusi ļaunā, un dārdo�ā basā sauc:

� Ja es� pirms �etriem gadiem nebūtu Kēnig-�teinā pie Svētās Taderas sēdējis aiz restēm, mans biedrs, ģenerālis Hlopickis nebūtu atteicies no diktatūras.

� Viņ� nodeva tautu! Viņ� neticēja Polijas atbrīvo�anai! � visapkārt �uksl. Vecais kareivis to dzird. . �.

� Jā, viņ� neticēja revolūcijas uzvarai. Es būtu viņam devis ticību. Mani viņ� būtu uzklausījis. Kāds neprāts bija sludināt izlīgumu ar caru! Iz�ķiest laiku parlamenta sēdēs un sūtot delegātus uz Pēterburgu! Jājūt drosme sadedzināt aiz sevis kuģus un uzticēties �ķēpam! Ja viņ� būtu atbruņojis nedaudzos krievu pulkus un apvienojies ar lietuvju karaspēku, mums būtu pievienoju�ās visa Lietuva, Polija, Volīnija un Ukraina, un cars Nikolajs būtu bijis nespēcīgs pret �o lielo tautas kustību.

Mājas tēvs, pans Matīss Vodzinskis paceļ savu glāzi pret ģenerāli. Tas tūliņ apklust un tver savējo. Vodzinskis apvaldītā dedzībā pieliecas vecajam milzim un pusbalsī, drebo�ām lūpām saka:

� Mēs ticam Polijas atbrīvo�anai! Mums tāpat kā citām tautām ir tiesībās būt brīvai nācijai.

Spalgi �ķind �ampānie�a glāzes. Ģenerālim sadrūp rokā viņējā.

Viesi pieceļas no galda.

Ielūgtie vāci ir aizgāju�i.

Paliku�i tikai pa�i poļi.

_v Mājas tēvs jau pastāstījis saviem draugiem par �opēna polonēzi un lūdzis to dejot īsti poliski.

�opēns jau labu laiku sē� mūzikas salonā pie laba Erarda flīģeļa, spēlē prelūdijas un improvizē.

Kalpotāji atver durvis.

Viesiem pa priek�u neatdarināmā cieņā soļo grandsenjors Matīss Vodzinskis, tērpies militārā formā. Viņam ir zeltā iz�ūti svārki, zelta un purpura puķēm izausta brokāta josta, dimantiem nosēts zobena spals. Pie kakla viņam mirdz dārgakmeņiem izrotāta sakta. Pār viņa �etrstūraino, balto cepuri paceļas krā�ņa gārņa spalva.

Pāri militāri tuvojas �opēnain.

Viņ� piesit drūmu aprautu akordu.

Poļi soļo.

�opēns aizmirst apkārtni. Viņ� spēlē to, ko redz garā.

Ceļi, kas ved no Livicas krastiem uz Var�avu, ir sasalu�i. Poli iet uz Kalu��inu un Dobru. Viņi soļi spokaini atskan 1831. gada 17. februāra rīta migla. Bezgalīgās kājnieku kolonas vidū, ilgā nakts gājiena nogurdināts, soļo Titus Voi�iehovskis.

Klaudz pakavi,--Antons Vodzinskis ar brāli

Kazimiru kā dragūni paslīd garām kājniekiem uz saviem melniem izlūku jājienā, bet drīz atgrie�as un paziņo, k�a krievi apmetu�ies pie Dobras. ¹

Dzirdami piemie �āvieni, no sākuma klusu tālumā � priek�posteņos, � tad stiprāk �, un tagad lielgabalu dārdi, � klusums � lielgabalu dārdi, � klusums! Kājnieki lēni pa grāvjiem lien uz Kalu��inu un Dobru,�pazūd gravās un bedrēs, � bungas un rīboņa, � tagad vētra! Vētra! Roku jūklis. Ievainoto gārdzieni.

� Bravo! � rūc vecais ģenerālis Kniacievi�s. Viņ� vienīgais stāv pie flīģeļa. Visi pārējie, mūzikas aizrauti, soļo, soļo.

�opēns atmostas no vīzijas un mulsi skatās salonā. Viņ� meklē Mariju. Tur viņa ir, � polu tautas apģērbā kopā ar brāli Fēliksu. �opēns uzbur liegu, lirisku melodiju. Dejotāju kustības kļūst daiļākas. Plecu, roku, gurnu, kāju grācija atbilst vārdu maiņas un rotaļu grācijai, ko poli tā mīl. �ais ritmos nav nekādas slepenas erotiskas tuvo�anās, bet ir tikai cieņa, suminājurns īsts bruņi-nieciskums.

Te grāfs Skarbeks atsit atpakaļ aproces, palokas savai dāmai un dodas pie Marijas. Negribot, � it kā brīdinādams pārdro�o � �opēns seko grāfa kustībām, kas dro�i iz�ķir brāli un māsu. Viņ� satver Mariju aiz rokas un mēģina aizbēgt ar viņu. Pārējie viņam seko. Arī Kazimirs Vodzinskis. Ēet Skarbeks neatlai� Mariju. Viņ� ļauj sāncen�iem paiet garām, salau� viņu rindas, jo viņ� ir iekarojis dāmu, ir vadonis un drīkst nostāties polonēzes priek�galā. Bet tad Kazimirs izkliedz aiz viņa cīņas saucienu. Vairākiem vareniem lēcieniem viņ� atrodas pie pāra, kas pa�laik sasniedzis gājiena priek�galu. Viņ� nomaina grāfu Skarbeku un nostājas gājiena priek�galā pats ar savu māsu.

Ģenerālis Kniacievi�s smejas pilnā kaklā. Tas ir gan velns, tas �opēns! Ko tik viņ� nedabū visu gatavu ar savu trako polonēzi! Ģenerālis pazīst tikai slavenās Ko�inskas un Oginska polonēzes, kuru tradicionālie gājieni ir jau katram polim miesā un asinīs, � �ī te ir kaut kas glu�i jauns, īpatnējs, vēl nebijis.

�opēns atviegloti uzelpo, � Grāfs Skarbeks ir nomainīts, frāfs Skarbeks uzvarēts, � viņ� smaida.

Marija to redz un pamāj viņam.

Viņ� spēlē glu�i klusi un liegi.

Pāri apstājas, klausās.

Marija tūliņ atsaucas.

� Valsis! � viņa gavilē.

� Tavs valsis! � �opēns �ukst.

Marija saprot arī to, lai gan nav dzirdējusi �opēna vārdus. .

Pāri grie�as dejā, burvja �opēna pilnīgi savaldzināti. Nav neviena, kas spētu pretoties �īm skaņām. Aizmirsta ir polonēze, aizmirsta bruņiņieciskā, kautrā godbijība. Pamostas erotika. An �opēnā. Viņ� sapņo, ka tur rokās Mariju un skūpsta to.

Ap viņu viss grie�as.

Liegi skan zelta va�as un garie zobeni, liegi �aukst smagie pērlēm izrotātie, dimantiem nosētie un lentām ap�ūtie damasta audumi. Lūpas �ukst mīlas pilnus vārdus, ķermeņi pieglau�as viens otram arvien cie�āk.

Vecais ģenerālis sit ar kāju līdz val�a triju cetur-daļu takti. Viņ� sit arī plaukstas, � arvien skaļāk, līdz �opēns atmostas.

� Mazurku! � vecais kaujas vilks sauc.

Pāri atraisās, sadodas rokās un izveido lielu, viļņainu virkni.

�āpīgi satraukts, �opēns fa minorā atvadās no val�a. Bet tad viņu saista dāmu apļa varavīksne, ap kuru apbrīnojot� grie�as kungi. Vēl īsa cīņa starp minoru un ma�oru, tad minoru nomaina bērni�ķīgi jautrais ma�ors.

Dejotāji tūliņ sakārtojas un seko goda pārim � Sanam Matīsam Vodzinskim un Marijas mātei.

autri viņi_wslīd pa zāli.

Piepe�i �opēna mūzika kļūst lēna. Lēnāki kļūst dejotāju soļi. Tos pavada slaviskas skumjas. Visu sirdīs trīc ilgas pēc mājām, sāpes par pazaudēto dzimteni. Vecais ģenerālis sa�ņaudz rokas, ievaidēs.

Marija lūdzo�i ieskatās �opēnam acīs. Atskan līksmāks akords. Telpā noviļņo atvieglots elpas vilciens. Dejotāji apstājas. Manja ar Kazimira atraisās no apļa un graciozi dodas uz zāles vidu.

Marija dejo atturīgi un liegi.

Kazimirs stāv pāris soļu attālumā no viņas un atdarina viņas vieglās -kustības. Grāfs Skarbeks līganiem soliem nāk arvien tuvāk un tuvāk. Kam no ^biem izdosies iekarot daiļo meiteni?

�opēns aizver acis. Viņ� ir pilnīgi savas mazurkas varā. Viņa �aubas scarp skumjām un prieku, mīlas sāpēm un laimi izpau�as toņukārtas maiņā. Bet vēl viņa mūzika paliek klusa, atturīga, nedro�a kā Marijas pirmie soļi pa parketu. Ilgu laiku viņa slīd tikai uz priek�u un atpakaļ.

Te mūzika kļūst straujāka. Marija saspringst. Elastīgiem soļiem viņa steidzas pa zāli.

Mūzika kļūst par liegiem mīlas �ukstiem. Vai Marija nojau�, ko �opēns grib viņai �inīs skaņās teikt? Viņa ātri slīd ap abiem sāncen�iem netālu no �opēna un suminot pamāj viņam.

Ieskanas basi.

Abi kavalieri dejo un gavilē vieni zāles vidū, kamēr Marija vēl aizslīd gar pārējiem dejotājiem, kas apbrīnojot noskatās viņā.

Kazimirs dodas uz priek�u. �opēns uztver viņa kustības mūzikā. Traks virpulis pārskrien klaviatūrai.

Kazimirs notver māsu. Viņa seja kvēl uzvarētāja lepnā izteiksme.

Tad viņ� atraisās no Marijas, dodams sāncensim vēlreiz izdevību tai tuvoties, apgrie�as it kā apreibis aiz prieka un dro�s par uzvaru vairākas reizes ap sevi � cik smalki �opēns to visu uztver, kā viņ� to pārdzīvo, it kā pats būtu dejotājs, � un pirms grāfs Skarbeks pagūst tuvoties Marijai, Kazimirs ir jau viņu satvēris, virpuļo ar viņu pa zāli, paceļ augstu gaisā, me�onīgi uzgavilē un viegli ļauj tai noslīdēt lejā � voila! � Pāris smagi elpodams sastingst kā no metāla izliets.

Zālē atskan skaļi aplausi.

�opēns noguris sabrūk pie klavierēm.

Vecais virsnieks metas pie yiņa, apskauj to.

� Jūs esat velna zēns, �opēn! Jūs darāt ar mums, ko gribat.

Un skūpsta viņu.

_w Septembra naktis ir tik vēsas, ka uzmanīgais �opēns, kam pārāk trausla veselība un salst, liek otrā rītā, pēc atgrie�anās no svētkiem pie pana Vodzinska, viesnīcas kalpotājiem izkurināt salonu.

Kad viņ� ap desmitiem rītasvārkos, viegliem soļiem un līksmi dungodams ieiet salonā, kas atrodas līdzās viņa guļamistabai un ir iekārtots empīra stilā, kamīnā jautri sprēgā lielas malkas �ķilas. �opēns kaislīgi mīl ap sevi eleganci. Tā pieder viņa dzīves stilam.

Viņ� apstājas brīdi istabas vidū un izstiepj rokas. Kop� ilgāka laika viņ� atkal reiz ir gulējis cie�i un labi.

Laime!

Tie�ām? Vai liktenis beidzot viņam to pie�ķirs? Vai jau_v atkal neradās �ķēr�ļi tāpat kā ar Konstanti? �is grāfs Skarbeks--

Marija atvadoties bija tik savādi uzlūkojusi �o-pēnu. Viņas acīs nebija tikai pateicība par trijskani: polonēzi, valsi, mazurku. Tās kvēloja, nē, � dega gai�ās liesmās, � tāpat kā �īs �ķilas.

Bet tad starp viņiem pēk�ņi iestājās grāfa Skar-beka ēna. �opēns un Marija ātri atvadījās. Grāfs atvadoties dziļi noliecās pār viņas roku, un kad tas pacēla galvu, mirdzums vēl nebija izzudis viņas acīs. Grāfs tam atbildēja ne tikai ar bruņiniecis-kumu, bet ar dro�a iekarotāja skatu.

�opēns izbīstas.

Kādas viņam priek�rocības, salīdzinot ar grāfu, kas cēlies no vecas poļu mui�nieku dzimtas? Vai Marija augstāk vērtē titulu, vai viņa mākslu?

Varbūt viņa vairāk mīl grāfa vīri�ķīgi varonīgās un īsti poliskās īpa�ības, nekā komponista maigo, mimozai līdzīgo un sievi�ķīgo dvēseli.

Viņ� negribot sa�ņaudz rokas. � Kāpēc, radītāj, neieliki man �ūpulī varonību?

� Nē! Nē! Nebū�u nepateicīgs. Paldies Dievam, ka tas man devis manu talantu!

Viņa rokas noslīgst.

Jā, sāncensis viņam jāuzveic ar talantu. Viņam jārunā ar Mariju savā valodā, � mūzikas valodā.

Valsis!

Viņ� dodas pie rakstāmgalda.

Kur ir valsis?

Drud�ainiem pirkstiem viņ� sajauc vēstules, kas tur jau divas dienas guļ neatplēstas, un izvanda savu eleganto no�u mapi�.

Pie velna, kur ir valsis?

Viņ� noliecas pie papīra kurvja, pārmeklē to, bet neko nevar atrast.

Lielā uztraukumā viņ� zvana apkalpotājiem. Ienāk istabene, � vienkār�a lauku meitenē.

� Vai jūs paņēmāt valsi?

�opēns cen�as būt laipns, lai gan tikko valdās. Arī pret kalpotājiem viņ� izturas ļoti pieklājīgi.

Meitene skatās viņā,�nekā nesaprazdama.

�opēns izmisis krata galvu.

� �eit uz rakstāmgalda es vakarvakarā noliku kompozīciju, notis, papīra lapu.

� Papīra lapu?�meitene tagad saprot un ārkārtīgi izbijusies rāda uz kamīnu.

�opēns apvalda kliedzienu, pieskrien pie kamīna, nometas ceļos, satver priek�ējās �ķilas un izjauc tās. Viņam pretim sitas karsta liesma, satver viņa rītasvārku stūrus, svilina viņa rokas.

Meitene iekliedzas, pieskrien �opēnam, satver viņa rokas un nodzē� liesmas savām rupjajām, sastrādātajām rokām.

�opēns apslāpē dusmas un atkal irīsts kavalieris.

� Pateicos jums par palīdzību!

Meitene, vainu apzinādamās, raud.

�opēns nespēj redzēt asaras. Viņu pārņem līdzjūtība.

� Neraudiet, lūdzu! Tas neko nenozīmēja! Es uzrakstī�u no jauna.

Viņ� maigi izvada meiteni no istabas un saīdzis aplūko savus notraipītos pirkstus.

� Fi done!³

Tad viņ� mēģina atcerēties valsi. Mehāniski nomazgājies, pārģērbies un paņēmis no�u papīru, viņ� apsē�as pie rakstāmgalda.

Viņ� smaida. Nav nekāds brīnums! �odien ir divdesmit septītais. Septiņi ir viņa nelaimes cipars. �ai dienai viņ� ziedojis savu upuri, � tagad visam jābūt labi.

Viņ� atkal smaida. Varbūt tas ir labi, ka valsis sadega. Tanī viņ� vēl nebija izteicis visu. Tas radās pastaigājoties septembra saulē, sarunājoties kafejnīcā, pavadot mājup iemīļoto. Tam, ko viņ� tagad grib radīt, jāaptver tāpat kā vakar pie pana Vodzinska tas trijskanis, kas skan viņā kop� tik�anās ar Mariju: ilgas pēc dzimtenes, daile un skumjas. Viņam jāpiekļūst Marijas sirdij. Viņas sirdij jāskan līdz �ai trijskanī. �im trijskanim jabūt viņa mīlas sūtnim. Sievi�ķīgā, smalkā rokrakstā viņ� raksta glītas no�u pasā�as. Radot viņam nav vajadzīgas klavieres. Ceļu rāda skano�ā dvēsele.

Strādā viņ� drud�aini, bez atpūtas, juzdams, ka atdod �im darbam savu labāko daļu, visu sevi.

Katru darbu viņ� parasti tūksto�kārt pārstrādā, pūlas gludinādams, grib to dabūt arvien labāku un nodot atklātībai tikai tad, kad nekā vairs nevar tam pievienot, bet �is darbs ir no sākuma līdz beigām viena vesela vienība. To nevar ne grozīt, ne labot. Tas arī nav domāts atklātībai. Tas ir radīts tikai viņai.

Divas stundas vēlāk viņ� noguris atliecas krēslā. Spalva izslīd no rokas. Viņ� aizvērtām acīm �ukst:

� Marija!

Tad viņ� pielec kājās, saloka no�u lapu, paslēpj to svārku iek�ējā kabatā, paķer cepuri un dodas projām.

Viņai tūliņ jādabū �is darbs. Val�a melodija atklās viņa mīlu labāk par vārdiem.

brēzdenes pilsoņi pārsteigti noskatās uz jaunekli, kas izklaidīgi aizsteidzas viņiem garām uz pana Vodzinska namu �efeļa ielā.

Iegrie�oties �ai ielā, viņ� piepe�i apstājas.

Mājas priek�ā stāv Marija, sarunādamās ar grāfu Skarbeku. Viņ� atvadoties sniedz tai galanti roku. Pār viņa slaido, stalto stāvu krīt spilgta saule. �opēns dzird vieglus, koķetus smieklus. Nobālis, viņ� satver ar roku krūtis, grīļodamies apgrie�as un aiziet mulsu skatu.

Bezmērķīgi viņ� klīst pa Drēzdenes ielām.

Pēk�ņi viņ� atrodas pie Elbas, uz Augusta tilta.

Viņ� atrauj svārkus, satver �auksto�ās notis, saplosa tās sīkās, mazās driskās un izkaisa upē.

Kad �opēns, vēl arvien ļoti satraukts, atgrie�as viesnīcā, viņ� atrod priek�ā zīmīti no Marijas. Viņa sirsnīgi ielūdz �opēnu vecāku vārdā uz pusdienām.

�opēns gavilē, asaras saplūst viņam acīs. Viņ� dodas pie loga, pla�i atver to, steidzas pie rakstāmgalda, izņem no mapes no�u papīru.

� Es muļķis, es muļķis! � viņ� nebeidz �ukstēt, uzmezdams pirmās valsa taktis.

Vairākas reizes viņ� sajūt kārdinājumu ietvert valsī pa�reizējo laimes noskaņu, bet lai cik grūti tas arī nebūtu, viņ� pūlās valsi pēc satura un formas uzrakstīt tādu� kāds tas bija �orīt.

Darbs tiek pabeigts apbrīnojami ātri. Pretstatā rīta cēlienā viņ� nav noguris, bet jūtas atjaunots. Tas ir prieks par gaidāmo tik�anos.

Tagad tikai veltījumu viņai!

Jā, veltījumu! Tad tas jau piederēs viņai. Tad viņ� to vairs nedrīkstēs saplēst.

Viņ� vilcinās.

Pour sachere Marie? Vai viņ� tā drīkst rakstīt? Nē! Citi nekādā ziņā nedrīkst nojaust, ko viņ� jūt. Un � varbūt �is maigais veltījums viņai liksies uzbāzība, un viņ� ar to tikai visu sabojās.

Ātri, lai nomāktu visas �aubas, viņ� uzraksta:

Pour M-lle Marie.

Un beigās:

F. F. Chopin. Drezno.

Atkal viņ� vilcinās. Vai lai viņ� raksta �īs dienas datumu, 27. Viņam nepatīk skaitlis 7. Sofistiski viņ� sev iestāsta, ka valsis savos pamatvilcienos radās gleznu galerijā un bija zemapziņā nobriedis jau vakar. Tāpēc viņ� raksta: � 1835. gada septembrī.

Atvieglots viņ� noliek spalvu. Tad viņ� ļoti rūpīgi izvēlas apģērbu, pasūta frizieri, liek sev ieviļņot matus, ilgu laiku pozē pie spoguļa, rūpīgi saloka no�u lapu un noglabā frakas kreisajā kabatā.

Puķes � un krūzīti! Viņ� pasniegs trīs dāvanas. Viņai�tik ļoti patika krūzīte zeltkaļa Ignaca Pled-fena veikalā, kad viņi tam gāja garām pēc tik�anās ar Vilhelmīni �rēderi-Devrjēnu.

Viņ� steidzas uz zeltkaļa veikalu un pērk krūzīti.

Tagad puķes! Sarkanas rozes? Viņ� nepazīst puķu valodu, bet ir dzirdējis, ka sarkanas rozes ir mīlas simbols. Bet to noteikti zina arī citi. Viņa mīļākās puķes? Tās norādītu uz viņu draudzību. Bet nedaudzās vijolītes veikalā ir�pa daļai savītu�as. Balti ceriņi! Balts ir viņas krāsa, � skaidrības un nevainības simbols.

Viņ� nopērk trīs pusplauku�us zarus. Maksājot viņam ienāk prātā, ka, Dieva dēļ, nedrīkst aizmirst majas māti. Viņ� izvēlas jauktu neļķu pu�ķi un noteiktā laikā ierodas pie 154. nama �ēfela ielā. Kāpnes ir stāvas. �opēnam pietrūkst elpas. Laikam viņ� ir gājis mazliet par ātru. Viņ� apstājas kāpņu telpā un aplūko pie sienas piestiprināto medaļu ar Augusta Stiprā attēlu, kas kādreiz ir bijis polu karalis. Tad viņ� lēnām un ļoti uzmanīgi uzkāpj līdz otrajam stāvam.

Kalpotājs ieved �opēnu zilajā salonā. Te_ viņam metas pretim Marijas astoņus gadus vecā māsa Terēze. Ienāk Marija ar māti.

�opēns pasniedz Marijas mātei neļķes, Marijai ceriņus un krūzīti. Marija sarkdama pateicas. Terēze ziņkārīgi noskatās, kā viņas māsa mazliet apmulsusi un laimīga aplūko krūzīti un ceriņus.

�Māmiņ, vai man arī dāvās tik jaukas lietas, kad bū�u liela? viņa jautā.

Vodzinska kundze, smejas un glāsta mazās melnos, sajuk�os matus. �opēns grib izņemt un pasniegt Marijai valsi, bet māte saka:

� Vīrie�i aizkavēju�ies medībās, mums jaed bez viņiem. Bet kur tad grāfs Skarbeks? Viņ� parasti ir ti к jio teikts.

�opēns apvalda sartraukumu. Viņa roka atkal noslīgst. Ienāk kalpotājs un pieteic grāfu Skar-beku.

Pēdējais ved pie galda Vodzinska kundzi, �opēns � Mariju. Mazajā sabiedrībā, kur ikviens dzird otra vārdus, �opēnam nav iespējams tuvoties Marijai.

Viņu patīkami aizkustina tas, ka Marijas māte izturas pret viņu kā dēlu, kamēr pret grāfu Skar-beku ir ļoti laipna, bet ievēro zināmu atstatumu.

Grāfs Skarbeks grie�as pie viņa:

� Esmu ļoti sajūsmināts par jūsu vakardienas spēli. Neviens komponists, pat ne pplis, nespēs tā izprast mūsu dzimteni, kā jūs, mīļo �ppēn.

Marija pateicīgi uzlūko Skarbeku. �opēns to redz un ir laimīgs.

� Jums vajadzētu komponēt nacionālu poļu operu, � Marijas māte saka.

�opēns skumji krata galvu.

� Pateicos, ka tik augstu vērtējat manu māk slu, � viņ� domīgi atglau� no pires matus, � �rē-dera-Devrjēna kundze pirms trim gadiem Parīzē teica man to pa�u.

� Nu lūk, Frederik! Tad jau man ir labi domu biedri, � Vodzinska kundze smaida.

� Viņa man teica, � �opēns atmiņu aizrauts turpina/� saņemieties un iekarojiet vietu starp Mocartu un Rosīni. Es viņai atbildēju: � Parīzē, pasaulē un manā sirdī valda sinkopē.

� Tas bija toreiz! � Marija klusu saka.

�opēns neskatās uz viņu, turpina:

� Tas arī ir īstais iemesls, kāpēc es vienmēr baidos no atklāta koncerta. Mani baida katra saskār�anās ar pūli. Man vajadzētu manu mākslu darīt visiem saprotamu, banālāku, � bet to es nevaru, � es esmu romantiķis, � tas nosaka visu.

� Ja gribat iegūt pasaules slavu, � atbild Ma-rijas māte, � un jūs to spējat, tad jums jānes sava māksla tautā.

�opēns klusē. Vodzinska kundze ir aizskārusi viņa sirds sāpīgāko vietu. Kā katrs rado�s mākslinieks, viņ� gribēja, lai viņu saprot pēc iespējas vairāk cilvēku, bet viņa kompozīcijās izpaudās intīmi dvēseles pārdzīvojumi, mēnesnīcas sentiments, satraukti sapņi, vīzijas, romantiskais dailes, skumju, dzimtenes un mīlas ilgu trijskani s.

Visu to viņ� var stāstīt cilvēkiem ar liegajiem klaviatūras taustiņiem. Orķestris ir par stipru, pla�u, polifonu. Orķestris aizrauj pūli, satrauc, saviļņo to un kliedz/Viņa melodijas klusu un liegi meklē līdzīgi noskaņotas sirdis, � un pēdējās ir smalkas, sievi�ķīgas, trauslas un ļoti muzikālas.

� Paspēlēsimies pēc pusdienām, vai ne, Frederik? Tu taisīsi jokus. To tu tik labi proti. Feliks man stā$tīja, � Terēze viņam pieglaudu�ies saka.

�opēns apsola. Un viņ� tie�ām plosās ar mazo Terēzi pa istabu, atdarina tēvoci Matīsu, ģenerāļa Knia�ievi�a pavēlo�o balsi un ir kā īsts bērns.

Marija un pat grāfs Skarbeks arī tiek ievilkti �ais rotaļās. Viņi ietinas baltos lakatos, inscenē spoku gājienu, lec pār galdiem un krēsliem. Viņi trako pa voisām istabām, izbiedē kalpus, kalpones un no medībām pārnāku�o grāfu.

� �ī ir visskaistākā diena, kādu esmu piedzīvojusi, � Terēze uzsauc tēvam, satver viņu medību somu un sāk rotaļāties ar to.

�opēns vairs nedomā par savu valsi, viņ� pilnīgi atdodas rotaļām. Tikai atbadoties viņam ienāk prātā tre�ā un skaistākā dāvana. Bet reizē ar viņu atvadās ari grāfs Skarbeks. Un tā klātbūtnē, vispār citu cilvēku klātbūtnē viņ� nevar Marijai nodot savu darbu.

Nāko�ajās dienās viņ� arvien apmeklē Vodzin-skus. Vienmēr viņ� nēsā sev līdz valsi. Bet nekad Marija nav viena.

Tuvojas 3. oktobris, kad viņam jābrauc uz Leip-cigu. Iepriek�ējā vakarā �opēnam tikai izdodas lūgt Mariju, lai viņa atnāk atvadīties, kad viņ� aizbrauks no jauna tirgus laukuma. Viņa to apsola.

�opēns pirmais ierodas atvadī�anās vietā. Viņ� ir bezgala uztraukts. Vai viņa nāks viena, un vai viņam būs iespējams pasniegt valsi?

Kaut viņa nāktu drīz!

Viņ� nemierīgi soļo �urp un turp, skatās pulkstenī. Vēl desmit minūtes līdz desmitiem!

Pārējie braucēji ieņem vietas ratos.

Tad viņa nāk! � Bet nav viena. Viņu pavada brālis Kazimirs.

�opēns steidzas pretim, nomākdams vil�anās sajūtu.

Kazimirs ievēro, ka viņi abi apsveicinādamies savādi saskatās.

� Skaisti zirgi! �viņ� pieiet pie zirgirm, apskata tos un paplīk�ķina pa to kakliem.

Marija sniedz �opēnam līdzatnesto vijolī�u pu�ķi. Acīs viņai mirdz asaras.

�opēns atrauj svārkus. Drebo�ām rokām viņ� dot tai valsi. Pastnieks taurē.

� Iekāpt! � tas sauc.

Viņi_vsniedz rokas.

Ari �opēnam acīs sazogas asaras.

Viņ� nesaka ne vārda.

Kazimirs vēl arvien darbojas ap zirgiem.

�opēns uzlec uz ratu pakāpiena.

Piesteidzas Kazimirs un spēcīgi krata viņa roku.

� Dzīvo sveiks, � Frederik! Marienbadē, � nāko�gad. Tu nāksi, noteikti?

�opēns mēmi pamāj.

Zirgi dodas uz priek�u.

Marija māj ar no�u lapu. Ilgi. Ilgi. Līdz rati pazūd ceļa lokā.

Pasta rati nonāk Leipcigā ar divu stundu nokavē�anos. Kārtīgajam �opēnam tas ir ļoti nepatīkami. Viņ� tūliņ pēc iera�anās apsolījies apmeklēt slaveno klavieru pedagogu Fridrihu Vīķu. Pie Vīķa viņ� grib ari satikties ar tā apdāvinātāko skolnieku Robertu �ūmani, vācu romantiķi, kas labāk par visiem saprot viņa darbus un ir sajūsmināts rakstījis par viņu presē.

Viņ� steig�us dodas uz Vīķa dzīvokli, uzskrien pa kāpnēm, piezvana. Durvis atver se�padsmit gadus veca, skaista meitene. Viņai ir ovāla, gandrīz trijstūraina seja, un viņas acis atgādina tam Mariju.

� �opēna kungs?

� Jā. Ar ko man gods?

� Es esmu Klāra Vīķa.

� Ā, Vīķa kunga meita, klavieru virtuoze.

Klāra kautri pamāj.

� Tik jauna un jau slavena.

Klāra draiski smaida, un vaigos viņai parādās divas glītas bedrītes.

� Pazīstamais �opēns deva pirmo koncertu, kad viņam bija astoņi gadi, es tikai, kad man bija jau deviņi, es nekad neiegū�u tik daudz slavas, cik �opēns bija sasniedzis vienpadsmit gadu vecumā.

Te pa labi priek�namā atveras durvis.

�opēnam piesteidzas slaids, brunets jauneklis un cie�i apskauj viņu.

� �opēns! Beidzot! Beidzot!

Roberts �ūmanis tik vētraini apskauj �opēnu, ka tam aptrūkst elpas.

� Tu viņu nospiedīsi! � Klāra saka.

� Ak ko ! Tāds nemirst! Tāds nebīstas nāves!

Viņ� ir nemirstīgs!

Viņ� atlai� �opēnu un ieved viņu klasē, kur atrodas divi flīģeļi un klavieres.

� Mūsu valstība! � �ūmanis piezīmē. � Paldies Dievam, ka Cerbers ir projām, � piedod, Klāra: tas ir � tavs tēvs.

� Klusi! � Klāra lūdz.

� Vīķa kungam netīk gaidīt. Viņ� uzskata sevi mūzikas valstī par Dievu un necie� citus dievus sev līdzās.

� Pat ne Robertu �ūmani! � Klāra iemīlējusies skatās Robertā.

�opēns tūliņ saprot viņu attiecības un nojau�, ka vecais Vīks aklas godkāres dēļ negrib saistīt savas ģeniālās meitas un nabadzīgā studiosus juris, Roberta �ūmaņa, likteņus. Viņ� atvainojas, ka atnācis tik vēlu un nezinot un negribot apvainojis meistaru Vīķu.

� Es te vairs nevaru izturēt! � �ūmanis lauza rokas. � Tas ir kā trako namā; Etīdes, tikai �tīdes! �īs neprtātīgās mokas! Un tā ir māksla! Ak, �opēn, � es te nosmak�u!

Klāra ir izgājusi, lai sagādātu viesim atspirdzinājumu. �ūmanis pienāk tuvu �opēnam un klusu, bet kaisli saka:

� Es mīlu Klāru, un Klāra � mani. Mēs esam zvērēju�i viens otram uzticību. Es iekaro�u savu dzīves laimi, kaut arī to gribētu aizkavēt desmit tādj cietsirdīgi tēvi, kā vecais Vīks.

�opēns domā par Mariju. Ne�ēlot sevi, lai tikai atkarotu viņu grāfam Skarbekam! Bet kur ņemt tik lielu spēku� un drosmi, kāda ir Robertam �ūma-nim? �ūmanis ir vienā vecumā ar viņu, bet kaisles spēka apgarots, kamēr viņ� �

Klāra pasniedz viņam reinvīna kausu. �ūmanis satver glāzi un sniedz tp Klārai.

Klāra saskandina ar �opēnu. Glāzes liegi no�ķind.

�ūmanis paņem no Klāras glāzi, saskandina ar �opēnu un iztuk�o vienā vilcienā.

� To es iemācījos Heidelbergā.

Viņ� paceļ glāzi virs galvas.

� Lai dzīvo mūzika, �opēn, un m ū s u darbs!

�opēns pamāj un dzer tre�o malku. Vīns viņu reibina. Viņam patīk �ūmanis, un Klāra atgādina viņam Mariju. Vai Marija tagad sē� mūzikas salonā un spēlē viņa valsi?

Klāra apsē�as pie flīģeļa. �opēns atbalstās pret logu. �ūmanis stāv cie�i viņam līdzās.

Skaņas mi minorā.

�opēns smaida: � Mans E-molla koncerts.

�o pirms vairākiem gadiem komponēto darbu viņ� pirmo reizi spēlēja Vīnē īsi pirms poļu revolūcijas un radīja lielu sajūsmu. Ar �o koncertu viņ� Parīzē iekaroja barona Rot�ilda salonu. Ar �o koncertu viņ� Parīzē iedvesmoja savus tautie�us.

Klāra spēlē labi. Labāk par Hilleru, liegāk par Kalkbrenneru, jūtīgāk par Listu. Viņ� pats nevarētu labāk spēlēt.

�ūmanis vēro �opēnu, un prieks atmirdz viņa skaistajā sejā.

Kad Klāra beidz, Sūmanis piesteidzas pie viņas, un noskūpsta.

�opēns aizver acis.

Marija �

Tad viņ� iet pie Klāras un klusēdams spie� viņas roku.

Klāra bezgala priecājas par �o atzinību, pievēr�as �tkal flīģelim, spēlē prelūdijas un piepe�i atrodas �ūmaņa valstībā.

�opēns klausās un jautājo�i uzlūko �ūmani.

� Mana Gs-molla sonāta.

Arī to Klāra nospēlē ģeniāli.

kad Klāra pieceļas no flīģeļa, �opēns sniedz viņiem abiem rokas. �ūmanim likās, ka ar savu visti zilāko būtību viņu svētī pati māksla. Māksla!

�ūmaņa piere savelkas grumbās.,

� Ko cilvēki zina par mākslu. �opēn! Vai viņi pazīst mulsino�o svētlaimi būt izņēmuma cilvēkam un meklēt zvaigznes? Vai viņi jūt garīgo kontaktu ar daudzajiem nepazīstamajiem, kas viņus pa�us aizdedzinātu un �ūpotu līdzīgā ritmā? Vīnē spēlē Lau-nera un �trausa val�us un sauc to par mūziku! Un Vācijā, un Parīzē?

Pseido māksla, tikai pseido māksla!

� Ak, �opēn, mēs mākslā esam tikai iesācēji. Varbūt mēs abi esam izredzēti, lai ieietu pa tempļa vārtiem svētītajās telpās. Bet liesmas, kas mums mirstīgajiem grib liegt ieeju, mūs iznīcina. Mēs sadegam. Tāpat kā Mocarts, �ūberts un Bēthovens sadegu�i pārāk īsā mū�ā, tā sadegsim arī mēs trīs: jūs, Mendelsons un es.

� Robert!

Klāra satver viņa roku.

�ūmanis viņu nedzird.

� Debesu fāpa izdeg pārāk ātri. Nāve aizsauc ģēnijus no radī�anas kalngaliem, daudzus jau, kad tie ir ceļā uz �iem kalngaliem. .

� Robert! � Klāra vēlreiz satver .viņa roku.

Viņ� it kā atmpstas. . <

� �Piedodiet, �opēn, manu pesimismu! Bet mēs, mākslas audzēkni, visi esam tik divkosīgi. Jūs arī. Gavilējot mēs dodamies uz priek�u un tad atkal esam noskumu�i līdz nāvei. Ja mums nebūtu �ī� divkosības, mēs nevarētu aptvert visu sajūtu skalu un atklāt cilvēkiem visus radī�anas augstumus un dziļumus. Bet spēlējietjtagad, jūs, mīļo SopēnV"

�opēnu ļoti satrauc �ūmaņa vārdi.;Viņ� izjūt kā mākslinieka traģiku, tā viņam pie�ķirto.laimi. Bet traģika ērk�ķainajā, stāvajā ceļā uz mākslas templi to pavada bie�āk. � ��' : � -А

Noktime! Tā attēlo viņa un �ūmaņa noskaņu.

Liegi un vilcinādamies viņ� sāk spēlēt savu nok-timi la bemol ma�orā. Roberts �ūmanis un Klāra Vīķa klusās aizturētu elpu, sadotām rokām.

Kad �opēns ar garu, graciozu pasā�u pāriet uz otru daļu, klusu atveras durvis. Tanīs parādās salīcis stāvs zilā frakā ar mazām, dzeltenām pogām, saņemtu apkakli, melnās cie�i pieguļo�ās biksēs un kurpēs ar platām sprādzēm. Tas ir vecais Vīks.

Roberta un Klāras rokas atraisās,.

Vīks to nemana. Viņ� raugās uz �opēnu.

Noktime klusu izskan. ? .. � ■

Nepatīkama, ķērco�a balss spiedz: � Bravo, �opēn! Frederiks �opēns pieceļas un apgrie�as.

Vecais Vīks jau ir pie viņa un apskauj to necerētā maigumā. \ ^: �

� Jums, �opēn, jānāk rītu no rīta man līdz pie Breitkopfa un Herteļa. Viņam jāizdod jūsu darbi. Visai Vācijai vajag jūs dzirdēt. Es jūs padarī�u Vācijā slavenu. �� >�

�opēns glu�i apmulsis, stomīdamies, pāris vārdiem pateicas.

Visu vakaru viņam jāpaliek Vīķu mājā. Roberts un Klāra nekad vel nav redzēju�i tēvu tik cilvēcīgu un laipnu. �_;. _л ... г;: '

Otrā rītā Vīks tie�ām personīgi iepazīstina �o-' pēnu ar Breitkopfa un Herteļa izdevniecības pārstāvi Raiinuridu Herteli. Slavenais izdevējs apsolās atbalstīt Sopēriu.

�opēns priecīgi atvadās no Vīķa, viņa meitas un �ūmaņa, apsolīdamies, vēlākais, nāko�o gadu atgriezties Leipcigā. Vīks tad sarīkos vēl nebiju�u Sopēna koncertu. �.

Drīz pēc tam Frederiks �opēns aizklīst uz Jana kapsētu.

Viņ� ieiet kapli�ā. Pretim durvīm. sienu grezno piemiņas plāksne ar uzrakstu latīņu valodā:

�Kņazam Jozepam Poņatovskim, polu karaspēka virspavēlniekam, kas noslīka cīņā pie Elsteres 1813. gada 19. oktobrī.

Biedri.�

Frederiks �opēns aizkustināts noliek vainagu.

�opēns saldams dodas ceļojumu ratos uz Hei-delbergu. Ielejās guļ rīta migla. Tā gulstas arī uz ceļnieka krūtīm. Viņam grūti elpot.

Te saule salau� mākoņu sienu un miglas slāņus, un rasainā skaistumā viņu sveic Vācijas me�u sārtie bērzi un zeltainie skabārd�i un ozoli.

�opēnam ienāk prātā Ūlanda vārsmas.

Viņ� gribētu kļūt Polijai tas, kas Ūlands bija Vācijai.

Aizsapņojies viņ� raugās saulē.

-г-Ja esbūtu saule debesīs, es spīdētu tikai tev, � viņ� �ukst.

/Poļu dziesmas �Meitenes vēlē�anās� sākums.

Viņ� izvelk no�u lapu un zīmē uz papīra no�u zīmes. Dziesmai jābūt pirmām sveicienam no ceļojuma, pēdējam sveicienam no Vācijas un skaistajam poļu dzejas mākslas sveicienam Marijai.

Heidelbergā viņu skolnieka Ādolfa Gūtmaņa tēvs saņem kā kņazu. Nekaras pilsētas rudens krā�ņums atstāj uz �opēnu neaprakstāmu iespaidu. Viņ� labprāt paliktu �eit vairākas nedēļas. �ai pasakaini skaistajā vietā viņi varētu radīt lielus darbus. Bet viņ� traucas uz Parīzi, � un viņa naudas krājums sīkst.

Viņ� cer, ka Parīzē atradīs priek�ā vēstuli no Marijas, lai gan tradīcijas viņai liedz rakstāt vīrietim. Varbūt vēstulē viņa pateiksies par kompozīciju �Meitenes vēlē�anās�, kuru viņ� tai aizsūtīja tūliņ pēc iera�anās Heidelbergā.

Gaidu satraukts viņ� nonāk Parīzē.

Alt, Parīze! Tā ta�u ir skaistākā pilsēta, tie�ām skaistāka par viņa mīļo Var�avu, skaistāka par daiļo Heidelbergu.

^iņ� uzskrien, pārvarēdams divus pakāpienus reizē,� līdz savam dzīvoklim_vAntina gatvē Nr. 5 un stipri piezvana. Kalpotājs Zans, kas viņu gaidījis tikai oktobra beigās, pārsteigts atver durvis.

� Vai ir kāda vēstule? � �opēns tūliņ jautā.

� Jā, � Zans atbild.

� Dod �urpu!

Zans pasniedz viņam vēstuli, bet �opēns vīlies to atstumj. Tā ir no Var�avas. No tēva.

� Vairāk nekā nav?

Zans papurina galvu un izbrīnījies raugās �o-pēnā. Kas noticis ar viņa kungu? Viņ� ir pilnīgi pārvērties. Spirgts, atlabis, vīri�ķīgs, tomēr�savādi � viņ� vienmēr kā bērns priecājas par vēstīm no Polijas, sevi�ķi no piederīgajiem vai drauga Titus, bet tagad atliek vēstuli neatplēstu uz paplātes un lēnām ieiet salonā.

Nāko�ajās dienās �opēns gaida. Viņ� aizsūta projām savus skolniekus un skolnieces, lai gan viņam gandrīz vairs nemaz nav naudas, ko segt nepiecie�amākos dzīves izdevumus. Viņ� nepaziņo savu iera�anos draugiem � ārstam �anim M�atu�in-skim, �ellistam Fran�omam ūn gleznotājam Delak-ruā. Viņ� izvairās no savu tautie�u saloniem, kuros parasti bija juties kā mājās, ieslēdzas savā dzīvoklī un gaida zīmi no Marijas.

. � Beidzot, pēc �etrām dienāip, pienāk no Drēzdenes gaidītā vēstule. �opēns.to atplē� un lasp piirdzo�ām acījn. .-.у '� < �< �: .� . * � .�

/ �opēna kungam, .

Parīzē, Āntina gatvē Nr. 5,

Kaut gan Tu nemīļi ne saņemt, ne rakstīt vēstules, es tomēr izlietoju Cihovska kunga aizbrauk�anu, lai pastāstītu, kas noticis Drēzdenē, kop� Tu esi prom. . � .

Tātad atkal garlaiko�u Tevi (tikai ne ar savu klavieru spēli). Sestdien, kad Tu mūs atstāji, mēs visi salonā, kur Tu vēl iepriek�ējā vakarā biji starp mums, staigājām asaru pilnām acīm. Dņz vien atgriezās mans tēvs un bija.ļoti apbēdināts, ka nebija varējis no Tevis atvadīties. Māte raudādama pieminēja savu �ceturto dēlu Frederiku.� Fēlikss izskatījās glu�i sa�ļucis. Kazimirs gribēja, kā parasti, jokot,, bet viņ� bija vāj� joku Pēteris, jo pats gandrīz sāka birdināt asaras. Tēvs mūs izzoboja, bet arī pats smējās tikai tāpēc, lai neraudātu. Vienpadsmitos atnāca dziedā�anas skolotājs. No stundas nekas neiznāca, jo mēs nevarējām dziedāt. Tu biji sarunu vienīgais temats.

Fēlikss mani arvien lūdza spēlēt Tavu valsi. Mēs tanī katrs smēlām savu prieku: viņi klausoties, es spēlējot, jo tas mums atgādina brāli, kas mūs atstājis.

. Aiznesu to iesiet. Vācietis ieplēta lielas acis, kad parādīju viņam vienu vienīgu lapu. Viņ� nezināja, kas to uzrakstījis.

Māte runā ar mani tikai par Tevi un Antonu. Kad mans brālis būs Parīzē, lūdzu padomā par viņu mazliet �

�opēns izlai� sekojo�ās rindas, kurās Marija atkārto lūgumu pieskatīt lielajā pilsētā viņas drusku neuzmanīgo brāli Antonu. Tad viņa turpina:

� Ja Tev kā par brīnumu iepatiktos atrakstīt: � Kā tev. iet. Man iet labi. Man vairāk nav laika rakstīt, � tad lūdzu pievieno atbildi uz jautājumu: Vai Tu esi komponējis �Ja es būtu saule debesīs, es spīdētu tikai tev�? Saņēmu to �odien, bet man nav drosmes to dziedāt, jo baidos, ja tā ir Tavā, ka mān tā neizdosies tapat kā �Karotājs�.

Mēs arvien no�ēlojam, ka Tavs uzvārds iiav �6-pinskis un ka nav nevienas citas pazīmes,- kas norādītu, ka Tu esi polis, jo citādi fran�i var sākt pretendēt uz godu būt par Taviem tautie�iem.

Bet es rakstu par daudz gari. Tavs laiks ir tik dārgs, ka tas tie�ām ir noziegums, ja Tu to pavadi, lasot manu savārstījumu. Dro�i vien, Tu to nemaz neizlasīsi un iebāzīsi mazās Marijas vēstuli kaktā jau pēc pirmajām rindiņām. Tāpēc man nav sev ko pārmest, ka zogu tev laiku.

Ardievu. Bērnības draugam nevajag frā�u. Māte Tevi mīļi skūpsta. Tēvs un brāļi sirsnīgi apskauj (nē, tas par maz! Bet es pati nezinu, kā lai to pasaku.) Kad jautāju Terēzei: � Ko lai sūtu Frederikam no tevis? � Viņa atbildēja: � Skūpstu un daudz sveicienu.

Ardievu!

Marija.

P. S. Pēdējā vakarā Tu aizmirsi uz klavierēm savas piezīmju grāmatiņas zīmuli. Dro�i vien Tev ceļā gadījās neērtības. Mēs uzglabāsim to kā dārgu relikviju.

Vēlreiz mīļ� paldies par krūzīti.

Terēze �orīt ienāca pie manis ar lielu atklājumu. � Māsiņ Marij, � viņa teica, � es zinu, kā �opēns skan poliski: �opēna/

�opēns nezina, ko domāt par �o vēstuli-. Vai viņa nav sapratusi val�a valodu un poļu dziesmas nozīmi? Vai viņ� tai ir tikai �bērnības draugs�, kā viņa raksta⁴? Vai viņa to ciena kā lielu mākslinieku? Vai Viņa nezina, kādas liesmas aizdedzinājusi viņa sirdī?

Te viņam nokrīt kā zvīņas no acīm. Lai vispār drīkstētu rakstīt, viņa būs devusi mātei izlasīt vēstuli. Tā tas ir. Tas nevar būt citādi.

Vēl un vēl viņ� pārlasa vēstuli, līdz zina to no galvas. Un starp rindām, kas stāsta par �ķir�anās skumjām, viņ� nojau� ilgas.

. Viņ� steidzas uz grāmatu veikalu, kurā ir liela albuma lapu izvēle. Viņ� ilgi meklē, līdz atrod īsto. Tās ir graciozi izzīmētas sarkanas rozes, balti ceriņi un vijolītes, bet vidū ir vārdi:

�goyez heureuse!⁴

Ko lai �opēns raksta Marijai?

Viņ� drīkst sūtīt albuma lapu, bet pēc pieklājības likumiem, kurus �opēns nekādā ziņā nedrīkst pārkāpt, pavadvēstuli nevar adresēt tie�i Marijai, bet gan mātei.

Un tad atkal uzmācās ļaunas �aubas, vai starp Marijas vēstules rindām tie�ām atrodas tas, ko viņ� izlasījis. Vēstulē, zināms, ar nodomu pieņemta bērni�ķīgā izteiksme un aizsegti Marijas dveseles pārdzīvojumi.

Kāpēc sabiedrībā valda nerakstīts likums pret brīvu sarakstī�anos jauneklim ar jaunavu. Kāpēc vesela melu un frā�u virkne aizkavē pretējos dzimumus godīgi tuvoties viens otram?

Viņ� ļoti cie�.

Jau no laika gala kautrajam �opēnam netīk rakstīt vēstules. Cik daudz grūtāk viņam ir mīļotai meitenei rakstiski atklāt savas slēptākās jūtas!

Dienu no dienas viņ� vilcinās nosūtīt albūma lapu.

Tas ir neauglīgs laiks. Viņ� vēl nekad nav bijis tik nabags melodijām.

, Visam vēl pievienojās ļaunās novembra miglas, kas tik kaitīgas viņa plau�ām.

Ar pūlēm viņ� pasniedz klavieru stundas, kas viņam jādara, lai nopelnītu naudu.

�Pret skolniekiem viņ� ir nervozs un reizēm pat bargs. Tie^: vēl nekad nav novēroju�i viņam tādas garastāvokļa maiņas.

Novembra beigas ierodas Antons Vodzinskis. �^'�opēns pārvēr�as! Antons atnesīs viņam jaunas un labas ziņas no Marijas.

Bet viņa skolas biedrs nav-vāirs tik sirsnīgs kā agrāk.

Antons Vodzinskis ir savāds cilvēks. Viņā apvienojas reta vieglprātība un karsta tēvijas mīla. Viņ� dzīvo visvaļīgāko dzīvi, kāda vien aristokrātam iespējama, bet ja lieta skar Poliju, var būt ļoti askētisks.

�opēns grib parunāties ar viņu par Mariju, bet viņa atturības dēļ to nespēj.

��opēnu sākumā apmierina tas, ka Antons nāk tie�i no Polijas, uz kuru atgriezu�ies Vodzinsku ģimenes vīrie�u kārtas pārstāvji, kamēr dāmas vēl uzturās Drēzdenē. Viņ� laikam vēl nezina, kas septembrī Drēzdenē noticis.

Bet tad nāk sekojo�ais notikums.

Pagāju�as da�as dienas pēc Antona iera�anās. �opēns mīļākā skolniece, baronese d�Esta ir nolikusi uz kamīna malas parasto nodevu � luidoru � un atstājusi salonu. Pie �opēna ienāk �anis Matu�in-skis un Antons Vodzinskis.

Antons ir ļoti uztraukts.

�anis ir apdomīgāks. īsos vārdos viņ� izstāsta �opēnam, ka Antona dedzīgi aģitē par Parīzes un Vācijas galsvaspilsētu poļu koloniju apvieno�anos, lai pēc iespējas ātrāk atkal varētu uzbrukt Krievijai. �anis brīdina:

� Mums jāgaida, līdz revolūcijas dzirksts pārlēks pie mums atkal no citas valsts. Es ceru uz Franciju. Mums vispirms jāatspirgst. Mēs varēsim uzbrukt tikai tad, kad būsim labi apbruņoju�ies. Jāveic milzums nacionālās uzbūves priek�darbu.

8� � Un kļūsim veci, sirmi un varbūt nomirsim, � Antons iesaucas. � Ar naudu var izdarīt visu! Atberieties Napoleonu! Cik īsā laikā viņ� savāca simttūksto� vīru lielu armiju, ja visi ziedoja! Mums, poļiem, jāatdod viss tēvijai. Tad mēs to iegūsim.

�opēns rāda uz kamīnu.

� Lūdzu! -

Antons salasa naudas gabalus� kas tur izkaisīti mēļājās apkārt.

�anis neapmierināts krata galvu.

� Bet tu ta�u nevari atdot visu, Frederik!

� Tas ir tēvijai, �an, � �opēns klusu saka.

� Bravo! � saka Antons un dedzīgi skaita nau

das gabalus. � Tu esi īsts patriots^ Tāpat kā Skarbeks.

�opēns saraujas.

� Skarbeks, � Antons turpina un asi skatās �opēnā,�ir Var�avā kustības dvēsele. Skarbeks ir dzimis vadonis, saisto�a personība. Ja runa irt par Poliju, viņ� atdod pēdējo un ziedo visu sevi. Mēs viņu apbnnojam.

�opēns pagrie�as pret logu un atbalstās pret to. Viņ� jūt, ka grāfs Skarbeks un visi Vodzinsku ģimenes vītir�u kārtas pārstāvji ir pret viņu.

� Kas tev ir Frederik?

�anis piesteidzas un tausta viņa pulsu.

� Tev tūliņ jāliekas gultā!

�opēns pretojas.

Nekas nelīdz. Enerģiskais �anis paliek pie sava.

Ņakti sākas nejauks drudzis.

�opēns saslimst ar influenci.

Ilgu laiku j^baidās par viņa dzīvību, jo trauslais ķermenis ātri izlieto visas Karlsbadē un Vācijā uzkrātās spēku rezerves.

Skolnieki un skolnieces aizkustino�ā mīlā kopj savu dievināto skolotāju. Tā ka trūkst naudas, tad viņi samaksā Gūtmanim, kas apņēmies pārraudzīt diezgan lielos saimniecības izdevumus, mēnesi uz priek�u honorārus par stundām.

Slimnieksjdrud�a murgos runā par Mariju, tā ka viņa draugi, �aņi ieskaitot, driz vien nojau� viņa saslim�anas īsto iemeslu. Viņu starpā valda neizteikts solījums neizpaust nevienam �opēna bēdas.

� ��opēns lēnām atveseļojas.

1836. gada februāri Lielajā operā uzved Meierbēra �Hugenotus�. �opēns skumst, ka ir par nespēcīgu, lai piedalītos �ai mūziķu aprindās ar vislielāko in-tērēsi gaidītajā notikumā. Opera sagādā Meierbē-ram milzīgus panākumus. �opēns nesavtīgi priecājas līdz.

Marta sākumā pienāk vēstule no Vodzinska kundzes. Viņa no Var�avas dabūjusi zināt par �opēna slimību un raksta maigi norūpējusies kā māte, tic, ka pavasarī viņ� pilnīgi atveseļosies, �ūtā sirsnīgus sveicienus no Marijas un Terezes, un ielūdz viņu jūlijā Marienbadē.

�opēns sāk atveseļoties ātrāk, pat apbrīnojami ātri. Viņ� aizsūta Marijās mātei albuma lapu ar pateicības pilnu vēstuli un apsolās jūlijā būt Marienbadē. � , '

Līdz ar veselību viņam atkal rodas cerība iegūt Mariju. Viņ� sapņo, ka apmetīsies ar Mariju uz laukiem Var�avas� tuvumā, nerādīs vair� pasaulei savu mūzikas talantu, strādās tautskolās, visā klusumā dzīvos savai mīļajai mākslai, spēlējot tikai Marijai un glu�i mazai, intīmai sabiedrībai.

Tā sapņojot viņ� pasniedz stundu pēc stundas, lai sapelnītu naudu ceļam uz Marienbadi.

Ar �o sapni sirdī viņ� dodas uz Marienbadi.

� Tev jāsē� reiz mierā, Frederik! Es nevaru tevi zīmēt, ja tu visu laikp kusties, � Marija Vodzinska uzsauc Frederikam �opēnam, kas sakrustotām kājām sē� zālē.

� Ja nebūtu odu, � viņ� atgaiņājas pret tiem.

Marija smejas.

� Mani tie liek mierā.;

� Odi ir kavalieri, � �opēns joko un raksta notis, turēdams bloku uz kreisā ceļgala.

� Tev laikam saldas asinis, � viņa to ķircina.

� Ja runa iet par asinīm, tad tiem vajadzētu tev uzkrist bariem, � �opēns atbild.

� Ja tu būsi nekaunīgs, es uzzīmē�u tev uz vaigiem divus odu kodumus.

r-r Es domāju, ka bedrītes man labi piestāvētu. Tik jaukas vaiga bedrītes kā Klārai Vīkai!

� Nu jau tu tre�o reizi man piemini Klāru Vīķu. Frederik, man gandrīz liekas, ka tu Leipcigā būsi pazaudējis sirdi.

�opēns izliekas, ka nedzird piezīmi, bet aplūko zālē sev līdzās gulo�o akvareli. Tas ir Marijas attēls, ko viņa tam uzdāvināja, kad _vviņ� ieradās Marienbade. Salīdzinot ar oriģinālu, �opēns atzīst, ka tas ir viņai ļoti līdzīgs.

� Vai tad es nedrīkstu piecelties un apskatīt savu ģīmetni? � viņ� jautā.

� Iedro�inies tik! � viņa tam draiski draud ar otu. � Tu drīkstēsi to redzēt tikai tad, kad tā būs pilnīgi gatava.

� Cik ilgi tad man vēl būs jāsē� tveicē sakrustotām kājām kā turkam?

�Ja tu sēdēsi pavisam mierīgi un sakrustosi arī rokas, es bū�u drīz gatava.

�opēns paklausīgi sakrusto rokas.

� Tā nē! � Marija iesaucas. � Tu labo roku spied pie sirds. Tas izskatās pēc mīlestības atklājuma. Pārliec kreiso roku pāri labai, tad arī svārki neizskatīsies tik saburzīti!

�opēns atkal paklausa �im uzaicinājumam. Viņ� jau grib saņemt dū�u un jautāt, vai tas būtu tik ļauni, ja viņ� izskatītos pēc mīlestības atklājēja, te no viesnīcas �Pie baltā gulbja� priek�ējās ēkas iznāk Marijas māte. �inī viesnīcā apmetusies kā Vodzinska kundze ar abām meitām, tā arī �opēns.

� Vai tas taisnība, Frederik, ka tu esi viesu grāmatā licis sevi ierakstīt par poļu mui�nieku? Terēze bija tik indiskrēta un to uzzināja.

�opēns piesarkst un samulsis stomās:

� Nevienam nav jāzina, ka esmu komponists un virtuozs �opēns.

Vodzinska kundze smejas.

� To �eit Marienbadē zin visi muzikālie viesi. Vai tu neievēroji, kā viņi tevī noskatās, it kā tu būtu pasaules brīnums?

� Tas viņ�, paldies^ Dievam, arī ir, � Marija iebilst un uzmet skatu Sopēnam; �

Tas apmulsumā nesaka ne vārda.

� Bez tam �orīt pie strūklakas satiku Berlīnes operas direktoru Spontāni. Viņ� jūsmoja par tevi. Vispār Vācija dievina tevi vairaķ par HUleru, Listu un Tālberg. Vairāk par Robertu �ūmani unMendel-sonu.

� Es nevaru ciest Spontāni, � �opēns norūc.

� Nu-nū! Kāpēc tad nē? �� māte jautā.

� Viņ� nejauki izturējies pret �rēderi-Devrjēnu.

�opēns īgni noplūc pāris margrietiņu un kaisa tās pār Marijas gleznu.

� Dieva dēļ, nekusties, Frederik! Un skaties �urp. Man jāredz tavas acis. Tās visgrūtāk zīmēt, jo tās tavā sejā tas skaistākais.

�opēns atkal sakrusto rokas un uzlūko Mariju.

� Skaties tik, Marija saka komplimentus, � māte smejas. � Apgriezta pasaule! � Ko tad Spon-tīni nodarījis �rēderei-Devrjēnai? Viņ� ta�u drīkst runāt, Marij?

� Jā, ja viņ� skatās �urp!

� Vilhelmīne �rēdere-Devrjēna viesojās Berlīnē un spēlēja donnu Annu, Mocarta Don Zuanā, � �opēns stāsta. � Don Zuana tēlotājs spēlēja tik vāji, ka temperamenta bagātā un mākslas apgarotā Vilhelmīne pēc izrādes tam teica: � Dieva vā^ds, ka būtu labāk pavedusi meiteni, ja es būtu Don Zuans.

� Dziedātājs sūdzējās operas direktoram Spontīni. Tas neaizstāvēja Vilhelmīni, bet viņas atturības sarūgtināts, asi pārmeta viņai un kritizēja viņas donnu Annu, teikdams, ka ta nekādā ziņā neatbilst Mocarta skaidrajai, maigajai mūzikai. Vilhelmīne aizrādījusi viņam uz Rel�taba atsauksim par viņas donnu Annu. �Es nesen stāstīju jums par Rel�tabu. Tas ir skarbākais kritiķis Vācijā.

� Es zinu, Frederik, � Marijas māte pamāj.

� Viņ� neatsaucas visai labvēlīgi par tavām kompozīcijām. Bet tas nekas.

�opēns sarauc pieri. � * ^i:<

� Ja �is kritiķis atzinis donnas Annas tēlu par ģeniālu, tad Viftielmīne būs spēlējusi ļoti labi. � Dro�i vien, � Marija iebilst. � Kas tik lieliski var nospēlēt Romeo, var pareizi attēlot ari donnu Annu. � Intrigants Spontāni tomēr panāca, ka intendants grāfs Rēderus neņēma vērā viņas lielos panākumus un neanga�ēja viņu Berlīnes galma operā.

Dārzā ieskrien mazā Terēze ar milzīgu, raibu tauriņu tiklu. Viņai seko trīs puikas.

� Dieva dēļ, māt, � Marija iekliedzas, � viņi uzskries virsū molbertam.

Māte satver aiz rokas ziņkārīgo Terēzi un iziet ar bērniem no dārza.

ч Marija atviegloti uzelpo.

� Tā, Frederik. Tagad mati. Man tur vēl jāpapildina da�as ēnas. Tu tagad vari mierīgi turpināt apskatīt gleznu un ari atsvabināt rokas.

�opēns noliec galvu un aplūko Marijas attēlu, panēm no�u lapu un izvelk no kabatas zīmuli.

Ēedzot pirmīt saules atspulgus slīdam pār Marijas pleciem, matiem un seju, viņam ienāku�as prātā vairākas melodijas.

� Ko tu tur dari? � Marija sauc.

� Komponēju!

� Ko tad?

� To es tev pateik�u tikai tad, kad darbs būs gatavs.

� Labi atcirsts, � Marija smejas^ nomet otu uz paletes un sasit plaukstas.

� Tā, piecelieties, carissimo maestro! Esmu ga-tavp.

�opēns pielec kājās, dodas pie gleznas.

� Nu?� Marija atkāpjas.

� Vai man tie�ām tik skumjas acis? � �opēns jautā. � hfijc

� Kop� tavas iera�anās Marienbadē nē. Bet parasti, kad tu sēdi pie klavierēm, gan. Gleznā ta�u jāmēģina atklāt cilvēka būtību. Lūk, tāpēc apviju tavām lūpām smaidu. Vai tev tas nepatīk!

� Patīk! Tas ir ļoti skaisti!

Viņ� atgrie�as uz savu vietu, paceļ Marijas ģīmetni, pienāk pie molberta un tur Marijas ģīmetni līdzās savējai. ^: ■ > �. � . �

� Skaists pāris!Marija joko. ' .

� Bet tu nedrīksti manu ģīmetni turēt savai pa

labi. Izskatās, ka esam pagriezu�i viens otram muguras. h. �.�^: ч/ >/ �- >■' r. :

�opēns. nostājas kreisā pusē.

� Tā ir labi/Un'kādās rakstura īpatnības tu saskati mana ģīmetnē? Marija jautā. � � C -

�Skaidrību, gudrību, grāciju. .��;

� Nekāda temperamenta? � viņa iesaucas. ^л

�opēns saņem visus spēkus, bet stiprā, veselīgā Marija skrien pārāk ātri.

Noguris viņ� sasniedz kalnu un noslīgst viņai līdzās uz sola.

Riet saule.

Krēsla � sirmā stunda � apbrīnojami ātri ietin jauko Marienbadi smar�īgā plīvurā.

Pēdējie staigātāji steidzas uz ieleju.

Aug�ā ir glu�i klusu.

Pēk�ņā apņēmībā Marija apskauj �opēnu un dedzīgi skūpsta viņu.

� Vai tu tie�ām mani mīli? � �opēns jautā.

� Jā, es tevi mīlu.

�opēns uzmanīgi slēdz viņu savās rokās, it kā baiļodamies salauzt �o radības brīnumu. Viegli un maigi viņ� skūpsta tās matus, pieri un acis. Tad kaisles dzirksts pārlec arī uz viņu, un viņ� mulsi skūpsta tās muti. � ? īa

Rokrokā viņi kāpj lejā no kalna.

Mijkrēslī �opēns ienāk savā istabā. Viņ� vēl arvien ir satraukts un samulsis.

Tur guļ viņa hoktime, kuru viņ� radījis moku un �aubu pilnaja vientulībā, sapņodams, cerēdams un ticēdams savai laimei.

Nakts noskaņa izgaisusi. Laime ir klāt. Viņam liekas, ka ir diena. Atplaukst melodija, ko pirms da�ām stundām dārzā viņa sirdī uzbūra saule.

�eko laimīgas vasaras dienas.

�opēns pirmo reizi mū�ā atklāj otram cilvēkam savu dvēseli. Viņ� atdod Marijai visu savu kop� bērnības uzkrāto maigumu.

Viņu iedvesmo Marijas dedzīgais poļu temperaments, viņ�, savukārt, aizrauj Mariju, � viņus nes viens ritms. Viņi kļūst cilvēciski un mākslinieciski viens otram tik tuvi, cik vien tuvu divus cilvēkus var vienot prāts, jūtas un griba. Marijas spriedumi par mākslu kļūst noteiktāki. Drīz viņa saprot �opēnu ari kā cilvēku tik labi, ka viņiem bie�i vien nav vajadzīgi vārdi. Tā ir pilnīga dvēseļu saskaņa.

Tagad �opēns ir pateicīgs liktenim, ka par viņa ceļa biedri nav kļuvusi mierīgā, pasīvā Konstance Gļadkovska.

Jo laimīgāki ir �opēns un Marija, jo skumjāka kļūst Marijas mātes seja. Viņu laikam uztrauc vēstules no Polijas.

Gandrīz pēc mēne�a, 1836. g. 23. augustā, māte ' pēk�ņi paziņo, ka �ī atpūta jāpārtrauc. Viņai noteikti jābraucot uz Poliju, � mazāk, lai sagatavotos uz Fēliksa kāzām, vairāk citu notikumu dēļ, kuros nepiecie�ama viņas klātbūtne. Bet vispirms viņai jāapsprie�oties ar svaini, Drēzdenē.

� Tātad mēs rit braucam uz Drēzdeni. Un tu, Frederik?

�Vai drīkstu braukt līdz? Man jābūt Parīzē tikai septembra vidū.

�Ak, tas būtu jauki, māmiņ! � Marija gavilē, � es tā mīlu Drēzdeni, un � viņa piesarkst.

Steigā tiek sakravātas somas. Nāko�ajā rītā ātrie pasta rati aizved no Bohēmijas uz Vāciju piecus pasa�ierus: Terēzi fon Vodzinska kundzi ar divām meitām un mājskolotāju no krievu Polijas (atzīme Ņr. 599 Marienbades viesu sarakstā) un Frederiķu �opēna kungu, mui�nieku, no Parīzes (Nr. 847 viesu sarakstā).

29. augustā �profesors Sopēna kungs no Parīzes� apmetas Drēzdenē, �Berlīnes� viesnīcā, kurā viņ� 1829. gadā jau dzīvojis no 26. augusta līdz 2. septembrim. Ja toreiz �profesors Sopēna kungs� uzmeklēja slaveno Drēzdenes galma ērģelnieku Augustu Aleksandru Klengeli, profesoru Fridrihu Vilhelmu Piksisu, Drēzdenes galma kapelmeistaru Morlahi, pazīstamo pianisti Pehvela jaunkundzi un ceremoniju meistaru brīvkungu fon^Frīzenu viņa mājā Pils ielā Nr. 363, tad �oreiz Sopēna kungs Drēzdenē dzīvo pilnīgi inkognito.

Ko Sopēna kungs Drēzdenē dara?

Neko sevi�ķu.

�opēns kungs ir tikai laimīgs.

Priek�pusdienā, pirms tik�anās ar Mariju gleznu galerijā, zaļajā ejā, vai arī �efela ielā, viņ� pagodina ar apmeklējumu zeltkaļu veikalus. Pēcpusdienās un pie vakara, sevi�ķi sirmajās stundās, tiek kopā muzicēts. Marija iepazīstas ar visiem viņa darbiem. Viņu diendienā pārsteidz tā kompozīciju skaistums un pilnība. Marija dzied viņa pavadījumā poļu dziesmas, vismīļāk �Karotāju� un �Meitenes vēlē�anos�, bet labprāt arī �Ko jauna meitene mīl�. Viņa pilnīgi pārvarējusi savu kautrību, sevi�ķi pēc tam, kad �opēns dziedā�anas skolotāja Aloiza Mik�a klātbūtnē godīgi uzslavēja viņas sasniegumus elpas nostādī�anā un balss skanīgumā.

Beidzot �opēns pie Elimeiera jaunā dārgakmeņu sūtījumā atrod meklēto. Tas ir ļoti skaists rubīns, kas mirdz kā asins lāse. Kamēr zeltkalis iekaļ rubīnu gredzenā, skaņu kalējs �opēns iekaļ poļa Stefana Vitvika dziesmu �Gredzentiņ�� gai�os ma�ora akordos.

'8. septembrī dziesma ir pabeigta, 8.. septembrī ir gatavsgredzens, 8? septembrī �opēns tos abus pasniedz Marijai. Y

Viņa lasa mirdzo�ām acīm:

��Riez laimīgajās jaunības dienās tu nēsāji gredzentiņu, ko biju tev dāvājis. Citi apņēma citas meitenes, � tās bija krietnas mei�as. Pilsētiņā ie-nācasve�inieks. Vai! nabaga gredzenam.

Skanēja vijoles un fleitas, un sve�u vizmā dejoja kāzu deju. Es tevi nekad neaizmirsī�u. Da�a laba meitene skuma un saukāja mani par muļķi. Līdz ar gredzenu, ko tev dāvāju, pazaudēju sirdi.

Marijas seja pārplūst asarām. Viņa laimīga apskauj mīļoto^Tad viņi steidzas pie klavierēm salonā. Marijabez kļūdām lasa ari notis.

Mums tas beidzot jāsaka mātei, Frederik.

�opēns izklaidīgi pamāj un spēlē Marijai veltīto valsi. Marija �ūpojas ritmā. Bet viņas saprāts prasa skaidrību.

-�Tu dzirdēji, mīļais? Mums tas jāsaka mātei, gopēns pamāj un spēlē Marienbades noktirni.

�īs dienas sirmajā stundā Marijas māte runā par gaidāmobraucienu uz Poliju, Marija uzlūko �opēnu, kur� meklē vārdus. Tikai tad, kad Marija pieceļas un atstāj istabu, teikdama: � Frederiks tev gribēja kaut ko pastāstīt, � viņ� iegūst drosmi atzīties

� mātei. Māte nav nebūt pārsteigta.

� Es to jau sen zināju, mīļo Frederik. Jau pagāju�o gadu Drēzdenē nojautu, ka tā būs. Tu zini, ka man ļoti patīc. No visas sirds dodu savu svētību, bet � ir apstākļi, par kuriem tagad vēl nevaru runāt un kuru dēļ jums vēl jāgaida.

�opēns viņai ļoti noteikti atbild:

� Jūs aizstāvēsiet mūs! Un ja jūs būsiet mūsu 5 aizstāve, tad viss būs labi!

Māte to apsola un piebilst:

� Lūdzu tev vēl tikai neteikt to nevienam!

.�opēns apsolās.

-� Var�avā ēs apmeklē�u tavus vecākus un māsas, un teik�u, ka tu esi vesels un jūties labi.

Viņi atvadās. �opēns ir cie�i pārliecināts, ka Marijas mātei izdosies nolīdzināt visus �ķēr�ļus un ka Marija, vēlākais, nāko�o vasaru kļūs viņā sieva.

Nāko�ās divas dienas paipt netraucētā laimē.

Svētdien, 11. septembri, �opēns agri no rīta aizbrauc uz_vLaipcigu. Tur viņ� pavada pirmdienu ar Robertu �ūmani un Klāru Vīķu nopietnās pārrunās par mūziku. 13. septembrī viņ� aizbrauc uz Parīzi.

13.

Vodzinska kundze ar meitām atgrie�as Slucevas pilī, kas atrodas netālu no Var�avas. Marija neko nenojau� un ir ļoti laimīga, māte � uztraukta. -

Jau da�as stundas pēc atbrauk�anas starp Marijas vecākiem notiek saruna.

�Nu? � tēvs jautā. � Ko tu panāci pie Matīsa?

� Neko! Viņ� tikai deva man cerības uz vēlāku laiku. Bet tās ir parastās tāda cilvēka izrunas, kas negrib palīdzēt.

Vodzinska kungs uztraukts pielec kājās.

� To es no Matīsa negaidīju. Ko tagad darīt?

� Mums jāsa�aurinās, � māte dro�sirdīgi saka.

� Ar to mums nebūs līdzēts, Terēze. Esmu tev daudz izskaidrojumu parādā, nevien man nav laimējies veikalos, kā tev rakstīju, bet arī Antons Parīzē ir dzīvojis tālu pār mūsu ienākumiem.

� Kā, ari tas vēl? � māte ir ļoti satriekta.

� Viņ� man deva goda vārdu, ka nav iz�ķiedis naudu vieglprātīgā sabiedrībā, bet izlietojis par labu Polijas nākotnei.

� Labi darīts! � Vodzinska kundze mirdzo�ām acīm iesaucas. Taisni �o vieglprātīgo un bezrūpīgo dēlu viņa mīl visvairāk. Vairāk par Mariju un Terēzi.

� Bet radu�ies parādi, � un mums tie jānolīdzina. Es ieteicu Antonam tūliņ iestāties spāņu karaklausībā, lai vairs neatkārtotos Parīzes dēka.

� Viņ� nepretojās?

� Nē! Viņ� ta�u ir Vodzinskis. Viņ� tūliņ nokārtoja visu nepiecie�amo un parit aizceļos.

. � Kā? Tik ātri? Vai tad jūs nepadomājāt par Fēliksa kāzām?

� Tas tagad nav no svara, Terēze! Galvenais ir: kā dabūt naudu? Pie tam steig�us un par no�ēlo�anu, daudz naudas!

� Vai nevari dabūt aizņēmumu par Slucevu?

� Ja bū�u reiz kritis zīdu augļotāju rokās, tie drīz vien man aiz�ņaugs kaklu. Man ir cita ideja. Grāfs Skarbeks interesējas par Mariju, � viņ� nesen man lika noprast, ka �

� Nē! Tas nav iespējams!

Kāpēc?

� Marija mīl Sopēnu, � un abi Marienbadē slepeni saderinājās.

�Terēze! tēvs uztraucas.�Vai domā, ka do�u savu meitu par sievu atklīdu�am mūziķim, kam nav ne mantas, ne stāvokļa? Vai mums būs jāuztur arī vēl �is plikadīda?

Ienāk Marija.

Viņa ir dzirdējusi pēdējos vārdus.

Dro�i viņa pieiet tēvam.

�Tev nebūs mūs ar Frederiku jāuztur. Frederiks ir tik slavens un viņa māksla tik liela, ka mums nekad nebūs jācie� trūkums.

� Mēs? � tēvs saniknojas. � Aizliedzu tev tā runāt! Tu vēl esi m a n a meita, � piedod, Terēze! � mūsu meita! Un kamēr vēl neesi pilngadīga, man vienīgam tiesības lemt par tevi.

� Tu vari mani pat ieslodzīt, tēvs, bet tici, ka atradī�u ceļus un līdzekļus, kā izlauzties un iekarot savu laimi, � Marija mirdzo�ām acīm iesaucas.

Tēvs sakrusto rokas un aukstā, griezīgā balsī atbild: � :<

�Mīlas mulsums tev, Marij, sajaucis prātu. Dodu tev divdesmit �etras stundas laika apdomāties. Grāfs Skarbeks lūdza tavu roku. Ceru, ka tu �inīs divdesmit �etrās stundās atzīsi, ko tu kā Vodzinska esi saviem vecākiem parādā.

^rViņ� pagrie� meitai muguru un atstāj salonu.

Marija metas pie mātes un raudādama paslēpj galvu tās klēpī. Tā viegli un maigi glāsta meitas matus un saka:

�Tu runāji par laimi, Marij. Vai tie�ām domā, ka būsi ar �opēnu laimīga?

Marija paceļ galvu, noslauka asaras.

� Es tam noteikti ticu, māmiņ!

Māte �aubīdamās krata galvu.

� Es �ņrpu braucot mierīgi pārdomāju �o lietu. �opēnam, lai gūtu ilgsto�u laimi, nepiecie�ams mākslinieciski līdzvērtīgs cilvēks, kas varētu viņam sekot tā mākslas augstienēs.

� Es esmu muzikāla, es varu saprast viņa darbus, man ir zīmē�anas talants, � Marija pretojas.

� Tas ir par maz, Marij? Sopēna dzīves biedrei vajadzēs viņu sajūsmināt, iedvesmot. Vai domā, ka to varēsi, Marij?

� Es nezinu, bet � no tā ta�u, māt, nav atkarīga laime.

� Parastajiem ļaudīm nē, bērns, bet tādam izņēmuma cilvēkam kā �opēnam gan Labvēlīgais liktenis tev dāvājis krietnu saprātu. Apdomā labi, Marij, pirms sper iz�ķiro�o soli.

Marija pateicīgi noskūpsta mātes roku. Ja tās vārdi viņu ari nav pārliecināju�i, tad viņā tomēr radusies zināma nedro�ība, kuru tā nespēj nomākt.

Viņa dodas garā pastaigā pa rudenīgo apkārtni, lai tiktu skaidrībā ar sevi, bet viņai tas neizdodas.

Kad viņa atgrie�as pilī un grib doties savā istabā, Marija satiek Antonu, kas lūdz viņu uz sarunu mūzikas salonā.

Marija seko vilcinādamās.'

Ko brālis no viņas grib? Tas ta�u nav iespējams, ka māte, lūgdama �opēnu klusēt, pati tomēr būtu visu izstāstījusi brālim.

� Tēvs runāja ar mani, Marij! � Antons bez aplinkiem iesāk.

� Mums ir tikai viena izeja, kā izkļūt no parādiem. Tev jāprec Skarbeks.

� Parādi? Tad tas bija īstais iemesls! � Viņā nicīgi sakniebj lūpas* No viņas gaidīja, lai tā ziedojas.

* / � Es an esmu vainīgs pie -�īm grūtībām, Marij! Bet es biju konsekvents ūn�iestājos.'spāņu karaklausībā, lai vecākiem nebūtu mani .jāuztur, un es varētu ik mēnesi dzēst parādu.. Es tā ziedoju savu ierasto dzīvi un brīvību. Tu esi mana māsa, un tu tāpat esi vecākiem parādā savu upuri.

� Nē! � Marija iekliedzas. � Es neļau�u naudas, pretīgas naudas dēļ iejaukt savu dzīves laimi! Nekad! � ... . . t

' Antons mierinot satver māsas roku.

� Es tavā vietā, mīļo Marij, arī pirmā mirklī tā runātji, bet no svara vēl kas cits: � �opēns ir slims.

� �opēns ir veselāks kā jebkad!

� Tikai pagaidām, Marij! Piedod, ka sagādāju tev sāpes, bet ja runa, kā tu saki, iet par tavu dzīves laimi, tad man jābūt pilnīgi atklātam. Kad pagāju�o ziemu biju Parīzē, �opēns slimoja. Es runāju ar viņa ārstu un draugu Zani Matu�inski. Dilonis, Marij!

� Tas nav taisnība! � viņa sāpīgi iekliedzas.

� Pirms desmit gadiem ar diloni nomira viņa jaunākā māsa Elīza. Vai tas neko neliek domāt?

� Vai Matu�inskis to zināja noteikti, jeb izteica tikai aizdomas?

� Diem�ēl, glu�i noteikti.

Marija sabrūk. Viņa tomēr drīz saņemas.

.� Es viņu izdziedē�u. Mēs brauksim uz dienvidiem. Mēs varam dzīvot tur. Ir ta�u pilnīgi vienalga, kur viņ� rada savus darbus.

� Iedzimta slimība nav izdziedināma, Marij. Viņ� noliecas pār māsu.

� ^Ieņemot vērā infekcijas briesmas, Marij � Viņa balss kļūst lūdzo�āka, dedzīgāka:

� *Tu esi poliete. Tu mīli tēviju tikpat karsti kā es un viņ�. Domā par Polijas nākotni. Tavs pienākums kā sievietei ir dāvāt savai tēvijai veselus bērnus. Ja apprecēsi �opēnu, paliksi neauglīga, vai ari dzemdēsi bērnus, kas nesīs sevī diloņa dīgļus. Tie būs cilvēki, kas agri, � varbūt jau kā bērni,� aizies kapā un nekad nevarēs kalpot savai tēvijai. Tāpēc, Marij, tēvija prasa �o upuri. Tu pirmkārt esi poliete un tad tikai sieviete.

Uz parketa noskan gredzens ar rubīna akmeni.

Liekas, ka no Marijas sirds uz grīdas būtu nopilējusi dārgākā asins lāse.

Antons noliecas un paceļ gredzenu.

� Es rakstī�u viņam.

Marija nepakustēdamās, kā sastingusi, vēro mirsto�ās septembra dienas sirmo stundu.

�opēnam ir līksma diena.

Viņ� nēsā pie sevis Marijas mātes vēstuli, kas nobei�dzas vārdiem:

�Paliec sveiks, mīļo Frederik. No visas sirds kā mīlo�a māte sūtu Tev savu svētību.

Terēze Vodzinska.�

Viņa skolnieki un draugi ir pārsteigti un laimīgi par vīna izskatu un noskaņojumu. Kop� atgrie�anās no Bohēmijas un Vācijas viņ� ir kļuvis glu�i cits cilvēks. Viņi nojau�, ka �ai dzīves drosmei un priekam ir sakars ar abiem akvareļiem, kas stāv pār Plejela klavierēm un kuriem �opēns ik dienas sirmā stundā velta savas improvizācijas. Viņi tomēr neuzdro�inās �opēnam jautāt, vai tum�matainā, baltās drēbēs tērptā meitene gleznā būs viņa nākamā dzīves biedre. Ja tie jautātu, viņ� tikai pasmaidītu. Viņ� nevienam neteiktu, ko viņam nozīmē �ī ģīmetne un kas tanī atēlota.

Gleznotājs Fēlikss Cīms pulcē ap sevi Monmartrā mākslas bruņiniekus: Viktoru Igo, Alfrēdu de Misē, Rosini, Meierbēru un daudzus citus, kas jūtas pie viņa kā mājās.

�No �iem draugiem vismīļākais viņam �opēns. Viņus laikam saista tas, ka�sievi�ķīgais, trauslais pofis ir pilnīgs pretstats spēcīgajam gleznotājam.

�odien pie Cīma salasīju�ies gleznotāji. Ei�eri� Delakruā un Edmunds de Poliņjaks, kas glezno jaukus ainavu pasteļus. Gleznotāji ir sevi�ķi jautri ļaudis. Tie ir bezrūpīgāki par saviem ^kolēģiem � dzejniekiem un mūziķiem. Viņi gaida �opēnu.

Cīms rāda uz klavierēm, kas stāv ateljē vidū, un noņem tām garu, baltu, bagātīgi izrakstītu zīda segu. " -

� Es gribu �opēnu pārsteigt ar �īm klavierēm. Tām nav nekādas neparastas skaņas. Tās ir glu�i vienkār�s instruments, bet �ī mahagonija koka svēdras bija tik īpatnējas un jaukas, ka varēju ra-dīt da�ādus gleznainus efektus. Skatieties �urp! �eit vienos sānos uzzīmēju holandie�u dzirnavas. Vai redzat koka pamatā Rembranta zelta noēnojamu? To es būtu velti izmeklējies uz savas paletes.

No draugu un lietpratēju lūpām atskan pārsteiguma izsaucieni.

� Un �eit, otrā pusē, venēcie�u mēnesnīca ar Ponte della Veneta Marina.

� Lieliski! Fantastiski!

Cīms rāda klavieru virsmu.

� Ainavu motīvi.

� Un �opēns! � Delakruā jautā.

� Ja viņam klavieres patiks, es viņam tās

* uzdāvinā�u. ~ ' - ' . "

� Tu laikam esi kļuvis Krēzs? � Delakruā smiedamies jautā.

� To es esmu viņam parādā. Man neveicās, kad strādāju pie savas pēdējās lielās gleznas, par kuru dabūju 6000 frankus. Tad �opēns spēlēja savu e molla koncertu; � un man bija vajadzīgās krāsas rokā.

Darbnīcā ienāk �opēns. Mirdzo�ām acīm, piesarku�u un jautru seju. Draugi viņu skaļi apsveic. Visi tūliņ sē�tas pie galda. Cīms savu pārsteigumu ar klavierēm grib paglabāt vēlākam.

Priekā par pārdoto , gleznu Cīms liek pasniegt �ampanieti, kas tiek dzerts ātri un daudz. Rodas nevaldāma jautrība, un par visiem jautrākais ir

�opēns. Tas nekas, ka laukā aiz loga trako rudens vētra. Viņ� ir bezgala laimīgs. .

Kad Cīms grib piecelties, uzsaukt tostu �opēnam un vest viņu tad, pie klavierēm, atveras durvis. �opēna kalpotājs Zans ienes vēstuli.

�opēns pielec kājās un izrauj to viņam.

Poliņjaks, stipri apreibis, dodas uz darbnīcas otru galu un ienes no kakta skeletu, ko Cīms izlieto gleznojot. Neviens neievēro �opēnu, kas atplē� vēstuli. i. .. . '* .� <

Poliņjaks paņem skeletu, dejo ar to, uzstāda tam vismuļķīgākos jautājumus, liek tā mutē visneprātīgākās atbildes, sāk ar to boksēties un beidzot apsē�as pie klavierēm, satver skeleta rokas un sit ar tām gan klusu, gan stipri pa taustiņiem. Uz grīdas nokrīt gredzens ar rubīna akmeni.

Liekas, ka tur vienā vienīgā lāsē būtu nopilēju�as visas �opēna sirds asinis.

Pilsētiņā ienāca sve�inieks. Vai! nabaga gredzenam.

Līdz ar gredzenu, ko tev dāvāju, pazaudēju sirdi.

Rudens vētra dauzās pret darbnīcas vecajiem logiem. Tiek izsista rūts. Nodziest sveces.

Telpā piepe�i iestājas nepatīkams klusums. Sastingu�ie Cīma viesi dzird tikai klusus vaidus, kas kā rudens vētras atbalss izlau�as no �opēna krūtīm.

�opēns pieceļas ietinas baltajā zīda segā kā līķautā, aizstreipuļo līdz klavierēm un atņem Poliņja-kam ģindeni. Poliņjaks bailēs atkāpjas.

�opēns, ģindeni rokās, apsē�as pie klavierēm. Darbnīcas klusumā atskan tik sāpīga un bezcerīga melodija, ka klausītājiem sa�ņaudzas sirds. Katrs akords ir vaids, katra nots � asara, katra skaņa � izmisuma elsa.

Spēle pēk�ņi apraujas ar spalgu akordu. Dobj� kritiens. .. . � . , � � . / �*.

Piesteidzas draugi un nogulda bālo, paģību�o komponistu darbnīcā uz dīvāna.

Uz �opēna lūpām kā rubīns mirdz asins lāse.

Francis Lists ar grāfieni Mariju d�Agu ir atgriezu�ies no �veices Parīzē. Viņi atliku�i ceļojumu uz Itāliju un austrumiem, jo visu muzikālo pasauli sajūsminājusi' Tālberga nedzirdētā virtuozitāte. Parīze atzīmē viņu par lielāko pianistu pasaulē. Kritiķi uzaicina �Listu un �opēnu sacensties ar Tālbergu. Dzirdēt vienā koncertā trīs lielākos pianistus būtu visaugstākā mākslas bauda, un 1836. gada ziemas sezonas dego�ākais jautājums būtu, kuram no �iem trim klavieru virtuoziem pienākas uzvaras palma.

Dedzīgais un godkārīgais Lists neliek sev atkārtot �o izaicinājumu. Viņ� tiecas uz Parīzi vairāk vēl kā grāfiene, kas ļoti pieķērusies �ai pilsētai. Viņa grib zināt, vai Parīzes sabiedrība, kas pirms diviem gadiem nosodīja viņas bēg�anu ar Franci Listu, tagad vēl aizslēgs viņai savus salonus.^

Tikko ieradies Panzē, Lists uzmeklē �opēnu. Viņ� grib ar to apspriesties par koncerta programmu. Viņ� grib sajūsmināt �opēnu, lai tas cen�as uzvarēt Tālbergu.

Zināms, būs grūti pierunāt �opēnu atklāti uzstāties. Viņ� pazīst �opēna gandrīz nepārvaramo kautrību, lead jāspēlē pla�ajām masām, bet Francis Lists tic, ka pārvarēs visus �ķēr�ļus.

Kalpotājs Zans nopietnu seju atver dzīvokļa durvis Anting gatvē Nr. 5.

� Nu, Zan, vai nepazīstat vairs manis?

. �Līsta kungs

Zans dziļi palokas. - j

� Kas noticis?

. � Mans kungs ir slims. Ļoti slims.

Lists izbīstas.

No salona izsteidzas Gūtmans un pastāsta Līstam, ka �opēnu jau vairākas nedēļas pārņēmusi pilnīga apātija. Visļaunākais tomēr esot moko�ais klepus un elpas trūkums.

� Kā tas gadījās?

Gūtmans pastasta, ko zinādams. Viņa stāsts skar stipri daudz patiesības.

Lists ir ļoti satriekts.

� Dīvainās likteņa paralēlēs! � viņ� klusu sev saka, ieiet uz pirkstgaliem salonā, 4tver klavieres un maigi, liegi un jūtīgi, glu�i tāpat kā �ņpēns spēlē noktirni �Les cloches de Geneve�, kuru Zenēvā laimes brīdī ir veltījis grāfiQpei d�Agu.

Gūtmans klusu atver Sopēna guļamistabas durvis, lai viņa dievinātais skolotājs dzirdētu mūziku.

Slimnieks klausās un lēnām paceļas sēdus. Viņ� ierauga draugu, kas aizmirsis apkārtni, aizvērtām acīm atceras savu mīlas laimi.

Te Lista piere saraucas grumbās. Viņ� pārdzīvo naidīgo saltumu, ar kādu no viņiem novērsās Zenē-vas sabiedrība. Ja arī kritiķi, mākslinieki un ievērojamākie vīri cienīja viņu mākslas dēļ un nekad neliedza viņam savu pajumti, tie neievēroja un ignorēja viņa biedreni.

Lists ir pilnīgi aizmirsis �opēnu.

Viņa rokas nervozi virmo pār taustiņiem. Liekas, ka pār klaviatūru drā�as vētra.

�opēns noguris atslīgst spilvenos. �ī mūzika atkal uzplē� visas viņa sirds rētas. Kāpēc viņam nejauj mirt, kāpēc �is dēmons atkal atmodina viņu dzīvei, kas ir tikai bezcerīga un moko�a. Ak, cik grūti atgriezties pie cilvēkiem! Viņ� jau piekusis un salauzts stāvēja mū�ības vārtos, � un tagad viņu tik ne�ēlīgi atmodina. '-'? �� � � � � �

Lists atver acis, ierauga nekustīgi gulo�o draugu, viņu izbiedē Sopēna bālā seja, viņ� pārtrauc spēli un dodas pie �opēna.

Viņ� savaldīdamies noliecas pār draugu, maigi noskūpsta tā bālo pieri, satver tā labo roku un silda to savās saujās.

��opēns viņu pateicīgi uzlūko. Tad viņa skats krīt uz Lista rokam. Cik Francim skaistas rokas! Labās rokas rādītāja pirkstā viņ� nēsā zelta gredzenu, kuram akmens vietā mazs sudraba galvas kauss. Skaistie gai�ie mati krīt viņam-līdz pleciem un ir tikai viegli sacirtoti.

Lists sāk stāstīt, kā viņ� iepazinies ar Mariju d�Aģu. - . \ _ч^: � ��

_: Marija �

� �opēns �o vārdu dzirdot saraujas.

�= Lūdzu, liec aizdegt uguni! � slimnieks �ukst.

Lists pieceļas un pats aizdedzina sveces. Tikai da�as.

� Tu ta�u tik ļoti mīlēji krēslu.

�opēns sa�ņaudz rokām segu, ievaidas, nesaka nekā.

Lists apsē�as uz gultas malas un turpina stāstīt.

� Mēs ar Mariju mīlējām viens otru tik sirsnīgi un patiesi, kā vien cilvēks var mīlēt cilvēku. Viņa atstāja $avu māju, vīru, bērnus, Parīzi, un sekoja man uz Zenēvu. Viņa dalījās visās manas klaidoņa dzīves grūtībās. Mes gribējām piederēt tikai viens otram. Viņa dāvāja man meiteni, � Blondīni, kuru abi bezgala mīlam. Es cīnījos kopā ar Mariju pret mietpilsoņu aizspriedumiem, � velti! Viņa iedvesmoja mani kompozīcijām, kuras varbūt darīs mani nemirstīgu. Kas es bez viņas būtu?

Un tomēr, Frederik! �ai mīlai jāmirst.

Viņ� nespēj vairs runāt. Drūmu seju viņ� piece-las, atgrie�as pie klavierēm un sākumā klusu, bet tad arvien satrautāk sūdzas tām.

Tā ir drūma toņu kārta. Tagad viņ� ir savā stepē. Mirdzo�ām acīm viņ� ungāru rapsodijā stāsta par savas dzimtenes burvīgo dabu.

�opēns atkal saspringst.

� Māte, � tēvs, � mīļotās māsas, � draugs Tituss,--Polija!

Viņa Polija!

Sārtums pārklāj viņa seju.

Lists jūt, ka iestājusies krīze. Tagad tikai neatkāpties- izglābt draugu, atgriezt viņu dzīvei! _v

Rapsodija izskan. Viņ� steidzas atpakaļ pie �opēna un enerģiski satver tā rokas.

� Es zinu, Frederik, ka tu ciet sievietes dēļ. Tu nedrīksti sievietes sēļ aiziet bojā. Tu, tāpat kā es, piederi pasaulei.

� Polija! � �opēns domā. *

� Es atsalstu pret Mariju, jo grūti ir dzīvot kopā ar viņu. Tu arī to piedzīvotu. Tu kļūtu ļoti nelaimīgs, ja saistīto^ ar sievieti.

Nē! � �opēns domā, bet nespēj pretoties drauga pārliecības spēkam. Lists ir cie�i satvēris viņa rokas un uzspie� viņam savu gribu.

� Mēs mākslinieki, Frederik, neesam radīti divatā. Mums jāstrādā vienatnē. Mēs nedrīkstam nogrimt ildienā. Mēs nederam laulībai vai ilgākam sakaram. Mēs esam klaidoņi.

Lists jūt, ka �opēns viņam vēl nepiekrīt, tomēr viņ� dro�i turpina:

⁹� Sievietes ir radītas, lai atnestu mums sāpes un � lai pa�as kļūtu nelaimīgas mūsu dēļ.

�opēns domā par Mariju. Līdz �im viņ� domāja tikai par sevi un savām sāpēm. Listam taisnība. Varbūt Marija cieta tāpat kā viņ�.

� Bet ja sievietes arī mūsu dēļ cietu�as, tad sāpes apskaidro atmiņas par kopā pavadītiem brīni�ķīgiem brī�iem, un apziņa, ka viņas iedvesmoju�as mūs nemirstīgiem darbiem.

Lists jūt, ka �opēna pirksti pirmo reizi viegli saspie� viņa roku.

� Bet mūs �īs sāpes dara pilnīgākus, tās apskaidro, paceļ un apgaro mūsu mūziku.

� Franci! � �opēns iesaucas.

Viņa acīs sariet pirmās asaras. Viņ� izraudas drauga rokās.

� г . <

Tālberga un Lista koncerts notiek pilnīgi izpārdotā namā un beidzas ar Lista uzvaru. Kāda ļoti atjautīga parīziete īsos vārdos dod pareizo atsauksmi:

� Tālbergs ir pirmais pianists pasaulē, Lists � vienīgais.

Frederiķs �opēns nevarēja piedalīties �ajā kon₇ certā. Li�ta iedvestā dzīvotgriba arkai drīz sabrūk, jo novājinātais ķermenis to nepalīdz celt un �opēns arvien atslīgst grūtsirdībā.

� Viņam no tas jāatsvabinās mūzikā, � Lists norūpējies saka Marijai d�Agu, kas draudzīgi mīl �opēnu. ■.

-г- Man ir idejā, � tā iebilst.

� Un tā būtu?

Frederikam jāspēlē pie kņazes Marselinas Carto-rijskas. �; м,- *

� Laba doma, Marij. Kņazs Adams Cartorijskis

ir Parīzes poļu kolonijas vadonis. Frederiķs jūtas pie viņa kā mājās. Bez tam kņaze ir viņa mīļākā skolniece. * > � . . �

� Un nevis grāfiene Delfīna Potocka?

� Varbūt, � Lists atbild, � ka viņu kā estētu stipri saista grāfienes Potockas trauslais stāvs, retais skaistums un izkoptais intelekts, bet viņa ir pirmkārt dziedātāja un tad tikai pianiste.

�Varētu parunāt ar kņazi �artorijsku, lai ielūdz grāfieni.

� Teicama doma! Es visu nokārto�u.

Un Lists labi noorganizē visu.

Pēc da�ām dienām �opēns dabū ielūgumu uz muzikālu vakaru pie kņazes Marselinas �artorij-skas Lamberta viesnīcā 1837. gada 10. janvārī.

Noliekot ielūgumu uz galdiņa pie gultas, viņ� neko nedomājot paskatās laukā pa logu. Ārā jautri dej sniega pārslas. Reizēm vēj� tās sagrie� trakā virpulī. Reizēm, gaismu pilsētas, Parīzes elpas nestas,, tās �ūpojas kā vieglu melodiju spārnos.

�opēns uzlec no gultas, apmet sev rīta svārkus.

� Kaut varētu to ietvert mūzikā! Līdz �im viņ� me-lodijās pauda dvēseles pārdzīvojumus, ļāva tanīs runāt cilvēka sirdij, cilvēkiem, salonam, iagad viņ� krāsās, smar�ās un skaņās grib attēlot dabas valodu.

Viņ� apsē�aspie klavierēm, raugās, kā dej un lido sniega pārslas, un dzejo to, ko redz.

. Klusu ienāk Gūtmans. Pirmo reizi pēc ilgāka laika viņ� dzird melodiju ma�orā, � . .J � �;

�opēns apklust. ' v.<

Gūtmans piesteidzas viņam.

� Skolotāj! Nu jūs atkal piederat dzīvei.

�opēns viņu neticīgi uzlūko. .

Gūtmans, kam Lists uzticējis savu plānu, skubina:

� Jums atkal jāatgrie�as pie cilvēkiem, skolotāj. Jums nepiecie�ami suminājumi, salonu siltums un burvība, un tas jaunais, ko nupat dzirdēju, jums jāspēlē saviem tautie�iem.

�opēns apsolās ierasties 10. janvārī.

Lamberta viesnīcā sapulcējusies raiba sabiedrība. Poļu aristokrāti sastāda kņazes viesu kodolu. Ap tiem pulcējas mākslinieku paaudze: dzejnieki, gleznotāji, mūziķi. Balzaks, Viktors Igo, -r trūkst tikai Alfrēda de Misē, � tālāk redzams Cīms, Delakrua, kņazs Poliņjaks^ Lists, Fran�oms, Kalkbrenners un � Frederiķs �opēns.

Grāfiene Delfīna Potocka nav varējusi ierasties slimības dēļ. _v

Frederiķs �opēns apsēstas pie Plejela klavierēm.

� Kaut ko jaunu! � kņaze Cartorijska lūdz.

� Sonāte b-molla! � �opēns klusu saka, aizdara acis, spēlē.

Atturīgi un viegli, viņ� soļo kā pa spokainu miglu uz vientuļas salas, tālu no visiem cilvēkiem. Spokaini un drūmi viņ� izvilina taustiņiem pirmās skaņas. Liekas, aiz��iem akordiem traucas pagātnes ēnas.

Gaismu! Jaunu līdumu! �opēns tver spēcīgi basus. Klaviatūrai pārslīd zemapziņas dziļāko dziļumu radīta spalga disonance. <- � � _x :

- Migla izklīst. Saulstari pārslīd �opēna sejai. Tā ir dzimtene vakara saulē. Līdz ar viņu rieto�ajā saulē no Slucevas pils noraugās Marija Vodzinska.

Ņē! Nē! Prom �o ainu!

�is �nē�, klaviatūrai nodrebot, izskan ātrā se�u ceturtdaļu ritmā. Nedro�i atklīst iepriek�ējā melodija un pāriet aizkustino�ā kantilēnā.

Seko jautrs trio, kas attēlo �opēnā noskāņu, kad ' viņ� pirms da�ām dienām raudzījās sniegpārslu dejā.

Tad sonātes klasiskā adagio vietā satrauktie klausītāji dzird mar�u. Francis Lists jūt, ka �opēns, ķā jaunradītājs, drīkst lauzt sonātes klasisko formu. �inī sēru mar�ā viņ� neapraud viena varoņa nāvi, bet veselu tautu, kas aprakusi savas atsvabinā�anas ilgas.

Cīms, Polinjaks un Deklgiruā izbiju�ies saskatās. Tā ir tā pati melodija, ko �opēns � apskāvis skeletu � nesen spēlēja Cīma darbnīcā. Delakņiā neviļus pasper soli uz priek�u. Viņ� baidās, ka �opēns atkal nesabrūk.

�opēns vairs nedomā par Mariju, viņ� domā tikai par savu tālo, karsti mīļoto tēviju, un kā nesen par sevi, tā tagad lūdz par savas tautas atbrīvo�anu.

Piepe�i viņ� atver acis un ierauga sievieti, kas neatlaidīgi skatās uz viņa rokām.

�is skats viņu traucē. �ai sievietei piemīt kaut kas nepatīkams.

Izdziest bungu rīboņa un zvanu skaņas.

Viņa skats atkal krīt uz sve�inieci. Tā piepe�i uzlūko viņu. Tās ir garām skropstām apēnotas, noslēpumainas acis, kas cen�as atminēt viņa dvēseli.

Ko �ī sieviete iedro�inās?

� Neviens nespēj atminēt manu dvēseli! Nevienam vairs neatklā�u, kas notiek manā sirdī!

Sonāte, līdzīgi Sfinksas mīklai, nobeidzas ar nicīgu smaidu.

17

� Kas ir �ī sieviete? � �opēns Francim Listam jauta. .

Lists atvieglots uzelpo. Ja �opēns interesējas par kādu sievieti, tad viņ� tie�ām ir pievērsts dzīvei.

� Vai tu nepazīsti Zor�u Sandu?

[ �opēns pakrata galvu. _ . j"- �

� Es tikai esmu dzirdējis, ka rakstnieks �or�s Sands esot ekscentriska sieviete, kas staigājot vīrie�u drēbēs un smēķējot cigārus.

Lists smejas.

� Pareizi! Un tomēr, Frederik, mēs abi ar Ma

� Ne es vien, Marija arī. Tāpat Balzaks, Alfrēds de Misē � un visa Parīze.

� Vai viņa ir francūziete?

� Viņa ir cēlusies no poļu un sak�u karaļu dzimtām. � Paskaidro �

� No jūsu karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta Stiprā sakara ar grāfieni Auroru fon Kēnigsmaku piedzima kādreiz Lelijas vectēva tēvs. Viņa meita Marija Aurora apprecēja Dipēnu. No �īs laulības radās adjutants Moriss Dipēns. Viņ� bija Zor�as tēvs.

� Un viņas māte?

� Ar viņu Moriss Dipēns iepazinās Itālijā. Viņa bija kāda Parīzes putnu tirgotāja Delaborda meita un kļuva par aktrisi mazā teātrītī. Moriss Dipēns paņēma viņu līdz uz Franciju. Viņiem piedzima vairāki bērni, kas visi, izņemot Leliju, nomira ļoti jauni. Mēnesi pirms Lelijas dzim�anas Dipēns apprecēja Sofiju Delabordi. Tas bija 1804. gadā,

� Tātad viņa ir piecus gadus vecāka par mani, � �opēns piezīmē.

� Jā, un se�us gadus vecāka par mani, � Lists konstatē.

� Kā tu to visu zini? �

� Pagāju�o gadu viņa bija kopā ar mums Frei-burgā un to pastāstīja kādā klusā vakara stundā.

� Cik interesanti! Lūdzu, turpini!

� Pēc spāņu kara Moris� Dipēns atgriezās savas mātes pilī Noanā, kas atrodas Berijas novadā. Noāna ir brīni�ķīga! Idille! Lelija tevi, dro�i vien, tur ielūgs, kad tu iepazīsies ar viņu tuvāk.

� Es jau tev teicu, ka nemaz negribu tuvāk

iepazīties ar viņu. * �^x

..�Nousverronsl* � .

� 4- Lists gai�redzīgi smaida. � Tur Aurora � tas ir viņas īstais vārds � �etru gadu vecumā pazaudēja savu tēvu. Viņu uzaudzināja māte un vecmāmiņa. Straujā un tomēr vājā, stūrgalvīgā un labsirdīgā māte bie�i sanāca ķildojās ar vecmāmiņu, gai�matainu, mierīgu un nopietnu sievieti ar cieņas pilnu izturē�anos, kas atgādina, ka tās dzīslās rit sak�u asinis. Katra mēģināja uzspiest Aurorai savas būtnes zīmogu. Tā ka abas centās iegūt sev Auroras mīlu, tad pēdējā valdīja pār abām sievietēm un auga savjī vaļā.

�Aurora! � �opēns �ukst, un viņam tīk �ī vārda labskaņa.

Trīspadsmit gadu vecumā Aurora nokļūst angļu augustīnie�u klosteri Parīzē. Tur bija trīs audzēkņu grupas: velnēni, muļķes un svētules. Aurora drīz kļuva velnēnu vadone.

�opēns pamāj. Velnene. �Viņas skatā bija kaut kas velni�Kīgs. Vai viņu atbaidīja tas, vai viņas asie, vīri�ķīgie vaibsti*?

� Pubertātes laikmetā viņa krita no vienas galējības otrā. No �velnēna� tā kļuva par visdievbijīgāko meiteni. Viņa man teica: � Manī valdīja tikai kaisle, un tiklīdz pieķēros reliģijai, tā absorbēja manī visu.

� Reliģiozas mānijas lēkme! � �opēns, atkal nepatīkami aizskarts, piezīmē.

� Pārejas laikmets, � Lists lakoniski saka.

* Redzēsim! (franciski.)

� � Se�padsmit gadu veca viņa atgriezās Noanā. �eit pusbrālis Hipolits mācīja viņu jāt. Klostera audzēkne kļuva dro�a kā kareivis un robusta kā zemnieks.

� Savādi ekstrēmi!

� Bez tam viņa lasīja filozofus un esejistus Loku, Monteskjē, Beikenu, Aristoteli, Leibnicu un pievērsās dzejniekiem un morālistiem La Brijeram, Pppam, Miltonam, Dantem, Virgīlijam, �ekspīram. �ā juceklīgā maisījuma satraukta, viņa naktīs vīrie�u drēbēs devās tālos jājienos un cīnījās ar pa�nāvības, domām.

�opēns pa�ūpo galvu.

� Astoņpadsmit gadus veca viņa apprecēja Kazimiru Didevānu.

� Viņa ir precējusies?

Lists pamāj.

� Kazimirs Didevāns bija pulkve�a Didevāna dēls, goda leģiona virsnieks un barons. Es viņu pazīstu. Viņ� ir slaids, diezgan elegants cilvēks, jautru seju un kareivīgu izturē�anos.

� Viņus saistīja pretstati.

� Ja. Bet viņ� nespēja sekot tās gara lidojumiem. Viņam ir sausa, praktiska daba, viņa ir dzejniece. Viņa dāvāja baronam divus bērnus,�dēlu Morisu, kas tagad ir �etrapadsmit gadus vecs un meitu Solan�u, kurai tagad deviņi gadi. Viņa mēģināja skatīt pasauli sava vīra acīm, domāt un darīt pēc viņa prāta, bet tiklīdz bija saskaņa ar vīru, beidzās viņas pa�as miers. Liekas, ka viņa no mātes mantojusi nemieru un ceļo�anas tieksmi. Viņa ir klaidone, tāpat kā mēs, Frederik.

�opēns neatbild. Pāri pretim, pie loga, sarunādamās ar Delakruā, stāv Aurora Didevāne un atkal cie�i raugās �urp.

� Pirms se�iem gadiem Didevāna kundze dro�i sarāva �īs neizturamās laulības saites un atnāca uz Parīzi. Bezrūpīgo un grezno dzīvi viņa apmainīja pret vislielāko trūkumu. Es apbrīnoju Lelijas sīksto enerģiju. Viņa dzīvija trijās mazās istabiņās piektā stāvā SenMi�ela piekrastē un pati mazgāja un gludināja veļu. Tā ka sievie�u apģērbs viņai iznāca par dārgu, tad viņa iegādājās rupja, pelēka auduma svārkus, bikses un vesti, bez tam tādas pat krāsas cepuri un zābakus maziem dzelzs papē�iem. �inīs drēbēs viņa iejutās �vīrie�u dzīvē,� kā viņa to sauca. Viņa ik�dienas un visda�ādākos laika apstākļos klaiņoja pa Parīzes ielām un, meklējot dzīvi un studijas, kuras varētu pārvērst literāros uzmetumos, iegriezās mākslinieku darbnīcās, klubos, teātros, kafejnīcās. Figaro redaktors Henrijs Latu�s vāji atalgoja savu līdzstrādnieci. Viņa dabūja, augstākais, divpadsmit līdz trīspadsmit frankus mēnesī. Ne�ēlojams honorārs.

Tad Zils �ando apņēmās uzrakstīt kopā ar viņu noveli �Rose et Blanche�. Tā parādījās ar Zila Sanda pseidonīmu, un tai bija tādi panākumi, ka izdevējs uzaicināja autorus uzrakstīt vēl otru. �oreiz Aurora uzrakstīja viena pati savu romānu �Indiana�. Pēc Henrija Latu�a padoma viņa to publicēja ar pseidonīmu � Zor�s Sands. BJomāns sagādāja lielus panākumus.

Tad viņa uzrakstīja �Valentīnu� un savu tre�o romānu �Lelija�. Ai, �ī Lelija, �opēn! Tā ir varonīga sieviete. Tā ir viņa pati!

Te pie viņiem abiem pienāk Zor�a Sanda.

Lists grib Zor�u Sandu iepazīstināt ar �opēnu.

� Pateicos! � Zor�a Sanda zemā, bet ļoti labskanīgā balsī saka. � Man liekas, mīļo Franci, ka tu meistaram tikko stāstīji par mani, � un es viņu pa�u pazīstu jau gadiem no Balzaka un Misē stāstiem, � ar viņa mūziku gan iepazinos tikai �odien.

Viņa cie�i uzlūko �opēnu zaļgani vizo�ām acīm, kurās reizēm pazib nicība, reizēm it kā zibens rūsa, bet katrreiz valdonības kāre. Viņas āda ir olīvu krāsā, tikai vaigos viegls sārtums. Sis sārtums pie�ķir vīri�ķīģajiem vaibstiem sievi�ķības nokrāsu. Ap mutes kaktiņiem, kas noslēdz grēcīgi juteklīgās lūpas, iegriezu�ās divas smalkas, bet asas rievas.

�opēns atkal jūtas nepatīkami aizskarts. Pie tam " �ī sieviete, pretēji poļu un fran�u aritokrātēm, nav lietojusi parfimēriju, bet izplāta skāņu smar�u, � kā plēsīgs zvērs. Estēts neviļus novēr�as.

Bet �is radījums neizlai� viņu no acīm.

�opēna skats aizklīst kā pēc palīga līdz Līstam, bet to pa�laik iesaistījis sarunā kņazs Adams Car-torijskis. * �

� Cik labi, ka mans draugs Lists nedzird to, ko gribu jums teikt! Tur atbrīvojies mazs galdiņ� diviem. _w

Viņa dodas turp, nenogaidot �opēna atbildi.

�opēns vilcinās. Viņ� jūt, ka �eit notiek lietas, kas . grib kļūt liktenīgas viņa turpmākai dzīvei. Pieklājība tomēr uzvar nojautas.

Kad abi ieņēmu�i vietas, Zor�a Sanda bez aplinkiem un tie�i turpina: � Es līdz �ai dienai nemaz nesapratu mūziku, �opēn. Francis Lists man tik bie�i spēlēja priek�ā. Viņa mūzika, viņa virtuozitāte aizrauj citus cilvēkus. Mani nē. Es neļauju sevi aizraut. Tie�i tad, ja kāds mani grib piespiest, es pretojos. Un, � liels gribas spēks iemirdzas viņas acīs, � ja es ko gribu es to arī izdaru. Lists to zina. Mūsu gribas vienmēr cīnās. Tas, zināms, ir ļoti uztrauco�i un interesanti, bet viņam nekad nav izdevies pakļaut manu gribu savējai.

�odien mani saistīja jūsu maigums, vieglums, skumjas, � kautrība, � poļu bēdas, � Francis un Marija d�Agu man stāstīja, cik jūs esat dedzīgs patriots. Visu to jūs izpildījāt ar tik aizkustino�u, sievi�ķīgu maigumu, � tempo rubato. To ta�u sauc tempo rubato, ja grib aizplīvurot ritmu un skanī-gumu?

�opēns pirmo reizi ieinteresēts paskatas uz viņu.

Tempo rubato! Tā bija viņa spēles maniere, ko nevarēja atdarināt neviens vi'tuozs, ne komponists.

Viņ� grib redzēt tās acu izteiksmi, bet viņas skatu aizēno garās skropstas.

� Тетро rubatol � viņa klusu un domīgi saka. � �is aizplīvurojums, �ī nevēlē�anās atklāt sevi, � tas_vesat jūs pats, �opēn.

�opēns izbīstas. Vai �ī sieviete tik dziļi varēja lasīt viņa dvēselē?

Viņa viegli pasmaida.

� �ī sievi�Ķība ir ļoti pievilcīga. Mēs vienmēr meklējām to, k�ā mums nav. Es nepazīstu nevienu vīrieti, kas justu tik sievi�ķīgi kā jūs un kam būtu tik_vsmalkas, maigas, sievi�ķīgas rokas.

�opēns piesarkst un neviļus atvelk savas rokas, к * > gulēja uz ceļiem. Viņam kauns, ka �ī sve�niece tik nesaudzīgi atklāj viņa dvēseli, un viņ� grib piecelties, bet viņam nav spēka. Viņ� ir �īs īpatnējās personības varā un nespēj tai izbēgt.

Ko �ī sieviete no viņa vēlas?

Gavilēt tikai par viņa vājumu?

Aurora satver viņajabo roku.

�opēns, saraujas�. �is pieskāriens ir kā �ūskas kodums. �īs rokas viņu dedzina. Tajā ir daudz vairāk gribasspēka nekā�Lista rokās.

�or�a Sanda pacel �opēna labo roku un uzmanīgi aplūko tās delnu, l'o pa�u viņa dara ar kreiso. �opēns sē� kā paralizēts un ļauj tam visam notikt. Viņ� atrodas ar �o sievieti, kuru pirms pāris stundām pazina tikai no stāstījumiem, it kā vientuļā salā. Tagad �opēnam piepe�i ienāk prātā viss, kas viņam jau sen stāstīts par viņu. Ar Zilu Sando, kuram viņai jāpateicas par savu literāro karjeru, viņai esot ne tikai koleģiālas, bet arī erotiskas attiecības. Arī Henrijs Latu�s lepojas ar viņas labvēlību. Tad Alfreds de Misē! Ar to viņa bijusi Venēcijā. Viņ� tur smagi saslimis. Tai naktī, kad iestājusies krīze, viņa atdevusies itāļu ārstam Dr. Pagello. Misē drud�a murgos tomēr manījis viņas neuzticību un vēl slims � atbēdzis pie mātes uz Parīzi. Viņa atgiezusies Parīzē kopā ar itāļu ārstu, kas viņai drīz apnicis. Dr. Pagello aizbraucis atapakļ uz savu

dzimteni, salauzts fiziski un garīgi. Viņa padarījusi nelaimīgus visus vīrie�us, kuriem tuvojusies. Vai tā gribēja arī viņu--

�opēnu pārņēma riebums, bet viņu atkal saista �ī patīkamā balss: . '

� Saka, ka seja ir dvēseles spogulis, tomēr seju var maskēt, bet rokas nekad, jo tām liekas, ka tās nekad nenovēro.

Piepe�i sieviete pagrie� abas viņa rokas ar delnām uz leju.

�opēnam ir ļoti savāda sajūta. Viņ� turpina klausīties aizturētu elpu.

� Rokām jāmeklē, jāaptver, jāstrādā, un tās izteic cilvēka individualitāti vairāk kā seja, kurā neļaujam parādīties (jomu, un jūtu noskaņām.

Viņa viegli glāsta �opēna labo roku.

� �jūsu rokas stāsta par jūsu talantu. Mazliet stiprākā labā roka lau� pārdzīvojumu ritmu un visu pozitīvo, maigā kreisā � disonanses un negatīvo.

�or�a Sanda ieskatās viņam sejā.

� Kas ir jūsu būtības kodpls?

Tad viņa atkal raugās uz �opēna rokām.

� Satverot �īs rokas, es jūtu, ka � neņemot vērā manu vīri�ķību un jūsu sievi�ķību � tās pulsē vienā ritmā.

Viņa cie�i uzlūko �opēnu un mirkli palai� viņa rokas.

Kontakts pārtraukts.

�opēns pieceļas un ātri aiziet.

Lelija smaidot noskatās viņam pakaļ.

� Lūdzu si ma�ora toņkārtu!

�opēns domās nogrimis staigā pa salonu. Viņ� vairaxas nedēļas nav redzējis �or�u Sandu.

� Viegli, viegli! Lēnāk un vaļīgāk!

Viņ� dzird katru skaņu, ko spēlē jaunais skolnieks, kuru viņa pirms nedēļas atsūtīja. Tas ^r

tre�ais skolnieks trijās nedēļās, ko viņam atsūtījusi Zor�a Sanda. . -

�opēns apstājas, aizver acis. Jā, tā viņa izskatījās! Viņ� tagad skaidri iedomājās tās seju. Ak, neprāts!

Viņ� strauji pievēr�as skolniekam.

� kas tad tas? Vai te rēja suns?

Divdesmitgadīgais jauneklis izmisis nolai� rokas. Tā mati ir tādā pat krāsā un tāpat apgriezti kā viņai.

�opēns apsē�as pie Plejela klavierēm, bet skolnieks paliek pie pianīno un vēro skolotāja spēli.

� Rokai normāli nav jāstāv pār pieciem baltajiem taustiņiem, nē! Tā ir veca metode, tā neder! Rokai jāguļ pār diviem baltiem un trim melniem taustiņiem, un jums tā jātur virs klaviatūras ļoti graciozi, � ļoti graciozi.

Viņ� apklust.

Ko viņa teica par rokām? Skolnieks pārsteigts uzlūko skolotāju. Kas viņam �odien noticis?

Viņai jādzird, kā viņ� spēlē Bahu, Mocartu un Hendeli, � komponistus, kurus viņ� tā mīl.

Bet kad un kur? Pēdējās nedēļās viņ� izvairījās to satikt. Viņ� negrib iet bojā �īs sievietes dēļ.

�opēns turpina spēlēt prelūdijas.

Listam taisnība. � Sievietes ir radītas, lai atnestu mums sāpes, � un lai pa�as kļūtu nelaimīgas mūsu dēļ.

Kāpēc Sanda viņam sūta skolniekus kā jauneklis dāmai puķu pu�ķus?

Kāpēc Icņaze Marselina Cartorijska vienmēr runā par �o �neparasto sievieti�, kā viņa sauc Zor�u Sandu?

Un grāfiene Delfīna Potocka, kas viņu ļoti ciena un varbūt pat mīl, pirms da�ām dienām ar slēptu greizsirdību viņam teica: � tā jums ir liela uzvara!

Vai salonos jau runāja par viņiem?

Varbūt Lelijas draugi, Lists un Marija d�Agu būs izpaudu�i, ka viņi interesējas viens par otru.

Viņ� zina, ka Lists to būtu darījis tikai kā draugs, lai palīdzētu viņam, satrauktu viņu un iedvesmotu jaunām kompozīcijām.

Lei ij а � trijskanis!

Aurora � divskanis! ¹ '

�is vārds ar izgaisto�o �a� ir viegls un maigs, skaistāks kā Lelija.

�or�a Sanda skan varonīgi, � ļa femme heros. Viņ� nekad nevarētu to saukt par �or�u.

Piepe�i viņ� jūt skolnieka pēto�o skatu un spēlē si ma�ora toņkārtu tā, kā gribētu to dzirdēt.

Visi pirksti ir vienādi. Es nekavējos likt pirmo pirkstu uz melnajiem kauliņiem, kaut ari Kalk-brenners uztraucas par to. Es lieku to, vēr�ot, bez �aubām, rokas locītavu uz iek�u, pat zem piektā pirksta. Tas izlīdzina roku un piedod tai mieru. Roka jums jātur glu�i mierīgi! Mūzikā jums jāieliek visa dvēsele! Muzikāla priek�nesuma ideāls ir skaņu dzidrums, labs frāzējums, patiesa izpratne un siltums. Tā! Dzirdat? Tā!

Skolnieks sajūsmināts klausās. Tā viņ� nekad nevarēs spēlēt. Laikam neviens tā nepārvaldīs taustiņus kā �opēns.

�� Lūdzu spēlējiet tagad mazurku!

Lai gan skolniekam priek�ā ir notis un viņ� mājās līdz pagurumam ir spēlējis mazurku, viņu tagad tā mulsina skolotāja klātbūtne, ka viņ� nevar ievērot ritmu un tempu.

Istabā nepieteikts ienāk Meierbērs. Viņam kā �opēna draugam tas atļauts.

� Tas ir divu ceturdaļu ritms! � Meierbērs saka.

�opēns pieceļas.

� Lūdzu no sākuma!

Viņ� skali piesit ritmu ar zīmuli uz klavierēm. Acis viņam kaist. Piesitieni skolnieku samulsina vēl vairāk.

� Divas ceturtdaļas! � Meierbērs atkārto.

�opēna bālo seju pārklāj viegls sārtums.

� Tās ir trīs ceturtdaļas! � viņ� glu�i skaļi saka, lai gan parasti runā klusu.

� Dodiet man to baletam manai operai �Afrikāniete�, tad jums to parādī�u! � Meierbērs atbild.

� Tās ir trīs ceturtdaļas! � �opēns kliedz, atmet zīmuli, apsēstas pie klavierēm un spēlē pats. Viņ� spēlē mazurku vairākas reizes, skaļi skaita un sit ar kāju takti. Meierbērs savu draugu nekad vēl nav redzējis tik uztrauktu.

Viņ� tomēr paliek pie tā, ka mazurka jāspēlē divu ceturtdaļu ritmā.

�opēns pēk�ņi pieceļas, neatvadījies no Meier-bēra iesteidzas guļamistabā, iekrīt gultā un apslāpē spilvenos uznāku�o klepu.

� Iesim! � Meierbērs skolniekam saka. � �odien ar viņu nekas nav iesākams.

Abi klusu aiziet.

Pēc da�ām minūtēm �opēns noguris pieceļas un grīļodamies atgrie�as salonā.

Ēet kas tas? Vai tie būtu murgi?_

Pie loga, raudzīdamies uz ielu, stāv cilvēks brūnos svārkos, uz muguras sakrustotām rokām. Cilvēks, ko viņ� nepazīst un kas viņam tomēr liekas pazīstams!�Kā tas iespējams, ka�viņ� iekļuvis salonā nepieteikts, tāpat kā Meierbērs?

Te sve�inieks pie loga apgrie�as, � �opēns gandrīz iekliedzas, � tā ir Zor�a Sanda.

Viņa smaida.

� Vai jūs izbiedēju ar savu apģērbu? Drīz jūs mani atkal redzēsiet vakara tualetē.

�opēns nespēj izteikt nevienu apsveikuma vārdu. Tad tāda diendienā jzskatās lielā romānu rakstniece un dzejniece Zor�a Sanda! Viņai nepiemīt nekā sievi�ķīga. �opēns atkal ir nepatīkami pārsteigts.

�or�a Sanda neievēro viņa atturību un klusumu.

�Ja pravietis nenāk pie kalna, kalnam jānāk pie pravie�a! Voilā!

Viņa nekautrēdamās ziņkārīgi aplūko salonu.

� Smar�īgas tapetes, dārgi empīra krēsli, Smir-nas grīdsegas! Cik izsmalcināta gaume! �is salons varētu piederēt kādai kņazei. Ja salīdzinu ar to savu būdu �, jums tomēr jāatnāk pie manis! Un �is parfīms! Cypre?

: �opēns klusu pamāj.

� Pie manis o� pēc cigāru dūmiem. Es nevaru strādātbez cigāriem. Ai,�vijolītes! Tās laikam jūsu mī[ākās pukes!

�opēns atkal pamāj..

� Man jāredjz arī jūsu guļamistaba!

Nenogaidot �opēna iebildumus, Lelija paiet viņam garām un atver guļamistabas durvis.

� � Tie�i to tā iedomājos. Es guļu kareivja gultā,. Tad i^r riets miegs un nav erotisku sapņu.

�opēnam sakāpj asinis sejā.

� Tā! Tagad^beidzot sniedziet man roku!

Viņa satver �opēna labo roku.

� Viņa iegūst visu vienkār�i un dro�i, � �opēns domā.

� Es ilgojos pēc �īs rokas!

�opēns izraujas.

�or�a Sanda neievēro arī to. Dro�i viņa turpina:

� Bet es savu laiku nepavadīju tikai ilgās. Es jūsu dēļ strādāju, �opēn.

� Strādājāt, � manis dēļ? �ir pirmie vārdi; ko �opēns ar pūlēm pasaka.

� Nebija viegli, draugs, to sasniegt, bet es to veicu! �eit! Viņa izvelk no krū�u kabatas vēstuli ar Orleānu ģerboni.

� Lasiet ta�u!

�opēns drebo�ām rokām paņem vēstuli, atver to un lasa. - � ^s.

_v Orleanas hercogiene pagodinās ielūgt Frederiku �opēna kungu uz vakaru Sen Klū pilī 1837. gada 21. martā.

� �inī pasākumā ieradīsies karalis ar karalieni. Jums ar Mo�elesu jāspēlē. Es jūs padarī�u tik slavenu �opēn, cik slavens vēl neviens mākslinieks Parīzē nav bijis.

� Man �odien nav daudz laika, �opēn. Man vēl jādabū gatavs raksts �Figaro� slejām. Tātad pēc divām nedēļām. Apspriedieties ar Mo�elesu! 21. marta vakarā septiņos aizvedī�u jūs. Sveiki! Sniedziet man vēlreiz rotu!

Vina saņem �opēna roku, sajūsmināta aplūko to un izlido laukā.

�opēns ilgi stāv nekustēdamies un noskatās viņai pakaļ kā fata morganai.

20

Pēc īsas apspriedes ar Me�^lesu, kurā tiek sastādīta programma koncertam, �opēns dienām ieslēdzas savā dzīvoklī, kā viņ� parasti mēdz darīt pirms koncertiem, un spēlē Bafiu. Savus pa�a darbus viņ� nespēlē. Tie viņam ir galvā, pirkstos un sirdī.

Viņ� nejūt nekādu uztraukumu. Glu�i otrādi: jo tuvāk noteiktajai dienai, jo viņ� kļūst mierīgāks, jautrāks un veselāks.

Spēlēt karaļpārim, � tā Lelijai bija laba iedoma. Ļoti patīkami, ka viņa tagad neliek sevi manīt, lai viņ� varētu pilnīgi koncentrēties mūzikai.

Vai viņa tie�ām tāpēc nerādās?

Katrā ziņā �opēns vienmēr domā par viņu. Savādi, ka dienu no dienas arvien vairāk izzūd visas viņas nesimpātiskās īpa�ības.

Silts pavasara vēj� pavada ratus, kuros Zor�a Sanda un �opēns klusēdami gar Sēņu dodas uz Sen Klū pili.

Kad viņi ierodas, spoguļu zālē jau ir sapulcējies krietns skaits da�ādu nāciju ievērojamāko pārstāvju.

Viesi dzīvi disputē par korsikāņa brāļa dēla, prin�a Luija Napoleona graujo�ajiem nodomiem, kur� no Strasburgas inscenējis uzbrukumu Luijam Filipam. Tas neizdevies.

� Vai taisnība, ka princis ar fran�u kara kuģi aizvests uz Ameriku? � lautā kņaze Marselina �artorilska, kas par godu Sopēnam � bet varbūt arī uz Zor�as Sandas aizrādījumu � ielūgta līdz ar daudziem citiem poļu augstmaņiem.

Luija Filipa adjutants, grafs Pertiji to apstiprina un tad sasveicinās ar vācu sūtni.

Kņaze �artorijska mīl pasaules lielākās kultūras pilsētas spo�umu, greznās telpas, gaismas iz�ķērdi bu un dārgakmeņos vizo�os dāmu vakara tērpus. Tāpat kā �opēns, kur� stāv cie�i līdzās pianistam Hilleram, kas tikko_vatgriezies no Vācijas.

� Nu, Hiller, � �opēns jautā, � ko jūs pastāstīsiet par manu mīļo Vāciju?

� Berlīnes galma sabiedrībā valda garlaicība.

Tuvumā stāvo�ais Mo�eless piekrīto�i pamāj galvu.

� Galms nonāvē visu ar savu seklumu un vienaldzību.

�Ne visur!�Hillers atbild.�Bavārijas hercogs Maksis izveido savu draugu sanāksmes pēc karaļa Artusa apaļo galdu parauga.

� Cik romantiski! � �opēns iebilst.

� Liekas, ka romantisma laikmets Vācijā drīz būs pāri, � Hillers piezīmē. � Visur mostas jauna dzīve. Lielo pilsētu vidējās �ķirās uzplaukst augsta literāra kultūra. Sevi�ķi Ziemeļvācijā. Tur jau arī ilgas pēc jaunas, vienotas vācu valsts pieņem reālu veidu. Dzejnieki un domātāji, propagandē vienības ideju ar tādu enerģiju, kas tāla romantisma laikmeta sentimentiem.

� Un mūzika? � Mo�eless jautā.

Hillers smaida.

� Dzied pirms ē�anas, ēdot, pēc ē�anas. Nevar ar pāris draugiem apēst ne siļķi un nemizotus kartupeļus, nevar izdzert ne kausu baltvīna, kad neatskanētu dziesma, netiktu uzsaukts tosts. Mūzikā vēl valda juteklība. Nav iedomājams jauneklis bez ģitāras un tāpat students bez �ī instrumenta.

� Es dzirdēju, � Mo�eless iebilst, � ka patriotisma sajūtu ļoti veicinot visur nodibinātās vīrie�u dziedā�anas biedrības.

� Pareizi! � Hillers piekrīt. � Mūzika tiek stipri izlietota kā audzinā�anas līdzeklis arī augstākās skolās. Karaļa dzimumdienā uzved Hendeļa orato-rijas. Viesības pie klavierēm uzņem veselu operu izvilkumus ar visām ārijām, duetiem, tercētiem, koriem un re�itātīviem.

Mūzika iekaro sev arvien pla�āku telpu. Ja agrāk tai nodevās nejau�i, tad tagad piegrie� galveno vērību. Tā saista sev inteliģences interesi, kas līdz �im bija pilnīgi nogrimusi daiļiteratūrā.

Tādi Reinas mūzikas svētki, kādus piedzīvojām kopā Diseldorfa, liks atkal atdzimt vecajam sapnim par vienotu vācu valsti. Vai ne, �opēn?

Sarunas piepe�i apklust.

Divi pā�i ar heroldu zi�ļiem pieteic karaļa iera�anos.

Augstie viesi laipni sasveicinās ar abiem vakara debitantiem � �opēnu un Mo�elesu.

�or�a Sanda, mirdzo�ā, ar gaumi izvēlētā vakara tērpā, smalkjūtīgi izvairās būt �opēna tuvumā. Iepazīstinājusi �opēnu ar Orleanas hercogieni, viņa iejaucas dzejnieku sabiedrībā. �opēns ir viņai par to loti pateicīgs.

l'ikai tagad, kad viņ� dodas pie klavierēm, tā uzmet viņam uzmudino�u skatu un nosēstas tā, lai viņ� to vienmēr redzētu.

�Tagad tas viņu netraucē.

�odien viņ� jūtas labi. �inī izmeklētajā sabiedrībā ir tikai mākslinieki un aristokrātijas zieds. Viņa uzdevums ir sniegt tiem savu mākslu.

Viņ� graciozi spēlē savas grūtākās kompozīcijas: etīdes, noktirni, improvizācijas un beidzot �ūpuļ-dziesmu.

Pie tam viņ� atklātu, laimīgu seju uzlūko �or�u Sandu. Viņ��jūt, ka arvien vairāk aizrauj savus klausītājus, ka tie ir pilnīgi viņa melodiju varā.

Karaļpāris dzīvi aplaudē. Pārējie klausītāji izrāda vētrainu sajūsmu.

�opēns atbrīvo vietu Mo�elesam. Tas reti labi spēlē vecas un jaunas etīdes. Bet klausītāju sajūsma nav ne tuvu tik skaļa un ilga kā pēc �opēna spēles. Tagad abi apsē�as pie klavierēm. �opēns pa kreisi, Mo�eless pa labi. Viņi spēlē Mo�elesa es-dūra sonāti.

� Dievi�ķīgi! Apbrīnojami! �

Abi virtuozi arvien dzird �os sajūsmināto klausītāju saucienus.

Pēc �andantes� karaliene �ukst kādai galma dāmai:

� Vai nebūsim pārāk uzbāzīgi, ja lūgsim atkārtot?

� Atkārtot! Atkārtot! � karalis sauc, kad abi beigu�i sonātu.

� Atkārtot! � sauc visi viesi.

Sonāta atskan vēlreiz, �oreiz aizrautīgāk.

Finālā abus māksliniekus tā apreibina viņu pa�u spēle, ka viņi atrodas it kā drudzī.

Karalis pieceļas un iet pie abiem komponistiem un virtuoziem. Viesi viņam seko.

Karalis pasniedz �opēnam zelta tasi un Mo�ele-sam ceļojuma etviju.

Karaliene sajūsmināta spie� viņiem abiem rokas.

�opēnu apmulsina �ie lielie panākumi.

Kad �or�a Sanda kā pēdējā satver viņa roku, viņa acis draiski iemirdzas. Viņ� pieliecas viņai un smejoties �ukst:

� Viņa majestāte dāvina Mo�elesam ceļojuma etviju, lai ātrāk tiktu no viņa vaļā.

�or�a Sanda smaida un padraud viņam ar pirkstu.

� Jūs �odien esat nerātns. Nu, vai esmu labi darījusi?

�opēns cie�i paskatās viņā.

� Pateicos, Lelija!

Divi roku pāri satiekas un negrib viens otru vairs *. atlaist.

21

Pavasarī naktī spokaini klab zirgu pakavi. Meļņi kūpo�ām nāsīm auļo uz Parīzi.

No auglīgās zemes izgaro asa smar�a. Bērzi un skabard�i, ozoli un o�i, kas saudzot ple� zarus pār gruve�iem, ik brīdi gatavi klāties ziediem un lapu segu.

Sēna �alc, �ņāc un stāsta par atmodu, briesto�iem pumpuriem, smejo�u sauli, putnu gavilēm un maigo pavasara elpu.

Lelija klusu atver karietes logu un sapņaini raugās mirdzo�ajā debesu pļavā. Mēness izlien no mākoņiem un noslēpumaini apgaismo apkārtni.

Lelija atrodas gaismā.

�opēns pārsteigts skatās viņā. Tā vairs nav tā sieviete, kas sarunājās ar viņu salonā, vai jauneklis, kas pirms divām nedēļām atnesa viņam hercogienes ielūgumu. Maigā mēnesnīca izlīdzina sejā aso, tā tagad ir klasiski pareiza. Kastaņbrūno matu cirtas, kuros ievīti zelta pzvedieni, krīt līdz druknajiem pleciem. Ap muti rotājas domīgs smaids. Zods ir pilnīgs, bet skaisti veidots.

� Cik Venēra tur aug�ā mirdz vilino�i, bet�salti un tālu! � viņa tikko dzirdami �ukst.

� Neizprotami!

� Kā dzīve! � viņa klusu pabeidz.

� Vai tur aug�a arī mīt tādas pat mirstīgas būtnes kā mēs? � tā jautā pavasara vējam. Tas aizbrā�as pār koku melnajām galotnēm un neliekas zinis par cilvēku jautājumiem.

Viņa aiztur elpu, klausās.

� �Mana dvēsele klausās, lai saprastu dabu un daba � manu kluso dvēseli. Es klausos zāles un zaru �alkās, es viegli staigāju pa pļavām, lai nesamītu ziedus, kuriem ir dvēsele tāpat kā mums, cilvēkiem, � es dzirdu to ilgas. Tie visi ilgojas, � tasjr kā dzelzs likums.

�opēnu pārsteidz viņas vārdi. �ī sieviete nepazīst tikai gribu, bet arī dziļas, svētas jūtas, kuras parāda ļoti reti un tikai {ādām cilvēkam � kā viņ�, kuram ir tikai sajūtas. Viņi ir nevien pretstati, bet starp viņiem ir arī garīga radniecība.

� Ilgas, � viņ� domās nogrimis atkārto.

Viņa pamāj.

� Ilgas pēc saules vai arī mēness un zvaigznēm, kalngaliem, � mū�am neatminamā.

� Pēc saules! � viņ� atkārto.

� Visur jūtot ilgas, neesmu vairs sve�a zemei. Mūsu ilgas savienojas, zeme saprot mani, mēs jūtam, ka abas esam visuma daļa un ka mums vienai otra jāmīl. Un ja daba mani saprot, tad mani manos darbos saprot arī cilvēki.

Rati slīd gar me�malu.

� Un me�s? � �opēns jautā.

� Tā gar eglēm ejot, es jūtos kā svētnīcā, � tad es nedaru nekā ļauna,--un es tik bie�i varētu

būt ļauna.

� To es neticu!

� Es mīlu vientuļas nogāzes, kuras vēl nav skārusi neviena cilvēka pēda, un birzis, es runāju ar puķēm, tauriņiem un bitēm. Malkas cirtējus ieraugot� es strādāju viņiem līdz, kamēr dabūju tulznas rokās un manas ilģas mani vilina atkal klīst tālāk. Ielejā es tiecos uz kalniem, un kad esmu aug�ā, jūtu ilgas pēc ielejas.

� Tāds pat nemiers kā man! � viņ� klusu �ukst. -

� Līdzenums ir pla�s, tanī man dziļi jāvelk elpa. Me�s mūs padara lielākus un cēlākus. Tāpat birztala tur pretim atugstienē. Vismīļāk tomēr iekaroju galotnes. Man vienmēr kaut kas jāiekaro!

� A, � tā ir!

Viņa pagrie�as pret to.

� Iekaro dabu! �viņa neviļus saka �tu�. �opēnu tas netraucē. Viņam liekas, ka pēc tam, kad viņa tam atklājusi savu dvēseli, nevar būt citādi.

� Ilgas pēc dzimtenes saista tevi ar tavu tautu, � tas izskan visos tavos darbos, � bet valdo�ajai skaņai jākļūst par divskani: tauta � daba!

Mākslā mēs izsmeļam un atdarinām dabu.

�opēns pamāj.

� Māksla grib augt! � viņa turpina. � Tam, kas grib augt, vajadzīga augsnei Un �ī augsne ir daba!

Pār me�a galiem �ūpojas no dienvidiem atlidojis bezdelīgu bars.

�opēns atceras dziesmu:

Atkal strauta mala ceriņziedu zila, vij zem mūsu jumta ligzdu bezdelīga.

Prieks ir ziemeļzemē tevi sveicināt, jo kad tevi redzu, � pavasaris klāt.

� Pavasaris! � viņ� domā. � Vienība ar dabu. Cik dārgu dāvanu viņa man sniegusi �ai retajā brīdī!

Viņā ieskanas melodija, � pirmā dziesma, kop� viņ� zaudēja Mariju.

Jo kad tevi redzu, � pavasaris klāt.

Dziesma gatava. Vienkār�a un skaidra kā pati daba.

Viņ� strauji satver Zor�as Sandas roku.

� Pateicos, Lelij!

Viņa to tūliņ saprot.

� Tagad tas tev skaidrs �ip � vai drīkstu tevi tā saukt? � es mīlu vienbalsīgus, īsus, noteiktus vārdus � un mums jānoskaidro ari mūsu attiecības.

�opēns viņu nesaprot.

� Ļaudis�tev stāsta par mani ļoti daudz Jauna. Es jau tev teicu, ka bie�i varētu būt ļauna, bet tik ļauna, kā mīļie līdzcilvēki mani iztēlo, es tie�ām neesmu. Ko es varu iesākt pret savām erotiskajām un ekscentriskajām tieksmēm? Raksturs ir iedzimtā un ieaudzinātā sajaukums. Kas metīs uz mani akmeni? Tenkas tomēr ir mietpilsoņu ievērības cienīgākā īpatnība. Mani tas neskar. Es �iem radījumiem paceļos pāri. Bet viņi varētu saindēt tavu smalko trauslo dvēseli. Tāpēc gribu būt glu�i atklāta. Esmu daudziem atdevusi sevi pret � garīgu ieguvumu. Es devu, lai ņemtu. Es gribēju vairāk ņemt kā dot. Visa mana dvēsele un miesa nav piederējusi vēl nevienam, jo kā Alfreds de Misē un Pagello, tā pārējie, par spīti viņu izcilajām intelektuālajām un mākslinieciskajām īpa�ībām gribēja tikai manu miesu un ne visu cilvēku. Es meklēju cilvēku, kas man kaut vienu vienīgu reizi sniegtu īstu piepildījumu. Tu tas varētu būt! Es to jūtu!

�opēnu apmulsina �ī nekautrīgā atklātība. Lelija to ievēro un turpina:

� Bet atstāsim to liktenim. Mēs nedrīkstam neko sev uzspiest. Es ienīstu katrus spaidus. Tāpēc laikam arī nederu laulībai. Būsim vispirms labi draugu, �ip! Nekas vairāk. Bet būsim arī tik atklāti, ka teiksim viens otram visu, kas mūs nospie�, lai mēs varētu viens otram palīdzēt;

Viņa sniedz �opēnam roku.

�opēns vilcinās.

Kā lai viņ�, kam nepārvarama kautrība neļauj citiem cilvēltiem atklāt savas sajūtas, apsola to, ko nevar turēt.

� Tev jāsola man tikai draudzība, un tikai tad, kad sajutīsi nepiecie�amību uzticēties otram cilvēkam, tu pastāstīsi man savas bēdas.

Viņ� satver Lelijas roku.

Viņam atkal ieskanas pirmā pavasara dziesma, � dabas brīnumu pielūgsme. -

22

Nāko�ās nedēļas Raiet rado�ā darbā.

Saturu un formu �opēna melodijām dod divskanis: tauta � daba.

Rodas mazurkas, � ilgās pēc dzimtenes ievijas putnu gaviles, dzeguzes zvani.

Dejo mazuru zemnieki. Tā nav rupja jautrība, bet savāda jautājumu un atbil�u rotaļa, kurā piedalās me�s un vēj�, velēna un sēklas grauds.

Vēl viena mazurka! Noslēpumaini �alc krūmu un koku sulas, klusu un vilino�i burbuļo strauti, plaukst pumpuri. Dzidri trallinot, pār cilvēkiem augstu gai-sosjoaceļas cīrulis.

Zor�a Sanda ļoti labi prot arvien cie�āk saistīt �opēnu, kļūt viņam nepiecie�ama, iekarot viņu. Viņa turpina sūtīt skolniekus un jūsmas pilna apraksta �Figaro� un �Gazette nņisicale� slejās viņa koncertu karalim. Viņa izplata �opēna slavu salonos, kafejnīcās, dzejmeku un gleznotāju darbnīcās, mākslinieku klubos. Nemitīgi viņa strādā �opēna labā.

Vakaros, gribēdama atpūsties pēc dienas gaitām, pakavējas vienu vai divas stundas pie viņa. �opēnam sākumā ir neērti. Kā viņa var vīrieti tik vienkār�i apmeklēt?

� To ta�u zina visi cilvēki! � viņa smiedamās satriec tā apdomību. � Ja mēs slēp�sim savas attiecības, tie smiesies pa mūsu naivumu, � un kas tad jau ir starp mums?

Viņa vienmēr atnes puķes un izrotā salonu, guļamistabu un priek�namu, lai viss vienmēratgā-dinātu viņu. Katru reizi viņa nes citas puķes. īsi un noteikti viņa apraksta katras puķu sugas īpatnības. Viņa grib komponistu īsti iepazīstināt ar dabu.

Viņ� spēlē melodijas, kas viņam pa dienu ienāku�as prātā. �or�a Sanda arvien vairāk iejūtas mūzikā, � kā visā, tā viņējā.

� Kādi mēs, rakstnieki un dzejnieki, esam nepra�as, salīdzinot ar jums, mūziķiem! Cik niecīga un nabadzīga ir cilvēka valoda salīdzinot ar mūzikas valodu! � viņa kādu vakaru saka, un tomēr �or�u Sandu stipri ierosina viņa kompozīcijas.

Alfreds de Misē ari viņai ie devis daudz. Vairāk kā �ils Sando un Henrijs Latu�s, vairāk kā Onorē Balzaks. Ari itāļu ārsts, stāstīdams par saviem medicīniskajiem pētījumiem, pavairoja viņas zinā�anas. Tas viss tomēr ir pārāk sīks pret to, ko atklāj �opēna dvēsele. Tagad viņ� retumis atdodas skumjām. Viņas personība pārpludina to kā �alco�a straume. Viņas neierobe�ojamā griba aizdedzina un atmodina viņam vēl nepazītu spēku. Spēlējot b-molla ckerco viņ� atklāj, kā viņa izskatās.

Lelija ir sajūsmināta un atsūta viņam nāko�ajā dienā da�ādu pļavas puķu pu�ķi. To smar�a un raibās krāsas padara gai�āku visu pēcpusdienu un stundas, kas viņam jāpavada ar skolniekiem. Viņ� ir ļoti jautrs un jauks. Skolnieki priecājas, ir laimīgi. Viņi saprot visu ātrāk kā parasti, uzmanās, lai nesabojātu viņa garastāvokli un nedzirdētu paļas no skolotāja stingrajam lūpām.

Krēslai tuvojoties �opēns stāv pie loga un raugās rieto�ajā saulē, kas pēdējiem, drebo�ajiem stariem zeltī viņa puķes. Viņam ieskanas improvizācija. Viņ� apsēstas pie klavierēm. Koķetas, liegas pasā�as kā ziedi sacen�as skaistumā, krāsu mirdzumā un smar�ā. ' �

Kalpotājs klusu atver durvis.

�opēns nelaipni atskatās.

� Kāds polis, � viņ� grib ļoti runāt ar jums un nes sveicienus no Var�avas.

� Ā, � polis! � Savu tautieti �opēns nekad nenoraida. Tas vienmēr atrod pie viņa atvērtās durvis un sirdi.

� Lai viņ� ienāk!

�opēns lēnām un svinīgi pieiet pie vitrīnas, no kuras viņā noraugās vecāku un māsu ģīmetnes. Viņ� panēm smalki izstrādātu kristāla kausu, kurā glabājas dzimtenes zeme. Pirms septiņiem gadiem, kad viņ� atstāja dzimteni un devās uz Vīni, draugi pasniedza viņam kausu ar dzimtenes zemi. �o kausu viņ� ņēma līclz visos ceļojumos.

�Polis ienāk istabā.

�opēns iet pretim un sniedz kausu.

� Dzimtenes zeme! � viņ� aizsmaku�ā balsī saka.

Polis zvērestam saliktiem pirkstiem pieskaras dzimtenes simbolam. �opēns dara to pa�u.

Tad viņī apskaujas un skūpsta viens otru uz pieres.

� Es nesu sveicienus no Var�avas.

� Kā klājas mātei?

� Viņa ir lepna uz savu lielo dēlu un, noskūpstot zīmogu, iedeva man �o vēstuli.

�opēns aizkustināts arī noskūpsta vēstules zīmogu.

� Un tēvs?

� Spirgts kā vienmēr. Apbrinojami, ar kādu izturību viņ� nenogurstot pasniedz fra�u valodu Var�avas augstskolā. Esmu viņa skolnieks. Viņ� tik teicami iemācīja man fran�u valodu, ka neviens �eit nedomā, ka esmu polis.

� Un manas māsas � Luīze un Izabella?

� Viņām iet labi. Visi tikai ilgojas pēc jums. Jums dnz jāatgrie�as Var�avā!

� Jā! Jā! � �opēns laimīgi �ukst.

� Viss ^ievērojamākais būs pastāstīts vēstulē. Profesors �opēna kungs un jūsu māsas visu, kas viņiem bija sakāms, pievienoja jūsu mātes rindām.

� Tas būs brīni�ķīgs vakars! Un �

Viņa balss kļūst klusāka.

� kā ar kustību? � Jūs saprotat?

Polis pamāj.

� Tiek drud�aini strādāts. Tie�ām necerēju, ka var�avie�i būs tik gatavi uzupurēties.

� Kas tagad vada kustību?

� Jūs viņu noteikti pazīstat, � grāfs Skarbeks. �opēns saraujas.

� Liels patriots! Un viltīga lapsa! Jūs zināt, ka Vodzinska kungs ir viens no galveniem aģitatoriem par Polijas atbrīvo�anu �

�opēns satver krūtis.

� Grāfs Skarbeks pirms da�ām nedēļām apprecēja Mariju Vodzinsku un, � kas jums ir, �o-pēņa kungs?

�opēns klusu sabrūk sēdeklī.

� Piedodiet �

Polis smalkjūtīgi iziet.

Iesteidzas Zor�a Sanda.

� Kas noticis? Tavs tautietis deva man nesakarīgus aizrādījumus, � es netiku no tiem gudra. Runā ta�u, �ip!

Viņa krata, viņa glāsta to. Viņa satver tā ledainas rokas�.

Viņ� sē� sastindzis, ķā bez dzīvības.

�or�a Sanda iesauc Zanu._v

� Mums jānogulda viņ�, Zan! Kas gan noticis?

�ans satriekts parausta plecus.

�opēns ļauj aizvest sevi uz guļamistabu. Viņu izģ'rbj un nogulda. Viņ� pagrie�as pret sienu. Acis viņam aizvērtas. . . . �' -

��or�a Sanda stundām sēz pie viņa gultas.

Viņ� nekustas.

Viņa pieceļas, pārliecas pār to.

� Nabaga��ip! Tev jātiek laukā no Parīzes, � aizbrauksim kaut kur vieni, � kur ap tevi būtu tikai daba. Tur tu kļūsi vesels! Brauksim nāko�ajās dienās uz Noanu! Tu dzirdi?

�opēns guļ sastindzis un kluss.

Viņa vēlreiz maigi noglāsta tā matus, un tad klusu aiziet.

23

Ir saulaina maija dipna un pie debesīm neredz neviena mākoņa, kad �or�a Sanda un �opēns sasniedz La�atru _

� Nu drīz būsim klāt, � Lelija saka draugam, kas ļoti bāls, tum�i apēnotām acīm puszviļus sēd ratos.

Piepe�i tiek atrautās kaiietes durtiņas, un pa tām ieskatās blonda galviņa gai�ām, jautrām acīm. Atskan kliedziens:

� Māmiņ! � Un deviņus gadus vecā Solan�a jau apskauj mātes kaklu.

� Kur ir Moriss? � Lelija to skūpstot jautā.

� �eit!

Aiz Solan�as paradas kalsns, bāls jauneklis, tum�iem matiem, un skūpsta mātes roku.

� Redziet, � �or�a Sanda uz �opēna lūgumu uzrunā viņu citu klātbūtnē ar jūs, � kādi dabā brīnumi: �olan�a ir ģermāņu gai�mate ar romāņu temperamentu, � Morisam ir romāņu āriene un vēss ģermāņu raksturs. Bet tagad ātri sniedziet roku �opēna kungam un ļaujiet mums izkāpt. Godiniet �o roku, bērni!

Viņa norāda uz �opēna labo roku, kuru Solan�a pa�laik satver saviem tuklajiem, glītajiem pirkstiņiem.

� �ī roka uzbur mums brīni�ķīgāko mūziku, kāda jebkad bijusi.

� Es mīlu mūziku! � Moriss vienkār�i saka un paklausīgi, bet apbrīnojot un kautri sniedz roku mātes viesim.

Tagad viņi visi �etri novietojas Zor�as Sandas ratps, kas ved viņus uz Noanas pili.

�opēns uzmanīgi vēro abus Lelijas bērnus. Jautri �alojo�ā Solan�a tūliņ iekaro viņa sirdi, kamēr klusais, kautrais zēns, kas laikam vairāk mīl savu tēvu kā māti, viņam ne visai patīk. Viņam liekas, ka Moriss ir pret viņu atturīgi, ja ne pat naidīgi noskaņots. Viņ� laikam redz Sopēnā jaunu tēva sān-censi, cilvēku, kas laupa viņam dalu dzimtenes un kavē vecāku izlīg�anu, kuru viņ� tik ļoti vēlas.

Solan�a pazīst visas puķes. Viņa līksmi demonstrē savas zinā�anas, un māte lepojas ar savu mīluli. Lelija izrāda tādu maigumu, kādu �opēns �ai sievietei ar stipro gribu novēroja tikai reizi, pavasara naktī pēc koncerta. Pēdējās nedēļās viņu bija pārņēmu�as �aubas, vai �ī liriskā noskaņa, �ī romantika mēnesnīcā nav bijusi tikai maska, lai pārvarētu viņa pēdējo pretestību. Tas, ko viņ� redz �odien, nevar būt liekuļots maigums. Tā noteikti ir īstu mātes jūtu izpausme. Vai viņa pazīst tikai �īs jūtas un ne īstu, dziļu mīlu?

Vai rūpes par viņu un brauciens �urpu arī nav izrietēju�i tikai no �im mātes jūtām.

Viņi lēnām brauc pa garo papeļu aleju, kas aizved uz glīto, rokoko stilā celto Noanas pili.

� Tūliņ būsim klāt! � Solan�a gavilē. � BetP tagad tu vienmēr paliksi pie mums, māt!

� Mēs paliksim �eit, cik ilgi vien būs iespējams, � māte apsola.

Rati apstājas pie zirgu staļļiem.

� Iesim mazo gabaliņu kājām! Gribu parādīt jums savu puķu dārzu.

Solan�a dro�i izlec no ratiem. Moriss tūliņ mierīgi seko un palīdz izkāpt mātei. Pēdējais izkāpj �opēns. Ar pūlēm. Pēc nejaukā drud�a viņam ir ļoti grūti kustēties un iet. Piepe�i pie parka �oga parādās melnmatains, iededzis, noskrandis stāvs ar saviem trim puskailajiem bērniem, kas rotaļājas pie zirgu staļļa.

� Ap�ēlojieties, kundze!

Zor�a Sanda atver savu rokas somiņu.

� Ejiet uz priek�u! Parādiet �opēna kungam krokusu un hiacin�u dobes! Es tūliņ nāk�u.

�igāniete izbijusies skatās �opēnā. Solan�a iesit �opēnam pa roku. . � -

� Ķer mani! � un drā�as projām.

�opēns pūlas izpildīt viņas vēlē�anos un aizsteidzas viņai pakaļ. Moriss atturīgi seko.

� Kas tev ir, sieva? � Zor�a Sanda jautā un iedod viņai pāris naudas gabalu.

� Viņ� ir nāves iezīmēts, � �igāniete drebo�ām lūpām saka.

� Es atkaro�u viņu nāvei, � Zor�a Sanda mirdzo�ām acīm atbild un pagrie�as pret vedēju.

� Neizjūgt! Tu tūliņ brauksi atpakaļ uz La�atru pēc doktora Gobēra. Lai viņ� tūliņ ierodas!

_v Pievakarē atbrauc Didevanu majas ārsts Gobērs. Zor�a Sanda aizved viņu vispirms sāņus un pastāsta par �opēna stāvokli.

� Dodiet viņam drosmi, doktor!^

Ārsts to apsola. Kad Lelija lūdz �opēnu ļaut sevi ārstam izmeklēt, viņ� noteikti atsakās.

� Dari to, lai apmierinātu sevi un mani! Mēs ta�u gribam �eit pavadīt harmoniskas dienas. Tas būs iespējams tikai tad, ja ārsts apliecinās, ka tu esi ceļā uz izveseļo�anos.

� Tu zini, Lelij^ka es nevaru izģērbties sve�u cilvēku priek�ā, � �opēns piepe�i atzīstas.

� Tad mazākais, parunājies ar viņu! Varbūt viņ� tevi nemaz neizmeklēs.

Istabā ienāk doktors Gobērs. Viņ� ir kalsna auguma, galvas tiesu lielāks par �opēnu. Virs �aurajiem pleciem paceļas varens galvas kauss. Ap ! piemiegtajām acīm ir neskaitāmi daudz grumbu. Zotļu klāj milzīga bārda.

�opēnam bail no �ī cilvēka. Estētu pievelk tikai doktora izmeklētās drēbes.

Viņam pretim izstiepjas neticami liela roka un zems bass saka:

� Priecājos, ka godātās dzejnieces Zor�as Sandas mājās varu apsveikt lielo komponistu un virtuozu.

Melodiskā balss atstāj �opēnam labvēlīgu iespaidu un aizdzen viņa bailes.

Viņu uzlūko dro�as, pēto�as, bet laipnas acis. Acis, kādas vajadzīgas ārstam, lai iekarotu pacientu uzticību.

Abi vīrie�i apsē�as. �or�a Sanda smalkjūtīgi iziet.

Doktors Gobērs viegli glāsta kopto bārdu.

� Es mīlu mākslinieku tautu, � viņ� uzmanīgi iesāk, � kaut tā arī reizēm smaida par mums, zinātniekiem.

�opēns ar bruņniecisku �estu viņam pretojas.

� Pie tam jūs aizmirstat, ka zinātne ir tikai mūsu mākslai nepiecie�ams ierocis. Jā gan, �opēna kungs, mēs ārsti, arī esam rado�i cilvēki, mākslinieki, un mums tādiem jābūt. Mēs esam dzīves un diagno�u mākslinieki.

�opēns ieinteresēts uzlūko savādo cilvēku.

� Āsts neder savai profesijai, ja nav labs diag-nostiķis.

Viņ� izvelk no svārku kabatas klausāmo cauruli.

� ��eit, piemēram, man ir instruments, kas atvieglo diagnostiku. Tas nav nekāds moku rīks, bet pagarināta un izsmalcināta auss. Tāpat kā jūs ar saviem brīni�ķīgajiem mūzikas viļņiem meklējiet klausītāju sirdis, tāpat es ar �o instrumentu taustu cilvēku ķermeņa dzīvības viļņus.

Viņ� labsirdīgi un brīvi smejas, vērodams �opēna seju.

� To atrada mans godātais skolotājs Lenneks. Pirms trīsdesmit gadiem. Tas ir interesants stāsts.

Fran�u armijas sanitāro nodaļu toreiz vadīja ķeizara Napoleona miesas ārsts Korvizārs. Viņ� baudīja ķeizara uzticību, kas, kā zināms, slimoja ar epilepsiju. Reiz viņ� dabūja, zināt, ka ārsts Lenneks atradis papīra cauruli, ar kuru var izklau�ināt plau- � �as un sirdi. Viņ� lika atsaukt Lenneku. Lenneks izģērbās ķeizara priek�ā un ļāva sevi izmeklēt. Kad Korvizārs negaidīti stipri un skaidri dzirdēja noslēpumainos sirds pukstus un plau�u darbību, tas ķeizaram teica:

� Ser! �ī mazā papīra caurule nozīmē Francijai lielāku slavu nekā simts uzvaras kaujās.

Napoleons lika ienākt saviem ģenerāļiem, pie- � gāja Lennekam, uzlika viņam roku uz pleca un teica:

� Paraugies apkārt, �ēls! Ap mani stāv slavenākie Francijas ģenerāļi. �eit ir Mira, viņa tēvs bija krodzinieks, un viņ� tagad ir Neapoles ķēniņ�. �eit ir Sū, viņa tēvs bija vienkār�s zemnieks, un viņ� tagad ir tialmācijas hercogs. �eit ir Bertjē, viņa tēvs bija miesnieks, un viņ� tagad ir Vagramas hercogs. �eit ir Marmons, viņa tēvs bija kurpnieks, un viņ� tagad ir Raguzas hercogs. Tā Napoleons atalgo visus tos, kas atnes Francijai slavu. Korvizārs nupat teica, ka nevien Francija, bet visa pasaule ir tev pateicību parādā. Vakar vēl nepazīstamus, vienkār�us kareivjus Napoleons padara par hercogiem, kuru vārdus Francijā nekad neaizmirsīs, un tevi, vakar vēl nepazīstamu ārstu, Napoleons tagad paaugstina par zinātnes valdnieku, lai arī tavu vārdu Francijā nekad neaizmirstu. Un tagad, mīļo Mira, � Napoleons uzrunāja Neapoles ķēniņu, noņemiet no krūtīm mar�ala lentu un piestipriniet to Francijas slavenajam dēlam, atradējam doktoram Lennekam, kuru �ai brīdī ieceļu par Parīzes universitātes profesoru.

Napoleons piegāja Lennekam un noskūpstīja viņu uz pieres. Viņa ģenerāļi pacēla rokas un salutēja jaunākajam Francijas mar�alam, kas bija pavairojis Francijas slavu zinātnes kaujas laukos.

Mans godātais skolotājs Lenneks bija radītājs un mākslinieks, �opēna kungs! Vai tagad saprotat?

�opēns, ārsta pilnīgi savaldzināts, pamāj.

� Tā! Un tagad lūg�u jūs atsegt ķermeņa aug�daļu. Es tāpat kā miesas ārsts Korvizars, kas reiz izmeklēja Lenneku, gribu izmeklēt jūs un konstatēt, vaijūsu plau�as un sirds kārtībā.

�opēns paklausa ārstam.

Dzirdot �īksto�o troksni sava pacienta plau�ās, doktors Gobērs kļūst domīgs. Beidzis izmeklēt, viņ� tomēr izliekas apmierināts.

Kamēr �opēns atkal apģērbjas, viņ� lēnām pastaigājas pa istabu, domīgi glauda bārdu un beidzot saka:

� Jums, �opēna kungs, trūkst iek�ēja spēka. Dzīvību neuztur ārsta māksla, bet iek�ējais spēks. Ķermenis pats novēr� visus sastrēgumus un katastrofas. Lai tas varētu veikt �os uzdevumus, radītājs katrā atsevi�ķā ķermenī ielicis daļu pats sava spēka.

Viņ� apstājas.

� Dzīve ir kā varena melodija. Dzīves norises veidojas �īs melodijas ritmā, rodas harmonija un disharmonija, tas ir veselība un slimība. Iek�ējais spēks cilvēkā tiecas pēc dievi�ķā spēka, harmonijas. Ticiet savam iek�ējam spēkam, �opēna kungs, tad jūsjdūsiet vesels!

�opēns atvieglots uzelpo un aizkustināts spie� roku lielajam vīram, kas izskatās pēc sludinātāja, bet patiesībā ir vienkār�s lauku ārsts.

24

�opēns Noanas idilliskajā mierā atspirgst apbrīnojami ātri. Pirmo reizi mū�ā viņ� pavada ilgāku laiku uz laukiem.

Zor�a Sanda ir laimīga par viņa atveseļo�anos.

Viņa sīki sadala savu dienas gaitu. Pastaigas jaukajos Berijas me�os dod vajadzīgo noskaņu, lai viņi pēcpusdienā, tikai efeju sienas �ķirti, varētu rado�i strādāt. Zor�a Sanda raksta romānu �Leona Leoni�, �opēns rada ģeniālas etīdes. Liekas, ka �ī ra�ība atspoguļo viņa iek�ējā spēka uzbūves darbu.

� Kāpēc tu man nevelti nevienu darbu? � Lelija jautā, kad viņ� tai kādu vakaru spēlē savu jaunāko kompozīciju.

� Kop� tevi pazīstu, � viņ� atbild, � visi mani � darbi, kaut arī tiem nav uzrakstīts veltījums, ir domāti tev, jo esmu tev par tiem pateicību parādā. Vai ar oficiālu veltījumu lai aptum�oju mūsu draudzību? Un � es ceru radīt vēl labākus darbus par līdz�inējiem. Visi,tie ir sirdī veltīti tev.

Viņa apskauj �opēnu un skūpsta tā muti. Pirmo reizi.

Skūpsts deg kā uguns. Viņam ir tāda pat sajūta kā toreiz � kņazes Cartotijskas salonā, kad rakstniece pirmo reizi satvēra viņa roku.

Viņ� redz Lelijas acīs iekāres dzirkstis, kas draud pārlēkt uz viņu un viņu iznīcināt.

Instinktīvi�aizsrgādamies, viņ� nolai� skatu, drebo�ām rokām piesit taustiņus un improvizē aizkustino�u lūgumu pēc tīras draudzības un piedo�anas, līdz viņas ēna atdalās no klavierēm un pazūd aiz efeju sienas.

Nāko�ajās dienās Lelijas viesmīlīgajās mājās kā ik gadus pulcējas viesi. Neviens netraucē otra nodarbi. Līdz pusdienām, kuras ēd pulksten se�os, katrs var darīt, ko vien grib. Mednieku rīcībā ir �autenes un suņi, jātnieku�zirgi, mak�ķerniekiem atrodās laivas un tīkli, biljarda spēlētājiem nomaļa istaba, kur tie netraucē neviena, kas pa dienu gnb strādāt.

Delakrua zīmē kokus vecajā parkā un meklē Noanas apkārtnes sievietes iedomātai svētās gleznai.

Ierodas Lists ar grāfieni Mariju d�Agu. Viņ� komponē jaunu melodiju, kamēr grāfiene izklaidējas, jājot pa Berijas tum�zaļajiem me�iem vai braucot laivā pa Indru.

Kaut arī �opēns ļoti priecājās par Delakrua un Lista klātbūtni, tomēr viņ� sajūt nemieru, kas ielauzies dabas idillē. Viņ� kļūst nervozs un nevar gulēt.

Tikai ne reakciju! � �or�a Sanda saka. Viņam jāatgrie�as Parīzē! Savā īstajā dzīves vidē: salonā un pie saviem skolniekiem. Viņam arī atklāti jāuz-stājās! Ja viņ� kautrēsies pirms pirmā koncerta, viņa to iedvesmos. Viņa zina, kā �opēns cie�, kad Lists stāsta* par savu� koncertu panākumiem. Atklātībai jāatzīst viņa darbi, lai viņ� pilnīgi izveseļotos.

Viņai izdodas pierunāt �opēnu, lai pārceļas uz Parīzi, bet viņ� noteikti pretojas, kad viņa sāk runāt Ear atklātu uzstā�anos. Sākumā stingrais nē tomēr lūst arvien vājāks. Konsekventi un ar parasto sīksto neatlaidību viņa cen�as panākt savu mērķi. Viņai nāk talkā gadījums. �opēna tautietis Orovskis grib 1837. gada rudenī atstāt Parīzi un apmesties Ruānā. Tur viņ� grib rīkot koncertus, lai paceltu Ruānas mūzikas līmeni. �or�a Sanda ieteic viņam organizēt �opēna koncertu. Orlovski sajūsmina �ī doma.

Abpusīgiem neatlaidīgiem lūgumiem izdodas salauzt �opēna pretestību, sevi�ķi vēl tāpēc, ka Or-lovskis lūdz viņu sniegt koncertu par labu trūcīgam poļu profesoram.

Tiklī�dz �opēns piekritis koncertam, �or�a Sanda sāk to drud�aini reklamēt. Viņa, �opēnam nezinot, aizbrauc uz Ruānu, apstrādā turienes presi un mu-zikāliju veikalus, lai izplatītu ieejas kartes. Tad viņa stājas sakaros ar �Gazette Musicale� redaktoru Leguve, pierunā viņu braukt līdz uz koncertu Ruānā un pa�am uzrakstīt kritiku par �opēna uzstā�anos.

Jo tuvāk nāk koncerta diena, jo �opēns kļūst nemierīgāks. 1838. gada drēgnajā februārī �opēns saslimst ar influenci. �or�a Sanda tomēr nepadodas izmisumam. Viņa �opēnu uzmundrina. Viņai izdodas spilvenos un segās satītu, aizvest �opēnu uz Ruānu.

Koncerts sagādā �opēnam neizsakāmas mokas. Divas stundas pirms sākuma viņu pārņem drudzis. Viņ� tomēr Lēlijai neko nesaka un nomierina, kad viņa izbiedēta apjautājas par �opēna veselību. Baiļu un drud�a sviedri klāj viņa pieri, ieejot pārpildītajā koncertzālē. �or�a Sanda veikli inscinē viņam aplausus. Viņ� sāk spēlēt, sakopodams visu savu gribas spēku. Aplausi ir izkliedēju�i bailes un nodibināju�i kontaktu ar klausītājiem. Drudzis viņu tā ietekmē, ka viņ� spēlē aizrautīgāk kā jebkad.

�or�u Sandu tā sajūsmina �opēna spēle, ka viņa �inī brīdī pirmo reizi īsti apzinās viņa ģenialitāti un sajūt pret viņu vēl nepazītu godbijību.

Kad �opēns_vbeidz, Klausītāji trako un izspie� trīs piedevas. Arī �opēnu pa�u pārņem skurbums. Tagad viņ� saprot, kāpēc Listam nepiecie�ama �ī sajūsmas� vētra jaunu kompozīciju ierosmei. Viņ� atdod klausītājiem savu pēdējo, izjustāko un labāko dalu.

Sajūsma negrib beigties.

�opēns vairs nespēj nospēlēt ne takti. Viņam uznāk elpas trūkuma lēkme. Viņ� izstreipuļo laukā un ^sabrūk bez samaņas.

�or�a Sanda novieto viņu ratos un tanī pat naktī atved atpakaļ uz Parīzi.

Otrā vakarā viņa pienes pie gultas �Gazette musicale.�

� Lasi, ko Leguve par tevi raksta!

�opēns ar pūlēm pieceļas sēdus.

� Lasi lūdzu priek�ā!

�or�a Sanda izpilda viņa vēlē�anos.

. . . Tas bija ievērojams notikums muzikālajā pasaulē. �opēns, kas jau gadiem vairs atklāti neuzstājas; �opēns, kas savu ģenialitāti parāda tikai piecām vai se�ām personām; �opēns, kas atgādina te apburto salu, kas tik bagāta brīnumiem, ka tai rietic^�opēns, kuru nevar aizmirst, ja tas reiz dzirdēts; �opēns vakar Ruānā deva par labu kādam poļu profesoram lielu koncertu, kurā noklaudsījās piecsimt personu. Vēlē�anās izdarīt labu darbu kopā ar atmiņām par dzimteni pārvarēja viņa nrtīksmi pret atklātu uzstā�anos. Panākumi bija milzīgi! Brīni�ķās melodijas, priek�nesuma neaprakstāmais liegums, skumjās un kaislās izjūtas, spēles uri kompozīciju iztēles spēks un poēzija apbūra, satrauca, apreibināja �os piecsimt klausītājus ne mazāk kā tos astoņus vai desmit izredzētos, kas stundām godbijīgi mēdz viņā klausīties.

Koncerta zālē visu laiku bija jūtamas tās elektriskās trīsas, tie sajūsmas un izbrīna �uksti, kurus var uzskatīt par dvēseļu atbalsi.

Uz priek�u, �opēn, uz priek�u!

Lai �ai uzvarai ir iz�ķiro�a nozīme! Nepaliec vairs ilgāk savā egoismā, lai tava ģenialitāte atmirdz visiem, parādi beidzot, kas esi un iz�ķir mākslinieku ķildu! Ja tad jautās, kas ir pirmais pianists Eiropā�� Lists vai Tālbergs, tad visa pasaule varēs atbildēt tāpat kā tie, kas tevi jau dzirdēju�i: �o-pēņs!

�or�a Sanda nomet laikrakstu, noliecas pār �opēnu un skūpsta tā pieri.

� Tu, lielais, dievi�ķais cilvēks!

� Esmu tik noguris un piekusis, Lelija! � viņ� izmisis �ukst.

� Es atrau�u tevi nāvei! � �or�a Sanda domā un stingri saka:

� Brauksim_vuz dienvidiem! Tur tu kļūsi pilnīgi vesels, nabaga �ip!'

Spēcīgās elpas trūkuma lēkmēs tuvojas nāve.

�opēns apbrīnojami varonīgi panes �īs briesmīgās lēkmes. Nespēdams veikt lielus varoņdarbus, viņ� parāda klusu varonību sāpes.

Viņ� jūt, ka bez Lelijas neatlaidīgās enerģijas un doktora Gobēra iedvestās ticības savam iek�ējam spēkam viņ� vairs nebūtu starp dzīvajiem.

Pieaugo�ais fiziskais vājums, gan zināms, ir stipri satricinājis �o ticību iek�ējam spēkam, bet tad, viņ� iepazīstas ar parīzieti, doktoru Molēnu, kuru �or�a Sanda jau instruējusi. Doktors praktizē �opēna ģzīvokļa tuvumā. Kalpotājs �ans kādu, dienu, kad �opēnam uznāk stipra klepus lēkmē, ataicina viņu. Viņ� nerunā tie�i par iek�ējo spēku, bet saka, �ka �opēns ar savu lielo izturību uzvarē�ot slimību, kas atkāpjoties.

� Kā Jūs izskaidrojat vienmēr uznāko�ās lēkmes? � �opēns bailēs jautā..� Vai man tie�ām ir dilonis? Sakiet atklāti, doktor! Cik ilgi vēl dzīvo�u?

Doktors Molēns piespiesti smejas.

� �opēna kunga, jūs redzat spokus. Ja vēlaties, bū�u ar jums pilnīgi atklāts. Daba dzīves ceļā devusi jums līdzi trauslu ķermeni, kas ir ļoti jūtīgs pret saaukstē�anos. Bet tā ka pasaulē gars vienmēr uzvar matēriju, � tā pēc manām domām ir radības jēga, � tā arī jūsu dvēsele vadīs un uzvarēs ķermeni, ja tikai gribēsiet.

Te it kā nejau�i ienāk �or�a Sanda.

� Un viņ� grib dzīvot, doktora kungs! Viņam jādzīvo! Koncerts Ruānā ta�u jums, pierādīja, mīļo �opēn, ka east vajadzīgi cilvēcei. Tas radīja nedzirdētu sajūsmu, doktora kungs! Cilvēks, kuru kritika atzīst par lielāko Eiropas pianistu, nedrīkst padoties! Tam jāpiepilda sava misija. Tās ir ne tikai viņa tiesības, bet pat pienākums.

Doktors Molēns smaida.

� �opēna kungs nevar vēlēties labāku aizstāvi kā jūs, cienītā kundze. Ar ko man gods? Mans vārds ir Molēns.

Doktors ir tie�ām nesamaksājams, � �or�a Sanda domā un nosauc savu vārdu.

Doktors Molēns izliekas ļoti pārsteigts un dziļi palokās.

� Lielākā Francijas dzejniece un lielākais Eiropas pianists, � sajutī�u to kā vislielāko godu, �opēna kungs, ja varē�u jums palīdzēt. Jūs noteikti izveseļosieties! Ja tikai gribēsiet! Francijas klimats un mainīgie laika apstākļi �ogad, zināms, nav sevi�ķi labvēlīgi jūsu veselībai.

� Drīz būs vasara! To es izturē�u! � �opēns iebilst.

� Bet rudens vētras ir kaitīgas jūsu novājinātajam ķermenim, brauciet rudenī uz dienvidiem, varbūt uz Majorku! _v

� Majorka! � Zor�a Sanda sajūsmināta iesaucas. � Lieliska ideja!

Doktors Molēns atvadās.

� Redzi nu, �ip! Vai man nebija taisnība?

�opēns piekrīt, bet vēl nav iz�ķīries par ceļ ojumu.

Zor�a Sanda veikli rīkojas tāfāk.

Pēc da�ām dienām, kad �opēns atstājis gultu un rūpīgi segās ietīts sē� salonā, pasniegdams pirmās stundas, viņa skolnieki it kā neviļus stāsta par dienvidu saules dziedino�o spēku.

Arī viņa draugi Delakrua un �ellists Fran�oms, kas kopā ar Gūtmani kārto �opēna saimnieciskās lietas un vienojas ar fran�u izdevējiem Plejelu, Mesonje un Lemoanu, vācu izdevējiem Breitkopfu un Merteli un angļu izdevējiem Stapltenu un Sto-dartu, runā par dienvidu brīnumiem.

Zor�a Sanda ļoti no�ēlo, ka Francis Lists un grāfiene Marija d�Āgu vairs neuzturas Francijā, jo tie vislabāk viņai palīdzētu realizēt �os nodomus. Abi 1837. gada rudenī atgrie�as �veicē. Grāfiene Marija d�Agu tur decembrī dāvāja dzīvību otrai meitiņai Kozimai. Tagad abi atrodas Itālijā. Pirms da�ām dienām grāfiene atrakstīja viņai no Florences. Viņai nepatīk Itālija, Lists turpretī jūsmo par vecitāļu mākslu un kultūru.

Bez tam radies vēl jauns �ķērslis: �opēnam nav naudas, bet tikai krietni lieli� parādi pie baņķiera Leo. Zor�a Sanda zina, ka viņ� atteiksies, ja viņa to lūgs būt viņas viesim ceļojumā uz Majorku. Ko darīt? Pirmkārt jārīkojas tā, lai viņ� nekā nemanītu.

Piepe�i viņai ienāk prātā laba doma.

Viņa dodas pie Plejelajzstāsta visu un lūdz 2500 franku lielu avansu par �opēna kompozīcijām.

Plejels tomēr krata galvu.

� Godātā Sandas kundze! Ja jūs arī aizvedīsiet mūsu draugu �opēnu uz Majorku, par ko es ļoti �aubos, jo viņ� nevar dzīvot bez Parīzes, salona�un skolniekiem; � tad ar nāko�o tvaikoni viņ� noteikti, atbrauks atpakaļ.

� Kā tā? Ja e s bū�u pie viņa �

Plejels viegli smaida.

� Piejdodiet, kundze, � ne�aubos, ka varat iespaidot �opēnu, � jums var būt eņģeļa spārni, tomēr jums nebūs flīģeļa.⁵ '

Zor�a Sanda smejas.

� Piedodiet, Plejela kungs, � atjautīga vārdu rotaļa! Bet jums ta�u flīģeļu diezgan.

Plejels smejas.

� Jums ir nepārspējama fantāzija, kundze. Man tas nekad nebūtu ienācis prātā. Labi! Es nogādā�u flīģeli Majorkā �

� Mēs to īrēsim, � lieti�ķā Zor�a Sanda saka.

\ Plejels sarauc pieri.

� Savienosim abas lietas, � Zor�a Sanda liek priek�ā.

� Kā tā?

� Jūs dosit par kompozīcijām 2500 franku avansu un nogādāsit Majorkā flīģeli, � labāko flīģeli, kāds jums ir.

� Ak, vai!

� Jūs dabūsiet to pēc iespējas labi uzglabātu atpakaļ un īri 50 frankus mēnesī, kuru atskaitīsiet no honorārajpar nāko�ajām kompozīcijām.

� Bet ja �opēna kungs nomirst?

� Plejela kungs!

� Man kā uzmanīgam veikalniekam jāapsver visas iespējamības.

� �opēna kungs atveseļojas. Jautājiet doktoram Molēnam!

� Bet, piemēram, varētu nogrimt kuģis vai ar viņu notikt kāda nelaime.

�� Neuzzīmējiet velnu uz sienas, Plejela kungs! Es galvoju par �o līgumu ar visu savu īpa�umu.

� A, � tas ir kaut kas cits! Vai dosiet rakstiski �o galvojumu.

� Jūs apsverat gan visu.

� Jā, piemēram, kuģis nogrimst, � jūs ta�u teicāt, ka arī brauksiet līdz uz Majorku.

� Sastādīsim līgumu! Bet � �opēna kungs nekādā gadījumā nedrīkst zināt par to.

� Labam veikalniekam pirmkārt jābūt diskrētam. Drīkstu lūgt savā privātkantori?

Līgums tiek sastādīts.

�or�a Sanda apmierināta atzīst, ka visi �ķēr�ļi novērsti.

Tikai �opēns pat tad, kad nejau�i pie viņa ierodas Plejels, apjautājas par viņa veselību, piedāvā 2500 frankus un solās nogādāt Majorkā flīģeli, nevar iz�ķirties.

Piepe�i saslimst Moriss, kuram ir tikpat trausls ķermenis kā �opēnam. Viņ� saaukstējas jājot uz Lasatru. Doktors Gobērs, sniedzot lieti�ķus padomus, un �or�a Sanda, pa�aizliedzīgi kopjot, izglābj viņu no nāves. Bet doktors Gobērs domā, ka zēnam nepiecie�ami kādu laiku padzīvot dienvidos.

�or�a Sanda lūdz doktoru Gobēru parunāt ar �opēnu, lai beidzot iz�ķirtos par ceļojumu uz Ma-jorķu.

�opēns atzīstas ārstam, ka �aubas, vai �is ceļojums viņa veselībai nāks par labu. Un vai pēc tāda kopēja brauciena pasaulei nebūs tiesības domāt, ka viņus bez mākslinieku draudzības saista arī erotiskas attiecības.

Doktors Gobērs izkliedē �īs pēdējās �aubas.

� Ja Moriss būs līdzi un mēs noklusēsim �o ceļojumu, � pat jūsu draugiem, � tad jūs varat braukt mierīgi.

�opēns beidzot piekrīt.

�or�a Sanda, Moriss, Solan�a un kalpotāja uz �opēna vēlē�anos satiekas ar viņu Francijas dienvidaustrumu stūrī, Perpiņanā.

�opēns atbrauc labi, ērtos pasta ratos. �etras ratos pavadītās naktis nav viņu nogurdināju�as. Jo vairāk viņi tuvojas dienvidiem, jo maigāks kļūst gaiss, jo brīvāk elpo krūtis un viņi kļūst jautrāki.

Por Vandrā viņi iekāpj kuģī, lai dotos uz Barse-lonu.

�eit �opēns pirmo reizi redz jūru.

Pēc pusdienām, kad jau pilnīgi satumsis, viņ� dodas uz kuģa priek�galu un apstājas stūrmaņa tilta tuvumā. Viņ� ir glu�i viens. �or�a Sanda nojau�, kas viņu dzen uz klāja un neseko viņam. Viņa jūt, ka jūra var dot ierosmi jauniem darbiem. .

Sa�ņaudzis rokām reliņa stieni, �opēns raugās bezgalīgajā, noslēpumainajā pla�umā.

Spīd gai�a mēnesnīca. Tāpat kā toreiz, kad viņ� ar Leliju no Sen Klū brauca uz Parīzi.

Viļņi mēness zeltainajā gaismā uz�ļāc sudrab-zeltami un atkal iz�ķīst, tā ir augstumu un dziļumu, galotņu un līdzenuma mū�īgā rotaļa. Viļņi izaug, tiek savu brāļu un māsu viegli nest un atslīgt to rokās. Bet tagad tie pa�i nes savus brāļus un māsas, uztver tos savās rokās un tad atkal dodas uz priek�u.

Tāda ir dzīve!

Tā klājas viņa tēvijai, kas gadsimtiem ilgi smok verdzībā, bet gadi ir tikai sīkas lāses mū�ības jūrā, un tiklīdz būs sakopoti visi spēki, Polijai atkal jā-pacelas kā vilnim. Viņ� grib palīdzēt kopot �os spēkus. Vēl vairāk kā līd�z �im! Dedzīgāk kā jebkad!

Daba, kas pavasarī sazeļot visiem asniem tiecas pret gaismu tāpat kā viļņi, rudenī savīst un pamirst, un jaunā ziedonī atplaukst jauna dzīvība. Viņa otrais uzdevums ir apdziedāt �o mū�īgo nāvi un tap�anu. Vairāk kā līdz �im! Dedzīgāk kā jebkad.

Un beidzot viņa pa�a dzīve! Viņ� tiecas pēc prieka, noslīgst sāpēs, ilgojas un lūdz pilnību un veselību, apsīkst sīkumainībā un slimībā. Viņa tre�ais grūtākais uzdevums ir uzvarēt �ai cīņā.

Bet jūras bezgalībā vilino�i �alc ticība iek�ējam spēkam. Viņ� jūt, ka izaug trijskanis: tauta, daba, pa�a personība.

�ai brīdī viņam rodas jauna melodija. Bezgala grūti aptvert to, jo viļņu ritms ir ātrāks par asiņu pulsu. Viņa ķermenis vēl ir par vāju, lai �ūpotos tikpat ātra ritmā kā viļņi. Bet �opēns nav izmisis. Viņ� jūt, ka atveseļosies.

^Tad pirmo reizi pēc sabrukuma Ruānā viņ� guļ dziļā, cietā, atspirdzino�ā miegā.

�or�a Sanda tūliņ pamana �opēna pārvērtību. Laimīgi viņi klejo kopā ar bērniem pa Barselonas ielām. Tad* viņi kuģī dodas uz Majorkas galvaspilsētas Palmu.

Nakts ir silta. Mēness ietinies mākoņos. Visapkārt valda dziļa tumsa, kurā tikai neparasti stipri ūdens ap kuģi izstaro gaismu. Visi kuģī gul. Tikai stūrmanis dzied liegā, klusinātā balsī, it kā baidīdamās uzmodināt pasa�ierus. Liekas, ka viņ� pats jau pa pusei aizmidzis.

�or�a Sanda un �opēns aizturētu elpu klausās sve�ajā dziedā�anā. Tas vairāk ir sapnis, kā dziesma. Dziedātāja balss klīst nepiespiesti un neapzinīgi. Tā seko kuģa gaitai, klusajām viļņu �alkām un līdzinās nenoteiktai, bet maigai un vienkār�ai improvizācijai.

�opēns jūt, ka tā ir rado�ā spēka balss, brīnums, kas liek arī viņam ticēt pa�am sev.

Bet viņ� vēl arvien uztver melodiju. �oreiz viņu traucē Lelijas tuvums, jo to kā veselu cilvēku �ūpo cits ritms.

Viņam tomēr nav nepatīkams tās tuvums. Glu�i otrādi: dziesma modina viņā jūtas, lielākas par pateicību un draudzību.

Lelija pakļaujas viņam.

Viņu lūpas satiekas pirmā skurbino�ā skūpstā.

27

f

Vasaras tveice apņem ceļotājus, kad tie Palmā atstāj tvaikoni �Majorka�. *Dzīvā un kustīgā So-lan�a, kas �opēnam arvien atgādina Terēzi Vo-dzinsku, plosās ar labo krusttēvu �ipu, kur� neizvairās, bet pats nebēdīgi joko.

�or�a Sanda ir sajūsmināta. Tik jautru viņa �opēnu vēl nav redzējusi.

Moriss atspirgst apbrīnojami ātri, bet uzskata sevi par lielu, lai piedalītos tādās nerātnībās. Viņ� ceļojuma laikā zīmē māti, kas ar neatlaidīgu gribu pamazām iekarojusi viņa sirdi. Tas ir pa daļai portrets, pa daļai karikatūra. Kariķējo�ie vilcieni ir izlīdzinājums tam, ka viņ� nepiedalās krusttēva �ipa un Solan�as nebēdnībās. Krusttēvu �ipu viņ� nevien kaislīgi mīl_v bet pat dievina.

Kamēr gādīgā �or�a Sanda ar kalponi meklē dzīvokli, �opēns, Moriss un Solan�a klaiņo pa Palmu un priecājas par skaistajām celtnēm: krā�ņo katedrāli, moderno bir�as namu, stalto rātsnamu un impozanto karaļa pili.

�opēns klusēdams aplūko visus �os retumus. Viņ� apbrīno arābu stilu, kas izpau�as patnoskran-dusos un dāvanas lūdzo�os ielu zēnos.

� Visur ir zelts! � sapņaini noskaņotais Moriss saka. � Redzi, krusttēv ��ip, citronu un oran�u zeltu, gaileņu zeltu un zeltā dzirksto�ās cilvēku acis.

�opēns piekrizdams pamāj, pārsteigts pār parasti tik klusā Morisa runību.

Viņ� raugās uz debesīm.

� �Un debesis ir kā tirkīzs, jūra kā lapis laculi, kalni kā_v smaragdi. Un gaiss? Gaiss ir kā pa�as debesīs. �eit mēs izveseļosiemies, krusttēv.

� Zināms! � �opēns piekrīt un jūtas kā atdzimis �ai dienvidu dabas, palmu, ciedru, kaktusu aloju, olīvu, vīģu un granātkoku pārpilnībā.

Tad viņi atkal satiekas ar �or�u Sandu, kas rāda bēdīgu seju.

� �eit nav nevienas viesnīcas, kurā mēs varētu dzīvot. Pagaidām, lai vispār būtu kur palikt, sa-meķlēju divas mazas istabiņas. Nāciet!

�opēns seko viņai, nepatīkami pārsteigts. Ieraugot bēdīgo māju, viņ� grie�as atpakaļ.

� Bet, Sip! Esiet ta�u prātīgi!

Vēl �odien meklē�u citu dzīvokli. �is būs mums tikai pagaidām.

�opēns vilcinādamies uzkāpj pa izdrupu�ajam kāpnēm. Viņa smalkā o�a sajūt piparu un ķiploku smaku.

Vienā istabā stāv cie�i sablīvētas trīs vienkār�as gultas, viņa istabā ir divas gultas un divi ļodzīgi salmu krēsli.

� �eit es nevaru palikt, � �opēns saka. Zor�a Sanda tomēr pierunā viņu pārnak�ņot vienu nakti.

�opēns neizģērbies iekrīt gultā. Tā ka viņ� nav paradis gulēt kopā ar citiem, tad Morisa klātbūtne viņu tā traucē, ka miegs nenāk. Piepe�i viņ� jūt, ka viņam kaut kas rāpo pa kaklu un briesmīgi sāk niezēt rokas, kakls un seja. Vesels bars mūd�u sūc viņa asinis. Riebuma pārņemts, viņ� izskrien laukā naktī un nav vairs pierunājams atgriezties mājā.

Nāko�ā dienā nenogursto�ā Zor�a Sanda atrod Palmas apkārtnē brīvu vasarnīcu, kas pieder kādam Gomeza kungam un kuru sauc par �Vēju māju�.

Ja arī iekārta ir tik vienkār�a, ka fran�u zemnieku māju salīdzinot ar to var saukt par pili, tad �eit mazākais, valda tīrība. Un tā ka saule il dienas vasarnīcas dārzā zeltī rozes un oran�as, tad visi jūtas labi._v

Tikai �opēns, kura plau�as atspirgst rēnajā gaisā, kļūst diendienā nervozāks. Plejela flīģelis vēl nav pienācis.

Ēdiens viņam arī nepatīk, jo viņ� nevar panest ne sasmaku�o eļļu, ne kausētos cūku taukus. Kalps, kuru �or�a Sanda noalgo, ir kāda mūka dēls. (Liekas, ka tādi viņi te ir visi, � tā sarkastiski piezīmē.) Tas ir svētulīgs, slinks un rijīgs. �or�a Sanda pati spiesta rūpēties par visu un loti bie�i atstāj �opēnu vienu. Komponists, pie Parīzes saloniem un saviem skolniekiem pieradis, nevar panest �o vientulību.

Par nelaimi sākas lietus periods. Vasarnīcas sienas ir tik plānas, ka kaļķa apmetums istabās pievelkas ar ūdeni kā sūcēKlis. Mitrums ir kaitīgs Sopēna plau�ām. Viņam uznāk nejauks klepus, un viņ� ļoti salst.

�Tā ka istabās nav ne kamīnu, ne krā�ņu, Zor�a Sanda apgādā taupības krāsniņu, bet �opēns nepanes tās kodīgos dūmus, un klepus lēkmes atkār- -tojas arvien bie�āk.

Zor�a Sanda atsauc trīs slavenākos salas ārstus. Tie apo�ņā, izdauza un izklau�ņā �opēnu. Pirmais saka, ka��opēns drīz mirs, otrais, � ka viņ� jau mirst, tre�ais, � ka viņ� jau ir pagalam. Palīdzēt nevar neviens. Viņi ieteic nolaist asinis, likt sinepju plāksteri un līdzīgas pilnīgi muļķīgas lietas.

�opēns visu noraida. Viņ� apbrīnojamā mierā panes visas �īs mokas. Viņ� nesūdzas. Viņam ir tikai vienas ilgas: Plejela flīģelis.

Viņ� saņem ziņu, ka flīģelis jau atrodas Marseļā un bus klāt vēlākais pēc_v divām nedēļām. Viņa stāvoklis tūliņ uzlabojas. Zor�a Sanda atvieglota uzelpo. Bet te pienāk vēstule no Gomeza kunga, kas ~ savā spāņu stilā paskaidro, ka Sanda kundze uzturot kādu personu, kurai esot lipīga slimība, kas apdraudot viņa māju un līdz ar to arī viņa ģimeni, kāpēc viņ� tos lūdz pēc iespējas ātrāk atstāt viņa �pili�.

�or�a Sanda nedrīkst �opēnam nekā teikt par �o vēstuli. Viņa lauza galvu, kā atrast jaunu dzīvokli un lietū pāi�vest uz to slimnieku. Viņa zina, ka spāņi diloni tur par tikpat lipīgu kā mēri un baumas par Sopēna slimību būs izplatīju�ās kā zibens. Viņai nav ko cerēt, ka atradīs kaut kur pajumti kaut tikai vienai naktij. Ja arī kāds būtu tik laipns un viņus uzņemtu, tas pats sevi ar to pazudinātu.

Viņa grie�as pie fran�u konsula. Tas uz viņas neatlaidīgo lūgumu iedro�inās tos uzņemt savā mājā.

Tiklab �or�a Sanda, kā �opēns negrib pārak ilgi apgrūtināt konsulu.

Viņiem palīdz nejau�s gadījums.

Valdemozas klosterī pie Palmas uzturas kāds spāņu bēglis ar sievu. Viņ� laikam politisku pārmainu dēļ ir atstājis satfu dzimteni un atbēdzis klostera mūros. Apmeklējot reiz klosteri, Zor�u Sandu pārsteidz viņa cieņas pilnā izturē�anās, viņa sievas skaistums un viņu ceļļu vienkār�ais, bet patīkamais iekārtojums.

Konsuls pastāsta, ka noslēpumainais pāris grib atstāt apkārtni. �or�a Sanda tūliņ dodas uz klosteri.

1838. gadā mūki bija tiku�i izdzīti no klostera, un tas pārgājis valsts īpa�umā. Karstajos gada laikos uz to izbrauca Palmas iedzīvotāji. Vienīgie pastāvīgie iedzīvotāji bija divi vīrie�i un viena sieviete, kurus �or�a Sanda savā darbā �Un hiver a Major-que� nosaukusi par aptiekāru, sakristiānu un Mariju Antoniju. Pirmais bija vēl �eit palicis no izkliedētās mūku sabiedrības, pārdeva malvas un da�ādas zālītes, pie otra atradās klostera atslēgas. Marija Antonija bija it kā saimniece, kas Dieva vārdā un kaimiņienes draudzībā katram jaunam viesim piedāvāja savu palīdzību, un ja to pieņēma, nekavējās uzlikt krietnas kontribūcijas.

�or�a Sanda saņem no sakristiāna atļauju apmesties klosterī, un gādīgā Marija Antonija apsolās palīdzēt viņai saimniecībā. Par 1000 frankiem viņa iegūst visas bēgļu mantas.

1838. gada IS�, decembrī viņi pārceļas uz klosteri.

�opēnam ļoti patīk klostera romantiskā apkārtne. Liekas, l<a lietus periods drīz beigsies. Klostera mūros jau brī�iem iespie�as saule un siltums. Viņ� sāk komponēt prelūdijas un mazas dabas idilles, kas viņam ienāk prātā.

Tiek saņemts Plejela flīģelis, kas garajā un grūtajā ceļā tomēr nekā nav zaudējis no sava brīni�ķā

skanīguma. �opēns lielāko dienas daļu, vakarus un bie�i pat naktis pavada pie flīģeļa, sapņo, improvizē un ir laimīgs. Viņ� tikai nesaņem nekādas ziņas no Polijas, mīļotajiem vecākiem un draugiem, lai gan Fontana raksta, ka nosūtījis viņam no Var�avas divas vēstules. Lai arī viņ� nelabprāt raksta vēstules, tomēr nolemj sazināties ar ^Fontānu par savām prelūdijām un naudas lietām. Viņ� izmanto Zor�as Sandas un bērnu prombūtni. Tie ir aizgāju�i uz Palmu, lai nopirktu da�as nepiecie�amas lietas.

Viņ� raksta:

18�8.g. 28. decembrī,

Palmā vai pareizāk Valdemozā, da�as jūdzes aiz Palmas.

�Mīļo Jūlij!

Vai vari iedomāties mani nefrizētu, bez baltiem cimdiem, bālu kā parasti, starp klintīm un jūru, lielā, pamestā klosterī, cellē, kuras durvis lielākas par vārtiem Parīzē? �ī celle līdzinās zārkam, tā ir augstiem, putekļiem klātiem griestiem. Logi mazi, aiz tiem ir oran�koki, palmas un cipreses. Iepretim logiem, zem mauru filigrāna rozetes, stāv mana gulta. Tai līdzās ir vecs, �etrstūrains priek�mets, kas atgādina rakstāmgaldu, bet nav gandri nemaz lietojams. Uz tā ir smags sve�turis (liels luksus) ar mazu svecīti. Baha darbi, mani uzmetumi un manuskripti, kas nepieder man, tā ir visa mana iekārta.

Pilnīgs klusums, � varētu kliegt, un neviens nedzirdētu. Ar vārdu sakot, � rakstu tev no visai dīvainas vietas.

Daba, zināms, ir skaista, kaut tikai nebūtu jāsaduras ar cilvēkiem, ceļiem un pastu.

Cik vien esmu braucis �urp no Palmas, katrreiz man ir bijis tas pats vedējs, bet katrreiz esam braukusi pa citu ceļu. Lietus rada ceļu un spēcīga lietus gāze to atkat izskalo, kur parasti bija ceļ�, pēc laika ir uzarts tīrums, kur vakar vēl brauca, �odien var tikt uz priek�u tikai ar mūļiem. Un kādi �eit rati! Tas, mīļo Jūlij, ir īstais iemesls, kāpēc �eit nav neviena angļa, ne ari angļu konsulāta.

Es tev vēl nevaru sūtīt prelūdijas, tas vēl nav gatavas. Tagad jūtos labāk un strādā�u.

Ar naudu, ko dabūsi par klātpielikto vekseli, samaksā nepiecie�amāko. Ko dara mans kalpotājs? Iedod durvju sargam Jaunā gadā divdesmit frankus!

Es neatceros, ka būtu atstājis lielākus parādus. Katrā gadījumā, kā jau Tev apsolījos, mēne�a laikā tiksim ar visu galā.

Tu raksti, ka esi man nosūtījis vecāku vēstuli. Neesmu to saņēmis, un es ta�u tik ļoti pēc tās ilgojos.

Vai tu to apdro�ināji, kad sūtīji?

Tava vēstule, � vienīgā, ko līdz �im esmu saņēmis, bija joti nepilnīgi adresēta.

Daba �eit ir loti jauka, bet cilvēki tīrie laupītāji. Viņi nekad te neredz sve�iniekus un tāpēc nezina, ko no tiem prasīt, Tā, piemēram, tev uzdāvās oran�u, bet par svārku pogu prasīs pasakainu summu.

Zem �īs debess cilvēks jūtas pilns dzejiskuma, kas it kā izplūst no visiem apkārtējiem priek�metiem. Pār mūsu galvām ik dienas, neviena netraucēti, lido ērgli.

Raksti Dieva dēl, vēstules apdro�ini, un Palmai vienmēr pievieno Valdemozu.

Piepe�i celles mazo logu rūtis ietrīcas. �opēns dzird klostera tuk�ajās ejās atbalsojamies vēja gaudas..

Viņ� pieceļas, klausās.

Kalnu straumju �alkas, jūras vilnu �alas un putnu baiļu kliedzieni sajaucas ar vētras svilpieniem. Skarbais vēj� dzen uz klosteri miglas strēles, saveļ tās biezos vālos, kas kā līķauti noslīgst gar logiem. Kur ir melodija, ko viņ� jau nedēļām meklē, melodija, kas modās viņa zemapziņā, klausoties jūras vēja un stūrmaņa dziesmā?

Viņ� metas pie klavierēm, meklē un meklē �o melodiju, bet nevar atrast.

Vēj� aprimst.

�opēns dzird savādu grabo�u troksni. Vai tas ir lietus, kas sitas pret jumtu, vai kastaņetes, ko skandināja Majorkas ķekatnieki Marijas Antonijas dzimumdienā? Viņ� spēlē--

Troksnis pa tum�ajām klostera ejām tovojas. Klostera viņā galā parādās vāja gaismas vizma, tad lāpu sārtais spīdums un beidzot groteska grupa: velni putnu galvām un zirgu astēm, raganas un ganes baltos un ro�ainos tērpos. Visiem pa priek�u iet pats Lucifers, ragains un glu�i melns, asins-sarkanu seju. Kastaņetes skan sākumā baigi, tad jautri un beidzot me�onīgā dejas ritmā. Dejotāji apstājas pie Marijas Antonijas celles. Kastaņetes apklust. Atskan oktāvās spēlēta skumja koplita. Melodijas frāze sākas arvien no jauna un, liekas, nekad nebeidzas.

Marija Antonija iznāk no savas celles. Orķestris tūliņ sāk spēlēt bolero. Dūc viena liela ģitāra, �alo divas mazas, vaid vilole un �etri pāri kastaņetu klab un rīb kā bungas. Deja kļūst arvien me�onīgāka, masku kustības arvien groteskākas, līdz bolero pāriet smagā fandango. Instrumenti spēlē klusāk, dejotāji kustas spokaināk, � troksnis baigi atbalsojas klostera ejās.

�opēns aizver acis. Vēj� iekaucas un gaudo ap klostera mūriem. Smagi akcentētie basi attēlo klostera gara spoko�anos vēja brāzmās un lietus troksnī. Miru�o mūku dvēseles, vētras atmodinātas, nemierīgi^ klīst pa klostera ejām. Plīvojo�ām svecēm un bālām sejām tie slīd gar mazajām, baltajām rozēm klostera puķu dārzā un pa granātu un oran�koku drūmajām ēnām. Pa priek�u soļo spēcīgs, plecīgs stāvs. Pilnskanīgā balsī tas vada�mesi. Lietus lāses pavada gandrīz vai bezgalīgo mūku gājienu. Kruci-lisķi reizēm pamirdz spilgti kā zibens.

�opēna skats krīt uz pirmā mūka rokām, kurās tas tur kaut ko nemierīgu un sāpīgu. Tā � �opēna

sirds. Pirmais mūks piepe�i izskatās pēc vācu meistara Johana Sebastjana Baha, kura darbi guļ So-pēnam priek�ā uz klavierēm.

Bahs uzlūko viņu paļāvīgi un stingri. Nevis kā meistars skolnieku, bet kā līdzīgs līdzīgu. Baha skaidrajās acīs mirdz nesatricināma ticība un liels cēls solījums.

�opēns godbijīgi sveic fūgas meistaru. Viņa prelūdija pāriet fūgā.

Meistars Bahs laipni pamāj.

� Tici dabas un radītāja spēkam! � �opēns dzird tā balsi.

Parādība pazūd.

Ierūcas pērkons, vēj� pāriet vētrā, vētra orkānā. Lietus gāzes gā�as kā pirms grēku plūdiem.

�opēns saraujas.

Kur ir Lelija, trauslais Moriss, mīļā, jautrā Solan�a?

Viņ� iedomājas, kā tie vētrā un lietū brauc mājup no Palmas. Upes ir atstāju�as krastus. Tīrumi un pļavas ir pārvērtu�ās par ezeriem, ceļi par muklājiem. Vedējs dzen uz priek�u zirgus. Rati �īkst, �ūpojas, grimst.

Zor�a Sanda ar bērniem izlec no tiem. Cie�i piespiedu�ies viens otram, viņi dodas uz priek�u, līdz ceļiem brizdami pa purvu. Kurpes iestieg, mati, sejas un drēbes ir pilnīgi izmirku�as. Viņi iet tikai uz priek�u.

Baigajā naktī skan �opēna izmisuma pilnie akordi. Viņi ir beigti, � viņi nekad vairs neatgriezīsies!

Uz taustiņiem nemitīgi krīt asaras.

Lietus līs£ arvien stiprāk.

�opēnam liekas, ka viņ� guļ ūdensrozes virs bezgalīga dīķa. Ledainas ūclens lāses krīt viņam uz krūtīm, viņ��grimst un grimst arvien dziļāk. Ūdens spie�as degunā, ausīs, mutē, ledaini gulstas uz sirds. --Nu viņ� ir beigts.

Durvīs parādās lietū izmircis stāvs un dodas pie viņa.

>

� Kas ir, �ip? Tu raudi? �

�opēns iekliegdamies pieceļas. Mulsām acīm un izjuku�iem matiem viņ� raugās Lelijā.

� Ak, es domāju, ka jņs esat miru�i!

� Mēs esam dzīvi, �ip! Visi, trīs! Mēs tikko izglābāmies no nāves. Un tu? Es dzirdēju prelūdiju. Tā ir ģeniāla! Tanī izpau�as tāda dabas izpratne, kādu vienmēr esmu tev vēlējusies. Cik nepārspējami tu atdarini lietu!

� Atdarinu? � �opēns iesaucās. � Es neatdarinu dabu, � es tikai jūtu dabas noslēpumainās melodijas, � tas ir viss. Un pilieni, kas tev izlikās lietus lāses, ir asaras, kas krita manā sirdī no debesīm.

30

Lietainā nakts noliek �opēnu atkal slimnieka gultā. Ārstus saukt nav nozīmes. Tie nekā nesaprot un tikai uztrauc iedzīvotājus.

Drudzis un plau�u katars novājina �opēna trauslo ķermeni.

Viņa karstākā vēlē�anās ir tikt projām.

Lietus periods pārgājis. Pavasaris atgrie� sauli, siltumu un iz�ķērdīgu ziedu bagātību. _v

�opēns tomēr ir pret visu vienaldzīgs. Zor�ai tikai reizi izdodas piesēdināt viņu pie klavierēm. Viņ� komponē ilgpilnu, skumju mazurku un tad atkal liekas gultā.

�or�a Sanda ir tuvu izmisumam. Viņ� jāatkaro nāvei! Bet stāvoklis ir briesmīgs. �opēns. ir par vāju, lai dotos ceļā, bet viņ� arī vairs nav spējīgs' ne nedēļu palikt Majorkā.

Tam visam vēl pievienojas Marijas Antonijas iepriecino�ās runas:

� �is diloņslimnieks aizbrauks uz elli. Pirmkārt tāpēc, ka viņam ir dilonis, un otrkārt tāpēc, ka viņ� neizsūdz grēkus. Ja viņ� to pirms savas nāves neizdarīs, mēs neapraksim viņu svētītā zemē. Un tā kā neviens viņam nedos kapa vietu, tad viņa draugi varēs darīt, ko grib. Redzēsim, kā viņi tiks galā. Kas uz mani attiecas, es neiejaucos.

Dzirdot �os laipnos izteicienus, �or�a Sanda noteikti apņemas doties ceļā.

Viņa lūdz Marijai Antonijai un ciema iedzīvotājiem vienu vienīgu pakalpojumu: lai tie aizdod ratus, ko aizvest slimnieku uz Palmu, kur viņi grib kāpt kuģī. �ie cilvēku draugi, lai gan tiem ir da�i rati, atsakās tos dot. Viņiem jāiazved �opēns trīs jūdzes līdz Palmai pa nelāgo ceļu vienricī. Sekas ir tādas, ka �opēnam Palmā nonākot sākas briesmīgs asins izplūdums.

Viņu uznes tvaikonī �El Mallorquin�.

Kapteinis, kas no Barselonas uz Majorku braucot, bija spāniski bruņniecisks un laipns, ļoti vēsi apsveic ceļotājus un noved Zor�u Sandu sāņus.

� Slimniekus nevarēs dabūt labu gultu, jo man tā Barselonā būs jāliek sadedzināt.

Tas sarūgtina Zor�u Sandu, bet viņa tomēr izturas laipni.

� Dodiet mūsu slimniekam labāko gultu, kapteiņa kungs! Es samaksā�u.

Kapteinis palokās un izpilda viņas vēlē�anos.

�or�a Sanda, kas jau Majorkā pēdējās nedēļas gandrīz ik nakti ziedoja slimnieka kop�anai, neatkāpjas no viņa gultas.

�opēnam nenāk miegs. Trok�ņo matro�i un smird cūkas, kas ir visapmierinātākie pasa�ieri uz kuģa klāja.

Barselonā �or�a Sanda nosuta vēstuli fran�u juras stacijas komandantam Belvesa kungam. Viņ� tūliņ atbrauc savā kuterī un aizved ceļotājus uz kara kuģi �Le Meleagre�, kur tos ļoti laipni uzņem virsnieki, ārsts un visa komanda.

Drīz ierodas un ceļotājus sirsnīgi apsveic fran�u konsuls.

� Vive la France! � �or�a Sanda priecīga iesaucas. � Man liekas, ka no dienvidjūras me�oņiem atkal esmu atgriezusies civilizētā pasaulē.

Tvaikonis �Phenicien� aizved viņus uz Marseļu.

Kapteinis ir īsts kavalieris. Baidīdamies, ka �opēns nejutīsies ērti parastajā kajī�u gultā, viņ� atdod slimniekiem pats savējo.

Cienījamais un krietnais ārsts tūliņ izmeklē slimnieku un divdesmit �etru stundu laikā aptur asiņo�anu.

TsTo �ī brī�a �opēnam klājas labāk. �or�a Sanda ļoti labi prot padarīt viņam ceļojumu tik patīkamu, cik vien tas iespējams. Viņas jautrība, Solan�as priecīgās �alas un pavasara saule dara ar slimnieku brīnumus.

Marseļā �or�a Sanda tūliņ liek �opēnu izmeklēt slavenajam doktoram Kovijēram, kas domā, ka stāvoklis ir loti nopietns. Bet tā kā �opēns ātri atveseļojas tad viņ� dod cerības, ka pie labas kop�anas, komponists vēl varēs dzīvot ilgi.

Viņi paliek Marseļā apmēram divus mēne�us. Vairak kā jaukais pavasaris un �or�as Sandas nenogursto�ās pūles �opēna stāvokli uzlabo arī labās un bie�as vēstis no Polijas, vecākiem, māsām un mīļas draugu vēstules no Parīzes.

Aprīļa beigās viņ� jau ir tik tālu atveseļojies, ka var piedalīties slavenā tenora Nurī bērēs. Adolfs Nuri ir izmisuma lēkmē izlēcis Neapolē pa logu.

Nuri kundze, � se�u bērnu māte ar septīto zem sirds, � pārved vīra līķi uz Parīzi. Pa ceļam, Marseļā, miru�ajam tiek sarīkotas pieminas svinībag.

Dievkalpojumā atskan sēras ērģeļu skaņas. �opēns spēlē vienkār�u �ūberta dziesmu. To pa�u, kas pirms gada sajūsmināja Marselas iedzīvotājus, kad to ar savu skanīgo bajsi izpifdīja nelaiķis. Tā ir dziesma par zvaigzni. �or�a Sanda un sēru viesi ir satraukti līdz asarām.

Kaut ari �is notikums �opēnu ļoti satriec, viņ� tomēr jau atguvis tik daudz dzīves spēka, ka neiestājas reakcija.

�or�a Sanda maija sākumā pat iedro�inās doties īsā izbraukumā uz D�enovu. Kamēr �opēns priecājas par Via nuova kustību, krā�ņo piļu virkni gar abām tās malām, ostas drūzmu un jaukajiem JRivi-era di Levante un Riviera di Ponente lī�iem. �or�a Sanda klīst ar Morisu pa pilsētu, rādīdama tam krā�ņās-celtnes un mākslas pieminekļus, kurus Sirms se�iem gadiem apmeklēja kopā ar Alfrēdu e Misē. Tas viss viņai tagad tik sve�s un tāls, it kā viņa to nemaz nebūlu piedzīvojusi. Viņai liekas, ka īs£ā dzīve sākās tikai tad, kad iepazinās ar �opēnu.

Vai viņu apmierina �ī dzīve?

Nedomāt! Viņai jāpriecājas, ka izglābusi draugu no nāves, kaut arī viņ� neapmierina viņas erotiskās tieksmes līdzīgi citiem. �īs dziņas, kuras pavasaris atmodina kā �eit, tā Barseļā, jāapspie� ar dzel�ainu gribu.

Ja viņa reiz tie�ām satiktu cilvēku, kas būtu vai pati pilnība un patiktu, � viņai ta�u ir rīcības brīvība.

Bet vai nav vienalga? No svara ir tikai draugu spirgtu nogādāt Noanā, viņas Noanā!

Turīgais Zor�as Sandas draugs, doktors Papets, kas ārstē tikai savus draugus un nabagus, izmeklē Noanā �opēnu. Viņ� paskaidro, ka �opēnam nav nekādu plau�u slimības simptomu, ka viņam tikai ir viegls, hronisks kakla iekaisums, un ja to tik drīz nevar izdziedināt, tas tomēr nav nekas bīstams.

�or�a Sanda novēr� mājā katru troksni, vma neielūdz arī nevienu viesi, audzina bērnus un raksta drāmu �Kozima�, kamēr �opēns komponē noktimi un trīs jaunas mazurkas.

Lelija jūt �inīs kompozīcijās spēka pieaugumu. Viņa jūt spēka pieaugumu arī pa�iļ �opēnā.

Vasara ir saulaina un palīdz �opēnam pilnīgi atveseļoties.

Viņi abi jūt, ka stāv tagad savu rado�o spēju un dzīves kalngalā.

Leliju kairina �opēna atmodinātais vīri�ķīgums.

Un viņ� pēk�ņi vairs neredz viņā tikai gādīgo draudzeni, bet sievieti. Viņi nerunā viens ar otru maigāk kā parasti. Viņi arī neapmainās skūpstiem. Tikai viņu acīs diendienā aug ilgas, kas kļūst par solījumu piederēt viens otram, tiklīdz viņi dūs Parīzē. . . x

Lelija ieminās par kopēju dzīvokli. �opēns tūliņ saprot un raksta Fontānam, lai uzmeklē dzīvokli un izvēlas viņa istabai balo�u krāsas tapetes. Mantas jāpārved no vecā Parīzes dzīvokļa, un viss attiecīgi jāiekārto. Draugam Grzimalam jāsedz pārkravā�anās izdevumi.

� Galvenais, lai dzīvoklis atrastos pec iespējas nomaļus, tā, piemēram, var būt maza viesnīca vai kaut kas līdzīgs, ar skatu uz dārzu, pagalmā, un ja nav dārza, tad uz citu lielāku pagalmu. Mājā jā-būt maz īrniekiem, dzīvoklis nedrīkst atrasties augstāk par otro stāvu.

�or�ai nepiecie�amas trīs guļamistabas, divas viena otrai līdzās un viena atsevi�ķi. Tās var atrasties aiz dzīvojamās istabas. Tre�ai guļamistabai līdzās jāatrodas mazai telpai, ko var izlietot par da-bistabu. Abas pārējās guļamistabas var būt mazas, tre�ai arī nevajag būt sevi�ķi lielai. Bez tam ne-fnecie�amas dzīvojamā un ēdamistaba, diezgan iela vietuve, divas telpas kalpotājiem un ogļu pagrabs.

Ļoti vēlams klusums, miers un lai nebūtu dzirdams ielas troksnis. Labas kāpnes! Logiem jābūt saulainiem, dienvidu pusē. Apkārtnē nedrīkst būt dūmu un nelabu smaku, bet pa logiem jābūt labam skatam uz dārzu vai lielāku pagalmu. Dārzs būtu labāks.

Es labprāt vēlētos savā guļamistabā mazu skapīti. Varu iztikt bez tā, ja neiznāk telpas vai arī vieta starp dzīvojamās istabas logiem ir par kailu.

Ja mazo dīvānu pārvilktu ar tādu pat sarkanu drānu, kāda ir krēsliem, to varētu novietot dzīvojamā istabā, bet tā ka tādēļ būtu jāsauc tapsētājs, tas būs grūti.

Labi, ka Domaradzskis apprecējies. Nu viņ� dro�i vien, pēc kāzām atdos man astoņdesmit frankus. Es vēlētos, kaut arī Podzaskis, Nakvaska un Antons butu apprecēju�ies. Lai tas paliek zināms tikai papīram, tev un man. Sameklē man kalpotāju! Skūpsti Leo kundzi! (Pirmais uzdevums tev katrā ziņā būs patīkamāks, tāpēc, ja gribi to izpildīt, atlaizu tev otro.) � Pasūti man, lūdzu, pie Dipora cepuri. Viņam ir mans mērs, un viņ� arī zina, cik vieglai un kada veida tai jābūt. Lai viņ� izvēlas �ī gada paraugu, tikai ne pārāk uzkrīto�u, jo es vēl nezinu, kā jūs ģērbjaties. Tad pieej pie mana drēbnieka Dotre-mona bulvāri un pasūti man pelēkas bikses. Lūdzu, izvēlies pats tum�i pelēku krāsu ziemas biksēm, � kaut ko labu, ne strīpainu, bet vienkrāsainu un mīkstu. Tu esi anglis un zini, kas man vajadzīgs. Dotremons priecāsies, ka atgrie�os.

Man vajadzīga ari laba, melna, vienkār�a un eleganta samta veste, ar neuzkrīto�iem zīmējumiem. Ja viņam nav vislabākais samts, tad pasūti skaistu un ne pārāk izgrieztu zīda vesti.

Būtu labi, ja kalpotājam būtu jāmaksā mazāk kā astoņdesmit franku mēnesī.

Ja vari, raksti man tris reiz dienā, vai nu tev ir kaut kas kp stāstīt, vai nav--

Kņazs �opēns pavēl, un uzticamais, vienmēr izpalīdzīgais Fontana paklausa.

Viņ� nekā neaizmirst. Krietni un rūpīgi viņ� izpilda visus daudzos un grūtos uzdevumus.

Oktobri Lelija un �opēns apmetas kopējā dzīvoklī Pigalla ielā.

Kādu vakaru, kad viņi jau iekārtoju�ies, abi stāv cie�i viens otram līdzās pie loga �opēna mūzikas salonā un raugās mirsto�ajā dabā. Klusi un mirdzo�i krīt koku lapas. Mirdzums atplaiksnās viņu acīs.

�opēns jūt, ka Lelija viņu �onakt gaida.

Viņi atvadās, viegli paspiezdami viens otra roku.

Pēc īsa brī�a �opēns atver Lelijas darba istabas durvis. Viņa asinis dzied, un dūc. Vilcinādamies viņ� iet uz priek�u, tad �aubīdamies apstājas un drebo�ām rokām atbalstās pret galdu, uz kūra guļ atvērtais �Kozimas� manuskripts.

Viņ� atkal kļūst atturīgs, tāpat kā toreiz, kad neuzdro�inājās rakstīt Konstancei Gļadkovskai vai atklāt mīlu Marijai Vodzinskai.

Bet asinis dzied un dūc.

Viņ� atkal pasper soli.

Vai viņam neviens nepalīdzēs?

Kāpēc Lelija neatver durvis?

Viņ� klausās.

Vilino�i un klusu dzied rudens vēj�. Tā skanēja stūrmaņa dziesma dienvidu naktī.

Nu tas �alc stiprāk, � kā jūra, kā viņa asinis.

Jūra, vēj� un asinis vijņo vienā ritmā.

Tā ir melodija, ko viņ� meklēja visu mēnesi.

Viņ� apvalda prieka kliedzienu, aizsteidzas uz salonu un atver flīģeli.

Viņa dvēsele skan svinīgi kā zvans.

Zvana skaņas dzirdamas imprompta pirmajās taktīs, � tad �dvēsele gavilē un izpau� savu spēku �alco�ajos akordos.

Zor�a Sanda dzird mūziku, pieceļas no gultas, apņem sev tērpu un dodas uz salonu.

�opēns nedzird ka atveras durvis.

Lelija redz, ka viņ� sapņainu skatu sarunājas ar savu dvēseli.

Durvis aizkrīt.

32

�or�a Sanda ir ļoti apvainota. Mūzika �opēnamir dārgāka par viņu.

Vai viņa pati to negribēja? Vai viņas mērķis nebija atraut �opēnu nāvei, lai tas iegūtu vislielāko pilnību mūzikā?

Mērķis sasniegts, bet pati zaudējusi viņu kā cilvēku.

Nāko�ajās dienās viņa neliek manīt, ka negribot atsalst pret �opēnu. Viņa zina, ka būtu to pilnīgi iekarojusi tāpat kā citus, ja �im nolūkam būtu koncentrējusi visu to enerģiju, ko izlietoja glābjot viņu no nāves. Tas tomēr būtu bijis tikai spaids. Un spaidu viņa nīst kā nāves grēku.

�opēns jūt, ka strap viņiem pamazām izaug siena un ka viņi diendienā kļūst sve�āki, lai gan Lelija ārēji turpina rūpēties par viņu kā māte. Viņ� nekā nesaka.

Reizēm viņ� pat priecājas, ka nav pakļāvis viņai savu personību un to visīpatnējāko, kas viņam pieder un ko viņ� var atraisīties tikai mūzikā.

Viņ� tomēr bruņnieciski turpina mīlēt Leliju un nevar iedomāties dzīvi bez viņas. Viņ� tāpat kā līdz �im spēlē viņai priek�ā visas savās jaunās kompozīcijas. Viņa ik dienas pastāsta, ko paveikusi pie jaunās drāmas un labprāt pieņem viņa padomus.

�opēna veselības sāvoklis nemainās, un viņ� labi pārdzīvo 1839./40. gadu ziemu.

Pavasarī �or�a �anda nebrauc uz Noanu, gribēdama dzīvot taupīgāk. Patiesībā viņa baidās, ka �opēns brauks līdz uz Noanu un plaisa starp viņiem vēl palielināsies.

Jūlijā Parizē no Vācijas ierpdas Gūtmans.

Viņu pārsteidz, cik skolotājs izskatās vesels un spēcīgs. _v

� Kādsjvēj� tagad pū� Vācijā? � �or�a Sanda jautā. Arī �opēns grib dzirdēt kaut ko interesantu par mīļo Vāciju.

� Ļoti svaigs, kundze, sevi�ķi no Prūsijas, kop� jūnija� sākumā nomiris Fridrihs Vilhelms III., � Gūtmans pastāsta.

� Nāk brīvība? � �opēns mirdzo�ām acīm jauta.

Gūtmans pamāj.

� Iepriek�ējā karaļa valdī�anas laikā ļaudis atradinājās pārspriest sabiedriskus notikumus. Daudzi � starp tiem arī mans tēvocis Berlīnē � tāpēc tie�ām kļuvu�i vienaldzīgi un truli. Lielākā daļa iedomājas, ka ir pārāk cildeni un gudri, lai parādītu savu pārliecību. Katrs gribēja apsegt muguru, pirms uzdro�inājās izteikt savus uzskatus.

� Vai tas kāds brīnums? � iejaucas �or�a Sanda. � Glazētā diplomātija, brutālā un smieklīgā policija un kā romantiski jūsmīgais, tā aukstajā egoismā sastingu�ais absolūtisms grib, lai vācu tauta aizmirst lielos darbus, ar kuriem tā izveidoja savu likteni.

� �is laiks tagad ir pagājis, � Gūtmans saka. � Visās sabiedrībās kārtās valda apgarota zirdo�a-nās dzina lielajai vācu vienības lietai. Savā ceļojumā pa Vāciju pēdējos mēne�os iepazinos ar daudziem krietniem vīriem, � zinātniekiem, studentiem, pilsoņiem, zemniekiem un strādniekiem, cilvēki em ar un bez īpa�umiem. Visi �ie cilvēki ik brīdi ir gatavi atdod savu mantu, nākotni un dzīvību brīvībai, tautas vienībai un tēvijas godam. Katrs ciena to, kas gatavs krist par tautas vienības ideju.

� Un ko gaida no jaunā karaļa Fridriha Vilhelma IV?

� Tas ir romantiķis. Visi tomēr ļoti apmierināti ar viņa pirmajiem rīkojumiem. Ernsts Moriss Amts iecelts par profesoru Bonnā, un vingro�anas skolotājs Jāns atstājis policijas uzraudzību. Hanoveras karaļa no Getingenas padzītie profesori, brāli Grimmi, atsaukti uz Berlīni. Dzejnieks Fricis Reiiers ap�ēlots un atbrīvots no cietums Demicā.

� Bravo! � �opēns iesaucas.

� Karaļa modro prātu nodarbina divas politskas idejas: vācu valstu apvienības, pārveido�ana par stingrāku, zināms, arī militāru vienību un Prūsijas parlamenta uzbūve.

� Tātad karalis beidzot grib izpildīt solījumu, ko viņa tēvs deva tautai Vīnes kongresā, ka izvēlami tautas pārstāvji? � �or�a Sanda jautā.

� Jā, � Gūtmans atbild un turpina: � Vācija jau sen būtu apvienota, ja rastos vadonis, kas dro�u roku paveiktu �o lietu.

� Prūsijas karalis, � �opēns iebilst.

� �im vīram jānāk no tautas, � Gūtmans nopietni saka. � Vācijā mostas liberālā un demokrātiskā kustība, kas karalim grib atstāt tikai tik daudz varas, cik to prasa laba reprezentācija uz āru un kārtība zemes iek�ienē. Vispār valda uzskats, ka Vāciju �inī gadsimtā var organiski vienot tikai nacionālā pārstāvība. Un to grib izkarot un panākt liberālisms.

� Vai tas izdosies bez revolūcijas un asinīm? � �or�a Sanda jautā.

Gūtmans parausta plecus.

� Pagaidām vēl trūkst cilvēka, kam būtu drosme stipru roku vadīt tautu vajadzības gadījumā pat ar dzelzi un asinīm, � bet �is cilvēks nāks. Visi tam tic.

Un �is laiks vairs nav tālu. Mans tautietis, ģeniālais �vābu tautsaimnieks Fridrihs Lists un Bādenes valstsvīrs Nebeniuss nodibināju�i vācu muitas biedrību, tātad saimniecisku vienību Vācijā. Prūsijas valstsvīri Mots, Māsens un Kīns izveidoju�i �o muitas biedrību. Un tad dzelzceļi! Tie visvairāk palīdz saimnieciski vienot Vāciju, spēcināt nacionālās vienības sajūtu un vājināt partikulārismu.

� Vispirms Vācija, tad Polija!

�opēns pieceļas mirdzo�ām acīm.

� Polija vēl nav zudusi!

Viņ� pieiet klavierēm un spēlē savu poļu dziesmu �Karotājs.�

1840. gada 29. novembrī, novembra sacel�anās desmitgadu atceres dienā, poļu kolonija pilnā skaitā sapulcējas Lamberta viesnīcā.

Poļu aristokrāru brīvības kustības dvēsele kņazs Ādams �artorijskis, runā par kustības progresu un drīzu nacionālu nemieru iespējām. Viņ� beidz vārdiem:

� Mūsu vidū ir tādi, kas jaunus nacionālus nemierus uzskata par tuk�u ilūziju. Tiem liekas veltīgi gatavot un noskaņot par labu �im mērķim poļu domas un centienus. Es turpretim domāju, ka vislielākā ilūzija ir cerēt, ka Eiropa, kuras politisko vienaldzību pietieko�i pazīstam, kādreiz uzņems Polijas atbrīvo�anu savas politikas plānā, ja�pati Polija neuzglabās savu nacionālismu, nebruņosies cīņai un neizrādīsies par ievērības cienīgu spēku.

Tautie�i, atcerieties vienmēr mūsu lielā brīvības cīnītāja Koscju�ko vārdus:

Vienīgā cerība uzlabot savu un nāko�o paaud�u likteni mums ir, ja nebaidāmies nāves. Drosme atbrīvoties ir pirmais solis uz brīvību, savu spēku apziņa ir pirmais solis uz uzvaru.

Zālē atskan nebeidzamu aplausu vētra. Kņazs paceltu balsi turpina:

� Visai poļu tautas domājo�ai daļai jāpiesavinās �ī poļu neatkarības cīņas programma. �iem vārdiem jābūt mūsu darbības mērogam. Tad nacionālā ideja, kas slacīta Koscju�ko asinīm, vienmēr augs un iegūs spēku. Un tad kņazs skaļi saka:

Valsts, kas vel arvien ir valsts, kas grib būt valsts, kādā stāvoklī arī neatrastos, var izglābt sevi tikai pati.

Mēs ticarn poļu nācijas spēkam un dzīve spējām. Polija vēl nav zudusi!

� Polija vēl nav zudusi! � zālē svinīgi atbalsojas.

Pēc �īs runas visi sadalās vairākās grupās un dzīvi debatē.

�opēnam sarunājoties ar dzejnieku Ādamu Mic-kjevi�u, viņiem pienāk jauns polis un godbijīgi sveicina dzejnieku. Tas ir jauns mui�nieks, kas nav cēlies no vecajām poļu aristokrātu dzimtām.

� Nu? � Mickjevi�s laipni smaidot jautā. � Ko jūs sakāt par kņaza runu?

� Tā bija nāko�ā Ādama I, kā �eit visi sauc kņazu Cartorijski, programmātiska runa.

�opēns sāk klausīties.

� Mums nav patīkamu atmiņu par �artorijsku ģimeni. Piesliedamies krieviem, tā panāca pēdējā polu karaļa Staņislava ievēlē�anu. Jaunie mui�nieki, � pilsoņi un zemnieki tomēr vairs nejūsmo par monarhiju.

�opēnu mazliet nepatīkami aizskar �ie vārdi. Viņ� ļoti ciena kņazu Cartorijski un ir stingrs monarhijas piekritējs.

�Tur stāv grāfs Vladislavs Camoiskis,�jaunais polis turpina. � Viņa krasi konservatīvie un mo-narhiskie uzskati nevar mūsu tautā veicināt uz sociālu vienlīdzību pamatotu nacionālās kopības sajūtu. Es biju ari Galicijā un prū�u Polijā. Es biju arī Vācijā. Vācu liberālisma kustība izplatās ari mūsu dzimtenē.

�opēns atceras sarunu ar savu skolnieku Gūt-mani.

� Vācijā mostas liberālā un demokrātiskā kustība.

� Parīze diem�ēl atrodas tālu. Mēs saņemam no dzimtenes aristokrātijas informāciju. Mēs �eit gan padarām bezgala daudz laba, bet mums nav tie�u sai�u ar tautu. Zemnieki jāpiesaista mūsu lietai.

� Tad jums ari zemniekiem kaut kas par to jādod, � Mickjevi�s iebilst.

� Pareizi! �jaunais polis saka. � Mūsu tautas ideologos arvien vairāk nostiprinās doma par aristokrātijas un zemniecības sociālu vienlīdzību.

Viņ� izvelk np kabatas kādu rakstu.

� �Redziet! �eit man ir mūsu �demokrātiskās sabiedrības� manifests. Lūdzu lasiet!

�opēns pieliecas Mickjevi�am un lasa:

� Visiem cilvēkiem kā vienas un tās pa�as dabas daļai ir vienādas tiesības un vienādi pienākumi. Visi ir brāļi, visi ir viena tēva � Dieva bērni, visi vienas cilvēces ģimenes locekļi. Katram cilvēkam ir tiesības meklēt savu personīgu laimi, apmierināt visas savas fiziskās, garīgās un morālās vajadzības, attīstīt un izkopt savas spējas un, skatoties pēc veiktā darba un personīgajām tieksmēm, ņemt līdzīgu dalību visos sabiedriskos dzīves notikumos. Katra cilvēka pienākums ir strādāt citu cilvēku labā, lai tie apmierinātu savas vajadzības un izkoptu savas spējas. Katram jāierobe�o sava laime kopējas labklājības dēļ un jānes kopējas sabiedriskas nastas. Atalgojums, kādā vārdā to ari. nē-, sauktu, būs atbrīvo�anās no augstākās varas uzurpācijas, kas nozīmē nebrīvību un dabas izvarojamu.

Bez vienlīdzības nav ne brīvības, ne brālības. Visu tautai un visu ar tautu! Tas ir demokrātijas vispārējais pamatlikums. .'

� Tā ir ideoloģija! � �opēns grib jauneklim teikt, bet viņam un Mickjevi�am tuvojas kņazs Cartorijskis. Jaunais polis ātri iebā� manifestu kabatā, īsi palokas uz aiziet.

� Mums sevi�ķi jāpateicas jums abiem, � kņazs saka un satver viņu rokas. � Jūs abi visus savus darbus ne ārējas slavas, bet iek�ējas nepiecie�amības dēļ veltāt nacionālajai idejai.

Viņa piere bridi aptum�ojas.

� krievu iestādes stingri noliegu�as izplatīt poļu literatūru. Mani kurjeri tomēr nes jūsu darbus tautā, �jūsu jaukā dzeja, mīļo Mickjevi�, un jūsu brīni�ķās dziesmas, mazurkas un polonēzes, mīļo �opēn� Man stāsta, ka mūsu tautas izglītotā daļa ir ļoti iemīļojusi jūsu abu darbus.

Bet tas nav viss.

Jūsu darbi noskano mums labvēlīgi Vakareiropas aristikrātiju un izgfītoto pilsonību. Jūsu tīri patriotiskie darbi parāda labāk kā sociāla un tendencioza literatūra, ka poļu neatkarības doma vienkār�i iemieso apspiesto cīņu pret apspiedējiem.

Kņazs atvadās no abiem dzejniekiem ar stingru rokas spiedienu.

Zor�u Sandu ļoti nodarbina viņas drāmas �Ko-zima� uzvedums. Viņa grib �opēnam pierādīt, ka tikai pla�o publikas masu atsaucība vairo kāroto lielo slavu. Kas viņai kā rakstniecei ir skatuve, to viņam kā mūziķim nozīmē koncerta estrāde. Vina_war saviem skatuves panākumiem grib pamudināt �opēnu, lai tas atkal koncertē. Zor�a Sanda ir noteikti pārliecināta, ka viņas drāma, kuras nosaukums nozīmē draudzīgu veltījumu Listam un Marijai d�Agu būs vesela sensācija.

Grūti zināms, ir atrast labu galvenās lomas tēlotāju. Se�desmit divus gadus vecā Marsa jaunkundze, kas nesen Dimā jaunākajā komēdijā radīja nepārspējamu sajūsmu, ir �ai lomai par vecu. Pa�reizējā �Theatre francais� zvaigzne Rahele ir tagad Alfrēda de Mise draudzene. Viņai nekādā ziņā nevar uzticēt galveno lomu.

Bet Terēze Dorvala! Tā ir jauna, spējīga aktrise, kuru prote�ē finansu ministrs. Viņa tūliņ ir gatava uzņemties galveno lomu. �or�a Sanda ar finansu ministru panāk, ka �Theatre francais� direkcija pieņem viņas plānu.

Tagad viņa neatlaidīgi apstrādā presi un ieinteresē par uzvedumu ministrus, ^galmu, salonus un poļu koloniju. Viņa mēģina arī �opēnu iejūgt savos propagandas ratos, bet yiņ� kaut arī pieklājīgi, tomēr noteikti atsakās. �or�a Sanda nokrīt kā no mākoņiem. Kā tas iespējams, ka draugs, kura popularitātes labā viņa darījusi visu, liedz viņai �o mazo pakalpojumu?

Lai an viņa zina, cik tam nepatīkami, ja to izjautā par viņa atturības iemesliem, viņa tomēr iedro�inās to�darīt, nebēdādama, ka starp viņiem var rasties nopietna plaisa. Tā ir viņu pirmā_ spēku pārbaude. Viņa paļaujas uz savas gribas pārākumu un ir pārliecināta, ka viņ�, nevarēdams bez tās dzīvot, izpildīs viņas vēlē�anos.

� Jā, es tev tagad 1 ū d z u �o pakalpojumu, Sip, � viņa uzmanīgi iesāk. � Tas ir mans pirmais lūgums.

�opēns, domādams, ka atteikdamies ir izbeidzis �o lietu, ir ļoti pārsteigts un neko neatbild.

� Man ir ļoti no svara, lai teātri lielā skaitā ap-meklētu_vtavi�tautie�i. �is darbs patiks taisni jums, poļiem. �opēns krata galvu.

� Tu maldies, Lelija. Labi, ka mēs beidzot reiz par to runājam. Tu esi uz nepareiza ceļa.

Viņa pārsteigta to uzlūko. Ko viņ� iedomājas! Viņam ta�u nav nekādas jēgas par teātri.

Es tevi nesaprotu, � viņa asi saka.

�opēns neievēro skarbumu viņas balsī.

� Es lasīju pirms da�ām dienām tavu romānu �Le compagnon du tour de France�, kuru tu iesāki Majorkā un pabeidzi Parīzē. Stāsts par strādnieku jaunekli, kas atraida di�ciltīgu dāmu, ir izdomāts. Tie nav dzīvi cilvēki. Tu visu esi izdomājusi, bet nevis pārdzīvojusi. Tur ir prāts un griba, bet ne jūtas. Tās ir ēnas, marionetes, bez krāsām un asinīm. Un tāda ir arī Kozima un pārējie tēli ap to. Tāpēc nevaru to slavēt. Tas būtu manas pārliecības izvarojums.

�or�a Sanda dziļi apvainota pielec kājās.

� Un es tev pierādī�u, ka �Kozima� gūs lielus panākumus. Ja skatītāji sajūsmināties, arī tu domāsi citādi un lūgsi mani, lai tev piedodu.

� Es negribēju tevi apvainot, Lelija.

Bet viņa jau ir pie durvīm un sparīgi aizcērt tās. Tagad�Pigalla ielā sākas nemierīgs laiks.

Ja �or�a Sanda līdz �im novērsa �opēnam katru troksni, tad tagad viņa nemaz vairs nerūpējās, vai viņu netraucē �ī burzma. Ik dienas ierodas Dorvala un stundām kopā ar Zor�u Sandu studē savu lomu. Sanāk pārējie aktieri, tāpat mēģina savas lomas un skaļi plosās ar draisko Soļan�u. Gleznotāji Cīms un Delakrua apsprie�as ar Zor�u Sandu par dekorācijām un rekvizītēm. Vakaros pēc mēģinājumiem tiek dziedāts, dejots un dzerts. Ar vārdu sakot, mājā ir mū�īgs nemiers.

Grāfiene Delfīna Potocka, kas atkal sākusi ņemt stundas pie �opēna, redz, qik viņ� ļoti qe� no �ī trok�ņa un grib runāt ar Zor�u �Sandu. �opēns lūdz viņu to nedarīt. Tas jau aiī vairs nevar vilkties ilgi, jo nāko�ajās dienās jānotiek pirmizrādei.

_v Pirmizrādes dienā �or�a Sanda ārēji izlīgst ar �opēnu. Viņa atnes lo�as biļeti un lūdz viņu pilnīgi neitrāli noskatīties izrādi. �opēns to apsola.

� Turi īk�ķi, �ip! Man jāiet uz ģenerālmēģinājumu. Un skūpsti mani! Tas atnes laimi!

�opēns viņu noskūpsta.

� Tas ir piespiests, remdens skūpsts, � viņa nodomā. Viņu tomēr pārāk nodarbina uzvedums, lai �is slēdziens atstātu dziļāku iespaidu.

Pēcpusdienā �opēnu apmeklē poļu mūziķis Novakovskis. �opēns ir labā garastāvoklī, jo Gutmans atnesis viņam no Plejela trikstūksto� franku lielu honorāru par viņa kompzīcijām. Bija arī pats pēdējais laiks, jo �opēns nesen visu, ko bija nopelnījis ar stundām, atdeva poļu leģiona organizē�anai Krakovā.

Novakoyskis spēlē �opēnam priek�ā savas kompozīcijas. �opēns sajūsmināts aplaudē.

� Bet tagad, mīļo �opēn, tev jābūt tik labam un jāiepazīstina mani ar Kalkbrenneru, Listu un Piksisu, � aplaimotais Novakovskis saka.

� Tūliņ! � �opēns smejas.

Viņ� apsē�as pie klavierēm un atdarina vispirms Lista, tad Piksisa kustības, spēles veidu un pat izskatu un ķermeņa stāvokli:

Novakovski pārsteidz �opēna imitācijas spējas.

� Tā! � �opēns saka. � Un tagad dari man prieku un nāc �ovakar līdz uz Theatre francais, kur notiek �or�as Sandas drāmas �Kozima� pirmizrāde.

� Labprāt!

Theatre francais ir gandrīz pilnīgi izpārdots.

�opēns un Novakovskis sē� kopā vienā lo�ā. Viņiem pretim sē� kņazs Cartorijskis ar kundzi, grāfs Vladislavs Cimoiskis un grāfiene Potocka, bet kaimiņu lo�ā skaistais, elegantais Alfrēds de Mise ar melnmataino, spridzīgo Raheli un aiz viņiem uzkrīto�i ģērbies, vienmēr pozējo�ais Onorē de Balzaks. �or�a Sanda ar teātra direktoru sē� direkcijas lo�ā, līdzās skatuvei, sē� pazīstamais sociālists Luijs Blāns, ko �opēns ļoti neieredz. Blāns sveicina �or�u Sandu. Viņa atbild tam ar iekarojo�u, laipnu smaidu.

Tad viņas skats aizslīd līdz Alfrēdam de Mise, kas pa�laik pieliecas Rahelei un �ukst tai kaut ko ausī. Manot �or�as Sandas skatu, viņa glītā seja savelkas ledainā maskā. Viņ� atturīgi palokās. Viņa tikko manāmi pamāj ar galvu un atkal pievēr� skatu Luijam Blānam, kas diskrēti, bet saproto�i uzsmaida.

Sākas izrāde.

�opēns sākumā ar interesi seko atsevi�ķām ainām. Ievērojot, ka sktītājos nerodas sajūsma, bet to noskaņā kļūst arvien vēsāka, viņam pamostas savāds līdzcietības un apmierinājuma jūtu sajukums. Viņ� vairs neseko skatuves notikumiem, bet meklē Lelijas seju, kurā redzams arvienu lielāks nemiers un bailes.

Priek�karam krītot, vienīgi Luijs Blāns iedro�inājās bikli aplaudēt.

� Vai to uzrakstījusi �or�a Sanda? Esmu tikpat vīlies kā fran�i, � Novakovskis �opēnam saka.

�opēns pamāj un lūcļz Novakovski viņu atvainot. Viņ� steidzas uz kņaza Cartorijska lo�u, lai apsveiktu savus tautie�us.

Novakovskis vēro Parīzes publiku.

Klusu atveras lo�as durvis un viņam līdzās atkal apsē�as �opēns, bet tas � tāpat kā pēcpusdienā � � tikai pieņēmis Piksisa izskatu.

� Beidz!�

Tu ta�u nevari teātrī tā niekoties! � Novakovskis, norādams saka.

� Piedodiet! Es gaidu �opēna kungu!

Novakovskis tūliņ saprot. Tas tātad ir īstais Pik-siss. Ai* pūlēm apspiezdams smaidu, viņ� stādās Piksisam priek�ā un īsumā visu izstāsta. Piksiss, pazīdams �opēna mīmiskās spējas, nav nebūt apvainots.

� Es pieņemu, ka �opēns kopēja mani klavieres spēlējot no labākās puses.

� Zināms!,� Novakovskis apgalvo.

Atgrie�as �opēns.

� Ko jūs sakāt par �o sacerējumu? � Piksiss bez aplinkiem jautā.

�Kņazs �artorijskis un viņa kundze, kā arī grāfs Camoislds un grāfiene Potocka grib atstāt teātri, tiklīdz būs kļuvusi tum�a skatītāju_vtelpa, � �opēns drebo�ām lūpām saka. � Nabaga Zor�a Sanda.

� Vai tad jūs nevarējāt aizkavēt �o kaunu? � Piksiss jautā.

� Man nav iespējams ietekmēt viņas darbu, � �opēns nopū�as.

Izdziest ugunis. Piksiss steig�us aiziet. Paceļas priek�kars.

Piepe�i lo�ās un parketā ir dzirdami �uksti. Alfrēda de Misē lo�ā atskan �ņāciens, kas tūliņ atbalsojas parketā. Aktieri kļūst nemierīgi. �alerijā svilpj sākumā klusu, bet tad pilnīgi skaļi.

� Mierā! Mierā! � no direkcijas, Luija Blāna un Zor�as Sandas draugu lo�ām atskan izmisu�i saucieni.

Pavēle klusēt tikai pavairo skatītāju protestu. �ņācieni, svilpieni un rūcieni kļūst arvien stiprāki. Aktieri varonīgi turpina spēlēt savas lomas.

� Beigt! � kāds galerijā ierēcās.

Nu sākās tādi auri, kādus Theatre francais ilgi nav dzirdējis.

Aktieri apmulst, tiem nav vairs iespējams spēlēt.

� Beigt! Beigt! � atskan visās malās. Skatītāji pieceļas no savām vietām, dauza un �ļūc kājām, auro, kliedz.

Priek�kars krīt.

�or�a Sanda satriekta sasniedz Pigalla ielu. So-pēns pārnāk mazliet vēlāk un tūliņ dodas pie viņas.

� Nabaga Lelija!

Viņ� to maigi apskauj.

�or�a Sanda uzlūko viņu mulsām acīm, izraujas un kliedz.

� Publika ir smieklīga! Es smejos par to!

Viņa nedabīgi iesmejas un drud�ainu skatu staiga pa istabu.

� Bet es gribu iegūt panākumus! Es neatlaidī-�os! Tie�i tagad nē!

Pēk�ņi viņa apstājas �opēna priek�ā. Viņas acīs pamirdz naids.

� Kaut ari mani nodotu labākie draugi!

� Lelija! � �opēns iekliedzas.

Viņa jau tūliņ no�ēlo vārdus, ko iemetusi tam sejā, bet uzplūsto�ā naida sajūta ir tik stipra, ka mirklī apslāpē �ēlumu.

� Tu neatnesi man laimi, � viņa tam uzkliedz.

�opēns dziļi apvainots aiziet uz savām istabām.

35

Nāko�ajos mēne�os Zor�a Sanda velti cen�as samierināties ar �opēnu. Viņ� ir pārāk dziļi apvainots, lai varētu viņai tik ātri piedot. Viņ� piedod gan nejauko scēnu, bet nevar to aizmirst.

Starp viņiem atvērpies plaisa, kas nav aizberama, par spīti visai Zor�as Sandas enerģijai. Viņas griba atjaunot agrākās draudzīgās attiecības pamazām pajgurst.

Kaut ari �opēns pavasari brauc līdzi uz Noanu un draudzība ārēji tiek turpināta, viņ� tomēr jūt, ka ar Zor�u Sandu notiek kaut kas jauns.

Viņai tagad sākas tas vecums, kad sievietei otru reizi/brivāk un apzinīgāk kā dzīves pavasari, pamostas dzimuma tieksmes. Zor�as Sandas erotiskās tieksmes �ai periodā, pēc pēdējo gadu atturīgās dzīves, izpau�as sevi�ķi spilgti.

�or�a Sanda rūpīgi izvairās modināt �opēnam aizdomas. Ja viņ� tai ari kļuvis pilnīgi vienaldzīgs, viņa tomēr vēlas veicināt radī�anas darbu. �opēns ļoti labi jūt �o Lelijas interesi, un tas viņus pamazām samierina.

�or�a Sanda �ai periodā aizmirst meklēt cilvēku, kas viņu varētu apmierināt kā garīgi, tā fiziski. �opēns dod viņai dvēselisko un garīgo ierosmi, pārējo � citi.

Kur� katrs cits. Ne sevi�ķi augstvērtīgs. Viņa jau grib iegūt no tā tikai erotisko apmierinājumu. Tam,

mazākais, tātad ārēji jāatbilst viņas iedomātam tēlam. �

�ādu cilvēku Parīzē ir diezgan. Viņa tos ielūdz Noanā un bie�i maina.

�opēnam gan uzkrīt, ka �or�a Sanda vairs neievēro agrāko draugu sabiedrību un Noanā ierodas arvien jauni nepazīstami skaistuļi, bet viņ� nemana, ka līdz�inējie draugi atsalst tāpēc, ka tiem nepatīk �or�as Sandas jaunais dzīves veids un viņas pieaugo�ā pavir�ība (viņa to sauc par �pla�āku vērienu�).

Kad viņ� atgrie�as Parīzē, viņam pieteicas jauna skolniece.� Tā ir skotiete D�ēna Stērlinga. Viņa ir trīsdesmit gadus veca, maza un trausla, seja gan tai nav nemaz pievilcīga, un reizēm to varētu saukt pat par neglītu. Skaisti ir tikai viņas pelnu krāsas mati, kas saulē atmirdz kā zelts.

�opēns sākumā grib viņu atraidīt, bet sajūsminās, kad dzird viņas spēli. Skotietes roku stāvoklis ir tik līdzīgs viņējam, tās piesitiens tik patīkams un maigs, ka �ī sieviete var kļūt par viņa darbu labāko izpildītāju un viņa spēles veida apdāvinātāki mācekli, ja viņ� to turpina izglītot.

Kop� D�ēna ir pie viņa, �opēna telpās valda reta harmonija. D�ēnas miers un cēlās dvēseles līdzsvars dara �opēnu laimīgu. Viņ� jūt, ka �o sievieti nevada griba kā Zor�u Sandu un prāts kā Mariju Vodzinsku, bet jūtas. Viņai, zināms, ir ass prāts un, dro�i vien, arī nenoliedzams gribas spēks, bet katru tās darbu diktē jūtas, kuras pavada daiļums un grācija. Tas liek aizmirst viņas nepievilcīgo ārieni.

Kā viņa noliek un sakārto vij olī�u �pu�ķi, ko ik dienas atnes godātajam skolotājam! �opēnam sākumā likās uzmācīga �ī pastāvīgā uzmanība, bet viņ� vairs nepretojās, kad viņa paskaidroja, ka grib sagādāt citiem cilvēkiem tikai prieku.

Cik taktiski viņa izturas pret �or�u Sandu, respektēdama to kā mājas māti.

Cik rūpīgi un maigi tā atbrīvo tauriņu, kas iemaldījies salonā.

� Es katru ēdienu cen�os izdarīt kādu labu darbu, � viņa �opēnam atbild uz jautājumu, kā �. viņa ieguvusi �o dvēseles līdzsvaru, � tad visa diena ir saulaina, kaut arī laukā straumēm lītu lietus.

� Tā jūs dzīvē meklējat sauli, uzņemat to sirdī un tad atkal atdodat cilvēkiem. Jūs esat apskau�ama! � �opēns viņu silti uzlūkodams saka.

�or�a Sanda jūt, ka �opēns kļūst arvien sve�āks. Viņu tomēr pārāk nodarbina citi cilvēki un jaunais romāns �Lukrēcija Floriāni�, lai viņa būtu greizsirdīga uz D�ēnu Stērlingu. Glu�i otrādi, � viņai ir patīkami, ka D�ēna Stērlinga atvieglos neatvairāmo �ķir�anos, kas ir vēl tikai laika un takta jautājums. Saraut visas saites ar �opēnu viņu nāvē tikai bailes, ka tas tā satricinās �opēna veselību, ka �ķir�anās viņam var atnest nāvi. _v

�opēna draugi domā, ka �or�as Sandas dzīves veids ir skandalozs un apkauno �opēnu, kas nekā nenojau�. Viņi tomēr neuzdro�inās viņam neko stāstīt, jo baidās� ka �opēns nesabrūk.

� Viņam to var pateikt vienīgi Francis Lists, � Gūtmans runā ar Delakrua.

Delakrua apsprie�as ar Listu.

Lists ir gatavs izpildīt �o grūto uzdevumu.

Kādu vakaru, kad �or�a Sanda � kā jau bie�i pēdējā laikā � satiekas teātrī ar savu jaunāko cienītāju, Lists uzmeklē draugu.

Viņ� sākumā stāsta par saviem ceļojumiem un tad, kā iz�ķīries ar Mariju d�Agu, jo viņi kļuvu�i viens otram sve�i.

� Es tev jau reiz teicu, Frederik, ka mēs nedrīkstam pieķerties sievietei. Tādas saites kļūst par neizturamu spaidu un kavē mūsu radī�anas darbu.

� Man nē! � �opēns atbils. � Man Lelijai jāpateicas par savu dzīvību un savu slavu, � par visu.

� Tas, bez �aubām, pareizi, � Lists uzmanīgi saka. � Bet arī viņa ir tev bezgala daudz pateicības parādā.

� � . �Mū�a draudzību var celt tikai uz atklātību un uzticību.

� Kā tu to domā? � �opēns iesaucas.

Lists pastāsta, ko no draugiem uzzinājis.

�opēns viņu neticīgi uzlūko.

� Tas nav taisnība! Tas ir negodīgs apmelojums! Tagad arī dedzīgais Lists uztraucas.

� Vai tu domā, ka es tev to stāstītu, ja pat zvirbuļi uz jumtiem par to ne�iepstētu.

� Es tev neticu! Lelija man solījusies būt atklāta. Tas, ko tu saki, ir meli. Lists pieceļas.

�Ja tu neatsauksi �o pārmetumu, Frederik, mēs nebūsim vairs draugi.

� Es neko neatsaucu! � �opēns stūrgalvīgi atbild.

Lists skumji novēr�as un iziet.

�opēns jūt, ka neatgrie�ami zaudējis savu labāko draugu.

36

�opēns nerunā ar �or�u Sandu ne vārda par to, ko viņam pastāstījis Lists un ka viņi sanaidoju�ies. Viņ� nepiegrie� vērību �īm �tenkām� un stingri tic �or�as �andas atklātībai un uzticībai.

Viņa bruņnieciskajai dabai liekas neiespējami turēt�acis vairāk vaļā kā līdz �im vai pat izspiegot �or�u Sandu.

Draugi panāk pretējo tam, ko gribēja. �opēns atkal cie�āk pieķeras Lelijai, par spīti visam ļaunajam, ko par to izplatījusi tenkotāja pasaule.

�or�a Sanda ir atkal piedzīvojusi stipri kompromitējo�u dēku un priecājās, ka �opēns vēl nekā par to nezina. Viņa izturas tāpat kā agrāk, lai viņ� neticētu baumām. Viņa paļaujas uz to, ka viņ� nekad nekā nepārmetīs un vispār nejautās. Viņa ir laimīga, ka var paslēpties aiz viņa muguras, tādā kārtā atbruņot tenkotājus un izdevīgā gadījumā ievadīt jaunu dēku.

Sociālists Luijs Blāns jau mēne�iem cen�as iegūt.,. viņas labvēlību. Tas, bez �aubām, ir ģeniāls cilvēks, kam ir savi ideāli un kas ir gatavs atdot dzīvību �o ideālu dēļ. �or�a Sanda tādus cilvēkus vērtē ļoti augstu. Tie stipri tuvojas viņas vīrietības ideālam. -Bet viņa dusmojas, ka viņ� ar spo�o, retorisko jūsmu grib tikai iemidzināt viņas gribu un atraisīt jutekļus. Tāpēc viņa ir ļoti uzmanīga uz atturīga.

Bez tam viņa pilnīgi nododas savam romānam �Lukrēcija Floriāni,� ar kuru fran�u literatūrā grib reabilitēt �Kozimas� neveiksmi. Brīvajos brī�os viņa mēģina pierunāt �opēnu uzstāties atklātā koncertā. Pie tam viņa neuzsver tikai ideālo domu, ka publikas atsaucīb�a ietekmēs viņu jauniem darbiem, bet arī materiālo, � ka konceris viņam atkal sagādās ienākumus. Pret naudu nevērīgais �opēns ir izlietojis un pa lielākai daļai iz�ķērdīgā devībā izdā-vājis trūcīgiem tautie�iem un nabaga studējo�iem mūziķiem ne tikai no Plejela dabūtos 3000 frankus un savu stundu honorārus, bet viņam ir arī lieli parādi pie baņķiera Leo.

Viņai ar Dzēnu Stērlingu beidzot izdodas �opēnu pierunāt gatavoties atklātam koncertam.

Neņemot vērā to, ka tiek izsludināts koncerts, Leo prasa, lai �opēns atmaksā 5000 franku lielo parādu. . - '

� Kā jūs izskaidrojat �o nekaunību? � �or�a Sanda jautā Gūtmanim, kas kārto visas naudas lietas un negrib, ka skolotājs uzzinātu �o nepatīkamo atgadījumu.

Gūtmans parausta plecus.

� Vislabākais būtu, ja steig�us nokārtotu �o lietu. Ja skolotājs dabūs zināt, viņ� var atsaukt koncertu, un tas katrā ziņā ļoti nelabvēlīgi ietekmēs viņa garastāvokli.

�or�a Sanda atkal nenogurstot pūlas sagādāt draugam naudu. Viņai pa�ai nav �īs summas, jo pēc skandāla viņa no teātra nesaņēma nekādu honorāru. Arī viņas romānus pērk maz, jo viņa pēk�ņi nav vairs modē un fran�i interesējas tikai par teātri.

Viņā lūdz turīgākos �opēna draugus, lai tie aizdod naudu. Kā jau tas tādos gadījumos mēdz būt, nevienam pa�laik nav tik lielas summas. Beidzot viņai izdodas no kņazes Cartorijskas un grāfienes �otockas dabūt pa� 2500 franku no katras.

Viņa laimīga dodas pie baņķiera Leo.

Tas ir ļoti pārsteigts.

� Naudu vakar samaksāja.

� Kas tad?

Baņķieris vilcinās.

� Vai jūs tie�ām to nezināt?

� Man nav ne jausmas, kas ir �is Krēzs un Mecenāts.

� Es nezinu, vai dūkstu jums to teikt, � Leo apjucis saka.

� Tātad dāma? � Viņa kaut ko nojauzdama jautā.

Leo klusē.

Viņa zina diezgan un atvadās.

Tātad D�ēna Stērlinga!

Viņa uz skotieti nav nemaz greizsirdīga. Nepatīkami tikai, ka D�ēna atvieto viņu �opēnam kā gādīgu draudzeni un ir slepeni, viņai nemaz neprasot samaksājusi �o parādu, tā apkaunodama viņu. Leo, zināms, neturēs muti un izbazūnēs, ka Zor�a Sanda, lai gan vēl dzīvo kopā ar �opēnu, jau zaudējusi viņa uzticību. Viņa nespēj panest tādu pazemojumu. Tas nekādā ziņā nedrīkst atkārtoties. Vispirms viņa grib uzpirkt Gūtmani, kas izpaudis D�ēnai Stērfingai Sopēna naudas lietas. Un tad viņa parunās reiz nopietnu vārdu ar skotieti, lai jūt, ka ir bīstami iegūt tādu ienaidnieci, kā Zor�a �anda. Jāpierunā an �ips, lai atlai� D�ēnu, kā pietieko�i sagatavotu. Vienkār�i atlai�! Un ntu viņa tai nometīs pie kājām maku ar 5000 frankiem. Mums nav vajadzīga �īs bagātās skotietes nauda.

� �or�a �anda!

Viņas priek�ā stāv Luijs Blāns.

� kāpēc jums tik nikna seja?

� Es dusmojos �

� Vai �or�a Sanda arī to dara? Es domāju, ka lielā dzejniece ir pacēlusies pāri tādiem afektiem.

� Es arī esmu tikai cilvēks, � viņa tam dro�i atbild. Viņas īgnums ir pilnīgi izgaisis�.

� Bet neparasts cilvēks! � viņ� glaimo. � Kā būtu, ja mēs mēģinātu paildzināt �o �zvaig�ņu stundu�, ko mums liktenis pie�ķīris, un pateikcfa-mies �im liktenim izdzertu glāzi �ampānie�a.

� Kur? � viņa koķeti un dzīves kāri jautā.

� Vislabākais pie manis! � slēpdams bailes par savu drosmi, viņ� atver ekipā�as durvis.

�or�a Sanda jēkāpj.

Aizmirsts ir �opēns, aizmirsta D�ēna Stērlinga.

� Zvaig�ņu stunda, � viņa gavilē.

� Mūsu zvaig�ņu stunda, � vīrietis �ukst.

Kad izdzisu�as zvaigznes un pie apvār�ņa iedegas pirmais rīta sārtums, �or�a Sanda ienāk savā darba istabā. Viņa ļauj mētelim noslīdēt uz grīdas, apsē�as pie rakstāmgalda un raksta Luijam Blānam:

�Tu esi pirmais cilvēks, kas man sniedzis īstu piepildījumu. Manī vienmēr atlika daļa neapmierinātu ilgu. Mīlot arvien jutu tieksmi pēc vēl daiļāka un iekārojamāka cilvēka. Tagad tas viss izdzēsts. Tāpēc tev pateicos.�

Tad viņa līdz pusdienas laikam strādā pie sava romāna. Viņa iepin romānā �īs nakts piedzīvojumu un Luijam �lānam rakstītos vārdus. ^z

Kad viņa nogurusi noliek spalvu, viņa zina, ka �ī romāna daļā ir patiesākā un labākā,�ko viņa jebkad uzrakstījusi.

Plejela koncerta telpas apgaismotas neparasti spo�i. Nepārtraukti piebrauc ekipā�as, atvezdamas līdz puķēm un paklājiem izgreznotajām kāpnēm skaistākās sievietes, elegantākos jaunekļus, slavenākos māksliniekus, bagātākos finansistus, ievērojamākos augstmaņus, ar vārdu sakot � kārtas, mantas, spēju un daiļuma aristokrātiju.

Daiļo dāmu smar�īgās galvas un sniegbaltos plecus ro£ā zeltītas lentas, maigi, zili plīvuri, drebo�u pērļu diadēmas, vissvaigākās rozes un rezēdag.

Vakara karaliene tomēr nenoliedzami ir �or�a Sanda, kuru tās jaunā laime dara skaistāku un jaunāku. Tiklīdz viņa parādās kopā ar Solan�u, kas uzplaukusi par maigu skaistuli, visi skati pievēr�as viņai. Citu apgrūtinātu visas �īs acis> kas raugās viņā kā neskaitāmas zvaigznes, bet �or�a Sanda apmierināta māja ar galvu, smaida un sevi�ķi intīmu smaidu velta Luijam Blānam, kas dziļi palokās kopā ar Onorē de Balzaku un Viktoru Igo.

D�ēna Stērlinga vienīgā redz Zor�as Sandas skatu un saprot to gai�redzīgi un pareizi.

Nabaga skolotājs!

Uz estrādes stāv atvērts liels koncerta flīģelis. Visi drūzmējas ap to. Katrs grib tam būt pēc iespējas tuvāk. Katrs jau iepriek� koncentrē dzirdi un uzmanību, lai nepalaistu garām nevienu tā vīra akordu un domu, kas pēc da�ām minūtēm uznāks uz estrādes un apsēdīdies pie flīģeļa.

�ī godbijība, sajūsma un uztraukums nav bez pamata, jo tas, ko �odien Plejela zālē gaida uzstājamies otrā koncertā, kuru nāku�i klausīties, apbrīnot un kam gib applaudēt, nav tikai veikls virtuozs, labs pianists un slavens mākslinieks, bet viss jau teiktais un vēl vairāk: tas ir �opēns.

�opēns �ī koncerta programmai izvēlējies tās savas kompozīcijas, kas visvairāk attālināju�ās no klasiskām formāma un tātad ir kaut kas glu�i jauns. Viņ� nespēlē ne koncertus, ne sonātes, ne fantāzijas, ne variācijas, bet prelūdijas, etīdes, noktir-nes un mazurkas.

Tā kā viņ� klausītājos vairāk jūt aristokrātiskus draugus ka caurmēra publiku, tad pilnīgi var atdot un parādīt sevi kā sapņainu un skaidru dzejnieku, kas saistīts ar tautu un dabu. Viņ� nevēlas klausītājus ne pārsteigt, ne aizraut. Viņam no svara vairāk sirsnīgas simpātijas kā skaļa�sajūsma.

Simpātiju netrūkst.

Jau ar pirmajiem akordiem starp viņu un klausītājiem nodibinās viscie�ākais kontakti.

Viņam jāatkārto divas etīdes un balādes. Ja skaņu dzejnieka bālajā sejā neizpaustos arvien lielāks nogurums, tad būtu jāatkārto katrs programmas numurs.

Parīzes triju mūzikas apskatu � �Gazette muzi-cale,� �France muzicale� un �Menestrel� � kritiķi sajūsmināti pievienojas klausītāju skaļajiem aplausiem.

�or�a Sanda atstāj Solan�u un grib steigties pie drauga, bet no pirmajiem soļiem pie skolotāja dodas arī D�ēna Stērlinga un pasniedz viņa mīļākās pukes. Seko vesels ziedu lietus.'

�or�a Sanda nedro�i apgrie�as un atstāj zāli kopā ar Blānu un Balzaku.

D�ēna Stērlinga stāv pie �opēna ratiem. Paiet ilgs laiks, līdz �opēns cie�i satuntuļojies, klepodams un saldams iznāk uz ielas.

Viņam seko kalpotājs ar veselu puķu klēpi. �o-pēns labajā rokā tur sa�ņaugtas mazās vienkār�ās vijolītes, kuras tam dāvājusi D�ēna Stērlinga. Viņa, to pamanot, ir laimīga un piesarkst.

�opēns brīdi it kā meklēdams raugās pār skolnieku un cienītāju galvām, kas jūsmīgi viņu apsveic. Tad viņ� pievēr�as D�ēnai Stērlingai.

� Pateicos jums, D�ēna! Vai drīkstu jūs savos ratos aizvest uz māju?

� Vai tas jums nebūs līkums? � viņa klusu atbild.

� Drīkstu lūgt?

Viņ� galanti atver ekipā�as durvis un atvadoties paspie� daudzās pretim izstieptās rokas.

� Nu, kā jums patika koncerts? � �opēns savai pavadonei jautā.

� Es, zināms, esmu sajūsmināta tāpat kā citi, � D�ēna Stērlinga saka, bet�vai drīkstu būt atklāta?

� Protams! 'Pikai, � vai varu vispirms aizvērt logu? Aukstais nakts gaiss kaitīgs manām plau�ām. Tā!

Viņ� aizver logu un ziņkārīgi skatās Dzenā.

� Ir bezgala grūti,�viņa lēnām saka, � pareizi

izteikt to, ko es domāju. *

� Ak dievs,, vai tā ir tik ļauna lieta, ko gribat man teikt? � �opēns smaidot; jautā.

� Nu es zinu. � Jūs man stāstījāt par Bahu kā par vislielāko mūzikas meistaru.

� Viņa fūgas ir dievi�ķas.

� Un kāpēc! Tāpēc ka �ī cilvēka dvēsele bija vienota ar Dievu.

�opēns ir pārsteigts. Cik �ai sievietei dziļas izjūtas!

� Neviens komponists nav tik skaidri, stipri un pārliecino�i izjutis dzimtenes un dabas mīlestības divskani, kā jūs savos �odien spēlētajos darbos. �im divskanim jākļūst par trijskani! Nedusmojieties, lūdzu, par manu pārdro�ību, skolotāj!

� Nē! Nē! Lūdzu turpiniet!

� Tikai tādā trijskanī, kādu es domāju, var izsmelt dzīves brīnumus. Pasaule ir noslēpumu pilna. Tas tie�ām dzīvo, kas tuvojas noslēpumiem.

� Kā jūs izprotat dzīves brīnumu? � viņ� mulsi jautā.

Viņa brīdi klusē un tad saka:

� ļ�ivis domā, ka dzīvība ir tikai ūdenī, cilvēks, ka tā ir tikai virs zemes. Lai redzētu un izjustu patiesību, zinātu, kas ir gars un kas viela un kā tie saistīti dabā, mums nepiecie�ama visuma perspektīva. Tad mēs saprastu un izjustu dzīves brīnumu. Ja Dievs no jums, skolotāj, runātu tāpat kā no Baha, jums būtu trijskanis: tauta � daba�dievība. Tad jūs būtu tāds skaņu mākslinieks, kādu iedomājos.

� Cik savāds piedzīvojums! � �opēns domā.

�is cilvēks viņam līdzās tam liekas kā pa�a Dieva sūtīts.

Godbijīgā kautrībā viņ� glu�i maigi glāsta D�ēnas roku.

�or�a Sanda vēl arvien nav zaudējusi �opēna uzticību un var savu dzīvi iekārtot, kā vēlas. Viņas attiecības ar Blānu kļūst arvien sirsnīgākas �un atklātākas. Viņa arvien vairāk pakļaujas tā sociālajām idejām.

Par spīti viņas_v moko�ajai sirdsapziņai un tai ilūzijai, ka viņa �opēnam nepiecie�ama, lai gan patiesībā viņa izmanto �opēnu sev kā dekorāciju, turpmākajos trijos gados viņu dzīvē nenotiek nekādu ārēju pārmaiņu.

Viņa lasa �opēnam savu romānu uzmetumus, skices un esejas, viņ� spēlē savas kompozīcijas. Viņam tā vairs nav nepiecie�amība, kā agrāk, bet firuņiniecisks paradums. Tagad viņ� Sandai �īs kompozīcijas spēlē tikai tad, kad tas pēc D�ēnas Stērlingas kritiskas analīzes ieguvu�as pilnīgu formu un saturu. .

Bez tam �opēnam n^maz nav iespējams nospēlēt savus darbus viņai, jo �or�a Sanda bie�i, ļoti bie�i, sevi�ķi vakaros un naktīs, nav mājās Oreleāna skvēra, kur viņi tagad dzīvo.

�inīs japnākajās kompozīcijās ir arī kaut kas sve�s, ko �or�a Sanda nesaprot. Tas ir kaut kas padevīgs, ticīgs, tīrs, pārdabīgs, � tas ir trijskanis, kur$ tre�o skaņu viņa nevar aptvert. Viņa kautrējas �opēnam ko jautāt, lai nebūtu jāatzistasm, ka nespēj izprast viņa darbus.

Viņas uzslavas tomēr ir ļoti atturīgas, un pati viņa ir izklaidīga. Smalkjūtīgais �opēns to ļoti labi sajūt. Viņ�, protams, zina, ka �or�a Sanda satiekas ar Blānu. Viņ� vēl arvien ir noteikti pārliecināts, ka �īm attiecībām ir tikai ideāls raksturs.

�or�a Sanda nesniedz viņam vairs nekādu ierosmi, citādi ir ar D�ēnu Stērlingu, kas viņu arvien vairāk saista arī kā cilvēks.

D�ēna mīl �opēnu pa�aizliedzīgi un patiesi.

� Es atdotu savu dzīvību, ja ar to varētu pagarināt viņējo, vai arī viņ� radītu jaunu, lielu kompozīciju, � viņa saka savai māsai, Katrīnei Er-skinas kundzei, kajs no Skotijas ieradusies Parīzē.

D�ēna jūt, ka �opēns vēl mīl Leliju un nevar nemaz dzīvi iedomāties bez tās, bet viņa nojau�, ka kādu dienu nāks lūzums, vai nu ar vai oez katastrofas, un ka viņa tad kļūs �opēnam īsts draugs.

Viņa arī jūt, k�a �opēns viņai ik dienas vairāk pieķeras�. Tomēr viņa baidās, ka tās mīla būs bezcerīga, jo �opēns, vīlies Marijā Vodzinskā un �or�a Sandā, vairs nespēs tre�o reizi mīlēt. Paļaudamās uz savu harmonisko dzīves uzskatu, viņa tic, ka viņas pienākums ir kalpot �im ģēnijam, jo viņa �opēnam jau tagad nozīmē vairāk kā �or�a Sandfa.

Viņiem abiem tagad ir patīkams paradums vakaros, pēc nogurdino�ā darba ar skolniekiem, pasēdēt brīdi kopā un parunāties. Viņī tad pa lielākai daļai runā par dvēseles dievi�ķo dzirksti.

�opēnu arvien vairāk pārsteidz viņas reliģiozā pasaules uztvere. Viņa ir noteikti pārliecināta, ka cilvēki ir radīti labi,�un ka pat tie, kas visvairāk nomaldīju�ies, nes sevī dievi�ķas dzirksts, kas jāuzpū� par kvēlām liesmām. Tas jādara tiem, kuru sirdis jau atmodu�ās. Tie ir Dieva palīgi virs zemes.

� Un jūs, mīļo skolotāj, esat viens no cilvēces lielākajiem palīgiem. Jūs mums visvairāk varat palīdzēt ar savu mūziku. Tā klauvē pie cilvēku sirdīm, atver dvēseles klusāko un svētāko dziļumu vārtus, atmodina patiesās, skaistās un cēlās tieksmes, � trijskani, ko radītājs ierakstījis cilvēku sirdīs. Un �is trijskanis atplaukst dvēselē par ilgām pēc patiesā, daiļā un labā.

Nāk jauns notikums, dodot iz�ķiro�o virzienu �o triju cilvēku attiecībām.

39

Lamberta viesnīcā valda drud�ains uztraukums. Gaida vēstne�us no Krakovas un Poznaņas kuriem jāziņo, vai poļu sacel�anās Galicijā un prū�u Polijā izdevusies.

� Uz mui�niecību es varu paļauties, � kņazs Cartorijskis saka �opēnam, kuru kņaze Marselina Cartorijska ielūgusi uz tēju.

� Būs labi, mīļo �opēn! Mēs �eit ēsma izstrādāju�i pēdējo sīkumu. Ja izdosies sacel�anās Galicijā un prū�u Polijā, tad arī pārējai Polijai būs situsi atbrīvo�anas stunda.

�opēns nmirdzo�ām acīm piekrīt.

� Dembovskis mums Galicijā ir vislabākais aģitators. Lielisks cilvēks! � kņazs saka un aizdedzina cigareti.

� Visa Austrijas policija viņu vajā un nevar notvert. Viņ� prot ļoti labi pārģērbties gan par zemnieku, gan garīdznieku, gan �īdu tirgotāju.

Kņazs iesmejas un pagrie�as pret sievu:

� vai zini to joku, kas nesen noticis Lembergā?

� Nē, � kņaze atbild.

Lembergas�policijas priek�nieks dabūjis zināt, ka Dembovskis pārnak�ņo kādā mui�ā Lembergas tuvumā. Tūliņ tika izsūiīta liela policijas ierēdņu ekspedīcija, pastipināta ar Austrijas huzāru patruļu, lai sagūstītu Dembovski. Policijas nodaļa pa ceļam satika mui�as ekipā�u un apturēja to. Tanī atradās mui�as īpa�niece ar savu kalponi. Policija palaida ratus garām, jo neatrada neko aizdomīgu. Vēlāk tā uzzināja, ka kalpone, kas atradās ratos kopā ar mui�as īpa�nieci, esot bijis Eduards Dembovskis. Lembergas policijas priek�nieks esot lamājies kā turks un gandrīz izpļaukājis savus ierēdņus.

Kalpotājs pieteic vēstnesi.

Kņazs nodzē� cigareti pelnu traukā un iesteidzas savā darbistabā. Viņ� atstāj durvis vaļā, lai kņaze un �opēns dzirdētu visu, ko darbistabā runās.

Kņazs izbīstas, redzot vēstne�a apjuku�o seju.

� Stāsti visu, draugs! Pēc iespējas sīki! �viņ� ar pūlēm saka.

� Es nāku no Lizogoras, � vēstnesis iesāk.

� Tu esi padots grāfam Vizioloskim, kuram nodevu Galicijas pārvaldi? � kņazs jautā.

� Jā, vēstnesis atbild. � Grāfs, viņa brālis, abi Romeri, Staņislavs Stojorskis un majors Oehovskis 16. februārī�kopā ar apkaimes mācītāju Morgen-stemu un divsimt apbruņotiem mui�niekiem un mui�as ierēdņiem aizbrauca uz Lizogoru, lai pievienotu sev zemniekus.

� Labi! � kņazs iebilst.

� Sasauca zemniekus. Tie atnāca kopā ar vietējo tiesnesi �telmahu, bet visi apbruņoju�ies izkaptīm, spriguļiem, rungām un spieķiem.

� btekaunība! � kņazs iesaucās.

� Mācītājs Morgensterns, kā krietns polis ar visu sirdi aizstāvēdams sacel�anās lietu, redzot mui�nieku un zemnieku drūmās sejas, mēģināja tos samierināt, bet neatrada īstos vārdus.

� Kāpēc grāfs Vizioloskis nerunāja ar zemniekiem? � kņazs jautā.

� Viņ� io darīja. Viņ� pastūma mācītāju sāņus un pārliecino�i runāja ar zemniekiem. Viņ� teica: � Mums jāturas kopā. Jūs tāpat esat lielās Polijas bērni kā mēs. Mūsu dzimteni valda sve�inieki. Es ar saviem draugiem tvēru iero�us, lai izkarotu tautas brīvību, dzimtenes neatkarību un atkal atjaunotu agrāko, vareno poļu valsti.

� Bravo!

� Tad viņ� teica, ka zemniekiem jānāk palīgā. Viņ� apsolīja tiem brīvību un vienlīdzību.

kņazs sarauc pieri.

��Viņ� tie�i teica: � Poļu valdības vārdā es kā Galicijas pārvaldnieks dāvinu jums jūsu zemes gabalus un poļu valdības vārdā atsvabinu jūs no visām nodevām. Jūs varat un jums vajag cīnīties par �o jauno Poliju, kurā būsiet brīvi un pa�i savas zemes īpa�nieki. Ņemiet savas izkaptis, izlieciet tās taisnas un sekojiet mums cīņā par Polijas un poļu zemnieku brīvību.

� Un zemnieki?

� Es redzēju, ka jaunākie zemnieki piekrita grāfam un vecākie uzlūkoja tiesnesi �telmahu, gaidīdami, ko tas darīs. Tas pagāja divus soļus uz priek�u, pagrieza grāfam muguru un runāja ar zemniekiem. Viņ� teica, ka grāfa solījumi esot labi, bet tie esot tikai solījumi.

� Neticami! � kņazs uztraucās.

� Lai zemnieki atceroties, ko krietnais ķeizars Vīnē jau esot darījis viņu labā. Ķeizars turpinā�ot rūpēties par viņiem. Tiem jāpacie�oties un tie�i tagad jāpierādol, ka viņi esot ķeizara labdarības cienīgi.

� No�ēlojamais nodevējs!

� Kad tiesnesis beidza, iznāca kāds vecs zemnieks un sauca: � Ja klausīsiet kungiem, ļaudis, tie jūs iejūgs un vadās tāpat, kā jūs tagad savus zirgus un vēr�us. Pat ļaunāk, ļaudis, daudz ļaunāk.

Kņazs pārsteigts raugās vēstnesī.

��Turpini!

� Stanislavs Stojorskis izrāva ieroci un iz�āva pār zemnieka galvu. Atskanēja vēl trīs vai �etri �āvieni. Tad zemnieki ar izkaptīm un spriguļiem metās uz mui�niekiem. Izcēlās asiņaina cīņa.

Kņazs ievaidas.

�- Pēc stundas cetirk�ņa viss izbeidzās. Uz ceļa palika daudz kritu�o. Zemnieki sagūstīja �etrdesmit mui�niekus un ierēdņus, starp tiem abus Viziolos-kus, grāfu Romeru un Staņislavu Stojorski.

� Briesmīgi!

Kņazs sausina pieri smalkajā zīda kabatas drānā.

� Un pārējās vietās?

� Ziņa parLizigoras notikumu izplatījās kā zibens pa visu Galiciju. Divas naktis vēlāk Olesnā un Plesnas mui�ā norisinājās līdzīgas ainas. Saviļņotie zemnieki vairs nebija nomierināmi. Visā Gaficijā izveidojās zemnieku un �aubīgu sala�ņu pulki, kas netraucēti laupīja, postīja un slepkavoja.

� Un ko darīja Dembovskis un Tisovskis Krakovā? Vai zini kaut ko par tiem? � kņazs jautā.

� Mūsu tautie�i pie Gdovas varonīgi aizstāvējās pret austrie�u virsleitnanta Benedeka pulku.

� Uzvarēja?

Vēstnesis pakrata galvu.

�Eduards Dembovskis krita Podgorcā, netālu no Krakovas.

Atveras durvis.

Ienāk otrs vēstnesis.

� Ziņas no Pozenes?

� Prū�u valdība Pozenē apcietinājusi mūsu kustības vadoņus un ari galveno vadoni Miroslavski, � vēstnesis drebo�ām lūpām stāsta.

Kņazs vēl spēj mirkli saslieties. Nevarīgu rokas mājienu viņ� atlai� abus nelaimes vēstne�us un tad sabrūk pie rakstāmgalda.

40

�opēns bezmērķīgi klīst pa Parīzes ielām agrā pavasara skarbajā vējā bez cepures un mēteļa.

� Matka, moia biedna matka]

Parīzie�i pārsteigti noskatās �opēnā, kas izklaidīgu skatu aizsteidzas tiem garām.

� Matka, moia biedna matka!

Māte �

Tagad sāpēm par vīru, kas nomira pirms diviem gadiem, viņai pievienojās sēras par dzimteni.

Dzimteni, kas ir viņa māte, kuru tas mīl tikpat stipri un sirsnīgi kā īsto māti. � Varbūt pat vēl vairāk!

Viņ� iedegas kvēlas ilgas pēc dzimtenes, līdzīgas spuldzēm, kuru nepārredzamās virknes aizstiepjas pat līdz vistālākām Parīzes priek�pilsētām.

�opēns piepe�i redz sejas, cilvēkus, fran�us. Viņ� raugās to sejās un nevar saprast, kā var būt cilvēks, kas apkrāvu�ies sainī�iem, var apmierinātām sejām steigties mājup.

Orleana skvērs.

Apspiezdams klepus lēkmi, viņ� velkas pa kāpnēm, paiet garām kalpotājam un ieiet salonā.

Arvien drud�aināk viņ� vandās pa rakstāmgalda papīriem. Virpulī nolido uz grīdas papīra driskās, vēstules, dzejas un no�u lapas.

Beidzot viņ� atrod meklēto. Dzeju:

� Kokam vētra notrauca visas lapas. Tikai putniņ� klusu dzied skumju dziesmu: � Ai, skaistā dzimtene! Tu esi asinīs sarkana. Ienaidnieks nonāvējis Tavus dro�os dēlus.

Viņ� atceras: � Brāļi pret brāļiem, � zemnieki pret mui�niekiem, � poļi pret poļiem, � cik briesmīgi, kāds kauns!

� Tuk�as ir tavas pilsētas, kailas tavas pļavas, tur, kur vēsmoja vēj�, gau�as sievas. Tavi sirpji nemirdz tīrumā, bet cīņā, tavas vārpas nomīņā zirgu pakavi.

Tā tas bija Lizigorā, Olesnā, Plesnā, Krakovā, Poznanā. Un Var�avā?

� Var�ava, tu redzēji, kā tavi iedzīvotāji pulcējas ap karogiem, dro�sirdīgi apvienojās un dalījās trūkumā un nāvē. Tu redzēji tos cīnāmies un vienlīdz dro�sirdīgi noasiņojam. Tie nerima cīnīties ' vasaras tveicē un ziemas salā, līdz tika uzveikti. Neviens no dro�ajiem kareivjiem neatgriezās. Vai tie guļ kapā, vai ir saistīti va�ās, vai kā nabagi klīst sve�as zemēs? Nodotus un Dieva pamestus tos satrieca ienaidnieku pulki.

Dieva pamestus! Tava Dieva pamestus. D�ēna! D�ēna, D�ēna, � tava un mana Dieva pamestus!

� Ai, mana nabaga Polija! Ja atgrieztos Tavi dro�sirdīgie dēli, tu atplauktu zem viņu soļiem. Tu kļūtu brīva viņu rokās, beigtos visas tavas bēdas, tu, � visskaistākā zeme! Bet tie, kas aizgāju�i, neatgrie�as, tikai sēru dziesmas apdzied viņu darbus. Jā, kritu�ie Polijas varoņi, jūs pieminēs un pārjums gaudīsies vēlāk teikas. �

�opēns noslīgst pie rakstāmgalda un paslēpj seju rokās.

Pēc ilgāka laika stingums atraisās. Viņ� satvei� spalvu un trīco�u roku uzraksta virs dzejas:

Polijas sēru dziesma. Viņam uznāk ne�ēlīgs klepus. Viņ� pielec kājās, aizstreipuļo līdz klavierēm un ietver smeldzo�ās skaņās to, ko viņa tautiets un brālis uzrakstījis sirds asinīm.

�or�a Sanda spēcīgi atrauj durvis un parādās taņīs piesarku�u seju.

�opēns to nemana.

�or�a Sanda ierauga bālo, salīku�o, sabruku�o �opēnu. Viņa nāk no Blāna, ir dzērusi �ampānieti un izjutusi tā stipro vīri�ķību. Kā viņ� teica?

� Es dzeru tavu elpu, �or�a, un atdodu tev to kā uguni.

Tas ir vīrietis! Bet �is � tikai no�ēlojams, sievi�ķīgs vārgulis, kas nespēj neko iekarot, ne izdarīt Itādu varoņdarbu.

Tas jāizbeidz! Beidzot jāizbeidz!

�ampānietis dzirkst viņai asinīs.

� �ip!

Viņ� nedzird. Viņ� ir pilnīgi savas kompozīcijas varā.

Viņa uzsit tam uz pleca. �opēns saraujas un izklaidīgi paskatās viņā.

� Ko nozīmē �īs gaudas, �ip? Ar sēru dziesmām poļiem nebūs līdzēts.

�opēns atsalst, dzirdot �os skarbos vārdus. Viņam �ī būtne piepe�i kļūst sve�a un tāla. Ko tā no viņa grib? Kāpēc tā viņu traucē? Kur ir D�ēna? Kāpēc D�ēna nemet to laukā?

� Klausies, �ip! �opēns raugās uz taustiņiem. Viņ� nevar Leliju uzlūkot.

� Grzimala man izstāstīja, kas Polijā noticis. Es zinu visu. Luijs Blāns saka � un viņam taisnība, � ka tavs draugs, kņazs Cartorijskis pats vainīgs pie �īs neveiksmes. Revolūciju nevar radīt ar pātagu un brīvības, vienlīdzības un brālības izvarojumu. Aristokrāti beidzot bankrotēju�i.

�opēna aristokrātiskā dvēsele noslēdzas. Viņ� nejūt ne sāpes, ne naidu, jo viņa tam kļuvusi glu�i sve�a..

�or�a Sanda, savu domu aizrauta, turpina:

� Masai jārada �ī kustība! Masa uzvar! Tas ir manas politiskās ticības apliecinājums.

� Blāna iepotēts. � �opēns domā, bet nesaka ne vārda.

Viņa pastaigājas pa istabu.

� Klanu politisko uzskatu nerada, kā vīrie�iem, varas kāre, bet tā ir mana patiesākā un tīrākā sirdsapziņas un pārliecības lieta.

� Frāze! Iedomas! � �opēns domā.

� Es esmu tautas un laikmeta cīnītāja! Es sauk�u cīņā. Es rakstī�u lielu sociālu darbu.

��Tātad slava un ne pārliecība, � �opēns atkal domā. �ī sieviete kļūst viņam arvien sve�āka.

� Mans rado�ais gars slāpst cīņas un atzinu. Es neesmu vairs es pati, � mani vaaajauns spēks.

� Atkal tikai frāze! � �opēns domā.

� Mana iek�ējā attīstība pabeigta. Politika prasa ārēju aktivitāti. Romantisma, idilles un individuālisma laikmets pagājis, � jāved uz priek�u masa.

� Un kāpēc? � D�ēna Stērlinga pie durvīm lēnā, mierīgā balsī jautā.

�or�a Sanda nicīgi paskatās uz to. Ko �ī neievērojamā skotiete zina par sociālisma lielajiem mērķiem? Viņa grib skaidri parādīt savu pārākumu un pāris īsiem vārdiem sakaut D�ēnu Stērlingu.

� Tāpēc ka masa vairs negrib padoties vairāk vai mazāk labvēlīgai aristikrātu un kapitālistu gādībai. Tā pati grib noteikt savu peļņu un veidot savu dzīvi. Tas viss.

D�ēna Stērlinga krata galvu.

� Pārveidojot saimnieciskos apstākļus, nebūs tūliņ iespējams pacelt arī cilvēka garīgās spējas.

� Labāki materiālie apstākļi ir visa uzplaukuma pamatnoteikums! � �or�a Sanda asi atbild.

� Cik sekli domāts!

�or�a Sanda uztraucas, bet D�ēna Stērlinga neapmulsdama mierīgi turpina:

� Vai jūs tie�ām domājat, ka atvieglots darbs, ērta un bezrūpīga dzīve var pilnīgi apmierinnāt cilvēkus?

� Vairāk par to neviens cilvēkiem nevar dot!

� Tomēr! Cilvēkiem � kā jums pa�ai un mūsu skolotājam � ir pārsvarā garīgās tieksmes, un jūs nevarat noliegt, ka tādiem cilvēkiem ir lielākas prasības un nepiecie�ams sevi�ķs dzīves saturs.

�or�a Sanda sako� lūpas. Skotiete ta�u novirzās no temata. Viņa drud�aini meklē derīgu atbildi, bet D�ēna Stērlinga turpina:

� Ja nebūs �āda dzīves satura, ārējā labklājība radīs iek�ēja tuk�uma sajūtu, kas ar laiku kļūs neizturamāka par visu trūkumu un mokām, visām cīņām un sāpēm. Tāpēc katram atsevi�ķam cilvēkam jāpaceļ savs dzīves līmenis. Masa kā tāda to nespēs, bet atsevi�ķā cilvēka pienākums, kad tas sev izkarojis augstāku dzīves līmeni, ir dzīvot par paraugu pārējiem cilvēkiem un ar savu piemēru uzvilkt to līdz savam līmenim. Tas, Sandas, kundze, ir praktiskais sociālisms.

\ Dobj� gārdziens pārtrauc viņu sarunu.

� D�ēna! � �opēns viegli iekliedzas.

D�ēna Stērlinga atbalsta skolotāju.

�or�a Sanda stāv kā sastingusi.

Viņ� sauca D�ēnu un ne kā parasti Leliju.

Tas ir lūzums.

Tātad viņ� to grib! Jo labāk! Viņai nevajadzēs neko sev pārmest! � tā solīstiski un liekulīgi domā.

Lepni paceltu galvu viņa izsteidzas laukā.

�opēns atver acis.

� Vai viņa prom? � tas glu�i klusu jautā.

D�ēna pamāj unbezgalīgā maigumā noliekdamās pār to �ukst: � Dievs neatstās Poliju!

�opēns atkal cīnās ar nāvi.

Viņ� ir stipri saaukstējies un vairākus mēne�us noguļ gultā. Viņu ļoti uztrauc poļu sacel�anās neveiksme un lūzums ar �or�u Sandu.

Elpas trūkuma lēkmes slimības pirmajās nedēļās tā atkārtojās un ir tik briesmīgas, ka Gūtmans un D�ēna Stērlinga, kas abi pa�aizliedzīgi viņu kopj, bie�i vien nezin ko darīt.

Arī (ļraugi, skolnieki un cienītāji, kas bie�i apmeklē �opēnu, ir ļoti pārsteigti, cik viņ� novājējis, un domā, ka �opēns vairs nepārcietīs vasaru.

Tikai D�ēna Stērlinga noteikti tic, ka �opēns izveseļosies. Viņa gan zina, ka pārāk trauslais ķer-menis�ir novājināts līdz pēdējam, bet viņ� var atlabt, ja tikai neiestāsies nekādas komplikācijas.

Viņa novēr� visu, kas �opēnu varētu kaut kā uz-trauk�t. Viņa pieņem tikai tādus apmeklētājus, kas var veicināt �opēna atveseļo�anos, iepriecina viņu ar puķēm un labām vēstīm no Polijas. Māte un mā- / sas uz viņas lūgumu raksta cerību pilnas vēstules. Kņaze �ārtorijska, grāfiene Potocka un pārējie viņa tautie�i stāsta, ka apspiestā poļu sacel�anās tikai spēcināju�i nacionālo sajūtu un ka visa Eiropa, bet pirmkārt vāci, dievina poļus kā varoņus. .

Dzenas Stērlingas neliekuļotā, bet stipri reliģiozā izturē�anās panāk, ka slimnieks atkal sāk ticēt sev un visu likteņu lēmējam. D�ēnas Stērlingas ticības spēku viņ� arvien vairāk uzņem sevī.

Ja viņā sejā ari neizzūd cie�anu pēdas, slimība tomēr ir uzveikta. Viņ� vēlreiz atmostas dzīvei un darbam.

D�ēna pēc iespējas ilgāk slēpj viņam tikai vienu: � Parīzes nemierus, kas ir gaidāmās revolūcijas signāli.

Visa pasaule ir kā sauss deglis, tanī valda tāds jēdzienu, jūtu un pasaules uzskatu sajukums, ka neizbēgami gaidāma eksplozija.

Vienīgi Anglija ir pilnīgi mierīga, jo tā ar savu tālredzīgo politiku jau sen tautai pie�ķīrusi tās tiesības, pēc kurām citas tautas tikai cen�as. Kon-servatīvei (augstmani, kungu �ķira), liberāļi (bur�uāzija), sociālisti (Marksa un Lavala piekritēji) un komunisti (Bakūņina biedri) pārējās zemēs ir gatavi apkarot viens otru.

1848. g. 23. februāri �opēns segās ietīts sē� salonā un sadala stundas.

Ārā izceļas milzīgs troksnis. Iesteidzas Gūtmans un gandrīz bez elpas paziņo:

� Visur ir barikādes!

�opēns pieceļas un aizmet segas.

� Nacionālā gvarde pievienojusies tautas kustībai. Vai dzirdat, skolotāj?

�opēnS atrauj logu.

� Vive la reforme! A bas Guizot! � parasti klusajā Orleana skvērā kliedz simtiem balsu.

Ļaudis un nacionālā gvarde plūst uz pilsētas centru.

�opēns izsteidzas priek�namā, paņem cepuri un mēteli.

� Dieva dēļ, skolotāj, � Gūtmans lūdz.

� Jūs baidāties, Gūtman?

� Jā, par jūs veselību!

� Ak, ko!

Viņ� dodas projām. Gūtmans seko un tikko var to panākt.

Pūlis plūst uz ienīstā ministra Gizo darba vietu � ārlietu ministriju. �opēns un Gūtmans tiek aizrauti līdzi.

Ļaudis sadrūzmējas ministrijas tuvumā.

Viņiem tuvojas divtūksto� cilvēku liels gājiens ar karogiem. Tie ir pilnīgi neapbruņoti, un tos vada vīri darba blūzēs, kailām krūtīm un atrotītām piedurknēm, nesdami pa priek�u sarkanu karogu.

Un tur � �opēns saraujas � dro�i un fanātisku �katu pirmajās rindās līdzās Luijam Blānam soļo �or�a �anda.

� En avant! Vive le reforme! A bas Guizot! � tā kliedz līdzīgi pārējiem.

�opēns dziļā riebumā novēr�as.

Biezajā ļau�u pūlī norīb zalve.

Saceļas me�onīgi kliedzieni:

� Pie iero�iem! Mēs esam nodoti! Tautu ap�auda! Atriebt!

Kareivji, kas raida zalvi, tiek ielenkti, atbruņoti, uzveikti. Gūtmans ievelk �opēnu sānu ielā. Garām un pāri barikādēm viņi nokļūst Orleana skvērā.

D�ēna Stērlinga atver durvis.

� Paldies Dievam! Tu atgriezies!

Viņ� to viegli apskauj.

� Tas bija briesmīgi, D�ēna! Tad tāds izskatās pūlis, kuru vada �or�a Sanda! Tie vairs nav cilvēki. Tie ir zvēri, kas zaudēju�i saprātu. Bet�

Viņu acis iemirdzas.

� Ja Francijā būs revolūcija, tā pāries ari uz Vāciju un citām zemēm, � un tad nav tālu Polijas atbrīvo�ana.

43

Nāko�ajās dienās viss iz�ķiras.

Tauta prasa �pilsoņu karaļa� Luija Fīlipa atcel�anu no troņa.

� Ne bez pamata, � Gūtmanssaka �opēnam, kur� savā aristokrātiskajā noskaņojumā un atcerēdamies koncertu karalpārim, no�ēlo valdnieku.

� Piedodiet, skolotāj! Ja skatās lietas objektīvi, jums jāatzīst, ka tautai taisnība. Karali vada neierobe�ota, netīra mantkāre, un tas cen�as saraust bagātības tikai savai ģimenei.

�opēns izbijies uzlūko Gūtmani, bet tas neapmulsdams turpina:

� Nekad, pat ne Pompoduras un Dibari laikā Francija nebija tik zemu grimusi ārzemnieku acīs. Tagadējā vara ir daudz no�ēlojamāka par metre�u valdību. Galantas dāmas buduārā vienmēr var atrast vairāk goda kā augļotāja kantori.

� Gūtman! � �opēns iesaucas. � Jūs esat vācietis un skatāt visu caur Bīdermeiera morāles brillēm.

� Nekādā ziņā, � Gūtmans atbild. � Jautājiet Stērlinga jaunkundzei! Viņa man vakar tie�i teica: Luija Fīlipa laiks bija korupcijas un frā�u, kukuļu devēju un ņēmēju, veikalu un neierobe�ota egoisma laikmets. Aiz visiem pieaugo�ās finan�u aristokrātijas vārdiem un darbiem kā dzinējspēks slēpās Gizo nekrietnais vārds: iedzīvojieties! Tāpēc tauta nerims, pirms nebūs nogādājusi pie malas �o Gizo un varbūt ari Luiju Fīlipu.

Gūtmans visai pareizi novērtē Parīzes stāvokli.

Vēl 23. februāra vakarā Gizo tiek atcelts un Ti-lerijā atsaukts Tjērs. Proklamācijai par ministru maiņu jāapmierina tauta. Luijs Fīlips �etros rītā liekas gulēt, bet parīzie�i drud�aini strādā visu nakti. Tie apbruņojas nāko�ajai dienai. Tiek uzceltas vairāk kā 15�0 barikādes.

24. februāri septiņos no rīta sākas cīņa. No barikādēm visur atskan baigais sauciens:

� A bas Louis Philippe et son auguste famillel

Tjērs panāk, ka karalis dod pavēli atsaukt karaspēku.

Revolūcija nav vairs apspie�ama.

Tilerijai tuvojas lieli apbruņotu ļau�u bari.

Luijs Fīlips atsakās no troņa. Tilerijā valda briesmīgs apjukums, un viņ� nolemj bēgt. Karaļpāris bēg kājām pa apak�zemes eju, Tilerijas dārziem, uz Konkordijas laukumu, � valdnieks melnā frakā, viņa sieva tum�ā vilnas tērpā.

Viņus pazīst, bet ļauj tiem iet.

� Mēs neesam slepkavas! Bet lai tie pazūd ātrāk!

Pūla lamu un smieklu pavadīts, pēdējais fra�u karalis atstāj galvaspilsētu.

Tauta nav vairs atturāma. Tā iebrūk Tilerijā, izposta to un sadauza vērtīgus mākslas darbus.

Orleanas hercogienei ir drosme ar abiem saviem zēniem doties uz deputātu palātu un prasīt kārtību. Viņai neļauj runāt. Paelarnentā valda neaprakstāms haoss, I^aukā auro tauta un prasa, lai to ielai�. Cienījamie deputāti dreb par savu dzīvību, bēg un aizrauj līdz Orleanas hercogieni ar abiem tās bērniem.

Lamartins dodas uz pilsētas valdi. Tā jau ieņemta, un kad ierodas Lamartins, tanī jau sastādītas ne mazāk kā �etras pagaidu valdības.

Sākas kaulē�anās ap varu. Lamartina veiklībai izdodas �etras varas kārās valdības sakausēt vienā.

Pienākusi nakts.

Laukā, starp lāpām un sarkanajiem karogiem viļņo no uzvaras apskurbu�ais pūlis.

Lamartins uznāk uz paaugstinājuma un pagaidu valdības vārdā proklamē republiku.

� Kā tas iespējams? � �opēns, dabūjis zināt, ka proklamēta republika, uztraukts jautā Gūtmanim.

� Vakar vakarā tauta vēl bija konstitucionāli noskaņota un prasīja tikai reformas, �odien tā ir revolucionāra un padzen Orleanus.

� Tauta mostas, � Gūtmanp nopietni atbild.

� Un Vācija, un Polija? � �opēns apmulsis satver draugu aiz rokas. � Vai arī Poliju atbrīvos masa?

� Revolūcijas dzirksts izplatīsies pār visu Eiropu, � Gūtmans atbild, � bet Vācija un varbūt arī Polijā revolūcija pieņems citādu veidu, jo tiklab pirmā, kā otrā nav vienotas tautas masas. Saskaldītie vāci un trijās lielās patstāvīgās �ķirās sadalītie poļi nav spējīgi veikt kopēju tautas akciju.

Parīze ir Francijas sirds, bet Berlīne nav tāda Vācijai un Var�ava tikpat maz Polijai kā Krakova Poznaņai. _

� Jūs tā noteikti domājat, Gūtman?

� Tā ir mana cie�ākā pārliecība.

44

Gūtmanim, izrādās, taisnība.

�opēns, apmeklēdams ik dienas Lamberta viesnīcā savu mecenātu kņazu Cartorijski, dzīvi seko vēstīm, kas pienāk no visām Viduseiropas daļām.

Pirmās saceļas vācu vidējās un mazās valstiņas.

Tur romantiskais vācietis lepni nēsā bezveidīgas, mīkstas cepures ar sarkanām spalvām, apjo� zobenu un ar bungām un taurēm iet �aizstāvēt savus . brāļus�. Viņ� kliedz pēc preses un iero�u brīvības, zvērināto tiesas un vācu parlamenta, izgreznodams �īs �etras . . . pamatprasības filozofiskām frāzēm.

Viņ� domā, ka zobenu �ķindinādams izprot �laikmeta garu�.

Dzimtu, provin�u un novadu romantika un īpatnības sargā novecoju�ās sabiedriskās formas.

Firstus nenogā� kā Francijā, kur kop� 1789. gada uzliesmo revolūcijas. Tiem draud, bet atstāj tos uz troņiem. Vārdi ir niknāki un brīvāki par darbiem.

ītatra valstiņa, pilsētiņa un ciems pārdzīvo savu revolūciju. Tā ka valdība ir apjukusi un baidās, tauta rotaļādamās sasniedz to, ko vēlas.

� Kādas ziņas atnesi no Ungārijas un Vīnes? � kņazs �artorijskis jautā savam spiegam, kas tikko ieradies no Austrijas.

� Vecā Austrija ir sabrukusi kā izdedzināta baznīcas svece, � spiegs ziņo.

Kņazs spie� vēstnesim roku un tad apskauj So-pēnu.

�Pasaulē beidzot atkal ir pavasaris! � Frederiķs �opēns saka, kad mājās pārnācis sasveicinās ar savu draugu Hilleru.

Hillers viņam līksmi piekrīt.

� Es savā koncertu ceļojumā biju Berlīnē, Frederik, un visu pats piedzīvoju.

� Vienu mirkli, Hiller! � �opēns saka. � Arī D�ēnai tas jādzird.

Viņ� dodas uz virtuvi, kur D�ēna Stērlinga gatavo vakariņas.

� Nāc ātri, D�ēna! Ir ieradies Hillers un pastāstīs Prūsijas jaunākos notikumus. Nāc, kāda esi, D�ēna! Nenoņem nemaz virtuves priek�autu!

D�ēna zina� ka �opēnam patīk savā tuvumā redzēt tikai kārtīgi ģērbtus cilvēkus. Viņa ātri sakārto drēbes un matus un daiļa iznākjsalonā.

� Tagad stāsti, Hiller! � �opēns nepacietīgi saka, satver D�ēnas roku, un novelk viņu sev līdzās uz dīvāna.

Hillers apsē�as krēslā viņai pa kreisi.

� Berlīnes notikumus, � Hillers iesāk, � var tikai tad saprast un pareizi par tiem spriest, ja labi pazīst Prūsijas karali.

� Gūtmans teica, � �opēns iebilst,�ka Prūsijā, kop� par valdnieku kļuvis Fridrihs Vilhelms ceturtais, esot jūtami jauni vēji.

Hillers pamāj.

�Viņ� gribēja turēt tēva solījumu un ļaut tautai līdzi runāt valsts vadībā, bet viņ� nekādā ziņā negribēja atzīt tādu tautas suverenitāti, kādu grib panākt liberāļi, jo viņ� jūt kā romantiķis un valdnieks no Dieva �ēlastības.

� Tas viņ� ari ir! � D�ēna Stērlinga iebilst. �opēns pateicīgi un viegli spie� tas roku.

� Nu Prūsijas karalim bez satversmes bija jāatrisina vēl daudz lielāka un svarīgāka lieta: vienotas Vācijas jautājums. Līdz ar Vāciju par valsts vadību sacentās Austrija. Vīnes revolūcija lika karalim pēk�ņi iz�ķirties un ātri realizēt �Vācijas ideju�. Karalim �inī gadījumā vajadzēja pieņemt konstitūciju. Tas nebija gļēvums, bet tā viņam bija dziļa traģika, jo vajadzēja padoties tautai un ziedot savu stāvokli vācu vienības domai.

� Es būtu atdevis dzīvību par savu ideju! � �opēns glu�i klusu saka.

� Ļoti �aubos, vai tā ir pareizā taktika, � Hillers atbild. � Fridrihs Lielais reiz teicis: � es esmu pirmais kalps savai valstij. Valdnieks īsti kalpo tautai tikai tad, ja pakļauj savus uzskatus tautas interesēm. Bet tagad gribu jums pastāstīt par Berlīni.

�Jā, lūdzu,�D�ēna Stērlinga saka,�esmu ļoti ziņkārīga.

�� Vai pazīsti Berlīnes �teltis�? � Hillers �opēnam jautā.

� Nē! � tas atbild.

� Tās atradās tie�i pie �prē upes, pusceļā starp pilsētu un Belvijas pili. Kādreiz tās tie�ām bija teltis, bet tagad tur ir stingras mājas, kas gandriz bez izņēmuma ir alus pārdotavas, kuru priek�ā ir apstādījumi. Tur parasti, vai nu ir koncerti, vai nav, satiekas pie alus vai kafijas diezgan daudz ļau�u. Pla�ākā sabiedrība pazīst �īs teltis jau kop� diviem gadiem, kad tur sapulcējās un tika policijas izklīdināti �Berlīnes gaismas draugi�. No tā laika tur valda diezgan revolucionāra atmosfēra.

Tātad es 13. marta vakarā eju uz teltīm. Dārzi-5ius un apstādījumus tur pilda biezs cilvēku mud�ek-is. Atskatoties redzu, ka mums, izvilktiem zobeniem rokās, tuvojas da�as gvardes jātnieku grupas. Pūlis mētājas lamāma un kliedz, bet neviens nedomā pretoties. Ļaudis atkāpjas uz Branderburgas vārtu pusi. Es līdzi. Jātnieki ielenc mūs no sāniem un muguras. Viss vēl mierīgi. Stāvoklis paasinājās, kad Parīzes laukumā un zem liepām cilvēku straume pieaug un kareivji tai piejāj tuvāk, gan vienā, gan otrā vietā atspiezdami pūli sāņus, lai izlauztu sev ceļu. Mēs tiekam aizdzīti pa aleju līdz pils laukumam. Izkļūt no cilvēku drūzmas nav iespējams, jo tai gar malām un uz papē�iem ir jātnieki. Pie pils apstājamies. �auro ielu tur vēl vairāk ierobe�o augstas stala�as portāla priek�ā. � Kaut varētu tām pielaist uguni! � kāds man līdzās piepe�i iesaucas. Visu skati pievēr�as stala�ām. Prātīgāki vīri nomierina saucēju un brīdina nelietot varu. � Karalis padosies! � tie saka.

� Mums nevajag nekādas revolūcijas! � Bet kareivjiem jāpazūd! � citi kliedz, un �ie kliedzieni draudo�i aizskan līdz pilij. Kareivji tomēr stingri izpilda savu pienākumu. Tā �is vakars vēl paiet bez asiņainām sadursmēm.

Ārī nāko�ajās dienās es piedzīvoju tikai demonstrācijas. Visi runāja, ka karalis izpildī�ot tautas vēlē�anos. 18. martā esmu pils laukumā. Piepe�i izplatās ziņa, ka karalis visam piekritis un grib parādīties tautai. Saceļas lielas gaviles. Pusdivos pēc pusdienas karalis �iznāk uz pils balkona un mēģina runāt. Viņa balss nav pietieko�i stipra, lai visi to dzirdētu, 'tad birģermeistars Nauvins dārdo�ā balsī paziņo, ka karalis piekritis preses brīvībai, tūlītējai saeimas sasauk�anai un visbrīvākajai konstitūcijai.

� Bravo! � D�ēna Stērlinga iebilst.

, � Saceļas vētrainas, gandrīz nebeidzamas gaviles. Karalis pateicas un atstāj balkonu. Mūs spie� arvien vairāk uz pils portālu un tur pēk�ņi nostāju�os kareivju pusi. Ieraugot kareivjus, oerlīnie�u noskaņojums mainās. Atskan me�onīgi kliedzieni: � Nost ar kareivjiem!

Armijas komandieris, ģenerālis Pritvics, dodas pie karaļa. Tas pavēl kavalērijai atbrīvot pils laukumu, bet lai eskadrons jāj soļiem un nelieto � iero�us. Eskadrons rūpīgi izpilda �o pavēli un aizdzen mūs no pils_L Te redzu, ka Falken�teinas majors Fogels, bungām dārdod, virzās ar kareivju nodaļu uz Plato ielu.

Kādacita grupa nogrie�as uz Garo tiltu. Pils laukums tuk�ojas. Ļaudis tikai apstāju�ies vēl pie mājām starp Garo tiltu un Plato ielu. Lai izkliedētu ari tos, Falken�teinas Fogelis liek daļai kareivju iet uz Garo tiltu. Atskan divi �āvieni. Lodes iet gaisā. Nevienu neievaino.

� Paldies Dievam! � D�ēna Stērlinga it kā atvieglota iebilst.

� Bet pūlis �os abus �āvienus uztver kā signālu uzbrukumam neapbruņotiem pilsoņiem, un uzliesmo nemieri.

� Briesmīgi! � �opēns iesaucas.

� Neticami ātrā laikā rodas tūksto�iem barikā�u.

� Kā Parīzē! � �opēns saka, atcerēdamies visu �eit redzēto.

� Sākas asas cīņas. Abās pusēs valda enerģija, drosme un augo�s niknums. 19. marta rītā karalis pavēl pārtraukt ap�audī�anu.

Pāris stundas vēlāk visur tiek izplatīta karaļa proklamācija, kas sākas ar uzrunu: � Maniem mīļiem berlīnie�iem! � Karalis uzaicina berlīnie�us atstāt barikādes un dod savu karaļa vārdu, ka tad tūliņ no visām ielām un laukumiem tiks atsaukts karaspēks.

Jau se�os rītā pilī ierodas miera vēstnesis, �Vos-sische Zeitung� redaktors Rel�tabs.

� Skaties, mans draugs Rel�tabs, kas tik negatīvi atsaucās par manām kompozīcijām, � �opēns dzēlīgi piezīmē.

� Viņam seko vairākas delegācijas. Tās lūdz karali novērst turpmāku asins izlie�anu un dod vārdu, ka tūliņ pēc tam, kad tiks aizsaukts karaspēks, atgriezīsies miers un kārtība. Ģenerāļi, Prūsijas princis Vilhelms un ministrs fon Bodel�vings cen�as pierunāt karali, lai tas, monarhiju aizstāvot, pastiprina pils, tiesas un pārējo valsts ēku apsardzību. Tagad nāk galvenais, � man, mazakais, tā liekas, � karalis, ņemot vērā savus vēsturiskos uzdevumus un gribēdams radīt Prūsijas vadībā vienotu Vāciju, pavēl karaspēkam pilnīgi atstāt Berlīni. Līdz ar to revolūcija Berlīnē beigusies par labu tautai.

�Un brīvs ceļ� uz vienotu Vāciju! � �opēns saka un spie� drauga roku.

Nāko�ā dienā �opēnu uzmeklē kņaza �artorij-ska sūtnis. Kņazs lūdz �opēnu uz Lamberta viesnīcu.

�opēns tūliņ pārtrauc stundu, liek Gūtmanim to turpināt un dodas uz Lamberta viesnīcu.

Kņazs ir priecīgi uztraukts.

�' Vai zināt jau Berlīnes jaunākos notikumus, �opēn?

�opēns smaida.

� Mans draugs Hillers man vakar vakarā visu pastāstīja.

�Visu? Tie�ām visu?�kņazs jautā.�To arī, ka atbrīvoti mūsu tautie�i?

� Par to Hillers vēl nekā nezināja.

� Apsēdieties un paklausieties, mīļo �opēn! Vai drīkstu tikai � nekaitējot jūsu veselībai � ievilkt pāris dūmus?

� Zināms, � �opēns apgalvo, � es vēl nevienu pavasari pēdējos gados neesmu juties tik labi kā tagad.

Kņazs aizdedzina cigareti.

� Tas sekmēs manu plānu. Bet tagad pie lietas!

Viņi abi apsē�as.

� Jūs zināt, ka pirms diviem gadiem Poznaņas nemieru vadonis Ludvigs Miroslavskis tika notiesāts uz nāvi un tā palīgs doktors Libelts ar vairākiem gadiem cietuma.

�opēns skumji pamāj.

� Nevajag taisīt bēdīgu seju, �opēn! � kņazs jautri saka. � Tie abi ir brīvi! Un tāpat mūsu pārējie tautie�i!

� Ap�ēloti? Prūsijas karalis tos ap�ēlojis?

� Jā. Prūsijas karalis tos ap�ēlojis. 20. martā valsts cietumā ieradās tiesas pārstāvis un parādīja mūsu tautie�iem app�ēlo�anas rakstu. Kad pēdējie atstāja cietumu, ļau�u pūlis saņēma tos neaprakstāmām gavilēm. Miroslavskis un Libelts iekāpa ratos, kas jau tos gaidīja. Ļaudis izjūdza zirgus un apbēra atbrīvotos ziediem.

�opēns līksmu seju klausās kņaza stāstījumā.

� Spēcīgas rokas satvēra un vilka ratus pa pilsētu. Aiz tiem kājām un kailām galvām gāja pārējie atsvabinātie poļi. Miroslavskis stāvēja ratos un vēcināja vācu karogu. Libelts turēja mūsu svētumu, � poļu karogu.

�opēnam ienāk prātā Drēzdenes gleznu galerijā redzētā krā�ņā glezna � Karoga nesējs.

� Pa ceļam visos logos plīvoja lakatiņi un karogi, un atbrīvotie tika apmētāti puķu pu�ķiem, gājieniem sekoja nepārredzama ļau�u drūzma. Tas, So-pēņ, bija uzvaras gājiens.

�opēnu pārņem svēta sajūta. Tā ir atsvabinājuma nojauta, kas līdzīga ziedoņa brīnumu nojautai dabai.

� Pie universitātes mūsu tautie�us sagaidīja apbruņoti studenti. Tie salutēja. Miroslavskis un Libelts pateicās viņiem un apsolīja poļu nācijas vārdā vaciem mieru� draudzību un aizsardzību pret krieviem.

� Vāciem mieru un draudzību, � �opēns aizkustināts glu�i klusu atkārto.

� Poļu karogs, � Miroslavskis teica, � tagad vienprātīgi plīvos līdzās vācu karogam. Pūlis atbildēja vētrainiem aplausiem. Suminātie tika gandrīz nospiesti. Tad visi apstājas pils laukumā pie karaļa logiem. Pēc atkārtotiem gaviļu saucieniem balkonā parādījās Prūsijas karalis. Monarhs līksmi māja tautai un trīs reizes noņēma galvas segu. Tam pretim �alca nebeidzamas gaviles. Miroslavskis jūsmas pilniem vārdiem pateicās majetātei par atbrī-vojumu un apsolīja, ka Polija atbalstīs Pru�u ka-raļnamu.

�Kņazs pieceļas un tuvojas �opēnam. Tas arī pieceļas�. Viņi stāv aci pret aci viens pret otru.

�� Sop�ēn! Gribu jums uzticēt lielu uzdevumu.

� Paļaujaties uz mani, kņaz!

� Mums jāsakopo visi spēki. Mums jāizmanto dzimtenes mērķiem tās lielās simpātijas, kuras tagad pret mums jūt visa Eiropa, un jāsadarbojas visos virzienos.

� Un ko lai es daru? � �opēns jautā.

� Māksla ir mums viskrietnākais palīgspēks, mīļo �opēn. Nesiet savu lielo mākslu Anglijai, tur dzīvojo�iem poļiem, � angļiem un skotiem! Popularizējiet tur mūsu dzimteni! Kas dzirdēs jūsu mūziku, zinās, kāds poļos snau� mulzīgs nacionāls spēks.

� Esmu gatavs!

� Es jau to zināju! Jūs esat īsts patriots!

Kņazs dedzīgi apskauj viņu un skūpsta tā pieri un vaigus.

D�ēna Stērlinga ir laimīga par �opēna misiju. Viņa zina, ka tā ķermenis ir ļoti novājināts, bet �is nacionālais uzdevums dos till daudz fiziska spēka, ka viņ� dzīvos vēl ilgāku laiku.

Trauksmē viņa spēki gan. sadegs ātrāk ka normāliem cilvēkiem, bet sajūsmas liesma plīvos ilgāk nekā tas būtu pie mierīgiem diloņslimniekiem.

Tam pievienojās vēl nelokāmā ticība, ka Dievs ļaus viņam tik ilgi dzīvot, kamēr mākslā un ar mākslubūs veicis tēvijas labā savu lielo uzdevumu.

Viņa steig�us gatavojas ceļojumam uz Londonu. D�ēna gatavojas it kā kāzu ceļojumam. Viņai nemaz nesāp, ka nav iespējama oficiāla saderinā�anās.

Viņu dara laimīgu tas, ko viņ� nesen teicis:

�l'u esi visa mana mūzika, D�ēna! Neviens mani tā nesaprot kā tu. Tu esi mans labākais es.

�ī mūzikas veidotā draudzība ir viņai augstākais, ko radītājs virs zemes varējis pie�ķirt.

1848. gada aprīļa sākumā viss nokārtots. D�ēna, �opēnam nezinot, ir samaksājusi visus tā lielos parādus. Viņa tam arī apgalvo, ka ceļojumam atliek tik daudz naudas, ka viņ� var ērti veselu gadu dzīvot Anglijā un Skotijā. �opēns viņai visā tic.

1848. gada 21. aprīlī viņi abi ierodas Londonā, D�ēna dodas uz Skotiju, lai sagatavotu tur zemi viņa misijai. �opēnam ir ļoti grūti �ķirties no D�ēnas, bet viņu mierina doma, ka jāveic savs uzdevums.

�Tā ka kontinentā valda politika un revolūcijas, tad daudzi mākslinieki �inī pavasarī ir devu�ies uz Eiropas miera polu � Angliju. �opēns satiek Ber-liozu, Tālbergu, Parīzes pianistu Pridānu, dziedātāju Paulīni Viardotu-Garciju un zviedru dziedātāju D�eniju Lindu, kura ieved viņu augstākās angļu aristokrātijas salonos.

Viņ� spēlē pie grāfienes Blesingtenas un Sazer-lenda�s hercogiem, visur radīdams neaprakstāmu sajūsmu. D�enija Linda dzied viņam par godu vecus poļu deju motīvus, kas 1600. gadā, kad apvienoja Zviedrijas un Polijas troņus, tika ievesti Zviedrijā un kļuva tur pazīstami. Tā�atdod uz �Mēnessērdzīgās'� pirmizrādi itāļu operā viņa rīcībā lielisku lo�u. Operā viņu stāda priek�ā Anglijas karalienei Viktorijai. Viņu laipni apsveic ari Vaterlo kaujas uzvarētājs,

lords Velingtens, kas kā vecs, uzticams un piesiets suns sē� lo�ā aiz savas valdnieces.

Drīz arī viņa tautie�i sarīko par godu �opēnam svētkus. Viņu sumina kā mākslinieku un patriotu. Kad svētki �tuvojas noslēgumam, �opēns pieceļas, piesit pie glāzes un runā, � tie�ām runā:

� Mīļie tautie�i! Mani ļoti aizkustināju�i jūsu draudzības un mīlas pierādījumi. Es arī jums labprāt tāpat vārdiem pateiktos, bet diem�ēl nespēju tā izteikt savas izjūtas; tāpēc lūdzu jūs nākt man līdz uz manu dzīvokli un saņemt tur pie klavierēm manu pateicību.

Priek�likumu uzņem ar sajūsmu. �etrdesmit cilvēku lielā sabiedrība tūliņ dodas uz Dover street 48, kur �opēns apdzīvo lielu� skaistu istabu.

Istabā ir trīs flīģeļi: vienu viņam drīz pēc iera�anās atsūtījis Erards, abus pārējos � vienu Brod-vuda, otru Plejela ra�ojumu � lieto�anā nodevu�i sajūsminātie angļi.

Ģetrdesmit poļi cie�i sadrūzmējas istabā.

�opēns spēlē pārmaiņus uz trijām klavierēm saviem sajūsminātiem un nepiesātināmiem klausītājiem līdz diviem rītā.

Lai gan �opēns arī Parīzē bija pieradis naktis pavadīt salonos, tomēr �ī nemierīgā dzīve izsūc viņa pēdējās, niecīgās spēku rezerves. Londonas migla gulstas kā lietuvēns viņam uz krūtīm, bet viņ� arvien varonīgi saņemas:

� Man jāveic mans uzdevums!

Augusta sākumā �opēns atstāj Londonu un pēc divpadsmit stundu ilga brauciena nokļūst Edin-burgā.

D�ēna Stērlinga viņu ieraugot izbīstas.

�opēns ir bāls, dziļām, melnām ēnām zem acīm, iekritu�iem vaigiem, gurdu, jau nedabīgu skatu un kustībām. Viņ� ir tik vāj�, ka tikko spēj paiet, bet tomēr cen�as smaidīt, gribēdams Dienai slēpt savu nespēku,

� Tu nes man veselību un mieru, � viņ� tikko dzirdami saka. Viņa lūpas viegli sakniebjas, it kā viņ� gribētu apraut kādu dūktu motīvu.

�Es tevi atkal izdziedinā�u! �D�ēna apgalvo un apslāpē elsas.

Calder House pils īpa�nieks uņ D�ēnas radinieks lords Torpihens laipni uzņem �opēnu, un D�ēna viņu pa�aizliedzīgi kopj. It kā atmaksādams �o mīlu, �opēns nesūdzas par sāpēm, un D�ēna domā, ka viņ� jau atlabst.

�Patiesībā �opēna stāvoklis ir glu�i pretējs. Viņ� jūt, ka ir tuvu nāvei. Katru vakaru viņam ir lielas bailes no garās, moko�ās nakts, kurā tam uznāk briesmīgas elpas trūkuma lēkmes. Bez tam viņu moka doma, ka to var pārsteigt nāve, pirms viņ� būs kā Skotijā, tā Anglijā veicis savu misiju.

Un beidzot viņ� sevi�ķi sāpīgi izjūt to, ka fiziskais vājums rada tuk�umu smadzenēs, un viņ� nespēj komponēt.

Bet D�ēna nedrīkst manīt �o izmisumu! Lai atvieglotu sirdi, viņ� uzticas tikai saviem draugiem Parīzē.

Grzimalam viņ� raksta:

� Nevaru kļūt vairs skumjāks kā esmu. Sen neesmu izjutis īstu prieku. Es vispār neko vairs nejūtu, bet tikai dzīvoju un gaidu savu galu.

Un Fran�omam viņ� raksta:

� Nekādu muzikālu ideju! Esmu izsists no sliedēm un izliekos sev pēc ēzeļa masku ballē vai vijoles e-stīgas, kas uzvilkta kontrabasam.

Te D�ēna pastāsta viņam, ka doktors Li�inskis ielūdzis Edinburgā poļu emigrantus,-lai tie redzētu �opēnu, dabūtu ar to�runāt un vispirms jau dzirdētu tā mūziku.

�opēna garastāvoklis tūliņ mainās.

� Man jāveic mans uzdevums!

Viņu nogādā doktora Li�inska mājā Edinburgā. Slavenajam viesim tiek patīkami iekārtota bērnu guļamistaba. �opēns ir tik vāj�, ka katru reiz, kad viņ� no apak�ējā stāva dzīvojamām telpām grib nokļūt savā guļamistabā, tas ne�ūs jāuznes pa kāpnēm. Viņ� tomēr pārcilvēciskiem spēkiem saņemas, spēlē ta�utie�iem savas mazurkas un polonēzes, stāsta par poļu Parīzes kolonijas centra, Lamberta viesnīcas darbību un sapņo par Polijas drīzu atbrīvo�anu.

Viņ� ļauj sevi vest uz hercoga Hamiltona un iespaidīgu skotu dzimtu saloniem un iegūst tur ar savu mūziku un dedzīgajām runām piekritējus Polijas lietai.

D�ēna Stērlinga noorganizē koncertu Man�esterā.

Septembrī seko koncerts Glazgovā un 4. oktobrī pa�ā Edinburgā.

Visi trīs koncerti, lai gan �opēns spēj izpildīt savas kompozīcijas tikai piano un pianissimo, sagādā lielus panākumus kā viņam, tā poļu lietai.

Drīz pēc tam Londonas polu kolonija viņam paziņo, ka tur 16. novembrī ar karaliskās ģimenes un angļu augstmaņu protektorātu notiks poļu balle ar koncertu.

D�ēna Stērlinga un �opēns novembra sākumā dodas uz Londonu;

Sarīkojuma telpas ir pasakaini apgaismotas un izgreznotas. Krietnais Ādama orķestris spēlē angļu lordiem un poļu augstmaņiem deju mūziku. Zālē grie�as un drūzmējas viskrā�ņāko un raibāko masku mud�eklis, kuru starpā dominē kalnie�i un spāni.

Gaiss ir karsts un smacīgs. �opēns ir tuvu nemaņai un sa�ņaudz D�ēnas roku.

� Brauksim tūliņ pēc tam, kad tu būsi nospēlējis, uz viesnīcu, � viņa to mierina un slepus glāsta tā labo roku.

Vakara vadītājs lords Dudlejs paziņo, ka �opēna kungs nospēlēs da�as savas kompozīcijas.

�opēns ar pūlēm aizvelkas līdz klavierēm. Dejā sakarsu�ie pāri seko. Lai gan tie pazīst �opēna slavu un viņu ļoti ciena, tomēr koncerts ir nepatī-kāmi pārtraucis dejas priekus, un. tie neklausās visai uzmanīgi.

�opēns tūliņ jūt, ka klausītāji nav viņa mūzikas varā. Viņ� spēlē ģeniāli, bet ar nepatiku. Lai arī viņam beidzot atskan sirsnīgi aplausi, viņ� tomēr zina, ka pārģērbtie cilvēki zālē ir tikai degu�i nepacietībā, lai varētu atgriezties pie savas izpriecas.

Netiek, kā parasti pēc viņa koncertiem, prasīti nekādi atkārtojumi, ne piedevas.

Viņu pārņem sāpīga sajūta. Viņ� nevarīgi raugās apkārt.

D�ēna! Kur ir D�ēna?

Viņa spie�as garām maskām, steidzas uz paaugstinājumu.

� Ļauj man nomirt Parīzē! � �opēns viņas rokās ieslīgdams �ukst.

48

Uzticamais Fran�oms, izpildot D�ēnas lūgumu, ir licis uzpost �opēns dzīvokli Orleanas Skvērā Nr.9 tā, kā �opēnam parasti patīk.

Parīzē ieradies, �opēns tūliņ liek atsaukt doktoru Molēnu, kuram viņ� visvairāk uzticas, bet tas pirms vairākiem mēne�iem miris. Gūtmans baidās, ka �opēns uztrauksies par �o ziņu, tāpēc izdomā kādu atrunu un atsauc citu ārstu � Dr. Kir-veije.

�opēns tikko var atstāt dzīvokli. Reizēm viņ� ļauj sevi aiznest pie da�iem uzticamiem draugiem. Viņ� neapmeklē tos, lai tie rūpētos par viņa bēdīgo stāvokli. Viņu to darīt vairāk pamudina D�ēna, lai viņ�, redzot savu draugu ģimenes dzīvi un pieņemot viņu visu mīlas pierādījumus, aizmirstu savu slimību. �ad tad viņ� liek sevi aizvest.uz �lezingera muzikā-ļiju veikalu. Tā kā viņ� nespēj ieiet veikalā, tad �leizingera kungs vjd kāds tā kalpotājs iznāk pie ratiem un uzklausa �opēna vēlē�anās. Pēdējais saldams tinās savā zilajā mētelī.

Gandrīz ik dienas viņu apmeklē kņaze Marselīna Cartorijska. Tas ir dienas lielākais notikums, jo kņaze pastāsta par poļu nacionālās lietas pienākumiem un kas noticis citās zemēs, pirmkārt ₄ Vācijā.

� Frankfurtes nacionālā sanāksme izjuks, � viņa 1849. gada aprīlī saka.

■� BeJ tā ta�u tikko pieņēma vācu valsts satversmi! � �opēns pārsteigts iebilst.

� Prū�u karalis atteicies no Vācijas troņa.

� Kāpēc?

� Tāpēc, ka jaunā valsts satversme nozīmē parlamenta valdību. Vai suverēnais Prūsijas karalis kā vācu ķeizars, lai pakļaujas parlamentam, politisku partiju valdībai, kuras lēmumus noteic gadījuma vairākums?

� Kas tagad notiks?

� Vāciju vadīs stipras gribas cilvēks � fon Bis-marka kungs. _

� Bismarks! � �opēns atkārto. � �im vārdam ir varonīga skaņa.

� Man ir viņa ģīmetne! � kņaze saka un parāda �opēnam vado�ā prū�u saeimas deputāta litogrāfiju.

�opēns ilgi aplūko ģīmetni.

� Stingra piere, zem kuplajām uzacīm gai�as, dro�as acis--, man liekas, ka �is vīrs izkaros

vienotu Vāciju.

� Mans vīrs domā tāpat kā jūs, �opēn. Bet �odien pietiks. Jums jāatpū�as, jāsasmeļ sev jauni spēki.

�opēns sāpīgi smaida un krata galvu.

� Mani sauks drīz Dievs, � viņ� glu�i klusi saka.

Ienāk D�ēna un apsē�as pie viņa gultas. Klusēdama лапа saņem tā rokas un tur tās savējās. Viņa zina, ka� �opēnam tas patīk un ka viņ� tad bie�i aiz_vnoguruma drīz vien iemieg.

�opēns kļūst diendienā nespēcīgāks. Lēkmes uznāk arvien bie�āk, tā ka viņ�, uz dīvāna gulēdams, var dienā pasniegt tikai vienu vai divas stundas. Dzena un Gūtmans lūdz viņu pārtraukt �o nodarbi, bet viņ� noteikti atsakās, jo negrib dzīvot no viņu abu devības. Viņ�, kamēr vien spēj elpot, pats grib nopelnīt visu to,� kas viņam nepiecie�ams.

Viņ�, protams, nezina, ka jaunais dzīvoklis Saijo ielā, uz kura viņi pāriet augusta beigās, maksā divreiz tik daudz kā D�ēna tam teikusi. Viņ� arī nezina, ka sedz tikai mazāko saimniecības izdevumu daļu un ka D�ēna ar saviem līdzekļiem algo āystu.

Septembra sākumā ārsts ieteic uzmeklēt �opē-nam dzīvokli dienvidu pusē, lai viņ� pēc iespējas vairāk baudītu sauli.

Septembra vidū viņi pārvietojas uz Vandoma laukumu Nr. 12 .

�opēnam ir tāds nespēks un sāpes, ka viņ� nevar ne spēlēt, ne komponēt. Viņu nogurdina pat vieglāka saruna. Tā ka viņ� tikko vairs var parunāt, tad mēģina, cik labi vien iespējams, saprasties ar zīmēm.

Sāpo�u sirdi, bet ārēji mierīgu seju D�ēna pārmaiņus ar Gutmani un Fran�omu kopj slimnieku un neuzdro�inās ziņot �opēna radiem. Oktobra sākumā Parīzē ierodas �opēna māsa Luīze. Māsas un brāļa tik�anās ir tik aizkustino�a, ka krietnā D�ēna izsteidzas laukā, lai izraudātos. �limnieks nebeidz māsu izjautāt par māti, kuru viņ� loti mīl un arī gribētu redzēt. Luīze stāsta brālim, ka viņai klājas labi un ka viņa sirsnīgi lūdz Dievu, lai lielais dēls vēl tiek atstāis viņai, piederīgiem un pasaulei.

�opēns skumji krata galvu.

� Par vēlu! � viņ� klugu saka.

Ienāk doktors Kirveijē. �opēns mēģina piecelties, bet nespēj. Māsa viņu atkal rūpīgi nogulda. Ārsts satver viņa labo roku un tausta pulsu. �opēna skats sastingst�, viņ� �ukst:

� Man tuvojas nāve!

Doktors Kirveijē noliecas pār viņu:

� Mēs visi ticam, ka jūs izveseļosieties, mīļo meistar. Saule arī piejums darīs brīnumus.

Tad �opēns stingrā un piepe�i glu�i skaidrā balsī saka:

� Dievs cilvēkam parāda lielu �ēlastību, ja dara tam zināmu viņa pēdējo stundu. So �ēlastību viņ� parāda arī man. Netraucējiet mani!

Telpā iestājās godbijīgs klusums. Ārsts klusu iziet. _

Nāko�ajā dienā līdz �opēna dzīvoklim uzkāpj vienkār�i ģērbusies sieviete. Gūtmans atver durvis un izbijies atkāpjas.

� Sanda kundze �

� Jā, es! � �or�a Sanda klusu saka. � Visa Parīze zina, kas ar viņu notiek. Es gribētu viņu vēl reiz redzēt.

Gūtmans izdara ātru, noraido�u kustību. Aizcēr-tas durvis. Nokrīt vijolī�u pu�ķis, kāpnēs izskan gurdi, smagi soļi.

Grāfiene Delfīna Potocka, uzturēdamās Nicā, uzzina par �opēna stāvokli un steidzas uz Parīzi. Viņa ierodas Parīzē 15. oktobrī un tūliņ dodas uz �opēna dzīvokli.

�opēns, viņu ieraugot, izstiepj tai pretim rokas:

� Lūk, kamdēļ Dievs tik ilgi kavējas saukt mani pie sevis. Tas vēl gribēja man sagādāt prieku jūs redzēt. Vai varētu vēlreiz dzirdot jūsu balsi?

Mācītājs Aleksandrs Jelovickis, kas jau otro dienu pavada pie �opēna, piekrīto�i pamāj ar galvu.

Gūtmans un Fran�oms ienes no salona guļamistabā klavieres. Ar pūlēm aizturot asaras grāfiene dzied Stradellas himnu Dievmātei.

Mirēja seja apskaidrojas.

Mācītājs un kņaze Cartorijska saliktām rokām nokrīt ceļos. D�ēna Stērlinga paslēpj seju rokās un raud pie krietnās slimnieku kopējas krūtīm, kas ticīgu seju skatās aug�up. Fran�oms stāv pie loga un cie�i sakrusto rokas, lai pārvarētu sāpes. Gūtmans stāv salīcis aiz mācītājā un saliktām rokam at-balstās pret krēsla atzveltni. Pār seju viņam nemitīgi plūst asaras. Luīze sē� pie gultas, tur brāļa kreiso roku un nenovērsdamās raugās tā sejā.

Grāfiene dzied Mar�ello psalmu. Dziesmu pavada briesmīgi gārdzieni. �opēna seja tomēr kļūst arvien gai�āka.

� Viņ� izskatās pēc Sillera nāves gultā, � Gūtmanim ienāk prātā.

Tad sākas agonija. 17. oktobrī �opēns vēlas, lai viņ am sniedz svēto vakarēdienu. Mācītājs to dara ar neizsakāmu prieku un bailēm. Kā lai viņ� saņem un' nodod Dievam �o dārgo dvēseli? Viņ� nokrīt ceļos un sirsnīgi piesauc Dievu.

� Vienīgi tu, mans Dievs, vari pieņemt.

Tad viņ� klusēdams iespie� �opēnam rokās kru-cifisku.

Asaras skalo komponista seju.

� Vai jūs ticat? � mācītājs mirējam jautā.

� Es ticu!

� Vai jūs ticat, kā māte jums mācījusi?

� Kā māte man mācījusi.

�opēns, uz krucifiksu raudzīdamies, izsūdz grēkus.

Tad viņ� saņem svēto vakarēdienu.

Viņa seja pieņem svētā izteiksmi. Viņa prāts samulst.

Kņaze Marselina Cartorijska viņam piepe�i likās Marija Vodzinska, � Marija, pirmā sieviete, ko viņ� tik bezgala mīlējis.

Un māsa Luīze, � tā nav Luīze, bet Lelija, � stiprā Lelija.

Un tā ir D�ēna, viņa D�ēna, ko Dievs viņam sūtījis un kas viņu pievērsusi Dievam.

�īs trīs sievietes ar to da�ādajiem raksturiem ir biju�as viņa dzīvei kā trijskanis: prāts, griba, jūtas,

� kas mākslā pārliets skanēja: tauta � daba � Dievs.

� Un tur stāv Fran�oms, � vīrs ar stingru pieri,

� Bismarks, � cilvēks, kas radīs vienotu Vāciju.

Tāds cilvēks reiz atbrīvos un apvienos arī Poliju.

Viņ� atkal raugās savā māsā. Tās stāvs, izskats un kustības viņam tik ļoti atgādina māti.

Māte �

Viņa lūpas vēlreiz atdarās un �ukst:

� Klatka, moia biedna matka!

Tad D�ēnai Stērlingai liekas, ka atdarās durvis.

Ienāk Dievs Tēvs,�ņem �opēnu pie rokas un ved uz debesu tēviju.

* ♦

*

1849. g. 30. oktobrī no Madlēnas baznīcas pa bulvāri uz Pere Lahaise kapiem virzās nepārredzama ratu un cilvēku drūzma.

Tur aizgājēju gulda kapā. Gūtmans svinīgi atnes līdz kapa vietai kristāla kausu un noliek pie meistara kājām. D�ēna Stērlinga, �opēna māsas un draugi ņem no tā Polijas zemi un kaisa pār zārku un ziediem.

D�ēna Stērlinga nokrīt ceļos un atvadās no cilvēka, kas bija viņai mū�a gaisma.

� Ņem līdz visu manu sirdi. Es sargā�u tavus darbus. Tie ir tavas dziļākās būtības izpausme un tavas dzīves atspulgs. Tie ir dievi�ķīgi un nezudīs paisumos un bēgumos, plaukumā un vītumā, maldos, jukās un uzvarās.

Tu esi uzvarējis, tu esi piepildījis sevi. Ņem līdz visu manu sirdi!

�opēna sirdi, kas vienmēr pukstējusi dzimtenei, atved atpakaļ un to apglabā Polijas sirdī � Var�avas Svētā Krusta baznīcā. Ģeniālā Frederika �opēna dziesmas, polonēzes un mazurkas mū�am skanēs poļu sirdīs kā visdārgākais mantojums.

H. Rihters-Halle

TRIS SIEVIETES �OPĒNA DZĪVĒ

Romāns

Nodota salik�anai 22.12.94. Parakstīta iespie�anai 20.01.94. Formāts 84X1081/32. Garnitūra BallNewCenturySchlbk. Augstspiedums.PasOL Nr. 658-5. Līgumcena. Refc. apl. Nr. 2-0441. Iespiesta tipogrāfijā �Rota� LV-1011, Rīgā, Blaumaņa iela 38/40..

TIPOGRĀFIJA �ROTA� INFORMĒ, KA DRĪZUMĀ KLAJĀ NĀKS �ĀDI DARBI:

DEGO�AIS KRŪMS

Visdziļākā un nereti traģiskākā cilvēka dzīvē ir problēm-situācija: Dievs � cilvēks � sabiedrība. Kā atbrīvoties no vienkār�otas, progmatiskas dzīves uztveres un pieturoties kristīgai cilvēka dzīves un pienākuma izpratnei, kā īstenot bau�ļus sabiedriskajā dzīvē, ģimenē attieksmē pret sevi. Praktiska atbilde uz �iem jautājumiem ietverta romāna varoņa Paula Selmera sare�ģītās, vienreizējās un tomēr tipiskās dzīves attēlojumā. Nebūdams teorētiķis, izaudzis remdenu protestantu vidē, Pauls Selmers ar prātu, jūtām un atklāsmi nonāk līdz katoliskai dievatziņai. Dego�s krūms, �is Vecās Derības simbols, kļūst arī par viņa dzīvās ticības simbolu.

R. Hi�enss

Intelektuāla spriedelējo�a eiropiska sabiedrība.

Sīs sabiedrības pārstāvju � Hermiones un rakstnieka,, dvēseļu pazinēja Artuā ilggadēja draudzība. Relatīvs miers. Bet Hermiona iepazīstas ar Morisu�jaunu cilvēku ar sicīlie�u asinīm. Artuā, būdams labs cilvēku dvēseļu pazinējs, paredz liktenīgu Morisa sicīlie�u asiņu uzbangojumu, asiņu balss saucienu, ko nespēj apslāpēt saprāts ..

Polija vēl nav zudusi.

Minēts agrākais Vroclavas nosaukums.

Ak, ēzelis!

Esiet laimīga!

Vārdu rotaļa: Die Engelsflūgel � das Flugel (klavieres)

4 G58 па