�ārlzs Persijs Snovs

Varas gaiteņi

HAMFRIJAM HERAM

.

Es liku taksometra �oferim apstāties Lordnortstrītas stūrī. Mēs ar sievu esam fanātiski akurāti un tovakar, kā parasti, bijām pārcentu�ies. Va-jadzēja kaut kā aizvadīt piecpadsmit minūtes, un mēs lēnām soļojām uz upes pusi. Jauks vakars, es samierinādamies ieteicos. Gaiss silti glaudās sejā, un pret debesīm spilgti iezīmējās Krastmalas apstādījumu varenie koku stāvi, kuriem jau raisījās pumpuri, kaut gan bija vēl tikai marts. Virs Lielā Bena mākoņu jumolā spīdēja gai,sma: notika parlamenta sēde. Pagājām vēl mazliet tālāk, uz Vaitholas pusi. Viņpus Parlamenta laukuma finansu ministrijas nama ari spīdēja gaisma. Tre�ajā stāvā bija apgaismota telpa, tur kāds vēl strādāja �ai vēlajā stundā.

Mēs ar sievu neko sevi�ķu negaidījām no �ī vakara. Pie Kveifiem bijām pusdienoju�i jau vairākas reizes. Rod�ers Kveifs bija jauns parlamenta loceklis, konservatīvais, kur� pa�laik sāka izvirzīties. Biju sastapies ar . viņu darbā, un viņ� man likās interesants cilvēks. Tā bija patīkama pazī�anās, bet ne tuvāka par tām, kādas parasti rodas starp valsts iestā�u darbiniekiem un abu partiju politiķiem � mēs netikāmies bie�i, tomēr pietiekami, lai varētu justies brīvi un mājīgi ��ajā Londonas pusē�, kā da�kārt izteicās.

Tie�i tajā mirklī, kad pulkstenis noskandēja astoņi, mēs atgriezāmies Lordnortstrītā. Kalpotāja uzveda mūs aug�ā, viesistabā, kur mirdzēja lustru ugunis, glāzes uz paplātēm un divu agrāk ieradu�os vīrie�u viesību krekli, un, kaklarotai laistoties, Karo Kveifa sasveicinājās ar mums.

� Man �ķiet, jūs ar visiem esat pazīstami, � viņa sacīja. � Nu, protams!

Viņa bija liela auguma, skaista, gadus trīsdesmit piecus veca, vēl arvjen eleganta, kaut arī sāka kļūt pilnīga. Viņas patīkamā, pla�ā balss brī�am ieskanējās griezīgi skaļi. No viņas strāvoja neviltota, pāri plūsto�a laime � likās, it visi ap viņu, ja vien gribētu, varētu būt tikpat laimīgi kā viņa.

Tūlīt pēc mums bija ieradu�ies vēl citi viesi. Tie visi labi pazina cits citu � pēc tāda principa Karo rīkoja viesības. Nosauca tikai priek�vārdus, un, ja gadījās, ka �is princips tika pārkāpts, es tā arī neuzzināju, ar ko mani iepazīstina. īstenībā tur bija tikai viens cilvēks, kuru mēs ar Margaritu pazinām tikpat labi kā Kveifus. Tas bija Montijs Keivs � uzleco�a zvaigzne, ka apgalvoja zinātāji no politiķu aprindām. Viņam bija tukla seja, liēlas, neizprotami skumīgas acis un klusa, maiga, izteiksmīga balss.

Bez tam tur vēl bija trīs pāri: vīri � parlamenta locekli no konservatīvo partijas, ne vecāki par �etrdesmit, sievas viņiem piemērotas, jaunas, izskatīgas sievietes, kādas parasti redz Kensingtonas parka apkaimes ielās ap-�pulksten �etriem vadām bērnus mājās no izdaudzinātajām pirmskolām. Un vēl kāda pusmū�a sieviete � misis Henekera.

Rod�ers Kveifs vēl nebija pārnācis. Mēs sēdējām un 'dzērām, un sarunas risinājās par politiku, par tādu politiku, ka nespeciālistam, pat tādam, kas tik tuvu politikai kā es, būtu vajadzīga īpa�a vārdnīca, lai varētu sekot sarunai. Tās bija parlamenta valodas, tikpat nesaprotamas nepiederīgiem kā teātra valodas, tās tāpat aizrāva un saistīja (audis no politiķu aprindām kā teātra valodas aktierus. Kur� ir cieņā, kur� nav. Kur� nākamnedēļ beigs debates. Kā Ār�ijs apvedis visus ap stūri ar �o jautājumu.

Mēs zinājām, ka tuvojas vēlē�anas � bija 1955. gada pavasaris. Viņi solījās atbalstīt cits citu. Kāds lielījās, ka divu ministru atbalsts viņam �tikpat kā rokā�. Kāds cits apgalvoja, ka Rod�era stāvoklis esot dro�s un viņ� varētu sniegt palīdzīgu roku.

� Ko �is parlamenta loceklis domāja par Rod�eru, sacīdams � �kad mēs atgriezīsimies�? � Montijs Keivs jautāja Karo. Viņa papurināja galvu, ta�u likās iepriecināta, un es nodomāju, ka viņa dro�i vien klusībā trīsreiz nospļaujas.

Pārējie vīrie�i runāja par Rod�eru tā, it kā viņam vienīgajam drīzumā lemts gūt panākumus, it kā viņ� būtu pavisam citāds nekā viņi. Tērzē�ana turpinājās arvien aizrautīgāk. Visi jutās priecīgi, pacilāti. Tad ienāca kalpotāja un pieteica:

� Lēdij Karolīn, doktors Rūbins ieradies.

Rod�eram Kveifam pa�am titula nebija, bet viņa sieva bija grāfa meita, no bagātas aristokrātu ģimenes, no kuras deviņpadsmitajā gadsimtā nāku�i daudzi ievērojami vigu partijas pārstāvji.

Es atskatījos, kad Karo piecēlās un skaļi apsveica viesi. Biju pārsteigts. Jā, patie�ām Deivids Rūbins, ķuru es lobi pazinu, amerikāņu fiziķis. Viņ� ienāca ļoti� mierīgs un savaldīgs, ģērbies pilnīgi jaunā viesību uzvalkā, daudz elegantākā nekā visiem pārējiem vīrie�iem, ar dārgakmeņu apro�u pogām. Mani draugi zinātnieki apgalvoja, ka viņ� esot sevi�ķi izcils zinātnieks, bet at�ķirībā no pārējiem arī dendijs.

Karo Kveifa apsēdināja viņu blakus manai sievai. Nu jau viesistaba bija ļau�u pilna, un Karo nometa spilvenu uz grīdas un apsēdās pie manis.

� Jūs dro�i vien esat pieradis, ka sievietes sē� jums pie kājām, vai ne? � viņa sacīja. Un piebilda, ka nesaprotot, kāpēc �is velna Rod�ers tā kavējoties. Viņa runāja par vīru jautri, bez rūpēm, kā mēdz runāt sievas laimīgā laulībā. Ar mani viņa runāja bez kautrē�anās, reizē godbijīgi un valdonīgi � viņa bija radusi brīvi izteikt savas domas, neapsverot ik vārdu.

� Man gribas ēst, � kā ar bazūni noskandēja misis Henekera.

Viņai bija gaļīgs �kartupeļa� deguns, spo�o, zilo acu skatiens cie�s, mulsino�s.

� Piedodiet! Iedzeriet vēl kaut ko, � nevērīgi noteica Karo. Patiesībā vēl�nebija ne pusdeviņi, ta�u piecdesmitajos gados tas �ķita pārāk vēls laiks pusdienām.

Bija radies cits sarunu temats. Kāda parlamenta locekļa sieva stāstīja par paziņu, kuram esot �sare�ģījumi ar sievietēm�. Reiz tomēr viņi bija attālināju�ies no apak�nama. Paziņa bija kāds baņķieris. Viņ� esot �traki aizrāvies�, sieva noraizējusies.

� Kāda ir �ī sieviete? � Karo skaļi iesmējās.

Ievēroju, ka Deivida Rūbina skumjā seja tā kā atdzīvojusies. Sis sarunu temats viņam patika labāk nekā iepriek�ējais.

� O, apburo�a!

� Nu tad Elzai (tā sauca baņķiera sievu) nav ko uztraukties, � Karo iesaucās. � Ja vecajam kungam rodas izklaidības pazīmes, sievai nav ko baidīties no apburo�ajām. Jābaidās no klusajām pelēkajām pelītēm, kas turas maliņā un ko neviens pat nemana. Ja tāda dabū viņu savos nagos, tad gan var pielikt punktu un padomāt, kā izskaidrot visu bērniem.

Pārējās sievas pasmējās līdz ar Karo. Skaistule viņa nav, es nodomāju, viņa ir pārāk spēcīga. Tajā mirklī Karo acis iezibējās un viņa uztrausās kājās no spilvena.

� Viņ� ir klāt! � Karo sacīja. � Bija arī pēdējais laiks!

Ienāca Rod�ers � neveikls, mazliet jocīgs, tomēr pa�apzinīgs. Viņ� bija liela auguma, smagnējs un spēcīgs, ta�u ne viņa seja, ne augums nelikās harmonisks. Galva pārāk maza viņa stāvam, kaut arī daiļi veidota, spo�o, pelēko acu ārējie kaktiņi mazliet noslīgu�i uz leju. Virsdegune plakana, apak�lūpa atpakaļ atvirzīta. Tā nebija skaista seja, tomēr patīkama. Viņa kolēģi, kas atradās �eit, izņemot Keivu, bija kārtīgi, disciplinēti, kā karavīri; tiem blakus viņ� likās lempīgs un nelīdzsvarots. Kad mēs pirmoreiz sastapāmies, viņ� atgādināja man Pjēru Bezuhovu �Karā un mierā�. Ta�u at�ķirībā no Pjēra viņ� rīkojās enerģiski un lietpratīgi.

� Lūdzu, piedod! � viņ� sacīja sievai. � Kāds noķēra mani pa telefonu ...

Jādomā, kāds no viņa vēlētājiem. Viņ� pateica to vienkār�i, it kā apzinādamies, ka viņa sapratīs �o nepiecie�amo rīcību.

Viņ� tūdaļ piesaistīja sev uzmanību kā aktieris uz skatuves, kaut arī bez tāda nolūka. Rūbinam un man viņ� paspieda roku. Visa viņa rīcība un runa bija brīva un atklāta.

Uz brīdi viņ� iegrima sarunā ar saviem kolēģiem, un, at�ķīrusies no viesu grupas, misis Henekera ielika savu spēcīgo, gredzenoto roku manā elkonī.

� Postenis, � viņa sacīja.

Man bija grūti izsekot viņas domu gaitai.

� Kā, lūdzu? � es jautāju.

� �is jaunais cilvēks dabūs posteni. � Ar to viņa gribēja pateikt, ka Rod�ers kļūs par ministru, ja viņa partija atkal gūs virsroku vēlē�anās.

� Patie�ām?

� Vai jūs esat idiots?

Viņa jautāja to, sazvērnieciski piemiedzot aci, it kā man būtu jājūsmo par viņas rupjo izturē�anos.

� Man gan tā neliekas, � es atteicu.

� Es domāju grieķisko nozīmi, ser Leonard, � viņa teica, un tad Karo viņai pa�ukstēja, ka mani sauc par Lūisu Eljotu. � Jā, es domāju grieķisko nozīmi, � viņa turpināja bez mazākā apmulsuma. � Zināt, es neinteresējos par politiku.

Viņa lepojās ar �o zinā�anu mazumiņu. Es nodomāju � diezin cik rei�u viņa to jau izrādījusi, īstenībā grieķu valodu'zinādama tikpat maz cik eskimosu. Viņas pa�apmierinātība likās glu�i bērni�ķīga. Viņa bija pārliecināta, ka ir pārāka par visiem. Pārliecināta, ka visi domā tāpat kā viņa.

� Es gan ļoti interesējos par politiku, � es sacīju.

� Tam es neticu, � misis Henekera pa�apzinīgi apstrīdēja.

Es mēģināju izbeigt �o sarunu, jo gribēju paklausīties Rod�erā. Viņam bija pavisam citāds akcents nekā viņa draugiem. Tikai es nevarēju noteikt, kāds īsti. Nelikās, ka viņ� būtu ieguvis to ītonā vai armijā; ikviens varēja pateikt, un misis Henekera to arī būtu izdarījusi, ka viņ� nav �no aug�ējiem plauktiem�. īstenībā viņa tēvs bija in�enieris konstruktors, solīds provinces vidus�ķiras pārstāvis. Rod�ers nebija jauns, lai gan misis Henekera viņam �ādu apzīmētāju bija pie�ķīrusi. Viņ� bija tikai piecus gadus jaunāks par mani, tātad �etrdesmit pieci.

Viņ� ieinteresēja mani jau kop� mūsu pazī�anās sākuma, kaut arī es pats nezināju, kāpēc. Tovakar klausīdamies viņā, sē�ot pie pusdienu galda, es jutos vīlies. Jā, prāts viņam asāks nekā pārējiem, viņa spriedumi daudz nozīmīgāki. Tomēr viņ�, tāpat kā pārējie, runāja tikai par saviem gājieniem parlamenta �aha spēlē, it kā nekā cita pasaulē nebūtu. Manuprāt, Deivida Rūbina klātbūtnē tas bija glu�i nepieklājīgi. Mani pārņēma īgnums. So cilvēku politika nebija mana politika. Viņi nepazina pasauli, kurā dzīvoja, un rītdienas pasauli ne tik. Paskatījos uz Margaritu � viņas seja pauda to dedzīgo, sevi�ķi uzmanīgo izteiksmi, kas parādījās arvien, kad viņa garlaikojās, un man uznāca vēlē�anās, kaut viesības drīzāk beigtos.

Tad pēk�ņi mans saīgums nozuda kā nebijis. Sievietes bija atgriezu�ās viesistabā, un mēs stāvējām ar sve-. cēm apgaismotajā ēdamistabā.

� Iesim apsēdīsimies, � Rod�ers sacīja Rūbinam un gandrīz nemanāmi uzsita knipi, it kā dodams pats sev kādu zīmi. Mani viņ� nosēdināja sev blakus otrā pusē. Liedams konjaku Rūbina glāzē, viņ� sacīja: � Jūs gan būsiet negarlaikojies līdz nāvei mūsu sabiedrībā. Redziet, mums pa�laik tikai vēlē�anas prātā. � Viņ� palūkojās Rūbina ar platu, sarkastisku smaidu. � Nu, bet to jau jūs pats būsiet nojautis, ja esat uzmanīgi klausījies.

Pirmoreiz tajā vakarā Deivids Rūbins iesaistījās sarunā.

� Mister Kveif, es gribētu jums kaut ko jautāt, � viņ� sacīja. � Kāds, pēc jūsu domām, būs �o vēlē�anu rezultāts? Varbūt uz tādu jautājumu jūs nedrīkstat atbildēt?

� Kāpēc ne, � sacīja Rod�ers. � Es jums pateik�u iespējamos variantus. No vienas puses, mums (viņ� domāja � konservatīvo partijai) var neveikties � balsu skaits var būt līdzīgs. Tas būtu pats ļaunākais. Bet, no otras puses, ja mums laimējas, mēs varam panākt pieticīgu pavērsienu.

Rūbins pamāja ar galvu. Kāds no parlamenta locekļiem sacīja:

� Deru, ka dabūsim simt balsu vairākumu.

� Manuprāt, krietni mazāk gan, � Rod�ers teica.

Viņ� runā kā īsts lietpratējs, es nodomāju. Bet mana uzmanība stipri saasinājās vēl mazliet vēlāk. Dūmu stīdziņa, kas stiepās no mana kaimiņa cigāra, vērpās ap sveces liesmiņu. Likās, tās bija parastas viesības kādā bagātā Londonas namā, kad vīrie�i uz stundas ceturksni paliku�i vieni. Tad Rod�ers, ērti un cienīgi atlaidies krēslā, pievērsās Deividam Rūbinam un sacīja:

� Tagad es jums kaut ko gribētu jautāt, ja atļauts.

� Protams, � Rūbins atbildēja.

� Ja gadīsies kaut kas tāds, ko jūs nedrīkstat izpaust, tad, lūdzu, neapmulstiet. Vispirms es gribētu jums jautāt � cik nozīmīgs ir tas, ko mēs darām kodoliero�u jomā?

Rūbina seja bija daudz nopietnāka, vairāk nogurusi un nervozāka nekā pārējiem viesiem. Viņ� nebija vecāks par pārējiem, ta�u starp veselīgi sārtajām angļu sejām viņējā �ķita novītusi, bāla, jau parādījās krunkas, zem� acīm kā sitienu pēdas rēgojās lieli, tum�i brūngani plankumi. Viņ� likās pavisam citas sugas radījums � smalkāks, jūtīgāks.

� Man liekas, es jūs īsti nesapratu, � viņ� sacīja.

� Vai jūs jautājat par Apvienoto karalisti? Vai par ' mums? Vai varbūt par visu pasauli?

� Visur ta�u kaut ko dara, vai ne? � Visi palūkojās uz Rod�eru, kad viņ� izsacīja �o lieti�ķo jautājumu.

� Nu, varbūt sāciet ar tuvāko, tas ir, ar mums. Ar to, kas mūs visvairāk interesē un satrauc. Pasakiet, lūdzu, � vai ir kāda jēga tam, ko dara �ī valsts?

Rūbinam nenācās viegli atbildēt tikpat tie�i, kā Rod�ers jautāja. Viņ� bija savas valdības padomnieks. Vēl vairāk viņu kavēja tas, ka viņ� pārmērīgi sargājās kādu aizvainot. Un tā viņ� mēģināja da�ādi izlaipoties. Vai Rod�ers gribot zināt par bumbām kā tādām vai par ra�o�anas metodēm? Viņ� aicināja mani palīgā � savā darbā es gadiem ilgi biju dzirdējis amerikāņus apsprie�am �os jautājumus ar mūsējiem.

Beidzot, galīgi pie sienas piespiests, Rūbins sacīja, ka līdz ar zinātniska un militāra rakstura apsvērumiem varbūt esot vēl kādi citi iemesli, kāpēc Apvienotā karaliste vēloties, lai tai būtu pa�ai savi iero�i.

� Tas nu ir mūsu pa�u ziņā, � Rod�ers rāmi aizrādīja. � Pasakiet mums, kaut vai aptuveni, cik liela nozīme būs mūsu iero�iem, jūs ta�u to zināt labāk nekā jebkur� cits.

� Nu, ja jūs tā uzstājat, � Rūbins teica, paraustīdams plecus. � Viss, ko jūs varat, nesasniedz ne divus procentus.

� Paklausieties, profesor Rūbin, � atskanēja kāds bass, � jūs pārāk viegli nobīdāt mūs pie malas.

� Es labprāt būtu jums citādi atbildējis, � sacīja -Rūbins. Viņu bija pārtraucis misis Henekeras znots Toms Vindems. Viņ� jautri uzlūkoja Rūbinu, un viņa skatiens pauda pa�pārliecību, kāda piemīt cilvēkam, kur� no dzim�anas ir valdo�ās �ķiras piederīgais, pa�pārliecību, kas ļauj, ja arī ne glu�i ignorēt varas maiņu, tad vismaz nepievērst tai sevi�ķu uzmanību. Rūbins pasmaidīja kā atvainodamies. Viņ� bija ārkārtīgi pieklājīgs. Dzimis Bruklinā; viņa vecāki vēl arvien runāja angliski ar akcentu. Ta�u arī viņam bija sava pa�pārliecība: viņ� nemaz nejutās pārsteigts, dzirdot, ka viņam lielas izredzes iegūt Nobeļa prēmiju fizikā.

� Nekas, � sacīja Montijs Keivs. � Rod�ers ta�u pats jautāja. � Keivs dzēlīgi pasmīnēja. � Viņ� vienmēr dabū, ko grib.

Rod�ers smaidīja � it kā apliecinādams, ka viņi ar Keivu ir gan draugi, gan sabiedrotie. Jau piecus gadus, kop� viņi abi bija parlamentā, viņi vadīja savu deputātu grupu.

� Un tagad, Deivid, ja drīkstu jūs tā saukt, � Rod�ers teica, � atļaujiet man iet vēl soli tālāk. Kā ir ar Savienotajām Valstīm � vai jūsu kodoliero�u politikai ir kāda jēga?

� Domāju, ka, ir.

� Varbūt tai pamatā ir pieņēmums, ka jūs uz visiem laikiem paliksiet pārāki tehniskā ziņā? Vai da�i no jūsu zinātniekiem nedomā, ka jūs pārāk zemu vērtējat krievus? Vai nav tā, Lūis?

Rod�ers ir labi informēts, man pazibēja doma; jo Francis Getlifs, Volters Lūks un viņu kolēģi tie�i to apgalvoja.

� To mēs nezinām, � Rūbins atbildēja.

�oreiz viņ� nespēja palikt glu�i objektīvs. Tomēr es redzēju, ka viņ� ciena Rod�eru kā gudru cilvēku. Viņ� prata novērtēt,prāta spējas, un, kaut arī izcēlās ar savu pieklājību, cieņu izrādīt viņam visai nevedās.

� Ja nu mēs pieņemtu tādu varbūtību, � Rod�ers turpināja, � ka Rietumi, tas ir, jūs, un Padomju Savienība uzsāk sacensību kodoliero�u ra�o�anā apmēram līdzīgos apstākļos. Cik ilgs laiks mums atliek, lai kaut ko paveiktu?

� Ne tik ilgs, kā es vēlētos.

� Cik gadu?

� Varbūt desmit.

Brīdi valdīja klusums. Pārējie, kas bija uzmanīgi klausīju�ies, negribēja iejaukties sarunā. Tad Rod�ers jautāja:

� Vai tas neuzvedina jūs visus uz pārdomām? � Viņ� izsacīja to ar sarkastisku �estu, izbeigdams sarunu. Tad atbīdīja savu krēslu no galda par zīmi, ka mums jāatgrie�as viesistabā.

Mirklī, kad viņ� vēra vaļā durvis, gaitenī, aug�ējā stāvā, telpā, no kuras mēs pa�laik gājām ārā, sāka skanēt zvans. Bija tāda sajūta, it kā mēs atrastos uz kuģa un zvana skaņas, aicinātu uz apmācibām. Rod�ers, kur� nule bija izskatījies tik cienīgs, varētu pat sacīt � bīstams pretinieks, bikli pasmaidīja.

� Aicina uz balso�anu, � viņ� paskaidroja Deivi-dam, vēl arvien ar to pa�u smaidu, apmulsu�u, dīvaini bērni�ķīgu un reizē apmierinātu, � tā smaida cilvēki, piedaloties kādā viņiem vien pieejamā ceremonijā.

� Mēs nebūsim ilgi!

Parlamenta locekļi izsteidzās no mājas kā skolas zēni, kas baidās nokavēties, bet mēs ar Deividu divatā gājām aug�ā.

� Viņi ir projām, vai ne? Bija arī pēdējais laiks jūs iz�ķirt, � Karo saņēma mūs ar nekautru uzsaucienu.

� Kuram tad jūs grāvāt reputāciju? Ir gan �ie vīrie�i ... � Viņa graciozi pameta ar roku.

Es papurināju galvu un teicu, ka mēs runājām par tematu, ko Deivids vislabāk pārzina, un par nākotni. Margarita palūkojās manī. Tomēr zvans bija samaitājis noskaņu. Bija izgaisu�as baigās nākotnes nojausmas, pat atbildības sajūta. Spo�i apgaismotajā viesistabā viss likās mierīgs, mazsvarīgs, mazliet komisks.

Sievietes bija uzsāku�as sarunu, kas pēdējā laikā neizbēgami izraisījās �ādās viesistabās, � par skolām, precīzāk izsakoties, kā iedabūt bērnus tajās. Viena no viņām, kurai pirms trim mēne�iem bija piedzimis dēls, lepodamās gan ar savu mātes laimi, gan ar vērienu audzinā�anas jautājumos, paziņoja, ka viņas zēns vienas stundas vecumā jau bijis �pierakstīts� ne tikai Itonā, bet arī savā pirmajā internātskolā. � Mēs būtu pierakstīju�i viņu arī Beliolā¹, � viņa turpināja, � bet tagad tur vairs iepriek� nepieraksta.

Kā savu bērnu nākotni nokārtojusi Karo? Ko Margarita dara mūsu bērnu labā? Pāri istabai vēroju Deividu: savā jaukajā, rāmajā pieklājībā viņ� klausījās, kā �eit trīspadsmit gadus iepriek� nopērk bērniem vietas skolās, un dro�i vien uzskatīja �ādu sistēmu par kaut ko dīvainu. Tikai reizi viņ� ieminējās, ka viņa vecākais dēls esot otrā kursa students Harvardas universitātē, kaut gan viņam pa�am vēl tikai �etrdesmit viens gads. Visu pārējo laiku viņ� klausījās, nopietni un uzmanīgi, un man uznāca kāre dot da�us aizrādījumus misis Heneke-rai, kas sēdēja man blakus. Es pateicu viņai, ka amerikāņiem ir labākās manieres pasaulē.

� Ko jūs sakāt? � viņa iesaucās.

� Krieviem arī ir labas manieres, � es piebildu.

� Mums pa�as sliktākās.

Ar patiku vēroju misis Henekeras apjukumu. Ir tiesa, es turpināju, iztirzādams salīdzināmās socioloģijas problēmas, ka angļu zemākajai �ķirai samērā labas manieres, ievērojami labākas nekā amerikāņiem, ta�u, jo augstāk pāri sabiedrības vidusslānim, jo viņējās uzlabojas, bet mūsējās tikpat noteikti pasliktinās. Amerikāņu augstākās �ķiras manieres ir nesalīdzināmi labākas. Un es vēl prātoju un prātoju, kāpēc tas tā.

Man bija tāda sajūta, ka misis Hcnekera �ādu prāto�anu ne visai atzinīgi novērtē.

Tad vīrie�i steig�us nāca aug�ā pa kāpnēm, Rod�ers pats pēdējais. Balso�ana bija beigusies, vairākumu kā parasti ieguvusi valdības partija. Viesību noskaņojums vairs neatjaunojās, ap pusdivpadsmitiem mēs ar Margaritu devāmies mājup, un mums piebiedrojās Deivids Rū-bins. Taksometrs, klusi dūkdams, traucās pa Krastmalu uz Celsiju, kur viņ� pa�laik dzīvoja. Viņi ar Margaritu runāja par pavadīto vakaru, bet es raudzījos ārā pa logu, tikai �ad tad iemezdams pa vārdam. Es ļāvos sapņiem.

Kad bijām atvadīju�ies no Deivida, Margarita satvēra manu roku.

� Par ko tu domā? � viņa jautāja.

Es pats to nezināju. Tāpat vien lūkojos uz pierasto, labi pazīstamo pilsētu. Celsijas ieliņas, kur kādreiz tiku staigājis, Fulemroudas ugunis, Kensingtonas laukumi, Kvīnsgeita, pa kuru mēs braucām uz parku, � viss juceklīgs, ne visai glīts, mājas zemākas nekā citās galvaspilsētās. Es nepūlējos tie�i atcerēties, lai arī daudz ko biju �eit piedzīvojis, es tikai miglaini apjautu visu, kas ar mani noticis �ajā pilsētā: mīlestība, laulības, bēdas un prieki, �ādi braucieni vēsos vakaros. Par sarunu viesībās es vairs nedomāju � tā bija tikai viena no daudzām līdzīgām, un mēs pie tādām bijām pieradu�i. Un tomēr mani pārņēma smeldzīgs maigums pret �o pilsētu, kaut gan nevaru apgalvot, ka parastā garastāvoklī tā man jebkad būtu sevi�ķi patikusi.

Neapgaismotais ceļ� cauri parkam, ugunīs mirdzo�ais Serpentains, bālās lampas Beisvoterroudā � tas viss pildīja mani ar saviļņojumu, ko pa�am no sevis nav iespējams noslēpt, bet kam tomēr piemīt kaut kas tik netīkams, ka gribas to noliegt, � tā ir, kad ārzemnieks kādam saka kaut ko labu par viņa zemi un viņ�, kaut arī visu mū�u rūdījies savaldībā, jūt valgumu sakāpjam acīs.

Vēlē�anas norisinājās, kā plānā paredzēts, precīzāk izsakoties, kā Rod�era draugi bija izplānoju�i. Viņu partija atgriezās pie varas ar se�desmit balsu vairākumu. Kā misis Henekera toreiz viesībās Lordnortstrītā bija pareģojusi, Rod�ers patie�ām dabūja posteni.

Tikko par to bija paziņots, mani darba biedri sāka da�ādi spriedelēt. Vaitholā runāja, ka Rod�ers esot godkārīgs. Nekā ļauna �ajās runās nebija, tās bija dīvaini bezpersoniskas un dīvaini kategoriskas, un tās nāca no cilvēkiem, kuri nepavisam nepazina Rod�eru, tomēr izveidoja noteiktu spriedumu par viņa personību.

Kādā vasaras pēcpusdienā neilgi pēc vēlē�anām es sēdēju sava �efa sera Hektora Rozā kabinetā. Aiz logiem zaļoja Sentd�eimsa parks, un istabā iespraucies saules stars krita uz rakstāmgalda. Hektors Rozs ņēmās mani laipni izpra�ņāt. Es biju nostrādājis pie viņa se�padsmit gadu. Kā darba biedri mēs uzticējāmies viens otram, tomēr mūsu attiecības vēl arvien bija tikpat oficiālas kā sākumā. Nē, es nepazīstu Rod�eru Kveifu visai labi, es sacīju, un toreiz tas patie�ām tā bija. Man likās, bez kāda īpa�a pamata, ka viņ� ir neparasta personība.

Ro�u tādi psiholoģiski minējumi neietekmēja. Viņu nodarbināja �ī jautājuma praktiskā puse. Varbūt Kveifs tie�ām godkārīgs, kā ļaudis runājot. Rozs to neuzskatot par kaut ko nosodāmu. Ta�u postenis, ko Kveifs uzņēmies, jau da�u labu godkārīgu cilvēku pazudinājis. Tas neesot noliedzams. Ja Kveifam bijusi iespēja izvēlēties, tad �āda rīcība norādot, ka viņa lēmums bijis nepārdomāts.

� Tas neap�aubāmi liecina, manu dārgo Lūis, � sacīja Hektors Rozs, � ka viņam nav bijis izvēles. Tādā gadījumā skaidrs, ka da�i mūsu varasvīri nav viņam labvēlīgi noskaņoti. Par laimi, nav mūsu uzdevums pētīt �os nozīmīgos un neap�aubāmi labi domātos spriedumus. Kveifu uzskata par kārtīgu cilvēku. Vismaz tas mums būs zināms atvieglojums, kaut vai uz laiku.

Rod�era iecel�ana Hektoram Rozam nozīmēja kaut ko vairāk par interesantu tematu sarunai. Pēc kara ta dēvētā �aizsardzības koordinācija� tika saskaldīta. Lielākā daļa bija pārgājusi jaundibinātās ministrijas pārziņā. Tās pa�as ministrijas, kurā Rod�eru nozīmēja par ministra vietnieku. Pārorganizē�anās rezultātā Rozs bija zaudējis daļu no saviem pienākumiem un pilnvarām. Tas, manuprāt, bija ļoti netaisni. Kad mēs iepazināmies, viņ� bija pats jaunā-kais pastāvīgais sekretārs valsts aparātā. Tagad viņam atlika trīs gadi līdz aizie�anai no dienesta, un visu laiku, ilgāk nekā visi viņa kolēģi, viņ� bija nostrādājis vienā un tai pa�ā amatā, vienā un tai pa�ā kategorijā. Viņam bija pie�ķirts Pirts ordenis, goda zīme, ko viņ� un viņa draugi augstu vērtēja, bet neviens cits neievēroja. Viņ� vēl arvien strādāja ar skaitļojamās ma�īnas precizitāti. Tikai viņa izsmalcinātā pieklājība, kas agrāk bija tikpat izturēta kā viņa darba spējas, tagad jau brī�am sa�ķobījās. Viņ� joprojām izskatījās spēcīgs, izturīgs, nenogurdināms, ta�u jauneklīgums, kas bija saglabājies līdz brieduma gadiem, nu gan likās pazudis bez pēdām. Mati nosirmoju�i, pierē ievilkusies dziļa rieva. Vai smagi viņ� vīlies? Man vismaz viņ� par to nebija ne ieminējies. Jaunajā ministrijā, kur viņ� dro�i vien glu�i pamatoti bija cerējis kļūt par ministru, viņ� darīja visu, kas ietilpa viņa pienākumos, un vēl krietni vairāk.

Jaunā ministrija valsts ierēdņus dzina izmisumā. Ro-zam bija taisnība: tā bija vislabākā vieta, kur aizsūtīt ienaidnieku. Ne tāpēc, ka valsts ierēdņiem un valdībai būtu domstarpības galvenajos jautājumos. Rozs un gandrīz visi viņa kolēģi bija konservatīvie un par vēlē�anu iznākumu priecājās tāpat kā Kveiiu aprindas.

Iemesls bija tas, ka jaunā ministrija, tāpat kā visas nozares, kas saistītas ar modernās kara tehnikas ra�o�anu, iztērēja daudz naudas, bet nevarēja uzrādīt nekādu attaisnojumu �iem izdevumiem. Rozam un pārējiem vado�ajiem darbiniekiem bija tā neiedomājami nepatīkamā sajūta, ka viņi nespēj kontrolēt notikumu gaitu. Neviens no līdz�inējiem ministriem viņiem nelikās pietiekami labs. Tagadējais � Rod�era tie�ais priek�nieks, lords Gilbijs � bija pats sliktākais. Valsts ierēdņi bija pieradu�i pie ministriem, kurus vajadzēja pierunāt vai iebiedēt, lai tie pieņemtu kādu lēmumu. Ta�u viņi galīgi apjuka, sastapu�ies ar tādu, kur� izturējās pret viņiem ārkārtīgi sirsnīgi, bet ne pats izlēma, ne arī ļāva viņiem izlemt.

Es pats kādreiz biju nokļuvis tādā sare�ģītā situācijā. Da�os gadījumos mūsu iestādes un Gilbija ministrijas intereses saskārās, un Rozam bie�i vien bija nepiecie�ams vidutājs. Tam vajadzēja būt vidutājam ar zināmu autoritāti, un viņ� �im uzdevumam izvēlējās mani. Bija da�i jautājumi, kuros es orientējos labāk nekā jebkur� cits, tāpēc ka ilgi biju ar tiem nodarbojies. Turklāt man bija neliela morāla priek�rocība. Es jau biju pateicis, ka taisos aiziet no Vaitholas, un, tie�i pretēji, kā varētu sagaidīt, tas cēla manu nozīmīgumu. Ja nu glu�i ne to, tad vismaz pievērsa man lielāku uzmanību � līdzīgu tai māņticīgajai godbijībai, ar kādu veselīgi cilvēki uzklausa tādu, par kuru zināms, ka tas vairs ilgi nedzīvos �ai pasaulē..

Tā man bie�i gadījās būt viņu iestādē, kas atradās tikai da�u simt jardu attālumā no mūsējās, parka pusē. Kā visiem pārējiem, man nācās sadarboties ar lordu Gilbiju. Manas pūles izdabūt no viņa kādu lēmumu bija tikpat neveiksmīgas kā pārējiem, reizēm pat vēl neveiksmīgākas. Da�as dienas pēc sarunas ar Ro�u es kopā ar Gilbija pastāvīgo sekretāru atkal uzsāku vienu tādu mēģinājumu.

Pastāvīgais sekretārs - bija mans sensenais kolēģis Duglass Osbaldistons, par kuru pa�laik runāja to pa�u, ko pirms gadiem divdesmit par Ro�u. Uzleco�a zvaigzne, cilvēks, kuram � tāpat kā toreiz izteicās par Ro�u � ministra postenis nodro�ināts.

Viņ� likās ļoti at�ķirīgs no Rozā � neliekuļoti vienkār�s, atklats tur, kur Rozs izvairīgs, no zemākajiem slāņiem celies, kamēr Rozs � arhidiakona dēls, tomēr ar labām seno laiku valsts ierēdņa manierēm un it kā senlaicīgas atpalicības apdvests. Ta�u viņ� bija atpalicis tikpat maz cik Rozs un vismaz tikpat gudrs kā Rozs. Agrāk, kad viņ� vēl strādāja pie Rozā, es spriedu, ka augstākiem posteņiem viņam pietrūks stingrības. Es biju dziļi maldījies.

Viņ� tālredzīgi bija pētījis Rozā karjeru un apņēmies neatkārtot to. Viņ� gribēja aiziet no sava pa�reizējā darba, tiklīdz būs visu nokārtojis � �Te veltīgi jānopūlas,� viņ� atklāti pateica �, un atgriezties finansu ministrijā.

Viņ� bija gara auguma, kalsns, sārtu seju un ar savu izskatu un izturē�anos atgādināja studentu. Atjautīgs, bez mazākās uzpūtības; sastrādāt ar viņu bija ārkārtīgi viegli. Turklāt sirsnīgs, un man ar viņu izveidojas draudzīgākas attiecības nekā ar Hektoru Ro�u.

Torīt, gaidīdami uz pieņem�anu pie Gilbija, mēs vienā mirklī izlēmām, kā rīkoties. Pirmkārt, � ļoti vienkār�oti izsakoties, kā mēs abi mēdzām, � vajadzēja izbeigt darbus pie kādas fantastiskas raķetes, kas jau bija izmaksājusi miljonus: mūsu uzdevums bija pierunāt �Veco varoni�, kā lordu Gilbiju dēvēja viņa ministrijas darbinieki, lai paraksta attiecīgu ministru kabineta lēmumu. Otrkārt, tolaik tie�i sāka runāt par kādu jaunu kaujas lādiņu ra�o�anas sistēmu. Osbaldistons, kur� uzticējās manai nojautai, piekrita, ka mums nekavējoties �jāiepazīstas ar to�, citādi to mums tā kā tā uzspiedīs.

� Ja tikai mums izdotos piedabūt Veco varoni, lai uztic to jaunajam ... � Osbaldistons sacīja. Ar �jauno� viņ� apzīmēja Rod�eru Kveifu.

Pajautāju Osbaldistonam, ko viņ� domā par Rod�eru. Osbaldistons atbildēja, ka Rod�ers liekoties labāks par visiem iepriek�ējiem; tas bija visai iepriecino�i, jo, tā kā Gilbijs bija lordu palātā, Kveifam vajadzētu darboties apak�namā.

Mēs gājām pa tuk�o, augsto, pārmērīgā pla�uma dēļ patum�o, deviņpadsmitā gadsimta Vaitholas saltās ekstravagances apdvesto gaiteni, kur redzējām tikai kurjeru. Drūmajā puskrēslā uz kādām durvīm vīdēja uzraksts sarkaniem burtiem: �Ministra vietnieks misters Rod�ers Kveifs�. Osbaldistons piegrūda pirkstu uzrakstam un, atgriezdamies pie mūsu sarunas par Rod�eru, piezīmēja:

� Vienā ziņā mums laimējies � viņ� neierodas �eit pārāk agri no rīta.

Gaiteņa galā atradās lorda Gilbija kabinets ar logiem parka pusē, tāpat kā Hektora Rozā kabinetam ēkas pretējā spārnā. Drūmajā apgaismojumā spokaini vīdēja ar baltiem panejiem ap�ūtās sienas; lords Gilbijs stāvēja starp rakstāmgaldu un logu, ar rāmu nepatiku aplūkodams spēcīgo lietus gāzi, zemos mākoņus, pieliju�os vasarīgi kuplos kokus.

� Nejēdzība! � viņ� sacīja, it kā beidzot nonācis pie pārdomāta sprieduma par laiku. � Nejēdzība!

Viņam bija patīkama seja, smalkiem vaibstiem, atklāta un tomēr tāda, kas visai daudz neizpauda. Viņa stāvs bija pievilcīgi slaids, ievērojot, ka viņam jau pāri piecdesmitiem. Viņ� izturējās laipni un vienkār�i. Tomēr mūsu ierosinājumu, kas Osbaldistona kabinetā bija licies tik mērens, �eit ieskāva neizprotamu grūtību bruņas.

� Ministr, � Osbaldistons sacīja, � patie�ām ir pēdējais laiks kabinetam pieņemt lēmumu par �A�... � Viņ� nosauca raķetes �ifru.

� Par �A� ... ? � Gilbijs domīgi atkārtoja tādā tonī, it kā dzirdētu kaut ko jaunu, neparastu un dro�i vien neprātīgu.

� Mēs jau esam vienoju�ies tikpat kā par visu.

� Zināt, nevajadzētu steidzināt notikumus, � Gilbijs pārmeto�i sacīja. � Varbūt jūs domājat, ka vajadzētu?

� Mēs visus dokumentus sagatavojām jau pirms pusotra gada.

� Dokumentus, manu mīļo zēn? Es uzskatu, ka �ādos gadījumos pats galvenais ir pārliecināt cilvēkus par savu taisnību.

� Tie�i to jau mēs visu laiku pūlamies panākt, ministr, � Osbaldistons aizrādīja.

� Un jūs domājat, ka nu jau pietiek? Vai jūs patie�ām tā domājat, ser Duglas?

Uzruna �ser Duglas� nozīmēja vieglu pārmetumu. Citādi Gilbijs būtu saucis Osbaldistonu tikai vārdā. Mēs paslepus saskatījāmies, un viņ� man atgādināja cilvēku, kam sit pa galvu ar mīkstiem spilveniem. Atkal viņ� lieku reizi pārliecinājās, ka Vecais varonis ir ne vien laipns, bet arī ietiepīgs un godkārīgs. Osbaldistons pārāk labi zināja, ka, tiklīdz viņ� aizies, Gilbiju �apstās� tādi biznesa magnāti kā lords Lafkins, kuram �ī pasākuma izbeig�ana nozīmētu � zaudēt miljonus, vai vecie cīņu biedri, kuri bija pārliecināti, ka jebkur� ierocis labāks par neko.

Tā tas bija, un tāpēc Osbaldistons uzskatīja, ka �ī jautājuma apsprie�anā militāru personu piedalī�anas nav pieļaujama. Ne jau tāpēc, ka Gilbijs bijis slavens karavīrs un viņa zemāko rangu biedri tagad neuzdro�inātos iebilst pret viņa lēmumiem. Par Veco varoni viņu sauca nevis zobodamies, bet tāpēc, ka viņ� patie�ām bija neticami drosmīgi cīnījies abos karos un otrajā pasaules karā komandējis divīziju. Ta�u tas bija viņa augstākais sasniegums. Militārajos klubos sprieda, ka viņ�, ja vien būtu bijis kaut cik spējīgs, automātiski būtu nonācis līdz pa�ai augstākajai pakāpei, jo grūti iedomāties cilvēku, kam būtu labāki sakari nekā viņam. Pēra titulu viņ� bija mantojis, nevis ieguvis par nopelniem karā. Viņ� bija īsts angļu aristokrāts.

� Ministr, � Osbaldistons sacīja, -7- ja jūs domājat, ka vajadzētu pārbaudīt, cik liela ir vienprātība, mēs varam sasaukt iek�ēju apspriedi, jūsu līmenī. Vai manējā. Vai arī ministru un valsts ierēdņu kopēju sanāksmi.

� Vai zināt, � Gilbijs atteica, � man ne visai patīk apspriedes un komisijas. Nekāda praktiska labuma no tām parasti nav.

Duglass Osbaldistons uzreiz neattapa, kā turpināt. Tad viņ� sacīja:

� Ir vēl cita iespēja. Jūs kopā ar visiem trim bruņoto spēku ministriem varētu apspriest �o jautājumu ar premjerministru. Mēs īsā laikā varētu sagatavot jums visus nepiecie�amos materiālus.

(Osbaldistons, bez �aubām, domāja, ka mēs arī paspētu parūpēties, lai premjerministrs tiktu iepazīstināts ar visiem nepiecie�amajiem materiāliem.)

� Nē, manuprāt, nevajag viņu apgrūtināt. Tādiem cilvēkiem jau tā darba pilnas rokas. Nē, to gan es negribu.

Gilbijs uzsmaidīja mums jauku, laipnu, bet neizprotamu uzvarētāja smaidu un sacīja:

� Zināt, ko es darī�u?

� Jā, ministr?

� Es vēlreiz izskatī�u dokumentus. Sagatavojiet tos uz nedēļas beigām, esiet tik laipni. Un būtu labi, ja jūs varētu dot mān īsu kopsavilkumu uz vienas lapas. � Tad pēk�ņi naivā pa�apmierinātībā jautāja: � Kā jums patīk uzvalks, kas man pa�laik mugurā?

Tas bija dīvains jautājums. Lai nu kādus grēkus piedēvētu mums ar Duglasu Osbaldistonu, par �vītiem saukt mūs nevarēja, bet lords Gilbijs gan bija �vīts, cik tas d�entlmenim pieļaujams. Viņa jautājums izskanēja glu�i nevainīgi, bet īstenībā viņ� bija tī�uprāt novirzījis sarunu: lēmumus pieņemt viņ� nespēja, ta�u lieliski prata izvairīties no tie�as atbildes.

� Ļoti glīts, � es sacīju bez mazākās* intereses.

� Jūs neparko neuzminēsiet, kur es to �uvu.

Nē, tas nebija mūsu spēkos.

� īstenībā tas �ūts ... � Gilbijs nosauca nevis slavena drēbnieka vārdu, bet kādu lielu Londonas universālveikalu. � Neizklausās diezcik smalki, bet uzvalks bez vainas.

Diem�ēl mums vajadzēja piespiest viņu atgriezties pie mūsu sarunas. Tagad bija mana kārta. Varbūt viņ� ir dzirdējis, es sacīju, ka notiek pētījumi jaunas ra�o�anas sistēmas izstrādā�anai. Cik mēs pazīstam Brodzinski, viņ� nepārtrauks �os pētījumus, pat ja viņu pietiekami neatbalstīs. Vai nebūtu prātīgi � Rozs un Osbaldistons arī tā domā � nodarboties ar �o problēmu, iekams par to sāku�i runāt, un tūlīt piesaistīt Getlifu, Lūku un Bar-fordas zinātniekus? Dro�i vien ministram pa�am nebūtu vērts ar to nodarboties, es sacīju, bet varbūt tomēr būtu labi, ja, teiksim, Kveifs jau sāktu neoficiālas sarunas.

� Manuprāt, tā ir lieliska doma, � sacīja Osbaldistons, uztvēris manu aizrādījumu.

� Kveifs? Jūs domājat manu jauno sekretāru parlamentā? � lords Gilbijs pavērās ar dzīvu, atklātu skatienu. � Viņ� būs man liels palīgs. Te darba tik daudz, ka viens cilvēks galā nevar tikt, jūs pa�i jau esat redzēju�i un zināt. Protams, mani kolēģi ir politiķi, Kveifs tāpat, bet es esmu vienkār�s kareivis, un varbūt vienam otram no viņiem �is darbs padotos vieglāk nekā man, ko var zināt. Kveifs būs man liels palīgs. Jūsu ierosinājumam, Lūis, ir tikai viena vaina. Vai būs godīgi uzlikt viņam �ādu pienākumu, pirms viņ� vēl nav degunu apsildījis jaunajā vietā? Es uzskatu, ka cilvēks jāievada darbā pamazām ...

Lords Gilbijs savā parastajā laipnībā turpināja pasīvo preto�anos. Iespējams, ka viņa darbs neesot pa spēkam vienam cilvēkam, tomēr viņam tas patīkot Kaut arī viņ� esot vienkār�s kareivis, viņam tomēr biju�as visai lielas iespējas palikt dzīvam; tikpat labi kā jebkur� cits viņ� varot iedomāties, ka daudzi jauni, talantīgi cilvēki gaidīt gaidot izdevību izvirzīties. Te nu mēs varējām izspēlēt savu trumpi. Mans resors labprāt uzņemsies �īs pirmās pārrunas, es sacīju. Ja Lūka un pārējo zinātnieku viedoklis būs tāds, kā mēs ceram, tad �is jautājums līdz Gilbijam vispār nenonāks.

Gilbijam nepatika doma, ka janodod zināma sava darba daļa kādam citam turpat savā ministrijā, bet izlaist to pilnīgi no savas ministrijas viņam patika vēl mazāk. Galu galā viņ� ar laipnu, labsirdīgu smaidu, tomēr diezgan izvairīgi piekrita.

� Ja, varbūt mums tie�ām vajadzēs tā rīkoties, � viņ� sacīja. Osbaldistons, aci nepamirk�ķinājis, atzīmēja bloknotā un pateica, ka iesnieg�ot ziņojumu ministrā sekretāram parlamentā.

� Mums nevajadzētu pārāk apgrūtināt nabaga puisi, � Gilbijs sacīja, vēl arvien cerēdams atkāpties. Ta�u viņ� saprata, ka cietis sakāvi, un izteiksmīgi, kā spējīgs lietpratējs, kas pamāca nemākuļus, sacīja:

� Nu tā, tas ir viss, ko mēs pa�laik varam darīt. Domāju, ka �orīt esam kaut ko paveiku�i.

Mēs zinājām, ka divpadsmitos viņam jābūt ministru kabineta sēdē. Varētu domāt, ka viņ� varbūt kautrējas no �ādām sēdēm, apzinādamies, ka viņam tajās nav nekādas nozīmes. Nemaz arī ne. Viņam tās- ļoti patika. Gatavojoties uz �īm sēdēm, viņam bija pavisam cita sejas izteiksme, pavisam cita izturē�anās. Parasti, atsveicinādamies no Osbaldistona, manis vai sekretāriem, kas sēdēja priek�istabā, viņ� sacīja: �Uz redzē�anos!� � un bie�i vien tādā tonī, it kā viņ� būtu vēl tas pats jaunais, elegantais karaliskās kavalērijas virsnieks, kas viņ� bija pirms pirmā pasaules kara. Bet, iedams uz kabineta sēdēm, viņ� nekad neatļāvās teikt: �Uz redzē�anos!� Viņ� tikai nopietni nolieca galvu, nebilzdams ne vārda. Un soļoja uz durvīm � lēni, taisni izslējies, ar svinīgu un dievbijīgu sejas izteiksmi, it kā iedams baznīcā.

Pēc tam kad mēs bijām vienoju�ies ar lordu Gilbiju, es sāku satikties ar Rod�eru darbā. Viņ� labprāt uzklausīja ikvienu no mums. Ta�u savas domas atklāja maz. Bet man vajadzēja viņu iepazīt, it īpa�i vienā ziņā: ne jau aiz ziņkāres, kaut arī tā arvien pieauga, bet tādēļ, lai man pa�am vieglāk būtu iz�ķirties, kā rīkoties.

Jūlija vidū Rod�ers pirmoreiz uzstājās parlamentā ar runu. Tā kā es pats diezgan daudz tādu runu biju sastādījis, tad labi zināju, cik lielu nozīmi tām pie�ķīra parlamenta varasvīri un da�da�ādi magnāti. Runa pēc runas: censties pēc augstākās, neiespējamās, īstas Flobēra pilnības, rūpīgi pārbaudīt ik frāzi, kas izsaka vairāk nekā drīkstētu izpaust, un galu galā visas runas, pakļaujoties oficiālās izteiksmes likumiem, iznāca dauelz neskaidrākas, nekā tās bija uzmetumā. Man nekad nav paticis rakstīt runas citiem, un pēdējā laikā es to vairs nedaru. Hektoram Rozam un Duglasam Osbaldistonam tas bija pienākums, daļa no viņu darba, un viņi veica to ar savu parasto pacietību, savu parasto pa�aizliedzību: ja kāds ministrs izsvītroja viņu aso, skaidro angļu frāzi un lika tās vietā pats savu literāro sacerējumu, viņi tikai salti pasmaidīja un neko neiebilda.

Osbaldistons man pateica, ka Rod�ers gandrīz visas savas runas rakstot pats. Vēl vairāk, Rod�ers ari izskatīja Gilbija runas galīgo variantu. Viņiem abiem vajadzēja uzstāties kā savas ministrijas pārstāvjiem vienā un tai pa�ā dienā � Gilbijam lordu palātā, Rod�eram apak�namā.

Kad pienāca noteiktā diena, es aizgāju paklausīties Rod�eru. Pils pagalmā sastapu Osbaldistonu: pirms pusstundas, izpildīdams pienākumu, viņ� bija noklausījies lorda Gilbija runu.

� Sasodīts, lai kaut ko no tās saprastu, � viņ� sacīja lietpratēja sa�utumā, � jābūt /�explication du texte²speciālistam.

Kad mēs gājām uz savām parastajām vietām, es jutu, ka viņ� zaudē mieru, kas arvien likās tikpat nesatricināms kā viņa kolēģiem.

Kuluāros man uzvēdīja smar�a, un, paskatījies apkārt, ieraudzīju Karo Kveifu. Viņas acis bija platas, spo�as, viņa nemaz nepūlējās slēpt savu satraukumu.

� Es labāk sēdē�u kaut kur pie malas, � viņa sacīja.

� Citādi jums nebūs miera.

Es apgalvoju, ka par Rod�eru nav ko raizēties. Mēs nesēdējām valsts darbinieku lo�ā, bet kopā ar Karo uzgājām publikai paredzētajā galerijā.

� �ādas runas ir tīrā elle, � sacīja Karo. � Tas ir, kad nav nekā, ko teikt.

To es nespēju apstrīdēt. Stāvokli viņa pārzināja tikpat labi kā es un apak�namu daudz labāk.

Mēs sēdējām galerijas pirmajā rindā un lūkojāmies lejup uz palātu, kur atradās apmēram puse parlamenta locekļu, uz jūras zaļajiem, ērtajiem sēdekļiem, uz zaļo paklāju � visu apņēma vasaras vakara zilganā, dūmakainā, it kā zemūdens gaisma, kas spiedās pa logiem.

� Es sāku nervozēt, � Karo sacīja. � Tas ir necie�ami.

Da�us mirkļus pēc tam, kad Rod�ers bija sācis runāt, viņa laikam nomierinājās. Tur lejā, stāvēdams tribīnē, viņ� izskatījās ļoti liels. No tālienes viņa platie pleci

likās vēl masīvāki. Es nebiju dzirdējis viņu runājam un konstatēju, ka viņ� ir neparasts orators. īsts mūsdienu orators, es nodomāju. Viņ� neizmantoja nekādus daiļ-runas elementus. Un tie�i ar to ieguva visu klāteso�o, arī manu un Osbaldislona, labvēlību. Viņ� runāja vienkār�i un brīvi, uz tribīnes gan bija runas teksts ma�īnrakstā, bet viņ� tajā nemaz neieskatījās. Metaforas izlietoja tikai, lai pateiktu kaut ko dzēlīgu. Kā jau Karo bija aizrādījusi, viņam nebija �nekā, ko teikt�, bet viņ� arī nerīkojās aplam un nemēģināja izlikties, ka ir. Rīcības līnija vēl nav izstrādāta, problēmas ļoti sare�ģītas, vieglu-atrisinājumu nav. Bija jūtams, ka viņ� pārzina savu darbu visos sīkumos. Turklāt viņa balsī nedzirdēja pa�apmierinātības, un, viņā klausīdamies, es biju pārliecināts, ka tie�i tāds tonis vislabāk sasniedz mērķi.

Cik es varēju spriest par apak�nama noskaņojumiem, viņu uzņēma silti � un ne tikai viņa atbalstītāji. Vismaz Karo par to ne�aubījās. Raudzīdamās lejā ar mīlas, iepriecinājuma un atzinības izteiksmi sejā, viņa sacīja:

� Nu, manuprāt, viss kārtībā.

Osbaldistons, kas sēdēja man blakus otrā pusē, novērtēdams runu no tīri profesionāla viedokļa, piezīmēja:

� Zināt, tas nenoliedzami ceļ mūsu presti�u.

Rod�eru mēs sastapām lejā kuluāros � viņ� pieņēma apsveikumus. Parlamenta locekļi, kurus Rod�ers tikpat kā nepazina, centās pievērst sev viņa uzmanību � tie parasti bija tur, kur panākumi. Starojo�s apmierinājumā, nosvīdis viņ� gribēja dzirdēt arī mūsu domas.

� Cie�ami? � viņ� jautāja Osbaldistonam un man, uzmezdams mums piesardzīgu skatienu. Tikai krietni iztīksminājies ar uzslavām, viņ� sāka runāt par kaut ko citu. Tagad varē�ot padomāt par problēmām, kas nodarbina zinātniekus, viņ� sacīja. Viņi ar Karo ielūgti pusdienās. Vai mēs nevarētu pēc vienpadsmitiem ierasties Lordnortstrītā, lai tūlīt sāktu rīkoties?

Vēlāk tajā vakarā es sēdēju Kveifu viesistabā, gaidot viņus. Sēdēju viens, jo Osbaldistons, kas dzīvoja priek�pilsētā, bija visu uzticējis man. Kveifi ilgi nekavējās, viņi steidzās pa kāpnēm, priecīgi satraukti, ta�u mēs ar Rod�eru vēl ilgi netikām pie lieti�ķas sarunas.

Viņi bija satraukti, tāpēc ka pusdienoju�i pie �The Times� redaktora un varēju�i iemest acis nākamās dienas (piektdienas rīta) numurā.

Sī ziņa mani uzjautrināja. Patie�ām privilēģija, es . sacīju. Londonā tolaik rīta laikrakstus varēja nopirkt agrajās rīta stundās. Pārējos izdevumus arī no rīta, mazliet vēlāk. Tomēr, Rod�ers atzina, c77ie Times� ir pats nozīmīgākais. Viņa runa guvusi ievērību. Tā iztirzāta laikrakstā, kamēr lorda Gilbija � viņa priek�nieka runai veltītas tikai da�as vispārējas rindas.

Rod�ers manīja, ka es vēroju viņu. Es jautāju, kāda izskatījās Gilbija runa uz papīra. Rod�ers paraustīja plecus un sacīja, ka viņ� ar to pārāk sīki iepazinies. Nevarot iedomāties, kā tā izskatī�oties �Hansardā�.

Starojo�ā Karo vēlreiz piepildīja mūsu glāzes un arī savu. Viņa bija tikpat satraukta kā Rod�ers, ta�u viņā jautās vairāk pa�pārliecības. Viņa vieglāk paļāvās uz panākumiem nekā Rod�ers. Viņ� vēl arvien ba�ījās, ko rakstīs rīta laikraksti. Tovakar parlamentā viņ� bija parādījis, ka ir nobriedis cilvēks ar neparastām prāta spējām un atbildības sajūtu. Ikviens, kas nepaļāvās uzskatam par cilvēka atkarību no aklām nejau�ībām, varēja cerēt, ka Rod�era lēmumiem būs liela nozīme. Nebija pārāk daudz cilvēku, kas spēja atstāt tādu iespaidu. Ta�u Lordnortstrītas spo�i apgaismotajā viesistabā viņ� neatlaidīgi un nepārtraukti domāja tikai par to, ko nākamajā dienā ziņos �Telegraph�, �Guardian� un citi populārie laikraksti. Karo sēdēja, glāstīdama ar pirkstgaliem savu glāzi � lepna, mīlo�a, pārliecināta. Varēja likties, ka tie�i viņa sacerējusi rītdienas avī�u virsrakstus.

Man bie�i ir pazibējusi doma, ka tikai politiķi un mākslinieki dzīvo neaizsargāti publikas priek�ā. Lielie valsts aparāta darbinieki, �ie rozi un osbaldistoni, reti kad dzirdēja kādu sava darba vērtējumu, un naidīgs tas nebija nekādā ziņā. Un rūpniecības magnāti, kā, piemēram, Pols Lafkins, kas bija sasniegu�i virsotnes, pat visniecīgāko kritisko piezīmi uzskatītu par smagu apvainojumu. Viņu dzīve bija nesalīdzināmi labāk aizsargāta. Bet politiķiem un māksliniekiem bija jāaprod ar to, ka par viņiem runā atklāti, it kā viņi būtu pacienti kādā slimnīcā, kur ik dienas veselām grupām ierodas medicīnas stu-^s denti, kuri viņus gan neienīst, tomēr netur par vajadzīgu klusināt balsi. Protams, politiķi un mākslinieki pa�i to pieprasa, pareizāk sakot, tas nepiecie�ams kādai viņu rakstura daļai. Tomēr, kaut arī viņi to pieprasa, patikt viņiem tas nepatīk. Viņu āda nekļuva biezāka, pat ja viņi guva ievērību visā pasaulē. Biju pārliecināts, ka Rod�eram nekad nebūs bieza āda.

Es vēlējos, kaut varētu būt tikpat pārliecināts par viņa mērķiem un nodomiem.

Tovakar mēs beidzot sākām lieti�ķu sarunu. Viņ� tikpat labi kā es pārzināja �dokumentus� (veselu atvilktni ar aktu vākiem, memorandus ar atzīmi �Pilnīgi slepeni� un pat da�as grāmatas). Viņ� bija izpētījis Bro-dzinska grupas ierosinājumus, kā arī Getlifa un pārējo argumentus. Viss, ko Rod�ers sacīja, bija prātīgi un noteikti, ta�u savas domas viņ� neizpauda.

Tovakar es tālāk arī netiku. Tajās nedēļās, kas bija atliku�as līdz parlamenta vasaras brīvdienām, mēs turpinājām tādā pa�ā garā, apostīdami viens otru kā suņi. Man likās, ka viņ� dro�i vien nojautis manu nostāju, un, kaut arī piesardzība ir lipīga, mēs sākām vairāk uzticēties viens otram.

� Vasarā, atvaļinājuma laikā, ko pavadīju kopā ar ģimeni, es bie�i domāju par Rod�eru. Iespējams, ka viņ� pārbauda mani. Iespējams, ka viņ� pats vēl nav neko izlēmis.

Parasti es tādā gadījumā būtu nogaidījis. �oreiz man vajadzēja zināt. Bie�i vien ir muļķīgi pārāk ap�aubīt, daudz muļķīgāk nekā pārāk viegli noticēt. Tam nereti mēdz būt nepatīkamas sekas. Ta�u gadās � un tā bija �oreiz �, ka nepiecie�ams uzticēties.

Septembrī, atgriezies Londonā, es nolēmu, ka nekaitētu sastapties kādu vakaru ar viņu vienatnē. Un tad, pirmajā rītā pēc atvaļinājuma ieradies Vaitholā, es pārdzīvoju sajūtu, it kā būtu mēģinājis lauzties vaļējās durvīs. Es vēl nebiju paspējis uzmest acis ienāko�ajiem rakstiem, kad atskanēja telefona zvans. Izdzirdēju pazīstamo sulīgo, mazliet nenosvērto balsi. Rod�ers apjautājās, vai tuvākajās dienās man būtu brīvs laiks, lai mēs varētu divatā pavadīt vakaru viņa klubā.

�Karllonā� mēs ar Rod�eru pusdienojām pie galdiņa zāles stūrī. Sad tad pamādams kādam paziņam, Rod�ers visu uzmanību veltīja ēdienam. Viņ� ēda ar baudu, mēs izdzērām pudeli vīna, un viņ� pasūtīja vēl otru. Agrāk, kad mēs kādreiz pusdienojām kopā, viņam bija vienalga, ko ēst vai dzert, vai nemaz neēst. �oreiz viņ� izturējās kā zeltracis, kas atgriezies pilsētā. Un man ienāca prātā, ka viņam nav viendabīgs raksturs, ka tajā apvienots al-katīgums ar pa�aizliedzību, kā es kādreiz biju novērojis cilvēkiem, kas uzņemas lielus uzdevumus.

Pusdienojot es izvairījos no nopietnas sarunas. Viņam vajadzēja kaut ko no manis, bet es gribēju uzzināt kaut ko par viņu. Ta�u es varēju nogaidīt. Un tā mēs runājām par grāmatām, par kurām viņam bija noteikti vērtējumi, un par kopējiem paziņām, par kuriem viņ� izrādīja daudz lielāku interesi, bet neizteica itin nekādu vērtējumu. Rozs, Osbaldistons, Lūks, Getlifs, da�i ievērojamākie ministri � mēs pieminējām tos visus. Rod�ers zināja pastāstīt daudz da�ādu sīkumu, ta�u neizpauda, ka viens no �iem cilvēkiem viņam patiktu vairāk par citiem. Es pazobojos, ka tāda neitralitāte viņam nepiedien. Ka viņ� atdarina tos enerģiskos cilvēkus, kuri, ja vien viņus tie�i nepiespie�, nekad neatzīst, ka vērtētu vienu cilvēku augstāk par otru.

Rod�ers skaļi iesmējās, tik neapvaldīti, ka citi sāka skatīties uz mums.

Tas nāca man par labu. Bez kāda ievada, sagatavo�anās vai aplinkiem, Rod�ers pēk�ņi pieliecās pāri galdam pie manis un sacīja:

� Lūis, man vajadzīga jūsu palīdzība.

Es biju pārsteigts un atkal atsāku izvairī�anās spēli. Lūkojos nevis uz viņu, bet uz ļaudīm ap mums, uz kādu vecu vīru ar tum�sarkanu seju, kur� pārspīlēti lēni gremoja kumosu, uz nopietnu jaunekli, kas, acīm redzot, pirmoreiz bija Londonas klubā.

� Kādā ziņā? � es jautāju.

� Man liekas, jūs tikko pārmetāt man, ka esmu neitrāls.

� Kādā ziņā tad esmu neitrāls? � es jautāju.

'� Es varu turpināt �o spēli tikpat ilgi kā jūs. Bet vai mēs tā kaut ko sasniegsim?

Iniciatīva bija Rod�eram, un viņ� to neizlaida no rokām. Viņ� runāja brīvi, apbrīnojami draudzīgi, gandrīz ar dusmām. _x

Uz galda bija uzpilējis vīns. Rod�ers ar rādītāja pirkstu savilka pilienus kopā, tad izveidoja no tiem krustu, it kā uzsvērdams, ka dara kaut kam galu.

� Jums ir vērīgs prāts, vai ne? Un jūs uzskata par labas gribas cilvēku, vai ne? Esmu pārliecināts, ka da�os gadījumos mūsu vēlē�anās sakrīt. Tikai tas nav labi, ka jums patīk noskatīties no malas. Tas man neder. Jūs pat būtu ar mieru mazliet sasmērēt rokas, bet tikai mazliet. Jūs varbūt domājat, ka tas jums dara godu, bet es par to neesmu pārliecināts. Saku jums atklāti � es reizēm nespēju cienīt cilvēkus, kas zina tik daudz kā jūs, bet neliek savas zinā�anas lietā.

Viņ� uzsmaidīja man biedriski un reizē nikni, tad spēji izgrūda:

� Starp citu, vai jūs galu galā nevarētu izturēties pret mani ka līdzīgs pret līdzīgu?

Jau otrreiz es biju pārsteigts, tā pārsteigts, ka likās, esmu pārklausījies, un tai pa�ā laikā apzinājos, ka esmu pareizi dzirdējis. Mēs paraudzījāmies viens otrā, tad novērsāmies � kā parasti, kad vārdi iegūst kādu jaunu, svarīgāku nozīmi. Uz mirkli iestājās klusums, bet ēs daudz neprātoju, es jautāju:

� Ko jūs gribat? Ko jūs īstenībā gribat?

Rod�ers iesmējās, �oreiz ne tik skaļi.

� Jums vajadzēja gan kaut cik spriest pēc saviem novērojumiem!

Kā pagurumā viņ� atlaidās krēslā, bet viņa skatiens pauda gan dzēlīgumu, gan dziļu izpratni, un es jutu, ka nostājos viņa pusē.

� Protams, � viņ� sacīja, � es gribu visu, ko politika man var dot. �ķiet, ka jūs to nekad neesat vēlējies. Es da�reiz domāju: būtu jūs mazliet citāds, jūs daudz ko būtu sasniedzis. Bet laikam jūs esat pārāk nepieticīgs.

Redziet, � viņ� turpināja, � politiķis dzīvo tagadnē. Ja viņ� ir prātīgs, tad apzinās, ka pieminekli pēc nāves viņam necels. Tāpēc novēlēsim, lai viņ� dzīvē saņem kārotās balvas. Viena no tām, pati svarīgākā, ir vara. Tiesības pateikt �jā� vai �nē�. Parasti vara pati par sevi vēl nav nekas liels, tomēr ikviens pēc tās tiecas. Un ilgi jāgaida, kamēr dabū �o varu nobaudīt. Es domāju par politiku, pūlējos darboties politikā, sapņoju vienīgi par politiķa karjeru kop� tā laika, kad man palika-divdesmit gadu. Tikai �etrdesmit gadu vecumā man beidzot izdevās iekļūt parlamentā. Vai tad kāds brīnums, ka da�i politiķi apmierinās ar mazumiņu varas? Bet man ar to nepietiek, � viņ� piebilda.

Un, atkal sadusmojies, tie�i un atklāti viņ� pateica, ka būtu varējis gūt panākumus citās nozarēs. Viņ� esot pārliecināts, ka varējis kļūt par labu advokātu vai veiksmīgu rūpnieku. Garām ejot viņ� aizrādīja, ka nauda gan viņam neko nenozīmējot, jo Karo esot ļoti bagāta.

� Ja es būtu ar to apmierināts, � viņ� turpināja,

� tad viss būtu jauki un vienkār�i. Stāvoklis man ir diezgan dro�s. Ne jau tāpēc, ka mani labi ieredzētu. �aubos, vai vispār mani tik labi ieredz. Politikā tam arī nav tik liela nozīme, kā domā nespeciālisti. Daudz lielāka nozīme ir tam, ka manu vietu politikā uzskata par kaut ko pa�u par sevi saprotamu, ka es kļūstu par neatņemamu parlamenta sastāvdaļu. Man tikai jāsē� savā vietā, un es kļūstu par parlamenta sastāvdaļu. Ja es spēlēju pēc visiem likumiem, nekas mani nekavēs pēc gadiem pieciem dabūt solīdu, mierīgu ministriju. � Viņ� pasmaidīja reizē dzēlīgu, draudzīgu un rāmu smaidu.

� �ēl tikai, ka man ar to nepietiek. � Un turpināja, it kā tas būtu pavisam vienkār�i: � Pirmais uzdevums ir � iegūt varu. Otrais � kaut ko paveikt ar tās palīdzību.

Iestājās klusums. Tad Rod�ers piecēlās un ierosināja mainīt apkārtni. Mēs iegājām viesistabā, kur viņ� pasūtīja konjaku. Brīdi viņ� sēdēja klusu cie�ot, it kā nevarēdams iz�ķirties. Tad uzsita knipi un palūkojās manī, un viņa acīs dejoja jautras uguntiņas.

� Kā jums �ķiet, kāpēc es vispār esmu �ajā postenī?. Dro�i vien domājat, ka man nebija izvēles.

Atbildēju, ka esmu dzirdējis tādus minējumus.

� 0 nē, � viņ� sacīja, � es to gribēju.

Viņu brīdināju�i, pūlēju�ies atrunāt visi, kas viņam uzticēju�ies, un pamudināju�i tie, kas neuzticēju�ies. Protams, tas esot risks, ko politiķim viņa stāvoklī nevajadzētu uzņemties. Viņ� paraudzījās manī un sacīja pavisam mierīgi:

� Esmu pārliecināts, ka paveik�u kaut ko. Galvot es nevaru, tomēr tāda iespēja ir. Vēl da�us gadus situācija būs nenoteikta. Pēc tam, atzīstos, sevi�ķi Jielu cerību nav.

Viesistabā bija klusi, bez mums tur sēdēja tikai �etri cilvēki � telpas otrā galā. Kā parasti, tā bija patum�a, vismaz tā likās. Te nejuta laiku, pulksteņa straujo gaitu, ne arī nenovēr�amo rītdienas tuvo�anos.

Kādu laiciņu mēs apspriedām jautājumus, ko abi vienlīdz labi pārzinājām. Tie bija jautājumi, kurus mēs mēne�iem ilgi bijām turēju�i slepenība. Ta�u, kā Rod�ers jau zināja un es cerēju, domstarpības mums tikpat kā neradās. Par �iem jautājumiem Rod�ers bija domājis, iztaujājot Deividu Rubinu tajā vakarā, pavasarī, kā tagad likās, jau toreiz gatavodamies �im postenim.

Mums nevajadzēja pla�a, sakarīga iztirzājuma. Tā kā mēs visu pārzinājām līdz pēdējam sīkumam, tad mūsu saruna atgādināja stenogrammu, kuru tomēr būtu sapratu�i daudzi mūsu paziņas, īpa�i Getlifs un vairums zinātnieku. īsi izsakoties � mēs uzskatījām, ka vairumam cilvēku, kuru rokās ir vara, tiklab mūsu zemē, kā Rietumos, nav pareiza priek�stata par to, ko nozīmē atomiero�i. Ta�u mēs jau esam nokļuvu�i uz eskalatora un nepiecie�ama neparasta drosme, lai tiktu no tā nost. Bija divas iespējas, mēs ar Rod�eru abi to zinājām. Viena no tām atradās mūsu � angļu rokās. Cik ilgi gan varēja vilkties mūsu mēģinājumi ra�ot pa�iem savus iero�us? Tas bija nereāli. Varbūt mums atteikties un panākt, lai �o iero�u izplatī�anās tiktu aizkavēta? Otra iespēja, kas mani daudz vairāk satrauca, nebija mūsu varā. Tomēr zināma ietekme mums varētu būt. Ja atomiero�u sacensība starp Savienotajām Valstīm un Padomju Savienību turpinātos pārāk ilgi � bet cik ilgi ir �pārāk ilgi�, to neviens nezināja �, tad es skaidri sapratu, kāds būs iznākums.

� Tas nedrīkst notikt, � Rod�ers sacīja. Mēs pat nepasmaidījām. �ādos gadījumos tik vien ir mierinājuma kā nodrāztā frāze. Rod�ers runāja tālāk � enerģiski, dedzīgi, visu apsvērdams. Tas jānokārto. Ir spēki, kurus var izmantot, ja tikai būtu apņēmīgi un spējīgi cilvēki. Rod�ers likās pilnīgi iegremdējies, aizmirsies. Par mani viņ� pat neiedomājās; viņa parastā uzmanība, viņa godkāre �ķita nozudu�as bez pēdām. Palikusi tikai nesatricināma pārliecība, ka viņ� spēs būt noderīgs.

Pēc brītiņa, kad pats galvenais bija pateikts, es ieminējos:

� Tas viss ir jauki, bet vai nav dīvaini, ka jūs to ierosināsiet?

Viņ� ļoti labi zināja, ka es neesmu konservatīvais.

� �āds ierosinājums var nākt tikai no manas partijas. Tā ir vienīgā iespēja gūt panākumus. Redzat, mēs abi saprotam, ka laika nav daudz. Ja mūsu sabiedrībā � es domāju arī Ameriku � vispār iespējams kaut ko darīt, tad tas pa spēkam vienīgi tādiem cilvēkiem kā es. Man vienalga, kā jūs mani saucat. Par liberālo konservatīvo. Par bur�uāzisko kapitālistu. Tikai mēs spējam panākt politiskus lēmumus. Un �ādus lēmumus var ierosināt tikai tādi cilvēki kā es. Atcerieties, � viņ� turpināja, � tie būs būtiski svarīgi lēmumi. To nebūs daudz, tie ir pārāk svarīgi. Tādi cilvēki kā jūs, vērotāji no malas, var mazliet ietekmēt izlem�anu, bet pa�i izlemt nevar. Arī zinātnieki to nevar. Un valsts aparāta darbinieki nevar. Un galu galā arī es, būdams ministra vietnieks, to nevaru. Lai pieņemtu būtiski svarīgu lēmumu, nepiecie�ama vara.

� Vai jūs to iegūsiet? � es jautāju.

� Ja neiegū�u, � Rod�ers atbildēja, � tad �ī saruna būs bijusi tīri teorētiska.

Pēdējā mirklī, kad mēs jau gatavojāmies iet projām, Rod�eru aizņēma citas domas. Viņ� prātoja, cik drīz viņam izdotos iesēsties Gilbija krēslā. Viņ� tikai garām ejot pieminēja �o vārdu, negribēdams aizskart mani. Viņ� bija smalkjūtīgs, ja kaut ko vajadzēja lūgt saviem piekritējiem, �inī gadījumā varbūt pārāk smalkjūtīgs.

Tāpēc viņ� da�reiz, tāpat kā �oreiz, likās piesardzīgāks, izvairīgāks un viltīgāks, nekā īstenībā bija.

Tomēr ar �īvakara sarunu viņ� bija apmierināts. Viņ� paredzēja, ka, nācis pie varas, viņ� būs spiests mesties tā saucamās �slēgtās� politikas � valsts darbinieku, zinātnieku, lielrūpnieku politikas tīklos, citādi savus nodomus nespēs realizēt. Viņ� uzskatīja, ka es tai ziņā va-< retu viņam palīdzēt. �ajā vakarā viņ� bija guvis pārliecību, ka uz mani var paļauties.

Kad mēs atvadījāmies Sentd�eimsstrītā un es devos aug�up pa nolaideno ielu (miglaini atcerēdamies, cik nepatīkami stāva tā man likās kādreiz jaunībā, vēlā naktī atgrie�oties mājās no Prata), es domāju par to, ka Rod�eram nav viegli tikt galā pa�am ar sevi. Viņa raksturs bija tikpat raupj� kā viņa seja. Kā daudzi prāta cilvēki, viņ� laikam bie�i vien pārāk paļāvās uz saviem ieskatiem un galu galā tikai pats pievīlās. Ta�u tagad, atklādams man savus plānus, viņ� daudz neprātoja. Viņ� zināja � un bija pārliecināts, ka arī es zinu �, ka, apsprie�ot svarīgas problēmas, cilvēki nav spējīgi izlikties. Neviens no mums tovakar neizlikās.

Dienas divas pēc �īm pusdienām �Karltonā� Rod�ers lūdza mani izpildīt kādu uzdevumu. Vajadzēja uzaicināt Franci Getlifu un Volteru Lūku brokastot kopā ar mums � �atsevi�ķā kabinetā�, viņ� uzsvēra. Bija paredzēts pēc brokastīm visiem kopā doties pie Brodzinska. Stāvēdams ar Getlifu un Lūku �Haidparka� viesnīcas kabinetā, no kura logiem pavērās skats uz Rotenrovu ar dzeltējo�u koku lapotni, es prātoju un netiku skaidrībā, un pārējie tāpat. Ja mums paredzēts apspriest kaut kādus slepenus plānus, tad par atsevi�ķo kabinetu nebūtu ko brīnīties, ta�u Rod�ers viņus abus pastāvīgi sastapa aizsardzības komisijas sēdēs. Kāpēc viņam vajadzēja rīkot �o svinīgo tik�anos? Nevienu no zinātniekiem

nevilināja arī Brodzinska sabiedrība, viņi nekā laba no �īs vizītes necerēja.

Rod�eru mums vajadzēja gaidīt, un Francis saīga. Jo vecāks viņ� kļuva, jo vieglāk aizkaitināms, sīkumaināks. Es ar viņu iedraudzējos, kad mums bija tikko pāri divdesmitiem. Tagad viņ� bija piecdesmit divus gadus vecs un jau ar krietnu zinātniskā darba stā�u. Viņ� labāk nekā jebkur� cits orientējās militārzinātniskajā stratēģijā, un ar viņa uzskatiem mēs arvien bijām rēķināju�ies. Ta�u tagad viņ� pie tiem atgriezās ar piespie�anos. Viņ� bija atradis jaunu pētījumu jomu un strādāja ar tādu pa�u aizrautību kā jaunībā. Tikai ar lielām pūlēm viņ� bija atrāvies no sava darba, lai brauktu �urp no Kembrid�as uz �o tik�anos. Viņ� stāvēja pie loga, nervozi virpinādams pirkstos glāzes kājiņu, un viņa kalsnā seja atgādināja spāņu idalgo skulptūru.

Viņam blakus Volters Lūks � sirms, sagumis, ar rievu izvagotu pa�apzinīgu seju � izskatījās ikdieni�ķāks. Ta�u zinātnieki apgalvoja, ka viņam tikai neesot laimējies: ar savu rado�o zinātnisko domu viņ� pielīdzināms Francim vai pat pārspējot to, un miera laikā būtu varbūt izdarījis ģeniālus atklājumus. Bet tagad viņ� kop� 1939. gada nodarbojās, kā pats izteicās, ar �agregātiem�. Viņam vēl nebija �etrdesmit �etri, ta�u viņ� jau daudzus gadus vadīja Atomreaktoru. Viņ� nebija tā noskaities kā Francis, tomēr lamājās kā ostas strādnieks, kas viņa tēvs patie�ām kādreiz bijis.

Rod�ers ieradās draudzīgs un lieti�ķs, tomēr savas personības �armu pie viesiem neizmēģināja. Brokastu laikā viņ� izjautāja Getlifu un Lūku par Brodzinska plānu � it kā atsvaidzinādams atmiņu vai pārliecinādamies, ka viņi nav pārdomāju�i, jo viņu uzskatus bija daudzreiz jau dzirdējis un zināja no galvas.

� Es joprojām apgalvoju, � sacīja Volters Lūks, � esmu pārliecināts, ka tehniski tas ir iespējams. Vismaz �par� un �pret� ir līdzīgās daļās. Brods nav muļķis, viņam ir ķēriens. Un, ja �ī sasodītā bū�ana būtu mūsu rīcībā, tad mēs varētu uzskatīt sevi par neatkarīgiem atomiero�u jomā, bet tagad mēs varam tikai pļāpāt un dro�i vien tālāk par to arī netiksim. Galvenais, .< mēs atkal atgrie�amies pie tā pa�a: kādu cenu jūs būtu ar mieru maksāt par to?

� Un jūs?

� Tikai ne �ādu.

Lūks bija enerģijas pārpilns. Pēc viņa izturē�anās neviens nespētu iedomāties, ka viņ� �o pozīciju ieņēmis bez kādas patikas. Viņ� bija neviltots, bezgala uzticīgs patriots. Viņ�, tāpat kā visi zinātnieki, apzinājās, kādu morālu atbildību uzņemas, tomēr būtu gatavs uz jebkuru upuri, ja tas palīdzētu viņa valstij iegūt augstāko militāro varu. Ta�u, ar savu aso prātu nospriedis, ka tas nav iespējams, viņ� velti ne�ēlojās.

� Mēs �ajā apvienībā nevaram piedalīties. Ja mēs iztērētu visu, kas mums ir, tas ir, visu, ko mēs tagad izlietojam aizsardzībai, es domāju itin visu, tad mēs to varētu. Bet ko mēs galu galā būtu ieguvu�i? Brīni�ķīgo apziņu, ka varam pieveikt reizē Maskavu un Ņujorku. Mani baida tikai tas, ka ir pārāk daudz cilvēku, kas nekad nepārsniedz pusaud�a attīstības līmeni.

Rod�ers pievērsās Francim Getlifam.

� Manas domas jums ir zināmas, � Francis sacīja ar saltu pieklājību. � Sis Brodzinska plāns ir tīrie nieki. Un da�u augstu stāvo�u personu uzskati tāpat.

Francis, kur� nemēdza bie�i ielaisties atklātās diskusijās, nesen bija piespiedies un sarakstījis bro�ūru. Tajā viņ� izteicās, ka no militārā viedokļa atompolitikai neesot loģiska pamatojuma. Sis izklāstījums bija sacēlis vētru, galvenokārt gan Amerikā, bet arī Anglijā. Da�i labējie novirzieni bro�ūrā izteiktos uzskatus apzīmēja ne vien par absurdiem, bet arī par ķecerīgiem un pat bīstamiem.

Braucot pa rudenīgajām ielām uz Impērijas koled�u, es vēl arvien brīnījos, kāpēc Rod�ers tā rīkojas. Ko viņ� grib panākt? Varbūt viņ� cer, ka Brodzinski, kas pazīstams kā dedzīgs tipiski angliskās āri�ķības cienītājs, aizkustinās uzmanības parādī�ana, komplimenti?

Ja t^ā, es domāju, sēdēdams Brodzinska kabinetā un raudzīdamies ārā uz vientulīgo Kolkatas torni, kura bāli zaļais kupols �ķita tik nepiedienīgs tuk�ajā debesu klaidā, tad Rod�ers ir pārrēķinājies. Brodzinskis patie�ām dievināja anglisko āri�ķību, turklāt tik dedzīgi, ka viņam līdzās pa�i konservatīvākie Rod�era draugi likās stingri revolucionāri. Viņ� trīsdesmito gadu beigās bija pārbēdzis uz Angliju no Polijas. Kara laikā izvirzījies, strādādams kādā no Admiralitātes zinātniskajiem departamentiem. Vēlāk pavadījis da�us gadus Barfordā, sastrīdējies ar Lūku un citiem zinātniekiem un nesen iecelts par profesoru. Viņ� patie�ām bija ar fanātisku uzticību nodevies tam, ko uzskatīja par angļu dzīves veidu. Viņ� zināja visas angļu snobisma izpausmes un dievināja tās, uzskatīdams par morāli pareizām. Viņ� bija nelokāms angļu ultralabējo politikas atbalstītājs. Franci Get-lifu un Volteru Lūku viņ� ar neaprakstāmu baudu godāja par seru Franci un seru Volteru. Par spīti tam visam � vai varbūt tie�i tāpēc � viņ� nepiekāpīgi aizstāvēja savu ideju un neklausījās Kveifā, kur� pūlējās viņu pārliecināt, bet likās cie�i apņēmies piespiest Kveifu uzklausīt viņu.

Viņ� bija pagara auguma, platiem pleciem un gū�ām un tik muskuļains, ka apģērbs izspīlējās. �ķita, ka viņa dobjā balss dunēdama atsitas pret kabineta sienām. Viņam bija skaistas, skaidras acis, plakana slāviska seja, gai�ie mati, jau sirmuma skarti, vizēja pelnu pelēki. Viņ� visur redzēja ienaidniekus un tomēr meklēja palīdzību, lūdza to, paļaudamies, ka ikvienu gudru un labvēlīgu cilvēku, ja vien tas jau nav ienaidnieks, spēs pārliecināt par savu taisnību.

Viņ� no jauna izskaidroja sava projekta būtību.

� Man jāpaziņo jums, sekretār (angļu oficiālo etiķeti viņ� pārzināja tikpat labi kā mēs pa�i), ka nekā tehniski jauna te nav. Nav nekā tāda, ko mēs nezinātu. Sers Volters apliecinās jums, ka es nepārspīlēju.

� Ar da�iem iebildumiem, � Lūks sacīja.

� Ar kādiem iebildumiem? � Brodzinskis iesaucās, aizdomu pārņemts. � Kas par iebildumiem, ser Volter? Sakiet, lūdzu!

� Beidziet, Brod! � Lūks iesāka, sagatavojies uz pamatīgu, asu zinātnisku strīdu. Bet Rod�ers to nepieļāva. Rod�ers izturējās pret Brodzinski reizē godbijīgi un glaimīgi � varbūt tā nebija glaimo�ana, bet ārkārtīgi dziļa viņa rakstura izpratne. Un Brodzinskis, sarunā ar Volteru Lūku iekvēlojies aizdomās, tagad, sarunā ar

Rod�eru, iekvēlojās pārliecībā. Te nu beidzot bija cilvēks, kas zināja, pret ko viņam jācīnās, zināja, kas viņam nepiecie�ams.

� Bet kad mēs sāksim kaut ko darīt? � viņ� iesaucās. � Pat ja sākam tūlīt, �odien, mēs dabūsim iero�us ne agrāk kā se�desmit otrajā vai se�desmit tre�ajā gadā.

� Un tiem nebūs nekādas stratēģiskas nozīmes, � iejaucās Francis Getlifs, sadusmots, ka saruna ievirzījusies tādā gultnē.

� Ser Franci, ser Franci, manuprāt, ir gan nozīme tam, ka mums ir iero�i, ja gribam, lai mūsu valsts pastāvētu. Jūs dro�i vien gribējāt sacīt � es ceru, jūs gribējāt sacīt, ka Amerikai būs pa�ai savi iero�i, daudz varenāki nekā mūsējie, un es ceru, ka tā būs. Jo vairāk, jo labāk, un lai viņiem labi veicas! Bet es negulē�u mierīgi, kamēr mēs nevarēsim stāties viņiem blakus ...

� Es gribēju sacīt kaut ko nozīmīgāku... � Getlifs viņu pārtrauca. Ta�u Rod�ers atkal novērsa strīdu.

Brodzinskis iedegās no jauna:

� Kad mēs sāksim rīkoties?

Rod�ers brīdi klusēja, tad atbildēja � piesardzīgi, apdomīgi:

� Redzat, es nedrīkstu modināt veltīgas cerības... Brodzinskis pacēla galvu.

� Es zinu, ko jūs sacīsiet. Un esmu ar jums vienis prātis. Jūs sacīsiet, ka tas izmaksās miljardu mārciņu. Da�i* apgalvo, ka mēs to nevarot atļauties. Bet es saku�� mēs nevaram atļauties to nedarīt.

Rod�ers uzsmaidīja viņam.

� Jā, es gribēju runāt par to. Bet es vēl gribēju sacīt, ka mums vajadzēs pārliecināt daudz cilvēku. Esmu tikai ministra vietnieks, profesor. Pateik�u jums konfidenciāli kaut ko tādu, ko man īstenībā nevajadzētu sacīt. Starp mums runājot, man liekas, vajadzēs pārliecināt pat manu tie�o priek�nieku. Ja ministrs mūsu plānu neatbalstīs, valdība mani pat neuzklausīs.

Brodzinskis pamāja ar galvu. Viņam nevajadzēja paskaidrot, kā darbojas angļu politikas ma�īna. Viņ� pamāja, satraukts, norūpējies. Bet Lūks un Getlifs bija gau�ām pārsteigti. Viņi zināja vai vismaz domāja, ka zina, kāda ir Rod�era rīcības līnija. Bet nule bija dzirdēju�i, ka viņ� apgalvo kaut ko pavisam pretēju, vai varbūt ne tie�i apgalvo, bet Jauj Brodzinskim tā saprast.

Drīz Rod�ers atvadījās no Brodzinska un uzaicināja to apmeklēt viņu Vaitholā, atkārtodams, ka viņiem jāpaliek kontaktā. Brodzinskis ilgi neatlaida viņa roku, raudzīdamies viņā ar savām skaistajām, atklātajām, jūras zaļajām acīm. No Voltera un Fran�a Brodzinskis atsveicinājās salti, un, braucot atpakaļ, ma�īnā viņi savukārt izturējās salti pret Rod�eru. Viņi bija � katrs citādi � godīgi un cienījami cilvēki, un Rod�era rīcība viņus bija dziļi aizskārusi.

Pa�ā brauciena sākumā Rod�ers, acīm redzot, pavisam mierīgs, ielūdza viņus uz tēju. Ļoti labi juzdams saltumu, bet nepievērsdams tam ne mazākās uzmanības, viņ� ieminējās, ka jaunības gados mēdzis iegriezties kafejnīcā tepat netālu: diezin vai tā vēl tur esot? Francis īsi aizbildinājās, ka viņam jābraucot atpakaļ uz Kembrid�u. Nē, Rod�ers uzstāja, vispirms iedzersim tēju. Abi atkal atteicās.

� Man jārunā ar jums, � Rod�ers sacīja valdonīgi, ta�u ne kā varas pārstāvis, bet vienkār�i kā cilvēks. īgni klusēdami, mēs sēdējām kafejnīcā pie galdiņa loga tuvumā, un ārā iela tinās biezā decembra miglā. Tā bija neievērojama vietiņa � ne no tām, kur pulcējas trok�ņaina jaunatne, ne arī no tām, kur mierīgi dzer tēju vecāki ļaudis, tās atmosfērā bija kaut kas no solīdas iebraucamās vietas un kantoristu ēdnīcas.

� Jūs nosodāt manu rīcību? � Rod�ers jautāja.

� Diem�ēl, � Francis atbildēja.

� Tas nav pareizi, � Rod�ers iebilda.

Francis strupi aizrādīja, ka viņ� devis Brodzinskim pārāk lielas cerības. Volters Lūks, būdams straujākas dabas, jautāja, vai Rod�ers tie�ām nesaprotot, ka �is cilvēks esot traks polis, kur� tikai to vien nezina, kāpēc ienīst krievus � tāpēc, ka viņi krievi, vai tāpēc, ka viņi komunisti, � un kur� priecīgi ietu nāvē līdz ar visiem Savienoto Valstu un Lielbritānijas iedzīvotājiem, lai tikai neviens krievs nepaliktu dzīvs. Ja paredzams iesaistīties tādā neprātīgā pasākumā, tad viņam, Lūkam, tas ne prātā nenākot.

Rod�ers sacīja, ka viņ� to visu zinot. Vollcram neesot taisnība tikai vienā ziņā. Brodzinskis neesot jucis. Viņ� tikai mazliet idejas apsēsts. Ta�u tas esot tie�i noderīgi. Uz daudziem cilvēkiem tas iedarbojoties līdzīgi hipnozei.

� Es labprāt gribētu būt tāds apsēstais, � Rod�ers piebilda, drūmi pasmaidīdams. � Tad man nevajadzētu kavēt laiku, izskaidrojot jums, ka es netaisos atkāpties no sava mērķa. Nē, jūsu kolēģis Brodzinskis ir cilvēks, kam piemīt liels spēks. Nenovērtējiet viņu maldīgi. Varu galvot, ka viņa ietekmē nonāks krietni daudz cilvēku, iekams mēs būsim tiku�i galā. Ar viņu vajadzēs apieties ļoti piesardzīgi. Redzat, viņam ir viena liela priek�rocība. Tas, ko viņ� grib, ko viņ� apgalvo, ir ļoti vienkār�s un tie�i tas, ko daudzi grib dzirdēt. Bet tas, ko jūs gribat � un ko es gribu ne mazāk par jums, ja tā var izteikties �, ir ļoti sare�ģīts un nekādā ziņā nav tas, ko vairums cilvēku gribētu dzirdēt. Tāpēc būs vajadzīga neticama veiksme, lai mēs kaut ko panāktu. Ja jūs domājat, ka tas būs viegli un vienkār�i, tad mans padoms: saraujiet visas saistības ar valdību, cik drīz vien iespējams. Būs velni�ķīgi grūti, un mēs varam arī zaudēt. Man cita ceļa nav, bet es uzņēmos lielāku risku nekā jebkur� no jums, un jums jāļauj man rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Jā, es domāju toreiz un arī vēlāk, mazliet nomierinājies, viņ� riskē. Viņ� bija riskējis, runādams ar mani �Karltona� klubā. Viņ� riskēja, tādā tonī runādams ar Getlifu un Lūku. Un tomēr viņ� zināja, ka tie abi, par spīti Lūka asajai mēlei, ir cilvēki, kas rūdīju�ies piesardzībā. Vēl vairāk, viņ� zināja, ka arī viņiem �nav cita ceļa� tādā pa�ā nozīmē, kā viņ� to sacīja par sevi. Jau ilgi pirms Hirosimas viņi bija paredzēju�i, ar kādām briesmām draud tehnikas progress. Viņi bija uzticami sabiedrotie.

Lūks vēl arvien kurnēja. Kāpēc Rod�ers vedis viņus �urp? Kā viņ� domājot � kas ar to panākts?

Rod�ers paskaidroja, ka gribējis apbērt Brodzinski ar uzmanības apliecinājumiem: tas viņu nomierinātu � kaut vai uz laiku.

Volterain Lūkam pietika ar �o atbildi. Man nebūtu pieticis.

Tāda bija Rod�era taktika � izlikties impulsīvākam nekā viņ� patiesībā bija. Vai pareizāk � tas bija rakstura vilciens, ko viņ� izveidojis par taktiku. Viņa impul-sīvums bija īsts, tas pie�ķīra viņam zināmu pievilcību, ta�u viņ� arī prata to izmantot. Viņ� pat ieminējies nebija Lūkam un Getlifam par to, kāpēc � tagad es to zināju � viņ� visvairāk pūlējies glaimot Brodzinskim.

Iemesls bija vienkār�s. Rod�ers par katru cenu gribēja dabūt projām lordu Gilbiju un ieņemt tā vietu. Viņ� vēlējās, lai Brodzinskis nevis klusētu, bet tie�i pretēji � pilnā balsī izkliegtu savu neapmierinātību. Es pārāk daudz biju redzējis, kā t ад.-notiek, tāpēc tagad nemaldīgi atklāju viņa nodomu.

Rod�ers nebija nekāds liekulis. Viņ� būtu varējis rīkoties tāpat, arī nemeklēdams attaisnojumu. Ta�u es jau biju pārliecinājies, ka viņam, kā viņ� pats sacīja, cila ceļa nav. Vecais Tomass Bevils mēdza stāstīt par spēkiem, kas vadīju�i lielākos viņam zināmos politiķus. Viņa iemīļotās frāzes: viens spēks ir varas apziņa. Otrs, daudz retāks, mērķa apziņa. Cilvēkiem, kam nepiecie�ams savas rīcības attaisnojums, tas ir pats labākais.

Ne Getlifs, ne Lūks neaptvēra, ko Rod�ers nodomājis. L)n, ja arī būtu aptvēru�i, viņi par to daudz neuztrauktos. Tas likās dīvaini, bet viņiem tas būtu vienaldzīgāk nekā man. Jo es biju pieķēries Gilbijam. Reizēm es �ādas pieķer�anās dēļ rīkojos pārsteidzīgi. Liekas, tā reiz notika pirms daudziem gadiem kādā mazāka mēroga cīņā, kad es balsoju par savas koled�as priek�nieku. Pieķer�anās toreiz piespieda mani aizmirst amata pienākumus, taisnīgumu, pat mērķi, kam tas viss kalpoja. Tagad, kļuvis vecāks, es apzinājos �īs pagātnes kļūdas � kļūdas, ko nekad nebūtu pieļāvis cilvēks ar tik augstiem principiem kā Francis. Viņam tas būtu ļoti vienkār�i: vispirms, lordam Gilbijam tādā postenī vispār nav jābūt, jo ātrāk viņu aizvāc, jo labāk. Rod�eram jārīkojas krasi. Gilbijs, cienījams, bet neapdāvināts, turēsies savā postenī kā dadzis. Ja Rod�ers nerīkosies krasi, mums no viņa nekāda labuma nebūs.

Getlifam un Lūkam būtu taisnība. Ta�u viņi varbūt nezināja, ka Rod�ers ir daudz sare�ģītāka personība nekā viņi. Es ticēju viņa mērķim, ta�u tas man būtu liels mierinājums, ja es zinātu, kāpēc viņ� izvēlējies �ādu mērķi. Vairākkārt toruden man ienāca prātā, ka varbūt arī viņam pa�am tas būtu mierinājums.

Ziemā klubos un Vaitholas gaiteņos sāka klīst baumas, ka Gilbijam �dienas skaitītas�. Tai pa�ā laikā svētdienas laikrakstu politisko apskatu nodaļā arvien bie�āk parādījās Rod�era vārds � viņu minēja kā pirmo no ministra vietniekiem jaunajā valdībā, kuram paredzams paaugstinājums. �ķita, ka Rod�ers pats izrīko preses izdevumus vai, pareizāk sakot, tos politiskos vidutājus, kuri veikli un nekautrīgi palielina savus ienākumus, piegādājot presei slepenas ziņas. Valdības ierēdņi, līdzīgi Hektoram Rozam, vēl arvien prātoja, vai tādu vidutāju eksistence iespējama, it kā tie būtu kāda vēl nenoteikta suga, kā, piemēram, sniega cilvēks vai Lohnesa plezio-zaurs. Rozs, kas atzina tikai stingri noteiktu likumību, nespēja ticēt, ka tādi ir. Man bija aizdomas, ka Rod�ers ne tikai spēja ticēt, bet arī bija pazīstams ar tiem. Pats viņ� prata iekarot simpātijas, ta�u nekad neatklāja, ka viņam jau ir nosprausta darbības līnija, nemaz nerunājot par to, kāda tā ir. Arī politiskie komentatori, vienprātīgi atzīdami, ka viņ� izvirzās pirmajās rindās, deva pilnīgi pretējus izskaidrojumus, kāpēc tas notiek.

Februāra sākumā Rod�ers pateica man, ka pavadī�ot nedēļas nogali Besetā, Diānas Skidmoras mājā Hemp-�īrā. Tā nebija sagadī�anās, ka arī mēs ar Alargaritu bijām saņēmu�i ielūgumu. Diānai bija pa�ai savs izlūkdienests, un �ie ielūgumi nozīmēja, ka mana pazī�anās ar Rod�eru jau ievērota. Tas, ka Rod�ers brauca uz turieni, nozīmēja jau kaut ko vairāk. Diāna lieliski prata noteikt neatkarīgi no cilvēka nodarbo�anās,-kāds ir viņa akciju stāvoklis; par akciju kursu valdības bir�ā viņas spriedumi bija tikpat kā nemaldīgi. Tā kā Diāna deva

priek�roku tiem, kas cēlās aug�up, tad tam, cik bie�i kādu ielūdza Besetā, bija cie�s sakars ar viņa politisko darbību.

Ļaudis tā runāja par Diānu, un tas bija taisnība. Ta�u, dzirdot to pirms iepazī�anās ar viņu, likās tā kā neticami. Mēs braucām pa Sauthemptonas ceļu, tīrītājs, klusi dūcot, slīdēja pa stiklu, vēj� �alkdams sitās pret ma�īnas sāniem, un mēs ar Margaritu pārrunājām, ka priecāsimies redzēt Diānu. Ceļ� bija tum�s, stipri lija, un mēs nomaldījāmies.

� Man viņa patie�ām patīk, � Margarita sacīja, � viņa neprasa piepūli.

Es jautāju, ko tas nozīmē.

� Nav jāpūlas sacensties, tāpēc ka tas nav iespējams, Tu jau to nesapratīsi. Bet es nekad nepirktu jaunu kleitu, ko uzvilkt, braucot uz Besetu.

Es sacīju, ka viesoties tur būs jauki vienalga kādā apģērbā. Kad beidzot ieraudzījām Besetas vārtsarga namiņa ugunis, mēs jutāmies, kā varbūt jutās ceļinieki kādā agrākā laikmetā vientulīgā, neapdzīvotā vietā, pāri tuk�iem klajumiem pamanīju�i kaut kur gaismu.

Sī sajūta likās mazliet muļķīga, kad mēs, garām sarga mājiņai izbrauku�i cauri tum�am parkam ar �alco�iem kokiem, stāvējām Besetas lielajā hallē. Mājas fasāde bija astoņpadsmitā gadsimta garā, bet milzīgajā hallē bija silti kā Ņujorkas dzīvoklī un smar�oja ziedi: lielā, siltā telpa bija pilna ziedu, it kā �eit rīkotos uz kāzu brokastīm. Tas radīja ne vien greznības, bet arī augstākās labklājības atmosfēru.

Mēs izgājām cauri hallei pie viesu saraksta. Vārdu secība vien jau runāja pietiekami izteiksmīgu valodu. Vislabākās istabas paredzētas misteram Red�inaldam Kolingvudam � viņ� bija ministru kabineta loceklis. Nākamās pēc labuma � viskontam un viskontesei Brid�voteriem. So titulu bija ieguvis mans vecais paziņa Horass Timberleiks, cēlies nevis no vietējiem magnātiem, bet no lielrūpniekiem un kļuvis par vienu no toriju partijas slavenībām. Mēs bijām tre�ajā vietā, jādomā tāpēc, ka diezgan bie�i bijām �eit viesoju�ies. Tad � misters Rod�ers Kveifs un lēdija Karolīna Kveifa. Pēc tam � misters Montegjū Keivs. Viņ� bija kļuvis par ministra vietnieku reizē ar Rod�eru. Mēs konstatējām, ka viņ� ieradies viens, bez sievas, tāpat kā iepriek�ējas reizes. Klīda baumas, ka viņa izklaidējoties ar citiem vīrie�iem. Tad misis Henekera. Es nepatikā no�ņācos, un Margarita pasmīnēja. Pēdējais � misters Robinsons, viens pats un nevienam nepazīstams.

No gaiteņa atskanēja Diānas mo�ā, valdonīgā balss. Diāna ienāca hallē, noskūpstīja mūs un ieveda vienā no viesistabām � spo�i apgaismotā, ar Sislija un Pisaro gleznām pie sienām. Viņa atcerējās, ko mēs dzeram, un, nejautādama mums, deva rīkojumu sulainim, apzinādamās, ka pareizi atcerējusies, un uzlūkoja mūs ar dro�u, asu, vērtējo�u skatienu.

Viņa bija nedaudz pāri piecdesmitiem, ta�u ļoti labi saglabājusies. Augumā slaida, tomēr ne trausla, bet spēcīga. Skaista viņa nekad nebija bijusi, tā runāja, varbūt pat glīta ne, un, kaut arī viņas vaibsti it kā liecināja par zudu�u daiļumu, iespējams, ka pa�laik, pusmū�ā, viņa izskatījās labāk nekā jebkad. Viņa bija īpatnēji, mazliet uzkrīto�i pievilcīga un izturējās kā sieviete, kas arvien apzinājusies, ka patīk vīrie�iem. Viņa mēdza sacīt: �Skaistule vienmēr ir skaistule,� � ar to apgalvodama, ka fiziskais skaistums var būt pārejo�s, bet vienmēr paliek pa�apziņa, ko tas dod. Un patie�ām, neparastu valdzinājumu viņai pie�ķīra tie�i pa�apziņa. Viņa nebija iedomīga, lai gan labprāt palepojās. Viņa zināja, pārāk labi pazīdama dzīvi, ka da�i vīrie�i no viņas baidās. Ta�u daudzus viņa valdzināja un pati par to ne�aubījās jau kop� agras jaunības.

Uz kreisā pleca viņai �ilbi mirdzēja briljanti. Es mazliet tā kā vainīgi palūkojos uz savu sievu, kura bija piespraudusi manu pēdējo dāvanu � peridota bro�u. Alar-garitai nepatika nekas spilgts, uzkrīto�s, ta�u blakus Diānai viņa dro�i vien vēlējās, kaut viņas rota būtu vērtīgāka.

Dīvainākais bija tas, ka viņas abas nāca no vienādām ģimenēm. Diānas tēvs bija advokāts, un viņas radinieki, tāpat kā Margaritas radinieki, bija akadēmiķi, doktori, inteliģences augstākais slānis. Da�i no viņiem bija iespiedu�ies pat augstajā Blūmsberiju dzimtā, kuras atvase bija arī Margarita. Ta�u, nemaz nedomājot par savu izcel�anos, Diāna jau bērnībā uzskatīja, ka viņai jābūt elegantās sabiedrības pa�ā virsotnē. Un, uzskatīdama to kā pa�u par sevi saprotamu, viņa apbrīnojami ātri arī sasniedza to. Diānai vēl nebija ne divdesmit viens gads, kad viņa apprecējās ar Consiju Skidmoru, vienu no bagātākajiem cilvēkiem Amerikā. Un, redzot viņu tagad, pusmū�a gados, neviļus pazibēja doma, ka nevis Skidmori, nevis viņas draugi no internacionālā loka, bet tie�i viņa radīta �ādai dzīvei.

�ķila, it kā viņa būtu avantūriste, kam lieliski veicies, ta�u viņa pali tā nedomāja, un tā nedomāja neviens, kad tuvāk iepazinās ar viņu. Viņa bija stūrgalvīga, neatlaidīga, neparasti gudra, ta�u viņai piemita spo�ums un, jā, pat pievilcība kā cilvēkam, kas ar tīksmi izbauda visu, ko sniedz dzīve. Ar Consiju Skidmoru viņa bija apprecējusies aiz neizsakāmas mīlestības. Jau vairāk nekā gadu atraitne, viņa vēl arvien sēroja.

Tovakar pie pusdienu galda sēdēja astoņpadsmit cilvēku � turklāt Kveifi ieradās tikai otrā dienā. Diānai bija paradums papildināt viesu pulku ar savu koted�u nomniekiem vai netālās Vin�esteras koled�as pasniedzējiem. Es raudzījos griestos, ko bija gleznojis kāds jau aizmirsts astoņpadsmitā gadsimta Venēcijas mākslinieks. Sarunas bija kļuvu�as skaļākas, un tikai īsos pie-rimas brī�os varēja dzirdēt, kā lietus kapā logu rūtis. Virssulainis nemanāmi piepildīja manu glāzi, �etri sulaiņi klusi rosījās ap galdu. Uz mirkli man likās dīvaini, ka tas viss vēl notiek mūsdienās. Ta�u pārējiem, jāatzīst, tas nemaz nelikās dīvaini. Risinājās dzīva saruna par to, kādas pārbūves būs nepiecie�amas, kad Diānas dēls mantos māju, vai varbūt viņai pa�ai sākt jau tagad, pamazām. Savā skanīgajā balsī viņa jautāja Ko-lingvudam, kas sēdēja viņai labajā pusē:

� Kā jūs domājat, Red�ij, ko man darīt?

Kolingvuds parasti neizteicās, kamēr viņu tie�i neuzaicināja. ,

� Manuprāt, lai viņ� pats par to parūpējas.

Tas likās glu�i prātīgi sacīts. Atcerējos, ka pirms gadsimta ceturk�ņa, sēdēdams bagātās mājās un klausīdamies savu draugu � mantinieku sarunās, es domāju, ka mēs vēl nebūsim pusmū�ā, kad tādas mājas vairs nepastāvēs. Ta�u tās pastāvēja. Tagad Diānas draugi sprieda tā, it kā nekas arī nemainītos. Varbūt viņiem bija kāds pamatojums �ādam uzskatam.

Es vēroju Kolingvudu. Jau agrāk biju ticies ar viņu, tikai nekad vienatnē. Viņ� bija neizprotama parādība politikas sfērā, neizprotama tāpēc, ka politika likās viņam pats nepiemērotākais darba lauks.

Viņ� bija skaists vīrietis, apveltīts ga/i ar pareiziem vaibstiem, gan ar nevainojamu sejas krāsu. Viņam bija svaiga, sārta āda, acis atgādināja zilu kvarcu � tikpat spilgtas un tikpat neizdibināmas. Izvēlētajā darba laukā viņam bija kāds kavēklis: viņam ārkārtīgi grūti nācās runāt � tiklab publiski uzstājoties, kā arī vienkār�ā sa-� runā. Uzstājoties viņ� runāja bikli un garlaicīgi, turklāt radās iespaids � tie�i tāpēc, ka viņam tas tik ļoti nepatīk, viņ� katrā ziņā izturēs līdz galam. Sarunā viņ� nebija bikls, tomēr vārdi neraisījās. Viņ� neprata vai arī nemaz nepūlējās uzturēt sarunu. Tā �ķita sevi�ķi nevēlama īpa�ība politiskam darbiniekam.

Un tomēr viņ� bija apzināti izvēlējies. Sākumā bijis turīgs zemes īpa�nieks, tad ieguldījis naudu komerciālā bankā un guvis panākumus. Ta�u drīz vien atteicies no �īs karjeras; viņu neatvairāmi saistīja politika, un, ja tas nozīmēja, ka jāuzstājas ar runām, nu, tad jāuzstājas � un tas ir viss.

Ministru kabinetā ar viņu rēķinājās un partijā vēl vairāk, daudz vairāk nekā ar viņa kolēģiem, kas bija desmitkārt spējīgāki nekā viņ�. Tāpēc es tovakar saausījos, kad dzirdēju � vai varbūt man tikai tā likās � viņa atbildē Diānai izskanam tā kā Kveifu nosodījumu. Es nebiju dro�s, vai pareizi dzirdēju; pie tik liela galda, klausoties savā kaimiņienē, kura izrādījās misis Henekera � un es nemaz nebiju par to pārsteigts �, vajadzēja būt apveltītam ar sevi�ķām dzirdes un uztveres spējām, lai orientētos vārdu jūklī. Ja Kolingvuds noskaņots pret Rod�eru, tad stāvoklis nopietns mums visiem... Te mani atkal iztraucēja misis Henekera, stāstīdama, ka nolēmusi uzrakstīt sava nelaiķa vīra ..dzīves stāstu � viņ� bijis kontradmirālis, pret kuru admiralitāte izturējusies, pēc viņas vārdiem, ārkārtīgi necienīgi.

Man pretī galda otrā pusē sēdēja Keivs, pazīstams kā gardēdis, un ēda bez patikas, bet, tā kā daudzums viņam varēja aizstāt labumu, viņ� ēda kā rīma vai izsalcis bērns.

Un atkal no galda gala atlidoja saraustīta, nosodījuma pilna frāze. Kāds cilvēks, kura vārdu nesadzirdēju, esot ķezā. Saklausīju, ko atbildēja lords Brid�voters, pilnasinīgs vīrietis ar ananasam līdzīgu galvu: � Viņ� mūs krāpj, jūs saprotat, ko es ar to gribu sacīt. � Un Kolingvuds atbildēja: � Tas nav labi. � Un pēc brītiņa, juku jukām ar paskaidrojumiem par kontradmirāli, es atkal dzirdēju Kolingvuda frāzi: � Tas jāizbeidz! � Man nebija ne jausmas, kas tas par cilvēku. Tāpat man nebija ne jausmas, kas viņam par ķezu, vienīgi es varēju kaut vai saderēt, ka tā nav mīlestības dēka. Ja tā būtu, tad Diāna starot starotu labpatikā un pārējie nesēdētu tik nopietni un nosodījuma pilni. Vienalga ko viņi sacīja oficiālās runās, dzīvē viņi �ādos gadījumos izturējās tik iecietīgi, cik vien iespējams. Viņi nespēja piedot atklātus skandālus un da�reiz pat izdomāja īpa�us likumus. Personiskajā dzīvē un savās aprindās � vai arī jebkurās citās aprindās, ar ko iznāca saskarties � neviens neinteresējās par to, ko citi darīja, �ķir�anās, � tās bija piedzīvoju�i vairāki pie �ī galda sēdo�ie, arī Margarita. Diānas brāļadēls reiz aizturēts parkā ar kādu kareivi. �Nabagam nelaimējās,� viņi toreiz' sacīja.

Bet tagad bija jūtams sasprindzinājums. Mēs ar Margaritu, vienatnē paliku�i, pārrunājām to, tomēr nekādā skaidrībā netikām.

Otrā rītā, uzvilcis lietusmēteli un garos zābakus, es kopā ar Montiju Keivu devos pastaigāties. Viņ� visu laiku bija domās nogrimis, kā likās, skumjās domās. Es labprāt būtu apjautājies, kas tam par iemeslu, bet diem�ēl nepazinu viņu tik tuvu. Pēk�ņi viņ� sāka mētāties ar indīgām piezīmēm. Vai neesot dīvaini, ka Diānai pēk�ņi radusies interese par moderno mūziku? Misters Robinsons ta�u �ai ziņā īsts lietpratējs. Viņa ta�u spējot piemēroties ikviena vīrie�a gaumei, vai ne? Un tad: kāpēc cilvēkiem tik muļķīgi mīlināmie vārdi? Semikinss, Bobi-tijs... Kā man patiktu, ja mani sauktu par Lūikinsu? � Vai varbūt, � ieteicās Keivs, un smīns pazibsnija viņa tuklajā sejā, � jūsu draugi jūs tā sauc?

Viņ� nespēja būt mierīgs, pārāk strauji mainījās viņa noskaņojums, kamēr nesākām runāt par politiku. Tad atklājās viņa skaidrais prāts, bagātā iztēle un glu�i negaidīti � humānisms. Pirmoreiz sapratu, kā viņ� ieguvis savu reputāciju.

Atgriezies mājās, jutu, ka saspīlējums pastiprinājās, kad ieradās Kveifi. Mēs ar Margaritu saskatījāmies, cilvēkos mēs nevarējām aprunāties. Ta�u drīz vien pārliecinājos, ka, vienalga kāds ir saspīlējuma iemesls, mans uztraukums bijis veltīgs: īsi pirms brokastīm ieraudzīju Karo un Diānu dzeram viskiju un vienprātīgi sprie�am, ka jātiek vaļā no Gilbija.

� Jūs ta�u esat ar mums vienis prātis, Lūis, � Diāna iesaucās. � No Vecā varoņa mums nav bijis nekāda labuma, vai ne?

Es apsēdos.

� Manuprāt, tā nav viņa īstā vieta, � es iebildu.

� Neesiet nu tik labiņ�, � Diāna sacīja. � Viņ� ir ļoti jauks, elegants kavalērijas virsnieks un būtu apprecējies ar aktrisi, ja vien viņam ļāvu�i, bet neko vairāk viņ� nespēj, un jūs to labi zināt.

� Viņ� nepavisam nebūtu precējies ar aktrisi, viņ� ir lielākais snobs pasaulē, � Karo iebilda.

� Vai jūs domājat, ka būtu iejauku�ies garīdznieki? � iejautājās Diāna. Gilbiji bija katoļi, un �īm abām sievietēm tas nozīmēja to pa�u, ko dzīvot kādā tālā nostūrī. Skanēja skaļi, nicīgi smiekli; bija skaidri redzams, ka Diāna un Karo saprotas un viņām ir kāda cie�a apņem�anās.

� Galvenais ir tas, � Diāna neatlaidās, � ka mums no viņa nav nekāda labuma. Viņ� mums neder.

Viņa pameta vērtējo�u skatienu uz Karo � skaista sieviete, divdesmit gadus jaunāka nekā viņa, skaista sieviete un tikpat sīksta kā viņa. Sabiedrotā.

� Varu pateikt jums vēl kaut ko, � Diāna pēk�ņi piebilda, � Red�ijs Kolingvuds ir pārliecināts, ka Giļ-bijs mums neder.

Tā likās laba ziņa. Ta�u Karo tūdaļ saīga.

� Diem�ēl es labāk iztiktu bez Red�ija, � viņa sacīja.

� Paklausieties, � Diāna uzstāja, � jums jābūt piesardzīgai. Protams, arī Rod�eram. Bet galvenais � jums jābūt piesardzīgai.

Nebijis manis, viņa dro�i vien būtu pateikusi kaut ko vairāk. Pēc brītiņa mēs gājām brokastīs.

Visu laiku līdz pat svētdienas vakaram es paliku neziņā. Lēni vilkās stundas, ko pārtrauca vienīgi ēdienreizes, un es jutos kā cilvēks, kas brauc ar kuģi pāri okeānam un brīnās, kāpēc nav sēdies lidma�īnā. Salkdams lija lielus, ūdens strūklas tecēja gar logu rūtīm, un apvārsnis likās nolaidies tepat aiz tuvējiem laukiem. Patie�ām, tas �ķita kā brauciens ar kuģi drūmā, bet samērā mierīgā laikā.

Man neradās izdevība pārmīt kaut vārdu ar Rod�eru. Pat ar Margaritu varēju aprunāties tikai mūsu istabās. Viņa bija līdz apnikumam izklausījusies lorda Brid�vo-tera prātojumos, kamēr es gan Besetas lielajā viesistabā, gan da�ādajās mazajās viesistabās, gan bibliotēkā nenovēr�ami nokļuvu misis Henekeras sabiedrībā.

Viņa nemaz nebija tik nekautrīga, kā man agrāk likās. Kad viņa ceturtdien pievakarē ienāca pie manis bibliotēkā, man viņa, tāpat kā agrāk, �ķita aprobe�ota, tomēr viņas pa�apziņa bija izgaisusi. Dīvainākais tas, ka viņa izskatījās apmulsusi. Pa aizvilgu�o logu mēs noskatījāmies, kā Diana un Karo, ietērpu�ās lietusmēteļos ar kapucēm, aizsoļo pa piebraucamo ceļu pastaigāties nerimtīgajā lietū.

� Bagātie domā, ka var nopirkt visu, � misis Hene-kera smagi nopūtās. Diānas bagātības vara bija viņu satriekusi, tāpat kā būtu satriekusi manus radiniekus vai vecos draugus, vai kādu citu patie�ām nabadzīgu cilvēku. Cik jocīgi, es domāju. Misis Henekerai pa�ai dro�i vien piederēja ap simt tūksto�u mārciņu.

Misis Henekera neklausījās manās asprātībās. Bet es varēju būt viņai noderīgs. Laikam Besetas pārpilnības ietekmē viņas lēmums bija galīgi izkristalizējies. Viņa rakstī�ot sava vīra biogrāfiju, un es varētu mazliet palīdzēt.

� Protams, � viņa sacīja, � es nekad neko neesmu rakstījusi. Man nekad nav bijis laika. Bet mani draugi apgalvo, ka es rakstot ļoti interesantas vēstules. Protams, man būs nepiecie�ama tehniska palīdzība. Es domāju, vislabāk būs, ja es aizsūtī�u jums pirmās nodaļas, kad bū�u tās pabeigusi. Tad mēs varēsim pa īstam ķerties pie darba.

Viņa bija līdz apmātībai enerģiska un rīkojās metodiski. Svētdienas rītā, kad vairums viesu, starp tiem arī Rod�ers, bija aizbrauku�i uz baznīcu, ratiem �ķie�ot dubļaino granti, viņa atnesa man sava vīra dzīves stāsta konspektu. Pēc ieilgu�ām brokastīm (Diānas kaimiņi palika uz pēcpusdienas tēju) misis Henekera atkal notvēra mani, priecīga un lepna pastāstīja, ka uzrakstījusi jau pirmos divus paragrāfus, un lūdza, lai es tos izlasot.

Kad es beidzot uzgāju aug�ā, mūsu guļamistabā dega uguns un Margarita uzsauca, lai es pasteidzoties. Atbildēju, ka aizkavējos sarunā ar misis Henekeru, un Margaritai tas viss likās jocīgāk nekā man pa�am. Kad vilku nost svārkus, Margarita atkal uzsauca man:

� Liekas, Karo brālis sacēlis lielu uztraukumu.

Viņa par to dzirdējusi pēc tējas. Nu beidzot sapratu dzēlību, ko iepriek�ējā rītā dzirdēju no Keiva: Karo brāli sauca par Semikinsu � ne tikai piederīgie, bet arī paziņas. Lords Houtons, torijs, parlamenta loceklis, bija jauns cilvēks ar ^ļjezgan ķecerīgiem uzskatiem. Mēs ar Margaritu atcerējāmies, ka viņ� nesen bija publicējis nelielu grāmatiņu par angļu-indie�u attiecībām. Mēs to netikām lasīju�i, bet laikraksti par to pla�i izrakstījās. Cik varēja noprast no recenzentiem, viņ� nostājās pret Cer�ilu, jūsmoja par Neru, bet it īpa�i dedzīgi par Gan-diju. Likās dīvaini, ka torijs un parlamenta loceklis uzrakstījis tādu grāmatu. Tas bija viens no viņa pārkāpumiem.

� Diez cik ieredzēts viņ� vis nav � kā tu domā? � Margarita sacīja. Pieri saraukusi, viņa aplūkoja spogulī sevi, savas drēbes. Nevarētu sdcīt, ka viņai nepatiktu sacensties ar citām sievietēm, kā man arvien likās.

Es nopratu, ko Diāna bija sacījusi Karo. Pie pusdienu galda neviens par to neieminējās, un es sāku cerēt, ka vismaz pagaidām vairs briesmas nedraud. Sarunas risinājās klusināti intīmi, gurdi, arvien vairāk apsīkstot, kā Jau garas nedējas nogales beigās. Tā kā namatēva nebija, vīrie�i nepalika ilgi pie pusdienu galda, un pēc tam viesistabā mēs sēdējām puslokā un Diāna kā impresārijs novietojās starp Kolingvudu un Rod�eru un pūlējās izraisīt starp viņiem sarunu.

Pēk�ņi lords Brid�voters, mo�s, atklāts cilvēks, nokrem�ļojās. Mēs zinājām, kas sekos. Pēc izcel�anās viņ� nepiederēja pie �īs sabiedrības, bet bija tai pieskaņojies. Mājās viņ� bija jauks cilvēks, bet viņam piemita tieksme uzņemties nepatīkamus pienākumus. Pāri visai istabai viņ� vērsās pie Karo:

� Ceru, ka mēs vairs neko nedzirdēsim par Semi-kinsu. Jūs saprotat, ko es ar to gribu sacīt. . *

Laikam gan pirmoreiz es redzēju Karo apjuku�u. Viņa pietvīka. Bija jāsavaldās, un to viņa ciest nevarēja. Tas bija viņas raksturā � nerēķināties ar citu domām, turklāt atklāti pateikt, ka nerēķinās. Brīdi klusējusi, viņa mazliet nedro�i atbildēja:

� Piedodiet, Horas, bet es savam brālim neesmu aukle. � Semikinss bija pāris gadu jaunāks par viņu, un, dzirdot viņas atbildi, es sapratu, ka viņa to mīl.

� Viens otrs saka, � Kolingvuds aizrādīja, � ka aukle viņam nenāktu par ļaunu.

� Lai tie pasaka to viņam, � atcirta Karo. � Un tas ir viss.

� Viņ� nodara ļaunu partijai, � sacīja lords Brid�voters. � Noteikti tikai ļaunu.

Kolingvuds palūkojās uz Karo. Viņa acis iedegās, runājot ar sievieti, ta�u izturē�anās nemainījās, un viņ� atklāti pateica Karo:

� Tas jāizbeidz.

� Ko jūs ar to gribat sacīt?

� Es gribu sacīt to: ja Semikinss pats neizbeigs, mums būs viņ� jāpiespie�.

Kolingvuda gausajā senatora runā iesauka izskanēja vēl smieklīgāk. Karo ar pūlēm valdījās.

� Man liekas, � viņa sacīja, � nevienam no jums nav ne jausmas, kāds viņ� ir.

� Tas nav svarīgi, � atteica Kolingvuds. � Es gribu sacīt to: ja viņ� vēl uzrakstīs kaut ko tamlīdzīgu vai izteiks runā līdzīgus uzskatus, mēs pārtrauksim visus sakarus ar viņu.

Es redzēju, ka Rod�ers, kas sēdēja Diānai otrā pusē, sarauca pieri. Viņ� stingi lūkojās uz savu sievu. Tum�i piesarkusi aiz kauna, viņa papurināja galvu, it kā lūgdama Rod�eru neiejaukties. Kop� tā laika, kad viņ� kļuva par valdības locekli, viņ� nebija spēris nevienu kjūmīgu, nevienu iepriek� neaprēķinātu soli � to viņa zināja labāk nekā jebkur� no klāteso�ajiem. Pa�reiz nebija īstais laiks ļaut sev vaļu.

Karo draudzīgi uzsmaidīja Kolingvudam.

� Jūs gribat sacīt, ka atbrīvosiet viņu no partijas organizatora pienākumiem?

� Noteikti.

� Tas viņam neko nenozīmēs.

Es domāju � cik lietpratīgi viņa runā par politiku, glu�i tāpat kā Kolingvuds. Viņas brālis, tēva titula mantinieks, nevarēja cerēt uz nopietnu politisko karjeru.

� Tas vēl nav viss, � Kolingvuds turpināja. � Nevienam nepatīk ... būt atstumtam.

Brīdi valdīja klusums. Karo meklēja atbildi, neattapdama uzreiz atrast īsto.

� Es uzskatu par nepareizu gandrīz visu, ko jūs sacījāt. � Tā bija Rod�era balss, viņ� neklusēja, viņ� vērsās tiklab pie Kolingvuda, kā ari pie visiem pārējiem. Viņ� dro�i vien bija noskaities par to, ka spiests iz�ķirties, bet, kad jau bija iz�ķīries, tad runāja mierīgi, nepiespiesti.

Tāpat kā Karo, es baidījos no Rod�era iejauk�anās. Tagad, kad tas bija noticis, es jutos satraukts, apmulsis un reizē atvieglots.

� Nesaprotu, kā jūs to varat. � Kolingvuds izskatījās augstprātīgs un salts.

� Tomēr tā ir. Protams, man ir priek�rocība � es labi pazīstu �o cilvēku. Laikam gan nav daudz tādu, kam ir �ī priek�rocība, vai ne? � Rod�ers jautāja, uzsizdams knipi, un viņa skatiens apstājās pie Karo. � Es jums saku, ja kaut da�iem no mums būtu viņa drosme un ideālisms, tad mums veiktos daudz labāk nekā pa�laik.

Karo bija pietvīkusi līdz matu galiem. Viņa raizējās par Rod�eru, zināja, ka viņ� rīkojas neprātīgi, ta�u lepojās ar viņu, lepojās tāpēc, ka Rod�ers par viņu domājis vairāk nekā par visu pārējo. Sākumā viņa nebija aptvērusi, ko gaidīt, pūlējusies pārliecināt, pati sevi, ka vēlas, lai viņ� klusētu. Ta�u viņ� neklusēja, un viņa priecājās par to. Pamanīju, ka Margarita uzmet viņai jūsmīgu skatienu, pēc tam man satraukuma pilnu.

� Vai jūs nepiemirstat apdomību, Kveif? � jautāja lords Brid�voters.

Rod�eru tas neapstādināja.

� Nē, es nepiemirstu apdomību. Bet mēs pārāk bie�i mēdzam runāt par apdomību, kad patiesībā ar to saprotam spēju pievienoties jebkuriem ieskatiem. Tas ir tikpat kā nāve. Paskatīsimies, ko tad �is cilvēks īstenībā izdarījis. Viņ� ir izklāstījis zināmus apstākļus � diezgan asi, tur es ar jums esmu vienis prātis; viņ� nav noplicinājis savus vārdus tā, ka tie zaudētu nozīmi � arī �īs spējas mēs bie�i vien pārvērtējam. Da�ās vietās viņ� ir pārspīlējis. To es atzīstu, un tāda vājība piemīt visiem atklātiem, dedzīgiem cilvēkiem. Ta�u viss būtiskais viņa grāmatā ir nenoliedzami pareizs. Vēl vairāk, visi �eit klāteso�ie un gandrīz ikviens, kas pazīst apstākļus, zina, ka tas ir pareizi.

� Es tam nevaru piekrist, � Kolingvuds protestēja.

� Jūs to zināt. Jūs varat neatzīt viņa nostāju, ta�u jūs zināt, ka viņa apgalvojumi pareizi. Tāpēc jūs visi esat tā saniknoti. Viņam ir taisnība. �is cilvēks noziedzies, atklāti izteikdams savus uzskatus. Nav nekas slikts, ja tādi cilvēki kā mēs zinām īstos apstākļus. Bet ir nepareizi, ja kāds to pasaka ārpus mūsu apburtā loka. Vai mēs arvien vairāk nesākam uzskatīt, ka tam tā jā-būt? Vai nesākam uzskatīt, ka labāk ir ievērot etiķeti nekā sacīt patiesību? Nezinu, vai jūs tas biedē, bet mani tas noteikti biedē. Politika ir pārāk nopietna lieta, lai ar to niekotos kā ar laika kavēkli mājas viesībās. Nākamajos desmit gados politikai būs daudz lielāka nozīme, nekā mēs �obrīd spējam iedomāties. Tie�i tāpēc mums vajadzīgs ikviens cilvēks, kam pietiek drosmes pateikt, ko viņ� īstenībā domā. Tie�i tāpēc mums vajadzīgs �is cilvēks, kuru jūs visi tā nosodāt. Tie�i tāpēc, � viņ� nobeidza lieti�ķā tonī, vērsdamies tie�i pie Kolingvuda,

� ja radīsies jautājums par viņa izslēg�anu, es nespē�u mierīgi noraudzīties.

� Es par to ne�aubos, � Kolingvuds atbildēja, kā parasti, runādams gausi un cienīgi. Viņ� bija pavisam mierīgs. Nevarēja manīt, kādu iespaidu uz viņu atstājusi Rod�era rīcība un vai vispār atstājusi .kādu iespaidu.

� Es par to ne�aubos.

Otrā vakarā, pirmdienā, mēs ar Margaritu bijām ielūgti uz vakariņām pie Osbaldistoniem. Piebraucot taksometrā pie mājas, mēs neviļus salīdzinājām to ar Be-setu un atzinām, ka neliela at�ķirība ir; Osbaldistonu savrupmāja atradās Klepemas rietumpusē. Tā stipri atgādināja mājas manā dzimtajā provinces pilsētiņā, vidējās inteliģences pārstāvju � skolotāju, grāmatve�u, notariāta ierēdņu mājas, kurās es zēna gados ciemojos arvien ar tādu sajūtu, ka esmu pacēlies kādu pakāpi augstākā sabiedrībā.

Mēs gājām pa celiņu, ko ieskāva ligustru dzīv�ogs; parādes durvīs bija vitrā�a ar melnu lapu rakstu, un caur krāsaino stiklu no gaiteņa spīdēja sārta gaisma.

Iegājis mājā, es nodomāju, ka Duglasam Osbaldisto-nam gan nav nepiecie�ams dzīvot tik vienkār�i. Sienu apdare un mēbeles tādas, kādas bija modē divdesmito gadu sākumā: smil�krāsas tapetes ar satinēta papīra svītru un atturīgu, puķotu paneli, da�i viduvēji akvareli � romantiskas ainavas koka ietvaros, galdi ar izliektām kājām, beicēta ozolkoka bufete ar zaļiem rokturiem. Augsts valsts ierēdnis gan varēja labāk iekārtoties. Da�i tādas izcelsmes cilvēki kā Duglass vai es pūlējās izturēties tā, lai viņus uzskatītu par lauku aristokrātiem, bet Duglass rīkojās tie�i pretēji. Viņ� to darīja, tī�i uzsvērdams savu pieticību, ta�u, tāpat kā neīstie lauku aristokrāti, pamazām sāka pārspīlēt. Kad mēs pie pusdienu galda pastāstījām, ka pavadījām nedēļas nogali Besetā, viņ� jautri iesvilpās, lieliski atdarinādams kantoristu, kas lasa sadzīves notikumu hronikas lappusi un sapņo par neaizsniedzamiem sabiedriskā stāvokļa augstumiem. Ta�u Duglass, būdams pats gudrākais no administratīvā aparāta vadītājiem, zināja: tāpat kā viņam ir aizdomas, ka Besetai līdzīgas mājas pārāk jūtami ietekmē valdības lēmumus, tā Diāna Skidmora un viņas draugi tur līdzīgās, varbūt vēl lielākās aizdomās viņa � Osbaldistona kolēģus un viņu pa�u. Ne viena, ne otra puse skaidri nezināja, kā rokās atrodas īstā vara. Varenajā, bagātajā Besetā, starp cilvēkiem ar pla�i pazīstamiem vārdiem, bija viens otrs, kas apzinājās, ka briesmas var draudēt arī no tādām ārpilsētas savrupmājām kā �ī.

Mazajā ēdamistabā mēs iebaudījām Mērijas Osbaldis-tonas pa�as gatavotas lieliskas pusdienas: buljonu, bif�teku un nieru sacepumu, citronu suflē. Viss bija daudz gar�īgāks nekā ēdieni, ar ko mūs pacienāja Besetā. Kad es uzslavēju pusdienas, Mērija nosarka aiz prieka. Viņa bija gudra, vienkār�a tāpat kā Duglass, ar smalkiem sejas vaibstiem, sieviete bez sevi�ķas elegances, tomēr ļoti pievilcīga. Mēs ar Margaritu bijām viņu iemīļoju�i, īpa�i Margarita, un mēs abi zinājām, ka ģimenes dzīvē viņi nav tik laimīgi kā mēs. Viņi ļoti vēlējās bērnus, bet viņiem to nebija.

Duglass bija neatlaidīgs un noteikts, kā jau atbildīgs � valdības ierēdnis: viņ� gribēja skaidri zināt, kāpēc un kā es iepazinies ar Diānu Skidmoru. Viņ� neapskauda mani par �o pazī�anos ar augstākās sabiedrības pārstāvjiem, viņ� nejautāja aiz tīras ziņkārības, ne arī tāpēc, lai uzzinātu visus sīkumus par notikumiem �īs sabiedrības dzīvē.

Viņ� klausījās vērīgi un koncentrēti kā detektīvs. Viņu interesēja viss, kas attiecās uz viņa darbu, viss, kas varētu ietekmēt ministrus. Viņa uzmanība sevi�ķi saasinājās, kad es stāstīju par Rod�era dedzīgo uzstā�anos.

� Patie�ām, � Duglass sacīja, � es gan domāju, ka viņ� ir daudz mierīgākas dabas.

Viņa sejā vairs nebija jauneklīgās izteiksmes.

� Kāda velna pēc Rod�eram vajadzēja taisni tagad zaudēt galvu? Nudien, nelaimējas mums ar saviem varasvīriem ...

Es dzīros iebilst, ka ar Rod�eru mums, manuprāt, palaimējies, bet Duglass turpināja:

� Jādomā, viņ� gribēja būt bruņinieks. Bruņnieciskums var izrādīties dārga greznība. Ne tikai viņam, bet arī mums visiem.

Duglasa sieva aizrādīja, ka mums nav zināms, kādas attiecības starp Karo Kveifu un viņas brāli. Varbūt tur slēpjas iemesls?

� Nē, � Duglass sacīja, � nedomāju, ka tas varētu būt attaisnojums. Tā bija bezatbildīga rīcība. Nevaru iedomāties, kā iespējams atļauties tādu bruņnieciskumu, ja no tā daudz kas atkarīgs... � Viņ� pavīpsnāja un palūkojās uz sievu. Tas, ko viņ� sacīja, izskanēja diezgan drūmi, tomēr tā bija taisnība. Duglass ļoti labi zināja, kas viņam vajadzīgs; viņ� bija sīksts un zināmā mērā pat ne�ēlīgs: viņ� bija apņēmies sasniegt sava kalna virsotni, un viņa ārējais miers neko nespēja noslēpt. Bet viņ� varēja būt sirsnīgs draugs, viņ� bija kvēls cilvēks, nevis auksts.

� Ievērojiet, Lūis, � viņ� sacīja, � ja Kveifam viss labi beigsies ar �o izlēcienu, tad viņa stāvoklis ir ļoti dro�s. Vislabākais ir gūt panākumus tā, lai nevienam nepaliktu pateicību parādā. Viņ� dro�i vien to zina tikpat labi kā mēs.

Duglass bija pilns optimisma kā ikviens darbīgs cilvēks. Tāda optimisma, kas it kā ar bezdibeni �ķir darbīgus cilvēkus no vērotājiem, kas neļauj cilvēkam nojaust sakāvi, iekams tā nav patie�ām notikusi. Duglass sacīja, ka arī viņam esot labas ziņas, viņ� mūs ar tām iepriecinā�ot, kad mēs visi pārie�ot uz �parādes istabu�.

Man nāca smiekli, dzirdot �o frāzi. Nosaukt to par �parādes istabu�, kā viņa māte vai manējā būtu darījusi, nozīmēja pārmērīgu kautrību, pat Duglasam. Sī māja, kaut arī neliela, tomēr nebija tik maza, un tā saucamā �parādes istaba� īstenībā bija darba kabinets. Uz rakstāmgalda atradās melns dienesta portfelis. Gar sienām grāmatplaukti līdz pa�iem griestiem, kuros glabājās interesantākais deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta romānu krājums, kādu man jebkad gadījies redzēt. Duglass atļāvās �o mazliet afektēto greznību: viņam patika lasīt romānus tādā veidā, kādā tie pirmoreiz parādīju�ies, tāpēc viņa grāmatu plauktos varēja atrast vai visus angļu, krievu, amerikāņu un fran�u klasiķu darbus, ja ne pa�ā pirmajā izdevumā, tad vismaz vienā no pirmajiem.

Mēs sēdējām �o grāmatu radītajā atmosfērā, un Duglass pavēstīja mums savu iepriecino�o jaunumu. Viņ� nepārspīlēja. Ziņa patie�ām bija daudzsolo�a un pavisam negaidīta. Da�as ietekmīgas grupas, acīm redzot, pilnīgi patstāvīgi, aģitējot pret Gilbiju un par Rod�eru. Sīs grupas bija tik ietekmīgas, ka pat ministru kabineta locekļiem vajadzēja rēķināties ar viņu ieskatiem vai vismaz uzklausīt viņas. Pati pirmā bija aviācijas rūpniecība, tā daļa, ko pārstāvēja mans agrākais �efs lords Lafkins, kur� pēc kara bija papla�inājis savu iespaida sfēru. Otra bija uzstājīgu gaisa karaspēka mar�alu grupa. Tre�ā � da�ādu zinātnieku grupa. Lafkins jau bija paspējis aiziet pie lorda kanclera, da�i gaisa karaspēka mar�ali brokastoju�i kopā ar premjerministru, zinātnieki rīkoju�i pārrunas �ministru līmenī�.

� Tik veiklu kampaņu es pirmoreiz redzu, � Duglass piezīmēja.

� Kur� to ierosinājis?

� Ticiet vai ne, bet pavedieni, liekas, ved uz kādu pavisam nenozīmīgu cilvēku.

� Kur� tas ir?

� Brodzinskis. Protams, � Duglass piebilda, � nebūtu viņ�, būtu kāds cits. � Kā vairums augstāko valdības ierēdņu, Duglass neatzina nekādas laimīgas nejau�ības. � Tomēr jāatzīst, viņam ir ķēriens, viņ� prot sameklēt cilvēkus, kam ir ietekme �mūsu Londonā�.

Mēs sākām pārspriest iespējas. Vērtējot katru atsevi�ķi, Gilbija atbalstītājiem ir liela vara un ietekme sabiedrībā, tomēr galu galā lielrūpniecība apvienībā ar armiju un zinātniekiem parasti uzvar.

� Ja Kveifs pats nav neglābjami pazudinājis sevi jūsu eleganto draugu acīs, � Duglass draudzīgi pazobojās, � esmu ar mieru derēt, ka gada laikā viņam �is postenis nodro�ināts.

Viņ� piepildīja mūsu glāzes. Tad jautāja:

� Sakiet, Luis, � vai jums ir kaut cik zināms, ko viņ� gribēs panākt, ja tiks Gilbija vietā?

Es uzreiz nezināju, ko atbildēt. Viņam bija aizdomas vai varbūt viņ� bija nojautis, ka es baudu Rod�era uzticību. Es savukārt nojautu, ka viņam tas nav ļauts. Es skaidri zināju, ka, ticis pie varas, Rod�ers būs spiests cīnīties tie�i pret tiem spēkiem, kas viņam palīdzēju�i iegūt �o varu. Duglass nule sacīja, ka vislabākais ir gūt panākumus bez citu palīdzības. Varbūt viņ� uzminējis, ka Rod�era stāvoklis pa�reiz ir daudz sare�ģītāks?

Mērija Osbaldistona bija paņēmusi rokdarbu salveti vai kaut ko tamlīdzīgu � un ar pārspīlētu rūpību iz�uva margrietiņas tai gar malām. Margarita, kura neprata �ūt ne dūriena, uzslavēja viņas prasmi un pajautāja kaut ka par iz�uvuma rakstu, tomēr nepalaida garām ne vārda no mūsu sarunas un �ad tad pameta skatienu uz manu pusi.

� Redzat, pa�reizējā situācijā ir da�as neizprotamas iezīmes, � Duglass sprieda tālāk. � Ne jau tikai Brodzinskis un karstgalvji pieprasa Rod�eru. To pa�u grib arī jūsu vecais draugs Francis Getlifs ar savējiem. Lai nu cik veikli rīkotos Kveifs � un, man liekas, to viņ� prot �, tomēr abām pusēm iztapt viņ� nevarēs. Sakiet � vai jūs zināt, kādi īstenībā viņam nodomi?

Es jau gandrīz nolēmu visu izstāstīt. Tomēr apzināti no tā atturējos. Es zināju, ka Duglass, tāpat kā vairums viņa kolēģu, ir pārliecināts konservatīvais. Viņ� bija pārāk gudrs, lai nesaprastu argumentus, kas runā par labu Rod�era politikai, ta�u viņam tie varbūt nepatiktu. Tomēr tas nebija īstais iemesls manai klusē�anai. Bija vēl otrs, tā iegājis man asinīs, ka es pats to vairs nemanīju. Pārāk ilgi biju vērojis da�ādus darījumus un da�u labu reizi atradies līdzīgā situācijā, kad piesardzība bija varbūt īstā un noteikti pati vieglākā izeja. Pagātnē es da�reiz biju piedzīvojis nepatik�anas, paļaudamies impulsam un aizmirsdams piesardzību.

Un tā es tovakar aiz piesardzības, kas bija kļuvusi par manu otru dabu, atrunājos ar kaut ko nenozīmīgu. Duglass cie�i palūkojās manī, un uz mirkli viņa seja atkal ieguva jauneklīgo izteiksmi. Tad viņ� pasmaidīja un piepildīja mūsu glāzes.

Mēs lieliski pavadījām �o vakaru. Taksometrā braucot mājup, Margarita, piespiedusi manu roku sev pie vaiga, sacīja:

� Zini, tu rīkojies aplam. � Viņa apgalvoja, ka Duglass esot cilvēks, kam varot uzticēties pilnīgi dro�i. Viņa to nepateica vārdos, bet lika saprast, ka mēs visi �etri patīkam cits citam un ka bijis aplam postīt draudzīgās attiecības. Es noskaitos uz viņu. Mani pārņēma asa aizvainojuma sajūta � aizvainojuma sajūta, kas īpa�i asa ir tad, kad cilvēks pats apzinās, ka viņam nav taisnība.

Martā, trīs nedēļas pēc mūsu vieso�anās Besetā un Klepemā, atkal izpaudās jauna ziņa � pilnīgi negaidīta un neparedzēta. Kādu rītu Duglass Osbaldistons piezvanīja man uz darbu: Gilbijs naktī saslimis un maz cerību, ka palik�ot dzīvs.

Visu ritu Vaitholā par to vien runaja, un priek�pusdienā �ī vēsts jau aizsniedza klubus. Oficiāli par to ziņoja vakara laikraksti. Visi, ko man gadījās sastapt, tāpat kā es pats, jau pa�ā sākumā sprieda, ka Gilbijs neatlabs. Kāds mans draugs steig�us pievienoja Gilbija nopelnu sarakstam pārskatu par viņa sasniegumiem politikā; kādas rīta avīzes nekrologu nodaļas vadītājs �ēlojās, ka atradies �neapskau�amā stāvoklī� sava redaktora priek�ā � �nav pievērsis uzmanību tādam cilvēkam kā Gilbijs�.

Kā parasti, kad paredzama kāda cilvēka nāve, pārējie bija it kā dzīvāki. Visapkārt jautās satraukums. LJn, kā mēdz būt tādos gadījumos, sākās jau lieti�ķas sarunas: Duglasu kāds ministru kabineta loceklis bija ielūdzis uz glāzi viskija, Rozs pavadīja pēcpusdienu kopā ar mūsu ministru, apsprie�oties, kā no jauna sadalīt pienākumus starp abām mūsu iestādēm. Es visu to biju pieredzējis mazākā mērogā pirms divdesmit gadiem, kad dzīvoju koled�ā. Vai bie�i citu nāve sāpīgi skar cilvēku, patie�ām sāpīgi, kā pa�a slimība? Aiz tīri bioloģiskas biedriskuma apziņas mēs izliekamies, ka mūs sāpīgi skar, un zināmā mērā tāda liekulība ir derīga. Ta�u īstenībā mēs citu cilvēku nāvi sāpīgi izjūtam daudz retāk, nekā uzdro�ināmies pa�i sev atzīties.

Nākamajās dienās, dzirdot sarunas par Gilbiju, man neviļus nāca prātā, ko vecais, gudrais lāga vīrs Tomass Bevils arvien atkārtoja kā politikas pirmo bausli: Vienmēr esi uz vietas. Nekad neej projām. Nekad neaizej aiz lepnuma. Varbūt tas tomēr ir otrais bauslis, bet pirmais ir: Paliec dzivs.

Liekas, tonedēļ vēl kādam cilvēkam bija radusies tā pati doma. Sis cilvēks bija lords Gilbijs. �etras dienas pēc tam, kad uzzinājām par viņa saslim�anu, man piezvanīja viņa privātsekretārs. Dziedo�a balss, kas nepār-,protami piederēja Itonas audzēknim, paziņoja, ka baumas par slimību esot stipri pārspīlētas. Apgalvot, ka viņ� pie mir�anas, esot pēdēja muļķība. Bijusi tikai �viegla sirds lēkme�, nekas vairāk. Lords Gilbijs ārkārtīgi garlaikojoties un priecā�oties par apmeklētājiem: viņ� cerot, ka es nākamnedēļ kādā pēcpusdienā apciemo�ot viņu Londonas klīnikā.

Uzzināju, ka līdzīgus uzaicinājumus saņēmu�i politiskie darbinieki, augstākie ierēdņi Duglass Osbaldistons un Hektors Rozs. Sājā sakarībā Rozs izteicās:

� Nu, varbūt cienījamais lords savā postenī ne ar ko sevi�ķi neizceļas, ta�u nav noliedzams viņa garīgais mo�ums, vai ne?

Kad es apmeklēju Gilbiju klīnikā, viņa garīgo mo�umu patie�ām nevarēja noliegt, kaut arī tas stipri at�ķīrās no viņa parastā noskaņojuma. Viņ� gulēja uz muguras, pilnīgi nekustīgi, un atgādināja man bruņinieka attēlu uz kapakmens, bruņinieka, kur� nav piedalījies krusta karā � kājas viņam bija taisni izstieptas. Gulta bija augsta � kad es apsēdos tai blakus, mūsu sejas atradās vienā līmenī un viņ� varēja runāt �ukstus. Ta�u viņ� ne�ūkstēja, viņ� runāja � ļoti skaidri, paklusi, tomēr gandrīz tāpat kā parasti � izteiksmīgi un mazliet teatrāli.

� Ļoti jauki, ka atnācāt, � viņ� sacīja. � Kad tik�u ārā no �ejienes, mums noteikti jāsastopas kādā patīkamākā vietā. Atļaujiet man uzaicināt jūs uz pusdienām </n and Out� klubā.

Atbildēju, ka ļoti priecā�os.

� Es dro�i vien tik�u projām no �ejienes pēc kāda mēne�a. Tomēr paies vēl mēne�i divi, � viņ� piebilda brīdino�ā tonī, it kā es būtu izrādījis pārāk lielu optimismu, � kamēr es atkal varē�u uzņemties savus pienākumus.

Es kaut kādā banālā frāzē izteicu domu, ka tas nemaz nav tik ilgi.

� Es pat iedomājies neesmu, ka varētu nomirt. � Viņ� gulēja nepakustēdamies, glīti noskūts, glīti apgrieztiem matiem. Viņ� atļāvās tikai mazliet izmainīt izteiksmi: griestiem pievērstās acis neticīgi iepletās, kad viņ� sacīja: � Vai zināt, cilvēki, sē�ot tepat �ajā istabā, jautāja man, vai es baidoties no nāves.

Viņ� mazdrusciņ uzsvēra �es�.

� Pārāk bie�i esmu nāvei acīs skatījies, lai tagad baidītos, � viņ� turpināja.

Tas skanēja kā aktiera runa. īstenībā Gilbijs arī tēloja. Viņ� sāka stāstīt par savu dzīvi. Pirmajā pasaules kara viņ� �kaujas laukā� zaudējis vai visus savus tuvākos draugus, savus iero�u brāļus. Ik gadu, kas viņam kop� tā laika vēl ļauts dzīvot, viņ� uzskatot par dāvanu. Otrā pasaules kara laikā viņ� vairāk cīņu pieredzējis nekā lielākā daļa viņa vecuma vīrie�u. Vairākas reizes domājis, ka viņa stunda situsi. Vai viņam paticis kar�? � es jautāju. Jā, protams, paticis. Vairāk par visu, kas bijis viņa dzīvē.

Tad es jautāju, kādas rakstura īpa�ības viņ� vērtē visaugstāk.

� Ļoti vienkār�i. Ja jau par to esam sāku�i runāt � es atzīstu tikai vienu īpa�ību.

� Kādu?

� Drosmi. Es varu piedot visu cilvēkam, kuram ir drosme. Nespēju cienīt cilvēku, kam tās trūkst.

Toreiz man likās un vēlāk varēju dro�i apgalvot, ka manā mū�ā tā bija visdīvainākā saruna ar drosmīgu cilvēku. Es biju sastapies ar cilvēkiem, kuri savu drosmi uzskatīja kā pa�u par sevi saprotamu un iecietīgi izturējās pret tiem, kas nespēja viņiem līdzināties. Lords Gilbijs tāds nebija. Viņ� bija vienīgais man zināmais karavīrs, kas ar tik poētisku aizrautību varēja runāt par kaujas lauku.

Man ienāca prātā, ka lords Gilbijs visu mū�u tiecies pēc slavas. Pēc slavas tādā nozīmē, kā to saprata senajos pirmskristiānisma laikos, pēc tādas slavas, kādu izcīnīja senie grieķi un skandināvi. Vajadzētu tikai iesēdināt viņu vikingu kuģī, un viņ� izturētu to pa�u, ko viņi, un tāpat lepotos. Tiesa, viņ� gan nāca no katoļu ģimenes un izpildīja visu, ko reliģija prasīja. Torīt, kā viņ� man pastāstīja, viņu apmeklējis viņa �biktstēvs�. Ta�u viņ� izlūdzās nevis dvēseles glāb�anu, bet slavu.

Raugoties, kā viņ� guļ, tik skaists, bez nevienas krunciņas, es prātoju: varbūt tie�i tāpēc �ī lēkme viņu izsitusi no ierindas? Nemaz nevajadzēja būt ārstam, lai redzētu, ka tā bijusi smagāka, nekā oficiāli ziņoja. Varbūt �ādas lēkmes uznāk cilvēkiem, kas mācīti apspiest savas karstākās vēlē�anās? Grūti iedomāties cilvēku, kas būtu vēl mazāk pakļāvīgs pa�analīzei, ta�u, jādomā, pat viņ� saprata, ka savārījis putru savā politiskajā darbā, kur aiz dīvainas likteņa ironijas vajadzīga pavisam citāda drosme, kādas viņam vēl nav bijis. Viņ� dro�i vien zināja, kā viņu kritizē, ka viņam aiz muguras kaļ slepenus plānus, ka viņam draud �goda pilna atkāp�anās no amata�. Ta�u viņ� to neizrādīja. Viņ� bija sēdējis starp saviem kolēģiem, kuri nepavisam nebija augstās domās par viņu, un arvien palicis apburo�s, godkārīgs, nepieejams.�Iespējams, ka viņ� neatļāvās padomāt, kādi citiem par viņu uzskati, kādi citiem nodomi. Va'rbūt �ī ir atmaksa par to?

Otrā dienā es iegāju pie Rod�era parlamentā. Sēdēju valsts darbinieku lo�ā, rokas sniedziena attālumā no valdības sēdekļiem, kamēr viņ� atbildēja uz kādu interpolāciju. Tā bija viena no tām interpolācijām, ko pēc Lafkina norādījuma uzdeva kāds no parlamenta locekļiem, lai samulsinātu Gilbiju. �Vai ministram zināms, ka vēl neesot paziņoti lēmumi par ...� Sekoja lidma�īnu plānu saraksts. Rod�eram vajadzētu atbildēt apak�palātā, bet, tā kā Gilbijs bija saslimis, viņ� izpildīja tā pienākumus. Jautātājs uzsvērti un, kā man likās, sekodams instrukcijām, izrādīja, ka cen�as nesagādāt Rod�eram grūtības. Pēc Rod�era neizteiksmīgās, noraido�ās atbildes runas neuzstājās neviens no parlamenta locekļiem, ne arī no lidma�īnu speciālistu delegātiem. Sur tur redzēju saproto�us smaidus. Pēc tam Rod�ers aizveda mani uz savu kabinetu. Man ienāca prātā, ka Rod�ers nekad neuzaicina mani uz kafejnīcu vai bāru, kaut gan pēdējā laikā es bie�i viņu apmeklēju. Biju dzirdējis runājam, ka viņ� ļoti reti satiekoties ar parlamenta locekļiem ārpus darba, ka viņ� esot vai nu pārāk iedomīgs, vai pārāk kautrīgs. Tas likās dīvaini, jo parasti viņ� ar kuru katru atrada kopēju valodu.

Kabinets bija pārāk piekrauts, ne tā kā viņa pa�a telpas ministrijā otrpus Vaitholas. Aiz pseidogotiskā loga varēja redzēt zaļgani dzeltenīgas novakara debesis.

Jautāju Rod�eram, vai viņ� jau apciemojis Gilbiju. Jā, protams, viņ� sacīja, divas reizes.

� Ko jūs sakāt par viņu? � es jautāju.

� Man liekas, viņ� var būt laimīgs, ka vispār vēl ir dzīvs, vai ne?

Jā, es pievienojos. Tad pastāstīju, ko domāju iepriek�ējā dienā klīnikā � iespējams, ka Gilbija slimībai psiholoģiski cēloņi. Vai varbūt es pārāk aizraujos ar psiholoģiju?

� Tātad � ja viņ� nebūtu jutis spiedienu no manas puses un ja -mēs visi būtu viņu slavināju�i, tad viņ� vēl arvien būtu sveiks un vesels? Iespējams, ka jums taisnība.

� Es domāju vēl par ko citu, � es sacīju. � Pieņemsim, ka vecais izveseļojas un atgrie�as savā postenī. Ko tad?

Tālāk paskaidrot man nevajadzēja. Manuprāt, cilvēks tādā stāvoklī kā Gilbijs nedrīkst dzīvot pastāvīgā cīņas atmosfērā. Ja viņ� to darītu, var draudēt briesmas viņa dzīvībai.

Rod�ers visu bija sapratis. To es izlasīju viņa skatienā. Viņ� smēķēja cigareti un labu brīdi neteica ne vārda.

� Nē, � viņ� beidzot ierunājās, � es neuzņem�os lielāku atbildību kā nepiecie�ams. Tas nav reāli.

� Patie�ām?

� Viņa karjerai beigas, � Rod�ers sacīja, � neatkarīgi no tā, kā es tagad rīkotos. Viņ� vairs neatgriezīsies.

� Vai tas izlemts?

� Esmu par to pārliecināts. � Viņ� aprāvās, tad pēk�ņi jautāja: � Vai gribat, lai atbildu uz to, kas īstenībā slēpjas aiz jūsu jautājumiem?

� Nevajag, � es sacīju.

� Varu atbildēt, � Rod�ers uzstāja. � Nekādi apsvērumi mani nespētu aizkavēt. � Viņ� runāja saraustīti, it kā meklēdams vārdus. Tad piebilda dzīvāk: � Bet par to nav vērts runāt. Viņa karjerai beigas. � Viņ� dzēlīgi pasmīnēja. � Esmu pārliecināts, ka viņa karjerai beigas. Neesmu pārliecināts, ka mana karjera sākusies.

� Kādas izredzes ir?

Rod�ers atbildēja lieti�ķi un precīzi:

� Neliels pārsvars man par labu. Apmēram se�i pret �etri.

� Vai jūs pats sev ļaunu nenodarījāt Besetā? � es ieminējos. � Tajā pēdējā vakarā?

� Varbūt nodarīju. � Apmulsumā saraucis pieri kā tuvredzīgs bērns, kas, acis piemiedzis, pūlas kaut ko saskatīt, viņ� turpināja: � Slikti bija tas, ka es citādi nevarēju.

Da�as dienas vēlāk es ap pusdienlaiku ierados Londonas klīnikā. Varēja likties, ka Gilbijs pa �īm septiņdesmit divām stundām nav pat pakustējies. Acis tāpat vērās griestos, mati gludi sasukāti, seja nevainojami noskūta. Viņ� sāka runāt par Rod�eru, kur� apmeklējis viņu no rīta. Laipni, ar draudzīgu iecietību Gilbijs man pastāstīja, ko es jau zināju � ka Rod�eram biju�i lieli nopelni kara laikā.

� Pēc viņa izskata to nemaz nevar iedomāties, � Gilbijs sacīja, atcerēdamies mūsu iepriek�ējo sarunu. � Bet viņ� ir drosmīgs. Patie�ām drosmīgs.

Gilbijs jūsmīgi sāka atcerēties pats savus kara gadus. Bet tad pēk�ņi viņ� saņēma atgādinājumu, ka cilvēks ir mirstīgs. Niecīgajā, it kā marmorā kaltajā slimnīcas palātā, kur Gilbijs gulēja, kustinādams vienīgi lūpas, kur es nekustīgi sēdēju viņam blakus un kur ārā, dārzā, pat koki stāvēja kā sastingu�i, steig�us ienāca Gilbija sekretārs.

� Ser, � viņ� sacīja. Tas bija elegants jauns vīrietis ar gvardes nozīmīti.

� Kas ir, Grīn?

� Jums telegramma, ser.

� � Izlasiet to, mīļo zēn, izlasietI

Tā kā Gilbija acis vēl arvien bija pavērstas pret griestiem, viņ� nezināja, ka telegramma vēl nav atplēsta. Mēs dzirdējām, ka nostirk� papirs.

� Lasiet, miļo zēni

Grīns nokrem�ļojās.

� Sūtīta no Dienvidrietumiem 10, liekas, tā ir Fulema, ser. � Viņ� izlasīja sūtītāja vārdu. � Kāds Porsons.

� Lūdzu, izlasiet!

Es notvēru Grīna skatienu � viņa bālganās acis bija saspringtas, izbiedētas. Viņ� lasīja:

� �Ar bazūnes skaņām jūs sagaidīs viņpasaulē�.

Mirkli Gilbija lūpas nodrebēja, tad cie�i sakniebās. Un tūlīt izteiksmīgā balss pacēlās pret griestiem:

� Cik jauki!

Un vēl mierīgāk, bezkaislīgāk, skaidrāk viņ� atkārtoja:

� Cik bruuun jauki!

Cik drīz vien iespējams, pēc telegrammas nolasī�anas es atvadījos no Gilbija. Pamāju Grīnam, ka vēlos parunāt ar viņu ārpus palātas. Garām gāja māsiņas, gaitenis bija jau�u pilns, un tikai uzgaidāmajā istabā es varēju ļaut vaļu dusmām.

Mēs iegājām ar panejiem ap�ūtajā telpā, kur uz kon-solgaldiņa atradās �Tatler�, �Field� un �Punch� numuri, un es sacīju:

� Dodiet man telegrammu!

Uzmetis skatienu vārdiem, kas virknējās tik glīti, it kā neslēptu sevī nekāda ļaunuma, es norūcu:

� No�ēlojamais muļķisl

� Kā? � Grīns uztraucās.

� Velns parāvis, kāpēc jūs neizlasāt telegrammas, pirms nesat tās palātā? Būtu jums vismaz tik prāta bijis � izgudrot kaut ko, kad redzējāt, kas tur rakstīts!

Es vēlreiz paskatījos telegrammā. Porsons. Tas varēja būt. Trakam viss iespējams. Mans vecs paziņa. Lai nebūtu jāstāv mierā, lai kaut ko darītu, es metos ārā no istabas, ārā no klīnikas, pasaucu taksometru, pateicu adresi � kaut kur Fuiemroudas apkārtnē.

Taksometrs sprauslodams īrās pa pēcpusdienas drūzmu dienvidrietumu virzienā cauri Londonai. Es biju tā noskaities, ka pat neapjautu, kāpēc braucu uz turieni. Man vairs nebija varas pār savām jūtām. Vainas apziņa, interese, atsevi�ķu cilvēku likteņi, sabiedriski mērķi � man trūka pacietības domāt par kaut ко-tādu. Es vienīgi vēlējos, kaut taksometrs trauktos uz priek�u.

Ilgi maldījies, veltīgi izmeklējies pa laukumiem, mājām, garā�u pagalmiem, �oferis beidzot iegriezās ielā, ko ieslēdza augsti nami ar lēzeniem jumtiem, nolaisti, nekrāsoti. Apstājies pie kāda no tiem, paskatījos uz kartona strēmelēm pie zvanu pogām. Uzvārdi bija rokrakstā, tikai pret aug�ējā stāva zvanu netīra vizītkarte: Mr. R. Porsons, advokāts.

Uz kāpnēm stāvēja tuk�as piena pudeles. Durvis nebija aizslēgtas, aizdurvē mētājās vēstules un avīzes, priek�nams neapgaismots. Es kāpu aug�ā. Otraja stāvā atvērās vannas istabas (laikam vienīgās visā māja) durvis. Uzkāpu pēdējā stāvā un pieklauvēju. Atsaucas aizsmakusi, griezīga balss, un es gāju iek�ā. Jā, patie�ām tas cilvēks, ko es kādreiz pazinu, � divdesmit gadus vecāks, gandrīz līdz nemaņai piedzēries. Viņ� skaļi sveicināja mani, bet es viņu pārtraucu, pasniegdams telegrammu.

� Vai jūs to sūtījāt?

Viņ� pamāja.

� Kāpēc?

� Gribēju viņu uzmundrināt. � Es stāvēju �ajā bēniņu dzīvoklītī, ko apgaismoja augsts logs un vēl otrs jumtā, un Porsons blenza manī. � Kas jums kai�, veco zēn? Jūs esat tāds bāls. Es zinu, kas jums līdzēs, uz galvo�anu. Jums jāiedzer krietna glāze viskija.

� Kāpēc jūs sūtījāt �o telegrammu?

� Nabaga vīrs vairs ilgi nevilks. To jau raksta visās avīzēs, � Porsons sacīja. � Es viņu loti cienu. Tagad tādi cilvēki vairs nerodas. Viņ� ir maķenīt citāds nekā visi �ie jaunie dendiji. Tāpēc es gribēju, lai viņ� zina, ka ir kāds, kas domā par viņu. Es nevarēju pieļaut, ka viņam jāizdziest glu�i vienam. � Viņ� nikni uzbrēca: � Nu, vai tas ir kas ļauns?

Viņ� atzvēlās krēslā.

� Varu jums pateikt: es vis nesūtu telegrammas bez vajadzības. Tas maksā �etrus �iliņus. Bet es domāju, ka tas ir pats mazākais, ko es varēju darīt.

� Augstās debesis! � es iekliedzos. � Vai jūs varat aptvert, kā viņ� to uzņēma?

Porsons bija pārāk piedzēries, lai kaut ko saprastu. Es klicdzu, lai pats izlādētos. Ta�u laikā aprāvos. Nekas vairs nebija līdzams. Es paņēmu piedāvāto glāzi.

� Nu, � viņ� sacīja, vērodams mani ar kritisku, aiz-bildniecisku skatienu, � cik esmu dzirdējis, jums glu�i labi veicies, jaunais cilvēk. Bet es apgalvoju, ka jums būtu veicies vēl labāk, ja jūs toreiz būtu vairāk man klausījis.

� Un kā jums?

� Man ir milzums talantu. Jūs to zināt tikpat labi kā visi citi. Tikai diezin kāpēc man nekas neizdodas tā, kā vajadzētu. Bet vēl laika diezgan, lai kaut ko uzsāktu. Vai jūs zināt, � viņ� sacīja draudīgi, �ka man vēl tikai se�desmit divi gadi?

Viņ� bija krietni noslīdējis uz leju, kop� es viņu pēdējo reizi redzēju pirms kara. Sī mazā istabiņa ar dīvānu-gultu, galdu, vienu atzveltnes un vienu cieto krēslu vēl arvien liecināja par gandrīz pedantisko, sievi�ķīgo kārtības mīlestību, ko es atcerējos no agrākiem laikiem, bet dro�i vien tā bija vislētākā, ko viņ� varēja sameklēt. Pat tādā gadījumā īres maksai vajadzēja tērēt viņa nelielo kapitālu. Cik es zināju, viņ� jau vairākus gadus neko nestrādāja. Uz kamīna plauktiņa viņ� turēja Annas Mār�as ģīmetni, savas vienpusējās mīlestības simbolu, savu princesse lointaine³. Turpat bija arī divu jaunu vīrie�u fotogrāfijas. Porsons izskatījās galīgi sabrucis, viņa seja bija brūngani sarkana, asins izplūdumiem izraibināta. Kreisā vaiga muskuli raustījās vēl stiprāk nekā agrāk. Ta�u reizēm viņ� likās � ne tikai pēc izturē�anās, bet arī pēc izskata � nevis vecāks, bet jaunāks nekā īstenībā: it kā nelaime, neapmierinātība, zaudētās cerības, neveiksmes, dzer�ana būtu noturējusi uz vietas laiku, kamēr laimīgākiem, nosvērtākiem cilvēkiem tas iet uz priek�u. Viss viņa sensenais naids virda uz āru, tikpat neremdināms kā agrāk � pret ebrejiem, pret sarkanajiem, pret homoseksuālistiem. Sevi�ķi nikns viņ� bija pret pēdējiem, daudz niknāks nekā agrāk. Es ta�u nevarot apgalvot, ka lordam Gilbijam būtu kāds sakars ar kaut ko tādu?

� Viņ� ir cilvēks, kas man pa prātam, es jums to apgalvoju, � Porsons kareivīgi kliedza. � Vai tagad jūs saprotat, kāpēc man bija jāsūta �ī telegramma? Ja vēl nesaprotat, manu zēn, tad nekad arī nesapratīsiet.

Izvirdums aprima. Likās, Porsons priecājās par manu iera�anos un nemaz nebrīnījās, it kā es tikai vakar būtu ciemojies pie viņa un �odien atkal atnācis. Ļoti maigi un reizē izaicino�i viņ� sacīja:

� Ticat vai neticat, bet es �eit jūtos ļoti labi. Sājā apkārtnē ir daudz jaunu cilvēku, � viņ� turpināja. � Man patīk jaunie. Viens otrs viņus nosoda, bet kas par to, man jaunie patīk. Un viņiem labi, ja ir kāds vecāks, daudz pieredzējis cilvēks, kam paprasīt padomu.

Viņ� dega nepacietībā iepazīstināt mani ar �iem jaunajiem cilvēkiem. Tikai mums jāpagaidot, kamēr atvērs krodziņu, viņ� sacīja. Viņ� bija nemiera pilns, vairākas reizes pacilāja viskija pudeli un visu laiku skatījās pulkstenī. Kad pēcpusdienas gaisma iespiedās pa augsto logu, viņ� piecēlās kājās un raudzījās ārā.

� Lai nu kā, � viņ� skaļi sacīja, � bet jūs nevarat noliegt, ka no �ejienes ir jauks skats.

Porsona paziņas pulcējās krodziņā viņa ielas stūrī, un mēs abi iekārtojāmies tur, tikko to atvēra. Tie bija galvenokārt jauni cilvēki, tikai retais pāri trīsdesmitiem. Da�i dzīvoja visai trūcīgi, vienu divus varbūt pabalstīja vecāki. Tur bija gleznotāji, da�i rakstnieki, skolotāji. Viņi bija draudzīgi un sniedza Porsonam to, kas viņam bija vajadzīgs. Viņu vidū Porsons varēja justies gandrīz kā personība. Pret mani viņi izturējās draudzīgi, kā pret sava vecuma cilvēku, un man viņi patika. Varbūt tā bija sentimentalitāte, kam par iemeslu manas neauglīgās dusmas un sastap�anās ar pagātni Porsonā, senā paziņā, kur� nevis kļuvis cienījamāks, bet gan daudz zaudējis no savas agrākās cieņas. Varbūt tā bija sentimentalitāte, bet es prātoju, vai �eit nav lielāks laipnu seju procents nekā tur, kur es diendienā pavadu laiku. Varbūt tā bija sentimentalitāte, dro�i vien bija. Bet viņi dzīvoja tādu dzīvi, kas nekad pilnīgi neizlai� cilvēku no sava cie�ā tvēriena. Es varēju iedomāties, ka da�s labs no maniem laika biedriem, pusmū�a vīrs, pazīstams sabiedrisks darbinieks, bie�āk, nekā varētu likties, sapņo par atgrie�anos �ai līdzīgā vietā.

�ķita, ka da�i no tiem, kas pulcējās �ajā krodziņā, dzīvo, tagadni uzskatīdami par ideālu. Un varētu tā dzīvot tālāk, ja arī nākotnē nekas nemainītos. Tas bija brī-num laimīgs marta vakars. Paziņas uzcienāja Porsonu. Arī es priecājos, un tomēr tai pa�ā laikā mani māca �ēlums un drūmas domas. Es skaidri zināju, ko sacītu ikviens ar politiski asu prātu apveltīts cilvēks, vienalga vai tas būtu marksists vai stingrs antikomunists no �Partisan, Review�, vai kaut kas vidējs starp tiem kā Rod�ers Kveifs. Stāvokļa novērtējums viņiem visiem būtu vienāds, kaut arī mērķi katram citādi. Viņi atzītu, ka krodziņa atmosfērā nav jūtams protests. Nevarētu sacīt, ka �ie cilvēki pieslietos neprātīgi reakcionārajam Porsonam. Viņiem bija laba griba, ta�u to viņi parādītu tikai da�os īpa�os gadījumos. Gandrīz vai visi piedalītos demonstrācijā pret nāves sodu pakarot. Bet par visu pārējo viņi tikai paraustīja plecus, dzīvoja tālāk un izturējās tā, it kā būtu nemirstīgi.

Varbūt tā bija citādā versijā tā pati sabiedrība, kas toreiz pulcējās Besetā? Arī viņi sprieda tā, it kā nekad nebūtu iespējamas pārmaiņas.

�iem ļaudīm Rod�ers nebija vajadzīgs. Viņiem tas būtu daļa no valdības aparāta, ar kuru viņiem nav nekāda sakara, kur� viņiem tikpat sve�s kā Sandomingo valdo�ā �ķira. Tikpat sve�i viņi Rod�eram. Kā viņam piekļūt �iem ļaudīm? Kā viņam vai vispār politiķim atrast ceļu pie viņiem?

Kas viņiem daļas gar Rod�eru Kveifu, zinātniekiem, valsts darbiniekiem vai kādu citu, kura uzdevums ir izlemt. Viņi nejuta pateicību pret tiem, kas rūpējās par viņiem. Jā, bija arī nelaimīgi cilvēki �ajā krodziņā, kas tagad bija pilnum pilns. Kāds skolotājs ar rūpju sagrauztu seju, kur� dzīvoja glu�i viens; kāda meitene, kas sēdēja pie bāra letes, slimīgā sastingumā vērdamās alus glāzē. Viņiem te bija draugi, kas uztraucās par viņu likteni. Pat par veco Porsonu � piedzēru�os, lieligu, saniknotu, pustraku.

Liktos, ka tam visam vajadzētu modināt manī vēlē�anos ilgāk �eit pakavēties. Ta�u tas, ka �ie ļaudis bija tik bezrūpīgi vienaldzīgi, it kā uz savas atsevi�ķas salas no�ķīru�ies, ietekmēja mani pavisam pretēji. Trok�ņainā jaunatne atsauca man atmiņā kaut ko pusaizmirstu, zemapziņā paslēptu. Jāl Kāds cits vakars, kāda cita vieta Londonā, Rod�era jautājumi Deividam Rubinām, noteiktās atbildes.

Tā nebija man piemērota vieta. Izdzēru savu glāzi, atvadījos no Porsona, kur� �apgalvoja�, ka man vēl kādreiz jāatbraucot. Izspraucos cauri drūzmai � laipns, sirsnīgs un laimīgs � un izgāju ārā uz ielas, kur veikalu apgaismotie logi atspīdēja uz Fuiemroudas ietvēm.

Vasaras sākumā klīda da�da�ādas baumas. Gilbijs bija atgriezies mājās no klīnikas. Kāds politiskais komentētājs pareģoja, ka viņ� drīz atsāk�ot darbu. Citur runāja, ka viņ� jau pieņēmis kādu valdības posteni ārzemēs. Par viņa pēcteci minēja da�ādus cilvēkus, starp tiem parasti arī Rod�eru, ta�u tikai svētdienas laikrakstā viņu nosauca kā pirmo kandidātu.

Mēs, notikumu centram vistuvākie, bijām nesapra-Sana. Mēs zinājām, ka da�as no �īm baumām ir tīrie nieki, tomēr ne visas. Tādiem cilvēkiem kā Duglasam Osbaldistonam un Hektoram Rozam, pat Rod�eram pa�am nebija ne jausmas, no kurienes nāk �īs baumas. Diāna Skidmora un Karo radinieki, cilvēki, kuru galvenā nodarbo�anās � būt lietas kursā, nekā nespēja uzzināt, vismaz nekā nozīmīga. Tas bija viens no tiem gadījumiem, ne tik retiem, kā varētu domāt, kad �savi cilvēki� lasa avīzes ar tikpat lielu interesi kā jebkur� cits.

No mums visiem Rod�ers likās pats vienaldzīgākais. Viņ� mierīgi strādāja savā kabinetā, atbildēja uz inter-pelācijām parlamentā, pāris rei�u uzstājās ar runu. To visu viņ� darīja kā kompetents atvietotājs. Vērodams viņu pa �īm nedējām, es sapratu, ka līdz ar savaldību viņam piemīt vēl viena neparasta īpa�ība. Tā bija prasme izlikties bezrūpīgākam un krietni nenozīmīgākam, nekā viņ� īstenībā bija. Kādu vakaru pēc debatēm parlamentā, kur mēs ar Duglasu bijām klāt, kāds no jaunajiem parlamenta locekļiem uzaicināja mūs visus pie Prata. Mazajā viesistabā ap kamīnu sēdēja vīri ar bargām, enerģiskām sejām, bet Rod�era seja bija pavisam citāda. Viņ� sēdēja, dzerdams alu, pinti pēc pintes, smagnējs, neveikls vīrs, pēc izskata laipns, gudrs, vienkār�s, mazliet nepraktisks, gandrīz kā vientiesītis starp blēdīgiem kār�u spēlmaņiem. Starp sejām ar cietiem, rupjiem vaibstiem izcēlās viņējā � dzīva, izteiksmīga, bez mazākās godkāres vai sasprindzinājuma izpausmes.

Kādā jūnija pēcpusdienā es atkal saņēmu uzaicinājumu no lorda Gilbija. Soreiz mani lūdza ierasties, kā mana sekretāre izteicās, viņa �privātajā rezidencē�. Kāpēc?- Nē, ielūgumu neesot nodevis Grīns, bet kāds no zemākajiem kalpotājiem, kur� neko negribējis paskaidrot. Vai vēl kāds ielūgts? Mana sekretāre arvien bija savu uzdevumu augstumos. Viņa jau bija piezvanījusi Hektoram Rozam un Duglasam. Tie abi arī uzaicināti. Rozs pa�laik aizņemts kādā sēdē, Duglass jau aizgājis.

Gilbijs dzīvoja netālu, viņ� īrēja dzīvokli, vienu no pēdējiem privātajiem dzīvokļiem, Karltonhausterasē. Ceļ� līdz turienei bija īss, tomēr aizņēma krietnu laiku. Pa Melu cie�i cita pēc citas plūda ma�īnas ar krustiem uz vēja stikliem � uz dārza svētkiem pilī. Bija ceturtdiena.

Beidzot es biju Gilbija dzīvoklī, mājas aug�ējā stāvā. Man pretī iznāca eleganta jauna sieviete. Es apjautājos pēc mistera Grīna.

Misters Grīns vairs nestrādājot pie lorda Gilbija.

Lēdija Gilbija izgājusi, bet lords Gilbijs gaidot mani. Viņi ar Duglasu stāvēja viesistabā pie loga, no kura saulainajā dienā atklājās skats pāri Sentd�eimsa parkam, pāri mirguļojo�am ezeriņam, pāri vasarīgi kuplajām koku lapotnēm uz mūsu darba vietas torņiem un tornī�iem. Lejā automa�īnas, jumtiem saulē zibot, traucās pa Melu, kas pamazām kļuva tuk�āka. Tas bija brī-num jauks Londonas skats, ta�u lords Gilbijs noraudzījās tajā bez sajūsmas. Viņ� sasveicinājās ar mani izsmalcināti laipni, bet nepasmaidīja.

Viņ� aizgāja un apsēdās krēslā. Viņ� kustējās, it kā iepriek� apsvērdams katra muskuļa darbību. Tas dro�i vien bija slimības laikā izstrādājies paņēmiens, kam viņ� tagad pakļāvās glu�i automātiski. Citādi viņ� par slimību vairs pat nedomāja, viņ� bija iegrimis savas bēdās un pūlēs ievērot uzvedības normas.

� Dzirdēju, ka sers Hektors Rozs nevarē�ot mums pievienoties, � viņ� sacīja dzestrā pieklājībā. � Bū�u pateicīgs, ja jūs paziņosiet viņam, ka es to ļoti no�ēloju. Es gribēju aprunāties ar jums, ar cilvēkiem, kas man arvien devu�i padomu. Esmu jau runājis ar da�iem kolēģiem.� Viņ� nenovērsdamies skumji lūkojās uz mums � nevainojami elegants, ar labu sejas krāsu, noskuvies. � Es gribētu, lai jūs to uzzinātu no manis, � viņ� turpināja. � Jūs varbūt neticēsiet, bet �orīt, īsi pirms brokastīm, es saņēmu vēstuli no premjerministra.

Pēk�ņi viņ� iekaisa:

� Viņam vajadzēja pa�am atnākt pie manis. Vajadzēja!

Piesardzīgi, it kā baidīdamies straujas kustības, viņ� pacēla roku un rādīja ārā pa logu uz Dauningstrītas pusi.

� Nav jau pārāk tālu, � viņ� sacīja. � Nav pārāk' tālu.

Tad viņ� atcerējās citu labā toņa likumu un turpināja: �. Jāsaka, tā bija ļoti taktiska vēstule. Jā. Ļoti taktiska vēstule. Tas man jāatzīst.

Neviens no mums nezināja, kad sākt līdzjūtības apliecinājumus. Tikai pēc laba brī�a Gilbijs galu galā pateica to, ko gribēja mums darīt zināmu:

� īsi sakot, viņi nolēmu�i atbrīvoties no manis.

Viņ� izklaidīgi paraudzījās uz Duglasu, tad uz mani.

� Vai zināt, es patie�ām nespēju ticēt. � Viņ� vēl �aubījās, kā da�dien cilvēks, ko pārsteigusi ļauna ziņa: vēl ta�u nekas nebija noticis, vēl viņ� cerēja atgriezties ministrijā. Tad atkal viņ� apzinājās īstenību.

� Viņi pat nav pateiku�i man, kas būs mans pēctecis. Viņiem vajadzēja prasīt man padomu. Vajadzēja.

Viņ� palūkojās uz mums.

� Kur� tas būs?

Duglass atbildēja, ka neviens no mums to nezina.

� Ja var ticēt tam, ko lasīju avīzēs, � Gilbijs sacīja, aizvainots līdz sirds dziļumiem, � viņi grib aizvietot tādu cilvēku kā mani... � viņ� lēni, lēni pacēla labo roku pleca augstumā, � ar kaut kādu Grigsonu. � Viņa kreisā roka ar delnu uz aug�u saudzīgi nolaidās zemāk par celi.

Tad viņ� pārgāja uz priecīgāku sarunas tematu. �Viņi� (viņ� vairs nespēja piespiest sevi runāt par premjerministru vienskaitlī vai nosaukt viņu vārdā) piedāvāju�i viņam vienu pakāpi augstāku titulu.

� Manuprāt, tā ir pieklājīga rīcība.

Tas bija vienīgais paaugstinājums, kop� Gilbiji astoņpadsmitajā gadsimtā bija ieguvu�i titulu, kad viens no viņiem, kāds Lanka�īras skvairs, apprecējis bagāta vergu tirgotāja meitu.

� Nelie�i! Briesmīgie nelie�i! � sacīja lords Gilbijs neizprotamā apmierinājumā, ko viņ� izjuta vienmēr, kad atcerējās savas dzimtas izcel�anos. Kad citi nodevās tādām apcerēm, viņ� nejuta �ādu apmierinājumu. Reiz dzirdēju, kā viņ� novērtēja zinātnisku darbu, kur bija izsekots kādas angļu aristokrātu ģimenes sakars ar afrikāņu vergu tirdzniecību. �Es domāju,� viņ� toreiz aizvainots sacīja, �tādi pētījumi nepavisam nav vajadzīgi.�

Gilbijs prātoja par to, kādas sekas būs viņa paaugstinājumam. Cita vieta ceremoniju laikā, citāds kronis.

� Diezin vai piedzīvo�u vēl kādu kronē�anu, bet ko var zināt. Es uzskatu, ka ir labi iepriek� būt gatavam.

Gilbijs jutās vientuļ�, un mēs palikām vēl pusstundu. Kad mēs beidzot atvadījāmies, viņ� sacīja, ka apņēmies ierasties lordu palātā bie�āk nekā agrāk.

� Zināt, vērīga acs viņiem nāks par labu, � viņ� sacīja vienkār�i un ar rūgtumu.

Kad mēs bijām izgāju�i uz ielas un �ķērsojām taciņu pie parka, Duglass, melno platmali uz pieres uzvilcis, pasmīnēja, slēpdams līdzjūtību. Tad noteica:

� Tā nu ir.

Ministri nāca. Ministri gāja. Un diezin vai Gilbijs arī sērotu, ja Duglasu pārceltu zemākā postenī, vai priecātos, ja viņ� atgrieztos finansu ministrijā.

� Tagad varbūt mēs varēsim nodarboties ar kaut ko nopietnu, � viņ� sacīja.

Viņ� neprātoja par to, kas ieņems Gilbija posteni. Iespējams, ka viņ� atturējās no tādas sarunas, domādams, ka es zinu vairāk, nekā īstenībā zināju. Bet es, tikko iegājis savā kabinetā, piezvanīju Rod�eram, un viņ� lūdza mani tūlīt ierasties. Viņ� bija savā kabinetā Vaitholā. Iegājis tur, paskatījos pulkstenī. Bija kāda minūte pāri puspieciem.

� Jā, � sacīja Rod�ers, smagnēji atlaidies krēslā pie rakstāmgalda. � Es zinu visu.

� Vai jums jau kaut kas sacīts?

� Vēl ne. � Un rāmi piebilda: � Ja �odien neteiks, tad viss pagalam.

Nezinu, vai viņ� patie�ām tā domāja vai arī, baidīdamies no neizdo�anās, izlikās, ka sagatavojies uz visļaunāko.

� �odien nebiju parlamentā. Nospriedu, ka tas nozīmētu pārāk izaicināt likteni.

Viņ� zobgalīgi pasmīnēja, ta�u es nodomāju, ka tā atkal ir izlik�anās.

Viņ� neieminējās ne par saviem plāniem, ne par nākotni, ne par kādiem politikas jautājumiem vispār. Alēs runājām bez kādas intereses, klausījāmies pulksteņa tik�ķē�anā un moko�i apzinājāmies, cik gausi velkas laiks. Ienāca kāds no Rod�era sekretāriem ar dokumentu mapi.

� Rīt, � Rod�ers asi atteicās. Parasti viņ� bija pieklājīgs pret padotajiem.

Pa vaļējo logu bija dzirdami Lielā Bena sitieni. Pusse�i.

� Es sāku nervozēt, � sacīja Rod�ers.

Pajautāju, vai viņ� nevēlas kaut ko iedzert. Viņ� klusēdams papurināja galvu.

Bez deviņpadsmit minūtēm se�os � es neviļus ik pa brīdim skatījos pulkstenī � zvanīja telefons.

� Pieejiet, � Rod�ers sacīja. Viņ� uz mirkli bija zaudējis dū�u.

Izdzirdēju satrauktu balsi no Rod�era kabineta. Zvanīja no desmitā numura. Drīz es jau runāju ar premjerministra sekretāru un tad padevu klausuli Rod�eram.

� Jā, � Rod�ers teica. � Varu. Bū�u pie jums se�os. Viņ� paskatījās manī, bet viņa seja neko neizpauda.

� Liekas, tas noticis, � viņ� sacīja. � Bet vēl var gadīties kāda aizķer�anās.

Braucu mājās ar taksometru nepacietībā izstāstīt Margaritai visus �īsdienas notikumus, izņemot vienīgi pa�u atrisinājumu. Ta�u viņa bija saposusies, lai dotos uz viesībām, un izsmēja mani � manas jaunās ziņas esot novecoju�ās. Diāna Skidmora uzzinājusi visu, kas dienā noticis, un piezvanījusi Margaritai, pie tam ielūgusi pie sevis Sautstrītā.

Pārkleinā ņirbēt ņirbēja greznas kleitas, vizītsvārki, pelēki cilindri � tie, kas bija izturēju�i līdz galam karaliskos dārza svētkus, tagad pieticīgi devās uz autobusu un metro pieturām. Da�i cilindri un kleitas, ne tik pieticīgi, iegriezās Sautstrītā, Diānas mājā.

Salīdzinājumā ar Besetu tā bija maza, istabas ar augstiem griestiem, bet nelielas, ta�u viss bija tā piekrauts ar vērtīgiem priek�metiem, ka vēl vairāk bija jūtama pārticība, koncentrēta pārticība, kur ikviena tās sastāvdaļa rokām taustāma. Besetā vietām vesela puķu dobe stiepās no viena dārga retuma līdz otram. Pla�ums pats par sevi jau radīja vienkār�ības, brīvas dabas iespaidu. Bet Sautstrīta, par spīti Diānas pūlēm, mazliet atgādināja ūtrupestelpu vai kāzu dāvanu izstādi.

Kad mēs ar Margaritu ienācām, Diāna nedalītā sirsnībā skaidroja kādam viesim, cik ārkārtīgi maza esot māja. Viņas paskaidrojumi liecināja par tik dzijām zinā�anām arhitektūrā, ka es biju pārsteigts: pirms viena diviem mēne�iem viņai tādu zinā�anu vēl nebija. Tā �ķita, ka viņa no sava mūziķa ietekmes pārgājusi kāda arhitekta ietekmē un tīksminās, to izrādot, glu�i tāpat kā jauna meitene, kas pirmo reizi iemīlējusies, tīksminās, nosaukdama iemīļotā vārdu.

Reizēm, vērodams Diānu, es prātoju: cik muļķīgi iedomāties, ka bagātnieki būtu ciniķi. Tādi kā viņa, kas cēlu�ies no bagātnieku aprindām, itin nemaz nav ciniķi. Viņi tie�i tāpēc nav ciniķi, ka pārāk mīl visu pasaulīgo.

Ieraudzījusi mūs ar Margaritu, viņa piepulcēja savu viesi kādai grupiņai un, atmetusi nieko�anos, atkal kļuva lieti�ķa un izdarīga. Jā, viņa uzzinājusi, ka Rod�ers pa�laik pie premjerministra. Viņi ar Karo lūgti ierasties, kad vien varē�ot un ja gribē�ot.

� �eit nav neviena politiķa, � Diāna dzīvi aizrādīja. � Vai tā būs labi?

Viņa gribēja pasaudzēt Kveifus, ja galu galā iecerētais tomēr nebūtu izdevies.

Mēs iejukām viesu drūzmā; tie visi bija bagāti un dīki ļaudis. Dro�i vien vairums no viņiem pat dzirdēju�i nebija par Rod�eru Kveifu. Mēs ar Margaritu saskatījāmies un sapratāmies bez vārdiem: viņam jau vajadzēja būt �eit. Pamanīju, ka Diāna, kas pārāk viegli nemēdza zaudēt galvu, iedzērusi lieku glāzīti.

Tad viņi ieradās � Karo vienā pusē Rod�eram, otrā viņas brālis Semikinss, visi trīs gara auguma, Rod�ers krietni garāks par savu svaini un krietni smagāks. Jautāt neko nevajadzēja, atbilde bija lasāma Karo sejā. Viņa staroja aiz prieka � aiz glu�i nekautrīga prieka, kurā gribēja dalīties ar mums visiem. Viņi paņēma katrs pa glāzei �ampanie�a un nāca pie mums. �

� Viss kārtībā, � Rod�ers sacīja. Tas skanēja bezrūpīgi starp skūpstiem un rokas spiedieniem, līdz smieklīgumam aprauti. Kas nepazina Rod�eru, varēja domāt, ka viņ� izskatās tāpat kā pirms divām stundām. Viņ� smaidīja � laipni, atturīgi, gandrīz kautri, ta�u viņa acīs dega uguns un līnijas ap lūpām bija iezīmēju�ās stingrāk, it kā viņā bangotu uzvaras gaviles un viņ� izbaudītu tās un sargātu, lai neizlau�as ārā. Aiz kautrā smaida bija jūtams jauneklīgums un straujums. Viņ� nav no trulajiem, es domāju, viņ� spēj izjust savas bēdas un izbaudīt uzvaru.

� Vecais zēns nav zemē metams, vai ne? � Karo sacīja Margaritai. Atskanēja Semikinsa skaļie smiekli.

Tuvumā viņ� izskatījās kā atlēts, enerģijas un dzīvesprieka pārpilns. Acis viņam bija tādas pa�as kā māsai � lielas, naivas, nekautrīgas. Ar visu savu izturē�anos viņ� parādīja, tikai vēl skaidrāk nekā māsa, ka viņam viss ir tīrais nieks. Pa�laik viņ� vairāk par visiem atklāti priecājās par Rod�era iecel�anu. Runādams ar mani, viņ� skaļā balsī uzskaitīja visus, kam tas jo sevi�ķi nepatik�ot.

Pie mums pienāca Diāna. Viņa dega nepacietībā kaut ko darīt.

� Paklausieties, � viņa sacīja Rod�eram, � es gribu sarīkot jums par godu svinības. Mēs varam tūlīt sākt gatavoties un nosvinēt �ovakar. Vai arī rīt. Kad jums labak patiktu?

Semikinsam patiktu kā vienā dienā, tā otrā. Karo tāpat, bet viņa nogaido�i lūkojās uz Rod�eru.

Viņ� lēni papurināja galvu. Bikli paraudzījās Diānā, pateicās viņai un tad sacīja:

� Man liekas, tagad nav īstais laiks.

Diāna atbildēja ar smaidu � ne vien kā namamāte, kas pulcina savā mājā politiskus darbiniekus, bet arī kā sieviete, kam pret viņu īpa�as simpātijas. Un sacīja paasi:

� Kāpēc nav īstais laiks?

� Tūksto�iem ministru biju�i pirms manis. Gandrīz neviens no viņiem nebija pelnījis svinības.

� Kas par niekiem! Jūs esat jūs. Un es gribu rīkot svinības jums par godu.

� Pagaidiet, kamēr es kaut ko bū�u paveicis, � Rod�ers sacīja.

� Vai jūs patie�ām tā domājat? � izsaucās Diāna.

� Būtu labāk, ja jūs nogaidītu.

Viņa vairs neuzstāja. Laikam viņa un tāpat mēs visi pārējie sapratām Rod�eru vai vismaz domājām, ka saprotam. Viņa vārdos varbūt varēja saklausīt iedomību. Tā nebija iedomība, drīzāk gan māņticība. Tāpat kā pirms da�ām stundām savā kabinetā, tā arī tagad, kad vara jau bija viņam rokās, viņ� sargājās izaicināt likteni, tikai citādā veidā. Viņ� bija māņticīgs kā reliģijas ietekmē audzis cilvēks, kur� uzņēmies noteiktu uzdevumu, kur� nedrīkst atļauties ne mazākās atkāpes, kur� uzskatīs, ka velti dzīvojis, ja nespēs veikt �o uzdevumu.

.

Da�u nākamo mēne�u laikā es vairākkārt iedomājos: diezin vai Rod�ers un viņa sabiedrotie izpelnīsies nozīmīgu vietu vēsturē? Un ja tā, kā vēsturnieki viņus novērtēs? Es neap-skaudu �os vēsturniekus. Protams, būs dokumenti. Dokumentu būs vairāk, nekā vajadzīgs. Labu tiesu es pats esmu sastādījis. Tur ir gan memorandi, gan sē�u protokoli, oficiālās lietas, �atzinīgi novērtējumi�, apsprie�u stenogrammas. Neviens no tiem nebija viltots.

Un tomēr tie nedeva īstu priek�statu � da�os gadījumos pat maldināja � par to, kas darīts, un jo vairāk par to, kāds īstenībā bijis mērķis. To es varu apgalvot par ikvienu dokumentālu notikumu attēlojumu, ar ko man gadījies sastapties. Es domāju, ka da�iem vēsturniekiem var rasties samērā pareizs priek�stats par Rod�eru. Bet kā lai vēsturnieks uzminētu, aiz kādiem motīviem rīkoju�ies cilvēki, par kuriem zināms vienīgi viņu vārds, kā, piemēram, Duglass Osbaldistons, Hektors Rozs, zinātnieki, vienkār�ie parlamenta locekļi? Par tiem nebūs nekādu datu. Ta�u �ie cilvēki piedalījās ikviena lēmuma pieņem�anā un mums vajadzēja ik brīdi apzināties, kādi spēki viņus vada.

Tomēr nākamajai paaudzei būs kāda priek�rocība, kuras mums trūkst. Mēs izpratām, vismaz daļēji, atsevi�ķu cilvēku rīcību un tās cēloņus. Bet vai mēs izpratām sabiedriskos spēkus? Kādi sabiedriskie spēki lika apvienoties tik da�ādiem cilvēkiem kā Rod�ers, Francis Getlifs, Volters Lūks un mēs visi pārējie? Uz kādiem sabiedriskajiem spēkiem var balstīties politiķis, kā, piemēram, Rod�ers? Vai mūsu sabiedrībā vispār ir tādi spēki? Tādi jautājumi mums varēja rasties un �ad tad arī radās, ta�u glu�i dabiski, ka mēs nespējām spriest, cik pareiza mums atbilde, bet nākotnes vēsturniekam tas būs skaidrs kā diena.

Kādā rāmā vasaras pēcpusdienā, drīz pēc tam, kad Rod�ers bija kļuvis par ministru, viņ� ataicinaja pie sevis da�us zinātniekus. Reiz vaļas brīdi pie Praia viņ� izteicās, ka vajagot tikai viņam atvērt durvis, kad �etri bruņinieki jau klāt un kaut ko vēloties no viņa. Te nu viņi atkal bija, tikai vairāk nekā �etri, un �oreiz Rod�eram bija kaut kas vajadzīgs no viņiem. Viņ� gribot dibināt komisiju, kas darbotos viņa vadībā, Rod�ers sacīja. Kādas esot viņu domas par kodoliero�u attīstību nākamo desmit gadu laikā? Viņam vajadzīgi konkrēti slēdzieni, lai tie būtu kādi būdami. Viņi varot turēt savu darbu slepenībā. Ja vēloties, varot izmantot Lūisu Eljotu par rapporteur⁴, kad vien tas nepiecie�ams. Galvenais, lai nebūtu nekādu ceremoniju. Viņ� lūdzot tikai kailus faktus un ne vēlāk par oktobri.

Viņ� tī�i, kā parasti saskarē ar tādiem cilvēkiem, bija atmetis visādus aplinkus. Un runāja skarbi tāpat kā viņi. Viņ� pārlaida skatienu visiem, kas sēdēja pie galda, � izkliedētajā saules gaismā sejas iezīmējās asi, kā formā atlietas. Viņam pa labi sēdēja Volters Lūks, kur� nule bija kļuvis par galveno zinātnisko padomnieku Rod�era ministrijā, � spēcīgs, ar kubveida galvu, pāragri nosirmojis. Tad Francis Getlifs; tālāk � sers Lorenss Estils, gludi skūtu seju, pa�apmierināts; Eriks Pīrsons, padomnieks zinātniskos jautājumos manā ministrijā, jauneklīgs un pa�apzinīgs, līdzīgs apdāvinātam amerikāņu studentam; tad vēl trīs zinātnieki, uzaicināti �urp no da�ādām universitātēm, tāpat kā Getlifs un Estils, un, beidzot, es.

Volters Lūks pasmīnēja.

� Valdība maksā man algu, un es strādāju, � viņ� sacīja. � Mani lūgt nav vajadzības. Svarīgi ir tas, ko viņi sacīs. � Viņ� ar pla�u, spēcīgu vēzienu parādīja uz Estilu un pārējiem. Jo vairāk nostiprinājās viņa autoritāte, jo brīvāka kļuva viņa izturē�anās.

� Ser Franci, � Rod�ers sacīja, � vai jūs esat ar mieru?

Francis vilcinājās.

� Ministr, jūsu uzaicinājums, protams, ir liels gods ... � viņ� iesāka.

� Tas nav gods, � Rod�ers viņu pārtrauca, � tas ir necie�ams darbs. Bet jūs tur spējat darīt vairāk nekā jebkur� cits.

� Patie�ām, man labāk patiktu, ja mani atbrīvotu...

� To es laikam nevarē�u. Jums ir lielāka pieredze nekā mums pārējiem.

� Ministr, ticiet man, visi, kas ir �eit, zina tikpat, cik es.

� Es nevaru pieņemt jūsu atteik�anos, � sacīja Rod�ers.

Francis vēl pavilcinājās, tad laipni, bet ar manāmu īgnumu sacīja:

� Citas izejas laikam nebūs, ministr. Es centī�os darīt, ko spē�u.

Varēja likties, ka tās ir parastās pieklājības frāzes un ka Francis justos smagi vīlies, ja viņu turētu pie vārda. Bet patiesībā bija tie�i pretēji. Citi vīrie�i, gribēdami izpelnīties glaimus vai dabūt darbu, runāja par sirdsapziņu. Francis bija viens no tiem nedaudzajiem, ko vadīja sirdsapziņa. Viņ� bija radikālis, sirdsapziņas mudināts, nevis aiz protesta gara. Viņam vienmēr vajadzēja piespiesties, lai kaut ko iegūtu ar cīņu. Viņ� priecātos, ja varētu uzskatīt, ka viņa dzīvē cīņu laiks jau pagājis.

Tie�i pirms gada viņ� uzdeva mīklu saviem draugiem mūsu vecajā koled�ā. Visi domāja, ka viņ� kandidēs uz direktora posteni, un bija pārliecināti, ka panāks viņa ievēlē�anu. Pa�ā pēdējā brīdī viņ� atkāpās � ar ieganstu, ka gribot visu savu laiku veltīt pētījumiem, ka tie�i pa�laik viņam rodoties vērtīgas atziņas. Es biju pārliecināts, ka tas tiesa tikai daļēji. Jo vecāks viņ� kļuva, jo jūtīgāks. Man �ķita, ka viņ� baidījās no ļau�u runām, tenkām, naida.

Starp citu, toreiz ievēlēja nevis manu veco draugu Arturu Braunu, bet kādu G. S. Klarku, un koled�ā sākās tāda �ķel�anās, kādu neviens pat neatcerējās.

Viss, ko vēlējās Francis, bija � dzīvot Kembrid�ā, pavadīt garas dienas savā laboratorijā un ar mīlestību, ba�ām un nepatiku vērot savas otrās un mīļākās meitas attiecības ar amerikāņu zinātnieku. Viņ� vairs nevēlējās cīņas. Tajā pēcpusdienā, dodams savu piekri�anu, viņ� jutās kā lamatās notverts.

Sers Lorenss Estils runāja noteikti:

� Ja jūs, ministr, domājat, ka varu būt noderīgs, tad es uzskatu par savu pienākumu pieņemt jūsu priek�likumu.

� Lieliski! � teica Rod�ers.

� Ta�u, ja jūs domājat, ka mēs varēsim izpildīt �os da�ādos uzdevumus un tai pa�ā laikā savu parasto darbu ministrijā ... � sers Lorenss nepabeidza. � Kādreiz es gribētu parunāt ar jums par vado�o zinātnieku stāvokli universitātēs vispār.

� Kad vien vēlaties, � Rod�ers sacīja.

Sers Lorenss apmierināts pamāja ar galvu. Viņam patika ministru sabiedrībā: sarunāties ar ministriem � tas jau kaut ko nozīmēja. Cik Francis bija pārsātināts ar augstās politikas pasauli, tik Estils neremdināms.

Pārējie bez liekām izrunām bija ar mieru strādāt. Tad Rod�ers ķērās pie jautājuma, kas, pēc viņa un arī mana ieskata, bija pats svarīgākais �inī apspriedē. Mēs jau iepriek� bijām vienoju�ies par to, ko viņ� tagad gribēja ierosināt. Es biju tikpat daudz nodarbojies ar to, cik Rod�ers, vēlāk man nācās sev pa�am to atgādināt.

� Tagad, kad mēs esam nodibināju�i komisiju, turklāt sevi�ķi spējīgu, � Rod�ers sacīja, un pirmoreiz �ajā pēcpusdienā viņa tonī ieskanējās glaimi, � man gribētos zināt, ko jūs teiktu, ja es pievienotu tai vēl vienu locekli.

� Ko tie�i, ministr? � piekāpīgi jautāja Estils.

� Es gribu apspriesties ar jums, tāpēc ka ar cilvēku, par ko es domāju, var rasties da�as grūtības. Es* zinu, ka viņa uzskati ne vienmēr sakrīt ar mūsējiem. Var ga-dīlies, ka viņa dēļ jums velti jātērē laiks. Tomēr man ir cie�a pārliecība, ka tas būs tā vērts.

Viņ� brīdi klusēja, tad turpināja:

� Tas cilvēks ir Maikls Brodzinskis.

Sejas neko neizpauda � kā da�dien cilvēkiem, kuri pieradu�i būt komisijās. Pēc brī�a ierunājās Estils.

� Man �ķiet, es izteik�u mūsu visu domas, ministr. Man nav nekādu iebildumu pret sadarbību ar doktoru Brodzinski.

Estilam patika būt vienis prātis ar ministru. Tā nebija izdabā�ana, pat ne savtīgums, Estils glu�i vienkār�i bija pārliecināts, ka ministriem vienmēr taisnība.

� Protams, mums būs domstarpības. Ta�u neviens ne�aubās, ka viņ� ir liels zinātnieks. Viņ� var dot lielu ieguldījumu komisijas darbā.

Kāds klusi ieteicās, laikam Pīrsons:

� Ja pretiniekus nevar pārspēt, vajag pievienoties viņiem. Bet tagad iznāk otrādi.

Pārējie zinātnieki sacīja, ka varē�ot sadarboties ar Brodzinski. Francis paskatījās pulkstenī, it kā likdams saprast, ka viņam jāsteidzas atpakaļ uz Kembrid�u. Viņ� sacīja:

� Ministr, es pievienojos pārējiem. Man gandrīz tāda pārliecība, ka būs bīstamāk, ja viņ� paliks ārpus komisijas.

� Mans viedoklis gan nav glu�i tāds, � iebilda Estils.

� Tomēr jūs ta�u priecājaties par to, Estil? � Rod�ers jautāja.

� Es gan ne. Manuprāt, jūs visi sprie�at aplam, � Volters Lūks iekaisa. � Sasodīti aplam. Tā es domāju, kad pirmoreiz par to dzirdēju, un tāpat domāju tagad.

Visi palūkojās uz viņu. Es mierīgi aizrādīju:

� Es ta�u jums sacīju, jūs varēsiet viņu uzmanīt...

� Paklausieties, � atcirta Volters, � jūs esat pieradu�i visu izlemt, balstoties uz prāta slēdzieniem, vai ne?

Neviens neatbildēja.

� Jūs uzskatāt, ka cilvēkus var pārliecināt, vai ne? Atkal klusums.

� Es domāju tāpat, lai dievs man palīdz. Da�reiz izdodas arī, to es nenoliedzu. Bet vai jūs esat pārliecināti, ka tas izdosies tik sare�ģītos apstākļos kā pa�laik?

Kāds ieminējās, ka vajadzētu pamēģināt.

� Jūs, vecie buki, esat gudrāki nekā es, � Volters turpināja, � bet es gan nekā laba te neparedzu.

Visi pie galda sēdo�ie satraukti sakustējās. Vollera izvirdums bija pamodinājis viņos it kā vienotības apziņu. Ģetlifs, Estils, visi pārējie vēlējās, kaut Volters apklustu. Viņi ne�aubījās par Voltera zinātnieka spējām, ta�u ne visai paļāvās uz viņa psiholoģisko vērienu. Arī viņ� pats uz to nepaļāvās. Kaut arī pēc izskata jau stipri novecojis, viņ� vēl arvien bie�i iedomājās sevi jaunāku, nekā patiesībā bija. Sīs tī�ās jauneklīguma uzsvēr�anas dēļ � viņ� ar to lepojās un sirds dzijumos nicināja �gudros vecos bukus� � viņ� zaudēja autoritāti un viņa vārdiem �īs pēcpusdienas apspriedē trūka tās ietekmes, kāda tiem varētu būt.

Rod�ers uzlūkoja viņu ar dzedru skatienu.

� Vai jūs uzņemsieties atbildību, ja es paklausī�u jums un neuzaicinā�u Brodzinski?

� Domāju gan, � Volters sacīja.

� Neuztraucieties, � Rod�ers atteica. � Es atspēko�u jūsu iebildumus.

Nedēļu vēlāk tai pa�ā vietā un laikā Maikls Brodzinskis pirmoreiz piedalījās komisijas sēdē. Pārējie jau bija sanāku�i un stāvēja, gaidot sāk�anos, kad ienāca sekretārs un pateica man, ka Brodzinskis ieradies. Es izgāju viņam pretī un, iekams vēl bijām sasveicināju�ies, no priecīgās atzinības izteiksmes viņa sejā nopratu, ka viņam jau kaut kas zināms par iepriek�ējo apspriedi: viņ� zināja, ka esmu viens no tiem, kas uzstājies par viņa uzaicinā�anu, tāpēc uzticējās man.

Ievedu viņu Rod�era kabinetā. Tuvodamies zinātniekiem, kas vēl arvien stāvēja grupiņā, Brodzinskis sevi�ķi izcēlās ar savu fizisko spēku. Smagnējs, muskuļots, pārāks pat par sevi�ķi spēcīgo Volteru.

Un atkal es pārliecinājos, ka viņ� visos sīkumos zina, kas �eit par viņu sacīts.

� Labdien, ser Lorens, � viņ� sacīja Estilam ar izsmalcinātu laipnību un atturīgu uzticību. Pie Fran�a Getlifa viņ� vērsās ar vēl vairāk izsmalcinātu laipnību ^un vēl atturīgāku uzticību. Pret Volteru viņa laipnība kļuva neizmērojama � tā bija ienaidnieka laipnība.

Rod�ers sasveicinājās, uzsaukdams sirsnīgu, diezgan banālu pieklājības frāzi, apmēram tādā garā � ka viņ� ļoti priecājas par Brodzinska palīdzību. Brodzinskis tūlīt pameta Volteru un klausījās tik uzmanīgi, kā baidīdamies palaist garām kādu vārdu. Ar savām neparasti dzīvajām, spo�ajām acīm viņ� raudzījās Rod�erā, it kā tas būtu ne vien domu biedrs, bet gandrīz vai glābējs.

Divas reizes tajā mēnesī Karo brālis aicināja mani pusdienot kopā ar viņu. Es to uzskatīju gandrīz vai par apgrūtinājumu, ta�u, kad viņ� mani aicināja otrreiz un mana sieva bija aizbraukusi ciemos pie savas māsas, es biju ar mieru. Man bija vēl nepatīkamāk, kad es kādā militārā klubā atrados divatā ar Semikinsu, � �is vārds man likās arvien vairāk nepiemērots tādam skaļam, neapvaldītam cilvēkam.

Viņ� bija pacienājis mani ar pusdienām, turklāt loti labām. Pēc tam mēs dzērām portvīnu, sēdēdami bibliotēkā, kur no eļļas krāsās gleznotiem portretiem raudzījās ģenerāļi � Krimas kara varoņi, sipaju dumpja apspiedēji, bargie karalienes Viktorijas valdī�anas pēdējo gadu miera sargi. Es biju ērti atlaidies krēslā. Semi-kinss sēdēja man pretī, taisni izslējies, nevaldāmas enerģijas pilns. Viņ� pūlējās pierunāt mani noslēgt derības.

Iespējams, ka viņam piemita neatvairāma tieksme riskēt. Tai pa�ā vakarā viņ� jau bija uzaicinājis mani uz zirgu skrie�anās sacīkstēm. Tāpat kā māsa, viņ� turēja sacīk�u zirgus, un, kad es atklāti atzinos, ka �ie romantiskie dzīvnieki mani garlaiko, viņ� man neticēja, uzskatīja to par kaut ko nedabisku. Ta�u, ja es negribot spēlēt hipodromā, varbūt mēs varot noslēgt kādas derības? Līksmi, skaļā balsī, glu�i kā maniaks, viņ� ierosināja gan �o, gan to. Varbūt tā bija tikai tāda tieksme. Vai varbūt viņu kādreiz uz to pamudinājis kāds man līdzīgs cilvēks. Es biju piecpadsmit gadus vecāks un daudz savaldīgāks salīdzinājumā ar viņu (no lielum liela vairuma cilvēku es �ai ziņā sevi�ķi neat�ķīros). Vai viņ� gribēja pierādīt, ka mēs nemaz neesam tik at�ķirīgi?

Es pieņēmu uzaicinājumu. Sacīju, ka viņam būs viena priek�rocība, ja mēs saderēsim, � viņ� ir bagātāks nekā es, vismaz viņam lielākas iespējas. Ta�u arī man ir viena priek�rocība: es izprotu varbūtības teoriju, bet viņ� diezin vai izprot. Ja mēs gribam noslēgt derības, tad tikai tādas, kur mums abiem pilnīgi vienādas izredzes,

� Lai notiekl � viņ� sacīja.

Beidzot mēs vienojāmies, ka Semikinss pasūtīs vēl pa glāzei portvīna un pēc tam vairs nepieskarsies zvanam. Tad pusstundas laikā mēs atzīmēsim, cik reizes atskanēs zvans, aicinot oficiantu. Viņ� derēs uz nepāra skaitli, es uz pāra.

� Uz cik? � viņ� jautāja.

� Uz desmit mārciņām, � es atbildēju.

Semikinss nolika savu pulksteni uz galda starp mums. Mēs vienojāmies, cikos sākt un cikos beigt, un vērojām, kā sekun�u rādītājs iet apkārt. Kad tas nonāca uz divpadsmitiem, Semikinss iesaucās: � Sākas!

Man priek�ā uz galda bija kluba vēstuļu papīra lapa, kur atzīmēt skaitļus. Bibliotēkā bija tikai se�i cilvēki, no kuriem viens nikni nosprauslojās ik reizi, kad atskanēja Semikinsa skaļie smiekli. Vienīgie pasūtītāji, kā likās, varēja būt trīs ģenerāļi, kas sēdēja pie viena galdiņa. Tūlīt pēc derību sākuma viņi pazvanīja oficiantam, un es dzirdēju, ka viņi pasūta lielo glāzi viskija katram. Varbūt laimēsies, es spriedu, un viņi paspēs pasūtīt vēl otrreiz.

Vērodams ģenerāļus ar nekautru, satrauktu skatienu, Semikinss, kur� divus no tiem pazina, sāka stāstīt man par tiem. Es jutos neērti, baidījos, ka neizdzird viņa skaļo balsi. Par visu viņ� sprieda vienkār�i un tie�i, tāpat kā viņa māsa. Viņam bija vērīgāks prāts nekā da�am labam daudz nosvērtākam cilvēkam. Tagad viņ� stāstīja man da�ādus notikumus, kas atgadīju�ies ar �iem diviem ģenerāļiem otrā pasaules kara laikā. Viņam patika runāt par karavīru dzīvi. Es jautāju, kāpēc viņ� nav palicis armijā. Jā, tur bijis lieliski, viņ� sacīja. Un tūlīt piebilda ar dedzīgu, nepacietīgu skatienu, ka miera laikā būt armijā � to viņ� nespētu izturēt. Man ienāca prātā, ka senos laikos viņ� dro�i vien būtu juties laimīgs kā algotnis.

Nē, viņam liekoties necie�ami būt virsniekam miera laikā, viņ� sacīja, tāpat kā necie�ama esot doma, ka viņam pēc tēva nāves vajadzē�ot saimniekot mui�ā.

� Laikam man vecumdienas pienāks lordu palātā, �� Semikinss sacīja, iesmiedamies tā, ka pat viņam likās pārāk skaļi. � Kā jums tas patiktu?

Tas nozīmēja, ka viņam tas būtu pretīgi. Kā parasti, viņ� runāja tā, kā patie�ām domāja. Kaut gan tas likās neticami, viņam, tāpat kā māsai, kā visai viņa ģimenei, bija dedzīga vēlē�anās darboties politikā. Grūti iedomāties cilvēku, kas pēc sava rakstura būtu vēl mazāk piemērots politiķa karjerai kā Semikinss, ta�u tā viņu valdzināja. Viņu valdzināja apak�palāta, vienalga cik ienaidnieku viņ� tur iegūtu. Viņ� runāja par savas partijas līderiem ar tādu pa�u briesmīgu naivitāti, ar kādu bija runājis par ģenerāļiem, bet viņam acis iepletās aiz saviļņojuma. Viņ� nevērtēja politiķus augstāk par citiem, tikai jūsmoja par viņiem.

Viens ņo ģenerāļiem nospieda zvana pogu pie kamīna, un ienāca oficiants. Se�padsmit minūtes jau bija pagāju�as. Viņi pasūtīja vēl pa glāzei katrs. Es atzīmēju svītriņu uz lapas un pasmaidīju.

� �ūpo, � nosodo�i sacīja Semikinss, lai gan pats nemaz nebija tāds atturībnieks.

Neviens cits nezvanīja. Cilvēks, kuru kaitināja Semi-kinsa smiekli, lasīja grāmatu ādas iesējumā, kāds cits rakstīja vēstuli, vēl kāds kritiski pētīja �urnālu spīdīgos vākos.

� Tos derētu pabikstīt, � Semikinss norūca. Bet skatiens, ko viņ� pārlaida istabai, kvēloja kār�u spēlmaņa azartā. Viņ� sāka runāt par jauno ministra vietnieku, kur� bija Rod�era sekretārs parlamentā, tātad veica to darbu, ko Rod�ers bija veicis pie Gilbija.

� Viņ� nekur neder, � sacīja Semikinss. So cilvēku sauca par Leveretu-Smitu. Par viņu izteicās kā par kārtīgu, uzticamu darbinieku, bet Semikinsam tas nozīmēja, ka viņ� nav nekāds ievērojams cilvēks.

� Viņ� ir bagāts, � es sacīju.

� Nē, tikai turīgs, nekas vairāk.

Man iekrita prātā, ka Semikinss nemaz nav tik vienaldzīgs pret naudu, kā man ar saviem jaunībā iemantotiem provinciāļa uzskatiem varētu likties. Toreiz, romantiski noskaņoti, mēs mēdzām runāt par aristokrātisku naudas nicinā�anu. Semikinss necieta parasto bur�uāzijas pārticību, bet itin nemaz nenicināja naudu, ja kādam, kā, piemēram, Diānai Skidmorai, tās bija patie�ām daudz.

� Viņ� nekur neder, � Semikinss iekarsa. � Draņķīgs advokātiņ�, karjerists. Neko viņ� negrib, sasodītais, pat varas viņam nevajag, viņ� tikai aiz iedomības dzenas uz aug�u.

Man radās aizdomas, ka Leverets-Smits iecelts par ministra vietnieku kā pretsvars Rod�eram, kur� viņu tikpat kā nepazina un ar kuru neviens iepriek� nebija apspriedies. Es sacīju, ka tādi cilvēki, kuri nevienam nav bīstami un politikā iesaistās tikai tāpēc, ka viņiem patīk �ī sare�ģītā spēle (es domāju, �ai ziņā Semikinsam bija taisnība), bie�i vien tālu tiek.

� Kodes arī tiek uz priek�u, � sacīja Semikinss. � Un viņ� arī ir kode, sasodīti cītīga kode. Par daudz viņu mums te saviesies, un viņas mūs iegrūdīs nelaimē.

Semikinsam bija vesels krājums da�ādu neticamu ziņu, kuras turklāt izrādījās glu�i precīzas, un par Leveretu-Smitu viņ� pastāstīja vēl divus papildinājumus: a) viņi ar sievu dzīvojot kopā vienīgi aiz kaut kādiem apsvērumiem; b) sievu kādreiz prote�ējis lords N., par kuru, starp citu, klīstot da�ādas baumas. Tad viņ� ar neizprotamu neatlaidību atkal sāka runāt par iecel�anu valdības posteņos, it kā visu laiku par to vien būtu domājis. Tajā mirklī, divdesmit septiņas minūtes pēc derību sākuma, es nepatīkami pārsteigts ieraudzīju, ka viens no ģenerāļiem lēnām, ar pūlēm pieceļas un pieiet pie zvana.

� Pievelciet vēl vienu svītriņu, Lūis, � Semikinss iesaucās, spalgi iesmiedamies. � Trīs! Nepāra skaitlis, vai dzirdat!

Oficiants acumirklī bija klāt. Ģenerālis lika atnest trīs krūzes alus.

� Lieliska doma! � Semikinss atkal me�onīgi iesmējās. Un paskatījās pulkstenī. Bija pagāju�as divdesmit deviņas minūtes, sekun�u rādītājs gāja apkārt pēdējo reizi�.

� Nu? � Semikinss palūkojās mani pa�apzinīgi, jau priecādamies par uzvaru.

Es izdzirdēju, ka turpat blakus kāds no�ņācās. Virs, kur� visu laiku bija reaģējis uz Semikinsa skaļajiem smiekliem, uzmeta viņam naida pilnu skatienu, mierīgi ielika zīmi grāmatā, aizvēra to un devās pie zvana.

� Atliku�as divas sekundes, � es sacīju. � Laikam esmu uzvarējis.

Semikinss lādējās. Kā visi spēlmaņi, ko man gadījies redzet, viņ� bija cerējis saņemt naudu. Likās, tā nebija spēles kaislība, drīzāk gan tam pamatā bija kāds iek�ējās loģikas process. Viņi ar Karo pazaudēja simtiem mārciņu gadā uz saviem zirgiem, ta�u vēl vienmēr uzskatīja to par pasākumu, kas galu galā atmaksāsies. Tomēr viņam bija jāizraksta man �eks, kamēr viņa ienaidnieks un posts, vēlreiz uzmetis viņam naidīgu skatienu, �erksto�ā balsī pasūtīja glāzi minerālūdens.

Atdevis man �eku, Semikinss bez kāda ievada sacīja:

� Rod�eram ir viens trūkums � viņ� nespēj izlemt.

Uz mirkli es apjuku, it kā pēk�ņi būtu iejaucies pavisam cita sarunā.

� Tāpēc es jūs tā vajāju, � Semikinss sacīja tik tie�i, tik augstprātīgi un tik naivi, ka tas nelikās ne glaimojo�i, ne aizvainojo�i, tas skanēja kā skaidra patiesība, un tā arī bija. � Tie�i par to es gribēju ar jums parunāt.

Es jau biju sagatavojies uz visu ko, tomēr nu viņa jautājums mani pārsteidza. Viņ� pilnā balsī jautāja:

� Rod�ers ta�u vēl nav izraudzījies sev personisko sekretāru parlamentā, vai ne?

Par to es nebiju pat iedomājies. Dro�i vien Rod�ers izvēlēsies kādu no jaunajiem parlamenta locekļiem, kur� priecāsies par iespēju izvirzīties.

� Vai varbūt viņ� ir izraudzījies, tikai mēs neesam dzirdēju�i? � Semikinss neatlaidās.

Sacīju, ka neko par to neesmu dzirdējis.

� Es gribu dabūt �o vietu, � sacīja Semikinss.

Mani pārņēma dīvaina neērtības sajūta. Es vairījos skatīties viņam acīs, it kā būtu izdarījis kaut ko negodīgu. Vai tie�ām viņ� neatskārta, ka ir pārāk pla�i pazīstams? Vai viņ� neatskārta, ka politisks darbinieks no viņa neiznāks? Daudzi jūsmoja par viņa bezrūpību, tikai ne partiju līderi un citi kārtīgi cilvēki. Neviens prātīgs politiķis negribētu viņu par sabiedroto, par kolēģi ne tik, un vismazāk jau Rod�ers, kuram vajadzēja vairīties no sīkām.nesaskaņām.

Es nolēmu pamēģināt atklāti parunāt ar Semikinsu.

� Viņ� jau tā ir uzņēmies risku jūsu dēļ, � es sacīju.

Atgādināju viņam to reizi, kad Rod�ers aizstāvēja viņu pret Kolingvudu. Jā, to viņ� zinot.

� Viņ� ir lāga zēns, � sacīja Semikinss. � Un sasodīti gudrs, bet es jums saku, es gribētu, kaut viņam būtu spēja izlemt.

� Vai Karo jums ir-kaut ko sacījusi?

� Pie velna, ko tad viņa man var sacīt? Domāju, ka viņa dara visu, kas viņas spēkos. � Viņ� ne�aubījās, ka māsa mēģina pierunāt Rod�eru, lai palīdz viņam, pūlas viņa labā, kā vienmēr. Es gan par to �aubījos. Viņai vajadzēja saprast, ka ar to viņa kaitētu Rod�eram.

� Viņa zina, ko es gribu. Protams, viņa dara visu, ko spēj, � viņ� sacīja paļāvīgi, bezgala paļāvīgi. Tā bija parasta jaunākā brāļa nostāja � apziņa, ka viņm pienākas māsas mīlestība, ka māsai jāuzņemas atbildība par viņu.

� Es gribu �o vietu, � sacīja Semikinss tādā tonī kā cilvēks, kas saka pēdējo vārdu.

Tomēr tas vēl nebija viņa pēdējais vārds. Savā .negausībā viņ� pierunāja mani aizbraukt uz Lordnortstrītu iedzert �īvakara pēdējo glāzīti, nekaunīgi cerēdams, ka viņa klātiene ietekmēs Kveifus. Viņ� veda mani savā �Jaguārā�, bija jau vēls, Pikadilli tuk�a un zem kokiem melna ēna, un Semikinss, kaut arī krietni iedzēris, brauca lieliski, un tad viņ� atkārtoja savu pēdējo vārdu. Jā, vķi� gribot �o vietu. Klausījos viņā un nesapratu, kāpēc viņam tā vajadzīga. Tiesa, bezdarbībā dzīvot viņam varbūt apnicis. Tiesa, visi viņa ģimenē uzskata, ka viņiem pienākas valdības posteņi, nemaz nerunājot par tādiem sīkumiem kā spējas. Viņi nebija garīga darba cilvēki, Semikinss diezin vai kādreiz bija dzirdējis tādu cil-vēkti sarunas, toties kop� bērnības diendienā ieelpojis Politikas atmosfēru, klausījies tenkas par politiķu dzīves notikumiem � kur� iecelts, kur� atbrīvots, kuram paredzēts tas vai kaut kas cits. Tomēr likās dīvaini, ka viņ� ar tādu neatlaidību tiecas pēc tik pieticīga posteņa.

Karo viesistabā viņ� nedzirdēja ne �jā�, ne �nē�, nejuta pat nekāda saspīlējuma. Karo zināja, kāpēc viņ� ieradies, viņa bija uzmanīga un gādīga, ta�u nesacīja nekā. Arī Rod�ers zināja, kāpēc viņ� ieradies. Viņ� izturējās draudzīgi, tēvi�ķīgi � Semikinss viņam patika. Rod�ers prata veikli izvairīties, un Semikinss aiz cienības pret viņu baidījās uzstāt. Vērojot viņus abus un Karo, kura bija pietvīkusi, skaista, bet klusa un dzēra vairāk nekā parasti, man likās, ka nav grūti uzminēt, kas �eit noticis. Biju pārliecināts, ka viņa patie�ām ieminējusies Rod�eram par Semikinsa cerībām, pati kaunēdamās par to, kā māte, kas pūlas sagādāt savam mīļajam bērnam kaut ko, apzinoties, ka tas viņam nav piemērots. Es nedomāju, ka viņa būtu mēģinājusi Rod�eru pierunāt, tāpat nedomāju, ka Rod�ers viņai būtu sacījis, cik neprātīga tāda iedoma.

Visu laiku Rod�ers jau skaidri zināja; ko darīs. Viņ� izdarīja to nedēļu pēc Semikinsa � nu, kā lai to saka? � lūguma vai klusā mēģinājuma piespiest. Tas �ķita kaut kas ikdieni�ķs: Rod�ers iecēla par savu personisko sekretāru parlamentā misis"Henekeras znotu � TomuVin-demu, kur� toreiz viesībās, kad Rod�ers runāja ar Dei-vidu Rūbinu, iesaucās, ka amerikāņi �nobīdot mūs pie malas�. Izraudzīts bija pavisam parasts cilvēks, izvēle izdarīta ar aukstu aprēķinu.

Rod�ers tikpat labi kā visi citi zināja, ka Toms Vin-dems ir muļķis. Tam nebija nozīmes. Rod�ers ar to nodro�ināja sev aizmuguri. Viņ� bija aprēķinājis, kādi spēki ir pret viņu: gaisa kara flotes vadība, aviācijas rūpniecība, viņa pa�a partijas galēji labējais novirziens, daļa no tiem spēkiem, kas bija palīdzēju�i viņam tikt pie varas, kā viņam bija pareģojis savā �parādes istabā� Duglass Osbaldistons � cilvēks, kas spēja spriest mierīgi un gudri.

Rod�ers pārbaudīja spēkus, kas stāvēja viņa pusē, un viens no tiem bija admiralitāte. Viņ� nolēma, ka būs taktiski pareizi jau pa�ā sākumā iegūt �kanālus�, privātus �kanālus� uz turieni. Tie�i tāpēc viņ� izvēlējās Tomu Vindemu, biju�o flotes virsnieku, varēja noderēt arī viņa sievasmāte. Ir vērts pārliecināties, kas man var kļūt par draugu, Rod�ers sacīja. Ienaidniekus parasti savā pusē nevar pārvilkt, bet draugus var pazaudēt.

Jo vairāk iepazinu Rod�eru, jo noteiktāks viņ� man likās. Tagad, sākdams pieņemt pirmos lēmumus, viņ� savējo vidū nometa visu, kas viņa personībā bija mākslots, liekuļots, tikpat kā, mājās pārnākot, novelk mēteli. Kad es viņu redzēju tādu, man radās pārliecība, ka mums būs panākumi.

Ta�u kādu rītu viņ� nepavisam nelikās noteikts. Viņ� bija izklaidīgs uņ nervozs. Mugurā vizītsvārki, pelēka veste, svītrotas bikses. Biju redzējis viņu norūpēju�os, ta�u tādu nekad. Jautāju, kas noticis. Izdzirdējis atbildi, domāju, ka viņ� joko. Viņ� gatavojās iet uz pili audiencē pie karalienes un nodot zvērestu slepenajā valsts padomē.

Es biju redzējis augstus ierēdņus, rūpniekus, zinātniekus gaidām savu kārtu uz pieņem�anu pilī ar trīco�ām rokām, it kā baidoties, ka viņiem kāds ļauns galminieks neaizliek kāju priek�ā, kad viņi dosies audien�u zālē. Likās bezjēdzīgi, ka arī Rod�ers tāpat baidītos varas tuvuma. Viņu viegli varēja noturēt par īstu mūsdienu cilvēku, kas brīvs no pagātnes valgiem, bet īstenībā viņā slēpās romantiska, pareizāk sakot, māņticīga tiek�anās pēc visa senlaicīgā. Arī baznīcā viņ� gāja ne izskata vai pieklājības pēc. Kad es viņam reiz jautāju, kāpēc viņ� ir konservatīvais, viņ� deva man ļoti prātīgu un pamatotu paskaidrojumu, tomēr neatklāja, ka zināma nozīme varētu būt arī kādam nelokāmam viņa rakstura vilcienam. Varbūt arī tas nenotika gadījuma pēc, ka viņ� apprecēja sievieti no vecas, slavenas ģimenes, vismaz, kad viņ� iepazinās ar Karo, viņu sevi�ķi valdzināja tas, ka viņa pieder pie �īs ģimenes.

Viņ� mēdza pazoboties par cilvēkiem, kas ar politiku nodarbojās tikai tāpēc, ka viņus valdzināja �tuvība valdībai�, iespēja atrasties valsts dzīves centrā. Cilvēki, ko vilina tikai �is_M �centrs� � �ī iespēja piedalīties �politikas spēlē�, nav neko vērti, sacīja Rod�ers, un viņam bija taisnība. Ta�u arī viņu kaut kas valdzināja, tikai kaut kas dziļāks, netveramāks.

Es jutu atvieglojumu, kad Rod�ers, mundrs un apmierināts, atgriezās no pils un sāka kalt plānus, kā mēs varētu pārvilināt savā pusē lordu Lafkinu, tā no�ķirot viņu no pārējiem aviorūpniekiem.

Tovasar mums, pēc Rod�era domām, veicās pat labāk, nekā mēs bijām cerēju�i. Rūpīgi kā pieredzējis izlūks viņ� sekoja katram savu ienaidnieku solim.*īstenībā tos vēl nevarēja saukt par ienaidniekiem, tādu viņam bija mazāk nekā vairumam politiķu. �Ienaidnieki�, ko viņ� novēroja, bija cilvēki, kam neizbēgami vajadzēja stāties viņam ceļā � vai nu tāpēc, ka viņi pa�i to gribēja, vai tāpēc, ka to gribēja spēki, kurus viņi pārstāvēja.

Par to, ko var sagaidīt no �iem �ienaidniekiem�, viņ� sprieda ļoti lieti�ķi. Ta�u, kā daudzi lieti�ķi cilvēki, viņ� necieta, ja par rūgto patiesību ar viņu runāja kāds cits. Tikko zinātnieki bija sāku�i apspriedes, man bija jāpaziņo Rod�eram, ka Brodzinskis nav izkustināms no vietas. No tā mēs abi jau agrāk baidījāmies, ta�u visu to dienu Rod�ers turēja mani pa�u gandrīz vai par ienaidnieku.

Drīz viņ� atkal sāka rīkoties. Jau pirms parlamenta brīvdienām jūlijā viņ� apspriedās ar komisiju aizsardzības jautājumos, tas nozīmēja � ar piecdesmit parlamenta locekļiem, no kuriem da�i, cik viņ� zināja, jau bija nemierā ar viņu. Rod�ers jau pa�ā sākumā bija visu aprēķinājis. Viņ� varēja pieciest neapmierinātību galēji labējā novirzienā, ar laiku tā norimtu, bet, ja viņ� zaudētu savas partijas centra uzticību, tad viņam beigas. Tā nu viņ� runāja ar cienījamiem provinces deputātiem, �grāfistes bruņiniekiem� � kā, to es nezināju, bet varēju iedomāties. Vindems, kuram bija uznācis neparasti lirisks noskaņojums, izteicās, ka apspriede noritējusi �kā sapnis�.

Augustā Rod�ers lūdza Osbaldistonu sasaukt augstāko valsts darbinieku grupas apspriedi, lai administratīvais aparāts būtu sagatavots un varētu darboties, tiklīdz zinātnieki būs iesniegu�i savu ziņojumu. Tā kā grupā bija pārstāvji no da�ādām iestādēm un Rozs vecākais no visiem, tad sanāksme notika viņa kabinetā. Uz galda, kā parasti, bija vāze ar krizantēmām, logs parka pusē, kā parasti, atvērts, un, kā parasti, Rozs saņēma mūs ar tik pārspīlētu laipnību, ka tā izklausījās mazliet pēc ņirgā�anās.

� Mīļo Duglas, cik brīni�ķīgi, ka jūs ziedojat mums savu dārgo laiku. Mīļo Lūis, cik jauki, ka jūs atnācāt!

Tā kā mans kabinets atradās desmit jardu attālumā un aicinājums bija oficiāls, tad mana iera�anās nebija nekāda labvēlības izpausme.

Kad mēs apsēdāmies pie galda � Rozā kolēģi no citiem departamentiem, Duglass, viens no finansu ministra vietniekiem un es �, Rozs likās mazliet saīdzis. Viņ� gribēja, lai sanāksme nebūtu pārāk ilga. Viņ� dusmojās, ka tā vispār sarīkota. Tomēr neļāvās savam garastāvoklim. Tikai pateica:

� Es pieņemu, ka mēs visi esam iepazinu�ies ar Lūisa Eljota memorandu par pirmajām zinātnieku apspriedēm. Viņiem uzdots oktobrī iesniegt ziņojumu mūsu ministram, vai ne, Duglas? Vai varbūt es maldos?

� Jums taisnība, � sacīja Duglass.

� Tādā gadījumā man jāatzīst, ka līdz tam laikam pat �ī izcilā sanāksme nespēs nekā galīga izlemt. Mēs nezinām, ko viņi ziņos. Un, ja es stipri nemaldos, mūsu kolēģi zinātnieki arī pa�i to nezina. Mēs varam būt pilnīgi pārliecināti tikai par to, ka viņi mums izklāstīs da�ādus un varbūt pat pilnīgi pretējus ieskatus.

Da�ās sejās paplaiksnījās smīni. Rozs nebija vienīgais no apspriedes dalībniekiem, kas vispār necieta zinātniekus.

� Nē, Hektor, mēs varam iet mazliet tālāk, � sacīja Duglass, bez aizvainojuma aizstāvēdams savu viedokli. � Mans �efs nelūgs jūs darīt kaut ko pavisam nevajadzīgu.

� Dārgais Duglas, man nav ne prātā nācis, ka jūsu lieliskā ministrija un jūsu lieliskais ministrs varētu lūgt kādam kaut ko tamlīdzīgu.

Rozs nespēja aizmirst, ka Duglass kādreiz bijis zemākā postenī un viņa padotais.

� Pareizi, � Duglass sacīja, � mēs gan nesaņemsim ziņojumu agrāk par oktobri, tomēr ...

� Starp citu, � iejaucās Rozs, jau pavisam lieti�ķi, � tātad iespējams, ka mēs tie�ām saņemsim ziņojumu oktobrī?

� Vajadzētu saņemt, � es atbildēju.

� Bet pagaidām mums ir diezgan skaidrs priek�stats par tā saturu. Te, �inī dokumentā, � Duglass uzsita pa to ar pirkstu, � ir pietiekami daudz materiālu. Da�i no zinātniekiem krīt vienā galējībā ar saviem spriedumiem, citi otrā. Kaut vai �is Brodzinskis � jūs dro�i vien zināt, ka viņam ir da�i piekritēji �, kur� pūlas piedabūt mūs ieguldīt ievērojamu daļu aizsardzībai paredzēto līdzekju viņa iecerētajā projektā un piesaistīt tam lielāko daļu mūsu zinātnisko darbinieku. Man jāsaka � un Lūiss izlabos, ja es kļūdī�os �, ka neviens no zinātniekiem, pat tie, kas uzskata Brodzinski par valstij bīstamu cilvēku, nav izteiku�i domu, ka �is projekts būtu tuk�a fantāzija.

Visi bija iepazinu�ies ar aptuveniem izmaksas aprēķiniem. Da�i labprāt būtu uzskatīju�i projektu par reālu. Ta�u arī tie galvas vien nogrozīja. Aviācijas ministrijas pārstāvis pateica, ka viņu eksperti gribētu �vēlreiz ieskatīties projektā�, un Rozs atbildēja:

� Protams, mīļais Edgar, protams. Tomēr jāsaka, mēs būsim mazliet pārsteigti, ja jūsu atjautīgajam draugam izdosies mūs pārliecināt, ka mēs iespējam neiespējamo.

� Tādas ir arī mūsu domas, � sacīja Duglass. � Sis uzskats nav pieņemams.

Sanāksmes sekretārs uzrakstīja da�us vārdus. Nekas oficiāls vairs netika teikts, netika pieņemts oficiāls lēmums. Ta�u no tā brī�a bija naivi domāt, ka Brodzinska projektam būtu kādas izredzes.

� Otrs galējais uzskats, turklāt ne.visai viegli atspēkojams, ir tāds, � Duglass sacīja, � ka valstij vispār

nav un, ciktāl var paredzēt, arī nebūs līdzekļu patstāvīgai iero�u ra�o�anai. Tas nozīmē, ka mēs nevarēsim iztikt bez aizņēmuma no amerikāņiem, un zinātnieki domā, ka izdevīgāk būtu godīgi to atzīt un atteikties no atomiero�u rūpniecības, cik ātri vien iespējams. Kā jau teicu, tas ir otrs galējais uzskats. Ta�u jāaizrada, ka �is uzskats pieder cilvēkiem, kas pazīstami ar savu nosvērtību, kā, piemēram, Francis Getlifs un mūsu padomnieks zinātniskos jautājumos � Volters Lūks.

� Nē, � sacīja Rozs, � tas nav tik viegli atspēkojams. Viņi tikpat labi kā mēs zina, ka tas nav tīri zinātnisks lēmums. Tas ir saistīts ar ekonomiku un, es gribētu sacīt, pat vēl vairāk ar politiku.

Rozs runāja ļoti apdomīgi. Viņ� skaidri zināja, pēc kā tiecas Duglass. Savus uzskatus Rozs vēl nebija izteicis, ta�u viņam gandrīz likās, ka Duglasam taisnība. Nevarētu sacīt, ka Duglass viņam patika. Duglasam bija lemts gūt panākumus darbā, viņam ne, un viņu māca skaudība. Ta�u patikai vai nepatikai �ādās apvienībās bija mazāka nozīme, nekā parasts domāt.

Duglass, atgāzies atpakaļ ar visu krēslu kā puika, nevērīgi, bet ar neatspēkojamiem argumentiem pierādīja, ka arī Lūka � Getlifa uzskats �nav glu�i pieņemams�. Turklāt tas var likties pievilcīgs pla�ākām ļau�u masām, un mums jābūt gataviem �atvēsināt sajūsminātos prātus�. Tāda politika var būt iespējama pēc gadiem desmit vai piecpadsmit, bet pa�laik tā nav realizējama. Zinātnieki iedomājas, ka ir viegli atrast neapstrīdamus atrisinājumus, ta�u tādu atrisinājumu nemaz nav. Neviens no pasaules lielajiem zinātniekiem, neviens pats visā pasaulē � pirmo reizi Duglasa tonī ieskanējās dusmas � nezina, kur īstais ceļ� un vai vispār tāds ir.

Tad sāka runāt Rozs � iespaidīgs, precīzs, kompetents. Klausīdamies viņā, es domāju: uzstādāmies pret Brodzinski, Duglass runāja kā korekts departamenta vadītājs, kas reprezentē sava ministra uzskatus. Ta�u tam, ko viņ� pa�laik sacīja, nebija nekāda sakara ar viņa ministra uzskatiem, un viņam to vajadzēja apzināties. Es biju pārliecināts, ka viņ� pats savā rīcībā nesaskatīja nekā nosodāma. Tā nebija intriga, drīzāk kaut kas tie�i pretējs. Tā bija daļa no kāda procesa, kas ir tikai pa pusei apzināts, bie�i vien neizprotams tā dalībniekiem, da�reiz tie�i viņiem, � no tāda procesa, kam nav īsta apzīmējuma, bet ko varētu nosaukt par oficiālās domas veido�anos jeb izkristalizē�anos. Pastāv uzskats, ka �ī oficiālā doma nonāk atpaka] pie politiķiem un �ī domas pārvieto�anās palīdz atrast īsto lēmumu. Kā rokās ir vara? Tāds jautājums man radās, kad es pēc vieso�anās Besetā devos uz Klepemu. Varbūt �is jautājums bija bez jēgas � tā vai citādi, bet visas gludās atbildes uz to bija nepareizas.

Es gribēju iegūt laiku. Jo ilgāk kristalizējās oficiālā doma, jo labāk. Ta�u es biju neērtā stāvoklī. Pēc ieņemamā posteņa atrados zemāk par visiem �iem departamentu vadītājiem, turklāt man vajadzēja uzmanīties, lai no maniem vārdiem nebūtu manāms, ka man zināmi Rod�era uzskati.

Sarunas turpinājās. Kāds sacīja: � Nedrīkstam mēģināt skriet, iekams neesam iemācīju�ies staigāt. � Izdzirdējis �o trāpīgo piezīmi, Duglass paskatījās uz mani, aci piemiedzis, it kā gribēdams sacīt, ka mūsu uzskati kādreiz var krasi at�ķirties, bet literārā gaume mums vienāda.

Es nolēmu, ka pienācis īstais laiks iejaukties.

� Vai drīkstu kaut ko sacīt, Hektor? � es ierunājos.

� Kā privāta persona?

Hektors Rozs saīga. Mēs nekad nebijām īsti labi sapratu�ies, mums bija pārāk da�ādi raksturi, ta�u viņ� jau sen mani pazina, ļoti labi zināja, kā es rīkojos �ādās situācijās, un nojauta, ka es tūlīt izjauk�u labo noskaņojumu. Viņ� gribēja, lai es klusēju, un sacīja:

� Dārgo Lūis, vienalga ko jūs sacīsiet, par kādiem jautājumiem runāsiet, mēs ar prieku jūs uzklausīsim. Lūdzu, informējiet mūs, dārgo Lūis.

� Es tikai gribu uzdot vienu jautājumu. � Es biju apradis ar viņa taktiku, tāpat kā viņ� ar manējo.

� Esmu pārliecināts, ka arī tas mums daudz ko noskaidros, � sacīja Rozs.

Es uzdevu savu jautājumu, saskaldot to vairākos atsevi�ķos punktos. Vai Duglass nesprie� pāragri par apspriedes rezultātiem, nosaukdams Getlifa viedokli par �otru galējību�? Varbūt Getlifs tikai uzskata, ka reiz ir jāsper pirmais solis? Vai �eit klāteso�ie domā, ka tāds pirmais solis vispār nav iespējams? Varbūt viņi pieņem, ка �is process nav apzinīgi vadāms?

Pirmais atbildēja Osbaldistons:

� Manuprāt, nav iespējams paredzēt tik tālu uz priek�u.

� Mēs visi esam pateicīgi jums, Lūis, � sacīja Rozs, � par ļoti interesanto paskaidrojumu. Ļoti, loti pateicīgi. Ta�u es, ar visu cienību pret jums, gribu aizrādīt, ka mums pa�laik jānodarbojas ar steidzamākām problēmām. Ja nemaldos, pa�laik jautājums ir � ko mūsu �efi var paveikt �īs parlamenta sesijas laikā? Diskutējamais punkts � kādā mērā viņi �inī laika posmā spēj mainīt savu pa�reizējo aizsardzības politiku un vai tas vispār iespējams. Ticiet man, mēs augstu vērtējam jūsu pūles izklāstīt mums � kā lai to izsaku? � pla�āku viedokli. Esmu jums ļoti, ļoti pateicīgs.

Es nejutos aizskarts. Nebiju spējis nevienu no viņiem pārliecināt, ta�u to es arī necerēju. Savu es biju panācis, tas ir, brīdinājis viņus, ka citiem ir tie�i pretēji uzskati, ka oficiālā doma var arī nebūt viendabīga. Muļķi viņi nebija, tātad labi saprata, ka par �iem pretējiem uzskatiem zināms arī Rod�eram, un tie�i to es gribēju panākt.

Arī citi mēģināja iegūt valsts darbinieku labvēlību � to es novēroju dienas divas vēlāk, sē�ot ar Margaritu <Covent Garden� parterā. Paskatījies uz lo�u labajā pusē, ieraudzīju tur Hektoru Ro�u, uzposu�os baltā vestē, ar baltu kaklasaiti. Tas mani pārsteidza, jo Rozam nebija muzikālās dzirdes un viņ� necieta mūziku. Es pats arī neesmu tās cienītājs, biju aizgājis tur, iztapdams Margaritai, turklāt, kā Margarita aizrādīja, operā bija mūzika ar vārdiem, tātad saprotama. Vēl vairāk mani pārsteidza tas, ka Rozs, acīm redzot, bija ielūgts: viens no iespaidīgākajiem aviācijas rūpniekiem sēdēja viņam labajā, pusē, aviorūpnieka sieva kreisajā un divas skaistas meitas aizmugurē.

Bija aplam domāt, ka Ro�u varētu uzpirkt ar pusdienām un operas biļeti. Aplam bija arī domāt, ka Ro�u vispār varētu uzpirkt, tas būtu tikpat kā mēģināt Robes-pjēram iedot piecmārciņu banknoti. Un tomēr, kaut arī varbūt bez lielas patikas, viņ� bija pieņēmis uzaicinājumu. Atcerējos, kādus norādījumus viņ� man mēdza dot kara laikā: valsts darbiniekam vajagot bez liekas klīrē�anās pieņemt viesmīlību, ta�u tikai tādā gadījumā, ja viņam tas liekoties dabiski, citādi ne. Diezin vai Hekto-ram Rozam likās dabiski sēdēt cCovent Garden� lo�ā?

Tāpat bija aplam domāt, kad Rod�ers ķērās pie līdzīga gājiena, ka lordu Lafkinu varētu uzpirkt ar pusdienām, kaut arī tās būtu iz�ķērdīgas, īpa�i viņam par godu sarīkotas. Lordam Lafkinam bija pietiekami naudas, lai samaksātu par savām pusdienām, pat iz�ķērdīgām. Ta�u arī viņ�, cilvēks, kas necieta tādas pacienā�anas, pieņēma uzaicinājumu. Es lordu Lafkinu pazinu jau sen, jo kādreiz agrāk strādāju viņa uzņēmumā, viņ� bija ciets cilvēks, īsts askēts. Viņu piekukuļot būtu tikpat grūti kā piekukuļot Ro�u. Nekad nebiju dzirdējis, ka �inīs aprindās kādam būtu piedāvāts kukulis, vēl vairāk, par to pat nerunāja. ЛАап pa�am tikai vienreiz mū�ā tas ir piesolīts � pavisam atklāti, tie�i �, tas notika toreiz, kad es lasīju lekcijas Kembrid�ā. Nekas tāds nebija iedomājams ro�u un lafkinu aprindās, kaut arī no Rozā un Osbal-distona milzīga pasūtījumu straume plūda pie Lafkina un atpaka] plūda milzīga ietekmes un atbalsta straume. Ja Rod�eram izdotos realizēt savus nodomus, tad viens milzīgs pasūtījums vairs neplūstu pie Lafkina. Tie�i tāpēc Rod�ers sameklēja ieganstu, lai sarīkotu svinības Lafkinam par godu, kaut arī ar diezgan dīvainu ieganstu � dzim�anas dienu �, viņam apritēja se�desmit viens gads.

Galvenais bija tas, ka Lafkins tomēr ieradās. Vesels pūlis gaidīja viņu �Dor�esteras� viesnīcas aug�ējā stāvā. Karstajā, ziediem rotātajā viesistabā, kuras durvis bija vaļā, lai sapulcēju�ies varētu ieraudzīt Lafkinu nākam pa gaiteni, stāvēja Hektors Rozs, Duglass, Volters Lūks, Lorenss Estils, Montijs Keivs, Leverets-Smits, Toms Vindems, parlamenta locekli, valsts ierēdņi, zinātnieki, viss Rod�era personāls, rūpnieki, pat da�i Lafkina sāncen�i. Beidzot parādījās Lafkins, kā Neuzvaramās Armādas pirmā bura viņ� iznira gaiteņa stūrī un klusi soļoja pa grīdsegu, un it kā miesassargi viņu pavadīja divi no viņa personāla un divi viesnīcas kalpotāji.

Sasveicinādamies ar Rod�eru, Lafkins pastāstīja, ka apmaldījies aug�stāva gaiteņos. Lafkins runāja tādā tonī, it kā maldī�anās darītu viņam godu, bet visiem pārējiem celtu neslavu. Viņ� stāvēja un dzēra tomātu sulu, un visi ap viņu baudīja viņa varenības spo�umu. Man jau reiz agrāk bija gadījies vērot kādu cilvēku izbaudām cita varenības spo�umu, �is spo�ums pats par sevi sagādāja viņam prieku; viņ� bija kāds nodaļas vadītājs vai kaut kas tamlīdzīgs konkurējo�ā firmā. Plikpaurains, sārts, mazliet līdzīgs misteram Pikvikam; viņ� priecājās, ka var atrasties liela vīra sabiedrībā, un smaidīja, tiklīdz tas sāka runāt. Atceros, viņu sauca par Hudu.

Kad mēs pārgājām uz ēdamistabu, Rod�eram labajā pusē apsēdās Lafkins � glīti veidotu galvu, asiem sejas vaibstiem, pēc izskata jaunāks nekā vairums pārējo viesu, lai gan īstenībā viņ� bija pats vecākais no klāteso�ajiem. Un arī pats veiksmīgākais, pēc �īs sabiedrības izpratnes vērtējot. Viņ� bija disidentu mācītāja dēls, kur� pats saviem spēkiem ticis pie lielas bagātības. Ta�u ne jau nauda pie�ķīra viņam tik lielu nozīmi Rod�era acīs, bet gan tas, ka viņa rokās bija koncentrēta industriālā varenība, kā arī tas, ka viņ� krasi at�ķīrās no visiem citiem rūpniecības magnātiem. Leiboristu valdība bija pie�ķīrusi viņam pēra titulu, bet viņ� bija tik varens un tik objektīvs, ka pārējie magnāti gribot negribot piedeva viņam pat to. Spējīgākais, tālredzīgākais rūpnieks kā sastindzis sēdēja Rod�eram blakus, laikam uzskatīdams, ka sarunās piedalīties nav viņa cienīgi. Ja es nemaldījos, bija tikai viens temats, kuram veltīt uzmanību viņam liktos nepiecie�ami: viņ� labprāt gribētu noskaidrot, kā ministrs nodomājis rīkoties attiecībā uz kādu zināmu līgumu. Kad viņ� uzzinātu � �ovakar tas nenotiks �, ka �is līgums varbūt netiks noslēgts, tad labprāt mēģinātu izpētīt, kādu līgumu ministrs domā piedāvāt viņam vietā. Biju pārliecināts, ka Rod�ers jau sen sagatavojies �im darījumam. Ja viņam izdotos noskaņot Lafkinu sev par labu, tad pārējie rūpniecības magnāti vairs nebūtu tik bīstami. Tā bija vecum veca taktika.

Lafkina dzim�anas dienas svinības � ar milzīgo galdu, ziediem, kristālu, raibo viesu pūli � izvērtās par grandioziem svētkiem. Pats Lafkins, kur� bija pieticīgs un askētisks, gandrīz nekā neēda � no kaviāra atteicās, no pastētes arī. Viņ� atļāvās tikai divas glāzes stipra viskija, ko izdzēra pie zivs, bet citiem ēdieniem pat nepieskārās. Bet Rod�ers pa to laiku � kā es, viņiem pretī sē�ot, noklausījos � laida darbā glaimus.

Cilvēkam, kas nepazina Lafkinu, tie varbūt liktos pārspīlēti, pārāk sabiezināti. Es gan baidījos nevis no- tā, ka Rod�ers varētu pārcensties, bet gan no tā, ka viņ� pietiekami necentās. No cilvēkiem, ko pazinu, Lafkins bija pats spējīgākais un katrā ziņā pats ietekmīgākais. Nepiekāpīgs, gudrs, dīvainā kārtā apveltīts ar iztēles spējām un lieliski prata novērtēt cilvēkus � izvēloties sev noderīgos. Ta�u neviena no �īm īpa�ībām, neviena pati, nenonāca konfliktā ar pārmērīgu, glu�i neticamu godkārību. Agrāk, kad strādāju pie viņa par juriskonsultu, es arvien dzirdēju, ka viņa kalpotāji kā ķerubi dziedāja viņam slavas dziesmas, ta�u viņam �ķita, ka arī tie neveltī pienācīgu uzmanību da�iem svarīgiem viņa rakstura vilcieniem un sasniegumiem. Atcerējos, man bērnībā neprecētās krustmātes apgalvoja, ka di�iem cilvēkiem nepatīkot glaimi. Nu, par Lafkinu gan manas krustmātes būtu sa�utu�as. Vēl vairāk sa�utu�as viņas būtu, uzzinot, ka viņam patīk glaimi, tikai mazliet vairāk nekā citiem maniem paziņām � ievērojamiem cilvēkiem.

Lafkins nekādu prieku par slavinājumiem neizrādīja. Reizēm viņ� �o to izlaboja, piemēram, kad Rod�ers aizrādīja, ka, pārvietodams kapitālu no ķīmiskās rūpniecības uz aviorūpniecību, viņ� uzņēmies risku, Lafkins paskaidroja:

� Ja cilvēks zina, ko dara, tad nav nekāda riska.

� Tur dro�i vien vajadzīgs ne tikai saprātīgs lēmums, bet arī drosme, � Rod�ers sacīja.

� Tā gan, protams, � atteica Lafkins. Varbūt vienīgi no tā, kā viņ� turēja savu mazo, skaisto galvu, varēja spriest, ka viņ� iepriecināts.

Reizi vai divas viņi apmainījās nopietniem jautājumiem.

� Nejaucieties tur iek�ā. Tikai veltīgi iz�ķiedīsiet naudu, � sacīja Lafkins kā cilvēks, kas nekad nekļūdās. Rod�ers zināja, un ari es zināju, ka viņ� patie�ām kļūdījās visai reti.

Grūti bija noteikt, kāds iespaids viņiem radās vienam par otru. Cerēju, ka Lafkins, kuru godkāre nedarīja aklu pret citu cilvēku spējām, pratīs pareizi novērtēt Rod�eru. Mana pārliecība nostiprinājās, kad Lafkins piecēlās, lai atbildētu uz tostu, ko Rod�ers bija uzsaucis viņam. Viņ� sāka stāstīt par savu dzīvi. Es to biju vairākkārt dzirdējis, un tas arvien nozīmēja labvēlības apliecinājumu.

Viņ� bija ļoti slikts runātājs, turklāt uzstājās pēc ļoti laba runātāja. Viņ� nepavisam nejuta auditoriju, kamēr Rod�ers bija atradis tie�i piemērotu toni. Ta�u tas nemaz neuztrauca Lafkinu. Viņ� stāvēja, taisns un kalsens kā jauneklis, tikpat pa�pārliecināts par savām oratora spējām kā da�kārt Vinstons Cer�ils, kad bija labā noskaņojumā. Viņ� iesāka ar da�ām nenozīmīgām frāzēm par valdībām vispār un ministriem it īpa�i. Viņ� tagad būtu daudz bagātāks, tā viņ� pavēstīja mums, ja savā laikā nebūtu klausījies da�ādos ministros. Tad, kā parasti, atrazdams visur iespēju paslavēt sevi, viņ� piebilda, ka -nauda viņam nekad neesot bijusi svarīga. Viņ� tikai gribējis pildīt savu pienākumu un priecājoties, ka Rod�ers Kveifs viņu sapratis.

Viltību vai liekulību Lafkinam piedēvēt nevarēja. Kā visi enerģiskie cilvēki viņ� ticēja tam, ko sacīja, ticēja, ka viņam ir labi nodomi. Kā pierādījumu tam viņ� stāstīja savu dzīves stāstu. Vienmēr vārdu pa vārdam vienu un to pa�u. Tam bija kaut kāda dīvaina līdzība ar �Mein Kampj�. Tur bija kādi se�i atsevi�ķi gadījumi, un vairums no tiem notiku�i, kad viņam vēl nebija divdesmit gadu, ja vispār tie attiecās uz kādu noteiktu laiku. Viens bija tāds: reiz ģimenes ārsts � diezin kāpēc � aizvedis jauno Lafkinu apskatīt fabriku, kas strādājusi ar pus-jaudu. �Es uz vietas nolēmu: kad man būs pa�am savas fabrikas, tās strādās ar pilnu jaudu. Vai arī nestrādās nemaz. Punkts.� Otrs, kas man sevi�ķi patika: kāds nepazīstams prātnieks brīdina jau mazliet vecāko Lafkinu: �Jums neveiksies, Lafkin, jo jūs negribat atcerēties, ka vislabākais ir labā ienaidnieks.� Viņa vājā seja palika tikpat neizteiksmīga, kad viņ� draudīgi piebilda: �Jā, man vajadzēja tam zellim vecumā maksāt pabalstu.� Lafkins savu dzīves stāstu vienmēr beidza ar to laiku* kad viņam bija da�i gadi pāri divdesmitiem. Tā arī �oreiz, un tas nozīmēja, ka viņ� nonācis līdz tādam laikam, kad vairums �īvakara viesu bija tikko piedzimu�i. Viņam tas nerūpēja. Viņ� pēk�ņi apsēdās, apmierināti smīkņādams, un sakrustoja rokas uz krūtīm.

Atskanēja vētraini, li�ķīgi aplausi. Huds sita plaukstas, pacēlis rokas augstāk par visiem pārējiem, un viņa seja staroja, it kā viņu būtu sajūsminājis kāda pasaulslavena soprāna dziedājums un aplaudēt, kājās stāvot, liktos īsti vietā. Rod�ers uzsita Lafkinam uz pleca. Tomēr man radās cie�a pārliecība, ka viņi abi pareizi novērtē viens otru. Rod�ers bija diezgan redzējis varenus vīrus, tāpēc Lafkina smieklīgā izturē�anās viņu neatbaidīja. �ķita, ka viņi varēs vienoties, un tas nozīmētu Rod�era pirmos taktiskos panākumus.

Nedēļu pēc Lafkina dzim�anas dienas es stāvēju pārpildītajā Amerikas sūtņa viesistabā, apdullis no drūzmas un balsu dūkoņas. Mēs ar Margaritu pārmijām da�us vārdus ar Ķolingvuda māsasdēla D�. S. Smita sievu. Es nule iepazinos ar viņu. Tā bija maza, sīciņa sieviete, tum�iem matiem, atturīga, ne visai runīga, tomēr pievilcīga. Man ienāca prātā, ka ilgu laiku neesmu manījis viņas vīra vārdu �Hansardā�. Viņa aizgāja no mums. Kāds pasauca Margaritu, un pēk�ņi es viesu burzmā atrados aci pret aci ar Deividu Rūbinu.

Pēc mirkļa es jau purināju roku, lai atjaunotos asins cirkulācija pirkstos, bet viņ� lūkojās manī, un viņa grūtsirdīgajā skatienā pazibēja ļauns prieks: es biju lūdzis viskiju ar krietnu ledus piedevu, un caur glāzes plāno stiklu tas stindzināja man pirkstus. Tai brīdī pie Rūbina pienāca kāds no sūtniecības padomniekiem, kas, acīm redzot, tie�i meklēja viņu viesu pulkā. Viņ� mani labi pazina, bet viņa izturē�anās likās nebrīva. Pateicis da�as pieklājības frāzes, viņ� atvainojās un paaicināja Rūbinu sānis.

Uz brīdi es paliku drūzmā viens. Pāri viesu galvām turpat tuvumā ieraudzīju linu krāsas matus � tas bija Arturs Plimptons, jauns amerikānis, kas satikās ar Fran�a Getlifa meitu. Es uztvēru viņa skatienu un pamāju viņam, ta�u, iekams viņ� paspēja izlauzties cauri drūzmai, atgriezās Rūbins ar diplomātu.

� Jāpasaka tas Lūisam, � Rūbins teica.

� Tik un tā pēc stundas to zinās visā pilsētā, � piebilda diplomāts.

� Kas noticis?

� Varbūt jums tas jau zināms, � viņ� atbildēja.

� Jūsējie un fran�i dodas uz Suecu.

Viņ� izrunāja �o vārdu ar amerikāņu uzsvaru � uz otrās zilbes.

Es pat nemanīju fonētiskās at�ķirības. Es lādējos. Viņi abi bija paradu�i redzēt mani mierīgu un nosvērtu. Pēk�ņi ieraudzīju�i, ka es zaudēju savaldību, viņi jutās neērti.

� Vai tad jūs to negaidījāt?

Jau kop� vasaras �ad tad dzirdēju da�ādus pareģojumus, bet domāju, ka tie nav nopietni ņemami.

� Augstais dievs, � es sacīju, � vai tad es nevarēju noticēt, ka mums ir jel mazumiņ� saprāta? Vai tad kāds prātīgs cilvēks būtu to ņēmis nopietni?

� Diem�ēl tagad tas jāņem nopietni, � sacīja diplomāts.

Tai mirklī pie mums pienāca Arturs Plimptons. Viņ� sasveicinājās ar abiem maniem sarunu biedriem, tad paskatījās uz mani un tie�i noprasīja:

� Vai kaut kas atgadījies, ser?

� Jā, Artur. Mēs esam zaudēju�i prātu.

Man viņ� ļoti patika. Viņ� bija divdesmit trīs gadus vecs, parupjiem, tomēr skaistiem sejas vaibstiem. Uz vecumu viņa vaigu kauli izspiedīsies un spo�ās, zilās acis iegrims. Viņ� jau tagad likās vairāk nobriedis nekā tā pa�a vecuma anglis. Viņ� bija spējīgs, iedomīgs, pat mazliet nekaunīgs, bet tas viņu tie�i darīja pievilcīgu. Viņ� arvien izturējās ļoti taktiski, kaut gan pa�laik nevarēja izdomāt neko citu kā pasniegt man vēl glāzi viskija.

Viņ� un Deivids Rūbins pierunāja mūs ar Margaritu iet projām no viesībām, un pēc pusstundas mēs jau sēdējām kādā krodziņā Sentd�onsvudā. Mazliet nomierinājies, es sapratu, ka viņus pārsteidzis mūsu sa�utums. Ta�u viņi abi bija labi un smalkjūtīgi cilvēki. Viņi vēlējās mūs iepriecināt. Sākumā viņi vairījās runāt par �īvakara jaunajām ziņām, ta�u, redzot, ka mēs kjūstam vēl domīgāki, Arturs, kur� bija jaunāks un tie�āks, neizturēja un jautāja, kas mūs uztraucot visvairāk.

� Labāk jautājiet, kas mūs neuztrauc! � Margarita iekarsa.

Artura sejā pazibēja smaids.

Margaritai acis mirdzēja, sārtums pārlējies pat kaklam. Arturs ievēroja, ka viņa vairāk iedegusies, vairāk nesamierināma nekā es.

� Nekā viņi nav mācīju�ies, nekur viņi neder, � viņa sacīja. � Man nekad nav patikusi viņu politika, un es no�ēloju, ka mēs ar to esam saistīju�ies.

� Es ceru, � Deivids Rūbins teica ar skumju, dzēlīgu smaidu, � ka jums �ī nelietīgā akcija arī izdosies, ja jau esat to uzsāku�i.

� Kā mums var izdoties? � es iesaucos. � Kā jums liekas � kurā gadsimtā mēs dzīvojam? Vai jūs domājat, ka mēs varam noturēt Vidējos Austrumus ar da�ām divīzijām?

� Nezinu, kā pie mums Amerikā to uzņems, � Arturs sacīja.

� Kā gan to vispār var uzņemt? � es dusmīgs atkārtoju.

Rūbins paraustīja plecus.

� Valstis, kuras sāk zaudēt savu varenību, parasti dara kaut ko idiotisku, � es sacīju. � Tāpat kā sabiedrības �ķiras. Var gadīties, ka jūs arī kādreiz nonāksiet tādā stāvoklī.

� Ne tik drīz, � Arturs sacīja ar pārliecību.

� Nē, ne tik drīz, � pievienojās Rūbins.

Mēs ar Margaritu jutāmies pazemoti, un Arturs^ ar Deividu pūlējās mūs uzmundrināt. Tajos retajos brī�os, kad es tovakar spēju spriest objektīvi, man likās, ka viņu nostāja ir tie�i pretēja, nekā varētu sagaidīt. Deivids Rūbins bija cilvēks ar neizprotamu, sare�ģītu raksturu. Viņa vecvecāki bija dzimu�i Polijā, viņa dzīslās neritēja ne piliens angļu asiņu. Ta�u tie�i viņ� akli mīlēja Angliju, un tas bija savādi, jo viņ� par visu sprieda vērīgāk un asāk nekā vairums cilvēku. Viņ� necieta Anglijas mācīto vīru aizbildniecisko atbalstu, tomēr bija iemīlējies Anglijā, tai ziņā mazliet atgādinot Brodzinski, savu pretinieku zinātnē. Viņ� mīlēja skaisto, izsmalcināto Angliju, turklāt daudz vairāk nekā mēs ar Margaritu. Un, kaut arī pirmajā mirklī tas varētu likties dīvaini, � daudz vairāk nekā Arturs Plimptons, anglosaksis tāpat kā mēs, kur� viesojās Besetā pie Diānas Skidmoras un viņas smalkajiem draugiem, kur� pazina mūsu zemes privileģēto sabiedrību tikpat labi kā savējās un sevi�ķi necienīja ne vienu, ne otru.

Ja Arturs būtu anglis, es jau tad, kad mēs pirms vairākiem gadiem pirmoreiz satikāmies, piecu minū�u laikā būtu viņu pilnīgi pareizi novērtējis. Bet tagad man tikai likās, ka viņ� turīgs cilvēks. Tomēr Diāna man paskaidroja, ka tas esot pārāk pieticīgs vērtējums. Diānu sevi�ķi nesajūsmināja doma, ka viņ� varētu apprecēt Pene-lopi Getlifu. Diāna uzskatīja, ka nebūtu viņa cienīgi precēt meiteni, kuras tēvs ir zinātnieks, kaut arī izcils. Viņa jau meklēja piemērotāku līgavu.

Par spīti tam visam vai arī tie�i tādēļ, Arturs īpa�u cienību pret Angliju nejuta. Tajā vakarā, kad sākās Sue-cas notikumi, viņ�, cēlu ideju pārpilns, nosodīja Anglijas valdību. Bet es skaidri atcerējos, ka reiz, runādams par kapitālistiskiem uzņēmumiem, īpa�i par to, kā palielināt savu īpa�umu, viņ� izteica domas, kurām piemita tik maz cēluma, ka komodors Vanderbilts viņam blakus būtu licies pārmērīgi izsmalcināts. Ta�u tovakar viņa vārdos izskanēja lielas, tīras cerības.

Tas uzmundrināja Margaritu, kura pēc dabas bija skaidrāka par mani. Es turpretī biju galīgi izmisis. Atcerējos, kādas liesmainas, cēlu ideju pilnas runas biju dzirdējis savā jaunībā provinces pilsētā no saviem biedriem, tādiem pa�iem jauniem cilvēkiem kā �is, un mūsu cerības toreiz bija daudz pārdro�ākas, nekā Arturs spētu iedomāties, ta�u tikpat tīras kā viņējās. Es apklusu, ar vienu ausi klausīdamies diskusijā � vienā pusē Arturs ar Margaritu, otrā Deivids Rūbins, kura runa kļuva arvien sare�ģītāka, grūtāk saprotama. Es ar zīmēm rādīju Margaritai, ka jāiet mājās. Ja mēs paliktu vēl ilgāk, mani pārņemtu vēl lielāks bezcerīgums un es vēl vairāk noreibtu.

Un tad pazibēja grēka dzirksts starp �īm cēlajām idejām. Kad Arturs ieraudzīja, ka mēs ar Margaritu ejam projām, viņ�, ņemdams palīgā savu pievilcību, pierunāja Margaritu, lai ielūdz Penelopi pie mums mājās un it kā nejau�i arī viņu. Jādomā, viņ� gribēja paglābt meiteni no Kembrid�as atmosfēras. Ta�u es tovakar jutos nejēdzīgi, un man ienāca prātā, ka viņ�, tāpat kā vairums man pazīstamo bagāto cilvēku, pūlas ietaupīt naudu.

Miglainā svētdienā ar zilgani dūmakainām rudens debesīm mēs ar Margaritu gājām uz Trafalgaras laukumu. Tālāk par Heimārkitu netikām. Margarita bija piesār-tusi, satraukta, viņu, tāpat kā pusaudzes gados, saistīja �demoss�. Viņai bija vieglāk nekā man atgriezties pagātnē, viņa glu�i neviļus cerēja vēlreiz pārdzīvot to laiku sajūtas, tāpat kā cerēja, ka vietas, kur mēs abi kādreiz biju�i, mū�am saglabās senās burvības dzirksti. Sāpes par zudu�o laiku nenomāca viņu tā kā mani, ta�u es biju pārliecināts, ka viņa vieglāk varēja¹ to pārdzīvot no jauna. Laukumā skanēja protesta runas. Mēs bijām daļa no pūļa, cie�i saliedēti ar to. Es sen nebiju juties daļa no pūļa, un tai dienā es to izjutu tikpat dziļi kā Margarita.

Nākamajās dienās, lai es gāju kur iedams � iestādēs, klubos, viesībās �, visur valdīja tāds saspīlējums, kāds ��inī Londonas pusē� nebija novērots kop� Minhenes laikiem. Tāpat kā Minhenes laikā cilvēki sāka atteikt ielūgumus mājās, kur varēja izcelties strīdi. Tomēr �oreiz ūdens�ķirtne gāja pa citu vietu. Hektors Rozs un viņa kolēģi, augstākie valsts ierēdņi, toreiz uzticīgi atbalstīja AĪinhenes vieno�anos. Tagad, kaut arī viņi bija konservatīvie un pēc rakstura un audzinā�anas viņiem pienācās būt vienis prātis ar valdību, viņi nespēja atzīt �o valdības soli par pareizu. Rozs mani sevi�ķi pārsteidza.

� Man nepatīk apgalvot, ka rīko�os tie�i tā vai citādi, manu mīļo Lūis, un galu galā mana rīcība drīz vien neinteresēs nevienu citu, izņemot mani pa�u, tomēr, jāatzīst, es nezinu, kā spē�u pārliecināt sevi atkal balsot par konservatīvajiem.

Viņ� bija noskaities, jo �oreiz mazāk nekā parasti zināja par galīgo lēmumu, un arī sa�utis.

� Es neko nesaku par to, ka �ie cilvēki (viņ� domāja �politiskie vadītāji�, bet �oreiz nenosauca tos par �mūsu vadību�) nav sasniegu�i pienācīgu inteliģences līmeni. Galu galā es ta�u jau gandrīz �etrdesmit gadus pūlos panākt, lai viņi saprastu, kāda at�ķirība ir starp precīzu un neprecīzu apgalvojumu. Ta�u es nespēju samierināties, es noteittpnegribu samierināties ar to, ka viņi rīkojas tik muļķīgi, glu�i kā papagaili. � Viņ� ar rūgtumu pakavējās pie �ī salīdzinājuma un, kā likās, atzina to par piemērotu.

Viņ� sēdēja savā kabinetā pie rakstāmgalda, uz kura atradās vāze ar ziediem.

� Sakiet man, Lūi$, � viņ� teica, � jums ta�u ir tuvas attiecības ar Rod�eru Kveifu, vai ne? Vismaz tuvākas, nekā parasti mēdz būt starp valsts darbinieku, kaut arī ne glu�i parastu, un politiķi, kaut arī pat mazliet neparastāku.

� Zināmā mērā jums taisnība.

� Jādomā, ka viņ� nav palicis ārpus �iem notikumiem. Vai esat kaut ko dzirdējis?

� Itin neko, � es atbildēju.

� Runā, it kā viņ� uzstājies ministru kabinetā ar protestu. Man gribētos kaut ko tuvāk uzzināt. Esmu redzējis daudz ministru, kuri ir sevi�ķi drosmīgi ārpus parlamenta, bet nepavisam vairs nav tik nesamierināmi, kad sē� pie apaļā galda.

Rozā tonī ieskanējās neparasts asums. Viņ� turpināja:

� Es domāju, jums vajadzētu ieminēties Kveifam, ka daudziem samērā prātīgiem un atbildīgiem cilvēkiem pēk�ņi radusies tāda sajūta, it kā viņi darītu savu derīgo un atbildīgo darbu trako mājā. Nenāks par ļaunu, ja jūs viņam pateiksiet, ka tāds iespaids radies. Es jums būtu ļoti, ļoti pateicīgs.

Pat Rozam nenācās viegli tajā pēcpusdienā atgriezties pie saviem pienākumiem, pie sava �derīgā un atbildīgā darba�.

Bet Toms Vindems un viņa draugi parlamenta locekļi bija laimīgi. �Beidzot es varu staigāt ar paceltu galvu,� viens no viņiem izteicās. Diānu Skidmoru es tajās dienās netiku redzējis, ta�u dzirdēju par viņu: Besetas aprindas vienoti atbalstot valdības politiku Suecas jautājumā. Valsts darbinieki likās nomākti, toties politiķi pacilāti. Semikinss �oreiz nebija �tre�ais liekais� un jutās pacilāts vairāk par visiem. Viņam bija īpa�s iemesls. Izrādījās, ka savā labējā spārna frakcijā viņ� bija vienīgais cionisma aizstāvis. Varbūt tas bija tikai untums, bet viņ� bija lūdzis uzņemt viņu Izraēlas armijā un tagad nevaldāmi priecājās par to, ka paspēs vēl izkaroties, iekams pienāks vecums.

�urnālisti un politiskie komentētāji izplatīja baumas klubos. Mēs varējām visam noticēt tikpat viegli kā visu ap�aubīt � kritiskos brī�os, tāpat kā ārkārtīgā greizsirdībā, viss liekas vienlīdz iespējams. Dzirdējām, it kā da�i valdības atbalstītāji svārstoties. Es pats reiz sarunājos ar Keivu un da�iem viņa draugiem, viņu vārdos izskanēja tāds pat rūgtums kā valsts ierēdņu, inteliģences pārstāvju runās. �Tā ir Itonas un gvardu brigādes pēdējā zalve,� sacīja kāds jauns konservatīvais. Kā mēs varētu to aizkavēt? Cik kabineta locekļu balsoju�i pret to? Vai tas un tas atkāpsies? Pats galvenais � kā izturas Rod�ers?

Kādu rītu, pārtraukumā starp kabineta sēdēm, Rod�ers izsauca mani pie sevis, lai nodotu kaut kādus norādījumus par zinātnieku komisijas darbu. Viņ� ne vārda neieminējās par Suecu. Man �ķita, ka nav īstais laiks runāt par to. Tad ienāca sekretāre: ieradies misters Keivs. Vai ministrs viņu pieņem�ot?

Izdzirdējis �o vārdu, Rod�ers acumirklī zaudēja savaldību:

� Vai tie�ām man nebūs ne minūtes miera? Augstais dievs, kāpēc jūs neviens neparūpējaties, lai mani netraucē!

Viņ� saīga, sacīja, ka viņam tik daudz darba, viņu tā nomocīju�i, lai sekretāre kaut kā aizbildinoties. Bet meitene nogaidīja. Viņa tikpat labi kā Rod�ers zināja, ka Keivs pats talantīgākais no visiem Rod�era partijas piekritējiem. Viņa zināja, ka Keivu nedrīkst atraidīt. Beidzot Rod�ers ārkārtīgi negribīgi pateica, ka labāk tomēr bū�ot pieņemt Keivu.

Es dzīros iet projām, bet Rod�ers, pieri saraucis, papurināja galvu. Ienāca Keivs, gauss, smagnējs, augstu paceltu galvu, acīm zibot zem biezajiem uzacu lokiem. Rod�ers bija savaldījies un likās glu�i draudzīgs. Keivs pirmais sāka runāt par galveno.

� Par garlaicību nevaram �ēloties, vai ne?

Sekoja vēl da�as frāzes, laipnas, bet ar dzēlīgu pieskaņu, uz kurām Rod�era atbilde nebija vajadzīga. Tad pēk�ņi Keivs meta mieru aplinkiem.

� Vai �ī afēra nav tīrais neprāts? � viņ� jautāja.

� Ko lai es uz to atbildu?

� Redzat, es runāju ar jums da�u jūsu draugu vārdā, � sacīja Keivs. � Vai ir kaut kas tāds, ko jūs zināt, bet mēs-ne, kas jums liek mainīt viedokli?

� Vai jums tikai tā neliekas?

� Nē, Rod�er, � sacīja Keivs. Atmetis visu lieko zob-" galību un dzēlīgumu, viņ� runāja ļoti iespaidīgi. � Es jums nopietni jautāju. Vai ir kaut kas tāds, ko mēs ne-. zinām?

Rod�ers atbildēja draudzīgi un nepiespiesti:

� Nekā tāda, kas varētu likt jums mainīt viedokli.

� Nu tad es jums pateik�u, ko mēs domājam. Tas ir muļķīgi. Tas ir aplam. Pavisam aplam, un nekas tur neiznāks.

� Tas nav sevi�ķi oriģināls viedoklis.

Ne Keivs, ne es toreiz vēl nezinājām, ka iepriek�ējā vakarā kabinets uzzinājis par Va�ingtonas veto, vēlāk man radās izdevība par to pārliecināties.

� Manuprāt, tas ir jūsu viedoklis. Bet ciktāl jums izdevies atklāt to kabinetā?

� Jūs ta�u negribēsiet, lai atstāstu, kas notiek kabinetā?

� Ir zināms, ka jūs kaut ko licis noprast, � Keiva seja kļuva barga, balss skanēja asi.

Izdzirdējis �o piezīmi, Rod�ers, kur� parasti kļuva ass vienīgi retos gadījumos aiz taktiskiem apsvērumiem, zaudēja savaldību. Seja nobālēja, balss likās aizsmakusi, aiz�ņaugta.

� Paklausieties, ko es jums sacī�u, � viņ� kliedza.

� Es neesmu zaudējis prātu. Nemaz nedomāju, ka �is ir visizcilākais angļu politikas gājiens kop� 1688. gada. Velns parāvis, kā jūs varat domāt, ka es neredzu to, ko redzat jūs? � Dusmu izvirdums bija rupj� un neglīts. Nebija patīkami dzirdēt to, ko pa�am sacīja sirdsapziņa, no tāda gudra cilvēka, turklāt sāncen�a, kā Montijs Keivs, ta�u tas vēl nebija viss. Tas tikai deva pēdējo impulsu.

� Un vēl kas, � Rod�ers kliedza. � Jūs gribat zināt, ko es sacīju kabineta sēdē. Jūs to uzzināsiet: es neteicu nekā.

Keivs cie�i raudzījās viņā � bez satraukuma, tikai pārsteigts, jo niknuma izvirdumi viņu nebiedēja. Pēc brītiņa viņ� mierīgi sacīja:

� Manuprāt, vajadzēja sacīt.

� Ak tā? Tad jums pēdējais laiks uzzināt, kāda īstenībā ir pasaule, kurā dzīvojat. � Viņ� pievērsās man.

� Jūs izliekaties, ka zināt, kas ir politika. Arī jums pēdējais laiks kaut ko uzzināt. Es atkārtoju: nekā es neteicu. Man apnicis izskaidrot katru savu soli. Bet tie�i tā ir tā politika, par ko jūs visi runājat. Lai es būtu sacījis ko sacīdams, tam nebūtu nekādas nozīmes. Ja �ie cilvēki reiz tiku�i savā vaļā, tad nav �aubu par to, kas galu galā notiks. Jā, es ļāvu visam iet savu gaitu. Jā, es klusu ciezdams piekritu kādam solim, tik neattaisnojamam, ka jūs pat iedomāties nespējat. Un jūs gaidāt, lai es to izskaidroju? Lai es būtu sacījis ko sacīdams, nekādas nozīmes tam nebūtu bijis. Nē, tomēr būtu. Tas nozīmētu, ka viens jaunpienācējs pazaudējis to uzticības mazumiņu, kas viņam bijis. Es daudzreiz esmu riskējis. Jūs abi esat redzēju�i, ka es uzņemos nepieļaujamu risku.

Ar to viņ� domāja Semikinsa aizstāvē�anu. Viņ� runāja ar ārkārtīgu niknumu, it kā nosodīdams kāda cita vieglprātību vai varbūt kaut ko vēl ļaunāku par vieglprātību.

� Ja gribu sasniegt to, ko esmu apņēmies, tad nedrīkstu riskēt tikai tādēļ, lai varētu patīksmināties pats par sevi. Es drīkstu riskēt tikai vienu reizi. Man ir vienādas izredzes gūt panākumus vai negūt.'

Viņ� uzsita knipi skaļāk nekā parasti.

� Ja es nespē�u izdarīt to, ko mēs visi uzskatām par nepiecie�amu, tad gan laikam neviens to nespēs. Tā dēļ esmu ar mieru nest tādus upurus, kādus jūs savā izsmalcinātībā nespējat pieļaut. Es atteik�os no protestiem, ar kuriem tikpat nekas nav panākams. Varēsiet uzskatīt mani par laipotāju un izdabātāju. Vienalga par ko. Bet es neļau�u jums abiem mācīt mani, kad būt cēlam. Nav svarīgi, vai es liekos cēls vai nicināms, ja tikai tas man izdotos. Es cīnos vienā frontē. Un cīņa būs grūta. Bet nekādi jūsu aizrādījumi nepiespiedīs mani cīnīties divās frontēs vai vēl vairākās frontēs, vai kā nu man, pēc jūsu domām, vajadzētu cīnīties.

Brīdi valdīja klusums.

� Man tas neliekas tik viegli kā jums, � sacīja Mon-tijs Keivs. � Vai nav pārāk vienkār�i sameklēt ieganstus un neko nedarīt, kad tas ir pa�am izdevīgi?

Rod�era dusmas bija norimu�as tikpat pēk�ņi kā uzliesmoju�as.

� Ja es riskētu vienmēr, kad ir pietiekams iemesls palikt malā, tad no manis nebūtu labuma ne jums, ne mūsu mērķim.

�ķita neparasti, ka Rod�ers, tikpat enerģisks cilvēks kā lords Lafkins, tā uzsver pats savus pārdzīvojumus. Ta�u, izdzirdējis viņa pēdējo apgalvojumu, es nodomāju, ka viņ� runā tie�i tāpat kā citi enerģiski cilvēki, citi man pazīstamie politiķi. Viņiem visiem � gan koled�u politiķiem, kā manam vecajam draugam Arturam Braunam, gan valsts darbiniekiem,' kā Rod�eram, � piemita vienas spējas: viņi prata apspiest neticību saviem spēkiem un zināja, kad neklājas būt pārāk izsmalcinātiem. Tās nebija sevi�ķi romantiskas spējas, ta�u, kā da�s labs smalkāka rakstura cilvēks, līdzīgs Francim Getlifam, diem�ēl pārliecinājās, bez tām bija grūtāk gan dzīvot, gan sasniegt izvēlēto mērķi.

Suecas notikumu dienas bija pagāju�as. Montijs Keivs un vēl divi ministra vietnieki bija atkāpu�ies no valdības. Vēl arvien bija vēlams izvairīties no viesībām da�ās mājās. Ta�u es nevarēju izvairīties no Gilbija runas lordu palātā.

Nekas dramatisks tur nebija paredzams. Ap �etrdesmit vīru ērti zvilnēja uz sarkanajiem sēdekļiem zālē, kas bija daudz greznāka par apak�palātu, spilgtākās krāsās, un balkonā laistījās krāsains stikls, bronza un purpurs. Ja Rod�ers mani nebūtu lūdzis, man ne prātā nenāktu klausīties. Valdības pārstāvis runāja par aizsardzības programmu pēc Suecas notikumiem, vispārējās frāzēs un, pēc Duglasa Osbaldistona domām, pietiekami ilgi, lai nomierinātu klausītājus. Opozīcija izteica ba�as. Kāds pavisam vecs pērs murmināja kaut ko nesaprotamu par kamieļu izmanto�anu. Kāds jauns pērs runāja par bāzēm. Tad no valdības sēdekļu pēdējās rindas piecēlās Gilbijs. Viņ� izskatījās slims, manuprāt, slimāks, nekā īstenībā bija. Man ie�āvās prātā, ka viņ� cen�as kā vien varēdams pārspēt Pitu, vecāko. Ta�u es biju viņu pārāk zemu novērtējis. Uzstādamies ar oficiālu runu, viņ� parasti grābstījās kā pa tumsu, un mums gadiem ilgi �ad tad nācās apmulst viņa dēļ. Uzstādamies pats pēc savas gribas, viņ� bija daiļrunīgs un jutās brīvi, glu�i kā savas paaudzes aktieris.

� Es labprāt būtu stājies jūsu augstību priek�ā formas tērpā, kuru valkāt vienmēr esmu uzskatījis par goda pilnu privilēģiju, � viņ� dedzīgi apgalvoja spalgā, skanīgā tenorā. � Ta�u cilvēkam, kas nav spējīgs cīnīties, nav tiesību valkāt formas tērpu. � Viņ� lēni pielika roku pie sirds. � Pēdējās dienās, milordi, es tiku karsti vēlējies, kaut būtu spējīgs cīnīties. Kad premjerministrs � lai dievs viņu svētī! � pieņēma �o lēmumu, kas neap�aubāmi ir tikpat taisnīgs kā visi mūsu vēsturiskie lēmumi, lēmumu, ka mums ar iero�iem jāaizstāv miers un mu�u neatņemamās tiesības Suecā, es pirmoreiz pēdējo desmit gadu laikā varēju skatīties cilvēkiem acīs. Tajas nedau-dzajās dienās īsti angļi varēja dro�i skatīties visai pasaulei acīs. Vai patie�ām tā ir pēdējā reize, kad īstiem angļiem dotas �īs tiesības, milordi?

Kā parasti, lords Gilbijs tēloja. Kā parasti, �is tēlojums bija'neliekuļots.

Ta�u, par spīti tam, Gilbijs nemaz nebija tik vienkār�s, kā likās. Runu viņ� iesāka ar sēru dziesmu savai Anglijai, ta�u tā izvērtās par izdevību atriebties tiem, kas piespiedu�i viņu aiziet no ministrijas. Viņ� nebija gudrs, tomēr "rīkojās diezgan viltīgi. Viņ� bija izprātojis, ka Suecas kampaņas ienaidnieki valdībā ir arī viņa ienaidnieki. Kad klubos sāka tērgāt, ka Rod�ers bijis pret Suecas kampaņu, Gilbijs nolēma, ka tie�i �ie spēki ar �o intrigantu priek�galā izspiedu�i viņu no ministrijas. Kā alla� godkārīgi un robusti raksturi, Gilbijs vispār nespēja piedot. Arī �oreiz viņ� nemaz nedomāja piedot. Runādams kā pieredzējis valstsvīrs, neminot Rod�eru vārdā, viņ� izteica �aubas par valsts aizsardzību, par �intelektuāliem afēristiem�, kuri labprāt padarītu mūs visus aizstāvēties nespējīgus. �Tas ir tikpat kā nazis mugurā,� kāds mans paziņa, kas sēdēja turpat balkonā, uzrakstīja uz aploksnes un padeva man.

Gilbijs beidza savu runu:

� Milordi, vienīgais, ko es vēlētos � kaut varētu apgalvot jums, ka valsts dro�ība atrodas vislabākajās rokās. Es jau sen, sen neesmu pavadījis naktis bez miega. Bet �īs pēdējās rūgtās naktis esmu gulējis vaļējām acīm, domādams par to, vai mēs varētu atkal kļūt spēcīgi. Tas ir mūsu vienīgais glābiņ�. Lai tas maksātu ko maksādams, kaut arī mums būtu jād�īvo nabadzībā, mūsu valstij jākļūst spējīgai aizsargāties. Daudziem no mums, milordi, tuvojas jau mū�a vakars. Mani tas nebaida, nevienu no mums tas nebaida � ja tikai savā nāves stundā mēs zinātu, ka mūsu valsts ir dro�ībā.

Atkal Gilbijs lēni pielika roku pie sirds. Apsēdies viņ� izņēma no vestes kabatas mazu medikamentu kārbiņu.

No tuvākajiem sēdekļiem atskanēja piekri�anas saucieni, da�i: �Pareizi! Pareizi!� Gilbijs norija kapsulu un aizvēra acis. Da�as minūtes viņ� sēdēja aizvērtām acīm, roku pie sirds piespiedis. Tad paklanījās lordam kancleram un, kāda jauna cilvēka atbalstīts, izgāja no palātas.

Kad es pastāstīju par �o uzstā�anos Rod�eram, viņ� to uzņēma mierīgāk nekā citas nepatīkamās vēstis.

� Ja vajag kādam iezāģēt, � viņ� sacīja, � tad aristokrāti vienmēr pārspēj visus citus. Ja jūs tikai redzētu, kā rīkojas manas sievas radinieki! Bur�uāzijas morāle tomēr ir liels kavēklis.

Viņ� runāja pavisam mierīgi. Mēs abi zinājām, ka no �ī brī�a mūsu ienaidnieki, gan atsevi�ķi cilvēki, gan grupas, kļūs redzami. Ikvienā sabiedrībā, tiklab mūsējā, kā amerikāņu, galēji labējie vienmēr būs desmitkārt spēcīgāki nekā galēji kreisie, apgalvoja Rod�ers. Viņ� jau agrāk tos novērojis. Gilbijs nav vienīgais runātājs. Gan uzstāsies arī citi, viņ� sacīja.

Nē, Gilbijs nebija vienīgais runātājs, tas pierādījās da�as dienas vēlāk, kad Karo viesojās pie mums. Viņa, tāpat kā visa viņas ģimene, bija Suecas kampaņas piekritēja. Pie pusdienu galda Lordnortstrītā viņa bija atklāti izteikusies par to, kamēr Rod�ers netika bildis gandrīz ne vārda. Vai viņi jau iepriek� bija vienoju�ies, vai varbūt visus gājienus tik labi pārzināja, ka nevajadzēja nemaz vienoties? Taktiski izdevīgi Rod�eram tas, ka viņam ir sieva, kas aizstāv viņa partijas politiku. Vai nu tas bija taktisks gājiens vai ne, vai viņi bija iepriek� vienoju�ies vai ne, Karo ticēja tam, ko sacīja. Atkal bija pienācis laiks, kad cilvēki neprata izlikties. Kad Karo runāja, cie�i raudzīdamās manī ar dro�u, dedzīgu un naivu skatienu, es biju saniknots, ta�u ne�aubījos, ka viņa ir patiesa. Suecas jautājumā viņas uzskati pilnīgi sakrita ar Gilbija uzskatiem un aiz tiem pa�iem iemesliem. Vēl vairāk � viņa apgalvoja, ka tāpat noskaņoti esot arī Rod�era vēlētāji, starp tiem daudz nabadzīgo.

Viņa lūdza mani aizbraukt pie tiem, turklāt tik neatlaidīgi, ka man radās aizdomas, vai viņai nav kādi citi nolūki. Beidzot viņa mani pierunāja. Kādā novembra pēcpusdienā viņa aizveda mani uz savu tā saucamo �kantori�. Tālu braukt nevajadzēja, Rod�era vēlē�anu apgabals atradās Kensingtonā. Mēs braucām pa Kvīnsgeitu, garām senās aristokrātijas dzīves atliekām � privātam viesnīcām, dzīvokļu mājām, mēbelētām istabām, studentu kopmītnēm, garām Kromvelroudas un Erlskortas stūrim, kur drūzmējās statistes, afrikāņu studenti, mākslinieki, iznāku�i uz ielas rudens saulē un, kā es ieminējos Karo, tikpat tālu no lorda Gilbija rūpēm kā no kāda seno japāņu feodāļa rūpēm.

� Vairums no viņiem nemaz nebalso, � Karo sacīja.

Izrādījās, ka viņas �kantoris� atradās kādā sānieliņā pie Olimpijas, sānieliņā ar plakanjumtu mājām, tie�i tādām, kādām es staigāju garām bērnībā, atgriezdamies mājās no skolas. Uzzināju, ka ik pirmdienas no diviem līdz se�iem Karo sē� �zālē�, kas pieder kādai viņas �draudzenītei� no vēlētāju vidus � ra�enai sievai ar dziļu Istendas akcentu, kura cienāja mūs ar tēju, izturējās pret Karo kā līdzīga pret līdzīgu un bija sajūsmā, ka var saukt vārdā sabiedrības dāmu ar titulu.

Likās nesaprotami, kāpēc Karo izvēlējusies tie�i �o istabu, �o ielu. Tie nebija Rod�era vēlētāji. Viņa vieta parlamentā bija dro�a, Kensingtonas rajons joprojām balsotu par viņu, kaut vai viņ� pārvērstos par gorillu. Ta�u �eit Karo atradās strādnieku �ķiras vidū. No vienkār�ajiem, nabadzīgajiem ļaudīm, �skrandu proletariāta�, viņa varēja sadabūt Rod�eram da�as balsis, ta�u pārējie īsti angliskā vienaldzībā un flegmatismā balsos par citu gorillu, ja tas uzstāsies pret Rod�eru.

Un tā nu Karo sēdēja mazajā, smacīgajā istabiņā, sagatavojusies sarunāties ar ikvienu apmeklētāju, kas �inīs stundās iera�tos. Pa logu bija redzamas mājas ielas pretējā pusē, tik tuvu, ka varēja iz�ķirt katru zara vietiņu durvju dēļos. Karo pirmie apmeklētāji � varbūt klienti būtu labāks apzīmējums � bija konservatīvo partijas piekritēji, paveci cilvēki, kas pārtika no saviem nelielajiem kapitāliem vai pensijām, viņi bija ieradu�ies �eit no savām istabām augstajās deviņpadsmitā gadsimta mājās Kortfīldgārdensā vai Neverna laukumā, un kāpēc gan? Galvenokārt vēlēdamies parunāties ar kādu, es nodomāju.

Daudzi no viņiem dzīvoja vientulīgi, bezmērķīgi, pa�i vārīja sev ēdienu un gāja uz publiskajām bibliotēkām pēc grāmatām. Da�iem gribējās parunāt par savām jaunības dienām, par labākām dienām, kas aizgāju�as uz neatgrie�anos. Tie bija neglābjami vientulīgi drūzmai-najā pilsētā, vientulīgi un iebiedēti. Viņus uztrauca doma par bumbām, un, kaut arī da�s labs nevarētu pateikt, kāpēc dzīvo, mirt nevienam tomēr negribējās. �Nāve ir kaut kas nejēdzīgs,� ar mākslotu stoicismu sacīja kāda veca lēdija, kura pirms trīsdesmit gadiem bija strādājusi par skolotāju di�ciltīgo jaunavu institūtā. Es nebūtu spējis viņu mierināt: nāve patie�ām bija nejēdzīga, un vēl daudz grūtāk mirt vientulībā, izbiedētam, visu aizmirstam. Es nebūtu spējis viņu mierināt, bet Karo spēja: nevis ar savu iejūtību, nevis tāpēc, ka izprata viņu bailes � pati viņa bija tikpat drosmīga kā viņas brālis �, bet tāpēc, ka izturējās biedriski, neuzmācīgi,, gandrīz salti, it kā sacīdama: �Mēs visi esam mirstīgi, mums visiem vienāds liktenis.�

�ie di�ciltīgie klienti, da�i dīvaini, nopluku�i, citi pūlēdamies saglabāt pieklājīgu izskatu, visi bija Suecas kampaņas piekritēji. Par to nebija ko brīnīties. Mani pārsteidza tie, kas nāca vēlāk. Strādnieki no apkārtējām ielām, viņi ieradās, kad beidzās darba diena, parastais raibu raibais ļau�u slānis, kas apņem lielas, drūzmai-nas, nemierā duno�as pilsētas turīgo kodolu; viņi strādāja metro, sīkajās rūpnīcās, pirka kuponus totalizatorā un slēdza derības ar ielu bukmeikeriem. Viņi bija arodbiedrību biedri un balsoja par leiboristu partiju. Viņu nāciens bija tīri lieti�ķa rakstura � kārtot dzīvokļu jautājumus, da�reiz skolu jautājumus. Karo atbildēja enerģiski un lieti�ķi: jā, par to var parunāt, nē, tas nav viņas spēkos.

Reizēm viņa deva padomus, uz kādu zirgu likt nākamās dienas sacīkstēs, ne jau de haut en bas⁵> bet tāpēc, ka pati aizrāvās ar zirgu skrie�anās sacīkstēm varbūt pat vairāk nekā viņi. Viņa rīkojās godīgi, tomēr vienu otru reizi ieminējās par Suecu, citreiz par to ierunājās klienti. Glu�i pareizi viņa reiz man aizrādīja: gadījās cilvēki, kuri nekad nebūtu balsoju�i par kādu no �viņējiem�, kuri atklāti būtu pateiku�i, ka ir pret �kungiem�, ta�u tagad, nonāku�i strupceļā, aizvainoti, tie nostājās viņas pusē, lorda Gilbija pusē, bet ne manā.

Kad viņa atvadījās un mēs izgājām uz ielas, bija dzestrs vakars un pār Londonu spo�i mirdzēja zvaigznes. Pagrabu dzīvokļos aiz aizkariem spīdēja blāva gaisma. Restorāns stūra namā greznojās ar sarkanām, dzeltenām un zilām spuldzēm. Iela likās pla�a, rāma, ikdieni�ķa, jautra. Karo pierunāja mani aizbraukt pie viņiem Lordnortstrītā iedzert kādu glāzīti. Es zināju, ka Rod�ers kaut kur laukos uzstājas ar runu. Zināju � Karo nepavisam nepriecājas par manu sabiedrību. Tātad viņai vēl kaut kas padomā.

Viņa brauca ātri, ielas uz Vestminsteras pusi jau bija tuk�as un klusas.

� Redzat nu! � viņa sacīja. Gribēdama uzsvērt, ka viņai bijusi taisnība.

Man tas nepatika. Es sāku strīdēties ar viņu: �ī saujiņa ļau�u neko nepierāda, tā nav ne centrālo, ne ziemeļu rajonu strādnieku �ķira. Tomēr es pats nejutos pilnīgi pārliecināts. Da�i politiķi atgriezās no saviem vēlētāju iecirkņiem ar tādām pa�ām ziņām.

� Ceru, ka viņi apmierināti ar �ādiem rezultātiem, � es sacīju. � Ceru, ka arī jūs esat apmierināta.

� Mums vajadzētu novest to' līdz galam, � Karo teica.

� Jūs ar zobiem un nagiem turaties pie pagātnes, � es sacīju. � Dieva dēļ, kā jums liekas, kur mēs tā nonāksim?

� Mums vajadzētu novest to līdz galam.

' Sadusmoju�ies viens uz otru, ar pūlēm valdīdamies, mēs sēdējām Karo viesistabā. Viņa bija visu pēcpusdienu runājusi. Es jutos noguris jau no sēdē�anas līdz ar viņu, tomēr viņa bija nemiera pilna, enerģiska. Ieminējās par saviem zēniem, abi mācījās pirmskolā. Neviens no viņiem neesot sevi�ķi �saprātīgs�, viņa piebilda it kā ar klusu apmierinājumu.

� Mūsu ģimenē neviens ar gudrību nevar lepoties.

Man rādījās, ka viņa vēl iedzers viena pati, kad es bū�u aizgājis. Tovakar viņa izskatījās vecāka, āda uz vaigu kauliem likās sarkanāka, raupjāka. Ta�u viņas daiļumu tas nemazināja, un viņa staigāja pa istabu nevis graciozi, bet elastīgiem soļiem, dro�i un noteikti kā cilvēks, kam patīk fiziskas nodarbības.

Tad viņa atkal apsēdās uz dīvāna, kājas apak�ā savilkusi, un nenovērsdamās raudzījās manī.

� Es gribu parunāt ar jums, � viņa teica.

� Jā?

� Jus ta�u zinājāt, vai ne? � Viņa vērās manī tikpat nekautri kā viņas brālis toreiz klubā. � Jūs zināt, ka Rod�eram bija pa�am savs viedoklis �ai jautājumā (viņa domāja par Suecu)? Jūs to zināt, es zinu, ka jūs zināt, un mums ar viņu ir pilnīgi pretēji uzskati. Nu, bet tagad tas ir garām un aprakts. Un ir glu�i vienalga, ko mēs katrs domājām. Tagad tikai jāatmet visam ar roku un jāsāk no gala.

Pēk�ņi viņa jautāja man:

� Jūs pēdējā laikā bie�i satiekat Rod�eru, vai ne? � Es pamāju ar galvu.

� Jādomā, jūs saprotat, ka neviens viņu neietekmē.

Viņa skaļi, neapvaldīti iesmējās.

� Es negribu sacīt, ka viņ� būtu kāds briesmonis. Mājās viņ� man ļauj pilnu vaļu, ar bērniem ir labs. Ta�u attiecībā uz viņa rīcību ārpus mājas ir pavisam cita runa. Ko viņ� darīs, kā viņ� to izdarīs � tur neviens viņam nevar aizrādīt.

Viņa to pateica it kā padevīgi. Besetā un citās līdzīgās mājas mēdza runāt, ka viņa vadot vīru. Vai nu tāpēc, ka viņa bija tik pievilcīga, vai arī tāpēc, ka Rod�ers izturējās pret viņu godbijīgi un bruņnieciski, kā tas pierādījās atgadījumā ar Semikinsu. Viņa ir situācijas noteicēja � pārliecināti runāja, it īpa�i Karo smalkajā bagātnieku sabiedrībā.

Ta�u nupat Karo man pasacīja, kur� ir noteicējs. Pasacīja, it kā pati pārsteigta par savu padevību. Un ar man mērķētu dzēlienu, jo viņa atgādināja, ka es esmu padotais. Viņai patika to atgādināt: straujumā un azar-tiskumā savam brālim līdzīgā Karo, kuru citas sievietes apskauda par to, ka viņai vienmēr viss izdodas, bija greizsirdīga uz sava vīra draugiem.

� Neviens viņu nepiespiedīs rīkoties tā, kā viņ� pats negribēs, � viņa sacīja. � Tas jums jāzina.

� Es ta�u jau ilgi strādāju kopā ar viņu, � es sacīju.

� Zinu, ko jūs darāt. Par ko jūs mani turat? � viņa iesaucās. � Tāpēc jau es gribu parunat ar jums. Kas no visa tā iznāks?

� Man liekas, viņam tas labāk zināms nekā man. ' � Es viņam to neesmu sacījusi, � Karo acis nikni iezibējās, � tāpēc ka nedrīkst to sacīt, pat domāt tā nedrīkst, ja cilvēks ir kaut ko izlēmis un gribam viņam palīdzēt... Bet es �aubos, vai viņam izdosies.

� Risks ir, � es sacīju. � Ta�u Rod�ers pats zina, ko dara.

� Vai zina?

� Ko jūs ar to gribat sacīt? Vai jums nav ticības viņa mērķim?

� Jābūt.

� Tātad?...

� Nespēju ar jums strīdēties. Pārāk maz zinu, � viņa sacīja. � Bet es paļaujos uz savu nojautu, man liekas, viņam maz izred�u. Tāpēc gribu jums kaut ko lūgt. � Viņa runāja ne visai draudzīgi, bet dedzīgi.

� Ko tad?

� Galu galā viņ� savu panāks. Esmu jūs godīgi brīdinājusi. Bet jūs un jūsu draugi varat likt viņam �ķēr�ļus ceļā. Nedariet tā! To es jums gribēju lūgt. Dodiet viņam iespēju manevrēt. Varbūt viņam nāksies klusītēm aiziet no �ī pasākuma. Tas nav nekas, ja tikai viņ� laikus attaptos. Bet, ja viņ� iestigs pārāk dziļi, tad viņam beigas. Tāpēc jūs ar saviem draugiem nedrīkstat radīt viņam liekus sare�ģījumus.

Viņa nebija garīgā ziņā pārāka par Semikinsu. Viņa gandrīz-neko nelasīja, vienīgi modernos memuārus. Ta�u augstās politikas gājienus viņa izprata labāk nekā es, varbūt pat labāk nekā Rod�ers. Viņa zināja, ka tā ir spēle, kurā var vai nu uzvarēt, vai zaudēt. Nebija svarīgi, ka Rod�eram nāktos atteikties no izvēlētās politiskās līnijas. Svarīgi tikai tas, kādas viņam izredzes sasniegt augstāku stāvokli. Tam viņa bija nodevusies pilnīgi, ar miesu un dvēseli.

Līdz �im es klausījos viņā ar augo�u dzestrumu. Tad piepe�i mani aizkustināja viņas dedzīgā aizrautība. Es aizrādīju, ka viss atkarīgs no Rod�era pa�a. Viņ� ir pārāk labs politiķis, lai nenojaustu briesmas.

� Jums jāpadara viņam atkāp�anās vieglāka.

� Manuprāt, jums nav ko uztraukties ...

� Kā es varu neuztraukties? Kas notiks ar viņu, ja tas neizdosies?

� Man liekas, � es maigi teicu, � ka viņ� ir ļoti sīksts. Viņ� to izturētu, esmu pārliecināts, ka viņ� to izturētu.

� Esmu redzējusi daudzus topo�us premjerministrus, � Karo sacīja, un arī viņas balss bija zaudējusi asumu, � kuri kaut ko saputroju�i, aiz kaut kādiem iemesliem atļāvu�ies�nepareizu gājienu. Pēc tam viņi ir diezgan no�ēlojami. Jādomā, tas ir briesmīgi, kad spo�a nākotne paliek nesasniegta. Nezinu, vai viņ� to spētu pārciest.

� Ja būtu vajadzīgs, protams, pārciestu.

� Viņ� nekad nav apmierinājies ar otro vietu. Viņ� būtu pagalam. Vai tad jūs to nesaprotat? Viņ� radīts virsotnei, un ar mazāk viņam nepietiks.

Kad viņa tā raudzījās manī ar pla�i ieplestām, nevainīgām acīm, es jutu, ka viņai visā pasaulē eksistē vienīgi Rod�ers. Tad pēk�ņi �ī intīmā, saspringtā noskaņa izgaisa. Karo atmeta galvu, skaļi iesmējās un iesaucās:

� Iedomājieties tikai, ka Rod�ers atsakās no nevienlīdzīgas cīņas un iekārtojas par Jaunzēlandes ģenerālgubernatoru! � Viņa kļuva jautra un ielēja sev vēl vienu glāzi.

Man likās jocīga �ī Karo iztēlotā galīgā neveiksme un degradācija.

Drīz es ieminējos, ka jāiet mājās. Karo neatlaidīgi, uzstājīgi mēģināja aizkavēt mani vēl kaut stundas ceturksni. Lai arī mēs tagad labāk sapratāmies, es viņai diezin kā vis nepatiku. Bija skaidrs, ka viņa garlaikojās viena, bez vīra un bērniem. Tāpat kā Diāna un citas bagātas un skaistas sievietes, viņa bija nejauka, ja garlaikojās, un tam, kas tobrīd gadījās tuvumā, nācās par to ciest. Kad es atteicos vēl ilgāk palikt, viņa saīga, bet tad iedomājās, ka varētu pakavēt laiku ar kādu spēli. Projām iedams, es atstāju Karo pie tālruņa: viņa zvanīja saviem draugiem, pūlēdamās �ai vēlajā stundā vēl sarīkot pokera partiju.

Es sacīju Karo, ka Rod�ers ir pārāk labs politiķis, lai nenojaustu briesmas. Patie�ām, briesmu nojauta ir pats vērtīgākais cilvēkam, kur� cīnās par varu, ja vien tā pilnīgi neattur viņu no �īs cīņas. Tādā gadījumā tā ir nederīga īpa�ība. Toziem, kamēr citus vēl reibināja Sueca, Rod�ers jau vēroja, kādi pretinieki, kritiķi un ienaidnieki viņam varētu būt pēc gada. Ap to laiku atklāsies viņa nodomi. Aiz taktiskiem apsvērumiem bija labāk, ja rūpniecības varenie, tādi kā Lafkins, tos uzzināja no Rod�era pa�a. Viņ� pacietīgi sāka pusdienot ar tiem klubos, pastāstīja �o to, reizēm ļaudamies labi izplānotai vaļsirdībai.

Vaitholā un klubos man gadījās dzirdēt �o sarunu atskaņas. Lords Lafkins reiz pat izteica komplimentu: �Ievērojot to, ka viņ� ir politiķis, nevar sacīt, ka viņ� būtu galīgs muļķis.� Sis novērtējums, kas gan pēc formas, gan pēc satura atgādināja jauno virzienu kritikā, bija augstākā uzslava, ko Lafkins jebkad veltījis kādam, ja nu vienīgi pats sev.

Decembra beigās Rod�ers vienu �ādu sagatavo�anas operāciju uzdeva man. Zinātnieki kavējās ar savu pārskatu, ta�u mēs zinājām, ka to sniegs tūlīt pēc Jaungada; zinājām arī tā saturu. Lorensam Estilam un Francim Getlifam bija sīkas domstarpības, ta�u vispār uzskati sakrita, atskaitot vienīgi Brodzinski. Viņ� bija saglabājis nesatricināmu pārliecību, ka viņam taisnība un ka viņa viedoklis galu galā gūs virsroku. Bija skaidrs, ka viņ� iesniegs atsevi�ķu ziņojumu.

Mans uzdevums, pēc Rod�era norādījuma, bija ieminēties viņam par nākotnes izredzēm, nomierināt viņu, bet brīdināt, ka pagaidām viņam nav ko cerēt uz atbalstu, ka valdība nekā nespēs darīt viņa labā.

Arī mana briesmu nojauta saasinājās. Es vēl arvien pārmetu pats sev, ka atklāti neizrunājos ar Duglasu Osbaldistonu pa�ā sākumā, kad viņ� vedināja mani uz vaļsirdību. Man likās, ka tagad atklāti jāizrunājas ar Brodzinski. Ta�u, pēc manas pārliecības, to vajadzēja darīt Rod�eram pa�am.

Rod�ers bija satraukts un pārguris. Kad ieminējos, ka man varbūt neizdosies, viņ� atbildēja, ka es visu mū�u ar to esot nodarbojies. Kad aizrādīju, ka Brodzinskis ir bīstams cilvēks, Rod�ers paraustīja plecus. Cilvēks esot bīstams tikai tad, ja viņ� pārstāvot kaut kādus spēkus. Viņ�, Rod�ers, saistījies ar rūpniecību un karaspēku. Bet Brodzinskis esot tikai atsevi�ķs cilvēks.

� Vai jūs baidāties no viņa neapvaldītā rakstura? Zināt, nākotnē mums var gadīties kaut kas vēl ļaunāks. Vai tad jūs visu uzvelsiet man?

Tik tuvu strīdam mēs bijām pirmo reizi. Aizgājis projām, uzrakstīju Rod�eram vēstuli, pateicu, ka viņ� rīkojas nepareizi un ka es nerunā�u ar Brodzinski. Kaut kādas māņticības dzīts, piegāju pie loga, tad atgriezos pie rakstāmgalda un saplēsu vēstuli.

Pēc zinātnieku sanāksmes, da�as dienas pirms ziemsvētkiem, man radās izdevība sastapt Brodzinski vienu. Volters Lūks jau bija aizgājis kopā ar Franci Getlifu un Estilu. Pīrsons, kur� ik pārnedēļas devās uz Va�ingtonu, gausi posās uz vakara lidma�īnu. Es uzaicināju Brodzinski uz �Ateneumu�, un mēs abi saltajā ziemas krēslā soļojām gar dīķa malu. Virs melnā ūdens biezēja miglas vāls. Kaut kas no�vīkstēja, noplunk�ķēja, laikam putns ienira ūdenī. Tad es sāku runāt:

� Kā, pēc jūsu domām, veicas?

� Kas veicas? � Savā zemajā krū�u balsī Brodzinskis, kā parasti, uzrunāja mani pēc visiem pieklājības noteikumiem.

� Kā, pēc jūsu domām, veicas komisijai?

� Atļaujiet man uzdot jums vienu jautājumu. Kāpēc �ie trīs (viņ� domāja Lūku, Getlifu, Estilu) aizgāja kopā?

Viņ� runāja gandrīz �ukstus, lai gan parkā neviena cilvēka nemanīja. Viņa seja bija pievērsta man, lielajās acīs liesmoja aizdomas.

� Viņi aizgāja, � viņ� atbildēja pats sev, � lai turpinātu plāno�anu un es nevarētu iejaukties. � Tas bija pilnīgi iespējams. Un, ja arī nebija, viņ� tomēr varēja tā iztēloties.

� Vakjūs domājat, ka esmu sajūsmā par komisijas darbu? � Atkal dobjais bass, nemainīgā pieklājība.

Tad mēs soļojām klusēdami. Tas nebija labs iesākums. Klubā es uzvedu viņu aug�ā, lielajā viesistabā. Tur uz pults stāvēja Kandidātu grāmata. Man ienāca prātā, ka viņ� varbūt atvilgs, to ieraudzījis. Tur bija arī viņa vārds: mēs visi bijām parakstīju�ies, atbalstot viņa kandidatūru, � Francis, Lūks, Estils, Osbaldistons, Hektors Rozs, visi bez izņēmuma. Visi zināja, ka viņ� ļoti vēlas kļūt par �Ateneuma� biedru, ka tās ir viņa nepārvaramās alkas. Mēs darījām, ko varējām. Ne tikai tāpēc, lai vājinātu viņa pretestību, nomierinātu viņu � man likās, bija arī vēl pavisam cits iemesls. Par spīti viņa spēcīgajam raksturam, par spīti tam, ka viņ� bija paranoiķis, viņam tomēr piemita kaut kas aizkustino�s.

Nē, nevis par spīti tam, ka viņ� paranoiķis, bet tie�i tāpēc. Garīgi slimiem ir hipnotiska ietekme pat uz sīkstiem, daudz piedzīvoju�iem vīriem. Es pats to tiku novērojis pie sava kādreizējā labdara D�ord�a Pasāna. Ne jau viņa augstsirdība, ne viņa neaptveramie sapņi saistīja pie viņa jaunie�us. Ne arī viņa savdabīgais raksturs vai neizmērojamās kaislības. Bet tie�i tas, ka savās aizdomu lēkmēs vai arī tad, kad jutās satriekts un vajāts, viņ� kļuva pilnīgi bezpalīdzīgs. Viņ� prasa un arī bauda tik lielu līdzjūtību, kāda vairumam no mums nav lemta. Kaut arī mēs izturētos labāk, kaut arī mums nesalīdzināmi vairāk būtu nepiecie�ama palīdzība, kaut arī mūs patiesi �ēlotu, tomēr mēs nespētu modināt tādu atsaucību, tik dziļu saviļņojumu kā tie D�ord�am Pasānam līdzīgie, �ķietami tik nevainīgie, nesamaitātie, bezpalīdzīgie.

Tie�i tā bija ar Brodzinski. Es sacīju Rod�eram, ka Brodzinskis ir bīstams cilvēks � tas bija pavisam parasts aizrādījums, it kā brīdinājums, ko der paturēt prātā. Ta�u, sē�ot blakus Brodzinskim �Ateneuma� viesistabas galā, vērojot, kā viņa skatiens kavējas pie Kandidātu grāmatas, es nedomāju par brīdinājumiem, es jutu: viņā no jauna moko�i uzbango aizdomas, ka �ī īpa�i izraudzīto cilvēku grupa, pie kuras viņ� tā vēlējās piederēt, slepeni vienojusies viņu izstumt. Glu�i dabiski, pat man radās vēlē�anās viņu nomierināt. Vajadzēja likt viņam saprast, ka nav nekādas sazvērestības pret viņu; vajadzēja kaut kā viņam palīdzēt. Es iedomājos, ka būtu labi, ja kluba komiteja uzņemtu viņu par biedru ārpus kārtas.

Kad piedāvāju viņam kaut ko iedzert, viņ� palūdza pusglāzi heresa un sūca to pa malciņam, ar izbrīnu raudzīdamies, ka es dzeru viskiju. Dīvaini, ka tāds liels, spēcīgs vīrietis brī�am izturējās kā veca meita, vai varbūt viņ� uzskatīja, ka visi anglosak�i ir iedzimu�i alkoholiķi. Es sacīju:

� Ministrs ir ļoti pateicīgs par jūsu darbu komitejā. Jūs ta�u pats to zināt?

� Viņ� ir lielisks cilvēks, � Brodzinskis aizkustināts atbildēja.

� Esmu pārliecināts, � es turpināju, � ka tuvākā laikā valdība izteiks jums atzinību.

Es zināju, ka viņam pie�ķirts Britu impērijas ordenis, ko paredzēts pasniegt jūnijā. Biju norunājis ar Rod�eru, ka ieminē�os viņam par to.

Brodzinskis vērās manī mirdzo�ām acīm. Vaitholas politiku viņ� reizēm izprata daudz labāk nekā vairums angļu, ta�u ordeņu pie�ķir�ana viņam bija tīrā mistērija. Viņ� nespēja aptvert, kāds sakars ar to Rod�eram, Duglasam Osbaldistonam vai jebkuram citam. Tomēr viņa atbilde bija īsti angliska:

� Nav svarīgi, vai es saņemu atzinību vai ne. Svarīgi tikai tas � lai mūsu darbs ietu pareizā virzienā.

� Ministrs ir ļoti pateicīgs jums par padomu. Man zināms, ka viņ� pats jums to grib pateikt.

Brodzinskis atlaidās ar ādu pārvilktajā krēslā, un viņa apjomīgās krūtis izslējās kā dziedātājam. Platā vairogveida seja likās saspringta pārdomās, pelnu krāsas matu sproga krita pāri pierei. Es nojautu, ka viņ� vēl arvien domā par plāno�anu, kas notiek bez viņa. Tomēr viņ� bija laimīgs. Par Rod�eru viņ� runāja kā par

Man vajadzēja izlikties, ka mani neaizskar apvainojumi, it kā es nemaz nespētu dusmoties. Man gribējās izlādēties, un es to būtu izdarījis daudz spēcīgākos izteicienos nekā viņ�. Mūsu raksturi nesaskanēja pa�os pamatos; pat ja viņ� mani nebūtu aizvainojis, man būtu radies kārdinājums pateikt viņam kaut ko asu. Ta�u es izpildīju dienesta pienākumu un nedrīkstēju atļauties tādu greznību � būt sev pa�am. Es sacīju vecīga sabiedriska darbinieka tonī:

� Es atkārtoju: ministrs ir ļoti pateicīgs par jūsu pūlēm. Uzskatu par savu pienākumu pateikt jums, ka vjņ� jūs ]oti augstu vērtē.

� � Ceru, ka jums taisnība.

� Viņ� ir izteicies ...

� Ceru, ka jums taisnība. � Pēk�ņi viņa seja alplaik-snījās, it kā viņ� būtu ieraudzījis kādu man aiz muguras. � Tad es turpmāk ie�u tie�i pie viņa.

� Var gadīties, ka tas nav iespējams, jo viņ� ir aizņemts . ...

� Lai ministrs pats to izlemj, � Brodzinskis sacīja.

Ar ceremoniālu pieklājību viņ� apjautājās, kā es pavadī�ot ziemsvētkus. Ar cieņu pateicās man par �o vakaru. Kad pavadīju viņu līdz kāpnēm, viņ� cie�i saspieda savā milzīgajā plaukstā manējo. Es atgriezos viesistaba un, domās nogrimis, stāvēju ar muguru pret kamīnu, nemanīdams paziņas. Mani māca dusmas uz Rod�eru. Viņam pa�am vajadzēja izskaidroties ar Brodzinski.

Kāds jautrs maza auguma pavecs vīrietis uzsita man uz pleca.

� Es redzēju, ka jūs tur... � viņ� parādīja uz viesistabas viņu galu, � ar to zinātņu vīru kalāt plānus.

� Jā? � es atsaucos.

� Runājāt par darī�anām?

� Runājām par darī�anām, � es atkārtoji!.

Es prātoju, vai nebūtu varējis kaut kā labāk visu nokārtot. Viens bija skaidrs: sliktāk nevarēja būt. Diezin ko Brodzinskis tagad iesāks?

Es biju pieļāvis, ka �is cilvēks, viens atsevi�ķs cilvēks mani pārspēj. Cik muļķīgi, neticami muļķīgi, es domāju, stāvēdams �Ateneuma� viesistabā pie kamīna.

Pusstundu vēlāk � manā viesistabā � tas man likās vēl muļķīgāk. Francis Getlifs jau gaidīja mani tur, ieradies pie mums pusdienas pakavēt laiku līdz braucienam ar nakts vilcienu atpakaļ uz Kembrid�u. Viņ� sarunājās ar Margaritu, kurai viņ� patika labāk par visiem maniem vecajiem draugiem, kura izturējās tā, it .kā citādos apstākļos viņ� varētu būt tās izredzētais. Tagad tā nebija, un viņ� to zināja. Margaritai viņ� patika gan �o savstarpējo simpātiju pēc, gan tāpēc, ka viņa apbrīnoja Fran�a dzīvi. Tāpat kā viņa pati, Francis nekad neizlikās, neliekuļoja. Viņi vienmēr sarunājās vienkār�i, bez aplinkiem.

Viesistaba bija gai�a, pie sienām gleznas. Jaunībā es pat iedomāties nevarēju, ka man kādreiz būs tāda māja.

Es ieminējos, ka man bija nepatīkama saruna ar Bro-dzinski. Margarita smaidīja, viņai likās jocīgi, ka tas noticis tie�i mūsu klubā. Francis sadusmojās. Viņam gribējās pēc iespējas drīzāk iesniegt Rod�eram ziņojumu, viņ� nedomāja, ka Brodzinskim tur varētu būt kāda daļa. Glu�i tāpat kā es nedomāju, sēdēdams savā mājā un malkodams pirms pusdienām viskiju.

Francim bija pavisam citas rūpes. Drīz pēc manas pārbrauk�anas ienāca jauns vīrietis un meitene, abi satraukti, pacilāti. Jaunais vīrietis bija Arturs Plimptons, kur� tūlīt pārņēma savā ziņā dzērienus. Viņ� piespieda Margaritu atlaisties krēslā un apstaigāja mūs, glāzēm tink�ķot uz paplātes, piepildīja mūsu glāzes un uzrunāja Franci un mani par �seriem�, kā parasti, reizē godbijīgi un nekautri. Meitene bija Penelope, Fran�a jaunākā meita.

Penelopei bija deviņpadsmit gadu, bet viņa izskatījās vecāka. Garāka par tēvu, sievi�ķīga kā Junona un skaista kā plauksto�s sārts zieds. Viņa maz līdzinājās saviem vecākiem. No kurienes viņai �is īpatnējais skaistums, grūti izskaidrot; ja es nezinātu, man ne prātā nenāktu, ka viņas māte ebrejiete.

Artura nodoms bija izdevies. Pavisam viegli viņ� bija izdabūjis no Margaritas ielūgumu viesoties pie mums veselu nedēļu. Penelopei nebija tik viegli pieņemt ielūgumu. Francis, kur� parasti priecājās, kad viņa bērni iemīlējās un precējās, �oreiz, kā likās, nebija priecīgs.

Iemesls tam bija �āds: kad Arturs jau bija kļuvis visai ģimenei tuvs cilvēks, kāds pastāstīja Francim, ka viņ� esot ārkārtīgi bagāts. Francim tas nepatika, pareizāk, viņam patiktu, ja viņi apprecētos, tikai viņ� negribēja nevienam to izrādīt, pat ne saviem labākajiem draugiem. Viņ� pat vairījās aicināt Arturu pie sevis mājās, lai neliktos, ka viņ� pamudina meitu precēties bagātības dēļ. Sī sīkumainā kārtīguma apziņa auga līdz ar gadiem. Viņ� bija lepns kā visi angļu inteliģenti, vēl lepnāks.

Man tas likās jocīgi, jo es pazinu Franci kop� jaunības. Es redzēju, ka viņ�, mazāk nekā tagad pakļaudamies vispāratzītiem noteikumiem, apprecējās aiz mīlestības, bet pie tam ar meiteni no bagātas ģimenes. Es redzēju, ka viņ�, kristīgais, nicinādams aizliegumus, apprecēja ebrejieti. Es redzēju viņu, kad viņ� vēl nebija tik cienījams kā pa�laik. Citi cilvēki, sastopot Franci, kad viņam bija ap �etrdesmit pieci, uzlūkoja viņu, kā mēs savā jaunībā uzlūkojām augstus ierēdņus: sers Francis Getlifs, cilvēks ar augstiem principiem, pieklājīgs, nopietns, mazliet ceremoniāls un � jā! � mazliet pa�apmierināts. Es viņu tādu nesaskatīju. Pat tad, kad viņ� izturējās pastīvi, es dzirdēju � kā mēs visi nenovēr�ami dzirdam, satiekoties ar jaunības draugiem � pagāju�o laiku atskaņas, dzirdēju, kā �pulksteņi sit pusnakts stundu� tuk�ajās, vientulīgajās ielās, kur mēs abi kādreiz tikām staigāju�i.

Ta�u tas viss netraucēja mūs ar Margaritu pazoboties par viņu, par viņa smieklīgo pieķer�anos pieklājības normām un atvērt mūsu mājas durvis Arturam. Es mīlēju Penelopi, kura turklāt bija mana krustmeita, ta�u Arturs bija daudz interesantāks raksturs.

Tovakar viņam bija divas vēlē�anās. Pirmā � uztvert ik vārdu no mūsu sarunām. Viņ� nevarēja vien attapties no izbrīna par to, ka sers Francis, tik izcils, stingrs morālists sadzīvē, par pasaules problēmām sprieda, pēc amerikāņu standartiem, kā īsts radikālis. Arturs nevarēja vien atklausīties. �ādas sarunas viņu kaitināja un reizē valdzināja kā kaut kas aizliegts. Protams, es domāju, viņu nepavisam neietekmēja tas, ko Francis, Margarita vai es sacījām. Tomēr tūlīt drūmā apmierinājumā nospriedu, ka viņam nebūs par ļaunu paklausīties, ka

mēs par komunistiem runājam kā par parastiem cilvēkiem.

Artura otra vēlē�anās bija mazāk intelektuāla. Viņam gribējās palikt vienatnē ar Penelopi. Kad pusdienas gāja uz beigām, Francis sāka skatīties pulkstenī. Drīz viņam vajadzēja doties uz staciju. Ja Arturs pagaidītu pusstundu, viņi ar Penelopi varētu aiziet, nesakot nevienam ne vārda. Ta�u Arturam netrūka drosmes.

� Ser Franci, � viņ� sacīja, � mums arī jāiet. Vakars bija ļoti jauks.

� Kur jūs iesiet? � jautāja Margarita, kad Francis nekā neatbildēja.

� Mēs ar Penniju iesim kaut kur padejot.

Viņi abi gaidīja atbildi. Penelope, kura nebija runīga, smaidīja savā nodabā.

Arturs piebilda, ka viņi dro�i vien pārnāk�ot vēlu, un lūdza, vai Margarita nevarētu iedot viņiem atslēgu.

� Es atvedī�u viņu atpakaļ sveiku un veselu, � Arturs sacīja Francim.

Francis pamāja ar galvu.

� Un aizsūtī�u atpakaļ uz Kembrid�u tie�i uz ziemsvētkiem, � Arturs turpināja mazliet augstprātīgi, pats to apzinādamies.

Es iejaucos, negribēdams piejaut, ka Arturs vēl ilgāk kaitina Franci. Sacīju, ka uz Kembrid�u brauksim visi reizē. Kā ik gadus, mēs vedīsim bērnus pavadīt ziemsvētkus pie mana brāļa Mārtina.

Francis, no jauna apjauzdams savu varu, ielūdza mūs visus otrā svētku dienā pie sevis. Bū�ot lielas viesības � Fran�a bērni, mazbērni, Mārtina ģimene un mūsējā.

Mirkli Artura acīs pazibēja lūgums. Viņ� vēlējās, kaut uzaicinātu arī viņu. Francis to zināja un palūkojās viņā, kuplās uzacis uz aug�u savilcis. Arturs bija stūrgalvis, un te nu viņ� bija sastapis otru stūrgalvi. �oreiz Francim palika virsroka. Viņ� nepiekāpās. Neuzaicināja Arturu. Tikai pieklājīgi pateica, ka pēc piecām minūtēm viņam jāiet.

Arturs atsperīgi pietrūkās kājās.

� Mums arī laiks iet. Iesim, Pennij. Bija tie�ām jauks vakars, ser Franci.

Viņi pateica Margaritai, ka brokastis neēdī�ot, satik�oties vēlāk. Arturs atvadījās no Fran�a, Penelope noskūpstīja viņu. Tad viņi aizgāja � skaists pāris, kas rūpīgi sargāja savus noslēpumus, redzama bija vienīgi viņu laime, lepnums, dzīves prieks.

Kādā skaidrā janvāra rītā manā kabinetā nepārtraukti zvanīja tālruņi. Vai es zinot, vai vispār kāds zinot, kas bū�ot jaunais premjerministrs? Vai kāds jau aicināts uz pili? Pa Vaitholu, pa finansu ministrijas ēkas labirintu klīda baumas. Da�iem, īpa�i tādiem ministriem kā Rod�ers, atbilde uz �iem jautājumiem bija loti svarīga. Vienam otram tā varēja būt iz�ķirīga. Rod�era paziņu lokā neviens nekā nezināja. Viņi nebija paredzēju�i �o atkāp�anos no amata. Par kandidātu minēja gan lordu kancleru, gan iek�lietu ministru. Atklājās ieskati par viena otra morālo stāju, netrūka arī ļaunprātības.

Pēc brokastlaika uzzinājām, ka Cārlzs Lentons izsaukts uz pili. Tāds laimīgs pavērsiens nebija pieredzēts jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Vēlāk pēcpusdienā augstu stāvo�as personas sāka atklāt Lentonā vērtīgas īpa�ības, kas agrāk nebiju�as tik skaidri manāmas. Viņ� bija ne visai ievērojams ministrs, neilgi pēc kara vadījis departamentu, kur darbojās Hektors Rozs. Piecdesmit piecus gadus vecs � pārāk jauns premjerministra amatam. Pēc profesijas viņ� bija advokāts, un (audis runāja, ka pēc Dizraeli viņ� laikam bū�ot pirmais konservatīvais premjerministrs, kam nepieder prāvs īpa�ums. Viņ� bija spēcīgs, veselīgs, vienkār�s. Izskatā mīlīgs, mazliet atgādināja sivēnu, at�ķirība tikai tāda, kā izteicās kāds politiskais karikatūrists un kāds ievērojams fotogrāfs, ka viņ� jau piedzimis ar maisiņiem zem acīm.

Rozs sacīja:

� Katrā ziņā, dārgais Lūis, viņ� mūs ne ar ko neap-�ilbinās.

Rod�ers neteica nekā. Viņ� gaidīja, kamēr noskaidrosies, kas Tsti tiks pie varas. Bet Londonas politiķu aprindās, kā lampiņas skaitļojamā ma�īnā, pazibēja aizvien jaunas ziņas par premjerministru. Ko viņ� uzklausījis, kur pavadījis nedējas nogali, ar ko vēlu vakarā sēdējis pie glāzītes.

Triju mēne�u laikā Rod�ers un viņa draugi bija uzzināju�i tikai vienu: premjerministrs apgādājies ar uzticības personu. Pats par sevi tas nebija nekas pārsteidzo�s: tā rīkojās gandrīz visi, kas ieņēma �pirmo vietu� (kā da�i mēdza izteikties par premjerministra posteni). Vairāk pārsteigti viņi bija, kad uzzināja, kur� bija �ī uzticības persona. Tas bija Red�ijs Kolingvuds.

Ārēji �iem diviem cilvēkiem nebija nekā kopēja. Kolingvuds bija iedomīgs, nesabiedrisks, drūmi impozants, bet premjerministrs � biedrisks, uzsvērti vienkār�s, it kā viņa karstākā vēlē�anās būtu neat�ķirties no citiem, . ar katliņu galvā braucot metro no Perlijas.

Ta�u tā nu tas bija. Tūlīt tenkotāji sāka minēt ministrus, kuriem Kolingvuds it kā esot labvēlīgs. Visi bija vienis pratis, ka Rod�era akcijas krītas.

Tas skanēja gandrīz kā patiesība. Kādreiz tiku dzirdējis no Karo, ka Kolingvuds nekad neesot lāgā saticis ar viņas piederīgajiem. Viņam tie liku�ies pārāk eleganti, pārāk aristokrātiski. Kolingvudam bie�i nācās būt kopā ar aristokrātiem, ta�u viņam tas nepatika. Ar Rod�eru viņam nebija nekādu sakaru. Viņi pat nebija nekad kopā izdzēru�i glāzi viskija. Pirms gada viņi bija satiku�ies Besetā kā maz pazīstami cilvēki, un toreiz Rod�eram nejau�i iznāca iejaukties strīdā vai varbūt viņ� pats tī�i iejaucās.

Drīz vien tenkotāji sāka vairīties no noteiktiem apgal-vojumiem. Montijs Keivs bija no jauna iecelts valdībā un dabūjis paaugstinājumu. Komentētāji atkal sarosījās. Vai tas nozīmēja labvēlību pret Rod�eru? Vai varbūt premjerministrs spēlēja divkosīgu spēli? Vai arī � krietni asprātīgāks izskaidrojums � viņ� gribēja parādīt, ka nav noskaņots pret partijas labējo spārnu, un tad atbrīvoties no Rod�era?

Da�as dienas pēc Keiva iecel�anas es sēdēju frizētavā Kerzonstrītā, un pēk�ņi kāds ie�ukstēja man ausī:

� Nu, kas tad notiks rītvakar?

Piecēlies no krēsla, uzzināju kaut ko tuvāk. Kā likās, Rod�ers uzaicināts uz kādām no �īm intīmajām pusdienām, par kurām nule uzodu�i nepacietīgie tenkotāji, līdzīgi tam, ar ko pa�laik sarunājos, � uz pusdienām, kurās piedalījās premjerministrs, Kolingvuds un tikai viens viesis un kuras notika Kolingvuda apartamentā kādā vecmodīgā viesnīcā, jo viņam nepatika toriju klubi.

� Diez ko tad tie viņam sacīs?

Es nezināju. Nezināju pat, vai tas taisnība. Mans sarunu biedrs piederēja pie cilvēkiem, kas glu�i pa�aizliedzīgi nodevās tenkām. Vēlāk, ejot pa saules apspīdēto ielu, man ienāca prātā sen dzirdēta Dostojevska frāze un es drūmi nodomāju, ka �ī ziņa nenāk �no sevi�ķi dro�iem avotiem�.

Ta�u tā bija taisnība. Par to mēs pārliecinājāmies, kad divas dienas vēlāk Karo piezvanīja Margaritai un apjautājās, vai viņi nevarētu vakarā ierasties pie mums pusdienās un lai neviena cita nebūtu, tikai mēs �etri.

Viņi atbrauca ļoti agri. Saule vēl bija augstu virs parka un ap�ilbināja Karo, kad viņa apsēdās iepretī logam. Viņa samiedza acis, skaļi iesaucās un sacīja Margaritai, ka gribot kaut ko iedzert, bet Rod�ers vēl vairāk. Rod�ers klusēja, un Karo, tāpat kā savās mājās, vadīja sarunu. Margaritai viņa patika labāk nekā man, viņas arī labāk sapratās. Drīz vien viņas sēdēja blakus uz dīvāna, un mēs visi pēk�ņi apklusām.

Es jautāju Rod�eram:

� Tātad vakar jūs ar viņiem satikāties?

� Kā jūs domājat � kāpēc gan mēs tā būtu ieradu�ies pie jums? � Karo atjautāja.

Rod�ers, atzveltnes krēslā atlaidies, ar stingu skatienu raudzījās uz gleznu virs kamīna.

� Kā tad gāja? � es jautāju.

Viņ� kaut ko nomurmināja, it kā runā�ana prasītu lielu piepūli.

Es biju nesapra�anā. Margaritas klātiene viņu netraucēja. Viņ� zināja, ka viņa prot glabāt noslēpumu tāpat kā es, pat vēl labāk. Gan Rod�ers, gan Karo dro�i varēja uzticēties viņai.

Rod�ers pārlaida abas plaukstas pār acīm, pieri un deniņiem, it kā mēģinādams aizdzīt gurdumu.

� Es nezinu, � viņ� sacīja. Tad paliecās uz priek�u. � Paklausieties, � viņ� turpināja, � ja man jāsaka, kāds stāvoklis ir pa�laik, tad es saku � viss manās rokās.

Viņ� pateica to skaidri, noteikti, mazliet apmulsis. Izklausījās, it kā viņ� negribētu parādīt mums, parādīt pats sev, ka ir laimīgs.

� Tās ta�u lieliskas ziņas! � Margarita izsaucās.

� Es nespēju tam ticēt, � Rod�ers sacīja.

� Jātic, � Karo maigi aizrādīja.

� Nevajag aizmirst, � Rod�ers runāja, it kā rūpīgi apsvērdams ik vārdu, � ka tur aug�ā viss ātri mainās. Pa�laik mani labi ieredz. Kas zina, cik ilgi, varbūt pat ne gadu. Viss var iegrozīties pavisam citādi. Atceries, kas notika ar tavu tēvoci, � viņ� sacīja Karo. � Tev nu gan jāzina, ko var sagaidīt. Tāpat Lūisam un Margaritai. Arī viņi ir diezgan pieredzēju�i. Zināms tikai tas, ka �ovakar es esmu virsotnē. Rīt varbūt sāk�u slīdēt lejup. Vai varbūt esmu jau sācis slīdēt. To mēs nedrīkstam aizmirst.

Tas izklausījās kā nopietns brīdinājums, ko optimistiski noskaņots cilvēks dod citiem, juzdams, ka viņam pa�am nepiecie�ams brīdinājums. Rod�ers runāja piesardzīgi, gudri, kā īsts valstsvīrs; viņ� arī pūlējās būt tāds, ta�u sirds dziļumos pats tam neticēja. Viņa seja pauda apmulsumu, bet -aiz tā slēpās cerība, gandrīz piepildīta cerība. Tai vakarā bija brī�i, kad viņam �ķita, ka jau sasniegts tas, ko viņ� iecerējis. Bija arī brī�i, kad viņ� jau prātoja par nākamo amatu un par aiznākamo.

Tomēr visu vakaru viņ� runāja, paturēdams prātā savas spējas, it kā nostādīdams tās pretī prasībām, gandrīz tā, it kā viņ� jau būtu iztērējis savus spēkus. Tas bija dīvains panākumu rezultāts, vai varbūt prieks par gaidāmajiem panākumiem.

Mēs vēl ilgi sēdējām un dzērām, iekams gājām pusdienās. Jā, viņ� vakar bijis tādā pieņem�anā, par kādu pat iedomāties nedrīkstējis. Premjerministrs bijis sirsnīgs; protams, tas neko nenozīmē, jo viņam pieklājas būt sirsnīgam. Ta�u viņ� apgalvojis, ka atbalstī�ot Rod�eru, un tas kaut ko nozīmē. Par Kolingvudu jāsaka, viņ� centies, cik spēdams, būt laipns; no cilvēka, kur� nekad nepūlas � vai varbūt nespēj � būt laipns, neviens to nebūtu gaidījis.

� Pats dīvainākais ir tas, � Rod�ers apmulsis atzinās, � ka viņ� laikam ir man labvēlīgi noskaņots.

� Kāpēc ne? � jautāja Margarita.

� Kāpēc lai viņ� būtu? � Rod�ers sacīja. Tad turpināja: � Zināt, tā ir pirmā reize, kad kāds no virsotnes pametis man ar pirkstu un iespaidīgi sacījis: �Jaunais cilvēk, jūsu vieta ir �eit aug�ā!� Līdz �im viņi liku�i man pa�am rāpties un cīnīties par katru collu. Jūs ta�u zināt, es neesmu no tiem, kam labprāt palīdz.

Viņ� runāja ar saviļņojumu. Citiem, pat man, es domāju, �ī �ēlo�anās var likties savāda. Tik iespaidīgu cilvēku kā viņ� diezin vai kāds uzskatītu par �daudzsolo�u�, ja'tam nepiecie�ams atbalsts vai protekcija. Ko-lingvudam un tam līdzīgiem viņ� dro�i vien �ķitis nobriedis un valdonīgs jau pirms �etrdesmit gadu vecuma, ilgi pirms tam, kad viņ� patie�ām kaut ko bija sasniedzis. Ta�u Rod�ers sevi tādu neredzēja. Varbūt neviens neuzskata sevi par neap�aubāmi iespaidīgu, nobriedu�u, valdonīgu. Rod�ers zināja, ka tad, kad citiem palīdzēts tikt uz aug�u, viņ� pamests viens. Viņ� runāja par to kā par senu aizvainojumu, it kā tas pirms daudziem gadiem būtu norūdījis viņa gribu.

� Nekas, � Karo sacīja, � viņi tev ir labvēlīgi, viņi ta�u liek tev saprast, ka tu esi viņējais.

� Viņi ir ilgi kavēju�ies.

Pie pusdienu galda viņ� bija laipns, bet izklaidīgs, kamēr Karo, kura izskatījās skaistāka, nekā es viņu jebkad biju redzējis, neiesāka stāstīt par savu brāli. Tad Rod�ers pēk�ņi pārtrauca sievu un pāri galdam sacīja:

� Mūsu dzīvē nav sevi�ķi svarīgi, vai pret mums labvēlīgi izturas.

Viņ� runāja tā, it kā mēs vēl sēdētu viesistabā, spriezdami par premjerministru un Kolingvudu. Sarunādamies mēs nebijām atskārtu�i, ka viņ� visu laiku sapņo vaļējām acīm.

Pirmajā mirklī Karo neieklausījās, ko Rod�ers saka. Un pārprata viņu.

� Bet viņi ta�u ir tev labvēlīgi, � viņa sacīja.

Un viņa ņēmās stāstīt Rod�eram, ka Kolingvuds bijis sirsnīgs. Pūlējās nomierināt Rod�eru, apgalvodama, ka viņam tikpat viegli iegūt labvēlību kā vairumam cilvēku. Ta�u tads mierinājums Rod�eram nebija vajadzīgs. Ar kautrīgu un reizē zobgalīgu smaidu viņ� sacīja:

� Ne jau par to ir runa. Es gribēju sacīt, ka nav svarīgi, vai pret mums izturas labvēlīgi. Svarīgos jautājumos nav nozīmes personīgai patikai vai nepatikai. Nepavisam nav tā, kā tavi radinieki vienmēr ir domāju�i.

Karo vilcinājās. Rod�era tonis nebija palicis nemanīts. Viņ� bija pateicis �tavi radinieki�, it kā neatzītu un nevēlētos atzīt tos arī par savējiem. īstenībā bija pavisam pretēji. Tiku dzirdējis, ka viņam neklājies viegli, kad viņi apprecēju�ies. Karo savā mīlestībā bijusi tik nepiekāpīga, ka piederīgajiem nācies samierināties ar viņas izvēli. Viņ� arī nebija glu�i nepieņemams precinieks, tāpat kā Karo nebija nevaldāms skuķis, kas iemīlējies deju orķestra diriģentā. Viņ� bija cienījams cilvēks, ar viņu varēja �iztikt�. Ta�u viņ� nebija �viens no viņiem�. Viņi būtu padarīju�i Rod�eru par �vienu no viņiem�, ja tas būtu atkarīgs tikai no viņu vēlē�anās; tomēr viņi to nespēja. Vēl daudzus gadus vēlāk viņi reizēm neviļus izturējās pret Rod�eru tā, it kā viņ� būtu vietējais ārsts vai mācītājs, kuru Karo gadījuma pēc ielūgusi pusdienās.

� Ta�u vairums tie�i tā tiek uz aug�u, � Karo sacīja.

� Ne jau nopietnos pasākumos, � atbildēja Rod�ers. � Tad cilvēkam vajadzīgs kāds, kas tic viņa mērķim. Vēlams, lai tas nebūtu tie�i ienaidnieks.

Viņ� runāja tāpat kā toreiz, kad mēs pusdienojām �Karltonā�. �is temats acīmredzot pastāvīgi nodarbināja viņa prātu.

� Personīgām attiecībām, � viņ� turpināja, � nopietnā pasākumā nav iz�ķirīga nozīme. Daudz lielāka nozīme ir piederībai pie kādas noteiktas grupas, piemēram, pie vigu aristokrātiem, no kuriem cēlusies Karo dzimta. Bet galu galā mans darbs nav atkarīgs arī no tā. Mani ta�u neatbalstīs tikai tādēļ, ka Red�ijam Ko-lingvudam patika kopā ar mani izdzert pudeli viskija. Tas nav tik vienkār�i, tas nav tik romantiski. Ja es viņiem patīku, un �ķiet, ka tā ir, viņi pavilcināsies ar atlai�anu. Viņi var mani pat paaugstināt. Tas arī būtu vienīgais ieguvums no viņu labvēlības. Bet, runājot par atbalstu,, � tā jau ir pavisam cita dziesma. Viņi mazliet mani atbalstīs, tāpēc ka tas viņiem pa�iem izdevīgi. . Tāpēc ka viņi pārliecināti, ka mums ir vienādi uzskati. Līdz zināmam laikam. Viņi novēro mani. Ticiet man, īsta politika nav tik atkarīga no cilvēku personīgām attiecībām, kā parasti domā.

� Vai tie�i tāpēc nav vēl jaunāk? � Margarita jautāja.

� Varbūt jūs domājat, ka tie�i labāk? � Rod�ers atbildēja. Viņ� pateica to bez zobgalības. Tā nebija arī nekāda īpa�a gudrība. Ta�u tas izskanēja dedzīgi. Un piepe�i es nojautu viņā kaut ko tādu, ko bie�i vien apslēpa viņa gribas spēk�, viltība, viņa rakstura valdonīgums � kaut ko pavisam vienkār�u. Viņu vilināja, valdzināja politika, tās romantiskais spo�ums, ta�u bija brī�i, kad gribējās to visu mest projām. Bija brī�i, kad viņ� varēja sacīt pats sev un arī ticēt, ka viņam ir savs mērķis. Tad viņ� juta, ka nedzīvo veltīgi. Viņam vairāk nekā jebkuram citam bija nepiecie�ami �ādi laimīgi brī�i: tad viņ� it kā atbrīvojās no visa liekā, izjuta neparastu vieglumu, viengabalainību.

Kad mēs pēc pusdienām, noguru�i un apmierināti, atkal sēdējām viesistabā un dzērām viskiju, Rod�ers vēl nerima runāt par politiku. Kolingvuds vakar viņam kaut ko pastāstījis, sacīdams, ka viņam to derētu zināt. Klīda baumas par Keiva iecel�anu. Par to jau runāja klubos; nākamo svētdien par to varbūt varē�ot lasīt laikrakstos, sacījis Kolingvuds, acīm redzot, nezinādams, ka Vait-holā mēs par to jau bijām dzirdēju�i. Runāja, ka �ī iecel�ana bijusi Jāda kā atmaksa Rod�eram un viņa sabiedrotajiem. Rod�ers noslēdzis tādu darījumu ar �ārlza Lentonu toreiz, kad atbrīvojās premjerministra postenis: viņ� ar saviem draugiem atbalstī�ot Lentona kandidatūru ar noteikumu, ka Keivs tiek ministra postenī.

� Ko jūs par to sakāt? � Rod�ers jautāja. Viņu, tāpat kā Kolingvudu, pārsteidza �īs baumas. Kolingvuds bija atraitnis un maz gāja sabiedrībā, bet Rod�eram, man likās, gan vajadzēja būt attapīgākam.

� Nu, � es sacīju, � esmu dzirdējis vēl briesmīgākus apvainojumus. � Cik smieklīgi! Visu vakaru viņ� jutās pacilāts, ka var runāt bez aplinkiem. Viņ� bija lieti�ķs, vienkār�s, gandrīz vai kautrīgs � tā viņu ietekmēja cerība uz panākumiem. Un tagad par �īm glu�i nenozīmīgajām tenkām viņ� sa�uta un apvainojās.

� Bet tas nav tiesa! � Rod�ers pacēla balsi.

� Gadīsies, ka runās vēl Jaunāku nepatiesību, � es aizrādīju.

� Nē, es domāju ko citu, � Rod�ers sacīja. � Po-Utikā tas nav pieļaujams. Nudien, es pats �ad tad esmu vēl krasāk izrīkojies. Ja būs nepiecie�ams, darī�u tāpat arī uz priek�u. Tikai ne tā. � Viņ� sprieda glu�i prātīgi. � Protams, politikā ne vienmēr viss notiek godīgi. Bet ne tā. Tādus darījumus neviens neslēdz. Ne jau tāpēc, ka mēs būtu diez kādas apbrīnas vērti. Tikai mums jārīkojas tā, lai mēs kaut ko panāktu, bet tā neko nevar panākt. Es nekad neesmu dzirdējis, ka būtu noslēgts tāds darījums. Tikai cilvēki, kas nezina, kā pasaule iekārtota, var izdomāt kaut ko tamlīdzīgu. ,

Es domāju: reiz, pirms divdesmit gadiem, dzirdēju, ka piedāvāts tāds darījums. Tas notika manā koled�ā. Koled�as politiķi to noraidīja, ne mirkli nevilcinādamies, saniknoti, tāpat kā tagad Rod�ers, uz cilvēku, kas nezināja, �kā pasaule iekārtota�, uz cilvēku, kas ar savu neizmērojamo cinismu panāca, ka pasaule likās Jaunāka, nekā patiesībā bija.

Mēs nebijām aizvilku�i aizkarus, un pa vaļējiem logiem pūta viegla vēsma. Uz mirkli izliecos ārā. Benzīna smaka no Beisvoterroudas sajaucās ar pavasara smar�ām. Londonā to varēja saukt par skaidru nakti, un virs neona blāvās gaismas, virs parka kokiem es saskatīju da�as zvaigznes.

Es atgāju no loga. Rod�ers bija atlaidies uz dīvāna, atkal mierīgs un laimīgs. Margarita viņam kaut ko jautāja. Es neieklausījos, ko. Viņ� mierīgi atbildēja, ka lēmumi jāpieņem drīz. Varbūt viņam maz vairs atlicis darboties. Viņ� būtu laimīgs, ja varētu noturēties vēl desmit gadus.

Mani mulsināja nevis tas, ka Brodzinskis tik neatlaidīgi mēģināja panākt sastap�anos ar Rod�eru, bet gan tas, ka viņ� pēk�ņi mitējās. Pārliecinājies, ka no manis neko neizdabūs, viņ� sāka applūdināt ar vēstulēm Rod�eru. Brodzinskis lūdza, lai Rod�ers viņu pieņem kādā sevi�ķi svarīgā jautājumā. Viņ� vēloties paskaidrot, kāpēc nepievienojas savu kolēģu zinātnieku uzskatiem. Viņu ārkārtīgi uztraucot komisijas sekretāra nostāja.

Tas bija apnicīgi, ta�u ministriem tādi apnicīgi traucēkļi gadījās bie�i. Rod�ers lūdza Osbaldistonu pieņemt Brodzinski. Duglass rīkojās piesardzīgāk un oficiālāk nekā savā laikā es un atbildēja tā, kā būtu atbildējis parlamentā uz interpelāciju: nē, ministram vēl neesot galīga lēmuma, viņ� pa�laik pētījot kā komisijas locekļu vairākuma, tā arī atsevi�ķo Brodzinska ziņojumu. Likās, tas Brodzinski nomierināja uz da�ām dienām. Tad vēstules sāka nākt no jauna. Un es atkal teicu Rod�eram, lai nenovērtē Brodzinski pārāk zemu.

Rod�ers jautāja, ko viņam darīt. Rakstīt avīzei? Parunāt ar opozīcijas kara lietu speciālistiem? Tur mēs varējām būt mierīgi. Tur mums bija sakari, pateicoties Fran�a Getlifa un vēl citu starpniecībai. Mēs ar Franci daudzus gadus bijām tuvāk viņiem nekā Rod�era kolēģiem. Ko gan �is cilvēks var izdarīt? Man atlika tikai pievienoties. Pēc sarunas �Ateneumā� mani māca ba�as. Tagad tās bija zaudēju�as asumu. Tomēr es pa paradumam atkārtoju, ka Rod�eram vajadzētu parunāt ar Brodzinski.

Ceturtdien, da�as dienas pēc tam, kad Rod�ers pusdienoja ar premjerministru, viņ� bija uzaicināts uz vakaru Karaliskajā biedrībā. Nākamajā dienā viņ� ieminējās, ka stundas ceturksni sarunājies ar Brodzinski divatā.

�ķita, ka Rod�ers izrunājies gari un pla�i. Nākamajā vēstulē Brodzinskis rakstīja � viņ� jau esot zinājis, ka ministrs viņu saprotot. Ja viņi varētu netraucēti turpināt sarunu, viņ�, Brodzinskis, esot pārliecināts, ka visus kavēkļus iespējams pārvarēt. Pēc da�ām dienām Rod�ers laipni atbildēja viņam. Brodzinskis atbildēja ar vēstuli. Tad sākās zvanī�ana pa telefonu. Vai sekretārs nevarētu iekārtot viņam satik�anos ar ministru? Vai nevarētu pateikt ministram, ka zvana Brodzinskis? Vai nevarētu savienot viņu tie�i ar ministru?

Pēk�ņi tas viss izbeidzās. Ne vairs tālruņa zvanu. Ne vairs vēstuļu. Tas mulsināja. Es veicu iespējamos piesardzības pasākumus. Mēs zinājām, kas viņu atbalsta aviācijas ministrijā, parlamentā. Vai viņ� tagad pārsvie-dies uz tiem? Nē, likās, ka tur viņ� nav bijis. Viss klusi un mierīgi, pat baumu par to nekur nedzirdēja.

Pacietīgie jaunie cilvēki Rod�era sekretariātā atviegloti uzelpoja. Beidzot viņam pa�am tas apnicis, viņi sacīja. �etri mēne�i vienā nemierā, tad pilnīgs klusums. No viņu atzīmēm varēja konstatēt, kad iestājies �is klusums. Maija tre�ajā nedēļā.

Tai pa�ā nedēļā man gadījās pārbaudīt, vai izsūtīti ielūgumi da�iem cilvēkiem, kuriem paredzēti apbalvojumi. Ar Brodzinski tam nebija nekāda sakara, kaut gan neviļus nodomāju, ka �āds ielūgums dro�i vien nosūtīts arī viņam. Man pat prātā neienāca kaut kā saistīt �os divus datus.

Līdz ar vasaras sākumu mēs, Rod�era piekritēji, kļuvām arvien cie�āk pārliecināti par panākumiem. Tika sastādīti baltās grāmatas pirmie uzmetumi. Francis Get-lifs divreiz nedēļā iebrauca no Kembrid�as apspriesties ar Duglasu un Volteru Lūku. Starp Duglasa un Rozā resoriem nolika dokumentu apmaiņa. Rod�ers bija devis rīkojumu, ka galīgajam variantam jābūt gatavam līdz augustam. Tad viņ� izvēlē�oties piemērotu laiku tā publicē�anai. Konfidenciāli varu pateikt, ka viņ� gribēja to izdarīt tūlīt pēc ziemsvētkiem, tūksto� deviņi simti piecdesmit astotā gada sākumā.

Kamēr mēs sastādījām projektus, pie Diānas Skidmo-ras notika parastās vasaras pieņem�anas. Askotas sacīk�u pēdējā dienā viņa ielūdza da�us no mums uz viesībām Sautstrītā. Viņa dzirdējusi, ka Deivids Rūbins esot Anglijā, � varēja domāt, ka viņai mājās savs teletaips, kas reģistrē iebraucējus no Amerikas. Viņa ar Rūbinu nebija pazīstama. Vai viņ� ļoti ievērojams cilvēks? Jā, es apgalvoju, patie�ām ievērojams.

� Paņemiet viņu līdzi! � viņa izrīkoja. Bija laiks, kad Besetas aprindas uzskatīja par antisemītiski noskaņotām. Tagad vismaz tas bija mainījies.

Kad lietainā jūnija vakarā ap pulksten septiņiem mēs ar Margaritu un Deividu Rubinu iegājām Dianas viesistabā, nekādu citu pārmaiņu gan nemanījām. Balsis skanēja tikpat mo�i kā arvien, �ampanietis plūda straumēm kā ajvien, sievietes tērpu�ās speciāli Askotas sacīkstēm �ūtās kleitās, vīrie�i Askotas sacīk�u uniformas. Tur bija kāds ducis ministru, vairāki ievērojamākie opozīcijas pārstāvji, daudz konservatīvo parlamenta locekļu un da�i no pretējās puses.

Ļoti daudz bija Diānas draugu no bagātnieku aprindām. Viņa apsveica mūs aizrautīgi. Jā, viņa zinot, ka Deivids Rūbins apsprie�oties ar angļu atomfiziķiem.

� Ar mūsējiem var prātīgi sarunāties, vai ne? � viņa sacīja Rubinām. � Atnāciet un pastāstiet man sīkāk par viņiem. Nākamnedēļ es kaut ko sarīko�u. � Viņa iztu rējās valdonīgi, kā parasti, bet, tā kā viņa uzskatīja, ka viņai viss atļauts, ka tie�i viņai lemts atvērt viņam dur vis uz Angliju, tad arī viņ� uzskatīja, ka tam tā jābūt.

Kā tas var notikt, es reizēm prātoju, ka viņa, di�odamās ar savu bagātību, tomēr nemodina sa�utumu? Pat tad, kad viņa tik pa�apzinīgi iejaucas politikā?

Diāna atkal bija ierauta skaļajā, murdo�ajā virp. Ieraudzīju viņu ar cieņu klausāmies, ko viņai stāsta skaists arhitekts. Pat uzticīgā laulībā dzīvojot, viņai pastāvīgi bija vajadzīgs kāds guru⁶, un viņa tos bie�i mainīja. Tāpat kā viņa uzskatīja, ka viņai tiesības aizrādīt ministriem, tā viņai patika pa�ai būt skolniecei. Citiem tas varbūt likās pretrunīgi, bet viņai glu�i dabiski, un viņa rēķinājās tikai pati ar sevi.

Margaritu kaut kur bija aizvedis Montijs Keivs. Semikinss kaut ko jautri uzsauca Deividam Rūbinam. Es pagājos �urpu turpu pa viesu drūzmu un pēc pusstundas atkal atrados blakus Rūbinam. Viņ� ar domīgu, skumju, gudru skatienu vēroja pūli.

� �ķiet, viņi atkal ir formā. � Viņ� gribēja sacīt, ka �ie cilvēki vai vismaz da�i no viņiem zaudēju�i pa�paļāvību sakarā ar Suecas notikumiem un tagad, kā likās, to atkal atguvu�i. Rūbins, tāpat kā es, zināja, ka politiskas bēdas nav ilgas. Tās paliek atmiņā ne vairāk kā divas nedēļas. Tās nebija nekas salīdzinājumā ar jaunu mīlas dēku, ar jaunu posteni, pat � kā daudziem no �iem viesiem � ar prieku un gandarījumu pēc veiksmīgas runas parlamentā.

� Nevienā valstī nav tādas valdo�ās �ķiras kā jums. � Deivids Rūbins norādīja uz viesu drūzmu. � Nezinu, uz ko viņi cer, un viņi pa�i arī to nezina. Tomēr viņi pārliecināti, ka pasaule pieder viņiem.

Man ļoti patika Rūbins, un es viņu cienīju, ta�u �ī Anglijas nopel�ana mani kaitināja. Sacīju, ka nedrīkst spriest par visu zemi pēc �īs ]au�u grupas. Es esmu dzimis provinces pilsētiņā, viņ� Bruklinā � at�ķirība nav liela. Tāpēc viņam vajadzētu zināt, kādi ir tie cilvēki, starp kuriem esmu uzaudzis. Viltīgi smaidīdams, Rūbins pārtrauca mani:

� Jūs esat tālredzīgs cilvēks, es to zinu, Lūis. Bet jūs esat tikpat pa�apmierināts kā visi citi. � Viņ� atkal norādīja uz viesiem. � Uzskati jums ir citādi nekā viņiem, ta�u jūs nemaz neapzināties, cik daudz esat aizguvis no viņiem.

l5a�i devās pusdienot, un viesu pulks kļuva retāks. Paliku�ie pamazām sagāja viesistabas vidū. Tur stāvēja Diāna ar savu arhitektu, Semikinss ar divām spilgti ģērbtām dāmām, Margarita ar lordu Brid�voteru un vēl da�i. Es pievienojos viņiem tie�i tai mirklī, kad no otras puses pienāca Deivids Rūbins ar Keiva sievu, kura �oreiz bija ieradusies kopā ar vīru. Viņai bija pelnu blondi mati un skaista, bet auksta, saspringta seja. Rūbins likās krietni jautrāks. Varbūt viņ� redzēja pasauli tum�ākās krāsās nekā visi pārējie klāteso�ie, tomēr prata gūt tajā zināmu mierinājumu.

Saruku�ajā viesu pulciņā sarunas lāgā nevedās, vienīgais izņēmums bija Semikinss. Viņ� bija pat skaļāks, enerģijas pārpilnāks nekā parasti. Pretēji Diānai, kura Askotas sacīkstēs bija zaudējusi, viņ� bija laimējis. Bagātiem cilvēkiem piemīto�ajā neloģiskumā viņa jutās vīlusies.-Aiz neloģiskuma, kāds piemīt cilvēkiem, kurus māc-materiālas grūtības � tās Semikinsam būs jāpacie� līdz tēva nāvei �, viņ� jutās pacilāts. Viņ� gribēja mūs visus pacienāt. Viņ� staroja vien, kā cilvēks, kura finansiālais stāvoklis nokārtots uz visiem laikiem.

� Kamēr es mācījos skolā, � viņ� skaļi klāstīja, � mans audzinātājs mēdza dot man padomu. �Hoton, nesāciet spēlēt zirgu skrie�anās sacīkstēs,� viņ� sacīja. �Tas jūs pazudinās.� Semikinss ieraudzīja Deividu Rū-_x binu un vēlreiz pacēla balsi. � Kā jūs uz to skatāties, profesor? Kā jūs skatāties uz �ādu padomu? Nav pareizi, vai ne?

⁴ Deivids Rūbins necieta, ka viņu sauc par profesoru. Turklāt viņ� lāgā nesaprata, ko Semikinss grib sacīt. Tomēr beidzot viņ� aptvēra. Un atbildēja:

� Diem�ēl esmu vienis pratis ar jūsu draugu.

� Ar manu audzinātāju.

� Viņam taisnība. Statistiski viņam dro�i vien taisnība.

� Neap�aubāmi labāk zirgi nekā kārtis. Sasodīts, es to esmu pārbaudījis, profesor!

Deivids Rūbins sāka skurbt no trok�ņa. Semikinss turpināja jau mierīgākā tonī:

� Varat man ticēt, profesor, par ruleti es nezinu. Man ir gadījies sastapt cilvēkus, kas pie ruletes galda pelnīju�i sev iztiku.

Rūbinā uzvarēja zinātnieks.

� Nē. Ja ruleti spēlē ļoti ilgu laiku, galu galā vienmēr zaudē. � Viņ� satvēra Semikinsu aiz rokas. Mēs nevarējām vien nopriecāties par �o skatu: Rūbins, Nobela prēmijas laureāts, vai pats elegantākais no ievērojamiem zinātniekiem, mazliet iereibis, mēģina izskaidrot varbūtības teoriju Semikinsam, kur� ir galīgi pilnā un pārliecināts, ka atklājis ceļu uz pārticību.

Diāna skaļi, kareivīgi iesaucās, ka zirgu skrie�anās sacīkstēs spēlējot tikai vientie�i. Ta�u viņa bija pārāk laimīga, lai ilgāk kavētos pie �ī temata. Viņa steidzās pusdienot kopā ar arhitektu. Kad mēs visi jau gājām prom, viņa tikai pienākuma pēc ierunājās par jauno valdību.

� Liekas, tagad viņiem labāk veicas, � viņa sacīja. Balsu dūkoņa apstiprināja viņas vārdus.

� Rod�ers turas lieliski, � viņa sacīja man. Tas nebija jautājums, tas bija neapstrīdams apgalvojums.

� Red�ijs Kolingvuds par viņu ļoti atzinīgi izsakās, � viņa turpināja. Pie pa�ām durvīm viņa piebilda: � Jā. Red�ijs saka, viņ� protot klausīties.

Diāna bija paziņojusi labu vēsti, un es gāju projām priecīgs. Kolingvuda apgalvojums bija pilnīgi pareizs, ta�u likās dīvaini, ka cilvēks, kas tikpat kā neprot izteikt savas domas, saka to par vienu no Londonas ievērojamākiem oratoriem.

Septembrī, kad parlaments bija brīvdienās, Rod�ers tomēr ieradās savā, ministrijā kā parasti. Bija tā saucamā �atvaļinājumu sezona�. Duglass bija kaut kur aizbraucis, tāpat mans priek�nieks Hektors Rozs. Tomēr Rod�era sekretāri rīkoja apspriedes, kurās arī man vajadzēja piedalīties. Reiz, kad ierados viņa kabinetā uz �ādu apspriedi, Rod�ers lieti�ķi apjautājās, vai es pēc tam nevarētu vēl pakavēties. Viņ� gribot ar mani parunāt.

Apspriedes laikā viņ� likās aizņemts ar kādām citām domām. Runādams nevarēja uzreiz atrast īstos vārdus, kā mēdz būt, kad cilvēks noguris vai sasprindzināts. Es nepievērsu tam sevi�ķu uzmanību. Apspriede risinājās sekmīgi. Redzēju da�as nepazīstamas sejas � vairākus ministrus aizstāja viņu vietnieki. Skanēja kompetentu cilvēku balsis, darbs veicās.

Ienesa tējas tases, vāju tēju ar pienu, �ķīvjus ar cepumiem. Apspriede risinājās pēc Rod�era vēlē�anās. Varbūt viņ� bija noguris, tomēr viņa sprie�anas spējas tas neietekmēja. Viņ� nesteidzināja, bet ļāva lēmumiem izveidoties apspriedes gaitā. Bija jau pāri se�iem, kad dokumentus beidzot noglabāja portfeļos. Ierastā pieklājībā Rod�ers pateicās un atvadījās, un mēs palikām vieni.

� Veicās glu�i labi, � es sacīju.

Rod�ers brītiņu klusēja, it kā uzreiz neaptverdams, par ko es runāju, tad atbildēja:

� Jā, patie�ām.

Es piecēlos, izstaipījos. Rod�ers palika sē�am. Viņ� palūkojās manī neizteiksmīgām acīm un jautāja:

� Vai neiesim pastaigāties parkā?

Mēs gājām pa gaiteņiem, lejup pa akmens kāpnēm un ārā pa galveno ieeju. Tad iegriezāmies parkā un so-X ļojām gar ezermalu; viens no pelikāniem vēcināja spārnus. Koki �īkstēja brāzmainajā vējā; zālē bija nokritu�as pirmās lapas. Bija tum�s vakars, rietumos cēlās zemi, pelēki mākoņi. Rod�ers nebija bildis ne vārda, kop� iznācām no viņa kabineta. Uz brīdi es pavisam piemirsu viņu. Ūdens smar�a, rudens vakars pildīja mani ar neskaidru, bet neatvairāmu skumju un prieka sajūtu, it kā manī būtu pamodu�ās atmiņas, tālas un neatsaucamas, par kādu vietu_ tepat tuvumā, kur pirms daudziem gadiem mana pirmā iemīļotā, kas nu jau sen mirusi, salti pateica, ka nāks pie manis.

Mēs lēni soļojām pa celiņu. Mums garām aizsteidzās kantoristes, vēlāk nekā parasti atgriezdamās mājās no darba. Bija tik vējains, ka gandrīz visi soliņi ezermalā stāvēja tuk�i. Piepe�i Rod�ers sacīja:

� Vai neapsēdīsimies?

Sīciņi vilnī�i ņirbēja pa ūdens virsu. Mēs sēdējām un vērojām tos, Rod�ers, nepavērsdamies pret mani, vienmuļā, neizteiksmīgā balsī sacīja:

� Iespējams, ka būs nepatik�anas. Varbūt arī ne, bet iespējams ir.

Es uztrūkos no saviem sapņiem. Vispirms man ienāca prātā, vai kāds no Rod�era atbalstītājiem, augstākiem vai zemākiem, Kolingvuds vai parlamenta locekļi nav nostāju�ies pret viņu.

� Nē. Nekas tamlīdzīgs. Nepavisam ne.

Varbūt viņ� grib pateikt kādu ziņu, kas kaut kā skar mani? Nekā tāda nezināju, nespēju iedomāties, kas tas varētu būt. Lūdzu, lai Rod�ers pasaka, bet viņ� papurināja galvu.

Vajadzēja runāt atklāti, bet viņ� nevarēja vien saņemties. Tikai nenovērsdamies raudzījās ūdenī. Beidzot viņ� sacīja:

� Man ir cita sieviete.

Pirmajā mirklī es tikai brīnījos.

� Līdz �im mums izdevās paturēt to noslēpumā. Bet tagad viņai piedraud. Kāds ir uzzinājis.

� Kas?

� Pa telefonu, pēc balss viņa nav pazinusi.

� Vai tam kāda nozīme?

� Kā lai mēs to zinām?

� No kā jūs baidāties?

Rod�ers brīdi klusēja, tad sacīja:

� Ja tas kļūst zināms, nekas labs nebūs.

Es vēl nevarēju attapties no pārsteiguma. Biju domājis, ka viņa ģimenes dzīve laimīga. Ka tās ir stipras un ērtas saites, parasta darbīga cilvēka laulība, ar visām iespējamām nejau�ībām. Man pielipa viņa satraukums. Es nespēju valdīt sa�utumu, dusmas. Ko gan viņam vēl vajag? Es jautāju pats sev atklāti, bez �ēlastības, glu�i tā, kā mana māte būtu jautājusi. Skaista sieva, bērni, bagātība � kāpēc viņam uzņemties risku? Risku, kas varēja izpostīt viņa un manus plānus. Daudz neprātodams, es nosodīju viņu, it kā pats nekad nebūtu redzējis cilvēkus nepatīkamā situācijā, it kā pats nekad nebūtu kjūdījies.

Ta�u tai pa�ā laikā manī modās kādas siltas jūtas, ne glu�i līdzjūtība, bet sirds siltums. Kaut arī viņu ma�a rūpes, atzī�anās bija sagādājusi viņam patiku. Ne jau' tādu patiku, kādu pārdzīvo lepnāka rakstura cilvēki, kautrīgi atzīdamies kādā uzvarā, nē, tās bija dziļākas jūtas, kaut kas līdzīgs priekam. Viņ� sēdēja, vēl arvien raudzīdamies ezerā, vairīdamies mana skatiena, un es, lūkodamies viņā, nojautu, ka viņam nāv bijis daudz sievie�u. Tomēr viņ� bija spēcīgu jūtu un, iespējams, arī spēcīgu kaislību cilvēks. Viņ� sēdēja sadrūmis, domādams par draudo�ajām briesmām, ta�u likās apmierināts ar notiku�o � kā cilvēks, kas sapratis, ka dzīve viņam vēl daudz var sniegt. Es saņēmos un uzdevu viņam lieti�ķu jautājumu: vai iespējams, ka viss atklāsies?

� Viņa ir uztraukta. Nekad agrāk neesmu redzējis, ka viņa zaudē savaldību.

Es sacqu. ka viņai dro�i vien nekad nav gadījies piedzīvot skandālu. Bet tagad ta�u izstrādāti aizsardzības paņēmieni. Vajag aiziet pie gudra advokāta. Un visu izstāstīt.

� Jums nav pamata domāt, ka jau klīst baumas. Es nekā neesmu dzirdējis.

_f Rod�ers papurināja galvu.

� Tad varbūt nebūtu grūti apklusināt baumu avotu.

Rod�ers neko neatbildēja, nepalūkojās uz mani. Viņa skatiens bija vērsts tālumā. Zinādams, ka nespē�u viņu mierināt, es tomēr nenocietos.

� To noteikti var nokārtot. Pasakiet viņai. Un, ja x neizdodas nokārtot, ja notiek pats ļaunākais, � tas arī vēl nav pasaules gals. � Ar to es gribēju sacīt, ka viņa aprindu ļaudis pieradu�i pie nesalīdzināmi netīrākiem skandāliem.

� Nemuļķojieties! � Rod�ers asi sacīja. � Tas nav tik vienkār�i.

Es nesapratu: varbūt viņ� kaut ko noklusēja? Varbūt viņa ļoti jauna?

� Vai ir kādi īpa�i apstākli? � es jautāju. � Kas viņa ir?

� �ķita, viņ� nespēja atbildēt. Sēdēja klusēdams, tad pēk�ņi atcirta � kaisli, nesavaldīgi:

� Nav svarīgi, kas darīts. Svarīgi ir, kas to izdarījis. Jūs zināt tikpat labi kā es, ka ir daudz cilvēku, kas tikai gaida iemeslu, lai �iegrieztu� man. Vai jums neliekas, ka �is būtu pietiekams iemesls?

� Jūs man neesat visu izstāstījis.

� Anglikāņu baznīcai ir kāds vecs noteikums: var rīkoties ķecerīgi un iziet sveikā; var sludināt ķecerību un iziet sveikā; bet nevar palikt nesodīts, ja reizē dara gan vienu, gan otru.

Uz brīdi viņ� it kā atplauka. Asi, noteikti, gandrīz zobgalīgi piebilda:

� Neaizmirstiet, ka es nekad neesmu bijis īsts viņu ģimenes piederīgais. Ja būtu bijis, tad dro�i vien varētu iziet sveikā no lielākiem pārkāpumiem.

Ko nozīmēja �viņu ģimene�?

�auras privileģēto aprindas � Keivus, Vindemus, Ko-lingvudus, Diānas draugus, Brid�voterus, visus �os cilvēkus, kuri varbūt Rod�eru ieredzēja labāk nekā cits citu, tomer viņi visi bija savējie, bet Rod�eru par tādu neuzskatīja.

� Nē, � es sacīju, � jūs nekad neesat bijis viens no viņējiem. Bet Karo ir.

Es tī�i pieminēju viņas vārdu. Iestājās klusums. Tad Rod�ers atbildēja uz jautājumu, ko es nemaz nebiju uzdevis:

� Ja tas atklāsies, Karo no manis neatteiksies.

� Viņa nezina?

Rod�ers papurināja galvu, tad pēk�ņi izgrūda:

� Es nepieļau�u, ka viņai jācie�.

Tas izskanēja kaismīgāk nekā viss, ko viņ� bija teicis līdz �im. Varbūt viņ� visu laiku runāja par vienu sava satraukuma cēloni, kas man vēl arvien likās ne visai pamatots � par briesmām, kas draudēja viņa karjerai �, lai slēptu pats no sevis kaut ko citu? Cik vainīgs viņ� jutās, cik stipri bija saistīts? Tad es pēk�ņi, likās, aptvēru, kāpēc viņ� toreiz Be�etā tik dedzīgi aizstāvēja Semikinsu. Sī rīcība ne tikai mums visiejn, bet arī viņam pa�am �ķita neattaisnojama, viņa raksturam neatbilsto�a. Jā, tas bija bruņniecisks �ests, tas bija darīts Karo dēļ. Ta�u Rod�ers bija pārspīlējis savas bruņnieciskās jūtas. Ar tādu pārmērīgu pa�aizliedzību parasti vīrs upurē visu savai sievai, lai atlīdzinātu par to, ka nemīl viņu.

� Vai tad Karo tik un tā necietīs? � es jautāju.

Viņ� nekā neatbildēja.

� So sakaru nav iespējams pārtraukt?

� Nē, ne man, ne... � Viņ� sastomījās. Viņ� vēl nebija pateicis man �īs sievietes vārdu. �oreiz viņ� gribēja to nosaukt, tomēr aprāvās.

� Vai jūs varat atteikties no viņas?

� Nē, � Rod�ers sacīja.

Aiz satraukuma, ba�ām slēpās vēl kāda cita sajūta. Varbūt prieks, varbūt kas cits, es to jutu, tikai nevarēju atrast apzīmējumu � tā kā māņticība, nojausmas spēja.

Viņ� atlaidās pret sola atzveltni un neko vairāk man nestāstīja.

Pa kreisi, aiz kokiem kādā logā spīdēja gaisma � kādas iestādes logā, varbūt Rod�era ministrijā, skaidri es to nevarēju pateikt � dzeltens gaismas �etrstūris augstu tum�ajās vakara debesīs.

.

/Y^\ *^{rā r}*tā pēc sarunas ar Rod�eru parkā mēs ar Margaritu sēdējām pie brokastgalda. Pa logu varēja redzēt dārza stūrīti aiz Taiberna kape-1as. Pāri galdam lūkojos sievā � viņa izskatījās tik meitenīga, ģērbusies rītakleitā, svaigu, neuzkrāsolu seju. Reizēm es pazobojos par viņas svaigo izskatu no rītiem, jo īstenībā es biju mo�s, bet viņa snauduļoja un nevarēja vien īsti atmosties, kamēr nebija apsēdusies pie loga un padzērusi tēju.

Torīt viņa pat ar visu miegainību pamanīja manu sejas izteiksmi. Viņa noprata, ka mani kaut kas satrauc, un jautāja, kas noticis. Es tūlīt izstāstīju viņai par Rod�eru. Nevilcinājos ne mirkli, mums nebija noslēpumu; un man gribējās uzticēt viņai arī �o. Viņa nebija tik draudzīga ar Rod�eru kā es, ne arī ar Karo, un es nedomāju, ka viņa tā ņems pie sirds. Man par pārsteigumu, viņa pietvīka, un viņas acis likās vēl zilākas. � Sasodīts! � viņa nomurmināja.

� Gan viņ� kaut kā ... � Es gribēju viņu mierināt, bet viņa sadusmota atcirta:

� Kas man par viņu! Es domāju par Karo. � Un piebilda: � Tev laikam viņa pat prātā nav ienākusi..

� Ir vēl divi citi cilvēki...

� Viņ� ir rīkojies briesmīgi, bet jācie� būs viņai.

Parasti Margarita �ādos morāles jautājumos sprieda tikpat mierīgi kā es. Bet tagad viņa jau bija iekaisusi, un ari man sanāca dusmas. Pūlēdamies pats savaldīties un nomierināt viņu, es īsi, kā mēs mēdzām sarunāties, pateicu, ka Rod�ers nav pirmais vīrs pasaulē, kur� pamet ģimeni, citi jau rīkoju�ies tāpat.

� Ja tu gribi sacīt, ka es esmu izpostījusi kāda cita dzīvi, nākdama pie tevis, � Margarita noskaitās, � tad tas ir taisnība.

� Es to negribēju sacīt.

Biju runājis nedomādams.

� Zinu. � Dusmas pārgāja, viņa pasmaidīja. � Tici man, es tagad rīkotos tie�i tāpat. Bet man tur nav ko lepoties.

� Man tāpat.

� Tu nevienu nepievīli. Tāpēc es nevaru vienaldzīgi domāt par to, ka Rod�ers pievil savu sievu.

� Tu saki, ka man Karo nav prātā ienākusi? � Atkal sākās vārdu pārmaiņa, atkal mēs gandrīz sastrīdējāmies. � Bet vai tu esi padomājusi par Rod�eru?

� Tu pats teici, ka viņ� kaut kā iekārtosies, � viņa nicīgi atcirta. Tai brīdī viņa nemaz nejuta līdzi Rod�e-ram. � Bet vai tu saproti, kas Karo būs jāpārcie�, ja viņi iz�ķirsies? � Viņa kaismīgi turpināja. � Trieciens. Pazemojums. Zaudējums.

Es neviļus domāju: Karo bija laimīga un lepojās ar savu laimi. Viņa daudz darīja Rod�era labā � varbūt pat pārāk daudz? Bet viņ� laikam tikai samierinājās ar to, tāpat kā ar viņas ģimenes izturē�anos.

' Man bija jāatzīst, ka tas. tie�ām taisnība. Un tomēr, es sacīju cik iespējams prātīgi, nevajag taisīt no tā traģēdiju. Ja nu viņa zaudē Rod�eru � vai viņa to nepārcietīs? Viņa vēl jauna, skaista, nav nekāds siltumnīcas stādiņ�, turklāt viņa ir bagāta. Cik ilgā laikā viņa atrastu citu vīru?

� Pārak viegli jums viss izdodas, � MaTgarita sacīja.

� Kādiem �jums�?

� Viņam. Un tey. � Viņas acis meta zib�ņus. � Zaudēt viņu nebūtu pats ļaunākais. Kaut ari diezgan slikti. Bet vēl ļaunāks būtu pazemojums. � Pēc brītiņa viņa vēl piebilda: � Tu vienmēr saki � Karo ir vienalga, ko citi domā. Tāpat kā viņas brālim. Ta�u liesi tie cilvēki, kuriem vienaldzīgas citu domas, smagāk pārdzīvo pazemojumu. Viņi nespēj dzīvot ar �o pazemojuma apziņu.

Es domāju: Margarita zina, ko runā. Viņas raksturs, audzinā�ana ļāva arī viņai dzīvot pa�ai pēc saviem likumiem, tie bija vairāk izsmalcināti nekā Karo likumi, ta�u deva viņai tādu pa�u neatkarību. Viņas ģimene, visi viņas radi un draugi tikpat maz rēķinājās ar citu domām kā Karo, varbūt pat vēl mazāk. Viņa zināja, cik viegli ievainojama tāda neatkarība.

Viņa zināja vēl kaut ko. Kad mēs bijām tikko apprecēju�ies, viņai da�reiz uznāca bailes: ja nu mēs iz�ķiramies? Es varēju domāt, ka esmu atradis savu īsto vietu. Pazīdama mani, viņa sirds dziļumos nebija tik pārliecināta. Viņa apzinājās, kas viņai tad būtu jāpārdzīvo un ko tas viņai maksātu.

Uzzinājusi par Rod�eru un Karo, viņa juta, ka no jauna atgrie�as �īs sen aizmirstās bailes. Es pēk�ņi atskārtu, kāpēc mēs tik tikko nesastrīdējāmies. Es aprāvu atbildi, kas man jau bija uz mēles, mitējos aizstāvēt Rod�eru. Lūkodamies viņai acīs, es sacīju:

� Nav viegli būt lepnam, vai ne?

Sie vārdi kaut ko nozīmēja vienīgi mums un nevienam citam. Margaritai tie sacīja, ka es neesmu bez vainas un viņa tāpat. Un-tūlīt nozuda viss, kas bija stājies starp mums. Strīds norima, dusmu māķoņi izklīda, un Margarita pāri galdam veltīja man jauku, atklātu smaidu.

Kādu vakaru tai pa�ā nedēļā, kad Rod�ers man atzinās, Hektors Rozs atsūtīja man laipnu uzaicinājumu, ja iespējams, ierasties pie viņa. Kad biju nogājis soļus divdesmit pa gaiteni līdz viņa kabinetam, viņ�, kā parasti, izteica man pateicību par �o sportisko veikumu.

� Dārgais Lūis, tas ir ļoti, ļoti labi, ka jūs atnācātl It kā es pirmoreiz būtu viņa kabinetā, viņ� apsēdināja mani krēslā pie rakstāmgalda, tā ka es varēju lūkoties ārā ūz saules apmirdzētajiem kokiem. Tad pats apsēdās savā parastajā vietā, aiz krizantēmām, un veltīja man starojo�u, bet pilnīgi neizteiksmīgu smaidu. Un tūlīt sāka runāt lieti�ķi.

� Tiek sasaukta valdības komisija, � viņ� sacīja. _z

� Ar to mūsu kungi savā parastajā nevērībā pret vārdu nozīmi saprot kaut ko tādu, kas nemaz neatbilst �im nosaukumam. Lai nu kā, bet sasaukta tā tiek.

Komisijai paredzēts �pārskatīt� da�as problēmas, ar ko nodarbojas Rod�ers, it īpa�i balto grāmatu. Komisijas priek�sēdētājs Kolingvuds, locekli � pats Rod�ers, Keivs un mūsu ministrs. Kā pa�laik iegājies, komisijas sēdēs laiku pa laikam varēs piedalīties ministri, valsts ierēdņi, zinātnieki. Tie�i par to Rozs zobojās.

� Patie�ām, � viņ� turpināja, � arī jums un man neap�aubāmi tiks dotas nenovērtējamās privilēģijas būt klāt kādā no �iem priek�nesumiem.

Kādu brīdi pedantiskais Rozs vēl sprieda par tagadējās vadības nekārtīgo darba stilu, bet es viņu pārtraucu:

� Ko tas nozīmē?

� Pats par sevi, � viņ� tūlīt sāka runāt lieti�ķi,

� tas nenozīmē neko. Vismaz neko sevi�ķu. Sprie�ot pēc komisijas sastāva, tā izraudzīta, lai nostiprinātu mistera Kveifa pozīcijas. Esmu dzirdējis � no dro�iem avo-tiem_�, ka priek�sēdētājs (tas ir, Kolingvuds) zināmā mērā atbalsta Kveifu. Tātad, acīm redzot, komisijas nodibinā�ana veicinās mistera Kveifa un viņa piekritēju uzsākto politiku.

Rozs mēģināja uzzināt manas domas, ta�u neizturējās tik mierīgi un nosvērti kā parasti. Likās, viņ� jutās neveikli. Viņ� sakrustoja rokas uz krūtīm. Sēdēja nepakustēdamies, ar savām gai�ajām acīm urbdamies manī.

� Es sapratu jūsu jautājumā neizteikto domu, � viņ� strupi sacīja. � Pilnīgi pārliecināts neesmu, bet man ir aizdomas, ka atbildei jābūt �jā�. � Un piebilda: � Man �ķiet, jūs arī tā domājat. Varbūt es maldos, bet uzskatu par savu pienākumu brīdināt jūs, ka situācija kļūst draudo�a.

� Kādi jums pierādījumi?

� Gandrīz nekādu. Nekā sevi�ķi vērā ņemama. � Viņ� sastomījās. � Nē, es nedrīkstu uztraukt jūs ar niekiem.

Atkal viņa balsī jautās neveiklība; es nespēju aptvert, nespēju ticēt, bet �ķita, ka viņ� pūlas mani saudzēt.

� Vai jūs domājat, ka tas attiecas tie�i uz mani?

� Es uzskatu, ka nedrīkstu par to runāt. Negribu jūs veltīgi uztraukt.

Izkustināt viņu no �īs apņem�anās likās neiespējami. Beidzot viņ� sacīja:

� Kaut ko tomēr es drīkstu jums pasacīt. Es domāju, Jūs varētu ieteikt saviem draugiem, lai pasteidzas ar lēmumiem. Manuprāt, jo vairāk laika būs opozīcijai, jo stiprāka tā kļūs. Man liekas, tagad nevajadzētu kavēties. � Tī�uprāt, kā mēdz aizsmēķēt cigareti, viņ� paoda krizantēmu. � Jāatzīstas, man ļoli gribētos zināt, kādus notikumus paredz jūsu draugs Duglass Osbaldistons. Viņam ir apbrīnojamas spējas sajust, no kurienes vēj� pū�. Vērtīga īpa�ība. Protams, viņ� ir mūsu abu draugs, tomēr taisnības labad jāsaka, �īs spējas nav traucēju�as viņa karjeru.

Nekad nebiju redzējis Hektoru Ro�u tādu. Pirmkārt, viņ� bija pateicis man, ne glu�i �burtiski� (kā viņ� pats būtu sacījis), tomēr noteikti, ka atbalsta Rod�era politiku. Tas mani pārsteidza. Es domāju, ka viņ�, tāpat kā Duglass un citi kolēģi, sākumā uzņēma to ar aizdomām. Jādomā, ka viņ� bija visu prātīgi apsvēris un pārliecinājies par tās pareizību � ar citu varbūt ne, bet ar Ro�u tas varēja notikt. Vai varbūt �ī pārmaiņa radusies Sliecas notikumu ietekmē. Ta�u vēl vairāk mani pārsteidza viņa izteikumi par Duglasu.

Pazinu Hektoru Ro�u gandrīz divdesmit gadus. Pa visu �o laiku nebiju dzirdējis, ka viņ� nosodītu kādu no sev līdzīgiem. Nosodīt viņ�, protams, nosodīja, ta�u bija radis paturēt savus spriedumus pie sevis. Jau gadiem ilgi es zināju, ka viņ� neieredz Duglasu, katrā ziņā apskau� to. Viņ� zināja, ka es to zinu. Tomēr es biju pārsteigts, un varbūt arī viņ� pats, ka viņ� to atklāti pateicis.

Zvanīja telefons. Man ziņoja, ka Francis Getlifs gaidot manā kabinetā. Kad pateicu to Rozam, viņ� sacīja:

� Es labprāt parunātos ar viņu, ja viņ� varētu veltīt man piecas minūtes.

Otrreiz �ai vakarā Rozs palūkojās manī tā, it kā nespētu iz�ķirties � runāt vai nerunāt.

� Jums ta�u būs izdevība parunāt ar viņu vēlāk? viņ� jautāja.

� Domāju gan, � es atbildēju.

� Tāda gadījumā bū�u jums ļoti pateicīgs, ja atkārtosiet viņam īsumā, ko es jums stāstīju.

� Jūs gribat sacīt, ka būs nepatik�anas?

� Vai jums ne�ķiet, ka vienmēr ir labāk būt gatavam uz visu?

� Arī personiskas nepatik�anas?

� Tik tālu es negribēju aiziet.

Tomēr viņ� vēlējās, lai Francis Getlifs zinātu, kas gaidāms, tikai pats negribēja to stāstīt.

Kad ienāca Francis, Rozs viņu saņēma ar tādu pieklājību, kas jau atgādināja kariķē�anu.

� Manu dārgo ser Franci, cik jūs ārkārtīgi laipnsl Es pat necerēju, ka jūs man sagādāsiet to prieku... � Visu laiku viņ� godāja Franci par �seru�, bet Francis, kur� arī pats cienīja ceremonijas, stūrgalvīgi uzrunāja Ro�u par �sekretāru�. Kā divi deviņpadsmitā gadsimta spāņi, es domāju neiecietīgi, kaut gan biju ar to jau apradis, un tas arī nebija taisnība. īstenībā viņi bija divi divdesmitā gadsimta vidus angļi. Un patiesībā cienīja viens otru. Francis Rozam patika daudz vairāk nekā es.

Rozs mūs ilgi neaizkavēja. Viņ� jautāja, vai Francis apmierināts ar darbu zinātniskajā komisijā. Jā, Francis atbildēj- Bet, ja nonāktu līdz atklātai nevienprātībai � �Katrā ziņā jūs pats saprotat, ka tam var būt sekas��, vai viņ� būtu ar mieru atbalstīt lēmumu ar savu autoritāti?

� Jā, � Francis sacīja un piebilda: ko citu gan viņ� varot darīt?

Sekoja pateicības apliecinājumi, laipnības izpaudumi, atvadu vārdi, vēlreiz pateicība un laipnība. Drīz vien mēs ar Franci soļojām cauri parkam uz Jorkas hercoga kāpnēm.

� Ko viņ� ar to gribēja panākt? � Francis jautāja.

� Viņ� gribēja pateikt jums, ka būs varens ķīviņ�.

� Man liekas, to jau varēja sagaidīt.

� Man tāda nojauta, ka būs jaunāk, nekā mēs domājam., � Atkārtoju to, ko Rozs man stāstīja, un turpināju: � No viņa netie�ajiem mājieniem traks var palikt, ta�u tik es sapratu, ka �oreiz mērķēs tie�i uz mani.

Zālē pārī�i gulēja saulītē. Krancis gāja noskaities, noraizējies. Sacīja, ka nesaprotot, kā tas varētu notikt. Tad jau drīzāk ar viņu.

� Paklausieties, � es sacīju, � nevienam nepatīk nest sliktas ziņas. Man ir tāda sajūta, ka Rozs paredz kaut ko jaunu, kaut arī viņ� nekā neteica.

� Man apnicis tas viss, � Francis teica.

Brītiņu gājām klusēdami, tad viņ� piebilda:

� Ja tikai mums izdotos novadīt visu līdz galam, tad es aizie�u. Es vairs nespēju. � Viņ� sāka runāt par starptautisko stāvokli. Ko es par to domājot? Viņam par to bija pa�am savs ieskats. Gan no tehniskā, gan no militārā viedokja viss norādot, ka arvien lielākas kļūstot iespējas nosargāt mieru. Loģiski sprie�ot, tas iespējams. Vai ne? Ta�u, tiklīdz Kveifs un zinātnieki mēģinot rīkoties, ne tikai runāt, tūlīt vai elle vajā.

� Da�reiz man neviļus jādomā, ka cilvēki laikā neatjēgsies. Negribu apgalvot, ka cilvēki jauni. Negribu pat apgalvot, ka mujķīgi. Ta�u mēs visi braucam trakā autobusā un'vienprātīgi esam tikai tajā ziņā, ka negribam nevienu laist pie stūres.

Kad gājām aug�ā pa kāpnēm, Francis pēk�ņi sacīja:

� Lūis, man vajadzīgs padoms.

Es satrūkos, iedomājoties, vai tikai viņ� negrib iesniegt atlūgumu. Ta�u viņ� turpināja:

� Es nezinu, ko iesākt ar Penclopi un to jaunekli.

Viņ� likās vēl vairāk norūpējies, drūmāks. Pa ceļam caur parku viņ�, cilvēks, kur� labāk nekā jebkur� cits zināja, ko nozīmē kar�, grima drūmās pārdomās par iespējamo karu. Tagad viņ� runāja tā, it kā viņu uztrauktu vienīgi domas par meitu. Viņ� runāja tie�i tā, kā būtu runājis Viktorijas laika tēvs: it kā nākotne viņam būtu skaidri zināma un dro�a un vienīgās rūpes � meitas precības un mazbērnu labklājība.

Viņ� satik�oties ar meitu �Ateneuma� dāmu spārnā. Vai es neie�ot viņam līdzi? Tas būtu viņam atbalsts.

Viņam neesot ne jausmas, kas noticis, ko viņa sadomājusi. Varbūt viņa ar Arturu slepeni saderināju�ies vai pat grib apprecēties. Arturs vasarā aizbraucis uz Ameriku pie savējiem. Vai viņi sastrīdēju�ies, to Francis nezināja.

Tāpat viņ� nezināja, vai viņai biju�as intīmas attiecības ar Arturu, bet par to viņ� neieminējās � tā ta�u bija viņa meita, un mēs abi runājām daudz piesardzīgāk, nekā būtu runāju�i par kādu citu meiteni. Es pats gan domāju, ka tas visai iespējams.

Kad mēs sēdējām dāmu spārna viesistabā, gaidīdami Penclopi, Francis likās tik apjucis kā nekad. Ne viņ�, ne viņa sieva nezināja, ko iesākt. Penelope bija stūrgalvīgāka par viņiem abiem un nepūlējās paskaidrot savu rīcību. Mācīties viņai nepatika, viņa bija beigusi tikai kaut kādus sekretāru kursus un par tēva draugiem zinātniekiem interesējās tikpat, cik par Amazones indiāņiem. Pa�laik viņa tomēr bija nolēmusi atzīt viņu eksistenci. Viņai bija ienācis prātā, ka da�i no tiem dzīvo Savienotajās Valstīs; kādu noteikti varētu pierunāt, lai dod viņai darbu. . .

� Man jādara tam gals, � Francis sacīja. � Es nevaru pieļaut, ka viņa brauc projām. � Viņ� runāja apņēmīgi, kā karalis Lirs vētrā un tikpat pārliecino�i. Viņ� jau bija pasūtījis pudeli �ampanie�a un izskatījās kā cilvēks, kas pūlas iztapt izvēlīgai iemīļotajai.

Beidzot ienāca Penēlope savā parastajā straujajā gaitā, pietvīkusi, skaista, sadusmota.

� Es domāju, ka jūs esat divpadsmitajā numurā, � viņa sacīja. Un cie�i uzlūkoja mūs, it kā mēs būtu vainojami, ka viņa kļūdījusies.

� Kā redzat, jūs esat maldījusies, � es aizrādīju.

� Agrāk bija divpadsmitais.

� Nē.

� Es atceros, ka esmu gājusi uz divpadsmito numuru. � Bija skaidri redzams, ka viņa sliktā garastāvoklī un negrib atzīt savu maldī�anos.

� Tādā gadījumā jūs vai nu esat aizmirsusi, vai arī agrāk gājusi uz nepareizu vietu.

Drūmums nozuda, un viņa atklāti, priecīgi uzsmaidīja man. Varēju iedomāties, ko Arturs un citi saskatīja viņā.

Viņa bija izslāpusi un ar baudu izdzēra divas glāzes �ampanie�a.

Francis izturējās pret viņu laipni, bet ne visai brīvi, tāpat kā pret Hektoru Ro�u. Pateica viņai, ka pusdienās ielūgts kāds zinātnieks no Oksfordas.

� Cik viņam gadu? � Penelope izslējās.

� �etrdesmit septiņi vai astoņi.

Penelope atkal atlaidās krēslā.

� Ja jūs viņu būtu redzējusi, � es aizrādīju, � jūs noteikti pārģērbtos jaunā kleitā.

� Nekādā ziņā! � Tad viņai pazibēja kāda doma.

� Vai viņam ir paziņas Amerikā?

� Kāpēc Amerikā? � es jautāju, mēģinādams palīdzēt Francim.

� O, es brauk�u uz turieni �oruden vai nākamā pavasarī.

Francis nokrem�ļojās. Un, saņēmis dū�u, sacīja:

� Piedod, Pennij, bet man patiktu, ja tu to izmestu no prāta.

� Kāpēc?

� Tāpēc, ka tas diem�ēl nav iespējams.

� To mēs vēl redzēsim.

Francis spēra iz�ķiro�o soli.

� Tā nav, ka mēs nevarētu sameklēt tev darbu. Dro�i vien mēs varētu ...

� Ko tad mēs gaidām? � Penelope jūsmīgi iesaucās.

� Ne jau par darbu ir runa. Vai tu to nesaproti? � Francis brītiņu klusēja, tad turpināja: � Vai tu nesaproti, ka mēs nevaram ļaut tev skriet paka] �im Pb�mp-tonam.

� Kāpēc ne?

Penelope tīksmīgi saslējās, un viņas sejas izteiksme rādīja, ka viņa vairs nevēlas runāt par �o tematu.

Francis turpināja vienpusīgu sarunu, nesaņemdams atbildes. Vai viņa tie�ām nesaprotot, ka viņi to nevarot pieļaut? Vai neapjēdzot, ka viņi atbildīgi par meitas likteni?

Pēk�ņi viņ� sāka runāt maigāk un likās vēl vairāk apmulsis.

.� Un tas vēl nav pats ļaunākais.

�oreiz Penelope atbildēja:

� Kas tad vēl?

� Mīļo meitenīt, es tev nejautā�u, kādas ir tavas jūtas pret �o ... Arturu vai viņa jūtas pret tevi. Nedomāju, ka mums tiesības to jautāt.

Penelope nenovērsdamās raudzījās viņā spo�ām, pelēkām acīm, viņas sejas izteiksme bija neizprotama.

� Pieņemsim, ka tu mīli viņu, bet kaut kas atgadās. Jūs abi esat ļoti jauni, un pilnīgi iespējams, ka rodas kādas nesaskaņas. Un, ja nu tu esi aizbraukusi pie viņa un tad paliec viena ... Es nespēju pat iedomāties, ka tu varētu uzņemties tādu risku.

Penelope mīklaini pasmaidīja un sacīja:

� Kad aizbrauk�u uz Ameriku, es varbūt Arturu vispār nesastap�u.

Tas notika vēl septembrī. Kādu rītu zvanīja telefons uz mana galda. Mana sekretāre ziņoja: kāda sieviete, vārdā Elena Smita, vēloties runāt ar mani neatliekamā jautājumā. Vārds man neko neizteica. Ko viņa vēlējās? Sekretārei viņa to neesot sacījusi. Es vilcinājos. Darbā tādas sarunas varēja būt riskantas. Tad es sacīju: �

� Labi, savienojiet!

� Mani sauc Elena Smita. � Balss bija mo�a, izkopta. � Mēs reiz esam tiku�ies.

� Jā? � es sacīju. Bet nekā neatcerējos.

� Man liekas, Rod�ers ... Rod�ers Kveifs ... būs stāstījis jums ...

Tad es sapratu.

� Viņ� atļāva man pa�ai parunāt ar jums, � viņa turpināja. � Vai jums nav iebildumu?

Vai es neaizbrauktu pie viņas kādu vakaru, kad viņa mājās no darba? Tas ta�u būtu labāk nekā runāt pa telefonu. Viņa negribētu mani apgrūtināt, bet esot ļoti norūpējusies. Cerot, ka pārāk netraucējot mani.

Viņa runāja noteikti, enerģiski, mazliet nervozi. Man par viņu nebija nekāda priek�stata. Pa ceļam uz viņas dzīvokli Eberistrītā es domāju: tik tuvu Vestminslerai � vai tā ir tikai sagadī�anās? Un par viņu es nezināju, vai viņa precēta sieva vai neprecējusies, itin neko nezināju.

Kad viņa atvēra man durvis, mana vispirmā doma bija � kāda banāla likteņa ironijai Viņa likās pazīstama, tomēr es nevarēju atcerēties, kur viņu būtu redzējis. Sasveicinoties ar mani, viņai bija bikla un nopietna sejas izteiksme. Viņa bija neliela auguma, sīka, bet ne trausla, tum�mate, ģērbusies baltā adītā jakā un melnos svārkos. Ne jaunāka par Karo. Blakus Karo, pa�apzinīgajai, lieliskajai Karo, viņa izskatītos pavisam neievērojama. Un tad es atcerējos, kā toreiz Lordnortstrītas viesistabā Karo, jautri smiedamās, teica, ka sievai jābaidas nevis no apburo�as skaistules, bet no neievērojamas pelēkas pelītes. Patie�ām, visīstākā likteņa ironija � atcerēties to un tad sekot Elenai Smitai viņas elegantajā, mazajā viesistabā. Vēl arvien nevarēju atminēties, kur mēs būtu tiku�ies, ne arī ko citu par viņu.

Viņa ielēja man viskiju un ērti apsēdās ar kājām uz dīvāna. Glāzes atradās uz galdiņa starp mums.

� Paldies, ka atnācāt, � viņa sacīja.

� Nieki, � es atbildēju, varbūt pārāk sirsnīgi.

� Nieki? � Viņa palūkojās manī. Uz mirkli man iztēlē pavīdēja Karo acis � platas, pa�apzinīgas, naivas. Elenas dziļi iegrimu�ās acis nebija pa�apzinīgas, ta�u no tām staroja uzmanība, izpratne. Tālāk salīdzinājums nesniedzās. Es vēroju Elenas seju � ne skaistu, pat ne visai glītu, tomēr smalku un apgarotu seju. �is smalkums un apgarotība sevi�ķi pārsteidza kontrastā ar viņas spēcīgajiem pleciem. Viņa smaidīja bikli un atklāti.

� Man briesmīgi neērti, � viņa sacīja.

Piepe�i es atcerējos, varbūt tāpēc, ka mani pirksti skāra auksto glāzi: sūtniecība Rīd�entparkā, Suecas krīzes vakars, D�. S. Smita sieva.

Tātad viņa ir tā. Patie�ām neērti, lai gan viņa domāja pavisam ko citu. Smits � Kolingvuda māsasdēls, kā ļaudis runāja, fanātiski nodevies savam darbam. Biju lasījis da�as viņa runas un rakstus, tajos jautās dīvains, nevaldāms spēks. Gan par vēsturi, gan par politiku viņ� tajos izteicās ar slēptu naidu; tomēr es pazinu da�us jaunus konservatīvos, kuri viņu dievināja. D�. S. Smita sieva. Jā, patie�ām neērti. Es kaut ko nomurmināju, kaut ko līdzīgu �nevajag raizēties�.

�oreiz viņas smaids bija apburo�s.

� Zināt, to vieglāk pateikt nekā izdarīt.

Mēģināju izkliedēt sasprindzinājumu. Apjautājos, ko viņa �odien darījusi. Viņa pastāstīja, ka bijusi darbā, kā� parasti. Viņa strādāja uzziņu bibliotēkā. Runājām par kopējiem paziņām, arī par lordu Lafkinu. Es pateicu, ka reiz strādāju pie viņa.

� Esmu pārliecināta, ka tas jums nāca par labu, � viņa sacīja mazliet dzēlīgi.

Viņas sasprindzinājums drīz vien nozuda, atgriezās labā oma. Viņa neaizmirsa parūpēties par mani. Glāze tika piepildīta no jauna, uz galda atradās atvērta cigare�u kārba. Tad viņa sacīja:

� Es nepavisam neraizējos par mūsu attiecībām. Vai jūs ticat man? Esmu laimīga. Pirmoreiz mū�ā tik laimīga. Un es domāju, ka arī viņ� ir laimīgs. Tas skan pārāk iedomīgi, tomēr es domāju, ka viņ� ir laimīgs.

Nepavisam viņa nav iedomīga, es prātoju, viņai būtu labāk, ja viņa būtu iedomīga.

Viņa runāja tik atklāti, ka es varēju darīt tāpat. Jautāju, kur viņas vīrs, kas viņiem atgadījies. Viņa papurināja galvu.

� Man jums jāizstāsta, � viņa sacīja. � Tas izklausās briesmīgi. Ja es to dzirdētu par kādu citu sievieti, es viņu izsvītrotu no savu paziņu saraksta. To es skaidri zinu. � Viņa pastāstīja, ka tikai Rod�ers un viņas vīra vecāki zinot patiesību. Tam jāpaliek noslēpumam. Tad viņa pateica cieti un bez aplinkiem:

� Viņ� ir trako mājā.

Neesot zināms, vai viņ� vispār atlab�ot. Vēlētājiem paziņots, ka viņ� slims un nākamajās vēlē�anās savu kandidatūru neuzstādīs.

� Tas draudēja jau gadiem ilgi. Jā, un mani tas nespēja atturēt. Es sapratu, ka varu būt laimīga, un nelaidu garām �o iespēju. � Viņa palūkojās manī ar atklātu, vainīgu un nopietnu skatienu. � Es negribu taisnoties. Bet jūs varat man ticēt. Tas izklausās pēc neuzticības, bet es viņu būtu sen pametusi, ja viņ� nebūtu

saslimis. Es mēģināju viņam palīdzēt. Ja viņ� nebūtu sajucis, es būtu aizgājusi no viņa jau pirms iepazī�anās ar Rod�eru. � Viņa pasmaidīja apgarotu smaidu, kurā nebija �ēlastības pret sevi pa�u. � Ja sieviete iemīlas vīrietī, kuru nevar ciest, un pēc tam tādā, ar kuru nevar precēties, tad ar viņu kaut kas nav kārtībā, vai ne?

� Varbūt tā ir neveiksme.

� Ne tikai neveiksme. � Tad viņa piebilda bez izlik�anās: � Bet, vai zināt, pa�laik es nepavisam nejūtu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Vai jūs to varat saprast?

Viņa skaļi iesmējās. Nevarēja ap�aubīt viņas maigumu, kvēli, spēju būt laimīgai. Ta�u es jutu, ka viņa nav radīta �ādai dzīvei. Es pazinu daudz sievie�u Londonā, kuras samierinājās ar �ādu vientulīgu dzīvi tādos pa�os dzīvokļos � pat ne tik labos un dārgos kā Elenai. Daudz sievie�u atgriezās no darba tāpat kā viņa, uzposa savas mazās ligzdiņas, gaidīja savus vīrie�us. Da�as uzņēma to mierīgi: viegli iegūts, viegli zaudēt. Da�as pat juta asinis straujāk ritam, tāpēc ka vajadzēja glabāt noslēpumu, tāpēc ka vajadzēja aizvilkt aizkarus un gaidīt vienatnē, kad izdzirdēs lifta durvis aizcērtamies. Raudzīdamies uz Elenu, es biju pārliecināts, ka viņa, kaut arī piecieta slepenību, ja nebija citas izejas, tomēr dārgi maksāja par to, varbūt pat dārgāk, nekā pati apzinājās.

Jautāju, cik ilgi viņi jau satiekas.

� Trīs gadus, � viņa atbildēja.

Es sarāvos. Trīs gadi! Visu �o laiku es labi pazinu Rod�eru. Mirkli jutos aizvainots, ka neko neesmu pamanījis.

Iestājās klusums. Viņas acis, tum�i zilas, sāpīgi atklātas, pēto�i vērās manī. Tad viņa sacīja:

� Es gribu jums kaut ko jautāt. Ļoti nopietni.

� Jā? � es atsaucos.

� Vai man jāatstāj viņ�?

Es vilcinājos.

� Vai tā vajag jautāt?

� Vai tad nedrīkst?

� Bet vai jūs varētu viņu atstāt?

Viņa nenolaida acis. Nekā neatbildēja. Pēc brītiņa viņa sacīja:

� Es nespētu nodarīt viņam ļaunu. Mums bija labi kopā. Jūs, protams, domājat, ka viņ� vajadzīgs man, ta�u tas nav glu�i vienpusīgi. Nezinu � kāpēc, bet da�reiz �ķiet, ka esmu viņam vajadzīga. � Viņa runāja vienkār�i, it kā pārbaudot pati sevi, tad pēk�ņi viņai izlauzās: � Lai nu būtu kā būdams, ja viņ� aizies, tās man būs beigas.

Balss viņai aizlūza, acīs sariesās asaras. Neveikli, bērni�ķīgi viņa pārlaida ar delnas virspusi pār vaigiem. Tad trok�ņaini ievilka elpu, saņēmās un turpināja mierīgāk:

� Bet es nespētu nodarīt viņam ļaunu. Jūs ta�u pats to zināt.

� Laikam gan.

� Es ticu, ka viņ� dara lielu darbu. Jūs arī ticat, vai nav tiesa? � Viņa apgalvoja, ka neko nesajēdzot politikā, ta�u bija gudra. Viņa zināja Rod�era vājo vietu un pēk�ņi pasmaidīja. � Es jūs nekrāpju. Neesmu no tiem, kam patīk skaisti �esti. Tas ta�u skaidrs, ka es nespētu nodarīt viņam ļaunu. Izpostīt viņa karjeru � tas būtu briesmīgi, jo tas nozīmētu izpostīt viņa dzīvi. Bet izpostīt viņa dzīvi būtu briesmīgi, tāpēc ka es esmu egoiste. Ja mūsu attiecību dēļ viņam jācie� sabiedrības nosodījums, tad viņ� man nekad to nepiedotu. Vai jums tā neliekas?

Es ievēroju, un ne pirmoreiz, �o viņas dīvaino paņēmienu � uzdot man jautājumus, jautājumus par sevi pa�u, uz kuriem es nevarēju atbildēt, jo pārāk maz viņu pazinu. Ja kāda cita sieviete tā rīkotos, tas liktos kā izaicinājums pievērst viņai uzmanību: �Paskaties uz mani!� Kā atļauja solim uz tuvību, uz flirtu. Ta�u Elena domāja par mani nevis kā par vīrieti, bet vienīgi kā par cilvēku, kas varētu viņai palīdzēt. Viņa nevis uzticēja man savus noslēpumus, bet noskaidroja apstākļus, lai es varētu būt noderīgs, ja rastos vajadzība.

Es atbildēju izvairīgi.

� Nē, � viņa sacīja. � Tās būtu beigas. � Un piebilda mierīgi, lieti�ķi, gandrīz zobgalīgi: � Sā vai tā vienmēr iznāk man par sliktu, grozies, kā gribi.

Man gribējās viņu nomierināt. Sacīju, ka varu palīdzēt vienīgi ar praktisku padomu. Kas pa�laik notiek? Vai viņa ir bijusi pie advokāta? Kādus citus piesardzības solus spērusi?

Līdz �im viņa man par to nekā nebija stāstījusi, it kā baidīdamās atklāt pārāk daudz. Bet vai patie�ām tā bija? Varbūt arī baidījās, tomēr drosmes viņai netrūka. īstenībā ta�u viņa bija mani aicinājusi, lai atklāti apspriestos. Turklāt tas bija atvieglojums � pēc gadiem ilgās klusē�anas uzticēties kādam. Pat viņa, sieviete bez mazākās iedomības, � varbūt tie�i viņa varēja izjust zināmu gandarījumu, mazliet palieloties ar saviem panākumiem. ' ,

Daudz skaidrības es neguvu. Jā, viņa bijusi pie advokāta. Tas iekārtojis tā, ka izsekots, kas viņai zvana pa telefonu. Pāris rei�u izdevies uztvert to balsi. Zvanīts no automāta, tā ka neko nevarēju�i noskaidrot. Viena un tā pati balss? Jā. Un kāda? Ne glu�i no augstākās sabiedrības, sacīja Elena, tie�i tāpat, kā misis Henekera būtu sacījusi, kā vienīgi angliete varēja sacīt. Rupj�? Nē. Diezgan inteliģents kā cilvēks no nomales. Piedauzīgs? Nepavisam ne. Tikai pateicis, ka viņas sakars ar Rod�eru zināms, uzskaitījis, kuros vakaros Rod�ers bijis pie viņas, un licis brīdināt Rod�eru, lai piesargās.

Pēc tam kad viņas telefonu sāku�i novērot, viņa saņēmusi da�as anonīmas vēstules. Tie�i tāpēc viņa lūgusi mani �ovakar atnākt, Elena sacīja, kad es jau dzīros iet projām. Jā, viņa parādījusi tās advokātam. Tagad viņa nolika tās uz galda, blakus glāzēm.

Man ir slimīga nepatika pret anonīmām vēstulēm. Mani pa�u ar tām kādreiz ir mocīju�i. Es nespēju valdīt nervozas trīsas, redzot paranoiķa saspiesto rokrakstu, kas liecina par kroplīgām gara spējām, par neprātu, kas plosās tuk�umā, par ļaunumu, kas nekad nestājas ceļā aci pret aci, par naidu, kas pulsē vientulīgās istabās. Ta�u �īs vēstules bija citādas. Rakstītas normāliem, dro�iem vilcieniem uz tīras ceturtdaļloksnes papīra. Pieklājīgas, lieti�ķas. Tur bija rakstīts, ka Rod�ers apmeklējis viņu starp pieciem un septiņiem vakarā tālāk minētajos datumos. (�Pareizi?� es jautāju. �Pilnīgi pareizi,� atbildēja Elena.) Rakstītājs varot ar dokumentiem pierādīt viņu sakaru. (�Vai tas iespējams?� � �Diem�ēl mēs sarakstījāmies.�) Ja Rod�ers palik�ot uzmanības centrā, �īs ziņas, lai cik �ēl, vajadzē�ot publicēt. Tas viss, vairāk nekā.

� Kas tas ir? � Elena iesaucās. � Kāds prātā jucis?

� Jūs tā domājat? � es lēni sacīju. � Vai izklausās pēc juku�a?

� Varbūt kāds, kas mūs ienīst? Vai vienu no mums?

� Būtu labi, ja tā būtu. <

� Jūs domājat? ...

� Man rādās, � es sacīju, � tas darīts ar kaut kādu aprēķinu.

� Vai tam kāds sakars ar Rod�era politisko darbību? � Elenas seja iedegās dusmās. � No tā es baidījos. Ak dievs, cik zemiski!

Es priecājos, ka viņa sadusmota, nevis satriekta. Sacīju, ka gribu ņemt vēstules līdzi. Man ir paziņas dro�ības dienestā, es paskaidroju. Uz viņu klusē�anu var paļauties. Viņiem lieliski veicas �ādi uzdevumi. Ja kāds spēj izzināt, kas ir �is cilvēks vai kas stāv aiz viņa, tad tikai viņi.

Elenu kā enerģisku sievieti nomierināja iespēja darboties. Mirdzo�ām acīm viņa piespieda mani izdzert vēl glāzi, iekams devos projām. Pirmoreiz pa visu vakaru viņas balsī ieskanējās gandrīz vai prieks, bet tad glu�i negaidot kā mākonis pārlaidās viņas sejai un viņa sacīja:

� Jūs ta�u viņu pazīstat?

Pēk�ņi viņa pietrūkās no dīvāna, uzgrieza man muguru un sāka pārkārtot puķes � it kā gribētu runāt par Karo, bet baidītos, ka tas būs pārāk sāpīgi.

� Jā, es viņu pazīstu.

Viņa lūkojās manī ar sastingu�u skatienu.

� Es gribēju jautāt jums, kāda viņa ir. � Viņa.brītiņu klusēja. � Lai paliek.

Kad mēs atvadījāmies pie lifta durvīm, viņa paraudzījās manī, kā man likās, ar uzticību. Tomēr viņas sejas izteiksme bija tāda pati kā sasveicinoties � bikla un nopietna.

Beseta oktobrī, nedēļu pirms kārtējās parlamenta sesijas: uz piebraucamā ceļa krīt lapas, dūmi no vārtsarga mājiņas skursteņa kā sastingu�i rāmajā gaisā, brīnum jauks saulriets, gaismas straumes lejas pa mājas logiem, ziedu pilnajā hallē gaida piepildītas glāzes. Tā bija kā pastorāle, kas sacerēta, lai parādītu, cik laimīgi dzīvo �ie cilvēki, vai arī kā sludinājums, kas sastādīts, lai papildinātu politisko darbinieku rindas.

Pat cilvēkam, kas pārzināja apstākļus, viss likās labi un dro�i.

Viss likās labi un dro�i arī pie pusdienu galda. Kolingvuds, kluss un cienīgs, kā marmorā kalts, sēdēja Diānai labajā pusē. Rod�ers, izpelnījies goda vietu pie viņas kreisās rokas, izskatījās tikpat mierīgs kā Kolingvuds, tikpat dro�s savā vietā. Karo, mo�a un dzirksto�i jautra, pāri galdam deva zīmes viņam un Diānai. Karo kaimiņ�, opozīcijas kabineta loceklis, ķircināja viņu ar tādu izskatu, it kā viņ� �eit iederētos tikpat labi kā ikviens cits, � un īstenībā tā arī bija. Tas bija patīkams, skaists vīrietis, vārdā Bernets, Dianas kaimiņ�, kuru viņa ielūgusi pusdienās. Arturs Plimptons sēdēja starp manu sievu un ļoti skaistu meiteni Hermioni Foksu, Karo radinieci. Nevajadzēja sevi�ķi lielas attapības, lai uzminētu, ka ar to Diāna mēģināja aizēnot Penelopi Getlifu. Arturs, kur� bija ieradies Anglijā uz vienu nedēļu, izskatījās pa�apzinīgs un izmanīgs un pūlējās nepiesaistīt sev Margaritas un manu uzmanību.

Bet bija �eit vismaz viens cilvēks, kuram tikai ar pūlēm izdevās izturēties brīvi un nepiespiesti. Montiju Keivu sieva beidzot tomēr bija pametusi; visi to uzskatīja par atvieglojumu, tikai ne viņ� pats. Saņēmis viņas atvadu vēstuli, viņ�, kā parasti, bija devies uz savu ministriju un strādājis. Tas notika pirms trim dienām. Tagad viņ� sēdēja pie pusdienu galda, un viņa tuklā, gudrā un vērīgā seja pauda vienīgi interesi, pieklājību un atsaucību � it kā būtu aplam domāt, ka tik mierīgs, izturēts cilvēks spētu ciest, ka viņ� būtu vēlējies nomirt.

Viņam piemita patie�ām neparastas spējas savaldīties. Misis Henekera pat nezināja, kas viņam noticis.

Kad mēs ar Margaritu tajā klusajā, idiliskajā vakarā Ieradāmies Besetā, misis Henekera mani gaidīja hallē. Es tikko sāku iejusties Besetas atmosfērā un gribēju patērzēt ar Diānu, kad misis Henekera nostājās man blakus, gaidot, kamēr mūsu saruna beigsies. Tiklīdz tas notika, viņa sacīja, pievērsusi man savu mirdzo�o, uzticības pilno, bet mazliet muļķīgo skatienu:

� Es jums kaut ko parādī�u!

Jā, atmaksas stunda bija situsi. Viņa pabeigusi sava vīra biogrāfijas � kā viņa to sauca, �Dzīves stāsta� � uzmetumu. Glābiņa nebija. Vajadzēja visu izskaidrot Margaritai, kura nicīgi pasmējās, tad, savilkusi nopietnu sejas izteiksmi, svarīgi stāstīja man, cik es laimīgs, ka varot būt klāt mākslas darba tap�anas brīdī. Man bija jāseko misis Henekerai bibliotēkā. Vai man patiktu, ja viņa nolasītu man manuskriptu? Labāk ne. Viņa likās vīlusies. Tad piebīdīja savu krēslu cie�i blakus manējam un, kamēr es lasīju, neatlaidīgi vēroja manu seju. Man par lielu izbrīnu, sacerējums izrādījās krietni labāks, nekā es biju sagaidījis. Viņa rakstīja lieti�ķi, bez liekiem sīkumiem. To es būtu varējis paredzēt, bet to gan ne, ka viņa un vīrs dievināju�i viens otru. Viņai tas nelikās nekāds brīnums, un tas izpaudās arī viņas sacerējumā.

Sacīju, ka viņa uzrakstījusi īstu mīlestības romānu. Grāmatai nenoliedzami ir zināma vērtība. Tikai nevajadzētu tā uzsvērt netaisnības, ko vīrs, pēc viņas domām, cietis, un savu ieskatu par to, kas viņ� būtu varējis kļūt. To es nepateicu, kaut gan, manuprāt, vajadzēja pateikt: nebija visai prātīgi apgalvot, ka viņ� kā komandieris ierindojams Nelsona kategorijā, kā jūrniecības stratēģis neatpaliek no Māna, kā ētikas principu paudējs pielīdzināms Ein�teinam, ja viņa gribēja, lai ticam, ka viņ� kā laulāts draugs atgādina Robertu Brauningu.

Es runāju saudzīgi, vismaz centos. Tomēr misis Henekera sadrūma. Kā neizpratnē viņa vērās manī. Sacīju, ka drīz būs pusdienas, mums atliku�as tikai piecpadsmit minūtes, jāiet pārģērbties. Misis Henekera cēli nolieca galvu. Viņa nepateicās man par aizrādījumiem, pat nerunāja par tiem.

Pie pusdienu galda viņa vēl arvien bija drūma. Tā nogrimusi domās, ka pat nerunāja ar mani. Kad Arturs, kas lieliski prata iztapt pavecām dāmām, mēģināja izteikt viņai komplimentus, panākumu nebija. Beidzot, kad jau bija pasniegta zivs, viņa iesaucās, vērsdamās nevis pie manis vai Artura, bet pie visiem pusdienotājiem:

� Es laikam esmu vecmodīga.

Viņa runāja tik skaļi un tik nikni, ka visi sāka klausīties.

Diāna, rosīga kā arvien, jautāja:

� Kas noticis, Keit?

� Es uzskatu, ka laulībai jābūt laimīgai. Es biju laimīga ar savu vīru, un manis dēļ lai visi to zina. Bet mans kaimiņ�... � ar to viņa domāja mani, un viņas balsī izskanēja neslēpts pretīgums, �... apgalvo, ka man nevajadzētu par to runāt.

Es noskaitos. Tā iznāk, kad dod literārus padomus! Tagad es vairs nepārliecinā�u ne viņu, ne kādu citu, ka esmu teicis tie�i pretējo.

Arī misis Henekera bija dusmīga. Viņa negribēja nevienu uzklausīt.

� Vai tad neviens, izņemot mani, neatzīst laulību? � viņa sacīja.

Pie galda visi klusēja. Rod�ers zināja, kā ir ar Mon-tiju, arī Karo zināja. Margarita tāpat. Es nespēju noturēties nepaskatījies uz viņu. Arī pārējie �ai klusuma un apjukuma mirklī pievērsa viņam skatienus. Viņ� sēdēja plati ieplestām, neizteiksmīgām acīm, pavērtu muti un izskatījās pavisam bērni�ķīgs, gandrīz muļķīgs, klaunam līdzīgs.

Klusumu pārtrauca Karo. Pietvīkusi viņa iesaucās, it kā izaicinādama:

� Sasodīts, mēs ta�u pūlamies, cik spējam!

Viņa paķircināja mūs ar Margaritu, jo mēs abi bijām divreiz precēju�ies. Pasmējās par Arturu un Hermioni: tiem vēKviss priek�ā, un tie dro�i vien nebū�ot labāki par mums, pārējiem.

Arturs piespiesti iesmējās. Ja Karo būtu viņa gados, tā zinātu, ka viņ� bēg�us bēga no laulībām. Karo būtu �īs bailes aizdzinusi. Un viņam nebūtu iebildumu.

Sī draudzīgā ķircinā�anās izkliedēja vispārējo sasprindzinājumu. Tikai Montijs Keivs vēl sēdēja ar klauna sejas izteiksmi. Tad viņ� un arī visi pārējie atguva savaldību.

Ar vienu izņēmumu, par ko mēs ar Margaritu brīnījāmies. Diāna, kas sēdēja savā vietā galda galā, sāka raudāt. Arī vēlāk, kad mēs pārgājām pie portvīna glāzēm, viņai acīs iemirdzējās asaras. Paliku�i vienatnē savā guļamistabā, mēs ar Margaritu pārrunājām �o gadījumu. Jā, pēc pusdienām Diāna izturējās gandrīz tāpat kā arvien; viņā dīvaini apvienojās Bekija Sarpa un spējīgs pulka komandieris, kas mums visiem iedve� sparu un dzīves prieku. Mēs zinājām, ka viņas laulību ar Skidmoru uzskatīja par neparasti laimīgu. Vai tāpēc viņa raudāja?

Otrā rītā, kad sastapāmies hallē, Diāna sacīja, ka esot pārāk nogurusi un medībās neie�ot. Es pirmoreiz redzēju, ka viņas enerģija apsīkusi. Tomēr mani izrīkot viņa vēl spēja. Tā kā es neesot mednieks, varbūt man bū�ot garlaicīgi, tomēr man jābūt Montija Keiva kompanjonam viņas vietā.

� Viņu pa�laik nedrīkst atstāt vienu, � Diāna sacīja. Tas izskanēja glu�i vienkār�i, kā parasta laipnība. Laipnība tā arī bija, ta�u viss nebija tik vienkār�i. Diāna baidījās, ka Montijs nesāk domāt par pa�nāvību.

Drīz vien mēs atsevi�ķās grupās devāmies ceļā. Red�ijs Kolingvuds, Karo un Rod�ers kopā gāja pa zeltainajiem laukiem. Starp tām nedaudzajām izpriecām, ko atzina Kolingvuds, medības viņ� cienīja visvairāk. Viņ� atzinīgi novērtēja Rod�era piedalī�anos, ta�u pats Rod�ers, kur� Karo ģimenes laika kavēkļiem bija pievērsies tikai pēc apprecē�anās, sporta uzvalkā ģērbies, klumzāja starp sievu un Kolingvūdu kā īsts Edvarda laika valstsvīrs.

Mēs ar Montiju nogriezāmies pa kreisi. Kad es sāku runāt, viņ� atbildēja glu�i laipni, bet tas arī bija viss. Salīdzinājumā ar tiem trim mēs izskatījāmies pēc bēriniekiem. Tad aizmugurē atskanēja soļu duna. Es atskatījos. Tur nāca Arturs Plimptons, ģērbies tikpat nepiemēroti medībām kā es, bet ar �auteni. Nesapratu, kāpēc viņ� atteicies no iespējas pavadīt dienu jaukas meitenes sabiedrībā, ta�u priecājos. Iespējams, ka viņ� nāca mums līdzi aiz labsirdības. Viņ� nebija nekāds vientiesis, un, pavadīdams Besetā divdesmit �etras stundas, noteikti bija uzzinājis par Montija sievu.

� Vai jums patīk medības, ser? � viņ� jautri apvaicājās Monti jam.

� Nē, es nekad nemedīju, � atbildēja Montijs, kur� tikko bija no�āvis ar dubult�āvienu divus putnus.

� Ja atļauts tā izteikties, ser, kā iesācējam jums izdodas glu�i labi. � Arturs, tāpat kā es, zināja, ka angļi �ādu putnu �audī�anu neuzskata par �medībām�. Viņ� tī�ām bija lietojis �o vārdu. Izrādījās, ka viņ� lieliski �auj, gandrīz tikpat trāpīgi kā Kolingvuds vai Rod�ers. Tomēr Montijs bija nesalīdzināmi pārāks par viņiem. Sim gudrajam, bēdīgajam resnītim, kur� nepatika sievietēm, bija vērīga acs un dro�a roka.

Ap vieniem mēs salasījāmies kopā uz kāda paugura un iebaudījām no līdzi paņemtajiem groziņiem. Rīta migla bijā izklīdusi, gaisma maiga un dzidra kā Konstebla gleznās. Karo atlaidās zālē kā cilvēks, kas tīk-smīgi bauda atpūtu pēc padarīta darba, ievilka malku konjaka no plakanas pudeles un padeva to Rod�eram. Mednieku pulciņ� atgādināja dzīvo gleznu, kurā kāds mēģinājis attēlot senos laikus.

Kolingvuds vēroja saules apspīdēto ainavu.

� Jauka diena!.� viņ� sacīja.

Kad, dienai dziestot, mēs sēdējām bibliotēkā, tikko atgriezu�ies mājās dzert tēju, Kolingvuds atkārtoja �o frāzi, juzdams, ka labāk izteikt to nevar. Viņi ar Rod�eru un Keivu, vēl tāpat sporta uzvalkos, sēdēja apkārt Diānai, kura lēja tēju.

� Bija jauka diena! � Kolingvuds sacīja.

Tikai cilvēks, kas sevi�ķi labi pazina Kolingvudu un viņa runas veidu, varēja uztvert, ka viņ� nav tik apmierināts kā pusdienlaikā. Pēcpusdienā bija radusies liela at�ķirība somu satura ziņā. Līdz tam laikam, kad nācām mājās, Kolingvuds ar Rod�eru bija noslīdēju�i pēdējā vietā. Kolingvuds visu vainu gribēja uzvelt Rod�eram.

Jūs bijāt labā formā, Keiv, � Kolingvuds sacīja bibliotēkā ar vīrie�a atklātību un netie�u pārmetumu.

Montijs Keivs kaut ko nomurmināja, pieklājīgi, bet bez intereses.

Tad pievienojās Arturs:

� Viņam veicās visu dienu. � Un viņ� sāka sarunāties ar Keivu. Ierosināja, ka rīt no pa�a rīta viņi abi varētu sacensties �au�anā.

Kolingvuds vēroja viņus. Viņ� atzinīgi novērtēja pūles �izklaidēt Keivu�. Atzinīgi vērtēja jaunu cilvēku sacensības ar saviem vecākajiem biedriem. Bet vairāk par visu viņ� atzinīgi novērtēja spējīgus, bagātus jaunekļus. Tējas vietā dzerdams viskiju, viņ� izstaipīja pusgarajās zeķēs ieautās kājas un tīksmīgi nopūtās. Vērsdamies pie namamātes, viņ� sacīja:

� Diāna, patie�ām tā bija jauka diena!

Kad pienāca pasts, viņi ar Diānu, kā parasti, pakur-nēja; tā tas notika kop� divdesmitajiem gadiem, kad viņ� pirmoreiz kļuva par ministru un viņa iekārtoja politisko salonu. Mēs ar Margaritu zilganajā mijkrēslī pastaigājāmies pagalmā, kad piebrauca valdības ma�īna. No tās izkāpa sekretārs, nesdams sarkanu, iegarenu somu, ko mēs visi labi pazinām. Mēs sekojām viņam mājā; tā bija Montijam Keivam. Pēc brītiņa divi citi sekretāri ar tie�i tādām pa�ām somām devās cauri Besetas pla�ajai hallei pie Kolingvuda un Rod�era Kveifa.

Bibliotēkā Diāna, jau mo�āka, it kā atplaukusi, gan vēl ierasti kurnēja, tomēr apmierināta noskatījās, kā tiek atvērtas uz triju vīrie�u golfa biksēs tērptajiem ceļiem novietotās trīs kurjeru somas.

� Varbūt atlikt pusdienas līdz deviņiem? � viņa jautāja.

� Diem�ēl laikam vajadzēs, � atbildēja Kolingvuds. Viņa balss skanēja drūmi un aizvainoti, ta�u viņ�, tāpat kā Diāna, nespēja apslēpt prieku, slepenu prieku, kas spīdēja ik sejas vaibstā, prieku par to, ka viņi atradās notikumu centrā.

Diāna ņēmās izrīkot. Pusdienas atlikt, dzērienus tūlīt uzsūtīt aug�ā ministru istabās. Drīz vien Kolingvuds smagi kāpa pa platajām kāpnēm, kā cilvēks, kam jānes pārāk smaga nasta. Abi pārējie sekoja. Es pa�laik nebiju vajadzīgs un tikai pēc laba brī�a uzgāju aug�a savā istabā. Kamēr pārģērbos, Margarita pa durvju spraugu kaitināja mani � viņu uzjautrināja �is rituāls. Vai visi, kam pieder vara, tā rīkojas? Kāpēc? Tāpēc, es atbildēju, ka citādi viņi nevarētu ne iegūt to, ne priecāties par to, ne to noturēt.

Tai mirklī pie durvīm klauvēja. Sulainis atnesa man aploksni, uz kuras Kolingvuda pla�ajā, senlaicīgajā rokrakstā bija mans vārds. Iek�ā bija Besetas vēstuļpapīra lapa, uz kuras tai pa�ā nesamērīgajā rokrakstā rakstīts:

�Būtu Jums ļoti pateicīgs, ja Jūs varētu veltīt mums da�as minūtes. Būtu labi, ja Jūs varētu nākt tūlīt.�

Es klusēdams pasniedzu lapiņu Margaritai un aizgāju, viņai smejoties.

Kolingvuda guļamistabā, kura bija pati lielākā Beset ā, uz galda atradās vaļējās kurjeru somas un uz platās gultas bija samesti papīri. Visi trīs vīrie�i vēl bija sporta uzvalkos, tikai Kolingvuds bez �aketes. Viņ� sēdēja uz gultas malas, bet abi pārējie uz krēsliem blakus gultai, un visi trīs turēja rokā glāzes.

� O, jūs esat klāt, � Kolingvuds sacīja. � Mums te kaut kas jānokārto.

Rod�ers paskaidroja, ka viņi saņēmu�i valdības dokumentu. Viņ� sacīja Kolingvudam:

� Es uzskatu, ka Eljotam to var parādīt. Viņ� pats to saņems pirmdien savā kabinetā.

Kolingvuds pamāja ar galvu.

Es ātri izlasīju dokumentu. Tur bija tikai divas lappuses, rakstītas uz ma�īnas ar lieliem burtiem, ar trīskār�u intervālu, it kā tie�i domātas tālredzīgiem pusmū�a cilvēkiem. Tas bija darba ministra memorands. Ja paredzētas kādas izmaiņas iero�u ra�o�anas plānos, tad ministrs gribot jau pa�ā sākumā noskaidrot jautājumu par darbaspēku. Jo pēk�ņa darbu pārtrauk�ana, pat kāda atsevi�ķa projekta apmērā, kā, piemēram ... nozīmētu bezdarbu septiņiem tūksto�iem cilvēku, starp tiem � trīs tūksto�i speciālistu, kuriem grūti atrast citu darbu. Ministram tas radītu sare�ģījumus. Ikviena būtiska izmaiņa iero�u politikā parasti saistīta ar lielu bezdarbnieku skaita pieaugumu. Izmaiņām jānotiek pakāpeniski vairāku gadu laikā, citādi tās nav pieļaujamas.

Tas skanēja oficiāli, piesardzīgi, pamatoti. Ta�u visi klāteso�ie zināja, ka tas nozīmē kaut ko vairāk. Tas bija izmēģinājuma �āviens, turklāt netie�s. Ne jau �im ministram bija vajadzīgs izpētīt Rod�era nodomus. Aiz viņa stāvēja citi spēki, kuri pagaidām turējās nomaļus. Vai tās bija kādas frakcijas valdībā? Lielās firmas? Neviens no mums to nezināja, bet katram radās savi minējumi.

� Viņu piespiedu�i, � sacīja Kolingvuds.

� Kā jau es teicu, viņi viegli var aiziet par tālu. � Rod�ers atlaidās krēslā.

Viņ� likās pārliecināts, valdonīgs, paļāvīgs uz saviem spēkiem. Kolingvuds pagrieza savu skaisto galvu un klusēdams vēroja viņu. Cik es varēju nojaust, domstarpību �eit nebija.

� Nu, Kveif, es jums piekrītu. Uzskatu, ka komisijas (viņ� runāja par valdības komisiju aizsardzības jautājumos, par kuru man jau bija stāstījis Rozs) sēdei jano-liek rīt vai otrdien. Te mums vajadzīga jūsu palīdzība ... � To viņ� sacīja man. Kā parasti, radās iespaids, ka viņ� jūtas neveikli, bet viņam pa�am vienalga, kā viņ� jūtas. Besetā visi viņu sauca par Red�iju, ta�u viņ� pats tikai ar pūlēm noturējās negodājis abus savus kolēģus par misteru Kveifu un misteru Keivu. Viņam ar grūtībām izdevās iztikt ar uzvārdiem. Kaut arī mēs pāri par desmit reizēm bijām sastapu�ies �ai mājā, ar mani viņ� nespēja atļauties pat �ādu familiaritāti.

Viņ� uzskatīja, ka esmu viņa rīcībā nelieliem uzdevumiem. Komisiju vajadzēja sasaukt nākamās nedēļas sākumā. To nokārtot bija Duglasa Osbaldistona � komisijas sekretāra uzdevums. Vai es tūlīt, pirms pusdienām, nepiezvanītu viņam, lai sāk rīkoties?

Pārāk pieklājīgi tas nebija. Un katrā ziņā ne sevi�ķi veikli. Ta�u nākamo desmit minū�u laikā es sapratu, vismaz domāju, ka sapratu, kā viņam rodas tāda vara. Pirms manas atbrauk�anas viņi bija apspriedu�ies par trim lielām firmām: cik liela ietekme tām varētu būt? Rod�ers un Keivs jau lietoja glu�i amerikāniskus izteicienus, piemēram, �spiediena grupas� vai �aģitatori�.

� Ja tās būtu cie�āk saliedētas, tās varētu būt daudz bīstamākas, � Rod�ers sacīja. � Ta�u mēs neesam devu�i tām iespēju saliedēties. Vienmēr būs kaut kādi valdības līgumi. Da�i mūsu draugi �ai apstāklī saskata loģiskus secinājumus.

Blakus dzēlīgajam, kareivīgi noskaņotajam Rod�eram Keivs likās gauss un nekustīg;s. Tomēr viņ� jutās labāk nekā visas pēdējās dienas. Viņ� izteicās, ka nesaprotot, kā kongresa locekli �aģitatori� varētu darboties pa�i par sevi.

� Manuprāt, jāievēro divi apstākli. Pirmkārt, valdībai skaidri jāzina, ko tā grib panākt. Otrkārt, un tā nav nekāda nodrāzta frāze, �aģitatori� var būt sevi�ķi nozīmīgi, ja viņiem izdodas iekustināt kādu dziļāku sabiedrisko ideju. Tas ir, tādu ideju, kas nav saistīta vienīgi ar viņu pa�u interesēm.

� Pareizs aizrādījums, � piezīmēja Rod�ers.

Kolingvuds sakustējās un ar vienu roku satvēra gultas stabiņu.

� Es saprotu. � Nevērsdamies tie�i ne pie viena, viņ� runāja lēni, ar pauzēm, it kā lasīdams neskaidru rokrakstu, tomēr viņa vārdi skanēja valdonīgi. � Ja es jūs abus pareizi saprotu, tad mūsu uzskati nav at�ķirīgi. Keivs, kā likās, uzskata, ka mums jārīkojas uzmanīgi. Piekrītu. Mums jāvēro, vai kāds no �iem spēkiem neietekmē partiju. Mēs nevaram spiest partiju darīt to, kam tā vēl nav sagatavojusies. Es nedomāju dot Kveifam padomu. Es nekad nedodu padomus. � Viņ� to pateica tā, it kā tas būtu pats lielākais sasniegums. � Ta�u Kveifa vietā es aizplīvurotu da�us savus nodomus. Es neļautu nevienam sākt domāt par savas rīcības sekām, kamēr neesam vairākumu dabūju�i savā pusē. Dabūju�i tālāk, nekā viņi pa�i domāju�i. Ta�u ne tālāk, kā mēs pa�i esam nolēmu�i iet. Es nepieļautu, ka baltā grāmata dod skaidru priek�statu par to, kuru iero�u ra�o�anu pārtrauks vispirms. Es to aizplīvurotu. � Viņ� vēl arvien stāstīja to sienai. � Kveifa vietā es atcerētos vēl kaut ko. Man ir tāda sajūta, ka partija jāvada citā virzienā. Ne tikai partija, bet visa valsts. Jārada cilvēkos apziņa, ka viņi uzsāku�i kaut ko pavisam jaunu. Man ir tāda sajūta, ka tam, kas norādīs �o jauno ceļu, daudz ko piedos. Varbūt viņiem nepatiks viss, ko tas dara, tomēr viņi piedos.

Dīvaina runa, es domāju klausīdamies, un vēlāk tā man likās vēl dīvaināka. Lielākā daļa no tās bija tie pa�i parastie^apgalvojumi, bez sevi�ķiem draudiem vai saistībām. Beigas bija neparastas. �ķita, Kolingvuds mudināja Rod�eru uz kādu riskantu rīcību. To dzirdot, es pirmoreiz jutu, ka viņ� patie�ām iespaidīgs cilvēks. Vai viņ� neskubināja Rod�eru uz pārāk bīstamu rīcību? Viņ� likās sirsnīgs, kaut arī runāja atturīgi. Ko viņ� vēlējās Rod�eram? Viņ� da�u labu reizi tam bija palīdzējis. Vai viņam patika Rod�ers? Tādiem cilvēkiem kā Kolingvuds patika vai nepatika nerodas bez iemesla. Es vel arvien netiku skaidrībā, kādas jūtas viņam pret Rod�eru, ja tas viņam nav glu�i vienaldzīgs.

Otrā dienā pēc tējas mums ar Margaritu vajadzēja braukt projām. Laiks nebija mainījies. Tāpat ka mums atbraucot, vakars bija tik skaidrs, ka dūmi virs skursteņa �ķita kā debesīs iegleznoti, un gaisā vēdīja sadegu�u lapu smar�a. Diāna viena pati stavēja pagalmā, mādama mums ardievas.

Bija aizvadīta nedējas nogale lauku mājā, kur maz laimes un daudz ļaunu nojausmu. Ta�u, ma�īnā sē�oties, es jutu nevis atvieglojumu, bet nemieru. Es zināju �ī nemiera iemeslu, ta�u tas nenorima, tas arvien pieņēmās, grauza, glu�i kā bērnībā, kad atgriezos mājās pēc brīvdienām un nezināju, kas mani sagaida un no kā es īstenībā baidos.

Istabai, kurā notika komisijas sēde, bija logi uz finansu ministrijas pagalmu; lija nemīlīgs lietus. Pāri Kolingvuda galvai logā bija redzamas vējā drebo�ās platānu lapas. Priek�sēdētāja krēslā Kolingvuds izturējās tāpat kā tovakar, sē�ot Besetā uz gultas. Pret ministriem viņ� bija oficiāls, pret Duglasu Osbaldistonu izturējās kā pret sulaini, ta�u Duglass to neņēma (aunā, likās pat nemanām. Viss norisinājās tā, kā Kolingvuds vēlējās. Strīdi nevilkās ilgi, ja vien viņ� pats to negribēja, un tas gadījās reti. Viņ� bija ieradies, lai apspriestu baltās grāmatas uzmetumu. Pēc viņa ieskata, vajadzēja �noslēgt bilanci�.

Tas atbilda Rod�era interesēm. Negaja glu�i tā, kā mēs bijām izplānoju�i vasarā, pirms sāka veidoties opozīcija. Tagadējais variants deva Rod�eram zināmu iespēju manevrēt. �ķita, ka viņi ar Kolingvudu pēc apspriedes guļamistabā noslēgu�i vieno�anos. Ta�u es skaidri zināju, ka viņi nav pārmiju�i ne vārda vienatnē kop� pulksten pusdeviņiem sestdienas vakarā pirms divarpus dienām. Toreiz tika pasacīts diezgan. Viņi abi saprata, kas notiks tālāk, tāpat arī Montijs Keivs un es. Tā mēdz kārtot darījumus, nevis ar trafaretu vieno�anos, vēl retāk ar intrigām � pavisam citādi, nekā iedomājas ciniķi un tie, kas stāv pāri �īs pasaules notikumiem.

Osbaldistons, kur� nebija ne ciniķis, ne pārpasaulīgais, būtu sapratis to pat bez paskaidrojumiem, bijis viņ� klāt sestdienas vakarā. Tagad viņ� bija pārsteigts. Viņ� ar ba�ām bija gaidījis no sava ministra kaut ko dramatiskāku. Duglass necieta neko dramatisku oficiālos dokumentos. Sapratis, ka baltā grāmata tiks sīki izstrādāta, viņ� bija apmierināts.

Kad es ziņoju par komisijas sēdi Hektoram Rozam, kuru mocīja migrēna, viņ� nojauta kompromisu.

� Man liekas, es jums sacīju, dārgo Lūis, ka situācija kļūst draudo�a. Vai jums kādreiz nav ienācis prātā, ka mūsu kungi ir diezgan viegli iebiedējami? � Viņ� palūkojās manī ar dzēlīgu gandarījumu par savu spriedumu. Pastāstīju viņam sīkāk par sēdi, kurā viņ� būtu piedalījies, ja būtu vesels. Sacīju, ka aviācijas ministrs pārāk ilgi paliek savā postenī. Rozs pamāja ar galvu. Paies vēl mēnesis vai divi, kamēr balto grāmatu varēs pabeigt. Rod�ers bija, starp citu, pateicis, ka līdz tam laikam bū�ot sagatavojis savus �grozījumus� un varē�ot parādīt.

� Un to pieņēma? � Rozs sarāva uzacis. � Liekas, viņ� visai viegli tiek pāri visām bīstamajām vietām, vai ne?

Ta�u Rozs un vēl daudzi citi bija apmulsu�i, kad divas nedēļas vēlāk Rod�ers uzstājās ar runu. Jau ilgi pirms nedēļas nogales Besetā Lafkins bija piespiedis viņu uzņemties noteiktas saistības. Varbūt pēc Koling-vuda runas viņ� neteica to, ko iepriek� bija nodomājis � es to nezinu. Tāpat arī nezinu, vai viņ� nebija nolēmis izmantot �o gadījumu, nevis uzstāties televīzijā. Varbūt tie�i iespēja reizē izpildīt savas saistības kā ar Kolingvudu, tā ar Lafkinu pamudināja viņu uz �o uzstā�anos, kura kļuva pazīstama ar mazliet savādu nosaukumu: runa zivju tirgotāju ģildes zālē.

Lords Lafkins bija zivju tirgotājs. Tas nenozīmē, ka viņ� jebkad būtu pārdevis zivis, pat ne simboliski. Lafkinam bija īpa�as spējas savienot nesavienojamo. Viņ� neatzina mantotus titulus, bet pats mantoja pēra titulu. Tāpat viņ� nicināja senās ģildes. Tas ir smieklīgi, Lafkins sacīja ar dzēlīgu nicinājumu, ka komersanti saucas par amatniekiem, kaut arī viņiem ar �o amatu nav nekāda sakara, un dzīro par naudu, ko nopelnīju�i citi, par viņiem labāki cilvēki. Tā ir kaut kāda iesīkstējusi viduslaiku atlieka. Tas ir atavisms, viņ� teica noslēpumaini, tādā tonī, kādā varbūt runāja D�ons Nokss, kad nebija sevi�ķi labvēlīgi noskaņots pret Mariju Stjuarti. Tomēr tas viņu nekavēja pieņemt visus pagodinājumus savā ģildē, un gadījuma pēc tā bija zivju tirgotāju ģilde. Togad viņ� bija ievēlēts par ģildes vecāko. Vairums viņa kolēģu būtu priecāju�ies par to, jo ar prieku uzņēmās jebkuru goda amatu. Lafkins neizrādīja ne mazāko patiku, viņu iepriecināja, kā man reizēm likās, vienīgi doma, ka viņ� no �īs vietas ir izspiedis kādu citu.

Savus pienākumus viņ� pildīja kārtīgi. Tāpēc viņ� arī bija uzaicinājis Rod�eru uzstāties ar runu Miķeļdienas svinīgajās pusdienās. Tāpēc viņ� tajā novembra vakarā stāvēja ģildes pla�ajā viesistabā, tērpies ar ka�okādu rotātā rūsganā Tjūdoru mantijā starp citām ģildes amatpersonām, kuru mantijas nebija tik greznas un ka�okādu rotājums tik bagātīgs. Virs �ī neparastā tērpa slējās viņa mazā, labi veidotā, skaistā divdesmitā gadsimta cilvēka seja; ar tēlotu sirsnību viņ� spieda roku pēc rokas.

Sekodams zi�ļiem, ko nesa pa priek�u, viņ� ieveda procesiju lielajā pusdienu zālē. Tā bija līdzīga koled�as zālei, tikai lielāka, un pusdienas bija līdzīgas dzīrēm kādā koled�ā, tikai bagātīgākas. Rod�ers sēdēja goda vietā Lafkinam pie labās rokas. Es kaut kur zāles otrā galā starp izglītotu un reakcionāri noskaņotu baņķieri un kādu leiboristu, parlamenta locekli, mazāk izglītotu, bet tikpat reakcionāri noskaņotu. Gandrīz nevienu �eit nepazinu; tikai Semikinsu ieraudzīju zāles pretējā pusē � viņ� sēdēja, atlaidies krēslā, ar glāzi rokā. Ēdieni un dzērieni bija labi, bet ne jau kaut kas sevi�ķs. Es zināju, ka Rod�ers nolēmis izmantot izdevību, lai papētītu apstākļus. Runas uzmetumu nebiju redzējis un neko lielu negaidīju. Nekāda satraukuma nejutu. Novirzīju sarunu ar baņķieri no Dienvidāfrikas jautājuma, kurā viņ� izrādījās ārkārtīgi neiecietīgs, uz Dostojevska tulkojumiem vācu valodā, par kuriem es nezināju nekā, bet viņ� visai daudz.

Runas. Ar garu un ļoti neizdevu�os runu uzstājās apdro�inā�anas sabiedrības priek�sēdētājs. Izdzēru vēl glāzi portvīna. īsu un ļoti neizdevu�os runu teica Lafkins un, skanot pieklājības aplausiem, apsēdās ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņ� tos būtu gaidījis, tomēr tie viņam glu�i vienaldzīgi.

Tad ceremonijmeistars uzsauca:

� Lūdzu uzmanību. Runās mūsu viesis, cienījamais Rod�ers Kveifs, viens no viņas majestātes slepenpadom-niekiem, ar ordeni �Par teicamu dienestu� apbalvotais parlamenta loceklis no ...

Sve�u gaismā¹ uz galda mirdzēja kristāls, zelts un sudrabs. Kad Rod�ers piecēlās, es pievērsos viņam. Pēc Lafkina viņ� likās milzīgs. Viņ� iesāka ar parasto uzrunu:

� Godājamais ģildes vecākais, jūsu gai�ība, godājamie zivju tirgotāju ģildes locekļi, d�entlmeņi...

Viņ� aprāvās un brītiņu klusēja. Tad turpināja mierīgāk:

� Mums visiem �eit klāteso�ajiem par daudz ko jābūt pateicīgiem. Ir rudens vakars, un nav kara. Rudens vakars, un nav kara. Pēdējos desmit gados neviens no mums nebūtu varējis.apgalvot, ka tā būs. Mēs varam būt laimīgi �ovakar. Mums jāparūpējas, lai �ī laime pastāvētu. Da�i no mums ir cīnīju�ies divos karos. Vairums no mums cīnīju�ies vienā. Nav vajadzības stāstīt kādam, kur� pats karojis, ka kar� ir elle. Mēs esam redzēju�i, ka nogalina labākos cilvēkus. Esam redzēju�i, kā viņi mirst. Esam redzēju�i miru�os. Bet tas vēl nav pats ļaunākais. Karos, kuros mēs piedalījāmies, bija arī brī�i, kad varējām jūsmot par saviem draugiem: kaut arī pats baiļu pārņemts, citi tomēr drosmīgi. Kar� bija nelietība, kauna traips, ugunsgrēks, bet cilvēki bie�i vien bija lieliski. Atsevi�ķam cilvēkam bija liela nozīme. Bet grūti iedomāties, ka tam varētu būt kāda nozīme karā, ko varam sagaidīt nākotnē.

Te Rod�eram vajadzēja pāriet uz oficiālu valodu un uzsvērt, ka bruņotie spēki arī tagad ir pats galvenais. Ta�u drīz vien viņ� atkal runāja saviem vārdiem. Ar �o paņēmienu viņ� aizrāva klausītājus, īstenībā tas bija ne tikai veikls paņēmiens, bet kaut kas vairāk, tā bija sevi�ķa īpa�ība, kas daudzus no mums saistīja pie viņa. Zālē valdīja klusums. Rod�ers turpināja:

� Mēs visi laiku pa laikam domājam par kodoltermisko karu. Protams. Mēs būtu muļķīgi un arī ļauni, ja nedomātu par to. Mums nav pat aptuvena priek�stata par to, kāds būtu �is kar�. Salīdzinājumā ar to visas briesmas, ko cilvēki līdz �im izgudroju�i, lai sagādātu cie�anas citiem cilvēkiem, izskatītos kā nevainīga rotaļa. Tāpēc mēs saprotam, ka tāds kar� nedrīkst būt. Ta�u, kaut arī mēs to saprotam, mēs nezinām, kā to novērst. Esmu sastapis labas gribas cilvēkus, kuri ne pārāk viegli atsakās no cerībām, tomēr sirds dziļumos domā, ka mēs visi, visa cilvēce iekļuvusi nejēdzīgās lamatās. Es tam neticu. Es ticu, ka drosme, saprāts un mazliet veiksmes mums palīdzēs rast izeju. Es negribu apgalvot, ka tas būs viegli. �aubos, vai ir kāds vispārējs atrisinājums. Varbūt mums vajadzēs meklēt da�ādos virzienos, izmēģināt samērā niecīgus līdzekļus, kas var kaut cik mazināt kara draudus. Tāpēc es izmantoju izdevību, lai uzdotu jums da�us jautājumus. Es domāju, neviens cilvēks pasaulē nezina atbildes uz visiem �iem jautājumiem, varbūt pat uz daudziem ne. Tie�i tāpēc mums vajag vismaz uzdot tos. Un vispirms mūsu valstī. Mūsu valsts ir saglabājusi stabilitāti ilgāk nekā jebkura cita valsts pasaulē. Mēs esam pieredzējusi tauta. Esam pārlaidu�i daudz briesmu. Tā nav mūsu vaina, ka �īs jaunās briesmas, �ī pārmaiņa kara raksturā, �is kodoltermiskais trieciens mums ir bīstamāks nekā jebkur� cits spēks. Tas ir tāpēc, ka pasaules mērogā mūsu zeme ir tikai sīks ielāpiņ� un mēs dzīvojam tik saspiesti. Sai briesmu pakāpei, protams, nevajag ietekmēt mūsu spriedumus. Es zinu, ir da�i, galvenokārt vientulīgi, veci cilvēki un arī viens otrs no jaunajiem, kuriem mūsu stāvoklis liekas netaisnība, kuri, glu�i dabiski, sirds dziļumos reizēm jūt bailes.

Zālē valdīja klusums, neviens pat neieklepojās. Redzēju savu kaimiņu sejas: da�i klausījās ar neslēptu interesi, baņķieris likās domīgs un sadrūmis. Tad pie pretējā galda kāds, pēc balss sprie�ot, piedzēries iekliedzās:

� Runā pats par sevi!

Semikinss pietrūkās kājās un nikni uzsauca:

� Klusu, nolādētais!

� Runā pats par sevi! � atkal atskanēja piedzēru�ā balss.

Semikinsa kaimiņi mēģināja viņu apsēdināt, bet viņ� vēl iesaucās:

� Kur tu karoji, sivēn? Bet �is cilvēks ir karojis!

Rod�ers pacēla roku. Viņ� stāvēja mierīgs, nekustīgs, ne vaibsts nenoraustījās. Tad viņ� sacīja:

� Lai mani apvaino gļēvulība. Tam nav nozīmes. Da�reiz man ienāk prātā, ka mazu bērnu tēvam ir grūti nebūt gļēvulim. Bet es nevienam neļau�u apvainot gļēvulībā visu tautu. Ikvienam prātīgam cilvēkam redzams, ka angļi pierādīju�i savu drosmi. Lai mēs nolemtu ko nolemdami tagad vai nākotnē attiecībā uz savu militāro nostāju, tas tiks darīts tāpēc, ka mēs tādu rīcību uzskatām par labu un pareizu, nevis tāpēc, ka baidāmies vai, no otras puses, pūlamies pierādīt, ka nebaidāmies.

Tad pirmo reizi zālē atskanēja: �Pareizi! Pareizi!� Rod�ers nogaidīja, kamēr saucieni norima, un atkal pacēla roku:

� Nu, tagad jokus pie malas, es uzdo�u jums jautājumus. Kā jau teicu, atbildes neviens nezina. Bet, ja mēs visi par to padomāsim, varbūt kādreiz varēsim pateikt tos vārdus, ko gaida kārtīgi cilvēki, labas gribas cilvēki visā pasaulē. Pirmais: ja nebūs nekādas vieno�anās vai kontroles, cik valstīm būs kodoltermiskie iero�i, teiksim, tūksto� deviņi simti se�desmit septītajā gadā? Pēc mana aprēķina � politiķa aprēķina, � un jūs pa�i varat aprēķināt tikpat labi kā es � �etrām vai piecām noteikti. Ja vien cilvēce nepaspēs to aizkavēt. Otrs: vai sakarā ar to, ka �is ierocis būs vairākām valstīm, kodoltermiskais kar� vairāk iespējams vai mazāk? Un atkal jūs varat minēt tikpat labi kā es. Bet mani minējumi ir drūmi. Tre�ais: kāpēc valstis tiecas pēc �iem iero�iem? Vai nacionālās dro�ības dēļ vai aiz mazāk prātīgiem iemesliem? Ceturtais: vai iespējams novērst �o katastrofu � nē, tas būtu pārāk stipri teikts, man vajadzēja sacīt � �īs arvien pieaugo�ās briesmas? Vai kāds no mums, kāda valsts vai valstu grupa var ieteikt kādu atrisinājumu, kādu izeju, kas būtu pieņemama kā no militārā, tā no vispārcilvēciskā viedokļa?

Rod�ers jau bija runājis desmit minūtes un turpināja vēl tikpat ilgi. Runas otrā daļā viņ� atkal pārgāja uz oficiālo valodu, mistisko, kancelejisko valodu, kādā parasti runā ministri ar tautu. Likās dīvaini, ta�u tas neap�aubāmi bija iepriek� izplānots. Rod�ers bija dziļi aizkustinājis klausītājus, tagad vajadzēja tos nomierināt. Viņus varēja iepriecināt ar parastām vispārējām frāzēm, un Rod�ers labprāt sagādāja viņiem �o prieku.

Runas nobeigumu viņ� nevilka garumā un apsēdās, skanot aplausiem, kaut arī ne pārāk dedzīgiem. Rod�eram draudzīgi un diezgan juceklīgi pateicās, un tad procesija ģildes vecākā vadībā izgāja no zāles, � pa priek�u nesa zi�ļus, Rod�ers soļoja blakus Lafkinam.

Atcerēdamies to vakaru, es domāju, ka diezin vai kāds no cilvēkiem, starp kuriem toreiz atrados, aptvēra, ka klausās runu, kam lemts kļūt pla�i pazīstamai. Varbūt arī es pats to neaptvēru. Da�i klausījās ar ziņkāri, citi it kā ar neērtības sajūtu, citi nomākti. Arā iedams, dzirdēju da�ādus spriedumus. Vairums izteicās godbijīgi, tomēr bija neizpratnē.

Drūzmā pie garderobes ieraudzīju Semikinsu � liesmojo�ām acīm, saniknots, viņ� atgādināja vanagu. Kaut gan mēs nebijām tālu viens no otra, viņ� skaļi sauca:

� Līdz kaklam man �is pūlis! Iesim pastaigāties!

Diezin vai �is uzaicinājums bija domāts, lai iepriecinātu viņa kaimiņus, kuri stāvēja smagnēji un flegmatiski, kamēr viņ� lauzās tiem cauri � kalsens, elegants, ar ordeņu lentītēm pie �aketes atloka.

Mēs abi bijām bez mēteļiem un cepurēm, tāpēc ātrāk par citiem izgājām ārā uz naksnīgās ielas.

� Velns parāvis! � Semikinss lādējās.

Viņ� bija daudz dzēris, tomēr ne pārāk iereibis. Ta�u mierīgi sarunāties ar viņu nevarēja. Viņ� kvēloja aizvainojumā un dusmās uz cilvēku, kas bija pārtraucis Rod�eru.

� Velns parāvis, tie neviens nav viņa cienīgi (viņ� runāja par Rod�eru). Es pazīstu viņa pulka biedrus. Ticiet man, viņ� ir drosmīgs cilvēks.

Sacīju, ka neviens par to ne�aubās.

� Kas viņ� bija, �is sasodītais nelietis?

� Vai tam kāda nozīme? � es sacīju.

� Dro�i vien kāds intendantūras pulkvedis. Es labprāt būtu aizbāzis viņa trekno rīkli. Ko jūs domājāt, sacīdams: �Vai tam kāda nozīme?�

Ja cilvēku apvaino, es sacīju, un viņ� pats zina, ka tas ir aplam, un visi citi zina, ka tas aplam, tad tas neaizskar. Sacīju, bet pats domāju: vai tā ir? Semikinsu tas pagaidām nomierināja, bet es vēl arvien prātoju. Nē, ir gadījies, ka mani sāpīgi aizskāris arī glu�i nepatiess apvainojums; pat vēl vairāk nekā da�u labu reizi patiess.

Klusēdami aizgājām līdz stūrim un tur brītiņu apstājāmies, raudzīdamies pāri ielai uz Monumentu, kas melnoja pret mēness gaismas pielietajām debesīm. Auksts nebija, pūta dienvidrietumu vēj�. Mēs iegriezāmies Ar-turstrītā, pēc tam gājām pa Apertemzstrītu, kas stiepjas paralēli krastmalai. Aiz bumbu sagrautajām vietām, kur vēl tagad, gandrīz divdesmit gadus pēc uzlidojumiem, auga kazrozes, varēja redzēt ūdens spoguli, noliktavas, saspiestas citu pie citas,un celtņus, kas slējās kā milzu skeleti.

� Viņ� ir di�ens cilvēks, vai ne? � sacīja Semikinss.

� Ko nozīmē � di�ens cilvēks?

� Dieva dēļ, vai jūs tagad esat pret viņu?

Es biju nevērīgi izrunājies, neko nedomādams, bet Semikinss vēl arvien nevarēja norimt pēc aizvainojuma.

� Paklausieties, � es sacīju, � es viņa labad esmu licis uz kārts visu, ko vien varēju. Un es riskēju vairāk nekā visi viņa draugi.

� To es zinu, zinu. Jā, sasodīts, viņ� ir di�ens cilvēks.

Semikinss draudzīgi man uzsmaidīja. Tur, kur mēs pa�laik gājām garām, kādreiz bija �aura ieliņa, tagad pāri drupām to brīvi apspīdēja mēness. Semikinss sacīja:

� Mana māsa labi darīja, ka apprecējās ar viņu. Laikam viņai liktenis lēmis laimīgu laulību un daudz bērnu. Tomēr, zināt, es vienmēr domāju, ka viņa apprecēsies ar kādu no mūsējiem. Labi, ka viņa to neizdarīja.

Semikinss sacīja �ar kādu no mūsējiem� tikpat dabiski, kā viņa vecvectēvs būtu sacījis, ka viņa māsai vajadzējis apprecēties ar �d�entlmeni�. Kaut arī Semikinss gandrīz vai dievināja Rod�eru, viņ� tie�i tā arī domāja. Ta�u viņa vārdos manu uzmanību piesaistīja vēl kaut kas cits. Karo rūpējās par viņu vairāk, mīlēja viņu vairāk nekā viņ� Karo. Bet arī viņ� bija pieķēries māsai, tomēr viņas laulību uzskatīja par laimīgu tāpat kā visi. Diāna, redzēdama viņus pastaigājamies Besetas parkā vai glu�i kā sabiedrotos kādā valdības dinejā, varēja domāt tāpat. Kaut arī Diāna un vēl jo vairāk Semikinss visu mū�u bija pavadīju�i izvirtu�ā sabiedrībā, kur tikai no virspuses viss likās mierīgi. Klausīdamies, kā Semikinss runā par savas māsas laulību, es domāju par Elenu, kura bija viena savā dzīvoklī �ai pa�ā pilsētā.

� Jā, viņai ir bērni, � Semikinss vēl arvien prātoja par Karo. � Bet es esmu vecs celms.

Tā bija pirmā reize, kad viņ� �ēlojās par savu likteni un, starp citu, arī pirmā reize, kad viņ� lietoja tik tēlainu salīdzinājumu.

Da�ādi tenkoja par to, kāpēc viņ� neesot apprecējies. Viņ� bija pāri trīsdesmitiem, savā ziņā tikpat skaists ka Karo. Vienmēr parādos, gan tāpēc, ka spēlēja uz naudu, gan arī tāpēc, ka līdz tēva nāvei nevarēja brīvi rīkoties ar savu īpa�umu. Ta�u bija paredzams, ka agri vai vēlu viņ� mantos grāfa titulu un arī kļūs par ļoti bagātu cilvēku. Tātad viņu varēja uzskatīt par iekārojamu līgavaini. Diāna ar divdesmitajam gadsimtam raksturīgu ne�ēlīgumu aizrādīja, ka ar viņu dro�i vien �kaut kas neesot kārtībā�. Runāja, ka viņam patīkot jauni vīrie�i.

Tas viss varēja būt taisnība. Man bija aizdomas, ka viņ� ir viens no tiem cilvēkiem (un tādu ir daudz, īpa�i starp viņam līdzīgiem spēcīga rakstura jauniem vīrie�iem), kuri vairās no seksuālās dzīves, ta�u galu galā pamazām nonāk pie tās kā ikviens parasts cilvēks. Kļūdams vecāks, esmu pārliecinājies, ka iegūt nepilnīgu pieredzi ir sliktāk nekā palikt vispār bez pieredzes, iegūt nepilnīgas zinā�anas ir sliktāk nekā neiegūt nemaz. Vajag tikai pasteigties un apzīmēt kādu par homoseksuālistu, un viņ� pats sāks tam ticēt. Vajag tikai iestāstīt, ka viņam lemts palikt nomaļus no dzīves straumes, un būsim palīdzēju�i viņu no tās izgrūst. Vienīgais, ko var darīt � tā ir rūgta patiesība �, neietekmēt viņu. Tāpēc arī es tovakar negribēju uzmākties viņam ar atklātību. Es pat nevēlējos atklātību no viņa. Es priecājos (kaut arī jutos mazliet vīlies, mana ziņkārība palika neapmierināta), kad, vēl izteicis da�as vispārējas no�ēlas frāzes, viņ� griezīgi iesmējās un sacīja:

� O, pie velna visu!

Tad viņ� lūdza, lai es eju viņam līdzi uz kādu spēļu klubu. Kad atteicos, viņ� gribēja vismaz kopā pavadīt vakaru pie Prata. Nē, es sacīju, man jāiet mājās. Tad pastaigāsim vēl brīdi, viņ� teica. Viņ� to pateica nicīgi, it kā nonievādams manu bur�uāzisko paradumu agri iet gulēt. Viņ� nevēlējās palikt viens.

Mēs soļojām pa vecās Sitijas ielām. No Daksfutleinas gala varēja redzēt Sentpola katedrāles kupolu un, it kā turpat blakus, Dika Vitingtona baznīcas smailos tornī�us, kas mēness gaismā vizēja kā ar cukura glazūru pārklāti. Londonas Sitija, lielās, neizprotamās pilsētas komerciālais centrs, neko nenozīmēja ne viņam, ne man. Tā nemodināja atmiņas. Es nekad nebiju tur strādājis, atcerējos vienīgi braucienus ar taksometru uz staciju Liverpūlstrītā. Ta�u kaut kas mūs saviļņoja. Varbūt katedrāles varenība? Bumbu sapostītās vietas? Pilnīgi klusās, tuk�ās ielas? Mānīgi romantiskās pagātnes atmiņas, vēsture, kas nav pa�a pārdzīvota, bet pastāv vienīgi iztēlē? Kaut kas mūs aizkustināja � ne vien viņu, bet ari mani, lai gan es biju mazāk iereibis, mazāk apmulsis.

Mēs pagājām garām Greittrinītileinai un nogriezāmies pa labi, un tad skatienam atklājās Sentpola katedrāle � balta ar melnu sodrēju apsūbējumu.

� Manuprāt, Rod�eram taisnība, � Semikinss sacīja.

� Ja būs atkal kar�, tad mums beigas.

Es piekritu.

Viņ� pagriezās pret mani.

� Kāda tam nozīme?

Viņ� runāja nopietni. Nevarēja atbildēt ar joku. Es sacīju:

� Kam tad ir nozīme?

� Nē, es jums jautāju! Vai mēs visi ticam, ka ir vērts dzīvot pasaulē? Ja runājam bez aplinkiem.

� Ja neticam, tad visam beigas.

� Varbūt tā arī ir, � viņ� sacīja. � Bet vai mēs neliekuļojam? Vai mums rūp, patie�ām rūp cilvēku dzīve?

Es klusēju. Mierīgi, bez dusmām un satraukuma viņ� turpināja:

� Vai jums rūp? Ja neskaita pa�us tuvākos cilvēkus? Runājiet! Sakiet taisnību!

Nevarēju uzreiz atrast īsto atbildi. Beidzot sacīju:

� Domāju, ka rūp. Vismaz es vēlos, lai tā būtu.

� Bet es par sevi �aubos. Esmu atņēmis cilvēkam dzīvību un varētu to izdarīt atkal. Protams, ir da�i cilvēki, kuru dzīvība man dārga. Bet par pārējiem, atklāti runājot, man laikam vienalga. Un tādu kā es ir vairāk, nekā mēs visi vēlētos.

Avī�u rakstu tituli otrā rītā pēc pusdienām zivju tirgotāju ģildes zālē bija vienkār�i, bet patīkami daiļrunīgi. BRUŅOTIE SPĒKI � VISSVARĪGĀKĀ PROBLĒMA; tad sīkākiem burtiem � �Kareivji nav aizstājami�, �Ministra enerģiskā runa,� rakstīja �Daily Telegraph� (konservatīvo avīze). DRO�ĪBA PIRMĀ VIETA, �Misters R. Kveifs par pasaulei draudo�ajām briesmām� � �The Times� (mēreni konservatīvie). ATOMIERO�U IZPLATĪBA, �Cik valstīm būs bumba?� � �Manchester Guardian� (centrs). MOSU VALSTS IESPĒJAS, �Būt pirmajiem atombumbas ra�o�anā� � �Daily Express� (neatkarīgie konservatīvie). AMERIKAI PA PEDAM � �Daily Worker� (komunisti).

Komentāri bija labvēlīgāki, nekā es sagaidīju. Rādījās, ka runa drīz vien tiks aizmirsta. Mēs ar Rod�eru, pārskatīju�i avīzes, abi atviegloti uzelpojām. Man liekas, viņ�, tāpat kā es, juta atslābumu.

Tai pa�ā nedēļā es ieraudzīju �The Times� slejā �No telegrāfa lentes� starp da�ādām citām ziņām nemanāmu, īsu paziņojumu:

�Losand�elosa. Dr. Brodzinskis, britu fiziķis, �ovakar uzstādamies �eit ar runu, uzbruka britu aizsardzības politikas �jaunajam pavērsienam�, nosaukdams to par sakāvnieku politiku, par tī�u ūdens lie�anu uz Maskavas dzirnavām.�

Es noskaitos, vairāk noskaitos nekā raizējos. Es biju pietiekami modrs � vai varbūt pietiekami pieradināts būt piesardzīgam � un piezvanīju uz Va�ingtonu Deivi-dam Rūbinam. Nē, viņ� sacīja, Ņujorkas un Va�ingtonas laikrakstos nekādas ziņas par Brodzinska runu neesot parādīju�ās. Tagad vairs arī neparādī�oties. Pēc viņa domām, mēs varot aizmirst par Brodzinski. Rod�era vietā viņ�, Rūbins, nemaz neuztrauktos. Uz Jaungadu viņ� atbrauk�ot, tad aprunā�oties.

Tas skanēja nomierino�i. Kā likās, neviens cits nebija ievērojis �o ziņojumu. Starp laikrakstu izgriezumiem, kas pienāca ministrijā, tā nebija. Es nolēmu neuztraukt Rod�eru un arī pats to aizmirsu.

Divas nedēļas vēlāk, dzidri zilā novembra priek�pusdienā es sēdēju Osbaldistona kabinetā. Mēs strādājām pie baltās grāmatas jaunā varianta, jo Kolingvuds iepriek�ējo � Duglasa sastādīto � bija galīgi sasvītro-jis. Duglass bija labā noskaņojumā. Kā parasti, viņ� ar savām autora tiesībām lepojās ne vairāk kā ikviens no mums lepotos, ierosinājis kopīgu izbraukumu ar autobusu.

Ienāca Osbaldistona sekretāre ar veselu lēveni aktu vāku un ielika tos �Saņemto rakstu� grozā. Ar ietrenētu skatienu Duglass, tāpat kā es, tūlīt pamanīja uz vieniem vākiem zaļu zīmīti.

� Paldies, Junis, � viņ� mierīgi sacīja atlētiskajai meitenei, kas neizskatījās daudz jaunāka par viņu. � Vai kaut kas nepatīkams?

� Pa�ā virsū ir interpelācija, ser Duglas, � atbildēja sekretāre.

Pa divdesmit pieciem gadiem viņ� bija pieradis pie stingri noteiktas kārtības. Interpelācija iedarbojās uz viņu un, glu�i kā pēc Pavlova mācības, izraisīja refleksu � to vajadzēja izskatīt vispirms. Kad vien Duglass, pats nosvērtākais no cilvēkiem, ieraudzīja interpolāciju, viņu pārņēma viegls satraukums.

Viņ� atvēra vākus un izklāja papīrus uz galda. Es varēju redzēt iespiesto interpolācijas tekstu otrādi, zem tā. īsas piezīmes rokrakstā. Rādījās, ka tā ir viena no tām interpolācijām, kas no rokas rokā, glu�i kā ūdens spaiņi ciemata ugunsgrēkā, nonāk pie pastāvīgā sekretāra.

Ievilcis dziļu rievu pierē, Duglass izlasīja interpolāciju. Pa�ķīra lapu un klusēdams sāka pētīt kādu citu dokumentu.

� Tas man nepatīk, � viņ� pateica asi, aizvainoti. Un pameta man mapi pāri galdam. Interpolāciju bija iesniedzis parlamenta loceklis no kādas dienvidu piekrastes kūrortu pilsētiņas, jauns cilvēks, kur� jau bija pazīstams kā galēji reakcionārs. Interpelācija bija �āda:

�Vai... (Rod�era ministrijas nosaukums) ministrs ir apmierināts ar uzticamības pārbaudi savā iestādē, īpa�i augstākajos posteņos?�

Izskatījās diezgan nekaitīgi, ta�u Duglasa padotie, vērīgi kā detektīvi, bija pamanīju�i, ka �is pats parlamenta loceklis uzstājies savā vēlē�anu iecirknī ar runu, kurā citējis Brodzinska apgalvojumus Losand�elosā. Interpolācijai bija pievienoti uz atsevi�ķas lapas uzlīmēti izgriezumi no vietējās angļu avīzes un no �Los Angeles Times�.

Ar dīvainu sajūtu, reizē neticību un apziņu, ka tas viss kādreiz noticis un jau aizmirsts, es sāku lasīt izgriezumus. Brodzinska lekcija Kalifornijas universitātē Losand�elosā � ZINĀTNE UN KOMUNISMA DRAUDI: briesmas, briesmas, briesmas; ielavī�anas; apzināta un neapzināta iecietība; viņa zemē (Apvienotajā karalistē) stāvoklis tikpat ļauns, varbūl pat ļaunāks nekā Savienotajās Valstīs; cilvēki, kas ieņem augstu stāvokli gan zinātnē, gan citās nozarēs, grēko pret valsts aizsardzību; labākās aizsardzības idejas tiek sabotētas; valstij bīstami cilvēki, valstij bīstami cilvēki.

� Nav visai patīkami, � sacīja Duglass, iekams es biju izlasījis līdz galam.

� Tā ir vājprātība.

� Vājprātīgi cilvēki var nodarīt daudz ļauna, tas jums pa�am labi zināms. � Viņ� pateica to asi, bet ar līdzjūtību. Viņ� zināja par manu pirmo laulību, un mums bija viegli runāt intīmi.

� Vai tas patie�ām stipri ietekmēs ...

� Jūs pārāk pavir�i uz to skatāties, � viņ� sacīja cieti un skarbi.

Pavir�ību man neviens sen, sen nebija pārmetis. Tad es sapratu, ka Duglass visu ņem savā ziņa. Viņ� runāja noteikti, valdonīgi. Viņa vienkār�ības un jauneklīgā izskata dēļ viņu maldīgi varēja noturēt par nenopietnu cilvēku. Ta�u viņ� bija tikpat nozīmīgs kā Lafkins vai Hektors Rozs.

Tie�i viņ� kārtos �o jautājumu, nevis Rod�ers. Inter-pelācija viņu stipri satrauca, tas bija tūdaļ redzams. Nesapratu, kāpēc. Varēja domāt, ka Brodzinskis mērķē uz Franci Getlifu, varbūt uz mani, varbūt uz^ Volteru Lūku vai pat uz Rod�eru pa�u. Ja tas uz mani domāts, nepatīkami būtu, bet ne vairāk. Duglass bija man tuvs draugs, tomēr viņa rūpes liktos pārmērīgas, ja runa būtu tikai par mani.

Nē. Varbūt viņ� kā augstākās kategorijas valsts ierēdnis baidījās; kad draudēja nākt atklātībā politiski jautājumi, it īpa�i galējo politisko novirzienu ierosināti. Viņ� bija tālredzīgs un godkārīgs. Tāpat kā ikviens Vaitholā, viņ� zināja: kad suņi plē�as, visiem spalvas put; pat nevainīgam upurim vai vērotājam no malas tomēr kaut cik dubļu pielīp. Ja būs politiska sarau�anās, viņa draugi un priek�nieki finansu ministrijā neizlaidīs viņu no acīm. Viņa vārds būs apzīmogots. Tas būs netaisni, ta�u viņ� jau nu ne�ēlosies par netaisnību. Viņa pienākums parūpēties, lai nebūtu trok�ņa. Ja viņ� to nespēs, tad ar viņu notiks tāpat kā ar Hektoru Ro�u � viņ� vairs nemū�am nevarēs tikt augstos amatos.

Un vēl otrs iemesls viņa uztraukumam. Kaut* arī godkārīgs, viņ� tomēr bija cilvēks ar augstiem morāles principiem. Uzstāties ar tādu runu kā Brodzinskis viņam bija tikpat kā noslepkavot vecenīti tirgotāju viņas veikaliņā. Kaut arī viņ� pats bija konservatīvais, pat stingrāks par saviem kolēģiem, viņ� uzskatīja, ka tādu interpolāciju varēja iesniegt vienīgi muļķis un nelietis � viņ� nevairījās no �iem vienkār�ajiem, atbilsto�ajiem apzīmējumiem. Viņa sirdī, kas bija bargāka nekā varēja domāt, nebija �ēlastības muļķiem, nelie�iem un Brodzin-skim līdzīgiem paranoiķiem. Tie viņam bija no godīgas sabiedrības izstumtie.

� Ministram nav pa�am jāatbild uz �o interpelā-ciju, � viņ� paziņoja.

� Vai tā nebūs vēl ļaunāk?

Duglass man padomu neprasīja. Rod�ers jau tā �atradās zem ap�audes�. Viņ� jāapsargā. Nebūtu labi, ja sāktu sa�ukstēties, vai viņ� �dro�s�. Tie�i �eit viņa politikā ir visvieglāk ievainojamā vieta. Nē, uz interpelāciju jāatbild Rod�era sekretāram parlamentā Leveretam-Smi-tam, viņ� ir visvairāk piemērots tādam uzdevumam.

Ar to Duglass gribēja sacīt, ka Leverets-Smits nepavisam nespēj patstāvīgi spriest, bet ir ievērojams ar savu āri�ķību un bauda savas partijas uzticību gan parlamentā, gan apspriedēs ārpus parlamenta. Resnītis Montijs Keivs reiz bija dzēlīgi izteicies, ka no Levereta-Smita ar laiku iznāk�ot lielisks augstākās tiesas loceklis.

Duglass iegāja Rod�era kabinetā un pēc īsa brītiņa atgriezās.

� Viņ� piekrīt. � Dro�i vien viņ� bija runājis bez aplinkiem, tāpat kā nule ar mani, tāpēc Rod�eram grūti būtu nepiekrist. � Iesim. Varbūt jums būs jārunā zinātnieku vārdā.

Rod�era kabinetā Duglass jau bija uzrakstījis atbildes uzmetumu. Kad mēs iegājām pie Levereta-Smita � tai pa�ā gaitenī, tre�ās durvis �, sarunas tonis kļuva svinīgāks.

� Sekretār, mēs pie jums ar uzdevumu, � Duglass iesāka. Ta�u tas negāja tik ātri. Leverets-Smits, masīvs, gludi pieglaustiem matiem, ar brillēm, līdzīgs pūcei, piecēlās, lai apsveicinātos ar mums. Lēni, lēni viņ� izlasīja visu, ko bija rakstīju�i ierēdņi, caur kuru rokām gājusi interpelācija, Duglasa uzmesto atbildi, laikrakstu izgriezumus. Tad tikpat lēni savā skanīgajā balsī sāka uzdot jautājumus. Kā mēs oficiāli izteiktu apzīmējumu �valstij bīstams cilvēks�? Kādas kategorijas pakļautas uzticamības pārbaudei? Vai visiem zinātniskās komisijas locekļiem atļauta pieeja materiāliem ar atzīmi �Pilnīgi slepeni� un tiem, �par kuriem mēs nerunājam�?

Leverets-Smits izjautāja mūs bez �ēlastības. Lēnās runas paņēmiens, kā Keinzs mēdza sacīt, es nodomāju. Vai visi valsts ierēdņi pārbaudīti? Kādi ir pārbaudes rezultāti?

Tāpat kā viņa kolēģi, Duglass savus sakarus ar dro�ības dienestu turēja slepenībā. Viņ� nemeklējās doku-' mentos, bet atbildēja pēc atmiņas ar skaitļojamās ma�īnas precizitāti, tikai ne tik mierīgi. Pastāvīgais sekretārs nedomāja pieļaut, ka ministra vietnieks � un kaut vai pats ministrs � viņu tā nopratina. Un Leverets-Smits īstenībā bija ne tikai apnicīgs un pa�apzinīgs, bet arī necieta Rod�eru, viņam nepatika tādi parupji, bet enerģiski zinātnieki kā Volters Lūks, un Francim Getli-fam vai man līdzīgu cilvēku sabiedrībā viņ� jutās neērti. Savu darbu viņ� piecieta tikai tādēļ, ka tas varēja noderēt par tramplīnu augstākam lēcienam. Sis tehnikas, politikas, ideoloģijas un morāles problēmu un militārās tālredzības juceklis viņam bija pretīgs, necienīgs, turklāt te vienmēr vajadzēja saskarties ar cilvēkiem, kuru sabiedrībā viņ� nevēlējās atrasties.

Viņ� dzīvoja dīvainā un stingri noslēgtā lokā. Viņ� nepavisam nebija aristokrāts kā Semikinss ar savu māsu, ne arī no lielajiem zemes īpa�niekiem kā Kolingvuds; Diānas izsmalcinātie draugi viņu uzskatīja par garlaicīgu vidus�ķiras pārstāvi. Turklāt viņ� piederēja pie cie�i ortodoksāla vidus�ķiras slāņa, likās, ne skolās, ne viņa mājā Vin�esterā, ne konservatīvo klubā Oksfordā līdz viņam dīvainā kārtā nebija nonākusi neviena ķecerīga doma.

� Es īsti labi nesaprotu, sekretār, kāpēc ministrs vēlas, lai es atbildu uz interpelāciju?

Veselu stundu pratinājis mūs, viņ� tagad uzdeva �o jautājumu. Duglass ne pārāk bie�i atļāvās atklāti izrādīt savu nepacietību, bet tagad daudz netrūka.

� Viņ� negrib, ka to sāktu apspriest, � Duglass sacīja. Tad piebilda ar savu mīļo, jauneklīgo smaidu: � Viņ� domā, ka jūs visi uzklausīs ar uzticību. Un līdz ar to �iem niekiem būs darīts gals.

Leverets-Smits pielieca masīvo kubveida galvu. Pirmoreiz viņ� likās mazliet nomierināts. Viņu vēl interesēja, vai ministrs pārdomājis �o lēmumu. Protams, viņ� pats to noskaidro�ot.

Duglass, vēl arvien mīļi smaidot, it kā apņēmies pierādīt, ka sabiedriskos pasākumos aizvainojumam nav vietas, aizrādīja, ka viņiem atlicis pārāk maz laika.

� Ja ministrs patie�ām vēlas, lai es uzņemos �o pienākumu, tad, protams, nevaru atteikties, � Leverets-Smits sacīja ar tādu izteiksmi kā augstdzimusi lēdija, kuru piespie� atvērt loteriju labdarīgiem mērķiem. Tomēr glu�i norimt viņ� vēl nevarēja. � Ja uzņemos �o pienākumu, sekretār, tad, manuprāt, es varētu principā izmantot jūsu uzmetumu. Bet tad man vajadzēs lūgt jūs atnākt pie manis pēc da�ām stundām, lai mēs varētu kopīgi to izskatīt.

Kad mēs ar Duglasu gājām prom, viņ� klusēja. Varbūt sabiedriskos pasākumos aizvainojumam nav vietas, es domāju, bet, ja Leverets-Smits paliks savā postenī līdz tam laikam, kad Duglass pārņems finansu ministrijas vadību, viņam dro�i vien nāksies no�ēlot, ka bijusi �āda saruna.

Tomēr, kaut arī Levereta-Smita izrunas aizņēma daudz laika, mērķis bija sasniegts. Virsroka palika Dug-lasam.

Interpelācija bija paredzēta ceturtdien. No rīta Rod�ers lūdza mani aiziet uz palātu paskatīties, kā Leverets-Smits veic savu uzdevumu. Un vēl palūdza, it kā nevērīgi, lai pēc tam uz pusstundu aizejot pie Elenas.

Bija nemīlīga pēcpusdiena, ielas tinās miglā, arī palāta likās miglaina. Ap piecdesmit parlamenta locekļu novietoju�ies uz sēdekļiem kā vāji apmeklētā dienas izrādē. Tūlīt pēc lūg�anas es aizgāju uz lo�u aiz priek�sēdētāja krēsla. Pirms mūsējās bija jāatbild uz vairākām citām interpelācijām, un pa�laik notika karsta vārdu maiņa sakarā ar lūgumu atcelt sodu slepkavam, kuru deputāts no Velsas visu laiku mīļi sauca par Erniju Vilsonu.

Tad no pēdējā sola valdības pusē, pa labi no manis, piecēlās cilvēks, ko mēs gaidījām, � jauns, blonds, elegants, dedzīgs, Viņ� paziņoja, ka lūdz atļauju uzdot interpelāciju numurs divdesmit divi; viņ� izturējās pa�pārliecināti un draudīgi � galvu atmetis, zodu izslējis, un it kā centās izdabūt pēc iespējas vairāk skaļuma no mikrofoniem.

Leverets-Smits piecēlās gausi, it kā viņa muskuļi aiz smaguma tikai ar pūlēm kustētos. Viņ� nepagriezās pret jautātāju, kas atradās viņam aiz muguras, bet ieurbās ar skatienu kādā punktā kaut kur pretējā pusē zem kāpnēm.

� Jā, ser, � viņ� sacīja, it kā izpauzdams apmierinājumu ne vien ar uzticamības pārbaudi, bet arī ar Visumu.

Dedzīgais jaunais cilvēks jautāja tālāk:

� Vai ministrs ir redzējis profesora Brodzinska tre�ā novembra paziņojumu, kas pla�i publicēts Savienotajās Valstīs?

Telpu pārskanēja Levereta-Smita dro�ā, vienmērīgā balss:

� Mans cienījamais draugs ir redzējis �o paziņojumu, kas ir maldīgs visos aspektos. Viņas majestātes valdība realizē aizsardzības politiku, par kuru valdība ir atbildīga un kuru pastāvīgi apsprie� �ajā palātā. Mans cienījamais draugs ar pateicību pieņem savu padomnieku � zinātniskās komisijas locekļu un citu pakalpojumus. Bez liekām runām ir skaidrs, ka �ie cilvēki, visi kā viens, ir izcili godīgi un uzticīgi tautas interesēm. Pēc pastāvo�ās kārtības visas personas, kam pieejami slepeni materiāli, starp tām arī Viņas majestātes ministri, pakļautas stingrai uzticamības pārbaudei. Tas attiecas arī uz visiem, ar ko mans cienījamais draugs konsultējas jebkurā ar aizsardzību saistītā jautājumā.

Bija dzirdami klusināti, godbijīgi saucieni: �Pareizi! Pareizi!� Blondais jauneklis turpināja:

� Es gribētu zināt, vai visi zinātnieki �inī gadā izgāju�i pārbaudi?

Leverets-Smits atkal stāvēja, līdzīgs milzīgam, vajātam zvēram. Es baidījos, ka viņ� neprasa interpelācijas atlik�anu. Viņ� stāvēja, un gausi vilkās mirkļi. Tad atkal atskanēja viņa nelokāmā balss:

� Mans cienījamais draugs uzskata, ka nav vajadzības sīkumos publicēt uzticamības pārbaudes norisi.

Labi, es nodomāju. Tas ir viss, kas mums vajadzīgs.

Atkal �Pareizil Pareizi!�. Atkal apnicīgā, dusmīgā balss.

� Vai ministrs paziņos, kad pēdējo reizi notikusi da�u zinātniskās komisijas locekļu uzticamības pārbaude, ja es nosauk�u viņu vārdus? Mūsu vidū ir cilvēki, kas nav ar mieru atstāt bez ievērības doktora Brodzinska ziņojumu...

No toriju soliem atskanēja sa�utu�as balsis. Jaunais cilvēks bija aizgājis par tālu.

�oreiz Leveretam-Smitam nevajadzēja tik ilgi domāt. Raudzīdamies kaut kur tālumā, viņ� cienīgi aizrādīja:

� Atbilde uz �o papildu jautājumu jau ietverta manā iepriek�ējā atbildē. Turklāt �is jautājums negodīgi met ēnu uz cilvēkiem, kuri, bie�i vien sevi nesaudzēdami, dara nenovērtējamu darbu valsts labā.

Enerģiski piekri�anas saucieni. Tie nepārprotami izbeidza jebkādus tālākus jautājumus. Palāta pārgāja pie nākamās interpelācijas. Leverets-Smits sēdēja izslējies, izbaudīdams gandarījumu par labi paveikto uzdevumu.

Es gaidīju kādu tālāku interpelāciju, kas bija adresēta manam ministram. Duglass, kas sēdēja man blakus, apmierināti smaidīdams piecēlās un aizgāja.

Pēc kāda laika sākās debates. Man vēl nebija laiks doties uz Eberistrītu. Tad ienāca Rod�ers. Dro�i vien viņ� kaut ko jau bija dzirdējis, jo, iedams uz savu vietu priek�ējā solā, apstājās pie Levereta-Smita un uzsita tam uz pleca. Leverets-Smits paskatījās uz viņu un pasmaidīja nopietnu, apmierinātu smaidu.

Rod�ers atlaidās savā sēdeklī un sāka lasīt kaut kādus dokumentus, kā cilvēks, kas strādā vilcienā. Kad

kāds no opozīcijas pateica kaut ko asprātīgu un atskanēja smiekli, viņ�, domās nogrimis, labsirdīgi pasmaidīja.

Sākās jauna runa, Rod�ers pacēla acis no saviem papīriem, palūkojās uz lo�u un mūsu skatieni sastapās. Viņ� deva man zīmi, ka gaidīs mani ārpusē. Tad piecēlās, pa�ukstēja kaut ko kādam no ministriem un izgāja no palātas.

Kuluāros; kur drūzmējās apmeklētāji, kur mazās grupiņās risinājās nopietnas pārrunas, kur padevīgi kaut ko gaidīja atsevi�ķas personas, glu�i kā ziemas vakarā Centrālajā stacijā, Rod�ers pienāca pie manis.

� Stāsta, ka Leverets glu�i labi ticis galā.

� Labāk, nekā jūs to būtu izdarījis.

Rod�ers, apak�ējo lūpu at�iepis, drūmi pasmējās. Viņ� dzīrās ko sacīt, bet es pamanīju Elenu. Viņa dro�i vien nāca no galerijas un, mums garām iedama, uzsmaidīja man kā patālam paziņam. Rod�eru viņa nelikās manām, un viņ� tāpat nelikās manām Elenu. Es noskatījos, kamēr viņa nozuda durvīs.

� Viņa aizgāja mājās, � Rod�ers sacīja. � Pēc da�ām minūtēm mēs varam sekot. Es laikam ie�u jums līdzi.

Pagalmā cauri miglai blāvi spīdēja spuldzes un taksometru ugunis. Kad mēs piegājām pie taksometra, Rod�ers klusi palūdza, lai es pasakot �oferim adresi.

Noklikstēja lifta durvis, ietrink�ķējās zvans.

Elena atvēra durvis, gaidīdama mani, bet, ieraudzījusi Rod�eru, uzelpoja izbrīnījusies un priecīga. Durvis aiz mums aizvērās, un Rod�ers apskāva viņu. Sai apskāvienā bija atvieglojums un ticība, tā apskaujas mīlētāji, kas apzinās, cik daudz prieka var sniegt viens otram. Viņai �ajā apskāvienā varbūt bija vēl kaut kas. Viņi satikās tikai �inī istabā, viņus nomāca nepiecie�amība slēpties, un viņa bija laimīga kaut reizi apskaut viņu, kādam redzot. Viņi labprāt būtu paliku�i vieni... Mana klātiene viņus gan traucēja, tomēr Elenai sāgā-, dāja arī prieku.

Beidzot viņi apsēdās uz dīvāna, es atzveltnes krēslā.

� Nebija tik slikti, vai ne? � Elena jautāja par to, kas �odien bija noticis palātā, bet tik laimīgā balsī, it kā

runādama par ko pavisam citu. Rod�eram mirdzēja acis, tāpat kā viņai. Viņ� atbildēja tādā pa�ā tonī: � Nebija slikti. � Tad sāka runāt lieti�ķi.

� Liekas, visi domā, ka tas labi beidzies.

Es pievienojos.

Elcna gribēja zināt, vai tagad interpelācija vēl varot mums kaut kā kaitēt. Grūti pateikt: jādomā, ka ne, ja negadīsies kaut kas nopietnāks. Elena sadrūma. Viņa bija gudra, ta�u par politiku sākusi interesēties tikai nesen un vēl ne visai labi izprata tās līklo�u ceļus.

� Lai nu kā, � viņa sacīja, � bet ar Brodzinski laikam tagad izbeigts. Tas arī ir kaut kas.

Nē, mēs atteicām, to vēl nevar zināt. Nedrīkst pārāk zemu novērtēt paranoiķi. Es atdarināju Rod�eru un atmaksāju viņam, atgādinot viņa izturē�anos pret Brodzinski. Juku�ie bie�i vien paliek bīstami arī tad, kad prātīgāki cilvēki iet bojā. Nevajag viņus pārāk zemu vērtēt, es sacīju. Nav ko mēģināt viņus nomierināt. Tas nozīmē veltīgi kavēt laiku. Viņi tikai ņem un neko nedod pretī. Vienīgais veids, kā apieties ar trakiem � gāzt viņiem pa zobiem. Ja cilvēkam ir vajā�anas mānija, tad vienīgais noderīgais ceļ� � likt viņam just, ka ne velti viņu vajā.

Es runāju bez lielas gudro�anas, ar mākslotu niknumu, lai iepriecinātu Elenu. Bet viņa sacīja ar pavisam īstu niknumu:

� Nogalināt viņu vajadzētu. Nudien, es pati to varētu izdarīt. � Brodzinskis bija kaitējis, vismaz mēģinājis kaitēt Rod�eram.-Ar to pietika.

� Vai jūs nevarat uzrīdīt viņam kādu no zinātniekiem? � viņa iekaisusi jautāja man.

� Viņi jau tāpat nav nekādā sajūsmā, � es atbildēju.

� Velns un elle, kas tur par jēgu!

Rod�ers sacīja, ka viņai nav ko sevi�ķi uztraukties Brodzinska dēļ. Varbūt viņ� vēl mēģinās kaut kā sariebt, ta�u lielas nozīmes tam nebūs, viņ� savu pulveri jau iz�āvis. Nebija sevi�ķi gudri uzbrukt mums no Amerikas. Varbūt viņa runa noskaņos da�us pret mums, bet �ie cilvēki tik un tā būtu biju�i mūsu ienaidnieki. Anglijā viņ� ir sabojājis savu reputāciju un viņam vairs neuzticas pat tie cilvēki, kuri labprāt būtu izmantoju�i viņa pakalpojumus.

� Nepatik�anu mums vēl būs daudz, � Rod�ers sacīja, � bet Brodzinskis, man liekas, tagad tikai vārīsies pats savā sulā.

� Jūs neko pret viņu neuzsāksiet?

� Nē. Varbūt pats labākais ir turēties tālāk no viņa. � Rod�ers uzsmaidīja Elenai.

� Nogalināt viņu vajadzētu! � viņa atkārtoja.

Rod�ers apskāva viņu cie�āk. Viņ� paskaidroja, ka praktiskos darījumos atriebība ir greznība, ko nedrīkst atļauties. Tam nav nozīmes. Elena skaļi iesmējās.

"� Tās ir tavas domas. Manuprāt, atriebībai var būt zināma nozīme.

Es visu laiku pūlējos viņu iepriecināt, ta�u tas nebija viegli. Viņa uztraucās par Rod�eru, uztraucās vairāk nekā viņ� pats vai es tajā vakarā, tomēr bija sevi�ķi labā noskaņojumā. Ne tikai tāpēc, ka mēs bijām pie viņas. Viņa izturējās tā, it kā nule būtu aizdzijusi kāda brūce.

Beidzot es atģidos. Sim uzbrukumam nebija nekāda sakara ar viņu. Viņai bija aizdomas, ka aiz telefona zvaniem slēpjas kāds, ko Rod�ers pazīst. Kādu laiku viņa gandrīz uzskatīja par vainīgo Brodzinski. Novērojumi, ko es biju noorganizējis, rādīja, ka tas maz ticams. Tagad viņa bija pārliecināta par to. Un drīkstēja brīvi izliet savu naidu pret Brodzinski. Viņa juta neizsakāmu atvieglojumu. Necie�ama bija doma, ka Rod�eram briesmas draud viņas dēļ. Man likās, viņa būtu ar mieru atdot aci, roku, savu skaistumu, ja ar to spētu mazināt �īs briesmas, tomēr arī �ajā nesavtīgajā mīlestībā bija egoisms: kaut vai briesmas būtu lielākas, ka tikai viņa tajās nav vainojama.

Pastāstīju viņai, ka detektīvi nekā noteikta nav uzzināju�i. Tagad tie noklausās visas viņas sarunas pa telefonu.

� Tas viss ir neizturami, kad viņ�... � Elena palūkojās uz Rod�eru, � ... mēģina piezvanīt.

� Viņiem ir savi paņēmieni. Tev vajadzēs būt pacietīgai.

� Vai es protu būt pacietīga?

� Tev jācie� visvairāk. Bet ar to jāsamierinās. � Rod�ers pateica to asi, pilnīgā pārliecībā, ka viņa sapratīs.

Viņa jautāja maņ, vai nevarot vēl kaut kā palīdzēt. Vai tie�ām viņai atliek tikai sēdēt un gaidīt?

� Tas ir tik grūti, vai zināt, � viņa sacīja.

� Jā, to es zinu, � Rod�ers atbildēja.

Drīz pēc tam viņ� paskatījās pulkstenī un sacīja, ka pēc pusstundas viņam jāiet. Ceļā uz mājām es domāju: nu beidzot viņi bija vieni, netraucēti.

Rod�eru nevajadzēja brīdināt par tenkām. Viņ� pats tās nojauta, pareizāk � un tas nebija nekas neparasts � viņam tās bez vārdiem pauda paziņu sejas izteiksme visur, kur vien viņ� gāja � palātā, klubos, iestādēs, Dauningstrītā. Tajās novembra dienās mēs visi zinājām, ka tenkas mutuļot mutuļo. Tenkoja, par ko pagadījās, � nikni, ļaunprātīgi, ar baudu, gadījās arī tenkas ar asu politisku piegar�u.

Par Elenu, ne arī par kādu citu sievieti vēl nepļāpāja. Interpelācija, kā likās, bija aizmirsta. Rod�eru pieminēja visvairāk sakarā ar to, ka viņam radās tie�i tādi atbalstītāji, kas vismazāk būtu vēlami. Pla�i pazīstama kļuva viņa runa zivju tirgotāju ģildes zālē, gan atsevi�ķi izteicieni no tās, gan komentāri par to. Tas bija kaut kas neparasts. Rod�ers ieguva īpatnēju popularitāti, viņa vārdus atkārtoja no mutes mutē, neiedziļinoties to nozīmē. Divu triju nedēļu laikā viņ� kļuva par liberāli domājo�ās publikas mīluli, vismaz tā lika uz viņu lielas cerības. Liberāli domājo�a publika? Tiem, kas pie tās nepiederēja, un katrā ziņā marksistiem, tā neko sevi�ķu ne-nozītnēja. Sī publika varbūt runāja citā valodā nekā �Telegraph�, lorda Lafkina kolēģi un konservatīvo deputāti, ta�u, ja nonāktu līdz cīņai, tā būtu viņa pusē. Iespējams. Ta�u, par postu Rod�eram, �Telegraph�, lorda Lafkina kolēģi un konservatīvo deputāti uz to skatījās citādi. Viņiem �New Statesman� un �Observer� bija gandrīz tas pats kas Ļeņina �Iskra> pa�ā revolucionāro ideju uzplaukuma laikā. Ja Rod�ers saņem cildinājumus no tādas puses, tad viņ� jāpatņr acīs.

Nāca cildinājumi arī no citas puses, un tas bija vēl bīstamāk. Rod�eru sāka citēt neatkarīgie no opozīcijas � nevis oficiālie oratori, kuriem pietika pa�iem savu rūpju un kuri gribēja strīdu noklusināt, bet da�ādi atbruņo�anās sludinātāji, pacifisti, ideālisti. Tā nebija organizēta grupa, skaitā viņu bija mazāk par trīsdesmit, bet viņi prata runāt brīvi, nepiespiesti un skaidri formulēt savu domu. Izlasījis kādu viņu runu, kurā bija izteikta atzinība Rod�eram, es ar rūgtumu domāju: dievs, pasargi mūs no mūsu draugiem.

Rod�ers to visu zināja. Ar mani viņ� par to nerunāja, neuzticēja man ne savas bailes, ne cerības, ne plānus. Reiz viņ� ieminējās par Elenu, citreiz � kluba bārā, sniegdams man alus krūzi, pēk�ņi sacīja:

� Jūs ta�u neesat ticīgs?

Atbildi viņ� jau zināja. Nē, es sacīju, esmu neticīgais.

� Savādi, � viņ� sacīja ar apmulsu�u, labsirdīgi naivu sejas izteiksmi. � Man likās, jums vajadzētu būt ticīgam.

Viņ� izdzēra malku no savas krūzes.

� Ziniet, es nevaru iedomāties, ka spētu dzīvot bez tā. Protams, � viņ� turpināja, � ir daudz cilvēku, kam patīk baznīcas ceremonijas, pat ja viņi īsti nemaz netic. Es domāju, man arī patiktu baznīca, ja es neticētu. Bet es ticu.

Pajautāju, kam tad viņ� īsti tic.

� Man liekas, � viņ� sacīja, � gandrīz visam, ko esmu mācījies, bērns būdams. Ticu dievam debesīs, ticu aizkapa dzīvei. Nav nozīmes stāstīt man, ka debesis nav tāda vieta, kādu es to iztēlojos bērnībā. Es pats to labi zinu. Tomēr es nespēju neticēt.

Viņ� vēl ilgi runāja par ticību. Runāja klusi, kā cilvēks, kas taustīdamies, nedro�i iet uz priek�u. Viņ� labprāt būtu dzirdējis mani sakām: jā, es saprotu, kā tas ir. Viņ� runāja ļoti atklāti, un nevarēja būt, ka cilvēks melotu, tā uzticēdams otram savas dziļākās jūtas. Un tomēr kaut kur apziņas dziļumos man rosījās aizdomas: varbūt cilvēks no sirds uztic otram kaut ko, lai noslēptu ko citu.

Pa pusei neapzinīgi es domāju: tas nav triks, tā viņam ir dabiska jūtu izpausme. Ta�u, ja viņ� negribētu atklāt man savus turpmākos plānus, �āds triks lieliski noderētu.

Līdz �im es biju atvairījis �aubas, kuras Hektors Rozs nebija izteicis, tikai licis nojaust savās skarbajās piezīmēs. Es pazinu Rod�eru, Rozs nepazina un arī nevēlējās iepazīt. Ro�u nebūtu interesēju�i ne Rod�era mērķi, ne tieksmes, ne ticība. Rozs cilvēkus vērtēja tikai pēc to darbības, un �ai ziņā viņam bie�i, daudz bie�āk, nekā es būtu vēlējies, bija taisnība. Par Rod�eru viņ� uzdeva tikai vienu vienīgu jautājumu: ko viņ� darīs, kad pienāks laiks rīkoties?

Rod�ers man neko nestāstīja. Nākamajā nedēļā saņēmu no viņa ziņu. Tas bija ielūgums uz �vecpui�u vakariņām� Lordnortstrītā, otrā dienā pēc pieņem�anas Lankastrā.

Sājā pieņem�anā Rod�ers laipni smaido�ajam premjerministram zem rokas da�as minūtes staigāja lustru gaismā pa paklāju �urpu turpu. Tai ziņā premjerministrs neat�ķīrās no citiem ministriem, pat no Osbaldistona vai Rozā. Viņ� atrada laiku visiem, ar katru viņ� labprāt pastaigājās zem rokas lustru gaismā, laipni smaidot. Stāvēdams uz kāpnēm, es domāju: gandrīz tāda pati pieņem�ana ar tādām pa�ām sejām varēja notikt pirms simt gadiem, tikai ar to at�ķirību, ka toreiz tā dro�i vien būtu notikusi premjerministra pa�a mājā un mūsu dienās, cik es atceros pārskatus par politiķu banketiem karalienes Viktorijas laikā, ir krietni vairāk dzērienu.

Pieņem�ana notika sakarā ar kādas rietumvalsts ārlietu ministra iera�anos. Tur bija politiķi ar sievām un valsts ierēdņi ar sievām. Politiķu sievas bija dārgākos tērpos nekā valsts ierēdņu sievas un vispār izskatījās iespaidīgākas. Toties valsts ierēdņi pa�i bija iespaidīgāki nekā politiķi, tā ka sve�inieks varēja noturēt viņus par kādu izcilāku rasi. Baltas kaklasaites, ordeņi, medaļas, lentas. Parasti pelēcīgais Hektors Rozs spīdēja un laistījās, izgreznojies vairāk par visiem pārējiem viesiem.

Zāle bija pilna, tāpat kāpnes. Margarita runājās ar Osbaldistonieni. Iedams pie viņiem, sastapu Diānu Skid-moru. Izteicu sajūsmu par viņas tērpu un dārglietām � dzidri ziliem safīriem. Viņa pati bija bāla un it kā sasprindzināta. Ta�u viņa prata izlikties mo�a, vai varbūt mo�ums bija tikpat neatņemama viņas sastāvdaļa kā viņas īpatnējās sejas vaibsti. Viņa visu laiku apmainījās skatieniem un smaidiem ar paziņām, kas gāja garām.

Viņa brītiņu vēroja premjerministru, kas pa�laik staigāja ar Montiju Keivu.

� Viņam tas ļoti jauki izdodas, vai ne? � Par premjerministru viņa runāja tādā tonī kā skolas direktors par labāko trīspadsmitgadīgo vingrotāju sniegumu. Tad viņa jautāja man: � Kur Margarita? � Es parādīju, un mēs abi gājām pie viņas. Kaut gan Diāna pazina daudz vairāk �īsdienas viesu nekā es, ar Osbaldistoniem viņa nebija pazīstama.

Viņa dzīvi un priecīgi ieteicās, ka gribot iepazīties. Ta�u nepaguvām paiet ne trīs soļus, kad viņa apstājās.

� Nē, es vairs negribu jaunus paziņas. Man pietiek.

Pirmajā mirklī man likās, ka esmu pārklausījies. Toreiz, kad viņa zaudēja savaldību savās mājās pie pusdienu galda, bija citādi. Tagad viņas acīs bija apņēmība, nevis asaras.

Mēs palikām stāvam viesu vidū. Jā, kop� tā vakara Besetā Diāna bija atkal stingri nostājusies uz kājām. Tagad, runājot par ģimenes dzīvi, viņa jutās nelaimīga. Viņa nemēdza būt nelaimīga un samierināties ar to. Viņa nespēja ilgāk dzīvot viena savā lielajā mājā. Viņai vajadzēja kādu, ar ko parunāt. Ar jūsmīgas skolnieces lomu un dievinā�anas objektu maiņām vairs nepietika. Ar mīlas dēkām nepietika. Viņai vajadzēja kāda, kas vienmēr būtu kopā ar viņu.

� Jūs nederat, � viņa sacīja lieti�ķi un atklāti. � Jums ir sieva.

Pla�ajā viesistabā gandrīz visas sejas likās priecīgas. Priecīgākas nekā parasti viesībās, es domāju. Tad ieraudzīju Karo nākam Rod�eram zem rokas � ļoti jauks pāris, abi smaido�i, brīvi, pieradu�i pie sabiedrības uzmanības. Varbūt �eit bija arī citi ar tādiem noslēpumiem kā Rod�eram? 'Noteikti bija. Ja uzzinātu visu par �iem cilvēkiem, dro�i vien atklātos kaut kas neparedzēts. Bet varbūt ne tik daudz, kā varētu iedomāties. Sājā viesistabā gan vīrie�i, gan sievietes bija enerģijas pilni, apmierināti. �Labi baroti� � biju dzirdējis par viņiem, � protams, � no citiem. Bija viena otra mīlas dēka. Ta�u vairums no tām nelauzās pāri intīmo attiecību robe�ām. Un tie�i ar to ieguva vairāk. Tomēr viņi nedzīvoja, neizturējās tā, it kā varētu būt seksa debesīs bez briesmām. Varbūt, es da�reiz domāju, tas ir priek�noteikums darbīgai dzīvei.

Lai nu būtu kā būdams, gandrīz visi bija laimīgi. Tovakar, likās, viņi bija it īpa�i laimīgi, baudīdami cits cita izstaroto spo�umu, pat premjerministrs, lai gan spo�umu izstaroja tie�i viņ� pats. Tā viņiem bija zināma atmaksa. Kādi atmaksas veidi vēl bija?

Atvadīju�ies mēs ar Margaritu gaidījām hallē, kamēr sulaiņi citu pēc citas skaļi pieteica ma�īnas � valdības ma�īnas, firmu ma�īnas, lorda Brid�votera, mistera Lē-vereta-Smita, Beļģijas sūtņa, sera Hektora Rozā. Margarita jautāja, kāpēc es smaidot. Es smaidīju, atceroties, ka reiz vaicāju lordam Lafkinam, kādu atmaksu, pēc viņa domām, viņ� saņem par savu dzīvi, ko daudzi cilvēki uzskata par ārkārtīgi grūtu. Protams, tā ir vara, es sacīju. Mēs uzskatījām, ka tam tā arī jābūt. Un bez tam vēl transports, es aizrādīju. Savā mū�ā viņ� ne reizi nebija izmantojis Londonā sabiedriskos satiksmes līdzekļus, vienmēr viņam bija savs transports. Lai arī dzīve bija grūta, viņ� pārvietojās kā uz burvju paklāja. Lordu Lafkinu �ī piezīme toreiz neuzjautrināja.

Kad otrā vakarā ieraudzīju, kādi cilvēki saaicināti uz pusdienām Lordnortstrītā, es nospriedu, ka Rod�ers pieļāvis taktisku kļūdu. Tur bija Montijs Keivs, Leverets-Smits, Toms Vindems, tad vēl Rozs un Osbaldistons, un arī Francis Getlifs. Izskaidrojums �ādai viesu izvēlei bija viegli atrodams. Keivs bija Rod�era tuvākais politiskais sabiedrotais, Leveretam-Smitam un Vindemam vienmēr vajadzēja zināt, kas notiek. Mums, pārējiem, arvien bija cie�s sakars ar Rod�era darbību. Bet visi, atskaitot Franci, bija iepriek�ējā vakarā biju�i pieņem�anā. Rod�era vietā es būtu nogaidījis, kamēr atmiņā izbāl �ī vakara burvju loka spo�ums, tad viņus tā nebaidītu iespēja atrasties ārpus tā.

Sē�ot pie pusdienām, kur vienīgā sieviete bija Karo galda galā, es prātoju, kas Rod�eram varētu būt padomā. Diezin vai viņ� runās atklāti Hektora Roza, Dug-lasa un vēl da�u citu klātienē. �ķita, ka viņ� un Karo, kura darbojās kā sabiedrotais, kas savu lomu jau vairākkārt atkārtojis, pūlas noskaidrot, kādas atskaņas dzirdamas. Viņi neuzdeva nekādus īpa�us jautājumus. Tikai sēdēja un gaidīja, vai neizdzirdēs kaut ko noderīgu.

Tāpat kā toreiz, kad runājām ar Rod�eru par reliģiju, es nevarēju paļauties, ka man radies pareizs spriedums par viņu, man pat nebija vēl galīga sprieduma. Vai viņ� nemeklē iespēju atkāpties? Varbūt viņ� nemaz nav pieļāvis taktisku kļūdu?

Noteikti � tas bija skaidrs un saprotams � viņ� �ovakar sagādāja visiem klāteso�ajiem izdevību izteikt savas �aubas. Ne tikai sagādāja izdevību, bet pat spieda darīt to.

Pēc pusdienām Karo negāja projām. Viņa piederēja pie mūsu apvienības un palika sē�am pie portvīna glāzes kā mēs visi. Pirms portvīna pasnieg�anas notika kaut kas tāds, ko es līdz �im nekur nebiju redzējis. Kalpones noņēma galdautu un salika vīna glāzes tie�i uz pulētā palisandra koka galda. Karo sacīja � tas esot vecs deviņpadsmitā gadsimta paradums, kas viņas tēva mājā vēl arvien saglabājies. Kristāls, sudrabs, apaļa vāze ar sārtām rozēm atspoguļojās galda virsmā; varbūt tie�i par to jūsmoja viņas sen�i, varbūt viņa iztēlojās, ka viņi tie�i tā sēdēju�i, sastādot karalienes Viktorijas laika valdību, sadalot amatus.

Piebīdīdams karafi Getlifam, kas sēdēja viņam kreisajā pusē, Rod�ers nevērīgi izmeta, ka visi klāteso�ie labi zinot, kas esot par viņiem un kas pret. Pieņemot kādu lēmumu, katram to vajagot zināt. Tad viņ� piebilda auksti un lietpratīgi kā zinātnieks pētnieks, lasot lekciju universitātē:

� Da�reiz es domāju, kaut varētu zināt, cik liela brīvība mums dota pa�iem izlemt. Es runāju par politiķiem. Varbūt mums ir mazāka rīcības brīvība, nekā mums patiktos domāt.

Hektors Rozs tagad dro�i vien bija pārliecinājies, ka viņa nojauta bijusi pareiza: Rod�ers sagatavo atkāp�anās ceļu. Ta�u Rozs ielaidās debatēs � vai nu gribēdams paspriedelēt, vai aiz stūrgalvības.

� Atļaujiet aizrādīt, cienījamais ministr, manuprāt, mūsu rīcības brīvība ir vēl mazāka. Jo vecāks es kļūstu un jo vairāk valstiski svarīgu lēmumu tiek pieņemti mana klātienē � bez manas līdzdalības, protartis �, jo vairāk pārliecinos, ka vecajam grāfam Tolstojam bijusi taisnība.

Toms Vindems palūkojās uz viņu apjucis, bet pretestības pilns, it kā uzskatīdams, ka Hektora viedoklim, kas, acīm redzot, radies krievu ietekmē, varētu būt graujo�a nozīme.

Rozs reti gāja viesībās, ta�u, kā likās, uz vecumu viņam pēk�ņi sāka iepatikties sabiedrība. Viņ� turpināja:

� Būtu pamāco�i padomāt, kā tas ietekmētu valstiski svarīgus lēmumus, ja visi, kas ieradu�ies uz jūsu brīni�ķīgajām pusdienām, lēdij Karolīn, tiktu iznīcināti vienā rāvienā. Vai arī � kaut gan tas, manuprāt, nav iespējams � ja mēs izvērstos un iznīcinātu visu Viņas majestātes valdību un vado�os valsts ierēdņus. Cienījamie klāteso�ie, man ir aizdomas, ka tam nebūtu absolūti nekādas ietekmes. Tiktu pieņemti tie�i tie pa�i lēmumi, varbūt ar nenozīmīgām novirzēm, un gandrīz tai pa�ā laikā.

Sarunā iejaucās Duglass. Viņ� labprāt būtu pastrīdējies ar Ro�u, ta�u kā kolēģim viņam vajadzēja ievērot solidaritāti. Ne viens, ne otrs nevēlējās runāt pārāk konkrēti, tāpēc Duglass turpināja Rozā aizsākto pavedienu. Viņ� tik stipri neticot predestinācijai. Iespējams, ka.citi varot veikt tos pa�us pienākumus, pieņemt tos pa�us lēmumus, ta�u labāk dzīvot ar tādu sajūtu un apziņu, ka ikviens savā vietā ir neaizstājams. Kad cilvēks atrodas notikumu centrā, Duglass sacīja, viņam gribot negribot jālemj. Ta�u izlemdams neviens jietic predestinācijai.

Viņ� palūkojās pie galda sēdo�ajos. Tajā mirklī viņ� nemaz nepūlējās izlikties mierīgs un nosvērts.

� Tāpēc jau mēs vēlamies būt notikumu centrā.

� Mēs, manu dārgo Duglas? � jautāja Rozs.

� Es runāju ne tikai par sevi, � Duglass atbildēja.

Montijs Keivs, kas sēdēja iepretī man, uzmanīgi vēroja Rod�eru. Sagumzītajā smokingā viņ� izskatījās vēl druknāks, nekā īstenībā bija, un visi viņu ievēroja. Neklausīdamies vairs Duglasa un Rozā sarunā, viņ� mierīgi un uzticīgi jautāja Rod�eram:

� Vai jūs negribējāt pateikt... kaut ko citu?

� Ko jūs ar to domājat?

� To... � Montijs nespēja savaldīties, un viņa tuklā seja savilkās dzēlīgā smīnā, � ...ka jūs laikam likāt mums kaut ko noprast.

� Ko tad, Montij?

� Manuprāt, jūs gribējāt sacīt, ka politikā zināma rīcība pa�laik var likties pilnīgi nepareiza, bet pēc desmit gadiem izrādīties pilnīgi pareiza. Par nelaimi, tas ir taisnība. Mēs visi to zinām.

� Nu un tad? � Rod�ers vienaldzīgi jautāja.

� Varbūt es pareizi jūs nesapratu, bet man likās, jūs jautājāt mums, vai nav iespējams, ka tāda ir pa�reizējā situācija.

� Vai tad no maniem vārdiem jums radās tāds iespaids?

� Vai tādā gadījumā jūs neturēsiet par labāku mainīt virzienu? Vai jums neradīsies vēlē�anās rīkoties mazliet piesardzīgāk?

� Vai jūs patie�ām uzskatāt, ka viņ� ir tik piesardzīgs? � Montiju pārtrauca Karo, kas sēdēja galda galā. Viņas acis spīdēja, vaigi bija tum�i pietvīku�i. Viņa bija skaista dusmās.

� Es nepavisam nedomāju sacīt, ka viņam ir viegli, � Montijs teica.

� Bet jūs gribat apgalvot, ka viņ� baidās. Vai tad neviens neapjēdz, ka viņ� jau daudzus mēne�us dara visu iespējamo. Varbūt viņ� pat ir pārvērtējis savus spēkus. Jautājums tikai, kā viņ� rīkosies tālāk.

� Un kā viņ� rīkosies tālāk? � Montijs vaicāja.

Viņos modās naidīgums vienam pret otru. Montiju Karo gan valdzināja, gan biedēja. Viņai savukārt Montijs likās pārāk izsmalcināts, ne visai vīri�ķīgs. Karo sadusmojās pa īstam. Viņa cīnījās par Rod�eru un bija gatava uzbrukt, turklāt viņa zināja vai varbūt instinktīvi nojauta, kā uzbrukt, lai gūtu vislabākos panākumus. Viņa nekad nepaļāvās uz nejau�ību. Viņa jau bija redzējusi, kā cilvēki nodod cits citu, tāpat kā tagad, sē�ot pie pusdienu galda. Viņa centās nodro�ināt Levereta-Smita un Toma Vindema atbalstu un mēģināja pierādīt tiem, ka Rod�eru spie� rīkoties nesaprātīgi, neapvaldīti cilvēki.

Karo bija drosmīga sieviete un viņas dusmas neviltotas. Vai tikpat neviltots bija arī Keiva uzbrukums Rod�eram? Man likās, varbūt viņi iepriek� par to bija vienoju�ies. Rod�eram tāds uzbrukums bija izdevīgs, tas nāca par labu viņa taktikai.

� Manuprāt... � Leverets-Smits iesāka ārkārtīgi svarīgi.

� Jā, Horas? � Karo paliecās viņam pretī, cenzdamās savaldzināt viņu gan ar aristokrātes, gan ar skaistas sievietes burvību.

� Manuprāt, mums vajadzētu atcerēties, ka reizēm, lēnāk braucot, tālāk tiek. � Viņ� to pateica kā diezin kādu pasaules gudrību.

Karo atkal burvīgi uzsmaidīja viņam.

� Vai mēs to kādreiz esam aizmirsu�i? � viņa sacīja.

� Paskaidrojiet mums, � Montijs teica.

� Man liekas, mēs virzāmies uz priek�u manāmi straujāk nekā sabiedriskā doma. Tas ir pareizi, mums jāvirzās straujāk, citādi mēs nespēsim pienācīgi to vadīt. Kā es saprotu, mūsu uzdevums ir noteikt, cik strauji mēs varam virzīties bez riska.

� Tie�i tā, � Montijs piezīmēja.

Viņa nicīgums bija acīm redzams. Es domāju: viņ� maldās, uzskatīdams Leveretu-Smitu par nenozīmīgu cilvēku. Viņam tie�ām pārāk patika frā�ainība, ta�u, ja viņ� ko apņēmās, tad pie tā arī palika un nebija izkustināms no vietas. Domājot par nākotni, es vēlējos, kaut viņ� būtu nenozīmīgāks, vieglāk izkustināms. Tas varēja Rod�eram būt liktenīgi, ka viņam jāsadarbojas ar tik nepiekāpīgu cilvēku.

Karo vēl arvien pūlējās savaldzināt Leveretu-Smitu un Tomu Vindemu. Viņai tas lieliski izdevās. Viņa izprata �aubas, vilcinā�anos, kas mocīja �os nelokāmos konservatīvos, izprata varbūt tādēļ, ka �ādas �aubas mocīja arī viņu pa�u, kaut gan viņa nevienam nebūtu atzinusies, tikai Rod�eram, un tagad, kad viņ� uzsācis �o ceļu, arī viņam vairs ne.

Toms Vindems vēlējās, kaut iz�ķiro�ais spēks arī tagad piederētu līnijkuģim.

� Protams, es zinu, ka tā nav, � viņ� sacīja.

� Es par to priecājos, � piebilda Montijs Keivs. Piesarcis un apmulsis, Toms aizstāvēja savu viedokli.

Kop� pēdējā kara stipri mainījusies uzskati par to, kādi kaujas līdzekli vislabākie. To viņ� atzīstot.

� Tomēr, � viņ� sacīja, � pui�iem (viņ� ar to domāja kareivjus un arī savus draugus parlamentā) vajadzīgs laiks, lai pierastu pie �īm pārmaiņām.

Iejaucās Francis Getlifs, atvainodamies Vindemam un Leveretam-Smitam auksti un oficiāli, kā pēdējā laikā paradis. Turklāt, kļūdams arvien oficiālāks, viņ� kļuva arī arvien nepacietīgāks.

� Mums nav daudz laika, � viņ� sacīja. � Ko nozīmē laiks politikā, to jūs pa�i zināt, tas jums jāzina. Bet zinātnē laika ritums ir ap desmit rei�u ātrāks. Ja pārāk ilgi gaidīsiet, kamēr visi būs vienis prātis, tad var gadīties, ka nebūs vairs ko gaidīt.

Rod�ers izbrīnījies raudzījās viņā. Hektors Rozs drūmi pasmaidīja. Tad es pateicu savas domas. Ja mums patie�ām rastos grūtības (es tī�i uzsvēru, ka pievienojos Rod�era politiskajai līnijai), mums tomēr vēl ir izeja. Līdz �im mēs esam pūlēju�ies panākt savu pa aplinku ceļiem � gaiteņos, komisijās. Ja �os ceļus mums slēdz, mēs varam sākt atklātu cīņu. Pagaidām vienīgā kaut cik atklātā uzstā�anās ir bijusi runa zivju tirgotāju ģildes zālē. Mēs visi zinām, kāpēc tas tā: mūsu problēmas bija tīri tehniskas dabas, vismaz mēs tās padarījām tādas; vairums faktu jāaizplīvuro, jo tie ir slepeni; tāpat ir ar lēmumiem, kurus mūsu zemē un arī visās citās zemēs parasti pieņem saujiņa cilvēku, turklāt slepenībā. Aiz daudziem iemesliem mums uzspiesti �ādi noteikumi. Ta�u var pienākt laiks, kad kādam būs tie jāatmet. Sis laiks varbūt vēl nav pienācis. Ta�u pat draudiem, ka �āda iespēja pastāv, var būt neiedomājamas sekas, es mierīgi aizrādīju.

Es nemaz necerēju, ka mani vārdi daudziem patiks. Nepatika arī. Duglasu, kur� mani mīlēja, tie biēdēja, un viņ� vēlējās drīzāk tos aizmirst. Rozam, kur� mani nemīlēja, tie bija apliecinājums, ka viņ� nav maldījies, uzskatīdams mani par ne visai piemērotu manam darbam. Pat Francim tie diez kā nepatika. Keivam tie lika padomāt, viņ� bija vienīgais no klāteso�ajiem, kuram varēja nākt prātā doma � vai �ādā bagātā valstī, kur valda labklājība, patie�ām ir kādi sociāli spēki, uz kuriem iespējams balstīties.

Leverets-Smits sacīja:

� Es nevaru pievienoties tādam apgalvojumam.

Karo drūmi klusēja. Debates neizraisījās. Kāds sāka runāt par ko citu, un tikai pēc laba brī�a Rod�ers sacīja:

� Vai zināt, tas nav tik vienkār�i.

Kop� vārdu pārmaiņas ar Keivu viņ� bija klusējis. Viņ� sēdēja galda galā, iek�ēja spēka pilns, domās nogrimis, un sūca pa malciņam portvīnu. Tagad viņ� uzņēmās sarunas vadību. Viņ� neslēpa savas ba�as, neizlikās. Viņ� zināja � un zināja, ka mēs arī zinām �, ka viņam jāaizrauj visi, kas sēdēja pie �ī galda. Klausīdamies viņā, es domāju: nekad viņ� tik labi nav spēlējis savu lomu. Spēlējis lomu? Jā un nē. Varbūt ne viss bija iepriek� apdomāts, ta�u laba tiesa gan. Bija ar nodomu atstātas neskaidrības, bija arī tādas, ko viņ� pats nezināja.

Kad mēs atvadījāmies, visi vēl bija viņa teiktā ietekmē. Likās, viņ� bija panācis visu, ko vēlējies.

Pa ceļam mājup un otrā rītā, mierīgāk visu pārdomājot, man radās doma: kā kur� izpratis Rod�era teikto? Parasti ta�u saklausa to, ko grib dzirdēt, pat tādi pieredzēju�i cilvēki kā �ie. Ja palūgtu, lai viņi uzraksta pārskatu par notiku�o, rezultāts būtu visai dīvains un interesants. Kaut gan Rod�ers nebija sacījis nekā nepatiesa vai maldino�a.

Es pats Rod�era turpmāko rīcību pa�laik varēju paredzēt mazāk nekā jebkad kop� tā brī�a, kad Rozs pirmoreiz mani brīdināja. Protams, Rod�ers atstāja sev iespēju atkāpties, būtu neprāts to nedarīt. Protams, viņ� dro�i vien samierinājies ar domu � un Karo dro�i vien to noskaidrojusi �, ka vēl ir laiks atteikties, izvērst savu darbību tādā virzienā, lai viss būtu klusi un mierīgi, tad pāriet uz citu ministriju un piedevām vēl gūt nopelnus. Tikdaudz man bija skaidrs. Vairāk itin nekas.

Kādā decembra rītā es saņēmu izziņu. To atnesa mans paziņa, kas strādāja dro�ības dienestā. Man neļāva ieskatīties rakstā, ta�u es jau biju apradis ar viņu dīvainajiem paņēmieniem. Paziņa nosauca vārdu, kas man bija vajadzīgs, bet rakstu paņēma līdzi.

Tas bija Elenas izspiegotāja vārds. Izdzirdīs to, es sacīju: �Ak tā!� Tas skanēja pavisam parasti, kā, piemēram, jaunas saimniecības vadītājas vārds. Tas skanēja, kā jau fakti skan, kad notiek kāda slepena izmeklē�ana � tikpat iespējami vai neiespējami kā viss cits. Tomēr, kad pārdomāju visu vienatnē, tas man likās pavisam dīvaini. Neko tamlīdzīgu es nebiju gaidījis. Dīvaini, tomēr ne pārāk neparasti un neticami. Nebija ta�u nosaukts, kā varētu būt kādā senlaicīgā detektīvromānā, ne Hektora Rozā, ne premjerministra, ne pa�a Rod�era vārds. Dīvaini, bet pelēcīgi. Pēc piecām minūtēm es jau zvanīju Elenai un sacīju, ka gribu viņu satikt pirms vieniem.

� Kas noticis? � Ta�u viņa varēja arī nejautāt.

Pa telefonu piespiedu viņu dot solījumu. Sacīju, ka neko nevaru viņai ziņot, kamēr viņa nav devusi �o solījumu. Kad pateik�u viņai, ko esmu uzzinājis, viņa bez manas piekri�anas neko nedrīkst uzsākt, itin neko.

� Būs jāapsola, � viņa sacīja asi un negribīgi.

Vajadzēja padomāt, kur mēs dro�i varētu sastapties. Bija ziemsvētku brīvdienas, manā dzīvoklī mūs traucētu bērni. Pie viņas? Nē, viņa atteica, �oreiz, manuprāt, rīkodamās ne visai gudri.

Tad viņa ierosināja satikties mākslas galerijā pie Ber-lingtona dārziem. Tur es ieraudzīju viņu sē�am uz vienīgā krēsla istabas vidū. Pie sienām� karājās milzīgi audekli, izraibināti spilgtiem krāsu plankumiem. Ejot pie viņas pa tuk�o galeriju, man ienāca prātā, ka mēs izskatāmies kā divi vientulīgi batālās glezniecības cienītāji vai arī kā pusmū�a ierēdnis un pajauna, eleganti ģērbusies sievietē, atnāku�i uz pirmo satik�anos. Ieraudzījusi mani, Elena pievērsa man plati ieplesto, tum�o acu ba�u pilno skatienu.

� Nu? � viņa sacīja.

Es nekavēju veltīgi laiku.

� Acīm redzot, � es atbildēju, � tas ir Huds.

Pirmajā mirklī viņa nespēja ticēt, ka nav pārklausījusies, ka Huds, kura vārdu es nosaucu, ir cilvēks, ko mēs abi mazliet pazinām, kas sabiedrībā arvien uzņēmās dzērienu pasniedzēja lomu � mazs, patīkama izskata, sarkaniem vaigiem, līdzīgs misteram Pikvikam; viņ� strādāja tirdzniecībā, ne visai augstā postenī kāda Lafkina sāncen�a firmā. Pateicu Elenai, ka pēdējo reizi redzēju Hudu Lafkina dzim�anas dienas svinībās, viņ� vai kusa aiz sajūsmas par katru Lafkina vārdu un aplaudēja, augstu pacēlis rokas, it kā suminot kādu primadonnu.

� Esmu satikusi viņu bibliotēkā, � Elena atkārtoja vairākas reizes. Tad turpināja: � Bet viņam nevar būt nekas pret mani! Es tikpat kā neesmu runājusi ar viņu.

Viņa meklēja kādu personīgu iemeslu � varbūt viņa to kādreiz aizvainojusi ar strupu izturē�anos vai nav atbildējusi uz kādu viņa uzmanības apliecinājumu �, tomēr viņai neizdevās rast pat ne �o niecīgo mierinājumu.

� Varbūt, redzēdams mani tur, viņ� iedomājās par mums. Kā viņ� tika mums uz pēdām? Vai kāds to zina?

Sacīju, ka tam nav nozīmes. Bet viņai tajā mirklī tas nozīmēja tik daudz, ka viņa neko citu nespēja domāt. Tad viņa iesaucās:

� Man jāizrunājas ar viņu!

� Nē.

� Man vajag to noskaidrot.

� Tie�i tāpēc jau es pirms stundas prasīju jūsu solījumu, � es sacīju.

Viņa palūkojās manī ar dusmām, gandrīz ar naidu. Viņa alka darbības, tā viņu nomierinātu kā narkotiska viela. Būt piespiestai neko nedarīt bija necie�ami. Tikpat kā noliegt sevi pa�u, savu miesu un dvēseli.

Viņa kaismīgi cīnījās par savu taisnību. Tas neko nekaitē�ot, viņa sacīja. Arī labuma nebūs, es atteicu, var rasties sare�ģījumi. Tagad, kad mēs zinām, kas viņ� ir, viņ� vairs nav tik bīstams. Ja tas ir tikai personīgs naids (lai gan, es atkārtoju, es to neticu), tad Huds ir tikai nepatīkams traucēklis, nekas vairāk. To viņa var pieciest.

Bet, ja tas nav personīgs naids, vai tad viņ� rīkojas pats par sevi? Ja ne, tad kā labā? Pēk�ņi Elenai uznāca īsta neprāta lēkme. Viņai rādījās kāds slepens spēks, kas raida pret viņiem ienaidniekus: ienaidnieki vēro viņus, kaļ plānus, uzbrūk, pētī katru viņas un Rod�era soli. Huds uzbrūk no vienas puses, Brodzinskis no otras. Bet kas visu to vada?

Es nespēju viņu nomierināt, pārliecināt, ka tas nav taisnība. Es pats nezināju, kas notiek. �ajā tuk�ajā istabā, kur no gleznām mums pretī liesmoja sārti plankumi, man pa�am sāka likties, ka esmu iekļuvis vajātāju tīklā.

Elenai gribējās kliegt, raudāt, uzbrukt, mīlēt Rod�eru, darīt vēl diezin ko. Viņas seja kvēloja, bet ik mirkli mainījās, kā bērnam, kas mētājas karsonī, un, kad es atkal palūkojos viņā, tā bija glu�i bāla.

Viņa bija pavisam pieklususi. Kaisme norimusi. Viņa baidījās. Beidzot es piedabūju viņu runāt:

� Ja tā turpināsies, es nezinu, vai izturē�u..

Patiesībā viņa baidījās nevis no tā, ka spēka varētu pietrūkt viņai, bet gan Rod�eram. �Es nezinu, vai viņ� izturēs,� � to īstenībā nozīmēja viņas vārdi, tikai viņa to nespēja izteikt. Tāpat viņa nespēja atzīties, ka viņu atkal māc jaunas bailes, bailes zaudēt Rod�eru. Kad mēs pirmoreiz tikāmies, viņa man atzinās bailēs, ka Rod�ers nekad nepiedotu viņai, ja viņas dēļ tam būtu jāpamet politiķa karjera. Tagad viņai bija jaunas bailes, kurās viņa nespēja atzīties, likās, tā būtu nodevība. Viņa dievināja Rod�eru, tomēr labi pazina to. Viņa bija pārliecināta, ka �ī izseko�ana Rod�eru nenocietinās, bet gan piespiedīs meklēt dro�ību � atgriezties pie saviem kolēģiem, savā dro�ajā patvērumā Lordnortstrītā.

Nespēdama savaldīties, viņa pateica man:

� Pats ļaunākais ir tas, ka es nevaru būt kopā ar viņu. � Tas nozīmēja būt kopā ar viņu ik dienu, ik stundu. � Kad viņ� atnāk pie manis, viņ� ir laimīgs. Un arī es. � Viņa pateica to lieti�ķi, kā parasti, bez liekas klīrības. � Bet tagad ar to nepietiek. Es visu atdotu, ticat man, es būtu ar mieru dzīvot kaut kur nomalē, pārtikt no nekā, darīt visu, ko vien vēlaties, ja tikai varētu vienmēr būt pie viņa. Es būtu ar mieru atteikties no intīmas tuvības ar viņu, ja tas būtu nepiecie�ams, ja tikai varētu būt kopā ar viņu dienu un nakti, diendienā.

.

Vestminsteras Sentmargaritas baznīcas zvani / ļ drūmi zvanīja drūmā priek�pusdienā zem / / tum�a, zema mākoņii juma. Bija tre�ā diena

pēc ziemsvētkiem, parlamentā brīvdienas, ta�u premjerministrs un Kolingvuds, ģērbu�ies vizītsvārkos, ar cilindriem galvā, soļoja uz baznīcas durvīm. Pēc tam vēl trīs ministri, da�i pēri, no vecākajiem, tad Rod�ers un Montijs Keivs. Cilvēki, kas gāja pa ielu, sevi�ķu uzmanību viņiem nepievērsa: cilindri, saujiņa lielu vīru, kaut kāds dievkalpojums.

Es sēdēju baznīcas vidū, kur optiskas ilūzijas dēļ likās gai�āks nekā ārā; virs altāra krāsainais stikls zaigoja un kvēloja tāpat kā ārdurvju stikls mājās, kur dzīvoju bērnībā, kā Osbaldistonu mājas durvīs. Enerģiskās, patīkamās sejas ap mani bija nopietnas un svinīgas, bet ne skumjas. Tas piederējās pie rituāla, pie rituāla, kas viņiem patika, kas pie�ķīra viņu dzīvei zināmu burvību. Kolingvuds ilgi palika, ceļos nometies. Pārējie ministri un parlamenta locekji sēdēja divās priek�ējās rindās, darīja to, ko pieklājās darīt, to, ko viņu pēcte�i darīs, kad pienāks reize viņu piemiņas dievkalpojumam.

Patiesībā aizgājējs, kuru viņi tajā rītā pieminēja, būtu uzskatījis, ka nav darīts viss pienācīgais. Viņ� bija pieticīgs vecs vīrs, bet ar asu mēra izjūtu. Baznīca bija tikai pusē. Ne visai daudz publikas, viņ� teiktu. Turklāt viņ� būtu galīgi satriekts par to, ka dievkalpojums nenotiek Abatijā. �Man pasniedz mierinājuma balvu,� viņ� sacītu.

Tas bija piemiņas dievkalpojums vecajam Tomasam Bevilam, kas nomira pirms ziemsvētkiem astoņdesmit astoņu gadu vecumā. Kara sākumā viņ� bija ministrs, es � viens no viņa padotajiem. Tie bija mani pirmie soļi valsts dienestā, un es Bevilu pazinu labāk nekā vairums no tiem, kas bija klāt dievkalpojumā. Neviens viņu nebūtu saucis par lielu vīru, vismazāk jau viņ� pats, tomēr es biju daudz mācījies no viņa. Viņ� bija politiķis �ā vārda vistie�ākajā nozīmē, dzimis politiķis. Viņ� zināja, ar kādām svirām un kā rīkoties, zināja to daudz dro�āk nekā jebkur� cits valdības loceklis, un viņam piemita prasme, kas bie�āk sastopama pie �aurāka apjoma darbiniekiem, tādiem kā Arturs Brauns manā koled�ā.

Politika bija Bevila kaislība. Kā visi dedzīgi politiķi viņ� prata lieti�ķi novērtēt visu, tikai ne pats savas iespējas. Tūksto� deviņi simti �etrdesmit tre�ajā gadā, kad viņam bija septiņdesmit �etri, viņu pieklājīgi, bet noteikti atlaida. Visi saprata, ka tās ir beigas, tikai viņ� pats ne. Viņ� vēl kavējās pieņemt pēra titulu, cerēdams, ka nākamā konservatīvo valdība aicinās viņu atpakaļ. Mainījās konservatīvo valdības, bet gaidītais telefona zvans neatskanēja. Beidzot, astoņdesmit �etru gadu vecumā, viņ� kļuva vikonts, kaut arī viņam tas nepatika un viņ� vēl arvien pra�ņāja draugiem, vai nav cerību tikt ministra postenī, kad mainīsies premjerministri. Kad viņam pateica, ka nav cerību, viņa lēnīgās, zilās acis zvēroja dusmās. Galu galā viņ� padevās. Pēdējos �etrus gadus Tomass Bevils nodzīvoja ar jaunu titulu � kā lords Grempounds.

Tādas bija beigas. Viņu pieminēs kā nenozīmīgu personu kādā oficiālā vēstures dokumentā. Viņa biogrāfija netiks saglabāta. Es palūkojos uz dievkalpojuma lapiņu � Tomass Bevils, pirmais vikonts Grempounds �, un mani pārņēma dīvainas skumjas. Cienījamie vīri man apkārt murmināja ceremonijas vārdus. Blakus premjerministram un Kolingvudam stāvēja Rod�ers, dro�s starp dro�iem, un viņa patīkamā balss bija skaidri dzirdama.

Es jutos noskumis un reizē arī atsve�inājies. Kāpēc, to grūti būtu pateikt. Sī ceremonija bija parastā atvadī�anās, ko valdo�ā �ķira sarīko kādam no savējiem. Un nevarētu sacīt, ka es būtu sevi�ķi pieķēries Tomasam Bevilam. Tālā pagātnē viņ� bija mans sabiedrotais, ta�u tad mūs saistīja vienīgi kopējais darbs. Viņ� bija labs pret mani, kā parasti glu�i instinktīvi mēdza būt labs pret saviem kolēģiem, ja nebija sevi�ķi svarīga iemesla nebūt labam. Tā tas bija. Viņ� bija sīksts, vecs torijs, patriots ar sirdi un dvēseli, un, ja tuvāk iepazina �o sirdi un dvēseli, atklājās bezjūtīgs snobs. Bet pa�laik es nedomāju par to. Stāvēdams un klausīdamies pa�paļāvīgajās, oficiālām runām pieradu�ajās balsīs, es jutos lieks, tāpat kā viņ� bija lieks, tāpēc ka bez viņa, tāpat kā bez ikviena no mums, kad sitīs mūsu stunda, var tik viegli iztikt.

Dievkalpojums beidzās, un pavadītāji gāja ārā � starojo�i, apmierināti, ka izpildīju�i savu pienākumu. Nedzirdēju, ka būtu kaut ar vārdu pieminēts vecais vīrs. Premjerministrs, Kolingvuds un Rod�ers iesēdās vienā ma�īnā. Kad ma�īna brauca projām, Montijs Keivs pavadīja to ar skatienu. Viņ� sacīja Semikinsam, kuru es dievkalpojuma laikā netiku manījis:

� Pēc brokastīm turpināsim.

Viņ� runāja par ministru komisijas sēdi, kas sākusies no rīta un nebija pabeigta. Mēs jau zinājām, ka tai jā-būt iz�ķiro�ajai sēdei, tāpēc nepiedalījās neviens no padomniekiem � ne zinātnieki, ne valsts darbinieki, izņemot Duglasu. Montija gudrās, iedubu�ās acis vēroja ma�īnu nogrie�amies no Parlamenta laukuma.

� Tie�i laikā beidzām, vai ne? � viņ� sacīja Semikinsam.

Strupi, it kā negribot viņ� uzaicināja mūs pie sevis brokastīs. Pa ceļam uz Keiva māju Smitskvērā, kur es nekad nebiju viesojies, Semikinss visu laiku runāja, nelikdamies ne zinis par to, ka mēs ar Keivu klusējām. Es domāju: vai Keivs mūs ielūdza tāpēc, ka jūtas vientuļ�, vai varbūt gribēja vai uzskatīja par savu pienākumu kaut ko pateikt.

'Augstā, �aurā māja dobji atbalsoja mūsu soļus, it kā būtu neapdzīvota. Pa ēdamistabas logu varēja redzēt baznīcas drupas zem dzeltenīgi pelēkām ziemas debesīm. Kā stūrītis no seniem laikiem. Bet ēdamistaba bija gai�a un eleganti iekārtota. Pie vienas sienas lieliska Sislija glezna � papeles un saules apspīdēts ūdens, pie otras Nikolasa de Staela klusā daba, pastelis � augļi uz balta �ķīvja.

Es apjautājos Keivam par kādu citu gleznu. Viņ� nekā noteikta neatbildēja, mākslinieka vārdu nezināja. Viņ� bija lasījis vairāk nekā daudzi citi, bet, kā likās, par glezniecību neinteresējās. Viņ� it kā dzīvoja pēc sievas gaumes iekārtotā muzejā.

Kalpone ienesa avokado, aukstu cāli, mēli, sieru. Keivs kāri ēda, Semikinss mazāk un ne ar tādu baudu, toties ņēma savā ziņā pudeli Reinas vīna. Mēs ar Keivu bijām paradu�i, ka visi jaunākie ierēdņi, dienas laikā nedzert.

� Lieliska maltīte! � Semikinss uzslavēja. � Kāpēc gan mes veltīgi �ķie�am laiku, sē�ot pie svinīgām brokastīm?

Montijs Keivs uzsmaidīja viņam, varbūt sirsnīgi, varbūt apskauzdams viņu par dedzību un dabiskumu, kuru viņam trūka. Viņ� teica, it kā starp citu, ar pilnu muti:

� Jā, mums bija ievērības cienīgs rīts.

To viņ� sacīja vairāk man nekā Semikinsam. Es zināju, ka viņ� ir izvairīgs, viltīgs, gudrāks par mums visiem. Man bija aizdomas, ka viņ� nepavisam nesacīja to starp citu. Es jautāju (un tas nebija �starp citu�):

� Kā tad gāja?

� Nu, jūs ta�u zināt, kā tas parasti notiek.

Tas nebija glu�i strupi atcirsts, tomēr es sadusmojos. Tā bija izvairī�anās, gandrīz vai ļaunprātīga ķircinā�ana. Es palūkojos viņā: zods iegrimis tuklajā pazodē, uzacis kā sirpji, acis vērīgas, ļaunas un dro�as, dīvainā pretstatā tuklajai, ļenganajai sejai un augumam. Viņ� sacīja:

� Vecais zēns Rod�ers pēdējā laikā sācis sēdēs jokus dzīt. Gan kabineta sēdēs, gan �inīs � komisijas sēdēs. Glu�i labi joki, jāatzīst, bet līdz Red�ijam laikam gan neaiziet.

Semikinss smējās savus nekaunīgos smieklus, bet Keivs slepus uzmeta man skatienu un turpināja;

� Da�reiz es domāju � vai politiķi prātīgi rīkojas, tik daudz jokodami. Kā jums liekas? Es gribēju sacīt, da�reiz izskatās tā, it kā viņiem prāts nebūtu mierīgs un viņi mēģinātu izlikties bezrūpīgi. Kā jūs domājat, vai tas iespējams?

� Vai jums �ķiet, ka Rod�eru kaut kas uztrauc? � es jautāju.

� Nē, kāpēc. Nekādi nevaru iedomāties, par ko viņam būtu jāuztraucas.

Te pat Semikinss, kur� neklausījās tik uzmanīgi kā es, likās apmulsis.

Mēs visi zinājām, ka Rod�eram pa�laik iz�ķirīgs mirklis politiskajā darbībā. Keivs to zināja tikpat labi kā visi citi. Pēk�ņi man ienāca prātā: varbūt viņ� ar �ādiem neparastiem aplinkiem norāda uz kaut ko citu, kam nemaz nav sakara ar politiku. Vai tie�ām viņ� liek saprast, ka Rod�eram ir kādas citas rūpes, pavisam cita veida? Keivs bija vērīgs un aizdomu pilns, un varbūt viņa nelaime vēl vairāk saasinājusi �īs īpa�ības. Vai viņ� nojautis, ka vēl vienai ģimenes dzīvei draud briesmas?

� Nē, � es sacīju Keivam, � nevaru iedomāties, kāpēc Rod�eram jāuztraucas. Ja vien �orīt komisijā nav gājis sliktāk, nekā jūs mums stāstījāt. Un ja jūs nedomājat, ka viņam būs jāatkāpjas. Un, protams, jums arī.

� Nē, nē, nē, � Keivs steig�us atbildēja. Viņa sejai pārlaidās smaids, kas �ķita nākam kaut kur no iek�ienes � tikko jau�ams, jautrs, jauneklīgs. � Ticiet man, viss gāja vieglāk, nekā es sagaidīju. Protams, baltajai grāmatai nemaz nav tik daudz asumu, vai ne? Ja vien kāds to neiztulko tā, kā Red�ijam Kolingvudam nepatīk.

Pēc brītiņa viņ� turpināja:

� Rod�ers bija sevi�ķi labs. Sī bija viena no tām reizēm, kad viņ� patiesi izskatījās pats nozīmīgākais cilvēks no mums visiem, jūs saprotat, ko es ar to gribu sacīt. Tiesa, viņam gan paspruka viens mājiens (ta�u ne visai skaļi, un viņ� tūlīt pārgāja uz citu): ka zināmos apstākļos viņ� varbūt gribē�ot sacīt da�us vārdus pla�ākai publikai. Tas nelikās tik rupji kā draudi atkāpties, jūs pa�i saprotat. � Keivs atkal pasmaidīja. � Iespējams, ka es maldos, bet man radās iespaids, ka da�i mūsu kolēģi saprata �o mājienu.

Keivam iezibējās acis, un viņ� gandrīz �ukstus sacīja man:

� Cik es atceros pēdējās viesības pie Karo, Rod�ers varbūt ir iemācījies �o paņēmienu no jums � kā jums liekas?

Bija gandrīz divi. Pēc pusstundas vajadzēja sākties sēdei, Keivam bija drīz jāiet. Mēs uzgājām aug�ā, viesistabā, tikpat gai�ā, tāpat ar gleznām pie sienām. Bet vispirms dūrās acīs liela viņa sievas fotogrāfija. Viņa tur izskatījās skaistāka nekā īstenībā: pareizi vaibsti, dzīva, enerģiska seja. Nepiemērota Montijam, pavisam nepiemērota, to ikviens būtu nojautis, uzmanīgi pavērojot �o seju. Bet ģīmetne stāvēja kā stāvējusi. Dro�i vien Montijs skatījās uz to ik vakarus, kad atgriezās mājās viens. Radās tāda sajūta, reizē �ēlums un neērtība, ka viņam dzīvē ienāku�as bēdas, ka visa viņa dzīve ir vienas bēdas.

Tik nekautri, kā ne es, ne arī kāds cits no mums nebūtu iedro�inājies, Semikinss piegāja pie fotogrāfijas un jautāja:

� Vai esat saņēmis no viņas kādu ziņu?

� Tikai no viņas advokātiem.

� Un ko tie saka?

� Kā jums liekas? � Keivs atjautāja.

Semikinss pievērsās viņam un sacīja asi un nopietni:

� Paklausieties, jo drīzāk jūs sapratīsiet, cik labi, ka esat ticis vaļā, jo labāk jums pa�am. Varbūt jums tas vienalga. Bet tā būs labāk arī viņai, un tas jums diem�ēl nav vienalga. Un tā būs labāk visiem, ar ko jūs satiekaties.

Viņ� izturējās kā pulka virsnieks, kam kareivis �ēlojies par nepatik�anām laulības dzīvē. Diezin kāpēc nepavisam neizskatījās, ka jauns trakulis runā ar ievērojamu cilvēku. Klausoties man nemaz neradās neveiklības sajūta.

� Nekas, � Keivs sacīja rāmi, pat ar pateicību un pavisam atklāti, tāpat kā bija runājis Semikinss. Drīz viņ� atvadījās un devās uz Greitd�ord�strītu. Domāju, ka viņ� runāja atklāti arī tad, kad sacīja man līdzjūtīgi un mierino�i: � Neuztraucieties par pēcpusdienas sēdi. Viss notiek pēc plāna.

Tomēr viņ� neatturējās nepiebildis kaut ko � nezinu, vai tā bija asprātība, zobgalība vai mīkla:

� Jājautā tikai � kā plāns tas iri

Svētdien, da�as dienas pēc piemiņas dievkalpojuma, mēs ar Margaritu pēcpusdienā sēdējām mājās. Bērni bija aizgāju�i uz kādu svētku sarīkojumu, un mājā valdīja klusums. Tad zvanīja telefons. Margarita paņēma klausuli, un es redzēju, ka viņa pārsteigta. Jā, viņ� ir mājās, viņa sacīja. Acīm redzot, zvanītājs gribēja norunāt ar mani satik�anos: Margarita aizbildinājās, teica, ka mēs esam mājās vieni, lai viņ� labāk nākot pie mums. Sekoja gara izskaidro�anās. Beidzot viņa piekāpās, nolika klausuli sānis un pukojās, mani �ēlodama.

� Hektors Rozs, � viņa sacīja.

Pa telefonu Rozā balss skanēja vēl ledaināk nekā parasti.

� Man ļoti �ēl, ka traucēju jūs, dārgo Lūis, un es to nedarītu, ja man nebūtu tik svarīgs iemesls. Palūdziet, lai jūsu sieva mani atvaino. Man patie�ām ļoti, ļoti �ēl.

Pēc garas atvaino�anas un pateik�anās noskaidrojās, ka viņam nepiecie�ams satikt mani tūlīt pēcpusdienā. Viņ� ielūdza mani uz tēju �Ateneumā� puspiecos. Es negribēju iet, bet viņ� uzstāja � bez kādām pieklājības ceremonijām, skaidri un noteikti. Ta�u, tiklīdz mēs bijām vienoju�ies, no jauna sākās atvaino�anās un pateik�anās.

Redzēdami, ka mūsu pēcpusdiena izjūk, mēs ar Margaritu noskaitāmies. Sacīju viņai, ka Rozs nekad nav tā rīkojies svētdienā, pat kara laikā ne, kad mēs visi daudz strādājām; viņ� pats dro�i vien iebraucis tie�i tādēļ, viņ� dzīvoja vēl aiz Haigitas. Man ienāca prātā, ka nekad neesmu bijis viņa mājā. Margarita, vēl arvien nevarēdama nomierināties, bāra mani par to, ka es neesot atteicies.

Viņa bija pārliecināta, tāpat kā es, ka aicinājumam ir kaut kāds sakars ar Rod�era balto grāmatu. Ta�u jau piektdienas vakarā mēs bijām uzzināju�i, ka Keiva pareģojums piepildījies un komisija piekritusi. Margarita sacīja:

� Lai nu tas būtu kas būdams, tas varēja pagaidīt līdz rītrītam.

Pamezdams omulīgo istabu, pamezdams sievu un iedams ārā aukstajā, smalkajā lietū, es jutu, ka viņai taisnība.

Mans noskaņojums neuzlabojās, kad ar taksometru piebraucu pie kluba. Logi bija tum�i un uz trotuāra slapjdraņķī un puskrēslā stāvēja Hektors Rozs. Viņ� sāka atvainoties, iekams es biju paspējis samaksāt �oferim.

� Dārgo Lūis, jūtos vainīgs. Lūdzu, piedodiet! Es biju ieņēmis galvā, ka �osvētdien klubs atvērts. Jāatzīstas, man gadās da�ādi kļūdīties, bet to gan es nedomāju, ka esmu spējīgs tā maldīties. � Atvaino�anās kļuva arvien vairāk izsmalcināta, bet tai pa�ā laikā arī dzēlīgāka, it kā viņ� īstenībā par vainīgo uzskatītu mani.

Tādos pa�os izmeklētos izteicienos viņ� paskaidroja, ka viņa �au�ības� sekas varbūt neesot tik nelabojami nopietnas. Tā kā klubs slēgts, �Senioram� jābūt atvērtam, un mēs varbūt varētu bez pārāk lielām grūtībām padzert tēju tur. Es to visu zināju tikpat labi kā viņ�. Soju piecdesmit tālāk, laukuma otrā pusē cauri �ķīdonim mirgoja tā sauktā �Seniora� (bruņoto spēku kluba) ugunis. Es gribēju tikai vienu: lai ātrāk beigtos �īs formalitātes un mēs tiktu siltumā.

Mēs tikām siltumā. Apsēdāmies viesistabas stūrī un pasūtījām tēju un karstas maizītes. Rozs bija ģērbies mājas drēbēs: sporta jakā un pelēkās vilnas flaneļa biksēs. Formalitātes tomēr vēl nebeidzās. Tā viņ� nekad nebija izturējies. Es nekā nesapratu. Kā parasti, kad pieklājības rituāls, pēc viņa ieskatiem, bija izpildīts, viņ� tūlīt sāka runāt lieti�ķi, it kā ar slēdzi pārslēgdamies. Viņa izturē�anās bija tik mākslota, tik maz parādīja viņa īsto �es�, ka vienmēr bija grūti noteikt viņa noskaņojumu. Un tomēr, kamēr viņ� līkumoja pa pieklājības labirintiem, es jutu, ar satraukumu jutu viņā milzīgu sasprindzinājumu.

Mēs dzērām tēju, ēdām maizītes. Rozs laipni pastāstīja par grāmatu apskatu svētdienas laikrakstos. Viņ� esot ievērojis kaut ko tādu, kas noteikti interesējot manu sievu, un atkal � viņ� lūdzot tai piedo�anu, par traucējumu �odien...

Parasti esmu pacietīgs, bet nu vairs ilgāk nespēju gaidīt. Es jautāju:

� Ko tas viss nozīmē?

Viņ� ar neizprotamu sejas izteiksmi vērās manī.

� Dro�i vien, � es sacīju, � kaut kas ar Rod�eru Kveifu. Vai tā ir?

� Ne glu�i, � Rozs atbildēja savā parastajā mo�ajā, lieti�ķajā tonī. Beidzot viņ� bija iekustināts. Viņ� turpi- i nāja: � Nē, cik man zināms, tur viss kārtībā. Mūsu priek�nieki, kā liekas, ar mieru sankcionēt �o, jāsaka, neparasti prātīgo balto grāmatu. Nākamnedēļ to apspriedīs kabineta sēdē. Tas, protams, ir kompromiss, tomēr ir arī da�i labi punkti. Vai mūsu priek�nieki aizstāvēs tos, kad atradīsies krustugunīs, tas ir cits jautājums. Vai mūsu draugs Kveifs aizstāvēs savu projektu, kad viņam no- j pietni sāks brukt virsū? Atzīstos, tas mani ļoti interesē. �

To runāja enerģiskais, darbīgais Rozs, bet viņa otrs �es� vēl arvien vēroja mani.

� Nu, kas tad ir? � es jautāju.

� Es patie�ām domāju, ka ar to viss kārtībā, � viņ� sacīja, priecādamies, ka var spriest no malas, kā grieķu dievs, kas vēl nav izlēmis, kuru aizstāvēt. � Man liekas, par to jums nav ko uztraukties.

� Par ko tad man vajadzētu uztraukties? � Atkal viņa sejas izteiksme kļuva neizprotama. Sasprindzināta, valdonīga, un, kad nebija savilkta piespiestā smaidā, pat likās atklāta.

� Taisnību sakot, � viņ� teica, � man nācās kādu i laiku pavadīt dro�ības dienesta vīru sabiedrībā. Var sacīt, pat pārāk daudz laika, � viņ� asi piebilda.

Pēk�ņi es iedomājos, ka zinu, kas viņu nomāc. Otrdien būs Jaungads. Rozs ik gadus bija komisijā, kas pie�ķīra apbalvojumus. Varbūt par mūsu ministriju kaut kas zināms?

� Vai kāds krīt ārā? � es jautāju.

Rozs īgni paskatījās manī.

� Nesaprotu, par ko jūs runājat.

� Es gribēju sacīt � vai kāds izsvītrots no saraksta, ko nākamnedēļ apspriedīs?

� Nē, dārgais, nekas tamlīdzīgs. Ne uz to pusi. � Viņ� reti ļāva izpausties savam noskaņojumam. Bet �oreiz viņ� tikai ar pūlēm apvaldīja nepacietību, lai varētu runāt mierīgi, noteikti, rūpīgi izvēloties vārdus.

� Es negribēju veltīgi jūs uztraukt. Ja nemaldos, pirms da�iem mēne�iem stāstīju jums, ka mani pūlas ietekmēt no vairākām pusēm, bet es visiem spēkiem cen�os to atraidīt. Kad tad tas īsti bija?

Mums abiem bija laba atmiņa, ietrenēta atmiņa. Man nemaz nevajadzēja sacīt, viņ� pats zināja, ka tas bija septembrī, kad viņ� mani brīdināja, ka �situācija kļūst draudo�a�. Mēs abi būtu varēju�i tagad uzrakstīt �īs sarunas atstāstījumu.

� Ļoti �ēl, bet man jāsaka jums, ka es nespēju pretoties bezgalīgi ilgi. Sie ļaudis � kā viņi sauc tos savā pretīgajā �argonā? Spiediena grupas? � gatavi iet pārī mūsu galvām. Tur mēs nekā nevaram līdzēt. Da�iem mūsu zinātniekiem, tas ir, pa�iem izcilākajiem mūsu zinātniekiem, padomniekiem aizsardzības jautājumos � un man nav jāatgādina jums, ka �iem jautājumiem veltīta Kveifa politiskā darbība, � būs no jauna jāiziet uzticamības pārbaude. Man liekas, �ī procedūra nosaukta ne visai elegantā vārdā � par �dubulto pārbaudi�.

Rozs turpināja stāvokļa izskaidro�anu � autoritatīvi, akurāti, skaidri, un viņa balsī izpaudās rūgtums un pretīgums, pretīgums tiklab pret mani, kā pret spiediena grupām. Zināms spiediens nākot no Brodzinska, kur� ietekmējot parlamenta locekļus � savus paziņas. Da�i pie �ādiem uzskatiem nonāku�i pa�i. Da�us ietekmējusi Va�ingtona � iespējams, tur sava nozīme bijusi Brodzinska runām vai viņa turienes draugiem, vai varbūt interpelācijas atskaņām. -

� Mēs būtu varēju�i atvairīt katru no �īm ietekmēm atsevi�ķi, � Rozs sacīja, � kaut arī, kā jūs dro�i vien esat ievērojis, mūsu priek�nieki nepavisam nav, tā sakot, kromveliski, kad nākas saskarties ar mūsu vecāko sabiedroto �ierosinājumiem�. Bet rriēs nespējam pretoties tām visām kopā. Jums jāmēģina mūs attaisnot.

Mūsu skatieni sastapās, bet neko neizpauda. Rozs neskopojās ar atvaino�anos, kad tā nepavisam nebija vajadzīga, bet vairāk nekā visi citi necieta atvaino�anos, kad tā būtu tie�i nepiecie�ama.

� Rezultātā, � Rozs turpināja, � da�i mūsu izcilākie zinātnieki, kuri izdarīju�i lielus pakalpojumus valstij, būs spiesti pakļauties ārkārtīgi pazemojo�ai pārbaudei. Pretējā gadījumā viņiem neļaus strādāt nopietnu zinātnisku darbu.

� Kuri tie ir?

� Viens vai divi, kuri mums nav tik svarīgi. Tad � Lorenss Estils. ,

Es nespēju atturēt smaidu. Rozs salti pasmīnēja.

� Tas nu gan ir diezgan jocīgi, � es sacīju. � Gribētu redzēt, kā tas notiks.

� Man tā vien liekas, � Rozs teica, � ka viņ� paņemts, lai viss izskatītos pienācīgāk.

� tin kas ir pārējie?

� Viens ir Volters Lūks. Starp mums runājot, tā kā viņ� ir valdības galvenais zinātniskais padomnieks, es to uzskatu par ļaunu zīmi.

Es nolamājos.

� Tomēr, � es sacīju, � Volters ir sīksts vīrs. Es domāju, viņ� neiebildīs.

� Ceru, ka ne, � Rozs brītiņu vilcinājās. � Otrs ir jūsu vecais draugs Francis Getlifs.

Es ilgi klusēju. Beidzot pateicu:

� Kauna lieta!

� Es visu laiku mēģinu likt jums saprast, ka arī pats neesmu sajūsmā par to.

� Tas ir ne tikai nejēdzīgi, bet arī draud ar nopietniem sare�ģījumiem, � es turpināju.

� Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es jūs �odien atvilku �urp.

� Paklausieties, � es sacīju, � es ļoti labi pazīstu Franci. Kop� jaunības. Viņ� ir ārkārtīgi lepns cilvēks. �aubos, patie�ām-�aubos, vai viņ� būs ar mieru.

� Jums jāpasaka Francim, ka viņam jāpiekāpjas.

� Kāpēc?

� Pienākuma pēc, � Rozs sacīja.

� Viņ� vispār ir palīdzējis pienākuma pēc. Ja viņu turklāt vēl apvainos...

� Dārgo Lūis, � Rozs sacīja auksti un pikti,

� daudzi no mums, bez �aubām, ne tik izcili kā Getlifs, tomēr pilnīgi piemēroti savam amatam, tiek �ā vai tā apvainoti, kad karjera iet uz beigām. Ta�u tas nenozīmē, ka mēs drīkstam atteikties.

Tas bija gandrīz vai vienīgais gadījums, kad dzirdēju viņu �ēlojamies par savu likteni. Es sacīju:

� Francis vēlas tikai vienu: turpināt savus pētījumus un dzīvot mierā.

Rozs atbildēja:

� Atļaujiet aizrādīt: ja viņ� darīs to, ko vēlas, tad gan maz cerību, ka viņ� un mēs visi varēsim, runājot jūsu vārdiem, dzīvot mierā. � Tad skarbi turpināja:

� Pietiek muļķību! Mēs visi zinām, ka Kveifa politika balstās uz Getlifa zinātniskajiem slēdzieniem. Man liekas, mēs visi esam vienis prātis, ka militāros jautājumos viņam ir autoritāte. Un, ja tā, tad viņam nekas cits neatliek, � jāapspie� savs lepnums. Jums jāpasaka tas viņam. Es atkārtoju, tas ir viens no iemesliem, kāpēc jums �odien to paziņoju. Viņ� dro�i vien saņems �o nepatīkamo ziņu rīt pēcpusdienā. Jums jāmīkstina trieciens � jāpastāsta viņam tas iepriek� un jāpārliecina viņ�. Ja jūs tā atbalstāt Kveifa politiku � piedodiet man, es to nojau�u pēc da�ām pazīmēm �, tad jūs nemaz nevarat to nedarīt.

Es brītiņu nogaidīju, tad sacīju, cik mierīgi vien varēdams:

� Es nupat sapratu, ka jūs �o politiku atbalstāt tie�i tāpat.

Rozs nepasmaidīja, nē aci nepamirk�ķināja, ne ar kādu zīmi neparādīja, ka man taisnība.

� Esmu valsts darbinieks, � viņ� sacīja. � Spēlēju pēc noteikumiem. � Tad dzīvi jautāja man: � Sakiet � vai Franci Getlifu �ī pārbaude stipri uztrauks?

� Kā jūs domājat � vai tie prātīgi ar viņu apiesies?

� Tiem pateiks, un varbūt tie pa�i jau zina, ka viņ� ir cilvēks ar lielu nozīmi. � Rozs turpināja bez sarkasma: � Viņu uzskata par galēju kreiso. Vai jūs to zināt?

� Protams, zinu, �- es atbildēju. � Trīsdesmitajos gados viņ� bija radikālis. Zināmā mērā viņ� pats vēl tagad uzskata sevi par radikāli. Varbūt tā ir, ja ņem vērā viņa nostāju. Bet sirdī viņ� nav radikālis.

x Rozs brīdi klusēja. Tad ar mājienu lika man paskatīties pa labi. Ieraudzīju eļļas krāsās gleznotu ģīmetni, līdzīgu daudzām citām �ajā viesistabā. Tur bija attēlots karalienes Viktorijas laika virsnieks zulusu karu periodā � ar vaigu bārdu, sārts, izvelbtām acīm.

� Slikti tas, � Rozs sacīja, � ka mūsu vecākie sabiedrotie rūpīgi lasa ikvienu Fran�a Getlifa runu un ir pārliecināti, ka mēs par viņu nekā nezinām. Bet viena no nedaudzajām priek�rocībām, ko dod dzīve Anglijā, ir tā, ka mēs �o to zinām cits par citu. Vai jūs piekrītat? Zinām, piemēram, to ne glu�i nenozīmīgo faktu, ka Francis Getlifs tāpat var nodot savu dzimteni kā ... � Rozs bez uzsvara, bet ļoti, dzēlīgi izlasīja uzrakstu zem portreta: � ... ģenerālleitnants sers D�eimss Brūdenels, baronets, Pirts ordeņa kavalieris.

Viņa runā jautās sasprindzinājums. Tas nemazinājās, pat pastiprinājās, kad viņ� bija pateicis par Franci un uz brīdi iestājās klusums. Tad Rozs sacīja:

� Jums vajadzēs brīdināt Getlifu vēl par ko citu. Atzīstos, es to uzskatu par apvainojumu. Bet mūsdienu izpratnē tādai procedūrai nepiecie�ama attiecīgās personas � pēc viņu apzīmējuma � seksuālās dzīves �apseko�ana�.

Es pārsteigts pasmīnēju.

� Viņi veltīgi pūlēsies. Francis apprecējās jauns un dzīvo ļoti laimīgi. Bet ko viņi grib zināt?

� Es jau viņiem aizrādīju, ka nebūs taktiski izjautāt seru Franci Getlifu pa�u par to. Bet viņi domā, ka nepiecie�ams izpra�ņāt Getlifa paziņas, lai izpētītu, vai nav kāda iespēja viņu �anta�ēt. Tas ir, cik es saprotu, izzināt, vai viņam nav mīļākās vai kādas citas aizrau�anās. Kā jums zināms, pastāv dīvaina tendence uzskatīt, ka ikviens homoseksuālists var kļūt par nodevēju. Es jums teik�u, man gribētos, lai viņi to pasaka ... un ...

Piesardzīgais Rozs �oreiz nepavisam nebija piesardzīgs. Viņ� nosauca kādu sevi�ķi stūrgalvīgu ministru un kādu augstu valsts ierēdni.

� Jāsaka,� es piebalsoju, � man gribētos, lai kāds pateiktu Francim, ka notiek'nopietna pārbaude, lai konstatētu, vai viņam nav homoseksuālas tieksmes.

Glu�i bez humora �ī doma nebija.

Bet tad es sacīju:

� Paklausieties, manuprāt, viņ� to necietīs.

� Viņam tas nepiecie�ams, � Rozs sacīja nepiekāpīgi. � Tas ir necie�ami, bet tāda ir mūsu dzīve. Esmu spiests lūgt jūs �ovakar piezvanīt viņam. Jums jāparunā ar viņu, pirms viņ� nav uzzinājis to no kāda cita.

Iestājās klusums.

� Darī�u, ko varē�u, � es sacīju.

� Pateicos jums. Kā jau sacīju, tas ir viensf iemesls, kāpēc man �odien vajadzēja ar jums parunāt.

� Kāds ir otrs? � Līdz �im es neko nebiju nojautis, bet pēk�ņi sapratu.

� Otrs iemesls ir: diem�ēl tāda pati procedūra laikam būs jāiziet jums.

Es iekliedzos. Mani pārņēma dusmas. Nevaldāms niknums.

� Man ļoti �ēl, Eljot, � Rozs sacīja.

Gadiem ilgi viņ� bija saucis mani vārdā. Tagad, paziņodams man �o nepatīkamo vēsti, viņ� jutās tikpat sve�s kā tajā dienā, kad mēs likāmies pirmoreiz. īstenībā viņ� mani nekad nebija īsti labi ieredzējis. Daudzo gadu laikā mums bija izveidoju�ās koleģiālas attiecības, gan cieņa, gan uzticība. Es biju sagādājis viņam diezgan nepatik�anu, jo, izmantodams savu neatkarīgo stāvokli, da�reiz atļāvos rīkoties tā, kā nebūtu uzdrīkstējies rīkoties valsts ierēdnis, kuram rūp sava karjera. Tas, ko es runāju vai rakstīju, viņam bija ciets rieksts. Tomēr viņ� samierinājās ar visu, ne aiz labsirdības, bet pienākuma pēc. Ta�u �oreiz viņ� nebija varējis mani aizsargāt, kā, pēc viņa ieskata, vajadzētu aizsargāt kolēģi. Viņ� jutās gandrīz vai apkaunots, ka nav to spējis, un tāpēc ieredzēja mani vēl mazāk.

� Tas gan nav nekāds mierinājums, � viņ� dzestri aizrādīja, � bet �ī pārbaude nenotiek pēc mūsu sabiedroto ierosinājuma. Viņi interesēju�ies par Getlifu, bet par jums ne. Nē, liekas, jums ir ienaidnieki tepat Anglijā. Cik noprotu, tas jums nav nekāds pārsteigums?

� Vai jūs domājat, ka es to pieļau�u?

� Man jāsaka jums tas pats, ko es jau sacīju par Getlifu.

Kādu brīdi mēs klusēdami sēdējām viens pretī otram, tad Rozs sacīja � saspringti, salti un naidīgi:

� ..Es uzskatu par savu pienākupiu, cik iespējams atvieglot jums to visu. Ja jūs nevēlaties pakļauties pārbaudei, es sameklē�u kādu ieganstu, cilvēka prātam ta�u viss iespējams, un aizsardzības jautājumus pārņems kāds cits, par kuru viņi tā neinteresējas. Protams, � viņ� piebilda, ar piespie�anos atgriezdamies pie agrākā godbijīgā toņa, � neviens cits nebūs mums tik noderīgs, dārgo Lūis.

� Vai jūs esat pārliecināts, ka man jāpieņem �is piedāvājums?

� Es rīkojos pēc labākās sirdsapziņas.

� Jūs ta�u zinājāt, ka es nekādā ziņā to nepieņem�u. Rozs sadusmojās tāpat kā es.

� Vai tie�ām jūs domājat, ka es nedēļām ilgi nemēģināju to novērst?

� Tomēr tas ir noticis.

Rozs runāja ar uzsvērtu atklātību, ar uzsvērtu prā-tīgumu:

� Es atkārtoju, man ļoti �ēl. Precīzi izsakoties, esmu vai visu rudeni pūlējies aizstāvēt jūs un Getlifu. Bet kop� vakardienas sarunas man vairs nav izvēles. Atkārtoju arī, ka darī�u visu, kas mūsu ministrijas spēkos, lai palīdzētu jums. Jūsu vietā es justos tie�i tāpat kā jūs. Lūdzu, aizmirstiet, ko teicu par zvanī�anu Getlifam. Bija pārsteidzīgi lūgt jums to, kad man vajadzēja pateikt jums vēl daudz nepatīkamāku ziņu. Starp citu, arī man nepatīkamu. Nav vajadzības jau �ovakar izlemt. Rīt paziņojiet man, kā domājat rīkoties.

Viņ� bija runājis atklāti. Bet es sēdēju tur kā dzīvs pārmetums. Viņ� vēlējās tikai vienu: kaut es pazustu viņam no acīm. Bet es pat nespēju novērtēt viņa atklātību.

� Nē, izvēles nav, � es asi noteicu. � Varat sacīt �iem cilvēkiem, lai dara, kas viņiem darāms.

Tajā vakarā es izpildīju savu pienākumu un piezvanīju uz Kembrid�u Francim. Es dusmojos uz viņu, tāpat kā Rozs bija dusmojies uz mani, tāpēc ka man vajadzēja pārliecināt viņu. Dusmojos tāpēc, ka viņ� bija stūrgalvīgs un man grūti nācās viņu pārliecināt. Dusmojos uz Margaritu, tāpēc ka viņa kā mīlo�a sieva un cilvēks ar augstiem principiem pateica to, ko es pats gribēju sacīt: ka mums ar Franci jāatkāpjas no amata, lai tad viņi dara, ko grib.

Ta�u man bija vēl cita sajūta, ko agrāk nepazinu, vismaz nebiju jutis kop� agras jaunības � spēcīga, dzel-dīgi asa sajūta, ka mani novēro. Paņēmis klausuli un nosaucis Kembrid�as numuru, es pūlējos sadzirdēt skaņas, ko auss tikko spēja uztvert (varbūt sarunu noklausījās?). Visklusākie spraksti un dūkoņa man �ķita tūksto�kārt pastiprināta.

Tāpat bija arī nākamajās dienās. Atcerējos, kāds bēglis pirms daudziem gadiem man stāstīja, ko nozīmē trimda. Jādomā par ikvienu soli, kas dzimtenē bijis tikpat neapzināts kā sapnis. Tagad es sapratu, ko tas nozīmē. Es atskārtu, ka paraugos apkārt, pirms sē�os taksometrā. Puskrēslā parka koki izdalījās nedabiski skaidri, likās, es varētu saskaitīt visus zariņus. Pretim brauco�ā taksometra ugunis spīdēja kā bāka.

Nedējas sākumā piezvanīja Elena: nule pienākusi vēl Viena anonīma vēstule, viņa un Rod�ers gribot aprunāties ar mani. Atkal pasaule ap mani �ķita mirdzam pārāk spilgti. Mēs norunājām, kur satiksimies, likāmies viens otram un pa�i sev prātīgi, tomēr nebijām tādi. Mēs bijām pazaudēju�i īstenības apziņu, kā cilvēki, ko paralizē nepiecie�amība glabāt noslēpumu. Tā mēs ar brāli kādreiz kara laikā, baidīdamies, lai kāds neuzzina to, kas mums abiem zināms, devāmies uz Haidparka vidu, lai mūs nevarētu noklausīties.

Galu galā, glu�i kā toreiz, kad bijām jauni un nabagi un nebija, kur aizvest savu draudzenīti, mēs cits pēc cita iegriezāmies kādā Krastmalas krodziņā. Kad es iegāju, zāle bija tuk�a un es apsēdos pie galdiņa stūrī. Drīz man pievienojās Rod�ers. Ievēroju, ka par spīti fotogrāfijām laikrakstos, neviens no tiem, kas stāvēja aiz letes, viņu nepazina. Tad ienāca Elcna, es gāju viņai pretī, sasveicinājos un aizvedu pie galdiņa.

Viņa nopietni, kā iepazīdamās, uzsmaidīja Rod�eram, bet seja viņai kvēloja un acis mirdzēja kā bērnam. �ķita, ka sasprindzinājums un aizdomas viņai nāk par labu, ka viņā strāvot strāvo enerģija. No mums trim vienīgi Rod�ers likās nomākts. Ta�u, kad lasīju vēstuli, ko Elena izvilka no somiņas, viņ� vēroja mani ar tikpat modru skatienu kā viņa.

Rokraksts vēstulē bija tas pats, tikai vārdi saspiesti cie�āk kopā. Tonis bija draudīgs (�Jums atlicis maz laika, lai piespiestu viņu pārdomāt�) un � at�ķirībā no iepriek�ējam vēstulēm � piedauzīgs. Tā bija savāda piedauzība � it kā rakstītājs, kas izvēlējies noteiktu praktisku mērķi, pēk�ņi būtu nomaldījies no ccļa, nokļuvis kādas domas varā, kā tie apmātie, kas skrīpsnā neķītrības uz publisko ateju sienām. Sis apmātais neatstājās, mācās virsū, sadistisks, stiklainām acīm.

Es negribēju lasīt tālāk un atgrūdu vēstuli.

� Nu? � Elena iesaucās.

Rod�ers gurdi atslīga krēslā. Tāpat kā es, viņ� bija satriekts, un tas viņam nepatika. Māksloti nevērīgā tonī viņ� sacīja:

� Viens ir pilnīgi skaidrs: viņ� mūs ne visai ieredz.

� Es to necietī�u, � Elena sacīja.

� Bet ko mēs varam darīt? � Rod�ers viņai mierino�i jautāja.

� Es gribu kaut ko darīt. � Viņa lūdza mani... nē, viņa paziņoja man: � Jūs ta�u piekrītat, ka pienācis laiks kaut ko darīt?

Tajā mirklī es aptvēru, ka pirmoreiz viņi nav vienis prātis. Tāpēc viņi aicināju�i mani. Elena gribēja dabūt mani savā pusē, un Rod�ers, kur� pa�laik, krēslā atlaidies, prātīgi un piesardzīgi skaidroja, kāpēc viņiem ari turpmāk viss jāpacie� klusējot, bija pārliecināts, ka man jābūt viņa pusē.

Viņ� runāja piesardzīgi, bet ne sevi�ķi ietekmīgi. Ilgi apdomāja ikkatru vārdu. Nekas neliecinot, ka �ī cilvēka draudi varētu būt bīstami. Nevajagot pievērst viņam uzmanību. Labāk bū�ot izlikties, ka tas viņus nemaz neuztrauc. Nepatīkami esot, bet ar to varot samierināties.

� Tev viegli runāt, � sacīja Elena.

Rod�ers stingi pavērās viņa. Neesot jēgas kaut ko uzsākt, ja nevarot paredzēt, kas būs beigās, viņ� mierīgi aizrādīja.

� So cilvēku var apklusināt, � Elena uzstāja.

� Diezin vai.

� Mēs varam lūgt policijas palīdzību, � Elena skarbi sacīja. � Policija tevi aizsargās. Vai tu zini, ka viņ� par tādu rīcību var dabūt se�us mēne�us?

� Noteikti. � Rod�ers palūkojās viņā gandrīz ar nepacietību un dusmām, kā uz bērnu, kas neprot atrisināt vienkār�u uzdevumu. � Bet man nav tāds stāvoklis, ka es varētu uzstāties tiesā par liecinieku. Tur vajag būt cilvēkam, kura vārds nevienam neko nenozīmē. Tev tas jāsaprot. Es to nedrīkstu atļauties.

Elena brīdi klusēja.

� Nē, protams, tu to nedrīksti.

Rod�ers uz mirkli uzlika savu roku uz viņējās.

Tad viņa atkal iedegās.

� Bet tas nav vienīgais ceļ�! Tiklīdz uzzināju, kas viņ� ir, es sapratu, ka viņu var apklusināt. Viņ� nobaidīsies. Tā ir mana darī�ana, un es ar to tik�u galā. � Viņas acis bija plati iepletu�ās aiz niknuma. Viņa cie�i paraudzījās manī.

� Kā jūs domājat, Lūis?

Brīdi vilcinājies, es sacīju Rod�eram:

� Mazliet risks ir. Tomēr man liekas, laiks pāriet uzbrukumā.

Pūlējos, lai tas izskanētu sevi�ķi prātīgi, pārdomāti, un varbūt runāju tik pārliecino�i, kā nekad savā mū�ā nebiju runājis.

Rod�ers sprieda saprātīgi. Arī Elena bija apveltīta ar prāta spējām, ta�u viņa bija radīta darbībai un, ja nevarēja darboties, tad zaudēja arī spēju spriest. Alan vajadzēja to zināt. Iespējams, ka tāda doma man slēpās kaut kur apziņas dziļumos. Bet es pats biju zaudējis spēju spriest, tikai aiz iemesliem, kas daudz sare�ģītāki nekā Elenai un pelnīju�i stingrāku nosodījumu. Uz vecumu es biju iemācījies būt pacietīgs. Tādi cilvēki kā Rod�ers man pakļāvās tādēļ, ka uzskatīja mani par sīkstu un izturīgu, ta�u �īs īpa�ības man nebija ne iedzimtas, ne arī glu�i tik viendabīgas. Pēc dabas es biju jūtu cilvēks, impulsīvs pat pāri par mēru un piekāpīgs. Izturība, ko rādīju sabiedrībā, bija kļuvusi gandrīz par neatņemamu rakstura iezīmi, ta�u mana agrākā daba joprojām mita zem �īs ārējās maskas un, kad pietrūka pacietības vai savaldības, varēja vēl pat manos pusmū�a gados izlauzties uz āru. Tas bija bīstami man pa�am un cilvēkiem, kas bija ap mani, jo dusmu lēkmes, spontānas jūtu izpausmes vai tīrās kaprīzes spiedās cauri atklātībā valkājamai maskai un tās varēja noturēt par neatņemamu mana rakstura sastāvdaļu. Tas nenotika bie�i, jo es pats piesargājos, tomēr paretam gadījās, kā, piemēram, tovakar. Vienīgi Margarita zināja, ka pēdējās dienās kop� sarunas ar Ro�u manī kvēloja apslēpts niknums. Tāpat kā Elena, es gāju krodziņā, alkdams pēc darbības. Tomēr man at�ķirībā no viņas tas neizpaudās uz āru. Sīs alkas lauzās cauri pacietības slāņiem, sajaucās ar da�da�ādiem disciplīnas diktētiem ierobe�ojumiem un noteikumiem un izskatījās kā prātīgs un pārdomāts gudra vīra padoms.

Jā, es sacīju, mēs visi esam apdraudēti. Lielas priek�rocības ir pasīvai preto�anās taktikai � kad sava spēka apziņā klusējot uzņem pretinieka uzbrukumus. Tas satrauc ienaidnieku, modina aizdomas, ka varbūt gatavojas kaut kas neparedzēts. Ta�u nedrīkst mū�īgi palikt pasīvs. Citādi uzbrucējs vairs neuztrauksies un izrīkosies ar savu upuri kā ar nevarīgu lupatu lelli. Visa māksla ir klusējot nogaidīt īsto laiku un tad dot prettriecienu. Varbūt īstais laiks pienācis vai tuvojas. Ar �o uzbrukumu Elenai �is cilvēks pats nostājies pa sitienam. Ja viņ� kaut kā saistīts ar citiem, kurus mēs vēl nepazīstam, tad tiem būs interesanti uzzināt, ka viņ� dabūjis atmaksu; vārdu sakot, kaut kas ir jādara. Rod�ers tikai izskata pēc pretojās un drīz vien padevās. Vispār viņu ietekmēt bija ārkārtīgi grūti, tas izdevās vienīgi nenozīmīgākos gadījumos, kā man reiz pastāstīja Karo. Visā mūsu pazī�anās laikā es tikai reizi biju viņu pierunājis, katrā ziņā ne pilnīgi pārliecinājis. Sē�ot �eit pie galdiņa, man ne prātā nenāca, ka mēģinu viņu pārliecināt. Es pats jutos tik prātīgs, cik prātīgi skanēja mani vārdi. Un mēs gandrīz tūlīt sākām runāt nevis par to, vai kaut ko darīt, bet ko darīt.

Vēlāk, kad viss jau bija izlemts, es prātoju, cik lielu atbildību man vajadzēja uzņemties. Varbūt es maldījos � bet vai tam bija kāda nozīme, ko es tovakar sacīju? Katrā ziņā visu iz�ķīra Elenas griba, precīzāk, vēlē�anās. Soreiz Rod�ers bija padevies un ļāvis viņai rīkoties pēc sava prāta. Pretēji paradumam viņ� likās attālinājies no visa � gan no sasprindzinājuma, gan no ērtībām. Viņ� pat runāja maz. Un, kad runāja, tad teiktais izskanēja kā viņa visdziļākās pārdomas.

� Nudien, būs labāk, kad viņ� mūs vairs netraucēs.

Elena no�ņācās kā kaķene.

� Ak dievs, tas nepiecie�ams! � viņa iesaucās. Saniknota un mīlas pārpilna viņa izmocīja smaidu. Bet Rod�ers labprāt butu palicis tālu no visa līdz tam brīdim, kad varēs slēgt viņu savos apkampienos.

Tagad es skaidri sapratu, ka �ī mīla nav vienpusīga. Arī Rod�ers mīlēja Elenu. Tā nebija pārejo�a aizrau�anās, kādas bie�i gadās egoistiskiem vīrie�iem Rod�era gados. Viņ� jūsmoja par Elenu tāpat kā par Karo un � cik dīvaini! � gandrīz aiz tiem pa�iem iemesliem, jo abas �īs sievietes nebija tik at�ķirīgas, kā likās. Elcna bija tikpat taisnīga kā Karo un tikpat cienījama; viņa tikpat labi pazina dzīvi, kaut arī dzīvē bija vairāk cietusi. Varbūt viņa dzīvi izjuta dziļāk, spēcīgāk. Es biju pārliecināts, ka Rod�ers uzskata viņas abas par labākiem cilvēkiem nekā viņ� pats. Un, protams, viņu un Elenu vienoja jūtas, tik spēcīgas, ka sēdēt kopā ar viņiem bija tikpat kā atrasties spēka laukā. Kāpēc tās tik spēcīgas, to es dro�i vien nekad neuzzinā�u. Labāk arī nezināt. Lasot mīlestības vēstules, kur sīki aprakstītas lielas jūtas, aiz �iem sīkumiem da�reiz neredz jūtu lielumu.

Un vēl kaut kas. Tāpat kā es un Elena, arī Rod�ers nespēja spriest pilnīgi objektīvi. Viņ� mīlēja Elenu. Un, kaut arī tas neatbilda viņa raksturam, viņ� juta, ka nedrīkst mīlēt Elenu. Ne tikai tādēļ, varbūt ne tik daudz tādēļ, ka ir precējies. Viņu uzskatīja par stingru politiķi, tikai par politiķi. Tā bija patiesība. Cik pilnīga patiesība, es toniēr nezināju. Es nebiju pārliecināts par viņa izturību. Tomēr es biju pārliecināts, ka viņam ir cerība saglabāt garīgo skaidrību. Viņ� gribēja � varbūt vairāk, nekā spēja izteikt � darīt labu. Bija tā, it kā viņu vilktu atpakaļ pie priesteriem un pravie�iem � viņ� būtu cie�āk pārliecināts par savu garīgo skaidrību, justos vairāk piemērots darīt labu, ja, līdzīgi pa�iem lielākajiem sabiedriskajiem darbiniekiem, varētu par to dārgi samaksāt. Tas likās atavisms un māņticība, kad skatījos uz abiem �iem cilvēkiem � uz enerģisko, pa�aizliedzīgo sievieti un spēcīgo, neizprotamo vīrieti, ta�u kaut kur no apziņas dzīlēm man uzmācīgi cēlās aug�ā mīts par Samsonu un Dalilu.

Mēs ar Elenu, Rod�eram klusējot, apspriedāmies, ko darīt. Ņemt privātdetektīvu? Nē, tas neder. Tad man radās laba doma. Sis cilvēks strādāja pie viena no lorda Lafkina sāncen�iem. Ja Lafkins parunātu ar tās firmas priek�sēdētāju ... ,

� Vai tad tā var rīkoties? � Rod�ers pēk�ņi sarosījās.

� Jā, � es sacīju, � es zinu tādu gadījumu.

� Tas nozīmē, ka jāizstāsta viss Lafkinam, � Rod�ers sacīja.

� Gandrīz viss.

� Es esmu pret to, � Elena iebilda.

Rod�ers noklausījās, tomēr turpināja:

� Vai jūs viņam uzticaties?

� Ja viņam uzticētos, viņ� prastu to novērtēt, � es sacīju.

� Vai tad ar to pietiek?

Es sacīju, ka Lafkins, kaut arī bezkauņa, vienmēr ir bijis man labs draugs. Viņa pa�a interesēs ir nostāties Rod�era pusē. Atstāju viņus apsprie�amies un piegāju pie letes paņemt vēl kādu glāzi dzeramā. Pēk�ņi saimniece uzrunāja mani vārdā. Sājā krodziņā mēdzu iegriezties jau daudzus gadus, kop� kara laika, kad dzīvoju Pimliko. Nebija nekāds brīnums, ka viņa mani uzrunāja, . aizdomīgi likās tikai tas, ka viņa runāja �ukstus.

� Es gribu parādīt jums vienu cilvēku, � viņa sacīja.

Uz mirkli mani pārņēma satraukums. Palūkojos apkārt un atkal asi izjutu, ka mani vēro. Cilvēku �eit bija maz, neviena pazīstama vai aizdomīga starp tiem neredzēju.

� Vai zināt, kas tas ir? � viņa godbijīgi �ukstēja, rādīdama uz letes otru galu. Tur uz taburetes sēdēja pavisam parasta izskata cilvēks zilā uzvalkā un ēda teļa cepeti un �ķiņķa pastēti; blakus �ķīvim stāvēja glāze tum�ā, stiprā alus.

� Nē, � es atteicu.

� Tas, � sacīja saimniece gandrīz svētsvinīgā �ukstā, � ir Vena Heinigena svainis.

Varēja domāt, ka viņa tāpat vien mel� tuk�u vai arī glu�i pretēji � ka Vens Heinigens ir kāds ievērojams sabiedrisks darbinieks. Nekas tamlīdzīgs. Ievērojami sabiedriskie darbinieki viņu neinteresēja. Sājā krodziņā Rod�eru neviens nepazina, un, ja saimniecei nosauktu viņa vārdu, tai nebūtu ne jausmas, kas viņ� ir. Bet viņa labi zināja, kas ir Vens Heinigens, un es tāpat. Tas bija kāds dienvidafrikānis, cienījams cilvēks, bet nelaimīgs. Pirms gadiem pieciem viņ� dzīvoja, cik atceros, Hemer-smitā un tika noslepkavots pavisam niecīgas summas dēļ, ap simt mārciņu, vai. Pati slepkavība nebija nekas neparasts, bet pēc tam sekoja kaut kas barbarisks: Vens Heinigens bija nemākulīgi sacirsts gabalos, katrs gabals iesaiņots ietinamā papīrā, pie sainī�iem piesieti ķieģeļi svara pēc un tie samesti upē da�ādās vietās starp Blek-fraiersu un Patniju. Tas bija savāds noziegums, no tiem, kurus (saimniece to nezināja) ārzemnieki uzskata par tipiskiem viņas dzimtajai pilsētai, liktenis, kāds gaidīja daudzus no mums, kad mēs kā akli taustījāmies pa bezgalīgajām ielām cauri mū�īgajai miglai. Sis noziegums īstenībā bija tuvinājis mūs, saimnieci un mani. Aicinādama mani paskatīties uz �o cilvēku, viņa apzinājās, ka rāda man kaut ko tādu, ko skāru�i neizprotami spēki. Sis svainis arī bija cienījams cilvēks, kam nebija itin nekāda sakara ar barbarisko notikumu. Varbūt viņ� nelikās tik cienījams? Varbūt neizprotamie spēki vājināju�ies? Saimnieces �uksta tonis apliecināja, ka �ie mistiskie spēki nekad nekļūst vājāki.

� Tas, � viņa atkārtoja, � ir Vena Heinigena svainis.

Smaidīdams atgriezos pie mūsu galdiņa. Elena bija ievērojusi, ka sarunājos ar saimnieci, un ba�īgi paraudzījās manī. Es papurināju galvu un sacīju:

� Nē, nekas.

Viņi bija nolēmu�i Lafkina palīdzību nemeklēt, bet rīkoties tie�i. Elena uzrakstīs da�as rindiņas �im cilvēkam un bez kāda paskaidrojuma pateiks, ka nevēlas turpmāk saņemt no viņa nekādas ziņas un visas viņa vēstules turpmāk nelasītas sūtīs atpakaļ. Neko citu. Tad Rod�ers netiks iejaukts un rakstītājs sapratīs, ka Elena zina, kas viņ� ir.

_ч Tas bija mūsu galīgais lēmums, un pēc tam mēs vēl pasēdējām jautrajā krodziņā, kas pamazām pildījās, un saimniece rosījās, tomēr viņas skatienu vēl arvien pievilka magnēts zilajā uzvalkā letes otrā galā.

Baltā grāmata beidzot tika publicēta. Parlamenta sesija vēl nebija sākusies. Tā nebija tikai laimīga sagadī�anās. Mēs gribējām, lai paspētu rasties oficiāls ieskats, jo noteiktāks, jo labāk. Te mums bija lieliska izdevība. Tiklīdz bija publicēta pavēle Nr. 8964, Rod�era piekritēji mēģināja pēc da�ādām pazīmēm pareģot, kas notiks tālāk.

Pēc avīzēm neko nevarēja spriest. Kāda avīze izsaucās: �Iznīcināt mūsu aizsardzību?� Mums par izbrīnu, �is sauklis nerada atbalsi. Ko rakstīja komentētāji aizsardzības jautājumos, mēs gandrīz visu varējām iepriek� paredzēt, itin kā mēs pa�i būtu rakstīju�i. īstenībā uz to pusi arī bija, jo divi vai trīs iespaidīgākie korespondenti bija Fran�a Getlifa skolnieki un draugi. Tie zināja visus argumentus tikpat labi kā viņ� vai Volters Lūks. Tie izprata balto grāmatu, kaut arī tā nebija sastādīta sevi�ķi populārā valodā. Tie uzskatīja, ka agri vai vēlu atbilde būs tikai viena.

Briesmas slēpās tai apstāklī, ka mēs klausījāmies vienīgi pa�i sevī. Tās ir �āda veida politikas profesionālas briesmas: mēs kā ar mūri no�ķiramies no pretiniekiem un tīksmināmies pa�i ar savu atbildi. Tie�i tāpēc īstie varasvīri bija optimistiskāk noskaņoti nekā mēs, pārējie. Pat Rod�ers, kur� sprieda lieti�ķāk nekā citi, apzinādamies, ka pienācis iz�ķirīgais brīdis, apzinādamies, ka viņam jānoskaidro, ko domā parlamenta locekļi, piespieda sevi pasēdēt �Karitonā� vai pie Vaita.

Ministru kabinets bija' ielaidies kompromisā un pieņēmis balto grāmatu. Ta�u Rod�ers zināja � cilvēki, līdzīgi Kolingvudam, kam trūka runas dāvanu, reizēm prata izteikties ļoti skaidri �, ka arī viņam stingri jāievēro kompromisa noteikumi. Ja viņ� izjauks līdzsvaru, ja viņ� ar savu politiku nostāsies pret viņiem, tad viņam draud briesmas. Premjerministrs un viņa draugi nebija vienkār�i cilvēki, bet mēdza uzklausīt cilvēkus, kas sprieda vienkār�āk nekā viņi. Ja vienkār�ie parlamenta locekļi sāktu turēt aizdomās Rod�eru, tas varēja gadīties, un vienkār�o cilvēku aizdomas da�reiz bija pamatotas. Tad Rod�eru tiesātu viņa pa�a partija.

Par mani runājot � man, tāpat kā Rod�eram, nepatika uzklausīt nelāga ziņas. Tomēr nākamajās divās nedēļās es apciemoju paziņas un sēdēju klubos bie�āk nekā jebkad kop� tā laika, kad apprecējos ar Margaritu. Neko daudz nesaklausīju. Un pēc tā, ko dzirdēju, grūti bija spriest, kam tas par labu. Kādā aukstā, vējainā janvāra vakarā, iedams pa Pelmelu, es prātoju, ka viss risinās sliktāk, nekā biju cerējis, ta�u tikai mazliet sliktāk. Tad iegāju klubā, kura biedrs nebiju, bet kur man vajadzēja satikt kādu kolēģi no Vaitholas. Viņ� bija kāda resora vadītājs, un, parunājies ar viņu īsu brītiņu, es kļuvu mo�āks. Ar vienu aci skatīdamies pulkstenī, lai nenokavētu vilcienu, jo dzīrās braukt uz Isthorsliju pusdienās, viņ� pateica, ka mūsu izredzes esot samērā labas. Aiz kolonām pamanīju nākam Duglasu Osbaldistonu. Mans sarunas biedrs atvadījās, bet es paliku, lai gadījuma pēc, kā man likās, pārmītu da�us vārdus ar Duglasu. Kad viņ� iznāca gaismā, es ieraudzīju viņa seju un satrūkos. Viņ� izskatījās galīgi sagrauzts.

Pirms es paspēju kaut ko jautāt, viņ� pats sāka stāstīt:

� Lūis, es laikam prātu zaudē�u aiz uztraukuma. � Viņ� apsēdās man blakus.

� Kas noticis? � es jautāju.

Viņ� pateica tikai vienu vārdu: � Mērija. �- Savas sievas vārdu. Tad piebilda, ka viņa laikam smagi slima.

It kā atvieglots viņ� aprakstīja man visas pazīmes un simptomus, pārlieku sīki, gandrīz vai dedzīgi, kā da�kārt pats slimnieks mēdz stāstīt par �āvām kaitēm. Pirms divām nedēļām, nē, � Duglass pārlaboja nepārvaramā tieksmē pēc precizitātes � pirms vienpadsmit dienām viņa sūdzējusies, ka viņai viss rādoties dubulti. Turēdama izstieptā rokā cigareti, viņa redzējusi tai blakus otru. Viņi pasmējusies. Tas viņus uzjautrinājis. Mērija nekad neesot slimojusi. Nedēļu vēlāk viņa �ēlojusies, ka kreisā roka notirpusi. Tad viņi ar izbailēm palūkoju�ies viens otrā. � Kop� esam precēju�ies, mēs vienmēr jūtam, ja otrs baidās. � Viņa aizgājusi pie ārsta. Tas nekā laba nav varējis pateikt. Pirms divām dienām viņa piecēlusies no krēsla un kājas neklausīju�as. � Viņa staigāja kā paralizēta, � viņ� iesaucās. Sorīt viņa aizvesta uz slimnīcu. Tur arī nekā mierino�a neesot teiku�i. Tikai pēc da�ām dienām viņi varē�ot dot noteiktu atbildi.

� Protams, � viņ� sacīja, � es sadabūju vislabākos neirologus. �odien visu dienu runājos ar viņiem. � Tas viņam bija zināms mierinājums � izmantot savu ietekmi un varu, sameklēt speciālistus, likt, lai tos valdības ma�īnā atved pie viņa. Tajā dienā Duglass bija atmetis savu pieticību.

� Jūs ta�u zināt, no kā mēs baidāmies? � viņ� klusi jautāja.

� Nē. � Es nezināju. Slimības apraksts man neko neizteica. Pat tad, kad viņ� nosauca slimību, mani vairāk uztrauca viņa izskats un izturē�anās.

� Disiminētā skleroze, � viņ� sacīja. Un piebilda: � Jūs dro�i vien esat lasījis par Barbeliona slimību.

Tad pēk�ņi viņam diezin kāpēc atausa cerība.

� Varbūt nav nekas tamlīdzīgs, � viņ� sacīja mo�i, it kā viņam vajadzētu mani uzmundrināt. � Viņi vēl nekā nezina. Pagaidām nekas nav noskaidrots. Neaizmirstiet, ka iespējamas citas diagnozes, kuras ir labdabīgas.

Viņam bija uznācis prieka uzplūds, pārliecība, ka viss būs labi. Nevarēja zināt, vai �is noskaņojums drīz nemainīsies. Negribēdams atstāt viņu klubā, es piedāvājos aizvest viņu pie mums, pie Margaritas, vai arī braukt viņam līdzi uz viņa māju, kur tagad neviena nebija. Viņ� draudzīgi man uzsmaidīja, un viņa seja vairs nelikās tik izmocīta. Nē, par to viņ� negribēja ne dzirdēt. Viņ� jūtoties ļoti labi, nekas ļauns �ovakar nenotik�ot. Viņ� vēl palik�ot klubā un vakarā pirms gulētie�anas palasī�ot kādu grāmatu. Man vajadzētu gan zināt, ka viņ� neesot tāds cilvēks, kas viens pats sē�ot pie pudeles.

Viss, ko viņ� sacīja �ajā optimisma uzplūdumā, skanēja tik nepārasti, māksloti, bet, kad atvadījos, viņ� cie�i spieda man roku.

Nākamajās dienās apspriedēs un privātās sarunās minējumi par Rod�eru kļuva noteiktāki. Pēc nedējas vajadzēja sākties parlamenta sesijai. Pirms lieldienām, kā Rozs un pārējie bija vienoju�ies, paredzētas debates par balto grāmatu. Ta�u viņi nebija vienis prātis ne par Rod�era nodomiem, ne par to, cik dro�as viņa pozīcijas. Rozs, satiekoties ar mani, bija Joti atturīgs un tikai laipni pasmaidīja.

Ceturtajā rītā pēc sastap�anās ar Duglasu klubā viņa sekretārs piezvanīja manējam. Vai es tūlīt nevarētu aiziet pie viņa?

Ieejot viņa kabinetā, man vairs nebija �aubu. Duglass stāvēja pie loga. Kaut kā sasveicinājies ar mani, viņ� sacīja:

� Jūs ta�u arī uztraucaties par viņu, vai ne? Stāvoklis ļoti smags.

Ko tad sacīju�i ārsti?

Nē, neesot glu�i tas, ko viņi domāju�i. Neesot disimi-nētā skleroze. Tomēr tas neesot nekāds mierinājums, viņ� piebilda ar rāmu, rūgtu ironiju. Viņas īstā kaite esot tikpat Jauna, varbūt vēl Jaunāka. Arī kāda centrālās nervu sistēmas slimība, tikai retāka. Tās gaitu noteikti paredzēt nevarot. Iespējams, ka viņa nenodzīvo�ot ne piecus gadus. Un ilgi pirms tam jau bū�ot pilnīgi paralizēta. Duglass sacīja, neslēpdams dzijas sāpes:

� Vai jūs varat iedomāties, cik tas ir briesmīgi? Zināt to par cilvēku, ko esi kaisli mīlējis? Par cilvēku, ko vēl arvien kaisli mīli?

Es klausījos klusēdams, un viņ� turpināja � sāpīgi, saraustīti:

� Man drīz vien būs viņai tas jāpasaka.

� Viņa vienmēr bija tik laba. Laba pret visiem. Kāpēc viņāi tā jācie�?

� Ja es ticētu dievam, es tagad no viņa novērstos.

' � Cik viņa laba!

� Un viņai jāmirst tādā nāvē!

Kad viņ� beidzot apklusa, es jautāju, vai nevaru kaut kā palīdzēt.

� Neviens nekā nevar palīdzēt, � viņ� sacīja. Tad neizteiksmīgā balsī .turpināja: � Piedodiet! Piedodiet, Lūis! Viņai vajadzīgi draugi. Viņai būs daudz laika sastapties ar draugiem. Viņa gribēs redzēt jūs un Margaritu, protams, gribēs.

Brīdi viņ� klusēja. Tad sacīja:

� Nu, tas ir viss.

Varēja just, ka viņ� pūlas savaldīties. Viņa balss likās saspringta, kad viņ� piebilda:

� Tagad es gribētu parunāt lieti�ķi.

Viņ� pacilāja baltās grāmatas kopiju, kas atradās uz rakstāmgalda.

� Gribu dzirdēt jūsu domas. Kā to uzņem?

� Kā jums liekas?

� Es biju aizņemts ar citām darī�anām. Nu sakiet � kāds iespaids jums radies?

� Vai tad kāds gaidīja vispārēju sajūsmu? � es jautāju.

� Tātad nekā tāda nav � vai to jus gribat sacīt?

� Ir da�i neapmierinātie.

� Sprie�ot pēc tā, ko man izdevies novērot, � Duglass' sacīja, � tas ir ļoti maigi teikts.

Spēcīgajam sasprindzinājumam cauri tomēr lauzas profesionāla lietpratība. Duglasu neuztrauca pati baltā grāmata. Viņu uztrauca iztulkojums, ko tai, kā mēs abi zinājām, gribēja dot Rod�ers un saskaņā ar ko viņam vajadzētu darboties. Duglasam nekad nebija patikusi Rod�era politika, tai viņ� pēc dabas bija pārāk konservatīvs. Līdz �im Rod�eram izdevies novadīt, savu politisko līniju tik tālu tikai tāpēc, ka viņ� kā ministrs rīkojās ļoti valdonīgi, vai arī tāpēc, ka Duglasu tomēr ietekmēja Rod�era spējas. Bet tagad Duglass negribēja riskēt, atbalstot Rod�eru. Tāpat kā nevēlējās būt saistīts ar skandālu, ko varētu izraisīt interpelācija, tāpat tagad viņ� nevēlējās būt saistīts ar neveiksmi.

Kop� viņ� bija atvairījis savas sāpes, moko�ās domas par sievu, viņu pilnīgi aizņēma �īs otras rūpes.

� Iespējams, � es sacīju. Viņ�-bija pārāk gudrs cilvēks, lai viņu varētu maldināt.

� Nav vērts apmānīt pa�iem sevi, � Duglass sacīja. � Un jūs to arī nedarīsiet. Pilnīgi iespējams, ka mana ministra pa�reizējā politiskā līnija cietīs neveiksmi.

� Cik pilnīgi?

Mēs ieurbāmies skatieniem viens otrā. Es nespēju piespiest viņu izteikties atklāti. Es uzstāju. Varbūt līdzīgas izredzes? Tā es klusībā minēju pirms �īs sarunas. Duglass sacīja:

� Es... es ceru, ka viņ� būs tik prātīgs un pie laika atkāpsies. Un sāks ko citu. Ir nepiecie�ams, lai mums būtu rezervē cita līnija.

� Jūs domājat? ...

� Es domāju, mums jāsāk izstrādāt kāds cits pro-* jekts, ko likt vietā.

� Ja to uzzinātu, � es sacīju, � tas var stipri kaitēt.

� To neuzzinās, � viņ� atbildēja, � un jāsāk rīkoties tūlīt. Mums būs maz laika. Jāapsver vairākas iespējas un jaizlemj, kuru izvēlēties.

� �inī gadījumā es nekad neesmu sevi�ķi �aubījies, kas pareizi, � es sacīju.

� Tad jūs varat būt laimīgs.

Uz mirkli atgriezās viņa agrākā nepiespiestā izturē�anās. Tad viņ� atkal runāja tālāk, skaidri, koncentrēti. �Kuru izvēlēties� viņ� pateica pavisam mierīgi, un tas nozīmēja: izvēlēties tādu politisko līniju, kura, ievērojot pa�reizējo noskaņojumu, būtu gan prātīga, gan praktiski realizējama. Viņ� ierosināja pēcpusdienā uzrakstīt jaunā darbības plāna-uzmetumu, �lai redzētu, kas tur sanāk�. Tad neveiksmes gadījumā ministrijai jau būtu kaut kas padomā.

Duglass vienmēr vārdos un nodomos bija pilnīgi godīgs. Viņ� dzīvoja pēc tikpat stingriem principiem kā Rozs. Tie�i tāpēc viņ� �odien pat gribēja sīki izskaidrot Rod�eram, kā nolēmis rīkoties.

Vienā ziņā viņ� tomēr at�ķīrās no Rozā. Viņ� necieta liekulīgas formalitātes. Viņam nc prātā nenāca izlikties � kā Rozs vienmēr izlikās un reizēm iemanījās arī pats noticēt �, ka viņ� nespēj ietekmēt notikumu gaitu. Viņam ne prātā nenāca apgalvot, ka viņa uzdevums tikai realizēt savu �priek�nieku� politiku. Tie�i pretēji, Duglass bie�i vien uzskatīja, ka nepiecie�ams un arī patīkami darboties patstāvīgi.

Iedams pa gaiteņiem atpakaļ uz savu kabinetu, es domāju par to, kā risināsies Duglasa �īsdienas saruna ar Rod�eru.

Tās pa�as dienas pievakarē es saņēmu ziņu no Hek-tora Rozā, ne oficiālu vēstuli, bet zīmīti viņa skaistajā, skaidrajā rokrakstā ar uzrunu �Manu dārgo Lūis� un nobeigumu �Jūsu ...�. Saturs nebija tik patīkams. Rozs, kuram netrūka vīri�ķības un kura kabinets atradās tai pa�ā gaitenī, tre�ajās durvīs no manējā, nebija uzdro�inājies pats man to pateikt.

�Vai Jums nebūtu iespējams atnākt pie manis rīt pulksten desmitos? Es zinu, ka tas ir pārāk agri un ka es pārāk vēlu Jums to paziņoju, bet mūsu draugi no... (kādas dro�ības dienesta nodaļas nosaukums) kā parasti ir mazliet nepacietīgi. Viņi grib ar Jums parunāt, tas, manuprāt, būs pēdējais posms viņu procedūrā. Viņi lūdza pēcpusdienā uz tādu pa�u sarunu uzaicināt seru Franci Getlifu. Es pieņemu, ka Jums nepatiktu pa�am paziņot to F. G., un mēs rīkojamies saskaņā ar �ādu pieņēmumu. Nespēju vārdos izteikt, cik man nepatīkami, ka tik vēlu Jums to paziņoju, un esmu jau izsacījis savu neapmierinātību sakarā ar to.�

Vakarā, kad biju izstāstījis visu Margaritai un guvis mierinājumu no viņas dusmām, man Rozā garā atvaino�anās par vēlo paziņojumu vairs nemaz nelikās jocīga. Es sapratu, ka tas ir vēl viens trieciens, viens dzēliens viņa patmīlībai. Kad otrā rītā tie�i piecas minūtes pirms desmitiem iegāju Rozā kabinetā, viņ� bija par kaut ko norūpējies un tikpat strups kā es.

� Vai esat redzējis �o? � viņ� jautāja bez savas parastās sasveicinā�anās ceremonijas. �Sis� bija kadas populārās avīzes ievadraksts ar titulu: VAI VIŅI GRIB PAZUDINĀT MŪSU NEATKARĪBU? Tas bija uzbrukums baltajai grāmatai.

Tālāk avīze jautāja: Vai viņi taisās mūs iztirgot? Vai viņi grib, lai mēs vairs nebūtu spēcīga lielvalsts?

� �ēlīgais dievs! � Rozs izsaucās. � Kā no citas pasaules! Vai tad viņi nesaprot, ka mēs savu dzīvību ne�ēlotu, lai atrastu iespēju, kā panākt, lai �ī sasodītā valsts paliktu spēcīga lielvalsts, ja vien �āda iespēja būtu atrodama kaut kur debesīs vai zemes virsū?

Neprātīgi noskaities, viņ� nebeidza lādēties. Es pat neatcerējos, ka būtu kādreiz agrāk dzirdējis no viņa lamu vārdu, ne nu vēl veselu runu.

� Vai �ie stulbeņi iedomājas, � viņ� kliedza, � ka mums viegli samierināties ar tādu rezultātu?

Viņ� drūmi paskatījās manī.

� Jā, mūsu priek�niekiem būs.krietni jāpapūlas, kamēr ar to tiks galā. Bet tagad, kamēr Montīts nav ieradies, es gribu jums kaut ko paskaidrot. � Viņ� atkal kļuva oficiāls, mierīgs un noteikts kā automāts. � Montīts pats to kārtos. Mēs domājam, ka tā būs vislabāk gan jums, gan Getlifam. Bet bija domstarpības par satik�anās vietu. Viņi uzskatīja, ka jūsu kabinets nebūtu piemērota vieta sarunai ar jums, jo tā ir, tā sakot, jūsu teritorija. Nu, bet es negribēju, ka viņi aicina jūs uz savu iestādi, un tā mēs vienojāmies, ka Montīts sastapsies ar jums �eit. Dārgais Lūis, es ceru, ka �ajos ārkārtīgi nejēdzīgajos apstākļos jums tomēr �eit būs patīkamāk nekā jebkur citur.

Viņ� atļāvās tikai �o niecīgo mājienu. Atklātāk izrādīt savu atbalstu viņ� nespēja. Es pamāju ar galvu, un mēs klusēdami saskatījāmies. Tad viņ�, it kā interesantu jaunumu pastāstīdams, pateica, ka drīz atbrīvo�ot savu kabinetu uz visu dienu.

Drīz pēc tam viņa sekretārs ieveda Montītu. �oreiz Rozs, kā parasti, sasveicinājās gari un ceremoniāli. Pievērsdamies man, viņ� sacīja:

� Jūs, protams, esat pazīstami?

Mēs nebijām pazīstami, lai gan bijām tiku�ies kādā sēdē finansu ministrijā.

� O, tādā gadījumā atļaujiet man jūs iepazīstināt, �

sacīja Rozs. _t

Mēs ar Montītu apmainījāmies rokas spiedieniem. Viņ� bija kustīgs, spēcīgs, gandrīz skaists kā aktieris � tum�iem matiem, ko deniņos skāris sirmums. Viņ� izturējās nemāksloti, mierīgi un godbijīgi. Viņ� bija visjaunākais no mums trim, gadus desmit jaunāks par mani. Kamēr mēs pārmijām pa nenozīmīgai frāzei, viņ� atgādināja jaunāko kolēģi, kautrīgu, tomēr pa�pārliecinātu.

Brītiņu vadījis �o tērzē�anu, Rozs sacīja:

� Ja jums nav iebildumu, es atstā�u jūs divatā.

Kad durvis bija aizvēru�ās, mēs ar Montītu palikām raugāmies viens otrā.

� Varbūt apsēdīsimies? � viņ� sacīja. Pieklājīgi norādījis man uz atzveltnes krēslu, viņ� pats apsēdās Rozā vietā. Viņam priek�ā uz galda stāvēja vāze ar zilām hiacintēm, tikko �orīt plūktām, tās apliecināja, cik kaisli Rozs mīlēja ziedus. Hiacin�u smar�a man likās pārāk stipra, pat �ķebīga, tāpēc nemodināja atmiņas (kā varētu sagaidīt) par tām lieti�ķajām sarunām, ko mēs ar Ro�u �eit bijām risināju�i jau gandrīz divdesmit gadus. Smar�a tikai kaitināja mani, kamēr es sēdēju, vērodams Montīta seju.

Es īsti nezināju, kādi viņam pienākumi. Vai viņ� vada �o pasākumu? Vai ir tikai neievērojama persona, kas darbojas kāda cita vadībā? Vai varbūt tikai pilnvarotais? Es domāju, ka zinu, Rozs noteikti zināja. Bet mēs tā dievinājām slepenību, ka nekad neapspriedām dro�ības dienestu un tā amatu pakāpes.

� Jūs esat guvis izcilus panākumus savā darbā ... � Noteikti un laipni Montīts uzrunāja mani pēc pienācīgas formas. � Jūs sapratīsiet, ka man jāuzdod jums da�i jautājumi par atsevi�ķiem jūsu darba gaitu posmiem.

Viņ� nebija nolicis uz galda ne zīmītes, nemaz nerunājot par mapi. Nākamās trīs stundas viņ� strādāja, paļaudarqies vienīgi uz savu atmiņu. Viņa kabinetā dro�i vien glabājās krietni bieza �lieta�. Es jau zināju, ka viņ� runājis ne tikai ar zinātniekiem un valsts darbiniekiem, maniem kolēģiem kara laikā un pēc kara, ne tikai ar maniem vecajiem paziņām no Kembrid�as laikiem, piemēram, ar agrāko koled�as priek�nieku un Arturu Braunu, bet arī ar personām no manas tālās pagātnes � ar kādu pensionētu advokātu, kuru es nebiju saticis divdesmit piecus gadus, pat ar manas pirmās sievas tēvu. Visas savāktās ziņas viņ� glabāja atmiņā un vajadzības brīdī cēla gaismā. Tas ir vado�o posteņu paņēmiens, ko izmantoju�i da�u labu reizi arī Rozs, Duglass un es pats. Tomēr tas atstāja iespaidu. Tas būtu ietekmējis arī mani, ja es vērotu no malas, kā viņ� rakņājas kāda cita dzīvē. Tā kā runa bija par manu dzīvi, tad brī�am tas viss darīja mani vai traku. Tur bija tādi apstākji, pavisam intīmi, par kuriem viņ� zināja vairāk un sīkāk nekā es pats.

Mana agrā jaunība, tēva bankrots, nabadzība, laiks, kad strādāju par kantoristu un gatavojos eksāmeniem advokatūrā � viņ� precīzi zināja visus datus, personu vārdus. Tas viss likās tik vienkār�i un viegli un nemaz neatgādināja kāda cilvēka pagātni. Tad viņ� jautāja:

� Kad jūs jaunībā dzīvojāt... (viņ� nosauca provinces pilsētiņu), jūs darbojaties politikā? � Runas vietējās sanāksmēs, Neatkarīgajā leiboristu partijā, skolā, vakaros kādā krodziņā � viņ� uzskaitīja visu.

� Jūs toreiz pieslējāties galēji kreisajiem?

Es biju nolēmis runāt tikai patiesību. Ta�u tas bija grūti. Mēs runājām da�ādās valodās. Un es nespēju pilnīgi valdīt pār sevi. Apdomīgi, tomēr paasi es sacīju:

� Es ticēju sociālismam. Mani spārnoja tā laika cerības. Ta�u es nebiju politiķis tādā nozīmē, kā �o vārdu saprot īstie politiķi. Tajā vecumā politika man nebija viss. Man bija citi godkārīgi centieni.

Montīta skaistās acis iemirdzējās. Viņ� uzsmaidīja man � nevis zobgalīgi, bet draudzīgi. Es biju neapmierināts ar savu atbildi. Nekad iepriek� nebiju tā pratināts. Tagad es sāku saprast tamlīdzīgus spiedienus un vilinājumus, un man tas viss apriebās. Es runāju patiesību, tomēr tā izskanēja kaut kā pārāk samierino�i.

�� Protams, � sacīja Montīts, � tas ir glu�i dabiski, ka jauns cilvēks interesējas par politiku. Es pats interesējos studiju laikā.

� Tie�ām?

� Tāpat kā jūs, tikai es biju otrā pusē. Es biju konservatīvo kluba komitejā. � Viņ� pateica to ar naivu apmierinājumu, it kā �im atklājumam vajadzētu mani pārsteigt, it kā viņ� atzītos, ka bijis nihilistu pulciņa priek�nieks.

Tad atkal kļuva lieti�ķs, koncentrēts, sagatavojies pieķert mani melos.

Trīsdesmitie gadi, manas advokāta darbības sākums, laulības, Hitlera valdī�anas sākums, pilsoņu kar� Spānijā.

� Jūs noteikti nostājāties pret nacionālistiem?

� Toreiz mēs to apzīmējām mazliet citādi, � es atbildēju.

� Tas ir, jūs uzstājāties pret ģenerāli Franko?

� Protams.

� Bet jūs uzstājāties ļoti noteikti un aktīvi?

� Es darīju tik, cik man bez grūtībām izdevās. Bie�i esmu vēlējies, kaut būtu darījis vairāk.

Viņ� nosauca vairākas organizācijas, kurās biju darbojies. Pareizi, es apstiprināju.

� Sīs darbības laikā jūs pastāvīgi sastapāties ar cilvēkiem, kam bija galēji politiskie uzskati?

� Jā.

� Jums bija ļoti tuvas attiecības ar da�iern no �iem cilvēkiem? � viņ� jautāja, atkal uzrunādams mani pēc formas.

� Man jālūdz jūs izsacīties noteiktāk.

� Ar to es negribu sacīt, ka jūs toreiz bijāt vai jebkad agrāk esat bijis komunistiskās partijas biedrs...

� Ja jūs to būtu gribējis sacīt � tas nebūtu tiesa.

� Pieņemsim. Bet jums ir biju�as tuvas attiecības ar cilvēkiem, kas bija �īs partijas biedri.

� Es gribētu zināt, kuri tie ir.

Viņ� nosauca �etrus vārdus: Arturs Mauntinijs, fiziķis, vēl divi zinātnieki R. un T. un misis Mār�a.

� Nekad neesmu bijis Mauntinija tuvs draugs; � es sacīju. (Ļoti nepatīkami, kad jāpāriet uz aizstāvē�anos.)

� Lai nu būtu kā būdams, viņ� tūksto� deviņi simti trīsdesmit devītajā gadā izstājās no partijas, � sacīja Montīts mo�i un pārliecino�i.

� Arī T. man nebija tuvs draugs, � es turpināju.

� R. gan. Es ar viņu bie�i satikos kara laikā.

� Vai �ā gada oktobrī jūs viņu satikāt?

� Es tikko gribēju sacīt, ka pēdējā laikā reti satieku viņu. Bet man viņ� ļoti patīk. Viens no labākajiem cilvēkiem, ko es pazīstu.

� Un misis Mār�a?

� Mēs ar viņas vīru bijām labi draugi jaunībā un vēl-arvien esam. Viņa tēva mājā es pirms vairāk nekā divdesmit gadiem iepazinos ar Annu. Vēl tagad viņi pusdieno pie mums trīs �etras reizes gadā.

� Jūs nenoliedzat, ka jums vēl arvien ir draudzīgas attiecības ar misis Mār�u?

� Vai tad izklausījās, ka es to noliedzu? � es iesaucos, saniknots par to, ka esmu nostādīts it kā neizdevīgā pozīcijā.

Viņ� pieklājīgi, izvairīgi pasmaidīja.

Es ar piespie�anos nomierinājos un mēģināju pārņemt iniciatīvu.

� Varbūt man vajadzētu jums kaut ko paskaidrot, � es sacīju.

� Lūdzu.

� Vispirms � kaut arī tam nav sakara ar mūsu sarunu � es nedomāju atteikties no saviem draugiem. Tas man ne pratā nebūtu nācis, vienalga vai viņi komunisti vai kas cits. Anna Mār�a un R. ir ļoti cienījami cilvēki, bet, ja viņi arī tādi nebūtu, tam nav nozīmes. Ja jūs papētītu sīkāk, jūs atklātu, ka man ir arī citādi draugi � politiski uzticami, bet visādā citādā ziņā ne visai slavējami.

� Jā, man bija ļoti interesanti redzēt, cik da�āds ir jūsu paziņu loks, � Montīts sacīja, nemaz neapmulsis.

� Bet tas pa�laik nav svarīgi, vai ne?

Viņ� pamāja ar skaisto galvu.

� Jūs gribat zināt manus politiskos uzskatus, vai ne? Kāpēc jūs man nejautājat? Kaut gan vienā vārdā atbildēt es nevaru. Vispirms, es neesmu daudz mainījies, kļūstot vecāks. Tikai kaut ko iemācījies, tas ir viss. Par to es.vēl runā�u vēlāk. Kā jau sacīju, es nekad neesmu nodevies politikai tā, kā to dara īsti politiķi. Bet es vienmēr esmu par to interesējies. Man liekas, es zinu, kas ir vara. Esmu vērojis da�ādas tās izpausmes gandrīz visu mū�u. Un, ja izprot, kas ir vara, neviļus mostas aizdomas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es nevarēju būt pilnīgi vienis prātis ar Annu Mār�u un R. Trīsdesmitajos gados man bija pilnīgi skaidrs, ka varas koncentrē�ana, kas notika Staļina laikā, ir pārāk bīstama. Nevaru apgalvot, ka tas mani sevi�ķi būtu uztraucis. Es tikai nespēju uzticēties. Taisnību sakot, politiskās operācijas mani nesaviļņo. Tāpēc jums nevajadzētu uztraukties manis dēļ. Esmu pārliecināts, ka valsts pārvaldī�anā mums vajadzētu atgriezties pie goda un uzvedības kodeksa. Neko citu mēs nevaram atļauties.

Viņ� nenovērsdamies lūkojās manī, ta�u neteica ne vārda.

� Bet es gribu būt atklāts pret jums, � es turpināju. � Kad runa ir par godu un uzvedību, es domāju, mēs varam atrast kopēju valodu. Kad runa ir par tīru politiku, mēs gandrīz noteikti to nevaram. Es sacīju, ka mani nesaviļņo politiskās operācijas. Ta�u mani dziļi saviļņo cerības, kas saistās ar tām. Man likās pilnīgi skaidrs, ka revolūcija Krievijā novedīs pie varas izmanto�anas ļaunprātīgos nolūkos. Es pateicu to Annai Mār-�ai, R. un da�iem citiem draugiem un ar to zaudēju viņu simpātijas. Bet tas vēl nav viss. Es vienmēr uzskatīju, ka varas iedarbība ir divējāda. Ar varas palīdzību tur tika darīts gan labs, gan ļauns. Kad viņi sapratīs, ar kādām briesmām draud ļaunprātīga varas izmanto�ana, viņi varēs radīt brīni�ķīgu sabiedrisko iekārtu. Tagad es tam ticu vairāk nekā jebkad. Kāda tā būs salīdzinājumā ar Amerikas iekārtu, to es nezinu. Bet, kamēr pastāv abas �īs iekārtas, man liekas, var piepildīties cilvēces labākās cerības.

Montīta seja joprojām neko neizpauda. Par spīti savam darbam vai varbūt tie�i tā dēļ viņ� politikā saredzēja tikai kādu spēku, kas prasīja no viņa slepenas ziņas. Viņ� nemēdza nodoties abstraktām pārdomām. Noklepojies viņ� sacīja:

� Vēl da�i jautājumi par to pa�u, ser. Jūsu pirmā sieva īsi pirms kara nodeva lielu summu kādam komu-nistarti, vai ne?

� Kam tad? , _%

Viņ� nosauca vārdu, kas man neko neizteica.

� Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts? � es jautāju.

� Pilnīgi.

Es itin nekā nezināju par �o cilvēku.

� Ja jūs arī nemaldāties, � es sacīju, � tad tas netika darīts aiz ideoloģiskiem motīviem.

Viņ� bija licis man uz mirkli atgriezties pagātnē. Es atkal biju jauns vīrs, dziļi izmisis, precējies ar sievieti, ko vienmēr vajadzēja uzmanīt, vēl spējīgs just greizsirdību, bet jau apradis ar to, ka viņa pastāvīgi meklē kādu, kas sasildītu viņas salsto�o dvēseli; vēl arvien mani māca �ausmas, kad nezināju, kur viņa atrodas un kā sabiedrībā, kad ar pateicību uzklausīju katru, kas varēja pateikt kaut ko par viņu; vēl arvien kāri tvēru viņas vārdu.

Brīdi valdīja klusums. Tad Monlīts atturīgā līdzjūtībā sacīja:

� Man ir zināma jūsu traģēdija. Neko vairs par viņu jums nejautā�u. � Tad pēk�ņi viņ� kļuva ass: � Bet jūs pats? Jūs piedalījāties ... sanāksmēs? � Viņ� minēja organizāciju, ko mēs ne toreiz, bet vēlāk sākām saukt par �Fronti�.

� Nē.

� Lūdzu, padomājiet vēl!

� Es sacīju � nē.

� Tas ir ļoti dīvaini. � Visu laiku viņ� izturējās oficiāli. Netika izrādījis naidīgumu, ta�u tagad tas izlauzās uz āru: � Man ir kāda cilvēka liecība, viņ� atceras, ka sēdējis jums blakus. Labi atceras, kā jūs toreiz esot izskatījies. Jūs esot atgrūdis krēslu no galda un teicis runu.

� Es jums saku, tur nav ne vārda patiesības.

� Mans liecinieks ir cilvēks, uz ko var paļauties.

� Kas tas ir?

�. Jums vajadzētu zināt, ka man nav tiesību atklāt ziņu avotus, � Montīts atbildēja.

� Tas ir pilnīgi nepatiesi. � Es runāju asi un dusmīgi. � Cik noprotu, jums to ziņojis kāds no jūsu biju�ajiem komunistiem. Cik noprotu, lielākā daļa jūsu ziņu nāk no turienes, vai ne?

� Jums nav tiesību uzdot tādus jautājumus.

Mani māca briesmīgs niknums un neizmērojams rūgtums. Pēc brī�a es sacīju:

� Paklausieties, jums vajadzētu rūpīgāk pārbaudīt �os savus ziņu avotus. �inī gadījumā tas nav tik svarīgi. Cik man zināms, �ī �Fronte�, par kuru jūs runājat, bija pilnīgi nekaitīga organizācija. Man bija daudz paziņu ar krietni bīstamākiem sakariem. Es jums to jau sacīju un esmu ar mieru atkārtot vēl un vēl. Bet ar �o grupu man nekad nav biju�i sakari. Es atkārtoju: nekad neesmu bijis viņu sanāksmēs, man nav bijis nekādu saistību ar viņiem. To es jums kategoriski apgalvoju. Jums vajadzēs to ņemt vērā. Jūsu liecinieks ir visu izgudrojis. Un es vēl atkārtoju: jums rūpīgāk jāparbauda viss, ko jums stāsta par citiem cilvēkiem. Mani �is gadījums neuztrauc. Bet citreiz tas var kaitēt vairāk � bezpalīdzīgākiem cilvēkiem.

Pirmoreiz biju satricinājis viņa pa�pārliecību. Ne ar savām dusmām, es vēlāk domāju, pie tā viņ� dro�i vien pieradis. Drīzāk ar to, ka viņa profesionālā prasme tika ap�aubīta. Viņam bija liela pieredze. Viņ� zināja, ka ne es, ne arī kāds cits prātīgs cilvēks nenoliegs tik specifisku liecību, ja nebūs cie�i pārliecināts par savu taisnību.

� Es to pārbaudī�u, � Montīts sacīja.

� Jūs dro�i vien ziņosiet Hektoram Rozam par �o sarunu? � es jautāju.

� Jā.

� Es gribētu, lai jūs pieminat �o gadījumu. Un sakiet, ka darāt to pēc mana lūguma.

� Es tāpat to būtu darījis.

Pa�laik viņ� runāja nevis kā cilvēks, kas izjautā otru, bet it kā mēs abi kopīgi pētītu �kādu sare�ģītu jautājumu�.

� Ļoti dīvaini. � Viņ� bija apmulsis un izklaidīgs. Turpmākos jautājumus viņ� uzdeva bez agrākā spara, kā cilvēks, kas nespēj koncentrēties darbā, tāpēc ka mājās nepatik�anas.

Kas man zināms par atombumbu? Jā, es zināju par to kop� darbu uzsāk�anas. Jā, es visu laiku sastapos ar zinātniekiem. Jā, es pazinu Sobrid�u, kur� izpauda da�us noslēpumus. Jā, viņ� mācījās skolā kopā ar manu brāli. Ta�u Montīts visus jautājumus uzdeva glu�i automātiski: viņ� zināja, ka galu galā tie�i mans brālis bija atmaskojis Sobrid�u.

Montīts atkal kļuva uzmanīgs, kad sāka runāt par to, kā es rīkojies un ko domājis, kad nomesta pirmā atombumba.

� Es uzstājos atklāti. Jums tikai jāizlasa. Un �o to atradīsiet arī atskaitēs.

� Tas jau izdarīts, � Montīts sacīja. � Tomēr es gribu pajautat jums pa�am.

Vai es, līdzīgi daudziem zinātniekiem, neesot uzstājies pret atombumbu pielieto�anu? Protams, es sacīju. Vai es neesot tie�i pirms Hirosimas sastapies ar zinātniekiem, lai noskaidrotu, vai viņi nevarētu to novērst? Protams, es sacīju. Vai tas nenozīmējot, ka es gājis tālāk nekā valsts darbinieks drīkst atļauties?

� Valsts darbinieki ir rīkoju�ies vēl daudz iz�ķirīgāk, � es sacīju. � Bie�i no�ēloju, ka es to neesmu darījis.

Tad es paskaidroju. Kamēr bija cerība, ka var aizkavēt bumbas nome�anu, mēs izmantojām visas sviras, ko spējām iekustināt; tas nav nekas nepiedienīgs, ja nav nepiedienīgi � es nespēju atturēties to nepateicis � klusībā protestēt pret bumbu pielieto�anu vispār.

Kad tas jau bija noticis, mums atlika tikai izvēlēties. Vai nu atstāt dienestu un protestēt atklāti, vai palikt savā vietā un darīt visu, kas mūsu spēkos. Vairums palika, tāpat kā es. Aiz kādiem motīviem? Pienākuma apziņa, disciplīna, pat pakļau�anās? Varbūt mēs maldījāmies. Bet, ja man no jauna vajadzētu izvēlēties, es rīkotos tie�i tāpat.

Pēc tam pratinā�ana sāka apsīkt. Manas otrās laulības. Vai mans sievastēvs pirms kara, pirms tam, kad es vēl nepazinu ne viņu, ne savu sievu, neesot piederējis

pie tādām vai citādām organizācijām, Montīts atkal diezgan izklaidīgi jautāja. Es nezināju. Tas varēja'būt. Viņ� bija vecmodīgs inteliģents liberālis. Valsts dienests nekādu interesi nemodināja, kaut gan Montīts gribēja zi-x nāt, kad es iepazinies ar Rod�eru. Bija jau pāri vieniem.

Pēk�ņi viņ� uzsita ar plaukstām pa galdu.

� Ar to man pietiks. � Viņ� pietrūkās kājās, veikls un strauj�, un uzmeta man mirdzo�u skatienu. Un pateica � ne tik oficiāli un godbijīgi kā sākumā:

� Es ticu visam,- ko jūs man stāstījāt. � Viņ� paspieda man roku un steig�us aizgāja, atstādams mani stāvam kabinetā.

Viss bija risinājies ļoti pieklājīgi. Montīts bija spējīgs, dro�i vien patīkams cilvēks, kās tikai darīja savu darbu. Ta�u, atgriezies savā kabinetā, es visu �o janvāra pēcpusdienu jutos drūms. Nevarētu sacīt, ka es būtu uztraucies par sekām. Tā bija kaut kāda dziļāka sajūta, gandrīz tā, it kā es būtu uzzinājis, ka man slima \ sirds un jāsaudzē sevi, ja gribu palikt dzīvs. Es nepieskāros nevienam dokumentam, nekā nestrādāju.

Gandrīz visu pēcpusdienu skatījos ārā pa logu, it kā domādams kaut ko, bet īstenībā nedomāju neko. Piezvanīju Margaritai. Viņa vienīgā zināja, ka es nespēju tik viegli tikt tam pāri. Zināja, ka es, kaut arī jau pusmū�ā, vēl arvien esmu patmīlīgs, ka man necie�ami grūti izklāstīt citiem savas rīcības iemeslus. Pa telefonu pateicu viņai, ka tas viss tīrie nieki. Da�as stundas mani izjautāja pieklājīgs, prātīgs cilvēks. Pasaulē, kurā mēs dzīvojam, tas nav nekas. Ja cilvēks dzīvo reliģisko karu laikā, tad var sagaidīt, ka uz viņu �auj, ja viņ� nav aizbēdzis un noslēpies. Ta�u bija veltīgi izlikties mo�am. Margarita mani pazina.

Sacīju, ka paņem�u Franci līdzi pie mums pusdienās, kad viņu atlaidīs. Margarita to nebija paredzējusi un sāka raizēties. Viņa jau bija ielūgusi Arturu Plimptonu, kur� atkal bija Londonā, ielūgusi gan izklaidē�anās pēc, gan rīkodamās kā savedēja.

� Es varētu atsaukt ielūgumu, � viņa sacīja, � bet man nav ne mazākās jausmas, kur viņ� apmeties. Varbūt mēģināt viņu sameklēt sūtniecībā?

� Nepūlies, � es ieteicu. � Labākā gadījumā viņ� var izkliedēt atmosfēru.

� Iespējams gan, ka atmosfēra būs biezā, � viņa atbildēja.

Nē, nebija vērts izlikties mo�am Margaritas priek�ā, bet Fran�a priek�ā tas nebija glu�i veltīgi. Kad mēs braucām mājup pa spo�i apgaismoto Melu, viņ� pat neieminējās par manu nopratinā�anu, kaut gan zināja par to. Viņ� uzskatīja mani par vairāk pieredzēju�u cilvēku, ne tik donkihotisku kā viņ�; un tas bija taisnība. Viņ� domāja, ka es notiku�o esmu uzņēmis kā glu�i ikdieni�ķu gadījumu.

Par sevi viņ� sacīja:

� Es no�ēloju, ka to pieļāvu.

Viņ� bija ļoti kluss. Kad mēs iegājām dzīvoklī, Arturs gaidīja viesistabā un pieklājīgi sasveicinājās ar mums. Tad sacīja:

� Ser Franci, jūs izskatāties tā, it kā jums noderētu kaut ko iedzert.

Viņ� uzņēmās gādību: apsēdināja mūs atzveltnes krēslos, ielēja viskiju. Viņ� ir izveicīgāks nekā Fran�a pa�a dēls, es domāju. Ta�u tādēļ viņ� Francim nekļuva mīļāks. Bet pa�laik Francis vainoja Arturu ne tikai viņa pievilcības dēļ, bet arī par viņa piederību pie citas valsts. Sē�ot �eit, kluss, pieklājīgs, līdzīgs cēlam senlaiku bruņiniekam, Francis meklēt meklēja, kam uzvelt vainu par �o dienu.

Artura klātienē es nevarēju izrunāties ar Franci vaļsirdīgi, tāpat arī Margarita, kura drīz ienāca. Viņa redzēja, ka Francis, parasti visatturīgākais no visiem, ielej sev otru glāzi ļoti stipra viskija; viņa necieta aplinkus un labprāt būtu ķērusies tūlīt pie sāpīgā jautājuma. Ta�u vajadzēja runāt par Kembrid�u, par koled�u, par ģimeni. Penelope vēl Savienotajās Valstīs � kā viņai klājas? Ļoti labi, sprie�ot pēc pēdējās vēstules, Francis sacīja, pirmoreiz runādams par savu mīluli diezgan vienaldzīgi.

� Es runāju ar viņu svētdien, ser Franci, � sacīja Arturs pavisam mierīgi, it kā aizrādīdams, ka vienu pieticīgu punktu ieguvis sev par labu.

� Tie�ām, � Francis atsaucās, bet tas nebija jautājums.

' � Jā, viņa zvanīja no Amerikas.

� Ko viņa sacīja? � Margarita nenocietās.

� 'Viņa gribēja zināt, kur� vislabākais restorāns Baltimorā.

Arturs atbildēja pieklājīgi, bezkaislīgi, arī viņa skatiens neko neizteica. Margarita piesarka, tomēr runāja vien tālāk. Ko viņ� pats domājot darīt? Vai brauk�ot atpaka] uz Savienotajām Valstīm? Jā, Arturs sacīja, . viņ� jau izvēlējies sev profesiju. Sāk�ot strādāt elektronikas rūpniecībā. Par savu nākamo firmu viņ� stāstīja ar mulsino�u pārliecību. Viņ� ra�o�anu pārzināja labāk nekā mēs ar Franci un Margaritu'visi trīs kopā. � � Tātad jūs drīz būsiet atkal mājās? � Margarita jautāja.

� Tas būs lieliski, � Arturs atbildēja. Pēk�ņi, jocīgi acis blisinādams, piebilda: � Protams, es nezinu, kādi

- Pennijai plāni.-

� Jūs nezināt, � atkārtoja Margarita.

� Ceru, ka viņa netaisās braukt �urp?

Margarita pat apjuka. Artura raupjajā seja zilās acis spīdēja �ilbino�i sirsnīgi, bet kaut kur dziļāk slēpās smīns.

Kad viņ� gāja projām � aiz pieklājības, jo, klausīdamies sarunā, bija manījis kaut ko vārdos neizteiktu �, man kļuva skumji. Lūkojos uz Franci un redzēju nevis draugu, ar kuru kopā biju uzaudzis, bet pavecu vīru, kas nocietinājies, zaudējis iek�ējo skaidrību un mieru. Mēs iepazināmies, kad viņ� bija Artura vecumā. Bija tik patīkami � vismaz tā likās tajā vakarā � būt jauniem un iedomīgiem.

� Franci, � Margarita sacīja, � jūsu izturē�anās pret �o zēnu ir muļķīga.

Francis nolamājās pavisam profesora necienīgi.

Brītiņu valdīja klusums.

� Es domāju, � viņ� uzticīgi un sirsnīgi vērsās pie Margaritas it kā atvieglots, � ka no manis vairs nav nekāda labuma. Laikam esmu nonācis līdz pēdējai iespējai.

Margarita to apstrīdēja.

� Domāju, ka tā ir, � Francis neatlaidās. Tad pievērsās man. � Lūiss veltīgi mani pierunāja. Labāk būtu bijis tūlīt aiziet. Nevis ļauties tādai pratinā�anai.

Mēs sākām strīdēties. Mūsu balsīs skanēja niknums. Viņ� vainoja mani, mēs abi vainojām Rod�eru. Politiķiem nekad nerūp tie, kas viņiem noder par iero�iem, Francis sacīja augo�ās dusmās. Kamēr noderīgs, tikmēr labi. Pēc tam izmet. Bez �aubām, viņ� turpināja ar rūgtumu, ja neies tā, kā vajag, Rod�ers tiks sveikā cauri. Viņ� cēli atgriezīsies tajā vietā, no kuras sāka, bet viņa padomnieki tikpat cēli kritīs ne�ēlastībā.

� Jūs nekritīsiet ne�ēlastībā, � Margarita sacīja.

Francis sāka runāt nopietnāk. Pa�laik viņu vēl neatstum�ot, viņ� sacīja. Vismaz viņ� pats tā domājot. Viņi neuzdrīkstē�oties sacīt, ka viņ� bīstams cilvēks. Tomēr, kad tas viss bū�ot beidzies, vienalga ar uzvaru vai neveiksmi, viņiem bū�ot ērtāk iztikt bez viņa. Sāk�ot runāt, ka viņ� neesot piemērots. Labāk izvēlēties uzticamākus cilvēkus. Kamēr mūsu pasaule tāda kā pa�laik, no cilvēkiem prasa, lai tie būtu arvien uzticamāki. Nedrīkst atļauties būt citāds. Neviens neriskēs pieņemt cilvēku, kas kaut par nieciņu at�ķirsies no citiem. Visvērtīgākais talants, vienīgais nepiecie�amais talants � prasme dziedāt vienā balsī ar citiem. Un tāpēc viņu atstum�ot.

Mēs vēl ilgi strīdējāmies.

� Jūs esat pārāk vārīgs, � es ļoti asi sacīju.

Margarita palūkojās uz Franci, tad uz mani. Viņa zināja, ko es pats klusībā pārdzīvoju tajā dienā. Un dro�i vien domāja, vai vēlāk, kad Francis būs aizgājis, neieminēties, ka ir vēl da�s labs tikpat vārīgs.

�>

Otrā vakarā mēs ar Margaritu Krastmalā izkāpām no taksometra un iegājām Tempļa dārzā. Visu dienu bijām noņēmu�ies ar jaunām ziņām, un es jutos nomocījies. Valdības partijas organizators bija izsaucis Rod�eru. Vajadzēja nomierināt da�us satrauktus parlamenta locekļus, kuriem bija zināma ietekme partijā. Rod�eram jāsatiekas ar viņiem. Divi opozīcijas līderi iepriek�ējā vakarā bija uzstāju�ies ar runām provincē. Neviens vēl nevarēja noteikt, kurā pusē nostāsies sabiedriskā doma.

Jā, mēs esam tuvu krīzei, es apjucis domāju, raudzīdamies pāri upei uz drūmajām debesīm. Cik tālu tas aizgājis? Varbūt pēc da�iem mēne�iem vienai otrai iestādei ��ajā Londonas pusē� būs cita izkārtne. Vai tas ir viss? Varbūt vēl citi cilvēki, kuru dzīve rit'zem �īm uguņu apmirdzētajām debesīm, uzsāks cīņu, kaut arī izredzes niecīgas? Rod�ers un pārējie tā domāja � tā vajadzēja domāt, citādi būtu vēl grūtāk turpināt savu ceļu.

Ta�u �ie citi cilvēki sevi�ķi nesteidzās atsaukties. Da�i atsaucās, bet ne daudzi. Varbūt viņi sūtīja ziņas uz gaiteņiem ļoti reti, tad, kad viņiem pa�iem draudēja briesmas, bet, ja briesmas nedraudēja,-tad no viņiem nepienāca nekādas ziņas.

Mēs pagriezāmies uz Strenda pusi, tur manas juridiskās korporācijas zāle laistījās ugunīs kā baznīca svētdienas vakarā. Mēs gājām tur uz koncertu. Korporācijas namā �ur un tur mirdzēja apgaismoti logi, spilgti �etrstūri blīvajā tumsā. Mēs pagājām garāni telpām, kur es strādāju jaunībā. Uz da�ām durvīm redzēju vēl tos pa�us vārdus, kas tur bija manā laikā. Misters H. Getlifs, misters V. Allens. Stāvu'augstāk pamanīju kāda kolēģa vārdu � misters H. Solsberijs. Tas �eit vairs nebija vietā, viņ� nupat bija iecelts par apelācijas tiesas priek�sēdētāju. Margarita, nojauzdama manu noskaņojumu, paspieda man elkoni. �eit bija aizritējis tas manas dzīves posms, kad viņa mani vēl nepazina, un viņa greizsirdīgi vēroja mani, domādama, ka es skumstu pēc �īm pagāju�ām dienām. Viņa maldījās. Tas, ko jutu, drīzāk bija no�ēla. Advokatūra man nebija īsti piemērota, un es nekad nebiju pat iedomājies atgriezties savā agrākajā darbā. Un tomēr, ja es būtu varējis apmierināties ar to, man būtu mierīgāka dzīve. Kā Solsbcrijam. Es tagad neatrastos �īs politiskās krīzes centrā.

Zālē vilka caurvēj�. Krēsli, uz kuriem, glu�i kā baznīcā laulību ceremonijas laikā, spīdēja baltās programmas, sākumā bija sakārtoti rindās, bet tagad tika sagrūstīti, kad ļaudis sāka grozīties, sarunājoties ar kaimiņiem. Kaut gan nekas par to neliecināja, koncerts bija rīkots izmeklētai publikai. Tur bija vairāki ievērojamākie parlamenta locekļi no abām partijām, lords Lafkins ar savu svītu un Diāna Skidmora, kura bija ieradusies kopā ar Montiju Keivu. Kad viņi skaļi uzsauca cits citam � grezni ģērbu�ies, baltām kaklasaitēm �, neviens nevarēja domāt, ka viņi pārdzīvo kritisku bridi. Vēl mazāk varēja domāt, ka viņiem, līdzīgi man, �is stāvoklis būtu nepatīkams. Viņi izturējās tā, it kā nekas sevi�ķs nebūtu noticis � politiķi pieradu�i, ka vienmēr var gadīties kādas nepatik�anas. Viņi jokojās. Uzvedās tā, it kā viņiem būtu lemts uz visiem laikiem palikt �ajās vietās, bet pārējie, nu, par tiem atgādināja rūsganā blāzma Sitijas debesīs.

Viņi nerunāja par gaidāmajām debatēm, tikai pateica vienu otru zobgalību par Rod�eru. Pa�laik viņus � vismaz Diānu un viņas draugus � sevi�ķi interesēja kāda iecel�ana amatā. Cik dīvaini, runa bija par vēstures profesora posteni Red�iusa koled�ā. Diāna bija atguvusi labo garastāvokli. Klīda baumas, ka viņa nolēmusi piespiest Montiju Keivu �ķirties no sievas. Atgūdama labo noskaņojumu, viņa līdz ar to bija kļuvusi neatlaidīga. Draugiem vajadzēja izpildīt visas viņas iegribas. Pa�reiz viņa pieprasīja, lai tie iespaidotu premjerministru. Lai premjerministram no visām iespējamām pusēm skanētu ausīs viņas kandidāta vārds. �is kandidāts bija Tomass Orbels.

Nevarēja sacīt, ka Diānai būtu sevi�ķas spējas spriest par zinātnieku izcilību. Tikpat labi viņa būtu varējusi izraudzīties kandidātu bīskapa amatam. Pret zinātniekiem viņa izturējās godbijīgi kā pret svētajām govīm, ta�u ar visu godbijību viņa neņēma tos glu�i nopietni. Tomēr tas viņu nekavēja celt trauksmi par doktora Orbela kandidatūru, tāpat nekavēja viņas draugus krasi nostāties par vai pret �o kandidatūru. Viņi nepavisam neinteresējās tik sevi�ķi par zinātnes pasauli. Bet bija patīkami izdāļāt amatus, bija patīkami uzminēt, kur� uzvarēs. Tā bija viena no izredzēto loka izpriecām. Margarita, kura bija uzaugusi zinātnieku aprindās, jutās neērti. Viņa pazina Orbelu un negribēja tam kaitēt. Bet viņa bija pārliecināta, ka tas �im postenim nav piemērots.

� Viņ� ir spīdeklis, � sacīja Diāna, pali mirdzē� dama baltā tērpā kā ziemsvētku eglītes greznojums.

īstenībā Diānas sajūsma, da�u viņas draugu ministru slavas dziesmas, Margaritas neapmierinātība � tas viss bija bez sevi�ķas nozīmes. Protams, premjerministrs visus uzklausīs; protams, viņam būs pa�am savi ieskati. Orbela atbalstītājiem varbūt dos cerības. Bet tie�i tai pa�ā laikā viņa privātajā kabinetā jauneklis ar iekritu�iem vaigiem, Osbaldistona māceklis, nesatricināmā mierā savāks zinātnieku atsauksmes. Man �ķita, ka Tomasam Orbelam tikpat maz izred�u likt �ajā postenī kā kļūt par Jezuītu ordeņa priek�nieku.

Bibliotēkā, kur mēs pēc koncerta sapulcējāmies iebaudīt sviestmaizes un vīnu, es atkal ieraudzīju Diānu � briljantiem mirdzot, viņa brīdi sarunājās ar Karo divatā, īsi pirms mūsu aizie�anas Karo pienāca pie manis un pateica jaunas ziņas.

Diāna runājusi ar Red�iju Kolingvudu. Tas sacījis, ka viņiem visiem vajadzē�ot rīkoties piesardzīgi. Iespējams, ka Rod�eram bū�ot mazliet �jāpieraujas�. Tad viņi vēl varē�ot viņam palīdzēt.

Tas skanēja nevērīgi un reizē uzticīgi, un tā bija domāts. Ta�u tas bija arī rūpīgi izplānots. Kolingvuds nemēdza pļāpāt tuk�u. Tāpat kā Diāna, kad runa bija par noslēpuma uzticē�anu. �ie vārdi bija sacīti ar nolūku, lai tie nonāktu Rod�eram ausīs, un Karo parūpējās, lai tie nonāktu arī manās ausīs. Stāstīdama to man, viņa paņēma mani zem rokas, kad es jau devos uz durvīm, un nekautri lūkojās manī. Tā nebija sirsnīgu jūtu izpausme. Soļodama man blakus, liela un slaida, gandrīz tikpat liela kā es, viņa nejuta simpātijas pret mani kā pret Rod�era padomdevēju. Viņa tikai vēlējās, lai arī es visu uzzinātu.

Koncerts notika ceturtdienas vakarā. Sestdien no rīta es viens sēdēju mūsu viesistabā, bērni bija atgriezu�ies skolā, Margarita aizbraukusi uz visu dienu pie sava tēva, kur� vispār bija vārgas veselības un tagad likās nopietni saslimis. Pēk�ņi atskanēja telefona zvans. Runāja Deivids Rūbins.

Pats par sevi tas nebija nekāds brīnums. Es jau iepriek�ējā dienā biju dzirdējis, ka viņ� atkal ieradies Londonā kā ārlietu ministrijas pārstāvis. Es domāju, ka mēs sastapsimies sēdē sestdien pēcpusdienā. Izrādījās, ka Deivids tie�ām tur būs, un viņ� pieklājīgi izteica savu prieku par to. Mani pārsteidza tas, ka viņ� uzstājīgi pieprasīja, lai es iekārtoju viņam satik�anos ar Rod�eru. Acīm redzot, viņ� iepriek�ējā dienā mēģinājis sastapt Rod�eru viņa kabinetā un noraidīts. Bija dīvaini, ka viņu iedro�ināju�ies noraidīt, bet vēl dīvaināk bija tas, ka viņ� pēc noraidījuma tomēr vēl pieprasīja sastap�anos.

� Ne jau �ī sastap�anās ir svarīgākais. Man viņam kaut kas jāpasaka.

� Varu iedomāties, � es sacīju. Dzirdēju, ka Deivids negribīgi iesmejas.

Otrā rītā viņ� aizlido. Sarunai jānotiek �ovakar. Es darīju, ko spēju. Vispirms Karo negribēja savienot mani ar Rod�eru. Kad beidzot es viņu piespiedu, Rod�ers saņēma mani tā, it kā es būtu paziņojis kaut ko nepatīkamu. Vai es zinot, ka nākamnedēļ sākoties parlamenta sesija? Vai es gadījumā neesot aizmirsis, ka viņ� gatavojoties debatēm? Viņ� nevienu negribot redzēt. Sacīju (mūsu balsis aiz sasprindzinājuma skanēja īdzīgi), ka viņ� var būt rupj� pret mani, kaut gan nemēģinā�u izlikties, ka tas man patīk. Bet nav prātīgi būt rupjam pret Deividu Rūbinu.

Kad pēcpusdienā ieraudzīju Rūbinu � pirmoreiz �ai gadā�, viņ� neizskatījās tik iespaidīgs kā parasti. Viņ� sēdēja pie galda starp Franci Getlifu un vēl vienu zinātnieku kāda no Karaliskās biedrības telpām Berlington-hauzā. Gar sienām stiepās plaukti, pilni ar iesietiem laikrakstu un �urnālu komplektiem, un gaiss bija sasmacis kā pamestā bibliotēkā. Istaba bija vāji apgaismota. Rūbinam zem acīm bija tum�i loki, viņ� likās neapmierināts un nomākts. Kad es viņam aizsūtīju zīmīti, paziņodams, ka mūs gaida Lordnortstrītā pēc pusdienām, viņ� pameta ar galvu, izskatīdamies kā cilvēks, kam �odien līdz gulētie�anai vēl daudz būs jāpacie�.

Tagad viņ� bija valdības pārstāvis un nekādas cerības neloloja.

Viņam nācās paciest �o sēdi. Viņ� bija pesimistiskāk noskaņots nekā visi pārējie. Sēde nebija oficiāla. Visi klāteso�ie bija ieradu�ies kā privātpersonas, vismaz formāli. Gandrīz visi bija zinātnieki, kas agrāk vai vēl tagad saistīti ar kodolpētījumiem. Viņi mēģināja rast iespēju sastapties ar saviem padomju kolēģiem. �eit bija vairāki zinātnieki, kas kļuvu�i slaveni visā pasaulē, lielie fiziķi akadēmiķi � Mauntinijs, kur� bija priek�sēdētājs, Rūbins pats un kāds mans vecs draugs, vārdā Konstantins. Bija arī valdības padomnieki, kā, piemēram, Volters Lūks, kur� pats gribējis piedalīties.

Visas trīs valdības zināja, kas notiek. Bija uzaicināti vairāki oficiāli pārstāvji, starp tiem arī es. Nāca prātā citas sēdes �ais pa�ās smacīgajās istabās pirms gandrīz divdesmit gadiem, kad zinātnieki mums pateica, ka iespējams izgatavot atombumbu.

Deivids Rūbins sēdēja kā cilvēks, kam jau apnicis klausīties. Tad pēk�ņi kļuva uzmanīgs. Sēdes kārtība un likumība, iepriek� izdomātās frāzes � viss pazuda. Jo durvis atvērās un, visiem par pārsteigumu, ienāca Brodzinskis. Klusiem soļiem, par spīti smagnējam augumam, viņ� piegāja pie galda, platās krūtis izriezis. Pla�i ieplestām acīm viņ� lūkojās Arturā Mauntinijā. Un savā skaļajā balsī, ne visai pareizi izrunājot angļu vārdus, sacīja:

� Lūdzu, piedodiet, ka nokavējos, mister priek�sēdētāji

Visi, kas sēdēja pie galda, zināja par viņa uzstā�anos ar runām Amerikā, zināja, ka ar to viņ� kaitējis Gctli-fam un Lūkam. Cilvēki, līdzīgi Mauntinijam, ienīda Brodzinski un to, ko viņ� pārstāvēja. Pati viņa iera�anās un nevērīgā atvaino�anās visos modināja sa�utumu, tas bija tik dīvaini un muļķīgi.

� Nesaprotu, kāpēc jūs vispār esat �eit, � sacīja Arturs Mauntinijs. Viņa garā seja ar iekritu�iem vaigiem bija sasprindzināta. Viņ� pat draugu vidū nemēdza runāt laipni, kur nu vēl tagad.

� Esmu uzaicināts, mister priek�sēdētāj. Jādomā, tāpat kā mani kolēģi.

Tā dro�i vien bija patiesība. Ielūgumus izsūtīja kā zinātniekiem � aizsardzības komiteju locekļiem, tā zinātniekiem � valstsvīriem. Redzams, Brodzinska vārds bija palicis sarakstā.

� Tas nenozīmē, ka jums vajadzēja ierasties. >

� Piedodiet, mister priek�sēdētāj. Vai tas jāsaprot tā, ka �eit atļauts ierasties tikai cilvēkiem ar zināma novirziena uzskatiem?

Volters Lūks viņu skarbi pārtrauca:

� Ne jau par to ir runa, Brodzinski, un jūs to zināt. Jūs esat ievārījis velns zina ko, izmantodams to, ka mēs jums nevaram piekļūt. Un jūsu dēļ visiem zinātniekiem, kas strādā �ajā sasodītajā nozarē, zūd pamats zem kājām.

� Es neuzskatu jūsu apgalvojumu par pareizu, ser Volter.

� Beidziet ta�u! Par ko jūs mūs turat?

Tas nepavisam neatgādināja svinīgās sēdes, ko vadīja Hektors Rozs.

Francis Getlifs noklepojās un savā dīvainajā, senlaicīgajā kautrībā sacīja Mauntinijam:

� Es domāju, varbūt man vajadzētu pateikt da�us vārdus.

Mauntinijs pamāja.

� Doktor Brodzinski, � sacīja Francis, lūkodamies galdā, � ja jūs �odien nebūtu ieradies �eit, es lūgtu jūs atnākt pie manis.

Francis runāja mierīgi, bez Mauntinija drūmuma vai Voltera Lūka parupjā nicīguma. Viņam vajadzēja piespiesties, kamēr tie abi dabiski un brīvi metās strīdā. Tomēr tie�i Francī mēs klausījāmies uzmanīgi, Brodzinskis uzmanīgāk par visiem.

Kaut gan neviens nebija iedomājies vai varbūt nebija vēlējies piedāvāt Brodzinskim apsēsties (trūka pat parastās pieklājības), viņ� bija sameklējis brīvu krēslu. Un apsēdās mierīgi, smagnējs un nesatricināms kā kalns.

� Pienācis laiks jums dzirdēt da�us vārdus par jūsu izturē�anos. Ir nepiecie�ams jums to paskaidrot. Es biju apņēmies to izdarīt. Labāk lai tas notiek tūlīt. Jums jāsaprot, ka jūsu kolēģi ir nemierā ar jums aiz diviem iemesliem. Pirmais ir jūsu izturē�anās pret da�iem no mums. Galu galā tas nav tik svarīgi, tomēr ar. to pietiek, lai mums rastos vēlē�anās izbeigt jebkādas attiecības ar jums. Jūs esat apvainojis mūs publiski un, esmu pārliecināts, vēl vairāk apvainojis mūs slepus, un par tādiem apvainojumiem mēs varētu jūs iesūdzēt tiesā. Jūs esat izmantojis apstākli, ka mēs nevēlamies tiesāties ar savu kolēģi zinātnieku. Jūs apgalvojāt, ka mēs esot negodīgi. Ka mēs esot izkropļoju�i patiesību. Ka mēs nododot savu valsti.

� Protams, mani vārdi ir pārprasti, � Brodzinskis iebilda.

� Nepavisam ne.

� Es vienmēr esmu ticējis, ka jums ir labi nodomi, ser Franci. Bet no jums es to negaidu.

Viņ� runāja kā cilvēks, ko vajā, bet kas nezaudē drosmi, jo viņam tīra sirdsapziņa. Viņ� bija drosmīgs kā cilvēks, kur� vēl tagad dvēseles dziļumos ir pārliecināts, ka visiem jāatzīst viņa taisnība. Viņ� nejuta ne iek�ēju cīņu, ne no�ēlu, ne sirdsapziņas pārmetumus, viņ� tikai apzinājās, ka viņam taisnība. Tai pa�ā laikā viņ� vēlējās līdzjūtību, tāpēc ka viņu vajāja. Viņ� skaļi sauca pēc līdzjūtības. Jo vairāk visi sapratīs, ka viņam taisnība, jo vairāk viņu vajās.

Pēk�ņi man pazibēja kāda doma. Es līdz �im nebiju sapratis, kāpēc pagāju�ajā vasarā viņ� vairs nemēģināja sastapt Rod�eru � it kā no ticības būtu pārsvēries uz ienaidu. Dro�i vien tas notika tai dienā, kad pienāca paziņojums par viņa apbalvo�anu. Viņ� apbalvojumu pieņēma, bet laikam juta � es biju pārliecināts par to �, juta, ka arī tā ir vajā�ana, tikai netie�a, tā ir zīme, ka viņ� stāv zemāk par �īs pasaules getlifiem, zīme, ka viņ� tiek atstumts.

� Man jāizsaka da�as kritiskas piezīmes, � viņ� sacīja. � Tāpēc ka jūs esat bīstami. Es ticu, ka jūs pa�i neapzināties, cik bīstami jūs esat, tomēr, protams, man jāizsaka da�as kritiskas piezīmes. Jūs ta�u mani saprotat, doktor Rūbin.

Viņ� atklāti, ar cerību pievērsās Deividam Rūbinam, kur� kaut ko skrīpsnāja uz lapiņas. Rūbins lēni pacēla galvu un ar neizdibināmu skatienu palūkojās uz Brodzinski.

� Tas, ko jūs darījāt, � viņ� sacīja, � nav pieļaujams.

� Neko citu es no jums arī negaidīju, doktor Rū-bin. � Tas skanēja tik asi un tik kaismīgi, ka mēs apjukām. Rūbins dro�i vien nodomāja: Brodzinskis atcerējies, ka runā ar ebreju.

� Jūs sacījāt, ka mēs esam bīstami, � Francis Get-lifs turpināja. � Mani vairs neinteresē jūsu apmelojumi. Tie svarīgi tikai tik daudz, ka saistīti ar otru ļaunumu, ko jūs esat mums nodarījis. Un tas ir otrs iemesls, kāpēc mēs jums pārmetam. Vairums no mums uzskata, ka jūs esat kaitējis kārtīgiem cilvēkiem visās pasaules malās. Ja jau lietojam vārdu �bīstams�, tad jūs pa�laik esat viens no bīstamākajiem cilvēkiem pasaulē. Un jūs esat nodarījis ļaunu, izkropļodams zinātni. Ir iespējami da�ādi uzskati par stāvokli kodolenerģijas ra�o�anā. Bet nav iespējams bez meliem, bezatbildības vai kaut kā vēl Jaunāka runāt to, ko jūs runājāt. Jūs iegalvojāt cilvēkiem, ka Savienotās Valstis un Anglija var iznīcināt Krieviju, necie�ot sevi�ķi lielus zaudējumus. Vairums no mums uzskatītu �ādu apgalvojumu par negodīgu, pat ja tā būtu patiesība. Bet mēs visi zinām, ka tā nav patiesība un, ciktāl varam paredzēt, nekad nebūs patiesība.

� Tie�i tāpēc jūs esat bīstami, � sacīja Brodzinskis. � Tie�i tāpēc man vajadzēja atklāti nostāties pret jums. Jūs uzskatāt sevi par labas gribas cilvēkiem. Bet viss, ko jūs darāt, nes lielu postu. Pat ar �ādām �aura apjoma apspriedēm jūs nodarāt lielu postu. Tāpēc esmu ieradies �eit, kur mani nevēlas uzņemt. Jūs domājat, ka varat vienoties ar krieviem. Jūs nekad to nevarēsiet. Vienīgā prātīgā izeja mums visiem ir ra�ot iero�us un cik vien iespējams ātri.

� Jūs varat samierināties ar domu, ka iespējams kar�? � jautāja Arturs Mauntinijs.

� Protams, kā ikviens saprātīgs cilvēks, � Brodzinskis atbildēja. � Ja kar� nenovēr�ams, tad mums tajā jāuzvar. Mēs saglabāsim dzīvus pietiekami daudz cilvēku. Un drīz vien atspirgsim. Cilvēki ir spēcīgi radījumi.

� Tātad jūs cerat uz to? � sacīja Francis ledaini, nedzīvi.

� Tas ir nenovēr�ams.

� Jūs spējat paciest domu, ka trīssimt miljonu cilvēku ies bojā?

� Es spēju paciest visu, kas nenovēr�ams, � Brodzinskis turpināja liesmojo�ām acīm, atkal apzinādamies savu skaidrību.

� Kā jūs nesaprotat: var notikt kas vēl ļaunāks.

� Man jāpieņem, ka jūs spējat atbildēt par savu rīcību, � Francis sacīja. � Ja tā ir, tad būs labāk, ja pateik�u jums atklāti: es nevaru palikt vienā istabā ar jums.

Sejas visiem bija kā sastingu�as, visi lūkojās uz Brodzinski. Iestājās klusuma brīdis. Brodzinskis, mierīgi sēdēdams savā vietā, sacīja:

� Man liekas, es �eit esmu uzaicināts, mister priek�sēdētāj.

� Būs labāk, ja jūs iesiet projām, � sacīja Arturs Mauntinijs.

Brodzinskis pārspīlēti prātīgi iebilda:

� Bet es varu uzrādīt ielūgumu, mister priek�sēdētāj.

� Tādā gadījumā es sēdi slēg�u. Un sasauk�u citu, kur jūs nebūsiet uzaicināts.

Vēlāk atceroties, Rūbinam tas likās īsts anglosak�u pieklājības �edevrs.

Brodzinskis piecēlās � masīvs un nelokāms.

� Mister priek�sēdētāj, � viņ� sacīja, � man loti �ēl, ka mani kolēģi atļāvu�ies tā izturēties pret mani. Bet es jau to paredzēju.

Viņ� nesatricināmi apzinājās savu cieņu. Tāpat, savas cieņas apziņā, liels un spēcīgs, viņ� klusiem soļiem izgāja no istabas.

Da�as stundas vēlāk mēs ar Deividu Rubinu, sē�ot viņa istabā, steigā iekodām, pirms devāmies pie Rod�era. Tā bija vienkār�a istaba lētā, bet pieklājīgā viesnīcā Kensingtonā, arī uzko�amie bija pieticīgi. Rūbins satikās ar augstākajiem valdības ierēdņiem un ģērbās eleganti, bet dzīvoja vienkār�āk nekā sīkie sūtniecības darbinieki.' Viņ� bija trūcīgs, viņa vienīgie līdzekļi bija alga akadēmijā un prēmijas.

Viņ� nesūrodamies sēdēja aukstajā guļamistabā, skrubinādams nocietēju�u sviestmaizi un sūkdams vāju, ne-aldzesētu viskiju. Stāstīja par savu dēlu, kas mācījās Harvarda universitātē, un par savu māti, kura tik tikko saprata, kas ir Harvarda universitāte, mājās nerunāja angliski un tikpat alkatīgi kā mana māte vēlējās, lai Deivids dzīvē kaut ko sasniegtu. Viņ� runāja ar skumju pieskaņu. Viss viņam bija izdevies � ievērojami panākumi darbā, laimīgas laulības, bērnu mīlestība. Viņ� bija viens no godājamākiem cilvēkiem pasaulē. Tomēr gadījās brī�i, kad viņ� it kā raudzījās atpakaļ savā bērnībā, paraustīja plecus un domāja,- ka toreiz gaidījis kaut ko vairāk.

Mēs abi runājām atklāti, neko nenoklusējot, kā ceļabiedri uz kuģa. Deivids sēdēja, ģērbies elegantā uzvalkā, zīda kreklā, pēc pasūtījuma gatavotām kurpēm kājās, purināja galvu un lūkojās manī laipnām, skumjām acīm. Man ienāca prātā, ka viņ� nav man sacījis, pat ne licis nojaust, kāpēc tik neatlaidīgi cen�as sastapt Rod�eru.

Kad ieradāmies Lordnortstrītā, bija ap pusdesmitiem un Rod�ers ar Karo vēl sēdēja ēdamistabā. Tai pa�ā telpā pirms gandrīz trim gadiem Rod�ers izjautāja Rū-binu. Tāpat kā tajā vakarā, Rūbins ceremoniāli noliecās pār Karo roku, nosaukdams viņu par �lēdiju Karolīnu�, ceremoniāli sasveicinājās ar Rod�eru. Tāpat kā tajā vakarā Rod�ers laida apkārt karafi.

Rūbins sēdēja Karo labajā pusē un labprāt izdzēra savu glāzi portvīna, bet sarunu uzsākt nesteidzās. Karo pāri galdam paraudzījās Rod�erā, kur� klusēja un nepacietīgi gaidīja. Karo netrūka izturības. Viņa varēja tērzēt ar Rūbinu skaļās, tuk�ās frāzēs par viņa lidojumu nākamajā dienā, par to, vai viņ� necie� lido�anu tāpat kā viņa. Viņa katrreiz esot nobijusies, turklāt brālis Semikinss tik pārspīlēti daudzinot viņas gļēvulību.

Mēs visi �etri gaidījām, kad sāksies īstā saruna. Beidzot Rod�ers vairs neizturēja.

� Nu? � viņ� asi sacīja, lūkodamies tie�i uz Rūbinu.

� Jā, ministr? � atteica Deivids Rūbins, it kā pārsteigts.

� Man likās, jūs gribējāt man ko teikt?

� Vai jums ir laiks? � Rūbins mīklaini jautāja.

Rod�ers pamāja. Visiem par pārsteigumu, Rūbins sāka gari, sīki un sare�ģīti izklāstīt varbūtības teorijas sakaru ar kodolstratēģiju. Parasti runā par nevajadzīgu vienkār�o�anu; �ī bija pārmērīga, neprātīga sare�ģi-�ana. Brīdi paklausījies, Rod�ers viņu pārtrauca.

� Nezinu, ar kādu nolūku jūs esat �eit, bet ne jau tāpēc.

Rūbins palūkojās viņā ar nopietnu, skumju skatienu. Pēk�ņi viņ� atmeta visus neizprotamos aplinkus un kļuva atklāts, gandrīz rupj�.

� Esmu ieradies pateikt, lai jūs metat visu pie malas, kamēr nav par vēlu. Citādi jūs lauzīsiet sprandu.

� Ko lai metu pie malas? '

� Savus pa�reizējos plānus, nodomus, vienalga kā jūs to saucat. Jums nav nekādu izred�u.

� Jūs tā domājat? � Rod�ers sacīja.

� Kāpēc tad es būtu ieradies?

Tad Rūbins atkal sāka runāt mierīgi un prātīgi:

� Paklausieties. Es uzreiz nespēju izlemt, vai neļaut visam iet savu ceļu. Tikai tāpēc, ka mēs jūs cienām...

� Mēs klausāmies, � sacīja Karo. Ne aiz pieklājības, ne tāpēc, lai uzmundrinātu Rūbinu. Tas bija teikts ar īstu uzmanību.

Rod�eram un Rūbinam bija neizdibināma sejas izteiksme. Istabā bija tik klusi, ka varēja dzirdēt ik skaņu. Zināmā mērā viņi juta simpātijas viens pret otru, bet tagad tam nebija nozīmes. Tagad viņus vienoja kaut kas svarīgāks par patiku vai nepatiku, pat par uzticību. Viņi abi dziji izjuta �ī brī�a nozīmību, visa notiku�ā nozīmību.

� Vispirms, � sacīja Rūbins, � atļaujiet man paskaidrot savu nostāju. Viss, ko jūs esat nolēmu�i darīt, ir prātīgi. Tas ir pareizi. Ikviens, kas pazīst dzīvi, zina, ka tas ir pareizi. Ciktāl mēs varam paredzēt nākotni, tikai divām valstīm var būt kodoliero�i. Viena ir mana dzimtene, otra Padomju Savienība. Jūsu valsts ar tām nespēj mēroties. No ekonomiskā un militārā redzes viedokļa � jo drīzāk jūs atkāpjaties, jo labāk. Tas ir pareizi.

� To jūs mums sacījāt �ai pa�ā istabā pirms da�iem gadiem, � Rod�ers aizrādīja.

� Turklāt, � Rūbins turpināja, � mēs parūpēsimies, lai jūs atkāptos. Mūsu domai tālāk attīstoties �āda virzienā, mēs nolemsim, ka �ie iero�i koncentrējami, cik maz rokās vien iespējams. Tas nozīmē � mūsu un padomju. Arī tas ir pareizi. Varu jau iepriek� pateikt, ka drīz mēs jūs piespiedīsim ...

� Jūs runājat citos izteicienos un aiz mazliet citiem iemesliem, � sacīja Rod�ers, kuru Rūbina vārdi nebija ne satrauku�i, ne pārliecināju�i. � Bet tas ir tas pats, ko es saku un ko es pūlos realizēt.

� Un ko jūs nespējat realizēt. � Rūbina balss kļuva cietāka, piebilstot: � Un kas jums jāpārtrauc tūlīt, uz vietas.

Brīdi visi klusēja. Tad Rod�ers jautāja pavisam vientiesīgi:

� Kāpēc?

Rūbins paraustīja plecus, paplēta rokas.

� Es esmu zinātnieks. Jūs esat politiķis. Un jūs man tā jautājat?

� Tomēr es gribētu dzirdēt atbildi.

� Vai tie�ām man jāpaskaidro jums, ka darbība var būt pareiza, tomēr glu�i veltīga? Nav svarīgi, ka tā pareiza. Svarīgi ir, kā tas notiek, kas to dara un, pats galvenais, kad.

� Kā jūs sacījāt, �ie principi man zināmi. Bet tagad es gribētu dzirdēt, kas jums zināms.

Rūbins lūkojās galdā.

� Nevaru apgalvot, ka zinu, � viņ� beidzot sacīja.

� Bet man ir aizdomas. Ārzemnieks da�reiz uztver tādas pazīmes, kam jūs nepie�ķirat sevi�ķu nozīmi. Man liekas, jūs peldat pret straumi. Jūsu kolēģi neatzīsies, bet, ja aizpeldēsiet pārāk tālu, viņi nespēs palikt jums uzticīgi, vai ne? Viņi nav muļķi, ja atļauts tā izteikties. Viņi ir vēroju�i, kā jums jāizcīna ik solis uz priek�u. Viss bija par desmit, par divdesmit, reizēm par piecdesmit procentiem grūtāk, nekā jūs bijāt rēķinājies. Jūs to zināt labāk par visiem. Un Lūiss zina. � Uz mirkli es notvēru skatienu, kas slēpās aiz nolaistajiem plakstiem � tur dega �pasaules sāpes* un brālības jūtas.

� Izrādījās, ka viss izdodas tikai ar pārmērīgām grūtībām. Mans uzskats par gandrīz vai visiem cilvēku pasākumiem: ja tas ir necie�ami grūti, ja izmēģināti visi līdzekļi un tomēr neizdodas, tad laiks visu izbeigt. Ar intelektuālām problēmām vienmēr ir tā. Jo vairāk es redzu tādas problēmas, kādas jūs risināt, jo cie�āk pārliecinos, ka tas taisnība. Jūsu kolēģi nemēdz nokārt degunu. Bet viņi ir pieradu�i darboties reālā pasaulē. Man ir aizdomas, ka arī viņi būs spiesti domāt tāpat.

� Vai jūs to noteikti zināt? � Rod�ers jautāja mierīgi un ar uzsvaru.

Rūbins pacēla galvu, tad atkal nolaida acis.

� Esmu izskaidrojis savu viedokli visiem, ko pazīstu Va�ingtonā. Galu galā viņi sapratīs, ka mums abiem taisnība. Bet pagaidām viņi to vēl neaptver. Viņi nezina, kādā stāvoklī ir jūsu iero�i. Bet man jums kaut kas jāpasaka. Viņi ir uztraukti, jo nezina, aiz kādiem motīviem jūs gribat no tiem atteikties.

� Vai jūs domājat, ka mums ar to jārēķinās? � Karo aizsvilās.

� Es domāju, ka nebūtu prātīgi nerēķināties ar to, lēdij Karolīn, � sacīja Rūbins. � Es negribu apgalvot, ka viņi pilnīgi izpratu�i situāciju. Bet pa�laik viņus nepavisam neinteresē tas, ko jūs darāt, ja tikai jūs neizstājaties no aukstā kara. Tas ir vienīgais, no kā viņi baidās. Tāds ir noskaņojums. �ādā noskaņojumā da�i no viņiem ar ba�ām raugās uz jums.

� Vai viņi daudz saklausīju�ies Brodzinski? � es dusmās jautāju.

� Tam nav nozīmes, � atteica Rūbins. � Viņ� jums mazliet ir kaitējis. Bet būtiskais slēpjas kaut kur dziļāk.

� Jā, dziļāk, � Rod�ers piekrita.

� Priecājos, ka jūs to sapratāt, � Rūbins pievērsās * Karolīnai. � Es jau jums sacīju, lēdij Karolīn, ka nebūtu prātīgi nerēķināties ar to. Mūsu zemē da�i to uzņem pat ar milzīgu sasprindzinājumu. Da�ādos sabiedrības slāņos. Arī pa�os augstākajos. Kaut kas no �ī sasprindzinājuma pārsviedīsies arī �aipus okeāna. Varbūt tas jau ir noticis.

� Tas nebūtu nekāds brīnums, � Rod�ers sacīja.

� Protams, ir sāpīgi atteikties no iecerētā, � turpināja Rūbins. � Bet fakti ir neatspēkojami. Cik esmu vērojis �ejienes apstākļus, jums būs jāuzņem tas aukstasinīgi un jāatliek viss uz pieciem, desmit gadiem. Tad jūs būsiet pa�ā virsotnē, ja vien manas ziņas nav glu�i nepareizas. Un tad jūs peldēsiet pa straumei, nevis pret to. Bet Va�ingtona tad lūgs jūs darīt tie�i to, ko jūs nespējat izdarīt pa�laik. � Rūbins dzēlīgi, ironiski pasmaidīja. � Un jūs esat vienīgais �ai valstī, kas to spēs. Jūs esat vērtīgs cilvēks. Ne tikai Britānijai, bet arī mums visiem. Tāpēc es tagad jums uzmācos. Mēs nevaram atļauties jūs zaudēt. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Jūs būsiet pagalam, ja tagad neatkāpsieties kaut vai vienu solī.

Brītiņu mēs visi klusējām. Rod�ers paskatījās pāri galdam uz sievu un jautāja:

� Tu dzirdēji, ko viņ� sacīja?

� Tu ta�u arī dzirdēji, � Karo atbildēja.

Viņas balsī nemanīja ne mazākās klīrības. Tur skanēja vienīgi uzticība. Viņa runāja kā parasti divatā ar Rod�eru. Viņi pateica tikai da�us vārdus, bet ar to pietika. Rod�ers zināja, ko viņa domā un kādu atbildi gaida no viņa. Varbūt Rod�ers bija iedragājis viņu laulības dzīvi, tomēr viņi vēl sapratās bez liekiem vārdiem. Bija skaidrs, ko viņa tagad gribēja sacīt. Viņa nostājās Rū-bina puse, kaut arī viņ� to nenojauta.

Visu laiku kamēr Rod�ers cīnījās, viņa bija tam uzticīga sabiedrotā. Neko citu arī nevarēja gaidīt, tomēr bija skaidrs, kas aiz tā slēpās. Sirds dziļumos viņa nespēja atteikties no �ovinistiska lepnuma. Tāpat kā viņa bija sa�utusi, kad Deivids Rūbins aizrādīja, ka Anglijas varenība mazinājusies, tā tagad nespēja samierināties ar to, ka Rod�era lielās dienas beigu�ās. Viņa visu pārdzīvoja tikpat vienkār�i, kā mana māte būtu pārdzīvojusi.

Ta�u ne tādēļ viņa tagad nostājās Rūbina pusē, pietvīkusi, mirdzo�ām acīm vērsdamās pie Rod�era. Rūbins ta�u solīja Rod�eram nākotnes izredzes, un tās bija arī viņas izredzes. Viņai būtu licies muļķīgi, klīrīgi, liekulīgi un pārāk izsmalcināti nevēlēties, lai Rod�ers sasniegtu'dzīves virsotnes. Ja viņ� to negribētu, viņa sacītu, ka tad viņam vispār nav vērts darboties politikā. Ja viņa nevēlētu savam vīram to, tad viņai vispār nevajadzētu būt tā sievai.

� Es piekrītu gandrīz visam, ko jūs sacījāt, � Rod�ers teica Rūbinam. � Jūs ļoti labi izskaidrojāt. Esmu jums ārkārtīgi pateicīgs. � Viņa balss skanēja rāmi, prātīgi, gandrīz padevīgi. Tajā mirklī varēja likties, ka viņu iespējams pārliecināt, varbūt viņ� jau pārliecināts, tikai vēl strīdas presti�a pēc. � Zināt, � viņ� turpināja, izklaidīgi pasmaidīdams, � es pats par to jau esmu domājis. Ceru, ka jūs to pienācīgi novērtēsiet.

Rūbins atkal pasmaidīja.

� Protams, � Rod�ers turpināja, � ja grib kaut ko sasniegt politikā, jāprot lauzties vaļējās durvīs. Kas nespēj atturēties no lau�anās slēgtās durvīs, tam labāk izvēlēties sev citu nodarbo�anos. To ta�u jūs man gribējāt sacīt, vai ne? Protams, jums taisnība. Es nebrīnītos, ja uzzinātu, ka jūs savā laikā esat �ķiedis enerģiju, lauzdamies slēgtās durvīs. Vēl vairāk nekā es. Bet, protams, jūs neesat politiķis.

Nezinu, varbūt tas bija izsmiekls. Ja tā, tad visai maigs. Rod�ers runāja bez sasprindzinājuma, bez asuma.

� Ļaunums ir tas, � viņ� sacīja, � man gribot negribot jādomā, ka pa�laik stāvoklis ir mazliet citāds. Man liekas, ja mēs to neizdarīsim tagad, tad nekad. Vai ari tad, kad būs jau par vēlu. Vai tā nav vienīgā at�ķirība starp mūsu viedokļiem? Varbūt jūs man nepiekrītat?

� Atbildē�u jums godīgi, � Rūbins lēni pateica, � es nezinu.

� Jūs domājat, ka viss ies savu ceļu un neviens nespēs to aizkavēt?

� Es nezinu.

� Vairums no mums izprot situāciju. Vai neviens nespēj to ietekmēt?

� Vai atsevi�ķam cilvēkam ir liela nozīme? Vai atsevi�ķs cilvēks var daudz panākt?

� Jūs esat gudrs cilvēks, � Rod�ers sacīja.

Iestājās pailgs klusuma brīdis. Tad Rod�ers ierunājās tik brīvi, ka es pārsteigts klausījos viņa spēcīgajā balsī.

� Jūs apgalvojat, ka mēs visi esam saistīti. Visa pasaule. Abās pusēs pozīcija ir noskaidrojusies. Neviens no mums nekā vairs nevar darīt. To jūs apgalvojāt, vai ne? Mēs varam vienīgi palikt savās pozīcijās un pazemīgi atzīt, ka nekas vairs nav līdzams.

� Varbūt sīkumos vēl kaut kas iespējams, � Rūbins sacīja.

� Tas nav daudz, � Rod�ers draudzīgi pasmaidīja. � Jūs esat ļoti gudrs cilvēks. � Viņ� atkal brītiņu klusēja. � Un tomēr, zināt, grūti ar to samierināties. Tādā gadījumā nemaz nav vērts, ka cilvēkam ir vara. Kur� katrs var gaidīt, kamēr viss izdodas viegli. Nedomāju, ka būtu dzīvojis tādu dzīvi, lai tikai to vien sasniegtu.

Viņa balss ieskanējās kaismīgi. Tad atkal kļuva dīvaini oficiāla un pieklājīga.

� Esmu ļoti pateicīgs par jūsu padomu. Ļbti gribētu, kaut varētu to pieņemt. Tad man daudz kas kļūtu vieglāk.

Viņ� palūkojās uz Karo un sacīja tā, it kā viņi būtu vieni:

� Kaut es spētu rīkoties tā, kā tu vēlies.

Man likās, ja Karo zinātu, ka cīnās par savu ģimenes laimi, viņa tovakar nebūtu tik atklāti parādījusi Rod�eram savu nostāju pret viņu. Viņu tā mocīja vainas apziņa, ka viņ� kāri tvēra visniecīgāko iespēju, visniecīgāko iemeslu apzināties, ka tā vairs nevar turpināties. Bet vai tā tie�ām bija? Viņ� ta�u zināja, ko viņa vēlējās, vienmēr bija to zinājis. Viņa būtu uzskatījusi, ka nav pilnīgi godīga pret Rod�eru, ja sāktu izlikties. Neko

jaunu viņa tovakar nepateica. Bet, manuprāt, tas, ka viņa atkārtoja Rūbinam to, ko bija teikusi Rod�eram vienatnē, varēja Rod�eram dot kaut niecīgu atvieglojumu, no kura viņ� tomēr kaunējās.

� Kaut es to varētu, � viņ� atkārtoja.

Interesanti, kad Rūbins sapratis, ka Rod�ers apņēmies iet līdz galam? Kurā brīdī, no kāda vārda? Rūbins bija daudz gudrāks, vērīgāks, bet, kad sāka runāt jūtas, Rod�ers viņam bija spēcīgs pretinieks.

Pamanīju vēl vienu dīvainību. Rūbins bija cilvēks ar tikpat augstiem principiem, morāli tikpat nevainojams kā Francis Getlifs. Un ta�u � lai cik nepatīkama �ī patiesība � bija brī�i, kritiski brī�i, kad cilvēkiem ar augstiem principiem tomēr nevarēja uzticēties, bet Rod�eram varbūt varēja. Jo da�os gadījumos � ne vienmēr, bet arī ne tik reti, kā mums visiem likās, � Rod�ers par morālu atzina to, kas nāca par labu viņa darbībai. Rūbins bija labāks nekā vairums cilvēku, tomēr viņ� nespētu tī�uprāt doties pretī apvainojumiem, riskēt ar savu labo slavu un nākotni, kā Rod�ers pa�laik apzināti darīja.

Nezinu, kad es pats sapratu, ka Rod�ers apņēmies iet līdz galam. Varbūt �āds spriedums man radās un arvien vairāk nostiprinājās drīz pēc tam, kad mēs tuvāk iepazināmies. Ta�u tai pa�ā laikā es sevi�ķi nepaļāvos uz �o spriedumu. Brīdī, kad Rod�eram pa�am vajadzēja iz�ķirties, ko darīt, es, tāpat kā citi, nebiju dro�s, vai viņ� mūs nepametīs. Tātad laikam līdz �im vakaram es nebiju sapratis, vismaz nebiju pilnīgi pārliecināts, ka viņ� ies līdz galam.

Kad Rod�ers to saprata? Dro�i vien viņ� to nezināja, varbūt arī negribēja zināt. Morāli noteica darbība, izvēli tāpat, it īpa�i tik nozīmīgu izvēli kā �ī. Pat tagad viņ� varbūt vēl nezināja, ar kādiem noteikumiem būs saistīta �ī izvēle, ne arī kādi motīvi būs iz�ķirīgie.

Un atkal man pazibēja doma: cik liela nozīme te viņa sakaram ar Elenu?

� Es nevaru pieņemt jūsu padomu, Deivid, � Rod�ers sacīja, � bet atzīstu, ka jūs esat ļoti pareizi novērtējis manas izredzes. Jūs domājat, ka es lauzī�u sprandu? Es domāju tāpat. Man gribētos, lai jūs sa-272 prastu, ka es to visu apzinos. � Tad ar skopu smaidu piebilda: � Bet vēl nekas nav pilnīgi skaidrs. Vēl viņi nav mani pieveiku�i.

Līdz tam brīdim Rod�ers bija runājis nopietni un pamatoti. Pēk�ņi viņa noskaņojums mainījās. Viņā uzbangoja cerība, cerība, kas rodas kritiskā mirklī, tā cerība, kas pirms cīņas sasilda dvēseli ar pārliecību, ka jau gūta uzvara. Ar tum�iem lokiem zem acīm Rūbins lūkojās viņā pārsteigts, gandrīz vai apmulsis.

Viņ� juta, mēs visi jutām, ka Rod�ers ir laimīgs. Ne tikai laimīgs, bet arī pilns cerību un apskaidrota miera.

18 � Я1Я

.

Janvāra vakarā laterna virs Lielā Bena spīdēja ' J kā zelta pērle: parlamentā atkal notika sēdes.

/ Bija viesību sezona. Tonedē) mēs ar sievu bi-jām trijās: Diānas mājā Sautstrītā, pie kāda parlamenta locekļa un kādā valdības banketā. Ap mums virpuļoja vienas un tās pa�as sejas, kā statisti, kas lugā tēlo armiju. Pa�apzinīgas sejas atsaucās citām pa�apzinīgām sejām, it kā �ai parādei nebūtu gala, it kā laika ritums kādā mirklī būtu apstājies. Ministri un viņu sievas turējās kopā ar citiem ministriem un to sievām, viņus saistīja viņu posteņu magnētiskais spēks: grupiņās pa �etri, pa se�i, enerģiski, pa�apzinīgi. Būt kopā � tas bija baudījums. �Rod�ers un Karo arī bija tur un izskatījās tikpat nelokāmi kā pārējie.

Augsti posteņi iedarbojas uz cilvēkiem kā alkohols, ne tikai uz Rod�eru, kas jau bija apdraudēts, bet uz veseliem sabiedrības slāņiem. Viņi līdz pēdējai minūtei nespēj ticēt, ka varētu zaudēt savu varu. Da�reiz pat zaudēju�i vēl nespēj tam ticēt.

Tajā un nākamajā nedēļā Rod�era ministrijā no rītiem izskatījās kā kara laikā. Rod�ers sēdēja savā kabinetā, vienmēr aizņemts, lika atnest �ādus vai tādus dokumentus, pieprasīja memorandus, savus nodomus neuzticēja nevienam, cik man bija zināms, vismaz man noteikti ne. Apbrīna un ticības vilnī�i aizņirbēja pa gaiteņiem uz

visām pusēm� Tie aizsniedza pat vidējo.kategoriju valsts darbiniekus, kuri parasti vēlējās tikai drīzāk tikt mājās un klausīties ilgspēlējo�as plates. Bet zinātnieki jau svinēja uzvaru. Volters Lūks, kas Rod�eram bija ticējis no pa�a sākuma, reiz apturēja mani drūmā, smacīgā finansu ministrijas gaitenī un savā skajajā balsī nodār-dināja tā, ka atbalsojās visos stūros:

� Velns parāvis, �is sasodītais tomēr paliek pie savai Tas pierāda, ka vajag tikai prātīgi apspriesties ilgāku laiku un galu galā cilvēkus var pārliecināt.

Kad pastāstīju par �o Voltera spriedumu Hektoram Rozam, viņ� ar saltu, bet ne glu�i nelaipnu smaidu sacīja:

� Sanda simplicitas.

Pat Ro�u bija skāris satraukums. Tomēr viņ� atzina par nepiecie�amu pastāstīt man, ka ticies ar Montītu. Nepareizās ziņas, ko esjioliedzu, esot pārbaudītas. Rozs pārliecinājies, ka tā bijusi nejēdzīga kļūda. Viņ� to stāstīja man ar tādu izteiksmi, it kā pats svarīgākais mums abiem būtu, lai oficiālās procedūras tiktu nokārtotas pareizi. Tikai tad viņ� varēja mierīgi runāt par Rod�era izredzēm.

Pa �īm dienām es da�as reizes tiku runājis ar Duglasu, bet vienīgi tāpēc, lai mēģinātu viņu nomierināt. Sākotnējā diagnoze bija apstiprinājusies: viņa sievai draudēja paralīze, viņa varēja nodzīvot vēl labi ja piecus gadus. Duglass sēdēja pie galda un stoiski kārtoja kaut kādus dokumentus. Kad es iegāju pie viņa, viņ� runāja tikai par sievu.

Pienāca februāris, sjltāks nekā parasti. Vaitholu pārplūdināja dūmakaina saules gaisma.

Mēne�a beigās Rod�eram vajadzēja uzstāties ar runu par balto grāmatu. Pagaidām mēs visi remdējām savu nemieru darbā. Pēk�ņi miers tika iztraucēts. Un tādā veidā, kā neviens nebija paredzējis. Optimistiski noskaņotie bija pārsteigti, bet vēl vairāk pārsteigti bija cilvēki, kas vairāk pieredzēju�i, ilgāk strādāju�i valsts darbā. Tas nebija nekas sevi�ķs, tikai zīmīte, papīra lapiņa. Uz tās vārdi, pēc izskata pavisam nekaitīgi.

Opozīcija bija ierosinājusi prasību samazināt asignējumus jūras kara flotei par desmit mārciņām.

Cilvēkiem, kas nepārzināja parlamenta norises, tas varēja likties arhaiski vai pat tie�i muļķīgi. Pat da�i zinātāji to uzskatīja par tīri tehnisku jautājumu. Tā tas arī bija, ta�u vairums no mums saprata, ka tas nozīmēja kaut ko vairāk. Kas aiz tā slēpās? Vai tas bija politikas �aha gājiens? Mēs tam neticējām. Rod�ers pat neizlikās, ka tic.

Augstākais, uz ko mēs bijām cerēju�i � ka opozīcija sevi�ķi neizvērsīs debates, kad parlaments �veltīs uzmanību� baltajai grāmatai, kā arī nepieprasīs balso�anu. Tas nelikās nekas neiespējams. Da�i leiboristi uzskatīja, ka ar Rod�eru var samierināties, ka viņa politiskās darbības līnija diezgan tuva viņu līnijai. Ja viņ� ciestu neveiksmi, viņa vietā varētu nākt kāds sliktāks. Viņi pūlējās atvēsināt pa�i savus �karstgalvjus�. Bet pēk�ņi notika tik krass pavērsiens. Rod�eram bruka virsū jau pirms tam, kad viņ� uzstājās ar runu par balto grāmatu. Sīs akcijas dēļ viņi bija ar mieru ziedot divas citām apspriedēm paredzētas dienas. Dro�i vien viņi kaut ko zināja par Rod�era nodomiem. Dro�i vien zināja vēl kaut ko vairāk.

Mēs ar Rod�eru tikpat kā nebijām redzēju�ies kop� tā vakara, kad es biju pie viņa kopā ar Rūbinu. Tagad viņ� bija atsūtījis man pakaļ.

Kad iegāju viņa kabinetā, viņ� saņēma mani ar smaidu, bet tas nebija draudzīgs. Viņ� izturējās pret mani sve�i un oficiāli, kā likās, baidīdamies zaudēt mieru un savaldību. Mēs sarunājāmies kā divi veikala kompanjoni, kas gadiem ilgi kopīgi riskēju�i un kam tagad sagaidāms sevi�ķi liels risks, nekā intīmāka nebija. Rod�era seja bija cieta, nepacietīga, pārāk oficiāla.

Ko es par to zinot? Ne vairāk kā viņ�, varbūt mazāk, es atbildēju.

� �aubos, ka mazak, � viņ� sacīja. Tad iekaisa:

� Ko tas nozīmē?

� Kā es to lai zinu?

� Dro�i vien kaut ko nojau�at.

Es klusēdams skatījos uz viņu. Jā, es nojautu. Un man bija aizdomas, ka mēs abi baidāmies no viena un tā pa�a.

� Mēs esam pieaugu�i cilvēki, � Rod�ers teica.

� Sakietl

Es paklausīju. Sacīju, ka, manuprāt, tā ir brāļo�anās aiz frontes līnijas, klasisks gadījums. Tas ir, da�i viņa ienaidnieki no viņa pa�a partijas parlamenta locekļiem noslēgu�i vieno�anos ar saviem domu biedriem no opozīcijas. Opozīcijas parlamenta locekļi piespiedu�i savus līderus pieprasīt balso�anu. Viņus atbalstīs valdība, tikai vēl nav zināms, cik nozīmīgs būs �is atbalsts. Tas ir pats solīdākais paņēmiens. Ja Rod�ers savā runā apliecinās, ka ar mieru ielaisties kompromisā, kolēģi un partija viņu atbalstīs. Bet, ja viņ� nepiekāpsies... nu, ja ministram rodas pārāk oriģināli uzskati, tad ir paņēmieni, kā viņu dabūt pie malas, un �is paņēmiens ir vismazāk sāpīgs partijai, pie kuras viņ� pieder.

� Jā, � Rod�ers sacīja, � man �ķiet, jums taisnība. Tas iespējams. � To viņ� pateica vienaldzīgi. Tad turpināja nepacietīgi un enerģiski: � Nu, neko darīt. Mums tas jāzina..

Viņ� domāja � mums jāzina ne tikai tas, vai mūsu minējumi pareizi, bet arī, kas ir mūsu ienaidnieki. Ar vienu diviem pretiniekiem savā partijā viņ� varēja nerēķināties, bet trīsdesmit vai �etrdesmit, ja tie turklāt būtu cilvēki, kuru domas uzklausa, � tas nozīmētu, ka visam beigas.

Ja vien viņ� nerīkotos tā, kā Kolingvuds un viņa kolēģi būtu rīkoju�ies � atteiktos no visiem saviem nodomiem. Uz mirkli tas likās diezgan vilino�i. Bet viņ� tūlīt atvairīja kārdinājumu. Viņa lēmums bija negrozāms.

Viņ� apsvēra, kādas izredzes varētu būt un no kurienes dabūt dro�as ziņas. Nolēma tai pa�ā dienā pats parunāt ar partijas organizatoriem un saviem draugiem. Ļaunākais tas, viņ� sacīja, vēl arvien runādams mierīgi un lieti�ķi, ka tas viss nemaz neatgādinot īstu pretestību. Viņ� neesot saņēmis nevienu vēstuli, kur būtu nosodīta viņa rīcība, un neviens neesot runājis tie�i ar viņu. Vajadzē�ot arī mums ķerties pie slepenām sarunām. Varbūt mani draugi no opozīcijas kaut ko zinot. Un �urnālisti.

� Pamēģiniet kaut ko noskaidrot, � Rod�ers sacīja mo�i, it kā viņu tas gandrīz vai neinteresētu un viņ� dotu man labu padomu.

Divās vietās es uzzināju gandrīz vienu un to pa�u. No kāda opozīcijas līdera, ko pazinu no Kembrid�as laikiem, un no diviem parlamenta reportieriem, ar kuriem mani kāds �urnālists saveda kopā �Е/ Vino�. Otrā dienā varēju kaut ko paziņot Rod�eram � ne glu�i dro�as ziņas, tomēr arī ne tuk�as baumas.

Jā, reportieri apstiprināja, ka mūsu minējumi nav glu�i bez pamata. Bijusi vieno�anās (viens no reportieriem apgalvoja, ka zinot, kur viņi satiku�ies) starp opozīcijas locekļu grupu un da�iem konservatīvajiem. No opozīcijas biju�i galvenokārt leiboristu partijas galēji labējā spārna pārstāvji, bez tam da�i pacifisti un atbruņo�anās sludinātāji. Es jautāju, cik konservatīvo bija un kuri. Uz to skaidru atbildi nedabūju. Tikai nedaudzi, sacīja viens no reportieriem, varbūt viens vai divi. Nenozīmīgas personas. Par vienu viņi zināja dro�i, tas bija jaunais cilvēks, kas iesūtījis parlamentam interpelāciju sakarā ar Brodzinska runu. �Apmātie,� laiku pa laikam atkārtoja mans paziņa, kad mēs sēdējām trok�ņainajā krodziņā, tuk�odami glāzes; laikam viņ� uzskatīja, ka �is vārds izsaka visu.

Glu�i sliktas ziņas tās nebija. Tām vajadzēja mūs nomierināt, jo varējām sagaidīt kaut ko ļaunaku. Ta�u Rod�ers to uzņēma citādi. Mēs esam pieaugu�i cilvēki, viņ� bija sacījis iepriek�. Tomēr paredzēt nodevību, kaut arī niecīgu, bija viens, bet dzirdēt, ka �ī paredzē�ana apstiprinājusies,� pavisam kas cits. Viņ� dusmojās uz mani par to, ka nesu tādu nelāgu ziņu. Dusmojās arī pats uz sevi.

� Es neesmu necik dzēris kopā ar muļķiem! � viņ� kliedza. � Neesmu sagādājis viņiem izdevību justies kā svarīgām personām. To viņi nekad nespēj piedot.

Tovakar viņ� izdarīja kaut ko neparastu. Kopā ar Tomu Vindemu pavadīja vairākas stundas parlamenta smēķējamā istabā, pūlēdamies būt biedrisks. Otrā dienā uzzināju to no Vindema, kur� apjucis piezīmēja:

� Pirmoreiz redzēju, ka vecajam zēnam tā no�ļukusi dū�a.

Liels, neveikls kā lācis Rod�ers stāvēja istabas vidū, uzsmaidīdams paziņām, tuk�odams alus krūzes, pūlēdamies tēlot to vienīgo lomu, kas viņam nepavisam nepadevās. Viņ� nezināja, ko iesākt �ajā vīrie�u burzmā. Jutās pateicīgs kolēģim, kas viņam piebiedrojās, tomēr neko nespēja līdzēt. Beidzot Toms Vindems aizveda viņu proiām.

Viņ� bija galīgi zaudējis galvu. Ta�u nākamo divdesmit �etru stundu laikā viņ� atguvās. Biju pārsteigts, nemanīdams ne zīmes no vakarējā apjukuma. Soreiz viņ� pavisam mierīgi un lieti�ķi darīja to, ko vajadzēja. Kāds no viņa piekritējiem bija sasaucis neatkarīgo parlamenta locekļu komisiju aizsardzības jautājumos. Nevienam no klāteso�ajiem ne prātā nevarēja nākt, ka Rod�ers kaut uz vienu vakaru bija zaudējis aukstasinību. Nevienam ne prātā nevarēja nākt, ka viņ� tik bezjēdzīgi, nevarīgi stāvējis paziņu drūzmā.

Kuluāros runāja, ka Rod�ers �paliek pie sava�, ka viņ� �ir formā�, �atkal saņēmies�. Ieraudzīju vienu no saviem paziņām �urnālistiem it kā nejau�i sarunājamies ar kādu elegantu, smaidā starojo�u parlamenta locekli, kur� tikko bija iznācis no apspriedes.

Kādreiz mēs tikai runas pēc painteresējāmies, no kurienes nāk �ādas vai tādas ziņas. Soreiz nebijām tik vienaldzīgi. Arī ziņas, izrādījās, bija labas.

Es atkal aizvedu �urnālistu uz �Е/ Vino�. Viņ� bija tik vaļsirdīgs un tā vēlējās mani iepriecināt, ka es labprāt izmaksāju viņam. Jā, Rod�ers viņus aizrāvis.

� Tas cilvēks nav pieveicams, kamēr vien viņam dzīvība kaulos, � mans paziņa sacīja ar profesionālu apbrīnu. Izdzēris vēl glāzi, viņ� sāka runāt par Rod�era ienaidniekiem. Ir �etri vai pieci, viņ� sacīja, katrā ziņā tos var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Sīki' ļautiņi. Atkal viņ� atkārtoja vārdu �apmātie�, uzskatīdams, ka ar to viss pateikts pilnīgi un noteikti, bet man gan tāds iespaids neradās.

Svētdienas pēcpusdienā es braucu taksometrā pa tuk�ajām, mājīgajām Kembrid�as ielām, pāri tiltam, gar Beksas krastmalu uz sava brāļa māju. Viņ� un Francis Getlifs jau gaidīja mani. Es nebiju ieradies tikai parunāties, tomēr brītiņu mēs pasēdējām viesistabā pie kamīna. Dzeltenbrūnās durvis bija vaļā, un pa logu otrā istabas galā varēja redzēt lielo gobu uz saulrieta sārtoto "debesu fona.

� Patie�ām, � es sacīju, � cik mierīgi te viss izskatās.

Mārtiņa rāmā seja savilkās smīnā.

�> Patie�ām, � viņ� izsmejo�i paskatījās uz mani.

� Ko tas nozīmē?

� Vai neatceries? Tie�i par to tu dusmojies, kad lielie vīri atbrauca no Londonas sastapties ar tevi koled�ā un sacīja: cik mierīga vieta.

Viņa acīs iezibējās dusmu dzirkstis. Viņ� pastāstīja man �o to, kas noticis jaunā koled�as priek�nieka laikā. Da�i koled�as darbinieki uzskatot par labāku rakstīt viņam vēstules, nevis atklāti sarunāties. Mārtiņ� drūmi pasmaidīja.

� Zini, tu dzīvo aizsargātā pasaulē, � viņ� sacīja.

Es vēlējos, kaut Mārtiņ� būtu kopa ar mums Vaitholas cīniņos. Viņ� bija lieti�ķāks nekā Francis, neatlaidīgāks un politiķa� karjerai vairāk piemērots nekā vairums no mums. Dīvaini, ka viņ� bija viens no tiem nedaudzajiem zinātniekiem, kur� aiz morāliem apsvērumiem pametis darbu atomenerģijas nozarē un upurējis savu karjeru. Viņ� bija izvēlējies pieticīgāku darba lauku � kādu administratīvu posteni koled�ā un dro�i vien tur arī paliks. Pa�laik viņam bija krietni pāri �etrdesmitiem, skadrs skatiens, sejā jau iegulusi izteiksme, kas nemainīsies līdz pat vecumam, un �ķita, ka viņ� pilnīgi apmierināts ar savu izvēli.

Viņa sieva Irēna ienesa tēju. Jaunībā viņa bijusi trakulīga sieviete un pastāvīgi likusi Mārtiņam mocīties greizsirdībā. Ta�u laiks bija izspēlējis ar viņu nejēdzīgu joku. Tagad viņa bija izblīdusi, īsts gaļas blāķis. Dro�i vien svēra savus divdesmit vai trīsdesmit kilogramus vairāk nekā tad, kad es pirmoreiz viņu redzēju, pirms kara. Viņas smiekli vēl arvien skanēja jaunavīgi un koķeti. Viņa vienmēr bija labā omā. Raksturu cīņā viņu laulības dzīvē bija uzvarējis Martins, tagad Irēnas mīlestība piederēja vienīgi viņam, un arī Irēna bija pilnīgi apmierināta.

� Intrigas dzenat? � viņa sacīja man. Jau gadiem ilgi viņa izturējās pret mani tāpat kā pret Mārtiņu, it kā, iepazinusi vienu brāli, tikpat labi pazītu arī otru � it kā neviens no mums nebūtu tik nopietns, kā Mārtiņ� likās.

� Vēl ne, � es atbildēju.

Dzerot tēju, lai vēl aizkavētu to brīdi, kad man būs jāpilda savs uzdevums, es pajautāju Francim, vai Penelope viņam raksta.

� Jā, pirms da�ām dienām saņēmu vēstuli, � viņ� atbildēja.

� Ko viņa dara?

Francis likās apmulsis.

� To es arī gribētu zināt.

� Ko tad viņa raksta? � iejaucās Irēna.

� Netieku gudrs, � Francis atteica.

Viņ� palūkojās uz mums visiem, mazliet pavilcinājās un tad turpināja:

� Paklausieties, kā jūs to saprotat? � Viņ� izvilka no kabatas vēstuli, uzlika brilles un sāka lasīt. Es.nevi-Jus nodomāju, ka viņ� lasa tā, it kā vēstule būtu kādā sve�ā valodā, piemēram, etrusku, kur vairums vārdu vēl arvien nav saprotami.

Mīļo tētiņ!

Lūdzu, bez uztraukumiem. Man iet lieliski, un es jūtos lieliski, strādāju kā zirgs, un ar mani un Artu viss kārtībā, nekādu sevi�ķu plānu mums nav, bet varbūt vasarā viņ� brauks man līdzi uz Angliju � viņ� pats vēl nezina. Tev nav ko raizēties par mums, mēs jautri pavadām laiku, par kāzām vai ko tamlīdzīgu nedomājam, tāpēc beidz mani pratināt. Man liekas, Jums ar mammu uznākusi seksa mānija.

Es iepazinos ar jauku zēnu, vārdā Brūsteru (tas ir priek�vārds), viņ� dejo tikpat slikti kā es, tātad mēs abi esam līdzīgi. Viņa tēvam pieder trīs naktsklubi Rēno, bet Artam es to nestāstu!!! Vispār tas nav nekas nopietns, tikai maza izklaidē�anās. Varbūt nedēļas beigās aizbrauk�u pie Arta vecākiem, ja varē�u sagrabināt naudiņu. Negribu, ka viņ� vienmēr man izmaksā. Pietiks. Brū ārdās (kas man par to!), jo viņ� ir apstājies neatļautā vieta, un saka, dabū�ot sodu, ja es nepasteig�oties. Jābrauc.

Daudz, daudz mīļu sveicienu �

Pennija.

� Nu, � sacīja Francis, ņemdams nost brilles. Sa�utis, it kā tas būtu Pennijas lielākais noziegums, viņ� teica: � Kaut viņa vismaz būtu rakstījusi bez kļūdām!

Mēs pārējie vairījāmies saskatīties.

� Ko lai dara? � Francis jautāja. � Vai ir kāda iespēja viņu pārmācīt?

� Pārtrauciet sūtīt viņai naudu, � ieteica Mārtiņ�, kur� bija praktisks cilvēks.

� Jā, � Francis neapņēmīgi noteica. Un pēc ilgas klusē�anas piebilda: � Bet es gan labprāt to nedarītu.

� Jūs veltīgi raizējaties, � iesaucās Irēna, skaļi, jautri iesmiedamās.

� Tie�ām?

� Protams.

� Kāpēc jūs tā domājat? � Francim gribējās dzirdēt no viņas mierinājumu.

� Viņas vecumā arī es būtu varējusi uzrakstīt tie�i tādu vēstuli.

� Tā? � Francis cie�i palūkojās viņā. Irēna bija labsirdīga, viņai gribējās iepriecināt Franci. Tomēr viņas vārdi nesniedza cerēto mierinājumu, laikam Francis neuzskatīja viņas jaunību par tādu paraugu, ko viņ� būtu vēlējies savai meitai.

Kad Irēna aizgāja, es beidzot varēju nokārtot savu uzdevumu. Tas bija vienkār�i.

Kveifa izredzes diezgan bēdīgas. Kaut visniecīgākā palīdzība būtu noderīga. Vai viņi nevarētu sadabūt da�u zinātnieku atbalstu � ne no Rod�era parastajiem piekritējiem, no tiem, kas toreiz padzina Brodzinski, bet kādu neitrālāku? Da�as runas lordu palātā, vēstule �77ie Tinies� ar �svarīgu� personu parakstiem � katra tāda uzstā�anās var dot mums kaut nedaudzas balsis.

Es vēl nebiju beidzis runāt, kad atgriezās Irēna, atvainodamās, jo, acīm redzot, bija nojautusi kaut ko slepenu. Mani saucot pie telefona � tālsaruna. Es lādēdamies izgāju priek�namā, zem kāpnēm. Mani uzrunāja nepazīstama balss, nosauca nepazīstamu vārdu. Mēs esot tiku�ies pie Fin�a, balss sacīja. Tas man neko neizteica. Krodziņā Fulemroudā � sekoja paskaidrojums enerģiskā, nepacietīgā balsī. Viņi meklēju�i mani mājās, beidzot sadzinu�i pēdas Kembrid�ā. Viņi domājot, ka es zinā�ot, ko darīt. Vecais Ronalds Porsons vakar vakarā arestēts. Par ko? Par uzmāk�anos atejā.

Vispirms mani pārņēma aklas dusmas par traucējumu. Tad līdzjūtība, dziļa no�ēla. Pēc tam visu pārspēja nomāco�a sajūta, ka nav iespējams atbrīvoties no pagātnes valgiem, no pienākumiem, ko uzliek senās pazī�anās. Es kaut ko nomurmināju, bet enerģiskā vīrie�a balss neatlaidās. Viņi tādās lietās neorientējoties tik labi kā es.

Es apsvēru notiku�o. Nosaucu kāda advokāta vārdu. Ja viņi jau nav kādu sameklēju�i, tad lai piespie� Por-sonu uzklausīt �o cilvēku un darīt, ko tas ieteiks. Jā, Porsona jaunais draugs lieti�ķi paskaidroja, viņi visi pūloties Porsonam palīdzēt. �Vecajam� neesot ne penija, balss sacīja. Vai es būtu ar mieru kaut cik ziedot? Protams, es atbildēju, vēlēdamies drīzāk beigt �o sarunu. Lai viņi pasaka advokātam, ka rēķinu es nokārto�u. Noguris un atvieglots noliku klausuli, mēģinādams tūlīt aizmirst �o ziņu.

Kad atgriezos pie kamīna, Mārtiņ� palūkojās manī.

� Vai kas noticis? � viņ� jautāja.

� Kāds iekūlies nepatik�anās, � es atbildēju. Nē, nav tuvs draugs. Viņ� to nepazīst.

� Turpināsim, � es nepacietīgi sacīju. Mūsu saruna bija pārtraukta, un laika vairs nebija daudz.

Mēs vēl diezgan ilgi sēdējām pie kamīna, runāja galvenokārt Mārtins. Kaut arī ne vārds par to nebija minēts, es zināju, ko viņ� domāja. Viņ� bija pārliecināts, ka mēs varam rēķināties vienīgi ar laimīgu gadījumu. Viņ� bija pārliecināts, ka neviena valdība nebūs ar mieru pieņemt kaut ko vairāk par kompromisu. Pārliecināts, ka ikviena valdība būtu spiesta atteikties no cilvēka, kur� mēģinātu panākt kaut ko vairāk. Tomēr viņ� to man neteica. Viņ� pats bija pieredzējis daudz tādu gadījumu un zināja, kad labāk neko nesacīt. Tie�i pretēji� viņ� bija ar mieru palīdzēt, tikai viņ� kā zinātnieks neesot tik ievērojams, lai viņa vārdam būtu nozīme. Zinātnieku⁷sabiedrības virsotne, viņ� piezīmēja, esot zaudējusi vaī nu drosmi, vai labu gribu. Starp viņam līdzīgiem esot daudz tādu, kas labprāt darbotos. Bet lielākie zinātnieki nodevu�ies vienīgi savam darbam.

� Nav neviena izcila zinātnieka, � viņ� sacīja Francim, � kur� uzņemtos tādu risku kā jūs pirms divdesmit gadiem.

Nevarētu sacīt, ka zinātnieku jaunajai paaudzei trūktu sirdsapziņas vai labas gribas, vai vīri�ķības. Bet kaut kā mainījies vispārējais noskaņojums, viņi nejūt vajadzību iejaukties. Varbūt pasaule kļuvusi tik varena, ka nomāc viņus? Vai varbūt notikumi attīstās tā, ka cilvēki nespēj tiem pretī stāties?

Mēs ar Mārtiņu tam negribējām piekrist. Francis, brītiņu klusējis, sacīja: lai būtu kā būdams, jārīkojas tā, it kā tas nebūtu taisnība.

Jā, viņ� sacīja, pēk�ņi sasliedamies un runādams valdonīgi, it kā jaunāks kļuvis, viņam liekoties, ka mana doma pareiza, varot pamēģināt. Jā, viņ� piekrita, Mārtiņam neesot vērts runāt ar lielajiem zinātniekiem. Viņam, Francim, vajadzē�ot pa�am to uzņemties, un viņ� to izdarī�ot. Tikai lai mēs necerot pārāk daudz. Viņ� savu ietekmi jau pārāk bie�i izmantojis, no tās maz vairs atlicis.

Mēs vēl brīdi runājām, bet manu prātu vairs neaizņēma vienīgi zinātnieki. Es nespēju atbrīvoties, kaut vai uz laiku atvairīt domas par Porsonu. Es biju kaut ko sadzirdējis balsī, kas skanēja tālruņa klausulē, kaut ko tādu, ko �ī balss nebija izteikusi, kaut arī likās tik atklāta un paļāvīga. Viņi labprāt būtu aicināju�i mani, lai es pats palīdzētu Porsonam.

Pirms daudziem gadiem es to arī būtu darījis. Bet tagad �is dzinulis bija kļuvis vāj�. Es jutos apmulsis. Vairumam cilvēku donkihotiskie impulsi gan saglabājas, ta�u nepiecie�amības gadījumā nepārvēr�as darbībā. Es biju izmantojis naudu, lai atpirktos no līdzjūtības, lai aiztaupītu pūles, lai aiztaupītu garīgo spēku � es vairs nejutu iek�ēju mudinājumu to iz�ķiest.

Lords Lafkins ielūdza mūs pusdienās, paziņodams par to tikai dienu iepriek�, tāpat kā daudziem citiem viesiem. Tāds paradums viņam bija radies pirms trīsdesmit gadiem, ilgi pirms tam, kad viņ� sasniedza savu panākumu kalngalus. Tā viņ� rīkojās arī tajos gados, kad pret viņu bija naidīgs noskaņojums; un tomēr viesi ieradās.

Tajā februāra vakarā, da�as dienas pēc mana brauciena uz Kembrid�u, mēs padevīgi pulcējāmies Lafkina viesistabā Sentd�eimskortā. Istabu nevarēja saukt par mājīgu. Lafkins bija licis ap�ūt to ar tum�iem priedes paneļiem, pie sienām nebija gleznu, tikai viņa pa�a portrets. Neviens, dodamies pie Lafkina, necerēja jautri pavadīt laiku. Viņam nebija namatēva dotību. Tomēr viņa viesu pulkā bija da�i ministri, kāds no augstākajiem finansu ministrijas ierēdņiem, Karaliskās biedrības prezidents, kāds rūpniecības magnāts.

Lafkins stāvēja istabas vidū, ne ar vienu nesarunādamies. Ne jau aiz kautrības, bet tāpēc, ka neturēja par vajadzīgu. Viņam tas likās glu�i dabiski, ka viņ� rīko pieņem�anas. Un, interesanti, arī visi citi domāja tāpat. Agrāk es �ad tad brīnījos, kāds tam iemesls. Atbilde bija īsa � varas magnētiskais spēks. Ne tikai tāpēc, ka viņ� bija kļuvis par vienu no pa�iem nozīmīgākajiem - rūpniekiem Anglijā. Vairāk tāpēc, ka viņam bija ievērojamas spējas turēt savās rokās varu, viņ� to bija darījis visu mū�u un tagad varēja balstīties uz to, kas jau iegūts.

Viņ� paziņoja viesiem, ka papla�inājis savus apartamentus, pievienojot tiem blakus telpas. Viņ� lika atvērt kādas durvis, lai parādītu mums veselu rindu drūmu istabu.

� Es nolēmu, ka mums tas nepiecie�ams, � viņ� sacīja.

Lafkins dzīvoja ļoti pieticīgi. Savām vajadzībām viņ� tērēja maz; ienākumi viņam dro�i vien bija milzīgi, ta�u viņ� bija pedantiski godīgs, nemēģināja ar da�ādiem paņēmieniem izvairīties no nodokļu maksā�anas un nekādā pārmērīgā bagātībā nebija iedzīvojies. No otras > puses, it kā par atmaksu viņ� pieprasīja, lai firma sagādātu viņam greznību, kas īstenībā viņam nemaz nepatika. Sie apartamenti viņam jau bija pārāk pla�i, bet viņ� bija licis palielināt tos divkart. Viņ� lika firmai apmaksāt �īs pusdienas, kas atgādināja galma dinejas. Viņ� izmantoja nevis vienu ma�īnu, bet pusduci.

Ta�u Lafkinam bija neizmērojamas liekuja spējas.

� Es, protams, neuzskatu �o dzīvokli par savu, � viņ� sacīja parastajā morālā pārākuma apziņā.

Viņam blakus stāvo�ie viesi kā hipnotizēti dziļdomīgi māja ar galvam.

� Es uzskatu, ka �is dzīvoklis pieder firmai, nevis man. Esmu vairākkārt sacījis to saviem kalpotājiem. Sis dzīvoklis ir visu firmas darbinieku rīcībā.

Ja es būtu divatā ar Lafkinu, kuru es pazinu ilgāk nekā pārējie viesi, es nebūtu spējis apspiest kārdinājumu paanalizēt �o mistisko frāzi. Kas noliktu, ja kāds no Lafkina kalpotājiem noticētu viņa vārdiem un mēģinātu aizrunāt dzīvokli sev uz nedējas nogali?

Manas prasības ir ļoti pieticīgas, � Lafkins turpināja. � Viss, kas man nepiecie�ams, ir maza istabiņa ar gazes plīti.

Lai cik bezjēdzīgi, tas bija taisnība.

Lafkinam varbūt pietiktu ar da�ām �ķēlītēm grauzdētas maizes^ tomēr mēs sēdāmies pie pusdienām, ko nekādi^ nevarēja saukt par vienkār�ām. Ēdamistaba diezin kāpēc bija pārmērīgi gai�a, vienīgā gai�ā telpa visā dzīvoklī. Lustras bagātīgi lēja gaismu pār mūsu galvām. Galds bija vienos ziedos. Da�ādu izmēru glāzes mirdzēja un laistījās.

Lafkins, pats apmierinādamies ar viskiju un zelteri, atzinīgi noraudzījās uz heresa, Reinas vīna, sarkanvīna un �ampanie�a glāzēm. Viņ� sēdēja galda galā � sejā vēl jauns, se�desmit gadu vecumā vēl kupliem, melniem matiem � un kā skatītājs noraudzījās, kā norisinājās �īs pusdienas, kas pēc viņa ieskatiem bija labi noorganizētas. Viņ� nepūlējās daudz runāt, tikai �ad tad nevērīgi un it kā paslēpās pārmija pa vārdam ar Margaritu. Viņam patika sievie�u sabiedrība. Kaut gan viņ� gandrīz pastāvīgi uzturējās vīrie�u vidū, savā parastaja slūrgal-vībā viņ� sevi�ķas simpātijas pret tiem nejuta. Mielasts jau bija pusē, kad viņ� uzrunāja viesus. Viņa viesis lielrūpnieks bija sācis runāt par Rod�eru Kveifu un balto grāmatu. Ministri klausījās uzmanīgi, neizteiksmīgām sejām, un arī es klausījos. Lafkins, atlaidies krēslā, it kā attālinājies no visa, nazi un dak�iņu nolicis un fazānam tikpat kā nepieskāries, pēk�ņi pārtrauca viņu.

Skanīgā, skaidrā balsī viņ� jautāja:

� Ko jūs tur sacījāt?

� Sacīju, ka sakarā ar iespējamo pasākumu tālu ejo�ām sekām sāk krist da�u akciju kurss.

� Ko viņi zina! � sacīja Lafkins uzsvērti nicīgi.

� Baidās, ka Kveifs pazudinā�ot aviācijas rūpniecību.

� Blēņas! � drūmi noteica Lafkins. Mūsu skatieni sastapās. Pat Lafkins parasti nebija tik rupj� bez iemesla. Man jau agrāk bija aizdomas, ka �īm pusdienām nebūt nav gadījuma raksturs, kā varētu likties.

� Tam nav nekāda pamata. � Viņ� apklusa, it kā uzskatīdams, ka ar to viss pateikts. Tad tomēr nolaidās no saviem augstumiem un paskaidroja:

� Lai notiek kas notikdams, vienalga Kveifs vai kāds cits, vai varbūt nākamās vēlē�anās jūs izgā�... � viņ� dzēlīgi uzsmaidīja ministriem, �... un leiboristi nāk pie varas, �ajā valstī pietiek vietas visaugstākais divām aviorūpniecības firmām. Vairāk gan iespējams, ka arī tad ir viena par daudz.

� Jūs laikam gribat sacīt, � sasparojās otrs rūpnieks, � ka vienīgā vajadzīgā firma būtu jūsējā?

Lafkins nebaidījās būt neobjektīvs, nemocījās sirdsapziņas pārmetumos tāpēc, ka pats bija nodro�ināts ar krietnu kontraktu, un daudz neprātoja par to, vai viņa interesēm katrā ziņā būtu jāsakrīt ar valsts interesēm.

� Solīdai firmai, � viņ� sacīja, � jābūt gatavai izmantot visas iespējas. Manējā ir gatava.

Tas skanēja kā norādījums. Lafkins nevienu tie�i neuzlūkoja, bet atkal mūsu skatieni sastapās.

Viņ� sacīja:

� Teik�u jums atklāti: esmu simtprocentīgi par Kveifu. Ceru, ka jūs parūpēsieties... � viņ� to sacīja ministriem, � ... lai �ie cilvēki (ar to Lafkins domāja visus, kas viņam nepatika) viņu netraucē. Protams, �ajā postenī neviens vēl nav strādājis, kā pienākas. Jums ir tāda kārtība, ka tas arī nav iespējams. Bet Kveifs ir vienīgais, kas neliekas pilnīgi bezcerīgs. To jums derētu paturēt prātā.

Izteicis �o uzslavu, kas viņa mutē bija neparasti iz�ķērdīga, Lafkins savu runu beidza. Pusdienas turpinājās.

Sievietes mūs atstāja; Margarita pār plecu palūkojās manī ar notiesātā skatienu. Gadījās, ka Lafkins �ai pa�a istabā aizkavēja vīrus pie portvīna glāzēm stundas divas, bet sievas gaidīja.

� Tu ta�u neapgalvosi, ka es sabiedrībā esmu mazrunīga, vai ne? � Margarita reiz sacīja man pēc tāda gadījuma. � Bet �ovakar man vairākas reizes apsīka pavediens. Runājām par bērniem, tad par kalpotājiem, tad par dārglietu tīrī�anu. Par to man neveicās tērzēt. Tev vajadzētu nopirkt man tiāru, tad es nākamreiz varētu runāt citām līdzi.

Bet tovakar Lafkins divreiz aplaida karafi apkārt un tad sacīja tā, it kā par to nevarētu būt �aubu:

� Es atzīstu, ka ir nepareizi tā no�ķirties no dāmām. Tas ir anahronisms.

Kad ministri, rūpnieks, finansu ministra sekretārs un Karaliskās biedrības prezidents jau devās viesistabā, Lafkins asi uzsauca:

� Acumirkli, Lūis! Uz vienu vārdu!

Apsēdos iepretī viņam. Viņ� pabīdīja vāzi ar ziediem sānis un nenovērsdamies lūkojās manī. Un bez kāda ievada sacīja:

� Jūs dzirdējāt, ko es teicu par Kveifu?

� Esmu jums pateicīgs, � es atbildēju.

� Nav ko pateikties. Te runa ir par veselo saprātu. Saprasties ar Lafkinu bija tikpat grūti kā agrāk.

� Es gribētu pastāstīt to viņam, � es sacīju. � Viņam noderētu morāls atbalsts

� Tie�i tā tas domāts � lai jūs pastāstītu viņam.

� Labi.

� Es nekad nerunāju par cilvēku vienā vietā to, otrā pavisam ko citu.

Kā daudzi vērtējumi, ko Lafkins izteica par sevi, arī �is bija pareizs.

Viņa dziļi iedubu�ās acis ieurbās manī.

� Tas nav galvenais, � viņ� sacīja.

� Ko tas nozīmē?

� Ne jau tāpēc es viņus aizsūtīju projām.

Viņ� brītiņu klusēja. Tad, it kā apnicis runāt par acīm redzamu patiesību, viņ� izgrūda:

� Kveifs ir stulbenisl

Es neko neatbildēju. Sēdēju, neizrādot pārmērīgu interesi, un raudzījos viņā. Viņ� pasmaidīja nozīmīgi un dzēlīgi.

� Man jāsaka jums, es zinu par �o viņa sievi�ķi. Viņ� ir stulbenis. Man vienalga, ko jūs sakāt par viņa tikumību. Nedrīkst pīties ar sievietēm, ja grib sasniegt ko lielu.

Lafkins nekad nelaida garām izdevību nolasīt morāli. Bet viņa tonis vairs nebija tik vienaldzīgs. Ar sastin* gu�u sejas izteiksmi es vēl arvien klusēju.

Lafkins atkal pasmaidīja.

� Man ir ziņas, � viņ� turpināja, � ka �is Huds grib atklāt visu Kveifa sievai. Un Smita piederīgajiem. Kuru katru dienu. Protams, tie�i īstajā brīdī.

Tas man patie�ām bija pārsteigums. Un es to neslēpu. Ilgus gadus mērodamies spēkiem ar Lafkinu, es tomēr nebiju viņu īsti iepazinis. Zināju, ka viņam ir kaut kas līdzīgs izlūko�anas dienestam � gan firmas interesēs, gan tāpat ziņkārības pēc; viņa padotie piegādāja viņam kā noderīgu informāciju, tā tenkas. Ta�u �ī ziņa izklausījās pēc pareģojuma. Es dro�i vien izskatījos tāpat kā mana krustmāte spiritiskā seansa laikā. Lafkins pasmīnēja uzvaras apziņā.

Vēlāk es sapratu, ka nekā mistiska tur nebija. Galu galā Huds strādāja firmā, kas bija ļoti līdzīga Lafkina firmai. Starp tām bija sakari, kaut kas līdzīgs izspiego-�anai, un arī draudzīgas attiecības starp visu kategoriju kalpotājiem. Pilnīgi iespējams,- ka Huds pasēdēja pie glāzītes vai pat draudzējās ar kādu no Lafkina kalpotājiem.

� Tas izklausās pēc patiesības, � Lafkins sacīja.

� Iespējams, � es piekritu.

� Sim cilvēkam nepiecie�ama visa viņa enerģija, lai sasniegtu mērķi. Es nezinu un negribu zināt, kā viņa sieva to uzņems. Bet, ja cīnās uz dzīvību vai nāvi, tad nedrīkst pieļaut, ka draud vēl tādas nepatik�anas.

Viņ� bija sīksts sabiedrotais. Viņ� gribēja, lai Rod�ers panāktu savu, jo viņam tas bija izdevīgi. Ta�u viņa balsī skanēja neparastas simpātijas, gandrīz vai draudzīga līdzjūtība. Vienu vai divas reizes es jau biju piedzīvojis, ka viņ� nomet savu �aulu un parāda kādas siltākas jūtas, vismaz rūpes un gādību. Tas notika vienīgi tad, ja kādam gadījās nelaime ar sievu vai bērniem. Neviens neko daudz nezināja par Lafkina pa�a ģimeni. Viņa sieva dzīvoja uz lauki&m, un klīda baumas, ka viņa esot smagi slima. Varbūt viņam bija mīļākās, bet tādā gadījumā viņ� veikli prata to noslēpt. Dro�i vien mēs nekā noteikta par to neuzzināsim līdz pat viņa nāvei.

Mans uzdevums bija skaidrs. Man vaja.dzēja brīdināt Rod�eru un pēc tam rūpēties par viņu. Kad par to bijām vienoju�ies, mūsu apspriede beidzās un Lafkins piecēlās, lai ietu pie viesiem. Tad es pajautāju par Hudu. Vai viņ� nav ierocis kāda cita rokās? Vai aiz viņa neslēpjas kāds cits?

� Es neticu nejau�ībām, � Lafkins sacīja.

� Bet �is cilvēks pats � vai viņ� ir apsēsts?

� Viņa psiholoģija mani neinteresē, � atteica Lafkins. � Arī viņa motīvi mani neinteresē. Mani interesē tikai viens � redzēt viņu bezdarbnieku rindā pēc pabalsta.

Ar to mūsu saruna beidzās, un mēs devāmies viesistabā. Kamēr Lafkins nebija klāt, viesi bija kļuvu�i jautrāki. Lafkins noklusināja jautrību, sadalīdams mūs grupiņās pa trim bez kādas iespējas pāriet uz citu grupu. Es biju domās nogrimis un manīju, ka Margarita vēro mani, pieri saraukusi, � viņa juta, ka mani kaut kas nomāc. Kā no tālienes dzirdēju, ka viena no mana trio, kāda ministra sieva, pamatīgi skaidro kaut ko par savu dēlu, kaut ko tādu,-par ko es nebūtu interesējies ari citreiz, labākā noskaņojumā.

Varētu iedomāties, ka Lafkina viesības beidzās agri. Tomēr tā nebija, ja vien Lafkins pats to negribēja. Tovakar bija jau pusdivpadsmit, kad viesi sāka izklīst un man izdevās parunāt ar Margaritu. Pastāstīju viņai, ka Lafkins mani brīdināja un par ko.

Viņa palūkojās manī un tikai pajautāja: :

� Vai tev jabrauc pie Rod�era?

Es gan labāk būtu atlicis to uz rītu. Margarita zināja, ka esmu noguris. Bet viņa zināja arī, ka jutī�os vēl vairāk noguris, ja atlik�u �o sarunu uz otru dienu.

� Varbūt labāk aizbraukt pie viņa tūlīt?

Margarita palika, sarunājoties ar Lafkinu, bet es piezvanīju uz Lordnortstrītu. Izdzirdis Rod�era balsi, es sacīju:

� Lafkins runāja ar mani. Man jums kaut kas jāpasaka.

� Jā.

� Vai aizbraukt piejums?

� Pie manis ne. Satiksimies kaut kur citur.

Klubi ap �o laiku jau bija slēgti, nevienu restorānu tuvumā mēs nevarējām atcerēties; vēlēdamies drīzāk beigt sarunu, es sacīju, ka gaidī�u viņu pie Viktorijas stacijas un tūlīt dodos turp.

Kad pateicu Lafkinam, ka braucu pie Rod�era, viņ� atzinīgi pamāja ar galvu, it kā es rīkotos pēc viņa norādījuma.

� Es izsauk�u ma�īnu, � viņ� sacīja. � Arī jūsu burvīgajai sievai.

Divas ma�īnas un divi �oferi gaidīja mūs uz ielas. Kad manējā apstājās pie stacijas pulksteņa, es negāju tuk�ajā uzgaidāmā istabā, kur kases bija slēgtas un viss kluss kā kapā, bet paliku ārā uz trotuāra glu�i viens, ja neskaita da�us nesējus, kas steidzās mājup.

Pāri pagalmam, kur spīdēja peļķes pēc nule noliju�ā lietus, no Viktoriastrītas puses piebrauca taksometrs. Kad Rod�ers smagiem soļiem pienāca pie manis, es sacīju:

� Te mums nav kur palikt. � Man ienāca prātā, kā pirms da�iem mēne�iem mani pie tum�ā �Ateneuma* gaidīja Hektors Rozs.

Ieminējos, ka netālu ir kāda draņķīga kafejnīca. Bet mēs abi stāvējām kā sastingu�i.

Rod�ers klusi sacīja:

< � Nedomāju, ka jūs man kaut ko jaunu varēsiet pa-'teikt. Liekas; es visu zinu.

� Ak dievs! � es sacīju ar rūgtumu. � Tas varēja mums iet garām.

Es dusmojos nevis uz Hudu, bet uz Rod�eru. Es ne-' spēju savaldīties: tik lielu risku mēs bijām uzņēmu�ies, tik daudz pūlēju�ies panākt, tik daudz es viņa labā biju darījis. Rod�era sejā parādījās kaut kāda nenoteikta izteiksme � it kā viņ� atzītu, ka man iemesls dusmoties.

� Man ļoti �ēl, � viņ� sacīja, � ka manis dēļ visiem nepatik�anas.

Man jau agrāk bija gadījies dzirdēt, ka cilvēki kritiskos brī�os saka tādus vārdus � apātiskus, bālus, nevajadzīgus. Tas mani tikai vēl vairāk sadusmoja. Rod�ers palūkojās uz mani.

� Nekas, � viņ� sacīja. � Vēl nekas nav zaudēts.

Sājā brīdī, stāvot stacijas priek�ā, nevis es uzmundrināju un mierināju viņu, bet viņ� mani.

Klusēdami mēs, lietum smidzinot, pārgājām pāri stacijas laukumam. Kad apsēdāmies blāvi apgaismotajā kafejnīcā, es jau biju saņēmies.

Mēs dzērām tēju, tik vāju, ka mutē palika metāla gar�a. Rod�ers iesāka:

� Ļoti slikti sagadījās...

Te mūs pēk�ņi pārtrauca. Kāds vīrietis apsēdās pie galdiņa un gandrīz vai patīkamā balsī pateica. � Piedodiet! � Viņam trīcēja rokas. Ar savu gareno, skaisto seju viņ� atgādināja romantiski noskaņotu zinātnieku. Viņ� izturējās pa�apzinīgi. Izstāstīja mums diezgan sare�ģītu stāstu par savām neveiksmēm. Viņ� esot smagās automa�īnas �oferis. Da�ādu nejau�ību un_ intrigu dēļ darba devēji nolēmu�i viņu atlaist. Bez kādiem aplinkiem viņ� pateica, ka aptrūcis naudas. Vai mēs �ovakar nevarot viņam izlīdzēt?

Man viņ� nepatika, es neticēju nevienam viņa vārdam, bet visvairāk mani satracināja viņa iejauk�anās. Ta�u, papurinājis galvu, jutos apmulsis, it kā lūdzējs būtu es pats. Bet viņ� neapmulsa itin nemaz. � Nekas, veco zēn, � viņ� sacīja.

Rod�ers paskatījās uz viņu un, neteicis ne vārda, izvilka kabatas portfeli un iedeva vīrietim desmit �iliņu banknoti. Traucētājs paņēma to pieklājīgi, bet nekādas jūtas neizrādīja. � Vienmēr priecājos par nelielu palīdzību, � viņ� sacīja. Tad pieklājīgi atsveicinājās.

Rod�ers nepievērsa sve�ajam uzmanību. Viņ� bija iedevis tam naudu nevis aiz �ēlsirdības, līdzjūtības, pat ne tādēļ, lai tiktu no tā vaļā. Tā bija impulsīva rīcība, raksturīga cilvēkiem, kas radu�i daudz riskēt. Rod�ers bija mēģinājis nopirkt kripatiņu laimes.

Pēk�ņi viņ� bez kāda ievada pateica man: Karo �neko neizrādī�ot�, kamēr viņa cīņa bū�ot beigusies. Viņa ar smiekliem noraidī�ot baumas, kas drīz vien uzliesmo�ot Smita tuvinieku vidū, ja varot ticēt Lafkina ziņām. Karo esot ar mieru noliegt visu pat pa�am Kolingvudam.

Bet bija vēl cits ļaunums. Daudzi cilvēki, arī gandrīz visi tie, kas viesojās Lordnortstrītā, un Diānas Skidmo-ras draugi, uzskatītu, ka tiklab Karo, kā Rod�eram nevajag pie�ķirt notiku�ajam sevi�ķu nņzīmi. Jā, Elena rīkojusies nekrietni, sievai jābūt uzticīgai savam slimajam vīram. Arī Rod�ers nav bez vainas. Bet gadās jau vēl lielāki grēki. Galu galā Karo visu mū�u dzīvo augstākajā sabiedrībā. Viņas draugi un piederīgie nebija nekādi tikumības paraugi. Karo pa�ai pirms laulībām biju�i mīļākie. Tāpat kā visi viņas aprindu cilvēki, viņa lepojās ar savu saprātu un iecietību. Viņi visi notu�ēja skandālus un iecietīgi izturējās pret tādiem grēkiem, kuriem blakus neuzticība � pat tādos apstākļos kā Rod�eram un Elenai � nelikās nekas negodīgs.

Tie�i todien Karo izlasījusi anonīmo vēstuli, un visi �ie apsvērumi nozudu�i, it kā nemaz nebūtu biju�i. Ne vēsts no progresīviem uzskatiem un prātīguma. Tikai niknums. Viņi nestrīdēju�ies par to, ka Rod�ers apdraud savu karjeru, ne arī par to, ka nav godīgi atņemt kolēģim sievu, ne mīlestības vai kaisles dēļ. Karo niknumam bijis pavisam cits iemesls: Rod�ers pieder viņai, viņi ir precēju�ies, viņa neļaus Rod�eram aiziet.

Arī Rod�eru smacēja niknums. Viņ� jutās saistīts, pazemots. Viņ� bija iznācis no mājas, nezinādams, kurp iet, ko darīt.

Cik varēju spriest, nekas vēl nebija izlemts. Pareizāk sakot, laikam bija divi lēmumi, tie�i pretēji viens otram. Karo uzstādīja ultimātu: tiklīdz kritiskais brīdis būs pāri � vienalga vai Rod�ers uzvarēs vai zaudēs �, viņam vajadzēs izvēlēties. Viņa necietīs tādu stāvokli ilgāk par da�ām nedēļām, visaugstākais � da�iem mēne�iem. Pēc tam lai viņ� pats rūpējas par savu karjeru. Vai nu ��ī sieviete�, vai viņa. Tai pa�ā laikā viņa bija vairākas reizes atkārtojusi, ka �ķir�anos nedo�ot.

� Es nezinu, � Rod�ers sacīja. Viņa seja bija atklāta, apmulsusi. Viņ� nemaz neatgādināja cilvēku, kam pēc da�ām dienām paredzams nopietns pārbaudījums.

Brīdi mēs sēdējām, klusēdami izdzērām vēl pa tasei tējas ar metālisko piegar�u. Tad Rod�ers ieteicās:

� Es viņai (viņ� domāja Elenu) izstāstīju jau dienā. Apsolīju piezvanīt pirms gulētie�anas. Viņa dro�i vien gaida.

Smagiem, it kā svina soļiem viņ� aizgrīļojās aiz letes meklēt telefonu. Atgriezies pateica:

� Viņa grib, lai es aizeju pie viņas. Lūdza aizvest arī jūs.

Pirmajā mirklī domāju, ka viņ� joko.

� Viņa lūdza, � Rod�ers atkārtoja. Tad man �ķita, ka saprotu. Elenai bija tikpat daudz lepnuma kā Karo, da�ā ziņā pat vairāk. Viņa gribēja rīkoties pēc sava prāta.

Lietus bija pārstājis, un mēs kājām devāmies uz Ebe-ristrītu. Bija krietni pāri vieniem. Atvērusi durvis, Elena saņēma mūs ar to nopietno sejas izteiksmi, ko es sen jau biju aizmirsis, bet kas atsauca man atmiņā mirkli, kad pirmoreiz viņu ieraudzīju. Kad bijām iegāju�i mazajā, elegantajā viesistabā, viņa noskūpstīja Rod�eru, bet tas bija tikai sasveicinā�anās skūpsts, nekas vairāk. Nevis tas cie�ais, kaislais skūpsts, ko man reiz gadījās redzēt, kad viņi skūpstījās kā laimīgi mīlētāji, kas tiecas viens pie otra priecīgā tuvības nojausmā.

Viņa piedāvāja mums kaut ko iedzert. Rod�ers izvēlējās viskiju, es arī. Es uzstāju, lai viņa pievienojas mums. Parasti viņa ar baudu iztuk�oja glāzīti. Bet viņa piederēja pie tiem cilvēkiem, kas nelaimē negrib pieņemt nekādu mierinājumu.

� Tas ir briesmīgil � viņa sacīja.

Rod�ers atkārtoja viņai to, ko bija stāstījis man. Viņa klausījās nepacietīgi, saspringti, uzmanīgi. Nekas jauns tas viņai nebija, gandrīz visu Rod�ers jau bija pateicis pa telefonu. Kad viņ� atkārtoja, ka sieva �atbalstī�ot viņu�, kamēr krīze bū�ot pāri, Elena nicīgi izmeta:

� Ko tad viņa citu var darīt?

Rod�era seja pauda aizvainojumu un dusmas. Viņi sēdēja viens otram pretī pie maza galdiņa. Elena kaut kā nedabiski iesmējās, un man ienāca prātā mana māte � kad viņai kaut kas neizdevās, kādas cerības nepiepildījās, viņa ar �ādiem smiekliem mēdza noslēpt savas īstās sajūtas.

� Tev jāuzvar! To ta�u viņa nedrīkstētu izjaukt!

Rod�ers neteica nekā. Viņa seja kļuva bezgala gurda, izmocīta, kā iztuk�ota, it kā viņ� būtu zaudējis interesi par visu un vēlētos tikai palikt viens, nodzēst gaismu, iespiest galvu spilvenā un aizmigt.

Elena tūlīt iesaucās:

� Piedod! Tā man nevajadzēja sacīt.

� /Чап nav tiesību tevi atturēt.

� Tas bija nekrietni.

Viņa domāja � nekrietni pret Rod�eru, nevis pret Karo, tomēr viņas jūtas pret Karo nepavisam nebija vienkār�as. Viņi visi trīs bija kaislas dabas. Aiz Elenas ārējā mo�uma un jautrības slēpās tādi pa�i niknuma izvirdumi kā Karo. Es da�u labu reizi nodomāju: ja viņas abas tajā naktī būtu sastapu�ās, diezin kā tas viss būtu beidzies.

Elena atlaidās krēslā un sacīja:

� Es visu laiku no tā baidījos.

� Vai tu domā, ka es to nezinu? � Rod�ers atbildēja.

Iestājās ilgs klusums. Beidzot Elena pagriezās pret mani un sacīja asi un noteikti:

� Esmu ar mieru atteikties no viņa.

� Par vēlu, � sacīja Rod�ers.

� Kāpēc? � Elena palūkojās tie�i viņam acīs. � Tu ta�u man tici? Vismaz tik man ir atlicis, vai ne?

� Es tev ticu.

� Nu tad � es to sacīju nopietni.

� Par vēlu. Ir biju�i brī�i, kad es varbūt būtu ar mieru. Bet ne tagad.

Viņi abi runāja pilnīgi atklāti. Rod�ers � ne�ēlīgi kā mīlētājs, kuru pie sievietes saista vienīgi kaisle � kad nav ne bērnu, ne kopīgu draugu, ne kopīgas sabiedriskās dzīves, nekā tāda, kas varētu sniegt viņiem mierinājumu un atbalstu. Elenā ierunājās vientulība, alkas pēc Rod�era un, protams, viņas pa�as goda kodekss.

Viņu acis atkal sastapās, tad novērsās. Tajā mirklī viņus nevienoja mīlestība, ne alkas, pat ne pieķer�anās, viņi tikai saprata viens otru.

It kā viss cits būtu nenozīmīgs, Elena sacīja mo�i un lieti�ķi:

� Nu, labāk izlem, kā tu rīkosies nākamās ceturtdienas rītāl

Viņa domāja � kabineta sēdē, kurā kaut vai garām ejot pieminēs debates par Rod�era projektu. Kādreiz viņa bija apskaudusi Karo, kura labāk nekā viņa orientējās politikā. Tagad viņa pati to bija iemācījusies. Kam viņ� varētu uzticēties? Varbūt viņ� pirms sēdes kaut ko varētu uzzināt no saviem kolēģiem? Vai es kaut ko nevarētu uzzināt Vaitholā? Kam viņ� varētu uzticēties? Vēl svarīgāk � kam viņ� nedrīkstēja uzticēties?

Mēs runājām vēl pāris stundu. Pārcilājām vārdus citu pēc cita. Kolingvuds, Montijs K$ivs, premjerministrs, citi ministri, Rod�era personiskais sekretārs parlamentā Leverets-Smits. Atcerējos, ka pirms divdesmit gadiem mēs Kembrid�ā tāpat sēdējām, skaitīdami balsis, pirms koled�as priek�nieka vēlē�anām. Līdzība bija. Galvenā at�ķirība � �oreiz likmes bija mazliet augstākas un zaudējumi (tā man tovakar likās) varēja būt krietni smagāki.

Kur vien Rod�ers parādījās dienās pirms debatēm � parlamentā, finansu ministrijā vai Dauningstrītā �, visur viņu pavadīja vērīgi skatieni, kuros nebija ne drau-dzīguma, ne naidīguma, tikai satraukums, ko izraisīja cita cilvēka nelaimes nojausmas; tādi skatieni, atceros, pavadīja manu māti provinces pilsētiņas nomales ieliņās, kad mums draudēja bankrots; bet' varbūt �ajos skatienos izpaudās tā pati tieksme, kas/'piemita senajiem skandināviem, kuri, dzirdot, ka cilvēks sadedzis līdz ar savu māju, interesējas nevis par viņa likteni, bet par to, kā viņ� izturējies.

Vērotājiem nācās atzīt, ka Rod�ers izturas lieliski. Visi apliecināja, ka viņ� drosmīgs fiziski un morāli. Tas tiesa. Tomēr tajās dienās viņ� nespēja piespiest sevi no rītiem lasīt politisko komentētāju spriedelējumus. Viņ� klausījās ziņojumus par to, ko raksta avīzes, bet lasīt tās nespēja. Masīvs un mierīgs viņ� staigāja pa kuluāriem, sirsnīgi sarunājās ar cilvēkiem, kurus turēja aizdomās, tomēr nespēja saņemties un pajautāt, kādas ir viņa tuvāko atbalstītāju domas. Pa�laik viņ� sēdēja savā kabinetā, salti lūkodamies manī, it kā zaudējis runas spējas un apziņu.

Man vajadzēja uzminēt, ko viņ� vēlas. Jā, viņ� gri- � bētu zināt, kā noskaņots viņa personiskais sekretārs parlamentā Leverets-Smits un arī Toms Vindems.

Tāds uzdevums man nepavisam nepatika. Es vairs nespēju būt objektīvs. Negribējās arī dzirdēt sliktas ziņas. Negribējās tās nodot tālāk. Viegli saprotams, kāpēc briesmu brī�os vadoņi tik vāji informēti.

Patiesībā es neko sevi�ķi interesantu arī neuzzināju, vismaz neko tādu, kas palielinātu mūsu nemieru. Toms Vindems, kā parasti, bija pacilāts, pilns uzticības. Rod�eram bija laimējies izvēlēties īsto. Vindemam vēl arvien bija zināma ietekme uz elegantajiem jaunajiem parlamenta locekļiem � biju�ajiem virsniekiem. Varbūt viņi neuzticētos Rod�eram, bet Tomam Vindemam nevarēja neuzticēties. Viņ� bija pārliecināts, ka viss beigsies labi. Likās, viņ� pat nesaprata, kāpēc tāds veltīgs uztraukums. Kamēr viņ� mani pacienāja Vaita bārā, es īsu brīdi jutos pavisam mierīgs un sāku jūsmot par Vin-demu. Tikai tad, kad biju iznācis ārā februāra vakarā, man atausa nepatīkamā skaidrība, ka viņ� ir gan labsirdīgs, tomēr galīgs stulbenis. Viņ� pat nesaskatīja, ka notiek politiska �aha spēle, nemaz nerunājot par to, ka varētu paredzēt kaut divus tuvākos gājienus.

Saruna ar Leveretu-Smitu otrā rītā, tikai piecas dienas pirms apspriedes, man bija diezgan asa. Tā notika viņa kabinetā, un sākumā viņ� pat neaptvēra, kāpēc es vispār ieradies. Glu�i dabiski � viņ� varēja but pārsteigts. Ja ministrs (tā viņ� vienmēr sauca Rod�eru) vēlējās apspriesties ar viņu, viņ� tepat vien bija, �etras durvis tālāk tai pa�ā gaitenī, no pusdesmitiem rītā līdz tam laikam, kad devās uz parlamentu. Sis apsvērums bija prātīgs, tomēr mani tas neiepriecināja. Viņ� raudzījās manī ar savu cie�o advokāta skatienu un uzrunāja oficiāli � kā ministra vietnieks, kas aizrāda augstākajiem valsts ierēdņiem, ka neklājas celt degunu pārāk augstu.

� Visu cienību ... � viņ� mēdza atkārtot.

Mēs nebūtu varēju�i saprasties nekādos apstākļos, kur nu vēl �ādos. Alums nebija gandrīz nevienas kopīgas domas, neviena kopīga uzskata.

Es atkārtoju, ka Rod�eram nākamnedēļ paredzams smags pārbaudījums. Tas nav notikums, kas vienkār�i jāatzīmē protokolā. Mūsu pienākums dot Rod�eram pēc iespējas labāku padomu.

� Visu cienību-, � Leverets-Smits atteica, � esmu pārliecināts, ka mēs visi bez atgādinājuma apzināmies savus pienākumus.

Tad viņ� iesāka kaut ko līdzīgu oficiālai runai. Tās bija nodrāztas frāzes, tomēr skanēja kategoriski, nelokāmi. Nekādas simpātijas pret mani viņ� nejuta. Tomēr savā runā atklāja vairāk saprāta, nekā es biju sagaidījis. Tas �visiem zināms�, ka ministram paredzams nopietns pārbaudījums. Ja būtu prasīts viņa � Levereta-Smita padoms, viņ� ieteiktu feslina lente⁷. Patie�ām, viņ� to esot jau vairākkārt ieteicis, es varbūt atceroties. Ierosinājumi, kas izraisa pretestību, ja nāk pāragri, var tikt pieņemti ar sajūsmu, kad pienācis īstais laiks. Tomēr nu jau�kauliņi mesti, ministrs savu lēmumu vairs negrozīs, un mums visiem jāaizmirst savas ba�as un jāpalīdz sasniegt labvēlīgu rezultātu.

Se�i cilvēki noteikti atturēsies, Leverets-Smits turpināja, pēk�ņi pāriedams uz politisko aritmētiku. Se�i mums nebūtu bīstami. Ja atturētos divdesmit, tas nozīmētu, ka Rod�era stāvoklis apdraudēts, ja vien viņ� nebūtu nodro�inājis sev partijas centra atbalstu. Ja būtu trīsdesmit pieci, viņam, bez �aubām, vajadzētu atkāpties.

� Un jums? � es jautāju mierīgi, bez naidīguma.

� Es uzskatu, � Leverets-Smits atbildēja oficiāli, ta�u arī bez naidīguma, � ka tāds jautājums ir lieks. To varētu uzdot vienīgi ministrs pats. Ja viņ� nebūtu tik aizņemts, viņ� pats saprastu: ja es nebūtu vienis prātis ar savu ministru, es jau sen būtu to atklāti pateicis un, glu�i dabiski, atkāpies no amata. Tāpēc tagad bez vārdiem saprotams: ja notiks pats ļaunākais un ministram būs jāaiziet, � kaut gan es stipri vien ceru, ka tas nenotiks �, tad es principa pēc aizie�u līdz ar viņu.

Cik sausi viņ� to pateica, es nodomāju. Tomēr godīgi. Kā smaids nevietā pazibēja salīdzinājums ar Rod�eru tādā pa�ā stāvoklī pirms trim gadiem.

Pēcpusdienā paziņojot Rod�eram par �īm sarunām, man nevajadzēja viņu mierināt. Viņ� klausījās, it kā drūmās domās nogrimis, bet, kad pastāstīju par Levereta-Smita garo runu, viņ� skaļi iesmējās. Smiekli izklausījās jautri, ta�u īstenībā viņ� nemaz nebija jautrs. Viņ� bija tā noskaņots, ka visus turēja aizdomās, un tādā noskaņojumā jebkura cilvēcisku jūtu izpausme liekas negaidīta un necie�ama.

Viņ� bija pilnīgi �o aizdomu varā un kala plānus pretsitieniem, kā ārsts, kas pētī pats savu plau�u rentgena uzņēmumu. Viņ� pat nepateica man, ka Karo ielūgusi mani nākamajā vakarā pie viņiem, to uzzināju no Margaritas, kad pārnācu mājās.

Karo nebija zvanījusi pa telefonu, bet pati atbraukusi pie mums, iepriek� nebrīdinot.

� Acīm redzot, viņai vajadzēja ar kādu aprunāties,� Margarita sacīja, it kā apmulsusi, � un, jādomā, viņai negribējās runāt ar savām draudzenēm, tāpēc viņa izvēlējās mani.

Es nejautāju, ko Karo sacījusi, bet Margaritai pa�ai gribējās man izstāstīt.

Karo iesākusi:

� Jūs dro�i vien zināt... � Tad� ļāvusi vaļu apvainojumu straumei, runādama gan no sirds, gan ar teatrālu pacēlumu, �ad tad izmetot pa rupjam lamu vārdam, ko dro�i vien dzirdējusi pie Ņūmārkitas staļļiem. Viņa vainojusi ne tik daudz Elenu, kaut gan ticis arī tai, bet vairāk pa�u dzīvi. Kad niknums pamazām norimis, viņu pārņēmu�as bailes, �ausmas. Ar izmisuma pilnām acīm, bez asarām, viņa sacījusi:

� Es nezinu, kā pārcietī�u to, ka palik�u viena. Es nezinu, kā to pārcietī�u.

Margarita teica:

� Viņa patie�ām mīl Rod�eru. Viņa nespējot iedomāties, ka vairs nedzirdē�ot viņu slēdzam vajā durvis, nevarē�ot kopā ar viņu vakarā izdzert glāzīti. Tas tiesa: es nezinu, kā viņa to pārcietīs.

XL nodaļa

TRIUMFA VAKARS

Bija jau krietni pāri desmitiem, kad mēs izkāpām no taksometra Lordnortstrītā. Mēs bijām ielūgti nevis uz pusdienām, bet uz vakariņām, pēc tam kad būs beigu�ās debates parlamentā. Durvis atvērās, ielai�ot kādu viesi, un gaisma apspīdēja lietus �altis.

Jutu, ka Margarita cie�i saspie� manu roku. Kad mēs pirmoreiz iegājām �ai mājā, tā likās apskau�ama. Tagad tā bija apdraudēta. Da�i no mums, tovakar iedami aug�ā pa kāpnēm, tikpat labi kā Rod�ers un Karo zināja, kādas divējas briesmas tai draud.

Karo sagaidīja mūs viesistabā, lustru gaismā, acīm mirdzot, dārgakmeņiem mirdzot, skaistiem pleciem. Viņas balss skanēja brīvi; viņa apskāva Margaritu, varbūt mazliet cie�āk nekā parasti, pieskārās ar lūpām manam vaigam. Es zināju, ka �ī laipnības izpausme bija tikai ārēja. Viņa nekad nebija mani sevi�ķi ieredzējusi, un tagad, ja nesaistītu pienākums, viņa labprāt �ķirtos no manis uz visiem laikiem. Viņa bija vai nu uzzinājusi, vai pati uzminējusi, ka Rod�ers man uzticējis savu noslēpumu. Viņa spēja būt augstsirdīga un bezrūpīga, bet nepiedeva aizvainojumus. Tādu aizvainojumu kā �is viņa nekad nepiedotu.

Pulkstenis noskandēja pusstundu. Viesistabā jau bija trīs �etri cilvēki, arī Diāna Skidmora.

� Viņi vēl nav atgriezu�ies, � sacīja Karo, skaļi un nevērīgi kā arvien, it kā būtu pavisam parasta kārtējā parlamenta sēde. �Viņi� nozīmēja � politiķi.

� Viņiem �odien grūta diena, goda vārds! Neesmu redzējusi Rod�eru kop� rīta, kad viņ� gāja uz ministriju. Vai jūs kādu no viņiem esat satikusi, Diāna?

� Tikai garām ejot, � Diāna atbildēja ar smaidu, tikpat mirdzo�u un nozīmīgu kā viņas smaragdi.

� Vai Montijs Keivs �ovakar neuzstājas ar lielu runu? � Karo turpināja.

� Domāju gan, ka viņam vajadzētu kaut ko pateikt, � Diāna sacīja.

Karo pastāstīja Diānai, ka Montijs drīz ieradī�oties, un viņas tonis vēstīja, ka Diānai tas jau zināms. Diāna atbildēja ar jautājumu:

� Vai premjerministrs būs?

Karo izaicino�i sacīja:

� Man neizdevās viņu sadabūt. � Un piebilda, it kā gribēdama parādīt, ka viņu nav iespējams samulsināt: � Red�ijs Kolingvuds apsolīja iegriezties. Ja viņi pārāk ilgi neaizkavēsies.

Vai jaunās ziņas jau nonāku�as līdz Diānai? Bija skaidrs: Karo pūlas izdarīt pēdējo pakalpojumu Rod�eram. Tas bija ne tikai atbalsts, bet kaut kas vairāk. Pirms debatēm viņa bija izmantojusi Rod�era labā visus savus sakarus. Viņa tik pa�aizliedzīgi palīdzēja viņam gūt uzvaru, it kā viņi vēl arvien dzīvotu laimīgā laulībā.

Un tomēr, kaut arī tā bija cildena rīcība, kaut arī viņa to būtu darījusi, apzinādamās, ka nākamnedēļ zaudēs Rod�eru, vai tie�ām viņa bija pārliecināta, pilnīgi pārliecināta, ka zaudēs? Klausoties viņā, man nelikās, ka viņa tik viegli atteiksies no Rod�era. Varbūt viņa cerēja, ka, guvis uzvaru, nodro�inājis savu karjeru, viņ� būs spiests palikt pie viņas? Uz viņas noteikumiem? Ja viņam paredzama nākotne, tik spo�a kā likās pagāju�ā gadā, vai viņ� gribēs iedragāt vai pat upurēt �īs izredzes?

Būtu dīvaini, ja brī�am viņai nerastos �āda cerība, kaut arī viņa sāpīgi skaidri apzinājās, ka būs jā�ķiras. Es pats nebūtu varējis pateikt, vai viņai ir vērts cerēt vai nav.

Tāpat es nezināju, cik stipri viņa ticēja Rod�era uzvarai. Viņa bija pārpilna cīņas spara. Un dro�i vien cīnīsies līdz pēdējam mirklim. Kaut arī viņai trūka sevi�ķa prāta asuma, viņa bija vērīga un daudz pieredzējusi. Viņa bija mēģinājusi uzzināt kaut ko uzmundrino�u no Diānas, bet veltīgi. Un Diānas klusē�anas iemesls viņai dro�i vien bija tikpat skaidrs kā Margaritai un man. Tas nenozīmēja, ka Diāna būtu pilnīgi novērsusies no Rod�era. Viņa zināja, ka viņam ārkārtīgi kritisks stāvoklis, un rīkojās piesardzīgi. Varbūt viņa negribēja apgrūtināt savus tuvākos draugus no politiķu aprindām, piemēram, Kolingvudu; varbūt tas jau pa�ukstējis viņai "kaut ko par gaidāmo skandālu? Bet galvenokārt viņas rīcību vadīja instinkts.

Beau monde⁸ ir ne�ēlīga, Karo reiz sacīja man bezrūpīgā noskaņojumā. Ja tā nebūtu ne�ēlīga, tad drīz vien nebūtu vairs beau. Tā ir kaut cik labsirdīga tikai tik ilgi, kamēr cilvēkam nav uzbrukusi liksta. Pēc tam viņ� tiek pamests savam liktenim.

Bet vai citas aprindas ir labākas? � es domāju. Ja cilvēkam uzbrūk nelaime un viņ� pievēr� sev sabiedrības uzmanību � vai kāds viņu aizstāvēs? Visas aprindas, ko es pazinu, ne tikai augstākā sabiedrība, bet arī valsts darbinieki, akadēmiķi, rūpnieki, zinātnieki turējās kopā, lai pa�i varētu aizstāvēties. Ja kāds nonāca pa sitienam, citi viņam daudz palīdzēt nevarēja. Tad tikai nejau�s paziņa, da�reiz karstgalvis, da�reiz prātīgs cilvēks, kur� agrāk bija slēpis to, ka nebaidās ne no kā un ne no viena, pēk�ņi parādījās, uzņēmās risku un sniedza atbalstu.

Automa�īna lejā uz ielas. Smagi soļi uz kāpnēm. Ienāca Rod�ers � viens pats.

Uz mirkli mani pārņēma nemiers � varbūt Karo viesi viņu pievīlu�i, varbūt viņas �ests bijis veltīgs un mums atliek tikai izturēt līdz galam �īs nevajadzīgās vakariņas.

Tad es neizmērojamā atvieglojumā līksmi un �ķietami glu�i bez iemesla uzsmaidīju Diānai � durvīs parādījās Keivs un Kolingvuds, uzlicis roku Keivam uz pleca.

� Dodiet Monti jam kaut ko iedzert, � Rod�ers iesaucās skaļi un priecīgi. � Viņ� �odien teica labāko runu savā mū�ā!

� Viņ� teiks vēl labākas, � sacīja Kolingvuds, un tas izskanēja kā augstākā uzslava, it kā Demostens izteiktos par savu skolnieku, kur� līdz �im nepavisam nepratis runāt.

� Dodiet viņam kaut ko iedzert! � Rod�ers atkārtoja. Viņ� stāvēja blakus sievai. Abi ziedo�i, smaidā starojo�i. Viņus varēja noturēt par laimīgu pāri, kas priecājas par sava drauga veiksmi, tāpēc ka arī pa�iem veicies. Lūkojos apkārt un dorņāju: vai daudzi viesi viņus par tādiem uzskata, vai daudz par viņiem jau zināms?

Kad mēs lejā apsēdāmies pie vakariņu galda, mani mocīja nepacietība un minējumi. Tāpat arī citus. Atmosfēra bija sasprindzināta. Par da�iem lēmumiem mēs neko nezinājām, varbūt tie vēl nebija pieņemti. Iespējams, ka Kolingvuds kaut ko dzirdējis par sava māsasdēla sievu, ta�u viņ� to neizrādīja. Viņa flegmatisms bija nesatricināms. Sasprindzinājums jautās Diānas savaldībā, Karo dedzīgajā drosmē � visi, kas sēdēja pie galda, ta�u zināja, ka nekas vēl nav izlemts, un gaidīja, vai �is jautrais vakars nebūs sākums kāda �kri�anai�, kā senos laikos mēdza sacīt.

Keivs pacēla glāzi pret sveces gaismu un aplūkoja to apaļām, drūmām, vērīgām acīm, paliecies uz. priek�u, tā ka pazodes krokas atmetās pret krūtīm. Viņ� vēl arvien pieņēma komplimentus � Kolingvuds tos izteica valdonīgi un ne visai skaidri, Rod�ers sirsnīgi, bet it kā ar augo�u piespie�anos. Keiva skatiens �audījās no viena pie otra, acis tuklajā klauna sejā raudzījās piesardzīgi.. Diāna sacīja viņam glaimus � uzstājīgi, gandrīz asi, it kā dusmodamās, ka viņ� pats neapzinās savas labās īpa�ības.

Par viņa �īvakara veiksmīgo uzstā�anos parlamentā viss bija skaidrs. Tam nebija nekāda sakara ar Rod�era politiku un gaidāmajām debatēm. Keivs bija kādā diezgan nenozīmīgā jautājumā veikli aizstāvējis valdības viedokli. Ārpus apak�palātas neviens viņa runu varbūt neievēroja vai arī aizmirsa da�u dienu laikā, bet parlamenta bir�ā Keiva kurss bija stipri cēlies. Parastos apstākļos tas arī būtu bijis viss. Un glu�i dabiski, ka Rod�eru pārņēmu�as jūtas, kas pārņem ikvienu, kad viņa kolēģis, draugs, sāncensis un sabiedrotais guvis spīdo�us panākumus savā profesijā.

Klausīdamies viņos tovakar, mēs sapratām, ka tas vēl nav viss. Par Keiva panākumiem viss bija skaidrs, bet, kas noticis da�as stundas iepriek�, kabineta sēdē, tas tinās noslēpumā. Zināms, ne Kolingvuds, ne arī kāds cits nekad nerunāja sabiedrībā par kabineta sēdēm. Tomēr Karo un Diāna, kurām nebija ne pārmērīgu sprie�anas spēju, ne pārmērīgas nojautas, parasti uztvēra da�ādas zīmes. Protams, viņas pieņēma, ka rīta sēdē runāts par nākamās nedējas debatēm Rod�era jautājumā. Protams, ministru kabinets attiecīgi rīkojies. Karo jautāja Kolingvudam par balso�anu nākamo otrdien � tikpat nevērīgi, kā būtu jautājusi par kāda zirga izredzēm skrie�anās sacīkstēs.

� Dabiski, mēs par to esam domāju�i, � Kolingvuds atbildēja. Un piebilda, it kā neapstrīdamu patiesību izteikdams: � Kaut arī mums vienmēr darba pietiek. Jūs ta�u saprotat, mēs nevaram pārāk daudz laika veltīt vienam jautājumam.

Viņ� atjāvās �o to paskaidrot. Viss, kas darāms, tiek darīts. Partijas organizators devis rīkojumu par obligātu piedalī�anos parlamenta sēdēs. Trīs �etrus citādi domājo�os mēģinot ietekmēt.

Sarunas pie galda bija noklusu�as. Visi uzmanīgi klausījās. Visi saprata oficiālo valodu. Citiem vārdiem, tas nozīmēja, ka valdība netaisās atkāpties. Uz partiju izdarīts maksimālais spiediens. Lielāks spiediens vairs nav iespējams.

Bet, es domāju, klausīdamies Kolingvuda griezīgajā, pa�pārliecinātajā balsī, arī mazāks nevarēja būt. Viņi aizgāju�i pārāk tālu, tagad atliek tikai izmantot savas parastās metodes. Tomēr, kas noticis rīta sēdē, tas mums tikpat palika nezināms.

Jādomā, Kolingvuds un pārējie ministri nekā nebūtu varēju�i mums pastāstīt, kaut arī gribētu. Ne tāpēc, ka nedrīkstētu izpaust noslēpumu, ne arī aiz kādiem viņu pa�u apsvērumiem, bet tāpēc, ka tā bija iekārtots darbs kabinetā.

Mēs jau agrāk bijām dzirdēju�i, ka Lentons, ja vien gribot, protot lieliski vadīt sēdes. Daudz bie�āk nekā agrakie premjerministri viņ� ļaujot ministriem pa�iem ierosināt apsprie�amos jautājumus, stimulējot vispusīgas diskusijas un beigās pat organizējot iepriek�ējo nobalso�anu. Ta�u vienmēr tā nebija.

Lentons bija spējīgs vadītājs. Pats viņ� vairāk nekā citi premjerministri mēdza turēties sāņus. Turklāt kā politiķis viņ� rīkojās ne�ēlīgi un zināja, cik liela ir premjerministra vara. Sī vara bija nesalīdzināmi augusi kop� tā laika, kad Kolingvuds sāka darboties politikā. Premjerministrs ir pirmais starp līdzīgiem, tā bijīgi mēdz apgalvot. Varbūt tā ir, bet �is pirmais tomēr ir krietni pārāks par citiem.

Te nebija runa par kādas augstākas varas pie�ķirtām spējām. Ne arī par personības ietekmi. Pret premjerministru juta godbijību, bet tai bija glu�i reāls pamats. Premjerministrs iecēla amatos. Viņ� varēja atlaist kuru kairu un pieņemt darbā kuru katru. Tā rīkojās pat tik pieticīgs cilvēks kā Lentons. Mēs visi, kas darbojāmies valdības komisijās un redzējām premjerministru savu koieģu vidū, bijām ievēroju�i, ka tie baidās no sava premjerministra, lai tas būtu kas būdams.

Ja viņ� nevēlējās, lai kabinets pieņemtu kādu lēmumu, tad io panākt varēja vienīgi drosmīgs cilvēks. Augstos posteņos cilvēki parasti nemēdz būt drosmīgi. Lentons, kur� bija ļoti lieti�ķs cilvēks, bija apguvis prasmi izrunāties par kādu jautājumu riņķī un apkārt un tā arī atstāt to gaisā karājoties. Tas likās nevī�īgi, bet kas viņam! Tas bija noderīgs paņēmiens, ar kura palīdzību palikt pie sava.

Varbūt kaut kas līdzīgs bija noticis todien. Neviens no mums, izņemot Kolingvudu, nezināja, ko premjerministrs domā par Rod�eru un viņa plāniem. Man jau labu laiku likās, ka viņ� Rod�era politisko līniju atzīst par pareizu, bet uzskata, ka pārāk uzspiest to nedrīkst. Ja Rod�ers varētu noskaņot sev par labu vai kaut kā apiet partijas centru, tas būtu izdevīgi valdībai. Tas varbūt palīdzētu nākamajās vēlē�anās uzvarēt. Bet, ja Rod�ers saceltu pārāk spēcīgu opozīciju, ja viņ� pārkāptu savas instrukcijas un cīnītos tikai par Getlifa sastādīto baltās grāmatas daļu, tad viņu nav vērts glābt. Bez Rod�era varēja iztikt. Iespējams, ka premjerministrs nemaz neskumtu, ja vajadzētu iztikt bez Rod�era. Jo �im patīkami vienkār�ajam�cilvēkam bija arī da�as no tām negatīvajām īpa�ībām, kas piemīt vienkār�ībai. Dro�i vien viņam ne visai patika redzēt starp kabineta lopekļiem cilvēku, kas daudz talantīgāks par viņu, turklāt da�us gadus jaunāks.

Es domāju, ka ne kabineta sēdē, ne atsevi�ķās sarunās nekas, daudz nebija pateikts. Varbūt premjerministrs atklāti izrunājies ar Kolingvudu, kaut gan es �aubījos arī par to. �āda veida politika, varbūt pati ne�ēlīgākā, risinājās bez vārdiem.

Tovakar Kolingvuds, stalti izslējies, sēdēja pie Karo labās rokas un neizrādīja ne mazākās apmulsuma zīmes, ne arī nelabvēlību, kas cilvēkam neizbēgami rodas pret otru, kuram viņ� nodara (aunu. Viņa saltās acis neizpauda itin neko. To sirsnības mazumiņu, kas viņam bija, viņ� kā mērenu dzeramnaudu atdeva Montijam Keivam. Keivs bija �ī vakara varonis. Keivs tagad varēja cerēt uz drīzu paaugstinājumu. Tomēr daļu savas sirsnības � mazāku, bet rūpīgi izsvērtu daļu � Kolingvuds veltīja Rod�eram. Grūti bija ticēt, ka viņ� perina naidu pret Rod�eru. Tik atklāti un brīvi varēja izturēties vienīgi cilvēks, kas domāja, ka Rod�ers varbūt uzvarēs, un bija zināmā mērā apmierināts ar to.

Tikpat atklāti viņ� atbildēja, kad Karo sāka izpra�ņāt viņu, kas runā�ot debatēs. Rod�eram būs noslēguma vārds, Kolingvuds sacīja. Debates atklā�ot jūrlietu ministrs.

� Es domāju, ka ar to pietiek, � Kolingvuds sacīja.

Karo un man (vai Diāna jau zināja?) tas bija pirmais nopietnais brīdinājums tajā vakarā. Jūrlietu ministrs bija nenozīmīgs; izklausījās tā, ka neviens no ministru kabineta locekļiem nepalīdzēs Rod�eram.

� Vai jūs runāsiet, Red�ij? � Karo jautāja nekautri kā arvien, kad viņa rīkojās Rod�era labā.

� Tas nav īsti manā kompetencē, � atbildēja Kolingvuds tādā tonī, it kā neprasme runāt būtu lieliska īpa�ība. Viņ� reti uzstājās ar runu parlamentā, un tad tik necie�ami nomurmināja uzrakstīto tekstu, ka likās, viņ� neprot ne vien runāt, bet pat nolasīt runu. Tomēr viņam bija zināma ietekme da�ās komisijās. Varbūt tie�i par to viņ� domāja, kad, palūkojies pāri galdam uz Rod�eru, pa�apmierināti sacīja: � Kaut ko jau esmu izdarījis. Zināt, kaut ko jūsu labā esmu izdarījis.

Rod�ers pamāja ar galvu. Bet pēk�ņi es � un ne tikai es � pamanīju, ka viņa acis kā piekaltas Montijam Keivam. Rod�era sejā vairs nebija ne mākslotās sirsnības, ne nosvērtības, ne labvēlības. Viņ� lūkojās Keivā ar saspringtu skatienu, kurā nebija ne patikas, ne glu�i izteikta naida, tas pauda vienīgi neslēptu nemieru.

Arī mēs paraudzījāmies uz Keivu. Viņ� it kā nelikās manām. Visi jau bija beigu�i ēst, bet Keivs vēl nogriezis �ķēlīti siera. Viņa lūpas � nesātīga re�ņa bērni�ķīgās lūpas � bija izstieptas. Viņ� pacēla acis � tās likās cietas tuklajā sejā.

Uz mirkli Karo zaudēja aukstasinību. Iestājās klusums. Tad atskanēja Karo balss, spēcīga, bez trīsām:

� Vai jūs runāsiet, Montij?

� Premjerministrs nav lūdzis mani runāt, � atbildēja Keivs.

Tas nozīmēja, ka viņ� nevarētu uzstāties, pat ja gribētu. Bet viņa mierīgajā, melodiskajā balsī ieskanējās kāds griezīgs tonis, kas kaitināja.

Karo nenocietās un pajautāja:

� Vai neko citu jūs Rod�era labā nespējat darīt?

� Neko nevaru iedomāties. Varbūt jūs varat?

� Kā tad mēs tiksim galā? � Karo iesaucās.

Pēk�ņi man radās pārliecība, ka �is jautājums uzdots jau agrāk. Rīta sēdē? Bija viegli iztēloties, kā monotoni plūst un plūst Lentona uzsvērti draudzīgā runa, nejaujot atklāties jautājuma būtībai, it kā tādas nemaz nebūtu, it kā no tās nebūtu atkarīga kāda cilvēka politiskā līnija un karjera. Bija viegli iztēloties, kā Keivs sē� tur un klusē. Viņ� tikpat labi kā visi zināja, ka Rod�eram vajadzīgs viņa atbalsts, ne tikai klusa piekri�ana. Te nu viņ� bija � partijas avangarda cerība, nepārspējams runātājs debatēs, varbūt līderis. Visi gaidīja, ko viņ� sacīs. Viņ� zināja, kas no tā atkarīgs.

� Kā mēs tiksim galā, Montij?

� Diem�ēl viss atkarīgs no Rod�era. Viss viņa pa�a ziņā, � Montijs pāri galdam sacīja Karo, mīksti, izteiksmīgi, pārdomāti.

Nu tas bija atklājies. Gadiem ilgi Keivs bija slēpis savu nostāju pret Rod�eru. Viņiem bija da�as sīkas domstarpības, bet vispār viņ� atzina Rod�era politisko līniju. Viņ� apzināti meklēja ieganstus sīkām domstarpībām. Keivs pazina pats sevi labāk nekā vairums politiķu. Viņ� nebija piedevis Rod�eram tā nostāju Suecas jautājumā. Vēl svarīgāk bija tas, ka Rod�era Keivs saskatīja sāncensi, sāncensi desmit gadu ilgā cīņā par pirmo vietu. Ar savu klusē�anu Keivs varbūt varētu pazudināt �o sāncensi.

Tomēr iespējams, ka �oreiz karjera nebija pirmajā vietā. Keivs varbūt noslēpa no citiem, � bet ne no sevis pa�a �, ka neizmērojami apskau� Rod�eru. Pa�ā notikumu virpulī viņ� ļāva vaļu skaudībai. Visvairāk viņ� apskauda Rod�eru par viņa bezrūpīgo vīri�ķīgo pievilcību, par to, ka Rod�eru nepameta sievietes; apskauda � kāda likteņa ironija! � viņa laimīgo laulību. Vērodams Rod�eru, viņ� ar skumjām domāja par savu kautrību, mazvērtības apziņu un neveiksmēm intīmās attiecībās. Kontrasts darīja viņu ne�ēlīgu. Kad viņ� atbildēja Karo, viņa balsi aiz�ņaudza ne�ēlīgums.

Karo saprata, ka uzstāt nav vērts. Drīz viesi sāka izklīst, kaut gan bija tikai pusviens. Pat atvadoties no viesiem, Rod�ers saglabāja aukstasinību. Viņam varēja rasties aizdomas � pa�laik viņ� varēja turēt aizdomās diezin ko, � ka Keivs slepus ierosinājis uzbrukumu viņam. Bet pārmetumus, dusmas, nicīgumu � to viņ� tagad nedrīkstēja atļauties. Keivs dro�i vien neizrādīs savu naidīgumu. Sabiedrībā izturēsies kā kolēģis. Rod�ers vēlreiz apsveica Keivu ar �īvakara veiksmi. Un Koling-vuds uzsita viņam uz pleca.

Varēja dzirdēt ma�īnas aizbraucam. Viesistabā mēs ar Margaritu arī dzīrāmies iet projām. Tagad, kad mēs bijām paliku�i vieni, Rod�ers palūkojās uz sievu un sacīja dīvaini ne�ēlīgā atklātībā:

� Nu, daudz ļaunāk nevarēja būt!

� Varēja būt labāk, � Karo sacīja rūgti un vaļsirdīgi.

Tad uz kāpnēm atskanēja steidzīgi, streipulīgi soļi.

Istabā iesoļoja Semikinss un uzsauca skaļu, nekautru sveicienu. At�ķirībā no visiem �īvakara viesiem viņ� bija ģērbies smokingā, pie atloka liesmoja sārta neļķe. Viņ� bija stipri iereibis � acīs dega kaisla, neprātīga, izaicino�a līksmība.

� Tu esi nokavējies, � Karo sacīja.

� Es nepalik�u ilgi, � Semikinss auroja. � Gribu kaut ko iedzert.

� Pietiek tev dzert.

� Tu jau nu nezini, kā man pietiek. � Viņ� runāja tīksminādamies, kā cilvēks, kas nule pārradies ne vien no iedzer�anas, bet arī no kādas gultas. Viņ� pasmējās un pa�apzinīgi turpināja. � Es gribu parunāt ar tavu vīru.

� Esmu �eit. � Rod�ers, kas sēdēja uz dīvāna, paliecās uz priek�u.

� Nudien, �eit gan! � Semikinss atkal pieprasīja kaut ko iedzert. Soreiz Karo ielēja viņam viskiju un lika apsēsties.

� Nesēdē�u! Kāpēc man jāsē�? � Viņ� vienā paņēmienā iztuk�oja savu glāzi un ar skatienu ieurbās Ro-d�erā. Tad paziņoja pilnā balsī:

� Tas neies!

� Ko tas nozīmē?

� Es nākamnedēļ tevi neatbalstī�u. Tu man esi līdz kaklam.

Pirmajā mirklī man un arī Margaritai ienāca prātā, ka viņ� uzbrūk Rod�eram par laulības pārkāp�anu. Ta�u par to viņ� vēl nekā nevarēja zināt. Ja arī zinātu, diezin vai sevi�ķi uztrauktos � māsa viņu pārāk lutināja, un viņ� pats rūpējās tikai par sevi.

Karo piecēlās. Satvēra viņa roku un dedzīgi iesaucās:

� Nē, nē, tu nedrīksti tagad viņu pamest!

Semikinss asi atvairīja viņu. Un uzkliedza Rod�eram:

� Es neatturē�os. Tas ir garlaicīgi. Es balso�u pret tevi.

Rod�ers nepalūkojās uz viņu. Tikai nervozi bungoja ar pirkstiem pa ceļiem. Pēc brītiņa viņ� domīgi sacīja rāmā, gurdā balsī:

� Esi gan tu izvēlējies īsto laiku, lai mani nodotu!

Neprātīgais prieks bija nozudis no Semikinsa sejas. Mierīgāk un pieklājīgāk nekā iepriek� viņ� sacīja:

� Ļoti �ēl, ja tas nāk nelaikā. � Tad viņa acis atkal iedegās un viņ� izgrūda: � Man nepatīk vārds �nodot�. - � Ak tā? � Rod�ers neizteiksmīgi novilka.

� Un ko tu pats dari? Ko tu nodod?

� Varbūt tu man pateiksi?

� Es ticu, tas nav ar nodomu. Bet ko tu gribi nodarīt �ai sasodītajai valstij? Tev ir savi iemesli, protams, visiem ir iemesli. Lielajiem tēvo�iem mēs līdzi netiekam, tur es tev piekrītu. Bet mums jābūt spējīgiem kādu uzspert gaisā. Kaut vai sevi, ja citas izejas nav. Citādi mūs �anta�ēs visi, kad vien iepatiksies. Ar mums nerēķināsies.

Rod�ers lēni pacēla galvu, bet nekā neteica.

Semikinss kliedza tālāk:

� Tev nav taisnība, dzirdi! Tev nav taisnība. Tas ir vienkār�i. Kari � tas vienmēr ir bijis tik vienkār�i. Tu esi pārāk gudrs. Tev jādomā tikai par vienu: lai ar mums rēķinātos. �ēl, ka tev nav blakus tāda prātīga cilvēka kā es, kas īstajā brīdī uzsauc �stop�. Tu pārāk daudz prāto, bet tavs uzdevums ir gādāt, lai ar mums rēķinātos.

� Tu laikam esi vienīgais patriots visā valstī? � Rod�era balss bija saspringta, draudīga. Visus tās dienas notikumus viņ� bija izturējis vīri�ķīgi, ta�u beigās pēk�ņi jutās satriekts, apjucis, saniknots. Ne jau tāpēc, ka Semikinsa atkri�anai būtu liela nozīme. Semikinss piederēja pie �karstgalvjiem�, viņu jau sen neņēma nopietni, kā neatbildīgu cilvēku, kam politika ir tikai spēlīte. Ja viņ� nostātos pret savu svaini, sekas tam būtu vienīgi da�as rindas sabiedriskās dzīves nodaļā, nekas vairāk. Nevis �ī atkri�ana sāpīgi skāra Rod�eru, bet tuva cilvēka nodevība � jo viņ� juta gandrīz tēvi�ķīgu sirsnību pret jauno radinieku. �ī nodevība un, jā, tās iemesls, paskaidrots nesakarīgos piedzēru�a cilvēka vārdos. Visu laiku Rod�eru bija mocījusi no�ēla, pat vainas apziņa, ka viņ�, pieņemot lēmumus, nedrīkst balstīties uz vienkār�ām, vispāratzītām patiesībām. Tie�i Rod�eram, kas tik ļoti ilgojās pēc pagātnes di�enuma, bija vilino�i domāt par tādu laiku, kad nevajadzētu izvēlē-ties, kad varētu reizē darīt valsti spēcīgu un pasargātu no visām briesmām. Tādos vecmodīgos terminos viņ� bija domājis. Viņ� bie�i no�ēloja, ka viņam nav bijis lemts piedzimt citā laikā, kad, izlemjot ar prātu, nav jāapspie� sirds vēlmes.

� Turi tikai acis vaļā un neaizmirsti vienkār�as patiesības, � Semikinss kliedza.

Rod�ers bija piecēlies kājās un liels un smagnējs stāvēja istabas vidū.

� Vai tad nevienam citam nav jāatceras �īs vienkār�ās patiesības?

� Viņi izlemj mūsu likteni, � sacīja Semikinss.

� Vai tu domā, ka nevienam citam nerūp mūsu liktenis?

� Ceru, ka rūp arī citiem.

Semikinsa balss vairs neskanēja tik skaļi un pa�apzinīgi. �oreiz kliedza Rod�ers:

� Vācies projām!

Visu vakaru viņ� bija izturējies tik mierīgi un nosvērti, ka �is nevaldāmais niknuma izvirdums mūs pārsteidza, nē, nevis pārsteidza, bet izbiedēja. Aiz�ņaugtais neprātīgu dusmu kliedziens, likās, piepildīja visu telpu. Galvu plecos ierāvis, Rod�ers sāka virzīties uz Semikinsa pusi.

Arī es piecēlos, prātodams, kā aizkavēt kautiņu. Semikinss bija spēcīgs, bet Rod�ers kilogramus divdesmit piecus vai trīsdesmit smagāks un daudz stiprāks. Neveikli kā lācis viņ� pagrūda Semikinsu. Tas atsitās pret sienu un lēni, lēni noslīdēja gar to uz grīdas, kā mētelis, kas nokritis no pakaramā. Brītiņu sēdēja tur, galvu nokāris, it kā aizmirsis, kur atrodas un kas mēs esam. Tad vingri kā sportists pietrūkās kājās un stāvēja izslējies, gandrīz negrīļodamies, acis iepletis. Karo metās vidū starp viņu un Rod�eru. Viņa pieķērās brālim pie rokas.

� Dieva dēļ, ej projām, � viņa sacīja.

� Tu gribi, lai es eju? � Semikinss jautāja ar dīvainu, aizvainotu cieņu.

� Tev jāiet.

Galvu atmetis, viņ� devās uz durvīm. Tad pāri visai istabai uzsauca māsai:

� Ceru, ka mēs redzēsimies ...

� Arā no manas mājas! � Rod�ers kliedza.

Karo neatbildēja Semikinsam. Viņa piegāja pie Rod�era, un, stāvēdami blakus kā draudzīgs laulāts pāris, viņi klausījās, kā Semikinss klumburo lejā pa kāpnēm.

Otrā dienā, kad iegāju pie Rod�era, viņ� sēdēja kabinetā mierīgs un vīri�ķīgs, kā cilvēks, kas nepazīst kaislības, un �ķita, ka stāsts par viņa dusmu izvirdumu ir tīrs izdomājums un to nevajag pat pieminēt. Tomēr viņam atkal noraustījās vaigs. Sve�i, auksti, gandrīz naidīgi viņ� jautāja man, ko rakstot rīta avīzes.

� Neko daudz, � es atbildēju.

� Labi. � Viņ� nomierinājās. Gandrīz vai pārāk viegli nomierinājās, kā greizsirdīgs mīlētājs, kāri tverdams ik nejau�u vārdu, kas sniedz mierinājumu.

Kādā avīzē ir ziņots par da�u parlamenta locekļu un zinātnieku sanāksmi, kura, kā liekas, beigusies ar to, ka zinātnieki sastrīdēju�ies � tas apmēram viss, es sacīju.

Un tūlīt � atkal kā greizsirdīgs vīrs � viņ� satraukts sāka pētīt: kas tie varētu būt? Kur? Tā bija galēji reakcionāra avīze, mums naidīga, un mēs zinājām, kur� no parlamenta locekļiem piegādā tai ziņas. Ta�u �is cilvēks, �is pērkamais, kaut arī neparasti patīkamais cilvēks bija atrakstījis Rod�eram, apsolīdams savu atbalstu. Vai viņ� pēdējā mirklī pārsviedies uz otru pusi? Es papurināju galvu. Biju pārliecināts, ka uz viņu var paļauties. Kaut arī viņam nav nekas pretī saņemt atalgojumu no avīzes.

� Drīz vien mēs tādus cilvēkus padzīsim no parlamenta, � Rod�ers sacīja ar atvieglojumu un dusmām.

Bet zinātnieki? Kuri galu galā biju�i sanāksmē? Rod�eram tas bija vienalga. Pa�laik viņu interesēja vienīgi parlamenta locekļi. Kamēr es biju pie viņa, viņ� kā apsēsts atkal un atkal minēja, kuri biju�i sanāksmē un vai viņ� var rēķināties ar viņu balsīm.

Atgriezies savā kabinetā, es nejutos daudz labāk. Debates paredzēts sākt pirmdien pēcpusdienā. Balso�ana notiks otrā vakarā. Vēl �etras ar pusi dienas, tad viss būs garām. Es paņēmu kādus aktu vākus no �Saņemto rakstu� groziņa. Tur bija protokols ārkārtīgi skaistā rokrakstā, ārkārtīgi skaidrs sacerējums prozā. Man netikās to lasīt.

Sēdēju un sapņoju vaļējām acīm, ta�u tie nebija patīkami sapņi. Reiz piezvanīju Magaritai, apjautājos, vai nav kādas jaunas ziņas, kaut gan man pa�am nebija ne jausmas, ko gaidīju.

Atskanēja klauvējiens pie durvīm, nevis pie tām, kuras veda manu sekretāru istabā un pa kurām pieņemts nākt apmeklētājiem, bet pie gaiteņa durvīm, kas parasti apmeklētājiem bija slēgtas. Ienāca Hektors Rozs, varbūt otro reizi, kop� mēs bijām kolēģi, ierazdamies pie manis bez pieteik�anās.

� Piedodiet, dārgo Lūis, lūdzu, atvainojiet, ka tā jūs atrauju no darba ...

� Nav no kā atraut, � es sacīju.

� Jūs esat tik aizņemts, ka vienmēr iznāk no kaut kā atrauties. � Viņ� paskatījās uz tuk�o galdu, uz �Saņemto rakstu� groziņu, kas bija piekrauts ar aktu vākiem. Viņa lūpas savilkās tikko jau�amā, saltā smaida. � Lai nu būtu kā būdams, manu dārgo Lūis, piedodiet, ka iztraucēju jūsu vērtīgās pārdomas.

Pat tagad, pēc visiem �iem gadiem, kaut arī centos, es vēl nezināju, kā atbildēt uz �o neparasto pieklājību. Asprātīgie jaunie finansu ministrijas ierēdņi, pārliecināti, ka Rozs drīz ies pensijā un viņiem nekad nevajadzēs tam atbildēt, bija sagudroju�i kaut ko līdzīgu sakāmvārdam, teicienu, kas līdzīgi priek�laicīgai nāves ziņai strauji izplatās, kad iespaidīgs cilvēks taisās aiziet: �Satiekoties ar veco Hektoru Ro�u, vīri�ķīgi jāpacie� visas likteņa labvēlības.�

Nekā viņi nezināja.

Vēl brītiņu atvainojies, viņ� apsēdās. Palūkojās manī ar izbalēju�ām acīm un sacīja:

� Es uzskatu par savu pienākumu paziņot jums, ka vakar vakarā man bija neparasta izdevība iepazīties ar jūsu draugu doktoru Brodzinski.

Kur?

� Lai cik tas dīvaini � da�u jūsu paziņu politiķu sabiedrībā.

Pēk�ņi man ie�āvās prātā raksts avīzē, un es minēju:

� Tātad jūs tur bijāt!

� Kā jūs to zināt?

Es nosaucu avīzi.

Rozs laipni pasmaidīja un sacīja:

� Es neturu par vajadzīgu lasīt �o laikrakstu.

� Bet jūs tur bijāt?

� Tie�i to es pūlos jums darīt zināmu, manu dārgo Lūis.

� Kā jūs panācāt, ka jūs uzaicina?

Atkal viņ� laipni pasmaidīja.

� Uzskatīju, ka man noteikti tas jāpanāk.

Viņ� atmeta visus liekos izpu�ķojumus un ar dzēlīgu tie�umu izstāstīja man visu. Brodzinskis, vēlreiz mēģinādams uzkurināt Rod�era politikas pretiniekus, izmantojis savus sakarus ar da�iem torijiem. Soreiz viņ� neuzbrucis Rod�eram tie�i, bet aplinkus, uzbrukdams Vol--teram Lūkam. Viņ� iestāstījis da�iem galēji labējiem, Suecas notikumu atbalstītājiem, kas vēl paliku�i valdībā, ka Lūks ar saviem padomiem vainojams Rod�era maldīgajos lēmumos. Tā Brodzinskis ielūgts uz pusdienām nelielā �ķeltnieku grupiņā. Ielūgts arī Volters Lūks, jo viņi savā neapķērībā nospriedu�i, ka ta pieklājas. Un arī Hektors Rozs, kur� pats parūpējies, lai viņu ielūgtu.

� Es nevarēju pieļaut, ka izrēķinās ar lielisko Lūku, � viņ� sacīja. � Bez tam es domāju, ka vērts paklausīties, kas tur notiek. Man ir zināma ietekme uz lordu A. (�ķeltnieku grupas līderis, atbildīgs par Lūka ielūg�anu. Likās neticami, ka viņ� varētu būt Hektora Rozā draugs, ta�u īstenībā � izsakoties ar angļu valdības aprindu precizitāti � viņi bija skolasbiedri.)

Starp Brodzinski un Lūku izcēlies vētrains strīds. Lordnortstrīta vakar vakarā nav bijusi vienīgā vieta, kur izcilas personas ķēru�ās pie fiziskiem ietekmē�anas paņēmieniem.

� Kā �ie zinātnieki mīl viens otru! � Rozs sacīja. Un piebilda: � Brodzinski varētu iesūdzēt par apmelojumu, ja tikai Lūks gribētu. � Noteikti un objektīvi viņ� minēja da�us piemērus.

� Vai kāds tam ticēs?

� Manu-dārgo Lūis, jūs ta�u zināt, ja kādu apvaino vienalga par ko � burtiski, vienalga par ko �, vairums mūsu draugu notic. Jā, pie tā pa�a, � viņ� turpināja, � jūs varētu parunāt ar mūsu kolēģi un, iespējams, nākamo valdības galvu � Duglasu Osbaldistonu. Iespējams, ka Brodzinskis ir mēģinājis iepilināt viņam ausīs �o indi.

Līdz �im tikai reizi � tikai vienu vienīgu reizi � Rozs bija atklājis savas jūtas pret Duglasu, tā pārkāpdams principus, pēc kuriem personiskās attiecības vienmēr palika nepieminētas. Soreiz viņ� neatļāvās izteikties pārāk tie�i, pat tad, kad es -sacīju, ka Duglass ir godīgs un taisnīgs cilvēks, lai Rozs domātu par viņu ko domādams.

� Esmu pilnīgi pārliecināts, � Rozs sacīja, viegli palocīdamies, � ka mūsu kolēģis ir izturējies korekti. Cik es nopratu, viņ�, ievērojot pa�reizējos apstākļus, atteicies pieņemt Brodzinski. Korektāk izturēties ta�u nav iespējams. /Mūsu kolēģim ir visas nevainojamam valsts darbiniekam- nepiecie�amās īpa�ības. Tomēr ieteicu jums parunāt ar viņu. Viņ� ir pārāk pārliecināts, ka svarīgākais ir iztikt bez strīdiem. Kad viss būs nokārtojies, viņ� var nolemt, ka prātīgāk un dro�āk būtu sadarboties ar Brodzinski nekā atstumt to. Mūsu kolēģis ir mazliet augstākās domās nekā es par visu �mūsu Londonai� piederīgo cilvēku veselo saprātu.

Mūsu skatieni sastapās. Soreiz mēs bijām sabiedrotie. Rozs sacīja:

� Starp citu, viens apstāklis laikam jau ir visiem zināms.

� Jā?

� Ka viņ� nav simtprocentīgi apmierināts ar sava priek�nieka politisko līniju vai varbūt labāk sacīt � sava priek�nieka galīgo mērķi politikas laukā. � Rozs nemēdza precizēt. Tai rītā viņa domas aizņēma otrdien paredzamā balso�ana, protams, ne tik pilnīgi kā Rod�eru, kur� bija koncentrējies vienīgi uz to, bet apmēram tāpat kā mani. Vārdu pēc vārda viņ� apsprieda visus parlamenta locekļus, kas biju�i ielūgti �ajās pusdienās, un minēja, ko no viņiem varētu sagaidīt. Biju�i pavisam divpadsmit. Visi, izņemot vienu, galēji labējie, tātad iespējams, ka Rod�era ienaidnieki. No tiem trīs balso�ot par viņu, arī lords A. (Rozs izturējās, kā pats būtu izteicies, ārkārtīgi korekti. Viņ� ne ar mazāko mājienu nelika saprastāka viņ�, oficiāla persona, būtu izmantojis savu ietekmi.) No pārējiem deviņi noteikti atturē�oties.

� Stāvoklis kļūst nepatīkams, � Rozs sacīja. Bet tūlīt aprāvās un sprieda tālāk par balso�anu. Dro�i vien vēl arī citi atturē�oties. Es pastāstīju, neiedziļinoties sīkumos, ka Semikinss balsos pret.

Rozs paklak�ķināja ar mēli. Viņ� raudzījās manī kā tiesnesis, kas tūlīt nolasīs spriedumu. Tad papurināja galvu un mierīgi aizrādīja:

� Pieņemu, ka jūs tūlīt paziņosiet visu savam draugam Kveifam. Tas ir, ziņas, ko man izdevās savākt. Es domāju, jūs pats saprotat, ka tas jādara ļoti uzmanīgi un diem�ēl ziņu avotu jūs nedrīkstat atklāt. Bet viņam jāzina, kas atturēsies. Es domāju, jūs varat nosaukt viņam �o cilvēku vārdus.

� Ko tas viņam var līdzēt?

� Es jūs nesaprotu.

� Vai jūs domājat, ka viņ� varētu sastapties ar tiem un varbūt kādu pārvilkt savā pusē?

� Nē, � Rozs atbildēja.

� Nu, tad vienīgais, ko viņ� var darīt, ir uzstāties ar runu. Jo vairāk cerību viņam būs atlicis, jo labāka izdosies runa.

� Manu dārgo Lūis, piedodiet, bet es tomēr domāju, ka viņam jāzina, cik pretinieku var būt...

� Es atkārtoju: kāds no tā labums? � centos viņu pārliecināt.

� Jūs uzņematies atbildību. � Rozs pārsteigts neatzinīgi lūkojās uz mani. � Es viņa vietā gribētu zināt visu līdz pēdējam sīkumam, lai tas būtu cik nepatīkams.

Es tāpat neatzinīgi palūkojos uz viņu.

� To es ticu, � es sacīju.

Nav teikts, ka cilvēki, kuru dzīve rit publikas acu priek�ā, vienmēr ir pa�i sīkstākie, ar dzelzs nerviem. Ta�u da�reiz es domāju: diezin vai Rozam, patie�ām sīkstam cilvēkam ar dzelzs nerviem, ir kāds priek�stats par to, kāda ir �ī dzīve un vai viņ� spētu to izturēt.

Viņ� piecēlās.

� Nu, tās nu pagaidām ir visas ļaunās ziņas, � viņ� drūmi pajokoja kā vēstnesis senajā grieķu mītā, pateica, ka vairāk neko mēs laikam darīt nevaram, un sāka savu iz�ķērdīgo pateicības un atvadī�anās ceremoniju.

Tikko viņ� bija projām, es paskatījos pulkstenī. Bez divdesmit minūtēm divpadsmit. �oreiz es daudz neprātoju un nevilcinājos. Izgāju caur savu privāto kabinetu gaitenī un garām sava departamenta durvīm, pa gaiteņu gaiteņiem apiedams kvadrātveida finansu ministrijas ēkas trīs puses, devos pie Osbaldistona. Pretēji paradumam es nepievērsu uzmanību dīvainajai arhitektūrai, deviņpadsmitā gadsimta nepraktiskuma paraugam ar milzīgu tuk�umu ēkas centrā. Pat nemanīju augstās, dzeltenīgās sienas, tum�os gaiteņus, nodalījumus, kur uz taburetēm sēdēja kurjeri un lasīja sacīk�u prospektus, puskrēslā uz durvīm tikko saredzamās plāksnītes ar vārdiem: Sers V. H., Britu impērijas ordeņa kavalieris; Sers V. D., Pirts ordeņa kavalieris. Ievēroju tikai pazīstamo, pierasto puskrēslu, un durvis slīdēja man garām kā metro pasa�ieriem piestātnes. Es vēl nebiju iegriezies pēdējā taisnē, kas veda uz Duglasa kabinetu, kad gaiteņa stūrī ieraudzīju viņu pa�u steidzamies ar kaut kādiem sarakstiem rokā.

� Eju pie jums, � es sacīju.

� Man ir apspriede, � Duglass atbildēja. Viņ� nemēģināja izvairīties no sarunas ar mani. Bet atgriezties kabinetā viņam nebija laika. Mēs stāvējām gaitenī un klusi sarunājāmies. Sad tad da�u nākamo minū�u laikā atvērās kādas durvis, jauni cilvēki steidzīgi gāja mums garām, pamezdami skatienu uz savu priek�nieku. Da�i dro�i vien zināja, ka mēs ar viņu esam tuvi draugi. Varbūt viņi domāja, ka mēs nokārtojam kādu jautājumu pirms apspriedes vai arī nevērīgi un mehāniski, kā pa�i augstākie slāņi mēdz, apsprie�amies, taupīdami laiku un iztikdami bez starpresoru protokoliem.

Nepavisam nebija tā. Kamēr mēs runājām pusbalsī, es lūkojos Duglasā un manī jaucās sirsnība, �ēlums un aklas dusmas. Viņ� bija pārvērties pa sievas slimības laiku, pārvērties mūsu acu priek�ā. Viņa seja bija ieguvusi to īpa�o patētisko izteiksmi, kas raksturīga sejām, kuras par spīti gadiem vēl saglabāju�ās jauneklīgas, tomēr ar manāmām vecuma iezīmēm. Kādreiz �ķita, ka viņ� mū�am paliks jauns kā Dorians Grejs, tēls,� kuram viņ� nekāda citā ziņā nelīdzinājās, bet tas viss nu jau bija zudis.

Trīs reizes nedēļā Margarita gāja pasēdēt pie viņa sievas slimnīcā. Pēdējā laikā Mērija pati vairs nespēja noturēt cigareti, kad gribēja smēķēt.

� Cik tālu vēl var iet paralīze? � viņa sacīja ar mākslotu pacilātību un drosmi, un tad bija vēl sāpīgāk skatīties uz viņu.

Duglass bija da�as reizes palicis pie mums pa nakti, nevarēdams vairs paciest ne tuk�o māju, ne klubu. Reiz viņ� sāpīgā atklātībā stāstīja mums, ka pastāvīgi domājot par to, kā viņa tur guļ, nespēdama pakustēties, kamēr viņ� spirgts un vesels.

Ta�u nekas no tā man pa�laik nebija prātā. Es jautāju:

� Ko jūs zināt par pēdējo uzbrukumu Kveifam?

� Par ko jūs runājat?

� Vai jūs aptverat, ka viņi uzbrūk katram, kas kaut cik saistīts ar viņu? Tagad tas ir Volters Lūks ...

�. Nevar būt kara, � Duglass sacīja, � kurā kādu neievaino.

� Bet jūs ta�u apzināties, � es sadusmojos, � ka jūs atbalstāt �os cilvēkus, palīdzat viņiem?

� Ko jūs teicāt? � Pēk�ņi viņa seja pārakmeņojās. Viņ� bija saniknots tāpat kā es, vēl jo vairāk tāpēc, ka vienatnē mēs bie�i bijām atklāti viens pret otru.

� Es teicu: ir labi zināms, ka jūs nepiekrītat Kveifam.

� Muļķības.

� Un to jūs man sakāt?

� Jā, jums, un jums jātic man, � Duglass sacīja.

� Kas man jātic?

� Paklausieties, � viņ� sacīja. � Jūs vienmēr esat bijis pārliecināts, ka jums ir tiesības uz saviem personiskiem ieskatiem. Ne jau tik personiskiem, ja atļauts tā izteikties. Tādas pa�as tiesības ir arī man. Es to nekad neesmu slēpis. Es neesmu maldinājis savu ministru. Es uzskatu, ka viņam nav taisnība, un viņ� manas domas zina tikpat labi kā es pats. Ta�u neviens cits to nezina, tikai jūs un vēl da�i cilvēki, kuriem es varu uzticēties.

� Zina arī citi.

� Vai jūs patie�ām domājat, ka es par to esmu atbildīgs?

� Viss atkarīgs no tā, kā jūs saprotat vārdu �at_: bildīgs�.

Viņa seja bija tum�i pietvīkusi.

� Labāk mēģināsim runāt prātīgi, � viņ� sacīja. � Ja mans ministrs uzvarēs, tad darī�u visu iespējamo viņa labā. Protams, tas nozīmē, ka es realizē�u politiku, kurai pats neticu. Nu, tā esmu arī agrāk rīkojies un varu rīkoties atkal. Es pūlē�os panākt, lai tas attaisnotos. Bez liekas kautrē�anās varu sacīt, ka izdarī�u to tikpat labi kā jebkur� cits.

Viss, ko viņ� sacīja, bija taisnība.

� Vai jūs domājat, ka viņ� var uzvarēt? � es jautāju.

� Un kā jūs domājat?

Viņa skatiens bija ass, vērtējo�s. Mirkli varēja likties, ka mēs apsprie�am vieno�anās noteikumus, pūlamies uztaustīt, kurā vietā pretinieks piekāpsies.

� Jūs esat daudz darījis, lai viņam būtu grūtāk uzvarēt, � es atkal uzbruku.

� Esmu darījis tie�i to, par ko jums jau stāstīju. Ne vairāk un ne mazāk.

� Jūs labāk protat dziedāt citiem līdzi nekā mēs.

� Es nesaprotu.

� Vai tad jūs neaptverat, ka esat izvēlējies tie�i to kursu, kuru no jums gaidīja daudzi ietekmīgi cilvēki? Vairums no viņiem negrib, ka Rod�ers Kveifs sasniedz savu mērķi, vai ne?

Dīvainā izklaidībā viņ� atbildēja:

� Iespējams, ka tā ir.

� Ja viņ� cietīs neveiksmi, jums tas nāks par labu, vai ne? Jūs būsiet guvis jaunus nopelnus. Vai tas jums nenolīdzinās ceļu uz aug�u?

Duglass palūkojās uz mani ar tuk�u skatienu. Tad sacīja glu�i draudzīgi:

� Pagaidiet. Jūs zināt, ka man no pa�a sākuma ir bijis �āds uzskats par Rod�eru. Vai jūs neticat, ka tā ir neviltota pārliecība?

_x Man nācās atzīt: � Jā, protams, ticu.

Un, aizmirsdams, ka reiz Keivs bija tie�i tādu apvainojumu metis sejā Rod�eram, es atkal uzbruku Duglasam:

� Bet, kaut ko darīdams vai nedarīdams, jūs dro�i vien sapratāt, ka �āda rīcība nekavēs jūsu karjeru, vai ne?

Es biju saniknots, bet viņ� man par lielu pārsteigumu pasmaidīja � ne jau sevi�ķi draudzīgi, tomēr sirsnīgi.

� Ja mēs uztrauktos par tādiem apsvērumiem, Lūis, tad mēs nekad neko nedarītu.

Paskatījies pulkstenī, viņ� lieti�ķi sacīja:

� Jūsu dēļ esmu mazliet nokavējies.

Viņ� devās uz apspriedi � ātri, bet bez steigas, uz priek�u saliecies, ar papīriem rokā aizsoļoja pa gaiteni.

Pēcpusdienā mana sekretāre ienesa vēstuli ar atzīmi �Steidzama�. Acīm redzot � kāds to atnesis, viņa sacīja. Rokraksts uz aploksnes likās sievietes, bet nepazīstams. Es paskatījos uz parakstu � �Elena�. Sāku lasīt:

�Jūs dro�i vien būsiet debatēs pirmdien un otrdien. Es, protams, nedrīkstu. Nevaru pat parunāt ar viņu pa telefonu, kamēr viss būs pāri. Tāpēc man jalūdz Jūs � ziņojiet man, kā viss risinās. Ceru, ka stāstīsiet man patiesību, vienalga kāda tā ir. Es bū�u mājās viena abus vakarus. Lūdzu, zvaniet man, kad būs kādas jaunas ziņas.�

Es domāju par viņu vakarā teātrī, kur mēs ar Margaritu bijām aizgāju�i, lai izkliedētu sasprindzinātās domas. Rod�ers sēdēja mājās, pārskatīja savu runu, Karo bija pie viņa. Elena glu�i viena. Mēs ar Margaritu sākām runāt par viņu. Tagad viņa nekā nezina par Rod�eru. Agrāk viņa baidījās, ka zaudēs Rod�eru, ja viņa karjera nebūs veiksmīga. Tagad, kad �antā�ists parādījies atklātībā, kad Karo uzstādījusi savus noteikumus, Elenai jābaidās no glu�i pretējā. Tomēr es biju pārliecināts, ka viņa no sirds vēl Rod�eram uzvaru. Margarita sacīja:

� Viņa nemaz nav tik laba, kā tu iedomājies.

� Viņa pūlas būt laba, � es atbildēju.

Margarita ar Elenu bija tikusies vienīgi sabiedrībā, senāk, kad viņas vīrs vēl nebija saslimis. Margarita labāk pazina Karo, mīlēja viņu vairāk nekā es, centās viņu mierināt. Tagad, kad mēs stāvējām Heimārkitas teātra foajē, vairīdamies no paziņām, jo vēlējāmies būt vieni, Margarita jautāja, vai stāvoklis jau pilnīgi noteikts, vai Elenai patie�ām jāizvēlas: vai nu Rod�eru sev, vai Rod�era uzvaru? Es sacīju, ka, manuprāt, viņi pa�i par to vēl nav skaidrībā. Bet varbūt tā tomēr taisnība? Es neko neatbildēju.

� Ja tur ir kaut kripatiņa taisnības, � Margarita sacīja, � tad esmu pateicīga liktenim, ka man nekad nav nācies tā izvēlēties.

Pirmdiena pienāca un vilkās bezgalīgi, kā da�a laba diena manā jaunībā, kad gaidīju eksāmenu rezultātus. Hektors Rozs bija licis nodot man savus parastos cieņas apliecinājumus un pateikt, ka otrdienas vakarā deba�u pēdējās stundās viņ� bū�ot lo�ā. Nekādas citas ziņas tajā rītā nesaņēmu.

Nevarēju iz�ķirties, zvanīt Rod�eram vai nezvanīt. Pats nevarēju ciest, ka man vēl laimīgu izdo�anos (sirds dziļumos biju tikpat māņticīgs kā mana māte), un nolēmu, ka arī viņam labāk patiks, ja viņu pa�laik netraucēs. Es negribēju iet brokastīs uz klubu, jo varēja gadīties, ka tur sastopu Duglasu vai kādu citu, kas saistīts ar debatēm. Apnika izlikties, ka rakstu vai lasu. Un, kamēr pārējie brokastoja, es, tie�i tāpat kā būtu darījis jaunībā, staigāju pa saules pielieto Sentd�eimsa parku, neko nedomādams, moko�ā satraukumā ieelpodams pirmās pavasara smar�as; tad pagājos pa ielām, iegriezdamies grāmatu veikalos, lai īsinātu laiku.

Pēcpusdienā es atkal sēdēju savā kabinetā, un pulksteņa lielais rādītājs lēni skaitīja minūtes. Nebija jēgas iet uz parlamentu pirms puspieciem � es negribēju sēdēt tur un klausīties interpelācijas. Piezvanīju savam privātsekretāram un sīki apspriedos par nākamās nedēļas darbu. Tad pārbaudīju, vai mana sekretāre zina, kur es atradī�os ik brīdi tajā un nākamajā dienā. Beidzot bija divdesmit piecas minūtes pāri �etriem. Vēl mazliet par agru, tomēr varēju jau iet.

Steigdamies pa gaiteni, izdzirdu aizmugure balsi. Mani sauca mana glītā, briļļainā sekretāre. Pa�a ieviestā kārtība �iegāza� mani: sekretāre pārāk labi zināja manu laika iedalījumu. Zvanot kāda lēdija, Hilda sacīja, viņai nepiecie�ams tūlīt parunāt, tas esot ārkārtīgi svarīgi, viņa nevarot gaidīt ne mirkli. Dusmodamies par kavēkli, norūpējies un nesaprazdams, par ko īsti jāuztraucas, metos atpakaļ. Varbūt Karo grib kaut ko paziņot? Varbūt zvana Elena vai no mājām?

Neuzminēju. Tā bija misis Henekera.

� Nekad nebūtu domājusi, ka tas iespējams. � Viņas balss telefonā skanēja stingri un noteikti. Es jautāju, kas noticis.

� Kā jūs domājat?

Man prāts nenesās uz mīklu minē�anu. Izrādījās, ka viņa pirms piecām minūtēm ar pēcpusdienas pastu saņēmusi vēstuli no izdevniecības. Tur uzskatot, ka viņas vīra biogrāfija neinteresē�ot pla�ākus lasītāju slāņus.

� Ko jūs par to domājat?

Viņas neticība izklausījās gandrīz kā uzvaras gaviles. Sacīju, ka ir vēl citas izdevniecības, mēģinādams atkratīties no viņas, saniknots par to, ka netieku projām.

� Tik vien jūs varat pateikt! � Viņas balsī skanēja izaicinājums.

Solīju parunāt ar viņu kādu citu reizi tuvākā laikā.

� Nē. � Viņa nebija mierā ar to. � Man noteikti jālūdz jūs tūlīt atnākt pie manis.

Sacīju, ka man svarīgas darī�anas.

� Kā jums liekas, vai tad man nav svarīgs iemesls?

Tas ir pilnīgi neiespējami, es sacīju. Esmu aizņemts visu vakaru, rīt visu dienu, visu �o nedēļu.

� Man �ķiet, � viņa pikti sacīja, � tas nav nekāds iemesls.

Dusmas valdīdams, es atvainojos.

� Nekāds iemesls. Kā lai es jums ieskaidroju, kas noticis? Viņi saka ... es labāk nolasī�u jums visu vēstuli.

Sacīju, ka man nav laika.

� Es uzskatu, ka svarīgākajiem jautājumiem pienākas pirmā vieta.

Pateicu � uz redzē�anos.

Aizgāju līdz gaiteņa galam, izdzirdu, ka mans telefons zvana atkal. Skaidrs � misis Henekera. Gāju tikai tālāk.

Ejot pa Greitd�ord�strītu patīkami rāmajā vakara krēslā, man vēl arvien ausīs draudīgi skanēja �īs biogrāfijas mānijas apsēstās sievietes balss, it kā tas būtu mana satraukuma iemesls, nevis debates parlamentā. Palūkojies aug�up, redzēju zīmīgo gaismu virs Lielā Bena uz skaidru, violetu debesu fona. Kaut arī es bie�i biju to redzējis, tā uzvandīja atmiņas, nemieru, kam par iemeslu, likās, bija �ī pati apsēstās sievietes balss. Es rakņājos atmiņas apcirkņos, ta�u neko neatradu. Varbūt tas vakars, kad mēs ar sievu braucām pusdienās uz Lordnortstrītu un, ieradu�ies pārāk agri, brīdi pastaigājāmies? Gaisma spīdēja arī tajā vakarā, ta�u toreiz nebija satraukuma, ne steigas, mēs jutāmies laimīgi un apmierināti.

Centrālajā vestibilā, kur valdīja rosība un kņada, parlamenta locekļi sastapās ar saviem vēlētājiem un paziņām, gāja kopīgi padzert tēju. Kad iegāju valsts darbinieku lo�ā, palātā nebija ne simt cilvēku. Nekāda sevi�ķa satraukuma nemanīja. Debates atklāja opozīcijas pārstāvis, viņ� runāja kā cilvēks, kas sagatavojies nolasīt veselu lekciju. Runāja pa�pārliecināti, tomēr garlaicīgi, nekā jauna nepateikdams. Tā bija standarta runa, kas nenodarīja ne ļauna, ne laba. Jutu, ka mans sasprindzinājums atslābst.

Rod�ers sēdēja pa�ā priek�ā, atlaidies pret sola atzveltni, zodu atbalstījis sakrustotās plaukstās. Toms Vindems ar padevīgu izskatu sēdēja viņam aizmugurē. Uz priek�ējā sola sēdēja vēl trīs ministri, arī Kolingvuds. Da�i parlamenta locekļi ienāca, citi aizgāja. Atsevi�ķi stāvi likās izmētāti �ur tur uz tuk�ajiem soliem, da�i nemaz neklausījās. Varēja likties, ka �eit kādas provinces pilsētiņas padome pienākuma pēc sanākusi

kopā, lai apspriestu kādu ne sevi�ķi pasaulsvarīgu jautājumu, kā, piemēram, vietējā teātra lūgumu pie�ķirt dotāciju.

Lo�ā jau sēdēja Duglass un vēl divi paziņas no Vait-holas. Duglass, kur� rakstīja kaut ko uz mazas papīra lapiņas, draudzīgi man uzsmaidīja. Visi �ie cilvēki jau daudzreiz bija piedalīju�ies �ādās sēdēs. Viņi zināja, ka iz�ķirīgais⁴ mirklis vēl tālu. Pa�laik tikai sākums, tikpat nenozīmīgs kā pirmā stunda grāfistes kriketa ma�ā, kā salonkomēdijas atrisinājums.

Pa ievada runas laiku aizgāju uz galeriju. Tur sēdēja Karo ar Margaritu.

� Viņ� neko ļaunu nenodara, � Karo �ukstēja. Viņas gribēja vēlāk aiziet uz Lordnortstrītu apēst kādu sviestmaizi.

� Atnāciet vēlāk Margaritai paka], � Karo sacīja, atkal �ukstus. Viņas zināja, ka es nespē�u norīt ne kumosa, kamēr nebūs beigusies sēde. Tagad, kad mūs visus saistīja viena un tā pati doma, viņa atmeta naidīgās jūtas līdz citai reizei. Viņa raudzījās manī dro�ām, plati ieplestām acīm, tie�i tāpat kā viņas brālis, spēlējot azarta spēles. Nevarēja gaidīt, lai viņa būtu laimīga. Tomēr viņa nebija arī pārāk noraizējusies, viņas satraukumā jautās gan pārdro�ība, gan patika.

Atgriezies savā vietā blakus Duglasam, klausījos pirmo atbildes runu, ko teica jūrlietu ministrs. Arī viņ� runāja kā lietpratējs, labāk nekā es, pēc dzirdētā sprie�ot, biju gaidījis. Viņ� izteicās tādiem pa�iem vārdiem kā opozīcijas pārstāvis. Klausīdamies, kā viņ� mētā tuk�as frāzes kā komiķis gaisa balonus, es neviļus nodomāju, ka vērotājs kaut kur no Mongolijas apkārtnes diezin vai atrastu kādu at�ķirību starp abiem runātājiem. Abi bie�i lietoja jēdzienu �aizsardzības spējas�. Jūrlietu ministru nodarbināja doma par �potenciālu pakāpenisku sa�aurinā�anu�, nevis tūlītēju, bet �potenciālu pakāpenisku sa�aurinā�anu, ja mēs varam būt pārliecināti, ka tas ietekmēs pārējos�. Viņ� runāja arī par �vairogu un zobenu�, par �trieciena spēku�, par �iespējām�. Tā bija dīvaina, abstrakta runa, kuras galvenā iezīme � atņemt vārdiem jēgu.

Es noklausījos �īs runas un arī nākamās bez mazākās intereses par tajās izteiktajām domām un pat secinājumiem. Tādas mēs bijām dzirdēju�i^ jau gadiem ilgi. Un tā es klausījos, koncentrēti un bie�i vien pat aizrautīgi, bet domāju tikai: par ko �is runātājs balsos rītvakar? Tas bija viss. Un ar to pietika, lai sēdētu �eit visas �īs stundas. Uz vakara pusi palāta pamazām pildījās, pēc tam atkal retojās, kad pienāca laiks pusdienot. Līdz deviņiem nekādu pārsteigumu nebija. Kāds parlamenta loceklis leiborists izteica uzskatus, kas daudz neat�ķīrās no Fran�a Getlifa uzskatiem vai manējiem. Mēs jau zinājām, ka daudzi no leiboristiem atturēsies, kad sāksies balso�ana, cik tie�i, tas mums vēl nebija skaidrs, ta�u pārāk daudz, lai mēs varētu justies mierīgi. Kaut arī �ī atturē�anās nozīmētu, ka viņi atbalsta Rod�era politiku, tādu atbalstu viņ� nevarēja atļauties. Kāds no leiboristu partijas līderiem izteica uzskatus, kas lorda A. �ķelt-nieku grupas loceklim vai kādam amerikāņu admirālim varētu likties reakcionāri. Pats lords A. teica runu Delfu orākula garā, izsacīdams �aubas par valdības politikas pareizību un cie�u apņem�anos balsot par �o politiku. Vēl viens galēji konservatīvais, ko mēs jau uzskatījām par zaudētu, sekoja viņa piemēram.

Par izbrīnu visiem klausītājiem, deba�u pirmās stundas sevi�ķi naidīgu noskaņojumu neradīja. Apsprie�amais jautājums bija ļoti svarīgs. Visi zināja, ka jau nedēļām ilgi ap to un arī ap Rod�eru mutuļoja kaislības. Tagad visi gaidīja niknus uzbrukumus, bet to nebija.

Tad, tie�i deviņos, vārdu deva parlamenta loceklim no kādas grāfistes vēlē�anu apgabala. Redzēdams viņu pieceļamies, es ērtāk iegrozījos sēdeklī bez kādām ļaunām nojautām. Tas bija Trefords, es viņu mazliet pazinu. Viņ� nebija bagāts, pārtika no neliela mantota uzņēmuma ienākumiem. Viņ� nebija no galēji labējiem; nebija sevi�ķi gudrs. Parlamentā viņ� runāja reti, bet mēdza uzdot apnicīgus jautājumus; Bcsetā viņu gan laikam nekad neielūgtu. Es biju kādreiz saticis viņu, jo starp viņa vēlētājiem bija da�i mani jaunības paziņas. Man viņ� likās truls, stūrgalvīgs cilvēks, kam galvenais � uzklausīt citu domas.

Viņ� piecēlās, plecīgs, vēja aprautu seju. Un tūdaļ metās uzbrukumā. Uzbrukumā, kas bija dzēlīgi ass, sākot ar pa�iem pirmajiem vārdiem. Viņ� esot uzticīgs valdības atbalstītājs, Trefords sacīja, un cerot tāds pa-likt arī turpmāk, bet viņ� nevarot atbalstīt �o politiku un �o ministru* Tā esot avantūrista politika. Kas gan cits esot �is cilvēks? Ko viņ� darījis? Kādi viņa sasniegumi? Viņ� tikai vērojis, nogaidījis izdevīgu gadījumu, domājis tikai par savu karjeru. Viņ� grū� valsti avantūrā. Kāpēc? Kādas viņam tiesības? Vai mēs varam uzticēties viņam? Uzticēties viņam? Treforda balss skanēja arvien niknāk. Da�i salīdzina viņu ar cilvēku, kuram mēs tie�ām varam uzticēties � ar cienījamo parlamenta locekli no Dienvidbraitonas. Kaut cienījamais parlamenta loceklis no Dienvidbraitonas �ovakar būtu viņa vietā un liktu mums atcerēties mūsu principus. Bet �is cilvēks dro�i vien kritis par upuri pats saviem augstajiem ideāliem.

Kad viņ� izkliedza �Dienvidbraitonu�, es nevarēju atcerēties �ī apgabala pārstāvja vārdu. �ukstus pajautāju Duglasam. � D�. S. Smits, � viņ� atbildēja.

Tik tālu gan! Trefords turpināja apvainojumus, tomēr nekādu tie�u apsūdzību neizvirzīja. Viņa mājienus varēja saprast tikai tie, kas jau visu zināja; ta�u viņa naids bija skaidri manāms. Vai �is Trefords būtu viens no Smita piekritējiem? Tas varēja būt. Cik cie�i viņi saistīti ar Hudu? Vai Huds ir ierocis viņu rokās? _

Man bija radu�ās noteiktas aizdomas. Es neticēju, ka Huds ir tikai nenosvērts cilvēks, ka viņ� darbojas pats pēc savas gribas. Vai varbūt viņ� patie�am tāds bija vai arī zaudēja garīgo līdzsvaru, iededzies vajā�anas mānijā. Tomēr es biju pārliecināts, ka aiz viņa slēpās cilvēki ar skaidru saprātu. Biju dzirdējis, ka viņ� fanātiski nodevies aviācijas firmai, kurā strādā, nodevies tik kaisli un aizkustino�i, kā cilvēks, kas pats neko nav sasniedzis, bet dievina tos, kuri guvu�i panākumus. Iespējams, ka gadīju�ies izmanīgi cilvēki, kuri prot viņu izmantot, kuri zina, ka viņu vilina citu cilvēku intīmā dzīve.

Es biju pārliecināts, ka aiz viņa slēpās cilvēki ar skaidru saprātu. Kā likās, no komersantu aprindām. Varbūt viņi kaut kā saistīti ar Smita piekritējiem, bet diezin vai �ie Smita piekritēji atbildīgi par notiku�o, varbūt par to nav atbildīgs arī �is cilvēks, kas pa�laik ņirdz zobus parlamentā.

Avantūristi ir bīstami, viņ� sacīja. Tie prot pieglaimoties, prot iegūt apkārtējo cilvēku labvēlību, varbūt tie ir gudri, tomēr bīstami ikvienai valdībai, ikvienai tautai. Sai valdībai laiks atkal kļūt stingrai un solīdai, kāda tā bija agrāk, un tad Trefords, viņa draugi un visa valsts no jauna to atbalstī�ot.

Runa nebija gara. Divreiz Trefordu ar skaļiem saucieniem piespieda apklust, ta�u pat Rod�era piekritēji bija apjuku�i, it kā viņus būtu paralizējis Treforda niknums. Rod�ers noklausījās ar sastingu�u skatienu, nedzīvu sejas izteiksmi.

Es pirmoreiz dzirdēju tādu niknuma izvirdumu parlamentā. Vai tas nodarījis lielu ļaunumu? Viens otrs, arī Kolingvuds, saprata mājienu par Smitu. Trieciens паса tie�i no tās puses, no kuras mēs vismazāk būtu vēlēju�ies, � no godājamiem, mēreniem torijiem. Varbūt Trefords ar savu pārmērīgo niknumu atbaidīja? Likās, vienīgi uz to vēl varēja cerēt. Kad divi no tiem parlamenta locekļiem, ar kuriem Hektors Rozs kopā pusdienojis, piecēlās, lai paziņotu, ka neatbalsta valdību, viņi bija sevi�ķi pieklājīgi un apvaldīti, un viens pat ļoti atzinīgi izteicās par Rod�eru.

Kad sēde beidzās, es jutu, ka nespēju novērtēt situāciju. Klausīdamies policista tradicionālo saucienu �Kas iet mājās?�, piezvanīju Elenai, nemaz nezinādams, ko sacīt. Izdzirdu viņas a�o, satraukto �Jā� un pastāstīju, ka viss gāja, kā mēs bijām paredzēju�i, tikai (atkal �Jā?�) bija neliels ļaunuma izvirdums. Grūti pateikt, kādas tam būs sekas. Nodoms bija � satriekt mūs. Bet iespējams, ka viss beigsies ar to, ka būs vēl viens, neparedzēts, kas atturēsies. � Vai jūs neko nenoklusējat? � Elena jautāja. Nācās pastāstīt, ka dzirdējām mājienu par viņas vīru. Dro�i vien daudziem tas paslīdēja garām nemanīts. Klausulē atskanēja aprauta nopūta. Vai tam būs kādas sekas? Vai tas nenovilks svaru kausu? Viņas balsī skanēja satraukums. Es pilnīgi atklāti pateicu, ka to neviens nevar zināt, manuprāt, tas neko neizmainīs. Tad, neko nedomādams, piebildu: mēģiniet aizmigt.

Pa naksnīgajam, sarmā dzirksto�ajām ielām steidzos uz Lordnortstritu. Jau uz kāpnēm dzirdēju smieklus viesistabā. Iegājis tur, es pārsteigts apstājos, un man radās vēlē�anās trīsreiz nospļauties: Karo, Margarita un Rod�ers likās ļoti jautri. Mani gaidīja �ķīvis sviestmai�u, jo es visu dienu nebiju ēdis.

� Ko jūs tur darījāt Trefordam? � Rod�ers jautāja, it kā gribēdams izkliedēt manu apmulsumu.

� Vai jūs to saprotat? � es iesaucos.

� Uz ko viņ� cer? � Karo balsī izskanēja dziļ�, neviltots nicīgums. Viņa dro�i vien bija uztvērusi ikvienu vārdos neizteiktu apvainojumu, tomēr smējās, it kā sacīdama: �Tik vien ļauna viņi varēja nodarīt!�

� Vai esat dzirdējis kādas atskaņas? � es jautāju.

� Nekādu. � Rod�ers runāja ar tī�u interesi, ar to pacilātību, kas da�reiz izlau�as uz āru kritiskos brī�os. � Zināt, es nevaru iedomāties, kāpēc viņ� to darīja. Un jūs?

Es nezināju, ko atbildēt.

� Ja neviens nevar pateikt, kādi iemesli viņam biju�i, tad gribot negribot jāuzskata, ka viņ� patie�ām tā domāja, kā runāja. � Rod�era balss skanēja nepiespiesti, tajā nemanīja naida. Viņ� iesmējās ka cilvēks, kas jūtas brīvi un viegli draugu vidū. Viņ� nebija daudz'dzēris, viņ� bija pilns spara un apņēmības rītdienas cīņai. Pēc ilgiem laikiem viņu atkal spārnoja cerības.

Otrā rītā pamodos agri un gulēju, klausīdamies, kā priek�namā uz grīdas krīt laikraksti. Tie neapstiprināja ne manas bailes, ne manas cerības. �The Times� veltīja ļoti maz uzmanības debatēm: Trefordam bija atvēlētas da�as rindas kaut kur tālākā lappusē. �The Telegraph� ziņoja pla�āk, ar dro�ākiem virsrakstiem � cilvēks, kas pazina avī�u valodu, varēja nojaust, ka �is laikraksts noskaņots pret Rod�eru. Ta�u arī tas notu�ēja Treforda uzbrukumu. �The Express� dusmojās par leiboristu pār-

stāvja runu. Es apģērbos un aizgāju uz Albiongeitu nopirkt pārējos rīta laikrakstus. Pie brokastgalda mūs ar Margaritu vēl arvien māca neziņa. Skaidrajā rīta gaismā Margarita kaunējās, ka vakar varējusi būt tik pacilāta.

Es domāju: diezin vai arī Rod�ers �orīt jūtas tikpat nejēdzīgi? Vai Karo mēģina viņu mierināt kā Margarita mani? Viņa labāk par mani apzinājās, ka reiz beidzas arī visgrūtākā diena.

Nekas nenotika, ta�u no tā nekļuva labāk, un beidzot, ap pēcpusdienas tējas laiku, es dzīros doties uz parlamentu. Atskanēja telefona zvans. �oreiz nezvanīja misis Henekera, bet kāds Semikinsa draugs pavēstīja interesantu ziņu. Viņ� tikko pārnācis no lordu palātas un gribēja pastāstīt man, ka vecais Gilbijs pirms desmit minūtēm izteicis vēlē�anos piedalīties debatēs.

Lords Gilbijs bija Joti slims. Jau veselu gadu viņ� nebija uzstājies parlamentā, un ārsti brīnījās, ka viņ�, vispār vēl dzīvoja. Ta�u todien viņ� juta, ka nepiecie�ams uzstāties, kaut arī tā viņam būtu pēdējā reize. Viņ� bija ieradies lordu palātā. Jautājums, kurā viņ� gribēja izteikties, nelikās sevi�ķi interesants: kāds pērs, ieguvis titulu par nopelniem zinātnē, pieprasīja datus par tehniskās izglītības stāvokli valstī. Gilbiju tas neatbaidīja. Viņ� piecēlās � vāj�, bāls kā drēbe � un dedzīgi atbalstīja pēra prasību. Viņ� nekā nesaprotot tehniskajās zinātnēs, ta�u uzskatot tās par nepiecie�amām, ja tās palīdzot valstij būt spēcīgai. Viņ� atzīstot visu, vienalga � tehnika vai melnā maģija, ja tik kompetenta persona kā �is lords pierāda, ka tā nepiecie�ama, lai mēs varētu saglabāt un palielināt savu varenību. To viņ� apgalvo�ot līdz savai nāves stundai, kura dro�i vien vairs neesot tālu.

Viņ� runāja piecas minūtes � vecs kareivis uzbruka avantūristiem, cilvēkiem, kuri uzskata, ka ir gudrāki par visiem, un tikai kaitē gan sev, gan mums visiem. Avantūristiem augstos posteņos, karjeristiem augstos posteņos. Viņ� lūdza lordus piesargāties no tiem. Viņ� gribēja izteikt �o lūgumu, kaut arī tā būtu viņa pēdējā uzstā�anas.

Tā bija atklāta atriebība. Varbūt viņ� nenodzīvos pat līdz vasarai, bet viņa naids pret Rod�eru paliks, kamēr

vien viņ� būs dzīvs. Parasti varoņa nāvi iedomājamies citādu; bet varbūt tie�i viņa vēlē�anās aiziet no dzīves tādā veidā darīja viņu par varoni, es nodomāju.

Es jutos atvieglots, kad atgriezos lo�ā, jutos atvieglots, ka apsēdos blakus Hektoram Rozam, nevis Dugla-sam. Sovakar man labāk patika būt kopā ar sabiedroto nekā ar draugu, kur� nebija sabiedrotais. Rokas uz krūtīm sakrustojis, Rozs ar mierīgu, ietrenētu skatienu vēroja, kas notiek. Kad ik pēc pusstundas ar naidīgām runām bija uzstāju�ies trīs parlamenta locekli, kurus viņ� bija man nosaucis jau iepriek�, viņ� tikai pateica: � Viss notiek pēc plāna. � Ta�u, klausoties debatēs, -pat Rozs neko nespēja secināt. Kā vienas, tā otras puses pārstāvju tonis kļuva arvien asāks. Visas vietas tagad bija aizņemtas, parlamenta locekļi drūzmējās pat ejās. Sad tad dzirdējām Treforda runas atskaņas; tādi vārdi kā �azartists�, �avantūrists�, �risks�, �pakļau�anās� diezgan bie�i atskanēja palātā, ta�u vienmēr tie nāca no cilvēkiem, kurus mēs jau bijām norakstīju�i zaudējumos. Da�i runātāji tā arī atstāja mūs neziņā, par ko viņi balsos. Kad kāds biju�ais leiboristu ministrs sāka runāt par stratēģiju, Rozs klusi sacīja:

� Tas runās ne mazāk par �etrdesmit minūtēm. Mēs varam aiziet paēst.

Man negribējās iet projām.

� Nē, jums jā iet.

Duglass bija tāpat novērtējis runātāja izturību. Kad mēs reizē izgājām hallē, Rozs ar viņu sasveicinājās pārmērīgi pieklājīgi, ta�u mums līdzi neaicināja.

Mēs steidzīgi devāmies pāri pagalmam uz Vaitholas bāru. Tur Rozs, kur� parasti bija sevi�ķi izvēlīgs, notiesāja biezu siera riku un cieti vārītu olu un apmierināts noskatījās, ka es daru to pa�u.

� Tas mūs stiprinās; � viņ� nopietni sacīja.

Par debatēm mēs vēl nebijām runāju�i. Es pateicu tikai vienu vārdu:

� Nu?

� Nezinu, manu dārgo Lūis, nezinu.

� Vai ir kādas izredzes?

. � Viņam pa�am vajadzēs par to parūpēties. Vai jums tā neliekas?

Viņ� domāja � noslēguma runā.

Es�gribēju parēķināt iespējamos �par� un �pret�, bet Rozs neļāva.

� Jums tur nekas neiznāks, � viņ� sacīja. Viņam bija pa�am savi apsvērumi. Viņ� izvilka vienkār�u piezīmju grāmatiņu cietos vākos, kādu es bie�i biju redzējis viņam rokā apsprie�u laikā; un sāka rakstīt skaitļus. Maksimālais parlamenta locekļu skaits valdības pusē � 315. So skaitli viņ� uz�ņāpa nedomādams, ne�aubīdamies, kā skaitļojamā ma�īna. Partijas organizatori bija noskaidroju�i, ka slimības vai citu iemeslu dēļ neieradīsies astoņi. Tātad paliek 307 balsis. Rozs turpināja bez kavē�anās: kabinets svārstās, ministrs atkāpjas no parastajiem noteikumiem, ja vēl kāds atkristu, tas būtu bīstami. 290 balsis nodro�inātu viņa stāvokli, tātad, ja 17 atturas, tas vēl neko nenozīmē. (Sprie�ot pēc debatēm, mēs jau varējām paredzēt, ka atturēsies vismaz deviņi un viena balss � Semikinsa � būs pret.)

Ja būs mazāk par 280 balsīm, Rod�eram draud nopietnas briesmas.

Mazāk par 270 � un viss pagalam.

Rozs turpināja �īs aplēses � tās deva viņam zināmu mierinājumu. Viņ� nedomāja, ka opozīcijas balsīm būtu liela nozīme, tomēr rakstīja vien tālāk savā skaidrajā, skaistajā rokrakstā: maksimums � 230, nebūs ieradu�ies � 12, atturēsies � varbūt 25.

Vairākums nebūtu tik nepiecie�ams. Rod�eram pietiktu, ja viņ� dabūtu 290 balsis no savas partijas, pieļaujot novirzi par 10 uz vienu vai otru pusi. So skaitli visi, kas pārzināja apstākļus, uzskatīja par iz�ķirīgu.

Rozs palūkojās uz mani iepriecināts, it kā būtu veiksmīgi atrisinājis uzdevumu. Par spīti sasprindzinājumam, es neviļus nodomāju, ka būtu grūti izskaidrot �o skaitļu nozīmi cilvēkam, kas nav iedziļinājies �ādos parlamenta procesos. Skaitļi likās neizteiksmīgi, at�ķirība starp tiem niecīga. Ta�u no tiem atkarīga vismaz viena cilvēka karjera, varbūt arī citu, un, iespējams, vēl daudz kas.

Kad atgriezāmies savās vietās, eksministrs tikko bija beidzis runāt. Runas turpinājās, zāle jau bija pārpildīta. Arvien skaļāki kļuva gan smiekli, gan protesta saucieni, bet vairāk gan valdīja saspringts klusums. Saspringts un satrauco�s klusums. Visi raudzījās uz Rod�eru, kur� nekustīgi sēdēja uz priek�ējā sola, zodu plaukstā atbalstījis. Apklusa pēdējie nevērīgie �pareizi, pareizi!� pēc pēdējā opozīcijas pārstāvja runas. Atkal klusums. Tad priek�sēdētāja balss: � Mister Kveifl

Beidzot! Rod�ers piecēlās � smagnējs, neveikls, tomēr bez manāma sasprindzinājuma. Viņ� bija lielāks par visiem pārējiem, kas sēdēja uz priek�ējiem soliem. Un atkal, tāpat kā mūsu pirmajā tik�anās reizē, viņ� ar savu neveiklību, spēku un vareno augumu atgādināja man Pjēru Bezuhovu. Piekritēji pavadīja viņu ar draudzīgiem aplausiem. Viņ� izskatījās mierīgs un vienaldzīgs � tāds miers liekas nedabisks, pat biedē, ja cilvēks iet pretī lielākajam pārbaudījumam savā dzīvē. Viņ� iesāka ar zobgalībām. Viņ� apvainots daudzos pārkāpumos, Rod�ers sacīja. Da�i no tiem esot pretrunīgi, tātad visi nevarētu būt pamatoti. Protams, gudri cilvēki aizrādot: kas grib dzirdēt patiesību par sevi, lai klausās, ko saka ienaidnieki. Lieliski! Ta�u �is princips piemērojams ne tikai viņam. Tas piemērojams kuram katram. Pat, ticat vai ne, citiem godājamiem parlamenta locekļiem, da�iem godājamiem un drosmīgiem parlamenta locekļiem, kuri tik negribīgi devu�i viņa raksturojumu. Viņ� nosauca �etru galēji konservatīvo vārdus. Trefordu viņ� nepieminēja pat ar nelie�u mājienu. Dro�i vien būtu labi, ja mēs uzklausītu savus ienaidniekus, varbūt tas darītu mūs krietnākus. Un arī visu pasauli. Katrā ziņā tas liktu mums saprast, ka mēs visi esam nabaga grēcinieki.

Tas skanēja labsirdīgi. Zāle smējās. Da�as reizes iz�āvās dzelonis. Pēk�ņi Rod�ers likās nevis līdzīgs Pjē-ram, bet noteikts, ass, dzēlīgs. Kaut gan viņa draugi izrādīja piekri�anu, es nejutos mierīgs. Vai �āds iesākums nav pārāk pavir�s? Likās, viņ� pārāk novirzās sānis. Es palūkojos uz Hektoru Ro�u. Viņ� tikko manāmi papurināja galvu. Gan zālē, gan galerijās izteicās, ka �ī esot īsta paraugruna. Nonācis līdz jautājuma būtībai, Rod�ers sāka runāt divdesmitā gadsimta otrās puses valodā. Viņ� bija atmetis seno, parlamentā parasto retoriku. �ķita, ka vesela paaudze �ķir viņu no pārējiem abu partiju runātājiem. Tā runāja cilvēks, kas pieradis pie radiostudijām, televīzijas kamerām, pie tā, ka visur izmanto ma�īnas. Bez kāda svinīga patosa, savā parastajā balsī viņ� runāja par karu, iero�iem, par to, cik svarīgi nodro�ināt mierīgu nākotni. Tā runās visi parlamenta locekļi pēc desmit gadiem, vēlāk apgalvoja komentētāji.

Es to gandrīz nemanīju. Es domāju: vai tie�ām tagad īstais laiks ļaut sev vaļu? Vienu otru reizi jau �ķita, ka viņ� saraus �o argumentu mud�ekli un mēģinās pieskarties kaut kam dziļākam. Vai tas viņam palīdzētu? Mēs visi bijām sava laika un savas �ķiras bērni, pieradināti uzskatīt, ka �ādu jautājumu izlem�ana (Vai mēs patie�ām izlemjam? Varbūt apstākļi mūs piespie�?) iespējama tikai vienā noteiktā kārtībā. Vai kāds spēj to grozīt? Vai pastāv spēki, kurus Rod�ers vai kāds cits, kas sē� �ajā parlamenta zālē, vai vispār kāds no mums spēj atraisīt?

Ja arī Rod�ers būtu gribējis skart kaut ko dziļāku, viņ� bija atteicies no �īs domas. Viņ� runāja tikai to, kas bija paredzēts. Tomēr desmit minū�u laikā es jau sapratu, ka viņ� nedomā atkāpties, ka viņ� aizmirsis vājuma un �aubu brī�us. Viņ� pateica to, ko bie�i bija slēpis, bet kam vienmēr ticējis. Viņ� skaidri un noteikti izklāstīja domas, kuras Getlifs un viņa kolēģi būtu atzinu�i par savējām. Tikai Rod�ers to izdarīja daudz dro�āk un pārliecino�āk, nekā viņi būtu varēju�i. Viņ� runāja valdonīgi kā cilvēks, kas spēj turēt savās rokās varu. Ta�u bija pareizi, ka pa�ās beigās, jau vēlu naktī, viņ� sāka runāt klusi, gandrīz neoficiāli.

� Redzat, � viņ� sacīja, � problēmas, ko mēs �eit pūlamies atrisināt, ir ārkārtīgi sare�ģītas. Tik sare�ģītas, ka vairums cilvēku mūsu valstī, cilvēki, kuri ir tikpat gudri kā mēs, pat nespēj tās aptvert. Tāpēc ka nav ar tām iepazinu�ies, nav mācīju�ies tās risināt. Es nezinu, cik daudzi no mums spēj saprast, kāda izskatās mūsu pasaule, kop� mēs dzīvojam atombumbas draudos. Varbūt tikai nedaudzi vai pat neviens. Bet esmu pārliecināts, ka vairumam cilvēku, kuri ir � es atkārtoju � vismaz tikpat gudri kā mēs, nav ne jausmas par to. Mēs mēģinām runāt viņu vietā. Mēs esam uzņēmu�ies Joti daudz. To nedrīkstam aizmirst.

Es klausījos ar apbrīnu, satraukumu, rai�pilnu pacilātību. Vai tagad, iz�ķirīgajā mirklī, es neno�ēloju, ka viņ� nav ielaidies kompromisā? Tagad kolēģi varēja atbrīvoties no viņa: tirgo�anās un laipo�ana ap balto grāmatu nepieļāva �ādas runas. Atlika vienīgi cerēt, ka viņ� spēs pārliecināt parlamentu.

� Pēdējos divos vakaros �eit ir vairākkārt sacīts, ka es gribu riskēt. Atjaujiet pateikt jums kaut ko. Ikviens lēmums saistīts ar risku. Mūsu laikos visi svarīgie lēmumi saistīti ar nopietnu risku. Ta�u riskēt var divējādi. Dzīvot nedomājot, it kā mūsu pasaulē viss būtu vēl tāpat kā agrāk, � arī tas nozīmē riskēt. Esmu pārliecināts, pilnīgi pārliecināts � ja mūsu valsts un visas citas valstis turpinās �o bumbu izgatavo�anu un izmēģinā�anu, it kā tās būtu vienkār�i karakuģi, tad drīz vien notiks pats ļaunākais. Varbūt neviens tie�i nebūs vainojams, tas notiks tāpēc, ka mēs visi esam cilvēki un varam kļūdīties, zaudēt varu pār savu rīcību vai ciest neveiksmi. Ja tas notiks, mūsu pēcnācēji � ja mums tādi būs � nolādēs mūs. Un viņiem būs tiesības nolādēt.

Mūsu valsts vairs nevar būt spēcīgākā lielvalsts. Ļoti �ēl. Kaut arī, iespējams, tagad, kad tik lielu nozīmi ieguvusi zinātne, jēdziens �spēcīgākā lielvalsts� pats par sevi jau ir ilūzija. Lai nu ir kā būdams, mēs tāda lielvalsts nevaram būt. Ta�u esmu pārliecināts, ka mēs varam palīdzēt � ar labu paraugu, ar gudru spriedumu, ar prātīgām sarunām un prātīgu rīcību �, varam palīdzēt novilkt svaru kausu, kad iz�ķirsies jautājums: laimīgu vai nelaimīgu nākotni, vai arī laimīgu nākotni vai nekādu. Izvairīties mēs nevaram. Mūsu nākotne atrodas svaru kausā. Mūsu ietekme ir ierobe�ota, tomēr kaut ko mēs varam panākt.

Tāpēc es gribu uzņemties risku. īstenībā tas ir niecīgs risks un var dot labu rezultātu, bet pretēja rīcība nozīmētu nopietnu risku ar smagām sekām. Vēl ir laiks izvēlēties. Tas ir viss.

Rod�ers apsēdās, drūmi svinīgs, rokas kabatās sabāzis. Diezgan ilgi valdīja klusums. Tad viņam aiz muguras atskanēja aplausi. Cik dro�i tie bija? Vai nebija apjuku�i? No opozīcijas pēdējiem soliem atskanēja da�i piekri�anas saucieni. Rituāls gāja savu gaitu. Kuluāros zvanīja zvani. Es ieraudzīju, ka Semikinss pieceļas savu draugu vidū, galvu izslējis, un izaicino�i iziet ārā, lai balsotu pret tiem. Kāds pusducis parlamenta locekļu palika sē�am valdības solā, rokas uz krūtīm sakrustoju�i, demonstrējot savu apņem�anos atturēties. Tas mums neko neizteica. Varēja gadīties, ka citi, ne tik atklāti, izgāja no zāles, tomēr savu balsi nenodeva.

Parlamenta locekļi atgriezās. Da�i sarunājās, bet klusināti. Ap priek�sēdētāja krēslu drūzmējās satraukti, sasprindzināti cilvēki. Balsu skaitītāji vēl nebija paziņoju�i viņam rezultātu, kad zāle noklusa. Tas bija nomāco�s klusums. Tad atskanēja priek�sēdētāja balss:

� Labajā pusē �par� � 186. (No leiboristiem bija atturēju�ies vairāk, nekā Rozs paredzēja.)

Atkal priek�sēdētāja balss:

� Kreisajā pusē �pret� � 271.

Rozs palūkojās manī ar saltu līdzjūtību. Un novērtēja:

� Uzskatu, ka tā ir neveiksme.

Zālē sēdo�ie uzreiz neuztvēra, ko nozīmē �ie skaitļi. Priek�sēdētājs skanīgā basā atkārtoja rezultātu un paziņoja, ka �pret� ir vairākumā.

Pagāja da�as sekundes, pusminūte, un opozīcija sāka skandēt: � Atkāpties! Atkāpties!

Pamazām, bez kņadas, valdības sols sāka tuk�oties. Premjerministrs, Kolingvuds, Montijs Keivs reizē izgāja no palātas, paiedami cie�i garām mūsu lo�ai. Kliedzieni skanēja viņiem nopakaļ, bet tie bija vērsti pret Rod�eru. Viņ� sēdēja, atlaidies solā, vienu roku atbalstījis pret atzveltni, un �ķietami nevērīgi sarunājās ar jūrlietu ministru un Leveretu-Smitu.

� Atkāpties! Atkāpties!

Kliedzieni nerima. Reiz Rod�ers pamāja ar roku, kā tenisists Vimbldonas laukumā par atbildi uz pūļa saucieniem.

Viņ� nesteigdamies piecēlās. Nepalūkojās uz pēdējiem soliem ne vienā, ne otrā pusē.

� Atkāpties! Atkāpties!

Kliedzieni kļuva skaļāki. Rod�era platā mugura lēnām attālinājās pa eju projām no mums. Pie barjeras viņ� pagriezās un paklanījās priek�sēdētājam. Tad gāja tālāk. Kad viņ� vairs nebija redzams, vēl arvien viņam nopakaļ skanēja kliedzieni.

Otrā rītā � avīzēs lieli virsraksti, jautājumi, Vaitholā da�ādas baumas. Aiz logiem skaidras, dzidras februāra debesis. Manā kabinetā nerimtīgi zvana apskrambātais telefons ar dzeltenu auklu. Nē, premjerministra sekretariātā vēl nav nekādu ziņu no Rod�era.

Stāstīja, ka Kolingvuds sacījis: �Sī dziesma nodziedāta!� Tas esot vienīgais izteiciens, ko vecais zinot, apgalvoja kāda patīkama balss pa telefonu. Sacīja arī, ka viņam neesot nekāda ļaunuma pret Rod�eru, viņ� runājis par to glu�i mierīgi. Viņ� bija dzirdējis � to es skaidri uzzināju tikai vēlāk � par Rod�eru un sava māsasdēla sievu. Viņ� noklausījies �o ziņu-bez mazākās intereses. �Es uzskatu, ka tam nav nekāda sakara ar viņa darbu,� viņ� sacījis. Izrādījās, ka viņ� pilnīgi vienaldzīgs pret savu māsasdēlu. Tātad mūsu bailes biju�as bez pamata.

Torīt no vairākiem avotiem nāca baumas, ka da�i Rod�era piekritēji biju�i pie premjerministra. Viņi mēģinot panākt, lai premjerministrs parunātu ar Rod�eru. Viņ� vēl neesot atkāpies. Citas baumas: viņ� apsviedies uz otru pusi. Viņ� neatkāp�oties. Paziņo�ot, ka savā runā uzsvēris baltās grāmatas vienu daļu uz visa pārējā rēķina. Viņ� atzī�ot, ka kļūdījies, bet tagad ie�ot kompromisa ceļu. Viņ� realizē�ot kompromisa politiku vai arī pārie�ot kādā nenozīmīgākā postenī.

Man Rod�ers nezvanīja. Es iedomājos, ka viņ�, tāpat kā mēs visi, kad noticis pats ļaunākais, brī�am vēl moko�i cerēja, pat ticēja, ka viss būs labi. Kā toreiz, jaunībā, kad Seila mani pievīla, es staigāju pa parku pārejo�ās mānīgās laimes nojausmās, it kā būtu ceļā pie viņas. Kā pēc neizdevu�ās operācijas, kad cilvēks guļ slimnīcā un �ad tad aizmirstas sapņos, ka atkal ir vesels.

Dro�i vien viņu neatstāja kārdinājums. Viņ� bija tāds pats kā vairums cilvēku, kuru rokās bijusi vara, liela vai maza. Viņam gribējās turēties pie tās līdz galam un vēl ilgāk. Ja viņ� aizietu tagad � neievērots, nelokāms, tas būtu lieliski, tie�i viņa stilā. Tomēr, pārāk labi pazīdams politiku, viņ� saprata, ka varbūt nekad vairs neatgriezīsies. Būtu rūgti izlikties, ka viņ� kļūdījies, pieļaut, ka tiek sagrozīti viņa apgalvojumi, gadiem ilgi nīkt kādā nenozīmīgā ministrijā. Bet varbūt tā bija vienīgā iespēja uzvarēt. Bet vai viņam ļaus? Dro�i vien viņ� todien labprāt būtu uzzinājis, ko par viņu runā. Citiem, no malas vērojot, vieglāk spriest, kādas viņam izredzes. Varbūt nolēmu�i no viņa atbrīvoties? Da�i kolēģi varbūt viņu �ēlotu, bet tas neko nenozīmē. Ja viņam dotu iespēju vēlreiz pamēģināt, tad ne jau aiz līdzjūtības vai cienības pret viņu. Kādēļ gan lai tie atbalstītu viņu? Ja tie viņu atbalstītu, tad tikai tāpēc, ka viņam vēl arvien ir vara. Dro�i vien tie pa�laik apsver, cik liela vēl viņa ietekme. Kā būtu bīstamāk � padzīt viņu vai ļaut, lai paliek?

Pēcpusdienā es piedalījos kādā apspriedē, ko vadīja Rozs. Mēs vēl nebijām tiku�ies, un viņ� sasveicinājās ar mani pārmērīgi laipni, it kā es būtu noderīgs paziņa, ko viņ� vairākus mēne�us nav redzējis. Neviens no tiem, kas sēdēja pie galda, neticētu, ka mēs iepriek�ējā vakarā sēdējām plecu pie pleca, vienāda satraukuma pārņemti. Viņ� vadīja apspriedi tikpat rūpīgi un prasmīgi kā pirms divdesmit gadiem, kad es pirmoreiz redzēju viņu, savu priek�nieku, vadām sanāksmi. Nākamgad viņam būs se�desmit un viņ� �ajā pa�ā kabinetā vadīs savu pēdējo apspriedi. Viņ� paliks tāds pats līdz .pēdējai dienai. Todien nekas interesants nebija paredzams � parasts jautājums, ko nepiecie�ams apspriest.

Tikko biju atgriezies savā kabinetā, ienāca mana sekretāre.

� Jūs gaida kāda lēdija, � viņa sacīja. Un piebilda ar manāmu ziņkāri un it kā atvainodamās: � Viņa liekas ļoti uztraukta.

Jautāju, kas viņa ir.

� Viņa sacīja � misis Smita.

Kad vakar vakarā pa telefonu pastāstīju Elenai balso�anas rezultātu, viņa sāka raudāt. Iekams viņa nometa klausuli, izdzirdu elsas.

Tagad, apsēdusies krēslā pie mana rakstāmgalda, viņa skatījās manī platām, asinīm pieplūdu�ām, bēdīgām, bet augstprātīgām acīm. Tās tik uzmācīgi atgādināja man kādas citas acis, ka es sākumā nemaz nedzirdēju, ko Elena sacīja. Jā, atcerējos, tas bija pirms daudziem gadiem. Tādas acis bija manai mātei, kad necie�ami tika ievainots viņas lepnums � dienā, kad mans tēvs bankrotēja.

Elena jautāja:

� Ko viņ� tagad darīs?

Es papurināju galvu.

� Man viņ� nekā nav teicis.

� Man nav izdevies pat satikt viņu.

Viņa alka līdzjūtības, tomēr to noraidītu.

Cik vien iespējams dzedri sacīju:

� Jā, tas ir slikti. Bet līdzēt tur neko nevar.

� Es nedrīkstu satikties ar viņu, kamēr viņ� vēl nav izlēmis, kā rīkoties. Jūs ta�u saprotat?

� Domāju gan.

� Es nedrīkstu viņu ietekmēt. Pat mēģināt nedrīkstu.

Tad viņa aprauti, ironiski, gandrīz jautri iesmējās un piebilda:

� Kā jums liekas � vai es to varētu?

Es bie�i biju redzējis viņu sasprindzinātu. Pa�laik viņa cieta vairāk nekā jebkad agrāk. Ta�u tie�i tagad es varēju iedomāties, kā viņa izturējās, kad bija divatā ar Rod�eru. Ja būtu izdevība � viņa pārspētu mūs visus jautrībā un dzīvespriekā.

� Sakiet man, � viņa teica, vērīgi ielūkodamās man acīs, � kas viņam būtu labāk?

� Par ko jūs runājat?

�� Jūs ta�u to labi zināt. � Viņa nepacietīgi paskaidroja. It kā būtu izlasījusi manas �īrīta domas. Pirms

iepazī�anās ar Rod�eru viņa nekā nesapratusi no politikas. Tagad instinkts, mīlestība un izpratne ļāva viņai saskatīt visus iespējamos gājienus, vilinājumus, izvēles. Ar savu vērīgo prātu viņa bija aptvērusi to pa�u ko es, tikai ar vienu izņēmumu: viņa bija pārliecināta � ja Rod�ers būtu ar mieru piekāpties, viņu labprāt pieņemtu.

� Kas viņam būtu labāk?

� Ja es arī zinātu, vai man vajadzētu jums to sacīt? � es jautāju.

� Jūs ta�u uzskata par viņa draugu? � Elena iekaisa.

Soreiz es varēju atbildēt tā, lai viņu nekaitinātu, un tikai zobgalīgi uzsmaidīju viņai.

� Par laimi, es patie�ām nezinu, kā būtu labāk.

� Bet jums �ķiet, ka zināt...

� Ja nedomātu par jums, tad, manuprāt, viņam varbūt � ne noteikti, tikai varbūt � prātīgāk būtu palikt, ja viņ� to spēj.

� Kāpēc?

� Ja viņ� aizies no politikas, vai viņam nebūs tāda sajūta, ka viņ� izpostījis savu dzīvi?

� Bet tad viņam vajadzēs pazemoties, pieglaimoties viņiem. � Elena piesarka. Viņa nicināja �viņus� ar visu savu dvēseles spēku.

� Jā, tas taisnība.

� Bet vai jūs zināt, ka viņ� ir ļoti lepns?

Palūkojos uz viņu un sacīju:

� Vai tad viņ� vēl nav iemācījies apslēpt savu lepnumu?

� Vai to var iemācīties? Vai jūs ticat, ka arī man ir lepnums?

Viņa runāja brīvi, nepūlēdamās pati turēties malā, nedomādama par labas uzvedības noteikumiem. Viņas sejā atklāti izpaudās visas viņā bangojo�ās sajūtas.

� Jā, � es sacīju, � ticu.

� Ja viņ� visu pamet un nāk pie manis � vai viņ� varēs man to piedot?

Tagad viņu māca jaunas bailes, pavisam citādas nekā tās, kurās viņa reiz bija atzinusies, tomēr izaugu�as no tām pa�ām saknēm. Toreiz viņa baidījās, ka, cietis neveiksmi, Rod�ers vainos viņu un viņa tam kļūs par smagu nastu. Tagad viņa no tā vairs nebaidījās. Viņa bija pārliecināta, ka būs Rod�eram nepiecie�ama, lai notiktu kas notikdams. Tomēr senās, moko�ās �aubas vēl nebija glu�i norimu�as.

� Jūs tur neesat vainojama, � es sacīju. � Ja viņ� nekad savā mū�ā nebūtu mīlējis sievieti, viņ� �odien atrastos tie�i tādā pa�ā situācijā.

� Vai jūs to skaidri zināt?

Es atbildēju bez vilcinā�anās:

� Es to skaidri zinu.

Es biju gandrīz pārliecināts par to, ko sacīju. Ja viņa nesēdētu pie manis, sāpināta un neticīga, uztverdama ik niecīgāko niansi manā balsī, es laikam nebūtu atbildējis tik noteikti. Vēlāk, atskatoties atpakaļ, es pārliecinājos, ka Rod�eram biju�as daudz mazākas izredzes realizēt , savu politisko līniju, nekā mums likās toreiz, cīņas apstākļos. Grūti ticēt, ka personiskās dzīves notikumi, kā �is romāns ar Elenu, varētu ietekmēt �īs cīņas iznākumu. Un tomēr � �is romāns bija viņu ietekmējis: varbūt, ja tā nebūtu, viņ� tomēr būtu rīkojies mazliet citādi.

� Es to skaidri zinu, � es atkārtoju.

� Vai viņ� tam ticēs?

Es tūlīt neatbildēju.

� Vai viņ� ticēs?

■ Viņa domāja par to, ka Rod�ers nāks pie viņas, apprecēsies ar viņu, par viņu vienkār�o dzīvi pēc pārpilnības Karo mājā, par zaudētajām lielajām cerībām, pagātnes atmiņām, pārmetumiem. Brīdi viņa sēdēja klusēdama. Elenu, kas sabiedrībā bija tik kautrīga, gandrīz nemanāma, tagad vērta skaistu dusmas un varbūt arī tieksme darboties, pat ja �ī darbo�anās pazudinātu viņu un visas viņas cerības. _ļ

� Es mēģinu iegalvot pati sev, � viņa sacīja, � ka man jāizbeidz tas. �odien pat.

� Vai jūs to varētu?

Viņa cie�i palūkojās manī, un viņas acis atkal kļuva bēdīgas un augstprātīgas. Viņa jautāja:

� Ko viņ� darīs?

XLV nodaja

LABA VĒSTULE

Pavadījis Elenu līdz taksometram, es vēl ilgi strādāju savā kabinetā. Debesis aiz loga jau bija satumsu�as, sekretāri aizgāju�i, visur klusums. letrink�ķējās iek�ējais telefons. Vai es nevarētu pirms mājās ie�anas iegriezties pie Rod�era?

Es so]oju pa tuk�o gaiteņu labirintu. Da�as durvis bija vaļā, pa tām plūda ārā gaisma: tur augstā priek�niecība vēl sēdēja savos kabinetos, Duglass vēl strādāja, bet es neiegriezos pie viņa pateikt �ariabvakar�. Devos tie�i pie Rod�era. Gaismas aplī, kas krita no galda lampas, baltoja papīra lapa, blāvoja rakstāmmape. Rod�ers piecēlās, uz loga fona viņ� likās milzīgs. Pirmoreiz kop� mūsu iepazī�anās viņ� paspieda man roku.

� Nu? � viņ� sacīja.

Mani pārsteidza viņa enerģija un mo�ums. Tā gadās, kad cilvēks ir domās sagatavojies sarunai, bet tā pēk�ņi ievirzās pavisam citādi. Es nomurmināju kādu kroplīgu frāzi � ka ļoti no�ēloju.

� Lai tas paliek, � viņ� sacīja. Cie�i palūkojās manī ar vērīgu, bargu skatienu. Tad atkārtoja, uzsizdams knipi: � Nu?

Uz mirkli man ienāca prātā, ka viņ� vēlas, lai es uzņemos iniciatīvu. Varbūt viņ� gribēja apspriesties ar mani par kaut kādu vieno�anos. Ta�u es biju maldījies. Viņ� turpināja:

� Man jāpārbauda viss vēlreiz no pa�a sākuma, vai ne? � Viņu bija pārņēmis dīvains uzbudinājums. Neveiksminieka uzbudinājums, apziņa, ka viņam vairs nekas nav jāslēpj no apkārtējās pasaules.

Viņ� skaidri apzinājās savu stāvokli, nekādas citas skaidrības nebija. Es domāju, ka pazīstu Rod�eru. Elena viņu pazina labāk. Ta�u todien viņ� sevi redzēja pavisam citādu, nekā mēs viņu redzējām. Viņa izvairība, divkosība � vai nu viņam todien to nebija, vai arī viņ� skatījās tām pāri. Bija pavisam citādi nekā tovakar, kad Deivids Rūbins lūdza viņu atkāpties un Rod�ers izvairījās no tie�as atbildes.

Raudzīdamies manī cauri lampas gaismas strēlei, viņ� sāka runāt. Vispirms, kā kaut ko acīm redzamu, ko vairs nav vērts pieminēt, viņ� pateica, ka viņam jāatkāpjas. Tas izlemts. Viņam svītra pāri un viņa nodomiem tāpat.

Tad viņ� iedegās:

� Bet ne uz visiem laikieml Ne uz ilgu laikul Kāds

to paveiks. Varbūt es pats vēl paveik�u.

Es biju gaidījis visu ko, tikai ne to. Viņ� runāja par savu nākotni vienaldzīgi, kā sve�inieks, kas vēro no malas. Nepieminēja ne savu sievu, ne Elenu, it kā izmezdams no sarunas savas pa�a rūpes, rūpes, kas radu�ās viņa vainas dēļ. Tikai pateica, it kā konstatēdams objektīvus apstākļus vai radu�os situāciju, ka tagad viņam pa�am ar visu būs jātiek galā � viņam vairs nav ne varas, ne ietekmīgu draugu. Nav pat naudas. Būs jāsāk viss no gala.

� Būs grūti, � viņ� sacīja. � Grūtāk nekā sākt , pirmoreiz.

Viņ� palūkojās manī ar atklātu, dzēlīgu smaidu.

� Jūs domājat, ka man nav nekādu izred�u, vai ne?

Saudzība, mūsu draudzīgās attiecības � viss it kā nozuda. Es atbildēju:

� Ne visai daudz.

� Kāds to izdarīs. Mums vajadzīgs tikai laiks un veiksme, un kādas jaunas vēsmas. Kāds to izdarīs.

Tāpat kā toreiz, kad viņ� atradās savas varas virsotnē, kad �ķita, ka premjerministrs un Kolingvuds viņu atbalsta, viņ� runāja par politikas gājieniem brīvi un objektīvi. Diezin vai kādam tas būtu labāk izdevies nekā viņam? Vai bijis iespējams izvairīties no kļūdām, kuras viņ� pieļāvis? Un no tām, kuras es biju piejāvis? Ja nu mēs būtu labāk sapratu�ies ar Brodzinski? Vai atsevi�ķām personībām liela nozīme? Ta�u ne tik liela, kā vienam otram patiktos domāt. Varbūt tikai tādā gadījumā, kad viras ieeļļotas, bet vajadzīgs kāds, kas atver durvis. Citādi atsevi�ķa personība nespēj neko vairāk kā sacelt veltīgu troksni. I

Rod�ers negaidīja no manis mierinājumu. Viņ� pat neinteresējās, ko es domāju. Viņ� it kā sarunājās pats ar sevi istabas klusumā. Ja cilvēks aiziet pārāk tālu, viņam beigas, Rod�ers teica. Bet, kas stāv uz vietas, tas vispār nav vajadzīgs.

Viņ� sacīja: arī mēģinājumam ir sava vērtība. Pat ja tas nav izdevies. Stāvoklis tomēr kaut cik būs mainījies. Viņ� sacīja (es atcerējos, kad viņ� pirmoreiz to sacīja): pirmais uzdevums ir � iegūt varu. Otrs � kaut ko paveikt ar tās palīdzību. Viņ� sacīja: kāds izdarīs to, ko es mēģināju izdarīt. Nezinu, vai tas bū�u es.

Viņ� runāja vienkār�i, atklāti. Vērotājam no malas būtu grūti saskatīt viņā �o vienkār�ību un skaidrību. Viņ� mazāk nekā citi cilvēki domāja par savām izjūtām. Viņ� bija ļāvies daudziem vilinājumiem un kaislībām, bet ne �ādam egoismam. Tomēr viņ� vēlējās kaut ko sev. Kad viņ� sacīja, ka gribot iegūt varu un �kaut ko paveikt ar tās palīdzību�, tas nozīmēja, ka viņam vajadzīgs attaisnojums, pārliecība, ka viņa dzīve nav_veltīga. Ūn vēl viņam bija vajadzīgs attaisnojums �ī vārda senākā, dziļākā nozīmē. Viņam bija nepiecie�ams kaut kas līdzīgs ticībai, ticībai, kas liek darboties. Viņ� ilgi bija taustījies, kamēr to atradis. Par spīti savai cietsirdībai un kompromisiem � vai varbūt zināmā mērā tie�i to dēļ �, viņ� bija ticējis tam, ko darīja. Tiem, kas bija ap viņu, varbūt varēja rasties �aubas par viņa patiesīgumu, ta�u viņ� pats par to, vienīgi par to, ne�aubījās.

Likteņa ironija: ja mūsu �aubas būtu biju�as pamatotas, Rod�ers būtu vairāk sasniedzis savā politiskajā darbībā. Varbūt pat vairāk laba paveicis, cik tas pa �iem gadiem iespējams.

Bija gandrīz astoņi. Pēk�ņi Rod�ers pārvērtās. Atspērās ar vienu kāju pret rakstāmgaldu un sacīja, it kā mēs būtu darbā:

� Lūdzu, izlasietl

Visu laiku �ī vēstule bija viņam priek�ā uz galda. Tā iesākās ar vārdiem �Dārgais premjerministr� Rod�era pla�ajā rokrakstā, tālāk turpinājās ma�īnrakstā. Tā bija laba vēstule. Ne vēsts no pārmetumiem vai naida, ne atklāta, ne aplinkus izteikta. Vēstulē bija rakstīts, ka Rod�eram bijis liels gods strādāt kopā ar premjerministru. Viņ� no�ēlojot, ka viņa politiskā darbība izraisījusi tik lielu nevienprātību un ka viņ� uzsvēris tās atsevi�ķos vilcienus tādā mērā, ka viņa kolēģi vairs nevarēju�i pievienoties viņa uzskatiem, un ka tāpēc ne viņ�, ne viņa politika valdībai vairs nav pieņemama. Viņ� vēl arvien ticot, ka viņa politiskā līnija pareiza. Viņ� nespējot pārliecināt sevi, ka maldījies. Tā kā viņ� nespējot mainīt savus uzskatus, tad atliekot tikai viena izeja. Viņ� pārliecināts, ka premjerministrs viņa rīcību sapratī�ot un atzī�ot. Viņ� cerot, ka varē�ot būt noderīgs premjerministram un valdībai kā vienkār�s parlamenta loceklis.

Tur ma�īnraksts beidzās. Tre�ās lappuses vidū Ro-d�era dro�ajā rokrakstā bija rakstīts: �Ar cieņu Rod�ers Kveifs.�

Tikko es biju pacēlis acis, viņ� jautāja:

� Labi?

� Labi, � es sacīju.

� Zināt, to pieņems. (Viņ� domāja � atkāp�anos.)

� Jā, pieņems.

� Ar mazliet pārliecīgu steigu. � Mēs saskatījāmies pāri galdam.

� Es nosūtī�u to jūsu klātienē, � viņ� sacīja.

Sarkanā kurjera soma stāvēja uz galda blakus telefoniem. Rod�ers izvilka no bik�u kabatas atslēgu sai�ķi un atslēdza somu. Atslēdza svinīgi, it kā tīksminādamies par to, ka viņam ir �ādas tiesības. Nav daudz cilvēku, kas tā būtu līksmoju�i par to, ka viņu rīcībā ir kurjeru somas, ka viņiem ir �o somu atslēgas. Rod�ers pat �ajā mirklī tīksminājās par �o privilēģiju, �o augsta posteņa ārējo pazīmi.

Viņ� rūpīgi ielika vēstuli somā un atkal aizslēdza somu. Tad pazvanīja, un ienāca viņa galvenais privātsekretārs, kuram �ajā pēdējā nedēļā dro�i vien nebija ne minūtes brīva laika.

� Lūdzu, parūpējieties, lai �o nosūta premjerministram, � Rod�ers lieti�ķi sacīja.

Jaunais cilvēks, ap gadiem trīsdesmit, pirm�ķirīgs valsts ierēdnis savas karjeras sākumā, saņēma to ar tikpat lieti�ķu pieklājību. Tie�i tāpat kā jebkuru citu vēstuli, ko viņ� Rod�era uzdevumā bija nosūtījis pēdējos gados vai nosūtītu turpmākajos gados, kaut gan viņ� dro�i vien jautāja pats sev, vai tās nav beigas un kas būs viņa jaunais priek�nieks.

Durvis aizvērās. Rod�ers pasmaidīja.

__ Varēja gadīties, ka es pārdomāju, � viņ� sacīja.

� Tas nebūtu labi.

Viņa balss, viss viņa izskats pauda nogurumu. Ik vārds, ik enerģisks �ests prasīja piepūli.

� Man ļoti �ēl, � viņ� sacīja, � ka da�iem mūsu draugiem manis dēļ radu�ās nepatik�anas. � Viņ� pūlējās runāt sirsnīgi, intīmi, ta�u tas viņam nevedās. Viņ� mēģināja vēlreiz: � Man ļoti �ēl, ka jums manis dēl jācie�.

� Tas nekas.

� Man ļoti �ēl.

Pēc tam viņ� vairs nepūlējās runāt. Viņ� atlaidās krēslā, gaidot, kad varēs būt viens savā kabinetā. Kad es jau dzīros iet projām, viņ� sacīja:

� Kādu laiku es nebū�u jūsu rīcībā. Es braucu projām.

Mana izvēle bija skaidra. Mēs ar Margaritu izlēmām to pusstundas laikā un tad vienprātīgi pacienājām pa�i sevi ar glāzi viskija. Mums abiem bija tāda sajūta kā atvaļinājuma priek�vakarā, kad ceļasomas sakravātas un pavadzīmes uzlīmētas, ma�īna pasūtīta deviņos no rīta, kuģis mūs jau gaida un tad � atpūta un saule.

Es nogaidīju trīs dienas. Pa to laiku bija paziņots par Rod�era atkāp�anos, bija zināms viņa pēcte�a vārds. Laikrakstos, Vaitholā, klubos tā aprada ar �o ziņu, it kā tas būtu noticis pirms vairākiem mēne�iem. Es nogaidīju trīs dienas, tad lūdzu, lai Hektors Rozs mani pieņem.

Bija ceturksnis pāri desmitiem no rīta. Lejā parkā pamazām izklīda migla. No hiacintēm vāzē uz Rozā rakstāmgalda vēdīja smar�a, kas uzjundīja atmiņas par citām svarīgām sarunām, par moko�ām kopīgām brokastīm tālā pagātnē.

Tikko apsēdies, es sacīju:

� Man pienācis laiks aiziet.

Elegantā poza nozuda bez pēdām; Rozs kļuva pati uzmanība.

� Tas nozīmē ...

� Tas nozīmē, ka es vairs nespēju būt noderīgs.

� Pēc manām domām, � Rozs sacīja, � tas ir pārspīlējums.

� Jūs ļoti labi zināt, ka manu vārdu saista ar Kveifa neveiksmi.

� Zināmā mērā, � Rozs atbildēja, rokas sakrustojis, � tas diem�ēl ir pareizi.

� Pilnīgi pareizi.

� Tomēr, es domāju, jums nevajag uzņemt to tik traģiski.

� Es neuzņemu to traģiski. Es tikai paskaidroju. Pildot savus pienākumus, man jāsastopas ar cilvēkiem, kurus mēs abi pazīstam. Pēc viņu ieskata es esmu derējis uz neveiksmīgu zirgu. Pavisam atklāti. Par atklātību mani sevi�ķi nenosodītu, ja tikai zirgs nebūtu bijis neveiksmīgs.

Rozs dzedri pasmaidīja.

� Tas ir pavisam vienkār�i, � es sacīju. � Es vairs nederu sarunām ar �iem cilvēkiem. Man jāiet.

Iestājās ilgs klusums. Rozs domāja, vērodams mani bālganām acīm, neizteiksmīgi, nemirk�ķinot. Beidzot viņ� sāka runāt � raiti, bet apsverot katru vārdu.

� Jums vienmēr ir bijusi tendence � ja man atļauts tā izteikties � visu pārāk vienkār�ot. Ja jūs būtu valsts darbinieks, kas tiecas pēc augsta stāvokļa, tad jūsu rīcību da�os gadījumos varētu nosaukt, teiksim, par neparastu. Tas jāsaka īpa�i par gadījumu ar �o nelaimes putnu Kveifu. Bet atļaujiet atgādināt, ka jūsu nenovērtējamās darbības laikā ir biju�i arī citādi piemēri. Es domāju, jums jāatzīst, ka mēs neesam tik klīrīgi, kā mūsu kritiķi mēdz apgalvot. Mēs esam gatavi samierināties ar apstākļiem, kas, stingri vērtējot, var likties zināmā mērā apgrūtino�i. Ir konstatēts, ka ar da�ām diezgan dīvainām vaļībām, ko jūs esat atļāvies, mēs esam tikai ieguvu�i. Taisnību sakot, mums ir radusies cie�ā pārliecība, ka jūsu klātiene mums daudz izdevīgāka nekā jūsu prombūtne. Man nepatīk to uzsvērt, bet mēs savu atzinību esam izteiku�i vienīgajā mums pieejamā veidā.

Viņ� ar to domāja apbalvo�anai ieteikto personu sarakstu.

� Jūs esat parādīju�i man lielu augstsirdību, � es sacīju. � To es zinu.

Rozs pamāja ar galvu. Tad turpināja tikpat pārdomāti:

� Es saprotu ari, ka sakarā ar nesenajiem notikumiem tiklab jūsu, kā mūsu interesēs būs labāk atbrīvot jus no da�iem uzdevumiem, ieskaitot varbūt arī vienu otru no tiem, ko jūs, kā parasti, izpildītu nevainojami. Bet es uzskatu, ka tas nav tik svarīgi sub specie aeterni-tatis*. Dro�i vien būs iespējams mazliet pārkārtot jūsu funkcijas. Mēs, tāpat kā agrāk, izmantosim jūsu vērtīgos pakalpojumus tajās jomās, kur mums tie joprojām būs nepiecie�ami. Un kur � kā jūs pats saprotat, kaut arī pa�laik nav vietas glaimiem � mums pagaidām būtu grūti no tiem atteikties.

Viņ� runāja pārliecino�i un varbūt ari taisnīgi. Runāja tādā pa�ā tonī kā visus �os divdesmit gadus, kamēr mēs kopā strādājām. Pēc da�iem mēne�iem viņ� pats aizies no valsts dienesta, kur� nebija devis viņam to, kas viņam pienācās, noteikti nebija devis to, ko viņ� tā kāroja. Ja pēc manas aizie�anas liktos, ka manis trūkst, tā drīz vien vairs nebūs viņa bēda. Tomēr viņ� vēl arvien sacīja �mēs�, rūpēdamies par valdības aparāta vajadzībām gadiem uz priek�u. Viņ� ne ar mazāko mājienu netika izrādījis, ka īsu laiciņu, da�as dienas un stundas, mēs esam biju�i ne tikai kolēģi, bet sabiedrotie. Tas'bija izdzēsts no atmiņas. Viņ� runāja taisnīgi, ta�u starp mums atkal, līdzīgi priek�karam, bija nostājusies galēja mūsu raksturu at�ķirība, kaut kāda neveiklības sajūta, varbūt pat nepatika.

Es pateicos viņam, brītiņu klusēju, tad sacīju:

� Nē. Tas tomēr neko negroza. Es gribu iet.

� Patie�ām?

Es pamāju ar galvu.

� Kāpēc?

� Ir da�i uzdevumi, kurus es gribu palīdzēt veikt. Es domāju, ka mēs varēsim to panākt klusībā. Tagad es

�No mū�ības viedokja (lai.). vairs tā nedomāju. Vismaz es nekā vairs nevaru panākt klusībā. Man atkal jābūt privātpersonai.

� Vai nu tā būs tik privāta darbība, manu dārgo Lūis? � Rozs uzmanīgi vēroja mani. Tad jautāja: � Cik es saprotu, finansiālā puse nav svarīga?

Es atbildēju, ka nav. Bet viņ� jau tāpat zināja. Viņam tomēr mazliet �ķauda, ka tai ziņā man veicies. Viņam pa�am naudas nebija, kaut arī viņa izglītība bija dārgi izmaksājusi. Kad viņ� vairs nestrādās, viņam būs jāiztiek no pensijas.

� Jūs esat nolēmis aiziet?

� Jā.

Viņ� cie�i palūkojās manī. Citu cilvēku rīcību viņ� prata novērtēt. Viņ� paraustīja plecus.

� Lai notiek, � viņ� sacīja. � Tad mums atliek vienīgi nokārtot to cik vien iespējams nesāpīgi.

Atkal iestājās klusums, bet ne pārāk ilgs.

Rozs sacīja pavisam mierīgi:

� Es gribētu, lai jūs padomātu par vienu apstākli. Ja jūs aizejat tagad, tas nepaliks nemanīts. Jūs esat pārāk ievērojams. Gadīsies (auni cilvēki, kam katrā ziņā par to būs noteikti secinājumi. Var pat likt saprast, ka jūsu aizie�ana saistīta ar nesenajām domstarpībām. Un nepavisam nebūtu viegli pierādīt, ka viņiem nav taisnība. Tas mums būtu diezgan nepatīkami. Bez �aubām, jūs atklāti izteiksiet savus uzskatus par to, kad atzīsiet to par vajadzīgu. Ta�u man jāaizrāda, ka jūsu pienākums ir nogaidīt pienācīgu laiku. Jūs esat ilgi nostrādājis pie mums. Nebūtu visai labi, ja jūs nostādītu mūs neveiklā situācijā ar tādu dramatisku aizie�anu.

Es nekā neatbildēju. Rozs turpināja:

� Es gribu aizrādīt, ka tas nenāktu arī jums par labu. Dro�i vien tas jūs sevi�ķi stipri neskar. Jums ir citas intereses. To es saprotu. Tomēr jūs esat kalpojis valstij. Būtu �ēl pa�ās beigās visu sabojāt. Man liekas, nekad nevajag aiziet no darba ar aizvainojuma jūtām. Nav labi, ja dvēseli aptum�o kāds mākonis.

Nezinu, vai viņ� tie�ām tā rūpējās par mani. Viņ� bija kļuvis dzedrs, un tāpēc viņa vārdi skanēja nicīgi un māksloti. Bet viņ� neatlaidās.

� Cik ilgi man vajadzētu palikt? � es jautāju.

� Varbūt līdz gada beigām? Vai tas būtu pārāk daudz prasīts?

Sacīju, ka esmu ar mieru. Rozs manu piekri�anu uzņēma lieti�ķi, nepateikdamies. Tikai tad, kad es jau gāju uz durvju pusi, viņ� sāka �ķiesties ar pateicību � ne par to, ka biju izpildījis viņa vēlē�anos un pieņēmis viņa padomu, bet par daudz necilāku veikumu � par gājienu cauri gaitenim uz viņa kabinetu.

Bija silts vasaras vakars, pusotra gada pēc Rod�era atkāp�anās, kad mēs ar Margaritu ieradāmies Sautstrītā pie Diānas uz viesībām. Nevarētu sacīt, ka �is brauciens liktu mums atcerēties pagātni. Tās bija parastas viesības, bez kāda sevi�ķi svarīga iemesla, daļa no sabiedriskās dzīves nemitīgās kustības. Bērni bija skolā, mēs varējām justies brīvi, un bija patīkami klusajā, mēļi zilganajā vakara krēslā braukt gar parku.

Aug�ā viesistabā �ķindēja glāzes, viesi �aloja, un katru, kas ienāca vēlāk, sagaidīja mo�i, vērīgi skatieni. Ikvienā kustībā jautās tīksme, prieks par to, ka �iem cilvēkiem lemts būt izredzēto lokā � it kā dzīrēs uz kuģa, kad apak�ā �alko jūra. Tāpat vien viss turpinās, es domāju. Vairumam �īvakara viesu dzīve ritēja tāpat kā agrāk, un viņi domāja, ka tā būs vienmēr.

Kā parasti Diānas viesībās, es ar interesi vēroju, kas pa�laik cieņā. Kolingvuds stāvēja pie kamīna � nemainīgs, apmierināts, mazrunīgs. Brītiņu viņam blakus bija Montijs Keivs, kur� tajā pavasarī bija dabūjis paaugstinājumu. Keivs bija stipri pārspējis savus sāncen�us, Diāna bija laidusi darbā visu savu ietekmi, un Keivu jau uzskatīja par nākamo lordu kancleru. Visi joprojām minēja, vai Diāna precēsies ar viņu, ta�u viņa, par spīti savam lēmumam izbeigt vientulību, vēl arvien svārstījās, lai gan tas nemaz nebija viņas dabā. Cīņai par varu viņai pietika apņēmības, bet otrām laulībām ne. Viņa vēl arvien spēja sapņot par mīlestību. Ar prātu neko nevarēja izlemt. Viņa bija izbaudījusi laulības laimi .un ilgojās pēc tās. Aprēķina laulības viņai nederēja.

Ieradās Lentons, neuzkavējās ilgi, tomēr paspēja vienkār�i un nepiespiesti parunāties ar namamāti. Kaut arī premjerministra pienākumi aizņēma daudz laika, cilvēki, kas Lentonu uzskatīja par ikdieni�ķu, varēja no viņa �o to mācīties. Kaut vai to: nevajag iemantot ienaidniekus, ja vien no tā iespējams izvairīties, bet galvenais � nevajag iemantot ienaidniekus ar nevērīgu izturē�anos. Līdz promie�anai Lentons bija paspējis ikvienam savam piekritējam veltīt mirkli uzmanības. Es ievēroju, ka viņ� kaut ko �ukstēja Duglasam Osbaldisto-nam, kuru es līdz �im nekad pie Diānas nebiju saticis un kur� agrāk, kad viņa sieva vēl bija vesela un mums bija draudzīgākas attiecības, mēdza ķircināt Margaritu un mani par mūsu vieso�anos augstākajā sabiedrībā.

Diāna turas līdzi laika garam, es nodomāju. Agrāk viņa nepievērsa uzmanību augstākajiem valsts darbiniekiem, ta�u tagad pie viņas viesojās ne vien Duglass, bet vēl kāds finansu ministrijas ierēdnis no tās pa�as kategorijas. Duglass patie�ām bija atgriezies tur � kādā augstākā, īpa�i viņam radītā postenī. Visu, par ko kādreiz sapņoja tagad jau pensionētais Hektors Rozs, Duglass bija ieguvis. Margarita joprojām apciemoja viņa sievu slimnīcā, un pēc manas aizie�anas no Vaitholas viņ� bie�i pusdienoja pie mums. Tomēr lūzums mūsu attiecībās nebija īsti aizdzijis. Duglass bija mēģinājis visu par labu griezt, saltums bija vienpusīgs � mana vaina.

No viesu drūzmas man uzsauca Semikinss. Viņ� meklēja kādu, kura sabiedrībā varētu pavadīt vakara noslēgumu pie Prata. Viņam neveicoties, nupat dabūjis sesto atteikumu, viņ� paziņoja pilnā kaklā, un viņa smiekli, jautri, bet ne visai vietā, skanēja kā Rolanda rags pie Ronsevalas. Tajā mirklī garām gāja Karo � apburo�i skaista un, kā likās, bezrūpīga. Viņa uzsita brālim uz pleca, pateica da�us sirsnīgus vārdus Margaritai, tad kāds viņu sveicināja un viņa dzīvi sāka tērzēt ar to. Tovakar viņa vairs nepienāca ne pie manis, ne pie Margaritas.

Kāds satvēra manu elkoni. Tas bija lords Lafkins.

Griezīgā balsī viņ� nozīmīgi pateica: � �is Huds! � Tonis bija nozīmīgs, ta�u pirmajā mirklī es nekā nesapratu. Itin nekā. Apkārt dunēja viesu drūzma. Viss vēl turpinājās. Es biju aizmirsis. Bet Lafkins nebija aizmirsis.

� Tagad Huds man ir rokā, � viņ� sacīja.

Lafkins neatlaidās, kamēr nebija atriebies. Neviens cits viņa vieta nebūtu tā rīkojies. Likās neticami, ka liels rūpniecības magnāts �ķiestu savu enerģiju � ne jau dienu, bet nedēļām un mēne�iem ilgi �, lai panāktu, ka atlai� no darba kādas citas firmas ne visai nozīmīgu kalpotāju. Ta�u tie�i to viņ� bija darījis. Viņ� to neuzskatīja par atriebību, bet par taisnīgu atmaksu. Viņ� runāja par to bez uzvaras apziņas, pat bez prieka. Viņ� juta, ka viņa pienākums tā rīkoties,' un pildīja savu pienākumu. Tā bija daļa no pasaules kārtības.

Viesību karuselī, raugoties labklājībā ziedo�ajās sejās, es pirmoreiz tajā vakarā atcerējos Rod�eru. Viņa �eit nebija. Viņu �eit neaicinātu. Un, ja arī aicinātu,. diezin vai viņ� ierastos. Margarita bija vairākkārt lūgusi viņu un Elenu pie mums, bet viņi atnāca tikai reizi. Satiekoties viņ� izturējās tikpat sirsnīgi un nepiespiesti kā agrāk, ta�u vairījās no mājām, kurās bija viesojies, varas augstumos būdams, un no cilvēkiem, ar kuriem tai laikā saticies, it kā justu pret tiem slimīgu nepatiku.

Viņ� vēl arvien bija parlamentā. Ta�u tagad, kad �ķir�anās bija oficiāli nokārtota un viņ� apprecējies ar Elenu, viņa vēlē�anu apgabals vairs negribēja izvirzīt viņa kandidatūru nākamajās vēlē�anās. Cerības viņ� tomēr nebija zaudējis. Viņi ar Elenu dzīvoja pieticīgi, apstākļos, kas krasi at�ķīrās no Lordnortstrītas spo�uma. Rod�era vienīgie ienākumi bija direktora alga da�ās sabiedrībās, kur viņu gādīgi, kaut arī ne sevi�ķi smalkjūtīgi bija iekārtojis Lafkins. Par viņu laulības dzīvi mēs maz varējām spriest, jo ļoti reti satikāmies, ta�u Margarita, kura bija noskaņota pret �o laulību, tomēr galu galā atzina, ka tā esot dro�a un laimīga.

Elcna viņai tomēr nebija iepatikusies. Varbūt tāpēc, ka viņa bija pieķērusies Karo, varbūt tādēļ � es domāju, klusībā smiedamies �, ka viņām ar Elenu bija diezgan daudz kopīgu rakstura iezīmju. Abas enerģiskas, abas ar tieksmēm uz vētrainiem jūtu izvirdumiem un fanātisku pieķer�anos, tikai Elenai trūka Margaritas iedzimtās bezrūpības.

� Viņa ir no tām sievietēm, kas atzīst tikai vienu vienīgu pieķer�anos, � reiz Margarita sacīja man ar no�ēlas pilnu smaidu, � viņai nekā neatliek, ko veltīt mums, pārējiem. Es to nespēju saprast. Bet viņam tas dro�i vien patīk, un, es domāju, tas ir pats svarīgākais.

Parunājies ar Lafkinu, es, meklēdams Margaritu, no karstās, �ilbino�i apgaismotās telpas izgāju uz balkona. Viņa bija tur kopā ar Franci Getlifu un vēl da�iem viesiem, un es paaicināju viņu sānis. No Lafkina dzirdētais tā aizņēma manas domas, ka es pavisam aizmirsu, kur atrodos. �ķita, it kā pēk�ņi man no jauna uzbruku�as sen aizmirstas bēdas vai varbūt prieks, un man vajadzēja to izstāstīt Margaritai.

Viņa klausījās, raudzīdamās manī, tad atkal uz spo�i apgaismoto viesistabu. Daudz ātrāk nekā es pats viņa atskārta, ka īstenībā runāju nevis par Lafkinu vai'Hudu, bet par Rod�era un līdz ar to mūsu neveiksmi. īstenībā es runāju par to, ko mēs bijām mēģināju�i izdarīt, bet bez panākumiem.

� Jā, � Margarita sacīja, � mums vajadzīga uzvara.

Viņai netrūka drosmes. Viņa palūkojās viesistabā. Tāpat kā es pirms brītiņa, viņa domāja: viss turpinās kā agrāk.

� Mums vajadzīga uzvara, � viņa atkārtoja. Viņa nepadevās, ne arī ļāva man padoties.

Francis Getlifs pienāca pie mums. Uz mirkli mēs ar Margaritu apmulsu�i apklusām. Varēja likties, ka esam aprunāju�i viņu, ar ļaunu pieminēju�i viņa vārdu. Francis vairs nebija mūsu pulkā. Viņ� bija padevies. Ne tāpēc, ka būtu mainījis savus uzskatus, viņ� tikai nespēja no jauna uzsākt cīņu. Viņ� tagad dzīvoja savā mājā Kembrid�ā un nodevās vienīgi pētījumiem. Tovakar viņ� jau bija paspējis ar glu�i jauneklīgu satraukumu izklāstīt mums kādu jaunu ideju.

Sakāve var tāpat iedragāt draudzību, es domāju, kā atra�anās pretējās pozīcijās. Mēs ar Franci trīsdesmit gadus bijām tuvi draugi. Ta�u tagad mūsu attiecībām

sakāve, es nodomāju, ietekmē draudzību ne mazāk kaitīgi kā mūsu sākotnējā uzskatu at�ķirība. Mēs ar Frānsisu bijām draugi trīsdesmit gadus, bet siltums, kas bija pazudis no mūsu attiecībām, bija praktiski vienāds ar to, kas pazuda no manām attiecībām ar Duglasu. Neliels zaudējums, ņemot vērā faktu, ka mēs bijām tiku�i cauri; neliels, bet neaizvietojams.

Mēs sākām runāt par koled�u, par Kembrid�u. Mēs staigājām pa balkonu. Debesis zemu karājās virs dārza, virs jumtiem. Pilsētas gaismas � pierādījums tam, ka Londona ir nomodā � bija iesprostotas debesīs, piesātinātas ar tām, atspoguļojot tās, atgrie�ot tās Londonā. Saruna pārgāja uz bērniem un kļuva dzīvāka � mēs bijām seni draugi, viens otra acu priek�ā audzinot ģimenes. Domas par cīņu un pat tās iemesli pamazām izgaisa. Mēs runājām par saviem bērniem, mēs priecājāmies par viņiem. Vienīgā mistērija ir Penelope. Viņa un Artūrs Plimptons abi ir �tatos; abi ir nodibināju�i ģimenes � katrs savu. Frānsiss pasmaidīja kā Dons Kihots, saprotot, ka viņ� skatās uz vējdzirnavām.

Zem skaistās Londonas debess mēs runājām par bērniem, par viņu nākotni. Mēs runājām tā, it kā mūsu bērnu nākotne būtu viegla, patīkama un dro�a, it kā mēs vienmēr priecātos par viņiem.

XXIII nodaļa. Kādā mazā viesistabā ...... 161

XXIV nodaļa. Valdības pasts guļamistabā . . , .168

XXV nodaļa. Runa zivju tirgotāju ģildes zālē � . 177

XXVI nodaļa. Interpelācija ....... , , 187

XXVII nodaļa. Pastaiga lustru gaismā ...... 199

XXXV nodaļa. Izvēle . _t , _t � ������ 265

Piektā daja

Balso�ana

XXXVI nodaja. Neparasta rīcība ........ 274

XLVI nodaļa. Vēl viena izvēle ........ 345

XLVII nodaļa. Nakts debesis pār Londonu . , . . 349

CORRIDORS OF POWER by С. P. S n о w

London

Macmillan and Co LTD 1664

П. Сноу

КОРИДОРЫ ВЛАСТИ

Издательство �Лнссма� На латышском языке Художник Эдгар Скуикь

Redaktore V. Poikāne. Māksi, redaktors V. Grants. Tehn. redaktore L. Engere. Korektore A. Mustapa.

Nodota salik�anai 1968. g. 5. Jūnijā. Parakstīta iespie�anai 1968. g. 14. augustā. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2. formāts 84X108/32. 11.17 fiz. iespiedi.; 18,76 uzsk. iespiedi.; 19,36 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 1 rbl. 12 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn, Nr. 22053-DI40. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pasūt. Nr. 318.

A(Angļu)

Viena no labākajām Oksfordas koled�ām, kuru beigu�i daudzi izcili politiski darbinieki.

Tekstu izskaidro�ana (fr.).

Tālā princese (fr.).

Sekretārs � pārskata ziņojumu sastādītājs (jr.).

No aug�as (fr.).

Skolotājs, cienījams cilvēks (hind.).

Steidzies lēnām (lat.).

Augstākā sabiedrība (fr.).