Varavīksne

Sastādījis P. Liepiņš

Pēc R. Akera

Kādu rītu pļavu kamenīte¹ sadomāja piecelties agrāk. Viņa līdz ar saules lēktu¹² gribēja apskatīt mežmalu, kur iepriekšējā dienā bija redzējusi jau saziedējušas piene-nītes. Visa mežmala izskatījās kā ar zeltainu segu pārklāta.

Kamenīte pārlidoja pār pļaviņu, kur ziedēja košas purenes³, bet to ziedi vēl bija pārklāti ar rasas pērlītēm⁴. Arī bezdelīgactiņas, kas ziedēja piekalnē, savu zilo acu kaktiņos slēpa pa rasas asariņai.

Nu jau klāt bija arī mežmala. Bet kur tad pienenes? Tā pati mežmala, tie paši koki un tā pati noriņa, tikai zaļa un nevis zeltaina! Kamenīte neticīgi nolaidās ze-m_tāk. Izrādījās, ka pienenītes vēl gulēja, apsegušas savus zeltainos ziedus ar zaļām lapiņām, lai paglābtu tos no aukstās nakts rasas.

Kamenīte nometās uz viena pienenes zieda, paburzīja to, paraustīja aiz zaļajām kauslapiņām. Nekā, ziediņš vēl guļ. Tad kamenīte pacēlās spārnos un sāka dudināt savu stabulīti: — Du — du — dū — ū! Mostieties, pienenītes! Mostieties, saulīte jau smaida!

Kamenītes rīta signāls izskanēja tālu pār visu noru.

Saules siltie rīta stari glāstīja pieneņu galviņas... Tie nolasīja rasas pērlītes un izžāvēja sakļautās kaus-lapiņas. Sajutušas saules silto glāstu¹, pienenītes visas reizē atvēra savas za|ās kauslapiņas un uzsmaidīja ka-menītei. Visa p|aviņa no jauna pārklājās kā ar zeltainu segu.

— Du — du — dū — ū! — kamenīte apsveica ziedus. — Labrīt, labrīt! Atnācu jūs apciemot, saldu nektāru iebaudīt!

— Lūdzu, lūdzu, kamenīt! — ziediņi teica. — Mēs labprāt tevi uzņemsim savos ziedu mājok|os⁵⁶ līdz pašam saulrietam. Nāciet, bitītes, nāciet, kamenītes, pie mums ciemoties! Bet pievakarē atkal iesim gulēt un laikus aizvērsim savas ziedu actiņas ...

Drīz visa noriņa sanēja⁷. Tur lidinājās no zieda uz ziedu gan bitītes, gan raibie taurenīši. Košie ziediņi laipni smaidīja, bet pār dzidro debesu jumu⁸ priecīgi ripoja zeltaina saules ripa.

noriņa — полянка neticīgi — недоверчиво paburzīt (paburzīja) — помять

paraustīt (paraustīja) — дёрнуть; подёргать

kauslapiņas — чашелистики

stabulīte — дудочка

saules stari — солнечные лучи

sak|aut — сомкнуть-смы-кать

iebaudīt — отведать

saulriets — закат, заход солнца

pievakarē — под вечер laikus — своевременно koši — яркие ripot — катиться ripa — диск

a. Auziņš

Draugiem vienmēr daudz ko runāt, Stunda zib kā mirklis jauks.

Svētdienā vai darba dunā¹ Katram vajadzīgs ir draugs.

Ausma sārtus spārnus cilās, Apkārt zemeslodei trauks⁹¹⁰, — Maldoties pat sapņu silā¹¹, Katram vajadzīgs ir draugs.

Klāt pie pelēcīgas dienas Saule savus starus jauks, Ejot pulkā¹² vai pa vienam, Katram vajadzīgs ir draugs.

Tā kā puķe dārzā lēni Ziliem ziediem vakars plauks. Labu dziesmu uzsāks zēni, — Katram vajadzīgs ir draugs.

Tie nav tikai ska|i vārdi, Draudzība mūs kopā sauks Arī tad, kad augs jau bārda, — Katram vajadzīgs ir draugs.

zibēt (zib) — мелькать;

мерцать

mirklis — мгновение

jauks — приятный, чудесный

ausma — рассвет, заря cilāt (cilās) spārnus — взмахивать крыльями pelēcīgs — сероватый; серый

jaukt (jauks) klāt — при-мешать-примешивать

3. PIRMAIS PIONIERU PULCIŅŠ LATVIJA

1927. gada 30. oktobrī nolēma apvienot bērnus pionieru pulciņos. Pirmo pionieru pulciņu izveidoja uz bērnu kluba bāzes. Tam deva nosaukumu «Jaunais pionieris».

So pulciņu vadīja komjauniete Austra Putniņa (Ivane). «Jaunajā pionierī» darbojās piecdesmit divi bērni vecumā no 9 līdz 16 gadiem. Pirmajam pionieru pulciņam bija savi statūti. Visi pionieri nēsāja sarkanus kaklautus, nozīmītes, viņiem bija savs sarkanais karogs. Bērniem ļoti patika organizēšanās posmos, stāšanās ierindā, patika nodot ziņojumus.

Pulciņa devīze bija «Cīņai par strādnieku mērķiem esi gatavs!». Un atbildēt vajadzēja «Arvien gatavs!». Tas bija kas jauns, līdz šim neparasts bērnu dzīvē. Pulciņa kārtība un organizētība disciplinēja bērnus. Pionieri ļoti vēlējās savam formas tērpam piespraust īstas metālā darinātas nozīmītes. Pēc viņu lūguma revolucionārais mākslinieks Ernests Kālis izgatavoja zīmējumu.

Nozīmītē bija attēlots melns zobrats ar sarkanu trīsstūri vidū, uz kura atradās burti JP. Zobrats simbolizēja pionieru piederību strādnieku šķirai, trīsstūris — triju paaudžu — pionieru, komjauniešu un komunistu vienotību, bet burti apzīmēja pulciņa nosaukumu «Jaunais pionieris». Pulciņa «Jaunais pionieris» jaunākais dalībnieks bija Vitolds Jauntirāns. Viņam bija tikai pieci gadi.

Pirmais «Jaunā pioniera» plašākais sarīkojums notika 1928. gada 8. martā. Tas bija veltīts Starptautiskajai sieviešu dienai. Pirmo reizi pionieri uzstājās strādnieku priekšā formas tērpos.

r

I

apvienot (apvienoju) — объединить

nolemt (nolēma) — решить

ierinda (ierindā) — строй (в строю)

nodot ziņojumus — отдать рапорт

organizētība — организованность

piespraust — приколоть mākslinieks — художник attēlots — изображён zobrats — зубчатое колесо, шестерня

trīsstūris — треугольник piederība — принадлежность

strādnieku šķira — рабочий класс

paaudze — поколение

vienotība — единство; еди

нение

apzīmēt (apzīmēja) — обозначать

dalībnieks — участник

komjauniešu vadībā — под

руководством комсомольцев

sarīkojums — вечер

uzstāties (uzstājās) — выступить

strādnieku priekšā — перед рабочими

formas tērps — форменная одежда

4. MARIKITA

Pēc 2. Grivas

Karstā jūlija saule cepināja apa|os uzkalnus kā maizes klaipus krāsnī. Tie bija jau kļuvuši pavisam brūni. Akmeņi bija tik karsti, ka uz tiem nevarēja apsēsties. Cil-

piedalTjās mākslinieciskajā pašdarbībā, lai sniegtu priekšnesumus — участвовали в художественной самодеятельности, чтобы давать концерты vēki bija noguruši¹ un svīda kā pirtī. Viņi gaidīja nakti, kad beigsies kauja un kļūs mazliet vēsāks.

No apkārtējām zemnieku akmens būdām bija evakuēti visi iedzīvotāji. Tikai kādā mazā būdiņā netālu no mūsu baterijas lielgabaliem bija palicis kāds vecs laukstrādnieks ar savu sievu un mazmeitu Mariju, kuru sauca par Marikitu.

Kad artilēristi sapulcējās upītes krastā zem kupla ozola, kur atradās virtuve, atnāca arī Ma-rikita. Viņa bija tikpat brūna un vāja kā saulē izkaltusi stepe¹³¹⁴, ģērbusies plānā kokvilnas kleitiņā, kailām kājām un māla krūzi padusē¹⁵. Pavārs iedeva meitenei lielu maizes riecienu, kārbiņu saldā kondensētā piena, bet māla krūzi piepildīja vai nu ar kafiju, vai zupu. Marikita pierunāt veco vīru, lai tas savu ģimeni pa nakti, kamēr frontē valda klusums, aizved uz aizmuguri. Bet vecais vīrs nebija pierunājams*. Un tā Marikita ar savu vectēvu un vecmāmiņu palika dzīvot turpat, pie pašas frontes līnijas blakus lielgabaliem.

pateicās un steidzās atpakaļ uz mazo būdiņu pie vectēva un vecmāmiņas. Tā tas atkārtojās ik dienas rītos un vakaros. Dienā, kad iedegās kauja, visa ģimene, izņemot mazo ēzelīti¹⁶, paslēpās dziļā alā zem liela granīta bluķa¹⁷ upītes krastā. Alēs baidījāmies, ka alā neiekrīt kāda bumba vai granāta, un tāpēc mēģinājām

Otrās dienas rītā fašisti sāka uzbrukumu. Virs pozīcijām nepārtraukti lidinājās ienaidnieka bumbvedēji¹⁸¹⁹. Netālu no mūsu lielgabaliem degbumbas aizdedzināja izkaltušo stepi. Telefona vadi sadega, un mums pārtrūka sakari²⁰. Mēs paslēpām munīciju un ar lāpstām rokās metāmies dzēst degošo stepi²¹.

Tajā brīdī notika kaut kas negaidīts: fašistu lidmašīnas mestā bumba trāpīja tieši mazajā mājiņā Morāle-sas upītes krastā. Kad izklīda dūmi un putek|u mākoņi, mājiņas vairs nebija. Mēs devāmies turp. Es ielīdu alā, kur slēpās Marikita ar savu ģimeni, bet tajā atradu tikai uztraukumā drebošu meiteni²².

— Kur ir tava vecmāmiņa un vectēvs? — es jautāju.

— Viņi aizskrēja glābt ēzelīti, — Marikita atbildēja, kļaudamās bailēs man klāt²³.

Es sapratu, kas bija noticis ar meitenes tuviniekiem, bet viņai to nedrīkstēju sacīt. Paliku pie Marikitas tik ilgi, kamēr mani biedri atraka drupas un upītes malā apbedīja bojā gājušo meitenes vectēvu un vecmāmiņu.

— Kur viņi tik ilgi kavējas? — Marikita jautāja.

— Neuztraucies! — es mierināju meiteni. — Viņi laikam paņēmuši ēzelīti un aizveduši drošākā vietā.

— Aizved arī mani tur! — viņa lūdzās.

— Tagad nevar, — es teicu. — Fašisti bombardē, deg stepe.

— Kāpēc tad viņi varēja aiziet? — meitene jautāja.

— Tu esi maziņa, — es sacīju un noskūpstīju viņas tumšos vaigus. — Vakarā, tikko beigsies kauja, mēs tevi aizvedīsim uz aizmuguri. Mēs tevi te neatstāsim, Marikita. Tevi aizvedīs ar mašīnu tālu, tālu pie citiem bērniem. Tur nav fašistu un nav tik karsts. Tu tur varēsi visu dienu rotaļāties ar tādiem pašiem bērniem kā tu. Tur tev būs labi.

*

— Es gribu mājās, — Marikita raudādama lūdzās.

— Es gribu pie savas vecmāmiņas un vectēva!

— Kad beigsies karš, pie tevis atbrauks tavs tētis.

— Vai viņš atbrauks?

— Atbrauks.

— Vai es tad būšu liela?

— Tu būsi liela, lielāka nekā tagad.

Meitene apmierināta pasmaidīja.

— Tētis atbrauks, un es būšu liela. Kāpēc cilvēki neizaug tik lieli kā koki, tik lieli kā kalni?

— Kalni neaug, jo kalni nav dzīvi. Koki ir dzīvi, un koki aug.

— Vecmāmiņa sacīja, lai es nelaužu kokus. Kokiem ir sirds, un viņiem sāp tāpat kā man.

— Kokiem nav sirds, un viņiem nesāp, — es sacīju.

— Bet kokus nevajag lauzt. Koki dod aug|us un ēnu. Koki ir skaisti.

— Kas tu tāds esi? — viņa pēkšņi paskatījās manī ar savām lielajām, tumšajām acīm.

— Es esmu jūrnieks.

— Jūrnieks? Kas tas ir — jūrnieks?

— Cilvēks, kas strādā uz jūras.

— No kurienes tu atbrauci?

— No tālas zemes. Mēs jums atvedām saldo pienu, ko tu dzer.

— Un kur palika kuģis?

— Kuģis aizbrauca pa jūru ar tādiem pašiem bērniem kā tu. Viņus aizveda uz tādu vietu, kur nav kara. Vasarā tur nav tik karsti kā te, bet ziemā uzsnieg balts, mīksts sniedziņš. Visa zeme klāta ar sniegu. Bērni tur iet skolā un mācās, bet pēc mācībām slidinās pa sniegu un ledu.

— Vai tu mani arī nevarētu aizvest pie viņiem?

— Mēs tevi aizvedīsim līdz Madridei, bet no turienes tu brauksi kopā ar citiem bērniem uz Valensiju. Tur sākas jūra, un tur ir kuģi. Tie jūs aizvedīs uz tālām pilsētām — uz Odesu un Maskavu.

— Vai kuģiem, tāpat kā tev un man, ir sirds? — Ma-rikita pēkšņi iejautājās.

— Kuģiem nav sirds, bet kuģi ir labi.

— Kāpēc tu ar viņiem nebrauci atpakaļ?

— Es paliku palīdzēt tavam tētim. Kad mēs uzvarēsim fašistus, mēs abi ar tavu tēti pie tevis aizbrauksim.

— Kad tu mani aizvedīsi uz Madridi?

— Šonakt. Tikko apklusīs kauja ...

Pienāca nakts. Stepe vēl dega. Kad sanitārā mašīna ar ievainotajiem bija sagatavota се|ат^! uz Madridi, es iekāpu alā pie Marikitas.

— Nāc, brauksim! — es sacīju, pasniegdams viņai sudrabainu olīvkoka zariņu.

— Kur es likšu šo olīves zaru? — viņa jautāja.

— To tu iedēstīsi upītes krastā par piemiņu.

Es vedu meiteni pa tumsu ar lielu līkumu, lai viņa neredzētu sagrauto būdiņu. Morālesas upītes krastā, kur stāvēja sanitārā mašīna, mēs tumsā apstājāmies pie svaigas kopiņas.

— Marikita, — es sacīju, — iedēsti te šo zariņu par piemiņu.

— Kas uzraka šo dobīti? — viņa jautāja.

bija sagatavota ce|am — была подготовлена к дороге

— Mani draugi.

— Tev ir labi draugi.

Marikita noliecās un rūpīgi iedēstīja sudrabaino olīvkoka zariņu. Es granātas čaulā no upītes atnesu ūdeni.

Pēc tam viņa jautāja:

— Kā tu domā, vai tas izaugs tikpat liels kā citi koki?

— Varbūt izaugs. Kas

to lai zina.

— Vai mazie koki arī ir labi?

— Mazie ir labi.

— Viņiem tikai nav sirds. Es esmu maza, bet man ir sirds. Uzliec roku man uz krūtīm, paklausies!

Es uzliku roku uz viņas krūtīm.

— Vai pukst? Vai tu jūti?

— Es jūtu. Tev ir laba, stipra sirds.

— Tev arī ir sirds?

— Jā, man arī ir sirds.

— Bet vai fašistam ir sirds?

— Fašistam nav sirds. Bet tagad nāc un sēdies mašīnā!

— Es nekad neesmu braukusi mašīnā, — meitene priecīgi čaloja.

— Pēc tam tu brauksi ar kuģi.

— Pa jūru?

— Pa jūru.

— Un tur būs bērni?

— Tur būs bērni.

— Un sniegs?

— Un sniegs.

— Un mēs slidināsimies?

— Jūs slidināsieties.

— Un mācīsimies?

— Un mācīsieties.

Mašīnas motors sāka rūkt. Es pacēlu Marikitu gaisā un iesēdināju mīkstajā ādas sēdeklī¹ blakus šoferim.

— Kāpēc tu nebrauc? — viņa jautāja.

— Es palikšu pie tava tēva.

— Pēc kara jūs atbrauksiet?

— Kā tad, noteikti aizbrauksim, Marikita, noteikti aizbrauksim.

Šoferis aizvēra durvis. Mašīna sakustējās, tad pa nelīdzeno stepi līgodamās²⁴²⁵ uzbrauca uz asfaltētās šosejas un traucās uz priekšu. Es stāvēju un raudzījos tālumā, kamēr degošās stepes dūmi un uguns mēles²⁶to aizsedza.

cepināt — печь maizes klaips — каравай svīst (svīda) — потеть pirts — баня kauja — бой vēsāks — прохладнее apkārtējie — окружающие laukstrādnieks — сельскохозяйственный рабочий sapulcēties (sapulcējās) — собраться

vājš — худой

kokvilnas — хлопчатобумажный

maizes rieciens — ломоть хлеба

kārbiņa — банка

piepildīt (piepildīja) — наполнить

tuvinieki — близкие

drupas — развалины;

руины

apbedīt — похоронить

slidināties (slidinās) — кататься

olīvkoks — оливковое дерево

kopiņa — могильный холм par piemiņu — на память čaula — гильза

pukstēt (sirds pukst) — сердце бьётся

čalot (Čaloja) — болтать nelīdzens — неровный

Pēc Ž. Grīvas

Ja kāds zēnam jautāja: — Maksi|o, kad tu esi dzimis? — tas droši atbildēja: — To es.nezinu. Bet man ir jau desmit gadu. Kad es būšu tik liels kā tu, tad man būs tikpat daudz gadu kā tev.

Kalnračiem patika mazā zēna asprātības. Viņi to mīlēja.

Vakaros, kad kalnrači beidza darbu, pie raktuvēm sapulcējās daudz bērnu. Viņi gaidīja tēvus, kas pēc smagās darba dienas izkāpa no pazemes tumsas. Arī Maksiļo atradās bērnu vidū. Tēvu zēns pazina jau no tālienes. Maksi|o saņēma tēva cieto roku savā un, likdams lielus soļus¹, centās iet kā tēvs.

Māla būda, kurā dzīvoja Maksiļo, atradās pilsētas dienvidu stūrī. Tā bija pelēka kā akmens kalna nogāzē. Zēna māte pelnījās, mazgādama veļu². Maksiļo mīlēja māti un palīdzēja viņai.

¹ likdams lielus soļus — делая большие шаги² pelnījās, mazgādama veļu — зарабатывала стиркой белья

Kad māte gāja mazgāt veļu, bet Maksiļo devās uz avotu, zēns tukšo krūzi sniedza mātei, sacīdams: — Mamita, dod man smago ve|as grozu! Es tev palīdzēšu aiznest to līdz baseinam.

Ūdens baseins atradās aiz pilsētas. Tas bija celts no sarkaniem ķieģeļiem. Uz karstajām smiltīm un akmeņiem žāvējās izklātie krekli un palagi.

Kādā dienā raktuvēs atskanēja spēcīgs sprādziens. Sievas un bērni skrēja uz raktuvēm un raudāja. Mak-siļo bija aizgājis kalnā pēc ūdens. Zēns juta, ka noticis kas briesmīgs. Kādreiz jau tēvs bija stāstījis par nelaimi raktuvēs. Maksiļo pagriezās un devās uz raktuvēm. Pie vārtiem uz akmens soliņa sēdēja māte. Viņas acis bija tik sarkanas, it kā stundām ilgi tā būtu skatījusies spožajā augusta saulē¹.

— Mamita, kur tētis? — Maksiļo jautāja un viegli noglāstīja mātes kaulainās rokas, kas veļas ūdenī bija kļuvušas²⁷²⁸ cietas un baltas.

— Nelaime, dēls, — šņukstot²⁹ atbildēja māte. — Bet tētis pārnāks... Viņam jāpārnāk. Citādi mēs nomirsim badā.

Māte piecēlās, paņēma Maksiļo pie rokas un devās mājup. Visu dienu viņa skuma un nerunāja ne vārda. Arī Maksiļo sajuta milzīgu smagumu krūtīs.

— Mamita, es aizvedīšu paganīt kazu.

— Ved, Maksiļo, tikai nepaliec pārāk vēlu!

Maksiļo aizgāja ar kazu kalnos. Kaza mierīgi grauza cietās krūmu lapas, bet Maksiļo sēdēja uz akmens, iespiedis galvu plaukstās³⁰.

žāvējās izklātie krekli — сушились разостланные рубашки

tikpat daudz — столько же

kalnrači — горняки asprātības — остроты raktuves — рудник darba diena — рабочий день

pazeme — подземелье avots — родник, источник sprādziens — взрыв kas briesmīgs — что-то ужасное

kādreiz — когда-то, некогда

kaulains — костлявый paganīt — попасти

Pēc Ž. Grivas

1. Dejojošais Džins

Mūsu kuģis pacēla enkuru un izgāja jūrā. Sākumā es uzmetos uz radio antenas. Bet dienvidu saulē tā bija tik stipri sakarsusi, ka gandrīz apdedzināju ķepiņas¹. Tāpēc pacēlos spārnos un uzlidoju uz masta gala. Te pūta viegls vējiņš un varēja redzēt, kas notiek uz kuģa un krastā. Pielicis tālskati pie acīm³¹³², kapteinis uzmanīgi raudzījās jūrā un deva komandas stūrmanim. Pie ragainā stūres rata³³ stāvēja jauns stūrmanis un grozīja to no vienas puses uz otru. Kuģa klāja saimnieks — bocmanis ar savu palīgu mazgāja tikko izvilkto milzu enkuru. Matrozis turēja rokā garu gumijas š|ūteni,caur kuru drāzās spēcīga ūdens strūkla.

— Tū, tū, tūl — pēkšņi ierēcās kuģa svilpe³⁴, un tās dobjā skaņa bija dzirdama tāltālu krasta džungļos. Es zināju, ka tas ir kuģa atvadu sveiciens. Droši vien to sadzirdēja arī bitīte Melnkājīte un nēģeru zēns Dudū.

Kuģis apgāja apkārt salām un uzņēma kursu uz ziemeļiem. Uz salu klintīm augstu pakāpušās¹, ar savām zaļajām lapām vēdināja sveicienus garās un slaidās palmas.

Pēkšņi gaisā kaut kas nošvīkstēja³⁵³⁶, un man blakus uz masta nolidoja jūras putns Kaija.

— Esi sveicināta, Dūcenīte, — sacīja Kaija. — Kurp tu braukdama³⁷?

— Uz svešām zemēm, — es atbildēju.

— Labāk pārdomā un paliec krastā, — viņa teica.

— Es jūtu, ka jūrā drīz sāksies vētra.

— Man no vētras nav bail, — es atbildēju.

— Tā būs barga vētra, — turpināja jūras Kaija. — Es dzirdēju, ka no krasta tuksnešiem uz jūru skrej peldēties Dejojošais Džins.

— Kas tas ir — Dejojošais Džins? — es jautāju.

— Tas ir smilšu viesulis³⁸, — stāstīja jūras Kaija.

— Dejojošais Džins, pa tuksnešiem virpuļodams³⁹, sacēlis gaisā un nes līdzi milzum daudz sarkandzeltenu un karstu putek|u. Ja tu paliksi masta galā, tu noslāpsi.

— Ko tad man var padarīt tāds Dejojošais Džins, — es atbildēju. — Man ir jauka kajīte ar puķēm. Es paslēpšos tur. Mums ir labs kapteinis. Ja vēlies, arī tev viņš labprāt dos pajumti savā kajītē.

— Paldies, Dūcenīt, — atbildēja jūras Kaija. — Es tikai atlidoju pavizināties. Un gribēju tevi brīdināt. Dejojošais Džins ir ļoti nikns. Vai tu redzi to vietu, kur jūra saplūst kopā ar debesīm?

— Redzu.

— Un to dzeltensarkano svītru pie debesīm?

— Arī redzu.

— Tā ir Dejojošā Džina elpa. Viņš no krasta pūš sakaitētas smiltis¹ jūrā. Es lidošu atpakaļ, man no viņa bail. Uz redzēšanos, bitīte Dūcenīte!

— Uz redzēšanos, jūras Kaija! — es iedūcos.

Kaija izpleta spārnus un pacēlās gaisā. Viņa lidoja atpaka] uz dienvidu salām. Bet mūsu kuģis peldēja arvien tālāk un tālāk uz ziemeļiem.

Āfrikas za|ais, ar mūžamežiem apaugušais krasts⁴⁰⁴¹ izbeidzās. No kuģa masta skaidri bija saskatāms dzeltenais tuksnesis. Kā milzīgs smilšu stabs krastā virpu-* ļoja viesulis Dejojošais Džins. Uz saulē sakarsētām klintīm, ūdeni meklēdami, rēca izslāpuši lauvas⁴². Cilvēki pieplaka zemei⁴³ un apsedza galvas, lai nenoslāptu. Es atstāju masta galu un pa iluminatora spraugu ielīdu kapteiņa kajītē. Sausā tuksneša svelme bija nogurdinoša⁴⁴, un es aizsnaudos.

2. Dienvidvējš

īsti neatceros, cik ilgi tā biju gulējusi. Kad atvēru acis, debesis bija spodras un zilas, bet jūra saulē zaļgani vizu|oja⁴⁵ kā milzīgs spogulis. Kapteinis Klāvs, skūdams bārdu⁴⁶, smiedamies sacīja:

— Tu gan esi liela gulētāja. Ir pagājušas jau četras diennaktis, kopš tu guli.

— Tik daudz! — es brīnījos. — Kur tad mūsu kuģis tagad atrodas?

Kapteinim uz galda bija izklāta¹ liela jūrnieku karte. Viņš pie tās piegāja, rādīja vietu, kur atrodamies, un stāstīja:

— Redzi, bitīte Dūcenīte! Mēs atrodamies te, šinī jūrā, kuru sauc par Vidusjūru. Pa labi no mums atrodas Āfrika, pa kreisi — Eiropa. Mūsu kuģis iet uz zemi, kuru sauc par Itāliju. Itālijas dienvidos atrodas liela sala — Sicīlija.

— Bet kur palika Dejojošais Džins? — es jautāju.

— Tas kā viesulis aizskrēja atpakaļ uz Āfrikas tuksnešiem, — kapteinis paskaidroja. — Te mēs ar viņu vairāk nesatiksimies. Dejojošais Džins dzīvo tuksnešos un tikai pa retam dodas uz jūru nodzerties. Te, Vidusjūrā, mājo maigais Dienvidvējš. Vai tu dzirdi, ka viņš klauvē pie loga un tevi aicina ārā?

— Labi, iešu ar viņu parunāties, — es sacīju kapteinim un izlidoju ārā. Maigais Dienvidvējš mani draudzīgi sagaidīja. Mēs abi uzlidojām masta galā.

— Sī ir mana valstība, — lepni sacīja Dienvidvējš, pamādams⁴⁷⁴⁸ uz plašo apvārsni. — Manā jūrā un manās zemēs mājo mūžīgs pavasaris. Dažreiz gan no sniegiem klātajiem kalniem te ielaužas mans kaimiņš — aukstais Ziemeļvējš, kuru cilvēki iesaukuši par Mistrālu. Bet ilgi es viņam neļauju plosīties. Es viņu iztriecu ārā⁴⁹, un tad manā valstībā atkal iestājas pavasaris. Plaukst koki, zied puķes, bet jūra kļūst silta. Un zilganzaļajos jūras viļņos saule veselām riekšavām⁵⁰ saber zeltu un sudrabu, tā kā no šī dzidrā mirdzuma acis žilbst⁵¹.

— Vai zeme vēl tālu?

— Zeme vairs nav tālu, — sacīja Dienvidvējš.

— Drīz mēs ieraudzīsim tās krastus.

— Tavā pavasara valstībā laikam visi cilvēki dzīvo joti labi? — es jautāju.

— Dažādi dzīvo, — viņš atbildēja. — Bagātie dzīvo labi, bet nabagie — slikti. Gan jau tu pati redzēsi, kad sasniegsi krastu.

Zilajā debesmalā parādījās tumšzilgana, robaina svītra¹.

— Tā ir zeme, — sacīja Dienvidvējš. — Paliec sveika, bitīte Dūcenīte! Es lidošu uz krastu. Man vēl jābūt pie kāda slima zēna, kurš dzīvo tumšā pagrabā. Es viņam aiznesīšu savu silto elpu un mirdzošo Saules zaķīti. Varbūt mēs vēl tiksimies.

3. Vulkānu zemē

Dienvidvējš pacēlās gaisā un aizlidoja. Es paliku masta galā un raudzījos uz krastu, kas nāca arvien tuvāk un tuvāk. No tumšzilās, robainās svītras pamazām izauga koki un mājas, lauki un dārzi, augsti kalni un dziļas ielejas. Visaugstākā kalna galotne, kas bija pārklāta ar sniegu, svieda gaisā baltus dūmu mutuļus⁵²⁵³. Ap klinšaino galotni lēni lidinājās sudrabaini mākonīši kā baltas aitiņas zilā pļavā. Es nolaidos lejā pie kapteiņa un jautāju:

— Kas tas ir par kalnu, un kāpēc tas kūp?

Kapteinis skaļi iesmējās.

— Bitīte Dūcenīte, kāda tu esi muļķīte! Tas ir vulkāns. Kalna galā ir bļodai līdzīgs iedobums⁵⁴, ko sauc par krāteri. Krātera dzijumā vārās no zemes karstuma izkausēta masa — lava. Bet no tās gaisā paceļas tvaiki un dūmi. Un tāpēc kalna galotne kūp. Dažreiz šis kalns gaisā izsviež ugunīgu masu un pelnus. Tādās reizēs mēdz sacīt’, ka vulkāns sācis darboties. Karstie pelni un šķidrā lava dažreiz visai apkārtnei nodara lielu ļaunumu⁵⁵⁵⁶: izposta ciemus, laukus un dārzus. Vulkāns ir slikts kalns, es tev ieteicu labāk tam netuvoties. Krātera karstumā tu vari sev apdedzināt spārnus.

Es nodrebēju. Tādu ugunsvēmēju kalnu⁵⁷ savā bites dzīvē redzēju pirmo reizi.

— Kā šo kalnu sauc? — es jautāju kapteinim, kad kuģis tuvojās krastam, kur atradās liela pilsēta. — Un kā sauc šo pilsētu?

— Kalnu sauc par Etnu, bet pilsētu — par Mesīnu.

Man bija liela vēlēšanās pēc iespējas drīzāk visu redzēt pašai. Kapteinis Klāvs deva atļauju, un es pacēlos spārnos, lai dotos uz krastu.

4. Mesīnā

Pilsēta, kuru kapteinis Klāvs nosauca par Mesīnu, no bites lidojuma izskatījās ļoti skaista. Gar ielām rindojās balti nami⁵⁸ un zaļas alejas. Visapkārt pilsētai bija lieli apelsīnu un citronu dārzi. Oranžie un dzeltenie augļi karājās mūžam zaļo koku zaros kā spožas zelta bumbiņas un skaisti smaržoja. Arī melno zemi klāja zeltainie augļi, kurus nerātnais Dienvidvējš bija nopurinājis⁵⁹ no apelsīnkoku un citronkoku zariem. Jūras krastā un pakalnos stāvēja gaišas pilis un vasarnīcas, kur dzīvoja bagātie ļaudis. Bet lielo māju pagrabos un mazās, tumšās būdiņās mita nabadzīgie cilvēki. Es ilgi meklēju savu draugu Dienvidvēju, lai viņš man parāda pilsētu, bet nevarēju nekur atrast Beidzot es nometos kādam zēnam uz pleca blakus lielai māla krūzei. Krūzē šļakstēja ūdens. Zēns kaut kur ļoti ātri steidzās un tāpēc mani nemaz nepamanīja.

— Kurp tu steidzies? — es jautāju, pielīdusi viņam pie pašas auss.

— Nesu tēvam un viņa draugiem dzert, — zēns atbildēja.

— Kur tad viņi atrodas? — es ziņkārīgi turpināju mazo izprašņāt.

— Pazemē, — zēns teica.

— Pazemē? — es brīnījos. — Kāpēc tad viņi palīduši zem zemes?

— Mans tēvs ar saviem draugiem strādā sēra raktuvēs¹, — paskaidroja zēns, — viņi tur jau ir veselu nedēļu, un es viņiem nesu ūdeni.

— Kāpēc tad viņi nenāk ārā? — es brīnījos.

— Tāpēc, ka viņi streiko, — atbildēja zēns.

— Kas tas ir — streiko?

Zēns par manu nezināšanu iesmējās un sāka pacietīgi skaidrot:

— Tas nozīmē⁶⁰⁶¹, ka viņi pazemē pārtraukuši darbu un pieprasījuši⁶², lai raktuvju īpašnieks maksā lielāku algu. Policisti raktuves apsargā un neļauj dot strādniekiem ūdeni, lai dabūtu viņus ārā no šahtām. Bet mēs, zēni, viņiem slepus nesam ūdeni. Citādi viņi no slāpēm nomirtu. Kādu no maniem draugiem — Karlo policisti notvēra un tik stipri sasita, ka viņš tagad guļ slims.

— Šausmīgi! Kur tad Karlo dzīvo? — es jautāju.

— Gribu viņu apciemot.

5. Pie slimā Karlo

Zēns pamāja uz kāda liela nama pagraba logu. Logs bija vajā¹. Es pacēlos spārnos⁶³⁶⁴ un ielidoju pagrabā. Kad acis bija apradušas ar krēslu⁶⁵, es redzēju šauru telpu. Grīdas vietā bija pelēks akmens klons⁶⁶, kas dvesa aukstumu. Arī sienas un griesti bija pelēki un mitri. Nabadzīgā gultā, ar lupatām apsedzies⁶⁷, gulēja slimais zēns. Uz gultas malas ieraudzīju maigo Dienvidvēju, kas mēģināja slimo sasildīt. Uz zēna krūtīm rotaļājās Dienvidvēja atnestais Saules zaķītis.

— Beidzot jūs atradul — es priecīgi iesaucos.

Dienvidvējš man teica, lai runāju klusāk.

— Karlo ir ļoti slims, — čukstēja Dienvidvējš. — Policisti viņu līdz nāvei sasituši⁶⁸. Vai tu nevarētu viņam atnest mazlietiņ medus?

— Tūlīt, — es sacīju, pacēlos spārnos un izlidoju ārā. Bagātnieku dārzos ziedēja puķes, zemu noliekušas medus pilnos ziedu kausiņus⁶⁹. Es savācu medu un aiznesu slimajam zēnam, viņš kļuva vesels un atguva spēkus.

— Paldies, bitīte Dūcenīte un maigais Dienvidvējš! — Karlo pieceldamies pateicās. — Tagad es atkal esmu vesels un varu uz pazemi aiznest savam izslāpušajam tēvam krūzi ūdens.

Viņš sameklēja lielu māla krūzi un gatavojās aiziet — Vai tu mūs neņemtu līdzi? — es lūdzos.

— Kāpēc gan ne, — Karlo atbildēja, glāstīdams

silto Saules zaķīti, kas vēl arvien lēkāja pa gultu. — Nāciet man līdzi!

Kamēr zēns ar Saules zaķīti izgāja ārā, mēs ar Dienvidvēju izlidojām pa logu un sētā sastapāmies ar saviem draugiem. Zēns no akas iesmēla ūdeni. Pielējis pilnu krūzi¹, viņš to uzlika uz galvas un steidzās uz sēra raktuvēm pie tēva. Saules zaķītis viņam skrēja pa priekšu. Dienvidvējš kaisīja ziedlapiņas ce|ā, bet es dūcu dziesmu.

Ieeju sēra raktuvēs apsargāja policisti. Viņiem pie kājām uz akmeņiem gulēja saplēsta krūze⁷⁰⁷¹. Lauskām blakus⁷² uz mitrās zemes sēdēja un raudāja zēns, kuru es nesen biju saticis uz ielas.

— Kāpēc tu raudi? — es viņam jautāju.

— Policisti izlēja ūdeni un sasita krūzi, — viņš elsodams⁷³ atbildēja. — Bet tur apakšā, pazemē, tēvs ar saviem draugiem gaida ūdeni un nevar sagaidīt.

— Neraudi! Mēs tūlīt aiznesīsim ūdeni, — es viņu mierināju.

— Kā jūs nok|ūsiet pazemē? — zēns jautāja savam draugam Karlo. — Policisti arī tev tūlīt atņems un sasitīs krūzi.

— Mēs jums palīdzēsim, — sacīja Dienvidvējš. Viņš, dusmīgi šņākdams, uzbruka policistiem⁷⁴, norāva tiem cepures un sāka plosīt matus⁷⁵. Es nikni dūcu un lidinājos viņiem apkārt. Pa to laiku spožais Saules zaķītis un zēns ar krūzi iecilpoja šahtas tumšajā ejā⁷⁶. Kad viņi tur jau bija pazuduši, mēs ar Dienvidvēju metāmies līdzi.

Dziļi pazemē Saules zaķīša gaismā mēs ieraudzījām vairākus vīrus. Tie bija sēra raktuves strādnieki. Viņi bija izslāpuši un tikko turējās uz kājām. Kad parādījās Karlo ar ūdens krūzi, vīriem priekā iemirdzējās acis. Tēvs dēlu apkampa un skūpstīja.

— Karlo, kur tu tik ilgi aizkavējies? — viņš jautāja savam dēlēnam.

— Policisti mani sasita, un es saslimu.

— Nabaga Karlo, — zēnam glāstīdams galvu, nopūtās tēvs.

— Bet tagad atkal esmu vesels, — Karlo priecīgi iesaucās, — un atkal jums nesīšu ūdeni. Saules zaķītis, Dienvidvējš un bitīte Dūcenīte man palīdzēja.

6. Atkal uz kuģa

— Tū, tū, tū! — no ostas puses atskanēja dobji pūtieni. Tā bija mūsu kuģa balss. Kapteinis mani sauca atpakaj. Es steidzīgi atvadījos no saviem draugiem un pa tumšo alu izlidoju gaišajā klajumā. Pie debesmalas kūpēja milzīgais vulkāns Etna. Saules tveicē viegli drebēja ziedošos dārzos iegrimusī pilsēta. Zilajā jūras šaurumā šūpojās vairāki kuģi.

Atkal dobjš pūtiens nodrebināja gaisu:

— Tū, tū, tū!

Es lidoju, cik vien ātri spēdama⁷⁷. Kad sasniedzu kuģi, bocmanis ar saviem palīgiem jau bija pacēluši enkuru. Kapteinis Klāvs stāvēja pie liela galda, uz kura bija izklāta jūras karte. Es uzmetos viņam uz pleca un jautāju:

— Kurp mēs tagad dosimies?

Un kapteinis atbildēja:

— Te jūras kartē uzzīmēts mūsu ce|š. Mēs pašreiz atrodamies pie Sicīlijas. Tā ir Itālijas sala. No šejienes mēs iesim gar Itālijas piekrasti uz Franciju. Tur atrodas liela osta Marseļa. Tā ir mūsu tuvākais ce|a mērķis.

Es uzmanīgi apskatīju lielo jūras karti un jautāju:

— Vai Marseļā būs tikpat silts kā te?

— Drusku vēsāks, — atbildēja kapteinis. — Netālu no Marseļas atrodas kalni, kurus sauc par Alpiem. To augstās galotnes arī vasarā ir klātas ar sniegu. Tajos mājo aukstais Ziemeļvējš Mistrāls.

— Par to jau man stāstīja Dienvidvējš, — es sacīju kapteinim.

— Nu redzi! — kapteinis nopriecājās. — Tu jau daudz ko zini. Ja Ziemeļvējš Mistrāls nokāps no kalniem un krastā mūs sagaidīs, tad būs vēss.

— Tad jau labāk lai viņš paliek kalnos, — es teicu. Kapteinis iesmējās.

— Tas jau gan būtu labi. Bet, tikko viņš uzzinās, ka mēs tuvojamies krastam, tā būs klāt un pūtīs vēsumu, cik jaudas¹. Tas ir viens no niknākajiem un spēcīgākajiem vējiem⁷⁸⁷⁹. Visus piekrastes kokus viņš, skriedams pāri, saliecis⁸⁰ uz jūras pusi. Taisna koka tu tur gandrīz neieraudzīsi.

Es izbrīnījos:

— Tad jau tas ir vēl niknāks par Dejojošo Džinu.

— Abi ir labi, — noteica kapteinis. — Bet tu, bitīte Dūcenīte, nebīsties. Tavi spārni ir stipri, un tev viņš neko nespēs padarīt.

Kapteinis iegāja pie stūrmaņa, bet es izlidoju ārā. Vēja gandrīz nemanīja. Mierīgā jūra saulē vizuļoja kā izkausēts zelts⁸¹. Kuģa izbaidītas, gaisā veseliem bariem pacēlās lidojošās zivis¹. Netālu rotaļājās delfīni. Es pacēlos spārnos un aizlidoju viņus apciemot.

— Kur tad tu te atradies, bitīte Dūcenīte! — viens no delfīniem iesaucās.

— Kas tur ko brīnīties? — es jautāju.

— Tāpēc, ka jūrā bites nedzīvo, — viņš atbildēja.

— Te pat muša nav redzēta.

Es no tiesas sadusmojos.

— Ak tu viens! Kā tu mani vari pielīdzināt mušai! Es esmu darbīga bite un ļaudīm vācu saldu, smaržīgu medu. Bet tu laikam cita nekā neproti kā tikai rotājāties.

Delfīns nokaunējās un pazuda ūdenī. Es lidoju atpakaļ uz kuģi, ielīdu kapteiņa kajītē un ziedos saldi aizsnaudos.

1.

šļūtene — шланг

ūdens strūkla — струя

воды

dobja skaņa — глухой

звук

tuksnesis — пустыня

noslāpt (noslāpsi) — за

дохнуться

pajumte — приют

brīdināt — предупредить saplūst (saplūst) — сли

ваться

elpa — дыхание

virpu|ot (virpuļoja) —

кружиться

sprauga — щель

2.

mājot (mājo) — обитать valstība — царство ielauzties (ielaužas) —

врываться

3.

ieleja — долина

klinšains — скалистый

izkausēts — расплавленный

ugunīgs — огненный

šķidrs — жидкий

apdedzināt — обжечь-об-

жигать

atļauja — разрешение

4.

lidojums — полёт

karāties (karājas) — висеть

nerātnais — озорной

vasarnīca — дача mist (mita) — жить blakus māla krūzei — рядом с глиняным кувшином

šļakstēt (šļakstēja) — плескаться

ziņkārīgi — с любопытством

izprašņāt — расспрашивать

pazemē — в подземелье pacietīgi — терпеливо notvert (notvēra) — схва

тить

šausmīgi — ужасно

6.

pūtiens — гудок

klajums — простор

tveice — зной

darbīga — трудолюбивая nokaunēties (nokaunē

jās) — застыдиться

Pēc K. Griguļa

Kolhoza «Lielrenda» lopu fermā jau daudzus gadus dzīvoja bezdelīgu ģimene. Bet reiz notika nelaime: divi mazie bezdelīdzēni izkrita no ligzdas. Viens bija uz vietas beigts¹, bet otrs palika dzīvs. Ko darīt ar mazo bezdelīdzēnu? Novietot atpakaļ⁸²⁸³ ligzdā nevarēja, jo tā bija pārāk augstu pie griestiem. Tad fermas darbinieki atcerējās, ka ciemā dzīvo jaunā naturāliste Vilma, kas daudziem putniņiem izglābusi dzīvību⁸⁴. Vilma neatsacījās palīdzēt bezdelīdzēnam.

— Bezdelīgas pārtiek no mušām, odiem un citiem kukaiņiem, — teica Vilmas brālis. — Tev būs to ļoti grūti uzaudzināt, barojot tikai no rokas⁸⁵, jo bezdelīga barību no zemes neņem.

— Lai arī būtu tā¹, kā tu saki. Tomēr mēģināšu, — teica Vilma.

Ar lielām grūtībām Vilma beidzot iemācīja spītīgo bezdelīdzēnu ņemt barību no pirkstiem.

Vilma mazo putnēnu nosauca par Sautrīti⁸⁶⁸⁷.

Sautrīte ļoti pierada pie savas barotājas. Vajadzēja tikai parādīt pirkstos mušu un pasaukt: «Sautrīt, Saut-rīt!» — tā bija klāt⁸⁸, nolaidās Vilmai uz plaukstas un notiesāja pasniegto cienastu⁸⁹⁹⁰.

Pienāca rudens, gājputni aizceļojat Sautrīte negribēja laisties projām no savas kopējas.

«Ko es iesākšu ar Sautrīti,» domāja Vilma, «kad būs nozuduši pēdējie kukaiņi? Ar ko tad to barošu?»

Par bezdelīdzēnu uzzināja Rīgas Dabas muzejs. Līdz šim vēl nebija dzirdēts, ka bezdelīgu var pieradināt paklausīt uz saucienu un no pirkstiem ņemt barību.

Vilmai ieteica atdot pieradināto bezdelīgu muzejam. Meitenei gan bija ļoti žēl šķirties no savas mīlules, bet žēl bija arī Sautrītes. Tagad putniņam būs drošs apgādnieks, kas ziemā sagādās tam barību. Muzejā Sautrīti varēs apskatīt visi pilsētas bērni un dabas draugi un priecāties par atjautīgo putnu.

darbinieki — работники spītīgs — упрямый barotāja — кормилица dabas muzejs — музей

ieteikt (ieteica) — посоветовать

šķirties — расставаться mīlule — любимица apgādnieks — кормилец atjautīgs — сообразительный, смышлёный

природы

pieradināt — приручить

8. EZĪTIS SĀBRIS

Pēc Л. Sakses

Kādā rudenī mums uzdāvināja mazu ezīti. Iesaucām viņu par Sābri. Citi četrkājaiņi, kā suns Muris un kaķis Miķelis, gribēja ar ezīti draudzēties. Sābris, kaut gan vēl jauniņš un maziņš, tomēr izrādījās pavisam nesaticīgs¹. Mūrim viņš nejāva pat sevi apostīt — tūlīt sarāvās kamolā un saslēja adatas gaisā.⁹¹⁹² Muris rēja viņu un mēģināja iekost, bet ezītis kā atspere palēcās gaisā⁹³un sadūra Mūrim lūpas.

No Miķeja Sābris nebaidījās nemaz. Noliekam mēs kaķim bjodiņu ar ēdienu, te pēkšņi Sābris klāt, šņāc un pagrūž Miķeli nost.⁹⁴ Vēlāk gan abi ēda no viena trauciņa.

Ezītis gulēja kurvī, kur salikām sienu un lupatas. Tomēr vislabāk viņš jutās tikai tur, kur varēja ielīst kā alā. Mēs uzšuvām no drēbes garu un šauru maišeli, kuru tad nu kopā ar kurvi Sābris uzskatīja par savu īsto māju. Ļoti ātri viņš iemācījās pats no kurvja izkāpt un atkal iekāpt tajā.

Dažreiz mēs iznesām Sābri dārzā. Tur ezītim ļoti patika. Viņš skraidīja, gaisu ostīdams¹ un puķes un krūmus «aptaustīdams».

Eži ir veikli skrējēji un prot žigli pazust zālē. Arī Sābris mums dažreiz pazuda no acīm, un mēs jau domājām, ka viņš būs aizmucis⁹⁵⁹⁶. Bet pietika pateikt Mūrim: «Meklē Sābri!» un parādīt vietu, kur ezis pēdējo reizi tika manīts⁹⁷, kad Muris ātri aizskrēja uz dārza galu. Drīz vien viņa priecīgā riešana mums vēstīja, ka bēglis atrasts⁹⁸.

Sābris tiešām bija nesaticīgs radījums, ezis «ar raksturu». Viņš arī cilvēkiem neļāva sevi noglaudīt. Ja kāds mēģināja ezim pieskarties, viņš palēcās un saslēja adatas.

Sābris bija arī ļoti prasīgs. Ja viņam gribējās ēst, skraidīja cilvēkiem paka) un koda kājās. Dažreiz Sābris tā rīkojās arī ar Miķeli, pie kura b|odas ne reizi vien bija mielojies¹.

Sābrim garšoja viss — piena putras, pankūkas, gaļa — gan svaiga, gan cepta un vārīta, tāpat kartupeļi ar mērci. Tomēr par sevišķu gardumu viņš uzskatīja kukaiņus, vaboles, sliekas.

Ziemā Sābrim nedraudēja ne aukstums, ne barības trūkums, bet novembrī viņš jau taisījās uz ziemas guļu⁹⁹¹⁰⁰. Sāka retāk kāpt ārā no kurvja, dziļāk ievilka savu alu sausās lapās un papardēs. Kad ezis vairākas dienas neiznāca no kurvja, nolikām viņu vēsākā vietā. Te Sābris nogulēja visu ziemu. No ēdiena viņš atteicās. Vienreiz nodzērās, bet otrreiz pat ūdeni negribēja.

Pavasarī visinteresantākie bija Sābra «treniņi». Paēd viņš vakaros un nu sāk skriet gar plīts galu uz priekšu un atpakaļ, dažreiz pat ilgāk par stundu. Tā vien izskatījās, it kā Sābris gatavotos skriešanās sacīkstēm¹⁰¹. Var jau būt, ka tādās viņš vēlāk piedalījās, jo tajā pašā pavasarī ezis no mums aizbēga. Bija ielikts ar visu māju pa nakti šķūnītī, bet rītā mēs viņu vairs neatradām. Pat Mūris nevarēja sadzīt Sābrītim pēdas¹⁰².

apostīt — обнюхивать iekost — укусить atspere — пружина sadurt (sadūra) — иско

лоть

kurvis — корзина vislabāk — лучше всего maišelis — мешочек uzskatīt (uzskatīja) — считать

skrējējs — бегун

riešana — лай

vēstīt (vēstīja) — говорить

ar raksturu — с характером

pieskarties —* прикоснуться

prasīgs — требовательный

rīkoties (rīkojās) — поступать

kartupeļi ar mērci — кар-

тофель с подливкой gardums — лакомство slieka — дождевой червь nedraudēt (nedraudēja) — не угрожать

šķūnītis — сарайчик

Pēc A. Griguļa

Ciemos pie robežsargiem

Puikas so|oja pa meža taciņu, kaut gan saule stipri karsēja viņu muguras¹. Mežs k|uva retāks. Tālāk taciņa vijās¹⁰³¹⁰⁴ gar upes krastu. Drīz mežs pavisam izbeidzās.

— Kas tad tās par mājām? — ievaicājās Tedžus, rādīdams uz sētu¹⁰⁵.

— Tas ir robežapsardzes punkts¹⁰⁶, — Didžus svarīgi paskaidroja.

— Bet kur tad robežsargi?

— Robežsargi ir tur, kur viņiem jābūt. Tu viņus neredzi, bet vari būt drošs, ka tevi viņi jau sen pamanījuši.

Tedžus apstājās.

— Un tevi?

— Mani arī.

— Vispirms apskatīsim, varbūt kapteinis ir mājās, — teica Didžus.

Puikas iegāja sētsvidū¹⁰⁷. Viss bija tukšs un kluss. Tikai gailis lielīgs staigāja ap aku.

Drīz vien no nama iznāca jauna sieviete ar zilu ūdens krūzi rokā. Viņa ieraudzīja zēnus un devās tiem pretī.

Re, kādi ciemiņi, — sieviete sacīja krievu valodā. Ar šo vienu teicienu pietika, lai puikām viss apmulsums tiktu kā ar roku atņemts¹⁰⁸.

— Tas ir mans radinieks Tedžus no Rīgas, mēs atnācām ciemos pie kapteiņa Sergeja Nikolajeviča, jo viņš mūs uzaicināja, — iepazīstināja Didžus.

— Viņš drīz pārradīsies, — atteica sieviete. — Pa to laiku jūs man palīdziet atnest ūdeni.

Viņi sarunādamies devās uz avotu. Pa ce|am Ļiza Andrejevna — tā sauca kapteiņa Sergeja Nikolajeviča sievu — izjautāja Didžu, kā klājas Mārītei un citiem mājniekiem. Pa ce|am viņi satika Sergeju Nikolajeviču. Pēc tam visi kopā atgriezās mājup.

Pacienājis ciemiņus ar tēju un ievārījumu, kapteinis paskatījās rokas pulkstenī un teica:

— Bet tagad man laiks uz darbu.

Puikas saskatījās. Kapteinis Sergejs Nikolajevičs saprata un nosmīnēja.

— Atnāciet, zēni, paskatīties, kā dzīvo karavīri! Varbūt no jums dienās vēl iznāks braši robežsargi. Robežsargi ir viesmīlīgi ļaudis, un katrs, kas vēlas, var iekļūt pie viņiem ciemos un visu apskatīt pats, kā arī papriecāties par kārtību, kas tur valda, un brašajiem, dzīvespriecīgajiem kareivjiem.

*

Pēcpusdienā Tedžus un Didžus parādās mazajos vārtiņos. Zēni ir drusku pietvīkuši un satraukti. Viņus pavada kāds robežsargs. Zēni apskata robežapsardzes punktu. Kopā ar robežsargu viņi apsēžas zaļā pļaviņā. Te pēkšņi pa mazajiem vārtiņiem iznāk cilvēks garā mētelī ar garām piedurknēm.

— Tas ir treniņa tērps, lai nevarētu ievainot... — čukst Didžus Tedžum. Cilvēks ar dīvaino tērpu met vienādus līkumus¹ un tad pazūd krūmos. Kad dīvainais cilvēks ir noslēpies, robežsargs pieliek pie lūpām spožu svilpīti un iesvilpjas. Tad pa vārtiem izdrāžas liels vilku sugas suns¹⁰⁹¹¹⁰. 'Aiz garas saites to tur robežsargs. Tedžum gandrīz mati saceļas stāvus no bailēm¹¹¹. Kaut arī saite, tomēr saite ir tikai saite... Un, ja nu tāds zvērs tev drāžas virsū¹¹², ko tad!?

Bet skaistais un spēcīgais suns nepievērš puikām ne mazāko uzmanību. Purnu pielicis pie pašas zemes¹¹³, tas drāžas uz priekšu tik ātri un ar tādu spēku, ka robežsargs, kas tur saiti, spēj tam tikt līdzi tikai pilnā skrējienā. Suns skrien tieši pa tiem pašiem līkumiem, pa kuriem nesen aizskrēja cilvēks garajā apģērbā. Tas skrien klusu.

— Es nu gan nevarētu tā izskriet, — klusu noteic Tedžus, ne mirkli neizlaizdams suni no acīm¹¹⁴.

— Es arī ne... — atteic Didžus.

Robežsargs ar suni pazūd krūmos, parādās atkal un drāžas tieši uz akmeņu kaudzi. Nonācis pie akmeņiem, suns taisa lēcienu un... izvelk no turienes cilvēku.

Treniņa mēģinājums izdevies lieliski¹¹⁵.

Saule jau rietēja, kad puikas soļoja mājup pa ēnaino meža taciņu. Zēnu domas vēl joprojām kavējās pie robežapsardzes punkta¹¹⁶ un visa, ko tur šodien bija redzējuši.

Tad viens no puikām ierunājās:

— Bet vai tu atceries, ko kapteinis teica par kādu kinofilmu, kurā rādīts, kā pionieri izaudzina kucēnu un, apmācījuši to¹, uzdāvina robežsargiem?

Puikas saskatījās un līdz vārda.

robežsargs — погранич

ник

re! — смотри!

pārrasties (pārradīsies) —

вернуться

viesmīlīgs — гостеприимный

dzīvespriecīgs — жизне

радостный

mājām vairs nerunāja ne

pietvīcis — покрасневший satraukts — взволнованный

dīvains — странный

saite — поводок

pievērst (pievērš) uzmanību — обращать внимание

lēciens — прыжок

ēnains — тенистый

Puikas dabu kucēnu

Puiku dzīve ritēja tālāk¹¹⁷¹¹⁸ ar daudz un dažādām nodarbībām un pasākumiem. Tikai viņi bija kļuvuši klusāki. Kādā vakarā, kad Didžus un Tedžus jau bija gultā, Tedžus ieprasījās:

— Bet vai mēs neesam pionieri?

— Esam gan, — atteica Didžus.

— Ir vajadzīgs tīrasiņu vilku sugas kucēns¹¹⁹.

Tā nemanot puikas bija sākuši turpināt pirms vairākām dienām mežā pārtraukto sarunu¹²⁰.

— Ja nu parunātos ar tēvu, — Tedžus piebilda. Cita nekā nevarēja izdomāt, un zēni nolēma svētdien runāt ar tēvu. Tēvs uzmanīgi noklausījās zēnu stāstu un tad teica:

— Es varētu jums palīdzēt, bet vislabāk derētu parunāt ar manu brāli — tēvoci Mārtiņu. — Tēvocis Mārtiņš ir mežzinis un dzīvo divdesmit kilometru no šejienes. — Tu, Didžu, uzraksti tēvocim Mārtiņam vēstuli.

Ar to saruna bija izbeigta. Tajā pašā dienā Didžus uzrakstīja vēstuli.

Pagāja vairāk nekā nedē|a, bet no tēvoča nebija ne vēsts¹.

Gāja dienas, nedējas. Bet tēvoča nebija. Vairākkārt puikas pārrunāja, ka tēvocis solījumu piemirsis un suni tiem neredzēt kā savu ausu.

Bet Mārīte teica:

— Ja tēvocis Mārtiņš kaut ko sola, tad viņš to arī izpilda. Jums, zēni, nav pacietības.

Puikām bija jāpiekrīt, ka Mārītei taisnība, bet gaidīt apsolīto taču ir tik grūti!

Mārītei bija taisnība. Kādu dienu ieradās tēvocis Mārtiņš. Viņš turēja sev priekšā grozu. Kad grozu

* no tēvoča nebija ne vēsts — от дяди не было ни слуху ни духу

nolika zālē, pār tā malu pastiepās tumšs purniņš un divas ziņkārīgas actiņas raudzījās pasaulē. Tas tiešām bija kucēns un brīnišķīgs kucēns! Mārīte gribēja to tūlīt ņemt klēpī un pamīļot, bet tēvocis bargi noteica:

— Glāstīt var, rokās ņemt nedrīkst, kucēns nav rotaļlieta!

Izkļuvis no groza¹, kucēns pastiepa pumu. Tā nāsis iedrebējās¹²¹¹²². Bērni stāvēja kucēnam apkārt un vēroja to. Puikas no sajūsmas pat elpu aizturēja¹²³.

— Tūlīt var redzēt, ka ir sugas suns, — re, kā raustās nāsis, — čukstēja Tedžus.

— Un kādas ausis, — piebilda Didžus.

Tēvocis Mārtiņš izņēma no kabatas papīra lapu, atlocīja to un pasniedza Didžum.

— Te tev, Didžu, būs papīrs, kurā ar parakstiem un zīmogu apliecināts¹²⁴, ka kucēns ir tīras sugas. To tu glabā rūpīgi! Tas kucēnam ir tas pats, kas pase. Visam mūžam noderēs¹²⁵.

Kucēnu nosauca par Marsu.

nodarbība — занятие pasākums — мероприятие nemanot — незаметно mežzinis — лесничий vairākkārt — неодно

кратно

pacietība — терпение ziņkārīgs — любопытный bargi — строго

pastiept (pastiepa) — вытянуть

sajūsma — восхищение

sugas suns — породистая собака

nāsis raustās — шевелит ноздрями

rūpīgi — аккуратно

pase — паспорт

Marss — pionieru suns

Atskanēja komanda, un visi pionieri sastājās skaistā ierindā. Tūlīt varēja redzēt, ka tas ir labi saliedēts kolektīvs. Ārpus ierindas palika Didžus, Tedžus un Mārīte. Viņi bija manāmi satraukti*. Par notiekošo diezgan lielā nesaprašanā bija Marss¹²⁶¹²⁷. Nemierīgs tas skraidīja gar ierindu un beidzot apstājās pie pēdējā pioniera.

Sirds Didžum strauji sita, bet viņš to neizrādīja. Zēns saprata, ka viss viņa dresētāja gods pašreiz bija atkarīgs no tā¹²⁸, vai Marss izturēs šo pārbaudījumu vai ne. Tas taču vēl nebija pieaudzis suns, un kucēns paliek kucēns. Un tomēr Marss pierādīja, ka ir Joti gudrs suns. Tad klātesošos uzrunāja Didžus¹²⁹:

— Apsveicu Piejūras skolas pirmā pulciņa pionierus, kas ieradušies pie mums mežsargmājās. Mēs ielūdzām jūs, lai pateiktu kaut ko svarīgu un nozīmīgu. Mēs, pionieri, visi zinām, kas ir robežsargi. Robežsargi ir varonības un pašaizliedzības paraugs visiem padomju cilvēkiem. Viņi stāv nomodā ik minūti¹³⁰, lai mūsu skaistās Padomju Dzimtenes robežas nepārkāptu¹³¹ ienaidnieks.

Tad viens no pionieriem no visa spēka iesaucās:

— Lai dzīvo robežsargi! Lai dzīvo mūsu varenā Padomju Dzimtene! Urā!

Skaļš «urā» noskanēja pa visu Piejūras mežu. Visskaļāk centās saukt Mārīte. Tad Didžus turpināja:

— Robežsargiem viņu grūtajā darbā, kā mēs visi to zinām, palīdz gudri un apmācīti suņi. Mēs dabūjām kā dāvanu no tēvoča Mārtiņa tīras vilku sugas kucēnu un nolēmām to izaudzināt, lai varētu uzdāvināt robežsargiem un tas k|ūtu par viņu draugu un palīgu. Mēs ar vecāko pionieru vadītāju jau vienojāmies, ka dāvināšanā piedalīsies visi pionieri, bet tiešais Marsa saimnieks būs pirmā pulciņa trešais posms. Kad kucēns paaugsies, dāvināsim to visi mūsu draugiem robežsargiem.

— Pareizil Pareizi! — pionieri sauca cits caur citu. Tad pirmā pulciņa posmvedis Indulis teica atbildes runu:

— Piejūras skolas pionieru vārdā izsaku Didžum, Tedžum un Mārītei vissirsnīgāko pateicību¹ par kucēna Marsa kopšanu un teicamo apmācību. Lūdzam nodot sveicienus arī tēvocim Mārtiņam!

— Mēs, pionieri, ar prieku pieņemam tik skaistu kucēnu kā Marss un kopīgi to dāvināsim varonīgajiem robežsargiem. Bet mums jāievēro viens — suns nav futbolbumba. Suns ir suns. Pie tam tas ir sugas suns. Tas tiek gatavots robežapsardzes dienestam. Tādam sunim drīkst būt tikai viens audzinātājs un dresētājs. Tāpēc ierosinu par Marsa audzinātāju un dresētāju apstiprināt pionieri Didžu.

Visi bērni par Induja priekšlikumu bija sajūsmināti.

Pēc tam pionieri atgriezās pie savām nodarbībām. Viņi rēķināja, cik ilgi vēl jāgaida, līdz viņu kucēns tik tālu pieaugs, ka to varēs uzskatīt par īstu suni un dāvināt robežsargiem.

saliedēts — сплочённый

ārpus ierindas — вне строя

nemierīgs — беспокойный

pārbaudījums — испытание

nozīmīgs — знаменательный

izsaku vissirsnīgāko pateicību — выражаю самую сердечную благодарность

pašaizliedzība — самоотверженность

apmācīts — обученный palīgs — помощник vienoties (vienojāmies) —

договориться

tiešais saimnieks — непосредственный хозяин

atbildes runa — ответная речь

apstiprināt — утвердить priekšlikums — предложение

bija sajūsmināti — были в восторге

Marss — robežsargu suns

Svētdienas rītā Didžus un Mārīte vēlreiz rūpīgi pārbaudīja Marsu, nogludināja katru spalviņu¹, ar mīkstu lupatiņu noslaucīja ķepas. Tad zēni uzlika Marsam jaunu kakla siksnu un devās ce|ā. Viņi gāja uz skolu kājām.

Jau pusvienpadsmitos skolā bērni drūzmējās¹³²¹³³ pie logiem un vēroja lielce|u. Tieši ceturksni pirms vienpadsmitiem uz ceļa atskanēja braša dziesma. Skolai tuvojās robežsargu grupa. Pašā priekšgalā so|oja Sergejs Nikolajevičs. Bērni ātri apģērbās un izskrēja pagalmā. Tad pagalmā ieso|oja robežsargu kolonna un nostājās tieši pretim pionieru ierindai. Tajā pašā mirklī no virtuves iznāca Didžus, vedot jaunajā ādas saitē Marsu. Didžus ar Marsu nostājās starp pionieriem un robežsargiem. Tad, pacēlis roku pionieru sveicienam¹³⁴, Indulis skaļi sauca:

— Piejūras skolas pionieru un visu skolēnu vārdā¹³⁵apsveicu mūsu viesus, varonīgos un brašos robežsargus!

Nošalca vētraini aplausi¹. Pionieri sauca: «Urā!» Kad aplausi norima, Indulis turpināja:

— Mēs visi mīlam un cienījam tos cilvēkus, kas drosmīgi un bezbailīgi stāv nomodā par mūsu Dzimtenes robežām, lai mēs varētu mierīgi mācīties un mūsu vecāki varētu strādāt Mēs visi mīlam un cienījam padomju robežsargus. Mēs gribam līdzināties viņiem¹³⁶¹³⁷. Un tāpēc nolēmām izaudzināt robežsargu dienestam labu suni. Mēs to esam izdarījuši un šodien dāvinām Marsu robežsargiem. Lai tas palīdz viņu darbā. Gatavojoties šai dienai¹³⁸, mēs cīnījāmies par labākām sekmēm mācībās, un to mēs darīsim arī uz priekšu. Lai dzīvo mūsu slavenā un mī|ā Padomju Dzimtene!

Tad kapteinis Sergejs Nikolajevičs sirsnīgi spieda Indu|a roku un teica:

— Mīļie draugi! Katrs padomju cilvēks izpilda savu pienākumu. Citādi tas nemaz nevar būt. Arī mēs, robežsargi, izpildām savu pienākumu, tāpat kā to izpilda jūsu tēvi, brāļi, mātes un māsas savā darbā. Padomju zeme ir miera zeme, un mēs gribam mieru visā pasaulē, bet mēs esam gatavi ar dārgāko, kas mums ir, — ar savu dzīvību aizstāvēt mūsu Dzimteni, un to darīs katrs padomju cilvēks. Tāpēc ienaidnieks baidās no mums, bet visas pasaules darbaļaudis mūs mīl. Miljoniem bērnu visā pasaulē apskauž jūs, tāpēc ka jūs dzīvojat skaistajā Padomju zemē, ka jūs esat padomju skolēni. Robežsargi ar pateicību pieņem jūsu dāvanu. Mēs esam laimīgi, ka esam jūsu draugi.

Marss visu laiku izturējās nevainojami¹³⁹. Didžus atvadoties noglāstīja Marsa galvu. Andrejs Petrovičs uz-

sauca: «Ejam!» Marss paklausīgi devās viņam līdzi laukā pa skolas vārtiem. Pēc tam robežsargi un pionieri izklīda.

kakla siksna — ошейник priekšgalā — впереди, во главе

norimt (norima) — утихнуть

cienīt (cienījam) — уважать

pienākums — долг apskaust (apskaužu) — завидовать

ar pateicību — с благодарностью

atvadoties — на прощание paklausīgi — послушно

Marss veic uzdevumu

Atkal bija pienākusi vasara. Jau ziedēja kolhoza rudzi. Saule karsēja zemi. Ilgi nebija lijis lietus*. Tad uznāca spēcīgas lietus gāzes¹⁴⁰¹⁴¹. Zibeņoja, rūca pērkons¹⁴². Lielais vējš gāza nost no kājām¹⁴³ cilvēkus. Mežā lūza priedes. Atskanēja stipri pērkona spērieni¹⁴⁴. Vienīgi tikai robežapsardzes punktā viss ritēja kā parasts. Tieši vienpadsmitos kapteinis Sergejs Nikolajevičs, uzmetis apmetni¹⁴⁵, izgāja pagalmā. Vētra draudēja noraut apmetni, bet viņš to saturēja. Tumsā kapteinis saskatīja ierindā nostādītos robežsargus. Viņš izgāja ierindas priekšā un pārskatīja savus vīrus. Tad grupas komandieris teica:

— Pavēlu iziet apsargāt Padomju Savienības robežu!

Visa ierinda kā viens vīrs pagriezās un drošiem soļiem devās uz vārtiem. Blakus karavīriem gāja suņi. Viņu vidū bija arī Marss. Kapteinis atgriezās kabinetā. Viss bija kārtībā. Viņš piegāja pie loga. Ārā bija jau melna nakts kā vēlā rudenī. Gar rūtīm plūda lietus. Likās, nekas nevarēja notikt. Un tomēr kaut kas šajā naktī notika. Pie kapteiņa iesteidzās robežsargs un ziņoja, ka jūras krastā atrastas pēdas. Izziņoja trauksmi. Nodevis ziņojumu¹ komandantūrai, kapteinis Sergejs Nikolajevičs devās uz notikuma vietu² — jūras krastu. Robežsargiem blakus kā ēna slīdēja Marss. Lija lietus. Tas varēja katru mirkli pēdas izdzēst. Pēkšņi Marss no visa spēka drāzās uz priekšu. Robežsargs devās Marsam paka). Viņš saprata, ka tas nav vienkāršs treniņa skrējiens. Bija noticis noziegums³, Padomju zemes robeža bija pārkāpta. Marss ar robežsargu pārlēca pāri grāvim un skrēja pa p|avu. Tad Marss metās virsū lielam krūmam⁴.

¹ nodevis ziņojumu — отдав рапорт² devās uz notikuma vietu — отправился к месту происшествия³ bija noticis noziegums — было совершено преступление⁴ metās virsū lielam krūmam — бросился к большому кусту

Pēkšņi atskanēja šāviens. Robežsargam gar ausīm nosvilpa lode’. Tajā pašā brīdī viņš palaida vajā Marsa pavadu un, nometies zemē¹⁴⁶¹⁴⁷, norāva no pleciem automātu, pacēla automāta stobru pret debesīm un izšāva. Tad Marss ar spēcīgu lēcienu metās krūmā. Atskanēja kliedziens un vaidi. Robežsargs piecēlās un devās sunim palīgā. Pašķīris krūmu¹⁴⁸, viņš ieraudzīja Marsu, kas bija uzmeties virsū kam tumšam un nikni rūca¹⁴⁹. Robežsargs pieliecās, sagrāba cilvēku, uzrāva to stāvus¹⁵⁰ un izvilka no krūma. Marss sāka skaļi riet. Svešais pacēla rokas. Tajā brīdī ar šaušanai gataviem automātiem¹⁵¹ pieskrēja vēl divi robežsargi. Robežsargs noliecās un noglāstīja Marsu, bet tas viņam nepievērsa ne mazāko uzmanību, tikai visu laiku skaļi rēja.

— Neizdevās? — uzsauca noziedzniekam viens no pienākušajiem robežsargiem.

— Neizdevās... — svešais atteica lauzītā krievu valodā.

Marss bija godam veicis savu pirmo atbildīgo uzdevumu.

zibeņoja — сверкала молния

lūzt (lūza) — ломаться vētra — буря trauksme — тревога izdzēst (pēdas) — замести (след)

bija pārkāpta — была нарушена

pavada — поводок stobrs — ствол kliedziens — крик

vaids — стон

sagrābt (sagrāba)—схватить

neizdoties (neizdevās) — не удаться

noziedznieks ,— преступник

svešais — незнакомец lauzītā valodā — на ло

маном языке atbildīgs uzdevums — ответственное задание

Kādā Rīgas ielā atradās liels nams. Visā namā bija astoņdesmit dzīvokļu, un tajos dzīvoja daudz bērnu — gan zēni, gan meitenes.

Pats cienījamākais cilvēks¹ visā mājā bija aviācijas pulkvedis Vorobjovs. Par to nevienam zēnam nebija nekādu šaubu, kaut gan pulkvedis te dzīvoja nesen. Viņš bija Padomju Savienības Varonis. Pulkveža dēls — mazais Vovka stāstīja, ka tēvs Lielajā Tēvijas karā notriecis¹⁵²¹⁵³ vairāk nekā piecpadsmit fašistu lidmašīnu. Kad pulkvedis parādījās pagalmā, zēni uzreiz pieņēma miera stāju¹⁵⁴ un sveicināja viņu.

Kādu dienu pulkvedis Vorobjovs gribēja aprunāties ar zēniem. Noteiktajā laikā viņš ieradās pagalmā. Guntis paskatījās pulkstenī un noteica:

— Precīzi.

— Mierā! — nokomandēja Aļka.

Desmit zēni nostājās miera stājā.

— Sveiki, zēni! — sacīja pulkvedis un pielika roku pie cepures. — Es jau gan jūs visus esmu redzējis, bet nezinu, kā katru sauc. Vajadzēs iepazīties.

— Aleksejs Tomiļins, — stādījās priekšā¹⁵⁵ Aļka, un pulkvedis viņam paspieda roku.

— Jānis Kalniņš, — A|ka tālāk norādīja uz zēnu ierindā.

— Guntis Vanags, — turpinājās iepazīstināšana. Guntis pasniedza roku tā, lai pulkvedis redzētu viņa pulksteni.

— Tonijs Ancāns, Tedis Ancāns. — Abi brāļi spēcīgi paspieda pulkveža roku. Viņi bija tik līdzīgi, ka pat A|ka tos nevarēja atšķirt. Tikai viņu vecāki tos pazina.

Pats pēdējais rindā stāvēja mazais Vovka.

— Mēs laikam jau esam pazīstami, — smaidīdams noteica pulkvedis un tad noprasīja:

— Bet kāpēc jums, Vladimir Vorobjov, netīras ausis?

Vovka kļuva sarkans kā tomāts.

— Jā, Aļka lika nomazgāt tikai rokas. Par ausīm nekā neteica.

— Tā, zēni, un tagad parunāsim! — pulkvedis apsēdās uz soliņa.

— Brīvi! — nokomandēja Aļka, un puikas satupās gan uz smilšu kastes malas, gan uz akmeņiem.

— Jūs jau droši vien zināt, ka vakar biju mājas komitejas sēdē¹, — pulkvedis iesāka. — Tur izklāstīja arī sūdzības par jums.

Viņš paskatījās uz puikām un turpināja:

— Kad es skatos uz jums, man negribas ticēt tam, ko vakar dzirdēju. Liekas, tādi kārtīgi zēni, pat sarkanas zvaigznes pie cepurēm. Vai tad tādi spēj izsvaidīt malku pa visu pagalmu un tad aizbēgt?

Zēniem kļuva neērti.

— Redziet, zēni! Es tagad jums būšu šefs. Es domāju, ka jūs varat nodarboties ar interesantākām lietām. Kā jūs paši domājat?

— Varam, biedri pulkvedi, — Aļka bez domāšanas atbildēja, arī pārējie puikas pamāja ar galvām.

— Bet tagad es gribu zināt, kādas spēles pašlaik ir modē. Kad es biju zēns, tad spēlēja slēpšanos¹⁵⁶¹⁵⁷, — turpināja pulkvedis.

— Mēs arī, mēs arī! — atsaucās puikas.

— Bet vai futbolu spēlējat?

— Jā, jā! — iesaucās visi puikas reizē.

— Tikai mums neatļauj, — teica viens no brā|iem.

— Kārtīga futbola laukuma mums arī nav.

— Slikti, pavisam slikti. — Pulkvedis paskatījās uz puikām. — Bet futbola laukums derētu un volejlaukums arī. Redzams, pie jums nav īstas kārtības. Par to būs jāpadomā. Bet vai «Timuru un viņa komandu» esat lasījuši?

— Esam! Neesam! — puikas cits caur citu sauca.

— Mēs to redzējām kino, — abi brāļi vienā balsī paziņoja.

— Bet es izlasīju un redzēju kino, — palielījās Guntis.

— Es gan vēl neesmu lasījis, — svarīgi noteica Vovka, un visiem bija jāsmejas, jo Vovka nemaz neprata lasīt.

— Mūsu posms pagājušajā gadā rīkoja pārrunas¹ par Timuru, — atcerējās Janka.

— Timura zēniem bija sava organizācija, savi noteikumi, savi mērķi, kurus viņi centās sasniegt. Te pie mums arī kaut kas tā kā būtu: formas ir, priekšnieks ir, pat bungas ir, — pulkvedis paskatījās, — bet trūkst kārtības¹⁵⁸¹⁵⁹. Vai tad skolā jūs arī tā darāt?

Puikām ausis kļuva pavisam sarkanas.

— Skolā jau nedrīkst. Skolotājs neļauj.

— Bet pagalmā un mājās drīkst visu, vai ne? Iesaku jums visiem vēlreiz izlasīt Timuru un kopīgi pārrunāt. Autoru zināt?

— Arkādijs Gaidars, — lepni paskaidroja Guntis.

— Pieraksti! — pavēlēja Aļka.

Guntis izvilka no kabatas piezīmju bloku, pildspalvu un piezīmēja:

1) izlasīt «Timurs un viņa komanda»,

2) apspriest to.

— Pēc tam katrs padomājiet par savas sētas kolektīvu. Ja jums ir pašiem savs kolektīvs, tad jāzina, kāpēc tas pastāv un kādi tam mērķi. Skaidrs? — turpināja pulkvedis.

— Skaidrs! — atbildēja puikas.

— Pēc nedē|as atkal sapulcēsimies. Dienu un stundu paziņošu, — nobeidza pulkvedis un piecēlās.

— Stā—ties! — uzsauca Aļka.

Puikas pielēca kājās.

— Mie—rā!

— Sveiki, zēni! — pulkvedis pielika roku pie cepures.

— Esiet sveiks! — zēni atsaucās.

Pulkvedis aizgāja.

— Rīt iesim uz bibliotēku! — vēl nosacīja Aļka. Tad puikas izklīda pa dzīvokļiem.

Aļkas istabā dega vēl gaisma. Viņš klusi paņēma baltu papīru un zīmuli.

Pienāca māte un jautāja:

— Kas tev šovakar ir? — Viņa pataustīja Aļkas pieri. — Slims būsi, vai?

— Netraucē mani! Es domāju.

— Par ko tad tu domā? Par rītdienu, par skolu?

— Es domāju vispār par dzīvi, — Aļka nopietni atbildēja.

♦

Pirmdienas pēcpusdienā bibliotēkā ieradās desmit zēnu un visi kā vienā balsī pieprasīja Gaidara stāstu «Timurs un viņa komanda». Puiku bija daudz, bet grāmatu tikai trīs. Visi, protams, gribēja lasīt paši pirmie.

— Es ņemšu vienu, — teica Aļka.

— Kas tad tu tāds esi, ka tev wijag pirmajam?

— Es esmu atamans, un man jāatbild par jums visiem.

— Nu lai! Bet mēs lozēsim¹!

Tā arī nolēma. Grāmatas laimēja Tonis, Andris un mazais Vovka. Bet, tā kā Vovka vēl neprata lasīt, tad A|ka piesolījās lasīt viņam priekšā¹⁶⁰¹⁶¹. Pārējie dabūs pēc tam.

Puikas norunāja, ka grāmatas jāizlasa līdz ceturtdienai. Viņu dzīvei bija radies noteikts mērķis.

♦

Dvīņi pārnāca mājās un ķērās pie grāmatu lasīšanas¹⁶². Istabā bija klusums.

— Ko tad jūs tur darāt? — māte jautāja, pavērusi durvis¹⁶³.

— Lasām.

— Bet vai skolas uzdevumi izpildīti?

Tonis un Tedis saskatījās. Pavisam bija aizmirsies.

Tad brālis ierunājās:

— Klau, Toni, kā būtu, ja tu izrēķinātu aritmētiku un iemācītos krievu valodu, bet es vēsturi un latviešu valodu? Skolotāja mūs tā kā tā nevar atšķirt¹⁶⁴. Ja izsauks, piemēram, tevi vēsturē, es iešu atbildēt, bet, ja mani krievu valodā, tad ej tu.

Tonis no prieka sāka lēkāt pa istabu.

Drīz stundas bija sagatavotas. Desmitos vakarā māte zēnus nolika gulēt un nodzēsa gaismu. Bija palikušas neizlasītas¹⁶⁵ dažas lappuses. Tonis paņēma kabatas bateriju, un lasīšana turpinājās zem segas.

Otrā dienā brā|i nāca mājās katrs pa savu ielas pusi. Zēni negribēja nemaz runāt, jo skolā Tonis Teda dēļ bija saņēmis divnieku.

Ceturtdienas sanāksme bija ļoti svarīga. Tā bija jānotur stingrā slepenībā¹. Sanāksme notika mazā sētiņā, jo pagalmā viss kā uz delnas¹⁶⁶¹⁶⁷. Visi puikas grāmatu bija izlasījuši. Visiem bija skaidrs, kas tas par Timuru un ko dara viņa komanda. Sākās dzīvas pārrunas. Guntis protokolēja.

— Tagad jānolemj, kā nosauksim mūsu kolektīvu, — sacīja Guntis. — Timuram bija kolektīvs, skolā pionieru pulciņš arī ir kolektīvs. Tikai — kā mūsējo nosaukt?

— Par komandu!

— Nē, tas neder. Komanda bija Timuram. Vajag ko citu.

— Pulks!

— Neder! Pulki ir tikai armijā!

— Kas tad mēs par armiju?

— Kompānija!

— Tikai kapitālisti meklē kompānijas, — Guntis svarīgi noteica.

— Nē, neder. Tas skaidrs. Bet kā tad?

— Brigāde! Manam tētim fabrikā arī ir brigāde! — iesaucās Andris.

— Par brigādi var padomāt.

— A|kas zēnu brigāde, — ieminējās Guntis.

— Kāpēc tad A|kas vārdā? Tad jau labāk pulkveža Vorobjova brigāde.

— Mums skolā, piemēram, ir Imanta Sudma|a pionieru vienība, — ierosināja Janka.

— Jā, jā!

— Vairāk priekšlikumu nav? — jautāja A|ka. — Nu tad balsosim. Kas par «brigādi»? Janka, skaiti balsis!

— Viens, divi, trīs... — Janka saskaitīja deviņas balsis.

— Kas atturas? Kas pret? Tātad mēs turpmāk sauksimies «Pulkveža Vorobjova brigāde». Nākošais punkts — par kolektīvu un mērķiem, — A|ka nolasīja no Gunta piezīmju grāmatiņas.

Zēni nolēma sūtīt pie pulkveža Vorobjova delegāciju, lai palīdzētu izšķirt šo jautājumu. Pagāja dažas minūtes, kad A|ka piespieda zvana pogu¹⁶⁸. Tūlīt atvērās durvis.

— Tēt, A|ka un Guntis atnākuši! — Vovka iesaucās.

Pulkvedis sēdēja pie galda.

— Nu, delegācija, apsēdieties! — viņš parādīja uz mīksto dīvānu. — Vovka jau man stāstīja par jūsu slepeno sanāksmi.

Guntis iedeva pārrakstīto protokolu. Pašā vidū lieliem burtiem bija uzrakstīts «Pulkveža Vorobjova zēnu brigādes 1. protokols».

— Manā vārdā nevajag, — viņš teica. — Var nosaukt tā — «46. nama bērnu brigāde». Vai ne?

Zēni piekrita. Driz vien starp zēniem un pulkvedi sākās draudzīga saruna par kolektīvu un tā mērķiem, kā uzlabot sekmes, kā palīdzēt vecākiem cilvēkiem, kā aktīvi piedalīties pionieru pulciņa darbā.

Tad Vovkas māte uzlika uz galda četras tases kakao un veselu šķīvi cepumu.

— Un tagad pietiks. Lūdzu, pie galda, — pulkvedis aicināja.

Pulkvedis sāka stāstīt, ko viņš darījis, kad bijis tik vecs kā Aļiks un Guntis. Tur tik bija ko dzirdēt, jo tas viss bija noticis pirms daudziem gadiem¹⁶⁹.

— Biedri pulkvedi! — lūdza A|ka, kad katrs bija izdzēris pa trim tasēm kakao un cepumu šķīvis bija jau gandrīz tukšs. — Vai jūs nevarētu visu to pastāstīt arī pārējiem zēniem? Tas ir tik interesanti!

Pulkvedis apsolījās. Tad puikas atvadījās.

pulkvedis — полковник šaubas — сомнения aprunāties — поговорить mierā! — смирно! ierinda — строй brīvi! — вольно!

satupties (satupās)—присесть

izskatīt (izskatīja) sūdzību — рассмотреть жалобу

izsvaidīt — разбросать priekšnieks — начальник ieteikt (iesaku) — советовать, рекомендовать pavēlēt (pavēlēja) — приказать

piezīmju bloks — блокнот apspriest — обсуждать skaidrs — ясно

esiet sveiks! — здравия желаем!

izklīst (izklīda) — разойтись

pataustīt (pataustīja) — пощупать

*

laimēt (laimēja) — выиграть

dvīņi — близнецы

nodzēst (nodzēsa) (gais

mu) — выключить

(свет)

♦

pārrunas — обсуждение;

беседа

priekšlikums — предло

жение

ierosināt (ierosināja) — предложить

balsot (balsosim) — голосовать

kas atturas? — кто воздерживается?

kas pret? — кто против?

turpmāk — впредь; в бу

дущем izšķirt — решить sekmes — успеваемость

Pēc Z. Skujiņa

Turcijā, Aralikas ciemā, uz savas pussagruvušās māla būdas sliekšņa¹ sēdēja vecā armēniete Zarjana un ar koka karoti kūla sviestu¹⁷⁰¹⁷¹. B|oda bija liela, bet krējuma tajā maz. Līdzās Zarjanai, abām rokām aptvērusi ceļgalus¹⁷², sēdēja mazā Gajanē un platām acīm raudzījās tālumā. Aiz pakalna, kādā ēkā, kas ne ar ko neatšķīrās¹⁷³ no citām ciema būdām, bet ko sauca par skolu, jau bija sadzirdamas¹⁷⁴ jautras balsis. Tātad mācības beigušās un viņi parādīsies garās ielas galā. Skanēs viss ciems...

— Vecomāt! — Gajanē pēkšņi vairs nespēj nosēdēt un pietrūkstas kājās¹⁷⁵. — Es esmu jau tikpat gara kā

kaimiņa Drastomata dēls Serobs. Vai mani arī drīz laidīs skolā?

Vecā Zarjana uz mirkli apturēja karoti.

— Nē, Gajanē. Tu esi meitene, un meitenes skolā neiet.

Gajanē brīdi domīgi klusēja, tad ierunājās atkal:

— Vecomāt! Serobs saka, ka viņš kādreiz pats būšot skolotājs. Sēdēšot klasē pie galda un mācīšot citiem lasīt un rakstīt. Es arī gribētu būt skolotāja ...

Vecā Zarjana tikai pakratīja galvu.

— Nē, Gajanē. Tu esi meitene.

— Bet vasaru strādāt muižā pie dārznieka es taču varēšu?

— Pie dārznieka varēsi.

— Vecomāt! Tāpat kā Serobs?

— Tāpat kā Serobs. Nesīsi ūdeni, kaplēsi zemi¹. Tikai tu saņemsi mazāku algu nekā viņš.

— Kāpēc tad tā?

— Kāpēc? Nu tāpēc, ka tu esi meitene.

Gajanē vairs neprasīja nekā un turpināja raudzīties tālumā. Kas tas! Ararata kalna baltā galotne iesniedzās tumšzilajos negaisa mākoņos¹⁷⁶¹⁷⁷, bet pār Araksas upi liecās milzīgi spoža varavīksne¹⁷⁸.

Gajanē vēlreiz pietrūkās kājās.

— Vecomāt! Vai tā taisnība, ka meitene, kas nostājas zem varavīksnes, kļūst par zēnu? Tu pati man tā kādreiz stāstīji.

— Tāds armēņu tautai sens ticējums¹⁷⁹.

Laimīgi iesmiedamās¹, mazā Gajanē izskrēja pa vārtiem un devās lejup pa nogāzi uz Araksas upi. Vējš plandīja viņas matus¹⁸⁰¹⁸¹, kājas sitās pret asajām akmeņu šķembām¹⁸², bet viņa tik skrēja un skrēja, līdz palika bez elpas un paklupa¹⁸³. Varavīksne bija tālu, pārāk tālu.

Pagāja gads. Vecā Zarjana un Gajanē kopā ar daudziem citiem Aralikas ciema armēņiem no Turcijas devās ceļā uz savu tēvzemi — Padomju Armēniju.

Jau pēc robežas pārbraukšanas¹⁸⁴ Gajanē redzēja tādas lietas, par kurām Aralikas ciemā nebija ne sapņojusi¹⁸⁵. Nepārskatāmos vīna dārzos¹⁸⁶ kā milzīgas tērauda vaboles, skaļi dūkdamas¹⁸⁷, kustējās savādas mašīnas, un šīs neredzētās mašīnas vadīja sievietesl Arī vilciena vagona pavadone bija sieviete. Tai bija zila blūze ar spīdīgām pogām un pie cepures nozīmīte.

No stacijas vecā Zarjana un Gajanē uz savu nākamo dzīves vietu tālāk brauca automašīnā. Un brīnums — automašīnu vadīja atkal sieviete!

Pretī pa ceļu ar grāmatu somām rokās nāca meitenes. Nebija nekādu šaubu, ka tās dodas uz skolu.

— Te laikam visas meitenes stāvējušas zem varavīksnes un kļuvušas par zēniem, — Gajanē sacīja vecajai Zarjanai. — Varbūt arī man tagad izdosies sasniegt¹⁸⁸varavīksni! Es tā gribu iet skolā ...

Vecā Zarjana domīgi klusēja, bet automašīnas vadī-tāja draudzīgi pamāja ar galvu.

— Ko gribēsi, to sasniegsi! Padomju zemē visiem bērniem plaši ceļi atvērti. Tagad pār tevi mirdz Padomju likums, un tas ir vēl gaišāks par varavīksni.

muiža — имение

alga — зарплата nostāties (nostājas) —

стать

savāds — странный

neredzētās mašīnas va

dīja — невиданными

машинами управляли

vagona pavadone — проводница

uz nākamo dzīves vietu — на будущее местожительство

ceļi atvērti — дороги открыты

L. Ķamara

Ziema un sniegs pabēg gravā zem tilta¹, Nāk atkal atpakaļ saulīte silta.

Sapin tā sudraba stīgas sev matos¹⁸⁹¹⁹⁰,

Iesēžas zaļajos cīruļa ratos.

Cīrulis, kučieris, pakausi kasa¹⁹¹.

— Kurp tad mēs brauksim? — saulei viņš prasa.

Saule tam atsauc: — Ko domāt tur gari!

Ved tik uz pavasari!

.

Rainis

Pavasara, pavasara, Nu putniņiem līksms laiks, —

Visi lec, visi dzied,

Dzenis vien nedziedāja.

Dzenim bija lieli darbi Cauru dienu strādājami¹: Dzelžu pils, tēraudlogi Dzeņa mātei nokaļami¹⁹²¹⁹³.

Kala, kala, cirta, cirta — Visi meži noskanēja, Dzeņa bērni klausījās Atplestām mutītēm¹⁹⁴.

Pēc Л. Liepas

Aizvadītajā vasarā man bija izdevība pabūt šajā tālajā ciematā, kur dzimis un audzis kosmonauts An-driāns Nikolajevs. Tagad viņa vārdā nosaukts kolhozs, kas k)uvis par vienu no bagātākajām saimniecībām Pievolgā.

Soršelos nokļuvu, ejot gar Civilas upi, kurai piemīt īpatnējs skaistums. Soršeli tulkojumā no čuvašu valodas nozīmē — Skaidrie avoti.

Tāpēc Andriāns Nikolajevs, tāpat kā citi Soršelu puikas, no mazām dienām mīlēja uzturēties Civilas tuvumā — tur patiešām ir jauki. Kad aviācijas ģenerālmajors, divkārtējais Padomju Savienības Varonis atbrauc paciemoties pie sirmās māmuļas, jaunākā brāļa Pjotra un pārējiem radiniekiem, viņš vienmēr aiziet līdz Civiļai.

Ceļš no Nikolajevu mājām uz upi ved gar bijušo skolas namu. Tas ir pavisam neliels koka namiņš. Andriāns Nikolajevs un viņa vienaudži Soršelu ciematā septiņas ziemas mācījās vecajā skolas namā. Soršelos tagad ir arī jauna skola; tās pamatos pirmos ķieģeļus guldījuši¹⁹⁵padomju kosmonauti Valentīna Tereškova un Andriāns Nikolajevs. Vecajā skolas namā iekārtots kosmonautikas muzejs.

Kad Andriāns Nikolajevs atbrauca uz Soršeliem pēc sekmīgi pabeigtā lidojuma kosmosā, tur iesākās nepieredzēti grandiozi svētki. Visi — gan veci, gan jauni — dziedāja, dejoja un apsveica pirmo čuvašu, kas bijis Visuma tālēs.

Ciemata bērniem bija savas rūpes — viņi kā ēnas sekoja kosmosa varonim, uzmanīja katru tā soli. Sākumā bērnus gan mazliet mulsināja, ka visiem labi pazīstamais tēvocis Andriāns tērpies aviācijas majora formā un viņam pie krūtīm mirdz Zelta Zvaigzne. Taču Andriāns Nikolajevs kā bija, tā arī palika sirsnīgs, laipns un atsaucīgs. Slava viņu nebija padarījusi ne lepnu, ne iedomīgu. Bērni pirmie pamanīja, ka ciemiņš ir tas pats mī|ais, labais_ tēvocis Andriāns, kurš vienmēr labprāt uzturas viņu pulciņā. Tāpēc arī bērni viņu mīlēja un lipa klāt kā dadzīši¹.

Kādu dienu viens no zēniem pienāca pie Andriāna Nikolajeva, pielika pirkstu pie jauno formas svārku spožās pogas un teica:

— Dod man to!

Kosmonauts uzsmaidīja viņam, paņēma pirkstos zēna norādīto pogu, mazliet pagrieza to sānis un spēcīgi parāva. Poga atdalījās no formas svārkiem ...

— Se, ņem arī! — turpinot smaidīt, noteica Andriāns Nikolajevs.

Zēna acis staroja priekā. Redzētais pārējos bērnus iedrošināja vēl vairāk. Viņi sāka izlūgties arī sev pa suvenīram...

— Nu nē, mīļie! Tā jūs mani atstāsiet bez pogām... — izsaucās Andriāns Nikolajevs. Viņš nek|uva dusmīgs. Tieši otrādi — kosmonauts sāka gandrīz vai pilnā balsī smieties. Izgrābis no kabatām visus sīkumus¹⁹⁶¹⁹⁷, viņš tos izdalīja bērniem.

Nākamā rītā skolas direktors sapulcināja visus zēnus un meitenes, kas iepriekšējā dienā bija aplenkuši kosmonautu. Saruna bija pavisam konkrēta: kosmonauta dāvātie suvenīri nav glabājami mājās, bet izvietojami skolā — speciālā stendā, lai visi varētu tos aplūkot.

Tā Soršelos sākās kosmonautikas muzeja izveidošana.

Bērniem šī doma iepatikās. Viņi apciemoja Andriāna Nikolajeva māti Annu Aļeksejevnu, izjautāja viņu par kosmonauta bērnību un skolas gadiem. Dzirdēto rūpīgi pierakstīja. Anna Aļeksejevna skolas muzejam uzdāvināja dēla kādreiz pašgatavotos tvaika turbīnas un vēja rotora modeļus¹. No savāktajām lietām kādā klasē iekārtoja kosmonautam Andriānam Nikolajevam veltītu stūrīti. Ar laiku eksponāti papildinājās, un tad to izvietošanai vajadzēja jau veselu istabu. Tomēr arī ar to bija par maz ...

Kad Soršelos uzcēla jauno skolas ēku, veco nodeva kosmonautikas muzejam. Jā, nu jau bija īsts muzejs ar divām lielākām «zālēm» un vairākām mazākām istabiņām.

Dažreiz kopā ar Andriānu Nikolajevu uz Soršeliem atbrauc arī citi padomju kosmonauti. Un vienmēr tiek atvests «kāds nieks» ciemata muzejam. Te ir viens otrs oriģināls eksponāts, kādu neieraudzīsiet pat Maskavā, Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādes paviljonā «Kosmoss». Arī daudzie muzeja apmeklētāji dažreiz uzdāvina pa interesantam suvenīram. Visi tie atraduši vietu muzejā.

Bet sākums tam, atcerieties, bija — poga no kosmonauta Andriāna Nikolajeva formas svārkiem!

izdevība — возможность uzturēties (uzturas) — находиться

vienaudzis — ровесник

nepieredzēti — невиданно rūpes — забота

mulsināt (mulsināja) — смущать

atsaucīgs — отзывчивый iedomīgs — высокомерный

sānis — в сторону; на бок iedrošināt (iedrošināja) —

придать смелости bija aplenkuši — окру

жили

savākti — собранные

Pēc A. Sakses

Lai nu brāļi un māsas dara, kā grib, bet Jurītim bija skaidrs, ka viņš būs tikai kosmonauts un it nekas cits*.

Kārlis gribēja kļūt par kolhoza brigadieri — tad viņš varēs braukāt ar motociklu. Daiga vēl īsti nebija izšķīrusies¹⁹⁸¹⁹⁹, vai nu mācīties par skolotāju, vai par šuvēju, viņai patika abi šie darbi. Uģim prāts nesās uz jūru²⁰⁰, un viņš varēja līdz apnikumam²⁰¹ stāstīt, kādas zemes viņš apbraukās ar savu kuģi, uz kura būs par kapteini. Dažreiz teica, ka zvejos Atlantijā siļķes²⁰², dažreiz atkal solīja visiem atvest no Āfrikas banānus un kokosriekstus. Mudīte bieži gāja mātei līdzi uz fermu un palīdzēja slaukt govis. Laikam jau viņa pēc skolas beigšanas sāks strādāt par slaucēju.

Labi, lai Mudīte, Uģis, Daiga un Kārlis strādā, ko grib, bet Jurītis būs kosmonauts. Vārds jau viņam ir

tāds pats kā Gagarinam, matus arī viņš var tāpat sasukāt, tātad vajadzīgs tikai lidotāja mundieris, bet raķeti, ar ko lidot, iedos Maskava.

Jurītis pats lasīt vēl neprot, bet viņš uzmanīgi noklausās, ko tēvs lasa no grāmatas par kosmonautiem mātei priekšā¹, kad tā vakaros lāpa Jura bikses. Un pamazām viņam kļūst skaidrs, kā kļūt par kosmonautu. Vispirms jānodarbojas ar sportu. To Jurītis var izdarīt bez citu palīdzības. Viņš sviež bumbu gan gaisā, gan tālumā, lec pār malkas steķīti²⁰³²⁰⁴, skrien līdz lopu fermai un atpakaļ līdz mājām.

Grūtāk jau ir ar citu vingrinājumu. Kosmonautus griežot ar centrifūgu. Virtuvē ir centrifūga, bet Jurītis pats vēl neprot to salikt.

Trešais vingrinājums ir šāds: jānosēž kādu laiku kamerā — vai nu surbo, vai surdo kamerā, to Jurītis nevarēja saprast, jo tēvs šo vārdu izrunāja neskaidri. Kad māte jautāja, kas tā par kameru, tēvs teica, ka tas ir tāds kambaris²⁰⁵, kur kosmonauts sēž viens pats pilnīgā klusumā.

Jurītis lauzīja galvu²⁰⁶, kur lai mājās atrod tādu klusu kambarīti. Te nekad nebija klusuma. Tad Kārlis tarkšķēja kā motocikls, tad atkal Daiga iedomājās sevi par skolotāju un izsauca bērnus pie tāfeles, bārās, ka tie nekā nezina, solījās likt kaktā²⁰⁷ un aicināt uz skolu māti vai tēvu.

Ar centrifūgu Jurītim tomēr palaimējās. Reiz mātei ievajadzējās krējuma²⁰⁸, un viņa lika Mudītei sasildīt pienu un sakārtot piena mašīnu.

Kad centrifūga bija uzstādīta un Mudīte aizgāja uz pagrabu pēc piena, Jurītis žigli piestūma krēslu ar atzveltni pie centrifūgas galdiņa¹ un ierausās²⁰⁹²¹⁰ platajā b|odā, kur parasti salej pienu. Tad viņš pierunāja nākamo brigadieri, tas ir, savu brāli Kārli, lai tas griež kloķi²¹¹, cik ātri vien var. Sākumā mašīna gāja lēni un smagi, bet, kad Mudīte atnāca ar piena kanniņām, centrifūga jau rūca kā kuļmašīna²¹². Ilgstošs treniņš neiznāca, jo māsa tā sabāra abus brāļus, ka māte to nebūtu izdarījusi labāk¹, paplēsa Kārli aiz auss, bet Jurīti izsvieda no centrifūgas kā sivēnu no aizgalda²¹³²¹⁴. Bet nekas, centrifūgā viņš ir bijis, un īstenībā ar to arī pietiek, jo kas tur ko nesēdēt platā bļodā. Gagarinam varbūt bija grūtāk iesēsties, viņš taču ir pieaudzis cilvēks.

Ar kameru izdevās labāk. Vispirms Jurītis atrada pašu kameru — tukšu kartupeļu bedri. Pēc brokastīm, nevienam neteikdams, viņš iekāpa bedrē un sāka sēdēt. Te bija klusi un varēja pat gulēt, ja nebūtu mazliet vēsi.

Jurītis nezināja, cik ilgi tādā kamerā jāsēž. Par laimi, ilgumu izšķīra citi. Pusdienas laikā, neatraduši Jurīti mājās, visi — māte, Mudīte, Kārlis, Daiga un Uģis — devās meklēt mazo brālīti, ūjināja un sauca, un diez vai būtu atraduši²¹⁵, ja pie kartupeļu bedres nebūtu pieskrējis Reksis un ar astes vicināšanu nodevis Jurīša atrašanās vietu²¹⁶.

Treniņu atkal vajadzēja pārtraukt, saņemt bārienus²¹⁷un iet pusdienās.

Vakarā, gulēdams gultiņā, Jurītis vēl ilgi domāja, vai ir visu izdarījis, lai kļūtu par kosmonautu. Jā, ar sportu nodarbojies viņš ir. Centrifūgā viņu izgrieza Kārlis. Tajā surbo vai surdo kamerā viņš izsēdējās. Tātad visu viņš ir izdarījis, un nu tikai vajadzētu aizrakstīt uz Maskavu, lai dod viņam raķeti un kosmosa kuģi, ar ko lidot.

Ak tā, viņam taču vēl nebija lidotāja mundiera! Jā, te nu būs jāpalauza galva, kā pie tā tikt¹.

Jurītis jau bija aizvēris acis, tad pēkšņi izrausās no gultiņas, klusu, uz pirkstgaliem²¹⁸²¹⁹ iegāja otrā istabā un paraustīja aiz pleca jau aizmigušo Daigu. Tā pietrūkās no miega un izbijusies, neko nesaprazdama²²⁰, raudzījās brālītī.

— Kas tev ir²²¹? Ko tev vajag? — viņa iesaucās.

Jurītis pastiepās māsai pie auss un iečukstēja:

— Zini ko, Daiga, tu labāk mācies par šuvēju. Tad tu varēsi man uzšūt mundieri... Es drīz lidošu!

noklausīties (noklau

sās) — слушать

palīdzība — помощь

sviest (sviež) bumbu —

бросать мяч

pilnīgs klusums — полная

тишина

bārties (bārās) — бра

ниться

saliet (salej) — наливать

tas ir — то есть

ilgstošs treniņš — продолжительная тренировка

sabārt (sabāra) — побранить

bedre — яма

pietrūkties (pietrūkās) — встрепенуться со сна

pastiepties (pastiepās) — дотянуться

Pēc J. Vanaga

1.

— Centrāle? Lūdzu, savienojiet mani ar Lietuvas lietu komisariātu. Hallo! Vai biedrs Kapsuks?

— Kapsuks klausās.

— Runā Sverdlovs. Sveiki!

— Esiet sveicināts, Jakov Mihailovič!

— Man pie jums lūgums¹, biedri Kapsuk.

— Šaubos, vai no mums ir ko lūgt.

— Tomēr, tomēr. Vai jums nav kāds dūšīgs puika ar žiglām kājām²²²²²³? Man vajadzīgs kurjers.

— Kur tad jūsu brašais jauneklis, kas te nāca?

— Izlūdzās un aizbrauca uz fronti.

— Jā, tagad jau visi prasās uz fronti...

— Tāpēc jau es gribētu kādu pusaudzi.

—- Puiku gan man nav. Bet ir viens dūšīgs skuķis.

— Meitene? Vai viņa varēs? Daždien²²⁴ jāapskrien vai pusi Maskavas.

— Tā varēs.

— Bieži jāstaigā arī naktīs. Baidīsies ...

— Tā nebaidās ne no velna. Uz Maskavu nākusi pāri frontei... Varat būt drošs!

— Ja jūs tā domājat, lai tad nāk šurp. Pieņemiet manu paldies!

— Nav par ko.

— Uz redzēšanos!

— Uz redzēšanos, Jakov Mihailovič!

2.

Jau pēc stundas Sverdlova priekšā stāvēja acīgs meitēns noplukušā apģērbā²²⁵. Sverdlovs nodomāja: «Tad tāds tas skuķis, kurš ne no velna nebaidās! Redzēsim, redzēsim...»

— Kā jūs sauc?

— O|a.

— Vai Maskavu pazīstat?

— Nu jau kaut cik pazīstu ...

— Te jums būs iznēsājamā grāmata. Uzmaniet, lai katrs sūtījuma saņēmējs parakstītos’. Šodien vēstuļu nav daudz. Ja kādu adresi nezināt, pajautājiet.

— Gan atradīšu.

— Tātad — uzdevums skaidrs?

— Skaidrs.

— Tad — labu veiksmi!

— Paldies.

3.

Tā mazā Oļa kļuva par Viskrievijas Centrālās Izpildkomitejas kurjeri²²⁶²²⁷.

Maskavu viņa pazina vēl diezgan vāji, taču visas galvenās iestādes atradās centrā un tas jau bija izstaigāts krustām šķērsām²²⁸: Kremlis, Tveras iela, Arbats, Pārupe...

Visbiežāk nācās iet uz Kremli, jo tur bija daudzas jaunās padomju valsts iestādes.

Kremli apsargāja latviešu strēlnieki. Oļai tie šķita tuvi kā brāļi. Arī daudzi strēlnieki mazo kurjeri jau pazina un tikai pienākuma pēc prasīja caurlaidi²²⁹, kas Oļai arvien bija pie rokas.

4.

Kādu dienu Sverdlovs teica:

— Desmitos vakarā, Oļa, ienāciet pie manis! Būs svarīgs sūtījums.

Kad lielais sienas pulkstenis kancelejā rādija tieši divdesmit divi, 0|a klauvēja pie priekšsēdētāja kabineta durvīm.

— Ienāciet! — atsaucās Sverdlova skanīgā balss.

Viņš jau stāvēja pie rakstāmgalda ar lielu aploksni rokā.

— Tūlīt aiznesiet Ļeņinam! Vai caurlaide uz Kremli jums ir?

— Ir, Jakov Mihailovič, — Oļa atbildēja.

Meitene ielika vēstuli iznēsājamajā grāmatā un steidzās uz Kremli. Vārtos dežurēja tas pats jaunais cilvēks, kuru Oļa jau vairākkārt bija sastapusi.

— A! Mazā Rīgas lietuviete atkal klāt! — saņemdams caurlaidi¹, strēlnieks teica. — Vai neesat nosalusi²³⁰²³¹? Varbūt ienāksiet apsildīties?

— Paldies! Nav laika. Vēstule Ļeņinam! — O|a norādīja uz lielo aploksni.

— Tādā gadījumā nedrīkstu aizkavēt. Laipni lūdzu! Aiz stūra pa labi, otrajā stāvā.

Un atdeva caurlaidi.

Oļa pārskrēja Kremļa pagalmam un sameklēja vajadzīgo namu, atvēra smagās durvis. ... Baltas marmora kāpnes. Līdz augšai noklātas²³² ar spilgti sarkanu celiņu ... Augšā Šurp un turp staigāja kāds pusmūža cilvēks tumšā, stipri nonēsātā uzvalkā²³³.

— Labvakar! — Oļa sveicināja un nedroši spēra soli uz sarkanā celiņa.

— Labvakar! — cilvēks augšā atņēma sveicinājumu²³⁴un apstājās, gaidot Oļu uznākam.

— Vēstule biedram Ļeņinam, — 0|a sacīja un atvēra iznēsājamo grāmatu.

— Pateicos!

Saņēmējs ātri parakstījās un laipnā balsī atkārtoja:

— Ļoti pateicos!

Un savādi viņš nolūkojās Oļai pakaļ’, kamēr tā noskrēja pa kāpnēm un izgāja pa durvīm.

Oļa atgriezās komitejā. Durvīs viņa sadūrās ar²³⁵²³⁶Sverdlovu.

— Vēstuli nodevāt Ļeņinam? — viņš jautāja.

Oļa bailēs sastinga²³⁷.

«Ļeņinam pašam? Ko lai atbild? Tas droši vien bija kāds no Ļeņina apsardzes, kurš vēstuli saņēma ...»

Redzot meitenes apmulsumu²³⁸, Sverdlovs cieši viņā paskatījās un jautāja:

— Paraksts ir?

Oļa klusēdama sniedza iznēsājamo grāmatu.

Atšķīris²³⁹ Sverdlovs ieraudzīja pazīstamo parakstu un apmierināts pasmaidīja.

«Tātad — viss kārtībā! Vēstuli ir saņēmis uzticams cilvēks.»

Un Oļai kā slogs novēlās no krūtīm²⁴⁰.

5.

Pēc dažām dienām Sverdlovs atkal ieaicināja Oļu savā kabinetā. Šoreiz viņš sacīja:

— Aiznesiet šo vēstuli uz Kremli Vladimiram Iļjičam.

— Vladimiram Iļjičam... Vladimiram Iļjičam... Vladimiram Iļjičam... — Oļa, steigdamās uz Kremli, klusībā atkārtoja.

Kremļa vārtos atkal dežurēja tas pats strēlnieks Jānis, kuram Oļa jau bija paguvusi izklāstīt¹ gandrīz visu savu dzīves stāstu, taču Jānis arvien lika atkārtot to no jauna.

Bet meitene atbildēja:

— Citreiz, citreiz, šodien nav laika. Re, steidzama vēstule Vladimiram Iļjičam... — O|a pavēra iznēsājamo grāmatu.

Sadzirdējis²⁴¹²⁴², ka vēstule Vladimiram Iļjičam, strēlnieks tūlīt kļuva nopietns un atdeva caurlaidi.

— Kurā namā viņu meklēt? — Oļa jautāja.

— Vai tad neatceries? — Jānis pabrīnījās. — Turpat kur viņreiz!

— Viņreiz ... Kad es gāju pie Ļeņina?

— Aiz stūra pa labi, otrajā stāvā!

— Baltās kāpnes ar sarkanu celiņu?

— Tieši tā²⁴³!

— Paldies! Sveiki!

— Uz redzēšanos!

Oļa atvēra smagās durvis un atkal ieraudzīja augšā staigājam²⁴⁴ to pašu cilvēku. Viņa gribēja aiziet tam garām, lai meklētu Vladimiru Iļjiču un nodotu vēstuli tieši adresātam; cilvēks jau bija nopratis²⁴⁵, ka kurjere nes vēstuli, paņēma grāmatu, izņēma sūtījumu un parakstījās tik ātri, ka Oļa bailēs nepaguva ne ko teikt, ne iebilst.

— Pateicos, — saņēmējs laipnā balsī sacīja un ātri aizgāja pa gaiteni.

Oļa brītiņu stāvēja kā mēma²⁴⁶. Tāda neveiksme. Viņa atkal nebija pratusi nodot vēstuli tieši tam, kam tā adresēta ...

O|a atgriezās mājās kopmītnē un izsūdzēja savas bēdas¹ istabas kaimiņiem, bet tie sāka smieties:

— Abas vēstules tu esi nodevusi pareizi, meitenīt. Vladimirs Iļjičs taču ir tas pats Ļeņins! Viņa īstais uzvārds ir Llļjanovs. Vai tad neesi redzējusi, kā viņš parakstās zem dekrētiem? Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs V. U|janovs (Ļeņins).

6.

Reiz, kad O|a aiznesa vēstuli saltā puteņa vakarā²⁴⁷²⁴⁸, Ļeņins aicināja viņu apsēsties un sāka izjautāt:

— Jūs krieviski runājat ar akcentu. Bēgle? No kurienes esat?

— No Rīgas.

— Rīgā esmu bijis. Tīkama pilsēta. Krietni ļaudis. Latvieši — drosmīga tauta. Lieliski cilvēki!

— Es neesmu latviete. Esmu lietuviete.

— Arī lietuvieši ir krietni vīri. Kā tad kļuvāt par rīdzinieci?

— Tur mēs dzīvojām... Šarlotes ielā ...

— Šarlotes ielā? Tik sīki Rīgu nepazīstu.

— Tēvs strādāja Stricka alus darītavā²⁴⁹. Kādā strādnieku sapulcē žandarmi viņu arestēja un veda uz iecirkni²⁵⁰. Ceļā tēvs izbēga. Paslēpās Vāgnera dārzā. No turienes ieskrēja atpakaļ alus darītavā. Žandarmi drīz atkal bija klāt, bet strādnieki paslēpa tēvu alus mucā un aizveda uz ostu. Tur mucu ar celtni kopā ar pilnajām alus mucām iekrāva kuģī. Tā tēvs aizbēga.

— Lieliski! Brīnišķīga bēgšana. Alus mucā! Ha, ha, ha! Latviešu strēlnieki tiešām atjautīgi.

Tad Vladimirs Iļjičs Ļeņins iejautājās:

— Un tagad? Kur jūsu vecāki tagad? Maskavā?

— Nē, piecpadsmitajā gadā mēs ar bēg|u ešelonu nokļuvām Jckatcrinoslavā. Māte ar mazo māšeli vēl tagad dzīvo turpat...

— Un tēvs?

— Par viņu mēs nekā nezinām ... Laikam karo ...

— Un jūs? Kā jūs nokļuvāt Maskavā?

— Kad Jekaterinoslavu ieņēma vācu karaspēks, tad biedri nolēma, ka mums, dažām meitenēm, jāmēģina bēgt pāri frontes līnijai. Mēs pārģērbāmies par vecenītēm, laimīgi tikām pāri un nonācām Maskavā.

— Hm, hm ...

Ļeņins nolūkojās uz meitenes plāno jaciņu, uz brezenta šņorzābakiem ar virves pazolēm* un pēc neilgas klusēšanas²⁵¹²⁵² sacīja:

— Lūk, ko. Man jums būtu uzdevums, bet nedrīkstu jūs tādā apģērbā nekur sūtīt! Nosalsiet! Norunāsim tā: rīt atnāciet un ieejiet darbvedībā! Tur būs vēstule. Paņemiet to un aiznesiet pēc norādītās adreses²⁵³! Un gaidiet, kamēr vēstuli izlasa! Tad jums teiks, kas darāms tālāk²⁵⁴. Ar labvakaru!

Un Ļeņins sniedza Oļai roku.

7.

Nākamajā rītā jau agri Oļa ieradās pēc vēstules. Tā bija adresēta galvenajam universālveikala pārzinim. Pārzinis izlasīja vēstuli un lika Oļai nākt līdzi.

Viņš ieveda meiteni noliktavā, kur garās rindās bija sakarināti¹ kažoki un mētc|i. Daži ļoti skaisti, ar lielām zvērādas apkaklēm²⁵⁵²⁵⁶.

— Izvēlies! — pārzinis sacīja.

O]ai ļoti patika mētelis ar mīkstu, sniegbaltu zaķ-ādas apkakli, bet viņa baidījās to ņemt.

«Tas droši vien dārgs, bet naudas man nav. Un kā es, kurjere, skraidīšu pa ielām tik lepnā mētelī?» Oļa nodomāja. Un viņa izvēlējās pavisam vienkāršu mētelīti bez zvērādas apkakles. «Ar tādu varēšu staigāt arī pavasarī, līdz siltām dienām,» viņa sevi

mierināja.

Pēc tam pārzinis veda Oļu uz citu noliktavu. Tur viņai iedeva šņorzābakus ar galošām.

Kad Oļa bija visu saņēmusi, viņa veikala grāmatvedībā parakstījās, bet sirdī bija nemiers: «Kā par visu to samaksāšu?»

Viņa izteica savas bažas grāmatvedim²⁵⁷, bet tas paskaidroja, ka nekas nav jāmaksā, jo VCIK²⁵⁸ kurjeriem dienesta apģērbs pienākoties bez maksas.

Nu Oļa jutās pavisam priecīga. Viņa uzvilka vatēto mētelīti un apāva ādas Šņorzābakus ar spožām galošām un līksmi soļoja pa Maskavas ielām. Vējš meta sasarkušajos vaigos miklas sniega pārslas, bet Oļai bija silti, silti...

8.

Pēc dažām dienām Oļa atkal nesa vēstuli Vladimiram Iļjičam. Ļeņins tūdaļ ieraudzīja viņas jauno mēteli.

— Vai tad labāka nebija? — viņš iesaucās. — Vajadzēja ņemt ar zvērādas apkakli.

— Ar zvērādas apkakli man nepiestāv²⁵⁹²⁶⁰, — Oļa sacīja.

— Ar tādām tikai buržuji staigā.

Ļeņins pasmaidīja.

— Nekas, gan arī mēs staigāsim. Tiklīdz atkausimies no interventiem²⁶¹ un nostāsimies uz kājām²⁶², visi ģērbsimies skaisti.

— Man labs arī šis. Paldies par gādību²⁶³, Vladimir Iļjič!

— Kas par gādību? Jums taču pienākas! Hm, hm! Valkājiet vesela! — Un Iļjičs atkal paspieda Oļai roku.

O|a gāja pāri piesnigušajiem Kremļa pagalmiem un prātoja: «Laikam gan nav pasaulē otra tik laba un gādīga cilvēka!»

izlūgties (izlūdzās) отпроситься

2.

iznēsājamā grāmata разносная книга

uzmanīt (uzmaniet!) — следить

labu veiksmi! — желаю удачи!

4.

svarīgs sūtījums — важный пакет

aploksne — конверт vairākkārt — неодно

кратно

apsildīties — погреться stūris — угол spert (spēra) soli — сту

пить

apsardze — охрана paraksts — подпись apmierināts — удовлетво

рённый uzticams — надёжный

5.

klusībā — про себя steidzama vēstule — сроч

ное письмо nopietns — серьёзный viņreiz — в прошлый раз saņēmējs — получатель neveiksme — неудача īstais uzvārds — насто

ящая фамилия

6.

bēgle — беженка

•krietni ļaudis — порядочные люди

tīkama pilsēta — приятный город

alus muca — пивная бочка

atjautīgs — находчивый

ieņemt (ieņēma) — взять

pārģērbties (pārģērbāmies) — переодеться

tikt (tikām) pāri — перебраться

jaciņa — кофточка

darbvedība — делопроизводство

sniegt (sniedza) roku — подать руку

7.

pārzinis — заведующий noliktava — склад izvēlēties (izvēlies!) — выбрать, выбирать

grāmatvedība — бухгалтерия

nemiers — беспокойство

dienesta apģērbs — служебная одежда

vatētais mētelis — пальто на вате

sakarsušie vaigi — раскрасневшиеся щёки

miklas sniega pārslas — мокрые снежинки

8.

pienākties (pienākas) — полагаться

valkājiet vesela! — носите на здоровье!

gādīgs — заботливый

Dz. Rinkule-Zemzare

Vasariņai skaisti rīti — Saules staru zeltā tīti¹. Agri mostas mežs un lauks — Mīļā saule visiem draugs.

Puķēm rasas vainadziņi,

Zālei pēr|u zābaciņi;

Kadiķīšu puduros Skujas vienos vizuļos²⁶⁴²⁶⁵.

Ezers viegli šūpo vilni, Meži putnu dziesmu pilni. Kokos saule ausmu vērpj²⁶⁶, Zemi gaismas rotā tērpj²⁶⁷.

vainadziņš — веночек pērļu zābaciņi — жем

чужные сапожки

18. LATVIEŠU TAUTAS MĪKLAS

Balts tīrums, melna sēkla.

(’В1ВШВ.1Г))

(•S[oqy)

(•BļBpv)

(’BUBSipv)

(•BW)

(•suaiiD|v)

Mazs vīriņš ar vienu kājiņu.

Maza, maza sieviņa apģērbj visu pasauli.

Pieci baļķi ēku ceļ.

Mazs, mazs ezeriņš, visapkārt zvejnieciņi.

Pelēks vecītis sēž kalna galā.

baļķis — бревно zvejnieks — рыбак riet (rej) — лаять kost (kož) — кусать radziņi — рожки

josta — пояс salocīt — сложить pērle — жемчужина viducis — середина

19. HUMORS

Māte rājas:

— Tom, ledusskapī bija trīs apelsīni, bet tagad tur palicis tikai viens... Kā tas gadījies?

Toms parausta plecus:

— Pavisam vienkārši, māmiņ! Trešo es nemaz nepamanīju ...

Skolotājs jautā Anniņai: — Cik ilgi dzīvo peles? Anniņa atbild: — Tas ir atkarīgs no kaķa.

Skolotājs: — Ko jūs varat pateikt par 17. gadsimta ievērojamākajiem rakstniekiem?

Skolnieks: — Viņi visi sen miruši.

Skolotājs gramatikas stundā saka:

— Tagad mācīsimies locīt darbības vārdu. Es stāvu, tu stāvi, viņš stāv, mēs stāvam, jūs stāvat, viņi stāv. Kārli, lūdzu, atkārto, ko es teicu!

Kārlis atbild: — Visi cilvēki stāv.

— Māmiņ! Šodien skolotājs uzdeva tādu jautājumu, uz kuru atbildēt varēju vienīgi es.

— Lieliski! Un kas tas bija par jautājumu?

— Vai tas tik svarīgi?

— Es tomēr gribētu to’zināt.

— Redzi, viņš jautāja — kurš no jums nav sagatavojis mājas darbu?

Māte atgādina Jurim:

— Pirms ej uz skolu, vienmēr mazgā rokas!

— Kāpēc? Es taču stundā nekad roku nece|u.

— Valdi, vai tu mājās palīdzi vecākiem?

— Protams! Viņiem taču par grūtu visas stundas sagatavot manā vietā ...

Skolotājs: — Petruk, kā tu pierādīsi, ka Zeme ir apaļa?

— Es parādīšu globusu, skolotāj!

Sprīdītim ļoti patīk skatīties kinofilmas. Māmiņa reiz jautā:

— Par ko tu, dēliņ, dienās gribi kļūt?

— Es būšu kinoskatītājs, — ilgi nedomādams, Sprīdītis atbild.

humors — юмор

rāties (rājas) — браниться gadīties (gadījies) — случиться

paraustīt (parausta) plecus — пожать плечами tas ir atkarīgs — это зависит

ievērojams — знаменитый

sen miruši — давно умерли atgādināt (atgādina) — напоминать

pirms — прежде чем

pierādīt (pierādīsi) — доказать

ilgi nedomādams — долго не думая

Pēc j. Jakovleva

Kad mēs izrunājam vārdu Dzimtene, mūsu acu priekšā paveras nebeidzamas tāles¹ — meži, lauki, kalni, sniegi un smiltis, upes, jūras, salas.

Tāpat kā Volga sāk savu tecējumu²⁶⁸²⁶⁹ no maza strautiņa, arī Dzimtene sākas no tavas dzimtās mājas: no bērza, kas šalc vējā, no zemes, ko sedz za|a zāle vai balta sniega sega, no ielas, kas aizstiepjas tālumā²⁷⁰. Dzimtene sākas līdzās mums, visapkārt mums, lai kur arī mēs dzīvotu — mūsu zemes dienvidos vai zieme|os.

Bet no kā sākas mīlestība pret Dzimteni? Mīlestība pret Dzimteni sākas reizē ar mīlestību pret savu māti. No mātes lūpām mēs pirmo reizi dzirdam savu dzimto valodu, bet no māmu|as dziesmas — savas Dzimtenes balsi. Māte mūs iemācīja spert pirmos solus²⁷¹ uz Dzimtenes zemes, pazīt puķes, kas zied mūsu dārzos, un putnus, kas dzied mūsu Dzimtenes mežos. Māte tevi izaudzināja ne tikai par savu dēlu, bet arī par Dzimtenes dēlu.

Māte un Dzimtene — nav citu tuvāku un mīļāku vārdu pasaulē. Abus tos izjūtam kā vienu sirds pukstu²⁷². Mēs sakām: māte un Dzimtene. Dzimtene patiesi ir savas tautas māte. Un, ja Dzimtene tevi sūta kaujā, viņai ir tikpat smagi ap sirdi kā mātei. Un, ja zemi piemeklē neraža, Dzimtene to tikpat dziļi pārdzīvo kā māte, kas nespēj paēdināt savu dēlu. Dzimtenes sāpes — tās ir katras mātes sāpes kopā ar Dzimteni, Dzimtenes prieks — tas ir mātes prieks. Dzimtene dzīvo tev līdzi visos priekos un bēdās kā māte. Un, ja Dzimtene lepojas ar tevi, viņa lepojas kā māte ar savu dēlu. Bet, ja tu kļūtu negodīgs cilvēks, Dzimtene, tāpat kā māte, izjustu par tevi kaunu¹.

Daudzi no mums mēdz sacīt:

— Mēs mīlam Dzimteni!

Tie ir loti nopietni vārdi. Lai tos teiktu, ir jābūt tiesībām uz to. Un šīs tiesības jāiegūst ar savu darbu, mācībām, ar visu savu dzīvi.

Mīlēt Dzimteni nozīmē — priecāties, ja Dzimtene svin svētkus, kopā ciest, ja Dzimtenei ir smagi. Un galvenais — sargāt Dzimteni, sargāt to kā savu māti. Neļaut mīdīt to ienaidniekam, kas grib tai uzbrukt ar ieročiem rokā. Ne|aut to apbēdināt tiem, kas, domājot tikai par sevi, aizmirst Dzimteni.

Viss, kas saistīts ar Dzimteni, mums ir dārgs. Dzimtenes nākotne ir mūsu rokās. To atcerēsimies vienmēr! Jūsu tēvi jums uztic visdārgāko un svētāko — Dzimteni. Mīlēsim to kā māti, kā savu pašu īsto māti!

tiesības — право apbēdināt — огорчать

mīdīt — топтать

Rainis

Cik man nākas savā gaitā²⁷³²⁷⁴

Atcerēties bērnu dienas,

Tik es redzu gara acīm²⁷⁵

Zelta sauli atmirgojam.

Sasmēlies es esmu saules¹,

Manim pietiek visam mūžam;

Ziemas rītu sakur krāsni,

Pietiek visai garai dienai.

Pirmā atmiņa man — saule,

Arī pēdējā būs — saule:

Visu dzīvi mani tura

Taisnu saules stiprā roka.

Smaidi, saule, siltu smaidu

Savam saules bērniņam!

Nēsā, saule, saules bērnu

Savā zelta saujiņā³!

sakur krāsni — растопишь печкуizdzēst — погасить smaids — улыбка nēsāt (nēsā) — носитьManu jaunu dienu saule Toreiz iespīdēj’ man sirdī², — Lai nāk nakts un sals, un |audis, Nu nekas to nespēj izdzēst.¹ sasmēlies es esmu saules — на-черпался я солнца² iespīdēj (a) man sirdī — проникло мне в сердце³ savā zelta saujiņā — на своей золотой ладони

Pēc A. Brigaderes

Zils, zils maija svētdienas rīts. Tēvs ar māti ies uz Kaltiņiem un ņems Anneli līdzi. Annele aiz prieka iet palēkdamas’. Uz Kaltiņiem! Lai gan tikai pagājušas dažas nedējas, kopš viņi no turienes atbrauca Avotos, viņai liekas, ka Kaitini ir jau tālu, tālu un ka jāiet būs ilgi.

— Nenoskrienies nu tik daudz veltīgi. Ceļš garš. Būs tēvam vēl tevi jānes, — brīdina māte, kad Annele pa ce|malām lēkā vienā lēkāšanā²⁷⁶²⁷⁷, te pie kaķpēdiņām, te pie bezdelīgactiņām.

Lai ari ceļš būtu simts jūdžu garumā²⁷⁸, viņa to noskries vienā skriešanā. Lai tikai nesauc vienmēr atpakaļ. Kā viņa var nokust, ka darba pilnas rokas? Nav jau tikai jāiet vien, arī visādi darbi jāveic ce|ā.

Daudz puķu pušķīšu Annele jau saplūkusi un nolikusi cejmalas grāvī: lai gaida, kad nāks atpakaļ. Tad viņa šeit ierīkos pļavas. Sī vieta laba. Un Annele vaiga sviedros pūlas ap mazu, jaunu bērziņu²⁷⁹, viņa lauž tā zarus, bet nevar tos nolauzt. Tēvs rāj Anneli:

— Vai, bērniņ, ko tu nu dari? Tu saplūc tik daudz puķīšu un, kad tās novīst, nomet. Nu tu vēl bērziņam nedodi miera. Bet vai tas tik ātri var izaugt, kā tu viņu nolauzīsi? Kā tas stāvēs starp citiem ar aplauzītiem zariņiem kā kroplītis bez rokām²⁸⁰? Padomā, ka tas arī ir dzīvs tāpat kā tu un tam sāp tāpat kā tev.

Annele nobīstas. Satrauktām acīm²⁸¹ viņa skatās tēvā, bērziņam sāp? Puķītēm sāp? Tāpat kā tev? — viņa brīnās.

— Nu jā, — tēvs nopietni turpina. —.Nelauz vis kociņus! Lai viņi aug, lai priecājas saulītē!

Labu laiku Annele iet domīga. Tur viņu sauc spilgta puķe, tur zaļš zars, bet viņa sevi brīdina:

— Tāds pats bērns kā tu. Sāp. Nelauz vis!

Bet ko nu darīs? Tēvs ar māti soļo lēni, lēni. Tad nogriežas no ceļa. Saulainā laukumiņā pie skaista, kupla bērza viņi apsēžas zālē. Tēvs nometis cepuri,, mātei nokritis lakatiņš.

Annele arī apsēžas zālē. Klusa, klusa. Labi te.

«Kāpēc neviens vairs nerunā?» viņa brīnās un vēro vecākus. Māte skatās kaut kur tālumā. Anneles acis raugās mātē un tēvā. Ai, kā patīk viņos skatīties! Lai katram bērnam ir tādi tēvs un māte! Un pavisam citādāki viņi ir nekā vakar un aizvakar. Tēvam ir tādas acis kā debesis, un mātei ir tādi vaigi un mute — nu kādi tad? Annele nevar atrast tādu puķu, kas būtu tādas kā māte un ar ko varētu viņu salīdzināt. Tāpat gribas uz abiem skatīties kā uz puķēm, uz bērziem, uz zilajām debesīm. Bet kāpēc tas tā? Kāpēc šodien tā, kā vēl nekad nav bijis? Annele domā. Izdomā. Tas tāpēc, ka šodien ir svētdiena. Mežs, puķes, zilā debess ir svētdiena, tēvs un māte ir svētdiena. Viņu rokas ir svētdiena. Viņu rokās nav darba. Viņu kājās nav steigas. Viņi nesaka: «Nu, nu, bērns, nav vaļas.»

Annele piespiež vaigu pie zemes. Tā ir mitra kā no saldām asarām. Mīļā, mīļā zeme!

— Iesim nu, bērns!

Māte pieceļas, izpurina savu lakatiņu un apsien to.

— Nu, vai kājas atpūtināji? — tēvs jautā. — Dzert negribas?

Jā. Annelei ļoti gribas dzert. Bet jāpaciešas līdz Kal-tiņiem. Tēvs paņem viņas vienu roku, māte otru. Sirds meitenei priecīgi sit Tas tāpēc, ka šodien ir svētdiena. Un tāpēc, ka mežā kūko dzeguze un zied purenes un bezdelīgactiņas.

brīdināt (brīdina) — предупреждать

nokust — устать pušķīšu — букетиков domīga — задумчивая nav steigas — нет спешки nav vaļas — некогда izpurināt (izpurina) —

вытрясать

apsiet (apsien) — повязать

atpūtināt (atpūtināji) kājas — дать-давать отдохнуть ногам

jāpaciešas — надо потерпеть

purene — калужница

j. Osmanis

Paldies tev, māt, par tavam mī|ām rokām, Par silto pagalvi¹, ko tu man klāji, Paldies tev, māt, par tavām stiprām rokām, Par vārdiem labajiem, ar kuriem modināji. Par tavu smaidu, tavu glāstu, Par sauli, ko es cejā saticis, Par visu tavu dzīves stāstu Tev šodien pateicos, tev pateicos!

24. CEĻA JOTĪS

Pēc Л. Brigaderes

Tādu runu kā starp tēvu un vecmāmiņu Annele vēl nebija nekad dzirdējusi. Viņa skatījās no viena uz otru. Ko tas nozīmēja²⁸²²⁸³? Kas bija noticis²⁸⁴? Kas vēl notiks?

— Vai tēvs ies projām²⁸⁵ no Avotiem? — viņa jautāja ar izbailēm²⁸⁶, kad tās ar māti bija palikušas vienas.

— Ne tēvs vien, mēs visi iesim.

— No Avotiem?

— Jā.

— No Avotiem prom? Pavisam prom¹? — meitene neticēja savām ausīm.

— Jā, bērns, jā. Tagad pat, pa Jurģiem²⁸⁷²⁸⁸.

— Nē, nē! — Annele purināja galvu. — Nu tu gan stāsti jokus! Tu gribi mani mānīt, es zinu.

— Tu taču dzirdēji, ko runāja tēvs? Vai tie bija joki?

— Bet kā tad mēs varam aiziet no Avotiem?

— Vai tu domāji, ka mēs še varēsim mūžu dzīvot? Tās jau nav mūsu mājas. Mums nekur nav māju. Tu vari to dzirdēt. Esi jau diezgan liela. Pa Jurģiem mēs iesim prom.

Jā, tā tas bija. Tēvs nekad nejokoja, un māte nebija mānījusi²⁸⁹ viņu. Annele dzirdēja to visu kā kaut ko tālu, tālu, bet saprast neko nesaprata. Nekad, nekad, nekad viņa nebūtu iedomājusies¹, ka kādreiz būs jāiet prom no Avotiem.

Tēvs pienāca un apsēdās uz sola.

— Nu tev arī sāksies grūtākas gaitas²⁹⁰²⁹¹, — viņš teica Annelei. — Katru dienu iesi ganos.

— Kas tas nu par ganu, — māte žēloja, glāstīdama meiteni, — tikko astoņi gadi. Un tad vēl tas lielais aitu bars, kas būs jāgana pa vasaru. Kā to apskraidīs mazās kājas?

— Nav tik traki. Nevajag baidīt ar darbu, kas nav vēl pierādījis ne savu grūtumu, ne vieglumu. Un mūsu bērns nav izlutināts. Pamazām jau pieradis pie darba.

— Nu, ko tu domā, meitēn? Vai varētu izkalpot par ganu²⁹²? — tēvs smaidīja un skumji paskatījās uz Anneli.

Meitene nezināja, ko atbildēt. Tas viss drīzāk izlikās kā sapnis, nevis patiesība.

— Jā, ko tur var darīt? Vai es ar vieglu sirdi eju prom no tiem pašiem Avotiem²⁹³? Te pagāja mana bērnība. Te ilgus gadus strādāju. Bet tāda nu ir tā dzīve!

«Dzīve? Dzīve? Kas tā tāda ir, tā dzīve?» Annele kā izbijusies pacēla galvu.

Bet tēvs un māte it kā nesaprata viņas jautājošo acu un turpināja savu sarunu.

bija palikušas vienas — остались одни

purināt (purināja) galvu — трясти головой

stāstīt (stāsti) jokus — шутить

apskraidīt (apskraidīs) — обегать

nav izlutināts — не избалован

Pēc K. Griguļa

— Vai jūs pazīstat zīlīti un varat man par viņu kaut ko pastāstīt? — jautāja vectēvs, sarunādamies ar mazbērniem.

— Kā nu nē! — Kaijiņa iesaucās. — Zīlīte ir skaists bērnu žurnāls. Māmiņa teica, ka tas jau daudzus gadus kārtīgi mūs apciemo.

— Ne jau par žurnālu «Zīlīte» es jautāju, bet par putniņu, kas dzīvo mūsu dārzos un mežos.

— Ak par putniņu! — priecīgs atsaucās Jurītis. — Par to es varu pastāstīt. Mūsu mājas atrodas Juglas ezera krastā. Tētis pavasarī uzcēla vairākus strazdu būrus. Viens vecs būris nogāzās no liepas un iekrita ceriņu krūmā. Kamēr strazdi vēl bija siltajās zemēs, būrītis iepatikās zīlītei un viņa sāka tur taisīt ligzdiņu. Kādu rītu atgriezās strazds. Neatradis savu māju vecajā liepā, viņš sāka žēli svilpot. Svilpoja, svilpoja, kamēr ieraudzīja savu veco būri ceriņu krūmā, nolaidās pie tā un sāka aplūkot. Zīlīte bēdīgi lēkāja pa zariem turpat tuvumā un gaidīja, kas notiks tālāk. Varbūt strazds izmetīs viņas perēklīti laukā un taisīs tur pats sev ligzdu? Bet strazdam nepatika nokritušais būris¹. Viņš atkal nolaidās liepā un svilpoja vēl sērīgāk²⁹⁴²⁹⁵ nekā līdz šim. Es lūdzu tēti palīdzēt man uztaisīt jaunu būrīti. Otrā dienā to uzkāru liepā. Nu bija abiem putniņiem labi: zīlīte dziedāja pie vecā, bet strazdu pāris svilpoja pie jaunā būra.

— Man ar zīlīti gadījās piedzīvot tādu joku, — sāka stāstīt Igors. — Vasarā pastaigājos gar Daugavmalu. Klausos, kas tur tik žēli čiepst. Pieeju pie dārza žoga,

kur mieta vietā iedzīta metru gara dzelzs caurule¹, un dzirdu: skaņas tiešām nāk no caurules. Nodomāju, ka kādam putnu bērnam notikusi nelaime — būs iekritis iekšā. Paskatos. Tumšs, neko nevar saredzēt. Man kabatā bija spogulītis.- Ielaižu caurulē saules zaķīti un ieraugu nevis vienu, bet veselas četras mazas zīlītes. Putnēni gaismā mirkšķina actiņas un plāta knābīšus²⁹⁶²⁹⁷. Turpat uz žoga tup²⁹⁸ zīlīšu māte ar kāpuru knābī²⁹⁹. Tiklīdz pagāju sāņus — špuks! Zīlīte ielīda caurulē, pabaroja bērnus, un tie palika klusu.

Bet es par zīlītēm pastāstīšu brīnumus, — teica Vilnis. — Vasarā aizbraucu uz Kandavu apciemot mežzini Rožkalnu. Viņš man tūliņ apjautājās: «Vai pazīsti tādu putnu, kurš dēj divdesmit piecas oliņas?» Es domāju, domāju, nevaru izdomāt un atsaku: «Nē, tādu putnu gan nepazīstu.» — «Tad nāc man līdzi dārzā, es tev parādīšu.» Ieejam dārzā. Tukšai bišu mājiņai vectētiņš Rožkalns noceļ jumtiņu¹. «Nu,- skaties!» — «Vai, vai, vai!» es iesaucos. «Kas par skaistu perēklīti!» No zālītēm, vilnas un spalviņām savīts³⁰⁰³⁰¹ tik liels kā cepure, un iekšā daudz, daudz oliņu. Skaitījām, skaitījām abi, gandrīz nevarējām saskaitīt. Beidzot tomēr saskaitījām: divdesmit septiņas — visas baltas, ar rūsgan-sarkaniem raibumiem. «Nu, vai pazīsti?» — «Nē,» es atbildu. — «Tas taču ir zīlītes perēklis!» vectētiņš Rožkalns saka. «Nevis viena, bet veselas trīs šo perēklīti taisīja un oliņas dēja.»

Kādu rītu gāju garām bišu mājiņai, domāju, paskatīšos, ko dara manas zīlītes. Noņēmu jumtiņu, skatos — nevis viena, bet veselas trīs sēž uz oliņām un silda tās.

Tā sarunās noskaidrojās, ka zīlītēm, šiem derīgajiem putniem, arvien vēl trūkst dzīvokļu. Jaunajiem naturālistiem pavasarī par to nopietni vajadzēs padomāt.

Pēc K. Griguļa

Kolhoza «Uzvara» laukos, resnā ozolā, jau vairākus gadus stārķim bija ligzda. Katru pavasari aprīļa sākumā stārķis atgriezās no siltajām zemēm un pielaboja perēkli ar jauniem žagariem, salmiem un sūnu. Stār-ķiene iedēja 3—5 lielas, baltas olas un perēja³⁰² 28—30

dienas. Stārķēni dzīvoja perēklī gandrīz divus mēnešus. Augusta vidū viņi atstāja ligzdu. Kādu laiku visi pastaigājās pļavās, laukos un ganībās un tad uzsāka garo ceļojumu uz pārziemošanas vietām¹ — Kapzemi — 10 000 km tālumā no dzimtenes.

Gāja gadi, ozols sakuploja³⁰³³⁰⁴, un stārķis vairs nevarēja piekļūt pie ligzdas.

Vairākus gadus putns laidelējās apkārt, no mājas uz māju, no vecā šķūņa jumta uz lielo priedi, žēli klabinādams, it kā lūgdams cilvēku palīdzību³⁰⁵, jo bez tās stārķis nespēja savai ligzdai likt pamatu. Bet cilvēki to negribēja saprast... Tā pagāja vairākas vasaras.

Bet tad kolhoza ciematā notika nelaime — nodega atraitnes Kalnbirzes māja, pāri palika tikai skurstenis. Stārķis apmetās uz skursteņa malas un, priecīgi klabinādams, ziņoja sievai, ka beidzot viņš ir atradis vietu, kur taisīt jaunu ligzdu. Stārķa skaļie prieki kaitināja nelaimīgo sievieti, un viņa dusmīgi to aizdzina projām. Tā stārķim arī šoreiz cerības bija vējā³⁰⁶, un rudenī stārķu pāris vientuļi aizceļoja uz siltajām zemēm.

Nākošajā pavasarī stārķis atkal bija klāt ar visu sievu un klabināja vēl jo žēlīgāk nekā pagājušajā gadā.

Sājā laikā daudz kas bija mainījies³⁰⁷. Kolhoza un strādnieku ciemata ļaudis atraitnei bija palīdzējuši uzcelt jaunu mājiņu, sieviņai dusmas bija pārgājušas, un tagad viņa iežēlojās par stārķu pāri³⁰⁸.

«Vai nu nabaga putns vainīgs pie manas nelaimes,» viņa prātoja. «Lai ceļ vien stārķis ligzdu uz manas mājas gruvešiem.»»

Stārķis vairs ilgi negudroja un, saņēmis atļauju no namamātes³⁰⁹³¹⁰, vairākas stundas pētīja skursteņa galu, it kā sastādīdams projektu³¹¹. Tad viņš pacēlās spārnos un aizlaidās uz mežu pēc būvmateriāliem. Vispirms stārķis atnesa zarus un rūpīgi sakrāva tos³¹², lai šaurā skursteņa galā novietotu tādu celtni, kur būtu vietas pašiem un bērniem. Garāmgājēji bieži apstājās un apbrīnoja lielā putna «arhitektūras» mākslu³¹³. Viņš prata zarus un žagarus tā nolikt, lai vējš tos nevis aizpūš projām, bet vēl stiprāk pieglauž pie ligzdas pamata.

Kad pamats bija nostiprināts³¹⁴, stārķis sāka nest ligzdā mīkstus materiālus — smalkus zariņus, zā|u kušķīšus ar visu velēnu³¹⁵. Pēc pāris nedējām ligzda bija gatava. Taču stārķiene tai ne visai uzticējās, laikam baidījās, ka ligzda var nogāzties no tievā skursteņa gala. Lai nelaime nebūtu tik liela, viņa iedēja tikai vienu olu. Tā tika izperēta³¹⁶, stārķu pāris stārķēnu uzaudzināja, un rudenī visi trīs aizlidoja uz dienvidiem.

Pavasari stārķis jau agri bija klāt. Augām dienafb, priecīgi klabinādams, viņš pārbūvēja un paplašināja ligzdu. Stārķiene izdēja divas olas un uzaudzināja divus bērnus.

Trešajā pavasarī stārķi atgriezās tikpat agri un ligzdu vēl vairāk paplašināja. Tagad stārķu ģimene uzaudzināja trīs bērnus.

Stārķis jau bija saradis ar apkārtni¹. Viņš interesējās par visu, kas notika pagalmā. Ja lejā ķildojās suns ar kaķi vai vista ar gaili, stārķis dusmīgi skatījās pār ligzdas malu un bija gatavs izšķirt ķildu un vainīgo pārmācīt³¹⁷³¹⁸. Dažreiz pavasarī zvirbuli, kas savus perēk|us bija novijuši viņa ligzdas žagaros, sacēla lielu traci³¹⁹. Stārķis to |aunā neņēma³²⁰. Tikai tad, kad zvirbu|i sāka uzvesties pārāk trokšņaini, stārķis brīdināja: «Nu, nu, puikas, ne tik skaļi!»

Šopavasar stārķis atgriezās no siltajām zemēm agrāk nekā citkārt — jau 4. aprīlī un tūdaļ ķērās pie ligzdas labošanas un paplašināšanas.

«Laikam šogad nodomājis izperēt četrus stārķēnus,» vērodami putna rosīšanos³²¹, mājinieki nodomāja. Bet notika kaut kas neparedzēts: lielā pavasara vētra, kas izgāza mežā kokus ar visām saknēm un sagrāva pat vecus šķūņus³²², nogāza ari stārķa ligzdu un visu skursteni. Stārķis bēdājās, lidinājās apkārt, nezinādams, ko iesākt.

Mājas ļaudis nāca palīgā. Viņi izraudzījās vecu vītolu, kas auga pie mājas, nozāģēja tam galotni un uzmontēja ligzdas pamatu. Stārķis bija apmierināts¹ un jau otrā dienā sāka nest būvmateriālus. Tikai nelaime bija tāda, ka cilvēki vītolam nebija nozāģējuši visus zarus. Palikušie kavēja stārķim pielaisties pie ligzdas. Tādē| pēc kāda laika stārķu pāris ligzdas taisīšanu pārtrauca.

Kaimiņš iežēlojās par viņiem, savas mājas tuvumā nozāģēja priedei galotni un nostiprināja tur ligzdai pamatu. Stārķi piedāvājumu pieņēma, īsā laikā pabeidza ligzdas taisīšanu un līdz rudenim uzaudzināja bērnus.

Tomēr, it kā atceroties kādreizējo izpalīdzību grūtā brīdī³²³³²⁴, stārķis katru rītu apciemo Kalnbirzes māju un, uz nepabeigtās ligzdas malas stāvēdams, sirsnīgi nodzied viņai savu rīta dziesmu.

stārķis — аист

pielabot (pielaboja) — поправить

iedēt (iedēja) olas — отложить яйца

ganības — пастбище

laidelējās apkārt — летал туда и сюда

nodegt (nodega) — сгореть

atraitne — вдова

skurstenis — труба

kaitināt (kaitināja)—раздражать

aizdzina projām — прогнала

vientuļi — одиноко

bija palīdzējuši uzcelt — помогли построить dusmas bija pārgājušas — гнев улёгся

pētīt (pētīja) — изучать māksla — искусство uzticēties (uzticējās) —до

верять

nogāzties — свалиться

paplašināt (paplašināja) — расширить

ķildoties (ķildojās) — ссориться

uzvesties — вести себя trokšņaini — шумно brīdināt (brīdināja) —предупреждать

nozāģēt (nozāģēja)—спилить

27. PIE SLIMA DRAUGA

Pēc Valda

— Janci, brālīt, vai tev ļoti grūti?

Dziļi un mierīgi elpas vilcieni bija vienīgā atbilde.

Marčs neuzdrošinājās otrrejz atkārtot jautājumu. Bailīgi un klusām viņš apsēdās uz krēsla, kas stāvēja pie Janča gultiņas, un sāka apskatīt savu guļošo draugu.

Jancis bija stipri pārvērties¹, tāpat kā Daugava. Viņš bija ļoti bāls. Vājo seju gandrīz nevarēja atšķirt no baltā palaga. Acis bija tās pašas senās, lielās acis. Lūpas — bālas un sausas.

Jo ilgāk Marčs skatās savā draugā, jo bēdīgāk viņam top ap sirdi³²⁵³²⁶. Un piepeši Marčs mana, ka viņam ļoti gribas raudāt. Bet tad viņš ātri pieceļas un dodas uz durvju pusi.

Istabas vidū viņš tomēr apstājas, un priecīgs, laimīgs smaids pārlaižas no Marča acīm uz kluso gulētāju.

Marčs ir iebāzis roku svārciņu kabatā³²⁷ un visiem spēkiem pūlas no turienes kaut ko lielu izvilkt. Tad uz pirkstgaliem³²⁸ Marčs iet uz gultiņas pusi, vēl arvien pa kabatu rakņādamies³²⁹. Beidzot, kad viņš gandrīz jau sasniedzis krēslu, no kabatas izveļas skaists, tumši dzeltens apelsīns. Viegli Marčs noliek savu dāvanu uz krēsla un, gandrīz elpu aizturējis³³⁰, skatās Jancī. Tad Marčs uz pirkstgaliem dodas projām.

Bet durvju rokturis ir tik stingrs, ka zēns nevar to bez trokšņa attaisīt, un, kad Marčs grib spert kāju pār slieksni¹, Jancis pamostas. Marčs tagad noķerts un paliek kaunīgs stāvot pie durvīm.

A, Marč, tu? — atskan vāja, Marčam it kā līdz šim nedzirdēta balstiņa, un Jancis mēģina gultā piecelties sēdus, bet atkrīt, smagi nopūzdamies³³¹³³², atkal atpakaļ.

— Marč, vai tev bail³³³? Nebīsties nekā: māmiņa saka, ka šī slimība nelīpot³³⁴! Nāc vien tuvāki

— Nav vis bailes. Es tāpat vien. Domāju, ka tu guli... Vai tev, Jancīt, vēl grūti?

_ Ne—ē. Agrāk gan bija. Man pat likās, ka Staburaga lielā klints gulstas uz krūtīm³³⁵. Tad gan bija grūti. Domāju — nupat miršu. Un tad tālāk arī neko vairs neatcerējos ...

— Jā, es redzēju toreiz, cik tev bija grūti, — Marčs atbildēja.

Tad Jancis ievaicājās:

— Bet tagad gan ārā laikam skaists laiks?

— Kaut tu tikai zinātu! — Marčs teica stiprā sajūsmā³³⁶. — Visi koki jau pilnās lapās³³⁷. Ceriņi un ievas jau sen noziedējušas³³⁸, drīz ziedēs liepas.

— Jā, mamma vēl mani nelaiž ārā ... — Jancis skumīgi sacīja. — Un es ari nevaru: tu jau redzēji — nav nemaz spēka... Bet gan jau! Tad tik ilgi biju slims, ka jau ceriņi noziedēja? Bet ko tu pa manu slimības laiku darīji?

— Palīdzēju mātei, gāju dažreiz ari makšķerēt...

— Vai labi kožas³³⁹?

— Tā nekas. Tikai tik lielas kā tu toreiz nevienas nenoķēru. Tagad tur ari vairs nevar: ūdens Daugavā stipri nokrities¹, un upes galā vairs nav nevienas zivtiņas. Vai tu zini — mēs jau peldējāmies!

— Kur tad?

— Daugavā un dīķī.

— Vai tu jau māki peldēt?

— Ne—ē! Es tāpat vien — malā...

Zēni palika brītiņu klusi, it kā pārdomātu savu sarunu.

Piepeši Jancis iesaucās:

— Vai, kas tad tas, Marč? — Un Marčs ieraudzīja Janča rokā lielo apelsīnu.

Marčs nosarka.

— Tas jau apelsīns, — viņš lēnām teica.

— Kas to atnesa? Vai tu?

— Jā... Man to iedeva ...

— Kāpēc tad tu to pats neēd?

— Nu, es domāju — tā kā tu esi slims un nekā neēdot³⁴⁰³⁴¹, tad varbūt... Man jau tāpat māte dod baltu, baltu putru; es esmu vesels un varu visu ēst.

— Kāds tu labs, Marč! — Jancis teica lēnām un domīgi.

27. vai z'ni ko? Ēdīsim to uz pusēm!

^Га1 pašā brīdī noklaudzēja durvis¹, un, kad Jancis, galvu pacēlis, apskatījās istabā, — Marča vairs nebija.

Vai, kāds tas Marčs! — Jancis norunāja pie sevis.

Tad viņš, klusi smaidīdams, apskatīja dāvanu, un Janča lielās acis raudzījās maigi un silti, kamēr bālie

pirkstiņi lobīja sulīgo, viņa

uzdrošināties (neuzdrošināties) — осмелиться, посметь

vājš — худой

gulētājs — спящий

izvelties (izveļas) — выкатиться

durvju rokturis —дверная ручка

kaunīgs — сконфуженный

dzīvē visai reto augli.

ievaicāties (ievaicājās) — спросить

nosarkt (nosarka) — покраснеть

putra — молочный суп (с крупой)

domīgi — задумчиво

rets — редкий

lobīt (lobīja) — чистить sulīgs — сочный

28. ŠĶIRŠANĀS

Pēc Valda

— Un nu, Marč, arī mums jāšķiras³⁴²³⁴³, — Jancis iesāka un skatījās purenēs. — Dzīvo nu vesels!

Puisēns sniedza roku, bet vēl neskatījās draugā.

— Tagad tu būsi viens pakrastē, un tāpēc lai viss, kas tur ir, pieder tev! Es tev atdodu savu dārziņu — kop tu tagad viņu: tas ir tavs. Un tur krasta klētī atradīsi manu šķēpu un vairogu; bet kalna klētī kaktā es atstāju savas ūdensdzirnaviņas, par kurām tu toreiz tā priecājies. Arī tas viss pieder tev. Spēlējies — un tad piemini arī mani³⁴⁴...

— Tu atstāj man tik daudz, — Marčs iesaucās, — ka es nemaz nezinu, ko lai tev dodu par piemiņu! Varbūt šito¹...

Un Marčs aplika draugam savu mīksto šalli.

— Valkā to³⁴⁵³⁴⁶, Janc, es tev viņu atdodu; un tad neaizmirsti, ka es tev to par piemiņu devu.

— Paldies, Marč, paldies! — Jancis atbildēja. — Kā lai nu es tevi nepieminētu! Tu jau man esi tik daudz laba darījis, toreiz, kad slims biju, un arī — uz ledus gabala, ka — ka es to visu mūžu neaizmirsīšu! Tu man biji tik labs draugs, Marč, ka otra tāda gan vairs man nebūs nekad ...

Tagad Jancis paskatījās Marčā, kas bēdīgs ar nodurtu galvu stāvēja viņa priekšā³⁴⁷, un piepeši puisēnam parādījās acīs asaras. Viņš krita draugam ap kaklu¹ un sāka skaļi raudāt.

Arī Marčam nobira pāris lielu asaru, bet tad par brīnumu vairāk nenāca, lai gan krūtis bija pilnas.

Un Marčs sāka mierināt draugu:

— Neraudi, Janci! Gan jau vēl kādreiz tiksimies. Un tad — tu esi tāds dūšīgs puika, gan jau ari tur svešumā³⁴⁸³⁴⁹ atradīsi sev draugus — varbūt vēl labākus par mani. Kas tad nu esi Tikai man gan ir tevis stipri žēl: tagad palikšu gluži viens. Bet nu dzīvo vesels, Janc! Redz — mamma ar Loti jau aiz kalna!

Jancis nobučoja Mārču un tad skriešus devās savējiem paka]. Kalnā viņš pavicināja vēl ar cepuri un tad — nozuda.

Marčs bija palicis viens uz lielceļa. Un piepeši puisēnam kļuva dīvaini smagi un bēdīgi ap sirdi.

Saulīte spīdēja silti. Cīrulis cēlās gaisā un uzsāka atkal savu nebeidzamo pavasara dziesmu³⁵⁰.

šķiršanās — прощание pakraste — прибрежье šķēps — меч vairogs — щит

par piemiņu — на память bēdīgs — грустный, печальный nobirt (nobira) — уронить dūšīgs — смелый

gluži viens — совсем один

nobučot (nobučoja) — поцеловать

pavicināt (pavicināja) — помахать

29. PASACIŅA

Aspazija

Mazā, sirmā kumeliņā Jāj pa ceļu pasaciņa. Ātri, ātri steidzas viņa, Rokā zelta pātadziņa.

Jāj un jāj un neapstājas, Zemes virsū nav tai mājas — Līdzko jaunie sapņi beidzas, Viņai projām jāaizsteidzas.

Ilgi, šķiet man, projām biju;

Nu es atkal ieraudzīju: Mazā, sirmā kumeliņā Jāj pa ceļu pasaciņa.

Sidraboti pakaviņi, Zili puķu iemauktiņi; Pavadā kā pērles sienas¹ Senās, mīļās bērnu dienas.

Jāj un jāj un neapstājas, Zemes virsū nav tai mājas.

pātadziņa — кнутик zemes virsū — на земле līdzko — как только projām jāaizsteidzas — надо уйти

projām biju — отсутствовала

sidraboti pakaviņi — серебряные подковы

iemauktiņi — уздечка

30. «JA TU NEATNĀKSI...»

Pēc /. Dzintara

Tas notika Lielā Tēvijas kara laikā. No kāda ciemata tikko bija padzīti vācu okupanti³⁵¹³⁵². Cauri ciematam gāja frontes žurnālistu grupa. Pie pussagrautās pasta ēkas³⁵³viņi atrada pastkastīti. Un starp daudzām vēstulēm bija vienkārša aploksne, uz kuras glītiem burtiem uzrakstīts: «Partizāņu vienībai. Tēvocim Metodijam.» Kāpēc fašistu okupētajā teritorijā vēstule tika rakstīta ar šādu adresi? Žurnālisti atvēra aploksni. Tūlīt k|uva skaidrs¹, ka vēstuli rakstījis bērns. Kāds zēns stāstīja par to, ko pārcietis³⁵⁴³⁵⁵ pie vāciešiem. Vēstulē bija rakstīts: «... Mums visu atņēma, bet vakar notika tas, par ko grūti stāstīt. Visus vecos cilvēkus izģērba, tad pa sniegu aizdzina cauri ciematam... un uz laukuma pēra ar rīkstēm³⁵⁶. Tēvocis Antons tā arī nomira laukumā ... Krustmāte Aksiņja teica, ka visus sitot par kolhoza labības slēpšanu... Tēvoci Metodij, mēs gribam ēst, mēs ceram uz Tevi...»

Tēvocis Metodijs bija partizānis. Zēns lūdza viņa palīdzību.

«So vēstuli es iemetīšu pastkastītē nevis mūsu ciematā, bet gan Boguslovā. Pastnieks Tevi atradīs: viņš ir mūsējais. Mēs gaidām, tēvoci Metodij. Vairāk nevaram izturēt. Ja Tu neatnāksi...»

Pēdējās rindas vēstulē bija izsvītrotas³⁵⁷. To bija parakstījis Nikolajs Kuzins.

Žurnālisti vēlreiz pārlasīja vēstuli. Kāpēc Koļa izsvītrojis pēdējās rindas? Ko viņš apsolījis tēvocim Me-todijam? Viss noskaidrojās, kad vāciešus aizdzina no Dņepras krastiem.

Ko|a Kuzins nesagaidīja partizāņus. Tēvocis Metodijs vēstuli saņemt nevarēja.

Tas notika tā: reiz naktī Ko|a klusi piecēlās, aizgāja līdz slēptuvei, kur glabājās pionieru kaklauts, paņēma to un ielīda pagalmā. Gar žogu turp un atpakaļ soļoja vācu sargkareivis. Koļa gaidīja. Beidzot kareivis aizgāja aiz mājas stūra. Zēns ātri pielēca kājās, aizskrēja līdz ienaidnieka ložmetējam, kas bija novietots pagalmā, un ievilka to sakņu dārzā. Pēc tam Koļa aizvilka ložmetēju līdz meža malai. Viņš bija nolēmis pats sameklēt tēvoci Metodiju.

Tomēr pēc stundas vācieši pamanīja, ka pazudis ložmetējs. Viņi sacēla trauksmi¹. Drīz vien vācieši atrada Koļas zābaku pēdas un ložmetēja atstātās sliedes. Pēdas aizveda fašistus līdz kurgānam ciemata nomalē². Bet tālāk ienaidnieki netika. Pēkšņi no kurgāna sāka šaut ložmetējs. Tas bija Koļa Kuzins.

Sākās nevienlīdzīga kauja: vienā pusē atradās zēns Ko|a, bet otrā — desmit hitleriešu armijas karavīri. Kauja ilga vairākas stundas. Koļa bija ieņēmis labu pozīciju, un ienaidnieka karavīri nekādi nespēja viņam piekļūt³. Zēns šāva labi. Tikai ap dienas vidu jaunajam varonim pietrūka patronu. Nebija, ar ko aizstāvēties. Vācieši notvēra Koļu un turpat nošāva.

Kad uz kurgānu aizgāja ciemata ļaudis, viņi ieraudzīja Koļu guļam pašā kurgāna virsotnē. Cieši rokā zēns turēja sarkano pionieru kaklautu ...

¹ sacēla trauksmi — подняли тревогу² ciemata nomalē — на окраине посёлкаnekādi nespēja viņam piekļūt — никак не могли к нему подступиться

Tad arī k|uva skaidrs, ko drosmīgais pionieris gribēja solīt tēvocim Metodijam. Viņš bija nolēmis pats atriebt hitleriešiem¹ par savām un citu ciemata iedzīvotāju ciešanām, ja neizdosies satikt partizāņus.

Šodien, atceroties Nikolaja Kuzina varoņdarbu, viņa dzimtā ciemata iedzīvotāji vienmēr nes uz kurgānu ziedus. Pionieri te stājas svinīgajā līnijā.

Jaunā varoņa piemiņa dzīvos mūžīgi.

aploksne — конверт pastnieks — почтальон slēptuve — тайник nevienlīdzīga kauja — не

равный бой

ilgt (kauja ilga) — длиться aizstāvēties — защищаться kurgāna virsotnē — на вершине кургана

Z. Purvs

Ciešās rindās, plecu pie pleca³⁵⁸³⁵⁹ — Marša solis visiem kā viens — Iet mūsu brāļi — tie, par mums vecākie, Tie, kuri Padomju Armijā dien.

Viņu dzīvei gan skaistums, gan sūrums — Nav jau svētku parādes vien: Sargā šīs debesis, zemi un jūru Tie, kuri Padomju Armijā dien.

Zēni, augsim, gudrāki kļūsim

Un, kad Dzimtene sauks, tad ikviens Viņas cienīgi³⁶⁰ kareivji būsim — Tie, kuri Padomju Armijā dien.

dienēt (dien) Padomju Ar- sūrums — горечь; труд-mijā — служить в Со- ности ветской Армии

32. «ZAĻĀ SANATORIJA»

Pēc N. Izvekovas

Citronkoku laistīja, nolika visgaišākajā vietā, kāds pat ieteica uzkaisīt cukuru. Taču nekas nelīdzēja. Lapas arvien vairāk sāka dzeltēt.

Tad klases dežurants Petja iegāja pionieru istabā. Uz papīra lapas viņš uzrakstīja: «4.b klasē iet bojā citronkoks», pierakstīja: «Nāciet tūlīt lielajā starpbrīdīl» Iemeta lapu vēstuļu kastē, uz kuras bija uzraksts — «Zaļās patruļas ātrā palīdzība».

«Ātrā palīdzība» tiešām ieradās tūlīt, tiklīdz atskanēja zvans lielajam starpbrīdim. «Sanitāriem» bija zaļš apsējs uz piedurknes¹, «ārstam» nozīmīte — kļavas lapa.

— Parādiet slimnieku!

«Puķu ārste» Ņina tūlīt piegāja pie citronkoka.

— Protams, tas...

Viņa paskatījās uz bālajām, dzeltenajām lapām un griezās pie «sanitāriem»:

— Paņemiet!

Sanitāri pacēla podu ar citronkoku un aiznesa, bet Ņina pateica Petjam:

— Jūsu citronkoks slimo ar «mazasinību»³⁶¹³⁶². Mēs to ārstēsim «zaļajā sanatorijā».

Pēc stundām Petja devās uz «zaļo sanatoriju».

Bioloģijas kabinetā Ņinas nebija. Cita meitene ar tādu pašu nozīmīti — kļavas lapu — jautāja:

— Kura ir jūsu puķe? Citronkoks? Kas tam par kaiti¹? A, zinu, zinu. Nāc šurp!

Kaktā stāvēja liela kaste. Meitene pieveda Petju pie kastes stikla lodziņa un parādīja:

— Tur ir jūsu citronkoks. Sildās elektriskajā saulītē.

Kastē dega spuldzītes. Citronkokam blakus stāvēja kaktuss.

— Jūsu citronkoks, — teica «puķu ārste», — dzeltēja tāpēc, ka tam trūka dzelzs, bet bez tās nevar veidoties hlorofils — tas, no kā lapas kļūst zaļas. Mēs jūsu citronkokam dodam mikstūru — dzelzs vitriolu. Tas drīz izveseļosies:

Jau ieradās citi «dežurējošie ārsti», bet Petja arvien vēl negribēja iet projām. Viņš redzēja, kā atnesa gumij-koku.

— Kas ar to noticis³⁶³³⁶⁴?

— Saaukstējies...

Petja apvainojās. «Kāpēc mānās³⁶⁵, vai grūti atbildēt pareizi?» Bet šajā brīdī viņu pasauca Taņa, meitene, kas tam bija rādījusi citronkoku.

— Ej iedod citronkokam zāles! Iznes to no kameras, tikai pie paša loga neliec! Puķes necieš caurvēju³⁶⁶³⁶⁷. Redzi, šis gumijkoks saaukstējies.

Petja aplēja citronkoku ar vitriolu, pēc tam iegāja līdzi «izolatorā». Tur atradās puķes ar infekcijas slimībām, tāpēc tās turēja atsevišķi. Taņa paskaidroja, ka begonijai, kas atnesta no otrā stāva koridora, uzmetušās lapu utis⁶. Sīkie, zaļie parazīti izsūc no lapām visu sulu. Katru lapu vajadzēja mazgāt ar ziepēm.

— No ziepēm lapu utīm jāiet bojā³⁶⁸, bet, ja vēl paliks dzīvas, mēs dosim citas zāles.

Pagāja divas nedējas. Citronkoku izrakstīja no «zaļās sanatorijas». Petja aiznesa to atpakaļ klasē un nolika uz paliktņa³⁶⁹. Pionieru sanāksmē, kad pulciņa padomes priekšsēdētāja Sveta jautāja, kādu derīgu priekšmetu pionieri izgatavos skolai, pirmās pakāpes pionieris Petja teica:

— Ierosinu vispirms izgatavot puķēm paliktņus!

Paskatījās uz citronkoku un piebilda:

— Par puķēm jārūpējas.

dzeltēt — желтеть

ātrā palīdzība — скорая помощь

dzelzs vitriols — железный купорос

gumijkoks — фикус saaukstēties (saaukstējies) — простудиться atsevišķi — отдельно izsūkt (izsūc) — высосать

33. ARSLANBOBA RIEKSTKOKU MEŽOS

Pēc N. Izvekovas

1. Pārgājiens sācies

Mašīna traucas pa platu šoseju. Klāt Bazarkurgana. Mēs jau esam Kirgīzijā. Braucam arvien augstāk kalnos. Ceļš vijas gar pašu Karaunguras upi.

Velna tilts. Tas karājas virs bezdibeņa¹ kā bērna šūpulis. Vēl viens ceļa pagrieziens, un mūsu priekšā paveras brīnišķīga ainava. Visi apkārtējie kalni līdz pašam horizontam tērpušies kuplā lapotnē³⁷⁰³⁷¹, no kuras ceļas augšup milzīgi kupoli. Tie ir lielo valriekstu koku vainagi. Tālumā viz Baubašata kalnu grēdas apsnigušās virsotnes³⁷². Mūsu mašīna iegriežas zem kokiem zaļā pustumsā. Pretī dveš dzestrums³⁷³. Kļūst vieglāk elpot. Trīs kilometrus no Arslanboba kišlaka pļaviņā, ko no visām pusēm apņem ābeles un riekstkoki, ierīkojam nometni.

Apgabala bērnu tūrisma un ekskursiju stacija mums bija uzdevusi savākt ziņas par riekstkoku mežiem, to bagātībām, izraudzīt vietu pastāvīgai tūristu nometnei.

Mūsu ceļojumu vada skolotājs Azads Mirzajevs. Kopā ar mums devās arī bioloģijas skolotāja.

Grāmatā daudz esam lasījuši par mūsu Dzimtenes mežiem, bet par riekstkoku mežiem līdz šim maz ko zinājām. Viss, ko dzirdējām no Kirova mežsaimniecības mežsarga¹ Muravjova, mums bija jaunums.

Izrādās, ka pirms desmitiem miljoniem gadu³⁷⁴³⁷⁵ visā Vidusāzijas teritorijā auguši riekstkoku meži. Tajos laikos klimats šeit bijis maigs³⁷⁶, kalni nav bijuši tik augsti kā tagad. Pēc tam uznācis aukstums. Kalni pārklājušies ar sniegu un ledu. Riekstkoki sākuši iznīkt, taču daļa saglabājusies vēl līdz mūsu dienām. Šādu mežu mēs redzējām Fergānas kalnu grēdu nogāzēs un aizās.

Šeit mežam ir labi dabiskie apstākļi — kalni aizsargā no aukstajiem ziemas vējiem. Visu gadu šeit ir mērens klimats un daudz mitruma. Riekstkoku meži Kirgīzijā ir vienīgie pasaulē.

Tajā dienā mēs dabūjām dzirdēt vēl vienu stāstu.

2. Leģenda par Arslanbobu

Sensenos laikos šeit dzīvoja dārznieks. Viņu sauca Arslanbobs. Viņš bija labs cilvēks, strādīgs, audzēja brīnišķīgus kokus. Kad apēda riekstu no viņa dārza, — cilvēks bija paēdis visu dienu.

Pilsētas iedzīvotāji mīlēja dārznieku. Viņu neieredzēja tikai bagātnieki. Tie apskauda viņa slavu un godu un nolēma atriebties Arslanbobam, iznīcinot viņa dārzu. Bagātnieki izrāva kokus ar visām saknēm, bet pašu dārznieku aizdzina kailajos kalnos. Arslanbobs tomēr paguva paņemt līdzi nelielu maisiņu ar riekstiem. Vecais dārznieks gāja un gāja, beidzot nonāca kādā augstā kalnā. Un no kalna virsotnes viņš uz visām pusēm sāka kaisīt riekstus. Kaisa vienu dienu, kaisa otru, bet rieksti maisiņā kā neplok, tā neplok¹. Nolija lietus, uzbrieda zemē rieksti. Skatās Arslanbobs: saulei pretī sniedzas jaunie kociņi. Drīz vien nogāzēs un aizās šalca milzīgs lapu mežs. Slava par šo mežu ātri izplatījās pa visu pasauli. Kopš tā laika šo mežu sāka saukt par Arslanboba mežu.

3. Bez pavadoņa

Tikko saules stari pieskaras Baubašata baltajām, robotajām virsotnēm, mēs jau esam kājās. Cik jauki mežā tik agrā rīta stundāl Gaiss vēss, mitrs. Zālē mirdz rasas pilieniņi — it kā tur kāds būtu sudrabu izkaisījis.

Rīta rosme, brokastis, gatavošanās ceļam.

Gaidām pavadoni ar ēzelīti, bet viņa arvien vēl nav. Meitenes nobažījušās raugās³⁷⁷³⁷⁸ uz kalnu nogāzēm, kas apaugušas bieziem krūmiem.

— Bez pavadoņa doties ceļā diezgan bailīgi, — ierunājas Alia.

— Mums taču ir šautene, — viņu mierina Toļa. — Lai tik nāk lācis, es viņam — pliukš! — un gatavs.

Visi smejas.

Beidzot tomēr nolemjam doties ceļā bez pavadoņa. Mūsu rīcībā ir kartes, kompasi, gan jau nenomaldīsimies. Nezaudēsim taču vēl vienu dienu!

Dodamies uz austrumiem. Ce|š nav viegls — visu laiku pret kalnu. Mugursomas spiež plecus. Nogāzēs zied skaistas sārtas, dzeltenas, sarkanas puķes. Mums ļoti iepatīkas kāds augs ar lieliem ziedu ķekariem¹. Cik tam gari stiebri! Geņa pat nespēj aizsniegt galotni. Tie ir eremuri. Eremurus uzskata par tuksneša augiem, bet tie aug arī kalnos lielā augstumā.

Vietējie iedzīvotāji eremurus sauc par širjašiem. No auga izkaltētajām un samaltajām saknēm izgatavo līmi. Tā ir ļoti izturīga. Augu jaunās saknes var ēst. Pēc garšas tās atgādina kartupeļus, bet lapas var likt pīrādziņos.

Ļoti interesants augs! Eremuri var noderēt ielu un bulvāru izdaiļošanai. Jauku dāvanu atvedīsim mūsu skolas jaunajiem naturālistiem! Virs puķēm lidinās bites. Tās mūs aizved uz meža dravu³⁷⁹³⁸⁰. Tā ir Kirova mežsaimniecības drava, kur mūs laipni sagaida dravnieks³⁸¹.

4. Zem aukstās dušas

Debesīs neviena mākonīša.

— Jauka dieniņa! — mēs priecājāmies.

Taču Baubašata virsotnē parādījās mazi, balti kamoliņi kā dūmu mutulīši³⁸². Tie saplūda cits ar citu, mākonis arvien auga un auga. Pēkšņi tas atrāvās no kalna un virzījās tieši mums virsū³⁸³.

— Ķeriet mākoni! — Valerijs skaļi iesaucās. — peldēsim tam līdzi! — Un viņš pastiepa roku, it kā mēģinādams saķert mākoni, —- tik zemu tas aizslīdēja virs mūsu galvām.

Drīz vien mēs tiešām «peldējām». Mākoņi sabiezēja. Saule paslēpās. Mežā kļuva tumšs. Apklusa putni. Nodārdēja pērkons, nošķīda zibens. Negaiss mūs pārsteidza kalna virsotnē. Mēs steigšus devāmies lejā. Ceļš bija grūts — pa šauru, dziļu paleju. Mūs panāca duļķaina ūdens straume. Tā gāzās lejā ar tādu spēku, ka mēs tik tikko varējām noturēties kājās. Toļu tomēr nogāza gar zemi. Straume viņu sagrāba un sāka nest lejup. Metrus divdesmit viņš «nopeldēja», kamēr pagriezienā viņam izdevās pieķerties pie saknēm.

Sāka gāzt vēl stiprāk. Pēc iespējas ātrāk vajadzēja uzmeklēt kādu drošāku vietu. Turēdamies visi pie virves, mēs «aizpeldējām» Toļam pa pēdām. Satraukumā neviens nebija domājis par produktiem. Un šī aizmāršība mums dārgi maksāja. Maize bija pārvērtusies mīklā¹, bet visvairāk bija žēl cukura. Paskatījāmies savās mugursomās, bet no cukura ne vēsts: viss izkusis.

5. Mežniecībā «Kzilungura»

Virzījāmies gar Karakungūzas lejteci. Pret vakaru sasniedzām mežniecību «Kzilungura». Mūs ļoti ieinteresēja ciemata nosaukums. «Kzilungura» tulkojumā nozīmē «Sarkanā ala». Blakus ciematam paceļas augsts kalns sarkanā krāsā. Šādu krāsu iežiem piešķir dzelzs oksīdi. Sai kalnā atradām alu, bet ieeja bija aizgruvusi³⁸⁴³⁸⁵.

Iepazināmies ar mežsaimniecību. Tā bija vislielākā un labākā mežsaimniecība Dienvidkirgīzijā. Mežsaimniecības «Kzilungura» platība ir deviņdesmit seši tūkstoši hektāru. Riekstkoku vien ir pieci tūkstoši hektāru. Bijām arī darbnīcā, kur no riekstkoka izgatavo glītas mēbeles. Šeit uzzinājām, cik šis koks ir brīnišķīgs.

Cik daudz labumu cilvēkam dod riekstkoks! Tāpēc par šiem mežiem tā rūpējas un audzē tos. Kad gājām pa mežu, mēs pat visnomaļākajās vietās redzējām iestādītus jaunus kokus. Zeme ap katru kociņu bija rūpīgi uzrušināta. Mums pat brīdi ienāca prātā: vai tik Ar-slanbobs pats nav šos riekstkokus stādījis? Jā, tas bija Arslanbobs, bet tagad viņš vairs nav viens. Šeit ir tūkstošiem šādu Arslanbobu. Mežsaimniecībā «Kzilungura» vien padomju Arslanbobi vienā gadā iestādījuši 300 hektārus meža un iesējuši 20 tonnas riekstu. Mežsaimniecības direktora vietnieks mums parādīja šo kokaudzētavu. Izrādās, ka kokaudzētavā pieaugušajiem palīdz arī pionieri. Kad mēs ieradāmies, bērni cītīgi ravēja dobes. Mēs noņēmām mugursomas un gājām talkā mūsu jaunajiem draugiem.

6. Ciemos pie mežsarga

Šodien mežā tikāmies ar jauno mednieku Petju Andri-jenko. Viņš ir tikai 13 gadus vecs. Petja ir mežsarga dēls, viņš gatavojās āpšu medībām³⁸⁶ un parādīja mums cilpas, ar kurām medī šos zvērus.

— Ienāciet pie mums! Es jums parādīšu lācēnu, — Petja mūs aicināja. Mēs viņam negribējām ticēt, bet skatāmies: Petja tiešām izved no kūtiņas dzīvu lācēnu.

Lācēnam tikai seši mēneši. Petja kopā ar tēvu pirms nedēļas to noķēris. Pirmās dienas lācēns neko nav ēdis, bet tagad jau pieradis. Tas atzīst vienīgi Petju.

... Mūsu ceļojums beidzies. Esam nostaigājuši pa mežiem vairāk nekā 100 kilometru. Bridām pāri kalnu upēm, rāpāmies uz kraujām klintīm¹, cēlāmies pāri ezeram³⁸⁷³⁸⁸, redzējām milzīgus ūdenskritumus. Ne vienu vien nakti pavadījām pie ugunskura. Uzzinājām un redzējām daudz jauna, interesanta, savācām kolekcijas, herbārijus, ziņas par riekstkoku mežiem, par augu un dzīvnieku valsti tajos.

Ļoti nelabprāt mēs šķīrāmies no šī brīnišķīgā mūsu lielās Dzimtenes stūrīša ...

1.

vīties (vijas) — виться pagrieziens — поворот ainava — пейзаж valriekstu koku vainagi —

кроны грецких ореховых деревьев

vizēt (viz) — сиять apņemt (apņem) — окружать

ierīkot (ierīkoja) — устроить

apgabals — область izraudzīt — выбрать jaunums — новость pārklājušies — покрылись nogāze — склон aiza — ущелье

dabiskie apstākļi — естественные условия

mērens klimats — умеренный климат

mitrums — сырость

2.

strādīgs — трудолюбивый neieredzēt (neieredzēja) — ненавидеть

apskaust (apskauda) —завидовать

atriebties — отомстить iznīcinot — уничтожая uzbriest (uzbrieda)—раз

бухнуть

izplatīties (izplatījās) — распространиться

3.

robots — зубчатый pilieniņš — капелька it kā — как будто būtu izkaisījis — рассыпал бы

rīta rosme — утренняя зарядка

bez pavadoņa — без npo-‘ водника

nenomaldīties (nenomaldīsimies) — _He заблудиться

stiebrs — стебель izturīgs — прочный izdaiļošana — украшение mežsaimniecība — лесное хозяйство

4.

saplūst (saplūda) — слиться

atrauties (atrāvās) оторваться

aizslīdēt (aizslīdēja) — проплыть

sabiezēt (sabiezēja) — сгуститься

nodārdēja pērkons — прогрохотал гром

nošķīda zibens — сверкнула молния

duļķaina ūdens straume — мутный поток воды

sagrābt (sagrāba)—схватить

turēdamies pie virves — держась за канат

satraukumā neviens nebija domājis — в волнении никто не подумал

5.

gar lejteci — вдоль низовья

ieži — горная порода

dzelzs oksīdi — железная окись

darbnīca — мастерская labums — польза visnomaļākajās vietās —

в самых отдалённых уголках

rūpīgi uzrušināta — тщательно разрыхлена

kokaudzētava — лесопитомник

gājām talkā — шли на помощь

6.

cilpa — силки ūdenskritums — водопад nelabprāt — неохотно

34. PAVASARA ATNĀKŠANA

J. Biehva

Čukst vējam priedes zari:

— Mēs jūtam pavasari!

Teic kurmis: — Es tā skatos:

Brauks pavasaris ratos ...

— Nez,*— ezis iebilst klusu,

— Man šķiet — ar autobusu.

Teic kovārnis uz dzeni:

— Viņš brauks ar divriteni. Strazds svilpo: — Nē, es zinu — Viņš brauks ar lidmašīnu.

— Ko? — brīnās žagatiņa.

— Cik aplama šī ziņa³⁸⁹! Pērn — ja es nesajaucu — Ar tramvaju viņš brauca.

— Nu nē, ar motociklu! — Kāds iebilst balsi biklu.

— Ak! Nebrauks viņš pa bruģi, Brauks pavasar’s ar kuģi!

— Nē, karietē, kā liekas ...

— Ko pans man stāsta niekus! Tas sacīts daudz par naivu^{1 390}: Viņš taču brauks ar laivu! — Bet... atnāca viņš — kājām ... Jau puķes zied ap mājām,

Jau zāle zeļ³⁹¹ un zari Un sauc: — Sveiks, pavasari!

Atdzejojis J. Osmanis

kovārnis — галка divritenis — велосипед

bruģis — мостовая kariete — карета

Pēc L. Barisas

Latvijas PSR pionierus saista cieša draudzība ar Vācijas Demokrātiskās Republikas pionieru organizāciju, kas nosaukta Ernsta Tēlmaņa vārdā — tā cilvēka vārdā, kurš visu savu dzīvi atdeva cīņai par darba tautas laimi un brīvību.

Abu republiku pionierus it īpaši satuvinājusi¹ stafete «Baltijas jūra — miera un draudzības jūra», klātienes un neklātienes ce|ojumi³⁹²³⁹³, viktorīnas, vēstules.

Tēlmaniešiem, tāpat kā padomju pionieriem, ir savs svinīgais solījums un pionieru likumi.

Vācijas Demokrātiskajā Republikā ir apmēram divi miljoni Ernsta Tēlmaņa pionieru organizācijas biedru-Jaunie tēlmanieši studē vācu strādnieku šķiras vēsturi³⁹⁴,, tiekas ar cilvēkiem, kas cīnījušies par darba tautas laimi. No viņiem tēlmanieši uzzina, cik svarīgi šodien ir cīnīties pret cilvēces niknāko ienaidnieku — fašismu.

Zēni un meitenes ar zilajiem kaklautiem interesējas par mākslu, literatūru, zinātni un tehniku. Viņu vidū ir izgudrotāji, labi vārda mākslinieki, tēlnieki un gleznotāji. Daudzi aizraujas ar moderno zinātni, sapņo kļūt par Visuma pētniekiem³⁹⁵.

Savā «kosmiskajā centrā» pionieri studē, literatūru par kosmosa izpēti, apgūst astronomijas un meteoroloģijas pamatus, mācās strādāt ar īsvi|ņu raidītāju³⁹⁶. Katru gadu uz Karlmarksštates «zvaigžņu pilsētiņu» no-visām republikas malām dodas apmēram 18 tūkstoši pionieru. Šeit viņi var veikt «kosmosa kuģī» stundu ilgu «lidojumu», kura augstums ir 36 metri. Pie jaunajiem pētniekiem viesojušies padomju kosmonauti A. Ni-kolajevs un V. Bikovskis.

Vācijas Demokrātiskajā Republikā ir 2,7 miljoni skolēnu. Jaunā republikas paaudze ne tikai čakli mācās,, bet brīvajā laikā arī vāc metāllūžņus, makulatūru, rūpējas par dabas aizsardzību, ir labi palīgi tīrumos un jaunceltņu būvlaukumos.

Jauno tēlmaniešu un skolēnu rīcībā ir neskaitāmas skolas, pilis, bibliotēkas, parki, stadioni. Un viņi nekad neaizmirst, par kādu cenu iegūta šī laime un miers un kas viņiem palīdzējis atbrīvoties no fašisma rēga¹. Tālab Ļeņina un Tēlmaņa pionierus vieno cieša draudzība un kopīgas intereses.

saistīt (saista) — связывать

svinīgais solījums — торжественное обещание

izgudrotājs — изобретатель

vārda mākslinieks — художник слова

tēlnieks — скульптор

gleznotājs — живописец

aizrauties (aizraujas) — увлекаться

zinātne — наука

izpēte — исследование viesojušies — гостили metāllūžņi — металлолом rūpējas par dabas aizsardzību — заботятся об охране природы

Bez grāmatas nav zināšanu, bez zināšanām nav komunisma.

V. /. Ļeņins

Grāmata ved mani cauri dzīvei, ar kuru es esmu pazīstams pietiekami labi³⁹⁷³⁹⁸, un vienmēr māca kaut ko jaunu, ko es nezināju un neievēroju cilvēkā.

M. Gorkijs

Viss manī ir labs, pateicoties grāmatām³⁹⁹. Es nevaru runāt par grāmatu citādi kā ar visdziļāko satraukumu, ar priecīgu entuziasmu.

M. Gorkijs

Mīliet grāmatu — zināšanu avotu. Tikai zināšanas var padarīt mūs par garīgi stipriem, godīgiem, saprātīgiem cilvēkiem¹, kas spēj patiesi mīlēt citu cilvēku, cienīt viņa darbu un sirsnīgi priecāties par viņa nepārtrauktā lielā darba krāšņajiem aug|iem.

Af. Gorkijs

Grāmata ir brīnišķīga spuldze, kas cilvēkam apspīd vitālāko un tumšāko ce|u mūža garajā gājienā⁴⁰⁰⁴⁰¹.

A. Upīts

Lasīt labas grāmatas ir tikpat kā sarunāties ar aizgājušo dienu pašiem labākajiem |audīm. Sājā sarunā viņi mums pasaka tikai savas labākās domas.

R. Dekarts (franču filozofs)

Grāmata bija pirmā, kas manī ierosināja vēlēšanos ce|ot...

C. Darvins

Pietiek vienas piles tintes, lai ierosinātu domāt miljoniem cilvēku.

Dž. Bairons (angju dzejnieks)

Nelepojies ar vārdiem, bet ar darbiem.

Darbs dara meistaru.

Putnu pazīst pēc dziesmas, cilvēku — pēc darbiem.

Darba tautas gods — čaklumā.

Darbs ir dzīves pamats.

Melns darbs — balta maize.

Kas nestrādā, tam nav ko ēst.

Labs darbs divus mūžus dzīvo.

Latviešu tautas parunas

Zeltu pārbauda ūdenī, cilvēku — darbā.

Tadžiku tautas paruna

Darbā dzelzs nerūs.

Azerbaidžāņu tautas paruna

Mazs darbs nes mazu ražu.

Kirgizu tautas paruna

Kalni sairst un pārvēršas putek|os, bet cilvēku darbi dzīvo mūžīgi.

Afgāņu tautas paruna

Lai dzīvotu īstu, gaišu un laimīgu dzīvi, nepieciešams daudz zināt, daudz pārdomāt, nepieciešams iemācīties strādāt gan ar galvu, gan rokām, jo zināšanas dzīvē tikpat nepieciešamas kā šautene kaujā.

N. Krupskaja

paruna — поговорка sairt (sairst) — разру-nerūsēt (nerūs) — не шаться

ржаветь

Kārlis Grigulis

(1884—1972)

Kārlis Grigulis — pazīstamais latviešu ornitologs un rakstnieks — dzimis 1884. gada 16. februārī Salienas pagastā. Ilgus gadus K. Grigulis strādājis Skolu muzejā par ceļojošās nodaļas vadītāju. No 1925. gada līdz 1941. gadam pievēršas dabas, īpaši putnu dzīves pētīšanai. Publicējis brošūru sērijas «Dzimtenes putnu valstībā» (1934.—1938. g.), «Kādi putni dzīvo Latvijā?» (1936. g.). No 1940. gada līdz 1950. gadam Kārlis Grigulis strādā par Dabas muzeja zinātnisko līdzstrādnieku, kopš 1951. gada — par lektoru LPSR Vecāko pionieru vadītāju skolā. K. Grigulis sarakstījis daudz grāmatu bērniem, kurās aicina saudzēt dabu, mīlēt putnus un dzīvniekus. Tādas ir grāmatas «Putnu novērošana dabā», «Vāverīte, baltastīte», ko sarakstījis kopā ar Elīnu Zālīti. Tā tulkota arī krievu valodā. Visiem pazīstamas ir grāmatas «Spārnotie meistari», «Zīlītes pirmā dziesma», «Āķīgais putns», kurās saistoši stāstīts par dzimtenes dabu un tās iemītniekiem.

zinātniskais līdzstrād- saudzēt — беречь nieks — научный сотруд- spārnots — крылатый ник āķīgs — хитроумный

Rudolfs Akers

Kandavas «Ozolājos» jau ilgus gadus dzīvo sirmais dabas draugs Rūdolfs Akers. Viņš dzimis 1886. gada 10. janvārī.

Dabu var mīlēt dažādi: var mīlēt ziedus un kokus un aiz prieka tos plūkt un lauzt. Un var mīlēt dabu tā, kā to dara Rūdolfs Akers — uzticīgi visu savu mūžu mīl, saudzē un rūpējas par to. R. Akers prot ieklausīties ziedošās zemes stāstos, viņš zina, kad mostas meži, viņš jūsmo par ziedošajām ābelēm un bumbierēm, bet ne tikai jūsmo. R. Akers pats izaudzējis vairākas salizturīgas jaunas bumbieru un ābeļu šķirnes. Tāpat viņš izaudzējis jaunas kviešu un rudzu šķirnes.

R. Akers ir daudzu populārzinātnisku bērnu grāmatu autors un dabas draugs, kas aicina aktīvi mīlēt dabu, palīdzēt dzīvniekiem, neļaut postīt mūsu Dzimtenes zaļo rotu. Kurš gan nezina viņa interesantās, aizraujošās grāmatas «Bumbieru birztala», «Drošsirdīgais bērzs», «Meži mostas», «Ziedošās zemes stāsti», «Bišu drava», «Sudraba stīgas» un citas.

uzticīgi — верно

jūsmot (jūsmo) — восторгаться

salizturīgs — морозоустойчивый

populārzinātnisks — научно-популярный

aizraujošs — захватывающий

bišu drava — пасека

Arvīds Grigulis

Latvijas PSR Tautas rakstnieks Arvīds Grigulis dzimis 1906. gada 12. oktobrī Limbažu apkaimē Jumprav-muižā. Viņš sarakstījis daudz stāstu, dzejoļu, romānu, lugu. Pirmos dzejoļu krājumus, kā arī romānu «Cilvēki dārzā» A. Grigulis jau publicē buržuāziskās Latvijas laikā un tajos parāda dzīves pretrunas, netaisnību, kas valda buržuāziskajā iekārtā. Lielā Tēvijas kara laikā rakstnieks atrodas cīnītāju rindās frontes ierakumos. Viņš raksta liriskus dzejoļus, kuros pauž padomju karavīru domas un jūtas, viņu uzticību Dzimtenei un naidu pret fašistiem. Skarbā frontes ikdiena, padomju karavīru drosme, pašaizliedzība un izaugsme kara grūtībās ir A. Griguļa labāko stāstu «Caur uguni un ūdeni», «Vienas diennakts elpa» un «Nags» galvenās tēmas.

A. Grigulis sarakstījis daudz lugu. Viņa labākās lugas ir «Māls un porcelāns», «Karavīra šinelis», «Savu lodi nedzird» un citas. Par lugu «Māls un porcelāns» autors saņēmis PSRS Valsts prēmiju. A. Griguļa grāmatu varoņi ir drosmīgi, godīgi un patiesi cilvēki, kas mīl savu tautu, darbu, dzīvi. Rakstnieks veltījis savus stāstus arī jaunatnei. Visiem labi pazīstams ir A. Griguļa jautrais stāsts «Robežsargi, divi puikas un suns». A. Grigulis ir aktīvs cīnītājs par tautu draudzību un mieru.

apkaime — окрестность luga — пьеса

dzejoļu krājums — сбор

ник стихов

pretrunas —противоречия ierakumi — окопы

paust (pauž) — выражать skarbs — суровый

ikdiena — будни pašaizliedzība — самоот

верженность

izaugsme — рост diennakts — сутки māls — глина

patiess — правдивый

Anna Sakse

Tautas rakstniece Anna Sakse dzimusi 1905. gada 16. janvārī Valkas apriņķa Lejasciema pagasta Lauzās sīkzemnieka ģimenē. Mātes stāstītās pasakas, teikas un dziedātās dziesmas, kā arī izlasītās grāmatas ierosina rakstnieces fantāziju jau bērnībā, un Anna Sakse agri pievēršas literatūrai. Vispirms rakstniece mācās

Lejasciema ģimnāzijā, tad universitātē. 1941. gadā iznāk viņas pirmais romāns «Darba cilts». Jau šajā romānā rakstnieci redzam kā labu cilvēku un dzīves vērotāju un pazinēju, kas parāda darba cilvēkus, to dzīvi, priekus un bēdas. Lielā Tēvijas kara laikā A. Sakse dzīvo Cuvašijas APSR, vēlāk Kirovā un darbojas par literāro līdzstrādnieci laikrakstā «Cīņa». Kara gadu stāstos autore cildina padomju cilvēku varonību, nesalaužamo uzticību Dzimtenei. Rakstniece parāda, kā latviešu tautā pieaug protests pret okupantiem un arvien spēcīgāk izvēršas partizāņu darbība. Visiem labi pazīstams ir A. Sakses stāsts jaunatnei «Trīs šķūnīši». Kara beigās A. Sakse atgriežas izpostītajā Latvijā. Smagās ciešanas un posts, ko tauta pārdzīvojusi okupācijas jūgā, satrauc rakstnieci līdz sirds dzi|umiem. Tā ietekmē rodas romāns «Pret kalnu», par kuru A. Sakse saņem PSRS Valsts prēmiju. Daudz stāstu, pasaku A. Sakse sarakstījusi arī bērniem — «Lido, mans putns!», «Citas burtnīca», «Kas ir vismīļākais» un citus. Viņa raksta arī pasaku žanrā — «Laimes kalējs», «Kalējdēls Kaspars», «Pasakas par ziediem». Savos stāstos, pasakās rakstniece aicina visus būt patiesiem, godīgiem un atklātiem, nebaidīties no grūtībām un pārvarēt tās.

pagasts — волость

sīkzemnieks — мелкий крестьянин

pievērsties (pievēršas) — обратиться

vērotājs — наблюдатель

pazinējs — знаток

literārā līdzstrādniece — литературный сотрудник

nesalaužams — несокрушимый

uzticība — верность

izvērsties (izvēršas) — развернуться

šķūnītis — сарайчик ciešanas — страдания •jūgs — иго satraukt (satrauc)

взволновать

līdz sirds dziļumiem — до глубины души

ietekmē — под влиянием

rasties (rodas) — создаваться

atklāts — откровенный grūtības — трудности

2anis Grīva

Ir tādi cilvēki, kuri jūtas atbildīgi par visu, kurus nemiers un trauksme nepārtraukti aicina jaunās un atkal jaunās gaitās. Mums ir rakstnieks, kas izstaigājis krustām šķērsām Latviju, bijis gandrīz visās lielākajās Padomju Savienības pilsētās, vairākkārt šķērsojis Eiropu, kuģi viņu šūpojuši pasaules jūrās un okeānos, bet vēl arvien nepierimis viņš traucas pretī jauniem apvāršņiem. Tas ir Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, rakstnieks Žanis Grīva.

2. Grīva dzimis 1910. gada 7. decembrī Tukuma apriņķa Aizupes pagastā. 19 gadu vecumā viņš dodas uz Rīgu. Dienā nākošais rakstnieks strādā, bet vakaros mācās Raiņa ģimnāzijā. Te 2. Grīva iestājas nelegālajā komjaunatnes organizācijā un sadraudzējas ar varonīgo komjaunieti Frici Gaili. 2. Grīva šai laikā sāk rakstīt savus pirmos stāstus. 1934. gadā 2. Grīva kļūst par Komunistiskās partijas biedru.

Kad spāņu tauta tver rokās šautenes, lai cīnītos pret fašismu, 2anis Grīva ir to 150 brīvprātīgo latviešu vidū, kas dodas palīgā Spānijai. Plecu pie pleca ar Spānijas dēliem varonīgi cīnās daudzu tautu pārstāvji. Kā internacionālās brigādes artilērists rakstnieks cīnās pie Madrides, Andalūzijā un citās vietās. Pēc tam 2. Grīva atgriežas Latvijā.

1948. gadā izdod rakstnieka pirmo stāstu grāmatu «Viņpus Pirenejiem». Te sakopoti stāsti par Spāniju, un tas tulkots daudzās valodās. Visiem labi pazīstami stāsti «Zēns ar stiklu», «Maksiļo», «Marikita», kuros atspoguļoti spāņu bērnu likteņi.

Pēc rakstnieka ceļojumiem izdotas grāmatas «Ulitas upes ieleja», «Zem albatrosa spārniem», «Džungļu upe Mellakore», «Zemes bērni» un daudzas citas. Cilvēkam jābūt drosmīgam, garīgi bagātam, stipram, nelokāmam un godīgam. Lūk, tādi ir visi 2aņa Grīvas stāstu varoņi.

nemiers — беспокойство trauksme — стремление nepārtraukti — беспрерывно

krustām šķērsām — вдоль и поперёк

vairākkārt šķērsojis — многократно пересекал

nepierimis — неустанно apvārsnis — горизонт nopelniem bagātais kultūras darbinieks — заслу

женный деятель культуры

spāņu tauta — испанский народ

brīvprātīgais — доброволец

pārstāvis — представитель

sakopoti — собраны atspoguļoti — отображены liktenis — судба nelokāms — стойкий

Zenta Ergle

Rakstniece Zenta Ergle dzimusi 1920. gada 23. decembri Rīgā virpotāja ģimenē. Viņa mācās Rīgas pilsētas 8. pamatskolā, pēc tam 2. vidusskolā, tad iestājas LVU Arhitektūras fakultātē. Vācu okupācijas laikā viņas tēvu arestē par aktīvu darbību padomju laikā. Kopš 1949. gada Zenta Ergle ir inženiere arhitekte, viņa projektē kolhozu un padomju saimniecību ciematus.

Rakstnieces pirmā grāmata «Mūsu sētas bērni» iznāk 1956. gadā. Grāmata iekaro lasītāju sirdis. Tajā stāstīts, kā mazie nebēdnieki un draiskuļi atsaucīgu un saprātīgu pieaugušo vadībā k|ūst par strādīgu kolektīvu. Sis stāsts tulkots krievu, baltkrievu, lietuviešu un ukraiņu valodā. Stāsta turpinājums «Tā tik bija vasara!» iznāk 1959. gadā. Bērnu un jaunatnes literatūras konkursā godalgots Z. Ergles stāsts «Esmu dzimis neveiksminieks». Tas veltīts pionieriem — septiņgades talciniekiem, kuri palīdz kolhozam. Detektīvstāstā «Uno un trīs musketieri» darbojas latviešu zēni, kas saucas A. Dimā varoņu vārdos un palīdz milicijai. Z. Ērgles stāstu varoņi ir zinātkāri, atjautīgi pusaudži, kas uzmanīgi vēro dzīvi un vērtē arī pieaugušos. Viņi aug kolektīvā, ir labi biedri, palīdz cits citam. Z. Ergles un S. Cielavas populārzinātniskā grāmata «Ko stāsta ve-

cas Rīgas ielas un nami» iepazīstina lasītājus ar galvaspilsētas ievērojamākajiem arhitektūras pieminekļiem, to vēsturi, ar Rīgas veidošanos. Rakstniece rakstījusi

arī pasaku lugas. Gandrīz tulkoti krievu valodā.

nebēdnieki un draiskuli —

шалуны и озорники strādīgs — трудолюбивый godalgots — награждён

neveiksminieks — неудач

ник

visi Zentas Ergles stāsti

zinātkārs — любознательный

atjautīgs — находчивый pusaudzis — подросток pieaugušie — взрослые veidošanās — образование

Anna Brigadere

(1861—1933)

Anna Brigadere dzimusi 1861. gadā Tērvetes Baļļās. Jau agri mazā Annele iemācās saprast darba vērtību. Soli pa solim viņa izaug darbā, un tas kļūst nepieciešams kā maize. Sešu gadu vecumā Annele gana cūkas, 13 gadu vecumā pati sāk pelnīt maizi. Darbā norūdās meitenes spēki, aug drosme un griba. Darbs kļūst par cilvēka vērtējuma pamatu. Pagājušā gadsimta beigās parādās A. Brigaderes pirmie stāsti, bet atzīta un iemīļota rakstniece kļūst ar pasaku lugu «Sprīdītis», kuru saraksta 1904. gadā. Pazīstama pasaku luga ir «Maija un Paija». Kurš gan nav lasījis «Anneles stāstus» par mazo meiteni, par viņas ganu gaitām, pārdzīvojumiem, priekiem un bēdām! Savos darbos Anna Brigadere māca mūs mīlēt un cienīt savus vecākus, mīlēt dabu un saudzēt to, atgādina, ka cilvēks īstu laimi var rast tikai darbā, mīlot savus draugus, dzimteni.

vērtība — ценность griba — воля

soli pa solim — шаг за ganīt (gana) — пасти шагом pārdzīvojumi — пережи-

pelnīt maizi — зарабаты- вания

вать на хлеб

Jūlijs Vanags

Dzejnieks, dramaturgs un prozaiķis Jūlijs Vanags dzimis 1903. gada 8. jūlijā Daugavpils apriņķa Ungur-muižas pagasta Irbes salā drēbnieka ģimenē. Nākamā rakstnieka dzīve ir tāda pati kā tūkstošiem strādnieku šķiras jauniešu kapitālistiskajā valstī. Mācīties iznāk pamaz, jāpelna maize. Par īstu rakstnieku Jūlijs Vanags izaug Lielā Tēvijas kara laikā, pats cīnās latviešu strēlnieku rindās pret fašistiem. Jūlijs Vanags sarakstījis daudz dzejoļu, stāstu, lugu, kinoscenāriju. Jauniešiem un bērniem veltītas grāmatas «No Neretas līdz jūrai», «Stāsti par Daugavu», «Mazā Mikiņa lielie darbi», «Meža dziesma», «Tālo dienu tuvums». Pēdējā autors stāsta par Vladimiru Iļjiču Ļeņinu.

drēbnieks — портной pēdējais — последний strādnieku šķira — рабо

чий класс

1. Kad mostas pienenes? Pēc R. Akera......

2. Katram vajadzīgs ir draugs. A. Auziņš.....

3. Pirmais pionieru pulciņš Latvijā.......

4. Marikita. Pēc 2. Grīvas.........

5. Maksiļo. Pēc Z. Grīvas.........

6. Bitītes Dūcenītes ceļojums. Pēc Z. Grīvas.

7. Vilmas bezdelīdzēns. Pēc K. Griguļa......

8. Ezītis Sābris. Pēc A. Sakses........

9. Robežsargi, divi puikas un suns. Pēc A. Griguļa.

10. Mūsu sētas bērni. Pēc Z. Ergles.......

11. Varavīksne. Pēc Z. Skujiņa........

12. Uz pavasaril L. Ķamara.........

13. Pavasaris un dzenis. Rainis........

14. Soršelu puikas. Pēc J. Liepas.......

15. Kā Jurītis gatavojās kļūt par kosmonautu. Pēc A. Sakses

16. Mazā kurjere. Pēc /. Vanaga........

17. Vasariņai skaisti rīti. Dz. Rinkule-Zemzare. .

18. Latviešu tautas mīklas.........

19. Humors..............

20. Dzimtene. Pēc J. Jakovļeva........

21. Saules gadi. Rainis..........

22. Maija svētdiena. Pēc A. Brigaderes......

23. Mātei. J. Osmanis...........

24. Ceja jutīs. Pēc A. Brigaderes.......

25. Zīlītes meklē dzīvokli. Pēc Ķ. Griguļa.....

26. Stārķa ligzda. Pēc K. Griguļa.......

27. Pie slimā drauga. Pēc Valda........

28. Šķiršanās. Pēc Valda.........

29. Pasaciņa. Aspazija..........

30. «Ja Tu neatnāksi...». Pēc J. Dzintara.....

31. Dzimtenes sargi. Z. Purvs........

32. «Zaļā sanatorija». Pēc N. Izvekovas......

33. Arslanboba riekstkoku mežos. Pēc N. Izvekovas. .

34. Pavasara atnākšana. J. Bžehva.......

35. Mūs vieno ne tikai jūra. Pēc L. Barisas.....

36. Par grāmatu............

37. Par dabu.............

īsas biogrāfiskas ziņas..........

3

6

7

8

15

17

30

32

35

48

56

60

61

62

65

69

80

80

81

84-

85

87

90

90

93

95

100

103

105

107

110

111

114

121

122

124

126

127

РАДУГА

Составитель Павслс Лиепнньш

Издательство «ЗваПгзне»

Рига 1979

На латышском языке

Художник Сармите Анците

VARAVĪKSNE

Sastādījis Pāvils Liepiņā I izdevums

Redaktore V. Sproģe Māksi, redaktore A. Meiere Tehn. redaktore K. Kozačenko Korektore /. Liberte

ИБ № 1129

Nodota salikšanai 07.06.78. Parakstīta iespiešanai 05.02.79. Formāts 84X108/32. Tipogr. papīrs № 1. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 4,25 fiz. iespiedi., 7,14 uzsk. iespiedi., 6,64 izdevn. 1. Metiens 20 000 eks. Pasūt. Nr. 1648-D. Cena 25 kap. Izdevniecība «Zvaigzne», 226261, Rīgā-PDP, Gor-kija ielā 105. Izdevn. Nr. 4678-KS-10I. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226424, Rīgā-PDP, Blaumaņa ielā 38/40.

pļavu kamenīte — луговой шмель

līdz ar saules lēktu — с восходом солнца

košas purenes — яркие калужницы

ar rasas pērlītēm — жемчужными росинками

sajutušas saules silto glāstu — почувствовав тёплую ласку солнца

uzņemsim savos ziedu mājokļos — приютим в своём цветочном жилище

sanēja — звенела

pār dzidro debesu jumu — над ясным небосводом

darba dunā — d напряжённой работе

apkārt zemeslodei trauks — помчится во* круг земного шара

maldoties pat sapņu silā — даже блуждая в бору мечтаний

ejot pulkā — идя в кругу

bija noguruši — устали

kā saulē izkaltusi stepe — как высохшая на солнце степь

māla krūzi padusē — с глиняным кувшином под мышкой

izņemot mazo ēzelīti — за исключением маленького ослика

zem liela granīta bluķa — под большой гранитной глыбой

nebija pierunājams — невозможно было уговорить

ienaidnieka bumbvedēji — вражеские бомбардировщики

pārtrūka sakari — оборвалась связь

dzēst degošo stepi — тушить горящую степь

uztraukumā drebošu meiteni — дрожащую от волнения девочку

k|audamās bailēs man klāt — от страха прижимаясь ко мне

ādas sēdeklī — па кожаное сиденье

pa nelīdzeno stepi līgodamās — качаясь по неровной степи

uguns mēles — огненные языки

it kā stundām ilgi tā būtu skatījusies spožajā augusta saulē — как будто часами она смотрела на яркое августовское солнце

bija kļuvušas — стали

šņukstot — всхлипывая

iespiedis galvu plaukstās — подперев голову ладонями

gandrīz apdedzināju ķepiņas — чуть ли не обожгла ножки

pielicis tālskati pie acīm — приложив подзорную трубу к глазам

pie ragainā stūres rata — у рогатого рулевого колеса

ierēcās svilpe — раздался гудок

uz klintīm augstu pakāpušās — высоко поднявшись на скалы

gaisā kaut kas nošvīkstēja — в воздухе что-то прошуршало

kurp tu braukdama? — куда держишь путь?

smilšu viesulis — песчаный вихрь

pa tuksnešiem virpuļodams — по пустыням кружась

sakaitētas smiltis — раскалённый песок

ar mūžamežiem apaugušais krasts — поросший первобытными лесами берег

ūdeni meklēdami, rēca izslāpuši lauvas — в поисках воды рычали томящиеся от жажды львы

pieplaka zemei — припали к земле

svelme bija nogurdinoša — зной был утомительный

jūra saulē zaļgani vizuļoja — море на солнце переливалось зеленоватым цветом

skūdams bārdu — бреясь

bija izklāta (karte) — была разостлана (карта)

pamādams — указывая

iztriecu ārā — прогоняю

veselām riekšavām — целыми пригоршнями

acis žilbst — слепит глаза

robaina svītra — зубчатая полоса

svieda gaisā baltus dūmu mutuļus — выбрасывала в воздух белые клубы дыма

bļodai līdzīgs iedobums — углубление, похожее на блюдце

mēdz sacīt — обычно говорят

nodara lielu ļaunumu — причиняет большой ущерб

tādu ugunsvēmēju kalnu — такую гору, извергающую огонь

rindojās nami — выстроились дома

kurus bija nopurinājis — которые стряс

sēra raktuvēs — в серпом руднике

tas nozīmē — это значит

pārtraukuši darbu un pieprasījuši — прекратили работу и потребовали

logs bija vaļā — окно было открыто

es pacēlos spārnos — я взлетела

kad acis bija apradušas ar krēslu — когда глаза привыкли к сумраку

akmens klons — каменный пол

аг lupatām apsedzies — накрывшись тряпьём

līdz nāvei sasituši — избили до смерти

zemu noliekušas medus pilnos ziedu kausiņus — низко наклонив наполненные мёдом чашечки

pielējis pilnu krūzi — наполнив кувшин

saplēsta krūze — разбитый кувшин

lauskām blakus — рядом с черепками

elsodams — всхлипывая

dusmīgi šņākdams, uzbruka policistiem — сердито шумя, напал на полицейских

sāka plosīt matus — начал трепать волосы

iecilpoja ejā — вбежали в проход

cik vien ātri spēdama — что есть мочи

cik jaudas — что есть силы

viens no niknākajiem un spēcīgākajiem vējiem — один из самых злющих и сильных ветров

skriedams pāri, saliecis — пробегая, нагнул

kuģa izbaidītas, gaisā veseliem bariem pacēlās lidojošās zivis — испуганные кораблём, целыми стаями поднимались в воздух летучие рыбы

viens bija uz vietas beigts — одни разбился насмерть

novietot atpakaļ — положить обратно

izglābusi dzīvību — спасла жизнь

barojot tikai no rokas — кормя только с ладони

lai arī būtu tā — пусть будет так

šautra (bulta) — стрела

tā bija klāt — она уже тут

notiesāja cienastu — уплетала угощение

aizceļoja — улетели

izrādījās pavisam nesaticīgs — оказался совсем неуживчивым

sarāvās kamolā un saslēja adatas gaisā — свернулся в клубок и выпустил иглы

palēcās gaisā — подпрыгнул вверх

šņāc un pagrūž nost — шипит и отталкивет

gaisu ostīdams — нюхая воздух

būs aizmucis — сбежал

ezis tika manīts — видели ежа

bēglis atrasts — беглец найден

bija mielojies — лакомился

taisījās uz ziemas gu|u — готовился к зимней спячке

it kā gatavotos skriešanās sacīkstēm — как будто бы готовился к соревнованиям по бегу

nevarēja sadzīt pēdas — не мог напасть на след

karsēja viņu muguras — палила их спины

taciņa vijās — тропинка извивалась

rādīdams uz sētu — показывая на забор

robežapsardzes punkts — пограничная застава

iegāja sētsvidū — вошли во двор

lai viss apmulsums tiktu kā ar roku atņemts — чтобы всё смущение как рукой сняло

met vienādus līkumus — делает одинаковые петли

izdrāžas liels vilku sugas suns — выбегает большая овчарка

mati saceļas stāvus no bailēm — волосы встают дыбом от страха

tev drāžas virsū — набросится на тебя

purnu pielicis pie pašas zemes — приложив морду к самой земле

⁰ ne mirkli neizlaizdams suni no acīm — ин на минуту не выпуская собаку из виду

treniņa mēģinājums izdevies lieliski — тренировка удалась прекрасно

zēnu domas joprojām vēl kavējās pie robežapsardzes punkta — мальчики всё ещё предавались воспоминаниям о заставе

’ apmācījuši to — обучив его

dzīve ritēja tālāk — жизнь шла своим чередом

⁸ tīrasiņu vilku sugas kucēns — щенок чистокровной овчарки

pārtraukto sarunu — прерванный разговор

izk|uvis no groza — выбравшись из корзины

tā nāsis iedrebējās — у него ноздри вздрогнули

no sajūsmas pat elpu aizturēja — от восторга даже затаили дыхание

kurā ar parakstiem un zīmogu apliecināts — в которой подписями и печатью удостоверяется

visam mūžam noderēs — на всю жизнь пригодится

bija manāmi satraukti — были заметно взволнованы

par notiekošo diezgan lielā nesaprašanā bija Marss — в полном неведении насчёт происходящего был Марс

dresētāja gods pašreiz bija atkarīgs no tā — честь дрессировщика в настоящее время зависела от того

tad klātesošos uzrunāja Didžus — тогда к присутствующим обратился Диджус

stāv nomodā ik minūti — бодрствуют ежеминутно

lai nepārkāptu — чтобы ne нарушил

nogludināja katru spalviņu — пригладили каждую волосинку

drūzmējās — теснились

pacēlis roku pionieru sveicienam — подняв руку для пионерского салюта

pionieru un visu skolēnu vārdā- — от имени пионеров и всех школьников

nošalca vētraini aplausi — раздались бурные аплодисменты

līdzināties viņiem — быть похожими на них

gatavojoties šai dienai — готовясь к этому дню

izturējās nevainojami — держал себя безупречно

ilgi nebija lijis lietus — давно не было дождя

lietus gāzes — ливни

rūca pērkons — гремел гром

gāza nost no kājām — сбивал с ног

⁶ pērkona spērieni — удары грома

uzmetis apmetni — накинув плащ

nosvilpa lode — просвистела пуля

nometies zemē — опустившись на землю

pašķīris krūmu — раздвинув куст

kas bija uzmeties virsū kam tumšam un nikni rūca — который напал на что-то тёмное и сердито рычал

⁸ uzrāva to stāvus — поднял его на ноги

аг šaušanai gataviem automātiem — с автоматами наготове

pats cienījamākais cilvēks — самый уважаемый человек

notriecis — сбил

pieņēma miera stāju — стали по стойке «смирно»

stādījās priekšā — представился

biju mājas komitejas sēdē — я был па заседании домового комитета

spēlēja slēpšanos — играли в прятки

rīkoja pārrunas — организовало беседу

trūkst kārtības — нет порядка

bet mēs lozēsim — а мы будем тянуть жребий

piesolījās lasīt viņam priekšā — обещал читать ему вслух

ķērās pie grāmatu lasīšanas — взялись за чтение

pavērusi durvis — приоткрыв дверь

mūs tā kā tā nevar atšķirt — нас всё равно не может отличить

bija palikušas neizlasītas — остались не прочитанными

tā bija jānotur stingrā slepenībā — её нужно было провести строго секретно

viss kā uz delnas — всё как на ладони

piespieda zvana pogu — нажал кнопку

jo tas viss bija noticis pirms daudziem gadiem — потому что всё это произошло много лет назад

uz pussagruvušās māla būdas sliekšņa — на пороге полуразрушенной глинобитной хижины

kūla sviestu — сбивала масло

abām rokām aptvērusi ceļgalus — обхватив обеими руками колени

ne аг ko neatšķīrās — ничем не отличалось

bija sadzirdamas — были слышны

pietrūkstas kājās — вскакивает

* kaplēsi zemi — будешь мотыжить землю

iesniedzās tumšzilajos negaisa mākoņos —.уходила в тёмно-синие грозовые тучи

milzīgi spoža varavīksne — очень яркая радуга

sens ticējums — старое поверье

laimīgi iesmiedamās — с радостным смехом

vējš plandīja viņas matus — ветер трепал её волосы

kājas sitās pret asajām akmeņu šķembām — ноги ударялись об острые осколки камня

līdz palika bez elpas un paklupa — пока не задохнулась и споткнулась

pēc robežas pārbraukšanas — после переезда границы

nebija ne sapņojusi — даже не мечтала

nepārskatāmos vīna dārzos — на необозримых виноградниках

skaļi dūkdamas — громко гудя

izdosies sasniegt — удастся достичь

pabēg gravā zem tilta — укрываются под мостом в овраге

sapin tā sudraba stīgas sev matos — вплетает серебряные лучи себе в волосы

pakausi kasa — чешет затылок

bija lieli darbi cauru dienu strādājami — за день надо было* сделать большую работу

nokaļami — надо выковать

atplestām mutītēm — разинув ротики

pirmos ķieģeļus tās pamatos guldījuši — первые кирпичи в её фундамент заложили

lipa klāt kā dadzīši — приставали как смола

pašgatavotos tvaika turbīnas un vēja rotora modeļus — само дельные модели паровой турбины и ветряного двигателя

it nekas cits — никем другим

īsti nebija izšķīrusies — окончательно не решила

Uģim prāts nesās uz jūru — Угиса тянуло море

līdz apnikumam — пока не надоест

zvejos siļķes — будет ловить сельдь

’ lasa priekšā — читает вслух

lec pār malkas steķīti — прыгает через козлы

tas ir tāds kambaris — это такая каморка

lauzīja galvu — ломал голову

solījās likt kaktā — грозила поставить в угол

ievajadzējās krējuma — понадобилось сметаны

piestūma krēslu ar atzveltni pie galdiņa — придвинул стул со спинкой к столику

ierausās — забрался

lai tas griež kloķi — чтобы он крутил ручку

rūca kā kuļmašīna — гудела как молотилка

nebūtu izdarījusi labāk — не сумела бы лучше

izsvieda kā sivēnu no aizgalda — выбросила как поросёнка из загородки

ūjināja un sauca, un diez vai būtu atraduši — аукали и звали, и вряд ли нашли бы

ar astes vicināšanu nebūtu nodevis Jurīša atrašanās vietu если вилянием хвоста не выдал бы местонахождение Юритиса

saņemt bārienus — получить нагоняй

kā pie tā tikt — как его достать

uz pirkstgaliem — на цыпочках

⁸ izbijusies, neko nesaprazdama — испуганно, ничего не понимая

kas tev ir? — что с тобой?

man pie jums lūgums — у меня к вам просьба

dūšīgs puika ar žiglām kājām — смелый мальчик с быстрыми ногами

daždien — иной день

acīgs meitēns noplukušā apģērbā — глазастая девчонка в изношенной одежде

lai katrs sūtījuma saņēmējs parakstītos — чтобы каждый получатель отправления расписался

О|а k|uva par Viskrievijas Centrālās Izpildkomitejas kurjeri — Оля стала курьером Всероссийского Центрального Исполнительного Комитета

bija izstaigāts krustām šķērsām — был исхожен вдоль и поперёк

pienākuma pēc prasīja caurlaidi — no долгу службы требовали пропуска

saņemdams caurlaidi — получая пропуск

Vai neesat nosalusi? — Вы не замёрзли?

līdz augšai noklātas — доверху устлана

šurp un turp staigāja pusmūža cilvēks stipri nonēsātā uzvalkā — взад и вперёд ходил человек средних лет в сильно изношенном костюме

atņēma sveicinājumu — ответил на приветствие

’ savādi nolūkojās Oļai pakaļ — странно посмотрел Оле вслед

viņa sadūrās ar — она столкнулась с

Oļa bailēs sastinga — Оля остолбенела со страху

redzot meitenes apmulsumu — заметив смущение девочки

atšķīris — раскрыв

kā slogs novēlās no krūtīm — словно камень с души свалился

bija paguvusi izklāstīt — успела рассказать

sadzirdējis — услышав

liesi tā — так точно

ieraudzīja augšā staigājam — увидела, как наверху ходит

⁶ bija nopratis — понял

^c stāvēja kā mēma — стояла как онемевшая

izsūdzēja savas bēdas — поделилась своим горем

saltā puteņa vakarā — холодным вьюжным вечером

⁸ strādāja alus darītavā — работал на пивоваренном заводе

veda uz iecirkni — вели в участок

nolūkojās uz brezenta šņorzābakiem ar virves pazolēm — посмотрел на брезентовые ботинки на верёвочной подошве

pēc neilgas klusēšanas — после недолгого молчания

pēc norādītās adreses — по указанному адресу

kas darāms tālāk — что делать дальше

bija sakarināti — были развешаны

ar lielām zvērādas apkaklēm — с большими меховыми воротниками

izteica savas bažas grāmatvedim — выразила свои опасения бухгалтеру

VCIK — Viskrievijas Centrālā Izpildkomiteja

man nepiestāv — мне не подходит

tiklīdz atkausimies по interventiem — как только отобьёмся от интервентов

nostāsimies uz kājām — станем на ноги

paldies par gādību — спасибо за заботу

saules staru zeltā tīti — окутаны золотом солнечных лучен

kadiķīšu puduros skujas vienos vizuļos — хвоя на кустах можжевельника в одних блёстках

ausmu vērpj — рассвет прядёт

zemi gaismas rotā tērpj — землю одевает в световой убор

mūsu acu priekšā paveras nebeidzamas tāles — перед нашими глазами открываются необъятные дали

sāk savu tecējumu — берёт начало

kas aizstiepjas tālumā — которая уходит вдаль

spert pirmos sojus — делать первые шаги

kā vienu sirds pukstu — как одно биение сердца

izjustu par tevi kaunu — испытывала бы чувство стыда за тебя

cik man nākas savā gaitā — сколько мне приходится в своей жизни

gara acīm — глазами души

iet palekdamās — идёт вприпрыжку

lēkā vienā lēkāšanā — прыгает-попрыгивает

lai ari ceļš būtu simts jūdžu garumā — пусть дорога будет длиной в сто вёрст

vaiga sviedros pūlas ap mazu bērziņu — в поте лица возится около маленькой берёзки

kā kroplītis bez rokām — как калека без рук

satrauktām acīm — встревоженными глазами

pagalvis — изголовье

ko tas nozīmēja? — что это значило?

kas bija noticis? — что случилось?

ies projām — уйдёт

ar izbailēm — в испуге

no Avotiem prom? Pavisam prom? — уйдут с Авотов? Навсегда?

pa Jurģiem — в Юрьев день

nebija mānījusi — не обманывала

viņa nebūtu iedomājusies — ей бы в голову не пришло

nu tev arī sāksies grūtākas gaitas — теперь и у тебя начнутся более трудные дни

vai varētu izkalpot par ganu? — справишься с обязанностями пастуха?

Vai es аг vieglu sirdi eju prom no tiem pašiem Avotiem? Разве я с лёгким сердцем ухожу с этих самых Авотов?

nokritušais būris — упавши» скворечник

vēl sērīgāk — ещё печальнее

mieta vietā iedzīta dzelzs caurule — вместо кола забита железная труба

putnēni mirkšķina actiņas un plāta knābīšus — птенцы моргают глазками и раскрывают клювики

uz žoga tup — на заборе сидит

аг kāpuru knābī — с гусеницей в клюве

bišu mājiņai noceļ jumtiņu — у улья снимает крышу

savīts — свито

perēja — сидела на яйцах, высиживала птенцов

uz pārziemošanas vietām — в места зимовки

ozols sakuploja — дуб разросся

žēli klabinādams, it kā lūgdams cilvēku palīdzību — жалобно щёлкая клювом, как будто прося у людей помощи

cerības bija vējā — все надежды рухнули

daudz kas bija mainījies — многое переменилось

viņa iežēlojās par slārķu pāri — опа сжалилась над семьёй аиста

uz manas mājas gruvešiem — на развалинах моего дома

saņēmis atļauju no namamātes — получив разрешение от хозяйки дома

it kā sastādīdams projektu — как бы составляя проект

rūpīgi sakrāva tos — тщательно сложил их

«arhitektūras» mākslu — «архитектурное» искусство

kad pamats bija nostiprināts — когда основание было укреплено

smalkus zariņus, zāļu kušķīšus ar visu velēnu — мелкие веточки, клочья травы с дёрном

tā tika izperēta — она высидела его

bija saradis ar apkārtni — свыкся с окрестностью

izšķirt ķildu un vainīgo pārmācīt — решить спор и проучить виновного

sacēla traci — подняли суматоху

ļaunā neņēma — не обижался

⁶ vērodami putna rosīšanos — наблюдая оживлённую работу птицы

kas izgāza mežā kokus ar visām saknēm un sagrāva pat vecus šķūņus — которая выворотила деревья со всеми корнями и разрушила даже старые сараи

bija apmierināts — был доволен

it kā atceroties kādreizējo izpalīdzību grūtā brīdī — как будто вспоминая оказанную ему когда-то в трудную минуту помощь

bija stipri pārvērties — очень изменился

jo bēdīgāk viņam top ap sirdi — тем тяжелее становится у него на душе

iebāzis roku kabatā — сунул руку в карман

uz pirkstgaliem — на цыпочках

vēl arvien pa kabatu rakņādamies — всё ещё роясь в кармане

elpu aizturējis — затаив дыхание

spert kāju pār slieksni — шагнуть через порог

smagi nopūzdamies — тяжело вздохнув

vai tev bail? — ты боишься?

šī slimība nelīpot — эта болезнь не заразительна

likās, ka klints gulstas uz krūtīm — казалось, что скала наваливается на грудь

⁸ stiprā sajūsmā — в сильном восторге

koki jau pilnās lapās — деревья уже покрыты листвою

noziedējušas — отцвели

vai labi kožas? — хорошо клюёт?

ūdens nokrities — вода спала

nekā neēdot — ничего не ешь

noklaudzēja durvis — стукнула дверь

nu arī mums jāšķiras — пора и нам прощаться

piemini arī mani — вспоминай и меня

šito — это

valkā to — носи его

ar nodurtu galvu stāvēja viņa priekšā — потупив голову, стоял перед ним

viņš krita draugam ap kaklu — он кинулся другу на шею

svešumā — на чужой стороне

nebeidzamo dziesmu — нескончаемую песню

pavadā kā pērles sienas — на поводу как жемчужины нанизаны

bija padzīti vācu okupanti — были изгнаны немецкие оккупанты

pie pussagrautās pasta ēkas — у полуразрушенного здания почты

tūlīt kļuva skaidrs — сразу стало ясно

par to, ko pārcietis — о том, что пережил

pēra ar rīkstēm — били розгами

bija izsvītrotas — были вычеркнуты

viņš bija nolēmis pats atriebt hitleriešiem — он решил сам отомстить гитлеровцам

ciešās rindās, plecu pie pleca — плотными рядами, плечом к плечу

viņas cienīgi — достойны её

zaļš apsējs uz piedurknes — зелёная повязка на рукаве

slimo ar «mazasinību» — болеет «малокровием»

kas tam par kaiti? — какая у него болезнь?

kas ar to noticis? — что с ним случилось?

kāpēc mānās? — почему обманывают?

puķes necieš caurvēju — цветы не переносят сквозняка

uzmetušās lapu utis — напала тля

jāiet bojā — должна погибнуть

nolika uz paliktņa — поставил на подставку

karājas virs bezdibeņa — висит над бездной

tērpušies kuplā lapotnē — оделись пышной листвой

kalnu grēdas apsnigušās virsotnes — покрытые снегом вершины горного хребта

pretī dveš dzestrums — навстречу веет прохладой

no mežsaimniecības mežsarga — от лесника лесоводства

pirms desmitiem miljoniem gadu — десятки миллионов лет назад

klimats šeit bijis maigs — климат здесь был мягким

kā neplok, tā neplok — всё не уменьшаются

nobažījušās raugās — обеспокоенно смотрят

augs ar lieliem ziedu ķekariem — растение с большими кистями цветов

meža drava — лесная пасека

dravnieks — пасечник

kā dūmu mutulīši — как клубы дыма

virzījās tieši mums virsū — надвигалась прямо на пас

maize bija pārvērtusies mīklā — хлеб превратился в тесто

ieeja bija aizgruvusi — вход был завален

gatavojās āpšu medībām — готовился к охоте на барсуков

rāpāmies uz kraujām klintīm — взбирались на крутые скалы

cēlāmies pāri ezeram — переправлялись через озеро

cik aplama šī ziņa — как нелепа эта весть

daudz par naivu — чересчур наивно

⁸ zāle zeļ — трава зеленеет

it īpaši satuvinājusi — особенно сблизила

klātienes un neklātienes ceļojumi — очные и заочные путешествия

studē vācu strādnieku šķiras vēsturi — изучают историю немецкого рабочего класса

sapņo kļūt par Visuma pētniekiem — мечтают стать исследователями Вселенной

īsviļņu raidītājs — коротковолновый передатчик

atbrīvoties no fašisma rēga — освободиться от призрака фашизма

pietiekami labi — довольно хорошо

pateicoties grāmatām — благодаря книгам

garīgi stipriem un saprātīgiem cilvēkiem — духовно сильными и разумными людьми

mūža garajā gājienā — в долголетней жизни