Pāvels Ve�inovs

Zvaigznes pār mums

.

Ņinai

Arvien bie�āk naktīs man uzmācas vientulība �� līdz �im manā mū�ā galīgi sve�a un mīklaina noskaņa. Tā parasti uzjundī ap pusnakti, kad viss it kā pamirst, nekur nedzird ne skaņas, tikai bez mitas plaisā paneli, krakstēdami kā stingsto�a līķa kauli. �ādos brī�os vienmēr mani pārņem maldīga sajūta, ka man virsū tikko jau�ami dve� plēsīga zvēra elpa, un tik cie�i klāt, ka �ķiet � es atrodos tā milzīgajā, atplestajā rīklē. Satraukts pieceļos un sāku staigāt pa lielo viesistabu, kas īstenībā ir mana darbistaba. Nekur glābties! �ī vientulības izjūta nav blīva un lipīga, bet skaudra un duro�a kā spo�a �ķēpa smaile. Tā uzbrūk man glu�i negaidot, tīko iesprostot mani kaktā pie necilas, apskapstēju�as amforas vai gumijkoka, ko tur nevī�īgi iebīdījusi mājkalpotāja. Ar pūlēm sasparojos, lai izspruktu no sprosta un iz�autos pa durvīm ārā, neizdzēsdams dzīvoklī nevienu dego�o spuldzi. Iekāpis liftā, aizturētu elpu braucu no �etrpadsmitā stāva uz pirmo. Skaidri jo skaidri zinu: ja �is �īksto�ais katafalks pēk�ņi iestrēgs, es tik baisā naktī nomir�u, kamēr mani uzies. Iesē�os ma�īnā un ātri iedarbinu motoru. Izdzirdīs tā kluso, murdo�o rūkoņu, kas man simtkārt vairāk patīk nekā dziesminieku apjūsmotās kalnu strautu �alas, acumirklī nomierinos. Smīnēdams par savu muļķīgo iedomu, lēnām dodos ceļā. Tomēr nevaru pārvarēt saltas trīsas, tā vien liekas � esmu izvilkts no ledusskapja. Salīgi drebinādamies, sarozu plecus. Atveru lodziņu, lai izvēdinās zvēra smirdīgā elpa, kas mani vajājusi līdz pa�ai ma�īnai. Nezinu, kas ar mani notiek, dro�i vien nervi ir �upā, kop� esmu �ķīries no sievas.

Riepas �vīkst pa asfaltu tik liegi un vienmuļi, kā �abinās lietus. Lai dzirdētu, cik �ēli aiz pārestības un reizē ari uzmundrino�i tās iekaucas, strauji nogrie�os alejā � galvenajā ielā. Starme�i kā ar pirkstu velk gaismas svītras pār tum�ajām namu fasādēm. Sīs gaismas uztaustīta lustra iztālēm iemirdzas uz mirkli manu acu priek�ā un nodziest. Pazib un nozūd nebūtībā balts, smalks tilla aizkars. Es vairs neesmu viens, kopā ar mani ir motors, un velti zākā �o pacietīgo, neizvēlīgo radījumu par to, ka tas izsprauslo smacīgu dvingu. Jā, izsprauslo gan, protams, bet vismaz dara to ar mēru, pieklājīgi, nevis atraugājas kā cilvēki, piesmirdinot gaisu ar skābvīna un ķiploku dvaku.

�ai laikā dro�i vien ir atvērts tikai viesnīcas �Sofija� nakts restorāns. Kā vienmēr, atstāju ma�īnu laukumā un, īsti nevarēdams iz�ķirties, ko lai iesāku, iekāpju elegantajā liftā. Esmu jau gandrīz pilnīgi nomierinājies, un restorāns ne ar ko vairs mani nevilina. Neesmu kaismīgs alkohola cienītājs, man nepatīk sabiedrība, kur tuk�us salmus kuļ apskurbu�i balamutes un li�ķi. Un tomēr tā, liekas, ir mana parastā vide, turp eju, ikdienas ieraduma dzīts. �ķērsoju restorānu, neuzdrīkstēdamies paraudzīties apkārt, un apsē�os pie nomaļa galdiņa. Esmu paskarbas, pat mazliet drūmas dabas, lūpas alla� cie�i sakniebtas. Zinu, ka neviens vien vēlas pabūt kopā ar mani, bet nesaprotu, kālab. Jādomā, nelaipniem kausētājiem, kas reizēm iz�auj kādu dzēlīgu paradoksu, ir daudz stiprāks pievilk�anas spēks nekā jautriem balamutēm � it īpa�i tādiem, kādi bariem pulcējās ap manu sievu. Ta�u patlaban nevis galīgi nomierinos, bet pēk�ņi jūtu, ka esmu nokļuvis nejēdzīgā vakuumā.

Pasūtīju itālie�u balto vermutu � iesaldenu un �ķebīgu dzērienu, ko labāk ne mutē neņemt. Bet ar ko citu lai uzkurinātu dū�u �ai vēlajā stundā? Tikai tagad piesardzīgi pārlaidu acis zālei. Cik vien tālu sniedzās skatiens, �ovakar restorāns likās patuk�s. Un neparasti kluss. Sarkanajos plī�a aizkaros arī bija ieaudies klusums. Un pa mānīgo klusuma tīklu, glu�i kā zirnekļi, nedzirdami rosījās viesmīļi, nerunīgi un veikli klādami galdus. Tas laikam �ai restorānā pelnīja vislielāko atzinību. Teļa cepetis, ko man pasniedza, �ķita paciets. Izdzēru vēl glāzi vermuta, pēc tam � glāzi tīra viskija ar mazu ledus gabaliņu. Visā augumā ielija tīkams siltums. Kā mēdz būt �ādos gadījumos. pirmā pamodās iztēle, izpleta savus plānos, zilos spāres sparniņus un grasījās lidot. Bet, tikko tos savici-nāja, uzreiz pie manis pienāca viesmīlis un laipni pavēstīja:

� Biedri Manev, jūs aicina pie garā galda.

Nebiju ievērojis nekādu garo galdu.

� Kas aicina?

� Lielais �ans.

� Vai viņ� jau pilnā?

� Nē, itin nemaz...

īgni un smagi nopūtos. Lielais �ans ir mans drēbnieks. Viņu dēvē par Lielo, lai at�ķirtu no Mazā �ana, kas arvien vēl �uj mājās. Nedrīkst ne no �ā, ne no tā apvainot savu drēbnieku � it īpa�i tad, ja ir vēlē�anās glīti ģērbties.

� Sakiet viņam, ka pēc brītiņa aizie�u, � es pateicu.

Lēnā garā notiesāju auksto teļa cepeti un sadrūvis devos pie galda, pie kura vēl nekad netiku sēdējis. Jā, �ans tie�ām bija salūdzis kādu desmitu savu cienītāju un klientu. Ieraudzījis manf pienākam, viņ� piecēlās nevainojami izgludinātā, mēļā uzvalkā. �is vīrietis, kas citiem darināja tik gaumīgus tērpus, pats nudien neprata ģērbties.

� Domāju, nav vērts jūs iepazīstināt ar manu draugu � visi ta�u viņu pazīstat.

Diez vai, es nepatikā nospriedu, iekārtodamies goda vietā blakus �anam. Es nebiju estrādes komponists, lai uz mani skatītos izbrīnā ieplestām acīm moderno kafejnīcu meitenes. Tomēr te sēdēja da�i mani paziņas � ne jau kādas slavenības: multiplikācijas filmu studijas re�isors un dienas restorāna bārmene. Vispār, kā pēdējā laikā bie�i gadās, sievie�u bija vairāk nekā vīrie�u, un viņas arī aizrautīgāk uzjautrinājās, skurbumā smiedamās un triekdamas jau diezgan spiedzīgās balsīs. Galu galā pats biju vainīgs � pat asais vientulības �ķēps nav tik briesmīgs kā iereibusi, trok�ņaina un apnicīga sabiedrība.

Un varēja būt vēl Jaunāk, ja viņi, teiksim, būtu piesūku�ies stīvi vai. strīdēju�ies par automobiļiem vai futbola sacīkstēm. �ie vismaz tērzēja par filmām, lai arī savējām. Mana dzīve ir pilna ar �ādiem tuk�iem vakariem un liekiem paziņām, no kuriem da�i mani apgrūtina jau gadiem ilgi. Pūlējos raudzīties tikai savā glāzē, nepiedalīties sarunās, nesmaidīt, neveltīt pārmērīgu uzmanību nevienam un nekam. Vārdu sakot, drausmīgi garlaikojos. Un �is vakars laikam būtu galīgi Izgaisis no atmiņas, ja nebūtu noticis kaut kas neparasts. Bet tas notika mazliet vēlāk, patlaban, dusmodamies uz visu pasauli, pat nenojautu, kādi pārsteigumi mani gaida. Tikai brīdi pa brīdim zag�us iemetu acis savā pulkstenī, kas joprojām tik�ķēja rāmā ritmā, nelikdamies zinis par to, cik nevēlamā sabiedrībā esmu nokļuvis. Un, kad pulkstenis mani pārliecināja, ka aizritējis laiks, ko labi audzinātam cilvēkam pieklājas pavadīt restorānā, es piecēlos, atvainojos un devos prom. Sapratu, ka �ans nepagalam nav apmierināts ar manu rīcību; bet ko es varēju darīt? Būs jāaizsūta drēbniekam ielūgums uz kādu jaunu, operas uzvedumu � viņam gau�ām patīk da�da�ādas pirmizrādes.

Laiks bija apsviedies diezgan auksts, vēj� dzina zemu pār pilsētu dzeltenus, driskainus mākoņus. Katedrāle �ķita nolieta ar biezu aprikozu sulu, un tās kupoli blāvi vizēja zem naksnīgajām debesīm. Laukumā nemanīja nevienas dzīvas dvēseles, tikai slija piemineklis ar to cilvēku tēliem, kuri mū�īgi traucās pretim savam liktenim. Man mugurā nebija mēteļa, tāpēc pasteidzos iesēsties automobilī. Tikko tas sāka ripot, jutu � kāds kustas aizmugurē. Bailēs nodrebējis, uz vietas apturēju ma�īnu. Un strauji pagriezos atpakaļ, domādams, ka mani tūlīt ķers ne�ēlīgs sitiens � dro�i vien ar lupatā ievīstītu dzelzs cauruli, kā tas parasti mēdz būt. Bet nekas tāds nenotika � ierāvusies pakaļējā sēdeklī, izbijusies manī lūkojās meitene platām acīm un iegarenu, bālu seju. Neticēju . pats savām acīm.

� Ko jūs te darāt? � nikni uzkliedzu.

Bez �aubām, vairāk biju nokaunējies par savām izbailēm nekā saskaities uz viņu. Bet bija par ko skaisties � kā gan viņa drīkstēja bez atļaujas ielīst manā ma�īnā!

_� Neko nedaru, es gaidīju jūs, � viņa nedro�i sa-. cīja. � Ta�u jūs sākāt braukt tik pēk�ņi.

� Un kādēļ gaidījāt?

� Vai tad mani nepazīstat? � viņa Jautāja izbrīnījusies.

� Kā lai es jūs pazītu? �gandrīz rupji atcirtu.

Protams, it nemaz nav pieklājīgi tā runāt ar jaunām meitenēm. Bet viņa tie�ām bija pavisam jauna � gadu divdesmit � un �obrīd izskatījās mazliet netīra, nodzīvojusies.

� Mēs sēdējām pie viena galda restorānā.�* Un jūs pavērāties manī tik zīmīgi!

Kas par muļķībām � tik zīmīgi! Varbūt biju viņā palūkojies, bet dro�i vien domājis par ko citu. Man vispār nepatīk restorānos nīksto�ās mei�as, �īs mazās bizmārītes, kas sūc alkoholu daudz vairāk nekā plīt-maņi krāvēji. Turklāt kā lai viņas saskatu, pastāvīgi ietītas cigare�u dūmu mākuļosl

� Nu labi... Bet vai tādēļ vien drīkstējāt līst manā ma�īnā?

Tagad dusmas bija norimu�as un pāri palicis tikai viegls nīgrums.

� Es ta�u jūs gaidīju! � viņa attrauca. � Tur, laiciņu pasēdēj is, teicāt, ka drīz brauksiet prom... Bet laukā man traki sala...

� Kā jūs uzzinājāt, kura ir mana ma�īna?

� Te cita �īs markas ma�īna nestāvēja... Un arī durtiņas nebija aizslēgtas.

� Jā, neko teikt. Un kālab jūs mani gaidījāt?.. < Protams, ja atļaujat jautāt?

�āda ironija diez vai aizskar tādas meitenes kā �ī � jaunās bizmārītes, es gribu sacīt. Viņa tikai pamirk�ķināja acis un vientiesīgi atbildēja:

� Es gribēju palūgt, vai jūs nevarētu aizvest mani uz mājām... Ir jau vēls, un tramvaji vairs neiet.

Vai tu re! Tas nemaz nav tik muļķīgs iegansts!* > Bet uz �āda āķa parasti uzķeras daudz jaunāki vai daudz vecāki sazāni nekā es.

� Kur jūs dzīvojat?

� Pie Centrālā cietuma, � viņa teica nopietni.

Tas gan ir tālu! Varbūt viņa nav meklējusi ieganstu. Kā lai tiek kājām uz turieni nakts vidū? Tas ta�u vesels ceļojums!

� Paklau, meitenīt, � iebildu jau diezgan draudzīgā noskaņā. � Jūs pati redzējāt, ka iemetu da�as glāzītes _£.. Kā tad es iereibis varu rullēt cauri visai pilsētai? Iedomājieties vien, kas notiks, ja mani apturēs kāds no autoinspekcijas!...

� Jūs jau tāpat devāties mājup, � viņa brīnījās.

� Es gribu teikt � ar ma�īnu ...

� Nūja, bet es būtu braucis pa tum�ām sānieliņām.

� Jā, jums taisnība, nu, nevar � nevar, � viņa padevīgi sacīja un dzīrās satvert durvju vērekli.

Vēlāk, kad �ī smulīgā, stūrainā meitene, par spīti visam, kļūs daļa no manas dzīves, viņas samierinā�anās un padevība diendienā plosīs manu sirdi un bendēs nervus.

� Pagaidiet! � es pēk�ņi iesaucos. � Kurp jūs iesiet?

� Ja jau tā, jāietl

� Aizvedī�u jūs vismaz līdz taksometru pieturai.

� Nē, nevajag!

Un meitene izkāpa. Redzēju: viņa ir tik sagrauzta, ka soļo kā apmāta; un � pats nezinu, kā, � arī es izlēcu no ma�īnas. Kad panācu meiteni, viņa raudāja, tiesa, klusītēm, bet asaras straumēm lija pār vaigiem. Es galīgi apjuku. Lai gan mana sirds ir mazliet salta un varbūt nocietināta, tomēr nevaru mierīgi noraudzīties sievie�u asarās � tās mani vienmēr satrauc. Skaidrs, �ī meitene nebija tāda, par kādu sākumā viņu noturēju.

� Ja jums nav naudas taksometram, � es teicu,

� ar prieku to aizdo�u. Kā tad jūs iesiet kājām nakts vidū!

� Nē, nē! � viņa atkliedza. � Nevajagl

Redz, kā, viņa arī lepna! Ja meitene nebūtu raudājusi, es atkal viņu nostrostētu. Lepna, bet Hen sve�ā ma�īnā!

� Labi, nāciet līdzi, aizvedī�u! � es piedāvāju.

� Kamēr vēl neesat noslīkusi asarās.

Un saskaities devos pie ma�īnas. Iedams nedzirdēju krapstam nopakaļ nekādus soļus. Es pagriezos � meitene stāvēja ar muguru pret mani un raudzījās debesīs tā, it kā grasītos uzlidot gaisā. To manīju ļoti skaidri, � un man �ķita, ka vēj� jebkuru mirkli viņu uzpūtīs aug�up � tik viegla un gaisīga viņa izskatījās �ai brīdī.

Ko tad vēl stāvat? � nepacietīgi jautāju.

Viņa paklausīgi devās pie manis, bet pēk�ņi apstājās, nezinādama, ko lai iesāk.

� Man trūkst drosmes atgriezties mājās, � viņa teica. � Es baidos...

� No kā jūs baidāties?

� No mātes... Viņa mani jau tā nelaidīs iek�ā tik vēlu. Un, ja arī ielaidīs, � vienalga. Jūs nevarat ne iedomāties, kas viņa par cilvēku! � Meitenes balsī ieskanējās glu�i atklāts nicinājums.

� Labi, bet sakiet � kādu komēdiju jūs te man spēlējat?

Mulsumā pavirinājusi plakstus, viņa atzinās* skaidri un gai�i:

� Es... es domāju, ka uzaicināsiet mani uz savām mājām ...

Tagad grūti atsaukt atmiņā, ko tobrīd izjutu. Nebiju nedz satraukts, nedz dusmīgs, nedz pārsteigts. Viņa mani neatbaidīja. Un, protams, it nemaz nevaldzināja. Skatījos uz viņu � tik svārstīgu, bez mēteļa, plānos svārciņos, ko vēj� plivināja, brī�iem piekļaudams pie trauslajiem gurniem. Meitenes vārdos nejautās'kauns, nekāda kautrība, bet vienlaikus arī nekāda netiklība, it kā viņa runātu ar savu krustmāti, nevis ar mani. Tie�i tobrīd sirdī pamodās �ēlums pret viņu vai citas jūtas, diezgan neaptveramas, tomēr patiesas. Nopūtos,' paraustīju plecus un nomurmināju:

� Nu_f tad brauksim! Nevaru ta�u jūs atstāt uz ielas!

Meitenes seja uzreiz atplauka, asaras no�uva, likās � tās kā ar roku noslaucījis vēj�. �is atgadījums bija acīmredzot nevainīgāks un reizē arī daudz ļaunāks, nekā biju paredzējis. Bet �obrīd pat nepūlējos to apsvērt. Patiesībā kur� gan var īsti saprast mūsdienu meitenes, ja viņas pa�as sevi nepazīst!

� Ka jūs sauc? � es pavaicāju.

�� Doroteja...

� Labi, Doroteja, kā redzams, jums tomēr daudz kas zināms par mani... Uzvārds, ma�īnas marka. Bet kā varat būt dro�a, ka mana sieva jums nesados pa mici, kad ieradīsimies mājās?

� Jūs esat �ķīries, � viņa atbildēja. � Un dzīvojat viens pats.

� Kā tad to uzzinājāt?

� Kamēr mēs jūs gaidījām pie galda, �ans �o to pastāstīja par jums... Bez �aubām, slavēja. Starp citu, teica, ka jūs esat iekarsīgs, tomēr gau�ām lādzīgs.

Jā, skaidrs, kā tas man nebija ienācis prātā! Bet arī meitene tagad vairs nelikās tik pazudis cilvēks kā pirmajā acu uzmetienā. Ļoti labi aptvērusi, kas darāms. Un vai tagad, pati to neapjauzdama, neizspēlēja ar mani smalku, tālejo�u joku? Pilnīgi iespējams! �ai brīdī es skaidri atjēdzu tikai vienu � par spīti visam, viņas rīcību nenosaka ne viltība, ne iepriek�ēji nodomi. īstenībā �ai paaudzei visnotaļ trūkst godprātības, lai smalkjūtīgi melotu un izliktos.

Iekāpām ma�īnā, es ļāvu viņai atkal iekārtoties pakaļējā sēdeklī. Man nebija ne mazākās vēlē�anās saīsināt sākotnējo �attālumu� starp mums. Ja Doroteja neapzināti mānījās, tik un tā neko nepanāks. Meitene tik dziļi ierāvās kaktiņā, ka viņu nemanīju pat spogulī, kurā redzama visa aizmugure. Viņa nerunāja, varbūt jau snauda. Un nebija nekāds brīnums � pulkstenis .drīz būs trīs. Protams, Doroteja bija ilgi mocījusies neziņā, pārvarējusi daudz likstu, līdz savalgoja tādu dumju zostēviņu kā es. Lai bija kā būdams, jutos tīri labi. Turklāt man patīk nakti vadīt ma�īnu pa tuk�ām ielām un bulvāriem, pa kuriem, vēja rauti, virpuļo netīri papīri un klimst plītmaņi. Patīk izjust, kā mani apņem motora siltā elpa, un es to dziļi ievelku krūtīs kā spirdzino�u skābekli no balona. Zināms, es Dorotejai uzklā�u guļvietu viesistabā. Ļaunākajā gadījumā viņa nocels kādu ebenkoka plikni, ko brālis man atvedis no Āfrikas. Tagad svarīgākais bija, nevienam nemanot, tikt liftā. Ne jau tādēļ, ka es ņemtu vērā kaimiņu ieskatus, bet gan tāpēc, ka bija skaidri redzams � jaunā lēdija un es nederam pārī. Un vēl �is �ķebīgais vermuts kuņģī � ej nu sazini, kā nokļūsim �etrpadsmitajā stāvā, ja būs jāiet pa kāpnēm! Dzīvoju pa�ā aug�ējā stāvā, virs manis bija tikai mākoņi, debesis un tumīgas, izlutinātas un palaiskas mūzas.

Paldies dievam, lifts darbojās! Atslēdzis durvis, ar atvieglotu sirdi ievedu meiteni dzīvoklī.

� Pie jums deg gaisma! � viņa pārsteigta teica.

� Patie�ām � vai tik nav atnākusi jūsu sieva?

� Neuztraucieties, � es viņu jokodams mierināju. !� Katrā ziņā savārīto putru izstreb�u es.... .

Tikai tagad varēju Doroteju aplūkot pamatīgāk. Viņa gāja man pa priek�u mazliet dīvainā gaitā � ļoti vieglā un reizē arī ne visai brīvā � kā dūja vai kaija, kas piesardzīgi liek soļus pa mitro, smil�aino liedagu. Mugurā meitenei bija lēta, apdrukāta zīda svārciņi un melns zemnie�u ņieburītis � abi �ie tērpa gabali krietni vien saburzīti. Viņa nevalkāja zeķes, lai gan �ogad pavasaris pieturējās diezgan auksts. Dorotejai nebija ne kabatu, ne rokās somiņas vai atslēgu, vai mutautiņa � viņa no tiesas bija kā īsta mārīte, kas nakti pārlai� koku zarotnē. Meitene vērīgi apskatīja viesistabas iekārtu, tad pacēla uz mani tik dzidras acis, ka �ķita � gaisma tām spīd cauri.

� Cik skaisti ir jūsu mājās!�viņa vaļsirdīgi sacīja.

� Es gan to neteiktu . ..

Tik tie�ām � nekā neparasta. Mantas nav mana vājība, turklāt visvērtīgākās no tām sieva bija pievākusi, zināms, pilnīgi pamatoti, jo pati tās tika pirkusi. Palika gleznas pie sienām, klavieres un labs Vīnes grīdklājs maigā apelsīnkrāsā, kas sākumā mani stipri kaitināja. Arī grīdklāju bija iegādājusies sieva, pie tam par ārzemju valūtu, kaut gan mēs jau bijām �ķīru�ies. Viņa apgalvoja, ka tas apbrīnojami pieskanot sienu notonim, spriezdama pēc tās īpatnējās sievie�u loģikas, kura liek �ūt zilu kostīmu, ja nejau�i gadījies nopirkt zilu somiņu. Manuprāt, grīdklājs visvairāk saderējās ar skaistajām, vecajām klavierēm � tik sulīgi melnām, ka tās brīni�ķi izdalījās uz maigā dzeltenuma. Doroteja devās taisni pie tām, atcēla vāku un rūpīgi pētīja padilu�os, iedzeltēju�os taustiņus.

� Vai tās ir jūsu klavieres? � viņa noprasīja.

� Es gribēju jautāt � vai tie�i .pie tām jūs strādājat?

� Jā, pie tam ...

� Vai nav pārāk vecas? � meitene vīlusies vaicāja.

� Tā nekas, vēl tīri labi noder.

Viņa atkal pavērsa uz mani brīnum dzidrās acis. Sākotnējā kautrība bija galīgi izzudusi, un tagad Doroteja izturējās tik brīvi kā savās mājās.

� Vai jūs man nenospēlētu kaut ko? � viņa lūdza.

� Kaut pavisam mazu gabaliņu.-.- * Tikai, zināms, lai mūzika būtu jūsu!

� Kam tas jums vajadzīgs?

� Es gribu izprast, kāds jūs esat... Lai gan daudz neko nesajēdzu no mūzikas.

Tas manī iekvēlināja ziņkāri. Ak, �ī mazā bizmā-rīte � lai cik pievilcīga un dīvaina, tomēr vai viņa spēja ko atklāt nelielā fragmentā? Bet, kā biju pārliecinājies savā jau diezgan garajā mū�ā, no meitie�iem var sagaidīt visu. Teiksim, no manas sievas. Viņa pameta mani tik pēk�ņi, bez svarīgiem iemesliem. Vai vismaz tā man �ķita. Nebija nekādu iemeslu, nekāda pamata, viņa glu�i vienkār�i aizgāja, pat nesacēlusi banālu traci, nelējusi asaras, kā tas piedien �ādās reizēs. Pasaulē nav sievietes, kura kaut reizi mū�ā neizdarītu kaut-ko neprātīgu un nelabojamu. Brīnums, kā mēs lauzījām galvu, ar ko lai tiesā izskaidrojam mūsu �ķir�anos! Varbūt sieva jau toreiz no�ēloja savu aplamību, bet viņa nepiederēja pie tām, kas paliek pusceļā. Tik_ dzeltenīgi bāla, it kā tiesā būtu saindējusies, viņa izgāja no zāles un tikai tad apraudājās. Izlikos to nemanām � protams, sevis labad. Pārāk neno�ēloju visu notiku�o, lai gan viņu mīlēju. Viņa bija ļoti stipra un valdonīga rakstura, nemitīgi uztiepa man savu dzīvotprasmi. Un es beidzos vai nost artistiskajā nekārtībā, kādā dzīvojām. Palicis viens, sākumā strādāju daudz ra�īgāk, da�i kritiķi atzina, ka mans talants esot pa�ā plaukumā.

Stāvēdama man iepretim, Doroteja gaidīja. *

� Ir jau tik vēls, � es teicu �aubīdamies. � Uzmodināsim kaimiņus.

� Pavisam klusiņām! � viņa no jauna lūdzās. � Neviens neko nedzirdēs.

Mirkli padomāju. Pirms divām dienām biju ticis galā ar nelielu skaņdarbu un vēl lāgā nezināju, kā tas izklausās. To tī�uprāt uz laiku biju nolicis malā, lai nobriest vienatnē un es turētos tālāk no tā. Rakstīdams �o darbu, jutu, ka manī gavilē kādas liegas balsis. Bet tas nebija maz. Pratu diezgan reāli novērtēt savu daiļradi, tāpēc vairāk paļāvos uz muzikālo izglītību nekā uz iedvesmu. Pēc manām domām, paļauties vienīgi uz talantu ir tikpat kā ticēt, ka vēj� izkustinās no vietas automobili.

� Nu, tad sēdieties! � es beidzot teicu.

� Kur lai sē�os?

� Kur vēlaties ...

Meitene apsēdās uz ķeblī�a, kas pirmais bija patrāpījies acīs. Īstenībā nevis apsēdās, bet piemetās uz maliņas ķā nosalis zvirbulēns. Tikko pieskāros taustiņiem, uzreiz viņu aizmirsu. Vienmēr nakti atskaņoju to, ko esmu uzrakstījis dienā. Man neveicas darbs, ja istabā spīd saule, un vispār necie�u skaidru, saulainu laiku. Es varu pa īstam izjust savu mūziku tikai naktī vai klusā, lietainā dienā, kad acu priek�ā daba ne-zvīļo spilgtās krāsās.

Un tagad spēlējot atkal jutu, ka dvēselē, uzvirmo liegās gaviles. Aizrāvies spēlēju visu gabalu līdz galam. Es laikam uz mata līdzinājos tiem muļķa dzejniekiem, kas skurbst pa�i no savām vārsmām un, reiz iesāku�i tās skandēt, nespēj apklust. Nospēlējis attapos, ka istabā neesmu viens. Pacēlu galvu un pavēros meitenē. Viņas izskats varēja man tikai glaimot.

� Vai jums patika? � es ievaicājos pa jokam.

� Ļoti! � viņa strauji atbildēja.

� Bet vai zināt, kā sauc �o skaņdarbu?

� Zinu gan! � Doroteja vientiesīgi teica. � �Kas-tīlijas naktis� ...

Diez vai es vēl vairāk samulstu, ja viņa man pēk�ņi būtu iekodusi. Tur jau tas āķis, ka kompozīcija tie�ām saucās �Kastīlijas naktis�. Ta�u to zināju vienīgi es. Nosaukumu pat nebiju ierakstījis no�u lapā. Es tā palūkojos uz Doroteju, it kā viņa būtu rēgs, nevis cilvēks.

� Kā jūs to zināt? � jautāju, nespēdams lāgā parunāt. �

� Zinu tāpat vien ...

Un, kamēr joprojām lielā mulsumā raudzījos meitenē, viņa mierīgi piebilda:

� Es neesmu glu�i tāda kā citi... Es esmu ārprātīga ...

Nekāds jaunais vairs neesmu. Bet vecs arī vēl ne, pagāju�o rudeni man apritēja tie liktenīgie �etrdesmit gadi, ko mūsdienās atzīst par galējo brieduma robe�u. Varbūt pēc izskata var dot vairāk. Mani vecāku dara biezie, bet krietni vien sirmie mati. Un arī divas dziļas rievas, kas stiepjas mazliet iekritu�ajos vaigos, dalīdamas tos uz pusēm. To visu vēl pastiprina alla�īgs skarbums un atturība. Patiesībā neesmu tik skarbs, runāju pieklājīgi un laipni, man ir pat laba humora izjūta, kas lieliski saderas ar nopietno seju. Stāsta, es esot vislabākais kinofilmu mūzikas lietpratējs. Tas nav diez kāds kompliments, tomēr mani vismaz nenomāc materiālas grūtības. Esmu uzrakstījis arī da�us citus � saturā -dziļākus darbus, no kuriem divi vai trīs kļuvu�i pla�i pazīstami.

Esmu cilvēks ar veselu saprātu, interesējos ne vien par mūziku, bet arī par kosmogoniju un astrofiziku, pat matemātiku, kas, domājams, ir katras nopietnas zinātnes pamats. Vienmēr uzskatu, ka visbūtiskākā dabas un mākslas struktūras iezīme ir harmonija. Par to mani pārliecināju�as pavisam vienkār�as dabas likumsakarības. Ja kādā parādībā nevaru atklāt harmoniju, tas nozīmē, ka neesmu izpratis �o parādību. Vai arī tā nav īsta un pilnīga.

To visu stāstu, lai jums būtu skaidrs, cik grūtā situācijā negaidot nonācu. Ta�u nebiju vairs puika, bez �aubām, ātri attapos un sāku mierīgi soļot pa istabu.

� Kas jums teicis, ka neesat tāda kā citi?

Nez vai es būtu varējis to pajautāt vēl, laipnāk.

� Tas ir konstatēts, � meitene negribīgi atbildēja.

Ak tā � konstatēts! Varbūt esmu parupj�, toties smalkjūtīgs. Neuzdrīkstējos neko vairs pra�ņāt. Viņa laikam to atskārta, jo piemetināja aizvien vēl nelabprāt:

� Man nav māju, dzīvoju trako namā... Un tāpēc nebija kurp iet.

� Vai neesat no tā aizbēgusi?

� Nē, nē! � Doroteja iesaucās bezmaz aizskarta. � Es tur tikai pārguļu, bet dienu eju darbā. Kā viņi mēdz teikt, esmu stacionāra slimniece.

To gan līdz �im nezināju, ka �ai pasaulē ir arī stacionāri ārprātīgie. Dro�i vien viņa tikai mazlietiņ jukusi, bet �ādi cilvēki sastopami visur, pat mūsu Komponistu savienībā. Katrā ziņā vēl nebiju ievērojis viņā nekādu garīgu disharmoniju. Glu�i otrādi. Kaut kas tāds �ovakar varēja daudz spilgtāk atklāties manā uzvedībā.

� Kas jūs ārstē?

� Daktere Jurukova, � meitene pateica, un viņas seja uzreiz kļuva mo�āka.

� Vai jums bie�i tā gadās? Ka neatgrie�aties.. _s tur?

� Nē, paretam... Un daktere Jurukova nekad uz mani nedusmojas. Citi gan skai�as, protams, un visvairāk dakteris Strezovs. Viņ� saka � �ī esot slimnīca, nevis pansionāts.

�ķiet � es neviļus pasmaidīju, jo viņa pasteidzās piebilst:

� Saprotu, jāievēro disciplīna un vēl �is tas. Bet nevaru neaizbēgt. Daktere Jurukova^ dro�i vien domā, ka � ta� palīdz mani ārstēt. Kur� gan negrib būt tāds kā citi?

Palūkojos uz meiteni ba�īgi. Viņa sprieda pavisam saprātīgi, seja �obrīd izskatījās rāma un apgarota. Vai viņa neizspēlēja kādu joku ar mani? Nē, nevar būt � > es tī�ām atvairīju �o domu.

� Tātad jūs neesat arī glu�i tāda kā pārējie slimnieki? �

� Tiesa gan, neesmu, lai arī man tāpat ir uznāku�as lēkmes. Personības dubulto�anās � par to ta�u būsiet dzirdējis? Bet, kad tā gadās, es tomēr skaidri * sajēdzu, kas notiek īstenībā un kas tikai rādās.

�īs atmiņas acīmredzot meiteni nomāca, jo viņas seja uzreiz satumsa. Aptvēru, ka vajag kaut kā atraut viņu no sarunas par �o nepatīkamo tematu.

� Kas jūs aizveda uz turieni? Es gribu teikt � uz restorānu.

� Neviens.

� Kā tā � neviens?

� Godavārds, neviens! ... Da�kārt man pēk�ņi iekārojas pabūt kādā skaistā vietā, skaisti ģērbtu cilvēku vidū. Tur domāju, ka arī es esmu skaista un normāla. Bez �aubām, ļoti labi saprotu, ka prātīgi cilvēki spēj pārvarēt �ādas iegribas. Bet es nespēju, tāpēc mani arvien vēl netur par normālu. Tāpat vien aizgāju uz restorānu un apsēdos pie pirmā lielā galda. To izdarīt tik viegli. Un katram likās � mani kāds tur uzaicinājis.

� Nav vis tik viegli, � es nomurmināju.

� Nav viegli tādiem labi audzinātiem cilvēkiem kā jūs. Bet man nebija lemta �āda greznība. Re nu, tādēļ arī ielīdu jūsu ma�īnāl Ko -citu lai es būtu iesākusi?

� Jā, saprotu jūs, � es teicu �oreiz gau�ām saudzīgi. * �

Brītiņu klusējis, jautāju:

� Un tomēr pasakiet � kā jūs uzminējāt mana skaņdarba nosaukumu �Kastīlijas naktis�?

� Nezinu, � viņa atbildēja nelabprāt. � Es daudzreiz neizprotu to, ko veiksmīgi izdaru. Un, pēc manām domām, tas nav vajadzīgs ...

Nē, neko vairāk es neizvilk�u no viņas. Tāpēc pa-dzedri ieminējos:

� Tu gulēsi tepat � viesistabā. �ai skapī ir gultas veļa ... Ceru, ka pati tiksi galā ar visu ...

<� Jā, noteikti, � viņa sacīja apjukusi.

Es skaidri manīju viņas sejā atplaiksnām atvieglojumu. Dorotejas sejā visas izjūtas tā izpaudās, ka varēja lasīt kā grāmatā. Ļoti labi atjautu, kādēļ viņai ap sirdi kļuvis vieglāk. �ovakar nebūs jāmaksā par naktsmājām.

Iegāju guļamistabā, bet ilgi nespēju aizmigt. Lauzīju galvu, ar ko izskaidrojama pārsteidzo�ā meitenes intuīcija. Protams, kaut kas spānisks vijās cauri mūzikai, ko biju spēlējis. Bet tik tāls un netveramsI To būtu varējis saklausīt da�ās intonācijās tikai izcils lietpratējs. Es skaņdarbā nebiju_uatainojis nekādas Kastīlijas naktis. Tās nemaz nepazinu. Madridē es, tāpat kā visi tūristi, naktis pavadīju da�da�ādos vīnū�os. Ne reizi nepievērsu skatienu debesīm, lai redzētu Spānijas zvaigznes. Un kāda jēga tās redzēt! Pār Madridi ple�as tādas pa�as debesis kā pār Sofiju, pār Parīzi vai citu pilsētu. Arī naktis vairāk vai mazāk ir vienādas �ai standartpasaulē ar standartiestādēm un standart-dzērieniem. Lai kuras no tām izvēlētos, ņemot vērā nacionālās īpatnības, beigu beigās visas sajaucas Vienā kopīgā kokteilī. Man jau vienalga, vai esmu pastaigājies pa Venēcijas ceļu vai Elizejas laukiem. Pamazām ir zudu�as ilgas pēc ceļojumiem, kurus kādreiz alku ar sirdi un dvēseli.

Un tomēr �ķita � ir gadījusies kāda īsta Kastīlijas nakts. Jā gan, bet to biju galīgi aizmirsis. Varbūt tie�i tur man prātā ie�āvās pamatmotīvs. Vai arī nosau-kūms � vairs neatceros, bet pa�u vakaru atceros vēl tik labi. Mēs braucām ar tirdzniecības pārstāvniecības automobili no �Eskoriala�. Krēsloja, debesis vāzās aizvien tum�ākas un tum�ākas, �ur tur gar �oseju pazibēja mājas, kuru fasādes tik tikko bija saskatāmas agri iedegtajā gaismā, kas spīdēja logos. Apstājāmies pie restorāniņa � paveca un netīra � un iegājām iek�ā. Galdi nebija apklāti, uz grīdas mētājās ēdiena atliekas � zivju galvas un sārtas, zvīņainas garneļu astītes. Nemanīja neviena tūrista, tikai da�i ceļu strādnieki vajojās, stāvēdami pie bāra letes. Tie bija jautri, ieskurbu�i pui�i darba virsvalkos un dzeltenās aizsargķiverēs, bet tik mierīgi, kādi parasti nemēdz būt karst-dabīgie spāņi. Skaidrs, viņi pievaldījās aiz cieņas pret restorāna saimnieci otrpus letes � pusmū�a sievieti sarkanīgiem matiem un apaļu seju, likās � viņa ir vāciete. Tie�i tobrīd, kad mēs �aubījāmies, vai palikt �eit, izdzirdējām skanīgu sievietes balsi.

� Laipni lūdzu, kungi, sakiet � ko jums pasniegt?

�etrus ārzemniekus aizlaist prom neparko nedrīkstēja. Saimniece panācās mums pretim, uzreiz darīdama galu mūsu �aubām. Viņa mazliet �ķielēja. Un tas vērta viņu pievilcīgāku.

� Vai mēs nevarētu apsēsties pie galda ārā? � mūsu vedējs vaicāja.

� Kā vēlaties,� kungi, � viņa smaidot atbildēja. � Lai gan te smar�o pēc pa�māju desām, bet ārā � pēc benzīna.

� Gan būs labi, riskēsim!

Mēs apsēdāmies pagalmā pie vienīgā platā koka galda, izraibināta ar kritu�ām, nodzeltēju�ām lapām un putnu izkārnījumiem. To doņja Pelaija noslaucīja ar savārtītu lupatu un tad uzklājā glītu papīra galdautu. Pasūtījām heresu � stipru, aromātisku vīnu tādā krāsā kā konjaks. Viņa godbijīgi atnesa skaistu heresa pudeli un saudzīgi nolika uz galda. Acīmredzot �ai mazajā krodziņā heresu nedzēra ik dienas.

� Tas ir vislabākais, kas man ir! � saimniece lepni teica.

� Uz jūsu veselību, draugi!

� īsts spāņu heress ir brīni�ķīgs vīns. Mēs iztuk�ojām vēl otru pudeli, pat nobaidījām asinsdesu, kas izskatījās kā sodrējiem un maijvaboļu kāpuriem piestūķēta zarna. Es lielākoties aiz ziņkāres ieņēmu mutē kripatiņu. Nekādā ziņā to nevarēja salīdzināt ar mūsu ziemsvētku asinsdesu. Klusējām. Jau bija galīgi satumsis, bet �onakt nespīdēja mēness. Un tad es pirmoreiz redzēju Kastīlijas spo�ās zvaigznes, kas dzirkstīja pār mūsu galvām. Jā, tā tas bija. Ta�u motīvu, kur� 'mazliet vēlāk ieskanējās manā dvēselē, uzjundīja nevis zvaigznes, bet zeltainais Kadisas vīns.

Brīnums, kā gan skaņdarbs Dorotejai radīja priek�statu par kaut ko spānisku! Varbūt patie�ām viņa pali to neatjauta? Kas tik nevar ienākt galvā, ja tajā trūkst kādas skrūvītes! Beigu beigās aizmigu; kad otrā rītā pamodos, meitene bija pazudusi bez pēdām. Es pat nodomātu, ka to visu esmu redzējis sapnī, ja viņa steigā nebūtu pārklājusi dīvānu ar segu uz kreiso pusi. Apskatījos, vai Doroteja nav atstājusi zīmīti. Nekur nebija zīmītes. Atmetu ar roku, tomēr jutu sirdī savādu tuk�umu. Re nu, tādēļ' vien man netīk cilvēcīgi izturēties pret citiem, lai pēc tam neliktos vientiesīgs! Sī rakstura īpatnība, lai cik pievilcīga, vienmēr ir aizskaro�a.

3

i

Tā aizritēja trīs dienas, patiesību sakot, trīs neparastas dienas. Lai kā pūlējos atvairīt atmiņas par ārprātīgo meiteni, bet velti � daļa no viņas it kā bija palikusi manī uz laiku laikiem. Arvien bie�āk pieķēru sevi darām da�ādas sīkas aplamības. Braukdams ar ma�īnu, reizēm pavisam nepareizi pārslēdzu ātrumu. Ierados koncertā kā muļķa lauķis � bez kaklasaites. Viendien, domādams, ka eju uz mājām, iemaldījos ■kooperatīvā namā, kurā dzīvoja mana bijusī sieva. �Saka, visas slimības esot- lipīgas, pat reimatisms. Varbūt tā jau ir, acīmredzot arī man ar galvu vairs nebija labi.

Sestdienas vakarā atkal devos uz nakts restorānu. Bet �oreiz turp mani nedzina vientulība � tāpat vien aizgāju. Apsēdos pie tā galdiņa, pie kura biju sēdējis pagāju�o reizi. Ta�u tagad restorāns bija gandrīz pilns cilvēku, un, jo ilgāk uzkavējos, jo stiprāk mani nomāca balsu murdoņa. Negribēju pats sev atzīties, kādēļ esmu atnācis. Un kādēļ neesmu paņēmis līdzi vismaz kādu draugu. Varbūt man nebija īstu draugu. Vai arī manī mājoja kāda slepena cerība � nemēģināju tikt skaidrībā. Katrā ziņā prātā uzurdījās doma, ko es darītu, ja pēk�ņi pa stikla durvīm zālē ienāktu Doroteja: tāda kā tovakar � bez zeķēm kājās un saburzītos svārciņos. Dro�i vien zag�us manītos prom pa sētas durvīm. No tik pedantiska vīra kā es visu var sagaidīt.

Atgriezos mājās glu�i skaidrā prātā. Atkal klusiņām spēlēju �Kastīlijas naktis�. Spēlēju tā, kā jutos � sliktā omā, un �oreiz skaņdarbs nepavisam nepatika. Gludas, skaistas, bet galīgi tuk�as frāzes. Laikam nenovērtēju diez cik taisnīgi savu darbu � īsts skaistums ta�u nekad nevar būt tuk�s.

Pirmdienā piezvanīju ārstei Jurukovai uz slimnīcu. Zināju vienīgi viņas vārdu, pat nebiju pārliecināts, ka tie�ām ir �āda ārste. Atskanēja sulīga sievietes balss, tik apvaldīta un mierīga, ka man uzreiz sametās kauns. Tik tikko nenoliku klausuli. Jebkur� paskaidrojums,. ko būtu varējis sniegt, patlaban likās nepatiess un muļķīgs. Ak kungs, kaut mans uzvārds iedvestu viņai cieņu!

� Jā, esmu dzirdējusi par jums, � viņa atbildēja, nemaz neizbrīnījusies. � Doroteja pastāstīja �o to... Bez �aubām, atbrauciet vien! Es jau tā gribu jums ko palūgt.

Dro�i vien daudzi no jums ir redzēju�i �o veclaicīgo, drūmo ēku ar aizrestotiem logiem. Arvien vēl atcerējos, kā reiz turp gāju, atcerējos brīni�ķīgos kokus un tīkami ēnainās alejas, kur pastaigājās slimnieki � auksti un tjāli kā galaktikas. Tie bija īsti vājprātīgie, kas dzīvoja savā iedomu pasaulē pārpilni pa�cieņas, bet labsirdīgi kā bērni. Viņos skatoties, jutos tik �ausmīgi, ka neuzdrīkstējos otrreiz iet uz klīniku, lai gan man tika parakstītas nez kādas pretalerģijas procedūras. Un tagad, kamēr braucu ar ma�īnu uz turieni, mani pārņēma nemiers un bijība.

Apstājies pie klīnikas, neizpratnē raudzījos apkārt. Biju nokļuvis stāvvietā, kur automobiļu, ka biezs, � tie bez mitas gan piebrauca, gan devās prom, it kā pilsētā negaidot būtu saviesies pārpārēm neirastēniķu un prātā sasirgu�o. Paldies dievam, pie ieejas nebija sargal Toties jaunā ēka likās drausmīgi nepievilcīga un neglīta, tāpat kā visi tie modernie nami, kas noveco, iekāms nav vēl uzcelti līdz galam. Izrādījās � neviens nezina, kur ir ārstes Jurukovas kabinets. Es nemierīgu prātu to meklēju visos stāvos, un acu priek�ā kā karuselī griezās ļau�u pūlis � rosmīgs un mudrs. Man kļuva tik smaga sirds, redzot slimniekus nopietnām, ba�īgām sejām, ģērbu�os svītrainās parka pid�amās, tā vien �ķita � tie nav cilvēki, bet aitas, sadzītas �urp, lai tās apcirptu un tad palaistu savā vaļā. Ārsti ar lodī�u pildspalvām rokās norūpēju�ies �audījās viņu vidū, un te neviens nedz saskatījās ar kādu, nedz sasveicinājās.

Vai es biju pārāk jūtīgs? Vai arī pasaule bija bezgala pārvērtusies, kamēr bungoju klavieres, nenieka nebēdādams? Beidzot dū�īga kopēja parādīja man glu�i parastas "durvis bez numura un uzraksta. Pieklauvējis gāju iek�ā. īstenībā �eit gandrīz nebija kur kāju spert. Istabiņa, tik maza kā pieliekamais, aizņemta no viena gala līdz otram: �aura slimnīcas ku�ete, divi krēsli un kaut kas vēderains, nolikts aiz pārpratuma rakstāmgalda vietā. Turklāt vēl nokrāsots plānā kārtā ar baltu eļļas krāsu, kas vietām jau atlupusi, radot nobru�ātas, nolaistas virtuves skatu.

Pie rakstāmgalda sēdēja paveca sieviete baltā ārsta uzsvārcī. Viņai aiz muguras kā sardzes tornis slējās milzīgs, rūsains �ķidrā skābekļa balons. Nepatīkami satraukts, apmulsis sākumā pat neievēroju, kāda izskatās Jurukova. Pateicu vienīgi savu vārdu, un viņa pamāja ar galvu, aicinādama mani nākt dziļāk. Gribot negribot apsēdos uz ku�etes, jo istabā bija tik maz vietas, ka abi krēsli tika pavērsti pret_ durvīm. Un nu tagad paguvu viņu cik necik nopētīt. Ārstei dro�i vien jau drīz būs piecdesmit gadu, seja dzeltena kā bi�u vasks, kurā vairs nav ne vēsts no medus. Ta�u tajā nemanīja krunku, raksturīgu vaibstu vai kosmētikas lietojumu, it kā viņa būtu nepabeigta figūra panop-tikā. �o iespaidu vēl pastiprināja augstās, meitenīgās krūtis lieliskiem, izteiksmīgiem apaļumiem, bet stingas, kā veidotas no stearīna.

Tāda likās viņa tikai īsu,� īsu brīdi. Ārste atslīga krēslā un negaidot iesmējās. Kas lai zina, kādēļ man �ie smiekli Izklausījās tuk�i un draudīgi, lai gan tagad saprotu, cik tie bija līksmi un vēlīgi. Bet uzbudinājumā uzreiz nodomāju, ka esmu iekritis kādās Juru-kovas un Dorotejas viltīgi izliktās lamatās.

� Nomierinieties, biedri Manev, � viņa teica.

� Nekas �ausmīgs nebūs jādzird ...

� Kāpēc jums �ķiet, ka esmu uztraucies? � es savaldīgi vaicāju.

� Tas manāms pēc jūsu izskata. Pat te, sē�ot krēslā, redzu, ka jums ir nopietnas neirozes pazīmes.

� Piedodiet, bet es �eit neesmu ieradies ārstēties! � nīgri izmetu.

� Zinu, � viņa sacīja. � Nu, un kādēļ tad īsti?

Tagad nonācu strupceļā. Es biju iztēlojies �o sarunu daudz sirsnīgāku un draudzīgāku. Un laikam neaptvēru, ka pa�a vainas dēļ tā aizsākusies diezgan skarba. Turklāt pa to laiku, kamēr mēs pārmijām �os nedaudzos vārdus, vismaz desmit galvas pabāzās pa durvju spraugu un nozuda, ik pēc mirkļa kāds baltā uzsvārcī noprasīja, kur esot tas vai tas, it kā �ai milzīgajā ēkā neviens neatrastos savā vietā.

� Es gribētu apjautāties par Doroteju, � atbildēju.

� Par viņas veselību. Pastāstiet, lūdzu, ja tas nav pretrunā ar jūsu ārstes pienākumiem.

� Nē, nē, man nekā nav ko slēpt! � Jurukova

teica. �- Kā redzams, Doroteja jūs pamatīgi sapurinājusi. �

� Ja domājat, ka nobijos no viņas... � es iesāku.

� Vismaz ma�īnā!

� Vai viņa jums visu izstāstīja?

� Tā mēs esam vienoju�ās, � ārste sacīja. � Tovakar jūs rīkojāties ļoti taktiski. Un ļoti cilvēcīgi. Tātad man nav nekāda iemesla kaut ko slēpt no jums. Pa�laik viņa ir vesela... Novēroju meiteni jau piecus se�us gadus, viņai gan ir uznāku�as vieglas �izofrēnijas lēkmes, protams, ik pēc zināma laika. Es varētu tās nosaukt par uzmācīgām idejām, lai. jums būtu skaidrs. Doroteja iztēlojas sevi par kādu izlasītās grāmatas varoni... Teiksim, par romāna �Tabaka� Irinu ... Vai �No�ēlojamo� Kozetu ... Pēdējo reizi viņa dzīvoja Taisas dzīvi un diem�ēl diezgan ilgi. Bet jau se�us mēne�us slimība nekādi nav izpaudusies no

. jauna.

� Itin nekādi?

� Gandrīz. г 5 Bet pastāstī�u vēlāk.

� Kā jūs domājat, kāpēc viņa saslimusi?

Ārste uzmeta man skatienu, tik dzestru un zibenīgu, ka tik tikko to uztvēru. Labāk jāsaka � it kā dzirdēju dimanta griezni pieskaramies stiklam.

� Jā, arī par to pastāstī�u, � viņa negribīgi atbildēja. � Tik tie�ām būs labāk, ja zināsiet. Viņa � vēl maza meitene � pārcieta divus pārāk spēcīgus dvēseles satricinājumus. Kad Dorotejai bija vienpadsmit gadu, vieglā ma�īna sabrauca tēvu viņas acu priek�ā. Un viņ� uz vietas nomira. Māte atkal izgāja pie vīra, ta�u dzīve jaunajās mājās Dorotejai drīz kļuva, galīgi necie�ama... Viņa apmetās pie tēvo�a. Trīspadsmit gadu vecumā, tā teikt, pa�ā jaunības plaukumā, viņu lūkoja piesmiet tēvocis.

Ārste Jurukova apklusa uz mirkli, seja bija drūma. �Jā, tiesa gan, tas ir tik riebīgi,� es apmulsis nospriedu. �Labāk es nebūtu jautājis!�

� Manuprāt, ne jau tie�i tādēļ viņa saslima, � Jurukova turpināja. � Un tomēr �iem gadījumiem ir sakars ar slimību. Kā pats saprotat, liela nozīme ir iedzimtībai... Tagad Doroteja jūtas lieliski; tfī, tfī, tfi, kaut tik tā noturētos! Gan būs labi, ja nekāds trieciens atkal neizsitīs viņu no dvēseles līdzsvara...

Ārste apklusa, pat nepavērdamās manī. Ta�u es gau�ām skaidri uztvēru viņas balsī vieglu, brīdino�u pieskaņu.

� Kāpēc tad jūs viņu nerakstāt laukā? � es vaicāju.

� Kur lai viņa dzīvo? ... Pie sava tēvo�a? ... Vai pie ļaunās riebekles mātes?... Aizvien sagudroju kādu ieganstu, lai meiteni paturētu �eit. Saku � viņa man vajadzīga zinātniskam pētījumam... Par darba un vides ietekmi uz cilvēka psihi un tā tālāk. Bet tas nevar ilgt mū�īgi, �ie apstākļi viņai kļūst bīstami. Man sirds stingst, iedomājoties, kas viņu gaida nākotnē.

Jutu, ka arī mani pārņem saltas tirpas. Vai tik neesmu vieglprātīgi sācis iet pavisam nezināmu ceļu? Kas īsti te man meklējams � krusts un bēdas? Un, tikko sāku apsvērt, kā lai pieklājīgāk atvados un dodos prom, ārste pēk�ņi noprasīja:

� Liekas arī jums ir kas sakāms?

� Jā, tik tie�ām...

Ar mazliet uzspēlētu aizrautību izstāstīju, kā D.oro-teja bija uzminējusi mana skaņdarba nosaukumu �' �Kastīlijas naktis�. Vairāk nojautu nekā sapratu, ka ārste to uzņem gandrīz vienaldzīgi. Starp citu, izklāstīju tā, ka tagad tas pa�am �ķiet pagalam nejēdzīgi.

� Kas tur tik dīvains! � Jurukova mierīgi teica.

� Viņa glu�i vienkār�i izlasīja jūsu domas. Sākumā arī es baiļojos par �īm viņas spējām, bet vēlāk pieradu.

� Un jūs vēl sakāt � kas tur tik dīvains? � Izbrīnā paraudzījos uz viņu.

� Telepātija ta�u nav tuk�a izdoma.. Doroteja reti, bet reizēm pārsteidzo�i nemaldīgi kaut ko uztver. Ej nu sazini, varbūt pēc da�iem gadsimtiem telepātija . cilvēkiem kļūs par glu�i parastu sazinā�anās līdzekli!

� Jā, pēc gadsimtiem, � es nomurmināju. � Bet mēs dzīvojam vēl divdesmitajā gadsimtā... Un diez vai viņai zināms, kur atrodas �ī Kastīlija.

� Nē, jūs pienācīgi nenovērtējat meiteni, viņa daudz lasa. Bez �aubām, es vēl neļauju dot viņai romānus � īpa�i vērtīgus, aizraujo�us. Bet citādi viņa lasa visu, ko vien dabū, pat manu medicīnas literatūru. Tā kā Dorotejai ir apbrīnojama atmiņa, viņa �o� to zina labāk nekā daudzi mani kolēģi...

� Varbūt to apgūt nemaz nav tik grūti. � Es pasmaidīju.

Jurukova it kā neatķēra manu mājienu.

Pie tam Doroteja visu atceras apzināti. � Viņa pa�ūpoja galvu. � Un intuīcija viņai lieliski palīdz tur, kur pietrūkst zinā�anu vai loģikas. Doroteja ir ļoti interesanta meitene. Ar raksturu ...

Neparko nebiju cerējis, ka viņa to teiks.

� � Man viņa likās pavisam kautrīga, � es ieminējos.

� Nūja, nav gan nekaunīga. Un, ja domājat, ka viņa ir nevarīga,. rūgti maldāties. Fiziski meitene ir diezgan stipra. Viņas darbabiedri pat brīnās, cik viegli viņa rīkojas ar spiedi.

� Kur viņa strādā?

� Kādā darbnīcā. �tancē detaļas. Vai vēl ko tādu. Darbs kā jau darbs, tomēr man �ķiet � tas nav viņai īsti piemērots. Pārāk vienmuļīgs, tur viņa nevar likt lietā savu iztēli. Bet tie�i tā ir viņas vājība. Viņas iztēlei jābūt nodarbinātai � katrā ziņā ne jau ar nepiepildāmiem sapņiem. Un nu gribu jūs palūgt. Jums ir liela autoritāte; vai jūs nevarētu dabūt darbu, kas būtu viņai vairāk piemērots?

� Kādu, piemēram?

� Teiksim, darināt lelles. Vai arī apgleznot vāzes, tases un �ķīvjus. Viņai ir viegla roka � kā māksliniecei.

� Pamēģinā�u, � es apsolīju. � Pagaidām Dorotejai neko nesakiet! Negribu viņu sarūgtināt, ja man nekas nesanāks.

� Tas viņu nesarūgtinās. Tagad viņai ir vienalga, kur strādā. Un cik lielu algu saņem. Nauda viņas rokās ir tikpat kā niecīgi papīrī�i. Viņa nemaz neizprot ikdienas dzīves vajadzības.

� Glu�i tā nu nav! Tonakt viņa labi apjēdza, kas un kā darāms ...

� Tā laikam būs bijusi nojauta. Tur, kur prāts par īsu, da�kārt daba mobilizē dīvainus, neaptveramus spēkus. Bie�i vien to esmu novērojusi pie saviem slimniekiem. Un nevaru izskaidrot kā ārste.

Devos prom no �ā savādā nama gandrīz kā apmāts. Pēdējie ārstes Jurukovas vārdi vilkās man pa pēdām kā uzmācīgi diedelnieki. Cerēju, ka tik�u vajā no tiem automobilī. Bet velti. Satupu�ies aizmugures sēdeklī, tie joprojām mani tirdīja ar saviem idiotiskajiem jautājumiem. Ieslēdzu radio skaļi, skaļi � viens un tas pats. Ja daba patie�ām ir apveltīta ar aizsargspējām, kā apgalvoja ārste Jurukova, tad �oreiz tā izraudzījusi man galīgi neizprotamus ceļus.

Aizritēja nedēļa. Pa �o laiku ieguvu tikai to, ka reizi par visām reizēm no mājām bija padzīta vientulība. Es vairs nejutos viens. Likās � Doroteja neredzami dzīvo manī un līdzās man, lai gan ne kā cilvēks, pat ne kā atmiņas. Par viņu atmiņas nebija jaukas, tādēļ pūlējos tās atvairīt. No tām pāri palika sajūta, tāpat kā no dūmiem kvēpi, � mīklaina, smaga, bet spilgta. Kas tā par sajūtu? Patlaban tik grūti to izteikt vārdos. Varbūt neizpildīta pienākuma vai rūgta pārmetuma, vai necilvēcības sajūta. Bie�i attapu, ka klusībā bezgala ilgi runājos � nevis ar viņu, bet pats ar sevi. Mēģināju tikt skaidrībā, kas īsti noticis. Nekas liels, tikai tagad vairs nebiju viens. Doroteja bija aizdzinusi vientulību. Ja tās vietu nebūtu ieņēmusi viņa pati; dzīve ritētu, kā nākas. Tagad vairs nejutos vientuļ�, ļoties izsists no sliedēm.

Kādu nakti, mocīdamies ar bezmiegu, centos atmiņā atsaukt meitenes seju. Cik savādi, manu acu priek�ā neiznira neviens skaidri iezīmīgs, noteikts vaibsts. Domāju � es nepazītu Doroteju, ja satiktu uz ielas, ģērbu�os citās drēbēs.

Nē, viņai nepavisam netrūka savas sejas � to par viņu nekādā ziņā'nevarēja teikt. Vēl tagad atceros � deguns pagar�, lūpas pabālas, plānas, mati gludi sasukāti kā Monai Lizai. Un tomēr tie nebija iezīmīgi vaibsti, �ķita � meitenes seja nemitīgi mainās kā upes virsma, pa kuru ņirbēt ņirbina saules vizuļi. Vai arī kā ēnā snaudo�a dziļu atvaru dzelme. �ī seja it kā atspoguļoja ārējo pasauli, bet iek�ējo dziļi slēpa � dro�i vien tāpēc bija tik valdzino�i mainīga un nepazīstama.

No tā vakara, kurā pirmoreiz tikāmies, ir pagājis vairāk^ nekā gads. Tagad Doroteja, dus kapā un es ar �ausmām un skaudrām sirdssāpēm apjau�u, ka atkal neatceros meitenes seju, lai gan esmu kopā ar viņu pieredzējis tik daudz neparasta un dīvaina. Ne vien neatceros seju, bet arī man nav palicis no viņas nekā. It kā Doroteja nebūtu dzīvojusi, nebūtu staigājusi pa �o zemi, kaut gan pasaulē vairs neatrast tādas kā viņa. It kā to visu es būtu nosapņojis vai drud�a murgos izdomājis ar mazliet aptum�otu prātu. Tagad var �aubīties par visu. Un nekam neticēt. Nekam, vienīgi viņas patiesībai.

Nu tā, liktenis bija lēmis, kā mēdz teikt �ādās reizēs, ka es necerēti ātri un viegli izpildīju ārstes Juru-kovas lūgumu. Uzreiz viņai piezvanīju un to paziņoju, un ārste no sirds nopriecājās. Protams, viņa apsolīja tūlīt atsūtīt Doroteju pie manis. Ta�u da�as dienas meitene vēl neieradās. Un �ajās dienās es pats lāgā nezināju, ko īsti izjutu � satraukuma pilnas gaidas vai bailes. Nekad vēl nebiju tā zaudējis pa�paļāvību,

tā apjucis. Bet veselais un skaidrais saprāts lika man vismaz valdīties. Nekur nav jāsteidzas kā uz ugunsgrēku � savam liktenim neviens nevar izbēgt. Tā nu otrreiz nepiezvanīju Jurukovai, kaut gan ļoti vēlējos ar viņu parunāties. Lai notiek, kam jānotiek, � kālab man jāpaātrina notikumu norise!

Beidzot kādā jaukā dienā meitene pati mani sadzina rokā, protams, piezvanīja pa tālruni:

� Vai tas esat jūs, biedri Manev?

Uzreiz pazinu viņas balsi.

� Jā, es gan. Kādēļ tik ilgi man nepiezvanīji?

Cik nomanīju, mana apņēmības pilnā balss viņu samulsināja.

� Kādēļ?... Es ta�u jums zvanīju vairākas reizes.

Tobrīd man �ķita, ka viņa mānās. Daudz vēlāk sapratu, ka �is cilvēka netikums viņai ir galīgi sve�s.

� Ap cikiem?

� Pusdienas pārtraukumā.

Jā, skaidrs, �ai laikā arī es gāju pusdienot.

� Labi. Tūlīt nāc �urp! Man ir kas jauns, patīkams tev sakāms.

� Pa�laik nekādi nevaru, � viņa iebilda, arvien vēl mazliet apjukusi. � Pa�laik esmu darbā. Uz mirkli izrāvos, lai piezvanītu tev no automāta.

� Tam nav nozīmes, � es teicu. � Nāc vien tūlīt, dabūju tev citu darbu!

Doroteja brīdi vēl �aubījās, galu galā piekrita. Atceros � todien laiks bija gau�ām auksts. Viņa ieradās, ģērbusies tais pa�ās drēbēs, nosalusi gandrīz zila, it kā nakti būtu gulējusi parkā uz sola. Kas lai zina, varbūt arī bija gulējusi! Un varbūt tie�i tādēļ deguns �ķita pastiepies drusciņ garāks. Tas kopā ar apaļajām acīm vērta viņas seju saspringtu nelielā izbrīnā.. Bez �aubām, Doroteja nebija skaistule, tomēr nekādā ziņā neizskatījās necila un banāla. Krietni vēlāk, kad mēs abi ar meiteni pasākām iet uz restorāniem un mani draugi un paziņas viņu redzēja pirmoreiz, es vienmēr ievēroju viņu acīs pavīdam savādas izbailes un pārsteigumu.

� Kādu darbu? � Doroteja vaicāja, tikko atvērusi gaiteņa durvis.

� Pārrakstīt notis... Vai esi kādreiz ar tām noņēmusies?

� Nekad! � viņa izbrīnījusies atbildēja. � Vai tad tas ir darbs?

� Kā jebkur� cits. Neuztraucies, gan jau iemācīsies ... Tev ir viegla roka � kā māksliniecei.

Bet Doroteja nedzirdēja manus vārdus, kā ieklausīdamās sevī.

� Cik interesanti! � viņa teica. � Notis � tās ir ko vērtas! Un kur būs jāstrādā?

Man bija draugi mūzikas literatūras izdevniecībā, tur viņu varēju iekārtot bez grūtībām. Jāsaka � kura mūsdienu meitene labprāt ies bojāt acis ar astotdaļnotīm un diēziem? Pārrakstīt notis ir ļoti grūts darbs, kas prasa milzu uzmanību un pacietību. Grūti pateikt, kādēļ biju ieņēmis galvā, ka viņa lieliski tiks ar to galā.

� Es gribu sākt tūlīt! � meitene sacīja. Viņa bija tik sajūsmināta.

� Labi, aizvedī�u tevi jau �odien. Lai vismaz iepa-^ zīstinātu ar direktoru.

Nopētījis viņu vērīgāk, sapratu, ka to esmu apsolījis pārsteidzīgi. Samurdzītajos svārciņos viņa ar savu iezilgano seju izskatījās pēc mazas, nosalu�as meitenes, kādas senāk ielās pārdeva puķes.

� Vai tev ir cits apģērbs? � es jautāju.

� Nav. Esmu atstājusi visu pie draudzenes.

� Nu, tad aizej un paņem!

� Nē, nē! � Doroteja manāmi sadrūma.

� Un nauda?

� Jā, pēc da�ām dienām saņem�u algu.

� Pēc da�ām dienām būs par vēlu. Es tagad tev aizlienē�u, vēlāk atdosi.

� Labi! � viņa uzreiz piekrita. � Kā tad, noteikti atdo�u, noteikti!

Domāju aizsūtīt viņu vienu iepirkties, bet pēk�ņi pārliku. Es labāk nekā, viņa zināju, kā jāģērbjas krietnai meitenei � no�u pārrakstītājai. Un tas vēl nebija viss. Neparasti uzbudināts, to vēlējos pats izdarīt. Bet kālab? Līdz �im ta�u nekad netiku no jēdzies ar �ādām lietām. Aizvedu Doroteju uz �Valentīnu�. Nopirku viņai kleitu, diezgan pieklājīgu, gandrīz valkājamu ziemā, � �odien man tā vien kārojās viņu sasildīt. Kad meitene iznāca no uzlaiko�anas kabīnes, seja izskatījās domīga.

� Vai skaista? � viņa noprasīja, nedaudz �aubīdamās.

Tā -nebija nekāda greznā kleita � pavisam vienkār�a, tikai pa�ūta no labas drānas. Un bija kā uzlieta, jo augums viņai � tik slaids kā modēju demonstrētājai. Iegādājāmies vēl kurpes un �ādus tādus sīkumus, apstaigādami vairākus veikalus. Viņa to uztvēra kā glu�i ko ikdieni�ķu, mani mazliet sāpinādama. Es pats biju kāvies ar grūtībām jaunības gados, tāpēc man nepatīk cilvēki, kuri domā � tas nav nekas liels, ja visādi labumi par baltu velti krīt no gaisa. Bet varbūt patie�ām, kā ārste Jurukova lika saprast, Dorotejai nauda un manta bijusi � nebijusi. Viņa nevienā veikalā nejautāja, cik kas maksā, neparaudzījās �ekos, ņēma visus pirkumus tik ierasti, kā balo�i uzknābj alus darītavas pagalmā izbārstītus mie�us.

Jāpiebilst, es jutos izsalcis kā vilks � pat nebiju ēdis brokastis. �o to iekodu�i viesnīcas �Bulgārija� alus bārā, mēs pārnācām mājās. Pacietīgi Dorotejai skaidroju, kā jāraksta notis, un, viņu mācīdams, pārrakstīju pāris rindu no �Kastīlijas naktīm�. Meitene gau�ām vērīgi noskatījās, tad pati izmēģināja roku. Pabrīnījos vien, ka viņa rakstīja notis tik līdzīgas manējām. Tā mēs noņēmāmies kādas divas stundas, un nemanīju, cik ātri aizskrien laiks. Kad pavēros pulkstenī, jau bija gandrīz se�i.

� Paklau, Doroteja, man jāiet uz sapulci! Bū�u mājās ap deviņiem. Strādā tepat! Un gaidi mani... Pēc tam dosimies kaut kur vakariņās.

� Labi, � viņa bija ar mieru.

Bet es pārnācu desmitos. Sapulce noritēja ļoti vētraini, tiesa, tajā netika apspriesti tik svarīgi jautājumi, lai, kā tas mēdz būt, iedegtos kaismīgi strīdi. Pārradies mājās, redzēju, ka Doroteja skatās bailēs plati ieplestām acīm. Viņa nespēja aptvert, kas tā par sapulci, no kuras nevar aiziet.

� Domāju, tu esi nosists, � meitene izbijusies paskaidroja. � �ajās jūsu baismīgi tum�ajās ielās.

� Kas tad mani var nosist?

� Ir kas var, � viņa pārliecino�i atbildēja. � Karbonāti.

Jā, tici nu dakterei Jurukovai! Tagad vesela � apsveicami! Nez vai ārste negribēja visas rūpes par meiteni uzvelt uz maniem pleciem? Tad nu gan gudri izdomājusi! Vīrietis bagāts, mūsdienīgs; kas viņam ko nepieskatīt kādu trako! �obrīd Doroteja laikam pati atjēdza, cik aplam izteikusies, jd samulsusi piebilda:

� Ak vai, runāju muļķības!... Tā jau ir, kad cilvēks nobīstas!

� Tev kāds samelsis blēņas par karbonāriem, � es neapmierināts paklusām sacīju. � Viņi nemaz nebija tik ļauni!

� Zinu, zinu! Saprotu! � viņa strauji attrauca.

� To izlasīju kādā nejēdzīgā grāmatā, vēl neiziet no prāta.

Pētīgi palūkojusies manī, meitene pavaicāja;

� Vai daktere Jurukova tev visu izstāstīja?

� Nezinu, ko tu domā ar vārdu �visu�, � es teicu.

� Izstāstīja kaut vai pa�u galveno?

� Jā. Dro�i vien.

� Un kas tur tik �ausmīgs! � Doroteja grīni sacīja.

� Labāk ta�u iztēloties, ka esam kaut kas. Nekā turēt sevi par neko.

� Par to vairs nedomā! Dod �urp, paskatīsimies, kā tev veicies ar darbu!

Meitenes seja uzreiz atplauka, viņa atnesa no�u lapu kaudzi. Atkal man �ķita, ka viņa notis nav pārrakstījusi, bet nofotografējusi � tik līdzīgas tās bija manējām. Tiesa gan, nerakstīju diez cik glīti, tomēr viņas sekmes mani pārsteidza. Cilvēkam, kuram tā sokas darbs, laikam viss ir pa spēkam. Toreiz vēl nezināju, cik lielā mērā �ī vispārīgā doma atbilst patiesībai.

� Neko teikt, tīri labi, � es atturīgi sacīju. � Vai tev viegli padevās?

Neskaidri nojautu, ka nedrīkst viņu pārāk slavēt.

� Nu, �itā pārrakstīt ir grūtāk nekā no grāmatas. Es nezinu, ko rakstu. Bet, par spīti tam, beigu beigās iegaumēju pa veselai rindai vienā ņēmienā. Un bez kļūdām.

�oreiz ne�aubījos, ka Doroteja saka taisnību. Ne velti viņa bija pārrakstījusi veselu lērumu no�u.

� Vai mani iemācīsi tās lasīt? Lūdzu, lūdzu, iemāci!

� Tas nemaz nav tik vienkār�i.

� Vienalga! Beidzos vai nost aiz ziņkāres, kas tur uzrakstīts. Varbūt � gau�ām skaists?

� Visi mani darbi ir skaisti! � Es -iesmējos. � Vai tu kaut ko esi ēdusi?

� Nē! � viņa brīnīdamās atbildēja.

� Ja gribi, aiziesim vakariņās!

�Tagad? Nē, negribu vis. Mājās nekas ēdams neatradīsies?

Kopējām pūlēm �o to sagrabinājām � sviestu, d�emu, pa divām mīksti novārītām olām. Tikai maize bija galīgi sakaltusi, un es ieminējos, ka esmu vai izlauzis zobus.

� Tie�ām izlauzi? � Doroteja vaicāja mulsā satraukumā.

� Vai tad tu nesaproti, ka jokojos?

� Man nepatīk joki, � viņa sacīja. � Es nesajēdzu, kad kur� jokojas. Tādēļ neeju skatīties kinokomēdijas. Cilvēki smejas, bet man gribas raudāt.

Mana māte bija stāstīju�i, ka arī es agrā bērnībā brēcis pilnā kaklā, skatoties �Modernos laikus�. Noticējis, ka Cārlijs Caplins pakļuvis zem automobiļa.

� Varbūt tev taisnība, � es nopietni teicu.

� Bez �aubām, taisnība! � Doroteja iesaucās.

� Kas tur smieklīgs, ja kādam dzenas pakaļ, viņu sit, spārda kājām, pat nogrū� no balkona ...

Jā, cik loģiski! Nekādu uzslavu nepelna cilvēki, atklāti ķiķinādami par citu bēdām un likstām. Doroteja nepavisam nebija tāda kā viņi, ta�u ar lielāku . baudu nekā viņi ieturējās, lai arī mūsu maltīte nebija bagātīga. Kad liku galdā olas, viņa uz tām paraudzījās gandrīz ar maigumu.

� Vai zini, cik sen neesmu ēdusi mīkstas olas?... -Kop� tā laika, kad dzīvs bija tēvs. Viņam tās ļoti gar�oja.

Ievēroju, ka meitenei pēk�ņi kļūst sāpīgi ap sirdi, viņas skatiens satumst... Bet to nedrīkstēja pieļaut pēc �īs jaukās, veiksmīgās dienas. Izņēmu no ledusskapja jau aizsāktu �Kabernes� pudeli un uzliku uz galda glāzītes.

� Nē, nē, man nevajag! � viņa iebilda.

� Kāpēc? .� Izbrīnā palūkojos Dorotejā.

� Daktere Jurukova aizliedza.

Ja jau tā, nekā nevarēja darīt! Ielēju tikai sev. Bet Doroteja arvien vēl neatrāva acis no pudeles, stipri �aubīdamās, dzert vai ne.

� Kas tur pavisam, ielej arī man pusglāzīti! � viņa palūdza. � Vīns nav inde... Katru dienu cilvēks ta�u nestājas jaunā darbā.

Piepildīju viņas glāzīti mazliet pāri pusei, zināms, aiz pieklājības. Man nebija nekādas vēlē�anās, lai meitene apdzertos. Un tomēr viņa noskurba � no da�iem malkiem. Viņas seja pietvīka tum�i sārta, skatienā tikko jau�ami iezagās tā izklaidība, pēc kuras mana sieva nemaldīgi atjauta, vai esmu iedzēris glāzīti vai trīs. Doroteja dīvaini izstiepās krēslā vēl slaidāka, likās � tā ir izstīdzējusi puķe.

� Man drusciņ reibst galva, � viņa sacīja. � Vai varu iet atgulties?

� Kā tad, protams... mums rīt jau tā būs jāceļas agri.

Dro�s paliek dro�s, es pavadīju viņu līdz viesistabai. Par laimi, viņa gāja, it kā nebūtu noreibusi. Raugoties meitenē no mugurpuses, ievēroju, ka viņai ausis sa-sārtu�as tik tum�as kā ķir�ogas.

� Gan būs labi, liecies pagulil ... Rīt jutīsies brīni�ķi.

Bet Doroteja joprojām cie�i vērās manī. Un �ķita mazliet smieklīga ar savām plati ieplestajām acīm un miglaino skatienu.

� Ja gribi, vari palikt pie manis! � viņa pēk�ņi piedāvāja.

� Nē, esi mierīga! ... Manās mājās ar tevi nekas ļauns nenotiks.

� Es gan uztraucos, � viņa teica. � Un vispār neesmu radusi palikt kādam parādā.

Dorotejas balss skanēja parupji un izaicino�i. Pēc tam nekad nedzirdēju viņu runātam �ādā balsī. Bet tas arī bija pēdējais vīna malks viņas dzīvē.

� Es tāpat neesmu radis, ka man atlīdzina pavisam viegli un lēti, � skarbi atcirtu. � Arlabunakti!

Viņa pat neatņēma manu vēlējumu. Iegāju guļamistabā, sarūgtināts vairāk par saviem nekā par viņas vārdiem. Protams, es būtu varējis iebilst laipnāk un pieklājīgāk. Bet tas nebija svarīgākais. Vai mani vārdi atbilda patiesībai? Atbilda � tur jau ta nelaime! Es neatraidīju Doroteju tādēļ, ka viņa bija iedzērusi da�us vīna malkus. Un vispār pati nezināja, ko dara. Guļamistabā aizvien vēl nespēju aptvert, ko īsti izjūtu. Tik tie�ām � meitene nekādā ziņā nelikās man pretīga. Vēl vairāk � mani valdzināja viņas mīlīgā un lādzīgā daba. Un tomēr mūs �ķīra kāds �ķērslis, ko līdz �im nebiju atjautis. Varbūt tas bija tāds �ķērslis kā mū�īgais ieradums izvairīties no jebkuras slimības, lai arī tā nav lipīga. Varbūt...

Doroteja palika dzīvot manās mājās bez jebkādas vieno�anās, tikpat ierasti kā dūja atrod pajumti terasē. No rītiem agri uzcēlās/ saposās nedzirdami, kā ēna slīdēdama milzīgajā, tuk�ajā viesistabā, un aizgāja tik klusi, ka pat nomodā nesaklausīju ne viņas soļus, ne atslēgas skrapstoņu. Vienīgi, �urdzot ūdenim no krāna* vannas istabā, aptvēru, ka viņa jau aug�ā un mazgā-' jas. Vēlāk ieraudzīju viņas miklo peldmēteli uz pakaramā. Pie tualetes spoguļa uz plauktiņa bija redzama arī viņas mazā zobu suka. Drīz vien ievēroju, ka Doroteja mazgājas gan rītos, gan vakaros � neticami cītīgi, kā vēlēdamās noberzt no sevis visu: skāņo slimnīcas smaku, drūmās atmiņas, pēdīgo kauna traipiņu, ko meta uz viņu pagātne. Viņa kļuva arvien tīrāka un spodrāka, arvien gai�āka un vieglāka. Un reizē arī mierīgāka. Viss viņai it kā starot staroja aiz tīrības, sākot ar apkaklīti un beidzot ar kurpēm. Pat gaita pārvērtās � viņa .vairs negāja kā kaija gar jūras krastu. Viss viņā atraisījās, lūpas kļuva pilnīgākas, arī bēdīgi nokārtais deguns tagad izskatījās glītāks.

Doroteja devās uz darbu ap septiņiem, pārnāca mājās vienmēr �etros. Nezināju, kur viņa pusdieno, un man bija neērti to jautāt. Sākumā viņa bija skopa vārdos: nekad nerunāja par savu pagātni, nekad � par nākotni, tikai � par glu�i parastiem ikdienas jautājumiem. Bet arī tad izteicās saraustīti, aprauti, lai neteiktu � nesaprotami. Pirmajās dienās domāju, ka tā ir kāda garīga nepilnība. Daudz vēlāk atskārtu, cik netaisni biju spriedis par meiteni. Viņa runājās ar cilvēkiem, kas mājoja viņā, dzīvoja saskaņā ar viņas domām. Viņiem vajadzēja saprast Doroteju tāpat, kā viņa da�kārt atģida manus nodomus. Mūsu kopdzīves beigās Doroteja kļuva diezgan valodīga � tērzēja par puķēm, kokiem, veikalu skatlogiem, ceļojumu birojiem, lidma�īnām, kas, skaļi rūkdamas, joņoja pār pilsētu. Tikai nerunāja par cilvēkiem, pat par savām lādzīgajām darbabiedrenēm.

Viņa nekur negāja, nelikās zinis, kas notiek aiz � mūsu mājas sienām. Pat neskatījās televizoru, it kā būtu kaķis, kur� neko nesajēdz no pārraidītajiem attēliem. Kamēr es lasīju, Doroteja sēdēja stinga un domīga, ta�u nomanīju, ka viņa negarlaikojas. Jutu: meitenē mājo viss, pret ko viņa nav vienaldzīga, � līdz pēdīgajam ziediņam vai zālītei... Ko citi redzēja ārpus sevis, tas bija viņā pa�ā, un Doroteja stundām ilgi vēroja �o iek�ējo pasauli, it kā tā nepārtraukti dzimtu no jauna un nepārtraukti mainītos viņas acu priek�ā. Reti, pārāk reti meitenes lūpās atplaiksnījās vārs smaids, laikam prātā uznira vismīļākās atmiņas � vienas vienīgās, ko viņa ar varēm glabājusi kā dārgumu.

Vaļas brī�os mācīju Dorotejai lasīt notis. Da�kārt līdz vēlai naktij spēlēju klavieres, skaidroju, liku, lai viņa atkārto. Agrāk nemaz nenojautu, ka mani varētu tā aizraut skolotāja darbs. No tā pēc konservatorijas beig�anas pat sapnī vairījos. Doroteja sekmīgi apguva sare�ģīto priek�metu nevis dienām, bet stundām ... Tas manu sirdi pildīja ar sīkiem, pasaulīgiem priekiem, it kā viņas panākumi būtu manējie. Nekad nebiju tik cītīgi mācījis savu bērnu, pat nezināju, ka �ādi pūliņi sagādā prieku. Vai tik manī pēk�ņi nepamodās aizkavēju�ās tēva jūtas? Nē, muļķības! ... Doroteja nebija ne bērns, ne meitene. Viņa bija sieviete kā jebkura cita.

Atceros � kādā jaukā dienā mo�a sievietes balss pa tālruni pavēstīja, ka nu man esot dēls. Mirkli jutos vīlies, jo biju gaidījis meitu. Ne vien gaidījis, pat biju pārliecināts, ka piedzims meitenīte. Arī viņa mēne�iem ilgi bija dzīvojusi manā iztēlē. Un vēlāk, liekas, nekad nespēju dēlam piedot �o metamorfo�u. Puisēns auga pārlieku mundrs -un klaigulīgs, bet pēc dabas lielākoties bija atsities mātē. Man nepatīk draiskulīgi bērni. Varbūt vispār nemīlu bērnus � it īpa�i, kad viņi trok�ņo barā. Nekad neeju gar skolu pagalmiem: derdzas skatīties, kā īsmatainie audzēkņi cits citam liek ar somām pa galvu. Ar neviļus uzbangoju�u nepatiku novēr�os no viņu skaļajām rotaļām, lai cik nevainīgas tās ir, lai cik parastā vidē risinās. Vienmēr esmu domājis, ka cilvēku bērniem jau no agrām dienām daudz stiprāk izpau�as iedzimtās tieksmes nekā dzīvnieku mazuļiem�

Lai nu kā, bet kop� tā laika, kad Doroteja sāka dzīvot manās mājās, gandrīz vai aizmirsu, ka pasaulē ir arī citi cilvēki. Līdz �im nebiju daudz ko rūpējies par dēlu. Ik mēnesi pāris rei�u aizgāju uz savu veco dzīvokli, izklaidīgi glāstīju puisēnam galvu un iedevu da�as dienas kabatā nēsātu jau atvilgu�u �okolādi. Viņ� tāpat neveltīja man lielu uzmanību, bie�i mēģināja mani no�aut ar koka �auteni. Galu galā kādu dienu piezvanīja pa tālruni sieva � kā vienmēr, dzēlīga, �oreiz pat vēl vairāk. Nosauca mani par �kungu�. Vai kungam neesot padomā paskatīties, kā dzīvojot viņa atvase? Un, ja viņ� to nevēloties, kāpēc tad vismaz pa telefonu neapjautājoties par viņu? Jā, kungam ir �āds nodoms, bet viņ� bijis ļoti aizņemts, pabeidzis jaunu � izcilu skaņdarbu.

� Zināmi man tavi jaunie skaņdarbi, � viņa nepukstēja. � Vai kauna nemaz vairs nav?

� Ja runa ir par naudu, � es viņu pārtraucu, � jau rīt tev to aiznesī�u.

Laiks beidzot bija atmeties siltāks, balto Vito�as kori arvien vairāk izraibināja plu�ķaini, melni lāsumi. Zemāk nogāzē jau spraucās bālganzaļ� zelmenis, kas tuvāk kalna piekājei viļņaini laistījās sulīgu notoņu pārejās. Tagad bie�āk uzkāpu terasē � .tā mēs dēvējām mūsu debesskrāpja lēzeno jumtu. To dro�i vien izmantoju tikai es un da�i mūsmājas kaķi, kas tur tramdīja balo�us. Terasi no gaisa bezdibeņa atdalīja pazemas margas. Nekad nepiegāju pie tām, atlaidos bieza audekla guļamkrēslā un ar baudu elpoju svaigo gaisu. Starp mani un kalnu pletās ieleja, ko �ķērsoja �oseja kā ar melnu krītu novilkta svītra.�Vai arī maza upīte, jo tai abās pusēs iezīmējās tum�as vītolu strēles. �ur tur bija novārtā atstātas lauku mājas vai ķie-ģeļcepļi, no kuriem da�i jau pamesti, citi joprojām vēl kūpēja, likās � tur zeme pa plaismām izdve� savu indīgo elpu. Ainava bija diezgan pelēcīga, bet es par to priecājos. Tā tomēr jaukāka nekā fantastiskā antenu kapsēta, kas paveras virs jumtiem.

Tagad vairs neeju uz terasi *� baidos no tās.

Nākamajā dienā tie�ām piezvanīju pie Nadjas durvīm. Viņa brītiņu kavējās, tad atskanēja paklusa rīta kurpju �ļūkoņa. Durvis atvērās, Nadja uzmeta man naidīgas acis un pakāpās maliņā, griezdama ceļu. Es ļoti labi pazinu �o skatienu, ar kādu sieva jau bija mani sagaidījusi neskaitāmas reizes. Nez no kurienes izlēca kaķis � mans biju�ais minka � un mīlīgi pa-trinās gar manu bik�u starām. Tā rūsganā aste slējās taisna kā masts, pie kura neredzami plandījās baltais miera karogs. Kaķi saucām par Kocu.

� Kā iet Kocam? � es jautāju.

� Tā nekas, tikai vēders ciets... Nāc iek�ā, vai tad aizmirsi, kur istabas durvis!

Tās nebiju aizmirsis, bet man neparko netikās iet iek�ā. Dodoties tālāk, tā�vien likās, ķa Nadja tūlīt iebelzīs ar plaukstu man pa muguru kā nepaklausīgam bērnam. Viesistaba nebija, uzkopta, dēla nemanīju. Tagad nevarēju saprast, kā esmu dzīvojis tik ilgu laiku �ai nekārtīgajā mājoklī.

� Pagaidi mirkli, � Nadja teica.� Es uzģērb�u ko mugurā.

Manai sievai bija nelādzīgs paradums staigāt pa māju novalkātos rītasvārkos vai kleitās, kamēr jaunie tērpi vecēdami karājās skapī. Arī pa�reiz viņa bija ģērbusies nodriskātā kokvilnas bitlenē, bez krū�tura, plakanās krūtis ar lielajiem galiņiem kuļājās zem plānās drānas. Bet visumā viņa bija glīta, lai gan diezgan kalsna, kājas kā tīrsugas arābu ķēvei � slaidas, gleznas, nerimtīgi kustīgas. Seja dzeltgana kā tabaka, lūpas kā pārgatavoju�as plūmes, bet Jaunas, cie�i sakniebtas -un rosmes pilnas. Maz cilvēku spēja izturēt viņas ugunīgo, klaji naidīgo skatienu. Es pat to nepūlējos, un tas viņu briesmīgi kaitināja.

� Kā tev iet? � Nadja vaicāja, apsēzdamās krēslā un, kā parasts, mazliet izplezdama kājas, lai uzsvērtu pilnīgu nevērību pret visu pasauli, arī pret mani.

� Tā puslīdz.

� Esi sapinies ar kādu staiguli! � viņa gandrīz rupji izgrūda.

� Viņa nav staigule! � es atcirtu, juzdams, ka dusmās man ietrīsas nāsis.

� Kas tad viņa ir?

� Attāla radiniece.y_? Studente, viņai pagaidām nav dzīvokļa.

Nadja pavērās manī nicino�i.

� Tu vēl nekaunies arī melot!

� Alla� esmu melojis! � nikni teicu. � Vai tad ar tevi var parunāt vaļsirdīgi? Iepriek� jāapbruņojas, lai aizstāvētos.

� Vai taisnība, ka viņa jukusi?

� Kas tev par daļu?

� Nav nekādas, bet galu galā tev ta�u ir bērns.

� �aubos, vai dēlu interesē �ādas problēmas, � es dzestri sacīju.

� Jā, bet rīt viņam nebūs vienalga, kāds brāļuks nāks pasaulē. Vai mā�ele.

� Lūdzu, te būs tev nauda... Atnāk�u apraudzīt dēlu citreiz.

� Nekauņa gatavais, pat nepajautāji, kur viņ� ir!

Tā arī neuzzināju, kur atrodas zēns, un noskaities devos uz durvīm. Patiesībā pārāk nedusmojos, jo sen biju pieradis pie viņas dzēlīgās valodas. Ta�u nebiju �ķīries ar sievu tādēļ, lai atkal ciestu viņas jandāliņus. Pie durvīm bezmaz uzminu virsū kaķim, kas tupēja līdzās slieksnim un cerīgi raudzījās uz atslēgu. Dro�i vien arī tam bija apnikusi �āda tirdoņa. Nekas cits neatlika kā paķert minku padusē un aizcirst durvis uz laiku laikiem.

Ieturējis pusdienas, pārnācu mājās. Sāku sacerēt mūziku filmai, un, kā vienmēr, tā bija jāuzraksta da�ās dienās. Darbs diez kā neveicās, dusmu un pārestības pilnas skaņas lauzās melodijā, bet filmas darbība risinājās visparastākajā govju fermā. Slaucējas sapratās ļoti labi, tikai kāds blēdis pūlējās sagraut viņu draudzīgās attieksmes. Galu galā kolektīvs guva virsroku pār sīkbur�uāzisko individuālismu. To vajadzēja 'izpaust arī mūzikā, bet man tas nemaz nepadevās.

Doroteja pārradās, kā katrreiz, ap pulksten �etriem. Izskatījās mo�a, pacilātā noskaņojumā. Viņa pagājās savā tik raksturīgajā, drusciņ tūļīgajā gaitā �urpu turpu pa istabu, apstājās man pretim un teica:

� Es jau dzirdu!

�� Ko tad?

sr- Tavu mūziku, � viņa nopietni atbildēja.

�obrīd neveltīju tik daudz uzmanības Dorotejas vārdu jēgai kā tam, cik dīvaini tie izklausījās, ņemot vērā, ka tos izrunājusi meitene ar viņas saprātu. Turklāt pa�laik viņa tie�ām pārrakstīja manu skaņdarbu, ko biju iesniedzis izdevniecībai. Tur � jau kur tas laiks! � visi viņu atzina gandrīz par fenomenu, par īstu dabas brīnumu.

� Vai tev patīk? � jokodams noprasīju.

� Jā! Protams, � viņa tūdaļ attrauca.

Galu galā kas tur tik dīvains � es ta�u stundām ilgi biju mācījis viņai lasīt notis. No cilvēka ar tik nepieredzētām un neaptveramām dotībām to varēja sagaidīt. Bez tam patlaban man prāts nemaz nenesās uz mūziku, galvā arvien vēl urdījās nepatīkamā' saruna ar Nadju. Visvairāk man nedeva miera doma: kā Nadja uzzinājusi par meiteni? Es un Doroteja retumis kopā gājām uz kādu vietu, kur nemēdza ierasties mani paziņas. Mani � jā; bet viņas? Varbūt Doroteja ir daudz pla�āk pazīstama, nekā man likās, � galvenokārt vīrie�u sabiedrībā? �ī doma bija tik pretīga, ka nevil�us saraucu pieri. Kas lai zina, varbūt es pats esmu kļuvis par izsmieklu viņu vidū? Pievilcīgs, ievērojams, daudzsolo�s komponists, bet paskat nu � sapinies ar pavisam prastu mei�u, kas vazājas pa restorāniem. Un turklāt juku�u, kā diezgan pieklājīgi izteicās mana sieva.

Kavējos �ādās pārdomās, gulēdams nelāga omā uz dīvāna. Piepe�i jutu, ka Doroteja manī veras, un paslēju galvu. Viņa patie�ām uz mani raudzījās un vēl labi cie�i, kā ieklausīdamās kādās valodās, ko neviens cits nevar sadzirdēt.

� Tu �odien biji pie sievas? � viņa negaidot teica.

� Kā tev tas zināms?

� Nē, es nezinu, tāpat vien jautāju.

� Tiesa gan, biju, � to nepavisam nenoliedzu.

Meitene mirkli klusēja, tad uzbudināta piebilda:

� Tas, ko tu domā par mani, nav taisnība.

Līdz �im nekad viņa nebija runājusi tik satrauktā noskaņā. Vai arī tā pacēlusi balsi. Visu laiku to biju atzinis par viņas labāko īpa�ību.

� Kā tu zini, ko es domāju par tevi?

Piecēlos no dīvāna un nemierīgi soļoju pa istabu. Doroteja vairs neko neteica,< uz mani pat neskatījās. Daudz kas rosījās manās smadzenēs, īsti netiku gudrs, ko lai saku.

� Vai tie�ām tu lasi manas domas? � es nepacietīgi vaicāju.

� Nezinu. �ad tad, � viņa mulsi atbildēja.

� Ko nozīmē � �ad tad?

� Gau�ām reti.

� Un kā tu to dari? � Mana balss skanēja gandrīz dusmīgi.

� Nezinu, kā tas notiek, � viņa apjukusi teica.

� Ne jau dzirdu. Glu�i vienkār�i tās pa�as uznirst manā galvā.

� Vai daktere Jurukova tev stāstīja par telepātiju?

� Jā, protams. Un mēs to da�kārt izmēģinājām.

� Veiksmīgi?

� Grūti pateikt. Liekas � īsti neizdevās... Tas notiek nevis pēc manas gribas, bet pēk�ņi pats no sevis.

� Labi, Doroteja! Aizmirsti �o mūsu muļķīgo sarunu!

Paraudzījusies manī, meitene pasmaidīja � tie�ām sērīgi.

Pēc da�ām dienām mūsmājās ieradās namu pārvaldnieks � diezgan sa�ākstējis vīrs, biju�ais pulkvedis. Strutainajās smaganās zobi tā izkustēju�ies, ka likās: ja viņ� �ķaudīs, tie izbirs uz visām pusēm. Varbūt tāpēc viņ� runāja lēnītēm, piesardzīgi:

� Vai drīkstētu ienākt uz brītiņu?

Ievedu viņu viesistabā. Bija agra pēcpusdiena. Doroteja vēl nebija pārnākusi no darba. Viņ� apstājies pārlaida vērīgu skatienu istabai, kā nopētīdams kaujas lauku.

� Sēdieties, pulkvedi! v

Zemajā, modernajā atzveltnī pārvaldniekam ar stīvo muguru nemaz nebija ērti sēdēt. Viņa kaulainie ceļgali slējās vai līdz ausīm, tumsnējām, izblīdu�ām � kā bezdelīgu ligzdām. Redzēju � viņ� jūtas neveikli ne tādēļ vien, ka nevar tīkami iekārtoties.

� Lūdzu, neņemiet ļaunā, Maneva kungs! Jums jau zināms, cik dikti jūs cienām � un ne jau tikai es un mani dēli.� Tīri vai nezinu, kā lai iesāku.

� Dro�āk, pulkvedi, dro�āk! � es viņu uzmundrināju. � Kā uzbrukumā!

Viņ� manī paskatījās ar cerībām. Uzreiz atskārtu, ko viņ� teiks...

� Edz, ļaudis runā... es gan netiku manījis, bet Jaudis runā, ka pie jums dzīvojot kāda jauna mei�a.

� Cik jauna? � zobgalīgi ievaicājos.

� Diezgan jauniņa... Galu galā jūs tak esat viens pats ... Zināt, iznāk kā nekā nelāgi!

� Redzat, kas ir, pulkvedi, �ī meitene ir mana radiniece ... Vai tad drīkstu pieļaut, lai viņa nakti gulētu uz ielas?

� Nūja, skaidrs, kādēļ lai viņa gulētu uz ielas! � Pārvaldnieka aplaupsnu�ais, neizteiksmīgais deguns pastiepās garāks manu acu priek�ā. � Un tomēr �ai zemē ir savi likumi!

� Kādu likumu, jūsuprāt, esmu pārkāpis?

� Viņa tak jūsmājās dzīvo nepierakstīta.

� Tik vien tās nelaimes? � es teicu. � Labi, rīt viņu pierakstī�u.

Ar to mūsu lieti�ķā saruna beidzās. Pulkvedis sajuta lielu atvieglojumu, uzreiz kļuva jautrāks, acis raudzījās veci�ķi draudzīgas. Piedāvāju pārvaldniekam glāzīti laba konjaka, viņ� cie�i palūkojās uz to un tad sacīja:

� Jā, varētu jau iemest... Sieva aizbraukusi uz kūrortu...

Līdz galam neizteicies, viņ� lēnām, ar baudu izsūca glāzi. Kad pēc laiciņa devās prom, vairs nelika soļus tik stiņgrus. Cik tur vajag ve�ukam, lai reibtu galva! Palicis viens, es sapratu, ka diez vai savu solījumu varē�u tik viegli izpildīt. Doroteja atnāca dzīvot uz manām mājām, nepaņēmusi līdzi nevienu mantu, pat ne kabatlakatu. Mani pārņēma nemiers un ba�as � ja nu viņai nemaz nav dokumentu? Viņa atgriezās no darba, bet vēl nebija pārkāpusi pār slieksni, kad es jau sāku iztaujāt:

-�Vai tev pase ir? Un kur?

� Es ta�u nezinu, � viņa apjukusi sacīja. � Dro�i vien ir. Protams, ir gan. Tikai palika pie dakteres Ju-rukovas.

� Nu, tad aizej un paņem jau �odien!

� Nē, nē! � viņa iesaucās. � Man kauns!

Viņa patiesi kaunējās tur iet. Kop� Doroteja apmetās manā dzīvoklī, mēs bijām galīgi aizmirsu�i Juru-kovu. Pat nebijām viņai piezvanīju�i. Kā lai tagad rādos ārstei acīs? Un kas es tāds bū�u? Dorotejas aizbildnis? Pavedējs? Tikai es varēju dot Jurukovai prātīgu paskaidrojumu.

Neko darīt, nākamajā dienā sēdos savā automobilī un stūrēju uz slimnīcu. Milzīgais nams drūmi slīga koku ēnā, bet lielā rosme ap to necik nebija mazinājusies. Veiksmīgi ierindojos �karuselī�, un cilvēku straume drīz vien aizrāva mani līdz ārstes Jurukovas kabineta durvīm. Paldies dievam, viņa atradās tur, pie sava rakstāmgalda, �oreiz uzlikusi acenes ar saulē dzirksto�iem stikliem. Līdzkd ienācu iek�ā, viņa noņēma, acenes un, pazinūsi mani, tikko manāmi uzsmaidīja. Pateicu, kādēļ esmu ieradies. Un, protams, nepiemirsu atvainoties. Ārste to visu uzņēma tik vienaldzīgi, it kā mans dzīvoklis būtu kāda viņas slimnīcas nodala.

� Kā Doroteja tagad jūtas? � viņa apvaicājās.

� Man �ķiet � lieliski. Piekodināja, lai es palūdzot

piedo�anu viņas vārdā, ka līdz �im neesot jums piezvanījusi. _

� Kas par to! � Ārste pamāja ar galvu. � Es ļoti labi viņu saprotu. Lai galīgi izveseļotos, vispirms jātiek vaļā no sāpīgajām atmiņām. Pagaidām jāsaka: jo ātrāk viņa mūs aizmirsīs, jo labāk būs.

Es stāstīju, kā meitene strādā jaunajā darbā. Un cik necerēti kaismīgi aizrāvusies ar mūziku. Jurukova manī klausījās mazliet izklaidīgi, kā domādama par ko citu. Nē, viņa nedomāja ne par ko citu, tikai pēc savdabīga ieraduma ieklausījās vārdu atbalsīs un to slēptajā jēgā un nozīmē.

� Tas ir jauki! � viņa sacīja, kad biju visu izklāstījis. � Un-reizē arī drusciņ bīstami, kā vienmēr, ja kāds stipri aizraujas ar kaut ko. Doroteju nedrīkst pārmērīgi satraukt. Bet mūzika izraisa dziļas emocijas.

� Daudz mazākas, nekā jums �ķiet.

Viņa pēk�ņi it kā nogrima ūdenskritumā un atkal uzpeldēja.

� Es pati esmu bijusi jūsu koncertā. Vai zināt, kas mani visspēcīgāk saviļņoja? ... Jūsu nevainojamā, smalkā loģika.

Izbrīnā paraudzījos uz Jurukovu. Kā viņa to tik labi izprata? Pat kritiķis tā nebūtu izteicies.

� Ko jūs saucat par loģiku mūzikā?

� Neesmu lietpratēja, man grūti to izskaidrot Tāda mūzika kā jūsējā viņai varētu nākt par labu. Bet tā dēvētā mūsdienīgā un modemā � par ļaunu.

Nezinu, vai man nebūtu vajadzējis apvainoties.

� Neraizējieties, � es iebildu. � Tie skaņdarbi, kurus viņa pārraksta izdevniecībā, galvenokārt ir nepatīkami un garlaicīgi. Tātad nav viņai bīstami.

� Jā, tā jau ir, � ārste piekrita. � Pat mūzika var būt garlaicīga. Un laikam tie�i te slēpjas tās paradokss. Teiksim, jūsu skaņdarbos viss �ķiet pārāk precīzi aplēsts. Ta�u primitīvam cilvēkam tie var likties garlaicīgi...

� Dro�i vien jums taisnība, � es sacīju. � Mūzika savā ziņā ir matemātika.

Tas it kā pārsteidza Jurukovu, un viņa pavērās manī ar spraigāku ziņkāri.

� Kādreiz man daudz vairāk patika literatūra. Bet tā tie�ām nevar būt matemātiski tik pilnīga kā mūzika. Pirmkārt vārdi ir gau�ām rupji, nodrāzti, nelabskanīgi. Nav iespējams no �āda kompromitējo�a materiāla radīt pilnvērtīgu mākslas darbu.

� Vai tiesa, ka esat beigusi literatūras fakultāti?

� Kas jums to teica?

� Doroteja.

� Viņa nav jūs mānījusi. Vispirms pabeidzu literatūras, pēc tam medicīnas fakultāti.

� Piedodiet, bet es nesaskatu starp tām nekā ko-. Piga.

� Un rūgti maldāties! � ārste nīgri sacīja. � Tām abām ir viens un tas pats izpētes lauks � cilvēks. Un, protams, cilvēka dvēsele ... Diem�ēl literatūra nespēja atbildēt uz da�iem vissvarīgākajiem jautājumiem, kuri nodarbināja manu prātu. Un tad pievērsos medicīnai.

� Vai atradāt atbildes?

Es iekvēlojos patiesā zinātkārē. Viņa mīklaini pasmaidīja.

� Nevar visas atbildes atrast uzreiz. Tomēr pa�u galveno, �ķiet, man ir devusi Doroteja.

-� Nopietni? Un kāda tie�i tā ir?

� Nu, papūlieties pats to atrasti � Jurukova pajokojās. � To viņa vienmēr nēsā sevī. Bet jūs esat izglītots un gudrs.

� Pateicos, � es sacīju.

� Cik ilgi Doroteja dzīvos jūsu mājās?

Neparko nebiju gaidījis �ādu jautājumu. Acumirklī pat apjuku, ta�u drīz vien atguvos un nomurmināju:

� Vēl neesmu padomājis par to.

� Noteikti padomājiet! � viņa stingri noteica. �� Doroteja nedrīkst jums pārāk pieķerties! Jo tad jebkura �ķir�anās viņai būs drausmīgi sāpīga.

� Sprie�ot pēc jūsu abu �ķir�anās, diez vai tas maz ticams.

Jutu, ka esmu viņu aizskāris. Jurukova salīgi noskurināja plecus, ta�u ierunājās glu�i mierīgi:

� Tā vēl labāk... Tas nozīmē, ka viņas dzīve ievirzās īstajās sliedēs. Tomēr uzmanieties, tiklīdz mostas kādas �aubas, tūlīt atnāciet pie manis, apspriedīsimies, ko iesākt!

� Ko nozīmē ��aubas�? � es apdomīgi vaicāju. � Godavārds, viņa ik pēc dienas ar kaut ko mani pārsteidz.

� Piemēram.

� Tie patiesībā ir sīkumi. Es jau jums stāstīju par viņas telepātiskajām dotībām.

� Par tām jums nav ko uztraukties! � Ārste pasmaidīja. � �o brīni�ķo dotību pumpurs slēpjas katra cilvēka sirdī. Tas kādu dienu tik un tā izplauks.

� Vai atzīstat, ka Dorotejai jau izplaucis?

� Nu, glu�i vēl ne. Bet esmu redzējusi, kā uzzied mandeļkoki janvāra vidū. Vai Doroteja kādreiz ir jūs uzaicinājusi kopā ar viņu lidot?

� Nē! � Es �ausmās nodrebēju. � Kā tad mēs varētu lidot?

� Teiksim, kā putni.� Tā ir viena no viņas uzmācīgajām idejām... Vai sapnis, kas vislabāk viņu raksturo. Vai jums nekad sapnī nav rādījies, ka lidojat?

r� Nē, � es atbildēju.

� Man gan ir rādījies. Esmu lidojusi viegli un mierīgi � kā putns. Pār ezeriem un me�iem. Domājat � tas gadījies pavisam nejau�i?

Nedomāju gan, ka nejau�i. Domāju � viņa tomēr mazlietiņ ko aizguvusi no saviem slimniekiem. Jurukova laikam atjauta, ka pār�āvusi pār strīpu, jo atslīga krēslā, nevijus izceldama jaunavīgās krūtis.

� Nebaidieties, ja reizēm meitenei niecīgā mērā atkārtosies slimība! � viņa turpināja. � Arī viņu nedrīkstat baidīt. Esmu viņu ārstējusi ar da�ām zālēm, kas spēcīgi iedarbojas. Savā ziņā Doroteja vēl mazliet ir apdullusi.

� Jā, tiesa gan, � es negribīgi piekritu.

� Un tas nav nekas briesmīgs! Tā vismaz jums rodas izdevība cik necik ielūkoties viņas dvēselē. Un pats sapratīsiet, cik apbrīnojami gai�a ir viņas dvēsele. Bet tā ta�u īsta laime! Cilvēka dvēsele ir daudz dīvaināka un neaptveramāka, nekā to iedomājies pat tāds rakstnieks kā Dostojevskis. Pagaidām neviens vēl nepazīst ne tās vareno spēku, ne �au�alīgo vājumu. Varbūt zināmā mērā tikai rakstnieki. Un psihiatri. Viņiem lāgu lāgiem iespējams iemest ta jā aci kaut vai pa atslēgas caurumu...

Brīdi klusēju. Abi klusējām, katrs aizņemts ar savām domām un baisām nojausmām.

� Atbraucu �urp, lai prāts kļūtu dro�āks, � beidzot ieminējos. � Bet jūs manī laikam iedzināt bailes.

� Varbūt to darīju tī�ām. � Viņa nosmīkņāja. � Kaut gan esmu pārliecināta, ka jūs nekad nepārvarēsiet barjeru..

� Kādu barjeru? � Neviļus nodrebēju.

Mirkli vilcinājusies �aubās, ārste rāmi sacīja:

� Tas tā � starp citu... Es gribu teikt, ka nedrīkst notikt nekas tāds, kas spēji izsistu meiteni no garīgā līdzsvara.

� Jā, saprotu, � es teicu.

Bet patiesībā nekā nesapratu � par to pārliecinājos daudz vēlāk. Patlaban tikai jutu, ka vairs nav ko sacīt, lai mēs viens otru neuztrauktu un neatbaidītu. Vislabāk bija manīties prom no �ā kabineta, kurā lēnām kā gļotas sūcās smacīgais slimnīcas gaiss. Piecēlies atvadījos, nesniegdams viņai roku.

� Pateicos, daktere Jurukova! Es papūlē�os, lai jūs vienmēr būtu lietas kursā par Doroteju.

� Uzgaidiet! Jūs esat aizmirsis, kādēļ atnācāt.

Viņa izgāja un pēc brī�a atgriezās, nesdama caurspīdīgu neilona maisiņu.

�3>eit ir viņas mantas, � ārste pavēstīja. � Jums jāpārbauda, vai tās ir visas, un jāparakstās.

Neko darīt, izbēru maisiņa saturu uz rakstāmgalda. Bez pases tur vēl bija zelta krustiņ�, sīka zelta monēta, zaļ� gredzena akmentiņ� � dro�i vien ja�ma. Un glu�i zeltaina matu �ķipsna, gandrīz caurspīdīga, kā �aurs mēness sirpis skaidrās debesīs.

* � Tas ir viss, kas Dorotejai pieder... Bet to nevajag viņai dot. It īpa�i pasi. Varbūt tas jums izklausīsies smieklīgi, bet tagad jūs esat tāds kā viņas aizbildnis.

� Tas nav vis smieklīgi, � es sacīju.

� Vai negribat redzēt, kur viņa dzīvoja?

� Nē, nē! � iesaucos, gandrīz izbijies.

� Ļoti jauka istaba, � Jurukova aizvainota teica.

� Pēdējos mēne�us viņa tur dzīvoja viena.

Nekas cits neatlika kā izdzert rūgto biķeri sausu. Tas bija jādara, ja jau reiz biju nostājies uz �ā sasodītā ceļa. Vajadzēja zināt, kā Doroteja agrāk vadījusi savas dienas. Tikai vēlāk atskārtu, cik aplam esmu rīkojies, dodamies turp galīgi nesagatavojies. Bet tā nebija mana kļūme vien, bez �aubām, arī ārste Jurukova izdarīja nepareizu gājienu, lai gan viņa kā pats dievs vai pats nelabais noņēmās tie�i ar cilvēku dvēselēm.

Sākumā � nekā saisto�a. Gar�, tīrs gaitenis, baltas durvis � kā jau slimnīcā. Bez vērekļiem. Beidzot apstājāmies pie durvīm, kas ne ar ko neat�ķīrās no citām. Jurukova iebāza roku baltā uzsvār�a kabatā un izņēma kādu rokturi, cik paguvu ievērot, pamatīgi nodilinātu. Ar ierastu kustību to ielikusi slēdzenes caurumā, viņa atvēra durvis.

� Ejiet iek�ā!...

Sirdij stingstot, iegāju istabā. Tagad es neparko nevarētu izstāstīt, kāda tā izskatījās. Dro�i vien pavisam parasta slimnīcas palāta ar divām tīri uzklātām gultām. Logs aizrestots. Bet tobrīd gandrīz neko nemanīju. Vienīgi meitene īsi apcirptiem matiem un atkarenām ausīm vilkās man garām, turēdama kaut ko neredzamu plaukstās, paceltās zoda augstumā.

� Kas tev tur ir, Beti? � ārste Jurukova laipni vaicāja. � Vai tad neredzi, ka tas nav tīrs?

Meitene nelabprāt kaut ko izlēja no saujām. Tad � miglainu skatienu palūkojās ārstē un klusiem soļiem devās tālāk. Sai mirklī viņas acis man �ķita dzidras, dzidrās.

� Ejam prom! � es teicu.

Dro�i vien, sprie�ot pēc manas balss noskaņas, ārste Jurukova saprata, ka rīkojusies aplam. Izgājusi no palātas, viņa aizslēdza durvis, un mēs abi nerunādami soļojām pa tuk�o gaiteni. Pēc neliela brī�a sēdos savā ma�īnā, juzdams, ka neatvairāmi nāk vēmās. Man nekavējoties bija jātiek kaut kur cilvēku vidū, kaut kas jāiedzer, lai nomierinātos. Pats to neapjauzdams, apturēju ma�īnu pie kluba. Es jau biju saņēmies, bet arvien vēl �ķebinājās dū�a.

Lai vai kā, tomēr mazliet iekodu. Un, iedzēris vīnu, galīgi at�irgu. Laikam nav labāku zāļu pret dvēseles satricinājumu kā da�as glāzes lieliska vīna. Vēlāk piesēdos pie draugiem spēlēt kārtis. Man bija tāda sajūta, it kā būtu izglābies no briesmīgas nelaimes un noteikti nepiecie�ams izklaidēties. Atjēdzos tikai ap pulksten vienpadsmitiem vakarā. Ātri samaksājis zaudējumu, steidzos mājās, lai gan partneri nevēlējās mani laist prom. Kad pārnācu, Doroteja stāvēja gaitenī, raudzīdamās uz mani kā uz spoku.

� Ko tu te nīksti? ^x

� Dzirdēju, ka lifts brauc aug�ā, � viņa atbildēja. � Jau no pa�a pirmā stāva.

Tā tikai vēl trūka, lai viņa gaitenī mani gaidītu saspringumā ieplestām acīm un dzeltgani nobālēju�u seju kā mana jsieva kādreiz, iekāms vēl nebija pieradusi, ka pārrodos vēlu.

� Vai zini, cik pulkstenis? � dzestri jautāju.

� Pusdivpadsmit.

� Nu re, nu! Bet tev jau vienpadsmitos jāliekas gultā.

� Man bija bail...

� Tas mani neinteresē. Vai tad gribi, lai tevis dēļ mainu savus paradumus? Tos nemainīju pat sievas dēļ!

� Nē, nēl � viņa iekliedzās. � Es pieradī�u, redzēsi ...

� Tūlīt ej gulēt, tūlīt! � gandrīz vai nikni uzbrēcu Dorotejai.

Visumā rīkojos tie�i saskaņā ar ārstes Jurukovas _z norādījumiem. Bet, liekas, citādi arī nejaudāju izturēties, jo mani bija sarūgtinājusi gan slimnīca, ga.n neveiksmīgā kār�u spēle. �o to sagrabinājis ledusskapī, uz ātru roku iekodu. Biju pieradis pie sausa ēdiena kā krauklis pie maitas. Tad virsū uzdzēru divas glāzes baltvīna � un nervu saspīlējums atslāba. Iedams caur viesistabu, palūkojos, vai Doroteja devusies pie miera. Meitene gulēja, pārvilkusi segu sev līdz degunam, un viņas gai�ās acis staroja noslēpumainā dvēseles saviļņojumā.

� Antoni! � viņa iesaucās, redzēdama, ka eju garām.

Neviļus apstājos.

� Antoni, es dzirdu mūziku!

� Tu jau to esi teikusi! � īgni attraucu.

� Nē, tas nav vairs tas... Agrāk to lasīju... Bet tagad dzirdu sevī. Pa īstam skan... Kā orķestris.

� Vai tik tu nedzirdi ko citu? � savaldīgi vaicāju.

� Nē, tie�i to, ko pārrakstu. It kā manā galvā būtu paslēpts mazs tranzistors.

Viņu nenovērsa no manis dzidrās, priecīgā satraukumā dzirksto�ās acis.

� Vai mūzika apklust, kad tu vairs neskaties uz notīm?

� Jā, protams. Vienā mirklī.

� Cik interesanti! � es nomurmināju.

Bet klusībā pukojos: �Rauj tevi nelabais! Vai tad nevari būt tāda kā visas meitenes?�

� Tik tie�ām! � viņa jūsmoja. � Tu nespēj ne iedomāties, cik interesanti! Kaut rīt arī skanētu tāpat!

� Kaut neskanētu! � Es dusmojos. � Zini, nopirk�u tev divus tranzistorus, labāk lai spēlē tie, nekā kaut kas d�inkst tavā galvā!

Un a�i devos uz guļamistabu, nevēlēdamies redzēt, kā viņas acīs pēk�ņi izdzisīs priekpilnais mirdzums.

Dienas desmit Doroteja dzīvoja kā sapnī. Kā parasts, pēc darba nāca tie�i uz mājām un tūlīt ķērās pie notīm � vienalga, pie kādām. Man bija liela bibliotēka � visi skaņdarbi, ko sarakstīju�i izcilie komponisti, kurus mīlu un augsti vērtēju, tie palīdz man strādāt. Pavilkdama kājas sev apak�ā, Doroteja ērti iekārtojās uz dīvāna, kurā nakti gulēja, un viņas meitenīgie ceļgali spīdēja virs zaļganās segas kā divi mazi mēnestiņi. .Un nu sākās! Meitenes seja bez mitas apbrīnojami mainījās, it kā viņa ne vien lasītu notis, bet arī diriģētu orķestri. Ja es nebūtu zinājis, cik nopietni Doroteja iedziļinās mūzikā, būtu smējies, viņu vērodams. Pēc jūtu izpausmes viņas izskatā varēju sekot katrai koncerta daļai, katrai pasā�ai. Es vairs ne�aubījos, ka viņa dzird visu, ko lasa, � tas tik cie�i sakrita. Tā kā labi pārzināju lielāko tiesu no �iem darbiem un da�us biju diriģējis, lāgu lāgiem palūkojos pulkstenī. Nē, meitene nemaz nekļūdījās � viņas dvēselē koncerti skanēja tikpat ilgi kā īstenībā.

Es neteiktu, ka meitenes dīvainās dotības mani būtu pagalam pārsteigu�as vai satrieku�as. No viņas varēja sagaidīt visu. Vairāk es uztraucos par viņu pa�u. Paturēju prātā ārstes Jurukovas brīdinājumus. Jebkura aizrau�anās, jebkur� pārmērīgs dvēseles saviļņojums bija patiesi bīstams meitenes garīgajai pasaulei. Tas tomēr nelikās galvenais. Bija vēl kas cits � daudz dziļāks un spēcīgāks, varbūt saistīts ar iedzimto cilvēka dabu. Kā ikvienam prātīgam mirstīgajam, man �ķita neprātīgs ta�, uz ko pats neesmu spējīgs. Vai arī citi � tādi kā es � nav spējīgi. Tagad skaidri apjau�u, ka �āds ieskats īstā vārdā saucams par tumsonību un viduvējību. Bet ko lai dara, ja tā radīts cilvēks? Tā radīta arī vista, kas izbijusies kladzina upes krastā, brīdinot no briesmām dzeltenus, pa�as izperētus pīlēnus, kuri laimīgi peld projām pa straumi.

Es ne vien uztraucos. Es glu�i vienkār�i baidījos. Gribēju izraut viņai no rokām nolādētās notis un iz-lidināt pa logu laukā. Ta�u to nedarīju � neviens nedrīkst velti samīt kājām to, kas stāv pāri viņam.

Naidīgi klusēju, slepus gremzos. Pūlējos novērst viņas uzmanību no mūzikas, aizsākdams valodas par ko citu, un tas bie�i izdevās. Bet, tiklīdz Doroteja palika viena, atkal iedūra degunu notīs.

� Kas tev visvairāk patīk? � reiz viņai noprasīju.

� No visa tā, ko līdz �im esi izlasījusi?

� �Gulbju ezers�, � viņa atbildēja, nemaz nedomādama.

Es nebrīnījos, pat nopriecājos. Tas man deva izredzes uz kaut ko labu.

� Brīni�ķīgil � teicu. � Gribi � aizvedī�u tevi uz operu?... Man �ķiet � tur �onedēļ rādīs �Gulbju ezeru�.

� Kāpēc?

� Kā tā � kāpēc? Tas ta�u ir balets. Lai to izprastu, jānoskatās izrāde.

� Labi! � Viņa bija ar mieru.

Bet viņas balsī jautās kaut kas nedro�s, pat grūtsirdīgs. Es ļoti labi aptvēru, no kā īsti baidās Doroteja. Un tie�i uz to paļāvos. Iegādājies divas dārgas biļetes lo�ā, aizvedu viņu uz izrādi, klusībā ļauni priecādamies. Viņa sēdēja, atbalstījusies ar elkoņiem pret lo�as malu, un ne acis nepameta zālē. Kā jau pieklājas, neviens no zāles uz viņu nelūkojās. Doroteja izskatījās gau�ām satraukta, jutu, ka viņa ieklausās sevī, kā pūlēdamās ko atcerēties.

� Lūdzu, palasi programmu! � es piedāvāju.

� Vēlāk, � viņa mazliet nepacietīgi sacīja.

Varbūt pirmo reizi viņa man atteica � parasti bez vārda runas izpildīja visas manas vēlmes. Es skaidri ievēroju, .ka, atskanot pirmajām taktīm, Dorotejas seja saspringst, viņa apklust un ieraujas dziļāk lo�ā. Tad viņas seja pamazām atmaiga un tajā iezagās tikko manāms smaids. Acīmredzot mans nodoms neizdevās. Starpbrīdī, iedams ar viņu uz bufeti, liekuļotā nevērībā jautāju:

� Nu, vai ir tas pats?

� Ne glu�i, � viņa atbildēja. � Bet gandrīz tas pats...

� Kur mūzika skan labāk?

� Protams, operā. Un tomēr tā ir cita mūzika. Tā, kuru es viena dzirdu, it kā izplūst no manis pa�as. It kā es pati spēlēju.

Cik labi sapratu Doroteju � ari es retumis sirdī izjutu vārdos neizsakāmu, gaviļainu līksmi. Tā dro�i vien meitenē brāzās kā ūdenskritums, ar milzu spēku un uzvaro�u prieku raudama viņu skaņu dzelmē. Bet es biju atvedis viņu �urp, cerēdams uz pavisam ko citu. Man �ķita, ka Doroteja būs izmisusi par savām muļķīgajām iedomām, iepazinusi orķestra skaņu patieso skaistumu. Un tie�i tobrīd, kad Doroteju cienāju ar draņķīgu, siltu limonādi, kāds nejēga, mans kolēģis, nekautrīgi piesitās mums klāt.

� Vai tik. tu neesi apprecējies? � viņ� skaidri un gai�i pavaicāja.

� Vēl ne, � es atbildēju.

Pabrīnījos vien, redzot, ar kādu nicinājumu viņā paraugās Doroteja. Neķītrelis samulsa un steig�us aizlaidās pie savas sievas, kas aizturētu elpu gaidīt gaidīja jaunas ziņas. Noskatīju�ies baletu līdz galam, aizgājām uz restorānu vakariņot. Tikai te Doroteja iecietīgi, paklusi ieminējās:

� Skaista pasaka. Bet, protams, mazliet naiva.

� Kādēļ naiva?

� Nezinu, vai ir vērts pārvērsties no gulbja par cilvēku. Turklāt vēl par princesi. Pilī, kur tik garlaicīgi!

Acīmredzot meitene runāja nopietni, itin vaļsirdīgā noskaņā.

� Bet greznie tērpi? � es pajokojos. � Un princis?

� Jā gan, ta�u gulbji var lidot, � viņa vientiesīgi sacīja.

Nemanot nodrebēju. Nedrīkstēju uztraukties par jaunām nelielām slimības izpausmēm, kā bija ieteikusi ārste Jurukova. Un arī nedrīkstēju tām pievērst meitenes uzmanību. Labi. Izlikos, ka neesmu dzirdējis viņas vārdus. Ar baudu ieturēju�ies, pārradāmies mājās klusēdami, viens otram sve�āki. �

Negaidot pienāca vasara, tik karsta, ka alejās gandrīz vai kusa asfalts. Tagad uz terases varēja uzkāpt vienīgi vakaros � pēc saulrieta. Tikai tad no Vlada j as aizas pūta dzestrs vēj�. Es pat redzēju, kā tas skrien glu�i kā dzīvs pa loka �oseju, pēc tam pie Bo-janas nogrie�as uz pilsētu. Vispirms atskrien pie mums � arvien vēl jauns un pa�paļāvīgs �, atcēr-tas pret asajiem nama stūriem un brā�as tālāk. Bez �aubām, 'drīz tas norima, saplūzdams ar pilsētas benzīna dvaku.

Par spīti karstajai vasaras saulei, Doroteja joprojām izskatījās bāla. Tā nu reiz nolēmu aizvest viņu pie Iskaras ūdenskrātuves, lai vairāk pasauļotos nekā pastaigātos. Pasacīju viņai, ka dosimies turp mak�ķerēt. Neesmu kaismīgs mak�ķernieks, man pat nav zvejnieku biedrības apliecības. Mēs braucām uz ģenerāla Krasteva vasarnīcu, kas atradās saudzējamā zonā, � zvejas inspektori tik tālu neies apgaitā. Pa�laik vasarnīcā ģenerāja nebija, ta�u varējām iztikt bez viņa � pa�iem paņemts līdzi viss nepiecie�amais. Izvilku garu no bambusniedres pagatavotu mak�ķeres kātu, un mēs abi ar Doroteju gājām uz līcīti. Bija brīni�ķīgs vasaras rīts, ūdens zaigoja mums pretim kā sudrabs. Saule vēl nebija paguvusi saplosīt �ķidro miglas aizkaru, un mēs divatā soļojām kādā pasakainā, aizplīvurotā pasaulē pa zāli, kas sniedzās mums līdz ceļiem. Drīz rīta rasā kājas tā samirka, it kā mēs būtu pārbridu�i nelielu strautu. Bet Doroteja neko nemanīja � vērās kā apburta.

� Ak dievs, cik skaisti! � beidzot viņa iesaucās.

Viņas balsī ieskanējās kāds neiedomājams izbrīns. Kas lai zina, varbūt viņa pirmoreiz bija nokļuvusi brīvā dabā! Varbūt pirmoreiz brida pa rasotu zāli. Un to nekad arī neuzzināju. �ī apkārtne patie�ām bija krā�ņa. Zvejnieki to dēvēja par �Zelta ragu� un ne jau tādēļ vien, ka te zivis mud�ēt mud�ēja. Tie�i �ai vietā ezers kā fjords iesniedzās dziļi prie�u jaunaudzē. Liedagu nemanīja. Uznākot spēcīgām pavasara lietus gāzēm, ūdens bija pacēlies, pārplūdinā-' dams zāli un jaunos stādījumus. Patlaban virs tā spo-guļgludās virsmas slējās smailas priedī�u galotnes un vītolu zaļās cepures. Viss krasts slīga dzeltenos un zilos ziedos � tik.daudz ziedu Doroteja laikam nekad savā mū�ā nebija redzējusi. Piesēju pie mak�ķeres kāta divmetrīgu auklu un uzspraudu uz āķa ēsmu. �ai sauļo�anās sezonā vislabāk kodās tā dēvētā �Nata�a� � balta zivs ar iesārtām spurām.

� Ko tu darīsi? � Doroteja nesapratne jautāja.

� Mak�ķerē�u tev zivis.

� Navajag! Nekad neesmu ēdusi zivis un neēdu.

� Es gan ēdu!... Ļoti gar�īgas ...

� Bet ko lai es daru?

� Izņem segu no ma�īnas, paklāj, re, tur � me�a maliņā. Atpūties, palasi, sauļojies � ko gribi, to dari!

Cik daudz iespēju vienā reizē! Un visas tik jaukas, tik patīkamas! Doroteja nomierinājās, uzgrieza man muguru un devās uz ma�īnas pusi. �odien zivis kodās kā neprātīgas. �ai krastā laikam neviens tās netramdīja, varbūt tām nebija ne jausmas, kas ir nāves briesmas. Man pat trūka vaļas savākt spuraines, metu tās pār plecu uz zemes. Zivis sitaļājās zālē, un lāgu lāgiem saklausīju, ka tās konvulsīvi apsvie�as. Tā da�as aizkūlās līdz pa�ai krastmalai un, cik nomanīju, �āvās kā dullas dzelmē. Lai "dzīvo vien � es nebiju tām ienaidnieks, tikai sev pa�am par prieku kavēju laiku.

� Antoni! � beidzot Doroteja iesaucās.

Tie�i tobrīd domāju: �Kur gan meitene pazudusi?� Viņas balss skanēja diezgan skaidri, ta�u it kā no tālienes. Pavēros apkārt � krastā nebija nevienas dzīvas dvēseles.

� Antoni! � viņa atkal pakliedza.

Tagad izbijies palūkojos uz ezeru. Dūmaka jau bija izklīdusi un ezers zaigoja zils un gluds. Vērīgāk paskatoties, ieraudzīju zeltmataino Dorotejas galvu gandrīz pie lī�a pretējā krasta.

� Vai tu esi traka? � aizsvilies uzbrēcu.

Diez vai es būtu varējis ko pateikt vēl vairāk nevietā. Bet Doroteja uzņēma to glu�i mierīgi, pat redzēju, kā viņa smīkņā, pavērsusi pret mani gai�o seju.

� Tūlīt griezies atpakaļ, � piebildu jau rimtāk.

Zināju, ka viņa sadzirdēs, ja pa�ukstē�u vien. Kā parasti, meitene padevīgi devās �urp, bet arvien vēl smējās � varbūt par manām izbailēm. Tas atkal mani nokaitināja. Nedod dievs, ja tagad uzrastos ģenerālis! Saudzējamā ūdens baseinā bija stingri aizliegts peldēties; bet kā gan Doroteja to varēja zināt! Pats biju vainīgs � bez �aubām, vajadzēja viņu brīdināt. Viņa peldēja aizvien tuvāk mūsu krastam, vairs nesmaidīja, dro�i vien bija attapusi, ka dusmojos. Viņa peldēja brīnum viegli un skaisti, bet drusku neveikli, kā mazs mazītiņ� vardulēns, kam tikko atkritusi astīte. Sasniegusi krastu, meitene izkāpa, izsliedamas visā augumā. Viņa bija pilnīgi kaila, bet �ķita, ka pati to neaptver. Un tie�ām neaptvēra � viņas skatiens bija pavisam mierīgs un skaidrs, tajā nemanīja nekāda mulsuma, ne vēsts no sievi�ķīgās kaitavības. Doroteja acīmredzot nejuta kaunu kā bērni vai sengrieķu najādas. Viņa devās pie manis, ar rokām rausdama no pleciem mirdzo�ās lāses. Un izskatījās tie�i tāda, kādu biju viņu iztēlojies agrāk, � dzidfi balta, gandrīz iezilgana, ar trauslām gū�ām un mazām krūtīm.

� Nezināju, ka �eit aizliegts peldēties, � meitene apjukusi taisnojās. �� Un kā es varēju zināt, ja esmu te pirmo reizi?

� Būs jau labi... Arī es nezināju, ka tu proti peldēt.

� Es, -vai?... Glu�i vienkār�i iegrimu ūdenī un laidos uz priek�u... Pirmo reizi mū�ā, Antoni, godavārds!

Palūkojos uz viņu neticīgi. Man bija skaidrs kā diena, ka viņa nemēdza melot. Tomēr ...

� Vai nekad to neesi mācījusies?

� Nekad! � viņa apgalvoja un beidzot apstājās da�us solus no manis. � Kādēļ cilvēkam jāmācas tas, kas jau likts �ūpulī?

� Varbūt tev taisnība, � es sacīju. � Tu peldēji pavisam brīvi... Un kā mazs, mazs vardulēns. Tas ir vēl viens pierādījums, ka cilvēks patiesi cēlies no abiniekiem... It īpa�i no vardēm.

� Cilvēks cēlies no putniem! � viņa pārmeto�i iebilda.

� Bet kāpēc tu peldēji kā vardulēns? ... Kas tevi tā iemācīja?... Tas ta�u ir pirmatnīgs instinkts.

� Nezinu. s. Tu, Antoni, varbūt esi cēlies no vardēm. Bet es � no putniem. Par to esmu pārliecināta.

� Labi, � teicu. � Ej apģērbies! Un vispār � vai tev nav kauns no manis?

� No tevis � nē! � viņa atzinās, savīdama mezglā mitros matus.

. Vīrietim tas nav diez cik glaimojo�s kompliments, ka no viņa nekaunas.

� Kāpēc?

� Tāpēc, ka tu esi Antoni.

� Kāds Antoni? � Mazliet grīni iesmējos. � Tēvocis Antoni?

Atkal izgrūdu vārdus nevietā � �obrīd biju aizmirsis �o viņas pagātnes lappusi. Bet Doroteja tāpat to neņēma pie sirds, it kā es nebūtu pateicis neko aizskaro�u.

� � Tu esi Antoni Smieklīgais, � viņa sacīja. � Vai proti cept zivis?

� Kā tad ne, bet vai tu nevarētu uzcept?

� Bez �aubām, varētu gan, ta�u negribu..;, negribu ne cāļus plūkt, ne vārīt...

� Nudien, tu pārspīlē, tā runādama par cāļiem! � pikti teicu. � Labi, ej apģērbies! ...

Viņa pagriezās un devās pie drēbēm. Gāja, neveikli likdama soļus, jo zāle durstīja smalkās pēdas. Savācu visas �Nata�as�, kurām vēl bija manāmas dzīvības pazīmes, un iemetu ezerā. Vienas tūlīt ienira dziļi dzelmē, citas nevarīgi peldēja ar baltajiem vēderiņiem uz aug�u sēklī. No pieredzes zināju, ka lielākā tiesa spuraiņu at�irbs un atkal uzsāks savu ceļu. Stāvēju, vērodams, kā zivis cita pēc citas nozūd � da�a joprojām uz muguras, da�a sāniski, ar atplestu muti. Sirdi pārņēma smaga, moko�a sajūta: kādu dienu man noteikti tiks atmaksāts par �o grēka darbu. Palika tikai viena �zivs, nekustīga, nedzīva. Nogaidīju krietnu brīdi. Tā pēk�ņi mazliet pa�ibināja d�ēlgano astīti un līdz ar to izlaida dzīvību.

Izklājusi divas segas rēnajā koku ēnā, Doroteja gu- z lēja aug�pēdus un pētīgi raudzījās putnos, kas lidinājās skaidrajā debess zilgmē. Tās bija bezdelīgas melniem, smailiem spārniem un izstieptiem kakliem, dro�i vien netvarstīja kukaiņus, tāpat vien laidelējās, skurbdamas dzidrajā gaisā. Arī es apgūlos uz rūtainās segas spilgti ugunīgās krāsās, kas patlaban mani uzbudināja. Doroteja kodīja zāles stiebriņu, un seja vērtās arvien domīgāka.

� Antoni, vai negribi, lai es tev ko pastāstu? � beidzot viņa pavaicāja.

� Ko tad, Doroteja?

� Kā aizgāja bojā mans tēvs.

� Tikai ne tagad, � es sacīju, sirdij sa�ņaudzoties. � Mazliet vēlāk.

� Vēlāk man nebūs spēka, � viņa teica.

Zināju, ka nedrīkst viņai to liegt. Tam vajadzēja Izlādēties no viņas sirds.

� Labi! Bet tikai neuztraucies!

� Par to nevienam līdz �im neesmu stāstījusi, � meitene turpināja. � Pat dakterei Jurukovai. Ta�u tas viņai tik un tā labi zināms.

No �ejienes redzēju vienīgi bālganzaļas smilgu skaras. Un iztālēm ezera stūrīti, zilu un gludu kā stikls.

� Labi, varu paklausīties, � es sacīju.

�Zini, Antoni, mans tēvs bija ierēdnis. Viņ� pats teica, ka esot ierēdnis. Tagad neviens nelieto �o vārdu, tagad visi saka � �kalpotājs�. Kādēļ kalpotājs? Manuprāt, tas ir muļķīgi un apvainojo�i. �is vārds nepiedien cilvēkam. Mums bija suns Barons. Mēs tam uzsaucām: �Opā, Baron, kalpo!� Un Barons izslējās divkājās. Priek�ējās ķepas pierāva pie vēderiņa � balta, gandrīz vai caurspīdīga, maziem, ro�ainiem pupiem. Nabaga Barons, vienmēr tas likās ļoti smieklīgs, acis bija tik �ēlas, ka pat asaras bira no tām. Suņiem neparko nepatīk kalpot. Nepatīk ne cilvēkiem, ne suņiem, ne citiem dzīvniekiem, nemaz nerunājot par putniem. Vai kādreiz esi bijis zooloģiskajā dārzā? Esi redzējis ērgļus būros? Nav drūmāku putnu pasaulē kā iesprostoti ērgļi. Vai tad ērglis var būt kalpotājs? Protams, nevar.

Tēvs bija drausmīgi novājējis. Sākumā viņ� nebija tik kalsns, bet ar katru gadu aizvien vairāk izkritās, �ķita, ka cauri spīd. Zini, kāpēc? Māte regulāri izsūca viņam visas asinis. Nakti, kamēr viņ� gulēja miegā. Iedzina caurulīti mugurpusē � tie�i pie pakau�a � un sūca. Nebaidies, Antoni, es neesmu trakai Tā domāju tolaik, kad biju vēl maza. Daktere Jurukova teica, ka man esot neparasta iztēle. Un ar to izskaidrojamas visas manas nelaimes: es neesot spējusi at�ķirt iztēloto no dzīves īstenības. Tiesa gan, tā jau bija, bet vēlāk viņa man deva zāles, kas notrulināja prātu. Tagad dzīvoju kā pa miglu. Arī tēvs dzīvoja kā pa miglu. Nekad nesmaidīja, runāja klusi, viņa deguns vienmēr bija valgs kā Barona purngals. Un kā Barons viņ� kalpoja, lai kur� viņam to lika un lai kas tas bija. Atspiedās pret sienu un kalpoja, līdz kaut kas dzidrs, dzidrs sāka pilēt no deguna. Viņ� bija tik skumj�, Antoni, raudzījās tik pazemīgām acīm. Pat viskarstākajā laikā tētis brīdi pa brīdim �ņauca degunu galīgi saburzītā kabatlakatā. Lai gan viņ� bija pārāk drūms un nerunīgs, tomēr nekādā ziņā neatgādināja ērgli. Jāsaka � viņ� vairāk līdzinājās bēdīgai, izkāmēju�ai vārnai, kas ziemu paslēpj galvu zem spārna un ne uz ko neskatās. Es pati redzēju tēvu raudam. Tad vēl nezināju, ka mātei ir mīļākais � kāds ugunsdzēsējs. Līdzko tēvs nomira, viņi apprecējās; ugunsdzēsējs bija stiprs un dū�īgs, no viņa kūpēja garaiņi kā no zirga, kad viņ� ziemu atģērbās, palikdams bezpiedurkņu kreklā vien. Nekad nebiju dzirdējusi, ka tēvs un māte strīdētos viņa dēļ, kaut gan da�kārt ugunsdzēsējs iegriezās mūsmājās un katru mīļu brītiņu pie�āva roku pie cepures � viņam ļoti patika militāri sveicināt un berzēt zābakus vienu pret otru, kamēr sāk stipri ost pēc apavu krēma. Viņ� bija drausmīgs rīma. Kādu dienu, kad tikai es un viņ� bijām virtuvē, ugunsdzēsējs visiem kastroļiem pēc kārtas cēla nost vāku, izņēma pa kādam kumosam un notiesāja. Pēc tam pasmējās un ieknieba man �eit. Aiz kauna raudāju visu dienu, bet neuzdrīkstējos to pastāstīt mātei. Neilgt pirms tēva nāves viņ� sāka nākt pie mums arvien bie�āk. Tādās reizēs tēvs izgāja no mājām un varbūt vientuļ� klīda pa tuk�ajām ielām un raudāja. Daktere Jurukova teica, ka man esot iedzimta tāda daba, esot atsitusies tēvā, tāpēc tik trausla un jūtīga.

Kad mēs torīt abi ar tēvu devāmies pirkt man mēteli, viņ� bija pārāk sarūgtināts. Izlikos, ka neskatos uz viņu, tomēr manīju: tēvs lāgu lāgiem paceļ roku un noslauka asaras. Viņam nebija ziemas mēteļa, un viņ� valkāja lietusmēteli ar apak�ā pa�ūtu kazādu. Zini, Antoni, kop� dzim�anas nevienam neesmu redzējusi mugurā tik nodriskātu lietusmēteli, kāds bija viņam, � saulē izbalējis kā pārdevēja virsvalks. Ta�u todien nebija pārāk auksts, tikai drausmīgi slidens. Tas notika decembrī, divas dienas pirms Jaungada. Iepriek�ējā dienā pat lija, tad uzpūta ledains vēj� un lietus mitējās. Lāses tā arī sasala bumbulī-�os, un, kad mēs iedami minām tiem virsū, tie sprāga zem pazolēm kā cilvēku acis. Bija �ausmīgi iet pa cil-vāku acīm, bet gājām un gājām, un tētis da�kārt tik sāpīgi sa�ņaudza manu roku, ka es vai ieraudājos. Tā sasniedzām pilsētas centru, tur, paldies dievam, ļaudis jau bija visu samīdīju�i un varējām soļot glu�i mierīgi.

Tētis man nopirka zilu mēteli ar baltu mākslīgās ka�okādas apkakli. Nekad līdz �im netiku valkājusi tik skaistu mēteli. To pārdevēja grasījās iesaiņot, bet es uzreiz uzvilku, un tā ietinām papīrā veco. Pat tēvs kļuva jautrāks, redzēdams, cik lieliski man piestāv jaunais mētelis. Atstāju�i veikalu, devāmies mājup. Tēvs atkal satvēra mani aiz rokas un soļoja paceltu galvu � jutās tik lepns, ka iet pa ielu kopā ar meiteni kā lellīti. Man deguns tāds kā tēvam, tādēļ skolā mani saukāja par Didi � Malajas lācēnu. Es nedusmojos. �ie lācēni izskatās brīnum mīļi, tiem degunteļi ir kā snuķī�i, tikai melni, melni un spīdīgi.

Nu ta, cie�i sadevu�ies rokās, mēs gājām abi ar tēti pa ielu. Ietvēs ļau�u, ka biezs, katrs kaut ko nes: viens � eglīti, cits � bērnu rotaļlietas. Mēs nekad nepirkām eglīti, tēvs mani aizveda uz savu darbavietu, kur es to dabūju redzēt. Bet kas tā par eglīti, par ko var patīksmināties tikai pusstundu, pēc tam atnāk ieskurbis salavecis ar pielīmētu degunu un uzdāvina koka zirdziņu uz riteņiem. Kālab man vajadzīgs koka zirgs � to uzreiz apmainīju pret grāmatu; un kur� gan nemainīs grāmatu pret �ādu rotaļlietu? Bet �oreiz nedomāju ne par kādām eglītēm, pat ne-palūdzu tēti, lai nopērk grāmatu, kaut gan sirds kāroja pēc tās. Priecājos par to pa�u sasodīto mēteli, ar ko aizsākās visas manas nelaimes dzīvē.

Visļaunākais bija tas, ka, lepni ejot man blakus, tētis drīz atkal sadrūma. Vispirms jutu: viņa plauksta kļūst valga un slābana. Tad viņ� pavisam palaida vaļā manu roku. Un tas viņu pazudināja. Neredzēju tēva acis, bet nojautu, ka viņa skatiens aizmiglojas. Es biju ievērojusi arī citreiz viņu kā aklu velkamies pa ietvi. Izgājām cauri Pilsētas parkam un devāmies pa Ivana Vazova ielu. Nonāku�i līdz krustojumam, jau dzīrāmies �ķērsot Rakovska ielu, kad tētis pēk�ņi apstājās. Pie ietves malas bija sa�ķūrēts sniegs, �viņ�, mirkli �aubījies, pārlēca tam pāri. Galīgi bija aizmirsis mani. Nepavēlies apkārt, uzgāja uz bruģa. Ne jau tālu, tikai soli. Arvien vēl vilcinājās, kā pūlēdamies atcerēties, ko atstājis kaut kur ceļā, sev aiz muguras. Es stāvēju, turēdama tīstokli rokā un raudzīdamās uz viņu.

Un tie�i �ai brīdī kā viesulis viņam virsū uzdrāzās automobilis. Kaut simt dzīves es dzīvotu, Antoni, tomēr �is skats paliktu manu acu priek�ā vēl tikpat spilgts. Nav tāda spēka, kas varētu to izdzēst. Kad biju smagi slima, �is skats, iespiedies dziļi atmiņā, visu laiku rādījās, vienalga, lai kā prāts bija apskaidrojies vai aptum�ojies. Es joprojām vēl nespēju pārvarēt tās �ausmas, kas toreiz mani pārņēma, godavārds, nespēju � citādi kālab to stāstītu un uztrauktu tevi? Arī tagad �ķiet � redzu vieglo automobili, zaļu greznu, ar spo�i mirdzo�ām, hromētām detaļām. Tas joņoja kā neprātīgs. Ar priek�galu aizķēra tēti un uzrāva sev virsū. Viņ� gulēja uz ma�īnas izplestām rokām, tā aiz�vīkstēja man garām, vezdama viņu līdzi. Pēc mirklī�a strauji apstājās. Inerces rauts, tētis lidoja uz priek�u. Man likās � viņ� lido veselu mū�ību, laiks it kā sastinga. Tētim rokas un kājas bija izplestas, galva mazliet nokārta, skaidri redzēju balto pleiķi viņa pakausī. Tad viņ� pēk�ņi nokrita � un, triekdamās pret ietvi, galva sa�ķēlās kā ola. Es nenoģību, nenovērsu acis, skatījos baismīgi pārsteigta, bet nejūtīga.

No visām pusēm saskrēja ļaudis. No ma�īnas izkāpa slepkava. Tas bija ^�auns puisis � vēl bez bārdas, bet seja saraukta krunkās kā ve�iņai. Da�i mēģināja pacelt tēvu, vairums cilvēku ielenca puisi. Kāds sagrāba vainīgo aiz apkakles, cits viņam iebelza ar dūri pa kaklu. �ķita � pūlis niknumā prātu zaudējis. Puisis raustījās kā lupatu lelle. Tad nogāzās ar seju uz netīrā asfalta un plēsa sev matus, brēkdams, cik jaudas, bet es sapratu, ka viņ� tēlo. Cilvēki riebumā atkāpās, da�i drūmi slāja prom. Visu laiku nekustējos ne no vietas.

Tēvu ielika garāmbrauco�ā ma�īnā. Redzēju viņa savainoto galvu, sapratu, ka viņ� miris. Bet neviens mani neievēroja, neviens neatjēdza, ka esmu gājusi kopā ar viņu. Kāds milicis aizveda puisi ar viņa ma�īnu prom, pūlis' pamazām izklīda. Tikai uz asfalta

tur, kur bija nokritis tēvs, rēgojās neliels, sarkans lāsums. Beidzot arī es sāku iet. Kā sapnī pārgāju pāri baigajai ielai un devos mājup. Lai.cik satriekta un izmisusi biju, tomēr ne mirkli neaizmirsu, ka mugurā jauns mētelis. Vilkos kā nedzīva jaunajā mētelī, ar mokām cilādama kājas, soli pa solim, vienalga, kurp.

Neatceros, kā pārnācu mājās un ko teicu mātei. Atmiņā palicis tikai tas, ka mātes seja kļuva bāla kā mēness, acis � galīgi tuk�as. Tajās nemanīja nekādu sirdssāpju, bet arī nekāda prieka � it nekā, vienīgi tuk�umu. Tad iesteidzos virtuvē, ta�u nepaguvu pieskriet pie izlietnes � nokritu zemē un sāku vemt kaut ko zaļu un derdzīgu. Izvēmu �ulti. Es briesmīgi gribēju ar ko asu pārdurt mīksto mātes vēderu, lai izplūst viss netīrums, kas sakrājies viņas iek�ienē. Tik karsti gribēju, ka pat lūpas saplaisāja. Re, kas ir cilvēks, Antoni, nedomā, ka vēl kas vairāk!�

To izstāstījusi, Doroteja apklusa, pēdējie vārdi it kā pamira uz viņas lūpām. Bija redzams, ka meitene pārlieku novārgusi un viņas skatiens izdzisis.

� Ļauj man drusciņ pagulēt, Antoni, � viņa palūdza. � Jūtos tik nogurusi.

Devos viens pats gar krastu. Gāju ilgi � varbūt stundu. Man tā vien �ķita,� ka eju pa stingiem mākoņiem klātām debesīm � tik skaidri tās atspulgojās rāmajā ezerā. Esmu noslēgtas dabas vīrs, reti ievēroju, kas notiek apkaimē. Tas man bijis � nebijis, nerod atbalsi dvēselē pat tad, kad citi par to kaismīgi jūsmo. Vienaldzīgi esmu noraudzījies gan Heopsa piramīdā, gan Niagāras ūdenskritumā. Bet �oreiz viss apkārtējais lēnām, neatvairāmi mani savaldzināja un satrauca. Nezinu, varbūt manī pamodās pa�saglabā�anās instinkts. Nomierinājos daudz ātrāk nekā biju paredzējis. �Dorotejai taisnība � kas gan ir cilvēks?� klusībā prātoju. �Cilvēks, radīts no dūņām, ezera ūdens un mākoņiem. Lai kādās proporcijās tas viss ņemts, �īs samai�as dro�i vien paliks mū�īgi.�

Nemanot nonācu līdz me�am, kas it kā no zemes izauga manā priek�ā. Tā bija prie�u jaunaudze, bet neparasti bieza. Apak�ējie zari jau sen nokaltu�i, zaļoja tikai galotnes, tiekdamās pēc saules. Zem kokiem viss bija kā izmiris. Neauga ne zāle, ne puķes, ne papardes � it nekas, vienīgi man nepazīstamas sēnes, baltas un gludas kā putnu olas. Un tomēr kāds dīvains spēks vilktin vilka dziļāk me�ā � varbūt vēlme izdibināt nezināmo un noslēpumaino, vēlme � tik sena kā cilvēku cilts. Paklaiņojis pa biezuklāju, gausi devos atpakaļ.

Kad atgriezos, Doroteja jau bija pamodusies un domīgi lūkojās tālē. Viņa nedzirdēja manus soļus, bet, ieraudzījusi mani, pasmaidīja arvien vēl vāri un skumji.

� Cik ilgi es gulēju?

� Kādu stundu, � pateicu.

Viņa nekad nenēsāja pulksteni, neinteresējās par laiku.

� Vai neesi izsalkusi?

� Mazliet.

� Ja gribi, aizvedī�u tevi kaut kur. Te netālu ir jauks krodziņ�.

� Labi, brauksim, � kā vienmēr, viņa bija ar mieru.

Protams, bijām 'paņēmu�i līdzi ēdamo. Bet pēc tik drūmas sarunas nespēju iedomāties, kā gan mēs varētu apsēsties, saliekdami kājas ceļgalos viens otram pretim, un ar gardu muti tiesāt desu un olas. Klusējot savācām mantas un salikām ma�īnā. Arvien vēl starp mums bija tikko jau�ams saspīlējums, varbūt neveiklība. Jā, bez �aubām, pēc katras grēksūdzes ir nomākts un jūtas neērti kā stāstītājs, tā klausītājs. Beidzot iesēdāmies ma�īnā, iedarbināju motoru. Kad sākām braukt, man kļuva vieglāk ap. sirdi: attapu, ka atkal viss ir vienkār�s un dabisks, kāda patiesībā mēdz būt arī pati dzīve.

Laikam Doroteja tāpat to visu izjuta, jo manīju, ka viņa atviegloti pasmaida. Man vairs nebija vaļas pavērot viņu � iebraucām me�ā. Ceļ� vijās ļoti �aurs un mū�īgajā koku ēnā vēl dubļains. Vairākas reizes ma�īna buksēja � un ar lielām pūlēm to izdabūju laukā no striegoņa. Nosvīdu slapj�, kamēr aizkūlāmies līdz �osejai. Lai nu ko varēju iztēloties, tikai ne to, ka Doroteja ar savām slaidajām rokām grū� ma�īnu uz priek�u.

� Es tev palīdzēju! � Viņa iesmējās, kad galu galā riepas sāka �vīkstēt pa asfaltu.

� Ak tā? Un kā tad?

� Ar domām.

� Iedvesmoji mani?

� Nē, stūmu ma�īnu.

Arī es pasmējos. Tā parasti runā bērni. Un ne vien runā, bet tic saviem vārdiem. Atceros � reiz mazās dienās redzēju dūksnī iestigu�us ratus. Ku�ieris ne�ēlīgi sita zirgus ar nūju, likās � teju, teju pārcirtis tiem gaudeni nokārtās galvas. Un, kad beigu beigās zirgi izvilka ratus, biju stingri pārliecināts, ka esmu tiem palīdzējis � ar domām.

� Tas ir kas cits, � Doroteja noteica. � Es no tiesas varu ar domām �o to izdarīt.

Tobrīd neņēmu vērā viņas vārdus. Vai tāpat vien nevēlējos tos dzirdēt. Diezgan jau biju saklausījies �odien. Daudz vēlāk �ie viņas vārdi iznira atmiņā � ar nepārvaramu spēku. �

Drīz vien mēs aizbraucām uz Pasarelas krodziņu. Bez �aubām, tas nebija nekāds krodziņ�, bet glu�i parasts lauku restorāns ceļa malā. Starp citu, tas bija slavens ar savām kebap�ēm¹, bet �imbrī�am tās man nemaz nebija prātā. Pagalmā sāņus no^ restorāna auga da�i veci koki, zem tiem novietots pāris neapklātu galdu, kā jau mēdz būt �ādos restorānos. Bet viesmīlis mūsējam uzsedza galdautu un izslējās kā karavīrs tam līdzās. Jau sen biju ievērojis, ka vienkār�ie cilvēki pret mani izturas ar īpa�u cieņu, laikam notur mani par privāttērpā ģērbu�os ģenerāli. Bet varbūt, redzot manu lielisko automobili, tā nodomā. Pasūtīju katram pa se�ām kebap�ēm un sev krietnu glāzi piparmētru liķiera. Viesmīlis uzreiz atnesa liķieri, kebap�es vēl nebija izcepu�ās.

Piparmētru liķieris nav stiprs dzēriens, to ieraut nebaidās pat �oferi. Un aplam � da�kārt tas var sagādāt pārsteigumus. Jāpiebilst, to piedzīvoju arī es pēc pirmajiem malkiem. Varbūt biju mazliet noguris

7

un svelmainajā vasaras saulē pārkarsis. Lai vai kā, bet alkohols iedarbojās necerēti ātri, un skurbumā kļuvu pavisam vieglprātīgs un nekautrīgs.

� Un kas notika tālāk? � es noprasīju.

� Kas tad varēja notikt? � Meitene tikko manāmi nodrebēja.

� Tev tas labāk zināms. *

Doroteja klusēja, it kā nebūtu dzirdējusi manus vārdus.

� Paklau, Doroteja! � es viņu palūdzu. � Saprotu, ka tev nav patīkami stāstīt. Ta�u neviens neiet izgriezt trumu pa daļiņai... Labāk ar to tikt galā uzreiz!

Tie�i �obrīd viesmīlis atnesa kebap�es. Bet tās palika neaizskartas.

�Drīz pēc tēva nāves viņi abi apprecējās, bez �aubām, man nezinot. Bet, paldies dievam, vismaz mēs nedzīvojām ilgāk mūsu mājā, pārcēlāmies uz citu. Viņi to darīja nevis aiz tikumiskiem apsvērumiem, bet aiz skopulības. Mēs bijām īrēju�i dzīvokli par noteiktu summu, tiesa, tā nebija liela, tomēr nācās maksāt. Tad nu �ie nolēma pārvākties pie Ctana. Tā pats sevi dēvēja patēvs, izlaizdams pāris burtu no īstā vārda � Cvetana. Turklāt mana māte viņu sauca par Ceco. Viņ� bija �ausmīgs sīkstulis, trīcēja ne vien par katru Ievu, bet arī par katru stotinku. Kop� tā laika neieredzu sīkstuļus, Antoni, necie�u ne viņus, ne viņu naudu. Kamēr pasaulē būs nauda, ļaudis joprojām paliks niecīgi un sīkumaini, lai arī ko viņi tēlotu. Naudai nav savas sejas, sava izskata, tā kļūst tāda kā cilvēks, kura rokās nonāk. Antoni, ir netīra nauda, ir no�ēlojama nauda, ir niecīga nauda. Un ir nauda, kas it nekā nav vērta un par ko nenieka nevar nopirkt. Tā ir sīkstulīgā nauda.

Atceros to dienu, kad mēs pārcēlāmies uz Ceco mājām. Atbrauca smagā ma�īna, bet bez krāvējiem. Viņi pa�i visu stiepa un lika kulbā. Māte bija ļoti stipra, spēja kalnus gāzt. Bet ko tur vēl runāt par Ceco! Divatā viņi metās uz mēbelēm kā uz medījumu. Mums bija no vectēva mantotas tik skaistas mēbeles! Viņi grāba un nesa tās pa kāpnēm lejā. Ko nevarēja panest, to vilka elsdami pūzdami, un pa stiegrainajiem kakliem sviedri plūda aumaļām. Visvairāk viņi nopūlējās ar bufeti. Tā bija gara, smaga, no slovēņu ozolkoka, kā man tika stāstījis tētis. Kā tagad redzu viņus � stīvējas izplestām kājām un izvelbtām acīm, kas teju, teju izsprāgs no pieres. Bet bufete stāv savā vietā � ne izkustināt. Kājas abiem ceļos ļodzījās, lūpas nobālēja. Beigu beigās mazliet pacēla bufeti. Un tie�i tobrīd pirmoreiz sastrīdējās � nesakarīgi cirta viens otram rupjus vārdus, no mutes siekalas vien �ķīda, likās � tur lec laukā vardes, mazas un zaļas kā jaciņas pogas. Dro�i vien viņi nevarēja vienoties, kur� uz kuru pusi lai velk. Man atkal ap�ķebinājās dū�a, ieslēdzos tualetē un varbūt veselu stundu raudāju, ā�us dīrādama. Kad galu galā mani izdabūja no tās, visas mantas jau bija sakrautas ma�īnā. Visas līdz pēdējai, Antoni, pat bufete! Tas �ķiet neticami, bet tie�i tā bija. Mokās un grūtībās cilvēkam rodas tāds milzu spēks, kas vēlāk ne ar ko nav izskaidrojams.

Atbraucām pie Ceco � kaut kur Ju�bunarā. Ak dievs, nekad līdz �im nebiju redzējusi tādu mājeli � maza, �ķība, tikai ar diviem lodziņiem, tik ķēmīga kā nemākulīgā bērna zīmējumā. Viņi vēl tagad tur dzīvo. Tā izskatījās nevis pēc mājas, bet pēc rāceņa, līdz pusei ieaugu�a zemē. Ceco stādīja dārzā rāceņus, rudenī viņi man lika tos novākt, ar lielām pūlēm rāvu, it kā tie nebūtu sakņaugi, bet dzerokļi. Māja bija pārāk veca, apmesta ar māliem un nokrāsota tādā krāsā kā zilumi. Ta�u krāsa bija diezgan atlupusi un, ilgāku laiku pieturoties lietavām, māja �ķita kā noleskāta bumba. Tajā varēja ieiet pa diviem pakāpieniem, kas veda lejup. Nezinu, kā tas bija gadījies � vai nu pagalmā uzbēra zemi, vai arī māja pati tik dziļi iegrima. Otras tādas vairs nebija visā ielā. Māte un Ceco atkal m,etās nest mēbeles. Protams, bufete nelīda caur durvīm. To atstāja pa�obelē, kur tā stāv vēl tagad. Septiņus gadus to kapāju�i lieti, ziemu kārtu kārtām aizputinājis sniegs, vasaru augām dienām svilinājusi saule, bet tas viss tai bijis � nebijis. Tā tikai saliekusies mazliet greiza, citādi vēl mēbele kā mēbele. Es vairs neuzdrīkstos palūkoties bufetē, bet arī tā neskatās uz mums � tik stipri esam tai apriebu�ies ar savu tumsonību un nepateicību. Zināms, viņi varēja bufeti pārdot, bet visu laiku cerēja, ka loterijā laimēs dzīvokli, kurā to novietos. Paldies dievam, nelaimēja, lai gan man ļoti �ēl bufetes.

Tā es septiņus gadus nodzīvoju �ai graustā. Un vēl tagad nesaprotu, kā tas nesagāzās mums uz galvas. Mājelē bija tikai liela istaba un virtuvīte. Es mitinājos kopā ar vecomāti virtuvē. Viņa nebija Ceco māte, bet vecmāmiņa vai varbūt vecvecmāmiņa. Viņai dro�i vien jau bija vairāk nekā simt gadu, pati nezināja, cik. Mutē neviena zoba. Un arī neviena sirma matiņa uz mazās putna galvas. Viņa bija patukla, tāpēc miegā briesmīgi krāca. Dienu un nakti krāca � gan gulēdama, gan kaut ko� gremodama. Nevaru tev vārdos izteikt, kas tā bija par krāk�anu. Da�kārt augas naktis nespēju ne acu aizvērt. Tomēr to visu pacietu, pat neienīdu vecmāmuļu. Ko citu varēju darīt kā ciest, ciest un ciest! Nebija glābiņa tādai meitenei kā es. Patiesībā bija gan. Tie�i tad iemācījos lidot � aiz bēdām un mokām, nevis aiz labas dzīves. Bet cilvēks var lidot vienīgi naktī, turklāt reti. Ko teiktu ļaudis, ja redzētu dienā virs jumtiem lidojam ārprātīgu meiteni? Tikai laiku pa laikam mani aizveda uz slimnīcu pie dakteres Jurukovas � tikpat kā uz sanatoriju.

Visvairāk mani sabeidza Ceco un arī mātes briesmīgā sīkstulība,- viņa drīz kļuva tikpat skopa kā patēvs. Abi teica, krājot naudu, lai nopirktu dzīvokli. Neticu. Tik alkatīgi krāja, ka esmu pārliecināta � nekad neiztērēs ne Ievu no �īs naudas, varbūt tikai tad, ja tā būdele patie�ām sakritīs viņiem uz galvas. Ceco visu ēdamo turēja mājās aiz atslēgas, lai nedabū neviens, pat māte ne. Nopircis gaļu reizi nedēļā, vienmēr to sagrieza desmit mats matā līdzīgos gabaliņos. Gaļu parasti sautēja kopā ar kartupeļiem vara traukā, kur� atgādināja bļodu. Kad apsēdāmies pie pusdienu galda, Ceco ielika sev �ķīvī �etrus gabaliņus, mātei � divus, vecmāmuļai, man un dvīnī�iem � pa vienam. Nesaprotu, kālab viņ� tā pielocīja vēderu, ja neko nestrādāja. Visā mū�ā netika nodzēsis neviena ugunsgrēka, labi ja bija samīdījis da�us smēķa galus savas iestādes gaiteņos. Ta�u viņ� nebija resns, tikai nezināja, kur lai liek spēku. To-ties māte stipri novājēja. Tagad viņa strādāja par kopēju poliklīnikā, drausmīgi oda pēc karbola un vēl kādiem tur draņķiem, viņai sāka augt ūsas un uz rokām kārpas. Domāju � tik un tā liktenis vai kas tamlīdzīgs atriebs abiem par tēvu. Bet līdz �im viņiem nekas nav noticis, man liekas � māte un Ceco ir laimīgi. Zini, to gan nespēju aptvert, kā var būt tik maziska laime. Vai arī tik riebīga laime. Bet, izrādās, ir. Es domāju, ka vienīgā cilvēciskā laime ir lidot.

Viņi man nepirka drēbes. Ne mācību grāmatas, ne burtnīcas. Es tev teik�u � tās arī nebija vajadzīgas. Man ir apbrīnojama atmiņa. Kas ienāk prātā, tas nekad vairs neiziet no tā. Antoni, tā .dro�i vien ir īsta iedzimta atmiņa, jebkura cita cilvēkam ir defekts. Visos priek�metos dabūju se�iniekus, fizkultūrā ■� ne. Kas* zīmējas uz minisvārkiem, tev jāzina, ka tos izgudroju es. Negaidot sāku strauji stiepties garumā, kleita necerēti uzrāvās nez cik augstu. Tā nu staigāju kailiem stilbiem, tik slaidiņiem kā tagad manas rokas. Pat zeķu nebija. Gadā man pirka tikai vienu pāri zeķu, ko lāpīju un pārlāpīju. Vārdu �lāpīt�, Antoni, visvairāk ienīstu. Māte mū�īgi stāstīja, ka reiz kāds virsnieks apņēmis par sievu nabadzīgu meiteni. Ieraudzījis, cik skaisti viņa lāpa, un teicis: �Re, tā būs kā man radīta sieva!...� Un viņi apprecēju�ies. Ak �ausmas, cik sāpīgi man bija sākumā, ka mugurā nav glītu drēbju! Pārāk kaunējos pati no savām skrandām. Bet tagad esmu pateicīga mātei un Ceco, godavārds! Kas gan es neesmu bijusi dzīvē! Gan Taisa, gan Zoja Kosmodemjanska, gan Soņa Marmeladova. Bet viņi nebija un nebūs nekas.

Jau pirmajā gadā mūsu mājās dienas gaismu ieraudzīja dvīņi. Gai�brūniem, sprogainiem matiem, apaļīgi kā sivēntiņi. Un kā sivēntiņi augu dienu spiedza aiz izsalkuma. Abus ļoti mīlēju, kamēr viņi bija vēl mazi. Es viņus baroju, es viņus mazgāju, es viņiem slaucīju ro�ainos dibentiņus. Vispār rūpējos par viņiem, jo biju vesela. Kad dvīņiem apritēja se�i gadi, reiz pārsteidzu viņus nerātnībās. Dro�i vien viņi tāpat tikai draiskojās, kā jau bērni. Bet es saniknojos kā vēl nekad savā mū�ā. Tagad pati neapjēdzu, kādēļ. Un situ mazos tā, ka viņi kļuva zili melni. Tad Ceco iztrenca mani no mājām un es aizgāju dzīvot pie dakteres Jurukovas. Vēlāk satiku tevi, Antoni, un .

tas ir viss.�

Izstāstījusi to, Doroteja tūlīt sāka kāri dzert limonādi. Viņa neizskatījās tik nogurusi un nomākta kā pie ezera. Un tobrīd es, viegli ieskurbis no piparmētru liķiera, izdarīju muļķīgu un aplamu gājienu.

� Tu ļoti labi zini, ka tas nav viss.

� Kas tad vēl, Antoni? � Viņa pavērās manī nemierīgi.

� Gribu, lai tu pastāstītu par savu tēvoci.

� Nē! � viņa gandrīz iekliedzās, pietrūkdamās kājās.

Nekad nebiju redzējis viņu tik izbiju�os. Varbūt �is vārds neizsaka tie�i to, ko pēk�ņi izjuta Doroteja. Viņa drausmīgi nobālēja un cie�i saknieba lūpas.

� Nē! � meitene vēlreiz noteica. � Antoni, es tevi lūdzu, ļoti lūdzu! ...

� Labi, labi! � Es uztraucos vēl vairāk nekā viņa. � Ja negribi � nevajag!

Drīz pēc tam mēs devāmies prom. Un mums abiem atkal bija slikta oma.

No �īs dienas mūsu attieksmes kļuva citādas. Daudz vienkār�ākas un brīvākas. Arī dzīve ievirzījās parastākās sliedēs. Doroteja ' no darba pārnāca vienmēr sasārtusi un aizelsusies, tad ātri un viegli uzkopa istabas. Man radās dīvaina sajūta, ka priek�meti viņas rokās zaudē svaru un pa�i aizslīd katrs savā vietā. Da�kārt viņa lasīja kādu manu grāmatu, kura pagadījās pa rokai, protams, tikai ne romānus. Citreiz ķērās pie notīm. Redzēju, ka tagad viņa neklausās tik aizrautīgi kā agrāk no�u skanējumā. Arvien bie�āk Doroteja ieslēdza magnetofonu. Reizēm stundām ilgi mani iztaujāja par kādu komponistu, lielākoties par �aikovski. Lāgā nespēju aptvert, ko drīkst stāstīt un ko ne, it īpa�i, ja runa bija par viņa mīlestību. Viņa klausījās manī brīnum vērīgi, laikam pati atskārzdama, ko noklusēju. Vai vismaz tā man likās.

Es pārāk pieradu pie Dorotejas, garlaikojos, kad viņas nebija mājās. Vairs nervozi nenodrebēju, nejau�i pieskardamies meitenes rokai. Nebaiļojos, ja viņa klusēja stundām ilgi. Vai stundām ilgi raudzījās, kā lido putni. Katru dienu mēs uzkāpām terasē, kā vienmēr, piēvakarē, un sēdējām, līdz iemirdzējās zvaigznes. Tagad arī es ievēroju, ka nebūt nav tik maz putnu; Vārnu pat vairāk, nekā vajag. Nemaldīgi sazīmēju vienīgi vārnas un bezdelīgas � galvenokārt pēc trauksmainā lidojuma. Bet Doroteja bija izcila omitoloģe un putnu pasauli pazina vismaz tik labi kā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. Varbūt daudz, daudz vairāk putnu dabu un paradumus nekā kaulu sistēmas struktūru. Viņa runāja par tiem kā par cilvēkiem, kam ir sava dzīve, savs liktenis un pat savi sapņi. Tas mani nepavisam nepārsteidza. Reizēm naktīs bez jebkādām bailēm atskārtu, ka laikam arī es neesmu glu�i pie pilna prāta. Bet man bija tik patīkami tā vadīt dienas, ka nekā vairs nevēlējos no dzīves.

Pēc tam gājām vakariņot � parasti uz nakts restorānu, kur ieņēmām vietas terasē. Doroteja dievināja �o restorānu, lai gan neiebilda, ka da�kārt piedāvāju viņai aiziet kur citur. Likās � pasēdēt jaukā, eleganti iekārtotā telpā ir viņas vienīgais pasaulīgais prieks. Labi sapratu meiteni, jo biju redzējis viņas istabiņu psihiatriskajā slimnīcā. Tagad viņa izturējās daudz brīvāk, smaidīja par maniem jokiem un ar gardu muti mielojās. Bet, ja kāds mans draugs vai paziņa nejau�i piesēdās pie mūsu galdiņa, viņa uzreiz sadrūma, raudzījās naidīgi un uzvedās gandrīz kā slikti audzināta. Tādēļ vien �ad tad vedu viņu kur cjtur.

Doroteja visnotaļ kļuva laipnāka un mierīgāka. Un galvenais � normālāka. Dro�i vien bija pieņēmusies cik necik svarā, vaigi vairs neizskatījās tik iekritu�i. No sirds priecājos, ka meitene tā atlabusi, un biju pārliecināts � viņa pamazām izveseļosies arī garīgi. Pirmoreiz dzīvē Dorotejai bija savas mājas un, manuprāt, pagaidām ar to pilnīgi pietika. Nevēlējos domāt, cik ilgi tā tas turpināsies, svarīgākais, lai viņa galīgi izārstētos.

Un tad atkal pienāca diena, kurā parasti nesu sievai naudu, kas pienākas dēlam. Bet tagad iepriek� piezvanīju pa tālruni, lai sagatavotu savu sievu. Neparko netikās klausīties apvainojumos un lamās.

� Paklau, Nadja, � miermīlīgi teicu, � tevi ļoti lūdzu � ja vari, tad �oreiz bez idiotiskiem mājieniem!

� Padomā, kā pats runā! � viņa dzestri atcirta. � Gribi � nāc, negribi � nenāc! Man nav vajadzīgi ultimāti.

Ilgi �aubījos, vai nebūtu prātīgāk aizsūtīt naudu pa pastu. Tomēr aizbraucu. Nepiederu pie tiem cilvēkiem, kuri izvairās no saviem pienākumiem, lai cik nepatīkami tie ir. Gandrīz ar riebumu nospiedu zvana pogu. Vēlāk Nadja teica: izdzirdis zvanu, kaķis kā bulta �āvies uz priek�namu. Pat es biju dzirdējis, ka tas sēco�i ieņaudas aiz durvīm. Viesistabā kaķis notupās da�u soļu attālumā un raudzījās manī pārmeto�i. Ar savu uzvedību laikam biju pavisam zemu kritis minkas acīs.

Nadja apsēdās man pretim. Tikai tagad ievēroju, ka viņa ģērbusies tīrā, nupat izgludinātā blūzē. Un kājā*s nav uzvilkusi vecās, nomītās rītakurpes. Toties klusēja, izklaidīgi lūkodamās pa logu. Man �ķita, ka viņa mani galīgi aizmirsusi, iegrimusi savās smagajās domās par ikdienas rūpēm. Ta�u bija manāms � Nadja nav dusmīga. Beidzot viņa ierunājās, pavērsusies pret mani:

� Es redzēju to tavu trako.

Dro�i vien vajadzēja piecelties un, ne vārda nesakot, doties prom. Ar naudu kabatā. Bet, kā vienmēr, ziņkārē guva virsroku pār apvainojumu.

� Kur tad? � naidīgi jautāju.

� Gaidīju pie jūsu izdevniecības, kad viņa iznāks. �āda rīcība manai sievai bija ļoti raksturīga.

� Tur strādā vēl meiteņu desmit, � es sacīju.

� Bet tikai viena no tām ir traka. Un nemaz nebija grūti viņu at�ķirt no pārējām. Viņa iekāpa tramvajā, es � arī. Gribēju viņu aplūkot kaut cik pamatīgāk. Neko teikt, nav neglīta meitene, vienīgi kājas patievas, sprie�ot pēc tavas gaumes. Antoni, tavuprāt, viss sievietes saturs ir kājas un nekas vairāk. Nezinu, vai tu ievēro, ka viņām ir galva.

� Tev vispār tās nav, � es drūmi izmetu.

� Cik vāja asprātībai � Nadja negaidīti mierīgi teica. � Tiesa, nav 'jau tāda smadzeņu poda kā tev, bet tā man kalpo tīri labi. Arī tavai meitenei ir patīkama galviņa, bez �aubām, mazliet jocīga; bet kas par to? Lai cik jūtīga viņa ir, tomēr mani pat nemanīja � tik stipri bija aizņemta ar domām, kā pēc iespējas ātrāk tikt mājās. Izkāpusi jūsu pieturā, uzreiz sāka skriet. Un es � viņai pakaļ. Nu labi, viņa skrēja, jo ir jukusi; bet kādēļ es to darīju? Mēs, sievietes, visas esam nedaudz ķertas, Antoni, nevis tik gudras kā jūs. Un, kamēr drāzos, vai bez elpas palikdama, tikmēr viņa laikam man drusciņ iepatikās. Tuk�a, au�īga pat-mīle gan tā neskries.

Nekad līd� �im netiku dzirdējis, ka Nadja teiktu labu vārdu par citu sievieti. Varbūt viņa neatzina Doroteju par pilnvērtīgu sievieti, kāda viņa arī bija īstenībā.

� Jā, �ēl meitenes, � sieva negribīgi turpināja. � Ko tad viņa var gaidīt no tevis? Savā mū�ā neesmu redzējusi tik uzmanīgu un piesardzīgu egoistu kā tu. Turklāt likums ir tavā pusē.

Izbrīnā pavēros Nadjā, un tas viņu aizkaitināja.

� Ko tu manī tā blenz, ļoti labi ta�u saproti, ko es gribu teikti Likums neatļauj precēties ar vājprātīgu, tātad tev nekas briesmīgs nedraud, vienīgi kairino�i pakņudini sev nervus.

� Muļķības 1 � Arī es saskaitos. � �ādas domas man ne prātā nav nāku�as 1

� Nu, tad kāpēc pinies ar viņu?

� Nekļūsti vulgāra! Es tikai gribu viņai palīdzēt.

� Re, kas par filantropiju! � Viņa nicino�i palūkojās uz mani. � Bet patiesībā tā rīkojies aiz smalka, smalka apsvēruma. Ko nu vēl bozies, dro�i vien pats to neapzinies! Ta�u, ja vēlies dzirdēt manas domas, varu pateikt � tev tas viss nekavējoties jāizbeidz! Tu acīmredzot nepazīsti �o meiteni. Tev jau zināms, kur atrodas pietura, viņa skrēja kā apsvilusi gandrīz puskilometru. Nevarēdama tikt viņai līdzi, pusceļā apstājos, nolamājos un devos atpakaļ. Bez �aubām, sametās kauns. Ikviens būtu nokaunējies.

� Vai tāpēc tu �odien tā uzcirtusies? � es pajautāju.

Uz īsu mirkli Nadjas acis iekvēlojās naidā.

� Jā! � viņa stingri sacīja. � Cilvēkam jāciena pa�am sevi. Kaut vai tādēļ, ka viņā mājo kāds mazumiņ� cilvēcības.

Ar to mūsu saruna beidzās. Ko gan varējām viens otram vēl teikt? Kas vēl kopīgs mums bija palicis? Izņēmu naudu un noliku uz galda. Tad piecēlies neveikli stāvēju kā dumiķis.

� Ko tad tu neapvaicājies par dēlu? � Viņa paraudzījās manī.

� Nu pasaki � kā viņam iet?

� Tu jautā � kā viņam iet? Varu pateikt: neparko nenāca mājās. Kā sāka brēkt � gribu palikt pie vecmāmiņas �, ne nomierināt. Grib dzīvot pie vecmāmiņas, un cauri. Sazin kurā viņ� atsities! Lielākā tiesa vīrie�u ir tādi kā tu, Antoni, � baidās no īstām sievietēm. Viņas tiem liekas nejaukas un neizprotamas. Redzi, vecmāmuļas ir pavisam kas cits! �ī mana pazemīgā māmiņa, �ī nesavtīgā vecmāmuļa, tā izlutinās mazo, ka atvedīs man atpakaļ garīgu kropli.

� Ņemsim un atdosim viņu manai mātei! � es ieminējos. � Kad biju vēl zēns, viņa mani pamatīgi mizoja.

� Kā redzi, arī rīkste tev nav līdzējusi. � Nadja iebilda. � Nu, ej vien mājās, man nepatīk, ka tā stāvi istabas vidū!

Devos laukā kaķa pavadībā. Tas mani nemaz nesaprata, varbūt līdz sirds dziļumiem bija sa�utis, ka eju prom. Kā man te trūka? Te bija ērta gulta, un sieva . vienmēr pirka lielisku teļa gaļu. Nu, zināms, kotletēm pielika tik daudz sīpolu un melno piparu, ka tām reizēm nevarēja ne pieskarties. Un tomēr tas nebija nekāds iemesls, lai nakti pārlaistu uz jumta kā tie nelgas noklīdu�ie kaķi. Pieliecies noglāstīju minku un atvieglotu sirdi izmetos no neuzkoptā priek�nama. Nezināju, ka aizritēs daudz, daudz nelaimīgu mēne�u, iekāms atkal sper�u kāju �ajā dzīvoklī.

Vasara kļuva arvien karstāka. Pat no rītiem laiks jau bija tveicīgs, un Doroteja pēc darba pārnāca mājās kā noplucis cālēns. Bet pret to viņa palika vienaldzīga � vispār laida pār galvu sīkas dzīves likstas. Es nestrādāju, pat nepieskāros nokaltu�ajiem klavieru taustiņiem. Un, par spīti tam, prāts bija glu�i mierīgs, mani netirdīja mū�īgi neremdināmās alkas aizpildīt no�u lapas ar svītriņām un aplī�iem. Lai tās aizpildās pa�as, ja vēlas, cilvēkam ir tiesības da�kārt piederēt vienīgi sev. �omēnes daudz bie�āk braucām pie ūdenskrātuves � parasti mazā gaismiņā, vēl pirms saullēkta. Cik patīkami bija joņot vislielākajā ātrumā un just, kā virsū uzvēdī ma�īnas savilnītais gaiss! Tālumā cita pēc citas no rītkrēslās iznira kalnu virsotnes, da�as jau iekvēlojās sārtas agrīnās ausmas 'staros. Virs ezeriņiem, kas ceļā pavērās mūsu skatienam, klaistījās bāla, caurspīdīga dūmaka, lai cik silts bija rīts, ūdens pieturējās vēl daudz siltāks. Zivis slēpās dziļi dzelmē vai uzpeldēja pa�ā virspusē, kā vēlēdamās. norīt malku gaisa. Bet par zivīm vairs nelikos zinis, pat neņēmu līdzi mak�ķeri. Bez manis bija, kas tās zvejoja.

Ģenerālis Krastevs bija atvaļinājumā un dzīvoja kopā ar krustmāti Zorku vasarnīcā. Vakaros viņ� sasprauda uz milzīgiem āķiem vīķes vai citas mazas zivteles un iemeta ūdas ūdenī netālu no krasta. No rītiem bez pūlēm izvilka lielum lielas, baltas zivis, reizēm vai gatavos briesmoņus, ko ilgi, tīksmi nopētīja. Krustmāte Zorka izsautēja tās sviestā, tad uzlēja virsū pa�as gatavotu brīni�ķu, aukstu majonēzi. Mēs mielojāmies ar tām, vai mēli norīdami; Doroteja pirmoreiz kaismīgi iecienīja zivju ēdienus, ko agrāk gandrīz nekad nebija nobaudījusi. Da�reiz es un ģenerālis iemetām pa glāzītei stipri atdzesēta baltvīna. Man �ķita, ka Doroteja ir laimīga �� pirmoreiz kop� mūsu iepazī�anās. Ģenerālis un viņa sieva trakoti iemīlēja �o meiteni. Un diez vai tas izskaidrojams vienīgi ar to, ka viņiem pa�iem nebija bērnu. Laikam Krastevs bija ko uzzinājis par Doroteju. Tāds jau viņa darbs � tas uzlika par pienākumu izdibināt visu iespējamo. Katrā ziņā viņ� ne reizi nejautāja, kādu ļau�u un kas man ir Doroteja. Ta�u krustmāte Zorka ar savu iejūtīgo sirdi dro�i vien noģida, ka viņa nav mana mīļākā. Un viņi abi kā suņuki staigāja meitenei pa pēdām, pūlēdamies viņai iztapt kā vien varēdami. Lai cik tas dīvaini, Doroteju nenomāca �ī neparastā uzmanība, viņa to uztvēra kā glu�i dabisku. Varbūt domāja, ka ģenerālim* un krustmātei Zorkai pilnīgi atmaksā ar to pa�u, ko saņem, � ar patiesu mīlestību.

Kādu dienu mēs peldkostīmos gulējām ezera krastā, cepinādamies saulē. Jutos tik mierīgs un savaldīgs kā retumis dzīvē. Un tie�i tad izdzirdēju kaut ko �abināmies blakus. Doroteja bija uzslējusies visā augumā un pacietīgi rīvējās ar mandele|]u. Pēdējā mēnesī viņa bija stipri iedegusi � un tumsnējā sejā acis dzirkstīja kā dimanti.

� Nāc, es tevi ierīvē�u! � pēk�ņi teicu.

Pats nesapratu, kā �ie vārdi paspruka. Doroteja tikai uzsmaidīja un pasniedza man pudelīti. Uzlējis nedaudz eļļas uz delnas, to pieliku pie viņas trauslās, tum�i iedegu�ās muguras. Zināms, nekāds sprādziens neradās. Mierīgi ieziedu viņu ar biezo �ķidrumu, nedz juzdams sirdī nepatiku, nedz notrīsēdams kādā satraukumā.

� Antoni, cik tu esi mīļ�! � viņa beidzot teica.

� Nu, krustmāte Zorka ir vēl mīļāka! � es jokojos.

� Viņi abi ir bezgala labsirdīgi, � Doroteja nopietni sacīja. � Tāpēc ka biju�i ļoti nelaimīgi.

� Tev ir kas zināms par Krasteviem?

� Jā, viņiem ta�u nav bērnu!

Mēs palikām ģenerāļa vasarnīcā līdz tumsai. Ieturējām vakariņas, izdzerdami pāris pudeļu auksta, tikko no ledusskapja izņemta alus. Tikai tad braucām mājās. Lai gan pārradāmies vēlu, tomēr pilsētā vēl bija necie�ami smacīgi, vēdīja stipra putekļu un asfalta dvaka. Kā vienmēr, nesteidzāmies tūlīt uz istabu, vispirms uzkāpām terasē. Iliņ� jau sen klaiņāja pa namu jumtiem, tikko manāmi �ūpodams antenas. Gulējām, ar pilnu krūti elpodami svaigo gaisu. Parasti �ādās reizēs klusējām, ļaudamies dvēseles mieram un rim-tībai, kas vasaras naktīs ir raksturīga varbūt vienīgi rāmiem atgremotājdzīvniekiem. Tādēļ jutos tik pārsteigts, pēk�ņi izdzirdīs Dorotejas vārdus:

� Antoni, vai negribi, lai tev pastāstu par savu tēvoci?

� Jā, protams. � Nemanot nodrebēju.

� Bet es baidos, Antoni.

� No kā tu baidies?

� Ka tas var iedzīvināties tevī. _£. To nēsāt sevī ir briesmīgi smagi.

� Doroteja, es ta�u esmu vīrietis. Un tas man neko nenozīmē.

� Nozīmē gan, � viņa iebilda sarūgtinājuma pilnā balsī.

Un ilgi klusēja, iekāms atsāka valodu.

�Antoni, tev jau stāstīju par vecomāti, vai ne? Viņa bija pavisam veca, ar grūtībām vilka kājas. Ļoti reti � parasti pavasarī � izsteberēja no virtuves ārā un sēdēja uz sliek�ņa stundām ilgi. Jā man ko teica, nesapratu ne vārdiņa. Viņai ta�u nebija neviena zoba, vārdi pļupstēdami noslāpa mutē. Viņa nekad negāja uz pirti. Ko nu par pirti � kā lai viņa turp būtu tikusi? Protams, Ceco varēja viņu aiznest uz rokām kaut vai līdz viņai pasaules malai, ja vien būtu gribējis. Bet laikam, atzina �ādas rūpes par glu�i liekām. Ceco pats mazgājās reizi vai divas gadā, lai gan mana māte viņu dzī�us dzina uz pirti. �Es tak esmu tīrs!� viņ� mū�īgi taisnojās. �Arī darbs man tīrs!�

Māte da�reiz mazgāja vecmāmuļai galvu. Parasti .vasarā � pagalmā. Vanniņa ar karstu ūdeni, tējkanna, veļas ziepju gabals. Viņa pamatīgi saziepēja ve�iņai galvu un lēja virsū ūdeni no tējkannas. Vecmāmuļas galva saruka maza mazītiņa kā plūme, ūdens burzgu-ļodams tecēja pa degunu. Viņa cieta, tikai lāgu lāgiem nosprauslojās kā bifelis. Un tā sāka �ļakstināt ūdeni uz visām pusēm, ka māte drausmīgi saskaitās un lamāja viņu uz velna parau�anu. Bet, noskatījusies, cik labi vannoju dvīņus, reiz māte pateica, lai izmazgāju vecmāmuļai galvu. Iegrūda ziepes man rokās un aizgāja.

Nekad nebiju domājusi, Antoni, ka tas būs tik �ausmīgi. Pa roku galam ieziepēju viņai galvu, bet, tiklīdz sāku berzēt, uzreiz mani pārņēma neizsakāms riebums. Vēl tagad nesaprotu, kāpēc, nekādi to nespēju izskaidrot, ta�u tā tas bija. Nometu ziepes un bēgu prom pa ielu, un visu laiku likās � vecāmāte, slapja, briesmīga, dzenas pakaļ, mēģinādama noķert mani aiz bizēm. Nezinu, cik ilgi un kurp skrēju. Pēk�ņi atjēdzos. Un tad man ie�āvās prātā, ka varbūt vecmāmuļa jau mirusi, noslāpusi ziepju putās vai diezin kas ar viņu notiois. Un atkal sāku skriet � skrēju un skrēju, kamēr sasniedzu mājas. Vecmāmuļai nekas ļauns nebija gadījies, ievilkusies virtuvē, viņa sēdēja slapju galvu un raudāja. Ceco* pārnācis sadeva man sutu, bet māte mani aizveda pie tēvo�a.

Zināms, tēvocis mani uzņēma laipni. Kad stāstīju, kā biju mazgājusi vecmāmuļai galvu, viņ� gau�ām sadrūma. Cik drausmīgi bija tas, Antoni, ka viņ� izskatījās uz mata tāds kā mans tēvs! Tikai daudz vecāks, pakausī mati jau bija pavisam reti. Tiesa, viņ� nebija tik kalsns, toties ar krietni vien mazāku zodu, to gandrīz nemanīja. Viņ� atgādināja jūras cūciņu, jā, pārāk vecu jūras cūciņu, kurai jau galīgi apnicis dzīvot. Un vēl atgādināja oposumu, lai gan �o �urku nekad netiku redzējusi. Bet arvien iztēlojos: kad oposums paslienas pakaļkājās, starp' tām vēderiņ� по-ļumst kā mai�elis. Tie�i tāds bija arī tēvocis. Divus priek�zobus viņ� vienmēr turēja viegli iekostus apak�lūpā. Kādu laiku domāju, ka viņ� pārtiek tikai no cilvēku galvām: izgrau� tām virspusē caurumu un, izēdis smadzenes, izsvie� galvas pa logu laukā kā kokosriekstu �aulas. Arī vēl cits kas baigs man rēgojās. Tā vien �ķita, ka tēvocim nav kaulu, nav pat ne apveida, ne noteikta apmēra. Visu laiku likās: viņ� tūlīt izstiepsies kā tārps vai � glu�i otrādi � izplūdīs pa istabu no vienas sienas līdz otrai kā bieza, recekļaina masa. Beidzos vai nost bailēs, ka tik tas tie�ām nenotiktu, man ta�u vairs nebija kur bēgt � pārāk stipri baidījos no vecāsmātes, lai atgrieztos mājās.

Bet citādā ziņā, Antoni, tēvocis bija lāga vīrs, die-vīgs un iejūtīgs. Ziemu sadrupināja sīkās kripatiņās maizes paliekas pēc ē�anas un baroja zvirbuļus un balo�us. Ļoti mīlēja balo�us, tik maigi tos pielabināja, pie tam �ādos brī�os viņa acis zibēt zibēja. Un, tā īsti padomājot, kādēļ lai viņ� nebūtu lādzīgs! Acis viņam bez mitas asaroja kā manam tēvam � varbūt tāpēc, ka arī viņu bija pametusi sieva. Es un tēvocis dzīvojām vieni visā �ai tuk�ajā mājā, nē, stāvā, protams; bet vai tas nebija nekas? Da�kārt nezināju, kur tverties no bailēm, bet gadījās arī mierīgas dienas. Bie�i vien man bija �ēl tēvo�a, ka viņ� ir tik niecīgs un pretīgs. Bija �ēl pat tad, kad viņ� klepoja vai �ņaukājās. Viņ� ļoti jocīgi �ņauca degunu: acis vai sprāga no pieres, seja pietvīka tīri zila. Aizvien domāju, ka tēvocis dabūs galu kādā katastrofā, bet viņ� vēl līdz �im dzīvo un dro�i vien necik nav kļuvis vecāks, to vien zina kā skraidelēt ar savu noļuku�o_ vēderu pa me�u un vīkstīt vaigos riekstus. Man tev jāsaka tētis nemīlēja brāli un nekad ne reizi mani neaizveda pie viņa ciemos. Ak �ausmas, cik tēvocis bija gļēvulīgs, baidījās no zirgiem, no suņiem, no zibeņiem, pat no autobusiem! Un arī autobusi baidījās no viņa, nezin, kādēļ, varbūt viņ� tiem par daudz riebās. Reiz kāds no tiem, pamanījis viņu, satrūkās, tik strauji cirtās sāņus, ka ietriecās veikala skatlogā. Pēc tam ļaudis teica: ceļ� bijis pārāk slidens, autobuss nevil�us aiz�āvies malā, bet kur nu � tam tāpat vien netikās sastapties ar manu tēvoci.

Antoni, to visu tev stāstu tāpēc, ka arī es baidījos no viņa. Kad viņ� glāstīja man matus, sarāvos kamolā kā triekas ķerts zaķēns. Reizēm tēvocis glāstīja man ceļgalus � un viņa acis kļuva stingas un miklas, it kā būtu radītas no apsvīdu�a stikla. Es dzīvoju atsevi�ķā istabā, kas agrāk piederēja krustmāmiņai. Sākumā tur bija vienīgi uz grīdas nolikts caurumcaurumots atsperu matracis, kurā mitinājās peles. Vēlāk tēvocis atnesa gultas veļu, galdu un �ādus tādus sīkumus. Un izturējās pret mani vēl mīlīgāk.

Man tik un tā sirds nebija mierīga. Īstenībā pati nezināju, kāpēc baidos, viņ� ta�u neizturējās pret mani ļauni. Tikai da�reiz nakti staigāja gar manas istabas durvīm. Staigāja klusiņām, uz pirkstgaliem, lāgiem smilkstēja tikko dzirdami, kā jaunpiedzimis kucēns. Neticu, ka tas man tā likās, lai gan nespēju paelpot, saspringusi bailēs. Tad man ne prātā neienāca tas. Aizvien domāju, ka viņ�.arī manu galviņu izgrauzīs _w un izmetīs pa logu kā tuk�u kokosriekstu.

Todien debesis bija glu�i pelēkas, gandrīz rudenīgas, smidzināja sīks lietus. Un nu tēvocis palūdza, lai es kopā ar viņu uzkāpju uz bēniņiem un pameklēju aploksni ar kvītīm un parakstiem, kuru viņ� laikam ielicis vecā finiera somā ūn aizmirsis. Uzreiz aptvēru, Antoni, kas ar mani tur notiks. Tikai nesapratu, kādēļ jākāpj uz bēniņiem, jo māja jau tā bija tuk�a � kliedz vai nekliedz, neviens nedzirdēs. Pēk�ņi ie�āvās prātā, ka dro�i vien viņ� mani no�ņaugs, pēc tam pakārs pie kādas sijas, it kā es pati ārprātā būtu padarījusi sev galu. Tagad tu, Antoni, domā � bailēs biju kā hipnotizēta un neatjēdzu, ko iesākt. Tā nebija, pārāk stipri nenobijos vis. Varēju kliegt tik skaļi, ka būtu skanēju�as visas kāpnes, bēgt prom. Tomēr to nedarīju. Redzēju, Antoni, kā tēvocis trīsēt trīs, un man sametās briesmīgi �ēl viņa. Nekad agrāk nebiju izjutusi tādu �ēlumu un sirdssāpes par citu cilvēku � un arī es sāku nevaldāmi drebēt, tik nevarīgs, pretīgs un nelaimīgs viņ� izskatījās. Vēlāk man bija tā �ēl tikai meitenes, ar kuru~ kopā dzīvoju slimnīcā pie dakteres Jurukovas. Sī meitene bija ļoti mīlīga un bikla, pavisam, pavisam normāla, vienīgi naktīs viņai �ķita, ka uzbrūk �urkas. Meitene nelabā balsī kliedza, pūlēdamās atkauties no tām, un man ar lielām grūtībām izdevās viņu uzmodināt un pārliecināt, ka nekas neuzbrūk. Drausmīgi novājēju, beigu beigās daktere Jurukova aptvēra, kas ir par nelaimi, un mani ievietoja citā istabā.

Re nu, tagad tev viss skaidrsl Dro�i vien ar normā-. 1iem cilvēkiem ir citādi, bet ar mani notika tie�i tā.

Uzkāpu bēniņos kā notiesāta uz nāvi. Tur bija tum�s, �ausmīgi oda pēc trūdo�ām, novalkātām drēbēm. Un, kad viņ� pārliecās pār mani, zaudēju samaņu, noģību. Patlaban domāju, ka tas mani izglāba. Tēvocis trakoti izbijās, vēl tagad redzu, kā viņ� dreb un neko vairs nespēj. Bet varbūt tas viss man rādījās iztēlē, viņ� patiesi bija tik nelaimīgs.�

Debesis bija tum�as, tum�as, klusums � neaprakstāms. Tagad saprotu: tas bija nevis klusums, bet kāds mīklains kurlums, kurā iegāzos kā bedrē. Domāju drud�aini, pat galva griezās, ar mani vairs nebija labi, klausoties vārdos, kuru īsto nozīmi nespēju apjaust. Līdz �im spriedu, ka man zināms par cilvēkiem viss vai gandrīz viss, vienalga, kā � no grāmatām vai no ' savas pieredzes. Un tikai tagad atskārtu, ka gan vārdi, gan grāmatas baidās atklāt kailu patiesību. Vai arī x atkāpjas tās priek�ā.

� Antoni, tev ir smagi?

� Kādēļ smagi? � samulsis vaicāju.

� Tagad tas viss pārgājis tevī...

� Nedomā par to! � es teicu. � Tas varēja mājot tikai tevī... Ārpus tevis tam nav ne mazākā spēka.

� Cik tu esi labs, Antoni!

� Nē, Doroteja... Es negribu būt labs. Vismaz tai ziņā, par kuru tu runā.

� Vai negribi, lai tev kļūtu viegli?... Pavisam, pavisam viegli...

� Nē, negribu! � es stingri noteicu.

Tik tie�ām to nevēlējos. Glu�i otrādi. Vēlējos paturēt sevī visu, ko tagad biju ieguvis, nokaitēt to tik baltu, ka tas pats gai�i starotu tumsā. Netiku skaidrībā, kā līdz �im biju varējis dzīvot tik bezrūpīgs un tuk�s, bez nekāda dvēseles smaguma. Kādēļ vajadzīgs, lai man kļūtu viegli? Kas tad no sirds jānoveļ? Bet Doroteja it kā nesaprata manus vārdus, pavērsās un cie�i manī palūkojās. Dziļi iegrimis sevī, to pat īsti neredzēju.

� Piecelies, Antoni! � meitene klusi sacīja. � Nebaidies! Tev neko ļaunu nenodarī�u!

Es neapzināti piecēlos.

� Dod man savu roku!

To viņai pasniedzu. Viņas pirksti man likās necerēti silti un spēcīgi.

� Un tagad, Antoni, paraugies uz debesīm! Tev jāsarod ar tām!

Jāsarod ar tam? Vai tad cilvēks var sarast ar debesīm? Paskatījos aug�up, un tagad debesis �ķita pavisam zemas, it kā es nemanot būtu izaudzis līdz pa�iem to augstumiem. Zemas, melnas un tik saltas kā vēl nekad. Bet zvaigznes zaigoja tik spo�as, ka acis sāka sūrstēt, tajās veroties.

� Antoni, pēc brītiņa tu sajutīsi neparastu vieglumu. It kā pēk�ņi būtu pārvērties par gaisu ... Nerunā! ... Vai jutīsi, pasaki man tikai �jā� vai �nē�! Tas ir viss.

� Jā! � mirkli klusējis, teicu.

� Re, mēs sākam lidot, Antoni!... Atraisies iek�ēji no visa... Neizdari straujas kustības! Un pats galvenais � nedomā! ... Redzi, tas ir viss, esi laimīgs!

Tagad viņas balss izklausījās neparasti skanīga un melodiska. Pat nemanīju, kā mēs abi atrāvāmies no terases. Pacēlāmies augstu gaisā, mums apak�ā mirgoja pilsētas ugunis tie�i tāpat, kā tās redzamas no lidma�īnas, kura jau lai�as zemē. Peldējām uguņu mi-riādēs kā jūrā, pa�ā vidū, no kurienes nebija saskatāmi krasti. Un tomēr tas bija kas cits � mēs nelidojām, bet lidinājāmies kā putni, kam izaugusi spēcīgi spārni. Ļoti labi pārvaldīju savu augumu, juzdams, ka gaiss plūst pār mani kā ūdens.

� Antoni, vai tev nav bail? � Doroteja jautāja.

� Jā vai nē?

� Nē, it nemaz!

� Vai negribi pacelties augstāk?

� Jā! ... Jā! ...

Mēs lidojām, tuvodamies zvaigznēm, kas spulgoja arvien lielākas un spo�ākas. Tagad gaiss kā viesuļ-brāzma cirtās man sejā, piere sāka sāpēt, nāsis ietrīsējās. �ai brīdī nebiju nedz bezmiesīgs, nedz nejutīgs � sajautu, ka meitenes roka kļūst vēl spēcīgāka, siltāka, gandrīz karsta un daudz stiprāk spie� manējo. Tad viesulis norima, lai gan aukstums pieņēmās, pat ķerdamies pie kauliem. Mēs atkal brīvi lidinājāmies augstu, augstu, ta�u tagad ' redzēju vienīgi zvaigznes, kuru mirdzums griezās man acīs ar savām dimanta �ķautnēm.

� Doroteja, kur ir zeme?

� Zem mums, � viņa atbildēja. � Nebaidies, mēs lidojam uz muguras!

Vai tad es baidījos? Kā viņa varēja tik muļķīgi domāt! Tas, ko �obrīd izbaudīju, �ķita daudz parastāks un reālāks nekā visa mana agrākā dzīve. Tātad Dorotejai bija taisnība � cilvēki patie�ām cēlu�ies no putniem.-

� Antoni, vai tu esi laimīgs?

� Jā, Doroteja ...

� Nu, re nu! Bet neviens nevar būt laimīgs, ja to nav pelnījis.

� Ar ko es esmu pelnījis, Doroteja?

. � Ar to... Ar to, Antoni, ka esi man ticējis.

Mēs atkal pavērsāmies pret zemi, sajuzdami tās silto elpu. Cik tālu spīdēja pilsētas ugunis! Tik tikko saredzamas! Likās � tur vīd tuk�ājā nomaldījusies maza Zemes galaktika.

� Doroteja, kur mēs atrodamies?

� Virs kalniem... Tāpēc zem mums tik tum�s.

� 'Tum�s un tuk�s... Bet arī tas ir skaisti!

Lidojām virs kalniem augstāk nekā ērgļi, kas tagad snauda to virsotnēs.

� Antoni, vai tev auksti?

� Jā, mazliet!

� Man nekad nav auksti, � meitene teica. � Vai jūti, cik stipri sakarsu? Domāju, ka siltums no manis ieplūst tevī, Antoni... Būs jau labi, redzi, mēs lai�amies lejā!

Tie�ām lidojām lejup � tuvāk un tuvāk pilsētai, tās ugunis mirdzēja arvien gai�ākas un skaidrāk manāmas. Pār mums bez mitas brāzās te saltākas, te siltākās gaisa straumes, it kā mēs peldētu jūrā. Jutos arvien vieglāks un brīvāks, gandrīz vai skanēju no sava viegluma.

� Doroteja, vai tu agrāk kaut reizi esi lidojusi?

� Daudzreiz, Antoni.

� Cik?

� Nezinu. Bet tas nav tik vienkār�i, nevaram lidot kā putni, kad vien gribam ...

Meitenes balss pamazām kļuva klusāka. Laikam viņa bija teikusi patiesību � mēs nedrīkstējām runāties. Varbūt tas viņai laupīja spēku. Nolaidāmies zemāk un zemāk, jau skaidri saskatīju �oseju un pa to slīdo�o automobiļu starme�us. Tad sāku iz�ķirt ielas un laukumus, pat atsevi�ķas celtnes ar neona vainagiem. Tai pa�ā laikā jutu, kā meitenes roka lēnām atdziest manējā, kā iedrebas viņas pirksti.

� Mums laiks nolaisties, Antoni! � viņa tikko dzirdami teica.

� Labi! � es biju ar mieru.

Nespēju iedomāties, ka atkal lik�u soļus uz cieta pamata. Ar kādu piepūli vilk�u smagās kājas. Cik grūti būs elpot karsto gaisu! Pēk�ņi izrādījās, ka tas, ko līdz �im atzinu par pla�u brīvību, ir verdzība un tā galīgi nospie� jau tādēļ vien, ka tās va�as nav saraujamas.

� Doroteja, vai tu atradīsi mūsu māju? � es jautāju.

� Nerunā, Antoni! � viņa attrauca zemā balsī.

Gandrīz nemanīju, ka mūsu kājas pieskaras siltajam terases betonam. Mēs nevis nolaidāmies, bet uzmetāmies uz tā kā putni. Lāgā nevarēju saskatīt meiteni, bet �ķita, ka viņa gau�ām nobālējusi. Satvēris Dorotejas ledaini auksto roku, vedu viņu sev līdzi. Nogājām pa tum�ajām kāpnēm lejā, un es atvēru sava dzīvokļa durvis. Lēnām pacēlis roku, nospiedu elektrības slēdzi. Iedegās gaisma. Nebiju aizmidzis. Nepa-modos, tātad to visu nebiju redzējis sapnī. Jutu, ka Dorotejas plauksta, ko turu .savējā, atkal sāk trīsēt

� Antoni, izdzēs gaismu! � viņa lūdzo�i teica.

No jauna nospiedu slēdzi, un divatā ienirām tumsā, tik siltā un valgā kā zvēru migā. Tad sajautu, ka Doroteja atraujas no manis un izzūd, kā pārvērzdamās gaisā. Attapu, ka pats drebu � dro�i vien bailēs pēc visa notiku�ā. Varbūt nekas nebija noticis, nezināju, ko lai domāju par to. Ta�u bailes arvien stiprāk man uzmācās, glemainas un lipīgas tās spraucās pa visām dvēseles spraudziņām un grasījās mani noslīcināt savos plūdos.

�� Antoni, � Doroteja iesaucās. � Antoni, kādēļ tu nenāc?

Izdzirdis viņas balsi, sajutu milzu atvieglojumu. Tie�ām joprojām muļķīgi un bezjēdzīgi stāvēju pie durvīm, pat nebiju tās aizvēris.

� Neredzu, kur tu esi! � es atsaucos.

� Es gan tevi redzu, � viņa teica. � Nāc taisnā virzienā �urp!

Viņas balss neizklausījās tik skanīga un skaidra kā pirmīt tur, aug�ā. Un tomēr tā bija viņas balss, mazliet gurda, bet patiesi dzīva cilvēka balss. Lēnām devos uz priek�u, atsitos pret kaut ko, varbūt pret kādu stūri, bet man nekas neiesāpējās. Laikam biju piegājis pie dīvāna, uz kura viņa gulēja.

� Vai tev auksti? � Doroteja vaicāja.

Viņas balss atskanēja tik necerēti tuvu, ka pat satrūkos.

� Ne visai.

� Bet kāpēc tu drebi, Antoni?

� Nezinu ... Aug�ā ...

Neuzdrīkstējos izteikties līdz galam. Ja nu nebijām biju�i nekur �aug�ā�? Nē, protams, nebijām, tas ta�u nemaz nav iespējams! �is ir tāds pats vakars kā pārējie, mēs tikko esam nokāpu�i no terases un grasā-_ mies doties pie miera.

� Nāc, es tevi sasildī�u! � meitene aicināja.

Dzirdēju, ka tumsā viņa satraukti izģērbjas. Dzirdēju viņas paātrināto elpu. Tumsā spokaini pazibēja viņas slaidās, kailās rokas. Strauji apskāvu viņu un uzreiz bailēs atsprāgu atpakaļ. Mani pārņēma �au�alīgi riebīga sajūta, ka esmu apskāvis mironi.

� Kas tev noticis? � Doroteja nodrebēja.

� Tu... tu esi kā ledus! � es iekliedzos, nobīdamies pats no savas balss.

Viņa mirkli klusēja, tad sacīja:

� Antoni, �is spēks nāk no manis vien! Bet �odien tam vajadzēja noturēt mūs abus ... Nebaidies, Antoni, es neesmu gulbis, es esmu cilvēksl

Jā, tātad nu tie�ām tas bija noticis, ja jau viņa tik mierīgi runāja par to. Tā jau ir, neviens nevar velti lidot augstumos. Velti un bez jēgpilna mērķa lido tikai eņģeļi, par kuriem stāstīts bībelē. Atkal kļuvu tikpat mierīgs kā tur, aug�ā. Glāstīju vēsiem pirkstiem Dorotejas maigos vaigus, plecus un meitenīgo kaklu. Jutu, ka pamazām atjaunojas viņā īsts cilvēka siltums un āda kļūst tvirta. Vispirms pielija ar spēku viņas rokas, tad slaidās kājas. Arvien karstāku elpu viņa dvesa, arvien vingrāks un vijīgāks likās viņas trauslais augums. Pat vieglās matu �ķipsnas kā dzīvas apvijās ap maniem pirkstiem. Jutu � man stiprāk un stiprāk reibst galva, it kā es zibenīgā ātrumā kristu no milzu augstuma. Bet tagad man tas bija vienalga, tur, lejā, mani gaidīja zeme, pie kuras biju pieradis. Jā, man bija vienalga, ko tā nesīs � dzīvību vai nāvi, glu�i vienalga! Sai mirklī es, tāpat kā zvēri vai koki, ar savu būtību apliecināju, ka dzīvība un nāve ir divas inū�īgās esamības iluzoriskas sejas, kas mijas viena ar otru.

Nākamajā rītā pamodos vēlu. Dīvāns bija tuk�s. Viņa bija pazudusi bez pēdām, it kā nekad nebūtu dzīvojusi. Mani pārņēma dīvaina sajūta, ka esmu atgriezies pagātnē un pēk�ņi no jauna sākusi ritēt kāda manā mū�ā sen aizvadīta vasara. Vai arī sens laikmets, jau tuk�s un izplēnējis kā atmiņas par nelaiķiem. Apdomīgi paraudzījos apkārt � kur nu sens laikmets! Oran�krāsas grīdklājs, divi atzveltņi ar koka elkoņbalstiem, klavieres, kuru vāks mirdz kā spogulis vasaras saulē. Es atrados mājās... Un negaidot pamanīju savas drēbes, nevērīgi izmētātas pa grīdu. Jā, manā ilgajā un jūklainajā dzīvē bija gadījies tā, ka nezināju, kur esmu, kādā laikā un kālab esmu. Bet tagad vismaz ne�aubījos, ka esmu mājās.

Atmiņas iznira cita pēc citas � bezgala svaigas un spilgtas. Un tomēr tās it kā bija ārpus manis. Likās � mūs �ķir kāds �ķērslis. Varbūt dēļu siena vai durvis bez vērekļa un atslēgas. Es biju to visu redzējis. Gar�, drūms gaitenis ar rakstainu grīdu; vēl miklu pēc mazgā�anas. Aizrestoti logi. Biju redzējis. Meitene, atka-renām ausīm, bāla, nes paceltās plaukstās gaisu. Kad un kur? No visa spēka spiedu ciet durvis, nevēlēdamies nevienu un neko ielaist. Bet pa atslēgas caurumu un katru spraugu neatlaidīgi līda iek�ā nelūgtas vie�ņas � bailes.

Pats nezinu, kā uzcēlos no gultas un kad savācu izmētātās drēbes. Iegāju vannas istabā. Tur pie spoguļa uz stikla plauktiņa atradās viņas mantas � maza zobu birstīte, nivea krēms un matu losjons. Ak dievs, vai tie�ām es juku prātā! Drebēdams palīdu zem aukstas du�as. Stāvēju, cik ilgi vien varēju izturēt, tad kā dzelts izlēcu no vannas, satraukti apģērbos un atkal atgriezos viesistabā. Tagad jutos daudz labāk un palūkojos pa logu. Nekā sevi�ķa: parasta vasaras diena, tveicīga un netīkama, asfalta dvaka, pie mājas novietoti automobiļi �ilbino�i spo�ām, hromētām detaļām. Mazliet tālāk zālājā apnicīgi dūc pļaujma�īna. Drūmi un izklaidīgi to stumj uz priek�u vecītis balti sirmiem matiem, biezām, saburzītām kokvilnas biksēm kājās. Paraudzījos pulkstenī � deviņi un divdesmit divas minūtes. Kalendārā � divdesmit sestais datums. Protams, divdesmit sestais jūlijs, vakar ta�u bija divdesmit piektais. Atjautu, ka tagad visprātīgāk būtu aizbraukt kaut kur, uzturēties cilvēku vidū. Jāpaklausās tikai glu�i parastās ļau�u valodās stundas ceturksni, lai atgūtos un nomierinātos.

Atviegloti nopūzdamies, iesēdos automobilī un ieslēdzu motoru. Mans vienīgais draugs � nejutīgs, bet uzticīgs, radīts no tērauda gabaliem un vadiem, darbināms ar kaitīgu degvielu � jau kuro reizi mani glāba. Nogriezos lēnām gar ielas stūri un drīz uzbraucu uz bulvāra. Tur pa cieto akmeņu bruģi laiski rāpoja milzīgs ekskavators. Tā ķēmīgā galviņa, tik' maza salīdzinājumā ar vareno rumpi, bēdīgi nokārta, it kā ostīja ceļu. Piesardzīgi apdzinis ekskavatoru, joņoju tālāk. Vairs nedomāju, kurp lai dodos � tas jau bija skaidrs. Vienīgi tur man varēja palīdzēt, citur ne.

Sai rītā klīnikā bija pamaz cilvēku. Slimnīcas dvaka, kas varbūt nebija tik smacīga, kā iedomājos, atkal mani smagi nomāca. Iegāju ārstes Jurukovas kabinetā, viņa, kā vienmēr, sēdēja pie rakstāmgalda, uzmanīgi lasīdama sīki ar rakstāmma�īnu drukātu tekstu. Izdzir-dusi kādu ienākam, viņa nevil�us pacēla galvu. Lai cik ārste bija savaldīga un pieradusi pie da�ādiem pārsteigumiem, tomēr, kā nomanīju, viņai sirds ietrīcējās.

� Sēdieties, biedri Manev!

Es klusējot apsēdos. Pagaidām neuzsāku valodu, gribēdams vispirms atvilkt elpu, jo biju piekusis, steigdamies aug�ā pa kāpnēm. Tikai tagad atjēdzu, ka biju nevis ātri gājis, bet skrie�us skrējis.

� Redzams, jūs esat uztraucies, � viņa ierunājās pirmā.

� Vai tie�ām redzams?

� Jā, jūs tāds bāls. Vai tikai neesat nobijies?

Viņa runāja ar mani neparastā balsī � tik liegā, laipnā un draudzīgā.

� Jā, gandrīz tā ir.

.� Kas tad noticis?

� Mēs lidojām, � es atbildēju. � Abi divi ar Doroteju.

Tagad apjau�u, ka manā balsī noteikti ieskanējās dusmas un naids. Nekādā ziņā nebiju paredzējis, ka �ie vārdi viņu tik stipri uztrauks. Ārstes maigā, kā no stearīna veidotā seja, kas izskatījās tik nesatricināmi mierīga kā svētajam dievbildē, acumirklī pārvērtās � saspringa domīga, asiem vaibstiem. Man �ķita, ka viņa krīt panikā, ko visiem spēkiem cen�as pārvarēt.

� Pastāstiet par to sīkāk! � viņa savaldīgi teica.

Laikam diezgan skaidri izklāstīju to, kas diez vai bija sakarīgi izstāstāms. Kad beidzot apklusu, viņa nebilda ne vārda. Sapratu, ka ārste spraigi domā, varu varām pūlēdamās saņemties. Sis lidojums bija tik aplams, ka, par to stāstīdams, biju galīgi nomierinājies. Bet tagad manī no jauna iezagās bailes. Galu galā ārste pavērsa uz mani savas rāmās acis.

� Vispirms jums jānomierināsl � viņa saudzīgi sacīja. � Jūs esat garīgi glu�i vesels, jums nedraud nekādas briesmas.

� Garīgi veseli cilvēki nelido! � es nīgri izmetu.

� Nav nekāda pierādījuma, ka esat lidojis, viņa paskaidroja. � Da�kārt halucinācijas liekas reālākas nekā tas, ko redzam īstenībā.

� Jā, bet man nekad nav rādīju�ās halucinācijas! Kā gan veselam cilvēkam tās var rādīties? Turklāt tam nebija absolūti nekāda pamata.

� Bija gan, � Jurukova iebilda. � Jūs ta�u zināt, ka Doroteja nav parasta meitene. Ja jau viņa reizēm tik veiksmīgi lasa domas, tad kāpēc arī nevarētu iedvest citam pārliecību par kādu izdarību?

Pārsteigts pavēros ārstē. Tas man nebija ne prātā ienācis.

� Vai uzskatāt, ka viņa mani hipnotizēja?

� Ne jau nu tie�i. Bet kaut kas tāds notika.

� Jā, bez �aubām, kā tad citādi? � Paraudzījos uz viņu, un man kā akmens novēlās no sirds. � Jūs nepieļaujat domu, ka mēs lidojām, vai ne?

� Neteik�u, ka pavisam nepieļauju, � Jurukova laipni sacīja. � Lai gan tas �ķiet neticami.

� Kā tad tā? � gandrīz iekliedzos.

Man likās � viņas acīs atplaiksnī īgnums. Vai tikko jau�ams nicinājums.

� Ko citu lai saku?.._; Es varu apgalvot vienīgi to, ko zinu un saprotu. Jūs esat garīgi glu�i vesels, un nekas jums nedraud. Vai ar to nepietiek?

Nē, man nepietika, un es joprojām lūkojos uz viņu neizpratnē.

� Daktere Jurukova, vai zināt, kas ir gravitācija?

� Nē, nezinu, � viņa visai dzestri atbildēja. � Pat fiziķi nezina.

� Te nav runa par tās definējumu... Bet par būtību. Dro�i vien esat dzirdējusi, kāds milzums enerģijas nepiecie�ams, lai ievadītu raķeti orbītā.

� Vai domājat, ka cilvēcei zināms viss par tā saucamo enerģiju?

� Tik tie�ām jūs nesaprotu.

Ārste Jurukova sarauca pieri.

� Biedri Manev, jau zinātniski pierādīts, ka ir tāda enerģija, kas piemīt vienīgi dzīvajai matērijai! � viņa teica. � Un tā nav izskaidrojama ar līdz �im atklātajiem fizikas likumiem.

�ai sievietei laikam trūka kādas skrūvītes. Vai arī viņa nekā nejēdza no sava amata. Vai tad tik grūti bija ieskatīties manā dvēselē? Un tāpat vien mani nomierināt? Es nevēlējos dzīvot pārliecībā, ka esmu lidojis, � tas man �ķita kaut kas neprātīgs un baiss. Tūksto�kārt labāk atzīt, ka biju hipnotizēts.

� Jums nav jābaidās no �īs domas! � viņa turpināja. � Ne jau tāpēc, ka tā nāktu par labu kādai patiesībai. Acīmredzot vēl neesat sagatavots tai. Bet tādēļ, lai jūs būtu garīgi vesels. Es neapgalvoju, ka esat lidojis, tam patie�ām nevar ticēt. Bet tas nav tik aplam vai �ausmīgi, kā iedomājaties. Mēs ta�u vēl nezinām visas cilvēka garīgās iespējas. Nezinām, kas likts ķīlām domājo�as matērijas attīstībā. �

� Neviens nespēj lidot! � teicu diezgan gurdā balsī. � Tas nav cilvēku spēkos. Tas ir neprāts.

� Biedri Manev, kādēļ jūs ar varēm izliekaties par muļķi? � Viņa pēk�ņi apskaitās. � Pamēģiniet domāt mazliet mūsdienīgāk! Tā nav nedz mistika, nedz neprāts. Tā ir zinātne.

�oreiz klusēju. Sapratu: jo ilgāk runā�u ar viņu, jo ļaunāk man pa�am. Vispār negribēju strīdēties par ap�aubāmām zinātniskām patiesībām. Kāds iestāstījis viņai savu gudrību. Kas par to! Neesmu tāds nejēga, lai. nezinātu, kas ir telekinēze vai parapsiholoģija. Bet kā var lidot?

� Izbeigsim �o sarunu! � es nomurmināju. � Neraizējieties par mani, gan jau tik�u galā ar sevi!

Jurukova pasmaidīja, tiesa, mazliet neveikli.

� ledo�u jums tabletītes, � viņa teica. � Ieņemiet pa vienai trīsreiz dienā trīs dienas pēc kārtas! Pēc tam atkal atnāciet pie manis!

� Labi, pateicos!

� Nekādā ziņā nedrīkstat uztraukt Doroteju! Neko viņai nejautājiet, nemēģiniet viņu pārliecināt, ka tā nav bijis! Zināms, meitene svēti tic tam, ko dara. Vai arī tam, ko nedara. Pagaidām nevajag runāt viņai pretī! Bet, ja viņa atkal piedāvās jums lidot, noteikti atsakieties! Lai cik sāpīgi tas viņu apvainotu.

� Esiet mierīga! � nelaipni sacīju.

� Es tomēr raizējos. Vai tad nesaprotat, kādēļ viņa

izdarīja tie�i ar jums �o � kā lai to nosaucam � eksperimentu? � . \

� Tas mani vairs neinteresē! � dzestri pateicu.

Ar to mūsu saruna bija galā. Pārbraucu mājās ap pulksten diviem. Tagad nebaidījos no visa notiku�ā. Bet no tā, kas vēl notiks. Baidījos tikties ar Doroteju, baidījos no viņas pa�as, no vārdiem, ko teiksim viens otram. Jutu neaptveramu naidu pret meiteni. Vai tad viņa nebija tikai nelūgta vie�ņa, kas rupji, varmācīgi grāvusi manu īsto cilvēka dabu?

Nesagaidīju viņu. īsi pirms �etriem, kad Doroteja parasti atgriezās mājās, paniski �āvos liftā, nobraucu lejā, iesēdos savā ma�īnā un aizlaidos, ne acis nepametis atpakaļ. Iegājis viesnīcas �Sofija� dienas bārā, ierāvu simt gramu degvīna un tikai tad sadū�ojos parunāties ar viņu pa telefonu.

� Vai tu, Doroteja?

� Jā, es, Antoni; no kurienes zvani?

Skaidri jo skaidri uztvēru viņas balsī ba�as.

� No Komponistu savienības, � pavisam vienaldzīgi meloju. � Doroteja, mums ir svarīga valdes sēde. Bū�u mājās ap desmitiem.

� Labi, � viņa sacīja.

� Tu nekur neiesi?

� Nē, protams. Es ta�u vispār nekur neeju.

Pārrados īsi pirms desmitiem skurbumā krietni vien drosmīgāks. Diezgan stipri biju at�ķaidījis degvīnu ar citronu sulu, lai Doroteja nejustu, ka esmu dzēris. Varbūt laiks izdzēsīs daudz ko no manas atmiņas. Bet zinu � tajā līdz pēdējai stundai paliks viņas skatiens. Bezgala grūti vārdos izteikt, ko tas pauda. Atrast trāpīgus vārdus nozīmētu saprast visu. Bet, redzams, tas nav man pa spēkam. Viņas skatienā jautās gan cerība, gan izbrīns, gan kluss jautājums, kas varbūt modināja �ausmas.

� Sveiki! � es teicu pēc iespējas ierastāk un jes-trāk. � Vai garlaikojies? - ₄

Tu ta�u zini, Antoni, ka nekad negarlaikojos, � viņa klusiņām atbildēja.

� Zinu gan,-tie�i tādēj jautāju.

Spēlēju �o no�ēlojamo komēdiju vēl minūtes desmit. Atzinos, ka kopā ar draugiem esmu iemetis pāris glāzī�u. Un at�ķirībā no viņas drausmīgi garlaikojies. Doroteja uzreiz pasmaidīja, it kā viņai kāds smagums būtu novēlies no pleciem. Dro�i vien viņa manu dīvaino izturē�anos izskaidroja ar to, ka esmu ieskurbis. Beigu beigās, pats to negaidīdams, izgrūdu:

� Zini, Doroteja, rīt brauk�u uz Plovdivu.. > Tikai uz divām vai trim dienām ...

� Kādēļ? � Viņa nodrebēja.

� Tur rīko manu skaņdarbu koncertu ... Man jāpaklausās pēdējie divi mēģinājumi.

� Labi, brauc vien, � viņa teica.

Bet nebūt nebija labi. Meitene sadrūva, sakritusī seja pastiepās garāka. Ievēroju, ka viņa �ai pēdējā dienā novājējusi, patiesi novārgusi. Pēk�ņi man sirds sa�ņaudzās skaudrās sāpēs.

� Aizvedī�u tevi uz koncertu! � piemetināju ₄ ar uzspēlētu mo�umu. � Vai esi kādreiz bijusi Plovdivā?

Viņa it kā nedzirdēja �os vārdus. Lēnām aizgāja pie atvērtā loga un ilgi stāvēja. Kad pavērsās pret mani, viņas seja bija galīgi bāla.

� Antoni, es maldījos! � meitene tikko dzirdami sacīja. � Negribēju tevi nobaidīt. Es domāju... es domāju, ka tu mani sapratīsi.

Par ko viņa maldījās? Tik daudz kas notika vakar vakarā. Ar grūtībām saņēmos, lai pateiktu:

� Doroteja, �odien nerunāsim par to...

� Labi, � viņa piekrita. � Vai negribi glāzi tējas � uzvārī�u un atnesī�u.

� Nē, paldies... Jūtos pārāk noguris.

Manī it kā aizlūza kaut kas, kaut kas tāds, par ko līdz �im pa�am nebija ne jausmas. Uzslējies kājās, gausiem soļiem devos uz guļamistabu.

Otrā rītā piecēlos ļoti agri, mazā gaismiņā. Lai neuzmodinātu Doroteju, gāju uz pirkstgaliem caur vies^ istabu � kā zaglis. Meitene gulēja, pagriezusies ar seju pret logu, kurā tikko svīda rītausma. Viņas glu-dais, kailais kakls maigi vizēja rēņajā nokrēslā. Tagad vairs neesmu pārliecināts, vai viņa tie�ām bija aiz-' migusi. Varbūt nevēlējās, lai es redzētu, ka viņa neguļ miegā, visu nakti nav ne. acu aizvērusi. Vai arī viņai trūka spēka atvadīties no manis. Ta�u dziļi sirdī zināju, ka pārradī�os. Ticēju tam tik dro�i kā savam liktenim. Nevis pēc trim dienām _t < * Bet pēc divām. Galvenais, man .vajadzēja cik necik nomierināties, atgūt drosmi, sasparoties. Negribēju, tik tie�ām negribēju bēgt no sava likteņa, lai kāds tas būtu. To biju stingri izlēmis garajā, nemierīgajā naktī.

Dodamies ceļā, vēl nezināju, kurp brauk�u. Katrā ziņā ne jau uz Plovdivu!... Tā ir tāda pati pilsēta kā citas � trok�ņaina, rosmes pilna. Man bija nepiecie�ams miers un klusums. Un lai neviens paziņa netrāpītos acīs. Ierados Borovecā. Sai laikā arī Borovecā bija saplūdis daudz cilvēku, viesnīcas pārpildītas. Glu�i nejau�i laimējās atrast brīvu istabiņu, uz kuru aiznesu savas mantas, bet kas nu tās par mantām � vienīgi neliela ceļasoma. Te tie�ām bija ļoti klusi, turklāt � neviena cilvēka, ta�u �ī kristāldzidrā tuk�ība nekustīgo koku valstībā mani nomāca. Pirmajā rītā pastaigājos pa me�u. Vecajā me�ā valdīja nāves klusums, pat putni nedziedāja. Soļodams pa taku, uzgāju skudru pūzni � mazu Bābeles torni, būvētu no smiltīm, sausām lapām un zariem, pa to mud�ēt mud�ēja milzīgas, sarkanas skudras. Nonācu līdz pla�ai, saules pieliju�ai pļavai, kas bija dzeltena no ziedo�iem dievkrēsliņiem. Tikai paskatījos uz to un griezos atpakaļ.

Pēcpusdienā izgāju uz terases, kur bija iekārtota arī kafejnīca. Dzēru lētu, draņķīgu konjaku, labāka nebija. Dzēru lēnām, bet daudz. Pirmoreiz savā mū�ā dzēru viens pats. Saule agri aizslīdēja aiz kalnu nogāzēm, ielas un alejas iegrima tum�ās ēnās. Jo vairāk dzēru, jo stiprāk izjutu, cik muļķīgi esmu rīkojies. Kā pēdīgais nelietis! Baidījos domāt par Doroteju, bet brīdi pa brīdim viņa iznira manu acu priek�ā ar savu mēmo jautājumu �ausmu pilnajā skatienā.

Pirmo dienu pārrados mājās tūlīt pēc kafejnīcas slēg�anas noskurbis, bet itin skaidru prātu, mani neatvairāmi nomāca ļauna nojauta. Sapnī redzēju, ka atkal lidoju pār pilsētu, pār kalniem, starp viegliem mākoņiem, kas glu�i kā dūmi klaistās augstu gaisā. Un .jutos bezgala laimīgs. Ta�u pamodos izbijies; laukā dzirkstīja �ilbino�i spo�a vasaras saule, no me�a, kas nosliecās gandrīz līdz pa�am logam, vēdīja stipra prie�u sveķu smar�a. Izgāju �aurajā balkonā ar cementa grīdu, patiesībā bija vēl paagrs, kalnos dziļas ierozas grima tum�ās ēnās, kaut kur tuvumā urdzēja ūdens. Pārliecies pār margām, pa�āvu acis lejup � kopējas, raiti tērzēdamas, slaucīja ar lupatām terases rūtaino flī�u grīdu. Nokāpis kafejnīcā, pasūtīju �ķiņķi ar ceptām olām un pudeli alus. Man atnesa tik aukstu alu, ka, to iedzēris, uzreiz kļuvu mundrāks. Galu galā vai tad tik svarīgi, vai cilvēks ir ārprātīgs vai garīgi vesels? Svarīgākais ir tas, ka viņ� jūtas labi. Bet es sapnī biju tik laimīgs � kas tad vēl vajadzīgs?

Satumsa vakars, es vēl sēdēju terasē noskurbis un drūms. Augu dienu nebiju piecēlies no galda. Tajās stundās, kad drūzmējās visvairāk ļau�u, lāgiem man blakus bija piesēdu�ies vācu tūristi, lielākoties ar īsām biksēm kājās un jocīgām ādas cepurītēm. Da�i � galvenokārt sievietes � manī raudzījās ziņkāri, pat ar cieņu: kas tas par vīru sirmiem matiem, sabozies kā ūpis, tā skatās apkārt, it kā te neviena nebūtu! Lai nu kā, �odien otrā un pēdējā diena, rīt do�os uz mājām. Bet kādēļ rīt? ... Kādēļ noteikti rīt? ... Kas man iedzinis galvā �o idiotisko domu? Vai te esmu atradis to, ko meklēju? Protams, neesmu atradis. Kālab tad vēl jāgaida tveicīgā un �ilbā rītdiena? Pieceļos un kā akls devos pie ma�īnas � nesamaksājis, nevienam neteicis ne vārda, nepaņēmis savu ceļasomu. Iedarbināju motoru un braucu prom. Rokas vēl drebēja, zobi skaudri klabēja kā ziemas salā. Par laimi, vismaz ceļ� bija labi, labi pazīstams, to varēju mērot, lai cik noskurbis biju. Kad sasniedzu pilsētu, aiz saspringuma jau biju glu�i skaidrā. Pat nemanīju, kā izbraucu tai cauri. Apturējis ma�īnu pie augstā, tum�ā mūsu mājas torņa, atguvos. Neaizslēdzis ma�īnas durtiņas, drāzos pa kāpnītēm iek�ā. Lifts darbojās. Uzbraucu ar to mūsu stāvā, trīco�ām rokām iebāzu atslēgu slēdzenē un strauji atrāvu durvis vaļā. Ak svētie debesīs, paldies dievam, priek�namā gaisma! Ari viesistabā dega uguns; vēl stāvēdams pie sliek�ņa, ieraudzīju Dorotejas zilo somiņu uz krēsla.

� Doroteja! � es priecīgi iesaucos.

Bet Dorotejas nebija mājās.

Nē, viņas nebija mājās, ta�u, sprie�ot pēc visa, meitene nupat izgājusi. Un dro�i vien kuru katru mirkli pārnāks, ja jau neizslēdza elektrību. Sprīdi pa sprīdim pētīgi apskatīju dzīvokli. Doroteja nebija ēdusi vakariņas. Nebija aiznesusi savas drēbes. Laikam nebija paņēmusi arī naudu, jo somiņa atstāta istabā. Visvairāk mani pārsteidza un uztrauca tas, ka priek�namā atradās viņas vienīgās kurpes. Kā gan viņa varēja aiziet basām kājām? Tas likās neiespējami, protams, varbūt vienīgi � uz terases. Nu kā tad, noteikti, kāds es mu|ķis, ka agrāk to neiedomājos! Un, pa�am nemanot, �āvos pa kāpnēm aug�ā.

Terasē neviena nebija. Pagalam saraizējies, pārgāju tai pāri un nostājos pie zemajām margām. Neapzināti pacēlu acis uz debesīm, it kā Doroteja būtu nevis cilvēks, bet putns, kas ik mirkli var atlidot no tumsas. Redzēju tikai bālas, �ķietami notraipītas zvaigznes un ēnaini tum�us mākoņus. Atgriezos dzīvoklī un paskatījos pulkstenī. Atliku�as desmit minūtēs līdz pusnaktij. Apsēdies atzveltnī, gaidīju Doroteju.

Tagad ar grūtībām atceros �o baiso, murgaino nakti. Un nav nekā tāda, ko vērts atcerēties. Lēnām, staipīgi kā milzīgs kāpurs dzīvoklī rāpus līda �ausmas. Nespēju tās atvairīt, samīdīt kājām, nespēju aizbēgt no tām, likās � esmu neredzamiem valgiem piesiets pie atzveltņa. Velti pūlējos pats sevi nomierināt ar da�neda�ādiem prātīgiem argumentiem. Kas gan tik dzīvē nevar gadīties! Pat muļķīgi, ikdieni�ķi, tomēr negaidīti notikumi. Varbūt viņas mājās kāds nomiris, teiksim, māte, un Doroteja steidzīgi turp aizgājusi. Varbūt viņa sev nopirkusi jaunas kurpes. Varbūt bēdīga sē� nakts restorānā pie sve�u cilvēku galdiņa, klausīdamās viņu valodās. Varbūt Dorotejai noticis arī ļaunākais � pēk�ņi atsākusies slimība, un tagad viņa bez atmaņas klaiņo pa tuk�ām ielām. Atzinu, ka pat tas būtu labāk nekā pats drausmīgākais... Es labāk gribēju redzēt viņu ārprātā zibo�ām nekā uz mū�u aizvērtām acīm. Lai meiteni piesien pie gultas, lai viņa kliedz un vaid, bet lai būtu manā istabā! Es atrastu, noteikti atrastu spēku un paņēmienus, kā atgriezt viņu normālā dzīvē.

Ap trijiem nakti atminējos, ka ārste Jurukova man iedevusi sasodītās tabletes. Ieņēmu divas, pēc pusstundas � vēl vienu. Tā nosēdēju līdz rītam kā sastindzis, nejutīgs, nejaudādams neko domāt. Beigu beigās ap astoņiem kā nekā piecēlos. Nomazgājos aukstā du�ā, uzģērbu tīru veļu un kreklu, tad atkal gausiem soļiem uzkāpu uz terases. No tās apkārtne bija labi redzama uz visām pusēm. Neviens nevarēja nemanīts tuvoties mūsu mājai.

Tie�i tādēļ uzreiz ievēroju nelielu bariņu satrauktu cilvēku. Diezgan tuvu, metru simt no mūsu nama, klajā, nelīdzenā zālainē, kasjbija sarakņāta bedru bedrēm un kā nosēta būvgru�iem. Viņi stāvēja cie�ā lokā � salieku�ies, da�i pat notupu�ies. Redzot viņu nemierīgās kustības, atskārtu, ka noticis kas baismīgs, tik tikko saklausīju izbaiļu pilnās balsis. Lielākā tiesa no viņiem bija strādnieki, kas netālu cēla jaunu namu; sazīmēju viņus pēc aizsargķiverēm galvā. Tad viņi kaut ko pacēla no zemes un ar pūlēm, cits citam traucēdami, nesa uz mūsu māju. Skaidri redzēju, ka tā ir sieviete, viņas slaidās, basās-kājas nokarājās kā nedzīvas. Kad strādnieki pienāca tuvāk, es pazinu viņas kleitu. Neatceros, kā noskrēju pa kāpnēm lejā, man nebija spēka pat sagaidīt liftu.

Nesa Doroteju. Kā vēlāk uzzināju, viņa visu nakti gulēja mirusi �ai tuk�ajā, greizeru sarakņātajā zālainē. Gulēja tik ilgi, kamēr kāds celtņa vadītājs viņu nejau�i ieraudzīja no savas augstu ierīkotās kabīnes.

Tikai ap pusdienlaiku man izdevās sazvanīt ģenerāli K^astevu. īsos vārdos viņam pastāstīju par notiku�o. Mirkli klusējis, viņ� sacīja, kā parasts, mazliet lēnīgā balsī:

� Labi, atnāc pie manis! Atstā�u tev caurlaidi.

Pēc pusstundas jau biju viņa kabinetā. Man �ķita, ka pretim sē� cits vīrs � pasve�s, saspringti domīgs un rāms. Bet visvairāk mani pārsteidza ģenerāļa acis, ne sapnī nebiju iedomājies, ka viņam var būt tik auksts, ass un vērīgs skatiens. Tikai tad, kad viņ� sāka runāt, balsī ieskanējās kaut kas pazīstams un draudzīgs.

� Tagad nomierinies! � Krastevs teica. � Un izstāsti visu sīki jo sīki! Visu, kas noticis starp jums.

Visu, kas noticis starp mums? Vai tas bija izsakāms vārdos? Vai tad es pats to izpratu? Un varēju izklāstīt, kā pusnaktī mēs abi bijām lidoju�i tum�ajās debesu dzīlēs? Labi zināju, ka ģenerālis mierīgi, palēnām, nepielūdzami loģiski visu apsver ar prātu. Man glu�i vienkār�i trūka spēka atklāt viņam skaidru patiesību. Un, slēpdams pa�u galveno, jutu, ka mans stāstījums skan mazliet nejēdzīgi un nepārliecino�i. Ticis ar to galā, apklusu.

� Tu kaut ko slēp no manis, � Krastevs sacīja.

� Neko neslēpju! � stingri apgalvoju.

� Tad nu nesaprotu, kādēļ tu tik pēk�ņi aizbrauci uz Borovecu.

� Es ta�u teicu, kādēļ. Pirmoreiz mēs visu nakti bijām pavadīju�i kopā. Bet diez vai tu vari aptvert, kā tas mani �sa�āva�. Viņa tomēr nebija parasta meitene ar parastu likteni. Gribēju drusciņ sakopot domas un nomierināties.

� Jā, diezgan muļķīgi tu rīkojies, � ģenerālis teica, saraucis pieri. � Bet vai tev neienāca prātā, ka arī viņai nepiecie�ams dzirdēt kādu labu vārdu un nomierināties? It sevi�ķi, kā pats teici, pēc tādas nakts.

Likās � viņ� ar savu spēcīgo, spalvaino roku ir aiz�ņaudzis man kaklu.

� Nu, tā tas gadījās, � es apjucis sacīju. � Tagad to atjau�u; bet kāda tam jēga?

� Kāpēc tu nevarēji-vismaz piezvanīt viņai no Bo-rovecas? ... Kāds mīļ� vārds noteikti būtu Dorotejai palīdzējis.

� Jā, jā, zināms, tas man bija ienācis prātā. Bet tad būtu vajadzējis pieteikt tālsarunu pilsētas telefona centrālē � un viņa būtu sapratusi, ka neesmu Plov-divā.

Ģenerālis laikam bija gaidījis �ādu atbildi, jo viņa seja nedaudz atplauka. Tomēr viņ� vēl sēdēja tāpat � kā sastindzis, iegrimis dziļās domās. Tikai tagad ievēroju, cik viņ� ir satraukts un nomākts, cik grūti viņam valdīties.

� Kā redzams, tu mani pratini, � es ieminējos.

� Bez �aubām, pratinu! � viņ� paskarbi teica.

� Bet pavisam citādi, nekā pienākas �ādās reizēs.

� Kādās reizēs?

� Noticis kaut kas �ausmīgsl � viņ� paskaidroja. � Doroteja nogalināta. Turklāt tas nav nejau�s nelaimes gadījums. Viņa izmesta nez no kurienes. Teiksim, pa debesskrāpja pa�u aug�ējo logu vai arī no tik augr stās terases kā jūsējā. Viņas kauli ne�ēlīgi salauzti, iek�as saplosītas, piedod, ka tev to pasaku ...

Jutu, cik stipri un strauji man kļūst nelabi, lai gan biju paredzējis, ka viņ� pavēstīs kaut ko tādu; Ta�u diezgan ātri saņēmos un jautāju:

� Kādēļ tu domā, ka viņa izmesta? Nevis pati izlēkusi?

� Tādēļ, ka tur, kur viņa atrasta, nav neviena nama ... Acīmredzot viņa uz �ejieni atnesta vēlāk ... Kur� cits to būtu izdarījis, ja ne vainīgais � viņas slepkava? ...

Bez �aubām, viņ� sprieda itin loģiski.

� Ap cikiem tas notika?

� Medicīniskā ekspertīze visai skaidri noteica � starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem naktī. Tie�i tai laikā, kad tu pārbrauci mājās.

� Jā, tagad saprotu, ka uz mani krīt diezgan nopietnas aizdomas, � es vienaldzīgi teicu. � Un tas ir loģiski.

Man tie�ām viss bija vienalga. Kāda nozīme tam, ka mani tur aizdomās? Doroteja aizvērusi acis uz mū�u � tas �ķita visdrausmīgākais. Tagad nekāda izmeklē�ana vairs nespēja man viņu atdot dzīvu. Un vai morālā ziņā drīkstēju taisnoties, ja no tiesas biju vainojams viņas nāvē?

� Neko tādu neesmu teicis! � ģenerālis dzestri iebilda. � Da�i fakti ir pilnīgi pretrunā ar to.

� Tie�i kādi? � ievaicājos bez mazākās intereses.

� Ja Doroteja būtu nogrūsta no jūsu terases, viņa būtu nokritusi kaut kur uz asfaltētā celiņa, kas ieskauj visu māju. Un tur būtu paliku�as pamatīgi izplūdu�u asiņu pēdas. Bet �ādu pēdu nav. Muļķīgi ir domāt, ka tu to esi izdarījis citur un pēc tam pārnesis viņas līķi. Kālab? Lai radītu pierādījumus, kas būtu vērsti pret tevi?

� Vai tas ir viss? � es vaicāju.

� Nē, protams! Ta�u tas ir galvenais. Tik un tā paliek atklāts jautājums � kur� ir slepkava? Kādēļ tas pārnesis viņas līķi uz zālaini? Lai radītu maldīgus pierādījumus? Bet tād būtu vajadzējis viņu atstāt uz asfaltētā celiņa. Man �ķiet � to visu pastrādājis kāds trakais vai apsēstais.

Zināms!... Kas cits atlika ko domāt? Vai tad prātīgs cilvēks varēja pieļaut tādu varbūtību, ka viņa lidojot nokritusi no debesīm?^xEs klusēju, ģenerālis drūmi raudzījās manī.

� Tu izskaties pagalam sagrauzts, � viņ� sacīja jau citādā balsī. � Ej vien mājās un pamēģini aizmigt, ja vari... Izmeklē�ana pret tevi netiks ierosināta.

� Ko tur runāt par izmeklē�anu! � ar riebumu teicu. � Par to man tagad ne silts, ne auksts.

Pārnācu mājās. Vairs nebija kurp iet, katrs stūrītis virs �īs zemes patlaban likās necie�ams. Tuk�as, smacīgas istabas, logu aizkari, kas saules mirdzumā izskatījās liesmaini, un spīvi, zvīļo�i metāla pelnu trauki. Pat bēdas un cie�anas it kā acumirklī izkūpēja tveicīgajā gaisā. Un tas bija pats briesmīgākais. Nejutos tik bezgala nelaimīgs, cik tuk�s. Pa�laik mani visvairāk nomāca no�ēlojamie meli ģenerālim. Kāpēc neteicu viņam patiesību? Bez �aubām, viņ� nebūtu tai ticējis. Būtu noturējis mani par juku�u. Un kas par to? Vai patiesība nav vērtējama augstāk par visu? Jā, bet kāda patiesība � tā, kas plosīja manu sirdi? Vienalga, lai vai kāda! Ja ar savu maziskumu vai vājību biju Doroteju iedzinis kapā, tad ko gan varēja izdomāt mans nabaga prāts, lai es izpirktu savu vainu? Un kādēļ tas bija jāizdomā?

Ilgi stāvēju vannas istabā zem aukstas du�as, bet tas manu prātu nemaz neatskaidrināja. Un arī nebija kur to rast. Pūlējos mierināt sevi ar cerību, ka varbūt neesmu vainīgs Dorotejas nāvē. Tik tie�ām nebiju iedomājies, ka var gadīties nelaime. Un vēl līdz �im nezinu, kas īsti ar viņu noticis, Neviens nekad to neizdibinās. Varbūt Doroteja tī�uprāt bija sakļāvusi spārnus. Vai negaidot zaudējusi spēkus un kritusi bezdibenī. Kāda jēga tagad meklēt savu vainu vai taisnoties? Tas viss skāra tikai mani pa�u. Bet Doroteja? Nekāds spēks pasaulē vairs nejaudāja atdzīvināt vienīgo cil-vēkradību, kas bija lidojusi. Vienalga, kurp. Vienalga, kā.

Vēlu vakarā sāpīgu sirdi uzkāpu uz terases. Pat neuzdrīkstējos palūkoties debesīs, palūkoties nespodra-, jās zvaigznēs, kas tikko manāmi mirgoja pār manu galvu. Tās nekad vairs nebūs manas zvaigznes. Lai aizlidotu pie tām, man vairs nebija spārnu. Un arī spēka. Kādreiz ārste Jurukova saprata, ka es nekad nepārvarē�u barjeru. Un nepacel�os augstāk par �o saulē sakarsu�o, kailo, betonēto laukumiņu, uz kura laiku pa laikam nolai�as vientuli balo�i.

.

�obrīd sapnī viņ� redzēja zaļas debesis un caurspīdīgus, vieglus mākoņus, kas rāmi slīdēja pār bezgalīgo līdzenumu. Redzēja tum�brūnas klintis, kuru vidū kā zila acs mirdzēja neliels kalnu ezeriņ�. Redzēja sarkanus jumtus starp tum�ām prie�u zarotnēm un ar sirdi dziļi sajuta sveķū saldo smar�u.

� Alek, laiks celties ...

� Jā, māmiņ, tūlīt, � viņ� klusi atsaucās.

Un rimts, bikls maigums kā ar roku noglauda viņa sirdi.

� Laiks, Alek, laiks! ...

Patlaban viņ� kā mākonītis traucās pār stepi, skatīdamies uz antilopēm, kuru raibās muguras vilnīja mū�senajā zālē. Tad, pēk�ņi atvēris acis,-ieraudzīja, ka pār viņu pārliecies Diraks ar dzelzs seju.

� Vai esam atlidoju�i? � Aleks jautāja dobjā balsī.

�- Jā, Alek, � robots mierīgi atbildēja. � Tev laiks mosties ...

Tikko manāmi nopūties, cilvēks pavērās apkārt. Viņ� bija strauji un pilnīgi atguvis atmaņu un tagad ļoti labi aptvēra, ka atrodas �Neptūna� rekonvalescen-ces nodalījumā se�padsmit gaismas gadu attālumā no sapnī redzētās Zemes. Bet, lai kur riņķoja �ī haosā pagaisusī pūciņa, tā diendienā ar drausmīgu spēku mājoja viņā, katrā viņa auguma �ūnā.

� Alek, jūs pieminējāt māti, � robots teica. � Es nezināju, ka jums bijusi māte.

Cilvēks juta, ka sa�ņaudzas sirds. Brīnumainais Bag-rationova radījums ar Rodēna �Domātāja� masku runāja viscietsirdīgākajā valodā � nekļūdīgajā, skaidrajā ma�īnas valodā. �ī doma īstenībā likās �ausmīga. Jā, viņam ir bijusi māte, ir bijis viss kādreiz! ... Aiz-

vadītajos se�padsmit gados, kurus zvaig�ņu kuģis nepielūdzami izstiepis garus, garus, jau sen aizgāju�i kapā Alekam vismīļākie uz Zemes atstātie cilvēki.

� Jā, ir gan bijusi, � viņ� klusi sacīja.

� Kāpēc viņa neatnāca uz kosmodromu jūs pavadīt?

� Dirak, viņas sirds to nebūtu izturējusi! � Aleks sarūgtināts paskaidroja. � Viņai bija glu�i parasta, vāja mātes sirds...

� Kā tad, saprotu, � robots teica.

Tomēr viņ� nesaprata un nekad nesapratīs.

� Jūs ta�u pavadīja tik daudz ļau�u, � Diraks nerimās. � Vai tad viņi visi bija nocietinātām sirdīm?

Pēk�ņi �is kuģa nodalījums it kā izzuda cilvēka skatienam un viņ� ieraudzīja observatoriju, kur pār viņu pletās kristāla kupols, ieraudzīja mātes maigās, tuvredzīgās acis tie�i pretim savējām.

�Alek, vai esi pārliecināts, ka tas ir nepiecie�ams?�

�Jā, mīļā, nepiecie�ams,� viņ� apgalvoja. �Patie�ām nepiecie�ams.�

�Bet kālab, Alek?... Vai tev par �auru mūsu nabaga Zemīte? Vai tu nevari samierināties ar to?�

�Nerunā tā!� viņ� teica. �Es ļoti labi zinu, ka tā ir bagātāka un skaistāka par visām, kādas vien var būt.�

�Un tomēr tu gribi to pamest?�

�Jā, tas jādara!� viņ� sacīja.

�Ak tu nabadziņ, manu mīļumiņ!� viņa asarām noplūdu�u seju �ukstēja. �Manu nabaga nelaimīgo zēn!�

Saule dzirkstīja skaidrajās debesīs, �alca rāms, silts vēj�, starp kosmodroma akmens plātnēm auga nīkulīga zālīte. Kad Aleks devās aug�ā pa stāvajām kāpnēm uz lidzvaigzni, simtiem objektīvu tvēra vismazāko viņa kustību. Viņ� nepavērsās atpakaļ � nebija spēka atskatīties, vēlreiz redzēt tos, kuri no viņa atvadījās uz mū�u. Pēc tam mēne�iem ilgi viņam nebija spēka palūkoties �uz mazo zvaigznīti, kas maigi un skumji mirgoja, liedama savu bālo gaismu bezgalīgajā izplatījumā. Nē, nebija spēka, un arī nekur nevarēja to pasmelt...

� Alek, vai tu slikti jūties? � robots vaicāja.

Cilvēks nodrebēja.

� Nē, diezgan labi.. _s Neuztraucies, Dirak $ _{5 �} Es jūtos, kā nākas. Kā iet Kazimiram?

� Tagad viņ� ir bioloģiskajā nodalījumā.

� Es gribu viņu redzēti � Aleks teica.

Robots nospieda kādu nelielas pults pogu, un iemirdzējās ekrāns. Kazimirs gulēja puskails zem starojo�a reflektora, un viņam, nekustīgam, bālam, pamazām atjaunojās zudusī dzīvotspēja. Pa smalkajiem biovadiem, ar kuriem viņa varenās krūtis bija apvītas kā ar biezu tīklu, pulsēdama plūda plazma. Nebija �aubu � Kazimiram Diraks ir izdarījis visu vajadzīgo, tomēr Aleka sirdi pārņēma mulss nemiers. Kazimira nopietnais, pat drusku bargais profils patlaban izskatījās galīgi nedzīvs, acis bija iedubu�as kā līķim. Lai nu kā, anabioze savā ziņā ir nāve, kaut gan ilgst tikai noteiktu laiku.

� Kā viņam ar veselību? � Aleks ba�īgi noprasīja.

� Viss kārtībā... Pēc divām stundām viņu uzmodinā�u ...

� Labi, � cilvēks klusi noteica.

� Tagad atnesī�u tev ēdamo... Bet, lūdzams, nedari muļķības, pacenties to visu notiesāt...

� Neraizējies, � Aleks sacīja, ar mokām pasmaidīdams. � Kā tu domā, vai es varētu piecelties kājās?

� Vēl labāk nekā jebkad, � Diraks dro�i atbildēja.

� Nu, tad pamēģināsim!

� Nē, vēl par agru ...

� Dirak, es ļoti gribu piecelties... Lūdzu, dod man savu roku ...

Robots klusēja, nezinādams, ko lai iesāk. Cilvēka vēlē�anās viņam bija likums, ja vien, to izpildot, neradās lielas briesmas. Ta�u pa�reiz acīmredzot nekas bīstams nedraudēja.

� Lai notiek, � viņ� piekrita. � Bet tikai uz īsu brītiņu...

Un pasniedza viņam auksto, mīkstā pirkstainī tērpto roku. Aleks lēnām paslējās, bet uzreiz juta, ka sametas nelabi.

� Jā, tie�ām par agru, � viņ� sacīja gurdā balsī, k� Ej, Dirak, atnes man ko ieēst... Varbūt tad bū�u stiprāks...

Pavēries viņā ar gludajām, dzirksto�ajām acu lēcām, Diraks nedzirdamiem soļiem aizgāja.

Virs Aleka galvas nenogursto�i tik�ķēja pulkstenis � apaļ�, vecs un smieklīgs. Laiks izspēlēja ar �o pulksteni da�da�ādus jokus, bet tas arvien vēl pārmērīgi cītīgi un dro�i skaitīja savas stundas, kas te vairs neatbilda īstajām. Tas bija kļuvis galīgi akls un nemākulīgs, vienīgi Diraks, ņemot vērā kādu savu ieskatu, veltīja tam kaut cik nopietnu uzmanību. Bet cilvēki uz pulksteni ne acu nepameta. Arī Aleks tajā nepalūkojās, viņ� aizturētu elpu vēroja milzīgu, spo�u zvaigzni, kuras virzienā ilgus gadus tika lidojis caur bezgalību. Ar neapbruņotu aci viņ� redzēja ari Helu � mazītiņu, zilu zvaigznīti, kas �ķita salta, nemaz nemargoja. Tagad viņ� juta dīvainu naidu pret to un reizē arī smelgas, klusas skumjas, ar kurām sirds bija pārpilna jau gadiem ilgi. Lai kas uz Helas atradīsies, tur tomēr nebūs tādas pasaules kā uz Zemes, tā vienmēr paliks sve�a, tāla un noslēpumaina. Lai arī nepazīstamās būtnes tur būs dzīvas, tās tomēr nekad nesapratīs viņu un nekļūs tuvas. Tagad, gandrīz sasniedzis savu mērķi, viņ� baidījās domāt par zilo zvaigznīti.

Pēk�ņi ekrāns iedegās � un Aleks tajā pamanīja Kazimiru, viņa mazo augumu, bālo seju un smaido�ās acis.

� Sveiks, Kazimir, � Aleks laipni teica. � Kā jūties?

� Lieliski! � Kazimirs atbildēja vārgā balsī. � Lieliski, manu zēn! Un tu?

� Kā Vinetū � indiāņu virsaitis! � Aleks iesmējās. �Vai zini, ka tu esi pārvērties? ... Turklāt kļuvis daudz jaunāks!..

� Godavārds, arī tu.. Vai redzēji Helu?

� Jā, pavisam niecīga zvaigznīte, � Aleks teica.

� Manu zēn, dro�i vien nav bijis vērts mērot tik grūtu un tālu ceļu tās dēļ...

Tikko jau�ama, tum�a ēna pārslīdēja pār pilota seju.

� Tās dēļ? � viņ� sacīja. � Godavārds, Alek, tās dēļ es nebūtu pakustinājis ne mazo pirkstiņu...

� Zinu gan, ko tu domā! � Aleks rūgti pasmaidīja.

� Bet vai tev neliekas � tas, ko vajag pierādīt sev pa�am, nav īsts... Lietu būtība slēpjas pa�ās lietās, Kazimir. .� т

Pilots laiciņu klusēja. Arī viņ� bija piedzīvojis mokpilnus un baisus brī�us, bet tolaik �is zinātnieks ar tik sapņainām acīm un seju kā dzejniekam daudz labāk prata viņu nomierināt.

� Nedomā par to, Alekl � beidzot viņ� teica.

� Ja jau esam devu�ies ceļā, noteikti aizlidosim. Bet, tiklīdz būsim aizlidoju�i, mūs vilinās vēl brīnumaināks mērķis � atgriezties atpakaļ...

� Tiesa gan, � Aleks piekrita, tikko manāmi smaidīdams.

� Vai nav kas gadījies ceļā, kamēr gulējām?

� Nekas sevi�ķs.... Kā jau parasts un sen zināms, asteroīdi, spēcīgs izstaro jums ... Bet mūsu vecā �auliņa turas gods godam ...

� Bez �aubām, ar Diraka palīdzību, � Kazimirs sacīja. � Vai tev neliekas, Alek, ka Visums ir bezgala vienmuļ�...

� Tas tāpēc, manu zēn, ka aizvien vēl neesam sastapu�ies ar dzīvo dabu ...

Pilots paraustīja plecus.

� Kas lai zina! � viņ� klusi teica. � Patiesību sakot, es nemaz nebrīnī�os, ja uz Helas mūs sagaidīs Bagrationovs ... It nemaz...

Aleka nodalījuma durvis bez trok�ņa atvērās, un ienāca Diraks. Vispirms Aleks paraudzījās uz paplāti ar atnesto ēdienu.

� Tā, labi! � Viņ� pamāja ar galvu. � Kazimir, vai tu neesi izsalcis?

� Kā vilks, � pilots atzinās. � Bet pēc taviem uzko�amajiem man nekārojas, draudziņ ...

� Kādēļ pēc manējiem? ... Vēl ta�u neesi aizmirsis, ka tev pa�am uzturu sagatavoju�i trīs institūti...

� � Pie velna tos! � pilots nolamājās patiesā sa�utumā.

� Vai atceries, cik cildino�us vārdus rakstīji par tiem presē? � Diraks ne�ēlīgi ieminējās.

� Kaut es iz�ibētu par to, nolādētais...

� Zini, draugs, tu runā briesmīgā �argonā! � robots pavisam mierīgi aizrādīja. � �ādā valodā neklājas runāt kosmosa ceļotājam ...

� Tev taisnība... Tāpēc arī tu vari rāmi vākties pie velna ...

Diraks paņēma paplāti.

Vai gribat, lai parādu jums kādu filmu?

� Ņē, pateicos, � pilots sacīja. � Jau tā esmu izgulējies atliku likām*

� Un tu, Alek?

� Es gan paskatītos, �� Aleks �aubīdamies teica.

� Kuru tad?

� Nu<r, izmeklē kādu no visvecākā arhīva, � viņ� palūdza. � Par indiāņiem vai spokiem.

� Varenil � Kazimirs iesaucās. � Par spokiem arī es labprāt paskatītos... �ī kosmiskā garlaicība jau apnikusi kā rūgta nāve...

Durvis bez trok�ņa aizvērās.

Raķete atdalījās no lidzvaig�ņa bez mazākā satricinājuma, tik viegli un klusi kā ķengurēns no svētīgajām mātes miesām. Sēdēdams pie vadības pults, Kazimirs tikai īsu mirkli redzēja �auru, sarkanu svītru � pēdas, ko atstāja raķete, strauji attālinādamās un iz-dzisdama tumsā kā aizmesta cigarete. Brīdi viņu pārņēma paniskas bailes no vientulības, krampjaini, sāpīgi aiz�ņaudzās kakls. Kurp viņi aizdrāzu�ies, kādēļ viņ� abus palaida? Ko tagad darīs viens milzu tuk-�ājā, ja ar viņiem notiks kas ļauns?

Kazimirs redzēja, ka zem lidzvaig�ņa arvien vēl tikpat zila un noslēpumaina peld Hela � mazliet lielāka par Zemes Mēnesi. Cauri plānajam mākoņu plīvuram tikko manāmi spīdēja tās gludā virsma � pie ekvatora tum�āka, ap poliem dzidri zila. Varenais lidzvaig�ņa teleskops bija uzmanīgi taustījis Helu trīs dienas, līdz beigu beigās tika izraudzīta vieta, kur varētu nolaisties raķete. Kontinentu nebija uz �īs planētas, tikai plata cietzemes josla apjoza visu tās vidusdaļu. Nebija ne kalnu, ne jūru. Nebija pat salu divos it kā rāmos okeānos, kas pletās ap poliem. Visa cietzeme bija noaugusi ar bezgalīgiem me�iem, kuros vietvietām ie�ķēlu�ies zili ezeru ķīļi. �Ja �ajā pasaulē tie�ām dzīvo kādas cilvēkveidīgas būtnes,� Kazimirs domāja, �viņas nez vai daudz at�ķiras no mūsu Zemes orangutāniem. Kāpēc man vajadzēja sūtīt savu vienīgo draugu uz �o zvērnīcu?�

Kazimirs satraukti pielika roku pie pults, un ekrāns iedegās. Viņ� uzreiz pamanīja, ka Aleks uzbudināts pētīgi veras planētā. Alekam blakus Diraks mierīgi rīkojās ar vadības pulti, viņa dzelzs seja, kā parasti, izskatījās stinga un nedzīva.

� Kā iet, veco zēn? � Kazimirs jautri vaicāja. � Kāds pa�laik, tavuprāt, ir ātrums?

� �ausmīgs! � Aleks apmierināts atbildēja. � Gandrīz simt kilometru sekundē.

� Kā darbojas ierīces?

� Lieliski!...

� Tomēr piesargieties! � pilots teica, un balsī ieskanējās ar pūlēm slēptas ba�as. � Domāju, jūs tur redzēsiet tik lielus odus kā balo�i...

� Tas sīkums! � Aleks pasmīnēja. � Man bail, ka tikai kāds zalktis neaprij mūsu raķeti...

� �āds kumoss tam iespriedīsies rīklē! � Kazimirs dusmīgi sacīja. � Un tomēr uzmanies, veco zēn, skaties abām acīm...

Ekrāns raķetē nodzisa. Tagad viņiem pretim vēl skaidrāk spīdēja Hela � skaista un rimta. Atlika vēl kādas desmit stundas lidot līdz tai, mazs solis bezgalībā, kurā viņi jau bija nojoņoju�i tik garu ceļu. Diraks joprojām dro�i un vienaldzīgi rīkojās ar aparatūru, neveltīdams planētai ne mazāko uzmanību. Protams, tas nebija nekāds brīnums � viņam Hela nozīmēja drīz jo drīz sasniedzamu mērķi, nevis to, kas tur būs jāpārdzīvo. �ī planēta nevarēja modināt robotā nekādas jūtas. Īstenībā tie�i te slēpās viņa spēks un pārākums pār cilvēku gadiem ilgajā ceļojumā. Citādi viņ� laikam būtu simtiem rei�u zaudējis prātu, simtiem rei�u vadījis lidzvaigzni atpakaļ vai, negantā niknumā aizsvilies, simtiem rei�u to "nogriezis uz kādu liesmojo�u sauli. Bet cilvēki pazina Diraka spēku un mierīgi uzticēja viņam savu likteni. Dirakam trūka ju�anas spēju, tāpēc viņ� �ķita varenāks par dabu, jo nebija atkarīgs no tās. Viņam bija sve�s laiks un telpa, sve�a pat matērija, no kuras pats radīts. Viss tikai ierosmi-nāja viņu domāt. Ta�u Diraka izcilais prāts ar miljoniem uzkrāto ziņu nebija pamats viņa esamībai. Robota vienīgā un nemainīgā būtība bija kalpot cilvēkiem, izpildīt visas viņu pavēles. Tā bija spēcīgāka un noturīgāka par jebkuru instinktu, ar ko daba apvelta dzīvās būtnes. Bagrationovs tie�ām bija radījis brīnumu � vēl di�āku nekā bezgalīgais Kosmoss, pa kuru viņi ceļoja.

Aleks ļoti labi saprata to visu un da�kārt aizturētu elpu ielūkojās gudrajā, cēlajā, it kā sena tēlnieka iz-gudrēm veidotajā robota sejā, kuras vaibsti bija patiesi skaisti. Ta�u viņ� baiļojās paraudzīties robota tuk�ajās acīs � stingajās, dzirksto�ajās lēcās. Likās � tajās paveroties, Aleks izpaudīs kādu noslēpumu, pārkāps kādu liktenīgu bausli. Un tad notiks vis�ausmīgākais � ma�īna pēk�ņi apjēgs, kas tā īsti ir. To zināt Dirakam ta�u bija tiesības, un �ādos brī�os Aleku kremta dziļa, mulsa vainas apziņa. �ādos brī�os nez kādēļ viņ� centās runāt ar Diraku sirsnīgi un laipni, bet robots viņam atbildēja, kā vienmēr, pieklājīgi un prātīgi. Un tas viņu kaitināja.

Jā, Aleks bie�i pieķēra, ka Diraks viņu kaitina. Pirmām kārtām viņu kaitināja Diraka domā�ana, kas nepieļāva ne mazāko pretrunību. Kaitināja tā pa�pārliecība un necieņa pret visu ap�aubāmo, vēl nepierādīto. Alekā dusmas cīnījās ar pārmēra atzinību, kas vienmēr guva virsroku. Un tad viņ� atkal izturējās pret robotu draudzīgi un laipni.

Kad viņi tuvojās planētai, Aleks vaicāja:

� Dirak, kāds ir stāvoklis?

Tagad robots ne mirkli neatrāva acis no ierīcēm.

� Ātrums � piecpadsmit kilometru sekundē, � viņ� atbildēja. � Attālums līdz...

� Es jautāju, vai varēsim nolaisties laimīgi.

� Nekāds �ķērslis nav manāms ...

Patlaban gandrīz visu apvārsni aizsedza Hela � jau ne tik zila, bet ar maigi, maigi rezēdzaļu hotoni. Smalki, �ilbino�i, balti spalvu mākoņi ietina tālo kontinentu caurspīdīgā plīvurā. �obrīd viņi nevarēja redzēt ezeru, uz kura bija jānolai�as, jo tas atradās planētas otrajā pusē, tur, kur tikko iekvēlojās rītausma.

� Esam nokļuvu�i aug�ējos atmosfēras slāņos, � pēc laiciņa Diraks ziņoja. � Gaiss blīvāks, nekā bijām domāju�i...

� Samazini ātrumu 1

� Alek, tev skaidri zināms, ka regulators darbojas automātiski!

� Diez ko nepaļaujos uz automātiem, � cilvēks laipni iebilda.

� Es gan paļaujos, � robots teica. � Līdz �im vēl neviens automāts nav mūs pievīlis ...

� Līdz �im nenozīmē vienmēr...

� Jā, protams, � Diraks mierīgi sacīja. � Un tomēr pagaidām nav nekāda pamata uztraukties. Automātā ir ierīces, kas paredzētas pēk�ņiem negadījumiem.

Pēc stundas viņi lidoja pār ezeru � �auru, zilu strēli bezgalpla�a me�a vidū. Diraks arvien vēl nenovērsa skatienu no aparātiem.

� Ezers ir astoņpadsmit kilometru gar�, � viņ� pavēstīja. � Caurmērā kilometrus piecpadsmit plats. Vidū metru trīssimt dziļ�, pie krastiem � metru divdesmit ...

Brīdi klusējis, piemetināja:

� Tur ārkārtīgi ērti gan nolaisties, gan pacelties gaisā.

Vajadzēja vēlreiz apriņķot apkārt planētai, lai nolaistos aizvien zemāk un zemāk un ar vismazāko ātrumu nosēstos uz ūdens. Atkal nakts un atkal diena � kā sapnī. Mākoņu plīvurs bija kļuvis biezāks, jau daudz retāk viņu acu priek�ā pazibēja cietzeme. Beigu beigās Diraks brīdināja:

� Sagatavojies! ...

Līdzko raķete ieslīga mākoņos, tik baltos kā piens, Alekam sirds notrīsēja svētlaimē. Pēc drūmā, tuk�ā Visuma, pēc neskaitāmiem ledainiem tumsas okeāniem �is brīni�ķais, liegais, siltais baltums �ķita kā maigs apskāviens, kā me�a balo�u dūdo jums, kā dziesma, kā. viss, ko viņ� bija atstājis uz tālās Zemes un zaudējis.

Tad atspīdēja spulgais, zilais ezera ūdens spogulis un Aleks ar sirdi un dvēseli tīksminājās par �o zilgotai. Tā zvīļoja arvien tuvāk un tuvāk, beidzot � trieciens! Raķete ienira ezera dzelmē, un apkārt nekā cita nemanīja kā vienīgi zaļganu pustumsu, kas virmoja un pludoja gar kristāldzidrajiem iluminatoriem.

Kad Aleks un Diraks izkāpa krastā, smidzināja sīks, gai�i vizmains lietutiņ�, bet drīz vien mākoņi izklīda un pāri viņiem mirdzēja skaidras debesis.

Aleks stāvēja krastā, un viņam zeme zem kājām likās dzīva. Viņ� raudzījās debesīs, nespēdams valdīt asaras, kas brīvi ritēja pār seju. Viņ� trīcēja. Tomēr bija noticis tik ilgus gadus gaidītais brīnums! Atkal bija zeme, debesis un mākoņi. Bija dabisks gaiss un dzidra debess gaisma. Bija dabas izstrāvo-tais siltums. Bija maņas, ar kurām viņ� visu uztvēra. Bet nebija balss: tā noslāpa kaklā, �obrīd viņ� nejaudāja izrunāt ne vārda. Un nejaudāja arī neko darīt, vienīgi dziļi elpoja, juzdams, ka pamazām atjaunojas spēki un neremdināmās dzīves alkas.

Divus soļus no viņa stāvēja robots, lēnām kā kinokameru grozīdams dzelzs galvu. Patiesībā tā bija īsta kinokamera. No �ā brī�a tās miniatūrajās kasetēs tiks uzņemtas visas ainas un ierakstītas skaņas. To visu vēlāk varēs reproducēt simtiem un miljoniem rei�u, kad vien cilvēks vēlēsies redzēt un dzirdēt. Kas patrāpīsies robota saltajās acīs, tas tie�i tai mirklī tiks iemū�ināts uz laiku laikiem.

Beidzot Aleks ierunājās:

� Nū, ko tu teiksi, Dirak?

� Daudz ko biju cerējis redzēt, � robots atbildēja, � bet to gan ne...

Viņ� no tiesas zināja visu, ko līdz �im bija atklāju�i kosmonauti.

� Kas tad te ko brīnīties? � Aleks vaicāja.

� Apkaime izskatās tāda kā butaforija...

Aleks bija ar mieru apzvērēt, ka Diraka balsī ieskanējusies vil�anās. Tikai tagad viņ� pārlaida apkārtnei kritiski vērtējo�u skatienu. Jā gan, te bija kaut kas dīvains, bet, kas tie�i, to viņ� pagaidām nevarēja aptvert. Protams, tā nebija �īs un viņa dzimtenes dabas at�ķirība. Te koki auga nevis tādi kā uz Zemes, bet kā milzīgas �puķes. No pa�as zemes slējās desmitiem metru garas, varenas lapas, tik smailas kā zobeni. Lapu vidū pacēlās smagnēji stumbri, gludi un zaļi, to galus rotāja milzīgi zvanveida ziedi � dzelteni, gai�sārti un zilganzaļi. Acumirklī Aleku pārņēma mulsa sajūta, ka viņ� � sīka skudriņa � rāpo pa neizmērojami pla�u tulpju dobi. Zemi klāja vīkna sūna, likās � tās ir sintētiskās �ķiedras. Tas bija savāds me�s, tīrs un neskarts kā pirmajā radības dienā.

� Pasaki � kas īsti tevi tā pārsteidz? � Aleks jautāja.

� Vai tad neredzi? � Diraks paskaidroja. � Nav ne mazākās dzīvības zīmes. Jau divdesmit minūtes stāvam krastā, bet vēl neesmu manījis ne kukainī�a...

� Ak tā? � Aleks nedro�i pārvaicāja.

� Es būtu saskatījis pat skudriņu zālē, � Diraks pārliecino�i apgalvoja. � Bet nav, tie�ām nav! �ķiet � tas viss radīts kādā gigantiskā laboratorijā.

Aleks domīgi palūkojās uz robotu. Nemierpilnas baismas kā vēja pūsma ieplūda sirdī.

� Nesteidzies, Dirak! � viņ� teica. � Pastaigāsim, pavērosim...

� Jā, zināms, � robots ātri piekrita. � Patiesībā neredzu nekāda iemesla, lai te nebūtu augstāk attīstītu dzīvu būtņu...

� Nu, tad ejam tālāk. Vai esi paņēmis līdzi ieroci?

Diraks būtu iecietīgi pasmīkņājis, ja spētu. Da�kārt cilvēki uzdeva tie�ām neticami muļķīgus jautājumus. Robota galvenais pienākums �ai ekspedīcijā bija sargāt cilvēkus no briesmām, būt nomodā par viņu dro�ību. Viss pārējais palik_a otrā plāksnē.

Viņi lēnām gāja gar krastu. Ātri iet nebija iespējams � tik biezs zaļoja zelmenis, un viņi ik uz soļa klupa, kā krizdami tī�uprāt izliktos slazdos. Diraks pamanījās noraut kādu stiebru un vērīgi to nopētīja.

� Glu�i parasta zāle, � viņ� secināja. � Aug, risinoties fotosintēzei. Un citādi arī nevar būt � kā lai te rastos skābeklis?

Viņi tā klaiņoja kādu stundu, līdz Aleks galīgi pagura.

� Labāk iesim atpakaļ, � viņ� ieteica robotam.

� Un brauksim ar visurvedi...

Tie�i tobrīd atlidoja pirmais tauriņ�. Izspurdzis no liela, liela, dzeltena zieda, nolaidās metru desmit no viņiem. Tas patiesi bija milzīgs � spārnu vēziens vien pārsniedza trīs metrus. Bet Aleku ne tik daudz pārsteidza tauriņa apmērs, cik neparastais skais-turns � mazliet dīvains un dekoratīvs kā viss pārējais �ai apkārtnē. Tauriņam bija samtaini, zili spārni ar melnu svēdrojumu un bāli dzelteniem lāsumiem. Graciozie taustekļi, kuru galos spīdēja mazi, dzelteni bumbulī�i, nemierīgi kustējās virs galvas. Ķermenis it kā ietērpts smalkā, liegi vizuļainā audumā, kādu diezin vai varētu izaust cilvēka rokas. Par spīti saviem milzu apmēriem, tauriņ� izskatījās viegls, slaids un glezns kā ziediņ�.

� Viņ� raugās uz mums! � Aleks uztraucies teica.

Bez �aubām, tauriņ� vērās tie�i viņos lielām, melnām acīm, dzirksto�ām kā briljanti. Lai cik tālu tas tupēja, Aleks pavisam skaidri uztvēra tauriņa skatienā ziņkāri, satraukumu un dziļu interesi. Pēk�ņi tas viegliņām _t pavicināja spārnus, un uzreiz atskanēja sve�āda mūzika.

� Viņ� kaut ko mums saka! � Aleks iesaucās.

Bet Diraks noslēpumaini klusēja. Dro�i vien viņa supergudrais prāts jau izvērtēja tūksto�iem da�ādu parādību sekundē. Un tomēr gala slēdziens bija gau�ām vienkār�s.

� Tas ir parasts kukainis, � viņ� teica.

Aleks devās pie tauriņa ļoti gausiem soļiem, lai to neizbiedētu. Tas nekustējās ne no vietas, tikai izslēja taustekļus kā antenas. Ta�u Aleks skaidri ievēroja tauriņa acīs ba�as, kas pamazām pārtapa bailēs. Pēk�ņi tas izpleta spārnus un laidās prom. Tā lidojums, rāms un līgans, ne ar ko neatgādināja haotisko Zemes tauriņu laidelē�anos. Gandrīz jau sasniedzis tuvāko ziedu, tauriņ� negaidot apmeta kūleni gaisā un smagi nokrita zālē.

Aleks izbrīnā atskatījās pār plecu. Tie�i tobrīd aizmugurē Diraks, kā vienmēr, mierīgs un vienaldzīgs, noslēpa savu briesmīgo fotonu pistoli.

� Vai tu esi traks?

Diraks viņā pavērās ar savām tuk�ajām lēcām, kas neko nepauda.

� Alek, tas būtu aizbēdzis no mums, � viņ� atbildēja nesatricināmā mierā. � Lai vai kā, mums viens eksemplārs jāaizved uz Zemi...

� Muļķis tāds, tas ta�u nav kukainis! � Aleks negantā niknumā uzkliedza. � Vai tad neredzi, ka tā ir saprātīga būtne!

Viņa dusmas dro�i vien aizskāra robotu, kas apmulsis nokāra galvu.

� Alek, apspriedīsim rāmā garā, � Diraks iebilda pielaidīgākā noskaņā. � Cik noprotams, tas ir visparastākais kukainis. Saprātīga būtne nelaidelējas pa kokiem, bet dzīvo mājās, strādā, ra�o ko vērtīgu... Tu pats ta�u labi redzi, ka tauriņam nav roku; kā gan tas varētu strādāt?

Vienā mirklī Aleks aptvēra, cik nejēdzīgi noskaities.

� Tu neesi nekāds Diraks, � viņ� sarūgtināts sacīja. � Tu esi pēdīgais dumiķis .,.

Robots tomēr nepadevās.

� Nedusmojies, Alek, tikai padomā mierīgi, � viņ� turpināja vienmuļā balsī. � Tev noteikti zināms, ka pat kromaņonas rases cilvēks visur ņēma sev līdzi ieroci � akmeni vai nūju. Lai to izmantotu, viņam bija locekļi. Un viņ� valkāja �ādas vai tādas drēbes. Bet �im tauriņam ir vienīgi tas, ko devusi daba. Skaidri redzams � tā nevar būt saprātīga būtne. Tu glu�i vienkār�i pakļaujies impulsiem un spēcīgiem jūtu uzplūdiem ..

Kā vienmēr, Diraka loģika nebija atspēkojama.

� �odien tu tomēr esi izdarījis slepkavību, � Aleks pārmeta. � Tu esi pirmais robots slepkava...

Bet �o domu Diraks nespēja aptvert. Tā pati par sevi neiekļāvās viņa domā�anas aparātā.

� Labi, Alek, pasaki vismaz, uz ko dibinās tavs uzskats, � viņ� nerimās. � Pēc kā tu spried, ka tā ir saprātīga būtne?

� Pēc tauriņa skatiena! � cilvēks skarbi teica.

� Tikai pēc skatiena!... Tā nespēj lūkoties ne zvērs, ne kukainis... Tā spēj lūkoties vienīgi saprātīga būtne.

� Tas nav zinātnisks skaidrojums! � Diraks dro�i iebilda.

Aleks atmeta ar roku un devās pie kritu�ā tauriņa. Diraks bija precīzi iz�āvis: gaismas stars trāpījis tauriņam krūtīs, un ievainojuma vietā rēgojās mazs apdeguma plankums. Tagad melnās, skaistās acis bija izdzisu�as un miru�ais tauriņ� gandrīz nemaz nelīdzinājās tai gleznajai būtnei, kas pirmīt uz Aleku bija raudzījusies ar cilvēka acīm.

� Aiznes viņu uz raķeti, � Aleks dzestri pavēlēja. � Un pamēģini iebalzamēt!

Diraks pacēla tauriņu un, neteikdams ne vārda, nesa prom. Tā zilie spārni slīga līdz pa�ai zemei kā eņģelim. Aleks saraizējies gāja robotam nopakaļ. Tikai tad, kad viņi tuvojās raķetei, Diraks klusi ieminējās:

� Tu nevari iedomāties, cik viņ� ir viegls. _s

Cilvēks drūmi klusēja.

Pēc divām stundām viņi devās ceļā ar nelielu elektrisko visurvedi. Pie apvār�ņa nemanīja ne mākonī�a, un skaidrajā debesjumā kā milzīga zvaigzne mirdzēja tālā saule. Ma�īna nedzirdami slīdēja pa mīksto zāles paklāju, bez grūtībām atrazdama ceļu, jo koki auga krietnā attālumā cits no cita. Abi klusēja: Aleku arvien vēl nomāca nepatīkamais starpgadījums, Diraks noņēmās ar savām ierīcēm. Viņi vēl nebija nobrauku�i da�us kilometrus, kad robots pēk�ņi apturēja ma�īnu.

� Tauriņi, � viņ� pa�ukstēja.

�oreiz viņi jau bija trijatā � tikpat zili un brīnum skaisti kā nogalinātais. Tauriņi bezbailīgi nolaidās tie�i pretim visurvedim. Aleks skaidri ievēroja, ka viņiem acis dzirkst ziņkārē, nevis uztraukumā. Aplūkoju�i labi pamatīgi ma�īnu, tauriņi kā trīs seni draugi pavērsa galvu cits pret citu un nu sāka spraigi kustināt taustekļus. Atkal Alekam �ķita, ka viņ� dzird klusu mūziku.

� Dod �urp magnetofonu! � viņ� teica.

Veikli nomainījis lenti, Aleks piesardzīgi atvēra ma�īnas durvis. Sākumā tauriņi nelikās to manām, bet, kad viņ� izkāpa no ma�īnas, tie, �ausmu pārņemti, savicināja spārnus un paniskā ātrumā aizlidoja prom.

� Varu saderēt, ka viņi atkal atlaidīsies, � Aleks klusām sacīja. � Nekāp laukā, nobaidīsi viņus ar dzelzs galvu ...

Aleks nolika magnetofonu zemē un nospiēda pogu. Pēc mirkļa dīvainajā me�ā atskanēja Britena sena prelūdija. Skaņas no mazītiņā aparāta plūda tīras un daiļskanīgas, tās aizvilnīja pa maigo, dzidro gaisu pāri me�am tālumā. Aizritēja gandrīz minūte, iekāms atlidoja pirmais tauriņ�. Tas notupās pavisam tuvu un burvīgām acīm cie�i lūkojās magnetofonā. Drīz pēc tam atlaidās arī pārējie divi. Aleks stāvēja kā sasalis, tauriņi pameta uz cilvēku biklu, ziņkāru skatienu un uzreiz �ķietami aizmirsa viņu. Mazais aparātiņ� pievilka ar neatvairāmu spēku, un viņi nāca arvien tuvāk un tuvāk pie tā � uzticīgi un rāmi, kā aizmirsu�i visu pasauli. Tagad tauriņu acīs jautās vienīgi kluss prieks un savāds, laimes pilns skurbums. Ta�u, kad melodijā ievijās vētras motīvs, viņi piepe�i uztraucās, pat izbiju�ies uzspurdza gaisā, bet drīz atkal nolaidās zemē. Finālu noklausījās kā sastingu�i. Aleks nospieda pogu, izslēgdams magnetofonu. Ilgi valdīja klusums, tad augstu gaisā uzvirmoja neaprakstāmas skaņas � gan maigas, gan lūdzo�as. Aleks pasmaidīja.

� Viņi grib vēl paklausīties mūziku, � viņ� �ukstus teica.

� Bez �aubām, � robots nomurmināja dzelzs kabīnē.

Tauriņi bailīgi paraudzījās uz Diraka pusi un tūlīt' aizlidoja; Aleks redzēja, ka �ie skaistie radījumi nosē�as tuvējos kokos, un no jauna izdzirdēja viņa maigo lūgumu.

� Nu, �odien jau diezgan! � Atkal pasmaidījis, Aleks iekāpa ma�īnā. � Braucam, Dirak! ...

Visurvedis bez trok�ņa ripoja pa zāles paklāju.

� Tagad tev vārds, Dirak! � Aleks sacīja. � Gaidu, kad tu izteiksi savas kompetentās domas...

�oreiz robots nesteidzās atbildēt.

� Man liekas � pirmie secinājumi ir diezgan absurdi, � Diraks negribīgi iesāka.

� Un kādi tie būtu? � cilvēks zobgalīgi jautāja.

� Radās pārliecība, ka tauriņi baidās nevis no ma�īnas, bet no mums. Iespējams, tie kādreiz jau redzēju�i ma�īnu, cilvēkus � ne. Par to, ka izkāpām laukā tie�i mēs, tauriņi jutās pārsteigti, varbūt bija cerēju�i ieraudzīt ko citu...

� Kas ir, tas ir <.. � Aleks pamāja ar galvu. ē� Un vēl ko teiksi?

� Tas ir pats galvenais ...

� Vai tu nebrīnījies, redzot, kā viņi uztver mūziku? Viņi klausījās glu�i kā cilvēki. Turklāt, �ķiet, saprata labāk nekā cilvēki.. _f

�īm Aleka domām nepievienojās Diraks.

� Nezinu, vai tu esi lasījis Fanzena grāmatu �Dzīvnieki un mūzika�, � viņ� teica. � Tajā aprakstīti daudz saisto�āki gadījumi...

Da�as stundas zilie tauriņi vēl nerimtīgi �audījās viņu acu priek�ā, pēc tam pēk�ņi pazuda bez pēdām. Tikai ap pusdienlaiku viņiem izdevās atklāt ko tādu, kas Diraka domā�anas aparātu nokaitēja gandrīz līdz baltkvēlei. Viņi uzgāja tauriņu mājokļus.

Tie bija īsti saprātīgu būtņu celti nami, par to nevarēja būt ne mazāko �aubu. Pat Aleks, kas bija cerējis atrast kādas ēkas, stāvēja, domīgi lūkodamies tajos. Tur bija trīs nami, būvēti no stikla vai tam līdzīga materiāla. Visi trīs balstījās uz da�us metrus augstām metāla kolonnām. Un visi sienu paneļi bija sastiprināti ar metāla detaļām. �ie nami patiesībā izskatījās nevis kā dzīvojamās mājas, bet kā milzu būri, kuriem iek�pusē nekas nav ierīkots, tikai pārliktas vairākas tievas �ķērssijas. Uz vienas no tām bija uzmetu�ies divi tauriņi, kas apjukumā bailīgi vērās atbraucējos. Viszinis Diraks uzreiz sāka analizēt jauno atklājumu.

� �is metāls laikam ir niķelis, � viņ� sacīja. � Stikls � visaugstākā labuma, nav nemaz sliktāks par mūsu kristālu. Mājas celtas uz balstiem dro�i vien tāpēc, lai nepiesūktos ar mitrumu un tiktu pasargātas no plūdiem. Trūkst logu, toties redzu tādus kā dabiskus ventilatorus.

� Kam, tavuprāt, noder �īs balo�u būdas? � Aleks noprasīja.

� Acīmredzot tajās dzīvo tauriņi.

� Tu gribi teikt, ka nesaprātīgas būtnes var uzbūvēt mājokļus no stikla un niķeļa? � Aleks izsmējīgi vaicāja.

� Nepavisam ne, � Diraks atbildēja. � Bet skaidrs kā diena, ka saprātīgās tos uzcēlu�as taviem muzikālajiem dīkdieņiem.

Robots to nebija slikti pateicis, un Aleks pasmaidīja.

� Kur tad, pēc tavām domām, ir �īs saprātīgās būtnes? Vai tām nav pa�ām savu māju?... Nav ceļu, noliktavu un veikalu?

Diraks klusēja, iedzīts sprukās.

� Tik tie�ām � tas viss ir ļoti dīvaini, � beigu beigās viņ� atzina. � Bet tu rūgti maldies, ja uzskati, ka tauriņi nolai�as �ahtās, lai raktu rūdu un vēlāk kausētu no tās metālu...

� Tomēr drusku palauzi galvu! � Aleks atriebīgi teica. � Tev ta�u jābūt kādām hipotēzēm.. .�

� To man ir vismaz divi simti, � Diraks neapmierināts attrauca. � Bet ir muļķīgi izteikt hipotēzes, iekāms nav pietiekamu pierādījumu ...

� Vienalga, pasaki � kura no tām būtu visnopietnāk ņemama?

� Visnopietnāk ņemama?..; Teiksim, �is ir tauriņu rezervāts, kur saprātīgās būtnes tiem nodro�ināju�as pēc iespējas labākus dzīves apstākļus...

� Varbūt izrādīsies, ka tev taisnība. � Cilvēks paraustīja plecus.

Līdz vakaram viņi uzgāja vēl da�ās vietās tauriņu mājas. Tās bija uzceltas no tiem pa�iem materiāliem, lai gan at�ķīrās ar savām aprisēm. Te patiesi bija vērojama arhitektūras daudzveidība, ta�u visas mājas iek�pusē bija iekārtotas vienādi. Tajās nebija redzams neviens priek�mets, kur� liecinātu, ka tauriņi dzīvo kā saprātīgas būtnes.

Nakts viņus pārsteidza me�ā, kam nebija ne gala, ne malas. Lai gan nebija no kā baidīties, Diraks stingri noteica, ka jāguļ visurvedī. Patiesībā Aleks atzina, ka daudz ērtāk būtu pārlaist nakti guļammaisā tie�i brīvā dabā, bet robots nebija pielūdzams. Aleks uzreiz atjaunoja sakarus ar lidzvaigzni un izstāstīja Kazimiram visu pēdējā laikā redzēto. Kazimirs uzmanīgi noklausījās, viņu nepārtraukdams, beidzot iebilda:

� Tas nav iespējams, Alek, ka tur nebūtu citu � dzīvnieku! Ja jau ir tauriņi, katrā ziņā jābūt vismaz kāpuriem...

� Tie�ām, � Aleks attapās. � Kā tas man neienāca prātā...

� Man gan ienāca, � Diraks iemetās starpā. � Bet, taisnību sakot, vēl nevienu neesam sastapu�i ... Varbūt te tauriņi vairojas citādi nekā uz Zemes.

� Tas var būt. � Kazimirs paraustīja plecus. � Ja ir kāpuri, tie noteikti tik lieli kā teļi... Tos ta�u nevarējāt nepamanīt...

� Mēs neesam tos meklēju�i, � Aleks teica.

� Nē, kokos nav kāpuru, � Diraks dro�i apgalvoja. � Es jau pārliecinājos par to... Galu galā vai tad tie nebarojas ar lapām? Lai cik ilgi skatījos, nevienu saēstu lapu neredzēju ...

� Un tomēr uzmanieties! � pilots noraizējies piekodināja. � Sai pārāk sterilajā dabā slēpjas briesmas, par kādām mums nav ne jausmas ...

Pēc sarunas ar Kazimiru viņi izslēdza visas ugunis un visurvedis it kā iegrima melnā bezdibenī � tik tum�a bija nakts. Helai nebija sava mēness, 4ikai zvaigznes margoja augstajās, nepazīstamajās debesīs. Nebija dzirdama ne skaņa, likās � viņi atrodas kādā surdokamerā. Tuk�ums un klusums vēl vairāk nomāco�s nekā starpzvaig�ņu izplatījumā. Aleks mēģināja iesnausties, bet nenāca miegs, viņa iztēle vēl spraigi darbojās un maņas visu uztvēra skaudrāk. �Cik spokaina pasaule!� viņ� ba�īgi domāja. �Vai tie�ām tas iespējams, ka daba radījusi vienu vienīgu dzīvo būtņu dzimtu?�

� Alek, vai tu neguli? � Turpat blakām viņ� izdzirdēja Diraka laipno balsi. � Varbūt tev iedot kādas nomierino�as tabletītes?

� Nē, draugs, nevajag! � cilvēks ar pateicību atbildēja.

Viņ� iesnaudās, risinādams nemierpilnas domas, tomēr miegs bija salds un cie�s. Kad Aleks atvēra acis, viņam �ķita, ka ir gulējis īsu, īsu brīdi, bet pa iluminatoru jau bija redzamas debesis, kas zaigoja pār viņu spo�as, siltas un zilas.

Nākamajā dienā ap pusdienu viņi negaidot sadūrās ar vislielāko atklājumu.

Sākumā viņi neaptvēra, ka ieraudzīju�i kaut ko neparastu. Uz neliela, kaila paugura, dāsni pieliju�a ar saules mirdzumu, slējās mājas, un, sprie�ot pēc visa, likās � tās ir milzu oran�ērijas. Turklāt uzceltas nevis uz metāla kolonnām, bet tie�i uz zemes. Tāpat kā visur, kur viņi līdz �im bija, arī pie �īm mājām neveda ne ceļ�, ne taciņa � un to apkaimē nemanīja nekādas dzīvības zīmes. Dīvainie nami laistījās paugura virsotnē vientuļi un teiksmaini kā senā pasakā.

Visurvedis viegli uzripoja uzkalnā, un viņi abi pasteidzās izkāpt laukā. Ta�u, piegāju�i tuvāk stikla sienām, izbrīnā apstājās. Nē, tās bija nevis tauriņu mājas, bet pavisam kas cits. Iek�ā dūmeņi, vadi un mēbeles � līdzīgas skapjiem, gariem, emaljētiem ledusskapjiem. Un vēl daudz ko varēja saskatīt caur gai�ajām, caurspīdīgajām sienām, tikai no cilvēkiem nebija ne vēsts, lai gan ikviens priek�mets liecināja, ka te dzīvo saprātīgas būtnes.

Arī durvju nebija. Viņi no visām pusēm aplūkoja pla�o stikla namu, tomēr neredzēja ne mazāko atveri, lai vai kādu, it kā tas būtu cie�i noslēgts un no�ķirts no visas pasaules.

� Ar ko tu vari izskaidrot �ādu brīnumu? � Aleks

domīgi vaicāja. ■ . *

� Varbūt kāds mehānisms atdara durvis, � Diraks teica. � Vai arī ir pazemes ieejas.

� Izlauz sienā spraugu!... Tik lielu, lai mēs varētu ieiet mājā!... _o

Sakārtojis savu pistoli tā, lai gaismas staru iedarbība būtu visniecīgākā, Diraks, tikai viegli pakustinot roku, izgrieza biezajā stikla sienā tik lielu spraugu kā �auras durvis. Pirmais iek�ā iegāja robots, tad � cilvēks. Paspēris da�us soļus, Aleks satraukti iesaucās:

� Paskat, Dirak! ... Deram, ka tas ir termometrs! Pie tam visparastākais dzīvsudraba termometrs...

� Un tas ir siltuma radiators, � Diraks sacīja, pataustījis ar roku kādu baltu, emaljētu skapīti.

Tie�ām � �ais telpās bija diezgan silts, ta�u maigais, vienmērīgais siltums �ķita dabisks un ļoti patīkams. Aleks piegāja pie kāda ledusskapja un lēnām pacēla tā vāku. Tur bija sarindotas se�as lieliskas, dzeltenzaļas melones. Izbrīnā pētīgi paraudzījies tajās, viņ� vienu paņēma rokā.

� Kā tu domā, Dirak, kas tā tāda ir? � Aleks jautri vaicāja.

� Dro�i vien ola, � robots mierīgi atbildēja.

� Zilo tauriņu ola ...

� Tie�i tāl � Aleks iepriecināts piekrita. � Tā ir silta, Dirak... Tas nepavisam nav ledusskapis, bet glu�i parasts inkubators...

Diraks nebilda ne vārda, skatījās pāri cilvēka plecam tālumā.

� Kāpuri, � viņ� klusi sacīja.

Aleks strauji apcirtās uz papē�a. Garās telpas viņā galā tie�ām bijā redzami divi milzu kāpuri, pūkaini un zaļi, � tie sa�utu�i cie�i vērās nelūgtajos viesos. Abi stāvēja, izslēju�ies visā augumā, viegli atbalstīju�ies ar priek�kājām pret tuvējiem priek�metiem. Viss kāpuru izskats pauda, ka te viņi ir saimnieki un viņiem pieder �ī māja.

� Sveiki, kungi! � Aleks draudzīgi teica.

Nekādas atbildes nebija, kāpuri arvien vēl dusmīgi raudzījās viņā. �Cik muļķīgi iznācis!� cilvēks samulsis nodomāja. Un, turēdams olu rokā, jutās gandrīz kā zaglis, kur� ielauzies sve�ās mājās. Lai noliktu olu atpakaļ skapītī, Aleks pagriezās, nevil�us tā sperdams soli, ka tā izslīdēja no rokas un pliuk�ķēdama sa�ķīda uz grīdas.

Viņ� a�i pameta acis uz kāpuriem. Tagad tie bija nevis dusmīgi, bet izbiju�ies. Un, nepaguvis ne pakustēties, Aleks pēk�ņi nogāzās gar zemi kā nopļauts. Diraks zibenīgi pavērsa savu ieroci pret negaidītajiem ienaidniekiem, un abi kāpuri glu�i vienkār�i uzliesmoja ap�audē. Tai pa�ā mirklī Diraks juta, ka viņu satricina spēcīgs elektriskās strāvas sitiens un acumirklī pārtrūkst pavediens, kas ļauj uztvert apkārtējo pasauli. Robots nenokrita, tikai viņa rokas noslīga lejup kā nedzīvas un metāla ķermenī apklusa tikko dzirdamā dūkoņa � viņa dzīvība. Negaidot stikla mājā kā plūstin pieplūda ar kāpuriem, kas ātri rāpoja pie saviem upuriem.

Elektriskā spuldze uzzibsnī tikpat zibenīgi, kā nodziest. Pārtrūkusī uztveres lente pēk�ņi savienojas � un Diraks redz, ka viņu ielenku�i trīs kāpuri jocīgās darba mantijās, turēdami rokās niķelētus rīkus. Diraks uzreiz apjēdz, ka tie darīju�i to pa�u, ko kādreiz Bagrationova tehniķi, � viņu laboju�i. �ai brīdī kāds kāpurs, stāvēdams vistuvāk pie robota, straujām, veiklām kustībām skrūvēja ciet viņam kreisajā pusē krū�u vāku, zem kura bija iemontētas aizsargierīces. Diraks steig�us pavērās apkārt. Viņ� gulēja ērtā istabā ar tādām kā ziloņkaula sienām, un dāsna, maiga gaisma spīdēja viņam lēcās.

� Kur ir Aleks? � viņ� skaļi jo skaļi jautāja. � Vai dzīvs?

Izrādījās, ka viņa skaņu regulators sabojāts. Viņ� pats to palaboja un atkal vaicāja � jau parastā balsī:

� Kur ir Aleks?

Kāpuri neatbildēja, klusējot skatījās viņā ziņkāres un baiļu pilnām acīm. Un negaidot viņa iek�pusē ierīkotajā automātiskajā radiouztvērējā ieskanējās klusa, patīkama cilvēka balss:

� Celieties! ...

Robots nesaprata �ā vārda jēgu, bet ātri uzslējās stāvus. Da�u soļu atstatumā, atbalstījies pret melnu metāla galdu, stāvēja daudz mazāks, pelēks kāpurs, pētīgi raudzīdamies viņā mierīgām, nopietnām acīm.

� Kur ir Aleks? � Diraks tre�oreiz noprasīja.

Pelēkais kāpurs uz viņu palūkojās neizpratnē. Tūlīt robots atskārta, kas jādara, un pieslēdza savu balsi radioaparātam. Pelēkā kāpurā seja atplauka.

� Es esmu Loss no �īs. planētas, tā saucas Var�, � viņ� teica. � Tagad jūs dzirdu... Mēs neesam jutīgi pret skaņu viļņiem. Tos uztver mūsu tauriņi... Runājiet caur savu aparātu!

Diraks da�as minūtes klusēja. Pa �o laiku viņa sare�ģītais prāts zibenīgā ātrumā apsvēra miljoniem kombināciju. Beidzot viņ� nosprieda, ka ir at�ifrējis galvenos vārdus.

� Es esmu Diraks no planētas Zeme! � robots sacīja. � Es esmu Bagrationova konstruētā domājo�ā ma�īna BA-6.

Pūkainā, pelēkā Losa seja kļuva dīvaini izteiksmīga, �ķita, ka viņ� smaida.

� Dirak! � Loss teica. � Sveiki, Dirak! ...- Un piedodiet, ka esam sagādāju�i jums mazas nepatik�anas! ...

Vēlāk Diraks savā reproduktorā iztulkoja visu sarunu, bet pagaidām apjauta vienīgi to, ka yiņu sveicina.

� Kur Aleks? � viņ� -vaicāja. � Aleks ta�u ir cilvēksl � Robots parādīja ar roku, cik liels viņ� augumā. � Es gribu zināt, vai Aleks dzīvs.

Loss pamāja, tad, pastiepis roku, nospieda kādu pogu. Ekrāns iemirdzējās, un Diraks uzreiz ieraudzīja savu pavēlnieku un draugu. Viņ� gulēja zem kristāla kupola kādā telpā, kas izskatījās glu�i tāda pati kā lidzvaig�ņa bionodalījums. Loss palielināja kadru ekrāna lielumā, un robots pavisam skaidri redzēja, ka Aleks elpo.

� Aleks ir dzīvs, � Loss sacīja. � Viņ� ir dabūjis elektrisko �oku un pagaidām gu( paralizēts... Nebēdājieties, mēs parūpēsimies, lai viņ� no jauna staigātu ...

' Diraks atkal iegrima domās, izdarīdams miljoniem aprēķinu.

� Pateicos! � viņ� izmeta. � Vai varu cerēt, ka tas nekaitēs viņa veselībai?

Tagad savukārt Loss nesaprata robota jautājumu.

� Nāciet man līdzi, � viņ� sacīja.

Trīs kāpuri, kas nupat bija salaboju�i Diraku, uztrauku�ies saskatījās. Loss to ievēroja.

� Neuztraucieties! � viņ� tos mierināja. � Man nedraud ne mazākās briesmas. No viņa var sagaidīt visu, tikai ne bezprātīgu rīcību.

�igli piegājis pie sienas, Loss nospieda pogu, un tūlīt atvērās nelielas durvis.

�� Lūdzu! � viņ� aicināja.

Viņi abi reibino�ā ātrumā brauca ar liftu lejā. Kad Diraks bija saskaitījis astoņpadsmit stāvus, lifts apstājās un viņi nokļuva garā gaitenī, kurā nemanīja nekādu durvju vai logu. Maigajā dienas gaismā, kas it kā neplūda ne no kurienes, varēja skaidri saskatīt vistālākos priek�metus. Pat Diraks pabrīnījās, redzot, cik naski Loss rāpo pa mīksto grīdu, kas �ķita darināta no korķa. Viņi atkal apstājās pie kādas zīmes, Loss nospieda kristāla pogu, un abi uzreiz atradās ērtā, garā istabā. Arī te nebija logu, bet gaiss bija neparasti spirgts un gaisma tikpat dzidra. Garās sienmales aizņēma metāla skapji.-

� Tā ir daļa no manas bibliotēkas, � Loss teica. � Te jūs atradīsiet visu nepiecie�amo � vārdnīcas, enciklopēdijas, atlantus un uzskates līdzekļus. Tas viss jums palīdzēs gan ātri un pamatīgi iemācīties mūsu valodu, gan iepazīties ar mūsu civilizācijas pamatiem ... Ceru, jums nebūs pārāk grūti tikt ar to galā... Cik nojau�u, jūs, Dirak, esat lieliska domājo�ā ma�īna, un jāatzīstas � mums tādas vēl nav...

� Es raizējos par Aleku, � robots sacīja. � Man nebūs viegli strādāt, nezinot, kā viņam klājas.

Loss neapjēdza �os vārdus, bet viņa labestīgajā un viedajā skatienā atplaiksnījās kaut kas glāsmains.

� Dirak, es nesaprotu, ko jūs sakāt!... Tagad pastrādājiet, vēlāk parunāsim!

Pēc mirkļa, palicis bibliotēkā viens, Diraks uzreiz ķērās pie darba. Viņam nebija jālasa bezgalīgie teksti, tie ar visiem punktiem un komatiem iespiedās viņa mehāniskajās smadzenēs uz laiku laikiem. Viņ� pārmērīgi rūpīgi, nenogursto�i �ķīra un �ķīra lapas, tikai lāgiem pārtraukdams uz brītiņu �o darbu. Tad viņa smadzenēs sāka neprātīgā ātrumā darboties miljoniem �ūnu, lai �barību� uzņemtu un pārvērstu stingrās zinā�anās. īsi pirms deviņiem pie viņa atkal ieradās Loss.

� Aleks jau pilnīgi atguvis samaņu, � viņ� pavēstīja. � Pirmām kārtām viņ� apvaicājās par jums...

Kaut kas vēl nedzirdēts nodūca robota metāla krūtīs.

� Pateicos, � Diraks sacīja tai valodā, kādā runāja Vara planētas iemītnieki. � Vai es varētu viņu redzēt?

� Bez �aubām, � Loss atbildēja. � Bet labāk paraugieties uz viņu televizora ekrānā, lai velti nezaudētu laiku...

Loss pagrieza slēdzi, un lielajā, sidrabainajā ekrānā uzreiz bija redzama Aleka seja. Tagad tā izskatījās padrūma un bāla � kā cilvēkam, kur� pārcietis smagu slimību. Ta�u, līdzko Aleks pamanīja Diraku, viņa acis sāka starot priekā un vaigi mazliet pietvīka.

� Sveiks, Dirak! � viņ� teica.

� Sveiks, sveiks, manu zēn!... Kā jūties?

� Cie�ami, � Aleks sacīja. � Cik dīvaini, ka kop� tik ilga laika pirmoreiz esmu izsalcis kā vilks...

� Vai tev nedod ēst?

� Dod pretīgu �eleju... Dro�i vien mūsu namatēvi neveltī lielu uzmanību ēdienu gar�ai.

Pavērsies pret Losu, Diraks pārtulkoja Aleka vārdus. Saņēmis atbildi, viņ� atkal lūkojās ekrānā.

� Viņ� saka: uzturs bijis pietiekami bagāts kalorijām un vitamīniem... Un īpa�i pagatavots tiem, kam vajag atlabt...

� Vai tu vari sarunāties ar viņiem? � Aleks pagalam pārsteigts jautāja.

� Jā, lai arī diezgan savdabīgi.

� Varbūt uzturs ir tie�ām bagāts kalorijām. � Cilvēks smagi nopūtās. � Bet, patiesību sakot, pat sapnī man rādās mīksts cālis ...

� Ļoti �ēl, Alek, � robots nopietni paskaidroja. � Bet uz �īs planētas dzīvo vienīgi kāpuri un tauriņi ...

� Jā, saprotu... Kas bija noticis ar mani?

� Nekas sevi�ķs... Tikai viegls elektriskais �oks...

� Nu, tas nemaz nebija tik viegls! � Aleks pasmaidīja. � Vēl līdz �im jūtu � galva smaga kā spainis...

� Loss teica, ka tev iedo�ot kaut ko no mūsu uztura krājumiem. Vai tev vajadzīgs vēl kas?

� Vēl kas? ... Jā, Dirak, �iem dīvainajiem kungiem nav ne gultu, ne krēslu... Ko tur vēl runāt par spilveniem un matra�iem! Jāsaka, man mugura notirpusi stīva, guļot uz viņu gludajām, cietajām plātnēm...

To pārtulkot bija diezgan grūti, ta�u Loss ātri aptvēra, kas par nelaimi.

� Zināms, mums ir arī mīksti materiāli, � viņ� teica. � Pacentīsimies pagādāt viņam ko piemērotu...

Diraks to pārtulkoja Alekam. Un pasteidzās izbeigt sarunu:

� Tagad atpūties un uzkrāj spēkus! ... Man tevi jābrīdina, ka mūs gaida liels darbs.

Diraks pavadīja bibliotēkā vēl trīs dienas. Pa visu �o laiku tikai Loss viņu da�as reizes apmeklēja un aizgāja, apmierināts ar sava skolnieka panākumiem mācībās. Tre�ās dienas nogalē viņ� ilgi, prātīgi apspriedās ar robotu. Diraks atjauta, ka Loss bija nopietni gatavojies pirmajai sarunai ar cilvēku.

Diraks un Aleks divatā stāvēja ārstniecības institūta verandā, kas bija vērsta pret me�u. Te daba mazliet vairāk līdzinājās tai, kāda bija uz Zemes, it īpa�i koki, kas izskatījās kā milzīgi krūmi � visi vienos ziedos, lielos un ko�os. Arī gaiss likās nedaudz dzestrāks un valgāks, tajā viegli dvesmoja okeāna sāļā elpa. Kāpuri bija parūpēju�ies, lai viņus nekas netraucētu, un tagad viņi mierīgi runājās. Aleks uzmanīgi klausījās rāmajā, vienmuļajā Diraka stāstījumā.

� Var� ir viena no trim tās zvaigznes planētām, kuru viņi sauc par Zitu, � robots iesāka. � Uz planētas, kas atrodas vistuvāk Zitai, nav dzīvības, tā ir gandrīz tāda pati kā mūsu Merkurijs. Uz otras ir bagāta un daudzveidīga dzīvība, kas stipri atgādina to, kāda bija mūsu mezozoja ērā ...

� Tie�ām? � Aleks ziņkāri paraudzījās Dirakā. � Laikam būs jāaizbrauc arī uz. turieni...

� Nevar teikt, ka tur mums nedraudēs briesmas, � Diraks sacīja. � Var� ir samērā jauna planēta. Vissenākā dzīvnieku valsts uz �īs planētas un Zemes būtiski neat�ķīrās. Bet paleolīta periodā te pirmoreiz parādījās zilie tauriņi. Tie�i viņu kāpuri radīja krasu lūzumu daudzveidīgas dzīvnieku Valsts attīstībā � to glu�i vienkār�i apturēja. At�ķirībā no visiem pārējiem dzīvniekiem tie apveltīti ar neparastu ieroci � elektrisko lādiņu. Tas nav nekas jauns dabā, bet Vara planētas kāpuriem �is lādiņ� ir ārkārtīgi spēcīgs. Starp citu, tu pats jau pārliecinājies par to, lai gan tie vēlējas tevi nevis nogalināt, bet tikai apdullināt...

� Dro�i pārliecinājos, � Aleks nomurmināja. � Tagad galva laikam būs dulla visu mū�u...

� Sākumā tie aizsargādamies nosita citus dzīvniekus, � Diraks turpināja. � Kāpuri barojas vienīgi ar augiem, tāpēc it nemaz nebija ieinteresēti saglabāt vēl kādus dzīvniekus. Vēlāk tos sāka nonāvēt apzināti, lai radītu pilnīgu dro�ību sev un it īpa�i tauriņiem, kas galīgi nespēj aizstāvēties ...

� Kam pirmajiem radās apziņa � kāpuriem vai tauriņiem, � Aleks vaicāja.

� Manuprāt, kāpuriem, � Diraks atbildēja. � Ta�u viņi nekur par to nav rakstīju�i, viņu izpratnē tauriņi

visādā ziņā ir un paliks augstākas būtnes. Skaidri redzams � kāpuri pirmie sāka strādāt un organizēja sabiedrisko dzīvi. Zināms, te tas viss risinājās uz citādiem pamatiem nekā mūsu Zemē � galvenokārt cīņā pret nelabvēlīgam laika apstākļiem, lielākoties aizsargājot tauriņus. Izskaudu�i visus līdz pēdīgajam augstākos planētas organismus, kāpuri iznīcināja ar ķīmiskiem un citiem līdzekļiem zemākos � kukaiņus, parazītus un tā tālāk ...

� Cik asinskāra dzimtai � Aleks viņu pārtrauca.

� Nēpavisam ne! ... �āda vārda nemaz nav viņu valodas vārdnīcā. Nav arī tādu jēdzienu kā naids, cietsirdība, alkatība un tiem līdzīgu. Jēdzienus �laimīgs�, �priecīgs� un �drūms� viņi lieto, runājot tikai par tauriņiem. Kāpuriem nav emocionālās dzīves tādā nozīmē, kādā to saprot cilvēki uz Zemes...

� Tas nevar būt! � Aleks nevil�us skaļi teica.

� Tie�i tā tas ir! � Diraks nopietni apgalvoja. � Liekas � visu viņu esamību nosaka bioloģiskais princips. Tie nav bezdzimuma kāpuri vārda tie�ajā nozīmē, tomēr tiem galīgi sve�as ir dzimumtieksmes. Viņiem sugas turpinā�anas instinkts izpau�as rūpēs par tauriņiem un vēlmē nodzīvot neskartiem tik ilgi, kamēr pa�i kļūs tauriņi. �is instinkts ir tik stiprs, ka noteic visas viņu sabiedriskās attiecības ...

� � Man �ķiet � �āds skaidrojums nav īsti zinātnisks, � Aleks pajokojās.

� �ai planētā tas ir pilnīgi zinātnisks, � robots nopietni sacīja. � Un, pamatojoties uz to, viņu sabiedrības attīstība visnotaļ at�ķiras no mūsējās. Pirmkārt viņiem nav bijis ne rasu, ne nāciju. Uz Vara ne reizi nav uzliesmojis kar�, viņi cīnīju�ies vienīgi pret citām dzīvnieku sugām. Tāpat nav bijis da�ādu �ķiru un �ķiru cīņas. No laika gala viņu sabiedrība ir kolektīva un pat komunistiska �ā vārda vispārīgajā nozīmē... Ta�u tajā principu �katram pēc viņa vajadzībām� neievēro ...

Nesaprotu, ko tu stāsti.

� Viņiem nemaz nav jēdziena �vajadzība�. It kā nekā nevajadzētu, jo kāpuri ņem no dzīves tikai pa�u nepiecie�amo. Visus sapņus, cerības un vēlmes viņi atliek uz otru esamības stadiju, kurā pa�i būs jau tauriņi. Un tā nav ne reliģija, ne ideja, bet pavisam dabiska parādība. Kāpuri nezina, kas ir jūtas vai kaislības, tāpēc tagadējā dzīve viņiem ir samērā vienaldzīga ...

� Tad viņi ir gau�ām nelaimīgi!� cilvēks neviļus iesaucās.

� Diez vai, � robots iebilda. � Labāk jāsaka � viņi ir mierīgi un nosvērti, jo iet pretī noteiktam mērķim, pārliecināti, ka to sasniegs. Alek, ikviena domājo�a būtne, kurai ir nosprausts kāds mērķis, nevar būt nelaimīga! Vai es, tavuprāt, esmu nelaimīgs?

� Nē, nē, protams, � Aleks klusi teica. � Bet tad nu netieku gudrs, kas veicina viņu civilizācijas progresu un zinātni.

� Tu spried tie�i kā Zemes cilvēks, � Diraks sacīja. � Zinātne var attīstīties pat tad, ja nav cilvēku. Iedomājies, Alek, ka cilvēku dzimums negaidot izmiris vēl nepieredzētā epidēmijā. Un pasaulē paliku�as vienīgi Bagrationova ma�īnas. Nē, zinātne nezudīs! Mēs to attīstīsim tālāk, kamēr jūs izaudzināsim no jauna, lai arī tas būs jāsāk no visparastākās amēbas. Galu galā zinātne ir tāda objektīvā realitāte, kas, reiz radusies, neapturami attīstās saskaņā ar savām likumsakarībām, da�kārt pat pretēji cilvēku interesēm, bet uz Vara ir citādi. Te cilvēku � kāpuru attieksme pret zinātni ir pa īstam lietderīga. Reizēm viņi apzināti ierobe�o da�u zinātnes nozaru un visvairāk tehnikas attīstību. Viņi dara, ko var, lai pieturētos pie vienas pēc iespējas dabiskākas � gandrīz spartiskas dzīves. Teiksim, kāpuri nekad nav ra�oju�i iero�us, ar kuriem var nogalināt pa�i sevi. Viņi atklāju�i atomenerģiju, bet to izlieto galvenokārt planētas apsildī�anai. Teorētiski pārzina arī kodola termisko enerģiju un antivielu anihilāciju, tomēr necen�as to visu izmēģināt un izmantot dzīvē. Viņiem pazīstamas arī trīs matērijas eksistences formas, ta�u transportlīdzekļi ir minimālā daudzumā un pirmām kārtām noder kravu pārvadā�anai. Pirms trim gadsimtiem viņiem bija kosmiskie kuģi, ar kuriem lidojot viņi pētīja Zitas sistēmu. Tagad tos vairs nebūvē, jo atzina, ka tam neesot nekādas jēgas. Toties viņiem brīnum augstā līmenī ir medicīna un daļēji bioloģija, kas nav sabiedrībā pla�i izplatīta zinātne. Tā, piemēram, viņi nepazīst tādu nāvi, ko izraisa slimība vai nelaimes gadījums.

� Vai viņiem ir filozofija? � Aleks pārtrauca viņu. Diraks klusēja, nevarēdams atrast atbildi.

� Esmu sastapis �o jēdzienu, � viņ� beidzot teica. � Bet nekur nemanīju neviena filozofiska darba nosaukumu ... Varbūt ar to noņemas tikai tauriņi...

� Sis tas man kļūst skaidrs, � Aleks sacīja. � Pēc visa loģiski sprie�ot, kāpuriem acīmredzot nav mākslas...

� Gandrīz nav, ja arhitektūru un da�as dekorāciju glezniecības iezīmes neuzskatām par mākslu. Tā pieder tauriņiem, kuriem izveidojusies ļoti bagāta emocionālā pasaule, uz kuras balstās viņu esamība. Kāpuri �o otro fāzi atzīst par augstāku, lai gan pa�iem nav īsti skaidrs, kādēļ. Tā ir fāze, ko raksturo laimīga dzīve � emocijas, skaistums, mīlestība un gala iznākumā dzimumvairo�anās...

� Vai tie�ām viņu emocionālā dzīve saistās tikai ar dzimumtieksmēm? � Aleks izbrīnā jautāja.

� Izrādās, ka tā tomēr ir, � Diraks nedro�i atbildēja. � Bet varbūt mans secinājums ir pārsteidzīgs. Starp citu, tev labi zināms, cik smagu laikposmu pārdzīvoja cilvēce sakarā ar dzimumtieksmju dzī�anu. Uz mūsu Zemes ļaudis sāka līdzināties kāpuriem, tikai viņiem nebija nekādu cerību kļūt par tauriņiem...

� Tā tas ir. � Aleks pamāja ar galvu.

� Te kāpuri pasargāti no �ādas drāmas, jo viņu esamības pirmā fāze ir dabiska un pārejo�a. Viņi dzīvo ar cerību, bet tā da�kārt nozīmē vairāk nekā pati dzīve,..

� Arī tu zini vairāk, nekā nākas domājo�ai ma�īnai, � Aleks novilka. � Interesanti, ar ko tas viss beigsies...

� Tev liekas � ar to, ka viņiem radīsies jūtas? � Diraks apdomīgi vaicāja.

� Iespējams, � cilvēks teica vēl apdomīgāk. � Bet kas ir �is Loss? ...

� Tūlīt tu sapratīsi... Viņu abām esamības fāzēm ir stingri ierobe�ots laiks. Pirmā � kāpuru fāze ilgst tie�i �etrdesmit gadus. Viņi var to pagarināt vai saīsināt, jo jau izsenis pazīst iedzimtības kodu, bet daudzu iemeslu dēļ atzīst �o laiku par vislietderīgāko. �etrdesmitā gada beigās kāpuri iekūņojas, un pēc desmit mēne�iem no kūniņām iznāk tauriņi. Kā uzzināju, tauriņi atceras savu pagātni un nepieder pie jauniem, tikko dzimu�iem indivīdiem. Kāpuri ļauj viņiem dzīvot tajā kontinenta daļā, kur klimats ir vispatīkamākais un pastāvīgākais, � ap ekvatoru. Pa�i iekārtoju�ies okeāna piekrastē, kur klimats ir bargāks, � te uzceltas viņu pilsētas un rūpnīcas, uzplaukusi civilizācija. Tauriņi dzīvo, nekā nestrādādami. Tik vien viņi lietderīgi darbojas kā turpina savu dzimtu. Viņiem intīmajā dzīvē nav laulāto pāru un laulības iestādījumu. Izrādās, ka tauriņos mīlestības jūtas uzjundī stihiski, uz nenoteiktu laiku. Vienīgais viņu pienākums pret sabiedrību ir iedēt olu zināmā vietā, par visu pārējo rūpējas kāpuri. Ta�u par skaisto, dīkdie-nīgo dzīvi daba viņus sodījusi ar ļoti īsu mū�u �- tas ilgst tikai desmit gadus ...

� Desmit gadi dīkdienībā nemaz nav tik mazi � Aleks pasmīkņāja.

� Tagad atgriezīsimies pie Losa, � Diraks turpināja. � Kā pats saproti: �etrdesmit gadi ir tik īss laiks, ka grūti uzturēt �o pārāk sare�ģīto civilizāciju pietiekami augstā līmenī. Lai pārvarētu �ādu �ķērsli, viņu sabiedrības priek�galā atrodas divdesmit vecajo padome, un katru vecajo sauc par Losu. Tas Vara planētas valodā nozīmē �skumj��. Tā Skumjo padome vada visu sabiedrību, kuras vienīgais mērķis ir pār-dzimstot kļūt laimīgiem...

� Cik brīni�ķi! � Aleks klusi jūsmoja.

� Diez vai viņi tā domā, � Diraks sacīja. � Katrs, kur� izvēlēts par Losu, �etrdesmitā dzīves gada beigās mākslīgi aptur savu bioloģisko attīstību. Losi nepārtop ne kūniņās, ne tauriņos. Pēc desmit mēne�u ilga letarģiska miega uzmostas, joprojām paliku�i par kāpuriem � sabiedrības upuriem. Viņiem nav pa�mērķa un cerības uz laimi. Viņu liktenis ir ne vien skumj�, bet arī bezcerīgs... Viņi dzīvo tikai tādēļ, lai kalpotu sabiedrībai tās zemākajā attīstības fāzē...

� Varbūt Losiem lemts skumj� un bezcerīgs liktenis, bet es viņus patiesi apskau�u, � Aleks paklusi sacīja.

Diraks brīdi nebilda ne vārda, viņa tuk�o lēcu skatiens cie�i, cie�i iedzēlās cilvēkā.

� Alek, ļoti �aubos, vai tu runā pilnīgi vaļsirdīgi, � viņ� beidzot teica. � Ne velti Kazimirs stāstīja, ka visā savā mū�ā neesot redzējis vīrieti, kur� dzīves labumus mīlētu vairāk nekā tu.

'� Vai tam kāda nozīme?

� Kā tad ne!... Tu, Alek, nespēj ne no kā atteikties. Pat no matra�a vai vārīta cāļa ...

� Un tie�i tāpēc! � Aleks iesaucās. � Man jāsaka � es vienmēr esmu �aubījies, vai ir kāda jēga tām augstākajām civilizācijām, kurās nevar rasties ne mocekli, ne varoņi...

� Tā spriest ir muļķīgi, � Diraks teica. � Tie�ām esmu pārsteigts par tevi...

� Varbūt arī muļķīgi! � Cilvēks paraustīja plecus.

� Bet tā es to saprotu ...

� Pat Loss saprot citādi, lai gan savā ziņā kļuvis par sabiedrības mocekli...

� Vai �is ir Losu vadītājs?

�■ Jā gan ...

� Kas viņus ievēlē?

� Tu dro�i vien aptver, ka te vēlē�anas nenotiek tā kā mūsu parlamentā. Uz �īs planētas pēc varas neviens nekāro, jo tā sagādā nevis priek�rocības, bet bēdas. Padome pati izrauga nākamo Losu no tiem kāpuriem, kas ir visspējīgākie kādā zinātnes nozarē un civilizācijā. Nodzīvojis simt piecdesmit gadu, katrs Loss neatkarīgi no saviem nopelniem sabiedrības labā, kā parasts, izstājas no padomes un drīz pēc tam, zaudējis dzīves mērķi un jēgu, mirst...

� Tas ir mazliet cietsirdīgi, � Aleks ieminējās.

� Bet acīmredzot tā tam jābūt...

Mirkli padomājis, viņ� piemetināja:

� Es gribu redzēt Losu ...

� Rīt viņu redzēsi, � Diraks sacīja. � Ieteicu tev izturēties pret viņu ļoti, ļoti piesardzīgi un uzmanīgi ...

� Ko tu gribi ar to teikt?

� Varbūt ar to arī man bija jāsāk, � Diraks atbildēja. � Nelaime tā, ka Loss neļāva man aiziet uz visurvedi. Vēlējos sazināties ar Kazimiru, bet, dro�s paliek dro�s, viņam to neteicu. Un tomēr viņ� mani nelaida. Liekas � viņi mūs ieskata par saviem gūstekņiem.

� Tu tā domā?

�� Varbūt viņi baidās no mums, grib mūs aizturēt, lai netiekam uz savu bāzi. Un jāsaka vēl kas svarīgs, Alek. Losiem �ķiet,. ka esam atlidoju�i uz �ejieni ar raķeti, bet nav ne jausmas, ka ap Varu riņķo mūsu lidzvaigznis. Es gan viņiem neatklāju patiesību.

Aleks paraudzījās robotā ziņkāri.

� Godavārds, Dirak, nezināju, ka tu vari mānīties, � viņ� teica.

� Esmu spējīgs uz visu, ja tas skar jūsu dro�ību, � robots paskaidroja. � Tādēļ atzīstu � tev jāizturas piesardzīgi pret Losu un jāizkliedē visas viņa �aubas.

Aleks klusēja.

� Domāju � mēs sapratīsimies, � viņ� beigu beigās teica. � Ar to, kur� skumst, vienmēr var atrast kopīgu valodu. Nevar � tikai ar bezjūtīgo.

Izsakot pēdējo vārdu, Alekam sirds nodrebēja, ta�u Diraks nenodeva sevi, ka to uztvēris kā ļaunu mājienu. Lai sāktu runāt par ko citu, cilvēks ātri pavērās savā pulkstenī.

� Tie�i pēc �etrdesmit piecām sekundēm viņi man atnesīs ēdienu, � viņ� pavēstīja. � �ie kāpuri tie�ām ir punktīgi līdz nejēdzībai...

� Arī es to esmu ievērojis, � robots vienaldzīgi sacīja.

Viņ� palūkojās savā pulkstenī. Tagad viņi abi klusēja un Aleks labi sajuta sāļo okeāna elpu, kas pievakarē dva�oja stiprāk. Saule bija aizslīdējusi aiz apvār�ņa, un brīni�ķais me�s grima rēnā nokrēslā � bezgala vientuļ� un drūms �ai rieta stundā. Aleks klusi nopūtās.

� Kā man gribas redzēt kādu stirnu, � viņ� paklusām ieminējās. � Vai vismaz parastu kaziņu...

Diraks nekā neteica. Pacēla galvu, pavērsdams skatienu no sava pulksteņa uz verandas viņu galu. Tur jau bija redzams zaļ� kāpurs, tas lēnām stūma �urp galdu uz ritenī�iem.

Durvis atvērās, un viņi iegāja milzīgā zālē ar ziliem, sprai�ļotiem griestiem, kas bija līdzīgi debesu velvei. Zālē nemanīja nekādu mēbeļu, tomēr tā likās apbrīnojami svētdienīga un svinīga. Tās viņā galā, atbalstījies pret tievu metāla rāmi, viņus gaidīja Loss. Cilvēks ziņkāri, cie�i palūkojās uz vecajo. Tā pelēkā, pūkainā seja �ķita labsirdīga un laipna, skatiens � diezgan mo�s, saspringts un urbīgs.

� Esmu sagādājis jums pārsteigumu, � Loss sacīja, parādīdams uz sienas pusi. Vai to jūs saucat par krēslu?

Diraks tulkoja ārkārtīgi ātri, izteikdams vārdus gandrīz reizē ar Losu. Pametis turp acis, cilvēks pasmai-* dīja. Tikai tagad viņ� ieraudzīja dīvainu priek�metu. Protams, tas nekādā ziņā nebija krēsls, ta�u tik un tā varēja noderēt. Aleks piegāja pie tā un lēnām apsēdās. Loss arvien vēl viņā pētīgi vērās, nemirk�ķinādams acis.

� Alek, atļaujiet uzdot da�us jautājumusl � viņ� teica. � Pēc tam es bū�u jūsu rīcībā.

� Lūdzu!...

� Diraks man stāstīja, ka Zemes cilvēkiem reizē esot divas būtības � prāts un jūtas. Vai atzīstat, ka viņu dzīve ir pilnskanīgāka nekā mūsējā?

� Man grūti atbildēt, � Aleks sacīja. � Gau�ām maz pazīstu jūsu pasauli. Bet man �ķiet � tā iekārtota ļoti prātīgi un dabiski.

� Vai jums tomēr nav kāda principiāla uzskata �ai ziņā?

� Es varētu teikt tikai to, ka indivīds, kuram piemīt abas minētās būtības, padara pilnvērtīgāku ja ne sabiedrisko, tad vismaz savu dzīvi.

� Kā lai to saprot? (�Piesargies, Alek!� Diraks vēl piemetināja no savas puses.)

Aleks ātri atjēdzās, bet tik un tā nespēja aptvert, par ko īsti robots gribējis viņu brīdināt.

� Pavisam vienkār�i, � viņ� izgudrēm paskaidroja.

� Viens plus viens � iznāk divi...

� Tā liekas pārāk neapzināta domā�ana, � Loss teica. � Ogleklis plus skābeklis, manuprāt, iznāk indīga viela...

� Jāatzīstas, man nav izdevies atrast veiksmīgu piemēru, � Aleks sacīja. � Bet skaidrs kā diena, ka cilvēka divējādā daba rada viņa dvēselē daudz intensīvāku deg�anu;

� Jā, zināms. � Loss pamāja ar galvu.� Bet vai dvēseles dzīves intensivitāti var uzlūkot par kādu iz�ķiro�u priek�rocību? Vai dvēseles dzīves iek�ējā harmonija un viengabalainība nav daudz svarīgāka?

� Es gribēju teikt: tā kā cilvēkam reizē piemīt divas būtības, tās viena otru bagātina un piepilda ar dziļāku garīgo saturu, � Aleks sacīja. � Indivīds, kam raksturīga tikai viena no �īm būtībām, īstenībā ir tikai pusindivīds.

� Jā, tie�i to es vēlējos uzzināt, � Loss domīgi teica. � Jums �ķiet � uz Vara dzīvo pusbūtnes? (�Uzmanies, labi uzmanies!� Diraks atkal piemetināja no savas puses.)

Tikai tagad Aleks atjēdza, kurp virzās saruna.

� Nē, nē, kas vēl nebūs, tā nemaz negribēju teikt! � viņ� uzreiz iebilda. � Es visnotaļ atzīstu, ka jūsu sabiedrība ir pilnīgāk un dabiskāk iekārtota nekā mūsējā... Bet sakiet, Los, � vai neno�ēlojat, ka daba jūs nav apveltījusi ar tādu skaistumu, jūtām un laimi kā tauriņus?

� Saprotu jūsu jautājumu. � Loss pamāja. � Galu galā ta�u katrs vienkār�ais �īs planētas iedzīvotājs iegūst savu laimi. Turklāt nevis mistrotu, bet tīru, un jūs nespējat ne iedomāties, cik tā ir brīni�ķa...

Aleks sāka apsvērt, kuram uzskatam par dzīvi lai pievienojas.

� Dro�i vien jums taisnība, � viņ� �aubīdamies teica.

� Padomājiet, Alek! � Loss jestrāk un sirsnīgāk ierunājās. � Vai tad divu būtību secīga izpausme nav daudz lietderīgāka? Tās izriet tīras, netraucēdamas viena otru, un atklājas visā varenībā...

� �īs parādības nemaz nav tik vienkār�as, � Aleks atturīgi sacīja. � Mēs tiecamies pēc tā, lai labās jūtas padarītu mūsu prātu cildenu, bet prāts vērstu jūtas dziļākas un kvēlākas.

� Tā nav izsmeļo�a atbilde, � Loss aizrādīja. � Tāda pati atkarība pastāv arī pie mums, lai gan izpau�as divos secīgos posmos. Citādi tauriņu dvēseles dzīve būtu pavisam primitīva.

� Los, es negribu ar jums strīdēties, kura no mūsu divām pasaulēm ir pārāka! � Aleks teica. � Ja jau tās radījusi daba, tās nevar būt neīstas. Bet nevar būt arī pilnīgas. Katrai no tām jāsasniedz pilnība saskaņā ar saviem attīstības likumiem.

� Tā tas patie�ām ir. � Loss palocīja galvu, bet Diraks piebilda: �Tu kā nekā pamanījies izlocīties...�

Mirkli klusējis, Loss sirsnīgi turpināja:

� Man liekas, Alek, ka jūsu sabiedrībai savā attīstības ceļā būs jāpārvar daudz lielākas grūtības nekā mūsējai. Prāts un jūtas ir pārāk spēcīgas, pārāk īpatnējas un pārāk at�ķirīgas būtības. Tās nenovēr�ami tieksies viena otru uzveikt un nobīdīt malā... �ķiet � panākt to, lai starp tām valdītu saskaņa un saderība, ir drausmīgi grūts uzdevums ...

� Tas ir tiesa, � Aleks teica. � Bet kā tad mēs varētu attīstīties, ja nebūtu �o divu pretrunīgo būtību, kas to veicina?

� Bet ja nu tās viena otru noliedz?

� Lai arī tā... Tomēr tas ir stimuls sacensībai un progresam. Ta�u patiesībā tagad pie mums nav tā...

� Jūs gribat teikt, ka prāts pielaidies?...

� Glu�i otrādi, kā vērojams, tas pa�os pamatos ir nepiekāpīgāks un vienmēr neatlaidīgāk piekopis agresiju., Tie�i da�as nopietnas prāta uzvaras mūsu attīstības vēsturē pierādīju�as, ka tas viens pats cīņas laukā nespēj izkarot laimi.

Loss ilgu laiku kaut ko apsvēra.

� Es biju iedomājies, ka jūsu emocionālā daba ir ļoti nekautrīga, rosīga un spēcīga, � viņ� beidzot teica. � Biju iedomājies, ka jūsu prātam ir pārlieku grūti tai pretoties.

� Kādēļ jums tā likās? � Aleks ziņkāri vaicāja.

� Cik noprotu, jūs ta�u piederat pie plēsoņām?

Aleks paraudzījās viņā pārsteigts.

� Kā tad tā?

� Jūs līdz �im vēl lietojat uzturā dzīvnieku gaļu, � Loss sacīja. � Mūsu zemē tikai plēsoņas aizvēsturiskos laikos ēda gaļu...

� Kas tur liels! � Aleks sadrūva. � Tam nav un nevar būt nekādas nozīmes cilvēku dzimtā, kas nogājusi tik garu vēsturisko attīstības ceļu ...

� Diezgan patvaļīgs apgalvojums, � Loss teica rūgtuma pilnā balsī. � Lai cik sena ir �ī attīstība, tās pirmsākumi uz mū�u mū�iem paliek kodēti iedzimtībā. Citādi ar ko ģan izskaidrojami jūsu kari, revolūcijas un savstarpējā iznīcinā�ana, kas noris visos laikmetos? Jūsu asiņainā attīstības vēsture un reizē arī izmantojamā uztura bīstamais sastāvs nevar nemest sarkanīgu atēnu uz jūtām... Kā gan tās var saderēt ar skaidru un veselu saprātu ...

Aleks izbrīnījās, sajauzdams, ka �ie vārdi viņu nokaitināju�i. Nez vai cilvēkam kāpuram nebija taisnība? Vai varbūt Loss ar nodomu gribēja izspiest no Aleka kādu atzī�anos, viņam pa�am par postu?

� Los, man grūti atrast pārliecino�us argumentus, � viņ� sacīja. � Bet diem�ēl notikumi liecina glu�i pretējo. Mūsu pēdējo laikmetu problēma ir jūtu dzi�ana, nevis nevaldāms uzliesmojums. Un, par spīti visiem jūsu pieņēmumiem, jāsaka � mūsu sabiedrība liekas daudz humānāka nekā jūsējā. Mēs neesam iz-skaudu�i visu dzīvo uz Zemes. Pie mums savā vaļā staigā tūksto�iem gan me�a, gan mājas dzīvnieku...

� Lai būtu iespējams tos nogalināt? � Loss vaicāja. � Lai jūs neaizmirstu senseno, lielisko mednieka amatu?

� Nē, glu�i tā nav!... Mēs tie�ām da�us nogalinām. Toties ir milzu rezervāti, kuros vispār aizliegts cilvēkam spert kāju ...

� Kāpurus un tauriņus tomēr iznīcināt...

� Piedodiet, Los, uz mūsu planētas tie ta�u nav saprātīgas būtnes! Tie ir tikai vienkār�i kukaiņi. Un es jums teik�u � mēs neesam iznīcināju�i visus kāpurus, lai gan tie me�iem nodara gau�ām lielu ļaunumu. Mēs saudzējam kāpurus vienīgi tādēļ, lai būtu skaistie tauriņi, kas tīksmina mūsu bērnu acis ...

� �ēl, ka neesat atvedu�i kaut da�us tauriņus, � Loss domīgi teica. � Mūsu zinātnieki būtu bezgala ieinteresēju�ies par tiem...

� Nākamreiz noteikti paņemsim līdzi

� Jūs gribat nodibināt pastāvīgus sakarus ar mums? (�Uzmanies, uzmanies, Alek,� Diraks neatlaidīgi brīdināja.)

� Mūsu ceļojuma mērķis ir tikai viens � iegūt zinā�anas, � Aleks piesardzīgi atbildēja. � Bet, ja jums kas vajadzīgs, mēs nekad neatteiksimies palīdzēt...

� Pateicos! � Loss strupi izgrūda. � Tas ir tie�i tas, ko vēlējos uzzināt. Un nu tagad esmu jūsu rīcībā.

Aleks pētīgi viņā palūkojās.

� Los, pirmām kārtām man ir'kāds lūgums, � viņ� sacīja. � Atļaujiet mums sazināties ar mūsu gaisa kuģi!

Losa skatiens pēk�ņi kļuva pavisam citāds.

� Kālab jums jāsazinās? � viņ� vaicāja. � Kuģī ta�u nav vairs cilvēku?

� Jūs neesat mani sapratis... Es nerunāju par raķeti, ar ko nolaidāmies. Runāju par fotonu lidzvaigzni, kas pa�laik riņķo apkārt Varam. Mēs esam vienoju�ies ik dienas noteiktā laikā sazināties. Un tagad tur biedri dro�i vien jau uztrauku�ies par mums...

Loss cie�i iedzēlās viņā ar savu urbīgo skatienu.

� Vai tie�ām ir �āds lidzvaigznis?

� Kas tur ko brīnīties, Los... Ja neticat man, pajautājiet saviem zinātniekiem... Ar �o mūsu raķeti var aizlidot labi ja no vienas planētas uz otru...

� Vai jūs patiesībā negribat atjaunot sakarus ar Zemi?

� Vai tas nav vienalga?

� Mums gan ne...

� Nu gan jūs nesaprotu, Los... Vai tie�ām baidāties no mums?

� Varbūt mums ir tam savi iemesli, � Loss atbildēja. � Turklāt diezgan nopietni.

� Es no tiesas gribētu zināt, kādi, � Aleks sacīja.

Vecajs lēnām nogrozīja pelēko, pūkaino galvu.

� Jūs, Alek, neesat vaļsirdīgs! � viņ� sarūgtināts teica. � Jūs nevarat nezināt �os iemeslus... Pirmkārt no�āvāt tauriņu. Jau tūksto�iem gadu aizritējis, kop� kāds tauriņ� tika miris nedabiskā nāvē. Taisnību sakot, tas mūsu sabiedrību drausmīgi satrieca ...

� Los, tagad parunāsim atklāti... Jūs ļoti labi zināt, ka tas notika aiz pārpratuma... Mēs domājām � tauriņ� ir parasts kukainis. Pat pēc Vara iedzīvotāju ieskata nogalināt kukaiņus nav nekāds noziegums... Jūs ta�u esat izskaudu�i miljoniem da�da�ādu sugu .. s

� Tā jau ir... Bet nav noliedzama arī tauriņa no-/ slepkavo�ana. Vara iedzīvotāji ir izbiju�ies un uztrauku�ies.

� Jums vajag viņiem paskaidrot, ka gadījies pārpratums, un viņus nomierināt. Viņi ar savu lēnda-bīgo, veselo saprātu aptvers patiesību.

� Diem�ēl tas vēl nav viss. Padome baidās, ka jūsu planēta jau izsmelta, noplicināta vai varbūt nonākusi uz bojāejas sliek�ņa. Un tagad meklējat citu zemi ar piemērotu klimatu, lai to sagrābtu. Padome baidās, ka mūs noturēsiet par zemākām būtnēm un ar pilnām tiesībām iznīcināsiet, lai radītu apstākļus augstākai civilizācijai. Visvairāk mūsu padomi biedē jūsu izcelsme no plēsoņām. Un galu galā liela nozīme ir tam, ka jūsu saprātu var ietekmēt mums nepazīstamas jūtas.

Aleks nogrima dziļās domās.

� Man jāsaka tā: visas jūsu ba�as principā ir pamatotas, � viņ� beidzot teica. � Bet �ai gadījumā tās ir galīgi abstraktas. Bez �aubām, jūs nepazīstat mūsu pasauli un humānos principus, tāpēc jebkuru paskaidrojumu varat uztvert kā viltību. Tomēr es jums teik�u � mums nav ne mazāko nodomu sagrābt Varu, ticiet man, lūdzams ...

� Bet ja nu padome neticēs? Neaizmirstiet, Alek, ka runa ir par mūsu esamību!

� Lai vai kā, jums visizdevīgāk ir ticēt, � Aleks ieteica. � Ja mēģināsiet mūs aizturēt vai nogalināt, mūsu biedri neatstās to neatriebtu.

� Kā lai to saprotu? � Loss savaldīgi vaicāja.

� Vajag tikai mūsu lidzvaigznim zemu pārlidot pār Varu, lai uz tā visu pārvērstu pelnos. Turklāt tas vēl spējīgs arī uz ko citu.

� Kas slēpjas aiz �iem vārdiem � draudi? Vai itin parasta �antā�a?

� Ne viens, ne otrs, Los. < * Mēs esam ieradu�ies te kā brāļi. Lai neviļus nenodarītu jums kādu Jaunumu, dezinficējām pilnīgi visu, pat sīkāko nieciņu, ko vedām uz jūsu zemi. Laikam jau pārbaudījāt mūsu uzturu un mantas un pārliecinājāties, ka tā ir patiesība. Pie tam acīm redzami vienam lidzvaigznim nav pa spēkam sagrābt veselu planētu. Jūsu pa�u interesēs ir, lai mēs iz�ķirtos ar labu. Ja mums neticat, pēc mūsu aizbrauk�anas pagūsiet sagatavoties aizsardzībai. Agrāk par trīsdesmit diviem gaismas gadiem mēs nevarēsim atlidot uz �ejieni, bet jums tikmēr aizritēs gadsimti...

Aleks apklusa. Arī Loss klusēja, viņa pelēkā seja izskatījās noraizējusies un drūma.

� Pateicos jums, Alek, par atklātībul � viņ� galu galā teica. � Es pats saprotu, ka jums taisnība. Bet to visu izlemt var .vienīgi padome. Rīt jums paziņo�u, ko tā nospriedīs ...

Pēc brī�a Aleks kopā ar Diraku soļoja pa garo gaiteni.

� Domāju, ka vecajs tie�ām ir mūsu pusē, � Diraks izteicās.

� Kāpēc tu tā domā? � Cilvēks tikko manāmi pasmaidīja.

� Tava loģika bija nevainojama. Viņām � saprātīgām būtnēm dro�i vien tā būs pieņemama... Un tie�ām nedraud ne mazākās briesmas, ka viņus apmās kādas jūtas ...

Ekrāns iedegās, un tai pa�ā mirklī Aleks ieraudzīja Kazimiru, kas bija uztraucies.

� Alek! � pilots iesaucās. � Kas ar jums noticis?

� Nekas liels, � Aleks mierīgi 'atbildēja. � Gadījās nejau�a, maza sadursme, bet viss jau pāri...

� Ar tauriņiem?

� Ar tauriņu kāpuriem.., Vai negribi viņus redzēt?

� Parādi, ja nav nekā labāka, ko paskatīties! � Kazimirs iesmējās.

Kādu laiku Kazimirs klusējot ziņkāri vēroja televizora ekrāna attēlus.

� Jā, diezgan laba arhitektūra, � viņ� teica. � Cik augstas durvis!.₅ Vai viņi iet, izstāju�ies visā augumā?

� Tūlīt tu redzēsi... Zināms, �īm ēkām ir arī savas neērtības. Kāpnes tādas kā uzkalniņi, pa kuriem slidinās bērni... Uzkāpt pa tām otrā stāvā ir īsts varoņdarbs.

� Vai tie ir viņi? � Kazimirs nodrebēja.

� Kā tad; tev nepatīk? � Aleks pavīpsnāja.

� Brrr! ,.. Nakti laikam rādās sapnī ...

� Tuvumā izskatās simpātiskāki, � Aleks sacīja. � Un nav ta�u jābaidās, ka �ie kāpuri uzaicinās uz deju. Viņi ir galīgi kurlmēmi.

� Ak tā?

Kādu brīdi Kazimirs saspringti aplūkoja kāpurus, ne vārda nebilzdams.

� Tiesa gan, tīri cie�ami, � viņ� beidzot atsāka valodu. � Alfagejas pētniekiem veicies sliktāk nekā tev... Alek, ko �ie kāpuri tev nodarīju�i?

� Pastāstī�u vēlāk... Tagad mums ar viņiem ir labas attiecības, diskutējam par filozofiskiem tematiem ...

� Par kādiem tie�i?

� Zināms, par senseniem, pagalam apniku�iem.

� Alek, vai tu kaut ko neslēp no manis?... Kur Diraks?...

� Neuztraucies, viņ� darbojas, kā nākas! � Aleks sacīja. � Viņi bija mūs it kā saņēmu�i gūstā, bet tagad atkal palaidu�i brīvībā... Ar noteikumu, ka pierādīsim vienu � mums tie�ām ir lidzvaigznis.

Kaut kas draudīgs pazibēja pilota skatienā.

� Tā nav nekāda problēma ...

� Nē, Kazimir, lūdzams, nedari muļķības! Es prasu tikai to, lai tu vakarā pulksten vienpadsmitos iz�autu signālraķeti... Izraugi pa�u spilgtāko ...

� Vai esi pārliecināts, ka tur tu dzīvo pilnīgā dro�ībā? � Kazimirs jautāja, saraucis pieri.

� Glu�i pārliecināts ...

� Cik ilgu laiku vēl paliksi pie viņiem?

� Domāju, dienas desmit...

� Un tomēr brīdini kāpurus, lai piesargās... Ja ar jums notiks kas ļauns, viņu planēta sa�ķīdīs kā ziepju burbulis.

� Nemaz nezināju, ka tu tik asinskārs. � Aleks pasmaidīja. � Bet nu pastāsti, kā tev iet...

� Ko lai stāstu? � Kazimirs paraustīja plecus.

� Garlaikojos kā nelabais ... Tā vien gribas iedarbināt otro Diraku un patērzēt.

� Tā nav slikta doma. Tikai neaizmirsti �o robotu aizvākt, kad mēs atgriezīsimies lidzvaigznī. _г

� Kālab?

� Kā lai tev pasaku, varbūt pirmajam Dirakam nebūs patīkami redzēt savu otro �es� ...

Kazimirs nosmējās.

� Tu arvien vēl esi tāds pats kā senāk, � viņ� teica. � Pasveicini Diraku no manis, noteikti pasveicini! Varbūt viņ� kļuvis jūtīgāks kāpuru sabiedrībā.

� Galu galā Bagrationovs pieļāvis arī �ādu iespēju...

� Nu, nesmīdini mani! .<

� Man laiks iet, *Kazimir. s� � Aleks teica. � Turpmāk uzturēsim regulārus sakarus ...

� Vai tik tu neesi uzaicināts uz banketu? _ .

� Paldies dievam, vismaz �ī sodība man pagājusi garām! � Aleks pasmaidīja. � Viņiem nav nekā cita ēdama kā tikai hlorofils... Bet da�kārt arī tas � mākslīgs.

� Nudien, es tevi neapskau�u .. _t

� Uz redzē�anos, Kazimir!

Ekrāns nodzisa.

Aleks sēdēja mīkstajā bezatzveltnes krēslā un domāja, cik ātri cilvēks pierod pie visdīvainākajiem apstākļiem. Patlaban viss, kas atradās apkārtnē, viņam �ķita parasts, pat pūkainā Losa seja izskatījās glu�i cilvēciska. Tik un tā viņ� nevarēja novaldīties nepa-smīnējis, kad Vara prezidents apbrīnojami veikli rāpās pa stāvo sienu pie kāda visaugstāk novietota bibliotēkas skapja. Nolīdis zemē, Loss turēja rokā vieglu metāla plati ar attēlu, likās � tā ir gravīra.

� Tas ir pirmais Loss mūsu zemē, � viņ� teica.

� Viņu sauca par Losu Filozofu .. ■<

Aleks pavērās viņā izbrīnījies.

� Diraks man stāstīja, ka jums neesot �ādas zinātnes.

� Jā, tagad patie�ām vairs nav, � vecajs paskaidroja. � Pirms trim gadsimtiem to atcēla ar īpa�u padomes dekrētu...

Aleks pasmaidīja.

� Diez vai to varētu dēvēt par vārda brīvību.

� Nezinu, Alek, ko tie�i jūs saprotat ar vārdu �brīvība� ... Mums tā, visumā ņemot, nozīmē to, ka netiek lietoti spaidi...

� Jā, kaut ko tādu . _;i

� Mūsu zemē piespiedu kārtā neviens neko nedara ... Katram brīvība ir garantēta likumu un tradīciju ietvaros...

� Mums tā nozīmē daudz ko vairāk. � Aleks atkal pasmaidīja. � Mēs ne aiz kādiem ieganstiem neliedzam cilvēkiem domāt, ko vien grib, un izteikt savas domas rakstiski...

Loss mirkli ko apsvēra.

� Nezinu, vai tas ir prātīgi, � viņ� �aubījās.

� Un tomēr � kādēļ jums vajadzēja aizliegt filozofiju?

� Izrādījās, ka tā ir lieka, � prezidents paskaidroja. � Mūsu filozofija tiecās atklāt vispārīgos attīstības likumus. Bet tos jau sniedza zinātne. Un, kas zīmējas uz vispārīgo likumu un galamērķi, jāsaka, mēs atzinām, ka tie ir tie pa�i, kurus jau izvirzījusi daba, � indivīda attīstība noris no zemākas kārtas uz augstāku.

� Cik skaidri un vienkār�i! � Aleks klusi sacīja. � Ta�u man tik un tā liekas � ir biju�i arī citādi uzskati!

� Jā, protams. � Loss pamāja ar galvu. � It sevi�ķi spēcīga bija monistu skola: viņi aizstāvēja uzskatus, kas lielā mērā sakrīt ar jūsējiem. Viņi mācīja, ka cilvēka dabai jābūt vienotai un nedalāmai un zinātnēm jātiecas pēc tā, lai nodro�inātu �o vienotību. Kāds visslavenākais mūsu filozofs arī bija monists, ko sauca par �inu Tum�o... Tūlīt viņu parādī�u.

Loss atkal rāpās pa skapjiem un drīz vien atnesa plānu grāmatiņu, kurā teksts bija iespiests uz īpa�a papīra. Titullapā ievietotais fotoattēls uzreiz stipri piesaistīja Aleka uzmanību.

� �im cilvēkam laikam gan bija jūtas, � viņ� domīgi teica.

� Iespējams, � Loss nedro�i piekrita. � Viņa prāts bija pārāk ass un nemierīgs.

� Vai jūs nevarētu mums ko palasīt?

Prezidents negribīgi at�ķīra pirmo lappusi un lēnām sāka lasīt:

�Kurp traucies tu, aklais radījum? Uz kādu tum�u jūru plūst tavu vēlmju strauti? Tev nav acu, tavas acis ir aklas, lai redzētu brīnumzemi, kas ple�as visapkārt Tev nav dzirdes, lai saklausītu patiesības balsi. Zilais polu ledus uz mū�u ir iekalis stingā nejutībā tavu sirdi. Kālab vajadzīgs tavs aukstais prāts un tavas nedzīvās rokas, ja viss, ko tās rada, ir tikai skumjas un bezjēdzība?�

Loss pēk�ņi apklusa.

� Tā ta�u nav filozofijai � Aleks iesaucās. � Tā ir dzeja ...

� Nē, ne jau nu dzeja, � Loss īgni teica. � Tās ir tikai domas, pārdro�as ūn nepamatotas... Dzejot var vienīgi tauriņi...

� Vai jūs nevarētu mani iepazīstināt ar kādiem dzejas paraugiem?

Loss pārsteigts viņā paraudzījās.

� Tā netiek pierakstīta, � viņ� sacīja. � Tā ir aizliegta .... ,

� Aizliegta? ... Kādēļ? . _?.

� Vai tad nesaprotat? .. ? Tauriņu dzeja stāv pāri mums un mūsu saprātam... Ja mums nav maņu, lai to uztvertu, mēs varam to tikai apgānīt...

� Bet kas tad īsti ir dzeja?

� Tā ir skaistums! � Loss pārliecino�i atbildēja.

� Arī daba ir skaistums ...

� Nē, tas ir skaistums, ko rada tauriņu attieksme pret dabu. Skaistums, ko rada viņu attieksme pret mīlestību ... Nezinu, Alek, kā lai to pasaku skaidrāk. Dzeja ir viņu dveseles dzīves materializēta izpausme. Tā glu�i vienkār�i ir viņu garīgā izstaro juma � mums neaptveramās laimes kvanti...

Aleks klusēja.

� Vai tad viņu dzejā nav izteiktas nekādas domas? � viņ� beidzot jautāja. . _x

� Protams, ka ir ...

� Kā tad tās rodas? ...

� Tauriņi domā, pamatodamies uz tām zinā�anām, kuras ieguvu�i pirmajā savas esamības fāzē, � Loss teica. � Bet �īs domas ir burvīgas gaismas apgarotas, dro�i vien bezgala dziļas ...

Diraks nemierīgi palūkojās savā pulkstenī.

� Laiks doties ceļā, � viņ� sacīja.

Pēc brī�a viņi visi trīs uzkāpa uz līdzena jumta, kur atradās rezidence. Okeāns viļņoja pavisam tuvu, apgaismotajā ostā stāvēja da�i kuģi, plati un plāskani kā bruņurupu�i. Fosforescējo�i torņa celtņi bez trok�ņa krāva ārā no kuģiem kādu recekļainu masu, ko tumsā nevarēja lāgā saskatīt. Likās � �ovakar joda un sāls dvaka plūsmo daudz sīvāka nekā parasti.

� Tās ir jūras aļģes, � Diraks teica, � Tās satur hlorofilu. .7

Bet Aleks it kā nedzirdēja viņa vārdus.

� Los, vai jūs man nevarētu iedot �ina Tum�ā grāmatu? � viņ� pēk�ņi palūdza.

� Nē, Alek, to nedrīkst aizvest prom no bibliotēkas, � Loss teica.

� Nedrīkst aizvest kaut kur uz Vara... Nevis uz tālo, nepazīstamo Zemi...

� Jūs jau tā aizvedīsiet uz Zemi pārāk daudz zinā�anu ...

� Los, es gribu aizvest domāsi � Aleks sacīja.

� Varbūt izrādīsies, ka zinā�anas vairs nav vajadzīgas ... Tagad neviens no mums nevar pateikt, kādas zinā�anas nepiecie�amas Zemes cilvēkiem... Bet domas... ,

� Skatietiesl � Diraks viņu pārtrauca.

Viņi pavērās tum�ajās debesīs. Augstu gaisā gandrīz * tie�i viņiem virs galvas uzpeldēja gai�s mākonītis, kas ātri auga augumā kā caurspīdīga, violeta medūza. Pēc mirkļa mākonītis kļuva tik dzidrs, ka cauri tam blāvi iemirgojās zvaigznes. Aleks zag�us pameta acis uz Losu � �obrīd vecaja seju bija it kā apskaidroju�as brīni�ķas, bet nepiedienīgas domas.

� Cik skaisti, vai ne? � Aleks klusi jautāja.

� Jā, tie�ām, � Loss piekrita.

Nebilzdams ne vārda, cilvēks pasmaidīja.

Viņi trijatā stāvēja Ina krastā netālu no sudrabainā raķetes korpusa. Visapkārt klajums vizmoja zils no tauriņiem, kas bija tur salaidu�ies. Atkal skanēja mūzika, ezers trīsēja kā dzīva radība, un me�s gavilēja. Loss uzmanīgi klausījās mūziku, uztverdams to ar Diraka radio palīdzību, viņa seja bija saspringta un domīga, tomēr tās izskats neko nepauda. Kā vienmēr, tauriņi nerimtīgi uztraucās, trīsēja kā ezers un gavilēja kā me�s. Vienīgi Diraka dzelzs seja bija vienaldzīga � viņ� raudzījās uz raķeti.

Beigu beigās mūzika apklusa, tauriņi sāka plivināt maigos spārnus, un gaisā atkal uzvirmoja skaņas � liegas un lūdzo�as. Bet neiejūtīgais magnetofons klusēja. To padevis Dirakam, Aleks vaicāja:

� Vai jums patika, Los?

� Man liekas � jūs mani saprotat, � Vara prezidents domīgs atbildēja.

� Un nemaldāties! � Cilvēks viņam uzsmaidīja.

� Saprotu, Los, ka jums reizēm tie�ām ir skumji... Toties vienmēr esat laimīgs ...

Nekas neiedzirkstījās Losa acīs.

� Bet jūs, Alek, neesat laimīgs? � viņ� teica.

� Jums ir gan sirds, gan prāts... Kas tad vēl vajadzīgs?

� Los, es zaudēju cilvēkus! ...

� Jūs ta�u atgriezīsities pie viņiem? ..

� Nezinu, Los.. _s �ķiet, ka viņi būs man galīgi sve�i...

Prezidents klusēja.

� Jūs esat tāds pats kā Sins, � viņ� sacīja. � Kā Sins Tum�ais... Atnesu jums viņa grāmatu.

Loss palika krastā. Raķete lēnām slīdēja pa gludo ezera spoguli, pēc tam paātrināja gaitu � un sīki viļņi �ļakstēdami skalojās Losam pie kājām. Drīz pienāca mirklis, kad raķete uz�āvās gaisā, kā sudrabaina bulta ietriekdamās zilajā debesvelvē. Vēl mirklis, un pāri viņiem atkal pletīsies zvaig�ņu un tumsas tuksnesis � majestātisks un baiss.

.

Kad pirmoreiz pamodos �ai milzīgajā, baisajā namā, laukā lija. Diez vai lietus �aboņa bija dzirdama caur biezajām sienām, dro�i vien to jutu dziļi sirdī � saltu un miglainu kā atmiņas par pēdējiem mēne�iem. Tūlīt aizvilkos pie vienīgā loga, aizrestota ar biezu dzelzs re�ģi. Tie�ām smidzināja lietutiņ� � pelēks, drūms, tikko samanāms rīta pagaismā. Vispirms ieraudzīju cietuma mūra sētu un netālu aiz tās pagalmu, rudens zeltā tērpu�os, mitru un tuk�u. Tajā uz nelielas, kukurūzas stublājiem pārklātas siena kaudzes tupēja gailis varenām, līkām kājām, kā sapinies lietus tīmekļos. Liekas � man vienmēr paliks atmiņā �is gailis: tik vientuļ�, sevī iegremdējies, pārpilns nicinājuma pret �ausmīgo pasauli, nē, nevis pasauli, bet verdo�a ūdens spaini, kurā to kādudien tā vai tā iebāzīs un tad noplūks spalvas. Tālāk vīdēja zemas ēkas, apjumtas ar turku dakstiņiem, kas laika gaitā jau nomelnēju�i, un nabadzīgas ielas novidus � tāpat mitrs un sērīgs. Aina bija tik nomāco�a, ka steig�us atgriezos uz lāvas.

Tikai tagad pirmoreiz uzmetu acis ve�ukam, kas gulēja no manis pa kreisi. Vakar vakarā �o vīru tikpat kā neievēroju, arī viņ� man neteica ne vārda, bez jēgas rosīdamies kā skudra ap savu no�ēlojamo guļvietu. Vecais bija ievīstījies sadriskātā, pa�austā seģenē, tik īsā, ka izdēdēju�ās pēdas līdz potītēm rēgojās kailas kopā ar garo, balto apak�bik�u sasējiem. Rupjas vadmalas bikses viņ� bija salocījis �etrkārtīgi un palicis pagalvī spilvena vietā. Kamēr apgūlos, viņ� visu laiku raudzījās manī, pat pavērsās uz �o pusi, un tūdaļ man degunā iesitās pārskābu�a piena skāņā dvaka. Saviebies es mazliet nervozi uzrāvu pār pleciem savu vēl jauno, biezo segu.

� Kas tu tāds esi? � ve�uks �ukstus jautāja.

� Neesmu nekas, � īgni atbildēju.

� Mēs �eitan visi tādi... � viņ� laipni un samierino�i sacīja. � Visi kā viens...

letiņos vēl cie�āk segā, likdams manīt, ka mūsu saruna ir galā. Bet sirmgalvis laikam pēc sava ieskata izprata �o manu mājienu.

' � Guli vien, guli! � viņ� teica gandrīz mīlīgi. � Patlabadiņ visi guļ, pats klusākais laiks...

Tī�ām nebildu ne vārda. Es jau slimnīcās biju sastapis �ādus labsirdīgus, uzmācīgus vecī�us, no kuriem nav glābiņa. Viņi ik brīdi ar prieku velkas kā ēna citiem pakaļ, uzdod simtiem jautājumu, izstāsta tūksto�iem da�neda�ādu gadījumu, neliekas mierā ne dienu, ne nakti. Zināju, ka visprātīgāk būtu jau mūsu pirmajā tik�anās reizē izturēties pret veco vēsi un skarbi, bet pietrūka dū�as rīkoties tik necilvēcīgi. Es tikai klusēju. Tomēr viņ� acīmredzot nomanīja, ka esmu sliktā omā, un, mulsi pavirinājis plakstus, nedzirdami uzgrieza man muguru.

Mēģināju atkal iesnausties, bet velti. Nekustīgi gulēju, vērodams, kā logā pamazītēm gai�ojas ausma, aizvien vēl piestrēgusi ar miklumu, drūma. Dro�i vien vairs nelija, bet smagie rudens mākoņi joprojām zemu traucās pār iz�ulgu�o zemi. Rīts kavējās, moko�i cīnīdamies ar pelēcīgo mākoņu gumzu, kas pūlējās pārmākt tā gaismu. Tā es gulēju vaļējām acīm varbūt stundu vai divas, bet �ķita, ka jau pagāju�as veselas dienas � tik līpens un netīkams ritēja laiks. Viss, kas atradās apkārt, bija necie�ams � gan milzīgā, drēgnā kamera, gan no lāvām plūsto�ā cilvēku sviedru smaka, gan dobjie, nesaskanīgie cietumnieku krācieni, kas neredzamām lavīnām gāzās virsū no-visām pusēm. Bet visvairāk mani satrieca ērmīgā kamera, drausmā nabadzība un derdzīgā netīrība. Baiļojos, ka nespē�u te izturēt vienu vienīgu dienu, bet man bija jāpavada desmit �ausmīgi gadi. Doma, ka varu pierast pie �iem apstākļiem un tie kļūs par alla�īgu ikdienu, likās vēl briesmīgāka nekā pats cietums. *

Un tomēr es iemigu. Mani uzmodināja kņada, kas bija izcēlusies kamerā, un griezīga, nepatīkama lāvu �īkstoņa. Ar mokām pavēru plakstus. Nostājies pie manas lāvas, vecītis � kaulains, nosmulētā, baltā apak�veļā � cītīgi vilka kājās savalkātas bikses. Otrs kaimiņ�, kas mitinājās man pa labi, dro�i vien jau sen bija uzcēlies. Kamerā rosījās ieslodzītie, skanēja piesmaku�as balsis un �ķindēja skārda spaiņi. Neapzināti pavērsu acis uz logu. Tagad pie tā stāvēja jauns puisis, bāls kā mēness, īsiem, rudiem niatiem. Gan mazliet kumpais deguns, gan izliektie lūpu kaktiņi lika domāt, ka viņ� laikam ir ebrejs. Seja izskatījās ļoti sapņaina, un viņ� atgādināja cilvēku, kur� vaļējām acīm iegrimis snaudā.

� Celies aug�ā, dēls! � Saklausīju klusu, pazīstamu balsi. � Laiks celties!... Citādi pēc tam vienam pa�am būs jāmazgā mazmājiņas ...

Draudi �ķita tik baismīgi, ka vienā rāvienā uzlēcu no lāvas.

� Tāda jau �eitan kārtība, � vecais piebilda kā atvainodamies.

Ģērbdamies es ik pēc brī�a paraudzījos uz savādo, jauno rudmati pie loga. Varbūt viņ� bijis students vai pārdevējs nelielā ebreju veikaliņā, kādu agrāk bija simtiem galvenajās tirdzniecības ielās. Pēk�ņi viņ� pagriezās un palūkojās manī.

� Sveiki, dakter! � puisis laipni sacīja.

� Sveiki, � es atturīgi atņēmu.

Viņ� vērās manī ziņkāri, it kā izsmējīgi.

� Esam jau dzirdēju�i par tevi, � rudmatis pavēstīja. � Pat apraudāju�i tevi kā nelaiķi. Nu, nekas, tu tomēr izrāvies no viņu nagiem! ... Tagad vairs nebūs tik traki...

Es klusēju, bet viņ� par to nelikās zinis.

� Vai tevi sita? � rudmatis līdzjūtīgi noprasīja.

� Mazliet, � es atbildēju arvien vēl atturīgi.

� Nebija ta�u par ko sist...

Tik tie�ām � visā izmeklē�anas laikā man iecirta vienu vienīgu pļauku, lai gan varen spēcīgu. Viņ� izbrīnījies paskatījās uz mani.

� Kā tā � �nebija�?

� Es nekā neslēpu... Viņiem viss bija skaidrāks par skaidru...

� Ak jā, �ādā nozīmē � jā gan! � viņ� noteica.

� Bet da�kārt viņi sit glu�i vienkār�i sev par prieku ... It sevi�ķi tādus kā es un tu ...

Es jau -biju saģērbies, un tagad logs vilka pie sevis ar nepārvaramu spēku. Tā vien likās: ja paraudzī�os pa to, �oreiz redzē�u savu mazo, kluso ieliņu Loze-necā. Smagi nopūties, gausi piegāju pie loga. Gailis bija nozudis. Patlaban �is dabas stūrītis �ķita daudz ikdieni�ķāks un pelēcīgāks. Bet tik un tā nevarēju atraut acis no tā un lēnām dzēru rudenīgās ainas sērīgo burvīgumu kā malku aukstas rīta kafijas.

� Vai esi ticies ar tēvoci Niko?... � rudmatis vaicāja.

� Jā, vakar vakarā aprunājāmies, � es nelabprāt atbildēju.

� Viņ� mani lūdza tev pajautāt... Vai tu negribētu iekārtoties mums blakus, salūkosim vietu ...

� Nē, nē! � gandrīz izbijies iesaucos. � Man turpat ir labi...

� Kā vēlies! � Paraustījis plecus, puisis lēnītēm devās prom.

Tagad domāju, cik jauns es biju tolaik � pārāk jauns savā trīsdesmit gadu vecumā. Protams, jau biju izlasījis ne vien ��ahistu� un �Zvaig�ņu ceļinieku�, bet arī visus pārējos Cveiga un D�eka Londona darbus. Un, lai cik smieklīgi tas izklausās, biju pat uzjautrinājies par nākamajiem smagajiem pārdzīvojumiem. Iztēlojies, ka, gandrīz tāpat kā cietumnieks �ilonas cietoksnī, esmu no�ķirts no visas pasaules vieninieku kamerā. Un cildenā cīņā ar vientulību un dvēseles tuk�umu pamazām izkopju savu visai nepastāvīgo dabu, līdz beigu beigās tā pāraug nesalau�amā garā � ierocī, kas palīdz pārvarēt milzu grūtības un mokas. Da�kārt tā biju aizrāvies ar �ādiem sapņiem, ka pat karsti vēlējos pēc iespējas ātrāk nokļūt te, drūmajā krātiņā, lai sāktu nopietni' kaldināt savu garīgo �es�. Bez �aubām, jau pirmā saskare ar cietumu satrieca pī�ļos manus zēna sapņus un iedomas. Uzreiz skaidri aptvēru, ka būs jācīnās ar cilvēku drūzmu, nevis ar vientulību. Un savs garīgais �es� jāpielāgo skāņajai dvakai, kas dve� no vecī�a, nevis jāpilnveido. Ta�u, par spīti tam, arvien vēl dro�u prātu cerēju saglabāt zināmu iek�ēju brīvību Tin patstāvību.

Negaidot gaitenī no�vadzēja atslēgas, spalgi �īkstēdamas, atvērās durvis, un uz sliek�ņa nostājās Ah-tungs. Tik tie�ām � grūti iedomāties, ka tāds varētu būt uzraugs. Viņ� bija ļoti liela auguma sarkanvaidzis ar gandrīz kailu galvvidu, toties tik spalvainu skaustu kā lācim. Ahtungs izskatījis pēc cilvēka, kur� labprāt ik mirkli atraugājas vai vismaz paplik�ķina sev pa mucīgo vēderu. Nicino�i paraudzījies uz mums, viņ� paklusi nosēca:

� Iet mazgāties... Un bez rekomendācijām...

Lai gan uzraugs pavēlēja klusi, mierīgi, es ievēroju, cik aplam viņ� lieto sve�vārdus un cik paklausīgi visi sarosās un ātri rindojas cits aiz cita.

� Dakter, vai tu gaidi speciālu ielūgumu? � Ahtungs pēk�ņi noprasīja, un tagad viņa balss skanēja parupji. � Jeb vai gribi, lai tev �papaijāju� galvu?...

Es lēnām, pilns pa�cieņas, piecēlos kājās.

� Veicīgāk, dakter! � kāds pa�ukstēja man pie auss. � Ar Ahtungu joki mazi...

Bet es tikpat nesteidzīgi savācu savus piederumus un nostājos ierindā pēdējais. Visu laiku jutu Ahtunga skatienu, smagu un saltu kā ledus blāķis, cie�i man uzplātu. Uzraugs nogaidīja, .kamēr ieslodzītie pagāja viņam garām, tad panācās man blakus � kreisajā pusē. Viņ� aizvien vēl �ķita tik sātīgi paēdis, ka ik mirkli jāatraugājas, bet seja nepauda neko draudīgu.

� Mums ar tevi, dakterīt; laikam būs nepatik�anas, � Ahtungs beidzot ierunājās, bet arī �obrīd balss skanēja vienaldzīgi.

Es neteicu ne vārda. Tā iesākās mana pirmā diena cietumā.

Mūsu kamera īstenībā bija milzīga � soļu divdesmit gara, bet pa�aura. Gar divām sienmalēm stiepās divas cietas, no rupjiem dēļiem sanaglotas lāvas, uz tām dzīvoja un gulēja visi ieslodzītie. Katram ieslodzītajam � viņu bija apmēram �etrdesmit � tika ierādīta neliela lāvas platība, kas vienlaikus noderēja gan par istabu, gan par gultu, gan par rakstāmgaldu. Sienas bez jebkāda apmetuma, mūrētas no lielām akmens plātnēm, un cementa grīda. Visvairāk mani nomāca griesti: kad gulēju uz muguras, tie vienmēr dūrās acīs. Tos mitrums tā bija izraibinājis rūsganiem plankumiem, ka tie ļoti līdzinājās sprai�ļotajiem griestiem, kādi vēl redzami senajās turku pirtīs. �ķita � tie ir pārāk piesūku�ies ar valgumu, un tie�ām brīnums, kā to apmetums nav vēl uzgāzies mums virsū.

Arī gaisma kamerā bija .gau�ām skopa � it īpa�i apmāku�ās rudens dienās. Mēs slīdējām kā ēnas mū�īgā pustumsā, ar grūtībām cits citu sazīmēdami. Tas nelikās diez kāds ļaunums, jo �ai no�ēlojamā alā nez vai bija vērts kam uzmest acis, kaut vai garām ejot. Īstenībā tas nebija cietums vārda tie�ajā nozīmē, bet glu�i parasts, vecs turku kazemāts, turklāt kādreizējais cietoksnis, tādēļ tik biezas bija tā sienas, tik mū�sens drēgnums vēdīt vēdīja no pazemes dzīlēm.

Pirmās dienas cietumā man patiesi bija vissmagākās. Lai gan biju ārsts, tomēr beidzos vai nost no smakām � pārmērīgām, dū�u �ķebino�ām smakām, ko izdvesa cilvēku miesa. Vecī�a skāņā dvaka ne mirkli nedeva miera. Bet tā vēl bija niecīga salīdzinājumā ar smirdoņu, kādu izgaroja mans salmu maiss, � pat galva reiba. Ta�u visnecie�amākās smakas dva-koja kamerā nakti. Radās sajūta, ka dienu tās cilvēki kaut cik apvalda, bet naktī miegā nezina, ko dara, un atslābu�ās miesas brīvi izplata smakas pārpārēm. Tās izvirmoja kā savdabīga kūts birga, saplūzdamas cita ar citu un savērpdamās gandrīz jau�amā dūmakā. Tām vēl piejaucās smirdoņa no diviem spaiņiem, kurus cietumnieki izmantoja nakti dabiskām vajadzībām. Protams, viņi tos lietoja tikai ļaunākajā gadījumā, ta�u ne jau visiem nieres bija veselas, turklāt sliktais, pretīgais uzturs bie�i izraisīja kuņģa darbības traucējumus. Pret rītu vairs nejaudāju izturēt, pamodos novārdzis un stipri mocījos.

Pēc nedēļas �ī �ausmīgā jutoņa pamazām zuda. Laikam jau tik pamatīgi biju pievildzies ar �ķērmajām cietuma smakām, ka tās uztvēru arvien vieglāk un vieglāk.

Arī blaktis sagādāja elles mokas. Nav tiesa, ka tās ko� cilvēkam tikai tumsā un paniski mūk prom, tiklīdz iedegas gaisma. Mūsu kamerā nekad nenodzisa lampiņa. Te blaktīm bija izveidoju�ies jauni refleksi, tās uzbruka mums tūlīt pēc tam, kad bijām aizmigu�i. Netiku skaidrībā, kā tās saprot un ar kādām maņām sajau�, vai cilvēks guļ miegā vai pussnaudā, vai nomodā. Dro�i vien blaktis noskārta, kā kur� elpo, vai slepus skaitīja mūsu pulsu, bet, līdzko pārtrūka kādam modrās apziņas pavediens, tās uzreiz metās laukā no savām parastajām mītnēm � dziļajām �ķirbām un devās ceļā. Man to pretīgā rāpo�ana pa .miesu likās briesmīgāka nekā kodieni. Pamodos viss vienos sarkanos uztūkumos un tūdaļ pieteicu tām ne�ēlīgu karu.

Velti cerēju, ka tās nobīsies un meklēs sev citu � miermīlīgāku pretinieku. Jau sen biju iznīdējis visas blaktis savā �rajonā�, bet tās nāca un nāca. Acīmredzot tām �ādi uzbrukumi bija goda lieta vai � vēl ļaunāki � pamodies pa�saglabā�anās instinkts. Blaktīm noteikti vajadzēja uzvarēt cilvēku un palikt par vienīgajām savas drūmās impērijas valdniecēm. Drīz atjēdzu, cik aplama ir �ī cīņa, tomēr to turpināju vienīgi aiz dusmām un stūrgalvības. Par spīti tam, blak�u �tābā nemanīju nekādu sajukumu vai trauksmi. Savus uzbrukumus tās nedz pastiprināja, lai salauztu manu pretestību, nedz pavājināja, lai mazinātu modrību. Tās zināja, ka mani uzvarēs.

Blaktis jau bija uzveiku�as kaimiņu, kas mitinājās man pa kreisi, � tēvoci Spasu. Bezmiega naktīs galēdams pretīgos kukaiņus, redzēju, ka viņ� miegā nevarīgi kasās, moko�i grozās uz cietā salmu maisa, bet nekad nepamostas. Spasa zemapziņa jau bija noskaņota, ka �ī nelaime nav novēr�ama, un tagad pārcieta visus triecienus, kamēr viņ� pats gulēja. Visuvarenais cilvēks bija pakļāvies blak�u varai un brīvprātīgi maksāja tām meslus ar savām asinīm. Viņ� nicināja un ienīda uzmācīgās asinssūcējas, juta riebumu pret tām, bet sen bija atzinis to pārspēku.

Es brīnījos vien, ka blaktis neaizskar ve�uku, it kā viņ� būtu noslēdzis ar tām slepenu pamieru. Redzēju: viņ� guļ mierīgi, gandrīz_ neelpodams, kā miris. Pretīgie kukaiņi glu�i vienkār�i apmeta ap veco līkumu, varbūt tos atbaidīja viņa smaka. Ta�u viņ� pats citādi izskaidroja �o noslēpumu. Kādu rītu pasūrojos sirmgalvim par blak�u uzbrukumu, viņ� rāmām acīm līdzjūtīgi pavērās manī un klusi teica:

� Tev, dēls, ir saldas asinis! ... Tur tas suns aprakts ... Kālab ta man neko�?

� Ej nu ej! Kā ta neko�! � tēvocis Spass iemetās starpā. � Tu tikai nejūti!...

� Nē, nē! � Vecais mo�i papurināja galvu. � Iekams nebiju iespundēts cietumā, arīdzan man koda un kā vēl... Bet tagadiņ manas asinis ir rūgtas.

Tas mani ieinteresēja ne jau kā ārstu, protams, skaidri un gai�i gribēju glābt pats savu ādu.

� No kā tavas asinis kļuvu�as rūgtas? � es pajautāju. � Vai esi dzēris kādas zāles?

Vecais nolaida acis, seja sadrūma.

� Man dziļas bēdas, dēls!. Bēdas sagandē asinis.

Tēvocis Spass iesmējās.

� Kaut arī tā, tomēr labāk lai māc bēdas, nekā ko� blaktis,..

� Tu nekā nesajēdz no dzīves, � vecais negribīgi izmeta. "

� It kā �ai pasaulē kāds ko sajēgtu, � tēvocis Spass filozofiski noteica, izbeigdams sarunu.

�ie vārdi pilnīgi atbilda viņa stilam. Viņ� bija milzīga auguma, pēc izskata vientiesīgs, lielu galvu ar paaugstu pieri. Ta�u �ai pierē slēpās reti skeptisks prāts, kas tie�ām visu ap�aubīja. Sākumā nemaz neticēju, ka Spass ir politiskais ieslodzītais, un reiz pat viņam par to pavaicāju.

� Laikam jau esmu politiskais, � viņ� nīgri sacīja. � Mēs te visi politiskie ...

� Par ko tevi notiesāja?

� Par neko. � Viņ� sarauca uzacis.

� Par neko nevar iesēdināt...

� Nu, padomā pats, kas ta tur liels � aizdedzināju kādu draņķīgu sierotavu!

Es pasmīnēju � ne tik daudz par atbildi, kā par viņa saskābu�o ģīmi.

� Tad kādēļ tu to darīji?

� Atradis, ko jautāt! � tēvocis Spass dusmīgi atcirta. � Ne jau tādēļ, lai mūsu pilsētas nabaga brāļiem nebūtu ko likt uz zoba! ... Stāstīja, it kā siero-tava piegādājot uzturu vācie�iem... Zināju, ka tā vis nav... Vācie�i tik un tā saņems savu tiesu, ja gribēs, saņems, kaut mums visiem būtu jānomirst badā.,.

� Nudien, es nekā nesaprotu, � vaļsirdīgi atzinos.

� Vai ta es ko saprotu! � viņ� sirdīgi izgrūda.

� Teiksim, ja vēl kāds būtu pavedinājis uz to � nē .7� Pats izdomāju un izdarīju ... Tu jautā � kādēļ? Dro�i vien gribēju sariebt viņiem � tiem mūsu valdniekiem , < v �ie domā, ka mēs snau�am... Nekā nebija, nesnau�am vis! �odien pielaidām uguni sierota-vai, lai zina, ka rīt sarkanais gailis dziedās viņu mājas jumtā ... Kā rādās, tikai tādēļ...

� Tātad ir bijis iemesls, � es nomurmināju. � Pat daudz nopietnāks nekā nez kāda tur brinza...

� Kas nu tur nopietns � sīkums! � Tēvocis Spass atmeta ar roku. � Kam ta kāds labums, ja es tupu cietumā glu�i par velti... Serbi gan rīkoju�ies nopietni: visi iero�us rokās un � uz me�u!

Skaidrs, tāpat kā pārējie ieslodzītie, arī viņ� mani noturēja par komunistu. Galu galā es biju sodīts kopā ar komunistiem un tiesā izturējies ne sliktāk par viņiem. Pat tiesas priek�sēdētājs klusībā bija pārliecināts, ka esmu komunists, kur� ļoti prasmīgi tēlo bezpartejisko. Bet patiesībā viss bija daudz sare�ģītāk.

Bez �aubām, kā ikviens skolots cilvēks, es apjautu, ko nozīmē komunistiskā .kustība. Un biju dro�i pārliecināts, ka valsts iekārta nevar būt saprātīga, ja balstās uz cilvēku ekspluatāciju. Es jau sen tiku ienīdis bur�uāziskās sabiedrības morāli un sistēmu. Vārds �revolūcija� mani vairs nebaidīja, glu�i otrādi � es domāju, ka bez revolūcijas cilvēce būtu tikpat kā sa-smircis purvs. Līdz tam laikam biju balsojis divas reizes un abās par kandidātiem, kurus, cik man zināms, atbalstīja Komunistiskā partija. Un tomēr � kā toreiz likās � neuzskatīju sevi par komunistu lielākoties aiz filozofiskiem apsvērumiem.

Tas ir samērā vienkār�s stāsts, kā es aizrāvos ar filozofiju. Vispirms pabeidzu Filozofijas fakultāti, lai gan ne glu�i pēc savas vēlē�anās. Biju nolēmis studēt Medicīnas institūtā, bet ģimnāzijas gatavības apliecībā nebija pietiekami daudz labu atzīmju, lai mani tur uzņemtu. Ieguvis augstāko izglītību, varēju bez konkursa iestāties, kur vien gribēju. Protams, visas rūpes par manu izglītību iznesa uz saviem pleciem tēvs, kas kaismīgāk nekā es dievināja medicīnu. Bet �etri gadi Filozofijas fakultātē arī nepagāja bez sekām. Mana zinātkārā jaunie�a galva bija piedzīta pilna ar da�ādu filozofu vārdiem un filozofiskām sistēmām. Profesors Mihal�evs atzina mani par vienu no saviem visspējīgākajiem skolniekiem. Es savukārt apliecināju, ka esmu viņa piekritējs. Lai nu kā, bet man �ķita � populārajās dialektiskā materiālisma grāmatiņās bezgala nabadzīgi izskaidroti esamības noslēpumi.

Līdzko nodevos medicīnai, aizrau�anās ar filozofiju manāmi atslāba. Gribot negribot'bija jāzubrī par dabā sastopamām parādībām un tā nemaz neatlika laika noņemties ar vispārīgām zinātnēm. Atkal profesori uzskatīja mani par izcilu studentu un lika uz mani lielas cerības. Beidzis Medicīnas fakultāti kā teicamnieks, paliku praksē Sofijā. Visi man � ķirurgam � pareģoja spo�u nākotni.

Un tie�i tolaik mani mobilizēja un aizsūtīja par kara ārstu uz okupācijas korpusu. Tur nodienēju tikai da�us mēne�us. Reiz naktī dzīvokļa saimniece aizveda mani uz nepazīstamu ciemu pie kādās mājās paslēpta ievainota dienvidslāvu partizāna. Puisim bija ļoti dziļa brūce vēderā, un man nācās viņu operēt neticami nepiemērotos apstākļos � bez gaismas un gandrīz bez vajadzīgajiem ķirurģiskajiem instrumentiem. Bet tā bija visveiksmīgākā operācija manā praksē, skaidri un gai�i sakot, īsts iedvesmas auglis. Izglābis partizānam dzīvību, veselus divus mēne�us viņu apmeklēju, nevienam nemanot. Bez �aubām, jutos varen lepns uz sevi, jo patiesībā pirmoreiz mū�ā biju rīkojies tik vīri�ķīgi. Da�kārt pat �ķita, ka to izdarījis kāds cits � daudz stiprāks un vairāk cienījams nekā es.

Pēc tam tiku apcietināts un nodots tiesai. Man ne prātā nenāca noliegt savu vainu. Izmeklē�anā mani nepratināja diez cik stingri. Parasti uzdeva vienu un to pa�u jautājumu:

� Kādēļ jūs glābāt partizānu?

Un es atbildēju vienu un to pa�u:

� Tādēļ, ka tas bija mans ārsta pienākums.

� Nu labi, � viņi teica, � bet kāpēc vēlāk neziņojāt par to varas iestādēm? Tas ta�u bija jūsu armijas virsnieka pienākums ...

Es atkal paliku pie sava:

� Mans pienākums ir ārstēt slimos un ievainotos... Apcietināt un tiesāt � tas ir varas iestā�u darbs.

Vēlāk uzzināju, ka par �ādām atbildēm draudēja tāda suta, par kādu toreiz pa�am nebija ne jausmas. Bet viņi tikai klusēdami rauca uzacis. Laikam ārsta tituls iedvesa cieņu pret mani, turklāt visi armijas komandieri un priek�nieki bija devu�i par mani tikai labas atsauksmes. Citādi arī nevarēja būt. Viņu acīs,

atklāti sakot, biju vienīgi pieklājīgs, mierīgs jauneklis, tievs kā skals, ar acenēm, bez kurām, bez �aubām, būtu tīri labi izticiSj.nerunīgs un pilns bijības pret augstākām dienesta pakāpēm. Beidzot izmeklē�anā noskaidrojās, ka esmu tā rīkojies tie�i pēc pa�a ierosmes un, viņuprāt, man nav bijis nekādu politisku nodomu. Protams, viņi maldījās, bet tas mani glāba. Tēvs arī bija parūpējies, lai tiesā mani aizstāvētu izdaudzināts, ļoti pieredzējis advokāts, kas darīja visu, ko varēja. Gala iznākumā man tika piespriests minimāls sods, kāds saskaņā ar kara likumiem paredzēts par �ādiem pārkāpumiem, un es laimīgi nokļuvu cietumā.

Te it kā vienīgi tēvocis Niko saprata, kas es tāds esmu un kas būtībā noticis. Esmu jau stāstījis par �o vīru � viņ� izskatījās kā lauku skolotājs, bija vidējos gados, mazliet noslēgts, kluss un stiegrains kā sakne. Tēvocis Niko mani iztaujāja par tiesas prāvu, bet es _v uzreiz aptvēru, ka viņ� par to zina vairāk nekā es, lai gan tai sekojis aiz cietuma sienām. Likās � viņam ir zināms viss par visiem. Kā vēlāk atklāju, tēvocis Niko bija mūsu kameras cietumnieku politiskais vadītājs un pilnvarotais. Viņ� veda sarunas ar cietuma pārvaldi, viņ� aizstāvēja mūsu tiesības, viņ� noteica katram savu pienākumu � ne jau patvaļīgi, bet pēc partijas organizācijas lēmuma. �ai kamerā viņu turēja par pa�u gudrāko, ļoti pieredzēju�u, politiski nobriedu�u un dziļi principiālu. Niko bija stingrs kā pret sevi, tā pret citiem, pat stingrāks un skarbāks, nekā pienākas. Tikai pret mani un Viktoru izturējās daudz saudzīgāk un uzmanīgāk. Sākumā brīnījos par viņa labvēlību, bet vēlāk aptvēru,, ko tas nozīmē. Es biju viņam kā svaiga.zivs kaķim, un viņ� tīkoja iegūt varu pār mani tik kaismīgi kā iekarotājs. Viņ� jau bija, paguvis man piekarināt birku �godīgs bezpartejiskais� � neparasti kārdino�u vilinājumu katram, kas dzimis aģitators, un tagad apzinājās; ka viņa pienākums ir mani pārvilkt savējo pusē, pāraudzināt un, kā reiz pats izteicās, ap-.lauzt visus manus inteliģentiskā individuālisma dzelk�ņus. Viņ� skaidri un gai�i gribēja padarīt mani par disciplinētu ierindas partijas biedru ar taisnprātīgiem uzskatiem. Tēvocis Niko nenoģida, cik smieklīga un paradoksāla ir �ī viņa vēlme, tāpat kā es toreiz vēl neapjēdzu jebkuras revolūcijas da�as visneatliekamā-

kās vajadzības. Mūsu domas bie�i vien bija pretrunīgas, tāpēc mēs pamazām atsve�inājāmies.

Tēvocim Niko daudz palīdzēja Viktors, ar kuru viņ� apspriedās par visiem sare�ģītākajiem notikumiem kamerā. Viktors bija tas puisis, ko redzēju stāvam pie loga pirmajā rītā. Viņ� tie�ām bija ebrejs, kaut gan jauktas izcelsmes, � �pareizticīgais�, kā pats mēdza jokot, un biju�ais Fizikas un matemātikas fakultātes students. Kamerā viņ� bija gados visjaunākais un reizē visvecākais politiskais ieslodzītais: jau tre�o gadu izcieta sodu, atlika vēl ceturtais. Nekad tā arī neuzzināju, par ko Viktors notiesāts, bet cietumā viņ� jutās kā mājās*un ar bailēm gaidīja to stundu, kad tiks brīvībā. Protams, ne velti viņ� baiļojās � te vismaz dzīvoja dro�ībā, mocības varēja paciest, bet, izlaists no cietuma, ej nu sazini, kādā nacistu koncentrācijas nometnē dabūsi galu. Es nevēlos iepriek� sīki klāstīt par viņu, jo Viktors jau tā būs viena no galvenajām personām manās kara gadu atmiņās. Pateik�u tikai vienu: viņam bija bezgala sve�s tas, ko sadzīvē dēvējam par egoismu. Viņ� bija ar mieru citiem atdot visu, ne mirkli nedomājot.

Aizvadījis cietumā pirmo nedēļu, es, bezmiega novārdzināts, pasūrojos Viktoram par blaktīm. Viktors izbrīnā paraudzījās uz mani, un viņa seja atplauka.

� Ak tā? � viņ� pārvaicāja. � Kādēļ tad man neteici agrāk?

� Ja būtu pateicis, kas tad būtu? � īgni sacīju.

� Vai tu esi blaktīm kungs un pavēlnieks?

� Iedomājies, ka tā tas ir! � Viņ� nosmējās.

Pēc brī�a Viktors atnesa man divsimtgramu pudelīti, līdz ceturtdaļai piepildītu ar kafijbrūnu �ķidrumu. Uz tāj bija uzlīmēta sarkana aptiekas etiķete ar uzrakstu: �Ārīgi.�

� Ieziedies ar to �ovakar! � viņ� nobēra. � Tas ir kaut kas brīni�ķīgs ...

Bez �aubām, tam neticēju. Es biju ārsts un skaidri jo skaidri zināju, ka man pazīstamajā farmācijā nav �ādu zāļu. Vakarā tomēr ieziedos, lai gan pa roku galam. Nevaru teikt, ka �o zāļu aromāts bija jauks, bet visā �ķērmajā smirdoņā tas patika labāk par jebkuru parfīmu. Pa�am par lielu brīnumu, nakti gulēju tik. saldi kā novannojies un ne reizi neuzcēlos, lai atvairītu blak�u uzbrukumu. Pagalam pārsteigts, no rīta uzmeklēju Viktoru.

� Tavas zāles tie�ām ir apbrīnojamas! � es uzbudināts teicu. � Tūlīt iedod man recepti...

Viktors drūmi pa�ūpoja galvu.

� Diem�ēl �ī pudelīte ir pirmā un pēdējā, � viņ� pavēstīja.

� Kā tā � pirmā un pēdējā? � es nesapratu. � Uz tās ir aptiekas etiķete ...

� Tas bija mazs triks, � Viktors paskaidroja.

� Lai varētu pudelīti ienest cietumā.

� Labi, izspēlēsim vēlreiz �ādu triku!

� Vairs nav iespējams. � Viņ� atkal pa�ūpoja

galvu. � Bet arī �o zāļu tev pietiks vismaz da�iem mēne�iem. _

� Kur nu da�iem mēne�iem! � es iesaucos. � No tām pāri palikusi tikai kāda lāsīte.

Viktors izmisīgi iesita sev pa pieri.

� Ak kungs, kā gan es aizmirsu tevi brīdināt!... Tev vajadzēja vienīgi parīvēties ar mazdrusciņ samitrinātu lupatiņu... Tiklīdz blaktis paodīs tevi, tā. uz karstām pēdām laidīsies prom.

Un viņ� izstāstīja dīvainu un reizē skumju notikumu ar �īm zālēm. Viņam tās iedevis tēvocis Solomons � nabadzīgs bārddzinis no ļoti nabadzīga Sofijas kvartāla. Kādreiz Solomons tās pārdevis saviem klientiem par smiekla naudu. Apgalvojis, ka vienīgais pasaulē zinot, kā �īs zāles gatavot, � slepeno recepti pārmantojot dēls no tēva kop� senseniem laikiem kā smalkas amata iemaņas vai ģimenes dārglietas. Un patie�ām varenajā parazītu laikmetā �o zāļu ieguvei ir neatsverama vērtība. Tēvocis Solonļons piedāvājis arī Viktoram kādu pudelīti.

�Man nevajag, tēvoc Solomon,� Viktors teicis. �Mūsu mājās nav blak�u.�

�Ņem vien, manu zēn!� stingri uzstājis ebrejs, kas bija daudz ko pārcietis un piedzīvojis. �Nekad nevar zināt, kādi laiki pienāks.�

Viktors paņēmis pudelīti tādēļ vien, lai neapvainotu tautieti. Un tikai cietumā viņam tā ienākusi prātā. Ar grūtībām un nelielu kukuļo�anu viņ� tomēr iedabūjis zāles kamerā. Mazliet vēlāk no saviem tuviniekiem uzzinājis, cik bēdīgs gals pienācis tēvocim Solo-monam.

Iebruku�i Bulgārijā, vācie�i nezin kā uzodu�i par brīnumainajām bārddziņa zālēm. Drīz vien viņu apmeklēju�i divi paveci vācu virsnieki,_z cik varējis noprast, sanitārārsti. Viņi vēlēju�ies par krietnu maksu nopirkt patentu. Bet tēvocis Solomons kategoriski atteicies to pārdot. Viņ� laipni paskaidrojis, ka recepti pēc tradīcijas mantojot dēls no tēva un viņam neesot tiesību izpaust noslēpumu, citādi viņu piemeklē�ot tēvu tēvu lāsts. Bārddzinis izgudrēm mānījies.

�Es tak neesmu prātu izkūkojis, ka do�u �iem zāles!� viņ� sacījis piederīgiem. �Lai ēd �os utis frontē... Tagad utis darbojas mūsu labā!�

Vācie�i vēl da�as reizes mēģināju�i tēvoci Solo-monu pielauzt ar uzpirkteņu palīdzību. Viņ� joprojām spītīgi atteicies. Viņu aizvedu�i uz policijas pārvaldi, bet arī tur iznākums bijis tas pats. Tad bārddzinis pazudis bez vēsts, laikam viņu aizvedu�i uz Vāciju, lai tur ar varu izspiestu noslēpumu, kā jāgatavo zāles, kas ar laiku var kļūt gandrīz par stratēģisku preci.

� Neticu, ka tur �iem izdevies ko panākt, � Viktors skumji noteica. � Citādi jau būtu kas dzirdams par �ādām zālēm.

Kādu brīdi abi klusējām.

� Tagad tu nedrīksti iet pirtī vismaz mēnesi! ^r� Viktors nopūtās. � Un visu �o laiku blaktis tev ne pa gabalu netuvosies. Nem vērā, ka tās riebekles visvairāk ko� jaunatnācējiem!

Grūti bija samierināties ar to, ka tik vieglprātīgi esmu iz�ķiedis zāles. Katrā ziņā vēl sāpīgāk sirdi gremza doma, ka tagad �o zāļu nebūs arī manam jaunajam draugam. Bet Viktors pats acīmredzot it nemaz neraizējās par sevi. Lai kas ar viņu notika, rudmatis zināja, ka viņa tautai jāiztur daudz smagāki pārbaudījumi nekā viņam, tātad viņu nespēja pārāk satraukt tas, vai da�as blaktis bija vairāk vai mazāk.

Interesanti, ka reti gaudās par blaktīm arī citi ieslodzītie. Te vairumā bija vienkār�i zemnieki � okupēto apgabalu bulgāri, mazāk serbu, jo lielākā daļa no viņiem beidza �īs zemes gaitas, nenokļuvu�i līdz cietuma sienām. Bez tam vēl bija da�i strādnieki un pat viens ierēdnis � pasta telegrāfists. Dzirdēju viņus sūkstāmies par daudz ко � visbie�āk par slikto ēdienu, par smacīgo gaisu, par īsajiem pastaigas un satik�anās brī�iem, bet vismazāk � par blaktīm. Cilvēki pierada pie tām vieglāk nekā pie pārējām likstām un nelaimēm, un tas zināmā mērā izskaidro to, kādēļ mūsu civilizācijas laikmetā parazītisms ir parasta ikdienas parādība.

Cita pēc citas ritēja pelēkas, mierīgas ieslodzījuma dienas. Tagad man �ķiet � tās nav biju�as daudzas, bet viena vienīga, izstiepta gara, gara no pirmā līdz pēdējam cietumā aizvadītajam mirklim. Katru dienu darījām vienu un to pa�u � uzcēlāmies, trīsreiz strēbām smirdīgu viru, divreiz pastaigājāmies. Un �īs pastaigas bija divi galvenie dienas notikumi. Mēs tīksmi soļojām pa bruģēto pagalmu, ieliektu kā vecs turku �ķīvis. No visām �etrām pusēm to ieskāva rūsganas cietuma sienas, vienmēr dzestras un miklas, tik maziem ' lodziņiem kā sena cietok�ņa �aujamlūkas. Pie sienām, nevērīgi sastāju�ies, stāvēja nerunīgi uzraugi nenoskūtām bārdām un blenza uz mums ar saviem stingajiem skatieniem. Mēs pastaigājāmies, pār mūsu galvām brīvi traucās mākoņi un brāzmoja vēji. Mēs elpojām, kustējāmies, dzīvojām... Tad mūs nostādīja ierindā un dzina pa bezgalīgiem, tuk�iem gaiteņiem. Aiz muguras cita pēc citas noklaudzēja smagās durvis resnām dzelzs virām, dobji �vadzēja rūsainās atslēgas un ķēdes. Pēdējās aizcirtās mūsu kameras durvis. Un dzīve pamira.

Tas, ka vismazāk mani nomāca tie�i piespriestais sods � brīvības atņem�ana, likās pats dīvainākais. �ī neizprotamā parādība pirmo mēnesi nepārtraukti nodarbināja prātu. Visā savā apzināti aizvadītajā mū�ā es biju vairāk nekā akli dievinājis brīvību. �Bet kādu brīvību?� tagad neziņā prātoju. �Varbūt politisko vai arī brīvību pilnā mērā, bez jebkādiem aizliegumiem izteikt savas domas? Ieslodzīto vidū ir �āda brīvība, te varu skandināt, kas vien tīk. Bet vai tā ir īsta brīvība?� Iegrimu da�da�ādos minējumos, ta�u, lai cik sare�ģīti tie izvērtās, vismaz man kļuva skaidrs � dzīve savā vaļā tādiem kā es nav pirmā nepiecie�amība. �ādas dzīves laupī�anu daudz smagāk pārdzīvo mazliet aprobe�oti cilvēki � galvenokārt zemnieki. Mūsu kamerā bija ievietots aitu gans,.jau gados, vienkār�s, pavisam neskolots un pārāk bargi sodīts. Da�os mēne�os viņ� mūsu acu priek�ā galīgi izkritās miesās, viņa skatienā jautās pārcilvēciskas cie�anas. Da�kārt gans stundām ilgi stāvēja pie vienīgā loga � un citi neuzdrīkstējās pateikt, lai viņ� no tā atiet nost. Nakti viņ� gandrīz negulēja, soļoja �urpu turpu pa kameru kā mēnessērdzīgais vai, pieplacis pie durvju spraugas, _t cie�i lūkojās uz kādu spilgti apgaismotu, niecīgu gaiteņa stūrīti tik ilgi, kamēr pārgura. Viņa izpratnē brīvība nebija ne ticība, ne ideāls, viņa izpratnē tā bija esība.

Reizēm domāju, ka brīvība ir tiesības sazināties ar citiem vai, pareizāk sakot, tiesības nodibināt savstarpējas attiecības ar cilvēkiem. Bet diez vai tā ir? Es centos pēc iespējas vairāk būt vienatnē, daudzu cilvēku ₍klātbūtne mani pārāk nogurdināja. Tad sāku domāt, ka augstākais brīvības kalngals ir tiesības palikt vienatnē pa�am ar sevi, lai citu pastāvīgā klātbūtne nenomāktu kā nenoveļams slogs. Te tie�ām nevarēju ne mirkli pabūt vienatnē: bez mitas drūzmējās cietumnieki, vienā gabalā skanēja valodas un manī vērās skatieni. Sākumā tas viss neapgrūtināja, bet ar laiku �ausmināja. Es vairs nesapņoju ne par tīru gultu, ne par vannu, ne par kausu auksta alus, sē�ot pie restorāna galdiņa svaigā gaisā, � ilgojos tikai kaut mazu, mazu brīdi pavadīt vienatnē.

Pat sapnī man rādījās cilvēki, kas baru bariem plūda no visām pusēm, ieraudami mani savā burzmā kā jūrā tā ka aizvilkās elpa. Pamodos saspringumā nosvīdis slapj�. Atkal virs galvas pie netīrajiem griestiem spīdēja lampiņa, izstarodama blāvu gaismu, un apkārt atradās cilvēki, kas vai nu gulēja vaļējām acīm � teiksim, kā mans ve�uks �, vai arī klusām soļoja pa tuk�o eju starp lāvām. Gans, pinkainiem matiem, drūms, stāvēja pie durvīm, raudzīdamies pa spraugu uz savu mazo, mānīgo brīvību.

Tur nekā nebija ko redzēt � tikai tuk�s gaitenis ar dēļu grīdu spo�ā elektriskā apgaismojumā. Starp citu, da�kārt pa gaiteni dobji dimdo�iem soļiem staigāja sargs � neliela auguma miegains kareivītis vēja aprautām lūpām un pūtainu kaklu. Arī sargi* bija cietumnieki � varbūt vēl beztiesīgāki nekā mēs. Reizēm man �ķita, ka viņi mūs apskau� � vismaz par dīkdienību vai iespēju izgulēties atliku likām. Viņiem vienmēr plaksti lipa ciet un acis bija sasārtu�as no bezmiega. Un viņi tie�ām iesnaudās katrā izdevīgā brīdi. Gaiteņa galā, kur vairs nebija durvju, rēgojās veci, pussatrupēju�i salmu maisi � diezin kad izvilkti no kamerām, samesti kaudzē un aizmirsti. Tikko ieradu�ies sardzē, kareivji atlaidās uz �īs kaudzes un nogulēja saldā miegā divas stundas, kurās bija jāpilda dienesta pienākumi. Un gandrīz ne ar ko neriskēja. Lai nomainītu sardzi, de�urējo�am virsniekam vispirms bija jā�ķērso iek�ējais pagalms un jānāk pa �etrām biezām, smagām durvīm. Nakti negulēdami, ieslodzītie uzreiz pamanīja viņu un laikus paguVa uzmodināt sargus. �ai brālīgajā sūrdieņu solidaritātē patiesi slēpās kaut kas aizkustino�s.

Kādu nakti mani pēk�ņi uzmodināja neparasts troksnis. Viss cietums dunēja. Uzslējies lāvā sēdus, izbrīnā pavēros apkārt. Sanāku�i pie durvīm, da�i vīri neganti dauzīja � pa tām ar uzautajiem zābakiem vai koka tupelēm. Visstiprāk � nevaldāmā niknumā � zvetēja gans.

� Kas noticis? � es uztraucies jautāju.

Vecais, zvilnēdams blakus gujvietā, paskatījās uz mani izbijies.

� Sargs aizmidzis, � viņ� teica. � Un nevar viņu uzmodināt...

Steig�us nolēcu no lāvas. Izrādījās, ka tā arī ir; par spīti negantajam tracim, kareivis joprojām svētlaimīgi gulēja uz smirdīgajiem salmu maisiem. De�urējo�ais virsnieks, nākdams nomainīt sardzi, izdzirda klaudzienus un devās atpakaļ, tad, paņēmis līdzi gandrīz visus sargkareivjus, lēnām lavījās pa neskaitāmām durvīm uz mūsu gaiteni.

Cietumnieki izbiju�ies vēl spēcīgāk dauzīja durvis. Da�i pat kliedza un auroja, kāds izmisīgi sauca aizmigu�o vārdā. Pa mūsu durvju spraugu nevarējām redzēt kareivi, bet nākamajā rītā uzzinājām visu sīki jo sīki. Lai cik lielu troksni sacēlu�i cietumnieki, nebeidzamās de�ūrās novārgu�ais kareivis tā arī nepamo-dies. Galu galā atdarīju�ās pēdējās durvis � un visa apsardze iegruvusi gaitenī. Tagad bijis par vēlu ko līdzēt, klaudzieni uzreiz apklusu�i. Virsnieks izņēmis sargam �auteni no rokām un rupji iespēris ar kāju. Tikai tad kareivis ar mokām pamodies, aizvien vēl aizlipu�iem plakstiem kaut ko noburk�ķējis un spēris pretī. Beidzot viņ� tomēr atvēris miega pilnās acis, pēk�ņi aptvēris notiku�o un nikni kā zvērs meties virsniekam virsū, mēģinādams izraut savu �auteni.

� Tagad viņu kā likts ietupinās! � tēvocis Spass drūmi pareģoja. � Nedomāju, ka viņ� tiks sveikā cauri...

� Tu runā tā, it kā pats atpūstos kūrortā, � es klusi teicu.

� Kādēļ tā saki? Vai tev nav viņa �ēl? � viņ� jautāja.

r � Atzī�os vaļsirdīgi � nav gan... Galu galā viņ� apsargā mani, nevis es viņu.

� Dakter, tev nav taisnība, � tēvocis Spas� iebilda, manī vīlies. � Biju domājis, ka tev ir iejūtīgāka sirds.

Mūsu dzīve bija pavisam nabaga notikumiem, tāpēc par �o atgadījumu runājām veselu nedēļu. Protams, jau tajā pa�ā dienā no gaiteņa izvāca vecos salmu maisus, un kareivjiem vairs nebija kur gulēt. Tomēr viņi snauda stāvus kā zirgi, atbalstīju�ies pret sienu. Un tā bez grūtībām pa�i uzmodās briesmu brīdī, tagad ieslodzītajiem vairs nevajadzēja nakti turēt acis vaļā viņu dēļ. Atkal �kino� palika mums vienīgais laika kavēklis.

Par kino dēvējām kameras logu. Tā �etrstūros sadalītais �ekrāns� mums piedāvāja noskatīties gau�ām maz, ta�u mēs bijām apmierināti ar to pa�u. Visi ieslodzītie stāstīja, ka pretējā mājā, par kuru jau esmu minējis, dzīvojot brīnum skaista meitene zeltainiem matiem. Ilgu laiku man nelaimējās viņu redzēt, kaut gan reizēm citi uzsauca, lai ātrāk eju pie loga. Mana ārsta pa�cieņa neļāva skriet pa kaklu pa galvu, tiklīdz kāds pamāja ar pirkstu, un, kad beidzot aizgāju, meitene jau\bija nozudusi.� tik skopi viņa parādījās uz mūsu ekrāna. Beigu beigās mēne�a nogalē arī man krita laimests, turklāt diezgan prāvs. Viņa tie�ām bija zeltainiem matiem, tik skaista, cik skaista var būt nabadzīga meitene � it īpa�i tobrīd, kad es viņu redzēju, snaiga un smuidra. Meitene pagalmā �āva veļu, un, tā kā virve bija novilkta par augstu, viņa pacēlās pirkstgalos un pastiepa rokas pret debesīm, likās � viņa uzspurgs gaisā kā putns. Tas bija lielisks seanss � ilgs un valdzino�s. Iz�āvusi veļu, viņa paņēma pīto groziņu un �igliem, ņipriem soļiem aizsteidzās uz mājām.

Galu galā es it kā kļuvu neuzticīgs, jo tolaik biju iemīlējies, lai gan ne jau nu pārāk. Tā bija rāmi kvēlo�a, garlaicīga izglītotu cilvēku mīlestība, daudz vairāk aizpildīta ar .vārdiem nekā ar skūpstiem vai citām maiguma izpausmēm. Manai vellenītei nepatika skūpstīties, viņai �ajā pasaulē lielākoties patika vārdi, vārdi un atkal vārdi � saisto�i, gleznaini, apburo�i... Man pat prāts pagura, spriegi gudrojot da�da�ādus � arvien jaunus un jaunus vārdus, bet viņai tik un tā nebija diezgan. Kad aizgāju armijā, viņa man rakstīja gandrīz ik dienas, rūpīgi sarindoja uz maigi iesmar�ināta papīra savus skaistos un dāsnos vārdus, bet tiem trūka dvēseles. Arī es lūkoju izdomāt tamlīdzīgus, reizēm man izdevās, reizēm cietu neveiksmi, ta�u, lai ko viņai rakstīju, vienmēr jutu, ka vēstuli sūtu nevis es, bet kāds cits � varbūt nesalīdzināmi aizrautīgāks, varbūt nesalīdzināmi no�ēlojamāks par mani, tikai ne es.

Es ierados cietumā un gandrīz vēl nepaguvu ne apskatīties, kad jau atkal saņēmu no viņas vēstuli. �oreiz tā bija diezgan cilvēcīgi uzrakstīta, kaut gan tāpat piebārstīta cildeniem un skaistiem vārdiem. �ķita � viņa patiesi ir uztraukusies par mani un cen�as māni uzmundrināt, lai es nezaudētu drosmi un cerību. Cietuma cenzūra bija tik rūpīgi izsvītrojusi da�as rindas, ka es, lai kā pūlējos, tomēr nevarēju izlasīt ne vārda. Nevērīgi ieliku vēstuli grāmatā, ko man bija iedevis Viktors. Pēc nedaudzām dienām atdevu viņam grāmatu, aizmirsis izņemt vēstuli. Nākamajā dienā viņ� man to pasniedza, bet, cik nopratu, bija kritis grēkā.

� Vai izlasīji? � bez aplinkiem noprasīju.

� Kā tu domā?

� Es nevis domāju, bet zinu, ka izlasīji, � atklāti sacīju.

� Tiesa kas tiesa! � Viktors iesmējās tik sirsnīgi, ka uzreiz viņam piedevu. � Atzī�os skaidri un gai�i, par �ādu vēstuli es atdotu pāris gadu no sava mū�a.

� Nu tad palūg�u, lai viņa atraksta arī tev da�as vēstules, � es teicu klusinātā balsī. � Viņai ir glu�i vienalga, kam rakstīt, galvenais, lai tikai savirknētu skaistus vārdus.

� Nē, tev nav taisnībai � Viktors iebilda gandrīz sa�utis. � Zināms, es maz pazīstu sievietes, bet �ī meitene ir neparasti gudra un inteliģenta... Viņa ir īsta rakstniece, �tālas kundze viņai ne tuvu netiek...

�r Tie�i tāl � es cirtu pretī noskaities. � Rakstniece! ... Dro�i vien iedomājas, ka viņas vēstules kādu dienu laidīs klajā.

Paraustījis plecus, Viktors sarūgtināts aizgāja prom no manis. Viņam patiesībā bija grūti aptvert, kā cilvēks var būt tik rupj� un nepateicīgs.

Liekas � pirmajā mēnesī gadījās vēl kāds notikums, par kuru vērts pastāstīt. Kādu rītu atvērās durvis un uz sliek�ņa nostājās Ahtungs, kā parasts, sātīgi paēdis, pa�apmierināts. Viņ� ar skatienu vien kā ar kniepadatu izurbināja mani laukā no garās lāvas.

� Celies, dakteri Un nāc man līdzi!

Nepatīkamā nojausmā ietrīsējās sirds. Uzģērbis mugurā �aketi, sadrūvis piegāju Ahtungam klāt.

� Kurp mani vedīsi?

� Pie daktera, � uzraugs nevērīgi teica.

� Es ta�u neesmu slims.

� Ja tevi izsauc, tātad esi slims! � viņ� skarbi.noskaldīja. � Ejam un bez jebkādām kompilācijāml

Mēs devāmies pa bezgalīgiem gaiteņiem un, kā man �ķita, atvērām un aizvērām ciet vismaz desmit durvju, iekāms nokļuvām administrācijas telpās. Tās bija iekārtotas jaunā ēkā, te neoda tik stipri pēc turku kazemāta, sienas bija sausas un uz grīdas uzklāts gar� celiņ�. Beidzot sasniedzām durvis, uz kurām tie�ām bija uzraksts �Ārsta kabinets�. Rupjais un nekautrīgais uzraugs pieklauvēja pie �īm durvīm tik bijīgi un pazemīgi, it kā aiz tām sēdētu ministrs vai kāds vēl augstāks vīrs.

� Lūdzu! � kāds iesaucās kabinetā.

Ahtungs atvēra durvis, stāvēdams cienīgi sakļautiem papē�iem. Es ieraudzīju dū�īgu vīru ar acenēm uz deguna un laikrakstu rokās.

� Nāc iek�ā, kolēģi, nāc vien! � viņ� smaidot aicināja un piecēlās kājās, lai panāktos man pretim...

Cietuma ārsts bija pusmū�a vīrs, pēc izskata maz-pilsētnieks. Sārtie, apaļie vaigi liecināja par viņa lielisko veselību. Mazās, dzeltūksnējās, drusciņ aiztūku-�ās acis lūkojās labsirdīgi. �ķita � viņ� nepavisam nav ārsts, drīzāk krodzinieks vai smalkmaizī�u pārdevējs. Tiklīdz iegāju, viņ� pavērās manī ar klaju, mazliet nekautrīgu ziņkāri un draudzīgi satvēra mani aiz elkoņa.

� Tu vari iet prom; kad ' būsi vajadzīgs, pasauk�u! � ārsts ar iznīcino�u necieņu pateica Ahtun-gam, tad pievērsās man. � Sēdieties, kolēģi!... Un, lūdzams, neraugieties uz mani tik bargi, es neesmu nekāds �ķiras ienaidnieks...

Apsēdies zag�us pārlaidu acis kabinetam. Tas spīdēja un laistījās, kā redzams, te neieradās daudz apmeklētāju.

� Piedodiet, tikai pirms divām dienām uzzināju, ka cietumā iemests kolēģis... Te strādāju jau divdesmit gadu. Es jums teik�u � �is ir pirmais tāds gadījums...

� Kā lai to saprotu � kā pārmetumu? � es jautāju aizvien vēl ar apslēptu naidu.

� Ai nē, pasarg dievs! ... �odien tie�i domāju: lopi kas lopi, kā �iem nebija kauna notiesāt cilvēķu par to, ka viņ� sniedzis medicīnisko palīdzību..

�ie vārdi kaut ko nozīmēja, un es cie�i viņā palūkojos.

� Jā, jums ir stāstīju�i patiesību, � es sacīju. � �ķiet � manā vietā arī jūs būtu rīkojies glu�i tāpat.

Ārsts izbrīnā pavērās manī tā, ka es neviļus pavīpsnāju.

� Es, vai? � viņ� nopurpināja apjucis. � Nu nē, protams, savādāk nekā jūs... Bet kas lai zina � no cilvēka visu var sagaidīt. Tomēr man jāsaka, kolēģi, esmu bulgāru patriots ...

� Liekas � es arī... Bet vai jūsu rīcībai tad būtu kas kopīgs ar patriotismu?

� Kā tad ne! ... Galu galā �īs ir atbrīvotās bulgāru zemes, mums ir tiesības tās aizsargāt... Vai jums ir citi uzskati?

_� Bez �aubām, citi... Pretējā gadījumā man būtu jāattaisno tie, kas mani notiesāja.

� О nē, nē! � iesaucās kolēģis. � Tomēr ārsta pienākums stāv pāri visam. Noliecu galvu tā ārsta priek�ā, kuram netrūkst spēka to izpildīt līdz galam.

Atzīstos, es atviegloti uzelpoju. Par spīti visām nepatīkamajām aizdomām, �is resnulis dro�i vien bija mani ataicinājis �urp, patiesi sirsnīgu jūtu mudināts. Pa to laiku viņ� atvēra kāda zāļu skapī�a durtiņas un izņēma lielu, �etrstūrainu pudeli ar uzrakstu reljefiem burtiem angļu valodā. Pudeles tilpums bija acīm redzams � viens galons, bet saturs modināja zināmas aizdomas.

� Esmu atnesis �o to, iedzersim pa glāzītei, � viņ� piedāvāja. � Jau kur tas laiks, kop� neesmu runājis ar prātīgu vīru. �eit gandrīz visi mani kolēģi ir blē�i... Un arī stulbeņi...

Viņ� pielēja man pilnu glāzi, ar kādu mēdz dzert ūdeni, paskatījās uz to, paceltu pret logu, un tīksmi piebilda:

� Cik skaista krāsa, vai ne? ... Manu zēn, �is vīns saucas Jaunciema gamza! Es to nemainītu ne pret kādu citu... Mājās man ir vesela fran�u vīnu kolekcija, bet es tos nedzeru, ar tiem uzcienāju vientiesīgus, augstus vīrus, kad man kaut kas ir vajadzīgs no viņiem.

Atkal pietupies, kolēģis sāka gramstīties ar rokām pa skapīti. Viņ� viegliņām elsa, laikam resnais vēders neļāva bez piepūles noņemties ar namatēva pienākumiem. U�slējies stāvus, ārsts uzlika galdā uzko�amos � īpatnējus pa�māju cīsiņus, brinzu un �āvētu desu.

� Man ir neliela saimniecība ļaunciemā, � viņ� . paskaidroja. � Tas viss ir pa�u ra�ojums, mājās gatavots ...

Kamēr mielojāmies, ārsts lauksaimnieks lēnā garā pastāstīja savu vienkār�o dzīves gājumu. Viņ� studējis medicīnu Minhenē pie izciliem profesoriem, un, sprie�ot pēc visa, sapratu, ka viņ� labi pārzina �o nozari. Pilsētā viņam esot milzums klientu � galvenokārt no apkārtējiem ciemiem. Pat īsti nevarot tikt galā ar viņiem. Un nauda, bez �aubām, nākot kā pa reni, �ai bagātajā novadā zemniekiem esot naudas kā, spaļu.

� Tad kālab jums te jāstrādā? � es piesardzīgi vaicāju.

� Kālab? � Viņ� uzrāva uzacis. � Zināms, lai dabūtu pensiju.

Attapis, ka neesmu apjēdzis, ko viņ� saka, ārsts pasteidzās piemetināt:

� Man skaidrs kā diena, ka vācie�i karu zaudēs. Lai kā viņi cīnīsies, lai cik tālu iebruks, beigu beigās tiks satriekti pī�|os. Zināms, reizē ar vācie�u sakāvi arī mēs tiksim iegrūsti postā, ja laikus nenovērsīsimies no viņiem ... Bet, kā mēs varētu novērsties, � tur mūsu prātiņ� par īsu. Un ko tad iesāksim? Saimniecības sabrukums, inflācija ... Ir pavisam kas cits, ja cilvēks saņem pensiju, �ā tā tomēr savelk galus kopā.

Es nevijus pasmaidīju, �īs mazās, dzeltūksnējās a�eles prata ieskatīties diezgan tālā nākotnē.

� Cik dīvaini! � izbrīnījies teicu. � Jums � vācie�u domubiedram � ir �ādi uzskati!

_ � Un tie�i tāpēc, ka esmu viņu domubiedrs. � Ārsts nogrozīja- galvu. � Es ta�u viņus ļoti labi pazīstu. Vācie�iem nav tik lielas armijas, lai karotu divās frontēs, � tā ir ābeces patiesība ...

� Tagad saprotu, kādēļ esat mani aicinājis, � es pajokojos. � Tik gudram un tālredzīgam vīram laikus jānodro�ina sev aizmugure.

Kolēģis tīksmi iespurcās. '

� Nu-u-u, neesmu tik sīkumains! (Viņ� pateica �sīkumains�.) Turklāt mans brālis ir komunists... In�enieris un, tāpat kā es, studējis Minhenē. Zināms, tagad viņ� nevienam nelien acīs, bet pienāks laiks, kad viņam būs teik�ana.

� A-ā, te jūs dro�i vien maldāties, � pa jokam iebildu. � Kas zīmējas uz idejām, jāsaka, to dēl komunistiem nav ne draugu, ne radu.

Ārsts izvaikstīja seju.

� Tiesa gan, jūs visi esat fanātiķi. Un te slēpjas gan jūsu spēks, gan vājība. Tomēr, manu zēn, tici, katrā ierunājas asinsbalss. Pienāks laiks, pats to sapratīsi. '

Līdz pa�ām sarunas beigām es netiku skaidrībā, kas viņam piemīt pārsvarā � labsirdība vai viltīga tālredzība. Varbūt pārāks par visu ķija viņa tikumīgais, veselais zemnieka saprāts. Kad bijām krietni ieskurbu�i, viņ� teica:

� Esmu �o to izdomājis jūsu labā..--. Tas nebūs viegli izdarāms, bet varu pamēģināt. Gan apgabala pārvaldnieks, gan cietuma priek�nieks man ir draugi. > t Es bie�i kopā ar viņiem spēlēju brid�u, da�reiz pokeru.. .� Viņi ir cūkas, bet te jau visi tādi... Ta�u gadās, ka �ad tad izpalīdz ...

_K Es sadrūvu, un viņ� to ievēroja.

� Nevajag tik ātri uztraukties, neko ļaunu tev nelik�u priek�ā. Iekārto�u tevi �ite par savu palīgu. Starp citu, es �ai kabinetā vai nu pavadu stundu dienā, vai arī nemaz neierodos... Tu būsi brīvs augu dienu, varēsi lasīt, nodarboties... Tikai gulēsi kamerā.

Priek�likums tie�ām bija vilino�s. Uzreiz atskārtu, ka vispirms būs jāpacīnās pa�am ar savu sirdsapziņu. Tā kā es klusēju, viņ� pasteidzās piebilst: . � Varbūt ar laiku tev atļaus �ite gulēt... Nemaz nejutīsies kā cietumā ...

� Bet ja nu es aizbēg�u?

Viņ� pārsteigts paraudzījās manī. Likās � �āda varbūtība ir mazliet nobaidījusi ārstu, ta�u izdzertais vīns tūlīt viņā uzkurināja drosmi.

� Labu ceļavēju! ... Kaut tikai tev izdotos!

� Jā, bet tad dabūs ciest galvotājs.

� Neraizējies par mani.. ,� Svaru kausā ielik�u tīru zeltu un atpirk�os.

� Nezinu, vai esmu tik daudz vērts, � klusi teicu.

� Zinu, kolēģi, ka nebēgsi vis! � viņ� pārliecino�i sacīja. � Kur tu dēsies? Brīvībā uz katra soļa tevi gaida lode. Bet �ite .mierīgi pavadīsi visu kara laiku, ne pulvera nepaozdams.

Es lēnām papurināju galvu.

� No sirds jums pateicos. Bet tas nekad nenotiks, un, lūdzu, nerunāsim vairs par to!

� Viņ� neizpratnē palūkojās uz mani.

� Cilvēk mīļais, kādēļ?

� Tāpat vien... Es atzīstu par labāku palikt kopā ar citiem ieslodzītajiem.

Resnulis paraustīja plecus, bija redzams, ka mans atraidījums viņu ir aizskāris.

� Pateik�u tev atklāti: vai nu tu atsakies aiz uzpūtības, vai glu�i vienkār�i aiz tīra ideālisma, tik un tā rīkojies muļķīgi._2I Bet varbūt tev ir citi apsvērumi . �._;

r� Kādi apsvērumi? � Es nesapratu.

� Nez vai neesi nolēmis kļūt pēc kara par dūzi. Tad nu, zināms, mans piedāvājums tev aprīs pamatīgu tiesu no kapitāla.

Viņa aizdomas man likās tik smieklīgas, ka skaļi iesmējos.

� Par kādu dūzi? ... Es ta�u esmu ārsts!

� Arī da�s ārsts kļūst par dūzi! � viņ� dro�i apgalvoja.

Vairs necentos izkliedēt viņa maldīgos ieskatus � galu galā kādēļ lai viņ� mani noturētu par muļķi? Lai jau ārsts Lilkovs domā, ka esmu tikpat gudrs un tālredzīgs kā viņ�. Līdzko biju atraidījis viņa piedāvājumu, uzreiz sirds tapa vieglāka. Tagad vīns �ķita vēl gar�īgāks � un es ar prieku pacēlu glāzi. Pēc stundas jutu, ka esmu galīgi noskurbis. Arī viņ� to ievēroja.

� Tavs organisms ir novājējis! � Kolēģis līdzjūtīgi pa�ūpoja galvu. � Redzi, tas tik ir vīns, �āds vīns var pat vērsi nogāzt gar zemi...

Neatceros, par ko mēs runājām beigās un kā mani atveda uz kameru. Tikai pievakarē nācu pie at-maņas. Bet, lai cik slikti jutos, drīz vien manīju, ka biedri raugās uz mani savādi. Viņu skatienos jautās atsalums, neuzticība, gandrīz naids. Sākumā dusmojos, vēlāk sirdī iezagās ba�as. Varbūt viņiem savā ziņā ir taisnība. Vai tad politieslodzītajam var būt tuvi cietuma administrācijas cilvēki?... Vai kaut kas godīgs var viņu vienot ar tiem? Bet vai tie�i tāpēc nebiju atteicies no ārsta Lilkova vilino�ā piedāvājuma? Ta�u, nezinādams, ko lai iesāku, klusēju un saīdzis gulēju uz lāvas.

Beidzot man klāt pienāca tēvocis Niko neparasti vēsu un bargu seju.

� Kur biji? � viņ� īsi noprasīja.

Es trulu galvu pastāstīju kā vien prazdams, bet pats jutu, ka mani paskaidrojumi neskan pārliecino�i.

� Ak tā! � viņ� nomurmināja un atgāja nost no manis.

Veselajā divas dienas Niko seja bija vienaldzīga un neizdibināma, viņ� tikai lāgiem pablisināja acis uz mani. Pārējie it kā piedeva man grēkā kri�anu, ta�u joprojām izturējās pret mani diezgan atturīgi. Vienīgi Viktors palika tikpat laipns un vēlīgs kā agrāk, un viņa attieksmē neuztvēru it nekādas izmaiņas. Tomēr arī tas nospieda sirdi. Zināju, ka Viktors visu sapratīs; bet ko es varēju darīt, ja viņ� man nelika manīt, lai �o to paskaidroju? Beidzot tre�ajā dienā vairs nenovaldījos un pats piegāju pie viņa.

� Paklau, Viktor, es gribu tev pastāstīt, kas notika todien, � apmulsis klusi iesāku.

Viņ� pasmaidīja.

�� Nav vērts stāstīt!... Es zinu, ka esi godīgs cilvēks ... Citādi kāda velna pēc tu te nīktu?

� Varbūt tu gan zini, bet citi nezina.

� Vai tevi kāds ir apvainojis? � viņ� pārsteigts jautāja.

Viktoram patie�ām bija apbrīnojami mazas novērotāja dotības un nekad nebija īsti skaidrs, kas risinās apkārt.

� Pieņemsim, ka tā ir, � es sacīju.

� Nu, tad klāj vaļā! � viņ� izmeta paīgnā balsī. Sīki izklāstīju visu, kas bija notfcis ārsta kabinetā.

Sākumā rudmatis klausījās izklaidīgi, vēlāk viņa seja kļuva mo�āka un viņ� jautri uzsita ar plaukstām sev pa ceļgaliem.

� Paskat, kāds cilvēks... Reiz mani bija aizvedu�i pie Lilkova, un, atklāti sakot, viņ� neatstāja labu iespaidu...

� Tu daudz ko neievēro, � es teicu.

� Kādēļ tu tā domā? � viņ� izbrīnījies vaicāja.

� Kā lai tev pasaku.. tu dzīvo tikai savā garīgajā pasaulē un par citiem neliecies zinis.

� Tas nav tiesa! � viņ� sa�utis iesaucās.

� Ir gan tiesa! .� es ne�aubīgi teicu. � Tev cilvēki ir tikpat kā idejas. Tu esi pieradis abstrakti domāt, un tas nepavisam nav slikti...

Tagad Viktors mani uzlūkoja ar neslēptu ziņkāri.

� Varbūt tev taisnība... Un tomēr jāsaka � es piederu pie tiem pazudu�ajiem cilvēkiem, kuri sevi atzīst par humānistiem. Starp citu, ko tur runāt, arī tu esi tāds pats! Vai tad prātīgs vīrs būtu atteicies no tik vilino�a piedāvājuma?

� Tu jauc humānismu ar godu, � es iebildu. � Tie ir divi da�ādi jēdzieni.

� Lai arī tā, vienalga! � Viņ� atmeta ar roku. � Bet nu nomierinies, es visu paskaidro�u tēvocim Niko! Jāpiebilst, būtībā viņ� ir labvēlīgi noskaņots pret tevi. Ta�u viņ� ir samērā liels sektants, protams, da�kārt arī tas lieti der...

Viktors uzreiz piegāja pie tēvo�a Niko. Es trakoti gribēju dzirdēt, ar kādiem dīvaini sare�ģītiem argumentiem viņ� aizstāvēs manu rīcību. Tomēr biju dziļi pārliecināts: lai cik neparastus argumentus Viktors minēs, tēvocis Niko viņu uzklausīs un sapratīs. Jau sen biju ievērojis, cik liela ir viņu savstarpējā uzticība un cieņa, bet nekādi netiku skaidrībā, kāds tam iemesls. Arī �oreiz viņi runāja pavisam īsi, ar acs kaktiņu redzēju, ka tēvocis Niko da�as reizes piekrīto�i pamāj ar galvu. Kad saruna bija galā, Viktors pagriezās pret mani un tikko manāmi pamirk�ķināja. Taisni brīnums, cik viegli man negaidot kļuva.

Jau tai pa�ā dienā tēvocis Niko pienāca pie manis, viņa seja bija nopietna un mierīga.

� Tev jāpieņem daktera piedāvājums, � viņ� klusi teica. � Un jāpāriet uz viņa kabinetu!

� Kādēļ? � es apjucis jautāju.

Viņ� mirkli �aubījās.

� Tā vajag! Tur- tu būsi daudz brīvāks, varēsi uzturēt lielākus sakarus ar ārējo pasauli... Varbūt palīdzēsi mums atrast dro�āku kanālu, pa kuru sazināties ar biedriem, kas atrodas brīvībā.

Priek�likums bija prātīgs; bet kas lai zina, kāpēc tas man it nemaz nepatika! Pirmām kārtām tas nozīmēja uzsākt divkosīgu spēli ar dakteri Lilkovu un izmantot viņa labsirdību ļaunprātīgi. Bez tam dro�i vien jau diezgan pamatīgi biju ieņēmis galvā, ka jāatsakās no pa�labuma.

� Nē, nevaru! � es kategoriski atteicos. � Negribu �ķirties no pārējiem!

Tēvo�a Niko vaibsti atkal vērtās skarbi, bet par to vairs neuztraucos. Lai vai kā, es biju reabilitēts.

� Tev nav taisnība! � viņ� sacīja dzestri. � Apzinīgs vīrietis nekad nerīkotos tā kā tu. Mēs nepiederam pa�i sev un nevaram domāt tikai par savām interesēm.

� Vienmēr piederē�u pats sev un domā�u par savām interesēm! � dusmīgi* attraucu. � Citādi bū�u nevis cilvēks, bet kaut kāds imaginārs lielums. Zini, �ādiem lielumiem nav reālas vērtības � un tie nekam neder.

� Tu esi vāj� matemātiķis. � Tēvocis Niko sadrūma. � Bet nav jēgas tevi pierunāt. �ādu darbu var uzticēt vienīgi tam, kur� ir pārliecināts, ka tas jādara.

Mēs iz�ķīrāmies ne jau nu draudzīgi. Sai dienā atkal mums gadījās nepatīkama saruna. Saņēmu paku � pirmoreiz, kop� biju atdzīts uz cietumu. Saskaņā ar te ieviesto kārtību uzreiz to aiznesu tēvocim Niko. Viss, ko kādam iesūtīja, kamerā tika sadalīts ieslodzītajiem līdzīgās daļās, tikai nedaudz vairāk palika pa�am īpa�niekam. Arī man parasti iedeva te cukura graudu, te kriksīti speķa, te da�as plānas �ķēlītes �āvētās vai pa�māju desas, te kaut ko citu. Bez �ādām ēdamā papilddevām mēs patie�ām būtu aizgāju�i bojā.

Kad aiznesu paku tēvocim Niko, _vviņ� manī palūkojās gandrīz vai izbijies.

� Dakter, ir pieņemts lēmums neizdalīt tavu paku!

� Ko tas nozīmē? � es neizpratnē jautāju.

� Neko nenozīmē, � viņ� negribīgi atbildēja.

� Cilvēki atzīst, ka tu esi galīgi novājējis un tev vajadzīgs pastiprināts uzturs.

Ak, �īs mū�īgi maldīgās domas; es biju diezgan kalsns, bet tik vārgs gan ne.

� Paklau, tēvoc Niko, skaidrs, ka tas nekādā ziņā nenotiks, � teicu pēc iespējas mierīgāk. � Ja neņemsiet manu paku, to glu�i vienkār�i izsviedī�u laukā.

� Ja gribi, svied! � tēvocis Niko dusmīgi sacīja.

� Bet es nevaru atcelt kopīgo lēmumu.

Redzēdams, ka nav citas izejas, galu galā sāku viņu karsti lūgties un tik un tā panācu savu. Protams, man atstāja pamatīgu tiesu no pakas, starp citu, arī divas lielas �okolādes tāfeles � īstu greznību kara gados. Vienu �okolādi mēģināju iegrūst tēvocim Spasam rokās, bet viņ� to nīgri atraidīja. Neko darīt, vajadzēja meklēt citu upuri. Likās � vecais tam ir vairāk piemērots.

� Tēvoc Stiļan, lūdzams, ņem �o te, � es teicu ar uzspēlētu laipnību. � Tā ir kā radīta tiem, kuriem nav zobu ...

� Man tak ir zobi! � vecais sacīja izbrīnījies. � Un visi kā viens veseli...

Viņ� pat tos parādīja. Tie patiesi bija stipri, veseli, lai gan diezgan netīri. Tādā nokrāsā kā sastāvējusies brinza.

� Ņem vien, kad tev dod! � es iekarsu, saraizē-jics daudzajos strīdiņos.

Stilans bailīgi pavērās manī un paņēma �okolādi. Bet nekad neredzēju viņu to ēdam, tā pazuda bez miņas nevienam nezināmā sirmgalvja slēptuvē.

Jo vairāk gadu aizrit, jo bie�āk atmiņā ataust tās dienas un liekas � nekad laiks nav tik nemanot slīdējis caur pirkstiem kā cietumā. Tur, tikko uzausa gaisma, tūlīt jau metās tum�s. Tikko galvā dzima kāda doma, tūlīt tā pajuka kā smil�u mājiņa. Nebija ne mazākās iespējas sakopot domas un atsijāt svarīgus notikumus no nenozīmīgiem. Mani nomāca smaga, netīkama sajūta, ka nepārtraukti zaudēju pats sevi, ka sairstu un saplūstu ar pārējiem kopīgā kausējumā.

Jāsaka, tēvocis Niko bija parūpējies, lai mums nepaliktu neviena brīva brī�a. Viņaprāt, cietums bija skola, un viņ� raudzījās uz mums kā uz skolniekiem � turklāt tik slinkiem un neapzinīgiem, kādi mēdz būt visi audzēkņi. Mācību programma bija stingri noteikta, nodarbības risinājās cita pēc citas ar īsiem starpbrī�iem. Kādu tik pulciņu mums nebija � dialektiskā materiālisma, politekonomijas, �īsā kursa� un elementārās dabaszinātnes pulciņ�, ko vadīja Viktors. Viņ� pasniedza lauku pui�iem fiziku, pēc tam sekoja mana kārta mācīt viņiem ķīmiju un bioloģiju. Bez �aubām, tēvocis Niko uzreiz mēģināja iesaistīt mani savā dialektiskā materiālisma pulciņā, bet es kategoriski atteicos. Un pat liku viņam saprast, ka nav visai smalkjūtīgi mācīt cilvēku, kuram ir augstākā filozofiskā izglītība.

� Tu esi studējis bur�uāzisko filozofiju! � viņ� dzestri sacīja.

� Ak tā? � Es nosmējos. � Neesmu dzirdējis, ka Platons un Dēmokrits biju�i kapitālisti.,.

Tā mani atbrīvoja no obligātajām nodarbībām, ta�u tas nebūt nenozīmēja, ka es tajās nepiedalījos. Viss kamerā notika manu acu priek�ā, tātad gribot negribot bija jāklausās. Man bija interesanti dzirdēt tēvo�a Niko lekcijas, un es bie�i saausījos. Sākumā nāca smiekli par viņa pārāk vienkār�ajām lekcijām, tomēr valdījos, saprazdams, ka, pielāgojoties �ādai auditorijai, diez vai iespējams citāds skaidrojums. Vēlāk sāku skaisties. Niko runāja tik pa�apzinīgi, it kā atklātu mums, nepra�ām, neiedomājamas, di�as un neapstrīdamas patiesības. Vairīdamies no viņa, ierāvos vistālākajā kaktiņā vai spēlēju �ahu ar Viktoru, bet arī tad �lusīs d�inkstēja viņa pamāco�ā balss.

�ķita pats par sevi saprotams, ka vislielākos panākumus gūst Viktors ar savām lekcijām. Bez �aubām, elementārā fizika nav aizraujo�a zinātne, bet viņ� to izskaidroja tik saisto�i, ka pat tāds vīrs kā es nepalika vienaldzīgs. Un ne jau tādēļ vien, ka Viktors runāja brīvi, ar sirdsdegsmi, kas drīz aizrāva klausītājus. Viņam izdevās padarīt interesantas pat visvienkār�ākās patiesības, izceļot to dziļāko būtību. Tā pamazām savās populārajās pārrunās viņ� ļoti trāpīgiem vārdiem atklāja tādus noslēpumus, par kādiem � kauns atzīties! � līdz �im man nebija ne jausmas.

Viktors prata saistīt fizikas likumus ar to atklājēju � di�o zinātnieku dzīvi. Itin jautri aizritēja pārrunas par Arhimēdu, likās � viņ� stāsta brīni�ķīgu pasaku. Bet viņa panākumu kalngals bija pārrunas par Galileo Galileja dzīvi un izcilajiem atklājumiem. Ieslodzītie klausījās Viktorā tik aizrautīgi, ka viņiem acis gandrīz vai dzirkstīja pelēkajā pēcpusdienas pa-gaismā, kādā bija ieslīgusi kamera. Cilvēki jutās aizgrābti un ne pa jokam. Tēvocis Spass � skeptiķis � bija pietvīcis sarkans kā vēzis. Bet visdīvainākais man �ķita tas, ka arī vectēvs �tiļans klausījās plati ieplestām, stingām acīm. Viņa skatienā atspoguļojās kaut kas īpatnējs, par ko nevarēju vien nobrīnīties. Tad pirmoreiz ienāca prātā, ka varbūt �is mans kaimiņ� savā mū�ā ir pārdzīvojis kādu dziļu traģēdiju, bet tā citiem nav nākusi ausīs. Līdzko Viktors beidza pārrunas, es pielavījos pie Spasa un tie�i noprasīju:

� Paklau, vai tu nezini, kādēļ īsti vectēvs �tiļans ticis cietumā?

Tēvocis Spass iesmējies atmeta ar roku.

� Pavaicā tiem, kuri viņu ietupināju�i! Tas grēks uz viņu sirdsapziņas ...

� Es jautāju tev!... � nepacietīgi teicu.

� Zini... saimnieks paliek saimnieks ... Kad dienvidslāvu armija atkāpusies, kāds iemetis krūmos rokas lo�metēju. To vectēvs �tiļans pievācis � tāpat vien, lai manta neietu zudumā. Vēlāk, protams, kam lai to būtu atdevis, ja ne savējiem ...

� Uz cik gadiem viņ� notiesāts?

� Viņ� pats to nezinot. � Tēvocis Spass sarozīja plecus. � Bet kāda te nozīme gadiem? Vecais kopā ar mums vai nu izies no cietuma, vai arī dabūs galu ... Tagad viss ir atkarīgs no �brālī�iem�².

Drīz pēc tam kāds atgadījums atkal man lika domāt par sirmgalvja likteni. Arī �oreiz Viktors tam bija devis iemeslu, lai gan netie�i. Pussēdus zvilnēdams uz lāvas., klausījos viņa skaidrajā un mierīgajā balsī.

� Mēs visi patie�ām esam materiālisti, � Viktors stāstīja, raudzīdamies ar sapņainu skatienu uz materiālistiem, kas bija viņu apstāju�i. � �ai ziņā mēs nemaldāmies, jo matērija ir pamatu pamats tam visam, ko saucam par esamību. Lai vai kāda ir tās būtība, tā ir mū�īgais un nemainīgais pamats vai, filozofu valodā izsakoties, substance. Л

Viktors uz mirkli apklusa, atskārzdams, ka viņa vārdi ir pārāk sare�ģīti, lai tos saprastu klausītāji.

� Nelaime tā, ka mēs nebūt vēl nepazīstam matēriju, par ko runājam katru dienu... Vai, pareizāk sakot, pagaidām mēs to pazīstam vienpusīgi un pavir�i. Iedomājieties, ka neredzīgajam iedosim nepazīstamu priek�metu. Vienīgais, ko viņ� varēs teikt par �o priek�metu, būs tas, ka tur rokā kādu mantu. Bez �aubām, viņ� sacīs patiesību, bet tas vēl nebūs viss. Un tā, ņemot vērā mūsdienu zinātnes līmeni, esam izzināju�i tikai vienu matērijas eksistences formu un proti � priek�metisko. Tomēr esiet dro�i, ka tā nav vienīgā tās eksistences forma! Kādas ir citas, to pagaidām nezinām un sakarā ar to nemaz neat�ķiramies no neredzīgā...

� Tas ir agnosticisms! � Niko pēk�ņi iemetās starpā.

Viktors izbrīnā paraudzījās uz viņu, acīmredzot nebija gaidījis �ādu iejauk�anos.

� Lūdzu, pasakiet � kādēļ? � viņ� laipni pavaicāja.

� Ko tur vēl jautāt � kādēļ? Ietērpt matēriju noslēpumainības plīvurā nozīmē iegrūst to metafizikas rokās... Ko nozīmē vārdi �vēl nepazīstam�? Tīru, agnosticismu!

Nevil�us pasmaidīju. Lai tur bija kā būdams, bet biju�ais drēbnieks bija izmetis diezgan labu repliku. Viktors sāka virināt plakstus, dro�i vien netika gudrs, kā lai aizstāvas, neiedragājot mūsu vadītāja autoritāti.

� Glu�i tā nu nav, � viņ� apdomīgi sacīja. � Kas tad būtībā ir izziņa? Bezgalīgs patiesības atklāsmes process.

� Kur nu bezgalīgs! � tēvocis Niko dusmīgi atkliedza no savas vietas. � Ja jau bezgalīgs, tātad nekad ne pie kāda gala nenovedīs.

Viktors nosarka un apjucis palūkojās manī. Un tie�i �ai brīdī negaidīts atgadījums izglāba viņa neattapīgo oponentu. Atskanēja pazīstama atslēgas skrapstoņa slēdzenē, durvis atvērās, un uz sliek�ņa nostājās Ahtungs.

Esmu aizmirsis pateikt, ka cietuma pārvalde bija stingri aizliegusi mūsu pulciņu nodarbības. Vienmēr, kad notika kādas pārrunas, de�urants stāvēja p�ie durvīm, raudzīdamies pa mazo lodziņu. Pamanījis gaitenī uzraugu nākam �urp, vienalga, lai vai kuru, viņ� uzreiz mūs brīdināja:

� Ahtungs! .. .�

Un mēs tūlīt izklīdām.

Bet �oreiz de�urants dro�i vien bija aizmirsies, klausīdamies neparastajā strīdā, un patlaban mums pretim stāvēja īstais Ahtungs, izslējies visā augumā. Viņ� mūs citu pēc cita grīni nopētīja, uz mirkli pievērsa skatienu vectēvam Stiļanam, tad izgrūda:

� Nu, kuru karcerī? ...

Mēs klusējām. Ahtungs atkal pablenza uz vectēvu Stiļanu un pēk�ņi bruka viņam virsū:

� Ak tu, kverpi!... Kas gan tev meklējams viņu vidū?

Vecais nekā neteica, sastindzis kā bailēs paralizēts -zaķītis.

� Pielūko! � uzraugs drūmi piemetināja. � Pats zini, ka tu esi manā melnajā sarakstā!

Es neveltīju uzmanību viņa vārdiem, atzīdams tos par glu�i parastiem draudiem. �Bet, pametis acis uz veco, ievēroju, ka viņ� ir pārāk stipri nobālējis. Pēc īsa brītiņa durvis aizcirtās, tomēr Viktors neatsāka pārrunas. Redzēju, ka vectēvs �tiļans nedzirdami aizvelkas līdz lāvai un apgulstas uz salmu-maisa. Tad mūsu skatieni sadūrās un man nodrebēja sirds � viņa acīs viedās tik dziļa nevarība un bailes, tik liels un neaptverams lūgums. Apmulsis devos pie vecā, ta�u viņ� pa�āvās zem segas a�i kā pele. Ko tas viss nozīmēja? Tikai tagad apjautu, ka augu mēnesi mani bija vajājis viņa skatiens � te pagalam bikls, te uzstājīgs vai jautājo�s, te, tāpat kā �oreiz, pārpilns ar klusu lūgumu. Es apstājos, nezinādams, ko lai daru. Ja viņ� bija gribējis dalīties ar mani kādās bēdās, kādē] tagad tik ātri paslēpās?

Vakarā sirmgalvis pats pienāca pie manis. Protams, tas ir diezgan muļķīgi teikts. �Pie manis� nozīmēja, ka tobrīd neviens neklausījās, ko runājam, lai gan ap mums drūzmējās daudz cilvēku. Tomēr vecais piesardzīgi paraudzījās apkārt un klusiņām pa�ukstēja:

� Dakter, es gribu tev kaut ko pateikt!...

Viņ� atkal pavērās apkārt, acīs atplaiksnījās bailes.

� Saki vien, vectēv �tiļan, nebaidies! � es uzmundrino�i no�ukstēju.

� Tas mani dikti moka, dakter, vajag to kādam pateikt, � viņ� sāka bērt kā pupas, kā baiļodamies, kaut tikai es pēk�ņi neaizbēgtu prom. � Gudroju, gudroju � kuram? Kā rādās, tev ir visbrīvāki uzskati, pie tam esi skolots, varēsi dot man labu padomu...

Vecais atkal apklusa, saspringumā viņa lūpas drebēja. Atceros � redzot, cik dīvaini viņ� izturas, arī mani pārņēma neizprotamas trīsas.

� Stāsti vien mierīgi, vectēv Stiļan! � es sacīju.

� Te neviens mūsos neklausās ...

Viņ� atkal ierunājās � drud�ainā steigā.

� Kad mūs tiesāja, mēs bijām desmit cilvēku � visi no viena ciema, visi pazīstami. Tiesāja kādā kazarmā � trīs dienas pēc kārtas. Beigu beigās mums nolasīja spriedumu. Vēl līdz �im tas viss palicis atmiņā, it kā stāv acu priek�ā. Nosauca gan manu vārdu, tēva vārdu un uzvārdu, gan pārējo, kas pienākas pēc likuma ...

Viņ� aprāva valodu, pēc mirk]a mazliet sēco�ā balsī piebilda:

� Dakter, mani notiesāja uz nāvi...

Lai nu ko, bet to gan nebiju gaidījis. Paraudzījos viņā kā no plaukta nokritis.

� Kā tā � uz nāvi? ... Kad tas notika?

� Jau pirms se�iem mēne�iem... Visus, kam bija piespriests nāves sods, no�āva. Viņi sēdēja citā kamerā, kādu rītu tika izvesti laukā, un mēs vairs viņus neredzējām... Bet es biju ievietots pie citiem, nevis pie tiem, kurus gaidīja nāve... Un, edz, līdz �im neviens nav mani aizskāris.

Viņ� atkal apklusa. Arī es klusēju � pārsteigts un galīgi apjucis.

� Cik no jums bija notiesāti uz nāvi? � beidzot jautāju.

� Se�i, � viņ� klusi atbildēja.

� Bet kur ir pārējie trīs?

� Divi ir citā kamerā apak�ējā stāvā.,, Nezinu, kur tre�ais ...

Es iegrimu dziļās pārdomās. Tik tie�ām � vai .bija iespējama tāda muļķība, ka viņu būtu aizmirsu�i? Tas man likās pavisam neticami. Jo ilgāk prātoju, jo vairāk ne�aubījos, ka vectēvs nav lāgā dzirdējis spriedumu, to pārpratis.

� Kādēļ tji nepajautāji citiem?... Varbūt viņi ir skaidrāk dzirdēju�i...

� Neuzdrīkstējos, � �tiļans ar mokām izdabūja pār lūpām.

� Kā tā � neuzdrīkstējies? � es nesapratu.

� Neuzdrīkstējos, un cauri, � viņ� vēlreiz noteica gandrīz vai lūdzo�ā balsī. � Es vienīgi nospriedu, ka mani ir aizmirsu�i... Та ko tur vēl atgādināt par sevi?

� Domā � viņi būtu tevi nodevu�i?

� Nē, nē, nedomāju vis!... Kamdēļ lai viņi mani nodotu? Bet cilvēks paliek cilvēks, var nejau�i izpļāpāties.

Tobrīd �āds iebildums man �ķita nejēdzīgs, un tikai tagad aptveru, ka sirmgalvim bija pilnīga taisnība. Pēk�ņi glu�i vientiesīga doma man ienāca prātā.

� Varbūt viņi tev nāves sodu aizstāju�i ar mū�a ieslodzījumu? Sakarā ar vecumu.. _£

�tiļans drūmi papurināja galvu.

� Ja jau būtu aizstāju�i, man tak būtu pateiku�i ... Pie tam nemaz neesmu tik vecs, vēl divus gadus nāve var glūnēt uz mani.. .

Smagi nopūtos. Patie�ām � ko es varēju palīdzēt vecītim, ja pats biju tikpat cie�i ieslodzīts starp biezajām, drēgnajām cietuma sienām kā viņ�? Tomēr vajadzēja kaut ko izgudrot.

� Paklausies, vectēv �tiļan, būs tomēr labāk, ja cietīsi klusu! Es padomā�u un, lai tur lūst vai plīst, atradī�u, kā noskaidrot patiesību. Pagaidām galvenais � ciet klusu un vairs nevienam ne vārda!

Viņ� bailīgi pavērās uz mani, tad no�ukstēja:

� Balituns to zina ..

� Kāds Bahtuns?

� Nu, �itas uzraugs. Mūsu uzraugs � Dinko, jūs tak viņu esat iekrustīju�i par Bahtunu ...

� Kā viņ� uzzināja? � Es nodrebēju.

� Edz, tas jau redzams! � Vecais pamirk�ķināja.

� Sprie�ot pēc visa, redzams, arīdzan pēc acīm... Viņ� zina, zina, � Stiļans apgalvoja, bēdu nomākts.

� Ej nu ej, tās ir blēņas! �es teicu sapīcis. � Pēc Ahtunga acīm redzams, ka viņ� ir nikns zvērs. Zinājis viņ� to, līdz �im tevi nevis vienu, bet trīs reizes jau būtu pakāru�i.

� Kazi, viņ� ir zvērs, bet viltīgs, � vecais klusi sacīja. � Un vienādiņ viņam prātā savtīgs apsvērums. Pirms mēne�a saņēmu simt Ievu no ciema. Man nav tuvinieku, kas atsūtītu, bet jūsu biedri tur mani atcerējās, tā nu savāca... Labi, bet Bahtuns iebāza tās savā kabatā. �Kam tev vajadzīga nauda?� viņ� teica. �Tādam kā tu naudas vairs nevajag!� Un nogrāba to visu līdz pēdējam grasim.

� Tas vēl neko neliecina, � es nedro�i ieminējos. � Viņ� sastapa vājas dabas cilvēku, ņēma un aplaupīja ... Laikam tāpat ir aplaupījis arī citus, kuri neuzdrīkstas sūdzēties.

�. Vai dzirdēji, ko viņ� �odien sacīja? � vecais nevarīgi jautāja.

Acumirklī atcerējos vārdus, kurus �orīt biju laidis pār galvu. Jā, tie�ām � kas tas varēja būt par �melno sarakstu�? Protams, varbūt uzraugs bija piedraudējis vispār, ta�u �ie vārdi pilnīgi atbilda arī vectēva dzīvības briesmām. Apjucis klusēju. Tomēr kaut kas bija jāsaka, lai viņ� vismaz nomierinātos.

� Paklausies, vectēv �tiļan, man tā vien �ķiet, ka tu velti baidies! Dro�i vien pārklausījies, kaut ko lāgā nesaprati... Varas iestādes nevar kļūdīties.

� Arīdzan es domāju tāpat � nevar, � viņ� tikai ar mokām spēja parunāt. � Bet, edz, kļūdījās...

� Labi, es apsolu- tev, ka visu noskaidro�u! Bet līdz tam laikam nav vērts uztraukties! >

Viegli ir ko apsolīt, bet vienmēr daudz grūtāk izpildīt. Līdz vēlai naktij lauzīju galvu, ko īstenībā lai izdaru. Galvenokārt paļāvos uz savu tēvu. Viņ� bija atrakstījis, ka nākamajā nedēļā mani apmeklē�ot, tātad varēju palūgt, lai pārbauda. Ta�u drīz atmetu �o bēdīgo nodomu. Tēvam nebija ne mazākās sajēgas no tiesu darī�anām, vai � labāk jāsaka � tās viņam bezgala riebās. Es biju pārliecināts: līdzko viņ� pārkāps tiesas nama slieksni, kājas uzreiz saļodzīsies. Un galu galā kas lai zina, kāda putra ievārīsies no �ī pasākuma!

Pēc ilgām pārdomām nolēmu griezties pie daktera Lilkova. Bez �aubām, nebija pieklājīgi iepīt tik nepatīkamā notikumā cilvēku, ar kuru pavisam nesen biju iepazinies, ta�u neatradu citas izejas. Man �ķita � dakteris ir lāga vīrs un varbūt izdosies aprunāties ar viņu tā, ka viņ� viegli norīs rūgto malku. Jau nākamajā rītā paziņoju priek�niecībai par savu saslim�anu. Es diez ko necerēju, ka ņems vērā manus vārdus. Pie daktera Lilkova veda slimos tikai tad, kad redzēja, ka viņi jau tuvu mir�anai. Bet, pa�am par brīnumu, tūlīt pēc brokastīm atvērās smagās durvis un uz sliek�ņa nostājās Ahtungs.

� Ejam, dakter! � viņ� izgrūda savā zvērīgajā balsī.

Mudīgi izgāju no kameras. Soļodams pa tuk�ajiem gaiteņiem, da�as reizes zag�us pametu acis uz Ah-tungu, it kā viņa sejā varētu izlasīt, vai viņam, zināma patiesība par vectēvu �tiļanu. Domāju, ka uzraugs to nemana, klusējot iedams uz priek�u, bet viņ� pēk�ņi pajautāja:

� Dakter, ko tu tā lūri uz mani?

� Tāpat vien, � vienaldzīgi nomurmināju. � Ieteicu tev pārbaudīt savas aknas... Tava seja man nepavisam nepatīk.'

� Bet es domāju, ka patīk! � Viņ� greizi pasmīnēja. � Nerūpējies, dakter, par manām aknām! Ēdu un dzeru, cik gribu, un tas man nāk tikai par labu.

� Tā jau ir... Ja tu to vari atļauties �ais kara gados, kad viss tik dārgs ...

Viņ� pazibināja acis uz mani. Uzreiz kļuva skaidrs, ka uzraugs ir ļoti labi sapratis manu pārsteidzīgo mājienu, lai gan to nemaz nebiju gaidījis no tik biezēdama lopa.

� Kamēr muļķu netrūkst, tikmēr �ā tā kuļamies,� viņ� teica cietsirdīgā balsī. � �ai pasaulē visi iztiek no vieglas peļņas.

Tagad Ahtungs veda mani pa citu � īsāku ceļu. �ķērsoju�i pagalmu, mēs devāmies uz administrācijas ēku. Debesis vāzās pelēkas un zemas, lietus, tik sīks kā putekļi, mitrināja cietuma mūra sienas. Negaidot mani sagrāba neizprotams satraukums un skur-bīgas alkas pēc brīvības. Tās uzjundīja varbūt sajūta, ka esmu gandrīz viens pats pagalmā, varbūt likteņbiedru sejas, kuras pirmoreiz redzēju aiz bieziem dzel�iem aizrestotajiem logiem. Mirkli �ķita, ka te esmu tikai parasts apmeklētājs un pēc brītiņa atkal atstā�u �o baiso namu. Galva reiba, un ejot pēk�ņi saklausīju izsmējīgo, dzēlīgo uzrauga balsi:

� Vai tev, dakter, sametās nelabi? ... Nekas, tas no svaigā gaisa.

Uzturoties kopā ar Ahtungu, tie�ām bija jātur acis vajā. Neskatīdamies uz mani, viņ� atvēra durvis, un mēs iegājām pazīstamajā telpā. Garā, klusumā ieslīgu�ā gaiteņa abās pusēs kā goda eskorts rindā stāvēja gandrīz vesels ducis spjaujamtrauku � tā nospodrināti, ka spīdēja un laistījās. Tāpat 'kā pirmajā , reizē, arī tagad �ai jaunajā vidē Ahtunga personība pārāk stipri nobālēja: likās � viņ� ir kāds necils izsūtāmais puisis.

Ārsts Lilkovs mani jau gaidīja. Un, ieraudzījis mani, manāmi nopriecājās, viņa dzeltūksnējās a�eles līksmi iedzirkstījās.

� Nāc iek�ā, kolēģi! � viņ� aicināja un ar acs kaktiņu pa�ķielēja uz Ahtungu, viņam uzsaukdams: � Pagaidi!

Es iekārtojos savā agrākajā vietā ērti, pat mazliet � nevērīgi, lai tī�uprāt uzsvērtu, ka patlaban esmu pārāks par Ahtungu. Uzraugs arvien vēl paklausīgi stāvēja pie durvīm kā suns, kur� gaida, kad tam nometīs kaulu. Tikai tagad Lilkovs pievērsās Ahtungam, izklaidīgi pavēlēdams:

� Divas kafijas! .., Pasaki tiem* stulbeņiem, ka man tās vajadzīgas, lai nesajauc kārbas!

� Klausos, dakter, � Ahtungs pazemīgi teica.

Apsēdies man pretim, Lilkovs smaidot paskaidroja:

� Es te pats sev esmu atnesis kafiju � brazīlie�u. Bet �ie virtuvē ir īsti nelabie: da�kārt to sajauc ar savējo. Un vēl palai� nagus, brālīt, visi kā viens � pat garākus nekā direktors ...

� Nav vārdam vietas! � es nomurmināju. � Ja jau arī jūs apzog.

� Nu, saki viens cilvēks, atkal �jūs�! � Viņ� palūkojās uz mani neapmierināts. � Reiz esam kopā izdzēru�i pusstopu, jāuzrunā ar �tu�.

Ārsts atkal pasmaidīja, viņa skatienā iezagās ziņkāre.

� Nu, kā ir, vai esi pārdomājis?.. .� Vai izlēmis ko citu?

� Nē, nē, nē! � Es nodrebēju. � Tāpat vien atnācu ...

Man netikās uzreiz viņam pateikt, kādēļ esmu ieradies. Neievērodams manu mulsumu,- Lilkovs jautri turpināja: ^z

� Vaļsirdīgi sakot, es nebiju cerējis, ka tik drīz griezīsies pie manis... Jums nepatīk pārāk saieties ar varasvīriem, tas, jūsuprāt, ir pazemojums.

� Pirmkārt tu neesi nekāds varasvīrs, � es teicu.

� Un es galu galā esmu tikai brīvdomīgs inteliģents, kuram viss atjauts.

� Nu nē, neviens no jums nav brīvdomīgs! � Viņ� pakratīja sirmo galvu. � Te gan tu nevari mani piemānīt!

� Varbūt, � es sacīju. � Bet ierobe�ojumi, kādus pa�i esam uzņēmu�ies, mūs neapgrūtina.

� Glu�i otrādi, kolēģi, � Lilkovs a�i iebilda.

� Tie visvairāk mūs apgrūtina... Tie�i tāpēc, ka tos pa�i uzņemamies. Pamēģini ieslēgties pats �ai cietumā, redzēsim, vai spēsi izturēt kaut dienu.

Es klusēju. Varbūt viņam bija taisnība. Da�kārt mēs atkārtojam vecas patiesības, nemaz nepadomādami par tām. Un pat ticam tām. Nopratis, ka es �aubos, ārsts Lilkovs raiti turpināja:

� Teiksim, kas tad ir ģimenes pienākumi? Arī ierobe�ojumi, kurus uzņemamies brīvprātīgi. Tie gandrīz nav cie�ami, lai gan parasti nāk mums tikai par labu. Salīdzini tos, teiksim, ar pilsoņa vai darba pienākumiem .., Mēs tos nesam uz saviem pleciem kā krāvēji smagu nastu, pat nejautādami, kādē]... Bet nu labāk nerunāsim par augstām lietām, pastāsti, kā tu jūties... Vai galva nesāpēja pēc tās iedzer�anas?

� Nē, it nemaz.

� Redzi? � viņ� lepni iesaucās. � Tas tik ir vīns... Kad dosies prom no �ejienes, tev par piemiņu uzdāvinā�u veselu muciņu.

Es pasmējos.

� Jā, līdz tam laikam �is vīns pamatīgi nogulēsies. Tas būs jādzer kopā ar sodas ūdeni.

� To vēl nevar zināt. � Ārsts nogrozīja galvu.

� Tā vien skaties, pēc pāris gadiņiem izspurgsi kā putniņ�.

Lilkovs kļuva domīgs, seja mazliet satumsa.

�- Vācie�i iestrēga pie Staļingradas, � viņ� noraizējies teica. � Un dro�i vien no turienes neizkulsies.

� Nezināju, ka tu Jūti viņiem līdzi, � es sacīju diezgan izbrīnījies.

� Kas � es?... Vai zini, kā jūtu viņiem līdzi? Tāpat kā jums. Bet mūsu zemei plāni klāsies, brālīt, to atkal apcirps... Mūs visus sadzīs pāris apgabalos.

� Un tomēr būs labāk nekā dzelzs krātiņā.

� Nūja, tev taisnība, � viņ� teica, galvu nodūris.

� Protams, tev taisnība.

Pēc brītiņa pie durvīm pieklauvēja un ienāca Ahtungs ar skārda paplāti rokās. Tik jocīgi bija redzēt, ar kādām grūtībām viņ� nes paplāti tā, lai neapgāztos divas tases turku gaumē vārītas kafijas. Nolicis tās uz galda, viņ�* nopūtās tik atviegloti, it kā būtu novēlis no pleciem dzirnakmeni. �obrīd mūsu cietuma nezvērs izskatījās kā no�ēlojams pieradināts lācis.

� Vari ieti � ārsts teica, nepalūkojies uz viņu.

Ahtungs klusi devās prom, rūpīgi aizvērdams aiz sevis durvis. Nogaidījis, kamēr gaitenī attālinās�viņa smagie, klamzīgie soļi, es izstāstīju ārstam Lilķovam, kādēļ īsti esmu atnācis. Viņ� ziņkāri uzklausīja mani, bet nemaz nejutās pārsteigts � glu�i kā cilvēks, kur� jau sen pieradis pie visādām dzīves neģēlībām. Kad apklusu, viņ� norūpējies pakasīja galvvidu.

� Kas lai zina, pie mums viss var gadītiesl Es gribu teikt � da�da�ādas aplamības, tikai nekas labs nav dzirdams ...

� Domā, ka noticis pārpratums?

� Neko es nedomāju. Pārbaudī�u, tad tev pateik�u.

� Reiz esmu iesācis, gribu aprunāties par visu, � es sacīju, juzdamies neērti. � Man ir vēl kāds mazs lūgums: vai nevarētu viņu nomazgāt?

� Viņu... Ko tu teici? � Lilkovs izbrīnā pavērās' manī.

� Nomazgāt, � es atkārtoju. � Viņ� laikam kop� dzim�anas nav bijis pirtī.

� Tur jau tā nelaime! � Ārsts pasmaidīja. � Nomazgāju�ies pirtī, �ādi ve�uki pēc nedēļas aiziet uz viņpasauli. Acīmredzot sabrūk organisma dabiskā izturība.

� Jā, ar �o teoriju mani jau ir iepazīstinājis tēvs, � es teicu. � Māte gandrīz vai asarām acīs lūdzas viņu, kamēr piedabū pāris rei�u gadā aiziet uz pirti. Bet mājās tēvs guļ atsevi�ķā istabā, te es guļu blakus veca-

jam. Un man tev jāsaka � visa kamera smird stiprāk nekā āp�a ala... Cietuma noteikumos ta�u ir paredzēts ieslodzītos vest uz pirti?

� Ir gan �āds punkts, � ārsts nopurpināja. � Bet priek�niecība man acis izbadīs, ja par to atgādinā�u.. $ Un ne tik daudz aiz tās pirts jezgas kā aiz blēdībām, kādas viņi taisa ar kurināmo.

� Tomēr...

� Rimsties jel, mēģinā�u to nokārtoti � Viņ� pakratīja gaisā lielu rādītāja pirkstu. � Galu galā tas iekļaujas manos pienākumos.

Pēc pusstundas Ahtungs mani veda atpakaļ uz kameru. Kad mēs iegājām cietuma ēkā, viņa izskats atkal pārvērtās, augums it kā pieņēmās garumā uņ izslējās taisnāks manu acu priek�ā.

� Dakter, �oreiz laikam tevi neuzcienāja, � Ahtungs zobgalīgi izmeta.

� Tur ta�u nav nekāds krogs! � es neapmierināts atcirtu.

� Var kļūt arī par krogu... Ja tikai pats esi velna pulveris.

� Es neesmu velna pulveris! � dusmīgi teicu.

� Zināms, ka neesi! Citādi te nebūtu tupējis kopā ar tādiem muļķadesām!

Pēc tam kad biju apmeklējis ārstu Lilkovu, man nekas cits neatlika kā gaidīt. Sajās dienās vectēvs Stiļans gau�ām novājēja, runāja arvien mazāk un mazāk, gandrīz pavisam negulēja. Es vairs neredzēju viņu piedalāmies Viktora pārrunās. Starp citu, tur viņam arī nebija ko darīt. Viktors jau bija izstāstījis visu par fizikas klasiķiem un tagad nodarbināja savas kulturālās publikas prātus, ar Broila un Ein�teina teorijām. Tas viņam daudz grūtāk padevās, lai neteiktu, ka nekādi neveicās. Viņ� stāstīja vēl aizrautīgāk, minēja pēc iespējas vieglāk uztveramus un vienkār�ākus piemērus, pūlēdamies izskaidrot relativitātes teoriju, tomēr klausītāji to nesaprata. Ta�u Viktors nezaudēja pacietību, sāka visu no gala atkal un atkal.

� Iedomāsimies kādu glu�i parastu disku, kas grie�as ap savu asi, � viņ� pacietīgi klāstīja. � �is disks izdara sekundē pilnu apgriezienu. Tas nozīmē, ka jebkur� diska punkts apgrie�as ap tā asi arī sekundē. Vai tiktāl jums skaidrs?

Jā, tiktāl bija skaidrs visiem.

� Tagad izvēlēsimies divus punktus uz diska: vienu � blakus asij, otru � tālāk no tās. Tālākais punkts griezīsies daudz ātrāk un noies daudz garāku ce|u, bet katrs no abiem �iem punktiem veiks savu ceļu sekundē. Domāju � tas ir pilnīgi acīm redzams.

Jā, tie�ām � arī tas bija pilnīgi acīm redzams.

� Bet kas uzņem laiku? � Viktors apmierināts turpināja. � Mēs to uzņemam ārpus diska, ar pulksteni. Iedomāsimies, ka mūsu pulkstenim ir vēzēklis. Sekundē �is vēzēklis aiziet no vienas svārstību malas līdz otrai, vai nav tā?

� Tā jau iri � tēvocis Spass nomurmināja, nenovērsdams skatienu no Viktora.

� Tagad iedomāsimies, .ka izvēlētie punkti nav parasti punkti, bet mūsu pulksteņi ar vēzēkļiem, lai gan miljons rei�u mazāki. Tiklīdz abi pulksteņi izkustas no saviem izejas punktiem, iedarbinās arī abi vēzēkļi. Ta�u vēzēklim, kur� ir tālāk no ass, jāsvārstās atbilsto�i savam pulkstenim, kas grie�as lielā ātrumā pa daudz garāku orbītu. Tam jāpalēnina gaita par tik, par cik gausāks ir otrais vēzēklis, kura pulkstenis grie�as pa īsāko ceļu daudz mazākā ātrumā. Beigu beigās abi pulksteņi vienlaikus atgriezīsies savās izejas pozīcijās un abi vēzēkļi būs otrā svārstību malā. Galvenais ir tas, ka tālākā pulksteņa sekunde būs garāka, proti, tālākais pulkstenis ies lēnāk... Vai tas jums ir skaidrs?

Nē, tas nebija skaidrs nevienam, pat man ne.

� Viktor, tu mūs āzē, � tēvocis Spass drūmi teica.

� Kā ta laiks var būt atkarīgs no ātruma? Pieņemsim, ka tu uzkāpsi galīgi izkāmēju�a ēzeļa mugurā, es iesēdī�os vislielākā ātruma lidma�īnā un abi ceļosim gadu; kad nokāpsim zemē, mūsu pulksteņi rādīs vienu un to pa�u laiku, ja tik nebūs kādi vācu brāķi.

Viktors pasmīkņāja.

� Tā jau ir, tēvoc Spas! Bet es ta�u jūs brīdināju, ka �ādas parādības vērojamas tikai milzu ātrumos un gigantiskos attālumos.

� Gatavās blēņas! � tēvocis Spass nicīgi sacīja.

� Lai arī būtu tā, galu galā kur to var likt lietā? Stāsti, ko gribi, es tomēr skatī�os savā pulkstenī.

�ais pārrunās Viktors manāmi panāca vienīgi to,

ka viņam izdevās ieinteresēt mani un pamodināt nelādzīgas aizdomas tēvocī Niko. Dzirdēju, ka tēvocis Nikp reiz viņam atklāti noprasa:

� Klau, Viktor, � vai tu to visu stāsti marksistiski?

� Kā lai tev paskaidroju? � rudmatis sastomījās, iedzīts sprukās. � Par relativitātes teoriju fiziķu domas arvien vēl dalās.

� Neizliecies par apdauzītu! � Niko viņu pārtrauca. � Es jautāju: kāds ir mūsu uzskats �ai jautājumā? ...

� Mums nav oficiāla uzskata, � Viktors rāmi atbildēja, bet viņa acīs ie�ķīlās smīniņ�.

� Ja nav uzskata, nevajag jaukt cilvēkiem prātus! � tēvocis Niko dusmīgi aizrādīja. � Tas viss dro�i vien ir kāds ideālistisks samurgojums.

Viktors neklausīja viņu un nākamajās pārrunās mums stāstīja par masas un enerģijas ekvivalenci. Pat nenoklausījies viņā līdz galam, Niko asi iebilda:

� Nē, Viktor, tas ir viens vienīgs idiotisms! Kā tad matērija var pārvērsties par neko!... Tas ir tīrais ideālisms...

� Enerģija nav nekas, � Viktors mierīgi turējās pretī. � Viena zirņa pāksts spēj uzspert gaisā veselu cietumu, tikai jāizpēta, kā lai to izdara un kā lai atbrīvo tās enerģiju ... Tas nav nekas ...

Tēvocis Niko tik sparīgi sarauca pieri, ka visu seju uzreiz izvagoja dziļas, neparastas krunkas.

� Labi, labi, bet vai tas praktiski iespējams? � viņ� pēk�ņi pajautāja.'

� Bez �aubām! Un,~ kuram pirmajam laimēsies to veikt, tas kļūs par pasaules valdnieku.

Kā man likās, tēvocis Niko paskatījās gandrīz naidīgi uz savu vistuvāko palīgu. Es jau domāju, ka Niko kuru katru brīdi lēks vai no ādas laukā, bet viņ� sa--valdījās un dzestri teica:

� Par pasaules valdnieku kļūs pasaules proleta- ' riāts! Neviens cits, liec to aiz auss!

� Nenoliedzami! � Viktors sacīja. � Ta�u tas nenotiks bez Ein�teina. To tu liec aiz auss!

Pārrunas atkal izjuka, toties vakarā mēs abi ar Viktoru tērzējām gandrīz līdz pusnaktij. Tagad saprotu, cik daudz zināja �is noskrandu�ais, slimīgais cietum-

nieks, ieslodzīts klusas nomales kazemātā, un kāds milzīgs domu un priek�nojautu krājums slēpās viņa rud-matainajā galvā. Pamazām es pats sāku iedziļināties viņa domu pasaulē, lai gan tā �ķita neaptverama.

Pēc divām dienām notika zili brīnumi � mūs aizveda .uz pirti. Es bezmaz kodu pirkstā par savu muļķīgo ierosinājumu. Nelāga telpa ar cementa grīdu � pirts � bija auksta kā ledusskapis, ūdens � tik tikko silts. Triju pussabojātu du�u nepietika, lai visi vienlaicīgi varētu mazgāties, tāpēc mēs kaili, saltumā drebēdami, gaidījām katrs savu kārtu. Jutos bezgala pazemots �o izģērbu�os vīrie�u drūzmā, viņi savā kailumā izskatījās smieklīgi un no�ēlojami. Ieslodzīto vidū uzreiz krasi izcēlās Viktora augums ar izspriestiem atslēgas kauliem, tik slaids kā meitenei, tik balts, ka iz-rosīja citos izmisumu. Arī tēvocis Niko bija diezgan kalsns, toties muskuļots un stiegrains, no viņa staroja dzelzs veselība. Kad bijām gandrīz nomazgāju�ies, kur radies, kur ne, sāka plūst ļoti karsts ūdens, mēs pa īstam applaucējāmies, tomēr tā bija labāk nekā salt.

Pēc pirts vectēvs �tiļans tie�ām apaukstējās, tagad no viņa vairs nevēdīja parastā smaka, ta�u augu nakti es baiļojos, dzirdot, kā viņ� aizvilkdamies klepo. Starp citu, bija apaukstējies ne vien viņ�, bet gandrīz visi. Dienu klepus vēl �ā tā pierima, toties nakti mocīja mūs kā lietuvēns.

� Dakter, vai tu biji sadomājis prasīt pirti? � tēvocis Spass rājās uz mani. � Nu ta zināsi, ka pirts neder bulgāriem. Mēs esam izturēju�i gadsimtiem ilgo verdzības jūgu tāpēc, ka neesam gāju�i pirtī...

Kā par postu, arī ārsts Lilkovs aizvien vēl man ne-atsūtīja nekādu ziņu, un sirdī ba�as auga augumā. Noskaņojums jau tā bija slikts, bet te vēl mani apmeklēja tēvs. Nomaļā pilsētiņā viņam piederēja neliela spiestuve, kurā kādreiz ar mazu, rokām darbināmu ma�īnu drukāja vizītkartes, nekrologus un sīkas tirdzniecības reklāmas. Zēna gados daudz sūru stundu aizvadīju pie nolādētās ma�īnas spara rata, lai gan patiesībā tā visai mūsu ģimenei deva maizi. Citi puikas bezrūpīgi spēlējās laukā vai peldējās upē, turpretī man bija jāgrie� rats un jāklausās riebīgajā, metāliski spalgajā ma�īnas klaboņā, līdz pagalam noguru. Par laimi, kad iestājos ģimnāzijā, tētis nopirka motoriņu'un es tiku vaļā no katorgas darba. Kaudamies ar visām �īm grūtībām, biju vai ienīdis savu kluso un sevī noslēgto tēvu, bet vēlāk sapratu, cik netaisnīgi esmu spriedis par Viņu. Kur� tāds nabags kā viņ� būtu bijis ar mieru uzturēt dēlu tik ilgi, kamēr viņ� studē divās fakultātēs pēc kārtas, turklāt pilsētā ar visaugstāko dzīves dārdzību?

Līdzko tēvs ieraudzīja mani aiz stiepļu dubultre�ģa, viņam asaras saskrēja acīs un ritēt ritēja pār iekritu�ajiem, uz ātru roku noskūtajiem vaigiem. Tagad gandrīz nekā vairs neatminos no mūsu mokpilnās, nesakarīgās sarunās. Prātā palicis tikai viens: kad tik�anās laiks bija pagājis un mani veda atpakaļ, tēvs' tik cie�i ieķērās ar rokām restēs, ka pirksti kļuva balti kā krīts.

� Atceries māti! � viņ� nokliedza sēco�ā balsī. � Ja nedomā par mani, vismaz par viņu padomā!

Atgriezos kamerā kā sasirdzis. Laikam tēvocis Niko ievēroja, cik satraukts izskatos, jo pēc brītiņa pienāca man klāt. Viņ� nomākts klusējot apsēdās uz lāvas un ar acīm cie�i iedzēlās netīrajā grīdā.

� Tā jau ir, dakter, jācie�! � viņ� be'igu beigās ierunājās. � Cietumā sirdssāpes par savējiem ir vissmagākās un sūrākās. Neko darīt, arī tās jāiztur!

Daudz vēlāk Viktors man pastāstīja, ka tēvocim Niko esot �etri bērni, vecākajam � divpadsmit gadu. Māte viena rūpējoties par mazajiem, kā un cik labi tiekot ar viņiem galā � tas tēvam neesot zināms. Par spīti trūkumam, viņa nevienu tik�anos ar vīru neesot palaidusi garām, lai gan bijis jāizdod nauda arī par vilciena biļeti. Beidzot tēvocis Niko stingri aizliedzis viņai braukt bie�āk kā reizi mēnesī. Protams, sieva viņu klausot, ta�u tagad uz katru kārtējo tik�anos ierodoties biedri.

� Manuprāt, revolucionāram nav brīv precēties! � tēvocis Niko beidza mūsu īso sarunu. � Un piederīgiem jāturas tālāk no mums! ...

Kad es jau biju galīgi izmisis neziņā par.vectēva �tiļana likteni, kādu rītu �īkstēdamas atdarījās durvis.

� Ejam, dakter! � īgni pavēlēja Ahtungs.

�ai dienā viņ� bija sliktā omā un visu ceļu neteica ne vārda. Atvēris ārsta kabineta durvis un ieraudzījis uzbudināto daktera Lilkova seju, pēk�ņi atskārtu, ka uzzinā�u ko jaunu, interesantu. Lilkovs ar nepacietību nogaidīja, kamēr apklust Ahtunga soļi, apsēdās man pretim un ātri uzsāka valodu:

� Vai zini, ka ar tavu dullo ve�uku ir noticis glu�i neticams pārpratums � viņa vietā no�auts cits!

Jāsaka, �ī satrieco�ā vēsts mani pārāk nepārsteidza: kas lai zina, kā, bet sirdī biju sagatavojies uz to.

� Vai tas var būt? � es jautāju.

Lilkovs neizpratnē pacēla savas pagarās rokas.

� Kādēļ gan ne! � viņ� dusmīgi'no�ņāca. � Man 'jau sen ir skaidrs, ka mūsu varas iestādes ne velnam neder... Ta�u nebiju domājis, ka tik tālu aizies.

� Kā tad tā -r no�āva citu? Kur� bija tik neprātīgs, ka Jāva sevi nogalināt?

Ārsts spēji atgāzās krēslā, atzveltne nobrak�ķēja vien. Viņ� vispār �ķita daudz vairāk uztraucies nekā es, seja kvēloja ar pūlēm apvaldītā sa�utumā.

� Arī es nevaru saprast, kā tie�i tas noticis! � Lilkovs pikti turpināja. � Visi notiesātie bija vienkār�i; tum�i ļautiņi, zemnieki, ne īsti bulgāri, ne īsti serbi, no viena atbrīvotā ciema. Da�i no jaunākajiem laikam pat labi neprata bulgāru valodu. Kā jau pats zini, se�iem bija piespriests nāves sods � un tavs vecais arī bija viņu vidū. Viņa vārds ir... � Ārsts sāka nervozi rakņāties pa savām dziļajām, piebāztajām kabatām.

� �tiļans Kostadinovs Slavovs, � es tūlīt pateicu.

� Tie�i tā! ... Bet viņa vietā no�āva Savu Kosta-dinovu Savovu. Glu�i vienkār�i sajauca uzvārdus, lai gan tie nav diez ko līdzīgi... Visvairāk man �ēl tā pui�a, bijis vientiesīgs aitu ganiņ�, mazizglītots un dro�i vien briesmīgi iebiedēts.

� Uz cik gadiem viņ� bija notiesāts?

� Uz astoņiem!... Un ne par ko! Viņa tēvo�a aitu kūtī atrada iero�us, bet, sprie�ot pēc visa, puisim pat nebija ne jausmas, ka tie tur glabājas ... Viņu saņēma ciet, sita, notiesāja; dievs vien zina vai puisis saprata, kāds sods viņam piespriests!

� Vai tad nebija advokāta?

� Bija sabiedriskais aizstāvis. Bet prāva beidzās, un tas mazgāja rokas nevainībā, tā teikt, esot izdarījis visu, ko vien varējis. Kā par nelaimi, viņus tiesāja Augstākās kasācijas tiesas kara kolēģija, tātad pārsūdzēt vairs nedrīkstēja � spriedums bija galīgs. Kādu nakti ieslodzītos izdzina no cietuma kā aitas � un nepaguva viņi ne aptvert, kas un kāpēc, kad jau tika nolaisti no kājas kara poligonā.

� Vai tad tur viņiem vēlreiz nenolasīja spriedumu? Vai tad nebija tiesas pārstāvju?

� Velns viņu zina kas tur bija un kā tur nebija! � Lilkovs skaļi teica, arvien vēl stipri sapīcis. � Varu pajautāt prokuroram, bet baidos, ka viņam radīsies nelāgas aizdomas.

Es nodrebēju. Cik dīvains un neuzmanīgs radījums ir cilvēks, taisnprātība viņam ir galīgi sve�a. Klausoties baisajā nostāstā, es sirdī jutu mulsu atvieglojumu. Tā kā pazinu veco, nevis puisi, nevarēju nenopriecā-ties, ka Stiļanam ir laimējies paglābties no nāves. Tikai pēdējie ārsta vārdi atkal mani uztrauca.

� Bet ja nu �is pārpratums atklāsies? � es ba�īgi

jautāju. _z

� Ja atklāsies, būs slikti!

� Ko nozīmē �slikti�?

� Nu, slikti; no�aus arī veco.

� To nedrīkst pieļaut! � es iekliedzos.

� Ko nedrīkst, to nedrīkst; bet vai tas atkarīgs no mums? � ārsts Lilkovs drūmi teica.

Pēk�ņi mans prāts sāka drud�aini darboties. Domāju, apsvēru, salīdzināju satrieco�os faktus, tomēr netiku ne pie kāda gala.

� Tātad tagad vairs nav vecā jūsu sarakstos? � es vaicāju. � Viņu uzskata par no�autu?

� Nē, aizmirsu tev pateikt � ir gan! Liekas � galvenā kļūda gadījusies �eit, � cietumā. Tagad vecais mūsu sarakstos ir kā notiesātais uz astoņiem gadiem. Ja neviens vairs neskars �o jautājumu, viņ� nosēdēs savu laiku un tiks atbrīvots.

� Vai par to esi dro�i pārliecināts?

� Ne jau nu pārāk dro�i, � Lilkovs atbildēja sa-drūvis. � Varbūt tie�i tad sarakstu pārbaudīs, salīdzinot to ar īsto dokumentu.

Atkal nogrimu domās.

� Ja kļūda atklāsies agrāk, laikam vainīgos sauks pie nopietnas atbildības, � es prātoju balsī.

� Iespējams! ... Tu visu laiku runā par veco ... Bet man �ēl ganiņa. Pa�ā jaunības plaukumā viņu no�āva glu�i par neko ...

� Arī man viņa �ēl, � es teicu. � Bet vairs neva-ram atdot viņam dzīvību. Vienīgais, ko varam izdarīt � glābt veco... Un domāju, ka te mums paveras nelielas izredzes. Ja atradīs kļūdu, viņiem pa�iem būs labāk to noklusēt. Bet varbūt tie�i tā jau ir iznācis.

� Nezinu. � Lilkovs paraustīja plecus. � No tādiem nezvēriem visu var sagaidīt .*..

Mēs pārtraucām pārāk ieilgu�o sarunu, ne par ko netiku�i īsti skaidrībā. Beidzot Ahtungs pabāza durvīs galvu drūms un īdzīgs un aizveda mani atpakaļ uz kameru. Ieraudzījis bālo, baiļu pilno vectēva �tiļanaseju, es uzreiz noģidu, ka nejaudā�u neko viņam pateikt. Mūsu kopīgais noslēpums tomēr pievārēja manu pa�paļāvību un vīri�ķību, es vairs nespēju to glabāt klusībā.^ Apsvēris gan �ā, gan tā, nolēmu dalīties �ai nelaimē ar tēvoci Niko. Aizsaucis viņu uz visvientuļāko stūrīti, sīki stāstīju par drausmīgo notikumu. Manī klausoties, tēvocis Niko arvien baismīgāk savilka uzacis, arvien stiprāk sadrūva, �okļu puni nemierīgi ka-molojās zem sausās, krunkainās ādas. Es jau visu biju izklāstījis, bet viņ� joprojām klusēja, galvu noliecis. Un tie�i tad, kad baiļojos, ka Niko aizsvilsies negantā niknumā, viņ� teica rāmā balsī:

� Tādu brīnumu vēl nebiju pieredzējis � kā gan cilvēks var pieļaut, ka viņu nokauj kā jēru! Tas puisis noteikti jau iepriek� bija beigts aiz bailēm.

Re nu, kas viņu satrauca visā �ai neparastajā notikumā! Es saraucu pieri.

� Glu�i tā nu nav... Viņ� bija panaivs puisis, viss viņam �ķita kā ļauns murgu pilns sapnis.

� Jā, tik tie�ām! � Tēvocis Niko nogrozīja galvu. � Laikam tā arī būs bijis.

� Es kaut ko tādu nemaz nevaru aptvert! � teicu dusmīgi. � Sie ta�u viņus nogalināja kā jērus, neievērojot viselementārākās likumīgās prasības, nenoskaidrojot viņu personību.

� Kas gan cits gaidāms no �ādiem nezvēriem? � tēvocis Niko dzestri sacīja. � Es brīnos par ko citu: kā līdz �im nav no�āvu�i arī veco ...

� Tev liekas �;viņi to uzdrīkstēsies?

� Kas viņiem var stāties ceļā?

� Iedomājies �o kailo faktu vien � kā drīkst no�aut divus cilvēkus, pamatojoties uz vienu tiesas spriedumu ... Viņi kompromitēs savas �varas iestādes. _£J

� Muļķības! � Niko atmeta ar roku. � Viņu varas iestādes balstās nevis uz taisnību, bet uz spēku... Un tas viņiem zināms labāk nekā tev..

� Nu, un tad?

� Kas ir � �tad�?

� Ko mēs varētu izdarīt, lai glābtu veco?

Tēvocis Niko paraustīja plecus.

� Neko, atliek vienīgi gaidīt un cerēt. Bet, ja uzzināsim, ka viņi atklāju�i kļūdu un kaut ko gatavo, uzreiz sāksim enerģiski kolektīvi darboties ...

Tagad savukārt es viņu nesapratu.

� Pie kā tad ķersimies?

� Vēlāk to izlemsim papildus._? Vislabāk būs, ja sarīkosim vispārēju bada streiku.

Mirkli padomājis, viņ� piemetināja:

� Ļoti izdevīgs gadījums, lai mobilizētu cilvēkus. Un nemaz nevajadzēs viņus aģitēt, visi būs pietiekami dziļi sa�utu�i.

Dzirdot �os vārdus, man kļuva nepatīkami, bet nekā . neiebildu.

� Kā tu domā, vai tas vecajam jāpasaka? � es �aubīdamies jautāju.

� Jā, protams.

� Nu, tad pasaki, es nevaru.

Tūlīt pasaucām vectēvu �tiļanu. Viņ� pienāca nedro�iem soļiem un pavērās mūsos tik bikli, ka man sa�ņaudzās sirds. Pat tēvocis Niko pakasīja galvu, nezinādams, ar ko lai sāk, � laikam tikai tagad apjēdza, cik smags ir viņa uzdevums.

� Vai tu pazīsti Savu Kostadinovu Savovu? � viņ� beidzot ievaicājās. � Viņu tiesāja reizē ar tevi.

Vecais sāka virināt plakstus, acīmredzot �is vārds viņam neko neizteica.

� Paga, kur� tas būtu?

� To nu mums pasaki pats! � Niko mazliet nepacietīgi mudināja viņu. � Vai tu biji kopā ar viņu?..,

� Vai tik tas nava Sav�o?

� Varbūt ir gan ... Kā sauca viņa tēvu?

� Kazi, Kostadins, � sirmgalvis atcerējās. � Kos-tadinu tak paņēma rezervistos vēl pirms kara. Tā viņ� i dabūja galu armijā, no viņa nav ne ziņas, ne miņas ..

� Jā-ā, � tēvocis Niko neapmierināts paklusām novilka. � Vai zini, kas noticis? So Sav�o no�āva tavā vietā. Radās pārpratums, jo jūsu vārdi bija līdzīgi.

Vecais izvelba acis. Kā jau visi vienkār�i, vaļsirdīgi cilvēki, viņ� ne mirkli ne�aubījās, ka viņam saka svētu patiesību. Tad viņa seja pamazām pietvīka tum�i sārta un acīs sariesās valgums, kas aizmigloja skatienu.

� Ak tu, nabaga puisēn! � viņ� pēk�ņi iebrēcās smalkā, spiedzīgā balsī. � Ak tu, nelaimīgais!

� Klusāki � Niko aprāja viņu.

� Tu saki �� manis dēļ! � Sirmgalvis lūdzo�i paraudzījās viņā. � Neba manis dēļ?

� Ne jau tevis dēļ, bet tavā vietā, � es pārlaboju viņu.

Vectēvs nepavisam neuztvēra �ādas valodas nianses. Viņ� dīvaini apcirtās uz papē�a un saļodzījās, it kā viņam negaidot būtu noreibusi galva.

� Vai dieniņ, vai, nabaga Sav�o! � viņ� arvien vēl vaimanāja. � Vai dieniņ, mans nelaimīgais puisēn! ...

� Vai tu viņu labi pazini? � tēvocis Niko noprasīja.

� Kā ta nu nepazinu! Mēs tak dzīvojām vienā ciemā.

Viņ� piepe�i uz mums palūkojās ar tādām �ausmām un riebumu, it kā mēs pa�i būtu nogalināju�i Savu.

� Neba var izdarīt �ādu nāves grēku �itamā pasaulē? � viņ� vaicāja. � Sav�o tak ne maķenīt nebija vainīgs! ... Ne maķenītiņ! ...

Ar lielām mokām mums izdevās nomierināt veco un aizvest līdz lāvai. Kā man likās, viņ� visu nakti ne acu neaizvēra. Lai kad pamodos, vectēvs �tiļans gulēja uz muguras, stingi raudzīdamies griestos un lāgu lāgiem klusi ievaidēdamies. Rīts uzausa apmācies, pelēks, aiz loga virpuļoja retas, miklas sniegpārslas, bet �tiļans joprojām nebija iemidzis, rimti gulēja, vēl vairāk sakrities sejā un savecējis.

Nākamajās dienās sals stipri pieņēmās, tomēr vēl nesniga, tikai �aurās jumtu apmaļu^ strēles vizmoja nosarmoju�as baltas. No rītiem logu rūtis ārpusē bija pārklāju�ās ar plānu leduspuķu rotu, kas izkusa tik$i ap pusdienlaiku. Un tad mēs varējām palūkoties uz pasauli � uz nepievilcīgās, nabadzīgās trūkumcietēju pasaules stūrīti, kas skatienam pavērās cauri cietuma restēm. Laukā cilvēku tikpat kā nemanīja, meitene bija galīgi nozudusi. Viēhīgi gailis da�kārt uzkāpa uz siena kaudzes � arvien vēl drūms, sevī iegrimis, �ķita � tā ir pesimisma un izmisuma dzīva emblēma. Reizēm � pārāk reti � mākoņi mazliet izklīda, bet arī �ajos mirkļos pat saules stari likās spīvi un dzelstīgi.

Lai gan biju ģērbies daudz labāk nekā citi, tomēr aukstumā drebinājos augu nakti un no rīta pamodos gandrīz sasalis ragā � zilu degunu, stīvām rokām un kājām. Mūsu vidū tikai tēvocim Spasam sals it kā bija tīrais nieks, viņ� gulēja dziļā miegā, nevī�īgi ievīstījies plānajā segā. Nakti varenais Spasa augums izstaroja tādu siltumu, ka es neapzināti centos pierauties pēc iespējas tuvāk pie viņa. Viktors sazilēja, viņa slaidais augums saruka un izskatījās glu�i kā zēnam. Kādu rītu, ieraudzījis viņa tievās, nozilēju�ās kājas, es pēk�ņi atķēros, ka man ir divi pāri bieza flaneļa apak�veļas. Vienu atdevu rudmatim, lai gan nebija viegli viņu piedabūt, lai to paņem. Viktors kļuva mo�āks, seja atplauka gai�āka, un no apaukstē�anās aizsmakusi balss skanēja dro�āka.

Par spīti aukstumam, �ai laikā mūsu noskaņojums bija lielisks un ar katru dienu vēl krietni vien uzlabojās. Mūs sildīja jaunās ziņas no frontes, starp citu, tās saņēmām diezgan izskaistinātas. Pirmoreiz, kop� biju atdzīts uz cietumu, sirds dziļumos pamodās cerība, ka tik�u brīvībā, un ar katru dienu tā auga aizvien dzīvāka un skaidrāka. Cilvēki piecēlās jautri, viņi jokojās par savām saltumā sazilēju�ajām sejām .un, pat no rīta mazgādamies ledainā ūdenī, cits citu pavilka uz zoba. Ahtungs mūs vēroja drūmi, izturējās aizvien errīgāk un rupjāk. Kā bija redzams, viņ� noģida, kādēļ mums tik laba oma, un kādu rītu nikni izgrūda:

� Nu, kuru uz karceri? ... Pieraugiet, kaut tikai jums dārgi nemaksātu tā Staļingradal

Tēvocis Niko uzlūkoja viņu ar saltu cieņu. �

� �oreiz dro�i vien tev pa�am tā dārgi maksāsi � viņ� teica. � Tātad labāk padomā, ko dari!

Baidījos, ka Ahtungs tūlīt pārskaitīsies un bruks viņam virsū, bet viņ� vienīgi nīgri � kā vilks pablenza uz tēvoci Niko. Un tie�i tad, kad klusībā jau gavilēju par �o simptomātisko uzvaru, tēvoci Niko aizveda uz karceri. Tikai tagad visi sapratām, cik viņ� ir bijis mums nepiecie�ams un cik lielu pa�paļāvību iedvesis �ai no�ēlojamā cietuma ikdiēnā. Uzreiz visiem garastāvoklis pasliktinājās, dzīve sametās kājām gaisā. Pat par galīgiem sīkumiem izcēlās strīdi, sasaucām veselas sapulces, lai atrisinātu kādu glu�i vienkār�u jautājumu. Viktors, kas aizvietoja tēvoci Niko, bija pārāk nevarīgs, lai tiktu galā ar grūto uzdevumu. Ieslodzītie viņu neklausīja.

Kamēr tēvocis Niko sēdēja karcerī, mūsu kamerā notika pirmā un pēdējā zādzība. Tā tie�ām bija gau�ām niecīga � kādam jaunam zemniekpuisim no�iepa pa�māju ciesas gabalu. �ādu negadījumu varēja pārvērst par joku, ta�u �oreiz Viktors nepiekāpās. Cietumā zādzība ieslodzīto vidū tika atzīta par ļoti nopietnu noziegumu, pret ko saskaņā ar tradīciju vienmēr veica visstingrākos pasākumus. Izdarījām kratī�anu, kas ilga trīs stundas, un beidzot atradām desu. Izrādījās, ka garnadzis ir maza auguma slimīgs puisis � pēc amata vedējs, jaunatnācējs mūsu kamerā. Viņ� bija viens no tiem izsalku�ajiem, kuri mū�īgi staigā ar pustuk�u vēderu un alkatīgām vilka acīm raugās uz cita ēdamo. Ieslodzītie briesmīgi saskaitās � lielākoties tāpēc, ka zādzības dēļ bija pilnīgi savandīta viņu nabadzīgā iedzīve. Kad galu galā izvilka sasodīto desu no garnad�a spilvena, viņ� tikai paraustīja plecus un nicīgi teica:

� Es biju izsalcis! ... Ai, kā man gribējās ēsti

� Mēs visi esam izsalku�i! � tēvocis Spass dusmīgi atcirta.

� Kur nu visi! � vainīgais ļauni un dzēlīgi iebilda. � Es ta�u redzu, cik ēd dakteris... Zupu izlej ārā, bet citam neparko nedod.

Tas bija tiesa. Ļoti bie�i izlēju derdzīgo cietuma viru, to pat nemaz nepagar�ojis. Protams, man ne prātā nenāca kādam to piedāvāt: �ķita � tas viņam būtu apvainojums.

Sākām apspriest, kā lai sodām noziedznieku. Mazais vedējs atkal ierunājās:

� Kāpēc jūs sodīsiet tikai mani? Ja gribat zināt, �ito desu viņ� tāpat bija nospēris. Pakas ta�u pieder visiem kopīgi, vai ne? Bet es redzēju, kā viņ� vispirms noslēpa desu, tad atdeva paku.

Izrādījās, ka arī tā ir patiesība. Palauzīju�i galvu, nolēmām sodīt abus � veselu�mēnesi neko viņiem nedot no mūsu kopīgā uztura.

�is nieka negadījums satrauca visu kameru, par to runājām vairākas dienas. Vienīgi vectēvs �tiļans bija kā akls un kurls pret visu, kas notika apkārt. Viņ� vairs nebilda ne vārda, raudzījās domīgām, skumjām acīm un staigāja pa kartreru tik klusi kā rēgs. Es netiku skaidrībā, vai viņ� baidās pats par sevi vai arvien vēl sēro pēc nevainīgi kritu�ā ganiņa. Kādu vakaru mēģināju patērzēt ar viņu.

� Vectēv �tiļan, vajag mazliet izklaidēties, � es sacīju. � Tā domādams, drīz vien vari saslimt.. Zini, ko es teik�u: esmu pārliecināts, ka viss beigsies labi.

Vecais nesapratnē pavērās manī.

� Bet Sav�o?

� Ko tur vairs runāt par Sav�o! Viņa nāvē tu vismazāk esi vainojams.

� Nekā nebija! � vecais izbijies iesaucās. � Kur� ta cits, ja ne es? ... Protams, tikai es esmu vainīgs...

Sākumā, neaptvēru, ko nozīmē viņa vārdi.

� Tev ta�u nekas nebija zināms? � es jautāju, negaidot samulsis.

Sirmgalvis palūkojās manī tik pārmeto�i, ka neviļus nokaunējos.

� Nesaki tā, dēls! ... Lai vai kā, bet Sav�p vēl ta-gadiņ dzīvotu, ja es nebūtu pacenties, lai mani nemana. Viņ� ne maķenīt nebija vainīgs, ne maķenītiņ, viņa tēvocis pats man to teica.

Labāk es nebūtu uzsācis valodu ar viņu, �onakt vectēvs �tiļans atkal ne acu neaizvēra. Nākamajā rītā tēvocis Niko atgriezās no karcera � tik bāls un novārdzis, ka mēs baiļojāmies par viņu. Niko seja bija vēl vairāk novājējusi, acīs zibsnīja ļaunums.

� Ko gan es netiku dzirdējis par �ito karceri, ta�u nekad tam neticēju, � viņ� stāstīja lēnām zemā balsī. � Tas nav karceris, bet katakomba desmit metrus dziļi zemzemē. Uz grīdas � ūdens līdz potītēm ... Laime, ka vēl k^ktā bija maza, sausa vietiņa, kur varēju notupties uz vienas kājas.

Lai cik stipri Niko bija nomocījies, tomēr sīki iztaujāja, kas noticis viņa prombūtnē. Nekā īpa�a nebija par ko stāstīt, tikai � par zādzību. Noklausījies mūsos līdz galam, viņ� sadrūma un sabozās.

� Par maz viņus esat sodīju�i! Es jums pateik�u vienu � pēc zādzības nāk nodevība. Jebkuru morālu pagrimumu vajag iznīdēt pa�ā tā dīglī, citādi neviens nezina, ar ko tas beigsies.

� Bet kā lai iznīdē? � Viktors nepukstēja sarūgtināts.

� Jāveic visstingrākie pasākumi! � tēvocis Niko atbildēja. � Ko citu lai dara!

Tikai tad, kad es paliku divatā ar tēvoci Niko, viņ� pētīgi paskatījās manī un klusi noprasīja:

� Kā jūtas vectēvs �tiļans?... Vai viņam jau * labāk?

Es sāku klāstīt par vakar vakarā notiku�o sarunu. Man �ķita, ka tēvocis Niko klausās nevērīgi, varbūt risinādams kādas savas domas. Līdzko visu biju izstāstījis, viņ� uzmeta man acis, zīmīgi smīnēdams.

� Vai zini, kas man ie�āvās prātā, kamēr tupēju tai alā? � viņ� ievaicājās. � Vecais dro�i vien zināja, ka viņu sajauku�i ar citu. Un tī�ām klusēja... Bet tagad mūsu acu priek�ā spēlē komēdiju.

Pavēros viņā pārsteigts.

� Tas gan nevar būt! � dusmīgi teicu.

� Dakter, tu esi tikai sēdējis kabinetā! � Viņ� lēnām pa�ūpoja galvu. � Cilvēki nav īsti tādi, par kādiem tu viņus noturi... Es dzīvē tik daudz esmu pieredzējis, ka man par visu ir savs ieskats...

Klusēju, saraucis pieri.

� Ņemsim kaut vai �os lauku ve�ukus; vai zini, kas viņi par velniem? � tēvocis Niko turpināja. � Es neļaunojos uz viņiem, verdzība viņus iemācījusi tā izdarīties .< Viņi izliekas par dumiķiem, bet patiesībā ir tik viltīgi, ka tu nespēj ne iedomāties.

� Tas var būt, � es sacīju. � Ta�u mums nav tiesību tā domāt.

� Kādēļ? � viņ� strupi jautāja.

� Tādēļ, ka nevaram uzcelt nekādu jaunu sabiedrību, ja neticam cilvēkiem... _%

� Uzcelsim, arī neticēdami viņiem, � Niko iebilda. � Uzcelsim, sodīdami viņus par grēka darbiem. Viņi mums melos � mēs neticēsim, gaudīsies � neņemsim to pie sirds. Citādi pievilsim gan pa�i sevi, gan revolūciju. To noslīcināsim savas muļķības un vientiesības muklājā.

Sen nebiju dzirdējis viņu runājam ar tik dziļu iek�ēju pārliecību.

� Lai arī būtu tā, � es klusi sacīju. � Tomēr atzīstu, ka labāk ir trīsreiz vilties nekā reizi rīkoties ne-z-taisnīgi.

� Es ne reizi vairs nevil�os! � tēvocis Niko stingri noteica. � Vilties nozīmē maldīties. Ja rīko�os netaisnīgi, to man piedos un aizmirsīs, redzot gala iznākumu.

Arī �oreiz mēs iz�ķīrāmies, neatradu�i kopīgu valodu. Ta�u tēvo�a Niko vārdi man nepalika vienaldzīgi. Tagad es uz vectēvu �tiļanu raudzījos ar citādām acīm � ar �aubās sadrūvu�a cilvēka acīm. Uzmanīgi ieklausījos viņa vārdos, vēroju viņa rīcību, pūlēdamies tajā saskatīt kaut vai mazāko divkosības vai liekulības pazīmi. Bet neko tādu neatklāju. Vecais arvien vēl nerunīgs nedzirdami �āpoja pa kameru, arvien vēl lāgiem klusi nopūtās naktīs. Galu galā man radās aizdomas, ka nez vai cilvēks ar tīru sirdsapziņu tik smagi pārdzīvo kāda nāvi, kurā viņ� nav bijis vainīgs.

Beidzot, kaut ko nejau�i atklājis, es tie�ām nogrimu nepatīkamās pārdomās. Vecais jau tā ēda maz, bet, uzzinājis ļauno jaunumu, tikpat kā ne kripatiņas neņēma mutē. Da�kārt redzēju, cik negribīgi viņ� gremo un cik smagi, ar mokām norij kumosu. Tā kā uz �ti-ļanu raudzījos citādām acīm, drīz vien ievēroju, ka viņ� nevienam vairs nedod no kopīgajām pakām saņemto papildu uztura tiesu. Pat vēl vairāk � to rūpīgi ieliek nelielā tarbā, ko slēpj zem sava salmu maisa. Redzot �o viņa sīko izdarību, man sametās bezgala sāpīgi ap sirdi. Tātad beigās izrādījās, ka tēvocim Niko ir gandrīz taisnība. Varbūt bēdas, kādas sirmgalvis tik spilgti notēloja manu acu priek�ā, nebija glu�i neliekuļotas. Varbūt viņ� cerēja, ka agri vai vēlu briesmas būs pāri un atkal atgriezīsies veca cilvēka ēstgriba. Lai vai kā, viņ� gatavojās �īm dienām � izgudrēm krāja ēdamo, lai tad varētu pamieloties ar baudu. Nē, tas, kur� patiesi pārdzīvo kaut ko, nevar tā rūpēties par savu iztiku uz priek�dienām. Sprie�ot pēc visa, bija redzams, ka vectēva �tiļana lieta nav īsti tīra.

Reiz pievakarē viņ� izvilka no guļammaisa apak�as saskretu�o tarbiņu un zag�us pasita zem svārku stērbeles. Nodrebēju. Tagad, pat neskatoties uz veco, zināju, kas notiks tālāk, � viņ� ierausies nomaļākā stūrītī un labi krietni ieturēsies. Viņ� patie�ām devās uz vistālāko kaktu, vainas apziņā raudzīdamies apkārt. Tad negaidot apstājās pie mazā vedēja, kuru mēs bijām sodīju�i, un a�i iegrūda viņam tarbiņu. Lai gan kamerā bija pilns cilvēku, neviens neievēroja viņu niecīgo sazvērniecību.

Es uzelpoju tik atviegloti, ka tēvocis Spass, ar kuru spēlēju dambreti, pavērās manī izbrīnījies. �

� Domā � mani apspēlēsi? � viņ� vaicāja, izdarījis kādu drusciņ neparedzētu gājienu.

� Ai nē, nē, � es nomurmināju. � Domāju, par laimi vai par nelaimi, cilvēkam vienmēr jāpaliek sev uzticīgam...

Sai vakarā man bija tik lielisks noskaņojums, ka nolēmu mazliet sapurināt arī vectēvu �tiļanu. Kad bijām apgūlu�ies, es pasliecos uz viņa pusi.

� Kādēļ tu atdod savu ēdamo tam garnadzim? � es jautāju. � Tev ta�u zināms, ka esam viņu sodīju�i.

Vecais pabolīja acis uz mani un klusēja, pēk�ņi apmulsis.

� Kā tu to zini? � beidzot viņ� pavaicāja.

� Pats redzēju...

� Nava labi zag�us skatīties, ko dara citi, � �ti-ļans pārmeta. � Tā ir viņu pa�u darī�ana, un nevajag bāzt tur savu degunu ...

� Nejau�i manīju, � es meloju.

� Nu, iedevu � un kas par to? � viņ� nomur-dēja. � Kāpēc lai es neiedotu? Sitas puisis nava nekāds zaglis, viņ� bija izbadējies. Un slikti jūs darījāt, ka viņu tā sodījāt.

� Ej nu ej, vai tad viņ� būtu bijis jāuzslavē?

Vecais mirkli padomāja.

� Sods ir kā slimība, � viņ� teica. � Kur� to reiz pārcie�, tas vairs daudz nebaidās no tās... Nava brīv sodīt ne par �o, ne par to! Labāk būtu izgudroju�i ko citu!

� Vai tu jau neesi izgudrojis? � Es paslepus nosmīnēju.

� Man �ēl �itā pui�a, � vectēvs �tiļans sacīja.

� Kā gan varam atstāt viņu izsalku�u � tas tak

grēks pret dievu! ., . .

Tikko laidos snaudā, viņ� pēk�ņi piebikstīja man pie _Pļeca. Pavērsies pret sirmgalvi, ieraudzīju viņa novājēju�o seju neparasti saspringtu un domīgu.

� Klausies, dakter, tu esi skolots vīrs, ta nu gribu, lai tu man pasaki, � viņ� ierunājās. � Vai tiesa, ka nava dieva?

Es nebiju gaidījis �ādu jautājumu. Ko gan varēju atbildēt �im vecītim, kam bija paliku�as tik mazas-cerības uz dzīvi? Ar ko lai būtu aizvietojis viņam dievticību, ja rīt viņu vilktu kā jēru uz soda laukumu?

� Pasaki skaidru patiesību! � viņ� lūdzo�i uzstāja.

� Kā gan var. būt dievs, vectēv Stiļan! � Es smagi nopūtos. � Vai tad pasaulē notiktu tādi briesmu darbi, ja būtu dievs?

� Kazi, ir gan, tikai grib mūs pārmācīt.. ?

� Tā ir sena pasaka, vectēv �tiļan! Pat tie, kuri atkal un atkal to stāsta, tai vairs netic. Kāpēc mū�īgi gadās tā, ka dievs soda visnabagākos un vājākos?... Par ko tas ir sodījis Sav�o?... Kādi nāves grēki varēja būt ganiņam?

� Jā! � vecais domīgi teica. � Ta nu iznāk: lai kur� ko dara � labu vai ļaunu, viss tiek aprakts kapā..* Neviena priek�ā ne par ko nava jāatbild, vai ne?

Tikai tagad es atjautu, kas satrauc viņam prātus.

� Glu�i tā nu nav, � piesardzīgi sacīju. � Ir, kas sver labo un ļauno, bet svari atrodas mūsu rokās. Lai ko labu kāds dara, to patiesībā dara pats sev un uzreiz liek svaru kausā. Ar labo barojas dvēsele. Citādi tā izkropļotos un iz�ūtu.

Palūkojos uz veco vērīgi: vai viņ� ir sapratis, ko esmu gribējis teikt? Vectēvs �tiļans domāja, pavērsis acis uz griestiem.

� Kazi, tā tas ir, � beigu beigās viņ� noteica.

� Iznāk, ka cilvēks vienīgi pats sevi nekādi nevar pievilt. Pret sevi notaļ jābūt taisnīgam. ..

� Tie�i tā! � es iepriecināts piekritu. � Tikai no cilvēka pa�a ir atkarīgs, kam kļūst līdzīga viņa dvēsele � vardei vai lakstīgalai.

� Bet tā mirst kopā ar viņu, vai ne?

� Dro�i vien, � es atbildēju. � Bet tas līdz �im nav vēl pierādīts.

� Es, vienalga, tam neticu, � vecais pārliecino�i sacīja. � Rādās, kaut kas no mums paliks �itamā pasaulē � vai nu varde, vai lakstīgala... Ja nepaliks, kāda jēga ta dzīvot?

Es vairs nebildu ne vārda. Lai jau viņ� tā domā � kas tur liels! Vai kāds var viņam pierādīt pretējo? Neviens nevar � neviens gudrais, neviena līdz �im pazīstamā zinātne. Ja tas vecajam sagādā prieku, ♦ lai viņ� tā domā � tā būs tikpat svēta patiesība kā jebkura cita, kādu tik vien varam celt gaismā.

�ais dienās gadījās vēl kāds necerēts notikums � mani apciemoja �anna. Aiz stiepļu restēm pavērās tie�ām vienreizīga aina � eleganta dāma nevainojamā kostīmā un cepurītē ar plīvuru. Tas bija nolaists pār acīm, bet, ievērojusi mani, viņa to atmeta atpakaļ ar vieglu, graciozu kustību. Tikai �anna varēja izspēlēt �ādu nejēdzīgu triku � atnākt uz cietumu grezni ģērbusies pēc Vīnes �urnālā izraudzītas jaunākās modes. Turklāt �oreiz viņa izskatījās ļoti skaista: maigā, baltā seja, lieliski izcēlās pretstatā plīvuram, smalkās lūpas bija diezgan prasmīgi nosārti-nātas, acis satraukumā staroja mo�ākas un sirsnīgākas nekā jebkad. �anna ieķērās restēs ar savām maigajām rokām, kurās bija uzvilkti melni, spīdīgi pirkstaiņi, un stāvēja man pretim, ne vārda neteikdama, pavisam samulsusi. Arī es pārsteigts klusēju. Tik elegantu viņu nebiju redzējis pat izmeklētos Sofijas restorānos.

� Sveiks, Jan Hus! � beidzot viņa ierunājās.

� Sveiki, Lukrēcija Bord�ija!

Pār viņas glīto, gai�o sejiņu pārslīdēja tikko manāma, drūma ēna.

� Tu gribi mani apvainot! � viņa sarūgtināta teica. � Vai zini, cik garu un grūtu ceļu esmu mērojusi tevis dēļ? ... Un kur nakti gulējusi?

� Varu iedomāties � stacijā, � es pajokojos. �

� Viesnīcā, � viņa pavēstīja. Visriebīgākajā viesnīcā... Tur nav pat klozeta, jākāpj apak�stāvā, kur atrodas restorāns.

� Nu, un nokāpi? -� es paņirdzu.

� Kā tad tu domā?... Tikko atvēru durvis, ierau-^dz�ju divas �urkas... Re, �itik lielas un � gatve- -nais � pretīgi netīras ... Es tikai iekliedzos un-n-n.. _t

� Un noģībi?

� Tie�i tā... Nezinu, kā mani dabūja pie samaņas, bet uzgāju aug�ā slapja kā vista.

Viņa tērgāja jokodamās, ta�u acīs sariesās valgums. Uzreiz no�ēloju savu muļķīgo izturē�anos.

� Izbeigsim �o idiotisko sarunu, � es teicu. � Patiesībā ļoti priecājos, ka tu esi atbraukusi.

� Arī es... Un, ja gribi zināt, tā ir vienīgā varonīgā rīcība manā mū�ā! Nē, tik daudz nebija jānocī-nās viesnīcā kā vilcienā. To sauc par �melno vilcienu�, jo ar to brauc visi Sofijas �melnā tirgus� andelmaņi. Tu nevari iedomāties, cik tas bija pārpildīts � bāztin piebāzts.

� Un tu brauci ar �o eleganto kostīmu?

� Vai tad es jukusi? ... Kostīmu vedu ceļasomā, lai atnāktu uz tik�anos, īpa�i uzposusies tev par prieku.

Viņa apklusa. Mulsi sajutu, ka, man kaut kur aiz muguras uzradies, stāv Ahtungs. Tagad nopratu, ka viņ� visu laiku nekustēsies ne no vietas un blenzīs �annā. ' * *

� Pastāsti kaut ko par Sofiju! . s. Kā tur iet mūsu draugiem?

� Viņi glu�i vienkār�i zaudēju�i galvu, � �anna atbildēja un apmierināti pasmaidīja. � Domāja, ka tu esi tāds pats niekkalbis kā viņi, bet izrādījās, ka tā nav...

� Ko nu tu runā! Vai tad es tī�uprāt te ielīdu? .. Lai viņiem pierādītu savu pārākumu?

� Zinu, zinu! � viņa teica. � Man vienmēr ir bijis skaidrs, kas tu par cilvēku!

� Nūja, protams! Patiesību sakot, es nebūtu tā rīkojies, ja būtu zinājis, ar ko tas beigsies.

�anna it kā nedzirdēja manus vārdus, pēk�ņi atcerēdamās kaut ko no savas dzīves.

� Pagaidi, pagaidi, es tev ko pastāstī�u, kamēr vēl neesmu aizmirsusi... Pirms braucu �urp, man zīlēja kafijas biezumos... Ļoti, ļoti jauka ve�iņa. Es noteikti tevi iepazīstinā�u ar viņu, kad iziesi laukā no �ejienes. Viņa teica daudz ko interesantu par tevi...

� Interesantu vai labu?

� Gan vienu, gan otru. Teica: tu esot dzimis zem laimīgas zvaigznes. Daudzreiz tev draudē�ot lielas briesmas, bet nekad tās tevi neskar�ot...

� Dro�i vien tas tev nāks par ļaunu, � es ieminējos.

� Kādēļ?

� Ja ve�iņai var ticēt, iziesi par sievu pie cita. Un es palik�u laimīgs vecpuisis.

Toreiz vēl nezināju, ka �is pareģojums tie�ām piepildīsies. Viņa manī pavērās, uzmetusi lūpu.

� Kas tev nu atkal aiz ādas? ... Vai tik tu nedomā, ka tevis dēļ palik�u vecmeitās?... � Attapusi, ka ir pārcirtusi pār strīpu, 2anna vēlīgi piebilda:

� Ta�u es apsolu: _% līdzko tiksi brīvībā, no jauna atgriezī�os pie tevis.

� Pavisam maz izmantota, � es nosmīkņāju.

� Gandrīz nemaz, � viņa nopietni attrauca. � Vispār ņemot, vai tiklībai kāda garantija ir vēl labāka par laulību? Tātad vari būt glu�i mierīgsl

� Nu jau esmu nomierinājies... Ko vēl teica vecā?

� Teica, ka tu �eit esot atradis jaunu draugu, pie tam īstu ... Arī dzimu�u zem laimīgas zvaigznes. Bet viņ� nomir�ot tavās rokās.

� Kā tad tā? � Es sarāvos kā dzelts.

� Nezinu, kā. To vien sliktu izzīlēja, pārējo � visu labu. Teica � tu izglāb�ot kādu cilvēku no nāves... Un viņ� tevi neprātīgi dievinā�ot. Tas man izklausījās traki smieklīgi.

v � Paskat, cik interesanta ve�iņai � es nobrīnījos.

� Nudien, es gribētu viņu redzēt!

� Un ari piekodināja, lai tu sargājoties no kāda cilvēka � pārāk nekaunīga. Kas tur bija vēl? Ak jā, lai tu �o nekauņu nekaitinot! Starp citu, tāds kā tu jau nespēj pievaldīties; esmu pārliecināta: reiz esmu to pasacījusi, tī�uprāt sāksi viņu kaitināt.

� Ieteicu tev runāt klusāk! � es pavēstīju fran�u valodā. � Viņ� stāv tie�i man aiz muguras.

�anna pa�āva acis uz Ahtungu, un pa viņas smalko seju pārskrēja savādas trīsas.

� Jā, viņ� tie�ām ir bīstams, � viņa bikli sacīja.

� Ļoti, ļoti lūdzu tevi � sargies no viņa! Ne jau tādēļ, ka ticu ve�iņai, nē, viņ� izskatās tik ļauns. Kas viņ� tāds ir?

� Tu pati ta�u redzi! Ja pateik�u, kas viņ� ir, �is sapratīs, ka pļāpājam par viņu.

� Jā, tik tie�ām... Lai nu paliek ve�iņa, labāk pastāsti, kā tev iet! Starp mums runājot, tavas vēstules kļuvu�as gau�ām vēsas.

� Man nepatīk rakstīt vēstules, zinot, ka tās lasa citi.

� Vismaz atraksti savai mātei kā cilvēks! � �anna pārmeta. � Vakar biju aizgājusi pie tavējiem � ari viņiem tu sūti idiotiskas vēstules!

� Te gan tev taisnība, � es sapīcis piekritu.

� Vai tu domā par mani?

� Kā tad citādi!

� Jā, bet ar smagu sirdi... Tu apjēdz, ka rīt tev būs jāraksta man da�as rindas, ta�u slinkums to darīt...

Tā bija gandrīz svēta patiesība, tomēr es pa jokam sacīju:

� Īstenībā vienīgi tavas vēstules �eit pie�ķir manai dzīvei jēgu.

� Paldies, � viņa nopietni teica. � Es neko vairs nevēlētos kā to vien, lai tā būtu patiesība.

Kad tik�anās bija galā, �anna sāka raudāt. Viņa neraudāja rūgti, kā pārdzīvodama dziļu nelaimi. Jutu, cik patīkami viņai ir spēlēt �o mazlietiņ dramatisko lomu, lai arī tikai savās pa�as acīs.

� Pasveicini ve�iņu! � es teicu.

� Bet tu pasveicini puisi, kas dzimis zem laimīgas zvaigznes!

� Kā tu zini, ka viņ� vēl puisis? � Nodrebēju.

� Man parādīja viņu tasē.

� Ejam, dakter! � aizmugurē stāvēdams, Ahtungs pavēlēja kūtrā balsī.

Pēc brītiņa viņ� dzina mani pa gaiteni. Soļoju lēnām, sajuzdams, ka mani nomāc kaut kas tāds, ko arvien vēl netīkas izprast. Kāds baiļpilns, mulss nemiers neatlaidīgi tīkoja izlauzties līdz skaidrai domai. Pēk�ņi Ahtungs sacīja:

� Dakter, es nezināju, ka tu esi bagāts zellis!...

Viņa balsī caurvijās daudz lielāka cieņa nekā izsmiekls.

� Tas nav tiesa, � es noliedzu.

� Kā tad nav tiesa? � viņ� pārliecināts teica.

� Vai �itā dāmiņa tev no gaisa nokrita?

Es nekā neatbildēju, nebija jēgas to darīt.

� Tā jau ir, kad cilvēks nezina, kas darāms savā labā, � viņ� piemetināja ar parasto dziļa nicinājuma pieskaņu balsī.

� �ai pasaulē neviens nezina, kas darāms savā labā! � es dusmīgi teicu.

� Es gan zinu! � Ahtungs apgalvoja. � Par to vari būt pilnīgi dro�s! ...

Pagriezos, lai paraudzītos uz viņu. �obrīd uzraugs ņirdza un blāvajā gaiteņa apgaismojumā bija tikko manāmi viņa dzeltenie, neglītie zobi. Arī āda �im zinātājam bija netīra un raupja. Pēk�ņi skaudri sajutu, ka mani pārņem tik dzeļo�s aukstums kā ziemeļpolā. Mana laimīgā zvaigzne nemaz nenesa laimi. Acīmredzot Ahtungs ar kādu glu�i dzīvniecisku maņu uztvēra manas domas, jo negaidot teica:

� Netici tam, ka esi piedzimis laimes krekliņā, un nelolo nekādas ilūzijas! �eit jūs visi esat manos nagos.

� Iespējams, � es atcirtu. � Bet arī tu esi kāda nagos!

� Tā ir, � Ahtungs necerot to apliecināja.

Sasniedzām mūsu kameru. Uzraugs iebāza roku kabatā, nepatīkami no�vadzēja atslēgas.

� Es ar tevi kādreiz vēl parunā�u, � viņ� teica.

� Daudz nopietnāk ...

Galīgi nomākts neveltīju uzmanību viņa vārdiem. Man aiz muguras aizcirtās smagās durvis, un es pavēros apkārt. Viktors sēdēja uz lāvas, pavilcis kājas sev apak�ā, un viņa sapņaini domīgais skatiens bija kā piekalts kaut kam pāri ieslodzīto galvām. Viņ� nepalūkojās uz mani, lai gan bija dzirdējis durvju griezīgo �īkstoņu. Līdzko Ahtunga soļi attālinādamies apklusa, Viktors ierasti pagramstījās zem spilvena un izņēma �auru, garu burtnīcu. Arvien vēl ne acis man neuzmetis, viņ� iegrima tās lasī�anā, lāgu lāgiem aiz smadzeņu piepūles iekozdams zobus lūpā.

Ievilkos lēnām savā �aurajā vietiņā uz lāvas. Nepatīkamas domas joprojām urdījās galvā, un es bez mitas centos tās atvairīt, bezmaz apriebdamies pats sev. Vai tie�ām prātīgs cilvēks var ņemt vērā nez kādas ve�iņas sastāstītās muļķības? Dro�i vien pēdējos mēne�os biju pamatīgi sabendējis nervus, ja jau nonācu tik tālu. Beigu beigās nenocietos, piecēlos un devos pie Viktora. Viņ� paraudzījās manī izklaidīgi, tad pamanījās sasprindzināt uzmanību un gandrīz mīlīgi apjautājās:

� Kā pagāja tik�anās?

� Labi, � es atbildēju. � Ko tu te lasi?

Viņ� parādīja burtnīcu � pierakstītu pilnu ar man nepazīstamām matemātikas zīmēm un formulām.

� Tas ir Rimans, � viņ� paskaidroja. � Kāds ģēnijs! ... Patlaban mēģinu atsvaidzināt zinā�anas, jo �o to esmu aizmirsis... Reizēm mani pārņem aplams, bet di�s prieks, ka patstāvīgi esmu apguvis viņa atklātās patiesības.

Rudmatis kādreiz jau bija stāstījis par Rimanu, bet pa�laik tas mani vairs neinteresēja.

� Paklausies, Viktor, � es nopietni iesāku. � Vai tu tici, ka var pareģot nākotni?

Viņ� pavērās manī izbrīnījies.

� Kādā nozīmē?

� Visparastākajā... Ar horoskopiem, zīlē�anu kafijas biezumos un tā tālāk ...

� Ar �ādiem darbiem noņemas vienīgi blē�i, � viņ� sacīja.

� Bet es tev jautāju principā. Vai tas iespējams, ka neaptverams spēks iztausta tā dēvēto nākotni un sniedz mums par to ziņas?

Tikai tagad Viktors nosmējās � un viņa acis iedzirkstījās kādā viltībā.

� Tu pārāk daudz gribi zināt, � viņ� teica. � Bet nevaru tev atbildēt.

� Nevari vai nevēlies?

� Nevaru ... Tādēļ, ka nezinu ...

Es īgni palūkojos viņā. Man bija skaidrs kā diena, ka viņ� mēģina izlocīties.

� Paklau, Viktor, es gribu, lai tu man glu�i vienkār�i pateiktu, kādas ir tavas domas par to... Nevis lai izklāstītu zinātniskus traktātus.

Viņ� pakasīja aiz auss.

� Labi, tad nu vispirms paskaidro, ko tu saproti ar vārdu �nākotne�, � Viktors nopietni sacīja. � Ja tu samērā jēdzīgi izskaidrosi �ā vārda nozīmi, man nebūs diez cik grūti tev atbildēt.

Tā kā klusēju, viņ� piemetināja:

� Nu, es gaidu... Bez �aubām, dodu tev laiku padomāt.

Es tie�ām ņēmos prātot. Un tagad atbilde likās daudz sare�ģītāka nekā sākumā.

� Labi... Nākotne ir viss, kas vēl nav noticis, bet notiks .,.

� Tā nav nekāda atbilde! � Viktors pasmīnēja. � Tu tikai liec lietā darbības vārdu formas, gribēdams uzzināt �o vārdu nozīmi. Tu nevis atbildi uz manu jautājumu, bet uzdod to citā veidā.

Man bija jāatzīst, ka īstenībā tā tas ir. Apjukumā no tiesas vairs nespēju rast nekādu definējumu.

Es sadrūmis atkal klusēju, un viņ� �ķetināja sarunu tālāk jau saudzīgākā noskaņā:

� Man �ķiet � mēs pieļaujam ļoti rupju kļūdu, mēģinādami izskaidrot to, ko saucam par laiku... Sai ziņā it kā sprie�am pilnīgi kategoriski... Mēs pavisam ne�aubīgi sakām � pagātne, tagadne, nākotne. Bet nekad dziļāk nepadomājam, ko īsti nozīmē �ie jēdzieni. Un nepadomājam tāpēc, ka mums par tiem radies noteikts, stingrs priek�stats, gandrīz raksturīgs aksiomai...

Viņ� uz īsu brītiņu aprāvās un prātoja ar gau�ām saspringtu seju.

� Kādu cilvēki iztēlojas pagātni? � Viktors atsāka valodu. � Kā dūmus... kā nebūtību... vai arī, precīzāk runājot, viņu iztēlē esamība ir dego�a svece... Deg�ana � tā ir tagadne, tas ir mirklis. Un �ai mirklī sadeg esamība, pārvērzdamās dūmos, proti, par neko... Es mirstu �ai mirklī, un �ai pa�ā mirklī mana esamība ir galā, un nav tāda spēka, kur� atdotu man aizritēju�o mirkli, tas ir, manu dzīvi... Tāds cilvēkam ir priek�stats par pagātni.

� Un pamatots, � es teicu.

� To gan neapstrīdu... Bet galvenais, ka, iztēlodamies nākotni, cilvēki rīkojas glu�i otrādi. Viņu izpratnē tā ir tagadnes aug�ana un pārtap�ana par neko. Piemēram, tā aug kā stiebrs, ko redzam palēninātā zinātniskā filmā... Stiebra galotnīte slienas gaisā, stiepjas arvien augstāk, arvien garāka. Vai, citiem vārdiem, tā ar laiku kustas neaizņemtā, tuk�ā telpā... Tā mēs iztēlojamies arī mūsu materiālo pasauli, kas kustas un evolucionē no eso�ā stāvokļa uz nezināmo, slienot arvien augstāk savu galotnīti, ko es gribētu nosacīti nosaukt par �rado�o laiku�. Vai nav tā?

� Iznāk, ka laiks tomēr rit, � es drūmi teicu.

� Nerit! � Viktors dusmīgi sacīja. � Eksistē, nevis rit. Ja tas ritētu tādā sakarībā, par kādu jau esam runāju�i, mēs atkal atgrieztos pie senā idiotiskā uzskata, ka objektīvā īstenība ir reāla tikai īsā tagadnes mirklī, ko nosacīti esam nosauku�i par �rado�o laiku�. Matērija tie�ām kustas un mainās, ta�u kustas un mainās pati par sevi. Tā ir esamības daudzveidības kopums, tātad nevar �ritēt�, jo tā aptver visu, tajā ir gan laiks, gan telpa.

� To jau esmu dzirdējis, � es sacīju. � To ir teicis tavs Ein�teins ...

� Tie�i tā! ... Viņ� pirmais to atklājis un galīgi sajaucis prātus tādiem koka pauriem kā tu. Ein�teins ir vienkār�i norādījis, ka pretēji līdz�inējam uzskatam dabiskāk esot aplūkot fizikālo realitāti kā savstarpēji saistītu �etrdimensiju eksistenci kopā, nevis kā trīsdimensiju eksistences evolūciju. Laika koordināte nepastāv ārpus matērijas, bet, rupji izsakoties, tajā iekļaujas tāpat kā telpas dimensijas...

Viktors apklusa. Viņa seja izskatījās pārlieku svinīga, lai gan viņ� man bija sarunājis niekus.

� Tu pats esi koka pauris! � es sacīju. � Domā, ka esi atbildējis uz manu jautājumu?

� Uz kādu jautājumu? � viņ� nesapratnē vaicāja.

� Uz kādu?... Vai cilvēks var izdibināt to, kas notiks rīt?

Viktors īgni palūkojās manī.

� Tās ir blēņas!

.� Es jautāju: jā vai nē?

� Protams, ne!

� Kādēļ?

Viņ� pasmaidīja.

� Tik tie�ām � principā tas ir iespējams. Bet, lai izdibinātu nākotni, dro�i vien jāpatērē milzu enerģija, kura vismaz pagaidām ļaudīm nav pazīstama. Vai arī jāatrod citas � līdz �im vēl neatklātas matērijas eksistences formas.

� Vai tu aptver, cik bezjēdzīgi atbildi? � es ļaunā priekā teicu. � Tas, ka �ādas formas nav vēl atklātas, nenozīmē, ka tās nepastāv... Un kur� var galvot, ka tās nevienam nepiemīt?

Jutos pārsteigts, redzot, ka Viktors pēk�ņi pagalam nokar degunu.

� Zināms, neviens par to nevar galvot, � viņ� drūmi sacīja. � Lai gan aplam ir turēt kādu aizdomās, ka viņ� apveltīts ar tik milzīgu enerģiju ...

� Es tevi nesaprotu! � arvien vēl nerimos. � Varbūt nemaz nav vajadzīga tik milzīga enerģija. Varbūt tā ir vienīgi savādāka � augstvērtīgāka. Un reizē arī tikpat raksturīga substancei kā mums jau pazīstamās ...

� Viss var būt! � Viktors piekrita, mazliet sa-raizējies. � Bet, kad runa ir par zinātni, patiesība ir tikai tā, kas jau pierādīta... Principā es neko nevaru atzīt un neko nevaru noliegt, ja ne par vienu, ne par otru man nav pietiekami pārliecino�u pierādījumu.

� Ahtungs! � iesaucās cietumnieks, stāvēdams sardzē pie durvīm.

Pieci sanitārās komisijas locekļi, kas tie�i tobrīd apspriedās savā sēdē, metās kur kurais kā peles. Mēs saklausījām, ka uzraugs smagiem soļiem nāk pa gaiteni un apstājas pie mūsu durvīm. Mirklis aizritēja nepatīkamās gaidās, tad soļi aizklaudzēja tālāk. Uzraugs laikam pa�ūrēja pa lodziņu un aizgāja prom. Pat neredzējis viņu, es sirdī noģidu, ka tas ir bijis pats Ahtungs.

Nākamajā dienā sniga. Rīta agrumā ieraudzīju pa logu, ka virpuļo pārslas � bezgala tīras, kā laizdamās no citas pasaules. Vienā stundā viss laukā vizēja balts, noslēpis savu nabadzīgo, neglīto ārieni. Tai pa�ā laikā valdīja tik neparasts klusums, ka pat ieslodzītie, kuri mū�īgi par kaut ko tērzēja un rosījās, ierāvās katrs savā kaktiņā. Mēs ilgi nerunājām, kamerā gaisma vērtās arvien baltāka, un beidzot mana sirds, pa�am nemanot, sāka gavilēt priekā. Tas bija viens no maniem brīni�ķīgākajiem piedzīvojumiem cietumā, un es līdz �im to atceros kā kaut ko mīļu un patīkamu.

Vēlāk mūs aizveda uz ikdienas pastaigu akmeņiem bruģētajā, �etrstūrainajā pagalmā, un burvīgā noskaņa uzreiz izzuda. Īstenībā bija uzkritis glu�i parasts, pretīgi mikls un lipīgs sniegs. īsā brīdī to sabradājām netīkamā, iepelēkā putrā, kas brīvi spraucās cauri mūsu plānajiem apaviem, un gribot negribot bija jāiet gandrīz uz pirkstgaliem. Arī debesis pār mums pletās pelēkas un mākoņainas, un zaļganās cietuma sienas tagad izskatījās bezmaz melnas. Pasaka bija galā, mana sirds klusēja. Pārējie it kā nekā neievēroja, joprojām priecīgi �ļakāja pa �ķidrajiem dubļiem, salīgi drebinādamies driskainajās drēbēs. Drīz vien viņu līksmais garastāvoklis aizrāva mani, bet tas tomēr nebija tāds kā no rīta, nepavisam nebija. Kad mēs ar tēvoci Niko gājām viens otram garām, viņ� klusiņām, bet jautri izmeta:

� Sniega vajag, noteikti vajagl... Lai tajā iestieg līdz kaklam! ...

Ļoti labi sapratu, ko viņ� ar to domā. Skaidrs, tēvocis Niko bija ar mieru daudzas dienas pēc kārtas vai pliks un bass brist vējputenī pa dziļām sniega kupenām, lai tikai tajās apmaldītos un uz laiku laikiem iestrēgtu vācu armija. Sniegs viņā nemodināja ne atmiņas, ne skaistuma izjūtu. Tas glu�i vienkār�i bija lielisks stratēģisks atbalsts, ko apmāku�ās debesis sniedza mūsu armijai par baltu velti. Kad beigu beigās bijām atgriezu�ies kamerā, Viktors man parādīja mazu, iezilganu sniega piciņu, ko arvien vēl spieda saujā.

� Kaut man tā neizkustu visu mū�ul � Viņ� smagi nopūtās.

Cik dīvains, mulss nemiers sagrāba mani! Ko nozīmēja �visu mū�u�? Zināju, ka bezgala muļķīgi ir ticēt tam, ko sapļāpājusi kāda dulla ve�iņa, bet nemiers tomēr gremza sirdi. Acīmredzot ievērojis, ka pār manu seju pārslīd drūma ēna, Viktors pavaicāja�.

� Kas tev noticis?

� Nekas! � es ātri atbildēju. � Patiesībā vakar tu teici taisnību: tas nav cilvēka spēkos . ._:i

� Vai tev arvien vēl prātā tās blēņas? � Viņ� nosmējās. � Pasaulē ir kaut kas daudz, daudz interesantāks, par ko domāt...

Ap pulksten vienpadsmitiem atnāca Ahtungs un mani veda pie ārsta. Sākumā mani baidīja tik negaidīts, steidzīgs Lilkova uzaicinājums. Domāju � vai tik viņ� atkal nepavēstīs jaunu, nepatīkamu ziņu, kas glu�i kā slogs gulsies uz sirds. Ta�u pēc brītiņa, ieraudzījis viņa mo�o un līksmo seju, neviļus uzelpoju vieglāk.

� Kas ir, kolēģi? � es jautāju jokodamies. � Vai tikai vācie�i nav ieņēmu�i Staļingradu?

� Liekas � �ādas briesmas tai nedraud, � viņ� teica tādā pa�ā noskaņā kā es. � Bet lai nu �oreiz paliek politika! Vai tu atjēdz, kādēļ esmu tevi atsaucis?

� Netieku gudrs ...

� Tiesa kas tiesa, jūs par svētajiem neliekaties zinis... �odien ta�u Nikolas diena � man vārda diena. Tā nu nolēmu: iemetīsim abi uz ātru roku; pēc pusstundas mani jau gaidīs citi.

Es tie�ām jutos aizkustināts, ka viņ� savā vārda dienā vispirms ir atcerējies mani. Lilkovs izņēma no skapī�a milzīgo angļu pudeli un salūkoja uzkodas � pa�māju desu un tikko ceptus speķa pīrādziņus, kuru lieliskais aizdars tik patīkami smar�oja.

� Mūsu kalendārā ir tikai divi prātīgi svētie, � viņ� teica, liedams vīnu glāzēs. � Svētais Nikola un svētais Georgijs... Viņi bija īsti vīri, nevis mirlas, kas lielajā gavēnī badojas ... Nu, uz veselībul ...

Kad pudelē bija atlicis tikai nedaudz vīna, pusdienlaiks jau bija garām. Beidzot ārsts ba�īgi palūkojās savā kabatas pulkstenī un dusmīgi nopurpināja:

� Nekad mēs abi ar tevi nevaram papriecāties kā cilvēki... Nu ir jāiet, mani gaida citi... Kas lai zina, kā tagad mani lamā Sabiedriskajā klubā .;.

Pasaucis Ahtungu, Lilkovs ar no�ēlu pārlaida acis mūsu neiztuk�otajām glāzēm. Un varbūt to izskats uzvedināja viņu uz nelādzīgu domu.

� Sēdies, viens divi izdzersim vīnu līdz galam! � ārsts nepacietīgi piedāvāja. � Nav vērts to atstāt, lai skābst...

Redzēju, ka Ahtunga acis alkatīgi iezibas.

� Es patlaban esmu darbā, �� viņ� piesardzīgi teica.

Nesapratis viņa mājienu, Lilkovs tikai atmeta ar roku.

� Kas nu tas par darbu! Nāc sēdies un nesaki ne �etri...

Ārsts pielēja pilnākas glāzes, Ahtungam � gandrīz līdz pa�ām malām. Da�ās minūtēs uzraugs iemeta riklē kā ogas citu pēc citas trīs lielās glāzes vīna un ar baudu noslaucīja lūpas.

� Bravo, dakter, tev ir jēga par vīnu! � viņ� galu galā uzslavēja ārstu.

Tagad viņ� vairs nerunāja ar tik lielu bijību pret priek�niecību kā citkārt. Tikko apsēdies blakus savam priek�niekam, Ahtungs jau teju, teju jutās līdzīgs viņam. Kaut kas draudzīgs un izaicino�s vie-dās uzrauga skatienā, un viņ� izturējās aizvien nekaunīgāk. Ar skubu novīkstīja pusi no atliku�ās desas un pats sev piepildīja pēdējo glāzi. Un varbūt tie�i �ī glāze bija liktenīgā, varbūt tā atraisīja viņam mēli. Bet tas notika vēlāk, kad viņ� mani veda pa tuk�ajiem gaiteņiem.

� Es pārbaudīju, dakterīt! � Ahtungs iesāka, joprojām pēc gar�īgās maltītes tīksmi �makstinādams ar lūpām. � Un izrādījās, ka akurāt ir tā, kā esmu domājis.

�ķita � es vienā mirklī atskurbstu. Tomēr ne ar ko nenodevu, ka esmu aptvēris, ko viņ� man gribējis teikt.

� Ko tad tu pārbaudīji? � vaicāju vienaldzīgi.

� Nu, neizliecies par au�ul � viņ� apskaities atcirta. � Pārbaudīju tiesas spriedumu � tam vecajam ...

� Nesaprotu, par ko tu runā, � es sacīju ar liekuļotu nevērību.

Cerēju, ka izdosies Ahtungu maldināt un tā cik necik iegūt laiku. Bet viņ� it nemaz neuzķērās uz manas mak�ķeres.

� Saproti, ļoti labi saproti! � Ahtungs klusi, bet stingri noteica man aizmugurē.

�obrīd man tā vien kārojās palūkoties uzrauga sejā, bet tad arī viņ� būtu redzējis manējo.

� Ne es saprotu, ne mani tas interesē, � dro�i iebildu.

Tas laikam Ahtungu saniknoja. Viņ� sāka iet man blakus, dusmīgi piedraudēdams:

� Vecu lapsu nepiemānīsi! Ja man neko nesametīsiet, jau rīt viņu aizraidī�u uz karātavām � ņem to vērā!

Tagad arī es neganti saskaitos un varēm valdījos, lai neiezveltu viņam pa tuklo mūli.

� Paklau, neesi tik liels savā ādā! � es rupji sacīju. � Te tu esi tikai vienkār�s uzraugs un nekas vairāk! ... Tavā varā nav ne tik daudz, lai pakārtu cāli!

� Jā, es neesmu tāds augstmanis kā tu! � Ahtungs atdzēla. � Bet, ja tu tas nebūsi, tad kur� cits izpirks veco?

Acīmredzot mani skarbie vārdi tomēr ķērās viņam pie sirds. Viņ� klusēja gandrīz līdz pa�ai mūsu kamerai, tad atkal ierunājās:

� Padomā līdz rītam par to, ko tev teicu!... Krietni-labi padomā, lai vēlāk nebūtu jāko� pirkstos! Tagad viss atkarīgs no tevis!

Smagās durvis aizvērās man aiz muguras, un es kā apmāts vilkos uz savu vietu. Vectēvs �tiļans sēdēja uz lāvas, pret logu pavērsis pavisam bālu seju. Nezinu, kā es izskatījos, bet, ieraudzījis mani, viņ� tikko manāmi satrūkās, pēc tam ievaicājās:

� Dakter, vai tik nava gadījies kas ļauns?

Viņa balss skanēja rāmi un sērīgi � ka cilvēkam, kur� jau samierinājies ar to, ka nevar izbēgt no sava likteņa.

� Nekas nav gadījies, � es mierīgi atbildēju.

Un, lai cik liekulīgā balsī to pateicu, tik un tā man neizdevās piemānīt viņu, tāpat kā pirmīt Ahtungu.

� Dēls, nebendē pats sevi ar �o krustu, � sirmgalvis sacīja, tikko dzirdami nopūzdamies. � Kas lemts, tas lai notiek ...

Cik dziļa rūgtuma un izmisuma pilni vārdi! Vai tie�ām viss �ai pasaulē iepriek� nolemts, kā reiz bija apgalvojis Viktors? Vai tad katrai lodei jau ietverē ir noteikta sava lidojuma trajektorija un savs mērķis? Patlaban �āds ieskats man likās gan riebīgs, gan aplams. Varbūt Ahtungam ir augstākā mērā taisnība, ka tagad viss atkarīgs no manis. Vai drīkstu pieļaut, lai vectēvu Stiļanu kādu nakti izvilktu no kameras un kā lopu aizvestu uz kautuvi? Nē, ja tas atkarīgs no manis, nekad to nepieļau�u!

Man, ārstam, daudzreiz bija gadījies, ka manās rokās atradās kāda nelaimīga cilvēka dzīvība. Bet toreiz es tik stipri neraizējos, ar tādām bailēm un �aubām nemocījos. Izrādās, ka darba iemaņas pārmāc visas cilvēciskās jūtas. Un laikam tā jābūt, lai rīkotos mierīgi un dro�i. Ko es varēju iesākt tuvākajās dienās, ja pats biju tik nejēdzīgilieki uztraucies?

Beigu beigās, atskārtis, ka viens netik�u ne pie kāda gala, atkal aizgāju apspriesties ar tēvoci Niko. Kā vienmēr, viņ� klusējot visu noklausījās un ilgu laiku domāja.

� To nedrīkstam pieļaut! � beidzot viņ� teica.

� Nekādā ziņā nedrīkstam!

� Kā tad! � es iesaucos iepriecināts. � Tas ta�u nozīmētu, ka mēs esam ar Ahtungu uz vienu roku!

� Tie�i tā, � tēvocis Niko piekrita. � Tādēļ uzskatu, ka tev vairs nav jārunā ar viņu.

Paraudzījos viņā apjucis.

� Ko tu gribi teikt?... Ko mēs nedrīkstam pieļaut?

� Lai viņ� mūs izspiestu! � tēvocis Niko stingri sacīja.

Tikai tagad aptvēru, ka neesam domāju�i vienu un to pa�u. t,

� Kas tad runās ar viņu? Vai tu?

� Jā, es!..f Un galīgi noraidī�u viņa neģēlīgo priek�likumu!

Pats savām ausīm neticēju.

� Kā tā � noraidīsi? � es pārsteigts iebildu.

� Tātad uzmetīsi vectēvam �tiļanam cilpu kaklā!

� Ahtungs neuzdro�ināsies! � Niko pārliecino�i teica. � Ar to viņ� ta�u kompromitēs savus priek�niekus.

� Bet ja nu uzdro�ināsies?

� Skaidri zinu � ne!... Viņam pat ne prātā nenāk tāda izrīcība. Atstāj to visu manā ziņā, es pazīstu �īs ne�ķīstās dvēseles... Viņi ar mums apietas kā zvēri, bet savu pavēlnieku priek�ā lien uz vēdera. Ahtungs neko nevar izdarīt pret viņu gribu.

� Ahtungam nekas nav jādara pret viņu gribu... Tikai jāīēminas par spriedumu � un diezgan!

� Pat to viņ� neuzdro�ināsies! � tēvocis Niko ne�aubīgi apgalvoja. � Ahtungs ta�u zina, ka tas nav viņu interesēs.

Es sparīgi papurināju galvu.

� Nē, nav vārdam vietas!.. Es nespēju likt uz spēles vectēva �tiļana dzīvību!

Niko manī cie�i pavērās.

� Dakter, kā var cildens darbs balstīties, uz tik netīru vieno�anos? � viņ� nopietni teica. � Galu galā tas ir principa jautājums ...

� Nezinu, ko īsti nozīmē �princips�! � Es dusmojos. � Bet, kad jāglābj cilvēka dzīvība, nevar būt nekādu principu!

� Vai tad tu nesaproti, ka �ādā ceļā neko neglābsi? � tēvocis Niko sacīja, balsī jautās sarūgtinājuma pieskaņa. � Neticu, ka var paļauties uz Ahtunga cilvēcību. Tad � varbūt vienīgi uz viņa naudas kāri? Labi, viņ� noplēsīs no mums pēdējo. Un, kad vairs nebūs ko plēst, tik un tā nodos veco. Tas ir tik skaidrs, ka es brīnos, kā tu to neapjēdz...

Attapu, ka nav nozīmes strīdēties ar tēvoci Niko � viņ� nekad neatkāpsies no savas nostājas.

� Domā, ko gribi! � es drūmi sacīju. � Ahtungs ir runājis ar mani, un es noņem�os tālāk ar �o lietu.

Tā arī beidzās mūsu saruna. Manā rīcībā bija vēl diena, lai apdomātos un izlemtu, ko un kā darīt. Tomēr grūti bija atrast kādu laimīgu izeju. Mana bagātība bija niecīga. Tik vien kā ap se�i simti Ievu, pulkstenis �Zenīts� un pildspalva. Bez �aubām, tas likās gau�ām maz, lai izpirktu cilvēka dzīvību, toties tā bija krietna rokas nauda. Galvenais, es nezināju Ahtunga prasības un, kā mēdz būt �ādās reizēs, gribēju palūgt, lai viņ� dod laiku, kurā iespējams tās izpildīt. Tagad pirmām kārtām bija jāiegūst laiks, lai es varētu darboties prātīgi un taktiski. Galu galā tēvocim Niko vismaz vienā ziņā bija taisnība � nedrīkstēju uzreiz pacelt balto karogu.

Pievakarē pārstāja snigt, nakts bija neparasti auksta. Gandrīz neaizmigu, kaut gan biju ģērbies flaneļa veļā un apsedzies ar divām biezām segām. Nakti pavadīju nogurdino�ā pussnaudā, bez mitas plādams ciet vis�aurākās spraudziņas, kas atkal un atkal radās zem segas. Otrā rītā visi pamodās nozilēju�i, visvairāk Viktors � viņ� �ķita kā izcirsts no ledus. Par spīti tam, atrada spēku vēl pajokoties:

� Pa nakti mana kreisā niere ir sasalusi ledū..< Cik noprotu, atlaidināsies tikai pa�ā pavasarī.

Augu dienu Ahtungs ne reizi negriezās pie manis, ta�u es iztālēm jutu viņa klātesmi tā, it kā mēs atrastos cie�i viens otram blakus. Nākamā nakts bija vēl aukstāka. Nesapratu, no kurienes nāk tin kā izspie�as cauri biezajām sienām tik stiprs sals. �ķita � esmu nokļuvis īstā ledusskapī, un pat sajautu, kā visas iek�as stingst ragā. No rīta ūdens krāni mazgājamā telpā bija aizsalu�i, cementa grīda atgādināja bērnu slidotavu. Veselu stundu gaidījām, kamēr atkausēja krānus. Mazgādamies uztvēru sev pievērstu drausmo Ahtunga skatienu � viņ� nekautrīgi mani vēroja. Tī�uprāt pacentos palikt pēdējais apledoju�ajā telpā, kur netīkami �urdzēja ūdens, tecēdams pa kādu plīsu�u krānu. Ahtungs �igli kā zvērs pārlaida acis apkārt un dro�iem soļiem pienāca man klāt.

� Nu, dakter, saki! � viņ� nepacietīgi nosvepstēja.

Ne vārda nebilzdams, iegrūdu viņam rokā jau iepriek� salūkotu naudu.

� Cik ir?

� Piecsimt Ievu, � es atbildēju.

� Tas nav nekas! � viņ� dusmīgi novilka. � Man nauda vajadzīga, nauda!

Protams, nebiju cerējis, ka viņ� teiks ko citu.

� Varu tev atdot arī savu pulksteni, � es piedāvāju.

Tajā pavēries kārām acīm, uzraugs pēk�ņi kaut ko apsvēra.

� Ko es iesāk�u ar tavu pulksteni? � viņ� no�ņāca. � Vai tu nesaproti, ka man vajadzīga nauda?... Gādā tik naudu! ...

� Cik?

� Vēl divus tūksto�us Ievu.

� Būs jāpagaida, � es teicu. � Kur lai uzreiz rauju tik lielu summu? Jāaizraksta, lai atsūta.

� Es nevaru gaidīt! � viņ� sirdīgi sacīja. � Gan jau sadabūsi pāris dienās!

Tie bija pēdējie viņa vārdi. Ta�u, kad kameras durvis aizcirtās ciet, man sirds iegavilējās. Divi tūksto�i Ievu! Patiesībā tas bija nieks. �ai pasaulē tika lētāk vērtēts varbūt vienīgi Kristus. Tomēr, tā īsti padomājis, apjēdzu, ka arī �ādu summu pāris dienās sadabūt nav nemaz tik vienkār�i. Kur lai to ņemu? Dro�i vien kamerā varētu savākt, bet tad atkal būtu jārunā ar tēvoci Niko. Pēc visa notiku�ā ļoti �aubījos, vai viņ� �im pasākumam piekritīs un man palīdzēs. Atlika tikai viena izeja � vispirms apspriesties ar Viktoru. Ja viņ� nostāsies manā pusē, jau varē�u cerēt, ka mēs divatā pielauzīsim tēvoci Niko.

Tā arī izdarīju. Viktors manī klausījās izbrīnā gandrīz vai ieplestām acīm un beidzot teica apjucis:

� Da�kārt es nesaprotu, kas viņ� par cilvēku... Bet neuztraucies, zināms, gan jau nokārtosim �o lietu!

Nav ne jausmas, ko viņi bija runāju�i, bet pēc pusstundas abi pasauca mani. Likās � tēvocim Niko ir slikta oma, tomēr viņa balsī neuztvēru nekāda naidīguma.

� Naudu savāksim, � viņ� sacīja. � Bet ne jau tas ir galvenais...

Es smalkjūtīgi klusēju, Viktors savilka uzacis.

� Bet kas tad?

� To ta�u jau teicu. Saņēmis naudu, Ahtungs nekādā ziņā neliksies mierā.

� Ko lai darām! � Viktors nepacietīgi sacīja.

� Cīnīsimies līdz pēdējam, mums nav citas izejas!

� Cīnīsimies! � tēvocis Niko atkārtoja ar tikko apvaldītu nicinājumu. � Bet tā nav cīņa, tā ir kapitulācija!

� Kas, tavuprāt, ir cīņa? � Viktors vaicāja arvien vēl laipnā balsī, ta�u es ievēroju, ka viņa acis iezibas neparasti dzelstīgas un bargas.

� Tev ļoti labi zināms, kas tā ir! � Niko atbildēja.

� Vismaz tu �ai ziņā neesi mācāms.

� Tēvoc Niko, tā cīnoties, kā tu ieteic, mēs viņam nepalīdzēsim, � iecietīgi sacīju. � Vai kādu līdz �im esam izglābu�i, tā cīnoties? Mēs cīnāmies, bet viņi mūs kā jērus galina mierīgi un nesodīti.

� Tā nav vis! � viņ� stingri noteica.

� Bet kā tad?

� Nedz galina mierīgi, nedz paliks nesodīti.

� Lai arī būtu tā, � es nerimos. � Bet vai tas atdos dzīvību nonāvētajiem?

Tēvocis Niko mani noskatīja no galvas līdz kājām. Redzēju, ka viņ� vēlas ko teikt, ta�u �aubās.

� Dakter, mūsu partija ir revolucionāra, � viņ� beidzot ierunājās. � To tu nesaproti un diez vai kādu dienu sapratīsi. Ja �odien nespēsim nest upurus, rīt neviens vairs neticēs mūsu taisnībai. Pat senie kristīgie to aptvēra, pieņemdami par ticības simbolu krustu, nevis sirdi.

Sī atbilde nebūt nebija slikta. Un jāatzīst, tā galīgi izsita mani no sliedēm. Es klusēju, redzēdams, ka Viktors tikko manāmi smaida.

� Nezināju, ka tu ko sajēdz arī no kristīgās reliģijas, � viņ� jokodams iestarpināja. � Tomēr man jāsaka � maz gan vēl sajēdz. Vai zini, kas padarīja kristiānisma idejas nemirstīgas? Protams, ne jau tās autora izcelsme no dieva. Ne jau upuri, kurus ticīgie ir nesu�i cīņā pret varmācību. Pat ne jau ticīgo sludinātās sociālās reformas. Krusts nav upuru, bet pa�uzupurē�anās simbols. Vienīgi savu dzīvību varam ar pilnām tiesībām ziedot cildenas idejas vārdā, pārējo � ne. Citādi arī Kristus svētajā vakarēdienā nebūtu upurējis pats sevi, bet savus mācekļus ...

Tēvocis Niko, kas līdz �im bija runājis rāmi un miermīlīgi, pēk�ņi aizsvilās dusmās.

� Tā nedrīkst spriest īsts revolucionārsl � viņ� nikni sacīja. � Kas tā par idiotisku loģiku? Da�kārt daudz grūtāk ir sūtīt citus nāvē, tāpat kā �odien to dara Padomju Armijas pavēlnieki Staļingradas pievārtē.

� Tas ir pavisam kas cits, � Viktors atzina.

� Skaidri un gai�i sakot, tas ir kar�. Tur pa�uzupurē-ties nozīmē brīvprātīgi pakļauties disciplīnai...

� Mēs laikam runājam vienā valodā, tomēr nevaram saprasties... � mūsu vadītājs sarūgtināts sacīja.

� Reiz jums jau teicu: dariet, kā gribat... Es strīdos nevis tāpēc, lai patrītu mēli, bet tādēļ, ka esmu pārliecināts � man taisnība... �ēl gan, ka nevaram saprasties ...

Jau tai pa�ā dienā savācām nepiecie�amo naudu. Ta�u kopīgu valodu neatradām, tēvocis Niko bija teicis svētu patiesību.

Krēsloja, bet mēs joprojām bijām laukā � tīrumā. Augu dienu bija pieturējusies necie�ama svelme, un tagad zemais, purvainais līdzenums smaka pats savos izgarojumos. Dienu tos neredzējām, tikai jutām, ka tie dvako reizē ar mūsu pa�u sviedriem. Tiklīdz saule paslēpās aiz vītoliem, to ēnā sāka vērpties viegla, zilgana dūmaka. Tā ar katru mirkli biezēja aizvien tum�āka un tum�āka, līdz viļņiem vēlās pāri platajām arbūzu dobēm. Tagad gan koki, gan līdzenumā izklaidus uzceltās viensētas ar baltajām sienām uzreiz zaudēja savas spilgtās aprises. Sutīgā vakara krēsla aprija visu, un apkārtne ieslīga liegā klusumā un mierā. Mēs ar mokām vilkām kājas �ajā birgā, ko bez mitas izelpoja treknā zeme. Un mums �ķita, ka tā ir izelpojusi indi � tik grūti bija likt soļus.

Karavīri steidzās. Viņi varbūt bija izsalku�i, varbūt baidījās, ka tik kāds no mums nepazūd sutīgajā dūmakā. Lāgu lāgiem viņi rupji uzkliedza, mudinādami mūs iet ātrāk, bet ieslodzīto verdze tik tikko vilnījās. Jāpiebilst, tas bija viens no jaukākajiem vakariem � tre�ais vai ceturtais, kop� bijām sāku�i iet darbā uz lauka. Patiesībā visa �ī diena aizritēja skaista � bezgala gara vasaras diena ar svelmainu sauli pār mūsu galvām. Mēs jutāmies kā piedzēru�ies, mūs skurbināja stiprais gaiss un skāņi saldās smar�as, strāvodamas no valgās zemes, uz kuras nupat bija noplaku�i pla�ie upes pārplūdi. Augu dienu asie kapļi zibēja spo�ajā saulē un cirtās augsnē. Augu dienu saules mirdzuma straumes lija pār mūsu augumiem, kas ziemu no aukstuma bija kļuvu�i stīvi. Muskuļi smeldza, galva reiba, nogurumā mute kļuva rūgta, tomēr nepārtraukti strādājām ar neizprotamu aizrautību. Mēs ik mirkli zaudējām spēkus, bet tos ik mirkli atjaunoja varenā zemes elpa. Beidzot mēs dzīvojām. Priecājāmies par visu redzamo � par maigajām saknītēm, par baltajiem kāpuriem irdenajā augsnē, par resnajiem naktstārpiem, kas, pārcirsti ar kapļiem, locījās un valstījās pie mūsu kājām. Debesis nozuda, palika vienīgi zeme, un mēs dzīvojām �ai zemē un kopā ar to � tāpat kā saknes, kā baltie kāpuri un naktstārpi. Cik mierīga un tīksma bija valkanā tumsa, pilna ar dzīvību, kas radās no visa iznīku�ā un satrūdēju�ā!

Ap pusdienu divi cietumnieki paģība. Uzlējām viņiem virsū mazliet ūdens, viņi atguva samaņu, paraudzījās uz mums ar miglainu skatienu un uzreiz no jauna ņēma rokās kapļus. Un atkal � saule, zeme, savainotie tārpi un mutē rūgtums. Pusdienas ēdām, apsēdu�ies puskaili nojumes ēnā, ar grūtībām turēdami vieglās alumīnija bļodiņas trīco�ajās rokās. Vardes nerimtīgi kurkstēja, un kā pa miegam sasaucās putni. Nojumē sīvi oda pēc tikko vestiem kūtsmēsliem un tomātu dēstiem. Skābā, plānā vira mūs spēcināja. To badīgi izstrēbu�i, lūkojāmies apkārt kā plēsoņas � tik ļoti vēlējāmies vēl kaut drusciņ papildināt nabadzīgās pusdienas.

� Neskaitiet vārnas! ... Nu, veicīgāk! � sargkareivis dusmīgi uzbrēca. � Kustieties, lai �autenes laides nesāktu dancot pa jūsu mugurām ...

Karavīri pielika ne mazums pūļu, lai mēs ātrāk dotos atceļā. Ta�u mēs centāmies pēc iespējas lēnāk savākt kapļus, nomazgāties un apģērbties. Spiegdami kā bērni, skalojāmies ar nogultnes ūdeni. Karavīri zvērīgi sadzina mūs kopā, pārskaitīja trīs reizes un veda atpakaļ uz cietumu. Mūsu dvēselēs izdzisa gai�ums, kājas kļuva smagas, kā svina pielietas. Tagad es varēm soļoju blakus tēvocim Spasam, kas steberēja, ne vārda neteikdams. Kaut kur priek�ā tik tikko pavīdēja iz-ģindu�ais vectēva �tiļana pakausis un pieputēju�ie Viktora mati.

� Nesnaudiet! � sargkareivis atkal nikni uzbrēca. � Platāku soli...

Es dzirdēju viņu tikai pa ausu galam. Patiesību sakot, kurp viņi mūs dzina, kāpēc nopūlējās pa�i? Viņi mierīgi varēja atstāt mūs gulēt �eit � kaut vai iekaltus divkār�ās va�ās. Es kārot kāroju nakti pavadīt nojumē, klausīties var�u kurkstoņā un melno maijva-boļu negantajā dūkoņā. Un rīta jundā stundām ilgi vērot, kā austrumos tum�ās debesis gai�ojas � vispirms iekvēlojas bāli sārtas, tad uzliesmo purpursarkanas, beidzot zaigo baltas saules mirdzumā.

� Dakter, par ko tu tā domā? � kāds man vaicāja.

Es nodrebēju, pazinis pēc balss, ka tas ir Ahtungs. Acumirklī jaukā noskaņa izzuda, un es atkal atgriezos no�ēlojamā ikdienā, kas sirdij bija tik sve�a un pretīga. Ahtungs soļoja man līdzās un runāja, neskatīdamies uz mani. Redzēju, kā viņ� noknubina no savas piedurknes pielipu�u dubļu piciņu, saviļā to bum-bulītī un nevērīgi aiz�auj prom, sizdams knipi.

� Tā nav tava darī�ana! � es naidīgi atbildēju.

Viņ� tikai nosmīnēja, skaidrs, neņēma vērā �os skarbos ^rārdus.

� Kā paveros tevī, arvien nosprie�u: savu dēlu gan nelaidī�u universitātē... Kāda jēga laist, ja no tās iznāk tādi glupiķi kā tu!

Ne jau pirmoreiz viņ� ņirgājās par mani, ta�u �oreiz es trakoti saniknojos. Galu galā neatrados cietumā, kur bija klaji manāms Ahtunga spēks un vara, bet uz lauka.

� Domā, ka esi varen slīpēts! � es rupji atdzēlu. � Bet nesaproti vienu � �oreiz tu pats esi manos nagos. Pieraugi, ka mans pacietības mērs neiet pāri... Uz rāviena ielidosi atkritumu izgāztuvē un sapūsi kā bojāts tomāts .. �.

Man �ķita, ka Ahtungs spers zemes gaisā, bet viņ� atkal smīnēja � vēl nicīgāk.

� Ai, ai, ai, cik tu negants! � viņ� sacīja, pat nepamezdams acis uz mani. � Maldies, dakter, nekā tu nevari man izdarīt... Pasaule ir tā iekārtota, ka bez manis neiztikt. Kādam tik un tā jāstrādā melnais darbs.

� Tu gribi teikt � netīrais?

� Vienalga, mani nebaida nekādi vārdi. �ādu dak-terī�u ar baltām rociņām pasaulē ir da-audz... Bet cilvēku, kas ir ar mieru strādāt netīro darbu, maz...

� Kur nu maz, � es teicu. � Rindā stāv, lai ieņemtu tavu silto vietiņu ...

Ahtungs nievīgi nospļāvās.

� Lai ņem vien laimīgi! � viņ� sacīja. � Man piedāvā tik labu vietu, ka vai nul Uzreiz maks būs pilns, nevajadzēs plūkt spalviņu pēc spalviņas..,

� Diez vai tev piedāvās, ja uzzinās, kas tu par ku-kuļņēmēju.

Pirmoreiz Ahtungs pa�āva uz mani vērīgu skatienu.

� Tur tie�i tādus meklē! � viņ� attrauca. � Un kukulis ir labākā caurlaide...

Tad viņ� paātrināja soli, aiziedams prom no manis uz priek�u. Lai gan Ahtungs arvien vēl izskatījās mierīgs, es skaidri zināju, ka esmu aizskāris viņu vārīgajā _f vietā, citādi viņ� būtu kātojis man blakus un ņirgā- a* jies. Tēvocis Spass pa�ķielēja uz mani, pēc tam tikko . dzirdami nomurmināja:

� Ja Ahtungs kādu dienu tiks manās rokās, uzsēdinā�u viņu uz mieta, paturi to prātā ...

� Un �is sods viņam vēl būs par mazu, � es pikti sacīju.

Kā vienmēr, pilsētā iegājām caur visnetīrāko un nabadzīgāko nomali � tā saukto Mo�ejas kvartālu. Tur �aurajā ielā, kas bija bruģēta varen lielām, no cietok�ņa mūriem noplēstām plātnēm, vēdīja sastāvēju�os samazgu un puvekļu dvaka. Liels noskrandu�u bērnu bars sekoja mums pa pēdām, ta�u nedz klaigāja, nedz ākstījās kā da�kārt citos gājienos. Viņi baiļu pilnām acīm soļoja klusēdami, kā saskatīdami mūsos savu likteni, no kura nekādā ziņā viņiem neizbēgt. Ve�iņas, kas tupēja uz satrunēju�iem sliek�ņiem, uztrausās kājās un mudīgi pārkrustījās, kā pamanīju�as bēru gājienu. Viens otrs vīrs uzmeta niknu, naidīgu mirkli sargkareivjiem. Pa kādu logu trīs sievietes melnos tērpos � un visas trīs ar dzeltenu zvaigzni uz krūtīm � mums klusi un līdzjūtīgi pamāja ar pinkainām galvām. Pēc jaukās, mierīgās dienas �is nevaldāmais līdzjūtības vilnis pēk�ņi mani nomāca. Zag�us pārlaidu acis cietumniekiem, kā vēlēdamies aptvert, kas īsti mēs esam ļau�u acīs. Tik tie�ām � grūti būtu bijis atrast vēl sliktāk ģērbtu vārgdieņu verdzi. Vēl bālāki, vairāk nomocīju�ies un lielākām bārdām nozēlu�i vīri diez vai bija visā pilsētā. Tik un tā cilvēki nebaidījās no mums, viņi juta mums līdzi. Un it kā tie�i tas mani visstiprāk biedēja, jo skaidrāk nekā jebkas pauda, cik mēs esam nabadzīgi.

Beidzot sasniedzām cietumu. Atkal no�vadzēja ķēdes un atslēgas un mūs aprija smagās, ar dzelzi apkaltās ārdurvis. Neskaitāmas iek�durvis vērās vajā un taisījās ciet mums aiz muguras, mēs arvien dziļāk un dziļāk stigām savas bojāejas muklājā. Atceros, �ādos brī�os mani pārņēma bezcerības sajūta, ka esam jau nolemti nāvei, un es gāju grīļodamies pa drūmajiem gaiteņiem. Kad aizvērās pēdējās durvis, it kā nodzisa arī pēdējais cerības stars. Uz ātru roku kaut ko iekodu�i, mēs izklīdām kā prusaki pa lāvām. Tagad mums atlika vienīgi iemigt, lai miegā atraisītos no visa.

Gulēju aug�pēdus uz cietās lāvas, stingi raudzīdamies griestos � arvien vēl zaļgani plankumainos, ap-lupu�os un miklos. Līdz ar karsto laiku kamerā smirdoņa atkal kļuva necie�ama. Ta�u tagad to nejutu tik skaudri, daudz vairāk mani mocīja ilgas pēc zaudētās brīvības.

� Dakter! � kāds man blakus iesaucās.

Zināju, ka tas ir vectēvs �tiļans, bet vilcinājos pavērsties pret viņu. Nepatikas un īgnuma uzplūdumā, par ko pa�am bija kauns, es apskaitos uz viņu.

� Dakter, ko tev teica Bahtuns? � viņ� atkal ierunājās.

Tikai tagad palūkojos uz viņu. Man �ķita � pēdējo mēne�u drausmīgie pārbaudījumi ir pagāju�i vectēvam �tiļanam secen, viņu nemaz neskardami. Pat vēl vairāk � viņ� likās atspirdzis pēc ilgas, moko�as slimības. Tagad viņ� bija drusciņ dū�īgāks, seja krietni vien gludāka un skatiens daudz mo�āks un dro�āks. Sākumā �ī neticamā pārvērtība mani bija padarījusi domīgu, vēlāk � kaitinājusi. Dīvainā ceļā vectēvu Stiļanu acīmredzot bija atkopu�as mūsu smagās rūpes un ba�as par viņa dzīvību. Turklāt viņ� bija pavisam pārstājis interesēties par Ahtungu un viņa draudiem, nekad nerunāja un neko nevaicāja par viņu. Lūk, kādēļ �ovakar negaidītais sirmgalvja jautājums mani tā pārsteidza, ka nezināju, ko lai atbildu.

� Neko sevi�ķu, � es teicu. � Glu�i vienkār�i meklēja ka�ķi.

� Tā nava vis, � vecais domīgi iebilda.

Man nebija ne mazākās vēlē�anās �ovakar tērzēt ar viņu, tāpēc es klusēju.

� Rādās, �is jau stingri nostājies uz kājām, � vectēvs Stiļans nerimās. � Un domā mukt projām no mums.

� Vienalga, � es sacīju. � Ja grib, lai ieceļ viņu kaut vai par ministru.

Vecais pavērās manī izbrīnījies. Es biju galīgi aizmirsis, ka viņ� katru vārdu uztver nopietni.

� Neiecels �ito nelieti par ministru, � viņ� pārliecino�i teica. � Bet iedos �im vēl lielāku rungu rokā.

� Lai būtu kā būdams, kaut tikai Ahtungs reiz pazustu no mūsu acīm ...

� Tā nav vis, � viņ� atkal domīgi iebilda.

Zināju, ka tā nav, tomēr klusēju. Vecais dro�i vien noprata, cik slikts man noskaņojums, jo vainīgi piemetināja:

� Tagadiņ nav īstais laiks aprunāties sīkāk. Bet domāju: ja �is ies projām no mums, pirmām kārtām pacentīsies norēķināties par visu.

Man likās dīvaini, ka viņa balsī neieskanas nekādas bailes.

� Nebīsties, � es sacīju. � Kaut kā izkulsimies no �īs ķezas!

Vectēvs tikko dzirdami nopūtās.

� Es vairs nebīstos, � viņ� klusiņām teica. � Bailes man sen jau garām.

Sie vārdi mani pārsteidza. Un sirdi atkal nospieda sarūgtinājums un �ausmīgas skumjas. �obrīd jutos bezgala zemisks � zemisks, negodīgs un melkulīgs. Kādēļ pūlējos viņu mierināt, zinādams, ka smagā cīņa tie�ām drīz beigsies? Visi mūsu krājumi bija izsīku�i, bet alkatīgais zvērs arvien vēl stāvēja mums pretim un gaidīja, plati atpletis nepiepildāmo muti. Tajā mēs bijām iegrūdu�i visu, kas vien mums piederēja, bet zvērs, ne acis nemirk�ķinot, pacietīgi gaidīja vēl un vēl. Zinājām, ka viņ� nespēs ilgi gaidīt.

Jāpiebilst, ilgsto�ā, pārāk smagā cīņa jau bija drausmīgi nogurdinājusi mani un laupījusi man visus spēkus. Es sapratu, cik tā ir bezjēdzīga, sapratu, ka nav novēr�ama sakāve. Nezin kā sirdī iezagās neģēlīga vēlme ātrāk to visu atrisināt: lai arī kāds būtu iznākums, kaut tikai beigtos mū�īgais nervu saspīlējums! Bet iznākums bija skaidri paredzams, un es klusībā vairs neloloju nekādas ilūzijas.

Es biju galīgi izmisis � lielākoties pats par sevi. Strādādams par ārstu, jau sen biju ievērojis, ka cilvēkiem rodas �āda traģiska un riebīga vēlme. Biju redzējis viņu vidū visādus � vecākus, bērnus un laulātos draugus, kuri gribēja, lai piederīgie ātrāk nomirtu, un gaidīja viņu nāvi. Varbūt esmu izteicies drusciņ pārspīlēti, toties būtībā ne�ēlīgi patiesi. Viņi bija samierināju�ies ar savu vistuvāko cilvēku neizbēgamo nāvi un gaidīja, kad tā atbrīvos no mokām un sirdi ploso�ām raizēm galvenokārt viņus pa�us. Sākumā tas mani dziļi satrieca, vēlāk pie tā pamazām pieradu. Un, lai neuznirtu vēl nelādzīgākas domas, es sāku meklēt tam visam kādu filozofisku attaisnojumu: varbūt tā ir dzīve, kas pa�aizsargādamās atvaira bēdas, cie�anas un nāvi. Varbūt viss pārējais ir tikai nīcība un ceļ� uz nāvi.

Sirds dziļumos biju pārliecināts, ka neeesmu tāds pats kā viņi. Biju redzējis cilvēkus, kuri līdz pēdējam mirklim ir cīnīju�ies ar nāvi, pilni kvēlas apņēmības un gatavi uzupurēties. Viņi it kā nespēja at�ķirt sevi no mirējiem, cīnījās par viņu dzīvību vairāk nekā par savējo. Es biju domājis, ka piederu pie �iem cilvēkiem, bet izrādījās, ka � ne. Man bija kauns pa�am par sevi, un klusībā gudroju, ko lai tagad sastāstu vecajam.

� Vectēv Stiļan, vai tu dzirdēji visu sarunu? � es vaicāju. � Dzirdēji, kā Ahtungam teicu � arī viņ� ir mūsu rokās?

� Jā, � vecais atbildēja. � Tu draudēji tāpatās, lai viņu pabaidītu ...

� Ne jau lai pabaidītu vien... Bet tādēļ, ka tā tas ir ...

Viņ� neuzticīgi klusēja.

� Ahtungs nekad tevi nenodos, � es turpināju. � Tāpēc ka neuzdrīkstēsies. Kamerā katram zināms: viņ� ņēmis kukuļus � naudu, mantas un visu, kas vien pagadījies. Mums vajag tikai muti atvērt, lai viņ� aizietu uz pekli...

� Ahtungs tak lielījās, ka �im piedāvājot citu vietu.

� Bez �aubām, viņ� melo... Bet, lai arī būtu tā, nekur ta�u neņems darbā kukuļņēmēju... Un tu pats saproti, ka viņam pirmām kārtām rūp savs labums. Ja Ahtungs manīs, ka viņam kaut vai mats nokritīs no galvas, viņ� neliksies zinis par tavu tiesas spriedumu ...

� Dod dievs, kau�u tā būtu! � vectēvs klusiņām sacīja.

� Tā ir un noteikti! � es iesaucos ar apbrīnojamu mo�umu. � Tu ta�u zini, ka esmu draugos ar cietuma ārstu. Mēs Ahtungu tā pie�miegsim, ka viņ� mums rokas bu�os.

Aizrāvies ar mānī�anos, es pūtu aizvien lielākas pīlītes. Un galu galā gandrīz sāku ticēt saviem meliem. Novēlās smagais slogs, kas �ņaudza krūtis, un es jau elpoju brīvāk un vieglāk.

� Labi, diezgan! � tēvocis Spass beidzot iejaucās sarunā. � Skaidrs, mēs viņu neatstāsim likteņa varā! ... Galvenais, vajag novilcināt vēl vienu nedēļu, tad � vai nu vīrā, vai pavisam tīrā...

Toreiz es neveltīju uzmanību �iem viņa vārdiem. Mani vairāk pārsteidza vectēva �iiļana miermīlīgais apgalvojums:

� Es ne maķenīt nebaidos! Man tikai sirds sāp, veroties jūsos: tik daudz klapatu esmu uzvēlis uz jūsu pleciem!

Pēc brītiņa iesnaudos � ar cerību pilnu, vieglu sirdi.

Ziema tie�ām bija pārāk barga. Ziema, kas iedzina postā vācu armiju pie Staļingradas, tik tikko neaiznesa arī mūs nebūtībā. Sals, sliktais uzturs un slimības mūs pārāk novārdzināja, mēs vilkāmies gandrīz kā ēnas. Ta�u vēl daudz smagāka likās nogurdino�ā cīņa ar Ahtungu. Tovakar Ahtungs bija teicis patiesību � augu ziemu viņ� mums kā cāļiem plūca spalviņu pēc spalviņas. Jau pirmajā mēnesī izsīka visa mana mantība, jo tā bija jāiegrū� viņam rīklē. Un tēvo�a Niko pareģojums tā piepildījās, kā pat nebiju ne iedomājies. Protams, Viktors mani neatstāja vienu �ai cīņā, bet viņam, �ķiet, nenācās izdarīt nekādu spiedienu uz pārējiem. Izrādījās, ka cietumnieki ir aizkustino�i atsaucīgi � gatavi visiem spēkiem palīdzēt kā vien varēdami. Kopīgais noslēpums mūs satuvināja vēl cie�āk, un augu ziemu nedzirdēju nevienu gau�amies, ka viņam atņemam pēdējo. Pat tēvocis Niko ne vārda neteica, palīdzēja kā prazdams, tomēr es vienmēr lasīju viņa acīs pārmetumu un nosodījumu. Viņ� skaidri aptvēra, ka spēle ir galīgi zaudēta, bet cieta klusu, redzēdams, ka visi kā viens liek uz tās ne tikai savu mantību, bet arī sirdi.

Spēle acīm redzami iepatikās Ahtungam. Viņ� to uzņēma kā glu�i parastu un nemaz nebrīnījās par saviem panākumiem. Zināms, pirmām kārtām viņ� izspieda no mums naudu, turklāt sistemātiski, mūs nekaitinādams un neapvainodams. Ahtungs man neveltīja uzmanību, bet, kas zīmējas uz pārējiem, pavisam viegliņām pievilka viņiem gro�us stingrāk, manāmi baiļodamies, kaut tik viņu pacietības mērs nebūtu pilns. Un, protams, par viņiem Ahtungs bija maldīgās domās, īstenībā vienīgi mani katrs viņa izdarītais gājiens aizskāra un saniknoja ne pa jokam un es klusībā biju ar mieru ik mirkli viņam pamatīgi iezāģēt. Citi bija daudz pacietīgāki un ar daudz vēlīgāku sirdi ļāva sevi aplaupīt pa tīro. Viņi zināja, ka rīkojas prātīgi. Ahtungs kā cilvēks viņus it nemaz neinteresēja.

Atņēmis mums visu naudu, Ahtungs pamazām sāka tīkot pēc mūsu mantām. Pirmais viņam par upuri krita mans pulkstenis, tad pildspalva, ko biju atdāvinājis Viktoram, vēlāk tēvo�a Niko kabatas pulkstenis un no ādas darinātais Spasa portfelītis. Man vēlreiz atsūtīja naudu pastiprinātam uzturam, bet viņ� arī to pievāca. Gaidīdams, kad no jauna ko sakrāsim, Ahtungs pasāka nekautrīgi piesavināties mūsu paku saturu, atstādams mums vienīgi tik daudz, lai mēs nenomirtu badā. Beidzot ziema bija aiz muguras, un viņ� mūs dienas desmit pilnīgi lika mierā. Tikko es nospriedu, ka Ahtungs vairs mūs neaplaupīs, viņ� man iesniedza jaunu ultimātu. �oreiz pieprasīja, lai palienēju naudu no daktera Lilkova. Bez �aubām, es neteicu ārstam, kādēļ man vajadzīga nauda, bet, kā likās, viņ� to noģida.

� Nesteidzies atdot parādu! � Lilkovs labsirdīgi sacīja. � Zini, man ir naudas kā spaļu, nav kur likt...

Tie�i tai laikā saņēmu no tēva vēstuli, kas mani galīgi izsita no sliedēm. �anna bija izgājusi pie vīra. Tēvs man to pavēstīja da�ās iecietīgās rindās, bet es tajās ļoti labi uztvēru, cik viņ� pats ir pārsteigts un apbēdināts. Nekad nebiju manījis, ka �anna viņam patiktu kā nākamā vedekla. Tagad tēva acīs es biju tāds kā varonis un �annas rīcību viņ� laikam atzina par nedzirdēti nekrietnu. Starp citu, viņ� bija minējis arī Zannas vīra vārdu, varbūt apslēpti cerēdams, ka vismaz tas man sniegs kādu mierinājumu. Viņas vīrs tie�ām nebija ne glīts, ne gudrs, ne bagāts. Runājot par viņa dotībām, jāsaka, es vienmēr viņu uzskatīju par pus-kretīnu, lai gan mēs mazlietiņ draudzējāmies. Kad bijām vēl vasaraud�i, vienā klubā spēlējām basketbolu � un abi diezgan viduvēji, tātad, sē�ot uz rezerves spēlētāju sola, man bija pietiekami daudz vaļas, lai viņu iepazītu. Viņ� bija īsts biezgalvis. Izaudzis Sofijā pla�i izdaudzinātā ģimenē, lai gan pēdējos gados diezgan pagrimu�ā. Viņ� lieliski ģērbās, un es zināju, ka �im puisim ir piekri�ana pie sievietēm. Ta�u nepavisam nebiju domājis, ka viņ� iepatiksies arī �annai. Es nesaskatīju neko tādu, kā dēļ �annai būtu bijis vērts precēties ar viņu, � skaidrs, viņas izvēli noteica tikai glu�i mazisks snobisms.

Kas lai zina, kāpēc �ī vēsts mani satrauca daudz stiprāk, nekā to būtu varējis paredzēt! Likās � tam nav nekāda īpa�a pamata. Agrāk es apjautu: viss tā iegrozās, ka noteikti kādu dienu apņem�u �annu par sievu; tomēr �ī doma vienmēr manī iesvēta ba�as un dīvainu pretestību. Es mīlēju �annu, bet -tai pa�ā laikā dziļi sirdī jutu, ka viņa neder man par sievu. Saņēmis vēstuli, pirmajā vakarā pārāk sāpīgi pārdzīvoju jauno triecienu. Pēk�ņi man �ķita, ka senāk esmu �aubījies glu�i nedibināti un viņa ir bijusi vienīgā sieviete, kuru esmu patiesi mīlējis. Sirdī uzreiz atvērās kāds necerēts, baiss tuk�ums, kas, manuprāt, nekad ne ar ko nebūs aizpildāms. Jutos pamests, pievilts, palicis ar garu degunu. Dzīvojot brīvībā, varbūt �ādas pārestības neliekas tik drausmīgas, bet izmocītam cietumniekam, kāds es tagad īstenībā biju, dro�i vien ir tiesības uz noslieksmi tās pamatīgi pārspīlēt.

Tad sāku visu domās pārcilāt, mēģinādams izlobīt patiesību. Protams, daudzas atmiņas lika sirdij viegli iesmelgties. Bet ne mazums bija arī tādu, kuras mani mierināja. �anna bija nenoliedzami izglītota meitene un, kā ļaudis runāja, skaista, apveltīta ar neskaitāmiem talantiem � tiesa, mazliet ap�aubāmiem � un grūti apstrīdamu gaumi. Ta�u viņai piemita arī da�as īpatnības, kas mani kaitināja. Pirmkārt, viņa bija diezgan auksta tie�i kā sieviete, lai gan no pirmā acu uzmetiena tāda nemaz nelikās. Viņa vienmēr mūsu tik�anās brī�us pieskandināja ar pārsteiguma saucieniem, klusiem �ai� un �vai� un citiem �ādiem vārdiņiem. �annu varēja salīdzināt ar skaistajām un itin gar�īgajām kara laikā ra�otajām vācie�u konfektēm, kas būtībā nebija konfektes, jo tajās trūka cukura. Mūsu svētdienas pastaigas pa Vito�a kalnu bie�i vien pārtapa īstos murgos. Zanna skrēja kā bērni�ķīga vecmeita starp puķēm un kokiem, kaismīgi jūsmodama par krā�ņajām ainām un bez mitas gleznainiem vārdiem izskaidrodama man dabas skaistumu, it kā es būtu bijis pusakls nepra�a, kas nespēj pats to saredzēt. Pēc viņas ieskata, jādara tikai �vis� � jārisina visprātīgākās sarunas, jāļaujas vismaigākajām jūtām... Zanna mani briesmīgi nogurdināja, jo gribot negribot man vienmēr bija jābūt modram un pēk�ņi jāizgudro atjautīgas atbildes uii asprātības. Un tomēr viņa nebija slikta meitene, viegli pacieta manu nabadzību un nekad neprasīja to, kas nebūtu man pa spēkam vai pa kabatai.

Kā caur sietu izsijājis Zannu, es nevarēju nekā noteikta secināt. Bet kaut ko laikam biju secinājis, jo uzreiz nomierinājos. Dro�i vien nav iespējams ar vēsu prātu izanalizēt jēdzīgi kādu sievieti visā pilnībā un arvien vēl viņu mīlēt. Dro�i vien katrai mīlestībai nepiecie�ami nevainīgi meli un pārspīlējumi. Reālisms lieti der varbūt tikai laulības dzīvē, ja jebkura cita � labāka iespēja jau izsmelta. Lai vai kā, nākamajā nakti gulēju cietā miegā un uzmodos lieliskā omā. Galu galā tuvojās pavasaris, vācu armija joprojām cieta sakāvi pēc sakāves, un mums cerība uz brīvību ar katru dienu auga aizvien dro�āka un skaidrāka. Ja būtu izdevies vēl kaut kā pieveikt Ahtungu, dzīve nemaz nebūtu likusies tik sūra.

Diem�ēl spēlē ar Ahtungu no manām rokām izkrita kāds no vislielākajiem trumpjiem � ārsts Lilkovs. Viņ� pēk�ņi saslima: sāka spēcīgi asiņot kuņģa �ūla, par kuras' ra�anos, cik vēlāk nopratu, viņ� pats iepriek� nemaz nebija nojautis. Tā es paliku bez �ā dro�ā atbalsta pa�ā cietumā. Klusībā vienmēr biju pārliecināts, ka viņ� īpa�i smagā un bezcerīgā brīdī noteikti steigsies man palīgā. Un, re nu, �ī pēdējā rezerve negaidot izgāja no ierindas, turklāt tie�i tai laikā, kad cīņā ar Ahtungu mums draudēja galīga sakāve. Jutos tik sagrauzts un tik nepatīkami pārsteigts, ka grasījos pat nolikt iero�us.

Drīz vien dabūju zināt, ka tūlīt pēc �īs daktera Lil-kova nelaimes pie viņa sanācis krietns ārstu konsilijs. Lilkova kolēģi ilgi gudroju�i un beidzot nolēmu�i nekavējoties viņu operēt. Tikai tad dakteris Lilkovs gribējis apspriesties arī ar mani, bet konsilijs aizskarts noraidījis �o viņa ierosinājumu. Tomēr mans draugs pamanījies sazināties ar cietuma priek�nieku, kur� uzreiz nozvērējies aizsūtīt mani uz viņa mājām. Par laimi, te slimais nesadūries ar lieliem �ķēr�ļiem. Kādu ritu mani izveda no cietuma un konvoja apsardzībā dzina uz pilsētu.

Cik tā bija brīni�ķa, neaizmirstama diena, lai gan saiknējās ar mana drauga nestundu. Kop� biju nokļuvis �ai pilsētā, pirmoreiz pametu cietuma mūrus, un tagad viss, ko redzēju, man �ķita neparasti vilino�s un saisto�s. Mani veda, kā jau pieņemts, pa ielas vidu, bet tas netraucēja ziņkārē �audīt acis uz visām pusēm. Un man nenāca ne prātā kaunēties par savu no�ēlojamo izskatu vai no konvojniekiem. Es pēk�ņi ar sirdi un dvēseli izjutu, cik jauka ir dzīve brīvībā.

Pilsētā nekas neliecināja, ka pasaulē kaut kur plosās ne�ēlīgs kar�. Tikko salapoju�o kastaņu ēnā sīkpilsoņi spēlēja dambreti, kauliņi klaukstēja vien; da�i aizrautīgi sūkāja cukrenes. Kāds maza auguma zellis stiepa milzīgu spaini ar liellopu iek�ām. Veci turki tik brūnganām sejām kā māls un nosmulētām fesām galvā ielu stūros pārdeva grauzdētus auna zirņus un riekstus. Pie nelielas, netīras viesnīciņas sēdēja varen tumīga ielasmeita � nogurusi, bet manāmi apmierināta ar saviem ienākumiem kara gados. Sarkanā samta kleita viņai bija uzrauta virs ceļiem un resnās, izblī-du�ās kājas noderēja par �īs iestādes bezmaksas reklāmu. Un kur vēl driskainie �igānēni, mazās, apaļīgās skolniecītes, Donavas ostas krāvēji, sasēdu�ies uz saviem koka �bukiem�, apavu spodrinātāji un policisti ar noputēju�iem juhtādas zābakiem kājās! Kā senos labos laikos, pie lopkautuves milzīgā knaģī karājās nupat nodīrāta vēr�a pusrumpis, no kura pārcirstajām vēnām arvien vēl pilēja melnas asinis. Kad mēs gājām garām Sabiedriskajam klubam, tā augstajā verandā, ko rotāja puķes koka traukos un fa�istu simboli �V� � �Victoria�, bariņ� cienīgu, drūmu vīru veicīgi uzlika acenes un uztrūkās stāvus, lai mani nopētītu. Viņi laikam bija ārsta Lilkova draugi un zināja, kas es tāds esmu un kurp eju.

Pats Lilkovs mani sagaidīja pavisam bailīgām un bēdīgām acīm, ar kādām raugāmies viņu nekad vēl netiku manījis. Un tas nebija nekāds brīnums � pla�ās zinā�anas medicīnā deva manam pacientam pilnīgas tiesības uztraukties par savu veselību. Par spīti tam, viņ� dusmīgi palūkojās uz konvojniekiem un dzestri pavēlēja:

� Ejiet ārā un uzgaidiet!

Tā kā viņi mirkli �aubījās, Lilkovs nikni uzkliedza:

� Vai dzirdat, ko jums saku?

Pusstundas pilnīgi pietika, lai slimo pamatīgi izmeklētu. Tad pēc sava amata ieraduma nogrimu pārdomās, lai gan viss bija skaidrs.

� Ko tu tā domā? � pacients jautāja, pēk�ņi izbijies.

� Manuprāt, nemaz nav vajadzīga operācija, � es atbildēju.

Tūlīt ievēroju, ka Lilkova seja kļūst gai�āka.

� Vai esi pārliecināts?

� Tu ta�u saproti, ka medicīnā ne par ko nevaram būt absolūti dro�i... Bet es nekādā ziņā neieteicu tev operāciju... Kā redzams, tā nav vajadzīga.

� To jau es zināju! � Lilkovs iesaucās. � Zināju, ka tu esi mans vienīgais draugs �ai pilsētā.

� Tavi kolēģi tikai gribēja tevi smalki aptīrīt, � es piebildu. � Vai arī atriebt par kaut ko. . Cik viņi cerēja saņemt par operāciju?

� Nezinu, laikam vismaz tūksto�u divdesmit. ?. Bet ko tur �ēlot naudu, pats dārgākais ir veselība!

� Tie�i par to ir runa... Kāda te var būt operācija � pirmām kārtām tev ta�u neiedarbosies narkoze, � es pajokojos.

Pēc mirkļa Lilkovs atkal sadrūma.

� Bet ja nu notiks kas ļauns?

� Var notikt kas ļauns, ja nogulsies uz viņu galda! � es dro�i apgalvoju. � Bet, ja klausīsi mani, viss beigsies laimīgi... Pēc da�ām dienām, kad būsi mazliet atlabis, aizsūtī�u tevi pie sava profesora uz Sofiju.

� Tas ir vareni! � Lilkovs līksmi pamāja ar galvu,-' raudzīdamies man tie�i acīs kā pravietim, kur� runā vienīgi patiesību. Aptvēris, ka briesmas jau garām, viņ�, kā visi dzīvespriecīgi cilvēki, uzreiz kļuva jautrāks un sāka jestri un raiti pļāpāt:

� Es ta�u zināju, ka viņi ir blē�i... Un tāpēc izsaucu tevi... Biju pārliecināts, ka tikai tu mani nemānīsi ...

� Nūja, kā tad! � es teicu jokodams. � Vai tik brīni�ķu bundzi kā tavējais drīkst izmest spainī! Cik daudz vīna vēl izplūdīs pa to ...

Slimais pēk�ņi nogrima domās, un es nevarēju vien nobrīnīties, redzēdams, ka viņam pa vaigu rit asara.

� Taisnību ļaudis saka, � viņ� ieminējās jau citādā balsī. � Izdari labu darbu un iemet to jūrā...

Manāmi nokaunējies par saviem vārdiem, viņ� tūlīt pasteidzās piebilst:

� Bet jā jautā, ko tad labu tev esmu izdarījis... Pāris rei�u tevi piedzirdījis, un viss.

� Ne jau tur tas āķis, � es teicu.

� Protams, ka ne... Piedod, ka tā runāju: es jūtos slikti...

Vēl trīs reizes apmeklēju savu slimo kolēģi. Un ar katru reizi viņ� aizvien nīgrāk un nīgrāk raudzījās uz zaldātiņiem, kas mani bija atvedu�i pie viņa, lai gan �ie pui�i ne par ko nebija vainīgi. Pēdējā reizē viņ� pat dusmīgi nopukstēja:

� Kauna lieta! Ved konvoja apsardzībā tādu cilvēku kā tu ...

Ārsts Lilkovs atveseļojās neparasti ātri. Pēc nedēļas aizbrauca īpa�i viņam iedalītā vilciena kupejā pie mana profesora uz Sofiju. Pirms do�anās uz staciju viņ� ieradās cietumā, lai parunātos ar mani. Lilkovs bija jautrs un mo�s, tā vien �ķita, ka viņ� uzsācis dzīvi no jauna. Bet pat �ai mūsu pēdējās tik�anās brīdī viņ� neapjautājās par vectēva �tiļana likteni. Es neļaunojos uz viņu. Sapratu, ka Lilkovs, tāpat kā ikviens, kur� pārvarējis nāves briesmas, tagad domā tikai par sevi. Kā jau ārsts, es nekādi nevarēju skaisties uz pacientu, kas, cilvēka dabas spēka dzīts, �ādās reizēs kļūst lielāks egoists.

�ā vai tā, es paliku aci pret aci ar Ahtungu. Visi mani slepenie resursi jau bija izsmelti, zināms, atlikusi vienīgi �anna, pie kuras biju domājis griezties, ja gadīsies visļaunākais. Bet, lūk, viņa tagad izgājusi pie vīra. Likās � pats liktenis ir vērsies pret mani vai, pareizāk sakot, pret manu vecīti. Reiz sāku prātot, kas notiktu, ja es tomēr sadū�otos un aizrakstītu �annai. Tam ta�u ir savs pamats: ja jau esam kulturāli, mums tagad pieklājas vienam otru uzskatīt vismaz par labu senu draugu. Tie�i viskarstāko �aubu brīdī �anna pati glu�i negaidot apciemoja mani cietumā. Viņas rīcība bija tik dīvaina un tik pārsteidzo�a, ka sākumā neticēju pats savām ausīm, kad mani izsauca uz tik�anos. Tikai ieraudzījis �annu aiz biezā stiepļu re�ģa, es pārliecinājos, ka tas nav nekāds murgs.

Vēl dīvaināks par �annas rīcību man �ķita viņas izskats. Viņa bija vājāka un neglītāka, seju neatsvai-dzināja grims. Pie tam ģērbusies viņa bija melnās drānās un arī melns plīvurs aizklāja pusi sejas. Lai gan biju nolēmis kļūt vēss un nepieejams, tomēr sāku raizēties, piegājis pie restēm. �anna klusēja, vēl stiprāk nobālēja. Pēk�ņi viņa ar saviem slaidajiem pirkstiņiem cie�i ieķērās restēs, un, tā kā �oreiz rokās netika uzvilkti cimdi, man acīs dūrās no viņas nagiem nolu-pusī laka. Tas nebija, nepavisam nebija viņas stilā.

� Kas tev noticis? � izbrīnījies vaicāju. � Atklāti sakot, tu nemaz neizskaties pēc jaunlaulātās.

� Labāk nejokojies! � viņa klusi teica. � Man nomira māte...

Lai nu ko, bet to gan nebiju gaidījis. Viņas māte bija apaļa, dzīvesprieka pilna tauklodīte, kuras tuklajās miesās mājoja bezbēdība un vieglprātība.

� Cik �ēl! � es sacīju. � No kā viņa mira?

� Dzemdē bija iemeties vēzis.

Varbūt tāpēc, ka vairs nemīlēju �annu, man drusciņ sanāca smiekli. Nemaz nebiju noģidis, ka viņas mātei ir �āda miesa.

� Patie�ām �ēl, � es teicu, savilcis liekulīgi sērīgu seju. � Viņa bija ļoti lādzīga sieviete...

� Vai zini, cik es esmu nelaimīga! � atklāti atzinusies, �anna pēk�ņi sāka raudāt.

Asaras ritēja aumaļām, acumirklī pārplūdinādamas visu seju. Es arvien vēl drūmi vēroju �annu, nezinādams, ko lai saku. Nejaudāju pateikt nekā tāda, kas viņu mierinātu, jo sirds bija atsalusi pret �annu un viņas asaras to nespēja atmaidzināt.

� Neraudi, � es teicu. � Asaras neko nevar atgriezt atpakaļ.

� Neko? � Viņa nodrebēja.

Varbūt �anna bija ietvērusi kādu apslēptu jēgu �ai vārdiņā, bet es tam neveltīju uzmanību.

� Jā, it neko, � stingri atbildēju. � Nudien, vislabāk būtu, ja tu raudātu, nolikusi galvu uz sava vīra pleca.

Asaru straume uzreiz izsīka, un viņa izbrīnā pavērās manī.

� Tu esi rupj�!

� Laikam gan, � es sacīju. � Tev nebija vērts braukt tik garu un grūtu ceļu, lai to uzzinātu.. .-

�anna palūkojās ar tādu skatienu, it kā būtu mani ieraudzījusi pirmo reizi.

� Tu... tu esi briesmīgi pārvērties! � viņa beidzot izmeta. � Vairs neesi tāds pats kā agrāk.

Nevil�us iesmējos. Ja viņa teica skaidru patiesību, tad kāds gan lupata biju bijis līdz �im!

� Paklau, manu meitēn, vai tu apjēdz, kur es patlaban atrodos? � nopietni aizrādīju. � Un kas mani gaida? Ir mazliet nekrietni kraut tie�i man virsū savas bēdas un sarūgtinājumus ...

Viņa vērās manī, arvien vēl apstulbusi.

� Kādus sarūgtinājumus?... Ko tu gribi teikt?

� Tu ļoti labi saproti, ko es gribu teikt. Liekas � neesi atnākusi �urp, lai paziņotu man sēru vēsti.

�anna pēk�ņi pietvīka tum�i sārta. Dro�i vien viņas aizskartā godkāre uzreiz pārmāca visu pārējo.

� Tu esi pārāk augstās domās par sevi! � viņa dusmīgi sacīja.

� Neesmu vis! � es dzestri attraucu. � Man diezgan savu rūpju, lai te vēl tagad noņemtos ar tevi!

Laikam biju pār�āvis pār strīpu � viņas lūpas atkal ietrīsējās.

� Būtu jel kaunējies! � viņa aprāja mani. � Es domāju, ka mēs tomēr esam paliku�i tuvi draugi.

� Arī es domāju. v. Bet izrādās � tā nav... Tuvi draugi nesagādā viens otram �ādus kāzu pārsteigumus.

� Jā, skaidrs, mums nav nozīmes runāt, � viņa teica. � Bet tu rīkojies gau�ām zemiski...

Nebildusi vairs ne vārda, �anna pagriezās un devās uz ārdurvīm. �ai brīdī viņas augums pauda tik lielu nevarību, ka varēm valdījos, lai neuzsauktu viņai nopakaļ. Tomēr klusēju, tikai paliku uz vietas tik ilgi, kamēr viņa atstāja zāli, iedama kā dziļi satriekta sieviete.

�Jā, esmu izturējies pret viņu mazliet cietsirdīgi,� domāju, soļodams pa gaiteni. �Cietsirdīgi, bet taisnīgi. Ja turpinā�u tādā pa�ā garā, varbūt no manis iznāks cilvēks. Vismaz tāds cilvēks, par kuru citi neuzdrīkstēsies ņirgāties.� Man pa pēdām gāja Ahtungs, saīdzis un sabozies kā kreditors, kam apnicis gaidīt savus parādniekus.

� Dakter; ar �itādu gudrību nekur tālu netiksi! � viņ� ierunājās. � Ja atkal darīsi tāpat, tevi pametīs ne vien sieva, bet arī māte.

� Un kas par to? � es nicīgi teicu.

� Nūja, tev taisnība! � Ahtungs nevērīgi sacīja.

� Tēvs, māte, bērni � viss �ai pasaulē tikai prasa izdevumus...

� Tad dzen viņus ratā ...

� Domā, neaizdzī�u? ... Laime, ka arvien vēl atrodas kāds, kas man sedz �os izdevumus.

� Bet ja nu strautiņ� izsīks?

� Neizsīks vis, � Ahtungs pārliecino�i teica.

� Nedomā, ka tu esi vienīgais stulbenis �ai pasaulē!

� Arī viltīga �agata iekrīt lamatās, � es nīgri sacīju. � To iegaumē labi jo labi...

�ai naktī gulēju slikti. Kas lai zina, kādēļ man, lai kuro reizi pamodos, tūlīt atmiņā atausa �annas nagi ar nolupu�o laku! Atcerējos arī viņas asarām noplūdu�o seju un to, kā viņa aizgāja satriekta. Kā svārpsts manī urbās viņas mazo, bērni�ķīgo acu mulsais skatiens. �Ak dievs,� es klusībā prātoju, �kāpēc vismaz reizi mū�ā neesmu ko izdarījis kā cilvēks? Kāpēc vienmēr ķeros pie tā, par ko man nav īstas sajēgsmes? Kam vajadzētu notikt, lai es saprastu, kas ir manos spēkos?�

Pēc nedēļas mūs izveda uz lauka. Un tur, tikai stundu aizvadījis dzirksto�ajā saulē, es jau aizmirsu visas nepatik�anas.

Viss risinājās tik ātri un negaidīti, ka nepaguvu ne atjēgties, ne uztraukties.

Diena pieturējās pārāk karsta un tveicīga. Valgajos izgarojumos, kas kūpēja no upes, es stipri noguru un pievakarē ar grūtībām cilāju kapli. Sutīgā svelme mani spieda pie zemes, turklāt vēl neskaidri sajautu kādu nemieru cilvēku uzvedībā un kādu spriegumu smacīgajā gaisā. Likās � tūlīt, tūlīt sāks līt un pār mūsu galvām brāzīsies negaiss ar pērkonu. Ik pēc brī�a pacēlu acis.uz debesīm, bet tās joprojām palika' dzidras, nemanīja ne mākonī�a pie apvār�ņa, kas svelmē izskatījās izbalējis.

Vēlāk atskārtu, ka esmu bijis viens no nedaudzajiem, kuriem nekas nebija zināms. Negaiss tuvojās nevis no debesīm, bet no citas puses*. *

īsi pirms pusdienas pārtraukuma pie manis pienāca Viktors, iededzis, izģindis, acīs plaiksnījās kaut kas drud�ains. Atbalstījies uz sava smagā kapļa, viņ� klusi teica:

� Neraujies pu�u! ... Pataupi spēkus!

� Kālab tie jātaupa?

� Ievāj adzēsies!

Es pētīgi palūkojos uz Viktoru. Viņa izskats neko nepauda. Tikai lūpas bija bālas, karstumā sasprēgāju�as.

� Man gan neievajadzēsies, � es sacīju. � Tī�uprāt ne�ēloju spēkus, lai vismaz nakti gulētu, kā nākas.

� Klausi, ka tev saka! � Viktors nomurmināja un atgāja nost, ar pūlēm pacēlis smago kapli.

Kā gan es varēju zināt, ka mani gaida visneparastākā' un �ausmīgākā nakts mū�ā! Pirmīt laidu pār galvu Viktora vārdus, tikai noraudzījos, kā viņ� aiziet. Viņa lāpstiņas bija uzkrīto�i izspriedu�ās un izdilusī mugura dīvaini,^sakumpusi. Redzēju, ka viņ� apstājas vēl pie viena otra, bet atkal to neņēmu vērā. Tobrīd man bija glu�i vienkār�i �ēl Viktora, �ķita � ja pastrādāsim vēl da�as dienas, smagais, lielais kaplis viņu iedzīs kapā.

Pusdienu pārtraukumā, kā vienmēr, visi sapulcējāmies satrupēju�o dēļu nojumē. Mēs bijām tie�i piecpadsmit cilvēku, pārējie no mūsu kameras strādāja blakus arbūzu laukā pie upītes. Vītoli paslēpa �os vīrus no mūsu acīm, un mēs redzējāmies da�kārt tikai pievakarē, kad panācām viņus atceļā uz pilsētu. Mūs apsargāja trīs karavīri un sardzes priek�nieks �? parasti kāds apak�virsnieks. Tie nebija ik dienu vieni un tie pa�i, lai gan grupējumi diezgan bie�i atkārtojās. Pilsētā palika ļoti mazs garnizons un vēl mazāks pulciņ� vecu sargkareivju. Pazinām viņus gandrīz visus � pēc sejas un vārda �, un mums nebija vienalga, kuri mūs apsargās. Karavīru vidū atradās gan rāmi un nevērīgi pui�i, kas ļāva mums darīt, ko gribam, gan zaķapastalas, kas ne mirkli neizlaida �auteni no rokām, gan censoņi, kas lika mums tā rauties, ka drausmīgi nogurām. �odien sardzes priek�nieks bija sīks, kalsns apak�virsnieks ar īgnu, bēdīgu seju, ne visai uzcītīgs, ta�u viņa drūmais izskats kā neredzams pīķis bikstīja mūs pa arbūzu lauku. Parasti kopā ar sargkareivjiem bija arī kāds apbruņots cietuma uzraugs, protams, viņam bija jāuzmana, vai krietni strādājam. �oreiz gadījās Ahtungs, kas it kā pats alla� deva priek�roku mūsu sabiedrībai. Ahtunga klātesme mani nomāca vairāk par visu, lai gan viņ� necentās mūs pārmērīgi izdzīt. Varbūt viņ� atzina par labāku mūs slaukt kā govis savā labā, nevis citu dēļ izsūkt mums spēkus katorgas darbā. Parasti karavīri ēda maiņās, kamēr strādājām. Kad mēs pusdienojām, viņi atpūtās. Cik atceros, �odien ēdiens bija pretīgāks nekā jebkad, bet es to pacietīgi gremoju. Vai kāposti bija puvu�i vai ne � tos notiesāju itin visus, lai pret vakaru nebūtu jākrīt gar zemi, cilājot smago kapli.

Jau pa�ā pusdienlaikā jautās kāds saspīlējams un trauksme. Cietumnieki ēda klusējot, gandrīz acis neuzmezdami cits citam. It īpa�i domīgs un sevī noslēdzies likās tēvocis Niko. Pēdējos mēne�os viņ�, tāpat kā citi, bija gau�ām novājējis, iekritu�o seju tīkloja grumbas, tik nevienmērīgi iedegu�as saulē, ka pievakarē, krēslai metoties, tā izskatījās uz mata kā traģiskas lomas tēlotāja maska teātrī. Beidzot arī mani sāka pārņemt savāds nemiers, lai gan nespēju izprast, kas to uzjundī. Ieturēju�i pusdienas, mēs, kā vienmēr, brītiņu atpūtāmies. Katram bija ieņemta vieta, un es tūlīt devos uz savējo. Tikko laidos snaudā, pēk�ņi satrūkos, izdzirdīs dobjus soļus. Man nemaz nebija jāraugās, kas nāk, zināju � tas ir mans spīdzinātājs.

� Dakter,' vai tu guli? � viņ� vaicāja.

Es palūkojos viņā.

� Jau ilgs laiks pagājis, dakter, � viņ� klusi teica. � Cik necik jāiemaksā ...

Jāiemaksā... Diezgan interesanti izteicās nelietis. Patiesībā varbūt Ahtungam bija taisnība � bija aizritēju�as dienas desmit, kop� netiku neko iemaksājis. Mirkli kavējos ar atbildi, juzdams, ka trūkst spēka pasacīt to, ko esmu domājis.

� Pagaidi vēl laiciņu ...

� Ko nozīmē � laiciņu?

� Da�as dienas...

� Neizved mani no pacietības tik tālu, ka gribot negribot kļū�u ļauns! � Ahtungs neapmierināts aizrādīja. � Visam ir savas robe�as ...

Pēc �īs sarunas atkal vilkās gara, svelmaina pēcpusdiena � visgrūtākais dienas cēliens. Sākotnējais skurbums, ko radīja brīvība, saule un zeme, bija izzudis, tāpat kā pāriet tīkams noreibums pēc pirmās izdzertās vīna glāzes. Tagad saule mūs nogurdināja, valgā zeme izsūca pēdējos spēkus. Katra diena likās bezgala gara, vakaros gandrīz vai no kājām kritām. Cietumnieki sāka kurnēt, galu galā nevienam tiesas lēmumā nebija piespriests strādāt par velti katorgas darbus. Es tēvocim Niko ieminējos, ka mums ir tiesības pieprasīt, lai vismaz palielina maizes devu; bet kas lai zina, kādēļ viņ� �oreiz man neveltīja uzmanību!

�ī diena man tie�ām �ķita bezgala gara. Tā kā savu pulksteni biju atdevis Ahtungam, pēc vītolu ēnām mēģināju noteikt laiku. Bet tas it kā neritēja uz priek�u, it kā bija apstājies sastinguma punktā, kas lēnām milza un milza kā augonis, gatavs ik mirkli pārsprāgstot iz�aut asiņainas liesmas. Likās � paies vēl vesela mū�ība, iekāms tum�ās vītolu ēnas stiepsies uz mūsu pusi. Saule arvien vēl ne�ēlīgi svelmēja, tomēr dienas nogalē no upes sāka pūst rāms, valgs vēj�. Nolaidis kapli zemē, es plati atplestu muti kāri un dziļi elpoju. Jutu, kā atdziest sviedri uz sejas, kā raucas krokās un apraujas izvārdzinātā āda. Rūgti sāļa lāse dzeldināja lūpu kaktiņu, bet �oreiz nesapratu, vai tie ir sviedri vai asara.

Beidzot vītolu ēnas saplūda kopā un slīda kā ūdens pa tikko uzirdinātajām vagām. Saule laidās uz vakara pusi. Laiks jau bija nostāties ierindā, bet Ahtungs nesteidzās. Es ar acs kaktiņu redzēju, ka viņ�, apsēdies uz koka kastēm, gremo maizi ar �āvētu speķi. Viņ� dro�i vieņ ko�ļāja plānu, cietu ādiņu, jo varenie �okļi cilājās, cie�i saspringdami. Grūti pateikt, kāpēc �is skats mani neganti saniknoja, nometu kapli un ātri devos pie viņa. Vēlējos Ahtungam uzbrēkt, sarunāt rupjības, aizspert kastes prom no biksēs iespīlētās sē�amvietas apak�as. Bet viņ�, pat neievērodams mani, arvien vēl ierasti ko�ļāja cūkādiņu.

Un tie�i �ai brīdī viss noritēja manu acu priek�ā � klusi un gludi kā mēmajā filmā. Redzēju, ka mūsu nerunīgais un drūmais sardzes priek�nieks nedzirdami pienāk Ahtungam no mugurpuses, paceļ �auteni un veiklā paņēmienā � glu�i kā mācībās � iegā� ar laidi viņam pa galvu.

Es uz vietas sastingu. Sākumā domāju, ka man rādās sapnis, bet tas nemaz nebija sapnis. Daba zvīļoja spilgtās krāsās, un tum�sārtie saulrieta stari �ilbi dzirkstīja pār nojumes jumtu. Redzēju, ka tēvocis Spass un vēl kāds cietumnieks metas kā nelabie pie apdullinātā uzrauga. Viens satvēra to aiz padusēm, otrs � aiz kājām un mēģināja pacelt, bet velti. Tad viņi vilka to pa zemi, nozuzdami blīvajā nojumes patum�ā. Apak�virsnieks paslēja �auteni un, drūmi apskatījis laidi, a�i uzmeta to plecā. Kāds karavīrs stāvēja pavisam netālu, bet nekustējās ne no vietas, it kā viss, kas bija noticis viņa acu priek�ā, viņu it nemaz neskartu. Tad es pamanīju, ka tēvocis Niko uzlec uz parasta koka ratu drēģa, ieliek mutē divus pirkstus un griezīgi iesvilpjas � kā slikti audzināts, glu�i vienkār�s vedējs. Viņa rīcība mani pārsteidza vēl vairāk nekā viss pirmīt redzētais.

Pēk�ņi saklausīju aizmugurē dimdam daudzus soļus. Nometu�i kapļus, cietumnieki skrēja, ko kājas nes, pie mums. Visiem pa priek�u joņoja Viktors piepūlē iz-velbtām acīm. Karavīrs, kas stāvēja sardzē arbūzu lauka galā augstu virs zemes uzceltā, mazā lapenē, lēca izplestām kājām lejā � uzartajā zemē. Lēciens nebija veiksmīgs, viņ� nokrita aug�pēdus, tad gausi uzslējās, aplūkodams �autenes stobru.

Vienīgi es arvien vēl stāvēju kā apmāts. Pēk�ņi tēvocis Niko uzmeta man acis un dusmīgi uzkliedza:

� Dakter, vai tu gaidi īpa�u ielūgumu?

Tikai tagad atguvos un apmulsis vilkos uz nojumi. Cits pēc cita pieskrēja cietumnieki � aizelsu�ies un nosvīdu�i. Man likās � neviens no viņiem nav ne pārāk pārsteigts, ne pārāk izbrīnījies. Nenokāpis no ratiem, tēvocis Niko ar acīm nemierīgi taustīja visu lauku. Arī es neviļus pavēros apkārt, nebaidīdamies ieraudzīt lai vai kādus brīnumus. Bet �ai vakara stundā nekur nemanīja nevienas dzīvas dvēseles, tikai divi piesieti zirgi, balti kā akmeņi, rēgojās tālumā. Kad palūkojos atkal uz ratiem, līdzās tēvocim Niko jau stāvēja sardzes priek�nieks. Viņ� arvien vēl bija sabozies, īgns, it kā �is drausmais atgadījums būtu noticis bez viņa piekri�anas.

� Biedri! � tēvocis Niko iesaucās sve�ādā, piesmaku�ā balsī.

Uz mirkli viņ� apjuka, kā nokaunējies pats par savu balsi, tad nokrem�ļojās un turpināja:

� Biedri, �onakt mums jāveic nopietns uzdevums ... Kā jau pa�i zināt, līdz rītam jāpāriet vecā robe�a, kas ir kilometru trīsdesmit no �ejienes...

Protams, man nekas tāds nebija zināms.

� Vienības komandieris būs biedrs Pei�o. � Viņ� pameta ar galvu uz apak�virsnieku. � Turpmāk uzrunāsiet viņu ar partizānu segvārdu Bojans, bet īsto aizmirsīsiet! Par politkomisāru esmu iecelts es, un mani sauksiet par Maksimu... Es prasu stingri ievērot disciplīnu � kā īstā partizānu vienībā... � �ai brīdī tēvocis Niko pavērsa uz mani asu un pēto�u skatienu.

� Tā kā dakteris nav partijas biedrs, atļauju viņam pa�am izlemt, vai palikt te vai nākt mums līdzi...

Jutu, ka nosarkstu līdz ausu galiem kauna un sa�utuma uzliesmojumā.

� Es gribētu pajautāt, vai tie�ām esmu vēlams tik izmeklētā sabiedrībā, � dzēlīgi teicu.

� Ārsts visur ir vajadzīgs, � tēvocis Niko atturīgi atbildēja.

� Ak tā?..-. Labi, ja jau esmu tik vajadzīgs..;

� Vairs ne vārda! � tēvocis Niko bargi pavēlēja.

� Visiem sagatavoties!...

Cietumnieki a�i devās savākt savas niecīgās mantas. Sai mirklī man acīs dūrās vectēvs Stiļans, kas cie�i aplūkoja kaut ko nojumes viņā galā.

� Ko ta darīsim ar �ito? � viņ� vaicāja.

Visi bija aizmirsu�i Ahtungu, kas gulēja iemests starp tomātu dēstiem, noplūdis asinīm, nekustīgs kā līķis. Nepatikā saviebies, tēvocis Niko tuvojās uzraugam, pārējie � arī.

� Vai vēl dzīvs? � Niko klusi jautāja it kā pats sev.

� Dro�i vien, � tēvocis Spass atsaucās. � Tavu āmurgalvu...

Iestājās nospiedo�s klusums. Arī es raudzījos ar riebumu uz savu spīdzinātāju, bet sirdī nejutu nekādu ļaunu prieku.

� Tēvoc Spas, vai gribi � iedo�u tev mietu? � atriebīgi sacīju. � Tu ta�u solījies viņu padarīt aukstu?

Es aizvien vēl biju "pārpilns dusmām uz visiem, pat uz Viktoru. Spass palūkojās manī nikni, ta�u neteica ne vārda.

� Dakter, apskati Ahtungu! � tēvocis Niko pavēlēja.

Ar pretīgumu noliecos pār milzīgo Ahtunga rumpi, no kura uzreiz degunā iesitās sīva dzīvas miesas smaka. Izmeklē�ana neaizņēma pat pusminūti.

� Var vēl atdzīvoties, � es secināju. � Bet ne jau katrā ziņā. Galvaskauss pamatīgi pār�ķelts pu�u.

� Nu, tad liksim viņu mierā! � tēvocis Spass sacīja. � Nav vērts mums vairs rokas traipīt...

Sastājāmies pa diviem ierindā, karavīri mūs ielenca kā konvojs, un devāmies ceļā. Bez �aubām, �oreiz negājām uz pilsētu, bet tie�i pretējā virzienā. Mēroju�i metru simt, nokļuvām uz dzeltenas, staignas purva taciņas, un lielie, biezie meldri mūs galīgi paslēpa no nejau�i uzklīdu�u cilvēku acīm. Soļojām ļoti ātri, neskatīdamies, kur kāju liekam, un drīz vien viscaur nota�ķījāmies ar dzeltenajiem, �ķidrajiem māliem.

Tī�uprāt biju ierindojies blakus Viktoram, bet ilgu laiku nerunāju. Viņi bija mani tik sāpīgi apvainoju�i, ka pat neatradu vārdus, lai to izteiktu. Arī Viktors nerunāja, lai gan brīdi pa brīdim pa�āva acis uz mani, � viņ� izskatījās nemierīgs, kā nogrēkojies. Tikai tad, kad izgājām uz cieta ceļa, kas vijās gar upes krastu, es klusiņām ieminējos:

� Nu, neko darīt, paldies tev...

� Par ko tad, brālīt? � Viktors tik tikko manāmi pasmaidīja.

� Par uzticību � par ko gan citu?

� Tas nebija atkarīgs no manis, � viņ� klusi paskaidroja. � Disciplīna jāievēro absolūti visieml

Sapratu, ka Viktors nav vainīgs, tomēr bezgala grūti bija viņam piedot.

� Ja būtu man pateiku�i, es vismaz būtu paņēmis līdzi aptieciņu, � apbēdināts pārmetu.

� Tie�i to nedrīkstēja darīt... Katrs neapdomāts solis varēja izraisīt aizdomas. Kā redzi, neviens it neko nav paņēmis ...

Vēlāk izrādījās, ka glu�i tā nu nav � katrs �o to paķēris ceļam. Pat Viktors iebāzis kabatā savu burtnīcu.

� Vai sen bijāt vienoju�ies par �o pasākumu? � es noprasīju.

Viktors aiz piesardzības pavērās uz rindas priek�galu, kur soļoja tēvocis Niko.

� Necik sen � maija sākumā, � viņ� atbildēja diezgan negribīgi. � Bet tas nenotika pēc mūsu iniciatīvas.. .. Partija bija uzdevusi karavīriem, kas sastāvēja tās �ūniņā, nodibināt sakarus ar mums... Viss jau bija norunāts, bet vēl nācās pagaidīt. Visgrūtāk bija dabūt biedriem norīkojumu vienā sardzē... Kā pats redzi, pasākums glu�i vienkār�s, bet efektīvs...

� Kurp mēs tagad ejam?

� Tu ta�u dzirdēji.

� Atkal partijas noslēpumi, � es nopukstēju neapmierināts. � Labi, glabājiet vien tos! Es bū�u tas aklais, kuru jūs vedat.

Viktors atkal pasmaidīja � vēl skopāk.

� Gan jau uzzināsi visu, dakter, � viņ� sacīja. � Es nedrīkstu stāstīt, disciplīna paliek disciplīna...

� Pasaki vismaz to � vai es nejau�i esmu ticis �ai strādnieku grupā ... kurai vajadzēja bēgt?

� Protams, ka ne...

� Pateicos kaut vai par to... Bet vectēvs �tiļans?

� Par viņu esam parūpēju�ies pirmām kārtām... Vai tad tu domā, ka mēs būtu viņu atstāju�i tiem zvēriem?

Mums pa labi vizēja upe, ko joprojām daļēji aizslēpa krūmi. Pār tās raibi ņirbo�o virsmu lidinājās bezdelīgas, kā neprātīgas zibenīgi �audamās augstu gaisā. Kaut kur tālumā gausi peldēja velkonis ar liellaivām, un tā dūmi lāņiem klājās pāri upei kā migla. Taisni brīnums, vairāk nekā stundu nesatikām nevienu cilvēku. Es jau ba�īgi skatījos uz debesīm: cik ilgi vēl pieturēsies �ī nebeidzamā nokrēsla? Bet vakars arvien vēl bija tikpat rimts un kluss, debesis arvien vēl tikpat lēnām tumsa, un mani pārņēma savāda sajūta, ka nekad nepienāks īsta nakts.

Tikai tad, kad jau bija krietni satumsis, ce[ā sastapām trīs zvejniekus. Visi trīs bija paveci, nerunīgi un drūmi, ģērbu�ies garos rumāņu kreklos un biezās kokvilnas biksēs. Zvejniekiem sejas bija saulē iedegu�as un tik melnīgsnējas, ka diez vai mēs krēslā būtu viņus ievēroju�i, ja viņiem mugurā nebūtu biju�as gai�as drēbes. Karavīri apturēja zvejniekus, un tēvocis Niko piegāja viņiem klāt. Aizsākās īsa saruna, vai, patiesību sakot, tēvocis Niko jautāja, bet vecākais zvejnieks atbildēja � neuzticīgi un atturīgi. Pārējie divi ik pēc brī�a paraudzījās uz mums � manāmi apmulsu�i, domīgi. Zināms, viņi visi dzīvoja tuvējā ciemā un patlaban gāja uz upi, kuras krastā atradās viņu būdiņa.

� Tagad ejiet savu ceļu tālāk! � tēvocis Niko izbeidza sarunu. � Lai ko jums kāds vaicās, jūs nekā neesat ne dzirdēju�i, ne redzēju�i...

Man likās � zvejnieku sejas uzreiz atplaukst.

� Tā jau tas ir, � vecākais no viņiem teica. � Ko te var saredzēt tumsā ...

� Jums pa�iem arī būs labāk, ja klusēsiet, � Niko brīdināja. � Nedod dievs, ja izpļāpāsities: lēti netiksiet cauri � �andarmi jūs aizvilks uz iecirkni, kazi, tur kādu sazīmēsiet. Un tad tik svilps lodes, �ie daudz neskatās...

�āds pamatojums bija tie�ām pārliecino�s.

� Neuztraucieties! � vecākais zvejnieks sacīja.

� Ar varasvīriem mēs esam naidā jau kop� dzim�anas.

Atkal ienirām krēslā, kas sāka strauji vērpties tum�āka un tum�āka. Pēc pusstundas pārbridām nelielu upīti un nogriezāmies uz rietumiem. To darījām iz-gudrēm, jo tam bija sava jēga. Līdzko atklāsies bēg�ana, vajātāji dzīsies mums pakaļ pa visīsāko ceļu, kas ved kalnos. Bet mēs iegājām dziļi līdzenumā, tur, kur nekādi netika manītas partizānu vienības. Tagad sapratu, ka pāriesim veco robe�u kādā tās vismierīgākajā vietā. Zināms, ja vien mums pietiks spēka to sasniegt.

Es jau sāku �aubīties, vai nesaļim�u. Mēs bridām pa bezgalpla�iem, irdeniem tīrumiem, un man visu laiku �ķita, ka nevis ejam, bet mīdāmies uz vietas. Kājas bija kā sapītas aiz noguruma, un kas lai zina, kādēļ tik neatvairāmi mācās virsū miegs, par spīti bailēm un mokpilnām iedomām, ka kuru katru brīdi mums ceļu aiz�ķērsos kāda zalve. Neatceros, ka vēl jebkad mū�ā man tā būtu gribējies gulēt. Smagie plaksti pa�i lipa ciet, un es pat uz mirklīti iesnaudos, neapzināti likdams soļus. Mums bija jāiet ātri, lai neatpaliktu no karavīriem. Viņi bija norūdīju�ies, dienu aizvadīju�i dīkā un labi paēdu�i, pie tam valkāja ērtus zābakus. Baiļu dzīti, karavīri it kā snāja arvien steidzīgāk, bet mēs grīļodamies tikām viņiem līdzi gandrīz pēdējiem spēkiem.

Ap pulksten desmitiem vakarā apstājāmies uz minūtēm desmit � bijām spiesti to darīt. Pēk�ņi kādam bija licies, ka esam apmaldīju�ies. Karavīrs, kur� mūs veda, viens pats devās tālāk, mēs apsēdāmies, lai viņu uzgaidītu. Līdzko pieskāros siltajai, miklajai zemei, uzreiz aizmigu. Desmit minūtes nav nekas un reizē arī bezgala daudz drausmīgi pārguru�am cilvēkam. Gulēju kā nosists, un pēc tam, kad atgriezās karavīrs, mani tikai varēm uzmodināja. Mazliet paslējos ar briesmīgi smagu galvu, kas visu augumu vilktin vilka pie zemes. �ķita, ka raujos nost no kādām sīkstām, lielām saknēm, kas pīdamās ieaugu�as manī un nelai� vaļā. Beidzot galīgi atmodos, aptvēru, ka krīze jau garām, un skaidrāku prātu sāku iet pa tumsā tīto taciņu.

Vēlāk uzzinājām, ka velti �ai nakts cēlienā bijām pārmērīgi baiļoju�ies. Bija noticis kaut kas glu�i neticams. Pārējās divas ieslodzīto grupas, kas strādāja uz lauka, pārradu�ās cietumā, par mums nelikdamās zinis. Viņu sardzes priek�nieki dusmās nospriedu�i, ka mēs esam aizkavēju�ies savas vainas dēļ, kas, starp citu, ne reizi nebija gadījies. Cietumā mūs vēl gaidīju�i krietnu laiku, pārāk neuztraukdamies, tad liku�i kādam uzraugam pabraukt ar divriteni mums pretim. Uzraugs aizdrāzis līdz pa�am arbūzu laukam un vienīgi tad sapratis, kas par nelaimi. īstenībā nopietna trauksme bijusi sacelta tikai ap pulksten desmitiem, bet arī �ai stundā tā nav skārusi ciemus. Tolaik naktīs vēl trūcis telefona sakaru ar maz apdzīvotām vietām � un ziņojums ticis izsūtīts tikai da�ām lielākām karaspēka daļām.

Ap vienpadsmitiem sasniedzām Ra�evas ciema pievārti � un mūsu bēgļu verdze apstājās. Nakts bija neparasti klusa, tik tum�a, ka acis varēja izdurt. Nekur bezgalīgajā, it kā izmiru�ajā līdzenumā nemirgoja neviena uguntiņa, jo mazie, nabadzīgie rumāņu ciemi nebija elektrificēti. Tikai lāgu lāgiem kāds zilgans spīgulītis zigzagiem pārlidoja pāri mūsu ceļam un nozuda tumsā. Līdzko mēs apstājāmies, acumirklī visi smagi noslīgām zemē. Mani mocīja necie�amas slāpes, pat kājas drebēja. Zināju, ka da�iem bla�ķēs ir ūdens, bet vairs nebija nekādas vēlē�anās celties un iet to meklēt. Pēk�ņi aklajā tumsā atskanēja soļi � un kāds jautāja:

� Dakter, vai tu te esi?

Uzreiz pazinu Viktora balsi. �

� Tepat vien! � es atsaucos.

� Nāc man līdzi! ...

Klusējot devos viņam pa pēdām. Ar �o negaidīto ielūgumu biedri acīmredzot mēģināja izpirkt savu vainu, jo bija dziļi aizskāru�i mani, un tagad gribēja kaut kā parādīt man uzticību. Mēs gājām �etratā � Bojans, tēvocis Niko, Viktors un es. Drīz nonācām uz cieta ceļa. Viktors man klusi pavēstīja:

� Mēs ejam pie kāda mūsu biedra � dzirnavnieka. Tur paņemsim �ādus tādus iero�us.

Pēc piecām se�ām minūtēm sasniedzām dzirnavas � grūti saskatāmas nakts tumsā. Pēk�ņi mūs sāka skaļi un nikni riet suns.

� Balkan! � Bojans klusiņām tam uzsauca.

Suns arvien vēl tikpat neganti rēja. Par laimi, drīz no�īkstēja durvis un mēs saklausījām skaidru cilvēka balsi:

� Kas tur?

� Tēvoc Floro, vai tu tas esi?

� Es ... Bet kas tu tāds, cilvēk?

� Pei�ol... Esmu atnācis pēc dakstiņiem...

Tā, redzams, bija parole. Dzirdējām, ka saimnieks aprāj suni: cst-cst-cst; un lēnām devāmies tālāk. Vajadzēja pieliekties, lai ieietu pa zemajām ūdens dzirnavu durtiņām. Pēc brī�a iedegās petrolejas lampa ar apkvēpu�u cilindru un mēs ieraudzījām kalsnu vīrieti neskūtu bardu, viņ� neuzticīgi, cie�i vērās mūsos. Dzirnavniekam manāmi nepatika mūsu izskats, un viņ�, likās, no�ēloja, ka mūs ielaidis iek�ā.

� Nu, tēvoc Floro, veicīgāk! � Bojans nepacietīgi viņu mudināja. � Veicīgāk, mums vēl tāls ceļ� priek�ā...

Saimnieks aizvainots uzlūkoja viņu un klusējot devās uz dzirnavu viņu galu. Ta�u mums visiem nācās ķerties pie darba, lai izvilktu iero�us � tik dziļi tie bija noslēpti maisos un zem maisiem. Tur nebija diez kādi lielie krājumi � divas karabīnes un vācu automāts. Tad vēl da�as kastītes patronu, divas virsnieku plan�etes, tālskatis un citi sīkumi, ar kuriem varējām vairāk uzjautrināties nekā cīnīties. Lai gan jau iepriek� bija zināms, kas būs te dabūjams, tēvocis Niko vīlies apskatīja iero�us.

� Tas ir tikai nieks vien! � viņ� nomurmināja.

Bojans dusmīgi pavērās viņā.

� Nav vis nieks! � viņ� dzestri iebilda. � Se�as �autenes un automāts nav mazums ...

Tēvocis Niko acīmredzot neatzina karavīru �autenes par savējām. Viņ� vienīgi paraustīja plecus un vaicāja:

� Kā mēs sadalīsim iero�us?

� Vēlāk pateik�u, � Bojans strupi atbildēja.

Tikai tagad pirmoreiz viņu nopētīju vērīgāk. �is drūmais, nelaipnais maza auguma puisis varēja būt ļoti labs vai arī ļoti slikts komandieris � drīzāk slikts. .Es biju bezmaz dro�i pārliecināts, ka vienībā viņu nemīlēs. Līdz �im Bojans nebija paskatījies ne uz vienu no mums, un es �aubījos, vai viņ� vispār mūs at�ķir citu no cita. Man radās nelāga nojausma, ka viņ� slēpj no mums savas acis un reizē arī savus ļaunos nodomus. Nez kādēļ tā vien �ķita, ka viņ� ir provokators, kur� pēc da�ām stundām ievilinās mūs tie�i �andarmu slazdos.

� Ņemiet iero�us, un ejami � Bojans nepacietīgi pavēlēja.

� Kurp nu laidīsities? � dzirnavnieks jautāja.

� Jo mazāk zināsi, jo labāk būs taviem bērniem, � mūsu komandieris atturīgi atbildēja.

Dzirnavnieks palūkojās viņā ar cieņu.

� To tev vajadzēja man pateikt, kad biji atnesis �autenes, � viņ� aizskarts sacīja. � Bet toreiz laikam gan aizmirsil...

� Neaizmirsu vis..Ta�u netikās mācīt vecu vīru...

� Bet tagad tie�i to ņemies darīt � mani mācīt...

� Ja jau tu pats tik daudz neapjēdz! � Bojans nervozi atcirta. � Kurp mēs dosimies... Turp, no kurienes, tēvoc Floro, tā vien skaties, varbūt kāds atgriezīsies, varbūt � ne ...

�oreiz dzirnavnieks vairs neatrada ko teikt. Mūsu komandieris pieliecies izvilka no nule samestās kaudzes plan�eti un pasniedza man. �ai brīdī viņa mazās, vērīgās a�eles lūkojās it kā pārsteidzo�i izsmējīgi.

� Ņem, dakter, tā ir tev!

� Pui�elim � somiņa, � es sacīju. � Lai būtu ar ko spēlēties.

Tikai tagad Bojans pa īstam pasmaidīja � un �is smaids nebija ļauns.

� Vai tu pretendē uz �auteni?

� Nē, nepretendēju, � es teicu.

� Kas tad tev vajadzīgs?

� Tomēr derētu kāds ierocis, ar ko vismaz varētu aizsargāties.

� Jā, tev gan taisnība, � Bojans domīgi sacīja.

� Kuru tagad viņi notvers, to dzīvu nodīrās...

Tad viņ� parakņājās pa savu sausiņu tarbu un izvilka pamatīgi ieeļļotu vecum vecu pistoli.

� �e, ņem! � Bojans teica. � Un ejam ātrāk, mūs ta�u gaida.

Viņ� atvadām pamāja ar galvu saimniekam un pirmais devās prom. Es gāju pēdējais. Vecais dzirnavnieks, kas palīdzēja partizāniem, mūsos noskatījās skumjām acīm, tad smagi nopūtās un pārmeta krustu. Tikai tagad man prātā ie�āvās un mani gremza pavisam vienkār�a doma � mēs ejam nāvē. Varbūt mums jau iepriek� lemta bojāeja. Līdz �ai dienai lai ko biju iedomājies par sevi, tikai ne to, ka reiz kļū�u partizāns. Varbūt tēvocis Niko tīri taisnprātīgi bija jautājis, vai es nevēlos nākt viņiem līdzi. Vai esmu ar mieru skatīties nāvei acīs?... Nē, es neesmu bijis ar mieru! Uzreiz aptvēru, ka sirds dziļumos vienmēr esmu juties dro�ībā. Un reizē arī zinājis, ka tomēr pienāks diena, kurā uz laiku laikiem izrau�os no visām �īm �ausmām. Un, lūk, tik negaidot man bija pavēries jauns ceļ� � neizsakāmi liktenīgs un baiss. Nē, es nebiju sagatavojies �im ceļam, bet arī nevarēju atrast citu izeju. Lai vai kas gadīsies �ai ceļā, es nedrīkstēju neturēties kopā ar pārējiem. Tagad skaidri sapratu, ka vienīgi tas man dod izredzes uz glābiņu.

Kad bijām pārnāku�i pie savējiem, uzreiz atskārtu, ka mēs vēl neesam nekāda partizānu vienība. Visi � pat karavīri bija aizmigu�i, un klusumā skaļi skanēja viņu krācieni. Ar lielām pūlēm mums izdevās viņus uzmodināt un piedabūt, lai uzceļas kājās. Bojans pasteidzās izdalīt iero�us. Automātu viņ� paturēja sev, bet savu �auteni atdeva tēvocim Spasam. Karabīnes saņēma tēvocis Niko un kāds zemniekpuisis, kur� jau bija dienējis armijā. �etri apbruņotie nostājās rindas priek�galā, divi palika aizmugurē. Tagad mēs ātri gājām pa lauku ceļu tie�i uz rietumiem. Es soļoju blakus Viktoram, kas tumsā smagi dvesa. Viņ� bija visnespēcīgākais mūsu vienībā, bet līdz �im vēl ne mirkli netika nosnaudies. Mēģināju tumsā saskatīt viņa seju, ta�u velti. Man uznāca vēlē�anās pateikt viņam ko uzmundrino�u, bet zināju, ka runāt aizliegts. Tik un tā nenocietos, klusiņām pa�ukstēju:

� Lai notiek kas notikdams, bez mums neiztiks. < _? Mēs tomēr kādu dienu būsim viņiem vajadzīgi...

� Kādēļ � �kādu dienu�? � viņ� izbrīnā jautāja. � Mēs jau tagad esam vajadzīgi.

� Ar kailām rokām?

� Tev vismaz ir pistole, � Viktors teica.

Viņa balsī jautās ar grūtībām apslēpts sarūgtinājums. It kā aptvēris, ka sevi ir nodevis, viņ� pasteidzās piemetināt:

� Visu mū�u esmu sapņojis turēt rokās kādu ieroci... Bet līdz �im nav laimējies ...

� Ņem manu pistoli, � es piedāvāju.

� Nē, kas vēl nebūs ...

� Ņem, ka tev saku!

Es grūdu ieroci Viktoram rokā, ko viņ� strauji atrāva nost kā apdedzinājies, un pistole nokrita zemē. Gribot negribot noliecos un to meklēju, gramstīdamies pa tumsu.

� Nē, nē, lūdzams, liecies mierā! � viņ� �ukstēja man virs galvas. � Mēs atrodamies vienībā, jāievēro disciplīna...

� Un tomēr tu to paņemsi! � es sacīju. � Rīt runā�u ar komandieri.

Pēc pusstundas vienība atkal apstājās. Tā kā es un Viktors bijām turēju�ies rindas galā, nesapratām, kas noticis. Steig�us pagājāmies uz priek�u. Izrādījās, ka mums ceļu aiz�ķērso upe � diezgan dziļa. Starp Bo-janu un tēvoci Niko iededzies neliels strīds. Tēvocis Niko ieteicis pameklēt braslu, nevis doties pāri tiltam. Bojans bijis pret to.

� Velti zaudēsim daudz laika! � viņ� teica. � Un galu galā, ja sāksim brist pa straumi, sacelsim vēl lielāku troksni.

� Bet ja nu tiltu apsargā?

� Pārbaudīsim ...

�os pēdējos vārdus dzirdējām arī mēs abi ar Viktoru. Uz tiltu devās pāris izlūku � Bojans un tēvocis Spass. Nogāju�i soļu desmit, viņi pazuda no mūsu acīm, glu�i kā zemē ielīda. Mēs apsēdāmies ceļmalā, kāds aizdedzināja cigareti. Tēvocis Niko viņu dusmīgi sarāja, un mazā uguntiņa tūlīt nodzisa. Vēlāk uzzināju, ka vainīgs ir bijis viens no karavīriem, bet nekad netiku skaidrībā, vai �ai niecīgajai uguntiņai ir bijusi kāda nozīme visos tais notikumos, kas vēlāk norisinājās. Ta�u tobrīd mēs sēdējām, nekā nerunādami, un mana sirds nemaz nenojauta draudo�ās briesmas. Pirmoreiz, kop� bijām devu�ies ceļā, ar baudu izjutu, cik patīkams un glāsmains ir nakts dzestrums. Kāds apaļ�, fosforspīdīgs kukainītis lēnām rāpoja pie manām kājām. Un tai mirklī, kad nevērīgi sniedzos pēc tā, skaudri norībēja �āvieni.

Starp citu, sākumā atskanēja tikai divi �āvieni, gandrīz saplūzdami vienā. Tūlīt pēc tam nogranda īsa, satrauco�a automāta kārta, atkal da�i �autenes pliuk�ķi un � klusums.

� Tie, kam ir iero�i, man līdzi! � tēvocis Niko skali pavēlēja.

Redzēju, ka viņ� metas uz tiltu un viņam nopakaļ aizskrien da�i vīri, kurus nevarēju lāgā saskatīt. Tikai tagad aptvēru, ka patiesībā arī es esmu apbruņots. Drāzos turp, cik vien jaudas, un nelielais attālums, par kādu viņi bija apsteigu�i mani, sāka ātri sarukt. Uz tilta atkal nogranda �āvieni, tad � jauna automāta kārta. Kāds no tiem, kas joņoja man pa priek�u, negaidot sagrīļojās un smagi nokrita uz mutes. Gandrīz paskrēju viņam garām, mūsu stihiskā uzbrukuma aizrauts, ta�u ārsta pienākuma apziņa it kā pievilka man gro�us. Apstājos un pārliecos pār nokritu�o. Domāju, ka tas ir kāds karavīrs, bet pēk�ņi sazīmēju saburzītos svārkus un pazīstamo, sīkcirtaino matu cekulu.

� Viktor! � es �ausmās iesaucos.

Pat nemanīju, kad viņ� bija aizskrējis kopā ar citiem. Viktors nedrīkstēja to darīt, jo nebija apbruņots. Nometies ceļos uz akmens �ķembām klātā ceļa, es lēnām pagriezu viņu uz muguras. Pālajā gaismā, kas staroja no debesīm, ieraudzīju drauga seju � drausmīgi bālu un stingu.

� Viktor! � es atkal iekliedzos.

Viņ� piepe�i atvēra acis, palūkojās manī ar izdzisu�u skatienu un klusi teica:

� Mani ievainoja.. .�

� Kur? _t

� Vēderā ...

Drud�aini drebo�iem pirkstiem atpogāju viņam drēbes. Ap�aude bija beigusies, dzirdēju tikai sēco�as balsis un pamudino�us saucienus, bet vairs nesapratu vārdu jēgu. Pavilcis aug�up asinīm pieplūdu�o Viktora kreklu, pavisam skaidri redzēju platu, baismīgu brūci � vēderā, nedaudz zemāk par saules pinumu. Pabāzu roku viņam zem muguras � lode bija izgājusi pa mugurpusi dro�i vien mazliet virs nierēm. Nezinu, kādēļ, bet �ai mirklī truli atjēdzu, ka tas, kur� viņu ievainojis, acīmredzot ir �āvis guļus.

� Vai brūce bīstama? � Viktors klusiņām pavaicāja.

� Būs jau labi, brūce ir dziļa, bet nav bezcerīga! � es teicu. � Neuztraucies: ja esi kopā ar mani, es tēvi glāb�u...

Jā, zināms, varēju glābt viņam dzīvību. Bet vajadzēja viņu operēt pēc iespējas ātrāk, nekavējoties, jau �obrīd. Pacēlis galvu, ieklausījos. Kāds steidzās pie manis, izdzirdēju dusmīgu tēvo�a Niko balsi:

� Es jums jautāju: kur� �āva? ... Kur ir Bojans?

Neviens viņam neatbildēja. Man pretim iznira kāds nepazīstams vīrs, tomēr to sazīmēju � tas bija tēvocis Spass.

� Kuru ievainoja? � viņ� noprasīja. � Vai Viktoru? ... Ak kungs, vai tie�ām Viktoru?

Arī tēvocis Spass, tāpat kā es, nometās ceļos uz cietā ceļa seguma. Viņ� izskatījās neparasti bāls, it kā pats būtu ievainots.

� Vai vēl dzīvs?

� Jā, dzīvs, � es teicu. � Bet tūlīt vajag viņu aiznest uz tuvāko ciemu ...

�ai mirklī no tumsas izskrēja tēvocis Niko, arvien vēl neprātīgi saniknojies, un sāka neganti kliegt:

� Ko tu nesaki ne vārda, stulbenis tāds... Kur Bojans?...

� Aizdrāzās viņiem pakaļ, � Spass atbildēja zemā balsī.

� Kam pakaļ? ... Runā kā cilvēks ...

� Tiem, kuri �āva!... � Un, piecēlies kājās, Spass uzbrēca, cirzdams vārdus tie�i viņam acīs: � Rimsties, diezgan aurot! ... Viktors ievainots ...

Tikai tagad tēvocis Niko paraudzījās uz mums. Acumirklī viņam noplaka dusmas � un viņ� izskatījās bezspēcīgs un sērīgs.

� Kā tad tā � ievainots? � tēvocis Niko apmulsis vaicāja. � Kas Viktoram te bija meklējams?

Gandrīz nedzirdēju, ko viņ� saka, tik ātri, drud�aini darbojās domas. Jā, protams, vispirms jāaiztamponē brūce, jāpagatavo nestuves. Jāaiztamponē � bet ar ko? To nedrīkst darīt ar netīru kabatlakatu vai sviedriem pievilgu�os kreklu! Paslējis galvu, apjukumā palūkojos apkārt. Patlaban nedz redzēju cilvēkus, nedz dzirdēju viņu valodas, manā priek�ā kā jūra pletās tuk�ais, naidīgais un naksnīgais tuksnesis. Negaidot pakrūtē tik asi sagriezās, ka man pat kļuva nelabi.

� Kā jums nav kauna! � es pārmetu dobjā balsī.

� Vai tad nevarējāt man pateikt... Nu, kur lai tagad rauju sanitāros piederumus?

Tēvocis Spass ierāva galvu ar smagnējo kaklu plecos.

� Es viņiem sacīju, � viņ� klusi taisnojās. � Sacīju, ka tā nav brīv...

� Kāpēc man neteicāt? � es Izmisīgi jautāju.

� Kāpēc, kāpēc? Baidījāties, ka jūs nodo�u, muļķi gatavie? ... Labi, tad kādēļ vismaz nepaņēmāt aptieciņu?

� Dakter, tev nav taisnība! � Viktors tikko dzirdami, bet mierīgi iejaucās sarunā.

� Klusē! � es uzkliedzu, un piepe�i mani sagrāba nevarīgas dusmas, vēl �ausmīgākas nekā bezcerība.

� Vācieties prom, ko jūs te bā�aties man virs galvas ... Vai tad neredzat, ka mani tikai traucējat?

� Tevi neviens netraucē, � Viktors klusi teica.

Un patiesībā tā arī bija. Ko gan es darīju, lai mani traucētu? Kā pa sapņiem redzēju, ka gar upmalu lēnām nāk Bojans, plecā uzmetis divas garas manlihe-ras. Tēvocis Niko tūlīt steidzās pie Bojana, pasacīja viņam kaut ko saraustīti un nervozi, bet es nekā nesapratu. Toties ļoti skaidri dzirdēju īgnuma pilno komandiera atbildi:

� Tagad met pie malas �o lietu!... Te tā nav īstā vietā ...

Tiklīdz ieradās Bojans, nez kādēļ manī pamodās jauna cerība. Es mudīgi piegāju pie viņa. Bojans da�os vārdos pastāstīja, kas bija noticis. Mūsu izlūki mierīgi pārgāju�i pāri tiltam, izpētīju�i apkārtni un devu�ies atpakaļ. Tie�i tobrīd nopliuk�ķēju�i divi pirmie �āvieni.

� Redzēju, kā uzliesmo �auteņu uguntiņas, � Bojans runāja klusi. � Viņi bija paslēpu�ies viens otram blakus tuvējos krūmos. Uzreiz nokritu gar�ļaukus gar zemi un plāju viņiem virsū. Cik varēju nomanīt, viens bija parāvies uz priek�u, un es viņam pilnu galvu pietriecu ar lodēm. Otrais neizturēja � metās bēgt. Nogaidīju, kamēr viņ� izskrien klajā vietā, un izraibināju viņu no galvas līdz kājām.

Klausījos vienaldzīgi �ai cietsirdīgajā stāstā, un likās � komandieris runā par glu�i nezināmiem, nepiedero�iem cilvēkiem. Kāds man ir sakars ar to visu, un kas viņiem ir kopīgs ar mani un Viktoru?

� Kas tie tādi bija? � tēvocis Niko vaicāja neskanīgā un rāmā balsī.

� �andarmi. Nekavējoties vajag viņus izģērbt un drēbes atdot diviem mūsējiem! Pavisam jaunas drēbes mugurā �iem nelie�iem... Zābaki labu labie, no mīkstas ādas...

Viņ� bija paguvis pat apskatīt zābakus. Es vairs nespēju savaldīties.

� Vai tas ir pats svarīgākais? � aizsviļos ātrās dusmās. � Būtu jel kaunēju�ies ...

� Kas tev noticis, dakter? � Bojans izbrīnā jautāja.

� Man nekas nav noticis... Bet Viktors cīnās ar nāvi...

īsos vārdos pastāstīju viņam par briesmīgo nelaimi. Bojans klausījās klusēdams.

� Viņ� tūlīt jāoperē, � es satraukti piemetināju.

� Ne mirkli nedrīkst vilcināties!

Komandieris neizpratnē pavērās manī, it kā lāgā nebūtu dzirdējis, ko es saku.

� Kur tu viņu operēsi?

� To jūs man pateiksiet...

Sai brīdī atkal ticēju saviem vārdiem, no kuriem, likās, tie�ām viss atkarīgs.

� Ko gan mēs varam pateikt? � Bojans apmulsis sacīja. � Vai tad iespējams �ite � laukā?

� Tu ]oti labi zini, ka nav iespējams. Mums steidzīgi jātiek vistuvākajā ciemā ...

� Kas vēl nebūs! � komandieris nopietni iebilda.

� Ciemos tagad pilns �andarmu ...

� Kas par to? ... Kālab tad mums ir �autenes? ... Ja vajadzēs, uzsāksim kauju .., Ieņemsim ciemu ...

Bojans nogrima domās, it kā mans neprātīgais priek�likums būtu cik necik reāls.

� Ieņemt mēs to ieņemsim, � viņ� arvien vēl tikpat nopietni teica. � Vai vismaz turēsim aplenkumā tik ilgi, kamēr tu operēsi... Labi, bet vēlāk? Ja rītausma mūs pārsteigs �ai līdzenumā, visi kritīsim. Līdz rītam mūs ielenks vesels pulks.

Viņ� runāja ar mani mierīgi un apdomīgi kā ar muļķa zēnu, kuram viss jāizskaidro kā mazam bērnam.

� Kas tad tur liels?... Jūsuprāt, viņ� jāatstāj, lai dabū galu?

� Vai, tavuprāt, būs labāk, ja mēs visi dabūsim galu?

� Kāda man daja par visiem! � es iekarsu.

� Mēs visi neesam viņa mazā pirkstiņa vērti.

Bojans joprojām vēl nezaudēja pacietību.

� Lai arī tā būtu, dakter! Bet kāda tad nozīme tavai operācijai? Domā, ja Viktoru atradīs operētu, viņam piedos?

Pēk�ņi es attapos, kā dūmi bija izkūpējusi mana ticība tam, ka notiks brīnums. Un mana patiesība, kurai līdz �im tik akli biju ticējis. Neskaidri apjautu, ka esmu atmodies citā � daudz zemiskākā, tum�ākā un necilākā pasaulē. Un vienā mirklī kļuvu tāds pats kā pārējie, pat nesapratu, kas esmu bijis agrāk.

� Vai mēs te Viktoru pametīsim, lai mirst? � es bailīgi pavaicāju.

Bojans moko�ās pārdomās paberzēja pieri.

� Es glu�i vienkār�i neatrodu izeju ...

� Tomēr jāatrod kāda izeja, � lūdzo�i teicu.

� Kaut kas jāizgudro ...

� Cik ilgi, pēc tavām domām, Viktors vēl dzīvos, ja nesniegsim viņam palīdzību?

� Nezinu... Varbūt da�as stundas..-5 Varbūt drusku ilgāk ...

� Da�as stundas, � komandieris neapzināti atkārtoja. � Tas ir gau�ām maz..-.- Ja viņ� spētu tā izturēt kaut līdz rītam ...

� Nē, neizturēs! � es izmisīgi iekliedzos.

� Cik slikti! � Bojans smagi nopūtās.

Piepe�i viņ� it kā aizmirsa manu klātesmi. Satraukti pārlaizdams acis vīriem, kas bija mūs apstāju�i, viņ� pamanīja tēvoci Spasu un ātri izrīkoja:

� Uzņemies vienības apsardzi... Mēs dro�i vien mazliet aizkavēsimies ...

Bojans izskatījās arvien vēl noraizējies un negaidot ar savām mazajām a�elēm neparasti iedzēlās tēvocī Niko.

� Es redzu tikai vienu izeju � viņiem vajag nemanot ielavīties Ra�evā... Esmu pārliecināts, ka tur ir ambulance ...

Tēvocis Niko drūmi klusēja.

� Tas ir bīstami! � viņ� beidzot teica.

� Galu galā tā ir laimes spēle, � Bojans nepacietīgi sacīja. � Cilvēki ir visādi � gan labi, gan Jauni. Ja uzdursies uz labiem, viņi glābs mūsu puisi... Dakter, vai tu esi ar mieru?

� Kā lai es nebūtu ar mieru! � Nodrebēju. � Protams, ka esmu ar mieru...

� Tad ej un parūpējies, lai Viktoram iztaisa nestuves! Tiem cūkām ir labas teltenes, tās jums noderēs ...

Divas nogalināto �andarmu teltenes tie�ām bija ērtas, tās sasējām kopā ar virvēm, no jostām sameistarojām tādas kā siksnas ne�anai. Neskaidri atjautu, ka tī�uprāt rosos ap nestuvēm, lai gan mani palīgi raujas diezgan veikli un prasmīgi. Baiļojos pieiet pie Viktora, nezināju, ko lai viņam saku. Es ne�aubījos, ka Viktors gau�ām uztrauksies, aptvēris, ka mēs paliksim vieni. Līdzko vairs neticēju brīnumam, nespēju ticēt arī pats sev, saviem spēkiem un �īs pusnakts bīstamā pasākuma laimīgām beigām. Vai es varēju Viktoram paskaidrot, kas tie�i mums abiem būs jādara? ... Nevarēju ... Bet vēl mazākas tiesības man bija turēt viņu neziņā. Dziļi ievilcis elpu, gurdiem, nedro�iem soļiem piegāja pie viņa. Pui�i bija paklā-i�u�i viņam zem muguras kādas drēbes un paliku�i :aut ko pagalvī. Pārliecos pār draugu, bet viņ� to neievēroja.

� Viktor! � es izbijies iesaucos.

Viņ� lēnām pavēra acis.

� Kā tu jūties?

� Pārāk stipri nesāp, � viņ� tikko dzirdami atbildēja. � Ja tev tā gadīsies, zini, nemaz nav tik �ausmīgi ...

� Viktor, mēs tevi glābsim! � es teicu. � Jau esam izgudroju�i kaut ko ...

� Labi, dakter, � viņ� sacīja.

Viņa balsī neskanēja ne cerība, ne izmisums. Man �ķita, ka viņ� ir kļuvis pagalam slābans un samierinājies ar visu.

� Viktor, nezaudē dū�u! � mēģināju viņu uzmundrināt. � Ne uz mirkli nezaudē.. , Tev jācīnās, jāsasparojas .. _£

Draugs pasmaidīja, un viņa smaids bija tik negaidīts un baiss, ka man �ermuli pārskrēja pār kauliem.

� Jā, zinu gan, � viņ� klusiņām no�ukstēja.

� Zinu, esmu lasījis grāmatās ...

� Tagad mazliet vēl pacieties, tūlīt dosimies ceļā...

Pui�i atnesa nestuves un saudzīgi noguldīja tajās Jengano Viktora augumu. Paraudzījies apkārt, es skrēju pie Bojana. Viņ� arvien vēl apspriedās ar tēvoci Niko, bet, izdzirdis so]us, apklusa. Viņi abi laiciņu neteica ne vārda, tad Bojans ar pūlēm ierunājās:

� Dakter, mēs jūs atstāsim ciema malā! Bet vai tu esi dro�s, ka tev pietiks ar to, kas atrodas vienkār�ā lauku ambulancē?

� Man vajadzīgs pavisam maz, � es sacīju. � Tu pat nevari iedomāties, cik maz man vajadzīgs..�

Bojana acis dīvaini iedzirkstījās.

� Do�u tev vēl vienu palīgu, � viņ� turpināja.

� Ja būs nepiecie�ams, nesīsiet Viktoru divatā. Turklāt palīgs ieies ciemā un sameklēs vietējo feld�eri... Vai tev nekas nav pret, ja līdzi ies Spass?

Jā, tiesa gan, grūti būtu bijis izvēlēties vēl labāku un dro�āku palīgu par viņu.

� Viņ� ir apķērīgs vīrs, labi pazīst lauku dzīvi... Ja tu ieiesi ciemā, iekritīsi lamatās ...

� Vai viņ� ir ar mieru? � es noprasīju.

� Kā tā � ar mieru? � Bojans izbrīnā palūkojās uz mani. � Tas ta�u ir uzdevums, un viņa pienākums to izpildīt...

� Nē! � noteikti iebildu. � Es gribētu, lai jūs pajautātu viņam... Tomēr labāk būs, ja viņ� ies brīvprātīgi nekā pēc pavēles ...

� Dakter, paņem mani sev līdzi! � kāds lūdzo�i ierunājās tumsā.

Pavēros uz to pusi, no kurienes bija atskanējusi balss, � tas bija tēvocis Stijans. Viņa seja likās maza mazītiņa � tik kvēlā lūgumā, tik mokpilnā cerībā bija saspringu�i vaibsti.

� Paņem mani, dakter! � viņ� vēlreiz lūdzās.

Sākumā gribēju paniski bēgt prom tumsā. Zināju, ka nespē�u viņam atteikt. Bet arī nedrīkstēju neatraidīt viņu � ko man varēja palīdzēt �is izdilu�ais un novārgu�ais vecītis?

� Nezinu, � es teicu gurdā balsī. � Tu jau esi vecs, neizturēsi...

� Nē, nemaz tik vecs neesmu, man spēks vēl turas kaulos! � �tiļans klusi apgalvoja. � Ja es netik�u galā ar to visu, neviens cits arīdzan netiks galā � liec to vērā ... Mani pat suns neries ...

Bezpalīdzībā pavēros uz Bojanu. Nobrīnījos vien, redzēdams, ka viņ� ar dzīvu interesi raugās uz sirmgalvi un viss viņa izskats pau� klusu piekri�anu.

� Tā tik ir ideja! � komandieris mo�i iesaucās.

� Kā man tas agrāk neienāca prātā? Laid veco kaut vai tīģeru vidū, viņ� paies tiem garām nemanīts...

Būtībā Bojanam bija taisnība. Pilnīgi nemanot ielavīties ciemā varēja tikai kāds sirmgalvis vai bērns. Ta�u vectēvs �tiļans man likās pārlieku bikls un nespējīgs aizsargāties.

� Ja tu tā domā, lai notiek, � es �aubīgi sacīju.

� Brīni�ķīgi! � Bojans uzreiz teica. � Dodiet viņam �auteni...

� �auteni? � vectēvs neizpratnē ievaicājās.

� Kam man vajadzīga �autene, tā tikai maisīsies pa kājām...

Bojans a�i uzmeta man acis.

� Patiesībā tā tas ir... To visu var izdarīt vai nu ar labu, vai arī � nekādi. Cīņā pret zvēriem viena �autene nav nekāds ierocis ...

� Glu�i tā nu nav, � tēvocis Niko pēk�ņi iestarpināja. � Kāds ierocis viņiem nepiecie�ams � kaut vai visļaunākajam gadījumam ...

Komandieris acīmredzot uztvēra viņa ne�ēlīgo domu, jo sarauca pieri.

� Dakterim ir pistole, � viņ� vēsi teica. � Bet esmu pārliecināts, ka to nenāksies laist darbā...

� Lai veiktu �ādu uzdevumu, par visu iepriek� jāpadomā! � tēvocis Niko nomurmināja jau gau�ām negribīgi.

� Pieliksim punktu �im jautājumam! � komandieris stingri sacīja. � Un ejaip, nezaudēsim velti laiku...

Rindā cits aiz cita atkal devāmies tālāk � �oreiz daudz lēnākā gaitā, jo bija jānes Viktors. Bojans man izskaidroja savu vienkār�o plānu, kā viņu glābt: vispirms mēs, nevienam nemanot, iezagsimies ciemā un operēsim Viktoru. Pēc pāris dienām, atstāju�i viņu pie kāda partizāņu atbalstītāja, tāpat nemanot aizlavīsimies prom. Vissvarīgākais bija iegaumēt nākamās konspiratīvās tik�anās vietu, paroli un stundas, kurās tur trīs reizes ieradīsies sakarnieks.

� Ejiet tikai naktī! � viņ� vispēdīgi piekodināja. � Vectēvs �tiļans pazīst apkārtni, tevi aizvedīs...

Apstājos ceļmalā, lai uzgaidītu nesējus. Viktors jau bija pavisam bāls, man �ķita, ka viņ� tik tikko elpo. Pēk�ņi atmiņā iznira nejēdzīgais ve�iņas pareģojums, bet uzreiz to izmetu no galvas. Es ta�u arvien vēl biju dzīvs, arvien vēl jutos stiprs. Kaut nu izdotos aizkļūt līdz ciemam un atrast ambulanci...

� Dakter, tevi sauc! � kāds �ukstus pavēstīja, iedams pa priek�u.

�oreiz mani aicināja tēvocis Niko. Ieraudzījis mani, Bojans atpalika; bija redzams, ka mūsu politkomisārs vēlas runāt ar mani divatā. Viņ� mirkli vilcinājās, tad iesāka klusi, ar nepatiku.

� Dakter, es gribu, lai tu mani saprastu, kā nākas, � viņ� teica. � Un �oreiz iztiksim bez strīdiem un brīdinājumiem ...

� Klausos, � es sacīju.

� Tev skaidrs kā diena, ka esi uzņēmies pārāk smagu uzdevumu... Es teiktu � tas tev nav pa spēkam. Tagad tavās rokās ir ne vien mūsu Viktora dzīvība. Tavās rokās ir visas vienības liktenis...

� Kas tad, tavuprāt, var notikt? � es dzestri jautāju.

� Viss! � viņ� skarbi atbildēja. � Jūs var notvert dzīvus un spīdzināt, ņirgāties par jums, kā vien tīk... Tu esi viegli uzbudināms un slimīgi jūtīgs, tāpēc � nezinu, padomā labi... Tev vajag ar prātu apsvērt, vai pietiks spēka to izturēt... Tu ta�u zini, kur atrodas vienība un norunāta tik�anās...

� Labāk pasaki � vai tu trīci par vienību vai pats par savu ādu?

� Kā vilk�u pa zobiem, tad tu redzēsi! � tēvocis Niko naidīgi izgrūda. � Muļķis kas muļķis!

Apvainojums paslīdēja man gar ausīm, mani neskardams.

� Nu ej! ... Taisies, ka tiec! � viņ� rupji piebilda.

Es atkal nostājos ceļmalā, lai sagaidītu nestuves.

�ī nakts nav palikusi manās atmiņās tik klusa un tum�a, kāda bija īstenībā. Tā manī mājo, ietērpusies vizmaini zilganā gaismā � saltā un stingā. Pa bez-galpla�ajām debesīm, kas pulsēja zvaig�ņu mirgoņā, laiku pa laikam vāri aizdūca neredzamas lidma�īnas. �auriņ� mēness sirpis pakāpās virs vītoliem, nez kādēļ man atgādinādams senu pulksteni, kas nakti spēlē mūziku. Atceros arī vi|ņu �alas, nekustīgos krūmu zarus un to, cik vareni elpoja zeme, dzisdama zem mums kā dzīva. Tālumā dziedāja gaili, lāgiem pār mūsu galvām pārlidoja nakts putni, kuru baisās klaigas plosīja sirdi. Pavisam tuvu ilgi vaidēja pūce, kā vēstīdama nelaimi; beidzot nenovaldījos un sviedu tai ar akmeni. Tas nosvelpa tumsā un smagi, ar dobju būk�ķi nokrita uz skanīgajām zemes krūtīm. Pūce apklusa uz minūtēm desmit, tad atkal ņēmās �ēlabaini piekliegt man ausis ar saviem Jaunajiem pareģojumiem.

Es biju glu�i viens, tikai blakus nestuvēs gulēja Viktors.

Vectēvs Stiļans jau sen bija aizgājis. Es pavadīju viņu līdz �osejai, kas ievijās ciemā no ziemeļiem � pretvirzienā pilsētai, no kuras bijām aizbēgu�i. Mēs abi ar viņu apstājāmies milzīga koka tum�ā ēnā un vērīgi raudzījāmies apkārt. Mums priek�ā stiepās �oseja, balta un gluda kā zvaig�ņu gaismas apmirdzēta nedzīva upe. Valdīja dziļ� klusums, apkaime bija tuk�a, kā izmirusi. Mani pārņēma dīvaina sajūta, ka kop� senseniem laikiem pa �o ceļu nav gājis ne cilvēks, ne dzīvnieks. Un varbūt tas ir ceļ�, kur� ved nevis uz dzīvi, bet uz nāvi.

� Nu, ej vien! � es sacīju. � Un iegaumē, lai tur lūst vai plīst, vajag panākt savu ...

Neteicis ne vārda, vectēvs �tiļans klusiem soļiem devās uz ciemu. Es noskatījos viņā tik ilgi, kamēr viņ� iegāja nedzīvajā �osejas baltumā � tievs, bez-miesīgs, kā taisna cilvēka dvēsele, kas pazemīgi uzsākusi savu ceļu uz debesīm. Gandrīz vai iekliedzos � tik skaudrs sirdī iesvētās �ēlums, ka. viņ� iet nāvē. Kad atgriezos pie Viktora, viņ� bija iemidzis.

Sākumā izbijos, domādams, ka Viktors ir zaudējis samaņu. Pārliecos zemu pār ievainoto � viņ� elpoja diezgan mierīgi un vienmērīgi. Pieskāros ar pirkstiem viņa pierei � tā likās silta, bet vēl nedega kā ugunī. Nē, velti mani līdz �im atzina par labu ārstu, patiesībā es nekā nepratu. Un pats to neattapu tāpēc, ka varbūt nekad nebiju uztraucies pa īstam. Tagad pat nezināju, vai ir labi, ka Viktors iesnaudies. Varbūt zināju un tomēr baiļojos par to. Mani biedēja klusums un tas, ka mēs nerunājām, biedēja miegs, kas vienmēr ļoti līdzinās nāvei. Es vēlējos, lai draugs uzmostos un patērzētu ar mani, vārdi arvien nozīmē dzīvību. Jau sen biju ievērojis, ka mirsto�ie ienīst vārdus. Tik stipri ienīst, ka neizpau� tos noslēpumus un patiesības, kuras ir glabāju�i visu mū�u, lai atklātu pirmsnāves stundā.

Aizritēja vesela stunda, bet Viktors joprojām nepamodās. Es nemierīgu prātu vēroju draugu, viņ� gulēja pavisam stingi, tikai lāgu lāgiem īsi, klusi ievaidējās. Tā tomēr bija dzīvības pazīme, varbūt par to vajadzēja priecāties, bet es nodrebēju, satraukumā man saltas tirpas skrēja pār muguru. Varbūt tāpēc nenocietos un sviedu pūcei ar akmeni. Kad atkal apsēdos pie nestuvēm, Viktors ierunājās:

� Tu laikam esi māņticīgs ...

Gandrīz palēcos aiz prieka. Lai gan viņ� to pasacīja klusiņām, vārdi skanēja necerēti skaidri un labi saprotami.

� Jā, � es atzinos. � Tas ir, nē, ko tur ticēt māņiem ... Bet nu klusē, draugs, tagad tu nedrīksti runāt...

Viktors tie�ām laiciņu klusēja, tad atkal tikko dzirdami izdvesa:

� Zvaigznes ...

� Ko tu teici � �zvaigznes�? � es jautāju.

� Zvaigznes pār mums, � viņ� sacīja. � Tās ir pa�as dīvainākās parādības... Tās visvairāk pau� par mū�ību, kas mums nepieder...

Neviļus paraudzījos uz zvaigznēm. Patlaban tās man nemaz nelikās tīkamas ar savu sasodīto, vienaldzīgo mirgoņu.

� Tu nedrīksti runāt! � es aizrādīju.

� Nu, liecies mierā, man tā ir vieglāk, � Viktors iebilda vārgā balsī. � Daudz vieglāk nekā lūkoties zvaigznēs...

Savādas trīsas pārskrēja pār viņa seju, un bālās lūpas izvaikstījās mokpilnos krampjos.

� Tu nedrīksti runāt, � es neatlaidīgi aizliedzu.

� Tas tevi nogurdina.

Viktors dziļi ievilka krūtīs gaisu, lēnām izelpoja un no jauna uzsāka valodu, arvien klusāk un neskaidrāk izteikdams vārdus:

� Vai tad var iedomāties debesis bez zvaigznēm? ... Protams, nevar ... Zvaigznes vada mūs, mūsu likteni... Varbūt tā nav nejau�ība, ka cilvēku likteņi ir saistīti ar zvaigznājiem. Zem kādas zīmes tu esi dzimis?

� Zem Skorpiona ...

� Jā, tā laikam ir, � viņ� sacīja. � Kaut gan es diez ko neticu, tomēr... Grūti ir at�ķirt nīcīgo no neiznīcīgā, gaisto�o no mū�īgā... Galu galā tas ir viens un tas pats...

� Tie�i tā! � es mudīgi iesaucos.

Pirmoreiz, kop� bijām ieradu�ies �ai nolādētajā upmalā, Viktors ar mokām pagrieza galvu un paraudzījās uz mani. Viņa skatiens bija tik savāds, ka neviļus nodrebēju; tajā slēpās gan lūgums un cerība, gan samierinā�anās un līksme, gan izmisums un dziļ� garīgais spēks.

� Vai tu to saproti? � viņ� vaicāja.

Viņa balss bija galīgi izdzisusi. Atkal izbijos. Un vienlaikus man uznāca neatvairāma vēlē�anās pateikt viņam ko spēcīgu un tik pārliecino�u kā matemātikas formula, daudz spēcīgāku par visu, ko līdz �im cilvēce izdomājusi, lai kādu mierinātu un iedvestu viņam cerību pirms nāves.

� Paklau, Viktor, tu gan vairs nedrīksti runāt! � es iesāku. � Tagad tu klusēsi, bet es tev �o to pastāstī�u!

Draugs neko nebilda, tikai lēnām aizvēra acis. Izrādījās, ka �ai pēdējā piepūlē viņ� ir galīgi paguris. Man bija jāsteidzas, jāpasaka Viktoram viss, kamēr viņ� arvien vēl grib un var klausīties.

� Vai atceries, Viktor, mūsu sarunu par laiku un telpu? � es turpināju. � Tu varbūt to esi aizmirsis, bet es atminos visu vārdu pa vārdam. Jūsējo izpratnē, Viktor, tā acīmredzot ir tikai fizika... Kāds dziļāks un ticamāks tā saucamās fiziskās pasaules izskaidrojums... Jūs ļoti priecājaties, ja esat atklāju�i ko jaunu... Bet nezinu, vai aptverat, ka �is jūsu atklājums apgrie� a�gārni pat viselementārākos priek�status par dzīvi un esamību... Mani pa�u formulas maz interesē. Es gribu tās iztēloties kā realitāti. Un te saduros ar kaut ko pārsteidzo�u ...

� Ar sienu... � Viktors sacīja tikko dzirdami.

Nesapratu, ko viņ� bija gribējis pateikt. Ar iz�uvu�u rīkli noriju siekalas un klāstīju tālāk:

� Kas gan īsti ir jūsu �etru dimensiju kontinuums? Zinu, kas ir trīs dimensiju priek�mets. Tas ir kaut kas pabeigts, uzreiz varu pasacīt, vai tas ir paralēlepipēds vai cilindrs. Pēk�ņi jūs liekat vēl ceturto dimensiju � laiku. Labi, man nekas nav pret to, visi jūsu apgalvojumi �ai ziņā ir pārliecino�i. Tiesa, es nespēju to iedomāties kā kaut ko konkrētu, bet pieņemsim, ka tur vainojama mana zinā�anu nabadzība vai nepilnība ... Tomēr, lai vai kā aplūko jūsu �etru dimensiju kontinuumu, tā nevar nebūt kāda konkrētība vai esamība, vai realitāte, � sauc to, kādā vārdā vien vēlies. Un, lai kā tu to nosauktu, vienalga, tas būs kaut kas ierobe�ots un pabeigts ...

Te es �aubīdamies apklusu. Nē, mani nebaidīja tas, ka neizsakos precīzi. Es biju sācis iztirzāt kādu zinātnisku teoriju, bet patiesībā vajadzēja radīt cerību � drausmīgi dro�u cerību mirējam.

� Vai tu dzirdi, Viktor?

Ievainotais nekā neatbildēja. Pēk�ņi mani pārņēma panika, pēc iespējas ātrāk un skaidrāk bija viņam jāpasaka, ko esmu izdomājis.

� Labi, Viktor, pieņemsim, ka tas, ko mēs dēvējam par matērijas eksistenci, nav nekāds priek�mets, kur� kustas laikā un telpā. Tas satur sevī laiku un telpu. Bet no tā izriet pavisam vienkār�s secinājums. Viss, kas, pēc mūsu ieskata, rodas laika ritumā, būtībā pastāv esamībā ...

Atceros, ka tie�i �ai mirklī atkal iekliedzās pūce, bet �oreiz tās vaids mani neizbiedēja.

Viktors joprojām nekā neteica.

� Un vēl kas, Viktor! � es satraukti turpināju. � Tā kā mēs dzīvojam �ai esamībā, tad principā ne ar ko neat�ķiramies no tās. Lai cik mazs punktiņ� es esmu tās milzu sejā, galu galā esmu viens no tiem punktiņiem, no kuriem tā veidota. Iznāk, ka nedz esmu dzimis, nedz mir�u, kaut gan kā viena, tā otra �ī parādība zināmā mērā ir ticama. Galvenais, ka es esmu. Es esmu bijis vienmēr un vienmēr bū�u vārda tie�ā nozīmē. Kā esamības mikrodaļiņas es vienmēr esmu kaut kur un nekur. Pēc gadu tūksto�iem kāds zinātnieks parakņāsies �ai esamībā, ko nosacīti saucam par pagātni, un izvilks mani no tās kā mutautu no savas kabatas. Bet varbūt jau �obrīd viņ� to dara � un tu glu�i vienkār�i eksistē vēl kaut kur, pārvērties par ko citu. Te redzamas iespējas apgūt matēriju visās tās eksistences formās ...

To pasacījis, pēk�ņi jutu sirdī milzu atvieglojumu. Man �ķita, ka esmu izglābis ne vien Viktoru, bet arī pats sevi. Apklusis es viņā cie�i palūkojos ar uzvarētāja skatienu. Lai gan jau senāk neskaidri aptvēru nule izteiktās ziņas, ta�u nekad nedomāju, ka es varētu to visu tā izklāstīt. Negaidot vārdi bija pārvērtu�i jūtas īstenībā � un �ī īstenība manī uzjundīja gaviles.

� Vai nav tā, Viktor? � es jautāju.

Bet Viktors klusēja. Pār viņu krita tum�a krūmu ēna, aizslēpdama daļu no sejas. Tad pasliecos pār nestuvēm, nepacietīgi gaidīdams, ko viņ� teiks. Viktors lēnām atdarīja dziesto�ās acis un aizvēra, nesacīdams ne vārdiņa. Tajās neatspīdēja ne mazākā cerības dzirksts, nekāda pazīme, ka viņ� dzirdējis, ko esmu stāstījis. Dro�i vien �ai brīdī viņ� zaudēja samaņu.

Uzreiz mani sagrāba �ausmas. Vārdi bija iz�ķiesti velti, palikusi drausmā nelaime, ko es tik vieglprātīgi biju mēģinājis ignorēt. Neapzināti uzliku roku uz viņa pieres, tā likās pārāk karsta. Noliecies pavisam zemu pār Viktoru, uzreiz uztvēru, cik vāri viņ� elpo. Ja gribēju draugu glābt, nekavējoties bija jāuzsāk kaut kas noteikts. �obrīd mani nemaz neinteresēja �aurais neizbēgamības loks.

Neko vairs nedomādams, kā neprātīgs drāzos uz �oseju. Biju aizmirsis jebkuru piesardzību, zem kājām brīk�ķēja sausie zari, skaļi no�ļakstēja ūdens. Ieskrējis koka ēnā, es vai sastingu pārsteigumā. Gandrīz neticēju pats savām acīm. Pa balto ceļu, kā nākdams no debesu valstības, arvien vēl tikpat bezmie-sīgs un gaisīgs soļoja vectēvs �tiļans. Viņ� nemaz nesteidzās. No viņa auguma staroja tik dzijas sirdssāpes un bezcerība, ka man uzreiz viss kļuva skaidrs. Kājas pēk�ņi saļodzījās � un es gausi noslīgu zemē, �ļūkdams gar milzīgā, vecā koka stumbru. Sausā, cietā miza nobrāza muguru, bet nekā nejutu. Sēdēju ēnā kā apmāts un mēms.

Pienācis itin tuvu, �tiļans apstājās pie grāvja un palūkojās uz manu pusi.

� Dakter, � viņ� klusiņām ierunājās.

Es neatsaucos.

� Dakter, kur tu esi? � viņ� bailīgi vaicāja.

Vecītis dro�i vien bija dzirdējis, kā es skrēju. Viņ� arvien vēl platām acīm pētīgi vērās koku ēnā, bet nespēra ne soli. Ar grūtībām atvēru �ausmās sastingu�ās lūpas.

� Es esmu �eit, � beidzot nosēcu. � �eit, nāc vien...

�ķērsojis grāvi, viņ� apsēdās man blakus. Mēs ilgu laiku klusējām, pat nepārmijām skatienus tumsā. Tikai dzirdēju viņa smago, izmisuma pilno elpu.

� Neko darīt! � viņ� galu galā teica stostīdamies. � Nav cilvēku �itamā pasaulē, nav..�

Es klusēju. Vecais uzbudināts paraudzījās manī un steig�us jautāja:

� Vai tik viņ� nav miris?

� Nē, vēl dzīvs, � atbildēju zemā balsī.

� Atnesu viņam zāles ... Are, kazi, ir labas ...

Viņ� pabāza roku aiz krekla un izņēma kādas stikla pudelītes un paciņas. Gribot negribot uzrāvu sērkociņu, lai tās aplūkotu: jods, rivanols, streptocīda pulveris, divas paciņas vates un saite. Nē, par vēlu! Pavisam, pavisam par vēlu! Tagad nekas vairs nelīdzēs � pat lancete.

� Derēs?

� Nē, vairs nederēs ..

Negaidot �tiļans sāka raudāt, aizvilkdamies un dobji �ķavādams kā vecs, pārsalis suns. Manā dvēselē nekas neietrīsējās, joprojām sēdēju sastindzis un bezspēcīgs. Debesis blāvoja, kokā sarosījās putni. Dzirdēju, kā tie, spārniem �vīkstot, laidelējas pa lapotni un lāgu lāgiem loka dzilgās balstiņas. Varbūt tie meklēja cits citu pēc smacīgās nakts, varbūt klāstīja savus gai�os putna sapņus. Lai tur bija kā būdams, to pirmsausmas līksme man bija tikpat sve�a un vienaldzīga kā sirmgalvja raudas.

Vectēvs �tiļans pastāstīja visu, kas ar viņu bija noticis, bet tobrīd es tik tikko klausījos. Viņ� iegājis ciemā itin brīvi, pat neslapstīdamies. Nakts vēl bijusi dziļa un tum�a, daudz tum�āka nekā līdzenumā. Nakts melnumā bijis grūti iz�ķirt ielas, nemaz nerunājot par mājām. Beidzot viņ� nonācis kādā pla�ākā laukumā, tur arī � ne uguntiņas. Ar pūlēm saskatījis da�u lielāku māju siluetus, dro�i vien tās biju�as ciema kopienas un pasta ēkas. Un viņ� domājis � ko lai tagad dara, pie kurām durvīm lai klauvē? Nekur nav bijusi redzama ne mazākā dzīvības pazīme. Galu galā vecais atģidis, ka kopienā vai pastā noteikti jābūt de�urantam. Pieklaudzinājis pie vienām durvīm, tad pie otrām � ne cilvēkal

Tie�i tobrīd izdzirdu�i troksni un no tumsas izniru�i divi patruļnieki � �andarmi. Vectēvs sācis raudāt un skaidrot, ka �eitan ieradies no cita ciema, Gu-ļanciem, viņa mazdēliņ� esot tuvu pie mir�anas un vajagot tūlītās � nu �o pa�u brīsniņu aizvest ārstu pie viņa. .

� Bet jums ta�u tur ir dakteris? � viens no �andarmiem vaicājis.

� Nav vis, aizlaidies nezin kur, laikam uz pilsētu! � �tiļans sūrojies. � Atdos mazais dievam dvēselīti, līdz rītam neizcietīs ...

� Kas par to, ka neizcietīs! � patruļnieki viņu zākāju�i. � Te nav daktera, te ir tikai feld�eris...

� Fer�els ne fer�els, tak sajēdz vairāk nekā mēs, tak palīdzēs ...

� Viņ� palīdzēs gan, bet rīt mēs viņu aizvilksim uz tuptūzi... Tu ta�u zini, ka aizliegts nakti iziet no ciema...

� Zinu, zinu! � vecais �ēlabaini teicis.

� Tu zini, bet es nezinu, kā tevi līdz �im vēl nav padarīju�i aukstu ...

�tiļans sācis karsti lūgties. Viņam ievilku�i divas pļaukas, da�as reizes iespēru�i ar kāju, ta�u pateiku�i, kur atrodoties ambulance. �Paņem drapes un vācies prom!� Vecītis sapratis, ka radusies lielākā no lielākajām izdevībām � feld�eris bijis pilsētnieks un dzīvojis viens pats istabiņā aiz ambulances.

� Izdzirdis to, es tīri vai palēcos, � �tiļans drūmi runāja. � �ā tā uzmodināju feld�eri un izstāstīju viņam visu kā brālim. Pēc izskata viņ� likās lāga vīrs, tāds dū�īgs, sārts kā ābols, lāga vīru uzreiz var pazīt... Bet nobijās, tur tā ļaunuma sakneTā nosarka, ka seja teju, teju plīsa pu�u, un atkārtoja vienu un to pa�u: �Pazūdi, kamēr neesmu atsaucis �andarmus!�

Vectēvs �tiļans sāpīgi nopūtās, paraudzījās uz mani un turpināja:

� Kā tikai es viņu nelūdzos! ... �Dieva vārdā,� saku, �palīdzi cilvēkam, labu neviens nekad neaizmirst ... Un nauda ir ar ko tev samaksāt...� Cik tur mums tās naudas, bet ko citu lai es būtu teicis... Bet viņ�: �Tūlīt pazūdi, vēl iedzīsi postā manus bērnus...� Skaidrs, feld�erim laikam ir bērni, bet kuram to nava... Lūdzos gan �ā, gan tā, beidzot kritu viņam kā valdniekam pie kājām... �Nekustē�os ne no vietas,� saku, �ja nenāksi man līdzi...� Viņ� dikti pārskaitās, uzrāva mani aug�ā un tā grūda, ka ar galvu atsitos pret sienu. Laikam pēk�ņi paliku bez atģiedas, jo pēc brīsniņa skatos � jau esmu izsviests pagalmā... Tikai tad viņ� iznāca un padeva man zāles... Neko vairs nevarēju darīt, paņēmu tās un devos atpakaļ...

Vectēvs atkal apklusa. Arī es klusēju, bet debesis pār mums gai�o jās, un cita pēc citas dzisa zvaigznes.

� Nava cilvēku, nava! � viņ� sagrauzts atkal izmeta. � Iebaidīts cilvēks vairs nava cilvēks, viņ� sliktāks par zvēru ...

Es klusēju. �tiļans bezpalīdzīgi pavērās manī.

� Neba mēs viņu tā atstāsim... Kazi, zāles nava tādas, kā vajag, bet, kau�u par mata tiesu līdzēs, tomēr būs kāds labums... Ej nu sazini, kas var notikt, var i eņģelis nolaisties no debesīm...

Jā, viņ� teica patiesību, bet man trūka spēka palūkoties uz �ausmīgo brūci, tas man it nemaz nebija pa spēkam. Es nejaudāju skatīties pat uz Viktora seju, uz iezilajiem, uztūku�ajiem plakstiem un karstumā iekaisu�ajām lūpām. Tā sēdējām ilgi, līdz vectēvs no jauna mani mudināja:

� Dakter, mums laiks iet, te nevaram vairs palikt... Kad uzausīs rīts, mūs ieraudzīs ļaudis...

Jā_f viņam bija taisnība � visur taisnība. Un �obrīd es ienīdu veco, jo viņ� tomēr bija izpildījis savu pienākumu. Bet es nekā nebiju darījis, tikai �ķiedis vārdus, tikai maldinājis pats sevi un citus. Dro�i vien Viktors sen to bija nopratis, sen bija jutis manu nevarību.

� Ejam! � es teicu.

Lēnām sākām soļot. Debesis austrumu pamalē ' iekvēlojās sārtas, no neredzamiem kalniem vilka dzestrums. Kāds mazputniņ� pie mūsu kājām uzspurdza no zemes gaisā un, plivinādams spārnus, nozuda tuvējos krūmos.

Novārgu�i gulējām kaņepāju druvā netālu no upes krasta. Saule arvien vēl nebija uzlēkusi, ta�u upe jau vizmoja zem gai�ajām rītausmas debesīm. Nebija dzirdams ne viļņa �ļaksts � tik klusi un rāmi straume plūda gar zālaino krastu. Jā, vectēvam te atkal bija taisnība, mēs varējām dzert ūdeni, cik vien gribējām, un lielie kaņepāji paslēpa mūs no cilvēku acīm. Jutos daudz mierīgāks, lai gan bija izdzisis pēdējais cerības stars. Pirmīt biju pārsējis Viktoru. Pētīgi apskatījis brūci, es to izmazgāju un apkaisīju ar sīki saberztu sulfamīdu. Tam vairs nebija nekādas jēgas, tomēr ar to noņēmos neparasti cītīgi. Tad brūci aiz-tamponēju un pārsēju. Visu laiku Viktors nemaz nekustējās, gulēja stings, nejutīgs, tik kokainu seju kā uz nāvi notiesātam. Izdarījis visu ko vien varēdams, es pārguris atlaidos blakus nestuvēm. Sirds kļuva daudz mierīgāka, kaut gan man nekas cits neatlika kā gaidīt drauga nāvi.

Drīz uzlēca saule � milzīga, bet vēl salta. Ba�īgi vēroju, kā tā kāpj debeskalnā, spraukdamās starp tum�sārtu mākoņu �aurām strēlēm. Arvien vēl pūta tikko jau�ams, spirgts vējiņ�. Ta�u es zināju, ka nepaies ne stunda, kad saule dzirkstīs �ilbino�i spo�a, liedama pār mums savu versmi. Mēs abi ar vectēvu �ā tā izturēsim � bet Viktors? Novilku kreklu, pēc tam �tiļans salūkoja da�as klūgas un sameistaroja Viktoram virs galvas mazu nojumīti. Tas bija gandrīz vai tīrais nieks; bet ko citu varējām izdarīt viņa laba?

Atceroties so dienu, vienmēr man liekas � tā ir bijusi pārāk dārga maksa par jebkura cilvēka dzīvību. Bet �ai dienā nebija nekā tāda, ko vērts atsaukt atmiņā, � it nekā, vienīgi drausmīgi necie�ams saules mirdzums un nomāco�ā kameņu dūkoņa. Brī�iem pat pietrūka elpas. Saule mani spieda pie zemes, kā smacēdama ar svelmainu spilvenu, svilināja acis un izsūca pēdīgo valgumu no galīgi nomocītā auguma. Zināju, ka upe ir tuvu, bet netikās aiziet pie tās. Nē, es nebaiļojos par sevi, �ajās dienās ne reizi nenotrīcēju bailēs. Tāpat vien netikās, �ķita � man nav tiesību meklēt glābiņu, ja nekādi nespēju palīdzēt Viktoram.

Ap pusdienlaiku tomēr vairs neizturēju, gausi pierāpoju pie upes, pa kuras glemaino gultni arvien vēl laiski plūda zaļgana straume. Vērīgi palūkojos apkārt, nekur līdzenajā, tālu pārredzamajā klajotnē ne-pavīdēja ne cilvēks, ne dzīvnieks. Neizģērbies lēnām ielaidos ūdenī. Uzreiz likās, ka es atdzimstu. Dziļi ievilcis krūtīs gaisu, ieniru līdz pa�am dibenam un, aizķēries aiz kādas siekstas, brītiņu turējos dzelmē. Tagad vēsas strūklas skaloja mani no visām pusēm, plūda pār mani kā dzīvas. Pēk�ņi visiem spēkiem dzīve ie�alca manī, domas kļuva skaidrākas un sakarīgākas. Uz mirkli pabāzu galvu no ūdens, tad atkal iegrimu līdz dibenam. Viss manī atdzima � gan miesa, gan kaismīgā dzīvotvēlme, gan bailes. Tie�i baiļu dzīts izlīdu krastā un atgriezos kaņepāju druvā.

� Ej izpeldies! � teicu vectēvam. � Izpeldies, uzreiz at�irgsi...

� Mani ieraudzīs, dakter! � viņ� apdomīgi iebilda.

� Mani neviens neredzēja ...

� Vienu var i nepamanīt... Kad beigsies nost karstumā, atkal aizej... Es tak esmu vecs, mani tas vairs tā nemoka ...

� Ej, ka tev saku! � es dusmīgi teicu.

Vectēvs tik un tā neaizgāja. Tagad man liekas � mēs toreiz pārlieku piesargājāmies. Lai gan bez mitas ausījāmies un lūkojāmies apkārt, augu dienu uz lauka nesaskatījām neviena cilvēka. Varbūt �ai dienā ciems bija aplenkts un zemkopji netika laisti darbā � to es nekad neuzzināju. Bet mūsu apkaime bija ļoti klusa un tuk�a, it kā virs zemes būtu brīnumainā kārtā paliku�i dzīvi vienīgi mēs.

Tikai reizi pa visu dienu izdzirdējām tālumā rūcam motoru. Pēc brītiņa pār mūsu galvām traucās lidma�īna, bet pārāk augstu, tā acīmredzot neveltīja uzmanību iedzīvotājiem vai bēgļiem. Nogaidījis, kamēr tā aizlidos prom, atkal rāpus devos pie upes. Kad pārrados, Viktors jau bija miris. Vecītis drūmu, pelēku seju sēdēja blakus līķim, un viņa ceļi viegli drebēja. Ieraudzījis mani, viņ� pārkrustījās.

� Aizgāja viņā saulē, nabags! � vectēvs �tiļans gau�ām bēdīgi teica. � Tikai nopūtās, un beigas. I ne acis nepavēra ...

Es pārsteigts skatījos uz Viktora uztūku�o, izdzisu�o seju ar lielajiem, zilganajiem plakstiem. Man sen bija skaidrs, ka viņam nenovēr�ami pienāks gals, tomēr, �ķiet, dziļi sirdī tam neticēju. Cilvēks nekad netic nāvei un laikam vienīgi tai nevar ticēt. Viņ� zina, ka, tāpat kā visi, ir mirstīgs, ta�u nespēj to aptvert. Dziļi sirdī katrs tic, ka notiks kāds brīnums un viņ� pāries uz mū�ību � varbūt tikai viņ� viens vienīgais.

� Kad? � es muļķīgi jautāju, sajuzdams milzu tuk�umu dvēselē.

� Nupatās, kamēr tu peldējies.

Kamēr peldējos, kamēr krāju spēkus dzīvei! Nokritu uz mutes smirdīgajos kaņepājos, tik izturīgos un spēcīgos kā pati dzīve, un man briesmīgi gribējās raudāt. Ta�u acis palika sausas, lai gan kaklu sa�ņaudza sāpīgi krampji. Dzīve ritēja man garām, upe plūda zaļgana un mierīga pa netīro gultni. Kamenes dūca, ka ne apklausīties, un lāgu lāgiem kurkstēja vardes. Viss bija dzīvs, viss, tikai Viktors miris.

Kad saule jau slīdēja pavisam uz rietē�anu, vecais atkal ierunājās:

� Dakter, vajag viņu apbedīt...

�ī vienkār�ā doma man nebija ienākusi prātā.

� Apbedīt? � es satrūcies vaicāju.

� Kā tad citādi! � sirmgalvis pārmeto�i atbildēja.

� Neba pametīsim viņu suņiem?.., Apbedīsim, kā pienākas, kā kristīgo...

� Viņ� nebija kristīgais, � es teicu.

� Tu nekā nezini, � �tiļans pārliecino�i sacīja klusinātā balsī. � Man stāstīja: lai gan Viktors bijis ebrejs, tomēr piederējis pie mūsu ticības... Sprie�ot pēc viņa pa�a, tas jau bija redzams...

� Bija redzams! � es dusmīgi iesaucos. � Bija redzams, ka viņ� ir cilvēks... Bet vai tas tavs feld�eris, kas viņu iedzina kapā, pēc tavām domām, ari ir kristietis? ...

� Kā ta ne, viņ� nemaz nebija tik ļauns.. _?

Uzmetu vecajam niknu skatienu.

� Vai tu apjēdz, ko runā, lops tāds?... � varām izdabūju vārdus pār lūpām.

� Nemaz nebija tik ļauns! � viņ� vēlreiz teica stūrgalvīgi. � Cits būtu uzreiz izsaucis �andarmus... Bet viņ� pat zāles iedeva ... Ja būtu notvēru�i mani un atradu�i zāles, neba nebūtu sapratu�i, kur� tās iedevis...

Piepe�i mans niknums norima un reizē zuda arī riebums.

� Vajag Viktoru apbedīt, � es sacīju. � Nedrīkstam viņu atstāt tiem izdzimteņiem ...

� Vispirms pagaidīsim, kamēr metīsies krēsla, � vectēvs teica. � Tumsiņā pameklē�u, ar ko lai izrokam kapu...

Veselas divas stundas nepārmijām ne vārda. Kad jau bija savērpies mijkrēslis, �tiļans piecēlās kājās.

� Nu es ie�u! � viņ� sacīja.

Sākumā neaptvēru, par ko viņ� runā, pat sarāvos kā dzelts.

� Kurp tu iesi?

� Kurp? Jādabū tak lāpsta, � viņ� nepacietīgi atbildēja.

Man prāts tomēr vēl nebija mierīgs.

� Ej vien ... Tikai pielūko, ka neapmaldies ..

Vectēvs �tiļans devās prom taisni izslietu muguru, nemaz neslēpdamies, tāpat kā pagāju�o nakti. Vēlējos uzsaukt viņam, lai grie�as atpakaļ, bet neuzdrīkstējos. Drīz vien galīgi satumsa un līdzenums ieslīga nakts melnumā. Kaut kur druvā irbe savicināja spārnus un pārlidoja pār manu galvu, ka no�vīkstēja vien. Es nodrebēju, bailēs sakampu zemes pinkuli. Aizritēja gandrīz vesela stunda, bet no vecā nebija ne vēsts. Velti ieklausījos klusumā, vai nedzirdē�u soļus, tālas cilvēku balsis vai �āvienus. Nakts bija vēl klusāka nekā diena, vienīgi laiku pa laikam griezīgi sirsināja sienā�i. Tad izvilku pistoli, pielādēju to un noņēmu aizsargu. Pirmoreiz, kop� bijām devu�ies ceļā, es sagatavojos aizstāvēties.

� Kas tur?

� Es, dakter! � vectēvs gurdi atsaucās.

Dro�i vien viņ� bija steidzies, jo elpoja smagi un slaucīja ar piedurkni nosvīdu�o pieri. Labajā rokā turēja sarūsēju�u lāpstu ar īsu, salauztu kātu.

� Kur tu to rāvi? � nesapratnē jautāju.

� Kur lai es būtu rāvis, iedeva viens cilvēks, � vectēvs teica, vēl neatvilcis elpu.

� Cilvēks? � Es nodrebēju. � Kāds tad?

� Cilvēks kā jau cilvēks... Viņam kaut kur Sitamā pusē ir būda, rādās, tanī dzīvo augu vasaru...

Tas man likās aizdomīgi. Zināju, ka varas iestādes jau sen aizliegu�as zemkopjiem pārlaist naktis uz lauka. Paņēmis lāpstu, vectēvs devās pie upes. Redzēju, cik rūpīgi viņ� nopēta krastu, tad iecērt lāpstu mīkstajā zemē.

� Bet ja nu �is cilvēks aizskries uz ciemu? � es ieminējos. � Un sacels kājās �andarmus?

� Neskries vis! � �tiļans mierīgi teica, mezdams zemi malā.

� Kā gan tu zini? � es apskaities jautāju.

� Tas tak redzams, � viņ� paskaidroja. � Un kas par to, ja arīdzan pasacīs? Sitamā tumsā nevarētu atrast kamieli, kur nu vēl bēgļus, kas slēpjas ...

Tā kā vēros vectēvā �tiļanā aizvien vēl dusmīgi, viņ� atbalstījās uz lāpstas un nopietni piemetināja:

� Nebaidies, dakter... Jūs varat izpazīt slimības, gani � laiku, bet mēs, vecie, � cilvēkus... Dzīve vismaz to mums iemācījusi...

� Tu izpazini arī feld�eri? � es drūmi sacīju.

� Labi izpazini...

� Neko teikt � izpazinu ... Tikai viņ� nobijās ... Bet tici, dēls, nobijies cilvēks no oda izpū� ziloni...

Nīgri klusēju. Viņa pēdējie vārdi varbūt skāra arī mani. Vectēvs raka tālāk kapu, rūpīgi bērdams smiltis kaudzē. Lai gan viņ� bija pārguris, tomēr strādāja bez atelpas kādu pusstundu, beidzot es ar varu izņēmu lāpstu viņam no rokām. Tā kā tai bija salauzts kāts, nepagalam nebija ērti rakt, un drīz vien jutu, ka delnā radies nobrāzums.

� Vai viņ� tev izmeklēja �o salauzto lāpstu? � es vaicāju. � Vai arī nebija citas.. _£

� Ai nē_r bija gan, � vecais nomurdēja vainas apziņā.'� Es pats tādu izraudzīju...'

� Redzams, vairs nedomā to atdot atpakaļ.�

� Kas vēl nebūs, noteikti atdo�u! � sirmgalvis ātri apgalvoja. � Kazi, viņ� par to �aubījās. Ta nu paņēmu �ito, lai viņam vismaz tās nebūtu �ēl...

Izrakām padziļu bedri un tajā noguldījām no�ēlojamo Viktora augumu. Man trūka spēka vēl ilgāk skatīties, un es aizbēgu uz kaņepājiem. Vectēvs dro�i vien jau ņēmās aizbērt kapu, bet smiltis nekrita klik-stēdamas uz zārka vāka � krita uz Viktora krūtīm, smalkās sejas un matiem, krita uz viņa glītajiem, slaidajiem pirkstiem un izdzisu�ās sirds. Un tad man pirmoreiz asaras sāka ritēt pār vaigiem, es slaucīju tās, kaunēdamies par tām. Kad atgriezos pie vectēva �tiļana, viņ� klāja svaigo kapa kopiņu ar velēnām, kuras jau agrāk bija salicis maliņā.

� Krusts vajadzīgs! � Viņ� nopūtās. � Bet nav brīv likt: ienaidnieki ieraudzīs, visu sapratīs un viņu izraks...

Vectēvs �tiļans sameta lieko zemi upē, pārkrustījās platiem rokas vēzieniem un teica:

� Tagadiņ iesim... �onakt mums vēl tāls ceļ� ejams...

Savācām savas niecīgās mantiņas, vecais paņēma arī lāpstu. Es pavēros atpakaļ, lai pēdējo reizi noraudzītos uz Viktora kapa kopiņu. Nemanīju nekādas kopiņas � tik rūpīgi �tiļans bija nomaskējis viņa atdusas vietu. Redzēju tikai zāli sūnas garumā, da�us maigus meldru stiebriņus un tum�u straumi, kas rāmi un klusi plūda pa līdzenumu. It kā nekad nebūtu dzīvojis Viktors. Zvaigznes, kas viņu biedēja, arvien vēl tikpat mierīgi margoja debesjumā, neviena nebija zudusi. No kalniem pūta vēj�, jundīdams dzīvību un rosmi. Tūksto�iem sienā�u sasaucās, sēco�i dzidzinādami tumsā, un mums garām lidoja nomaldīju�ies sikspārņi. Mazi, pusakli spīgulī�i mirdzināja savus zilos lukturī�us kā pagāju�o nakti. Viss �ai neiejūtīgajā, vienaldzīgajā dabā bija tāpat kā pagāju�o nakti, tikai nebija Viktora.

Ilgu laiku soļojām pa �aurām taciņām, kas stiepās pāri lielas kukurūzas laukiem: vectēvs � pa priek�u, es � aiz viņa. Gājām ātri, nemaz nerunādami. Beigu beigās �tiļans apstājās.

� Site, � viņ� teica.

� Kas ir �ite?

Pastāvīgi viņu mulsināju ar saviem diezgan muļķī- � gajiem jautājumiem.

� Tas cilvēks ... No kura esmu paņēmis lāpstu...

Es biju galīgi aizmirsis un pat nebiju iedomājies, ka vectēvs tik tālu ir gājis pēc lāpstas. Atkal mani sagrāba nemiers. Pa labi no mums tik tikko iezīmējās zema būdiņa, bet tajā nespīdēja gaisma.

� Iemet lāpstu kukurūzā, � es teicu. � Rīt viņ� to atradīs ...

� Gribu palūgt maķenīt maizes, � vectēvs sa-, cīja.

Iepriek�ējā naktī mums tie�ām neienāca prātā paņemt līdzi kaut ko ēdamu. Visu dienu par ē�anu nelikos zinis, bet tagad skaudri sajutu izsalkumu.

� Ej vien! � es nedro�i teicu. � Nebūtu prātīgi tur līst mums abiem ...

� Zinu, zinu! � �tiļans dusmīgi pārtrauca mani.

� Paslēpies un uzgaidi, es tūlītās bū�u atpakaļ...

Apsēdies kāda krūma ēnā, sāku gaidīt. Valdīja klusums, kaut kur pavisam tuvu vēdīja rūgtena, liega asinszāles smar�a. Jutos ļoti viegls un tuk�s, it kā manī nekas nebūtu palicis. Sirds vairs nebija smaga un nemierīga. Nevēlējos domāt, arī par sevi ne. Var? būt � vienīgi par siltas maizes riecienu un brinzas kriksīti.

Pēc tam no visām pusēm mani ieskāva silta tumsa.

� ... un maķenīt brinzas iedeva! � pa miegam saklausīju vectēva �tiļana balsi. � Maķenīt tomēr iedeva... Lāga dvēsele, bet nabags, un kas ta nabagam var būt...

Mirkli klusējis, vectēvs izbrīnā noprasīja:

� Dakter, vai tu guli?

-r- Nu nē! � Es noskurinājos. � Biju iegrimis �domās...

� Gulēji, gulēji! � viņ� apmierināts sacīja.

� Neko teikt, tas nav slikti, pagāju�o nakti ne acu neaizvēri...

Bet man bija licies, ka stāvu postenī un sargāju viņu.

� Paiesim gabaliņu nostāk! � vecais aicināja. � Lai mēs nebūtu viņiem pa�ā deguna priek�ā... Pēcāk, ja gribēsim, varēsim gulēt visu nakti, tik un tā nebūs ko darīt...

Negulējām ne �ai naktī, ne nākamajā.

Smagāka bija pirmā nakts, jo jutos briesmīgi pārguris. Pēc nervu saspīlējuma, kas manī bija uzkurinājis spēkus, biju kļuvis tik slābans, ka ar pūlēm vilku kājas. Iedami cik necik ieturējāmies, es mazlietiņ at�irgu, tomēr kājas palika smagas, smagas.

Tāpat kā līdz �im, mani veda vectēvs �tiļans. Lai cik tas dīvaini, aizvadītās nakts drausmie pārbaudījumi nebija sirmgalvi nomocīju�i, glu�i otrādi � it kā bija ielēju�i jaunus spēkus viņa vecīgajās miesās. ~ Viņ� mani veda tik izmanīgi un dro�i, ka �ķita � mēs klaiņojam nevis pa nepazīstamu apvidu, bet pa viņa dzimtā ciema laukieifi. Vectēvam laikam bija iedzimtas spējas orientēties: viņ� ne reizi neapstājās, lai paraudzītos apkārt vai apsvērtu, kurp jāiet. Ar grūtībām tiku viņam līdzi, prātodams, kas būtu noticis ar 'mani, ja negadījies tik izveicīgs ceļvedis. Varbūt es jau pirmajā stundā būtu uzdūries kādam slepenam � postenim. Ta�u vecītis it kā ar saviem jutīgajiem pirkstu galiem uztvēra visas varbūtējās briesmas. Da�kārt mēs piesardzīgi �etrrāpus līdām pa e�malām, da�kārt ātri un brīvi gājām pa cietiem, gludiem lauku ceļiem. Nesapratu un nekad nesapratī�u, pēc kā viņ� vadījās � vai pēc sajūtām vai manam prātam neaptveramas nojautas.

Augu nakti nesatikām neviena cilvēka, nevienas dzīvas radības, tikai kāds suns piepe�i izlēca no tumsas un sāka nikni mūs riet. Apstājies uz īsu mirklīti, vectēvs pateica sunim kaut ko klusi un mīlīgi, tad, neskatīdamies uz to, devās tālāk. Suns vairs nerēja, iesmilkstējās un nozuda tikpat pēk�ņi, kā bija uzradies.

� Varbūt tuvumā ir cilvēki, � es uztraucies sacīju.

� Nē, nava, � �tiļans- pārliecino�i apgalvoja. � Sitas suns ir noklīdis, ietramdīts. Kazi, skārda kārba tam bija piesieta pie astes, kazi, bija �āvu�i uz to kā uz traku... Kad pienāks ziema, tas vairs nebaidīsies atgriezties ciemā...

Sā suņa liktenis laikam bija mazliet līdzīgs mūsējam. Man kļuva �ēl nabaga dzīvnieka.

� No kā tas pārtiek?

� So to sadabū, � vectēvs �tiļans iecietīgi teica.

� Te no�miedz zaķēnu, te susliku ...

Tikko pusnakts bija pāri, viņ� pirmoreiz apstājās un saausījās.

� Mums priek�ā ir sudmalas... Ar motoru... Vai dzirdi?

Lai cik saspringti klausījos, nekā cita nedzirdēju kā tikai vāju �aboņu krūmos.

� Kas tur �abina?

� Bruņurupucis... vai ezis ... � paklausījies vērīgāk, viņ� piebilda. � Nē, tas nav ezis, tas ir bruņurupucis ...

Un, ne mirkli nevilcinājies, vectēvs �tiļans ne�ēlīgi steidzās tālāk. Es sekoju viņam, ar pūlēm vilkdams kājas. �ķērsoju�i da�us varen pla�us laukus, mēs atkal nonācām uz nomaļas, ērk�ķiem apaugu�as taciņas.

� Vai arīdzan tagadiņ nedzirdi? � viņ� vaicāja.

Nē, es nekā vēl nedzirdēju.

� Sāk smar�ot pēc miltiem, � viņ� teica, un balsī ieskanējās klusas, pazemības pilnas skumjas. � Pēc kvie�u miltiem ...

Man radās pārliecība, ka tas nav tas pats ve�uks, kuru pazinu cietumā. Nepagalam ne tas lēnīgais, nevarīgais cilvēciņ�, kura man bija �ēl. Apveltīts ar lieliskām maņām, viņ� gāja tik viegli kā jauneklis. Visu redzēja un visu dzirdēja. Noslēpumainais līdzenums, ieslīdzis tumsā un neziņā, viņam bija glu�i vienkār�i grāmata, ko viņ� lasījis tūksto�iem rei�u. Tikai gaismai svīstot, vecais sāka vērīgāk ielūkoties apkārtnē, manāmi meklēdams vietu, kur aizvadīt dienu. Pēc stundas ceturk�ņa jau bija pietiekami gai�s, lai mēs varētu redzēt tālumā. Pa kreisi iezīmējās tum�a, zema birzīte, manuprāt, ēnaina un bieza. Varbūt tie�i tā mums bija vajadzīga.

� Nē, tā nav kā radīta mums, � vectēvs sacīja. � Tā ir ozolu smalksne, bet zem ozoliem nekas neaug� tie visu nomāc. Tur mums būs jāierokas pērngada sausajās lapās, ja gribēsim noslēpties...

� Bet ja nu nekas labāks negadīsies?

� Neuztraucies, gan atradīsim...

Gaisma jau bija uzaususi, kad nokļuvām skrajā skābar�u skupsnā, visnotaļ aizaugu�ā ar zemiem, dzeloņainiem krūmiem. Vecais ilgi izraudzījās vietu, līdz beidzot apmierināts apstājās. Tādā biezūklājā pat ezim grūti būtu bijis ielīst, kur nu vēl cilvēkam. Mēs krietnu laiku spraucāmies cauri ērk�ķiem un lo�ņ-augiem, kamēr uzgājām mazu laucīti, kurā varēja atlaisties tikai da�i cilvēki. Ne vārda nebildis, vectēvs �tiļans paklāja abas karavīru teltenes, kas mums bija noderēju�as par nestuvēm. Man iek�ā viss sagriezās ...

� Aizvāc tās prom!... Es negulē�u uz tām.

Vectēvs pārmeto�i paraudzījās manī, un viņa seja neparasti satumsa.

� Nesaki tā, dēls, grēks tā teikt! � viņ� aprāja mani. � Uz tām tak ir gulējis tavs draudziņ�. Vai ta viņ� tev riebjas?

Labāk �tiļans man būtu iecirtis pļauku. Klusējot nolikos slīpi uz cietajām teltenēm un laikam uzreiz aizmigu. Kā vēlāk attapu, biju nogulējis dziļā miegā gandrīz desmit stundas. Pamodos jau pēcpusdienā, kad saule slīdēja aiz koku galotnēm. Vecais sēdēja man blakus, vērīgi klausīdamies.

� Kas ir? � es �ukstus jautāju.

� Nav nekā! � viņ� atbildēja, neskatīdamies uz mani.

Tomēr tā tas īsti nebija, drīz līdz manām ausīm atlidoja maigas zvārgulī�a skaņas, tik dzilga� un skaidras, it kā mājkustonis klimstu tepat aiz krūmiem^

� Ganāmpulks?

� Nē, tas nava ganāmpulks, tikai noklīdusi kaza... Ganāmpulks ir tālāk � me�malā.

� �o kazu var meklēt...

� Var gan. � Vecītis� pamāja. � Bet tik un tā mūs neieraudzīs, mēs esam pamatīgi noslēpu�ies.

� Vai nebūtu labāk to aiztrenkt prom?

� Arīdzan es tā domāju, � �tiļans sacīja. � Jo tālāk no mums, jo labāk ...

Viņ� piecēlās kājās un atkal apsēdās.

� Ko tu teiktu, ja es to vispirms izslauktu?

Nevijus pasmaidīju '� pirmoreiz pēdējās dienās. Pienācīgi izgulējies un atpūties, es jutos mo�s. Turklāt jau cietumā biju sapņojis par glāzi silta, tikko slaukta ņiena.

� Bet ja nu sapratīs, ka �ī kaza izslaukta?...

� Ai nē, es nedaudz: tik, cik ietilps pudelē.

� Kur tad pārliesim ūdeni no tās?

� Tu izdzersi... Kad satumsīs, iesmelsim svaigu ūdeni.

Lai cik neprātīgs bija �is priek�likums, tūlīt tam piekritu. Es jau ticēju, ka vectēvs �tijans var izdarīt, ko vien vēlas, visur tikdams cauri sveikā. Izdzēru ūdeni, un viņ� iebāza pudeli kabatā.

� Bet ja nu tie�i �obrīd jau iet meklēt kazu? � es no jauna uztraucos.

� Nebaidies, dēls... Tikko viņi ienāks me�ā, uzreiz dzirdē�u.

Par to nemaz ne�aubījos. Pēc brītiņa vecītis nozuda kā zebiekste biezajā lapotnē. Aizritēja minūte, otra, un maigās zvārguļa �ķindas apklusa, nevēstīdamas nekādas briesmas. Lai gan neko neredzēju, ļoti labi iztēlojos, kas notiek.* Sirmgalvis iznirst no krūmiem rāms un vēlīgs kā taisnsirdīgais. Ellīgais dzimums pavēr� pret viņu galvu ar garo bārdu, ta�u nevis palecas bailēs, bet miermīlīgi nāk klāt. Vecais papliķē kazu pa stiegraino gurnu, maigi noliek tai vienu pakaļkāju atstatus no otras un tikpat labestīgi sāk slaukt. Aizritēja minūtes desmit, un atkal atskanēja vara �ķindas, bet tagad daudz klusāk un tālāk. Dro�i vien vectēvs �tiļans pavadīja kazu glu�i kā pielūdzējs savu meiteni līdz zināmai vietai un patlaban devās atpakaļ.

Pēc laiciņa viņ� iznāca no krūmiem iepriecināts, sejā plaiksnījās kaut kas no viltīgā kazas smaida.

� Lāga lopiņ�! � viņ� jūsmoja. � Ne maķenītiņ nekustējās.

Un tūlīt man pasniedza pudeli. Atrāvis lūpas no tās, redzēju, ka esmu iztempis vairāk nekā pusi piena. Nespēju aptvert, kā tas bija noticis, likās � esmu nodzēris tikai kādu malku. Bez mazākās uzstājības devu vectēvam pudeli atpakaļ.

� Dzer jel, dzer! � viņ� labsirdīgi teica.

� Kāpēc tu pats nedzer?

� A, tāpat vien... Es tak esmu dzēris... tur, slaukdams kazu.

Pētīgi palūkojos uz veco. Nekas neliecināja, ka viņ� būtu iebaudījis pienu, bet neko darīt. Man netikās daudz domāt par to. Atkal pieliku pudeli pie lūpām, �oreiz jau uzmanīdams tās satura līmeni. Pēk�ņi mani kāds nelabais dīdīja paraudzīties uz veco. Arī viņ� manī vērās, ar savu sejas izteiksmi atdarinādams manējo. Es noteikti izskatījos brīnum laimīgs, sūkdams visparastāko kazas pienu. Beidzot nokaunējos un nemanot atrāvu lūpas no sasodītās pudeles.

� Bet arī tev jāieturas! � uzstājīgi sacīju. � Citādi nedrīkst...

� Zini, dēls, ne jau vecam vīram tas dzerams, � �tiļans teica gandrīz lūdzo�ā noskaņā. � Kam man vajadzīgs piens, nule zobi nāk, vai?.5. Dzer jel visu...

� Man vairāk* negribas! � es apgalvoju, lai gan velni�ķi kārojās iztuk�ot pudeli sausu.

� Nu labi, atstāj sev nākamajai reizei!... Kaza tak jau aizgājusi...

Es jutu: vecajam ir bezgala �ēl, ka tik vieglprātīgi to ir aizdzinis. Un tie�ām būtu bijis daudz^zprā-tīgāk, ja mēs būtu piesēju�i kazu krūmos netālu no mūsu slēpņa. Protams, ja tikai tā nebūtu mek�ķi-nājusi.

Tīksmi atlaidos uz biezā auduma un aizvēru acis, tad no jauna tās atdarīju. Caur koku zariem spīdēja spīvas, zilas debesis, kurās tikko manāmi staroja saulainās zemes atmirdza. Pēc brī�a pāri tām peldēja mākonītis, tik caurspīdīgs un viegls, ka nebiju dro�i pārliecināts, vai tas nerēgojas manās iedomās. Es patiesi jutos labi, �obrīd biju aizmirsis visas nelaimes. Pats to neaptverdams, ar sirdi un dvēseli baudīju brīvību, kas man tiija laupīta tik ilgu laiku. Jau ar brīvību vien bija diezgan, lai es justos lieliski, nemaz neliekot svaru kausā to, ka esmu dzēris kazas pienu.

Pēk�ņi debesis it kā kļuva blāvākas � un mani pārņēma neizprotamas, nemierpilnas trīsas. Likās � kāds veras manī. Pat neuzdrīkstējos pakustēties � tik �ausmīgs �ķita tas, ko tūlīt ieraudzī�u. Lēnām pavērsu skatienu..Un beidzot pamanīju. Gandrīz vai pamiris bailēs, tikko dzirdami ierunājos:

� Vectēv Stiļan!

� Kas ir, dēls?

Dro�i vien viņ� uztvēra, cik stipri esmu izbijies, jo viņa balss ietrīcējās.

� Vectēv �tiļan, �ūska!

� Kur ta?

� Kokā, taisni man pretim.

Tā ne vien atradās pretim, bet arī lūkojās tie�i man sejā ar savām baisajām, saltajām acīm. Tagad, to atceroties, lielākoties nāk smiekli, bet tobrīd, nudien, ne pa jokam nobaidījos. Patiesību sakot, tā bija drausmīga �ūska, man agrāk pat nebija ne jausmas, ka tik milzīgi rāpuļi mitinās mūsu zemē.

� Tas ir zalktis! � vectēvs �tiļans teica, it nemaz neizbijies. � Āre, patie�ām par nemēru liels... Nebaidies, tas nav indīgs . ...

Dzirdot, ka zalktis nav indīgs, es nepavisam neno-mierinājos. Galvenais bija tas, vai rāpulis mani kaut kā neaizskars. Citādi tas varēja būt lai vai cik indīgs.

� Redzams, saodis pienu, � vectēvs skaļi sprieda. � Zalktis galvu zaudē, tiklīdz sao� pienu... Nekusties, es tūlītās to aizdzī�u ...

Viņ� lēnām uztrausās kājās. Zalktis tikko manāmi pagrieza glezno, raibo galvu uz viņa pusi. Tagad viņi abi skatījās � tie�i viens otram acīs. Vectēva �ti-ļana seja bija kļuvusi stingra, tik asiem vaibstiem kā asmens. Uz mirkli aizmirsu zalkti, pārāk pārsteigts par necerēti nepazīstamo seju. Man bija �ēl, ka nevarēju no �ejienes redzēt viņa acis, ta�u iztēlē atainojās to saltais mirdzums.

Aizritēja tikai da�i mirkļi, kas man likās vesela mū�ība. Tad zalktis novērsa skatienu un sāka klusi slīdēt atpakaļ, spīdinādams zaļganās zvīņas, � arvien tālāk un tālāk koku ēnā. Beidzot galīgi nozuda. Tikai tad vecais palūkojās uz mani, viņa balss skanēja glu�i mierīga.

� Aizrāpoja... Tālu aizrāpoja, tagadiņ nebaidies ...

Nosarku aiz kauna, ka viņ� tik labi mani ir sapratis.

� Tas gan bija milzīgs zalktisl � es nomurmināju.

It kā es būtu mazāk izbijies, ja tas būtu izlīdis uz pusi īsāks. Vectēvs nogrozīja galvu.

� Ir vēl lielāki, � viņ� teica. � Un, zini, da�reiz var uzbrukt cilvēkam. Galvenokārt, ja tos nokaitina ... Bet diviem � nekad. Tik daudz tiem ir sajēgas, ja vēl ne vairāk...

Es atliecu muguru taisnāk. Laikam biju galīgi nobālējis, jo vectēvs �tiļans sacīja:

� Iedzer maķenīt pieniņu... Labāk derētu ūdens, bet tā nav...

Viņ� runāja ar mani kā ar bērnu. Ta�u nekā nevarēju darīt, tāpēc klusēju. Galu galā viņ� bija pamatīgi ieskatījies manā sirdī, un patlaban, lai kā es būtu pūlējies apvārdot viņu, neko sev nebūtu līdzējis. Brītiņu klusējis, vectēvs atsāka valodu:�

� Reiz es dabūju ciest no zalk�a un kā vēl... Tolaik biju puisēns, gadu desmit vecs..i Bet tas ir gar� stāsts, citreiz tev pastāstī�u ...

� Nē, nē, pastāsti tagad! Tik un tā mums nav ko darīt.

�tiļans uzlūkoja mani īpa�i pētīgi. Atjautu, ka tā mātes raugās uz saviem bērniem, apsvērdamas, vai drīkst stāstīt viņiem kādu baigu pasaku.

� Nu, sāc vien, sāc! � es dusmīgi mudināju vectēvu.

� Tas nebija diez kas liels, � viņ� negribīgi teica. � Kādu dienu mēs abi ar � tēti strādājām tīrumā ... Vakarā grasījāmies doties mājās, piepe�i skatāmies � uz e�malas izrāpo zalktis. Lielāks par �ito, bet, bērna acīm veroties, tā tik bija �ūska � kā pasakā... Neko darīt, tētis svieda tai ar kapli. Un, rādās, trāpīja � ja ne ar asmeni, ta ar kātu. Zalktis tikai no�ņāca un ie�mauca krūmos ...

�tiļans iegrima domās, laikam visu atsaukdams atmiņā.

� Piemirsu tev pateikt, ka tolaik biju bārenis. Tētis bija apņēmis jaunu sievu, pamāte trāpījās ne laba, ne ļauna � lai vai kāda, tomēr nebija īstā māte. Nākamā diena bija svētdiena, bet viņa atkal sūtīja mani darbā. Tēvam tapa manis �ēl. �Pastrādā,� viņ� saka, �līdz pusdienai un nāc mājās!� Kapļoju, kapļoju, bet neba tas bija darbs... Divi cirtieni vagā, trīs asaras... Ar mokām sagaidījis pusdienu, uzliku kapli plecā un devos mājup. Piepe�i kaut kas no�vīkstēja gaisā kā pātaga � un nepaguvu ne atjēgties, kad tas jau cie�i apvijās ap mani. Bailēs nokritu gar zemi. Skatos � zalktis aptinies man ap kājām un pacēlis galvu tie�i pret seju... Pārbijos tā, ka nezināju, kur dēties. Uzreiz debesis likās melnas, zalktis � sarkans. Ta�u, lai kā biju pārbijies, pamanījos to satvert aiz kakla. Jādomā, man spēciņa netrūka kaulos. Zalktis �ņaudz, cik jaudas, arīdzan es �ņaudzu. �is atritina asti maķenīt vaļīgāku un tik zvetē ar to man kā ar pātagu. Sāp, ka ne izturēt, bet ko lai daru � �ņaudzu un �ņaudzu. Zinu: ja palaidī�u to vaļā, man būs beigas, aizie�u pie tēviem ...

Viņ� uz mirkli apklusa, man satraukumā skadras tirpas skrēja pār muguru.

� Tu pat neticēsi � mēs kāvāmies tā līdz mijkrēslim ... Agrāk ne prātā nebija nācis, ka varu būt tik spītīgs... Es pieradu pie zalk�a, vairs nebaidījos no tā, tikai pamazām sāka izsīkt spēki. Pēc kāda laika jutos pagalam slābans: rādījās � teju, teju palaidī�u rāpuli, bet neba to drīkstēju... Sāku �ņaugt pamī�us te ar vienu roku, te ar otru, un tas mani glāba. Mijkrēslī zalktis jau bija dikti nokusis... Atģida, ka sev pa�am par postu uzbrucis man negaidot, atritinājās un kāpās atpakaļ kā ēzelis uz tilta. Labi, bet es biju stipri saniknojies, ta nu brīsniņu vēl turēju �o ciet � par brīdinājumu. Beidzot palaidu zalkti, tas metās uz vienu pusi, es � uz pretējo, un abi nozu-dām, ka putekļi vien nokūpēja. Vairs nedomāju ne par kapli, ne par �aketi, ko biju nosviedis zemē... Tā arīdzan izglābos ...

Vectēvs apklusa. Cerēju, ka viņ� tūlīt teiks: �Tas bija lāga zalktis.. > Nenogalēja mani.� Bet kas lai zina, kādēļ �oreiz viņ� tā nesacīja! Toties izgrūda ko glu�i pārsteidzo�u:

� Zini, dēls, arīdzan tā cīņa, ko jūs esat uzsāku�i, ir tie�i tāda pati... Ja jau reiz esat saķēru�ies, taga-diņ jā�ņaudz, cik jaudas... Palaidīsiet vaļā, jums būs beigas, to labi ielāgojiet...

Tovakar nevarēju vien sagaidīt, kad satumsīs. Laikam pēdējo mēne�u notikumi bija galīgi sabeigu�i manus nervus. Tiklīdz izdzirdēju ko �abam krūmos, sarāvos un gaidīju, vai tik gaisā kaut kas neno�vīk-stēs kā pātaga. Kad pavisam satumsa, devāmies ceļā. Vectēvs pirmais ienira tum�ajā biezuklājā, es � viņam pa pēdām. Un arvien baidījos, ka ik brīdi kāds rāpulis apvīsies man ap kājām. Tagad domāju: ja tas būtu noticis īstenībā, es nebūtu ne iepīkstējies, ne pasaucis vectēvu palīgā. Vienā mirklī apriebos pats sev, ka nervi tik sabeigti.

Mēs nonācām klajotnē, un es uzreiz sasparojos, pat tikko dzirdami sāku svilpot kādu melodiju. Vectēvs �tiļans atkal ..mani veda tā, kā vienīgi viņ� prata, � te pa ceļu, te pa ierozu, te pa gravu. Bet es jau biju pieradis nakti iet, vairs neatsitos ar galvu pret katru zemāku zaru, neiespēru kāju katrā grambā vai bedrē, kas nejau�i pagadījās ceļā. Mēs nogājām divkārt garāku gabalu nekā iepriek�ējā naktī, bet to gandrīz nejutu � tik labi biju atpūties dienā. Sprie�ot pēc zvaigznēm, virzījāmies taisni uz rietumiem, cerēdami, ka mazā gaismiņā dro�i vien �ķērsosim veco robe�u. Nez kādēļ iedomājos, ka aiz tās mums viss ies gludāk par gludu.

Vēlāk uzzināju, ka �ai naktī bijām izsprauku�ies cauri veselam posteņu tīklam. Vecais gāja pa visdro�ākajām vietām, ar nemaldīgu nojausmu savlaicīgi noģizdams briesmas un izvairīdamies no tām. Bijis es viens vai pat kopā ar Spasu, laikam nekad nebūtu nokļuvis mūsu vienībā.

Arī �ī nakts mums neaizrītā ja bez jebkādiem atgadījumiem. īsi pirms pusnakts uzdūrāmies diviem patruļniekiem. Vectēvs laikus saklausīja viņu soļus, apstājās un klusi pa�ukstēja:

� Mums pretim nāk cilvēki...

Es nemaz nesaausījos, zinādams, ka tik un tā neko nedzirdē�u. Nogriezu�ies no ceļa, paslēpāmies kādā biezā krūmājā. Dro�s paliek dro�s, izvilku pistoli un / norāvu tai aizsargu.

� I nedomā �aut, dēls! � �tiļans atkal klusi �ukstēja. � Liec viņus mierā, viņi nāks un aizies...

Es sarūgtināts nospriedu, ka diez vai vectēvam ir tik �ēl sargu, nē, viņ� glu�i vienkār�i netic, ka es

viņos trāpī�u. Mums nevajadzēja gaidīt ilgu laiku. Drīz ieraudzījām pa ceļu soļojam divus vīrus. Viņi nemaz nesteidzās, lāgu lāgiem apstājās, par kaut ko raiti tērzēdami. Kad pienāca pavisam tuvu, mēs saskatījām, ka abi ir privātie � dro�i vien zemnieki no blakusciema, bruņoju�ies ar �autenēm, ko nes plecā kā nūjas. Sastopoties ar �ādiem nakts patruļniekiem, nebija pārāk jāuztraucas.

Vissmieklīgākais likās tas, ka viņi runāja, kā atrazdamies vieni pa�i �ai nostūrī. Glu�i mierīgi spriedelēja par vīnadārziem, par vara vitriolu un par miglo�anu. Un taisni brīnums � apstājās tie�i mums pretim. Vai nu nenojauta briesmas, vai arī atskārta, ka krūmos paslēpies neviens cits kā es � īsts mūlāps. Mazākais no viņiem, diezgan lācīgs un pļāpīgs, gaudās, ka viņa dēlam jāpārliekot eksāmeni pilsētas ģimnāzijā un diez vai viņ� tos nokārto�ot.

� Tev vajag aiznest skolotājam lielu pūdeli augu eļļas, � lielākais pamācīja. � Jo ratus smērē, jo viegli rit...

� Tas. pats par sevi saprotams. * Bet man tagad prātā kas cits: ņemsim ieraksimies kādā siena kaudzē un izgulēsimies kā cilvēki... Tad rīt varēsim cik necik pastrādāt...

Lielākais �aubīdamies klusēja.

� Tas ir bīstami, � viņ� nomurdēja.

� Kas gan tur bīstams? ... Vakar naktī viņi gāja un aizgāja, dro�i vien tagad jau ir kaut kur Ser-bijā...

� Nē, es domāju par poru�iku.js Viņ� var mūs meklēt...

� Diez vai poru�iks mūs meklēs, � mazākais pārliecino�i teica. � Viņam pietrūks drosmes klaiņot nakti pa lauku...

Abi atkal sāka iet, un saruna aizvien grūtāk un grūtāk bija saklausāma tālumā. Tā es nesapratu, vai viņi ieraksies siena kaudzē vai klimtīs pa ceļiem līdz rītam. Tiklīdz viņu balsis apklusa, vectēvs ie�ukstējās:

� Vai dzirdēji?

�oreiz tie�ām biju dzirdējis.

� Tātad mūsējie jau aizgāju�i no �ejienesi � viņ� uzbudināts sacīja. � Vakar naktī aizgāju�i.

� Varbūt tie nebija viņi?

� Bet kas ta cits?... Tātad mēs ejām pa īsto ceju, kazi, viņus panāksim...

�ī doma dzina mūs tālāk, kā uzsvilinādama ar pātagu, mēs izspraucāmies no krūmiem un steidzāmies pa �auro ceļu. Varbūt mazliet pārdro�i steidzāmies, vai ari man tikai tā likās. Ta�u diez vai vectēvs nebija kaut kur no�āvis greizi? Ar katru stundu ceļ� vijās aizvien nelīdzenāks pa augstākiem un augstākiem pauguriem, cik bija nomanāms, mēs tuvojāmies kalniem. Pārbridām diezgan strauju upīti ar akmeņainu gultni un ilgu laiku klejojām pa nelielu vīnkoku audzēm, kamēr beigu beigās nonācām glu�i klajā laukā. Turklāt tonakt debesis vizmoja �ķietami daudz gai�ākas un dro�i vien jebkura slepena patruļa būtu mūs ievērojusi iztālēm. Diem�ēl vajadzēja iet, jo citas izejas nebija mēs ta�u nevarējām līst pa zemi kā e�i.

Pēc stundas mums iepretim pacēlās kaila augstiene. Ar diezgan lielām grūtībām to pārvarēju�i, atkal nokāpām paugurainā, me�ainā līdzenumā. Te ceļ� bija mazāk bīstams, toties daudz grūtāks. Me�i auga nelieli, bet biezi, ne jau visur izdevās atrast, kur varētu iet pa taciņu. Beidzot, gaismai svīstot, mēs pārguru�i apstājāmies.

� Te pārlaidīsim nakti, � vectēvs teica. � �itā iedami tālāk, varam i apmaldīties...

Viņa balsī ieskanējās tikko jau�ama nedro�ība. Varbūt viņ� nebija pieradis pie me�ājiem un klajā laukā jutās daudz drosmīgāks. Izraudzījām ērtu pabiezni un tur apmetāmies, sirmgalvis izklāja teltenes. Te noriņa bija daudz pla�āka un krūmi retāki. Slēpnis neizskatījās pilnīgi dro�s, tomēr, manuprāt, labāks nekā sasodītais �ūskulājs, kurā mitinājāmies vakarnakt. Man likās � mēs nedrīkstam gulēt abi, vienam jāpaliek sardzē. It kā uzminējis manas domas, vectēvs teica:

� Nu, guli... Guli vien, es bū�u nomodā par tevi...

Tas tie�ām bija trāpīgi teikts � kas es būtu bijis par sargu! Bet ne jau tur tas āķis. Viņ� vēl nepaguva to pasacīt, kad es, daudz negudrodams, smagi nolikos uz teltenēm un tūlīt sāku krākt. Pamodies redzēju, ka saule jau pakāpusies gandrīz taisni virs galvas. Tikai tagad attapu, ka pieklājas rādīt dusmīgu vaigu...

� Es ta�u tevi lūdzu mani pamodināt laikus! � rājos uz vectēvu. � Mums vajadzēja nomainīties...

� Guli jel mierīgi, dēls! � viņ� labsirdīgi teica.

� Cik nu vecam cilvēkam tas miegs vajadzīgs? Man pietiek ar to, ka esmu atlaidinājis muguru...

Es biju izgulējies, kā nākas, un tagad jutos pamatīgi izsalcis. Pacieties pusstundu, bikli iejautājos:

� Vectēv Stiļan, vai mums nav atlicis ne drusciņas ēdamā?

Sirmgalvis sarāvās.

� Edz, kā es prātu esmu izkūkojis! � viņ� nomurmināja vainas apziņā. � Ir gan, esmu tev patau¹ pījis...

Iebāzis roku linaudekla tarbā, viņ� izvilka maizes galiņu un brinzas kriksi. Brinza bija visai nosmulēta, ta�u � atceros � par to nelikos zinis.

� �e, ņem!...

� Nevis �ņem�, bet sadali uz pusēm! � es teicu.

� Ņem jel, ņem... Es savu tiesu apēdu jau no rīta.

Biju pārliecināts, ka viņ� mānās, lai gan vectēvs manī lūkojās ar tik taisnprātīgu skatienu.

� Godavārds?

� Godavārds! � �tiļans uzreiz ar prieku atbildēja.

Un tas, ar kādu prieku viņ� to sacīja, manī pamodināja vēl lielākas �aubas.

� Nē, tā tas neies cauri! � joprojām nerimos.

� Es tev neticu, labāk zvēri!

� Kas tur ko zvērēt! � vectēvs pārmeta. � Neba brīv to darīt par niekiem? Zvērestu dod tikai par ko svētu un svarīgu ...

� Ja jau tā, sadali maizi uz pusēm un vairs nerunā ...

�tiļans paraudzījās uz mani lūdzo�i.

� Dakter, ko tu vienādiņ maisies manās darī�anās? Neba es maisos tavējās?

Protams, viņ� arī jaucās manējās, bet daudz smalkjūtīgāk nekā es.

� Paklausies, vectēv �tiļan! � es iesāku.

� Ko tur vēl klausīties! � viņ� nepacietīgi pārtrauca mani. � Ed, ēd, kad tev saku... Es tak esmu vecāks vīri�ķis nekā tu, no rīta itin visu pārdomāju ...

Pēk�ņi viņa seja atplauka.

� Ak tu tētīt, kā es piemirsu! � sirmgalvis iesaucās.

Paķēris tarbu, viņ� sāka satraukti gramstīties pa to. Beigu beigās izvilka kaut ko iesietu pa�austā salvetē, atraisīja mezglu un sniedza man pustāfeli �okolādes. Zināms, tā tikai mazliet izskatījās pēc �okolādes � tik daudz rei�u karstumā bija kususi un �ķīdusi. Vienīgi tās krāsa samērā skaidri lika manīt, ko viņ� tur rokā.

� Kur tu to rāvi? � es pārsteigts jautāju.

� Kur?.,. Neba vairs neatceries, kad to pats iedevi?

Man metās tum�s gar acīm, līdzko uzdzalkstīja atmiņā, kādas idiotiskas domas toreiz rosījās galvā. Paņēmu �okolādi, toties piespiedu vectēvu paņemt maizi, lai gan viņ� nolauza daudz mazāk nekā pusi. Ievēroju, ka viņ� to ēd lēnām un rūpīgi � visu līdz pēdīgajai kripatiņai. Es mēģināju ieturēties tā kā viņ�, ta�u nekas nesanāca. Diezgan ātri savīkstīju vaigos savu tiesu, uzdzēru virsū drusku ūdens un tikai tad atjēdzu, ka es vēl notiesātu ja ne lielu gaili, tad vismaz pietiekami brangu vistu. Vectēvs lūkojās tie�i man lūpās tik bēdīgi, it kā tajās būtu lasāmas visas manas vēlmes. Bet neko nevarēju darīt, apgūlos uz teltenēm un cie�i raudzījos debesīs, likās � tās neesmu redzējis kop� laika gala. Patiesību sakot, at�ķirībā no citām vietām �eit debesis mirdzēja daudz zilākas un vēsākas, daudz tīkamākas. Bezgalīgajos augstumos lidinājās tikko saskatāmas bezdelīgas, it kā tās kāds viesulis būtu uzrāvis debess dzīlēs un pa�as vairs nezinātu, kā lai nolai�as lejā. Pēc brī�a vectēvs atsāka valodu:

� Es ie�u.

Tagad tik stipri neuztraucos kā pirmajā reizē.

� Kurp iesi?

� Ie�u kurp iedams ... _t

Nav vārdam vietas � ietiepīgs ve�uks!

� Nē, �oreiz tā nebūs! � es stingri sacīju.

Ne pa jokam iebildu. Protams, es baidījos, ka viņu var notvert. - \

� Citādi nevar, dakter, jādabū ēdamais, � �tiļans teica. � Un ne jau ēdamais vien man prātā, es vairs nezinu, kurp tālāk jāiet. Vajag palūkoties, kādi ciemi ir sitamā apkārtnē, lai mēs tiktu uz īstā ceļa...

� Labi, lai notiek, bet es ie�u kopā ar tevi...

� Nav brīv, dakter... Ieraudzīs tevi � visu sapratīs ... Bet mani ne maķenītiņ nemanīs ...

Zināju, ka tā ir, tomēr iespītējos. Tagad domāju, ka labāk ēst saknes nekā palikt te vienam.

� Ie�u, cik tālu būs iespējams! � stūrgalvīgi' sacīju. � Neparko negribu �eit gaidīt tevi viens...

Vecais dziļi nopūtās.

i � Ko lai iesākam,,. Ta nu ejam līdz me�malai...

Mēs abi devāmies ceļā. Uzreiz apjautu, cik lieks esmu �ādā gājienā. Vectēvs^ lika soļus tik klusi kā lapsiņa, es minu uz sausajiem zariem, ka tie brīk�ķēja vien, lāgiem klupu un reiz pat noklepojos. Beidzot sasniedzām me�malu, brī�iem pielieku�ies, brī�iem rāpus piesardzīgi zagāmies no krūma līdz krūmam. Tā aizkūlu�ies metru simt, apstājāmies. Mums pretim pletās ar mazu zāli un gundegām apaugusi nolaidena ieleja, kas izzuda, aizstiepdamās kaut kur tālē. Tuvumā divi gani pielūkoja savus aitu barus. Tie nebija lieli � abos pa kādām divdesmit aitām, un gani tērzēdami sēdēja līka, samelnēju�a koka ēnā. Viņi bija zemnieki: viens � jauns puisis, otrs, kas turēja jēru klēpī, � gandrīz sirmgalvis.

' � Tie ir serbi, � vectēvs �tiļans klusi teica. � Tātad mēs jau esam Serbijā,-t<

To arī es sapratu �- Viņiem naģenes galvā nebija tādas kā mūsējās.

Aizie�u pie ganiem, � pēc mirkļa vecais piebilda.

� Kā tu vari zināt, kas viņi par cilvēkiem? � es neuzticīgi ieminējos.

� Es tak tev teicu � tie ir serbi... Viņi neko ļaunu nedarīs ...

� Tu runā tā, it kā pats būtu serbs! � īgni no-¹ murmināju. � Bet esi īsts bulgārs ...

� Tiesa kas tiesa, � vecais sacīja,¹ nemaz nelepodamies ar to. � Tomēr serbu vidū esmu dzīvojis un pazīstu viņus... Starp viņiem neatradīsi neviena, kur� būtu ar bulgāru varas iestādēm uz vienu roku...

� Nu, bet armijas vīri?

� Arīdzan viņi draugojas ar vācie�iem, nevis ar mūsējiem... Es ie�u, paliec �eitan un turi acis vaļai Nonāk�u sprukās, steidzies man palīgā, bet esmu dro�s, ka nekāda nelaime negadīsies. ♦. Tie ir �abam, es pazīstu �abanus ,..

Kā nekā visprātīgāk bija iet viņam vienam. Vectēvs apmeta līkumu ap krūmu un lēnā garā devās pie ganiem. Viņ� nebija vēl nogājis soļu divdesmit, kad viens no ganiem � jaunākais � pavērsās uz mūsu pusi. Diezgan izklaidīgi pārlaidis acis manam ve�ukam, viņ� atkal tērzēja ar savu biedru. Suns snauda viņiem blakus, domāju, ka vismaz tas sāks riet, bet arī suns joprojām drūmi gulēja ēnā. Vectēvs �tiļans piegāja un apsēdās viņiem līdzās. Man �ķita, ka gani tikai uzmeta viņam acis un �ķetināja tālāk savas uz * īsu mirkli pārtrauktās valodas, it kā viņiem veselas dienas būtu bijis par maz, lai izrunātos, kā nākas.

Gaidīju ļoti nepacietīgi. Un ilgi-bija jāgaida � vairāk nekā pusstundu. Ievēroju, ka vectēvs �tiļans visai viegli iesaistās sarunā, labāk jāsaka � iemetas tajā kā sauss zars dziesto�ā ugunskurā. Tagad trijatā viņi runājās, cik varēja nomanīt, ar lielu interesi un aizrautību. Visu laiku vectēvs �tiļans ne reizi nepa-lūkojās uz �o pusi, it kā manis nemaz nebūtu pasaulē. Pēc brī�a sāku dusmoties � vēl jo vairāk tādēļ, ka man bija uzbruku�as milzīgas, sarkanas skudras, kas pamatīgi koda tie�i nepiedienīgās vietās. Negaidot pamodās vēlē�anās piecelties kājās �aipus krūma un kaut ko uzkliegt viņiem � kaut vai tādēļ vien, lai patīksminātos par viņu izbīlī saspringtajām sejām. Kad viņu pārgarā saruna bija galā, visi trīs pagriezās un paraudzījās uz manu pusi. Nodrebēju, pēk�ņi nopratis, ka vecais ir mani nodevis. Tik tie�ām � viņ� uztrausās stāvus un klusi pasauca:

� Dakter...

Neko vairs nevarēju darīt, pārliku pistoli priek�-kabatā un piecēlos. Paslēju galvu ar pinkainajiem matiem virs krūmiem.

� Nāc, dakter, nebaidies! � �tiļans vēlreiz aicināja.

Man tā vien gribējās iegrūst viņam dunku par �o mū�īgo �nebaidies�. Lai jau to skandina, kad es dzirdu viens, bet kāpēc nevarētu pievaldīt mēli citu klātesmē! Pamanījis mani, suns uzreiz sāka neprātīgi riet. Puisis pacēla savu garo gana nūju un no visa spēka cirta pa zemi, arvien vēl sēdēdams. Suns tūlīt apklusa un, ierāvis asti, ļekatoja pie aitām. Tomēr es ievēroju, ka tas lāgu lāgiem naidīgi atskatās uz mani. Taisnību sakot, tas bija milzīgs, plu�ķains suns, tik baismīgs, ka būtu licis trūkties pat vilkam. Es klusībā pieķēru sevi, ka daudz vairāk raugos uz suni nekā uz cilvēkiem. Tiklīdz pienācu klāt, abi gani piecēlās kājās. Man acīs dūrās pazīstamā sejas izteiksme, ar kādu parasti vienkār�ie cilvēki sagaida ārstus, � pazemīga un reizē arī cerību pilna. Bija redzams � vectēvs ir pastāstījis, kas es tāds esmu, bet patlaban to it nemaz neno�ēloju un neskaidri nojautu, ka esmu viņiem vajadzīgs.

� Sveiki! � es sveicināju ganus.

� Sveiks, draudziņ, � viņi gandrīz vienā balsī atņēma.

� Viņi ir mūsējie, � �tiļans sacīja. � Uz mata tādi pa�i kā es un tu ...

īsti nesapratu, ko vectēvs ar to ir gribējis teikt, jo mēs abi bijām tikpat kā nekas.

� Tu nemaz neizskaties pēc daktera, � vecais gans noteica.

� Tā jau ir, � es piekritu. � Dakteri neslapstās pa krūmiem...

� Viņ� ir mūsu dakteris! � vectēvs �tiļans sacīja ar lepnumu. � Sēdies jel, sēdiņs, � viņ� man piedāvāja.

Piemetos viņiem blakus, bet ik pēc brī�a ar acs kaktiņu pa�ķielēju uz suni.

� Draganam uzbruku�as nedienas, � vainas pilnā balsī pavēstīja vectēvs, ar galvu pamezdams uz jauno ganu. � Bērns sasirdzis; vai tu nebūtu ar mieru apskatīt mazo?

� Vai tālu ciems?

� Nava diez ko tālu, pāris kilometru no �ejienes.

� Labi, � es apsolīju. � Cik necik satumsīs � aiziesim.

� Viņi grib jau tūlītās.

� Kā tā � tūlīt? � es pabrīnījos. � Patlaban ir bīstami.

� Nebaidies, dakter, site ir mūsu valstība! �. jaunais gans pirmoreiz ierunājās, pie tam skaidrā bulgāru valodā.

� Vai tu esi bulgārs? � es vaicāju.

Redzēju, ka gans sarauc pieri.

� Jā, bulgārs, � viņ� atbildēja.

Tas lika man drusciņ uzmanīties, tagad tie�ām atzinu � būtu labāk, ja viņ� bijis pavisam vienkār�s serbs, kam saslimis bērns.

� Tu domā � varam dro�i iet uz ciemu gai�ā dienas laikā? � es noprasīju.

� Kas nu tas par� ciemu, dakter ... Tāds būdu pudu rītis vien ir.... Tur visi cits citu pazīstam un �ā vai tā esam rados. Es galvoju, ka mūsu ciemā nav ļaunu cilvēku... _t

� Nu, ja jau tu galvo, iesim, � sacīju mazliet izsmējīgi. �

Dragans mani nomērīja ar-, skatienu.

� Dakter, ja tev ir bail, neej, � viņ� teica ar pa�cieņu. � Maizi tik un tā jums iedo�u, lai gan tās pa�iem pamaz...

� Nerunāsim vairs par to! � Es apņēmīgi mudināju: � Taisieties, un ejam!

Pēc pusstundas devāmies ceļā. Mūs veda jaunais gans, vecais palika pieskatīt aitas. Tagad gājām pa �auru, krauju taciņu, spraukdamies caur zemiem krūmiem, kas skrāpēja mums kājas. �aubas arvien vēl gremza manu sirdi.

� Kādēļ ganāt aitas divatā? � pēc brī�a jautāju.

� Ar tām ta�u viens var tikt galā?

Dragans smaidot atskatījās pār plecu uz mani.

� Mēs cen�amies turēties tālāk no varas vīru acīm, � viņ� paskaidroja. � �ie ieraudzīs kādu sē�am dīkā, uzreiz liks viņam te labot ceļus, te rakt bunkurus...

Atbilde bija glu�i loģiska.

� Vai aitu ganus arī dzen darbā?

� Dakter, es nebūt neesmu gans... Esmu betonētājs, strādāju celtniecībā ... Bet ko tagad lai iesāku, neie�u ta�u strādāt jūsējo labā?

� Kādu �mūsējo� labā? � dzestri vaicāju.

� Nu, neņem ļaunā, � viņ� labsirdīgi atbildēja.

� Ja jau klīsti pa me�iem, tātad neesi slikts cilvēks ...

Izrādījās: līdz ciemam ceļ� tik gar�, ka tikai gani var teikt �paris kilometru�. Mēs soļojām jau veselu stundu, bet no ciema vēl nebija ne vēsts. Manīju, ka Dragans iet arvien piesardzīgāk, kaut gan pirmīt bija pasludinājis �o novadu par �savu valstību�. Nogriezāmies no galvenās takas un devāmies pa citu � pār-tie�ām cauri me�am. Un pēk�ņi mums pretim lejā kā no zemes izauga ciems.

Mazas, zaļas ieplakas viņā galā tie�ām atradās kādas trīsdesmit mājas. Līdz tām diez vai bija divsimt metru. Skaidri redzēju vistas, satupu�as uz zemiem zedeņu �ogiem, un sivēnus, kas bezrūpīgi raka laukā saknes. Da�i bērni vienos kreklos rotaļājās pie-kādas lielākas mājas mūra sētas, zibinādami saulē kailus, smiltīs novārtītus dibentiņus. Pieaugu�o nekur nemanīja, toties bija dzirdamas klaigas. īstenībā tur divas neganti saniknoju�ās sievas zemās balsīs strīdējās, vai galu ņemdamas. Dzidrais gaiss pār ciemu trīsuļoja un virmoja, viņu skaļās jezgas satricināts. Drago sadrūma.

� Tās ir Milana vedeklas! � viņ� nīgri teica.

� Pāri .diviem pagalmiem ķildojas, bet liekas � viena otrai ieklupu�as matos.,, Brīnos, kā tēvocis Milans var viņas ciest.

Mazliet padomājis, viņ� piebilda:

� Dro�s paliek dro�s, uzgaidiet mani �eit... Kas lai zina, varbūt kāds sve�inieks ieradies ciemā ...

�ī piesardzība man bija pa prātam.

� Ej jel, ej! � vectēvs �tiļans viņu skubināja.

� Mēs pagaidīsim...

Dragans kāpa no kraujas pa stigu lejā. Nespēju atraut skatienu no mazā ciema � tik miermīlīga �ai pēcpusdienas stundā. Pat Milana vedeklas pierima, tikai sivēni arvien vēl klusi ruk�ķēja. Katrā �ai mājiņā noteikti bija tīra gulta, veca māla krūze ar spirdzino�u ūdeni, varbūt arī tikko no krāsns izvilkta, vēl silta maize un svaiga brinza.

� Vai Dragans ir ko dzirdējis par mūsu vienību? � es vaicāju.

� Nē, nava dzirdējis, � vectēvs �tiļans atbildēja.

� Arīdzan es nekā viņam neteicu.

� Ko var zināt! � Paraustīju plecus.

� Nē, nē... Man tak skaidrs, ko brīv teikt un kas jānoklusē, � viņ� aizskarts apgalvoja.

� Vai tālu vēl ciems, kuru meklējam?

� Tuvu, jau �onaksniņ tur tiksim... Kad paiesim garām Vodicai, tālāk ceļ� man būs pazīstams kā savi pieci pirksti.

Dragans atgriezās pēc pusstundas. Viņ� bija aizelsies, kāpdams kraujā, seja izskatījās satumsusi un noraizējusies. Smagi noslīdzis mums blakām, viņ� apvaldīti nopūtās.

� Esot kāds sve�s ieradies � no Zai�aras! � viņ� pavēstīja. � It kā �ivkovu radagabals, bet ej nu sazini, kas viņ� par cilvēku... Pagaidīsim, kamēr metīsies krēsla...

Es vīlies paraudzījos viņā. Kamēr sāks krēslot; vēl aizritēs stundas �etras. Bet es tik ļoti vēlējos pēc iespējas ātrāk ieiet kādā no �īm vēsajām lauku mājiņām.

� Jums nav ko baidīties, � Dragans atkal ierunājās. � Kaut arī pamanīs jūs, nepagūs jums neko ļaunu, nodarīt... Bet par mani var sapūst varas iestādēm visādas pīlītes ...

� Kā jūtas bērns? � es jautāju.

� Slikti, � Dragans norūpējies teica. � Pa pusdienu galīgi novājējis...

Ar mokām sagaidījām mijkrēsli. Nokāpu�i pa stigu lejā, �ķērsojām mitru arbūzāju un nonācām uz līkumainas ciemieliņas. Gabalu pagāju�i, atkal nogriezāmies un lavījāmies tālāk gar namu sētas pusēm. Man �ķita, ka neviens mūs neredz � tik klusi zagāmies. Beidzot Dragans apstājās pie kāda zema �oga, mums aiz muguras tumsā �aloja upīte.

� �eit! � viņ� teica.

No�īkstēja mazi zedeņu vārti, un mēs nokļuvām tum�ā, nelielā pagalmā. Balta taciņa bija tikko saskatāma starp tum�ajām koku sienām. Uzkāpu�i pa da�iem pakāpieniem aug�ā, iegājām ļoti spodrā mājiņā, tā bija iekārtota gandrīz kā pilsētā. Vidējā istabā mūs gaidīja jauna sieviete, glīta un spēcīga, lai gan mazliet �ķielējo�ām acīm. Laikam mans izskats viņu diezgan nepatīkami pārsteidza, un, vēlēdamās apslēpt savu mulsumu, viņa steig�us teica:

� Dakter, iekams tev piedāvāju apsēsties kā viesim, lūdzams, paveries, kas kai� bērnam..,

Iegājām citā istabā, ko blāvi apgaismoja petrolejas lampa. Bērns gulēja dzeltenīgi bāls, viņa izskats man it nemaz nepatika. Rūpīgi izmeklējis slimo, ba�īgi pacēlu galvu.

� Plau�u karsonis ...

� Vai bīstams? � Māte nodrebēja.

� Var kļūt ļoti bīstams, ja steidzami neko neuzsāksiet.

Māte gau�ām nobālēja.

� Ko lai mēs uzsākam?

� Pats galvenais � pagādājiet zāles! Kur ir vistuvākā aptieka?

� Tikai Zai�arā, � Dragans atbildēja. � Ja izie�u no mājām pusnaktī, tur tik�u tie�i ap to laiku, kad ver vaļā aptiekas ...

, � Labi, tagad iedod man tīru papīru, � es teicu. � Un, ja atradīsies tinte, būs vēl labāk...

Dragans atnesa papīru un tinti, un es sāku domāt. Ar kādu vārdu lai izraksta recepti? Varēju izrakstīt ar savējo; vai tad mazums ārstu ar tādu vārdu kā manējais! Dro�s paliek dro�s, par to apjautājos namatēvam.

� Raksti � Lazars Piri�s, � viņ� ieteica. � Ir �āds dakteris ...

� Vai nav pārāk pazīstams?

� Nē, vēl jauns � mūsu biedrs.

Izrakstīju recepti ar nepazīstama kolēģa vārdu un parakstījos, kā pagadījās. Tad mātei sīki pastāstīju, kas jādara, kamēr tiks nopirktas zāles. Jaunās sievietes seja sadrūva arvien dziļākās un dziļākās bēdās, galu galā viņa sāka raudāt un piecēlās kājās. Es atkal pievērsos Draganam.

� Nedrīkst ne mirkli vilcināties... Receptē norādīts � �steidzami�, viņiem nav tiesību tevi aizkavēt .., Lieliski būtu, ja tu atceļā dotos brauk�us vai jā�us*... Jo agrāk pārradīsies, jo drīzāk palīdzēsi bērnam.

� Skaidrs, dakter! � Dragans apņēmīgi teica un pagriezās pret sievu. � Labāk nepink�ķi, bet salūko murņs kaut ko vakariņās... Asaras te neko_wnelīdz.

� Ko lai es dodu vakariņās, ja iepriek� mani neesi brīdinājis, � namamāte sacīja, arvien vēl raudādama.

� Zinu jau, zinu! � vīrs viņu pārtrauca mazliet nepacietīgi. � Liec galdā vislabāko, kas tev ir... Un ko var pagatavot uz ātru roku ...

� Tik ātri neko gar�īgu nevar pagatavot, � viņa sūkstījās.

� Nu, veicīgāk! � Dragans viņai rupji uzkliedza.

� Nepļāpā tik daudz ...

Sieva aizgāja uz virtuvi. Saimnieks vērīgi pārlaida man acis, it kā būtu pirmoreiz ieraudzījis ...

� Dakter, kamēr jāgaida, nāc sēdies, es tev noskū�u bārdu...

� Kā tad tu noskūsi? � Es nesapratu.

� Tā, ka nebūs ko redzēt. � Viņ� pasmaidīja.

� Divus gadus esmu nolauzis par bārddziņa mācekli ... Man ir gan skuveklis, gan viss pārējais...

Es neliku sevi ilgi pierunāt. Bārda auga neglīta, kņudināja miesu un nomāca izglītotam cilvēkam raksturīgo pa�apziņu. Apsēdos vienīgajā augstajā at-_ч zveltnī. Dragans atnesa bārddziņa piederumus un ieziepēja man seju. Tikko viņ� pārliecās pār mani, turēdams rokā aso skuvekli, netīkama doma pēk�ņi uznira galvā, bet es to ātri atvairīju. Kad asmens pieskārās sejai, uzreiz nopratu, ka namatēvs nav dzimis bārddzinis, tomēr viņ� skuva � ar dievu uz pusēm. Pabeidzis �o darbu, viņ� pavērās manī, un skatienā jautās gan kāda apgrēcība, gan viegls' smīniņ�.

� Nu, kā ir? � viņ� ba�īgi jautāja.

� Lieliski! � es atzinu.

Dragaņs nosmējās.

� Zinu, ka neesmu nekāds bārddzinis... Bet, ja es būtu to pateicis, tu ta�u nebūtu ļāvis... Tagad, taisnību sakot, tu tie�ām izskaties pēc daktera... Pirmīt � vairāk pēc me�abrāļa ...

Dragans izgāja no istabas un drīz atgriezās, nesdams rokās baltu, rūpīgi izgludinātu kreklu...

� Tas tev, ņem! � viņ� sacīja. � Cita nekā nav ko uzdāvināt... Ņem vien, ar �o kreklu mugurā es laulājos. .�

Drago nebija tas cilvēks, kam varēja kaut ko atteikt. Viņ� lika man tūlīt uzvilkt dāvāto kreklu, bet manējo nicīgi iesvieda kaktā. Pēc brītiņa ienākusi istabā, saimniece a�i pavērās apkārt, it kā nebūtu dro�i pārliecināta, ka nav ieradies cits cilvēks. Ta�u vairāk par visiem iepriecināts likās vectēvs �tiļans, kas nespēja acis atraut no manis.

� Iesim ieēdīsim! � namamāte aicināja. � Tikai, lūdzami, ņemiet par labu to, kas ir.,.

Nekad neaizmirsī�u viņas pasniegtās pieticīgās vakariņas � visgar�īgākās manā mū�ā. Ēdiens tie�ām bija gar�īgs ne jau tādēļ, ka jutos gau�ām izsalcis. Panagjurie�u gaumē ceptas olas, kā mēdz teikt mūsu pusē, ar svaigu, tikko kultu sviestu. Bez tam vēl bija rūgu�piens atliku likām un neparasti gar�īgs, plānās �ķēlītēs sagriezts, bālisārts �ķiņķis. Paēdu tik sātīgi, ka uzreiz uznāca miegs. Tagad vēlējos vienīgi izstiepties visā garumā kādā no viņu tīrajām- gultām un da�as stundas nogulēt kā cilvēks. Bet Drago, nemierīgi palūkojies uz skapja uzliktā nobru�ātā modinātājā, sacīja:

� Liekas � mums laiks iet. � Un, atskārtis, ka nav izteicies diez ko viesmīlīgi, pasteidzās piebilst: � Man, dakter, tagad rūpju pilna galva... Arī jums būs labāk, ja laikus nokļūsiet galā... Ej nu sazini, kas var gadīties ceļā ...

Neko darīt, mums bija jāceļas kājās. Kamēr vēlreiz apskatīju bērnu, Dragans pamanījās vectēva linaudekla tarbu piebāzt pilnu ar ēdamo. Es gribēju samaksāt par to, bet viņ� tikai nostrostēja mani. Atvadīju�ies no saimnieces, mēs visi trīs devāmies ceļā. Mazais ciems jau dusēja, nekur nespīdēja ne uguntiņas. �oreiz pārbridām pāri upītei un sākām kāpt paugurā. Kad nonācām kalnārē, ciems vairs nebija redzams, visa ieplaka bija ieslīgusi dziļā, aklā tumsā.

Da�us kilometrus nogājām trijatā, tad mums bija jā�ķiras no Drago. Atvadoties cie�i paspiedām viens otram roku un es teicu:

� Kaut dievs dotu mums vēl tikties kādu dienu!. Tad es uzcienā�u tevi...

� Mēs vēl redzēsimies, dakter! � Dragans pasmaidīja. � Pasaule nemaz nav tik liela .. _�

Bet tā nav arī maza. Man �ēl �ķirties no cilvēkiem,' kuri ir kļuvu�i sirdij mīļi. Kādu pusstundu mēs abi ar vectēvu �tiļanu soļojām klusējot, beigu beigās viņ� ierunājās:

� Lāga dvēsele!... Jau no pirmā acu uzmetiena sapratu, ka viņ� ir puisis uz goda.

Nav vārdam vietas � �oreiz vectēvam �tiļanam bija neapstrīdama taisnība.

Dienu pavadījām vecā me�ā pie baznīciņas. Gulēju gau�ām maz, jo te bijām atnāku�i vēl tumsā un līdz rītam atlika pietiekami daudz laika miegam un atpūtai. Galvenais � prāts bija gau�ām nemierīgs, mani nomāca ļaunas nojausmas. Tik tie�ām � mēs bijām ieradu�ies laikā un norunātā vietā, �ai ziņā netikām no�āvu�i greizi. Un tomēr �aubījāmies. �oreiz arī vectēvs �tiļans klusēja un raizējās, redzēju, ka viņ�- nezina, kur dēties. �ķita neiespējami, ka vienība nokļuvusi galā sveika un vesela un iekārtojusies, turklāt viņiem vēl bijis laiks padomāt par mums. Arī pats me�s it kā vērta mūsu noskaņojumu daudz drūmāku. Neviens saules stars neizspraucās cauri smagajiem koku vainagiem, zem kuriem nemanīja ne mazākās dzīvības, sīvi smar�oja papardes, un vēdīja satrunēju�u lapu birga.

Ap dienvidu gaiss kļuva stings un valkans kā sarecēju�as asinis. Kaut kur neredzamā tālē savilkās mākoņi, debesis skaudri un dobji dārdēja. Aizritēja vēl stunda, saule paslēpās, zem kokiem galīgi satumsa. Pēc brī�a uz lapām sāka pak�ķēt smagas lāses, bet pa īstam nelija. Drīz debesis noskaidrojās, tālumā apklusa pērkona grāvieni, uzpūta rāms vēj�, kā iedvesdams mūsos jaunu cerību.

Kad beigu beigās nolaidās krēsla, mēs devāmies pa �auru, muklainu aizu. Tur, kur tā piekļāvās kraujai, ieraudzījām garu, baltu ūdenskrānu ar trim bronzas teknēm un akmens muldām. Te bija daudz gai�āks, tāpēc man izdevās izlasīt uzrakstu uz akmens: ��o krānu ir uzcēlis had�i Nikola un had�i Ra�evs saviem vecākiem Min�o un Anisijai par piemiņu. Tā kunga 1892-ā gada vasarā visgai�ā un vissvinīgā Svētās Dievmātes aizmig�anas dienā. Ceļiniek, piemini viņus!� Todien pirmoreiz manā dvēselē ieplūda kāda bērnības vēsma, kādas senas atjausmas par to, kā tālumā lingoja mazi vara zvani un tīri izslaucītā sētienā māva telēns. Pie krāna mēs nomazgājāmies un ielējām pudelē ūdeni, tad paslēpāmies krūmos. Tagad mums atlika vienīgi gaidīt.

� Kāpēc �is skaistais krāns uzcelts tik tuk�ā nomalē? � es jautāju. � Pat taciņa nevijas pie tā...

'� Seitan svin baznīcas svētkus, � vectēvs �tiļans klusi paskaidroja. � Svētās Jaunavas aizmig�anas dienu � augusta beigās... Kauj upura jērus mielastam, vāra kādos trīsdesmit katlos. Mielasts iznāk dikti labs, jo �itamā laikā jēri jau nobaroju�ies brangi un pipari ir visgardākie. Sanāk ļau�u, ka biezs, � no divdesmit vai vēl no vairākiem ciemiem... Tad pie krāna i nedomā tikt...

� Vai tu arī esi te bijis?

� Var teikt, gandrīz ne reizi neesmu palaidis garām �os svētkus... Ek, cik gards man, pui�elim, likās mielasts, nevaru tev ne izstāstīt... � Smagi nopūties, viņ� piemetināja: � Tik labi laiki bija... �ēl, ka tie nekad vairs neatgriezīsies!

Atkal gaidījām vai veselu mū�ību. Stundas ritēja cita pēc citas, un mums kļuva glu�i skaidrs, ka nevienu nesagaidīsim. Starp koku zariem atspīdēja jauns mēness � kā tīriņa, plāna melones �ķēlīte. Lai cik �aurs tas bija, stāvā nogāze mums pie kājām sliecās lejup gai�āka un koku vidū iezīmējās baznī-ciņas sienas. Laikam jau tuvojās pusnakts, mēs bijām galīgi izmisu�i. Pēk�ņi vectēvs sarāvās.

� Vai dzirdēji?

�tiļana balsī nejautās pārliecība, diez vai viņ� pats bija pilnīgi dro�s, ko īsti dzirdējis.

� Nē, � es teicu.

� Pag, pag ....

Man �ķita: viņ� ieklausās vērīgi, vērīgi � tik saspringta izskatījās viņa seja.

� Klausies, klausies... � viņ� satraukts sacīja.

�oreiz arī es dzirdēju trīs tālus, gari stieptus nakts putna kliedzienus. �Pūce ūjinās,� viņi bija teiku�i; bet vai tad es zināju, kā skan pūces balss! Vectēvs �tiļans atplauka un uzreiz atsaucās � manuprāt, daudz melodiskāk. Modri saausīju�ies, gaidījām. Ilgi nebija jāgaida, no aizas atskanēja soļu �aboņa, tad starp krūmiem pavīdēja spēcīgs un liels vīrie�a augums. Skaidri redzēju, ka viņ� rokā tur �auteni. Pē-tīgi pavēries apkārt, vīrietis nāca �urp. Kaut kas likās gau�ām pazīstams viņa vareno, nekustīgo plecu apveidos.

� Tas ir Spass! � vecais priecīgi sacīja.

It kā to būtu dzirdējis, vīrietis apstājās un pacēla �auteni.

� Dakter, kur tu esi? � viņ� uzbudināts vaicāja.

Tas tie�ām/ bija Spass, pazinu viņa balsi. Gandrīz vai skrie�us skrēju pie viņa. Apskāvāmies abi mazliet neveikli un neizveicīgi. Un tad pirmoreiz redzēju �ā milzīgā, mū�īgi īgnā vīra sejā platu, sirsnīgu smaidu. , � Tātad tu esi sveiks un vesels? � viņ� līksmi teica. � Ak kungs, es tevi, manu zēn, jau dzīvu apraku ...

Pēc tam Spass pievērsās vectēvam �tiļanam, pa jokam iekniebdams viņam stiegrainajā skaustā.

� Kā jūties, vecais?

� Tīri labi, � �tiļans atbildēja.

� Kur jūs atstājāt Viktoru?

Acumirklī tum�s savērpās gar acīm, it kā piepe�i kāds būtu aizsedzis mēnesi.

� Viktors ir miris, � es sacīju. � Mēs nespējām viņam palīdzēt...

Spass saduga. Uzmetis plecā �auteni, viņ� drūmi teica:

� Es jau zināju, ka tā būs... Velti likāt uz spēles savu dzīvību, domāju, ka arī jūs vairs neredzē�u...

� Nē, ne jau velti, � es iebildu.

� Laime vēl, ka esat paliku�i dzīvi un veseli... � Tēvocis Spass nopūtās. � Vai ta toreiz varēju teikt kaut ko, redzēdams, ka tu, dakter, neesi pie pilna prata ... Nebija nozīmes to darīt...

Nomākts klusēju. Tēvocis Spass atjauta, ka mazliet ir pārspīlējis, un draudzīgi uzsita man uz pleca.

� Nu, ejam! � viņ� teica. � Nav jēgas te dimēt un gaidīt, kad mums kāds lodi laidīs pierē...

Nekavējoties devāmies ceļā. Lēnām, moko�i izstāstīju tēvocim Spasam par mūsu bezcerīgajiem mēģinājumiem glābt Viktoru. Arī tēvocis Spass da�os vārdos pavēstīja, kā viņiem klājies. Esot gadīju�ās divas īsas sadursmes, kurās viņi ieguvu�i septiņas �autenes, bet zaudēju�i vēl vienu cilvēku. Tre�ajā dienā izvietoju�ies pastāvīgā nometnē un jau patapu�i sazināties ar vietējo partijas Organizāciju. Pirms Spasa do�anās uz �ejieni saņēmu�i no tās jaunus iero�us, starp citu, ari rokas lo�metēju �Bren�.

� Tagad ar iero�iem nemaz nav tik bēdīgi, � viņ� secināja. � Bet drīz atkal to pietrūks � gaidām atnākam vēl kādus cilvēkus ...

� Nu, un kā priek�niecība? Satiek? � es vaicāju.

� Kā suns ar kaķi. � Tēvocis Spass pavīpsnāja.

� Viens velk uz aug�u, otrais � uz leju ...

� Kā to lāi saprotu? � es jokodams taujāju.

� Kā pats vēlies... Maksims tiecas jau tagad doties kādā uzbrukumā, tā sacīt, mesties cīņā ar pilnu krūti. Bet Bojans nesteidzas, grib vispirms pamatīgi ierakties. _f.

� Un kura pusē tu esi nostājies?

� Tavējā, � to pateicis, tēvocis Spass nosmējās.

� Es pats vēl neesmu izlēmis, kuram lai piebiedrojos.

� Esi izlēmis, esi izlēmis! � Viņ� man padraudēja ar pirkstu. � No manis tu neko nenoslēpsi...

Gājām gau�ām ātri, vectēvs �tiļans vienīgi ar grūtībām tika līdzi platajiem, sparīgajiem Spasa soļiem.

� Mazliet lēnāk! � es aizelsies uzsaucu Spasam.

� Mēs nevaram tevi panākt...

Tēvocis Spass sāka likt gausākus soļus, un es nonācu viņam blakus.

� Tāds jau es esmu � no tiem ātrajiem, � viņ� jokojās.

� Tu laikam neesi gan no pa�iem ātrajiem... Kāpēc tad tik vēlu ieradies pie mums?

� Vēlu? Es ta�ņ domāju, ka par agru jūs esmu pasaucis._�£ Bojans man bija piekodinājis � rītausmā ...

� Kālab rītausmā?

� Dro�ības labad... Ja esat atnāku�i vieni, maza bēda � pagaidīsiet, kur gan tversities. Bet, ja citi jūs atvedu�i ar varu, viņiem līdz rītam zudīs pacietība ...

� Padomā, cik gudri! � es aizskarts teicu.

� Nav jau muļķīgi... Tam puisim galva strādā, lai gan, paskatoties uz viņu, � tāds knislis vien ir. < $

Jo kilometru tālāk, jo me�aināks un vientulīgāks pletās �is apvidus. Tagad klimtām pa zemu, ērmīgu ozolu birzēm. Redzēju tikai līkus stumbrus, kroplīgus zarus un sausas, dzīslainas lapas. Bet, kad tuvojāmies nometnei, me�s atkal auga sulīgāks, da�viet gājām pāri leknām ganībām. Gaismai austot, sasniedzām nometni. Tā bija iekārtota pamestās aitu kūtīs, kurām pat bija piebūvēti divi nelieli skabū�i, tie noderēja par �tābu un noliktavu. Protams, biedri mūs pamanīja iztālēm un no sirds priecājās.

� Komandieris teica, lai nekavējoties viņu pamodinām, tiklīdz jūs būsiet klāt... Kuru katru brīdi...

Neko nevarēja darīt � vajadzēja izpildīt komandiera pavēli, kaut gan bijām pārguru�i un miegs māk-tin mācās virsū. Bojans mūs sagaidīja gandrīz kails � īsās, jocīgās biksītēs. Viņa augums bija kalsns un stiegrains, tik mezglainiem lieliem kā vīrietim, kur� ir dzimis soļotājs. Viņam pār plecu pabāza galvu tēvocis Niko smaido�u seju, jau pilnīgi apģērbies, pat piekāris patronsomas pie siksnas.

� Sveiks, dakter! � Bojans vienkār�i sacīja. � Apsēdies un stāsti...

Atkal man bija jāstāsta par skumjo un sāpīgo notikumu. Bojans klausījās sadrūvis, tēvocis Niko nemierīgi staigāja �urpu turpu pa �auro telpu. Kad visu biju izklāstījis, komandieris jautāja:

� Vai tu uzzināji feld�era vārdu?

Par to nemaz nebiju domājis. Paraudzījos uz vectēvu �tiļanu, viņ� sāka virināt plakstus.

� Man teica ... Bet es piemirsu.. <

Aptvēru, ka viņ� mānās, bet �obrīd nedusmojos uz sirmgalvi, �āda rīcība pilnīgi atbilda viņa dabai.

� Tas nav svarīgi, gan jau mēs pa�i uzzināsim,� Bojans sirdīgi sacīja. � Plāni klāsies jūsu feld�erim...

Komandieris no jauna pavērsa acis uz mani, un viņa seja kļuva mo�āka.

� Dakter, tu gulēsi noliktavā, � viņ� teica. � Tur būs arī tava ambulance. Jau �odien man paziņo, kas tev vajadzīgs...

� Klausos! � es attraucu kā īsts karavīrs.

Bojans iesmējās.

� Es negribu, lai tu klausītos, gribu, lai tu saprastu ... Ja jau mums ir dakteris, jābūt arī pieklājīgai ambulancei... Vai tev nepiecie�ams palīgs?

Tikko .grasījos atteikties no tā, mans skatiens atdūrās pret vectēvu �tilanu.

� Nenāktu par ļaunu, � es sacīju. � Ar tādu palīgu kā vectēvs �tiļans es iztiktu tīri labi.

� Nu, brīni�ķi! � komandieris nopriecājās. � Ieskaitī�u tev viņu kopā ar visu inventāru. Viņ� pie tevis būs gan sanitārs, gan nesējs, gan saimniecības pārzinis, gan sakarnieks � jebkurā amatā... Skaidrs, vectēv Stiļan?

� Skaidrs! � sirmgalvis atbildēja pacilātā noskaņā.

� Pagaidām viss ... Tagad ejiet un izgulieties ...

Noliktava bija vēsa un kļusa. Kaktā ierīkota guļvieta � salikts siens, kas smar�oja pēc āboliņa un asinszālēm. Vectēvs �tiļans to pārklāja ar teltenēm, kaut kur sadabūja arī segu. Pirmoreiz pēc tik daudzām dienām iemigu mierīgi, ar patīkamu sajūtu, ka esmu dro�ībā, nedraud nekādas briesmas. Mana partizāna dzīve nesākās slikti, neko labāku pat ne sapnī nevarēju vēlēties. Kad atvēru acis, bija vēla pēcpusdiena, divu soļu attālumā no manis tupēja vectēvs �tiļans, lūkodamies manī kā suns, kur� pacietīgi gaida pamostamies savu saimnieku.

� Laiks celties, dēls ... Cilvēki gaida .. _?

� Kādi cilvēki? � es pabrīnījos.

� Tie, kurus tev vajag izmeklēt...

Redz, kā, tātad man jau bija pacienti! Vēlāk izrādījās, ka tie ir nevis pacienti vārda tie�ajā nozīmē, bet mūsu pirmais partizānu papildinājums, ko Bojans. atsūtījis uz ārsta apskati, it kā viņus iesauktu armijā. Viņi bija pieci � visi dū�īgi, stipri un rūdīti vīri, kuriem nebija ne vēsts no kādas slimības. Tikai pēdējais � visjaunākais man lika mirkli padomāt.

� Vai tuvumā ir upe? � es vaicāju.

� Ir gan, dakter... Tek gar pa�u nometni. . _�

� Bet ziepes?

Noskaidrojās, ka ziepes neviens nav paņēmis līdzi.

� Galu galā var iztikt bez ziepēm, es teicu.

� Tūlīt skrien uz upi un labi krietni izpeldies... Jaunie partizāni sāka smieties visi kā viens.

� Tagad saprotu, kādēļ viņu izdzinusi sieva! � kāds no viņiem teica. � Un nu vairs netiek gudrs, kurp lai iet...

Nosarcis līdz ausu galiem, jauneklis nolaida acis. �

� Neizdzina vis! � viņ� noburk�ķēja. � Es pats

aizbēgu... � � ' >

� Nu, Mladen�o, bez liekas runā�anas... Skrien tik uz upi!

Palicis viens, sarakstīju sīki visu, kas nepiecie�ams operācijām un da�u parastu lipīgo slimību ārstē�anai. Pārskatīju vēlreiz sarakstu, to mazliet papildināju un aiznesu uz �tābu. Tur Bojans sēdēja, pārliecies pār vecu, izārdītu �auteni.

� Es arī esmu dakteris, � viņ� nopietni teica.

� Tikai iero�u jomā ... Dod �urp, pavērsimies ...

Pasniedzu viņam sarakstu. Uzmanīgi izskatījis to, komandieris jautāja:

� Vai bez kaut kā nevarētu iztikt?

Es mirkli padomāju.

� Varbūt.., bez purgena.

� Kas tas tāds?

Pāris vārdos paskaidroju.

� Nē, bez tā gan neiztikt! � viņ� teica. � Labi, pacentīsimies tev visu sagādāt...

Bojana pūles nepavisam nebija veltas. Kā vēlāk izrādījās, viņ� bija viens no maniem pirmajiem pacientiem. Lode ietriecās ar riko�etu spēcīgajā komandiera gū�ā, un es to izvilku pēc visiem medicīnas mākslas likumiem. Viņ� atveseļojās tik ātri, ka pats brīnījos. Protams, cilvēkiem likās � tas esot mans nopelns, ka viņ� tik ātri atlabis, tāpēc mana autoritāte neticami pieauga.

Kad bijām gandrīz jau apspriedu�ies, skabūzī ienāca tēvocis Niko � Maksims, kā tagad visi viņu dēvēja. Viņ� brīdi pastāvēja klusējot, bet, līdzko devos prom, gāja mani pavadīt. Arī es neteicu ne vārda, mani arvien vēl nomāca mūsu pēdējais nepatīkamais strīds, kas notika pirms tam, kad mūs abus ar vectēvu Sti-ļanu atstāja pie ievainotā Viktora.

� Dakter, vai tu nedusmojies uz mani? � viņ� ierunājās pirmais,

� Nezinu, par ko lai es dusmotos, � atturīgi sacīju.

� Tā glu�i navl � Maksima balss skanēja draudzīgi un laipni. � Kā ļaudis mēdz teikt, nepieminēsim ļaunu... Tev ta�u jāsaprot, ka uz maniem pleciem gulstas liela atbildība.

Man nemaz nenesās prāts turpināt �o sarunu.

� Domāju, ka es saprotu tevi, � teicu negribīgi.

� Un tomēr man nepatīk, ka cilvēks viens uzņemas visu atbildību. Tad citiem vairs nav nekādas.

Nemū�am neaizmirsī�u pirmo nakti partizānu nometnē. Tā bija rimta, silta nakts, augo�a mēness sirpis spīdēja zvaigznēm nosētajā debess velvē. Zem kokiem pļaviņas malā dega neliels ugunskurs. Ap to atlaidu�ies, partizāni klusām, bezbēdīgi tērzēja. Tolaik apkārtnē joprojām nebija nekādu karaspēka dalu un cilvēki jutās pilnīgā dro�ībā. īsi pirms vakariņām Maksims sasauca mūs visus kopā, lai pavēstītu jaunākās frontes ziņas, kuras bija klausījies cauru dienu pa mazu akumulatora baterijas radio. �odien nekas ievērojams nebija norisinājies, tomēr iepriecināja arī tie sīkumi, kurus uzzinājām. Vakariņās ēdām siltu pupiņu viru � īstu viru, nevis tādu kā cietumā. Pēc tam apgūlos savā skabūzī, tomēr ilgi nevarēju aizmigt. Pūlējos ne par ko nedomāt, neko neatcerēties, atmiņas mani biedēja. Tur biju apgūlies tie�i tāpēc, lai paslēptos no zvaigznēm. Viss, kas manī bija sasprindzis, sastindzis, tagad atslāba. Tomēr jutu, ka no manis izstaro baiss saltums. Pamazām, palēnām sirds pjielija ar smeldzīgām skumjām, kaut gan atvairīju atmiņas, it nemaz tām neļāvos. Beidzot neizturēju, uzcēlos un izgāju laukā. Vectēvs �tiļans, atlaidies pie sliek�ņa un atbalstījis plaukstā kaulaino zo-diņu, klusējot cie�i raudzījās dziesto�ajā nometnes ugunskurā.

� Kādēļ tu te guli? � es nervozi rājos uz viņu.

� Nāc iek�ā _{f f f}

� �eitan man labāk, dēls, � viņ� pacietīgi apgalvoja. � �itā es tak pieradis.

Gausi pastaigājos pa nometni, visur cilvēki jau bija devu�ies pie miera. Vienīgi �tāba skabūzī spīdēja blāva lampas gaisma, bet es tam piesard�īgi apmetu līkumu. Mani neviens neaizturēja, neviens neuzrunāja. Attapis, ka skumjas cik necik izkliedēju�ās, atkal devos uz savu ambulanci.

� Ko tu tā staigā, dēls, laiks gulēt, � �tiļans sacīja.

Vectēva skatiens likās neparasts, dro�i vien viņ� ļ noģida, kas risinās manā dvēselē. Ej nu sazini, kādēļ apsēdos viņam blakus un pavisam muļķīgi jautāju:

� Vectēv Stiļan, vai tu vēl atceries to puisi?

� Kādu puisi? � Viņ� nodrebēja.

� To, kuru no�āva aiz pārpratuma.

Vecais brīdi klusēja.

� Vienādiņ domāju par no�auto, dēls, � �tiļans teica gau�ām apbēdināts. � Viņ� man ne brīsniņu neiziet no prāta ...

� Kā tev liekas: ja viņu atriebsim, vai mums būs vieglāk?

� Nē, ne maķenītiņ nebūs vieglāki � Sirmgalvis sāpīgi nopūtās. � Ar to nekas netiks līdzēts...

� Bet kā varam sev līdzēt?

� Nu tā, aiziesim viņsaulē ...

�oreiz viņa balsī neieskanējās ne bailes, ne sarūgtinājums. Pat ne samierinā�anās. Vectēvs to pateica tik mierīgi un ierasti, it kā runa būtu par mazu pastaigu tum�ā me�ā. Apmulsis paraudzījos uz viņu un pasteidzos ieiet skabūzī, kur �ai vēlajā stundā vēl stiprāk smar�oja kalnos pļautais siens. Tai saulē... Tai saulē nav ne debess, ne dziesto�a ugunskura, kas spīguļo zem kokiem *.. Tai saulē nav nekā ... Salīgi drebinādamies, ievīstījos segā un izmisīgi aizvēru acis. �Nav nekā,� es domāju. �Nekā, galīgi nekā...�

No rīta pamodos mierīgu sirdi. Izgāju laukā, vectēva �tiļana nekur nemanīju. Pēc mirkļa ieraudzīju, ka viņ� ar spaini rokā nāk �urp no ierozas, pa kuru . plūst upīte. Saule vēl nebija pakāpusies virs kalna, bet austrumos debess pamale jau dzirkstīt dzirkstīja. Dzirdēju satrauktas putnu klaigas, pār manu galvu lidoja �agata � un tai pakaļ dzinās liels bars mazu, pelnpelēku putniņu. �ai mirklī vectēvs �tiļans mani ievēroja un pasmaidīja.

Ap pusdienu atkal iegriezos komandiera skabūzī. Viņ� sēdēja viens, turēdams rokā �autenes aizslēgu un domādams tik saspringti, it kā aizslēgā būtu ietverti visi pasaules noslēpumi.

� Atspere pārrauta, � Bojans īgni sacīja. � Ek, kaut es varētu tagad dabūt jaunu atsperi...

� Vai nevar ielikt īsāku?

Viņ� drūmi papurināja galvu.

� Vai tu ņemtu tādu ieroci?... Te �auj, te ne�auj. Nē, ar ieroci nedrīkst dzīt jokus ...

Skabūzī ienāca tēvocis Spass. Viņ� izskatījās uzbudināts, un es uzreiz atskārtu � kaut kas noticis.

� Bojan, sargi ir notvēru�i pie nometnes kādu � �aubīgu vīru, � viņ� pavēstīja. � Vai viņu atvest �urp?

� Kāpēc viņ� liekas �aubīgs? � Bojans vaicāja, neatraudams acis no aizslēga.

� Viņ� ir apbruņots ... Saka, esot mūs meklējis ...

� Kā viņ� zināja, ka mēs �eit?

� Tie�i tas modina aizdomas, � tēvocis Spass teica. � Kā ta viņ� varēja zināt, ja te esam tikai da�as dienas...

� Labi, atved viņu! � Komandieris pamāja.

Es paliku turpat aiz ziņkāres. Pēc brī�a durvis atvērās � un acis vien iepletu, redzēdams, ka .iek�ā nāk Dragans. Viņ� uzreiz mani pamanīja, bet nejutās tik pārsteigts, kā bija domājams. Drīzāk viņ� nopriecājās un devās pie manis, izstiepdams plaukstu. Mēs cie�i sarokojāmies, bet apmulsumā neapjēdzu, ko lai saku.

� Vai jūs esat pazīstami? � Bojans izbrīnā jautāja.

� Kā tad ne! � es iesaucos. � Iepazināmies pirms divām dienām... Es ta�u jums stāstīju!

� Tas ir tas pats ... kuram slims bērns?

� Tie�i tā! � Pamāju ar galvu. � Saki � kas noticis ar mazo?

Dragans sadrūva. Viņ� lēnā garā skopi pastāstīja, ko piedzīvojis pēc mūsu �ķir�anās ciema nomalē. Gaismai austot, viņ� nonācis Zai�arā un da�as stundas gaidījis, kamēr atvēru�i aptieku. Tajā �oreiz strādājusi jauna aptiekāre � bulgāriete. Viņa paņēmusi recepti un ilgu laiku pētījusi, beidzot teikusi:

� Atnāksi pēc divām stundām ...

� Tur ta�u rakstīts �steidzami�! � Dragans nepiekāpies. v

� Es jau nu neesmu mācāma! � aptiekāre rupji atcirtusi. � �Steidzami� nozīmē pēc divām � stundām ...

Dragans smagi nopūtās.

� Sapratu, ka viņai radu�ās nelāgas aizdomas, � viņ� turpināja. � Tu ta�u zini, uz kāda papīra uzrakstīji recepti, varbūt viņa vēl nejau�i bija iegaumējusi Lazara parakstu. Nekas cits neatlika kā iet laukā. Ierāvies kāda krodziņa kaktā, sāku prātot. Ja viņa tur mani aizdomās, var pārbaudīt. Vai arī paziņot tie�i iecirknim. Un tā vien skaties � atgriezies aptiekā, es iekritī�u lamatās. Mani sāks pratināt: kas devis recepti, kur esmu ticies ar dakteri, kāds viņ� bijis... Domāju, domāju, beidzot -aizgāju pie drauga � tāda pa�a būvstrādnieka kā es. Kad laiks bija doties pēc zālēm, aizsūtīju draugu uz aptieku, lai it kā nopērk aspirīnu. Tur nokļuvis, Branko uzreiz ieraudzījis divus visā pilsētā pazīstamus aģentus pri-vāttērpos ... Skaidrs ... Izgājis ārā un � tūlīt pie manis. Lauzījām galvu, apsvērām gan �ā, gan tā, visur siena priek�ā. Kādēļ mums vajadzēja rakstīt bērna vārdu! Pilsētā mani pazīst: nevienam nav tāda uzvārda kā man � Vata�kis. Ja pārradī�os ciemā, arī tur mani saņems ciet. Neko darīt, pārnācu mājās, izraku �auteni � un, re, te nu es esmu...

� Te nu tu esi! � Bojans neapmierināts nopurpināja. � Bet kā tu zināji, ka tie�i �eit mūs atradīsi...

� Es gan nezināju, ka tie būsiet tie�i jūs, � Dragans atbildēja. � Gani man parādīja ceļu, pateica, ka partizāni esot kaut kur �ajā pusē ...

� Tas viss �ķiet mazliet ap�aubāms, � Bojans sacīja. � Kad tev parādīja ceļu, un kad tu mūs atradi ... Te ir ko iet veselu dienu...

� Pazīstu �o apvidu, � Dragans sabozās. � Un esmu �eit atnācis nevis ciemos, bet ar �auteni..- ₇

� Kur� katrs var turēt �auteni rokā, � komandieris dusmīgi teica. � Dod �urp to apskatīt.. ?

Dragans pasniedza viņam �auteni. Bojans ilgi, vērīgi nopētīja ieroci un, piegājis pie sliek�ņa, pat ielūkojās stobra caurumā. Atgriezies savā vietā, viņ� izskatījās cik necik mierīgāks.

Kā to biji ieracis? � viņ� taujāja. � Kop� kura laika?

� Divos maisos! � Dragans atbildēja �ķietami rimti, bet bija redzams, ka viņ� ir apvainojies. � Vēl pirms tam, kad te ieradās jūsu karaspēks...

� Mjā, lieliski! � Bojans sacīja klusinātā balsī.

� Tātad to esi iegādājies katram gadījumam...

� Ne jau nu katram gadījumam, � Drago �oreiz iebilda mazliet sirdīgi. � Tāda bija direktīva...

� A-ā-ā, direktīva! � Komandieris pamāja. � Vai tu esi partijas biedrs?

� Jau piecus gadus! � atnācējs stingri noteica.

� Vēl pirms karadienesta...

� Tā, tā... Bet vai vari kaut kā pierādīt? .. ;

� Ja nepierādī�u, vai tie�ām mani dzīsiet prom?

� Tagad es jautāju ... Vari pierādīt? .

� Nevaru... Bet pārbaudiet Zai�arā, pavaicājiet Branko...

Bojans nogrima domās, �aurajā pierē savijās sīku krunciņu tīkls.

� Mēs principā nepieņemam tos ... kuri pa vienam nāk pa�i, � viņ� teica. � Bet ja nu dakteris galvos par tevi...

Pavērsies pret mani, viņ� tikko manāmi pamirk�ķināja.

� Lieku savu galvu ķīlā! � es uzreiz biju ar mieru atbalstīt Draganu.

� Nesteidzies tik ātri atbildēt ar savu galvu, � Bojans nīgri teica. � Galu galā �is gadījums ir drusciņ �aubīgs...

Sapratu, ka tā tas ir, bet patlaban par to netikās runāt Bojana klātbūtnē. Drago atkal sadrūma.

� Patiesībā es tagad te gribētu palikt daktera dēļ! � viņ� sacīja. � Nedomā, ka nav vēl citu vienību!

� Labi, nepļāpā tik daudz! � komandieris viņu skarbi aprāja. � Ja jau tevi pieņēmu, izturies kā īsts partizāns... Dakter, aizved Draganu pie Spasa, tas viņu iekārtos...

Izgājām laukā. Tēvocis Spass atradās netālu, bet es negribēju tūlīt iet pie viņa.

� Kā jūtas mazais?

� Man �ķiet � jau labāk, � Dragans nopūtās.

� Ja dievs dos, izveseļosies arī bez zālēm.,..

Klusēju, nevēlēdamies viņu vēl vairāk uztraukt. Bez tam sākotnējās aizdomas aizvien vēl neizgāja no prāta.

� Paklau, Dragan, uzticību pret uzticību... Es tev ko pajautā�u, bet tikai man nemelo..Saki � kā tu uzzināji, ka vienība apmetusies �eit?

Skaidri jo skaidri ievēroju, ka Dragans mirkli svārstās.

� Vectēvs �tiļans man pateica, � viņ� negribīgi atzinās.

� Kad?

� Ciemā... īsi pirms tam, kad devāmies prom... Viņ� pats nezināja, kur tie�i, bet tikai... apmēram. Pārējo nudien pastāstīja aitu gani...

� Labi, tagad ej pie Spasa, lai tevi ieskaita vienībā, � es sacīju. � Vēlāk parunāsimies ...

Es neganti saniknojos. Vectēvs. �tiļans bija rīkojies pa īstam nodevīgi, man aizacīs sniegdams viņam ziņas. Es biju noturējis veco par pilnīgi uzticīgu vīru, uz kuru dro�i var paļauties gan vārdos, gan darbos, bet izrādījās, ka glu�i tā nav. Katrā ziņā līdz �im nebiju domājis, ka viņ� ir pļāpa. Ātri devos uz savu skabūzi, klusībā grasīdamies Stiļanu nostrostēt visskarbākajiem vārdiem. Notupies pie sliek�ņa, vectēvs drāza kaut ko ar milzīgu, vecu kabatas nazi, kas nezin kā bija ticis viņam rokās. Viņ� palūkojās manī vainīgi, it kā iztālēm būtu uztvēris manu pārāk slikto noskaņojumu.

� Ko tu te drāz? � es dzestri vaicāju.

� Taisu tev drēbju karināmo, � viņ� mulsi atbildēja, aizvien vēl manī pētīgi skatīdamies.

Apsēdos viņam blakus, sirds joprojām vārījās dusmās.

� Kas noticis? � sirmgalvis piesardzīgi noprasīja.

� Vai tik atkal neesat strīdēju�ies?

� Noticis! � pikti uzbrēcu. � Noticis tas, ka tu mani pārāk nekrietni pievīli!

� Kā es tevi pievīlu?

� Ļoti labi zini, kā... Tu pateici Drago, kur atrodas vienība...

Paraudzījos uz vectēvu, viņ� nelikās ne pārsteigts, ne izbijies, ka negaidot ir atmaskots.

� Jā, es tevi pievīlu, � viņ� klusi sacīja.

� Kādēļ?... Es ta�u agrāk tevi biju brīdinājis.

� Neba es pats zinu, kādēļ? �; �tiļans nomurmināja. � Man tapa �ēl pui�a. Nodomāju: tagadiņ grūti laiki, kazi, jau rīt viņam nāksies bēgt, bet nebūs ne jausmas, kurp... Tā nu tiks ļaundaru nagos. Bet lāga dvēsele; kāpēc lai mēs viņam nepalīdzētu?

Viņ� runāja tik vaļsirdīgi un pārliecino�i, ka acumirklī vismaz puse no manām dusmām izkūpēja.

� Tavuprāt, visi ir lāga dvēseles, aitasgalva gatavais! � lamājos, pa pusei jokodams, pa pusei nopietni. � Bet ja nu viņ� ir spiegs?

� Kas nu viņ� par spiegu! � vectēvs sa�utis iesaucās. � Tev jau teicu, dēls, ka pazīstu cilvēkus... Kā ta viņ� var būt spiegs, ja nava ...

Gudroju, ko lai vēl iebilstu.

� Labi, reiz izpļāpājies � izpļāpājies... Bet kādēļ vēlāk vismaz mani par to nebrīdināji?

Vecais sāka mirk�ķināt acis.

� Domāju tev pateikt, � viņ� nosēca. � Bet baidījos, ka tu par nemēru noskaitīsies ...

Nevil�us pasmējos. Vectēvs �tiļans pavērās manī izbrīnījies, ta�u klusēja, manāmi apmierināts, ka saruna ņēmusi �ādu virzienu.

� Paklausies, vectēv �tiļan, tā nedrīkst darīt, � es stingri aizrādīju. � Ja tā darīsi ari turpmāk, galīgi zaudēsi manu uzticību... Un, ja cilvēkam nevar uzticēties, kālab viņ� vajadzīgs?

Vecais atkal paraudzījās manī satraukti.

� Dēls, es tak esmu gribējis tikai labu. .. Neba tu domā � izdarī�u kaut ko, zinādams, ka tas var nākt tev par ļaunu ...

� Lūdzams, ļauj man pa�am novērtēt, kas labs vai ļauns!...

� Es jau neliedzu, kālabadiņ lai tev ko liegtu! � Vectēvs �tiļans pakratīja galvu. � Lai notiek tavs prāts... Kaut gan jūs visi esat kā bērni un, pa�iem negribot, maldāties tumsa, ja neviens jums neparāda ceļu.

Pacēlis galvu, viņ� pēk�ņi jautāja:

� Kā tu aptvēri, ka esmu pateicis Drago?

� Ka gan neaptver�u, ja viņ� jau klāt... Pirmīt ieradās un vēl ar �auteni...

Vectēva seja atplauka.

� Tātad esmu rīkojies labi? � viņ� priecīgi iesaucās. � Ja es nebūtu Drago pasacījis, kā viņ� būtu mūs atradis? I mums ir par vienu vīru vairāk, i viņ� ticis pie krietniem cilvēkiem ...

Sapratu: risinot vēl ilgāk �o sarunu, galu galā iznāks, ka pats esmu grēkāzis. Bet varbūt tā bija kaila patiesība. Vectēvs mudīgi piecēlās kājās.

� Ta nu ie�u, � viņ� teica. � Apsveicinā�os ar Drago, kā pieklājas ...

� Ej vien apsveicinies! � es negribīgi novilku. � Un labāk līdz vakaram vairs nerādies manās acīs...

Ta beidzās mūsu pirmais un pēdējais strīds. Sarozīju plecus un iegāju skabūzī. Palūkojies apkārt, mazliet nokaunējos, ka tik rupji un skarbi biju runājis ar vectēvu �tiļanu. Telpa tā bija uzkopta, ka spīdēja vien, cik nu var spīdēt no�ēlojams skabūzis, kuram nav pat lodziņa. Grīda rūpīgi izslaucīta, visas mantas piekārtas pie sienām, guļvieta uzbu�ināta un pārklāta ar segu. Istabiņa uzreiz bija kļuvusi ērtāka un mājīgāka, tagad to, iztēlē mazliet izskaistinātu, varēja dēvēt par ambulanci. Man nekas cits neatlika kā bezbēdīgi atlaisties mīkstajā guļvietā.

Aizritēja vesela nedēļa � galvenokārt slinkuma lāpī�anā. Turklāt vectēvs �tiļans cītīgi mainīja guļvietā sienu, vēl cītīgāk slaucīja grīdu un uzposa istabu. Vaļas brī�os pamanījās sanaglot pat tādu kā eta�eri, lai gan nekad netiku skaidrībā, kur viņ� rāvis dēļus. Es savu pasūtījumu vēl nebiju saņēmis, bet pagaidām tas nelikās nekas briesmīgs, jo visi jutās veseli kā rutki. Protams, tik patīkams re�īms bija lemts vienīgi man. pārējie vai galu ņēma mācībās. Man vienmēr bija stipri riebu�ās �ādas nodarbības, tāpēc ne reizi neaiz- � gāju uz tām. Zināju, ka tur mācās �aut, pārskriet no vienas vietas uz otru un uzbrukt nocietinājumiem. Da�kārt redzēju, ka biedri vakarā pārnāk �ausmīgi noguru�i un noliekas slīpi, kur pagadās. Bet es nevēlējos domāt par to � tik dziļi biju iestidzis jaukajā dīkdienībā. Tagad saprotu, ka �ī atelpa man bija ārkārtīgi nepiecie�ama, citādi sabendētie nervi mani būtu pievīlu�i jau pirmajā smagajā pārbaudījumā.

�ai nedēļā nebija slikts arī ēdiens. Glu�i otrādi � tas bija labu labais salīdzinājumā ar to, kādu mums deva cietumā. Reiz nevil�us iemetu aci vectēva �tiļana katliņā, un pēk�ņi pamodās nelāgas aizdomas.

� Ko tu man nes ēst? � jautāju it kā nevērīgi.

� Kur tu to visu ņem?

� Es tak nesu, ko man dod, � vecītis mazliet nedro�i atbildēja.

Cie�i uzlūkoju viņu.

� Vai tik mēs atkal nemānāmies?

� Kas tur ko mānīties, � viņ� aizskarts sacīja.

� Ko man dod, to arīdzan nesu...

� Pēc tam kad no sava katliņa esi nolējis manējā?

� Nē, nē... Manējā pavisam kas cits ...

� Labi, � nepacietīgi teicu. � Vai citi ēd to pa�u, ko es?

Vectēvs nespēja izdabūt vārdus pār lūpām. Gau�ām vēlējās atkal mani apvest ap stūri, bet �oreiz neuzdrīkstējās.

� Ne jau nu akurāt to pa�u, � viņ� īgni novilka.

� Saki, lai man dod tie�i to pa�u ...

� Saki pats! � vectēvs �tiļans gandrīz skarbi atcirta. � Es nevaru. Cilvēki redz, ka tu esi savārdzis, grib, lai tu atspirgtu ...

Ak, tādas tās lietiņas! Es laiskojos, bet mani baro kā sivēnu. Neko darīt, vajadzēja iegriezties pie komandiera. Kā parasti, Bojans visu noklausījās, mani nepārtraukdams, tad teica:

� Labi, dakter, turpmāk saņemsi ēdienu no kopējā katla!

Viņ� pārāk ātri man piekrita. Pat jutos mazliet aizvainots.

� Arī es, tāpat kā citi, gribu iet uz mācībām, � sapīcis piebildu;

�os vārdus izmetis, uzreiz atjautu, par daudz esmu aizrāvies, bet izlietu ūdeni vairs nevarēja sasmelt. Bojans nosmīkņāja.

� Es pats biju domājis par to, bet netiku gudrs, ko lai iesāk... Tev ir virsnieka dienesta pakāpe, es esmu tikai apak�virsnieks ... Te nav neviena, kur� drīkstētu tevi komandēt...

Apjēdzu, ka viņ� jokojas, bet netikās sīksti turēties pie sava. Tiklīdz grasījos iet prom, viņ� ieminējās:

� Ieteicu tev vismaz vingrot no rīta... Galu galā tu ta�u � ārsts ...

� Es savukārt ieteicu tev izmazgāt kreklu. Galu galā tu ta�u � komandieris ...

Ne vārda nesacījis, Bojans tūlīt norāva kreklu no muguras.

� Iedod vectēvam Stiļanam, lai izmazgā.Ja tev neērti dot, izdari to pats!

Ievērojis, ka manā sejā izpau�as neizpratne, viņ� nopietni piemetināja:

� Galu galā es ta�u esmu komandieris.. _f

� Bet ne jau no jauno tipa! � Pasmējos un aiznesu vectēvam �tiļanam Bojana kreklu.

Nākamajā dienā man atkal bija saruna ar tēvoci Niko, kā vienmēr, arī �oreiz � nepatīkama. Viņ� iegriezās pie manis ambulancē, to vērīgi aplūkoja, tad apsēdās uz kāda vectēva roku prasmīgi darināta ķeblī�a ar zemē iedzītām kājām.

� Lieliski esi iekārtojies, � viņ� atzina.

Niko balsī ieskanējās izklaidība, acīmredzot viņ� domāja par ko citu. Tie�i tobrīd vectēvs �tiļans pabāza kalsno seju pavērto durvju spraugā.

� Uzgaidi ārā! � Maksims viņam stingri pavēlēja.

Vectēvs �tiļans atsprāga atpakaļ tik veikli kā susliks.

� Vakar vakarā tevi ievēlējām par �tāba locekli, � Maksims drūmi pavēstīja. � Man lika tev to pateikt. Un pajautāt, vai esi ar mieru ...

�ī jaunā ziņa mani pārsteidza. Kā gan varēja mani, bezpartejisko, ievēlēt par �tāba locekli, diez vai tas bija Maksima pirksts?

� Pateicos par uzticību! � es atturīgi sacīju.

� Rīt mums būs sēde, � viņ� turpināja arvien vēl drūmi. � Un, ko tur slēpt, ceru � tu mani atbalstīsi ...

Viņ� manī nogaido�i skatījās, bet es saprātīgi klusēju. Galu galā, ja Maksims grib, lai papūlas iesaistīt mani kādā savā pasākumā; kālab man tas viņam jāat-vieglo?

� Nelaime tā, ka te pārāk ilgi tupam, � jau mazliet iekarsis, viņ� paskaidroja. � Pats redzi, kādā laikā dzīvojam. Frontē zeme jaucas ar debesīm, visi sasprindzina pēdējos spēkus, lai ātrāk izbeigtu nikno cīņu. Tagad jebkurai kaujai, nē � jebkurai vismazākajai sadursmei ir vēsturiska nozīme. Iz�ķiras cilvēces liktenis, bet mēs �eit stāvam dīkā... Vai nav taisnība?

Varbūt Maksimam bija taisnība, bet kāpēc viņ� runāja kā pa radio? Tā kā joprojām klusēju, viņ� turpināja diezgan nepacietīgi:

� Manuprāt, tagad mums ir viens vienīgs uzdevums � atvilkt uz savu pusi pēc iespējas lielākus ienaidnieka spēkus. Ja atrausim no vācu armijas kādu rotu, kādu vadu, tas nozīmē � palīdzēsim mūsu brāļiem, kas pa�laik frontē cīnās, vai galu ņemdami... Jebkura cita mūsu rīcība ir tikpat kā nodevība.

Pēdējais vārds man cirta tik nepatīkami kā pliķis sejā.

� Redzams, tu nedaudz pāispīlē, � es klusināti noteicu. � Kā tu vari nosaukt par nodevējiem cilvēkus, kuri te ieradu�ies, lai ietu nāvē...

� Pado/nā labi un sapratīsi, ka, objektīvi sprie�ot, tā iznāk...

� Vārds �objektīvi� nav tik vienkār�s, � es iebildu. � Ja nebūsim pienācīgi sagatavoju�ies, mūs satrieks jau pirmajā kaujā, un tai frontē, par kuru tu runā, objektīvi pat nemaz nejutīs mūsu upurus...

Maksims pavērās manī aizdomīgi.

� Vai tu arī esi aizrāvies ar �o oportūnistisko teoriju? � viņ� sadrūvis jautāja. � Pēc manām domām, nav un nevar būt labāku militāro mācību par atklātu cīņu ... To patiesībā teicis Staļins ...

Pēdējos vārdus viņ� izrunāja ar tādu pacilātību, it kā Staļins pats viņam būtu uzticējis savu gudrību.

�¹ Patlaban neko nevaru tev apsolīt, � es nesaudzīgi teicu. � Un tā vien �ķiet � tu esi maldīgos ieskatos... Manuprāt, vēl nezinām, kas īsti būtu darāms, tas �ovakar izkristalizēsies mūsu kopīgajās pārrunās ...

� Labi, � Maksims dzestri sacīja un piecēlās kājās.

Vakarā �tāba sēdē neatbalstīju Maksimu. Pat glu�i otrādi � nostājos pret viņu. Vēlā naktī atstādams �tābu, jutu, ka Bojans tikko jau�ami paplik�ķina man pa muguru. Klusībā pasmaidījis, dro�i soļoju tumsā uz savu ambulanci. Tur, notupies uz sliek�ņa, mani pacietīgi gaidīja vectēvs �tiļans.

Atceros � mūsu pirmā kauja notika bez.asins izlie�anas kā bērnu kara spēle ar zaldātiņiem. Bija nakts, gulēju uz muguras iz�uvu�as upes gultnē un raudzījos debesīs, kas smaka tum�ās lietus tūcēs. Kaut kur pāri kalniem dārdēja pērkons � un lāgu lāgiem tālās virsotnes iezaigojās zibeņu atgaismā. To iepriek� nebijām paredzēju�i, un bija jātiek ar visu galā, iekāms negaiss brāzīsies un zibeņi �ķelsies pār mūsu galvām. Gulēju klausīdamies. Sienā�i nesirsināja, pa �oseju jau sen vairs nerībēja riteņi un nedipēja pakavi. Biju uzbudināts, bet ne stipri, pareizāk sakot, nepacietīgi gaidīju, kas notiks. Beidzot ap pusnakti atskanēja signāls un biedri ātri devās rāpus uz tilta pusi. Tilts nebija liels, ta�u pa to kā pa sirds vārstuli pulsēja visa okupācijas korpusa dzelzs asinsrite. Es un vectēvs �tiļans palikām divatā. Redzēju, ka viņ� ir parāvies zemāk par mani un saudzīgi piespiedis pie krūtīm sanitāro somu.

� Liec to malā! � es teicu. � Tā �onakt nebūs vajadzīga.

� Rādās, tā arīdzan būs, � vecais sacīja.

Uztvēru viņa balsī kādu apslēptu sarūgtinājumu. Ne-i viļus pasmaidīju. Augu nedēļu viņ� ar puicisku aizrautību bija licis un kārtojis somā neskaitāmas pudelītes, pārsējus un marles, līdz beidzot veco sarāju, ka viņ� to visu padarīs netīru. Tad �tiļans pakāra somu pie sienas, bet bie�i pieķēru viņu tur stāvam uz krūtīm sakrustotām rokām kā pretī svētbildei. Kas zina, ar kādiem naiviem veca vīra sapņiem viņ� piepildīja savas bezmiega naktis! Laikam domās ar �o somu �audījās lo�u krusā, dāļādams pa kreisi un pa labi palīdzību un �ēlsirdību.

Kad bija aizritējusi pusstunda, gandrīz visi atgriezās. Bojans nogūlās man blakus un klusi pa�ukstēja:

� Tagad klausies!

Saausījos. Pēc brītiņa nogranda apdullino�s sprādziens, akmeņi un dzel�i krītot klaudzēja tumsā. Pārradās ari spridzinātāju grupa, un mēs, paņēmu�i iero�us un uzkabes, devāmies atpakaļ uz nometni. Visi klusēja, tikai vectēvs �tiļans bikli ievaicājās:

� Vai nava kāds ievainots?

Neviens viņam neatbildēja, partizāni steidzās pēc iespējas ātrāk attālināties no uzspridzinātā tilta. Bojans man da�os vārdos pastāstīja par notiku�o. Spasa

vadītā grupa vispirms dabūjusi pie malas sargu, tad atbruņojusi visus karavīrus būdā, kurā �ie pārlaidu�i nakti. Spridzinātāji steigā pievāku�i viņu formas tērpus un iero�us un nominēju�i tiltu � visu izdarīju�i a�i un viegli kā kaujas mācībās. Tagad mēs nesām līdzi pat �auteni un da�us automātus. Iero�i ne vien nevilka smagi plecus, bet mūs vēl spārnoja. Tikai nākamajā dienā, kad Dragans pārnāca no izlūko�anas, visiem garastāvoklis kļuva galīgi drūms. Izrādījās � tilts nav uzspridzināts veiksmīgi, un, sprie�ot pēc visa, redzams, ka vai nu sprāgstvielu bijis par maz, vai arī tās nav biju�as prasmīgi izvietotas. Lai vai kā, bet pēc divām dienām sapieru daļas salaboja tiltu un dzelzs vārstulis atsāka pulsēt.

Aizritēja da�as dienas, un mēs atkal devām triecienu � nodedzinājām korpusa mantu noliktavu, tikdami cauri sveikā. Bet tre�ais uzbrukums � pulvera pagrabiem neizdevās: mūs laikus pamanīja un atklāja spēcīgu uguni. Tie�i tad ievainoja Bojanu, ta�u, par laimi, brūce nebija bīstama. Beidzot piepildījās Mak-sima ilgas � cīņai pret mums atsūtīja veselu kājnieku bataljonu ar mīnmetēju vadu. Gandrīz mēnesi �is bataljons laiski lodāja pa kalniem, lāgiem iesvieda uz labu laimi kādā ierozā vienu otru mīnu vai bezmērķīgi� juceklīgi �āva. Mēs uzmanīgi sekojām katram tā solim, manevrējām veikli, nesteigdamies un � Maksims pat �ausminājās � to nedz kaitinājām, nedz izaicinājām. Bataljonu komandēja rezerves majors, kas laida darbā iero�us tālab vien, lai kaut kā attaisnotu �o karagājienu, un cītīgi vairījās sadurties ar mums. Nebija jēgas komandieri dusmot vai kompromitēt, jo tad viņu varēja nomainīt ar kādu daudz uzņēmīgāku un niknāku un mums būtu bijis bezjēdzīgi jākrīt par upuriem. Viss beidzās ar to, ka sagrāva mūsu pagaidu nometni un uz aizdomu pamata saņēma ciet da�us vietējos iedzīvotājus, kuri bija mums palīdzēju�i. Ta�u viņi turējās, kā pienākas, un arī mums vairs nebija jāceļ cita nometne. Beidzot bataljons atkāpās, un kādu rītu mēs atgriezāmies vecajā vietā. �tiļans gandrīz vai apraudājās, ieraudzījis krāsmatas tur, kur agrāk atradās ambulance, ko viņ� ar tik lielu mīlestību un rūpību bija iekārtojis. Drīz vien viņ� nomierinājās, jo mēs pārcēlāmies uz daudz ērtāku nometni dziļi kalnos.

Tas bija mazs, īsts kalnu ciems, ko tā iedzīvotāji bija pametu�i, un mēs tur izvietojāmies zem izturīgiem un dro�iem jumtiem. Te ambulancei arī tika ierādīta vislabākā māja, uzcelta no lielām akmens plātnēm kā cietoksnis.

Tā nemanot pienāca rudens. Un tie�i nākamajos lietus un slapjdraņķa mēne�os mēs iepināmies ilgsto�ā un asiņainā kaujā pret Dra�es vadītām serbu vienībām. Viņi bija skaitliski pārāki par mūsējiem, daudz labāk apbruņoti, cīņā drosmīgāki un nesaudzīgāki. Mums par laimi, viņi Jāvās savai slāvu bezrūpībai un nemaz neievēroja kaut vai kādu militāro disciplīnu. Viņi pirmie uzbruka mūsu mazajam ciemam, un pēc īsas sadursmes mēs atkāpāmies. Ienaidnieki palika pa nakti tur � mūsu dzīvokļos, no kuriem pat nebijām paguvu�i iznest savas mantas. To, protams, nevarēja teikt par ambulanci, no tās vectēvs �tiļans bija izvācis visu līdz pēdīgajai pudelītei. Augu nakti skatījāmies no neliela attāluma, kā Dra�es vīri cep jērus uz ugunskura un tempj plūmju rakiju. Agrā rītausmā uzbrukām viņiem un nolaidām no kājām gandrīz visus. Viņu vietā ieradās divas jaunas vienības, tās bija vēl labāk apbruņotas un darbojās piesardzīgāk. Aizsākās ilgsto�a cīņa uz dzīvību un nāvi.

Tagad man neparko netīkas atcerēties �os derdzīgos mēne�us. Nemitīgā, pārālc nogurdino�ā cīņa visstiprāk gremza Maksimu. Mēs bijām nevis atvilku�i no frontes vācu armijas izlases daļas, bet saķēru�ies ar nekrietniem liela auguma_ bārdaiņiem, kas bija tik spēcīgi kā lā�i un pa�i nezināja, par ko karo. Asinis lējām gan mēs, gan viņi, viņi mazliet vairāk; bet kāds mums bija labums no tā? Viņi mums uzglūnēja dienu un nakti. Viņu raidītās lodes nerimtīgi spindza mūsējiem gar ausīm posteņos un slēpņos, bet, lai cik tas likās bīstami, mēs neatstājām savu ciemu. Arī viņi neuzdrīkstējās otrreiz doties triecienā pret to, dro�i vien nospriedu�i, ka tas pamatīgi nocietināts. Lai vai kā, sen bija pagājis mans jaukais dīkdienības laiks, tagad pārsēju asiņainas brūces gandrīz ik- dienas. Starp citu, arī mūsu vienība bija krietni izaugusi, pa�laik tajā bija ap se�desmit cīnītāju, lielākoties serbi, kas ar negantu niknumu metās virsū saviem tautie�iem un viņus ne�ēlīgi galināja. Reiz man ar varu izdevās izraut no mūsējo rokām gūstā kritu�u, ievainotu serbu. Kamēr ievainoto nesa ar nestuvēm uz ambulanci, mani panāca Bojans.

� Dakter, velti tu pūlies, � viņ� īgni teica. � Tik un tā viņ� neaizies no mūsu nometnes dzīvs!

� Kaunies tā runāt! � es dusmīgi sacīju.

� Baidos, ka tik tev pa�am nebūtu jākaunas... Ja palaidīsim viņu vaļā, viņ� tūlīt no�aus kādu mūsu biedru... Ielaidīs lodi mugurā pēc viņu iecienītā paņēmiena ...

. Tā tie�ām bija taisnība: vairums ievainoto atkļuva pie manis, sa�auti no slēpņa � tie�i mugurā.

� Tomēr velns nav tik melns, kā to rāda, � es nīgri sacīju.

Ievainoto atnesa uz ambulanci. Kā vienmēr, man palīdzēja vectēvs �tiļans, otrs nesējs sēdēja pie durvīm un klusējot krimta vārītas kukurūzas vālīti. Gūsteknim lode bija trāpījusi zem atslēgas kaula, un milzīgā, melnā bārda nejāva lāgā apskatīt brūci.

� Vectēv Stiļan, apcērp viņu! � es teicu ar pretīgumu.

Vecais paņēma medicīnas �ķēres un diezgan nevī�īgi ap�ņāpa viņam smirdīgo bārdu. Apcirpts � neap-cirpts ievainotais tagad �ķita vēl ērmīgāks, drud�aini mirdzo�ās acis ar apslēptām dusmām sekoja katrai manai kustībai. Vairs neveltīdams gūstekņa izskatam uzmanību, ar roku pacēlu viņa apak��okli, lai labāk aplūkotu brūci. Un tai pa�ā mirklī viņ� tik nikni iecirta zobus manā plaukstā, ka es ar otru viņam iesitu, lai palai� vaļā.

Vectēvs �tiļans nobālēja un, �ausmu pārņemts, pavērās gūsteknī.

� Ak dievs, kāds zvērs! � viņ� iesaucās. � Dakter, izsviedīsim viņu pa durvīm ārā, viņ� tak nava cilvēks ...

Es viņu neizsviedu, bet pārsēju, kaut gan ne visai rūpīgi. Ziņa par viņa jauno �varoņdarbu� ātri vien aplidoja visu nometni. Kad nākamajā rītā aizgāju uz kādu dzīvokli pārsiet ievainoto, tur viņa vairs nebija.

�ais mēne�os visdziļāk un spilgtāk manā atmiņā iespiedās vectēva �tiļana tēls. Starp citu, tādu viņu atceros ne vien es, bet arī visi, kuri paliku�i dzīvi. Visdīvainākais bija tas, ka �tiļans ar katru dienu pārvērtās, ar katru dienu kļuva aizvien grūtāk saprotams un mazāk pazīstams. Jo vairāk- mēs piekļāvāmies pie zemes un ierakāmies saltajos rudens dubļos, jo bie�āk viņ� pacēlās pār �o zemi un pār mums. �ķita, ka rūpēs un pārdzīvojumos viņ� nevis kļūst vecāks, bet glu�i otrādi � rosās �irgtāks un �irgtāks. Tiesa, viņa seja bija gau�ām bāla, augums � pārāk tievs un sausens, ta�u acis dzirkstīja mo�as un kustības vērtās sparīgākas un veiklākas. �ais smagajos mēne�os vectēvs .�tiļans ne reizi nesaļima nespēkā, ne reizi nezaudēja dū�u, ne reizi negaudās. Gandrīz nekad negulēja, es nemanīju, kad viņ� ieturas, ja vispār ko ēda. Bez mitas sirmgalvis �audījās ievainoto vidū un tik prasmīgi viņus pārsēja, ka vairs nepārbaudīju viņa darbu.

Pavisam dīvaini vectēvs �tiļans izturējās arī asiņainajās sadursmēs ar ienaidniekiem. Staigāja tā, it kā apkārt ne lodes spindzētu, ne nāves briesmas draudētu. Nekad nepieliecās, vienmēr soļoja taisnu muguru. Kaujas laukā viņ� jutās tik dro�i kā me�ā, lasīdams sēnes. Lodes svelpa vectēvam gar ausīm, bet viņ� nelikās zinis par tām kā par odiem, kas dīc ap galvu. Viņa nevērībā pret nāvi jautās kaut kas neticams, neaptverams un pat baiss. Nē, tas nepagalam nebija tās pats ve�uks, ko iepazinu pirmajos mēne�os cietumā. Tad viņ� �ķita kā mazs, nevarīgs pelēns, sastindzis bailēs no odzes. Nāve, kas viņam tur uzglūnēja, bija galīgi viņu nomocījusi. Tagad vectēvs �tiļans likās glu�i cits cilvēks, tagad, viņaprāt, nebija nāves. To viņ� bija samalis miltos, aiztriecis ratā �� bezspēcīgu un nekaitīgu. Viņ� visnotaļ rīkojās nedabiski un pārcilvēciski, bet tas mani kaitināja. Brīnums � viņu ne reizi neievainoja, pat neieskrambāja. Māņticīgs cilvēks būtu nodomājis, ka viņ� noslēdzis slepenu līgumu ar nāvi. Reiz atklāti rājos uz viņu:

� Paklausies, vectēv �tiļan, tas nudien nekur neder ... Vai tad domā, ka tevi tie�ām nevar ķert lode?

Kā ta nevar ķert, � sirmgalvis atbildēja, un viņa acu zilgmainā, dzidrā gaisma lija pār mani. � Var gan ķert, bet, kā rādās, es lodei nepatīku...

� Nepaļaujies uz to... Tā vien skaties � kādu dienu iepatiksies .,.

� Ja arīdzan iepatik�os, nebūs nekā briesmīga, � viņ� sacīja. � Tev tak zināms � man dzīvība dāvāta.

Sākumā neaptvēru, ko viņ� ar to grib teikt.

� Kā tā � dāvāta?

� Dāvāta, � viņ� stūrgalvīgi apgalvoja. � Tu un tavi biedri man to dāvājāt. Jūs atpestījāt mani no tā pūķa, pa�i cietāt badu, bet mani Izglābāt. Tagadiņ ko tur daudz domāt par savu dzīvību ...

Mēs runājāmies ambulancē. Viņ� piecēlās, samitrināja dvielīti ūdenī un aizgāja pie slimnieka, kas klusi vaidēja gultā. Tas bija diezgan smagi ievainots un nepārtraukti uzmanāms.

� Ko tu tur dari?

� Jānoslauka viņam seja, � vectēvs lēni noteica.

�tiļans nebaidījās tā kā citi no ievainotajiem un viņu brūcēm, nevairījās no smagi slimajiem un ne�ausminājās par viņu skaudrajām sāpēm. Pēc savdabīga ieskata atzina to visu par cilvēcīgu un parastu. Da�kārt man likās � vectēvam �tiļanam nav pārāk �ēl mirsto�o. Kādu nakti negaidot izdzisa viņa novadnieks. Vecais mani uzmodināja nakts vidū; kamēr es apģērbos un aizgāju, viņ� bija paguvis aizspiest nelaiķim acis.

� Jau beidza ciest, � sirmgalvis pavēstīja bez sarūgtinājuma pieskaņas balsī.

Beidza ciest!... Varbūt kādas nejēdzīgas, mistiskas jūtas bija iesakņoju�ās vectēva Stiļana dvēselē, likdamas viņam raudzīties uz dzīvi kā uz īslaicīgām cie�anām starp bezgalpla�o pasauli un mū�īgā miera valstību. Bet patlaban viņ� saudzīgi slaucīja ievainotā seju ar mitro dvielīti un katrā viņa kustībā izpaudās mīlestība un rūpes. Nē, ar viņu tie�ām bija jārunā kādā citā valodā.

� Paklausies, vectēv �tiļan! � es iesāku. � Zināms, katrs var izdarīties ar savu dzīvību, kā patīk... Bet tas nav svarīgākais ...

Viņ� tikai pagriezās un cie�i uzlūkoja mani.

� Jā, tas nav svarīgākais! � es turpināju. � Galu galā cilvēks nedzīvo viens �ai pasaulē. Ja tev maza, bēda par sevi, padomā par citiem! Kur� vēl labāk nekā tu prot aprūpēt slimos un ievainotos?

Vectēva sejā uzreiz iezagās apjukums. Viņ� piegāja pie lampas, iegrieza tās dakti mazāku un apsēdās man blakus. Blāvajā gaismā viņa augums baltajā uzsvārcī izstaroja kaut ko neparastu.

� Tā jau ir, dēls... Bet kāds spēks mani vienādiņ velk turpu ... pie tā pui�a ...

Paraudzījos viņā pārsteigts un samulsis. Un krietnu brīdi klusēju, iekāms atjēdzu, ko lai saku.

� Tur jau tā nelaime, ka arī �ai ziņā tu maldies, vectēv �tiļan! � Es smagi nopūtos. � Maldies, ja domā, ka ir kāda viņsaule, kurā jūs atkal satiksities. Tici man, nav nekādas viņsaules... Viņi aizgāju�i nebūtībā. Gau�ām baismīgi skan �is vārds, bet tā tas ir...

Vecais it kā nodūra galvu.

� Ej nu ej � nebūtībā, � viņ� lūdzo�i sacīja.

� Tik tie�ām � nebūtībā... Tā ir kaila patiesība. Visu pārējo cilvēki izdomāju�i sev par mierinājumu ...

�tiļans lēnām nogrozīja galvu, un es lāgā nevarēju saprast, vai viņ� man piekrīt vai turas pretī.

� Lai arīdzan tā, dēls! � viņ� klusiņām noteica. � Neba �ai �nebūtībā� cilvēks ir tik vientuļ�?

Nolādētais ve�uks ar negaidītu vārdu var vilkt sirdi no krūtīm laukā... �Vientuļ�� � kā viņ� to sagudrojis?

� Nē, viņ� nav vientuļ�! � es satraukti paskaidroju. � Tur viņu ir miljardiem � ne saskaitīt... Mēs te esam vientuļi, mēs, kuri vēl dzīvojam...

Vectēvs palūkojās uz mani neizpratnē, tad piecēlās un atkal aizgāja pie ievainotā. Līdz rītam vairs nepārmijām ne vārda, bet man �ķita, ka pēc �īs sarunas viņ� piesargās."

Atkal ritēja dienas un nedēļas, 'no kurām atmiņā paliku�as vienīgi asinis. Da�kārt tās tikai lāsoja, da�kārt strūklām �ļāca, iesprikstēdamas acīs. Ar tām notraipījos līdz elkoņiem, tās sa�uva uz sejas, reizēm mans baltais ārsta uzsvārcis piesūcās ar asinīm glu�i stīvs un �aukstēja kā brezents. Retumis gadījās mierīgas dienas, kurās nerībēja �āvieni un debesis viz-moja klusas un skaidras. Vienīgi tad es varēju iegriezties �tābā un parunāties ar Bojanu un Maksimu, viņi kļuva arvien drūmāki un dusmīgāki. Runājām ilgi, izstrādājām da�ādus plānus, kā ātrāk tikt vaļā no netīrā, bārdainā briesmoņa, kas bija vai nagiem ieķēries mūsu vienībā. Maksims ierosināja pārvietoties uz citu novadu, bet tagad Bojans nebija ar mieru. Viņ� varbūt iekvēlojās tirdo�ā godkārē, varbūt klusībā bija pārliecināts, ka visur ir viens un tas pats un, ja nobaidīsimies no �ā ienaidnieka, ātri kritīsim par upuri jebkuram citam. Parasti pārrados ambulancē vēlu, ta�u vectēvs vienmēr mani sagaidīja, neko nejautādams, neko neteikdams. Patiesībā mēs nekad vairs netērzējām, tikai apmainījāmies pa kādam retam vārdam. Domāju � pats esmu vainīgs, laikam esmu uzcēlis barjeru, kurai pārkāpt pāri nav iespējams. Sapratu, ka gandrīz nemaz nepazīstu vectēvu �tiļanu. Agrāk �ķita _� īstenībā tur nav ko iepazīt, visu mū�u viņ� bijis tāds, kādu tagad viņu redzu. Dro�i vien sirmgalvis interesējās daudz vairāk par mani, bet godbijībā un cieņā neuzdrīkstējās mani izpra�ņāt. Pēc mūsu pēdējās sarunas bie�i nomanīju, ka �tiļans zag�us seko man ar acīm, bet, līdzko viņam pievēr�os, tūlīt tās nolai�. Tomēr reiz paguvu ielūkoties �ajās acīs, likās � viņa skatienā jau�amas tik dziļas sāpes kā pirms �ķir�anās. Pagriezies savā krēslā, es viņā cie�i paraudzījos.

� Vectēv �tiļan, nekad vēl neesmu vaicājis, vai tu esi precējies.

�is jautājums viņu it kā iepriecināja un reizē arī samulsināja.

� Neesmu, � viņ� īsi atbildēja.

� Kādēļ?

� Ko tur vēl prasīt, kādēļ..* Tā gadījās, dēls. 5 j Tu tak atceries, ko tev stāstīju par zalkti?

� Jā gan... Bet kas par to?

� Sprucis vaļā no zalk�a, es vairs negāju uz mājām. Zināms, rīkojos bērni�ķīgi, bet biju gau�i apvainojies. Un bija par ko apvainoties: kā nekā tēvs, bet visu dienu nebija iedomājies mani meklēt, pavērties, kas ar mani noticis. Devos tie�i pie krustmātes � mātesmāsas, viņa bija man vienīgais tuvais radagabals. Dzīvoja citā � blakusciemā, uz kurieni bija izgājusi tautās. Tu pat neticēsi: kad ierados pie viņas, kājas jau bija paliku�as zilas, zilas kā tinte � tik stipri mani bija noslānījis ar asti nolādētais zalktis. Izstāstīju krustmātei visu no sākuma līdz galam. Viņa lamājās un raudāja, lamājās un raudāja, tomēr mani pieņēma savā nabadzīgajā pajumtē. Pa�ai �etri bērni, es � piektais. Labi, bet bērni paaugās un izklīda kur kurais, vairs nebija kas koptu manu krustmāti. Neko darīt, atvedu viņu pie sevis un aprūpēju līdz pat brīdim, kad viņa aizvēra acis uz mū�u. Dēls, kura mei�a gribēs iet pie vīra tik nabadzīgās mājās? Tā es divās dzīvesvietās nebiju ticis ne pie kādas mantības ...

Klausoties �o īso, skumjo stāstu, man galīgi zuda vēlē�anās iztaujāt viņu vēl vairāk. Neuzdrīkstējos pavaicāt, vai mīlestība pagājusi viņam garām un kādus sarūgtinājumus atstājusi dzīvē. Turklāt arī nebija vaļas � tik dziļi mēs' bijām iestigu�i postā un asinīs.

Drīz Bojans nolēma rīkoties pārdro�i � uzsākt sarunas ar pretiniekiem, kaut kā salīgt mieru. Aizsūtījām par sarunvedi vietējo serbu, kur� bija da�us mēne�us dienējis viņu armijā. Bet serbs tā arī neatgriezās, �ie viņu nogalināja uz vietas un pat neatzina par vajadzīgu atsūtīt mums atbildi.

Tas pagalam saniknoja Bojanu. Sapratām, ka vienīgā izeja ir dot viņiem iz�ķiro�u un iznīcino�u triecienu. Mums bija glu�i skaidrs, ka nevaram cerēt uz frontālu uzbrukumu. Pat nespējām izdomāt, ko citu lai iesākam. Tomēr nolēmām pagaidīt izdevīgu brīdi un uzbrukt, liekot lietā kādu viltību. Mēs aizvien vēl atcerējāmies, kā bijām sakāvu�i viņu pirmo vienību. Tagad bija jāgaida līdzīgs gadījums, tikai, protams, pa�i nedrīkstējām dot viņiem ieganstu dzīrēm. Ilgi lauzījām galvu, beidzot izvēlējāmies triecienam erc-eņģeļa Mihaila dienu. Bez �aubām, �ajos svētkos daudziem būs vārda diena, un mums naidīgie serbi jau tā meklē ieganstu uzdzīvot un piedzerties līdz nemaņai. Ja pagūsim viņus pārsteigt izlaidīgās dzīrēs, vairākkārt pieaugs mūsu izredzes uz drīzu uzvaru.

Tolaik serbi uzturējās savā nometnē. Viņi bija okupēju�i nelielu ciemu, kurā arvien vēl dzīvoja da�as miermīlīgas zemnieku ģimenes. Bet ciems nebija ērts pēk�ņam uzbrukumam. At�ķirībā no apkārtējiem ciemiem tas atradās diezgan augstā virsotnē, kas slija pāri pla�ai apkaimei. Tikai vienā pusē �aura grēda to savienoja ar augstu plakankalni. Pa �o grēdu stiepās vienīgais ceļ�, savienodams ciemu ar pārējo pasauli. Visnotaļ citās pusēs sliecās dziļas aizas un stāvas, gandrīz nepārejamas nogāzes, pa kurām spēja uztrausties tikai kazas. Ienaidnieki jutās pilnīgi dro�i savā virsotnē, jo vienīgo ceļu varēja viegli aizsargāt ar vienu vienīgu lielgabalu. Te slēpās viņu spēks un reizē arī vājība, ko mēs gribējām izmantot.

Nedēļas divas gatavojāmies uzbrukumam. Katra grupa un katrs partizāns skaidri zināja, pa kādu ceļu jāiet un kur jānokļūst. Mihaila dienā vļsa vienība cēlās kājās iz�ķiro�ai cīņai. �oreiz uzbrukumā bija jāpiedalās visiem, pat viegli ievainotajiem. Manu sanitāro komandu iekļāva mazā kaujinieku grupā, kurai vajadzēja mesties triecienā no ceļa puses. Tie�i �īs grupas darbībā slēpās pēk�ņa uzbrukuma galvenais trumpis. Mūsu vīru pulciņ� nebija liels, toties vislabāk apbruņots; mums iedeva divus -rokas lo�metējus �Bren� un da�us automātus. Pat vectēvs �tiļans saņēma �auteni � parastu manliheru. Es visu rītu vēroju, kā viņ� klik�ķina aizslēgu un vingrina aci tēmē�anā. Viņ� izskatījās tik jocīgs, ka nevil�us iesmējos. Vecais vainas pilnām acīm pavērās manī.

� Maķenīt esmu piemirsis, � viņ� murmināja. � Bet es protu �aut, esmu dienējis armijā... Tikai mums bija citādas � fran�u �autenes.

Galvenie vienības spēki devās ceļā tūlīt pēc saulrieta. Mūsu grupa sapulcējās ambulancē, jo tā bija samērā ērta. Mūs vadīja Spass, lai gan pats aizvien vēl piekliboja ar ievainoto kāju. Dragans bija paņēmis� vienu lo�metēju, otru turēja rokās vislabākais vienības �āvējs � pavisam jauniņ� serbs zilganām, atkarenām ausīm. Mēs kopā ar tēvoci Spasu bijām astoņi vīri, bet man �ķita, ka uz mūsu sanitāro komandu raugās vairāk kā uz slogu nekā uz kaujas spēkiem. Komandieris manāmi satraukts bez mitas visus taustīja ar skatienu.

� Uzdevums ir skaidrs! � viņ� beigu beigās iesāka, vērdamies mums acīs. � Galvenais � vajag ierasties tie�i laikā un atklāt stihisku uguni. Protams, ienaidnieki metīsies mums virsū. Lai lūst vai plīst, jāaiztur viņi, citādi viss aizies vējā...

Viņ� negaidot cie�i palūkojās manī.

� Dakter, no tevis prasu tikai vienu � iet klusiņām! � Spass nemierīgi .turpināja. � Ja mūs ievēros pirms laika, viss būs pagalam.

� Zinu jau, zinu! � es aizskarts attraucu.

_� Zinu, ka tu zini... Bet, vai ko redzi caur acenēm vai neredzi, man nepavisam nav skaidrs..,

� Liec mierā cilvēku, viņ� redz kā vanags! � vectēvs �tiļans aprāja Spasu. � Labāk padomā par sevi, pats klumzā kā lācis ...

Pulksten desmitos arī mēs devāmies ceļā. Laiks bija nejauks, debesis mākoņainas, lāgiem smidzināja sīka birda. Tikko atstājām ciemu, nakts savērpās tik tum�a, ka mani uzreiz pārņēma izmisums un zuda jebkāda cerība uz veiksmīgu uzbrukumu. Nebijām nogāju�i ne simt metru, kad jau divas reizes paklupu, otrreiz tā, ka nobrīk�ķēja vien, un Spass dusmīgi uzsauca:

� Dakter, kas tika runāts?

� Ej aiz manis, dēls! � vectēvs �tiļans �ukstus man teica. � Tie�i man pa pēdām ...

Pēc minūtēm desmit acis bija apradu�as ar tumsu un liku soļus daudz dro�āk. Un tomēr nevarēju iedomāties, kā citi �ai aklajā tumsā kuļas pa gandrīz nepārejamām aizām, kā rāpjas pa neredzamām kazu taciņām. Manuprāt, viņi nespēj tikt uz priek�u, nesaceļot troksni, � vismaz noripo kāds akmens dārdēdams pa krauju lejā. Ta�u uzbrukums būs veiksmīgs vienīgi tad, ja viņi nemanot pielavīsies ciemam. Tikko mēs atklāsim uguni, mūsējie, izmantojot sajukumu un jezgu, steig�us mēros pēdējos simt metrus un iedrāzīsies tuk�ajā� ciemā ienaidniekam aizmugurē. �Tas ir brīni�ķīgs un interesants plāns, bet nav izpildāms,� es raizēdamies nospriedu. To, kas iepriek�ējās dienās-man likās ģeniāla iecere, tagad sāku atzīt par vieglprātīgu avantūru.

Diezgan ātri soļojām stundas divas. Netiku skaidrībā, kā citi orientējas, kurp jāiet, bet man �ķita � mēs visu laiku kātojam riņķī vien. Ap divpadsmitiem apstājāmies uz minūtēm desmit � protams, nevis tādēļ, lai atvilktu elpu, bet tāpēc, ka bijām tik tālu tiku�i par agru. Klusējot smagi noslīgu zemē blakus vectēvam. Lai gan nakts pieturējās auksta, tomēr biju nosvīdis caurcaurēm slapj�. Tikai pēc brī�a sāku salīgi drebināties.

� Ja uzkavēsimies �eit mazliet ilgāk, man uznāks stiprs klepus! � es izbijies sūrojos.

Tik nevarīgs nebiju juties pat tajās naktīs, kad klimtu kopā ar vectēvu pa nepazīstamo līdzenumu.

� Dēls, atspiedies ar savu muguru pret manējo! � vecais pa�ukstēja. � Sasildīsies. _1£

Tik tie�ām sasildījos. Pēc laiciņa Spass pavēlēja:

� Ejam!.,. Dakter, drusku klusāk, atceries, ko tev teicu...

� Liec dakteri mierā! � Dragans apskaities viņam atcirta. � Pieraugi, kā pats ej!

Atkal devāmies tālāk � �oreiz daudz lēnāk. Tagad ar mokām vilkāmies pa tik tikko samanāmu taku, bie�i apstājāmies un ieklausījāmies tumsā. Pēc pusstundas aptvēru, ka ejam pa �auro grēdu. Pūla dzel-stīgs vēj�, kas it kā cirtās aug�up no mūsu kāju apak�as, lāgu lāgiem virpuļoja retas sniegpārslas. Kad tuvojāmies ciemam, ko tumsā nemaz nevarējām saskatīt, sadalījāmies divās grupās � katrā �etri vīri. Mūsējā Dragana vadībā nogriezās nedaudz pa labi, bri-dām pārtie�ām pa iz�ulgu�u tīrumu. Tagad �aurā, akmeņainā taka stiepās sāņus un tikai tur, kur tās strēle iezīmējās gai�āka, ar pūlēm saredzējām otru grupu. Man likās � tā jau esam soļoju�i stundām ilgi, tik grūti bija izvilkt kājas no stīgrainajiem māliem. Rīkle galīgi iz�uva, to asas sāpes durstīja kā ar adatiņām. Skaudri sāka smelgt arī liesa. Gāju grīļodamies, baiļojos, ka kuru katru mirkli ceļi saļodzīsies un nokritī�u kā nopļauts. Ciems joprojām vēl nebija manāms, nekādi nesapratu, kur un kad mums jāapstājas. Tikai viena doma mani nomāca: ja būs jā�auj, diez vai pietiks spēka noņemt no muguras automātu.

Pēk�ņi kāds tumsā mums uzkliedza:

� Stā-āt!... Kas tur?

Mirkli klusums, un tad ietark�ķējās automāts. Balss, kas atskanēja no pretējās puses, izdzisa. Kaut kur tālu pa kreisi tēvocis Spass sēco�i iesaucās:

� Skrie�us uz prie-ek�u! ...

Drāzos kā apsvilis tālāk. Mani pārņēma �ausmas, nomanot, ka biedru soļi attālinās un apklust. Centos skriet vēl ātrāk, bet paslīdēja kāja, un nogāzos gar zemi. Jutu: galva kļuvusi smaga kā akmens � tik stipri seja bija ietriekusies rudens stīgronī. Mēģināju piecelties, bet galva reiba kā dzērumā, un to nejaudāju atraut no lipīgajiem dubļiem.

Pēk�ņi metru simt atstatumā no ciema puses ierējās lo�metējs. Ļoti labi redzēju, kā tā stobrs �spļauj� uguntiņas.

� Gulties!.. . Uguni! � kāds uzkliedza manā priek�ā.

Dro�L vien tā bija Dragana balss � nikna un aizsmakusi. Drebo�ām rokām pūlējos dabūt nost no muguras automātu, ta�u tas neparko neizdevās. Citi jau neprātīgi �āva, netaupīdami lodes, tikai mans automāts klusēja. Beidzot to noņēmu, drud�aini pastiepu tēmēdams un nospiedu gaili. Izdzirdīs skaidros, skanīgos tark�ķus, sasparojos.

� Dakter, kur tu esi? � kāds iesaucās, gabaliņu apsteidzis mani.

Tik tikko pazinu vectēva �tiļana balsi. Vairākkārt velti atvēru muti, līdz varēm spiedzo�i izgrūdu:

� Es �eit! ... Eju! ...

Ar mokām sāku rāpties � aizvien tālāk un tālāk. Vectēvs laikam bija saklausījis, ko es saku, jo atkal ierunājās � �oreiz daudz mierīgāk:

� �urpu, �urpu!... Maķenīt pa kreisi

Rāpus nogriezos pa kreisi. Lāgiem apstājos un �āvu. No pretējās puses arī plāja � tagad jau divi lo�metēji, bet to lodes vēl nesvelpa pār mums. Beidzot nokļuvu līdzās vīrietim tum�ās drēbēs.

� Site, dakter, vieta laba, � kāds mundri teica, un balsī neizpaudās ne mazākās bailes. � Paslēp galvu aiz kāda akmens un tik kur virsū...

Uzreiz it kā noplaka drud�ainais uzbudinājums un nervu saspīlējums, palika vienīgi pretīgais nogurums. Kā par nelaimi, tuvumā nemanīju nevienu akmeni, vajadzēja �aut no �īs pa�as vietas. Pēk�ņi aptvēru, ka manā priek�ā Dragans īsiem starpmetiem sprūdī vaļā rokas lo�metēju. Bet kur ir vectēvs �tiļans? Drīz izdzirdēju arī viņa �autenes vientuļos pliuk�ķus, jo mūsu �etriniekā tā bija tikai viņam.

Ar katru brīdi pret mums atklātā uguns pastiprinājās. Laikam ienaidnieki viļņiem izgruva no ciema, katrs nogūlās, kur pagadās, un tik �āva. Tagad viņu raidītās lodes spindza pār mūsu galvām, da�kārt saklausīju, ka tās plauk�ķēdamas ietriecas dubļos. Man likās � tas ir īsts brīnums, ka vēl esam dzīvi �ai lo�u krusā. Varbūt bijām izrāvu�ies uz priek�u par daudz tālu, varbūt vajadzēja palikt tur, kur mūs -ievēroja sākumā.

Viss nogurums bija pārgājis, tagad stingri un dro�i turēju automātu rokās. Bet kādēļ mūsu vienība arvien vēl nelika sevi manīt? Pēc maniem apsvērumiem, viņiem jau sen bija jāpiedalās kaujā, bet viņi joprojām neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Vai tik mūsējie nebija iestrēgu�i nepārvaramajā aizā, vai tik vēl netrausās pa krauju aug�ā, �ausminādamies par savu nokavē�anos? Pat par ko ļaunāku � to, ka nav iespējams piesteigties mums palīgā? Mūsu stāvoklis patiesi kļuva bīstams, bet kļūs arī bezcerīgs, ja ienaidnieki atklās, kādi spēki cīnās ar viņiem.

Un pēk�ņi � būk�! � ciemā dobji sprāga granāta. Gandrīz vai iekliedzos aiz prieka, tas varēja būt vienīgi mūsu partizānu roku darbs. Beidzot viņi bija ieradu�ies un devās uzbrukumā! Tagad mēs bijām glābti.

Un tie�ām uguns pret mums uzreiz tika pārtraukta. Skaidrs, serbi apjukumā nezināja, ko lai iesāk. Varbūt tagad viņi uzgrieza mums muguras un meklēja ar acīm tumsā no bezdibeņiem izkāpu�os pretiniekus. Nogranda vēl da�i granātsprādzieni, tad izdzirdējām, ka no �īs ciema nomales mājām atskan stihiska ap�aude. Serbi atklāja pretuguni, ta�u �āva juceklīgi un nedro�i � bija jau�ams, ka viņi paniski bēgtu, ja būtu kurp.

Kauja ilga kādu stundu. Kā par nelaimi, ciemā vairākas mājas aizdegās � un dubļainais lauks kļuva gai�s tum�sārtajā ugunsgrēku atblāzmā. Nekas vēl ļaunāks mums nevarēja gadīties. Tagad ienaidniekiem bija redzams, ka �ai laukā esam tikai da�i cīnītāji un dro�i var mums uzbrukt. Īstenībā tā viņiem bija vienīgā iespēja pārraut aplenkuma loku. Laime, ka viņi joprojām to nedarīja, varbūt nosprieda � vieglāk būs tikt galā ar tiem, kuri uzbruku�i no mugurpuses. Bet mūsu vienība ciemā neatlaidīgi spiedās viņiem virsū; ne mirkli neļaudama koncentrēties un apdomāties. Tomēr pēc pusstundas ievēroju, ka ienaidnieki �auj uz mums daudz trāpīgāk. Viņi jau redzēja mūsu pozīcijas tikpat labi kā es. Dragans bija aizsteidzies soļus divdesmit tālāk no manis un nogūlies klājā laukā. Ugunsgrēku atsarkumā skaidri saskatīju viņa pakausi un melno lo�metēja stobru. Redzēju arī vectēvu �tiļanu izstiepu�os gar zemi man pa kreisi. Nemanīju tikai otru mūsu �etrinieku, toties dzirdēju, kā viņi �auj viņpus akmeņainā ceļa strēles. Viņi visu laiku sparīgi raidīja lodes � un, cik nopratu, neviens nebija kritis. Nē, mēs, tik retā ķēdē izvērsu�ies, nekādā ziņā nebūtu noturēju�ies, ja viss ienaidnieku bars pēk�ņi būtu meties mums virsū.

Nopriecājāmies, kad serbu uguns pret mums aizvien vairāk un vairāk pierima. Viņu rindas krustugunīs kļuva ar katru brīdi retākas, bet vēlāk uzzināju, ka daudzi izmisumā nometu�i iero�us un bēgu�i turp, no kurienes netika �auts, � uz dziļajām aizām pa labi un pa kreisi no ceļa. Laikam vēl bija nepiecie�ams pēdējais pārdro�ais izrāviens, lai viņus ga�� līgi satriektu.

Un tie�i tobrīd, kad mums likās � nu jau esam glābti, lo�metējs manā priek�ā apklusa. Sākumā domāju, ka Dragans taupa lodes. Varbūt to krājums jau izsīkst, varbūt tās visas iz�āvis. Viņ� gulēja nekustīgi, cie�i piekļāvis seju pie zemes. Mulsa nemiera dzīts, mazliet paslējos. Un tūlīt vectēvs �tiļans iesaucās:

� Dragan!

Drago klusēja.

� Dragan! � vectēvs vēl skaļāk pakliedza.

Vīrs, kas vīdēja tum�s man iepretim, nebilda ne vārda. Nē, nevarēja būt, ka viņ� nav dzirdējis! �tiļans atkal pakliedza, tad piecēlās un devās pie Dra-gana. Viņ� gāja, turēdams muguru taisnu, nepiesar-gādamies, un viņa tievais augums ugunsgrēku at-gaismā bija redzams vesela kilometra attālumā.

� Gulsties! � neprātīgi pārskaities, uzbrēcu viņam. � Gulsties, dumiķis gatavais! ... Un rāpus rāpo! ...

Viņ� pavērās manī, bet nekā neteica. Piegājis pie Dragana, lēnītēm noliecās pār viņu. Redzēju, ka viņ� piebiksta Draganam, kaut ko runādams. Tad noliek �auteni zemē un paceļ guļo�o uz rokām. Pats savām acīm neticēju � vectēvs �tiļans nesa lielo, smago vīru kā bērnu. Vai Dragans bija ievainots? Dro�i vien, citādi kādēļ gan viņu būtu vajadzējis nest �urpu? Vēroju, kā sirmgalvis nesteidzīgi iet, lāgu lāgiem mazliet sagrīļodamies. Un piecus se�us soļus no manis pēk�ņi paliek uz vietas kā piekalts, it kā viņu kāds negaidot būtu parāvis atpakaļ, tad gausi nogā�as ar seju dubļos.

Pirmajā brīdī pat nespēju ne iesaukties �ausmās. Tad pietrūkos kājās, pieskrēju un nogūlos viņiem blakus. Tum�ais vīru kamols nekustējās. Man vistuvāk atradās Dragana seja � caurcaurēm noplūdusi asinīm. Drebo�ām rokām norāvu viņam no galvas driskaino naģeni. Lode bija trāpījusi pakausī, sadragādama kaulu.

� Vectēv Stiļan! � es izbīlī iekliedzos.

Pavirzījies sāņus, mēģināju pacelt veco. Piepe�i viņ� pats pagriezās un dziesto�u skatienu paraudzījās tie�i man acīs.

� Kas tev noticis?

� Nekas, dēls, � viņ� klusi atbildēja.

� Kur tu esi ievainots?

� Nezinu ... Kazi, mugurā ...

� Kur mugurā? ... Vai tad nejūti? � es drud�ainā satraukumā pra�ņāju.

� Mugurā ... krustos ...

Pabāzu roku zem viņa plānā mētelī�a un sāku ar pirkstiem taustīt kaulaino muguru. Lode bija caururbusi viņa izdēdēju�o augumiņu labās nieres apvidū.

Vairs neatceros, kas pēc tam notika ar mani. �is brīdis ir pavisam izgaisis no atmiņas, laikam zaudēju samaņu. Kad to atguvu, kauja bija beigusies, tikai �ur tur ciema nomalē rībēja pa vientuļam �āvienam. Man prātā uznira nemierīga doma, ka varbūt tur nogalina ievainotos.

Vectēvs �tiļans cīnījās ar nāvi. Operācija neko viņam nelīdzēja � tik ne�ēlīgi lode bija saārdījusi aknas. Tagad viņ� gulēja mazā istabiņā, kas atradās blakus ambulancei, un man pat nebija va|as bie�i pieiet pie viņa. Cits pēc cita ieradās ievainotie, da�i gaidīja laukā stundām ilgi. Vispirms pārsēju smagi ievainotos, tad pienāca kārta tiem, kuri pa�i sev bija sniegu�i pirmo palīdzību. īsajos starplaikos tomēr atlicināju mirkli, lai iegrieztos blakusistabā.

Vecais klusējot gulēja �aurā gultā, samierinājies ar savu likteni. Skaudras sāpes viņu plosīja, bet �tiļans izskatījās mierīgs � ak �ausmas, cik mierīgs: es būtu baiļojies par viņu mazāk, ja viņ� vaidējis vai lūdzis palīdzību. Man nebija ne morfija, ko viņam ie�ļircināt, ne citu sāpes remdino�u zāļu. Un viņ� cieta nesūrodamies, it kā sāpes, tāpat kā nāve, būtu kaut kas glu�i parasts un neizbēgams no�ēlojamā cilvēka dzīvē. Vectēvs �tiļans pateica tikai pa kādam vārdam, bet neko nejautāja, jo labāk par mani zināja, kas viņu gaida. Viņ� pamazām �ķīrās no dzīves, kļuva arvien vārgāks un bezspēcīgāks, ta�u viņa acīs ne reizi neuztvēru ne lūgumu, ne rūgtu no�ēlu. Da�kārt viņ� pievērsa man skatienu � vainas pilnu un bezgala sērīgu. Un pat �ādos brī�os es sapratu, ka viņam �ēl nevis sevis, bet manis. Nespēdams izturēt �o skatienu, aizbēgu uz citu istabu pie ievainotajiem.

Ap pusdienlaiku ambulancē ieradās Bojans. Likās � viņ� nebūt nav sajūsmināts par uzvaru, glu�i otrādi � sevī noslēdzies, drūms. Apsēdies brīvajā krēslā, aizkūpināja cigareti un strauji ierāva dūmu. Bojans smēķēja reti � vienīgi īpa�os gadījumos, bet vienmēr kaismīgi un nervozi.

� Visi jau atgriezu�ies, � viņ� strupi pavēstīja.

Daļa no mūsu partizāniem bija izklīdusi, vajādama satriektās ienaidnieka vienības paliekas.

� Vai ir jauni upuri?

� Nav pat ievainoto. Tikai tie, kas agrāk biju�i.

Viņ� satraukti paberzēja zodu, pamatīgi nozēlu�u ar bārdu. Mums bija diezgan smagi zaudējumi � astoņi kritu�ie un kur vēl ievainotie!

Es klusēju, pārsiedams pēdējam ievainotajam roku.

� Apbedījām viņus gandrīz visus kopā, � komandieris stāstīja arvien vēl negribīgi un drūmi. � Visvairāk man �ēl Dragana. Viņu nogalināja, kad kauja bezmaz jau bija galā.

� Palika sieva un mazs bērns, � es sacīju.

� Jā, zinu ...

Viņ� piecēlās un pagriezās pret logu. Diena bija gau�ām pelēcīga, mākoņi �ķita piemilzu�i ar pirmo sniegu.

� Vai kādam ievainotajam draud nāves briesmas? � Bojans vaicāja.

� Pagaidām tikai vectēvam �tiļanam.

� Vai tie�ām nav nekādas cerības uz izveseļo�anos?

� It nekādas, � ar mokām atbildēju. � Viņ� tuvu mir�anai, tā tas ir.. _£

Piepe�i nodrebēju. Varbūt vectēvs �tiļans blakusistabā saklausījis, ko teicu, es ta�u zināju, cik smalka viņam dzirde.

� Vai nevēlies viņu redzēt?

Bojans klusēja, nevarēdams iz�ķirties, ko lai iesāk.

� Nu, ieiesim pie viņa, � beidzot viņ� sacīja.

� Lai gan tas nav manā dabā, nespēju izturēt, ka man kas tāds jādara...

Likās mazliet dīvaini, ka viņ� nespēj ko izturēt. Es biju domājis � komandieris ir visstiprākais mūsu vienībā. It kā uzminējis manas domas, viņ� piebilda:

� Nevaru skatīties, kad cilvēks mirst nevarīgs.

� Viņ� nemirst nevarīgs, � es apgalvoju.

� Nezinu, neticu! � Bojans sadrūvis teica. � Pēdējo reizi mū�ā raudāju, kad bija nobeidzies mans kaķēns. Neremdināmi elsoju un tagad pats neapjēdzu, kādēļ. Tas nobeidzās tik nevarīgs. Turklāt saprata, ka izlai� dzīvību, lai gan nezināja, kas ir nāve.

� Neviens nezina, kas ir nāve, � es sacīju. � Nu, vai iesim?

� Labi, ejam, � viņ� piekrita, sāpīgi nopūzdamies.

Kad iegājām istabā, kurā gulēja vectēvs �tiļans, Bojans uzreiz pārvērtās � kļuva jautrs, pat grasījās jokoties. Atjautu, kāpēc viņ� tā rīkojas, tomēr apskrējās sirds. Vectēvs izskatījās tik bezmiesīgs, it kā nebūtu no �īs pasaules, un bija baismīgi viņā raudzīties.

� Kā iet, veco zēn? � Bojans jautāja, � piemezdamies uz gultas maliņas.

� Nekas, � �tiļans tikko dzirdami sacīja.

� Glu�i tā nu nav, bet ko lai dara!. Vismaz aiztriecām ellē tos zvērus...

� Kas nu tie par zvēriem! � viņ� teica. � Tā viņi dara vienīgi aiz tumsonības. Arīdzan viņi, kazi, domā, ka cīnās par kaut ko.

� Tāpat kā mēs? � Bojans pasmīnēja.

� Nē, ne jau akurātiņ kā mēs, jūs tak �eitan saradu�ies visi tik gudri. Un, dievam tiesa, ar prātu viņus uzveicāt...

Vectēvs apklusa un aizvēra acis, dro�i vien viņam sāka reibt galva. Kad viņ� atdarīja plakstus, skatiens bija mazliet skaidrāks.

� Kur Maksims? � viņ� atkal ņēmās taujāt.

� Kaut kur maļas apkārt, pārbauda posteņus...

� Es gribētu vēl redzēties ar viņu _f ? ₅ Bet laikam vairs viņu nesagaidī�u ...

� Ej nu ej! � komandieris teica, saraucis pieri. � Grēks tā runāt. Es ta�u redzu, tev spēks vēl turas kaulos...

� Nē, nē, izsīka mans spēks, iz�ibēja, � slimais iebilda. Un, mirkli klusējis, piemetināja: � Es jau zināju, ka mir�u no lodes, kas būs tikai man lemta. Katram jāmirst no savas lodes ...

Redzēju, ka Bojans ieko� zobus nobālēju�ajās lūpās.

� Neņem ļaunā, vectēv Stiļan, man laiks iet! � viņ� sacīja. � Gaidu sakarnieku no pilsētas...

� Ej, dēls, ej, dari savu darbu! � ievainotais lēnprātīgi noteica.

Bojans ātri piecēlās. Mani pat aizskāra tas, ka viņ� tik neilgi te bija pakavējies. Es devos viņu pavadīt.

� Dakter, ienāc atkal! � vecais palūdza. � Ienāc uz brīsniņu ...

� Jā, jā, tūlīt.. -_t

Izgāju. Ambulances vidū stāvēja Bojans asarām pārplūdu�u seju. Viņ� neveikli slaucīja to ar delnām, lūpas nevaldāmi trīsēja. Varbūt aizritēja vesela minūte, kamēr viņ� saņēmās.

� Zināju, jau zināju! � Viņ� nevarēja lāgā parunāt. � Zināju, ko ieraudzī�u. Tie�i tāds kā mans kaķēns ...

Nez kādēļ es jutos daudz mierīgāks par viņu. Un pat nepacietīgi atmetu ar roku.

� Rimsties ta�u, atradis, ko teikt. # т Vai tad nesaproti, ka viņ� nebaidās no nāves, tikpat kā tās nebūtu ...

Bojans vai nu nedzirdēja manus vārdus, vai arī nelika vērā. Vēlreiz ar piedurkni noslaucījis seju, viņ� strauji devās ārā. Pagriezos un no jauna iegāju istabiņā. Vectēvs �tiļans lēnām atvēra acis, bet es noģidu, ka viņ� mani neredz � tik tāls un stings bija viņa skatiens.

� Vai tu tas esi, dēls? � viņ� jautāja.

Tik tie�ām � viņ� mani neredzēja.

� Sēdies, sēdies! � sirmgalvis sacīja. � Pasēdi maķenīt...

Es apsēdos tur, kur pirmīt bija piemeties Bojans. Tikai tagad vectēvs mani pa īstam saskatīja un kļuva tikko manāmi mo�āks.

� Tu, es veros, par daudz raizējies, dēls, � viņ� atkal ierunājās. Un lūdzo�i piemetināja: � Bet tā nevajag, nepavisam nevajag!

� Zinu, zinu! � es sacīju.

� Padomā labi un pats sapratīsi... Reiz tak tev teicu � �itā dzīve man dāvāta. To jūs man dāvājāt un es jums atdevu atpakaļ... Dēls, labs tas parāds, kas atmaksāts! Vai ta brīv �ķirties no dzīves, paliekot parādā? Visu mū�u biju nabags, bet nevienam neko nepaliku parādā... Tā tam arīdzan jābūt līdz kapa malai...

� Zinu, zinu! � vēlreiz bezjēdzīgi teicu.

� Tagadiņ man �ēl tikai tevis, � viņ� turpināja. � Tu, rādās, neesi tāds kā citi... Tu esi lāga dvēsele, bet tev nava spēka � tas ir tas ļaunākais. Tu esi kā putniņ�, kur� notupies uz pa�a tievākā zara... Grūti tev vienam būs dzīvot �itamā pasaulē...

�� Jā, jā, zinu! � es piekritu. � Bet tu nedrīksti tik ilgi runāt...

� Man, dēls, vairs nava ko teikt... Tas ir viss... . Vectēvs �tiļans ar mokām pacēla bālo, izģindu�o roku, kā vēlēdamies mani pārkrustīt.

� Tev jākrāj spēks, jākrāj! � viņ� vēl piebilda dziesto�ā balsī. � Spēks savā sirdī...

Veselu stundu nosēdēju viņa istabā, bet abi nepārmijām vairs ne vārda. Vectēvam sāpes it kā norima, viņ� galīgi nomierinājās un iesnaudās. Nē, nē, patiesībā vēl tagad nezinu, vai viņ� iesnudās vai izlikās par aizmigu�u. Ta�u elpoja vienmērīgi un rāmi, sejā neviedās sāpes. Zināju, ka man jau sen bija jāapmeklē kāds smagi ievainotais. Beidzot sasparojos, piecēlos un izgāju. Kad atgriezos, vectēvs �tiļans stingi gulēja savā �aurajā gultā. Spēks, kas bija atstājis izdzisu�ās miesas, arvien vēl staroja ap¹ viņu, pārtapis dzidrā, baltā gaismā. Vēlāk arī tā izzuda. Vai varbūt smagie, pelēkie mākoņi aizklāja pēdējos gai�os lāsumus debesīs.

Павел Веж и нов ЗВЕЗДЫ НАД НАМИ

Издательство �Лнесма� Рига 1981 На латышском языке

Перевела с болгарского Элеонора Тярве

Художник Арвид Галев и ус

ИБ-№ 3256

Pāvels Ve�lnovs ZVAIGZNES PĀR MUMS

Redaktore G. Ramosa. Mākslinieciskais redaktors 1. Zvagūzis. Tehniskā redaktore M. Mūrmanc. Korektore I. Rudusa.

Nodota salik�anai 15.08.80. Parakstīta iespie�anai 26.01.81. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs № 3. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 17,85 uzsk. iespied! ; 18.38 uzsk. kr. novilk.; 19,29 iz-devn. 1. Metiens 20 000 eks. Pasūt. № 1734. Cena 2 rb|. 10 kap. Izdevniecība �Liesma�. 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Ni 49/30810/D-843 Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Kebap�es � uz re�ģa ceptas nelielas desiņas, pagatavotas no kapātas gaļas, ar pamatīgām gar�vielu piedevām.

Par brālī�iem bulgāri dēvēja krievu karavīrus vai krievu tautības cilvēkus (pēc 1877.�1878. gada krievu�turku kara).