Edmons un �ils de Gonkūri

�erminija Laserte, Brāļi Zemgano, Fostēna

EDMONS UN �ILS DE GONKŪRI

EDMONS UN �ILS DE GONKŪRI

�ERMINIJA LASERTE ; BRALI ZEMGANO ;�FOSTENA

.

Mums jālūdz lasītāju piedo�ana par �o grāmatu un laikus viņi jābrīdina par to, ko viņi tajā atradīs.

Lasītājiem patīk melīgi romāni, � �is romāns ir patiess.

Viņiem patīk grāmatas, kas tos �ķietami ievada augstākajā sabiedrībā, � �ī grāmata nāk no ielas.

Viņiem patīk piedauzīgas izdarībiņas, ielasmeitu atmiņas, guļamistabu grēksūdzes, erotiskas jēlības, sensācija, kas rauj uz aug�u brun�us grāmatveikalu skatlogos, � tas, ko viņi izlasīs �eit, ir skarbs un tīrs. Lai viņi negaida dekoltētu baudas fotogrāfiju: mēs viņiem piedāvājam klīnisku Mīlestības analīzi.

Lasītājiem patīk arī pretsāpju nomierinātāja lasāmviela, piedzīvojumi ar laimīgām beigām, izdomājumi, kas netraucē nedz gremo�anu, nedz dvēseles mieru, � �ī grāmata, būdama bēdīgs un negants laika kavēklis, runās pretī viņu paradumiem un kaitēs veselībai.

Kāpēc tad mēs to esam uzrakstīju�i? Vai tikai tāpēc, lai modinātu lasītājos sa�utumu un aizskartu viņu gaumi?

Nē.

Dzīvojot deviņpadsmitajā gadsimtā, vispārējo vēlē�anu tiesību, demokrātijas un liberālisma laikā, mēs sev jautājām, vai tiem, kurus mēdz dēvēt par �zemākajām �ķirām�, nav tiesību uz romānu; vai �ai cilvēku pasaulei, kuru min kājām otra cilvēku pasaule, joprojām jāpacie� literārs aizliegums, ko nicina rakstnieki, kuri līdz �im ir klusēju�i par �o cilvēku sirdi un dvēseli, kaut gan tā viņiem varbūt ir. Mēs sev jautājām, vai tie�ām �ai vienlīdzības gadsimtā, kurā mēs pa�laik dzīvojam, vēl joprojām rakstniekam un lasītājiem pastāv uzmanības necienīgas �ķiras, pārāk zemiskas nelaimes, pārāk rupjas drāmas, pārāk baismīgas un tālab neģēlīgas katastrofas. Mums gribējās noskaidrot, vai �ī forma, kas bija iemīļota tagad aizmirstā literatūrā un izzudu�ā sabiedrībā, un, proti, Traģēdija, � vai tā ir pilnīgi mirusi; vai zemē, kurā nav nedz kastu, nedz legālas aristokrātijas, mazo cilvēku un nabago nelaimes neapelēs pie prāta, jūtām un līdzcietības tikpat skaļi kā iespaidīgo cilvēku un bagātnieku nelaimes; vārdu sakot, mums gribējās pārbaudīt, vai asaras, kas tiek lietas sabiedrības zemākajos slāņos, sa�ņaudz sirdi tāpat kā asaras, kas tiek lietas augstākajos slāņos.

Sīs domas iedro�ināja mūs 1861. gadā uzrakstīt lēnprātīgo stāstu �Māsa Filomēna�, �oreiz tās mūs mudina publicēt ��erminiju Lasertē�.

Lai �o grāmatu tagad nopeļ � tas vairs nav svarīgi. Pa�laik, kad romāns papla�inās un padziļinās, kad tas sāk kļūt par patiesības attēlojumu, par nopietnu, dzīvu un kaislu literāru pētījumu un sociālo anketu, kad ar analīzes un psiholoģisko pētījumu palīdzību tas pārvēr�as par mūsdienu morāles vēsturi; tagad, kad romāns risina tos pa�us uzdevumus un uzņemas tos pa�us pienākumus, ko risina zinātne, � tagad tas drīkst pieprasīt tādas pa�as brīvības un atvieglinājumus. Lai tas tiecas pēc mākslas un patiesības; lai tas rāda nelaimes, ko nedrīkst aizmirst tie parīzie�i, kas dzīvo kā likteņa izredzētie; lai parāda augstākās sabiedrības ļaudīm to, uz ko ir drosme skatīties labdarības biedrību dāmām, uz ko kādreiz lika skatīties saviem bērniem nespējnieku patversmēs karalienes: dzīvas, trīsuļojo�as cie�anas, kas māca līdzcietību; lai �is romāns kļūst par reliģiju, ko pagāju�ais gadsimts sauca tik cēlā un visuaptvero�ā vārdā Cilvēcība; nekas vairāk no tā arī netiek prasīts, jo tajā ir �ā romāna tiesības uz pastāvē�anu.

Parīzē 1864. gada oktobri

� Glābta! Jūs esat glābta, jaunkundzi � priecīgi izsaucās kalpone, kas, nupat izvadījusi pa durvīm ārstu, metās pie gultas, kurā gulēja viņas kundze. Lielā laimes un nevaldāma maiguma uzplūdā viņa ņēmās skūpstīt zem segas gulo�ās vecās sievietes no�ēlojamo augumu, kas bija gau�ām novājējis un milzīgajā gultā izskatījās tik mazs kā bērna augumiņ�.

Sirmgalve klusēdama saņēma abām rokām kalpones galvu, piekļāva sev pie krūtīm, nopūtās un izdvesa:

� Laikam vēl būs drusku jāpadzīvo!

Tas notika mazā istabā, pa kuras logu varēja redzēt debess maliņu, uz kuras iezīmējās trīs melnas skārda caurules, jumtu līnijas un tālāk, starp divi mājām, kas gandrīz vai saskārās, kāda neredzama koka kails zars.

Istabā uz kamīna �etrstūrainā sarkankoka futrālī stāvēja pulkstenis ar lielu ciparnīcu, milzīgiem cipariem un smagām bumbām. Blakus pulkstenim zem stikla kupola atradās divi sve�turi, kurus veidoja trīs apsudraboti gulbji, apviju�i kaklus ap apzeltītu bultu maku. Pie kamīna savus tuk�os elkoņa balstus slēja Voltēra laika atzveltnis, pārklāts ar audumu, kas bija iz�ūts uz kanvas krustiņdūrieniem, � tā mēdz iz�ūt tikai mazas meitenes un sirmgalves. Pie sienas karājās pāris Itālijas ainavu Bertēna* stilā, akvarelī gleznotas puķes, kam apak�ā ar sarkanu tinti bija parakstīts datums, un da�as miniatūras. Ampīra stila sarkankoka kumode, ko greznoja melna bronzas statuete � skrejo�ais Laiks ar rokās saņemtu izkapti, noderēja par paliktni nelielam pulkstenim ar dimanta cipariem uz zilas emaljas ciparnīcas pērlēm izrotātu apmali. Pār parketu stiepās paklājs ar melniem un zaļiem liesm-veida rakstiem. Loga un gultas aizkari no veclaiku katūna ar sarkaniem rakstiem uz �okolādes krāsas pamata. Gultas galvgalī pār slimnieci liecās kāds portrets, kas it kā urbās viņā ar skatienu. Portretā bija attēlots vīrietis saltiem vaibstiem, kura seja pacēlās virs zaļa atlasa tērpa augstās apkakles un mīkstā muslīna lakata, kas bija nevērīgi apsiets ap galvu pēc Revolūcijas pirmo gadu modes. Gultā gulo�ās sirmgalves seja bija līdzīga �ai portretā attēlotajai. Viņai bija tādas pa�as melnas, biezas, valdonīgas uzacis, tāds pats ērgļa deguns, tādas pa�as skaidras līnijas, kas pauda gribasspēku, apņēmību un enerģiju. Portreta seja �ķita atspoguļojamies viņas sejā, kā tēva seja mēdz atspoguļoties meitas sejā. Bet viņas vaibstu saltumu mīkstināja raupjas labsirdības stars, kāda spēcīga uzticības liesma un vīri�ķīga tuvāku mīlestība.

Istabā iespiedās agra pavasara dienas pievakares gaisma, aukstas, �ķīstas un maigas, kristāldzidras, sidrabaini baltas dienas, kas izdziest ro�ainā saulrietā, ap-? ņemta ar bālu oreolu. Debess bija pārpilna jaunās dzīvības gaismas, tikpat valdzino�i skumjas kā vēl kailā zeme un tik maigas, ka pati laime varētu apraudāties.

� Kas tad nu būs? Mana mu]ķīte Zerminija raudi � pēc brī�a ieteicās sirmgalve, atraudama kalpones skūpstu samitrinātās rokas.

� Ak, mī]o jaunkundz, man gribētos vienmēr tā raudāti Ir tik labil Tas man liek atcerēties savu nabaga māti... un visu citu... Ak, kaut jūs zinātul

� Labi jau, labi... � sacīja saimniece, aizvērusi plakstus, lai klausītos. � Pastāsti man...

� Ak, mana nabaga māte!.. � Kalpone apklusa. Tad no jauna turpināja, un sākās vārdu plūdi, ko bija radīju�as prieka asaras, it kā �ai satraukumu un spontānā prieka brīdī viņas sirdī vēlreiz ieplūstu bērnība. � Nabadzīte! Es vēl tagad redzu, kā viņa pēdējo reizi izgāja no mājām... lai mani aizvestu uz dievkalpojumu... Atceros, tas bija divdesmit pirmajā janvārī... Tai laikā lasīja karaļa testamentu*... Ak, cik daudz bēdu es viņai sagādāju! Viņai bija �etrdesmit divi gadi, kad es piedzimu.., Cik daudz viņa tika raudājusi tēva dēļ! Mūsu jau bija trīs, un mājās ne kripatiņas maizes... Turklāt tēvs bija tāds lepns... Mēs varējām kaut vai kārt zobus vadzī, bet viņ� neparko negāja lūgt palīdzību no mācītāja... Speķi mūsu mājās ēda tikai lielos svētkos... Bet tik un tā mamma mani mīlēja vēl stiprāk un alla� sagrabināja kādu tauku piciņu vai siera gabaliņu, ko uzlikt man uz maizes... Man vēl nebija ne piecu gadu, kad viņa nomira... Tā bija nelaime mums visiem. Man bija pieaudzis brālis, viņam bija tik balta seja kā linu audekls un pavisam dzeltena bārda... Un viņ� bija tik labsi Jūs nemaz nevarat iedomāties... Viņu visi mīlēja. Kādus tik vārdus viņam nebija sadevusi... Vieni nezin kāpēc viņu sauca par Bodu*... Citi � par Jēzu Kristu... Ai, kas tas bija par strādnieku! Veselība gan viņam bija pagalam vārga... bet jau mazā gaismiņā viņ� alla� bija pie darba... Aizmirsu jums pateikt: mēs ta�u bijām audēji... Un viņ� ne�ķīrās no savas atspoles līdz pat vēlam vakaram... Turklāt bija tik godīgs, kaut jūs zinātu! No visām malām viņam nesa dziju un nekad nesvēra... Viņ� bija lielos draugos ar vietējo skolotāju un vienmēr bija karnevālu barvedis. Tēvs bija pavisam citāds: laiciņu pastrādāja, kādu stundu, un cauri... tad viņ� devās uz lauku... un vēlāk, kad pārnāca, sita mūs, un stipri... Viņ� bija kā vājprātīgs... Citi skaidroja, tas esot tāpēc, ka viņam diionis. Par laimi, bija vēl brālis: viņ� neļāva manai otrajai māsai plēst mani aiz matiem un darīt man pāri... viņa bija greizsirdīga uz mani. Viņ� vienmēr veda mani aiz rokas, kad gājām skatīties, kā spēlē ķegļus... Viņ� viens uzturēja visu māju. Kad pirmo reizi gāju pie dievgalda, viņ� bija pagalam uztraucies! Ak, viņ� strādāja muguru neatliecis, lai man, tāpat kā citām, būtu balta kleitiņa ar gofrējumu un somiņa. Toreiz bija tāda mode... Aubītes man nebija. Atceros, ka es nopinu skaistu vainadziņu no lentītēm un baltām niedru serdītēm: pie mums ir daudz �o niedru tais vietās, kur mērcē kaņepājus... Viena no manām laimīgajām dienām bija arī tā... kad kāva cūkas ziemsvētkiem.,, un arī tad, kad es palīdzēju atsiet vīnogulājus... tas, ziniet, vienmēr ir jūnijā... Mums bija mazs vīna dārzs Sentilēra pakalnā.., Reiz mums izgadījās ļoti smags gads... jūs ta�u atceraties, jaunkundz? Tas bija tūksto� astoņi simti divdesmit astotais gads, kad visu izpostīja krusa... Līdz pa�ai Di�onai un vēl tālāk... Un mums bija jāēd maize no klijām... Brālim toreiz bija darba līdz kaklam... Tēvs, kas pastāvīgi bija prom no mājas un klaiņoja pa laukiem, da�reiz pārnesa mums �ampinjonus... Bet tik un tā posts bija milzīgs, mēs gandrīz vienmēr bijām izsalku�i... Kad da�reiz aizgāju uz lauka, es paraudzījos, vai mani kāds neredz, tad klusītiņām pielīdu uz ceļiem pie govs, noāvu koka tupeli un ņēmos govi slaukt... Bet bija briesmīgi jāuzmanās, lai neiekristu!... Vecākā māsa toreiz kalpoja pie Lenklo mēra, viņa sūtīja uz mājām visu savu algu � astoņdesmit franku... tas tomēr bija kaut kas. Otra māsa strādāja pie bagātniekiem par �uvēju, bet toreiz nemāk-sāja tik, cik tagad: viņa strādāja no se�iem rītā līdz vēlam vakaram par astoņiem sū. Turklāt mazliet atlicināja sev kleitai, ko vilkt mugurā svētā Remī dienā... Jā, pie mums tā mēdz darīt: daudzi pusgadu ēd da�us kartupeļus dienā, lai varētu pa�ūt jaunas drēbes �iem svētkiem... Nelaimes mums bruka virsū no visām pusēm... Nomira tēvs... Bija jāpārdod mūsu lauciņ� un vīna dārzs, kas ik gadu mums deva mucu vīna... Ari notāriem bija jā-�maksā ... Kad brālis saslima, mums nebija nekā cita, ko dot viņam dzert, kā tikai izspaidas, kurām veselu gadu lēja virsū ūdeni... Un nebija arī veļas, ko apmainīt: visus mūsu palagus, kas vēl bija no mātes laikiem un glabājās skapī ar zelta krustu virsū, mēs pārdevām... un arī krustu... Jā, kad brālis vēl nebija slims, viņ� reiz aizgāja uz svētkiem Klemonā. Tur viņ� dzirdēja runājam, ka māsa esot kritusi grēkā ar mēru, pie kura viņa kalpoja, un brālis metās virsū tiem, kas tā runāja... Brālis nebija nekāds stiprais, bet viņu bija daudz, viņi to nogāza gar zemi un pēc tam ņēmās spārdīt ar koka tupelēm pa krūtīm... Brāli pārnesa mājās tikpat kā beigtu... Ārsts viņu tomēr dabūja uz kājām un pateica mums, ka bū�ot vesels. Bet viņ� tikko varēja pavilkties... Kad viņ� mani apskāva, es jutu, ka viņ� nav dzīvotājs. Kad nabaga vārgulis nomira, jaunākais brālis Ballārs mani ar mokām dabūja nost no nelaiķa. Brāļa bērēs bija viss ciems, pat mērs ieradās. Māsa nevarēja palikt darbā pie mēra, jo viņ� tai uzmācās, un viņa aizbrauca uz Parīzi. Arī otra māsa viņai sekoja... Es paliku glu�i viena. Tad kāda mātes māsīca paņēma mani pie sevis uz Damblēnu, bet es tur nevarēju un nevarēju pierast, caurām naktīm raudāju un, kad vien varēju, bēgu atpakaļ uz mājām. Kolīdz iegriezos mūsu ielā un ieraudzīju pie durvīm veco vīnogulāju, tas radīja tādu iespaidu, ka kājas pa�as metās skriet... Godīgie cilvēki, kas bija nopirku�i mūsu māju, paturēja mani tik ilgi, kamēr man atbrauca pakaļ: visi bija pārliecināti, ka mani tur atradīs. Beidzot aizrakstīja māsai uz Parīzi, ja viņa neņem�ot mani pie sevis, tad diez cik ilgi es laikam nenodzīvo�ot... Es tie�ām izskatījos kā no vaska... Reizi mēnesī no Langras uz Parīzi gāja neliela pasta kariete, un mani nodeva tās ku�iera uzraudzībā; tā es nokļuvu Parīzē. Toreiz man bija �etrpadsmit gadu... Atceros, ka brauciena laikā es gulēju neizģērbusies, jo man bija jāguļ kopējā istabā. Nobraukusi galā, biju galīgi apaugusi ar utīm ...

Sirmgalve visu laiku klusēja: viņa salīdzināja savu dzīvi ar kalpones dzīvi.

De Varandeilas jaunkundze bija dzimusi tūksto� septiņi simti astoņdesmit otrajā gadā. Viņa nāca pasaulē kādā no Rojāla ielas savrupmājām, un viņas krustmātes bija Francijas princeses. Viņas tēvs bija draudzīgās attiecībās ar grāfu d�Artuā un kalpoja tā svītā. Viņ� bie�i medīja kopā ar grāfu un �ad tad bija dzirdējis, kā dievkalpojumā, kas notika pirms medībām, tas, kuram vēlāk bija lemts kļūt par Sarlu X, steidzināja mācītāju, �ukstus sacīdams: ��iglāk, �iglāk, mācītāj, rij ātrāk nost savu dieviņu!�* De Varandeila kungs bija stājies laulībā, kāda tais laikos bija visai parasta: viņ� apprecēja tādu kā aktrisi, kā dziedātāju, kas, būdama bez talanta, tomēr bija guvusi panākumus garīgās mūzikas koncertos līdzās Todī kundzei, Ponteilas kundzei un Sentibertī jaunkundzei. Sai laulībā tūksto� septiņi simti astoņdesmit otrajā gadā piedzima meitene, slimīga, neglīta, ar lielu degunu kā tēvam, un �is deguns mazajā sejiņā izskatījās pat smieklīgs. Meitenītei nepiemita itin nekā no tā, ko viņā būtu vēlējusies atrast vecāku godkāre. Piecu gadu vecumā pēc galīgas izgā�anās klavierspēlē savas mātes salonā viņa tika aizgādāta uz kalpu istabu. Pēc tam māti viņa redzēja tikai īsu brītiņu no rīta, kad drīkstēja to noskūpstīt uz kakla, kur nebija smiņķa. Ap Revolūcijas sākumu, pateicoties grāfa d�Artuā protekcijai, de Varandeila kungs kļuva par ierēdni rentes izmaksā�anā. It kā lai uzlabotu veselību, de Varandeila kundze ceļoja pa Itāliju, atstādama vīra gādībā meitu un mazgadīgu dēlu. Bargā laika rūpes un tautā aizvien vairāk un vairāk pieaugo�ais naids pret naudu un tām ģimenēm, kas ar to rīkojās (de Varandeila kunga brālis bija nodokļu atpircējs), �ā visai egoistiskā un visai nejūtīgā tēva sirdī neatstāja vietas rūpēm par bērniem. Turklāt viņa mājoklī pamazām sāka iespiesties trūkums. Viņ� pameta Rojāla ielu un pārcēlās uz dzīvi Pti�arolē ielā, kur viņa mātei toreiz vēl piederēja savrupmāja, kurā māte ļāva viņam iekārtoties. Notikumi ritēja uz priek�u, bija jau sākusi darboties giljotīna, kad kādu vakaru, ejot pa Sentantuāna ielu, de Varandeila kungam pa priek�u skrēja avī�u zēns, izbļaudams tikko iznāku�as lapeles nosaukumu: �Turiet zagli!�. Avī�u pārdevējs pēc tolaiku paraduma skaļi izkliedza pēdējās ziņas, un de Varandeila kungs izdzirdēja savu vārdu savienojumā ar apzīmējumiem �smirdīgais laupītājs un asinssūcējs�. Viņ� nopirka avīzi un izlasīja, ka atrodas aizdomīgo personu sarakstā.

Pēc kāda laika de Varandeila kunga brāli arestēja un kopā ar citiem nodokļu atpircējiem ieslodzīja Talarī savrupmājā. �ausmu pārņemta, viņa māte neprātīgi par nieka naudu pārdeva Pti�arolē savrupmāju, kurā toreiz dzīvoja de Varandeila kungs. Māte saņēma asignācijas un nomira aiz izmisuma, kad papīra naudas vērtība sāka katastrofāli kristies. Par laimi, savrupmājas jaunie īpa�nieki nebija varēju�i atrast īrniekus, un de Varandeila kungam atļāva apmesties istabās, kurās agrāk bija mitināju�ies zirgu pui�i. Tur nu viņ� patvērās savrupmājas aizmugurē, atteicies no sava īstā vārda, uzrakstījis uz durvju plāksnītes, kā viņam tika pavēlēts, savu uzvārdu Rulo, aprak-dams zem tā de Varandeilu un biju�o grāfa d�Artuā galminieku. Tur viņ� dzīvoja vientuļi, neuzkrīto�i, paslēpies, ierāvis galvu plecos, nekur nerādīdamies, garlaikodamies savā alā, bez kalpotājiem, uzveldams visus darbus meitas pleciem. Terora laiks viņiem pagāja, gaidot un trīcot pastāvīgās nāves bailēs. Ik vakaru meitene gāja pie aizrestotā lodziņa noklausīties uz nāvi notiesāto vārdus, to cilvēku vārdus, kuri bija laimēju�i svētās Giljotīnas loterijā. Pēc katra klauvējiena pie durvīm meitene gāja tās atvērt, domādama, ka nāk pakaļ tēvam, lai to vestu uz Revolūcijas laukumu, kurp jau bija aizvests viņas tēvocis. Pienāca brīdis, kad arī par naudu, par tik reti iegūstamo naudu, vairs nevarēja nopirkt maizi: to vajadzēja iegūt gandrīz ar varu pie maiznīcu durvīm, iekarot ar stāvē�anu rindā, kas bija jāieņem trijos naktī, un tad stundām ilgi bija jāstāv nakts salā un vējā pūlī, kur� draudēja saspiest un samīt. Tēvam nenāca ne prātā iet un riskēt �ai ļau�u ņudzeklī. Viņ� baidījās, ka viņu varētu pazīt, baidījās sakompromitēties ar kādu izlēcienu, kas varētu pasprukt kuru katru brīdi viņa ātrās dabas dēļ. Turklāt viņu atbaidīja ilgā un garlaicīgā stāvē�ana rindā. Bet puisēns vēl bija pārāk mazs, viņu glu�i vienkār�i samītu: tāpēc tā bija meitene, kuras uzdevums bija ik dienas sagādāt maizi trim mutēm. Un viņa to sagādāja. Uzvilkusi tēva lielo adīto vesti, kurā viņas mazais, vājais augumiņ� gandrīz pazuda, dziļi uz acīm uzmaukusi kokvilnas aubīti, sarāvusies �okurā, lai saglabātu pēdējās siltuma paliekas, trīcēdama aiz aukstuma, salā sasarku�ām acīm, pūļa saspiesta un grūstīta, viņa gaidīja brīdi, kad Franbur�uā ielas maizniece ieliks viņai rokās maizi, ko mazajiem, stīvajiem pirkstiem būs grūti saturēt. Galu galā �ī nabaga meitenīte ar sāpju pilno sejiņu un vārgo augumiņu, katru dienu stāvēdama rindā, ie�ēlināja maiznieci. Būdama labsirdīga, kādas mēdz būt sievietes no vienkār�ās tautas, viņa meitenītei, kolīdz tā parādījās garajā rindā, nosūtīja ar savu puisēnu maizi, pēc kuras tā bija atnākusi. Bet reiz, kad mazā grasījās saņemt maizi, kāda sieva aiz skaudības par nelikumīgi izrādītu labvēlību un priek�rokas do�anu meitenei tā iespēra ar koka tupeli, ka meitene gandrīz mēnesī pēc tam nogulēja gultā; spēriena zīme de Varan-deilas jaunkundzei palika uz visu mū�u.

Pa �o mēnesi visa ģimene būtu nomirusi badā, ja kādai viņu paziņai, grāfienei d�Oteilai, savā laikā nebūtu ienākusi prātā labā doma iegādāties rīsa krājumu, kurā viņa tagad labprāt dalījās gan ar de Varandeila kungu, gan ar abiem bērniem.

Tā, dzīvodams noslēgti un neuzkrīto�i, de Varandeila kungs izglābās no revolucionārā tribunāla. Palīdzēja viņam vēl arī tas apstāklis, ka, sev par laimi, viņ� no viena mēne�a uz otru atlika un atlika atskaites iesnieg�anu, kas bija jāizdara saskaņā ar savu amatu. Viņam par labu nāca arī tas, ka viņ� bija naidā ar lielākajiem augstmaņiem galmā un ka viņ� ienīda karalieni ar to naidu, ko no saviem kungiem bija pārņēmu�i daudzi karaļa brāļu galminieki. Ikreiz, kad de Varandeila kungam gadījās pieminēt nelaimīgo sievieti, viņ� par to runāja tik negantiem, asiem un aizskaro�iem izteicieniem, ar tik dedzīgu un tik patiesu nesamierināmību, ka gandrīz radās iespaids, it kā viņ� būtu monarhijas ienaidnieks. Tālab tie, kuriem viņ� bija tikai pilsonis Rulo, viņu uzskatīja par patriotu, bet tie, kas viņu pazina ar agrāko vārdu, piedeva viņam gan di�ciltību, gan biju�o draudzību ar kroņprinci, gan iespaidīgo stāvokli galmā.

Republika tais laikos aizrāvās ar patriotiskajām vakariņām, ar maltītēm uz ielas visiem tās iedzīvotājiem; �īs vakariņas de Varandeilas jaunkundzes juceklīgajās atmiņās jaucās kopā ar visām �ausmām: viņa redzēja galdus Pavē ielā septembra slaktiņa upuru* asins peļķēs. Tie�i vienās �ādās vakariņās de Varandeila kungam ie�āvās prātā lieliska doma, kas viņam garantēja pilnīgu dro�ību Viņ� pastāstīja diviem saviem galda biedriem, kvēliem patriotiem, no kuriem viens bija pat draugos ar Sometu*, ka nezinot ko iesākt, jo viņa meita esot tikai nokristīta, bet neesot ierakstīta civilaktos, ka viņ� būtu ļoti laimīgs, ja Somets viņa meitu ierakstītu municipālajos reģistros un pagodinātu ar republikāņu kalendārā pa�a izraudzītu grieķu vai romie�u vārdu. Somets tūdaļ noteica satik�anos ar tēvu, kas �atradās tādos augstumos�, kā toreiz mēdza sacīt. Ceremonija bija �āda: de Varandeilas jaunkundze tika ievesta istabā, kur viņu sagaidīja divas matronas, kuru uzdevums bija apliecināt viņas dzimumu un kurām viņai bija jāparāda savas krūtis. Pēc tam meiteni ieveda milzīgajā Deklarāciju zālē, un tur pēc krā�ņas runas So-mets viņu nokristīja par Semproniju, vārdā, kuru de Varandeilas jaunkundzei bija lemts saglabāt visu mū�u un no kura viņa nekad ne�ķīrās.

Juzdamās mazliet dro�āka un nomierinājusies, ģimene pārlaida baigās dienas pirms Robespjēra kri�anas. Beidzot pienāca devītais termidors* un līdz ar to atbrīvo�ana. Bet mājās joprojām valdīja liels un nomāco�s trūkums. Viņi nebūtu izdzīvoju�i bargo Revolūcijas laiku, nebūtu pārlaidu�i arī no�ēlojamos Direktorijas laikus, nebijis negaidītas sargeņģeļa palīdzības � naudas, ko viņiem atsūtīja providence. Abi bērni un tēvs visus �os gadus bija pārtiku�i no ienākumiem, ko deva �etras Vodeviļas teātra akcijas, ieguldījums, ko de Varandeila kungs, kaut kādas nojautas vadīts, bija izdarījis 1791. gadā un kas bija izrādījies par izdevīgāko kapitāla ieguldījumu �ais gados, kad valdīja nāve un cilvēkiem ik vakaru bija nepiecie�ams aizmirst nāvi, �ais traģiskajās dienās, kad ikviens gribēja pasmieties varbūt pēdējo reizi par pēdējo modes dziesmiņu. Drīz vien �īs akcijas kopā ar da�u parādu atdabū�anu ģimenei deva ne tikai maizi vien. Ģimene pārvācās no Pti�arolē savrupmājas bēniņu telpām uz nelielu dzīvoklīti Salmu ielā Marē kvartālā.

Arēji viņu paradumos nekas nebija mainījies. Meitene joprojām apkalpoja tēvu un brāli. De Varandeila kungs pamazām bija pieradis viņā redzēt tikai istabeni un sava darba cienīgu kalponi. Tēva acis vairs negribēja pazīt meitu kalpones apģērbā un pazemojo�ā darba darītājā. Tā vairs nebija būtne, kuras miesa un asinis bija no viņa pa�a miesas un asinīm, būtne, kam būtu gods piederēt pie viņa radinieku saimes: tā bija kalpone, kas alla� atradās viņam pie rokas, un viņa egoisms tik ļoti nostiprinājās �ai cietsirdībā un �ai pārliecībā, viņ� tik ļoti pierada pie mīlestības un cieņas pilnajiem meitas pakalpojumiem, kas turklāt nekā nemaksāja, ka ar lielām mokām atteicās no tiem vēlāk, kad mājās radās mazliet lielāka rocība: bija jāiztur īsta kauja, iekām viņ� bija ar mieru pieņemt kalponi, kas aizstātu viņa meitu un aiztaupītu tai melnākos un pazemojo�os mājas darbus.

No de Varandeila kundzes nebija nekādu ziņu, kop� viņa bija atteikusies atgriezties pie vīra Parīzē pirmajos Revolūcijas gados. Drīz kļuva zināms, ka viņa Vācijā apprecējusies, uzrādīdama sava pirmā vīra nāves apliecības vietā giljotinētā vīrabrāļa mir�anas apliecību, iepriek� mainot apliecībā viņa vārdu. Tālab jaunā meitene auga pamesta, bez glāsta, par savu māti zinādama tikai to, ka viņu ģimenei tā ir mirusi un, pēc tēva vārdiem, ir pelnījusi vienīgi nicinā�anu. De Varandeilas jaunkundzes bērnība bija pagājusi vienās bailēs, trūkumā, smagā darbā, kas izsūca vārgās, meitenes spēkus, un nāves gaidās, kas vēlāk pārvērtās par vēlē�anos drīzāk nomirt; bija brī�i, kad �ai trīspadsmit gadu vecajai meitenei uznāca kārdinājums atvērt savrupmājas durvis un, līdzīgi daudzām tā laika sievietēm, izkliegt: �Lai dzīvo karalis!�, lai reiz visam būtu gals. Viņas jaunība bija tās pa�as bērnības turpinājums, tikai vairs ne tik traģiska. Viņai bija jāpacie� rupjības, prasīgums, skarbums, tēva trako�ana, ko agrāk mazliet klusināja un apvaldīja lielā vētra, kas plosījās visā zemē. Viņai joprojām bija jānes smagā un pazemojumu pilnā kalpones nasta. Viņa palika apspiesta un pazemota, no�ķirta no cilvēkiem, nesaņemdama no tēva nedz glāstus, nedz skūpstus; ar smagu un sāpju pilnu sirdi viņa gribēja mīlēt, bet nebija, ko mīlēt. Viņa jau sāka ciest no tuk�uma un aukstuma, kas rodas ap sievieti, kuras jaunība nevienu neiepriecina un nevaldzina, kuras jaunībai ir liegts skaistums un pievilcība. Viņa redzēja, ka ar savu lielo degunu, dzeltenīgo sejas krāsu, vājumu un kaulainumu modina cilvēkos tādu kā līdzcietību. Viņa jutās ne vien neglīta, bet arī no�ēlojama sava trūcīgā apģērba dēļ, �o no�ēlojamo vilnas kleitu dēļ, kuras viņa pati �uva un kuru drānas pirk�anai tēvs deva naudu ar lielu īgnumu; niecīgu naudas summu tualetēm tēvs viņai sāka izsniegt tikai viņas trīsdesmit piecu gadu vecumā.

Cik skumja, cik rūgtuma pilna, cik vientuļa bija viņas dzīve kopā ar sapīku�o, nikno sirmgalvi, kur� bija laipns tikai sabiedrībā, bet mājās alla� rūca un lamājās, ik vakaru atstāja viņu vienu, pats aiziedams ciemos pie paziņām, kas atkal bija atvēru�i viņam savas namdurvis Direktorijas laikā un Impērijas laika sākumā. Meitu viņ� izveda no mājām pavisam reti un, ja izveda, tad vienmēr uz to pa�u Vodeviļu, kur viņam bija sava lo�a. Turklāt no �iem teātra apmeklējumiem meitai bija drausmīgas bailes. Būdama kopā ar tēvu, viņa visu laiku drebēja, baiļodamās tēva nevaldāmā rakstura un augstprātīgā toņa dēļ, kas bija saglabājies no vecā re�īma laikiem, no viegluma, ar kādu viņ� varēja pacelt savu spieķi pret sala�ņu bezkaunību. Gandrīz katru reizi notika ķīviņi ar kontrolieri, asas vārdu apmaiņas ar partera publiku un piekau�anas draudi, kurus viņa novērsa, steig�us nolaizdama lo�as re�ģus. Tas turpinājās arī uz ielas un pat fiakrā, kad va�onis negribēja braukt par de Varandeila kunga piedāvāto maksu un nekustēja no vietas stundu, divas stundas, bet da�reiz, zaudējis pacietību, izjūdza zirgu un atstāja de Varandeila kungu sē�am karietē kopā ar meitu, kas velti lūdzās tēvu piekāpties un samaksāt prasīto.

Nospriedis, ka ar �īm izpriecām Sempronijai pārpārēm pietiek, cenzdamies viņu pilnīgi pakļaut sev un turēt alla� pie sāniem, de Varandeila kungs nejāva viņai ne ar vienu satikties. Viņ� to neņēma līdzi pie paziņām, pat ne pie radiem, kas bija atgriezu�ies no emigrācijas, un kopā ar meitu ieradās vienīgi oficiālajās pieņem�anās un ģimenes sanāksmēs. Viņ� to turēja piesaistītu mājai, un tikai tad, kad viņa kļuva �etrdesmit gadus veca, uzskatīja par pietiekami pieaugu�u, lai ļautu iziet no mājas vienai. Tāpēc jaunajai meitenei nebija nevienas draudzenes, nekādu paziņu, kas viņu kaut cik atbalstītu: viņai līdzās nebija pat jaunākā brāļa, tas bija aizbraucis uz Savienotajām Valstīm un iestājies Amerikas flotes dienestā.

Precēties tēvs viņai bija aizliedzis, nepieļaudams pat domu par precē�anos un viņa pame�anu: kolīdz būtu varējusi rasties kāda precību iespēja, tēvs jau iepriek� atzina līgavaini par nepiemērotu un atraidīja tādā tonī, ka meitai vairs nebija drosmes pat ierunāties par laulībām, ja arī gadītos kāda reāla iespēja.

Pēc uzvarām Itālijā fran�i sāka vest ārā no turienes visu, ko vien varēja. Parīzē pamazām uzkrājās Romas, Florences un Venēcijas lielmeistaru �edevri. Modē bija vienīgi itālie�u māksla. Kolekcionāri turēja godā vienīgi itālie�u skolas gleznas. De Varandeila kungam �ķita, ka �ī milzīgā aizrau�anās viņam sola izdevību kļūt bagātam. Arī viņam piemita mākslinieciskais diletantisms, kas bija izvērties par izsmalcinātu kaislību augstmaņu vidū pirms Revolūcijas. De Varandeila kungs bija apgrozījies mākslinieku un retumu krājēju sabiedrībā, un viņ� mīlēja glezniecību. Viņ� sapņoja savākt itālie�u mākslinieku gleznu kolekciju un pēc tam to pārdot. Parīzē vēl aizvien notika daudzas ūtrupes un mākslas priek�metu izpārdo�anas � tika pārdotas kolekcijas, kas piederēju�as Terora laikā bojā gāju�ām personām. Un de Varandeila kungs sāka skraidīt pa pilsētu � tolaik ļoti dzīva bija tirdzniecība ar lielajiem audekliem �, un ik uz soļa viņ� kaut ko atrada, ik dienas kaut ko nopirka. Drīz mazais dzīvoklītis bija piekrauts tik pilns, ka trūka vietas mēbelēm; vecās tum�ās gleznas bija tik lielas, ka to rāmjus nebija iespējams piekarināt pie sienas. Tie visi bija it kā īsti Rafaeli, Vinci, Andrea del Sarto � �edevri, kuru priek�ā tēvs bie�i lika meitai stāvēt stundām ilgi, uzspiezdams tai savu gaumi, nogurdinādams ar savu jūsmo�anu. Viņ� krāva epitetu uz epiteta, apreibinājās, runāja aplamības un beigās iedomājās, ka tirgojas ar kādu pircēju, strīdējās par �edevra cenu un kliedza: �Simt tūksto� livru, mans Roso*! Jā, kungs, simt tūksto� livru!� Viņa meita, baiļodamās, ka visa nauda aiziet par �īm milzīgajām, riebīgajām gleznām, kurās attēloti liela auguma pretīgi un glu�i kaili vīrie�i, lūkoja tēvu vest pie prāta, gribēja novērst izputē�anu. De Varandeila kungs pārskaitās, tēloja cilvēku, kuram ir kauns par meitas gaumes trūkumu, stāstīja tai, ka vēlāk viņi kļūs bagāti un ka tad tā redzēs, vai viņ� ir bijis muļķis vai ne. Galu galā meita pierunāja tēvu sarīkot izpārdo�anu. Tā izvērtās par katastrofu, par vienu no vislielākajiem ilūziju sabrukumiem, kādu jebkad pieredzējusi Biljona savrupmājas stiklotā zāle. Līdz sirds dziļumiem aizvainots, pārskaities par �o sakāvi, kas nebija tikai naudas zaudējums, plaisa viņa nelielajā bagātībā, bet bija arī lietpratēja sakāve, izgā�anās, pliķis sejā par viņa rafaelu pazī�anu, de Varandeila kungs paziņoja meitai, ka tagad viņi ir pārāk trūcīgi, lai paliktu Parīzē, un tāpēc viņiem jāapmetoties uz dzīvi provincē. Uzaugusi Parīze tādā laikā, kas retai sievietei radīja vēlē�anos dzīvot laukos, de Varandeilas jaunkundze velti pūlējās grozīt tēva lēmumu: viņa bija spiesta sekot tēvam, kurp viņ� gribēja braukt, atstāt Parīzi, zaudēt sabiedrību un divu jaunu radinie�u draudzību, radinie�u, pret kurām visai retajās tik�anās reizēs viņa bija bijusi pa pusei atklāta un jutusi, ka arī radinieces ar visu sirdi tieku�ās pretī viņai, tikpat kā vecākajai māsai.

De Varandeila kungs noīrēja mājiņu Liladamā. Tur, divi trīs piļu tuvumā, kurās sāka atgriezties biju�ie īpa�nieki, viņa veci paziņas, viņ� jutās tuvāks senajām atmiņām, kas vēdīja visapkārt, saistīdamās ar dzīvi kādreizējā nelielajā galmā. Turklāt uz �ās de Kontī dzimtas zemes kop� Revolūcijas bija apmetu�ies da�i turīgi bur�uā, jaunbagātnieki komersanti. De Varandeila kunga vārds visiem �iem di�maņiem iedvesa cieņu. Viņam zemu jo zemu klanījās, cits par citu viņu ielūdza ciemos, un visi godbijīgi, pat svētsvinīgi klausījās viņa stāstos par agrākajiem laikiem. Visi centās viņam iztapt, viņu apmīļot un izrādīt cieņu kā pēdējai Versaļas paliekai, tālab viņam bija pie�ķirta goda vieta un viņ� bija �ās sabiedrības rota. Kad viņ� pusdienoja pie Mitela kundzes, biju�ās maiznīcas īpa�nieces, kurai piederēja �etrdesmit tūksto�i livru rentes, pati namamāte cēlās aug�ā no galda un, tērpusies zīda kleitā, gāja gatavot ā�a loku salātus: de Varandeila kungam tie vislabāk gar�oja, ja tos bija gatavojusi viņa. Ta�u ne jau �o laika kavēkļu dēļ de Varandeila kungs bija nolēmis pārcelties uz Liladamu, bet gan tāpēc, ka viņam bija radusies kāda ideja. Un viņam bija vajadzīgs brīvs laiks �ā di�ā nodoma īsteno�anai. To, ko viņ� nebija spējis izdarīt par godu un slavu itālie�u mākslai ar savu gleznu kolekciju, viņ� gribēja paveikt ar vēstures palīdzību. No savas sievas viņ� bija mazliet iemācījies itālie�u valodu, un tagad viņu bija sagrābusi ideja � uzdāvināt fran�u lasītājiem Vazarī grāmatu �Gleznotāju dzīve�*, to pārtulkot, ņemot talkā savu meitu, kas, pavisam maza būdama, bija dzirdējusi māti runājam itāliski ar istabeni un da�us vārdus paturējusi atmiņā. Viņ� piespieda meitu iegremdēties Vazarī grāmatā, aizpildīja viņas laiku un domas ar gramatikām, vārdnīcām, komentāriem un zinātniskiem darbiem par itālie�u mākslu, lika augas dienas kvernēt nepateicīgā darbā, uz labu laimi mokoties ar nesaprotamu vārdu tulko�anu. Grāmatas tulko�ana uzvēlās viņas pleciem; iedalījis meitai darba tiesu un atstājis viņu aci pret aci ar baltā teļādā iesietajiem sējumiem, pats devās pastaigā, iegriezās pie kaimiņiem, gāja spēlēt kārtis kādā pilī vai pusdienoja pie kāda pazīstama bur�uā, kuram patētiski �ēlojās par milzīgajām pūlēm un grūto darbu, ko prasa viņa pasāktais tulkojums. Atgriezies mājās, viņ� noklausījās pārtulkoto gabalu, izteica aizrādījumus, kritizēja, pārstatīja vārdus frāzē tā, ka iznāca aplamība, ko meita tūdaļ pēc viņa aizie�anas izlaboja; pēc tam viņ� atkal devās pastaigā vai ciemos kā tāds cilvēks, kas krietni nostrādājies un pelna atpūtu, soļoja lepnā stājā, ie�miedzis platmali padusē, smalkām kurpēm kājās, tīksminādamies pats par sevi, par debesīm, kokiem, par Zaņa Zaķa Ruso dievu*, pilns maigas labvēlības pret dabu un augiem. Laiku pa laikam viņam uznāca nepacietības uzplūdi, kādi mēdz uznākt bērniem un sirmgalvjiem: viņ� pieprasīja, lai līdz rītdienai būtu pārtulkots tik un tik lappu�u, un spieda meitu strādāt līdz vēlai naktij.

Sai darbā pagāja divi vai trīs gadi, un Sempronijas acis bija pagalam. Viņa nīka, dzīva aprakta, tēva iecerētajā Vazarī tulkojumā, tik vientuļa kā vēl nekad, aiz iedzimtas augstprātības juzdama pretīgumu pret Lilada-mas mietpilsonēm un viņu manierēm Ango kundzes* stilā, un bija pārāk trūcīgi ģērbusies, lai varētu apmeklēt piļu iemītniekus. Nebija nevienas izpriecas, nevienas izklaidē�anās, ko neizjauktu un nesabojātu tēvs ar savām dīvainībām un kaprīzēm. Viņ� izrāva puķes, ko viņa slepus iestādīja dārziņā. Viņ� gribēja, lai tur augtu tikai dārzeņi, un pats tos kopa, attīstīdams teorijas par dārzeņu derīgumu, minēdams pierādījumus, kas varētu noderēt par attaisnojumu Konventa locekļiem, kuri pieprasīja Tilēriju dārzus pārvērst kartupeļu laukā. Vienīgais labums bija tas, ka laiku pa laikam ar tēva atļauju Sempronija drīkstēja ielūgt pie sevis kādu no savām divām jaunajām draudzenēm, un �ī nedēļa viņai būtu �ķitusi kā īsta paradīze, ja visu jautrību, izklaidē�anos, svētkus nesagandētu aizvien draudo�ās tēva dīvainības, viņa sliktā garastāvokļa uzplūdi, ķildas kāda nieka dēļ: odekolona pudelītes dēļ, ko Sempronija bija nopirkusi draudzenes guļamistabai; kādas uzkodas dēļ pusdienās, strīda dēļ par pastaigai izraudzīto vietu, uz kurieni viņa gribēja aizvest draudzeni.

Liladamā de Varandeila kungs bija pieņēmis kalponi, kas itin drīz kļuva par viņa mīļāko. No �iem sakariem piedzima bērns, ko tēvs savas vieglprātības cinismā nekaunējās audzināt turpat meitas acu priek�ā. Gadu ritumā kalpone bija nostiprinājusi mājā savu stāvokli. Beidzās ar to, ka viņa valdīja mājās gan pār tēvu, gan meitu. Reiz de Varandeila kungs gribēja, lai kalpone apsē�as kopā ar viņu pie galda un lai Sempronija viņus apkalpo. Tas nu bija par daudz. De Varandeilas jaunkundze sacēlās pret rupjo apvainojumu un skaļi izteica savu sa�utumu. Nemanot, klusībā, pastāvīgo cie�anu, vientulības, apkārtējo cilvēku un apstākļu cietsirdības ietekmē jaunajai meitenei bija izveidojies taisnīgs un stingrs raksturs; asaras bija nevis atmiek�ķēju�as viņas dvēseli, bet norūdīju�as. Aiz meitas padevības un pazemības, aiz pasīvas paklausības, aiz �ķietamā maiguma slēpās dzelzs raksturs, vīri�ķīgs gribasspēks un sirds, ko nekas nespēj locīt un ie�ēlināt. Pret pazemojo�o tēva prasību viņa sacēlās kā īsta sava tēva meita, saņēma vienkop visu pārdzīvoto un vārdu plūdos meta tam sejā visu savu kaunpilno dzīvi un pārmetumus, nobeigdama ar to, ka pateica: ja �ī sieviete �ovakar pat neatstās viņu māju, tad aizies viņa, Sempronija, un ka, paldies dievam, viņai nekur nebūs grūti dzīvot, jo tēvs viņu ir pieradinājis pie gau�ām lielas vienkār�ības. Tēvs, apjucis un galīgi pārsteigts par �ādu dumpo�anos, padevas un kalponi atlaida, bet pret meitu saglabāja ļaunu prātu upura dēļ, ko tā no viņa bija izdabūjusi. Sis naidīgais noskaņojums izpaudās dzēlīgos vārdos, niknos uzbrukumos, ironiskās pateicībās, rūgtuma pilnos smaidos. Sempronija tēvam neatriebās, bet kopa viņu vēl labāk, maigāk un pacietīgāk. Viņas uzupurē�anos gaidīja vēl viens pārbaudījums: sirmgalvi ķēra trieka, kļuva nekustīga viena ķermeņa puse, neklausīja kāja, aptum�ojās prāts, dzīva palika tikai savas nelaimes apziņa un apzinā�anās, ka viņ� ir atkarīgs no meitas. Tad vēl jo lielāks pieauga un nāca uz āru viss ļaunais, ko viņ� bija slēpis sirds dziļumā. Viņ� kļuva neganti egoistisks. Aiz cie�anām un vājuma slimnieks kļuva kā ļauns vāj-prātis. De Varandeilas jaunkundze augas dienas un naktis veltīja slimniekam, kuru, �ķiet, kaitināja viņas uzmanība, pazemoja viņas gādība, kas liecināja par cēlsirdību un piedo�anu, sirds dziļumos viņ� mocījās, pastāvīgi redzēdams pie gultas nenogursto�o un pakalpīgo meitu, īstu pienākuma iemiesojumu. Kas tā bija par dzīvil Bija jāpalīdz atgaiņāt no�ēlojamā sirmgalvja nedziedināmo grūtsirdību, nepārtraukti jāizklaidē, jāved pastaigā, augu dienu jāuztur viņā mundrs gars. Kad viņ� bija mājās, ar viņu vajadzēja spēlēt kārtis un uzmanīt, lai viņ� pārāk nepaspēlētu un arī pārāk nevinnētu. Bija jācīnās ar viņa iegribām, pret viņa gardēdību, bija jāņem nost ēdiens un pateicības vietā jāpacie� �ēlo�anās, pārmetumi, apvainojumi, asaras, brāzmaini izmisuma un dusmu uzplūdi, kas raksturīgi bērniem un nevarīgiem sirmgalvjiem. Un tas ilga desmit gadu! Desmit gadu, kuru laikā de Varandeilas jaunkundzei nebija nekādas citas izklaidē�anās un cita mierinājuma kā tik�anās ar vienu no savām draudzenēm un radiniecēm, kuru viņa sauca par Vistiņu un kura nesen bija apprecējusies, � tai tad viņa dāvāja savu maigumu, savas labākās jūtas. Tā bija de Varandeilas jaunkundzes laime, ka pa divi nedēļām reizi varēja kādu laiciņu pavadīt laimīgajā ģimenē. Viņa skūpstīja jauko bērniņu, kas gulēja �ūpulī un jau laidās miegā; steig�us paēda pusdienas, deserta laikā jau sūtīja pēc karietes un �igli skrēja projām kā skolniece, kas nokavējusi stundas. Bet sava tēva dzīves pēdējos gados viņai vairs nebija atļauts iet uz �īm pusdienām: sirmgalvis aizliedza būt tik ilgi prom no mājām un lika gandrīz visu laiku sēdēt pie viņa gultas, vienā laidā atkārtodams, ka viņ� zinot, cik garlaicīgi ir kopt tādu vecu vārguli kā viņ�, bet ka Sempronija drīz no viņa bū�ot atbrīvota. Viņ� nomira 1818. gadā un pirms nāves, atvadoties no meitas, kas viņu bija pa�aizliedzīgi kopusi tik ilgus gadus, neatrada nekā labāka kā viņai pateikt: �Es ļoti labi zinu, ka tu mani nekad neesi mīlējusi!�

Divi gadi pirms tēva nāves no Amerikas atgriezās Sem-pronijas brālis. Viņ� atveda līdzi kādu krāsaino sievieti, kas viņu bija ārstējusi un izglābusi no dzeltenā drud�a, un divas jau lielas meitenes, kuras bija sadzīvojis ar �o sievieti pirms apprecē�anās. Kaut gan de Varandeilas jaunkundzei bija vecā re�īma uzskati par melnādainajiem un uz �o krāsaino sievieti, kas bija neizglītota, fran�u valodā runāja ar nēģerisku pieskaņu, muļķīgi smējās un ar savu taukaino ādu notraipīja veļu, viņa raudzījās glu�i kā uz pērtiķiem, � tomēr viņai izdevās uzveikt tēva �ausmas un pretīgumu un izdabūt atļauju satikties ar brāļasievu; viņai pat izdevās panākt to, ka tēva dzīves pēdējās dienās viņas brālis drīkstēja tēvu iepazīstināt ar savu sievu. Kad tēvs nomira, de Varandeilas jaunkundze nodomāja, ka no tuviniekiem viņai tik vien palicis kā �is laulātais pāris.

De Varandeila kungs, kam grāfs d�Artuā pēc Burbonu atgrie�anās bija izmaksājis algu par visiem Revolūcijas gadiem, atstāja saviem bērniem ap desmit tūksto� livru lielu renti. De Varandeilas jaunkundzes brālim pirms mantojuma saņem�anas bija jāiztiek ar tūksto� piecsimt franku lielu pensiju, ko viņ� saņēma no Savienotajām Valstīm. De Varandeilas jaunkundze nosprieda, ka piecu se�u tūksto�u livru nepietiks ērtai ģimenes izdzīvo�anai, vērā liekot, ka ģimenē ir divi bērni, un viņai uzreiz ienāca prātā doma atdot, savu mantojuma daļu brālim. So savu daļu viņa tam piedāvāja pavisam dabiski un vienkār�i. Brālis piedāvājumu pieņēma, un viņa apmetās kopā ar brāļa ģimeni jaukā dzīvoklī Kli�ī ielas aug�galā vienā no pirmajām tur uzbūvētajām mājām piektajā stāvā, kur vēj�, jautri klejodams starp vēl nepabeigtajām baltajām ēkām, atnesa lauku dvesmu. Tur viņa turpināja savu pieticīgo dzīvi, valkāja vienkār�as drēbes, visnotaļ ievēroja taupību, apmierinājās ar pa�u sliktāko istabu dzīvoklī un tērēja savām vajadzībām ne vairāk kā tūksto� astoņi simti vai divi tūksto�i franku gadā. Bet mulatē pamazām sāka perināties apslāpēta greizsirdība. Viņu kaitināja māsas un brāļa draudzība, kas, pēc viņas domām, atviļ viņai vīru. Viņa cieta no viņu vienotības, ko radīja viņu valoda, domā�anas veids un atmiņas; viņa cieta viņu tērzē�anas dēļ, kurā pati nevarēja piedalīties, no tā, ko saklausīja viņu balsīs, bet nespēja saprast. Sajūta, ka viņa atrodas uz zemākas pakāpes, modināja viņas sirdī dusmas un iededza tādu naida uguni, kāda mēdz plosīties tikai tropos. Par atriebības ieroci viņa izraudzījās savas meitas, viņa tās uzkurināja, kūdīja, noskaņoja pret svaini. Viņa tās mudināja par vīramā�u zoboties un to izsmiet. Viņa priecājās par bērnu ļaunajām palaidnībām, un bērnu novēro�anas spēja alla� sākas ar ļaunprātību. Dabūju�i vaļu, bērni ņēmās ņirgāties par tantes smieklīgajiem paradumiem, par viņas izskatu, par lielo degunu, par viņas apģērbu, kura lētuma dēļ pa�i bija tik lepni apģērbti. Tā samācītas un atbalstītas, meitenes drīz vien kļuva bezkaunīgas. De Varandeilas jaunkundze bija vienlīdz strauja, cik labsirdīga. Viņas roka tikpat viegli ļāvās pirmajam jūtu uzbrāzmojumam kā sirds. Turklāt par bērnu audzinā�anu viņai bija tādi pa�i uzskati kā viņas laikabiedriem. Nekā neteikdama, viņa pacieta divas trīs bezkaunības, bet pēc ceturtās saķēra smējēju ciet un, pacēlusi bruncī-�us, par spīti meitenes divpadsmit gadiem, tā nopēra, kā meitene vēl nekad nebija tikusi pērta. Mulate sacēla brēku, pateica svainei, ka tā vienmēr nav ieredzējusi viņas meitenes, ka gribējusi viņas nosist. Brālis iejaucās abu sievie�u strīdā un kaut kā viņas samierināja. Bet strīdi turpinājās, un meitenes, ne acu galā neieredzēdamas sievieti, kuras dēļ viņu māte raudāja, ņēmās tēva māsu mocīt ar izlaistu bērnu rafinētību un mazu me�o-nēnu cietsirdību. Pēc vairākiem samierinā�anās mēģinājumiem kļuva skaidrs, ka ir jā�ķiras. De Varandeilas jaunkundze nolēma pamest brāli, jo redzeja, cik viņ� ir nelaimīgs �o ikdienas konfliktu dēļ starp viņam tuvākajiem cilvēkiem. De Varandeilas jaunkundze atstāja viņu sievai un bērniem. ST �ķir�anās sagādāja vislielākās sirdssāpes viņas mū�ā. Viņa, kas bija tik savaldīga un tik atturīga, kas tik lepni pacieta sāpes, gandrīz padevās vājumam, atstādama dzīvokli, kurā bija cerējusi rast mazliet laimes, dzīvodama savā kaktiņā līdzās citu cilvēku laimei: viņas acīs pēdējo reizi sariesās asaras.

Viņa apmetās netālu, lai joprojām būtu brāļa tuvumā, lai varētu viņu kopt slimības gadījumā, lai varētu viņu redzēt, viņu sastapt. Bet sirdī un visā dzīvē viņai palika tuk�ums. Kop� tēva nāves viņa atkal bija sākusi tikties ar radiem: satuvinājusies ar tiem, viņa sāka uzņemt savās mājās tos radiniekus, kuriem Restaurācija bija atdevusi atpakaļ augsto stāvokli un varu, apciemoja tos, kurus jaunā vara bija atstājusi ēnā un nabadzībā. Bet visbie�āk viņa satikās ar savu mīļo Vistiņu un ar otru attālu radinieci, kas arī bija precējusies un kļuvusi Vistiņas svaine. Kad �ī draudzība nostiprinājās, de Varandeilas jaunkundzes dzīve sāka ritēt pa noteiktu gultni. Viņa neapmeklēja nedz lielās pieņem�anas, nedz vakara viesības, nedz teātru izrādes. Bija vajadzīgi Ra�elas* jaunkundzes spo�ie panākumi, lai de Varandeilas jaunkundze aizietu uz teātri, un arī tad viņai pilnīgi pietika ar divi reizēm. Viņa nekad nepieņēma ielūgumus uz goda mielastiem. Bet bija kādas divi trīs mājas, kurās, tāpat kā pie Vistiņas, viņa mēdza ierasties negaidot, kad tur nebija citu ciemiņu. �Stirniņ,� viņa sacīja bez jebkādām ceremonijām, �vai jūs abi ar vīru �ovakar esat brīvi? Es palik�u pie jums uz pusdienām.� Tie�i pulksten astoņos viņa piecēlās, un, ja namatēvs ņēma platmali, gribēdams viņu pavadīt, viņa to aizturēja, sacīdama: �Nē, nē, labiņais! �itādu vecu graustu! Vīrie�i uz ielas jau bēg no manis.,,� Un pēc tam kādas desmit dienas vai divi nedēļas viņa nerādījās. Bet, ja gadījās kāda nelaime, kāds nomira vai mājās kādam bija bēdas, vai saslima bērns, de Varandeilas jaunkundze to vienmēr nez no kurienes uzzināja; par spīti visam, viņa tūdaļ bija klāt jebkurā un jebkādā laikā, gari zvanīja pie durvīm, kā tikai viņa to mēdza darīt, � beidzot �is zvans tika iesaukts par �māsīcas zvanu� � un, nolikusi lietussargu, no kura viņa nekad ne�ķīrās, novilka koka tupeles, uzmeta uz krēsla platmali un nodeva sevi to rīcībā, kuriem bija vajadzīga. Viņa uzklausīja, runāja, uzmundrināja ar tādu kā dzel�ainu toni, enerģisku valodu, kas reizē bija gan kareivīgs mierinājums, gan uzmundrino�as sirdszāles. Ja gadījās, ka saslimis bija bērns, viņa gāja tie�i pie tā gultiņas, smīdināja to, lai tas nebaidītos, bikstīja tēvu un māti, gāja ārā no istabas, nāca atkal iek�ā, izrīkoja, visu noteica, lika klāt dēles un sautējo�as kompreses, modināja cerības un prieku, neļaudama nevienam ne mirkli atvilkt elpu. Vecā jaunkundze tikpat kā sargeņģelis vienmēr pēk�ņi ieradās pie saviem radiniekiem tādās reizēs, kad tos bija piemeklēju�as skumjas, bēdas vai sarūgtinājumi. Viņa atnāca tikai tad, kad bija vajadzīgas viņas rokas, lai kādu izdziedētu, viņas uzticība �, lai nomierinātu. Viņas sirds bija tik dāsna, ka viņas pa�as tikpat kā nebija, viņa nemaz sev nepiederēja: dievs, �ķiet, viņu bija radījis tikai tāpēc, lai viņa piederētu citiem. Viņas mū�īgā melnā kleita, no kuras viņa negribēja �ķirties, viņas apvalkātā, vecā �alle, smieklīgā cepurīte, trūcīgais tērps un visa viņas mazā rocība deva iespēju būt tik bagātai, darīt labu, būt iz�ķērdīgai labdarī-bās, būt bagātai, lai vienmēr būtu pilna kabata nabagu apdāvinā�anai, � nevis ar naudu � viņa baidījās no uzdzīves �, bet ar maizi par �etriem livriem, kurus pati samaksāja maizes pārdevējam. Turklāt ar visu savu trūcību viņa varēja atļauties arī vislielāko greznību: sagādāt prieku draudzeņu bērniem, apbērt tos ar dāvanām, sagādāt tiem pārsteigumus un da�ādas izpriecas. Tā, piemēram, kādā jaukā vasaras svētdienā de Varandeilas jaunkundzes draudzenes dēlēnam � pa�ai draudzenei bija jāaizbrauc no Parīzes � vajadzēja palikt pansionātā, jo nez kā zēnam bija gadījies pastrādāt nedarbus. Cik ļoti viņ� bija pārsteigts, kad tie�i deviņos no rīta pagalmā iedrāzās mātes draudzene, vēl āķēdama ciet sava apģērba pēdējo āķīti, � tik ļoti viņa bija steigusies. Un kas tas bija par izmisumu, kad viņ� to ieraudzīja. �Mīļo tant,� viņ� �ēli sacīja tādās dusmās, kad reizē gribas gan raudāt, gan nosist savu skolmeistaru, �es ta�u... man ta�u ir uzlikts sods, man jāpaliek skolā...� � �Jāpaliek skolā? Kā tad tā � jāpaliek skolā? Un tu domā, ka es par to uztraucos? Vai tavs audzinātājs grib par mani ņirgāties⁰ Kur tas ķēms ir, es ar viņu parunā�u. Bet tu tikmēr apģērbies... Un labi �igli.� Zēns vēl neiedrīkstējās ne cerēt, ka tik trūcīgi ģērbusies sieviete spēs panākt soda atcel�anu, kad sajuta, ka viņu kāds saņem aiz rokas: tante viņu paķēra, iegrūda karietē samulsu�u un glu�i apstulbu�u aiz prieka un veda uz Buloņas me�u. Tur viņa augu dienu zēnu vizināja ar ēzelīti, paskubinādama dzīvnieku ar nolauztu �agaru un uzsaucieniem: �Nu! Nu!� Pēc gar�īgām pusdienām pie Borna viņa aizveda zēnu atpaKaļ uz pansionātu un pie vārtiem, to skūpstīdama, iespieda tam delnā lielu monētu �- veselus simt sū.

Dīvaina vecmeita! Visa de Varandeilas jaunkundzes cie�anu pilnā dzīve, trūkums, mū�īgās slimības, ilgsto�as miesīgas un garīgas mokas viņu bija it kā no�ķīru�as no dzīves un pacēlu�as tai pāri. Viņas audzinā�ana, viss, ko viņa bija redzējusi, pārdzīvotās katastrofas un Revolūcija � tas viss viņu bija iemācījis izturēties nevērīgi prot cilvēciskām likstām. Un �ī sirmgalve, kas vairs tikko vilka dzīvību, bija pacēlusies līdz rāmai filozofijai, līdz vīri�ķīgam, augstprātīgam, gandrīz ironiskam stoieismam. Da�reiz, iekaisdama dusmās pret kādu savu pārāk dzēlīgu sāpi, viņa pēk�ņi pārtrauca gau�anos, apveltīdama sevi ar kādu niknu vārdu un izsmieklu, pēc kam viņas seja tūdaļ nomierinājās. Viņa bija pilna ar tādu jautrību, kas plūda no dziļa, dzirksto�a avota, ar jautrību, kāda piemīt pienākuma cilvēkiem, kas ir visu pieredzēju�i, � ar veca karavīra vai vecas slimnieku kopējas jautrību. Viņa bija apbrīnojami labsirdīga, ta�u viņas labsirdībai bija viens trūkums: tā nepazina piedo�anas. Viņa nekad nebija varējusi sevi uz to piedabūt. Apvainojums, ļauna izturē�anās, aizskaro�s sīkums viņu ievainoja uz visiem laikiem. Viņa nekā neaizmirsa. Ne laiks, pat ne nāve neatbruņoja viņas atmiņu.

Viņa nebija reliģioza. Viņa bija dzimusi laikmetā, kad sievietes iztika bez dieva, uzaugusi laikā, kad vairs neatzina baznīcu. Kad viņa nāca jaunavas gados, dievkalpojumi vairs nebija modē. Neviens viņai nebija iepotējis nedz pieradumu, nedz vajadzību pēc dieva; pret mācītājiem viņa vienmēr bija izjutusi naida pilnu pretīgumu, ko dro�i vien bija radījis kāds atgadījums ģimenē un ko viņa nevienam nestāstīja. Visu spēku un līdzcietību viņa smēlās lepnajā apziņā par savu tīro sirdsapziņu: viņa domāja, ka cilvēks, kas pats sevi ciena, nekad neaizies neceļos un nekad neizdarīs pārkāpumu. Dīvainā kārtā viņu bija veidoju�i divi laikmeti � monarhija un Revolūcija, laikmeti, kuros viņa bija dzīvojusi un kuri viņā bija viens ar otru sajauku�ies un uzliku�i savu zīmogu. Pēc tam kad Luijs XVI 10. augustā nebija ielēcis valdī�anas seglos*, viņa karaļus vairs necienīja, ta�u vienlaikus nicināja arī vienkār�o tautu. Viņa bija vienlīdzības piekritēja, bet viņu �ausmināja iznireļi. Viņa bija gan republikāne, gan aristokrāte, skepticisms viņā labi sadzīvoja ar aizspriedumiem, 1793. gada �ausmas � ar neskaidrām un cildenām cilvēces idejām, ko bija sevī uzņēmusi kop� bērna kājas.

Pēc izskata de Varandeilas jaunkundze ļoti atgādināja vīrieti. Viņai bija rupja balss, atklāta valoda, viņa runāja kā astoņpadsmitā gadsimta sirmgalves � ar vienkār�ai tautai raksturīgu akcentu, bet izteiksmes veids viņai bija īpa�s, pa�ai savs, nesievi�ķīgs un gleznains, viņa vienmēr pateica visu līdz galam un sauca lietas to īstajos vārdos.

Ta�u gadi ritēja, aizraudami sev līdzi gan Restaurāciju, gan Luija-Filipa monarhiju. Visi, kurus viņa bija mīlējusi, visi tuvinieki cits pēc cita bija aizceļoju�i uz kapsētu. Ap de Varandeilas jaunkundzi pletās vientulība, un viņa stāvēja, izbrīnījusies un noskumusi, ka nāve viņu aizmirsusi, viņu, kas tik maz bija turējusies tai pretī, kas bija pilnīgi sagatavojusies mir�anai, un viņa piesaistīja savu sirdi bērneļiem, kurus pie viņas veda miru�o draudzeņu dēli un meitas. Viņas brālis bija miris. Arī mīļās Vistiņas vairs nebija starp dzīvajiem. Viņai bija palikusi vēl tikai Vistiņas svaine, bet arī tās dzīvība karājās tikpat kā diedziņā, kas kuru katru brīdi var pārtrūkt. Satriekta pēc bērna nāves, bērna, kas bija piedzimis pēc daudziem gaidī�anas gadiem, nabaga sieviete mocījās ar diloni. De Varandeilas jaunkundze nosēdēja pie viņas �etrus gadus ik dienas no pulksten divpadsmitiem dienā līdz se�iem vakarā. Visu �o laiku viņa dzīvoja blakus slimniecei, ieelpodama smacīgo gaisu un inhalāciju smaku. Viņu ne uz brīdi nespēja aizkavēt nedz podagra, nedz reimatisms, viņa atdeva savu laiku un savu dzīvi �ai tik rāmi mirsto�ajai sievietei, kas raudzījās uz debesīm, kur mīt miru�ie bērni. Un, kad de Varandeilas jaunkundze pēdējo reizi kapsētā noskūpstīja aizgājējas zārka vāku, viņai �ķita, ka ap viņu vairs itin neviena nav, ka viņa palikusi glu�i viena zemes virsū.

Kop� tās dienas, padevusies kaitēm, kuras vairs nebija nekādas nozīmes atvairīt, viņa sāka dzīvot �auro un noslēgto dzīvi, kādu mēdz dzīvot sirmgalvji, mīdīdami vienu un to pa�u grīdas paklāju, vairs neiziedami no mājas, gandrīz nekā nelasīdami vārgo acu dēļ, visbie�āk sēdēdami dziļi iegrimu�i atzveltnes krēslā, kavēdamies pagātnē un to no jauna pārdzīvodami. Augām dienām de Varandeilas jaunkundze varēja palikt vienā un tai pa�ā pozā, vaļējām acīm sapņodama, no�ķīrusies pati no sevis, no savas guļamistabas un no sava dzīvokļa, domās aizklīzdama turp, kurp viņu veda atmiņas, � pie tālām sejām, izbalēju�ām ainavām, neskaidriem dārgo cilvēku tēliem. Zerminija, kundzes svinīgo miegainumu respektēdama, mēdz teikt: �Jaunkundze ir iegrimusi pārdomas...�

Vienu dienu nedēļā de Varandeilas jaunkundze tomēr mēdza iziet no mājas. Un tie�i �o pastaigu dēļ, lai būtu tuvāk tai vietai, uz kurieni todien gāja, viņa pameta dzīvokli Tetbū ielā un apmetās Lavala ielā. Reizi nedēļā viņa gāja uz Monmartras kapiem, kur atdusējās viņas tēvs, brālis, sievietes, ko viņa apraudāja, visi tie, kas bija beigu�i savas cie�anas pirms viņas, un no �ā gājiena viņu nespēja atturēt itin nekas, pat ne slimība. Viņai bija gandrīz antīks miru�o un nāves kults. Kapi viņai bija svēti, dārgi un tuvi. De Varandeilas jaunkundze mīlēja zemi, kurā atdusējās viņai tuvie cilvēki, mīlēja to tāpēc, ka tā deva viņai cerības atbrīvoties un bija gatava uzņemt viņas mirstīgās atliekas. Tai dienā viņa izgāja no mājām agrā rīta stundā, turēdamās pie rokas kalponei, kas nesa saliekamo krēslu. Kapsētas tuvumā viņa iegriezās pie vainagu pārdevējas, kura viņu pazina jau daudzus gadus un kura viņai ziemā aizdeva savu kāju sildītāju. Tur viņa brītiņu atpūtās, pēc tam, apkrāvusi Zerminiju ar sausziedu vainagiem, iegāja pa kapsētas vārtiem, iegriezās alejā pa kreisi no ciedra un lēnām veica savu svētceļojumu no kapa uz kapu. Viņa aizmeta prom novītu�ās puķes, sagrāba sakaltu�ās lapas, piesēja vainagus, apsēdās uz saliekamā krēsla, skatījās, domāja, ar saulessarga galu izklaidīgi norausdama sūnas no plakanā kapakmens. Pēc tam viņa piecēlās, vairākas reizes atskatījās, it kā atvadīdamās no kapa kopiņas, gāja tālāk, vēlreiz apstājās, klusi sarunādamās ar to savas sirds daļiņu, kas dusēja zem �ā kapakmens; tā apciemojusi visus mīļos aizgājējus, viņa lēnā gaitā devās mājup, svētbijīgi klusēdama, it kā baiļodamās runāt.

III

Iegrimusi pārdomās, de Varandeilas jaunkundze bija aizvērusi acis.

Kalpone savu stāstījumu pārtrauca, un viņas dzīves gājuma beigu daļa, kas tovakar viņai bija turpat mēles galā, palika apslēpta sirdī.

Un �is nobeigums bija tāds.

Kad mazā Zerminija Lasertē, nebūdama vēl ne piecpadsmit gadu veca, bija nonākusi Parīzē, māsas, kas steidzās viņu kaut kur iekārtot, lai viņa pati pelnītu sev maizi, sameklēja viņai darbu kādā bulvāra kafejnīciņā, kur viņa strādāja gan par istabeni savai saimniecei, gan palīdzēja oficiantiem �ā iestādījuma melnajos darbos. Meitene, izrauta no dzimtā ciema un pēk�ņi tur nokļuvusi, jutās kā sve�iniece, apjukusi �ai darba vietā. Mosto�ās sievietes instinktīvā tiklības izjūta viņā pretojās pastāvīgajai saskarei ar oficiantiem, kopīgajam darbam, ēdienreizēm, dzīvo�anai līdzās vīrie�iem; un katru reizi, kad Zerminijai bija brīvdiena un viņa ieradās pie māsām, viņa izplūda asarās, krita izmisumā, sarīkoja scēnas, bez kāda iemesla gaudās, baidījās atgriezties kafejnīcā, teikdama, ka negrib tur palikt, ka viņai tur nepatīk un ka viņa labāk gribētu atkal dzīvot pie māsām. Viņai atbildēja, ka tā jau esot pietiekami daudz naudas izdots par viņas braucienu, ka tas viss esot tikai untumi, ka viņai tur klājoties ļoti labi, un raudo�u viņu sūtīja atpakaļ uz kafejnīcu. Viņa neiedro�inājās stāstīt visu, kas viņai jāpacie�, dzīvojot līdzās kafejnīcas oficiantiem, kuri bija nekaunīgi balamutes, ciniķi, savā darbā aplipu�i visādiem netikumiem, izvārtīju�ies uzdzīves dubļos un caur un cauri piesūku�ies яг �urgas trupi. Viņai ik brīdi bija jāpacie� pretīgie joki, ne�ēlīgā nerro�anās un visādas ļaundarības, ko vīrie�i atļāvās, priecādamies, ka atradu�i mazu mocekli �īs mazās, nevarīgās un apspiestās me�ones personā, kas itin nekā nesaprot, ir bailīga un drūma un staigā ģērbusies no�ēlojamās lauķenes kleitiņās. Apmulsusi un nomocīta viņa tiem kļuva par grēkāzi, uz kuru varēja izgāzt visas sakrāju�ās dusmas. Tie spēlējās ar viņas nezinā�anu, mānīja viņu, ļaunprātīgi izjokoja, nomocīja ar darbiem, nemitīgi un ne�ēlīgi muļķoja, noveda gandrīz līdz pilnīgam trulumam viņas jau tā apdullinātās smadzenes. Turklāt lika viņai sarkt par izteicieniem, un, kaut arī viņa tos nesaprata, viņai par tiem bija jākaunās. Ar saviem neķītrajiem mājieniem �ie vīrie�i aptraipīja �etrpadsmit gadu vecas meitenes vientiesību. Turklāt viņi uzjautrinājās, likdami viņai aiz bērni�ķīgas ziņkāres skatīties pa atslēgas caurumu atsevi�ķos kabinetos.

Meitenei gribējās to visu pastāstīt māsām, bet viņa neuzdrīkstējās. Tā kā līdz ar labāku uzturu viņa mazliet pieņēmās apaļīgumā, sārtāki kļuva viņas vaigi un viņa izskatījās sievi�ķīgāka, oficiantu rupjības pieauga un kļuva aizvien pārdro�ākas. Nācās pieredzēt visvisādas familiaritātes, �estus un tuvo�anos, no kuriem Zerminija gan izbēga un paglāba savu nevainību, tomēr tas viss kropļoja jaunās meitenes sirdsskaidrību. Iestādījuma saimnieks, kas bija radis ļaunprātīgi izmantot savu varu pār apkalpotājām, dusmodamies par to, ka �is zaļais skuķis neder viņam par mīļāko, izturējās pret Zerminiju rupji, ik uz soļa bāra viņu un lamājās, un vienīgi mazliet cilvēcības viņai �ad tad izrādīja pati saimniece. Zerminija �o sievieti iemīļoja ar dzīvniecisku padevību tin klausīja viņai ar suņa uzticību. Nekā neprātodama, Zerminija akli pildīja visus saimnieces uzdevumus. Viņa iznēsāja saimnieces vēstules tās mīļākiem � un izdarīja to ļoti veikli. Viņa rīkojās izmanīgi, naski, vientiesīgā viltībā izbēgdama no greizsirdīgā vīra aizdomām, lāgā neapjēgdama, ko dara, ko slēpj, ta�u mazliet izjuzdama ļaunu prieku, tādu kā maza bērna vai pērtiķēna prieku, neskaidri noprazdama, ka nodara ļaunumu �im vīrietim un �ai mājai, kas viņai sagādāju�i tik daudz pārestību. Zerminijas darbabiedru vidū bija arī kāds vecs oficiants, vārdā Zozefs, kas viņu aizstāvēja, brīdināja par ļaunām, sazvērnieciskām izdarībām pret viņu un viņas klātbūtnē lūkoja apklusināt pārāk vaļīgās sarunas, to visu darīdams ar savas sirmās galvas un tēvi�ķās līdzjūtības tiesībām. Ta�u drausmīgais pretīgums pret �o māju Zerminijā jo dienas auga lielāks un lielāks. Kādā reizē māsas bija spiestas aizvest viņu atpakaļ uz kafejnīcu ar varu.

Da�as dienas pēc tam sakarā ar lielo parādi, kas notika Marsa laukumā, oficiantiem pie�ķīra veselu brīvu dienu. Kafejnīcā palika tikai Zerminija un vecais Zozefs. Zozefs tum�ā istabelē �ķiroja netīro veļu. Viņ� palūdza Zerminiju nākt palīgā. Viņa ienāca, iekliedzās, nokrita zemē, raudāja, lūdzās, turējās pretī, izmisīgi sauca palīgā ... Tuk�ā māja palika kurla.

Atjēgusies Zerminija aizskrēja uz savu istabu un ieslēdzās. Viņa nebija redzama visu dienu. Nākamajā dienā, kad Zozefs, gribēdams ar viņu parunāt, piegāja viņai klāt, viņa �ausmās atrāvās nost, neprātīgā izmisumā atgrūzdama to. Vēl ilgi pēc tam, kolīdz viņai tuvojās kāds vīrietis, viņa glu�i neviļus sāka kāpties atpakaļ, pēk�ņi saraudamās un nervozi trīcēdama kā nāvīgi pārbijies dzīvnieks, kas lūko atrast glābiņu. Zozefs, baidīdamies, ka to varētu nosūdzēt, turējās no viņas nostu, vērā likdams viņas drausmīgo riebumu, kādu viņa pret to izrādīja.

Zerminija bija kļuvusi grūta. Kādu svētdienas vakaru viņa ciemojās pie savas māsas, durvju sardzes. Pēk�ņi viņa sāka vemt un pēc tam paģība. Tai brīdī pēc atslēgas bija ienācis ārsts, kas dzīvoja tai pa�ā mājā, un abas māsas no viņa uzzināja patiesību par Zerminiju. Nepiekāpīgs un rupj� lepnums, kāds it īpa�i piemīt vienkār�ajiem cilvēkiem, un nepielūdzami bargā dievbijība izlauzās abām sievietēm sa�utuma pilnās dusmās. Viņu apjukums drīz vien pārvērtās negantā trako�anā. Zerminija nāca pie samaņas no viņu spērieniem un lamā�anās, no sitieniem un apvainojumiem, kas plūda pār viņu lūpām. Turpat tuvumā bija arī Zerminijas svainis, kur� nevarēja vien viņai piedot naudas tēriņu par braucienu uz Parīzi un raudzījās viņā ar overņietim piemīto�u zobgalīgu un cietsirdīgu prieku, ar ņirdzīgu smiekliņu, kas jaunajai meitenei padarīja vēl sārtākus vaigus nekā māsu pliķi.

Viņa pacieta sitienus, neatbildēja uz lamā�anos. Viņa nelūkoja nedz aizstāvēties, nedz taisnoties. Viņa nestāstīja, kā tas noticis un cik maza bijusi pa�as vaina �ajā nelaimē. Viņa palika mēma; viņai bija tikai vāja cerība, ka viņu nositīs. Vecākā māsa bija pra�ņājusi, vai viņa nav tikusi izvarota, teikdama, ka tādā gadījumā varētu griezties pie policijas vai tiesas, bet viņa tikai aizvēra acis, ar �ausmām iedomādamās, ka viņas kauns kļūs pla�i zināms. Tikai vienu acumirkli, kad māsas sāka kliegt, ka Zerminija ir apkaunojusi viņu mātes piemiņu, viņa tām uzmeta tādu skatienu, ka acis vien nozibēja, un abām sievietēm sametās kauns: viņas atcerējās, ka pa�as bija sagādāju�as Zerminijai �o vietu un nebija ļāvu�as no tās aiziet, tādējādi pakļaudamas viņu kārdinājumam, gandrīz piespiezdamas krist grēkā.

Tai pa�ā vakarā jaunākā māsa aizveda Zerminiju pie sevis Senmartēna ielā, kur dzīvoja kopā ar kādu ka�mira lakatu lāpītāju, pusjuku�u dievlūdzēju, Dievmātes brālības karognesēju. Māsa noguldīja Zerminiju līdzās sev uz matra�a, kas bija noklāts uz grīdas un caurām naktīm izgāza pār viņu gadiem ilgi krāto indīgo greizsirdību. par viņas pārākumu un glāstiem, ko Zerminija saņēmusi no mātes un tēva. Tās bija bezgalīgas sīkas mocības, rupjas vai liekulīgas ļaundarības un spērieni pa kāju lieliem; māsa lēnām pievirzījās pie pa�as matra�a malas un pamazām izgrūda savu blakusgulētāju ziemas salā uz plātņu grīdas nekurinātā istabā. Pa dienu Zerminija nokļuva lakatu lāpītājas nagos, tā viņu ņēmās pamācīt, pātaroja un, sīki aprakstīdama mocības viņsaulē, modināja Zerminijā drausmīgas bailes un lika tīri fiziski izjust elles liesmu pieskar�anos.

Tur viņa ieslodzīta nodzīvoja �etrus mēne�us, un viņai neļāva iziet pat uz ielas. Pēc �etriem mēne�iem viņai piedzima nedzīvs bērns. Kad Zerminijā atspirga, viņa salīga par kalponi pie kādas sievietes, kas dzīvoja Lafita ielā un nodarbojās ar uzacu un sirmo matu izraustī�anu, un pirmajās dienās jutās tik priecīga, it kā būtu tikusi lauka no cietuma.

Pa �o laiku Zerminijā divi trīs reizes bija sastapusi uz ielas veco Zozefu, kas gribēja viņu precēt un lenca viņu, bet viņa no tā bēga: sirmgalvis tā arī nedabūja zināt, ka bija kļuvis tēvs.

Ta�u jaunajā darbavietā Zerminijā nīkuļoja. Māja, kurā viņa bija pieņemta par kalponi visiem darbiem, piederēja pie tām mājām, kuras kalpi mēdz saukt par �graustiem*. Būdama iz�ķērdīga un liela izēdāja, pa labi un kreisi tērēdama naudu, tāpat kā daudzas parīzietes, kas nodarbojas ar gadījuma darbiem un �aubīgiem amatiem, uzacu raustītāja, gandrīz alla� gatava gan mantas aprakstī�anai, gan izpriecām, nelikās ne zinis par to, ko viņas kal-ponīte ēd. Bie�i vien viņa aizgāja no mājas uz visu dienu, -neatstādama Zerminijai nekā, no kā pagatavot pusdienas. Meitene �ā tā apmierināja ēstgribu ar da�ādiem dārzeņiem, salātiem, bagātīgi apslacītiem ar etiķi, kas tik mānīgi apmierināja jaunu sievie�u izsalkumu, pat ar ogli, kuru viņa grauza, ļaudamās samaitātajai gaumei un savam vecumam un dzimumam raksturīgajiem vēdera untumiem. �āds dzīves veids pēc dzemdībām, kad veselība vēl nebija nostiprinājusies un organismam bija nepiecie�ams pastiprināts uzturs, veicināja to, ka Zerminijā novājēja, zaudēja spēkus, arvien vairāk un vairāk izdila. Uz viņu bija bail skatīties. Seja bija kļuvusi tik bāla, ka dienas gaismā izskatījās zaļgana. Ap pietūku�ajiem plakstiņiem ievilku�ies dziļi, zilgani loki. Bezkrāsas lūpas bija novītu�u vijolī�u krāsā. Uzgājusi da�us pakāpienus pa trepēm, viņa mocījās ar aizdusu, un, stāvot viņai blakus, varēja just nemitīgu vibrāciju � tik stipri pulsēja viņas kakla vēnas. Salīku�u augumu, gausiem soļiem viņa tikko vilkās, it kā trūktu spēka nest smago dzīves nastu. Pārgurusi, miegaina viņa krita ģībonī no katra nieka, pat aiz piepūles, sukājot saimniecei matus.

Zerminijā pamazām dzisa, līdz kamēr māsa viņai atrada kādu citu vietu, pie veca aktiera, izbiju�a komiķa, kas pārtika no naudas, kuru kādreiz bija nopelnījis, smīdinādams visu Parīzi. Lāga vecītim nekad nebija bijis bērnu. Viņ� ie�ēlojās par nabaga meiteni, sāka par to gādāt, rūpēties un to lutināt. Viņ� to veda ārā no pilsētas, saulainā laikā pastaigājās pa bulvāriem un, turēdamies tai pie rokas, jutās sasilis. Viņ� bija laimīgs, redzēdams meiteni priecīgu. Lai �erminiju uzjautrinātu, viņ� bie�i vien izņēma no skapja pa pusei ko�u sakapātu teātra kostīmu un lūkoja nospēlēt kādas lomas fragmentu, ko vairs lāgā neatcerējās. Jau uzskatot vien �o jauniņo kalponīti, viņas balto aubīti, sirmgalvim �ķita, ka viņu atkal apmirdzējis jaunības stars. Vecais Zokriss* atbalstījās pret Zerminiju ar tādu biedriskumu, ar tādu bērni�ķīgu prieku, it kā būtu viņas vectēvs. Ta�u pēc da�iem mēne�iem viņ� nomira, un Zerminijā atkal sāka kalpot pie bagātnieku draugaļām, pansiju īpa�niecēm, un pie sīktirgotājām, līdz viņas māsa, kas strādāja par durvju sardzi kādā Tetbū ielas namā, ieteica viņu toreiz tai pa�ā mājā dzīvojo�ai de Varandeilas jaunkundzei, kurai pēk�ņi bija nomirusi kalpone.

Tie, kas iedomājas, ka katoļu ticība mūsdienās savus spēkus ir izsmēlusi, nezina, cik spēcīgas un bezgaldaudzas saknes tā vēl tagad lai� tautas dzīlēs. Viņi nezina, kādiem apslēptiem un smalkiem pinumiem tā apņem vienkār�ās tautas sievieti. Viņi nezina, ko nabaga sievietes nabaga sirdij nozīmē biktstēvs. Smagā darbā un bēdās izmocītā sieviete garīdzniekā, kur� viņu uzklausa un kura balss maigi skar viņas dzirdi, mazāk saskata dieva kalpu, savu grēku soģi un dvēseles glābēju nekā bēdu līdzzinātāju un draugu savās likstās. Lai sieviete būtu cik rupja būdama, viņā vienmēr saglabājas mazliet sievi�ķības � kaut kas drud�ains, trīsuļojo�s, jūtīgs un ievainojams, slimas būtnes nemiers, kas alkst pēc laipna vārda, tāpat kā bērns, kas, dabūjis bibīti, gaida aukles mierinājumu. �ai vienkār�ās tautas sievietei tāpat kā augstākās sabiedrības dāmai ir vajadzība atvieglot sirdi ar vaļsirdību, atzī�anos, sirsnīgu jūtu izplūdumu. Viņas dzimumam ir raksturīga nepiecie�amība kādam visu izstāstīt un uz kādu balstīties. Viņai savs noslēpums katrā ziņā jāizstāsta, viņa gaida, lai viņu iztaujātu, lai �ēlotu un mierinātu. Viņa ilgojas,

lai �īs apslēptās jūtas, par kurām viņa kautrējās, kāds atbalstītu un par tām interesētos. Lai viņas saimnieki būtu cik labi būdami, izturētos pret viņu vienkār�i un pat draudzīgi, tik un tā �ī kungu laipnība neat�ķiras no labsirdības, kādu tie izrāda mājas dzīvniekam. �iem kungiem rūpēs viņas ēstgriba un viņas pa�sajūta, tie gādās par viņas miesu, un tas būs viss. Tiem nenāks ne prātā, ka viņai var būt arī citādas sāpes, ne vien miesīgās, un tie nekad neiedomāsies par viņas garīgajām cie�anām un skumjām, kādas pa�i izklāsta tikai sev līdzīgajiem. Pēc viņu ieskata, sievietei, kas slauka grīdu un gatavo ēdienu, nav tādu domu, kuras viņai liktu skumt vai gremdēties sevī, un tāpēc tie ar viņu nekad nerunā par viņas domām. Ar ko gan lai viņa tajās dalās? Ar mācītāju, kas tās gaida, par tām iztaujā un tās uzklausa, ar baznīcas kalpu, kas vienlaikus ir arī augstākās sabiedrības cilvēks, augstāka būtne, labi audzināts kungs, skolots cilvēks, tāds, kas prot skaisti runāt, ir alla� laipns, pieejams, pacietīgs, uzmanīgs un �ķiet nenicinām vispazemīgāko dvēseli, vistrūcīgāk ģērbtu grēku no�ēlnieci. Tikai mācītājs uzklausa sievieti ar vienkār�u aubi galvā. Mācītājs ir vienīgais, kam rūp viņas apslēptās cie�anas, rūp viss, kas viņu nomāc un satrauc, viss, kas pēk�ņi rodas kalpones sirdī glu�i tāpat kā kundzes sirdī, � vēlē�anās izraudāties vai izkratīt pirmsvētras smaguma pilnu sirdi. Mācītājs ir vienīgais, kas viņu mudina uz atklātību, palīdz atbrīvoties no tā, kas viņā uzkrājies no apkārtējo cilvēku ikdienas zobgalībām, rūpējas par viņas garīgo veselību; mācītājs ir vienīgais, kas viņu paceļ pāri reālajai dzīvei, vienīgais, kas viņu uzrunā laipniem, �ēlsirdīgiem, cerīgiem vārdiem, kādus viņa nekad nedzird nedz no savas ģimenes, nedz no savas kārtas vīrie�iem.

Iestājusies darbā pie de Varandeilas jaunkundzes, Zerminija ieslīga dziļā dievbijībā un ne pēc kā cita netiecās kā tikai pēc baznīcas. Aizvien vairāk un vairāk viņa nodevās grēksūdzes tīksmei, vienmērīgajai, rāmajai un klusajai balsij, kura skanēja no pustumsas, pamācībām, kas izklausījās kā glāsto�u vārdu pieskāriens, vārdu, pēc kuriem viņa jutās atspirdzināta, viegla, atbrīvota un laimīga, it kā visām viņas būtnes jutīgajām, sāpīgajām un nospiestajām vietām būtu uzlikts dzīvino�s, sāpju remdējo�s pārsējs.

Vienīgi baznīcā viņa atvēra un spēja atvērt sirdi. Viņas saimniecei piemita vīrietisks raupjums, kas nepieļāva jūtu izplūdumu. Viņas asās, dzēlīgās piezīmes un vārdi 2er-minijai lika noklusēt to, ko viņa būtu gribējusi uzticēt. Saimniecei piemita nejūtīgums pret jebkādu gau�anos, ja tās cēlonis nebija nedz slimība, nedz kāda nelaime. Viņas vīri�ķā labsirdība nebija �ēlsirdīga pret slimīgu iztēli, pret cie�anām, ko radīju�as iedomas, pret skumjām, ko izraisa jūtīgu sievie�u nervi un veselības traucējumi. �erminijai viņa bie�i likās salta, ta�u īstenībā sirmgalvi tikai ārēji bija nocietinājis vrņas vecums un dzīves apstākļi. Viņas sirds apvalks bija tikpat raupj� kā viņas āda. Viņa pati nekad ne�ēlojās, un viņai nepatika, ja crti �ēlojās. Ar savu neizraudāto asaru tiesībām viņa necieta pieaugu�o cilvēku bērni�ķo raudā�anu.

Drīz vien biktskrēsls kļuva Zerminijai par brīnumjauku un svētu satik�anās vietu. Uz to tiecās viņas pirmā doma rītā un pēdējā lūgsna vakarā. Augu dienu viņa kā pa sapņiem redzēja tur sevi nometu�os ceļos; un strādājot viņai visu laiku acu priek�ā rēgojās ozola sienas ar zeltainām svēdrām, spārnotais eņģelis frontonā, zaļais aizkars ar nekustīgajām krokām un dziļā mistiskā pustumsa. Viņai �ķita, ka tagad viņas dzīve ir ieslēgta tur, bikts-krēslā, ka tur ir visa viņas dzīves jēga. Augu nedeju viņa dzīvoja �ās ilgotās, apsolītās, gaidāmās dienas dēļ. Jau ceturtdien Zerminiju pārņēma nepacietība, aizvien pieaugo�ajā saldajā satraukumā iemiesojās svētlaimīgā sestdienas vakara tuvo�anās; un, kad pienāca sestdiena, �ā tā pabeigusi darbus, viņa steigā pasniedza jaunkundzei vieglas vakariņas un skrie�us skrēja uz Loretas dievmātes katedrāli, uz grēksūdzi, kā mēdz steigties uz mīlas priekiem. Pamērcējusi pirkstus svētītajā ūdenī un nometusies ceļos, viņa gāja starp krēslu rindām pa grīdas plātnēm, viegli slīdēdama kā kaķis, kad tas iet pa tepiķi. Noliekusies, gandrīz rāpus viņa klusām ielīda sānu daļas pustumsā un apstājās pie pazīstamā, noslēpumainā, ar aizkariem aizklātā biktskrēsla, un, iegrimusi gaidu pilnā satraukumā, gaidīja savu kārtu.

Jaunais mācītājs, kas Zerminiju biktēja, neļaunojās par viņas bie�ajām grēksūdzēm. Viņ� neskopojās nedz ar laiku, nedz ar uzmanību, nedz �ēlsirdību. Viņ� tai ļāva garum gari izrunāties, garum gari klāstīt savas dzīves sīkumus. Viņ� bija iecietīgs pret �o cietēju dvēseli un ļāva Zermini-jai izkratīt savus niecīgākos sarūgtinājumus. Viņ� uzklausīja atzī�anos par Zerminijas satraukumiem, vēlmēm un nepatik�anām, neatraidīja un nenoniecināja kalpones grēksūdzi par visām kutelīgajām un dziļi slēptajām sirdslietām, kādas mēdz uzticēt vienīgi mātei vai ārstam.

�is mācītājs bija jauns. Viņ� bija labsirdīgs. Agrāk viņ� bija dzīvojis pasaulīgu dzīvi. Lielu bēdu salauzts, viņ� bija uzvilcis garīdznieka tērpu, kurā varēja paslēpt sēru sagrauzto sirdi. īstenībā viņ� joprojām bija palicis īsts vīrietis, un viņ� ar skumju līdzcietību uzklausīja kalpones nelaimīgo sirdsbalsi. Viņ� saprata, ka Zerminijai ir vajadzīgs, ka viņ� to balsta, stiprina, glābj pa�u no sevis, atrauj no tajā mājojo�iem kārdinājumiem. Viņ� juta skumju līdzcietību pret �o dvēseli, kas bija pats maiguma iemiesojums, pret �o kvēlo un tai pa�ā reizē gļēvo jauno meiteni, pret �o nelaimnieci, kas nepazīst pati sevi, kas ar visu savu miesu un dvēseli radīta kaislībām, pēc kurām alka visa viņas būtne. Agrākās pieredzes apgaismots, viņ� brīnījās, brī�am pat baidījās no uguns, kas Zerminijā uzliesmoja, no liesmas, kura iedegās meitenes acīs, kad tā trauksmainā dedzībā nodevās lūgsnai, baidījās no tā, uz ko alla� novirzījās grēksūdze, � uz izvaro�anas ainu, uz ainu, kad, pēc mācītāja domām, tās patiesi sirsnīgo preto�anās gribu bija salauzusi jutekliska aizmir�anās, kas bija stiprāka nekā griba.

Reliģijas apmātība ilga vairākus gadus, un �ai laikā Zerminija dzīvoja saspriegti, klusi, laimīgi, pilnīgi nodevusies dievam, vismaz tā viņai likās. Ta�u pamazām biktstēvam �ķita, ka Zerminijas pielūgsme ir pievērsta viņam. Pēc skatieniem, pēc pietvīku�ās sejas, pēc vārdiem, kurus viņa vairs neteica, pēc citiem vārdiem, kurus viņa iedrīkstējās sacīt pirmo reizi, viņ� saprata, ka grēksūdzētājas dievbijība ir nomaldījusies un viņas dedzība, pa�ai neapzinoties, novirzījusies uz nepareiza ceļa. Zerminija mācītāju gaidīja pie izejas pēc dievkalpojuma, sekoja viņam sakristejā, neatlaidās no viņa, kā ēna slīdēja pa baznīcu pakaļ viņa sutanai. Biktstēvs lūkoja Zerminiju vest pie prāta, izārstēt no iemīlē�anās karstuma. Viņ� kļuva atturīgāks un apbruņojās ar vēsumu. Apbēdināta par �īm pārmaiņām un vienaldzību, sarūgtināta un aizvainota Zerminija kādudien grēksūdzē viņam atzinās, ka ienīstot divas jaunas meitenes, mācītāja iemīļotās grēksūdzētājas. Tad nu mācītājs bez kādiem paskaidrojumiem atstūma viņu no sevis un nodeva citam biktstēvam. Zerminija pāris rei�u izsūdzēja grēkus �im otram biktstēvam, pēc tam vairs pie tā negāja un vēlāk pat pavisam vairs negāja bildēties, un no viņas dievbijības bija paliku�as tikai tālas un sal-das atmiņas, līdzīgas vārai, gandrīz izgaisu�ai vīraka smar�ai.

Tā tas bija toreiz, kad saslima jaunkundze. Pa visu slimības laiku, negribēdama viņu pamest vienu, Zerminija uz dievkalpojumu negāja. Bet pirmajā svētdienā, kad jaunkundze bija jau pavisam izveseļojusies un vairs nebija vajadzīga Zerminijas palīdzība, viņa gau�i izbrīnījās, redzēdama, ka �viņas dievlūdzēja� paliek mājās un nesteidzas uz baznīcu.

� Kā tad tā � jaunkundze sacīja, � vai tu vairs neskrien pie saviem mācītājiem? Ko viņi tev nodarīju�i?

� Neko, � Zerminija atbildēja.

V

� Nu, jaunkundzi... Paskatieties uz mani, � sacīja Zerminija.

Tas bija da�us mēne�us pēc iepriek�ējā nodaļā aprakstītās sarunas. Zerminija bija izlūgusies no kundzes atļauju tovakar aiziet uz pārtikas veikala īpa�nieka māsas kāzām, uz kurām bija aicināta par līgavas māsu, un nu bija ienākusi parādīties savā baltajā, dekoltētajā muslīna vakara tērpā.

Jaunkundze pacēla acis no veclaicīgās grāmatas, kas bija iespiesta lieliem burtiem, noņēma brilles un, ielikusi tās grāmatā, lai iezīmētu lasāmo lappusi, izsaucās:

� Tu, tāda svētule, un iesi uz balli! Vai zini, meit... man tas liekas pēc joka... Tu un rigodons¹... Nudien, tā vien �ķiet, ka tu grasies precēties! Tīrās muļķības! Bet es tevi brīdinu: ja tu apprecēsies, es tevi vairs neturē�u! Man nav ne mazākās vēlē�anās kļūt par tavu zīdaiņu aukli!... Panāc mazliet tuvāk... Oho! Neko teikt... tu izrādi visu, ko dievs devis! Kop� kāda laika, jāatzīstas, tu esi kļuvusi varen koķeta...

� Nē jel, jaunkundz, � Zerminija lūkoja taisnoties.

� Turklāt pret tādām kā jūs, � de Varandeilas jaunkundze atsāka, turpinādama aizsākto domu, � vīrie�i neizturas diez cik smalki! Viņi tevi galīgi aptīrīs... un piedevām vēl iekaustīs... Bet laulība... Esmu pārliecinātā, ka nekas cits tev nav prātā kā tikai apprecē�anās, kad tu skaties uz citām... Varu derēt, ka tāpēc tev kļuvis tāds purniņ�! Velns parāvis! Bet tagad pagriezies mazliet, lai varu tevi apskatīt, � de Varandeilas jaunkundze sacīja ar viņai piemīto�o parupjo mīlību un, uzlikusi abas kalsnās rokas uz krēsla elkoņu balstiem, pārmetusi vienu kāju pār otru un kustinādama kurpes purngalu, ņēmās apskatīt Zerminiju un tās tērpu.

� Velna milti! � kādu brīdi uzmanīgi noskatījusies, viņa izsaucās. � Vai tie�ām tā esi tu?... Kur gan agrāk biju�as manas acis? Ak tu kungs!... Jā, jā... bet... � viņa izgrūda caur zobiem vēl da�us neskaidrus izsaucienus. � Velns parāvis, kur tu ķēri �o iemīlēju�ās kaķenes ģīmi? � viņa beidzot noteica un ņēmās Zerminiju pamatīgi aplūkot.

Zerminijā bija neglīta. Viņas tum�ie kastaņkrāsas mati, kas izskatījās glu�i melni, cirtojās un vijās nepaklausīgās sprogās un spraucās ārā cietiem ku�ķī�iem no iepomādētā un pielaizītā apsēja. �aurā, gludā, izliektā piere liecās pāri dziļajiem acu dobumiem, kuros bija iegrimu�as un gandrīz slimīgi slēpās acis, mazas, dzīvas, spīdīgas a�eles, kuras viņai kā mazai meitenei visu laiku mirk�ķinājās un tālab izskatījās vēl mazākas un vēl mundrākas, valganas un smaidīgas. Acis nebija ne brūnas, ne zilas: tās bija tai nenoteiktajā un mainīgi pelēkajā krāsā, ko drīzāk var saukt par spīdumu nekā par krāsu. Jūtas tajās iededza drud�ainu uguni, prieks � tādus kā skurbuma zib�ņus, kaislība � fosforescējo�u mirdzumu. Viņas strupais, uzrautais deguns ar platām un trīsuļojo�ām nāsīm bija no tiem deguniem, par kuriem tautā mēdz teikt, ka tajos līst iek�ā lietus; uz virsdegunes pie pa�as acs pulsēja prāva, zila vēna. Lotringie�iem raksturīgie platie, spēcīgie, uz āru izspiedu�ies vaigu kauli bija sētiņ nosēti bakurētām. Vislielākā vaina �erminijas sejā bija pārāk lielais atstatums starp degunu un muti. Sī disproporcija sejas apak�daļai pie�ķīra kaut ko gandrīz pērtiķim līdzīgu: lielā mute ar baltajiem zobiem, biezajām, plakanajām, it kā saspiestajām lūpām smaidīja dīvainu, mazliet satrauco�u smaidu.

Dekoltētais tērps atsedza �erminijas kaklu, krū�u aug�daļu un plecus; muguras baltums kontrastēja ar brūno sejas iedegumu. Tas bija limfātisks baltums, slimīgs un reizē eņģelisks baltums, kāds piemīt miesai, kas nepazīst dzīvi. Rokas viņa bija nolaidusi uz leju, tās bija apaļas, gludas, ar jaukām dobītēm elkoņos. Plaukstas viņai bija smalkas un rokām, kas it kā nepazina smagu darbu, nagi bija kā smalkai dāmai, un viņa lēnām, ar laisku grāciju viegli salieca un atkal iztaisnoja vidukli, vidukli, ko varēja izvērt cauri prievītei un kas vēl vairāk izcēla gurnu izciļņus un kuplās krūtis, kuras kuplināja tērpu, � neiedomājami trauslu vidukli, valdzino�u kā viss, kas sievietē mūs pārsteidz ar savu miniatūro izmēru.

Sī neglītā sieviete bija skarba un noslēpumaina kārdinājuma iemiesojums. Gaisma un ēna, saduroties un pārlūstot iedobumiem un izciļņiem pilnajā sejā, pie�ķīra tai saldkaislo starojumu, ko kāds iemīlējies gleznotājs bija ielicis savas mīļākās portreta skicē. Itin viss viņā � mute, acis, pat viņas neglītums � bija izaicinājums un aicinājums. No viņas plūda mīlas burvība, kas iedarbojās uz pretējo dzimumu un to valdzināja. Viņa satrauca un atraisīja miesaskāri. Juteklisku kārdinājumu glu�i nepiespiesti, pa�ai neapzinoties, radīja ikviens viņas �ests, viņas gaita, jebkura kustība un smar�a, ko gaisā atstāja viņas miesa. Viņas tuvumā bija jūtams, ka viņa pieder pie tām sievietēm, kuras satrauc un rada nemieru, kuras pa�as deg mīlas alkās un rada mīlas alkas citos; tādas sievietes vīrietis iedomājas neapmierinātības brī�os, tās moka viņu smagām domām dienas vidū, uzmācas viņam naktī, neganti uzbrūk sapnī.

De Varandeilas jaunkundze vēl joprojām pētīja Zerminiju, kad tā piegāja viņai klāt, pieliecās un steig�us ņēmās skūpstīt roku.

� Pietiek... pietiek... gana laizīties, �jaunkundze sacīja. � Tu man nodeldēsi cauru ādu, tā bu�odama.. Ej vien, papriecājies, tikai nepaliec pārāk vēlu... nepār-dancojies.

De Varandeilas jaunkundze palika viena. Atspiedusi elkoņus pret ceļgaliem, viņa bakstīja ar kamīna stangām apdegu�ās pagales un raudzījās ugunī. Pēc tam, kā aizvien, kad bija rai�u pilna, viņa sev uzsita pāris rei�u pa pakausi, tādējādi sagriezdama �ķībi savu melno galvas rotu.

VI

Ierunādamās Zerminijai par laulībām, de Varandeilas jaunkundze bija aizskārusi �erminijas vārīgo vietu. Bija pieskārusies viņas moku cēlonim. Kalpones mainīgo garastāvokli, neapmierinātību ar dzīvi, viņas apātiju, tuk�uma izjūtu un nemieru ar sevi radīja slimība, ko medicīnā sauc par jaunavu grūtsirdību. Divdesmit �etru gadu vecumā viņu mocīja skaudras, uzbudino�as, mokpilnas alkas pēc laulībām, ko viņa uzskatīja par svētu un godīgu un kas viņai likās neiespējamas, jo Zerminijas sievietes godīgums prasīja, lai viņa nākamajam vīram iepriek� atzītos, ka nav nevainīga, ka ir tā necienīga. No �īm domām viņu izrāva ģimenes nelaimes un zaudējumi.

Viņas svainis, tās māsasvīrs, kura strādāja par durvju sardzi, bija lolojis overņietim raksturīgu sapni: pie sievas dzeramnaudām viņ� bija gribējis pielikt klāt ienākumus no tirgo�anās ar veciem krāmiem. Viņ� bija iesācis bikli � pārdodams mantas, ko sapircis pēc �o mantu īpa�nieku nāves; turpat uz ielas pie aizgājēja mājas uz galdeļa, kas bija pārklāts ar zilu papīru, viņ� izstādīja apsudrabotus sve�turus, ziloņkaula salve�u riņķus, krāsainas litogrāfijas, ko ierāmēja uz melna pamata iespiests zelta raksts, un kādus trīs �etrus atsevi�ķus Bifona* rakstu sējumus. Tas, ko viņ� nopelnīja ar apsudrabotajiem sve�turiem, viņu apreibināja. Kādā pasā�ā, iepretī lietussargu remontdarbnīcai, viņ� noīrēja drūmu bodīti un sāka tirgoties ar retumiem, kurus izpārdod pilsētas ūtrupēs. Viņ� pārdeva �ķīvjus ar ģerboņiem, Zana Zaķa Ruso koka tupēju lauskas un Vato* parakstītus Balī* akvareļus. Sai pasākumā viņ� iz�ķieda visu, ko bija nopelnījis, pēc tam vēl iekrita parādos par vairākiem tūksto�iem franku. Lai savilktu galus kopā un daudzmaz izkultos no parādiem, viņa sieva izlūdzās sev vietu ierādītājas darbu Vēstures teātrī. Viņas vietā vakaros durvis pieskatīja viņas māsa �uvēja, pati viņa gāja gulēt vienos naktī un cēlās aug�ā piecos no rīta. Pēc da�iem mēne�iem teātra gaiteņos viņa saķēra pleirītu, kas pēc pusotra mēne�a noveda viņu kapā. Nelaimīgā sieviete atstāja trīs gadus vecu meitiņu, kas tobrīd slimoja ar masalām; slimība kļuva jo bīstamāka pastāvīgās smirdoņas dēļ �aurajā būcenī, no gaisa, ko bērns elpoja vairāk nekā mēnesi pēc mātes nāves. Tēvs bija aizbraucis uz Overņu lūkot aizņemties naudu. Tur viņ� otrreiz apprecējās. Vairāk par viņu nekas netika dzirdēts.

Pēc māsas apglabā�anas Zerminija aizskrēja pie kādas vecas sievas, kas iztika no tām dīvainajām profesijām, kuras Parīzē neļauj nabaga ļaudīm nomirt badā. Vecajai sievai bija vairāki amati. Brī�am viņa aplīdzināja astrus sukām, brī�am veidoja piparkūkas. Kad arī tāda amata oficiāli nebija, viņa pieskatīja ielas tirgotāju bērnus un gatavoja tiem azaidu. Gavēņa laikā viņa cēlās aug�ā �etros no rīta un gāja uz Parīzes Dievmātes katedrāli ieņemt krēslu, kuru vēlāk, kad sanāca dievlūdzēji, pārdeva kādam par desmit vai divpadsmit sū. Lai savā ūķī Svētā Viktora ielā nenosaltu, tumsā viņa gāja uz Luksemburgas dārzu un slepus dīrāja no kokiem mizu. Zerminija, kas ik nedēļu atdeva viņai ēdienu paliekas no jaunkundzes galda, noīrēja mājas septītajā stāvā meitas istabiņu un nometināja viņu tajā kopā ar mazo māsas meitiņu. To viņa izdarīja bez kādas gudro�anas, pēc pirmā sirdsbalss aicinājuma. Māsas cietsirdību tai laikā, kad Zerminija staigāja uz grūtām kājām, viņa vairs neatcerējās: nebija pat vajadzīga piedo�ana.

Zerminijai vairs nebija prātā nekas cits kā vienīgi māsasmeita. Viņa gribēja atgriezt meitenīti pie dzīvības un ar savu lielo gādību izglāba bērnu no nāves. Katrā izdevīgā brīdī viņa izlavījās no jaunkundzes dzīvokļa, kā bulta �āvās aug�ā septītajā stāvā, lai varētu redzēt un noskūpstīt bērnu, iedot zāles, sakārtot gultiņu, un pēc tam, aizelsusies un glu�i piesarkusi aiz prieka, skrēja atkal lejā. Zerminija nekā ne�ēloja meitenītes dēļ un deva visu, kas varēja ieliet jaunus spēkus mazajā radībiņā, kura teju, teju grasījās izdzist, � gādību, glāstus, sirds siltumu, ārstu konsultācijas un vizītes, dārgas zāles, kādas pieejamas tikai bagātniekiem. Par to aizgāja visa viņas alga. Veselu gadu viņa katru rītu deva meitenītei dzert bie�u sulu; viņa, lielā gulētāja, cēlās aug�ā piecos no rīta, lai �o dziru sagatavotu, turklāt modās bez modinā�anas, glu�i kā visas mātes. Kad beidzot bērns bija jau izveseļojies, kādu rītu pie Zerminijas atnāca viņas māsa �uvēja, kas pirms pāris gadiem bija apprecējusies ar mehāniķi un tagad ieradās atvadīties: māsasvīrs kopā ar da�iem darbabiedriem bija savervēts darbam Āfrikā. Viņa brauca vīram līdzi un piedāvāja Zerminijai kopā ar savu bērnu ņemt arī māsas meitiņu. Zerminijai vajadzē�ot samaksāt tikai par ceļu. Sī esot �ķir�anās, kas viņai, Zerminijai, tik un tā agri vai vēlu bū�ot jāatrisina jaunkundzes dēļ. Turklāt Zerminija jau neesot vienīgā meitenītes tante. Māsa runāja un runāja, lai dabūtu līdzi bērnu, ar kura palīdzību abi ar vīru, nonāku�i Āfrikā, bija iecerēju�i vēstulēs ie�ēlināt Zerminiju un izvilināt no viņas naudu, izpumpējot tuk�u viņas sirdi un maku.

�ķir�anās no māsasmeitas Zerminijai bija bezgala smaga. Meitenītē viņa bija ielikusi daļiņu no savas dzīves. Ar bērnu viņu saistīja daudzie uztraukumi un upuri. Viņa to bija izrāvusi, atkarojusi slimībām: meitenītes dzīvība bija viņas radītais brīnums. Zerminija tomēr saprata, ka nekad nevarēs pieņemt bērnu jaunkundzes mājās, ka sava vecuma un gadu nastas nogurdinātā jaunkundze, kam, tāpat kā visiem veciem cilvēkiem, nepiecie�ams miers, nemū�am negribēs � paciest kņadu, kādu alla� rada bērns. Turklāt meitenītes dēļ visā mājā izplatījās tenkas, un vēlāk par to melsa arī visa iela: mazā meitenīte esot Zerminijas bērns. Zerminija saimniecei visu atklāja. Ta�u de Varandeilas jaunkundze jau zināja. Viņa zināja, ka Zerminija pieņēmusi pie sevis māsasmeitu, bet izlikās nekā nezinām, viņa bija gribējusi pievērt acis un nekā neredzēt, lai visu atļautu. Viņa ieteica Zerminijai atdot meitenīti māsai, norādīdama, ka bērnu nekādi nav iespējams paturēt, un izsniedza ceļanaudu visai ģimenei.

Sī �ķir�anās Zerminijai bija briesmīgs trieciens. Viņa sāka justies vientuļa un nevienam nevajadzīga. Kad nebija �ā bērna, Zerminijai vairs nebija ko mīlēt; viņa ļoti skuma, sirdī viņai bija tuk�ums, un viņa atkal pievērsās reliģijai un visu savu mīlestību atdeva baznīcai.

Pēc trim mēne�iem Zerminija saņēma ziņu par māsas nāvi. Māsasvīrs, kas piederēja pie tās strādnieku sugas, kuri pastāvīgi kunkst un gau�as, vēstulē aizkustino�ās frāzēs un liekuļotā maigumā tēloja savu postu un bēdas: par apbedī�anu vēl viss neesot samaksāts, pastāvīgie drud�i neļaujot viņam strādāt, uz kakla divi mazi bērni, neskaitot Zerminijas māsasmeitu, māja bez sievietes, kas varētu kaut zupu izvārīt. Zerminija raudāja, lasīdama vēstuli; pēc tam viņa iedomājās sevi dzīvojam mājā blakus nabaga vīram, nelaimīgo bērnu vidū tai drausmīgajā Āfrikā; un viņā sāka mosties neskaidra vēlē�anās uzupurēties. Nākamajās vēstulēs svainis Zerminijai pateicās par palīdzību un iztēloja savu postu un pamestību, attēlodams viņu piemeklēju�o nelaimi vēl traģiskākās krāsās, krāsās, kādas vienkār�ie ļaudis mēdz pie�ķirt parādībām, atcerēdamies lasītās kriminālhronikas un draņķīgus romānus. Noticējusi �ai izgudrotajai nelaimei, Zerminija vairs nespēja par to nedomāt. Viņai �ķita, ka dzird bērnus raudam viņpus jūras un saucam viņu. Zerminijā aizvien vairāk un vairāk nostiprinājās lēmums braukt turp, un viņa jau kala nākotnes plānus. Viņa netika un netika vaļā no �ās iedomas un no vārda Āfrika, ko klusībā atkārtoja da�ādos variantos. De Varandeilas jaunkundze, redzēdama viņu tik domīgu un bēdīgu, apjautājās, kas noticis, bet viss bija velti: Zerminija neatbildēja. Viņa mocījās un jutās saraustīta starp to, ko uzskatīja par savu pienākumu, un to, kas likās esam nepateicība, starp savu saimnieci un savu māsu bērniem. Brī�am viņa domāja, ka nedrīkst atstāt jaunkundzi. Bet brī�am viņai �ķita, ka dievs dusmotos, ja viņa pamestu savus radiniekus. Viņa pārlaida acis pār istabām un nodomāja: �Man jābrauc projām!� Bet pēc tam viņai uznāca bailes, ka jaunkundze varētu saslimt, kad viņas nebūs �eit. Cita kalpone! To iedomājoties vien, Zerminiju sagrāba greizsirdība, un viņa uzreiz iztēlojās, ka viņai kāds ņem nost saimnieci. Citām reizēm, reliģisku jūtu pārņemta un kārodama uzupurēties, viņa bija pilnīgi gatava visu dzīvi veltīt svainim. Viņa gribēja braukt un dzīvot pie �ā cilvēka, kuru neieredzēja, ar kuru viņai vienmēr biju�as sliktas attiecības, kur� ar savu dzer�anu un rupjību bija māsu aiz bēdām novedis kapā; un viss, kas viņu tur gaidīja, viss, no kā viņa baidījās, neizbēgamās cie�anas un bailes no tām � tas viss Zerminijā tikai sakairināja un iekvēlināja nepacietīgu un dedzīgu vēlē�anos uzupurēties. Tas viss bie�i vien acumirklī pagaisa: viens vienīgs jaunkundzes vārds, viens vienīgs �ests, un Zerminija attapās un pati par sevi nobrīnījās. Viņa jutās pilnīgi un uz visiem laikiem saistīta ar savu saimnieci un �ausminājās, ka varējusi pat iedomāties par �ķir�anos. Tā Zerminija ar sevi cīnījās divus gadus. Vēlāk kādā jaukā dienā viņa nejau�i uzzināja, ka da�as nedēļas pēc māsas nāves bija nomirusi arī māsasmeita: svainis meitenītes nāvi bija slēpis, lai viņa, Zerminija, neizslīdētu viņam no rokām un atbrauktu pie viņa uz Āfriku ar saviem nelielajiem ietaupījumiem. Pēc �ā atklājuma, zaudējusi jebkādas ilūzijas, Zerminija uzreiz bija izdziedēta. Viņa pat vairs lāgā neatcerējās, ka bija gribējusi braukt projām.

VII

Ap to laiku tiesas iestādes bija pārdevu�as ūtrupē tuk�ā stāvo�u piena veikaliņu tās pa�as ielas galā. Veikaliņu no jauna saveda kārtībā. Nokrāsoja. Skatloga rūtis rotāja uzraksti dzelteniem burtiem. Vitrīnas plauktus greznoja koloniālpre�u kompānijas �okolādes piramīdas, puķainas kafijas bund�as ar liķiera pudelītēm pa starpu. Virs durvīm laistījās izkārtne � pa vidu pārgriezta vara piena krūze.

Jaunā piena veikaliņa īpa�niece, kas tādējādi pūlējās piesaistīt pircējus, bija ap piecdesmit gadu veca sieviete, kas vai plīsa aiz resnuma, ta�u vēl aizvien bija saglabājusi kādreizējā skaistuma paliekas, gan pa pusei iegrimu�as taukos. Tai kvartālā dzirdēja runājam, ka veikaliņu viņa nopirkusi par naudu, ko viņai atstājis kāds vecs kungs, pie kura viņa kalpojusi līdz pat tā nāves'stundai savā dzimtajā pusē netālu no Langras; izrādījās, ka viņa ir �erminijas novadniece, gan ne no tā pa�a ciema, bet mazliet tālāka; un, kaut gan viņa un jaunkundzes kalpone savā dzimtajā pusē nekad nebija tiku�ās un viena otru vaigā redzēju�as, abas zināja viena otru vārda pēc, viņām bija kopīgi paziņas un kopīgas atmiņas par vienām un tām pa�ām vietām. Resnule bija pieglaimīga, salkana un mīlīga. Viņa visām mēdza teikt �daiļaviņ�, �iepstēja smalkā balstiņā un tēloja mazu bērnu ar �ēlabainu gurdumu, kāds piemīt korpulentiem cilvēkiem. Viņa necieta rupjus vārdus, ātri sarka un par katru nieku skaitās. Viņa dievināja noslēpumus, viņai patika par visu runāt noslēpumaini, tenkot un alla� sa�ukstēties. Viņas dzīve pagāja pļāpājot un gau�oties. Viņa �ēloja citus un �ēloja pati sevi, vaimanāja par savām likstām un par savu vēderu. Kad bija pārāk daudz ieēdusi, viņa patētiski pavēstīja: �Es mirstu.� Nekas viņai nelikās tik traģisks kā kuņģa darbības traucējumi. Tā bija pārāk jūtīga un raudulīga būtne: viņa raudāja par visu ko, par zirgu, kuram uz�āva ar pātagu, par katru nomiru�o, par pienu, kas vārot bija sagājis. Viņa raudāja, lasīdama par da�ādiem notikumiem avīzē, raudāja, skatīdamās uz garāmgājējiem.

Laipnā, pļāpīgā, pastāvīgi par kaut ko uzbudinātā veikaliņa īpa�niece, kas prata iekarot citu cilvēku uzticību un likās tik labsirdīga, iemantoja �erminijas simpātijas un. ie�ēlināja pret sevi. Pēc trim mēne�iem Zipijona māte bija gandrīz izkonkurējusi citus de Varandeilas jaunkundzes pārtikas pre�u piegādātājus. Visas vai tikpat kā visas pārtikas preces Zerminijā iepirka pie viņas. Veikaliņā viņa kavējās stundām ilgi. Tur iegājusi, viņa vairs nespēja aiziet, apsēdās un nevarēja vien piecelties. Viņu aizturēja kāds neapzināts laiskums. Stāvēdama uz sliek�ņa, viņa vēl aizvien pļāpāja, lai tikai nebūtu jāiet projām. Piena veikaliņ� viņu pievilka ar neapjaustu burvību, kāda piemīt tām vietām, uz kurieni mēs nemitīgi atgrie�amies un kuras galu galā mūs paņem savā varā tikpat kā mūsu iemīlētas lietas. Turklāt veikaliņ� Zerminijai nozīmēja to pa�u, ko �ipijona kundzes trīs suņi, trīs pretīgi vauk�ķi, kuri tai pastāvīgi tupēja klēpī, kurus tā rāja, glāstīja un ar kuriem sarunājās; un, kad viņa no suņu siltuma bija sasildījusies, sirds dzijumos viņa juta apmierinājumu, kādu izjūt dzīvnieks, berzēdamies gar saviem mazujiem. Turklāt veikaliņ� bija tā vieta, kurā saplūda visi kvartāla notikumi, visas tenkas, ziņas, ka viena kaimiņiene nav nomaksājusi rēķinu, otra saņēmusi milzīgu puķu pu�ķi; tā bija vieta, kur varēja noklausīties itin visu, kur sanāca ziņas, pat tas, kā viena kalpone aiznesusi uz pilsētu pārdot savas saimnieces me�ģīņu peņuāru.

īsi sakot, Zerminiju tur viss pievilka. Viņas draudzību ar veikaliņa īpa�nieci stiprināja noslēpumainie pavedieni, kādi mēdz saistīt sievietes no vienkār�ās tautas, � nebeidzamā pļāpā�ana, savstarpējie stāsti par sīkiem ikdienas notikumiem, runā�ana runā�anas pēc, viena un tā pa�a �labdien� un tā pa�a �labvakar� apmaiņa, vienu un to pa�u dzīvnieku glāstī�ana, kopīga snauduļo�ana tuvu kopā sabīdītos krēslos. Beidzot veikaliņ� Zerminijai izvērtās par nelabu paradumu, par vietu, kur viņas domām, valodai, pat viņas locekļiem un visam augumam bija apbrīnojami ērti. Par vislielāko laimi viņai izvērtās tie brī�i, kad vakarā, sēdēdama un snauduļodama pītajā salmu atzveltnī blakus �ipijona mātei, kas bija iemigusi ar brillēm uz deguna, viņa aijāja klēpī saritināju�os suņus. Un, kad uz letes mirgojo�ā lampa grasījās nodzist, Zerminijā, nekā nedomādama, miegainām acīm lūkojās telpas dziļumā, turp, kur zem triumfa arkas, kas bija salīmēta kopā no glieme�nīcām un iz�uvu�ām sūnām, pacēlās mazs vara Napoleons.

VIII

�ipijona kundzei, kas stāstīja, ka esot bijusi precējusies, un parakstījās ��ipijona atraitne�, bija dēls. Vēl pusaudzis. Viņa to bija nodevusi svētā Nikolaja skolā, mācību iestādē, kur par trīsdesmit frankiem mēnesī vienkār�o ļau�u un daudziem ārlaulībā dzimu�ajiem bērniem, kas tika audzināti reliģiozā garā un saņēma vispārizglītojo�as pamatzinā�anas, mācīja arī kādu amatu. Zerminijai kļuva par paradumu doties līdzi �ipijona kundzei, kad tā ceturtdienās gāja apciemot savu dēlēnu. Sie apmeklējumi viņai izvērtās par gaidītu izklaidē�anos. Viņa steidzināja zēna māti, priek�laikus ieradās omnibusa pieturā un jutās visai apmierināta, tajā iekāpusi ar milzīgo pārtikas grozu, uz kura visu brauciena laiku turēja'sakrustotās rokas.

Bet tad notika tā, ka Zipijona kundze saslima, uz kājas viņai bija uzmeties augonis, un viņa gandrīz pusgadu nebija spējīga iziet no mājas. Uz svētā Nikolaja skolu Zerminija sāka iet viena pati un, tā kā viņa ātri un viegli pieķērās cilvēkiem, par zēnu sāka rūpēties, it kā tas būtu viņas pa�as bērns. Zerminija nepalaida garām nevienu ceturtdienu un vienmēr ieradās pilnām rokām, atnesdama pa nedēļu sakrāto saldēdienu atliekas, pirka pīrādziņus, augļus un konfektes. Viņa skūpstīja zēnu, iztaujāja par veselību, pārbaudīja, vai viņ� ir pavilcis adītu vesti zem blūzes, sabāra, ja viņ� bija pārāk sakarsis skrienot, slaucīja viņam seju ar savu mutautu, lika parādīt, vai viņam nav cauras zeķes. Zerminija apjautājās, vai skolā ar viņu ir apmierināti, vai viņ� cītīgi gatavo stundas, vai viņam ir daudz labu atzīmju. Viņa tam pastāstīja par māti un mudināja mīlēt dieviņu; un, kamēr pulkstenis nebija nositis divi, viņa ar zēnu pastaigājās pa pagalmu: zēns viņai turējās pie rokas, glu�i lepns par to, ka iet blakus sievietei, kas ir labāk ģērbusies nekā lielākā daļa pārējo, kas ieradu�ās skolā, � iet blakus sievietei, kas tērpusies zīdā. Viņam bija vēlē�anās mācīties fla�oleta spēli, mācī�anās maksāja tikai piecus frankus mēnesī. Bet māte tos negribēja dot. Tālab Zerminija slepus ik mēnesi viņam atnesa �os simt sū. Zēnam bija kauns, ka, ejot pastaigāties un divas trīs reizes gadā apciemojot māti, viņam bija jāvelk mugurā formas svārķeļi. Reiz viņa dzimumdienā Zerminija attina viņa priek�ā lielu saini: viņa bija pasūtījusi mundierīti; visā skolā nez vai bija kādi divdesmit audzēkņi, kas piederēja pie tik turīgām ģimenēm, lai valkātu tādu mundierīti.

Tā viņa zēnu vairākus gadus lutināja, izpildīdama visas tā iegribas, ieaudzinādama �ai nabaga zeņķī untumus un augstprātību, kāda piederētos bagātnieku puikam, atvieglināja trūkumu un re�īma bardzību, kāda valdīja amatnieku skolā, kur audzēkņus gatavoja darba dzīvei, ģērba vienkār�ās blūzēs, ēdināja no brūna fajansa traukiem un ar savu stingro mācības laiku rūdīja darba cilvēka dzīvei. Pa to laiku zēns auga lielāks. Zerminija to neievēroja: viņ� tai joprojām bija un palika bērns. Viņa pa paradumam vienmēr noliecās un to noskūpstīja. Reiz viņu ataicināja pie sevis abats, kas vadīja skolu. Abats viņai pateica, ka mazo Zipijonu grasās no skolas izslēgt.

Zēns esot pieķerts lasām sliktas grāmatas. Zerminija ar �ausmām iedomājās pērienu, kas zēnu gaidīja mājās, un sāka abatu pazemīgi un neatlaidīgi lūgties, līdz beidzot abats vainīgo ap�ēloja. Nogājusi lejā, Zerminija dzīrās Zipijonu sabārt, bet jau pēc pirmajiem strostē�anas vārdiem �dēlēns� pēk�ņi apveltīja viņu ar tādu skatienu un smaidu, kurā vairs nebija nekā no vakardienas bērna. Zerminija nodūra acis, un viņa bija tā, kas nosarka. Divas nedēļas viņa skolā nerādījās.

IX

Togad, kad jaunais Zipijons pabeidza skolu, pie Zipijona kundzes �ad tad vakarā kopā ar Zerminiju sāka iegriezties kādas loretes kalpone no dzīvokļa, kas atradās stāvu zemāk par de Varandeilas jaunkundzes dzīvokli. Sī mei�a bija dzimusi Luksemburgas lielhercogistē, kas apgādāja Parīzi ar divvietīgu karie�u ku�ieriem un pērkamu sievie�u kalponēm, un piederēja pie tās sugas sievietēm, kuras vienkār�ā tauta sauca par �ķeistām; viņai bija kaut kāda līdzība ar ķēvi; uzacis viņai bija kā ūdensvedējam un dulnas acis. Drīz viņa sāka nākt uz piena veikaliņu ik vakaru. Viņa visus cienāja ar kūkām un glāzi vīna, draiskojās ar mazo Zipijonu, cīkstējās ar viņu, sēdās viņam klēpī, klaji teica, ka viņ� ir skaists, izturējās pret viņu kā pret bērnu un �ķelmīgi zoboja, ka viņ� vēl nav nekāds vīrietis. Jauneklis, juzdamies laimīgs un glu�i lepns par uzmanību, kādu viņam parādīja pirmā sieviete, pēc neilga laika sāka lakstoties ap Adeli, � tā sauca Zipijona kundzes jauno klienti.

Zerminija bija ārkārtīgi greizsirdīga. Greizsirdība bija viņas rakstura pamatīpa�ība, tās bija rūgtas mieles viņas maiguma kausā. Viņa gribēja, lai tie, kurus viņa mīlēja, caur un cauri pieder vienīgi viņai. Viņa prasīja, lai tie mīl tikai viņu. Viņa nevarēja pieļaut, lai kaut niecīga daļiņa mīlestības tiktu atrauta viņai un dāvāta citiem: ja viņa, Zerminija, �o mīlestību bija pelnījusi, tad tā vairs nepiederēja nevienam citam un ar to rīkoties drīkstēja vienīgi viņa. Viņa necieta cilvēkus, kurus viņas saimniece uzņēma it kā laipnāk nekā citus un izturējās pret tiem sirsnīgāk. Ar savu nelaipno un īgno izskatu viņa bija atstūmusi, gandrīz vai izdzinusi no mājas kādas divas trīs jaunkundzes senas draudzenes, kuru apciemojumi Zerminijai sagādāja tik lielas cie�anas, it kā �īs vecās sievietes būtu kaut ko nolaupīju�as dzīvoklī, aiznesu�as gabaliņu no viņas saimnieces. Cilvēki, kurus viņa kādreiz bija mīlējusi, kļuva viņai pretīgi: viņai �ķita, ka tie viņu pietiekami stipri nemīl, viņa tos ienīda par nesaņemto mīlestību. Vārdu sakot, viņai bija prasīga un valdonīga sirds. Atdodama visu, tā prasīja visu. Juzdama niecīgāko atvēsinā�anās pazīmi, mazāko pieķer�anos kādam citam, viņa plosījās un mocījās, augas naktis raudāja un ienīda visu pasauli.

Redzot Adeli cie�i iekārtojamies veikaliņā un draudzējamies ar jauno Zipijonu, Zerminijā uzliesmoja traka greizsirdība. Viņā sacēlās tāds naids un riebums pret �o izlaidīgo, bezkaunīgo radījumu, kas svētdienās bulvāros kvernēja pie galdiņa kopā ar zaldātiem un pirmdienās staigāja ar ziliem lokiem zem acīm. Zerminija izmantoja visus līdzekļus, lai Zipijona kundzi attālinātu no Adeles, ta�u Adele bija viena no labākajām piena veikala klientēm, un veikala īpa�niece itin mierīgi atteicās Adeli atstumt. Tad Zerminija pievērsās pa�am dēlam, lūkodama iestāstīt, ka Adele ir padauza. Bet tas vēl jo vairāk piesaistīja jaunekli �ai bezgodei, kuras sliktā slava viņam glaimoja. Turklāt viņam patika jaunie�iem raksturīgie ne�ēlīgie joki un viņ� savu laipnību pret Adeli divkār�oja kaut vai tikai tāpēc, lai redzētu kādu �ģīmi� Zerminija rādīs, un lai papriecātos par tās izmisumu. Drīz Zerminija ievēroja, ka Adelei ir daudz nopietnāki nodomi, nekā viņa sākumā bija iedomājusies: viņa saprata, ko Adele grib no �ā zēna � �is septiņpadsmit gadus vecais lamzaks Zerminijai vēl arvien bija zēns. No tā brī�a viņa sāka abus izsekot, no tiem neatgāja ne soli, ne mirkli neatstāja tos vienus, gāja kopā ar tiem uz teātri, izbrauca ārpus pilsētas, piedalījās pastaigās, bija vienmēr un visur uzmācīgi tiem klāt, lūkodama apvaldīt Adeli un sakaunināt, �ukstēdama: �Viņ� ta�u vēl ir bērnsl Kā tev nav kauna?� Bet Adele kā par labu joku smējās locīdamās. Kad viņi nāca mājās no teātra pilni jūsmas, drud�aini satraukti no izrādes un visas teātra atmosfēras uzbudināti, kad devās mājup no ārpilsētas, kur augu dienu bija pavadīju�i saulē, noreibu�i no debesīm un svaigā gaisa, uzmundrināti no iedzertā vīna pusdienās, apskurbu�i no vaļīgām izpriecām, kādām līdz ar nakts iestā�anos ļaujas vienkār�ās sievietes sakarsētā juteklība, neprātīgā jautrība un skurbuma pilnā alka pēc baudas, Zerminija alla� centās atrasties starp Adeli un Zipijonu. Viņa ik brīdi pūlējās iz�ķirt mīlniekus, kad tie gāja zem rokas, at�ķirt vienu no otra, neļaut būt abiem kopā. Nenogurusi viņa tos centās atraut vienu no otra. Viņas augums spraucās starp viņu augumiem, kas tiecās viens pēc otra. Viņa ielavījās starp viņu rokām, kas gribēja saskarties, ieslīdēja starp viņu lūpam un mutēm, kas tiecās sakļauties skūpstā. Tomēr tas, kam viņa stājās ceļā, gribot negribot aizskāra un satrauca viņu pa�u. Viņa juta iz�ķirto roku pieskārienus, izjauktos glāstus, kas nomaldīju�ies tika viņai pa�ai. Iztraucētos skūpstus viņa sajuta uz saviem vaigiem kā karstu dvesmu un elpu. Nemaz to negribēdama un tādu kā �ausmu sagrābta, viņa tomēr ņēma dalību apskāvienos un alkainā iekārē, cīnīdamās ar citu miesaskāri, un ar katru dienu vairāk un vairāk mazināja atturīgo cieņu, kādu līdz �im pret viņu bija izjutis jaunais cilvēks.

Reiz gadījās, ka viņa nebija tik stipra kā parasti. �oreiz viņa nepaguva tik strauji atvairīt glāstu. Zipijons juta, ka viņa sāk pagurt. Zerminija to saprata daudz labāk nekā viņ�, bet viņas spēki bija galā un viņa vairs nebija spējīga ciest un mocīties. Otras sievietes mīlestība, ko viņa bija pūlējusies atvairīt no Zipijona, pamazām bija pilnīgi pārgājusi uz viņas pa�as sirdi. Tagad tā tur bija nostiprinājusies, un Zerminija, aiz greizsirdības asiņodama, kļuvusi vāja un zaudējusi preto�anās spējas, juta, ka var krist nesamaņā, kā krīt nāvīgi ievainots cilvēks no necerētas laimes.

Ta�u klusēdama, ne vārda nebilzdama, viņa atgrūda jaunekļa pārdro�os, nekaunīgos mēģinājumus tuvoties. Viņai pat prātā nenāca, ka viņa varētu kļūt tam tuva vai pat atdoties. Viņa dzīvoja no domas, ka mīl Zipijonu, cerēdama, ka tā dzīvos arī turpmāk. Jūsma, kas pildīja dvēseli, palīdzēja viņai atvairīt kri�anu, nomierināt jutekļus. Viņa palika trīsuļojo�a un tīra, grimdama maiguma bezdibenī, bet tajā neslīkdama, alkdama un gaidīdama no iemīļotā tikai glāstu, it kā viņas sirds būtu bijusi ra-, dīta vienīgi skūpsta saldumam,

X

Sī laimīgā un neapmierinātā mīlestība Zerminijas būtnē radīja dīvainas fizioloģiskas pārmaiņas. �ķita, ka kaisle, kas yiņā strāvoja, ir atjaunojusi un pārveidojusi viņas apātisko temperamentu. Viņai vairs nelikās, ka viņa kā senāk pa pilienam smeļ dzīvi no skopa avota: viņas dzīslās bija ieplūdis auglīgs un varens spēks, pa ķermeni strāvoja karstas asinis. Viņa juta, ka ir pilna �irgtas veselības, un brī�iem dzīvesprieks sita spārnus viņas krūtīs kā putns saulītē.

Zerminijā bija kļuvusi apbrīnojami rosīga. Slimīgo nervozitāti, kas viņu nomāca agrāk, bija nomainījusi pilnasi-nīga aktivitāte, skaļa, nemierpilna, pār malām plūsto�a jautrība. Viņai vairs neuzmācās agrākais vājums, nomāktība, pilnīga vienaldzība pret apkārtējo pasauli, miegainība un gurdens laiskums. No rītiem agrāk tik smagās un stīvās rokas un kājas tagad pamostoties bija vieglas, galva skaidra un uzreiz atvērta visiem dienas priekiem. Viņa līksmi steig�us apģērbās: pirksti pa�i no sevis �igli kustējās, un viņa nevarēja vien nobrīnīties, ka kļuvusi tik dzīva un mundra tai pa�ās gurduma pilnajās priek�-brokastu stundās, kad bie�i bija jutusi nespēku un sliktu dū�u. Un augu dienu pēc tam viņā bija tāda pati labsajūta visā ķermenī un tāds pats ņiprums kustībās._Viņai pastāvīgi gribējās staigāt, iet, skriet, kaut ko darīt,��ķiest savus spēkus. Brī�iem viņai �ķita, ka nodzīvotās dzīves nemaz nav bijis; agrāk pārdzīvotās jūtas bija kļuvu�as tālas kā sapnis un nogrimu�as atmiņu dzīlē. Pagātne bija tik tālu aiz muguras, it kā viņa tai būtu gājusi cauri nemaņā, neapzināti, kā mēnessērdzīga. Pirmo reizi viņa saprata un apjauta aso un reizē saldo, neganto un dievi�ķo izjūtu, ko rada pilnām mutuļojo�s dzīvesprieks ar savu dabiskumu, savu varenību.

Katra nieka dēļ viņa varēja skriet aug�ā un skriet lejā pa trepēm, de Varandeilas jaunkundzei bija jāpasaka tikai viens vārds, kad Zerminijā jau joņoja lejā pa trepēm no sestā stāva. Kad viņa sēdēja, viņa kājas uz parketa dejoja. Bez jebkādas atelpas viņa berza, slaucīja, kārtoja, izdauzīja putekļus, purināja un mazgāja, vienā gabalā kaut ko darīja, ar troksni aizcirta durvis, kad gāja ārā un nāca iek�ā, piepildīdama dzīvokli ar nepārtrauktu soļu dipoņu. �Mīļais dievs!� mēdza viņai teikt saimniece, apdullusi no trok�ņa dzīvoklī, it kā tur plosītos kāds bērns. �Tu ta�u apgriezīsi māju otrādi, Zerminijā! Liecies reiz mierā!�

Kādu dienu, ienākusi virtuvē, de Varandeilas jaunkundze ieraudzīja mutesbļodā ieliktu cigāru kasti, piebērtu ar zemi.

� Kas tad tas? � jaunkundze Zerminijai jautāja.

� Mauriņ�... Es to iesēju... lai redzētu, kas tur izaugs, � Zerminijā atbildēja.

� Tātad tagad tev ir iepaticies mauriņ�?... Vēl tikai trūkst ķivuļul

XI

Pagāja da�i mēne�i, un dzīve, visa �erminijas dzīve jau piederēja piena veikaliņa īpa�niecei. Darbs pie jaunkundzes nebija diez cik grūts un aizņēma maz laika. Jāuzcep kāda bute vai kotletes � un pusdienas gatavas. Vakarā jaunkundze būtu varējusi paturēt Zerminiju pie sevis, lai nepaliktu mājās viena, bet viņa to labāk sūtīja pastaigāties, mudināja iziet ārā, mazliet ieelpot svaigu gaisu un izklaidēties. Viņa tikai pieteica, lai Zerminijā ap desmitiem būtu mājās un palīdzētu viņai apgulties, bet, ja arī Zerminijā aizkavējās, jaunkundze itin labi noģērbās un aizgāja gulēt bez �erminijas palīdzības. Visas tās stundas, ko saimniece Zerminijai bija atvēlējusi, Zerminijā pavadīja, tas ir, nodzīvoja piena veikalā. Tagad viņa uz veikalu devās no agra rīta � uz slēģu atvēr�anas laiku � un parasti pati tos arī atvēra �, iedzēra kafiju ar pienu, palika tur līdz deviņiem, tad gāja mājās, lai pasniegtu jaunkundzei tasi �okolādes, un laikā starp brokastīm un pusdienām atrada izdevību kaut kāda sīkuma dēļ iegriezties veikaliņā vēl divas trīs reizes, uzkavējoties un pļāpājot veikala dibenistabiņā. �Tu nu gan vari tark�ķēt kā �agata!� jaunkundze viņai sacīja īgnā balsī, bet smaidīgām acīm.

Pusse�os, novākusi pusdienas traukus, Zerminijā pa galvu pa kaklu skrēja lejā pa trepēm, līdz pulksten desmitiem sēdēja pie �ipijona mātes, rāpās atkal aug�ā sestajā stāvā, piecās minūtēs noģērba savu kundzi, kas gan nekā neiebilda, tomēr mazliet brīnījās par to, ka Zerminijā tik ļoti steidzās iet gulēt: viņa atcerējās tos laikus, kad Zerminijā bija ieņēmusies pasnauduļot te vienā, te otrā atzveltnes krēslā un neparko negribēja iet aug�ā savā istabā. Nopūstā svece vēl kūpēja uz jaunkundzes naktsgaldiņa, kad Zerminijā jau bija pie piena veikala īpa�nieces; �oreiz viņa tur palika līdz pusnaktij vai līdz vieniem; bie�i vien viņa gāja projām tikai tad, kad policists, ievērojis gaismu, pieklaudzināja pie slēģa un lika veikalu slēgt.

Lai vienmēr pēc iespējas bie�āk varētu būt piena veikalā un lai izpelnītos tiesības tur vienmēr uzturēties, lai tur ieņemtu stabilu vietu, lai nekad neizlaistu no acīm iemīļoto cilvēku, lai viņam izrādītu uzmanību, viņu sargātu, pastāvīgi ar viņu saskartos, Zerminija pārvērtās par Zipijonu kalponi. Viņa slaucīja veikalā grīdu, gatavoja Zipijona mātei pusdienas un virumu suņiem. Viņa apkalpoja saimnieces dēlu: saklāja gultu, tīrīja ar suku uzvalku, spodrināja kurpes, juzdamās laimīga un lepna, ka var pieskarties lietām, kam viņ� pieskaras, aizgrābta par to, ka var pielikt rokas palagam, pie kura bija skāries viņa augums, gatava skūpstīt dubļus, kas pielipu�i pie viņa kurpju zolēm.

Viņa strādāja visus darbus � gan tirgoja veikalā, gan apkalpoja pircējus: Zipijona kundze visu bija uzvēlusi viņas pleciem; un, kamēr Zerminija vaiga sviedros strādāja, resnule kā īsta rantjē majestātiski ļāvās bezdarbībai, dziļi iegrimusi atzveltnes krēslā, kas bija novietots �ķērsām ietvei, un ieelpodama ielas vēsumu, vienā gabalā taustīja zem priek�auta kleitas kabatā brīnumjauko ieņemto naudu, to ieņemto naudu, kas tik tīkami skan Parīzes sīktirgotāju ausīm, ka, darbu atstājis, bodnieks pirmajās dienās jūtas glu�i grūtsirdīgs, vairs nedzirdēdams pierasto monētu skanē�anu un papīriņu �aukstē�anu.

Kad atnāca pavasaris, Zerminija gandrīz ik vakaru sacīja Zipijonam: �Vai neaiziesim uz pļavām?�

Zipijons vilka mugurā kreklu ar sarkanmelnajām rūtīm un mauca galvā melno samta �okejcepuri; un viņi gāja uz to vietu, ko kvartāla iedzīvotāji sauca par �pļavām�.

Viņi gāja uz aug�u pa Kliņankūras �oseju un kopā ar priek�pilsētas parīzie�u straumi, kas steidzās kaut cik ieelpot svaigu gaisu, soļoja pretī milzīgajam debesu laukumam, kur� pacēlās tie�i virs bruģa, virs paugura virsotnes, starp divām namu rindām, un glu�i klajam, ja to neaizsedza priek�ā aizstājies omnibuss. Tveice mazinājās, saule apgaismoja tikai jumtu �ukurus un dūmeņus. Kā pa milzu vārtiem, kas bija atvērti uz pļavām, no ielas gala un no debesīm plūda pla�uma un brīvības elpa.

Satoru�ā viņi ieraudzīja pirmo koku zaļumu. Pēc tam Sato ielā �ilbino�ā krā�ņumā atklājās apvārsnis. Tālumā pletās lauki, dzirksto�i un neskaidri, iegrimu�i zeltainā pievakares dūmakā. Viss it kā peldēja �ais saules putekļos, ko diena izdzēsdama pamet aiz sevis uz zaļuma un uz mājām, nokrāsodama tās ro�ainā krāsā.

Viņi devās lejup no kalna pa ietvi, uz kuras bērni bija savilku�i �klases�, garām �ogiem, pār kuriem �ur tur pārkārās pa kādam zaram, devās garām dārzu ieskautām māju rindām. Pa kreisi slējās gaismas pārpilnas koku galotnes, lapu �emuri, kuriem urbās cauri rieto�ā saule, ugunīgām svītrām noklādama dzelzs re�ģu �ogus. Atstāju�i aiz sevis dārzus, viņi gāja garām dēļu sētām, pārdodamiem zemes gabaliem, nepabeigtām būvēm vēl neizveidotās ielās, būvēm ar tuk�umā gaido�i sastingu�iem akmens karkasiem, garām mūriem, kuru pakājē mētājās kaudzēm pudeļu ar nodauzītiem kakliem, gāja gar augstām, bezgaumīgām, kaļķiem balsinātām mājām, kuru logos bija sakarināti putnu būrī�i un �āvējās veļa, ar Y veida notekcaurulēm katrā stāvā, gāja_ garām lieliem laukumiem, kas izskatījās pēc putnu fermām, garām kazu apgrauztiem pauguriņiem.

Sur tur viņi apstājās, ieelpoja ziedu smar�u � kādā �aurā pagalmiņā augo�a panīku�a ceriņkrūma smar�u. Zerminija pa brī�am noplūca kādu lapiņu un to ko�ļāja.

Virs galvas riņķodami lidinājās jautri, bezbēdīgi bezdelīgu bari. Putni cits ar citu sasaucās. Debesis atbildēja būrī�iem. Ap Zerminiju viss dziedāja, un viņa slepus laimīgi lūkojās logos uz krekliņā ģērbtām sievietēm, uz vīrie�iem, kas atrotītām piedurknēm strādāja dārziņos, uz mātēm, kas, sēdēdamas uz sliek�ņiem, auklēja bērnus.

Nogāze izbeidzās, nebija vairs arī bruģētās ielas. Sākās plats, krītains, balts, putekļains ceļ�, klāts da�ādām lauskām, apmetuma gabaliem, kaļķu un ķieģeļu drazām, izrakņāts, izvagots dziļām, gar malām spīdīgām sliedēm, ko atstāj akmeņu vedamo ratu lielo riteņu pēdas. Te sākās tas, kas alla� sākas tur, kur Parīze izbeidzas, tas, kas alla� aug tur, kur pat zāle neaug, � viena no tām neauglīgajām ainavām, kādas rodas ap lielpilsētām, pirmā priek�pilsētas zona intra muros\ kur daba ir izsīkusi, augsne noplicināta, zeme nosēta austeru glieme�nīcām. Nebija vairs nekā cita kā tikai pusie�ogoti zemes gabali, kuros rēgojās pamesti divri�i un kravas rati ar gaisā saceltām ilksīm, akmens drupinātavas, rūpnīcu korpusi ar sastatnēm apkārt, nepabeigtas strādnieku mājiņas, vēl glu�i caurredzamas, ar mūrnieku saspraustiem karodzi-

¹ Starp sienām. (Lat.) ņicm, pelēkbaltu smil�u klajumi, stingru virvju apjozti sakņu dārzi, kuri stiepās gar izskalotajām grambām, kur nolaideni beidzās akmeņainais ceļa uzbēruma slīpums.

Drīz viņu priek�ā izslējās pēdējā, zaļā stabā iekarinātā laterna. Cilvēki nemitīgi plūda turp un atpakaļ. Ceļ� bija skaļas dzīvības pilns un priecināja acis. Zerminijai pretī nāca sievietes, vicinādamas savu vīru spieķus, zīdā tērpu�ās lorcles ar darba blūzēs ģērbtiem jaunekļiem zem rokas, vecas sievietes izģērbu�ās spilgtās svētdienas kleitās, zem krūtīm sakrustotām rokām pastaigājās pēc smagas darba dienas. Strādnieki stūma bērnus ratiņos, puikas nāca mājās ar mak�ķerēm no zvejas Sentuenā, daudzi vilka nūjas galā piesietus ziedo�as akācijas zarus.

Ik pa brī�am garām pagāja grūtniece, vezdama aiz rokas pavisam mazu bērnu un uzmezdama uz sienas sava lielā vēdera ēnu.

Visi gāja mierīgi, laimīgi, tī�uprāt pagausinātu soli, jautri gorīdamies, laiski un priecīgi. Neviens nesteidzās, un uz gludās apvār�ņa līnijas, kuru laiku pa laikam pār�ķēla balti vilciena dūmi, staigātāji iztālēm izskatījās kā melni, gandrīz nekustīgi punkti.

Aiz Aionmartras apvidus sākās lieli grāvji, milzīgas �etrstūrainas gravas, kurās krustojās pelēkas iemītas taciņas. Zālīte tur bija sagumzīta, sadzeltējusi un izskatījās samtaina saulē, kas, ugunīgu staru apņemta, bija redzama rietam kādā gaismas spraugā starp mājām. Zerminijai patika skatīties, kā tur strādā vilnas kārsējas, kā izkārpītajā zemē ganās ādas dīrātavas zirgi, kā zaldāti sarkanām biksēm kājās dzenā bumbas, kā bērni lai� gaisā papīra pūķi, kas gai�ajās debesīs izskatās melns. Pēc tam ceļ� nogriezās uz dzelzceļa tiltu, pie kura varēja nokļūt, izejot cauri Kliņankūras mūrnieku un lupatla�u ciematam, kam bija slikta slava. Zerminija un Zipijons straujā solī devās garām �īm no zagtiem dēļiem celtajām būdām, no kurām plūstin plūda tur paslēpu�ies �ausmu darbi: no �īm mājelēm, kas bija ne īsti teltis, ne zemnīcas, Zerminija baidījās, juzdama tur slēpjamies visus Nakts noziegumus.

Pie cietok�ņa vaļņa viņas prieks atkal atgriezās. Abi ar Zipijonu viņi skrie�us metās uz nogāzi un tur apsēdās zemē. Turpat līdzās jau ņudzēja kuplas jo kuplas ģimenes: tur bija gan strādnieki, kas gulēja, nolaidu�ies uz vēdera, gan sīki rantjē, kuri ar tālskati apskatīja ainavu, gan nabadzības radīti filozofi, atbalstīju�i abas rokas pret ceļgaliem, ģērbu�ies aiz vecuma nolezēju�ās drēbēs, galvā uzmauktām melnām platmalēm, kas bija kļuvu�as tikpat rūsganas kā viņu bārda. Gaisu tricināja leijerkastes skaņas. Zemāk, gravas dibenā, zaļumnieki spēlēja visādas spēles. Zerminijai acu priek�ā ņirbēja raibu raibs ļau�u pūlis, baltas blūzes, skraido�u bērnu zili priek�autiņi; griezās karuselis, bija redzamas kafejnīcas, vīna un augļu bodītes, konditorejas, �autuves, pa pusei paslēpu�ās zaļu koku skupsnās, kur pacēlās trīskrāsainie karogi. Tālāk zilganā dūmakā tīta taisna koku rinda iezīmēja ceļu. Pa labi bija redzama Sendenī abatija ar tās lielo baziliku, pa kreisi virs miglainas ēku rindas ķir�u krāsas ugunīs dega aiz Sentuenas rieto�ās saules ripa un zīmēja trīsuļojo�as sarkanas kolonnas, kas it kā balstīja debesu velvi. Sad tad uz �ā �ilbino�ā fona pazibēja kāda bērna palaists gaisa baloniņ�.

Viņi devās lejāk, izgāja cauri vārtiem, soļoja garām Lotringas desiņu veikalam, vafeļu pārdotavai, garām vasaras krodziņiem, garām lapenēm, ap kurām vēl nebija saaugu�i nekādi krūmi un kuras smar�oja pēc svaiga koka, kur milzīgs cilvēku jūklis � vīrie�i, sievietes un bērni � ēda ceptus kartupeļus, gliemenes un krevetes, � un beidzot nonaca pirmajā pļaviņā, kur ieraudzīja pirmo zaļo zāli. Zālāja malā bija novietoju�ies rokas ratiņi, piekrauti ar piparkūkām un piparmētru pastilām, un kāda sieva no e�malā stāvo�ā galdiņa tirgoja lakricas dzērienu... Dīvains lauks, kur viss jaucās kopā: ceptu kartupeļu smārds � ar valgām vakara smar�ām, metāla ripu �ķindoņa � ar miegā slīgsto�as debess klusumu, atkritumu smaka � ar briesto�as labības aromu, priek�pilsēta � ar idilli, gadatirgus � ar dabu! Bet Zerminija to visu uzņēma ar baudu, un, vilkdama Zipijonu aizvien tālāk un tālāk, iedama gar pa�u ceļmalu, viņa iebrida labībā, lai sajustu uz kājām tās kņudo�o vēsumu.

Atceļā viņai kārojās vēlreiz uzkāpt nogāzē. Saules vairs nebija. Debess apak�ā bija pelēka, vidū � ro�aina, aug�ā � zilgana. Apvārsnis pamazām satumsa, zaļums sakusa kopā un nebija vairs tik spilgts, krodziņu cinkotie jumti mirdzēja mēness gaismā, uguntiņas sāka spiesties cauri miglai, ļau�u pūlis saplūda pelēcīgā plankumā, baltie tērpi izskatījās zili. Pamazām viss izdzisa, kļuva bālāks, iz�ķīda blāvajā dziesto�ās dienas gaismā, un no sabiezējo�ās tumsas reizē ar tark�ķu skaņām sāka pieaugt troksnis, ko līdz ar nakts iestā�anos radīja vīna apreibinātais pūlis. Nogāzes virsotnē vējā līgojās garās zāles stiebri. Beidzot Zerminijā nolēma iet mājās. Viņa gāja, asi izjuzdama tumsto�ās nakts tuvo�anos, lūkodamās tum�ajās mājās, neskaidrajās, it kā izdzisu�ajās priek�metu kontūrās, nogurusi no grūtā, kājām neierastā ceļa, laimīga, ka ir nogurusi, gausa, piekususi, pusnemaņā un tomēr lieliski juzdamās.

Pie pirmajām Sato ielas aizdegtajām laternām viņa gandrīz vai krita no kājām nost � tik ļoti viņai nāca miegs.

XIII

�ipijona kundzei, tiekoties ar �erminiju, seja staroja aiz laimes: viņas skūpsti bija pilni kvēles, balsī skanēja maigums, skatiens bija salds un sirsnīgs. Resnules labsirdība, �ķiet, plūda ar aizkustino�u maigumu, ar māti�ķa maiguma pilnu uzticību. Viņa uzticēja Zerminijai veikala rēķinus, savus sievietes noslēpumus, savas dzīves pa�us intīmākos notikumus. �ķita, ka uz Zerminiju viņa raugās kā uz tuvu radinieci, kurai jāzina visas ģimenes lietas. Kad viņa runāja par nākotni, alla� bija skaidrs, ka Zerminijā nav �ķirama no �ipijonu ģimenes, ka viņa tajā ietilpst. �ipijona kundzei itin bie�i paspruka pa atturīgam un noslēpumainam smaidam, un �is smaids liecināja, ka viņa visu redz un ne par ko nedusmojas. Da�reiz, kad dēls sēdēja blakus Zerminijai, viņa pēk�ņi pakavējās ar skatienu pie tiem, ar valgu mātes skatienu, apskaudama mīlniekus ar acīm, kas it kā savienoja un svētīja abu bērnu galvas.

Nekad nekā nerunādama, nebilzdama ne vārda, ko varētu saprast kā solījumu, neatklādama sevi un ne ar ko nesaistīdama, bet vienā gabalā atkārtodama, ka viņas dēls vēl ir pārāk jauns, lai precētos, ar visu savu izturē�anos, ar labvēlīgas iecietības un līdzzinā�anas izrādī�anu, ar klusē�anu, kas it kā atvēra skavas nākamajai vedeklai, viņa tomēr iedro�ināja �erminijas cerības un ilūzijas. Laizdama darbā visas savas izlik�anās spējas, labsirdīgo Īi�ķību, vārdu sakot, visu to maigo un apslēpto viltību, kāda piemīt tukliem cilvēkiem, resnule panāca, ka Zerminijā, paļaudamās uz viņas mēmo solījumu un noticēdama dro�ām laulībām, atmeta pēdējo preto-�anos un beidzot ļāva jaunā cilvēka dedzībai noplūkt to, ko, pēc viņas domām, viņa iepriek� dāvā vīra mīlestībai.

Ar visu �o spēli piena veikaliņa īpa�niece bija gribējusī tikai vienu: saglabāt un piesaistīt pie sevis kalponi, kurai nekas nav jāmaksā.

XIV

Reiz, kad Zerminijā gāja lejā pa sētas trepēm, viņa izdzirdēja, ka no aug�as pāri trepju margām viņu kāds sauc: Adelc viņu lūdza nopirkt un atnest par divi sū sviestu un par desmit sū � absintu.

� Nu, apsēdies ta�u kaut vai uz mirklīti! � Adele sacīja, kad Zerminijā bija uznesusi absintu un sviestu. � Tevi vairs nepavisam neredz, tu nekad neienāc... Jā, bet priek� savas vecenes tev gan atliek laika... Es nu gan nevarētu dzīvot kopā ar tādu antikrista purnu kā viņai! Nu pasēdi ta�u ... �odien es esmu brīva ... Mājās navnesū... Kundze ir aizgājusi gulēt... Katru reizi, kad nav naudas, kundze iet gulēt un augu dienu vārtās pa gultu, romānus lasīdama. Vai tu nevēlies? � un viņa sniedza Zerminijai savu absinta glāzi. � Nē? Ak pareizi, tu ta�u nedzer.., Savādi, kā gan var nedzert... Tas ir liels zaudējums... Paklau, vai tu nebūtu tik laipna un neuzrakstītu it kā no manis vēstulīti manam drauģelim... Laburjē... tu jau zini, es tev par viņu tiku stāstījusi... Se, te būs kundzes spalva... un viņas papīrs, tas tik jauki smar�o.., Vai uzrakstīsi? Tas tik, mīļā, ir īsts vīrietis! Viņ� strādā skārnī, es jau tev stāstīju... Tikai viņam nevajag runāt pretī!,.. Kad, nokāvis lopus, viņ� izdzer glāzi asiņu, viņ� kļūst glu�i kā ārprātīgs... Un ja tad viņam nepiekāpjas... ak dievs, kā viņ� gā�!,.. Bet ko lai dara? Tāpēc jau viņ� ir tik stiprs... Ja tu redzētu, kā viņ� sit ar dūri pa krūtīm � ar tādu sitienu vērsi var nosist � un saka: �Kā mūris!� Jā, tas tik ir vīrietis! Uzraksti kārtīgu vēstuli, labi? Lai viņam galīgi prātu sajauktu. Saraksti visādus maigus vārdiņus, tu jau zini... un mazliet tādus skumīgus.,, Viņ� tos dievina ... Teātrī viņam patīk tikai tādas lugas, kurās raud... Raksti tā, it kā tu rakstītu pati savam mīļajam .,,

Zerminijā sāka rakstīt.

� Klausies, �erminij, tu vēl nemaz nezini! Manai kundzei ir iesitusies galvā dulla iedoma.., Jocīgi, ka tas nāk prātā tādām sievietēm kā mana kundze, kurām nenieka netrūkst, kuras var visu iegūt, pat karali nopirkt, ja grib! Un nav jau arī ko teikt... Ja sieviete ir tāda kā mana kundze, ja ir tāds augumiņ�!... Un, ja vēl sakarina virsū visādus karekļus, uzvelk mugurā brīni�ķīgu kleitu no vienām �picītēm, vai tu domā, ka tad kāds varēs noturēties pretī? Un ja vēl tas nav nekāds smalks kungs, bet ir no mūsu sugas ... tāds jau nu nepavisam nenoturēsies: �itāda samtos izģērbusies skaistule viņam galīgi sagrozīs galvu... Jā, mīļā, vai tu maz vari iedomāties, ka mana kundze ir briesmīgi ieķērusies tai zeņķī � Zipijonā! Tā tik mums vēl trūka, varēsim tagad badā sprāgt!

Ar spalvu rokā sastingusi pie iesāktās vēstules, Zerminija pla�i ieplestām acīm raudzījās Adelē.

� Tu kļuvi itin domīga, vai ne? � Adele jautāja, maziem malciņiem ar baudu sūkdama absintu. Ieraugot Zerminijas sa�ķobīto seju, viņas acis aiz prieka iemirdzējās. � Smieklīgi, vai ne, bet tā ir taisnība, tīrā taisnība, tici man... To zeņķi, kādudien braukdama mājās no sacīkstēm, viņa ievērojusi stāvam uz savas bodītes sliek�ņa... Pēc tam viņa pāris rei�u tur iegājusi it kā kaut ko nopirkt. Tagad viņ� tai atnesīs parfimēriju... liekas, rīt... Nu, pietiks, vai ne? Uz mums tas neattiecas... Jā, kā tad ar to manu vēstuli? Vai tev ķēries pie sirds tas, ko es pastāstīju? Tu ta�u izlikies tik svēta... Es nemaz nezināju ... Tagad nu viss ir skaidrs. Kad tu man mū�īgi kladzināji, ka viņ� vēl ir bērns... tu dro�i vien negribēji, ka viņam kāds duras klāt! Gudriniece tāda!

Un, kad Zerminija noraido�i pakratīja galvu, Adele turpināja:

� Liecies nu mierā, liecies! Kas tad man? Tīrais puika, ja viņam �ņauks degunu, � no tā piens sāks tecēt! Pateicos! Tas nav manā gaumē... Galu galā tā ir tava darī�ana... Labāk ķersimies tagad pie manas vēstules, vai ne?

Zerminija noliecās pār papīra lapu. Ta�u viņu kratīja drudzis, pirksti tā drebēja, ka spalva nepārtraukti meta tintes traipus.

� Vai zini, � viņa sacīja, pēc brī�a atstumdama vēstuli, � es nesaprotu, kas ar mani �odien notiek... Es tev uzrakstī�u citreiz ...

� Kā vēlies, mīļā... Bet es uz tevi paļaujos. Atnāc rīt. Es tev pastāstī�u tādus jokus par kundzi... Dabūsim izsmieties!

Kolīdz durvis bija aizvēru�ās, Adele aiz smiekliem plīsa vai pu�u: ar �ādiem sadomātiem meliem viņai bija izdevies izvilināt Zerminijas noslēptimu.

XV

Mīlestība jaunajam Zipijonam bija tikai līdzeklis nelāgas ziņkāres apmierinā�anai, iegansts tam, lai pēc tuvinā�anās kādai sievietei un pēc tās iegū�anas vēlāk būtu tiesības �o sievieti ļaunā priekā nicināt. �is jauneklis, gandrīz vēl bērns, savos pirmajos mīlas sakaros neienesa karstas, kvēlas jūtas, viņ� tajos ienesa saltu, palaidnīgu iekāri, ko zēnos mēdz modināt sliktas grāmatas, draugu vaļsirdība, sarunas pansiju guļamistabās � pirmā netiklības dvesma, kas noplicina iekāri. Viss, ko jauneklis parasti dāvā sievietei, kura viņam atdevusies, viss, ar ko viņ� to apveltī, � glāsti, mīļi vārdi, maigi salīdzinājumi � tas viss Zipijonam bija sve�s. Sieviete viņā modināja tikai piedauzīgus priek�status, un sievietes kaisli viņ� uzskatīja vienīgi par kaut ko aizliegtu, neatļautu, rupju, cinisku un dīvainu, par kaut ko tādu, kas sagādā vil�anos un pelna ironiju.

Ironija � zemiska, gļēva, ļauna sabiedrības padibeņu ironija � tā bija �ā jaunekļa galvenā īpa�ība. Viņ� bija viens no tiem tipiskajiem parīzie�iem, kuru sejās redzams ņirdzīgs skepticisms, kas raksturīgs lielpilsētai, kurā alla� zēlusi zobgalība. Smaids, kas parīzie�a sejai pie�ķir gan atjautību, gan �ķelmību, Zipijonam vienmēr bija izsmējīgs un nekaunīgs. Aug�up uzrautajos lūpu kaktiņos un nervozi raustīgā, smejo�ā mutē slēpās kaut kas ļauns, gandrīz ne�ēlīgs. Viņa sejā, kuras bālums atgādināja vara gravīras, viņa sīkajos, skaidrajos, apņēmības pilnajos un nekaunīgajos vaibstos jaucās kopā lielība, enerģija, bezbēdība, apķērība, neķītrība � visāda veida nelietības izpausmes, kuras brī�am mīkstināja pieglaimīga maiguma izteiksme. Cimdinieka profesija (Zipijons to bija izvēlējies pēc diviem trim neveiksmīgiem mēģinājumiem iemācīties kādu citu amatu) un paradums strādāt pie loga, lai būtu redzams garāmgājējiem, pie�ķīra viņam pa�apziņu un �vīta eleganci. Darbnīcā, kuras logi izgāja uz ielu, viņ� alla� ieradās baltā kreklā ar melnu, brīvi sasietu kaklasaiti, cie�i ap gurniem ap�ņaugtās biksēs; viņ� bija iemācījies staigāt gorīdamies, �vītīgi ģērbties un izturējās gurdi izlaidīgi, kas raksturīgi zellim, uz kuru visi skatās. Ap�aubāmā elegance � galvvidū pār�ķirts celiņ�, uz deniņiem uzsukātas matu �ķipsnas, atlokāmās apkaklītes, kas atklāj kaklu, koķetās, sievi�ķīgās grimases � tas viss pie�ķīra viņa izskatam aizdomīgu nenoteiktību, ko vēl jo divdomīgu padarīja gludenā seja, kurā vīdēja tikai retu Ūsiņu svītriņas, viņa bezdzimuma sejas panti, kurus kaislība un dusmas darīja līdzīgus gau�ām jaunas un nejaukas sievietes sejai. Bet 'Zerminijai Zipi-jona izskats un visas viņa manieres likās ļoti cēlas.

Būdams tāds, kāds viņ� bija, nespējīgs ne vien kādu iemīlēt, bet pat kādam jutekliski pieķerties, Zipijons bija galīgi nomocīts un garlaikots �ās dievinā�anas dēļ, kura skurba pati no sevis un kļuva aizvien trakāka un trakāka. Zerminija viņu ārkārtīgi garlaikoja. Viņas pazemo�anās �ķita smieklīga, viņas padevība � komiska. Viņa tam bija apnikusi, apriebusies, kļuvusi necie�ama. Zipi-jonam bija gana viņas mīlestības, arī viņas pa�as. Un viņ� nekavējās bez kādas �ēlastības, bez līdzjūtības no tās novērsties. Viņ� no tās bēga, vairījās ar to satikties. Par ieganstu derēja itin viss: slikts laiks, nepiecie�amība kaut kur iet, steidzams darbs. Vakaros Zerminija viņu gaidīja � viņ� neatnāca; Zerminija ticēja, ka viņ� ir ļoti aizņemts, bet viņ� dzenāja biljarda bumbiņas kādā �aubīgā krodziņā vai dejoja kaut kur priek�pilsētas ballītē.

XVI

Tas notika kādu ceturtdienu ballē �Melnajā bumbā�. Publika dejoja.

Zāle ne ar ko neat�ķīrās no citām tālaika vienkār�ajai tautai domātām izpriecas vietām. Tā mirdzēja imitētā bagātībā un nabadzīgā greznumā. Tur bija gleznas un grīļīgi galdiņi, apzeltīti gāzes radziņi un glāzītes, lai varētu iemest pa ogai, samts un koka soli, traktiera nabadzība un prastums, izrotāts teātra spīguļiem.

Pie logiem karājās granātu krāsas samta lambrekeni ar zelta tresēm; �ādi pa�i lambrekeni, tikai taupības dēļ uzzīmēti, rotāja spoguļus, kurus apgaismoja sienas sve�turis ar trim gāzes radziņiem. Uz sienām lielie, baltie paneļi ar Bu�ē* pastorālēm, apņemtām ar izkrāsotiem rāmjiem, mijās ar Pridona �Gadalaikiem�,* kas it kā brīnījās par to, ka �eit atrodas; virs logiem un durvīm starp piecām rozēm rotaļājās ar ūdensslimību sirgsto�i amori, nonāku�i �eit no kāda priek�pilsētas friziera pomādes bund�as. Zāles griestus balstīja �etrstūraini stabi, pārklāti bāliem ornamentiem, bet zāles vidū uz neliela astoņstūraina paaugstinājuma bija novietojies orķestris. Ozolkoka barjera krū�u augstumā kalpoja par atzveltni �auram, sarkanam solam un ierobe�oja dejas laukumu; Bet pretī �ai barjerai, ārpusē, divi rindās stāvēja zaļi krāsoti galdiņi un koka soli, tādējādi apjo�ot vietu, ko aizņēma kafejnīca.

Dejas laukumā, griezīgas gaismas un gāzes �ķēpveida liesmu apspīdētas, drūzmējās da�da�ādas sievietes, tērpu�ās tum�ās, izbalēju�ās, nopluku�ās kleitās, melna tilla aubēs, melnos mēteļos, apvalkātās jakās ar iziru�ām vīlēm, ievīstīju�ās ka�okādas apmetņos, kas pirkti pie ielas tirgotājiem vai vecu lietu tirgotājām. Visa �ā jūkļa vidū nevienas baltas apkaklītes, kas apņemtu jaunas sejas svaigumu, nevienu gai�u brun�u, kas plīvotu dejas virpulī, �īm sievietēm nebija nevienas baltas stērbelītes, viņas bija tum�as līdz pat savu nespodro kurpju purngaliem, visas ģērbu�ās nabadzības krāsās. Sis gai�u apģērbu trūkums balli tina tādā kā sēru plīvurā, pie�ķīra visām sievietēm kaut ko bēdīgu un netīru, apdzisu�u, pe-lēkbālu, kaut ko neskaidri ļaunu vēstījo�u, it kā viņas būtu atnāku�as vai nu no nabago slimnīcas, vai no lombarda.

Kāda sirmgalve, kailu galvu, ar sānos iz�ķirtu celiņu, nēsāja ap galdiņiem grozu, kas bija pilns kūkām un sārtiem āboliem. Sad tad riņķojo�o, virpuļojo�o dejotāju vidū pazibēja kāda netīra zeķe, kāda tipiska ebrejiete, kas uz ielas tirgojas ar sūkļiem, pazibēja sarkani pirksti, kas spraucas ārā no melniem dūraiņiem, kāda melnīgsnēja ūsaiņa seja, kādi apak�svārki ar veciem, saskretu�iem dubļiem, kāds gadījuma pirkuma puķains katūna krinolīns, apspīlēts un slikti piegulo�s augumam, kādas lore-tes lēts, kliedzo�s apģērba gabals.

Vīrie�i bija ģērbu�ies mēteļos, mazām, plakanām, pakausī atstumtām �okejcepurēm galvā, ap kaklu apmestiem vilnas kaklautiem, kuru gali nokarājās uz muguras. Viņi uzlūdza dāmas, paraustot tās aiz plīvojo�ām aubes lentēm. Da�i, kam galvā bija platmales, ģērbu�ies svārkos un krāsainos kreklos, izskatījās pēc vīzdegunīgiem sulaiņiem un staļļa pui�iem no bagātnieku mājām..

Visi lēkāja un tirināja kājas. Sievietes trakoja, izlocījās, kūleņoja, dzīvnieciska prieka aizrautas, lempīgas un satracinātas. Kadriļas laikā varēja dzirdēt nosakām satik�anās vietu: pie atkritumu izgāztuves.

Zerminijā iegāja zālē tai bridi, kad kadriļa beidzās ar dziesmiņas �Bi�o tēva �oķene� melodiju un dejotāji cim-balu, zvārguļu un bungu dārdu satracināti, bija galīgi apdullu�i. Ar vienu skatienu aptvērusi visu zāli, visus vīrie�us, kuri veda savas dāmas atpakaļ uz viņu vietām, kas bija aizņemtas ar iepriek� uzliktām �okejcepurēm, Zerminijā redzēja, ka tikusi maldināta: viņa tur nebija. Tomēr Zerminijā nolēma pagaidīt. Viņa iegāja dejas laukumā un, cenzdamās slēpt apmulsumu, apsēdās uz sola malas. Sprie�ot pēc audekla aubēm, Zerminijā nodomāja, ka sievietes, kas rindiņā sēdēja viņai blakus, ir tādas pa�as kalpones kā viņa. No �īm viņa baidījās mazāk nekā no balles skuķiem ar kailām galvām vai tīkliņiem pār matiem, tās staigāja, sabāzu�as rokas mēteļa kabatās, nekaunīgi skatīdamās visiem acīs un dungodamas. Bet drīz vien viņa pievērsa sev nelabvēlīgus skatienus pat no savām blakussēdētājām. �erminijas cepure � tikai kādām desmit sievietēm �ai ballē bija galvā cepure �, cakainie apak�svārki, kas baltoja no kleitas apak�as, �allē iespraustā zelta bro�a �ais sievietēs modināja naidīgu ziņkāri. Viņas meta uz Zerminiju acis un nelabi smaidīja. �ķita, ka viņas visas brīnās, kur �ī jaunatnācēja radusies un vai tik tā nedomā atņemt viņām mīļākos. Draudzenes, kas pastaigājās pa zāli viena otru ap vidukli apskāvu�as, it kā nupat grasītos dejot valsi, garāmejot Zerminiju tā noskatīja, ka viņai bija jānodur acis; pēc tam, paraustīju�as plecus, draudzenes gāja tālāk, visu laiku atskatīdamās.

Zerminijā pārsēdās citā vietā: tur viņu sagaidīja tādi pa�i smīni, tāds pats naidīgums un sa�ukstē�anās. Viņa aizgāja uz pa�u zāles dibenu: visu sievie�u acis viņu pavadīja; viņa juta, ka nejaukie, skaudīgie skatieni viņu apņem no kleitas apak�malas līdz pat puķēm pie cepures. Viņa bija pietvīkusi glu�i sarkana. Brī�iem viņai uznāca bailes, ka viņa varētu sākt raudāt. Viņai gribējās aizbēgt, bet nebija dū�as vienai iet cauri zālei.

Neapzināti viņa sāka vērot kādu vecāku sievieti, kas lēnām un klusi pastaigājās pa zāli kā naktsputns, kas lidinās ap savu laupījumu. No tum�as, dedzināta papīra krāsas cepures apak�as līda ārā iesirmu matu �ķipsnas. Viņas stūrainos, uz aug�u uzrautos plecus, kādi mēdz

būt vīrie�iem, sedza blāvs lielrūtains pleds. Aizgājusi līdz durvīm, sieviete uzmeta beidzamo skatienu zālei tikpat kā maitas lija, kas meklē un neatrod sprāgoņu.

Pēk�ņi atskanēja kliedziens: policists vilka uz durvīm vārgu jauncklīti, kas lūkoja viņam iekost rokā un ķērās aiz galdiņiem, pret kuriem krītot atsitās ar spalgu troksni, it kā kaut kas plīstu ...

Zerminija pagrieza galvu atpakaļ un ieraudzīja Zipi-jonu: viņ� sēdēja loga ambrazūrā pie zaļa galdiņa starp divām sievietēm un pīpēja. Viena no sievietēm bija liela auguma gai�mate plāniem, sacirtotiem kaņepju krāsas matiem, plakanu, trulu seju un apaļām acīm. Viņa bija ģērbusies sarkanā flaneļa blūzē, kas mugurpusē meta krunkas, un, sabāzusi rokas virs brūniem svārkiem uzsietā melnā priek�auta kabatās, nemitīgi plik�ķināja sev pa ceļiem. Otra, maza un melnīgsnēja, noberzusi seju ar ziepēm glu�i sarkanu, bija uzcirtusies ar siļķu pārdevējas koķetēriju, uzmaukdama galvā baltu adītu kapuci ar zilu apmali.

Zipijons bija pamanījis Zerminiju. Kad viņ� to redzēja pieceļamies un, no viņa acu nenolai�ot, tuvojamies viņa galdiņam, viņ� pieliecās pie auss sievietei ar kapuci galvā un izlaidīgā pozā, uzlicis abus elkoņus uz galda, sāka gaidīt.

� Skat, kur tad tu te cēlies? � viņ� jautāja, kad Zerminijā, taisni izstiepusies, nekustīga un klusa stāvēja viņa priek�ā. � Tas nu gan ir pārsteigumsl Viesmīli Vēl vienu karafītil

Un, ielējis saldināto vīnu abu dāmu glāzītēs, turpināja:

� Nevajag dusmoties ... Sēdies klāt...

Bet, tā kā Zerminija joprojām nekustējās, Zipijons piebilda:

� Liecies nu mierā! Tās ta�u ir manu draugu dāmas ... Vari pajautāt viņām!

� A'lēlij, � sieviete ar kapuci sacīja otrai niknas ka�ķa meklētājas balsī, � vai tad tu neredzi? Tā ir kunga māte! Pasēdies tālāk, lai �ī dāma var apsēsties, viņa grib ar mums kopā iedzert...

Zerminija uzmeta sievietei iznīcino�u skatienu.

� Nu, kas ir? � sieviete atsāka. � Jūs apvainojāties, kundze? Lūdzu piedo�anu. Vajadzēja brīdināt... Nez cik viņai gadu. Mēlij, kā tu domā? Pie velna! Tev nu gan nav kauna, izvēlēties sev tik jauniņus!...

�ipijons klusībā smaidīja, gorījās un ņirdza sevī. Visa viņa būtne pauda zemisku prieku, kādu izjūt �ļauni cilvēki, redzot cie�am tos, kuri viņus mīl.

� Man jāparunā... ar tevi... ne �eit... tur ārā, � Zerminija sacīja.

� Jautru izklaidē�anos! Vai tu nāc, Mēlij? � vaicāja sieviete ar kapuci galvā, aizpīpēdama apdzisu�u cigāru, ko �ipijons bija aizmirsis uz galda blakus citrona �ķēlītei.

� Ko tev vajag? � �ipijons jautāja, glu�i neviļus Zerminijas toņa aizkustināts.

� Nāc!

Un Zerminija sāka iet viņam pa priek�u. Viņai apkārt drūzmējās cilvēki, un visi smējās. Viņa dzirdēja balsis, atsevi�ķus teikumus un neskaidrus svilpienus.

XVII

�ipijons apsolīja Zerminijai uz ballēm vairs neiet. Bet jauneklis bija sācis gūt popularitāti kā Brididi* priek�pilsētas krodziņos � �Melnajā bumbā�, �Baltajā karalienē� un �Ermitā�ā�. Viņ� bija kļuvis par tādu dejotāju, ka kroga apmeklētāji izbrīnā cēlās aug�ā no saviem galdiņiem, par dejotāju, kas visas zāles uzmanību piesaistīja savu kurpju zolēm �- tās lidoja divas collas virs viņa galvas �, par dejotāju, kuru uzlūdza uz deju profesionālas dejotājas un da�reiz pat pacienāja, lai tikai padejotu ar viņu. Balle viņam vairs nebija tikai balle, tas bija teātris, tā bija publika, popularitāte, aplausi, tur varēja dzirdēt glaimojo�i �ukstam savu vārdu, skanēja ovācijas par godu kankanam kenketu gaismā.

Svētdien viņ� neaizgāja uz �Melno bumbu�, bet nākamajā ceturtdienā tur atkal ieradās; un Zerminija, labi redzēdama, ka neaizkavēs viņu no ie�anas, nolēma iet uz turieni kopā ar viņu un palikt tur, kamēr viņ� ies prom. Sēdēdama pie galdiņa vistum�ākajā zāles kaktiņā, viņa to vēroja un nenolaida no viņa acu pa visu pretdejas laiku; kad kadriļa beidzās, ja �ipijons vēl kavējās, Zerminija gāja viņam klāt, gandrīz ar varu rāva viņu ārā no rokām sievietēm, kas, gribēdamas Zerminiju pakaitināt, apbēra Zipijonu glāstiem, raustīja un centās ilgāk aizturēt.

Drīz Zerminiju visi jau labi pazina, un tagad apvainojumi ap viņu neskanēja vairs tik neskaidri, apslāpēti, it kā no tālienes kā pirmajā ballē. Viņu apvainoja glu�i klaji, skaļi izsmēja tie�i acīs. Zerminija bija spiesta trīs stundas no vietas izturēt ņirgā�anos, redzēt, kā uz viņu rāda ar pirkstiem, sauc viņu vārdā, tērgā par viņas vecumu. Viņa bija spiesta paciest vārdu �vecene�, ko draiskie skuķi garāmejot vienā gabalā spļāva pār plecu viņai sejā. Ta�u �itās uz viņu vismaz paskatījās, bet itin bie�i dejotājas, kuras �ipijons uzaicināja iedzert un pieveda pie galdiņa, kur sēdēja Zerminija, dzerdamas par Zerminijas naudu pirkto karstvīnu, atspiedu�as vaigu pret delnu, palika sē�am un izlikās neredzam, ka turpat blakus sē� vēl viena sieviete, izturējās pret viņu kā pret tuk�u vietu, pat neatbildēdamas, kad viņa tās uzrunāja. Zerminija būtu nositusi �īs sievietes, kuras viņa Zipijona dēļ pacienāja un kuras viņu tā nicināja, ka pat neievēroja viņas klātieni.

Galu galā pēc visām cie�anām, sadumpojusies pārdzīvoto pazemojumu dēļ, viņa sadomāja iemācīties dejot. Viņa neredzēja citu līdzekli, kā atturēt savu mīļāko no citām sievietēm, turēt viņu visu vakaru pie sevis, varbūt pat stiprāk sev piesaistīt, ja viņai izdotos gūt panākumus. Veselu mēnesi viņa slepus vingrinājās dejo�anā. Viņa'atkārtoja visas figūras, visus dejas soļus. Viņa pūlējās vaiga sviedros, lūkodama grozīt gū�as un plivināt brun�us, kā to darīja tās dejotājas, kurām mēdza aplaudēt. Beidzot viņa sadū�ojās, ta�u viss viņu mulsināja un padarīja vēl neveiklāku, kad viņa sajuta ap sevi naidīgo vidi, izbrīna un līdzcietības pilnos smaidus, kas parādījās visu lūpās, tiklīdz viņa bija ieņēmusi vietu dejotāju vidū. Par viņu tā ņirgājās, viņu tā izsmēja, ka viņai trūka drosmes dejot vēlreiz. Viņa drūmi kvernēja savā tum�ajā kaktā un iznāca no turienes tikai tāpēc, lai sameklētu un aizvestu atpakaļ Zipijonu, turklāt to darīja ar tādu mēmu niknumu, kāds piemīt sievai, velkot ārā no kroga vīru un vedot to aiz rokas mājās.

Drīz visā ielā izplatījās baumas, ka Zerminija iet uz ballēm, nevienu pa�u neizlai�ot. Augļu pārdevēja, kurai Adele jau bija to izpļāpājusi, aizsūtīja savu dēlu �izo�ņāt�; atgriezies viņ� pateica, ka tā esot taisnība, un pastāstīja par visiem pazemojumiem, kādi Zerminijai tiek nodarīti un kuri tomēr Zerminiju netraucējot tur atkal atgriezties. Tad nu visā kvartālā nevienam vairs nebija �aubu par de Varandeilas jaunkundzes kalpones sakariem ar Zipijonu, par sakariem, kurus da�i ie�ēlīgi cilvēki līdz �īm vēl apstrīdēja. Nevalodas sacēla lielu troksni, un nedējas laikā nabaga sieviete, kuru viss kvartāls aprunāja, saukāja un apveltīja neķītrākajiem vārdiem, kādi vien dzirdami ielas �argonā, pēk�ņi bija nokritusi no agrāk parādītās cieņas augstumiem un iemantojusi rupjāko un Klajāko nicinā�anu.

Līdz �im viņas lepnums � un Zerminija bija ļoti lepna � baudīja to cieņu un uzmanību, ar kādu kvartālos, kuros mitinās loretes, izturas pret godīgas kundzes godīgu kalponi. Zerminija bija pieradusi pie cieņas, laipnības un uzmanības. Viņa izcēlās starp citām kalponēm Viņas neap�aubāmā godīguma un nevainojamās uzvedības dēļ, viņas uzticības dēļ, kādu viņa baudīja pie de Varandeilas jaunkundzes, veikalnieki pret viņu neizturējās tā kā pret citām kalponēm, jo piedēvēja viņai savas kundzes cienīguma atspulgu. Ar Zerminiju sasveicinoties, noņēma cepuri; viņu vienmēr uzrunāja: �Zerminijas Jaunkundze�. Viņu centās ātrāk apkalpot; viņai piestūma klāt vienīgo veikalā eso�o krēslu, ja bija jāuzgaida. Pat tad, kad viņa kaulējās, pret viņu joprojām palika pieklājīgi un viņu nesauca par sīkstuli. Viņas klātienē pārtrauca sāļākus jokus. Viņa tika ielūgta mielastos, ģimenes svētkos, ar viņu aprunājās par veikala lietām.

Viss mainījās, kad kļuva zināmi viņas sakari ar Zipijonu un bie�ie �Melnās bumbas� apmeklējumi. Kvartāls atriebās par to, ka agrāk bija viņu cienījis. Viņu mājas izlaidīgās kalpones pret viņu izturējās kā pret līdzīgu. Viena no tām, kuras mīļākais sēdēja Mazā cietumā, sauca viņu par mīļo. Vīrie�i uzvedās familiāri, viņu skatieni, tonis, �esti un rokasspiedieni viņu uzrunāja ar �tu�. Pat bērni, kas agrāk bija mācīti �pievilkt kājiņu�, ar Zerminiju sasveicinoties, tagad, ieraudzīju�i viņu uz ielas, bēga prom, it kā tos kāds būtu samācījis no viņas baidīties. Pret viņu izturējās nevērīgi, veikalos apkalpoja pagalmu nevī�īgi. Viņa nevarēja ne soli paspert, nejuzdama nicinā�anu, nesaņēmusi uz vaiga kauna pliķi.

Zerminijai pa�ai tas bija drausmīgs pagrimums. Viņa cieta tā, it kā viņas gods būtu saplosīts gabalu gabalos un. pēc tam Izvārtīts dubļu peļķē. Bet, jo vairāk viņa cieta, !o cie�āk kļāvās pie savas mīlestības, jo cie�āk tai piekrās. Uz Zipijonu viņa neļaunojās, nekā nepārmeta. Viņa tam pieķērās, savā lepnumā izraudājusi visas asaras. Viņa pavisam salīka, ierāvās savas vainas apziņā un pa to pa�u ielu, kur nesen bija staigājusi lepnu gaitu un augsti paceltu galvu, tagad gāja steig�us � teciņiem vien, zemu noliekusies, lūkodamās sānis, baiļodamās tikt pazīta, pasteidzinādama soli, ejot garām veikaliem, no kurienes viņai pakaļ plūda ķengu samazgas,

XVIII

Zipijons nemitīgi �ēlojās, ka ir spiests strādāt citu labā, ka nav pa�am savas naudas, ka nevar izspiest no mātes kādus simt piecdesmit vai simt astoņdesmit frankus. Viņ� neprasot nekādu lielu summu, viņ� tikai gribot noīrēt divas istabiņas pirmajā stāvā un atvērt cimdu darbnīciņu. Un jau plānoja un sapņoja: viņ� paliktu �ai pa�ā, savam veikalam tik izdevīgā kvartālā, kas ir pārpilns ar piecfranku glazē cimdu pircējām un valkātājām. Cimdiem viņ� itin drīz pievienotu parfimēriju un kaklasaites, pēc tam, kad peļņa būtu dzēsusi visus izdevumus, viņ� noīrētu veikalu Ri�eljē ielā.

Ikreiz, kad viņ� par to ierunājās, Zerminija viņam uzdeva simtiem jautājumu. Viņa gribēja zināt visu, kas nepiecie�ams �āda veikala iekārto�anai. Viņa lika nosaukt vajadzīgos darba rīkus, materiālus, pateikt, cik tie maksā un kur tos var nopirkt. Viņa ar tādu ziņkāri un tik sīki iztaujāja par viņa amata specifiku, ka Zipijonam beidzot pietrūka pacietības un viņ� teica: �Kas tev gar to visu daļas? Man jau tā darba ir līdz kaklam, liecies mierā un nerunā par to!�

Kādu svētdienu viņi abi gāja uz Monmartras pusi. Zerminija nenogriezās pa Fro�o ielu, bet iegriezās Pigala ielā.

� Mums ta�u te nav jāiet, � Zipijons sacīja.

� Es zinu, � Zerminija atteica. � Nāc vien.

Zerminija paņēma viņu zem rokas un soļoja uz priek�u, mazliet aizgriezusies, lai viņ� neredzētu, kas notiek tās sejā. Fonlensen�or�a ielā Zerminija pēk�ņi apstājās pie kāda nama diviem logiem apak�stāvā un sacīja!

� Paskaties!

Aiz prieka viņa drebēja.

Zipijons paskatījās: viņ� ieraudzīja starp abiem logiem izkārtni ar spo�iem vara burtiem:

CIMDU VEIKALS

Zipijons

Pirmā loga priek�ā bija aizvilkti balti aizkariņi. Cauri otrā loga rūtīm viņ� ieraudzīja plauktus ar kartona kārbām un tiem priek�ā mazu darbgaldu ar lielām grieznēm, podu ādas atgriezumiem un nazi ādu apstrādā�anai.

� Tava atslēga ir pie durvju sarga, � Zerminija sacīja.

Viņi iegāja pirmajā istabā, veikalā.

Zerminijai gribējās viņam visu izrādīt. Viņa taisīja vaļā kārbas un smējās. Tad, atgrūdusi otrās istabas durvis, sacīja:

� Redzi, �eit tev nebūs jāsmok nost kā savas mātes skabūzī... Vai tev patīk? Nekā skaista jau �eit nav, bet viss ir tīrs ... Es jau būtu gribējusi, lai tev viss te būtu no sarkankoka... Un kā tev patīk paklājiņ� pie gultas?... Un te ir kvīts... gandrīz vai aizmirsu. � Un Zerminija iespieda viņam rokā īres kvīti. � Redzi, samaksāts par pusgadu... �ēlīgais dievs, tev ta�u tūlīt pat jāsāk pelnīt nauda... Visi mani ietaupījumi ir cauri... Pag, ļauj man apsēsties... Tu izskaties tik apmierināts ... tas mani tā iepriecina... tīri vai galva reibst... kājas vairs netur ...

Un viņa atslīga krēslā. Zipijons noliecās un noskūpstīja viņu.

� Jā, jā, vairs nav, � viņa tam sacīja, redzēdama, ka tas ar acīm meklē viņas auskarus. � Arī gredzenu vairs nav ... Paskaties, nekā vairs nav...

Un viņa parādīja rokas, ko vairs negreznoja lētās rotaslietas, kuru pirk�anai viņa tik ilgi bija krājusi naudu. ^x� Redzi, citādi es nebūtu varējusi nopirkt �o atzveltnes krēslu... kaut gan tas ir piebāzts ar zirga astriem ...

Zipijons apmulsis stāvēja viņas priek�ā, meklēdams pateicības vārdus.

� Tu tik jocīgs izskaties... Kas tev ir? ... Vai tie�ām tāpēc?... � viņa norādīja uz istabu. � Neesi nu dumj�l... Es ta�u tevi mīlu, vai ne? Viss kārtībā.

To visu Zerminija pateica tik vienkār�i, kā mēdz sacīt viscēlākos vārdus, kas nāk no sirds dziļuma.

XIX

Zerminija bija kļuvusi grūta.

Sākumā viņa �aubījās, neiedrīkstējās tam ticēt. Vēlāk, kad dro�i zināja, ka ir grūta, viņu pārņēma milzīgs prieks, kas piepildīja visu dvēseli. Viņas laime bija tik liela un tik stipra, ka uzreiz apslāpēja uztraukumu, ba�as un bailes, kas parasti mēdz jaukties klāt neprecēju�os sievie�u domām un sagandē viņām bērna gaidī�anu � dievi�ķo cerību, kas dzīvo un kustas viņās. Doma par skandālu, ko sacels viņas sakaru atklā�ana ar Zipijonu, baumas par viņas negodu, kas izplatīsies visā kvartālā, �ī drausmīgā doma, kas agrāk viņai lika domāt par pa�nāvību, pat bailes, ka viņu atklās un padzīs de Varandeilas jaunkundze, � tas viss nespēja aptum�ot viņas svētlaimi. Gaidāmais bērns Zerminijai nejāva redzēt neko citu kā vienīgi �o bērnu, it kā viņa jau to turētu paceltu savās rokās; un, tikpat kā neslēpdama savu sievietes negodu, viņa to nesa gandrīz vai lepni, visas ielas skatienu pavadīta, topo�as mātes lepnumā starodama.

Viņa izmisa vienīgi par to, ka ir iztērējusi visus ietaupījumus, ka viņai nav naudas un ka no savas saimnieces izņēmusi uz priek�u algu par vairākiem mēne�iem. Viņa rūgti no�ēloja, ka ir trūcīga un nevar pienācīgi saņemt savu bērnu. Iedama pa Senlazāra ielu, viņa bie�i apstājās pie veļas veikala, kura skatlogā bija izlikti bagātnieku zīdaiņu pūriņi. Viņa vai aprija ar acīm �o skaisto, koķeti apdarināto veļiņu, piķē auduma lācītes, garo kleitiņu ar īso taļļu un angļu iz�uvumiem, visas �īs drēbītes, kas domātas ķerubiem un lellēm. Drausmīga kāre, grūtas sievietes milzīgā kāre viņu mudināja izsist stiklu un to visu nozagt; viņpus skatlogā izliktajām precēm stāvo�ie pārdevēji, kas jau bija pieradu�i viņu tur redzēt blen�am, cits citam viņu rādīja un smējās.

Par spīti bezgalllelajai laimes izjūtai un prieka pilnajai sajūsmai, kas piestrāvoja visu viņas būtni, brī�am viņā tomēr modās nemiers. Viņa nebija skaidrībā, kā bērnu uzņems tēvs. Pāris rei�u viņa bija gribējusi tam pateikt par savu grūtniecību, bet nebija uzdrīkstējusies. Beidzot kādudien, pamanījusi viņa sejā izteiksmi, kādu tik sen bija gaidījusi, lai viņam visu izstāstītu, � izteiksmi, .kurā bija kaut cik maiguma, � Zerminija, sarkdama un it kā lūgdama no viņa piedo�anu, atzinās noslēpumā, kas pa�u darīja tik laimīgu.

� Re, ko izdomājusi! � Zipijons izsaucās.

Pēc tam kad Zerminija viņu bija pārliecinājusi, ka tā nav nekāda izdoma, ka viņa pavisam dro�i ir jau piektajā grūtniecības mēnesī, jaunais cilvēks sacīja:

r- Sito laimi! Pateicos! � Un viņ� nolamājās. � Bet

vai tu vari man pateikt, kas gādās barību �im zvirbulim?

� Vai! Esi jel mierīgs!.,. Badu viņ� necietīs, par to es gādā�u... Un tas ta�u būs tik jauki!... Nebaidies, neviens neuzzinās... Es visu izkārto�u... Paskaties, pēdējās dienās es staigā�u tā � galvu atpakaļ atgāzusi... un nevalkā�u apak�svārkus... un ie�ņaug�os, gan tu redzēsi!... Neviens nekā nemanīs, tici man... Un mums abiem būs bērniņ�, padomā vien!

� Ja nu būs galu galā, tad būs, vai ne? � jaunais cilvēks noteica.

� Paklausies, � Zerminija bikli iedro�inājās, � ja tu pateiktu savai mātei?

� Mammai? Nu nē... Papriek�u tev ir jādzemdē... Pēc tam mēs pārnesīsim zeņķi mājās... Tas viņai būs tāds pārsteigums, ka varbūt viņa piekritīs mūsu precībām.

XX

Pienāca Trejkungu diena. Sai dienā de Varandeilas jaunkundze ik gadu mēdza rīkot mielastu. Viņa ielūdza pie sevis visus radu un draudzeņu bērnus, lielus un mazus. Mazais dzīvoklis tikko spēja tos uzņemt. E>aļa mēbeļu bija jāizliek kāpņu laukumiņā. De Varandeilas jaunkundzei bija divas istabas, un katrā istabā tika klāts galds. Bērniem �ī diena bija lieli svētki, kurus viņi gaidīja jau veselu nedēļu pirms Trejkungu dienas. Viņi skrie�us skrēja aug�ā pa trepēm pakaļ konditorejas izsūtāmajiem zēniem. Pie galda viņi pārēdās, bet neviens viņus par to nebāra. Vakarā viņi negribēja iet gulēt, lēkāja pa krēsliem un sacēla tādu troksni, ka de Varandeilas jaunkundzei nākamajā dienā neizbēgami bija migrēna; ta�u viņa uz bērniem nedusmojās: viņos klausīdamās, viņus redzēdama, siedama viņiem ap kaklu baltās salvetes, ar kurām viņi izskatījās tik sārti, de Varandeilas jaunkundze izjuta īstu vecmāmiņas prieku. Ne par kādu naudu viņa neatteiktos rīkot �īs pusdienas, kad viņas vecmeitas dzīvokli pildīja �o mazo rakaru gai�matainās galviņas, iemetot tajā tik daudz kņadas, jaunības un smieklu vienā dienā, ka vēlāk to pietika veselam gadam.

Zerminija noņēmās ar pusdienu gatavo�anu. Turēdama klēpī māla bļodu un putodama krējumu, viņa pēk�ņi sajuta pirmās sāpes. Palūkojusies spogulī�a lauskā, kas karājās virs virtuves skapī�a, viņa ieraudzīja savu nobālu�o seju. Zerminija nogāja lejā pie Adeles.

� Iedod man savas saimnieces sarkano smiņķi, � viņa palūdza. Un viņa nokrāsoja sev vaigus. Tad atkal atgriezās un, cenzdamās neieklausīties sāpēs, beidza ēdienu gatavo�anu. Pusdienas bija jāliek galdā, un viņa to paveica. Deserta laikā, sniegdama �ķīvjus, viņa atspiedās pret mēbelēm, pieturējās pie krēslu atzveltnēm, slēpdama mokas aiz baismīga krampjaina smaida, kāds mēdz būt cilvēkiem, kam visas iek�as rauj ārā.

� Tu ta�u esi slimai � viņu uzlūkojusi, sacīja saimniece.

� Jā, jaunkundz, mazliet... dro�i vien no ogļu dvingas virtuvē...

� Ej un apgulies... Tu vairs neesi vajadzīga, un traukus nomazgāsi rīt.

Zerminija atkal nogāja pie Adeles.

� Sākas, � viņa tai sacīja. � Skrej �igli pēc fiakra. Vai tu pareizi man pateici, ka tava vecmāte dzīvo I�eta ielā, iepretī varkalim? Vai tu nevari man iedot papīru un spalvu?

Un viņa sāka rakstīt vēstulīti savai saimniecei. Viņa rakstīja, ka esot smagi saslimusi, ka ie�ot slimnīcā, bet adresi nesakot tāpēc, lai kundze sevi neapgrūtinot un nenākot apmeklēt, jo pēc nedēļas viņa jau bū�ot mājās.

� Se! � Adele aizelsusies sacīja, sniegdama Zerminijai fiakra numuru.

� Es tur varu aizķerties... � Zerminija teica. � Ne vārda jaunkundzei... Tas arī ir viss... Zvēri, ka neteiksi ne vārda!

Iedama lejā pa kāpnēm, viņa sastapās ar Zipijonu.

� Pag, � viņ� sacīja, � kur tad tu? Vai tu kur brauc?

� Sāku�ās dzemdības ... Jau dienā uznāca sāpes ... Pie mums bija mielasts.., Vai, cik tas bija grūti!... Ko tu te nāc? Es ta�u tev esmu teikusi, lai tu nekad �urp nenāc, es negribu!

� Redzi... Es tev pateik�u... Man pa�reiz briesmīgi vajadzīgi �etrdesmit franki. Saproti, briesmīgi vajadzīgi.

� �etrdesmit franki! Bet man tik vien ir kā priek� vecmātes...

� Ak tu ķeza! Mjā... Nu, ko tu? un viņ� tai pasniedza roku, lai palīdzētu noiet lejā. � Velns parāvis! Man tie jāizrauj kaut vai no elles.

Viņ� atvēra fiakra durtiņas.

� Kur tad tevi lai ved? � viņ� vaicāja.

� Uz Burbi... � Zerminija teica un iespieda viņam saujā �etrdesmit franku.

� Liecies mierā, � Zipijons sacīja.

� Lai! Vai tad nav vienalga, kur dzemdēt! Un man jau vēl paliek septiņi franki.

Fiakrs aizbrauca.

Zipijons mirkli palika nekustīgi stāvam uz ietves, aplūkodams divus napoleonus delnā. Tad viņ� metās skrie�us paka] fiakram un, to apturējis, pa durtiņām vaicāja Zerminijai:

� Vai man vismaz tevi nepavadīt?

� Nē, man briesmīgi sāp ... Es labāk palik�u viena,� Zerminija viņam atbildēja, aiz sāpēm locīdamās uz fiakra spilveniem.

Pēc veselu mū�ību garas pusstundas fiakrs apstājās Portrojāla ielā melnu durvju priek�ā, virs kurām dega violeta laterna, kas garāmejo�iem medicīnas studentiem vēstīja, ka �onakt un tie�i pa�laik �ai dzemdību namā notiek interesantas, sare�ģītas un grūtas dzemdības.

Ku�ieris nokāpa no sava sēdekļa un piezvanīja. Durvju sargs kopā ar de�urējo�o slimnieku kopēju, paņēmu�i Zerminiju zem rokām, pieveda pie vienas no �etrām gultām, kas stāvēja dzemdētāju palātā. Kolīdz Zerminija apgūlās, sāpes mazliet pierima. Viņa paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka pārējās gultas ir tuk�as, bet milzīgās istabas dziļumā liesmo liels, pēc lauku krāsns parauga mūrēts kamīns, kura priek�ā, uz dzelzs stieņa sakarināti, �āvējas autiņi, palagi un paklāji.

Pēc pusstundas Zerminija dzemdēja; viņa laida pasaulē meitiņu. Viņas gultu ieripināja citā palātā. Tur viņa nogulēja vairākas stundas, iegrimusi tai maigajā atbiī-votības nogurumā, kas alla� seko drausmīgajām dzemdību mokām, tik priecīga un tik izbrīnījusies par to, ka vēl ir dzīva, nebeigdama priecāties par lielo atvieglojumu un dziļi izjuzdama neskaidru radī�anas laimi. Pēk�ņi atskanēja kliedziens: �Es mirstu!�, un Zerminija paskatījās sānis: viņa ieraudzīja, ka viena no kaimiņienēm ir apķērusies ap kaklu de�urējo�ai vecmātei praktikantei, tad topa�brīd atkrita atpakaļ gultā, paraustījās zem palaga un pēc tam vairs nekustējās. Gandrīz tai pa�ā mirklī no kādas citas gultas arī atskanēja �ausmīgs, griezīgs, baiļu pilns kliedziens � nāvi ieraudzīju�as dzīvas būtnes kliedziens: tā bija sieviete, kas, izmisusi izstiepusi rokas, sauca palīgā jauno praktikanti; praktikante pieskrēja klāt, noliecās un, uz vietas zaudējusi samaņu, nokrita zemē.

Tad atkal iestājās klusums, bet, gulēdama starp divām nedzīvām un vienu pusdzīvu sievieti, kas pat uz aukstā klona at�ilba tikai pēc stundas, Zerminija un vēl citas �ai palātā dzīvas paliku�ās sievietes pat neiedro�inājās paraut zvana auklu, kas karājās pie katras gultas.

Toreiz dzemdību namā plosījās viena no tām dzemdību drud�a negantajām epidēmijām, kas sēj nāvi cilvēces auglībā, viena no tām gaisa saindētājām, kuras, pāri drāzdamās, rindu rindām iztuk�o dzemdētāju gultas un kuru dēļ kādreiz bija jāslēdz dzemdību klīnika: �ķita, ka pāri skrien mēris, kas da�u stundu laikā padara cilvēku sejas melnas, visu nolaupa, aizrauj līdzi pa�as veselīgākās, pa�as jaunākās sievietes, mēris, kas nāk no bērnu �ūpuļiem, melnais dzemdētāju mēris. Tas viss notika ap Zerminiju, kura ik brīdi, it īpa�i naktīs, redzēja nāves gadījumus, kas rodas no piena drud�a, nāves gadījumus, kas, �ķiet, pārkāpj visus dabas likumus, mokpilnus nāves gadījumus ar baismīgu klieg�anu, drausmīgām halucinācijām un trako�anu, redzēja mirējas, kurām agonijā bija jāmauc virsū trako krekls, kuras, ietinu�ās palagā, pēk�ņi izlēca no gultas un lika visai palātai drebēt aiz bailēm, ka redz no anatomikuma iznāku�us miroņus. Viņas �ķīrās no dzīvības, it kā to rautu ārā no viņu miesām. Slimībai piemita drausmīgs izskats, izpau�oties ērmīgos veidos. Gultās lampu gaismā neskaidri un baismīgi cilājās palagi virs peritonīta uzpūstajiem vēderiem.

Zerminija tur pavadīja piecas dienas, savā gultā sarāvusies �okurā, cie�i aizvērusi acis un aizbāzusi ausis, visiem spēkiem cīnīdamās pret �īm �ausmām un tikai retos brī�os tām padodamās. Viņa gribēja dzīvot, un spēkus viņa smēlās, domājot par savu bērnu un atceroties de Varandeilas jaunkundzi. Ta�u sestajā dienā viņas spēki bija galā un drosme sāka zust. Sirdī viņai iezagās saltums. Viņa jau domāja, ka ņu ir beigas. Viņu pārņēma nāves priek�nojauta, it kā nāve būtu uzlikusi roku uz viņas pleca. Viņa juta �o pirmo slimības pieskārienu, bija pārliecināta, ka ir inficējusies, ka ir jau saslimusi. Nepretodamās viņa padevās. Dzīvība, ko viņa priek�laicīgi uzskatīja par pieveiktu, gandrīz vairs nepretojās nāvei. Sai iz�ķirīgajā brīdī pār Zerminijas gultu kā gaismas stars noliecās kāda galva.

Tā bija visjaunākās praktikantes galva, gai�matainas meitenes galva ar kupliem zeltainiem matiem, zilām un tik mīlīgam acīm, ka mirējas tajās redzēja atdarāmies debesis. Viņu redzot, sievietes murgos runāja: �Skati Svētā dievmāte!�

� Mīļais bērns, � praktikante Zerminijai sacīja, � tūlīt pat pieprasiet, lai jūs izraksta. Jums no �ejienes jāiet prom. Saģērbieties labi silti. letinieties pamatīgi... Tiklīdz būsiet mājās un apgūlusies, iedzeriet kaut ko karstu, kādu zāļu novārījumu, liepziedu tēju... Lūkojiet krietni izsvīst. Tad nesaslimsit... Bet jums ir jāiet no �ejienes prom... �eit, � un viņa pārlaida acis pār gultām, � jums �onakt nebūs labi... Tikai nesakiet, ka es ieteicu" aiziet, citādi mani atlaidīs no darba...

XXI

Pēc da�ām dienām Zerminija bija jau uz kājām. Prieks un lepnums, ka viņa devusi dzīvību mazai radībi-ņai, kurā viņas asinis ir sajauku�ās ar mīļotā cilvēka asinīm, un mātes laime Zerminiju paglāba no sliktas kop�anas sekām slimnīcā. Viņa izveseļojās, un viņas izskats liecināja par tādu dzīvesprieku, kādu viņas saimniece nekad viņā nebija redzējusi.

Ik svētdienu � neatkarīgi no laika apstākļiem � Zerminija pulksten vienpadsmitos izgāja no mājām: jaunkundze domāja, ka viņa brauc pie kādas draudzenes ārpus pilsētas, un bija sajūsmā par to, cik labi uz viņas kalponi iedarbojas svaigais gaiss. Zerminija iegriezās pēc �ipijona, kas, pārāk daudz nepretodamies, ļāvās aizvesties, un viņi brauca uz Pommēzu, kur atradās mazais bērns un kur viņus gaidīja �erminijas iepriek� pasūtītās pamatīgās brokastis. Tiklīdz Zerminija bija iesēdusies Mi-lūzes dzelzceļa vilcienā, viņa vairs nerunāja un pat neatbildēja uz jautājumiem. Izliekusies pa logu, viņa, �ķiet, ar visām domām traucās tālumā. Izskatījās, ka viņas ilgas grib apsteigt lokomotīvi. Vilciens vēl lāgā nebija apstājies, kad viņa jau lēca ārā, pameta biļeti kontrolierim un skrēja uz Pommēzas ceļu, atstādama Zipijonu aiz sevis. Viņa tuvojās, viņa pienāca pie mājas, viņa jau bija klāt, jā, tas ir �eit! Viņa metās pie sava bērna, greizsirdīgām mātes rokām izrāva to no zīdītājas klēpja, apskāva, spieda sev klāt, skūpstīja, nespēja uz to ne noskatīties un smējās! Brīdi viņa meitiņu apbrīnoja, tad � kā bez prāta, aiz laimes un mīlestības zaudējusi galvu, ņēmās bērnu skūpstīt līdz pat kailo kājiņu pirkstgaliem. Viņi apsēdās brokastot. Zerminija turēja bērnu klēpī un nekā neēda: viņa tik daudz bija bērnu skūpstījusi, bet nebija to vēl pietiekami apskatījusi un tagad ņēmās meklēt un noteikt meitenītes līdzību ar viņiem abiem. Kaut kas bija it kā no viņa, kaut kas no viņas. �Viņai ir tavs deguns... acis ir manas... Mati ar laiku būs tādi kā tev... Sprogaini!. .. Paskaties, tavas rokas ... Nu tie�i tavas...� Ar �o stundām ilgo, nebeidzamo, burvīgo nieku kul�anu sievietes cen�as vīrietī modināt tēva jūtas. Zipijons to visu itin pacietīgi uzklausīja, jo Zerminija ik pa brīdim vilka ārā no kabatas lētus cigārus un sniedza tos viņam. Turklāt viņ� bija atradis sev izklaidē�anos: turpat aiz dārza tecēja Morēna. Zipijons bija parīzietis: viņam ļoti patika mak�ķerē�ana.

Kad pienāca vasara, viņi augu dienu pavadīja dārza dziļumā ūdens malā; Zipijons stāvēja ar mak�ķeri rokā uz veļas skalojamās laipas, kas bija pārmesta pār diviem mietiņiem, bet Zerminija ar bērnu klēpī sēdēja turpat zemē zem mespilkoka zariem, kas pārkārās pār upi. Diena bija mirdzo�a, saule svilināja pla�o teko�ā ūdens klaidu, kurā kā spogulī sprēgāja dzirkstis. Sai debess un upes ugunīgās līksmes vidū Zerminija turēja savu meitiņu stāvus, un tā viņu spārdīja kājiņām, kaila un sārta, ar pavisam īsu jaciņu mugurā, ar saules atspulgiem uz ādas, saulē iedegu�u ķermenīti kā eņģelītim, ko viņa bija redzējusi kādā gleznā. Viņa izjuta dievi�ķu tīksmi, kad meitenīte savām nedro�ajām bērna roķelēm pieskārās viņas zodam, mutei un vaigiem, ietiepīgi bakstīja viņai acīs pirkstiņus, pūlējās spēlēdamās trāpīt tie�i redzokļos, it kā taustīdamās meklēja mātes seju, to kutinot un sāpīgi knaibot: tas viss Zerminijai �ķita kā viņas bērna dzīvība un siltums, kas lidinās pār viņas seju. Laiku pa laikam, sūtīdama pāri meitiņas galvai kripatiņu smaida Zipijonam, viņa tam sauca: �Nu, paskaties ta�u uz viņu!�

Pēc tam bērns aizmiga ar pavērtu, miegā smaido�u mutīti. Zerminija tvēra meitenītes elpu, ieklausījās tās miegā. Un mazpamazām, bērna vienmērīgās elpas ieaijāta, viņa iegrima saldā aizmirstībā, raugoties uz �o savas laimes nabadzīgo mājokli, uz nekopto lauku dārzu, uz ābelēm, kuru lapās slēpās mazi, dzelteni gliemezī�i, uz dienvidpusē sasārtu�ajiem āboliem, uz maikstēm, ap kurām tinās sagriezu�ies, saules izdedzināti zirņu stublāji, uz kāpostu dobēm, uz �etrām saulgriezēm mazajā puķu dobē alejas vidū; tad viņa sāka lūkoties uz upmalu turpat tuvumā, uz zālāju, kas bija pilns zilsniedzītēm, uz baltajām nātrēm gar mūri, uz veļasmazgātāju groziem un uz hlorūdens pudelēm, uz salmu kūli, ko bija saplucinājis no ūdens izlēcis nerātns kucēns. Zerminija skatījās un sapņoja. Turēdama klēpī savu nākotni, viņa domāja par pagātni. No zāles, kokiem un upes savā tuvumā viņa atsauca atmiņā lauku dārzu, kas saistījās ar viņas bērnību laukos. Viņa atkal redzēja divus nolaidenus akmeņus pie pa�a ūdens, kur vasarā, pirms gulētie�anas māte bija mazgājusi viņai kājas, kad viņa bija pavisam maza ...

� Redziet, Remalāra tēvs, � kādā no karstākajām augusta dienām, stāvēdams uz laipas, �ipijons sacīja sirmgalvim, kas viņā raudzījās, � uz sarkanajiem tārpiem nepavisam necopē, kaut vai izstiepies!

� Lai copētu, vajadzīgi baltie, � zemnieks pamācīgi atbildēja.

� Nu tad sameklēsim baltos! Cik jāmaksā � samaksā�u! Remalāra tēvs, dabūjiet man ceturtdien teļa plau�as un pakariniet �ai kokā... Un svētdien redzēsim, kas būs iznācis.

Svētdien �ipijons samak�ķerēja daudz zivju, bet Zerminija izdzirdēja pirmo vārdu, kas atskanēja no meitiņas mutes.

. XXII

Tre�dienas rītā, nogājusi lejā, Zerminija atrada priek�ā viņai adresētu vēstuli. Sai vēstulē, kas bija uz�ņāpta kādas veļasmazgātavas kvīts otrā pusē, Remalāra kundze rakstīja, ka Zerminijas meitiņa gandrīz tūlīt pēc viņas aizbrauk�anas saslimusi, ka kļūstot aizvien sliktāk, ka viņa, Remalāra kundze, izsaukusi ārstu un tas viņai teicis, ka meitenītei iekodis kāds indīgs ods, ka viņa izsaukusi ārstu otrreiz, bet vairs nezinot, ko darīt, un ka likusi aizlūgt par bērna veselību. Vēstule beidzās tā: �Kaut jūs zinātu, kā es nomokos ar jūsu meitiņu... kaut jūs zinātu, cik viņa ir jauka, kad viņai tik dikti nesāp!�

ST vēstule uz Zerminiju iedarbojās tā, it kā viņu kāds būtu stipri pagrūdis no muguras. Viņa izgāja no mājas un neapzināti devās uz dzelzceļa staciju, no kuras gāja vilcieni pie viņas meitiņas. Viņa bija kailu galvu un mājas kurpēm kājās, bet viņa to neievēroja. Viņai bija jāredz savs bērns, jāredz tūlīt pat. Pēc tam viņa atgriezīsies. Vienu mirkli viņai ie�āvās prātā jaunkundzes brokastis, bet viņa to tūdaļ aizmirsa. Pēk�ņi pusceļā viņa ieraudzīja uz ielas pulksteni kādā fiakru iznomā�anas kantora logā un atcerējās, ka �ai laikā neviens vilciens neatiet. Zerminija tūdaļ devās atpakaļ, nodomājusi, ka pagatavos brokastis un pēc tam izgudros kādu ieganstu, kā atbrīvoties uz visu dienu. Ta�u, brokastis pasniegusi, viņa vēl nekā nevarēja izdomāt: galva bija tik pilna ar domām par meitiņu, ka viņa nespēja izgudrot nekādus melus, iztēle galīgi nedarbojās. Turklāt viņa zināja: ja sāks runāt, sāks lūgt, tad neizturēs, sāks raudāt un pasacīs: �Man jābrauc pie savas meitiņas!� Arī naktī viņa neuzdrīkstējās aizbēgt: iepriek�ējā naktī jaunkundze nebija jutusies visai labi, un Zerminija baidījās, ka viņa kundzei varētu būt vajadzīga.

Nākamajā rītā, kad viņa iegāja pie jaunkundzes ar kaut kādu pa nakti izdomātu stāstu, grasīdamās uzreiz lūgt brīvu dienu, jaunkundze, izlasījusi vēstuli, ko Zerminija viņai bija uznesusi no durvju sarga istabiņas, sacīja:

� Vai zini, mana vecā Bellēzas māte lūdz, lai es tevi palai�u uz visu dienu pie viņas palīdzēt izvārīt ievārījumu... Dod �urp �igli man divas olas un laidies lapās ... Ko? Tev tas nepatīk? ... Kas par vainu?

� Man? Nepavisam nē! � Zerminija ar mokām izdabūja.

Visu garo dienu viņa pavadīja, likdama uz plīts vara bļodas, siedama ciet ievārījuma burkas un mocīdamās tā, kā mokās cilvēki, kuriem dzīve liedz steigties palīgā mīļotiem cilvēkiem, kad tos piemeklējusi kāda nelaime. Viņas sirds plīsa vai pu�u aiz bēdām kā tiem nelaimnie-kiem, kas nespēj nokļūt tur, kurp traucas viņu nemierīgās domas, un pārdzīvo dziļu izmisumu lielā tāluma un neziņas dēļ, ik mirkli iedomādamies, ka dārgā būtne nomirs bez viņu tuvuma.

Nesaņēmusi vēstuli nedz ceturtdienas vakarā, nedz piektdienas rītā, Zerminija nomierinājās. Ja meitenītei būtu kļuvis sliktāk, zīdītāja viņai būtu atrakstījusi. Meitenītei iet- uz labo pusi, Zerminija viņu jau redzeja sveiku un veselu. Ar bērniem vienmēr ir tā: liekas, nupat, nupat viņi mirst, bet viņi viens divi izveseļojas! Turklāt viņas meitiņa ir tik spēcīga. Zerminija nolēma pagaidīt, paciesties līdz svētdienai, no kuras viņu �ķīra tikai �etrdesmit astoņas stundas, bet pagaidām krāpa dziļi paslēptās bailes ar māņticīgām zīmēm, kas sacīja cerībām �jā�, centās sevi pārliecināt, ka viņas meitiņa �ir izķepurojusies�, jo pirmais cilvēks, ko viņa no rīta satika, bija vīrietis, jo viņa bija redzējusi uz ielas rudu zirgu, jo bija uzminējusi, ka garāmgājējs iegriezīsies tajā un tajā ielā, jo viņa uzkāpusi pa trepēm ar tik un tik soļiem.

Sestdienas rītā, iegājusi pie Zipijona mātes, viņa to ieraudzīja raudam gau�as asaras, tinot valgā drāniņā sviesta gabalu.

� Ak, jūs tā esat, � Zipijona māte sacīja. � Nabaga ogļdeģa sieva!... Man par viņu tā jāraud, jūs jau redzat! Viņa nupat aizgāja ... Jūs dro�i vien nezināt... Ogļdeģi var notīrīt sev seju vienīgi ar sviestu... Un viņas burvīgā meitiņa.,. Un �is dārgais bērniņ�, vai zināt, nupat mirst nost... Tāda nu reiz ir mūsu dzīve! Ak dievs, ak dievs!... Jā, un viņa tai saka: �Mammiņ, es gribu, lai tu man tūlīt pat nomazgā seju ar sviestu.,, priek� mīļā dieviņa .,.� Ak vai! Ak vai!

Un Zipijona māte sāka skaļi �ņukstēt.

Zerminija izmetās ārā. Visu dienu viņa nevarēja nekur glābties. Ik brīdi skrēja aug�ā savā istabiņā �o to sagatavot, ko nākamajā dienā gribēja aizvest meitiņai, lai viņu �tīri� apģērbtu, uzpostu kā aug�āmcēlu�os. Kad vakarā Zerminija gāja lejā, lai noliktu jaunkundzi gulēt, Adele iedeva Zerminijai vēstuli, kas bija gulējusi lejā durvju sarga istabiņā.

XXIII

Jaunkundze jau bija sākusi izģērbties, kad Zerminija ienāca guļamistabā, paspēra da�us soļus, smagi atkrita krēslā un, pāris rei�u gari, smagi, saraustīti un sāpīgi nopūtusies, atmetusi atpakaļ galvu, noraustījās, saliecās un novēlās no krēsla. Jaunkundze gribēja viņu piecelt, bet viņu raustīja tik neganti krampji, ka sirmgalve bija spiesta atkal nolaist uz parketa �o nevaldāmo ķermeni, kura locekļi kā atsperes uz mirkli sarāvās, tad krak�ķot atlaidās, izstiepdamies gan pa labi, gan pa kreisi, kā pagadījās, raudami zemē visu, kas bija ceļā. Izdzirdējusi jaunkundzes kliedzienus trepju laukumiņā, kāda kalpone aizskrēja pēc tuvumā dzīvojo�ā ārsta, bet nesastapa to mājās; �etras citas tā pa�a nama kalpones palīdzēja jaunkundzei Zerminiju pacelt, aiznest uz guļamistabu un noguldīt, iepriek� pārgrie�ot korsetes auklas.

Drausmīgās konvulsijas, nervozā kāju un roku raustī�anās un locītavu krak�ķē�ana bija mitējusies, bet pa kaklu un pa krūtīm, ko atsedza atāķētā kleita, skraidīja drebuļi, it kā zem ādas bangotu viļņi, sakustinādami svārkus un tecēdami līdz pat kāju pēdām. Atmetusi galvu, sarkanu seju, skumja maiguma un rāma izmisuma pilnām acīm, kādas mēdz būt ievainotajiem, pietūku�ām vēnām, kas skaidri iezīmējās zem zoda, elsdama un neatbildēdama uz jautājumiem, Zerminija abām rokām skrāpēja sev krūtis un kaklu; �ķita, it kā viņa gribētu izraut no turienes kaut ko, kas viņā nemitīgi kustējās uz aug�u un uz leju. Velti viņai deva ost ēteri un dzert apelsīn-ūdeni: sāpju viļņi joprojām nemitējās skraidīt pa viņas ķermeni, bet sejā neatlaidās tā pati agrākā skumjā maiguma un dvēseles cie�anu izteiksme, kas it kā apgaroja fiziskās mokas. Ilgu laiku viss likās viņu sāpinām un plosām viņas jutekļus � spo�ā gaisma, skaļās balsis un smar�as. Beidzot pēc stundas viņa pēk�ņi sāka raudāt, no acīm lauzās īsti asaru plūdi, aizskalojot drausmīgo nervu lēkmi. Trīsas uznāca aizvien retāk un retāk, izmocītais ķermenis, vispārēja noguruma pārņemts, nomierinājās. Zerminija bija jāpārnes uz savu istabu.

Vēstulē, ko Adele bija nodevusi Zerminijai, bija ziņa par Zerminijas meitiņas nāvi.

XXIV

Pēc nervu lēkmes Zerminija ieslīga trulā izmisumā. Vairākus mēne�us viņa palika pret visu nejūtīga; mēne�iem ilgi, caur un cauri pārņemta domām par mazo būtni, kuras vairs nebija, viņa nēsāja sevī meitiņas nāvi, tāpat kā bija nēsājusi tās dzīvību. Ik vakaru, uzgājusi savā istabiņā, viņa ņēma ārā no lādes, kas stāvēja gultas galā, savas mīlulītes cepurīti un jaciņu. Viņa tās apskatīja, aptaustīja, izklāja uz segas, stundām ilgi, noliekusies pār tām, raudāja, skūpstīja tās, sarunājās, teica tām vārdus, ar kādiem mātes sāpēs sarunājas ar miru�ās meitiņas ēnu.

Apraudādama meitu, nelaimīgā māte apraudāja pali sevi. Kāda balss viņai �ukstēja, ka �is dzīvais bērns bija viņas glābiņ�, ka �is mīlamais bērns bija viņas augstākā dievība, ka viss, no kā viņa baidījās, � maigums, straujums, dedzība, viņas nesavaldīgais raksturs, � ka tas viss tiktu atdots mazulītei un būtu mazulītes svētīts. Viņa it kā bija jutusi, ka mātes sirds nomierinās un �ķīstīs sievietes sirdi. Savā meitā viņa saskatīja kaut ko dievi�ķu, kas izpirks viņas vainas un dziedēs viņu, kaut ko līdzīgu sargeņģelim, kas, kaut arī grēkā radīts, ir sūtīts viņu aizstāvēt un pasargāt no Jaunām tieksmēm, kuras viņu nemitīgi vajāja un kuru, kā viņai brī�am �ķita, apsēsta viņa bija.

Kad Zerminija sāka at�ilbt no bezcerīgā garīgā paguruma, kad sāka uztvert apkārtējo vidi un skatīties redzīgām acīm, viņa tika uzmodināta no sāpēm ar vēl asāku pārbaudījumu.

Kļuvusi pārāk resna un pārāk smaga sava piena veikala apkalpo�anai un atzīdama, ka ar visu to, ko viņai palīdz Zerminija, viņai vēl atliek pārāk daudz darba, �ipijona kundze izsauca palīgā no laukiem savu māsasmeitu. Jaunajai, spriganajai, dzīvajai lauku mei�ai, �ai pussie-vietei un pusbērnam, bija melnas, saules zaķī�u pilnas acis, lūpas kā ķir�ogas, pilnīgas, tuklas un sarkanas, lauku saulē iedegusi āda un dzirksto�a veselība asinīs. Būdama dedzīga un naiva, jaunā meitene jau pa�ās pirmajās dienās pret savu brālēnu izturējās vienkār�i un dabiski, tiekdamās pēc viņa, kā alla� viena vecuma jaunie�i tiecas cits pēc cita. Viņa metās tam pretī ar nevainības nekaunību, ar neapzinātu pārdro�ību, ar brīvu izturē�anos, ko bija iemācījusi lauku dzīve, ar bagātīgi apveltītas dabas laimīgu nebēdnību, ar visādām drosmīgam izdarībām, nezinā�anu, ar pārdro�u vaļsirdību un lauciniecisku koķetēriju, pret ko �ipijona godkāre nespēja turēties pretī. Pēc jaunās meitenes Iera�anās Zerminijai vairs nebija miera. Viņu nepārtraukti mocīja meitenes klātiene, tās pieskārieni un glāsti, viss, kas liecināja par mīlestību mīlas pārpilnajā meitenes augumā. Pastāvīgās rūpes par Zipijonu, pakalpojumi, kurus viņa tam sniedza un kuri viņu tam tuvināja, provincietes apbrīna, kādu viņa tam izrādīja, pusatzī�anās, kas nāca pār viņas lūpām, kad jaunā cilvēka nebija klāt, viņas jautrā, uz jokiem kārā daba un līdzsvarotais garastāvoklis � tas viss Zerminijā sacēla apslēptas dusmas, viss sāpināja �o sirdi, kas neprata dalīties un bija tik greizsirdīga, ka pat jaunās meitenes maigā apie�anās ar dzīvniekiem sagādāja viņai cie�anas.

Aiz bailēm sevi nodot Zerminija neiedro�inājās runāt ar �ipijona māti, nosūdzēt jauno meiteni, bet ikreiz, kad viņa palika ar Zipijonu divatā, viņa ņēmās tam pārmest, �ēloties, strīdēties ar to. Viņa tam atgādināja kādu �estu, kādu vārdu, kaut ko, kas bija izdarīts, pateikts, atbildēts, kaut ko, ko tas bija aizmirsis, bet kas viņu, Zerminiju, vēl aizvien sāpināja.

� Vai tu esi jukusi? � Zipijons sacīja. � Viņa ta�u vēl ir tīrais skuķis!...

� Skuķis? Viņa?... Nerunā niekus! Viņa tā �auda acis, ka visi vīrie�i uz ielas viņā noskatās!... Viendien es gāju ar viņu kopā... un man bija tāds kauns... Nezinu, kā viņa to izdarīja, bet mums visu laiku sekoja kāds kungs.

� Nu un tad? Kas tur liels? Viņa ir glīta � un viss!

� Glīta? Glīta? � Un, to izrunājot, Zerminija tikpat kā ar nagiem uzklupa jaunās meitenes sejiņai un nikniem izteicieniem plosīja to gabalos.

Bie�i vien tracis beidzās ar to, ka viņa Zipijonam meta acīs:

� Tu dro�i vien viņu mīli!

� Nu un tad? � atbildēja Zipijons, kuram �ie strīdi nebūt nebija netīkami, tāpat arī �erminijas dusmu uzliesmojumi, kurus viņ� vēl vairāk uzpūta ar ķircinā�anu; viņ� uzjautrinājās par �o sievieti, kas viņa dzēlību un aukstasinības dēļ gandrīz zaudēja prātu, apmulsa, muldēja nezin ko, metās vai traka, sitās ar galvu pret sienu.

Sie tra�i, kas pastāvīgi atkārtojās un atjaunojās gandrīz ik dienu, stipri ietekmēja �erminijas nenosvērto, ekstrēmo raksturu, kas nepazīst nekādu samierinā�anos, viņas dvēseli, kura sliecās uz galējībām. Tik ilgi indētā mīlestība sāka irt un pārvērtās naidā. Zerminija sāka savu mīļāko ienīst un meklēja visādus iemeslus, lai varētu nīst vēl vairāk. Un, atgriezdamās domās pie savas meitiņas, pie sava bērna nāves, pie nāves cēloņiem, viņa lūkoja sevi pārliecināt, ka bērnu nonāvējis Zipijons, ka �ipijona rokas ir slepkavnieka rokas. Zipijons viņai iedvesa �ausmas, viņa no tā attālinājās, bēga kā no savas dzīves lāsta, kā no cilvēka, kas kļuvis par viņas nelaimi.

XXV

Kādu rītu, visu nakti nomocījusies ar izmisuma un naida pilnām domām, Zerminija iegāja piena veikalā nopirkt pienu par �etriem sū; istabiņā aiz veikala viņa sastapa divas trīs kalpones no tās pa�as ielas, kuras gribēja �iemest pa glāzītei�. Sēdēdamas pie galda, viņas tenkoja un sūca liķieri.

� Skat! � sacīja Adele, uzsizdama ar glāzītes peciņu pa galdu. � Tu arī klāt, de Varandeilas jaunkundze!

� Ko tu tur dzer? � Zerminija vaicāja, paņemdama Adeles glāzīti. � Es arī gribu...

� Kur tad tu �orīt tik izslāpusi? ... Tas ir �ņabis kopā ar absintu, nekas cits! Mana drauģeļa kārumiņ�, tu jau zini, mana zaldātiņa... Viņ� tikai �ito vien dzēra... Pamatīgi, vai ne?

� Jā, � noteica Zerminija, aplaizīdama lūpas un samiegdama acis kā bērns, kam viesībās kā desertu atļāvu�i izdzert glāzīti liķiera.

� Labs gan... � Viņai kļuva mazliet nelabi. � Zipijona kundze... vēl pudelīti... es maksāju.

Un viņa uzmeta galdā naudu. Pēc tre�ās glāzītes viņa izsaucās:

� Esmu pillā! � un, skaļi smiedamās, aizgāja.

De Varandeilas jaunkundze torīt bija devusies izņemt savu nelielo pusgada renti. Atgriezusies pulksten vienpadsmitos mājās, viņa piezvanīja vienreiz, otrreiz: durvis neviens neatvēra. �Zerminija būs nogājusi lejā,� viņa nodomāja, atslēdza durvis ar savu atslēgu un devās uz guļamistabu. Gultas segas un palagi bija uzmesti uz diviem krēsliem un nokarājās līdz grīdai, bet �ķērsām pēlim nekustīgi kā bluķis gulēja Zerminija, pēk�ņi iekritusi smagā miegā.

Izdzirdējusi jaunkundzes soļus, Zerminija lēk�us uztrūkās kājās un pārlaida roku pār acīm.

� Jā? � viņa sacīja, it kā viņu kāds būtu saucis vārdā, viņas acis vēl bija miega pilnas.

� Kas noticis? � iztrūkusies vaicāja de Varandeilas jaunkundze. � Tu pakriti? Vai tev kas sāp?

� Man? Nē, nekas! � Zerminija atbildēja. � Biju aizmigusi... Cik pulkstenis? Nē, man nekas nekai�... Vai, cik muļķīgi...

Un viņa sāka �ubināt pēli, uzgriezusi saimniecei muguru, lai slēptu dzēruma sārtumu sejā.

XXV!

Kādu svētdienas rītu �ipijons ģērbās savā istabā, ko viņam bija iekārtojusi Zerminija. Māte sēdēdama viņu noskatīja ar lepnu izbrīnu, kāds alla� parādās vienkār�u jau�u mātes acīs, raugoties savā dēlā, kas ir apģērbies kā kungs.

� Tu esi ģērbies glu�i kā jaunais cilvēks no otrā stāva! � viņa sacīja Zipijonam. � Tāds pats mētelis... Nav ko teikt, bagātība tev lieliski piestāv...

�ipijons, pa�laik siedams kaklasaiti, nekā neatbildēja.

� Daudzi skuķi tevis dēļ dabūs raudāti � Zipijona māte turpināja ar pieglaimīgu mīlīgumu balsī. � Uzklausi mani, dēliņ, ko es tev, palaidņa zeņķi, saku: ja skuķi grēko, jo sliktāk viņām pa�ām! Tā ir viņu pa�u darī�ana, lai pa�as izpiņķējas... Tu ta�u esi vīrietis, vai ne?... Un pilnā plaukumā, un glīts, un tev visa kā gana... Es ta�u nevaru visu mū�u turēt tevi kā saitē piesietu... Un tad nu es nodomāju � laba viena, laba otra... Izvēlies �ito... Un es izlikos nekā neredzam... Labi, lai tā būtu Zerminija... Ja jau tev patīk... Viņa tev neļaus notriekt naudu ar padauzām... Turklāt līdz �im es viņā netiku manījusi nekā nepiedienīga... Bet tagad ir pavisam citādi... Mūsu kvartālā visi mēles vien trin... Ko visu par mums nesarunā... īsts �ūsku pūznis! Es jau saprotu, ka mēs tam visam stāvam pāri... Paldies dievam, visu mū�u esmu nodzīvojusi kā godīga sieviete!... Bet nekad jau nevar zināt, kā viss pagriezīsies: ja nu jaunkundze ņem un vienā jaukā dienā sāk bāzt degunu savas kalpones gaitās... Un man tikai jāiedomājas policija, kad es jau esmu beigta... Ko tu par visu to teiksi, dēliņ?

� �ēlīgais dievs, mammiņ... Dari, kā tev liekas pareizāk.

� Jā, es vienmēr esmu zinājusi, ka tu mīli savu dārgo māmiņu! � dēlu skūpstīdama, sacīja resnule. � Nu tad ielūdz viņu �ovakar pie mums pusdienās... Uzliec galdā divas pudeles mūsu luneļa... to, par divi frankiem pudelē... kas iesit galvā... Laiviņa katrā ziņā atnāk... Pamirk�ķini viņai tā mīlīgi ar acīm.,. Lai viņa domā, ka �odien viņai ir svētki... Uzvelc savus skaistos cimdus: tad tu izskatīsies cienīgāks...

Vakarā Zerminija ieradās ap septiņiem, ļoti laimīga, ļoti jautra, sapņiem pilnu galvu, pilna cerību, ko iedvesa Zipijona noslēpumainība, nododot savas mātes ielugumu.

Tika ēsts, tika dzerts, tika daudz smiets. Tad Zipijona māte sāka mest satrauktus, valgus, asaru aizmiglotus skatienus uz viņai pretī sēdo�o pāri. Dzerot kafiju, viņa dēlam sacīja, it kā tāpēc, lai paliktu divatā ar Zerminiju:

� Neaizmirsti, dēliņ, ka tev �ovakar ir darī�anas...

Zipijons aizgāja. Zipijona kundze, maziem malciņiem dzerdama kafiju, raudzījās Zerminija ar tādu skatienu, ar kādu var raudzīties tikai māte, kas gaida meitas noslēpuma atklā�anu un jau pirms grēksūdzes dāvā tai piedo�anu un grēku atlai�anu. Brīdi abas sievietes sēdēja klusēdamas, viena � gaidīdama, lai otra sāktu runāt, otra � tikko valdīdama atzī�anos, kas lauzās ārā no sirds dziļumiem. Pēk�ņi Zerminija uztrūkās aug�ā no krēsla un metās resnules skavās:

� Kaut jūs zinātu, Zipijona kundze!...

Viņa runāja, raudāja un skūpstīja Zipijona māti.

� Nedusmojieties uz mani!... Jā, es viņu mīlu... Man no viņa bija bērns... Jā, tie�ām, es viņu mīlu... Jau trīs gadus...

Pēc katra Zerminijas vārda Zipijona kundzes seja kļuva aizvien vēsāka un vēsāka. Viņa strupi atstūma Zerminiju un raudulīgā balsī ar �ēlabainu un neremdināma izmisuma pieskaņu sāka aizelsdamās bērt:

� �ēlīgais dievs!... Jūs... man stāstāt tādas lietas!... Man!... Viņa mātei!... Un tie�i acīs! �ēlīgais dievs, par ko!... Mans dēls... bērns... nevainīgs bērns! Jums netrūka nekaunības viņu pavest!... Un jūs vēl pati atzīstaties!... Nē, es to nespēju saprast... Un es jums tā uzticējos... Kā lai es tagad dzīvoju?... Tātad pasaulē ne par ko nevar būt dro�s!... Ak jaunkundz, to nu es no jums nemū�am negaidīju!... Pat acīs viss satumsa... Visas iek�as sagriezās... Es sevi pazīstu, es varu tūlīt saslimt!

� Zipijona kundze! Zipijona kundze! � Zerminija �ukstēja lūdzo�ā balsī, beigdamās nost aiz kauna un bēdām, atkal atkrizdama krēslā. � Piedodiet man... Tas bija stiprāks par mani... Turklāt es domāju... man likās...

� Jums likās!... Ak dievs, jums likās! Kas tad jums likās? Ka kļūsit mana dēla sieva, vai ne? Ak kungs un dievs! Vai tad tas ir iespējams, nabaga bērns?

Un, ar katru vārdu Zerminiju sāpīgi ievainodama, Zipijona māte vēl raudulīgākā, kunksto�ākā balsī turpināja:

� Mīļo meitiņ, vajag ta�u saprast... Ko es vienmēr esmu teikusi? Būtu jūs desmit gadu jaunāka, tad vēl varētu runāt. Kā jūs man tikāt teikusi, jūsu dzim�anas gads ir tūksto� astoņi simti divdesmitais... un tagad mums ir �etrdesmit devītais... Cik tur daudz trūkst no trīsdesmit gadiem, mīļais bērns... Man, protams, nav patīkami jums to teikt... Es negribētu jūs sāpināt... Bet paskatieties, mīļo jaunkundz, pati uz sevi... Ko lai dara? Tie jau ir gadiņi... Un jūsu mati... tik plāni... pie �ķirtnes ādu redz cauri...

� Bet vai tas nav nekas, ka jūsu dēls man ir parādā? � sacīja Zerminija, kurā jau sāka vārīties dusmas. � Mana nauda? Nauda, ko es paņēmu no krājkases grāmatiņas, nauda, ko es aizņēmos priek� viņa, nauda, ko es...

� Ak nauda? Viņ� jums ir parādā? Ak, jā, tā, ko jūs viņam aizdevāt, lai viņ� varētu sākt strādāt... Ak �itāda jūs esat! Vai jūs domājat, ka jums ir darī�ana ar zagļiem? Vai tad mēs jums to jūsu naudu neatdosim, kaut gan nekāda papīra jums nav... Jā, un viendien... es atcerējos... �is godīgais zēns gribēja uzrakstīt parāda zīmi gadījumam, ja viņ� nomirtu... Bet jūs tā uzreiz ne no �ā, ne no tā gribat mūs pataisīt par blē�iem! Ak dievs, cik gan grūti ir dzīvot �ais laikos! Jā, esmu bargi sodīta, ka biju jums pieķērusies! Bet lieciet aiz auss, ka tagad mani vairs neviens neapvedīs ap stūri... Bet jūs nu gan esat viltīga!... Jūs gribējāt nopirkt manu dēlu, turklāt uz visu mū�u!... Piedodiet! Sirsnīgi pateicamies... Lētāk ir atdot jums jūsu naudu... Kaut kāda kafejnīcas oficianta ēdiena paliekas!... Mans nabaga zēns!... Lai dievs viņu sargā!

Zerminija paķēra no drēbju pakarināmā �alli un cepuri un izmetās ārā.

XXVII

Jaunkundze sēdēja dziļajā atzveltnes krēslā pie kamīna, kur zem pelniem vienmēr kvēloja kāda oglīte. Melnā galvas rota, kas bija noslīdējusi gandrīz līdz acīm, sedza viņas krunkaino pieri. Melnā, futrālim līdzīgā kleita izcēla izspiedu�os kaulus, neglīti krunkojās uz viņas no�ēlojami vājā auguma un taisnām krokām krita no ceļgaliem uz leju; �aura, melna, krustiski uz krūtīm saņemta �alle mugurpusē bija sasieta kā mazai meitenei. Rokas viņa bija uzlikusi uz ceļiem ar pavērtām delnām uz aug�u � vājas sirmgalves rokas, neveiklas un stīvas, pietūku�ām locītavām un ģikts savilktiem, mezglainiem pirkstiem. Viņa sēdēja salīkusi -un sakumpusi � tādā pozā, ka sirmgalvjiem, ar kādu sarunājoties, lai redzētu sarunu biedru, ir jāpace] galva, � viņa bija saritinājusies, it kā aprakta melnajās drānās, no kurām ārā rēgojās vienīgi �ults slimnieka sadzeltējusi seja veca ziloņkaula krāsā un brūno acu kvēlais siltums. �īs dzīvās, jautrās acis, �is vārgais augums un trūcīgais apģērbs, �ī prasme cēli panest savu vecumu un visas nedienas pie�ķīra de Varandeilas jaunkundzei līdzību ar labo pasaku feju.

Zerminija stāvēja jaunkundzei blakus. Vecā jaunkundze viņai jautāja:

� Vai polsterētais rullis ir palikts padurvē, Zerminij?

� Jā, jaunkundz.

� Vai tu zini, meit, � de Varandeilas jaunkundze, brīdi klusējusi, turpināja, � vai tu zini: ja kāda sieviete ir dzimusi vienā no skaistākajām savrupmājām Rojāla ielā... ja viņai vajadzēja piederēt Gran�arolē un Pti�a-rolē... ja viņai pienācās Kli�īlagarennas pils... ja diviem sulaiņiem bija jānes sudraba bļoda, kurā tika pasniegts cepetis pie viņas vecāsmātes... vai tu zini, ka ir jāizturas ļoti filozofiski pret visu, � un jaunkundze ar grūtībām pārbrauca ar roku pār pleciem, � lai tā nobeigtu dzīvi... �ai reimatisma pilnajā velna midzenī, kur, par spīti visiem ruļļiem, velk sasodītie caurvējiTā, tā, uzpūt mazliet lielāku uguni...

Un, izstiepusi kājas pret Zerminiju, kas bija notupusies pie kamīna, de Varandeilas jaunkundze piegrūda tās Zerminijai pie deguna un smiedamās sacīja:

� Vai tu zini, ka jāizturas ļoti filozofiski pret visu... lai staigātu caurās zeķēs!,.. Muļķe tāda! Es nemaz nebaru tevi, es ļoti labi zinu, ka tu netiec ar visu galā... Bet tu varētu sameklēt kādu sievieti, kas salāpa... Tas nemaz nav tik grūti... Kāpēc tu nepasauc to meitēnu, kas nāca pērngad? Man patika viņas sejiņa.

� Vai, viņa bija melna kā krauklis, jaunkundz.

� Labi! Tā jau es domāju... Tev jau nekad neviens nav pa prātam... Vai nav taisnība? Vai viņa nebija ZipL jona mātes krustmeita? Viņu varētu pasaukt vienu... vai divas reizes nedēļā...

� Lai tā padauza nedomā te kāju spert.

� Kas tad tas? Tu nu gan esi apbrīnojama � sākumā dievini kādu cilvēku, bet pēc tam negribi vairs ne redzēt... Ko tad viņa tev nodarījusi?

� Es jums saku, viņa ir paklīdene.

� Pag, pag! Kāds tam sakars ar manu veļu?

� Bet jaunkundz...

� Nu labi! Sameklē man kādu citu sievieti.,. Es neuz-tiepju �ito... Bet sameklē kādu.

� Visas dieninieces ir slinkas.,. Es pati jums salāpī�u... Nav neviena vajadzīga.

� Tu?... Ak, ja mēs paļausimies uz tavu lāpī�anu!... � jaunkundze jautri sacīja. � Turklāt, vai tad �ipijona māte dos tev kādreiz brīvu laiku?...

� �ipijona kundze?.,. Viņas dēļ es tagad ne pirksta nekustinā�u!...

� Kā? Arī uz viņu tev ir zobs?... Ak vai! Nu tad steig�us sameklē sev jaunas paziņas, jo citādi, lai dievs �ēlīgs, mums būs bēdu dienas!

XXVIII

Toziem de Varandeilas junkundze būtu dro�i izpelnījusies sev vietiņu paradīzē. Viņai bija jāpacie�, ka kalpone izgāza uz viņu visus savus sarūgtinājumus, nejauko omu, dusmas un nervu satraukumus, kas līdz ar pavasara tuvo�anos pārvērtās bezmaz vai ļaunā ārprātā: tā uz slimīgi jūtīgiem cilvēkiem mēdz iedarboties pats nemierīgākais gadalaiks, lielā dabas rosme, satrauco�ā un uzbudino�ā zemes apaugļo�anās.

�erminijas acis kļuva sausas, tās vairs neraudāja, jo bija jau gana izraudāju�ās. Viņa pastāvīgi atkārtoja: �Man nekas nekai�, jaunkundz,� � tādā dobjā balsī, kas apslāpē kādu noslēpumu. Viņas pozas pauda mēmu izmisumu, izturē�anās � dziļu no�ķirtību, sejas izteiksme � to lielo nomāktību, kad sievietei kļūst necie�ama viņas pa�as ēna. Pat augums, skatiens, mute, tērpa krokas, viņas klātiene, troksnis, ko viņa sacēla, strādādama blakusistabā, pat viņas klusē�ana apņēma jaunkundzi ar viņas izmisumu. Katrs vārds Zerminiju saērcināja. Jaunkundze vairs nedrīkstēja viņai neko aizrādīt, neko palūgt, izteikt kādu vēlē�anos vai kaut ko gribēt: visu viņa uzņēma kā pārmetumu. Viņa uzreiz sāka trakot un raudādama īgni skandināja: �Ak, cik es esmu nelaimīga! Es skaidri redzu, ka jaunkundze mani vairs nemīl!� Viņas īgnums pret cilvēkiem izpaudās bezjēdzīgā rūk�anā. �Viņa vienmēr atvelkas, kad līst!� Zerminija mēdza teikt, ieraudzījusi uz paklāja de Bellēzas kundzes atstāto dubļu piciņu. Pirmajā jaunā gada nedēļā, kad visi vēl dzīvie de Varandeilas jaunkundzes tuvie -un tālie radinieki, visi bez izņēmuma, bagātākie un trūcīgākie, nāca pie viņas aug�ā sestajā stāvā un gaidīja kāpņu laukumiņā pie durvīm savu kārtu, kad varēs apsēsties uz viena no se�iem krēsliem viņas viesistabā, Zerminijai uzbruka īpa�i slikts garastāvoklis, viņa bez mitas nekaunīgi �ķendējās un īgni gaudās. Ik brīdi izdomādama kādu saimnieces vainu, viņa to sodīja ar mēmu, nesalau�amu klusē�anu. Tādās reizēs viņa zvērīgi strādāja. Jaunkundze caur sienām dzirdēja niknu slotas un putekļu lupatas �vīkoņu, ber�anu, nevienmērīgu klaudzoņu, kalpones nervozo darbo�anos, stumdīdama mēbeles, viņa it kā sacīja: �Nu tik tu redzēsi, kā es te visu sakop�u!�

Veci cilvēki ir iecietīgi pret ilggadīgiem kalpotājiem. Paradums, gribasspēka izsīkums, �ausmas no pārmaiņām, bailes no jaunām sejām � tas viss noskaņo uz iecietīgu izturē�anos, piekāp�anos, uz vaļīgu gro�u palai�anu. Par spīti savam straujumam, ātrām dusmām, spējai viegli aizsvilties, spert zibeņus gaisā, jaunkundze Zerminijai nekā neteica. Viņa izlikās nekā neredzam. Kad Zerminija ienāca iek�ā, viņa izlikās lasām. Viņa gaidīja, ierāvusies atzveltnes krēslā, lai kalpones sliktais garastāvoklis pāriet vai eksplodē uz āru. Viņa nolieca muguru negaisa priek�ā: viņai nebija pret savu kalponi neviena asa vārda, nevienas rūgtas domas. Viņa tikai klusībā �ēlojās, ka sagādā tai tik daudz cie�anu.

Tas viss bija izskaidrojams ar to, ka Zerminija de Varandeilas jaunkundzei bija nevis kalpone, bet uzticības simbols, cilvēks, kas kādreiz aizvērs viņai acis. Vientuļā, nāves aizmirstā sirmgalve, mū�a galā palikusi glu�i viena, vilkdama savu maigumu no viena aizgājēja kapa uz otru, bija atradusi pēdējo draugu kalponē. Viņa tai bija atdevusi savu sirdi tā, kā būtu varējusi atdot aud�umeitai, un jutās nelaimīga jo vairāk tāpēc, ka nespēja to nomierināt. Turklāt Zerminija brī�iem izrāvās no drūmās grūtsirdības dzīlēm un sliktā garastāvokļa un metas ceļos savas kundzes labestības priek�ā. Pēk�ņi kāda saules stara, ubaga dziesmas, kāda glu�i nenozīmīga nieka dēļ, kas pavīd gaisā un mīkstina sirdi, Zerminija izplūda asarās un kusa aiz maiguma; tie bija kvēli jūtu uzplūdi, prieka pilna nepiecie�amība skūpstīt, līdzīga visu izpērko�ai atdzim�anas laimei. Da�reiz to visu izraisīja jaunkundzes slimība: tad uzreiz uzradās agrākā kalpone ar smaidu sejā un maigām rokām. Tādos brī�os jaunkundze Zerminijai �ad tad sacīja:

� Paklausies, meit... tev kaut kas ir uz sirds... Pastāsti.

Bet Zerminija atbildēja:

� Nav nekas, jaunkundz, tas tikai laiks...

� Laiks... � jaunkundze neticēdama atkārtoja.

� Laiks...

XXIX

Kāda marta vakarā māte un dēls Zipijoni, sēdēdami pie krāsns istabiņā aiz veikala, apspriedās.

�ipijons nupat bija izvilcis lozi, un viņam bija jāiet zaldātos. Nauda, ko māte jau bija pasen atlikusi dēla izpirk�anai, bija iztērēta, jd pēdējā pusgadā ar tirgo�anos bija slikti veicies, bija jādod uz parāda loretēm, bet tās kādā jaukā dienā, paliku�as atslēgu zem salmu paklājiņa pie savām durvīm, bija pārcēlu�ās uz citu dzīves vietu. Arī pa�a Zipijona veikalam neklājās spo�i � kuru katru brīdi draudēja mantas aprakstī�ana. Dienā viņ� bija aizgājis pie sava biju�ā saimnieka un lūdzis aizdot naudu sevis aizstājēja salīg�anai. Bet vecais parfimērijas veikala īpa�nieks Zipijonam nepiedeva, ka tas bija no viņa aizgājis un atvēris savu veikalu: viņ� tam bez kādiem aplinkiem atteica.

Zipijona māte izmisusi �ņukstēja un vaimanāja. Viņa vienā gabalā atkārtoja dēla izvilktās lozes numuru:

� Divdesmi divil Divdesmi divi!... � un gaudās: � Un es ta�u ie�uvu tev mētelī melno zirnekli, samteni, ar visu tīklu!... Ak vai, labāk vajadzēja darīt tā, kā mani mācīja: ie�ūt tavu kristāmo cepurīti... Nē, nē, dievs nav taisnīgs!... Augļu tirgotājas dēls ta�u izvilka tuk�o!... Un tad nu vēl esi godīga!... Un tās divas neģēles rio astoņpadsmitā, kuras aizlaidās lapās ar manu naudu!... Tāpēc jau viņas man tik sirsnīgi spieda roku... Viņas man iezāģēja vairāk nekā par septiņsimt frankiem, vai tu saproti? Un tā melnīgsnējā no pretējās mājas... un riebīgā knīpa, kas nekaunējās pirkt zemenes par divdesmit frankiem krūzīti... Cik viņas no manis izspieda! Bet tu jau vēl neesi nekur aizbraucis... Labāk ņem�u un pārdo�u savu piena bodi... ie�u strādāt par dienas algādzi, gatavo�u ēdienu, apkop�u dzīvokļus, visu ko darī�u!... Priek� tevis es pat no akmens izspiedī�u naudu!

Zipijons pīpēja un ļāva, lai māte runā. Kad viņa bija beigusi, Zipijons sacīja:

� Diezgan pļāpāts, mamm... Tas viss ir tikai vārdi. Tu tikai bojā sev gremo�anu, bet no tā nav nekāda labuma... Tev nekas nav jāpārdod... nav jālien no ādas laukā... Saderam, ka es nopirk�u sev vietnieku, un tev tas nemaksās ne plika sū!

� Jēzus Kristus! � Zipijona kundze izsaucās.

� Man ir kāda ideja.

Brīdi klusējis, Zipijons atsāka:

� Es negribēju ar tevi strīdēties Zerminijas dēļ... Redzi, kop� tā laika, kad sākās visas tās pļāpas... tu domāji, ka man ir laiks tikt no viņas vaļā... ka viņa mums sagādās nepatik�anas... un tu viņu izdzini ārā pa durvīm.,, Man gan bija citāds nodoms... manuprāt, no viņas vēl var �o to izspiest... Bet tu jau domāji, kā labāk... Un varbūt arī tie�ām labi izdarīji: tu viņu nevis nomierināji, bet vēl vairāk iekarsēji... un kā vēl iekarsēji.,, Es viņu pāris rei�u esmu saticis.,, Viņa ir tā pārvērtusies.,. Glu�i izkaltusi!

� Bet tu ta�u ļoti labi zini, ka viņai vairs nav ne sū...

� Viņai, protams, vairs nav.., Bet kas par to? Viņa sadabūs ... Divi tūksto�i trīssimt franku viņa vēl ir vērta!

� Bet ja tu arī tiksi iejaukts �ai lietā?

� Nē, viņa tos nezags.,■

� Ko vaf zināt!

� Un, ja arī zags, tad tikai no savas kundzes... Un � vai tu domā, ka jaunkundze viņu par to ietupinās? Padzīs, un tas arī būs viss... Mēs viņai ieteiksim veselības uzlabo�anai pārcelties uz citu kvartālu.., un,_M un vairs ar viņu nesatiksimies.,. Bet tas būtu dikti muļķīgi, ja viņa zagtu... Gan viņa kaut kā izkārtos, lūkos aizņemties, kaut kā jau izgrozīsies�... Vispār, es nezinu, kā, bet saproti, tā jau ir viņas darī�ana. Lai parāda, ko spēj.,. Jā, tu jau nezini, bet runā, ka viņas vecene esot slima.., Ja nu �ī labā jaunkundze sadomā aiziet un atstāj viņai visu savu mantu, kā dzird runājam... ko tad? Vai tad tas nebūs vēl muļķīgāk, ja mēs viņu būsim pasūtīju�i pie velna, mamm? Nē, mamm, ja kādam var nokrist no gaisa kādi �etri pieci tūksto�i livru rentes, tad ir jārīkojas ļoti piesardzīgi...

� Ak dievs!... Ko nu tu man stāsti! Bet pēc tā tra�a, ko es viņai sarīkoju... Nē, nē, viņa vairs nemū�am negribēs �urp nākt.

� Nu tad es tev viņu atvedī�u... un ne vēlāk kā �o pa�u vakaru, � Zipijons sacīja un piecēlās, ripinādams pirkstos cigareti. � Un ievēro, � viņ� mātei sacīja, � nekādas atvaino�anās, tā nav vajadzīga... Esi atturīga... Izliecies, ka tu viņu uzņem vienīgi manis dēļ, aiz mātes sirds maiguma... Nevar zināt, kas var atgadīties: visu laiku jābūt nomodā.

XXX

Zipijons staigāja �urp un turp pa ietvi gar Zerminijas māju, kad Zerminija iznāca lauka.

� Labvakar, Zerminij! � viņ� tai uzsauca no muguras.

Viņa apgriezās tā, R kā_viņai kāds būtu iesitis, un neatbildējusi neapzināti paspēra divi trīs soļus uz priek�u, it kā grasīdamās bēgt.

� Zerminij!

Zipijons nekā cita neteica, nekustīgi stāvēja uz vietas, tai nesekodams. Zerminija pienāca viņam klāt kā suns, ko saimnieks pavilcis aiz saites.

� Ko tu gribi? � viņa jautāja. � Dro�i vien naudu, vai ne? Vai varbūt gribi man pastāstīt savas mātes muļķības?

� Nē, atnācu pasacīt, ka es braucu prom, � Zipijons teica nopietnu seju. � Es izvilku lozi... un braucu prom.

� Brauc prom? � Zerminija atkārtoja.

�ķiet, viņa nebija uztvērusi �ā vārda jēgu.

� Klausies, Zerminij, � Zipijons atsāka. � Es tev nodarīju pāri. Nebiju laipns pret tevi... es to zinu... Mazliet tā bija manas māsīcas vaina... Ko tur lai saka!

� Tu brauc prom? � Zerminija atsāka, saņemdama viņa roku. � Nemelo... Tu brauc prom?

� Nu, kad es tev saku � braucu. Tā ir taisnība,,. Es tikai gaidu pavadrakstu.,. �ogad, lai dabūtu aizstājēju, vajag vairāk nekā divi tūksto�us franku... Dzird runājam, ka bū�ot kar�: galu galā var visādi gadīties...

Un runādams viņ� veda Zerminiju uz savām mājām. �� Uz kurieni tu mani ved? � viņa tam vaicāja. _

� Pie savas mammas, protams... lai jūs abas izlīgstat un lai tam visam reiz ir beigas ...

� Pēc tā, ko viņa man pateica? Nemū�am!

Un Zerminija atgrūda �ipijona roku.

� Nu, tad ardievu ...

Un Zipijons pacēla �okejcepuri.

� Vai lai es tev atrakstu no sava pulka?

Mirkli vilcinādamās, Zerminija brītiņu klusēja. Tad pēk�ņi, devusi Zipijonam zīmi, lai iet viņai blakus, pagriezās atpakaļ un sacīja:

� Ejam!

Abi sāka soļot viens otram līdzās, nekā nerunādami. Viņi uzgāja uz bruģēta ceļa, kas visu laiku kāpās atpakaļ un stiepās starp divi rindām laternu, starp divi rindām greizi saaugu�u koku, kuri meta pret debesīm sakaltu�u zaru sauju un noklāja augstos, gludos namu mūrus savām nekustīgajām, vārgajām ēnām. Viņi ilgi soļoja zem skarbās debess, kurā sniegs meta ledainus atspulgus, dziļi ienira ielas miglainumā, bezgalībā, nepazīstamībā; ielas, kas joprojām stiepās gar tiem pa�iem mūriem, tiem pa�iem kokiem, tām pa�ām laternām, joprojām veda tai pa�ā tumsā. Mitrais, smagais gaiss, ko viņi ieelpoja, oda pēc cukura, taukiem un sprāgoņām. Brī�iem viņu acis it kā ap�ilbināja zibens: viņiem garām brauca mēbeļnieka rati ar aizdegtu lukturi, kas meta gaismas starus uz nodīrātajiem dzīvniekiem un asiņainajiem gaļas gabaliem, kas pacēlās virs balta zirga krustiem; tumsā �ī uguns, kas lēkāja uz liemeņiem, izskatījās pēc purpurkrāsas liesmas ugunsgrēkā vai nokaitētā ēzē.

� Nu, vai tu esi izdomājusi? � Zipijons jautāja. � Vai zini, �ī tava Tridēna avēnija mani nomāc.

� Ejam, � Zerminija atbildēja.

Un viņa atkal, nekā nerunādama, uzsāka straujo, nevaldāmo, satraukto gājumu vienā taktī ar savu domu jūkli. Viņas domas pārvērtās kustībās. Apjukums pārgāja uz kājām, satraukums � uz rokām. Brī�iem viņai sekojo�ā ēna izskatījās pēc vājprātīgas sievas ēnas. Pāris pretī-nācēju uz mirkli apstājās, noskatījās viņā, bet, būdami īsti parīzie�i, pagāja garām.

Pēk�ņi viņa apstājās un izmisīgā apņēmībā pameta ar roku:

� Ak dievs, par vienu pilienu vairāk vai mazāk jūrā! � viņa izsaucās, � Ejam atpakaļ!

Un viņa atkal paņēma Zipijonu zem rokas.

� Jā, es zinu, � Zipijons sacīja, kad viņi bija pienāku�i pie piena veikala, �- mana māte pret tevi bija netaisna. Redzi, viņa visu mū�u ir bijusi pārāk godīga sieviete... Viņa nezina, nesaprot... Turklāt, es tev tūlīt pateik�u, kas te ir pats galvenais: viņa man ir tā pieķērusies, ka ir greizsirdīga uz visām sievietēm, kas mani mīl... Nu ej ta�u iek�ā!

Un viņ� iestūma Zerminiju tie�i �ipijona kundzes rokās, kura to apskāva, murmināja kaut kādus no�ēlo�anas vārdus un steidzās apraudāties, lai atbrīvotos no apjukuma un padarītu �o skatu aizkustino�u.

Visu vakaru Zerminija tik cie�i lūkojās Zipijonā, ka viņam gandrīz sametās bail no �ā skatiena.

� Paklau, � viņ� sacīja, vadīdams Zerminiju mājās, � neesi nu tāda rūguma ķērne... Sai pasaulē pret visu jāizturas mierīgi... Nu labi, man jāiet zaldātos... un kas par to! No turienes gan ne vienmēr atgrie�as, tas tiesa ... Bet galu gala... Paklau, man gribas, lai mēs abi jauki papriecātos tās divis nedēļas, kas man vēl atliku�as... Kas paņemts no dzīves, tas paņemts ... Un ja es nepārnāk�u... tev vismaz būs paliku�as labas atmiņas par mani...

Zerminija nekā neatbildēja.

XXXI

Veselu nedēju Zerminija netika spērusi kāju piena veikalā.

Zipijoni, redzēdami, ka viņa neierodas, sāka krist izmisumā. Beidzot kādu vakaru ap pusvienpadsmitiem viņa atvēra durvis, ienāca iek�ā, nepadevusi labvakaru, piegāja pie galdiņa, kur apmiegoju�ies sēdēja māte un dēls, un nolika viņu priek�ā skanīgu lupatas vīk�ķi, ko turēja cie�i ie�miegtu pirkstos.

� Te būs! � viņa sacīja.

Un, palaidusi vaļā lupatas stūrī�us, viņa izkratīja tās saturu: uz galda sāka birt notaukotas, no otras puses salīmētas, ar kniepadatām saspraustas asignācijas, apskapstēju�i luidori, glu�i melnas simt sū monētas, �etrdesmit sū un desmit sū monētas � nabago nauda, darbarūķu nauda, nauda no krāj kasītēm, netīru roku nosmulēta nauda, ilgi ādas makos nogulējusies, ar sīknaudu pilnajās kases lādēs nobru�ājusies nauda, nauda, kas oda pēc sviedriem. Mirkli Zerminija raudzījās uz visu �o klājienu, it kā pati savām acīm neticēdama; pēc tam skumjā un klusā balsī, īstas uzupurē�anās balsī pateica Zipijona kundzei tikai da�us vārdus:

� Te būs... Divi tūksto�i trīs simti franku... lai viņ� var atpirkties ...

� Ak, manu labo Zerminij! � pirmajā jūtu uzplūdā aizelsusies, izsaucās resnule; un viņa metās ap kaklu Zerminijai, kas ļāva sevi apskaut. � Jums katrā ziņā kopā ar mums kaut kas jāuzko�, vismaz jāiedzer tase kafijas...

� Nē, pateicos, � Zerminija sacīja, � es jūtos galīgi salauzta.,. Jā, protams, dabūju pamatīgi noskrieties, līdz sagādāju... Ie�u apgulties .,. Gan citā reizē ...

Un viņa aizgāja.

Viņa bija dabūjusi �noskrieties�, kā pati, izteicās, lai savāktu tādu summu, lai paveiktu �o neiespējamo uzdevumu: sadabūtu divi tūksto�us trīssimt franku, divi tūksto�us trīssimt franku, kad pa�ai nebija pat ne piecu franku! Viņa tos bija sadzinusi rokā, saubagojusi, izvilinājusi pa vienam frankam, gandrīz pa vienam sū. Viņa bija tos savākusi kopā, izka�ņājusi gan �ur, gan tur, gan pie vieniem, gan otriem, aizņēmusies gan pa divsimt, gan simt, gan pa piecdesmit, gan pa divdesmit frankiem � cik nu kur� deva. Viņa bija aizņēmusies no sava durvju sarga, no pārtikas pre�u tirgotāja, no augļu pārdevējas, no medījumu pārdevēja, no veļasmazgātājas; viņa bija aizņēmusies no tirgotājiem tai kvartālā, kur tagad dzīvoja, un tai ielā, kur bija dzīvojusi agrāk kopā ar jaunkundzi. Sai summā ietilpa da�da�āda nauda, pat tie nabaga gra�i, kas bija aizņemti no ūdensnesēja. Viņa bija ubagojusi itin visur � gan pazemīgi izspiedusi, gan lūgusi un lūgusies, izdomājusi visvisādus stāstus, mocīdamās aiz kauna, ka runā melus, un zinādama, ka viņai netic. Pazemojo�o atzī�anos, ka viņai nav ietaupījumu, kā līdz �im visi bija domāju�i un kā viņa aiz lepnuma bija ļāvusi ticēt, līdzjūtību, ko viņai izrādīja cilvēki, kurus viņa nicināja, atteikumus, ubagdāvanas � to visu viņa bija pacietusi, mierinādama sevi ar to, ka nav lūgusies maizes un ne tikai no viena cilvēka, bet no trīsdesmit un �etrdesmit cilvēkiem, no visiem tiem, kuri viņai bija devu�i vai no kuriem viņa bija cerējusi kaut ko dabūt.

Beidzot �o naudu viņa bija salasījusi, bet tā nu kļuva par viņas noteicēju, kam viņa piederēja uz visiem laikiem. Viņa piederēja saistībām, kādas bija uzņēmusies pret �iem

cilvēkiem, pakalpojumiem, kādus viņai bija izdarīju�i veikalu īpa�nieki, kas labi zināja, ko viņi dara. Viņa piederēja savam parādam, kas viņai ik gadu būs jāatmaksā. Viņa to zinaja; viņa zināja, ka tur aizies visa viņas alga, ka, ņemot vērā augļotāju intereses, viņa bija devusi aizdevējiem pilnīgu rīcības brīvību pret parakstiem, ko tie no viņas bija pieprasīju�i; trīssimt franku, kurus viņa saņem no jaunkundzes, tik tikko pietiks procentu samaksai par divi tūksto�i trīssimt franku lielu aizņēmumu. Viņa zināja, ka ir parādā, ka būs mū�īgi parādā, ka viņai pastāvīgi būs jādzīvo trūkumā, jāatsakās no jaunām drēbēm un da�ādiem ikdienas sīkumiem. Par Zipijoniem viņai nebija necik vairāk ilūziju kā par savu nākotni. Zerminija nojauta, ka tie viņai ir tikpat zudu�i kā viņas nauda. Viņa pat nebija rēķinājusies ar to, ka �is upuris jauno cilvēku aizkustinās. Viņa bija rīkojusies, paklausot savam pirmajam sirds aicinājumam. Ja viņai būtu liku�i nomirt, lai Zipijonam nebūtu jāiet zaldātos, viņa būtu nomirusi. Doma, ka Zipijonam jākļūst par zaldātu, doma par kara-lauku, par lielgabaliem, par ievainotajiem � doma, kuras priek�ā sievietes �ausmās aizver acis, � bija likusi viņai izdarīt vēl vairāk nekā nomirt: pārdot �ā cilvēka dēļ savu dzīvi, notiesāt sevi uz mū�īgām cie�anāml

XXXII

Nervu kaitēm parasti seko cilvēcisko prieku un bēdu mehānisma bojājumi, jūtu samēra un līdzsvara zudums, kas noved jutekļu saasinā�anos līdz galējībai. �ķiet, ka �ā asā jūtīguma ietekmē visas sajūtas saasinādamās, izsmalcinādamās, spiritualizēdamās sniedzas pāri dabas nospraustajām robe�ām un pa�as, nonākdamas tādā stāvoklī, rada it kā neierobe�otību spējai priecāties un ciest. Tagad retajos prieka brī�os, kādi Zerminijai vēl bija paliku�i, viņa priecājās kā neprātīga, reiba aiz prieka ar tīri fiziskām reibuma izpausmēm.

� Paklausies, mīļo meit, � jaunkundze nenocietās viņai nepateikusi, � var domāt, ka tu esi piedzērusi.

� Ja jau reiz priecājas, tad priecājas, � Zerminija atbildēja.

Bet, kad viņa no jauna ieslīga savās rūpēs, bēdās un nemierā, viņas izmisums bija daudz lielāks, daudz negantāks un neprātīgāks nekā viņas jautrība.

Pienāca brīdis, kad drausmīgā patiesība, kas uz mirkli bija pazibējusi, bet pēc tam atkal ietinusies pēdējo ilūziju plīvurā, beidzot parādījās Zerminijai visā savā kailumā. Viņa saprata, ka nav spējusi piesaistīt Zipijonu nedz ar savu uzticīgo mīlestību, nedz ar to, ka bija tam atdevusi visu, upurējusi naudu, kas ierāva viņas dzīvi trūkumā un pastāvīgajās �ausmās par nesamaksājamo parādu. Viņa juta, ka Zipijons dāvā viņai savu mīlestību nelabprāt, mīlestību, kas viņu pazemoja kā ubagdāvana. Kad Zerminija viņam pateica, ka atkal gaida bērnu, �is vīrietis, kuru viņa dzīrās otrreiz padarīt par tēvu, viņai pateica:

� Tu nu gan esi jocīga sieviete! Kā tāda kaķene!

Zerminiju mocīja aizdomas, kas rodas īstai mīlestībai, kad to krāpj, priek�nojauta, kas nāk no sirds dziļumiem un saka sievietei, ka viņa vairs nav vienīgā, kam pieder viņas iemīļotais, ka ir vēl kāda cita, ka ir jābūt kādai citai.

Viņa vairs ne�ēlojās, neraudāja, nepārmeta. Viņa atteicās no cīņas ar �o cilvēku, kas bija bruņojies ar saltumu, kas tik labi prata ar ledainu palaidnieka zobgalību rupji aizvainot viņas kaislību, viņas neprātu, viņas nevaldāmo maigumu. Un padevīgās �ausmas-viņa sāka gaidīt � ko tad? Viņa pati nezināja: varbūt to, lai Zipijons viņu vairs negribētu!

Satriekta un klusa viņa izspiegoja Zipijonu; viņa tam uzglūnēja, uzraudzīja; ar nejau�i izmestiem vārdiem viņa lūkoja piespiest to atzīties. Viņa grozījās tam apkārt, nekā neredzēdama, neuztverdama, nepieķerdama, un tomēr bija stingri pārliecināta, ka viņam ir kāds noslēpums un ka tas, no kā viņa baidījās, ir taisnība: visa viņas būtne juta citas sievietes klātieni.

Kādu rītu, izgājusi no mājas agrāk nekā parasti, uz ietves da�us soļus sev priek�ā viņa ieraudzīja Zipijonu. Viņ� bija ģērbies mētelī un iedams klusībā di�ojās. Sad tad viņ� mazliet pavilka uz aug�u bik�u galus, lai patīksmi-nātos par kurpju spo�umu. Zerminija sāka iet viņam nopakaļ. Viņ� gāja taisni uz priek�u neatskatīdamies. Viņam sekodama, Zerminija nonāca Bredas laukumā. Laukumā blakus fiakru stāvvietai pastaigājās kāda sieviete. Zerminija viņu redzēja tikai no muguras. Zipijons piegāja viņai klāt, sieviete atskatījās: tā bija māsīca. Viņi sāka soļot viens otram blakus turp un atpakaļ pa laukumu, pēc tam pa Bredas ielu devās <uz Navarēnas ielas pusi. Jaunā meitene paņēma Zipijonu zem rokas, sākumā pret to neatbalstījās, tad pamazām sāka aizvien vairāk un vairāk liekties jauneklim klāt, glu�i kā zars, ko liec uz leju, un beidzot viņa tam pilnīgi piekļāvās klāt. Viņi soļoja lēnām, tik lēnām, ka Zerminija �ad tad bija spiesta apstāties, lai nebūtu viņiem pārāk tuvu. Viņi uzgāja uz Martīru ielas, pārgāja pāri Tūrdoverņas ielai un iznāca Montolona ielā. Zipijons kaut ko runāja; māsīca klusēja, klausījās Zipijona un izklaidīgi � kā da�kārt sieviete, kas o� puķu pu�ķi, � gāja, laiku pa laikam pamezdama sānis �iglu skatienu, baiļu pilna bērna skatienu.

Nonāku�i Lamartina ielā pie Divu Māsu pasā�as, viņi pagriezās atpakaļ; Zerminija tikko paguva ieskriet kādā pievārtē. Viņi pagāja 'garām, Zerminiju neieraudzīju�i. Meitene bija nopietna un soļoja negribīgi. Zipijons viņai kaut ko �ukstēja pie pa�as auss. Uz mirkli viņi apstājās: Zipijons plātīja rokas; meitene cie�i lūkojās ielas bruģī. Zerminija nodomāja, ka viņi tūlīt �ķirsies; bet viņi no jauna sāka soļot un reizes �etras piecas nogāja atkal garām Divu Māsu pasā�ai. Beidzot viņi tajā iegriezās. Zerminija izmetās laukā no savas slēptuves un drāzās viņiem pakaļ. Cauri pasā�as re�ģim viņa ieraudzīja kleitas stērbeli nozūdam mazas viesnīcas durvīs blakus dzērienu veikalam. Zerminija pieskrēja pie �īm durvīm, paraudzījās kāpņu telpā, bet neviena vairs neredzēja... Tad asinis saskrēja viņai galvā un bija tikai viena doma, un lūpas bezjēdzīgi atkārtoja vienu vienīgu vārdu: �Vitriolu!... Vitriolu!... Vitriolu!...�

Sās domas apsēsta, ko viņas smadzenes acumirklī pārvērta darbībā, neprāts viņu pēk�ņi pārcēla noziegumā: viņa redzēja sevi kāpjam aug�ā pa trepēm, un zem lakata viņai ir labi paslēpta pudele; viņa skaļi dauza pie durvīm � un tā bez apstājas... Beidzot kāds nāk; viņ� paver durvis... Viņa to nesauc vārdā, klusē... Paiet garām, nelikdamās ne zinis... Viņai pietiktu spēka to nosist! Bet viņa iet pie gultas, pie viņas... Viņa to saņem aiz rokas un saka: �Jā, tā esmu es... nu tu dabūsi!� Un Zerminija līksmi raugās, kā vitriols uzspie� zīmogu �ai sejai, krūtīm, ādai, kā tas dedzina, saēd, sakropļo, pārvēr� par kaut ko briesmīgu visu, kas meitenē bijis jauns, lepns un skaists, radīts mīlestībai! Pudele ir tuk�a, un Zerminija smejas!... Ar miesu un dvēseli drausmīgā murga varā viņa neapzināti sāk soļot. Viņa izgāja ārā no pasā�as un devās prom pa ielu, līdz nonāca pārtikas pre�u veikalā. Veselas desmit minūtes viņa kā iemieta nostāvēja pie letes, neredzīgu, tuk�u, tālumā klīsto�u skatienu raudzīdamās slepkavas acīm.

� Paklausieties, ko jūs īsti vēlaties? � veikalniece nepacietīgi, gandrīz nobijusies jautāja �ai nekustīgajai sievietei.

� Ko es vēlos?,.. � Zerminija atkārtoja. Viņa bija tik pārpilna un pārņemta ar to, ko vēlējās, ka viņai �ķita, it kā viņa jau būtu prasījusi vitriolu. � Ko es vēlos?,.. � Viņa pārvilka roku pār pieri. � Es vairs neatceros ...

Un viņa grīļodamās izgāja no veikala.

XXXIII

Sai mokpilnajā dzīves posmā, ciezdama neizsakāmas sāpes, Zerminija, lūkodama izklīdināt �au�alīgās domas, bija sākusi cilāt glāzīti, ko kādu rītu viņai bija piedāvājusi Adele un kas viņai bija dāvājusi veselu dienu aizmirstības. Kop� tās dienas viņa bija sākusi dzert. Viņa dzēra mazajās rīta ieme�anās kopā ar loretu istabenēm. Viņa dzēra gan ar vienu, gan otru. Viņa dzēra kopā ar vīrie�iem, kas iegriezās piena veikaliņā ieturēt brokastis, dzēra kopā ar Adeli, kura bija pieradusi tempt kā vīrietis un kurai bija ļauns prieks redzēt godīgas sievietes kalponi nolai�amies tikpat zemu kā viņa.

No sākuma, lai dzertu, Zerminijai bija vajadzīga pacilātība, sabiedrība, glā�u saskandinā�ana, uzmundrino�as runas, dedzīgi uzaicinājumi, pēc tam viņa drīz vien sāka dzert vienatnē. Dzēra pa pusglāzei no pudeles, ko bija atnesusi zem priek�auta un paslēpusi dro�ā vietā virtuvē; viņa dzēra bezcerīgi un vienatnē baltvīna un degvīna maisījumu, dzēra to glāzi pēc glāzes, līdz bija sasniegusi to, pēc kā bija kārojusi: miegu. Jo tas, pēc kā viņa tiecās, nebūt nebija galvas reibums, laimīgs satraukums, neprātīgs dzīvesprieks, sapņu pilna snauda vai reibuma neprāts; viņai bija vajadzīgs, viņa alktin alka pēc melnas dziļa miega laimes, pēc miega bez atmiņām un sapņiem, pēc svina smaga miega, kas viņu nogāztu no kājām, kā vērsi nogā� rungas sitiens pa galvu; un �o miegu viņa atrada sajauktajos dzērienos, kas viņu pievārēja, un viņa aizmiga, uzlikusi galvu uz virtuves galda vaskadrānas.

Gulēt �ai dziļdziļajā miegā, pārvēr�ot dienu par nakti, Zerminijai bija kļuvis par tādu kā atelpu un atbrīvo�anos no dzīves, kuru viņai vairs nebija spēka nedz turpināt, nedz izbeigt. Pamodusies viņa juta tikai vienu: bezgaliielu vajadzību pēc nebūtības. Dzīves brī�i, kad viņa pilnīgi valdīja pār sevi, redzot pati sevi no malas, ielūkojoties savā sirdsapziņā, apzinoties savu kaunu, viņai �ķita atbaido�i briesmīgi! Labāk tos iznīdēt. Pasaulē vairs nebija nekā cita, kas viņai jautu visu aizmirst, kā vienīgi miegs, dzēruma saindēts miegs, kura rokas prot ieaijāt ne sliktāk par pa�u nāvi.

Sai glāzē, ko viņa piespieda sevi dzert un ko viņa tik neprātīgi iztuk�oja, noslīka visas viņas cie�anas un sāpes, izgaisa viņas drausmīgā tagadne. Pēc pusstundas viņas smadzenes vairs nedarbosies, viņas dzīve vairs neeksistēs; nekas viņā vairs nebūs no viņas, un būs apstājies pat laiks. �Es nodzeru savas bēdas,� viņa atbildēja kādai sievietei, kas bija teikusi, ka ar dzer�anu viņa bendē savu veselību. Bet, tā kā paģiru brī�os, kas sekoja noreibumam, viņai uzmācās vēl sāpīgāka sajūta pagrim�anas dēj, galīgs izmisums un milzīgs naids pret savām vainām un nelaimēm, viņa sāka meklēt stiprākus alkoholiskus dzērienus, indīgāku degvīnu, dzēra pat tīru absintu, lai ieslīgtu dziļākā letarģijā un pilnīgi zaudētu samaņu.

Beidzās ar to, ka pusi dienas viņa gandrīz pavadīja nemaņā, no kuras izķepurojās miegaina un stulba, ак trulu sapra�anu; rokas viņai kustējās tikai pa paradumam, �esti bija kā mēnessērdzīgai, miesa un dvēsele tādā stāvoklī, kādā mēdz būt agrās rīta stundās, kad domas, griba un atmiņa vēl aizvien atrodas neskaidras miegainības varā.

XXXIV

Pusstundu pēc drausmīgās sastap�anās, kad, novesta līdz domai par noziegumu, Zerminija bija gribējusi sakropļot savu sāncensi ar vitriolu un iedomājās, ka ir to jau sakropļojusi, nākdama mājās pa Lavala ielu, viņa iegriezās veikalā un nopirka pudeli degvīna.

Kop� divi nedējām dzīvoklis bija pilnīgi �erminijas rīcībā, un viņa varēja brīvi dzert un piedzerties, cik vien tīk. De Varandeilas jaunkundze, kas parasti gandrīz nekur nemēdza braukt, izņēmuma kārtā �oreiz bija aizbraukusi pusotra mēne�a paciemoties pie savas senas draudzenes provincē; Zerminiju viņa nebija gribējusi ņemt līdzi, baidīdamās dot sliktu priek�zīmi un modināt skaudību citās kalponēs, kas nebija pieradu�as pie tik labsirdīgas un uzmanīgas izturē�anās.

Iegājusi jaunkundzes guļamistabā, Zerminija steig�us nometa uz grīdas �alli un cepuri un, pieplakusi ar muti degvīna pudeles kakliņam, sāka dzert; viņa dzēra straujiem malkiem, līdz visa istaba sāka griezties acu priek�ā un.galvā vairs nebija itin nekā no dienas notikumiem. Tad, grīļodamās, nespēdama noturēties kājās, viņa gribēja ierausties saimnieces gultā un pagulēt, bet dzērumā viņa uzgrūdās naktsgaldiņam. Viņa nokrita uz grīdas un vairs nekustējās: viņa jau krāca. Bet kritiens bija bijis tik smags, ka naktī sākās aborts ar tik lielu asiņu zaudējumu, ka apdraudēja viņas dzīvību. Viņa mēģināja piecelties, pieiet pie loga un saukt palīgā, lūkoja nostāties uz kājām, bet tās neklausīja. Viņa juta, ka lēni un līgani slīd, slīgst aizvien dziļāk un dziļāk nāves bezdibenī. Beidzot, saņēmusi pēdējos spēkus, viņa aizvilkās līdz ārdurvīm, tomēr nespēja aizsniegt atslēgu un nespēja pakliegt. Un tur viņa arī būtu nomirusi, ja Adele, no rīta garāmejot, nebūtu uztraukusies, izdzirdējusi vaidus, un nebūtu pasaukusi atslēdznieku, lai atslēdz durvis, un vecmāti, lai glābtu mirēju.

Kad jaunkundze pēc mēne�a atgriezās, Zerminija jau bija piecēlusies no slimības gultas, bet bija vēl tik vārga, ka viņai ik brīdi bija jāapsē�as, un tik bāla, it kā dzīslās nebūtu ne lāsītes asiņu. Viņa pateica, ka asiņu zaudējuma dēļ gandrīz nomirusi, un jaunkundzei neradās nekādas aizdomas.

XXXV

Zerminija saņēma jaunkundzi aizkustino�iem glāstiem un gau�ām asarām. Viņas maigums līdzinājās slima bērna maigumam: tas pats klusais biklums, tāds pats lūdzo�ais skatiens, tādas pa�as baiļpilnu, satrauktu sāpju skumjas. Viņas bālās rokas ar zilajām vēnām visu laiku sniedzās pēc savas saimnieces. Viņa gāja tai klāt ar bailīgu un dedzīgu pazemību. Visbie�āk viņa apsēdās jaunkundzei pretī uz zema soliņa un raudzījās no apak�as uz aug�u ar pazemīga suņa acīm un laiku pa laikam trūkās kājās, skūpstīja jaunkundzes kleitas malu, atkal apsēdās un pēc brī�a atkal trūkās kājās.

�ais Zerminijas glāstos un skūpstos bija gan mokas, gan lūgums pēc piedo�anas. Nāve, ko viņa bija dzirdējusi pie sevis nākam kādas būtnes soliem, slimības stundas, kad viena pati, gulēdama gultā, viņa bija pārcilājusi savu dzīvi un atmodinājusi pagātni, atmiņas un kauns par visu to, ko viņa bija slēpusi no de Varandeilas jaunkundzes, bailes no dieva soda, bailes, kas radās no kādreizējās dievbijības, pa�pārmetumi un �ausmas, kas nedod miera cietējam agonijas brīdī, � tas viss radīja viņas sirdsapziņā vislielākās �ausmas; un sirdsapziņas pārmetumi, pārmetumi, kurus viņa nekādi nebija varējusi sevī iznīdēt, tagad bija ieguvu�i jaunu spēku un ska]i kliedza viņas novājēju�ajā, iedragātajā būtnē, kas vēl tik vāji turējās pie dzīves un lāgā neticēja, ka atkal pie tās pieaugs.

Zerminija nepiederēja pie tām laimīgajām sievietēm, kas izdara kaut ko ļaunu un tūdaļ to aizmirst, nekad neatgriezdamās pie tā ar no�ēlas pilnām domām. Viņa nebija tāda kā Adele, viena no tām rupji darinātajām materiālajām būtnēm, kurām pieejamas vienīgi dzīvnieciskas kaislības. Zerminijas sirdsapziņa neprata izvairīties no cie�anām, paslēpjoties trulumā un nejūtībā, kādā mēdz veģetēt vientiesīgas grēcinieces. Viņas slimīgais jūtīgums, smadzeņu uzbudināmība, slieksme nemitīgi domāt, just sarūgtinājumu, uztraukties, būt nemierā ar sevi, morālais prasīgums, kas cēlās kājās pēc katra pārkāpuma, garīgs smalkums, izvēlība un aizvainotība � visas �īs īpa�ības savienojās un ar katru dienu ne�ēlīgāk mocīja Zerminiju un grūda aizvien dziļākā izmisumā tādu iemeslu dēļ, kādi daudziem viņai līdzīgiem nekad neradītu tik ilgsto�as mokas.

Zerminija padevās kaisles vilinājumiem, bet, kolīdz bija padevusies, sāka sevi nicināt. Pat baudas brī�os viņa nespēja pilnīgi aizmirsties un zaudēt prātu. Izpriecu brī�os viņas acu priek�ā alla� parādījās jaunkundzes tēls ar savu stingro un reizē māti�ķo seju. Arvien dziļāk grimdama un arvien vairāk zaudēdama godīgumu, Zerminija tomēr nezaudēja kaunu. Netikums, kurā viņa iestiga, nepasargāja viņu nedz no riebuma, nedz no �ausmām. Ieradums viņai nesniedza norūdī�anos. Viņas netīrā sirdsapziņa sacēlās pret kauna traipiem, nesamierinājās ar kaunu, mocījās, vainu no�ēlodama, neļāva viņai kaut vai uz mirkli pilnīgi izbaudīt netikumu, savas kri�anas reibumu.

Tālab, kad jaunkundze, aizmirsdama, ka Zerminija ir tikai kalpone, noliecās pār viņu ar parupju laipnību balsī un kustībās, it kā uzņemot viņu savā sirdī, Zerminija, apmulsusi, pēk�ņi aiz kautrības nosarkusi, kļuva bez valodas un iekrita it kā muļķa prātā aiz mokpilnās apziņas par savu necienīgumu. Aiz jebkāda iegansta viņa raisījās vaļā, centās izrauties no �ās tik neģēlīgi pieviltās mīlestības, kas, viņu apņemdama, iekustināja un atmodināja sirdsapziņas pārmetumus.

XXXVI

Lielākais brīnums bija tas, ka �ī netiklā un traģiskā dzīve, �ī kaunpilnā un sakropļotā dzīve de Varandeilas jaunkundzei palika apslēpta. Zerminija nekā neizrādīja uz āru, nekad nekā neizpauda, nekad nekā neļāva saskatīt savā sejā, savās kustībās, un viņas dzīves rūgtā patiesība saimniecei palika uz visiem laikiem apslēpta.

Brī�iem de Varandeilas jaunkundze gan neskaidri juta, ka kalponei ir kāds noslēpums, kaut kas, ko tā no viņas slēpj, ko viņa nezina. Brī�iem viņai bija uznāku�as �aubas, neuzticība, neapzināts nemiers, neskaidra nojauta, ka nupat viņa būs uz pēdām, kas ved dziļumā un izgaist miglā. Brī�iem viņai bija licies, ka �ai mei�ā ir kaut kas dziji apslēpts, salts, kaut kāda mīkla, ēna, un citreiz atkal bija �ķitis, ka viņas kalpones acis runā pavisam ko citu nekā mute. Glu�i neviļus jaunkundze bija paturējusi prātā kādu izteicienu, ko Zerminija mēdza bie�i atkārtot: �Apslēpts grēks ir puspiedots grēks.� Bet visvairāk viņa lauzīja galvu un brīnījās par to, ka, par spīti algas pielikumam, par spīti pastāvīgajām viņas, jaunkundzes, dāvaniņām, Zerminija vairs nekā nepirka no apģērba � ne kleitas, ne veļu. Kur viņa lika savu naudu? Reiz viņa bija gandrīz atzinusies, ka izņēmusi no krājkases sakrātos tūksto� astoņi simti frankus. Jaunkundze par to prātoja, bet tad nosprieda, ka �erminijas noslēpums, protams, izskaidrojams ar grūtībām naudas lietās, vai nu ar kādreiz ietaisītiem parādiem, lai palīdzētu ģimenei, vai varbūt aiz nepiecie�amības atbalstīt �to nelieti svaini�. Zerminijai ta�u ir tik laba sirds, un viņa ir tik nepraktiska! Viņai ir tik maz sapra�anas par naudas vērtību! Citādi nevarēja būt: jaunkundze par to bija pārliecināta, un, tā kā pazina savas kalpones stūrgalvību un necerēja, ka tās raksturs kļūs citāds, viņa tai nekā neteica. Kad �is izskaidrojums jaunkundzi pilnīgi neapmierināja, viņa visu to, kas viņai kalponē nebija saprotams, piedēvēja �erminijas noslēpumainajai dabai, tam apstāklim, ka Zerminija sirds dzijumos bija saglabājusi neuzticīgas zemnieces paradumus un greizsirdīgi glabā no citu acīm ja ne visu savu dzīvi, tad vismaz kādu daļiņu, tāpat kā lauku iedzīvotāji mēdz glabāt savus niecīgos iekrājumus vilnas zeķē. Vai arī viņa centās sevi pārliecināt, ka par iemeslu �erminijas dīvainībām un noslēgtībai ir �erminijas slimība un pastāvīgās kaites. Ar to tad jaunkundzes ziņkārība arī aprobe�ojās un domas pārtrauca meklējumus, jo tām piemita kūtrums un mazliet arī egoisms � īpa�ības, kas raksturīgas veciem cilvēkiem, kuri neapzināti baidās iedziļināties lietu būtībā, sirds noslēpumos un nevēlas nedz pārāk daudz uztraukties, nedz pārāk daudz ko pētīt. Kas to lai zina? Varbūt visa �ī noslēgtība ir tīrais nieks, par ko nav vērts ne uztraukties, ne interesēties, varbūt tā saistās ar kādu ķīviņu vai sievie�u ķildu. Nomierinājusies jaunkundze par to vairs nelauzīja galvu un pārtrauca cēloņu meklē�anu.

Un kā gan jaunkundze būtu varējusi uzminēt �erminijas pagrim�anu un viņas drausmīgo noslēpumu? Pa�ās skaudrākajās bēdās un trakākajā dzērumā nelaimīgā sieviete tomēr saglabāja neiedomājamu gribasspēku neko neizpaust, paturēt visu dziļi apslēptu. Par spīti savai kaislajai, nesavaldīgajai dabai, kam atklātība bija tik raksturīga, Zerminijai nekad neizspruka neviens teikums, neviens vārds, kas kaut cik atklātu viņas noslēpumu. Paģiras, pazemojumi, bēdas, uzupurē�anās, bērna nāve, mīļākā nodevība, greizsirdības mokas � tas viss viņā palika mēms un apslāpēts, it kā viņa abām rokām aizklātu savu sirdi. Retajos vājuma brī�os, kas viņai uznāca, kad viņa it kā cīnījās ar smacējo�ām sāpēm, drud�ainie, neprātīgie glāsti, ar kādiem viņa apveltīja de Varandeilas jaunkundzi, pēk�ņie maiguma uzplūdi, kas it kā gatavoja kādu atzī�anos, vienmēr beidzās bez vārdiem un noslāpa asarās.

Pat slimība, kas novājina miesu un nervus, nespēja no viņas nekā izvilināt. Ta�u �o varonīgo gribasspēku viņa nespēja piespiest vienmēr klusēt. Viņai mēdza uznākt nervu lēkmes, un tad viņa kliedza, bet tikai kliedza. Būdama jauna meitene, viņa miegā mēdza runāt, tagad viņa piespieda savus sapņus klusēt, bija padarījusi savu miegu mēmu. Lai jaunkundze pēc viņas elpas nemanītu, ka viņa dzer, viņa sāka ēst ķiplokus un sīpolus, slēpdama ar �o smaku dzēruma dvingu. Pat dzērumā, galīgā nemaņā, izdzirdējusi saimnieces soļus, viņa uzreiz pamodās un palika nomodā.

Tādā kārtā Zerminija dzīvoja it kā divas dzīves. Viņa iemiesoja it kā divas sievietes, un ar savu stipro raksturu, apķērību, sievietes diplomātiju un aukstasinību, kas viņu nepameta pat dzērumā, viņa prata �īs abas dzīves no�ķirt, dzīvot, tās abas nesajaucot, nesavienojot viņā mīto�ās divas sievietes, palikt de Varandeilas jaunkundzes acīs godīga un prātīga meitene, kāda bijusi kādreiz, nākt no iedzer�anas neaptraipītai, pārnākot no mīļākā, izrādīt vecmeitas �ķīstību un riebumu pret citu kalpoņu samaitātību. Nedz viņas valoda, nedz izturē�anās nemodināja ne mazākās aizdomas par viņas slepeno dzīvi, nekas neliecināja par viņas naktīm. Uzlikusi kāju uz de Varandeilas jaunkundzes dzīvokļa salmu paklājiņa, piegājusi viņai klāt un stāvēdama viņas priek�ā, Zerminija sāka runāt, kustēties un pat kārtot kleitas krokas tā, ka nevienam pat prātā nenāktu doma par tās tuvību ar kādu vīrieti. Viņa brīvi par visu runāja, it kā viņai ne par ko nebūtu jāsarkst. Viņa bija stingra pret citu vainām un grēkiem kā tāda sieviete, kurai neko nevar pārmest. Jautri un mierīgi viņa kopā ar saimnieci jokoja par mīlestību: varētu domāt, ka viņa pļāpā par kādu vecu paziņu, kas sen nozudusi no viņas redzesloka. Visiem, kas viņu redzēja, kāda viņa bija mājās un kāda bija de Varandeilas jaunkundzes klātienē, �ķita, ka trīsdesmit piecus gadus veco Zerminiju it kā apņem kāda īpa�a �ķīstības atmosfēra, stingra un neap�aubāma godīguma dvesma, kāda piemīt vecām kalponēm un neglītām sievietēm.

Ta�u �is mānīgais ārējais izskats nebija liekulība. To neradīja ne izvirtusī divkosība, ne netīrs aprēķins: Zermi-nijas izturē�anos noteica tas, ka viņa jaunkundzi mīlēja. Par katru cenu viņa gribēja to pasargāt no sarūgtinājuma, kāds tai rastos, ielūkojoties viņas īstajā būtībā. Viņa to maldināja vienīgi tāpēc, lai saglabātu tās mīlestību un kaut kādu cieņu; un tai drausmīgajā komēdijā, kuru viņa spēlēja, vīdēja godprātīgas, gandrīz svētbijīgas jūtas, līdzīgas tām jūtām, kas mudina meitu melot mātei, lai nesalauztu tai sirdi.

XXXVII

Melot! Neko citu viņa nevarēja darīt. Zerminija juta, ka viņai vairs nav iespējams izķepuroties laukā no drūmās tie�amības. Viņa pat vairs nedomāja par pūlēm, kādas būtu vajadzīgas, lai no turienes tiktu ārā, tik veltīgs viņai �ķita �āds mēģinājums, tik gļēva, samaitāta un uzvarēta viņa jutās, juzdamās vēl tik cie�i sasaistīta ar �o vīrieti visādām zemiskām ķēdēm un apkaunojo�ām saitēm, pat ar nicinā�anu, ko tas no viņas vairs neslēpa!

Da�reiz, par sevi domājot, Zerminiju pārņēma �ausmas. Viņai nāca prātā domas un bailes, ko bija ieaudzinājusi lauku dzīve. Un jaunībā dzirdētās māņticības �ukstēja viņai, ka �is vīrietis būs viņu nobūris, ka varbūt tas viņu ir �iebarojis�. Vai tad citādi viņa būtu tāda kļuvusi? Vai tad, to ieraugot vien, visu viņas būtni nepārņemtu jūtas, kādas pārņem dzīvnieku, kad tam tuvojas saimnieks? Vai gan viss viņas augums, mute, rokas, mīlestība un glāsto�ās kustības pret pa�as gribu tiektos pēc viņa? Vai viņa tam būtu tik pilnīgi piederējusi? Ilgsto�i un sarūgtināta viņa atcerējās visu, kas būtu varējis viņu izārstēt un glābt, � �ā vīrie�a nevērību, apvainojumus, izvirtu�us glāstus, kādus no viņas prasīja, � un viņa bija spiesta atzīties, ka labprāt �ā vīrie�a dēļ itin visu ziedotu, tā dēļ paciestu nezin ko. Viņa lūkoja iedomāties to pazemojuma pakāpi, līdz kurai viņas mīlestība atteiktos nolaisties, bet viņa to neatrada. Sis vīrietis ar viņu varēja darīt, ko vien grib, � apvainot viņu, sist; pat tā kāju samīta, viņa tomēr tam piederētu! Viņa nemaz nespēja iedomāties, ka varētu tam nepiederēt, nevarēja sevi iedomāties bez tā. Viņai bija nepiecie�amība �o vīrieti mīlēt, sildīties pie viņa, viņa dzīvoja no viņa, viņa elpoja viņu. Savas kārtas sievie�u vidū viņai nekā� līdzīga nebija gadījies redzēt. Neviena viņas paziņa neielika mīlas sakaros tik daudz asuma, rūgtuma, moku un cie�anu laimes kā viņa. Neviena �ais sakaros neielika to, kas viņu, Zerminiju, iznīcināja un bez kā viņa nevarēja iztikt.

Pati sev viņa �ķita esam dīvaina, īpa�s radījums ar dzīvnieka dabu, kur� pieķeras tam, kas pret viņu slikti izturas. Bija dienas, kad viņa pati sevi vairs nepazina un jautāja sev, vai vēl joprojām ir tā pati sieviete. Pārcilājot visas nekrietnības, uz kurām viņu bija pavedinājis Zipijons, viņa nespēja ticēt, ka varējusi to visu paciest. Viņa, kas apzinājās sevi esam nevaldāmu, strauju, pilnu karstu kaislību, dumpīgu un vētrainu, bija nonākusi līdz padevībai un paklausībai! Viņa bija iegro�ojusi savus dusmu uzliesmojumus, aizdzinusi domas par asiņainu atriebību, kas tik daudzreiz bija nāku�as prātā! Vienmēr viņa bija paklausījusi, bijusi pacietīga, nekad nebija kurnējusi! Visas sava rakstura īpa�ības, visus instinktus, lepnumu, godkāri, pat vairāk � savu greizsirdību, savas sirds niknumu viņa bija nolikusi pie �ā vīrie�a kājām! Lai viņu paturētu, bija bijusi ar mieru dalīties viņā, ļāvusi viņam turēt mīļākās, ņēmusi viņu pretī no citu sievie�u rokām, meklējusi viņa sejā vietu, ko nebūtu skūpstījusi viņa māsīcai Un tagad, pēc tik daudziem upuriem, ar kuriem tam bija apnikusi, viņa to pieturēja ar vēl riebīgāku uzupurē�anos, piesaistīja ar dāvanām, atvēra tam savu naudasmaku, lai tikai tas nāktu uz satik�anos, pirka tā laipnību, apmierinādama visas tā iegribas un untumus, maksāja �im vīrietim, kas kaulējās par savu skūpstu cenu un pieprasīja dzeramnaudu par mīlestību! Un viņa dzīvoja vienās bailēs par to, ko �is nelietis varētu prasīt no viņas nākamajā dienā.

XXXVIII

�Viņam vajag divdesmit franku...� Zerminija vairākas reizes neapzināti atkārtoja �o frāzi, bet viņas domas netika tālāk par �iem vārdiem. Gājiens pa ielu, kāpiens sestajā stāvā bija viņu stipri nogurdinājis. Viņa smagi atkrita zemajā virtuves sēdeklī, kas bija vienos tauku traipos, nodūra galvu un uzlika roku uz galda. Galvā dūca. Domas izklīda, tad atkal barā atgriezās, drūzmējās viņā, un tikai viena no tām ne mirkli neatstājās, pati asākā, uzmācīgākās �Viņam vajag divdesmit franku! Divdesmit franku!,.. Divdesmit franku!...� Zerminija paraudzījās apkārt, it kā cerēdama tos atrast uz plīts, atkritumu spainī vai pelnu kastē. Pēc tam viņa iedomājās savus parādniekus, kādu kalponi vācieti, kas vēl pirms gada bija solījusies parādu atdot. Zerminija piecēlās un uzsēja aubi. Viņa vairs neatkārtoja: �Viņam vajag divdesmit franku,� bet klusībā domāja: �Es tos dabū�u.�

Viņa nogāja lejā pie Adeles:

� Vai tev nav divdesmit franku, ko rēķinu apmaksāt? Jaunkundzes nav mājās.,.

� Esmu galīgi tuk�ā, � Adele sacīja. � Vakar vakarā atdevu savus pēdējos divdesmit frankus kundzei, lai viņa varētu paēst vakariņas. Un tā ķēve vēl nav pārvilkusies... Vai tu negribi trīsdesmit sū?

Zerminija aizskrēja pie pārtikas pre�u tirgotāja. Bija svētdiena, pulkstenis bija trīs: veikalnieks bodi nupat bija aizslēdzis.

Pie augļu pārdevējas bija daudz pircēju; Zerminija palūdza gar�saknes par �etriem sū.

� Man nav līdzi naudas, � viņa sacīja. Viņa cerēja, ka augļu pārdevēja pateiks: <Vai gribat, es jums iedo�u.� Augļu pārdevēja sacīja:

� Kāda runa? Es ta�u jūs pazīstul

Veikalā bija arī citas kalpones; nekā neteikusi, Zerminija aizgāja.

� Vai mums vēstuļu nav? � viņa apjautājās durvju-sargam. � Jā, vai jūs man neiedotu divdesmit franku? Man negribas vēlreiz kāpt aug�ā.

� Kaut �etrdesmit, ja vēlaties...

Zerminija atviegloti nopūtās. Durvjusargs piegāja pie skapja, kas stāvēja viņa istabiņas dibenā.

� Sasodīts! Sieva ir paņēmusi atslēgu*,. Pag, kāpēc jūs tā nobālējāt?

� Nē, nekas... � Un Zerminija ātri izsteidzās pagalmā un devās uz sētas kāpnēm.

Iedama aug�ā, viņa domāja: �Ir ta�u cilvēki, kas atrod uz ielas divdesmit piecu franku monētas... Viņ� teica, ka nauda esot vajadzīga �odien... Jaunkundze man samaksāja algu tikai pirms piecām dienām, viņai es nevaru prasīt... Kaut gan divdesmit pieci franki vairāk vai mazāk � tas viņai nav nekas... Pārtikas pre�u tirgotājs man dro�i vien būtu iedevis... Agrāk es iepirkos pie cita, Tetbū ielā, viņ� svētdienās slēdza ciet vēlāk...�

Viņa uzkāpa savā stāvā un pastāvēja pie durvīm. Tad pārliecās pār parādes durvju kāpņu margām, paskatījās, vai kāds nenāk aug�ā, iegāja iek�ā, devās tie�i uz jaunkundzes guļamistabu, atvēra logu un, atspiedusies ar elkoņiem uz palodzes, dziļi ievilka elpu.. No apkārtējiem jumtiem salaidās zvirbuļi, cerēdami, ka viņa tiem pametīs drupa�as. Zerminija aizvēra logu un paskatījās uz kumodi, kas stāvēja guļamistabā, uz svēdraino marmora plāksni, uz melnkoka �ķirstiņu, tad uz atslēdziņu, mazu tērauda atslēdziņu, kas bija aizmirsta atslēgas caurumā. Pēk�ņi viņai ausīs sāka d�inkstēt, viņai likās, ka zvana pie durvīm. Viņa gāja atvērt: neviena nebija. Zerminija atnāca atpakaļ ar tādu sajūtu, ka ir viena pati, paņēma virtuvē putekļu lupatu un, pagriezusies pret kumodi, sāka spodrināt sarkankoka atzveltnes krēslu, bet viņa joprojām redzēja �ķirstiņu, redzēja to atvērtu, redzēja labajā pusē kaktiņu, kurā jaunkundze glabāja zelta naudu, papīriņos satītas monētas, simt franku katrā papīriņā. Tur bija arī viņas divdesmit franki!... Viņa aizvēra acis kā ap�ilbusi. Viņa juta, ka sāk svārstīties sirdsapziņa, bet tūdaļ sacēlās pati pret sevi, un viņas sa�utusi sirds sa�ņaudzās krūtīs. Vienā acumirklī viss �erminijas godīgums nostājās starp viņas roku un atslēgu. Pēk�ņi viņa visu atcerējās: savu godīgo pagātni, savu nesavtību un uzticību, divdesmit gadu ilgu preto�anos sliktiem padomiem un sava samaitātā kvartāla izvirtībai, divdesmit gadu ilgu zag�anas nicinā�anu, divdesmit gadus, kuros viņai nebija pielipis pie pirkstiem neviens saimnieces liards, divdesmit gadu ilgu vienaldzību pret iedzīvo�anos, divdesmit gadu, kuros viņu nebija skāris neviens kārdinājums, savu ilgo, iedzimto godīgumu un jaunkundzes uzticē�anos... Viņa atkal bija jaunības varā. Viņa atcerējās savus tuviniekus un vecākus, savu necilo, neaptraipīto vārdu, savus dārgos aizgājējus, no kuriem bija cēlusies, � un viņa itin kā sadzirdēja ap sevi lidināmies sargeņģeļus, kas viņai kaut ko �ukstēja... Uz brīdi viņa bija glābta.

Tad nemanot cita pēc citas galvā sāka atgriezties sliktās domas. Viņa sāka meklēt attaisnojumu savam sarūgtinājumam un nepateicības jūtām pret savu saimnieci. Viņa salīdzināja savu algu ar citu mājas kalpoņu algām, ar ko tās aiz godkāres lielījās. Viņa nosprieda, ka jaunkundzei ir laimējies, ka par savu darbu viņai, Zerminijai, vajadzētu saņemt daudz vairāk. �Un galu galā, kāpēc,� Zerminija pēk�ņi sev jautāja, �viņa atstāj atslēgu �ķirstiņā?� Un Zerminija sāka domāt, ka �ī nauda nav paredzēta iztikai, bet ir jaunkundzes ietaupījumi, par ko viņa grasījās pirkt kādai savai krustmeitai samta kleitu. �Tā ir lieka nauda,� viņa vēl sevī nodomāja. Viņa steig�us izvirzīja da�ādus argumentus, it kā cenzdamās aizkavēt to apgā�anu. Turklāt � tikai vienu reizi... �Viņa man aizdotu, ja es lūgtu... Un es viņai atdo�u...�

Zerminija pastiepa roku, pagrozīja atslēgu... Apstājās: viņai �ķita, ka lielais klusums, kas bija ap viņu, raugās viņā un klausās. Viņa pacēla acis: spogulis viņā iemeta viņas pa�as seju. No savas sejas viņa pārbijās; �ausmās un aiz kauna viņa atkāpās, it kā būtu ieraudzījusi aci pret aci savu noziegumu: tā bija zagles galva, ko viņa turēja uz pleciem!

Zerminija izmetās gaitenī. Pēk�ņi viņa apsviedās apkārt, devās tie�i pie �ķirstiņa, apgrieza atslēgu, iebāza roku, parakņājās zem medaljoniem ar aizgājēju matiem un zem piemiņas lietiņām, taustīdamās izņēma no piecu luidoru rullī�a vienu monētu un aizskrēja uz virtuvi... Rokā viņa turēja mazo naudasgabalu, bet neuzdro�inājās to uzlūkot.

XXXIX

Pēc �ā atgadījuma �erminijas garīgā kri�ana un pagrim�ana, notrulinot un aptraipot viņu, sāka parādīties uz āru. Viņas domas pārņēma miegainība. Sapra�ana vairs nebija ne tik ātra, ne tik attapīga. Viss, ko viņa bija lasījusi un iemācījusies, bija kaut kur pazudis. Viņas atmiņa, kas agrāk visu sevī paturēja, kļuva miglaina un aizmār�īga. Pamazām viņas valodā, atbildēs un smieklos izgaisa Parīzes kalponēm raksturīgais dzīvīgums. Viņas alla� tik saprātīgā sejā vairs nebija gai�ā mirdzuma. Visā viņas būtnē, �ķiet, bija atgriezusies kādreizējā muļķīgā lauku meitene, kas, iebraukusi Parīzē, bija gribējusi nopirkt piparkūku rakstāmlietu veikalā. Viņa izskatījās padumja. Jaunkundzi viņa uzklausīja ar idiotisku sejas izteiksmi. Jaunkundzei bija jāizskaidro un vairākas reizes jāatkārto tas, ko agrāk Zerminija bija uztvērusi no pusvārda. Redzēdama viņu tādu gausu un miegainu, saimniece klusībā sev jautāja, vai tikai kāds viņas kalponi nav samainījis. �Tu ta�u kļūsti galīgi stulba!� da�reiz, zaudējusi pacietību, sacīja jaunkundze. Viņa atcerējās tos laikus, kad Zerminija viņai bija palīdzējusi atcerēties kādu datumu, vajadzīgo adresi, atgādinājusi dienu, kad bija atvesta malka vai aizsākta vīna muciņa, � vārdu sakot, itin visu, kas bija izbiris no viņas vecās galvas. Tagad Zerminija vairs nekā neatcerējās. Vakarā, kad viņa kopā ar jaunkundzi sarēķināja izdevumus, viņa pat nevarēja atcerēties, ko bija pirkusi no rīta. �Acumirkli...� viņa sacīja un, nenoteikti atmetusi ar roku, apklusa. Gribēdama saudzēt savas noguru�ās acis, jaunkundze bija paradusi lūgt, lai Zerminija palasa viņai avīzi, bet tagad jaunkundze bija spiesta no tā atteikties, jo Zerminija lasīja nesakarīgi un stipri stomīdamās.

Jo vairāk notrulinājās �erminijas smadzenes, jo pavir�āka un nolaidīgāka viņa kļuva arī fiziski. Viņa vairs nepievērsa uzmanību ne drēbēm, ne tīrībai. Savā nevī�ībā viņa aizgāja tik tālu, ka bija pilnīgi zaudējusi sievi�ķību un ģērbās, kā pagadās. Viņa valkāja tauku traipiem nota�ķītas, padusēs izdilu�as kleitas, skrandās saplēstus priek�autus, cauras zeķes un no�ķiebu�ās kurpes. Virtuves tauki, dūmi, ogles, apavu krēms � tas viss viņu nosmulēja un iesūcās viņā kā trauku lupatā. Agrāk viņai ļoti patika veļa � vienīgais nabadzīgu sievie�u prieks un rota. Nevienai viņu mājā nebija tik spodras aubes kā viņai. Apkaklītes, pavisam gludas un vienkār�as, alla� tik baltas, tik jauki apgaismoja ādu un pie�ķīra visam sievietes izskatam svaigumu. Tagad Zerminija nēsāja apvalkātas aubes, it kā ar tām galvā būtu gulējusi. Aproces viņa nevalkāja, bet uz apkaklītes, kur tā piegūla kaklam, bija redzama netīra apmale, un varēja just, ka kreisajā pusē tā ir vēl netīrāka nekā virspusē. No viņas plūda sastāvējusies, rūgtena nabadzības smaka. Da�reiz tā bija tik stipra, ka de Varandeilas jaunkundze nespēja noturēties un teica: �Ej ta�u, meit, un uzģērb tīru veļu... tu smirdi kā ubadze.�

Satiekot Zerminiju uz ielas, būtu bijis grūti ticēt, ka viņa strādā pie tīrīgas saimnieces. Viņa vairs neizskatījās pēc kalpones no pieklājīgas mājas. Viņa bija zaudējusi tādas kalpones izskatu, kas, sevi kopdamas un ievērodamas savu pa�lepnumu pat apģērba ziņā, atspoguļo cieņu, ko bauda gan viņu māja, gan viņu saimnieki. Jo dienas, jo vairāk viņa pārvērtās par to riebīgo un nevī�īgo radījumu, kas ar savu svārku stērbeli slauka ielas, � par su�ķi.

Būdama nevī�īga pret sevi, viņa nevī�īgi izturējās arī pret visu ap sevi. Viņa vairs neko nenolika savā vietā, neko neslaucīja, neko nemazgāja. Dzīvoklī ieviesās nekārtība, un netīrība pārņēma jaunkundzes istabas, tās pa�as mazās istabiņas, par kuru tīrību jaunkundze agrāk bija tā priecājusies un ar ko tā bija lepojusies. Kārtu kārtām klājās putekļi, aiz gleznu rāmjiem rāpoja zirnekļi, spoguļi kļuva nespodri, kamīnu marmors un sarkankoka mēbeles zaudēja spīdumu; no paklājiem, ko reti kad vairs purināja, laidelējās laukā kodes, visur, kam vairs nepieskārās nedz suka, nedz slota, perinājās kodes; aizmirstība klāja putekļus pār snaudo�ajām, pamestajām lietām, kuras kādreiz ik rītu modināja un atdzīvināja roku pieskārieni. Desmitām rei�u jaunkundze bija lūkojusi iedzelt Zermi-nijas patmīlībai, bet tad istabu sapo�ana ikreiz pārvērtās par tik negantu me�anu, ko pavadīja drausmīgi slikta garastāvokļa izvirdumi, ka jaunkundze klusībā nosolījās par to vairs nerunāt. Kādudien viņa tomēr sadū�ojās uzrakstīt ar pirkstu Zerminijas vārdu putekļu kārtā, kas klāja spoguli; Zerminija veselu nedēļu nevarēja viņai to piedot. Galu galā jaunkundze samierinājās. Vienīgi reizēs, kad redzēja kalponi labā omā, viņa atļāvās mīlīgi pateikt: �Piekrīti, meit, ka putekļiem pie mums ir laba dzīve!�

Uz izbrīna pilnajiem aizrādījumiem, kādus izteica jaunkundzes paziņas, kuras viņu vēl apmeklēja un kuras Zerminija bija spiesta ielaist, jaunkundze atbildēja līdzcietības un �ēluma pilnā balsi: �Jā, te ir netīrs, es to zinu! Bet ko lai dara? Zerminija ir slima, un es negribu, lai viņa sevi bendē nost.� Da�reiz, kad Zerminijas nebija mājās, jaunkundze ņēmās ar savām ģikts savilktajām rokām slaucīt ar dvieli putekļus no kumodes -un ar spalvu slotiņu � gleznu rāmjus. Viņa ļoti steidzās, baidīdamās no rūk�anas vai no tra�a, ja kalpone pārnāktu un to redzētu.

Zerminija vairs tikpat kā nemaz nestrādāja, vienīgi vēl gatavoja ēdienu. Saimnieces brokastis un pusdienas viņa bija samazinājusi līdz visvienkār�ākajiem ēdieniem, kas ātrāk un vieglāk pagatavojami. Gultu viņa klāja, nesa-purinot pēļus, lai tik būtu miers. Par tādu kalponi, kāda viņa kādreiz bija bijusi, Zerminija atkal kļuva tikai tais dienās, kad jaunkundze rīkoja mazas viesības, uz kurām joprojām sanāca diezgan liels ielūgto bērnu bars. Tais dienās Zerminija kā uz burvju mājienu pārvarēja savu laiskumu un apātiju un, smeldamās spēkus tādā kā drud�ainā satraukumā, ar agrāko rosīgumu noņēmās pie dego�a pavarda un galda pagarinā�anas. Un jaunkundze bija pagalam pārsteigta, pārliecinādamās, ka, atteikusies no palīdzības, Zerminija viena pati tiek ar visu galā, da�ās stundās pagatavo kādām desmit personām pusdienas, pasniedz tās un novāc galdu tikpat veiklām rokām kā jaunībā.

XL

� Nē, �oreiz nē, � Zerminija sacīja, celdamās aug�ā no Zipijona gultas, kuras kājgalī bija sēdējusi. � Nekā nebūs... Vai tad tu nezini, ka man vairs nav ne sū... neviena pa�a sū!... Vai tu neredzi, kādās zeķēs es staigāju!

Un, pacēlusi svārkus, viņa tam parādīja caurās, ar aukliņām sasietās zeķes.

� Man vairs nav nekā, ko es varētu pārģērbt... Nauda?.., Jaunkundzes dzim�anas dienā man pat nebija, par ko nopirkt viņai puķes... Uzdāvināju vijolī�u pu�ķīti par vienu sū, tā, redzi! Jā, nauda... Tos pēdējos divdesmit frankus priek� tevis... vai tu zini, kā es tos dabūju?... Paņēmu no jaunkundzes �ķirstiņa!... Es tos atliku atpakaļ... Bet nu man pietiek... Es to vairs nevēlos... Pietiek ar vienu reizi... Saki man, kur, tu domā, es tos �oreiz varētu dabūt?... Savu ādu lombardā ieķīlāt nevar... Jā gan!... Bet vēlreiz spert tādu soli, nē, nē, nemū�am!... Ko vien gribi, tikai ne to, tikai ne zagt! Es vairs negribu... Ak, es jau zinu, kur tu mani galu galā novedīsi... Jā, diem�ēl!

� Vai tu beigsi reiz ālēties? � �ipijons vaicāja. � Ja tu man toreiz būtu pateikusi par tiem divdesmit frankiem... vai tu domā, es tos būtu ņēmis? Es nedomāju, ka tu esi tik nabaga... Redzēju, ka tev nauda vienmēr turas... Biju iedomājies, ka tev nav grūti aizdot man divdesmit franku, kurus es tev pēc pāris nedēļām būtu atdevis reizē ar pārējo... Kāpēc tu klusē?... Labi, vari būt mierīga, vairs no tevis neprasī�u... Man liekas, tāpēc ta�u mums nav ko skaisties ...

Un, uzmetis Zerminijai neizprotamu skatienu, noteica:

� Tātad ceturtdien?

� Ceturtdien! � izmisuma pilna atsaucās Zerminija. Viņai gribējās mesties Zipijona skavās, lūgt piedo�anu par savu nabadzību un pateikt: �Tu ta�u redzi, ka es nevaru!...�

� Ceturtdien! � viņa atkārtoja un aizgāja.

Kad ceturtdien Zerminija pieklaudzināja pie Zipijona dzīvokļa durvīm, viņa it kā sadzirdēja vīrie�a soļus, kas aizsteidzās uz guļamistabu. Durvis atvērās: Zerminijas priek�ā stāvēja māsīca sarkanu audekla blūzi mugurā, �ībām kājās un tīkliņu virs matiem, � viņas apģērbs un izturē�anās liecināja, ka viņa �ai vīrie�a dzīvoklī jūtas kā savās mājās. Sur tur mētājās viņas lietas: Zerminija tās redzēja uz krēsliem, kurus pati bija pirkusi.

� Ko kundze vēlas? � māsīca nekaunīgi jautāja.

� Zipijona kungu...

� Viņ� ir izgājis.

� Es uzgaidī�u, � Zerminija sacīja un gribēja ieiet oirā istabā.

� Pie durvju sarga, lūdzu! � un māsīca aizstājās durvīm priek�ā.

� Kad viņ� pārnāks?

� Kad pūcei aste ziedēs, � skuķis nopietni atbildēja un aizcirta durvis Zerminijas deguna priek�ā.

�Ko gan citu es varēju gaidīt no viņa,� Zerminija klusībā nodomāja, lēni vilkdamās pa ielu. Viņai ļodzījās kājas, un bruģis līgojās zem viņas soļiem.

XLI

Pārnākusi vienvakar mājās no kristībām, uz kurām nebija varējusi neiet, jaunkundze izdzirdēja savā guļamistabā kādu runājam. Viņa nodomāja, ka tur kāds sarunājas ar Zerminiju, un izbrīnījusies atgrūda vaļā durvis. Notecēju�as, kūpo�as sveces gaismā sākumā viņa nevienu neredzēja, vēlāk, labi ieskatījusies, viņa sazīmēja savu kalponi, kas gulēja, saritinājusies kamolā, viņas gultas kājgalī.

Zerminija bija aizmigusi un miegā runāja. Viņa runāja dīvainā balsī, kas radīja satraukumu, gandrīz vai bailes. Guļamistabā valdīja pārdabisks, neizskaidrojams svinīgums, vēdīja kaut kāda viņpasaules elpa, kas nāca no miegā izrunātajiem, neapzinātajiem, nejau�i izspruku�ajiem, gaisā trīsuļojo�iem vārdiem, līdzīgiem bezmiesas dvēselei, kura vēl maldās uz mirējas lūpām. Balss bija lēna, dziļa, tā nāca it kā no tālienes ar vārdiem, kas, brī�iem mierīgās elpas pārtraukti, skanēja kā nopūta; un vārdiem cauri strāvoja vibrējo�as, mokpilnas skaņas � balss, kas iespiedās pa�ā sirdī, noslēpumainības un�nakts trīsu pilna balss, nakts, kurā aizmigusī �ķita taustoties meklēja atmiņas un ik pa brīdim pārbrauca ar roku pāri sejai.

Jaunkundze izdzirdēja:

� Viņa mani ļoti mīlēja... Un, ja viņa nebūtu nomirusi ... mēs tagad būtu ļoti laimīgas, vai ne? Nē! Nē! Bet tā diem�ēl notika, es negribu par to runāt...

Un Zerminija nervozi sarāvās, it kā gribēdama neizpaust noslēpumu, vēl satvert to uz savām lūpām.

Jaunkundze ar tādu kā izbīli noliecās pār �o izstiepu�os ķermeni, kur� vairs nepiederēja sev, kurā bija apmetusies pagātne, līdzīgi spokam pamestā mājā. Viņa klausījās �o atzī�anos, kas kuru katru brīdi varēja izlauzties, bet neapzināti tika aizturēta, �o neapzinīgo domu, kās bija atrāvusies no miesas, klausījās balsī, kura pati sevi nedzirdēja. Viņu sagrāba �ausmas: �ķita, ka viņa stāv blakus murgojo�am līķim.

Pēc īsa klusuma brī�a, kurā Zerminiju it kā plosīja biju�ās dzīves atmodinātie tēli, viņa it kā atgriezās tagadnē. No tā, kas viņai izspruka pār lūpām, no viņas saraustītajiem un nesakarīgajiem vārdiem, cik nu jaunkundze varēja saprast, Zerminija kādam pārmeta. Jo ilgāk tā runāja, jo sve�ādāka kļuva valoda un balss, kas pieskaņojās sapņa nokrāsai. Sī valoda Zerminiju pacēla pāri viņas ikdieni�ķajam tēlam, pāri parastajiem izteicieniem un intonācijām. Viņa runāja tādā kā tautas valodā, ko bija �ķīstījusi un pārveidojusi kaislība. Vārdus viņa izrunāja pareizi, ar visu tajos ielikto izjūtu. Frāzes pār viņas lūpām plūda ritmiski, pilnas sirdssāpju un asaru, � tā�, it kā runātu kāda brīni�ķīga aktrise. Maigi �uksti mijās ar vaidiem, tad nāca sa�utuma izvirdumi, lieliska, griezīga, nepielūdzama ironija, ko alla� apslāpēja nervozu smieklu �alts, kas vēl asāk uzsvēra un, aizvien atbalsodamās, paildzināja �ai ironijā apslēpto apvainojumu. Apmulsusī, pārsteigtā jaunkundze to visu klausījās glu�i kā teātrī. Viņa nekad nebija dzirdējusi kādu sievieti runājam ar tik nevērīgu augstprātību, ar tādu nicinā�anu, kas lauztin lauzās laukā pat no viņas smiekliem, nebija dzirdējusi sievietes vārdus, kuros bija tik daudz atriebības pret vīrieti. Viņa lūkoja atcerēties: uz līdzīgu spēli, tādām pa�ām balss intonācijām, traģiskām un sirdi ploso�ām kā diloņslim-niecei, kas nupat, nupat izkāsēs savu sirdi, bija spējīga vienīgi Ra�ela.

Beidzot Zerminija pēk�ņi pamodās, acis viņai bija pilnas miegā raudātām asarām; ieraudzījusi ienāku�o saimnieci, viņa metās ārā no gultas.

� Pateicos, � sacīja jaunkundze, � nekautrējies!... Pavārties vien manā gultā!

� Vai, jaunkundz, � Zerminija sacīja, � es neliku galvu uz jūsu spilvena... Nāciet, es jums iesildīju vietu kājām.

� Labi, labi! Vai tu man mazliet nepastāstītu, ko tu sapņoji? Tu kaut ko runāji par kādu vīrieti... strīdējies ar viņu...

� Es? � Zerminija jautāja. � Es vairs neatceros...

Un, lūkodama atcerēties sapni, Zerminija sāka klusēdama izģērbt savu kundzi. Kad tā bija noguldīta un Zerminija bija aizspraudusi no visām pusēm segu, viņa ieteicās:

� Vai jūs, jaunkundz, neatbrīvotu mani uz kādām divi nedēļām, lai es varētu aizbraukt pie savējiem?.., Tagad es atceros, ko sapņoju.,.

XLII

Drīz vien jaunkundzei bija jāpabrīnās par savas kalpones pilnīgu pārvēr�anos gan paradumu, gan manieru ziņā. Zerminija bija atmetusi īgnumu, nikno garastāvokli, iecirtību, murk�ķē�anu caur zobiem, ar ko izpauda neapmierinātību. Viņa vairs nebija kūtra, viņa atkal cītīgi strādāja savu darbu. Viņa vairs nekavējās veselām stundām veikalos, pat it kā izvairījās no ielas. Vakaros viņa nekur negāja, gandrīz nemaz neatkāpās no jaunkundzes, aizvien bija tai līdzās, uzmanīdama to no rīta līdz vakaram, pastāvīgi, gandrīz uzmācīgi par to rūpēdamās, neļaudama tai piecelties, pat ne pastiept roku, lai kaut ko paņemtu, to apkalpoja un uzmanīja tikpat kā bērnu. Brī�iem, �erminijas nogurdināta, piekususi no mū�īgās noņem�anās ap sevi, jaunkundze pavēra muti, lai pateiktu: �Vai tu drīzāk neaizvāktos?� Bet Zerminija viņai uzsmaidīja, tik skumji un mīļi uzsmaidīja, ka neiecietīgais izsauciens sastinga vecmeitas lūpās. Un Zerminija joprojām palika viņas tuvumā it kā apburta un dievi�ķi apstulbusi, iegrimusi dziļā, nekustīgā pielūgsmē, gandrīz idiotiski raudzīdamās jaunkundzē.

Tas bija tāpēc, ka tagad visa nabaga sievietes mīlestība atkal bija pievērsta vienīgi jaunkundzei. �erminijas balss, viņas kustības, acis, klusē�ana un domas bija pievērstas saimniecei grēku izpirk�anas dedzībā, pielūgsmes izmisumā, reliģiozā aizrautībā. Viņa mīlēja savu saimnieci ar visu savas dabas neganto pieķer�anos. Viņa to mīlēja ar visiem savas kaislības maldiem. Viņa tai tiecās atdot visu, ko nebija agrāk atdevusi, visu, ko bija paņēmu�i citi. Ar katru dienu �ī mīlestība aizvien cie�āk, aizvien pa�aizliedzīgāk apņēma veco jaunkundzi, kas jutās apsegta un maigi sasildīta �ais siltajās rokās, kas apskāva viņas vecumu.

XLIIl

Tomēr pagātne ar saviem parādiem joprojām neatstājās no Zerminijas un ik brīdi viņai atkārtoja: �Ja nu jaunkundze zinātu!�

Zerminija dzīvoja vienās bailēs, pastāvīgi drebēdama kā noziedzniece. Kolīdz atskanēja durvju zvans, viņa tūdaļ nodomāja: �Nu ir klāt!� Vēstules ar nepazīstama rokrakstu modināja viņā nemieru. Viņa spaidīja ar pirkstiem vēstuļu zīmogu, ilgi tās nēsāja kabatā, vilcinādamās atdot saimniecei, un brīdis, kad jaunkundze, atplēsusi drausmīgo aploksni, pārskrēja pār rindiņām ar vēsu veca cilvēka skatienu, Zerminijai bija tikpat liela uztraukuma pilns kā noziedzniekam, kas gaida nāves sprieduma pasludinā�anu. Viņa juta, ka visi zina viņas noslēpumu un viņas melus. Visa māja daudz ko bija redzējusi un varēja daudz ko pastāstīt. Viss kvartāls to zināja. Tuvumā nebija neviena cita kā tikai saimniece, no kuras viņa vēl varēja zagt sev cieņu.

Iedama aug�ā vai lejā pa trepēm, viņa sastapa durvju-sarga smīnīgo skatienu, kas viņai teica: �Es zinu.� Zerminija vairs neuzdrīkstējās viņu uzrunāt �Mīļais Piplē�. Kad viņa nāca mājās, durvjusargs mēdza ielūkoties viņas grozā. �Man tas ļoti gar�o!� sacīja durvjusarga sieva, ja grozā bija kāds gardums. Vakarā Zerminija viņiem nonesa lejā visus ēdienu pārpalikumus. Pati viņa vairs neēda. Beigu beigās viņa sāka tos uzturēt.

No ielas viņa baidījās tāpat kā no trepēm un no durvjusarga istabeles. Katrā bodītē bija kāds, kas atgādināja viņas kaunu un centās iedzīvoties no viņas grēka. Ik uz soļa viņai bija jāpērk klusē�ana, maksājot ar pazemo�anos un padevību. Pārtikas piegādātāji, kam viņa nespēja samaksāt, turēja viņu savos nagos. Ja Zerminijai �ķita, ka kaut kas ir pārāk dārgs, skaļa ņirgā�anās viņai atgādināja, ka veikalnieki ir viņas noteicēji un ka būs vien jāmaksā, ja viņa negrib, lai nosūdz. No katra joka, no katra mājiena viņa nobālēja. Viņa bija saistīta, viņa bija spiesta iepirkties pie �iem cilvēkiem un kā līdzzinātājiem ļauj bāzt roku savā kabatā. Zipijona kundzes aizstājēja � pati Zipijona kundze bija aizbraukusi uz Barsirobu un atvērusi pārtikas pre�u veikaliņu �, �ī jaunā piena bodes īpa�niece pārdeva Zerminijai nokrejotu pienu, un, kad viņa teica, ka jaunkundze par to �ēlojas, ka viņa par to ik rītu saņem pārmetumus, veikalniece atbildēja: �Jūsu jaunkun-dzel Jūs nu gan no viņas dikti baidāties!� Augļu tirgotavā, kad Zerminija paņēma rokās zivi, paoda un aizrādīja� �Tā ir saldēta...�, � veikalniece atcirta: �Ko tad jūs domājat: ka es izbur�u, lai tā būtu svaiga? Jums �odien, mīlulīt, laikam ir slikts garastāvoklis?!� Reiz jaunkundze gribēja, lai Zerminija aiziet uz tirgu nopirkt kaut ko pusdienām, un Zerminija to pateica augļu tirgotājai: �Ak tā, uz tirgu! Es gribētu redzēt, kā jūs iesit uz tirgu!� augļu tirgotāja izsaucās un uzmeta Zerminijai tādu skatienu, kurā Zerminija ieraudzīja rēķinu, kas tūdaļ tiks uznests viņas saimniecei. Pārtikas pre�u veikalnieks pārdeva Zerminijai kafiju, kas oda pēc �ņaucamtabakas, tārpainas �āvētās plūmes, sasmaku�us rīsus, appelēju�us sausiņus. Kad Zerminija iedro�inājās viņam aizrādīt, viņ� sacīja: �Ak �itā! Man nu gan negribētos krāpt tādu ilggadīgu pircēju kā jūs... Es jums saku, ka dodu jums augstākā labuma preci...� Un viņ� nekaunīgi svēra viņai mazāk, turklāt sastāvēju�ās preces.

XLIV

Zerminijai sagādāja lielas mokas � mokas, kuras viņa tomēr meklēja, � tas, ka pievakarē, nākot mājās ar vakara avīzi jaunkundzei, viņai bija jāiet pa ielu garām meiteņu ģimnāzijai. Bie�i vien viņa atradās pie skolas durvīm tie�i tai laikā, kad bija beigu�ās stundas; viņai gribējās bēgt, tomēr viņa palika stāvam.

Vispirms bija dzirdama tāda kā bi�u spieta dūkoņa, pēc tam atskanēja priecīgas bērnu balsis, kas ar jautrām �alām pieskandina Parīzes ielas. No �aura, tum�a priek�nama kā no atvērta putnu būra juku jukām palēkdamās skrēja, spurdza ārā skolniecītes un sāka draiskoties saulītē. Viņas tekalēja un grūstījās, mētādamas virs galvas tuk�os groziņus. Vēlāk meitenes cita ar citu sasaucās un sāka pulcēties grupās; delnas sniedzās pēc delnām, draudzenes sadevās rokās, apskāva viena otru ap vidu, ķērās ap kaklu un gāja, kozdamas vienā sviestmaizē. Viss bars, apkārt rēgādamies, sāka lēnām soļot pa netīro ielu. Lielākās meitenes, kurām bija desmit gadu, pļāpādamas pakavējās pie vārtiem � kā mazas sievietes. Citas apstājās, lai iedzertu no pudeles launagam līdzi iedoto pienu. Vismazākās blēņojās, ar visām kurpēm bradājot pa peļķēm. Da�as uzlasīja zemē nokritu�as kāpostu lapas un lika sev galvā �īs dieva dotās zaļās aubītes, no kuru apak�as smaidīja viņu sārtās sejiņas.

Zerminija soļoja meitenēm blakus un visas apskatīja; viņa iespraucās meiteņu rindās, lai varētu saskarties ar viņu priek�autiņiem. Viņa nevarēja novērst acu no mazajām roķelēm, kurās lēkāja skolas soma, no īsajām, punktainajām, brūnajām kleitiņām, melnajām biksītēm un vilnas zeķītēs apautajām kājelēm. Viņai �ķita, ka no �īm gai�ajām galviņām ar zī�ainajiem Kristus Bērna matiem staro dievi�ķīgs mirdzums. Brī�iem viņa neredzēja neko citu kā tikai nerātnu matu �ķipsniņu uz kakla, blūzītes izgriezumā vai gar aprocīti neapsegto bērna miesas pliku-miņu, un tas viņai aizstāja visu pasauli: uz ielas viņai nebija nedz citas saules, nedz citas debess!

Pamazām bērnu bariņ� saruka. Skolniecītes izklīda pa tuvējām ielām. Skola izbārstījās pa ceļu ceļiem. Jautrā kāju dipoņa pamazām apklusa. Kleitiņas cita pēc citas nozuda. Zerminija gāja nopakaļ pa�ām pēdējām, pievienojās tām, kuras dzīvoja vistālāk.

Reiz, kad viņa tā gāja, visu laiku kavēdamās atmiņās par savu meitiņu, pēk�ņi viņu sagrāba traka vēlē�anās apskaut bērnu; un viņa metās pie vienas meitenītes un sakampa to aiz rokas, it kā gribēdama nozagt.

� Māmiņ! Māmiņ! � raudamās ārā, mazā kliedza un raudāja.

Zerminija aizbēga.

XLV

Diena pēc dienas Zerminijai ritēja Jīdzīgas, vienādi grūtsirdīgas un drūmas. Viņa vairs nekā negaidīja no nejau�ības, nekā necerēja no neparedzētā. Savu dzīvi viņa uzskatīja par mū�am ieslēgtu izmisumā: viņai joprojām bija lemts palikt nesamierināmai, mū�am klīst pa vienmuļo un taisno nelaimes ceļu, pa to pa�u tum�o ceļu, kura galā ir nāve. Tai laikā viņai vairs nebija nākotnes.

Un tomēr savā bezcerībā, kas Zerminiju bija galīgi saliekusi, viņai �ad tad ienāca prātā domas, kas lika pacelt galvu un paraudzīties uz priek�u pāri savai tagadnei. Sad tad viņai uzsmaidīja pēdējās cerības ilūzija. Viņai �ķita, ka viņa vēl varētu būt laimīga un, ja �is tas notiktu savādāk, viņa tāda būtu. Tad viņa arī to iztēlojās, Viņai varētu uzbrukt kāds nelaimes gadījums, viņa varētu ciest katastrofā. Viņa savirknēja citu pie cita visādus neiespējamus gadījumus. Domās viņa pārveidoja visu savu dzīvi. Un viņas cerība, radīdama miglainajā tālē ilgotos notikumus, reiba savu pieņēmumu murgainajās vīzijās.

Pēc tam Zerminijas cerību neprāts pamazām izgaisa. Viņa sev iestāstīja, ka tas viss nav iespējams, ka nekas no tā, par ko viņa sapņo, nevar piepildīties, un viņa vēl brīdi palika sakņupu�i sē�am krēslā. Tad viņa piecēlās, lēniem un nedro�iem soļiem piegāja pie kamīna, sataustīja uz dzegas kafijas kannu un, to paņēmusi, nolēma pārbaudīt, kas viņu gaida nākotnē. Viņas laime, viņas nelaime, viss, kam bija lemts atgadīties viņas, �ās vienkār�ās sievietes dzīvē, bija tur, tajā �ķīvī, kurā viņa bija izlējusi kafijas biezumus...

Pilienu pa pilienam viņa lēja nost ūdeni no biezumiem un brītiņu gaidīja, ieelpodama kafijas smar�u ar tādu pa�u svētbijību, ar kādu kādreiz sava ciema baznīcā ar bērna muti bija pieskārusies svētā tēlam. Pēc tam, noliekusies un izstiepusi uz priek�u kaklu, viņa atbaido�ā nekustīgumā, neatraudama acis, stingi lūkojās uz melnajiem, mu�u pēdām līdzīgajiem raibumiem �ķīvī. Tikko saskatāmajā graudiņu rakstā, kas bija palicis pēc �ķidruma nolie�anas, Zerminija centās saskatīt to, ko kār�u licējas saskata kārtīs. Sasprindzinājusi redzi, Zerminija daudzo ķeburiņu vidū saskatīja kaut kādas figūras, burtus un zīmes. Viņa ar pirkstu atdalīja graudiņus atsevi�ķi, lai labāk un skaidrāk tos aplūkotu. Tad lēnām grozīja �ķīvi rokās, cenzdamās izprast sava likteņa noslēpumu no visām pusēm, meklēdama �ķīvja aplī līdzības, tēlus, kāda vārda daļiņu, iniciāļu apveidus, līdzību kādam cilvēkam, kādu uzmetumu, kādas zīmes norādi, neskaidrus veidojumus, kas vēstītu, ka viņa būs uzvarētāja. Viņa gribēja redzēt un visiem spēkiem pūlējās uzminēt. No saspringtās skatī�anās uz porcelāna parādījās rēgi, ar kādiem bija pārpilns Zerminijas bezmiegs, � mazpamazām no nejau�ā kafijas graudiņu raksta �ķīvī izveidojās ienīsto cilvēku sejas: tie bija sagandēju�i viņai dzīvi, nesu�i bēdas un sēju�i naidu. Blakus stāvo�ā svece, kurai viņa bija aizmirsusi apgriezt dakti, meta saraustītu, blāvu gaismu: gaisma grima klusumā, stundas ritēja, pārtapdamas naktī, un Zerminija, aiz bailēm pārakmeņojusies, stāvēja kā pienaglota viena pati aci pret aci ar nākotnes biedu, lūkodama saskatīt kafijas biezumu traipos sava likteņa neskaidro seju, līdz viņai sāka likties, ka saskata krustu blakus kādai sievietei, kas izskatās pēc �ipijona māsīcas, � krustu, tas ir, tuvu nāvi.

XLVI

Mīlestība, kuras Zerminijai trūka un kuru viņa ar savu gribasspēku tomēr sev liedza, kļuva par viņas dzīves mokām, par nemitīgām, �au�alīgām mocībām. Viņai bija jācīnās pret savas miesas iekārēm un apkārtējās dzīves kārdinājumiem, pret viegliem jūtu uzplūdiem un miesas padevīgo gļēvulību, pret visām dabas prasībām, kas viņai alla� uzmācās. Viņai bija jācīnās pret dienas tveici, pret nakts kārdinājumiem, pret valgo siltumu pirms negaisa, pret pagātnes dvesmu un atmiņām, pret to, kas pēk�ņi modās pa�as sirds dzīlēs, pret balsīm, kuras kaut ko �ukstēja ausī, pret maiguma trīsām, kas skrēja pār visu augumu.

Nedēļām, mēne�iem un gadiem ilga drausmīgais kārdinājums, bet viņa tomēr nepadevās, neizraudzījās citu mīļāko. Pati no sevis baidīdamās, viņa vairījās no vīrie�iem un centās ar tiem nesastapties. Viņa kļuva par mājās tupētāju un me�oni, pavadīja dienas kopā ar jaunkundzi, ieslēgusies tās dzīvoklī vai savā aug�istabiņā, pat svētdienās viņa vairs nekur negāja. Viņa vairs nesatikās ar savas mājas kalponēm un, lai kaut ko darītu un aizmirstos, nodevās lieliem �ū�anas darbiem vai gremdējās miegā. Ja sētā ienāca muzikanti, Zerminija aizvēra logus, lai viņus nedzirdētu: mūzikas radītā bauda atmaidzināja viņas sirdi.

Par spīti visam, nekas viņu nenomierināja un neatvēsināja. Viņas sliktās domas pa�as no sevis uzliesmoja, dzīvoja un bangoja viņā. Visā viņas būtnē pēk�ņi radās uzmācīga vēlē�anās un pārvērtās par nebeidzamām, neprātīgām mokām � miesaskārība, kas viņu pārņēma līdz pat kaulu smadzenēm: apsēstība, bezkaunīga, nikna, ņudzo�iem tēliem pilna apsēstība, kas apelē pie visām sievietes jūtām, rāda viņai aizvērtu acu priek�ā mīlestību, iedabū to kūpo�u smadzenēs, ievada nokaitētu viņas dzīslās.

Ar laiku �ī mokpilnā, saspringtā atturība, �īs pastāvīgās iekāres lēkmes, kas satricināja �erminijas nervus, sāka radīt traucējumus viņas jutekliskajā uztverē. Visur viņai rēgojās kārdinājumi: baismīgas halucinācijas pārvērta par īstenību juteklīgus murgus. Gadījās, ka da�brīd viss, ko viņa redzēja, viss, kas bija viņas acu priek�ā, � sve�turi, krēslu kājas, atzveltņu elkoņbalsti � viss, kas bija ap viņu, pieņēma neķītras formas un izskatu. No visām malām uzradās un līda pie viņas piedauzība. Tad, skatīdamās uz virtuvē stāvo�o pulksteni ar dzeguzi, viņa kā notiesāta noziedzniece, kuras miesa vairs nepieder pa�ai, mēdza teikt:

� Pēc piecām minūtēm es ie�u uz ielas...

Ta�u piecas minūtes pagāja, bet viņa palika uz vietas un nekur negāja.

XLVII

Beidzot pienāca brīdis, kad Zerminija atteicās no cīņas. Viņas sirdsapziņa vairs nepretojās, gribasspēks bija iedragāts, un viņa padevās liktenim. Apņēmība, enerģija, vīri�ķība � tas viss bija nozudis, jo bija radusies bezcerīga pārliecība, ka viņa nespēs turēties pretī pati sev. Bija tāda sajūta, ka viņa ir iekļuvusi straumē un ka mēģinājumi noturēties uz vietas ir ne vien veltīgi, bet pat negodīgi. Sis milzīgais pasaules spēks, kas liek cilvēkiem ciest, ļaunais spēks, kur� nes dievības vārdu antīko traģēdiju marmorā un kuru sauc par neveiksmi uz tetovētās katordznieka pieres, � Fatalitāte bija saminusi Zerminiju, un viņa nolieca galvu tās priek�ā.

Kad izmisuma brī�os viņa sāka atcerēties sūro pagātni, kad izsekoja savas no�ēlojamās dzīves notikumus kop� pa�as bērnības, �o cie�anu ķēdi, kurā bija tikpat daudz posmu, cik Zerminijai gadu, un kura kopā ar viņu augusi aizvien garāka; kad viņa domāja par pastāvīgo satik�anos ar postu, par visu pārdzīvoto, par to, ka viņa ne reizes netika redzējusi parādāmies providences roku, par ko viņai bija tik daudz stāstīts, � tad viņa sevī nodomāja, ka pieder pie tiem grūtdieņiem, kuriem jau no dzim�anas ir lemts dzīvot mū�īgās mokās, kuriem nav domāta laime un kuri to pazīst, tikai apskauzdami citus, kam tā ir. Viņa nemitīgi atgriezās pie �īs domas un dzīvoja no tās, un, pastāvīgi gremdēdamās izmisumā un pastāvīgi rakņādamās sevī, uziedama nepārtrauktas nelaimes un citcitam sekojo�us sarūgtinājumus, pamazām iemācījās saskatīt neveiksmju virkni sīkākajos ikdienas niekos. Niecīgs parāds, kas viņai netika atdots, viltota monēta, ko viņai iedeva veikalā, kāds neizpildīts uzdevums, pirkums, ar kuru viņa tika piekrāpta, � tas viss, pēc viņas domām, nekad nebija viņas vaina vai nejau�ība. Tas bija nākamais neveiksmju posms. Dzīve pret viņu bija sazvērējusies, visās lietās un visur vajāja gan mazām, gan lielām nelaimēm, sākot ar miru�o meitiņu un beidzot ar pārtikas veikalā iesmērētu sliktu preci. Bija dienas, kad Zerminijai viss krita laukā no rokām: tad viņa iedomājās, ka ir nolādēta līdz pat pirkstu galiem. Nolādēta! Gandrīz vai nosodīta degt elles ugunīs! Kad viņa brī�iem ieklausījās savā ķermenī, pārbaudīja savus jutekļus, viņa sevi pārliecināja, ka tas tie�ām tā ir. Savās karstajās asinīs, miesaskārībā, savas dabas bezrakstura kaislībā viņa saskatīja mīlestības apmātību, noslēpumainu un velni�ķu slimību, kas ir stiprāka par viņas �ķīstību un saprātu, slimību, kas viņu jau reiz bija iegrūdusi kaunpilnā kaislībā un, kā viņa nojauta, iegrūdīs vēlreiz.

Tālab viņai mutē bija tikai viena frāze, frāze, kas bija kā piedziedājums viņas domām: �Ko lai dara? Es esmu nelaimīga.,, Man nav laimes... Man ta�u nekas neveicas.� To virta izteica kā sieviete, kas vairs ne uz ko necer. Dzīvodama ar domu, kas jo dienas kļuva uzmācīgāka, � ar domu, ka viņa ir dzimusi zem nelaimīgas zvaigznes, ka viņu ar savu atriebību vajā kādas augstākas būtnes, Zerminija sāka baidīties no itin visa, kas dzīvē var atgadīties. Viņa dzīvoja tai mazdū�īgajā nemierā, kad no neparedzētā baidās kā no lielas nelaimes, kad zvans pie durvīm rada �ausmas, kad rokās groza vēstuli un neiedro�inās to atplēst, apsverot, kas tajā varētu būt, kad jauna ziņa, kuru grasās izteikt lūpas, kas nupat jau veras, liek norasot pierei. Viņa dzīvoja tai neuzticē�anās un piesardzības satraukumā, mū�īgās bailēs no likteņa, kad nelaime redz priek�ā tikai nelaimi, kad gribas ātrāk pārtraukt dzīvi, lai tā vairs neritētu, neietu turp, kurp to virza visi cilvēka vēlēju mies un cerības.

Zerminija tik daudz raudāja, ka galu galā sāka visu nicināt, nonāca līdz tādiem cie�anu kalngaliem, kur neizturamas sāpes liekas kā izsmiekls, kur bēdas, sniegdamās pāri cilvēka spēkiem, sniedzas pāri ju�anas spējai un kur salauzta sirds vairs nejūt jaunus belzienus un izaicina debesis: �Vēl!�

XLV1H

� Kur tad tu tāda? � kādu svētdienas rītu Zerminija vaicāja Adelei, kas septītā stāva gaitenī varen uzcirtusies gāja garām viņas pavērtajām durvīm.

� Ie�u uzdzīvot! Mūsu ir vesels bars... Resnā Marija, tu zini, tā lielā guba... Elīza no �etrdesmit pirmā dzīvokļa, lielā un mazā Badinjē... un vīrie�i, protams! Pirmkārt, mans pēk�ņās nāves piepalīgs... Nu jā... Vai tad tu nezini?... Mans jaunais drauģelis, pauko�anās skolotājs no divdesmit ceturtā dzīvokļa... Tad vēl viens viņa draugs, krāsotājs, īsts jokupēteris... Iesim uz Vensennas me�u... Katrs paķers kaut ko līdzi... Pusdienas ēdīsim zaļā zālītē... Par dzērieniem maksā kungi... Būs jautri, kad es tev saku!

� Es arī ie�u, � sacīja Zerminija.

� Tu? Ej nu ejl... Tu jau esi diezgan izballējusies...

� Es tev saku, ka ie�u... � Zerminija asi un noteikti sacīja. � Tikai pateik�u jaunkundzei un pārģērb�os... Pagaidi mani, man jāieskrien pie desinieka, jānopērk puse omāra.

Pusstundu vēlāk abas sievietes izgāja no mājām, pagāja garām muitas mūrim un Sopinetas bulvārī satikās ar pārējiem kompānijas dalībniekiem, kas sēdēja pie galdiņa kādas kafejnīcas ārpusē. Iedzēru�i pa glāzītei upeņu liķiera, viņi iekāpa divos lielos fi akros un sāka braukt. Sasniegu�i Vensennas cietoksni, viņi izkāpa un visi barā sāka so)ot gar grāvja nogāzi. Ejot garām cietok�ņa mūrim, krāsotājs, pauko�anās skolotāja draugs, uzsauca artilēris-tam, kas stāvēja sardzē pie lielgabala:

� Paklau, vecīt, labāk būtu iedzert no tā stobra nekā to sargāt, vai ne?

� Re, kāds jokdaris! � Adele sacīja Zerminijai, pamatīgi piegrūdusi ar elkoni.

Drīz vien visi jau bija Vensennas me�ā.

Uz visām pusēm stiepās �auras taciņas, cieti noblietē-tas daudzu gājēju soļiem. Starp �iem celiņiem �ur tur stiepās ar zāli apaugu�i laukumiņi, bet zāle bija nomīdīta, izkaltusi, sadzeltējusi un nedzīva, izsvaidīta kā kūts pakai�i; salmu krāsas zāles stiebriņi blāvi zaļo nātru vidū apņēma krūmāju no visām pusēm. Tā bija viena no iemīļotajām ārpilsētas vietām, kur svētdienās mēdz pavārtīties zālē Parīzes priek�pilsētas iedzīvotāji, lai pēc tam atstātu nomīņātus zālājus, it kā tur būtu notikusi uguņo�ana. Cits no cita pa gabalu stāvēja kropli, zemi koki: nelielas vīksnas pelēkiem stumbriem, apaugu�as dzelteniem ķērpjiem, aplauzītas cilvēka auguma garumā, un vārgi ozoliņi kāpuru apgrauztām lapām, no kurām bija paliku�as pāri tikai me�ģīnes. Zaļā lapotne bija tik no�ēlojama, tik �ķidra, ka tai cauri spīdēja gaisma, aug�ējās lapas izskatījās pavisam sīkas; panīku�ais, sa�ervclējies un saulē apsvilu�ais lapojums uz debesu fona izskatījās pēc sīkiem ķeburiņiem. Putekļi, kas atlidoja no lielceļiem, ietina visu augsni pelēkā plīvurā. Visa izmīdītā veģetācija bija tik nabadzīga un tik liesa, ka nemaz neelpoja, � skumīgs zaļums pie pilsētas vārtiem: �ķita, ka daba tur spraucas ārā no bruģa. Koku zaros neskanēja dziesmas, uz noblie-tētās zemes neviena kukainī�a: dili�ansu dārdoņa apdullināja putnus; leijerkaste pārkliedza klusumu un me�a �alkas; ainavā, skaļi dziedot, ielauzās iela. Zaros karājās sievie�u cepures ar �etrām kniepadatām saspraustajos mutautos; cauri lapotnei visu laiku zibēja artilērista sarkanais pu�ķis; aiz katra krūma rēgājās vafeļu pārdevēji; izrakņātajā pļaviņā blūzēs izmetu�ies bērni drāza nolauztus zarus, strādnieku ģimenes kavēja laiku, ēzdamas vafeles, zeņķi ķēra ar naģenēm tauriņus. Sis skupsnājs bija nedaudz līdzīgs Buloņas me�am, putekļains un smacīgs, tā bija pliekana un apgānīta pastaigas vieta pie galvaspilsētas vārtiem, viens no tādiem stūrī�iem, kurā gandrīz nemaz nav ēnas, � nevis me�s, bet me�a karikatūra, korķiem piesvaidīts, pilns brik�ņiem, kuros var uziet gan meloņu mizas, gan pakāru�os cilvēkus.

Todien bija spiedīgs karstums; blāva saule spīdēja caur mākoņiem, tīdama zemi izkliedētā pirmsnegaisa dūmakā, kas gandrīz �ilbināja acis. Gaiss bija smags un sastindzis, viss glu�i kā pamiris, lapotne, mezdama skopu ēnu, nemaz nekustējās, gurdo me�u nospieda smagā debess. Tikai brī�am pavisam zemu aiz�alca vēja dvesma. Pārskrēja dienvidvēj�, viens no tiem me�onīgajiem un pliekanajiem vējiem, kas uzbudina, kas, pieskaroties jutekļiem, ar savu ugunīgo elpu modina ilgas. Nesaprazdama, no kā tas ir, Zerminija juta pārskrienam pār visu augumu tādu kā kutē�anu, it kā ādai būtu pieskārusies nobriedu�a persika pūciņa.

Visa kompānija jautri soļoja uz priek�u ar to mazliet apskurbu�o dzīvīgumu, kāds mēdz pārņemt vienkār�os ļaudis, kas izbrauku�i zaļumos. Vīrie�i deva kājām vaļu, sievietes palēkdamās dzinās viņiem pakaļ. Jokodamies vārtījās pa zemi. Viņi nevarēja vien sagaidīt, kad sāksies deja, viņiem kārot kārojās rāpties kokos; krāsotājs uzjautrinājās, mezdams no tālienes akmentiņus cietok�ņa vārtu �aujamlūkās, un vienmēr trāpīja.

Beidzot visi apsēdās mazā noriņā ozolu skupsnas pakājē; rieto�ās saules apspīdēti, ozoli meta garas ēnas. Vīrie�i, aizdedzināju�i sērkociņu, no�virkstinot gar savām svītrainajām biksēm, uzvilka pa dūmam. Sievietes pļāpāja, smējās, vienā gabalā krita aug�pēdu trulas jautrības un kliedzo�a prieka uzplūdā. Vienīgi Zerminija nerunāja un nesmējās. Viņa neko neklausījās, nekur neskatījās. Viņas acis zem nolaistajiem plakstiem cie�i urbās savu kurpju purngalos. Iegrimusi sevī, viņa it kā neapzinājās nedz laiku, nedz vietu, kur atrodas. Visā garumā izstiepusies zālē, uzlikusi galvu uz cinī�a, viņa nekustīgi gulēja, cilādama vienīgi rokas, pārmaiņus spiezdama pie zemes gan delnu virspusi, gan iek�pusi, meklēdama zemes vēsumu, lai atdzesētu kaisto�o ādu.

� Re, kāda sliņķei Vai gribi nekrākties? � viņai ievaicājās Adele.

Zerminija pla�i atpleta kvēlojo�ās acis, nekā neatbildēja un līdz pat pusdienai palika guļam tādā pa�ā pozā, tikpat nerunīga un tikpat sastingusi, taustīdama ap sevi pēc vietām, kurām vēl nebija pieskāru�ās viņas drud�ainās rokas.

� Dedel, � ieteicās kāda sieviete, � padziedi mums kaut ko...

� Man nav dukas pirms ē�anas! � Adele atbildēja.

Pēk�ņi blakus Zerminijai, pie pa�as galvas, nokrita pa gaisu mests akmens; tai pa�ā mirklī viņa izdzirdēja krāsotāju saucam:

� Nebaidieties! Tas ir jūsu krēsls..,.

Ikviens noklāja sev priek�ā zālē mutautu � galddrānas vietā. No taukainajiem papīriem iztina ēdamo. Tika atkorķētas pudeles, un vīns apgāja apkārt, putodams starp zāles kum�ķiem saliktajās glāzēs. Pēc tam visi sāka mieloties, likdami desas gabalus uz maizes �ķēlēm, kas aizstāja �ķīvjus. Krāsotājs grieza desu, taisīja papīra kuģī�us, kur iebērt sāli, un tēloja kafejnīcas oficiantu, klaigādams: �Acumirkli!... Klausos!... Apkalpojiet viesi!� Pamazām sabiedrība kļuva aizvien dzīvāka... Gaiss, debess zilu-miņ� un ēdiens rosināja maltītes jautrību brīvajā dabā. Rokas saskārās ar rokām, lūpas sastapās ar lūpām, ausīs tika ie�ukstēti rupji vārdiņi, vīrie�u kreklu piedurknes uz mirkli apvijās ap sievie�u vidukļiem, skavas kļuva arvien cie�ākas un cie�ākas, arvien iekārīgāk skanēja skūpsti.

Zerminija dzēra, ne vārda nerunādama. Krāsotājs, kas bija apsēdies viņai blakus, sāka justies nebrīvi un neērti līdzās �ai dīvainajai kaimiņienei, kas uzjautrinājās �pati ar sevi*. Pēk�ņi viņ� sāka dauzīt ar nazi pa glāzi �train-tam-iam* un, kad sabiedrības �alas apklusa, nometies ceļos, iesāka runu.

� Cienījamās dāmas, � viņ� sacīja no pārmērīgas dziedā�anas piesmaku�ā papagaiļa balsī, � es paceļu glāzi uz nelaimīga vīrie�a veselību � uz savējo! Varbūt tas man atnesīs laimi!... Esmu pamests, jā, cienījamās dāmas: jā, jā, mani pameta! Tagad es esmu atraitnis caur un cauri, razibus\ Esmu galīgi apdullis aiz pārsteiguma... Ne jau tāpēc, ka būtu pie viņas dikti turējies, bet pieradums, �is vecais velna pieradums! Vārdu sakot, man ir tik garlaicīgi kā blaktij pulksteņa atsperē... Jau veselas divi nedēļas mana dzīve, ticiet man, ir līdzīga krogam bez dzeramā! Un es ta�u tā alkstu mīlestības, it kā tā mani būtu laidusi pasaulē! Dzīvot bez sievietes! Nobriedu�am vīrietim tā ir tikpat kā atņem�ana no krūts! Proti: kop� es zinu, kas tas ir, es vienmēr klanos mācītājiem: man viņu ir tik �ēl, goda vārds! Dzīvot bez sievietes! Kaut gan viņu ir tik daudz! Bet es ta�u nevaru staigāt apkārt ar piespraustu sludinājumu: �Dabūjams vīrietis. Adrese tāda un tāda...� Pirmkārt, man būs nepatik�anas ar prefekta kungu, otrkārt, cilvēki ir tik dumji, ka man pakaļ staigās veseli ļau�u pūļi! To visu, cienījamās dāmas, es stāstu tai nolūkā, lai jūs zinātu: ja jūsu paziņu vidū būtu kāda, kas vēlētos iepazīties... ar godīgu... stāties jaukos ārlaulības sakaros... lai nekautrējas! Esmu viņu rīcībā... Viktors Mederiks Gotri�s, uzticams cilvēks, īsta efeja maigu jūtu mājoklī! Visas uzziņas pieprasīt manā agrākajā iebraucamajā vietā � Slepenpolicijas atslēga... Un nebēdīgs kā kuprītis, kas nupat noslīcinājis savu sievu! Gotri�s jeb Gogo Jautrībnieks! Glī�s, veikls zellis, no vīna nestreipuļo, zēns uz goda, var krietni turēt, aknas viņam ūdentiņ� negrau�... � To teikdams, viņ� tālu aizsvieda blakus stāvo�o pudeli ar ūdeni. � Un lai dzīvo sienas! Gotri�a papam tās ir tas pats, kas dieviņam debesis! Gogo Jautrībnieks tās krāso cauru nedēļu, Gogo Jautrībnieks gar tām slaistās pirmdienās! Turklāt nav nedz greizsirdīgs, nedz dusmīgs, nedz kauslis, ir pati piemīlība, kas ne

reizes nevienai dāmai nav uztaisījis zilu aci!... Un ārējais izskats, lai parauj jods! Tas esmu es!

Izslejies visā augumā, iztaisnojis savu garo, lempīgo stāvu, kas bija ieģērbts zilā uzvalkā ar zelta pogām, un atgāzis atpakaļ galvu, �is vecīgais, nopluku�ais ielaspuika sacīja:

� Skatieties pa�i! Nav nekāda pievilcīgā būda, ko tur īpa�i lepoties... Bet tā vēl ir ienesīga, mazliet gan apbru�āta, toties stipri būvēta. Pats par sevī saprotams, kā nekā �etrdesmit deviņi gadiņi... Matu gan ne vairāk kā biljarda bumbai, bārda kā vārpata, no kuras var vārīt zāļu tēju, fundamente nav pārāk blīva, kājas garas kā Villeta²... un tik vāj�, ka var novannot �autenes stobrā... Viss ir aprakstīts! Dodiet prospektu tālāk! Ja kāda sieviete vēlas to visu iegūt... kārtīga sieviete... ne pārāk jauna... un kura nedomās man uzlikt pārāk lielus ragus... Saprotiet, es neprasu nekādu Batiņolas princesi... Jā, tā tas ir!

Zerminija satvēra Gotri�a glāzi, izdzēra vienā paņēmienā pusi glāzes un sniedza viņam atpakaļ ar to pusi, no kuras bija dzērusi.

Kad satumsa, visa sabiedrība devās mājup kājām. Uz cietok�ņa sienas Gotri�s ar na�a asmeni iegrieza mūrī sirdi, ierakstīja tajā datumu un visu zaļumnieku vārdus.

Naktī Gotri�s un Zerminija bija nonāku�i līdz bulvāru ārējam lokam, netālu no Ro�e�uāras barjeras. Pie kādas zemas mājas, kurai bija ģip�a izkārtne ar uzrakstu �Marlēna kundze. Kleitas piegrie�ana un uzlaiko�ana divi franki�, viņi apstājās pie akmens trepītēm, kas pēc trim pirmajiem pakāpieniem iegrima tumsā, kur pa�ā dibenā no kenketa lampas plūda sarkana gaisma. Pie ieejas uz koka dēlī�a melniem burtiem bija rakstīts:

VIESNĪCA �ZILĀ ROCIŅA�.

XL1X

Mederiks Gotri�s bija amatnieks, tikai amatnieks uzdzīvotājs, slaists, jokupēteris, kas savu dzīvi bija pārvērtis par mū�īgām paģirām. Viņa lūpas pastāvīgi bija valgas no pēdējā vīna malka, iek�as bija apaugu�as ar vīn akmeni. Kā veca muca, un viņ� pats, dzēruma prieka pārpilns, piederēja pie tiem cilvēkiem, kuriem burgundie�i ir devu�i skanīgu nosaukumu �sarkanās zarnas�. Būdams vienmēr mazliet iereibis, ja ne no �āsdienas, tad no vakardienas dzer�anas, viņ� redzēja dzīvi caur saulainu dūmaku, kas klāja viņa smadzenes. Viņ� slavēja likteni un atdevās tam ar dzērājam raksturīgo gribas trūkumu, vāri uzsmaidīdams no dzertuves sliek�ņa dzīvei, visam, kas bija ap viņu, un tumsā aizejo�am ceļam. Nepatik�anas, raizes, caurvēj� kabatā viņu nepavisam neuztrauca; un, ja kādreiz viņam nejau�i ienāca prātā kāda drūma vai nopietna doma, viņ� novērsās no tās, noteica savu �phē�, kas viņam nozīmēja �tpī�, un, pacēlis labo roku pret debesīm, izsmiedams kāda spāņu dejotāja �estu, trieca ratā savu grūtsirdību. Pēc dzer�anas viņ� prata lieliski filozofēt, viņam piemita pudeles radīts zobgalīgs miers. Viņ� nepazina nedz skaudību, nedz ilgas. Sapņi viņam tika pasniegti uz letes. Viņ� dro�i zināja, ka par trim�sū iegūs glāzīti laimes, par divpadsmit sū � veselu litru ideāla. Būdams ar visu apmierināts, viņ� visus mīlēja, varēja smieties un uzjautrināties par visu. Nekas pasaulē viņam nelikās skumj� � ja nu vienīgi glāze ūdens.

Sai �ūpas labsirdībai, veselīga cilvēka jautrajam temperamentam Gotri�s pievienoja vēl līksmību, kāda piemīt viņa aroda cilvēkiem, labu garastāvokli, brīvās un nenogurdino�ās profesijas mundrumu, strādājot svaigā gaisā, augstu virs zemes, uzjautrinoties ar dziesmu un raidot lejā no kāpnēm parupjus jokus gājējiem. Gotri�s krāsoja ēkas un taisīja izkārtnes. Viņ� viens pats, vienīgais cilvēks visā Parīzē prata darināt izkārtnes, nekā nemērot ar aukliņu, netaisot iepriek� uzmetumus, viņ� bija vienīgais, kas uzreiz ielika katru burtu savā vietā sludinājuma ietvaros un, nezaudējot ne mirkli, tos izkārtoja pa rindām un vienā rāvienā uzvilka lielos burtus. Tāpat viņ� bija slavens ar māku rakstīt burtus � monstrus, kas neiederējās nekādā burtu rakstā, � reljefus burtus, ko apvilka ar bronzas vai zelta krāsu, imitējot akmenī izkaltus burtus. Tālab viņ� da�reiz pelnīja piecpadsmit, divdesmit frankus dienā. Bet, tā kā viņ� visu nodzēra, nauda nekad neturējās un viņ� vienmēr bija parādā krodziniekiem.

So cilvēku bija uzaudzinājusi iela. Iela bija viņa māte, barotāja un skola. Iela viņam bija dāvājusi pa�apziņu, mēli un asprātību. Viņ� bija uzņēmis sevī visu, ko vien-kārsa cilvēka prāts spēj uzņemt uz Parīzes bruģa. Tās domu un zinā�anu drumslas, kas nokrīt un iespie�as, iesūcas no sabiedrības augstākajiem slāņiem zemākajos, kas lidinās galvaspilsētas piesātinātajā gaisā un pārpildītajos notekgrāvjos, � tā bija saskare ar drukātu vārdu, tas bija starp divām alus krūzēm norīts gabaliņ� feļetona, tic bija bulvārī noklausītu drāmu fragmenti � tas viss bija nejau�i papla�inājis Gotri�a redzesloku tādā mērā, ka cilvēks, nekā nemācīdamies, ir visu apguvis. Viņ� bija neizsmeļams un neapklusināms tark�ķis. Viņa valoda bija pārpilna un dzirkstīt dzirkstīja trāpīgiem vārdiņiem, jocīgiem tēliem un salīdzinājumiem, kādus spēj izdomāt vienīgi vienkār�as tautas komiskais ģēnijs. Sai valodai piemita tirgus laukuma farsa dabiskā gleznainība. Viņ� bārstīt bārstīja jautrus notikumus un jokus, un viņam bija pārbagāts ziņģu repertuārs no krāsotāju dzīves. Būdams zemas �ķiras pagrabiņu, tā saukto ūķu pastāvīgs apmeklētājs, viņ� zināja visas ārijas un visas dziesmas un neapnicis tās dungoja. Viņ� bija caur un cauri komisks. Kolīdz Gotri�s parādījās, par viņu bija tā jāsmejas, kā mēdz smieties par komisku aktieri.

Tik jautrs un tik rosīgs vīrietis Zerminijai �piestāvēja*.

Zerminija nebija nekāds darba lops, kam nekas cits nebija prātā kā tikai strādā�ana. Viņa nebija �āda tāda kalpone, kas iztrūcinātu seju, lempīgi mīņādamās, stulbi klausās savu saimnieku vārdos, kas viņai aiziet gar ausīm. Arī viņu bija slīpējusi, veidojusi un audzinājusi Parīze. De Varandeilas jaunkundze, kurai nebija nekā ko darīt, būdama ziņkārīga kā visas vecmeitas un gribēdama zināt sava kvartāla notikumus, lika Zerminijai gari jo gari stāstīt dzirdētos jaunumus, visu, ko tā bija uzzinājusi par citiem nama iemītniekiem, visu mājas un ielas hroniku; un �is paradums stāstīt un tērzēt, it kā Zerminija būtu bijusi jaunkundzes laika kavētāja, aprakstīt cilvēkus un to siluetus pamazām viņā attīstīja spēju viegli atrast spilgtus izteicienus, izmest jautras un draiskas asprātības, piparotas un da�kārt pat dzēlīgas piezīmes, kas nepavisam nav raksturīgi kalponēm. Bie�i vien viņa pārsteidza de Varandeilas jaunkundzi ar savu apķērību, ar spēju visu saprast no pusvārda, veiksmīgi un viegli atrast vārdus, ar kādiem varētu lepoties da�a laba augstākās sabiedrības tērzētāja. Viņa prata jokot. Saprata vardu spēli. Viņa nerunāja nepareizi, un, ja piena veikalā iznāca strīds par kāda vārda pareizrakstību, viņa izteicās ne mazāk autoritatīvi kā piena veikaliņa pastāvīgais apmeklētājs � mērijas ierēdnis no nāvesgadījumu reģistrācijas nodaļas. Viņa bija daudz lasījusi to juceklīgo lasāmvielu, kādu lasa viņas aprindu sievietes, ja tās vispār lasa. Kad Zerminija bija strādājusi par kalponi pie divām trim vieglas uzvedības sievietēm, viņa bija caurām naktīm aizgūtnēm lasījusi romānus, pēc tam bija sākusi lasīt rakstus, ko viņas paziņas bija izgriezu�as no avīzēm, un saglabājusi atmiņā neskaidrus priek�status par daudzām lietām un par da�iem Francijas karaļiem. Atmiņā viņa bija paturējusi vienīgi tik, cik vajadzīgs, lai būtu patika par to runāt ar citiem cilvēkiem. Viena viņu mājas iedzīvotāja, kas tai pa�ā ielā strādāja par apkopēju pie kāda aktiera, dāvināja Zerminijai biļetes, un viņa bie�i apmeklēja teātra izrādes un atcerējās ne vien lugu saturu, bet arī aktieru vārdus no afi�ām. Viņa labprāt mēdza pirkt lētus dziesmiņu un roman�u izdevumus un labprāt tos lasīja.

Bredas kvartāla gaiss, aktieru un mākslinieku darbnīcas, tā dzīvā elpa, kas izstrāvoja mākslas un netikuma nemierpilno kvēli, bija pastiprinājusi Zerminijas iedzimtās spējas un radījusi viņā vajadzības un prasības. Jau pirms izlaidības posma viņa bija at�ķīrusies no godīgās sabiedrības, no savas kārtas un savas kastas �kārtīgajiem� cilvēkiem, truliem un vientiesīgiem muļķiem. Viņa neapmeklēja godīgas un pliekanas sanāksmes, kur valdīja iemidzino�a tērzē�ana pie tējas tases kopā ar jaunkundzes paziņu � pusmū�a ļau�u veciem kalpotājiem. Viņa bēga no garlaicīgām kalponēm, kas bija glu�i apdullu�as no sava apzinīgā darba un no krājgrāmatiņas vilinājuma. Viņa izjuta nepiecie�amību pēc cilvēku sabiedrības, kas atbilstu viņas garīgajam līmenim un būtu spējīga viņu saprast. Tālab tagad, kad viņa bija tikusi vaļā no sava truluma, bija no jauna sevi atguvusi un atdzimusi, izklaidējoties un piedaloties izpriecās, viņai gribējās uzjautrināties tikai sev līdzīgā sabiedrībā. Viņa vēlējās, lai ap viņu būtu vīrie�i, kas viņu smīdinātu, kas būtu nevaldāmas jautrības un dzēruma asprātības pārpilni, kas viņu reibinātu ne mazāk kā ielietais vīns. Tā Zerminija aizvien vairāk. un vairāk tuvojās tai izlaidīgajai vienkār�ās tautas bohēmai � trok�ņainai, apdullino�ai un apskurbino�ai kā kura katra bohēma �, un tā viņa krita kaut kāda Gotri�a rokās.

L

Kad Zerminija reiz mazā gaismiņā nāca mājās, tiklīdz aiz viņas aizcirtās vārti, viņa izdzirdēja tumsā kādu balsi kliedzam:

� Kas tur nāk?

Viņa metās uz virtuves kāpnēm, bet juta, ka viņai dzenas pakaļ, un drīz vien kādā kāpņu pagriezienā viņu satvēra aiz rokas durvjusargs.

Zerminiju pazinis, viņ� sacīja:

� Ak, tā esat jūs, piedodiet, lūdzu, nekautrējieties!... Skat, kas par uzdzīvotāju!... Jūs brīnāties, vai ne, ka esmu tik agri kājās?... Mums ta�u nesen apzaga ķēk�as istabu tre�ajā stāvā... Nu, arlabunaktii Jums ir laimējies, ka es neesmu pļāpīgs.

Pēc da�ām dienām Zerminija no Adeles uzzināja, ka apzagtās ķēk�as vīrs runājot, ka neesot nemaz tālu jāmeklē, zagle dzīvojot �ai pa�ā mājā, tas nu esot skaidrāks par skaidru. Adele piebilda, ka par to jau runājot daudzi viņu ielā un ka esot cilvēki, kas �o baumu atkārto un tai tic. Sasutusī Zerminija tūdaļ visu pastāstīja savai saimniecei. De Varandeilas jaunkundze, sa�utusi vēl vairāk nekā Zerminija un juzdamās personiski aizskarta par tās apvaino�anu, tūlīt pat aizrakstīja kalpotāja saimniecei un pieprasīja nekavējoties izbeigt neslavas cel�anu viņas kalponei, kura pie viņas strādā jau divdesmit gadu un par kuru viņa galvojot kā pati par sevi. Kalpotājs saņēma rājienu. Dusmās viņ� sāka runāt vēl skaļāk. Vairākas dienas viņ� klaigāja un izplatīja pa visu māju savu nodomu iet uz policiju un lūgt noskaidrot, par kādu naudu Zerminija iekārtojusi dzīvokli piena veikala īpa�nieces dēlam, par kādu naudu nopirkusi tam vietnieku un par kādu naudu uzturot savus mīļākos. Veselu nedēļu baigie draudi karājās pār Zerminijas galvu. Beidzot zaglis tika atrasts un draudi atkrita. Bet tie smagi iespaidoja nabaga sievieti. No mazākajiem dzīves satricinājumiem viņai me�ģījās un aptum�ojās sapra�ana, ikviens negaidīts satraukums radīja smadzenēs domu jūkli. No sajukuma galvā, kas jau tā viegli padevās bailēm un bēdām, viņa zaudēja sprie�anas spēju, veselo saprātu, viedokļa skaidrību un parādību novērtējumu, visu pārspīlēja, dzīvoja trakās bailēs, sliktās priek�nojautās, bezcerībā, uzskatīdama savus murgus par īstenību un ik brīdi grimdama murgainā izmisumā, kas galu galā noved pie glābējas frāzes: �Lai! Tad es padarī�u sev galu!�

_ Smadzeņu drud�a pārņemta, Zerminija pa �o nedēju iztēlē pārdzīvoja visas stadijas no tā, kam, pēc viņas domām, vajadzēja notikt. Dienu un nakti viņa redzēja savu negodu klaji izstādītu, redzēja savu noslēpumu, zemis-kumu, grēkus; visu, ko viņa nēsāja apslēptu un apraktu savas sirds dziļumā, redzēja parādītu, izliktu apskatei un atklātu, atklātu jaunkundzei! Parādi, kas bija ietaisīti �ipijona dēļ un pieaugu�i pēc parādiem, kuri radu�ies no dzērienu un uzkodu pirk�anas Gotri�am, no visa, ko viņa tagad ņēma uz kredīta, tāpat arī parādi durvjusargam un pārtikas piegādātājiem � tas viss tūlīt atklāsies un viņu pazudinās! No �ās domas viņai pār muguru skrēja salti �ermuļi: viņa jau iedomājās, ka jaunkundze viņu padzen!

Visu nedēļu viņa ik brīdi iedomājās, ka stāv policijas komisāra priek�ā. Veselu nedēļu viņa netika vajā no vienas vienīgas domas un vārda: tiesa! Tiesa, kādu to rada zemākās �ķiras iztēle: kaut kas baismīgs, neizprotams un neizbēgams, kas ir itin visur un aiz visa, visuvarena nelaime, kas neskaidra rēgojas tiesne�a melnajā mantijā, vidū starp policistu un bendi, � nelaime ar policista dūrēm un giljotīnas pleciem; Zerminija, kam piemita vienkār�ajai tautai raksturīgās māņticīgās bailes, viņa, kas tik bie�i bija skandinājusi, ka labāk gribētu mirt nekā stāties tiesas priek�ā, � viņa jau redzēja sevi sē�am uz apsūdzēto sola starp �andarmiem! Tiesas zālē, pa�ā vidū tam lielajam nezināmajam, ko sauc par likumu, ko viņas naivums iztēlojas par īstu briesmoni... Visu nedēļu �erminijas ausis saklausīja sojus, kas nāca viņu apcietināt!

Viņas tik slimajiem nerviem �is trieciens bija pārāk stiprs. Morālais satricinājums, kas bija radies no veselu nedēļu ilgu�ās baiļu sajūtas, viņu bija novedis pie vienas vienīgas domas, kas līdz �im bija tikai riņķojusi ap viņu, bet tagad pilnīgi pakļāvusi savai varai: domas par pa�nāvību. Sakampusi galvu abām rokām, viņa klausījās balsī, kas viņai solīja atbrīvo�anu. Viņa ļāvās klusajiem nāves �ukstiem, ko mēdz dzirdēt viņpus dzīves kā tāla, milzīga ūdenskrituma atbalsi, kas noslāpst tuk�umā. Viņu vilināja un vajāja kārdinājums, kas ieteic izmisumam līdzekļus, kuri ātri un viegli nogalina, kuri, ielikti cilvēka rokā, atņem viņa cie�anas. �erminijas skatiens bez mitas apstājās un kavējās pie visiem priek�metiem, kas varētu izdziedināt no dzīves. Viņa radināja pie tiem savus pirkstus un lūpas. Viņa tiem pieskārās, aptaustīja, tuvināja mutei. Viņa ar tiem pārbaudīja savu vīri�ķību, izbaudīja nāves priek�sajūtu. Stundām ilgi viņa stāvēja pie virtuves loga, cie�i lūkodamās lejā no sestā stāva uz pagalma bruģi, bruģi, ko tik labi pazina, ko pazītu ari tad... Jo vairāk satumsa, jo vairāk viņa izliecās pa logu, uzgūlusi ar visu augumu nedro�ajai palodai, cerēdama, ka tā neizturēs un aizraus viņu sev līdzi, lūgdamās nomirt, lai pa�ai nevajadzētu izdarīt �o izmisīgo lēcienu tuk�umā, lēcienu, kuram viņai trūka spēka...

� Tu ta�u izkritīsi! � reiz viņai sacīja jaunkundze, iz

bijusies satverdama viņu aiz svārkiem. � Ko tu tai pagalmā tā skaties? _t .

� Es... neko... bruģakmeņus.

� Vai tu traka esi? Tā mani baidīt...

� Tik viegli jau neizkrīt, � Zerminija sacīja dīvainā balsī. � Ticiet man: lai izkristu, jaunkundz, vajag ļoti� ļoti gribēt!

LI

Gotri�u vajāja kāda no agrākajām mīļākām, un tāpēc viņ� nedeva Zerminijai savas istabas atslēgu. Ja viņ� vēl nebija pārnācis mājās, Zerminijai bija jāgaida lejā uz ielas, naktī un lielā salā.

Vispirms viņa staigāja uz priek�u un atpakaļ gar māju. Pagāja kādus divdesmit soļus un nāca atkal atpakaļ. Vēlāk, ja gaidī�ana ieilga, gājiens kļuva garāks, un, iedama aizvien tālāk un tālāk, viņa sāka staigāt pa bulvāri no viena gala līdz otram. Bie�i vien, nokaunējusies un dubļiem apta�ķīta, viņa stundām ilgi staigāja zem nomāku�ās debess tumsā, kas klājās pār priek�pilsētas ielu ar visām tās aizdomīgajām �ausmām. Viņa gāja garām sarkanajām vīna tirgotāju mājām, garām kailajām lapenēm, garām lā�u brīvdabas ie�ogojumiem līdzīgiem, kailu koku apņemtiem traktieriem, garām zemām būdām ar plakaniem jumtiem un nesimetriskiem logiem bez aizkariem, garām cepuru darbnīcām, kur pārdod arī kreklus, garām drūmām viesnīcām, kurās izdod istabas uz vienu nakti. Viņa gāja garām aizslēgtām, aizzīmogotām, tum�ām bankrotēju�u īpa�nieku bodītēm, garām baismīgiem, apdrupu�iem mūriem, tum�ām, dzelzs stieņiem aizsprostotām ejām, garām aizmūrētiem logiem, garām durvīm, kas. likās vedam mitekļos, kuros notiek slepkavības, mitekļos, kuru plāni tiek uzrādīti tiesā zvērinātajiem. Jo tālāk viņa gāja, jo vairāk redzami bija panīku�i dārziņi, sa�ķiebu�as mājiņas, neglītas ēkas, lieli, sarūsēju�i vārti, �ogi ap neapbūvētiem zemes gabaliem, kur naktīs satrauco�i balto akmeņi, jo vairāk bija celtņu, no kurām plūda smirdīga salpetra smaka, vairāk sienu, izraibinātu neķītriem sludinājumiem un saplēstu afi�u driskām, kuru appelēju�ie burti izskatījās kā spitālības saēsti. Laiku pa laikam pēk�ņi kādā līkumā atklājās ieliņas, kuras, �ķiet, pēc da�iem soļiem iebruks bedrē un no kurām plūda pagraba elpa; aklās ieliņas debesu zilgmē iezīmēja augsta mūra nekustīgu melnumu; stāvas, miglā tītas ielas, kur baltgano māju apmetumu apspīdēja kādas retas laternas gaisma.

Zerminija tikai gāja un gāja. Viņa riņķoja ap ielām, kur sabiedrības atkritumi piedzeras līdz nemaņai un apmierina savas miesaskārības, starp slimnīcu, lopkautuvi un kapsētu: starp Laribuazjēru, Lopkautuvēm un Mon-martru.

Gājēji � strādnieks, kas svilpodams nāca no pilsētas, strādniece, kura, beigusi darbu, devās uz mājām, sabāzusi salsto�ās rokas azotēs, klaiņojo�a prostitūta ar melnu aubi galvā �, sadūru�ies ar Zerminiju, viņu nopētīja. Nepazīstamie cilvēki likās viņu pazīstam; gaismā viņai bija kauns. Viņa pārskrēja uz bulvāra otru pusi un, piespiedusies pie sienas, gāja pa tumsas klāto un tuk�o ielu, bet drīz vien no turienes viņu aizdzina baismīgās vīrie�u ēnas un rupji jutekliskās rokas ...

Zerminija gribēja iet projām, bāra pati sevi un sauca par gļēvuli un riebekli; viņa nozvērējās, ka pēdējo reizi aizies līdz tam un tam kokam un, ja Gotri�s vēl nebūs pārnācis, viss būs pagalam, viņa ies projām. Tomēr viņa neaizgāja, viņa joprojām staigāja, joprojām gaidīja, un, jo ilgāk Gotri�s kavējās, jo alkatīgāk viņai gribējās to redzēt.

Beidzot pēc vairākām stundām, kad bulvāris jau metās tuk�s no gājējiem, Zerminija, galīgi zaudējusi spēkus un pārgurusi, atkal devās uz dzīvojamo māju pusi. Viņa vilkās no bodītes uz bodīti, neapzināti gāja uz turieni, kur vēl dega gāze, un palika stulbi stāvam mirdzo�o vitrīnu priek�ā. Viņa centās nogurdināt acis, notrulināt līdz galējībai. Viņa ilgi kavējās pie vīntirgotavām: cauri nosvīdu�ajiem logiem viņa redzēja virtuves piederumus, pun�a kausus, sakrautus starp divām tuk�ām pudelēm, no kurām spraucās laukā lauru lapu �ķēpi, redzēja skatlogus ar liķieriem, kas laternu gaismā zaigoja visādās krāsās, un alus kausu, pilnu apsudrabotām karotītēm. Viņa burtoja vecas loterijas vinnestu tirā�as tabeles, kas bija izkārtas kāda krodziņa iek�pusē, �glorijas�� reklāmas, dzelteniem burtiem rakstītus sludinājumus: �Jauns, tīr�ķirnes vīns, 70 santīmu�. Kādu stundas ceturksni viņa lūkojās istabelē, kur pie galda uz ķebļa sēdēja kāds vīrietis ar blūzi mugurā, skatījās uz krāsns dūmeni, �īfera tāfeli un divām melnām paplātēm pie sienas. Viņas cie�ais, neizteiksmīgais skatiens urbās cauri rudiem garaiņu mutuļiem, saskatot neskaidrus �ancētāju siluetus, nolieku�os pār saviem darbgaldiem. Viņas skatiens krita un it kā pielipa letei, ko pa�laik mazgāja, rokām, kas skaitīja dienas ieņēmumu, mucai, kuru patlaban berza, māla krūzei, kurai klāja pāri glazūru. Zerminija vairs nekā nedomāja. Viņa palika tur stāvam kā pienaglota un nevarīga, juzdama, ka sirds aiz noguruma tikko pukst, kājas ļogās, ka acīm klājas priek�ā tāda kā dūmaka, nedzirdēdama nekā cita kā dubļiem nota�ķīto fiakru �virkstoņu, kad tie ripoja pa miklo bulvāri. Viņa gandrīz krita no kājām nost un brī�am bija spiesta atbalstīties ar plecu pret sienu.

Slimība un garīgais satricinājums kopā ar galvasreibo-ņiem un pushalucinācijām, kuru dēļ viņa baidījās iet pāri Senai un ķērās tilta margās, noveda viņu tik tālu, ka da�u lietainu vakaru bailes, kas viņai uznāca bulvāru ārējā aplī, pārvērtās īstās murgu pilnās �ausmās. Kad laternu liesma, mirgodama valgajā miglā, meta savu atspulgu uz izmirku�o zemi, kas spīguļoja kā ūdens, kad bruģis, ietves un visa zeme likās pazūdam un iz�ķīstam lietus straumēs un viss it kā līgojās necaurredzamajā nakts tumsā, � nabaga nelaimīgajai Zerminijai, kas gandrīz bija zaudējusi prātu aiz noguruma, �ķita, ka notekgrāvji sāk pārplūdināt pilsētu. Baiļu murgos viņa redzēja, ka pēk�ņi viņu no visām pusēm apņem ūdens, nāk viņai virsū, tuvojas no visām pusēm.

Viņa aizvēra acis, neiedrīkstēdamās pakustēties, baiļodamās paslīdēt, un sāka raudāt, un raudāja, kamēr kāds garāmgājējs, saņēmis viņu pie rokas, aizvēda uz viesnīcu �Zilā rociņa�.

¹ Alkoholisks dzēriens.

LII

Un tad viņa devās uz trepju telpām � tas bija viņas pēdējais patvērums. Tur .viņa glābās no lietus, no sniega, no aukstuma, no bailēm, no izmisuma un noguruma. Viņa uzkāpa aug�ā un apsēdās uz pakāpiena pie Gotri�a aizslēgtajām durvīm, pievilkdama klāt �alles galus un svārkus, lai atstātu vietu gājējiem, kas nāca garām pa stāvajiem pakāpieniem, sarāvās �okurā un iespiedās kaktiņā, lai �aurajā trepju telpā viņas negods aizņemtu mazāk vietas.

Pa atvērtajām durvīm plūda un izplatījās pa visu trepju telpu ateju un vienā istabā saspiesto ģimeņu sastāvēju�ās smakas, veselībai kaitīgo amatu dvinga, taukaini, pēc gaļas smirdo�i priek�namā stāvo�u ogļu pannu kvēpi, skrandu, uz auklām iz�autās veļas pliekanā mitruma dvaka. Aiz muguras Zerminijai bija logs ar izsistām rūtīm, un pa to ieplūda nelaba smaka no samazgu bedres, kurā visa māja salēja savus netīros ūdeņus un �ķidros mēslus. Kolīdz Zerminija ieelpoja �o saindēto gaisu, viņai uzreiz nāca vēmiens: viņa bija spiesta vilkt ārā no kabatas pudelīti ar citronmelisas uzlievi, ko viņa vienmēr nēsāja līdzi, un iedzert vienu malku, lai nezaudētu samaņu.

Bet arī trepēs bija savi gājēji: pa tām kāpa aug�ā godīgas strādnieku sievas vai nu ar ogļu spainīti, vai nesdamas trauku ar vakariņām. Viņas aizķēra Zerminiju ar kāju, un visu laiku, kamēr viņas kāpa aug�ā, Zerminija juta nicīgos skatienus no katra trepju pagrieziena, jo smagākus, jo augstāk viņas kāpa. Bērni, mazas meitenītes lakatiņiem galvā �audījās tum�ajās trepēs kā gaismas stari, saukdamas Zerminijas atmiņā viņas mazo meitiņu, kādu viņa to jtin bie�i redzēja sapnī, � dzīvu un izaugu�u lielu. Zerminija redzēja meitenītes apstājamies, noskatāmies viņā plati ieplestām acīm un tad atkāpjamies; pēc tam mazās aizelsdamās metās skriet uz aug�u un, kad bija pa�ā aug�ā, pārlieku�ās pāri margām, izkliedza jēlas muļķības un lamuvārdus, pie kādiem vienkār�o ļau�u bērni ir pieradu�i... Apvainojumi, kas bira no ro�ainajām mutītēm, Zerminiju aizskāra vissāpīgāk. Uz mirkli viņa piecēlās pussēdus, tad bez spēka un nomākta atkal' sa-knupa un, pārvilkusi pār galvu rūtaino �alli, tajā ietinusies un paslēpusies, sastinga kā mirusi, nevarīga, nekustīga, nejūtīga, saplūdusi kopā ar savu ēnu, līdzīga trepēs nomestam sainim, kuru visi varēja spārdīt; viņa vairs nekā nejuta, un visā viņas būtnē bija tikai viena vienīga vēlē-�anSsi izdzirdēt soļus, kurus viņa gaidīja nākam � un kuri nenāca.

Beidzot pēc daudzām stundām, ko Zerminija nespēja saskaitīt, viņa it kā saklausīja uz ielas nedro�us soļus; pēc tam kāds sāka kāpt pa trepēm, piedzēru�ā balsī murminot:

� Maita tāds! Maita, nevis krodzinieks! Piedzirdījis mani kā zeķi!

Tas bija viņ�.

Un gandrīz Ik dienas notika viens un tas pats.

� Ak, tu te esi, manu Zerminīt! � viņu pazinis, mēdza teikt Gotri�s. � Redzi, kā tas bija... tūlīt pastāstī�u... Esmu mazliet iedzēris... � Un, bāzdams atslēgu slēdzenē, turpināja: � Tūlīt pastāstī�u... Es neesmu vai* nīgs...

Viņ� gāja iek�ā, paspēra ar kāju ūbeli ar salauzto spārnu, kura klibodama lēkāja, un aizslēdza durvis.

� Saproti, ne jau es, bet Paijons... Tu ta�u Paijonu pazīsti?... Tas resnītis, kas nobarojies kā pastulba saimnieka suns... Jā, nu un viņ�, goda vārds... Viņ� sadomāja izmaksāt man vīneli... Ja nu viņ� man parādīja godu, es tak nevarēju būt nepieklājīgs... Un tad nu mēs pagodinājām savu krodziņu, godinājām un pagodinājām!... Vienu glāzīti... tad vēl vienu... un tā arī piemetāmies... Kā dulluma apsēsti!... Bet tas nekauņa krodzinieks ņem un izsvie� mūs laukā pa durvīm kā omāra �aulas!

Pa �o paskaidrojumu laiku Zerminija aizdedzināja sveci, kas bija iesprausta vara sve�turī. �audīgajā gaismā kļuva redzamas istabas nosmulētās tapetes, uz kurām bija salīmētas karikatūras, izrautas no �urnāla �Charivari*.

� Tu nu gan esi eņģelītis! � mēdza teikt Gotri�s, redzēdams, ka Zerminija uzliek galdā aukstu cāli un trīs pudeles vīna. � Jo, jāatzīstas... man vēderā nav nekā cita kā tikai draņķīgs buljons... un tas ir viss... Vai, �itas jau nemaz nav cālis � īsts, labi nobarots sivēniņ�!

Un viņ� ķērās pie ē�anas. Zerminija, atspiedusi elkoņus uz galda, cie�i lūkodamās Gotri�ā, dzēra, un viņas acis kļuva glu�i melnas.

� Tā! Slāpes ir remdētas!... � Gotri�s beidzot mēdza sacīt, iztempis pēdējo lāsi no pēdējās pudeles. � Laiks �u�ēt, bērniņ!

So abu būtņu mīlas alkas bija baismīgas, niknas un ne�ēlīgas, kaisles apmierinā�ana me�onīga, baudkāre brāzmaina, glāsti rupji un dzēruma negantības pilni, skūpsti �ķita asinskāri kā plēsīgu zvēru kodieni; pēc tam viņus pārņēma tāds nogurums, ka viņu augumi it kā pārvērtās par līķiem.

Sali uzdzīvē Zerminija ienesa neprātu, kaut ko murgainu un izmisīgu, kādu necilvēcisku niknumu. Viņas sakairinā-Не jutekļi vērsās pret viņu pa�u un, apmierinādami savas tieksmes, sagādāja viņai cie�anas. Pārsātinā�anās tos novājināja, bet neremdināja un, pārsniegdami jebkādu mēru, noveda viņu līdz smeldzo�ai sevis mocī�anai. Garīgajā uzbudinājumā, kādā atradās nelaimīgais radījums, viņas galva, nervi, satracinātā iztēle vairs nemeklēja baudā baudu, bet kaut ko daudz asāku, sāpīgāku, smeldzo�āku: sāpes saldkaislē. Un ik brīdi no viņas sakniebtajām lūpām lauzās ārā vārds �nomirt�, it kā viņa �ukstus piesauktu nāvi un gribētu to atrast mīlas neprātā.

Da�reiz viņa pēk�ņi naktī apsēdās uz gultas malas, nolaida kailās kājas uz aukstās grīdas un palika tā sē�am, ba�īgi ieklausīdamās kādā elpā, kas alla� trīsuļo miegā ieslīgu�ā istabā. Pamazām nakts tumsa, kas bija ap viņu, ietina viņu sevī. Viņai �ķita, ka viņa krīt nemaņā un grimst nakts aklumā. Gribasspēks vairs nevaldīja pār smadzenēm. Deniņos sitās da�da�ādas domas, līdzīgas melnām būtnēm, kurām bija tādi kā spārni un balsis. Drūmi kārdinātāji gari, kas ārprāta acīm miglaini rāda noziegumu, �ilbināja viņas acis ar sarkanu gaismu un Slepkavības zibeņiem; un aiz muguras viņai bija kādas rokas, kas viņu stūma pie galda, uz kura atradās na�i... Zerminija aizvēra acis un kustināja kāju, tad aiz bailēm vilka sev pāri palagu un beidzot pagriezusies atkal atkrita gultā un no jauna slīga miegā līdzās vīrietim, kuru bija gribējusi nodurt. Par ko? Viņa pati nezināja, ne par ko, vienkār�i � lai nogalinātu.

Un tā līdz pat rītam draņķīgā mēbelētā istabā trakoja �ī negantā un slepkavīgā mīlestības cīņa, kamēr nabaga ūbele, klibais, vārgais un kroplais Veneras putns, ielīdis vecā Gotri�a kurpē, laiku pa laikam, no trok�ņa pamozdamies, sāka iztrūcies dūdot.

LIII

Ap �o laiku Gotri�s sāka mazāk dzert. Viņ� tikko bija pārcietis pirmo aknu slimības lēkmi, �ī slimība jau sen bija ieperinājusies viņa caur un cauri alkohola saindētajās asinīs un krāsoja viņa vaigu kaulus ķieģeļsarkanus. Veselu nedēļu viņu bija mocīju�as drausmīgas sāpes sānos un vēderā, tā ka viņ� kļuva visai domīgs. Radās gai�i plāni, viņu pārņēma gandrīz sentiments. Viņ� nolēma, ka nebūtu par ļaunu mest to dzer�anu pie malas, citādi viņ� nebūs vairs nekāds dzīvotājs. Grozīdamies pa gultu, savilcies �okurā un pierāvis klāt ceļgalus, lai mazāk sāpētu, viņ� apskatīja savu ūķi, tā �etras sienas, starp kurām viņ� mitinājās pa nakti, kur izgulēja dzērumu da�reiz pat bez sveces aizdeg�anas un no kurienes mazā gaismiņā bēga prom; viņ� nolēma kļūt prātīgāks. Viņ� sāka domāt par istabu, kur kopā ar viņu dzīvos kāda sieviete, kas viņam vārīs gar�īgu zupu, kops viņu, ja viņ� būs slims, uzlabos viņa darba apstākļus, nesīs mazgāt viņa veļu, atturēs no parādu taisī�anas krogā, � vārdu sakot, sieviete, kas viņam iekārtotu īstu ģimenes dzīvi un turklāt nebūtu muļķe, sieviete, kura viņu saprastu un ar kuru kopā viņ� varētu pasmieties. Tāda sieviete jau bija atrasta: tā bija Zerminija. Viņai ir jābūt nelielam kapitālam, kaut cik naudiņai, kas iekrāta pa to laiku, ko viņa kalpojusi pie savas vecmeitas; un kopā ar to, ko viņ� pats nopelnīs, viņi varēs ērti un labi dzīvot. Par to, ka Zerminija būs ar mieru, Gotri�s ne�aubījās; viņ� jau iepriek� bija dro�s, ka Zerminija viņa priek�likumu pieņems, Un, ja nu viņa sāktu �aubīties, tad pēc izredzēm apprecēties, ko viņ� galu galā apsolītu, viņa vairs nepretotos.

Kādu pirmdienu, kad Zerminija bija pie viņa atnākusi, viņ� iesāka:

� Klausies, Zerminij, ko tu teiktu par �ādu lietu? Glīta istaba... ne jau tāda kā �is �ķirsts... īsta istaba ar tualeti... Monmartrā, un divi logi, padomā!... Imperatora ielā... ar tādu skatu, ka anglis dotu piecus tūksto�us franku, lai tik to aizvestu paskatīties! Vārdu sakot, �ika, jauka istabiņa, kurā var cauru dienu nosēdēt un negarlaikoties ... Jo man tev jāsaka ... man sāk apnikt mū�īgā pārvāk�anās un vienu blak�u apmaiņa pret citām. Un tas vēl nav viss: man ir apnicis kvernēt mēbelētās istabās, man ir apnicis būt vienam... Draugi � kas nu tā par sabiedrību... Viņi sakrīt kā mu�as glāzē, kad ir, kas maksā, un pēc tam sveiki!.,. Pirmkārt, es vairs negribu dzert, dievs ir mans liecinieks, ka negribu, gan tu redzēsi! Tu ta�u saproti, ka es negribu izdot naudu par to, lai ātrāk nosprāgtu... Nepavisam! Lika pagaidīt! Neie�u tak bojāt savu kuņģi.,. Visas �itās dienas man likās, ka esmu norijis kādus desmit korķu velkamos.., Man vēl nemaz negribas atstiept kājas... Tālab es domāju, domāju, un, lūk, ko esmu izdomājis: ņem�u un izteik�u Zerminijai priek�likumu... Piepirk�u klāt mazliet mēbeles... Tev tavā istabā arī �is tas varbūt atradīsies... Tu jau zini, nekāds liekēdis es neesmu, no darba nebaidos... Un varētu jau arī padomāt par to, lai nebūtu visu mū�u jāstrādā priek� citiem, atvērsim pa�i savu restorāciju... Un, ja tev arī ir kaut kas atlikts, par ļaunu nebūs... Sametīsimies draudzīgi abi kopā un kādu dienu nokārtosim visu kā pienākas pie mēra kunga... Nav slikti izdomāts, vai ne, manu �abulīt?... Reiz ta�u tu varēsi mazliet atvilkt elpu no savas vecenes, vai tā nav? Un padzīvot ar savu mīļo vecīti Gotri�u.

Zerminija, kas Gotri�ā bija klausījusies, piebāzusi viņam galvu klāt un atspiedusi zodu pret delnu, atgāzās atpakaļ un sāka spalgi smieties:

� Ha-ha-ha! Tu domā!... Un tu man to saki!... Vai tu domā, ka es no viņas aizie�u? No jaunkundzes? Vai tu patiesi tā domā?... Tad nu gan tu esi muļķis! Lai tev būtu tūksto�i un simti, lai tu viss būtu no tīra zelta, saproti, no galvas līdz kājām... Tie tik ir joki, nudien!... Jaunkundze? Tu ta�u nezini, es tev neesmu teikusi... Lai viņa nomirtu un �īs rokas lai neaizvērtu viņas acis?! To nu gan vajadzētu redzēt!... Vai tu tie�ām tā domāji?

� Nu protams! Es biju iedomājies... Pēc tā, kā tu pret mani izturējies... Es domāju, ka tu tomēr esi vairāk man pieķērusies... vārdu sakot, ka tu mani mīli... � krāsotājs sacīja, apjucis no Zerminijas vārdiem, kas bija pilni drausmīgas, �ņāco�as ironijas.

� Ak tā! Tu pat vēl to domāji! Domāji, ka es tevi mīlu! � Un, it kā pēk�ņi būtu izrāvusi no sirds dzīlēm jūtas, kas viņu dedzināja aiz kauna, viņa turpināja: � Nu tad zini: jā, es tevi mīlu... es tevi mīlu tāpat, kā tu mīli mani! Ne vairāk! Un tas ir viss! Es tevi mīlu tāpēc, ka tu esi pie rokas, tāpēc, ka tas ir ērti!... Es esmu pieradusi pie tevis kā pie veciem brun�iem, ko nevar vien beigt valkāt... Tā es tevi mīlu!... Ko tad citu lai es tevī mīlētu? Tu vai kāds cits?... Saki, lūdzams, kāda starpība? Galu galā � ar ko tu at�ķiries no visiem pārējiem? Labi, tu mani esi paņēmis... Un tālāk? Vai ar to pietiek, lai es tevi mīlētu?... Bet ko tu man esi izdarījis tādu, lai piesaistītu mani pie sevis, vai tu man to vari pasacīt? Vai esi kādreiz manis dēļ ziedojis kaut vienu glāzi degvīna? Vai tev kaut drusciņ ir bijis manis �ēl, kad es mīcījos pa dubļiem un sniegu, taisīdamās izlaist garu? Ak, ir jau labil Un kas viss man nebija jādzird, kas tik nenāca pār manu galvu, tā ka man visas asinis dzīslās vārīt vārījās... Kādus apvainojumus es pacietu, tevi gaidīdama, bet tu par to tikai nospļāvies! Redzi nu!... Es jau sen gribu tev visu to pateikt... visu, kas manī tā sasāpējis! Paklausies, � viņa piebilda, ļauni smaidīdama, � varbūt tu domā, ka esi mani padarījis traku ar savu skaistumu, ar saviem matiem, kuru tev vairs nav, ar �ito ģīmi? Lika pagaidīt! Es paņēmu tevi... Es būtu paņēmusi kuru katru! Tas bija tādā brīdī, kad man kāds vajadzīgsl Tad es vairs nekā neapjēdzu, nekā vairs neredzu... Tad es vairs neesmu es... Es tevi paņēmu tāpēc, ka uznāca karstums, un tas ir viss!

Mirkli viņa klusēja. �

� Turpini vien, � Gotri�s sacīja, � sadod man labi krietni... Nekautrējies, kamēr vēl esi �eit...

� Ak tā? � Zerminija atsāka. � Tu iedomājies, es bū�u sajūsmā, ka varē�u dzīvot kopā ar tevi? Dro�i vien klusībā domāji: �Tā muļķe būs tik laimīga! Un ja vēl apsolī�u viņu precēt... Uz vietas atstās darbu. Pametīs savu saimnieci...� Iedomājieties! Jaunkundzi! Jaunkundzi, kurai neviena cita nav kā vienīgi es! Bet tu jau nekā nezini... Ta�u tev to arī nesaprast... Jaunkundze man ir viss! Pēc mātes nāves man ir bijusi tikai viņa, vienīgi viņa pret mani ir bijusi tik laba! Kad esmu bijusi bēdīga, vienīgi viņa man ir jautājusi: �Vai tev ir grūti?� Un, kad es biju slima: �Vai tu esi slima?� Neviens! Vienīgi viņa ir mani kopusi, par mani rūpējusies... Tu sauc par mīlestību to, kas bija starp mani un tevi... Ta�u, ja kāds mani ir mīlējis, tad tā ir jaunkundze! Jā, mīlējusi! Un, vai zini, kāpēc es tagad mirstu, tāpēc, ka esmu kļuvusi tik no�ēlojama, tāda... � Un viņa pateica to vārdu. � Tāpēc, ka es viņu krāpju, zogu viņas mīlestību, ļauju joprojām mani mīlēt, it kā es būtu viņas meita, es! Es! Ak, ja viņa kādreiz kaut kā uzzinās... Pag, esi mierīgs, ilgi tas nevilksies... Tad būs viens labs lēciens no sestā stāva, dievs ir mans liecinieks! Iedomājies vien... Tu ta�u neesi mana sirds, neesi mana dzīvība, tu esi tikai mana izklaidē�anās... Bet man bija kāds vīrietis... Ak, nezinu, vai es viņu mīlēju! Mani būtu varēju�i gabalos sagriezt viņa dēļ, un es nebūtu iepīkstējusies... Vārdu sakot, tas vīrietis bija mana nelaime!.., Jā, un arī tad, saproti, kad es viņā biju tik stipri ieķērusies, ka pat neelpoju, ja viņ� negribēja, kad vai prātu zaudēju viņa dēļ, un, ja viņ� man būtu uz vēdera uzminis, es būtu ļāvusi, lai min... Jā, un pat tad, ja butu jaunkundze saslimusi, viņai vajadzētu pakustināt tikai mazo pirkstiņu, kad es jau būtu klāt... Jā, jaunkundzes dēļ es būtu pat pametusi to vīrieti! Tici man, ka būtu pametusi!

� Tad jau.,, Ja nu tas ir tā, mana dārga, ja tu tik ļoti mīli savu veceni, varu tev ieteikt tikai vienu: nekad ne�ķiries no savas labās kundzes.,

� Vai es tieku atlaista? � Zerminija pieceldamās jautāja.

� Tā izskatās!

� Nu tad ardievu! Tas man ir pa prātam!

Un, dodamās tie�i uz durvīm, viņa aizgāja, ne vārda neteikusi.

LIV

Pēc �o sakaru pārtrauk�anas Zerminija nolaidās tur, kur bija jānolai�as, tur, kur vairs nav kauna, nav pat nekā cilvēciska. Sī no�ēlojamā, kaisles ugunīs dego�ā sieviete slīdēja aizvien zemāk un zemāk, līdz beidzot atradās uz ielas. Viņa uzlasīja mīlestību, kas nolietojās pa vienu nakti, uzlasīja mīlestību, kas nejau�i gāja garām, kas nāca jretī, ko gadījums pasvie� ielas staigulei. Viņai vairs nelija nepiecie�ams gaidīt kaisles uzliesmojumu: viņas iegribas bija negantas un pēk�ņas, tās iedegās uz vienu mirkli, zbadējusies pēc pirmā pretimnācēja, viņa uz to gandrīz nepaskatījās un otrā dienā nebūtu varējusi pazīt. Viņu vairs nevaldzināja un neaizskāra nedz skaistums, nedz jaunība, nedz mīļākā ārējā pievilcība, kurā pat vispagrimu�ākās sievietes it kā meklē kaut ko līdzīgu ideālam. Visos vīrie�os viņas acis redzēja vienīgi tēviņu: individualitāte viņai bija vienaldzīga. Viņa T)ija zaudējusi pēdējās kauna un cilvēcisko jūtu paliekas izvirtībā; personiskās īpa�ības, priek�rokas do�ana, izvēle un pat riebums, kas prostitūtām aizstāj sirdsapziņu, Zerminijai vairs neeksistēja.

Un viņa klaiņoja augu nakti pa naksnīgajām ielām aizdomu pilniem, paslepeniem soļiem, līdzīgi zvēram, kas, miesaskāres dzīts, meklējas tumsā. Galīgi zaudējusi sievi�ķību, viņa pati uzbruka upurim, modināja iekāri, izmantoja

dzērumu, un upuris padevās viņai, nevis viņa padevās. Viņa gāja, it kā izo�ņādama, meklēdama ne�ķīstību, kas slēpās neapbūvētajās vietās, gaidīja nejau�u ubagdāvanu, ko pasniegs nakts un vientulība, gaidīja rokas, kas noraus viņas �alli. Laternu gaismā pusnakts gājēji ne vienreiz vien redzēja, kā viņa drūma un trīco�a slīdēja, it kā rāpoja salīkusi, tumsā izplūdusi, sagumu�iem pleciem, gandrīz pieskardamās pie zemes, redzēja viņas ārprāta un slimības izķēmotos sejas vaibstus un bezgallielas izvirtības zīmogu, ka �is skats nevarēja nepildīt ar dziļām skumjām domātāja sirdi un ārsta domas.

LV

Kādu vakaru, kad Zerminija klīda pa Ro�ē ielu, iedama garām krodziņam Laborda ielas stūrī, viņa ieraudzīja pie letes kāda vīrie�a muguru � tas bija �ipijons.

Zerminija pēk�ņi apstājās, tad iegriezās aiz stūra un, atspiedusi muguru pret dzertuves re�ģu durvīm, sāka gaidīt. Krodziņa gaisma krita aiz viņas un apgaismoja viņas plecus no mugurpuses. Viņa stāvēja nekustēdamās, ar vienu roku pieturēdama priek�ā svārkus, otru ļengani nolaidusi uz leju. Viņa izskatījās kā ēnas statuja, kas apsēdusies uz ielas malas stabiņa. Viņas pozā bija kaut kāda drausmīga apņēmība gaidīt � visu laiku pacietīgi, mū�īgi gaidīt. Garāmgājējus, karietes un ielu viņa redzēja neskaidri, it kā no tālienes. Viņas priek�ā nekustīgs, novārdzis, slāvus snauzdams, nīka nomaiņas zirgs, ko iejūdza omnibusā, kad bija jābrauc kalnā, balts zirgs, kura galvu un abas priek�kājas apspīdēja no durvīm plūsto�ā gaisma, bet arī �o zirgu Zerminija neredzēja. Pilsēta tinās miglā. Bija viena no tām netīrajām un mitrajām Parīzes dienām, kad liekas, ka no gaisa līst nevis lietus, bet jau gatavas dubļu straumes. Pie kājām Zerminijai pludoja notekgrāvja ūdens. Tā viņa nostāvēja veselu pusstundu, no�ēlojama, nekustīga, draudpilna un izmisusi, drūms bezsejas tēls, līdzīgs Likteņa tēlam, ko Nakts nostādījusi pie kroga durvīm.

Beidzot �ipijons iznāca laukā. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, Zerminija aizstājās viņam ceļā.

� Kur ir mana nauda? � viņa sacīja.

� Viņa izskatījās pēc tādas sievietes, kurai vairs nav ne sirdsapziņas, ne dieva, ne �andarmu, ne tiesas � nav itin nekā!

Zipijons juta, ka izsmiekls viņam iestrēgst kaklā.

� Tava nauda? � viņ� pārvaicāja. � Tava nauda nav pazudusi. Bet ir vajadzīgs laiks... Taisnību sakot, pa�- � laik man ar darbiem diez kā neveicas... Es jau sen savu bodīti pārdevu, tu ta�u zini... Bet pēc trim mēne�iem es

tev apsolu... Un kā tad tev labi klājas?

� Nelietis tāds! Nu tu man reiz esi rokā! Gribēji izmukt... Tu ta�u esi mana nelaime, tu mani pataisīji par tādu, kāda es tagad esmu kļuvusi, laupītāj, zagli, krāpniek! Tu...

To visu Zerminija meta viņam tie�i sejā, grūzdamās ļ virsū ar krūtīm, bāzdama klāt savu galvu. �ķita, ka viņa tī�uprāt izaicināja, lai viņu sit, tiektin tiecās pēc tā.

� Nu sit ta�u mani! Saki, kas man būtu tev jāsaka, lai tu man iesistu?

Zerminija vairs nekā nesajēdza. Viņa pati nezināja, ko grib, viņa tikai it kā juta nepiecie�amību, lai viņu sit. Viņu bija sagrābusi neapzināta, neprātīga vēlē�anās izaicināt Zipijonu uz rupjību, uz kau�anos, vēlē�anās pēc fiziskām sāpēm, pēc trieciena, satricinājuma, cie�anām, kas apklusinātu to, kas viņai dauzījās deniņos. Viņa iedomājās, ka vienīgi sitieni darīs visam galu. Kā pa murgiem viņa skaidri redzēja visu, kam pēc si�anās būs jānotiek: policistu iera�anos, policijas komisāru! To pa�u komisāru, kam viņa varēs visu izstāstīt, visu savu dzīves gājumu, savas nelaimes, visu, ko viņai licis izciest �is vīrietis, visu, ko tas viņai bija izmaksājis! Zerminijai kļuva vieglāk, iedomājoties, ka kliegdama un raudādama viņa tiks vaļā ; no visa, kas plosa sirdi.

� Nu sit ta�u mani! � Zerminija atkārtoja, joprojām mākdamās virsū Zipijonam, kas lūkoja izvairīties un, kāpdamies atpakaļ, murmināja mīļus vārdus, kā mēdz pielabināties sunim, kas vairs nepazīst savu saimnieku un grib tam iekost.

Ap viņiem sāka pulcēties cilvēki.

� Nu, nu, vecā �ūpa, liec kungu mierā! � sacīja policists, rupji satvēris Zerminiju aiz rokas un pagriezis pret sevi. Policista rokas pieskāriens bija tik aizskaro�i rupj�, ka Zerminijai saļodzījās kājas: viņa gandrīz noģība.

Pēc tam viņu sagrāba bailes, un viņa metās skriet pa ielas vidu.

� LVI

Kaislībai mēdz būt neprātīgi uzliesmojumi, neizprotamas atgrie�anās dzīvē. Sī nolādētā mīlestība, ko Zerminija domājās esam nogalētu ar neskaitāmiem �ipijona ievainojumiem un sitieniem, tomēr atdzīvojās. Kad, pārnākusi mājās, Zerminija to atskārta, viņu pārņēma �ausmas. Pietika, ka viņa �o vīrieti ieraudzīja, pastāvēja brīdi tam blakus, ka dzirdēja tā balsi, ieelpoja gaisu, ko tas elpoja, lai viņas sirds atkal iepukstētos un atsauktu atpakaļ pagātni.

Par spīti visam, viņa nekad nebija varējusi Zipijonu izraut no sirds pavisam: viņ� tajā bija ieaudzis ar saknēm. Zipijons bija viņas pirmā mīlestība. Viņa tam piederēja pati pret savu gribu, piederēja aiz vājuma, ko modināja atmiņas, aiz gļēvuma, ko radīja pieradums. Zerminiju ar viņu saistīja visas mocību saites, kas uz visiem laikiem sasaista sievieti, � uzupurē�anās, cie�anas un pazemojumi. Viņa piederēja Zipijonam, jo tas bija apgānījis viņas sirdsapziņu, saminis kājām viņas ilūzijas, sakropļojis viņas dzīvi. Viņa tam piederēja, piederēja uz mū�u, jo tam bija dota vara viņu mocīt.

Un �is trieciens, �ī satik�anās, kurai bija jāiedve� �ausmas, iedomājoties, ka varētu Zipijonu vēl kādreiz satikt, no jauna iededzināja viņā traku vēlē�anos to atkal redzēt. Zerminiju atkal sagrāba nevaldāma kaislība.

Domas par Zipijonu viņu pārņēma tik ļoti, ka pat �ķīstīja viņu. Viņa uzreiz pārtrauca klaiņo�anu: viņa negribēja piederēt nevienam citam, jo tā viņai bija vienīgā iespēja arvien vēl piederēt Zipijonam.

Viņa sāka Zipijonu izsekot, iegaumēja laiku, kad viņ� iziet no mājām, pa kādām ielām viņ� iet, uz kurieni dodas. Viņa tam sekoja līdz Batiņolai, līdz viņa jaunajam dzīvoklim, gāja viņam aiz muguras, priecādamās, ka sper kāju tur, kur viņ� to ir spēris, iet to pa�u ceļu, ko viņ� iet, uztver viņa skatienu un viņa kustības. Tas ari bija viss, � uzrunāt Zipijonu viņa neiedro�inājās; viņa turējās atstatu, gāja nopakaļ kā noklīdis suns, laimīgs jau par to vien, ka viņu nedzen prom ar kājas spērienu.

Vairākas nedēļas Zerminija kļuva par �ā vīrie�a ēnu, lēnprātīgu un tramīgu ēnu, kas atkāpās un attālinājās da�us soļus, kad viņai �ķita, ka ir pamanīta; pēc tam viņa atkal bikliem soļiem tuvojās un atkal apstājās, it kā lūgdama ap�ēloties, ja vīrietis izrādīja nepacietību.

Da�reiz viņa to gaidīja pie mājas durvīm, pa kurām tas bija iegājis, atkal sekoja tam, kad tas iznāca laukā, vadīja to līdz mājām, vienmēr iztālēm, klusēdama kā ubadze, kas ubago paliekas un ir pateicīga, ka viņai ļauj tās uzlasīt. Pēc tam pie loga slēģa � viņ� dzīvoja apak�stāvā � Zerminija klausījās, vai viņ� ir viens, vai pie viņa kāds nav.

Ja Zipijons bija kopā ar kādu sievieti, kaut arī tas Zerminijai sagādāja cie�anas, viņa tomēr sekoja. Viņa gāja turp, uz kurieni gāja pārītis. Nopakaļ viņiem Zerminija sekoja publiskajos dārzos un dejas zālēs. Viņa soļoja it kā viņu smieklu un viņu sarunu apburta, viņa mocījās, tos redzēdama un dzirdēdama, tomēr palika turpat, plosīdama sirdi aiz greizsirdības.

LVII

Bija novembris. Kādas trīs �etras dienas Zerminija nebija Zipijonu satikusi. Viņa nolēma Zipijonu izspiegot un devās uz tā māju. Nonākusi ielā, kur tas dzīvoja, Zerminija pa gabalu ieraudzīja platu gaismas strēli spie�amies cauri aizvērtajiem slēģiem. Viņa piegāja klāt un izdzirdēja skaļus smieklus, glā�u �ķindoņu, sievie�u balsis, pēc tam dziesmu, ko dziedāja sieviete, kuru viņa ienīda ar visu savu sirdi, kuru viņa būtu gribējusi redzēt miru�u, kuras nāvi viņa tik daudzreiz bija pūlējusies saskatīt likteņa rakstos, � jā, tā bija viņa � Zipijona māsīca!

Zerminija pieplaka pie slēģa, pūlēdamās saklausīt, ko viņi runāja, mokpilnās sāpēs iedziļinājās runāto vārdu jēgā, it kā būtu izbadojusies pēc cie�anām un tagad tajās remdējās.

Mirdzināja auksts ziemas lietus. Viņa to nejuta. Visi viņas jutekļi bija pārvērtu�ies dzirdē. Ienīstā balss brī�iem kļuva vājāka un skūpstu dēļ apklusa, dziesma pārtrūka, it kā to apslāpētu kāda mute. Stundas ritēja. Zerminija joprojām stāvēja turpat. Viņa nemaz nedomāja iet projām. Viņa kaut ko gaidīja, pati nezinādama, ko īsti. Viņai �ķita, ka tur jāpaliek uz visiem laikiem, līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Lietus pieņēmās. Odens no vecās notekcaurules tecēja viņai tie�i uz pleciem. Lielas lāses pilēja aiz apkakles. Muguru stindzināja ledains aukstums. Ūdens no viņas drēbēm tecēja uz ielas bruģa. Zerminija nekā nemanīja. Visos locekļos viņa izjuta tikai sirdssāpes.

Krietni vēlu pēc pusnakts Zerminija izdzirdēja troksni, kustē�anos un soļus uz durvju pusi. Viņa steig�us paslēpās aiz sienas izvirzījuma da�u soļu attālumā no mājas un ieraudzīja sievieti, kas iznāca rokrokā ar jaunu cilvēku. Viņa skatījās, kā tie aiziet, un pēk�ņi sajuta, ka viņas rokām pieskaras kaut kas mīksts un silts. Sākumā viņa iztrūkās, bet tad saprata, ka rokas viņai laiza suns, liels suns, ko viņa, kad tas vēl bija mazs kucēns, tik daudzreiz vakaros bija turējusi klēpī piena veikaliņa dibenistabelē.

� Surp, Molos! � divi trīs reizes ielas tumsā noskanēja Zipijona nepacietīgā balss.

Suns sāka riet, aizskrēja, tad palēkdamies atgriezās un aizskrēja pavisam. Durvis aizvērās. Balsis un dziesmas Zerminiju atveda atpakaļ uz agrāko vietu pie slēģa. Viņa mirka lietū un tikai klausījās, klausījās līdz rītam, līdz mazai gaismiņai, līdz tam brīdim, kad viņu ieraudzīja mūrnieki, kas ar maizi padusē devās uz darbu, un sāka par viņu ņirgāties.

LVIII

Pāris dienu pēc lietū pavadītās nakts Zerminijas seja savilkās drausmīgās sāpēs, tā kļuva balta kā krīts, acis ugunīgi kvēloja. Bet viņa klusēja, ne par ko nesūdzējās un, kā parasti, strādāja savu darbu.

� Paklau, paskaties mazliet uz mani, � sacīja jaunkundze, strauji pavilkdama viņu gaismā. � Kas ar tevi notiek? Tu ta�u esi līķa bālumā. Vai tikai neesi slima? Ak dievs, cik tev karstas rokas!

Viņa saņēma Zerminijas roku un pēc brītiņa, palaidusi to vaļā, iesaucās:

� Ak tu draņķe tāda! Tev ta�u ir drausmīgi karstumi! Un tu nekā nesaki!

� Nē ta�u, jaunkundz, � Zerminija nomurmināja. � Glu�i vienkār�i esmu tikai stipri saaukstējusies... Vienvakar virtuvē biju iesnaudusies, un logs bija vaļā...

� Nu, tu jau drīzāk nobeigsies nekā kaut ko darīsi! Pagaidi...

Un, uzlikusi brilles, �igli pieripinājusi savu atzveltnes krēslu pie maza galdiņa, kas stāvēja pie kamīna, viņa ar saviem lielajiem burtiem uzrakstīja da�as rindiņas.

� Se, � viņa sacīja, salocījusi zīmīti, � esi tik laba un nodod to savai draudzenei Adelei, lai nones zīmīti durvjusargam nogādā�anai pēc adreses... Un tagad, mar�, cisās!

Bet Zerminija neparko negribēja likties gultā. Neesot ta�u vērts. Viņa nekā nedarī�ot. Visu dienu tikai sēdē�ot. Turklāt slimības smagums jau esot pāri, viņa jūtoties daudz labāk. Un gultā viņai uzreiz kļū�ot pavisam slikti.

Jaunkundzes zīmītes uzaicināts, vakarā ieradās ārsts. Viņ� apskatīja Zerminiju un lika viņai ieziesties ar kroton-eļļu. Krūtīs slimniecei esot tādi gārdzieni, ka pagaidām vēl nekā nevarot noteikt. Jāpagaidot, kamēr iedarbo�oties zāles.

Pēc da�ām dienām ārsts atnāca atkal, noguldīja Zerminiju un ilgi izklau�ināja.

� Apbrīnojami, � nogājis lejā, viņ� sacīja jaunkundzei, � viņai ta�u ir bijis pleirīts, un viņa to izslimojusi bez gultas re�īma.., Vai viņa ir no dzelzs, vai?... Ak, �ī sievie�u izturība!... Cik viņai gadu?

� �etrdesmit viens.

� �etrdesmit viens? Nevar būt!... Vai jūs dro�i zināt? Izskatās, ka visi piecdesmit...

� Ak, par viņas izskatu nav ko runāt... Ko gan jūs gribat? Nekad nav bijusi īsti vesela... mū�īgi slimo... visādas bēdas... nelaimes.,, Turklāt tāds raksturs, ka viņa pastāvīgi sevi nomoka.,.

� �etrdesmit viens gads! Savādi! � ārsts atkārtoja.

Brīdi padomājis, viņ� turpināja:

� Vai jūs nezināt, vai viņas ģimenē kāds nav slimojis ar plau�ām? Vai kāds viņas radinieks nav miris ar tādu slimību ...

�� Viņas māsa nomira ar pleirītu... Bet viņa bija vecāka... �ķiet, viņai bija �etrdesmit astoņi gadi...

Ārsts kļuva nopietns.

� Vispār gārdzienu krūtīs ir mazāk, � viņ� nomierino�i sacīja. � Bet viņai katrā ziņā jāat.veseļojas guļot... Un lai reizi nedēļā ierodas pie manis ... Atsūtiet viņu ... Tikai lai izraugās nācienam labu laiku, saulainu dienu.

Jaunkundze varēja runāt, lūgties, pieprasīt, bārties, cik uziet: Zerminija neparko nebija ar mieru pārtraukt darbu kaut vai da�as dienas. Viņa negribēja ne dzirdēt par palīdzos pieņem�anu smagākiem darbiem. Viņa pavēstīja, ka tas nav iespējams un nav vajadzīgs, ka viņa nevarot ne iedomāties, ka jaunkundzei ietu klāt kāda cita sieviete, apkalpotu, rūpētos par to, ka no �ās domas vien viņa, Zerminija, tie�ām saslim�ot, ka viņa ta�u vēl neesot mirusi un, kamēr vien viņai klausī�ot kājas, viņa lūg�us lūdzot, lai viņai ļauj staigāt. To visu viņa pateica tik maigi, viņas acis raudzījās tik lūdzo�i, vārgajā balsī skanēja tik pazemīgs un kvēls lūgums, ka jaunkundzei trūka drosmes uzspiest viņai kādu palīdzi. Jaunkundze tikai nosauca Zerminiju par �āmurgalvu, muļķadesu�, kas, tāpat kā visi laucinieki, domājot, ka, tiklīdz uz kādu dienu ieliksies gultā, tā tūlīt gals klāt.

Pateicoties ārsta enerģiskajai ārstē�anai, Zerminijai kļuva it kā labāk un viņa joprojām klāja gultu jaunkundzei, kas viņai palīdzēja sa�ubināt pēļus. Joprojām viņa gatavoja arī ēdienu un tas viņai bija jo sevi�ķi grūti.

Kad Zerminija gatavoja jaunkundzei brokastis vai pusdienas, viņai �ķita, ka viņa nupat nomirs savā virtuvē � vienā no tām no�ēlojamajām lielpilsētas virtuvītēm, kas tik daudzas sievietes padarīju�as par diloņslimniecēm. Kad Zerminija aizdedzināja koka ogles, no tām sāka lēnām celties gaisā kodīgu dūmu strūkliņas, no kurām viņai uzreiz pagura sirds; pamazām ogles, pirktas kaimiņos pie ogļu tirgotāja, slikti izdedzinātās, indīgās Parīzes ogles, apņēma viņu ar savu apdullino�o smaku. Netīrā un aiz-ķcpējusī velkmes caurule un pārāk zemu ierīkotā dūmvada izliekums izelpoja necie�amu, kaitīgu karstumu, tā ka Zerminijai aiz�ņaudzās rīkle, galvā sakāpa asinis, vēnas uz pieres pietūka un acu priek�ā viss sāka ņirbēt. Pusnemaņā kā veļasmazgātāja, kas augu dienu tvaiku pilnā istabā stumdījusi gludekli, viņa metās pie loga un kāri ieelpoja ledaino gaisu.

Lai pārciestu slimību, neguļoties gultā, un lai varētu kustēties par spīti nespēkam, Zerminija smēlās spēkus ne vien bailēs tikt piekaltai pie gultas, bailēs, kas piemīt visiem vienkār�ajiem ļaudīm, ne vien negantā un greizsirdīgā cītībā pa�ai rūpēties par jaunkundzi, bet arī bailēs no tā, ka līdz ar jauno kalponi varētu ienākt arī pļāpas. Viņai bija jāuzmana jaunkundze, lai tai netuvotos kāds cits cilvēks. Turklāt vajadzēja arī rādīties uz ielas, lai kvartāla iedzīvotāji un viņas kreditori redzētu, ka viņa nav uz nāvi slima. Viņai vajadzēja izlikties, ka ir glu�i vesela, jātēlo dzīvesprieks un jautrība, visai ielai jāiedve� ticība ar ārsta samierino�ajiem vārdiem, ar ikvienu kustību izsakot cerību uz izveseļo�anos, un ar solījumu nemirt. Viņai vajadzēja rādīt bezrūpīgu seju, lai nomierinātu kreditorus, lai aizkavētu viņu kāp�anu aug�ā pa trepēm un naudas pieprasī�anu no jaunkundzes.

Sī drausmīgā un nepiecie�amā komēdija Zerminijai labi padevās. Viņa varonīgi piespieda savu ķermeni melot, izsliedama sakumpu�o augumu uzglūno�o bodnieku priek�ā, pasteidzinādama gauso soli, pirms izie�anas no mājām sarīvēdama ar rupju salveti vaigus, lai atdabūtu sārtumu un aizkrāsotu sejas bālumu, kas liecināja par slimību, lai aizmaskētu nāves tuvumu.

Par spīti negantajam klepum, kas viņu kratīja cauru nakti, par spīti bezmiegam, par spīti riebumam, ar kādu viņas kuņģis atraidīja ēdienu, Zerminija pavadīja ziemu, pārvarēdama sevi, pretodamās un uzveikdama slimību.

Ikreiz pēc apmeklējuma ārsts jaunkundzei sacīja, ka visi kalpones vitāli svarīgie orgāni esot it kā kārtībā. Plau�u galotnes gan esot mazliet skartas, bet tas esot izdziedināms. Tikai organisms gan briesmīgi nolietots, briesmīgi nolietots, viņ� atkārtoja ar tādu kā skumju pieskaņu, gandrīz ar apmulsu�u sejas izteiksmi, kas jaunkundzi visai pārsteidza.

Un katru reizi pēc vizītes viņ� mēdza atgādināt, ka Zerminijai būtu nepiecie�ams svaigs gaiss, derētu padzīvot uz laukiem.

LX

Augustā ārsts ieteica un pavēlēja tikai vienu: braukt uz laukiem. Kaut gan veciem cilvēkiem ir grūti pārcelties no vienas vietas uz otru, grozīt savus paradumus, savu dzīves kārtību, kaut gan jaunkundze bija mājās sēdētāja un viņai bija bezgala grūti �ķirties no sava dzīvokļa, viņa tomēr nolēma aizvest Zerminiju uz laukiem. Viņa aizrakstīja vienai no Vistiņas meitām, kas kopā ar veselu bērnu pulciņu dzīvoja jaukā mui�iņā kādas mazpilsētas tuvumā Bri departamentā un jau daudzus gadus aicināja jaunkundzi paciemoties. Jaunkundze lūdza uzņemt viņu pie sevis kopā ar slimo kalponi uz mēnesi vai uz pusotra mēne�a.

Viņas aizbrauca. Zerminija bija laimīga. Laukos viņa jutās labāk. Da�as dienas likās, ka dzīve svaigā gaisā viņu pilnīgi izdziedējusī. Bet vasara togad iekrita nenoturīga, lietaina, ar pēk�ņam temperatūras maiņām un asiem vējiem. Zerminija saaukstējās, un jaunkundze drīz atkal izdzirdēja aug�ā, tie�i virs savas gultas, drausmīgu klepu, kas tik necie�ami Zerminiju bija mocījis Parīzē. Tā bija klepus lēkme, kas uz mirkli apklusa un tad atkal sākās no jauna, klepus, kas, arī apklusis, turēja nervozā sasprieg-tībā ne vien ausis, bet arī sirdi, bailēs, ka tūlīt atkal atkārtosies. Un tas arī tie�ām atkārtojās, pārtrūka, pavisam mitējās, bet vēl aizvien, arī mitējies, satricināja visu augumu, nekad neapklusdams un nebeigdamies.

Ta�u pēc �īm smagajām naktīm Zerminija no rīta atkal piecēlās pilna enerģijas un rosmes, par ko varēja tikai pabrīnīties un kas brī�iem modināja jaunkundzē cerības. Zerminija bija kājās reizē ar visiem citiem. Da�u rītu viņa pulksten piecos kopā ar sulaini vaļējā ekipā�ā devās uz�trīs Ijē attālajām dzirnavām pirkt zivis; kādu citu reizi viņa kopā ar mājas kalponēm vilkās uz zaļumballi un atgriezās reizē ar tām mazā gaismiņā. Viņa strādāja, palīdzēja citiem kalpotājiem. Piemetusies virtuves kaktiņā uz krēsla malas, viņa pastāvīgi ap kaut ko knibinājās. Jaunkundzei viņa bija ar varu jāpiespie� iziet laukā, pasēdēt dārzā. Tad Zerminija apsēdās uz zaļā dārza sola, izpletusi virs galvas saulessargu; saules stari viņai krita uz svārkiem un kājām. Tur viņa aizmirsās, nekustēdamās baudīja jauko dienu, gaismu, siltumu, kaislas cerības un drud�ainas laimes pārņemta. Viņas pusatvērtā mute ieelpoja svaigo gaisu. Nekustīgais skatiens kvēloja; viņas kalsnajā, skumjajā sejā, virs kuras pa saulessarga zīdu slīdēja apgaismotas ēnas, plaiksnījās smaids, atgādinot mīlestības apmirdzētu mirēja seju.

Lai cik nogurusi Zerminija bija vakarā, neviens viņu nespēja pierunāt iet gulēt agrāk nekā jaunkundze. Viņa gribēja būt klāt un palīdzēt noģērbties. Apsēdusies blakus jaunkundzei, laiku pa laikam viņa piecēlās, lai tai kaut cik pakalpotu, palīdzētu novilkt svārkus, pēc tam viņa atkal apsēdās, saņēmās spēku, atkal piecēlās, gribēdama vēl kaut kā pakalpot. Jaunkundzei ar varu viņa bija jāapsēdina, jāpavēl likties mierā. Un visu laiku, kamēr ilga vakara tualete, �erminīja nenogurusi mēļoja par mājas kalpotājiem.

� Jūs nevarat ne iedomāties, jaunkundz, kā viņi viens uz otru skatās, kad domā, ka viņus neviens neredz... ķēk�a un sulainis,.. Viņi turas rokrokā pat tad, kad es esmu klāt. Bet viendien es viņus pārsteidzu maizes ceptuvē... Iedomājieties, viņi skūpstījās! Par laimi, �ejienes kundzei nav ne mazāko aizdomu.

� Ak vai, tu jau atkal tenkp! �ēlīgais dievs, � jaunkundze iebilda, � nu lai ta�u viņi mīlinās, kas tev daļas? Viņi pret tevi izturas labi, vai ne? Ko tad tev vēl vajag?

� Viņi izturas ļoti labi, jaunkundz, �ai ziņā man nav ko teikt... Marija �onakt piecēlās un deva man nodzerties... Un viņ�, ja paliek pāri saldais ēdiens, vienmēr pacienā mani... Viņ� ir ļoti laipns pret mani... Marijai pat diez kā nepatīk, ka viņ� tā par mani rūpējas... Nu, protams! Jūs pati saprotat, jaunkundz...

� Labi, pietiek runāt muļķības, ej labāk gulēt, � pēk�ņi noteica Zerminijas saimniece skumji un neiecietīgi, redzot tik slimas sievietes tik kvēlu interesi par citu cilvēku mīlestības lietām.

LXI

Pēc atgrie�anās no laukiem ārsts, izmeklējis Zerminiju, sacīja jaunkundzei:

� Pārāk ātri, pārāk... Kreisā plau�a ir pilnīgi pārņemta... Labās plau�as galotne arī skarta... Baidos, ka arī tajā process var iet pla�umā... Sī sieviete ir pagalam... Viņa vēl var nodzīvot pusotra vai � lielākais � divi mēne�us...

� Ak kungs! � de Varandeilas jaunkundze iesaucās. � Tātad man ir lemts pārdzīvot visus, kurus es esmu mīlējusi! Tātad es nomir�u pati pēdējā?

� Vai jūs, jaunkundz, esat padomājusi, kur viņu ievietot? � brītiņu klusējis, vaicāja ārsts. � Jūs nedrīkstat viņu paturēt pie sevis... Jūs tas pārāk apgrūtinās... jums būs ļoti sāpīgi, � ārsts pārlaboja, kad jaunkundze spēji sakustējās.

� Nē, mans kungs, nē, es neesmu par to domājusi... Lai es viņu kaut kur nosūtītu!... Bet jūs ta�u redzat, mans kungs, �ī sieviete man nav istabene, nav kalpone: viņa man aizstāj it kā ģimeni, kuras man nav bijis!... Un jūs gribat, lai es viņai pasaku: �Tagad vācies!� Ak, �ī ir pirmā reize manā mū�ā, kad es tik ļoti cie�u tāpēc, ka neesmu bagāta, ka man ir draņķīgs dzīvoklis... Lai es viņai pasaku... Nē, tas nav iespējams!... Un uz kurieni lai viņa iet? Pie Dibuā?... Ak, mēs jau pazīstam tos Dibuā! Viņa apmeklēja pie Dibuā manu biju�o kalponi, kamēr tā vēl bija dzīva... Tas būtu tas pats, kas viņu nokauti... Tad varbūt uz slimnīcu?-Nē, nē, es negribu, lai viņa nomirtu slimnīcā!

� Ap�ēlojieties, jaunkundz, tur viņai būs simtreiz labāk nekā �eit... Es viņu iekārto�u Laribuazjērā, pie ārsta, kas ir mans draugs... Viņas palātas ārsts būs cilvēks, kas man ir daudz pateicības parādā... Tur viņai būs ļoti laba māsa... Ja vajadzēs, viņu ievietos atsevi�ķā palātā... Bet esmu pārliecināts, ka viņai labāk patiks kopējā... Saprotiet, jaunkundz, to vajag izdarīt. Viņa nedrīkst palikt savā aug�as istabā ... Jūs ta�u zināt, cik drausmīgas ir kalpoņu istabas... Manuprāt, sanitārajām komisijām vajadzētu piespiest namīpa�niekus būt cilvēcīgiem. Tas ta�u ir neģēlīgi!... Drīz iestāsies sals... bet tur nav krāsns, istabiņa ar lūku un jumtu � tā būs īsta saldētava... Pagaidām viņa vēl staigā... Jā, viņa ir apbrīnojami vīri�ķīga, brīni�ķīga nervu izturība... Ta�u, par spīti visam, pēc da�ām dienām viņa noliksies gultā... un vairs necelsies... Esiet prātīga, jaunkundz... Atļaujiet man parunāt ar viņu.

� Nē, vēl ne... Sī doma.;, man ar to jāaprod... Turklāt, kad viņa ir manā tuvumā, man �ķiet, viņa tik drīz nemirs... Slimnīca jau nekur nepaliks... Gan vēlāk redzēsim ... jā, vēlāk.

� Piedodiet, jaunkundz, bet atļaujiet man jūs brīdināt, ka, viņu kopdama, jūs varat pati saslimt...

� Es?... Kur nu es!... � Un de Varandeilas jaunkundze atmeta ar roku tā, it kā viņai būtu lemta mū�īga dzīvo�ana.

LXII

Izmisīgajam nemieram, kādu de Varandeilas jaunkundzei sagādāja kalpones slimība, pamazām sāka jaukties klāt dīvaina sajūta, tādas kā bailes no jaunas, nepazīstamas, noslēpumainas būtnes, ko slimība bija uzmodinājusi Zerminijas dvēseles dzīlēs. Jaunkundze jutās neērti �ās sevī iegrimu�ās, aizmirstās, gandrīz nozudu�ās sejas priek�ā, kas bija paslēpusies nepielūdzamā bargumā un, �ķiet, kļuva sev līdzīga tikai tais īslaicīgajos mirkļos, kad to apgaismoja vārs, piespiests smaids. Vecmeita bija redzējusi daudzus mirsto�us cilvēkus; viņas ilgā un sāpju pilnā atmiņa atgādināja viņai daudzu dārgu aizgājēju sejas pirms nāves � skumjas, grūtsirdīgas, izmisuma pilnas sejas, bet nevienai no tām, kuras viņa atcerējās, nebija �ās drūmās, sevī noslēgtās, sevī ierāvu�ās izteiksmes.

Iegrimusi cie�anās, Zerminija izturējās bikli, iecirtīgi, sevī iegrimusi, nepieejami. Viņai piemita bronzas tēla nekustīgums. Viņā skatoties, jaunkundze pūlējās izdibināt, kas īsti slēpjas sastingu�ās kalpones dvēselē: vai tas ir protests pret dzīvi, drausmīgas bailes no nāves, kāds noslēpums vai sirdsapziņas pārmetumi. �ķita, ka slimnieci vairs nekas nesatrauca. Arējās pasaules uztvere pamazām notrulinājās. Viņas ķermenis kļuva aizvien nejutīgāks, tas vairs neprasīja nedz sāpju remdinā�anas, nedz vēlējās izveseļoties. Zerminija ne par ko nesūdzējās, nekas viņu neiepriecināja, nekas neizklaidēja. Bija zudusi pat nepiecie�amība pēc maiguma. Viņa vairs neizrādīja ne mazāko mīļumu pret jaunkundzi, un jo dienas �ās sastingsto�ās sievietes dvēsele arvien vairāk un vairāk zaudēja visu cilvēcisko. Bie�i viņa iegrima tādā klusē�anā, pēc kuras bija gaidāms kāds sirdi ploso�s kliedziens vai vārds, bet, pārlaidusi skatienu apkārt, viņa nekā neteica un no jauna sāka cie�i un neatlaidīgi lūkoties tai pa�ā vietā tuk�umā, tie�i sev priek�ā.

Kad jaunkundze pārnāca no kādas draudzenes, kur bija ēdusi pusdienas, viņa atrada Zerminiju sē�am bez gaismas, galīgā tumsā, dziļi ieslīgu�u atzveltnī, uz krēsla izstieptām kājām, nokārtu galvu un tik dziļi iegrimu�u domās, � Zerminija nebija pat dzirdējusi atveramies durvis. Kad de Varandeilas jaunkundze iegāja guļamistabā, viņai �ķita, ka viņa ir iztraucējusi kādu briesmīgu Slimības un Tumsas divvientulību, kurā Zerminija, neredzamu �ausmu pārņemta, jau taustījās aklajā kapa un naves tumsā.

LXIII

Visu oktobri Zerminija iespītīgi atteicās likties slimības gultā. Ta�u no dienas dienā viņa kļuva vājāka, nevarīgāka, bezpalīdzīgāka. Ar lielām pūlēm, turēdamās pie margām, viņa varēja uzkāpt vienu stāvu, kas �ķīra viņas istabu no jaunkundzes dzīvokļa. Beidzot bija tā, ka viņa sabruka uz trepēm un citas kalpones viņu pacēla un uznesa viņas istabā. Bet arī tas Zerminiju neaizkavēja: nākamajā dienā ar to spēku mazumiņu, ko slimniekiem pie�ķir rīts, viņa atkal nogāja lejā. Viņa gatavoja jaunkundzei brokastis, it kā kaut ko darīja, grozījās pa dzīvokli, turēdamās pie mēbelēm, tikko vilkdama kājas. Jaunkundze viņu �ēloja, spieda apgulties savā gultā. Zerminija tur atpūtās kādu pusstundu vai stundu � nerunādama un ne-aizmigdama, vaļējām acīm, nekustīgām un miglainām, kā visiem cilvēkiem, kas cie� sāpes.

Kādu rītu viņa nenonāca lejā. Jaunkundze uzkāpa septītajā stāvā, iegriezās �aurā gaitenī, kas bija piesūcies ateju smakas, un pienāca pie Zerminijas durvīm, pie divdesmit pirmās istabas. Zerminija sāka lūgt piedo�anu, ka jaunkundzei viņas dēļ vajadzējis nākt aug�ā. Viņa nebija varējusi izkāpt no gultas. Biju�as stipras sāpes vēderā, vēders bijis pavisam uzpūsts. Viņa lūdza jaunkundzi brītiņu apsēsties un, lai atbrīvotu vietu, noņēma sve�turi no krēsla, kas stāvēja gultas galvgaļu

Jaunkundze apsēdās un kādu brīdi apskatīja �o no�ēlojamo kalpones istabu, vienu no tām istabām, kur ārsts spiests likt cepuri uz gultas un kur gandrīz trūkst vietas, lai nomirtu. Tas bija da�as kvadrātpēdas liels mansards bez krāsns; pa jumta lūku plūda iek�ā visu gadalaiku elpa � vasaras karstums un ziemas aukstums. Tai vietā, kur griesti gandrīz saskārās ar grīdu, bija samesti visādi krāmi: vecas lādes, ceļojumu maisi, pīts groziņ�, dzelzs gultiņa, kurā kādreiz bija gulējusi Zerminijas māsas-meitiņa. Gulta, krēsls, klibs tualetes galdiņ� ar ieplaisāju�u mutesbļodu � tās bija visas istabas mēbeles. Virs gultas karājās kāds vīrie�a dagerotips rāmītī, nokrāsots palisandra koksnes krāsā.

Dienā ieradās ārsts.

� Acīmredzot peritonīts... � viņ� noteica, kad bija uzklausījis, ko jaunkundze pastāstīja par Zerminijas slimības stāvokli.

Viņ� uzgāja aug�ā pie slimnieces.

� Es baidos, � viņ� sacīja, nonācis lejā, � vai viņai nav abscess zarnu traktā kopā ar abscesu pūslī... Tas ir bīstami, ļoti bīstami... Viņai stingri jāpiekodina atturēties no straujām kustībām gultā, lai viņa ir piesardzīga apgrie�oties... Viņa var pēk�ņi nomirt drausmīgās mokās... Es piedāvāju viņu ievietot Laribuazjērā... viņa uzreiz bija ar mieru... Nekā neiebilda... Es tikai nezinu, kā viņa pārcietīs braucienu... Kaut gan viņā ir tik daudz enerģijas, neko līdzīgu es savā mū�ā neesmu redzējis... Rīt no rīta jūs saņemsit uzņem�anas orderi.

Kad jaunkundze atkal uzgāja pie �erminijas, viņa to ieraudzīja gultā smaidīgu un priecīgu no domas vien, ka viņu aizvedīs no �ās istabas.

� Gan jūs, jaunkundz, redzēsit, � viņa sacīja, � pēc pusotra mēne�a es bū�u vesela.

LXIV

Nākamajā dienā pulksten divos ārsts atnesa orderi uzņem�anai slimnīcā. Slimniece bija gatava tūlīt braukt. Jaunkundze viņai piedāvāja izsaukt no slimnīcas nestuves.

� Vai, nē! � Zerminija sparīgi izsaucās. � Tad man liksies, ka esmu jau mirusi!

Viņa iedomājās savus parādus: lai kreditori redz viņu uz ielas � dzīvu un aizvien vēl uz kājām!

Zerminija izkāpa no gultas. De Varandeilas jaunkundze palīdzēja viņai uzvilkt apak�svārkus un kleitu. Kolīdz viņa bija izkāpusi no gultas, viņas sejā uzreiz nozuda dzīvīgums un izdzisa sārtums: �ķita, no ādas apak�as pēk�ņi bija izlauzusies zeme. Turēdamās pie margām, viņa pa stāvajām virtuves trepēm nokāpa stāvu zemāk un nonāca jaunkundzes dzīvoklī. Viņu nosēdināja ēdamistabā atzveltnes krēslā pie pa�a loga. Viņa pati gribēja uzmaukt zeķes, un, kad viņa ar vārgu, drebo�u roku, salīku�iem pirkstiem pacēla mazliet uz aug�u svārkus, kļuva redzamas viņas kājas, kas bija tik vājas, ka jaunkundze satrūkās. Jaunā apkopēja pa to laiku sakravāja �erminijas mantas: da�us veļas gabalus, glāzi, tasīti un alvas galda piederumus, ko Zerminija bija gribējusi paņemt līdzi. Kad tas bija izdarīts, Zerminija pārlaida ātru skatienu apkārt: viņa it kā ietvēra istabu pēdējā atvadu skāvienā, it ka gribēdama paņemt visu sev līdzi. Pēc tam viņas acis apstājās pie durvīm, pa kurām nupat bija izgājusi apkopēja.

� Vismaz es jums atstāju godīgu sievieti, � Zerminija sacīja jaunkundzei.

Viņa piecēlās. Durvis aiz viņas aizcirtās ar atvadu klaudzienu, un, de Varandeilas jaunkundzes atbalstīta, � tā viņu gandrīz nesa �, viņa sāka iet lejā no sestā stāva pa lielajām trepēm. Katrā trepju laukumiņā viņa apstājās un atvilka elpu. Vestibilā viņa ieraudzīja durvjusargu, kas viņai bija atnesis krēslu. Viņa tajā smagi atslīga. Resnulis smiedamies apgalvoja, ka pēc pusotra mēne�a viņa bū�ot vesela. Viņa pamāja ar galvu, aizelsusies noteikdama:

� Jā, jā!

Zerminija iesēdās fiakrā blakus jaunkundzei. Sēdeklis bija ciets, un fiakrs stipri lēkāja pa bruģa akmeņiem. Zerminija bija saliekusies uz priek�u, lai kratoties nejustu tik stiprus grūdienus, un turējās, ar roku ieķērusies durtiņā. Viņa skatījās uz garām slīdo�ajām mājām un klusēja. Kad viņi piebrauca pie slimnīcas vārtiem, Zerminija negribēja, lai viņu nestu iek�ā uz rokām.

� Vai jūs varēsit aiziet līdz turienei? � viņai jautāja vārtsargs, rādīdams uz uzņem�anas nodaļu, līdz kurai bija kādi divdesmit soļi. Viņa piekrīto�i pamāja ar galvu un sāka iet: mironis, kas gāja tikai tāpēc, ka gribēja ieti

Beidzot viņa nonāca līdz lielai, augstai zālei, kas bija salta, nemīlīga, tīra, nelaipna un baismīga. Ap tuk�ajām nestuvēm bija salikti apkārt koka soli. De Varandeilas jaunkundze nosēdināja Zerminiju salmu atzveltnes krēslā pie aizstiklota lodziņa. Kāds kalpotājs lodziņu atvēra un pajautāja de Varandeilas jaunkundzei �erminijas vārdu un vecumu, un stundas ceturksnī pierakstīja kādas desmit lapas papīra, kas bija izrotātas ar reliģiska satura bildītēm. Pēc tam de Varandeilas jaunkundze piegāja pie �erminijas un to noskūpstīja. Viņa redzēja, kā uzņem�anas nodaļas sanitārs paņēma Zerminiju zem rokas, un tad viņa vairs to neredzēja, aizskrēja un, atkritusi fiakra sēdeklī, sāka gau�i raudāt, izraudādama visas asaras, kas veselu stundu bija smacēju�as viņas sirdi. Uz bukas ku�iera mugura pauda izbrīnu par tik lielu raudā�anu.

LXV

Pienāca ceturtdiena, apmeklētāju diena slimnīcā, un de Varandeilas jaunkundze pusvienos devās apraudzīt Zerminiju. Viņa gribēja būt pie �erminijas gultas tie�i tai brīdī, kad sāks laist iek�ā, � pulksten vienos. Braucot pa ielām, pa kurām viņa bija braukusi pirms �etrām dienām, viņa atcerējās baismīgo pirmdienas braucienu. Viņai �ķita, ka arī tagad karietē, kur bija glu�i viena, viņa traucē kādu vārgu augumu, un viņa ierāvās pa�ā fiakra kaktiņā, it kā dodama vietu atmiņām par Zerminiju. Kādu viņa to sastaps?... Vai vispār to sastaps? Bet ja nu viņas gulta ir jau tuk�a? ...

Fiakrs brauca pa ieliņu, kas bija pilna ar ratiņiem, kūtos bija apēlsfni, un kiir sievietes, sēdēdamas ar groziem uz ietves, pārdeva sausiņus. Sim pre�u klāstam zem klajas debess piemita kaut kas no�ēlojams un drūms � visiem �iem .augļiem un kūkām, visiem �iem saldumiem, kas domāti mirējiem, ciemakukulim slimniekiem, dāvanām, ko gaida drud�a mocītie, kas iedve� cerības nāves agonijas plosītiem, dāvanām, kas caur melnām, sastrādātām rokām nonāk slimnīcā un top par gardumu mirējam. Bērni tās nesa nopietni, gandrīz bijīgi, tām nepieskardamies, it kā viņi visu saprastu.

Fiabrs apstājās pie pagalma re�ģu �oga. Bija bez piecām minūtēm viens. Pie vārtiem drūzmējās rindā stāvo�as sievietes, ģērbu�ās darba drēbēs, iegrimu�as sevī, drūmas, sāpju pilnas, nerunīgas. De Varandeilas jaunkundze iestājās rindā, sāka kopā ar visiem virzīties uz priek�u un iegāja iek�ā; viņu pārmeklēja. Viņa pajautāja, kur atrodas svētās Zenevjēvas palāta_run viņai pateica, ka otrā nodaļā, tre�ajā stāvā. Viņa sameklēja palātu, pēc tam gultu, �etrpadsmito numuru, kas stāvēja, kā viņai bija teiku�i, nena no pēdējām labajā rindā. No turienes, no palātas otra gala, viņu it kā aicināja Zerminijas smaids, �is slimnīcā gulo�a slimnieka smaids, kad viņu negaidot kāds apmeklē, smaids, kas maigi aicina ienācēju: �Es esmu �eit....�

Jaunkundze noliecas pār gultu. Zerminija grasījās viņu atstumt ar kustību, kas pilna lēnprātības un tādas kā pazemotas '.kautrības.

De Varandeilas jaunkundze viņu noskūpstīja.

� Ak, � Zerminija sacīja, � vakar man tik lēni vilkās laiks... Biju iedomājusies, ka ir jau ceturtdiena.., un ilgojos pēc jums...

� Nabadzīte!..� Un kā tu jūties?

� Tagad pavisam labi.., vēders ir noplacis... Vēl man �eit jāpaliek trīs nedēļas, jaunkundz.,. Viņi saka, ka agrāk par .mēnesi vai pusotra mēne�a es neatlab�ot, bet es jau sevi pazīstu.,. Turklāt man �eit ir ļoti labi, es negarlaikojos... Tagad es naktī guļu... Kad jūs mani �urp atvedāt pirmdien, es tā mocījos ar slāpēm... Viņi neļauj man dot ar vīnu iekrāsotu ūdeni...

Un ko tad .tu dzer?

-- To pa�u, ko mājās... aļbumīnus. Lūdzu, jaunkundz, vai jūs man neielietu? Viņu alvas trauki ir tik smagi!

Un, ieķērusies ar vienu roku nūjiņā, kas karājās virs

gultas, un izstiepusi otru roku, kura uz aug�u uzrautā krekla dēļ atklājās kaila, pavisam novājējusi�, trīco�iem pirkstiem paņēmusi no de Varandeilas jaunkundzes glāzi, viņa sāka dzert.

� Tā, � viņa sacīja, kad bija padzērusies un abas rokas izstiepusi virs palaga. Tad turpināja: � Es nu gan jus dikti apgrūtinu, nabaga jaunkundze.,, Mājās dro�i vien jums ir milzīga netīrība?

� Nedomā ta�u par tādiem niekiem.

Uz brīdi iestājās klusums. Tad Zerminijas lūpās parādījās vārs smaids.

� Es te kaut ko slepus izdarīju, � pieklusinājusi'balsi, viņa sacīja de Varandeilas jaunkundzei. � Izsūdzēju grēkus, lai viss būtu kārtībā.

Tad, nolikusi galvu uz spilvena tā, lai būtu tuvāk de Varandeilas jaunkundzes ausij, Zerminija turpināja:

� Kas tik te viss nenotiek... Man ir tād�a. jocīga kaimiņiene, tā tur... � Un viņa ar acīm un pleca kustību norādīja uz slimnieci, pret kuru gulēja ar muguru. � Viņu mēdz apmeklēt kāds vīrietis... Vakar viņi abi norunāja veselu stundu... Es sapratu, ka viņiem ir bijis bērns... Viņa ir pametusi savu vīru.... Sis vīrietis, ar viņu runādams, bija kā vājprātīgs...

Stāstīdama Zerminija tā atdzīvojās, it kā- vakardienas atgadījums un mīlas vārdi, ko viņa bija dzirdējusi sev blakus, būdama pavisam tuvu nāvei, vēl aizvien viestu viņā nemieru un greizsirdību.

Pēk�ņi Zerminijas seja pārvērtās. Pie viņas gultas pienāca kāda sieviete. Ieraudzījusi de Varandeilas jaunkundzi, sieviete it kā apmulsa. Pēc kāda brī�a viņa, nomutēja Zerminiju un steig�us aizgāja, jo bija pienākusi klāt cita sieviete. Jaunā atnācēja darīja tāpat � nomutēja Zerminiju un. uzreiz aizgāja. Pēc sievietēm ieradās kāds vīrietis, tad vēl viena sieviete. Visi: pēc īsa brī�a- noliecās pār slimnieci, lai to noskūpstītu; un katrā skūpstā de Varandeilas jaunkundze saklausīja kādu neskaidru murminā�anu, vārdu apmaiņu, klusu jautājumu, ko uzdeva skūpstītāji, un �iglu atbildi, ko deva tā, kuru skūpstīja.

� Ceru, ka viņi par tevi rūpējas, � jaunkundze sacīja Zerminijai.

� Jā, jā, � savādā balsī atbildēja Zerminija, � viņi par mani rūpējas!

�irgtums, kāds Zerminiju bija pārņēmis jaunkundzes apmeklējuma sākumā, bija izgaisis. No vārā sārtuma vaigos bija palicis tikai sarkans plankums. Seja izskatījās kā aizslēgta, tā bija salta un necaurredzama kā mūris. Iekritusī mute bija kā aizzīmogota. Sejas vaibsti aizslēpās aiz mēmu un nebeidzamu cie�anu plīvura. Acīs, kas nupat bija pilnas izteiksmīga maiguma, bija sastingusi izteiksme, kas liecināja par spraigu un grūtu domu darbību. �ķita, ka milzīga iek�ēja koncentrē�anās, pēdējās stundas "gribasspēks aizsprostojis Zerminijas garīgās dzīves ārējās izpausmes un visa viņas būtne izmisīgi saspringusi no kaut kādām necie�amām sāpēm, kas noslāpēja visu pārējo.

Apmeklētāji, kas bija ieradu�ies Zerminiju apraudzīt, bija' augļu tirgotāja, pārtikas pre�u veikala īpa�nieks, svfesta tirgotāja un veļas mazgātāja � visi viņas parādi dzīvu cilvēku veidā. Un visi skūpsti bija kreditoru skūpsti, kreditoru, kas ieradu�ies, lai ar apskāvienu izo�ņātu savas izredzes uz naudas atdabū�anu un izspiestu atzī�anos viņās agonijas brīdī.

LXVI

Sestdienas rītā jaunkundze, kolīdz bija piecēlusies un sāka kravāt groziņā �etras ievārījuma burciņas, ko bija nodomājusi nākamajā dienā aiznest Zerminijai, pēk�ņi izdzirdēja apslāpētas balsis: priek�namā sarunājās viņas apkopēja un durvjusargs. Gandrīz tūlīt arī atvērās durvis un ienāca durvjusargs.

� Bēdīga ziņa, jaunkundz, � viņ� sacīja.

Un viņ� tai pasniedza vēstuli, ko turēja rokā; aploksnei bija uzspiests Laribuazjēras slimnīcas zīmogs: pulksten septiņos no rīta mirusi Zerminija.

Jaunkundze paņēma vēstuli, bet redzēja tikai burtus, kas veidoja vārdus: mirusi, mirusi! Kaut gan vēstule vienā gabalā viņai atkārtoja: �Mirusi! Mirusi!�, viņa tam nespēja ticēt. Kā tas vienmēr mēdz būt, kad negaidot saņem nāves ziņu, Zerminija viņai likās esam dzīva, un, kaut gan tās vairs nebija, tās tēls viņai rādījās glu�i dzīvs, kā alla� mēdz rādīties miru�o tēli. Mirusi! Viņa to vairs neredzēs! Tātad Zerminijas vairs nav �ai pasaulē! Mirusi! Viņa ir mirusi! Un tā, kas tagad rosīsies pa virtuvi, tā vairs nebūs viņa; tā, kas vērs vaļā durvis, tā vairs nebūs viņa; tā, kas rītos �ļūkās pa viņas guļamistabu, tā būs kāda cita!

� Zerminij! � jaunkundze beidzot izsaucās tā, kā viņa mēdza Zerminiju saukt, bet tad attapās. � Tul Tu turi... Nu, kā tēvi sauc? � viņa nelaipni uzsauca apkopējai, kas stipri* i�trūkās. � Padod man kleitu... man ir jāiet...

Sis ātrais slimības atrisinājums bija tik pēk�ņs pārsteigums, ka jaunkundze nespēja to aptvert. Viņai bija grūti apjēgt.�o pēk�ņo nāvi, tā viņai bija neizprotama un neizskaidrojama un eksistēja vienīgi uz papīra. Vai tie�ām Zerminija ir mirusi? Jaunkundze to sev jautāja ar neticību, kāda mēdz būt tiem, kas zaudēju�i dārgu cilvēku kaut kur tālumā, neredzēju�i to mirstam un negrib tā nāvei ticēt. Vai tad pēdējo reizi, kad viņa Zerminiju bija redzējusi, tā izskatījās pēc mirējas? Kā tas varēja notikt? Kā Zerminija pēk�ņi bija kļuvusi tāda, kam vieta ir tikai zemes klēpī? Jaunkundze neuzdro�inājās par to ne domāt, bet tomēr domāja. Sī agonija, kuras laikā viņa nebija bijusi kl�āt un par kuru nekā nezināja, viņu �ausmināja un reizē pievilka. Mokpilna ziņkāre, ko radīja jaunkundzes lielā pieķer�anās Zerminijai, virzīja viņas domas uz savas kalpones� pēdējām stundām, un viņa taustoties lūkoja pacelt drausmīgo plīvuru. Viņu sagrāba nepārvarama vēlē�anās visu zināt, kļūt kaut pēc citu stāstījumiem par liecinieci tam, ko nebija redzējusi. Viņai bija jāuzzina, vai Zerminija pirms nāves bija kaut ko runājusi, vai bija izteikusi kādu vēlē�anos, kādu novēlējumu, vai tai nebija izsprucis kāds no tiem vārdiem, kurā izskan pēdējais dzīves kliedziens.

Nonākusi Laribuazjērā, jaunkundze pagāja garām durvjusargam, resnam vīram, no kura strāvoja tik stipra dzīvības elpa, kā no dzērājiem strāvo �ņabja dvaka, izgāja cāuri gaiteņiem, kur bālas kā ēnas slīdēja slimnieces, kas sāku�as atveseļoties, un pa�ā slimnīcas galā piezvanīja pie durvīm, kurām bija aizvilkts priek�ā balts aizkars. Viņai atvēra: viņa atradās pieņemamā istabā, kuru apgaismoja divi logi un kurā uz altāra stāvēja dievmātes statuja, kurai blakus karājās Vezuva skati, kas likās trīcam aiz aukstuma pie kailās sienas. Pa atvērtajām durvīm bija dzirdama māsu pļāpā�ana un mazo meiteņu jaunās balstiņas, jautri un nebēdīgi smiekli, gai�as istabas jautrība, kad saule draiskojas ar rotaļniekiem bērniem.

Jaunkundze lūdza pasaukt mūķeni, kas pārzināja svētās Zenevjēvas palātu. Ienāca maza auguma, kumpu muguru māsa ar neglītu un labsirdīgu seju, īsta Kristus brūte. Zerminija bija nomirusi viņas rokās.

� Viņa gandrīz nemaz nemocījās, � sacīja māsa. � Viņa jau jutās labāk, viņai bija kļuvis vieglāk, viņa cerēja. No rīta, ap pulksten septiņiem, tie�i kad viņai kārtoju gultu, viņa pēk�ņi sāka vemt asinis � un tā arī aizgāja, nenosizdama, ka mirst.

Māsa piemetināja, ka Zerminija nav nekā teikusi, nav nekā jautājusi, nav nekā vēlējusies.

Jaunkundze piecēlās, atbrīvojusies no drausmīgajām domām, kas viņu bija mocīju�as. Zerminija bija paglābusies no visām agonijas mokām, kādas jaunkundze bija iztēlojusies. Viņa pateicās �ai �ēlsirdīgajai nāvei, kas vienā acumirklī bija �ķīrusi dvēseli no miesas.

Kad jaunkundze jau grasījās iet projām, pie viņas pienāca kāds jauneklis un teica:

� Vai jūs nebūtu tik laipna un neidentificētu līķi?

Līķi! Sis vārds jaunkundzei likās baismīgs. Negaidīdams atbildi, jauneklis viņai pa priek�u aizsoļoja līdz lielām, dzeltenīgām durvīm, uz kurām bija uzraksts �Anato-mikums�. Jauneklis pieklaudzināja, kāds vīrs vienā kreklā, ar pīpīti zobos pavēra durvis un lūdza brīdi uzgaidīt.

Jaunkundze gaidīja. Viņai bija bail pa�ai no savām domām. Iztēlē viņa jau atradās otrpus �ausmīgajām durvīm. Viņa lūkoja saskatīt to, ko tūlīt ieraudzīs. Būdama neskaidru rēgu un iedomātu �ausmu varā, viņa trīcēja aiz ₄ bailēm iet iek�ā un citu seju vidū sazīmēt sakropļoto seju � ja vēl vispār varēs to pazīt! Un tomēr viņa nespēja no turienes aiziet: viņa sev iestāstīja, ka vairs nekad Zerminiju neredzēs!

Vīrs ar pīpīti mutē atvēra durvis: jaunkundze ieraudzīja vienīgi zārku, kura vāks sedza augumu tikai līdz kaklam, un viņai kļuva redzamas �erminijas atvērtās acis un stāvus sacēlu�ies mati.

LXVII

Visu �o pārdzīvojumu un pēdējā skata salauzta, pārnākusi mājās, de Varandeilas jaunkundze tūdaļ likās gultā, iepriek� gan iedevusi durvjusargam naudu skumjajām rūpēm, apbedī�anai un kapa vietas pirk�anai. Un, kad viņa jau gulēja gultā, viss redzētais atkal nostājās viņas acu priek�ā. Viņai visu laiku rēgojās drausmīgā aizgājēja, tās atbaido�ā seja uz zārka fona. Jaunkundzes skatienā bija iespiedusies �erminijas neaizmirstamā galva; pat aizvērtiem plakstiem viņa to redzēja, un viņai no tās bija bail. Zerminija tur stāvēja ar tik pārvērstiem sejas vaibstiem, it kā būtu noslepkavota, iekritu�iem acu dobumiem un acīm, kas bija it kā iegrimu�as dobuļos. Viņa tur stāvēja ar vēl sa�ķobītu muti pēc pēdējā izgrūstā elpas vilciena. Viņa tur stāvēja ar saviem matiem, saviem baismīgajiem matiem, kas bija sacēlu�ies stāvus uz galvas.

Viņas matil Tie jo sevi�ķi vajāja jaunkundzi. Vecmeita atcerējās, nemaz negribēdama par to domāt, da�ādus nostāstus, kas bērnībā bija iekritu�i galvā, da�ādas tautā izplatītas māņticības, kas bija iegūlu�as viņas atmiņā. Viņa sev vaicāja, vai viņai netika stāstīts, ka mati saceļas stāvus tiem miroņiem, kas mirstot aiznes sev līdzi kādu noziegumu..- Un brī�iem viņa redzēja tikai �os matus, ar kādu noziegumu saistītos matus, kas sacēlu�ies stāvus aiz �ausmām debesu tiesas priek�ā tāpat kā uz nāvi notiesātā mati pie e�afota Grēva laukumā.

Svētdien jaunkundze jutās pārāk savārgusi, lai pieceltos no gultas. Pirmdien viņa lūkoja piecelties, lai ietu uz bērēm, bet viņai uznāca tāds vājums, ka viņa bija spiesta atkal apgulties.

� Vai tad viss jau cauri? � gultā gulēdama, vaicāja jaunkundze, kad pulksten vienpadsmitos ienāca durvju-sargs, kas nupat bija atgriezies no kapiem: viņ� bija ģērbies melnos svārkos, un viņam bija bēdīga sejas izteiksme, kā tas piederas cilvēkam, kur� bijis bērēs.

� Jā, jaunkundz... Paldies dievam, nabadzītei vairs nav jāmokās.

� Es �odien esmu kā bez galvas... Nolieciet kvītis un atliku�o naudu uz naktsgaldiņa... Norēķināsimies kādu citu dienu.

Durvjusargs palika nekustīgi stāvam uz vietas un, nemaz nedomādams iet projām, ņurcīja zilo samta benītl, kas bija pa�ūta no kādas īrnieces kleitas. Pēc brī�a viņ� saņēmās un sacīja:

� Bēres dārgi izmaksā, jaunkundz... papriek� vajadzēja ...

� Kas tad juras saka, ka tām jābūt lētām? � de Varandeilas jaunkundze viņu vēsi pārtrauca, būdama augstākā mērā labdarīga.

�sr.-Цд iepirkt, kapa vietu, kā jūs man likāt, � durvju-sargs turpināja, � tā jau ir tīrā iz�ķērdība. Jums ir ļoti laba sirds, jaunkundz, bet jūs ta�u neesot nekāda bagātniece.� ļEs to labi zinu un tālab sevī nodomāju: jaunkundzei, vēl būs daudz jāmaksā... Un jaunkundze, protams, samaksās... Kā būtu, ja viņai vismaz �o aiztaupītu? Tā ta�u tomēr ir nauda... Bet �ai jau vienalga, kur gulēt zem zemes... Un par ko viņai tur aug�ā būs lielākais, priek�?^ Par to, ka viņa, godīga sieviete, nevienam nav. nodarījusi pāri..�

� Jāmaksā?..� Par ko tad? � jautāja de Varandeilas jaunkundze, kuru durvjusarga aplinkus valoda sāka kaitināt.

*� Nav- jau ko runāt, � durvjusargs turpināja, � viņa jums bija stipri pieķērusies... Un, kad viņa bija tik slima, vai; nu: tad... Mīļais dievs, neraizējieties... nav nekāda steiga.-.. To naudu viņa man ir parādā jau labi sen... Paskatieties...

.Un viņ� izvilka no svārku iek�kabatas zīmogpapīru.

� Es negribēju, lai viņa raksta vekseli... To viņa pati...

De. Varandeilas jaunkundze satvēra papīriņu un apak�ā izlā�ļjā':

Aug�minēto atzīstu par pareizu.

■* ■ Zerminija Lasertē

Tas bija saistības raksts par trīssimt franku lielu parādu, kas dzē�ams pa daļām ar ikmēne�a iemaksu, kas atzīmējama vekseļa otrā pusē.

Jūs ^: redzat, nekas nav maksāts, � durvjusargs sacīja, pagriezdams vekseļa otru pusi.

De Varandeilas jaunkundze noņēma brilles.

� Es samaksā�u, � viņa teica.

Durvjusargs palocījās. Viņa paskatījās uz to: durvjusargs vēl stāvēja turpat.

� Ceru, ka tas ir viss? � viņa asi jautāja. Durvjusargs atkal cie�i lūkojās parketā.

� Viss... Kaut gan...

De Varandeilas jaunkundzi sagrāba bailes tāpat kā tai brīdī, kad bija jāiet iek�ā pa durvīm, aiz kurām viņa ieraudzīja savas kalpones līķi.

� Bet kā viņai var būt tādi parādi?... � jaunkundze izsaucās. � Es viņai maksāju labu algu... un gandrīz vai apģērbu... Par ko viņa varēja izdot naudu?

Tur jau tā lieta, jaunkundz... E� gāh negribētu jums stāstīt... Bet, ja ne �odien, tad rīt tikpat tās būs jādara... Turklāt labāk, ka jūs to jau iepriek� zināt; ja zina, var jau sagatavoties... Ir vēl rēķins no mēdījutnu pārdevējas... Nabadzīte ir visiem pa druskai parādā...' Pēdējā laikā viņa diez cik kārtīgi nedzīvoja... Nesen rēķinu atnesa veļasmazgātāja... Itin prāvs rēķins... Lāgā vairs neatceros, cik tur bija... �ķiet, ka parāds ir ari pie pārtikas pre�u veikalnieka... Vecs rēķins... Vairākus gadus vecs... Viņ� pats jums atnesīs to rēķinu...

� Cik veikalniekam?

� Ap divsimt piecdesmit.

Visus �os atklājumus, kas cits pēc cita bira pār de Varandeilas jaunkundzi, pavadīja viņas dobjie izsaucieni. Pacēlusi galvu no spilvena, viņa mēmi noskatījās, kā gabalu pēc gabala tiek norauts plīvurs no viņas kalpones dzīves, atklājot kaunpilnos noslēpumus. *�

� Jā, ap divsimt piecdesmit... Kā viņ� saka, esot pirkts daudz dzērienu...

� Bet man vienmēr tie ir biju�i pagrabā...

� Piena bodes īpa�niecei...� durvjusargs neatbildējis turpināja, � tai tāds nieks... piena bodes īpa�niecei... septiņdesmit pieci franki... Par absintu un degvīnu,..

� Viņa dzēra! � izsaucās de Varandeilas jaunkundze, kas tagad bija visu sapratusi.

Durvjusargs likās nedzirdam.

� Redziet, jaunkundz, viņas nelaime bija tā, ka viņa iepazinās ar Zipijoniem... ar jauno cilvēku... Tas nebija priek� viņas... Un tad tās bēdas... Viņa sāka dzert.�. Man jums jāsaka, viņa cerēja, ka jauneklis viņu apprecēs... Viņa tam iekārtoja istabu... Un, kad sāk pirkt mēbeles, tad jau naudiņa aiziet... Viņa gāja bojā, varat iedomāties... Cik es viņai netiku teicis, lai atmet to lielo dzer�anu... Kad viņa nāca mājās se�os no rīta, es, protams, jums nestāstīju... Tāpat arī par viņas bērnu. Ak vai, � durvjusargs atbildēja uz de Varandeilas jaunkundzes �estu, � tā jau ir lielu lielā laime, ka meitenīte nomira... Un tomēr jāteic, ka viņa uzdzīvoja... un pamatīgi... Un tāpēc pastāvīgo kapavietu... bijis es jusu ādā.... Viņa jums itin dārgi izmaksāja, jaunkundz, kamēr bija jūsu maizē... Lai nu guļ vien turpat, kur ir... kopā ar visiem ...

� Ak tā, ak tāl Viņa zaga vīrie�u dēj! Un ietaisīja parādus! Labt, ka nosprāga, kuņa tāda! Un man jāmaksā!.*. Turklāt vēl bērns! Iedomājieties, kas par padauzu! Lai tad arī pūst turpat, kur ir! Jūs pareizi darījāt, Anrī kungs... Zagt! Mani apzagt! Bedrē viņu, protams! Nekā labāka viņa nav pelnījusi!... Un es vēl viņai uzticēju visas atslēgas... Nekad nekā nepārskaitīju... �ēlīgais dievs! Te nu bija uzticē�anās... Labi... Es samaksā�u... ne viņas, bet sevis dēļ... Un es vēl iedevu labākos palagus apbedī�anai! Būtu zinājusi, es tev būtu pametusi grīdas lupatu, draņķe tāda!

Jaunkundze labu brīdi turpināja tādā pa�ā garā, līdz vārdi aiz�ņaudza viņai kaklu, iestrēga.

LX1X

Pēc �īs sarunas de Varandeilas jaunkundze nedēļu nogulēja gultā, slima un pārskaitusies, pilna sa�utuma, kas viņai �ņaudza sirdi, kāpa ārā pa muti, brī�am izraudams kādu rupju lamuvārdu, kur� līdzīgi spļāvienam izlauzās reizē ar kliedzienu, aptraipot miru�ās kalpones piemiņu. Dienu un nakti jaunkundze nerimās viņu lādēt, un pat miegā, guļot gultā, viss viņas vārgais augums trīcēja aiz dusmām.

Vai tas var būt! Zerminija! Viņas Zerminija! Jaunkundze nevarēja rimties. Parādi!... Bērns!... Visvisādi netikumi! Nelietei Viņa to ienīda un nicināja. Bijusi Zerminija vēl dzīva, viņa, jaunkundze, ziņotu policijai. Viņa labprāt gribētu ticēt ellei, lai Zerminiju nodotu mocībām, ar kādām tiek sodīti miru�ie grēcinieki. Tad tāda ir bijusi viņas kalpone! Kas kalpojusi viņai divdesmit gadu! Ko viņa bagātīgi apveltījusi ar savu labestību! Dzērāja! Tik zemu pagrimusi! Jaunkundzi sagrāba �ausmas, kādas mēdz uznākt pēc nelaba sapņa, un viss riebums, kas pildīja viņas sirdi, kliedza �pazūdi!� �ai miru�ajai, kuras neķītro noslēpumu nebija pieņēmis, bija izspļāvis pat kaps.

Kā Zerminija viņu krāpusi! Kā izlikusies viņu mīlam, neģēle tāda! Un, lai to iedomātos vēl nepateicīgāku un blēdīgāku, de Varandeilas jaunkundze sāka atcerēties tās maigumu, gādību, greizsirdību un izlik�anos, ka tā savu kundzi dievina. Jaunkundze atcerējās, kā Zerminija pār viņu noliecās, kad viņa slimoja. Iedomājās tās glāstus... Un tas viss bijis meli! Laime, kas bija jūtama Zerminijas skūpstos, mīlestība, ko pauda viņas lūpas, biju�i meli! Jaunkundze to sev sacīja, klusībā atkārtoja, centās sevi pārliecināt, un tomēr pamodinātās atmiņas, uzburtie tēli, kuros viņa gribēja atrast sarūgtinājumu, aizgāju�o dienu tālais maigums pamazām, lēnām viņā modināja aizkustino�u līdzcietības uzplaiksnījumu.

Viņa dzina prom domas, kas mīkstināja viņas dusmas, bet, kolīdz viņa aizsapņojās, tās bija atkal klāt. Tad viņai nāca prātā sīkumi, kuriem tad, kad Zerminija bija dzīva, viņa nebija pievērsusī uzmanību, sīkumi, par kuriem vedina domāt kaps un kurus izskaidro nāve. Viņa miglaini atcerējās da�as Zerminijas dīvainības, drud�ainos jūtu uzplūdus, satrauktos apskāvienus, ceļos slīg�anu, it kā pie bikts, kusto�ās lūpas, kuru kaktiņos it kā trīsuļoja kāds noslēpums. Ar redzes asumu, kāds mūsos rodas, domājot par aizgājējiem, de Varandeilas jaunkundze saskatīja Zerminijas skumjās acis, kustības un pozas, un sejā redzamo izmisumu. Un tagad viņa saprata, ka aiz tā visa slēpās ievainojumi, brūces, sirdssāpes, baiļu mokas un no�ēla, sirdsapziņas pārmetumu gau�ās asaras, visā mū�ā un visā būtnē apslāpētās cie�anas, mokas aiz kauna, kas iedrīkstējās lūgt piedo�anu vienīgi ar klusē�anu.

Pēc tam jaunkundze sevi bāra par tādām iedomām un sauca sevi par vecu muļķi. Taisnais un nelokāmais raksturs, stingrais apzinīgums un bargie spriedumi, kādi rodas nevainojamā dzīves veidā, viss, kas godīgai sievietei liek nosodīt ielasmeitu, būt tādai svētulei, kāda bija de Varandeilas jaunkundze, izturēties bez �ēlastības pret savu kalponi, � tas viss viņā sacēlās pret piedo�anu. Taisnīguma balss, apslāpēdama labsirdību, kliedza: �Nemū�am! Nemū�am!� Un ar nepielūdzamu �estu viņa dzina prom nekrietno Zerminijas tēlu.

Brī�iem, lai Zerminijas tēlu padarītu jo vairāk negrozāmi nosodāmu un pretīgu, de Varandeilas jaunkundze viņai piedēvēja tī�i izdomātus apmelojumus un pārspīlējumus. Nelaiķes drausmīgajam mantojumam viņa pielika klāt vēl jaunus �ausmu darbus. Viņa pārmeta Zerminijai arī to, kas nemaz nebija pārmetams. Viņa tai piedēvēja tum�u dvēseli, kas slēpa sevī noziedzīgus nodomus un urdo�as alkas pēc slepkavības. Viņai gribējās domāt un viņa domāja, ka Zerminija ir vēlējusies viņas nāvi, ka to ir gaidīt gaidījusi.

Bet pat �ais vistum�āko domu un aizdomu, brī�os de Varandeilas jaunkundzes priek�ā iznira vīzija, kas kļuva aizvien skaidrāka un skaidrāka. Viņas skatiena pievilkts, viņai tuvojās rēgs, kuru viņa nespēja uzveikt un kur� neļāva viņas rokām to atgrūst: de Varandeilas jaunkundze redzēja savas kalpones līķi. Viņa atkal redzēja seju, ko bija ieraudzījusi anatomikumā, krustā sistās seju, mocekles seju, kurā bija redzama gan sirds asiņo�ana, gan nāves mokas. Viņa redzēja tās dvēseli, ko no miesas apvalka spēj izdabūt ārā otrā redze, ko mums dāvā atmiņa. Un, jo vērīgāk jaunkundze �ai sejā ieskatījās, jo mazāk baiļu tā viņai iedvesa. Tā it kā aizvien vairāk un vairāk atbrīvojās no �ausmu zīmoga. Tajā bija paliku�as vienīgi cie�anas, izpirk�anas cie�anas, gandrīz grēku no�ēlo�anas, cie�anas, cie�anas miru�ā sejā, kuram gribētos raudāt... Un �ī sejas izteiksme kļuva aizvien maigāka un maigāka, tā ka beidzot jaunkundze tajā sāka saskatīt lūgumu pēc �ēlastības, lūgumu, kas ar laiku modināja viņā līdzcietību. Nemanot jaunkundzes domās iezagās tik daudz iecietības un piedo�anas, ka viņa pati par to brīnījās. Viņa sev jautāja, vai �ī nabaga sieviete ir tikpat nosodāma kā citas, vai tie�ām viņa pati ir izvēlējusies neceļus, vai varbūt dzīve, apstākji, viņas miesas prasības un liktenis izveidoju�i viņu par tādu radījumu, kāda viņa kļuva, atdevu�i viņu mīlas un sāpju varā... Tad pēk�ņi jaunkundze pārtrauca �īs domas: viņa bija gatava piedot!

Kādu rītu viņa steig�us izlēca no gultas.

� Paklau, jūs, tur... kā tak jūs sauci � viņa uzsauca kalponei. � Lai velns parauj jūsu vārdu, es to vienmēr aizmirstu ... 2igli, padodiet man drēbes ..� man jāiet kārtot darī�anas...

� Ap�ēlojieties, jaunkundz... paskatieties ta�u uz jumtiem... tie ir glu�i balti.

� Kas par to! Snieg � tas arī viss.

Pēc desmit minūtēm de Varandeilas jaunkundze kalpones pasauktajam fiakra ku�ierim sacīja;

� Uz Monmartras kapiem!

LXX

Tālumā stiepās �ogs, noslēguma �ogs, pavisam taisns un bezgala gar�. Sniega kārtiņa, kas klāja tā vir.su, pie�ķīra tam netīru rūsas krāsu. Kreisajā stūrī trīs kaili koki sniedza pret debesīm savus melnos, sausos zarus. Salts vēj� tos locīja, un tie skumīgi �alca kā kritalās.'Aiz kokiem viņpus �oga un cie�i tam līdzās slējās stabs ar �ķērskoku, kurā karājās viena no pēdējām Parīzes eļļas laternām. Sur tur vīdēja baltum balti jumti; tālāk pacēlās Mbn-marlras uzkalna slīpums, tērpies sniega līķautā ar netīriem zemes un smil�u ielāpiem. Aiz zemiem, pelēkiem �odziņiem, kāpdami uz aug�u pa nogāzi līdz divējām, melnām vējdzirnavām, rēgojās vārgi, kaili koki,kuruskupsnas miglā izskatījās mazliet violetas. Svina pelēkās debesis bija iekrāsotas saltos, zilganos toņos, it kā tām būtu uzpilējusi tinte; virs pa�as Monmartras vīdēja mākoņu plaisa, no kuras plūda tik dzeltena gaisma kā Senas ūdeņiem pēc stiprām lietavām. So ziemas mākoņu plaisu nemitīgi �ķērsoja neredzamu dzirnavu spārni, gausi spārni, kas kustējās tik vienmērīgi, it kā grieztu pa�u mū�ību.

Pie �oga, kuram bija pieplacis klāt sakaltis, salnas nobrūnināts cipre�u pudurītis, bija pla�s laukums, pa kuru līdzīgi diviem kupliem bēru gājieniem stiepās divas kolonnas cie�i kopā saspiestu, sa�ķiebu�os un nogāzu�os krustu. Sie krusti saskārās cits ar citu, grūstījās, mina cits citam uz papē�iem. Tie sa�ķiebās, krita un krizdami salūza. Vidū bija izveidojusies tāda kā izgāztuve, tālab da�iem bija jāpavirzās ārā no rindas, sānis: tie bija apsnigu�i, varēja redzēt tikai ārā izsprauku�os smagos koka krustu aug�galus, kas mazliet pacēla uz aug�u sniegu uz taciņām, kuras stiepās gar abām kolonnām un vidū bija mazliet iemītas. Nelīdzenās rindas līgojās, kā mēdz līgoties no vienas puses uz otru juceklīgi cilvēku pūļi garos pārgājienos. Melnie krusti ar. izstieptajām rokām izskatījās gari pēc spokiem, gan sērojo�iem cilvēkiem. Abas pajuku�ās kolonnas vedināja uz domām par sagrāvi, par izbiedētu, sakautu armiju. Bija tāda sajūta, ka acu priek�ā ir panikas pilna bēg�ana ...

Uz visiem krustiem bija sakarināti vainagi � imorteļu vainagi, balti papīra puķu vainagi ar sudraba pavedienu un melni papīra puķu vainagi ar zelta pavedienu; uz sniega fona varēja redzēt, ka tie visi apak�ā ir saplēsti un saņurcīti, drausmīgi kā atmiņas, no kurām citi miru�ie ir atteiku�ies, un savākti �eit kopā tikai tāpēc, lai kaut cik rotātu �os kapus ar citu kapu atkritumiem.

Uz visiem krustiem ar baltu krāsu bija uzrakstīts vārds, bet bija arī tādi kapi, uz kuriem krusta vietā bija iesprausti nolauzti koka zari, pie kuriem, karājās aukliņā piesieti papīriņi.

Pa kreisi, kur raka grāvi tre�ajai krustu rindai, grāvra�a kaplis meta gaisā melnas zemes pikas, kas atsitās pret balto .uzbērumu. Dziļ� klusums, dobj� sniega klusums klājās pāri visam, un bija dzirdami tikai divēji trok�ņi: mestās zemes apslāpētie būk�ķi un smagu, vienmērīgu soļu duna: vecs mācītājs melnu mantiju mugurā, melnu kapuci galvā, melnā stolā un netīrā, sadzeltēju�ā stihā-rijā, gaidīdams ierodamies bēru gājienu, centās sasildīties, dauzīdams ar lielajām galo�ām ceļa bruģi, kas veda garām krustu kolonnai.

Jā, tas bija kopējais kaps. �is laukums, �ie krusti un �is mācītājs it kā sacīja: �eit ir vienkār�o ļau�u miera vieta, �eit � nabaga -cilvēka nebūtība.

Ak, Parīze, visas pasaules sirds, lielā cilvēces pilsēta, līdzcietības un brālības di�ā pilsētai Tev ir lēnīgs gars, gadsimtiem vecas �ēlsirdības para�as, izpriecās tu neaizmirsti dāvanas ubagiem! Nabagais ir tavs pilsonis vienlīdz kā bagātais. Tavas baznīcas runā par Jēzu Kristu, tavi likumi runā par vienlīdzību, tavi laikraksti runā par progresu, visas tavas valdības runā par tautu; un, lūk, kur tu iemet tos, kas .mirst, tev kalpodami, tos, kas sevi sabeidz, radīdami tavu spo�umu, tos, kas iet bojā no slimībām tavās fabrikās, tos, kas ar sviedriem vaigā pūlēju�ies, lai tev sagādātu labklājību, izpriecas, greznību, tos, kas uzturēju�i tavu dzīvīgumu un troksni, tos, kas savas dzīves posmus iepin tavas garugarās pastāvē�anas ķēdē, tos, kas ir biju�i pūlis tavās ielās un ir biju�i tauta, kas kaldina tavu di�umu! Ikvienā tavā kapsētā �oga galā ir apslēpts apkaunojo�s kakts, kur tu steidzies viņus aprakt un tik skopi uzber viņiem virsū zemi, ka viņu zārka gals paliek redzams! �ķiet, ka tava �ēlsirdība izbeidzas reizē ar viņu pēdējo elpas vilcienu, ka gratis' tu viņiem dod tikai cie�anu gultu un ka pēc tam, kad viņi slimnīcā nomirst, tev, kas esi tik milzīga un varena, tev vairs nav vietas �iem cilvēkiem! Tu viņus samet kaudzē, sablīvē, sajauc kopā, kad viņi ir rimu�i, tāpat kā pirms simt gadiem sajauci kopā zem slimnīcas palagiem, kad viņi bija agonijā. Vēl vakar tev nebija pat tādu mācītāju, kas uz�ļāc svētītā ūdens lāsi uz kuru katru kapu: tiem netika dāvāta neviena lūgsna. Trūka pat �ās elementārās pieklāji-

¹ Gratis (Lat.) � bez maksas, par velti. bas: dievs nelikās traucēties! Bet kaps, ko mācītājs patlaban svētī, ir tāds pats: tas joprojām, rr caurums, kur prie�u dēļi sitas cits pret citu, kur miru�ie nav savās mājās. �eit ir kopīga trūdē�ana, neviens netrūd pats par sevi, visiem ir viens un tas pats kopīgs tārpu, mistrojums! �eit zeme ir rijīga, �eit Monfokona* steidzas uz katakom-bām... Jo miroņiem �eit nav vairāk nedz laika, nedz telpas trūdē�anai: viņiem tiek atņemta zeme, pirms viņu kauli ir ieguvu�i akmens nokrāsu un senatnīgumu, pirms gadi ir izdzēsu�i viņos pēdējās cilvēciskuma paliekas un atmiņas par miesu. �eit atkritumu tīrī�anu izdara tad, kad viņi vēl ir zeme, kad valgā zeme, kur iecērtas lāpsta, vēl ir viņi... Viņiem iedod zemi? Bet tās nepietiek pat tam, lai nomāktu nāves smaku! Vasarā vēj�, pūzdams pāri lāgā neaprakto miroņu izgāztuvei, aiznes sev līdzi uz dzīvo cilvēku pilsētu ne�ķīstus miasmus. Tveicīgās augusta dienās sargi �eit neielai� apmeklētājus: te lido mu�as, kurām ir līķa inde, nāvīgas mēra mu�as.

Pagājusi garām �ogam un velvju vārtiem, kas �ķir vietas, kas nodotas mū�īgā lieto�anā, no tām vietām, kas nodotas lieto�anā uz laiku, jaunkundze sasniedza kopējo kapu. Pēc sarga norādījuma viņa izgāja caur pēdējo krustu rindu uz jaunizrakto bedri. Soļodama pāri zemē iemītajiem vainagiem, sniegā ieputinātajai aizmirstībai, viņa nonāca pie kādas bedres, pie kapa spraugas. Bedre bija piesegta ar satrunēju�iem dēļiem un apsūbēju�u cinka plāksni, uz kuras kāds kapracis bija uzmetis savu zilo blūzi. �ai bedrē nepārtraukti bira zeme, un tajā bija saskatāmi trīs koka zārki visā savā drūmajā godībā: viens bija liels un divi mazāki aiz tā. Krusti, kas bija uzlikti pirms nedēļas, aizvakar, vakar, slīdēja uz leju līdz ar zemes nogruvumu; tie grima aizvien dziļāk un dziļāk un, it kā nonāku�i bezdibeņa malā, taisīja milzīgus lēcienus.

Jaunkundze sāka apstaigāt �os krustus, noliekdamās pār tiem, savām tuvredzīgajām acīm burtodama vārdus un datumus. Viņa pienāca pie astotā novembra krustiem: tā bija diena pirms Zerminijas nāves, Zerminijai bija jābiit kaut kur blakus. Devītajā novembrī bija uzlikti pieci krusti, cie�i kopā cits pie cita. Zerminijas �ai �upā nebija. De Varandeilas jaunkundze pagāja da�us soļus tālāk, pie krustiem, kas bija uzlikti desmitajā, tad vienpadsmitajā, tad divpadsmitajā. Atnākusi atpakaļ pie astotā novembra krustiem, viņa vēlreiz visu pārlūkoja: nekādu pēdu, galīgi�nekādu... Zerminija bija aprakta bez krusta! Nebija uzlikta pat nē koka pagale, pēc kuras viņu varētu uziet!

Beidzot vecā sieviete noslīga sniegā uz ceļiem starp divi krustiem, no kuriem viens bija datēts ar devīto, otrs � ar desmito novembri. Zerminijas mirstīgajām atliekām bija jābūt apmēram tur. Sis neizmērojamais zemes laukumiņ� bija kļuvis par Zerminijas neizmērojamo kapu. Lai par viņu aizlūgtu, bija Jāaizlūdz uz labu laimi starp diviem datumiem, � it kā liktenis būtu vēlējies, lai nabaga cietējas miesai zem zemes nebūtu vairāk vietas, kā viņas sirdij bijis zemes virsū.

Pa ceļam viņiem gadījās ormanis, viņi ielēca tā ratos; bet ormanis nebrauca pietiekami ātri, un brāļi nebija mierā ar �o pārvieto�anos, kurā pa�i jutās nekustīgi. Pēc minūtēm desmit viņi samaksāja vedējam un izkāpa.

Viņi gāja lieliem soļiem pa ielas vidu, lai priek�ā būtu brīva telpa, un brīnījās viens par otru, kad saskatīju�ies redzēja, ka abi tur cepuri rokā.

Viņi pusdienoja pirmajā krodziņā, kas gadījās pa ceļam, ta�u nepievērsa ēdieniem uzmanību, un, kad oficiants jautāja, ko viņiem pasniegt, viņi atbildēja:

� Dodiet man to, ko ēd tas kungs te blakus!

Tovakar Nello bija tikpat nerunīgs kā viņa brālis.

Pēc pusdienām viņi iegāja vairākās kafejnīcās, bet nekādi nespēja rimti nosēdēt.

Tad viņi apmeklēja vietas, kur ļaudis nepārtraukti nāk un iet, kur ķermenis ir kustībā un var izlādēt drud�aino satraukumu. Viņi iegriezās deju zālēs, kafe�antānos, kur ļau�u burzmā, �ilbino�ā gaismā, aiznesti citu gājēju plūsmā, viņi nepārtraukti griezās mehāniskā pastaigā ap skaļo orķestri, nekā neredzēdami, nekā nedzirdēdami, ar izdzisu�u cigāru zobos, tālu promeso�i no �īs vietas, no pasaules, no lietām, kuru vidū pavadīja visu vakaru, � tikai laiku pa laikam viņi pagriezās viens pret otru un nerunādami, tikai ar sejā atspoguļoto prieku teica: �7/7>

LXII

Nākamajā dienā abi brāļi atgriezās darbā cirkā, kur Nello iek�ējais apmierinājums darīja vēl dzēlīgāku, vēl draiskāku nekā jebkad pret Tompkinsu; D�annī paaicināja sānis direktoru un ielūdza viņu atnākt paskatīties jauno triku, ko viņi abi ar brāli izdomāju�i. Direktors jau ar nepacietību bija gaidījis paziņojumu par pilnīgu veiksmi, tāpēc atbildēja D�annī, ka rīt pulksten desmitos no rīta aizbrauks uz Ternu.

Nākamajā dienā norunātajā stundā direktors, rokas bik�u kabatās sabāzis, stāvēja pie tramplīna mazajā manē�ā. Viņa sejas vaibsti, brāļu darbam risinoties, it kā aizslēdzās, viņ� tanīs apslāpēja sajūsmu: tā amatieris, retu, interesantu greznumu lietiņu vērojot, rāda vienaldzīgu vaigu, baidīdamies, ka tiks prasīta pārāk augsta cena.

Abi brāļi nobeidza numuru, un D�annī, mazliet apjucis par skatītāju klusē�anu, ieprasījās:

� Nu kā?

� Pamatīgi... patiesi pamatīgi... Man labāk būtu paticis ziemas sezonā... bet mēs vēl pagūsim līdz brīvdienām, līdz medībām... Jā, es domāju, ka ar to gūsim panākumus... bet tos vajag mazliet uzkurināt... Jūsu triks pūlim neliksies tik efektīgs... bet tas, kas notiek zem kupola, liek skatītājiem nodrebēt, � un direktors piespieda elkoņus pie sa�ņaugtām krūtīm. � Presei ir jāizskaidro, cik bīstams jūsu triks... nāves briesmas... lai publika apjēdz. Mums vajag, atcerēties to, pamatīgu reklāmu... tās jums bija pamaz jūsu debijā... Atnāciet parīt pie manis, apspriedīsimies par aksesuāru pasūtī�anu un reklāmas organizē�anu, ar to es sāk�u nodarboties jau �ovakar... Tagad atpūtieties.., jūs esat atbrīvoti no jebkāda darba... Ziniet, ja numurs izdosies, esmu gatavs ieviest da�us grozījumus mūsu līgumā. Bet ir pilnīgi nepiecie�ami uzstāties pēc iespējas ātrāk.

Jau sasniedzis durvju slieksnī, lai nu kā gribēdams būt atturīgs ar uzslavām, direktors nesavaldījās un uzsauca abiem brāļiem:

� Ārkārtīgi pamatīgi!

LX1II

Turpmākās dienas, līdz pa�ai izrādes dienai, abi brāļi dzīvoja saldajā un mulsajā pacilātībā, kāda pārņem vājās cilvēciskās būtnes, kad tās pārsteidz negaidīta veiksme, necerēta ilgojumu piepildī�anās, likteņa pārsteigumi. Galva abiem kaisa, viņi tanī juta svētlaimīgu tuk�umu. Satrauco�ais, apslēptais prieks laupīja ēstgribu. Viņi soļoja pa ielu bruģi, un viņiem likās, ka iet pa mīkstu paklāju. Un katru rītu atmostoties viņi dienas gaismā mirkli brīnījās par savas laimes realitāti un it kā �aubīdamies jautāja: �Vai tikai tu neesi sapnis?�

LXIV

Atslēdznieks un galdnieks, noklausīju�ies D�annī norādījumus sakarā ar cirka jaunās atrakcijas izpildī�anai nepiecie�amās ierīces izstrādā�anu, projām iedami, vēl pie durvīm apsolīja, ka viss būs gatavs piecās dienās.

� Vai esat jau lasīju�i teātra avīzes? � direktors jautāja abiem brāļiem, pievilkdams sev klāt uz rakstāmgalda izmētātos laikrakstus, kuros atsevi�ķas vietas bija apvilktas ar sarkanu zīmuli. � Ap jūsu triku sākas a�iotā�a, kā saka novērtētāji izsolēs... Paklausieties, ko raksta vieni un ko citi.

�Dzird runājam par jaunu ārkārtēju triku...�, �Klīst valodas par kādu triku, ko profesionāļi uzskata par neiespējamu, bet kas pēc nedaudzām dienām tik�ot izpildīts Vasaras Cirkā...�, �Ja var ticēt apgalvojumiem, ko izsaka vingrotāji, tad Parīze drīzā laikā dabūs redzēt triku, kas ir cienīgs stāties blakus Leotāra trikiem...�, �Tik sare�ģīts un pārdro�s lēciens, kādu neuzdro�inājās veikt pat antīkie atlēti...�.

Jūsu uzstā�anās nav slikti reklamēta, vai ne?... Ziņkārība tagad ir iekairināta... pienācis laiks izkliedēt miglu. Jāsniedz publikai kaut kas no jūsu biogrāfijas, patiesas vai nepatiesas... Jūs sniegsit man da�us datus... Pikantai nezinā�anai rīt vajag sekot interesantām ziņām... Parīzei jāiepazīstas ar jūsu pagātni, paradumiem, ar jūsu izskatu, jūsu trika tap�anas vēsturi... lai jūs parīzie�iem būtu cilvēki, kurus pazīst pēc fotogrāfijām... noteiktas personības, kurām var simpatizēt... un par kurām jūsmo jau iepriek�... Protams, tagad jums noteikti jāatklāj, ka esat brāļi, un to mēs visur afi�ās rakstīsim, vai ne? Brāli Beskapē.

� Nē, � D�annī sacīja.

� Kā tā � nē?

� Nē, � D�annī atkārtoja. � Beskapē ir klejojo�u klaunu vārds... tagad mēs gribam to mainīt pret citu... kuru mēs pa�i izgudrojām.

� Un kāds tas būtu?

� Brāļi Zemgano.

� Zemgano.,. �is jūsu vārds tie�ām ir oriģināls... Tas sākas ar velni�ķīgu Z, kas ir kā fanfara... glu�i kā viena no mūsu uvertīrām, kurā starp bungu rīboņu �ķind zvaniņi.

� Jā, �is vārds mums bija turi

� Nudien, es jau biju pavisam aizmirsis.

� Tas Anglijā guva panākumus, � D�annī turpināja, � un es to atliku sānis, lai kādu dienu beidzot... Turklāt man patīk �is vārds, es nezinu kāpēc � vai drīzāk zinu gan. � Un D�annī nobeidza, it kā pats ar sevi runādams: � Mēs esam �igāni... un �is vārds � neesmu dro�s, vai esmu to izgudrojis... man �ķiet, ka tas dzīvo manā atmiņā kā skanīgs �uksts, kas bie�i bija uz mūsu mātes lūpām... kad es vēl bijtTpavisam mazs.

� Lai notiek � Zemgano, � direktors sacīja. � Un cik daudz laika jums vajadzēs mēģinājumiem cirkā?

� Augstākais, trīs vai �etras dienas... Tikai jāizmēģina jaunais tramplīns.

� Ļoti labi. Kopā ar piecām dienām, ko prasa namdaris un atslēdznieks... mēs varēsim uzstāties pēc desmit dienām ... Tā, kur jūs esat dzimu�i un kur......

LXV

Izrādes dienā brāļi paēda pusdienas trijos un devās uz cirku, kad sāka nākt publika.

� D�annī, vai atceries Ziemas Cirka ieejas durvis? � pēc ilgās klusē�anas Nello pēk�ņi jautāja brālim.

� Un kas tad ir?

� Vai atceries tās mūsu debijas dienā?... Apkārtne tum�a un tuk�a, pie kases � neviena cilvēka, un pie ieejas vecs sagrabējis fiakrs ar aizsnaudu�os ku�ieri... Neesi aizmirsis, ka mēs apstājāmies, pirms gājām iek�ā, noskatījāmies skumji uz to visu un nodomājām: neveicas mums dzīvē... Vai atceries, pie durvīm divas zirgu statujas apsnigu�iem krustiem, un melnajā naktī tum�ā ēka, kur pa milzīgajiem logiem varēja redzēt sarkanas sienas... uz to fona divas nekustīgas kontrolieru cepures un pret barjeru atbalstījies policists kaskā... vienīgie cilvēki tuk�ajā vestibilā.

� Nu un tad?

� Un ja nu �odien Vasaras Cirkā būs kaut kas līdzīgs?

D�annī izbrīnījies paraudzījās brālī, it kā būtu pārsteigts, ka Nello, kas parasti ir tik pārliecināts, patlaban bīstas par panākumiem; viņ� pasteidzināja soļus un, kad abi jau bija pavisam tuvu cirkam, atbildēja:

� Nu skaties.

LXVI

Tanī vakarā, jaukajā vakarā, kad abiem brāļiem vajadzēja izpildīt D�annī iecerēto triku, ap Vasaras Cirku valdīja liela rosība, īpatnējais drud�ainais satraukums, kāds ir parasts pirms teātra izrādēm, kurās iz�ķiras kāda talanta nākotne vai dzīve, un parīzie�i steidzās uz tām, vieglprātīgi cerēdami redzēt, kā uz galvaspilsētas skatuves tiek iznīcināts cilvēks. Bulvāra mitrais asfalts iekaucās zem grezno ekipā�u riteņiem, un ik mirkli uz trotuāra izkāpa elegantas sievietes. Vīna sakarsētie programmu pārdevēji pilnā rīklē ziņoja par izrādi, un pie kasēm, kas bija nebeidzamu rindu apsēstas, slaistījās lunkani puikas � nākamie vingrotāji, kas slepus vingrinājās Parīzes nomales akmeņlauztuvēs, � tie te ieradās pēc jaunākajām ziņām un gaidīja pie vārtiem.

Vienmērīgā gāzes gaisma apspīdēja krā�ņi dzeltenas, nupat iespiestas afi�as, kurās ar milzīgiem burtiem bija rakstīts:

DEBIJA

BRĀĻI ZEMGANO

Cirka iek�ieni apjoza plata etrusku frīze, kurā bija attēlotas antīko vingrotāju nodarbības: pirmo plafona apli rotāja trofejas � vairogi, izdurti cauri ar �ķēpiem un vaiņagoti ar bruņu cepurēm, otrā aplī uz medaljoniem aiz pavērtiem aizskariem bija attēlotas kailas amazones izjādē uz nevaldāmiem zirgiem; pie trauslām dzelzs arkām pakārtās lustras meta spo�u gaismu no velvēm kā piltuvē uz pirmajām galerijām un apspīdēja uz soliņu sarkanā samta un balti nokrāsoto muguriņu fona vīrie�u pūli, kuru vidū sievie�u gai�ie tērpi pagaisa, pūli ar netīri sārtiem plankumiem seju vietā, tum�āku pūli nekā citos teātros. Un �is pūlis izskatījās vēl blāvāks un drūmāks, kad uz tā melnā fona izcēlās �etrdesmit pēdu augstu kāpņu galā strādājo�ais ekvilibrists sudraba vizuļiem ap�ūtā kostīmā un meitenīte akrobāte, kas vieglos bruncī�os griezās ap savu trapeci, un jātniece, uzlikusi kāju uz Herkulesa gū�as, kur� stāvēja uz diviem zirgiem, � graciozi atliekusies kā silfīda, un viņas balto svārku krokotais volāns plīvoja virs bezkrāsaina triko, tā ka viņas miesa izskatījās bāli sārta kā Saksijas porcelāna statuetei.

Cirka publika, �is juceklīgais sablīvējums, spie�anās, lau�u ņudzo�ā drūzma un �ī gaisma, kas sejas it kā izkausē un uzsūc apģērbu audumu, � vai tas viss neatgādina Goijas apbrīnojamās litogrāfijas: skatītāju tribīnes vēr�u cīņās, milzums seju, izplūdu�as un reizē saspringtas?

�eit arī gaidī�ana nav tāda kā citur. Tā ir nopietna, pārdomāta; �eit vairāk nekā citur katrs noslēdzas sevī. Pār spēka un veiklības bīstamajiem vingrojumiem, pār to nenoliedzamo lielumu lidinās atbalss no saviļņojuma, kāds pacilāja romie�u krūtis agrākos laikos, Vecā Cirka spēlēs, un sirds jau iepriek� sa�ņaudzas, pār muguru pārskrien auksti tirpuļi no neprātīgās drosmes, no nāves briesmām, kas draud �iem ķermeņiem zem kupola, no svinīgā �Jā�, ar kuru viens aicina otru uz tik�anos tuk�umā, no �Ir�, kas varbūt ir nāve.

Cirks bija pārpildīts. Pirmajā galerijas rindā, abās pusēs no ieejas, drūzmējās lieli kalsnēji ve�i ar sirmām ūsām un bārdiņu, ar īsiem matiem, aizsukātiem aiz skrim�ļai-nām, lielām ausīm, � pēc skata tie varēja būt atvaļināti kavalērijas oficieri, tagad manē�u īpa�nieki. Uz tā pa�a soliņa rūdīta acs saskatītu vingro�anas skolotājus, civilā ģērbu�os ugunsdzēsēju kapteiņus, māksliniekus, un viņu vidū, balstīdamies uz spieķa, ar pūlēm nāca atsēsties jauns ārzemnieks ar karakula cepuri galvā � pret viņu izrādes laikā viss cirka personāls izturējās ārkārtīgi laipni. Bet eja, kas ved uz staļļiem, par spīti uzrakstiem, kuri aicina ieņemt vietas zālē, bija tik pārpildīta, ka pat jātniekiem ar zirgiem bija grūti izspraukties cauri � �eit sportisti un klubu slavenības strīdējās cits ar citu par vietu uz viena no diviem soliņiem, no kuriem varēja, kājās stāvot, skatīties izrādi, � �eit bija arī Tompkinsa, kas tovakar nestrādāja un ar redzamu interesi gaidīja abu brāļu uzstā�anos.

Programmas sākumu publika uzņēma pilnīgi vienaldzīgi, nekādu starpgadījumu nebija, tikai laiku pa laikam kāda klauna smieklīgs kritiens izraisīja jaukus, dzidrus bērnu smieklus, kas turpinājās aprautos �o!� � tie ska-.nēja kā līksma �ago�anās.

Priek�pēdējais numurs beidzās vispārējā neuzmanībā � nogurums, garlaiko�anās, skatītāji �vīkāja ar kājām, atlocīja jau izlasītas avīzes un aplaudēja negribīgi, it kā piespiesti pasniegtu �ēlastības dāvanu.

Beidzot, kad pēdējais zirgs aizgāja no arēnas un jātniece bija divas reizes palocījusies, zālē vīrie�i �ur tur piecēlās, pastaigājās, izraisījās spraigas sarunas, no abām ieejas pusēm atplūda skaļā balsī izteikti spriedumi, da�i atsevi�ķi teikumi pārskanēja vispārējo dunoņu.

� �etrpadsmit pēdu, jā, kad es jums saku, �etrpadsmit pēdu augsts lēciens... Paskaitiet pats! Vispirms attālums starp tramplīnu un mucu � se�as pēdas, muca � trīs pēdas, vecākais brālis � piecas pēdas un varbūt vēl vairāk... Tātad jaunākajam jālec �etrpadsmit pēdu, vai ne?

� Tas ta�u ir pilnīgi neiespējami. Cilvēks spēj lēki, augstākais, divu savu augumu augstumā... un arī tikai ar ģeniāla meistara izgatavotu tramplīnu.

� Ir tomēr biju�i neparasti panākumi tāllēk�anā... Piemēram, tas anglis, kas pārlēca vecajā Tivoli grāvi, kas bija trīsdesmit pēdu plats. Pulkvedis Amoross...

� Senie atlēti ta�u lēca �etrdesmit septiņas pēdas...

� Vai tas var būt.., tad dro�i vien ar kārti!

� Kungi, ko jūs man stāstāt par lēk�anu tālumā.., Tagad runa ir par lēcienu augstumā, vai ne?

� Piedodiet, es lasīju vienā grāmatā, ka klauns Djū-hersts, Grimaldi laikabiedrs, lēcis divpadsmit pēdu augstumā cauri zaldāta bungām.

� Pilnīgi pareizi, lēciens augstumā, kas kļuva parabolisks, un tādus mēs redzam katru dienu... bet viņu lēciens būs pilnīgi vertikāls,., tas ir kā lēciens kamīna dūmenī.

� Kāpēc tu negribi tam ticēt?... Viņi ta�u to ir veiku�i un veiks vēl... Teātra avīzē tas ir apstiprināts.

� Tas varbūt vienreiz nejau�i izdodas un vairāk neatkārtosies.

� Cienītais kungs, varu jums dro�i apgalvot, to man stāstīja pats direktors, ka savu triku viņi izpildīju�i vairākas reizes savā mājā un pat �eit.,, un nekad nav cietu�i neveiksmil

� No kurienes viņi uzradu�ies?

� Vai tad tu viņus stallī nepazini?.,, Viņi �eit ir jau vairākus gadus.., bet tāds ir paradums: kad �ie (audis rada jaunu numuru, viņi maina vārdu.

� �etrpadsmit pēdu augstumā un vertikāli, es joprojām nespēju tam ticēti Jo vairāk tāpēc, ka man ir stāstīts: muca esot �aura, un, kad uz tās stāv vecākais, tad jaunākajam pārlēkt nebūs viegli. Mazākais pieskāriens,.,

� Ak, vai tad jūs nezināt... �eit koka muca vienmēr ir no audekla... stingra un cieta ir tikai priek�ējā daļa, kur lielais brālis nostājas.

� Patiesi, esat gan jūs savādnieki... Katru dienu tiek darīts kaut kas tāds, ko agrāk uzskatīja par neiespējamu ... Ja pirms Leotāra debijas...

� Es domāju glu�i tā.aat kā tu... un tomēr jaunākajam... Un vai tam visam netik�ot pievienoti vairāki virs mucas vienlaicīgi izpildīti saltomorlale?

� Draugi, vai gribat zināt manas domas? Es patlaban negribētu būt viņu vietāl A, tur jau viņi nākl

�is �A, viņi nāk!� noskanēja pa visu cirku kā dobja, varena balss, kurā saplūda svētlaimīgā izbrīnā pavērto lūpu �uksti.

Parādījās D�annī, brālis viņam sekoja, un kalpotāji pa to laiku, zālei skaļi trok�ņojot, sāka novietot platformas daļas, tā nobeidzās ar tramplīnu; platformas gals sākās ieejas pasā�as vidū un iesniedzās arēnā soļus divdesmit. Rokas aiz muguras salicis, D�annī uzmanīgi un nopietni uzraudzīja, kā novieto un pielāgo koka daļas, �ad tad uzsperdams ar kāju pa dēļiem, lai pārbaudītu to izturību, un reizēm īsi pateica brālim kādu iedro�ino�u vārdu, laiku pa laikam uzmezdams spo�ajai publikai mierīgu un pārliecinātu skatienu. Nello sekoja viņam soli pa solim acīm redzami uzbudināts � tas izpaudās tādā kā apjukumā, viņ� �estikulēja, it kā viņam saltu, � tā mēdz būt, kad miesa vai dvēsele ir satraukta.

Nello bija burvīgs. Tovakar viņam mugurā bija triko, it kā nosegts ar zivju zvīņām, kas atspoguļoja katru muskuļu kustību, strāvojot kā dzīvsudrabs perlamutra spīdumā. Sā zaigojo�ā un mirdzo�ā ķermeņa formām pievērstie binokļi apbrīnoja viņa smuidrā auguma mazliet sievi�ķīgo veidojumu, apaļajās rokās bicepsi neizcēlās, ta�u tanīs varēja jaust iek�ēju spēku.

Tramplīns bija novietots, zālē modās ziņkārība un iestājās klusums. Tad nostiprināja �etrus balstus, kas sniedzās se�u pēd.u augstumā pāri tramplīnam, �etrus dzelzs stieņus burta S formā, kuri uz zemes stiepās katrs uz savu pusi, bet aug�galā bija savienoti ar gludu dzelzs stīpu, kurai bija robota apmale. Tuvojoties iz�ķiro�ajai stundai, D�annī, nopietns un domīgs, uzlicis roku brālim uz pleca, joprojām vēroja sava trika sagatavo�anas darbus, te pēk�ņi viņu kāds izsauca ieejas pasā�ā. Un tūlīt Nello, palicis viens, nekustīgi bezdarbīgs stāvēdams cirka vidū, kļuvis par visu uzmanības objektu, apjuka tāpat kā bērnībā, kad Beskapē cirkā sāka pirmo reizi parādīties, viņ� pameta arēnu un devās meklēt brāli.

Tad stingajā klusumā, kas bija pārņēmis visus, uz �etrus balstus vainagojo�ās stīpas tika uzcelta balta muca, pēk�ņi iedārdējās skaļa un griezīga mūzika, ar kādu cirkā pātago muskuļu enerģiju, uzmundrina varonīgos pārgalvniekus.

D�annī bija gribējis vēl uzmest pēdējo skatienu tramplīnam un pārbaudīt, vai muca pareizi novietota, bet pie uvertīras skaņām viņ� metās atpakaļ uz ieejas pasā�u. Mūzika spēji apklusa, un pilnīgajā klusumā, kur likās pat, ka skatītāji aiztur elpu, atskanēja vingrotāju varenie soļi uz atsperīgajiem dēļiem, un viņ� gandrīz tanī pa�ā mirklī parādījās uz mucas apmales pilnīgā līdzsvarā.

Atkal iedārdējās mūzika, sveicot vingrotāja veiksmi, un aplausu vētra, kas cirkā uzbrāzmo tikai pēc varonīga trika, un tad skatītāji ieraudzīja, nekā skaidri nesaprazdami, ka D�annī pieliecies un pārsteigts skatās uz mucu, un izstiepj roku atpakaļ, it kā gribētu apturēt brāļa ieskrējienu, ta�u Nello jau bija redzams lidojumam sagatavotā pozā: rokas kā spārni izslietas gaisā, delnas atslābinātas. Un mūzika jau spēji apraujas, liekot sirdīm krūtīs sa�ņaugties, Nello devis brālim pēdējo signālu no tramplīna, un D�annī, izslējies, pāri plecam izmet svārstīgu, satrauktu, izmisīgu �Jā�, kas skanēja kā ��ēlīgais dievs!� � tā izsaucas cilvēks ārkārtējos mirkļos, kad ir par kaut ko jāiz�ķiras un nav laika apsvērt, izprast draudo�ās briesmas.

Nello kā zibsnis pār�āvās pa tramplīnu visā garumā, bez trok�ņa ar kāju pēdām skarot skanīgo dēļu segumu, � uz krūtīm viņam lēkāja kaut kas spīdo�s, līdzīgs amuletam, kas dro�i vien bija izspraucies no triko. Viņ� asi uzsita ar abām kājām pa lokano dēļu galu un uz�āvās, var teikt, tika nests un atbalstīts gaisā ar visu uz aug�u pievērsto seju sasprindzinājumu.

Bet kas tad notika �ajā satraukuma pilnajā mirklī, kurā pūlis meklēja, gandrīz jau redzēja jauno vingrotāju uz brāļa pleciem?... D�annī, zaudējis līdzsvaru, gāzās lejā, un Nello, krītot no mucas, spēcīgi atsitās pret tramplīna galu un novēlās zemē � viņ� piecēlās un atkal saļima.

Baiss apslāpēts kliedziens pār�alca zāli; D�annī, tēvi�ķīgi pacēlis uz rokām brāli, nesa viņu projām no arēnas, un viņa acis pauda briesmīgo satraukumu, kāds atspoguļojas no kaujas lauka iznesto ievainoto acīs, kad tie �ķiet ar skatienu jautājam apkārtnei: kā ir ar manu ievainojumu, kas ar mani notiks?

LXVII

Baismīgajam apslāpētajam kliedzienam, pēc jaunā vingrotāja kritiena satraukto sir�u trīsām bija sekojis drūms sastingums, un līdz ar �o sastingumu skatītāju pārpildītajā zālē iestājās klusums � tas, kā teicis viens vienkār�s cilvēks, �au�alīgais klusums, kas uzgulst ļau�u masai tūlīt pēc pēk�ņas katastrofas; cauri klusumam �ur tur tālumā ieskanējās meitenī�u �ņuksti, mātes tos apslāpēja, spie�ot bērnus pie krūts. ✓

Visi palika nekustīgi savās vietās, it kā izrāde nebūtu liktenīgi beigusies; visi juta nepārvaramu dziņu vēlreiz redzēt nokritu�o vingrotāju, redzēt kaut uz mirkli, ka viņ�, kaut roku atbalstīts, stāv uz savām kājām un ar savu klātbūtni parāda, ka ir vēl dzīvs.

Uniformisti glu�i kā zaldāti, kas saņēmu�i pavēli nekustēties, kā blīva siena aizsprostoja ieeju uz iek�ējo pasā�u, rokas atbalstīju�i uz barjeras, galvas nodūru�i, tā ka viņu sejās nekā nevarēja izlasīt. Arēnas vidū vēl stāvēja pēdējā numura pamestās sastatnes un aksesuāri; mūziķi ar aizturētu elpu vēl turēja rokās savus instrumentus; un �ajā sastingu�ajā pasaulē spēka spēļu izrādes rosīgās un trok�ņainās dzīves pēk�ņā apstā�anās bija savādi traģiska.

Laiks ritēja, bet par jaunekli vēl nekādu ziņu.

Beidzot viens uniformists atdalījās no grupas, paspēra da�us soļus arēnā � gaidītājiem izlauzās no krūtīm atvieglojuma nopūta �, viņ� trīs reizes palocījās un sacīja:

� Direkcija liek jautāt, vai publikā varbūt ir kāds ķirurgs.

Kaimiņi jautājo�i saskatījās, saknieba lūpas, bezcerīgi pakratīja galvu, bet kāds vēl jauns cilvēks ar gariem matiem, domīgām melnām acīm spraucās cauri skatītāju pūlim, starp soliem un devās uz ieeju, un visu acis viņam sekoja ne�ēlīgā ziņķārē.

Skatītāji joprojām palika sē�am savās vietās, nevarēdami saņemties un aiziet, gaidīdami un it kā nolēmu�i gaidīt bezgalīgi.

Kalpotāji, satraukti rokas plātīdami un sa�ukstēdamies, ķērās pie tramplīna novāk�anas, citi sāka dzēst nost gaismas, un jau pustum�ajā zālē nāca nakts, ta�u neviens necēlās no soliem, un tad vietu ierādītājas sāka ņemt nost mazos soliņus skatītājām zem kājām un pamazam bīdīt ļaudis uz durvīm, ta�u pūlis vilcinājās, galvas vienmēr griezās atpakaļ uz to vietu, kur bija aiznests Nello, pār klusējot aizejo�ajiem cilvēkiem pacēlās neskaidras valodas, miglainas baumas, nenoteikti �uksti, kas �aurajos koridoros izvērtās par �ādu teikumu: �Jaunākajam abas kājas lauztas.�

LXVII1

Ķirurgs, nometies uz ceļgala, pārliecās pār Nello, kas bija noguldīts uz batuda, uz liela matra�a, uz kura lec visa trupa volti�ē�anas numuros, ar kuriem parasti izrāde tiek nobeigta.

Ap cietu�o grozījās cirka artisti un kalpotāji; paskatīju�ies uz Nello bālo seju, viņi aizgāja vai pa kaktiem sāka klusā balsī sarunāties par publiku, kas negrib izklīst, par teātra ārsta nelaikā saslim�anu un vēl par abu brāļu trika vajadzīgās audekla mucas apmainī�anu pret koka mucu, kura nezin no kurienes bija uzradusies; un tas viss tika pārtraukts ar izsaucieniem: �Tas ir savādi!... Tas ir dīvaini!... Nesaprotami!...�

Diezgan ilgi iztaustījis Nello kājas, ķirurgs izlaida no rokām labo kāju, kuras pēda saplēstā triko bija sagriezusies �ķērsām un nekustīgi karājās; ārsts pacēla galvu un sacīja turpat blakus stāvo�ajam direktoram:

� Jā, lauztas abas kājas... Un labajā kājā bez liela kaula lūzuma ir lūzums arī pie pēdas... Tūlīt uzrakstī�u zīmīti uz manu slimnīcu... Es pats izdarī�u ievilk�anu... jo kājas ta�u... tās ir �ā zēna maize!

� Viņ� ir... mans īstais brālis, es viņu ļoti mīlu, � sacīja D�annī, nometies ceļos matra�a otrā pusē, � ārsta kungs, es jums samaksā�u... kā bagātnieks... drīz vien.

Ķirurgs paskatījās uz D�annī ar savām lielajām, maigajām un skumjajām acīm, it kā lēni ieurbdamies lietās un dzīvās būtnēs: redzot �ā cilvēka apvaldītās sāpes un dziļo izmisumu, ārsts jautāja:

� Kur jūs dzīvojat?

� Ai, ļoti tālu, ārsta kungs!

� Bet kur � es jums prasu? � ķirugs gandrīz skarbi jautāja.

� Labi, � viņ� sacīja, kad D�annī bija uzdevis savu adresi, � �ovakar man ir jāapmeklē slimnieks Sentonorē priek�pilsētas galā. Bū�u pie jums ap pusnakti. Pagādājiet skalus, ģipsi, saites... Katrs aptieķnieks pateiks jums, kas ir vajadzīgs... �eit kaut kur ir jābūt nestuvēm... tās pieder pie �ejienes aksesuāriem � tad slimniekam mazāk sāpēs, kad viņu pārnesīs.

Ķirurgs palīdzēja iecelt jauno klaunu nestuvēs, un, kamēr tās nesa, viņ� ārkārtīgi piesardzīgi atbalstīja divās vietās lauzto kāju, novietoja to ērtāk un sacīja Nello:

� Pacietieties, manu zēn, vēl pāris stundas un es bū�u pie jumsi

D�annī saviļņots aiz pateicības, pieliecās pie ārsta rokas, gribēdams to noskūpstīt.

LXIX

Naktī tālajā ceļā no cirka līdz Ternai starp gājējiem, kuri atskatījās uz viņiem, D�annī soļoja blakus nestuvēm it kā automātiski, ar pārakmeņoju�os seju, kādas Parīzē var redzēt dienas laikā tiem, kuri pavada uz slimnīcu nāvei nolemtos.

Nello ienesa viņa istabiņā, un ķirurgs ieradās gandrīz tanī pa�ā mirklī, kad D�annī ar divu cirka kalpotāju palīdzību ieguldīja brāli gultā.

Ievilk�ana bija �ausmīgi sāpīga. Vajadzēja izdarīt kājas ekstensiju, tāpēc ka lūzuma vietā kauli bija mazliet iz�ķobīju�ies. D�annī nācās uzmodināt kādu kaimiņu, un viņi divatā ņēmās stiept kāju.

Nello sāpes izpaudās tikai drud�ainā sejas vaibstu sarauk�anā, un visnegantāko mocību laikā viņ� ar sirsnīgiem skatieniem centās iedro�ināt brāli, it kā sakot, lai D�annī, kas bija kļuvis pavisam bāls, nebaidās darīt sāpes.

Beidzot, kad lielakaula daļas bija savienotas, skali aplikti un sākās apsaitē�ana, jūtīgais D�annī, kas līdz �im bija stingri turējies, pēk�ņi krita nesamaņā � tāpat kā tie karavīri, kuri, redzēju�i daudzus kauju laukus, zaudē samaņu, ieraugot asinis, ko sieva dzemdībās zaudējusi.

* LXX

Kad pārsie�ana bija nobeigta, ķirurgs aizgājis, virs gultas pakārts spainis, no kura uz Nello kājām pilēja auksts ūdens, kad sāpes mazliet norima, viņa pirmie vārdi bija:

� Saki, D�annī, ko viņ� teica, cik ilgi tas vilksies?

� Viņ� nekā neteica... es nezinu... Pagaidi, man �ķiet, ka Midlsboro... tu jau atceries... lielais Adams salauza kāju... viņ� noņēmās ar to pusotra mēne�a.

� Tik ilgi!

� Paklau, tu ta�u nedomā tagad...

� Man slāpst... dod man dzert.

Tad Nello sākās drudzis, viss ķermenis viņam dega, un asajām sāpēm no lūzuma sekoja vēl citas sāpes, reizēm tikpat nepanesamas: krampji, spēja sarau�anās, kas radīja jaunu lūzuma iespaidu salauztajos locekļos; turot nekustīgu papēdi uz spilvena, galu galā rodas sajūta, ka tur ciets priek�mets urbjas miesā un nervos; moko�s bija arī aukstums kājās, necie�ams aukstums no nepārtrauktās ūdens pilē�anas. Gan drudzis, gan sāpes, kas jo sevi�ķi pastiprinājās vakaros, veselu nedēļu laupīja Nello nakts miegu.

LXXI

Sīm nemierīgajām naktīm sekoja tāds nogurums, ka Nello nomodā bija tikai da�as stundas. D�annī sargāja brāļa miegu, ta�u itin drīz drūmais kāju nekustīgums, ķermenim nemierīgi grozoties, sejas savieb�anās, neapzinātas �ēlabas, kas izlauzās no gulētāja mutes un kādas no viņa nomodā nedzirdēja, � uz D�annī plūda mēmi pārmetumi, un pēc kāda brī�a viņ� piecēlās, iedams uz pirkstgaliem, klusi paņēma cepuri un izgāja, lūgdams lopkopēju no kaimiņmājas, lai tā pa viņa prombūtnes laiku pieskata Nello.

Neapzinādamies, kur iet, viņ� vienmēr nonāca Buloņas me�ā, kas atradās tuvu pie viņu mājas; D�annī vairījās no galvenajām alejām, kuras piepildīja �odienas laimīgo līksmais pūlis, � viņ� iegriezās kādā nomaļā alejiņā.

Gājiena saviļņots, viņ� sāka balsī izteikt savas sāpīgās domas; tās izpaudās saraustītos izsaucienos, kādos izlau�as lielas un dziļas vientuļa cilvēka bēdas.

� Kāda muļķība!... Vai mums nebija jauki kā agrāk... kāpēc vajadzēja vēlēties ko citu?... Kāda vajadzība, es prasu, bija, lai runātu, ka mēs esam veiku�i lēcienu, kādu citi nav varēju�i veikt?... Ak, posts!.,. Vai tas viņam kaut ko deva?... Tikai es!... Jo viņam nebija manas sasodītās godkāres, lai par viņu runa!... Un, kad zēns spurā-jās pretī, es teicu: leci... Un viņ� lēca � par spīti visam... Viņ� lēca, tāpēc ka viņ� būtu lēcis arī upē, ja es liktu to darīt... Ak, kaut varētu atgriezties Marengotas laikosi... Kā es viņam teiktu... nodzīvosim kā balagāna klauni visu mūsu sunisko dzīvi... Esi... Jā, tikai es viens ... esmu vainīgs pie �īs nelaimes!

Un ilgi, domādams par brāļa ziedo�o jaunību, par viņa bezrūpību un laiskumu, par viņa tieksmi uz vieglu, mierīgu dzīvi bez pūlēm un bez sīkumainas godkārības tīko-jumiem, D�annī aptvēra, cik ļoti viņ� ar savu piemēru, ar alkām pēc slavas, ar stūrgalvīgo nevēlē�anos precēties ir traucējis, kavējis, bijis par �ķērsli brāļa dzīvē, kas visa bijusi upurēta viņam, D�annī, un beidzot viņam izlauzās no�ēlas un pa�pārmetumu pilni vārdi:

� Turklāt... vai nebija pavisam skaidrs... uz viņu gūlās viss trika smagums!... Ar ko es riskēju?... Turpretī viņ� ... piecas pēdas augstāk... lēkt piecas pēdas augstāk... un manā sasodītā galvā ne mirkli neienāca doma, ka viņ� var nosisties... Jā, jā, neko sacīt... Es tur biju kungs, rokas sabāzis kabatās... Kāds noziegums!... Esmu pie visa vainīgs!

Strauji iedams platiem soļiem, viņ� klusā niknumā ar spieķi pātagoja pa labi un pa kreisi garo zāli abās alejas malās, un ceļmalas nabaga stādu liek�anās uz salauztiem kātiem atviegloja viņa cie�anas.

LXXI1

Ķirurgam patika abi brāļi un viņu brālīgā draudzība; pirmajā nedēļā viņ� bija ieradies katru dienu noregulēt apsaitējumu, te palaist vaļīgāk, te savilkt cie�āk. Pēdējā vizītē viņ� sacīja D�annī:

� Kaulu stāvoklis ir pareizs... satūkums ir pazudis... saaug�ana norit normāli... Jūs sakāt, ka naktis joprojām ir smagas? Drud�a tomēr vairs nav... Ja vēlaties, iedo�u jums kaut ko nomierino�u, lai viņ� varētu aizmigt.

Ārsts uzrakstīja recepti.

� Skaidri redzams, � viņ� turpināja, � jūsu brāli apbēdina viņa nekustīgums ... nelaimīgais vingrinājumu pārtraukums ... nabaga zēnu kremt un nomoka tas... bet vispārējais stāvoklis, varat būt mierīgs, nedara nekādas raizes... un pēc da�ām dienām pazudīs nervozais sa* traukums un bezmiegs... Ta�u ar kājām � tas ies ilgāki

� Kā jūs domājat, ārsta kungs, cik ilgi viņam vajadzēs palikt �ādā stāvoklī?

� Domāju, ka nostāties uz kruķiem viņ� nevarēs ātrāk kā pēc diviem mēne�iem... tā, pēc septiņām nedēļām... Starp citu, kruķus pasūtiet jau tagad... kad viņ� tos redzēs, tad cerēs, ka drīz varēs staigāt.

� Un kad, ārsta kungs...

� AI Mans nabaga draugs, jūs, bez �aubām, gribat man jautāt, kad viņ� spēs atkal ķerties pie darba?... Ja būtu tikai lūzums kreisajā kājā, bet viņam ir divi lūzumi labajā... un nopietni lūzumi, kas skar locītavu... Piķis un zēvele, � viņ� turpināja, � zēns staigās, staigās bez kruķiem, bet... Daba gan reizēm dara brīnumus... Vai gribat man vēl kaut ko jautāt?

� Nē, � D�annī sacīja.

LXX1II

Opijs, kas ietilpa nomierino�ajā mikstūrā, ko Nello vakaros ieņēma, piepildīja viņa drud�aino miegu ar juceklīgām vīzijām.

Vienu nakti viņ� sapņoja, ka ir cirkā. Tas bija cirks un tomēr nebija cirks, tā sapnī savādi notiek: mēs pazīstam sevi vietās, kas nav saglabāju�as nekā sava, kur viss ir pārvērties. Toreiz cirks bija pieaudzis milzīgs un skatītāji kas sēdēja arēnas otrā pusē, viņam likās izplūdu�i un bezsejaini, it kā atrastos ceturtdaļjūdzes attālumā, un lustras �ķita ik mirkli vairojamies un nebija izskaitāmas � lustru gaisma bija neparasta un mazliet līdzīga sve�u liesmu atspīdumiem spoguļos; orķestris bija liels, kā vesels teātris, un mūziķi tur ārdījās kā negudri, bet neizvilināja nevienas skaņas no savām mēmajām vijolēm un neskanīgajām taurēm. Bezgalīgajā telpā ņirbēja mazu bērnu augumiņu virpulis virs neredzamu cilvēku kājām, auļoja zirgi ar jātniekiem, kas sēdēja uz vējā plīvojo�ām astēm, gaisā lidinājās akrobātu ķermeņu parabolas, tie nekrita, it kā būtu bezsvara priek�meti. Un tālē aizstiepās garas trape�u rindas, uz tām trauca nebeidzams saltomor-tale\ un atvērās bezgalīgas stīpu alejas, pa kurām nepārtrauktā virknē gāja sievietes gaisīgos svārciņos, bet no Svētās Dievmātes katedrāles torņa augstuma lēkādamas nāca lejā nesatraucamas virves dejotājas.

Tas viss sajaucās, izdzisa tumsto�ajā gāzes gaismā, un cirkā ielauzās tūksto� klaunu, uz viņu piegulo�ajiem melnajiem kostīmiem ar baltu zīdu bija uz�ūti skeleti, mute viņiem bija melna papīra gabali, tāpēc tās izskatījās kā bezzobaini melni caurumi. Visi, saķēru�ies cits ar citu, viņi soļoja apkārt ārēnai, �ūpodamies vienmērīgi un līdzīgi, iz-vīdamiej kā gara �ūska. No zemes izauga mazi stabiņi, un pēk�ņi tūksto� klauni sēdēja katrs uz savas stēlas � ar plaukstām aptvēru�i pēdas, kājas pacēlu�i katrā pusē virs galvas, viņi skatījās starp kājām publikā, nekustīgi kā nobalsinātas sfinksas.

Gāze atkal iedegās, un reizē ar gaismu rēgainās sejas atdzīvojās, un melnie klauni bija pazudu�i.

Tad sākās lēcieni, volti�ē�ana, cilpas, un vizuļojo�ie stāvi kā krīto�as zvaigznes mirkli svītroja debesis; viss sakustējās: bezkaulaini ķermeņi, kādi nekad nav redzēti, ērmi ar gumijas locekļiem, kurus kā lentes sapina rozetēs, un milzenes, kuras salieca un iebāza kastītēs; murgs, savīts no neiespējamā, neizdarāmā, ko veic cilvēka ķermenis. Un sapņa nejēdzībās sajaucās, saplūda kopā gan viņa redzētais, gan brāļa lasītais; Nello ieraudzīja �onglieri-indieti, kur� neizprotamā kārtā noturējās līdzsvarā, sēdēdams viegla, milzīga divzaru kandelabra rozetē; mūslaiku Herkuless, saķēris zobos kāpsli, paceļ omnibusu ar visiem pasa�ieriem; antīks akrobāts lēkā uz vienas kājas uz piepūsta, sataukota ādas maisa; zilonis, dejodams uz izstieptas drāts, taisa da�ādas gaisa piruetes.

Gāze atkal satumsa, melnie klauni vēl mirkli parādījās uz savām stēlām.

Un izrāde sākās no jauna. �oreiz tā risinājās tādā gaismā, kurā priek�meti zaudē krāsu, toties zaigo ar spo�iem ledus kristāliņiem kā Venēcijas spoguļos iegrieztās figūras un raksti, � tā bija kā balta mākslīga saule, veidota no sievie�u kājām, vīrie�u rokām, bērnu ķermeņiem, zirgu krustiem, ziloņu snuķiem � cilvēku un dzīvnieku locekļu, muskuļu un cīpslu rotējo�a kustība, un tās arvien pieaugo�ais ātrums izplatīja nogurumu un sāpes pa visu gulētāja ķermeni.

LXXIV

� Tev sāp, tev �onakt atkal bija slikti? � jautāja D�annī, ieiedams brāļa istabā.

� Nē, � sacīja Nello atmozdamies, � nē... bet man laikam bija ellīgs karsonis... un muļķīgi sapņi.

Un Nello izstāstīja brālim nupat redzēto sapni.

� Jā, � viņ� turpināja, � iedomājies... es redzēju sevi tie�i tajā vietā, kur sēdēju, atceries, pirmajā vakarā pēc iera�anās Parīzē � lejā, pa kreisi, pretī ieejai... Savādi, vai ne?... Bet tas nav galvenais, klausies... Kad ļaudis sāka nākt iek�ā, visas viņu izplūdu�ās sejas skatījās uz mani tā dīvaini nopietni... zini, viņi skatījās kā ļaudis, kas grib man nodarīt ļaunu sapņos... pagaidi... un visi �ie lāga ļautiņi, iedami man pavisam tuvu garām, uz īsu mirkli parādīja tādu kā paziņojumu, es pieliecos, lai to saskatītu... bet nevarēju skaidri saredzēt... ta�u tagad redzu skaidri... Paziņojumā biju es pats, klauna kostīmā... ar kruķiem, kurus tu man vakar pasūtīji.

Nello strauji aprāva stāstījumu, un viņa brālis labu brīdi bēdīgs stāvēja, nespēdams atrast atbildes vārdus.

LXXV

� Bet sakiet man: vai esat padomājis, kā izskaidrot audekla mucas aizstā�anu ar koka mucu � tādas cirkā vispār nebija? Kā tā tur radās?

Tā sacīja cirka direktors, kas bija atnācis apmeklēt Nello un sarunājās ar D�annī uz mājas sliek�ņa.

� Jā, patiesi, tā koka muca! � atbildēja D�annī, it kā ar pūlēm atcerēdamies. � Biju pavisam piemirsis to nelaimes mucu, kop� esmu... tik nelaimīgs... Bet pagaidiet... Nudien, kādēļ viņa tur bija?... Viņa ta�u nekad nenāk uz izrādēm, ja pati neuzstājas, bet todien pat stāvēja kājās uz sola pie ieejas... Atceros skaidri, kad gāju garām, nesdams brāli... viņa it kā gaidīja... Un pēdējā mirklī tas nepazīstamais, kas gribēja man nodot kādu vēstuli, bet ko nekur neatradu.

� Jums arī ir aizdomas uz Tompkinsu, tāpat domā Ti-fani, tāpat visi, arī es. Un kā liekas jūsu brālim?

� Ak, mans brālis! Tas viss tik ātri norisinājās, ka viņ� atceras tikai kritienu arēnā,.. Viņ� nezina, vai atsitās pret koka mucu vai kādu citu priek�metu... Zēns domā, ka viņam vienkār�i nav izdevies triks, tā mēdz notikt, un tas ir viss... Jūs sapratīsiet, ka es ta�u...

� Jā, tas ir pilnīgi iespējams, � atsāka cirka direktors, risinot tālāk savu domu un neklausīdamies D�annī, � pilnīgi iespējams... Jo vairāk tāpēc, ka tas, kur� novietoja mucu, tas nelietis bija pieņemts uz Tompkin-sas ieteikumu, un par viņu nekad nevarēja zināt, vai viņ� ir �ūpa vai tikai tēlo... Gribēju piespiest viņu runāt... neiespējami! Viņ� neiebilda ne vārda, kad viņu atlaida, bet viņa lopiskajā ģīmī bija ļaunprātīga izteiksme... Jā, tā amerikāniete ir spējīga izmest lielu summu par �o zemisko rīcību... Dārgais, esmu darījis visu, ko spēju, ievadīju izmeklē�anu... Vai jūs zināt, ka viņa nākamajā dienā aizbrauca no Parīzes?

� Lai paliek tā ļaunā �ūska, ja nelaimi izraisījusi viņa... Viss, ko jūs pasāktu pret viņu, vienalga neatdotu manam, brālim kajas, � sacīja D�annī, atmetis ar roku tādā izmisumā, kurā vairs nepaliek vietas naidam.

LXXVI

Asās sāpes lauztajās kājās sāka pārvērsties nenoteiktā savārgumā, Nello juta kņudē�anu lūzuma vietās: tur norisinājās galīgais kaulu saaugums. Slimniekam atkal radās ēstgriba, viņ� naktīs labi gulēja, un reizē ar veselību viņā atgriezās jautrība, mierīga un par atveseļo�anos laimīga jautrība. Ķirurgs noņēma skalus, uz labās kājas uzlika cietes bandā�u un noteica dienu, kurā Nello varēs piecelties un mēģināt ar kruķiem pastaigāt pa istabu.

LXXVII

Pienāca nepacietīgi gaidītā diena, kad Nello beidzot varēja piecelties no gultas, kurā gandrīz divus mēne�us bija nekustīgi nogulējis. D�annī aizrādīja, ka viņu istabiņas ir mazas un ārā spīd spo�a saule, � viņ� ieteica brālim pirmo ie�anas mēģinājumu izdarīt mūzikas paviljonā. D�annī pats to izslaucīja, izravēja katru zālīti, attīrīja no mazākā akmentiņa un grants, lai brālim nepa-slīd kāja. Tikai tad viņ� tur ienesa Nello � paviljonā, kur pagāju�ajā vasarā viņi viens otram bija sniegu�i tik burvīgus koncertus. Un jaunākais brālis sāka staigāt, vecākais gāja viņam blakus, soli pa solim, gatavs uztvert viņu, ja Nello kājas kļūtu vājākas un ļodzītos.

� Tomēr jocīgi, � iesaucās Nello, balstīdamies uz kruķiem, � man liekas, ka es esmu pavisam mazs bērns... ka es sāku staigāt... pirmo reizi... bet staigāt, D�annī, patiesi ir ļoti grūti... Cik muļķīgi! Tas liekas tik dabiski, kad nav lauztas kājas!... Un varbūt tu domā, ka ir trakoti ērti darboties ar �itiem rīkiem?... Nu nēl Kad es uzkāpu uz koka kājām, nekā neprazdams... man gāja labāk. Man gan būtu neērti, ja kāds no malas uz mani noskatītos... Es laikam izskatos diezgan... A, velns lai parauj! Rādās, ka zeme nav stabila... pagaidi, tūlīt būs labi... tas nekas. Manas kājas ir no vatēsi

Tie�ām bija smagi noskatīties, ar kādām pūlēm un grūtībām jaunais ķermenis centās uz neveiklajām kājām noturēties līdzsvarā, kāds mulsums un biklums, un bailes pārņēma jaunekli smagajā darbā, liekot vienu kāju priek�ā otrai un sperot soli, � viņ� vienmēr priek�ā izbīdīja vairāk cietu�o kāju.

Ta�u Nello par spīti visam turpināja staigā�anu, un kājas, gan nestabilas, tomēr pamazām atguva savu paradumu būt kājām, un �ī mazā uzvara iededza prieka uguntiņu ievainotā acīs un smaidu uz lūpām.

� D�annī, palīgā! Es krītu! � viņ� jokodams iesaucās. � Un, kad lielais brālis izbijies satvēra viņu rokās, tuvinādams vaigu viņa lūpām, viņ� to noskūpstīja un pa-kodīja kā kucēns.

Vakars bija priekpilns; Nello jauki pļāpāja un jokoja, un apgalvoja, ka pēc divi nedēļām aizies iemest kruķus no Neijī tilta Sēnā.

LXXVIII

Tā mūzikas paviljonā norisinājās se�i septiņi tādi staigā�anas seansi, pilni prieka par pa�reizējo mirkli un paļāvības uz nākotni. Bet pēc nedēļas Nello pamanīja, ka viņ� nestaigā nemaz labāk kā pirmajā dienā. Aizritēja pusmēnesis, ta�u Nello nejutās stabilāks, dro�āks. Brī�am viņ� gribēja iztikt bez kruķiem, bet viņu uzreiz pārņēma bailes, mulsās, paniskās bailes, kādas var redzēt maza bērna sejiņā, kad viņ� iet pretī izstieptām rokām un pēk�ņi vairs neuzdro�inās iet tālāk un ir gatavs raudāt; bailes, aiz kurām Nello, tiklīdz bija pametis kruķus, tūlīt atkal ķērās pie tiem kā slīcējs pie salmiņa.

Ritēja mēnesis, kop� Nello bija sācis staigāt, un viņa ikdieni�ķie ie�anas mēģinājumi kļuva aizvien nopietnāki, klusāki, skumjāki.

LXXIX

Abi brāļi patlaban beidza ēst pusdienas, pēk�ņi jaunākais sacīja vecākajam:

� D�annī, iekams tiek noslēgta sezona Elizejas Laukos, es gribu vienreiz aiziet uz cirku.

D�annī, padomājis, cik lielu sarūgtinājumu var atnest brālim �is apmeklējums, sacīja:

� Labi, kad tu gribēsi... bet ne �odien.

� Nē, tie�i �ovakar, es gribu �ovakar, jā �ovakar, � pretojās Nello tādā tonī, kas necie� iebildumus un kādā viņ� runāja agrāk, kad brālis bija vilcinājies izpildīt vien-otru viņa vēlē�anos.

� Labi, tad brauksim, � D�annī samierinājies sacīja, � aizie�u pateikt govju kopējai, lai pasauc ormani.

Viņ� palīdzēja brālim apģērbties, bet, pasniegdams tam kruķus, nevarēja savaldīties, lai nepateiktu:

� �odien tu esi jau pamatīgi nopūlējies, būtu vajadzējis pagaidīt kādu citu dienu.

Nello, pa pusei mīlīgi smaidīdams, savilka lūpas untumainā grimasē, kā bērns, kas lūdz, lai viņu nerāj.

Fiakra viņ� bija jautrs un runīgs un reizēm pārtrauca līksmo pļāpā�anu ar pieglaimīgu un zobgalīgu jautājumu:

� Saki atklāti, tev ir smagi redzēt mani �ādu?

Viņi piebrauca pie cirka. D�annī uz rokām iznesa brāli, un, kad tas bija nostājies uz kruķiem, abi grasījās doties uz ieeju.

� Vēl ne, � sacīja Nello, piepe�i kļuvis nopietns, skatoties uz spo�i apgaismoto ēku, no kuras plūda skaļas mūzikas skaņas. � Jā, vēl ne; tur ir krēsli, atsēdīsimies uz brītiņu.

Bija oktobra beigas, visu dienu bija lijis lietus, un nevarēja pateikt, vai vēl tagad nelīņā; bija viena no tām Parīzes rudens dienām, kad debesis, zeme un māju sienas it kā pludo un naktī gāzes atspīdumi uz ietvēm izskatās kā liesmu atspulgi upēs. Tuk�ajā alejā divi vai trīs melni silueti tālumā bija ieslīgu�i mitrā miglā, vēja brāzmas nesa dubļainas lapas brāļiem pie kājām, un neskaitāmo dzelzs solu apaļās ēnas uz miklās zemes izskatījās kā satrauco�i krabju leģioni, kas rāpo pa japāņu albumu lappusēm.

Negaidīti no cirka atplūda aplausu troksnis, tie vienkār�ās tautas aplausi, kas skan tā, it kā �ķīvju kaudzes liktu nomestas no kupola arēnā.

Nello sarāvās, un D�annī redzēja, ka brāļa acis pievērsās kruķiem, kas bija pieslieti viņam blakus.

� Līst ta�u lietusl � D�annī sacīja.

� Nē, � Nello atteica kā vientuļnieks, kas pilnīgi iegrimis savās domās un atbild nevietā.

� Brāļuk, vai beidzot neiesim iek�ā? � pēc brītiņa sacīja D�annī.

� Zini, man vairs negribas... jā, man būs kauns no citiem... Pasauc ormani, un atgriezīsimies mājās.

Atceļā D�annī nevarēja izvilināt no brāļa ne vārda.

Jaunākajam brālim tagad reizēm uznāca pilnīgas grūtsirdības dienas, viņ� atteicās staigāt un no rīta līdz vakaram gul�ņāja, sacīdams, ka viņam nav vajadzīgā noskaņojuma.

D�annī aizveda viņu pie ķirurga, kas viņu bija ārstējis. Tas atkal apgalvoja Nello, ka brālis kādu dienu, drīzā laikā varēs staigāt bez kruķiem. Ta�u no ķirurga nenoteiktajiem izteicieniem, no �aubām, kuras modināja izjautā�ana, no pārdomām, kuru laikā zinātnieki runā pa�i ar sevi, no mīklainiem izteicieniem par liela kaula un pleznas locītavas sacietē�anu, par grūtībām, kādas nākotnē būs ar labās kājas saliek�anu, no tā visa Nello atveda mājās uztraukumu: viņ� nevarēs vairs lēkt, nevarēs vairs izpildīt trikus, jo tiem vajadzīga kāju pēdu lokanība.

Pamazītēm katram no brāļiem, kaut arī viņi par to ne-sazinājās, prātā iezagās bezcerīga doma, ka viņu dzīves darbs un laime, savienība, kurā viņi bija ieguldīju�i abpusējo draudzību un savu ķermeņu veiklību, ir tuvu beigām. Un �ī doma, kas sākumā tikai reizēm bija uzplaiksnījusi viņu smadzenēs, bija tikai mirkļa nedro�as izbailes, tikai īslaicīgas ļaunas �aubas, tūlīt atvairītas ar visiem mīlestības, cerības un abpusējās pieķer�anās spēkiem, paejot dienu virknei, kas neatnesa uzlabo�anos, pārvērtās viņu būtības dziļumos par kaut ko stingru un noteiktu, p�ar pārliecību. Nemanāmi un pakāpeniski abu brāļu prātā risinājās tas drūmais darbs, kas slepus īstenojas ar nedzie-

dināmu slimību sirgsto�a cilvēka tuvinieku sirdīs, kaut gan ne slimnieks, ne dzīvās būtnes viņam blakus nav pirmsākumā gribēju�as ticēt, ka slimība ir neizdziedināma; �is darbs ar to, ka ik nedēja atnes kādu satraukumu, ar to, ko var lasīt apkārtējo sejās, ar to, ko ļauj uzminēt ārstu aplinkus mājieni, ar krēslas stundu pārdomām un visu, kas bezmiega naktīs uzpeld atmiņā, ar visu, kas brīdina, visu, kas �ukst istabas klusumā: nāve! nāve! nāve! � pamazām ar veselu virkni ne�ēlīgu zinā�anu un mulsino�u norā�u pārvēr� sākotnējās neskaidrās un pārejo�ās ba�as par dro�u pārliecību vienam � ka viņ� mirs, otram, ka redzēs viņa mir�anu,

LXXXII

Nello gulēja gultā bēdīgs un kluss, izstiepies visā garumā, brūnu segu uzmetis uz stingajām kājām, un neatbildēja brālim, kas sēdēja blakus.

� Tu esi jauns, ļoti jauns, � D�annī sacīja, � mīļo zēn, viss nokārtosies... Pat ja darbs būtu jāpārtrauc uz gadu, kaut vai uz diviem... labi, mēs gaidīsim... Mums priek�ā vēl daudzi gadi... lai taisītu trikus.

Nello joprojām neatbildēja.

Istabā nemanāmi ienāca nakts un izdzēsa visu ap brāļiem, skumjās stundas pustumsā bija saskatāmas tikai kā bāli plankumi viņu sejas, jaunākā brāļa rokas, sakrustotas uz segas, un kaktā uz āķa pakārtais klauna kostīms.

D�annī piecēlās, lai aizdedzinātu sveci.

� Pasēdēsim vēl tāpat, � Nello sacīja.

D�annī atkal atsēdās blakus brālim un ierunājās no jauna, gribēdams beidzot dzirdēt no Nello kādus vārdus, kas liecinātu par cerību nākotnei, kaut vai tālai.

� Nē, � Nello pēk�ņi pārtrauca brāli, � es jūtu, ka nekad vairs nevarē�u strādāt... nekad vairs, saproti, nekad...

Izmisīgais �nekad vairs�, ko jaunākais brālis atkārtoja ar katru reizi aizvien satrauktāk, skanēja kā mēmu dusmu lēkmē. Beidzot nelaimīgais jauneklis ar sāpīgu sarūgtinājumu, kādu izjūt artists, kas apzinās, ka viņā talants ir nonāvēts, viņam vēl dzīvam esot, uzsita pa savām kājām un iesaucās:

� Es tev saku, � mūsu amatam �īs kājas ir zudu�as!

Viņ� pagriezās uz sāniem, it kā gribētu gulēt, it kā gribētu aizkavēt brāli vēl kaut ko sacīt. Ta�u drīz vien Nello, degunu sienai pievērsis, ierunājās balsī, kurā, par spīti viņa vīri�ķīgajai gribai, ieskanējās it kā sievietes �ņuksti:

� Cik skaista bija zālei... Cirks tovakar bija pārpildīts! Un visu acis bija pievērstas mumsl Un kā dauzījās sirds mums krūtīs un arī citiem mazliet... Un uz ielas rinda... Uz afi�ām mūsu vārdi ar lieliem burtiem... Atceries, D�annī, kad es vēl biju mazs, tu runāji ar mani par jaunu triku, par triku, ko mēs izgudrosim... Tu domāji, ka es nesaprotu, bet es sapratu un gaidīju tāpat kā tu pats... Par spīti tam, ko es sacīju, lai tevi kaitinātu, es tāpat kā tu... Un tagad, kad viss ir gatavs... redzi, kā tas man beidzies... Aplausil

Pēc tam, strauji pagriezdamies un satverdams brāļa rokas, Nello glāsaini sacīja:

� Tu jau zini, es vienmēr priecā�os, kad aplaudēs tev, tā būs vienmēr...

Nello saspieda D�annī rokas, it kā gribētu viņam kaut ko uzticēt, bet ir grūti to izteikt.

� Brāli, � viņ� beidzot izdvesa, � lūdzu tev tikai vienu... bet apsoli man... Apsoli, ka tu strādāsi tikai viens; ja tev būs cits partneris... nē, tas mani pārāk sāpinātu ... Zvēri man, jā?... Vai ne, nekad neviens cits?...

� Ja tu pilnīgi neatveseļosies, � D�annī vienkār�i atbildēja, � es vairs nestrādā�u ne ar citu, ne arī viens pats.

� Tik daudz es tev nelūdzu, tik daudz ne, � iesaucās jaunākais brālis priecīgā saviļņojumā, kas bija pretrunā ar izteiktajiem vārdiem.

LXXXIII

Kop� �ā vakara, par sava amata lietām un trikiem sarunādamies ar brāli vai biedriem, kas reizēm viņu apmeklēja, Nello vairs nekad nelietoja tagadni. Viņ� nekad vairs neteica: �To es daru tā... Man iznāk tā .., To numuru es gatavoju tā�, bet viņ� sācīja: �To es darīju tā... Man. iznāca tas tā... To numuru es gatavoju tā...� Un �is cietsirdīgais akcents, atgriezdamies katrā teikumā, skanēja kā aukstasinīga atzī�anās par klauna nāvi vai zināmā mērā kā uzaicinājums uz viņa bērēm.

LXXXIV

Laiks ritēja, ta�u vēl arvien nepienāca diena, kad Nello beidzot varētu iztikt bez kruķiem, un viņ� sāka ieslīgt dīvainā koncentrācijā, mēmā domīgumā, un viņa maigajā sejā, kas vairs neprata smaidīt, parādījās neizsakāmi sāpīga izteiksme. It kā iegrimis un apmaldījies sevī, Nello uz brāļa vārdiem tagad atsaucās ar �kā?�, it kā atmozdamies, izraudamies no ļauna sapņa. Gandrīz nekad vairs viņ� neatbildēja uz D�annī jautājumiem tie�i.

� Kāpēc tu �odien esi tik sadrūmis? � vecākais brālis jautāja.

� Palasi man mazliet no Arkand�elo Tukaro, � brītiņu klusējis, atteica jaunākais.

Vecākais brālis paņēma grāmatu, bet drīz vien pārtrauca lasī�anu, pamanījis, ka Nello nemaz neklausās, viņ� bija iegrimis tik skumjās pārdomās, ka D�annī neuzdro�inājās kaut ko jautāt un pats gribēja raudāt. D�annī augas dienas pavadīja pie brāļa, bet reiz gadījās, ka D�annī uz brīdi pameta Nello, un drīz viņ� pa atvērto logu izdzirdēja trapeces gredzenu �ķindoņu, uz tās D�annī vingrinājās divdesmit vai trīsdesmit minūtes.

Kad D�annī atgriezās istabā, viņ� atrada brāli pavisam dīvainā noskaņojumā, izaicino�u un pretrunīgu. Un reiz, kad D�annī bija atlaidis trapeci no rokām, iedarbinātu no visa spēka, un ilgi skanēja gredzenu atmirsto�ā �ķindoņa, Nello, divas trīs reizes gultā apgriezies, pēk�ņi sacīja brālim:

� Apklusini to... tas mani traucē... �is troksnis!

D�annī saprata, un kop� �īs dienas viņ� pilnīgi pameta vingrinā�anos.

LXXXV

Bija brī�i, kad Nello sirsnība �ķita noslīkstam viņa skumjās, un D�annī likās, ka viņ� brālī neatrod vairs agrāko dienu pieķer�anos, to dienu, kad brālis bija vesels. Sī draudzība, kas bija visa D�annī laime zemes virsū, �ī draudzība vairs nebija tāda pati. �Nē, es jūtu, viņ� mani vairs nemīl, kā mīlēja agrāk,� D�annī sevī atkārtoja; un, lai kā viņ� centās sevi mierināt, apziņa par milzīgo zaudējumu, ko radīja viņam dārgā kropļa morālais stāvoklis, sagādāja viņam negantas cie�anas, ko varēja remdināt tikai ar rosmi un kustību.

LXXXVI

Kādu nakti Nello pamodās.

Pa durvīm, kas starp abām istabām vienmēr stāvēja atvērtas, tā ka, ja viens no brāļiem nebija aizmidzis, tad varēja dzirdēt otra elpo�anu, � Nello �oreiz nedzirdēja nekā.

Viņ� piecēlās sēdus, ieklausījās. No brāļa istabas atplūda tikai viņu tēva vecā, lielā pulksteņa tik�ķieni.

Neprātīgā satraukumā, kāds pārņem nakts stundās, pēk�ņi atmostoties, viņ� sauca D�annī reizi, divas reizes. Nekādas atbildes.

Nello izkāpa no gultas un, nepaņēmis kruķus, turēdamies pie mēbelēm un klupdams krizdams, aizkūlās līdz brāļa gultai. Tā bija tuk�a, un atmestā un sagumzītā sega liecināja, ka D�annī piecēlies, kad viņ�, Nello, bijis aizmidzis. �Tas ir kas jauns!... Kāpēc brālis, kas viņam visu pastāstīja, visu uzticēja... slepus aizgājis?� Prātā ie�āvās kāda doma; viņ� piekliboja pie loga un ar acīm ieurbās agrākās galdnieka darbnīcas tumsā. �Jā, patum�s... tomēr iek�ā redzama uguntiņa.�

Norāpojis pa kāpnēm, viņ�, līzdams uz ceļgaliem, uz rokām, aizkūlās pāri pagalmam.

Durvis bija pusvirus; zemē nolikta sveces galiņa gaismā D�annī vingrinājās uz trapeces.

Nello ielavījās tik klusi, ka vingrotājs nepamanīja viņa iera�anos. Jaunākais brālis, nokritis ceļos, skatījās, kā vecākā spēcīgais, veselais ķermenis lidinās gaisā ar negantu veiklību. Viņ� skatījās un, redzēdams D�annī tik lokanu, izveicīgu un stipru, nodomāja, ka brālis nekad nespēs atteikties no cirka, un �ī doma pēk�ņi izvilināja no Nello krūtīm izmisīgu nopūtu.

Nopūta pārsteidza D�annī pa�ā virpuļo�anas karstumā, viņ� atsēdās uz trapeces, nolieca galvu uz no�ēlojamās, tumsā rāpojo�ās nelaimes �upiņas pusi, tad ar spēcīgu rāvienu norāva trapeci un izmeta pa stikloto logu, kas saplīsa; pieskrējis pie brāļa, viņ� to pacēla un piespieda pie krūtīm.

Un abi apskāvu�ies sāka raudāt, raudāja ilgi, nerunādami ne vārda.

Tad vecākais pārlaida skatienu pār saviem amata piederumiem un, atvadīdamies no tiem, cēlā pa�aizliedzībā iesaucās:

� Bērns, apskauj mani... brāļi Zemgano ir miru�i... Te ir tikai divi vijoles �īgātāji... un tagad viņi spēlēs, tikai sēdēdami uz krēsliem.

.

Mūsdienās, kad vēsturnieks grasās rakstīt grāmatu par pagātnes sievieti, viņ� vēr�as pie visiem, kam ir zināma �ās sievietes intīma dzīve, pie visiem, kam saglabājusies kāda papīra strēmelīte, kurā atklātos kaut nieka daļiņa no aizgājējas dvēseles.

Kāpēc gan arī lai tagad romānists (kas īstenībā ir to cilvēku vēsturnieks, kuriem nav savas vēstures) � kāpēc lai viņ� nelietotu to pa�u metodi: neķeroties pie nepilnīgajiem vēstuļu un dienasgrāmatu fragmentiem, nepievērstos dzīvu cilvēku atmiņām, cilvēku, kas varbūt labprāt nāktu viņam talkā? Paskaidro�u tuvāk: �is būs tikai psiholoģisks un fizioloģisks pētījums, kas veltīts jaunai sievietei, kura uzaugusi un audzināta siltumnīcas atmosfērā galvaspilsētā, �is būs romāns, kas pamatots uz �cilvēciskiem dokumentiem�⁸. Tad nu, ķerdamies pie �ā darba, es sapratu, ka grāmatām, ko par sievietēm uzrakstīju�i vīrie�i, kaut kā trūkst, trūkst... sievietes līdzdarbības, � un es vēlētos, lai man �āda līdzdarbība būtu, turklāt nevis kādas vienas, bet gan ļoti daudzu sievie�u līdzdarbība. Jā, man ir godkārīgs nodoms uzrakstīt savu romānu kaut ar to sievie�u niecīgu palīdzību un uzticē�anos, kuras mani pagodina ar to, ka ir manas lasītājas. Pats par sevi saprotams, ka man nebūt nav vajadzīgi dēkaini piedzīvojumi, bet gan jaunas sievietes un pat pavisam mazas meitenes iespaidi, kaut kādi sīkumi, kas liecina par vienlaicīgu prāta un koķetērijas mo�anos, jaunas būtnes vaļsirdīga atzī�anās, kāda radusies pusaudzē pēc pirmās svētā vakarēdiena baudī�anas, atzī�anās par grēcīgu satraukumu, ko radījusi mūzika, stāsts par jaunas meitenes izjūtām pēc pirmās balles, pārdomas par pirmo mīlestību, kas vēl nav iepazīta, plīvuru atseg�ana no trausliem pārdzīvojumiem un izsmalcināta kautrīguma, vārdu sakot, visa nepazīstamā sievi�ķības pasaule, kas slēpjas sievietes dvēseles dzīlēs un ko līdz pat sava mū�a galam neiepazīst ne vīri un pat ne mījākie, � lūk, kas man vajadzīgs.

Un es vēr�os pie savām lasītājām, lai tās atrastos kādā zemē atrazdamās, ar lūgumu savās no darba brīvajās stundās, kad viņās no jauna atdzīvojas pagātne, vai nu skumju, vai prieka apņemta, uzmest uz papīra kaut kripatiņu no savām atmiņām un anonīmi nosūtīt tās, adresējot manam izdevējam.

Edtnons de Gonkūrs

Oleilā 1881. gada 15. oktobrī

I

Virs fosforescējo�ās jūras zem zvaig�ņotās debess bija pavisam tum�s.

Krastmalas klints iedobē, pret kuru, maigi �alcot, skalojās okeāns, zemē izstiepu�ies gulēja kaut kādi cilvēku stāvi � neskaidri silueti, bez ķermeņa apveidiem, bez sejas vaibstiem.

Neskaidri varēja noģist divu sievie�u augumus: viena, izstiepusies visā garumā uz muguras, apņēmusi rokām galvu kā ar vainagu, pacēlusi acis pret zvaigznēm; otra, saritinājusies kamolā pirmajai pie kājām, tās maigi sildīja ar savas miesas siltumu.

Da�u soļu atstatumā no abām sievietēm, sagriezu�i muguras kopā, tumsā smiltīs sēdēja trīs vīrie�i, kuru sejas uz mirkli apgaismoja cigāra uzliesmojums.

Laiku pa laikam jūras vēj�, vilnīdams nekustīgo, it kā aizmigu�o sievie�u vieglās drānas, uz mirkli ar savu vareno elpu iezīmēja abu augumu izciļņus, un pār audumu pārskrēja viegla ņirboņa.

Un debesu un jūras milzīgais melnums, laisko viļņu ritms un vēlās stundas siltums noskaņoja dvēseles gurdā tvīksmē, un saruna starp vīrie�iem un sievietēm pārtrūka

Pēk�ņi klusumā un tumsā atskanēja tās sievietes balss, kura gulēja izstiepusies visā garumā, balss, kas izskanēja kā kaisla atmiņa, kā atzī�anās, kas izlauzusies pār lūpām miegā; pēk�ņi viņa atkal ierunājās par vīrieti, kura vārdu bija minējusi jau pirms stundas ceturk�ņa.

� Nē... starp mums vēl nekas cits nebija bijis kā tikai skūpsts... viens vienīgs skūpsts. Atceros, es viņu noskūpstīju, stāvot uz pirkstgaliem savā ģērbtuvē pāri aizslietnim, aiz kura es ģērbos... Vakarā viņam bija jābrauc prom uz savu sūtniecību... Sie angļi, ja viņi ir neglīti, tad viņi ir pavisam neglīti, bet, ja ir skaisti... turklāt viņā bija kaut kas no mātes, no francūzietes... Un tikai pēc trim mēne�iem, kad es aizbraucu uz Briseli teātra turnejā... Viņ� man bija aizrunājis istabu viesnīcā, viesnīcā �Flandrija�. Jā, tie�i tur ... So nakti... Ak, �ī nakts nav aizmirstama... Mīlestību laikam gan nerada iemīlējies cilvēks viens pats... Vai gan mēs da�kārt nemīlam vīrieti par to vien, kādos apstākļos esam viņu iemīlēju�as?... Tiesa, �ī viesnīca bija diezgan dīvaina... No tas sienām plūda maiga, neizsakāmi maiga mūzika... un viņa skūpsti virmoja pār manu ādu kopā ar skaņu viļņiem, kas mani gandrīz kutināja... ar skanu viļņiem, kas plūda no spilvena apak�as... Un tālumā varēja saklausīt harmonisku skaņu viesuli, kas viņa skavās, �ķiet, nesa mani uz debesīm... Un es izjutu plūstam no viņa glāstiem kaut ko dievi�ķu... So pirmo nakti es uz visiem laikiem esmu saglabājusi savā atmiņā, kā... zinu, ka tas, ko tagad teik�u, ir muļķīgi, � esmu saglabājusi kā atmiņu par tādu mīlestību, kādu mēs iztēlojamies vienīgi starp eņģeļiem... Jā. un nākamajā dienā es uzzināju, ka viesnīca �Flan-drija� saiet kopā ar svētā Jēkaba baznīcu un ka ērģeles ir iemūrētas tai sienā, pie kuras stāvēja mūsu gulta. Vārdu sakot, es pati nezinu, kā tas gadījās, bet nav �aubu par to, ka viņ� ir vienīgais vīrietis, kuru es esmu mīlējusi ar īstu mīlestību ... vienīgais!

� Dievi�ķā Ziljeta, vai jūs nevarētu mazliet saudzēt sava patrona greizsirdību? � sacīja vīrietis, kura balss zobgalīgajā intonācijā bija saklausāma ievainota sirds.

� Mīļais draugs, � sieviete atbildēja ar klaju ironiju, � jūras gaiss jums ir laupījis spēju prātīgi spriest par lietām... Jūs esat bir�as vīrs, praktisks cilvēks... Palieciet tāds pats prātīgs parīzietis, kāds esat bijis līdz �im... Mēs ta�u esam laulāts pāris, vai ne, mēs neesam mīļākie!

Un, mazliet aizgriezusi galvu, Fostēna uzmeta acis debesīm, kur tum�o mākonī�u izrobotā grēda, �ķiet, bija izstiepusi pavisam zemu tie�i virs bāli starojo�ās okeāna līnijas bezgalgaru, it kā no melnkoka izgrieztu, Himēru frīzi; tad, burvīgās, mīlestības piestrāvotās nakts satraukta, viņa turpināja savu vaļsirdīgo stāstu.

� Sai epizodei bija turpinājums... Pēc kāda laika Viljams mani aizveda uz kādu pili Skotijā ...�Vairs neatceros, kas tā bija par grāfisti, un nekad arī neesmu gribējusi to no jauna uzzināt. Sīs atmiņas man patīk tie�i tādas � neskaidras, padzisu�as, ar tādu kā somnambu-lismu, kurā es toreiz dzīvoju... Pussagruvusi pils parka vidū, kas ar katru gadu apņēma to aizvien cie�āk un cie�āk ... īsta me�a sargbūda ... un koku zaļums, bālais koku zaļums � tādi koki dro�i vien aug purgatorijā �,kur tos drebina ilgsto�ie, skumjie rudens vēji... Ta�u viens tai pilī bija brīni�ķīgs � tas bija balto pāvu bars, kas ieradās līdz ar mijkrēsli un satupās uz kāpnēm, terasēm un logiem. Nē, jūs nevarat iedomāties, kādu iespaidu atstāja �ie lielie, nekustīgie, glu�i baltie putni aizvien vairāk sabiezējo�ā tumsā uz vecu, sūnām apaugu�u mūra sienu fona... Un, kad uzlēca mēness, likās, ka visu logu ambrazūrās parādās miru�o jaunavu baltās dvēseles, tērpu�ās līgavu atlasa kleitās... Savādi, bet pat feerijās es nekad neesmu redzējusi līdzīgas dekorācijas!... Jā, mana dzīve toreiz tomēr bija dīvaina... Da�brīd, �ķiet, es nebiju pārliecināta, vai neesmu viņpasaulē... Un tomēr tas bija laimīgākais mēnesis manā mū�ā... Laiks bija apstājies, dienām vairs nebija stundu.

� Un brīni�ķīgās naktis, � izmeta pie Fostēnas kājām gulo�ā sieviete.

Fostēna atbildēja ar vieglu spērienu ar papēdi, un sieviete tūdaļ noskūpstīja Fostēnas kājiņu un smiedamās sacīja:

� Paklau, māsiņ, ļauj ta�u mazliet padraiskoties.

� Patie�ām, mīļā Ziljeta, � piemetināja jauneklīga un jautra vīrie�a balss, � �ovakar tu mūs pārāk ilgi cienā ar �ēlabainiem stāstiem.

� Tādā gadījumā, mīļais draugs, tie ir beigusies! � Fostēna sacīja, nervozi uzraudamās no zemes. � Un, man liekas, ir jau laiks iet tēju dzert.

� Cienījamā kundze, � ierunājās vīrietis, kas līdz �im bija klusējis, � kad tad galu galā būs jūsu debija �Fed-ras� izrādē �Fran�u teātrī�? Laikraksts gribētu to laikus paziņot.

� Domāju, pēc diviem vai, augstākais, pēc divarpus mēne�iem.

� Vai dāmām nebūtu kādu uzdevumu, kas nododami Karsonakam? � viņ� palocīdamies jautāja.

� Pateicos, nav nekādu, � atbildēja Fostēnas māsa. � Parīt mans mīļotais vīrs saņems mani atpakaļ savā rīcībā.

� Ardievu, Blan�eron, ardievu, mazo LizT... Jā, es tūdaļ atgrie�os Havrā ar nakts vilcienu.

Fostēna, paņēmusi zem rokas māsu, divu draugu pavadībā sāka iet uz aug�u pa �auro, stāvo Belvī ieliņu Scn-tandresā, dodoties uz pavisam nesen uzcelto mūra vasar-nīciņu. �

II

Uz maza, apaļa galdiņa starp divām konfek�u turziņām � uz vienas bija Buasjē, uz otras � Sirodēna etiķete � bija uzlikta bļoda ar irbēm un kāpostiem un salāti, kas stipri smar�oja pēc etiķa.

Buduārā, kur pa�laik ēda brokastis, uz dīvāna, kas stiepās gar visām istabas sienām, mētājās da�ādi sievie�u apģērba gabali, bet kaktos mūsdienu izstrādājuma Bula stikla vitrīnās juku jukām ar porcelānu un citiem dārgiem priek�metiem bija redzama vesela kaudze lētu krāmu, kā, piemēram, burka, kurā izpūsts stikla ķipars ar melnu cepurīti, uzmauktu līdz pat acīm, vienā gabalā meta kūleņus zem nepārtraukti riņķojo�as lielas zelta zivtiņas, kas kūtri sita ar asti. _x

Aiz kamīna pulksteņa, pagāju�ā gadsimta brīnumdarba, kas attēloja statueti, kuru atdzīvina iemīlējies Pigma-lions*, kur� nometies ceļos pie tās kājām, uz baltā marmora, aiz spoguļa aizsprausta bija redzama kāda Palēroaijāla teātra aktiera vizītkarte: biezā ķemme ar izlūzu�iem zobiem, gnīdām un nospiestām utīm, kas bija nepārspējami atdarinātas uz gluda kartona, kas imitēja ziloņkaulu.

Pa puspavērtajām durvīm �aubīgā pustumsā varēja neskaidri saskatīt vēl nesakopto tualetes istabu: saņurcītus dvieļus, vecas, sakaltu�as citronu pusītes; no tualetes istabas, sajaukdamies ar kāpostu un apdzisu�u cigare�u dvaku, ēdamistabā ieplūda smar�u aromāts, no kurām visstiprāk bija jūtama muskusa smar�a.

Trīs sievietes sēdēja cie�i saspiedu�ās ap Fostēnas māsu � viena uz krēsla, otra uz pufa, tre�ā uz ķeblī�a � un ēda irbes, vienā gabalā nokniebdamas ar pirkstu galiem salātu traukā pa salātu lapiņai vai izvilkdamas no turziņas pa konfektei. Lai jo ērtāk varētu ieturēties, tā, kurai bija viskuplākās krūtis, bija novilkusi korseti un uzmetusi uz krēsla atzveltnes un tagad sēdēja pat lāgā neaizpogātā kleitā.

Tā bija resnā Mūmuta, kādreizēja lorete, kas alla� tiecās pēc mietpilsoniskām ērtībām; galu galā viņa bija apprecējusies ar kādu orķestra diriģentu un tagad, būdama �etrdesmit gadus veca, par spīti saviem apjomiem, bija saglabājusi biklas bērna acis.

Jaunākajai no visām, septiņpadsmit astoņpadsmit gadus vecai meitenei, bija rupji juteklisks deguns, blēdīgs ģīmī-tis ar Parīzes netikumu un Parīzes gudrību zīmogu, kurpes, kas prasīja ēst, Latīņu kvartāla mazas staigules manieres un piesmaku�i balss, savu runu viņa mēdza piebārstīt ar medicīnas terminiem. Brī�iem viņa piepelnījās, tulkodama �urnāliem un laikrakstiem Darvinu, un atsaucās uz bērni�ķīgo vārdu � Lileta.

Tre�ā bija divdesmit se�us gadus veca, nerunīga sieviete, kurai laiku pa laikam viss augums nodrebēja � it kā no kāda slepena uzbudinājuma. Viņas bālā seja ik pa brīdim kļuva sārta no acumirklīga asins saviļņojuma, tum�ie redzokļi meta krēslainu zilganumu pat uz acu baltumiem, kuplie mati nenosedza smalkās deniņu līnijas un caurspīdīgās, it kā izgravētās ausis. Viņa bija ģērbusies tērpā, kuru valkāja augu dienu gan mājās, gan ciemos, � vienkār�ā balta pikā auduma kleitā ar tum�i sarkanu zīda lakatiņu, kas apņēma plecus un bija sasiets mezglā uz muguras kā maziem bērniem. Sim tērpam, kurā staroja viņas bālais, bet dzīvīgais skaistums, no rīta izbraukdama savā vaļējā ekipā�ā, viņa uzmeta virsū zvērādas apmetni. �ozefina vairākus gadus bija nodarbojusies ar zirgu iebrauk�anu augstākās sabiedrības dāmām, bet tagad viņu uzturēja kāds Elizejas lauku lieltirgotājs, kas pārdeva zirgus.

Ap galdiņu �urpu turpu staigāja, ik pa brīdim apstādamās un vienkār�i atspiezdamās ar celi pret pufa malu, jauna kalponīte, kura bija mātes cerībās un kurai bija no�ēlojama sejiņa, kas atgādināja viduslaiku sievie�u sejas, sievie�u, kuras bija pārcietu�as badu. Vaigus viņai klāja no saimnieces no�iepts smiņķis un pār visu seju stiepās gara skramba. Galvā viņai bija mazītiņa aubīte, kas tikko turējās uz pakau�a; smagi vilkdama kājas, kas bija ieautas al�īrie�u tupelēs bez papē�iem un kapēm, viņa lādējās un skaļi cirta durvis, atbildot uz katru rīkojumu vai zvanu, kura dēļ viņai ik brīdi bija jāskrien uz priek�namu.

� Nu, kā ir ar lugu? Vai vēl turas? � divu kumosu starplaikā sadū�ojās pajautāt lielā ēdāja.

� Un kā vēli � atbildēja namamāte.

� Joprojām ieņemam piecus tūksto�us... Viņ� pats man to teica... vakar.., jaunais re�isors... es ieskrēju viņam pakaļ aizkulisēs, � flautai līdzīgā balsī kā dziedāt - nodziedāja septiņus gadus vecais zēns, kas bija pa pusei apslēpts Santiljī me�ģīņu apmetnī.

Gulēdams dīvāna stūrī, noliecis galvu un izslējis uz aug�u sakrustotās kājas, viņ� ar mazu vīlīti vīlēja sev nagus. Stāvā apkaklīte, starp kreklu un vesti aizbāztais mutautiņ� � viss �ai zēnā, sākot ar nevainojami tīrajām kurpju zolēm un beidzot ar taisno matu celiņu galvas vidū, oda pēc solīda veca �vīta, pēc veca modes āksta. Mazais vecītis jau bija iejuties �ās sabiedrības dzī-vītē, piedalījās visās sarunās, noklausījās intīmās atzī�anās, bija klāt visādos, ne tikai darījumu strīdos. Nabaga bērns, kuru kā glītu sunīti vadā līdzi uz vakariņām atsevi�ķos kabinetos, kur viņu uzreiz aizmirst un no kurienes mazā gaismiņā pusmiegainu viņu atved pie mātes kafejnīcas oficiants.

� Redzi, Māmut, � māte atsāka, � tagad, pateicoties elektriskajam apgaismojumam, skatā ar pa�nāvnieci ceturtajā cēlienā ir tik liels efekts, ka simt izrā�u mums ir tikpat kā rokā.

� Un kā ir ar otras lugas atjauno�anu? Kad tā ies Satlē?

� Nākamnedēļ... Tātad viņ� man būs parādā septiņsimt franku... Jā, viņ� ir tik laipns, ka dod man piecsimt franku no katras pirmizrādes un divsimt no katras atkārtotas izrādes. Ta�u ar tādu kungu nekāda vieglā dzīvīte vis nav... Taisnību sakot, manas stirniņas, es esmu dzimusi, lai apprecētos ar kaut kādu Larietu* un turētu provincē restorāniņu aktieru draudzei... Vai zināt ko � man gribas aizbraukt uz Turīnu, � viņa sacīja, pēk�ņi mezdamās uz otru buduāra galu.

Tad, piepe�i skrējienā apsviezdamās apkārt un atgriezdamās pie savām draudzenēm, viņa piebilda, kratīdama gaisā dak�iņu, kurā bija uzdurts irbes gabaliņ�}

� Es tur varbūt pārgulētu ar pa�u karali!

Un tūdaļ piemetināja:

� Lileta, nosarksti vai vācies prom!

� Labāk nosark�u, � Lileta atbildēja patiesi daudzsolo�ā, klajā nekaunībā.

Fostēnas māsa atkal apsēdās un �etras piecas reizes skumīgi pārvilka roku pār kakla kumbru.

�- Cik riebīgs un nejauks draņķis uzradies Mūmutai �ai vietā, kur es pa�laik turu roku,,. Jā, tas ir �etrdesmitgadīgo kupris, un brī�iem man liekas, ka tas man aug desmit gadu par agru... Paklau, Nevī�a, pie durvīm ta�u zvana!

� Cienītā kundze... Homburgas minerālūdeņu dakteris, � mazliet pavērusi buduāra durvis, pieteica kalpone.

� Pasaki viņam: �Skic uz Vāczemi!� � sasizdama plaukstas, uzsauca namamāte.

� Skat, ieradies Raga�s! � Fostēnas māsa sacīja par kungu, kas parādījās aiz kalpones. Viņ� nāca, ceļos ieliektām kājām, izstiepis rokas, it kā lūgdams visus apklust.

� Raga�s, Raga�s, Raga�sl � kā atbalss atsaucās visas trīs sievietes, katra savā balss modulācijā.

Raga�s bija �etrdesmit gadus vecs vīrietis, kas sirga ar kuņģa kaitēm. Sa�ķiebtu seju viņ� bārstīja nepieklājīgus vārdiņus, ar mokām izspiestas asprātības, paradoksus, kalambūrus, kam nebija ne sākuma, ne gala, un atdarināja da�ādus aktierus. Ar mokām radīto asprātību dēļ Raga�u bija iesauku�i par �Bobe�a* vēdergraizēm�.

� Cst... cst... cst,.. � Raga�s atkārtoja, ienācis buduārā, it kā viņ� būtu uzkāpis uz skatuves. � Mūsu galvaspilsētā ir izplatījusies bauma, ka kaut kāds Ponsārs pa�laik mīlinoties ar Titāniju*.,. Mīļie bērni, tas tik būs �edevrs, kas piedzims no �ā flirtal Bet mēs saglabāsim �o noslēpumu,., un sarunāsimies piano, pianissimo.... Cst... cst...

Tad pēk�ņi Raga�a uzacis pa�āvās uz aug�u, lūpas izveidoja milzīgu 0 burtu, un, kāri piespiedis pie tām pirkstu, viņ� ākstīgi saliecās pielūgsmes pozā resnules priek�ā, kurai bija izslīdējusi laukā viena krūts.

� Ak, mazās sievietes, mazās sievietes un pat arī resnules... Mūmuta, Mūmuta... kā man gribētos uzrakstīt uz tavas baltās, trīsuļojo�ās pults divsimt piecdesmit rindiņu garu rakstu... ne rindiņas garāku... Runā, pavēli... Ko tu par to gribēsi? Varbūt � lai es sabradāju kājām astoņdesmit devītā gada principus*? Saki... Patiesi, cienītā kundze, man liekas, tas būtu īsti vietā... Nē, nē, Mūmut, tu negribi, tu atraidi manu kvēli... Nu, kad jau ne, tad ne!

Un viņ� izlikās no�ņaucamies un slakām parketu ar asarām.

� Jā, miesa ir un paliek vāja, bet tai pa�ā laikā mēs esam .satrunēju�i no tieksmes pēc tikumības... Mans skolotājs bija abats Pualū... Bet es viņu nesūtu pie tevis, lai viņ� sacītu: �Katolicisms un Markovskis � lūk, mana devīze�, � noteica Raga�s Graso* intonācijā.

� Paklau, Vi�ī* stulbeni, ļauj ta�u mums uz brīdi atvilkt elpu, tu mums nogurdini smadzenes! Vai tu drīz būsi galā ar saviem pārsteigumiem provincie�iem? � uzsauca viņam Lileta, kurai �is vīrietis nepatika.

� Ciet klusu, ciet klusu, mazā skolniece no �Spontānās apaugļo�anās� pansionāta.

� Cienītā kundze... Cienītā kundze... Aranhuesas sparģeļu piegādātājs Parīzes centrālajam tirgum.

� Kur ellē es būtu varējusi iepazīties ar �o subjektu,� rakņādamās tālās ceļojumu atmiņās, nomurmināja Fostēnas māsa. � Nu tad �oreiz � �kic uz Spāniju!

� Ak, Spānija! � izsaucās Raga�s, paceldams uz aug�u baltās somnabuliķa acis. � Saules, poēzijas, Sida* un ķildīgu mīļāko zeme!

Karsonaks, namatēvs, populārā �Pijidarjē nozieguma� autors, nāca laukā no iek�telpām, pogādams ciet virs melnās frakas uzvilkto mēteli.

Karsonaks, resns lielvēderis sirmiem, īsi apcirptiem matiem, krāsotām, mutes kaktiņos spurainām ūsām, miegainām, krunkainiem plakstiem pārklātām acīm, kas meta metāliskas dzirkstelītes, kad viņ� bārstīja ļaunus jokus, � bija resnuļa, ta�u dzēlīga resnuļa tips.

� Paklau, Sirsniņ, kas tad tas? Kāpēc jūs brokastojat �eit, nevis ēdamistabā?

� �eit ir omulīgāk, �eit mēs jūtamies brīvāk, vai ne, stirniņas? � atbildēja Karsonaka mīļākā.

� Protams, protams, es saprotu... Turklāt �eit jums pa rokai arī tualetes istaba kuņģa darbības traucējumu gadījumā vai ja uznāktu nervu lēkme pēc draudzīgu jūtu uzplūduma ... Vai, mana mīļā, apsedzies, apsedzies mazliet! � Karsonaks viebdamies uzsauca ēdājai, kas bija novilkusi korseti. � Cik dabiski tu varētu tēlot Garga-mellas* lomu!

Un, pievērsdamies savas mīļākās otrai draudzenei, viņ� teica:

� Nu un tu, bezrūpīgā Zāra*, vai tu zini, ka vīrietis, kas par tavu mīlestību maksā tik lielu naudu, nupat ir gatavs ļauties Provansietes burvībai? Esmu laimīgs, ka varu pirmais tev to paziņot.

Zozefina, kam viņ� bija piegājis klāt, pastiepusi galvu uz priek�u un lēnām izliekusi kaklu, atrazdamās vienā augstumā ar viņa tuklo roku, pēk�ņi tajā iecirtās ar saviem baltajiem zobiem cauri mētelim.

� Sāp ta�u! Cik idiotiski!

Sievietes dziļajās acīs pavīdēja vārs smaids, un, aizdedzinājusi resnu cigāru, viņa noslīdēja no krēsla uz grīdas. Baltā peņuāra un sarkanā lakata apņemta, viņa nekustīgi sastinga, bet �o sastingumu brī�iem pārmāca paēdu�as panteras saldkaislās trīsas.

� Taisnību sakot, Sirsniņ, �Fran�u teātrī� nav viss tā, kā vajag. Dzird runājam, ka gatavojoties pamatīga izgā�anās...

� Tu man esi apnicis... Tu ta�u zini, man nepatīk, ka tu jaucies iek�ā manas māsas darī�anās, � ik vārdu uzsvērdama, sacīja Sirsniņa.

� Nu, vai tu nāksi? � Karsonaks jautāja, pagriezdamies pret Raga�u, kuru līdz �im izlikās neredzam.

� Bet vai tavas lugas atjauno�anas izrādē man būs benuāra lo�a?

� Atliecamo sēdekli caurvējā � tas ir viss, ko tev varu piedāvāt!

Raga�s pavisam mierīgi piegāja pie Karsonaka mīļākās un, nostājies tai aiz muguras, kaut ko pateica, un visas draudzenes izdzirdēja viņas atbildi:

� Nepievērs uzmanību: �orīt viņ� ir īgnā omā, bet, ja tu laipni, pavisam laipni izturēsies pret viņa lugu, tad es izkārto�u tā, ka nākamo lugu jūs rakstīsit abi kopā, un tu, mīļais, ta�u zini: kad viņ� sāk ar kādu kopā strādāt, tad ne ar vienu citu vairs negrib... Vai tu nevēlētos kaut ko iedzert?

Raga�s uzdūra uz korķa velkamā aprikozi degvīnā un, tāpat viļķī uzdurto dzelteno augli kozdams, izsaucās:

� Stupendum!' � kā mēdz izteikties senie romie�i. Man �ķiet, ka esmu iekodies Di�enuā* jaunkundzes tunikā!

� Nesaprotu! � strupi atcirta Karsonaks.

Raga�s, joprojām nosvērts un nopietns, nodūris galvu kā ēzelis, kas dzer no spaiņa, sāka kāpties atpakaļ uz durvīm, atdarinādams ķīnieti, kur� spēlē uz dzelzs trijstūra, un griezās pie Karsonaka ar �ādiem atvadu vārdiem:

� Slavenais drāmdari! Vai tu esi kādreiz padomājis par sirdsapziņas pārmetumiem, kādi var rasties durvju-sargam, kas pastrādājis noziegumu? Tad nu liec to vērā, rakstot kādu no savām nākamajām lugām, ka ikvienam zvanam naktī viņā jāmodina sirdsapziņa!

Raga�u tūdaļ aizstāja kāds jauns puisis gai�iem matiem, mazasinīgs, ar mistiķa galvaskausu, kas izskatījās pēc

¹ Apbrīnojami! (Lai.) cukurgalvas. Spiezdams pie krūtīm nolezēju�u platmali un ar mēnessērdzīgu skatienu sniegdams visiem roku, atgādināja kaut ko no liekulīgā Diafuarisa* dēla.

Karsonaks, spēji atgrūdis viņa nedzīvos pirkstus, rupji pateica:

� Vai zini, Plan�mol, tev derētu nosusināt rokas... Tās ir tik mitras, ka tu apveltī ar mitrumu arī citus!

Plan�mols bailīgiem soļiem pagāja nost no Karsonaka un, meklēdams patvērumu pie sievietēm, apsēdās blakus Sirsniņai, kuru draudzenes tūdaļ dzirdēja tam sakām:

� Tagad viņ� tev ir tuvs draugs, vai ne? Ja tu dabūsi no viņa tādu recenziju, kāda mums vajadzīga, es piespiedī�u Karsonaku rakstīt jaunu lugu kopā ar tevi, bet tu ta�u, mīļais, zini, ka tad, kad viņ� ...

� Cienītais kungs, ir ieradies mazais jauneklis, kas jau trīs reizes bija nācis aprunāties ar jums!

� Lai ienāk.

� Gre�elī kungs, � kalpone pieteica.

Tuvredzīgais iesācējs literāts, kas bija apveltīts ar divkār�u kautrību � ar tuvredzīgu cilvēku kautrību un ar iesācēju kautrību �, ienācis istabā, ārkārtīgi apmulsa, ieraudzījis lielo vīru, kā arī visai vaļīgās �etru sievie�u pozas.

� Paklausieties, jaunais cilvēk, � Karsonaks viņam sacīja, nepiedāvājis apsēsties, � visi si�eti lugās, kuras man atnes, sākumā man liekas pretīgi. Paiet trīs �etri mēne�i: pēk�ņi man ienāk prātā piedāvātais si�ets, un � dīvaini � tagad es to atzīstu par lielisku... Bet es jau esmu galīgi aizmirsis cilvēku, kas man to piedāvāja, un man sāk likties, ka �ī ideja pieder vienīgi man. Es jūs brīdinu.

Mazā auguma jauneklis satriekts sāka meklēt durvis.

� �urp, jaunais cilvēk, �urp, citādi jūs nokļūsit �o dāmu tualetes istabā.

� Paklausies, Lileta, � pēc maza brī�a sacīja Karsonaks, � es tev būtu ļoti pateicīgs, ja tu, kad es tevi pagodinu, nododams tavā ziņā solīdus se�desmitgadīgus sirmgalvjus, kuriem uzticu nogādāt tevi tavam papiņam, ja tu �ādos gadījumos nesēstos �iem sirmgalvjiem klēpī, bet sēstos uz fiakra sēdekļa!

� Ak, varat būt mierīgs! Ja arī es apsēstos kādam kungam klēpī, tad ne jau kādam no �Impotentu rokasgrāmatas� parakstītājiem, tādam kā jūs.

� Nav slikti teikts, mazā, � iesmējās Karsonaks, kur� kļuva gandrīz priecīgs, izdzirdējis nikno uzbrukumu, kas tik ļoti atgādināja viņējos.

Tad, pārtraucis kluso Plan�mola sarunu ar savu mīļāko, viņ� vaicāja:

� Nu, Plan�mol, vai tev atkal nav izdevies ar naktsgaldiņa palīdzību izsaukt Mir�ē* garu? Vai viņ� tev neuzticēja savas pēdējās aizkapa dēkas?

� Jā, jā, un es tev vienu no tām varētu pastāstīt, nebijis �eit dāmu.

� Pateicos. Acīmredzot viņsaulē viņiem klājas itin labi, ja pat �īs dāmas nedrīkst dzirdēt tavu stāstu!

Plan�mols bija piegājis pavisam tuvu klāt Karsoņa kam un ie�ukstēja tam ausī pāris vārdu.

� Vientiesis tāds.. So neķītrību ta�u sacerēju esi

� Biju�ais kunga sulainis atnācis pēc rekomendācijas, ko kungs viņam apsolījis, � pieteica kalpone.

� Paņem to no kamīna un iedod viņam.

� Pag, tātad jūs viņu esat atbrīvojis no darbal Kāpēc? � muļķīgi jautāja Plan�mols, iejaukdamies sarunā un kaut vai �ādā ceļā lūkodams atgūt zaudēto autoritāti.

� Lielisks sulainis, � dzēlīgā balsī sacīja Karsonaks, � bet viņ� pie manis pārnāca no Rikora kunga ... un, vērdams vaļā durvis, viņ� atļāvās familiāru izturē�anos pret Sirsniņas draudzenēmi

Sirsniņas gai�zilās acis kļuva zaļganpelēkas, bet lūpas, ne vārda nebildu�as, noraustījās; netī�ām apgāzusi glāzi, kurā vēl bija paliku�as da�as vīna lāses, viņa tās sāka izziest pa vaskadrānu ar pirkstu, kurā laistījās vecmodīgs gredzens ar saldkaislu ainiņu.

Kad Mir�ē gara izsaucējs bija aizgājis, Karsonaks, stāvēdams pie kamīna, sāka tīt ap kaklu baltu zīda kaklautu.

� Kas tev ir uz sirds, manu Sirsniņ? � Karsonaks nespēja nociesties, ievērojis savas mīļākās saspringtību.

� Nekas ... tie�ām nekas, ta�u interesanti... nupat man ienāca prātā kāda muļķība ... es jau to biju pavisam aizmirsusi,.. Tātad, mīļais draugs, tu gribi to zināt?

Un Karsonaka mīļākā dziļi izjustā balsī, kas �ķita nākam no pa�ām dvēseles dzīlēm, pastāstīja, tikpat kā dziedāt nodziedāja �ādu stāstu:

� �onakt es redzēju dīvainu sapni. Es biju dārzā... dārzā, kādi' mēdz rādīties tikai sapnī. Pēk�ņi es ieraudzīju, ka man tuvojas balts rēgs, kurā es uzreiz pazinu Ro�u �erī. Acumirklī viņa bija man blakus un sacīja: �Zemes virsū mēs bijām draudzenes, kāpēc tad tu no manis bēdz? Te ir ļoti jauki, un drīz arī tu �urp atnāksi...� Viņai aiz muguras es ieraudzīju divu trīs man dārgu būtņu ēnas, būtņu, kas ir jau miru�as vai kurām drīz jāmirst, un arī tās ar mani runāja.., Pēc tam es pamodos, drīzāk priecīga nekā bēdīga... Un nodomāju � jo sapnis bija tik reāls �, ka mīļais dievs ir ļāvis Rozai Seri atnākt pie manis un brīdināt, lai man būtu laiks sagatavoties ... Bet ietinies labi silti, �odien ir ziemeļaustrumu vēj�... un pēc plau�u karsoņa, ko tu izslimoji pirms divi gadiem ...

Karsonaks kļuva nopietns, neapzināti uzvilka rokā cimdus, tad tos novilka un iebāza atpakaļ kabatā, sakustējās uz promie�anu, pienāca atkal pie kamīna, beidzot nolēma doties uz durvīm, tās atvēra, aizvēra, vēlreiz atvēra un, pabāzis laukā galvu, stāvot uz vienas kājas, izmeta savai mīļākai:

� Vai mani tu neredzēji tai dārzā aiz Rozas Serī muguras?

Sieviete, nepagriezusies atpakaļ, pamāja ar galvu ne pārāk apstiprino�u �nē� un, kolīdz izdzirdēja sava mīļākā aizejo�os soļus, laida vaļā spalgus, ilgsto�us smieklus, ko pārtrauca saraustītas frāzes:

� Mīļās stirniņas, nu, pasmejieties ta�u kopā ar mani... Tagad viņ� varēs drebināties veselu nedēļu... Riebīgais ne�ķīstenis... un kā viņ� baidās no nāves... Ak, kas viņ� ir par cilvēku ... Nevienam nemū�am pat prātā nevar nākt, kādas ne�ķīstības viņ� spie� man darīt ar savu miesu, lai tikai sekmētu viņa mahinācijas... Kas tik tas nav... �ie kungi domā, ja viņi mums dod naudu, tad... Saprotiet, �ī nauda tie�ām ir mūsu... Tirgo�anās ar baltajām verdzenēm, lūk, kas tas ir: ik dienas viņi pārdod mūsu jaunību, mūsu skaistumu. Ja ir runa par kādas subvencijas saņem�anu, par cenzūras aizlieguma atcel�anu, par kādu privilēģiju saņem�anu, par ordeni, par itin visu ko, � viņi mūs iemet gultā �ās pasaules varenajiem � ministriem, sekretāriem, sulaiņiem. Nebijis Pun�a Liesmas, vai jūs domājat, ka X kungs varētu pagarināt savu līgumu vēl uz desmit gadiem? Un vai Y kungs būtu saņēmis viņa augstības atbalstu, nebijis Ka-�alota?.. Ak, �ie vecie ministriju plānprātiņi, preses daļas skrofulozie jaunekļi, apnicīgie teātru recenzenti, � cik daudz �ādu kungu man ir bijis jāpacie�... Viņ� ta�u ir ieņēmis galvā domu kļūt par Goda leģiona ordeņa kavalieri! Ar ko gan man vēl nebūs jāguļ, lai tas izdotos!

Un, piecēlusies kājās un strauji skraidīdama no viena buduāra gala uz otru, mīļākā bērtin bēra atzī�anās, kas bija pārpilnas drausmīga naida, kāds bie�i vien valda starp pāriem, kurus saista negodīgas izdarības, par kuriem vienkār�as tautas valodā mēdz teikt � tāds ar tādu sader, kuri ir kā divi katordznieki, kas piekalti pie viena bluķa un būtu ar mieru viens otru saplosīt.

Pamazām niknais satraukums Karsonaka mīļākās sejā norima. Viņas vaibstos parādījās blēdīgs maigums. Atkritusi uz dīvāna, viņa gurdi izstiepās uz muguras un, iegremdējusi galvu spilvenos, mazliet piemiegusi acis, kas tāpēc kļuva tīkami miglainas, sacīja:

� Bet, mīļās stirniņas, ikreiz, kad viņ� man uzspie� mīļāko savu komerciālo darījumu labad .,. es atriebjos... es izvēlos vēl vienu mīļāko pati sev... pēc savas gaumes, pilnīgi pēc savas gaumes.

� Jā, jā, kādu jaunu oficierīti, � �agodamās nopūtās resnule Mūmuta, tobrīd aizmirsusi savu vīru un to, ka viņa ir precējusies. � Tādi vīrie�i ir burvīgi... viņiem pastāvīgi ir klāt biskvīti, �okolāde, iz�ūtas �ības un mājas halāts ar savilktu jostiņu mugurpusē.

� Kāda runa var būt par oficieriem! � ar dziļu nicinā�anu sacīja Fostēnas māsa. � Tie var derēt mazām meitenēm, kas grāmatā lasāmo vietu iezīmē ar Alpu ielejās plūktām puķītēm... Nē, oficieri ir pārāk vientiesīgi ... viņiem trūkst netiklības!

Un �ausmīgais skepticisma profesors, �ī vēl jaunā sieviete ar zilām acīm un gai�iem, rudzu druvai līdzīgiem matiem, sāka uzskaitīt ciniskus, cietsirdīgus, riebīgus sīkumus, labpatikā apspļaudama ar savu ro�aino mutīti visu to, ko iemīlēju�ies mīlestībā pat neredz, ja viņi patiesi mīl.

� Cienītā kundze, kāds kungs ar poļu uzvārdu � spēļu nama krupjē no Монако!

� Tad nu �oreiz � �kic uz Itāliju un Poliju!

� Un tad vēl lūgsnu pārrakstītājs nupat man nodeva priek� jums, kundze, �o mazo sainīti.

� Ak, tās ir lūgsnas, kas man sevi�ķi mīļas... no manām biezajām lūgsnu grāmatām; tagad es tās varē�u paņemt līdzi uz minerālavotiem, � apmulsusi teica Karsonaka mīļākā, noglabājot sainīti.

� Paklau, � sacīja Lileta savā smalkajā, izsmējīgajā balstiņā, nerātni rādīdama ar pirkstu uz griestiem, �� tātad tu vēl tici tur aug�ā tam vecajam?

� Ak tu draņķe tādai � iesaucās Sirsniņa, mezdamās Liletai virsū, it kā gribēdama tai iesist. � Lai es esmu, kāda būdama... bet tādus jokus es �eit aizliedzu, neliete tāda!... To veco samta kleitu, ko es tev biju apsolījusi, tu vairs nedabūsi!

Priek�namā atskanēja skaļ� zvans.

� �ēlīgais dievs, svētā dievmāte! �odien, �ķiet, nebūs gala tiem ciemiņiem! � Nevī�a izmisusi no�ķendējās, beidzot nolēmusi iet un atvērt durvis.

� Es �o zvanu pazīstu, tā zvana mana māsa tais dienās,- kad viņai ir vētraini pārdzīvojumi, � nomurmināja Sirsniņa tādā balsī, kurā mazliet jautās bailes.

Tai pa�ā brīdī parādījās Fostēna izcili krā�ņā tualetē. Paraudzījusies uz trim sievietēm, viņa ar tām sasveicinājās, tā sakot, tikai ar plakstiņu kustību un glu�i vienkār�i pateica māsai:

� Es atbraucu tev pakaļ.

Līdz ar Fostēnas iera�anos sabiedrībā iestājās dziļ�, neveikls klusums, un ne pārāk biklā Sirsniņa, it kā māsas pavēlnieciskā strupuma savaldīta, ar pantomīmas aktiera satrauktiem �estiem tūdaļ ņēma nost no pakaramā savu platmali.

Fostēna atspiedās ar elkoņiem pret kamīnu un izklaidīgi pastiepa pret atdzisu�o pavardu kurpes zoli.

� Vai, �is ir tavs ņieburs no Grodesa kundzes, � izsaucās mazais zeņķis, nupat pamozdamies. � Pasaki man, tant, pasaki, ka tu to esi uzvilkusi manis dēļ... savu skaisto, spīdīgo vesti.

Un viņ� nokāra no dīvāna mazo galviņu, un viņa acis, kas tagad spo�i mirdzēja, tīksminājās ar �iko tantes izskatu.

Tante māsasdēlam neatbildēja.

� Man slāpst, � Fostēna pēk�ņi ieteicās.

� Vai vēlies �ampanieti? � no tualetes istabas uzsauca māsa.

� Nē.

� Ko tad tu gribētu dzert?

Fostēnas skatiens pārskrēja pāri atkorķētajām pudelēm, tad neapzināti pievērsās logam, kas izgāja uz Me�i-serī krastmalu, un tur pēk�ņi pie kaut kā apstājās. Viņa piegāja pie galda, paņēma no da�da�ādu laikmetu glā�u kaudzes kādu venēcie�u kausu ar pienbaltām spirālēm līnijām un sacīja kalponei:

� Vai tu redzi tur lejā to vīru? Aizej un paņem vienu glāzi lakrica degvīnal Aiznes to man turpat lejā.,, manā karietē.

� Te nu es esmu! Uzbrukumā! � izsaucās Fostēnas māsa, lietodama izteicienu, ar ko aktrise parasti aizstāj vārdus �Esmu gatava�.

Un Fostēna kopā ar māsu devās uz durvīm.

� Tātad tu rīt brauksi kopā ar mani? � vaicāja �oze-fina, pieturēdama Sirsniņu aiz piedurknes, kad viņa tai gāja garām.

� Rīt nekādi nebūs iespējams, mīļā, � apbedīs veco re�isoru... Pieklājības dēļ man būs jāizliekas, ka esmu atbraukusi aizlūgt par �o veco kleperi!

Ill

Teātra kāpnēs abām sievietēm bija jāpiespie�as pie sienas, lai palaistu garām veselu lavīnu statistu, kas pēc mēģinājuma dzelzs naglām apkaltiem zābakiem drāzās lejā, lēkdami pa �etriem kāpieniem un pogādami ciet savas darba blūzes.

� Acumirklīti, tūdaļ bū�u tavā rīcībā! � izsaucās Sirsniņa un, ienākusi durvjusarga istabiņā, uzsāka sarunu ar grūmu, kas laiski spodrināja savu zābaku blakus lielam sunim, kur� nupat bija piedalījies izrādē.

� Uz kurieni tu mani ved? � Sirsniņa vaicāja māsai, kad tā atdeva savu glāzi Nevī�ai.

� Es pati nezinu... Pasaki Revo, lai brauc uz bulvāri.

Kariete sāka ripot.

� Tu nu gan esi varen runīga! � pēc brī�a teica Karsonaka mīļākā.

� Cik garlaicīgi... viss ir tik garlaicīgs... mū�īgi viens un tas pats, � Fostēna nopūtās, nervozi staipīdama rokas. � �orīt, kad pamodos, man bija vēlē�anās izdarīt kaut ko neparastu... es pati nezinu, ko!... Aiziet kaut kur, bet saki, kur tas �kaut kur� ir?... Vai modes veikalu vitrīnas... paskaties... vai tev neliekas, ka �odien tās ir glu�i pelēkas?... Cik tas ir muļķīgi, sapņot par to, kā nav avīzēs nodrukāto izpriecas vietu programmās... Saki, vai tu da�reiz neizjūti kādas neskaidras vēlmes, kādu nevaldāmu kāri pēc kaut kā nezināma, ko gribētos pieredzēt...

Fostēna atgāzās karietes dibenā, un no lūpām viņai sāka raisīties Alfrēda de Misē vārsmas:

Kam neapdzēsi toreiz liesmas, Ko krūtis valdīt nespēji?

Vai neapjauti vēl tās briesmas, Ak. neprātīgā aktrise, Sirds kliedzieni ka bālē vaigus?

Ka mīlēt cie�anas ir � dievu kārdināt.

� Bet kas tad tas? Kāpēc nebraucam tālāk? � izliekusies pa karietes lodziņu, vaicāja Fostēna.

Un pēk�ņi māsas acu priek�ā viņa izlēca laukā, spītēdama ku�ieru kliedzieniem, izspraucās cauri ekipā�u sastrēgumam un pacēla kādu starp zirgu kājām dubļos guļo�u priek�metu, ar kuru drīz vien atgriezās, slaucīdama atradumu me�ģīņu mutautiņā.

� Jā, � viņa sacīja, atkal apsēzdamās blakus māsai, � zirga pakavs, tas nesot laimi... Tas jau nu ir tre�aisl

Un vēl nupat dzīves pārsātinātā sieviete pēk�ņi pārvērtās par tādu, kuras ikviens �ests, �ķiet, tūlīt izvērtīsies skāvienā, ikviens vārds bija pilns maiguma, viņa izplūda laipnībās un mīlīgos jokos.

� Paklausies, mazo Marij, vai tu nedusmojies, ka es tevi nolaupīju tavām draudzenēm? Redzi, tu man esi vajadzīga... Manā dzīvē ir tādi brī�i... nebijis klāt tevis...

� Saki drīzāk, es ta�u esmu tavs godīgais netikums!

� Tā tas ir bijis kop� senām dienām... Vai tu atceries konditorejas �Pie saldumu avota� īpa�nieku Montes-kjē ielā... To, kur� lugai, kurā Arnālam bija pilnām saujām jāēd zemenes, bija izgudrojis zemenes no bezē, tik līdzīgas īstajām... Tu jau toreiz biji drosmīgāka par mani... Tie�i tu gāji pie viņa notērēt mūsu sū,_ko bijām nopelnīju�as ar dziedā�anu Strūklaku laukumā... Un. kad mājās nebija ko ēst, tu tik un tā dziedāji... saspa-rodama mūs visus uz dziedā�anu!... Un kāda bija mūsu dzīve, kad mēs jau bijām lielākas, kad kļuvām bārenes... Nē, mazā Marij, tādu pagātni kā mūsējo, turklāt kopā pārdzīvotu, tādu nevar izsviest mēslainē� kā netīru skrandu.

� Jā, es biju drosmīgāka par tevi � un arī nepiekāpīgāka... Ta�u vadīt mani vienmēr vadīji tu, tikpat kā rāmu aitiņu... Un kāpēc? Varbūt tāpēc, ka tev ir talants, bet man nav! Jā, talanta man nav, bet ir prasme dzīvot, lūk, ko man ir dāvājis liktenis! � jautri sacīja Fostēnas māsa. � Un �o prasmi es esmu pierādījusi � vai nav tiesa? �, pamezdama skatuvi tie�i pirms savas debijas. �ēlīgais dievs, kas gan ar mani būtu noticis, ja es to nebūtu izdarījusi!... Bet es visu izkārtoju citādi... un ar providences palīdzību esmu ieguvusi stāvokli sabiedrībā, esmu pārvērtusies par kaut ko līdzīgu samaitātai mietpilsonei, � viņa noteica, iespiedusi rokas gurnos, atdarinādama Bertēna pozu Engra* portretā.

Ku�ieris apstājās pie Madlēnas baznīcas, gaidīdams jaunu rīkojumu.

� Un vai tu vēl atceries, mazā Marij, ka tie�i tu, vienmēr tu izdomāji kādu spēli, kādu izpriecu, kas mūs uzjautrināja? � Fostēna turpināja.

� Tāpēc ka tais aizvēsturiskajos laikos mūs bija ļoti viegli uzjautrināt. Kop� tā laika ...

� Klausies, mazo Marij, laid darbā mazliet savu fantāziju �odien... Izdomā mums kaut ko tādu... nu, kaut ko neparastu.

� Izklaidē�anās Parīzē dienas laikā, Ziljeta: nevainīga rakstura izpriecas man ir zināmas visai nedaudzas � var pavizināties laivā pa ezeru, nokāpt lejā Invalīdu nama virtuvē, uzkāpt Vandomas kolonnā, apciemot pērtiķus Botāniskajā dārzā... Bet, ja tu, piemēram, gribi izbaudīt cita veida izpriecas, � tad saki, pavēli, ļauj tev pakalpot... varbūt, ka arī �ai �anrā tava māsa tev varēs piedāvāt kaut ko sevi�ķu.

� Vai tev neliekas, ka mūsu sen�iem bija vairāk kaut kā negaidīta viņu parastajā ikdienā? � dziļā grūtsirdībā sacīja Fostēna, un viņas brīni�ķīgais augums pauda galīgu pagurumu.

Fostēnas māsas acīs iedzirkstījās uguntiņas, kas liecināja, ka viņai nospļauties par visām �īm vēsturiskajām reminiscencēm. Pēc tam, rupji ielauzdamās traģiķes pārdomās, viņa iejautājās:

� Saki man, Ziljeta, vai tev ne visai vedas tajā �Fran�u teātrī�?

� Nē ta�u, taisnību sakot, vēl jau mēģinājuma nemaz nav bijis. Vienu vienīgu reizi sanāca pie manis, un tas bija viss, � Ziljeta it kā pamodusies atbildēja. � Tiesa, es vēl ne tuvu nepārvaldu savu lomu, it īpa�i vērā liekot to, kā man gribētos nospēlēt..". 0, brīni�ķīgi, lieliski, apbrīnojami!... Es izdomāju, kā mēs beigsim �o dienu... Revo, Revol ,_M Uz Batiņolu, Levī ielā trīsdesmit septiņi.

� Uz Batiņolu? Kas tev tur dzīvo?

� Uzmini!

� Kāds kār�u licējs, kas par luidoru zīlē nākotni?

� Nē jel... Pievaldi mēli... Tikpat neuzminēsi.

Pēk�ņi Fostēnas smaidīgajā sejā iegula ēna, kas liecināja par domu rosību; puspievērtās acis satumsa; uz pieres, kas bija līdzīga jaunai un maigai bērna pierei, kad tā aizņemta ar skolas uzdevuma gatavo�anu, pauguriņi virs uzacīm aiz saspringtības pietūka; gar deniņiem, gar vaigiem it kā no saltas vēja dvesmas plūda tikko manāms bālums, iek�ķīgi izrunāto vārdu aprises pārskrēja kopā ar vāru smaidu pār pavērtajām lūpām.

Divas trīs reizes Fostēna māsas jautājumus atstāja bez atbildes.

� Paklau, Ziljeta, mēs jau esam pie trīsdesmit septītās mājas.

Abas sievietes izkāpa no karietes.

� Mans labais Revo, varbūt būs ilgāk jāpagaida, � Fostēna sacīja ku�ierim.

� Skat, �eit pat durvjusargu nav! � izsaucās Fostēnas māsa.

� Nekas!... Man ļoti labi paskaidroja, kur dzīvo man vajadzīgais cilvēks.

Abas sievietes sāka iet aug�ā un beidzot nonāca pla�ā kāpņu laukumā. Fostēna noskaitīja durvis no kreisās puses un apstājās pie septītajām.

Viņa pieklaudzināja.

Aiz durvīm atskanēja smagi soļi, durvis pavērās par trim �etriem centimetriem, un �aurajā spraugā parādījās kraukļa deguns, līdzīgs dārznieka na�a neasajai pusei, pār degunu nokārās gari, sirmi mati, virs kuriem bija uzlikta maza, zelta vizuļiem iz�ūta cepurīte.

� Dāmas dro�i vien kļūdīju�ās? � sirmgalvis sacīja, bailīgi atskatīdamies un adresēdams dīvainus �cst> istabas dziļumam.

� Nē, jūs ta�u esat Atanasiadisa kungs, vai ne? �eit ir zīmīte no kāda mūsu kopīga drauga, kas mani pie jums sūtīja. � Un Fostēna sniedza viņam kāda slavena akadēmiķa vizītkarti.

� Nu, tādā gadījumā nāciet iek�ā, dāmas, � sirmgalvis sacīja, uzmetis mirkli vizītkartei. � Tikai nāciet labi uzmanīgi... manu mazo draugu dēļ.

Abas sievietes iegāja istabā ar augstiem griestiem, biju�ā nabaga fotogrāfa ateljē, kur brīvībā lidinājās vesels bars retu, skaistu putnu.

� � Re, putniņi!... Vai, cik jauki! � izsaucās Fostēnas māsa un topa�brīd pārvilka roku pār kleitu. � Tikai �ēl, ka �ie mazie netīreļi ķēza virsū!

Darbnīcas istabā, par spīti tam, ka tajā uzturējās putniņi, valdīja tāda tīrība, it kā tā būtu kādas vecmeitas istaba, nebija nekādu citu izrotājumu kā vienīgi trīs Pan-teona bareljefu ģip�a kopijas spoguļa vietā virs kamīna, kurā bija ievadīts mazas krāsniņas dūmvads, kas meta sarkanu gaismu uz ievaskotās grīdas. Gar sienu, diezgan augstu virs galvas, stiepās gar� plaukts, uz kura bija sarindotas grāmatas itāļu iesējumā no balta velinpapīra. Kaktā puspavērtā sienas skapī bija redzamas stikla burkas, kurās eļļā peldēja da�āda konservēta ēdmaņa, un salātu trauks, pilns ar olām. Istabā bija tikai viens krēsls ar pītu salmu sēdekli, bet ni�ā, kas kalpoja par guļam-telpu, uz dēļiem, kuri bija uzlikti uz steķiem, pārsegts ar turku tepiķi, bija uzklāts matracis, uz kura, kā �ķiet, sirmgalvis pa nakti neizģērbies gulēja. Istaba oda pēc putniem un austrumu kvēpināmām zālēm.

� Ar ko es varu dāmām pakalpot? � jautāja namatēvs, apsēdinādams abas sievietes uz savas gultas.

� Lūk, ar ko, cienītais kungs, � Fostēna iesāka. � Sentbēva* kungs man teica, ka bez Rasina �Fedras� esot vēl kāda cita... Un tāpat arī viņ� man teica, ka jūs mani ar to varētu iepazīstināt labāk nekā jebkur� cits... Jūs ta�u esat grieķis un ļoti labi protat senās Grieķijas valodu.. Es pati lāgā nezinu, ko es gribu... Ta�u man būtu ļoti interesanti dzirdēt, kā jūs �o Fedru lasāt oriģinālā ... Varbūt tas manī modinās kādus priek�status... Es gribētu pārvērsties par seno laiku barbaru ... un, pavadījusi divi stundas Perikla* Grieķijā, aizbraukt no jums, saglabājot atmiņā kaut nedaudz tās valodas skaņu.

Sirmgalvis sāka vilkt aiz sevis atzveltnes krēslu, aizvilka to līdz grāmatu plauktam, apņēma ap savu vājo, garo augumu flaneļa halāta stērbeles; zem halāta varēja noģist citu uz cita savilktus vilnas kamzoļus un vairākus pārus garo vilnas zeķu; tad viņ� uzkāpa uz krēsla un, norādīdams uz kādu sējumu rindas vidū, dziļā godbijībā, tikpat kā klostera dārgumu glabātājs, kas rāda savu vērtīgāko relikviju, sacīja:

� Cienījamās dāmas, te viņ� ir � dievi�ķais Homērs!

Tad, paņēmis blakus stāvo�o sējumu, viņ� nokāpa no krēsla un, saudzīgi ar elkoni noslaucījis no grāmatas putekļus, uzlika uz maza galdiņa, un, pievilcis to klāt, uzmanīgi at�ķīra kādu lappusi, un brītiņu ar veca vīra delnām gludināja grāmatas platās apmales.

Nostiprinājis uz deguna lielas brilles un, mirkli noliecies pār veco grāmatu, Atanasiadiss pacēla sajūsmas pilno skatienu pret griestiem un sacīja;

� �Ipolits�*.

Aina noris Trezenā pils priek�ā, kur pie ieejas redzamas divas statujas � Diāna un Venera.

Un viņ� tūdaļ sāka lasīt grieķu traģēdijas divas pirmās vārsmas:

ПоХХп U-ev £v ppwToiai моих Av&vvpot;

0e& x6HX.T1H^ab KuTtptĢ oflpavov т� �au,

� Piedodiet, Atanasiadisa kungs, � Fostēna viņu pārtrauca. � Kā būtu, ja jūs paņemtu līdzi savu grāmatu... mana kariete stāv lejā... es jūs aizvestu uz savām mājām... jūs paēstu pusdienas kopā ar mani un manu māsu... Es pieteik�u nevienu nepieņemt... Un mēs pavadītu brīni�ķīgu vakaru.

� Ak, cienītā kundze, � sirmgalvis atbildēja, � ja es to varētu... es ļoti labprāt sagādātu jums prieku... Bet kop� novembra līdz maija beigām es esmu cietumnieks, kas ieslēgts �ai istabā... Un tagad jūs sapratīsit to mazumiņu prieka, kad ap mani ir �ie putni... Visu �o ilgo laika sprīdi man ir pilnīgi aizliegts iziet no mājas, jūsu ziemas gaiss mani nokautu.

Tad nu Fostēna ievēroja, ka visas logu rāmju spraugas aizlīmētas ar papīru.

Sirmgalvis no jauna iegrima lasī�anā, �ur tur grieķu grāmatas tekstā iestarpinot fran�u frāzes, kā, piemēram:

� Jūsu Rasins, cienījamā kundze, nav pievērsis tam uzmanību ...Jūsu Rasins, cienījamā kundze, to nav pārtulkojis... Jūsu Rasins, cienījamā kundze, to ir vāji pārtulkojis...

� Vai tu negarlaikojies, mazā Marij? � Fostēna �ukstus jautāja māsai.

� Nē, man nav iebildumu �ad tad palauzīt galvu ķīnie�u ābecē... Turklāt tavs Atanasiadiss ir gau�ām jocīgs!

Bija jau satumsis. Sirmgalvis aizdedzināja lampiņu un joprojām lasīja, bet pie katras personu maiņas dialogā viņ� pameta acis uz pulksteni ar dzeguzi, kur� karājās pie sienas virs abu sievie�u galvām.

� Vai tik mēs, Atanasiadisa kungs, jūs netraucējam? � ievērojusi sirmgalvja skatienus, jautāja Fostēna.

� Nē, nē, cienījamās kundzes. Es tikai esmu saglabājis savas zemes iera�as... Es ēdu pusdienas agrāk nekā Parīzes augstākās sabiedrības cilvēki...

� Ak tā, �ai laikā jums parasti atnes pusdienas... Lieliski! � sacīja Fostēna ar to burvīgo valdonību, kāda piemīt sievietei, kas savas vēlmes grib apmierināt līdz galam. � Tātad, Atanasiadisa kungs, ir jāpaēd pusdienas ... jāpaēd tā, it kā mūsu te nemaz nebūtu ... Pēc tam mēs atkal turpināsim lasī�anu.

� Saprotiet... Saprotiet, cienījamās kundzes .,. Man pusdienas neviens nepienes... es tās gatavoju pats... Ak, ēdiena gatavo�ana manā mājā nav nekāda sare�ģītā ... Esmu mazliet venēcie�a Kornaro skolas sekotājs ... Olas, kaltētas zivis, melnās olīvas ... Paraugieties � tur, kur jūs sē�at, no tās vietas ir redzama mana ziemas pārtikas glabātava.

Fostēna piecēlās un piegāja pie sienas skapja; ar mazas meitenes ziņkāri viņa citu pēc citas izņēma laukā stikla burkas, brīdi tās draiskulīgi pagrozīja pret gaismu, tad atkal nolika atpakaļ tumsā.

� Vai, kādas mazas zivtiņas, un tik sausas, izskatās pēc sērkociņiem!

� Jā, tās ir tziros... tās ēd, piedzerot klāt raki⁹.

� Un nekad, itin nekad jūs neēdat gaļu?... Atanasiadisa kungs, tas ir ļoti neparasti... A, an�ovi... Labi, pieņemsim zinā�anai... Un jūs katru dienu notiesājat divas vēr�acis... Galu galā tas dro�i vien dikti apnīk.

Bez mitas runādama, bāzdama visur degunu, visu apskatīdama, Fostēna uzsēja augstāk kleitas �lēpi, līdzīgi trauku mazgātājai uzsprauda ar kniepadatām svārkus, pēc tam jautrā un pavēlo�ā balsī � kā dāma, kas visus izrīko ēdienreizē izbraukumā zaļumos � sacīja:

� Tad nu ziniet, ka �odien jums ēdienu gatavosim mēs... Jums dro�i vien nav ne jausmas, kas ir omlete ar an�oviem... Omlete, kuras gatavo�anā man nav sāncen�u ... Tad nu jūs tūlīt dabūsit nogar�ot omleti, ko pagatavoju�as manas maigās rokas... Paklau, mazā Marij, padod cepe�pannu, nu, paraug; no turienes... Bet jūs, Atanasiadisa kungs, �igli metiet ogles krāsniņā!

� Ak, cienījamās kundzes, cienījamās kundzes... jūs mani mulsināt! � vaimanāja pārsteigtais Atanasiadiss.

� Liecies ta�u mierā, mans vecais Palikar*, mēs ar māsu nebūt neesam tādas princeses, kam jau �ūpulī bijusi ielikta pavārgrāmata! � sacīja Karsonaka mīļākā, kas pēc savas dabas ātri vien kļuva familiāra.

� Tātad es ņemu un sasitu trīs ... olas... Atanasiadisa kungs, skatieties, kā es sakapāju an�ovus... ne pārāk rupji, ne pārāk smalki... Un tūdaļ es jums atklā�u savu noslēpumu: tie mazliet jāapcep uz uguns... Un tās ir ķimenes, vai ne? Nu, pieliksim maķenīt ķimenes.

� Ak, cienījamās kundzes, cienījamās kundzes! � Atanasiadiss joprojām vaidēja.

� Rimsties, mans vecais Palikar*, tu mūs traucē darbā! � sacīja Fostēnas māsa.

� Uzmanību ... Atanasiadisa kungs ... jūs tūlīt redzēsit, kā es to apgrie�u ... viens, divi, trīs... gatavs!... Redziet, cik tā ir skaisti brūna apak�ā un cik mīksta no virsas!... Un tagad, mazā Marija, liksim kungam ēdienu galdā.

Un starp putnu lido�anu un �ivinā�anu, kas tovakar nespēja un nespēja norimt trok�ņa un kustības dēļ, ko radīja mazo svētku kņada, abas māsas teātra subretēm piemīto�ā sirsnībā ņēmās apkalpot sirmgalvi, kas, aizvien vājāk un vājāk pretodamies, ļāvās �ai jaunavīgajai un mīlīgajai sievie�u burvībai, kura uz brīdi bija ieradusies dalīties ar viņu vecumdienu vientulībā.

� Nu, Atanasiadisa kungs, vai labi gar�o?... Vai esat apmierināts ar savu ķēk�u? � vaicāja Fostēna, starodama bērni�ķā priekā. � Un tagad otrais ēdiens... olīvas... o, tās ta�u ir pasakainas, � viņa sacīja, sako�ļājusi divas trīs olīvas. � Pagar�o ta�u, mazā Marija.

� Pateicos, es esmu pārāk liela gaļasēdāja!

� Kungs jau ir paēdis... Ķersimies pie deserta!

Un Fostēna ar graciozu straujumu vienā mirklī novāca no galdiņa visu, kas tur bija salikts.

� Nu ko, � vecais Atanasiadiss nopūtās, pievērsdamies atkal savam Eiripīdam un izjuzdams tīkamu gurdumu, kāds vecumā rodas pēc pārdzīvota laimes brī�a,

� visas savas sengrieķu valodas zinā�anas es centī�os, cienījamās kundzes, atdot jumsi

� Un kur tavs ku�ieris, Ziljeta?

� Es viņu biju galīgi aizmirsusi... Esi tik laipna un noej lejā... Lai viņ� steig�us dodas paēst pusdienas pirmajā krodziņā, kas pagadās ceļā, un tad lai brauc atpakaļ.

Kad māsa uznāca atkal aug�ā, Fostēna, atspiedusies ar elkoņiem pret mazliet ieplestajiem ceļgaliem, ieskāvusi plaukstās savu aktrises skaisto, nervozo seju, baudīja, ja tā var teikt, labskanīgumu, kāds plūda pār vecā grieķa lūpām. Reizi pa reizei pieceldamās un pamājusi Atanasia-disam, lai turpina, viņa ņēmās staigāt pa istabu, pavadīdama ar �estiem vārsmas, ko palīdzēja saprast kāds fran�u valodā pārtulkots vārds; pēc tam viņa atkal apsēdās.

Bet Atanasiadiss, ticis līdz vietai, kurā Fedra izsaka pēdējo apvainojumu savam padēlam, ņēmās izskaidrot abām sievietēm � turklāt ar tik smalku izpratni, kas Fos-lēnu visai pārsteidza, � �o liktenīgo tēlu, daudz nozīmīgāku, daudz cilvēciskāku, daudz dabiskāku savā atriebes kārē par apgānīto mīlestību nekā tā nosacīti un teatrāli valdzino�ā, sieviete, ko attēlojis Luija XIV galma dzejnieks. Un komentētājs modināja mūsdienu traģēdiju aktrisē vēlē�anos izmēģināt jaunas intonācijas �ai atjauninātajā, atjaunotajā un vēsturiski izprastajā lomā.

Traģēdijas lasī�ana bija galā. Pulkstenis jau rādīja astoņi vakarā.

Fostēna piecēlās, slepus ietinusi papīriņā da�as zelta monētas, un, pēk�ņi pēc izskata un balss pārvērtusies augstdzimu�ā dāmā, sacīja:

� Grieķu valodas profesora kungs, mēs jums esam nolaupīju�as vairākas stundas... Lūdzu, pieņemiet �o niecīgo atlīdzību par savu zaudēto laiku.

� Nē, cienījamā kundze, � sirmgalvis atbildēja.

� Pirmkārt, jūs man pagatavojāt pusdienas... turklāt es jūs pazīstu... es jūs bie�i esmu redzējis spēlējam... vasarā... tais mēne�os, kad man ir atļauts iet laukā ... Un grieķi, gan mūsdienu, gan senie grieķi, ir jums kaut ko parādā par to, ka jūs ar savu talantu no jauna atdzīvināt viņu vēstures di�o sievie�u tēlus... Nē, dārgā kundze!

Sirmgalvja dziedo�ajā balsī, kad viņ� izrunāja �os vārdus, varēja just vieglu satraukumu, bet skaņa <z>, ko viņ� izrunāja skaņas ��� vietā, tai pie�ķīra bērni�ķīgu maigumu.

� Labi, es jums piekrītu, Atanasiadisa kungs... Man �ķiet, ka �āvakara izjūtas nedrīkst tikt samaksātas ar naudu ... Es labprāt vēlētos palikt jums atmiņā ar kaut ko citu ... Man gribētos, lai jūs izteiktu kādu vēlmi, ko varētu izpildīt vienīgi es.

� Ja nu jūs katrā ziņā, cienījamā kundze, gribat vecam vīram izdarīt kaut ko patīkamu... tad es jums atzī�os, ka ir kāds manas dzimtenes pārtikas produkts, ko es �eit nevaru dabūt... un es būtu laimīgs, ja varētu vēlreiz pirms nāves to nobaudīt... Tas ir Himetas medus... Varbūt jūs, cienījamā kundze, caur sūtniecību...

� Brīni�ķīgi! Francijas pilnvarotais ministrs Grieķijā ir mans draugs. Jau ar pirmo diplomātiskā pasta sūtījumu mums pienāks māla krūze ar Himetas medu... labāko medu, kādu savāc jūsu dzimtenes bites... Un vēlreiz, Atanasiadisa kungs, ardievu un paldies.

� Viņ� tie�ām ir aizkustino�s, nabaga vecītis! � sacīja Fostēna, sēzdamās blakus māsai karietē.

Pēc tam turpināja:

� īstenībā �o vakaru neesmu velti zaudējusi... Man �ķiet, ka tajā aizsegā, kas tina tumsā manu lomu, parādīju�ies gai�i plankumi.

Pēc īsa klusuma brī�a Fostēna, kuras seju klāja krēsla, piebilda, izmezdama frāzes citu pēc citas:

� Bet �o lomu... �o lomu, pie kuras ar drebo�u sirdi ķēru�ās kvēlākās pagātnes aktrises... lai nospēlētu �o lomu... man nevajadzētu būt tādā vēsā dvēseles noskaņā, kādā es pa�laik atrodos... Būtu nepiecie�ams neprātīgi, aizrautīgi mīlēt... gan ar sirdi, gan prātu, gan miesu.

� Ziljeta, es tev varu piedāvāt objektu... īsi sakot, mīļāko. Nu?

Nemaz neklausīdamās, Fostēna turpināja:

� Vai tu saproti? Pamest viņu, kad viņ� mani mīlēja ... viņ� ta�u mani mīlēja kā neprātīgs�,, Pamest viņu pēc tam, kad viņ� solīja: nepaie�ot ne divi mēne�i � un viņ� atstā�ot savu karjeru, ģimeni un dzimteni, lai mū�īgi būtu man līdzās... Un itin nekā... nekādas ziņas no viņa... kop� tās dienas, kad mēs viens otram pateicām �uz redzē�anos�... Visām manām vēstulēm jau vairākus gadus nav atbildes.

� Tātad tu viņam vēl aizvien raksti?

� Jā... tajās dienās, kad man ir līdz izmisumam skumji.

� Bet paklausies, Ziljeta, pilnīgi skaidrs: tavai skumju pastkastītei ir caurs dibens!

Ne vārda māsai neatbildēdama, caur un cauri ietinusies klusē�anā, Fostēna brauca pa tum�ajām ielām, un pret viņas sāpju pilno seju sitās cepures melnās me�ģīnes.

� Vai tu neēdīsi vakariņas pie manis? � vaicāja Karsonaka mīļākā, kad kariete apstājās viņas mājas priek�ā.

� Nē.

� Tad es brauk�u vakariņot pie tevis!

� Nē.., Ļauj Ziljetai �ovakar palikt vienai... pilnīgā vientulībā.

IV

Radīt lomu, citiem vārdiem sakot, pie�ķirt dvēselei ārēju veidolu, pie�ķirt dzīvu seju, dzīvus �estus, dzīvu balsi tēlam, kas eksistē tikai grāmatas lappusēs, papīra mironim, � tas ir grūts darbs!

Tas sākās ar pirmo nopietno lasījumu, ar lasījumu, kuram Fostēnas darbā piemita savāds raksturs un kur� likās esam tīri mehāniska operācija, kad lasījuma jēga �ķita nenonākam līdz viņas apziņai.

Pēc tam sākas īstā studē�ana, kurai gandrīz uzreiz seko drosmes zudums un nedro�ības izjūta, izjūta, kas piemīt visiem liela talanta cilvēkiem un kas viņiem liek pa�iem sev sacīt: �Nē, �o lomu es nekad nespē�u nospēlēt, itin nekad!�

Paklausieties, kādu atzī�anos �ādā pirmajā mazdū�ības brīdī reiz manam draugam izteica viena no mūsu apdāvinātākajām aktrisēm:

�Kad es ķeros pie jaunas lomas radī�anas, man vienmēr ir tāda sajūta, it kā man būtu jāpaceļ vesels kalns. �ausmas, ko es �ādos gadījumos izjūtu, mēdz būt tik necie�amas, ka es sāku gaidīt un cerēt uz zemestrīci, uz

kādu stihisku katastrofu, kas mani atbrīvotu no mokām. Es nolādu lugas autoru, nolādu sevi, nolādu visu pasauli un kļūstu pilnīgi iztuk�ota līdz tam brīdim, kad visā �ai haosā pēk�ņi ielau�as gaismas stars.�

Turklāt Fostēnai alla� bija jācīnās ar nepateicīgo un dumpīgo atmiņu, kas vienmēr draudēja viņu pievilt un mū�īgi radīja nemieru, bet Fedras lomā, kā zināms, ir septiņi simti vārsmu.

Par spīti visam, loma pamazām viņu aizrāva, pārņēma viņas domas, un traģēdiju aktrise gandrīz neapzināti iegāja lomas veido�anas posmā, sākumā strādādama galvenokārt mājās gultā, kur viņa varēja vieglāk koncentrēties.

Un tad nu process, kas, lēnām aizdegdamies, norit rakstnieka iztēlē, � radāmā tēla embriona iznir�ana no nebūtības, tā pakāpeniska veido�anās un galīgā pārvēr�anās par dzīvu, taustāmu būtni, vārdu sakot, visi tā eksistē�anas etapi � �is process sāka noritēt arī aktrisē un pat ne viņas smadzenēs; viņa juta, ka �is process notiek viņā pa�ā. Izjuzdama dziļu un apslēptu prieku, ko aktieris pārdzīvo, pārtopot citā cilvēkā, viņa vairs nebija tāda, kāda bija agrāk. Jauna sieviete, ko radījusi viņas smadzeņu darbība, bija iemitinājusies viņas apvalkā, padzinusi viņu no turienes, atņēmusi viņai personisko dzīvi.

Un �eit nu es nespēju pārvarēt kārdinājumu �ādas du-bultdzīves sakarā minēt kādu citu fragmentu no iepriek�minētās vēstules:

�Kop� tās dienas, kad man ir pie�ķirta loma, es dzīvoju kopā ar to. Es pat varētu piebilst, ka tā valda pār mani, ka tā ir apmetusies uz dzīvi manī. Un, protams, tā ņem no manis vairāk, nekā es tai dodu. Tālab tad arī gandrīz vienmēr, gan mājās, gan ārpus mājas, man rodas tāds balss tonis, tāda sejas izteiksme un tādas manieres, kādas man gribas pie�ķirt �ai lomai, � un tas viss notiek pilnīgi neapzināti. Būdama visnotaļ lomas varā, es nespēju būt jautra, ja tas, mans otrs �es�, kas manī mīt, pārdzīvo kaut ko skumju vai traģisku, glu�i tāpat kā mans drūmais noskaņojums nespēj turēties pretī �im otrajam �es�, kad tas joko, priecājas, kad tā smiekli skan man ausīs. Tā, nu es esmu pateikusi visu, bet vai tas ir saprotams? Tādos gadījumos es neesmu viena, mēs esam divas. Un tas ir viss mana darba noslēpums. Es domāju par lomu un dzīvoju lomai. Bet, kad es to nododu publikas spriedumam, tā jau manī ir nobriedusi.�

Un vēl kāda interesanta parādība: klasisko traģēdiju un komēdiju aktieriem un aktrisēm, tāpat arī mūsdienu lugu tēlotājiem un tēlotājām nav iespējas balstīties uz mūsdienu paraugiem. Ahilla dusmas un Fedras mīlestība nav tās dusmas un tā mīlestība, kāda sastopama ik uz soļa mūsu ielās un mūsu viesistabās. Tātad augsto, gandrīz pārcilvēcisko aktiera jūtu stihijā jāiekļauj iztēle, bet patiesi neparastā intuīcija palīdzēs viņam pacelties līdz �o grandiozo jūtu līmenim un �īs jūtas izpaust tā, lai tās iegūtu reālu dzīvību. Un kur�, kur� gan sasniedz �os augstumus? Sievietes bez izglītības, tādas kā Fostēna, vienkār�as sievietes, kurām nav ne mazākā priek�stata ne par laikmetu, kādu viņas atveido, ne par vēstures varoņu un di�u valdnie�u biogrāfijām, varoņu un valdnie�u, kādās viņas pārtop, � sievietes, kuras izklaidīgi lūdz kādu savu draugu, kas viņām palīdz iemācīties tekstu: �Nu, pastāsti man, kas tas Tēzeja kungs tāds bija,� � un vairs tajā neklausās, no jauna aizrāvu�ās ar lomu. Un tomēr tie�i �ādas sievietes par jaunu rada tēlus ar tik apbrīnojamu līdzību, ar tādām intonācijām, manierēm un �estiem, kādus nekad nebūtu varēju�i izdomāt zinātnieki, tēlnieki, gleznotāji, kas visu savu mū�u veltīju�i antīkās pasaules pētī�anai. Parunājiet ar aktieriem, pajautājiet viņiem, kā �āds brīnums tiek sasniegts. Viņi jums atbildēs ar vienu vārdu: �Instinkts, instinktsl� Un tas tie�ām ir vienīgais �ās gai�redzības spējas izskaidrojums, spējas iekļūt di�ajā pagātnē.

Traģēdiju aktrises ķermenis, kura ap to laiku jau sākusi savu lomu apgūt un centās to lasīt skaļā balsī, pēk�ņi un pilnīgi dabiski atrada cēlus, pla�us �estus � antīkās statujas �estus. Viņa tos neiestudēja pie spoguļa, tāpat kā neiestudēja sejas mīmiku, būdama iek�ēji pārliecināta, ka īsts aktieris vienmēr slēpj sevī spēles parei-zuma izjūtu un viņam nav vajadzīgs �āda veida pārbaudījums.

Pēc kādas ievērojamas, jau no skatuves aizgāju�as aktrises izteiciena, spogulis ir līdzeklis, pie kura ķeras aktieri vai aktrises, kuru doma lo�ņā pa zemi, marionetes, kam alla� klāt saraksts ar Visiem mākslīgajiem paņēmieniem, kuri it kā spēj modināt jūtas, bet nekad tās nemodina.

Tēlojot dvēseles pārdzīvojumus, ar pantomīmas palīdzību atrast un pat veiksmīgi atrast � tas vēl nav viss. Gaumei un mākslai �eit jāizpau�as prasmē atlasīt, ierobe�ot sevi, atmest visu nevajadzīgo, prasmē padarīt �estu mierīgu, apvaldītu, klusinātu, novest to līdz tam �tie�i, cik vajag�, kādu māca senas teātra mācības grāmatas, iesakot spēlēt, �sabā�ot rokas kabatās�. �Atturība � tā ir raksturīga īpa�ība, kas piemīt pilnīgiem skatuves darbiem, kuru ideāls ir parādīt uz skatuves tēlu, kura dzīve teātrī � tāpat kā liela mākslinieka gleznā � visu laiku tiek pasniegta mierīgu, līdzenu krāsu pustoņos un spo�i mirdz tikai atsevi�ķās, spēcīgākās vietās. Bet ir vēl gandrīz kaut kas grūtāks nekā mīmika lomas apgū�anas procesā: visgrūtāk ir atrast atbilstību starp aktiera balsi un izjūtu, ko izteicis autors, panākt pareizu tonalitāti, dramaturga nodomu precīzu skaņu iemiesojumu. No tā izriet pūles un meklējumi, kādas vienas vārsmas, vienas pus-vārsmas atkārtojumi, vārsmas, kuru Fostēna deklamēja visvisādās toņkārtās, gan paātrinādama, gan pagausinā-dama skaņu, lai�ot to cauri bezgaldaudzajām balss mo-dulācijām, mīkstinātām, iedragātām... Un tā simtiem rei�u.

Kādudien, braukdama da�ādās darī�anās, paņēmusi līdzi savā karietē mazo Lizī, aktrise atkārtoja: �Viņ� ir mans prieks, mana laime, mana slava!� � frāzi no Skriba* lugas �Valdnieces�, ko bija paredzējusi lasīt otrajās brokastīs pieņem�anā kādā no Sen�ermēnas priek�pilsētas saloniem, � viņa �o frāzi atkārtoja pusotras stundas, tik ilgi, kamēr pēk�ņi bija atradusi to intonāciju, kādu prasīja viņas dzirde.

V

� Tad nu klausieties... Abi divi, tēvs un dēls � dēls vēl pavisam jauns cilvēks �, bija nodomāju�i, kā parasti, pavadīt vakaru pie kādas vecākas dāmas, viņu ģimenes sena drauga. Ta�u dēls todien nejutās diez cik labi, un viņ� vēlējās palikt mīkstajā atzveltnes krēslā pie kamīna.

Stāstu bez mitas pārtrauca atveramo un aizveramo durvju klaudzieni, Jo visu laiku nāca iek�ā kantora darbinieki; viens kaut ko stāstītājam pa�ukstēja ausī, kāds cits pasniedza vēstuli, ko viņ�, kājās stāvēdams, parakstīja uz kamīna malas.

� Tātad, kā es tev jau teicu, dēls paliek sē�am pie kamīna. Kāpņu telpā tēvs atceras, ka ir aizmirsis paņemt mutautu... Viņ� kāpj atkal aug�ā un lūdz dētu aiziet pēc tā uz viņa guļamistabu ... Apsēdies atzveltnī, kur bija sēdējis jaunais cilvēks, tēvs kādu brīdi silda pie kamīna kājas... Nejau�i, bet varbūt arī aiz ziņkārības, kā dēls pavadīs savu vientuļo vakaru, tēva skatiens pievēr�as mazajam galdiņam, pie kura dēls, viņam ienākot, bija kaut ko rakstījis... Viņ� ierauga kāda apbedī�anas biroja iespiestu cenrādi un vēl otru, konkurējo�as firmas cenrādi ar kokgriezuma vinjetēm katrai �ķirai. Starp abām �īm bro�ūriņām ir rūpīgi izdomāts pasūtījums abām firmām pirmās �ķiras bērēm, ievērojot rotājuma taupību saskaņā ar augsto stāvokli, kādu nelaiķis ieņēmis finansistu aprindās... Tēvam nav ne mazāko �aubu, ka runa ir par viņa bērēm, kuru sarīko�ana nodarbina viņa tālredzīgo dēlu nomāktības brī�os. Dēls atgrie�as ar mutautu... Ak, bijis �is tēvs parasts � viduvējs tēvs!... Bet nē, �is tēvs nekā nesaka savam bērnam... viņ� smaidīdams aiziet... dodas uz savu sarīkojumu, kur visu pastāsta da�iem tuviem draugiem... turklāt saprātīgi, ar jautrām detaļām.

� Velns parāvis! Lūk, te nu ir intīmās dzīves varonība, īsta, bez pozas, tāda, kādu nemaz tik bie�i neatradīsim pat antīkās pasaules aprakstos �Concīones*�, � izpūtis cigāra dūmus, noteica �ā stāsta klausītājs.

� Tāpēc ka viņ� bija īsts bir�as vīrs, � Blan�erons atbildēja, � viņā mājoja stūrgalvīgs un jautrs skepticisms, kas arī ir mūsu spēks.

Tad, brīdi klusējis, bir�as vīrs piebilda, lēnām izrunādams �ādus vārdus:

� Un vai maz var iedomāties, ka vīrietis, kam piemita tik apbrīnojams garīgs līdzsvars, tika nonāvēts kā trusis; viņ� ie�āva sev aiz auss svina gabaliņu, tiklīdz bija uzzinājis, ka skuķis, ko viņ� uzturēja, izgājis pie vīra!

Pateicis �os vārdus, Blan�erons ieslīga dziļās pārdomās.

Blan�erons, bir�as mākleris, viens no lielākajiem bir�as dū�iem, piederēja pie tiem enerģiskajiem cilvēkiem � ar smagnējiem vaibstiem, spītīgu sejas izteiksmi, stipru zemnieka veselību �, kura personība atspoguļo kaut kādu cietsirdīgu valdonību, kas apzīmogo visus naudas rausējus, mazus un lielus, ja vien tie nepieder pie ebreju nācijas. Viņa dzeltensārtā sejas krāsa jau sāka iegūt olīv-brūnu nokrāsu, to metālisko zelta atspulgu zem ādas, kuru tik interesanti vērot zilganajā gāzes apgaismojumā mazās bir�as dalībnieku sejās, kuri vakarā mēdz pulcēties bulvāros. Blan�cronam bija spekulantam raksturīgs temperaments un prasme iegūt peļņu no cenu pieauguma, citiem vārdiem sakot, nedzirdēta ticība ciparu visuvare-nībai, laimīga spēja paļauties uz zemes virsū notieko�o atgadījumu veiksmīgu nokārto�anos un veiksmīgu izdo�anos, � tas ta�u notika tais gados, kad Francijā viss zēla un plauka.

Tērpies platās drukna angļu fermera drēbēs, �is bir�as vīrs skaļi plātījās ar savu nicīgo attieksmi pret mākslu un literatūru, turklāt savu nicinā�anu izteica arī par cilvēkiem, kas saistīti ar �īm profesijām. Un visā savā dzīves ritumā, kas caur un cauri bija atkarīgs no naudas laimes spēles un bija bez pārāk lielas ārējās greznības, Blan�erons ļāva iespiesties tikai vienam laika kavēklim, kas aprija viņa pelnītos divsimt tūksto�us franku, � mīļākai.

Kulises¹⁰ aģents Lizī bija pilnīgs Blan�erona pretstats. Viņ� bija maza auguma glīts un elegants vīrietis, skrēja pakaļ loretēm, pinās ar gleznotājiem un literātiem, mīlēja mūziku � tas bija jauns cilvēks, kam darījumi tā veicās, it kā tos pievilktu no viņa izstarojo�ais �arms; turklāt viņam vēl piemita tieksme uz klaiņo�anu, un Vidusjūrā viņam piederēja jahta, kas deva iespēju pazust no bir�as uz veseliem trim mēne�iem, trim mēne�iem, kuru laikā viņ� dīvaina gadījuma dēļ divas reizes bija izglābies no milzīgiem, tīri leģendāriem bankrotiem. Kaut gan Lizī bija gudrs, veikls, manīgs, viens no kulises viltīgākajiem spekulantiem, viņam tomēr trūka Blan�erona apskau�amās nojautas un it īpa�i tā varenās nesatricināmī-bas kursa kri�anās neparedzēto sare�ģījumu reizēs, un viņ� samierinājās ar necilo lomu sava drauga operāciju laukā.

Blan�erona domīgums, �urpu turpu staigājot ar īsu jūrnieka pīpi zobos stingrā solī plati ieplestām kājām, kā jūras lauva soļo pa sava kuģa klāju, � Blan�erona domīgums pēk�ņi izgaisa un viņ� sacīja:

� Nudien, varu zvērēt, ka es jūtos tikpat stiprs kā tas vecais blēdis tēvs... un, runājot par visām sentimentālām ju�anām un fiziskām cie�anām, un neveiksmēm, kas saistītas ar likvidāciju dienām bir�ā.,, tad es par to visu nospļaujos, un tu to zini.,. Tad nu saki man, kāpēc �ai miesai, kuru es vēl nesen, �āgada jūnijā, ļāvu griezt un graizīt, it kā tā nemaz nebūtu mana, � tu ta�u pats redzēji, � kāpēc �ās nolādētās sievietes viens vārds, viens �ests, kur� katrs sīkums man dara daudz lielākas sāpes nekā ķirurga nazis... Jā, mans dārgais, �is biezādai-nais, jo par mani, protams, nevar teikt, ka es būtu nervozs... � viņ� gandrīz vai iekliedzās, sākdams nicīgi smieties, � jā, un es cie�u no tā, kā Ziljeta klusītiņām ver vaļā durvis, kad pārnāk mājās... No tā, kā viņa pagrie� atslēgu... pat no viņas soļiem, kad viņa ienāk istabā, no soļiem, kas liekas tik parasti un vienmēr līdzīgi visiem pārējiem... Tas viss mani tā sāpina ... Ak �ī Fedral Tā viņā no jauna pamodināja veselu gūzmu jaunavīgu mīlas un dzejiskuma pilnu izjūtu, starp kurām mana prozaiskā persona ...

�urpu turpu staigādams, bārstīdams frāzes, kurās viņ� gaudās par savu grūto likteni, caur pavērtām durvīm viņ� izmeta rīkojumu par tāsdienas cīkstiņiem finansu operācijās.

� Nu, kā ir?... Kā ir ar divi sū prēmiju rītdien?... Vai mums ir se�desmit tūksto�i priek� Tampljē? ... Ko? Jūs sakāt, ka sakāpis jau līdz septiņdesmit un septiņdesmit pieciem... Nopērciet man par deviņdesmit tūksto�iem � un labi �igli!... Un jūs paņemiet man par desmit līdz mēne�a beigām un pārdodiet pusi ar prēmiju viena procenta apmērā.

Un, izgāzdams savu pagalam slikto garastāvokli, galīgi pārskaities, viņ� uzbļāva kādam kantoristam:

� Kur tad ir atbilde � liekas, tā būs jāgaida līdz rītdienai, velns parāvis!

Pēc tam Blan�erons atkal pievērsās Lizī:

� Nē, tu nemaz nevari iedomāties, mīļais, cik ļoti kāda muļķīga lomiņa apgrie� visu aug�pēdu aktrises paurī... Tiesa, viņai nekad nav bijis pārāk daudz kvēlu jūtu pret mani... un viņa necentās to no manis slēpt... bet tomēr viņa piederēja man, viņa bija mana ... aiz paraduma, pateicoties ilgajai kopdzīvei, pateicoties tai varas apziņai pār vīrieti, ar ko lepojas ikviena sieviete... it īpa�i, ja �is vīrietis ir tik nikns suns, kāds esmu es. Piķis un zēvele! Pats velns ieperinās sievietes dvēselē, kad viņā atdzīvojas veca mīlestība... Es jūtu, ka viņa ar katru dienu no manis vairāk un vairāk attālinās, ieslēdzas sevī... un it kā slīd laukā no manām rokām ... Būtu viņa prasījusi vairāk naudas, varētu pacensties to viņai nopelnīt, un es to nopelnītu... Bet kā lai cīnās ar rēgu, kas ir atkal aug�āmcēlies viņas sirdī... ar �o Viljamu Reinu, par kuru viņa pati nav dro�a, ka tas vēl ir dzīvs. Kā tu domā, ko lai es iesāku?

� Ko nu, dārgais, � Lizī atbildēja, � tas ta�u ir vēl tikai mēne�a jautājums: kad �Fedra� būs nospēlēta, aktrise ieies savās parastajās darbdienas sliedēs, un tu atkal redzēsi agrāko Ziljetu. Bet pagaidām viņa ta�u joprojām ir tava mīļākā, vai ne?

� īstenībā viņa ir mana mīļākā, � Blan�erons nopietni atbildēja, � bet viņas mīlestība pret mani � tā ir godīgas sievietes mīlestība, tādas sievietes, kas savu vīru nemīl, un, kaut gan tas ir muļķīgi, � man ar to vairs nepietiek!

VI

Skatītāju zālē, kuras griestus klāj nebalināta audekla sloksnes, valda galīga tumsa � �ai tumsā spīd tikai mazi, gai�i kvadrātiņi, ko veido dienas gaisma, spiezdamās cauri sarkanajiem aizkariņiem pie tre�ā balkona lo�ām, un vizuļo safīra piekariņi pie lustras, kas ir līdzīga stalaktītu sai�ķim, kur� nokarājas saltajā tumsā no �ļūdoņa alas velves.

�o un vēl da�us bālus atspulgus uz avanscēnas karia-tīdēm, uz pusizdzisu�ajām plafona mitoloģiskajām figūrām un uz kontrabasa kakla, kas rēgojas virs rampas no orķestra tum�ā dziļuma, � tas ir viss, ko var saskatīt tuk�ajā zālē, kur pa pirmā balkona malu vientuļi pastaigājas balts kaķis.

Uz skatuves, ko apgaismo divas kulisēs novietotas ken-keta lampas ar reflektoriem, ir gandrīz tikpat tum�s kā zālē; tikai uz audekla, kas attēlo debesis, un dekorāciju spraugās redzami zilgani atspulgi, kādi vērojami jaunceļamas baznīcas zvanu torņa sastatnēs mēness naktīs.

Skatuves dziļumā kustas mēteļos ģērbu�ies vīrie�i apaļām cepurēm galvā, atgādinādami trūcīgas kancelejas �urkas, un sievietes, kas izskatās pēc ļaunprātīgām �uguns pielaidējām�, staigā, sabāzu�as rokas vecos uzro�os, � tie fantastiskajā pustumsā �ķiet kā rēgi.

Laiku pa laikam nāves klusumā, kāds valda lielajā, tuk�ajā zālē, kuras jumtu apspīd spo�a saule, trīsuļo garāmbrauco�as karietes dobji riteņu dārdi, un liekas, ka �īs saraustītās skaņas nāk no aug�as un spie� uz griestiem tikpat kā uz katakombu uzbēruma, pa kuru ripo ratiņi ar �ķembām.

�Fran�u teātris� slavenajai �Odeona�* traģēdiju aktrisei bija dāvājis privilēģiju, kādu mēdz pie�ķirt slaveniem aktieriem tikai klasiskā repertuāra lugās, � tātad �Fran�u teātris� bija atļāvis Fostēnai savu zāli kādiem desmit mēģinājumiem, kuriem bija jānotiek pirms kādas citas lugas mēģinājumiem, un todien tur notika pirmais �Fedras� mēģinājums.

Milzīgie kāju sildītāji, kas �Moljēra namā� bija jau kļuvu�i tradicionāli, bija piebērti ar oglēm un nolikti pie kājām aktrisēm, kuras sēdēja Luija XV stila dziļajos, mīkstajos atzveltnes krēslos, kas bija sagatavoti vakara izrādei.

Suflieris ieņēmis vietu skatuves kreisajā pusē pie maza galdiņa, uz kura uzlikta lampa; vecais re�isors Davēns nosēdies viņam blakus ar muguru pret garu zizli, kam ar sarkanu samtu apvilkts rokturis un kas karājas uz naglas starp diviem balstiem.

Direktors iekārtojies pa labi, uz dīvāna.

Skatuves dibenā karājas līdz pusei uz aug�u pacelts milzīgs, kokgriezumiem izrotāts kamīns no kādas viduslaiku drāmas, bet Rasina Ipolits, stipri saaukstējies un līdz pat degunam ievīstījies �allē, klaudzinot zābakus, skraida pa skatuvi.

� Nu, vai sāksim?... Vai visi ieradu�ies? � atskan direktora balss.

Tai brīdī, reimatisma lēkmes dēļ nosebojies, atspiedies uz nūjas, klibodams nāk iek�ā Teramēns* un skaļā balsī komentē ārsta izrakstīto recepti, ko tur izplestu rokā.

� Kā tad ir galu galā? Vai visi sanāku�i? � direktors atkārto.

� Nē, � kāds atbild. � Vēl trūkst Enonas*.

� Nudien necie�ami... Tu, cilvēks, gribi noturēt kārtīgu mēģinājumu... bet mū�īgi viens un tas pats... Tomēr sāksim, varbūt tad viņa drīzāk atnāks, jo kā nekā viņa jau ir nosebojusi veselu pusstundu.

Un pelēkajā gaismā, kas apņem skatuvi tikpat kā rīta migla, kurā balto vienīgi aktieru apkaklītes, bet aktrises tēlo tumsā tītām sejām un apgaismotām rokām, sākas mēģinājums.

Klāt jau otrais skats.

� Davēna kungsl � atskan direktora balss.

Un suflieris skaļā balsi lasa:

Vai bēdas lielākas par manējām var bāl?

Drīz gals būs valdniecei, sirds mana skaidri jūt, Ir velligs nomods mans ik nakti un ik dienu;

Vecais Davēns, sirmu bārdu, ģērbies zaļos svārkos, dzeltenās biksēs un svītrainām getrām pār kurpēm, ar kautrīgu mīmiku, apvaldītiem, salīgiem, klīrīgiem �estiem pavada konfidentes stāstījumu Ipolitam.

� Atnākusi! Atnākusi! � sauc no aizkulisēm.

� Tavu riebīgu fiakru! Mīļie bērni, nekad neņemiet vecu va�oni! � siedama vaļā cepures lentes, saka Enona, visīstākās meles tips teātrī.

Un viņa uzreiz pamet Fostēnai tre�ā skata replikas.

Interesanti, ļoti interesanti ir vērot, kā top loma � pat apdāvinātākajiem, slavenākajiem aktieriem. Cik nesaprātīgi, cik bērni�ķīgi viņi �o lomu sāk lasīt! Cik stomīgi, cik bezpalīdzīgi vajadzīgās intonācijās, vajadzīgā �esta meklējumos ... Un var novērot, ka lēnā, lēnā uzsūk�anās ceļā autora darbs viņos iekļūst, piepilda viņus un beidzot plūst pāri viņu iekvēlinātajām sirdīm, līdz noslēdzas kādā ģenialitātes izvirdumā. Marsas* jaunkundze mēdza teikt: �No �ās lomas es vēl par maz esmu vēmusi!� Sās apzinīgās akrises vārdi mums atklāj, cik daudz laika, darba un meklējumu viņai vajadzējis, lai sasniegtu pilnību, sasniegtu ideālu lomas iemiesojumu. Un �ī nemitīgā dzī�anās pēc labākā, �is mū�īgais smadzeņu sasprindzinājums, �is morālais nemiers līdz pat pirmizrādes dienai rada sievietēs nervozitāti, ko vēl neviens nav aprakstījis, � nervozitāti, kad bailes izpau�as saskarē ar teātra ļaudīm kaut kādā slimīgā, pārmērīgā sevis noniecinā�anā, kas tomēr kuru katru brīdi var sadumpoties un pārvērsties lepnu dusmu uzliesmojumā. Tā, piemēram, Fostēna uz kādu direktora aizrādījumu tam atbildēja ar visus pārsteidzo�u piekāpību: �Ak, ja jūs to tā uztvērāt, tad es, protams, esmu kļūdījusies.� Ta�u �ī pārmērīgi goddevīgā frāze tika izrunāta ārkārtīgi asā balsī, tā, kā to izrunā sieviete, kas kuru katru brīdi spēj izlaist nadziņus. Ir vēl kāda raksturīga īpa�ība, kas vērojama aktrisēm �ai lomas inkubācijas laikā un it īpa�i uzbudino�ajā un nepatīkamajā mēģinājumu darbā: viņas, �īs aktrises, ir it kā skarbuma un saltuma atmosfēras pārņemtas, kļūst par bezdzimuma būtnēm. �ķiet, viņas ir atteiku�ās no iedzimtās piemīlības, ko ienes visās citās dzīves jomās; viņas vairs nemaz nesmaida un izskatās pēc nopietniem, darījumos aizņemtiem vīrie�iem.

� Neiznāk, itin nekas �odien neiznāk, � sacīja direktors, abām rokām sparīgi berzēdams gurnus. � Dieva dēj, dāmas un kungi, esiet ta�u kaut cik dzīvāki!

Bija viena no tām dienām, kādas mēdz būt Parīzē, � viena no tām dienām, kad nezin kāpēc parīzie�a darbīgums un enerģija it kā iemieg, viena no tām mīkst�aulīgajām dienām, kad garīga darba cilvēkiem trūkst mundruma un kad parasti uzbudino�ais, skurbino�ais galvaspilsētas gaiss veļ smagus kūtruma viļņus.

Arī mēģinājums nevirzījās uz priek�u, un Fostēna tā laikā spalgi plak�ināja ar lūpām; Ipolits sūdzējās, ka viņam �sāpot balss� un viņ� nevarē�ot vakarā spēlēt; Te-ramēns ik pēc puspanta sāpīgi novaidējās; suflieris snauduļoja, un, kad Rasina teksts aprāvās, varēja dzirdēt, kā lampu pārzinis ilgi pū� nost putekļus no lustras stikla karulī�iem; lustra, griezdamās viņa rokās, jauki, paklusi �ķindēja kā dāmas dārgakmeņu kaklarota val�a ritmā.

Pat baltais kaķis, noguris no pastaigas pa balkona malu, ielīda aiz pusatpogātās mehāniķa vestes, kur�, nodūris zodu uz krūtīm, bija aizsnaudies uz saliekamas koka taburetes.

� Saprotiet ta�u, � zaudējis pacietību, sacīja direktors, � tas viss ir slikti, gau�ām slikti... Nē, �odien no jums nekā nevarēs izdabūt... Jūs visi esat tik ļengani... Neko darīt, būs jāpārceļ mēģinājums uz citu dienu.

Un mēģinājums tika pārtraukts. Noskanēja kāju dipoņa, un Fostēna, kuras acīs vēl glabājās lampu atspulgs, pēk�ņi attapās Palēroijāla laukumā; uz mirkli viņu pārņēma neziņa, kāda mēdz mūs pārņemt, iznākot no �iem nakts mitekļiem, un mēs sev jautājam, vai tie�ām ap mums ir īsta diena vai arī tas ir tikai sapnis.

VII

� Vai mana māsa ir jau piecēlusies? � vienrīt Kar-sonaka mīļākā jautāja kādam sievi�ķim � savas māsas labajai rokai.

� Vēl nav... Kundze lasa avīzes..-. Kā �ķiet, mums nekad vēl nav bijis tik brīni�ķīgas preses... Sakarā ar vakardienas benefici, jūs jau dro�i vien zināt.

� Ak, bra�ā Genego, mana māsa var būt laimīga, ka pie viņas kalpo tāda sieviete kā jūs... Bet savējo es biju spiesta padzīt! Sī jaunkundze, kurai drīz bija jākļūst mātei, ņēma no maniem pārtikas piegādātājiem desmit frankus par to, ka vienmēr tiem paziņoja, tiklīdz mājā manīja naudu... Un vai jūs zināt, ko �ī mazā draņķe man pateica pēc tam, kad es viņu brīdināju par atlai�anu: �Uz redzē�anos, kundze. Ceru jūs ieraudzīt kaut kur �ogmalē stāvam un ubagojam!�... Un kā jūs jūtaties, mīļā Gcnego, vai esat jau izveseļojusies?

� Esmu pilnīgi vesela! � Genego atbildēja vēsā tonī, it kā vairīdamās no savas saimnieces māsas laipnībām.

Genego, piecdesmit gadus veca sieviete, plecīga kā vīri�ķis, ar mū�īgajām brillēm uz deguna .izskatījās pēc spēcīga lauku pilnvarotā, kam galvā uzmaukta audekla aube, bet, par spīti bargajam ģīmim � tas atgādināja kādas Domjē* karikatūras tiesnesi �, viņa vienmēr ievēroja saimnieces intereses ar tik fanātisku uzticību, kādu mēdz izjust pret saviem kungiem da�i neaptēsti vienkār�as tautas ļautiņi, pie�ķirdami �iem kungiem pusdievu slavu.

� Tātad drīkst ieiet, vai ne?

Genego palocījās un atvēra durvis.

Fostēna gulēja gultā, kas bija piekrauta teātra lapelēm, kas vēl oda pēc tipogrāfijas krāsas; vietumis tās veidoja veselu kaudzi, vietumis slīdēja uz leju gar smalkā audekla palagiem un ik pēc pāris sekundēm cita pakal citai ar sausu lapu �aukstoņu krita uz paklāja. Traģēdiju aktrises galva bija atspiesta pret divu spilvenu augstu valni, brūnie mati bija atpīti un brīvi ieskāva viņas atpūtu�os, smaidīgo, aiz laimes piesārtu�o, dzīvo seju; viņa bija pacēlusi uz aug�u ceļgalus, izveidodama kaut ko līdzīgu pultij, un lasīja; nupat, ar nepacietīgu roku grie�ot vaļā kādu �urnālu ar cildino�u rakstu, viņai pārtrūka krekla lencīte, un tagad viens plecs un daļa krūts bija kaila.

� Tu? Tik agrā stundā? Kas tevi atdzinis?

� Tūdaļ pastāstī�u... Nu, vai tu esi mierā ar saviem �urnālistiem?

� Cits par citu vēlīgāks... Un visi tā gaida manu debiju �Fedrā�, ka... es varu kļūt lepna... Bet nu klāj vaļā savu vajadzību.

� Parīt mēs rīkojam lepnas pusdienas.... pusdienas sakarā ar darījumiem, kā tu pareizi saprati. Pirmkārt runa ir par Karsonaka jaunās lugas uzvedumu Vīnē... Jā, tu jau to viņa lugu zini.� tajā ir daudz kā jauna un daudz jūtu ... Mums tur būs panākumi... Ta�u netrūkst ari da�ādu diplomātisku gājienu... Būs jānospie� viena otra poga ... Un viņ� grib palūgt no tevis nelielu pakalpojumu � dabūt kaut kādu rekomendāciju ... Turklāt tu ta�u zini, kādu svaru viņ� pie�ķir tavai klātbūtnei. Tiesa, viņ� tevi nemīl!... Bet kuru gan viņ� mīl? ... Tu domā, ka manī?... Pag, pag, tas ta�u ir kaut kas jauns!... Ap�ēlojies! Ceru, ka province tev pie�ķir izcilu uzmanību.

Un māsa ņēmās apskatīt uz maza galdiņa nolikto zelta zaru, lauru zaru, kam uz katras lapiņas bija kādas lomas nosaukums; uz zara bija �āds uzraksts:

Ruānas Fran�u teātris

2ILJETAI FOSTĒNAI

no viņas pielūdzējiem

� Jā, tas pienāca nupat �ais dienās... īsts pārsteigums... Par virkni izrā�u, kurās es spēlēju �ovasar sava atvaļinājuma laikā; bet, mazo Marij, vai tu domā, ka tie�ām ir tik svarīgi, lai es ierastos �ais pusdienās? ... Redzi, tā sabiedrība, kas pie tevis pulcējas... man ir mazliet pretīga.

� Man arī! Bet mēs īpa�i tev ielūgsim, ko tu gribēsi-... Domāju, nav vajadzības tev sacīt, ka ielūgums attiecas arī uz Blan�eronu.

� Viņ� jau nu gan nenāks! Viņ� apgalvo, ka jūsu māja pieder pie tām Parīzes mājām, no kurām vienmēr pēc pusdienām jāaiziet ar sabojātu vēderu.

� EJ nu ej! Vai tie�ām mūsu pusdienas ir tik sliktas, Ziljeta?

� Tu ta�u zini, ka viņam ir savas īpa�as teorijas par uzturu..- Viņu jau nevar pārtaisīt... Vai, biju pavisam aizmirsusi, ka tie�i �odien esmu apsolījusi ielūgt uz pusdienām kādu no viņa draugiem ... Tu viņu pazīsti, tu ar viņu tikies Sentandresā, tas ir mazais Lizī... Un pēc tam mēs bijām domāju�i visi kopā iet uz teātri... Nekas! Lik�u, lai viņi iet vieni pa�i... Un, kolīdz viņi būs aizgāju�i, brauk�u pie tevis... Un ko tavs Karsonaks? Joprojām tikpat negants?

� Ko tad tu gribi? Cilvēks, kuram sākas nervu sistēmas traucējumi... un jēlā gaļa, ko viņ� katru dienu liek pie muguras... jā, jā, tas ir krievu ārstniecības paņēmiens ... un ne acu kaktiņā miega... Nabadziņ� cauru nakti staigā pa istabu, kā tīģeris krātiņā... visu laiku pīpē cigārus un dzer glāzīti pēc glāzītes... Tas nepavisam nenoskaņo uz kristīgu tuvākā mīlestību. Galu galā pie tā pierod, pie tādas dzīves... un varbūt man pat kaut kā pietrūktu, ja viņ� pēk�ņi pārvērstos par labsirdīgu plānprātiņu... Un, vai zini, tas viņam draud 1... Tātad tu apsoli, vai ne, būt vakariņās pie manis � es uz tevi paļaujos... Bet cik tu �orīt esi jauka!

Un, rotaļīgi draiskodamās, murminot: �Vai, kāda tev āda, tik mīksta kā lombarda trepju margas,� � Marija ar lūpām sāka slīdēt pa Fostēnas plecu, kura māsas maigo�anos asi pārtrauca �ādiem vārdiem:

� Liecies mierā, tu ta�u zini, ka man �ādi joki nepatīk.

VIII

Pulksten desmitos, kad Fostēna ieradās pie Karsonaka, pusdienas vēl nebija beigu�ās. Priek�namā, ņemdama nost apmetni, viņa izdzirdēja skaļas balsis un, iegājusi ēdamistabā, ieraudzīja māsu: no dusmām un �ambertēna uzbudinātu seju, izslējusies visā augumā, abām rokām atspiedusies pret galdu, viņa kliedza savam mīļākam pār divdesmit piecu viesu galvām:

� Vecais ragnesi!

Pēc tam viņa savicināja rokas, un nervozas trīsas pārskrēja pār viņas muguru.

Vesels bataljons draudzeņu ar Mūmutu priek�galā saņēma sievieti zem padusēm un iestiepa tualetes istabā, no kurienes labu brīdi skanēja lamuvārds �cūka�, mīdāmies ar apslāpētiem �ņukstiem, kam sekoja asaras, veseli asaru plūdi.

� Lileta, kas te notiek? � jautāja Fostēna brīdī, kad jaunā meitene gāja viņai garām, lai piebiedrotos draudzenēm.

� Kas notiek? ... Tas pats, kas vienmēr... Pirmā ēdiena laikā Sirsniņa bija velni�ķi jautra... Otrā laikā viņa histēriskā satraukumā zibināja acis uz visiem vīrie�iem ... Pirms deserta viņa sastrīdējās ar Karsonaku... Un deserta laikā gāja vaļā asaras un �ņuksti... Parastā notikumu gaita! _r

Karsonaks klusēdams, vienaldzīgi bālu tuklo ģīmi, Iebāzis degunu �ķīvī, centās norīt savu kaunu un dusmas. Pēc tam viņ� piecēlās un devās uz savu kabinetu tuvāko draugu pavadībā, kuri piederēja pie viņa mājas izredzēto vīrie�u sabiedrības.

Lielajā, glu�i tuk�ajā, bet spo�i apgaismotajā viesistabā bija tikai viena sieviete ar divām meitenēm, gandrīz vēl bērniem, kuras �eit bija iekļuvu�as Parīzes augstākās sabiedrības dīvaino sakaru dēļ un kuras sieviete bija aizvedusi prom no ēdamistabas, lai pasargātu meiteņu ausis no rupjiem vārdiem. Sī garīgi mazliet nepilnvērtīgā, bet pavisam godīgā sieviete tagad bija uzkāpusi uz lielā, apaļā dīvāna un uzjautrināja savas mazās draudze-nītes, pēk�ņi pilnā sparā krizdama uz mutes ar �ausmu kliedzienu kā aktrise, kas piektajā cēlienā mirst.

Da�i vīrie�i, �o pusdienu statisti, bija paliku�i mierīgi sē�am pie galda un tērzēja, apslacīdami sarunu ar vīnu.

Монако spēļu nama krupjē spriedelēja ar orķestra diriģentu, Mūmutas vīru, par to, cik grūti strazdiem izperēt bērnus. Homburgas minerālavotu ārsts, mazrunīgs kā diplomāts, ik pa desmit minūtēm piepildīja sev glāzīti un pie reizes arī savam blakussēdētājam � aktierim, kas bija ķerts uz smar�ām un pēc glāzītes iztuk�o�anas iebāza degunu frakas apkaklē, kur bija licis ie�ūt vaniļas standziņas. Gara auguma pliekans jauneklis, kura stāvokli sabiedrībā noteica �izdevīgas pazī�anās�, ņēmās uzskaitīt savu paziņu sievu ģimenes dzīves tikumus kādam komponistam ar gaisā sacēlu�os cekulu, kas tam pie�ķīra nesaprātīga cilvēka izskatu. Vīnes antreprenieris trieca muļ ķības ar kādas dejotājas māti, kas bija iesaukta par �Zī-mogpapīru� iemīļota teikuma dēļ, kur� viņai alla� bija uz mēles, tiklīdz kāds Operas pastāvīgs apmeklētājs pārāk cie�i piekļāvās viņas meitai dejas zālē.. Sī sieviete bija vienīgā, kas palikusi ēdamistabā vīrie�u vidū.

�Paklausieties, marķīza kungs,� viņa mēdza teikt, �esiet tik laipns un izbeidziet. Man ir klāt ģerboņpapīra blanka¹!�

Kāds skandināvs, kur� bija iedomājies, ka ir uzrakstījis lugu fran�u valodā, un kuram viss bija izjaucams � spieķis, tālskatis, portsigārs �, rādīja nerātnas bildītes uz sava pulksteņa vāka iek�puses teātra direktoram, kas pa�laik atradās naudas grūtībās un lūkoja uzzināt cenu, kādu būtu ar mieru par savu slavu maksāt neatzītais

� Blanka domāta oficiālas sūdzības rakstī�anai. (Tulk.) aulors. Otrā pusē ārzemniekam, klausīdamies viņu sarunā, sēdēja teātra apgaismotājs, direktora galvenais kreditors, kas katru vakaru ar tiesu izpildītāja palīdzību pievāca visu ieņemto naudu un ļāva nabadziņam tikties ar saviem autoriem tikai svētdienās.

Un beidzot Aranhuesas sparģeļu piegādātājs, jūsmīgs un neprātīgs, kādi mēdz būt pasaules apceļotāji, stāstīja saviem galda biedriem atgadījumu, kāds bija noticis viņa jaunajā dzimtenē.

� Kādu rītu Toledo es biju iegājis pie savas saimnieces samaksāt divpadsmit piastrus � nelielu īres maksu, ko ik mēnesi kārtīgi maksāju... Jāteic, ka mana saimniece piederēja pie senas spāņu augstmaņu dzimtas... Pie vecas, izmiru�as dzimtas... Viņai bija divas meitas. Vecākā � ogļu melnām uzacīm... svētā Jēkaba ordeņa komandore... Sā ordeņa vairs nav, to iznīcināja spāņu revolūcija, bet viņa joprojām valkāja ordeņa tērpu... Vēl tagad viņu redzu ar kapuci galvā, garu, baltu kleitu mugurā un lielu sarkanu krustu gandrīz pa�as augumā... Otrai meitai, kas bija jaunāka un precējusies, bija piecus se�us gadus vecs dēls... titula mantinieks... pēdējais marķīzs viņu dzimtā... izlutinātākais bērns pasaulē � cita par citu viņu lutināja visas trīs sievietes... Un �im cilvēciņam bija tādi niķi, īsta tirāna ērmības... Jaunie�u �eit nav, vai ne? � stāstītājs iejautājās, pārlaidis acis ēdamistabai. � Jā, un tai dienā puika bija ieņēmies galvā domu, ka viņam vajag redzēt... to, ko neviena sieviete nerāda � un it īpa�i vēl mūķenei... Māte, traki pārskaitusies, piedraud viņu nopērt. Tad nu zeņķi sagrābj tādas dusmas, ka viņ� trīc un raustās, un ņemas tā kliegt, it kā viņam ādu dīrātu nost: �Quiero, quiero ver el culo de mi tial¹¹� Un aiz dusmām viņ� raud un elsdams rīstās pēc gaisa. Māte viņam aizspie� muti, kverpelis tai ieko� rokā un pēk�ņi, krampjos raustīdamies, sāk vārtīties pa grīdu, joprojām caur sakostajiem zobiem kliegdams savu nolādēto frāzi. Tad atveras durvis, un istabā ar bargu seju ienāk vecmāmiņa. Mirkli viņa lūkojas bērnā, kam uz lūpām parādīju�ās putas, un saka: �Mūsu dzimtas pēdējais marķīzs mirst, vai jūs tie�ām to pieļausit, mana meita?� Svētā Jēkaba ordeņa komandore nekustīgi kā statuja visu laiku lasīja savu lūgsnu grāmatu, it kā puikas kliedzieni nebūtu aizsniegu�i viņas ausis. Ak dievs, kādu skatienu komandore uzmeta mātei pēc �ā jautājuma! Nav nemaz iespējams izteikt, kas viss bija tai skatienā, kungi!... Komandore paņēma zēnu aiz rokas un izgāja ar viņu no istabas... Pēc īsa brī�a pēdējais dzimtas marķīzs, pagalam apmulsis, iz�mauca starp mūsu kājām un izmetās kāpņu telpā, it kā viņ� būtu redzējis pa�u velnu.

Karsonaka kabinetā nopietnie vīri, dramaturgi, pīpēja, ierāvu�ies sevī un iegrimu�i dziļā klusē�anā, it kā baidīdamies, ka apkārtstāvētāji varētu nozagt viņu ieceres. Tikai laiku pa laikam visjautrākais no viņu kompānijas piecēlās, pēc kārtas piegāja pie katra, mazu brītiņu pakasīja tam galvu pēc vecā poli�inela parauga un tad ļoti apmierināts atkal apsēdās savā vietā. Aptum�otās istabas viņā galā klusā balsī sarunājās divi vīri, no kuriem viens, kur� bija pilnīgi apslēpts sava cigāra dūmos un kura balss, �ķita nākam no kāda bezķermeņa gara, drūmā pārliecībā atkārtoja:

� Nav slikti, tikai vajadzētu iztaisīt kupīras.

Tai brīdī, kad Karsonaks, klusītiņām paņēmis platmali, grasījās iet prom, starp divi portjerām viņu notvēra teātra direktors.

� Ar to skandināvu nekas nesanāk, vairāk par divdesmit tūksto�iem franku viņ� negrib dot!

� Muļķis tāds! Ņem viņa manuskripu un viņa divdesmit tūksto�us franku... tie ir kostīmi un dekorācijas... Un es tev uzrakstī�u lugu par to pa�u laikmetu.., un tūlīt pēc viņa izgā�anās tu uzvedīsi manējo.

Karsonaks jau bija uzlicis roku uz priek�nama durvju roktura, kad viņu aizturēja Aranhuesas sparģeļu piegādātājs.

� Karsonak, es piedalos ziloņa pirk�anā, kur� atvests uz Kartahenu.

� Jā, bet kas man tur daļas?

� Varbūt savā nākamajā lugā tu varētu kaut kā izmantot manu snuķaini?

� Es par to nekā nezinu, galīgi nekā, � Karsonaks atbildēja, bet acīs viņam uzreiz iedegās uguntiņa, kas tūdaļ gan apdzisa.

� Neblēdies... Tu kā sadedzis kāro dabūt manu ziloni... bet tu jau zini, ka mani ir grūti apvest ap stūri... un tu to dabūsi tikai tādā gadījumā, ja es no lugas saņem�u kādu daļu.

� Labi, labi, norunāts.,, tad tik atgādā to �urp, ar lielo ātrumu.

Pabijusi brītiņu ar māsu tualetes istabā, Fostēna atgriezās lielajā viesistabā pie akrobātes un abām jaunajām meitenēm. Viena no tām, ar samtainu skatienu un smagiem turcietes plakstiņiem, tērpusies baltā kleitā, uz kuras izcēlās sarkanā koraļļu kaklarota, izstaroja to sirsnību, vientiesību un mīlestības uzplūdu, lai mīlētu visus un visu, mīlestības, kāda raksturīga tikai ļoti jaunām meitenēm, kas dzīvo visai noslēgti un retu reizi nejau�i parādās sabiedrībā. Viņa pastāstīja par savu pirmo aizrau�anos klostera skolā, par savu mīlasdēku ar ķirzaku. Ķirzakai bijis mīlīgs un draudzīgs acuskatiens, glu�i kā cilvēkam. Meitene to vienmēr nēsājusi sev pie krūtīm, un, kad spēlējusi klavieres, tā izbāzusi laukā galvu no viņas ņiebura, lai būtu tuvāk mūzikai. Kāda greizsirdīga draudzene ķirzaku bija saminusi, un, ķirzaka vilkdama līdzi savas iek�iņas, atlīdusi līdz viņai, lai nomirtu pie viņas kājām. Meitene ķirzakai izraku�i kapiņu un uzspraudusi tam virsū mazu krustiņu. Tagad viņa vairs negribot iet uz dievkalpojumiem. Vairs nevarot skaitīt lūgsnas. Viņas dievbijībai bija pienācis gals. Diev-s bija bijis pārāk netaisns.

Pēc nervu lēkmes at�irgusi, Sirsniņa pa pusatvērtajām tualetes istabas durvīm bija pabāzusi baltum balto nopūderēto seju, lai redzētu, kuri viesi vēl ir paliku�i. Tad viņa sadū�ojās iznākt laukā un sāka klīst pa visām dzīvokļa istabām dīvainām, it kā smejo�ām acīm, bet joprojām nopietnu mutes izteiksmi. Viņa klīda pa māju, ķircinādama vīrie�us ar savu smalko profilu, pareizo degun-tiņu, skaisti veidoto muti, ar izaicino�ām sprogām uz pieres, kuras viņas bālajai sejai pie�ķīra draisku un īpatnēju skaistumu.

Kaprīzā, neprātīgā būtne, svārstīgs, dedzīgs, mīklains radījums, mīlas priesteriene, kas pavisam nesen bija pārdzīvojusi to sāpīgo brīdi, kad kādu rītu bija pamanījusi savu pirmo krunciņu, tagad, būdama vēl glu�i neizgaisu�a reibuma miglā, reibuma, kuru viņa bija vēlējusies un meklējusi, lai tajā noslīcinātu kādu uzmācīgu domu, joprojām ķircināja drīz vienu, drīz otru ar savu apburo�o seju un noslēpumu pilno smaidu. Izsakot kādam ironisku piezīmi, viņa to mīkstināja ar intonāciju, kurā bija saklausāmas asaras, bet laipnībai, ko dāvāja kādam citam, viņa pēk�ņi pievienoja cinisku joku, pārvērta �o laipnību izsmieklā�, turklāt cinisko izteicienu viņa da�kārt izrunāja drebo�ā balsī kā meitene, kas saņem pērienu. Un, lunkana kā �ūska, piekļāvīga, �ī aplamniece, �ī profesionālā vīrie�u �iekvēlinātāja�, pēk�ņi uz mirkli piekļāvās kādam viesim pie krūtīm, likdama sajust viņas sirds pukstus, vai arī, atkritusi un dziļi iegrimusi atzveltnes krēslā, sniedza skūpstī�anai savu ro�aino kājiņu, kas spīdēja cauri baltajai zīda zeķei.

Pēk�ņi, pielūdzēju ielenkta, kas bija sastāju�ies ap viņu, Sirsniņa sāka kaut kā tā dīvaini smieties, un �ie smiekli vēstīja svinīgu izrēķinā�anos ar kādu no mīļākiem � izrēķinā�anos, ko viņa mēdza sarīkot publiski.

� Vai jūs zināt, kā es tagad saucu savu Plunk�ķi?

Plunk�ķis, kuru tā jau bija iesaukusi viņa mīļākā, bija pats pēdējais oficiālais Sirsniņas īpa�nieks, triju nedēļu ilgs sirdsdraugs.

� Es viņu saucu par �Ticīgo ordeņa komandoru�... Sakiet, vai �ī iesauka nepiestāv viņa vientiesīgajai nevainībai?

Un viss viņas augums sāka kratīties aiz smiekliem. Tad viņa turpināja:

� Bet vai kāds no jums ir viņu redzējis pēc tam, kad viņam izlūza priek�zobs?... Tā vairs nav mute, bet īsta peļu ala.

Un viņa sāka smieties vēl skaļāk.

� Bet viņ� lieliski raksta, mans mīļākais... Viņ� ir stilists!

Sirsniņa izņēma no kabatas divas vai trīs Plunk�ķa vēstules un citu pēc citas, smieklīgi vaibstīdamās, noskūpstīja.

� Neko darīt, būs jūs jāiepazīstina ar viņa jūtu izplūdumiem.,. Jūs jau zināt, mans Plunk�ķis ir ļoti precīzs cilvēks.. Viņ� raksta: �Jūs būsit mana pulksten septiņos �etrdesmit piecās minūtēs...� Nē, tie�ām, viņa vēstules ir tik muļķīgas... Var domāt, ka viņ� tās raksta ar degunu.

Un Sirsniņa ņēmās katru viņa frāzi nobeigt ar bērni�ķīgu �ņam-ņam�.

� Mīļais dievs, cik viņ� izskatās stulbs, kad skatās manī mīlestības pilnām acīm, ņam-ņam... Un tomēr viņ� manī nemodina nekādas jūtas, ņam-ņam... Zēl, ka tagad nav vasara ... Lai viņu padarītu smieklīgu, es viņam liktu nest ūdeni ar sietu, ņam-ņam... Nē, man nepavisam nepatīk sprāgoņas vīrie�i... Bet nav nekādas iespējas viņu aiztriekt ratā... Es ta�u viņam sacīju, ka Karsonaks ir greizsirdīgs...

Un Sirsniņa atkal smējās, smējās, smējās.

� Iznāca maza kļūmīte... Biju aizmirsusi Karsonaku brīdināt, un viņ� to ielūdza pusdienās... Neko darīt... Bils jāatlai� no darba tikpat kā sulainis, ņam-ņam.

Namatēva kabinetā dramaturgi vēl aizvien pīpēja, klusēdami kā austrumnieki.

� Jā, paliesi, kur tad palicis Karsonaks? � beidzot kāds iedro�inājās pajautāt.

� Karsonaks!... Viņ� aizgāja uzzināt, cik �ovakar ieņemts... Ja viņ� netaisītu �o mazo pastaigu labākas gremo�anas dēļ...

� Nu, cik ir? �etri tūksto�i pieci simti? � runātājs pievērsās Karsonakam, kas pa�laik nāca iek�ā.

� �odien ir pēdējā diena pirms maksājumu termiņiem, tādās dienās ienākumu summa vienmēr ir zemāka, � Karsonaks norūpējies atbildēja. � Bet vai tad manas sievasmāsas �eit pie jums nav? Sasodīts, kur gan viņa palikusi?

� Viņa ir lielajā viesistabā ... Visu vakaru pavadīja kopā ar meitenītēm.

Karsonaks iegāja pie Fostēnas un, vezdams viņu uz savu kabinetu, ejot runāja.

� Tātad Sirsniņa tevi �ovakar neiepazīstināja ar mazo de Blenvilu? Palaidne tāda... Tātad viņa vairs nestrādā ģimenes labā ... īsi sakot, lieta ir tāda: mēs negribam Maresko... Viņa vairs publikai nepatīk... Bet viņu atbalstot Marvils un citi, vārdu sakot, visa ministrija, ko viņa pret mums sakūdījusi un kas mūs grib piespiest atņemt lomu Blan�ai Tonnerjē... Lika pagaidīt! Tā es viņiem arī pateicu ... Bet tu saproti, cik milzum daudz nepatik�anu var nākt pār mūsu galvām... Tālab tad es ielūdzu to mazo de Blenvilu... vienu no taviem pielūdzējiem ... Es viņam būtu uzlaidis virsū Sirsniņu, bet to viņ� nedrīkst redzēt pat ne uz portretiem.. �is jauneklis bauda viņa ekselences labvēlību... Dzird pat runājam... tas, protams, tikai starp mums... ka viņ� esot viens no tā ārlaulības dēliem... Izdari man pakalpojumu, iekairini viņu... Jāpanāk, lai viņ� tur kļūst par mūsu kontr-mīnu... Esi tik laipna, papūlies, labi?... Un nebaidies zēnu mazliet iekvēlināt... Tev tas nekā nemaksā, viņam tas darīs prieku, un mums noderēs.

Iepazīstinājis Fostēnu ar jauno cilvēku, Karsonaks viņus nosēdināja dīvāna stūrī savā kabinetā, izlikdamies, ka viņu sarunā neklausās.

Pēc brītiņa Karsonaka kabinetā nodzisa pēdējais cigārs pēdējā pīpmaņa mutē. Tad tur sapulcēju�ies vīrie�i sāka izrādīt vienu otru dzīvības zīmi: mazliet sakustējās, un no lūpām sāka raisīties pa neskaidram vienzilbes vārdiņam. Viens no viņiem pat piecēlās un, lai izstaipītu kājas, dungodams apgāja apkārt istabai.

� Paklau, vecīt, tu ta�u pievelc kāju... Patie�ām... tu pievelc kāju, � sacīja viens no dramaturgiem.

Pirmais dramaturgs:

� Kas tas ir?

Otrais dramaturgs:

� Tā ir tādu cilvēku gaita, kuriem sākas mugurkaula smadzeņu iz�ū�ana ... Tev jau vēl ir tikai otrā stadija � kustību ataksija, citiem vārdiem sakot, nepietiekama muskuļu sistēmas koordinācija.

Tre�ais dramaturgs:

� Pag, pag, mans kurpnieks... starp citu, viņ� izskatās pēc kapra�a... jā, un, kad es viņam pēdējo reizi maksāju rēķinu, viņ� man aizrādīja... turklāt ar �ķelmīgu smīnu... ka tagad man kurpju zole novalkājoties līdz pa�am purngalam... Velns parāvis, vai tas varētu būt simptoms?

Ceturtais dramaturgs:

� Būs jāpapētī arī mani... apavi.

Piektais dramaturgs:

� Sakiet, lūdzu, vai jums da�reiz nav tāda sajūta... kad jūs ejat pa bruģi... it kā jūs ietu pa mīkstum mīkstu paklāju?

Sestais dramaturgs:

� Nē, man nav... Bet ir dienas, kad... nu taisni smieklīgi... kaut gan nemaz ne tik smieklīgi... it kā kustību nervi... it kā tie būtu marione�u auklas, kas no mitruma izstiepu�ās... Un tas ir saistīts ar kaut ko, kas notiek pakausī... nevaru skaidri pateikt, ar ko... Tad vēl... kad es guļu gultā, man ne vienmēr ir skaidrs, kur atrodas manas kājas... Vai tik tas nav gala sākums, Karsonak, kā tu domā?

� Tu sprāgsi nost... man ne silts, ne auksts... Es mir�u nost � man būs �ēl, � ākstu nēģeri atdarinādams, ļauni pajokoja Karsonaks, no pa�as sarunas sākuma braucīdams sev kājas, it kā juzdams tajās draugu aprakstītos simptomus. _x

Un ikviens iztaujādams, sevi iztaustīdams, viens otru uzklausīdams, cits citam ar ba�īgu di�o�anos stāstīja par simptomiem, kādus pie sevis novērojis no tās slimības, ko sauc par drausmīgām bailēm, par uzmācīgo domu, un kas uzskatāma par pēcpusdienas sarunu tēmu visiem tiem cilvēkiem, kuru dzīve ir pārpilna nervu satricinājumiem un jutekliskiem kārdinājumiem. Pamazām valodu raksturs mainījās, sākdamies ar neskaidriem izteicieniem un nonākdams līdz tādiem terminiem kā, artropātija, mugurkaula smadzeņu skleroze, smadzeņu atmiek�ķē�anās, apopleksija, sejas muskuļu epileptiska raustī�anās, no kā cie� valoda .. drausmīgi vārdi, kas skanēja kā kapa zvans un pie�ķīra �īm dzīrītēm jautru ārstu apspriedes noskaņu pie sekciju zālē gulo�a līķa.

� Pateicos, es aizeju, � sacīja Fostēna, kas bija izpildījusi, gan diezgan pavir�i, savu uzdevumu, � man jūs, mani kungi,.liekaties tie�ām pārāk drūmi!

Savu māsu Fostēna ieraudzīja ēdamistabā, kur tā koķeti pielaikoja spāņu matu tīkliņu.

� Rozalīna katrā ziņā grib tevi redzēt, � Sirsniņa sacīja, � viņai vajagot ar tevi aprunāties par kādām pārmaiņām piektā cēliena uznācienā.., Tu ta�u viņai neatteiksi... Se, ņem �o pelerīni.

Un abas sievietes izgāja.

IX

�ai namā, kas bija iekārtots kā viesnīca ar lo�u Nr. 23 kādā Hofmaņa stāstā*, abas sievietes nogāja vienu stāvu zemāk, un Sirsniņas atslēgas pagrieziens viņas ieveda teātra iek�ējā gaitenī, kur kungi bārstīja laipnības sievie�u galviņām, kuras līdz pat kaklam aizklāja viņu ģērbtuvju aizkari un kuras raudzījās tiem pāri ar tādu pa�u sejas izteiksmi kā Udona* klīrīgajai skulptūrai �Salīgā�; pa to laiku aiz muguras stāvo�ās ģērbējas palīdzēja �īm sievietēm apģērbties.

Rozalīna vēl bija uz skatuves. Tuk�ajā ģērbtuvē atradās vienīgi Karsonaka mīļākās mazais dēlēns.

Izmantodams aktrises un ģērbējas prombūtni, zeņķis bija apsēdies pie tualetes galdiņa un noņēmās ar baltā smiņķa sūkli, zaķa kājiņu, sarkanā smiņķa bund�u un uzacu zīmuli, cītīgi grimēdamies par sirmgalvi, pēc katra triepiena iedzerdams malku jāņogu sulas no glāzes, kurā bija izlējis pusi no pudelītes, kas bija uzlikta uz ūdens krūzes vāka.

� Kā, tu vēl esi �eit, draņķa puika! � izsaucās māte, noraudama zēnu no krēsla un sparīgi slaucīdama tam soju ar mutautu. � Viktorēn, � viņa pasauca garāmejo�o kalpotāju. � Paņem �o zeņķi un aizved viņu pie Zelī. Un piesaki, lai bez kādas runas tūlīt pat liek viņu gulēt... Pag, � paskatījusies pulkstenī, Sirsniņa piebilda, � �is skats �oreiz turpinās ilgāk nekā parasti. Taisnību sakot, man te ar vienu otru pāris vārdu jāparunā... Uzkavējies brītiņu, un es tūlīt atvedī�u pie tevis Rozalīnu.

Fostēna todien jutās mazliet savārgusi, un viņa atslīga uz no�ēlojamā riekstkoka dīvāniņa; sēdot mazās istabiņas tveicīgajā karstumā, mauru pirts apdullino�ajā atmosfērā, viņu apņēma drud�aina miegainība, ko rada teātra nostūru bezgaiss un gāzes piesmirdinātā dvinga, un viņa sadzirdēja it kā tālumā sacītus vārdus, kādas sarunas atsevi�ķas frāzes, ko izrunāja kalsna, gara auguma sieviete, stāvot pie ģērbtuves durvīm.

� Jā, jā, � sieviete sacīja, � no astoņiem līdz pieciem jāstrādā kostīmu �ū�anas darbnīcā un no se�iem vakarā līdz vieniem naktī vajag strādāt par ģērbēju... un tas viss par �etrdesmit frankiem mēnesī... Turklāt trīs mēne�us direktors man nav maksājis algu... Un �odien manam vēderam nav ticis nekas cits kā tikai tase kafijas ... Un tad vēl grib, lai es ielieku visu sirdi, ģērbjot �īs trifeļu rijējas, kas staigā samtā un me�ģīnēs.

Tai pa�ā laikā, kad Fostēnas ausis neskaidri uztvēra ģērbējas vārdus, viņas miegainās acis kā caur dūmaku redzēja da�ādu apveidu un krāsu priek�metus; tas bija ģērbtuves juceklīgais izskats: balta podiņu krāsniņa, kuras dūmvads izgāja otrā istabā, lēts, melnā krāsā nokrāsots tualetes galdiņ� � īsta tiesu izpildītāja pults, liels spogulis ar diviem �ilbino�i spo�iem gāzes radziņiem abās pusēs, bet apak�ā zem spoguļa uz milzīga kartona izcēlās kār�u licēja vārds Klaudijs vidū starp �etriem apaļvai-d�iem amoriem, kam elpas vietā līdzīgi �etriem vējiem, kādi tika zīmēti veclaiku ģeogrāfijas kartēs, no mutes izlidoja �etri vārdi: Laime, Veselība, Panākumi, Bagātība.

Un cilvēki, kurus Fostēna redzēja pa pusatvērtajām durvīm �urpu turpu staigājam pa gaiteni un ejam uz citu, neredzamu, no tālienes nāku�u saucienu pusi, turp, no kurienes skanēja skaļas �alas, līdzīgas jūras paisumam, � �ie cilvēki viņai likās kā kustīgi automāti vājprātīgo namā, kur ar prātīgu ģīmi pastrādā neizprotamākās lietas. Fostēna nolēma nokratīt no sevis �o uzgulu�o stingumu līdz ar visām murgainām valodām un rēgiem. Viņa sasparojās un, ar mokām atbrīvodamās no fiziskā kūtruma, pārvilka ar roku pār dīvānu, sataustīja kaut kādu papīra strēmeli � kāda laikraksta drisku � un sāka to lasīt.

Laikraksts bija iespiests valodā, ko viņa bija iemācījusies Skotijā mīlas skūpstu laikā, kuri viņai aizdarīja muti, kad viņa kādu vārdu izrunāja nepareizi.

Pēk�ņi Fostēna piecēlās, it kā viņa piepe�i būtu uzmodināta, �igli pārlaida acis pār ģērbtuvi, iztaustīdama visus kaktus, un tad ar lielu spēku, kādu nemaz nevarēja iedomāties �ai trauslajā būtnē, sāka stumdīt un pārvietot visas mēbeles. Dīvāniņ� bija iebūvēts sienā. Fostēna �igli paņēma sērkociņus un, nogūlusies gar�ļaukus uz grīdas, piesegusi liesmiņu ar delnu, ar otru roku ņēmās rakņāties pa netīrumiem un zirnekļu tīkliem.

� Vai tu esi jukusi? Ko tu dari? � jautāja māsa, kas pārsteidza Fostēnu, nākdama iek�ā kopā ar Rozalīnu un ģērbēju.

Fostēna pietrūkās kājās un metās pie Rozalinas.

� No kurienes te gadījies �is papīriņ�?

� Sis papīriņ�? Nezinu!... Ak tā, pag... tas ir no angļu avīzes, kurā bija ietīta adīta zīda veste... Tās vestes ir tik plānas kā zirnekļa tīkls... Man to pirms da�ām dienām atsūtīja no Londonas.

� Kā sauc to avīzi? Sakiet, kā to sauc... vai vismaz datumu, ja var uzzināt... Vai tā ir vakardienas vai varbūt gadiem veca avīze? Ak, uzzināt tādu lietu un palikt neziņā, kad tas ir noticis... Un �ai driskai ta�u trūkst beigu ... Paskatieties �eit, apak�ā.

Un, pievērsdamās ģērbējai, Fostēna piebilda:

� Divi luidori, ja jūs man to drisku atradīsit. Redziet? �eit.

� �ēlīgais dievs, divi luidori! � izsaucās kalsnā sieviete, līdz sirds dziļumiem satricināta. � Ka tik es ar to neiekūru krāsni!

� Kas tad tai avīzē tāds ir? � vaicāja Fostēnas māsa.

� Nekas... itin nekas... Gan citreiz cs jums izdarī�u kaut ko labu... Jūs ta�u man atdosit to papīra strēmeli, Rozā līņa, vai ne?

Un neklausīdamās un neatbildēdama Fostēna izgāja no teātra un sāka skriet pa trepēm. �eit, juzdamās viena, zem otrā stāva lampas, pārkārusies ar visu augumu pār margām un riskēdama nokrist, viņa ņēmās pētīt avīzes drisku, kur apak�ā pēc Viljama vārda bija saglabāju�ies trīs pirmie uzvārda burti, tādi pa�i kā viņas biju�ā mīļākā uzvārdam.

Nogājusi lejā, Fostēna pamāja ku�ierim, lai viņai seko, bet pati sāka soļot pa tum�o krastmalu nedro�ā, ļodzīgā gaitā, atgādinot nelaimīgu sievieti, kas naktī iet mesties Sēnā. Retie gājēji atskatījās un brīdi pavadīja viņu ar skatienu. Un zem katra gāzes radziņa viņa stiepa pret mirgojo�o gaismu mīklainā papīriņa drisku, ikreiz cerēdama izdabūt no tā noslēpumu.

� �ovakar es tie�ām esmu jukusi... To, kas man vajadzīgs, ir pavisam viegli uzzināt, � viņa pēk�ņi skaļā balsī izsaucās.

Un Fostēna iekāpa savā karietē, kas viņu slaidiem rik�iem aizveda mājās.

Mājās Fostēna tūdaļ apsēdās pie rakstāmgaldiņa, uzrakstīja kādu vēstuli, pati, bez istabenes palīdzības, noģērbās, ta�u izģērbusies nelikās vis gultā, bet sāka �urpu turpu staigāt pa guļamistabu, un staigāja ilgi, ļoti ilgi, nejuzdama laika plūsmu.

Naktī Fostēna sapnī redzēja avīzē izlasīto rakstu. Sapnī viņai rādījās tīģera medības, ko bija sarīkojis Indijas vicekaralis, � medības, kurās bija kāds ievainotais, un �im ievainotajam brī�iem bija Viljama Reina seja, brī�iem nepazīstama vīrie�a seja.

Nākamajā dienā, iekūrusi savas kundzes kamīnu, Ge-nego pārliecās pār kamīna malu un sāka lēnām burtot. �Kungam... kungam.. Anglijas sūtniecības pirmajam sekretāram...� un skaļā balsī piebilda:

� Kundze, vai tā vēstule ir jāaiznes?

Fostēna piecēlās sēdus un, apņēmusi ar plaukstām kailos elkoņus, brīdi nekā neatbildēja, tad sacīja Genego:

� Iemet ugunī to vēstuli un arī avīzes drisku, kas guļ tai blakus.

Un, atkal atkritusi spilvenā, viņa, it kā sarunādamās ar sienu, teica:

� Nē, nē, es negribu nekādas skaidrības... es negribu ... Man bail no tās ... Labāk joprojām dzīvot neziņā ... lai vienmēr varētu cerēt.

Ta�u kop� tās dienas Fostēna, kaut arī nekā nevēlējās zināt, iztēlojās Viljamu vienīgi kā romantisku Merī* varoni, bet angļa balto miesu viņa redzēja neganta tīģera saplosītu.

X

� Atkārtosim lielo mīlas skatu otrajā cēlienā, � sacīja direktors tre�ā mēģinājuma beigās.

Aktrise:

� Lūk, viņ�...

Re�isors:

� Labi, ,oti labi... Ta�u vai jūs nevēlētos, lai mēs vēlreiz atkārtotu ... Redziet... Ieraugot Ipolitu, jūs sagrābj bailes... un tai pa�ā laikā viņ� jūs pievelk ar kādu nepārvaramu spēku... �is skats, man �ķiet, jāsāk lielākā jūtu kāpinājumā.

Aktrise:

� Lūk, viņ�!... Man asinis иг mirkli dzīslās stājas Un aizmirsies ir viss, ko viņam sacīt klājas.

Dzird runājam, ka jums ir projām jādodas.

Es jūsu sirdssāpēm klāt pievieno�u savas: Par dēlu raizējos � vairs dēlam tēva nava.

Re�isors:

� Jā, jā... tā pati sievietes li�ķības nelielā pieskaņa, kas jūtama �ais vārsmās.

Aktrise:

� Vairs dēlam tēva nava ...

Re�isors:

� Tā ir ļoti svarīga vieta: �vairs dēlam tēva nava�. �ie vārdi jāpasaka tā, lai tajos būtu jūtama kāda apslēpta doma.

Aktrise:

� ......... . un varbūt itin drīz

Viņ� piedzīvos, ka būs bez mātes palicis.

Starp simtiem naidnieku, kas jauneklim tad draudēs, Jūs būtu vienīgais, kas sargās to un saudzēs.

Bet.............

Re�isors (viņam ir paradums kaut ko klusībā pie sevis murmināt, un Fostēna lielākoties, �ķiet, viņu pat neklausās):

� �eit ir asa pāreja un balss pazeminājums vārdā �bet�.

Aktrise:

� Bet klusas ba�as man no prāta neiziet:

Vai viņa lūgumiem jums ausis nebūs ciet, Ka, māti ienīstot, � un iemeslu tam gana, � Jums dusmas taisnīgās var nākt pār dēlu manu.

Re�isors:

� Tev, Ipolit, � Luijs XIV¹².

Direktors (stāv, atspiedies ar elkoņiem pret koka trepītēm, kas mēģinājumu laikā tiek pārnestas no zāles uz skatuvi, un dauza ar spieķi pret pakāpieniem, kad tirāde kļūst garlaicīga):

� Piedodiet, jūs, protams, zināt paņēmienu, kādu �ai vietā ieviesa Kleronas jaunkundze*: izdzirdot Ipolita balsi, viss viņas augums viegli nodreb.

Aktrise:

� Ka mani ienīstat...

� Nē, tas nav tas, tas nav tas ... Acumirkli... Tūlīt būs... Nē. � Un, abām rokām nikni noraustījusi ņiebura stūrus, Fostēna jautāja re�isoram: � Kā jūs pats to pateiktu?

Re�isors:

� Nē, es to neteik�u... es gribētu, lai to izdarāt jūs... bet tādā intonācijā, kādu es izjūtu... Pag, sakiet to pavisam nepiespiesti, tā, kā jūs ikdienā runājat... Un tagad atkal cildenākā balss modulācijā ... Tā, tā ... Nu, lieliski!

Direktors:

� Ak, strādāt ar jums!... Jums tikai mazliet jāaizrāda, un jūs uzreiz dodat vairāk, nekā no jums prasa.

Aktrise:

� Ka mani ienīstat, ir velti gausties man,

Jums tie�ām esmu es daudz pāri darījusi,

Bet nezinājāt jūs...

Re�isors:

� �Bet nezinājāt jūs� � to dodiet mazliet nozīmīgāk... un tagad līdz panta beigām izcelsim ritmu.

Aktrise:

� Bet nezinājāt jūs, kas. sirdi apslēpts klusi.

Tad jūsu tuvumu man necieta vairs sirds, Ka kārot kāroju, lai tālumi mūs �ķir. Gan slepus, atklāti es paudu to, ko ļūtui Pār jūru jūrām mēs lai �ķirti būtu.

Pat likums izdots bij � to panācu turklāti Bij jūsu vārdu liegts man dzirdot izrunāt. Bet pārestību...

Re�isors:

� �eit tonis mazliet jāpazemina.

Aktrise:

� Bet pārestību tu ar atriebi ja mēro,

Lai ļauns pret ļaunu dots. Tak būtu jāievēro, Ka, tik daudz cietu�ai...

Re�isors:

� Viens, divi... un lieciet spo�i izskanēt pēdējam pantam.

Aktrise:

� ..........lai nedraud vēl viens baids:

Pret naidu vienīgi ka pelnits tikai naids.

Ak, valdniek, debesim ...

Re�isors:

� Izceliet, izceliet vārdu �debesīm�, kam �eit ir īpa�a nozīme... Un pēc tam sāks ritēt aizkustino�ā tonī.

Aktrise:

� Ak, valdniek, debesim, � kaut pastāv likums tāds, � To tīkas apstrīdēt. Bet manus prātus māc

Cits nemiers, sāpju pilns, kas ne�ēlīgi plosa...

� �Plosa, plosa, plosa�... � Fostēna atkārtoja un pēc tre�ās reizes izsaucās: � Tā, nu ir rokā! �ķiet, tagad esmu atradusi intonāciju, kādu jūs no manis prasījāt pagāju�ajā mēģinājumā.

Nevienam divreiz nav lemts Lētai pāri braukt. Ja Tēzejs jau ir tur, � vairs viņu neatsaukt. Ir veltas cerības, ka atpakaļ viņ� irtos, Ķa sīkstais Aherons no laupījuma �ķirtos. Ak, ko es runāju? Nav miris Tēzejs, nav, Viņ�, jūsos iemiesots, man alla� līdzās stāv. Ar viņu runāju...

Direktors:

� 0, lieliski, lieliski... Tas izskan tikpat kā halucinācijā.

Aktrisei

�............Ak, kā es sevi lādu,

Ķa savu neprātu tik pārāk klaji rādu.

Re�isors:

� Mazliet vairāk izcelt vārdu �klaji�. Sis �klaji� ir raksturīgs Afrodītei, baismīgajai, draudīgajai Afrodītei, kas vēl slēpjas aiz maskas.

Un pēk�ņi jautrības uzplūdā re�isors piebilda:

� Teic, Afrodīte, kāds prieks tev no tā*, Ķa tikums mums kūleņo ra-ta-ta-tā?

Aktrisei

� Jā, valdniek, ilgojos pēc Tēze ja un tvīkstu, Un mīlu vēl aizvien, bet citu Tēzeju, Ne to, kas, dēku dzīts, pa pekli trako nu Un miroņvalstibā tās dieva gultu gāna.

Es mīlu to, kas lepns un atturīgs ir gana,

" No vaiga skaists.,,

Re�isors:

� �Un atturīgs ir gana� � jūs to lieliski izcēlāt. Turklāt jūsu balss modulācija �eit pilnīgi atklāj kaisles uzveiktas sievietes jūtas.

Direktors!

� Tas skan tikpat labi kā savlaik Ra�elai... Un viņai tas skanēja lieliski... Un �no vaiga skaists� varbūt jūsu mutē skan pat ar graciozāku pieskaņu, vēl burvīgāk nekā viņai.

Aktrise:

� No vaiga skaists un jauns un viegli sirdis gūst, Viņ� dieviem līdzīgs ir, viņ� glu�i tāds kā jūs.

Re�isors:

� Vairāk eksaltācijas mīlestības uzsvarā... Un, ja iespējams, ielieciet vēl dedzīgāku tieksmi pēc tuvības ar mīļoto cilvēku.

Aktrise:

� Kad Krātas krastmalā ar kuģi Tēzejs stāja, Tam jūsu acis bij un valoda, un stāja,

Un cildens kautrīgums, un piemiligums dots, � Viņ� kļuva varonis un mīlas aplaimots.

Bet kur jūs bijāt tad? Kāpēc bez Ipolita Tur Tēzejs ieradās no krasta cita?

Direktors:

� Atļaujiet mazu aizrādījumu... Gribētos, lai jūsu lasījumam cauri būtu jau�ama mūsu lielisko simetrisko divrindu struktūra, kuru līdzsvars balstās uz divi vienādām atskaņām un uz divi vienlīdzīgiem puspantiem.

Aktrise:

� Tāpēc, ka toreiz vēl jūs bijāt pārāk jauns, Lai dotos tēvam līdz, kur gaida naidnieks ļauns. Jūs būtu bijis tas, kur� uzvar Minotauru,

Par varoņdarbu tad jūs būtu plūcis taurus.

� Tālāk! � izmeta suflierim Fostēna, aizmirsusi nākamo rindiņu un par kaut ko sapīkusi monologa saturā, par ko gan noklusēja.

Tad turpināja:

� Un māsa kamolu jums steigtu rokā likt, No Labirinta jūs lai spētu laukā tikt.

Bet nē, es būtu tad tai priek�ā aizsteigusies!

�o domu paguva man mīla iedvest klusi: Lai neizglābtu jūs, ak, valdniek, cits neviens, Lai manis pasniegts'jums tiek glābējpavediens. Bet vai gan uzticēt �o dārgo galvu spētu Es nieka dzīparam? Nē, to es nevarētu!

Man pa�ai gribētos ar jums būt vienuviet Un briesmās draudo�ās pat jums pa priek�u iet. Nē, Fedru Labirints gan nebaida nenieka, Jums līdz tā uzvarā vai nāvē ies ar prieku.

Direktors:

� Brīni�ķīgi,.. It īpa�i pēdējais pants, kas it kā lau�as ārā no Didonas* otrā iemīļotā sirds.

Aktrise:

� Pēc kā gan sprie�at jūs, ka atmiņa man vāja?

Re�isors:

� Vai nebūtu labāk, ja pēc �iem vārdiem jūs ar visu augumu parautos mazliet atpakaļ?

Aktrise:

� Vai tie�ām zudusi man godprātīga stāja?

... Ak, cietsirdi, tu saprati it visu!

Par daudz jau pateicu, bet, ja vēl tā par maz, Kaut mani plosa kauns un skaudras cie�anas: Jā, tevi mīlu es. Bet ne jau tī�u prātu So saldo indi es ar varu vilku klātu.

Direktors:

� �eit vairāk jāizceļ garīgās cie�anas.

Aktrise:

� Nē, mulso neprātu es centos projām dzīt,

Vien spēku pietrūka līdz galam izdarīt, Un debess atriebei par upuri tad kfuvu, Sev pati apriebos un tavu naidu guvu. Tā dievu vaina ir, ka manās asinīs ...

Re�isors:

� Izceliet vārdu �dievu�, vārdu, kas tī�uprāt divi reizes akārtots vienā rindā.

Direktors:

� Jā, jā, vārdu �dievu� uzsveriet... lai �ai skalā nebūtu jūtams miesīgs neprāts... lai nebūtu nekādas histērijas... jums nebūt nav jābūt tādai aktrisei, kas pārāk pakļaujas publikas vēlmēm... Jūsu talants stāv paritam. Tēlojiet likteņa upuri, sievieti, kas nespēja izturēt^ dievu atriebību... Tāda ir tradīcija, �Fran�u teātra� di�ā tradīcija.

Aktrise:

� Tā dievu vaina ir, ka manās asinis Tie guni iededza un mīlas alkas �īs.

Gan velti lūdzos tos es, izstiepusi rokas, Tie tikai priecājās, ka cie�u elles mokas.

Un �ķita tie�ām man, ka visas vainas dzīs,

Tiklīdz no Atēnām tēvs tevi izraidīs.

�eit Fostēna pārtrauca savu tirādi un ar tādu pa�u patētisku intonāciju pievērsās Ipolitam:

� Neblenziet ta�u uz mani tā... Jums ir jābūt tādam izskatam, ka jums apnikusi mana mīlestība. Aizgrieziet galvu prom. Citādi man nebūs iemesla teikt jums: �Jel acis uzmet man.�

Es vēlējos, lai tu pret mani naidu jūti, �ķiet, kaislei pretoties tad nebūtu tik grūti. Bet ko tas līdzēja? Jo stiprāk nidi tu, Jo jutu pieaugam es mīlas karstumu.

Re�isors:

� Vārdus �jutu pieaugam es mīlas karstumu� � daudz maigākā balsī, vai ne?

Aktrise:

� Kā cietējs nevainīgs tu simtkārt mīļāks kļuvi, Pēc tevis tvīku es un kaisles liesmās �uvu.

Jel acis uzmet man, un redzēsi, ka tā Nav tuk�a iedoma, bet skaudra taisnība. Ak vai, ko runāju! Tu ta�u vārdos manos Vien vari saklausīt kaunpilnu atzī�anos! Par dēlu nemiers māc, tam pāri nodarīts, �urp nācu aizrunāt...

Direktors:

� Atdaliet ta�u, mana mīļā, vārdus �tvīku es� un tāpat teikumā ��urp nācu aizrunāt�. Citādi jūs no trim zilbēm divas zilbes aprijat, un tas nav labi... Iznāk vulgāri.

Aktrise:

� �urp nācu aizrunāt, lai neskar to tavs spīts! Bet visu laiku tev es stāstu tik par sevi,

Jo pārpilna ir sirds ar tevi vien, ar tevi!

Nu sodi mani tad par mīlu neķītro,

Tu � tēva cienīgs dēls, jel atriebies par to, Ka Fedra Tēzeju jau apmaina pret citu, Ka tēva atraitne drīkst mīlēt Ipolitu!

Direktors:

� Jā, �eit katrā ziņā jāliek izjust Pasifajas meitu*. Aktrise:

� �eit mana sirds, tā alkst, lai drīzāk izpirkts kauns, Lai �ķēps tavs dro�i cērt, lai manas mokas beidzas. Sirds pati �ķēpam �im ar skubu pretī steidzas.

Cērt..,

Re�isors:

� Pirmais atrisinājums... un no �ejienes līdz skata beigām rinforzando.¹³

Aktrise:

� Cērt, bet, ja liekas tev, ka necienīga es, Lai �ķēpa cirtiens tavs man saldu nāvi nes, Ja manās asinis tev netīk mērcēt rokas. Es pati izbeig�u tad bezcerīgās mokas, Dod �ķēpu mani

Un Fostēna, asi pārtraukdama Ipolitu, viņam dzēlīgi sacīja:

� Es ta�u nevaru līst pēc �ķēpa zem jūsu tunikas... Sis �ests man ir drausmīgi grūts... Vajadzētu, lai ar savu pozu... jūs man dotu iespēju tādai kustībai, kas nebūtu nedz �abloniska, nedz vulgāra.

XI

Iestudējot Fedras lomu, ar savām smadzeņu �ūnām apgūstot tās traģēdiju, piepūlot prātu, lai iekvēlotos leģendārās valdnieces brāzmainajā kaislē, kādā dega Tē-zeja sieva, Fostēnas miesā � un tā ir daudz parastāka parādība teātrī, nekā mēdz domāt, � iedegās tāda pali liesma, kādā dega Tēzeja sieva.

Tagad viņa pati brīnījās par jūtu pārpilnību, ko viņai sniedza jutekļu vibrācijas, par aizkustino�u prieku, ko sagādāja noplūktas puķes dziļi ieelpotā smar�a, un pievērtām acīm, drebo�ām skropstām, it kā ieklausīdamās �alkoņā savās ausīs, �alkoņā, kāda saglabājusies jūras glieme�nīcās, Fostēna ilgu laiku pavadīja, iegrimusi kvēlos sapņos, atdodamās smadzeņu virmo�anai, kas vēl nav doma, un viņas novārtā pamesto ķermeni un mīlestībai radīto augumu kratīja viegli drebuļi. Negantā nepiecie�amība mīlēt, kas sākumā pievērsās atmiņām par Viljamu Reinu, dzīvoja viņā joprojām, bet tagad jau nevaldāma, bezpriek�metiska, gatava izplūst pār kuru katru. Sakari ar Blan�eronu bija mierīgi, pierasti, kādi mēdz būt da�ām precētām sievām, kuras ilgu laiku biju�as nevainojamas; traģēdijas aktrise piepe�i izjuta pēk�ņu, nepārva-

ramu vēlē�anos pārkāpt laulību ar kuru katru Nejau�ības pagādātu vīrieti.

Un nu pirms izrādes Fostēna bija tādā jutoņā, kādā sieviete mēdz būt, kad pēc saldkaisla romāna lasī�anas viņa guļ uz sola parka alejā, ieelpodama karstu pirms-negaisa vēja dvesmu dūdojo�u balo�u un iztvīku�u augu vidū, un ilgodamās klusi sauc pārdro�u garāmgājēju.

XII

So savdabīgo fizisko uzliesmojumu zināmā mērā veicināja Fostēnas sapņi, domu atgrie�anās pagātnē, viņas smadzeņu līdzdalība. Aktrise netika vaļā no domas, ka tādā gadījumā, ja visu viņas būtni nesaviļņos nejau�a kaisle, strauj� untums, vētraina, īslaicīga, aizrau�anās, kāds pēk�ņs apvērsums viņas ikdienas mīlas rutīnā, tad viņa neatradīs sevī to maigumu, kvēli un dedzību, tos dramatiskos līdzekļus, kādus prasa Rasina drāmas ugunīgais tēls. Viņa bija nonākusi pat tik tālu, ka sāka sev jautāt, vai tik viņas rāmā, mierīgā, rimtā dzīve, tā teikt, precētas sievietes dzīve, nav iemidzinājusi viņas talantu, nav atslābinājusi viņas spēles spriegumu, nav vājinājusi meklējumu drosmi; viņai sāka likties, ka pēdējās lomās viņa nav parādījusi visu to spēku, visu meistarību un savdabīgumu, kādu skatītājiem bija tiesības no viņas gaidīt. Domās viņa pārcēlās uz saviem aktrises gaitu sākuma gadiem, uz trūkumu un ātri pārejo�as mīlas laikiem, uz trauksmainu, smaga darba dzīvi, kas bija pilna sirds drāmām un pastāvīgiem asiem pārdzīvojumiem; un viņa atzina, ka �ais trūkumpilnajos, drud�ainajos gados viņa bija guvusi savus spo�ākos panākumus, neap�aubāmos triumfus, bija radījusi lomas, kuras viņa atcerējās ar lielāko lepnumu. Tai pa�ā laikā, kad viņa noņēmās ar �īm uzmācīgajām domām, glu�i neviļus viņai nāca prātā māsas da�ādās ciniskās teorijas par tā saucamo talantīgas sievietes higiēnu, par kaut kādu vīrietības elementu, kāds piemīt aktrises dabai, vienalga, vai tā būtu dziedone vai dramatiska aktrise, par stiprā dzimuma �samaitātību�, ko daba pie�ķīrusi �ādām sievietēm, un par izlaidības nepiecie�amību, kas zināmā mērā uzskatāma par viņu ģenialitātes neatņemamu daļu.

Bija brī�i, kad glu�i bez kāda pamata pēk�ņi uznāca neprātīga, romantiska vēlē�anās pamest �o rāmi rito�o dzīvi, pēk�ņi saraut saites ar Blan�eronu, pārdot savu savrupmāju, pasūtīt pie visiem velniem ģimenisko mājību un tad ar vienu cirtienu pārcirst mietpilsoniskās va�as, aizlaist pa straumi visu �o pieklājīgo laimi, apmesties nomaļā kvartālā mazā dzīvoklītī, kādā bija mitusi jaunībā, kad, ieraudzījusi uz durvīm zīmīti, ka izdodams dzīvoklis, bija to noīrējusi; viņa atkal redzēja sevi tur, gribēdama uzsākt jaunības dienu brīvās un fantastiskās mīlas dēkas un pēc tam rādīt uz skatuves �ās satraukumu pilnās dzīves prieku un bēdu atspulgu.

XIII

Skatuves pustumsā pa�ā dibenplānā bija redzama teātra dekoratora dorie�u stilā celtā Trezēnas pils. No aizkulisēm nāca laukā sievietes un vīrie�i, tērpu�ies tunikās, hlamīdās un palliumos¹⁴ ar kuplām, smagi krīto�ām krokām; viņi runāja dziedo�ā balsī, un viņu dro�sirdīgie �esti atdarināja miru�o paaud�u varoņus. �ķita, ka blāvajā dienas gaismā teātra skatuvi ieņēmu�as seno grieķu ēnas un runā skanīgas dzejas vārsmas, kas XIX gadsimta klausītāju ausis mazliet pārsteidz. Tur bija Fedra, Tēzeja sieva, Minoja un Pasifajas meita, tērpusies zvaig�ņotā tunikā ar zelta apsēju ap pieri; tur bija Tēzejs un Ipolits, Tēzeja un amazoņu valdnieces Antiopes dēls, ģērbies zvērādā un tie�i tāds pats, kādu savā gleznā viņu bija attēlojis Gerēns*; un tur bija Aricija, Atēnu valdniece, un vecais Teramēns, Ipolita audzinātājs, ģērbies savā tum�ajā mētelī; bija tur Enona, Fedras zīdītāja un uzticības persona, un bija arī Ismena un Panops,

Un tad trūcīgi apgaismotajā, skumīgajā un tuk�ajā zālē, kur tumsā sēdēja ne vairāk kā trīsdesmit cilvēku, sāka skanēt aleksandrie�u vārsmas*, mīdāmās ar aizgrābjo�u pantomīmu, ie�aukstējās plīvojo�ie tērpi un sākās cildenā traģēdija: tas viss stipri līdzinājās antīkajai pasaulei kādā gleznā, kurai pie�ķirta Romas prēmija* un kura izstādīta apskatei kaut kur pagrabā, ko nepārtraukti tricina fiakru rīboņa.

Un viss notieko�ais mazā afi�iņā, kas bija izkarināta aktieru foajē gaitenī, bija nosaukts par �mēģinājumu kostīmos�, par pēdējo �Fedras� mēģinājumu.

Kad piektais cēliens bija pilnīgi galā, traģēdijas tēlotāji vīrie�i un sievietes palēkdamies izklīda pa visu teātri, priecīgi satraukti, cits ar citu tērzēdami, �o to vēl saglabādami no tikko spēlētās lugas �estiem.

Fostēna iegāja aktieru foajē, un tur spilgtā dienas apgaismojumā Grieķijas valdniece puspajokam, pusnopietni grasījās sarīkot scēnu vecam gleznotājam, visai apdāvinātam māksliniekam un savam labam draugam, kas bija tik laipns un bija viņai pateicis jau tad, kad viņa bija tikai sākusi iestudēt Fedras lomu: �Es pats zīmē�u, pats piegriezī�u un pats pagatavo�u jūsu tērpu!� Un pēc garām apspriedēm divatā estampu kabinetā, pēc tam, kad viņi bija izvēlēju�ies vienu no trim uzmetumiem, ko Fostēnas draugs bija darinājis akvarelī, pēc tam, kad kopā bija sekoju�i kostīmu meistara darbam, tērps tika vairākas reizes uzlaikots, pārlabots un pārtaisīts: to pa�u tērpu, kuru traģēdijas aktrise līdz �im bija atzinusi par brīni�ķīgu, tagad viņa uzskatīja par drausmīgi sliktu.

� Nu, paskaties ta�u, vecais dumiķi, man tas nemaz nepiestāv, galīgi nepiestāv... Un tev tas izskatās skaists, ta�u tas ir tikai drānas lēvenis, pavisam neizteiksmīgs... turklāt vienās krunkās.

� Bet, mījais bērns, tā ta�u ir tunika, vai ne... Un atcerieties, ka es to izstrādāju tie�i pēc tā bareljefa, kuru mēs abi kopā apskatījām, pēc Borgēzu villas bareljefa.

� Pēc Borgēzu villas, pēc Borgēzu villas... Ta�u toreiz vēl nevalkāja svārkus... Bet tagad mēs tos valkājam, tur jau tas joksl... Es ta�u nevaru tev par prieku, vecais dumiķi, uzvilkt �o tuniku tie�i uz kailas miesas!

� Bet ko tad jūs pati man lūdzāt, ko? Lai tērps būtu antīkā stilā, lai tas atbilstu laikmetam.

� Antīkā stilā ... jā, protams, bet ar svārkiem ... Turklāt visu �o audumu krāsas... Vai tad tev patīk �īs krāsas? � viņa vaicāja tādā tonī kā kura katra aktrise, ja tai rūp, kā ģērbtas citas sievietes, kuras spēlē kopā ar viņu. � Bet man labāk patīk krāsu nianses, kādas ir Aricijas tērpam. Redzi, tavas krāsas... tās ir gleznotāja krāsas ... tās vairāk der gleznām.

Mazliet saērcināts un ar draudzīgām nievām, kas bija pamanāmas acu smaidā, vecais gleznotājs ņēmās Fostēnai klāstīt par vēsturisko patiesību, bet lielā aktrise viņam atbildēja kā īsta sieviete:

� Vai zini, vecais dumiķi, par tavu vēsturisko patiesību man tikai nospļauties. Man galvenais � būt skaistai.., tā, lūk. Un, tā kā pirmizrāde ir tikai parīt, tev jāsarunā ar kostīmu meistaru, lai viņ� manā tērpā izdara nelielas... nē, lielas izmaiņas. �eit lai viņ� pārtaisa tā... un �īm krokām ir jākrīt daudz elegantāk... bet tu man gādāsi priecīgākas krāsas, vai ne?

Un, gribēdama aizdzīt slikto garastāvokli no vecā dumiķa pieres, Fostēna sa�ūpoja gurnus līdzīgi spāņu dejotājai un savā stingri antīkajā tērpā, abām rokām� saņēmusi uz aug�u tunikas malas, nodejoja ka�u�u.

XIV

Miegs, ko ik brīdi pārtrauc pēk�ņa pamo�anās, kad gulētāja trūkstas gultā sēdus, kad no lūpām vēl skan kāda tirāde, ko izrunā kā drud�ainā mēnessērdzībā, � tāds miegs mēdz būt aktrisēm pirms pirmizrādes, un tāds bija arī Fostēnas miegs naktī pēc ģenerālmēģinājuma, kad garajās nakts stundās iemigusi traģēdijas aktrise vēl joprojām bija Rasina traģēdijas iemīlējusies sieviete.

Agri, joti agri viņa izlēca no gultas, nespēdama pārvarēt satraukuma pilno bezmiegu, kad viņa kaisto�u ādu bija mētājusies, meklēdama vēsāku vietiņu uz palaga, kur vēl nebija pieskāries viņas sakarsu�ais augums.

Uzmetusi peņuāru, viņa atvēra logu un atspiedās ar elkoņiem uz palodzes.

Laukā sniga, bet sniegs bija glu�i pavasarīgs un, dienvidvēja pūsts, nemaz nelīdzinājās ziemas sniegam, jo tajā bija silts, glāsto�s baltums, kāds piemīt bālām puķēm, plauksto�u ziemsvētku ro�u baltums. Turklāt �o sniegu apgaismoja kaut kāda pienaina vizma, līdzīga ale-bastra modinātāja gaismai, un visa �ī mīkstā, baltā diena bija pilna maiguma, gandrīz vai saldkaisles.

Fostēnai pēk�ņi uznāca kārdinājums mesties iek�ā �ai baltumā, sajust uz sejas atsvaidzino�o sniegpūsmu. Tie�i iepriek�ējā vakarā māsa bija lūgusi uzdot Blan�e-ronam izdarīt kādu mazu operāciju bir�ā, bet nejau�i izgadījās tā, ka viņa visu dienu Blan�eronu nebija redzējusi. Tika nolemts: viņa pati paziņos �o lūgumu un ieradīsies pie sava mīļākā rīta vizītē.

Un nu Fostēna ir jau uz ielas, un pretī viņai nāk gājēji, nāk bez steigas, nav no sala sarāvu�ies un aiz aukstuma sliktā garastāvoklī, nē, tie ir jautri, dzīvespriecīgi cilvēki, viņi iet bez kāda noteikta mērķa, tie ir jauni cilvēki, kas dungo mīlas dziesmiņas, tās ir jaunas sievietes, kuras, pasitu�as padusē avīzē ietītu korseti, steidzas smaido�as, nekā ap sevi neievērodamas.

Nogājusi visu Amsterdamas ielu, Fostēna sasniedza māju, kur Blan�cronam apak�stāvā bija dzīvoklis, un viņa jau dzīrās piezvanīt, kad durvjusardze apmeklētājai sacīja:

� Kunga nav mājās, kundze viņu var sastapt pauko�anās zālē.

Fostēna devās cauri velvju vārtiem un iegāja dārziņā, kura galā Blan�erons bija uzcēlis elegantu paviljonu, kur katru dienu vienu stundu mācījās pauko�anu kopā ar kāda pulka priek�nieku.

Pauko�anās zālē Fostēna sastapa tikai pauko�anas skolotāju, kas uzlasīja no grīdas rapierus un citus izmētātus priek�metus.

� Kā? Neviena nav? � vaicāja nāciena nogurdinātā Fostēna, atsēzdamās uz sola gala.

� Nav, � pauko�anās skolotājs atbildēja, celdamies aug�ā no grīdas savās svītrainā auduma biksēs ar sviedros izmirku�iem plankumiem un pagriezdams pret Fos-tēnu jauneklīgo seju, kas vēl bija sakarsusi no cīņas. � Nē, Blan�erona kungs nupat aizgāja kopā ar kādu draugu, kuram paredzēta divkauja. Bija atnācis mazliet patrenēties... Nu, tas kungs nav pliku roku ņemams... Dabūju ar viņu krietni no�īkstēties!

� Skat, tas jau ir kaut kas jauns! � Fostēna izsaucās, rādīdama ar roku, no kuras bija līdz pusei novilkusi cimdu, uz vairogu ar seniem un mūsdienu zobeniem. Un viņa sāka tos gurdi apskatīt, nepūlēdamās piecelties no sava ērtā sēdekļa.

� Tātad jūs sakāt, ka viņ� ir aizgājis? � pēc brītiņa viņa vājā balsī atkārtoja, un viņai mazliet ietrīsējās nāsis.

Sai zālē, kur nupat bija notiku�as sacīkstes, kur neganti bija tērēta muskuļu enerģija, kur grīdu klāja cīnītāju sviedru lāsītes, �ai zālē, kas bija piesūkusies Spēka izgarojumiem itin no visa � no krū�u bruņām, no sandalēm, no visas sviedriem piesūku�ās ādas �, plūda kūpo�a, me�onīga, uzbudino�a vīrie�a smaka, kas kairina sievietes jutekļus nemierpilnos un kļūmīgos brī�os.

Fostēna piecēlās, piegāja pie durvīm, ta�u neizgāja pa tām, bet, divi trīs reizes nedro�i apgājusi apkārt istabai, beidzot atkal apsēdās vietā, no kuras bija piecēlusies.

Pauko�anās skolotājs joprojām ņēmās �ķirot pauko�anās piederumus un nesa tos uz tum�u pieliekamo zāles otrā galā.

Pauko�anās skolotājam bija īsi, rudi, sprogaini mati, cietas Ūsiņas, drosmīgi sejas vaibsti, kādi piederētos skaistam uzpirktam slepkavam Valuā dinastijas galmā, balts un spēcīgs kakls kā jaunam vērsim un lunkanas, elastīgas kaķa kustības, no kurām plūda �ķērma jaunības dvaka.

Fostēna raudzījās vīrietī, un, kamēr tajā raudzījās, acis viņai saskrēja karstas uguntiņas un deniņos sāka pulsēt artērijas.

� Vai Blan�erona kungs jums netika teicis, ka nāks atpakaļ? � Fostēna izmeta pēc ilgas klusē�anas, lai būtu kaut kas, ko sacīt.

� Nē, � jaunais cilvēks atbildēja, joprojām nododamies savam darbam un neievērodams sievietes pievērsto uzmanību.

Fostēna joprojām palika sē�am kā pienaglota pie sola ar kaut kādu magnētisku spēku.

Un pamazām visi apkārtējie priek�meti sāka griezties viņas acu priek�ā, aktrises iztuk�otajās smadzenēs sāka ņirbēt neskaidri tēli, viņai metās drīz karsti, drīz auksti, elpa paātrinājās kā pirms negaisa, ar lomu saistītais garīgais uzbudinājums pārgāja fiziskā uzbudinājumā, pazuda gribasspēks, un viņas sakaitētajā un vienlaikus slābanajā būtnē nebija nekā cita kā vienīgi jutekliska vēlme, vienīgi jauna dzīvnieka neprātīga tiek�anās pēc tēviņa. Bet tai pa�ā laikā kaut kas viņā stingi pretojās, viņa sēdēja nekustīgi, ierāvusies sevī, nervozi sakrustojusi kājas, it kā aizsargādamās pati no sevis.

Un tad sievietes skatiens, kuru it kā gurdināja miegs vai vīns, sievietes skatiens, kad viņai ir pienācis tas brīdis, noreibu�ais skatiens no smago plakstiņu apak�as palika cie�i piekalts pie pauko�anās skolotāja.

� Jūs... � viņa iesāka un pēk�ņi apklusa.

� Kas ir, kundze?

� Nekas, � viņa bikli atteica.

Bet viņu acis sastapās... un zibenīgi visu pateica viens otram... un vīrietis ar skatienu parādīja uz tum�o pieliekamo, bet sieviete piecēlās no sola un, nodūrusi galvu, padevīgi, kā uzvarēta devās pakaļ vīrietim.

Ta�u durvis tūdaļ atkal sparīgi atvērās, un Fostēna ieskrēja lielajā istabā, glābdamās no vīrie�a, kas zvērojo�ām acīm lūkoja viņu ar varu iedzīt atpakaļ tum�ajā pieliekamā. Viņa nikni cīnījās ar to, sita tam pa seju, neganti aizsargādamās, it kā uzbrucējs viņai iedvestu riebumu. Beidzot, saņēmusi pēdējos spēkus, viņa izrāvās no tā skavām un saplēstā kleitā nozuda dārziņā, kur vēl izdzirdēja uz pauko�anās zāles sliek�ņa stāvo�ā jaunā cilvēka dusmu pilno izbrīna kliedzienu:

� Tavu jocīgu sievi�ķi! Te kundze grib vīrieti, te vairs negrib!

XV

� Saņēmu tavu zīmīti, un uzreiz esmu klāt! � sacīja Sirsniņa, nākdama iek�ā pie Fostēnas otrā dienā pēc notikuma pauko�anās zālē. Un, pievērsusi māsai jautājo�u izmeklētāja skatienu, piebilda: � Vai tik mana tiklā māsa nav pastrādājusi kādu grēka darbu?.

Pustumsā, kas valdīja mazajā viesistabā, kuras slēģi bija paliku�i aizvērti, traģēdijas aktrise gulēja uz grīdas, uz paklāja tādā pozā, kas liecināja par grūtsirdību un garīgu pagurumu. Mati viņai bija iziru�i vaļā, mīkstās mājas kurpes uzautas basās kājās, un augums zem pe-ņuāra saplaku�ajām krokām, kas it kā apraudāja savu valkātāju, �ķita iedragāts un nevarīgs.

Ieraudzījusi māsu, Fostēna paslēpa seju iecietinātajās spilvena me�ģīnēs un iekliedzās nervozu �ņukstu saraustītā balsī:

� Man ir kauns... Es pati sev riebjos... Nē, to es nemū�am neiedro�inā�os stāstīt!

� Labi, � māsa atteica, � es saprotu... Tu izrādīji labvēlību kaut kādam baskājim... Un tāda nieka dēļ tu tagad tēlo grēku no�ēlnieci Madaļu*?

� Nē, nē, man nekas nav bijis, tici man, itin nekasi � Fostēna atkārtoja sa�utuma pilnā balsī.

� Nu, bet kas tad ir? Ja tu nocietinājusies pati pret sevi... tad jau nebija vērts pūlēties un mani traucēt... Es aizeju.

� Paliec... Es negribu, ka tu aizej... man tev jāizstāsta ... Man ir nepiecie�ams tev uzticēt �ādas lietas.

Un viņa pateica kaut kādā nenosakāmā tonī:

� Tu ta�u esi manas sirds novadgrāvisl _

Un Fostēna sāka stāstīt vakardienas piedzīvojumu.

Māsa viņā klausījās ar tādu kāri, ar kādu kaķis mēdz lakt pienu, lielā sajūsmā par �o dēku, no visas sirds izjuzdama aplamas sievie�u dabas prieku par draudzenes pazemojumu, draudzenes, kuru līdz �im viņa gribot negribot bija cienījusi.

� Ak tu draņķe tāda... Tu priecājies par �o notikumu... Tu smejies! � pēk�ņi pietrūkusies kājās, Fostēna uzkliedza Sirsniņai. � Tīrā nelaime, ka esmu dzimusi kā tava māsa... ka manās dzīslās rit tās pa�as asinis, kas tavējās... Un lai nolādēts �ūpulis, kurā mēs esam abas gulēju�as... Nebijis tevis, es būtu bijusi � vai tu dzirdi? � pavisam godīga sieviete... Ko tik tu visu neizstrādāji, kad vēl biji pavisam maza meitene... Tie�i tu mani uzgrūdi uz �ā ceļa, aizvilki sev līdzi, jo netikums tevi tikai uzjautrina, tev tas liekas amizants!

Sirsniņa, kas traģēdijas aktrises mū�ā bija pieredzējusi jau divas trīs līdzīgas scēnas un zināja, ka �ādos gadījumos viņas māsa jūt nepiecie�amību vainu par savas miesas vājībām uzvelt viņai, mierīgi gaidīja uzliesmojuma beigas un, sakodusi zobus, murmināja:

� Ķengā vien, ķengā savus radiniekus, mīļā, ja tev no tā kļūst vieglāk!

Ironiskā miera satracināta, Fostēna piegrūda savu seju glu�i klāt māsas sejai un meta viņai acīs:

� Tu, vienīgi tu iepotēji man zemiskos instinktus, tieksmi uz izvirtību, mīlestību uz klaidoņiem ... Un tu, vienīgi tu �ad un tad padari mani par nelieti, par tādu, kāda esi pati, � es ta�u tevi pazīstu no galvas līdz papē�iem ... Ak, �ie dubļi, dubļi, no kuriem tu esi radīta ... un daļa no tiem ir arī manī!

Un Fostēna zibināja nagus gaisā ap māsas galvu, bet tās sejai tomēr nepieskārās.

Māsa lēnām nolaida lejup aktrises nervozās, tievās rokas un sacīja tai:

� Nudien, tas ir galīgs neprāts novest sevi tādā stāvoklī pirmizrādes dienā!

� Es aizsūtīju viņiem zīmīti, ka nespēlē�u... ka esmu slima. ...Teātra ārsts solījās vēlreiz pienākt... Bet man vienalga... Lai notiek kas notikdams... Es tik un tā nespēlē�u!

Un, saņēmusi galvu rokās, Fostēna atkrita uz dīvāna malas. Pēc brī�a rokas atlaidās, un uz mirkli parādījās laimē starojo�a seja, kurā vairs nebija ne vēsts no nesenā sliktā noskaņojuma.

� Mīļo mā�el, es tomēr esmu laimīga... jā, ļoti laimīga ... Jo, ja tas būtu noticis, es vairs nekad nedrīkstētu atdoties tam, otram... tu zini, kam... Un doma par viņu, vienīgi doma par viņu mani vakar pēdējā brīdī izglāba.

Pēc tam pār viņas seju atkal pārskrēja pelēks mākonis, un, pilnīgi aizmirsusi māsas klātieni, staigādama pa mazo viesistabu no viena gala līdz otram, lielā uzbudinājumā viņa sāka sarunāties it kā pati ar sevi.

� Un tomēr es esmu radīta, lai mīlētu ar cildenu mīlestību... Vīrietī man patīk viņa cēlums un viņa prāts... Manai mīlestībai, �ķiet, ir mazliet līdzības ar to mīlestību, par kādu raksta grāmatās... Bet no kurienes nāk �ie vilinājumi, no kurienes �ie bezprāta mirkļi, kad es jūtos tikai mātīte?... Dro�i vien es esmu pakļauta kādai lik-tenībai, tādai pa�ai liktenībai, kādai pakļauta sieviete, kuras lomu es tēloju... Ak �ī antīko traģēdiju Venera! ...

Un traģēdijas aktrisē, kas atcerējās savu lomu, pēk�ņi pamodās gandrīz fiziski izjūtamas bailes no �ās dievietes, kuras vārds līdz �ai dienai viņas mutē bijis tikai tuk�a skaņa un nu, pēk�ņi atdzīvojies viņas apziņā visā noslēpumainās varas antīkajā ļaunprātībā, rada nemieru cilvēkbērnu jūtās.

Pēk�ņi Fostēna mainīja toni:

� Jā, un es ta�u bija nodomājusi �o dienu nodzīvot mierīgi... bet kas gan var būt vēl nogurdino�āks par �ādām domām!

� Paklausies, Ziljeta, � at�ķīrusi Grimperela izdoto Rasina mazo sējumiņu, kas mētājās uz galda stūra, pa kuru viņa bungoja ar pirkstiem, Sirsniņa sacīja un sāka lasīt:

�Ne kaisle tā vairs Ir, kas mani skaudri moka, �

Es tikai laupījums Veneras spīvās rokās.�

� Kā tu �īs vārsmas lasi?

� Es lasu tā, � Fostēna atbildēja un vientiesīgi tās atkārtoja.

� Jā, jā... Tie�i tā tu tās arī nolasīji ģenerālmēģinājumā, � sacīja Sirsniņa bez īpa�as sajūsmas.

� Klausies, saki man atklāti: vai tev nepatīk?

� Nē... Varbūt arī patīk... Grūti pateikt, kad �īs vārsmas atrautas no visa pārējā... Vajadzētu spriest, noklausoties visu.

Tūlīt pat, māsai pat neuzstājot, Fostēna nolasīja visu tirādi.

� Labi... ļoti labi... Bet vai tev liekas, ka tas ir absolūti viss, ko tu vari dot?

� Es tūdaļ atkārto�u visu, vārsmu pēc vārsmas, � traģēdijas aktrise atbildēja, nepacietīgi paraustījusi plecus.

Un Fostēna ņēmās tēlot kā uz skatuves, ik puspantu nobeigdama ar frāzi:

� Vai nu tu beidzot esi apmierināta?

Bet Sirsniņa, gan grozot galvu, gan neapmierināti uzmetot lūpas, gan vienzilbīgi izsakot �aubas, gan bārstot vēsus izsauksmes vārdus vai arī labsirdīgus, izmisumā dzeno�us �hm�, lika māsai nikni strādāt, neapmierināti pūlēties, kaismīgi meklēt. Un, nekad neizrādīdama, ka ir pilnīgi apmierināta ar jauno intonāciju, ar pārlaboto �estu, ar pēdējo variantu, pēc veselas stundas piekasīgu iebildumu, neatlaidīgu aizrādījumu, pēc liekuļotas un iespītīgas nevēlē�anās atzīt kaut vai vienu māsas veiksmi Sirsniņa panāca to, ka sieviete atkal kļuva par aktrisi. Un skanīgu balsi, kaisliem �estiem Fostēna iz�ķērdīgi �ķieda sava talanta spēku.

Tai mirklī teātra ārsts pavēra mazās viesistabas durvis un, neienācis iek�ā, uzsauca aktrisei:

� Vai tad es �orīt neteicu, ka jums nekas nekai�, ka jūs �ovakar spēlēsit? Skrienu aiznest �o labo ziņu uz teātri.

Pēc ārsta ieradās vecais mākslinieks, traģēdijas aktrises kostīmu �retu�ētājs�, kas viņai bija devis iespēju personiski pārbaudīt labojumus, kādi izdarīti Fedras tērpā.

Un, kamēr Fostēna kopā ar mākslinieku un kostīmu pārzini laikoja savu pārtaisīto un izlaboto tērpu mazajā viesistabā, kuras logi atkal bija atvērti pretī saulei, viņas māsa nemanot izgāja laukā un trepēs sastaptajai, apjuku�ajai un satrauktajai Genego uzsauca:

� Viņa spēlēsi

Pēc tam atnāca dentists, lai atsvaidzinātu zobu emalju, manikīre �, lai atjaunotu nagu perlamutru, utt., utt. Bija veicama vesela virkne sīku un slepenu izdarību, ar kurām pirms pirmizrādes tiek fabricēta sejas un ķermeņa atjauninā�ana un pārradī�ana, jo aktrise un aktieris vēlas �ai dienā kļūt pavisam jauni.

Drud�ainajā steigā, starp simtiem sīku, bet svarīgu darbu un rūpju, uzmācīgā doma, kas Fostēnu bija apsēdusi no rīta, pamazām izkliedējās, un tagad Fostēna bija tikai aktrise, kuru visnotaļ nodarbināja doma par vakara izrādi, un viņa bija tik tālu no vakardienas piedzīvojuma, ka stundas ceturksni pirms pusdienām viņu varēja sastapt spēlējam bezigu ar mazo Lizī tai pa�ā viesistabā, kurā vēl pavisam nesen viņa bija mirusi nost aiz kauna un bēdām.

Pa�ā spēles vidū, kad viņa vēl sēdēja nesaposusies, ar sānos iz�ķirtu celiņu, lai ļautu matiem atpūsties, tika pieteikts, ka ieradusies vecā hercogiene de Taijebūra, fanātiska Fostēnas cienītāja, kas izrādes veiksmei bija atnesusi talismanam mazu gabaliņu kādas senas ģimenes relikvijas un Martēna atraitnes smiņķa bund�iņu par deviņdesmit se�iem livriem, kuru viņa bija atradusi kādā skapītī, kas nebija ticis atvērts kop� pirmās revolūcijas.

Atkrisi sagrāba ākstīga, skaļa jautrība; pietrūkusies kājās no kār�u galda un izsaukusies �hop�, atdarinādama Oriolu, viņa gandrīz pārlēca pāri savam partnerim, un pēc tam, apstājusies pie lielās viesistabas durvīm pirms to atvēr�anas, �ī mainīgā, nenosvērtā sieviete pēk�ņi pagriezās atpakaļ un, cēli nostājusies, cienīgi sacīja:

� Un tagad pāriesim pie valdnieces lomasl

Pulksten �etros Fostēna pusdienoja, ēzdama vieglus ēdienus, kā bija radusi izrādes dienās: buljonu ar olu, duci Ostendes austeru un augļus.

�Ak, tas viss nekā nelīdzēs,� viņa klusībā nodomāja, paēdusi pusdienas un brīdi pasēdējusi pie kamīna, lai sasildītu rokas � rokas, kas jau trīs �etras dienas bija aukstas kā ledus, �man ta�u vienmēr ir tā, kamēr nav nospēlēts pirmais cēliens... Tad tās kļūs pat pārāk karstas.�

Pulksten piecos viņa iesēdās ekipā�ā un devās stundu garā izbraukumā uz Elizejas laukiem. �ādos izbraukumos krēslas stundā, būdama viena pati, viņa �ad tad bija atradusi vienu otru no saviem veiksmīgākajiem skatuviskajiem efektiem.

Pulksten se�os viņa jau gāja iek�ā �Fran�u teātri�, kā to bija darījusi arī �Odeonā�, lai viņai būtu rezervē divas stundas mēģinājumam savā ģērbtuvē kopā ar suflieri.

Bet, stundu pastrādājusi, viņa metās dīvānā un, aizvērusi acis, sastinga gandrīz biedējo�ā nekustīgumā, tiekdamās gūt pilnīgu atpūtu, kas viņai ļautu tūlīt spēlēt ar visiem saviem scēniskajiem līdzekļiem.

� Ceļu, ceļu... Dodiet ceļu, kur iziet, mīļie bērni!

Tā ir Fostēna, kas, stāvēdama aiz kulisēm un trīcēdama, vairākas reizes no vietas murmina �o frāzi un, izstiepusi rokas, pa�ķir tuk�umu labu brīdi pirms tam, kā Enona ir beigusi Ipolitam domāto tirādi.

Un nu jau viņa ir uz skatuves, tīta savos plīvuros, kas liekas pārāk smagi viņas trauslajam augumam. Viņa atslīgst savā antīkajā tronī un sūta atvadu sveicienus Saulei, vienu roku ar pūlēm pacēlusi pret acīm, lai tās aizsargātu no �ilbino�ā spo�uma, un gurdi nolaidusi uz leju otru roku, ar visu savu stāvu pauzdama cildenu grūtsirdību.

Atskan skaļi aplausi.

Tad iemīlējusies valdniece balsī, kura aizsniedz pa�as sirds dzīles un kuru pagāju�ajā gadsimtā sauca par aizkustino�u, sāk stāstu par savu slepeno kaisli pret Tēzeja dēlu. Un ik pēc katras izrunātas vārsmas viņa jūt, kā pamazām izkliedējas tā no�ķirtības atmosfēra, kas pirmizrādē pēc priek�kara pacel�anās parasti rodas starp publiku un aktieri, tas gandrīz netveramais kontakta trūkums, līdzīgs caurspīdīgam gāzes aizkaram, kas izplests starp viņiem un ko lugas gaitā pamazām izklīdina panākumi.

Un zem Veneras dusmu smaguma salīku�ās grēcīgās zemes meitas spēku izsīkumu, viņas neprātīgo satraukumu, neskaidro nemieru, viņas neganto uzliesmojumu un aizkustino�o atkārtoto atzī�anos mīlestībā � visas �īs Fedras dvēseles jūtas un izjūtas Fedra attēloja un sniedza publikai ar aizkustino�ākajām modulācijām, tikko manāmām pārejām, ar vissmalkākajām niansēm, ar visiem skatuves mākslas līdzekļiem un gudrībām, brīni�ķīgi izmantodama �mediumu�, tas ir, prasmi pilnīgi pārvaldīt savu balsi zemajos toņos un tad, pakāpeniski mainot intonāciju, izcelt tirādes beigas ar spēcīgu uzsvaru. Pievienojot �ai dikcijas mākai gan liegus, gan lepnus �estus, izteiksmīgu mīmiku, kas izsaka vairāk nekā vārdi, pēk�ņas pauzes un koncentrētu, sāpīgu sejas izteiksmi, kas brī�am ir glu�i sastingusi.

Un, kad Fostēna bija nonākusi pie vārsmas beigām: �Sī kaite man jau sen,� bravo saucieni izvērtās par atzinības .pilnu �alkoņu, kas plūda no iekarotās, uzvarētās zāles.

Pēc pirmā cēliena Fostēna nespēkā atkrita atzveltnes krēslā, ko viņai alla� nolika aiz kulisēm, lai viņa uz brīdi atvilktu elpu, un varēja redzēt, kā viņai uz kakla, muguras un pleciem sāka pulsēt asinsvadiņi, it kā pēc smaga fiziska darba.

Pēc brī�a traģēdijas aktrise, pieturēdamās pie Ge-nego, devās uz savu ģērbtuvi.

Teātrī Genego bija Fostēnas uzticīgais suns un ēna. Viņa bija klāt visās izrādēs, ne mirkli neizlaida no acīm savu kundzi un, stāvēdama aizkulisēs, sānos, priecājās par apgaismotāju un citu skatuves strādnieku sajūsmu, viņai gribējās tos visus par �o sajūsmu noskūpstīt, un, pastāvīgi būdama Fostēnai līdzās, bija gatava jebkurā brīdī tai pasniegt flakonu ar o�amo sāli, uzmest �alli uz pleciem un ietīt kājas zvērādā. Nonākot aktrises ģērbtuvē, Genego vilka ārā no kabatas vecu Fiona sīrupa pudeli ar aukstu buljonu, lika Fostēnai no visas pudeles iedzert vienu malku un tūdaļ pudeli atkal iebāza kabatā. Jo �ī pudele nekad no viņas ne�ķīrās. Sī vienkār�ā sieva bija kaut kur pa ausu galam dzirdējusi, ka agrākos laikos kāda traģēdijas aktrise, vārdā Lekuvrēra*, tikusi noindēta, un, ilgi domādama par �o notikumu, par kuru viņai bija visai neskaidrs priek�stats, Genego bija ieņēmusi galvā uzmācīgu domu, ka sāncenses, apskauzdamas viņas kundzes talantu, arī grib tikt no tās vaļā ar indes palīdzību.

Starp pirmo un otro cēlienu apmeklētāju bija maz, turklāt �ie apmeklētāji nebūtu varēju�i Fostēnai nedz dot pareizu priek�statu par viņas panākumiem, nedz arī izkliedēt neziņu, kas aktrisi bija pārņēmusi starpbrīdī, jo spēles laikā viņa tikai ļoti neskaidri atskārta, kas notiek zālē. Tālab viņa noraizējusies izpra�ņāja apnicīgos pļāpas � pliekanos glaimotājus, laipnus, bet tuk�us cilvēciņus � un, viņos klausīdamās, viegli ko�ļāja mēli, lai pārkaltu�ajā mutē radītu siekalas.

Viņa nospēlēja otro cēlienu, iz�ķiro�o cēlienu sava talanta apstiprinājumam, un �oreiz, kolīdz viņa bija iegājusi ģērbtuvē, uzreiz atvērās durvis un, māklera Lizi ievests, kā vājprātīgs iedrāzās platā mētelī ģērbies mazs vīriņ� izmocītu seju un dego�ām acīm. Tas bija tālaika di�ais tēlnieks*, kas pirmais bija iedevis miesu un asinis akmenim, marmoram un bronzai. Viņ� ieradās drud�ainā sajūsmā, pārpilns apbrīnas, kas izpaudās ne visai laipnās frāzēs, un sāka lūgt aktrisi būt par modeli Traģēdijas statujai, ko viņ� nodomājis veidot. Nelikdamies zinis gar pārējiem apmeklētājiem, viņ� spieda Fostēnai ieņemt pozu, kādā vienu acumirkli to bija redzējis uz skatuves, familiāri pieceldams aktrisi no atzveltnes krēsla un gandrīz ar varu kārtodams viņas tunikas krokas. Un, pagājis da�us soļus atpakaļ, kāpdams uz kājām aiz muguras stāvo�ajiem, viņ� vienā gabalā atkārtoja: �Lieliski!... Tas būs lieliski!...� Pēc tēlnieka sekoja citi slavenības, da�da�ādu nozaru izcili vīri, veci teatrāļi un skatuves mākslas cienītāji, smalki vērtētāji un spriedēji, kas bija nāku�i nostiprināt aktrisē dro�u pārliecību par viņas triumfu.

Un vienā mirklī traģēdijas aktrises cienītāju atnesto konfek�u somiņu sanāca tik daudz, ka tās noderēja par soliņiem sievietēm, kam bija izdevies iekļūt viņas ģērbtuvē.

Tre�ajā cēlienā Tēzeja sievu sāka pārņemt grandiozas skumjas, drūmas un kaislas alkas pēc nāves; augumam piekļautās rokas vārām kustībām knibinājās ap tunikas krokām, pārvērzdamas to līķautā, un traģēdijas aktrise trīco�ās un līdz sirds dziļumiem aizkustinātās zāles priek�ā pārvērtās par skaistu, sēru kapakmens Veneru.

Iedama nost no skatuves, Fostēna sadūrās ar Raga�u, kas steidzās viņai ziņot par valodām kuluāros, par slepeniem preses nodomiem sakarā ar viņu, Fostēnu, par �urnālistu sarunām, ko bija noklausījies pie lo�u durvīm. Teo neatrodot ne mazākā talanta Rasinā*, toties atrodot, ka viņai esot stils... un viņ� esot nolēmis, par spīti ministra puveklīgajam klasicismam, savā rakstā nemaz nerunāt par Luija �etrpadsmitā dzejnieku, bet runāt tikai par viņu. Senviktoram* � Fostēna dro�i vien bū�ot viņu manījusi � neesot bijusi tāda sejas izteiksme, kāda mēdzot būt sliktās pirmizrādēs... tā esot laba zīme... Starp citu, viņ� jau vienmēr pret viņu, Fostēnu, esot izturējies labvēlīgi. Kritiķis Ikss nejau�i ieradies tīrā, baltā vestē... un viņ�, Raga�s, esot ievērojis, ka tīrība Iksu noskaņojot uz labsirdību. Un kritiķis Igreks... tas nupat skaļi izkliedzis savu sajūsmu Monpansjē ielas krodziņā, kur pasniedzot kaut ko karstu, kas smirdot pēc petrolejas... Kritiķa ar monokli teātrī neesot... bet viņ� atsūtījis savu mīļāko, lai tā viņam pastāstītu par izrādi... un �or�ina devusi viņam, Raga�am, goda vārdu, ka bū�ot aktrisei labvēlīga ... Kas attiecas uz kritiķi no �France libērale�, tad � skaidrāks par skaidru, ka viņa raksti kļuvu�i �ķidri.., ka viņu vairs nelasa... ka nupat pienācis laiks, kad viņam ir kāds jāizgudro... un tad nu viņ� izgudro�ot viņu, Fostēnu... Vilmesāns* esot teicis, ka tai garlaicīgajā �anrā, ko sauc par traģēdiju, Fostēna viņam liekoties mazāk garlaicīga nekā citas traģiķes... Visas mazās avīzītes stāvē�ot par viņu, tas esot dro�s. Tikai vecais Zanēns*, kam ir briesmīga podagra � viņ� redzējis Zanēnu sē�am uz soliņa savām svītrainām zeķēm kājās un sarkaniem vilnas dūraiņiem rokās � un kas drausmīgi mokās aiz sāpēm... tas tad pa vidu starp �ai� un �vai� �ēlojies, ka Fostēnai otrajā cēlienā trūcis mīlas maiguma. Pret to dro�i vien bū�ot daudz ierunu... Bet, vispār ņemot, viņai esot nodro�inātas lieliskas at-sauksmesl

Ceturtajā cēlienā traģiķei vētraini aplaudēja, bet, kad priek�kars nolaidās pēc piektā cēliena, visa zāle sarīkoja Fostēnai īstas ovācijas.

Pēc vairākkārtējiem izsaukumiem, atbalstījusies uz Genego rokas, ko tā saspiedusi, ka Genego bija vai jākliedz aiz sāpēm, Fostēna, nonākusi savā ģērbtuvē, atkrita mazajā atzveltnes krēslā pie grimē�anās galdiņa, izstiepusi stīvās kājas, būdama tuvu katalepsijai. Viņa bija galīgi bez valodas un uz izbaiļu pilnajiem jautājumiem, ko uzdeva vecā sieva, kas grasījās skriet pēc teātra ārsta, atbildēja tikai ar noraido�u galvas pakratī�anu, pieskardamās ar roku drīz mutei, drīz kaklam, ar �o �estu norādīdama, ka balss saites viņai ir tik saspringtas, ka viņa nevar parunāt.

Tādā stāvoklī viņa palika trīs ceturtdaļstundas, tad, pēc garas nopūtas, kas it kā ļāva atvilkt elpu un atbrīvoja no saspringtības visu viņas būtni, beidzot viņa varēja pateikt da�us vārdus.

Tad viņa iegāja savas ģērbtuves mazajā viesistabā, kura bija pārpilna cilvēkiem un no kuras pa atvērtajām durvīm gaitenī bija redzama gara rinda cilvēku, tikpat kā pie sakristejas sliek�ņa pēc kādām lepnām laulībām. Un tūdaļ, izgrūstīdamas savā ceļā vīrie�us, vesela lavīna prātu zaudēju�u sievie�u, kuras bija sagrābis nervozs uzbudinājums, kāds uznāk visiem un visām teātra kaismes brī�os, metās apskaut Fostēnu. Tie bija aizkustino�i glāsti, bezgalilgi apskāvieni, skūpsti, vesels maiguma neprāts, un drīz vien gan vīrie�i, gan sievietes bez kādas dzimumu iz�ķirības cits pēc cita apskāva Fedru, kas vēl lāgā nebija paguvusi noņemt grimu. Viņas augums, vājais zērava augumiņ�, kas bija glu�i vai pazudis steigā uzmestā tum�ā apmetņa krokās, gāja no rokas rokā pa labi un pa kreisi, visi to tik cie�i apkampa, it kā tam nebūtu kaulu, un tas līgodamies plivinājās kā lakats vējā. Un aktrises sejā reizē bija lasāma gan laime, gan apmulsums, un viņa vienā laidā trula aizkustinājuma balsī atkārtoja:

� Ak, mani bērni! Ak, mani bērni!

Pamazām �apsveicēju� pūlis izklīda, un ģērbtuvē palika tikai tās personas, ko aktrise bija ielūgusi vakariņās.

Fostēna juta vajadzību paieties kājām, �ieelpot ielu�, kā viņa mēdza teikt. Un visi sāka iet kājām, barā, pārgāja pāri Santonorē ielai, iztraucēdami tērzētāju pulciņus, kas vēl stāvēja pie cietslēdzamo kafejnīcu durvīm un sarunājās par �āvakara izrādi. Sur un tur atskanēja: �Skatieties, Fostēna!� Un jautrais bars soļoja tālāk naktī ar trok�ņainu jautrību, kāda piemīt cilvēkiem, kas grasās dzīrot līdz rītausmai, turklāt pa�i jaunākie uzsāka asprātīgus dialogus ar garāmbrauco�o ekipā�u ku�ieriem, bez mitas kliegdami tiem pakaļ, līdz tie iegriezās citā ielā.

XVII

Fostēnas viesi bija sapulcēju�ies Gododemoruā ielas mazajā savrupmājā lielajā viesistabā un gaidīja aktrisi, kas bija aizgājusi pārģērbties.

Sabiedrība bija ļoti da�āda un raiba, tāda, kāda mēdz būt vakariņās pēc izcilām pirmizrādēm, kur cits citam blakus sē� literāti, mākslinieki, zinātnieki, politiķi, ģenerāļi un ārsti, visvisādu nozaru slavenības, kuru vidū alla�, nezin kā iesprauku�ies un nezin kā ielūgti, atrodas sve�i, nevienam nepazīstami cilvēki ar bārdu vai sprau-�amadatu kaklasaitē, ar �kazaku� piegriezuma biksēm vai ārzemju ordeņiem pogcaurumā, cilvēki, kuri visos modina ziņkārību un par kuriem viesi visās galda malās augu nakti cits citam velti pie auss jautā, kas īsti �ie kungi varētu būt. Atsevi�ķas grupas tērzēja par nenoteiktiem tematiem � bez kāda dzīvīguma, ar garām pauzēm starp frāzēm; da�i no�ķīrās atsevi�ķi kādā kaktiņā un garlaikodamies ilgi jo ilgi aplūkoja greznuma lietiņas; un kāds reportieris, atgāzies zemā atzveltnī, aiz mugras stāvo�as lampas gaismā rakstīja ar zīmuli uz smēķējamā papīra lapiņām par �āvakara viesībām.

Fostēna ienāca viesistabā, ģērbusies speciāli �īm vakariņām pasūtītā tērpā. Viņai bija mugurā brīvi krīto�a krēmkrāsas atlasa kleita, kuras piedurkņu aproces un atloki bija darināti no tādas pa�as krāsas samta, uz kura krāsainām pērlītēm iz�ūtas tuberozes. Matos viņai vijās zars ar zaļām metāliskām lapām � spānie�u mu�as spārnu zaļumā. Sai gai�ajā, silta tonējuma kleitā spo�uma un greznuma vidū, kāds piemita �īm neparastajām, no dārgakmeņiem darinātajām puķēm, ņiebura �aurajā �etrstūra izgriezumā sievietes krūtis izskatījās baltum baltas, it kā būtu uzziedēju�as pagraba ēnā, bet zaļie, mainīgie elektriskie atspulgi, kādus ikreiz, kad pakustējās galva, meta viņas frizūrā ievītās lapas, padarīja seju savdabīgu un fantastiski skaistu un pie�ķīra noguru�ajam, ta�u smaidīgajam skatienam kaut ko dēmonisku un reizē eņģelisku.

Visai viesistabai pārskrēja pāri tāda kā mīlestības un sajūsmas pilna �alka, un Fostēna, vēl aizvien satraukta pēc izrādes, palika stāvam apļa vidū, kas ap viņu bija izveidojies. Nemitīgi spārdīdama savu �lepi, viņa jo dedzīgi ņēmās stāstīt par visiem vakara notikumiem, par neizdevu�os efektu kādas pārāk agri padotas replikas dēļ, par klaķieru vadoņa neattapību, par nelabvēļiem no �Odeona�, kas viņai sekoju�i arī uz �Fran�u komēdiju�,� un, uzskaitot visus �os pāridarījumus, viņas piesmakusī balss atkal atguva izteiksmību, spo�umu un spalgumu. Pēc galvenā oficianta frāzes: �Cienītā kundze, galds ir klāts� � Fostēna pēk�ņi paņēma zem rokas nevienam nepazīstamu jaunu cilvēku, kura runā jau labu brīdi bija klausījusies ar īpa�u interesi. Uzsākot gājienu, viņa pagrieza galvu atpaka] un sacīja:

� Kungi, iztiksim bez ceremonijām, katrs sē�as, kur grib ... kur var.

Fostēna apsēdās galda vidū, viņas māsa � iepretim.

Sākumā ēdamistabā valdīja klusums, kāds alla� iestājas pie vakariņu galda, kad viesi ir izsalku�i, kad ēdamistabā smar�o pēc vē�iem un trifeļiem, pie galda, kas apklāts ar damasta galdautu, pie galda ar masīviem sudraba galda piederumiem, ar slīpēta kristāla traukiem, ar tropisku puķu groziem un ar seno laiku apgaismojumu � baltām svecēm kandelabros; �īs sveces, kas aizdegtas augstu piekarinātajā lustrā ar zvīļojo�iem piekariņiem, met mīkstu atspulgu uz plafonu un uz gai�o sienu tapsējamu, kur it kā rītausmas miglā savā ro�ainā kailumā mirdz Olimpa dievietes.

Klusumam sekoja balsu kņada, pirmās, vēl neskaidrās frāzes, kas lauzās no pilnajām mutēm, un pāri visam skanēja:

� Vakariņas ar svecēm, bravol... Ja sievietes zinātu, cik skaista ir viņu āda sve�u gaismā, tad tūlīt otrā dienā nevienā Parīzes ēdamistabā vairs nebūtu neviena gāzes radziņa, nevienas lampas.

Jaunajam cilvēkam, kuru Fostēna bija nosēdinājusi sev pa labi, viņa sacīja:

� Ak, cienītais kungs, cik jauki vibrē jūsu balssl Nē, jūs nevarat nemaz iedomāties, cik liela vara pār mani ir balsij... Tie�ām, es to uztveru daudz dziļāk, ne vien ar ausīm. Nu, runājiet ta�u, runājiet kaut ko, lai es jūs dzirdu... Jā, jūsu balsī ir kaut kas no Delonē*, bet jūsējā iedarbojas gandrīz vēl spēcīgāk... Ak, da�u dienu � esmu pārliecināta, ka da�u dienu jūs varētu mani saraudināt.

Un, viņā klausīdamās, aktrise pieliecās viņam pavisam klāt, kā mēdz pieliekties pie mūzikas instrumenta, kas saviļņo dvēseli.

� Brīni�ķīgi, tie�ām brīni�ķīgi, � Fostēna atkārtoja, sajūsmā smaidīdama.

Un, noliekusi galvu uz sāniem, viņa it kā skatījās, kā vārdi nāk pār viņa lūpām.

� Nē, tie�ām, mans kungs, jums jānāk pie manis katru dienu un jāpavada kopā ar mani da�as stundas... Klausīties jūs runājam... klausīties jūs lasām., tā man būtu īsta bauda... Jūsu balsī ir tādas skaņas... cik savādi... skaņas, kurās vienlaikus dzirdami gan �ņuksti, gan smiekli... Jā, bet saņemt no jums atzī�anos mīlestībā, tas, mans kungs, dro�i vien būtu ļoti bīstami.

Un sieviete sāka koķeti smieties.

Tad, aprāvusi smieklus, Fostēna teica viesiem:

� Kungi, iesaku jums �o zivi... Volgas sterlete... Dāvana no kāda turienes drauga; man to atsūtīja ēte-rizētu, jā, jā, ēterizētu. Tā iemidzināta, sterlete it kā pavisam nenobeidzas, un to var pārsūtīt gandrīz svaigu uz viņu pasaules malu.

Pēc tam Fostēna atkal pievērsās savam blakussēdētājam, maigi pieliekdamās tam klāt, un viņas auguma izliekumā bija jūtama tā iemīlē�anās, kādu arvien var novērot pusdienu vai vakariņu laikā sievietē, kad tā sē� blakus tīkamam vīrietim. Sā auguma viena puse � tā puse, kas ir blakus vienaldzīgajam kaimiņam, � liekas īgna, inerta, nekustīga, turpretī otra puse, grācijas pilna, trīsuļo, nemitīgi koķeti kustas muskuļi, izplatīdami pa gabalu mīlestības fluīdus. Jocīgs skats! Sieviete, tā teikt, ir dzīva tikai no vienas puses: trīsuļo tikai 'tas plecs, kur� pieskaras �im blakussēdētājam, cilājas tikai tā krūts, uz kuru krīt viņa skatiens, kā �ūska izliecas tikai tas gurns, tie locekļi, kuri jūt elektrisko lādiņu saskarē ar tīkamo vīrieti.

Bet Sirsniņa � tā centās uzvesties pienācīgi, būt pavisam pieklājīga �ai vidē, kas bija daudz pārāka par viņējo. Viņa ņēmās gari un pla�i stāstīt par sienas paklāju, ko viņa iz�uva baznīcai tai ciemā, kurā atradās Karsonaka vasarnīca.

Ari Karsonaks nejutās labi, būdams �ais vakariņās pārāk neievērojama persona. Viņ� sēdēja blakus kādam kungam, kas viņu aukstasinīgi vilka uz zoba, un nopietni klāstīja par nepatik�anām, kādas viņam sagādājot Bal-zaks, par �aurajiem rāmjiem, kādos Balzaks viņu iespīlējot, par �ķēr�ļiem, kādus tas radot viņa dramaturģijas attīstībai, par mū�īgām sakritībām, kuru dēļ viņam, Kar-sonakam, pastāvīgi jāmetot laukā veseli skati, kas konstruēti labāk nekā �im romānistam. Un sarunbiedrs uz to pastāvīgi atbildēja: �Es domāju gan!� tādā tonī, ka bulvāru dramaturgs nekādi netika gudrs, vai tā bija mazliet iereibu�a cilvēka familiaritāte vai ironija.

� Labi, bet sakiet man, sakiet tūlīt pat: dvēsele un gari mati � vai tas tagad nav izgājis no modes? Tas ta�u ir tūksto� astoņi simti trīsdesmitā gada augstākās sabiedrības sievietes tips, bet mūsdienu augstākās sabiedrības sievietes ...

� Augstākās sabiedrības sievietes, tagadējās augstākās sabiedrības sievietes!... � pārtraukdams sarunbiedru, izsaucās kāds slavens rakstnieks. � Vājas, kalsnas, plakanas, kaulainas, viņām ir tik maz miesas, tik maz vietas mīlas vingrinājumiem, sievietes, kuru sejas krāsa liecina, ka viņas sirgst ar bāluma kaiti un nelāgu slimību, sievietes ar nemākulīgi krāsotām lūpām un acīm, būtnes, kas izskatās pēc bāliem spokiem, no kurām neprasa nekā cita kā asprātību, zobgalību un draiskumu. Protams, tas nav tas skaistums, kādu ieteic �Zīmē�anas,kursi� pamatskolām, bet jāatzīstas, ka tādā stāvoklī, kādā nonācis deviņpadsmitā gadsimta vīrietis, kas dzenas pēc asuma, pēc visa, kas ir jau �nostāvējies�, �āds tips viņu velni�ķi uzbudina.

� Ārā �o drausmīgo, nekulturālo cilvēku! � uzsauca Fostēna, ta�u viņas balss skanēja itin mīlīgi.

� Vai tad es būtu pateicis kaut ko ne visai pieklājīgu? � pavisam vientiesīgi vaicāja daiļrunīgais Rablē sekotājs.

So sarunu uztvēra kāds valstsvīrs, kurā uzreiz bija jūtams liels sievie�u cienītājs, � vīrietis ar sirmiem matiem un vēl glu�i jaunu seju.

� Jā, kungi, jūs varat sa�ust, cik gribat, un rakstīt pūlim da�da�ādus rakstus par tikumību... Bet maza izlaidība valstij tomēr nepiecie�ama, tā mīkstina iera�as, padara sabiedrību humānu, tā izsmalcina, dara cilvēkus pilnīgākus. Visos laikos visi di�ie vīri ir biju�i izlaidīgi.

� Ak vai!

� Vai zini, � pa�ukstēja ausī savam blakussēdētājam kāds viesis ar lelles seju netīri ro�ainā krāsā, ar apustulim līdzīgu seju, kas izgriezta no izkurtēju�a redīsa, � vai zini, tie valdības vīri visi ir tīrie invalīdi!

Un valstsvīra tirādes beigas nogrima īsu, trāpīgu atbil�u ap�audē, nākdamas gan no labās, gan kreisās puses tikpat kā pistoles �āvieni.

� Ir gan gudrinieks tas teātra feļetonists... Viņam ir tāda pati estētiskā izjūta kā kaut kādam lampu aizdedzi-nātājam teātrī!

� Tā aktrise jau nu gan izskatās izmeklēti smalka... varētu domāt, ka viņa ir markitante no faunu karaspēka!

� Un jūs domājat, ka viņ� �o sievi�ķi nemīl? Pavisam nesen viņ� tai uzdāvināja desmit tūksto� franku tikai par to, lai viņa būtu ar mieru iedzert caurejas zāles... Vai tad jūs to neuzskatāt par mīlestību, turklāt par visdārgāko?

� Pietiek par viņu runāt, viņ� ir muļķis, piebāzts ar augstām idejām un transcendentāliem uzskatiem.

� Tāda nu reiz tā Parīze ir: lorete, kuras cena ir divdesmit pieci luidori, �okeju kluba loceklim maksā veselu napoleondoru, bet sulainis, kam citi maksā tūksto� divsimt franku, Laro�fuko kungam, ja viņ� to vēlas, tiek par trim simtiem.

� Jūs brīnāties par valsts milzīgo atbalstu, ko tā sniedz mūzikai, bet tas ta�u ir tik vienkār�i: visi baņķieri ebreji ir melomāni!

� Ja kādam cilvēkam ir liberālas idejas, bet viņ� valkā drānas pēc garīdznieku tērpa piegriezuma, nekad viņam neuzticieties: �is likums ir bez izņēmumiem.

� Tā nu gan ir necie�ama pļāpa!... Viņa ta�u apgalvo, ka atzīstot vienīgi eginetus*, bet Zviedrija viņai esot simpātiska tāpēc, ka tā ir �nevainīga� zeme!

� Tici man, tas tavs finansists ir īsts ziepju burbulis.

� Piedodiet... � iejaucās Blan�erons. � Cilvēks,par kuru jūs runājat, ir loti bagāts. Kā jums zināms, bir�as lietās es �o to saprotu... Un reiz, ejot no manis projām, viņam no kabatas izkrita � protams, ne jau nejau�i � orderis akciju pirk�anai par visai ievērojamu summu. Un vai zināt, kungi, es, pat es, neuzdro�inājos spēlēt viņam pretī!

Tai mirklī Fostēna ievēroja, ka viņas blakussēdētājs labajā pusē apēstās zivs asakas liek tie�i uz galdauta līdzās savam �ķīvim.

No �ā atklājuma viņas sejā parādījās īgna, bērni�ķīga grimase � grimase, kādu sataisa meitene, kad viņu kāds izjokojis, pasniegdams tuk�u konfek�u kārbu.

Viņa sāka tam atbildēt vienzilbīgi; viss viņas kustību lunkanums, visa laipnā grācija sāka lēnām atvirzīties no tās puses, kas bija tuvāk jaunajam cilvēkam ar zivju asakām, un pamazām ar nemanāmām pārejām un veiklu pus-apgriezienu viņa pārslēdzās uz blakussēdētāju pa kreisi.

�is blakussēdētājs bija filozofs, augstākās sabiedrības cilvēks, kas sludināja skaistumu un godīgumu � protams, augstākās sabiedrības dāmām pieņemamos rāmjos, � kaut kas līdzīgs deviņpadsmitā gadsimta laicīgajam dvēseļu ganam. Evaņģēlija vietā savām klientēm viņ� apgādāja Platonu, izvēlējās viņām dziju iz�uvumiem, piegādāja Parīzes tenkas, kad dāmas pavadīja vasaru laukos vai ziemu Nicā, un vajadzības gadījumā, kad viņas pēc dzemdībām gulēja gultā, viņ� bija tām pat par slimnieku kopēju, lasīdams viņām rakstus no svētā Augustīna �De civitate Dei*�.

Izceldamies ar prokurora palīga banālo skaistumu un profesora elegantajām manierēm, viņ� bija sievie�u luteklis, un tās bija gatavas vai sakauties viņa flaneļa vestu dēļ, kas bija caur un cauri piesūku�ās ar viņa lekciju daiļrunību.

Un nu �is filozofs, juzdams, ka namamāte pievērsusi ■I viņa personai uzmanību, nekavējoties sāka viņu lenkt � dego�ām acīm urbdamies viņas kleitas izgriezumā, apbērdams aktrisi �ķebīgiem komplimentiem un tiem pārspīlētajiem sajūsmas izrādījumiem, ar kādiem skolotie brun�u mednieki sievietēm tik ļoti apnīk.

� Jūs ta�u nekā neēdat, galīgi nekā!

� Pirmizrādes dienās man vienmēr gribas tikai dzert... Turklāt �ie smagie ēdieni... tie tik ilgi jāgremo... Man �ķiet, tā nemaz nav jaukākā nodarbība sievietei � ēst gaļu.

� Tātad jūs varbūt gribētu lietot tikai ga]as ekstraktus? Tur pie jūsu galda patlaban sē� tie�i tāds mags un burvis � cilvēks, kas nodarbojas ar vienkār�u ķermeņu sadalī�anu sastāvdaļās. Palūdziet no viņa recepti.

� Cik dīvaini, � ierunājās ķīmiķis, kas bija mazliet dzirdējis sarunu, � ta�u pirmo reizi �ī elegantā doma ienāca prātā nevis sievietei, bet vīrietim � zinātniekam, Parīzes dievmātes katedrāles kanoniķim. Sis vīrs, kuram bija apnicis tērēt laiku ē�anai, kā arī mazliet apriebies �ā procesa materiālais raksturs, pasūtīja sev gaļas ekstraktu un sāka uzņemt barību nemateriālā veidā, iedzerdams da�us pilienus no maza smar�u flakoniņa. Ta�u pēc diviem vai trim �ādas diētas gadiem mūsu kanoniķis dabūja kuņģa sa�aurinā�anos un gandrīz nomira. Tas, protams, ir rupji, bet jāatzīstas, ka mums, vienkār�iem mirstīgajiem, gan vīrie�iem, gan sievietēm, ambrozija neder, un par labāko gaļas ekstraktu vēl joprojām paliek �is tītars ar trifeļiem.

� Starp citu, par tītariem ar trifeļiem, � piebilda kāds no viesiem. � Vai jums ir zināmi tie trīs unikālie gadījumi Rosīni* dzīvē, kad viņ� raudāja? Tā ir taisnība, es esmu lasījis maestro vēstuli, ko viņ� bija rakstījis Kerubīni*: pirmo reizi Rosīni raudāja tai dienā, kad izsvilpa viņa pirmo operu; otro reizi �, kad viņ� pirmo reizi dzirdēja Paganīni* vijoles spēli; un tre�o reizi �, kad, vizinoties laivā pa Gardes ezeru, viņam no rokām iekrita ūdenī ar trifeļiem pildīts tītars.

� Interesants stāsts, bet, ja nu reiz esam sāku�i ru- 1 nāt par ēdienu, tad atļaujiet arī man pastāstīt kaut ko �ādā garā � par grāfa de Marcellas uzturu. Sis augst-dzimu�ais katolis savā pilī svētajā vakarēdienā lietoja tikai tādas dievmaizītes, uz kurām bija izgrebts viņa ģerbonis. Bet kādā reizē vikārs ar �ausmām pamana, ka ¹ �ādu dievmaizī�u krājums izsīcis. Ta�u viņ� sadū�ojas un pieliek pie dievbijīgā aristokrāta mutes parastu, plebejisku maizīti un saka tam piedo�anu lūdzo�ā balsī: �Ko dievs devis, grāfa kungs!�

Filozofs turpināja Fostēnas priek�ā �ķiesties ar savu veiklo daiļrunību, �ukstēja viņai visādus pārsmalcinātus komplimentus, un viņa, aizrāvusies ar koķetē�anu, ne vien ļāva sevi aplidot, bet gandrīz vēl viņu paskubināja. Panākumu iedvesmots, filozofs nolēma uzvaru nostiprināt, lai�ot darbā pret aktrisi kādu no sava repertuāra trikiem, ko viņ� bija izgudrojis sievie�u sir�u iekaro�anai un paverdzinā�anai, � visai asprātīgu triku, kuru viņ� gan bija pārāk pla�i lietojis, pie tam bez pietiekamas iedziļinā�anās kārtējās sievie�u dzimuma personas būtībā, personas, ar kuru viņam bija darī�ana.

Brīdi viņ� visai nozīmīgi skatījās blakussēdētājā, pēc tam sacīja:

� Jūsu skaistums ir apzīmogots ar spilgti izteiktu intelektu ... Jā, jā, es protu lieliski spriest par �ādām lietām... apzīmogots ar literāriem dotumiem. Aktrises talants? Jā, protams, bet par to mēs tagad nerunāsim. Jums ir, vēl gan embrionālā stāvoklī, arī kāds cits talants. Jums vajag rakstīt par to, ko jūs redzat ap sevi... Pamēģiniet... Es bū�u jūsu padomdevējs... jūsu gids. Kaut jūs zinātu, kādus brīni�ķīgus darbiņus rada, pateicoties manai draudzīgajai vadībai, da�as augstākās sabiedrības dāmas.

Fostēna pasmaidīja. Diem�ēl viņai �is triks bija zināms � ar viņu savā noslēpumā bija dalījusies kāda jauna sieviete, kurai filozofs pirms nepilnām divi nedējām bija piedāvājies par �padomdevēju� literatūras jautājumos,� un tagad aktrise jutās briesmīgi aizskarta, ka pret viņu izturas kā pret kuru katru zostiņu, kā pret kaut kādu augstākās sabiedrības muļķīti.

� Esmu jums ļoti pateicīga, cienījamais kungs. Sakiet, vai jūs vēl neesat izņēmis patentu uz savu izgudrojumu? Tas ta�u ir ģeniāls paņēmiens sievietes iekaro�anai... Solīt jaunām mietpilsonītēm, turklāt uzreiz, nekavējoties solīt �or�as Sandas kundzes panākumus... Viņas dro�i vien tai pa�ā acumirklī pamet savu mājas pavardu, vīru un bērnus? Bet cik jūs ņemat par apmācības kursu?

Un, nedodama filozofam ne mirkli elpas atvilk�anai, Fostēna ilgi un ne�ēlīgi mocīja viņu ar savu Jauno, gandrīz neganto ironiju.

Fostēnas blakussēdētājs pie labās rokas vīri�ķīgi izturēja namamātes labvēlības zaudējumu. Viņ� daudz ēda, vēl vairāk dzēra un acīmredzot bija patīkami iereibis: viņa zods slīga lejup, iziru�o matu �ķipsna bija nokritusi uz pieres, baltā roka vienā gabalā glaudīja melno bārdiņu, bet lūpas tikko dzirdami dungoja kādu savas dzimtās provinces kanconetu.

Izraudzījies piemērotu brīdi, viņ� līgodamies pieliecās pie Fostēnas un sacīja:

� Cienītā kundze, vakariņu sākumā jūs man teicāt, ka labprāt paklausītos, kā es runāju un kā es lasu... Starp citu, man ir tēvs... Viņ� ir kasieris � un pa�laik ir ļoti grūtā stāvoklī... Tad nu vai jūs negribētu sagādāt sev to prieku ik dienas vairākas stundas.,, par piecsimt frankiem mēnesī?

� Parunāsim par jūsu priek�likumu kādā citā reizē, cienītais kungs.

Un jaunais cilvēks, it kā nekas nebūtu bijis, ņēmās atkal glaudīt bārdeli un dungot kanconetu.

Bet Fostēna, abas rokas vicinādama, sāka ar ņiebura me�ģīnēm vēdināt sev krūtis. Atgāzusies atpakaļ, viņa atspiedās pret krēsla muguru, un viņas sejā parādījās gandrīz smieklīgs apmulsums � apmulsums, kam jaucās klāt nicinā�ana un riebums, gandrīz vai naids pret abiem blakussēdētājiem un viņu runām. Viņas skatiens apskrēja visu galdu, slīdēdams no sejas uz seju, ar naivu lūgumu vaicādams: �Vai tad kāds par mani neap�ēlosies, neatpestīs no �iem apnicīgajiem vīrie�iem?� Tad viņa pēk�ņi galīgi sastinga, un tikai viņas uzspodrinātie nagi slīdēja pa balto kaklu, un auguma neapzinātie drebulī�i liecināja par viņas sa�utumu un garlaiko�anos.

Bija beigu�ās asprātības, domugraudu bārstī�ana, vārdu divkaujas, mazas nerātnības; balsis bija kļuvu�as klusākas, vispārējā saruna pamazām aprāvās, uzliesmojot vairs tikai atsevi�ķās grupās, kur ikviens, atgriezdamies pie savas nodarbo�anās, pie saviem darbiem un nodomiem, dāsni apveltīja savu galda stūrīti ar to burvīgo vaļsirdību un gudru cilvēku cēlu reibumu, kāds alla� mēdz būt pēc laba vīna apslacītām vakariņām.

� Vajadzētu ikvienu iepazīstināt ar brīni�ķīgajām matērijas īpa�ībām, kad �ī matērija ir novesta līdz summum¹⁵ tas utilizācijā, � sacīja kāds no viesiem, pieliecies pie galda biedra un grozīdams pirkstos karafes aizbāzni.

� Jā, matērijas cildinā�ana � tā ir brīni�ķīga tēma, kurai jums būtu jāveltī grāmata.

� Arī es pats to labprāt vēlētos, bet nespēju... Man trūkst rakstī�anas mākas. Sarunā man da�reiz izdodas radīt par to priek�statu, bet nākamajā dienā, kad paņemu rokā spalvu, tas nav vairs tas.

� Fran�u valoda, � sacīja kāds ārzemju rakstnieks, milzis ar piemīlīgu seju*, � fran�u valoda atstāj uz mani kāda instrumenta iespaidu, instrumenta, kura izgudrotāji vientiesīgi meklēju�i skaidrību, loģiku un rupju definīcijas aptuvenumu, bet pa�laik �is instruments atrodas pa�u nervozāko, pa�u jūtīgāko cilvēku rokās, kuri cen�as izteikt neaprakstāmas izjūtas un mazāk kā jebkur� spēj apmierināties ar �o savu veselīgo priek�gājēju rupjo aptuvenumu.

� Asinis tagad ir retums, tās vairs nav dabūjamas.

To teica kāds fiziologs, vīrietis ar glītu, domīgu seju, mazliet līdzīgs parādībai.

� Tagad vairs nemaz netiek nolaistas asinis. Manā laikā slimnīcās stāvēja veseli toveri ar asinīm. Nesen man ievajadzējās asiņu savai lekcijai, un es nekur tās nevarēju dabūt. Nebijis tā vecā ārsta, � jūs viņu zināt, viņ� vienmēr ir manās lekcijās, � es tās arī nebūtu dabūjis. Viņ�! Viņ� ir vecs Brusē skolnieks, viņ� turpina tā tradīciju un �ad un tad iedur sev vēnā. Reiz viņ� man sacīja: �Es sev nolai�u asinis katru dienu un laistu ar tām puķes...�Tas ir kaut kas pozitīvs, tā ir metode, ar kuru var vai nu izārstēt, vai nonāvēt cilvēkus... bet ik pēc divdesmit gadiem viss mainās.

Kāds �urnālists, līdzīgs Jordānsa* personā�iem, ar rupju, kārpainu seju asā, saraustītā elzasie�u akcentā sacīja:

� Bērtuļa nakts* nokāva Franciju. Ja Francija būtu kļuvusi protestantu zeme, tā uz visiem laikiem paliktu par Eiropas lielāko nāciju... Redziet, protestantu zemēs notiek pakāpeniska pāreja no augstāko �ķiru filozofijas uz zemāko �ķiru brīvdomību, bet Francijā starp aug�-slāņu skepticismu un zemāko slāņu, elkdievību izple�as bezdibenis, tuk�ums... Un drīz jūs redzēsit, kurp �is tuk�ums novedīs!

� Ēģipte, Ēģipte! � atkārtoja pie auss savam blakussēdētājam kāds otas un vārda mākslinieks, uz brīdi aizmirsis vakariņas. � Ēģipte! Mani vajā uzmācīga doma uzrakstīt par �o zemi da�as lappuses... Kūdraina augsne, zeme kā kau�uks, nav dzirdami soļi... Jūs pazīstat tikai gai�os, dzidros Austrumus... Bet tur, skaties kur skatīdamies, tikko manāma izgarojumu dūmaka, un, jo tālāk, jo �ī dūmaka kļūst biezāka un biezāka... Un �ai pelēkajā miglā � melni\vai zili cilvēciņi... Ļoti reti var ieraudzīt kādu sarkanu plankumiņu. Ak, cik �ai apgaismojumā ir skaists zilās kokvilnas tonis... Es redzu visus �os cilvēciņus ar gaismas plankumiem uz pieres un pleciem.

Un viņ� izdarīja gaisā tādu �estu, it kā uzliktu ar otu uz audekla divus mazus triepienus.

� Jā, ir vajadzīga liela māka uzgleznot gaismu, māka pareizi attēlot tās bezkrāsainās zemes un debesu kolorītu... Un spēcīgā sveķaino citronu ziedē�ana � tādu zaļumu jūs nekur citur neredzēsit. Nē, es vēl neesmu atradis glezniecībā paņēmienu, lai to visu attēlotu.

Un, kad viņ� runāja par �o tālo, miklumu izgarojo�o zemi, viņa drud�aino acu baltumi dīvaini papla�inājās. Viņ� turpināja:

� Bet naktis, kādas tur ir naktis! Paklau, 2or�! � viņ� uzsauca viesim galda otrā galā, kur� viņu nedzirdēja. � Vai tu atceries, kādas stundas mēs pavadījām tempļa vārtu tuvumā virvju pinēja pagalmiņā? Ak, kā man gribas uzrakstīt kaut ko par tām stundām, lai no jauna pārdzīvotu �īs izjūtas!

Un gleznotājs-rakstnieks atkal iegrima dziļās pārdomās, un viņa ausis vairs neuztvēra pie galda valdo�o troksni.

� Tīrā zinātne, glu�i abstraktā zinātne, zinātne, kas nicina industriālismu, � sacīja ķīmiķis, � tāda zinātne ir aristokrātisku sabiedrību radīta. Savienotās Valstis interesējas par mūsu atklājumiem un tos pārņem tikai tais gadījumos, kad tos var praktiski izlietot. Tas pats notiek Itālijā, kur nesavtīgi zinātnieki pieder tikai pie vecās paaudzes... Sājā naudas gadsimtā, kungi, vairs nav cilvēku, kas alkst vienīgi pēc slavas. Kā tad ir �ais zemēs, ja kāds jauneklis pārāk aizraujas ar zinātni? Viņ� izraugās sev darbu, kas pa pusei apmierina viņa garīgās tieksmes un pa pusei � viņa vēlē�anos kļūt bagātam. Viņ� top par dzelzceļu in�enieri, par rūpnīcas direktoru, par ķīmiskās fabrikas direktoru. Un tas pats jau sākas arī Francijā, kur Politehniskā skola vairs nesagatavo zinātniekus!

� Ak �ī skaņa, �ī mīkstā skaņa! Nezinu, kā lai es jums radu priek�statu par to, � teica kāds gados jauns ģenerālis, � bet �ī skaņa �ad tad vēl tagad skan man ausīs... Mēs bijām tik saspiesti, tik sablīvēti kopā, tik saliedēti cits ar citu, kad devāmies triecienuzbrukumā pret Malakofu, ka... saprotiet, es dzirdēju lodes ieurbjamies blakusstāvētāju miesā; tā bija tāda pati skaņa, kāda rodas, metot akmeni mīkstos mālos... Un, kad lode atdūrās pret kaulu, atskanēja sprak�ķis, līdzīgs koka krak�ķē�anai salā. Ak, tā ir riebīga skaņa!

� Jā, neko darīt, � kā pa miegam īsus teikumus izmeta kāds zinātnieks un fantasts*, � vēl kādus desmit miljonus gadu, ne vairāk, uz zemes pietiks degvielas un būs dzīvībai nepiecie�amā temperatūra. Pēc tam � ne vairs me�u, ne akmeņogļu, un iestāsies leduslaikmets. Un tad tie cilvēki, kas būs paliku�i dzīvi, kas nebūs salu�i, būs spiesti noiet pazemē, apmesties �ahtās. Viņi pārtiks tikai no sēnēm... bet, tā kā cilvēkam vienmēr vajag kaut ko pielūgt, viņ� pielūdz gaismas dievu, bet pazemes cilvēks pielūgs purva dievu, citiem vārdiem sakot, raktuvju gāzi.

� Bet sakiet ta�u: vai �āda vientulīga dzīve bez saules gaismas nevar attīstīt drausmīgu metafizikas varu? � ļoti nopietni vaicāja zinātnieka blakussēdētājs, kas savas taukainās rokas bija kā mācītājs sakrustojis uz salvetes, kura apsedza viņa vēderu.

� Kungi! � pēk�ņi ierunājās Fostēna. � Man ir Kapas vīns no kāda holandie�u kuģa, kas avarēja Sevningas sēklī... vairāk nekā pirms simt gadiem... Ar glieme�nīcām apaugu�ās muciņas tika izceltas no jūras dibena kopā ar pārējo kravu. Pudele �ā vīna maksā divsimt franku... Jūs, protams, jau būsit uzminēju�i, ka tas ir Blan�erona kunga uzmanības pierādījums... Vai nebūtu īstais brīdis to iedzert?

� Un iedzert uz Fedras veselību! � iesaucās visi kā viens.

Vīnu salēja glāzēs, viesi piecēlās, un pa vidu glā�u �ķindoņai skanēja apsveikuma saucieni: �Lai dzīvo FedraI Lai dzīvo Fostēna!�

Kņadas laikā, ko radīja �is tosts, ko visi uzsauca, kājās stāvēdami, kamēr jaunais cilvēks ar muzikālo balsi skaļi purpināja: �Jocīgi gani Meklēdams stabilu stāvokli, esmu pazaudējis līdzsvaru,� � abas māsas pienāca viena otrai klāt, un Sirsniņa ie�ukstēja Fostēnai ausī:

� Vienubrīd es nebūtu �ēlojusi piecus luidorus par tavu jauno blakussēdētāju.

� Ak, mūzika būtu skaista, ja vien to varētu no�ķirt no pa�a muzikanta... Vai tu viņu atvedi līdzi?

� Nē... Nu bet otrs?

� Otrs... Tīrais medus pods... tikai medus rūg-tens... LJn tagad, � Fostēna iesaucās, iedama viena pati uz viesistabu, � tagad man vajadzīga vesela Bēthovena orģija! Lai spēlē, lai dzied, lai dejo Bēthovenu. Es gribu Bēthovenu līdz pat rītausmai. �ovakar tas ir nepiecie�ams maniem nerviem!

XVIII

Nākamajā dienā pēc �Fedras� pirmizrādes un pēc tām vakariņām, kas ilga gandrīz līdz rītausmai, Fostēna piecēlās tum�u skumju plosīta, viņu bija sagrābusi tā bez-iemesla grūtsirdība, kāda seko milzīgam nervu enerģijas patēriņam pēc dziļu jūtu uzplūdiem, pēc liela prieka un pēc drud�ainām izpriecām.

Viņa paēda brokastis, nemaz neat�ķīrusi tā rīta teātra laikrakstu ar iepriek�ējā vakara izrādes aprakstu.

Viņai riebās sēdēt mājās un riebās arī iziet no mājas, un viņu atbaidīja doma par apmeklētājiem, kaut arī tie būtu vismīļākie cilvēki. Jau tikko pamodusies, viņa pēk�ņi izjuta tādu kā sāju un pretīgu vienaldzību pret visu to, kas citām dienām viņu visvairāk interesēja. Un �ī viņas būtnes vienaldzīgā atteik�anās no jebkādas iedomas, vēlē�anās vai iegribas, �is tieksmes trūkums pēc kaut kā pārvērtās īpa�ā sajūtā � par tum�u, neizkliedināmu, slimīgu garlaicību: viss viņai likās pelēks; debess, viņas dzīvoklis, pat Genego likās esam bez dzīvības krāsām. Ar viņu notika kaut kas līdzīgs tam, kas mēdz notikt ar sievieti, kad tā no spo�i apgaismotas balles zāles pēk�ņi nokļūst priek�namā, kur deg nespodras kenketlampas. Un �ās rītdienas drūmajai grūtsirdībai nebija nekā kopīga ar to mākonīti, kas aptum�o sievietes pieri kādu dzīves likstu dēļ un kas uzreiz izklīst, kolīdz viņā rodas kaut niecīga kareiviska degsme, � nē, �is bija tas mirklis un rūgtā vil�anās dzīvē, tā gurdā ieslēg�anās sevī, kad pēk�ņi apstājas dzīvespriecīgā smadzeņu darbība, kas nepārtraukti taisa plānus un ceļ gaisapilis, un pārtrauc �o darbo�anos tikai �ādos skumju brī�os vai nāves priek�nojautā.

Fostēna uzgāja atpakaļ guļamistabā, apsēdās kaktiņā pie kamīna un raudzījās tajā tuk�u, nekā neredzo�u skatienu.

Pāris rei�u viņas skatiens pārslīdēja no labās puses uz kreiso pa paklāju, it kā gribēdams uz tā ieraudzīt kaut ko neeso�u, tad viņa piecēlās, piegāja pie gultas un lēnām, gandrīz neapzinīgām kustībām atklāja segu.

Sākdama izģērbties, viņa pazvanīja Genego un teica:

� Aiztaisi slēģus un ienes man aizdegtu lampu... saki visiem, ka neesmu mājās.

� Vai cienītā kundze nav saslimusi?

� Nē, bet man �odien ir garlaicīgi!

Pa pusei izģērbusies, viņa atvēra vienu no ni�ā ierīkotajiem sienas skapjiem, sameklēja mazu sējumiņu, kas tur kopā ar kādām septiņām astoņām citām grāmatām glabājās starp naktskrekliem un īrisa smar�u maisiņiem, un palika mazo sējumiņu zem spilvena.

Pēc tam, steig�us salīgi palīdusi zem segas, viņa sāka sasilt, un viņu pārņēma labsajūta. Sai mākslīgi radītajā naktī, ko apgaismoja lampa ar aba�ūru, Fostēnas seja izcēlās ar gai�u �etrstūrīti uz pieres, ar mazu gai�u strē-līti, kas valgi vizēja uz apak�ējā plakstiņa un �ad tad uzliesmoja redzokļa dziļumā, ar tikko manāmu gai�u svītriņu, kas mirgoja mutes kaktiņā un smaida dobītē, ta�u visi pārējie vaibsti palika pustumsā, un tikai pār maigajiem vaigu apaļumiem skraidīja gaismas atspulgi.

Vai grūtos dzīves brī�os, lai izvairītos no smagām, gausām dienas stundām, jums nav ienākusi prātā doma aizbēgt, izrauties no īstenības, aizpildot �īs stundas ar kādas grāmatas lasī�anu, grāmatas, kas pārpilna nevaldāmas, trakas, neprātīgas fantāzijas, un lasīt �o grāmatu mazliet spokainos apstākļos gultā, un pustumsā? Tie�i tādu līdzekli bija sev izvēlējusies Fostēna.

Grāmatiņas lappuses pārcēla jaunās sievietes garu kādā dīvainā pasaulē, pasaulē ar neiedomājami grandiozām ainavām, neizmērojami dziļiem bezdibeņiem, bezgala pla�ām ūdens straumēm, pasaulē ar uguni apņemtām planētām, ar arhitektūru, par kādu būs sapņojis kāds Pira-nēzi*, pasaulē, ko apdzīvo miriāde cilvēcisku būtņu, kas soļo mū�īgās procesijās, pasaulē ar nepārredzamu telpu, kur uz gai�ziliem dīvāniem sē� sievietes austrumnie�u tērpos.

Sās noslēgtās istabas un mākslīgās nakts koncentrctībā, snaudulīgajā sastingumā, ko radīja gultas siltums, Fostēna, it kā pati savām acīm redzēja to, ko lasīja.

Un �ais pārdabiskajās peizā�ās visa pagātne, atgriezdamās bez kādas secības un sakarības, visa cilvēces vēsture, samud�ināta un it kā sakratīta kaleidoskopā, plūda viņai garām straujām maģiskām ainām, kuras ik brīdi izjauca dekorāciju un laikmetu maiņa un pārstatī�ana. Viņa sevi redzēja Kārļa I* galma vidū, bet pēk�ņi balle, mūzika, greznās dāmas nozūd pēc plaukstu sasi�anas, nozūd kā uz burvju mājiena, un, romie�u centurionu kohortas ielenkts, ar purpura tuniku �ķēpa galā parādās konsuls Emilijs Pauls*, kuram iztālēm skan romie�u leģionu skaļi apsveikuma saucieni. Un tagad viņa klīst starp kādas mūsdienu armijas zaldātiem, kas cietu�i sakāvi, dzird neredzamu bēgļu tūksto�u kāju dipoņu un tad pēk�ņi ierauga slaidu, noskumu�u sievie�u siluetus, sievie�u, kas, citcitai spiezdamas roku, atkārto: �Ardievu uz mū�u,� � un nopūzdamās un elsodamas nozūd pēc vārda �nāve�, kas pasprūk no lūpām kādai bālai Prozerpīnai*, kura drūmā cildenumā sē� savā tronī. Un atbalss ilgi atkārto: �Ardievu uz mū�u, ardievu uz mū�u!�

Grāmatā, ko gulo�ā sieviete lasīja, bija daudz kā, ko viņa nesaprata, daudz tāda, kā jēga izglītības trūkuma dēļ viņai paslīdēja garām, bet īstenībā �ī grāmata viņai, pieaugu�ai sievietei, bija tas pats, kas pasaciņa bērnam, kura prātiņ� no izlasītā uztver tikai brīni�ķīgo.�

Un, jo tālāk Fostēna lasīja �Opija smēķētāju�, jo De Kvinsija reibino�ā iztēle* viņu aizrāva aizvien vairāk un vairāk, sniedzot asu baudu smadzenēm, atraujot no reālās dzīves, no ikdienas garlaicības, no slimīga nervu sasprindzinājuma.

XIX

�Fran�u komēdijas� aktieru foajē ir interesants un omulīgs muzejs, kurā visi agrākie slavenie dramatiskie aktieri, kas iemū�ināti gleznā vai skulptūrā, uz tā sienām ir dzīvi un it kā smaidīdami noliecas pār tagadējiem aktieriem un aktrisēm, kas �eit ienāk starpbrīdī atpūsties.

Pie kādas sienas ir pakarināta Diklo*, kas uzgleznota svinīgajā Lar�iljēra manierē: tā ir īsta veco laiku teātra karaliene, majestātiska, krā�ņa, kuplām, kailām krūtīm, taisnām krokām krīto�ā Ariadnes* tērpā; virs viņas galvas spēcīgs amors tur zvaig�ņu kroni. Diklo ir pakarināta starp Baronu* un Lekēnu*, bet zem viņas redzama skaistā, rāmā un domīgā Moljēra seja, ko gleznojis Miņārs*. Pie otras sienas izstādīti divi Zefruā* gleznoti foajē, kas atdzīvina Alarsa jaunkundzi, gadsimta sākuma aktieru un aktri�u ielenktu; virs viena no �iem foajē ir Talmā* galva. Pie tās pa�as sienas starp diviem logiem paceļas vecs, monumentāls hronometrs, kas savā mū�ā atzīmējis tik daudz sāpīgu vai svinīgu brī�u. Uz divām kolonnām balta marmora krū�tēli � Klerona un Dan�evila*. Kolonnu pakājē divas saliekamās taburetes: uz vienas no tām alla� sēdējusi Ra�ela. Pie tās sienas, kuras vidū ir kamīns ar pulksteni, kas iemontēts baltā marmorā, virs kura paceļas Previla* bronzas krū�utēls, karājas Engra darināta glezna, kurā attēlots Luijs XIV pieņemam pie sava galda Moljēru, bet otrā pusē sena glezna, kas dod precīzu priek�statu par mūsu veco teātri un tā apgaismo�anu ar svecēm, un tajā redzami katrs vienā no savām lomām visi pagātnes histrioni un jokdari un stūrī Moljērs ar savām brīnumainajām acīm, kuras ikvienā viņa portretā ir da�ādas. So gleznu �Fran�u komēdijai� dāvinājis Nansi bīskaps.

Un �ai mazajā muzejā, lai dzīvie varētu pasēdēt miru�o vidū, nolikti plati atzveltņi un ērti, graciozi izliekti dīvāni: �eit ir kāds astoņpadsmitā gadsimta skapītis, ko kādreiz Luijs Filips iemainījis pret lustru, kuru atcerējās redzējis bērnībā pie sava tēva un kurai Bovalē*, kamēr lustra vēl atradusies foajē, ikreiz tajā ienākdams, ja viņu bija pārņēmusi melnā melanholija, sadauzījis ar spieķi vienu no lustras piekariņiem.

Ziemas vakaros zem �iem portretiem, �ais sēdekļos, kas uzvēdīja laiskumu, starp iemidzino�i zaļām tapetēm jaukajā gaismā, ko, atmirdzēdamas spoguļos, izstaroja veclaiku lampas, pie milzīgo pagaļu jautrajām liesmām, pagaļu, kādas dedzina vienīgi �eit un zvērināto piesēdētāju kamīnos zvērināto tiesā, � ziemas vakaros Izdomas un Iztēles valstības tērpos ģērbu�os aktri�u īsajos atpūtas brī�os �is stūrītis apņem ar siltumu, maigu gaismu un tai pa�ā laikā ar senlaicīgu un mazliet pasakainu mīlīgumu.

Augu dienu pavadījusi gultā, Fostēna pēk�ņi sadomāja vakarā kaut kur iziet un devās pasēdēt kādu stundiņu �Fran�u komēdijas� aktieru foajē.

Atraisījusi cepures lentes, savā ielas tērpā ģērbusies, viņa apsēdās uz krēsla kamīna kaktiņā ar muguru pret veco gleznu, kurā bija attēlots AAoljērs un ākstīgais Gotjē-Gargils*, un atspiedās ar elkoņiem uz stūraina klavesīna, kur� astoņpadsmitajā gadsimtā vēl figurēja Bomar�ē komēdijas �Seviļas bārddzinis� izrādēs, bet vēlāk kļuva par relikviju.

Aktrise tovakar nebija gribējusi nekur iziet, bet viņu bija iztriekusi no mājām nepārvaramā dziņa, kas otrā dienā pēc pabeigta darba tā nemierpilno radītāju pret pa�a gribu mudina doties uz to vietu, kur tas cer dzirdēt par �o darbu runājam, cer dzirdēt vārdus, kas liecinātu, ka �is darbs saista publikas uzmanību, plūkt laurus, izbaudīt uzslavas, saņemt no pazīstamu cilvēku mutes vispārējās sajūsmas atbalsi.

Tovakar tur spēlēja kāda akadēmiķa garu mūsdienu lugu, kas nedeva lielus ienākums, bet pirms tās kādu Misē sakāmvārdu, ko izrādīja jau kādu simto reizi. Publikas teātrī bija maz, un aktieru foajē bija gandrīz tuk�s.

Tur sēdēja tikai trīs cilvēki: kāds tiesu resora ierēdnis, kas bija iemīlējies vienā no �ā teātra aktrisēm, bet maskēdamies lenca visas aktrises; kāds vecs literāts, �Fran�u komēdijas� pastāvīgs apmeklētājs, kas pa dienu sildījās bibliotēkās, bet vakaros iegriezās pasildīties teātrī; kāds prū�u zinātnieks, kur� nāca modē, kad mūsu zinātnieki sāka aizrauties ar vācu zinātni, un tagad, apsējies kaklasaiti ar ro�ainiem punktiņiem, centās nodibināt sakarus augstākajā sabiedrībā.

� Jā, tā tomēr ir taisnība! � viņ� sacīja fran�u zinātniekam, � agrāk es domāju, ka savrups darbs var dot kaut kādus rezultātus... Un, būdams īsts vācietis, vakaros savā mansardā es spēlēju klavieres... Bet vecais Hāze man pateica, ka �eit var gūt panākumus tikai caur sievieti... Ņemsim Sanvaljē... nebūtu viņ� apmeklējis salonus... Un tad es sāku ģērbties kā visi.

Te viņ� ar lepnu pa�apziņu noskatīja sevi un atsāka skumju pilnā balsī:

� Vienīgā nelaime... es jūtu, ka nekad nespē�u pateikt sievietēm sīkas cūcības, kā to protat pateikt jūs,

fran�i... Es gan mēģinu, bet iznāk pārāk rupji... vai pat neķītri... un es palieku pusvārdā, nespēdams teikumu nobeigt.

Laiku pa laikam no priek�nama kāds aktieris iemeta acis foajē un, piegājis klāt Fostēnai, minēja viņai teātra laikrakstus, kas nq rīta bija par viņu labi atsauku�ies, ta�u nepiebilzdami ne vārda pa�i no sevis.

Vienīgi Bresāns*, ģērbies plīvojo�ā Fantazio tērpā, apsēdās otrpus kamīna un ņēmās pavisam skaļi ar sirsnīgām, draudzīgām simpātijām cildināt lielo dramatisko meistarību, kādu viņa bija izvērsusi iepriek�ējā vakarā.

Pēc tam foajē kļuva pilnīgi tuk�s.

Beidzot tur ienāca traģiķes paziņa, maza auguma kalsnējs kungs ar labi koptu pliku pauri, kas rūpīgas, īpa�as iezie�anas dēļ izskatījās līdzīgs gludai ziloņkaula bumbai. Tas bija necie�ams augstākās sabiedrības diletants, amatieris un vecu lietu uzpircējs, modē eso�u grāmatu izkrā-pējs, di�ciltīgu ārzemnieku pastāvīgs pavadonis, vārdu sakot, apnicīgs muldoņa, kura komplimenti, viņam pa�am negribot, vienmēr bija aizskaro�i, bet kuru visur pacieta, kuram gandrīz visu piedeva parīzie�u parastās mazdū�ības dēļ attieksmē pret cilvēkiem, kuru vārdi tiek minēti laikrakstos pēc visām slavenām bērēm un pēc visām pirmizrādēm.

Pienācis no foajē viņa gala klāt aktrisei, viņ� tai dziļi palocījās, un, no�ķiebis sānis galvu, nolaidis gar sāniem rokas, viņ� tai sacīja laipnā jo laipnā balsī:

� Vai zināt, jūsu vakardienas panākumi man bija pilnīgi negaidīti... Tie�ām, es nebiju domājis, ka jums ir tādi dotumi �ādai lomai... Ta�u, tā kā visi apgalvo, ka �ie panākumi ir, tad galu galā tie ir jāatzīst... Un tomēr man nebija ne mazākās pārliecības... Jāatzīstas, ka es dzīvoju tādu cilvēku sabiedrībā, kuri galīgi noliedza jūsu talantu... Tālab es patie�ām biju pārsteigts, patīkami pārsteigts, ticiet man... Ta�u atļaujiet man jūs iepazīstināt ar kādu ārzemnieku, kas trakoti vēlas iepazīties ar mūsu di�o traģiķi.

Viņ� nozuda un pēc neilga brī�a stādīja Fostēnai priek�ā kādu holandie�u admirāli, kas tik maz un tik slikti runāja franciski, ka diez vai varēja saprast kaut ko citu francisku kā varbūt tikai Debiro* pantomīmu.

Pēc augstākās sabiedrības diletanta un holandie�u admirāļa pie aktrises pienāca divi jauni sūtniecības darbinieki. Nolakoti un spīdīgi, viņi, zem rokas saķēru�ies, pienāca klāt un, kamīna spogulī tīksminādamies_ par savu vestu izgriezumu, ņēmās pēc kārtas pīkstulīgā balsī atkārtot:

� Dievi�ķā, dievi�ķā, dievi�ķā!

Un beigās � neliekuļota sajūsma! Kāds slavens ķirurgs, kuru visi pazina kā dedzīgu teātra cienītāju, ie�āvās foajē kā lielgabala lode un aizelsies sacīja Fostēnai:

� Jūsu dēļ es neaizbraucu uz Bordo uz operāciju.*. Jā, jā, savam pacientam es telegrafēju: �Rīt nevaru, Fostēna spēlē...� Jūs bijāt apbrīnojama, visu izrādes laiku apbrīnojama.

Fostēna apveltīja viņu ar vienu no saviem brīni�ķīgajiem Smaidiem, tikai viegli uzraudama uz aug�u lūpu kaktiņu, un sacīja:

� Nē, nē, dārgais daktera kungs... Redziet, man ir sava iek�ējā izjūta, kas mani nekad neviļ... Kad es esmu formā, es sniedzu visu, ko vien varu, es klausos sevī... tas man pa�ai sagādā baudu... Vienā un tai pa�ā laikā es esmu aktrise un kaut cik arī publika. Jā, un vakar es to vairākas reizes izjutu... bet ne visu laiku... nē, nē, ne visu laiku.

� Visu laiku! Jūs bijāt brīni�ķīga visu laiku! � izsaucās ķirurgs, skriedams projām, viņ� bija izdzirdējis balsi, kas aicināja: �Izrāde sākas, kungi!�

Vēlāk, kad zālē izplatījās vēsts, ka teātrī ir Fostēna, pie viņas sāka nākt draugi un paziņas, un visi viņu slavēja, tomēr starp �īm uzslavām nebija nevienas frāzes, kas pakutinātu aktrises patmīlību.

Un cilvēki nāca un nāca, vizītēm un apsveikumiem nebija gala.

Vārdu sakot, kamēr Fostēna palika foajē, apmeklētāji sekoja cits citam un apbēra viņu komplimentiem, skaļas apbrīnas pilniem, pārspīlēti svinīgiem komplimentiem.

XX

Talantīgus aktierus un aktrises nevar nedz aizkustināt, nedz iekarot ar muļķīgām uzslavām, nodrāztiem komplimentiem, prastiem apsveikumiem, ar kādiem viņus apvelti viņu daudzie draugi un milzīgais skaits paziņu. Lai viņu godkārei tie�ām glaimotu, izrādītajā sajūsmā viņiem jāatrod kāds oriģināls vērtējums, izteikts precīzā frāzē. Un viņiem ir nepiecie�ams, lai viņiem izsaka uzslavu par tām vietām, kuras viņi pa�i ir izjutu�i par labi nospēlētām, un arī lai norāda uz tām vietām, kuras viņus pa�us nav apmierināju�as. Sās iek�ējās nicinā�anas dēļ, kādu aktieri un aktrises izjūt pret pūļa saldenajām banalitātēm, viņiem rodas uzticība un ticība diviem trim tuviem draugiem, diviem trim cilvēkiem ar labu gaumi, lielāko tiesu nepatīkamiem, ākstīgiem, kas da�kārt izzvejoti ekscentriskajā vidē, bet kuru spriedums arvien ir svarīgs un ir vienīgais, kas ietekmē viņu spēli, un kuru uzslava ir vienīgā, kas sagādā viņiem prieku.

Un nākamajā dienā pēc vakara aktieru foajē, paēdusi brokastis, Fostēna devās pie viena no �ādiem tuviem draugiem, kur�, viņai par brīnumu, nebija atnācis satikt viņu pēc izrādes.

Viņa apstājās Sentapollinas ielā pie nelielas savrupmājas, kas bija celta astoņpadsmitā gadsimta otrajā pusē netālu no cietok�ņa vaļņa, kur agrāk izbrauca vizināties karietēs, un izskatījās tik noplukusi, ka �ķita, it kā iedzīvotāji to pametu�i jau pirms daudziem gadiem.

Savrupmājas apak�stāva ambrazūras bija aizmūrētas, durvjusarga nebija, un Fostēna zvanīja kādas desmit minūtes, kamēr veclaicīgs apkalpotājs, kas izskatījās pēc vientie�a sulaiņa no kādas senas komēdijas, iepriek� apskatījis apmeklētāju pa slepenu lodziņu, beidzot atvēra viņai durtiņas, kas bija ierīkotas blakus lielajiem vārtiem.

Viņa izgāja cauri milzīgām, tuk�ām istabām, kas bija rotātas skaistiem kokgriezumiem, kuri kādreiz biju�i balti, bet tagad kļuvu�i glu�i melni no pusgadsimta veciem putekļiem; �ais kokgriezumos visai bie�i atkārtojās dūjas ro�u vidū � gracioza piemiņa, ko bija atstājusi uz paneļiem Kolombas¹⁶ jaunkundze no �Itālie�u komēdijas� � aktrise, kurai uzbūvēta �ī savrupmāja.

Fostēnu ieveda guļamistabā pie vecā marķīza de Fonte-biza, kur� vēl nebija piecēlies no gultas, kaut gan pulkstenis jau bija viens pēc pusdienas.

Uz naktsgaldiņa blakus parūkai krūzītē mirka liekie zobi, bet pats vecais marķīzs gulēja ietinies aitādā, ar zvērādas ausaini galvā; gultas kājgalī diezgan augstu pie aizkara ar kniepadatām bija piesprausts dvielis.

Marķīzs de Fontebizs bija vecs mui�nieks, kuru bija izputināju�as aktrises un kuram bija palikusi vienīgi �ī savrupmāja, ko viņ� bija pircis kaut kādiem mīlas nodomiem savos pēdējos di�uma gados, un tik niecīga rente, ka viņ� bija spiests ēst pusdienas lētās ēdnīcās un izlikt ar kaut kāda Kaleba* pakalpojumiem, kurs apmierinājās ar istabenes algu. Marķīzu Uzskatīja par pēdējo dzīvo �Fran�u komēdijas� foajē pārstāvi, tā foajē, kura priek�galā atradās neatdarināmā Kontā*, ap kuru grupējās Ķol-lēns d�Arlevils, marķīzs de Ksimeness, Andrijē, Pikars, Vizē, Aleksandrs Divāls, Disiss, Leguvē. Tais vakaros, kad �Fran�u teātrī� vai �Odeonā� izrādīja vecā repertuāra traģēdiju vai komēdiju, ikviens varēja būt dro�s, ka varēs sastapt marķīzu de Fontebizu tur, kur izrādīja komēdiju vai traģēdiju. Būdams apveltīts ar lielisku atmiņu, kāda piemita pagāju�ā gadsimta veciem ļaudīm, atmiņu, kurā bija noturējusies visa d�Ozjē ģenealoģija, viņ� prata no galvas savus iemīļotos klasiķus, neapzināti suflēdams teātrī, ja kādreiz suflieris bija aizkavējies, un varēja jūs iepazīstināt ar paredzamām un neparedzamām izmaiņām kādā lomā vai pastāstīt, kā tas vai tas tīri nejau�s �ests radījis jaunu traktējumu, jaunu mizanscēnu, kādas pirms tam nav bijis; un viņ� bija spējīgs norunāt no galvas visas slavenās vārsmas tādā pa�ā intonācijā, kādā tās runājis tas vai tas slavens aktieris vai aktrise, kas bija cits citu nomainīju�i se�desmit gadu laikā.

Tādējādi viņ� patvarīgi bija sevi iecēlis vecu tradīciju glabātāja godā, tradīciju, kuras viņ� aizstāvēja ar niknu dedzību un kruķim līdzīgā spieķa dauzī�anu pa grīdu, izskatīdamies visai jocīgs savās nevarīgajās dusmās. Aktieri prasīja viņam padomu, debitanti lūdzās, lai viņ� tos paklausās, un viņ� tos pieņēma, gulēdams gultā, kurā pavadīja visu dienu un no kuras piecēlās, tikai lai paēstu pusdienas un dotos uz teātri.

No mīlestības pret aktrisēm marķīzs de Fontebizs jau kop� daudziem gadiem bija pārgājis uz �ķīstu un nesavtīgu mīlestību pret teātra mākslu. Viņ� pirmais atklāja Fostēnu, kad tā debitēja uz kāda no�ēlojama teātra skatuves, cildināja to, iepazīstināja ar �urnālistiem, iedabūja �Odeonā�, vārdu sakot, bija sācis par Fostēnu rūpēties ar tik lielu cītību, aktivitāti un neatlaidību, it kā būtu bijis tās skolotājs vai tēvs. Tiesa, �ī marķīza gādība nebūt ne vienmēr bija patīkama, glu�i otrādi, viņ� neskopojās ar rupjībām, bārieniem, izteica nepatīkamas piezīmes, ik brīdi skandinādams savu iemīļoto lamuvārdu �stulbene�. Da�reiz, kad aktrises, darbs viņu neapmierināja, gadījās pat tā, ka vecīgu dusmu uzplūdā viņ� svieda savai skolniecei pa galvu ar jebko, kas vien gadījās pie rokas.

Marķīzs gulēja, izstiepies uz muguras, abus spilvena stūrus piespiedis pie galvas, ieracies netīros palagos, no kuriem laukā rēgojās tikai sirmas, spurainas uzacis, despotisks ērgļa deguns un divas dzeltenas acis, kas raudzījās aktrisē neapmierinātu un dusmīgu skatienu.

Fostēna mēģināja aizstāvēties familiāri pazemīgā balsī:

� Tie�ām, marķīza kungs, �ī loma...

� Kā tu iedro�inies runāt par lomu!... Vai tu, jau spēlējot �Bajazetā�*, neteici, ka tur pārāk strauji izlau�as kaislība un ka tas tevi traucē?

� Es arī tagad saku to... Bet Fedras loma... piekrītiet pats... tā tie�ām ir pārāk sare�ģīta... Pasaulē vēl nav bijis aktrises, kurai būtu izdevies �o tēlu atveidot visā tā daudzveidībā... Tā nav mana vaina, tā ir Rasina vaina... Es uzticos dzejniekam, es ļaujos viņa iedvesmo-jumam... bet viņ� visu laiku mani krāpj, mani maldina. Sai tēlā tie�ām ir savienotas divas sievietes, kuras nekādi nesader kopā.

� Ta-ta-ta, acīmredzot tu man gribi atkārtot lielā karaļa teicienu*, ka Fedras lomu vajadzētu spēlēt kopā gan Sanmelē, gan Dennebo.

Nokrek�ķinājies viņ� turpināja:

� Redzi, meitiņ, tavs �Tu vārdu minēji� skanēja pārāk sausi... Skaidrs, ka to grūtāk izrunāt, nekā ir Eiripi-dam... �eit nevar izķepuroties ar �bet�, �nevis es�... Ta�u tas ir sausi, briesmīgi sausi!

� Jums ir taisnība, � viņa atbildēja, � pareizo intonāciju, īstu, izjustu intonāciju es atradu kādudien, mācīdamās lomu savā viesistabā... Bet pēc tam man vairs nekad nav izdevies to atrast, nekad, itin nekad, par spīti visiem maniem pūliņiem.

Un viņa skumjā balsī piebilda:

� Mums, aktieriem, mēdz būt lietas, kas izdodas tikai vienreiz, īpa�ā dvēseles noskaņojumā.

� Tu pati negribēji... Mūsdienu pļāpas vairs neprot strādāt... Atceries, kā gatavojās lomai Lekēns: viņam bija vajadzīgas gandrīz se�as minūtes, lai izrunātu �etras vārsmas... Un cik bāli tu norunāji divrindi, atzīdamās Ipolitam:

Un māsa kamolu jums steigtu rokā likt, No Labirinta lai jūs spētu laukā tikt.

� Bet �ī divrinde ta�u nemaz nav vajadzīga! Vai tad ar to jādublē �ests? � traģiķe iesaucās, pieceldamās un satraukti staigādama pa istabu. � Kāpēc viņ� nepielika punktu pēc:

Jūs būtu bijis tas, kur� uzvar Minotaur u,

- Par varoņdarbu tad jūs būtu plūcis taurus.

Kāpēc pēc �ā harmoniskā fināla ar divām sievi�ķām atskaņām viņ� iespraudis divas vīri�ķās atskaņas � un tik īsas, ka tās nav iespējams izrunāt... Kāpēc �ai vietā viņ� ir aizmirsis, ka aktiera monologs katrā ziņā jāsaskaņo ar pantomīmu... Tā ir kļūda, ko Rasins �eit pielaidis... un arī vienīgā man zināmā kļūda... Bet, lai nu �ā vai tā, �īs divas vārsmas, varat teikt, ko gribat, marķīza kungs, � bet �īs divas vārsmas nedod pla�umu �estam!

� Ciet klusu vai arī dabūsi pa galvu ar manu parūku! � marķīzs ierēcās, nemierīgi sagrozījies zem aitādas. � Tiesāt di�meistarus! Tev!... Bet tu ta�u esi tīrā muļķe, dzirdi, da�reiz ģeniāla muļķe, pati pret savu gribu, bet tomēr muļķe, galīga stulbene.

� Vai zināt, marķīza kungs, jūs �orīt esat izkāpis no gultas ar kreiso kāju. Arlabvakar, es aizeju. Līdz citai reizei.

� Klausies, meitiņ, � sirmgalvis atsāka, pamezdams uz viņu mīlīgāku, tēvi�ķu skatienu, � marķīzs nav apmierināts, nē, nav apmierināts... Redzi, tev visu laiku trūkst lielu kaislību episkās liesmas ... Galu galā �ī liesma varbūt ir jau apdzisu�i... Tagad viss ir kļuvis tik mietpilsonisks ... Arī jūs, aktrises, � vai jūs tagad nesaejat kopā vienalga ar kādu kungu un vai jūs nedzīvojat īstā laulības dzīvē ar kaut kādu tirgoni... Ak, mana laika aktrises... viņu sirds dzīve nebija tik gluda... Vārdu sakot, skaidrs ir tas, ka tevī ne brīdi nav jūtama mīlestības kvēle... Bet �ī Fedra � nē, tas nav tas, tas nav tas, nav tas.

�eit sirmgalvis apklusa, pievēra acis, un Fostēna, domādama, ka viņ� ir aizmidzis, piecēlās un dzirās iet prom

� Klausies, meitiņ, vai gribi, es tev do�u kādu padomu! � iespļāvis dvielī, sacīja marķīzs, kad aktrise jau grasījās aizvērt aiz sevis durvis. � Sameklē labi drīz greizsirdīgu mīļāko, kas tevi sitīs... un kuru tu mīlēsi. Varbūt tas tev iedos atslēgu tavai lomai.

Un Fostēna kā sarāta skolniece vārgā sulaiņa pavadībā vēlreiz izgāja cauri lielajām, tuk�ajām istabām, bet viņas sejā pēc vecā teātra mākslas mīļotāja dīvainā ieteikuma plaiksnījās tikko manāms smaids.

XXI

Pulkstenis bija trīs. Fostēna, kurai vakarā bija otrreiz jātēlo Fedra, tikko bija iegājusi vannā.

Aktrises vannas istaba, �porcelāna istaba�, kā to devēja Genego, �ai mājā bija vienīgā telpa, kuru Fostēna nebija uzticējusi Blan�erona tapsētājam un bija iekārtojusi pati pēc savas gaumes, turklāt tik lielā iz�ķērdībā, kāda viņai nebija nākusi ne prātā pārējo mazās savrupmājas istabu apdarē. Viņa, kas ik dienas veselu stundu atpūtās ūdenī, mēdza teikt, ka kūtras bezdarbības laikā, sē�ot vannā, acīm esot nepiecie�ama izklaidē�anās, raugoties uz skaistām sienām. Un viņa pasūtīja Brakmonam, prasmīgam apdares meistaram, divdesmit �etras lielas fajansa plāksnes, kas pilnīgi nosedza sienas.

Pa gludajiem paneļiem keramiķis bija izsvaidījis slaidus upju un ezeru putnus, kas laidelējās valgo krastu robotajā lapotnē, un �o raibo putnu mirdzo�ais lidojums pār�ķēla gai�o zaļumu līdzīgi zibens uzliesmojumiem, spilgti izceldamies uz līksmi baltā un spilgti izraibinātā fona. Istabas grīda � brīni�ķīga mākslinieka izdoma! � viņ� bija lūkojis attēlot veselu lēveni stipra vēja notrauktu ziedu un zaru, � un mazās, �etrstūrainās grīdas plāksnītes izskatījās kā sētiņ nosētas baltām ķir�u ziedlapiņām un sarkanām japāņu cidoniju ziedlapiņām.

Par sēdekļiem tur kalpoja Ķīnas porcelāna soliņi.

Griestu gleznojums bija ļoti oriģināls: centrā atradās spoguļstikla rozete, kas kokgriezumu ietvarā izskatījās pēc caurspīdīga dārza lapenes jumta, un uz alvotā debeszilā spoguļa (glu�i jauns paņēmiens) bija uzgleznotas puķes, kā tas bija modē septiņpadsmitā gadsimta itālie�u salonos. �os zīmējumus Fostēnai bija darinājis kāds �olaiku dekorators, kas bija nepārspēts mākslinieks, bet sirga ar dzer�anas kaiti, un Fostēnai �īs gleznas tika vienīgi tādā ceļā, ka viņa veselu mēnesi noturēja mākslinieku ieslodzītu savā mājā. Plafona rozetei apkārt bija plats, �etrstūrains ietvars ar dziļiem stūriem, kas bija veidots no vairākkārtainas bakaras, kuras grubuļainie reljefi un bezgaldaudzās skaldnes dzirkstīja un laistījās kā spogulī�i, kas domāti cīruļu pievilinā�anai.

Istabas vidū pacēlās milzīgs vara toveris, kas spīdēja kā zelts: �ai toverī auga balts ceriņ�, īsts ceriņu kociņ�, kuru Fostēna ik ziemu un pavasari, līdz ko ziedi sāka vīst, nomainīja ar jaunu kociņu.

Bet priek�mets, kas patiesi bija cienīgs elegantas sievietes skaudības, bija baltā fajansa vanna, pavisam gluda un tikai sānos izrotāta ar vijīgu mir�u lapu rakstu: tā bija viena no divām vannām, kuras vienīgās bija izturēju�as apdedzinā�anu milzīgajā krāsnī, ko uzmūrējis kāds fajansa fabrikants, kur� bija bankrotējis tie�i �o pārmērīgi lielo vannu dēļ; otrais eksemplārs glabājas Sevras muzejā. Virs vannas bija krāni karstam un aukstam ūdenim � divi gulbja kakli, darināti no oksidēta sudraba, kuri bija izlieti pēc modeļiem, ko bija atstājis, pavisam jauns nomirdams, Poso, tēlnieks juvelieris.

Vannas galvgalī uz dīvāniņa, kas bija apklāts ar mā�u, tik smalku kā salmiņ�, no kura darina Manilas portsigā-rus, bija uzlikts veclaiku gipīra me�ģīņu peņuārs ar baltu flaneļa oderi, kur�, nokarādamies līdz grīdai, pa pusei apsedza mazas kolibri spalvu kurpītes.

Fostēna sēdēja vannā jau kādas trīsceturtdalstundas, nododamās sapņiem, pārceldamās izklaidīgās, tāltālās domās � �āda jutoņa rodas, kad ilgi sē� vannā, � uz savu �ārīta vizīti pie marķīza de Fontebiza. Aplausi, izsaukumi, beigu ovācijas � tas viss viņai bija bijis aizvakardienas pirmizrādē, un tomēr viņa jutās tikai daļēji apmierināta ar sevi, viņai �ķita, ka viņa nav devusi visu, ko bija apņēmusies dot, kad bija ķērusies pie Fedras lomas iestudē�anas. Jā, viņa bija spēlējusi, izmantodama visu savu talantu, bet vai �ai lomai tie�ām pietiek tikai ar talantu? Un nezin kāpēc viņai pēk�ņi ienāca prātā un, gandrīz kā ķircinot, viņas ausīs ieskanējās kliedziens, ko kādā draņķīgā lugā, tēlojot diloņslimu ielasmeitu, bija izkliegusi kāda diezgan viduvēja aktrise... bet kuru arī pa�u bija mazliet skāris dilonis.

Aktrises pārdomas iztraucēja ienākusī Genego, pasniegdama kundzei vizītkarti un teikdama, ka .vizītkartes atnesējs gaidot lejā un lūdzot noteikt dienu un stundu, kad viņa tam parādī�ot godu un to pieņem�ot.

Fostēna vizītkartē izlasīja:

LORDS ENNENDEILS

� Lords Ennendeils? � viņa sacīja. � E� tādu nepazīstu... nemaz nepazīstu.

� Cienītā kundze nepazīst kungu, kas nodeva �o karti? Tas ta�u ir Viljams Reina kungs!

� Viljams Reins! Tu saki � Viljams Reins,,. Tagad es atceros.., Ennendeils bija viņa tēva uzvārds... Nu tad ved viņu iek�ā, ved tūlīt pati

� Cienītā kundze dro�i vien aizmirsusi, kur viņa atrodas?

� Es tev saku, ved viņu �urp.

Aiz satraukuma drebo�u roku Fostēna paņēma uz galdiņa stāvo�u flakonu, izlēja visu tā saturu vannā, un, kad lords Ennedeils ienāca, sievietes ro�ainais, kailais augums gandrīz nebija redzams, viņas kailums bija ietīts un ieģērbts pienainā opalkrāsas baltumā un apņēma viņu kā mākonis.

� Jūs, Viljam! Vai tas var būt?

Jaunais lords, ģērbies sēru drānās,� goddevīgi devās pie peldētājas un, piegājis pie vannas, nolaidās uz viena ceļa, lai noskūpstītu slapjo roku, ko Fostēna gandrīz ar bailēm viņam sniedza, it kā tās priek�ā rēgotos spoks.

� Jā, tas esmu es, es tas esmu!... Ak, manā dzīvē tik daudz kas ir noticis... es jums to kādreiz pastāstī�u... Bet es esmu izlasījis visas jūsu vēstules un zinu, ka jūs mani arvien vēl mīlat, Ziljeta!

Un Fostēna, ne vārda neatbildēdama, ar visu savu būtni iegrima viņa aplūko�anā, it kā lai pārliecinātos, ka viņ� ir dzīvs, ka viņa klātbūtne ir reāla. Viņas seja pauda neprātīgu prieku. Un, kad viņ� dzīrās kaut ko sacīt, viņa ar nenoteiktu kustību pielika viņam pie mutes roku.

� Nē, nē, � viņa �ukstēja, � nesakiet man nekā, jūsu vārdi mani atrauj no jums, jūsu balss skaņa izkliedē... bet es gribu uz jums skatīties... skatīties un skatīties!

Ienāca Genego:

� Ak dievs! Cienītā kundze, ir atnācis Blan�erona kungs, viņam vajagot ar jums parunāt... Viņ� neatlai�as un grib nākt aug�ā.

Pār jaunās sievietes seju pārslīdēja nepatikas ēna, it kā pēc iztraucēta miega; beidzot no viņas lūpām atskanēja vārdi:

� Pasaki Blan�eronam, ka es viņu nevaru pieņemt, ka es esmu gultā ar Ennendeila kungu!

Un, redzēdama, ka Genego vilcinās rīkojumu izpildīt, Fostēna valdonīgā balsī piebilda:

� Pasaki viņam to, es tev pavēlu.

Kad Genego izgāja, peldētāja ar acīm padeva Viljamam zīmi, lai nāk un apsēstas uz porcelāna soliņa, kas stavēja pie pa�as vannas. Kautrīgi sakrustojusi rokas uz krūtīm, vienīgi ar saviem tum�ajiem matiem skardamās pie Viljama gai�ajiem, iemīlējusies sieviete mīlīgi un aijājo�i �ūpoja galvu un maigi, nesakarīgi vārdi, kas mijās ar klusuma brī�iem, izteica viņas satraukumu un laimi. Pēk�ņi viņa apklusa un aizgrieza seju no mīļotā cilvēka. Viljams, pieliekdamies pie Ziljetas novērstā vaiga, ieraudzīja asaras, laimes asaras, kas klusi ritēja pār viņas vaigiem, nozūdot uzrautajos smaido�o lūpu kaldinos.

� Cik dīvaina laime... �ķiet, ka es raudu, � sacīja Fostēna, pārvilkdama ar delnu pār acīm. � Pulkstenis jau ir �etri... Viljam, mums jā�ķiras... Atnāciet man �ovakar pakaļ uz teātri... Genego jums nodos caurlaidi uz mazo, slēgto lo�u... Ejiet �igli projām.

Un, kad Viljams jau grasījās iziet pa durvīm, aktrise, pacēlusi plecus un krūtis no ūdens, pameta viņam gaisa skūpstu un nosauca pakaļ:

� Milord, �ovakar Fostēna spēlēs jums, vienīgi jums, vai jūs dzirdat?!

XXII

Kad Fostēna piebrauca pie teātra, tur jau bija sastājusies bezgalgara rinda, kas, izlocīdamās gar fasādi Ri�eljē ielas pusē, iegriezās ap stūri zem arkādēm un iestiepās Monpansjē ieliņā, � tas bija uzbudināts, �estikulējo�s pūlis, virs kura murdēja satrauktu balsu dunoņa.

Sakarā ar strīdiem, kas bija iedegu�ies pēc pirmizrādes, Parīzi bija pārņēmusi kvēla ziņkāre par �o otro izrādi: vieni jauno traģiķi vērtēja augstāk par Ra�elu, otri viņā saskatīja tikai viduvējību, kas gan ir apveltīta ļoti izmeklētiem ārējiem dotumiem, saskatīja brīni�ķīgu instrumentu, ko pārvaldīja vecais marķīzs de Fontebizs, � vārdu sakot, saskatīja viņā meistarisku aktrisi, bet nekādā ziņā aktrisi, kas prot dziļi just. Kop� divi dienām Fostēnas debija bija kļuvusi par tēmu sarunām un strīdiem visās kafejnīcās, viesistabās un klubos. Sakarā ar �o debiju iesākās ķīviņi arī laikrakstos par jautājumu, vai ir pieļaujams atdzīvināt miru�u traģēdiju ar mūsdienīgas drāmas līdzekļiem, kā tai vakarā to pratusi izdarīt pārbēdzēja no �Odeonā�? Un tā nu �visa Parīze� bija nolēmusi sapulcēties tovakar �Fran�u teātrī�, lai pasludinātu aktrisei galīgo spriedumu.

Fostēna uzgāja savā ģērbtuvē un sāka atkārtot lomu, ik pa brīdim nepacietīgi paraudzīdamās uz tualetes galdiņa noliktajā pulkstenī un ieklausīdamās tālajās, aizvien pieaugo�ajās �alās, kas plūda no skatītāju zāles un izklausījās pēc viļņu �alkoņas, kad tuvojas plūdi.

Pretēji savam paradumam aktrise jau pirms tre�ā gonga sitiena bija uz skatuves un pieplaka pie skatuves priek�kara caurumiņa. Un viņas skatiens, kas bija vienaldzīgs pret visām slavenībām pārpildītajā zālē, pret bargajām sirmgalvju sejām orķestrī, pret trok�ņaino un jau iepriek� viņas iejūsmināto publiku, saasināti un neatlaidīgi pa visu zāli meklēja tikai vienu siluetu aiz aizkara kādā tum�ā, aizre�ģotā lo�ā.

�ais pēdējos mirkļos pirms izrādes sākuma, joprojām cie�i raudzīdamās tum�ajā �etrstūrī, par kuru tagad viņa bija dro�i pārliecināta, ka tur kāds ir, viņu pēk�ņi pārņēma tāds kā liegs nespēks, patīkams gurdums, kāds mēdz uznākt pirms ģīboņa, un viņa ar mazo pirkstiņu ieķērās priek�kara caurumiņā, lai nepakristu.

Un, kad uznākot savā skatā, aktrisei bija jāsaka:

Enotia, nesteidzies, �eit pastāvēsim malā, Vairs kājas neklausa, man visi spēki galā,..

�īs vārsmas viņa �ukstēja, un viņas mīlestībā iztvīku�ās ķermeņa kustības, dvēseliski liegās balss intonācijas rada atbalsi visu iemīlēju�os cilvēku sirdīs, likdamas tiem meklēt citam citu ar acīm. Rasina vārsmas vairs nestāstīja publikai par Tēzeja sievas mīlestību, bet stāstīja Viljamam par �iljetas mīlestību, un ēnainajos Grieķijas me�os viņa tam stāstīja par ēnainajiem Skotijas me�iem, un visi viņas mīlestības pilnie vārdi tika tik skaidri teikti mazajai, tum�ajai lo�ai, ka galvas no orķestra ik brīdi griezās atpakaļ, galvas no balkona liecās uz leju, greizsirdīgi urbdamās tum�ajā kaktā, kur sēdēja nevienam nepazīstams vīrietis, kura seju nevarēja lāgā saskatīt.

Viljams bija iegājis aktrisi apsveikt viņas ģērbtuvē; pēc pirmā cēliena viņa to palūdza iet projām, sacīdama:

� Nenāciet vairs, es negribu jūs redzēt �ā vienaldzīgā pūļa vidū... Gaidiet mani manā karietē pēc izrādes.

Otrajā cēlienā, mīlestības atklā�anas skatā, savas pa�as kaisles sagrābtai, Fostēnai uz mirkli pietrūka balss, bet publika aktrises dziesto�ajos �ukstos saklausīja tikai jūtu izsmeltas dvēseles satraukumu, un varbūt nekad vēl slavenā tirāde nebija atstājusi uz skatītājiem tik stipru iespaidu.

Sā cēliena un nākamo cēlienu laikā Fostēna joprojām savas lomas vārdus adresēja vienīgi Viljamam, tā ka visas nianses un visas intonācijas skatā, kurā notiek nemirstīgā atzī�anās mīlestībā un kaislē, bija domātas Viljamam. Viljamam tika sūtīts dvēseles pagurums, jūsmas uzplūdi, sirds straujums un aktrises lepnais prieks par kādas strofas izdo�anos, kas izlauzās no viņas mīlas pārpilnās sirds dzīlēm.

Bravo saucienus, aplausus, zāles satraukto trako�anu, ko izraisīja īstas kaisles patiesīgs tēlojums, traģēdijas aktrise nedzirdēja, neredzēja, nemanīja. Viņa visa piederēja vienam vienīgam cilvēkam, viņai neeksistēja nedz orķestris, nedz lo�as, nedz galerijas, nedz amfiteātris, nedz parters; viņai eksistēja vienīgi divas rokas baltos cimdos uz nolaistā lo�as re�ģa.

Fostēna, kā viņa lordam Ennendeilam bija solījusi, spēlēja viņam, vienīgi viņam, sagādādama sava iemīļotā patmīlībai lielāko gandarījumu, kādu vīrietim var dot aktrises mīlestība, aktrises, kura kā mīlestības dāvanu pasniedz tam savu talantu divi tūksto�i cilvēku klātbūtnē, kuru priek�ā viņa spēlēja, bet kuru it kā nemaz nebūtu bijis.

Izrāde turpinājās aizvien pieaugo�as skatītāju sajūsmas noskaņā un tai pa�ā laikā par lielu pārsteigumu un izbrīnu tiem, kas bija redzēju�i pirmizrādi. Tā vairs nebija mazliet me�onīgi jutekliskā aizvakardienas Fedra, Eiripīda Fedra, tā bija Rasina Fedra, mīlas ilgās tvīksto�a un kā dūdojo�a ievainota dūja, senseno civilizāciju pieklājīgā galma Fedra.

XXIII

� Ravo, uz mājām, un nesteidzies! � Fostēna sacīja savam ku�ierim.

Fostēna bija apsēdusies blakus Viljamam, un pat viņas zīda kleita �aukstot liecināja, ka �ī sieviete ir laimīga. Savas laimes pārpilni, viņi abi klusēja. Viņi baudīja to laisko saldkaisli, kāda naktī apņem mīlas pāri �aurā karietē ar to maigo un pieglaudīgo satraukumu, kas strāvo no viena uz otru, ar to mīksto magnētisko vienas miesas iekļau�anos otrā, vienas dvēseles otra dvēselē, iekļau�anos, kas ir neizbēgama �ai gurdajā koncentrētībā un karstajā tuvībā, kura rodas no sievietes drānu, sievietes siltuma pieskar�anās vīrie�a kājām. Tā ir tāda kā fiziska un garīga intimitāte, kas rodas īpa�ā pustumsā, kur garāmskrējo�ie laternu atspulgi, iespiezdamies pa karietes lodziņiem, it kā ķircinās ar sievieti, it kā strīdas ar brīni�ķīgo, uzbudino�o tumsu par viņas vaigu, viņas pieri, par kādu viņas tualetes sīkumu un uz mirkli parāda jums viņas noslēpumaino seju un acis, kas ir pilnas vijolī�u krāsas maiguma. Turklāt karietes �ūpo�anās, ieaijājot miesu un domu, un ik sa-kratī�anās liek viena galvai ļāvīgi uzticēties otra piedāvātajam plecam. Un bez viena vienīga mīlas vārda abi mīlnieki ļāvās lēnajai zirgu rik�o�anai. Viljams turēja Zilje-tas roku, neapzināti taustīdams tievos, vijīgos pirkstiņus, glāstīdams maigo, gludo, silti valgano ādu, un viņam �ķita, ka no �īs smalkās, labi koptās delnas viņā ieplūst daļiņa mīļotās sievietes dzīvības.

XXIV

Kad viņi bija uzkāpu�i Godedemoruā ielas savrupmājas otrajā stāvā, Viljams apstājās, bet aktrise viņam sacīja:

� Augstāk, draugs, �ovakar mēs ēdīsim vakariņas �kajītē�.

� Bet kā tad būs ar viesiem, kurus cienītā kundze �ovakar ielūgusi? � izmisuma pilnā balsī izsaucās Genego, stāvēdama pavērtajās ēdamistabas durvīs.

� Lai vakariņo bez manis!... Pasaki viņiem, ka esmu aizbraukusi uz Havru.,� ka man iegribējās redzēt �onakt gaidāmo vētru.

Iedama iemīļotajam pa priek�u, Fostēna viņu uzveda pa�ā aug�stāvā un ieveda istabā, kuras parkets, paneļi un plafons bija darināti no pulēta egles koka un kur stāvēja �aura jaunas meitenes gulta ar balta muslīna aizkariem.

� �eit ir mans stūrītis, kur es varu mierīgi mācīties un izstrādāt savas lomas. Un tai gultā guļ kāda mana draudzene, kas �ad tad iebrauc no provinces mani apciemot.

Pie kamīna, kurā dega gai�a uguns, stāvēja mazs galdiņ�, uz tā bija .uzliktas krevetes, auksta irbe, grozs ar Fontenblo vīnogām, divi granātāboli un pudele �ampanie�a � studenta un grizetes vakariņas.

� Es tā arī nepaguvu vēl pateikt, � izsaucās Viljams, � ka �odien jūs bijāt visdi�ākā aktrise pasaulē!

� �odien runāsim tikai par mūsu mīlestību, � Fostēna atbildēja, � bet pagaidiet mazu brītiņu.

Un viņa nozuda kādā istabiņā.

Viljams apsēdās kaktā pie kamīna, apskatīdams istabiņu, kurā, kad gaiss iesila, sāka izplatīties veselīga sveķu smar�a, un, redzot gultu ar baltajiem aizkariem, �o nevainīgo gultu, viņ� izjuta prieku un atvieglojumu, ka neatrodas Fostēnas un tās uzturētāja mīlas prieku istabā.

Pēc brī�a Fostēna ienāca ar peņuāru uz pleciem, me�ģīņu lakatiņu ap galvu, un lords Ennendeils uzreiz pazina, ka �is pats tērps �iljetai vienmēr bijis mugurā Skotijā, kad naktīs viņi abi bija sēdēju�i viņa pils terasē un aizrāvu�ies mēness gaismā tīksmināju�ies par baltajiem pāviem.

� Redziet, es to esmu saglabājusil � Fostēna sacīja, atvairīdama Viljama rokas, kurās tas gribēja viņu ieskaut.

Viņa piebilda:

� Vēlāk..� Esiet prātīgs... Tagad es jums pasniedzu vakariņas, milord.

Abi mīlnieki apsēdās pie mazā galdiņa un bez sulaiņu apkalpo�anas sāka ēst. Roku saskar�anās, kad viens otram pasniedza ēdienu, pilnīgā jūtu brīvībā radu�ās muļķī-biņas, jokojot par visu un par neko, dzīvesprieks, kas alla� pavada �ādas improvizētas maltītes, satrauco�ās div-vientulības spirgtā izjūta, tiekoties �ai �aurajā mansardā, � tas viss lika atcerēties vakariņas viņu jaunības dienu mīlestības laikā.

Abi ēda, viens otrā lūkodamies un viens otram smaidīdami.

Sai mīlnieku maltītes laikā Fostēna laiku pa laikam pēk�ņi nolaida dak�iņu, ko bija jau pielikusi pie mutes, un, mirkli iegrimusi vēro�anā, kas bija līdzīga svētsvinīgai sajūsmai, kādu mēs da�kārt redzam gleznās, �ukstēja, dziļi nopūzdamās gandrīz kā vīrietis, kas apbrīno sievieti:

� Cik jūs esat skaists, manu skaisto lord!

Un tie�ām, jaunais lords Ennendeils bija skaists. Skaists bija viņa zilo acu skumjais maigums, skaisti bija viņa zīdainie mati un bārdiņa, skaista bija viņa gai�ā āda ar savu caurspīdīgo nokrāsu, kāda mēdz būt vienīgi angļiem, skaists bija slaidais, staltais augums, kas reizē bija trausls un spēkpilns, � viņam piemita skaisto, gai�mataino rasu aristokrātiskais skaistums.

Un cik jocīga un burvīga izskatījās vīrie�a kautrība, apjukums un laimīgais apmulsums, saņemot sievietes izrādīto uzmanību, sievietes, kurai pirms stundas aplaudēja visa Parīze.

Un iemīlējies ārzemnieks nespēja atrast frāzes, nespēja atrast vārdus, lai atbildētu uz laipnībām un piemīlību, kas rotā skaistās, tīri franciskās mīlestības nopietnību.

Kad vakariņas bija paēstas un Viljams grasījās uzpīpēt, Ziljeta izņēma viņam cigareti no rokām, aizdedzināja un, ievilkusi vienu dūmu, ielika cigareti viņam mutē.

� Un tagad, mans skaistais lord, jūsu piedzīvojumus, visus jūsu piedzīvojumus kop� tās dienas, kad mēs �ķīrāmies.

Tad Viljams pastāstīja, ka tēvs aiz bailēm viņa, Viljama, mīlestības dēļ pret Ziljetu piespiedis viņu atstāt darbu Beļģijas sūtniecībā un izgādājis personiskā sekretāra vietu pie Indijas vicekaraļa; turklāt tas viss ticis nokārtots da�u nedēļu laikā, pateicoties tai varai, kāda Anglijas aristokrātu ģimenēs vēl aizvien ir saglabājusies tēvam pār dēlu. Viņ�, Viljams, esot aizrakstījis savai Ziljctai, bet tēvam uzticīgais sulainis vēstuli pievācis. Tad viņ� aiz izmisuma aizbraucis un nodzīvojis Indijā vairākus gadus, kas viņam liku�ies kā vesela mū�ība.

� Un melnais tīģeris?

� Kā jūs to zināt? Nu, tas bija tikai niecīgs ievainojums, liela skramba... laikraksti visu pārspīlēju�i.

� Parādiet man to vietu, man jāredz tāl

Un Fostēnas pirksti, palīdu�i viņam zem krekla, sāka taustīt viņa roku.

� Jūs nu gan esat tīrais bērnsl

Tad lords Ennendeils turpināja:

� Beidzot pēc trim gadiem man telegrāfiski paziņoja, ka tēvs ir miris... Es atgriezos Anglijā... un atradu visas jūsu vēstules saliktas kopā un aizzīmogotas vienā sainītī, lai tiktu nodotas man... Tas notika tie�i tai laikā, kad visas avīzes bija pilnas ar sludinājumiem par jūsu paredzamo debiju �Fran�u komēdijā�. Ta�u ar mantojumu saistītās darī�anas mani aizkavēja Anglijā... un es varēju būt Parīzē tikai nākamajā dienā pēc pirmizrādes.

Tad sieviete atlaidās uz paklāja pie viņa kājām un, uzlikusi rokas viņam uz ceļiem, skatīdamās tie�i acīs, vaicāja:

� Nu, bet turienes sievietes? Es gribu, lai jūs man par viņām pastāstātl

� Ak bajadērasl � lords Ennendeils pateica ar ironisku sajūsmu. � Ak, �īs mazās būtnes ir ļoti mīļas ar savām mazu meiteņu �ķelmīgajām sejiņām, baso kājiņu tipinā�anu, ar krāsainajām, caurspīdīgajām gāzes blūzēm, savām ap�miegtajām zīda biksēm, ar gredzeniem un spīgulī�iem greznotām rokām, ar zeltaini brūnajām pierēm un deguniem, kuros skan iekarinātas rotaslietas.

� Jā, jā, bet, par spīti �iem deguniem, esmu pārliecināta, mans skaistais lord, ka jūs tai zemē tikāt daudz mīlējis.

� Tur mīlējis? Nē, Ziljeta, � anglis vienkār�i atbildēja. � Es tur mīlēju vienīgi jūsu portretu... kaut gan domāju, ka jūs mani esat galīgi aizmirsusi!

Ziljeta strauji piecēlās no paklāja un, iekritusi klēpī Viljamam, kas viņu satvēra, tuvināja savām lūpām mīļākā lūpas un, strauji noskūpstījusi, teica:

� Nāc.

Un, acumirklī izģērbusies, izmētājusi pa istabu drēbes, Fostēna jau bija gultā, jaukā sievietes pozā: atspiedusies ar galvu pret elkoni, jau iepriek� izjuzdama nakts baudas, mazliet pavērtu muti, kas izskatījās līdzīga rozei, kuras dzīlē glabājās valga tumsa.

Visu nakti mīlnieki dega un tvīka, saslēdzoties un atraisoties no skavām, saliedējoties kopējā elpā skūpstos un nopūtās, kas tika izdvestas it kā nemaņā, pārejot no kaisla uzbudinājuma svētlaimīgā gurdumā.

No sievietes izlocītā auguma kā elektrība strāvoja kaisle, kā tīkams zibens spēriens tā ietriecās pa�ā vīrie�a būtnes dziļumā, dusot sievietes skavās. Un viņas jutekliskās mīlas uzplūdos bija gan jaunas meitenes naivs maigums, gan kurtizānes izlaidība � jaucās kopā atturība un nekaunība.

Pa vidu svētlaimīgiem �ukstiem, kas pavadīja baudas mirkļus, brī�iem pie viņas atkal atgriezās bērnība un no viņas cie�i sakostajiem zobiem izspruka vārdiņ� �māmiņ� � vārds, kas no sievietes mutes atskan arī tad, kad viņu nogalina.

Laiku pa laikam aiz bailēm no domas, kas slēpās viņas smadzeņu dzīlēs, viņa pēk�ņi Viljamu cie�i apskāva, neprātīgi aizsargādama ar savu augumu.

Un bezgalīgi skūpsti, skūpsti un atkal skūpsti.

Izkustot ilgsto�ajā glāstā, �o abu augumu saplūsme turpinājās līdz pat rītam; ekstāzes pārvērstā Ziljetas seja brī�am izskatījās nedzīva un mēles galiņ� viņas ugunīgajā mute bija auksts kā ledus.

Un mazās istabiņas pulkstenis, uz kura Fostēna bija uzmetusi savu lakatiņu, me�ģīņu aizplīvurots� ar tik�ķiem mēroja �ās nakts saldkaislās stundas.

XXV

Apsēdu�ies pie tā pa�a galdiņa, pie kura iepriek�ējā vakarā bija vakariņoju�i, abi mīlnieki patlaban grasījās ēst brokastis, kad ienāca Genego un nolika Fostēnai priek�ā vēstuli ar kādas Parīzes priek�pilsētas zīmogu.

Fostēna atplēsa vēstuli, izlasīja un pla�i ieplestām acīm izsaucās:

� Beidzot man ir miers! � un ar svinīgu �estu pasniedza vēstuli Viljamam.

Vēstulē bija rakstīts:

�Vakars. Viroflē stacija.

Ziljeta,

nogalināt lordu Ennendeilu � tas nebūtu līdzeklis Jūs atgūt, vai ne? Tad nu, ja priek� manis Ziljetas vairs nav, es nonāvēju sevi! Ta�u man negribētos, ka ar manu nāvi saistītais skandāls varētu skart Jūs, bet, kad Jūs saņemsit �o vēstuli, mani, izkritu�u no vagona, jau būs pārgriezu�i uz pusēm pretimbrauco�ā vilciena riteņi. Esiet mierīga, �o jautājumu es esmu pamatīgi izpētījis uz vietas, un Jūs ta�u zināt, ka es esmu praktisks cilvēks. Tātad tā būs veikli nostrādāta dabiska nāve, kam ar Jums nebūs nekāda sakara. Ak, Ziljeta, nebaidieties, es nedomāju Jums nekā pārmest! Bērnībā es biju trūcīgs, jaunībā neglīts vīrietis, viduvējs cilvēks, un ikdienas darbu ellē par saviem vienīgajiem, tiem sava mū�a gadiem, pēc kuriem es vairs nespēju dzīvot, zaudējis Jūs, es esmu parādā pateicību Jums, un es Jums pateicos par tiem. Visā savā mū�ā es esmu mīlējis tikai Jūs, vienīgi Jūs un kādu nabaga suni, kur� Jūs ļoti mīlēja un kuru Jūs tik labprāt glāstījāt. Jūs esat pārāk lepna, lai pieņemtu no manis jebkādu mantojumu, bet Jūs neatteiksities, ja es Jums novēlē�u Diku, un, pēc brī�a mirstot, es varē�u ar prieku domāt, ka tad, kad manis vairs nebūs, suns, ko mēs abi mīlējām, �ad tad gulēs Jums klēpī.

Ardievu.

Blan�erons�

Izlasījis pa�nāvnieka vēstuli, Viljams palūkojās Fostēnai sejā, un viņam kļuva gandrīz baigi, kad apjauta, cik vājas saknes atstāj no jauna iemīlēju�ās sievietes sirdī veca mīlestība.

� Sis vīrietis jūs pa īstam mīlēja, cienītā kundzei � lords Ennendeils sacīja ar aizkustinājuma pieskaņu balsī. � Jāaizsūta pēc viņa suņa.

XXVI

Da�as dienas pēc tam lords Ennendeils un Fostēna durvjusarga pavadībā apskatīja kādu no pārdodamajām lielām savrupmājām Fobūrsentonorē ielā.

Cauri parādes apartamentu anfilādei jaunais lords gāja, uz tiem gandrīz neskatīdamies, it kā iegrimis pats savās domās, ārējās pasaules priek�metiem garlaikodamies pievērsdams tikai izklaidīgu uzmanību, kā tas piederas anglim. Un durvjusarga paskaidrojumi par griestu augstumu, vērtīgajiem sienu apgleznojumiem un ģip�a apmetumiem izpelnījās vienīgi to, ka apmeklētājs uzmeta visam pavir�u skatienu, tikko paceldams plakstiņus.

Pārgāja uz otrā stāva apskati. Slēģi bija aizvērti. Kad durvjusargs vienu no tiem atgrūda vaļā, no loga tuvumā augo�ā liela koka zara atskanēja iztrūcināta �ivinā�ana.

� Bird¹⁷, � sacīja lords Ennendeils, pacēlis pirkstu, un viņa seja gai�i iemirdzējās, reizē pauzdama izbrīnu un iejūsmu.

Pēc tam angli atkal pārņēma flegmatiska vienaldzība, un apskates turpinājumā durvjusargs aizvien vairāk un vairāk zaudēja cerības.

Kad viņi gāja lejā, nabaga vīrs tomēr uzdro�inājās pateikt:

� Piedodiet, es aizmirsu cienītajam kungam un kundzei parādīt vēl �o istabu.

Un viņ� tos ieveda mazā istabiņā, kur stāvēja liela marmora vanna; marmors gan bija pavisam parasts.

� Bath), � sacīja lords Ennendeils, it kā mazliet izbrīnījies par �o negaidīto laimīgo atradumu, saņēmis rokas un palikdams brīdi stāvam, smaidot aplūkodams vannu.

Pacēlis acis, viņ� ieraudzīja, ka Fostēna jau ir gaitenī, viņa ātri soļoja, it kā no tā-bēgdama, un viņas muguru kratīja dīvaini sīki drebulī�i. /

Lords Ennendeils viņu panāca un gandrīz uztraucies vaicāja:

� Kas jums noticis, Ziljeta?

Fostēna, piespiedusi pie lūpām mutautiņu un ar mokām valdīdama trakus smieklus; atgrūzdamās ar elkoni, sacīja:

� Nerunājiet ar mani... Vēlāk.

Vēl atlika apskatīt zirgu staļļus. Labā iespaida iedro�ināts, kādu uz apmeklētāju bija atstājusi vanna, durvjusargs jau grasījās vērt muti vaļā un paskaidrot, cik �eit ir steliņģu utt., utt., bet, pamanījis angļu lorda sejā dziļu nicinājumu, nespēja ne vārda izrunāt. Tādu pa�u skatienu, kādu varbūt būtu varējis uzmest sava laika bur�uā stallim princis Kondē, kam bija izbūvēti staļļi Santiljī, lords Ennendeils uzmeta savrupmājas stallim, kurā viņ� ielūkojās, stāvēdams tikai durvīs, un, pavēries pa labi un pa kreisi, nozuda, atstādams durvjusargu ar cepuri rokā galīgi apstulbu�u dīvainā apmeklētāja dēļ.

� Ak, mans dārgais, ļaujiet ta�u man beidzot pasmieties, � sacīja Fostēna karietē, paraudamās mazliet sānis un dodama vietu mīļākam. � Tas sniedzas pāri maniem spēkiem, es vēl saslim�u ... �Bird!�

Un viņa atdarināja �estu, kādu lords Ennendeils bija izdarījis, redzot uzspurdzam gaisā putnu... �Bath!� � un viņa ķēmodamās atdarināja viņa vērīgo skatienu, aplūkojot vannu... � Jūs ta�u netikāt izrunājis vairāk kā tikai �os divus vārdus pa visu mājas apskates laiku... Ak, tie�ām jūs bijāt pārāk jocīgs... It kā no visa, ko jūs tur redzējāt, jūsu uzmanību būtu piesaistīju�i tikai �ie divi priek�meti... Tātad jūs esat nodomājis pirkt �o savrupmāju tikai putna un vannas dēļ, vai ne?

Un, zaudējusi nopietnību, ko gandrīz jau bija atguvusi, Fostēna atgāzās atpakaļ karietē: visa viņas seja bija vien-vienīgi smiekli, spurdzo�i skolnieces smiekli, kas apņēma

¹ Vanna. (Augi.) viņas burvīgo, apaļo cepurīti ar tādu kā pāva astes spalvu varavīksni.

Viņas mīļākais, kas sākumā bija mazliet apmulsis, pēc kāda brī�a sāka smieties līdzi savai mīļākai un beidzot pavisam labsirdīgi sacīja:

� Jā, dārgā, jums taisnība, tur manī atkal pārāk stipri izpaudās anglis... Ko lai dara! Turklāt jūs ta�u nezināt, ka mēs, pirkdami māju dzīvo�anai, kaut arī pilsētā, tomēr nevaram iedomāties �o māju bez kokiem, bez zaļumiem, un �is putns man pēk�ņi pateica, ka tas viss tur ir... Un vanna � tas liecina par to, ka visai mūsu tautai piemīt mazgā�anās mānija... Tikai varbūt es likos pārāk izbrīnījies, ieraudzīdams vannu fran�u mājā... Bet tagad runa vairs nav ne par vannu, ne par putnu... Un jūs jau arī vairs nesmejaties... Vai jums patiktu �ai mājā dzīvot?

� Kāpēc... Es būtu pārāk untumaina, ja... �ī ta�u ir viena no skaistākajām Parīzes savrupmājām.

� Es arī to atzīstu... par glu�i pieklājīgu... botes... es to galvenokārt gribu pirkt tāpēc, ka tur ir liels zemesgabals un varēs papla�ināt zirgu staļļus... Turklāt man patīk arī tas... es gribu, lai man būtu iek�ējais durvju-sargs kā Londonā... Redziet, tur ir ļoti liels lievenis... to var iestiklot kā verandu un pārvērst par durvjusarga mitekli... Tātad savrupmāja jums patīk un jūs esat ar mieru kaut vai rīt tajā pārvākties.

� Rīt... Jūs ta�u zināt, ka Francijā, pārdodot māju, jākārto formalitātes, kas prasa zināmu laiku.

� �ī savrupmāja ta�u tiek izīrēta vai pārdota, vai ne? ... Es to noīrē�u un pēc tam nopirk�u... Mans pilnvarotais visu nokārtos.

XXV11

Nebija pagājis ne mēnesis, bet mīlnieku pāris jutās tā, it kā jau daudzus gadus būtu nodzīvojis savrupmājā, kas bija restaurēta, pārtaisīta un pārkārtota, pieskaņojoties Londonas dzīves para�ām, un tajā mita liels skaits kalpotāju � saskaņā ar angļu stilā iekārtotu māju.

Verandā, kas tika no jauna izbūvēta savrupmājas lievenī, uzturējās iek�ējais durvjusargs, kura vienīgais darbs bija nospiest zvana pogas, kas bija savienotas ar apkalpotāju istabām, virtuvi un vestibilu.

Priek�namā pie maza galdiņa, uz kura stāvēja tintnīca un sudraba paplāte vēstulēm, pastāvīgi atradās footman jeb livrejas sulainis, mati viņam bija nevis pūderēti kā ku�ieriem, bet izbalināti ar spāņu balinātāju, un viņ� sē dēja lielā atzveltnes krēslā ar milzīgiem sānu balstiem galvai, atzveltnī, kas radies tais laikos, kad sulainim bija jāsagaida kunga pārnāk�ana no nakts sēdēm lordu palātā Bet uz konsoles starp spo�ajām drēbju sukām alla� varēja redzēt namatēva platmali ar sniegbaltu oderi un līdzās platmalei niedres spieķi un pāri izejamo cimdu, kas izstiepti un izspīlēti izskatījās pēc miroņa roku ģip�a atveidojuma.

Blakus priek�namam bija parlour, pieņemamā istaba, nopietna telpa kailām sienām, istaba tādu cilvēku pieņem�anai, kuri netika uzskatīti par līdzīgiem namatēvam, � piemēram, tirgotāju, mākleru, ārstu, veterināru pieņem�anai.

Apkalpo�anai pie galda bija vesels pulks apkalpotāju ar da�ādiem speciāliem uzdevumiem, un visu �o pulku izrīkoja butler (ekonoms), tāds kā sava veida mājzinis, vīna pagraba atslēgu glabātājs, kur� to vien darīja, kā deva rīkojumus, un kur� nevalkāja livreju.

Bija arī pārvaldnieks, kas kārtoja visus naudas rēķinus ar kalpotājiem, � kaut kas līdzīgs sekretāram.

Bija personiskais kambarsulainis, visnoturīgākais kalpotājs mājā, tāds, kuru nomaina tikai svarīgu mājas iek�ējo pārmaiņu gadījumos, kalpotājs, kas pārvalda divas vai trīs valodas � katrā ziņā itāļu un vācu valodu, retāk fran�u valodu, � cilvēks, kuram uztic visus intīmos pakalpojumus, kur� pilda kurjera pienākumus ceļojumu laikā un noskaidro, vai viesnīcās, kurās domāta apme�anās, ir tub¹⁸.

Tur bija arī boy, gadus se�padsmit vecs zēns, kas Fostē-nai aizstāja pā�u un pildīja sabiedriska rakstura uzdevumus.

Tāpat arī bija vesels bars sievie�u~kārtas kalpotāju, kuras izrīkoja house�keeper², melnā kleitā ģērbusies matrona; bija veļas �uvēja un otrā istabene, kas da�reiz aizstāja Genego, un vēl vesels spiets chamber-maids³ mazām tauriņ-veida aubitēm galva, kalpoņu, kuru uzdevums bija istabu kop�ana; bet virtuvē rosījās kāds pusducis veselīgu sievie�u ar skaistām, baltām rokām.

Un beidzot zirgu staļļi, kas bija pilnīgi atsevi�ķa saimniecības ēka, � stajļi ar savu staļļmeislaru, varenu personu, kuras uzdevums bija zirgu pirk�ana, seko�ana iek�ējai disciplīnai un kuras personiskajā rīcībā bija ekipā�a un zirgs; tur bija arī pa�a kunga ku�ieris, kas ar savu ģimeni dzīvoja atsevi�ķā dzīvoklī un vadāja tikai savu kungu, braukdams atpakaļ ar aug�up paceltu priek�ējo stiklu, kolīdz kungs bija izkāpis no ekipā�as; bez tam vēl � kundzes ku�ieris, kas vadāja tikai kundzi; bet zemāk par �īm trim cienīgajām personām ņudzēja vienkār�ais pūlis � milzīgs skaits zirgu pui�u ar skotu cepurītēm galvā, vestēs ar listrīna piedurknēm, un viņi alla� staigāja svilpodami un bija neredzami visiem savrupmājas iemītniekiem, sākot ar milordu un beidzot ar viņa zemāko kalpotāju.

Durvjusargs bija izraudzīts no visgarākā auguma vīrie�iem.

Priek�nama foot man's bija izraudzīts no pa�iem skaistākajiem jaunekļiem.

Staļļmeistars bija izraudzīts no divkājainajiem ar vislīkākajām kājām.

Tā bija vesela mājas ļau�u saime, kurā ikvienam bija sava specialitāte, kā, piemēram, pīpju piebāzējam Indijā, un ikvienam piemita kaut kas no automātam līdzīga un barga priestera, kas kalpo ritu pilnā reliģijas kultā, kurā glā�u un �ķīvju maiņa tiek veikta mistērijas svinīgumā. Tā bija vesela mājas ļau�u saime, kas savu darbu veica klusēdama, ar koncentrētu cienīgumu un aukstu etiķetes svinīgumu, kāds piemita Luija XIV krekla pasnieg�anas ceremonijai, kad karalis posās uz gulētie�anu.

Pāreja no bur�uā dzīves uz �o grezno aristokrātisko vidi Fostēnu neap�ilbināja un nesniedza ne apmierinātas godkāres reiboni un pat ne sevi�ķu prieku. Būdama aktrise, viņa bija pieradusi pie teātra uzvedumu pilīm, turklāt viņa bija mazliet rada Parīzes ielas zēna gamēna sugai, kas vairāk sliecās pazoboties par lielas bagātības labvēlību nekā par to brīnīties. Aktrisi tas viss tikai izklaidēja kā brīnumaina dekorāciju maiņa, kā uzjautrino�s jaunums, kā jokpilns apvērsums. Kā viņa pati izteicās, viņai �ķita, ka viņa dzīvo ļoti amizantā �ķīnietībā�.

XXVIII

Tad nu abi mīlnieki sāka klaji izrādīt savu mīlestību un di�oties ar to Buloņas me�ā lepnās ekipā�ās, parādoties visās pirmizrādēs pirmajās rindās, baudīdami savu nesātīgo laimi, ierodoties ballēs un labdarības koncertos; mazliet plātīgi viņi izrādīja sevi dārgās izpriecu vietās, saceldami skaudīgas ziņkāres pilnas baumas, kas rodas ap laimīgiem mīlniekiem, kuri parādās bagātības spo�umā.

Tomēr tas viss bija tikai viņu mīlestības ārējā, izrādāmā puse: � kolīdz viņi atgriezās savā savrupmājā, viņu dzīve atkal pārvērtās divvientulībā. Londonā vīrietis, kam ir nepieļaujami sakari, nevienu nepieņem savas mīļākās mājā un nekad ar viņu nerādās sabiedrībā. Dzīvojot Francijā, kļuvis par sauszemes iemītnieku, �is vīrietis iedro�inās ar mīļoto sievieti rādīties sabiedrībā, bet, saglabājot savas dzimtenes para�as, nepieņem nedz draugus, nedz radus mājā, kas nav laulāto draugu māja. Tātad lords Ennen-deils nevienu nepieņēma, un visa kuplā savrupmājas kalpotāju saime grozījās milzīgajā, tuk�ajā ēdamistabā ap vienu sievieti un vīrieti, kas sēdēja pie galda vieni pa�i. Un savrupmājas durvis tika atvērtas tikai pēc brokastīm, tai stundā, kad namatēvs Anglijā mēdz pagodināt savus viesus, izrādīdams tiem savus zirgu staļļus, un kad Fostēnas mīļākais nespēja pārvarēt vēlē�anos izrādīt saviem tautie�iem angļu zirgus un ar prieku mazliet noniecināt fran�u zirgus � zirgus, kas �mū�īgi ceļas uz pakaļkājām�.

XXIX

Tātad tā bija vīrie�a un sievietes divvientulībā, kas ilga no rīta līdz vakaram un turpinājās arī ļau�u vidū, kad viņi bija izgāju�i no mājas, � tik ļoti viņi piederēja viens otram. Tā bija divvientulībā, kurā mīlo�ā sieviete ne mirkli negarlaikojās, bet ārzemnieks vīrietis visu laiku jutās kā noreibis no Parīzes slavenās kurtizānes miesas un dvēseles, no vispilnīgākā mīlas baudas avota, kāds vien iedomājams zemes virsū. -

XXX

Fostēna bija vidēja auguma, drīzāk maza nekā liela, un no visas viņas miniatūrās būtnes smalkajām un slaidajām, garenajām līnijām, kas vērta viņu nedaudz vāju, dvesa elegance. Viņai bija tas mānīgais vājums, kad ar krūtīm, kā mēdza teikt astoņpadsmitajā gadsimtā, kārtī-gam vīrietim varēja aizpildīt abas delnas, arī gū�as viņai bija kā tuklai sievietei, bet pārējie ķermeņa locekļi bija saglabāju�i graciozas un jaunavīgas meitenes formas. Viņai bija viena burvīga īpatnība, kas tagad jau sāk izzust, � glīti slīpi pleci, un, kad viņa bija dekoltēta, muguras maigajā izliekumā pie plecu sākuma bija redzamas divas smaidīgas bedrītes. Viņas apgaroti bālā āda uz sejas metās tikko manāmi sārta, bet uz krūtīm un uz rokām tā kļuva matēti balta, kāda da�reiz mēdz būt tum�matēm ar baltu ādu, � tas ir silts bezasiņu baltums, ar kādu Ticiāns gleznoja savas mīļākās krūtis. Tam visam klāt tum�i kastaņbrūni mati, kas cirtojās uz deniņiem, kur sazarojās zilas dzīsliņas, izliekta, domās starojo�a piere, mazs, gudrs deguntiņ�, kuram nepiemita nekas traģisks, mute ar izsmējīgi uzrautiem kaktiņiem � maiga un ironiska mute, kas da�kārt palika pusatvērta ar sastingu�u statujas smaidu... ne visai pareizi sejas panti, pavisam mūsdienīgi, tīri parīziski, bet sejas izteiksme bija dzīva, mū�am mainīga, un acis � valdzino�i burvīgas.

Acis Fostēnai bija pelēkas vai, pareizāk sakot, nenosakāmas nokrāsas � viņas acīm bija jūras viļņa krāsa, kas mainās atkarībā no tā, kas �ai vilnī atspoguļojas, � vai nu tum�s mākonis, vai gaismas stars, � vienlaikus tum�as un gai�as acis, acis, kuras slikts garastāvoklis padarīja melnas un gandrīz ļaunas, toties prieks, simpātijas un mīlestība padarīja zilas un pavisam maigas.

Lūk, tāds skatiens bija Fostēnai! Un visā viņas būtnē, kam piemita cēlums un nevainojama �estu harmonija, alla� trīsuļoja kaut kāda kustība, kustība, kuru pat miera stāvoklī saglabā virves dejotāju krusti.

XXXI

Tomēr pati lielākā �ās sievietes burvība slēpās viņas savdabīgumā. Viņa patika, viņa valdzināja ar nepieredzētu savas sievi�ķības izpausmi. No saskares ar lietām un cilvēkiem viņa saņēma īpa�us, pati savus iespaidus un reaģēja uz tiem negaidīti, neparasti, savādāk nekā citas sievietes. Viņa redzēja, Juta un mīlēja pavisam īpatnēji. Taisnību sakot, sievietes, kas dzimu�as un uzaugu�as bur�uāziskā vidē, itin visas, maza vai liela, ir pilnīgi vienādas, un viņu jūtas, �ķiet, ir safabricētas pēc viena parauga. Atsaucoties uz ārējiem notikumiem, labi audzināta vai tikpat kā labi audzināta sieviete izrāda riebumu, maigumu, līdzcietību, pat kļūst histēriska, it kā darbodamās pēc programmas, kas paredzēta viņas �ķirai visiem dzīves gadījumiem, turklāt noteiktos rāmjos un robe�ās, kuras viņa nekad nepārkāpa. Visām �īm sievietēm jebkura dvēseles kustība ir sekundāra, izkoriģēta, nogludināta, padarīta pieklājīga, un visām, izņemot mazas nianses, kas rodas temperamenta vai sevi�ķas nervozitātes dēļ, viss norit glu�i vienādi, despotiski uzspiests ar pieklājības likumiem, kas apslāpē un izdzē� individualitāti. Visām �īm sievietēm, pat visgudrākajām, ir jau uz priek�u izveidoju�ies vienādi priek�stati par visām parādībām pasaulē, priek�stati, kas radīti pēc gataviem �abloniem, pēc nodrāztu patiesību krājumiem, pēc kārtīgu cilvēku katķisma. Viņas nedrīkst nekā izrādīt uz āru, ne to, kas viņās dumpojas, saceļas, neganti vandās viņu smadzenēs, ne to, kas varētu likties dīvains, nedabisks, ekscentrisks, � vārdu sakot, kas at�ķirtos no tā, ko domā viņām līdzīgās sievietes. Tā audzinā�anas apstrādātas, tā iegro�otas laikā, kad veidojās viņu pirmās jūtas un domas, �īs sievietes ir tik bezcerīgi vienā das un veco civilizāciju pārsātinātajiem bagātniekiem � saviem vīriem un mīļākiem � nedod nekā tāda, kas tos varētu izraut no apātijas, spēcīgi sapurināt, uzjautrināt, izklaidēt. Un ar to izskaidrojams, ka daudzi vīrie�i no augstākajiem sabiedrības slāņiem nodibina sakarus ar sievietēm no zemākajiem slāņiem.

Turpretī Fostēnai bija tas asums un tā sul generis', kas piemīt sievietēm no vienkār�ās tautas, un Fostēna tāda vēl bija palikusi, joprojām cienīdama svaigus dārzeņus un augļus un vienkār�us gaļas izstrādājumus, kā, piemēram, desas, un viņai patika uguņo�ana, patika atrasties vienkār�ās ballītēs un Parīzes priek�pilsētu gadatirgos. Savas izcelsmes dēļ viņa bija saglabājusi sevī brīvāku jūtu uzliesmojumu, dabiskāku iespaidu uztveri, nemaskētu jūtu izpausmi, mundrumu, pikantumu, nabaga cilvēka jautro omu, nabaga, kur� nav zaudējis �īs īpa�ības pat vieglā dzīvē. Viņā bija jūtams paātrināts dzīves pulss, darbīgas, nemierpilnas mutuļojo�as dzīves, kuras ritmu nenoteica augstākās sabiedrības dāmu slimīgs, mākslīgs

¹ Savdabība. (Lai.)

uzbudinājums, bet noteica strauju, karstu un vēl jaunu asiņu rite, dzīves, kurā bija tik daudz dzīvīguma, ka jau saskar�anās ar viņu reibināja, darīja cilvēkus runīgus, pļāpīgus un asprātīgus.

Un, ja viņai, tapat kā visām sievietēm, da�reiz saniķo-jās nervi, tad �īs lēkmes bija daudz negantākas nekā citām sievietēm, toties tās itin drīz pārgāja, izbeigdamās ar kādu nerātnību.

Ta�u, būdama sieviete, kas nākusi no vienkār�ās tautas un saglabājusi da�as vienkār�ās tautas īpa�ības, tai pa�ā laikā Fostēna bija izredzēta būtne, apveltīta ar īstu di�ciltību, un pēk�ņi parādīja to augstāko gara un miesas eleganci, kas nav iemācīta, bet neizprotamā kārtā iegūta kaut kādas intuīcijas ceļā un ne vienmēr sastopama pat cilvēkiem, kas dzimu�i aristokrātiskā vidē. No puiciskas nerātnības viņa pārmetās uz liegiem smiekliem, no rupja piktuma uz pa�as izdomātu, mīlīgu joku, no pārmērīga straujuma uz izmeklētāko toni, izpērkot kādu plebejisku vārdu vai izdarību ar savu grāciju, izsmalcinātību, ar savdabīgu daiļumu; un, ja viņai uznāca vēlē�anās, kā toreiz pie māsas, iedzert lakricsaknes degvīnu, tad viņa to dzēra no Venēcijas kristāla glāzes � vārdu sakot, atklādama ik dienas un nakts stundā sare�ģītu un daudz�ķautņainu dabu, pamī�us kļūdama drīz hercogiene, drīz grizete.

Ar viņu pastāvīgi notika pārmaiņas, metamorfozes, pārveido�anās, un �ī sieviete, alla� itin kā atjaunodamās, vienmēr modināja pret sevi mīlestību, vienmēr būdama citāda. Turklāt aplamības, nerātnības un jūtīgums, kad to nemaz negaidīja, prasme asprātīgi izsmiet pa�ai sevi, neparasta izdoma un izsmalcinātība mīlas lietās, ne no viena nepatapinātas domas, glu�i jauni vārdi, straujas un ātri gaisto�as izjūtas, kuras viņa izpauda bez kādām ceremonijām, � tas viss Fostēnā bija sajaukts kopā ar mazas meitenes nezinā�anu, nezinā�anu, kurā viņa atzinās ar tik burvīgu vientiesību, ka gribējās viņu noskūpstīt.

Tā, piemēram, reiz, kad Fostēna rakstīja vēstuli teātra direktoram un Viljams, to lasīdams pār viņas plecu un pamanījis divas trīs ortogrāfiskas kļūdas, lūdza, lai viņa vēstuli pārraksta, viņa burvīgi iecirtīgā balsī atteica:

� Nē, nosūtī�u tā, kā ir. Tā būs dabiskāki

Bet tā pati būtne, kas rakstīja tik kļūdaini, rakstīja kā pagāju�ā gadsimta sieviete, dievi�ķi izteica savas domas, un neviens visā pasaulē neprata tā apburt cilvēkus, tā iekarot cilvēkus un padarīt tos par savu īpa�umu, kā to panāca viņa ar savu burvīgo sabiedriskumu un vēl varenāku �armu, kas izstaroja no visas viņas piemīlīgās būtnes.

XXXII

Piedevām Fostēnai vēl piemita īpa�a savaldzinā�anas spēja: būdama apveltīta ar sievi�ķīgu mākslinieces taktu, viņa prata atklāt sev tuvā vīrietī kaut ko vērtīgu, kaut ko pievilcīgu, kādu tikai tam vien piemīto�u īpa�ību, kuru tas pats ļoti bie�i nemaz neapzinājās un par kuras atklā�anu palika viņai uz visiem laikiem pateicīgs, it kā viņa to būtu apveltījusi ar �o vērtīgo un pievilcīgo īpa�ību. Viņa tie�ām bija apveltīta ar smalku uztveres spēju, viņa uzreiz ievēroja cilvēkā to apslēpto īpa�ību, to reto īpatnību, to acīm neredzamo skaistumu, kas cilvēkā slēpjas, tos nemanāmos, bet valdzino�os sīkumus, kas visai bie�i ir slepens mīlestības ierosinātājs. Balss vibrācija, smaida apgarotība, rokas vai kādas citas ķermeņa daļas daiļums pēk�ņi atdzīvojās, draudzenes vai mīļākās izcelts. Atklājusi kādu pievilcīgu garīgu vai fizisku īpa�ību cilvēkos, kurus viņa mīlēja, Fostēna iedvesmojās, iedegās, sajūsminājās, kā mēdz iedvesmoties, iedegties, sajūsmināties par kādu gleznu vai statuju, un izpauda savu apbrīnu īsās, glaimojo�ās frāzēs mīlīgā balsī, kas iespie�as pa�ā sirdī, mazliet apreibu�as sievietes balsī, sievietes, kura tomēr nepateiks nekā muļķīga un kura patīkami kairina vīrie�a godkāri. Un savā aizrautībā par visu eleganto, kaut arī tas izpaustos niecīgākajos sīkumos, viņa da�reiz nonāca tik tālu, ka iekarsusi bija spējīga sākt pārliecināt cilvēku, kas lieliski pagatavojis trifeļu salātus, ka �is cilvēks ir ārkārtīgi apdāvināts.

Ar �iem tīkamajiem glaimiem Fostēna ieguva tādu varu pār vīrie�iem tāpēc, ka viņas sajūsma bija patiesa un atklāta, ka tajā nebija jūtams nedz iepriek�ējs nodoms, nedz viltus, nedz aprēķins, bet ka tā bija spontāns un glu�i dabisks jūtu izplūdums, ko izrāda cilvēks, kas ciena visu skaisto, izmeklēto, pilnīgo cilvēka dabā, � jūtu, kas �ai sievietē izpaudās eksaltētos un jūsmīgos vārdos.

XXXIII

Pagāju�ajā gadsimtā kāds anglis esot mīlējis fran�u kurtizāni, un �ās mīlestības kaislais maigums reiz brīni�ķīgā vasaras naktī licis viņam izrunāt �o skaisto frāzii �Neskatieties uz to tik cie�i, mana mīļā, es ta�u nevaru jums to uzdāvināt!� Viņa mīļākā bija skatījusies uz zvaigzni.

Lorda Ennendeila mīlestībā dro�i vien būs bijis kaut kas no to laiku kaislības, bet �ai abpusējā aizrautībā, kas ^-radusies mūsu dienās, it kā atdzīvojās astoņpadsmitā gadsimta mīlnieku jūtas un kvēlā lorda Elbermeila uzticība viņa apburo�ajai Lolotai.

Un lielās savrupmājas klusumā, smar�ā, ko viesa mirsto�ās puķes, kuru mīkstā ziedlapiņu bir�ana uz konsoļu marmora atzīmēja nemanāmo laika riti, abi mīlnieki rokrokā sēdēja viens otram blakus, pavadīdami ilgas stundas lieglaimes pilnā far niente' svētlaimīgā savstarpējā dievinā�anā, stundas, kad grūti pat runāt.

Maigi rokas spiedieni, laisku smaidu apmaiņa, pavisam rāma saldkaisle, mēma laime, un pēc garām pauzēm vīrie�a atzinība, kuru viņ� nezināja, kā izpaust, lauzās no sirds uz lūpām, un viņ� it kā lūgdamies jautāja:

� Vai jūs nekā nevēlaties, Ziljeta?

� Nekā.

Un atkal iestājās klusums, puķes smar�oja vēl stiprāk, glāsti un skavas kļuva cie�ākas, smaidi un skatieni alkai-" nāki, kad atkal pēc garas pauzes klusumu pārtrauca jauns jautājums, izteikts gan citiem vārdiem, bet joprojām tas pats:

� Vai jūs kaut ko negribat, Ziljeta?

� Nekā.

Un �ie divi vīrie�a jautājumi un divi sievietes �nekā� bija viss mīlnieku dialogs.

XXXIV

Angļu mīlestība nav pļāpīga, nav valodīga, nav daiļrunīga, tā neizpau�as vārdos, neizplūst nedz valdzino�os vārdos, nedz skaistu frā�u �ivinā�anā, nedz mīļvārdiņu bārstī�anā. Puritānisms izdzinis no angļu valodas skaistās Romeo un D�uljetas vārsmas, katolicisms nīdējis gadsimtu maigo mīlas frazeoloģiju, un tagad protestantam anglosaksim savas �mīlas liesmas� izteik�anai ir tikai valoda, kurā viņ� runā ar Strenda prostitūtām un kuras rupjība ar savu cinismu pārspēj visu pasaules tautu ne-

¹ Nekā nedarī�anas. (It.) ķītros izteicienus, vai arT Tenisona* stila valoda, kas ir pa pusei mistiska, pa pusei mietpilsoniska, pataupīta britu laulātā pāra askētiskajai mīlestībai. Anglim nav mīlestības vārdnīcas. Un, sastopot to pie fran�iem, savas stingrās audzinā�anas dēļ un aiz pieraduma pie savas vīri�ķīgās valodas fran�u mīlestības vārdnīcā viņ� atrod terminus, vārdus, galda lūgsnas, kurās nav nekā vīri�ķīga, kurās ir kaut kas bērni�ķīgs, kaut kas trubadūrisks^ tai pa�ā laikā, kad Svifta stila ironija*, kas vienmēr slēpjas angļa dvēseles dzīlēs, liek viņam iek�ēji zoboties par �o �viltus svētulīgo valodu� un pat nicināt tautu, kas �o valodu lieto.

Angļi vispār izturas nievīgi pret liekvārdību, un viņiem piemīt tāda kā kautrīga atturība, kas, starp citu, pelna cieņu, � tā viņiem liedz izteikt savu mīlestību skaļiem vārdiem.

Attiecībās ar kurtizāni francūzieti viņ� ir noslēgtāks nekā francūzis, ne tik atklāts pret savu mīļāko, nedalās ar to savās domās un jūtās, neielai� to savā iek�ējā pasaulē � paliek ieslēdzies savā vientulībā kā vēss novērotājs.

Ta�u �o klusē�anu, �o vaļsirdības trūkumu anglis izpērk ar dziļo cieņu un aizkustino�i naivu jūsmo�anu, ar savu padevību � padevību, ar kādu izturas pirmo reizi iemīlējies jauneklis, un ar lielu pieklājību, kādu izrādīja veco laiku di�ciltīgie kungi pret netiklēm, � vārdu sakot, ar visiem tiem sīkumiem, kas glaimo kritu�as sievietes apslēptai godkārei par tās nostādī�anu līdzās citām sievietēm. Tā, piemēram, Fostēna bija ārkārtīgi un īpa�i pateicīga lordam Ennendeilam kaut vai tikai par to vien, ka tas viņu nekad neuzrunāja ar �tu� citu cilvēku klātienē, it kā arī viņa piederētu pie augstākās sabiedrības, kurā laulātais pāris uzrunu ar �tu� uzskata par guļamistabas valodu.

Anglis, kur�, pat viskarstāko jūtu pārņemts, pret sievieti, kas nav viņa likumīga sieva, vienmēr izjūt kripatiņu nicinā�anas un gandrīz nekad nespēj to noslēpt, pavisam citādi � un tā ir tīri angliska īpa�ība � izturas pret sievietēm, kas atrodas Fostēnas stāvoklī. Slavenās dejotājas, slavenās dziedātājas, slavenās komēdijas aktrises, slavenās traģiķes Lielbritānijas aristokrāti uzskata par augstākas �ķiras būtnēm, par sievie�u dzimuma pārstāvēm, kas stāv pāri pērkamās mīlas pasaulei; sabiedrība viņas uzņem kā lēdijas, un viņas tiek pieņemtas pilīs ar lielu svinīgumu, kā to prasa angļu etiķete un kā tiktu pieņemts kāds Jorkas hercogs. Tātad gadās, ka angļu vīrie�u kaislība pret �īm sievietēm iegūst pavisam citu raksturu. Tas ir gandrīz vai dievinā�anas kults, fiziska un reizē ideāla mīlestība, jutekliski sentimentāli sakari, kas noris mū�īgā rokas skūpstī�anā un menuetam līdzīgās mīlas pantomīmās.

Ta�u anglis zem vēsuma un prātīguma maskas, pēc savas dabas būdams visai izlaidīgs, bie�i vien �ādos erotiski sentimentālos sakaros, kad viņam ienāk prātā kāda rupji jutekliska iegriba, iet pie prostitūtām, ne mirkli nedomādams, ka tas kaut kā aizskar, tā teikt, viņa laulātā drauga uzticību mīļotajai sievietei. Un lords Ennendeils �ai ziņā darīja tāpat kā viņa tautie�i.

XXXV

Kādu vakaru, kad notika izrāde, izmantodama diezgan garo intervālu starp Teramena stāstu un Fedras uznāk�anu piektajā cēlienā, Fostēna sēdēja sava ģērbtuvē.

Tais gados �Fran�u teātra� aktieru ģērbtuves bija ļoti vienkār�as. Dīvāns, uz kura var izstiepties un atpūsties pēc ļoti grūtas lomas, trīs �etri draņķīgi atzveltnes krēsli, da�as aktrises fotogrāfijas lomās, kurās viņai biju�i panākumi, piespraustas pie tapetēm, kas maksāju�as astoņpadsmit sū rullī, da�reiz ģip�a krū�utēls, apvīts ar izbalēju�u mākslīgo puķu vainagu, kas pārvests no kādas triumfālas turnejas pa provinci, � tādas bija pelēkās, trūcīgās istabiņas mēbeles un rotājums.

Vēl nebija pienācis tas laiks, kad ģērbtuves pārvērtās par buduāriem, par retumu muzejiem, par ateljē, kā, piemēram, Kruazetas jaunkundzes* ģērbtuve ar stilā ieturētiem grezniem drapējumiem, kā Loidas* jaunkundzes ģērbtuve ar acis priecējo�iem Ķīnas �ķīvjiem pie sienām, kā Samarī* jaunkundzes ģērbtuve ar oriģinālo plafonu, kas darināts no japāņu vēdekļiem, kā tādas un tādas jaunkundzes ģērbtuve ar rokoko, ar terakotas, ar gleznotāju impresionistu skicēm un ar Forēna* uzmetumiem.

Fostēna bija pirmā, kas sāka pārveidot �Fran�u teātra� ģērbtuvju iek�ējo iekārtojumu, un �ai pasākumā viņai draudzīgi palīdzēja mazais Lizī, liels senlietu uzok�ķerē-tājs un pircējs, kas viņai bija sadāvinājis gandrīz pusi no mākslas priek�metiem, kuri greznoja viņas mazo viesistabu, un nopirka viņai otru pusi par apbrīnojami lētām cenām. Platonam viņ� tai sadabūja kādā braucienā pa Itāliju mazu Tjepolo* � kādas milzīgas, spo�as Venēcijas pils apoteozes skici, kas ar savām lieliskajām proporcijām atgādināja to Lemuāna* gleznotā Versaļas plafona baldahīnu, kas redzams Luvras muzeja loga ambrazūrā. Un sienu tapsējums � tam Lizī Lapa ielā bija sameklējis Zuijī veclaiku audeklu, kas bija iz�ūts aplikācijām, kā tas senos laikos tika darīts, un ierāmēts zobainā ietvarā. Sis tapsējums nelīdzinājās nevienam citam un bija liels retums visā pasaulē. Izskatījās, it kā sienas būtu noklātas ar nezin kādu audumu, pa kura gai�i brūngano fonu plūst viegli iezilgana iz�ķīdu�as cietes nokrāsa, � ar audumu, kas dievīgi mirdzēja lampu gaismā, kas izcēla iz�uvuma reljefu un radīja savdabīgu efektu. Un kā priecināja acis sienu piemīlīgie, jautrie apgleznojumi, kas attēloja monumentālas dārzu kāpnes, terases ar balustrādēm, kolonādes, ko daļēji aizsedza ziedo�as kokrozes, baltas, ro�ainas, spilgti sarkanas un dzeltenas.

Turklāt mazais Lizī bija pierunājis Fostēnu nopirkt pie Vidalanka kādu lielu mēbeli, kas aizpildītu visu viņas ģērbtuves mazā salona dibensienu, � mēbeli ar trim spoguļu panno, kura sānu daļas būtu atveramas kā trip-tiha panno, kas jaunajai sievietei deva iespēju redzēt sevi no visām pusēm tikpat kā spoguļu istabiņā. Tas bija īsts mākslas darbs, darināts no sarkankoka ar apzeltītām bronzas plāksnītēm, un Zakobs �o spoguli bija taisījis imperatorei Zozefīnei.

Tovakar mazais salons bija ļau�u pilns, un lords Ennendeils, kas tais dienās, kad Fostēna spēlēja, visu vakaru pavadīja teātrī � vai nu zālē, vai aktrises ģērbtuvē �, atspiedis galvu rokā, kas bija uzlikta uz kamīna marmora plāksnes.

Draugu bija sanācis tik daudz, ka, tiklīdz ieradās jauns apmeklētājs, kāds no iepriek� atnāku�ajiem bija spiests no ģērbtuves iziet, un uz mazās taburetes līdzās Fostēnas atzveltnim � taburete bija domāta favorītiem � visu laiku mainījās cilvēki, tur uzturēdamies tikai da�as minūtes. Pa�laik tur sēdēja dāmu �profesors�, kas no jauna bija iemantojis aktrises labvēlību un patlaban centās panākt tās solījumu ierasties viņa nākamajā lekcijā.

� Saprotiet, vienkār�a cepurīte un atbilsto�s ūdrādas ka�ociņ� � un tērps gatavs! � viņ� sacīja aktrisei, celdamies kājās un dodams vietu kāda liela laikraksta redaktoram, kas bija nodomājis rīkot labdarības koncertu un ieradās lūgt Fostēnu, lai viņa būtu tik laipna un uzņemtos tirgo�anos pie viena no galdiņiem. Avīzes redaktoru uz taburetes tūlīt pat nomainīja mazais Lizī, kuru lords Ennendeils galīgi necieta, it kā tas būtu bijis Fos-lēnas mīļākais.

Sai ģērbtuvē Fostēna vairs nebija tā sieviete, kas bija bijusi Sentonorē priek�pilsētā vai jebkur citur, � sieviete, kuras skatiens, smaids, iemīlējusies sejas izteiksme piederēja vienīgi viņas mīļākam. �eit, �ai siltajā kaktiņā, tā sakot, pa�ā teātra klēpī, viņā atkal pamodās kaut kas no agrākās Fostēnas un no aktrises, kas koķetē ar itin visiem. Viņas acīs neviļus iedegās izaicino�as uguntiņas, viņas smaids mazliet kaut ko solīja, parastais draudzīgais rokasspiediens izvērtās par maigu glāstu. Viņa pēk�ņi pārvērtās par liela vēriena kurtizāni, par sievieti, kas uzmanīgi un aizplīvuroti modina vīrie�os iekāri, tādējādi atbilzdama savam uzdevumam, savai mīlnieku radītājas lomai. �eit, �ai ģērbtuvē, Fostēna pēk�ņi zaudēja savu mierīgo stāju, savu rāmo savaldību un parasto nopietnību, kļūdama drud�aini piemīlīga, viņas grācija kļuva ķircino�a, asprātība � izaicino�a. Vārdu sakot, viņa pārvērtās tādā kā kurtizāniskā, visiem pieejamā sievietē, un tas sagādāja īstas mocības viņas mīļākam, kaut viņ� par to neteica ne vārda.

Un tad pēk�ņi pūzdams un svīzdams ģērbtuvē iebruka kāds resns vīrs. Dzeltenie cimdi viņa tuklajās rokās gandrīz plīsa pu�u �uvēs, pulksteņķēde bija izvērta cauri svārku pogcaurumam, garās, krāsainās kaklasaites abi gali kuļājās uz baltās vestes a la Robespierre, uz āru izspiedies vēders bija iespīlēts starp kājām melnās biksēs, kuru spo�ā metāla poga draudēja nupat, nupat notrūki Visus grūstīdams un piespiezdams mukt malā, �is pretīgais, subjekts devās pie Fostēnas un uzkliedza viņai parupjā balsī ar ekspansīviem un skaļiem smiekliem, kas raksturīgi zemas kārtas cilvēkam:

� Nu, kā labi klājas? Vai vēl pazīsti?

Un biju�ais līdzgaitnieks no Parīzes priek�pilsētu teātrī-�iem uzsāka ar aktrisi draudzīgu sarunu, kas bija atbaido�i familiāra, un ikvienā �ās sarunas frāzē bija dzirdams vārdiņ� �tu�.

Pēc viena �āda �tu� lords Ennendeils sāka nervozi grozīt pirkstos porcelāna tasīti, kas izskatījās pēc porcelāna

olas �aumalas, ap ko apvīts bambusniedres pinums, un tasīte pēk�ņi izkrita viņam no rokām un saplīsa.

� Vai, cik neveikls!... Viņ� saplēsa, manu skaisto tasīti.., tasīti, ko es nopirku Kleronas jaunkundzes ūtrupē.., Tā man bija tik dārga! � Fostēna sacīja, pienākdama pie kamīna un mēmā izmisumā raudzīdamās uz lauskām, kā bērns mēdz raudzīties uz saplēstu rotaļlietu.

� Es jums uzdāvinā�u citu, mana dārgā.., vēl skaistāku! � lords Ennendeils atbildēja.

� Ir gan tie bagātnieki!... Viņi domā, ka visu var nopirkt par naudu... Kaut vai jūs man dāvinātu zelta tasi!

Un aktrise sāka rūpīgi uzlasīt lauskas Fedras tunikā, pabāzusi zem tās delnu un izveidojusi bedrīti.

� Es tomēr uz jums ļoti dusmojos... Un es jums aizliedzu turpmāk aiztikt manas lietas, � viņa izmeta pus-raudulīgi, piktā balsī.

Sās izskaidro�anās laikā aktierītis palika iespītīgi stāvam un pat atļāvās ieteikt kādu fajansa trauku salīmē-tāju, bet tad lords Ennendeils nomērīja viņu ar tik saltu skatienu no kājām līdz pat galvai, ar tādu' skatienu, ka resnītis pēk�ņi apmulsa un, drausmīgā satraukumā noskatījis sevi no aug�as līdz apak�ai, kā cilvēks, kur� kādā salonā pārsteigts pamanījis, ka viņa apģērba pogas nav kārtībā, klusēdams pakampa savu apaļo cepuri un nozuda, pat neatvadījies no Fostēnas.

� Jā, mans skaistais senjor, jūs esat loti neveikls, turklāt ne visai laipns �odien! � Fostēna pēc brī�a atkal ierunājās, nejuzdamās visai ērti sava vecā skatuves biedra apmeklējuma dē] un lūkodama novērst mīļākā uzmanību ar vienu no tiem maigajiem strīdiem, kādus sievietes tik prasmīgi prot sarīkot līdzīgos gadījumos.

� Ziljeta, es nezinu... bet jūsu seja, jūsu balss, kad jūs �eit runājat ar citiem...

� Nu, kas tad ir ar manu seju... ar manu balsi?

� Turklāt, kad es dzirdu kādu vīrieti sakām jums �tu�... tas iet pāri maniem spēkiem... Mani sagrābj vēlē�anās viņu nosist! � lords Ennendeils turpināja, neatbildējis uz mīļākās jautājumu.

Tas bija sacīts ļoti klusi, bet lorda sejā pēk�ņi parādījās gai�matainiem piemīto�a asa cietsirdība.

� Tādā gadījumā, mans draugs, tā tie�ām nebija prātīga doma iemīlēties aktrisē!

Tai mirklī pavērtajās ģērbtuves durvīs iespraucās Ra- , ga�a āksta seja, un viņ� nomurmināja Pridoma* intonācijā �ādu frāzi:

� Daiļā dāma, vai drīkst ielauzties pie jums?

Lords Ennendeils piecēlās un, asi aizcirzdams durvis, sacīja:

� Piedodiet, man ar Fostēnas kundzi ir lieti�ķa saruna.

To izdarījis lielā dusmu uzplūdā, ko nebija spējis savaldīt, angļu lords, labi audzinātais cilvēks, pāris rei�u novaidēja: �Vai! Vai! Vai!�, it kā �o nepieklājību būtu izdarījis kāds cits, un tad, pagriezies pret mīļāko, sacīja:

� Cienītā kundze, vai viņ� jāsauc atpakaļ? Vai jūs vēlaties, lai es viņam atvainojos?

Aktrise paraustīja plecus, izrādīdama, ka Raga�s viņai ir pilnīgi vienaldzīgs, tad, piegājusi klāt mīļākam, saņēma to aiz rokām un, pieliekusies klāt, sacīja:

� Mīļais draugs, vai jūs nezaudējat prātu?

� Nē, es tikai esmu greizsirdīgs.

_ � Uz ko?

� Uz visiem!

� Pat uz publiku varbūt?

� Arī uz publiku! � Fostēnas mīļākais nopietni atbildēja. '

� Tādā gadījumā pieprasiet, lai es tūdaļ atstāju teātri!

� Ziljeta, es no jums nekā neprasu... Ja es cie�u, tas skar mani, vienīgi mani.

Zvans, kas aktrisi aicināja uz skatuvi, neļāva viņai atbildēt.

XXXVI

Fostēna guļ uz dīvāniņa, neapģērbusies, nesukātiem matiem, viņa ir sliktā omā, saspīlētiem nerviem. Noraizējusies, iegrimusi savās domās, viņa neatbild uz lorda Ennendeila mīlestības pilnajiem izvaicājumiem, un beidzot viņ� at�ķir kādu no lielajiem angļu laikrakstiem, kur lasāmā var pietikt veselai nedēļai.

�- Tātad jūs nezināt? � pēk�ņi ierunājas aktrise, uzsizdama ar delnu pa laikrakstu, kas nokrīt uz grīdas. � Tātad jūs nezināt, ka teātris man ir viss? Citiem vārdiem sakot, ka es nevaru iedomāties, kā es varētu nodzīvot dienu, ja nezinātu, ka vakarā spēlē�u... Jūs, angļi, nesaprotat, kas ir aktiera kaislība uz savu darbu... Un jums dro�i vien liktos pilnīgi dabiski, ja es pamestu skatuvi tikpat viegli, kā mēdz pamest tabakas veikalu?

� Bet es ta�u nekad neesmu no jums to prasījis, Ziljeta.

� Tā tik vēl trūka, lai jūs no manis to tie�iem vārdiem būtu prasījis... Ak, mans mīļais, par spīti visai manai mīlestībai pret jums, es tomēr būtu spiesta jums pateikt: �Nē, tūksto�kārt nē!� Liela aktrise, tāda kā es, tik viegli no skatuves neaizieti... Jā, tie�ām jūs man to tik noteikti neesat lūdzis, tomēr...

� Es to ne vien neesmu no jums lūdzis, bet pat... Un es ļoti labi saprotu, ka mana mīlestība nespēj aizpildīt tuk�umu, ko jūsu dzīvē radītu aizie�ana no teātra... Pat ja jūs pati gribētu to pamest, es darītu visu, lai jūs aizturētu.

� Jā, protams, jūs darītu visu, lai mani tur noturētu... Vīrie�i tie�ām ir apbrīnojami radījumi... Bet, ja katru reizi, kad es spēlēju, jūs izskatāties tāds, it kā atrastos bērēs...

� Ak, atkal atgādinājums par vakardienu...

� Ja tikai tāpēc, ka es pret kādu esmu laipna, jūs uzreiz, izsakoties traģēdijas valodā, sākat just greizsirdības mokas!

� Nu, mana mīļā...

� Ja jūs plē�at tases, kad mani kāds uzrunā ar �tu�!

� Mana mazā Ziljeta...

� Un, beidzot, jūs ta�u pats man esat teicis, ka jums sagādā cie�anas, kad publika man aplaudē... Vai jūs to esat teicis vai neesat?

� Es biju netaisns... bet es jums apsolu, ka tas vairs neatkārtosies.

� Un jūs domājat, ka ir liels prieks redzēt sev blakus cietēju... kura cie�anas ir tikpat kā mū�īgs pārmetums... cietēju, kas visu laiku jums it kā saka, ka jūsu mīlestība nav spējīga kaut ko upurēt... vārdu sakot, ka jūs esat bezsirde... Nē, mans mīļais, tas viss ir ļoti nepatīkami.

Un ar negodīgumu, kāds piemīt sievietei, kad viņa ir iekaisusi, Fostēna, sagrozīdama mīļākā atbildes, prata tām pie�ķirt glu�i pretēju jēgu, pēc tam viņa sāka piesieties viņa sejas izteiksmei, viņa �estiem un turpināja strīdu, iepīdama tajā pavisam nepiederīgas lietas un vēl ilgi �austīdama sarunbiedra klusē�anu ar saviem kareivīgajiem uzbrukumiem.

XXXVII

� Kas tad viņa tāda ir? � Fostēna vaicāja kādam lorda Ennendeila tautietim, kas, nepārtraukdams sarunu ar savrupmājas saimnieku, ar vislielāko uzmanību apskatīja zirga kāju, līdz beidzot izlaida to no rokām.

Tas bija tie�i tas laiks, kad tika apskatīti staļļi, kas nupat bija sakopti ar tādu rūpību, kas raksturīga angļu staļļu rūpīgajai sakoptībai. Trīs citcitai virsū uzliktas da�ādu krāsu masas: pirmā no dabiskās krāsas pītiem salmiem, otrā � zaļa, līdzīga mājas livreju krāsai, tre�ā � ap�ūta ar sarkanu apmalīti, rēgojās laukā no pakai�u apak�as un, cita pār citu paceldamās, veidoja jautru gai�u toņu harmoniju. Viss stallis bija nokaisīts smalkām jo smalkām smiltīm un ieslēgts krāsainu smil�u ietvarā, bet vidū � no krāsainām smiltīm � bija izveidots sens dzimtas ģerbonis jeb, pareizāk sakot, vienkār�āks ģerbonis, tā teikt, vairāk it kā mājas ģerbonis, bez kokgriezumu rotājumiem, bez pēra mantijas, bez heraldiskiem balstiem, reducēts ģerbonis � tikai vairogs un devīze.

- � Jūs jautājat, kas viņa tāda ir? � anglis atkārtoja, pagriezdamies pret Fostēnu.

Un viņ� tai nosauca kādu aktrisi, kas tika daudzināta par asprātīgāko Parīzes sievieti. Un viņ� piebilda:

� Nu jā, kā es nupat sacīju savam draugam... man, protams, gribējās kļūt par viņas mīļāko... ta�u tas man nebija galvenais... Es vēlējos, lai man ar viņu būtu bērns... pēctecis, kurā apvienotos tā velni�ķā fran�u asprātība, kas slēpjas �ās burvīgās sievietes smadzenēs, un tas �līdzsvars�, kas ir manī, Lielbritānijas pavalstniekā. Jūs ta�u saprotat, ka �āds savienojums būtu ļoti oriģināls... ļoti interesants... ļoti neparasts... �ī iedoma jums varbūt liksies tīri angliska, vai ne?... Ta�u sare�ģījumu radīja tas, ka viņa labprāt vēlējās, lai es kļūstu viņas mīļākais... bet viņu nepavisam neinteresēja, lai es kļūtu tēvs.

� Un jums tā arī neizdevās viņu pārliecināt?

� Nē, beidzot izdevās... ar lielām pūlēm, ar diplomātiju un naudu... bet bērna tomēr nebija... Man ir �ēl, ak, cik ļoti man �ēl, ka eksperiments neizdevās.

Fostēna atstāja abus draugus pie zirgiem, bet pati devās uz stable�yard', kur tika turēta vesela kolekcija vis-

¹ Pagalms staļļa priek�ā. (Angl.) visādu sugu suņu, un paņēma rokās Diku, mazo Blan�erona sunīti, kur� aiz prieka sāka skaļi riet, un aiznesa to uz viesistabu, kas tagad ar stikla galeriju bija savienota ar staļļiem.

Un tur, ar vienu roku izklaidīgi glāstīdama suni, ar otru viņa at�ķīra traģēdiju �Andromaha�*, kurā viņai drīz bija paredzēts tēlot Hermionas lomu.

Viesistabā ienāca lords Ennendeils; aktrise joprojām lasīja.

� Mans draugs jums dro�i vien likās visai oriģināls? � izmeta Fostēnas mīļākais.

Sākumā Fostēna nekā neatbildēja, bet pēc kāda brī�a aizvēra grāmatu un, it kā jautājumu nebūtu dzirdējusi, sacīja:

� Tātad jūsu tautie�i iemīlas tikai aktrisēs?

� Tie�ām, pie mums tas notiek itin bie�i.

� Un jūs domājat, ka viņi mīl sievieti?

� Ko jūs ar to gribat teikt?

� Vai viņi mīl sievieti sievietes pa�as dēļ?

� Nu... runājot par mani...

� Nē, es jums saku, � pēk�ņi izsaucās lorda Ennen-deila mīļākā, iekarsusi nogrūzdama zemē suni un sākdama nikni staigāt pa istabu, � es jums saku, viņi mīl nevis sievieti, bet viņas talantu... jā gan, viņas talantul � Un Fostēna augstprātīgi paraustīja plecus. � Savā mīļākā viņi mīl... pūļa aplausus, laikrakstu reklāmas, salonu cildinājumus... troksni, ko tās saceļ... Bet sievieti?

� Es domāju, ka mīlu sievieti, � sacīja lords Ennendeils.

� Vai jūs par to esat dro�i pārliecināts? � izsaucās aktrise, pieiedama viņam klāt un gandrīz bargi lūkodamās acīs.

Tad pēc īsa klusuma brī�a viņa lēnām izrunāja:

� Jūs esat tāds pats kā visi citi... Ja es pamestu skatuvi, pēc pusgada jūs mani vairs nemīlētul

� Bet jūs ta�u, Ziljeta, nepametat skatuvi... kāpēc tad jūs atkal...

� Pareizi... Jums ir taisnība, � viņa sacīja, piepe�i nomierinājusies, bet vēl aizvien ar pierē ievilktu tum�u pārdomu ēnu. � Vai zināt, aiziesim kaut kur, darīsim kaut ko... Jūs ta�u zināt, ka �odien es esmu brīva... Aizvediet mani pusdienās uz kādu krodziņu... �odien jūsu lielā savrupmāja uzvēdī skumjas... Man vajag tikt prom no �apzeltītajiem vairogiem�, kā sacījis kāds prototips �Bīstamajā me�ā�. Un pēc tam aizbrauksim �ovakar uz kādu mazu teātri... ne uz bulvāriem... uz kādu priek�pilsētas teātri... Jā, man gribētos uz Grene-Ies teātri... Tur tik smieklīgi spēlē!

XXXVIII

Jau divas nedēļas Fostēnu bija pārņēmis pretīrunā�anas gars, viņa no rīta līdz vakaram strīdējās ar lordu Ennen-deilu par visu, ko viņ� teica, � gan par gaidāmo laiku, par izbraucamo ekipā�u, par to, ko ēdīs brokastīs vai pusdienās.

Tas sākās tā: vispirms nikni �ūpojās kājiņa tuk�ajā telpā, pēc tam divas trīs reizes elkoņi piespiedās pie ķermeņa un ro�ainā sejas āda metās pelēka, bet lūpas nervozi raustījās, it kā liegdamas runāt; un tomēr � par spīti visiem pūliņiem savaldīties � pēc brī�a no sievietes mutes pār mīļāko bira asi, nicīgi, indīgi vārdi, izrunāti ar �ņāco�u ironiju kā Kamillas lāsts*, vārdi, pēc kuriem lūpas atkal aizvērās, bet kājiņa atkal sāka kulstīt tuk�umu.

Aktrise gaidīja atbildi. Atbilde nenāca.

Tad, lai piedabūtu mīļāko zaudēt savaldību, lai izvestu no pacietības, lai izdabūtu atbildi un izraisītu skandālu, kas bija nepiecie�ams viņas iek�ējam uzbudinājumam, viņa no jauna uzsāka kaitinā�anu, dzēlienus un nelikās mierā, tādējādi spēdama izsmelt pēdējo pacietības kripatiņu: tā vien �ķita, ka viņa ir nozvērējusies novest lordu tik tālu, lai tas viņai iesistu. Bet, tā kā lords Ennendeils viņu �ēloja tikpat kā mazu bērnu, viņ� neņēmās ar mīļāko strīdēties, bet atzina sevi itin visā par vainīgu, Fostēna sapīkumā trūkās aug�ā no krēsla un satriekta, kā nelaimīgs, apspiests upuris devās uz savu istabu, nikni aiz-cirzdama durvis.

Vēlāk, pēc neilga brī�a, viņa nāca atpakaļ, it kā nekas nebūtu bijis, un atkal pret mīļāko atgriezās mīlestība, kas bija tik aizkustino�i maiga.

Bet pēc stundas viņa atkal sāka plosīties dusmās.

Sīs untumainās garastāvokļa maiņas, �ie nervozitātes uzliesmojumi, �īs slimīgās nenosvērtības izpausmes � visas �īs ārējās pazīmes norādīja uz Fostēnā norito�o dvēseles cīņu, un da�urīt viņa iznāca ar apņēmības pilnu stāju un amizanti lielīgu sejas izteiksmi, kā sieviete, kas pieņēmusi kādu noteiktu lēmumu; citurīt viņa izskatījās salauzta un viņas gurdajā apmulsumā jautās pilnīgs apņēmības trūkums.

Teātrī lords Ennendeils savā nepastāvīgajā un untumainajā mīļākā novēroja tādus pa�us straujus garastāvokļa lēcienus. Ik vakaru viņa sastrīdējās un salaba ar direktoru. Katru dienu sabārās ar kādu kolēģi, kurai jau nākamajā dienā aizsūtīja kādu dāvanu. Ar kuru katru sāka koķetēt tikpat kā ielasmeita un tad pēk�ņi pret sarunu biedru kļuva tik atturīga un ledaini auksta, ka viņa dedzība uzreiz atsala. �Fran�u komēdijā� pēdējā laikā visi cits cilam jautāja, kas īsti notiek ar viņu traģēdijas aktrisi.

XXXIX

� Jūs �ovakar esat mazliet aizkavējusies, mana dārgā, � lords Ennendeils sacīja Fostēnai, kad tā pārnāca mājās.

� Mazliet? Pat krietni, � Fostēna atbildēja, uzmetusi acis sienas pulkstenim, un, steig�us atbrīvojusies no cepures un apmetņa, uzsvieda tos uz dīvāna.

� Ak, Ziljeta, cik jūs �ovakar esat skaista.., Jums brīni�ķīgi piestāv �is tērps... Turklāt jūsu sejā redzama gai�a laimes sajūta... Kaut kas labs un priecīgs,.. Indie�iem �im gadījumam ir īpa�s izteiciens. Viņi mēdz teikt tā: seja, kurā mirdz laba darba skaistums.

_� Nevar būt � vai tie�ām mana seja ir tik nesmalk-jūtīga, ka visu izrāda?... Bet iesim tūdaļ ēst pusdienas, esmu ļoti izsalkusi.,, Par to, kā esmu pavadījusi dienu, parunāsim vēlāk.

Viņi iegāja ēdamistabā.

� Ko jūs uz mani tā skatāties? Taisni kā bērns, kas skatās uz kūku.

� Jūs izskatāties burvīgai

Aktrise tie�ām izskatījās burvīga. Viņa bija melnā tērpā � melna bija viņas iemīļotā krāsa �, bet �is tērps, gandrīz viscaur no melnām me�ģīnēm, �ķita viegls, gaisīgs un klāja ar caurspīdīgu, tum�u dūmaku viņas ro�aino ādu. Un uz �ā melnā fona ņiebura sirdsveida izgriezumā starp krūtīm bija redzama ko�i sarkana neļķe, kas vēl vairāk izcēla krū�u matēto baltumu.

� Nu, mīļā Ziljeta, vai jūs tomēr nepastāstīsit, ko jūs �odien darījāt? � lords Ennendeils iejautājās pusdienu laikā.

� Vēlāk... vēlāk... gan es jums vēl apnik�u ar savu stāstu... Bet es labprāt �odien izdzertu glāzi �ampa-nie�al � Fostēna sacīja, mazliet pagriezdama galvu uz virssulaiņa pusi.

Nesatraucamais virssulainis, kas nekustīgs kā statuja stāvēja pie bufetes, tērpies melnā frakā, pamāja kaut kur sānis tikko manāmu �estu, pēc kura aktrises iegriba nonāca vīna pagrabā pie kāda vīna pagraba pārziņa palīga.

Un starp diviem �ampanie�a malkiem Fostēna laiku pa laikam nolieca galvu un, ar �o kustību vēl vairāk padziļinādama ņiebura izgriezumu, ieelpoja neļķes smar�u.

� Cik jauka �ī asā smar�a... � viņa sacīja. � Man tik ļoti tā patīk... Vienu gadu... kad es tikko biju sākusi strādāt teātrī.,, es taisīju arī mākslīgas puķes... Un tad es vienmēr savās neļķēs ieliku vienu krustnagliņu... Nu, vai jūs jau paēdāt?

Izgāju�i no ēdamistabas, abi mīlnieki devās uz viesistabu un apsēdās pie kamīna. Lords Ennendeils pievērsa mīļākai jautājo�u skatienu, kas it kā sacīja: �Tātad?� Bet mīļākā uzjautrinājās par viņa ziņkāri un klusēdama smaidīja, vēlēdamās to paildzināt. Pēk�ņi viņa piecēlās, piegāja klāt mīļākam un, aplikusi ap kaklu rokas, pie-kļāva to sev tuvu, tuvu klāt, lai tas varētu just neļķes smar�u viņas ņiebura izgriezumā.

� Pasmar�ojiet un pasakiet, kas tā ir par smar�u, � viņa sacīja lordam Ennendeilam.

� Neļķes, � viņ� atbildēja, pieskardamies ziedam ar lūpām.

� Un vēl?

� Jūsu ādas!

� Muļķīti! Vai tie�ām jūs nesajūtat kādu citu smar�u, jūs, kas lielāties, ka jums ir tāda o�a kā me�onim?

� Ak jā.., Es tā kā jūtu sandalkoka smar�u.

� Beidzot!,,, Zem neļķes ir kaut kas priek� jums, paņemiet.

Maigi pieskardamies tikai ar pirkstu galiem, lords Ennendeils izvilka kādu vēstuli un to atplēsa, bet Fostēna, atkal kļuvusi nopietna, sacīja:

� Tā ir tās vēstules kopija, kuru es �orīt nosūtīju �Fran�u komēdijas� direktoram... Tagad dro�i vien tā jau būs nodrukāta vakara laikrakstos.

� Kā! Jūs to izdarījāt manis dēļ, mana Ziljeta! � izsaucās lords Ennendeils, �igli pārskrējis ar acīm vēstulei.

� Tā liekasl � Fostēna atbildēja draiskā intonācijā.

� Jūs izstājaties no trupas... Jūs aizejat no teātra... Jūs pametat �o panākumiem pilno dzīvi! Tā ta�u ir aplamība... Vai jūs esat labi apdomājusi?

� Nē... Apdomā�anās nav nekāds labais padomdevējs sirds lietās.

� Jā, jā... Tas ir neapdomāts solis, par ko es jūs mīlu vēl vairāk, bet...

� Var jau būt, tomēr no �ā nepārdomātā soļa es neatkāp�os.

� Ak, man bail, saprotiet mani, Ziljeta, man bail, ka, jums pietrūks dū�as līdz �ā upura galam.,, ka jūs kādudien to no�ēlosit.

� To nekad nevar zināt.., Bet ja līdz tam, kamēr pienāks tā diena, un tā nepienāks vēl rīt... ja līdz tai dienai es jutī�u, ka jūs esat laimīgs, pavisam laimīgs.,, egoistiski laimīgs, kādi vēlas būt.,, vīrie�il

Un viņa nopūtās ar smaidu acīs un skumjām balsī.

� Jā, tie�ām, tad �is jūsu laimes laiks izpirks visas manas vēlākās no�ēlas.

Iestājās klusums, tad vīrietis smagi piecēlās un dziji izjustā balsī sacīja sievietei:

� Tātad, Ziljeta... jūs esat ar mieru kļūt mana sieva.

� Jūsu sieva, Viljami � Fostēna �ukstēja, uz mirkli piecēlusies no krēsla, uz kura bija sēdējusi, un atkal atslīga tajā atpakaļ pusaizvērtām acīm, pavērtām, it kā skūpstam sniegtām lūpām, ar to vāri laimīgo izteiksmi sejā, kāda mēdz būt sievietēm, kad viņas redz jauku sapni.

� Jūs esat ar mieru, vai ne? � lords Ennendeils atkārtoja.

� Nē, mans draugs, � mirkli klusējusi, viņa atbildēja.

� Kāpēc ne?

� Kāpēc?... Tāpēc, ka tas nav iespējams.

� Bet ja es to gribu, cienītā kundze!

Fostēnai pēk�ņi izsīka spēki, viņa nekā neatbildēja, tikai rokas satraukti sarāvās, it kā viņai tiktu nodarītas fiziskas sāpes.

� Es jūs lūdzu uz ceļiem! � sacīja mīļākais, apbērdams Fostēnas rokas ar skūpstiem.

� Ak, es jūs lūg�us lūdzu.,, pa�ēlojiet mani, nespiediet mani runāt.., Ir lietas, kuras es negribu, kuras es nevaru stāstīt... Ja es būtu bijusi tikai Blan�erona mīļākā!,,.

■� Man viss vienalga, itin viss! � lords Ennendeils dedzīgi izsaucās.

� Bet man nav vienalga, � Fostēna iebilda. � Jūs nezināt, kāda ir mūsu, nabaga meiteņu, dzīve, meiteņu, kas nāk no vienkār�ās tautas, kad viņas iekļūst teātrī... un da�reiz ir spiestas krā�ļoties ar saberzta ķieģeļa smalkni... Nē, jūs nevarat ne iedomāties, cik liela tai laikā ir mūsu nabadzība, mūsu trūkums, cik liela ir mūsu atkarība no teātra direktora un no citiem!... Un nav neviena cilvēka, kas mūs atbalstītu, aizstāvētu, aizsargātu... un ap mums ir no�ēlojama suņa dzīve! Ak, ap�ēlojieties, nelieciet man atcerēties!... Turklāt, būsim atklāti, mūsu darbā, kur mēs mū�īgi degam kā drudzī, da�reiz mūsos ielavās pats nelabais, un tad... Paraugieties tur uz to portretu, � un Fostēna norādīja uz viņa tēva cieto un augstprātīgo seju, kas raudzījās uz viņiem no portreta pie sienas, � pajautājiet viņam, ko viņ� domā par priek�likumu, ko nupat man izteicis viņa dēls... Kļūt par jūsu sievu, jūs sacījāt... Nē, es negribu, ka jums būtu no manis bērni... Ak, bērni! � un viņa tā iesmējās, ka �ais smieklos skanēja sāpes. � Bērni!... Bet vai tad mani nav skārusi neauglība tāpat kā visas kurtizānes!... Redziet, mans draugs, � viņa turpināja ar maigu sarūgtinājumu balsī, � mēs neesam dzimu�as, lai kļūtu par likumīgām sievām, mēs varam būt tikai mīļākās, un es jums piederē�u uz mū�īgiem laikiem... vismaz tik ilgi, cik jūs gribēsit.

Un, mezdamās sava mīļākā skavās un piekļaudamās viņa krūtīm drud�ainā afektā, ar lielām mokām valdīdama asaras un cenzdamās atgūt dabisko balsi, Fostēna turpināja:

� Esiet tik mīļ�... Nepieminēsim to vairs un parunāsim mazliet par savām lietām. Mums ta�u draud tiesas process, jo es esmu lauzusi līgumu, un man �ermuļi skrien pār kauliem, kolīdz paraugos uz to zīmogpapīru... Bet tas vēl nav viss, tagad mani sāks apsēst da�ādas oficiālas personas, kas dienu un nakti mani ņemsies pierunāt, lai es atsakos no. sava lēmuma... Jāmūk prom no Parīzes... . mums jābrauc uz da�iem mēne�iem uz ārzemēm. Tad nu tā: jūs ta�u iesit vakarā uz Anglijas sūtniecību... Bet es apciemo�u savu māsu, kuru jūsu dēļ pēdējā laikā esmu pavisam pametusi... Jūs ta�u zināt, ka es vienmēr visu atlieku uz rītdienu.

Un Fostēna sāka gatavoties ciemos ie�anai, bet lords Ennendeils palika sē�am dziļi iegrimis atzveltnes krēslā un bija tik skumj�, tik skumj�, ka, piegājusi jau pie durvīm, viņa atgriezās, lai to noskūpstītu.

� Kur jūs gribētu braukt... uz ārzemēm?

� Kur vien vēlaties.

XL

Fostēnas māsa, tērpusies zilā ka�mira mājas kleitā ar balta ka�mira piedurkņu atlokiem un kabatiņām, kupliem svītraina Indijas muslīna volāniem, kas apņēma roku del-mus kā sidrabainām putām, bija nodarbināta ar zelta zivtiņas baro�anu, metot tai sadrupinātus nūdeļu gabaliņus. Viņas seja bija ēnā.

Kad aktrise ienāca guļamistabā, Sirsniņa pacēla galvu no spo�ās burkas, kurā nelaimīgais slīpēta stikla Debiro* no kārās zivtiņas astes cirtieniem meta kūleņus, un ironiski uzsauca māsai:

� Ak tu tā esi... Par tevi jau nu gan dzird brīnumlietas... Tu atkal esot ieķērusies... un tavos gados... un pametot teātri �ā �ingli�meņa� dēļ... Ir gan vientiesīgas �īs fantāzijas pārņemtās sievietes... O, es nemaz ne�aubos, ka gultā viņ� ir traki jauks, tas tavs anglis... un tik smuks, velns parāvis! Līdzīgs tiem glītajiem sve�valodu skolotājiem, kas traucē miegu internātu jaunavām. Bet...

� Vai zini, mana mazā Marija, katrs savu dzīvi iekārto pēc sava prāta, � Fostēna strupi atbildēja, pārtraukdama māsas garo tirādi. � Vai Karsonaks ir mājās?

� Aizbrauca... Uz Briseli... pa�laik viņ� atjauno beļģiem kādas savas vecas lugas uzvedumu.

� Bet tu esi izģērbusies... Varbūt gribēji iet gulēt?

� Nē, es gaidu mīļāko.

� Vai tas joprojām ir nelaimīgais Plunk�ķis?

� Plunk�ķis!.., Nu jau būs vesela mū�ība, kop� ar viņu viss ir cauri... Viņu aizsūtīja uz siltām zemēm... jā, jā, viņ� ir Itālijā... Parīzē ir pārāk mitrs klimats... Viņ� nespēja �eit uzņemt pietiekami daudz dzīvsudraba! Vai zini, viņ� dabūja pliķi ļau�u pilnā teātrī... Bet �ogad vīrie�i netiecas pēc divkaujas.., Varbūt tāpēc, ka ir pārāk auksts laiks!

� Kas tev �ovakar lēcies?

� Nekas... �ī ir mana mīlas satik�anās stunda!

Un, piegājusi pie kamīna, kurā vēl liesmodamas dega akmeņogles, Sirsniņa apsēdās jāteniski uz krēsla, atsegdama virs ceļa melnā zīda zeķē ieautu kāju ar ķir�u krāsas plī�a prievīti, uz kuras spīdēja markazīta sprādze. Turpat sēdēdama, paņēmusi no marmora galdiņa kaut kādu flakonu, viņa atvēzējusies izlēja �ķidrumu uz kvēlojo�ām oglēm, no kurām istabā uzreiz pacēlās benzosveķu mākonis, kas būtu spējis apdullināt veselu pulku. Ar tādu kā saltu niknumu bikstīdama ar kruķi smar�īgo liesmu, viņa sacīja:

� Man patīk asas smar�as.

Pēc tam skarbā balsī turpināja:

� Nē, tas vairs nav Plunk�ķis. Esmu metusies uz citādiem mīļākiem... Tagad es saejos ar baskājiem... ar zemāko slāņu cilvēkiem!... Ar vīrieti no labākās sabiedrības, � viņa turpināja, raudzīdamās kodīgajos dūmos, � alla� traucē kaut kādas kauna paliekas, vēlē�anās tēlot kārtīgu sievieti... un rūpes nevis par savu, bet viņa baudu... Turpretī no tiem vīrie�iem, ar kuriem man tagad ir darī�ana, es prasu piemīlību, glu�i tāpat, kā būtu varējusi tiem likt saskaldīt malku... Saproti: mīlestības melnajā darbā neviens nevar būt labāks par vīrieti no zemākajiem slāņiem.

Un, piecēlusies no krēsla un ar niknu roku izjaukusi savu frizūru, gar kuru no rīta bija tā nopūlējusies, viņa sāka mētāties pa istabu tikpat kā me�azvērs pa būri; viņas satumsu�ās zilās acis, kas bija kļuvu�as gandrīz melnas, kā alla� sliktu domu brī�os, viņas tikko nokrāsotie, izspūru�ie mati, kas lampas gaismā spīdēja, � tas viss viņai pie�ķīra Apokalipses¹⁹ netikles neganto di�umu.

Pēk�ņi viņa aprāvās, un viss, kas viņā mutuļoja, izlija uz āru:

� Ja es... bijusi es tavā vietā... Ak, vīrie�i, vīrie�i!

Viņa nesacīja nekā vairāk, bet, iedomājoties iespēju ne�ēlīgi atriebties �iem visiem sabiedrības tēviņiem, viņas sejā parādījās nepielūdzama naida un mātītes triumfa izteiksme.

Piegājusi atkal pie kamīna, kur viņas atstātā ogļu lāpstiņa bija sakarsusi glu�i sarkana, viņa atkal sāka liet no flakona �ķidrumu ugunī tik spēcīgi, ka ap�ļāca ar ugunīgo valgumu grīdas paklājus un mēbeles,

� Ej projām... tu mani traucē, es negribu, ka tu sastopies ar manu klaidoni, � viņa stingri noteica māsai.

Un, sniegdama atvadu skūpstu. Sirsniņa pēk�ņi sāka nelabi un me�onīgi smieties un sacīja māsai:

� Vai zini, galu galā tomēr tu paliksi muļķēs... bet es, es vēl apprecē�os... gan tu redzēsil

XLI

� Mīļais draugs, jūs ta�u mani pavadīsit, vai ne? � Fostēna jautāja lordam Ennendeilam otrā dienā pēc māsas apmeklējuma, kad istabene viņai jau sniedza cepuri un cimdus.

� Esmu jūsu rīcībā.

Fostēna paņēma no galda plānu, zaļu grāmatiņu, un viņi iesēdās karietē, kas viņus aizveda uz patālu Parīzes kvartālu un apstājās pie kādas veclaiku mājas ar afi�ām uz sienām un diviem policistiem pie durvīm. Abās ietves pusēs bija pulciņos sastāju�ies vecāki laulātie pāri un jauniņas modistes kailām galvām; viņi visi ar vienaldzīgu ziņkāri noraudzījās iek�ā gājējos.

Tā bija ūtrupe, kurā pārdeva nesen miru�as lielas aktrises � traģiķes, tāpat kā Fostēna, � mantas; �ī aktrise savā laikā bija bijusi vēl populārāka, ievērojamāka, slavenāka nekā �ī sieviete, kas bija atnākusi apskatīt �o izpārdo�anu.

Lords Ennendeils un Fostēna uzkāpa pa kāpnēm ar pla�iem kāpņu laukumiem un nonāca lielā istabā ar logiem uz sētu, no kuras caur netīrām rūtīm iespīdēja salta gaisma, kas visām lietām pie�ķīra vecu zirnekļtīklu nokrāsu. �eit, uz nesen piesistā drēbju pakaramā, kas stiepās pār visu istabu, skumji, nedzīvām krokām karājās nelaiķes drēbes: sievietes tērpi, skatuves karalienes tērpi, balta, stepēta atlasa balles apmetņi un Fedras, Hermio-nas, Roksanas tērpi un visas teātra relikvijas, kas kādreiz bija skāru�ās pie �īs miesas, visi slavenās aktrises kostīmi tagad pretīgiem ķekariem karājās gar sienu tikpat kā pie morga sienas, mazliet izskatīdamies pēc kaut kādiem fantastiskiem pārvalkiem, pēc pusnakts spoku apvalkiem, spoku, kas pēk�ņi sastingu�i pirmajos saules staros.

No �o lepno, izbalēju�o tērpu krokām rēgojās laukā vecu drēbju pārdevēju, sīktirgotāju galvas, kas visvisādi izgrozīja un iz�amdīja �īs lupatas, it kā gribēdamas pārliecināties, vai Kamillas brāļa zobena cirtiens nav atstājis viņa māsas tunikā caurumu.

Un ik pa brīdim skanēja spiedzo�ā balss: �Nedrūzmē-jieties, kungi un dāmas!� Tas bija ūtrupes izsaucējs, kas stūma aiz pleciem vienaldzīgo, apstulbu�o, ņirdzīgo dīkdieņu pūli.

Otrā istabā bija savākti, iz�ķiroti, samesti �upā briljanti, �ķirstiņ� ar dārglietām, kas bija darinātas pēc Vatikāna un Museo Borbonico etrusku dārglietu zīmējumiem, veclaiku �igānu rota no nezināmiem akmeņiem, rota, ko varbūt darinājis kaut kāds Zils Klaidonis no Tines karalistes¹. Un �ais mantu kaudzēs ceļojuma neseseri ar sukām un flakoniem zelta apdarē gulēja blakus veselai kaudzei grāmatu lētos kartona sējumos un mūsdienu Scv-ras porcelāna tasītēm! Tur bija arī sudraba galda piederumi un spainī�i �ampanietim � neaizmirstamu un vēl neaizmirstu vakariņu liecinieki. Divi zeltkaļi patlaban svārstīja rokās �īs mantas, lai aptuveni noteiktu to vērtību.

Un pastāvīgi blīvajā ziņkārīgo pūlī skanēja: �Nedrūz-mējieties, kungi un dāmas! Ejiet tālāk!�

Un beidzot tur bija guļamistaba: �aura melnkoka gulta ar ziliem aizkariem, uz visiem galdiņiem izsvaidīti me�ģīņu darinājumi � Malines dūrainī�i, Valansjenas nēzdogi � un to vidū paslēpusies pavisam sadzeltējusi vecene, kuras kārie, dego�ie skatieni bija piekalti �im dārgajam zirnekļu tīklam. Sai istabā pretī gultai visu laiku bija dzirdama murdoņa: tika uzskaitīti un nosaukti vārdā visi sievietes mīļākie, bet sanāku�ie vairs neatcerējās nevienu aktrises tēloto lomu.

� Nedrūzmējieties, ejiet tālāk, kungi un dāmas! � joprojām spiedza tā pati balss.

� E iutto²⁰²¹, � skumji un domīgi sacīja Fostēna, no jauna sēzdamās karietē.

� Kāpēc jūs braucāt to visu skatīties? Vai jūs gribējāt kaut ko sev nopirkt?

� Lai dievs pasargā!

� Ja nu tā... Taisnību sakot, tas bija drūms skats, un, �ķiet, tas jūs stipri satrieca.

Fostēna smaidīdama saņēma lorda Ennendeila roku savējās un sacīja:

� Vīrie�i tie�ām neko nesaprot... kāpēc es atbraucu... nu, tāpēc, lai palīdzētu nomirt kādai citai tra-ģiķei... tai, kas mīt manī... Jā, es gribēju, lai �is skats... lai tas kļūst par pēdējām atmiņām, ko es aizvedī�u līdzi no Parīzes uz ārzemēm.

XLI1

Pēc divi nedēļām abi mīlnieki bija apmetu�ies Lindauā, Izcmburgas villā pie Konstances ezera. Viņu mīlestība mājoja starp zilajiem kalniem mazas jūras krastā, jūras, kuru vācie�i iesauku�i par Svābu jūru, no kuras vakaros pū� liegs vējiņ�, kas atgādina okeāna brīzi � miniatūra okeāna brīzi. Viņi tur dzīvoja zem nolīku�u koku un krastmalas vīteņaugu zaļās lapotnes, vidū starp spo�iem atspulgiem uz pla�ā, saules apmirdzētā ūdens klaida, kas atgādināja ugunsgrēka apņemtu spoguli.

XLIII

Villa, kurā bija apmetu�ies uz dzīvi jaunais lords Ennendeils un Fostēna, pirms daudziem gadiem bija bijusi mīlas ligzdiņa kādam Izemburgas grāfam un kādai princesei Frīderikai Vilhelmīnei fon Hohenloe, Hesenes kūrfirsta meitai, burvīgai sievietei, kura vēlāk kļuva ļoti nelaimīga un kuru beidzot pameta vīrs.

Tas bija pla�s mājoklis ar puķu dobēm, kas izbeidzās pie pa�a ezera un bija izrotātas pēc vācu modes ar zvaigznēm no da�ādu krāsu lekniem augiem un astragā-liem no antīku kausu formas puķēm, no kurām astoņdesmit gadus vecais dārznieks vēl joprojām savija kopā grāfa un princeses iniciāļus, Sās ilggadīgās un vecmodīgās puķu dobes vienā galā krastā pacēlās gotiska kapela, bet otrā galā � piestātne venēcie�u gondolai, izrotātai diviem izkrāsotiem emaljēta cinka pā�iem ar laternām rokās.

Aiz mājas stiepās neliels me�iņ� ar līkumainiem celiņiem kā angļu parkā, ar kupliem kokiem, kuru saknes sniedzās ūdenī, līdzīgi bieziem meldru puduriem ar maigu, gaisīgu, mū�am trīsuļojo�u lapotni. Sur tur klajākās vietās bija redzamas lapenītes, ko Vācijā mēdz saukt par <iestādītēm>, kas ierīkotas kafijas vai tējas dzer�anai, ar galdiņu, krēsliem un salmu jumtu lietussarga veidā, un viena no �īm lapenēm, kura stāvēja uz pauguriņa pa�os dienvidos, tika dēvēta par Sorento.

Me�iem apaugu�ajā daļā sarkano di�skābar�u aleja, kas stiepās gar strautu, kur� izskatījās glu�i zaļ� tajā augo�u cietķērsu dēļ, veda uz lielu putnu māju, kurā agrāk bija mitis daudz retu putnu, bet tagad tā kļuvusi par vistu kūti.

Sī sarkano di�skābar�u aleja bija dīvaina sava oriģinālā izrotājuma dēļ. Sai zemē, kur agrāk mēdza ēst vai nu no alvas, vai no japāņu porcelāna traukiem, viens no Izemburgiem bija izbruģējis aleju ar divu paaud�u atstātajām �ķīvju lauskām, un visa aleja laistījās kā no tīra zelta, tīra cinobra, tīra azurīta. Un Fostēna, iedama gar zaļo strautu, soļoja pa �o neparasto grīdu zem dīvaina karmīnkrāsas lapu juma.

XLIV

Teātra cilvēkiem dzīve pie dabas ir pavisam sevi�ķa laime � tā ir kā skurbino�a bauda.

Vīrie�i un sievietes, kas augu dienu dzīvo mēģinājumu tumsā un saules vietā redz tikai mākslīgo gaismu, īstas zāles vietā zem kājām � tepiķa zaļumu, me�a pavēņa vietā virs galvas � kuli�u balstu, un kas ieelpo tikai līmes, kenketa lampu eļļas un kaķu mīzalu smaku; vīrie�i un sievietes, kuru dzīve paiet krāsota audekla pasaulē, kur pērkonu taisa ar kastroļu dauzī�anu, kur sniegu pagatavo no papīriņiem, � �ie vīrie�i un sievietes, nokļuvu�i dabas, dzīvās dabas klēpī, it kā iek�ēji apreibst, izjuzdami priekpilnu skurbumu un gurdenumu, kāds pārņem bērnu, kas iedzēris lielu malku vīna.

Ak, kāds brīni�ķīgs gaiss! Ak, kas par sauli, kurā iedeg āda! Cik teātra ļaudīm tas viss izliekas jauki! Un kad nu viņi ir zem lauku zilā debesjuma, viņi ieelpo agro rīta dvesmu, ieelpo salto gaisu, kas ir līdzīgs mīļoto lūpu dvesmai uz odekolona apslacītiem deniņiem. Tur viņi staigā sīkiem solī�iem pa �aurajām taciņām ar da�da�ādām neskaidrām, jaukām domām un �ad tad apstājas, lai ar spieķa vai saulessarga galu paķircinātu kāda kukaiņa gaitu. Un dienas vidū viņi guļ sūnā, klusi atpūzdamies un snauduļojot klausīdamies dūco�ā me�a klusumā vai lūkodamies caur koku spraugu uz pla�ajiem, putekļainajiem apvār�ņiem, uz tālajiem, bezgalīgajiem me�iem, pļavām un laukiem, aiz kuriem kaut kur tālumā paceļas vienkār�as baznīciņas zvanu tornis. Bet nu jau ēnas metas garākas, un, iegrimstot mijkrēslī, diena aizmieg, bet viņi vēl aizvien ir laukā. Un no �īm saules pilnajām dienām, no koku smar�ām, zāļu aromāta, no gaisa tvirtuma, no visiem �iem dāsnajiem dabas izgarojumiem, no dzīvino�ajām strāvām, ko izstaro zeme un debess pār visām �īm būtnēm, kas iznāku�as no nereālās, mākslīgās pasaules,� pulss viņiem kļūst spēcīgāks, viņos rodas tāds kā drud�ains prieks, kas pāriet laimīgā un mierīgā sevī iegrim�anā.

Nākamajā dienā pēc Fostēnas Iera�anās Izemburgā lija lietus. Stāvēdama pie loga, aktrise sākumā par slikto laiku pukojās. Tas ilga kādu pusstundu. Beidzot viņa neizturēja. Paņēmusi lietussargu, viņa nogāja lejā.� Lija viens no tiem vasaras pērkonlietiem ar lielajām lāsēm, kas drīz vien izmērcē cauri. Mirkli viņa pakavējās uz sliek�ņa, tad pēk�ņi sasparojās un izmetās laukā, slēpdamās, cik vien spēdama, zem lietussarga, bet, kad lietus gāziens pastiprinājās, tad zem kāda koka. Bet drīz �is siltais jautrais lietus, kas vilka svēdras skaidrajā gaisā, sāka viņu aicināt, vilināt, un, iznākusi no lapotnes slēpņa, uzmetusi lietussargu pār plecu, viņa sāka bra�i soļot zem lejup krīto�ajām ūdens straumēm.

Un jau līdz ādai Izmirkusi, viņa tik gāja un gāja, kaut gan lietus gāze nemitējās, gāja, vāri smaidīdama un trīcēdama, un laiku pa laikam savilka kopā un saspieda lāpstiņas, lai uz mirkli aizturētu kutino�o lietus lāsi, kas ritēja pa muguru lejup.

XLV

�Lindauā, Izemburgas villā jūlijā Mana mazā Marijai

Traģēdija ir mirusi! Mirusi un apglabāta zem tre�ās lūkas! Un tava māsa �odien var parādīt garu degunu visām senās vēstures ķīnie�u ēnām. Par mani jau nu gan vēlāk nerunās, ka savā pēdējā stundiņā esmu paņēmusi va�oni un, par spīti suņa laikam, braukusi bijīgi aplūkot �Fran�u teātra� fasādi. Es jau Tev teicu: aktrise manī ir mirusi un aprakta. Tas nebūt nenozīmē, ka sākumā man nebija bail. �urp atbraukusi, pirmajās dienās es nemitīgi sev pra�ņāju: �Vai tie�ām man vēl atgriezīsies teātra slimība?� Bet nē, nēl Tā vairs neizpaudīsies, tā vairs mani nemaz netirda. Jā, protams, mīļo māsiņ, ir jau ļoti patīkami dzirdēt aplausus, bet Tu ta�u zini, ko tas maksā, un tie�ām tas maksā pārāk dārgi! īstenībā slava dro�i vien ir tikai muļķība: neprātīga godkāre, kas glu�i vienkār�i pilnīgi aplaupa mūsu laimi! Lūk, kādas domas nāk prātā uz laukiem, tīrā gaisā! Redzi, mums, sievietēm, mīlestība stāv pāri visam. Tev �ī sajūta ir sve�a, Tev nekad nav bijis nekā cita kā tikai tīri vīri�ķīgas kaprīzes, īslaicīgas aizrau�anās un iegribas. Bet man mīlēt � patiesi mīlēt, dziļi mīlēt ir daudz patīkamāk, daudz vilino�āk nekā �gūt panākumus�. Ja es savu aizie�anu no teātra uzņēmu ar jautru prātu, tad �eit ir viena persona, kas ir pavisam citāda nekā es. Tā ir mana vecā Genego. Tu nevari iedomāties, cik skumīga ir viņas seja un kāda grūtsirdība dve� no drēbēm, kas apņem viņas bēdīgo augumu. Ak, nabadzīte! Man �ķiet, ka �eit viņa ir pilnīgi pārgājusi uz ��inkstētāju� lomām. Kaut tu redzētu, kā viņa rāda zobus pārējiem apkalpotājiem, cik nelaipni izturas pret lordu Ennendeilu, kuru briesmīgi neieredz, uzskatīdama to par mana aktrises talanta slepkavnieku. Viņa pastāvīgi tup viena pati kaut kur kaktā ar savu drausmīgo pensneju uz deguna, lasīdama un pārlasīdama rakstus, kas nodrukāti par mani vecās avīzēs, kurās bija ietītas manas mantas. Bet �ī īgnā klusē�ana, �ie vārdi, ko dienā viņa saklausījusies angļu un vācie�u sabiedrībā, � vajadzētu redzēt, kā tas viss nāk uz āru vakarā, kad viņa man palīdz noģērbties pirms gulētie�anas. Tad sākas� garu garā pļāpā�ana, bezgalīgas atmiņas par agrākajiem laikiem, par mūsu apkārtceļojo�o dzīvi divatā, virkne nebeidzamu �Bet vai kundze atceras, kā...� (�eit vari iedomāties jūsmīgo mīlestību, kādu man izrādījis kāds ugunsdzēsējs vai sko-laspuika, ko vien vēlies), �Vai kundze atceras, ka...� (�eit liec iek�ā bronzas lauru vainagu, ko man pasniedza kāda no�ēlojamu provinciāļu deputācija, vai ko citu tādā pa�ā garā). Nabaga radījums! Tu ta�u saproti, ka man nav dū�as likt viņai apklust, sagandēt viņai vienīgo pusstundu pa visu dienu, rupji pārtraukt �os viņas �Vai kundze atceras?�, kas viņai sniedz tik daudz prieka, bet manī nemodina ne kripatiņu no�ēlas par savu pieņemto lēmumu.

�eit viss ir tik jauks. Ap māju visur ūdens, bet tāds īpa�s ūdens, � kā lai to paskaidro? � nu, tāds ūdens kā mazgājamā bļodā, kurā peld ziepju gabals, un mājas gandrīz pilnīgi aizsegtas gariem, milzīgiem augiem, kas vijas līdz pa�iem jumtiem; es, protams, nevaru Tev pateikt �o augu nosaukumus. Bet, ak dievs! Kādi dārzeņi! Zirņiem uz pākstīm aug tikpat garas spalviņas kā Karso-nakam ausīs. Un augļi! Iedomājies bumbierus tāda pa�a zaļuma kā mūsu ziemas lokiem. Bet kalpotāji � tie visi ir zagļi, tik lieli zagļi, ka viss te ir aizslēgts, viss ir aiz atslēgas, un stāsta, ka namamātes pa�as �eit izsniedzot ķēk�ai sāls �ķipsniņu. Nu, domāju, ka pietiks Tev �o topogrāfisko un citu �grāfisko� ziņu, vai ne?

Runājot par savu kungu un pavēlnieku, varu Tev pateikt tikai vienu � ka mīlu viņu vēl neprātīgāk nekā agrāk. Nē, mana lorda mīlestība nav pļāpīga, nav demonstratīva kā pie mums, fran�iem, bet �is cilvēks ir neparasts, viņ� ir pastāvīgi nomodā par to, kā varētu jums sagādāt mazu vai lielu pārsteigumu, �ā cilvēka domas ik brīdi, turklāt slepeni, ir aizņemtas ar izdomu, kā varētu aplaimot mīļoto būtni. Viņ� pūlas bez kāda trok�ņa, kā īsts sazvērnieks, ne vien lai jums sagādātu tīkamu dzīvi, bet lai to padarītu arī bezrūpīgu, lai novērstu niecīgāko neērtību, lai pasargātu no mazākām, no niecīgākām nepatik�anām, un to visu � lai tas maksā, ko maksādams. Da�reiz es viņam jokodama saku, ka viņ� sievietes dzīvi pārvēr� par smiltīm nokaisītu celiņu, kur viņas smalkās kurpītes neatduras ne pret mazāko zvirgzdiņu. Tu zini par manu prāvu ar �Fran�u teātri� un par smieklīgo zaudējumu atlīdzību, ko no manis pieprasīja. Es norunāju ar savu pilnvaroto, ka mani �eit liks mierā un ka tiesas process ies pats savu gaitu, mani netraucējot. Bet reiz man bija jāparaksta kāds darījumu papīrs, un jāatzīstas, ka �ā papīra izskats vien sabojāja man nervus uz visu dienu. Pēc tam es par to vairs nedomāju, �is papīrs vairākas dienas bija aizmirsts. Ta�u, kad es to biju nosūtījusi, man pienāca no Parīzes vēstule, kura ziņoja, ka tas vairs neesot bijis vajadzīgs, ka lords Ennendeils jau sen devis rīkojumu pilnīgi nokārtot zaudējumu atlīdzību. Bet viņ� par to man nebija bildis ne pu�plēsta vārda. Es ļoti labi zinu, ka �is process pret mani tika ierosināts viņa dēļ, bet tomēr samaksāt simt tūksto� franku �etrdesmit vai varbūt trīsdesmit tūksto� franku vietā tikai tāpēc, lai pasargātu mani uz priek�u no mazā uzbudinājuma, kas rastos, ieraugot zīmogpapīru, � tas, manuprāt, ir visai d�entlmenisks solis un pelna mīlestību.

Vārdu sakot, esmu pavisam laimīga, ēdu kā vilks un guļu kā āpsis. Starp citu, man Tev jāpastāsta sapnis, ko es redzēju �onakt pēc trakas jā�anas zirgā un divām portvīna glāzēm pie pusdienām. Es sajutu, es redzēju pati savas smadzenes. Pat nezinu, kā, ta�u tās gulēja salātu grozā, ko no visa spēka vicināja skaista sievietes slepkavas roka, gracioza roka, kādas bie�i redzamas ģip�a figūriņu tirgotavu vitrīnās. Un �ī roka nevienam nepiederēja�. Re, kādas muļķības rādās sapnī, kad iedzer mazliet vairāk portvīna!

Tad nu atraksti man, kas notiek Parīzē, un nebaidies pastāstīt par jaunumiem teātrī. Mazais Lizī precas, vai ne? Varu derēt, ka ar to dejotāju no Operas � ar skaistajām acīm un garo degunu: Tu vēl viņu iesauci par �Amora un Poli�inela meitu�. Jā, saki, vai Tu esi bijusi kapos? Vai dārznieks ir iestādījis puķes ap Blan�erona pieminekli, kā mēs bijām norunāju�i? Es par viņu, naba-dziņu, netiku daudz rūpējusies! Biju pat pārāk cietsirdīga pret viņu. Lai tad vismaz viņa kaps ir līdzīgs tāda cilvēka kapam, kur�, dzīvs būdams, ir ticis mazliet mīlēts.

Tevi tnilo�ā māsa Ziljeta

P.S. Vai tu domā �pārstādīt sevi citā podā�, kā Tu mēdzi izteikties? Vai brauksi kaut kur �ovasar? Varbūt uz Homburgu? Tādā gadījumā Tev vajadzētu iebraukt �eit kopā ar savu zeņķi un pavadīt pie manis da�as dienas.�

XLVI

Rosīga dzīve, ie�anas, skrie�anas, izbraucieni no rīta līdz vakaram vieglās ekipā�ās, jā�us straujos zirgos, svaiga gaisa un vēja dzī�us dzīta dzīve, traka auļo�ana septiņu astoņu jūd�u apkaimē, dzenoties pakaļ medījumam, negantas kustības pilna dzīve ar asiņainiem bif�tekiem, stipriem vīniem, kādus mīl vecā Anglija un kuri itin kā ielej prieku visās dzīslās, � tāda bija abu mīlnieku dzīve Lindauā.

Un �ī miesīgā dzīve, straujā asinsrite, intīmā tuvības laime, ziedo�ā veselība � tas viss darīja sievieti jo dienas jo skaistāku. Tā vairs nebija �Fran�u komēdijas� Fostēna, Parīzes aktrise, kuras valdzino�ajā ģīmītī, apgarotajā sejā bija redzama galvaspilsētas nemierīgās un nervozās dzīves ievilktā krunka, rūpju pēdas, ko teātra darbinie�u sejā mēdz atstāt skatuve, vecīga maska, ko aktieru sejām uzliek nedienas. Sī bija cita sieviete. Viņas sejā vairs nemanīja pelēkās noguruma pēdas, kakls bija zaudējis mazasinīgo bālumu, bija izgaisu�i tum�ie riņķi zem acīm, pazudis viss, kas sāk nodot sievietes vecumu, viss, viss bija pazudis, izgaisis kā uz burvja mājienu. Pat ironijas mazumiņ�, kas raksturīgs �ādai sejai, bija izkūpējis, pamazām dodams vietu jaukai fiziskās svētlaimes izjūtai. Kalsenais, elegantais aktrises augums tagad sāka mazliet noapaļoties, kļuva stingrāks, un vieglais apa-ļīgums, savilkdams cie�āk viņas tērpu �uves, pie�ķīra jaunavīgu spraigumu viņas pozām, kustībām un �estiem. Viņas āda, ieguvusi svaigumu un elastību, sāka izplatīt brīni�ķīgu, dabisku aveņu smar�u, kāda mēdz būt veselīgas lauku pusaudzes miesai.

Sai Izemburgas villā trīsdesmit gadus vecās Fostēnas seja atguva jaunas meitenes svaigumu, viņas miesa kļuva balta kā piens, acīs parādījās valgs mirdzums un ausu galiņos ro�ains sārtums.

XLV11

Vācijas un �veices ezeru krastos ir burvīgas vietiņas tūristiem: tās ir tvaikoņu piestātnes, kas ierīkotas uz pāļiem jaukos līcī�os, priecēdamas acis ar savām estakā-dēm, balkoniņiem un balustrādēm, kur vīteņaugu vidū sē� ceļotājas, ieņēmu�as elegantas pozas. Tās ir vieglas koka celtnes ar ūdenī mirksto�iem pamatiem, alla� pilnas sievietēm un puķēm un izskatās pēc japāņu albumos redzamām bildītēm, kurās attēlota piejūras dzīve Tālajos Austrumos.

Kādudien Ziljeta, paklausīdama lorda Ennendcila aicinājumam, bija devusies kopā ar viņu jā�us tālākā ekskursijā un mīlnieki uz īsu brīdi bija apstāju�ies pie vienas no �ādām piestātnēm.

Tā bija brīni�ķīga �anra glezniņa � glezniņa, kas būtu cienīga Knausa* tipa gleznotāja otas. Vienā kaktā blakus izbalēju�a sarkana samta pārvilktiem ratiem pacēlās vesels kalns, ko veidoja koferi, ceļojumu somas, da�da�ādi saiņi un citi kolorīti priek�meti spilgtās krāsās. Lejā pie �ā kalna stāvēja vesela rinda nesamo krēslu, kuros draiskās pozās bija atgāzu�ās meitenes baltās kleitās, kas sniedzās tikai līdz ceļiem. Sur tur, atspiedu�ās uz spieķiem ar kazas raga rokturiem, stāvēja jauniņas ceļotājas, apjozu�ās ādas jostām, pie kurām bija piesieti tālskati, blociņ�, vēdeklis un saulessargs. Skaidri iezīmētie slaidie un tievie meiteņu silueti, tīti plīvojo�os gāzes plīvuros, izskatījās glu�i gaisīgi. Bet �o nekārtīgo mantu blāķu vidū stāvēja pulciņ� �veices sievie�u, tērpu�os baltos linu ņieburos; uz krūtīm sakrustotām rokām, viņas klusēdamas raudzījās citcitā ar aizmiglotu, aizgrābtības pilnu skatienu � ar skatienu, kāds mēdz būt sievietēm baznīcā.

Un pēk�ņi no �o klusējo�o sievie�u vidus atskanēja dziesma, skumja dziesma, kā kalnu grūtsirdība. Nelikdamās ne par ko zinis, it kā tikai pa�as sava prieka pēc, viņas ilgi dziedāja, saviļņodamas klausītāju sirdis ar savu maigi nepielūdzamo balsu melodiskajām �ēlabām.

Sīs dziesmas atstāja dziļu iespaidu uz �iljetu, kas ne vien iztuk�oja savu, bet arī sava ceļabiedra naudas maku, un viņa pat uzdāvināja jaunākajām kora dalībniecēm divas trīs ne visai dārgas rotaslietas, kas viņai bija klāt.

Kad lords Ennendeils radīja izbrīnētu seju � nevis viņas dāsnuma dēļ, bet par to drud�aino satraukumu, ar kādu viņa �īs dāvanas pasniedza, � Fostēna, nopietni smaidīdama, sacīja:

� Es ta�u arī kādreiz dziedāju tāpat kā �īs sievietes!

Saviļņojums, ko bija radījusi �ī satik�anās, nemitējās, �ķiet, tas bija pamodinājis aktrises dvēselē veselu atmiņu jūkli, un viņā atausa visa viņas pagātne.

Viņa vairs nerunāja un, palaidusi savu zirgu auļos, apreibinājās jājiena ātrumā.

Atgriezusies villā, juzdamās pārāk nogurusi, lai ēstu vakariņas, viņa tikai izdzēra tasi buljona un gāja gulēt,

Naktī Viljamu uzmodināja skaļa runā�ana. Viņ� ieraudzīja, ka'Fostēnas nav gultā, ka viņa vienā kreklā stāv istabas vidū un, mēnesnīcas apspīdēta, deklamē Her-mionas monologu:

Kur esmu un � kāpēc? Kas jādara vēl būtu?

Vai prieka uzplūdu vai skaudras sāpes jūtu?

Pa pili vientuļa bez mērķa klīstu es..,

Mācoties lomu, Fostēnai �ad tad mēdza uznākt vieglas mēnessērdzības lēkmes, un da�reiz gadījās, ka pēk�ņi, mazliet pacēlusies no spilvena, viņa pa miegam deklamēja da�as vārsmas, bet lords Ennendeils vēl nekad nebija viņu redzējis tā izlavīju�os no gultas un tēlojam it kā uz skatuves dēļiem.

Sai spokainajā gaismā viņa bija lieliska, runādama iespaidīgās vārsmas par veselu oktāvu pazeminātā balsī, tai minora tonī, kādā viņa parasti izmēģināja savas intonācijas, tonī, kas monologam pie�ķīra īpa�u traģisku kon-centrētību, apņemot Hermionas tēlu ar tādām kā svētām �ausmām un radot iespaidu, ka �o traģēdijas fragmentu skandē spoks.

Tā Fostēna nospēlēja visu pirmo skatu, pēc garas pauzes nepacietīgi gaidīdama miegā otro skatu � Kleona repliku, bet, to nesagaidījusi, uzmodās, kādu brīdi nespēdama attapties, kas ar viņu notiek... un tad strauji metās Viljama skavās, sacīdama:

� Es neesmu vainīga ... neesmu vainīga ... Es ta�u esmu darījusi visu, lai vairs nebūtu... aktrise...

XLVI1I

Pēc �ās izjādes dienas Fostēnas domas vairs nebija piesaistītas vienīgi villai un iemīlējusies sieviete vairs nedzīvoja vienīgi tagadnē. Viņas atmiņā atkal atgriezās daļiņa pagātnes. Viņa sāka pieķert sevi �ukstus atkārtojam kādu vārsmu, par kuru kādreiz bija saņēmusi publikas aplausus, pieķēra sevi smaidām, ar lepnumu atceroties kādu laikrakstā nodrukātu uzslavas rakstu. Visas �īs neviļus uznāku�ās pagātnes atmiņas, visas domu atgrie�anās pie teātra viņa gan dzina projām, bet velti: tās tikai dziļāk iespiedās viņas sirdī un lauzās uz āru brī�os, kad kļuva vājāks gribasspēks, tais mulsuma un neapzinātas svētlaimes brī�os, kad sieviete lai�as miegā un kad sieviete mostas.

Vakarā, kad viņa bija nolikusi galvu uz spilvena, �ie trīsuļojo�ie, cits citu nomaino�ie tēli nostājās starp pievērtajiem plakstiņiem kā ugunīgi zīmējumi uz tum�as spoguļa virsmas, un viņa atkal redzēja melnos kuli�u nostūrus, kur garām aizzibēja hlamīdu krokas un spīdīgās peplu²² stērbeles.

Rītos viņa �ķīrās no nakts ar lomas ieceru apsēstu galvu, lomas, kuru viņai bija solīju�i pusnakts sapņi un kuras eksistē�anaPviņa savā pusmiegā ticēja, ticēja līdz tam brīdim, kad aktrises acis atvērās pretī dienas gaismai, pretī īstenībai.

Pat dienā itin visā, ko viņa dzirdēja, visā, ko viņa redzēja, Fostēna neapzināti meklēja teatrālus efektus, un viņas dejojo�ie solī�i parka alejās da�reiz pārvērtās skatuviskā solī kādā piektā cēliena uznāk�anā, kas vēl līdz �im nav aizmirsts �Odeonā�, un aktrises ausīs starp parastajiem ikdienas trok�ņiem pēk�ņi sāka skanēt slavenie un skanīgie Atridu* dzimtas vārdi.

Tas viss neskāra sievietes mīlestību pret lordu Ennen-deilu, viņas laimes pilnību, ko viņa baudīja Lindauā, tomēr viņas smadzenēs sāka iezagties domas par to, par ko viņa pēdējos divos mēne�os nebija domājusi un par ko viņa gribēja sev aizliegt domāt. Un, saceldamās pret iespītīgo neatlaidību, ar kādu visa viņas būtne, visi viņas jutekļi ik brīdi viņai atgādināja agrāko nodarbo�anos, aktrise pēc vairākkārtējiem mēmiem nepacietības izvirdumiem, pēk�ņi dusmās piecērtot kāju, ņēmās kliegt, it kā viņa vērstos nevis pie sevis pa�as, bet pie kāda cita cilvēka:

� Nē! Nēl Es ta�u jums teicu, ka ar to ir cauri, uz visiem laikiem cauril

Fostēna vairs nelasīja fran�u laikrakstus aiz bailēm, ka viņas acis uzreiz varētu krist uz aili �Teātri�, un iemeta ezerā no Parīzes atsūtīto grāmatu, kāda slavena, nesen miru�a kritiķa grāmatu, kurā bija sakopotas visas viņa jūsmīgās atsauksmes par Fostēnas spēli, par tās talantu, par tās skatuvisko skaistumu.

XLIX

Tā bija dzīve divatā bez kādas citas izklaidē�anās kā vienīgi izjādes zirgā un izbraukumi ekipā�ā. Mazliet greizsirdīgā Viljama mīlestība joprojām baidījās no sabiedrības, un lielajā villā ar visu tās lielisko greznību abi mīlnieki dzīvoja vieni pa�i kopā ar kādu lorda Ennen-deila nabadzīgu radinieci, vecmeitu, kas bija pusjukusi vai, pareizāk sakot, ieslīgusi klusā, jautrā plānprātībā

Tā bija neparasti, neiedomājami neglīta persona ar nebeidzamām klīrīgām aizskarta kaunīguma grimasēm un milzīgām rokām, kas bija līdzīgas gorillas ķepām. Nedaudzajām frāzēm, kuras viņa izrunāja franciski, viņa priek�ā lika skaņukopu �ao�, ko izrunājot dīvaini sa�ķobīja �okli; pēc tam �ī skaņa pārgāja dobjās un smieklīgās intonācijās, kam, �ķita, nebūs gala, bet kas pēk�ņi noslēdzās ar melodisku un glu�i nesaprotamu izsauksmes vārdu.

Jāteic gan, ka �is dīvainais radījums ieradās tikai uz brokastīm, pusdienām un dienas nobeigumā uz vakara tēju, bet pēc tam uzreiz nozuda, ieslēgdamies savā istabā, kas bija izraudzīta cik vien iespējams tālu no apdzīvojamiem apartamentiem.

Tur viņa nenogurusi, nepārtraukti, ar īstas anglietcs ietiepību se�padsmit stundas dienā spēlēja klavieres, būdama bez jebkādām muzikālām spējām un muzikālās dzirdes, dzelzs pirkstiem izsizdama necie�amus akordus, kuros nebija nekā no cilvēciskas mūzikas, kuri nāca it kā no dārdo�ām dzirnavām, ko darbina tvaika ma�īna, akordus, kuru dēļ būtu aizmucis vesels kvartāls mierīgu iedzīvotāju. Un �ā griezīgā kaķu koncerta laikā satracinātās pianistes karikatūrai līdzīgajā sejā staroja ekstāze, kādā bija nonākusi svētā Cecīlija*, ieraugot atveramies debesis.

Viņas atbaido�ās, lielās rokas tā plink�ķināja un dauzīja taustiņus, ka klavieres bie�i bojājās, un tāpēc viņa bija nolēmusi piesaistīt savai personai tādu kā sekretāru, kā kambarsulaini kādu vecu skaņotāju, kuram pie viņas ik dienas netrūka darba.

Ģērbdamās kā putnu biedēklis, ekscentriskā vecmeita koķetēja vienīgi ar naktsmicēm, kuru viņai bija vesela kolekcija � ļoti greznu un ar kuplām lentēm rotatu mi�u, un da�reiz pa vidu saviem parastajiem �ao� viņai pēk�ņi izlauzās humors un, skaļi smiedamās, gandrīz asprātīgi viņa pavēstīja, ka gultā viņa esot tik neglīta un tāpēc viņai esot bail, ka tik ugunsgrēka gadījumā ugunsdzēsēji, ielauzu�ies viņas istabā, neaizbēg, noturēdami viņu par pa�u nelabo.

L

Vienīgais cilvēks, kuru villā uzņēma un kur� tur diezgan bie�i ciemojās pa veselai nedēļai, bija Anglijas sūtniecības sekretārs Bavārijā.

Tas bija diplomāta-mak�ķernieka tips.

Viņ� bija spējīgs atteikties no visaugstākā posteņa pasaulē, ja tās valsts upēs, uz kurieni viņu sūtīja, nebija foreļu. Tas, kas notika valstī, kurā viņ� bija akreditēts, � politiskie, militārie, reliģijas, tirdzniecības jautājumi, vārdu sakot, jebkuras problēmas, viņu nemaz neinteresēja. Viņ� nekad nelasīja nevienu grāmatu, nevienu laikrakstu, nevienu papīra strēmelīti vācu valodā, viņ� nekā nezināja par to zemes stūrīti, kur dzīvoja, viņ� zināja vienīgi to, ko pēc nedēļas padzirdēja no sarunām sūtniecībā, un, taisnību sakot, viņu daudz vairāk interesēja zaudētā ēsma, ko aiznesa līdaka, nekā varētu interesēt Vācijas pieteiktais kar� viņa dzimtenei. Visas viņa domas caur un cauri piederēja zivīm.

Bet vakaros, pēc tam, kad auga diena pavadīta uz ezera, viņu vienmēr varēja redzēt sē�am pārlieku�os pār galdiņu viesistabas kaktā, un viņa pirksti noņēmās vai nu ar ūdens mu�iņu (Sallow Fly), vai viendieņu (May Fly), vai ūdens circeņu (Water Cricket) taisī�anu, vai arī viņ� sēja tīklus vai izgrieza no skārda zivtiņas. To visu viņ� darīja ar svētsvinīgu rūpību, un �ķita, ka viņa pirksti pieskaras svētām relikvijām. Reiz angļu diplomātam gadījās uztaisīt pat �urku � �urku, kas spējīga piekrāpt zivs acis, un tas bija gandrīz fantastisks skats, redzot lampas mestajā gaismas aplī garās, rudās skropstas, kas, trīsuļodamas kā lapsenes spārni, aizsedz gai�ās cilvēka acis, kur� visu savu uzmanību sasprindzinājis, lai panāktu pilnīgu mānekļa līdzību ar dzīvo ēsmu. Un kādas dabaszinību zinā�anas viņ� parādīja, konstruēdams zvēriņa skeletu, cik prasmīgi to nozieda ar līmi, ar kādu veiklību pielīmēja klāt spalvas, cik izmanīgi ielika divas tikpat kā nesaskatāmas glazūras acis � un kā pamazām pataisīja savu �urku dzīvu! Cik laimīgs viņ� jutās Fostēnas baiļu dēļ, kad viņ� �o �urku iemeta tai klēpī!

Bet, tiklīdz pulkstenis sita vienpadsmit, anglis, atcerēdamies, ka nākamajā dienā agri jāceļas, steig�us savāca astru galus, metāla gabaliņus, sīkos instrumentus, ar kuriem bija pacietīgi darinājis savus darbus, salika rīkus lielā kastē, kur glabājās zvejas piederumi, un neaizvēra to, pirms nebija uzmetis mīlestības pilnu skatienu katrai kastes iedaļai. So kasti viņ� vairākus vakarus no vietas pēc kāzām rādījis savai sievai, lai tā iepazītos ar kastes saturu, � nekā labāka sievas iepriecinā�anai viņ� nebija varējis izdomāt. Un tā esot bijusi visai nopietna un svinīga ceremonija: vīrs iztinis katru ietīto lietiņu, kādu brīdi tīrījis to ar smirģeli un pēc tam skaidrojis �ās lietiņas uzdevumu, tad tūdaļ atkal to ietinis, tādējādi izrādīdams un ar gudriem komentāriem izskaidrodams jaunajai sievai visu savu iedzīvīti.

LI

Pēc kāda laika villā ieradās otrs viesis, kura apmeklējumu lords Ennendeils pieteica savai mīļākai kā sava tautie�a, mazliet savdabīga cilvēka, apmeklējumu un sacīja, ka bū�ot viņai ļoti pateicīgs, ja viņa �īs nākamā ciemiņa dīvainības piedo�ot.

Viņi to sastapa kādudien, atgriezu�ies no pastaigas. Jaunais ciemiņ� jau bija iekārtojies mājā un patlaban, gaidot pusdienas, atsvaidzinājās ar degvīnu, ko dzēra lieliem malkiem no pilnas glāzes, kuru lika pie mutes trīco�u roku.

Jaunatbraucējs uzreiz sāka jūsmīgi runāt par skaldu dziesmām, par senām ziemeļu poēmām, par to, kādas pēdas tās atstāju�as Islandes iedzīvotāju atmiņā, ka viņ� nupat tur bijis, un, kaut gan franciski viņ� runāja diezgan nepareizi, Fostēna, kas sākumā viņu noturēja par itin parastu augstākās sabiedrības �ūpu, bija pārsteigta.

Sāka ēst pusdienas � un, visu laiku dzerot tikai degvīnu, nevis vīnu, un ēdot tikai zupu no vēr�u astēm, turklāt tik daudz, ka varētu rasties tulznas uz mēles, un gurķu salātus, kurus viņ� iztuk�oja veselu salātu trauku, � �godājamais� D�ord�s Selvīns tomēr centās uzturēt sarunu par politisko stāvokli Vācijā, par angļu diplomātiem kontinentā, par Vīnes saloniem, par Rasina un Korneija teātri, turklāt izsakot valstsvīra spriedumus, stāstīdams anekdotes, bārstīdams dziļas domas, vilkdams laukā no atmiņas bezgalīgus citātus, parādīdams neparasti pamatīgas zinā�anas par visām Eiropas literatūrām, � un tas viss bija bez mazākām reibuma pazīmēm, turklāt fran�u valodā, kas ar katru stundu kļuva aizvien skaidrāka, asāka, dzēlīgāka un da�brīd neganti izsmējīga.

Godājamais D�ord�s Selvīns pārsteidza Fostēnas ziņkāri, un tie�ām bija ar ko. Varēja just, ka �is vīrietis vēl ir jauns, kaut gan viņam bija vecum veca vīra sejas āda, kas izskatījās kā miecēta, un tas viss liecināja, ka viņ� ir dzīvojis nelāgu, ļaunu, noziedzīgu dzīvi. Viņ� ģērbās tī�uprāt nevī�īgi, uzvalks bija vienos traipos, bet pogcaurumā bija iesprausta kaut kāda reta, nejauki smar�ojo�a puķe, kuras kātiņ� bija iemērkts zem svārku atloka paslēptā plakanā pudelītē.

Viņa dīvaini sauso roku abiem mazajiem pirkstiem bija ataudzēti gari nagi, kas pēc ķīnie�u modes bija ieslēgti zelta futrālī�os. Bez �ā vīra ekscentriskuma � viņ� nenēsāja kaklasaiti un staigāja kailu kaklu, gandrīz vai kailām krūtīm � viņā bija vēl daudz nenosakāmu sīkumu, kas radīja nepatiku, par spīti viņa valdzino�ajai inteliģencei. It īpa�i nepatīkamu iespaidu atstāja viņa ūdens galvas piere, zem kuras nelikās esam vīrie�a seja: drīzāk tā līdzinājās vecenes sejai, kurā �ad un tad uzplaiksnīja ņirdzīgs smīns, tāds kā nervu tiks. Dīvains �is vīrietis izskatījās arī tāpēc, ka viņa melnajos matos bija sirma matu �ķipsna, kāda, pēc viņa vārdiem, esot visiem viņa ģimenes locekļiem, � un �ī �ķipsna bija rūpīgi sasukāta un pat pārspīlēti izlikta apskatei.

Viesistabā godājamais D�ord�s Selvīns kā lietpratējs turpināja savus spriedelējumus par visda�ādākajiem jautājumiem un, starp citu, pastāstīja par mar�ala de Ri-�eljē* ambras pastilām, kuru recepti viņ� it kā dabūjis no Kadē-Gasikūra* � recepti, kas kādā ceļojumā pa Austrumiem devusi viņam iespēju ieraudzīt daudz tādu lietu, kuras citi kristīgie suņi nekad neesot redzēju�i, � viņam tās parādīju�i atzinīgie vecie pa�ā, kas bija kļuvu�i jaunāki, aug�āmcēlu�ies, pateicoties �īm ievedamajām zālēm � zālēm no Luija XV galma.

Sarunas laikā viņ� nejau�i pastiepa roku pēc Fostēnas o�amās sāls flakoniņa, kas bija uzlikts uz galda, Flakoniņ� bija izgriezts no masīva pusdārgakmeņa. Bet, kad Fostēna flakoniņu pastūma viņam pretī, viņ� to spēji atgrūda, sacīdams:

� Nē, nē, es to varu vēl saplēst.

Un, pamanījis Fostēnas sejā izbrīnu, piebilda:

� Jā, man ir īpa�a, pavisam īpa�a slimība... Kad es paņemu rokās kādu dārgu lietiņu un jūtu, ka tā tie�ām ir dārga... ar mani notiek kaut kas dīvains... Reflektora darbība, kad impulsi tiek nodoti liecēju un stiepēju muskuļiem, tūdaļ pārvēr�as par vēlamās kustības paralīzi. Es nespēju veikt �o funkciju, priek�mets izkrīt no rokām ... un � blāk�!... tas guļ uz grīdas, sa�ķīdis tūksto� gabalos... Ārsti saka, ka galvas smadzeņu vado�o lomu man iznīcina mugurkaula smadzeņu darbība... Un ievērojiet: ja priek�mets man neliekas dārgs, es to cie�i saturu, ļoti cie�i... Nē, mans draugs, tam nav nekā kopīga ar �rakstnieka krampjiem�, �eit, tā teikt, ir kaut kas pilnīgi pretējs.. Tai gadījumā pastiprināta, krampjaina muskuļu sarau�anās noved pie tā sauktās �kontr-aktūras�... Turpretī man acumirklī muskuļi paralizējas... Vārdu sakot, es esmu patoloģisks subjekts... Par mani augstākā mērā interesējas mans draugs dakteris Bernets. Un viņam būs mani jāpagodina, veltījot man speciālu paragrāfu savā nākamajā grāmatā �Nervu darbības traucējumi�.

LI1

Vakara stundās pie kamīna Izemburgas villā bie�i vien tagad atradās nevis Fostēna, bet tikai viņas ārējais, fiziskais apvalks, viņas miesa � sievietes dvēseles tur vairs nebija, tā bija Ri�eljē ielā.

Aktrise atcerējās, kā viņa kādreiz lēca ārā no ekipā�as, ko vadīja vecais Ravo, izlēca tie�i avī�nieku vidū, kuri ik vakaru izkliedza viņas vārdu. Un tad viņa iet garām �veicaram, kas smaidīdams, cieņas pilns, burza rokās cepuri. Un nu �igli kāpj aug�ā pa trepēm, kur mazos kāpņu laukumiņos var pārdomās apstāties. Ielūkojas dziļā, tum�ā pagalmā, uz kuru iziet logi bez slēģiem, bez aizkariem, � no aug�as līdz apak�ai ugunīs mirdzo�i logi, kuros zib cilvēku ēnas, bet pa�ā apak�ā baltās biksēs redzamas ugunsdzēsēju kājas un saliekamā gulta, piekrauta ar municipālās gvardes zaldāta mantām.

Tad viņa atkal ir savā ģērbtuvē un kopā ar māsu vai teātra suflieri mēģina savu lomu, ik vakaru pārņemta vienmēr jauna, reizē priecīga un rai�u pilna satraukuma. Viņa redz sevi traģēdijas varones tērpā ar smagi krīto�ām krokām, kas pie�ķir augumam nopietnu grāciju. Viņas kājas pieskaras skatuves dēļiem, dēļiem, uz kuriem viņa dzīvoja īstu, dzīvu dzīvi. Viņa lūkojas caur priek�kara spraugu lielajā, spo�i apgaismotajā zālē. Piektajā lo�ā pa labi viņa atkal redz veco hercogieni de Taijebūru, visu savu izrā�u uzticīgu apmeklētāju. Un tur, partera pirmajā rindā, alla� vienā un tai pa�ā vietā, iepretī mazajām izejas durtiņām redzama marķīza de Fontebiza parūka. Viņu pārņem kluss lepnums, ieraugot visus �os lielos, slavenos un gudros cilvēkus, kas tur ieradu�ies to jūtu dēļ, kuras viņa, vienīgi viņa prot iekustināt cilvēku dvēselē. Viņa iznāk uz skatuves, bet apkārt strauji pukst skatītāju sirdis, kuri aizturēju�i elpu, tās mēmās un trīsuļojo�ās sajūsmas pārņemti, ar kādu tiek gaidīti un apsveikti lielie aktieri. Viņa spēlē, spēlē, aplausu sumināta, bez kuriem viņas dzīve nav iedomājama, kuru �obrīd viņai pietrūkst un kurus viņa da�reiz meklēja arī �eit, it kā brīnīdamās, ka tos vairs nedzird starp apkārtējās dabas balsīm.

Un Fostēnas seja, kad viņas domas kavējās pie skatuves, pēk�ņi drud�aini iekvēlojās, nāsis izplētās kā kara zirgam, sajūtot kaujas lauku.

� Jūs �ovakar nemaz nerunājat, Ziljeta ... Ko jūs domājat?

Tā bija viņas mīļākā balss.

� Es nekā nedomāju, mans draugsl... Ak, ir jau bez ceturk�ņa desmiti

Un rādītāji uz vācu sienas pulksteņa ciparnīcas viņai atgādināja tikai to, ka �is ir tas laiks, kad viņai jāiziet uz skatuves �Fedras� otrajā cēlienā.

Tādās reizēs Fostēna pievilka sev klāt kādu rokdarbu, vienu no tiem darbiem, kuru strādājot sieviete, ja viņai ko jautā, var aizbildināties ar to, ka skaita acis, un kur� viņai ļauj atkal atgriezties pie savām domām un netraucēti tajās gremdēties visu laiku, kamēr ilgst vakara izrāde Parīzē.

Lai, kā Fostēna pretojās, lai kā pūlējās un neatlaidīgi cīnījās ar sevi, valdo�ā kaislība no jauna sagrāba viņu savā varā. Viņa atkal bija sava aicinājuma, sava visuvarenā paraduma varā, paraduma, kas bija izveidojies pa daudzajiem gadiem, kas bija atdoti kalpo�anai savam iemīļotajam darbam. Teātris viņu vilināja pie sevis ar slavas kārdinājumiem, ar visiem �ās profesijas mānekļiem, kas ik dienu apmierina aktiera patmīlību, ar visu nezināmo burvību un slepeniem pinekļiem, kas piemīt �ai neparastajai videi, kura tā sagūsta cilvēku (to var apstiprināt teātru direktori), ka pat vienkār�ie strādnieki, mehāniķi un galdnieki, kas reiz strādāju�i teātrī, vairs negrib un nespēj strādāt kaut kur citur, lai arī cik niecīgi �eit būtu apmaksāts viņu darbs.

Par spīti savai laimei, savai mīlestībai, Fostēna vai mira nost aiz tuk�uma sajūtas, aiz bezdarbības, aiz dzīves rāmuma.

Ar �o sievieti, ko daba bija radījusi teātrim, sievieti, kuras ikviena balss modulācija, ikviens viņas �ests, ikviens sīkums bija teatrāls, pēk�ņi notika kaut kas dīvains (tas mēdz notikt daudz retāk, nekā parasti domā, pat ar lielām aktrisēm): visas viņas spējas, viss viņas iedzimtais talants pēk�ņi it kā saasinājās �ās ilgās atpūtas dēļ, �ā vairākus mēne�us garā miega dēļ. Viņas talants it kā visiem spēkiem lauzās laukā no pekles, kurā tas bijis ieslēgts, gribēdams tikt brīvībā. Brī�iem izlauzās uz āru cildeni traģēdijas �esti, kuri nesaderējās ar viņas �aurajiem tērpiem, un da�reiz viņai �ķita, ka milzīgais vārsmu daudzums, kas bija aprakts viņas atmiņā un bija nolemts klusē�anai, var pēk�ņi niknā sa�utumā izsprukt no viņas sakniebtajām lūpām.

Pat �ās iemīlēju�ās sievietes skatiens kļuva atkal valdonīgs, salts un nejūtīgs, kļuva par vērīgu aktrises skatienu, un līdz ar �o skatienu viņa atguva gandrīz slimīgi saspringtu, nemierpilnu uzmanību, kas viņu mudināja vērot komisko vai traģisko apkārtējo cilvēku sejās un neapzināti pētīt lielo un jauno darbu saviļņojo�os elementus.

Viņa jutās uzveikta, jā, galīgi uzveikta. Pēdējā laikā jau vairākas dienas ar neatlaidību, ko nekas nespēja iebaidīt, ar nebeidzamiem glāstiem un aizvien pieaugo�u mīlestību lords Ennendeils atgriezās pie jautājuma par laulībām un lūdza Fostēnu kļūt par viņa sievu. Bet Fostēna viņam atteica, kā jau bija atteikusi Parīzē. Ta�u sirds dziļumos viņa bija spiesta atzīt, ka delikātums un godprātība �oreiz nebija vienīgais un absolūtais viņas atteikuma iemesls, ka �oreiz viņas atteik�anos būs noteicis apslēpts nolūks, doma, ka viņa atgriezīsies teātrī tai pa�ā dienā, kad viņu vairs nemīlēs.

Un viņa aizrakstīja uz Parīzi par saviem teātra kostīmiem (pirmajā acumirklī pēc izstā�anās no trupas, būdama pārliecināta, ka aiziet no teātra uz visiem laikiem, viņa tos bija atstājusi karājamies uz pakaramā) � aizrakstīja māsai, lai tā pasūta lādes un visu tajās saliek.

LHI

Kādu rītu, kad godājamais D�ord�s Sclvīns kopā ar Fostēnu pastaigājās pirms brokastīm pa sarkano di�skābar�u aleju, viņ� apstājās pie putnu sprosta, kur dārznieks bija ietupinājis kādus septiņus astoņus gaiļus nobaro�anai.

� Vai jūs, cienītā kundze, ievērojāt, ka tie divi gaiļi visu laiku tup pa�ā aug�ējā laktā, bet visi pārējie ir apak�ā?

� Jā!

� Ieskatieties labi... Pievērsiet uzmanību, cik viņiem vāja, izstiepusies un bezkrāsaina sekste.

� Patiesil

� Vai jūs neievērojat, ka abi �ie tēviņi izskatās skumji un reizē smieklīgi?

� To nu gan es neredzu!

� Nu, tad ziniet, ka abi �ie gaiļi nenolaidīsies lejā no savas laktas, kaut vai būtu jānomirst badā!

� Kāpēc tā? Vai tāpēc, ka pārējie viņus sitīs?

� Nē... Tāpēc, ka tad, kad viņi nonāks lejā, pārējie ar viņiem apiesies kā ar vistām!

� Un jums tas tie�ām liekas tik uzjautrino�i, Selvīna kungs?

� Es to uzskatu, es to uzskatu ... par pretdabisku ... un tas ir viss! � sacīja anglis un vadīja Fostēnu uz mājām, smiedams ironiskus, ļoti dīvainus smiekliņus.

L1V

� Order?'

So vārdu neskanīgā, it kā matētā balsī izrunāja kāds �drukns vīrs, pēk�ņi sastindzis ar �okejcepuri rokā pie durvīm, kas bija aiz viņa aizcirtu�ās.

¹ Ko pavēlēsit? (Angl),

Tas bija kundzes ku�ieris, kas bija ieradies saņemt rīkojumus.

Fostēna pacēla galvu, paskatījās uz masīvo, rudmataino rēgu, un viņai izspruka tīri franciskais: �Vai!�

Pēc tam viņa �ēlabainā intonācijā sacīja:

� Oh yes, yes, wait.'

Sieviete kādu brīdi prātoja, ko viņa todien varētu darīt: izbraukt tuvējā apkaimē uz tādu vietu, kur vēl nebūtu bijusi, vai doties kaut kur kājām? Bet viņa nekā interesanta nevarēja izgudrot, un viņas rīta domas aizklīda kaut kur projām.

Vīrs kā sastindzis nekustīgi stāvēja un, neatkārtodams savu jautājumu, gaidīja, piespiedies pie durvīm.

Uz brīdi iegrimusi domās, Fostēna pēk�ņi pacēla acis, un viņas klīsto�ais skatiens atdūrās pret klusējo�o ku�ieri, ko viņa bija pavisam aizmirsusi.

Sis murgainais īstenības un ikdieni�ķo nodarbību atgādinājums lika viņai no jauna gudrot, ko varētu darīt, bet viņa juta nepatiku kaut kur iet, kustēties, atbrīvoties no savas apātijas, un tad viņai gribot negribot ienāca prātā vecais Ravo, viņas Parīzes ku�ieris, kas viņu vadāja, vienmēr pilnu mundruma un pacilātības, pa visādām vietām, kur viņai bija tik jautri.

Un, kad pēc atmiņā skatītās labsirdīgās un dzīvespriecīgās francū�a sejas viņas skatiens otrreiz atdūrās pret vienaldzīgo angļa seju, kur� nekustīgi stāvēja tai pa�ā pozā, viņu pēk�ņi sagrāba nepacietība, un, atgriezdamās pie savām kādreizējām para�ām, līdz ar seno laiku karalienes �estu viņa tam izmeta caur un cauri teatrālu � �Ejiet�.

Apmēram �āda divspēle notika katru rītu starp angļu ku�ieri, kas ieradās saņemt savas fran�u kundzes rīkojumus, un kundzi, kas atbildēja, ka viņa palik�ot mājās.

LV

Villas dārzs beidzās ar milzīgu terasi, kura bija celta no lieliem granīta bluķiem un izskatījās pēc sagrauta bastiona, kas pacēlās virs ezera. Iek�pusē tai visapkārt stiepās akmens sols, no kura, mazliet izliecoties uz āru, varēja redzēt dzidru ūdens dzīli.

¹ Jā, jā, uzgaidiet. (AngZ.)

Tie�i tur, kad Fostēnai bija apriebu�ās visas kustības, viņa pavadīja daļu dienas. Aizslēpusies aiz saulessarga un kūtri izstiepusies akmens sola stūrī, pavilkusi apak�ā kāju, nekā nedarīdama, nekā nedomādama, ar ro�ainiem atspulgiem garlaikotajā sejā, atspulgiem, ko radīja saulessarga zīdam cauri izspiedu�ies gaisma, viņa stundām ilgi cie�i lūkojās uz �o skaisto, zaļo ūdeni, kas nekur netecēja, skatījās uz lielu, melnu zivju baru, kas miegaini līgojās vienā un tai pa�ā vietā visu laiku, kamēr spīdēja saule, � un zivju stingais nekustīgums �ā stāvo�ā ūdens vidū viņai klusi �ukstēja par viņas pa�as kūtro eksistenci, par viņas sastingu�o dzīvi.

� Kas tad galu galā tas jūsu draugs Selvīns īsti ir?

�ādu jautājumu Fostēna reiz uzdeva lordam Ennen-deilam, kad viņa draugs bija aizbraucis uz Minheni, kur tas ik nedēļu mēdza pazust uz divi trim dienām.

Lords Ennendeils, kas pa�laik noņēmās ar cigāra aiz-pīpē�anu, lēnām ievilka dūmu, paskatījās savai mīļākai sejā un atbildēja:

� D�ord�s Selvīns ... ir sadists.

Un uz mēmo jautājumu Fostēnas acīs viņ� piebilda:

� Jā, cilvēks ar slimīgām tieksmēm, ar samaitātu juteklību ... Bet kas tad jums... kas mums daļas gar viņa dzīvi?

Un viņ� sāka staigāt pa istabu �urpu turpu, laiku pa laikam izmezdams kādu frāzi:

� Spējīgs ... ļoti spējīgs cilvēks ... milzīgas zinā�anas ... un sens jaunības draugs.

Tad iestājās pauze.

� Vai jūs �odien kaut kur brauksit, Ziljeta? � pēc brī�a viņ� vaicāja.

� Nē.

Pēc �ā �nē� lords Ennendeils devās uz staļļiem.

Fostēna sāka prātot par instinktīvo riebumu, kādu bija izjutusi, pirmo reizi ieraugot �o sve�inieku, par nepatīkamo sajūtu, kas viņai radās, kad villā apmetās �is nezin no kurienes uzradies cilvēks, par greizsirdības sākumu, ko viņa izjuta, redzot, ka jo dienas, jo vairāk pieaug �ā cilvēka ietekme uz viņas mīļāko. Viņa uz �o vīrieti dusmojās pat par to, ka viņ� atstāja pēdas apkārtējo cilvēku domā�anā, par to, ka viņ� modināja �ais cilvēkos ziņkāri un milzīgu vēlē�anos uzminēt �ās tum�ās personas noslēpumu. Viņa sev jautāja, kādas saites, kādas attiecības varēju�as saistīt pagātnē �o cilvēku ar lordu En-nendeilu. Viņa rakņājās savā atmiņā un brīnījās, ka nekad nebija dzirdējusi minam tā vārdu. Viņas pagātnes atmiņas atgriezās pie viņas jaunā, di�ciltīgā angļa sakaru pirmā laikposma. Un pēk�ņi pa�ās atmiņu dzīlēs iznira kāda nakts Skotijā, nakts pastaiga mēnesnīcā, kas lielo parku ar vecajiem kokiem pārvērta par īstu paradīzes dārzu. Toreiz, tai gai�ajā, dzidrajā naktī, nez kādā sakarā un nezin kāpēc viņas mīļākais pēk�ņi metās viņai pie kājām un, apkampis viņas ceļgalus, lēnprātīgā pielūgsmē sāka viņai pateikties par viņas dārgo mīlas dāvanu; un tas viss mijās ar maigiem, asaru slacītiem glāstiem, trakā priekā, ar neprātīgiem vārdiem, izrunātiem juceklīgā dvēseles satraukumā, ka �ī mīlestība izrāvusi tā jaunību no netīras, izvirtu�as vides, no bīstamu kaislību �ņaugiem, kuros viņu ievilku�as postu neso�as, bezdievīgas grāmatas un draugi. Un pēk�ņi lorda Ennendeila nupat izrunātā frāze �sens jaunības draugs� viņai parādīja Selvīnu kā vienu no viņas mīļākā jaunības un pirmo vīra gadu ļaunajiem ģēnijiem. Turklāt vai tad viņa pati nebija uztvērusi viņa prātojumu atsevi�ķas frāzes? Vai tad viņas ausīs, iedziļinoties sīkumos, kad viņa abus draugus sastapa kādā parka vai istabas stūrītī, nebija nonāku�as Selvīna mazliet kodīgās pikantērijas, jutekliskas detaļas, rupji, ciniski erotiski apraksti un ainas, mīlas teoriju fragmenti, kas lika iedomāties slepkavnieku? Vai tad da�reiz, iztālēm neskaidri izdzirdējusi tā tuvo�anos, tā zobgalīgo gavilē�anu, aiz prieka asi vibrējo�o falseta balsi, � vai tad viņa nebija bēgusi prom no �ā vīrie�a kā no sātaniska ļaunuma un visu zemo kaislību apustuļa? Un vai tagad, kop� D�ord�s Selvīns bija �eit, viņas mīļākais pēc nebeidzamām pēcpusdienas sarunām ar savu draugu nemetās viņas skavās ar slimīgu dedzību, it kā drauga kvēlās runas būtu ielēju�as viņa dzīslās uzbudino�u mīlas indi? Un vai tagad viņai nebija mazliet bail no �ās mīlestības, no neprātīgās aizrau�anās, no �ās trakās, nesātīgās kaisles un pat no mīļotās sejas, kura agrāk saldkaisles brī�os kļuva tik maiga, bet kurā tagad, kā viņai �ķita, vīdēja kāda dī-

� vaina, gandrīz ne�ēlīga izteiksme?

Līdz ar rudeni, pēdējām noziedo�ajām puķēm un pirmajām krīto�ajām lapām, līdz ar lielajiem rietumu vējiem �īksto�ajos kokos, milzīgo, pelēko ūdens klaidu un balt-gano māju, kas vīdēja starp kailajiem kokiem un vīteņaugiem, kuri vīta bālajā dienas gaismā, Fostēnu pārņēma dīvainas skumjas, nemierpilnas skumjas, kurās bija ieslēpu�ās it kā bailes, neskaidras bailes no nākotnes, no vietas, kurā viņa dzīvoja. Mākslīgais viduslaiku atdarinājums da�ās ēkas daļās, itāļu stilā celto ēku ātrais no-vccojums zem Vācijas debesīm da�u dienu villai pie�ķīra līdzību ar kādu traģisku dekorāciju. Pat akmeņi nez kāpēc cilvēkā ar vājiem nerviem modināja drūmas priek�nojautas. Turklāt Fostēna tagad zināja, ka mazā gotiskā kapela, ko viņa sākumā bija noturējusi par agrākā villas īpa�nieka arhitektonisku kaprīzi, bija kapu velve un ka pirms viņas �ai zemes stūrītī mīlētā sieviete tikusi �eit apglabāta kopā ar savu tikko dzimu�o bērnu. Un Fostēna it kā redzēja jauno, iemīlēju�os princesi guldītu zārkā starp puķēm uz krūtīm saliktām rokām, kurās viņa tur savu miru�o bērnu. Un tagad lielā mui�a ar �o mitekli, ko bija piemeklējusi drausmīga nelaime, par spīti jaunajiem saimniekiem un saulei, kas atkal ieplūda pa atvērtajiem logiem, par spīti jaunajam �urpatvestajam priekam, viņai �ķita pārvērtusies par vietu, kurā mū�am mājos drūma grūtsirdība.

Arī cilvēki, ar kuriem kopā viņa dzīvoja �ai villā, � vecā angliete, diplomāts un godājamais D�ord�s Sel-vīns � viņai likās satrauco�i, būtnes, kas rada nemieru, savādi, baismīgi cilvēki, mazliet atbaido�i. Pat automātiskās kustības, kādas piemita se�as pēdas garajiem sulaiņiem ar vaska figūru sejām, kuri kā atsperes trūkās kājās, kad viņai gadījās iet cauri priek�namam, da�reiz viņas smadzenēs modināja domu, ka viņa dzīvo nevis reālā, bet kaut kādā pretīgā mo�ķu pasaulē, un �o parīzieti uzreiz sagrāba nemiers, �o sievieti, kas līdz �im bija dzīvojusi omulīgos dzīvokļos starp vīrie�iem un sievietēm, kuri bija radīti pēc cilvēku ģīmja un līdzības.

Savās dīkajās dienās Fostēna klīda pa neapdzīvotajām istabām ar aizvērtajiem slēģiem, pustumsā uzgrūzdamās bērna �ūpulim vai kādām citām ģimenes relikvijām, kas, �ķiet, bija steigā pamestas, bēgot no nolādētā mitekļa.

So savādo priek�metu vidū bija neliels skapītis, pie kura viņu alla� vilktin vilka kāda neredzama vara. Princese Frēderike bija dievinājusi me�ģīnes, un uz skapī�a atvilktnēm bija uzlīmētas etiķetes, uz kurām ar viņas roku delikātiem, bet grūti salasāmiem burtiem bija uzraksti: Ma-line, Valansjenna, Santiljī, Alansona, Anglija.

Dīvainu jūtu vadīta, Fostēna citu pēc citas vēra vaļā �īs atvilktnes, atrazdama tajās vienīgi tuk�umu; viņa ilgi, ilgi nekustīgi stāvēja pie skapī�a, par kaut ko sapņodama, domādama, ka māja, kurā viņa dzīvo, ir māja, kas nes nelaimi, ka tā ir liktenīga.

LVIII

Izemburgas villas iemītnieki dzēra �Sorento� kafiju, kad sulainis uz sudraba paplātes pasniedza godātajam D�ord�am Selvīnam vēstuli.

Vēstuli izlasījis, godājamais D�ord�s Selvīns to pasniedza savam draugam, teikdams:

� Diem�ēl man �ovakar jūs jāatstāj, mājās mani gaida viesi.

� Jā ... tas ir no tās mazās mājiņas Bretaņas liedagā, par kuru tu man kādreiz stāstīji, � sacīja lords Ennendeils, ātri pārlaidis acis vēstulei, kas bija rakstīta �ifrā.

Fostēna nevil�us bija uzmetusi acis pastpapīram un izsaucās:

� Ak, cik jauka būdiņa vēstules sākumāl

Un bērni�ķā ziņkārē noliekdamās, lai izlasītu uzrakstu ap zīmējumu, skaļi izlasīja: �Dolmansē būda.�

Tad vēl piebilda:

� Tas ir vietas nosaukums, vai ne?

� Jā, tie�i tā, � lords Ennendeils atbildēja, un sieviete, pēk�ņi apjukusi, ieraudzīja uz godājamā D�ord�a Selvīna lūpām baismīgu, mīklainu smaidu.

L1X

Ap to pa�u laiku Fostēna, nobeidzot vēstuli māsai un uzdodot tai nopirkt �ādus tādus sīkumus viņas garderobei, vēstulei vēl pievienoja �ādu pēcrakstu

�Tu man neesi atsūtījusi, kā biju Tev lūgusi, visus laikrakstus, kuros minēta �enijas Lafonas debija �Fedrā�, un neesi uzrakstījusi, kādas no manām lomām viņa ir nodomājusi spēlēt. Ak, ja man izdotos kaut tikai uz da�iem mēne�iem atgriezties teātrī, es izlūgtos uzticības personas lomas tais lugās, kurās viņa tēlotu karalienes, un es viņu noēstu!�

LX

Un Izemburgas villā starp abiem mīlniekiem atkal bija sākusies divvientulībā, dzīve, kurā angļa Selvīna aizbrauk�ana Fostēnu bija atbrīvojusi no slepenā nemiera, un kāda iecere, kas kuru katru brīdi varēja īstenoties, bija viņu gandrīz novirzījusi no neatlaidīgi uzmācīgajām domām par teātri. Lords Ennendeils bija piedāvājis savai mīļākai pavadīt ziemu Itālijā, un tagad abi bija nodarbināti ar da�ādiem sagatavo�anās darbiem, ļaujoties priecīgam iztēles lidojumam, kāds alla� mēdz rasties pirms ceļojuma un, tā sakot, jau iepriek� aiznes mūs uz tālo zemi.

Bija jau izlemts, ka viņi nekur ilgi neuzkavēsies un, ceļodami savā ekipā�ā un ar saviem zirgiem, brauks nesteigdamies, uz labu laimi, apstāsies, kur patiks, un joņos garām tām pilsētām un vietām, kas liksies garlaicīgas. Un, nolieku�ies pār karti galvu pie galvas tik tuvu, ka mati sajaucās kopā, viņi ar rādītājpirkstiem braukāja pa lielo lapu, iezīmējot nākamā ceļojuma apstā�anās vietas, turklāt sieviete, izrādīdama savu uzjautrino�o nezinā�anu, vienā gabalā uzdeva bērni�ķīgus jautājumus, uz kuriem vīrietis atbildēja kā tās zemes pamatīgs pazinējs.

� �eit, � viņ� sacīja, uzlicis mīļākās rādītājpirksta galiņu uz maza, melna aplī�a, � �eit viņ� tai nopirks zelta gredzenu, tik īpatnēji kaldinātu, kā to neprot darīt nevienā citā Eiropas valstī... �eit viņ� to vedīs uz kādu vecu baznīcu, kas nav norādīta nevienā ceļvedī... Te viņ� to pacienās ar mazu zivtiņu, ko prot pagatavot vienīgi tur... Pēc tam, jā, viņ� ta�u Indijā bija nodarbojies ar fotogrāfiju ... Drīz pienāks viņa izrakstītais aparāts ... Viņa palīdzēs un redzēs, cik tas ir interesanti... Un viņi pārvedīs no turienes uzņēmumus... viņu pa�u izdarītos uzņēmumus ... no visām tām vietām, kur viņi būs atstāju�i daļiņu savas laimes, savas mīlestības.

Vecā angliete jau bija aizsūtīta uz Angliju, kur viņai bija jāuzturas, kamēr mīlnieki ceļos, un viņi jau bija sāku�i sakravāt koferus izbrauk�anai, kas bija nolikta uz kādu no pirmajām nākamās nedēļas dienām.

LXI

Kādu nakti saldkaisles piesātinātajā guļamistabas smagajā gaisā lords Ennendeils piecēlās no gultas, kur viņam blakus gulēja viņa mīļākā, lai ielaistu istabā mazliet vēsumu no āra, kur caur logu rūtīm jau baltoja rīts.

Gurdeniem soļiem piegājis pie loga, viņ� lūkoja to atvērt un pēk�ņi vājā balsī iekliedzās:

� Ziljeta, nāc ... ātrāki

No �ā sauciena uzmodusies, vēl glu�i miegaina, Fostēna ieraudzīja savu mīļāko abām rokām ieķēru�os loga rokturī, lūkojot noturēt līdzsvarā augumu, kas grasījās sabrukt. Izlēkusi no gultas, Fostēna tūdaļ pieskrēja viņam klāt un apkampa abām rokām.

Sievietes pieturēts, vīrietis pakustējās uz gultas pusi, bet viņam saļodzījās kājas, un Fostēna juta, ka viņa lielais augums nesamaņā smagi uzgulst viņas pleciem.

Viņa kliedza, sauca palīgā, bet neviens viņu nedzirdēja, un, tā kā viņa nedrīkstēja palaist vaļā rokas, tad nevarēja arī pazvanīt.

Saņēmusi pēdējos spēkus, viņa izmisīgi pūlējās pacelt savu Viljamu un, viņa smaguma nospiesta, lūkoja viņu nest, lēni, lēni virzīdamās uz priek�u, pastiepusi galvu pie viņa bālās sejas, raudzīdamās viņa plati atvērtajās acīs, kas bija pilnas stingu baiļu, kādas pārņem glu�i veselu dzīvu cilvēku, kad draud pēk�ņs un negaidīts gals.

LXII

Lords Ennendeils neatguva samaņu arī pēc tam, kad Fostēna viņu noguldīja gultā. Viņ� gulēja izstiepies nekustīgi kā mironis ar to pa�u drausmīgo, sastingu�o skatienu acīs. Vienīgā pazīme, kas norādīja, ka viņ� vēl ir dzīvs, bija saraustītā, svelpjo�ā elpa. Tikai brī�iem viņa mute pavērās un viņ� izdvesa nesaprotamus, aprautus vārdus, bet balss tūdaļ izgaisa, izgrūzdama kaut ko līdzīgu bērna nopūtām. Da�reiz Fostēnai pat �ķita � vai varbūt tā bija tikai ilūzija �, ka tad, kad viņa pār to noliecās, lai liktu tam norīt mazus ledus gabaliņus, tik mazus kā kniepadatas galviņa, kad viņai �ķita, ka tā acis, uz mirkli kļuvu�as skaidras, viņai uzsmaidīja, viņu pazīdamas, tad �ī izteiksme tūlīt atkal izgaisa un skatiens aizklīda tālumā.

Un tā, stāvot pie slimnieka gultas, neļaujot nevienam nedz sevi aizstāt, nedz kaut cik atpūsties, ritēja viņas dienas ar saviem priekiem un uzbudino�o atmodu no rītiem dziesto�as sveces mirgā un garās, satrauco�u stundu pilnās naktis, kurām nebija gala, � dienas un naktis, kuras pārtrauca vienīgi rūpju pilnā ārsta vizītes, kuru satrauca dīvainā un neizskaidrojamā slimība.

Dzīvojot divatā, pa�ā laimes plaukumā pēk�ņi mū�īgas �ķir�anās draudi, kas var uzbrukt pēc da�ām dienām, varbūt pēc da�ām stundām, un rupji ielauzusies doma par nāvi! Un tas pa�ā mīlas sākumā, mīlas, kuru abi bija uzskatīju�i par mū�īgu un kura vēl nebija pat gadu veca, mīlas, kas bija pilna maiguma, kvēles, kaisles degsmes, kas ne�ķirami vieno vienu būtni ar otru. Ak dievs, vai tā ir taisnība? Pēk�ņi būs tā, ka viņa ies pastaigāties, un mīļotā roka vairs nebalstīs viņas roku, un, kad viņa ēdīs, viņai pretī vairs nebūs viņa sejas, un, kad viņa aizmigs, viņa sapnis vairs nesakusīs kopā ar viņas sapni; un viņa vairs nedzirdēs viņu izsakām domu, kas tai pa�ā brīdī ienākusi prātā viņai; un viņai vairs nebūs viņa acu, lai skatītos, lai redzētu pa abiem... Nē, turpmāk viņas dzīvē būs tikai drausmīga vientulība tuk�ajā pasaulē ar dienām, kurās vairs nebūs saules, un vairs nekas viņu neiepriecinās. Ja vēl viņu �ai drausmīgajai prognozei būtu sagatavoju�i ilgi slimības mēne�i, lēnas izmaiņas slimo�anas laikā, nemiers apkārtējo cilvēku sejās, viņu sa�ukstē�anās, visas ne�ēlīgās pazīmes, kas pamazām pieradina domu, palīdz aprast ar tām �ausmām, kurām sākumā mīlo�a sirds ietiepīgi, visiem spēkiem atsakās ticēt... Bet tāda nāve, nāve kā zibens spēriens ..,

Un, kamēr ilga nenoteiktais un uz priek�u nenosakāmais laiks, ko mēdz pavadīt pie mirēja gultas, Fostēna jutās kā apstulbusi, it kā dabūjusi pa galvu spēcīgu sitienu, domas viņai samud�inājās, viņa kļuva izklaidīga, ausīs dunēja it kā tālu viļņu �alkoņa un brī�iem no apziņas dzīlēm uz aug�u kāpa mēma sacel�anās pret dievu un likteni.

Tādos brī�os Fostēnā modās dzīvība, bet �o atmodu pavadīja trulas sāpes tikpat kā pēc mokpilniem nakts murgiem.

_Un Fostēnas sasāpēju�ās smadzenēs visu laiku �audījās ploso�a neziņa.

Da�reiz, pēk�ņi izstiepusi uz priek�u rokas, viņa centās atvairīt uzmācīgo nojautu ar kaut kādiem vārdiem, pareizāk sakot, domām: �Ārsts ta�u vēl nav pateicis savu galīgo spriedumu ... mēdz ta�u izveseļoties no daudz smagākām slimībām ... un viņ� vēl ir tik jauns.� Bet viņas rokas tūdaļ atkal satvēra pieri. No visiem drūmās istabas kaktiem, �ķiet, skanēja klusas balsis, kas triecās viņai deniņos līdzīgi sīco�ām mu�ām, kad tās sitas pret loga rūtīm, un �ai murdoņā viņa saklausīja klusus �uk-tus: �Nāve, nāve, nāve!�

LXIV

Guļamistaba, kurā lords Ennendeils gulēja platā gultā ar matraci, kas bija apvilkts ar sarkanu zīdu, bija pla�a, augsta un salta telpa ar viduslaiku un modernizētā gotikas stila stingrajam mēbelēm, kādas redzamas mazajos bulvāra teātros vēsturisku drāmu uzvedumos.

Uz tualetes galdiņa ar spoguli garenā ietvarā starp lipīgām karotītēm stāvēja vesela rinda flakonu un atkorķētu zāļu pudelī�u, bet caur stikla durvīm varēja redzēt divus milzīga auguma sulaiņus, kas snauduļoja viesistabas atzveltņos.

Laukā vēdīja drūmas un mazliet satrauco�as skumjas, kas plūda no stāvo�o ūdeņu klaja, un pa atvērto logu laiku pa laikam līdzīgi sikspārņu bariem ielidoja vieglas vēja pūsmas, kas plandīja pusnogrieztās lampas liesmu un izmisuma pilnajā istabā radīja pēk�ņas gaismas un zilganas tumsas maiņu.

Sēdēdama gultas kājgalī, Fostēna raudāja, paslēpusi galvu segās, raudāja, noliekusies pār slimnieku, kur� nekustīgi gulēja un kura bālie, krampjaini savilktie pirksti gumzīja uz krūtīm palagu, savelkot to �okurā.

Kad viņa pacēla galvu, pie gultas stāvēja ārsts, ko viņa nebija dzirdējusi ienākam, � sirmgalvis gariem, kā D�eneram* atpakaļ aiz ausīm atmestiem matiem, ģērbies garos svārkos, kādus valkā protestantu mācītāji.

� Jā, nupat sākas, � viņ� nomurmināja, neizrunādams baismīgo vārdu.

�� Ak dievs! Tātad... � un Fostēna apklusa, neizteikusi līdz galam savu jautājumu.

.� Saņemieties, cienītā kundze! � sacīja ārsts.

Un viņ� apsēdās tai blakus, cie�i vērodams mirēju ar saltu zinātnieka skatienu, kas pētī nāvi.

Fostēna bija saņēmusi Viljama rokas savējās un, glāstīdama tās kā māte, kas lūko nomierināt sava mazā bērna roķeļu nikno nervozitāti, pūlējās nomierināt slimnieka nemierīgās rokas un pārtraukt �o drausmīgo palaga ņurcī�anu.

Ārsts joprojām lūkojās mirēja sejā ar cie�u un dīvainu uzmanību, kurai pēk�ņi pievienojās tāds kā izbrīns. Viņ� noliecās pa labi, tad pa kreisi, lai labāk redzētu, un pateica: �Nevar būt,� izvilka no kabatas zīda mutautu, ar kuru ilgi slaucīja briļļu stiklus, beidzot piecēlās kājās, pacēla uz aug�u lampas aba�ūru, pilnīgi apgaismojot jaunā lorda seju.

Stāvot pie gultas, viņa sastingu�ais augums meta ēnu uz palaga un atkārtoja viņa lielā izbrīna �estus; ārsts joprojām murmināja saraustītas frāzes:

� Nē, tā nav ilūzija, nē... �āds gadījums var notikt reizi pa simt gadiem.., Vai jūs redzat, cienītā kundze, dīvaino risorius muskuļa un lielā vaiga kaula muskuļu spēli?... Tas ir gadījums, kas vēl nekad nav ticis zinātniski novērots... Vācu, angļu un fran�u medicīnas grāmatas min tikai �ādas agonijas nosaukumu ... turklāt vēl nav zināms, vai tā nosaukta viena un tā pati parādība ... Bet nevienas valsts nevienā grāmatā nav tās apraksta... Un mēs pat dro�i nezinātu par tās eksistē�anu, ja nebijis jūsu tautietes d�Epinē kundzes, kas, vadoties pēc Tron�ēna ziņojuma, min �o parādību savos pagāju�ā gadsimtā atstātajos memuāros. Paskatieties ta�u, smieklu zīmējums sāk kļūt pavisam skaidrs!... Ak, mīļā kundze, jums iznāks būt klāt pie gau�am sāpīga skata... Esiet gatava būt par liecinieci sardoniskajai agonijai... Tagad es jūs uz brīdi atstā�u un atgriezī�os tūdaļ pēc vizītes Kallenbergas villā... Es gribu pierakstīt visas parādības, kas norisēs.

Kad Fostēna �ai istabā palika viena, viņu sagrāba neizteicamas �ausmas. Viņa dzīrās pieiet pie loga un to aizvērt, lai nepūstu iek�ā nakts vēji, kas �o istabu brī�iem padarīja vēl baismīgāku, bet neuzdro�inājās; gribēja pasaukt kalpotājus, kurus redzēja guļam otrpus stikla durvīm, bet viņai trūka drosmes; viņa nebija spējīga arī aizbēgt no �ejienes, no mirēja sejas, kurā nāve smējās, � un viņa abām rokām aizklāja_ sev acis.

Nakts stundas ritēja, bet ārsts neatgriezās, un stundas kļuva vēl melnākas, vēl klusākas, arvien vairāk tuvojās draudpilnā pusnakts, kas jo drausmīga �ķiet tam, kas ir nomodā pie mirēja gultas, un Fostēna, savu baiļu pienaglota, palika uz vietas, joprojām aizklājusi acis rokām, nedrīkstēdama paskatīties.

Pēc ilga, ļoti ilga starplaika viņa tomēr iedro�inājās paskatīties pa pirkstu starpu, pēc tam paskatījās otrreiz un vēlreiz, pēk�ņi nevaldāmas ziņkāres sagrābta, juzdama, ka tajā pazūd gan bailes, gan daļiņa no viņas sāpēm.

Un tad pēk�ņi viņa vairs nespēja atraut acu no dīvainās agonijas mirēja sejā.

Viņas rokas atrāvās no acīm, nokrita uz ceļiem, un viņa nepakustēdamās skatījās un skatījās pati pret savu gribu.

Un līdzīgi tam, kā mēdz būt slimnīcā, kur nervu lēkmes pāriet no viena slimnieka uz citiem, pamazām izplatoties pa visu palātu, aktrises mute un lūpas neviļus sāka taisīt tādas pa�as mutes un lūpu kustības kā mirējs, atkārtot sirdi ploso�os, drausmīgos smieklus, kādi bija mirēja vaibstos.

Jo tagad viņa sejā vairs nebija tas nenoteiktais, apstrīdamais smaids, kāds bija sākumā. �oreiz tie bija īsti smiekli, jā, smiekli, kas parādījās un nozuda reizē ar gār-dzienu rīklē, smiekli, kas rāva uz aug�u ne�ēlīgā, ironiskā smīnā zilgano lūpu kaktiņus un pēdējo priek�nāves krampju ņirdzīgajā smīnā izkropļoja cilvēka seju, � smiekli, �ī jaukā laimes un prieka zīme sejā, kas pārvērtusies par drausmīgu, sātanisku karikatūru, vārdu sakot, tā bija apbrīnojamākā parādība, kādu jebkad lemts redzēt drāmas aktierim.

Un �is skats, uz mirkli nonāvējis mīļāko, ar varu piespieda sievieti kļūt atkal par aktrisi.

Un nemanot no nervozās, neapzinīgās un netī�ās atdarinā�anas, kāda tā bija pirms brī�a, Fostēna, it kā pakļaudamās kādai despotiskai gribai, pārgāja uz apdomātu, aukstasinīgu atdarinā�anu, it kā viņa strādātu pie kādas lomas, it kā viņai būtu jātēlo agonija uz skatuves, � un tagad, gribēdama pārliecināties, vai viņas smiekli ir tādi pa�i kā smiekli, ko viņa bija pārņēmusi no mīļākā lūpām, viņa aizgriezās, meklēdama atbildi veclaicīgā tualetes galdiņa zaļganajā spogulī, kas atradās viņai aiz muguras.

Pilnīgi iegrimusi aktrises darbā, Fostēna pēk�ņi izdzirdēja drausmīgu zvanu, kas skanēja kaut kur no gultas dziļuma, un, steig�us pagriezusi galvu nost no spoguļa, viņa sastapa mirēja acis, kur�, kā par brīnumu, bija atguvis samaņu.

Abi sulaiņi bija ienāku�i istabā.

� Turn out that woman!²³� sacīja jaunais lords balsī, kurā bija pamodusies visa sak�u rases nepielūdzamība.

Fostēna piekļāvās ar lūpām pie mīļākā rokām. Viņ� to rupji atgrūda ar vārdiem:

� Aktrise ... Jūs esat tikai aktrise ... Sieviete, kas nav spējīga mīlēti

Un, pēdējiem priek�nāves spēkiem aizgriezis seju pret sienu, lords Ennendeils pāri pār savu plecu iekliedzās otrreiz, vēl pavēlo�ākā balsī:

� Turn out that woman!

Deviņpadsmitā gadsimta otrās puses fran�u reālistiskā romāna vēsturē brāļi Gonkūri nostājas līdzās tādiem slaveniem rakstniekiem kā Flobērs, Zolā, Dodē un Mopasāns, kaut gan Gonkūru literāro darbu apjoms ir mazāks. Gonkūru izcilā nozīme sava laika literatūras dzīvē ir neapstrīdama: viņi ir iezīmēju�i da�us fran�u prozas attīstības ceļus, kas zināmā etapā kļuva par maģistrālēm, viņi ienesa īpa�u, savdabīgu ieguldījumu reālistiskā romāna �anrā. Viņiem pieder vērtīgi atklājumi, kas bagātināju�i jaunāko laiku literatūru visai efektīviem mākslinieciskiem līdzekļiem. Gonkūru atstātajam mantojumam ir ne tikai literatūrvēsturiska nozīme. Viņu labākie darbi saglabāju�i sevī tie�as mākslinieciskās iedarbības spēku uz lasītāju vēl �obaltdien. Romāns �Zerminija Lasertē�, kas tā autoriem atnesa slavu, romāni �Brāļi Zemgano� un �Fostēna�, kurus uzrakstījis vecākais brālis Edmons pēc jaunākā brāļa Zila nāves, valdzina vēl tagad ar patiesiem tēlojumiem, ar savu, pa�u Gonkūru vārdiem izsakoties, �īstenības poēziju un ļoti smalkiem niansējumiem cilvēka pārdzīvojumu aprakstā�.

Sai izdevumā lasītājiem tiek piedāvāti tie�i �ie romāni � tajos atklājas Gonkūru mākslinieciskā talanta stiprākās puses.

Parīze, XIX gadsimta tre�ais ceturksnis, Otrās impērijas laikmets... Galvaspilsētas lepnie kvartāli �ilbina ar krā�ņumu un spo�umu, uzrādot visas straujā uzplaukuma pazīmes... �ur tur aug jaunas privātās savrupmājas, izrotātas ar marmoru un apzeltījumu, iekārtotas kliedzo�ā greznībā; pa ielām, ap�ļācot gājējus ar dubļiem,- joņo karietes ar livrejās tērptiem grūmiem un elegantas ekipā�as, kurās cēli sē� izmeklēti ģērbu�ās dāmas un kungi; operas izrādēs tin ballēs �ilbino�i mirdz un laistās dārglietas, kas rotā cienīgu matronu un dārgu kurtizāņu kaklus un rokas. Pēc jaunierīkotajiem, platajiem bulvāriem, kas �ķērso veclaicīgo, �auro ieliņu blīvo tīklu, jūtami pārvērties galvaspilsētas ārējais izskats, kļuvis impozantāks un skaistāks. Tiesa, Parīzes prefektūra to nav darījusi bez apslēpta nolūka: tautas sacel�anās gadījumā būs daudz vieglāk nekā agrāk tikt galā ar nemierniekiem, jo jaunais plānojums tiem nedos iespēju nostiprināties, kā tas bija agrāk, ieņemtajās pozīcijās un tās sīksti aizstāvēt. Bur�uā, dzīves kungi, vēl joprojām trīc, atceroties 1848. gada jūnija dienas, kad Parīzes ielās bija saceltas barikādes, virs kurām plīvoja sarkans karogs, un galvaspilsētas strādnieki pirmo reizi devās atklātā cīņā pret saviem apspiedējiem. Toreiz sacel�anos izdevās noslīcināt asinīs, bet kas zina, ko sevī slēpj nākotne, un vai nav gaidāmi jauni vēl spēcīgāki revolūcijas uzliesmojumi? Ta�u pagaidām Francijā valda miers un kārtība. Otrā impērija, monarhistiskais despotisma re�īms, kura priek�galā ir politiskais avantūrists Luijs Bonaparts, � 1851. gada 2. decembrī viņ� izdarīja valsts apvērsumu un pēc tam pasludināja sevi par imperatoru ar vārdu Napoleons Tre�ais, � modri sargā turīgo, �respektablo� ļau�u intereses, cilvēku, kuru vidū ir ne mazums personu ar tum�u pagātni, veiksmīgu �iedzīvo�anās bruņinieku�. Visi �ie fabrikanti, bodnieki, vērtspapīru glabātāji ar re�īmu ir apmierināti un ir tā stingrs balsts. Un kāpēc gan lai viņi nebūtu apmierināti? Ienīstais �sarkanais rēgs� vairs nedraud, var izmantot labvēlīgu tirdzniecības un rūpniecības konjunktūru un spekulatīvās a�iotā�as atmosfērā, kāda valda ap fabriku un rūpnīcu celtniecību, ap raktuvju ierīko�anu, dzelzceļu būvē�anu, ap zinātniskajiem atklājumiem un tehniskajiem izgudrojumiem, var iedzīvoties mantā un baudīt dzīvi.

Ideoloģijas, mākslas un literatūras jomā Otrās impērijas varas iestādes ietur konsekventu un stingru politiku: tās stimulē tikai pērkamo �urnālistu konservatīvos skribelē-jumus ar uzticīgu pavalstnieku apliecinājumiem, salkanu un sentimentālu glezniecību un tēlniecību, kas ved projām no reālās dzīves; �mērenības un kārtības�, mantrausības, �aura prakticisma sludinātāju zemas kvalitātes literāro produkciju, kas iemiesota �tikumīgu� bur�uā tēlos. Uz teātra skatuves līdzās bezbēdīgajai, izklaidējo�ai dramaturģijai laurus plūc �veselā saprāta skola�. Bur�uāziskajam skatītājam tā sniedz sirdij tīkamo �zelta vidusceļa� morāli un jo vairāk gūst viņa simpātijas, cen�oties galvanizēt, �ķiet, savu mū�u jau nodzīvoju�o klasicismu, kas disciplīnas un kārtības ziņā atbilst bur�uā prasībai pēc tam, kad viņu līdz nāvei nobaidīju�i satricinājumi sabiedriskajā dzīvē un �bīstamas� romantiskas �pārmērības� literatūrā. Da�ādie mēģinājumi noraut no mūsdienu īstenības drapērijas, kas slēpj �ās īstenības vainas un kroplumus, saceļ re�īmam kalpojo�ās kritikas niknu ķengā�anos un tie�u vajā�anu no varasiestā�u puses. Ta�u, lai cik liela ir negodīgo �urnālistu un literātu kohorta, kura iztop bur�uā un glaimo reakcionārajai Otrajai impērijai, tais gados dzīvo un darbojas nedaudzi, toties ar cildenu rado�u garu, talantu un sirdsapziņu apveltīti vārda, otas un kalta mākslinieki, kas ar savu mākslu netirgojas. Viņi nepieņem bur�uā �morālās� vērtības; aiz kapitālistiskā uzplaukuma krā�ņās fasādes viņi redz tā pretīgo kreiso pusi; viņi neignorē sūro likteni un ne�ēlīgo ekspluatāciju, kādai pakļauti darbaļaudis, kuru visvairāk atpaliku�ai daļai pielīp bagātnieku netikumi.

Tomēr �ie mākslinieki atrodas krustcelēs. Viņi neredz ap sevi nekā, kas iedvestu cerību uz smagi slimās sabiedrības atveseļo�anos, bet viņi apjau� ceļu, kur� vestu uz izeju no briesmīgajām pretrunām. Brī�iem viņi ieslīgst drūmā, necaurredzamā pesimismā. Un �is apstāklis nosaka viņu dekadentismu tin vājumu. Ta�u viņi no visas sirds ienīst naudasmaisu virskundzību, ko sargā Otrās impērijas politiskais re�īms, un pau� savos darbos apkārtējās īstenības pilnīgu noraidī�anu. Tur tad slēpjas viņu spēks un vēsturiskais nopelns. Edmons un Zils Gonkūri pieder pie tiem nedaudzajiem rakstniekiem, kas tais gados, kurus Zolā nosaucis par �bezprāta un kauna gadiem�, izglāba fran�u literatūras godu un bagātināja Francijas garīgo kultūru.

Literatūrā brāļi Gonkūri ir viens rakstnieks. Savus darbus, kamēr abi bija dzīvi, viņi radīja kopā un publicēja tikai ar abu vārdiem, un nedz �o brāļu laikabiedri, nedz viņu daiļrades pētnieki jaunākajā laikā nekad nav spēju�i noteikt, kāds tie�i ir bijis katra brāļa ieguldījums kopīgajā darbā. Patiesi, abus brāļus, kaut gan vecuma ziņā viņus �ķīra astoņi gadi (Edmons ir dzimis 1822., Zils � 1830. gadā), kop� agras jaunības saistījusi dziļa garīgā kopība. Vienāda bijusi viņu mentalitāte, pilnīgi saskanējusi viņu gaume, para�as, intereses, mākslinieciskie vērtējumi un rado�ie principi. Līdzīgi biju�i pat viņu raksturi � varbūt vienīgi, kā liecina laikabiedri, Edmons bijis mierīgāks, nosvērtāks, ar lielāku noslieci uz koncen-īrētām pārdomām, turpretī Zils � dzīvākas, nervozākas, jūtīgākas dabas, asāk uztvēris da�ādus iespaidus, kādus uz cilvēku atstāj apkārtējā pasaule. Izteikti minējumi, ka Edmons bijis spēcīgāks darbu ieceru un galveno līniju izstrādā�anā, bet Zils � atsevi�ķu detaļu un smalku iezīmju atra�anā da�āda veida aprakstos. Starp citu, grāmatas, ko pēc Zila nāves uzrakstījis Edmons viens pats, nedod iemeslu apgalvojumam, ka viņu māksliniecisko spēju at�ķirība būtu kaut cik būtiska, ja tā vispār bijusi. Ir zināms, ka brāļu rado�ais process noritējis �ādi: vispirms viņi abi kopā izdomāju�i sīku nodaļas plānu, pēc tam rakstījis to katrs atsevi�ķi, uzrakstīto viens otram nolasījis un beidzot abus tekstus saliedēju�i kopā � tā, ka nav biju�as manāmas nedz �uves, nedz stilistiskas nesaskaņas.

Trok�ņainajā un kārdinājumu pilnajā Parīzē brāļi dzīvoju�i savrupu, gandrīz vai vientuļnieku dzīvi, un, kaut gan viņiem bijis pla�s paziņu loks literātu aprindās, tuvu draugu viņiem nebijis; nebijis viņiem arī kvēlu aizrau�anos mīlestībā, neviens no viņiem nenodibinājis ģimeni. Visu viņu dzīvi aizpildījis spraigs, rado�s darbs, dokumentu pētī�ana, �dzīves gabalu� vēro�ana, ko viņi izmantoju�i par tēlojumu objektu savās grāmatās, mākslas zinātnes studē�ana, kā arī �sīku mākslas priek�metu�, da�da�ādu izmeklētu, meistarīgi darinātu nieciņu, gravīru, zīmējumu, japāņu panno utt. kolekcionē�ana. Mākslas kolekciju vāk�ana Gonkūriem bijusi ne vien iemīļota nodarbība jeb, kā mūsu dienās mēdz teikt, vaļasprieks: tā bijusi īsta kaislība, kas organiski saistījusies ar brāļu pasaules uzskatu, ar viņu dzīves pozīciju. Dzīvodami starp glezniecības, tēlniecības un mākslas amatniecības darbiem, cenzdamies pastāvīgi būt mākslas gaisotnē, Gonkūri savā ikdienas dzīvē itin kā sekoju�i pārliecībai, ka māksla pasaulē stāv augstāk par visu, ka tā ir cilvēka garīgo iespēju izpausmes augstākā forma un ir pelnījusi, lai tai atdotos pilnīgi, īsts mākslinieks nedrīkst iz�ķiest spēkus sīkumos, kas ir sve�i mākslai, un, ja viņ� ļaujas citām kaislībām, it īpa�i mīlestības jūtām, viņ� par to dārgi maksā � degradējas vai iet bojā. Sī ideja Gonkūriem bijusi tik svarīga, ka viņi to padarīju�i par vairāku savu romānu tēmu.

Gonkūru �Dienasgrāmata� ir ļoti interesants dokuments, kas veidots no ierakstiem, kurus brāļi izdarīju�i gandrīz ik dienas, �pa notikumu pēdām�, visa sava literārā ceļa garumā, un tas atklāj, kādi sabiedriskās dzīves iespaidi novedu�i viņus pie idejas par mākslas patstāvīgo vērtību. �Dienasgrāmatā� ieraksts: �Nav vairs nekā, nedz progresa, nedz principu, ir tikai frāzes, vārdi, tuk�a muldē�ana, redz, ko mēs pamazām sākam saskatīt savā laikā, kas arī kādreiz kļūs par vēsturi, tāpat kā visi pagāju�ie laiki.�

Revolūcija ir glu�i kā pārcel�anās uz jaunu dzīvokli. Gan nācijas, gan gadsimtu korupcijas, kaislības, godkāre un zemiskums glu�i vienkār�i maina apartamentus, kas prasa remontu un izdevumus. Nekādas politiskās morāles: panākumi � tā ir visa morāle. Tādi ir fakti, parādības, cilvēki, dzīve, sabiedrība...

Galu galā tas noveda pie dziļākās vil�anās: pagurst ticēt, pacie� jebkuru varu un iecietīgi izturas pret laipniem nelie�iem � to es novēroju pie saviem amata brāļiem rakstniekiem, pie Flobēra un tāpat arī pats pie sevis. Tu, cilvēks, redzi, ka ne par ko nav vērts mirt, ir jādzīvo par spīti visam, un ir jāpaliek godīgam, jo tas tev ir asinīs, bet nevajag ticēt nekam citam kā vienīgi mākslai, tikai to turēt godā, par reliģiju atzīt tikai literatūru. Viss pārējais ir meli un lamatas muļķu ķer�anai�. (1863. gada 28. janvāra ieraksts.) Pilnīgi skaidrs, ka �ī koncepcija bija stagnācijas produkts, sociālā izmisuma izpausme. Bet ko gan reālu Gonkūri varēja pretstatīt pastāvo�ās sabiedriskās un valsts iekārtas ne�ēlīgumam? Bur�uāziskais republikānisms atklāja savu nekonsekvenci, bailes no tautas un gala rezultātā nespēku uzurpatora rupjā zaldāta zābaka priek�ā; utopisko sociālistu cēlsirdīgās cerības izrādījās nepamatotas, bet zinātniskais sociālisms nebija vēl ieguvis tik pla�u popularitāti, lai Gonkūri spētu novērtēt tā principiālo at�ķirību no citām sociālistiskām mācībām. Likstas, kas piemeklē cilvēkus, kuri pieder pie sabiedrības zemākajiem slāņiem, Gonkūros modināja līdzcietību, tomēr viņi nebija spējīgi saskatīt ekspluatējamo vairākumā tos spēkus, kuriem vēsture bija paredzējusi sabiedrības radikālas atjauno�anas lielo misiju.

Mākslu brāļi iedomājās par vienīgo patvērumu domājo�iem cilvēkiem, kas nevēlas piedalīties bur�uāziskās sabiedrības savtīgajā praksē. Mākslas �autonomijas� apstiprinā�ana tai laikā nebija nedz pazemības izpaudums pret eso�o, nedz mazdū�īga bēg�ana no īstenības. Teorija �māksla mākslai� galvenokārt bija vērsta pret oficiālās bur�uāziskās ideoloģijas un morāles spiedienu uz mākslu. Otrās impērijas varasiestādes nepavisam neatbalstīja �ādu pozīciju: uz mākslu tās raudzījās pēc rupji utilitāriem kritērijiem, saskatīdamas tajā vienīgi ruporu pastāvo�ās iekārtas attaisno�anai un cildinā�anai. Cīņa par �neatkarīgu� mākslu īstenībā bija cīņa pret tās pazeminā�anu līdz no�ēlojamai roklai�as lomai, pret tai kaitīgu neīstumu, kas bija neizbēgamas sekas uzmācīgajai bur�uāziskajai tendenciozitātei, � cīņa par mākslinieka tiesībām rādīt dzīves īstenību.

Protams, pati doma, ka var pastāvēt �pilnīgi suverēna� māksla, bija caur un cauri iluzora.

Tādi rakstnieki kā Teofīls Gotjē, Gustavs Flobērs, Saris Bodlērs un brāļi Gonkūri no�ogojās ar �o teoriju kā ar aizsargvalni no oficiālās ideoloģijas un estētikas. Bet viņi nebūt neatrāvās no īstenības un savos darbos pauda sirdīs sakrāju�os rūgtumu, skumjas un naidu pret privāt-īpa�niecisko pasauli.

Ta�u teorija �māksla mākslai� jau no pa�a sākuma slēpa sevī reakcionāras pārdzim�anas briesmas. Godīga mākslinieka traģisko vientulību bur�uāziskajā sabiedrībā tā vērta tikumā, eksistē�anas normā, liedza sastapties ar sabiedrības demokrātiskajiem spēkiem un saliedēties ar tiem. Laika plūsmā no �īs teorijas arvien vairāk un_ vairāk izkūņojās tās samērā progresīvais strāvojums, kāds �ai teorijā bija ietverts sākumā; ap XIX gadsimta beigām tā sāka kalpot par sociālās vienaldzības tie�u attaisnojumu un pat par karojo�o antidemokrātismu.

Gonkūriem bija slieksme pārvērst sev mākslu par kaut kādu tīksmino�u garīgo opiju: Bet viņi izrādīja tikai da�as noslīdēs pazīmes uz �tīrā� estētisma pusi. Viņu darbi nezaudē humānistisku saturu, un māksla viņiem ir galvenokārt iedvesmas pilns, pa�aizliedzīgs rado�s darbs, nevis �komforta� avots �izredzētajiem�. Viņu mākslas kultā drīzāk izpau�as protests pret bur�uā banalitāti un gara nabadzību, kuram skaistuma izpratne īstenībā nav pieejama. Gonkūri �Dienasgrāmatā� apraud mākslas amatniecības pagrimumu, jo tās izsmalcinātos darinājumus viņu laikā aizstāju�i bur�uāzisko interjeru nemākulīgie, bezgaumīgie rotājumi. Tas, ka mākslu izstumj rūpniecība, � �Francijas amerikanizācija� modina viņos dziļas skumjas, jo, pēc viņu domām, tā izskau� no dzīves poētisko, māksliniecisko momentu. Gonkūru gau�anās �ai sakarā daudzējādā ziņā bija naiva, bet nevar noliegt, ka Gonkūri ievēroja tos patiesos garīgos zaudējumus, kas nāca līdzi kapitālistiskajam progresam.

Piecdesmitajos gados un se�desmito gadu sākumā Gonkūri jau bija paguvu�i iemantot apdāvinātu rakstnieku un vēsturnieku reputāciju. Viņi pieder pie izcilāko augstās literatūras pārstāvju saimes, kas kop� 1862. gada pulcējās �literātu dinejās� pie restorāna īpa�nieka Manjī. �eit Gonkūri satiekas ar Flobēru, Gotjē, Sentbēvu, Teņu un Zor�u Sandu, kā arī iepazīstas ar Turgeņevu, kas bijis klāt vienā no �īm dinejām.

Debitēdami literatūrā da�as dienas pēc Luija Bonaparta apvērsuma ar savu vēl nenobriedu�u atdarinātāju romānu �18.. gadā�, kas bija uzrakstīts tolaik jau novecoju�ā �neapvaldītā romantisma� garā, Gonkūri labu laiku pēc tam nodarbojās ar �urnālistiku. Par kādu viņu rakstā citētu XVI gadsimta dzejnieka Tajiro frivolu dzejolīti policija viņus sauca pie tiesas par �tikumības aizskar�anu�, tāpat kā Flobēru un Bodlēru Otrās impērijas varasiestādes nekaunējās sodīt par viņu �edevriem � pirmo par romānu �Bovarī kundze�, otru � par dzejoju krājumu �Ļaunuma puķes�. Pēc tiesas, kas, jāteic, brāļiem Gon-kūriem beidzās labvēlīgi, �urnālista darbs viņiem kļuva pretīgs, un par viņu intere�u galveno objektu tapa vēsture. Pirmie Gonkūru darbi �ai jomā bija �Revolūcijas laika fran�u sabiedrības vēsture� (1854) un �Direktorijas laika fran�u sabiedrības vēsture� (1855). Gonkūri centās radīt cita tipa vēstures pētījumus, at�ķirīgus no slaveno fran�u vēsturnieku Mi�lē, Minjē, Lamartina un Luija Blāna darbiem. Grandiozās sociālās pārmaiņas, vētrainie politiskie notikumi, �ķiru un partiju cīņa neatrodas Gonkūru uzmanības centrā. Viņu intere�u galvenais objekts ir viņu pētījamā lūzuma laikmeta sabiedrības dzīves veids un para�as. Viņu mērķis ir attēlot jutekliski taustāmu Parīzes seju laikā no 1789. līdz 1800. gadam, pārcelt skatītāju to gadu gaisotnē, parādīt viņam pagātnes cilvēku dzīvi no tās puses, kuru vēsturnieki, kas nodarbināti ar laikmeta sabiedriski politiskajiem notikumiem, parasti pamet ēnā. Jau �eit parādās Gonkūriem raksturīgā tieksme uz atsevi�ķo, individuālo, uz �sīkiem faktiem�, uz dzīves �neoficiālo� pusi. Lai uzrakstītu minētos darbus, viņi bija savāku�i ap piecpadsmit tūksto� dokumentu, turklāt lielākoties tie bija materiāli, kurus �nopietnā� vēsture parasti noniecina: afi�iņas, ielūgumi, bildītes ar modes attēliem, karikatūras, privātas vēstules un tamlīdzīgi. Tie�i �ādu �mazo dokumentāciju� Gonkūri vērtēja visaugstāk; �Laiks, no kura nav palicis apģērba parauga un ēdienu kartes, priek� mums ir miris, tas nepadodas galvanizācijai. Vēsture tajā neatdzīvosies, pēcnācēji to no jauna nepārdzīvos� (�Dienasgrāmata�, ieraksts, kas izdarīts laikposmā no 1859. gada 29. jūnija līdz 7. augustam). Dzī�anās pēc atsevi�ķā, detalizētā un konkrētā pauda tieksmi cik vien iespējams tuvu piekļūt attēlojamam priek�metam, jo, kā brāļiem Gonkūriem �ķita, tas palīdz ar jo lielāku patiesīgumu to atveidot. Prioritāte atsevi�ķajam, nevis vispārīgajam izskaidrojama ar to apstākli, ka daudz stiprāk nekā Revolūcijas laikmets Gonkūrus pievilka priek�revolūcijas XVIII gadsimts, ko viņi iztēlojās lielākoties par �atsevi�ķas dzīves� gadsimtu. Aktri�u un mākslinieku, dīko aristokrātu dzīves veids ar vieglprātīgu uzdzīvi, kad �ur tur jau pavīd nākamās katastrofas pazīmes, salonu izpriecas, �galanti svētki� un maskarādes, mīlas dēkas, dzī�anās pēc baudām, izsmalcinātības un izlutinātības un gala iznākumā garīgs pagrimums � tie�i tas Gonkūrus valdzina XVIII gadsimtā. Nevar teikt, ka Gonkūri izskaistina XVIII gadsimta cilvēkus: viņi atklāti raksta par galīgu tikumu pagrim�anu, par aristokrātu vides no�ēlojamo izvirtību. Ta�u visu atsver fakts, ka aristokrātu dzīvi greznoja māksla: viņi prata dzīvot starp lielisku gleznotāju un tēlnieku darbiem, ikviens priek�mets viņu mājās bija mākslinieciski darināts, tam bija uzspiests individuālās meistarības zīmogs. Gonkūriem bija pamats skumt par mākslas un mākslas amatniecības pagrimumu XIX gadsimta vidū, bet tomēr, izraudzīju�ies tik mazsvarīgu kritēriju vēsturiskā laikmeta novērtē�anai, viņi konstatēja savu sociālo ideju nepietiekamo dziļumu un nopietnību, kā arī slieksmi uz pavir�u estētismu.

Vākdami da�da�ādus �krāmus�, kā pa�i Gonkūri izteiku�ies, pa �vēstures pa�obelēm�, viņi cen�as ne vien atdzīvināt pagāju�ā gadsimta dzīves veidu un para�as, bet arī iedziļināties toreiz dzīvojo�o cilvēku psiholoģijā, ielūkoties �dvēseles slēptākajos kaktiņos�. 1857. un 1858. gadā nāk klajā viņu �Intīmie portreti�, 1858. gadā � �Marijas Antuanetes dzīves stāsts�, I860. � �Luija XV mīļākās� (�Hercogiene de Satorū un viņas māsas�, �DibarT� un �Pompadūra�), 1862. gadā � �Sieviete XVIII gadsimtā�. Ar abu kopīgi iesākto grāmatu �Sofija Arnū� (1857) pēc jaunākā brāļa nāves Edmons turpināja sēriju �XVIII gadsimta aktrises�, uzrakstīdams grāmatas par ievērojamām aktrisēm Kleronu, Gimāru un Sentibertī. Edmons publicēja arī abu brāļu uzrakstīto kritisko apcerējumu �Mīlestība XVIII gadsimtā�. Visiem �iem Gonkūru darbiem vēstures zinātnē var būt tikai blakusnozīme, tiem ir vieta tās perifērijā, tomēr nedrīkst noliegt, ka sprausto uzdevumu brāļi veic meistarīgi.

īpa�us pūliņus Gonkūri veltī XVIII gadsimta talantīgiem gleznotājiem, zīmētājiem un grafiķiem (grāmata �XVIII gadsimta māksla�, kas nāca klajā no 1859. līdz 1875. gadam atsevi�ķiem laidieniem). �eit Gonkūri izceļas kā lieliski tēlotājas mākslas pazinēji. Viņi prot ar vārdiem izteikt vissmalkākās krāsu nianses � radīt visai tuvu vizuālo priek�statu. Astoņpadsmitā gadsimta mākslā viņi augstu vērtē to pa�u, ko �ā gadsimta sadzīvē: individuālisma principus, atteik�anos no ārējā spo�uma, neoficiālumu un intimitāti. Astoņpadsmitā gadsimta mākslinieku daiļradē viņi augstu vērtē prasmi �tvert dzīvi lidojuma laikā�, tās �acumirklīgajās izpausmēs�. Astoņpadsmitā gadsimta mākslinieki viņiem ir dārgi tāpēc, ka tie sarāvu�i saites ar � akadēmiski pārspīlēto svinīgumu, atrāvu�ies no �mū�īgā skaistuma� ideāla, kas radis iemiesojumu statu-jiskā sastingumā un pozu nedabiskumā. Gonkūri jūsmo par dzīvajām Vato kompozīcijām, kas attēlo elegantu dāmu un kavalieru izklaidē�anos, par Fragonāra �Mīlas pārsteigumu� ainiņām, par Sardēna mierīgajām klusajām dabām, par Latūra pasteļu portretiem, kuros atveidota dzīva sejas mīmika. Gai�i sudraboto, zaigojo�o krāsu gammu XVIII gadsimta mākslinieku gleznās viņi pretstata sava laika akadēmiskās glezniecības drūmajai un vienmuļajai �brūnajai mērcei�. Gonkūri uzskatīja par savu nopelnu XVIII gadsimta mākslas atdzīvinā�anu, jo pirms viņiem tai nebija nekādas vērtības. Tas tie�ām bija viņu nopelns, jo daudzu XVIII gadsimta mākslinieku galvenā interese par �atsevi�ķu� cilvēku pie�ķīra viņu daiļradei patiesa dzīvīguma vērtīgos vaibstus, reālisma vaibstus. Tos atgādināt laikā, kad glezniecībā valdīja samākslota, epigoniska akadēmisma virskundzība, bija īstais brīdis.

Pāreja no XVIII gadsimta vēstures un mākslas uz sava laika dzīves romānu Gonkūriem bija vienkār�a un dabiska, jo vairāk tāpēc, ka viņu vēsturiskie darbi, kuros dzīvie tēli dominēja pār abstraktajām idejām, pa�i bija savdabīgi mākslas darbi.

Gonkūri apgalvo, ka �... vēsture ir romāns, kas bijis, romāns ir vēsture, kas varēja būt� (�Dienasgrāmata�, 1861. gada 24. novembra ieraksts). Tā romāna estētisko vērtību nosaka, pēc viņu viedokļa, tajā attēlotā dzīves īstenība, kas pārbaudāma ar objektīviem faktiem. Tāpēc romānista mākslinieciskā metode principiāli neat�ķiras no vēsturnieka darba metodes. �Pēc Balzaka romānam .vairs nav nekā kopīga ar to, ko ar �o vārdu saprata mūsu tēvi. Mūsdienu romāns top pēc faktiem, kuri autoram pastāstīti vai kurus viņ� īstenībā novērojis, tāpat kā vēsture top pēc uzrakstītiem faktiem� (�Dienasgrāmata�, 1864. gada 24. oktobra ieraksts). Sie uzskati ievada Gonkūrus reālistiskā romāna kopīgajā straumē, kas kļuvusi par fran�u prozas maģistrālo virzienu XIX gadsimta otrajā pusē.

Gonkūri sevi uzskata par Balzaka skolniekiem un sekotājiem, viņi pret to izturas ar godbijību, bet domā par Balzaka reālisma �pilnīgo�anu� ar daiļrades �dokumentālu� pamatotību. Sī ideja nāca pasaulē tai laikā populārās pozitīvisma filozofijas ietekmē, filozofijas, kuras patoss izpaudās zinātnes cildinā�anā, balstoties uz eksperimentālā ceļā iegūtām, pieredzē pamatotām zinā�anām. Ta�u pati ticība zinātnes visvarenībai bija radusies no iespaidīgajiem panākumiem, kādi gadsimta vidū tika sasniegti dabaszinātnēs. So ticību da�i rakstnieki attiecināja arī uz literatūru; par vienu no ceļiem, kā literatūru tuvināt zinātnei, viņi iztēlojās uzmanīgu īstenības novēro�anu un pētī�anu. Balstī�anās uz �ādā ceļā iegūtajiem patiesajiem faktiem tika uzskatīta par vienīgo dro�o daiļrades patiesuma garantiju, daiļrades, par kuras mērķi, tāpat kā zinātnē, tika izvirzīta patiesības izziņa. Sis princips kļuva par vienu no stūrakmeņiem �naturālistis-kajai� teorijai, kuru vēlāk izstrādāja Zolā.

Vai tie�ām faktiskā materiāla ticamība, dokumentali-tāte pati par sevi spēja �pilnīgot� Balzaka tipa reālismu? Apgalvojums, ka mākslinieciskās jaunrades uzdevums ir patiesi atspoguļot objektīvo īstenību, literatūrai bija auglīgs. Ta�u pozitīvistiskās zinātnes izpratnes diktētā pieķer�anās empīriskajiem faktiem ierobe�oja tipizācijas iespēju, kuras liels meistars bija tie�i Balzaks; tā apstādināja mākslinieku pie īstenības virspusības, neļāva viņam no�ķirt galveno no mazāk svarīgā.

Tālab nedrīkst par zemu vērtēt mākslinieciskos rezultātus, kādus Gonkūri guva ar savu aso novēro�anas spēju un saspringto uzmanību pret detaļām. Gonkūri sasniedza virtuozu prasmi atveidot vārdos īstenības ārējo seju, portretēt milzīgas modernas pilsētas � Parīzes dzīvi. Ar �o savu meistarību viņi ir bagātināju�i reālistisko mākslu.

Jau savos pirmajos romānos, kas Iznāca pirms �Zerminijas Lasertē�, Gonkūri centās iet Balzaka pēdās. Romānā �Saris Demaijī� (sākotnējais nosaukums �Literāti�, 1860) stāstīts par to, kā negodīgu �urnālistu grupa nomocījusi un novedusi līdz ārprātam talantīgu rakstnieku, kas ar savu mākslu netirgojās. Si�eta līnijās romāns ir līdzīgs Balzaka �Zaudētajām ilūzijām�. �Māsā Filomenā�-(1861), kurā ir samērā �aurs si�ets (�ēlsirdīgās māsas, mūķenes, slepena mīlestība uz medicīnas studentu, kas mirst no inficē�anās ar līķu indi), iezīmēta arī sociālā lēma: varone, ķēk�as meita, kas, rupji padzīta no bagātnieku mājas, kur viņa augusi, ir spiesta iestāties klosterī, un tas viņai atņem pasaulīgās laimes iespēju. Romānā �Renē Moprēna� (sākotnēji � �Jaunā bur�uāzija�, 1864) pretstatītas bur�uāzijas �ķiras divi paaudzes: pār vecāko vēl spīd revolūcijas laikmeta atblāzma, bet jaunie ir ciniski �eptmaņi un ierāvēji. Jaunais godkāris Anrī Moprēns piesavinās mui�nieku dzimtas vārdu, domādams, ka �ī dzimta izmirusi, un iet bojā divkaujā, cīnīdamies ar pēk�ņi uzradu�os �ās dzimtas pārstāvi. Par Anrī rīcību viņam pastāstījusi Anrī māsa Renē, kas ari mirst aiz garīga satricinājuma, ko izraisījusi brāļa nāve. Gonkūri stingri pieturas pie īstenības faktiem. Romāna �Sarls Demaijī� darbojo�ās personas, strādādami savā �urnālistu darbā, Gonkūri pazinu�i un novēroju�i � tādējādi viņu romāns kļūst par �romānu ar atslēgu�. �Māsas Filomenas� si�ets radies no patiesas epizodes, ko brāļiem Gonkūriem kādās pusdienās pie Flobēra pastāstīja tā draugs Luijs Builē. Slimnīcas apstākļus �im romānam viņi speciāli pētīju�i, ilgu laiku pavadīdami palātās, būdami klāt operāciju norisēs. Romāna �Renē Moprēna� varonei bija savs prototips � jaunības drauga Zila māsa; citu personā�u aprakstī�anai Gonkūri vāca kopā pa drupatiņām un ierakstīja kartītēs un �Dienasgrāmatā� da�ādu bur�uā tipu ārējā izskatā un izturē�anās raksturīgās īpatnības. Viņu romānos daudz kas izceļas ar dzīves ticamību, vides apraksti ir pilni dzīvības. Pozitīvi jānovērtē ari tas, ka Gonkūri pārliecino�i nostatīja pretī nomierino�ajai �ro�ainajai� literatūrai �neglītās� īstenības attēlojumu, �ne�ēlīgo� reālismu, kas nepavisam nebija bur�uā gaumē. Visos trijos romānos Gonkūri cie�u uzmanību koncentrē uz sava personā�a emocionālo dzīvi. Ta�u pieķer�anās fakta patiesumam, tieksme ieslēgt romānā iespējami daudz dzīves materiāla noveda pie līdzsvara izjauk�anas starp aprakstiem un darbību, neļāva Gonkūriem pacelties līdz lieliem mākslinieciskiem vispārinājumiem; �ie romāni nav ieņēmu�i redzamu vietu XIX gadsimta literatūras vēsturē.

Tūksto� astoņsimt se�desmit ceturtajā gadā pēc ilgas slimības nomira Gonkūru kalpone Rozā Malengra. Tā bija ļoti uzticīga brāļiem, un viņi no sirds par to sēroja. Rozas ilgā slimība un nāve radīja satraukuma pilnus ierakstus Gonkūru �Dienasgrāmatā�. Pēc Rozas nāves noskaidrojās, ka viņa dzīvojusi dubultdzīvi: viņai bijis daudz mīlas dēku, viņa slepus nodevusies izvirtībai un �ūpībai. Notikums ar Ro�u deva ierosmi romāna �Zerminija Lasertē� iecerei?Ta�u �oreiz patieso, no dzīves ņemto faktu autori mākslinieciski pārveidoja, �o to piedomāja klāt un pacēla līdz ievērojamam vispārinājumam. Tālab ar dziļāku jēgu pildījās apraksti, kuru izveidē Gonkūri bija sevi�ķi stipri, un grāmata kopumā kļuva par ievērojamu parādību literatūrā. Priek�vārdos, kam piemīt literāra manifesta raksturs, Gonkūri deklarēja savus uzskatus par modernā romāna uzdevumiem. Atkārtoju�i, sekojot Balzakam, ka romānam ir jābūt �mūsdienu para�u vēsturei�, viņi pasludināja nepiecie�amību tuvināt romānu zinātnei. Savu grāmatu, ko viņi nosauca par �bargu un tīru� un kas ir uzskatāma par �klīnisku Mīlestības analīzi�, Gonkūri pretstatīja �nomierino�ām un sāpes remdējo�ām grāmatām�. Viņi paziņoja, ka ir īstais laiks ievest literatūrā zemākās �ķiras, piesaistīt uzmanību viņu postam un bēdām. Savu pievēr�anos sabiedrības zemākajiem slāņiem, dzīves neglītumam viņi motivēja ar humānistiskiem apsvērumiem, un ielau�anos �ajā literatūrai jaunajā laukā viņi uzskatīja par izaicinājumu �likteņa lutekļiem�. Vēlāk Edmons de Gonkūrs ne vienreiz vien atzīmēja �Dienasgrāmatā�, ka viņi abi ar brāli radīju�i grāmatu, kas kļuvusi par paraugu tam, ko vēlāk sāka dēvēt par �naturālismu�, par �norakstu no dabas�, par �cilvēciskā dokumenta skolu�. Sai pretenzijai bija pamats. Tie�ām, �Zerminijā Lasertē� bija ievērots �dokumentāls� pareizums � un ne vien si�etā: Gonkūri �uz vietas� pētīja vidi, kas aprakstīta romānā, stundām klaiņoja pa Parīzes nomalēm, apmeklēja kafē�antānus, vienkār�ās ballītes, mēbelētās istabeles, piena veikalus, kapsētu nostūrus, kur glabāja nabagos, vēroja tipus un tūdaļ ierakstīja burtnīcā dzīvus iespaidus no redzētā. Caur un cauri izvirtu�ais Zipijons un viņa mammiņa bodnlece, kas Zerminiju ciniski ekspluatē, prostitūta Adele un krāsotājs Gotri�s ir glu�i kā nokopēti no dabas, kaut gan aiz �iem tēliem neslēpjas noteiktas personas. �erminijas saimnieces de Varandeilas jaunkundzes tēlam par prototipu noderējusi Gonkūru tante de Kurmonas jaunkundze. Pa�as �erminijas raksturā daudzas Rozas īpa�ības. Liela loma romānā ir patoloģiskajai fizioloģijai. Tie�i Gonkūri pirmo reizi literatūrā atzina, ka fizioloģijai ir viena no svarīgākajām regulatoru nozīmēm cilvēku rīcībā. Vēlāk �o ideju attīstīja �naturālistiskā skola�: kādas personas rīcības �fizioloģisko� izskaidrojumu naturālisti uzskatīja par patiesi zinātnisku � �o alo�anos viņi pārņēma no pozitīvistiskās filozofijas, kas nesaskatīja at�ķirību starp dabu un sociālo vidi un cilvēku uzskatīja galvenokārt par bioloģisku būtni. Jauniņais Zolā jūsmīgajā rakstā, kas veltīts �Zerminijai Lasertē�, atzinis: �Vienīgo nopietno pārmetumu romāns �Zerminija Lasertē� varētu būt izpelnījies par apgalvojumu, ka tas ir medicīnisks romāns, kas stāsta par interesantu histērijas gadījumu. Ta�u es nedomāju, ka autori kaut mirkli ir no�ēloju�i, ka pie�ķīru�i tik daudz vietas fizioloģiskiem novērojumiem. Protams, viņu varone ir slima, viņu moka divas kaites � mīlestības un miesas kaites. Autori vienlaikus izpētīju�i vienu un otru � sakiet lūdzami, kur tad te slēpjas vainai Vai tad romāns nav dzīves attēlojums, un vai tad miesa ir tik nicināma, ka par to nav pat vērts runāt? Tai ir prāva nozīme �ās pasaules norisēs, un tā patiesi ir pelnījusi zināmu uzmanību, it īpa�i, ja tā ved postā dvēseli, ja tā ir veselas drāmas cēlonis.�

Trīs gadus pēc Gonkūru romāna iznāk�anas, 1867. gadā, Zolā publicē savu romānu �Terēza Rakēna�, kam pamatā vienīgi fizioloģiskas norises. Sai romānā.slepkavu laulāto draugu sirdsapziņas pārmetumi tiek uzskatīti tikai par patoloģiska nervu sistēmas stāvokļa �produktu�. Vēlāk romānu sērijā �Rugoni�Makari� Zolā, joprojām pie�ķirdams nopietnu nozīmi fizioloģiskajam momentam cilvēkā, smaguma centru pārnes uz sociālajiem faktoriem, un arī pati fizioloģija kļūst mainīga atkarā no vides iedarbības. Sā apstākļa dēļ �Rugonos�Makaros� Zolā spēja pacelties līdz reālisma kalngaliem, parādīt bur�uāziskās sabiedrības būtiskās īpa�ības un to bargi nosodīt. Gonkūri nebija pratu�i to izdarīt ar tādu spēku �Zerminijā Lasertē� zināmā mērā tāpēc, ka pārlieku bija koncentrēju�i uzmanību uz patoloģisko fizioloģiju, tomēr viņu romāns ir ar sociālu saturu un pēc pamattendences � savam laikam progresīvs. Jau tas vien, ka �is darbs ir bēdīgs un drūms, ka tas nebūt nerāda Parīzi ārējā spo�umā, bet izliek � dienas gaismā tās tum�os kaktus, tās �padibenes�, bija pārdro�s izaicinājums bur�uāziskajai �pieklājībai�. Ne velti konservatīvā prese uzbruka romānam, bargi nosodot tā autorus par �tieksmi uz neķītrībām�, par �samaitātu fantāziju�, par �bezkaunību� netikumu tēlojumos.

Nelaimīgā, aizvien dziļāk un dziļāk grimsto�ā Zerminija, protams, ir slima, ta�u viņas slimība attīstās rūgtu pazemojumu ietekmē, tā ir sākotnēji tīras, cēlas dabas drausmīgs izkropļojums, kas radies no salauztas dzīves, apsmietas mīlestības, kājām samītām mātes jūtām. Vienkār�as, dabiskas sievietes sirds nevar rast apmierinājumu vidē, ko saēdu�i kapitālistiskās pilsētas netikumi, ko apsēdu�as zemiskas, egoistiskas kaislības. Nevienam nav daļas par to, kas notiek dvēselē tādam neievērojamam radījumam kā Zerminija, nevienam nav daļas par viņas cilvēcisko pa�cieņu. Pat labsirdīgā de Varandeilas jaunkundze Zerminiju augsti vērtē vienīgi kā izdarīgu kalponi un nenojau�, ka viņā var plosīties nevaldāmas jūtas, ka viņa ir spējīga izjust mokpilnas morālas cie�anas. Salauztā Zerminija degradējas morāli un fiziski, viņai pienāk no�ēlojams gals slimnīcas gultā; apglabāta kopējā kapā bez krusta, viņa neatstāj nekādu pēdu, ka jel kādreiz dzīvojusi zemes virsū.

Zerminijas, �ā �mazā cilvēka�, ko bija no�ņaugusi necilvēciskā sabiedrība, bēdīgais liktenis liecināja, ka sociālajā dzīvē nav viss kārtībā. Romāns deva triecienu birokrātiskajam optimismam, sabangoja sabiedrības sirdsapziņu.

Kompozicionāli romāns ir labi uzbūvēts, visi tā elementi ir līdzsvaroti. Tas būvēts kā konsekvents stāsts par aizvien zemāku � pakāpienu pēc pakāpiena � Zerminijas kri�anu. Apraksti tajā ir cie�i saistīti ar si�eta attīstību, un no tā iegūst aprakstu iedarbīgums. Arējās pasaules aprakstos Gonkūri ir ne vien precīzi, bet arī dzejiski. Viņi lieliski pārvalda mākslu gleznieciski niansēt krāsas, attēlot kustības un mainīgus stāvokļus. To lieliski ilustrē aina �Melnajā bumbā�. Gonkūri vienmēr izrādīju�i nepatiku pret klaji fotogrāfiskiem attēliem un vaska figūrām. Viņu apraksti nav nedzīvi inventāra uzskaitījumi, tie ir lidojumā satverta, savā plūdumā fiksēta dzīva īstenība, �ie apraksti iegūst īpa�u izteiksmīgumu, oriģinālie salīdzinājumi un neparastie epiteti piesātina tos ar dzejiskumu. �Rets epitets ir rakstnieka marka,� � Gonkūri izteiku�ies savā �Dienasgrāmatā�. Cenzdamies panākt tēlojuma dzīvīgumu un siltumu, fiksējot acumirklīgus, pārejo�us stāvokļus, Gonkūri liek pamatus tam literatūras virzienam, kas neizveidojās kā īpa�a skola, bet skaidri izpaudās gadsimta beigās un, ievērojot māksliniecisko līdzekļu kopību ar impresionisma skolu glezniecībā, literatūras kritikā dabūja to pa�u nosaukumu. Gonkūri paspēra tikai da�us soļus ceļā uz impresionismu, sākumā pabikli, vēlāk dro�āk. Ar laiku viņu stilā sāka rasties arvien vairāk un vairāk abstraktu lietvārdu, ko viņi pa�i bija atvasināju�i no īpa�ības vārdiem, tādējādi pau�ot impresionismam raksturīgo interesi vairāk par iespaidiem no priek�metu īpa�ībām nekā par pa�iem priek�metiem kā tādiem. Gonkūri lepojās ar savu stilu, sauca to par �māksliniecisku rakstītprasmi�, uzskatīja to par galveno līdzekli attēlot objektīvo pasauli un saskatīja tajā at�ķirību no da�u sava laika romānistu pelēkajiem sadzīves �anra aprakstiem, romānistu, kas, dēvēdami sevi par reālistiem, atstāja novārtā māksliniecisko formu. Par Gonkūru stilu ļoti izteiksmīgi un precīzi citētajā rakstā izteicies Zolā: �Pati autoru literārā maniere, viņu stils tiecas uz galējībām � tajā izpau�as tas, ko varētu nosaukt par garīgu un fizisku pāruzbudinājumu. Sis stils ir atklāta dabiskuma un izsmalcinātības, elegances un rupjuma sajaukums � tas ir līdzīgs dedzīgai, juceklīgai slimnieka valodai.� Gonkūri nebija tādas filigrānas frāzes apdares piekritēji, kāda raksturīga Flobēram. Iespaidu tver�ana lidojumā, �dzīves gabalu� tie�a attēlo�ana ar visām to nejau�ībām un neizkārtotībā prasīja vaļīgu, pretrunīgi veidotu frāzi, �nervozu� sintaksi un visda�ādāko leksiku. Gonkūri ievada savos darbos �argon-vārdiņus, vienai vai otrai sociālajai videi raksturīgus profesionālus terminus, vulgārismus un vienkār�runā pasmeltus izteicienus. Viņi spīdēja ar specifiskās skatuves, cirka, �igānu tabora un Parīzes bulvāru valodas zinā�anām; viņi tvertin tvēra nepierastus vārdus, kurus nupat sāka lietot un kuri apzīmēja jaunas, rakstnieku acu priek�ā topo�as dzīves parādības. Brāļu Gonkūru romāni �ilbtin �ilbina ar �ādiem kolorītiem terminiem, kurus viņi vizuāli izcēla ar kursīvu.

Gonkūri turpināja romantiķu sākto darbu, salauzdami klasicisma ieviesto leksikas �hierarhiju� � kārtu hierarhijas atspulgu, saceldamies pret vārdu dalī�anu �augstos� un �zemos� vārdos, kas literatūrai aizliegti. Savā laikā Viktors Igo to uzskatīja par valodas revolūciju � viņ� esot �fran�u vārdnīcai uzmaucis galvā sarkano mici�. Gonkūri gāja tālāk par romantiķiem un atvēra literatūrai slū�as visāda veida nejau�iem un īsmū�a vārdiņiem un izteicieniem. Brī�iem, it īpa�i �Dienasgrāmatā�, brāļi līdzās neparastai frāzes uzbūvei lieto arī pa�u izdomātus �hibrīdus� vai nozīmes ziņā mazliet �izkustinātus� vārdus mokpilnos meklējumos pēc izteiksmes līdzekļiem, kas lautu paust apkārtējās pasaules smalkākās iespaidu nianses. Vēlāk Gonkūru �māksliniecisko rakstī�anas mākslu� asi kritizēja Mopasāns, pārmezdams manierību, saduļķotību un leksisku visēdību (romāna �Pjērs un Zans� priek�vārdi).

Jaunums fran�u literatūrā bija visi Gonkūru romāni, bet it īpa�i �Zerminija Lasertē� ar tur parādīto prasmi raksturot ar vārdiem neskaidros, pa�u personā�u garīgo emociju viļņus. Pēc Gonkūru domām, spraiga emocionāla dzīve piemīt cilvēkiem ar trauslu garīgo uzbūvi, ar izsmalcinātu nervu sistēmu, viegli ievainojamiem, tādiem, kas visai asi uztver apkārtējās pasaules iedarbību. �ādos cilvēkos nav aktīvā spēka, viņi ir savdabīgi �jutekliski priek�meti�, ārēju kairinājumu receptori. Sai paaugstinātajā nervu uzbudināmībā Gonkūri saskata garīga cildenuma, izredzētības pazīmi, pat ja intelektuālajā ziņā indivīds ir pavisam viduvējs. Tādi ir visi viņu varoņi: gan rakstnieks Saris Demaijī, gan biklā �ēlsirdīgā māsa Filo-mena, gan izglītotā bu�uāzisko aprindu jaunava Renē Moprēna, gan neizglītotā kalpone Zerminija. Romānos, kas -uzrakstīti pēc �Zerminijas Lasertē�, visi centrālie personā�i ir tā pa�a tipa variācijas. Mākslinieks Nazs de Korioliss (romāns �Maneta Salomona�, 1867), kas kāri uzņem redzamās pasaules iespaidus, iemīlējies krāsu zai-go�anā un saules gaismā, nespēj turēties pretī savas rupji praktiskās sievas iespaidam, degradējas un kļūst par nenozīmīgu amatnieku. Zervezē kundze, tāda pa�a nosaukuma romāna (1869) varone, katoliskās Romas atmosfēras iedarbībā pāriet no brīvdomības kvēlā ticībā un mirst reliģiskā eksaltācijā.

Gonkūri apzinājās arī pa�i sava literārā talanta at�ķirības pazīmi tai faktā, ka viņi ir �rakstnieki ar nerviem�. Sai uzmanībā pret �neirozēm�, pret nenoteiktām, promslī-do�ām emocijām arī atklājās viņu virzība uz impresionismu, bet jo vairāk viņu sevi�ķā tieksme uz �fiziolo-ģismu�. Ta�u jāatzīst, ka Gonkūri izdarīja literatūrai itin svarīgu atklājumu: viņi konstatēja, ka cilvēka garīgās dzīves patiess attēlojums prasa iespie�anos prāta nekontrolējamā psihes jomā, kur darbojas citi impulsi. Saskaņā ar tā laika zinātnes līmeni Gonkūri �os impulsus piedēvēja fizioloģijai, citiem vārdiem runājot, �nerviem�. Kop� tā laika zinātne ir augstu pacēlusies pār �o virspusējo uzskatu, ta�u nav to noraidījusi, bet, glu�i otrādi, ir apstiprinājusies tā doma, ka, analizējot kādas personas psihi un rīcību, nepiecie�ams ievērot visda�ādākos, tai skaitā arī fizioloģiskos faktorus.

�Neirozes� Gonkūri uzskata par �modernā laikmeta produktu�, par �dego�ā, izmocītā gadsimta� produktu. Viņu varoņi slimīgi reaģē uz rupjību un banalitāti, kas valda vidē, kurā viņi atrodas: viņi, tāpat kā pa�i Gonkūri, ir sve�i nemierīgajai, neizpratnē mulsto�ajai pasaulei un reizē ir arī �ās pasaules produkts. Nervozo nenosvērtību Gonkūri uzskata par vienu no mūsdienu �modernā skaistuma� patētiskā kompleksa īpa�ību, skaistuma, kas ir tie�i pretējs tam, ko viņu laikā apstiprināja klasicisma epi-goni, � �akadēmiskajam skaistumam�. No Gonkūru viedokļa, �modernais skaistums� atbilst dzīves patiesībai. Viņi to atrod savos iemīļotajos XVIII gadsimta māksliniekos, savā laikabiedrā zīmētājā Gavarnī, kas savu mū�u veltīja Parīzes dzīves ainu attēlo�anai, japāņu māksliniekos, kurus Gonkūri atklāja Francijai, ieinteresēdami ar tiem mākslinieku aprindas un pla�u publiku. Par Gavarnī abi Gonkūri kopā uzrakstīja monogrāfiju, bet pēc Zila nāves Edmons publicēja grāmatas par diviem lielākajiem japāņu gleznotājiem � Utamaro (XVIII gs.) un Hokusaji (XVIII�XIX gs.).

�Modernajā skaistumā� ir tās �ķietamās pretrunas atminējums Gonkūru estētikā, pretrunas, kas rodas divu, varētu likties, nesavienojamu aizrau�anos savienojumā: sevi�ķa tieksme pēc �elegantā� XVIII gadsimta un pēc �kailās� mūsdienu dzīves, pat pēc tā, kas tajā ir riebīgs un atbaido�s. Pirmkārt, XVIII gadsimta tēlotājā mākslā Gonkūri atrod elementus no tā, ko viņi dēvē par �moderno skaistumu�, otrkārt, viņu laika īstenība ar visiem sociālajiem izkropļojumiem viņiem savā ziņā arī ir estētiski pievilcīga, jo atklāj neizsmeļamas mākslinieciskas izteiksmības iespējas. Edmons Gonkūrs �Dienasgrāmatā� paskaidro, kas viņam liek pievērsties �im, da�kārt visai nepatīkamajam materiālam.

�Bet kāpēc, � man vaicās, � es esmu izraudzījies tie�i �o vidi? Tāpēc, ka zināmas civilizācijas pagrimuma laikā nogulsnēs sakrājas pats raksturīgākais, kas ir cilvēkos, lietās, valodā � itin visā, un māksliniekam ir tūksto�kārt vairāk izred�u radīt darbu, kuram ir stils, aprakstot netīru padauzu no Sentonorē ielas nekā Bredā kvartāla loreti. Kāpēc vēl? Varbūt tāpēc, ka es esmu dzimis literāts un tauta, ja jums tīk, tautas zemākie slāņi, mani pievelk kā vēl nezināmas un neatklātas ciltis; tur slēpjas eksotika, kuru ceļotāji, par spīti tūksto�iem grūtību, dodas meklēt uz tālām zemēm� .(1871. gada 8. decembra ieraksts).

Se�desmito gadu beigās Zils Gonkūrs saslima ar psihisku kaiti, kas ātri noveda pie pilnīga sabrukuma, un 1870. gada jūnijā viņ� mira. Pēc vecākā brāļa vārdiem, �viņu nogalēja darbs pie formas, stila katorga�. Edmons Gonkūrs bija dziļi satriekts. Tomēr viņ� palika uzticīgs ilgajos gados izveidotajam paradumam fiksēt uz vietas pa�reizējos notikumus: viņ� nevienu dienu neaizmirsa �Dienasgrāmatu� un sīki tajā aprakstīja brāļa pakāpenisko izdzi�anu, agoniju un bēres.

Edmons ilgi nespēj pielāgoties jaunu darbu radī�anai vienatnē, bet, nepārtraukti rakstot �Dienasgrāmatu�, nezaudē rakstnieka iemaņu. Sīku un visai interesantu, kaut arī ar Gonkūra personiskajiem iespaidiem ierobe�oto attēlojumu �Dienasgrāmatā� rod fran�u un prū�u kara un Parīzes Komūnas notikumi. Pret Komūnu Gonkūrs izturējās nelabvēlīgi, kā da�kārt bur�uāziskais mietpilsonis, bet, būdams godīgs novērotājs, ir devis iespaidīgas liecības par komunāru revolucionāro pacilātību un versaļie�u zvērīgo cietsirdību.

Tikai 1877. gadā Edmons Gonkūrs lai� klajā vēl kopā ar brāli iecerēto romānu �Ielasmeita Elīza�. Tajā stāstīts par sievie�u cietumos ieviesto necilvēcisko re�īmu, nosakot cietumniecēm pilnīgu klusē�anu, kas graujo�i iedarbojas uz psihi. Sis romāns, būdams tipiski naturālistisks, atsegdams ne�ēlīgo īstenību, turpina ��erminijas Lasertē� līniju. �ais gados naturālisms pieņemas spēkā. Par saviem panākumiem tas ir pateicību parādā galvenokārt Emīlam Zolā. Laizdams klajā sējumu pēc sējuma savu milzīgo sēriju �Rugoni�Makari� un daudzos rakstos izstrādādams naturālistiskā romāna estētiku un teoriju, Zolā izvirzās par kustības vadoni, par vadītāju literatūras skolai, par kuras nostiprinā�anu cītīgi rūpējas.

īstenībā ir pamats runāt par vairāku rakstnieku, to vidū arī Gonkūru, kurus Zolā pieskaita jaunajai skolai, centienu kopību. Arī viņi pa�i izjūt �o kopību, starp viņiem nodibinās cie�i personiskie sakari. Ar Flobēru Gonkūriem bija tuvas attiecības jau se�desmitajos gados, tagad Edmonam aizsākās draudzība ar Dodē. Ar 1874. gadu sākās tā sauktās �piecu pusdienas�, kurās satiekas Gonkūrs, Zolā, Dodē, Flobērs un tai laikā Parīzē dzīvojo�ais I. Turgenevs. �ais pusdienās risinātās sarunas saglabāju�ās �Dienasgrāmatas� ierakstos. Vienprātība galvenajos jautājumos neliedz rakstniekiem daudzos jautājumos turēties savās īpa�ās pozīcijās un kritiski izturēties pret kolēģiem. Gonkūram bez mākslinieciskajām domstarpībām ar citiem jaucas vēl klāt personisks aizvainojums. Viņam �ķiet, ka viņa un brāļa talants netiek pietiekami augstu novērtēts, ka vāji atceras viņu prioritāti, ka Zolā romāni nepelnīti aizēno viņu darbus; 1877. gadā iznāku�ais romāns �Lamatas� sacēla vētru, salīdzinājumā ar kuru �Ielasmeitas Elīzas� panākumi bija vairāk nekā pieticīgi. Un tad Edmonam Gonkūram radās vēlē�anās atkāpties no �ne�ēlīgā reālisma�, kurā viņ� nespēja izturēt konkurenci ar Zolā, un viņ� sāka meklēt kaut kādu romāna atjauno�anu.

Jau pirms �Ielasmeitas Elīzas� 1876. gada 27. decembrī viņ� atzīmē �Dienasgrāmatā� jauna romāna ieceri. �Man gribētos radīt grāmatu par diviem brāļiem akrobātiem, par viņu mīlestību vienam pret otru, par tādu pa�u, kāda saistīja mani ar brāli. It kā savienoju�i kopā savus muskuļus, viņi visu mū�u gudro nepieredzētu triku, kas viņiem būtu bijis tas pats, kas zinātniekam ir beidzot atrastais grūtas zinātniskas problēmas atrisinājums. Grāmatā būs sīki jāpastāsta par jaunākā brāļa bērnību, par maigo, gandrīz tēvi�ķo gādību, kādu izrāda vecākais brālis. Vecākais � tas ir spēks, jaunākais � grācija, savienota ar tautas poētisko dzīves izjūtu, kas rod sev izeju tai fantazē�anā, kādu mēs redzam angļu klaunu priek�nesumu numuros.� Tālāk �ai ierakstā seko romāna si�eta konspektīvs izklāsts; �o romānu Gonkūrs pēc tam uzraksta un lai� klajā 1879. gadā ar nosaukumu �Brāļi Zemgano�.

Sī grāmata ir un nav līdzīga Gonkūru agrākajiem romāniem. Joprojām tajā valda dokumentāla precizitāte. Edmons Gonkūrs rūpīgi izpētījis cirku, akrobātu mākslas paņēmienus, attiecīgo �tehnisko� terminoloģiju un mākslinieku vides �argonu. Cirka izrādes viņ� grāmatā aprakstījis profesionāli. Lai iegūtu vajadzīgās ziņas par �igānu dzīvi Krievijas dienvidos D�anni un Nello mātes tēlam, Gonkūrs speciāli konsultējās ar Turgeņevu, kas viņam uzdāvināja vārdu �Stepanida Rudākā� un iepazīstināja ar dziesmu �Vecais vīrs, bargais vīrs�. �oreiz ar sevi�ķu spēku izceļas Gonkūru pastāvīgā tieksme prie�ķirt parastā aprakstam sevi�ķu asumu, atklāt parastajā oriģinālo, parādot lietas neparastās kombinācijās, tā ka, palikdamas pavisam reālas, tās tiek apgaismotas ar fantastisku gaismu. �Brāļos Zemgano� to veicina cirka izrādes fceriskais spilgtums, ko Gonkūrs meistariski attēlojis, turklāt neslēpdams butaforiskos līdzekļus, ar kuriem tas tiek panākts. Pavisam jauns romānā bija neuzmācīgais, bet skaidri jūtamais lirisms, kura avots bija personiskās jūtas, ko Edmons iekļāva �ai savā un brāļa alegoriskajā autobiogrāfijā. Beskapē cirka klejo�ana pa Eiropas ceļiem, komediantu patvaļnieku klaidoņu dzīve lasītājā modina pla�uma un brīvības izjūtu pretstatā bur�uāziskās pilsētas nomāco�ajai atmosfērai. Arī citos Gonkūru romānos varoņiem ir raksturīgas dīvainas ilgas, bet �eit tās iegūst romantiskas ievirzes raksturu uz arvien lielāku inertās matērijas spēku pārvarē�anu ar cilvēka gara spēku, tālab romāns piesātināts ar humānistisku saturu. �Brāļos Zemgano� tiek cildināta māksla kā nenogursto�s darbs, kas prasa attapību, pilnīgu pa�atdevi un nepazīst nogurumu. Apraksts par brāļu akrobātu ideālo saskaņotību viņu nāvīgi bīstamajā darbā saviļņo pat bez autobiogrāfiskā zemteksta. Romāns spilgtās ainās rāda, ka cilvēku vienoti pūliņi, ja viņus iedvesmo kopīgs darbs, var radīt brīnumus. Maigā draudzība starp D�anni un Nello, viņu mākslinieciskie meklējumi, D�anni atteik�anās no mīļotās akrobāta profesijas sakropļotā Nello dvēseles miera dēļ � tas viss ir īsti cilvēciski un aizkustino�i. Ne velti romāns izpelnījās sirsnīgu Maksima Gorkija atsauksmi, kur�, atcerēdamies savu grāmatu lasī�anu bērnības gados, rakstīja: �Sī lieliskā grāmata mani saviļņoja ar savām cilvēciskajām skumjām un uz laiku laikiem iemācīja mani sevi�ķi uzmanīgi, kaismīgi un līdzjūtīgi izturēties pret visiem cilvēkiem, kas atdod pasaulei labāko, kas ir viņu dvēselē. Tai pa�ā laikā Gonkūrs modināja manī alkas iepazīties ar Francijas literatūru.�²⁴

Romāns ir piesātināts ar noslēpumainības atmosfēru, tā si�ets nav brīvs no melodramatisma. Mīklaina ir Stepanida (��igānu dvēseles neizdibināmība�), mīklaina ir neģēle Tompkinsa, miljonāre un cirka amatiere, kas izgudro sev ekstravagantas, pārsmalcinātas baudas. �ais romāna motīvos izpau�as jau dekadentiskas noskaņas. Oriģinalitātes meklējumi pārtop interesē par savādo un izkropļoto. Bet, tā kā Tompkinsas me�onīgās ērmības izskaidrojamas reālistiski � ar viņas bagātību � un viņa pati ir atbaido�s tipā�s, tad tīksminā�anās ar viņas �sātanisko personu� romānā ir tikko manāma.

Savu romānu Gonkūrs ievadījis ar priek�vārdiem, kuros izteicies, ka it kā �reālisma, naturālisma, studijas no dabas� galīgai uzvarai nepiecie�ams pāriet no sabiedrības zemāko slāņu tēlo�anas uz �augstākās sabiedrības vīrie�u un sievie�u tēlo�anu izglītotajā un labi audzinātajā vidē�, radīt �reālistisku romānu par eleganto�; tikai tad, pēc Gonkūra domām, �klasicisms un tā līdzskrējēji būs sakauti�. �Brāļi Zemgano� �o uzdevumu vēl nerisināja; pēc Gonkūra vārdiem, tas vēl bija tikai �mēģinājums poētiskās realitātes jomā�, bet priek�vārdi, kuriem bija pie�ķirts manifesta tonis, deva solījumu nākotnei.

Zolā rakstā par �Brāļiem Zemgano� romānu novērtēja augstu, tomēr asi iebilda pret priek�vārdu idejām. Viņ� noraidīja izteicienu �literatūra par vienkār�o tautu�, domādams, ka tas �pie�ķir Parīzes ielas dzīves sirdi ploso�ai patiesībai� elegantuma nokrāsu un līdz ar to nozīmi, kāda ir literatūras pētījumiem par dzīvi, noved līdz eta�erē saliktu sīku greznuma lietiņu līmenim. �Man �Zerminija Lasertē� nav literatūra par vienkār�o tautu,� raksta Zolā, �bet lieliska asiņojo�as cilvēka dvēseles glezna.� Vēl lielāku Zolā sa�utumu radīja doma, ka �literatūra par vienkār�o tautu� it kā esot izsmelta. �Nevar vienā rāvienā �izsmelt� tik pla�u novērojumu lauku kā tauta,� viņ� rakstīja. Un, runājot par augstākajām sabiedrības �ķirām, jāteic, ka Zolā pārliecino�i parādīja, ka Gonkūra apgalvojumi par �ās �ķiras �eleganci� ir nepamatoti. �Kad Edmons de Gonkūrs gribēs patiesīgi aprakstīt Parīzes viesistabu, viņam, bez �aubām, būs jāapraksta daudz kas skaists � grezni tērpi, ziedi, pieklājīgas, izsmalcinātas manieres, netveramas nianses; ta�u, ja viņ� sadū�osies savu personā�u izģērbt, ja viņ� no viesistabas pāries uz guļamistabu, ja viņ� iekļūs intīmajā jomā, privātajā ikdienas dzīvē, kuru parasti mēdz slēpt, viņam būs visos sīkumos jāiztirzā baismīgas parādības, jo riebīgākas tāpēc, ka tās radu�ās kulturālākā vidē.�

Savu sapni par jaunu romāna tipu Gonkūrs jstenoja, 1884. gadā publicēdams romānu �Ch�rie� (�Mīlulīte�), kas pārpilns kādas aristokrātiskas jaunavas, mar�ala mazmeitas, izjūtu un pārdzīvojumu aprakstiem. Varone mirst agrā jaunībā aiz izsmalcinātības, bet galvenokārt tāpēc, ka autors nezina, ko ar viņu iesākt. Sis mazasinīgais romāns atklāja, ka Zolā bijusi pilnīga taisnība: kļuva skaidrs, ka �elegantās īstenības� attēlo�ana ir dziļi neauglīga, ja paliek neatklāta tās būtība.

Bet jau pirms �Cherie� Gonkūrs bija laidis klajā romānu �Fostēna� (1882). Tajā daudz kā dzīvīga un interesanta. Tiesa, Gonkūrs �eit maksā zināmus meslus aizrau- < tībai ar dekadentismu: mīlas nakts Beļģijā, viesnīcas istabā, kurā dzirdamas ērģeļu skaņas no viesnīcai blakuseso�ās baznīcas; nevaldāmā kaislība, kas Fostēnu dzen pie lorda Ennendeila un liek viņai pamest skatuvi; mīklainā, sātana apsēstā Selvīna tēls un noslēpumainās attiecības starp viņu un lordu; lorda �sardoniskā agonija�, ko atdarina viņa mīļākā, � tie visi ir tādi motīvi, kas drīz kļūs pla�i izplatīti dekadentiskajā literatūrā. Gonkūrs tos ieveda romānā viens no pirmajiem, sajuzdams laikmeta vēsmas, un uzskatīja to par savu nopelnu. �Mani amata-brāļi nemana, ka �Fostēna� nepavisam nav līdzīga manām agrākajām grāmatām. Viņiem acīmredzot nav ne jausmas, ka �ai romānā ir kaut kas glu�i jauns: īstenības pētī�anā ir ievadīta poēzija un fantāzija � un ka es esmu centies pabīdīt reālismu uz priek�u, pie�ķirt tam da�ādus literārus pustoņus un gaismēnas, kādu tam trūka. Jā, manā pēdējā grāmatā ir kaut kas jauns, un varbūt pēc gadiem divdes- j mit ap to izveidosies vesela skola, tāpat kā tagad pastāv virziens, kura sākotne meklējama �Zcrminijā Lasertē�� �(�Dienasgrāmata�, 1882. gada 8. februāra ieraksts).

Ta�u savas grāmatas nozīmīgumu Gonkūrs nesaskatīja tai faktā, kādā tas īstenībā bija. Nebūt ne dekadentisma elementi, bet gan tā dzīves patiesība, kāda tajā ietverta, dara �o grāmatu interesantu mūsu dienās. Galvenokārt tā ir doma, ka īstai mākslai jābalstās īstenībā: aktrise t Fostēna, tēlodama Fedru, spēja panākt satrieco�u spēku kaisles tēlojumā tikai tad, kad viņā pa�ā ar spo�u liesmu iedegās mīlestība pret lordu Ennendeilu. Sī ideja, kas iemiesota galvenās varones tēlā, nav pretrunā ar otru Gonkūru iemīļotu domu: pārāk stipras aizrau�anās, kas ir sve�as mākslai, māksliniekam ir kaitīgas, jo viņ� kļūst neuzticīgs sava mū�a galvenajam uzdevumam. Kaislīga mīlestība pamudināja Fostēnu pamest skatuvi, bet, lai kā viņa lūko sevi pārliecināt par izdarītās izvēles parei-zumu, viņa nespēj rast apmierinājumu lorda Ennendeila jūtās un greznībā, kādu tas viņai sagādājis.

Tāpat kā Gonkūru agrākajos darbos, �Fostēnā� patiesīgi aprakstīta teātra vide, aizkulises, bagātnieku uzturēto aktri�u dzīves veids. Bet galvenais, ar ko romāns pievelk, ir iekļū�ana Fostēnas iek�ējā, rado�ajā dzīvē. Par Gonkūra romāna varones prototipu noderēja XIX gadsimta lielā aktrise Ra�ela, kas bija nepārspēta sievie�u lomu tēlotāja klasiskajā repertuārā. Gonkūrs smalki izseko, kā mākslinieciskais moments pilda Fostēnas dvēseli ar nemieru un romantiskām ilgām, paceļ viņu pāri aktieru bohēmas līmenim, pie kuras viņa pieder, un uznes viņu, strādājot pie Fedras lomas, gara dzīves kalngalos. Skatuves tēla kristalizācija parādās kā ilgsto�a, drud�aina stāvokļa, gandrīz maniakālas koncentrētības, nepārtrauktu meklējumu auglis, meklējumu, kas pakļauj sev visu aktrises būtni. Ar Fostēnas atgrie�anos teātrī sava iemīļotā agonijas brīdī Gonkūrs paudis īsta mākslinieka kredo: nekādos apstākļos neatteikties no sava aicinājuma. Mirēja cie�anas, viņas pa�as skaudrās sāpes Fostēnai pēk�ņi parādās tikai kā dzīves materiāls, no kura viņa ar vērīgu aktrises skatienu izceļ to, no kā vēlāk varēs izveidot mākslas tēlu. Visa grāmata, par spīti Gonkūriem jaunajai, mazliet dekadentiskajai piegar�ai, īstenībā apstiprina viņu vecās, kopumā cēlās domas par mākslas cildenumu, par tās cie�o sakaru ar dzīvi, par mākslinieka atbildību pret mākslu. Mākslas apoteoze, mākslas, kas rada cēlas garīgas vērtības, � lūk, ar ko ir nozīmīgs romāns �Fostēna�.

Pēc neveiksmīgās �Cherie� Gonkūrs romānus vairs neraksta. Kā romānistam viņam ir zudis pamats zem kājām. Viņam piekļaujas jaunie dekadenti, sauc viņu par skolotāju, nostāda pretī Zolā. Bet Gonkūram viņu tieksmes tomēr ir sve�as, un viņ� ne vienreiz vien izsakās pret tām �Dienasgrāmatā�: tās viņam ir pārāk iracionālas, pārāk �tum�as�, to agresīvais antireālisms viņam nav pieņemams. Bet arī pie vecā tipa naturālistiskā romāna Gonkūrs nevar atgriezties.

Viņ� no jauna ķeras pie XVIII gadsimta studē�anas, nodarbojas ar japāņu mākslu, no jauna izdod agrāk kopā ar brāli uzrakstītos darbus, pats tos inscenē vai arī vada to inscenē�anu teātrī.

No 1887. gada sākas Gonkūru �Dienasgrāmatas� publicē�ana, un līdz 1896. gadam (�ai gadā Edmons Gonkūrs nomira) iznāk deviņi sējumi. Pēc rokrakstiem papildinātajā 1956. gada izdevumā tas aptver divdesmit divus sējumus. �Dienasgrāmata�, kur dokumentāla precizitāte bija vairāk vietā nekā romānā, kur ir atspoguļojusies Francijas literārā dzīve gandrīz pusgadsimta garumā, atdzīvināja Gonkūru apsūbēju�o popularitāti un pat aizēnoja lasītāju uztverē brāļu pa�u māksliniecisko daiļradi.

Gonkūri ieņem XIX gadsimta otrās puses literārajā procesā starpstāvokli. No viņiem neap�aubāmi stiepjas da�i pavedieni uz dekadenci. Bet pamatvilcienos viņi tomēr ir un paliek sava dievinātā Balzaka bērni. Viņi runā īstu � kaut arī ne visai dziļu � patiesību par savu laiku un tā cilvēkiem. Par spīti sevi�ķajai tieksmei pēc individuālā un konkrētā, viņu darbiem nebūt nav sve�s tipiskums un tie dod liecību pret bur�uāzisko sabiedrisko iekārtu. Viņu personiskie mākslinieciskie atklājumi ienesa literatūrā kaut ko jaunu, kā tajā nebija agrāk, bagātināja to ar smalku rakstniecības glezniecību, ar kustīgu un svārstīgu cilvēka dvēseles stāvokli. Ar to brāļi Gonkūri ir pelnīju�i mūsdienu lasītāju uzmanību.

V. �ors

ZERMINIJA LASERTE

8. Ipp. Zans Viktors Bertēns (1775�1842) � fran�u ainavists, tē

loja dabu idealizētā klasicisma manierē.

9. Ipp. Runa ir par testamentu, ko atstāja Francijas karalis

Luijs XVI, kuru fran�u bur�uāziskās revolūcijas laikā � 1793. gada 21. janvārī sodīja ar nāvi. Restaurācijas laikā ik gadu �ai dienā baznīcās pieminēja �karali mocekli�.

10. Ipp. Boda � domāts Būda.

12. Ipp. Kristie�u dievgalda maizi un vīnu vlenkār�valodā bie�i sauca �/e bon dīcu� (dieviņ�).

14. Ipp. Fran�u revolūcijas laikā � 1792. gada 2.-5. septembrī sacēlusies tauta Parīzes cietumos nogalināja arestētos kontr-revolucionārus.

14. Ipp. Pjērs Gaspārs Somets (1763�1793) � fran�u revolūcijas

darbinieks, jakobīnis, viens no �Saprāta kulta� dibinātājiem.

15. Ipp. Runa ir par kontrrevolucionāro apvērsumu 1794 gada

27. jūlijā (Republikas 2. gada 9. Icrinidorā).

18. Ipp. D�ovanni Batista Roso (1494�1540) � itāļu gleznotājs.

kas strādāja Francijas karaļa Fransuā I galmā.

19. Ipp. Itāļu gleznotāja, arhitekta un viena no pirmajiem mākslas

vēsturniekiem D�ord�o Vazari (1511�1574) darbs.

20. Ipp. Runa ir par Ruso deismu; par pasaules un cilvēka radītāju

viņ� atzina dievu. Savā deismā Ruso balstījās uz cilvēkam it kā piemīto�o �dievi�ķā izjūtu�.

20. Ipp. Ango kundze � fran�u revolūcijas laikā tautas humora radīts tumsomgas, bet ļoti pa�apzinīgas bur�ujietes tēls �

' zemas kārtas sieviete, kas tikusi pie lielas turības. Ango kundze ir daudzu komēdiju, vodeviļu un farsu tipā�s.

24. Ipp. Ra�ela (Elizas Feliksas (1821�1858) pseidonīms) � slavena fran�u aktrise, kam lieli nopelni fran�u klasiskās traģēdijas repertuāra atdzim�anā uz fran�u teātra skatuves.

26. Ipp. Runa ir par Parīzes sacel�anos 1792. gada 10. augustā, pēc kuras Francijā tika proklamēta republika.

33. Ipp. Zokriss � sens fran�u tautisku farsu personā�s, lētticīga un ārkārtīgi vientiesīga muļķa tips.

40. Ipp. Zor�s Luijs Bifons (1707�1788) � fran�u zinātnieks-na-turālists un rakstnieks.

40. Ipp. Antuāns Vato (1684�1721) � fran�u gleznotājs un gravieris, tēlojis galvenokārt lauku skatus, svētkus brīvā dabā u. tml.

40. Ipp. Teodors Bail (1817�1885) � fran�u arhitekts.

60. Ipp. Runa ir par fran�u gleznotāju Fransuā Bu�ē (1703�1770), kas gleznoja izsmalcinātas, bet mazliet manierīgas pastorālas un mitoloģiskas ainas.

60. Ipp. Domāts fran�u gleznotāja Pjēra Pola Pridona (1758�1823) darbs.

64. Ipp. Brididl � XIX gs. vidū slavens Parīzes publisko sarīkojumu (bāls publics) dejotājs. Viņa īstais vārds � Gabriels la Kursonuā; miris 1876. gadā.

171. Ipp. Monfokona (Montfaucon) � vieta ārpus Parīzes robe�ām, kur XIII gadsimtā atradās milzīgas karātavas.

M. Grinjelde

BRĀĻI ZEMGANO

182. Ipp. Pēra � kvartāls vecajā Konstantinopolē, kur dzīvoja lielā-ko ties ārzemnieki.

182. Ipp. Tjaņdzlņa � Ķīnas pilsēta, kurā 1870. gadā nemieru laikā tika nogalināti daudzi ārzemnieki.

193. Ipp. D�elmss Elliss � viens no abiem brāļiem Ellisiem, slaveniem vingrotājiem, kas uzstājās angļu cirkā pagāju�ā gadsimta vidū.

214. Ipp. Dejanīra � Hērakla sieva, kas neviļus kļuva par sava vīra bojāejas vaininieci.

217. Ipp. Turnē � muitnīca uz Francijas uz Beļģijas robe�as.

222. Ipp. AstU cirks � zirgu cirks, ko Londonā nodibināja jātnieks F. Astli (1742-1814).

225. Ipp. Trīs Karalistes � apvienotā Anglijas, Skotijas un Īrijas

karaliste.

226. Ipp. �Sirds atmaskotāja� � viens no amerikāņu rakstnieka Ed

gara Po (1809�1849) ��ausmu> stāstiem.

233. Ipp. Zlgoņa māmiņa � tipā�s marione�u tautas teātra lugās; uz skatuves viņai no brun�u apak�as izlien vesels bars bērneļu.

238. Ipp. Frankonl tēvs � domāts Antuāns Frankoni (1738�1836) � izcils fran�u jātnieks.

243. Ipp. Leotārs � Zils Leotārs (1830�1870) � pazīstams fran�u gaisa akrobāts.

216. Ipp. Mazais Trianons � viena no Versaļas pilīm.

247. Ipp. Eferistisks � īpa�ības vārds, acīm redzami atvasināts no Efesijām � no gadskārtējām svinībām Senajā Grieķijā, Eiesā, kur medību dievei Artemīdai par godu rīkoja sporta spēles.

247. Ipp. Orkestriskie (lēcieni) � no antīkajiem laikiem pazīstami vingro�anas lēcieni, kuros iekļaujas deja un rotaļa ar bumbu.

247. Ipp. Kubistlskie (lēcieni) � akrobātiskas kustības, kas tiek izpildītas grieķu dejas laikā.

255. Ipp. Erebs (gr. mit.) � Haosa un Nakts dēls, mū�īgās tumsas iemiesojums.

259. Ipp. Svētā Zaķa zvanu tornis � se�padsmitā gadsimta arhitektūras piemineklis Parīzē pie �allē laukuma.

266. Ipp. Vecais Oriols � Zans Batists Oriols (1808�1881) � slavens fran�u klauns, kura izcilākais numurs bija lēciens tupelēs.

i J. Л bratna

FOSTĒNA '

297. Ipp. Pigmalions � pēc antīkās teikas tēlnieks, kas iemīlējies pa�a veidotajā statujā un atdzīvina to ar savu mīlestību.

299. Ipp. ... lai apprecētos ar kaut kādu Larietu... � dro�i vien

�eit domāts aktieris Zans Luijs Lariets (1731�1792), pazīstams kā neveiksminieku un di�ciltīgu tēvu lomu tēlotājs.

i

300. Ipp. Bobe�s � fran�u balagānu aktieris, visai populārs XIX gs.

pirmajā ceturksnī.

300. Ipp. Titānija � tēls �ekspīra lugā �Sapnis vasaras naktī� � elfu valdniece. �

300. Ipp. ... astoņdesmit devītā gada principus.,, � 1789. gada fran�u bur�uāziskās revolūcijas �Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas� nolikumus.

300. Ipp. Pols Luijs Ogists Graso (1800�1860) � fran�u aktieris, populārs komiķis.

300. Ipp. Vi�ī � kūrorts kuņģa slimniekiem Francijā.

301. Ipp. Sids � Rodrigo Diass de Bivārs, XI gs. bruņinieks, kas

kļuvis slavens cīņā pret mauriem; spāņu tautas dzejas un daudzu literatūras darbu varonis, arī tāda pa�a nosaukuma Korneija traģēdijas varonis.

301. Ipp. Gargamella � Rablē romānā �Gargantija un Pantagriels� mil�u karaļa Granguzjē sieva un Gargantijas māte.

301. Ipp. Bezrūpīgā Zāra � mājiens uz bībelcs stāstu par Zaru,

ciltstēva Ābrama sievu, kas nebija manījusi sava vīra sakarus ar verdzeni Agaru.

302. Ipp. Katrīna Zozejina Di�enuā (1777�1835) � fran�u traģēdi

jas aktrise.

303. Ipp. ... atgādināja kaut ko no liekulīgā Diafuarisa dēla... �

Diafuariss � persona Moljera komēdijā �Iedomu slimnieks�.

304. 1pp. Anri Miriē (1822�1861) � fran�u rakstnieks, �Ainu no bohēmas dzīves� autors.

310. Ipp. Zans Oglsts Dominiks Engrs (1780�1867) � neoklasicisma virziena fran�u gleznotājs.

312. Ipp. Saris Ogislēns Sentbēvs (1804�1869) � fran�u rakstnieks romantiķis (jaunības gados) un ievērojams literatūrkritiķis.

312. Ipp. Perlkls (ap 490�429 p. m. ē.) � seno Atēnu valsts darbi

nieks, ar kura vārdu saistās Atēnu pilsētvalsts uzplaukuma laikmets.

313. Ipp. �Ipolits� � grieķu dzejnieka Eiripīda (ap 480�406 p. m. ē.)

traģēdija, kuras si�etu un daudzas situācijas aizguvis Ra-sins savai �Fcdrai�.

315. Ipp. Palikari � grieķu un albāņu izcelsmes turku armijas ierindnieku iesauka XVIII gs. beigās un XIX gs. sākumā.

321. Ipp. Ogislēns Eiēns Skribs (1791�1861) � fran�u dramaturgs,

viduvējs rakstnieks, kur� tomēr prata veidot dramatisko intrigu.

322. Ipp. ...antīkās pasaules aprakstos cConciones�... � t. i., Plū-

tarha, Svetonija un citu antīko vēsturnieku seno varoņu dzīves aprakstu krājumos.

326. Ipp. �Odeons� � viens no Parīzes teātriem.

326. Ipp. Teramēns � tēls Rasina traģēdijā �Fcdra�, Ipolita audzinātājs.

326. Ipp. Enona � Fedras zīdītāja Rasina traģēdijā �Fedra�.

327. Ipp. Marsa � Anna Fransuāza Butē (1779�1847) � slavena

fran�u aktrise, ar vienlīdz lieliem panākumiem uzstājusies gan traģiskās, gan komiskās lomās.

329. Ipp. Onorē Dornļē (1808�1879) � fran�u gleznotājs, asas politiskās karikatūras meistars; viņa darbus caurstrāvo demokrātisks patoss un naids pret reakciju.

339. Ipp. ,�.kādā Hofmaņa stāstā.,, � runa ir par vācu rakstnieka romantiķa Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa (1776�1822) stāstu �Dons Zuans�.

339. ipp. Zans Antuāns Udons (1741�1828) � fran�u tēlnieks.

343. 1pp. Zozefs Mērī (1798�1865) � fran�u dzejnieks un romānists. _r

Vairākos viņa darbos tēloti romantiski piedzīvojumi Austru

mos.

344. Ipp. Kleronas jaunkundze (Klēra Zozefa Ipolita Lcrisa de La-

tīda) (1723�1803) � slavena fran�u traģiķe. Edmons de Gonkūrs par viņu uzrakstījis atsevi�ķu monogrāfiju.

346. Ipp. cTeic, Afrodīte, kāds prieks tev no tā...� � kādas ārijas

vārdi Ofenbaha operetē �Skaistā Helēna�.

347. Ipp. Didona � teiksmaina Kartāgas valdniece, Vergilija �Ene-

īdas� varone, trojie�a Eneja iemīļotā.

349. Ipp. ... jāliek izjust Pasifajas meitu. � Pēc antīka mīta Fedra bijusi Krētas valdnieka Minoja un viņa sievas Pasifajas meita. Pasifaja bijusi iemīlējusies skaistā vērsī.

352. Ipp. Pjērs Narsiss Gerēns (1774�1833) � neoklasicisma virziena vēsturisku si�etu gleznotājs.

352. Ipp. ... sāka skanēt aleksandrie�a vārsmas... � aleksandric-tis � panta forma, divrinde, ko veido 12�13 zilbju vārsmas ar cezūru pēc 6. zilbes un pārmaiņus lietotām vīri�ķajām un sievi�ķajām blakus atskaņām.

352. Ipp. Romas prēmija � augstākā godalga, ko audzēkņiem pie�ķīra Parīzes mākslas akadēmija; tā deva tiesības saņemt komandējumu uz Romu, uz speciālu fran�u glezniecības skolu.

357. Ipp. ...tēlo grēku no�ēlnlecl Madaļu. � Marija Madaļa Magdalēna jeb Marija no Magdalas � pēc evaņģēlija leģendas �lielā grēciniece�, ko Kristus uzvedis uz �taisnā ceļa�. Renesanses un jauno laiku mākslā grēku no�ēlniece Madaļa ir viens no bie�i sastopamiem si�etiem.

363. Ipp. Adriēna Lekuvrēra (1692�1730) � fran�u traģēdijas aktrise. Viņas pēk�ņās nāves dēļ radās leģenda, ka viņu noindējusi greizsirdīga sāncense.

363. Ipp. Tas bija tā laika di�ais tēlnieks... � acīmredzot �eit ir

runa par Zaņu Batistu Karpo (1827�1875), pla�i pazīstamo fran�u tēlnieku.

364. Ipp, Teo neatrodot ne mazākā talanta Rasinā._tt � �eit domāts

TeoFils Gotjē (1811�1872) � fran�u dzejnieks, literatūras un mākslas kritiķis, teorijas �māksla mākslai� pārstāvis,

364. ipp. Pols de Senviktors (1825�1881) � fran�u literatūras un

teātra kritiķis.

i

365. Ipp. Ogists Vilmesāns (1812�1879) � ievērojams fran�u �ur

nālists, laikraksta �Figaro� nodibinātājs; laikraksts tiek izdots vēl mūsu dienās.

365. Ipp. Zils Zanēns (1804�1874) � romantiskā virziena fran�u rakstnieks, kritiķis un �urnālists.

368 Ipp. Ltiijs Arsēns Detonē (1826�1903) � fran�u aktieris un teātra pedagogs.

371. Ipp. ...atzīstot vienīgi eginetus... � te Ir runa par modē nāku�u V gs. p. m. ē. radītu grieķu skulptūru. (Nosaukums cēlies no helēņu karavīru figūru attēlojumiem Egīnas dievnama frontonā.)

371. Ipp. .. � svētā Augustīna <De civitate Del� � �baznīcas tēva�

Hiponas bīskapa (354�430) teoloģisks darbs.

372. Ipp. D�oakino Rosini (1792�1868) � itālie�u komponists, operu

�Scviļas bārddzinis�, ��agata zagle�, �Vilhelms Tells� u. c, autors.

372. Ipp. Luid�l Kerubīni (1760�1842) � komponists, pēc izcelsmes itālietis, dzīvojis un strādājis Parīzē.

372. 1pp. Nikolo Paganīni (1782�1840) � itālie�u vijoles virtuozs un komponists.

375. Ipp. ,.. milzis ar piemīlīgu �efu... � Ivans Turgeņevs.

375. Ipp. Jākobs Jordānss (1593�1678) � flāmu gleznotājs.

375. Ipp. Bērtufa nakts � reliģisko cīņu laikā starp katoļiem un protestantiem Francijā svētā Bērtuļa naktī (1572. gada 24. augustā) Parīzē notika protestantu slepkavo�ana.

377. Ipp. ... kāds zinātnieks un fantasts... � dro�i vien Kamiīs Flamarions (1842�1925), astronoms un astronomijas popularizētājs; rakstījis arī romānus par astronomiskām tēmām (�Urānija� u. c.).

380. ipp. D�ovannl Batista Piran�zi (1720�1778) � itālie�u arhitekts un gravieris, kura gravīras pārsteidz ar savu nevaldāmo fantāziju.

380. Ipp. Kārlis 1 (1500�1558) � Spānijas karalis, arī Vācijas imperators Kārlis V.

380. Ipp. Emilijs Pauls � tā sauca divus valsts darbiniekus � konsulu 219. g. p. m. ē. un romie�u karavadoni, Spānijas viet-valdi, konsulu 181. g. p. m. ē., Maķedonijas valdnieka Perseja uzvarētāju.

380. Ipp. Prozerpīna � romie�u mitoloģijā (grieķu mitoloģijā � Persefone) pazemes valdniece, Jupitera un auglības dievietes Cereras meita.

380. Ipp. ... de Kvinsija reibino�ā iztēle... � te ir runa par angļu

rakstnieka Tomasa de Kvinsija (1785�1859) grāmatu �Opija smēķētāja grēksūdze�.

381. Ipp. Marija Anna Diklo (1670�1748) � fran�u traģiķe. �eit

ir runa par viņas portretu, ko darinājis gleznotājs Nikolā Lar�iljērs (1656�1746).

381. 1pp. Ariadne � grieķu mitoloģijā Krētas valdnieka Mīnoja meita, kas palīdzēja Atēnu valdnieka dēlam Tēsējam cīņā ar Krētas nezvēru Mīnotauru.

381. Ipp. Mi�els Barons (1653�1729) � un Anrl Lekēns (1729� 1778) � fran�u traģēdijas aktieri.

381. Ipp. Pjērs Minārs. (1610�1695) � fran�u gleznotājs portretists.

381. 1pp. Edmons Zejruā (1804�1895) � fran�u aktieris un gleznotājs. Viņa otai pieder arī divas gleznas � �Fran�u komēdijas� aktieru kolektīvie portreti.

381. Ipp. Fransuā Zozefs Talmā (1763�1826) � slavens fran�u aktieris, klasiskās skolas traģiķis.

381. Ipp. Dan�evlla � Marija Anna Balo (1714�1796) � �Fran�u komēdijas� aktrise.

381. Ipp. Pjērs Luiļs Previls (1721�1799) � fran�u komiķis.

381. Ipp. Pjērs Fransuā Bovalē (1802�1871) � �Fran�u komēdijas� aktieris.

382. Ipp. Goljē-Gargils (1574�1634) � slavens aktieris komiķis,

pārstāv skatuvisko �anru, kas �augsto� teātri saista ar vien* kār�as tautas balagānuzvedumiem.

383. Ipp. Zans Batists Bresāns (1815�1886) � �Fran�u komēdijas�

aktieris.

383. ipp. Zans Batists Gaspārs Debtro (1796�1846) � slavens mīms; kļuvis slavens, radot Pjero tipu.

386. Ipp. Kalebs � uzticams kalps Valtera Skota �Lamermūras līgavā�.

386. 1pp. Luiza Kontā (1760�1813) � �Fran�u komēdijas� aktrise.

�eit ir runa par viņas draugu un pielūdzēju, kā arī par XVIII gs. un XIX gs. sākuma dramaturgu un dzejnieku pulciņu.

387. Ipp. ... spēlējot �Bajazelā�... � Rasina traģēdija, kurā gal

venā sievietes loma ir Roksanai, turku sultāna Amurata sievai un viņa brāļa Bajazeta iemīļotajai.

387. Ipp. ...lielā karaja teicienu... � �eit domāti Luija XIV vārdi, ka Fedras lomas tēlo�anai vajadzīgi divēji talanti: cildens traģisms, kāds ir aktrisei Sanmelē (1642�1698), un kaisls lirisms, kāds ir aktrisei Dennebo (1638�1708)

411. Ipp. Alfrēds Tenisons (1809�1892) � angļu dzejnieks, grāmatas �Karaļa idilles� autors;-tās ir poēmas ar leģendu si�etiem par karali Arturu un �apaļā galda bruņiniekiem�.

411. Ipp. ...Svifta stila ironija... � �eit ir runa par slavenā angļu

satīriķa, apgaismotāja un humānista D�onatana Svilta (1667�1745) darbiem.

412. Ipp. Sofija Kruazeta (1848�1901), Marija Emīlija Loida

(1845�?) un Lcontina Sainari (1857�1890) � �Fran�u komēdijas� aktrises, Gonkūru laikabiedres.

412. Ipp. Zans Luijs Forēns (1852�1931) � fran�u gleznotājs un gravieris, asu politisku karikatūru autors.

413. ipp. D�ovannl Batista Tjepolo (1696�1770) � slavens itālie�u gleznotājs, pēdējais lielais venēcie�u skolas pārstāvis.

413 Ipp. Fransuā Lemuāns (1688�1737) � ievērojams fran�u gleznotājs.

416. Ipp. Zozefs Pridoms � tēls, ko radījis fran�u rakstnieks un karikatūrists Anrī Monjē (1805�1877) un kas drīz vien kļuva par pa�apmierināta, no�ēlojama mietpilsoņa tipu.

419. Ipp. cAndromaha� � Rasina traģēdija. �Iliādā� apdziedātā Andromaha ir Trojas varoņa Hektora sieva. Viņas dzīve pēc Hektora nāves un Trojas nopostī�anas noderējusi par tēmu daudziem seno un jauno laiku dzejniekiem traģiķiem.

420. Ipp. ... kā Ķamillas lāsts... � runa ir par Pjēra Korneija tra

ģēdijas �Horācijs� varoni Kamillu. Sai monologā Kamilla nolād dzimto pilsētu (Romu) un savu brāli Horāciju, kas divkaujā starp trim Romas un trim Albalongas karavīriem nogalinājis viņas līgavaini, vienu no trim brāļiem Kuriāci-jiem. Atbildēdams uz Kamillas lāstu, Horācijs, sa�utis par to, ka viņai dārgāks par dzimteni ir līgavainis, Kamillu nogalina.

425. Ipp. Debiro � divu slavenu mīmu vārds: Zans Batists Gaspārs (1796�1846) un viņa dēls Zans Saris (1829�1873).

436. Ipp. Ludvigs Knauss (1829�1910) � vācu gleznotājs �anrists.

438. Ipp. Atridi � grieķu mitoloģijā par Atridiem � Atreja dēliem � sauc Mikēnu valdnieku Agamemnonu un viņa brāli Menelāju.

439. Ipp. <Svēlā Cecīlija spēlē klavesīnu� � daudzu klasiskās glezniecības darbu si�ets.

442. Ipp. Mar�als de Ri�eljē � Luijs Fransuā Armāns de Vinjero (1696�1788) � fran�u karavadonis un diplomāts.

442. Ipp. Saris Luijs Kadē-Gasikūrs (1769�1821) � fran�u farmaceits, ķīmiķis un literāts.

455. 1pp. Edvards D�eners (1749�1823) � angļu ārsts, baku vakcinācijas pamatlicējs.

M. Grīnfelde

�erminija Lasertē. Tulkojusi M. Grinfelde

Brāļi Zemgano. Tulkojusi J. Ābrama

Fostēna. Tulkojusi M. Grinfelde Brāļi Gonkūri: viņu estētika un romāni. V. Sors. Tulkojusi M. Grinfelde

Piezīmes. J. Ābrama un M. Grinfelde

Эдмон и Жюль де Гонкур

ЖЕРМИНИ ЛАСЕРТЕ БРАТЬЯ ЗЕМГАННО АКТРИСА ФОСТЕН

Рига �Звайгзне� 1987 На латышском языке

Перевели с французского Яусма Абрама и Милда Гринфелде Художник Марис Озолиньш

Edmons un Zils de Gonkūri ZERMINIJA LASERTE BRĀĻI ZEMGANO FOSTĒNA

Redaktore G. Vekmane. Māksi, redaktore A. Melere. Tchn. redaktore E. Gurska. Korektore I. Brl&e.

ИБ № 3798

Nodota salik�anai 04.10.86. Parakstīta Iespie�anai 19.03.87. Formāts 84X108/32. Tipogr. papīrs Nr. 2. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 26.04 uzsk Iespiedi.. 26,72 uzsk. krāsu novllk.. 29.23 Izdevn 1. Metiens 45 000 cks. Pasūt. Nr. 1334. Cena 2 rbļ. 50 кар. Izdevniecība �Zvaigzne�, 226013, Rīgā, Gorki]a ielā 105. Izdevn. Nr. 7040/KS-523. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�, 22C011. Rīgā, Blaumaņa Ielā 38/40.

Strauja (sākotnēji provansie�u) deja. (Tulk.)

Krastmala Parīzē.

Par reālistisko vidi, kurā esmu ietērpis savu fabulu, gribu no sirds pateikties Viktoram Frankoni kungam, Leonam Sari kungam un brāļiem Hanlon�Lī, kas ir ne tikai lieliski vingrotāji, par kuriem jūsmo visa Parīze, bet arī lietpratēji, kas sprie� par savu mākslu kā īsti mākslinieki un zinātnieki (Aut.),

Angļu cirkos zāģa skaidas aizstāj smiltis. Tā radies izteiciens par cirka profesijas ļaudīm �dzimis zāģa skaidās� un arī kaut kas līdzīgs sakāmvārdam, ka vecam klaunam zāģa skaidu smaka ir tas pats, kas vecam jūrniekam darvas smaka.

Te nu mēs atkal esam � viss bārsi Kā jums klājas? (/Ingi.)

Vingrojums, kas abiem klauniem bija jāizpilda manē�ā vieniem.

Lance-wood (angl.) � burtiski: meto�ais koks.

So patlaban visai izsmieto izteicienu es lūdzu uzlūkot par manis radītu, �o izteicienu uzskatot par formulu, kas lieliski un izteiksmīgi izsaka tās skolas jauno darba metodi, kura sekoja pēc romantisma, � �cilvēciskā dokumenta� skolas metodi. (Aut.),

Raki � vīnogu degvīns.

Kulise � mazā bir�a. (Tulk.)

Gribu, gribu redzēt savas tantes pakaļu! (Sp.)

�eit acīmredzot domāts at�ķirīgais Ipolita dēla traktējums Eiri-pīda (V gs. p. m. ē.) un Rasina (Luija XIV gs.) traģēdijās. (Tulk.)

Aizvien pastiprinot. (//.)

Tunika � antīks kreklveida tērps. Hlamīda un palliums � apmetnim līdzīgas virsdrēbes. (Tulk.)

Līdz galējai robe�ai. (Lai.)

La colonibe � dūja. (Fr.)

Putns. (Angl.)

Vanna. (Л/i^Z.)

⁸ Saimniecības vadītāja. (Angl.)

* Istabeņu. (Augi.)

Apokalipse � �eit: bībeles daļa, viena no �Jaunās derības� (ļoti sena agrīnās kristīgo literatūras pieminekļa) grāmatām, kas satur mistiskus pravietojumus par pastardienu. (Tulk.)

Tines karaliste � acīmredzot domāta senlaiku klaidoņu un nabagu brālība, kuru vadoņus dēvēja par kārajiem. (Tulk.)

Tas ir viss. (It.) .

Pepls � sens grieķu sievie�u vieglas drānas tērps bez piedurknēm. (Tulk.)

Izvediet �o sievieti! (Angl.)

M. Горький. Собрание сочинении в 30-ти томах, Гослитиздат, том 24, стр. 138.