Dagnija Zigmonte

Bites dzēliens

Romāns

Brindas puikam iedzēla bite, un pēc pāris stundām Brindas puika bija pagalam.

Brinda klusi raudāja, pār savu miru�o bērnu pārliekusies. Viņa puikam bija devusi reto vārdu Kalvis: no pa�ām mazām dienām viņ� bija audzis brīnum rāms un mīļ�, ar mēru paklausīgs viņ� bija bijis lidz pa�ai pēdējai dienai, ar mēru, jā, jo kur tu �odien ģimenē vairs pilnu paklausību ņemsi, nav vairs tie laiki, un nav vairs tie cilvēki, nav jātrūkstas no mācītāja vai skolotāja, kur nu vēl no vecākiem. Agrāk tēvs varēja neklausīgam bērnam atņemt mantojumu, un tad ej, uz kuru debess pusi gribi, un meklē tādu neprāti, kas tevi bez laicīgās mantas pieņems un mīlēs. Tagad viss ir galīgi citādi, tik citādi, ka vecie ļaudis galvas vien groza, un tur ir ko pagrozīt, un jaunie aug arvien patstāvīgāki un, protams, arī neklausīgāki, un labi tiem vecākiem, kuri �o jauno kārtību spēj uzņemt kā kaut ko pa�saprotamu.

Kas zina, kāds būtu izaudzis mazais Kalvis, no saviem bērna paklausības gadiem iziedams; tagad viņ� bija miris. Puikam se�i gadi, pa�i grūtākie tikko aiz muguras, nupat sāktos vieglākas dienas, bet nekā, Kalvja vairs nebija...

Brinda negribēja rīkot bēres, viņa aplam saspītējās un nevēlējās uzklausīt nevienu padomu, bet tā tas tomēr negāja, bija vēl citi spriedēji un lēmēji, radu sievas sanāca vienkop, viņas lēma un sprieda, vīri tur īpa�i pie teik�anas netika, jo godus, vienalga, vai tās kāzas vai bēres būtu, � godus rīkot vienmēr bijusi sievie�u darī�ana, labi, ja vīrus pie alus brūvē�anas pielai�. Lai gan tagad daudzkārt arī ar alu un mucām neņemas, sagādā no �Lā�plē�a� vai Tērvetes, un viss kārtībā. Un sievas jau vēl nemaz nebija aizdomāju�ās līdz tādām dētajām kā ēdiens un dzēriens, vispirms bija jāpielau� Brinda, ko � jāpielau�, sacīsim maigāk � bija jālūko viņāi iestāstīt, ka tāda sevī ierau-�anās nekur neder, jau vīratēvu apglabāja par daudz klusu, vēlāk ļaudis ilgi runāja. Tagad bija jālūdz radi, visi radi, lai tur lūst vai. plīst, un kāpēc gan to nevarētu izdarīt? Pēdējais pavaļas laiks pirms lielajiem darbiem �-vasaras darbiem, kurf tīri nemanot sadodas rokās ar rudens pienākumiem, � un tā līdz salnām, līdz salam. Bet tie�i �obrīd radi varēja sabraukt. Un sabrauks.

Tuvinieces runāja un runāja. Brinda pacēla pret viņām sausas, sarkanas acis, tās likās lūdzam: nevajag! lieciet man un manām bēdām mieru! Ta�u radenes �oreiz neparko negribēja saprast Brindas acu valodu, un beigās Brinda arī paļāvās, ko citu viņa būtu darījusi? Atļauju dabūju�as, sievas sarosījās: nu varēja rīkoties.

Indulis, Brindas vīrs, neteica ne jā, ne nē, bet, kad viņa māsa Rota garāmejot pavēstīja, ka viņam jārūpējas par dzeramajiem, mēmi palocīja galvu. Viņ� bija tāds klusētājs.

Un vēl radu sievas teica... nē, nu gan pienācis laiks iepazīstināt ar katru atsevi�ķi, citādi neglīti iznāk, runā par visām kopā, lai gan raksturi, ak, raksturi tik da�ādi ....

Te vispirms bija Brindas īstās masas Velta un Ilgona, abas par Brindu vecākas. Pati vecākā bija Velta, tai dēls �opavasar jau armijā aizgājis. Velta bija stingras dabas. Viņai klājās tādai būt, jo pa�as vīrs vāju raksturu padevies, tāds, ja nedraudzēsies ar pudeli, uzkārsies vēl sve�ai sievietei kaklā, un vai tad tas nav pirmām kārtām sievas negods? Velta glu�i vienkār�i nevarēja atļauties maiga un mīlīga būt, lai kā to gribētu, viņas mīlīgums bija aizsmar�ojis kopā ar to pavasaru ievziediem, zem kuriem viņa toreiz ar savu Juri skūpstījās, � Juris toreiz bija puisis kā nagla, uz sīvo ne ar vienu actiņu nepaskatījās, un no meitām viņam tikai Velta bija prātā, abi viņi domāja, ka tas tā uz mū�u. Bet tagad Velta ganīja savu Juri, piedevām tas vēl bija jādara tā, lai ganāmais ganu tikai galējas nepiecie�amības brīdī ierauga, nedrīkst ar vicu visu laiku priek�ā rēgoties. Un kolhoza ballēs viņi atnāca saposu�ies un smaidīgi, Juris pēc jaunākās modes saģērbts, Veltai lepna kleita mugurā.., Kur tie labi dzīvo! � visi teica, un tas Veltai arī bija palicis pēdējais lielākais prieks. Kad dēls armijā aizvadīts, māte vairs nevar kā jauna skuķe justies, bet ir jāuztur māja un jāglabā ģimene, lai dēlam pēc gadiem ir kur pārnākt. Un tēvu, nu, to pa�u Juri... vēl jau vienmēr Velta viņu mīlēja � tā, kā mīl sievietes, kurām dēli...

Ilgona bija trīs gadus par Veltu jaunāka un trīs par Brindu, pastarīti, vecāka. Viņa bija slaidākā no māsām, lielām, sapņainām acīm un smalku, nedaudz dzeltenīgu seju, kāds pielūdzējs Ilgonu reiz bija salīdzinājis ar japānieti, �ēl, ka viņa toreiz nebija uzprasījusi, vai viņ� pats japānietes kaut acu galā redzējis. Ilgona bija nelaimīgi apprecējusies; tas, no kā Velta savu otro pusi līdz �im brīdim bija spējusi pasargāt, Ilgonas ģimenei nebija gājis secen. Viņas vīrs, skolotājs un vēlāk direktora vietnieks mācību jautājumos, ieskatījās praktikantē, kārnā kazā, muļķa skuķī, un aizskrēja ar to, un Ilgona viņu arī neturēja, nestaigāja pa instancēm, kad redzēja, ka visi laulības valgi nesasienami atrisu�i. Viņa, protams, varēja piespiest vīru palikt. Pareizāk, piespiestu citi un tā, ka vainīgais visu mū�u vairs nepīkstētu. Bet Ilgona nosprieda ko es ar to iemanto�u? Valgu sev kaklā. Viņ� domās par savu zaudēto mīlestību, kārno kazu, un es domā�u par to pa�u, un tā mēs abi domāsim, vakarā viens pret otru mūsu mājīgajā istabā sēdēdami... Nē, Ilgona sacīja sev, nē un vēlreiz nē, ej ar savu kazu un vilies ar viņu, ai, kā es tev to novēlu! Un viņa cieta klusu un pati sasaiņoja vīra mantas, nevienu pa�u viņa neaizmirsa, pāris virskreklu no pēdējās mazgā�anas bija paliku�i negludināti, un Ilgona, gari nedomādama, ieslēdza gludekli un sagludināja arī tos. Nepareizi būtu sacīt, ka viņa pavisam vienaldzīgi noskatījās, kad vīrs gāja projām... bet viņa skatījās un izturēja, un tobrīd tas bija pats galvenais.

No �ī pārdzīvojuma Ilgona bija mantojusi divas rūgtas rievas ap muti un pārliecību, ka pasaulē nevar būt uzticības, bet vienā pārī ar krietnumu alla� tīko nostāties nekrietnība. Ilgonai bērnu nebija, noteikti labi, ka tā, viņa strādāja pastā un vienmēr staigāja apģērbusies kā uz svētkiem. Ilgonai tagad bija uzradies pielūdzējs, tepat no Ventspils, viņ� pāris rei�u nedēļā brauca uz pasta nodaļu ar savu olu dzelteno �iguli, un �igulis ilgi stāvēja pie pasta, un pielūdzējs pats ilgi sēdēja klusajā pasta kan- * torītī, kur ikdienā bija maz darba, tā kā būtu iespējams no sirds izpļāpāties. Bet Ilgona nekad nepļāpāja, nez no kurienes viņa prata izvilkt visādus papīrus, baltus un sa-grafētus, un viņa rūpīgi nolieca pār tiem savu frizēto galvu, un pielūdzējam bija briesmīgi maz prieka no apciemojuma. Viņ� godīgi sēdēja pie galda pa�ā telpas vidū un skatījās, līdz apnikumam skatījās vēstuļu un telegrammu adre�u paraugos, kas bija palikti zem bieza stikla un stāstīja, ka Jānis Jāņa d. Kalniņ� no Rīgas, Bērzu ielas 149, sūtījis telegrammu kādam Kārlim Jēkaba d. Lejiņam Liepājā, lai paziņotu, ka māte vesela un arī viss pārējais, domājams, kārtībā. Pielūdzējs � viņu arī sauca par Jāni, tikai ne Kalniņu, bet gan Ābolu � ilgi, līdz apnikumam pētīja telegrammas tekstu, un tad viņ� negaidot vaicāja Ilgonai:

� Bet sakiet � vai tad tēva vārds telegrammā ir obligāts?

� Tēva vārds? � Ilgona atjautāja savā nedaudz asajā balsī, � Kāpēc gan tēva vārds?

� Tāpēc, ka te tā rakstīts, � Jānis Ābols atteica un ar pirkstu bakstīja biezajā stiklā.

Ilgona brīdi skatījās un nekā nesaprata, bet tad viņa atļāvās iesmieties un teica:

� Tie ir ārkārtīgi veci paraugi, uz tiem neskatietiesl

� Bet tad ta�u vajag tos apmainīt pret jaunākiem, � Jānis Ābols ieteica.

� Kad atsūtīs, tad apmainīsim, � Ilgona prātīgi atbildēja un atkal nolieca galvu pār savu pilnīgi nesteidzamo darbu, un lūpās viņai bija vīpsna. � Vai varbūt jūs bez parauga neprotat sastādīt telegrammu?

� Es līdz �im ne aci neesmu pametis uz tādiem paraugiem, � Jānis Ābols sacīja.

� Nu, tad jau...

�� Un arī tagad es uz tiem skatos tikai tāpēc, ka sevi redzēt jūs neļaujat.

� Ko jūs! � Ilgona paraustīja plecus. � Nebiedējiet; vai tie�ām es pēk�ņi būtu kļuvusi neredzama?

� Man cilvēks ir neredzams, ja viņ� nerāda savas acis.

� Ak tā, � Ilgona atteica, ta�u acis vienalga nepacēla. Ārkārtīgi apzinīga darbiniece, ne tur ko pielikt, ne atņemt. Velta jau vairākkārt bija aizrādījusi � ko gan Ilgona gaidot, tāds kārtīgs cilvēks un nopietns ņēmējs, un Ilgona arī nenoliedza, ka kārtīgs un nopietns, tomēr viņa vilcinājās, tai pa�ā laikā apjauzdama, ka beigās var aizvilci-nāties savai laimei garām. Bet citādi viņa nemācēja, pagātne rādījās vēl pārāk svaiga, apvainojums nebija aizmirsts. Bet varbūt Jānis Ābols likās viņai par rāmu, par tādu, nu, tolu, kā par govslopiem saka. Ja būtu īstais, diez vai sen jau nebūtu metusies viņam rokās, acis aizvērusi, liela mīlestība un spo�a saule � to abu priek�ā acis jā� aizver.

Tā tas pa�reiz bija ar Ilgonu, pareizāk sakot, nebija nekā prātīga. Bet uz bērēm Ilgona Jāni Ābolu tomēr bija lugusi. Bērēs, viņa sacīja, vīrie�a roku un padoma nekad neesot par daudz.

Tad vēl laikam būtu jāpiemin Brindas svaine, viņas vīra Induļa māsa Rota. Rota bija īsta sieviete, piens un asinis, ne skaistule, ta�u varen pievilcīga, un viņai mēdza sekot ieinteresēti vīrie�u skatieni, un da�s labs būtu priecīgs, kaut tikai ar pusactiņu uzlūkots. Ta�u spriganā, bra�ā Rota mīlēja tikai savu vīru, kuram iedots sve�ādais Ran-dolfa vārds. Bet viņ� bija pie tā pieradis, visu mū�u tā saukts, un vairs nedomāja, ka vārds būtu sve�āds, un Rota, kura viņu savukārt sauca �ai vārdā jau vairāk nekā desmit gadu, arī domāja, ka vārds ir pilnīgi normāls.

Vai tas būtu viss, kas par Rotu un Randolfu sakāms? Noteikti ne, pie viņiem mēs vēl atgriezīsimies, bet tagad jāpaskatās, cik tālu ar darbiem tiku�i Dārzniekos. Bēres ta�u bija teju, teju klāt. Neviens arī netūļājās, tika kauts un plucināts, vārīts un sautēts, Induļa sarkanais zaporo�ecs un Randolfa gandrīz baltais �igulis �audījās apkārt, un ik reizes, kad tie iebrauca Dārznieku pagalmā, no ma�īnām tika celti laukā saiņi un pilni tīkliņi � daudz, briesmīgi daudz, bet pa�iem rīkotājiem nemaz tik daudz nelikās, nāks jau vesels karaspēks, varbūt tas visu neapēdīs, ta�u neviens nevarēs teikt, ka Dārzniekos bērēs kā trūcis.

Mazais Kalvis gulēja klētī savā zārciņā. Kalvis gulēja sīks sīciņ�, Brinda viņam uzģērbusi tum�as drānas, varbūt tās viņu darīja tik trauslu. Kalvis noteikti tāds nebija izskatījies, kad pa Dārznieku pagalmu skraidīja. Brinda ik pa laiciņam iegāja klētī pie sava dēla, to viņa darīja paslep�us, bet tā jau nemaz nevajadzēja, mātes bēdas ir smagas un cildenas bēdas, kas gan iedrīkstētos Brindai liegt iet pie viņas mazā dēla, kur� jau rītdien uz visiem laikiem paliks zem zemes, tiesa, zem liela puķu kalna, bet kaps ir un paliek tikai kaps, to vairs nerakt vaļā � ne tāpēc, ka nevarētu, bet gan tāpēc, ka nav nozīmes, nekādas nozīmes to darīt.

Indulis klētī nenāca. Viņam bija tik daudz pienākumu. Un Brindai vienai jau arī �ķita vieglāk.

Klēts bija sakopta, vesels lēvenis mantu, kuras parasti �ai vietai pilnīgi piederīgas un pāt nepiecie�amas, bija iznestas laukā un kaktos sasprausti pīlād�u zari un noliktas meijas, un tomēr tā bija un palika tikai klēts. Bet kapli�ā jau nebūtu labāk, Brinda sevi mierināja. Viņa nupat vēl bija nolīkusi pie sava ļoti klusā puikas, bet tagad atlieca taisnu muguru un sve�ām acīm raudzījās apkārt. Nu viņa paliks viena, viņa domāja. Kalvis gulēja zārciņā, un Dārzniekos viņam posa lielas bēres, uz kurām brauks vai visi radi, kādus cilvēkam mū�ā dievs un liktenis devu�i. Brinda nopūtās, tagad viņa domāja saprotam, ka pareiza vienJr tā lielā ņem�anās un taisī�anās, kas ar bērēm saistīta, tā palīdzēja novirzīt domas uz ikdieni�ķām un praktiskām lietām, tāpēc tām nebija laika staigāt pa skuju nobārstītām sēru takām. <

Brinda pastāvēja klēts durvīs. Saule karsti spīdēja, un Brindai ienāca prātā, kā gan tādā tveicē Sarecēs galerts. Viņa nebija gribējusi, ka galertu vāra, bet Velta un Rota, abas galvenās posējas, nebija pierunājamas, viņas teica � kas tas bū�ot par mielastu bez galerta, un Brindai atkal bija jāpadodas. Ikdienā viņa nebija sevi�ķi pielaidīga, bet tagad piekāpās, it kā no malas uz notieko�o raudzīdamās, un viņa domāja � gan jau, gan atgriezīsies ikdiena, atgriezīsies arī tās likumi. Atgriezīsies... Pagalmam pāri pārgāja vīramāte. Induļa māte bija rāma un labsirdīga sieviete, viņa ļāva jaunajiem izvērsties un nāca ar savu padomu tikai tad, kad bez tā nevarēja iztikt, un tad visi bija priecīgi par to. Arī �odien vīramāte klusi rosījās pārējo sievie�u vidū, viņa tīrīja kartupeļus un saknes, un sīpolus, viņa maz runāja, un arī viņai bija apsarku�as acis. Kad nomirst bērns, tā ir liela nelaime, bet, kad nomirst bērns tik jauniem vecākiem, kādi bija Brinda ar Induli, tad tā nav nelabojama nelaime. Tā domāja pārējie, bet vīramāte diez kāpēc ne, viņa bijās, ka māja var palikt pavisam bez bērniem. �odien jaunajiem ļaudīm ir problēma izaudzināt vienu divus bērnus, bet kā tad agrāk... �ādas domas vīramātei iekrita prātā �ad un tad, ta�u viņa neizteica tās skaļi. Tur jau tā lieta, ka tie daudzie bērni bija agrāk, agrāk daudz kas bija citādi, a-grāk un tagad ir divi nesamērojami un viens otram līdzās nenostādāmi jēdzieni. �Agrāk� ir bijis un izbijis, gribi vai negribi, bet tev jādzīvo �odienā, jā, jā.

Uz lieveņa iznāca Ilgona un, Brindu ieraudzījusi, māja ar roku. �ais dienās Dārzniekos nebija skaļu valodu un skanīgu sasauk�anos no istabas istabā, no ēkas uz ēku. Visi runāja klusu, viņi respektēja Kalvja miegu, no kura viņ� ta�u tikpat vairs uzmosties nevarēja. Nekad agrāk �ai mājā laikam tā nebija rēķināju�ies ar zēnu.

� Tevi sauc pie telefona, � Ilgona sacīja, kad Brinda bija pienākusi klāt.

� Kas? .

� Es nezinu, neteica. Vīrid�a balss, � Ilgona vienaldzīgi atbildēja. Kas gan Brindai varēja zvanīt, varbūt kāds no priek�niecības ar tām pa�ām bērēm sakarā.

Istabā bija vēsi, te bija ziemeļu puse. Telefona baltā klausule bija uzlikta uz tautiskā rakstā austa galdauta, un Brinda to paņēma.

� Jā, � viņa teica sausā balsī.

� Brinda, vai tā esi tu?

� Nu jā, es, � viņa atteica tāpat nedzīvi.

� Es dabūju zināt... Brinda, mīļā, kāda tev nelaimei

� Jā, � Brinda sacīja, � bet kas, lūdzu, runā? � viņa bija tik apbrīnojami savaldīga, ka, ja varētu uz sevi no malas noskatīties, dro�i vien neticībā un nepatikā kratītu galvu. Cilvēks jau nevar būt tik nejūtīgs kā �ī plastmasas klausule Brindai rokā, klausule, caur kuru uz viņu runā sve�a balss. Un, ja Brinda bija tik nejūtīga, viņa bija nepareiza. Un tam pat nevarēja būt nekāda sakara ar bēdām.

� Vai tad tu vairs nepazīsti? � vīrietis jautāja, un nu Brinda pazina gan. Viņa izslējās pavisam taisna, vaigos viņai aizdegās divi mazi sārtumi, un viņa apdomājās, pirms izteica nākamos vārdus.

� Nepazīsti? � balss klausulē jautāja, uzstāja, lūdza.

� Nu pazīstu, � Brinda beidzot sacīja.

� Es gribu atbraukt uz bērēm, � viņ� teica. � Tu ta�u ļausi man atbraukt, jā?

� Ļoti labi būtu, ja tu nebrauktu, � Brinda atteica.

� Es nezinu, kas tev mūsmājās būtu darāms ...

� Brinda!

� Bet bēres paliek bēres, protams, � Brinda turpināja.

� Un aizliegt man laikam nav tiesību.

� Kāda tu esi cietsirdīga.

� Tu tā domā? � Brinda jautāja. � Tas gan var būt. Labi, es pateik�u manējiem, ka tu būsi.

� Un kā viņ�.., bērns nomira?

Brinda paskaidroja, Kalvis esot miris no bites kodiena, arī bērniem ir alerģija pret bitēm tāpat kā pieaugu�ajiem.

� Tad ta�u jums nevajadzēja turēt bites!

� Tā nebija mūsu bite.

� Bet kam tā piederēja, kam?

� Bite nepateica adresi, � Brinda sacīja nepatīkami laipni. � Tā bija pilnīgi anonīma bite, varbūt pat bez pastāvīgas dzīves vietas.

� Un tu vēl vari jokot! Kāpēc jūs bērnu nepasargājāt?

� Tu būtu varējis atbraukt un sargāt, � Brinda teica un nolika klausuli.

Otrā istabā izgājusi, viņa sacīja:

� Kaspars zvanīja. Viņ� uzzinājis un nu grib braukt uz bērēm.

� Re, cik labi, ka ievietojām sludinājumu! � Ilgona nopriecājās, un Rota piebilda:

� Uzzinājis... Gadiem par viņu nekas nebija dzirdams. Un Kalvim krusttēvs skaitījās. Tādi tie cilvēki ir, pazūd un pēc laika atrodas, un ne mums viņu pazu�ana, ne atkalatra�anās vajadzīga. Maisās pa pasauli kā veca nauda. Lai brauc, ko ēst pietiks. � Roka viņai bija notriepta ar mīklu, ar �o roku viņa novēcināja pa gaisu un ar lūpām velti pūlējās aizpūst nost savu blondo matu strēli, kura visu laiku uzmācīgi līda acīs. Brinda piegāja un sakārtoja svainei matus. Viņai patika Rota, tās tie�ums un vienkār�ība, un par to viņa Rotu pat apskauda. Vispār nieki, kāpēc apskaust, vai tas ko devis vai dos?

� Kur nu pazudis, � Ilgona sacīja, kārtējam pīrādziņam malas aplocīdama. � Dzīvo un strādā savā kolhozā. Tagad jau priek�niekos.

� Lai brauc! � Vīramāte iemeta spainī kārtējo kartupeli. Pusdienas tāpat bija jāparauga, lai arī sievas aizņemtas ar rītdienas lietām. Tie vēl bija vecie kartupeli, bet Dārznieku pagrabā viss lieliski glabājās. � Lai brauc, tāpat cilvēkam gribas pēdējo reizi paskatīties. Bēres tu nevienam nedrīksti aizliegt, kāzās var neaicināt, bet bērēs � ar bērēm ir citādi...

Brinda klusēja. Raug, vīramāte teica gandrīz tos pa�us vārdus, kādus Brinda pirmīt pa tālruni. Tikai tonis � tonis gan bija cits.

Un tad sētā iebrauca Indulis. Brindai nevajadzēja skatīties pa logu, viņa pazina pēc skaņas. Reizēm viņa domāja � dzirde viņai tik vērīga kā aklām cilvēkam, lai gan Brinda nemaz nebija akla, acis viņai kā kaķim, sacīsim. Viņa izgāja pagalmā. Indulis bija atvedis maizi, atkal maizi, tu brīnums, cik daudz maizes vajag, vai tad ciemiņi maizi vien ēdīs? Bija paredzams, ka pirmie bērinieki ieradīsies jau �ovakar � tie guldināmie, tie tālākie, un vai tos līdz bērēm neēdu�us turēt? Brinda atspiedās uz motora pārsega un skatījās, kā Indulis ceļ no ma�īnas tīkliņus ar maizi un rūpīgi un kārtīgi kravā tos uz sola. Indulis bija tik kārtīgs, viņai nekad nenācās vākt kopā visādas iespējamas un neiespējamas mantas, kuras vīrs garāmejot būtu, kā pagadās, izsējis. Gau�i labs vīrs bija Brindai, to novērtēja ne tikai viņa viena, bet arī visi pārējie.

Indulis, nolicis tīkliņu, tagad skatījās uz sievu,

� Vēl rītdiena, �� viņ� teica, � un tad viss atkal ieies vecajās sliedēs. Viss atkal būs kārtībā. Mēs ta�u vēl esam jauni diezgan, Brinda, ko?

Brinda notvīka. Viņa saprata, ko vīra vārdi nozīmē. �Mēs esam jauni� � tas ir, mēs vēl varam gādāt sev bērnus, cik uziet, cik pa�iem patīk izaudzināt, un vai mēs nevaram bērnus izaudzināt? Tā bija pareiza un loģiska doma diviem precētiem, veseliem cilvēkiem, sazini, kāpēc Brinda nosarka. Viņa atkal būs atcerējusies Kalvi... Ko � atcerējusies, viņai bērns neaizmirsās ne brīdi.

� Nevajag tagad par tādām lietām, kā tu nesaproti,� � viņa teica, kad vīra roka apskāvās viņai ap vidu.

� Vai tu esi man sieva vai neesi?

� Labi, labi. � Brinda atkāpās soli un skatījās projām.

� Kad tas būs pagājis, tad runāsim, tad ... Protams, būs atkal, pa vecam, protams, būs jādzīvo...

� Vai tur klētī viss kārtībā? � Indulis jautāja, citu tēmu uzsākdams, un Brinda atkal pavērās vīrā. Protams, vasaras laiks ta�u, kaut arī apkārt ledus salikts...

� Kārtībā, � viņa atteica. Indulis atvieglots ievilka elpu. Kā tad, Indulim �ais dienās daudz rūpju, visiem viņiem rūpju pāri galvai, un labi, ka tā. Rūpju nebija tikai mazajam Kalvim, tāpat kā viņam to tik maz īsajā dzīvītē bija bijis.

Ma�īna palika pagalmā, Indulis to bija kārtīgi pabraucis zem Kaukāza plūmes. Viņi nesa maizi istabā.

Kad saule jau bija aizkritusi aiz lielās liepas, pagalmā iebrauca pirmie ciemiņi, tie bija Induļa radi no pa�as Rīgas. Mintālu ģimene, vīrs un sieva. Viņiem bija arī bērni, bet tie vairs nejuta īpa�as radu saites � tik stipras saites, lai to vārdā ziedotu divas brīvas dienas, vasarā tas arī būtu par daudz prasīts. Pats Mintāls bija direktors lielā rūpnīcā, pamazām vien viņam bija pielipusi tāda gausa cienība, ar kādu kustas, runā, skatās uz citiem ievērojamas personas, viņ� bija radis, ka viņa vārdos ieklausās un atstāsta tos citiem, kaut arī runa būtu tikai par vakardienas lietus gāzi. Mintāliem bija savs �oferis, un tas izskatījās svinīgi un cienīgi, ta�u Brinda klusībā nopūtās un domās pārskaitīja rezervētās guļamvietas. Nevarēja ta�u direktora �oferim likt gulēt ma�īnā, neiespējami.

Viņi vispirms sagāja klētī, un Mintālu tante apraudādamās uzlika Kalvim uz krūtīm skaistu ro�u pu�ķi, ceļā tas bija lieliski saglabājies. Mintālu tante vēl vienmēr nebija izaugusi līdz īstai priek�nieka sievai, pat apvēlusies viņa nebija, maza un pārmēru kalsna viņa stāvēja krēslainajā telpā un klusi �ņukstēja. Mintāls stāvēja vairāk pie durvīm un pēc brī�a nokrekstējās, tā laikam bija zīme, ka gods atdots un var -atkal iet laukā. Vīrie�i izgāja pa-priek�u, kā steigdamies, bet Brinda ar tanti vēl brītiņu palika.

� Tu nedomā... � tante teica par vīru. � Viņ� tāpat jūt līdzi, tikai kaunas izrādīt. Nepiedien ta�u r- vīrietis, un vispār ...

Jā, Brinda saprata. Un viņa pati bija tik pilna ar �ēlumu par Kalvi, viņai nevajadzēja nekādu �ēluma rezervju no malas. Tāpat kā viņai nebija vajadzējis �o bēru un bēru viesu. .

� Jums ātri, ātri vajag gādāt mazu bērniņu, � tante teica un pieglauda savu savītu�o vaigu viņējam. � Mazu, mīļu bērniņu, un viss atkal būs labi. Kāda tā ir laime, ka jūs esat jauni�,.

Brinda neatbildēja � kā jau kuro reizi �odien � uz �iem vārdiem. Ātri � jaunu bērniņul Kā viņi varēja, kā uzdrīkstējās tā-runāti Kā par teļu, kur� no kūts ārā un kura vietā tagad jārauga jauns, lai ir atkal ko barot un dzirdīt, ka paspēj līdz rudenim apvelties... Vai viņi maz . varēja iedomāties, kas Brindai bijis Kalvis? Un ka cits bērns, kas zina, nekad nevarēs...

Vai Brinda bija netaisna? Varbūt. Laikam. Dro�i vien. Jā, bet viņai nebija iespējams citādi just, tad sakiet vien paldies, ka viņa neizteica savu rūgtumu skaļi �ēlotājiem tie�i acīs. Vai tante bija apdomājusies, iekams izteica �os standartvārdus, laipnos un ne�ēlīgos standartvārdus? Pieklājība! Saki pirmo, kas pagadās uz mēles,.ko esi-jau teicis desmitos līdzīgu gadījumu, un nekā te nebūs nepareiza un nosodāma, viens cilvēks nomirst, nomirst desmiti un simti, bet dzīve iet uz priek�u, tiem, kas paliku�i, ir jāsaņemas, jāsako� zobi un jādzīvo' arī �o mīļo miru�o vietā. Un jārada jauni un ...

Brinda negribēja domāt tālāk. Kad es nākamreiz bū�u bērēs, viņa iedomājās, � pie viņas kuplā radu pulka tas nudien nevarēja būt nekas sevi�ķs, � tad es klusē�u kā zivs. Viņa paskatījās uz tantes atvestajām rozēm, tante bija izvēlējusies zeltainsārtas, tās varbūt tie�ām labāk par parastajām tum�sarkanajām piestāvēja mazam miru�am bērnam. Skaistas rozes. Viņa uzstiepa uz lūpām smaidu un sacīja:

� Bet nu gan, tante, iesim istabā, mazliet jāiestiprinās pēc garā ceļa.

Tante teica, tas neesot vajadzīgs, ta�u sekoja labprāt, viņa tagad laikam priecājās, ka izdevies Brindu nomierināt.

Un tā tas tai vakarā gāja, ciemiņi brauca pēc ciemiņiem. Nākamie ieradās Ķesteri, tie bija no Brindas puses, jauns pāris, jauns, jauks pāris, un viņiem bija puika tie�i Kalvja vecumā, bet to viņi nebija ņēmu�i līdzi, lai gan Brinda zināja labi � viņiem nav neviena vecī�a, pie kā mazo atstāt, bet bērnudārzs sestdienās un svētdienās ir slēgts. Tad jau bija sameklēta kāda kaimiņu tante, bet kāpēc tā bija darīts? Brindai �ķita, ka aiz smalkjūtības. Viņa sasveicinājās ar Ķesteru Mudīti īsti silti.

Dārznieki bija vidēji lielas mājas, celtas gados, kad ģimenēs vēl bija daudz bērnu un neviens nedomāja, ka tie projām aizplivināsies. Dārznieki bija samērā vecas mājas, tā tagad var sacīt, jo pēdējos gadu desmitos saceltas tik daudz jaunas, ka tāda, kurai gadu piecdesmit kaklā, jau jāsāk pie vecītēm skaitīt. Sākotnēji Dārznieki bija biju�i no koka, un logi �ai mājai mazi, īsti laucinieciski � laukos nevienam nav ne laika, ne vajadzības daudz pa logu skatīties, izej vien pagalmā, un tu visu to āra krā�ņumu daudz labāk redzēsi. Bet nu bija pienācis balto ķieģeļu un plato logu laikmets, un Dārznieku māja negribēja palikt malā no modes, ko niekus, māja ne varēja, ne tai pa�ai vajadzēja ko darīt, gribētāji bija cilvēki, viņi ap�uva pelēko, pierasto koku, un māja sāka spīdēt pa lielu gabalu, tas izskatījās lielmanīgi, un acij bija pie tā jāpieradinās, � un viņi iztaisīja platākas logu vietas, un nu māja me�malā jau rādījās atgādinām pilsētu. Induļa tēvs bija cerējis, ka atgriezīsies arī otrs dēls Viesturs, tas, kur� aizgāja uz pilsētu mācīties, bet viņ� palika tur. Vecā dziesma, arī skaņas tās pa�as, katrā otrā lauku mājā jūs tādu stāstu varat noklausīties. Tēvs tomēr bija -uzcēlis vēl pla�u ziemas verandu un sataisījis gandrīz gatavas divas istabas bēniņos, viņ� teica, virtuvi lai Viesturs taisot pats, viņam vairāk neesot spēka. Un laikam nebija arī, jo drīz pēc lielo pārbūves darbu beig�anas, dēlu neatlaidīgi gaidīdams, tēvs beidzot ņēma un nomira � mierīgi un prātīgi, kā veciem zemniekiem kop� laika gala klājies, pa�ā vēlajā rudenī, kad visi lauku darbi apdarīti un klēts pilna vasaras labumu. Un tad nu viņ� dēlu beidzot sagaidīja gan, la� atbrauca uz bērēm un bija no sirds noskumis, bet pēc bērēm Viesturs atkal aizbrauca. Labi, ka tēvs to aug�as virtuvi nebija izbūvējis, divas istabas tāpat stāvēja tuk�as. Tuk�as istabas � tas vienmēr ir kaut kas skumj�.

Tagad Induļa māte dzīvoja savā galā, viņa ar bērniem, zināma lieta, satika labi, bet vienmēr silti ieteicams pa�am savs stūrītis, kur tevi netraucē neviens un kur tu nevienam neesi pa kājām. Jā, Dārznieki bija lieli, un tagad Brinda par to priecājās, �onakt daudz ciemiņu bija jāizgulda zem Dārznieku zaļā �īfera jumta un citnakt arī vēl vajadzēs, tik ātri jau radi, vienreiz kopā tiku�i, atkal ne�ķirsies.

Vienā istabā pie galda sēdēja ciemiņi, ēsts bija tiku tikām, tagad vīri rāmi iedzēra pa mēriņam. Arī direktors Mintāls sēdēja starp radiem kā līdzīgs starp līdzīgiem, varbūt tie�i tāpēc runas bija tik prātīgas, un, kad iestājās klusuma brīdis, visi citi skatījās uz Mintālu un gaidīja, ko tas teiks, un Mintāls teica, un viņ� bija pārliecināts, ka viņa runātie vārdi tik drīz neaizmirsīsies. Un, pat ja piemirstos, galvenais tomēr bija un palika, viņi visi, mājās aizbrauku�i, stāstīs, ka sēdēju�i kopā ar īstu rūpnīcas direktoru. ^0 Л0

Brinda gāja gar logu, logs bija va]ā, jo laukā ta�u silts un mīlīgs vakars, un viņa pavērās spuldzes apgaismotajās zināmajās sejās, un viņa iedomājās, ka tāpat �ie ļaudis sēdēju�i arī Induļa tēva bērēs, tiesa, mazākā skaitā, jo bēres toreiz bija mazākas, un viņi sēdēju�i daudzās radu bērēs, un ar ko tad �īs sēdē�anas tā īsti at�ķīrās cita no citas un vai vispār at�ķīrās? Vienmēr kāda sēdētāja bija palicis mazāk... un vienmēr kāds sēdētājs jauns bija nācis klāt, dzīve jau nepastāv no vienām bērēm vien. Un vēl Brinda atcerējās � kādreiz agrīnā jaunībā viņai ik Jaungada nakti gau�i bijgTTOē1 ^un paraudzīties apgaismotajā vpļsību vai ti г visiem sēdētajiem galvas uz pleciem... Gribējies bija, un ļoti, bet, protams, Brinda to nebija izdarījusi, jo bailes tomēr bija lielākas biju�as.

Galvas uz pleciem... ak kungs, kādi nieki! Un viņa ta�u nāca no kārtējās mazā Kalvja apciemo�anas. Tiesa, bēdās cilvēkam laikam' prāti sagrozās.

Bet virtuvē tikai cepās un vārījās, katli un pannas dabūja trūkties, bļodas un terīnes bija pilnas piebrūvētas un vēl trauku par maz. Rota jau bija aizsūtīta pie vēl vieniem kaimiņiem, Rota ar savu Randolfu. Protams, bez ma�īnas -jau nebija domājams to trauku lēveni �urp atraut.

� Vai nu tik daudz vajadzēja, � pat Ilgona vienu brīdi domīgi ieminējās; Brinda cieta klusu, un pārējās uz�ņāca Ilgonai (atvainojiet par salīdzinājumu) kā niknu zosu bars. Skaidrs, ka vajadzēja un tie�i tik daudz, ja ne vēl vairāk, ja godības rīkoja, tad ne tāpēc, lai pēc tam kolhozā būtu ko runāt, ka pie beigām pietrūcis. Kauns un negods tas būtu: kaunu un negodu �ais mājās nedrīkstēja piedzīvot ne lielās, ne mazās lietās.

Sievietes būrās pie plīts, logi bija līdz galam vajā, un dzestrais vakara gaiss, tik tikko iek�ā ticis, tūlīt kjuva sutīgi karsts, piesūcās ar ēdienu izgarojumiem un nespēja, kā nākas, atveldzēt. Trīs dienas viņas bija nostrādāju�as, vai tas kāds joks? Bet atņemiet viņām �o darbu, un viņas neteiks jums, paldies. Viņas neļāva Brindai daudz darīt, viņas Brindu saudzēja. Un maz arī bija labuma no Brindas, viņa iesāka kādu darbu un tad palika stāvam ar nazi vai maizes �ķēli, vai ko citu rokā un vienkār�i stāvēja un vairāk- neko, līdz viņu uzrunāja, un tikai tad attapās.

� Ej ta�u gulēt, � Velta beidzot sacīja,.kad bija jau dzija nakts, viesi apguldīti. � Tev rīt jābūt modrai.

Brindai iekrita prātā � tāpat viņai bija teikusi māte, kad nākamajā rītā nāca viņas kāzu diena.

Brinda paklausīja, tāpat viņa bija paklausījusi visu �o dienu, �īs dienas. Viņa atvēra logu savā istabā, gaiss bija tik piesmacis. Indulis vēl nebija nācis, vai viņ� viens sēdētu pie vakariņu galda, ja visi citi jau bija aizgāju�i gulēt? Man vajadzētu viņa aicināt, Brinda domāja, bet es esmu tik nogurusi. Aiz dārza � tas izskatījās ļoti tālu � debesīs dega viena zvaigzne. Brinda lūkojās zvaigznē un sacīja sev: rītā bēres. Rītā bēres, bēres.

Rīts bija tik miglains, ka atgādināja mitru drānu, kuru tikai ņemt stiprās rokās un izgriezt. Visi ba�īgi vēroja, ko migla nolēmusi darīt, un, labu brīdi vi�us neziņā turējusi, tā lēni sāka laisties lejup, nu vairs uz .zāles nebija parasta rasa, bet viena bezgalīga mirdzē�ana, cik tālu skatiens sniedza. Viņi te, Dārzniekos, vairs neskatījās uz sauli, laika nebija, nepavisam nebija laika, viesi cēlās, bija jārīko tiem brokastis un jāgaida jauni ierodamies; Rotas Randolfs malcienā kapāja skujas, tās atkal bija beramas uz celiņa, iepriek�ējais bērums tā samīdīts, ka ar skubu jāslauka projām. Gailis, uz sētas staba uzlaidies, dziedāja ilgi un tik skaļi, ka Ilgona aizskrēja to projām dzīt, tāda traka gaiļa dziedā�ana bēru mājā ne pēc kā neizklausījās. Mintāls mazgājās tie�i pie akas, viņ� nebija piedabūjams iet Dārznieku lepnumā � vannas istabā, viņ� gribēja pie akas, un tante, kautrīgi smaidīdama, stāvēja līdzās un turēja dvieli. Dārzniekos ta�u bija īpa�a aka, īsta brīnumaka, kas ūdeni sūtīja arī mājā iek�ā, tas plūda pa vadiem tīrs un auksts, bet, kad Brinda vai Induļa māte gribēja ņemt ūdeni dzer�anai, viņas gāja tie�i pie akas, un tad Indulis sauca viņas par tumsonēm. Un arī ziemu tumsones darīja tā, jo Dārznieku aka ziemā neaizsala, tur pamatā bija avots ar nemainīgu temperatūru, un daudzi kaimiņi apskauda Dārzniekus tie�i par viņu aku.

Brinda vilka�mugurā jauno kleitu.

Tā bija melna kleita, kā citādi, un �ūta tā bija steigā, ta�u izdevusies teicami, tagad Brinda ilgus gadus varēs iet uz visām bērēm �ai kleitā, ja vien viņa nekļūs apaļāka. Spogulis rādīja nopietnu seju, kuru arī bēdas nebija'spēju�as pavisam bālu padarīt, ikdienas iedegums par ciesu ādā ieēdies. Kleitai varēja būt garākas piedurknes, Brinda domāja, bet tad man būtu karsti, �uvēja zina, ko dara.

Ienāca Indulis.

� Pat bēru kleitā tu izskaties skaista, � viņ� sacīja, un Brinda uz brīdi aizvērsa skatienu. Tie bija vismaz nepiedienīgi vārdi. Bet Indulis tikai stāvēja un cie�i vērās sievā.

� Tu esi skaista, � viņ� atkārtoja.

� Nevajag, Induli.

Brinda atkāpās da�us soļus � līdz logam. Viņa paskatījās laukā un tad atcerējusies sacīja:

� Vakar zvanīja Kaspars. Viņ� grib braukt.

Induļa seja acumirklī aptumsa, un viņ� ātri un asi jautāja:

� Un tu neteici, ka viņam nevajag to darīt?.

� Tava māte sacīja � uz bērēm nevienam nedrīkstot liegt ierasties, bēres � tā esot tāda lieta... Būs ta�u daudz ciemiņu, Induli. Kāpēc lai nebūtu Kaspara? Un jūs ta�u kādreiz draudzējāties.

� Jā, mēs arī, � Indulis izteica caur zobiem. � Pareizi, kā es varēju aizmirst, viņ� ta�u ir arī tava Kalvja krusttēvs!

� Induli...

� Krusttētiņ�, � Indulis teica, tad viņ� pagriezās un izgāja ārā, un piecirta durvis aiz sevis, lai gan �īs durvis vienmēr bija pusvirus stāvēju�as. Brinda atkal piegāja pie spoguļa, bet �oreiz viņa tajā neredzēja sevi. Nebija zināms, ko viņa redz, varbūt vispār neko, viņa ta�u stāvēja nolaistiem plakstiņiem.

Cilvēki nāca un brauca, laikam radu sievām bijusi taisnība, ka viņas gatavoja tādus ēdienu kalnus. Un vēl �obrīd nav beigu�as. Viscaur bija rosība, tikai tāda klusa, jo �ī bija bēdu, ne prieku reize. Par ceremoniju bija sīki un smalki norunāts � katrā detaļā, lai tad, kad būs jādara, nekas nesaķertos. Zārku vedīs ar ma�īnu, tagad jau visi ved ar ma�īnām, nevarēja vairs pa veciem pūņiem sameklēt tik labi uzturētus ratus, lai tajos zārku liktu iek�ā. Vainagi, kurus viesi savedu�i, slēpās mitrā paēnā, �ad un tad tiem vēl uzslacīja ūdeni no skaidrās un aukstās Dārznieku brīnumakas. Katrs ma�īnas īpa�nieks zināja, kur� kājnieks viņam līdzi ņemams, kapsēta, tiesa, nebija tālu, bet kā tad izskatīsies, ka vieni brauks automobiļos, bet citi klimtīs kājām. Ne pēc kā tas neizskatīsies.

Kaspars nebrauca, bija jau pāri pusdienlaikam, un Brinda, kārtējo reizi pulkstenī ieskatījusies, atvieglota nosprieda, ka laikam nebūs vis. Un pareizi, kas te viņam būtu meklējams? Sve�s ta�u, tie�ām sve�s. Kur tie gadi... Man nevajadzēja teikt Indulim, Brinda domāja, viņ� ta�u . necie�... Lai gan pēc tik ilgiem gadiem vai nevarētu būt vienalga? Un Brinda ta�u pieder Indulim.

Un tad pa vārtiem iebrauca vēl viena ma�īna, un tā bija jaunā volga, vienīgā, ja neskaita Mintālu onkuļa braucamo. No volgas izkāpa Kaspars un nāca klāt, un Brindai vaigos uzziedēja divi sārti plankumi, viņa sajuta tos, un viņai bija kauns, ka tā. Viņa ta�u varēja, viņai ta�u vajadzēja būt pilnīgi vienaldzīgai. Pēc tik daudziem, daudziem gadiem. Viņa �ai brīdī stāvēja lievenī, pagriezties un bēgt istabā būtu muļķīgi un nepieklājīgi arī, viņa nebija pusaugu skuķis, viņa bija pieaugusi sieviete un �īs mājas saimniece. Tāpēc viņa saņēmās un pagājās da�us soļus pretī, un vēl vienmēr viņai vaigi bija sārti.

� Sveika, Brinda, � viņ� teica, pavilcinājās brīdi un tad noliecies noskūpstīja Brindai roku, tā pēc visām mazgā�anām laikam tomēr oda pēc-virtuves un ēdieniem.

� Sveiks, Kaspar, � Brinda atņēma. Kaspars skatījās Brindai sejā, viņ� rādījās tāds pats kā pirms gadiem, kad viņi redzējās pēdējo reizi, tas tāpat notika Dārznieku ₄ pagalmā un tāpat da�us soļus no lievenēm. Vai varbūt tā nemaz nebija pēdējā reize? Kaspars raudzījās savām brūnajām acīm, jā, pierē tagad tomēr bija da�as rieviņas, bet tas izskatījās tikai vīri�ķīgi.

� Piedod, ka es nesaku visus tos vārdus, kādus tev �odien laikam visi teiku�i, atļauj tikai teikt: saņemies, mana Brinda.

� Tas viens vārds gan bija pavisam lieks.

Brinda to neizteica, viņa tikai domāja, un varbūt Kas--pars izlasīja neteikto Brindas sejā. Viņ� vienmēr bijis tik vērīgs, vai ml tagad citāds tapis. Brinda atkāpās da�us soļus, nāca Induļa māte, mute viņai bija sāpīgi savilku�ies kā katru reizi, jaunus bērinieku, sastopot, un Kaspars arī viņai goddevīgi noskūpstīja roku. Māte saņēma Kasparu aiz elkoņa un veda uz klēti, Kasparam tāpat bija tiesības palūkoties uz mazo aizgājēju, �odien tādas tiesības bija visiem, kas ieradu�ies bērnu un arī viņa tuviniekus godināt un bēdās līdzi just. Līdzi just, to laikam saka tāpēc, ka tiek uzskatīts � bēdas ir smagas, jāpalīdz tās nest.

Brinda neredzēja, ka Kaspars satiekas ar Induli, bet Ilgona bija redzējusi, viņa Brindai pastāstīja.

Kaspars nāca laukā no klēts, un Indulis nāca pretī, un tad bija jāsasveicinās, un viņi tā darīja.

� Vai tad tu arī vēl �ai pusē? � Indulis jautāja pēc tam.

� Kur tad citur lai es būtu?

� Gadiem neesi redzēts.

� Ja es �urp nenāku, tad tu jau zini, kāpēc.

� Hm, � Indulis sacīja.

� Un arī �odien, tici, tevis dēļ es neesmu nācis.

� Bet?

� Es gribēju Kalvi pēdējo reizi redzēt.

� Jā, viņ� jau gan bija tev briesmīgi pie sirds... Bet varbūt Kalvja mamma vairāk? Tad tu par velti būsi braucis.

Kaspars atmeta ar roku, tā bija gurdena kustība. Viņi stāvēja viens otram pretī � ārēji vispilnīgākie pretmeti: Indulis blonds, saule viņu pabalinājusi vēl vairāk, seja iedegusi, toties uzacis un skropstas nepieklājīgi gai�as, mati tāpat, turpretī Kaspars pret viņu tīri melns. Skaistāks? Liekas, Kaspars gan bija skaistāks, vajadzētu pajautāt sievietēm, ka� tepat tuvumā grozās, tad jau dzirdētu, ko atbild, bet, �ķiet, atbilde zināma tāpat. Protams, �odien mums ne par skaistumu jādomā un īstenībā nevajadzētu domāt arī par vecām ķildām, mēs nemaz nezinām, kā tās savā laikā cēlu�ās, bet ķildas ta�u vajag aizmirst, tā mūs māca, un vai tas nav pareizi?

Indulis asi pagriezās un gāja uz istabu, Kaspars viņam nesekoja, viņ� stāvēja Dārznieku pagalmā, kas bija pilns ļau�u, un izskatījās stipri vien pamests � vai varbūt citus pametis? � un vērās lielajā liepā � tai vēl bija smieklīgi mazi ziedpumpuri, neticami, ka no tādām blāvzajām plāksnītēm ar niecīgiem pumpuru bumbulī�iem izveidosies ziedu miljons, kas visu kerku ar savu bālo mirdzējumu pārklās.

Kaspars kādreiz bija turējis kāpnes, kad Brinda lasīja liepziedus. Viņ� necentās atcerēties, pirms cik gadiem tas bijis. Un tas nemaz nebija Dārzniekos, tas bija Brindas tēva māju pagalmā, arī tur auga liepas, Latvijā ir daudz liepu. �obrīd Kasparam prātā stāvēja mazā Kalvja nebēr-ni�ķi nopietnā seja, kādu viņ� to nupat redzējis. Nāve atņem cilvēkam visu, arī viņa īsto vecumu.

� Muzikanti būs tikai kapos, � Induļa māte stāstīja Mintālu tantei. � Es jau gribēju, lai tepat arī kaut ko nospēlē, tomēr svinīgāk, bet bērni atkal ne.

� Viņi jau visu grib citādāk nekā mēs, � Mintālu tante piekrita. Varbūt �ai brīdī viņa atcerējās savus divus, kurus pat par bērniem neērti saukt, tik lieli jau izaugu�i. Viņa ta�u lūdzās, lai brauc kopā ar vecākiem kaut, vai tāpēc, ka beidzamajā laikā bezgala reti kopā būts. Un, jo tālāk, jo retāk, tante skumji domāja. Vīram � tam vienalga, tas līdz kaklam savā darbā, bet viņai dzīvoklī vienas tuk�as sienas rēgojas, brī�iem �ķiet, ka tie�ām pilnīgs tuk�ums, mēbeles rādās kaut kur paslēpu�ās, tikai klusums apkārt un gaitenī neaizņemti pakaramie.

� Grēks tā runāt, bet, kad bērni izaug, no viņiem � pat tad, ja nav bēdas jāpieredz, � arī liela prieka nav,� viņa teica un noslaucīja asaru.

� Jā, � Dārzniece sacīja, kaut kur projām domādama. Varbūt prātoja vēl par muzikantiem: vai slikti izklausītos, ja tagad, kamēr visi kārtojas, skanētu kāda tautasdziesma, pēdējā laikā tās daudz skandina. Bet nē, vārsta ma�īnu durvis, runājas viens ar otru līdz sāpēm ikdieni�ķi; ja vēl visas sarunas nenotiktu pusbalsī, tad tie�ām vienalga, kas par dienu un reizi...

Bet nu jau gatavojās nest zārciņu laukā. � .

Pagalmā stāvēja kolhoza ma�īna nopu�ķotiem bortiem,' im Brinda vērās tajā un domāja, cik no�ēlojami niecīgs uz tās izskatīsies Kalvja zārks. Kaut viss ātrāk būtu garām! Brinda juta, ka viņai sāka trūkt pacietības, jā, tie�i pacietības. Bet varbūt tomēr spēka? Viņa nezināja, vai �ais dienās to �ķiedusi vaf taupījusi, bet vienalga, lai būtu kā būdams, �is brīdis bija gandrīz neizturams. Kas notiktu, ja viņa piepe�i teiktu: piedodiet, bet es nebrauk�u līdzi, palik�u mājās, es nevaru vairs,' riespēju skatīties, kā Kalvi ierok zemē... Ko teiktu tie visi, kas atnāku�i un atbrauku�i �ēlot un būt klāt tie�i �ai brīdī? Viņa atceras dzirdējusi � vai varbūt lasījusi �, ka lielais Gēte neesot gājis ne uz vienām bērēm, jā, arī pa�a dēla bērēs viņ� neesot piedalījies. Gēte laikam drīkstēja to atļauties. Ja to darīja Gēte, tad cilvēki teica, protams, viņ� nevar citādi, viņ� ir tik liels dzejnieks, viņam ir tik smalka dvēsele, katrā ziņā citāda dvēsele. Bet vai dvēseles var būt smalkākas vai rupjākas? Kā to lai noskaidro, kur to lai noskaidro? Brinda juta, ka viņai sāp 'galva, iespējams, ka viņai jau ilgi sāpējusi galva, viņa tikai �obrīd to pamanījusi. Nu, tad jau sāpes nevarēja stipras būt Stipras sāpes mana tūlīt. Bet kāpēc, kad tev uz rokas uzlīst verdo�s ūdens, tev vienu brīdi liekas, ka tas ir ledus auksts?. Varbūt mazas sāpes uz brīdj var likties lielas un otrādi? Ak kungs, ko viņa te domā! Ko viņa stāv kā apstulbusi. Zārks jau ir ma�īnā, tur rosās Randolfs un Jānis Ābols, redziet, Jānis Ābols arī ticis īsteno radu vidū, kas zina, Ilgona būs kļuvusi pret viņu labvēlīgāka, vai nu Ābols pats no sevis tā būtu uzdrīkstējies. Bet varbūt uzdrīkstējās gan, Jānis Ābols bija neatlaidīgs tie�i uz tās robe�as, kur viens otrs tādu neatlaidību sāk dēvēt par uzmācību.

Zārks-ma�īnā. Brinda skatījās kā pilnīgi sve�ā norisē, viņa atcerējās � Kalvim vienmēr bija paticis ar ma�īnu braukt, nu tad vēl �o pēdējo reizi, nē, nē... Re, cik glīti izskatās pārsegs, kuru Randolfs ar Jāni Ābolu beidz pielīdzināt. No kurienes tomēr bija atlidojusi tā bite, kura sadzēla Kalvi? Jauka, silta vasaras diena, laiks iet pa�os Jāņos iek�ā, visgarākās, varbūt arī visskaistākās dienas, vasaras galu neviens nav ar roku apraudzījis, būs varbūt atkal nebeidzamie lieti un vēsums, kad nekas briest vairs negrib.

Kāds nāca, paņēma Brindu aiz rokas. Veda uz ma�īnu, un Brinda sekoja.

Vēlāk viņa redzēja, ka iesēdusies Kaspara ma�īnā. Taisnība, tur vēl sēdēja arī Induļa māte. Un tomēr da�iem bēru viesiem �ķita, ka Brinda nav rīkojusies pareizi. Indulis sēdēja pavisam citā automobilī, un maz ticams, ka notieko�ais viņam pa prātam.

Bet, kā jau teikts, Brinda to pamanīja tikai vēlāk. Sākumā viņa vienīgi apzinājās, ka atrodas kādā ma�īnā. Un no malas bija ļoti glīti: divas volgas � jaunās volgas, tās nav nekādas nieka bēres.

Viņi izbrauca uz ceļa skaistā, saules pilnā vasaras dienā, brauca lēni, tā ka riteņi neuzvandīja gaisā daudz putekļu, viņi nevarēja braukt citādi, jo pa priek�u smagajā ma�īnā brauca mazais Kalvis, brauca izcili gausi un svinīgi un diktēja visiem sekotājiem ātrumu. Ganībās stāvēja stārķis, tas bija pārtraucis savas var�u medības un lūkojās braucējiem pakaļ, varbūt stārķis prātoja � nu viņam atkal būs par mazu bērniņu jārūpējas, vismaz da�as bērinieces tā klusībā nodomāja, tiesa, viņas nebija no vistuvākā radu pulka. Tad viņi pabrauca stārķim garām, ceļ� sāka vīties nelielā uzkalnā, jo �ejienes kapsēta pēc veca laba latvie�u tikuma arī bija kalniņā, un koki, kas no trūdiem uzaugu�i, varēja nolūkoties uz leju-^kā tur gāja un dzīvoja ļaudis.

Visi atzina � laiks bērēm esot bijis vienkār�i debe�ķīgs.

Vajag tikai mājā, ko � mājā, vienā istabā kaut cik pārbīdīt mēbeles, iznest laukā plauktu vai pāris krēslu, kur nu vēl kādu guļamo, � un jau istaba būs cita un liksies, ka arī dzīvotāji tajā mainīju�ies.

Mājinieki bija iznesu�i laukā tikai Kalvja gultiņu � tāpat, lai būtu vairāk vietas, jo vietas Dārzniekos �ais dienās noteikti bija par maz, � jā, un vēl Ilgona bija salikusi skapī, pa�ā apak�ā, Kalvja rotaļlietas.

Lai mātei sirdī negrieztos.

Un istaba bija cita.

Brinda pēc kapsētas ienāca guļamistabā sasukāt matus un, pie spoguļa stāvēdama, pameta skatienu mazajā istabiņa, kur Kalvis dzīvojis. Un tur vairs nebija gultiņas un rotaļlietu. Brinda labi zināja � tas noticis jau vakar, bet pirmoreiz pilnīgi skaidri un glu�i sve�ām acīm viņa to ieraudzīja �ai brīdī.

� Jā, � Brinda teica, � jā, jā. � Viņa nolaida gar sāniem roku ar ķemmi. Viņa stāvēja tur, un tad ienāca Indulis.

� Paskaties, � Brinda sacīja, � Kalvja gultiņas vairs nav.

� Jā, � tagad teica Indulis. Un pēc maza brī�a: �Ko, Mintālu ma�īna tev riebās?

� Kāpēc? � Brinda sacīja, viņa lāgā nesaprata, aptvēra tikai pamazām. Viņa sacīja, lēni, izlīgumu, sapra�anos meklēdama: � Bet tava māte ta�u arī sēdēja ar mani...

� Viņa tur iesēdās, lai nebūtu skandāla.

Brinda grozīja galvu.

� Skandāla?

� Nē, tu jau vairs neko negribi saprast!

Indulis ātri pagāja viņai garām, no skapja paņēma tīru mutautu, tas, kas viņam ārkabatā, bija saburzījies, un to viņ� iebāza bik�kabatā. Viņ� neskatījās uz Brindu. Iemeta skatienu spogulī, tad, redzams, apmierināts ar savu ārieni, izgāja laukā, durvis cie�i piegrūzdams. Brinda atkal sāka sukāt matus. Man vajadzēja pateikt, viņa domāja, ka es tai brīdī nekā, itin nekā nesapratu, kurp mani veda, turp es gāju, vai tad tu nevarēji stāvēt man blakus, tad ēs noteikti nebūtu kļūdījusies un iekāpusi nepareizā ma�īnā! Bet nē, kāpēc ma�īna nepareizā, ma�īna kā ma�īna, tu pats, Induli, kādreiz daudz tiki braucis ar Kaspara auto, toreiz viņ� vēl bija tikai vecā moskvi�a īpa�nieks. Tiesa, tas notika sen, to varēja arī aizmirst. To es varēju teikt, jā, to un arī citu vēl... bet vai tam ir nozīme? Viņa attapās, ka Visu laiku sukā matus bez kādas vajadzības. Laiks ta�u iet laukā, tūlīt jāsēdina viesi pie galda. Vai vietas pietiks? Velta bija galvojusi � pietik�ot, pat ja no kapiem vēl kāds bariņ� pienāk�ot klāt. Ja Velta teica, Veltai varēja ticēt, viņa zināja, ko runā. Viss bija paredzēts, viss sagādāts, arī dzeramā netrūka, nekā netrūka, cilvēki var līksmoties, ak tā, bērēs nelīksmojas, bērēs sēd ar nopietniem vaigiem un piemin aizgāju�o, bet no Kalvja tik maz bija ko pieminēt, ko gan viņi visu vakaru sarunās?

Bet Brinda tā vaicāja tikai sev, viņa zināja, ka cilvēki vienmēr un visur, visvairāk runāju�i vienīgi par sevi, jo tas kop� laika gala bijis visaizraujo�ākais sarunu priek�mets. .

Un lai jel viņi runā, ko grib.

Viņa gāja pie viesiem un pie klātajiem galdiem � viss bija teicami, viss bija labi. Radenes bija gribēju�as aicināt pavārieni no pilsētas, tās tagad bija mācītas sapost galdu tik lepni, ka tu, cilvēks, nemaz nevari saprast, no kuras puses visai tai godībai klāt ķerties. Nē, Brinda teica, nevajag, un �oreiz viņa ņēma virsroku. Un pareizi vien bija iznācis, viss izskatījās tik labi � kāzu, ne bēru galds.

Saule lija iek�ā pa logiem, pa platajiem, tīrajiem logiem, laipna pēcpusdienas saule bez dienas karstā svelmojuma. Pie katra �ķīvja bija nolikta maza egles skujiņa, Ilgona bija teikusi, tā vajagot, un Ilgona bija savu panākusi. Skujiņas bija tik nesaderīgas ar āra gai�o zaļumu, skuji-ņas sauca atmiņā aizvadīto ziemu, un kam gan gribējās to atcerēties � tik bargu, kā tā �oreiz bijusi, temperatūra kritās zem trīsdesmit, tas bija neticami, ne tikai zaļknābji, bet arī jau padzīvoju�i cilvēki lāgā neatcerējās tik stipru salu, viņi teica, par tādu esot tikai dzirdēju�i. Nu ziema, par laimi, bija pagājusi, dārzos bija izsalis viens otrs koks, bet to vietā drīz iestādīs jaunus, arī Dārzniekos bija nolēmu�i to darīt jau rudenī, gan nosalu�o koku stumbrus nocirtīs un sadedzinās, un aizmirsīs, un ziema piemirsī-sies � kāpēc to atgādināt ar skuju zariņiem?

Pienāca klāt Indu]a onkulis Janis, viņa tēvabrālis. Viņ� bija gara auguma, jau krietni gados, un tie bija salieku�i viņa muguru, un mati no galvas bija nozudu�i, tikai seja onkulim bija sārta un apaļa, un rievu tajā nebija daudz. Onkulis, proti, bija iekārtojis savu tagadējo dzīvi bez kādām raizēm, lai nu viņa vietā raizējoties citi, viņ� sacīja. Viņam Ventspilī bija bijusi mājele, patiesībā viņa sievai, bet vai tad vīrs un sieva nebija viena miesa un dvēsele? Protams, ka bija, un tāpēc onkulis pēc sievas nāves māju pārdeva un iegādājās ērtu divistabu dzīvoklīti, katru dienu ēdienu gatavot nāca sieviete no kaimiņu mājas, un ļaudis jau bija sāku�i runāt, ka � skaties tik... Ta�u skaties, cik gribi, onkulis nebūt nedomāja riskēt ar savu vecumdienu mieru kaut kādas varbūtējas rietstarainas mīlestības vārdā, kaut arī kaimiņiene bija glīta saviem gadiem, bet onkulis nudien neizskatījās pēc gulbju prin�a. Viņ� arī nevēlējās tāds būt, onkulis piederēja pie cilvēkiem, kuri visu mū�u aizvada pilnā apmierinātībā ar sevi. Viņ� mīlīgi uzlika Brindai roku uz pleca un sacīja, un smaidīja:

� Tad nu sarīkoju�i gan bēres, vecos laikos būtu teiku�i � kā ķeizaram, tagad es nemaz nezinu, kā teikt. Dzi � kā tad tagad saka?

� Es arī nezinu, � Brinda atteica.

� Nu, vareni, vareni, � onkulis lielīja. � Bet ļtad naudiņu gan maksāja, ko?

� Nē, kāpēc, � Brinda sacīja.

� Neko par velti jau nedod arī �odien. � Onkulis prātīgi pamāja uz galdu pusi. � �ēl, ka tādā reizē cilvēkam viens pats vēders, trijus, tā es domāju, tavos godos varētu pieēst.

� Tā? � Brinda jautāja. � Ēdiet ta�u, � viņa sacīja.

� Un ēdī�u, � onkulis solījās. Vienīgais apmatojums uz galvas viņam bija uzacis, kur nu uzacis � gatavie sari, piedodiet par salīdzinājumu, bet, kad �ais uzacīs cie�āk ieskatījās, cilvēkam uzreiz likās skaidrs, kāpēc onkulim matu nav un bārda arī reizi nedēja jāskuj � pat tad vairāk kārtības labad un sev pa�am par prieku, jo nekāda biezā �ī bārda nebija. Un nevarēja būt, jo visus dzīvos spēkus paņēma uzacis, - lielas kā krūmi aizaugu�os grāvjos. Virsdegunē uzacis savienojās, tagad, kad onkulis sirms (arī tas bija nosakāms vienīgi pēc uzacīm), tas vairs neizskatījās bīstami, bet agrāk � tad viņ� laikam mū�īgi izskatījās pāri mēram sasirdījies.

� Un ēdī�u, � onkulis atkārtoja. � Tu man- piedod, meitiņ, ka es nekādus cienastus neatvedu, bet tur pilsētā jau ne velna nevar dabūt, pati zini, kā if pilsētā, katrs nieks jāpērk, katrs nieks naudu maksā. Es konfektes atvedu, tīri kā kad puikiņ� dzīvs būtu. �� Onkulis gribēja nopūsties, bet īsta nopūta neiznāca, nu nekas, labā griba tapat bija redzama. � Vai nu jums te putna piena trūkst, vēl ko klāt vest � tas jau būtu par apgrēcību.

� Neko, neko nevajag, � Brinda sacīja* �� Piedodiet, man te...

� Ej, ej, � onkulis atļāva, � tev jau tagad jākust kā ūdens zālītei. Bet maksā gan laikam bargi, ko? � Tā kā Brinda jau bija aizgājusi, onkulis ar savu jautājumu griezās pie kādas bērinieces, tā īstenībā nebija vis �kāda� bēriniece, bet gan izcilākā no izcilākajām, tā bija skaistā un bagātā Magoņu Eleonora.

Skaistā un bagātā! Un cieta arī viņa bija. Eleonora bija cieta kā dimanta uzgrie�ņa galviņa, viņai neviens nekā nevarēja padarīt, turpretī viņa � nu tie�i kā dimants � grieza un veidoja visus pēc patikas. Ja viņa būtu mācījusies tālāk, viņa varbūt diez kur būtu tikusi. Ta�u tālāk Eleonora nemācījās, viņa arī bez tā bija tikusi uz priek�u, pirkstos viņai bija gredzeni no īsta zelta, ar īstiem dārgakmeņiem un ausīs lieli dimanta auskari, un mājā viņai bija vismodernākās mēbeles un grīdas slīga paklājos, un, pa tiem staigājot, nevienam nelika noaut kurpes. Tiesa, tādu, kuriem vispār tika atjauts kāpt pār Magoņu slieksni, nebija daudz. Eleonorai patika izmeklēta sabiedrība, bet to, kā zināms, veido izmeklēti cilvēku cilts pārstāvji.

� Tu gan paliec arvien smukāka, Noriņ! � onkulis teica un uzplīk�ķināja Eleonorai uz pleca, viņ� tā izdarījās ar katru jaunāku un smukāku sievieti, un kā viņam bija to aizliegt, ja viņ� turklāt vēl bija radagabals.

� Kur nu, kur nu, onkuli � Eleonora mēģināja atvirzīties. � Visi veci paliekam, � viņa teica ar briesmīgi liekuļotu no�ēlu un smiedamās rādīja savus skaistos zobus. Vai varētu būt, ka tie visi vēl īsti? Nebija jau vairs Eleonora � nebija nekāda jaunā, bet par tiem zobiem neviens skaidri nezināja. Tad Eleonoras starojo�ais smaids nozuda, glu�i papikti viņa skatījās apkārt. Nē, te gan bija tīstekļi, nevarēja un nevarēja vien saaicināt pie galda! Viņa pārlaida skatienu �ķīvjiem, kuros gozējās tomātu �ķēlītes, tie bija pa�i sarkanākie, pa�i spilgtākie plankumi uz galda, un visi tie bija no Eleonoras siltumnīcas, viņa pati bija pieteikusies un pati atvedusi, un visi to zināja, ka viņa nebija prasījusi ne kapeiku naudas, otrādi, viņa bija cieti un nepierunājami atteikusies no jebkādas samaksas, lai gan vasaras sākumā tomāti ir un paliek sevi�ķi vērtīga manta. Eleonora zināja � par �o viņas izrīko�anos ļaudis runās. Citādi nemaz nebija iespējams, citādi jau nebūtu nozīmes pasaulē darīt labu!

� Man gan nepatīk, kad tik ilgi tielējas gar galdu, � viņa teica tā kā onkulim Jānim, tā kā citam kādam: ja ap-kārtstāvo�ie vēlējās, viņi drīkstēja ieklausīties, ko par kārtību Dārzniekos domā Eleonora. Bet nu jau sēdās, nu sēdās pie galda, katrs lūkoja iegrozīties ērtāk, vienā stūrī laikam nebija īstas kārtības ar �ķīvjiem, dzirdēja tos pārbīdām un klusu izskaidrojamies. Velta jau traucās turp, ak, labā māsa, viņa pat pie galda nenovēlēja sev atpūtu, viņa pārraudzīja visu, lai tikai būtu pa godam, viņai �īs bēres likās svarīgākas nekā varbūt mājiniekiem pa�iem. Tā, nu laikam bija kārtībā, vīrie�i ķērās pie pudelēm, stiprais dzēriens klunksiēdams lija glāzītēs, un �ur tur dzirdēja sievietes protestējam: �Vai, man gan pilnu ne!� Tā bija veltīga atrunā�anās, pirmo vajadzēja pilnu, otru un tre�o tāpat, vēlāk, ja nu galīgi negribēji dieva dāvanu cienīt (vīri teica un pie tā palika, ka kārtīgs �ņabis tomēr par dieva dāvanu uzskatāms), � tad neviens tev vairs virsū' nebāzās, iztiec, kā gribi. Bet tagad vajadzēja, tagad bija vienkār�i nepiecie�ams.

Glāzītes bija pilnas, un iestājās ļoti liels klusums. Brinda nebija domājusi par to, kas runās, viņa nebija domājusi arī, ka tas vajadzīgs, bet tagad viņa jauta, ka vajag gan, savādi, pa�i vien � radi un tuvākie draugi, bet neviens nezina, ko un kā iesākt. Un klusums ieilga, tas kļuva nepatīkams un nomāco�s, un sievietes saskatījās, bet vīrie�i bija degunus �ķīvjos nodūru�i; nepanesami! Tad negaidot piecēlās Jānis Ābols, un lielai daļai viesu tas bija pārsteigums, un viena daļa viņu nemaz nepazina, Janis Ābols sāka klusā un izjustā balsī; viņ� atvainojās, ka uzdrīkstējies runāt tur, kur daudz tuvāki cilvēki klāt, bet, viņ� teica, viņ� saprotot, cik tādā brīdī grūti runāt. Un arī�viņam neesot viegli būt pirmo reizi �ai radu pulkā tādā brīdī. Ta�u viņ� gribot novēlēt speķu un izturību tiem, kuriem tagad tik grūti. Un tas tie�ām esot viss, ko varot novēlēt, pārējo darī�ot laiks, lai gan arī tam, kā zināms, ne viss pa spēkam.

Jānis Ābols apsēdās un uztvēra pateicīgu Ilgonas skatienu, nudien, viņa lūkojās daudz sirsnīgāk, nekā jebkad skatījusies uz viņu, kad viņ� kvernēja pasta nodaļā, veltīgi gaidīdams kādu labu, kādu vienkār�i cilvēcisku vārdu. Jānis Ābols saprata, ka pareizi izdarījis, lai gan viņam grūti bija nācies saņemties, tikai pats sev viņ� varēja atzīties, ka sirds vēl tagad lēkā. Tāda radu tiesa � kur teikts, ka tā nav bargāka un prasīgāka par to īsto, oficiālo? Jānis Ābols nopūtās un izdzēra glāzīti. Cik labi, ka viņ� nekad nav īstas tiesas priek�ā stāvējis!

� Kā jums tas ienāca prātā? � Ilgona klusi jautāja.

� Es ... es nezinu. Kad es redzēju � neviens nerunā, es iedomājos ...

� Tas bija ļoti, ļoti labi, � Ilgona sacīja un pasmaidīja tikko manāmi, kā jau smaida pie bēru galda. Jānis Ābols gribēja atsmaidīt pretī no visas sirds, ta�ū attapās un tikai palocīja galvu. Viņ� bija tik laimīgs, tīri nepieklājīgi laimīgs tādai sēru reizei. Ilgona gan bija briesmīga sieviete, viņ� domāja ar maigumu, �ādam jēdzienam pavisam neatbilsto�u. Jānis Ābols pēc savas nodarbo�anās nevarēja būt lēnīgs sapņotājs, vismaz ne vienmēr, bet Ilgonas priek�ā viņ� reizēm jutās mazs un vadāms, un bīdāms,* viņ� laikam būtu ar mieru pilnīgi pēc viņas priek�rakstiem dzīvot, tā domāja Jānis Ābols un atkal palūkojās ūz Ilgonu. Viņa ēda �ķēlīti sautētas teļa gaļas ar gurķu salātiem, viņa darīja to tik skaisti... Jānis Ābols agrāk nebija iedomājies, ka arī ēst var sevi�ķi skaisti, viņaprāt, bija pilnīgi pietiekami, ja cilvēks saprata vienkār�o starpību starp galdu un sili. Ilgona uztvēra Jāņa Ābola ilgo skatienu un viegli pa�ūpoja skropstas viņam pretī.

� Neskatieties visu laiku uz mani!

� Es skatī�os, � Jānis Ābols teica tīru patiesību, un Ilgona atkal pasmaidīja. Līdz �im tikai viņas radi aizstāvēju�i Jāņa Ābola kandidatūru pār mēru izvēlīgās Ilgonas acīs, pat Brinda reiz bija izteikusies viņam par labu. �odien Ilgona pirmo reizi sajuta, ka Jānis Ābols viņai tie�ām kādu nieciņu patīk. Nieciņ� � tas gan ir un paliek tikai nieciņ�, bet varbūt labai kopdzīvei vajadzīgs tie�i tāds izturīgs nieciņ�, ap kuru lēni un pacietīgi lipināt sare�ģīto laulības celtni, nevis vētraina, visu aptvero�a mīlestība, kas nākamajā mirklī pati var nopostīt savu būvēto. Un tomēr Ilgonai būtu gribējies tie�i tādu mīlestību.

� Pastāstiet man kaut ko par �iem cilvēkiem, � Ābols lūdza.

� Par �iem? Par kuriem? Te cilvēku tik daudz ...

� Es būtu ar mieru dzirdēt par visiem. Bet tas jau nebūs iespējams. � Viņ� laida skatienu apkārt. Tur sēdēja onkulis Janis ar savu sārto seju un draudīgajām uzacīm, bet viņam līdzās skaistā Eleonorā, stalta un kuplkrūtaina. Par tādām laikam kādreiz tautasdziesma sacījusi, ka tām �pilnas krūtis sudrabiņa�. Bet Eleonora �visādas bro�as� neatzina, viņa bija �odienas sieviete ar savu gaumes tiesu, un tāpēc viņa ausīs �ūpoja auskarus.

� Vai īsti? � Jānis Ābols pajautāja. Mūsdienās apkārt ir pārāk daudz viltojumu, lai mēs uzreiz noticētu zelta mirdzumam.

� Kā no valsts provju pārvaldes. .

� O! � Ābols tikai sacīja.

� Naudas viņai ir kā velnam, � Ilgona sacīja ar sīku skaudības tonīti. Eleonoras auskari tie�ām bija skaisti.

Un dārgi. Ilgonai bija puslīdz stingra pārliecība: ja arī viņa apprecētos ar Ābolu, tādus auskarus viņai tomēr nevalkāt.

� Un kur viņa to naudu ņem?

� Ja mēs zinātu, kur tādu naudu ņemt, tad mēs ņemtu pa�i un tad tas vairs nebūtu nekas, � Ilgona domīgi atteica. Tā bija liela patiesība. Noslēpums mūs kairina, vai ne? Mēs tiecamies to noskaidrot, ai, neprā�i! Mēs to uzzinām, un nu ir kā ar medūzu rudenīgā jūrmalā: ūdenī tā bija tik skaista, bet sausumā pārvērtusies gļotu piciņā. Kāpēc mums vajadzēja kārot uzzināt noslēpumu?

Bet te jau nebija runas par noslēpumiem, tikai par Eleonoras bagātību. Un tāpēc Ilgona viegli paraustīja plecus un vairs nerunāja par �o tēmu. Ābols pasniedza viņai salātu trauku. Viņ� bija laimīgs pakalpot.

Tajā brīdī arī Eleonorai iegribējās salātu, un viņa sacīja onkulim Jānim:

� Onkulīt, padod man salātus!

�- Vai gurķus? � onkulis painteresējās.

� Nē jel, salātus!

� Bet gurķus arī sauc par salātiem, � onkulis tiepās.

� Sauc, sauc... nepareizi sauc! Man īstos, tos, kas dobēs kā salāti aug, nu, lapu salātus! � Eleonora skaitās. Viņa ne bez pamata turēja onkuli aizdomās, ka viņ� ļoti labi zina, ko Eleonora gribējusi, ka viņ� tikai tā...

Onkulis pasniedza bļodu un teica:

� Vai tad tik bagāti ļaudis arī tādu mantu ēd?

� Bagāti? Kur tu to ņēmi? Vai tu manu bagātību skaitījis esi?

� Es ne, bet citi saskaitīju�i.

� Tuk�us niekus tā pasaule kuļ un tie ļaudis, � Eleonora sacīja un sniedza salātus atpakaļ. Onkulis uzkrāva uz sava �ķīvja krietnu kaudzi un tad jautāja:

� Klausies, Noriņ,� vai tev nav bailes, ka tev būs bail nomirt?

� Kā?

� Nu, citam nāves stunda nāk un atnāk � un nekas, jāmirst katram. Bet tev bailes būs. Un �ēl. Kur tu savu mantu liksi? Sev ta�u krāji? Sev, jā?

� Gribētu redzēt, kur� krāj citam, � Eleonora sacīja un padzirkstināja auskarus. .

� Ka nu kur�, kā kur�, � onkulis sacīja un laida garu skatienu pāri galdam, viņ� nebija pārliecināts, ka visus gardumus jau nobaudījis. Nudien �ēl, ka svētku reizēs cilvēkam tas pats viens vēders. Viņ� gan vēl paliks kādas dienas, vai viņ� citādi ar visiem labumiem tiks galā? Onkulis bija ticīgs ēdējs, viņam ne spieda, ne �ņaudza, ne grēmas nāca, ar tādu veselību dzīvo atspēries līdz simt gadiem bez svētdienām. Nu, onkulim nekas nebija pretī, dzīvos arī. Ka viņ� kādam varbūt uz nerviem kritīs, par to onkulim maza bēda. Lai pacie�.

Bet Eleonora sēdēja, dak�iņu salātos iemērkusi, un klusēja, un nemaz vairs neredzēja cilvēkus, ne tos, kas pa labi un kreisi, ne kādu no tiem, kas vispār telpā.

Vai tev nebūs bailes? ...

Vai bagātam cilvēkam bailes no nāves ir lielākas-nekā tiem citiem? Un, ja tā, vai tas ir taisnīgi?

Neviena zīlīte viņai to nebija dziedājusi pie �ūpuļa.

Neviena zīlīte, tā ir dieva tiesa, un neviens cilvēks nebija pareģojis, ka tas skuķis � tā Nora � kādreiz staigās apkārt ar īstiem zelta auskariem, kuros ir īsti briljanti. Un Nora pati lāgā nebija dzirdējusi par auskariem, viņa vienīgi tika tos redzējusi ausīs �igānietēm, kad tā� kādreiz sastapa mazajā Kurzemes miestiņā, bet līdzināties �igānietei viņai nepavisam negribējās.

Noras māte kādreiz aiz tīras mīlestības bija izskrējusi pie Noras tēva. Tā viņa pati teica � tad, vēlāk, kad �ī tīrā mīlestība bija pavisam izkūpējusi un vīrs gulēja kapos, atstājis viņai uz kakla trīs bērnus un mājeli lielceļa malā, tādu mājeli, kura pati arī kādu dienu varēja uz kakla uzkrist, tik veca un pavir�i būvēta tā bija. Kaimiņi melsa, ka viņi, garām braucot, vienmēr nobrīnoties, kā tie Por-nieki vēl stāvot un nemaz kopā negā�oties. Un viņi skatījās uz Porniekiem un grozīja galvas, un aizbrauca garām.

Porniekos zirga nebija.

Porniekiem īstenībā arī nevajadzēja zirga, jo ko viņi būtu aru�i un kādos godos viņi būtu brauku�i? Zemes bija tik, cik kartupeļiem, un tad vēl pļavas tiesa, gara un �aura kā mēle tā gulēja gar purveļa malu.

Vismaz savs purvs ar savām dzērvenēm Porniekiem bija. Protams, nekādos zemes ruļļos tas pie Porniekiem neskaitījās, bet viņi tomēr sauca to par savējo un ikruden lasīja tur ogas, un citi �urp nenāca, lai jau atraitnei ar bērniem tiek. Un, kad viņi bija aplasīju�i savu purviņu, viņi gāja tālāk � māte ar abiem lielākajiem bērniem Noru un Vili;

mazais Ancis palika mājā ieslēgts, viņ� varēja tupēt pie loga un skatīties 'uz garāmbraucējiem, cik jau nu to bija tais kara un pēckara gados. Un viņ� mēdza ilgi un pamatīgi izdomāties par tiem: kādas �iem braucējiem mājas, kādi lopi, cik viņiem govju.

Porniecei bija kaza.

Un kazai tie�i pietika siena no tā pļavas gabaliņa. Un Porniece vērpa un auda, tais gados pa�darināta manta bija cieņā, tāpēc ka veikalos nebija nekā, ko pirkt. Un, kaut arī Porniecei pa�ai bija tikai divas aitas, nevarēja saskaitīt tos cimdu un zeķu pārus, kurus viņa bija noadījusi; saimnieces veda viņai savu aitu vilnu, un Porniece adīja, adīja, un kāds nieks no tā atlēca arī viņas bērniem, Nora nekad basa nebija staigājusi. Vispār viņi dzīvoja trūcīgi, bet ne badā, toreiz liela bagātība nevaldīja nekur; tie, kam bija, nevilka savu mantu dienasgaismā, un vairumam tāpat pietrūka te vienā, te otrā vietā: sedz kājas, pleci būs pliki, velc segu uz pleciem, aukstums gar kājām sāks staigāt. Me�os kulstījās nepazīstami vīri, bet varbūt da�s no tiem arī pazīstams, kas pateiks. Porniekos iek�ā viņi nenāca, lai gan mājas me�malā. Bet no Porniekiem jau nebija ko ņemt, kazas piens bandītiem pie dū�as negāja. Viņi citur varēja izdzerties govs pienu, cik sirds kāro'. Un vēl ko stiprāku arī, protams.

Ziemu Nora gāja uz skolu, tepat pa �o ceļu pāris kilometru uz priek�u bija skola, tāda jokaina skola, to bija cēlis jokains vīrs � ne kā godīgas lauku mājas, bet gan kā vasarnīcu. Nekas labs tur nevarēja iznākt: lauku vidū vasarnīca. Un neiznāca arī, jokainais vīrs nomira, un viņa mantinieki par lētu naudu atdeva māju pagastam; �ai pusē tie�i vajadzēja skolas, un, ja nebija izdevusies vasarnīca, tas vēl nenozīmēja, ka ēka nenoderētu skolai. Pelēka gan bija �ī gaismas pils un �ķirbaina, nemaz nevajadzēja sala, pietika ar da�iem grādiem zem nulles, un jaunie grāmatnieki jau sēdēja ar ziliem deguniem, lai gan krāsni kurināja ne�ēlīgi, � kas nu pagastā bija, kas nebija, bet me�i bija, un malkas netrūka. Bet kur tu tādu skalu būdu piekurināsi!

Kad Nora negāja uz skolu, viņa skraidīja apkārt, vēl jau nebija tie gadi, kad pie stingra darba radināma. Porniece ļāva skraidīt, reizēm tā skraidī�ana apvienojās ar ko derīgu, viņa nesa pagasta saimniecēm gatavos gabalus un gāja pēc izejvielām, lai mātei neaptrūktos ko vērpt, aust un adīt.

Norai īpa�i patika iet uz dzirnavām. Dzirnavas bija jaunas, tūlīt pēc pirmā kara celtas, bet tās bija paspēju�as ieaugt padrūmajā apkārtnē un izskatījās mū�vecas. Dzirnavas mala aizgūtnēm, un malēji gadījās visādi; kādreiz, kad Nora ienāca dzirnavās, tad mazajā priek�as istabiņā, kur labību atvedu�ie gaidīja savu rindu, sēdēja vesels bars nekur neredzētu vīru lietām bārdām un me�onīgām acīm, un Norai nenācās daudz gudrot, lai uzminētu, kas tie tādi, pagastā zināja tāpat, ka dzirnavnieces pabalstā bandītus. Tas bija pirmais pēckara rudens, un, kas tagad �ķistu neticams, neloģisks, toreiz tāds nepavisam nebija. Dzirnavnieces bija māsas, viena atraitne, otra vecmeita, un pa�as viņas turējās par vācietēm. Un tai, kura bija atraitne, dēls bija iesaukts vācu armijā un nebija atgriezies no tās, tāpēc viņas pabalstīja bandītus. Viņas abas bija liela auguma sievas lieliem kauliem, viņas cilāja labības maisus, vīrus palīgā nesaukdamas, un valkāja garas kleitas; diezin kāpēc viņas tā darīja, kleitas nemaz nebija ērtas, tās pinās pa kājām un vilkās pa zemi; varbūt karalienēm tas izskatās majestātiski, ta�u dzirnavnieces nemaz nerādījās majestātiskas, drīzāk gan vienkār�i nevī�īgas. Tai, kura bija vecmeita un da�us gadus jaunāka, parasti uz pleca gulēja kaķis, tas mēdza tur gulēt, kad vēl bija pavisam mazs kaķēns, un savu paradumu neatmeta, jau par prāvu dzirnavrunci pārvērties. Iespējams, ka ērti tas nebija ne nēsātājai, ne runcim, bet viņi abi parādīja raksturu.

Savādi, Nora kādreiz domāja, kāpēc viņa dzirnavas vienmēr atceras tikai uz rudenīga me�a, rudenīgu lauku un rudenīgas debess fona, viņa ta�u redzējusi tās da�ādos gadalaikos. Bet tā tas bija, dzirnavas viņai atmiņā vienmēr uznira kā no rudens dūmakas un atkal paslēpās tajā, kā viss paslēpjas biezējo�ā krēslā, tie bija pagātnes un neatsaucamu gadu plīvuri.

Protams, Norai prātā nenāktu atsaukt atmiņā savas agrās nabagās dienas, paldies, tām atmiņām nav nekāda vizējuma, tās ir smagnējas un necilas kā tie pelēkie zeķu pāri, kurus māte adīja, pelēki, pelēki vien, kā no aitas muguras nāku�i. Nora grib krāt gai�ākas un skaistākas atmiņas, un, paldies dievam, viņai tādas ir.

Tās bija grāmatas, kuru dēļ Norai patika iet uz dzirnavām.

Dzirnavnieces nebija nekādi grāmatu tārpi, nekādā ziņā, tas būtu ārkārtīgi netaisns apvainojums � viņas par tā-diem nosaukt Dzirnavnieces bija pilnīgi un galīgi no �īs pasaules. Bet grāmatu viņām aug�as istabā bija vesels lūzums, un, kad Nora dzirnavās atnāca, viņas skatiens lūdza un diedelēja, un jaunākā māsa, vecmeita, ar vienu roku kaķi uz pleca pieturēdama, smīkņāja vien un ar otru roku vēra aug�istabiņas durvis.

� Nu ej vien, ej!

�Ak,� Nora domāja, �ja es varētu!�

Bija tik daudz kā, ko viņa vēlējās varēt. Un viens � dienām un atkal dienām sēdēt �ai dzirnavu aug�istabiņā, kiir pa logu redzamas tikai koku galotnes, �ai gadalaikā nodzeltēju�as; vējam uzskrienot, tās atkal nopūzdamās �ķirās no kādas savu lapu saujas, lapas griezdamās lidoja zemē un palika ceļa dubļos, ko bija uzvandīju�i malēju gausie zirgi. Te Nora gribēja būt un palikt � varbūt ne pavisam, viņa toreiz vēl nezināja, kāda jēga ir vārdam �pavisam�, bet ilgi palikt viņa būtu ar mieru. Viņa tikai lasītu, un lejā ūdens grieztu dzirnavu ratu, un kokiem birtu lapas cita pēc citas, cita pēc citas, bet nekad tās nenobirtu visas, vienmēr kāda paliktu lepojamies savā spilgtajā tērpā.

Kur dzirnavnieces bija tik daudz grāmatu ņēmu�as?

Nora zināja gan: kad pirms kara vācie�i bija brauku�i projām, dzirnavnieces atvedu�as mājās kādus pāris vezumus* � dro�i vien par smiekla naudu, bet varbūt glu�i par velti, viņas nebija tie cilvēki, kas naudu par papīru izsviedīs, kaut arī tas būtu apdrukāts un smalkos vākos. Grāmatas lielākoties bija vācu valodā � un �ēl, ka tā, Nora netika klāt tajās paslēptajām gudrībām, bet gadījās arī latviski, diezgan daudz gadījās latviski, un tās Nora lasīja bez izvēles, lapu pie lapas viņa �ķīra un �ūpojās vārdu mūzikā, grāmatās cilvēki runāja daudz savādāk un smalkāk nekā ikdienā. Iespējams, ka bija arī citādas grāmatas ar citiem varoņiem un valodām, bet te, dzirnavās, tās visas bija cēlas un pacilājo�as, un Nora sasārtu�iem vaigiem un spriksto�ām acīm dzīvoja līdzi to varoņiem. Grāmatās bija ļoti daudz bagātu cilvēku, tie dzīvoja lepnās mājās, pa visu Noras pagastu līdzīgas nesameklēt, un tiem gan nebija ne jausmas par tādām lietām kā ogu lasī�ana vai pelēku vilnas zeķu adī�ana, un tie gan nekad nebija dzēru�i kazas pienu. Norai kazas piens negar�oja. Un viņa domāja: ai, ja es kādreiz būtu bagāta! Tad es... un tālāk viņa nezināja, ko lai domā, viņa nepazina nevienu bagātu cilvēku, un tie, kas grāmatās, bija tik tāli, uz tiem raudzīties � tas bija pavisam kas cits nekā skatīties uz cilvēkiem, kuri ratos brauca pa ceļu viņas Porniekiem garām, cilvēkiem, kurus Nora bija sastapusi savas vēl tik īsās dzīvītes gados.

Kad viņa uztrūkās no lasī�anas, laukā jau metās krēsla, un tad Nora mudīgi savāca kādas trīs �etras grāmatas, ko līdzi ņemt, un gāja laukā no brīni�ķās aug�istabiņas. Dzirnavnieces atļāva meitenei ņemt grāmatas līdzi, viņas zināja � tās tiks atnestas atpakaļ, lai tad mazliet ieelpo āra gaisu ceļā no dzirnavām līdz Porniekiem.

Un Nora, laukā iedama, atkal sadūrās ar bārdainajiem vīriem, tie sēdēja, kā sēdēju�i, priek�istabā pie kuro�as plīts. Plīts bija iemūrēta, lai malēji varētu uz tās sasildīt no mājām līdzi iedoto ēdienu, garas stundas savu mal�anas kārtu gaidot. Arī' tagad uz plīts sīca liels skārda trumulis un pannā nervozi �urkstēja speķa �ķēles; kas zina, vai speķis nenāca tepat no dzirnavām, jo dzirnavnieces ik mēnesi kāva pa cūkai. Nora pagāja garām plītij un sēdētājiem; viņa aizvēra aiz sevis durvis, un tad viņa bija viena ar pelēcīgu vakaru un vēju augstajos kokos. Koki bija liepas, vasaru tās sanēja bi�u pilnas, tā ka zirgi baidījās skriet pa koku apak�u, bet tagad liepas stāvēja lielas un traģiskas savā vientulībā, bez lapām un bez ziediem, jo liepa jau ir tāds koks, kas rudenī ātri visas lapas nomet, lai pēc tam garus mēne�us drebinātu melnos, tuk�os zarus. Zem dzirnavu tilta rūca ūdens, tam te bija daudz darba. Upe, kilometrus un atkal kilometrus dīki plūzdama, pēk�ņi bija savaņģota un nolikta strādāt, tā bija viena no cilvēku viltībām, kas reizēm tā pārsteidz naivi uzticīgo dabu. Upe grieza dzirnavu ratus, ūdens putodams, nopūlējies kā saskriets zirgs, gāzās lejā no dambja un tad kā lēna, nokususi straumīte aizplūda projām, vēl lāgā neticot, ka ir atkal brīvs kļuvis.

Nora pagāja gabaliņu, tad pagriezās atpakaļ, skatījās: divos dzirnavu logos dega vājas uguntiņas, tās izskatījās kā viltīga zvēra piemiegtās acis. Meitene, attapusies, cik liels gabals viņai vēl ejams, pielika soli. Me�s tādā no-tumsā nav līdz galam tuvs un saprotams pat tādam, kas me�a tuvumā dzimis un audzis.

Un māju logs viņu saņēma ar uguntiņu, un, kaut tā nebija spo�a, bet tāda pusakla, Norai tā likās sava, tuva un zināma un tāda arī bija. Visnabagākais ta£u esot tas, kam neesot savu māju. Ja tādi cilvēki bija, tad viņi nabagāki par Noru. Māte viņai padeva krāsnī ceptus kārtu-pēļus un kazas piena krūzīti, un Nora, piena smaku ieelpodama, uzreiz jutās nevis pie mātes, bet drīzāk pie pamātes nokļuvusi, un arī māja viņai vairs ne�ķita ne tuva, _L/ ne mīļa. Ta�u pienu viņa izdzēra, jo cita nebija un Nora bija izsalkusi.

� Vai neviena ābola vairs nav? � viņa vaicāja, labi zinādama, ka nav vis; ja jau būtu, tad ābols vai divi stāvētu blakus kazas piena krūzītei, jo māte bērniem atdeva, j cik vien iespējams. Un tie�i tāpēc, ka nebija, māte atsaucās aizkaitinātā balsī:

� Kur tad es ņem�u? Kur man ir tas ābeļdārzs?

Porniekos nebija nevienas ābelītes, vai te varēja par dārzu runāt. Tēvs gan, vēl dzīvs būdams, bija iestādījis, bet jaunie kociņi izsala bargajā trīsdesmit devītā gada ziemā, un tad uznāca kar�, un citas ābcles palika neiestā-dītas. Bet apkārt citļau�u mājām gan bija dārzi, lieli dārzi, kas pavasaros ziedēja balti un sārti, un rudeņos tur zari lūza aiz ābolu pārpilnības, un citur bija pat bumbieres, vai jūs varat iedomāties � bumbieres! Un saimnieces, kad brauca pie Pornieces pēc vērpiena vai adījuma, iesvieda ratos kādu sauju vai divas ābolu � vairāk jau ne � uz kārā zoba, jo maksāt viņas maksāja ar miltiem vai speķi. Ābols � tas jau nav ēdiens, tikai tā, ko zobus nomizot. Tā viņas pa�as teica, kuplas un rāmas Pornieku vienīgajā istabiņā sēdēdamas un kādus vārdus patērzēdamas, jo bija ta�u nepieklājīgi ieskriet un izskriet kā no bodes. Viņām bija viegli un pareizi teikt par to zobu nomizo�anu, viņu bērni ēda ābolus, cik lien, un nevarēja apēst, tad sīkākos ; sagrieza cūkām un govīm, citādi nevarēja novinnēt. Ka te, Pornieku istabiņā, bērniem acis dega aiz ābolu kāres, par to nu nevienam, ja taisnība jāsaka, nebija daļas, jo vai tad visu pasauli piebarosi � un kad tas tā būtu darīts?

� Nav man ābolu, � māte teica atkal rūgtuma pilnā balsī, � nekā man nav, dzīvojam no rokas mutē, vai es būtu domājusi, ka man tā ies!

Nora zināja gan, māti gribējis ņemt turīgs saimnieks, bet tas bijis vecs un nesmuks, un māte tad aizgājusi pie tēva, tas bijis smuks, bet bez mantas, tāpēc viņiem �odien nav ne govs, ne zirga, ne ābeļdārza. Un nebūs arī, skaidrs, ka nebūs, nabagi pasaulē, kā biju�i, tā būs. Tas ta�u bija pa�saprotami! Un tāpēc māte savus rūgtos vārdus pie beigām izteica jau tīri viegli, vai pret likteni karot iesi. Tikai Nora, �os vārdus atkal un atkal klausīdamās un ik vakarus savu kazas piena krūzi dzerdama, domāja � viņa gan raudzīs bagāta kļūt. Kā to izdarīt, Nora nezināja, un nav viņai ko pārmest, Nora bija vēl tikai bērns, un pat daudzi lieli un pieaugu�i cilvēki tāpat nevar izgudrot, kā pie prāvākas rocības tikt.

Bet, ka bagātai jākjūst, par to Nora bija pārliecināta. Varbūt tur bija vainojams kazas piens, varbūt, ja Porniekiem bijusi gotiņa, Norai nebūtu biju�as tik stipras turības alkas. Kas zina.

Vakariņas bija paēstas, jāiet gulēt, lai rītā ar pirmo gaismiņu varētu atkal celties; gaisma �ais dienās arī bija vesela bagātība, pirmajā pēckara rudenī petroleja bija gau�i vērtīga manta un retajam tās pietika. Un Porniecei bija tik daudz jāstrādā � ne ar rokām vien, lielu tiesu ar acīm!

Viņi salīda katrs savā migā, abi brāji gulēja blakus � ne tāpēc, ka viņi būtu viens otram varen pieķēru�ies, bet tikai tāpēc, ka trūka guļamo. Nepiecie�amība � tā bie�i vien sasaista cilvēkus cie�āk, nekā to spētu izdarīt vislielākā mīlestība. Nepiecie�amībai, ja tā vēl ar trūkumu apvienota, ir dzel�ains tvēriens.

Tāda bija Eleonoras, toreiz vienkār�i par Noru sauktas, bērnība toreiz, pirmajos pēckara gados, mazajā mājelē Porniekos pie pa�a me�a, pie pa�a purva, kur dzērvenes auga.

Eleonora bija skaista.

Viņas māte jaunībā bija bijusi glīta, un viņas tēvu dēvēja par smuku; kop� tā laika, kad Nora viņus abus atcerējās, viņi bija tikai parasti lauku cilvēki, kas zināja vienīgi darbu un pamazām vien ļāva apdzist savam skaistumam. Skaistums tev nevar palīdzēt nopelnīt maizi, vismaz tādā vietā kā Porniekos ne. Ja tu esi tikai nabaga būdeļ-niece, tad agri vai vēlu jānāk pie atziņas, ka skaistums ir tikai par samaitā�anu un labuma no tā nekāda.

Nora vēl nebija ievērojusi savu izskatu, kad jau to pamanīja citi. Tais laikos nevienam nebija greznu drēbju, jā, cilvēki bija pat aizmirsu�i, kā kādreiz tādas valkātas. Nora gāja vienā pa�austā bruncī, un viņas abas ar māti tikai ba�ījās, vai bruncis izturēs tik ilgi, līdz atradīs tam atvietotāju. Pelēcīgā necila putna �aulā plauka Noras daiļums, viņa brīnījās, dzirdēdama sevi par skaistu dēvējam, bet, kad viņa paņēma mājas vienīgo spogulīti un skatījās tajā, spogulis labprāt apstiprināja, ka dzirdētie vārdi ir patiesība un ka Porniekos aug īsta skaistule. Kādu dienu to atzina pat māte, tiesa, nedaudz īpatnēji � viņa lūkojās, kā Nora sukā matus, un tad teica ar garu nopūtu:

� Tādiem ļaudīm kā mums nekas nenes labumu, arī smukums ne.

Nora neatbildēja, viņa domāja nedaudz citādāk. Bet iebilst nebija nozīmes, te, purva malā, Noras skaistums tie�ām nekādu labumu atnest nevarēja.

Viņa vēl arvien gāja uz dzirnavām, un tā vien izskatījās, ka drīz lielā aug�istabiņas grāmatu kaudze būs izlasīta � neticami, ko? Viņai bija �ēl, ka neprot vācu valodu, tik daudz sējumu un cik greznu turklāt te mētājās vācu valodā un acīmredzot garlaikojās, neviena nelasīti; dzirnavniecēm jau nebija laika. Vecmeitas kaķis bija izaudzis par īstu milzeni, nu viņ� no tiesas nevarēja vairs noturēties uz savas labvēles pleca un gau�i to pārdzīvoja. Dzirnavas, gulēja zemei pieplaku�as savā upes malā, ūdens �alca, un akmeņi rūca, likās, tā te viss bijis kop� laika gala un tā arī paliks tāpat kā bārdainie vīri priek�istabā un abu dzirnavnie�u plando�ie garie brun�i. Sīka lietus apmiglotā novakarē Nora aizgāja no dzirnavām pēdējo reizi, jo...

Dzirnavnieces apcietināja. Redziet, nebija vairs pirmais pēckara rudens, un arī �ai me�ainajā un me�onīgajā pusē mierīgi un cie�i nostiprinājās padomju vara, un tai nebija pa ceļam ar me�u bārdaiņiem, tad jau, skaidrs, arī ar dzirnavniecēm ne. Viņas apcietināja un aizveda, un Nora vairs neaiznesa atpakaļ pēdējās trīs grāmatas, viņa vispār vairs negāja uz dzirnavām, ja izgadījās pa ceļam, tad tikai tām garām, un tas bija saprotams katram, jo vai tad Porniekiem varēja būt kas maļams? Un tās grāmatas Nora lasīja tik ilgi, līdz mācēja no galvas, un tad viņa vairs nelasīja, un grāmatas nomētājās; abi brāļi ne sava vecuma, ne pārliecības dēļ nebija romānu lasītāji, viņi meklēja pa me�iem no kara paliku�os neizlietotos �āviņus, un to arī atradās diezgan, vismaz Vilim pietika uz visu mū�u, viņ� saspridzinājās, kādu tanku dūri izlādējot, un māte gau�i raudāja. Bet, kad bija pagājis kāds laiks, viņa nopūzdamās teica � varbūt labāk, ka Vilis uz vietas bijis beigts, jo, kāda dzīvo�ana pasaulē kroplim, tas katram labi zināms. Bet Vilis bija pagalam un tagad mierīgi atdusējās k' tie bija netālu no dzirnavām, tāpēc arī Norai reizēm iznāca iet tur garām. Nu jau dzirnavas mala atkal, maize vajadzīga vienmēr, tikai tagad tur bija cits melderis sazin no kuras Opuses, vietējais viņ� nebija. Dzirnavas strādāja, un visa sarkanjumtotā ēka �ķita drebam darba ritumā, un uz vaļējo durvju sliek�ņa sēdēja balts runcis, ists melderis kupliem vaigiem, un mazgājās. Arī kaķis bija cits, vecmeitas mīlulis bija bijis pelēks, bet �is te � balts kā sermulis ziemā. Dzirnavas bija tās pa�as un tomēr pavisam citādas, un Norai nekad vairs neuznāca vēlē�anās ieiet tur iek�ā, lai gan viņa labprāt būtu zinājusi, kas noticis ar grāmatu kalnu aug�as istabiņā. Bet tas gan laikam bija aprakts. Un Nora gāja dzirnavām garām, bet iek�ā nekad; vēlu rudenī viņa apsedza tēva un Vija kopiņas ar skaistu baltu, tīru sūnu, kurā vizēja sīkas pēdējā �ārudens lietus lāsītes. Drīz tām būs par sarmu pārvērsties, bija tik tuvu līdz ziemai.

Tā Nora pamazām vien auga, lai gan no lielas meitas goda viņu vēl �ķīra kāds strēķītis. Un viņu sauca tikai par Noru, par Eleonoru neviens. Kādreiz Norai ienāca prātā � vajadzētu doties projām no �ejienes, no �īs me�malas un �iem Porniekiem, kur māte dienu no dienas vērpj nebeidzamu pelēku pavedienu, dro�i vien viņa to jau simtreiz zemei apkārt apstiepusi. Doties projām uz citu vietu, �ai citā vietā viņu tad sauks par Eleonoru, un tur viņa vairs nevalkās mātes adītās pelēkās vilnas zeķes. Nora nebija valkājusi citas, visu savu īso mū�u tikai tādas, un visu viņas īso mū�u zeķes grauza viņai kājas, jau tāpēc vien Nora ziemu ieskatīja par mocību. Ne sniega un aukstuma dēļ. Zeķu dēļ. Lai māte ar Anci paliek, viņiem maizes gabals pēc māsas aizie�anas plānāks netaps, drīzāk jau otrādi. Tā Nora kādreiz domāja un, jo tālāk, jo vairāk, viņa tikai nezināja, kurp iet, ai, cik �auras bija dzimtajai malai robe�as toreiz, īsi pēc kara, kad laukos vairs nebija vecā un nebija arī vēl īsti jaunā kārtība, visi runāja par kolhoziem, stāstīja � kaut kur tie jau esot nodibināju�ies, bet, kur tas ir un, galvenais, kā tas ir, to nezināja neviens; ka laukos kaut kas var būt citādi nekā visus �os mū�us, tas jau pats par sevi vien izklausījās pēc teiksmas. Teiksmai grūti noticēt, ja mēs esam lieli cilvēki.

Bet Nora nedomāja par kolhoziem, viņa domāja tikai: projām! � un vai viņa nedomāja pareizi? Tāda purva zeme nudien nav pati labvēlīgākā augsne jaunam cilvēkam.

Traks nemiers bija pārņēmis purva malas skuķi, un vienā reizē to ievēroja pat māte, kura jau ne galvu lāgā nepacēla no sava darāmā. Nora stāvēja pie loga un skatījās uz ceļu, un kas tad tur bija k*o redzēt? Veselas stun-das laika bija aizbraukusi tikai veikala ma�īna, jā, un vēl viena ma�īna ar karavīriem, un viens vienīgs pajūgs. Ta�u Nora stāvēja kā pienaglota un skatījās, un māte teica � vajagot iekurt uguni, un Nora neatbildēja, viņa, lūk, skatījās. Māte teica otrreiz, kas tad kur�ot uguni, bet Nora neatbildēja, un tad māte vaicāja, kas Norai kaitot. Nora neprata atbildēt, viņa jau pati nezināja.

Tad māte smagnēji cēlās un gāja pie pavarda; beidzot Nora atdzīvojās un aizsteidzās mātei priek�ā, un turpat pie pavarda malas māte ieskatījās savai meitai vaigā.

� Vai tu esi slima?

Nora purināja galvu, nē, slima viņa nebija.

� Tad kas ar tevi ir?

Nora nezināja.

� Tu staigā kā aizmigusi, � māte teica, � es atceros, stāstīja, viena meita mūsu pagastā arī esot staigājusi tāda � ne slima, ne vesela, tad vedu�i pie burvenes. Mums jau tagad pat nevienas burvenes vairs nav, � māte bēdīgi teica. � Tu pie ārsta iesi?

Nora atkal purināja galvu. � Es gribu projām, � viņa beidzot izsacīja. ⁴

� Uz kurieni? � māte jautāja, viņa runāja pavisam mierīgi.

� Es nezinu. Uz pilsētu, es domāju, � Nora sacīja. � Mums skolā no pēdējās klases arī viena meitene aizgāja uz pilsētu.

� Un atpakaļ nav nākusi? � māte vaicāja atkal, ja gribēja, to varēja uztvert kā ironiju. Nora atteica nopietni:

� Nē, tur pilsētā jau ir tik daudz, ko darīt. � Un tad piebilda: � Nevis kā �eit. Un aust un adīt man nepatīk.

�i Jā, jā, tas tev nepatīk gan, � māte piekrita. Nora līdz �ai baltai dienai nebija noadījusi nevienu cimdu, ne zeķu pāri. Tie�ām savādi, ka bērns no mātes neko nepār-manto. Viņa paskatījās apkārt mazajā, nabadzīgajā istabiņā. Nora auga liela, viņai te tie�ām vairs nebija vietas. Porniece arī bija dzirdējusi par kolhoziem, bet-viņa tiem maz ticēja, viņa domāja: ja arī mani, tādu nabagu, tur ņemtu pretī, tad ko es nopelnī�u? Un vai es vairs kāda�strādātāja? Un vai mani bērni jau kādi strādātāji?

- Ko mēs varam sagaidīt?

� Nu, kā tu domā, māt?

� Ko es tur varu domāt, � māte atteica. � Pieliec ta�u uguni, tie skaliņi tūlīt būs izdegu�i. Anci, ej atnes malciņu, � viņa piebilda; Ancis sēdēja kaktiņā kluss kā pele un klausījās katrā vārdā. Zēns izgāja, un māte sacīja: � Redzi, man tur dzīvo viena radu sieva, kādreiz mēs bijām māsīcas un labas draudzenes, tad viņa aizgāja uz pilsētu un apprecējās ar pilsētnieku, dzīva viņa, liekas, vēl ir, varbūt aizrakstīt viņai?

Tante atbildēja tā � ne melnu, ne baltu; viņa rakstīja � �odien neviens nevarot sevi par bagātu, pat iztiku�u saukt, bet, ja skuķis gribot, lai braucot, tagad �ur tur strādniekus meklējot, tādi no laukiem jau nākot ar urravām. Tas nebija daudz, ta�u noteikti vairāk par neko, un Nora posās ceļā. Pa kara laikiem viņiem bija pieklīdis dzeltenīgs koka koferis, smags kā nelabais, bet, ja nebija cita, vajadzēja iztikt ar to pa�u. Māte koferī ielika trīs pārus vilnas zeķu, viņai nemaz nebija viegli nācies dziju atlicināt, un viņa bija gau�i- sarūgtināta, kad pēc meitas aizie�anas atrada visus trīs pārus aiz gultas gala aizbāztus. Notikumiem priek�ā aizsteidzoties, varam pasacīt, ka tai ziemā Nora bie�i atcerējās nepaņemtās zeķes, ziema bija barga, un krustmāte, tas ir, tante, kā jau teikusi, nepavisam nepavēra Noras priek�ā devīgu plaukstu. Tātad zeķes viņa atstāja mājās, toties iebāza koferī trīs dzirnavu grāmatas. Negaidot tās Norai atkal bija mīļas kļuvu�as, un ko citu viņa būtu nabaga koferi likusi? Viņas bagātība bija tik maza. Un grāmatas bija atmiņa no dzīves, kuru Nora nu atstāja aiz sevis pavisam un uz visiem laikiem, par to viņa bija pārliecināta. Citādi jau nebūtu nozīmes aiziet, ja nāktos atpakaļ griezties. Tā mēs domājam jaunībā.

Alāte pavadīja meitu līdz lielceļam, tur bija tikai da�i soļi, tad viņa steidzās atpakaļ, un tas nebija aiz ļauna prāta vai mīlestības trūkuma: vēl tai pa�ā dienā Porniecei bija jābeidz adāmais darbs, alga par to pa pusei jau bija apēsta, bet vēl neapēstā puse ielikta Noras koka koferi tantei par labāmdienām. Ancim māte pieteica vadīt māsu līdz pa�ai mazbānī�a stacijai, un tas bija divpadsmit kilometru, patiesībā vadāma bija nevis Nora, bet gan viņas lielais un neveiklais koferis. Viņi klusēdami gāja līdzās. Bija atkal rudens diena. Varbūt pēc gadiem Nora savu �ejienes dzīvi arī atcerēsies nebeidzamās rudens miglās ietītu. Iepriek�ējā dienā viņa bija aizgājusi uz kapiem, kas zina, vai vēl kādreiz viņa ieies pa kapu apsūnoju�ajiem vārtiņiem. Un garāmejot viņa teica ardievas ari dzirnavām, tās izskatījās tie�i tādas pa�as � vienalga, jaunas vai vecas, � kādas bija biju�as pirmajā dienā, kad Nora tās ieraudzīja; pie slitas divi pajūgi, un iek�ā_ skanēja dobjā darba troksnis. Dzirnavezers bija pilns kā acs, nu jā, rudens lieti. Un liepas atkal bija gandrīz kailas, ai, kā tām sals visu ilgo, spalgo ziemu! Npra atkal atcerējās grāmatu kalnu, atcerējās arī, ka dzirriavnieces atrakstīju�as no savas izsūtījuma vietas, viņas bija dzīvas un ne pārāk bēdīgas, tikai, Nora iedomājās, tagad, pēc tik ilga laika, kur gan palicis pelēkais kaķis, runcis, dzirnavu galvenais melderis? Bet varbūt viņas to paņēmu�as līdzi?

Ancis saīdzis gāja māsai blakus. Divpadsmit kilometri paliek divpadsmit kilometri, un koferis bija smags. Tāpēc, kad pēc laba laika uz vientuļā ceļa izdzirdēja braucēju, Ancis, kur� visumā bija diezgan me�onīgs puika un no sve�iniekiem laidās gandrīz vai krūmos, apturēja to un jautāja, vai tas nevarot paņemt līdzi viņa māsu. Braucējs varēja, viņi pat pazina to, tas bija no Pūcēm, tādām drūmām mājām ar drūmu nosaukumu, īdzīgs atraitnis, kur� viens kopa savu saimniecību un baidījās no zagļiem un no jaunajiem laikiem. Ancis atvieglots ielādēja koferi ratos, Nora ierāpās pati, un viņi teica viens otram �sveiki� un vairāk neko, un kas tad būtu sakāms? Ancis aizgāja atpakaļ uz mājām, gar ceļa malu bija paltis, bet pats ceļa vidus sauss, soļot varēja lieliski.

Kad bija nobraukts kāds kilometrs, Pū�u saimnieks pagriezās tā ie�ķībi pret savu pasa�ieri un jautāja:

� Uz kurieni tad sataisījies?

� Uz Ventspili, � Nora atteica. Viņai par pārsteigumu Pū�u saimnieks pilnā mērā atzina tādu uzsākumu. Viņ� teica � tagad, kad tie kolhozi visus ēdī�ot nost, � tagad katrs, kur� vien nav piesiets, lai�oties prom, tas esot pavisam pareizi. Nora gan neatzinās, ka par kolhoziem viņa savas odisejas sākumā domājusi vismazāk, un Pū�u saimnieku tas laikam maz arī būtu interesējis. Viņ� apklusa, un viņi klusēdami brauca vairākus kilometrus; cik labi tomēr, ka viņam izgadījās uz �o pusi! Koferis rāms gulēja ratu dibenā un izlikās kluss, nepavisam ne smags un neērts, kāds tas īstenībā bija.

Un tikai kilometru Norai vairs iznāca ar to stīvēties, jo netālu no stacijas viņas vedējam nācās nogriezties. Nora teica �paldies�, bet Pūce atrūca kaut ko nesaprotamu un uz�āva zirgam, Nora drosmīgi gāja tālāk, tur viņu gaidīja stacija un nākotne.

Kad Nora Ventspilī bija atradusi ielu un māju, kur dzīvoja tante, kad viņa bija pieklauvējusi pie koka durvīm, kuras kādreiz biju�as krāsotas, bet tagad saulē un lietos nolupu�as, tante �īs durvis atvēra un teica:

� Ak tad tāda tu esi, Eleonora!

Pēc �ī viena vārda, pēc �īs uzrunas Eleonora saprata, ka beidzot viņai tie�ām sākusies pilnīgi jauna dzīve. Saule patlaban laidās rietēt aiz melnām prie�u galotnēm, aiz tām, Eleonora zināja, atrodas jūra. �alkoņu nedzirdēja. Tante stāvēja durvīs, Eleonora viņai pretī, un viņas skatījās viena uz otru. Tante bija gara un kalsna, un sejā viņai bija grumbas, bet tante vēl vienmēr izskatījās pievilcīga, acis viņai bija skudru brūnas un patum�a ari seja, tādu krāsu neiegūst saulē, tā cilvēkam ir asinīs. Tantei pie kājām glaudās kaķis, tas bija liels un �ausmīgi resns, nupat tas bija iznācis no istabas, kur laikam snaudis savu pelnīto dienas snaudienu.

� Mincīt, � Eleonora teica un noliecās, lai kaķi paglaudītu. Kaķis bija flegmatisks, tas ļāvās bez sajūsmas, kā sen zināmu ceremoniju pildīdams, nedaudz sacēla kūkumu un sīkā, neparasti tievā balstiņā iemurk�ķējās. Tantes sejā pavīdēja kaut kas smaidam līdzīgs, un viņa teica:

� Ne Mincis, bet Princis.

� Izskatās arī... nē, ne pēc prin�a, bet pēc karaļa.

� Vai ne? � tante nopriecājās. � Bet nāc ta�u iek�ā, tā jau mēs slieksni zemē iestāvēsim!

Princis iegāja viņām pa priek�u tie�i goda istabā pie dīvāna, kā gribēdams parādīt atbraucējai, kur mājā ir pati smalkākā un arī ērtākā vieta. Nedzirdami tas uzlēca aug�ā, laikam arī pirmīt tur gulējis � uz iz�ūtā spilvena vēl bija apaļ� iespiedums.

� Vienas bēdas ar to kaķi, � tante teica balsī, kas tomēr nemaz neizklausījās bēdīga. � Pa dīvaņiem, pa ķi-seniem vien. Vai tu iesi zemē! � viņa maigi uzsauca, un kaķis, kur� līdz tam brīdim vēl bija turējis vienu aci vaļā, tagad aizvēra arī to. � Nu nemaz neklausa!

� Tāds jauks kaķītis, � Eleonora sacīja, viņa jau manīja, ka caur kaķa laipnību paveras nelielas durtiņas uz tantes labvēlību.

� Jauks, kā tad. Simtreiz smukāku varēju dabūt. Bet ģērbies ta�u nost, laikam ilgi brauci, ko ēst nevajadzēs paraudzīt?

�- Nē, man negribas, � Eleonora sacīja un norija siekalas.

� Nu jā, vakariņas jau drīz būs, � tante sacīja ar manāmu apmierinājumu balsī. � Kā pie jums laukos tagad ar ē�anu?

Eleonora attaisīja savu lepno koferi un izņēma no tā speķa gabalu.

� Ak speķītis, jā... Bet vai tad ēdienu kāds avī�u papīros tin! � viņa iesaucās. �Brīvā Venta� bija ar lieliem tauku plankumiem, bet virspusē vēl varēja izlasīt virsrakstu, kas aicināja laikus un bez zudumiem novākt kartupeļus. Eleonora atcerējās Porniekus un turienes trīs kartupeļu vagas, tas ta�u nemaz nebija tālu, bet Eleonorai tagad �ķita, ka Pornieki aizgrimu�i kaut kādas pasaku jūras dibenā un nekad viņai tos neaizsniegt, nepielikt pirkstus pie durvju roktura... Vai Eleonorai bija �ēl? Pirmajā vakarā gan. Viņa skatījās apkārt tantes dzīvoklī, un neredzama roka lēni un neatlaidīgi spieda Eleonoras sirdi. Vai tie�ām viņa sēroja pēc mājām?

Tā vai citādi, tās izrādījās pārejo�as sāpes.

Tante ilgi domāja. Tikai vēlāk viņa atzinās, ka vispār domājusi. Par Eleonoras likteni. Jo nu viņa bija, kaut arī neliela, tomēr likteņa lēmēja, un laikam nav cilvēka, kuram nepatiktos par tādu būt.

Iespējams, ka sava loma tur bija Princim, kur� pieķērās Eleonorai, cik nu cilvēkam vispār var pieķerties tāda aptaukojusies run�a sirds. Kad Eleonora sēdēja virtuvē uz ķebļa, Princis pienāca klāt, bakstījās viņai gar kājām ar savu resno kaķa galvu un bez skaņas ņaudēja, pavēris muti tā, ka bija redzama tās ro�ainā iek�puse. Varbūt viņ� vakaros būtu nācis ārī gulēt pie Eleonoras, bet viņai ierādītais dīvāniņ� bija ļoti �aurs, vienai tievai meitenei tur vēl bija vietas, bet pieņemt klāt resnu runci nekādi "nebija iespējams. Un Princis bija radis dzīvot ar ērtībām, varbūt viņ� bija viens no nedaudzajiem, kuriem �aurajos pēckara gados bija tāds pla�s labums. Tātad runcis gulēja viens pats vai pie saimnieces, lai gan tās pēļu guļvieta Princim savukārt �ķita par karstu, tāpēc tas tur tvērās labi ja līdz pusnaktij, pēc tam novēlās uz grīdas un gulēja, brī�iem kā cilvēks iekrākdamies.

Tantei vīrs bija nomiris, glu�i tāpat kā Eleonoras mātei, vienīgā starpība, ka tante savā laikā nebija ļāvusi jūtām ņemt virsroku un apprecējusies ar plikpaurainu, bet glu�i turīgu bodnieku. Viņa ar patiku atcerējās dienas, kad veikalā stāvējusi aiz*letes, īstenībā tas bija tikai veikaliņ�, bet lete tam bija kā visiem normāliem sava laika tirdzniecības uzņēmumiem. Bet tad onkulis nomira. VI-riesi parasti mirst ātrāk par sievietēm, un tāpēc sievietes galvenokārt ir tās, kas iet uz kapiem. Jā, onkulis nomira, un tante savu uzņēmumu likvidēja,, viņa jau bija tikai vāja sieviete, un vai vāja sieviete var vadīt tirdzniecības uzņēmumu, ja pasaulē ir tik daudz krāpnieku? Tante jaunībā bija mācījusies par skroderiem, tagad viņa tā pamazītēm piekopa �o amatu, taisnība, ar Dioru viņa nevarētu līdzināties un nebūtu to arī gribējusi, un vēl var piebilst, ka tās sievietes, kas veidoja tantes klientūru, nekādā gadījumā nebūtu biju�as ar mieru staigāt tik ekstravaganti apģērbtas. Tātad � tante �uva un ēda, un baroja savu Princi, un viņiem abiem iznāca bagātīgi.

Un, kad nu tante tā kādu laiku bija padomājusi, viņa teica Eleonorai, lai darbs kādu brīdi paliekot, kas tad no Eleonoras esot, tieva kā slieka, ne tur strādnieks, nekā. Un lai viņa kādus gadus vēl paejot skolā.

Eleonora apmulsa, nevar pat teikt, ka 'viņa būtu bijusi īpa�i laimīga. Bet viņa jau pati nezināja, vēl arvien nezināja, ko gribēja. No savas purva malas viņa laimīgi bija projām; kādus jaunus mērķus tagad likt sev acu priek�ā? Vidusskolniece. Toreiz vēl nebija aizmirsies smalkais nosaukums �ģimnāziste�. Eleonora teica �labi�, un tad viņa attapās un. piebilda vēl �paldies� un nomutēja tantes apvītu�o vaigu.

� Cik jau es varē�u, tik tev palīdzē�u, � tante sacīja negaidītā � sev pa�ai negaidītā � sirds siltuma uzplūdā, kuru viņa vēlāk vakarā, viena palikusi, tik drīz aizmigt nevarēdama, savu tiesu no�ēloja. Cik varē�u! Tā meitene jau varēja iedomāties, ka tagad tante palīdzēs visu mū�u klupdama krizdama. Nu nē, tante tā nebija domājusi. Tā ir ar vārdu: nekas tas nav � viens vārds, divi vārdi, kamēr tie ir tikai tavā prātā, bet izrunā tikai � un, skaties, nelaime jau notikusi.

Lai glābtu, kas glābjams, tante nolēma jaunatrasto radinieci saņemt stingrāk. Eleonorai bija jāmazgā grīda un veļa, un nekāda izgulē�anās viņai neiznāca arī svētdienu rītos � tad tante gāja uz baznīcu, citreiz Eleonorai bija jāiet līdzi, citreiz viņa gan drīkstēja palikt mājās, bet tad tante viņai sadeva tik daudz darbu kā pamāte bārenītei, lai gan viņa nekad nebija tik nejauka kā pamāte pret bārenīti. Eleonora rakstīja vēstules uz māju, sākumā bie�i, vēlāk retāk, un drīz pienāca laiks, kad viņa vairs nerakstīja nemaz, nebija ta�u vajadzības, Mātei grūti nācās vilkt savus atbildes ķeburus, Ancis no papīriem un rakstī�anas muka kā nelabais no krusta zīmes_, un, kas uz Eleonoru pa�u attiecās, tad � vai viņu spēja ieinteresēt tie sīkie sīkumi, kurus māte savās vēstulēs pastāstīja? Nu jā, pagastā bija nodibinājies kolhozs, un tad? Arī māte bija iestājusies, tāpēc ka pie viņas atnāku�i un uzaicināju�i un tāpēc ka kolhozs viņai solīja neap�aubāmu labumu, viņa tagad ies par teļkopi un vairs nedzīvos caurvēju izpūstajos Porniekos, viņa ies uz Vecbrāļiem, tie tagā�d stāvēja tuk�i, un teļi, lūk, atradās Vecbrāļu kūtī. Eleonora atcerējās Vecbrāļus un atcerējās arī to kūti, tā bija liela, no mūra un dro�i varēja stāvēt trīssimt gadu. Kādā vēstulē māte ieminējās, ka varētu jau Nora nākt atpakaļ, darba pietiktu viņām abām un Vecbrāļos kur dzīvot ir diezgan un istabas labu labās. Varbūt, ja tante būtu ielikusi Eleonoru Ventspilī darbā, meitene tagad pārdomātu un atgrieztos, bet viņa ta�u bija vidusskolniece, tas ir gandrīz tas pats, kas ģimnāziste, un vai tādai vairs piederējās kopt teļus? Un viņa arī nebija vairs nekāda Nora, to māte pavisam bija izlaidusi no prāta, viņa tagad saucās Eleonora un vēlējās tāda palikt.

Un tāpēc sarakste starp māti un meitu pamazām vien, pa dzijtiņai satrūka.

Cik Eleonora toreiz bija tieviņa!

Bija jau tiesa, tante aizdaru ēdienam mērīja, var teikt, ar piņģerotiem, bet tā nebija īstā vaina. Eleonora bija tieva, un viss, un ne viņa pati, ne kāds cits varēja iedomāties, ka dienās viņa būs tāda varena sieva. Bet toreiz nevarēja iedomāties arī daudz ko citu... Eleonora bija tieva un �mauga, un viņai bija lielas acis un to izteiksme tāda, it kā meitene nupat redzējusi brīnumu. Protams, gadījās arī pa brīnumam, bet visumā dzīve bija vienveidīga. Tante �uva, ma�īna dziedāja, tante nedziedāja līdzi, tante bija nopietna sieviete. Eleonora sēdēja pie savām grāmatām un burtnīcām, viņai nepavisam nepatika mācīties, bet viņa saprata �- ja atzīmes būs sliktas, tante neļaus viņai niekoties tālāk un liks iet darbā. Skolā tomēr bija vieglāk.

Tante stāstīja par agrākajiem laikiem, toreiz vēl neteica �vecie laiki�, jo nebija jau tie nemaz tik sen pagāju�i. Kādi bagāti cilvēki toreiz biju�i, ak, nekā viņiem nebija trūcis!

� Kapteiņu madāmas pat � kā viņas ģērbās, kā viņas staigāja! Uz ārzemēm brauca vīriem līdzi vai vien-kārsi tāpat, Naudas bija, ka bail, iedomāties tu to nevari ...

Tiesa, Eleonora nevarēja.

Un kaut smukas būtu biju�as! � tante turpināja^* vērdama adatā diegu. � Bet nebija jau! Cita tāda varde, ka bail paskatīties. Bet, kad apģērbta vienā zīdā un zelts ap rokām un kaklu, un ausīs, tad nemaz tik briesmīgi vairs nav. Tu, teiksim, esi smuka, bet tev nekad tā pakal neskatīsies, kā viņām skatījās. Tāpēc ka tev bez tā smukā purniņa nekā cita vairs nav.

Tātad arī tante bija ievērojusi! Eleonora nosarka un cerēja, ka tante to nemana. Tante nemanīja, tante, adatu ar garu pavedienu rokā turēdama, bija aizdzīvojusies atkal pagāju�os laikos un dro�i vien redzēja sev turpat acu priek�ā visas bagātās ventspilnieces promenējam. Un laikam tas bija varens skats, tantei acis pavisam valgani sapņainas. - *

� Zelti un briljanti, � tante tikai pūta, � ak, kādi zelti un briljanti! Kas tos tagad dos redzēt!

� Bet kur tad tie palika? � Eleonora iejautājās, arī viņa dzīvoja stāstītājai līdzi.

� Kas to zina, � tantes balss kļuva �ēla, � aizbrauca pa�i, aizveda visu. Un cik kuģu nogāja dibenā... To tu tagad jūras mātei uzprasi, kur tie dārgumi palika, kādas zivtiņas ar tiem spēlējas. Un, kuri jau nenogrima.,, tos mums tikpat neredzēt.

Vienu brīdi tantei acīs pazibēja pavisam neierasta draiskulība.

� Vai, kā da�am labam to vajadzēja! Tagad viņu mājās bērnudārzi, kas nu viss ierīkots... Es saku: pareizi! Sēdējāt kā pūķi uz mantas, re, kā tomēr nenosargājāt!

� Bet tev jau no tā visa tikpat nekas netiek.

� Netiek gan, � tante piekrita un izdvesa garu, garu nopūtu. � Man tikai viens gredzentiņ�, nebija mums tādas rocības, bo�de nebija izmaksāta, par to jādomā pirmām kārtām, nevis kā rotāties.

Garais diegs bija izlietots.

� Ej ienes malku, � tante sacīja, nu jau pilnīgi �o-� dienā atgriezdamās. � Vakars klāt, vakariņas jāēd. Un vai tu maz esi izmācījusies? Kāpēc tev pagāju�nedēļ tas trijnieks?

Eleonoras uzdevumu burtnīcu tante pārlūkoja kā cerbers, un nolai�u nebija.

� Visu izmācījos, � Eleonora nerunāja pilnu taisnību. Viņa izgāja laukā pēc malkas. Bija pavasara vakars, tāds pavisam skaidrs un mierīgs, bez vēsmiņas, bez miglas lēvera, kur� tik bie�i staipījās pāri jūras pilsētai. Eleonora domāja, cik tagad skaisti būtu pastaigāties kaut vai pa �īm pa�ām ostgala ieliņām. Bet tante to neatzina. Tantei bija jāpaklausa, viņas pajumtē dzīvojot. Un tad � zeķes jālāpa, ak, �īs kokvilnas zeķes, plīsa tās kā nelabās, un tante bija nepiekāpīga: ja vien caurumu nebija vairāk par veselajām vietām, viņai gudrība viena � lāpīt, lāpīt un lāpīti Reizēm Eleonora atcerējās mājās atstātās vilnas zeķes, tās tomēr bija izturīgākas.

Bet � nē. Pilsētā neviens negāja ar tādām zeķēm. Vecas vecenes varbūt. Eleonora bija jauna, pavisam jauna, un viņa domāja � veca viņa nebūs nekad.

Ar dievu uz pusēm Eleonora tika galā ar mācībām, un viņu pārcēla vienpadsmitajā klasē, un tai vasarā viņa pirmoreiz iemīlējās.

� Tante, aizbrauca uz Ugāli ogās, togad bija ļoti daudz brūkleņu, un tante drīkstēja ēst vienīgi brūkleņu ievārījumu, viņai bija cukurslimība. Eleonora palika mājās viena, nu jau tante viņai uzticējās, nu jau bija ilgi, kop� Eleonora te dzīvoja.

Tā diena bija svētdiena, un tai dienā viņa aizgāja uz balli.

Eleonora jau kop� kāda laika pazinās ar vienu puisi, viņam rudenī vajadzēja iet armijā, patiesībā viņam armijā būtu vajadzējis iet jau agrāk, bet viņ�, lūk, mācījās tehnikumā, un viņam ļāva tehnikumu pabeigt. Eleonora zināja, ka Reinim jāiet armijā, bet līdz �im tas viņai bija vienaldzīgi. Līdz �ai dienai, līdz �im vakaram. Jo, kad balle beidzās, viņi nespēja tik ātri �ķirties; vienmēr Eleonorai bija nācies skrie�us skriet mājās, un tomēr tantei tāpat �ķita, ka viņa pārnāk par vēlu. Bet �is vakars � sākumā viņa par nakti nedomāja � nu piederēja viņai, un devīgi viņa bija ar mieru tajā ar Reini dalīties. Viņi klīda pa Ventspils ielām, tais gados ielu apgaismo�ana vēl nebija īstos augstumos, un zem Vasarnīcu ielas liepām bija diezgan iespēju skūpstīties. Eleonora bija pilnīgi apreibusi, lai gan vasara ta�u cauri un liepas sen noziedēju�as. Reinis spieda Eleonoru sev klāt, un viņa jau glaudās arī pati,'un tā viņi gāja un gāja, un brī�iem Eleonorai likās, ka �ai vietā, �ai ielas stūrī, zem �īs spuldzes, pie �ī zaļā nama ar balkonu viņi jau reiz biju�i vai varbūt jau trīs reizes? Viņai mazliet spieda kurpes, vēl nav atradu�ās tādas balles kurpes, kuras savu tiesu nespiestu, sevi�ķi, ja pirms tam tā dejots. Reinis laikam to juta, viņ� jautāja, vai Eleonora nav nogurusi, un viņa atteica �ja�, viņa ir nogurusi. Tas bija tāds vakars, kad var runāt vienīgi taisnību, un, ak, cik viegli un skaisti ir-runāt taisnību, kad tev ir astoņpadsmit un tikpat kā ne.-kādu noslēpumu, kas aiz deviņām apziņas atslēgām glabājami!

� Es tevi pavadī�u uz-mājām, � Reinis sacīja. Un viņi gāja un gāja, un tas nemaz ne�ķita tālu, pavisam tuvu likās mājas, Eleonora vēlētos, kaut tās tālāk biju�as. Viņi stāvēja pie mājas vārtiem, bet te gan nedrīkstēja stāvēt ilgi, mājai ir ausis arī tādā vēlā nakts stundā.

� Es ieie�u pie tevis, �Reinis sacīja Eleonorai pie auss, viņa bija pastāstījusi par tantes aizbrauk�anu. Eleonora neatbildēja, sirds viņai dauzījās līdz sāpēm skaļi, kad viņa, pirkstu uz lūpām uzlikusi, veda Reini savā � nē ta�u, tantes dzīvoklī.

Un viss notika, kā vienīgi varēja notikt tādā naktī, Reinis gulēja Eleonorai uz krūtīm, un viņi abi noteikti bija laimīgi. Un viņ� aizgāja pelēkā rīta svīdumā, kamēr vēl nebija vēru�as savas slēģu acis daudzas mazās mājas �ai mazajā, smil�ainajā ielā.

� Kad mēs atkal redzēsimies? � viņa uzdeva sievietes mū�īgo jautājumu. Jo tagad viņa bija kļuvusi sieviete. Un Reinis sacīja � viņ� nezinot, jābraucot pie vecākiem, viņ� jau tā par ilgu esot noklimtis pa Ventspili.

� Un kad tu atbrauksi?

Arī to Reinis nezināja. Viņ� bija laimīgs, jauns cilvēks, kur� daudz ko nezināja un nemaz negribēja zināt. Viņ� smaidīja Eleonorai, stāvēdams tantes gaiterjītī �ai rītā, kas bija pelēks kā bezcerīgas sāpes. ' ',

� Bet es ta�u... � Eleonora gribēja sacīt �tevi mīlu�, bet'tad viņa iedomājās: ja viņai daudz ko nāksies zaudēt, viņa nekādā gadījumā pati savām rokām nedrīkst aizsviest projām lepnumu, � un nobeidza: � ...vēl gribu tevi redzēt!

� Es jau arī, � Reinis sirsnīgi sacīja, � bet kas viņu zina, kā viss izgrozīsies. Un tad vēl tā armija.

Un Eleonora ļāva viņam aiziet, un Reinis aizgāja agra rīta mānīgajā pusgaismā. Viņa stāvēja uz sliek�ņa un noskatījās, un to īso brīdi viņai tomēr bija vienalga, vai viņu kāds redz vai ne.

Reinis nebija nelietis, viņ� bija jauns un jautrs puisis. �odien Eleonora atceras viņu tie�i lādu � staltu, gai�matainu un smaidīgu. Un viņa domā � jauka gan bija mana pirmā mīlestība, labi, ka tā tik vienkār�i beidzās, ka man pēc tam nevajadzēja plēst matus un mesties atvarā .., vai arī ka es neapprecējos ar viņu, pirms viņ� aizgāja armijā, jo toreiz es to vēlējos. G_zadi ir pagāju�i, izdzēsu�i vai vismaz padzēsu�i rūgtās atmiņas un mīkstināju�i vil�anās sāpi. Ak, kā Eleonora toreiz bija iemīlējusies! Viņa vēl tikās ar Reini, un katru reizi viņa aizmirsa visus pa�as prāta brīdinājumus un bailes, kas būs, ja... Tante viņu izdzītu no mājām, Eleonora zināja. Toreiz par tādām lietām vēl dzina no mājām laukā un tas bija ne vien tavs, bet arī tavas radu saimes kauns, un toreiz par kaunu tie�ām kaunējās un nenēsāja to apkārt u� spo�as paplātes, savu modernumu izrādot. Eleonora saprata, ar ko viņa riskē, bet viņa nespēja citādāk, viņa mīlēja kā bez prāta, ta�u savu mīlestību viņa centās līdz galam neatsegt, viņa smējās līdzi, kad Reinis apcerēja viņu abu vieglprātīgos gājieniņus, un tai pa�ā laikā viņai sirds reizēm stājās no bailēm.

Reinis bija viņas lielākā, varbūt tie�ām vienīgā mīlestība, jūtas, kuras vērts �ai vārdā nosaukt, un �odien Eleonora pateicas dievam, kam netic, un liktenim, par kura esību un, galvenais, funkcijām nav līdz galam pārliecināta, � pateicas par to, ka viņi ar Reini nav paliku�i kopā un ka tagad viņa Reini var atcerēties, cik bie�i grib, bez sāpēm un bez ilgām, ar prātīga cilvēka pussmaidu: paraug vien, cik neprātīgi mēs toreiz bijām, cik traka biju es, un cik labi, ka neviens to nezina! Un cik labi, ka tomēr bija tāda liela un traka mīlestība, tie�i tāda, kāda piederas padsmitgadu beigām, citādi vēlāk varbūt būtu sajūta, ka tev kas garām pagājis vai pat tī�i nolaupīts...

Eleonora ir sastapusi Reini, savas jaunības lielo un trako mīlestību, un viņi ir pārmainīju�i da�us vārdus Ventspilī pie pa�as galvenās autobusu pieturas � tur autobusi pienāk bie�i, tur piestāj gandrīz vai visi, un tur var sastapt gandrīz vai visus cilvēkus, kas Ventspilī dzīvo vai vismaz tur iebrauc. Eleonora sastapa Reini un gandrīz nepazina � un tomēr pazina viņu, Reinim bija palicis diezgan maz matu, bet tie visi vēl bija blondi, un viņa skaistā seja bija izplūdusi,,, un viņ� bija ģērbies ļoti vienkār�i.

Ak, arī Eleonora vairs nebija to gadu tievā stirniņa. viņai bija trīs masīvi zelta gredzeni un izmeklēti labas drēbes, un viņa zināja � viņai sen vairs nav astoņpadsmit, ta�u viņa izskatās labāk, nekā mēdz izskatīties sievietes viņas gados un arī vēl maķenīt jaunākas. Viņi parunājās par dzīvi � laipni, bet maz, jo, izrādās, viņiem nevienam vairs nebija intereses par otra dzīvi, un kā gan tā būtu saglabājusies pa tik gariem gadiem?

Un, kad viņi atkal bija atvadīju�ies, varbūt � vai dro�i vien � lai vairs nesatiktos, jo liktenis parasti dod biju�ajiem mīlniekiem vēl vienu satik�anos, lai pēc tam uz visiem laikiem aizskalotu tos projām vienu no otra, � jā, kad viņi bija atvadīju�ies. Eleonora visu atliku�o dienas daļu lūkoja saukt atmiņā savu lielo, savu karsto un patiesībā nelaimīgo mīlestību. Un viņai bija patīkami sildīties tās atstaros, kādu brīdi viņa pat jutās jauna un muļķīte, viņa mīļi un piedodo�i smaidīja par sevi. Kādi Reinim bija biju�i mīksti mati, viņa atcerējās, tie bija izklīdu�i pa pagalvi, un Eleonorai toreiz bija gribējies tos katru atsevi�ķi noskūpstīt. Dumja mīlestība, cik labi, ka toreiz viss bija tā beidzies!

Tante neko neuzzināja par Eleonoras lielo mīlu un lielo vil�anos. Pēc laika izrādījās � Reinis, atvaļinājumā atbraucis, apprecējis kādu citu meiteni. Eleonora nenoskaidroja, kas tā par meiteni un kā viņu sauc, un nebija ne mazākās vajadzības pēc tā, Reinis viņu bija piekrāpis, un kas pēc �īs atziņas vēl varēja būt svarīgs?

Bet jau pirms �ī notikuma Eleonora pabeidza vidusskolu, un nu viņas ar tanti atkal stāvēja liela jautājuma priek�ā. Ko Eleonorai tālāk darīt?

Nebija ne domas par to, ka Eleonora varētu iet studēt. Viņa pati to negribēja, nekad nebija gribējusi. Tante domāja �ā un domāja tā, viņai likās netaisni tie�i tagad, kad Eleonora kļuvusi par izglītotu jaunkundzi, likt viņai strādāt kādu melnu darbu. Bet kur tad bija tie baltie? Tālaika Ventspils nebija �odienējā, kas neskatīdamās un neapdomādama atrod vietu visda�ādākajiem darba prasītājiem, un vēl vienmēr vietu ir vairāk nekā gribētāju. Tajos laikos bija citādi.

Tante teica, vajadzētu mācīties �ūt, bet Eleonorai negribējās, tāpat kā viņai kādreiz nebija gribējies adīt. Tante teica, Eleonora varētu iet strādāt ēdnīcā, tur ne vien pats būsi paēdis, bet arī mājās varēsi atnest. Eleonora ciest nevarēja gatavot ēdienus, ja nu vēl priek� sevis un savējiem (viņai prātā ienāca Reinis, toreiz viņ� vēl nebija pazaudēts, vismaz Eleonora tā domāja), bet nekad priek� sve�iem! Tante bija domājusi arī par bufetnieces vietu, bet viņa nemaz nejautāja pēc Eleonoras domām, pati atzīdama, ka Eleonora gan ir smuka, bet katrā ziņā nepietiekami apsviedīga. Tāda vieta neprasa pēc smukuma, bet gan pēc galvas uz pleciem.

Ak, ja tante zinātu, cik stingri tā Eleonorai stāv tagad!

Tā viņas domāja un prātoja � tante vairāk, Eleonora ar krietni vien mazāku entuziasmu � un abas saprata vienu: nav, nav bijis vērts tos gadus skolā mācīties, ja tu tagad tāpat neesi ne cepta, ne vārīta. Un tas bija rūgti viņām abām: Eleonorai tāpēc, ka viņa bija mācījusies, un tantei tāpēc, ka viņa Eleonorai tik nesavtīgi bija palīdzējusi.

Nebija vecie laiki, nevarēja �odien jauna sieviete sēdēt ar rokdarbu pie loga un gaidīt preciniekus. Un par kādiem rokdarbiem varēja runāt, ja Eleonora pat ar cauro vīli netika galā! Tante teica, viņa esot Eleonorai sarunājusi vietu veikalā par pārdevēju; kad Eleonora iebilda � viņa no tādām lietām neko nesaprotot, tante sacīja diezgan indīgi � nu gan bū�ot brīnumi, skuķi ar �etrām klasēm varot, bet viņa nevarē�ot? Un, kad Eleonora vēl nedeva savu piekri�anu, tad tante pie galda skatījās viņā tādām acīm, ka Eleonorai visā nopietnībā kumoss sprieclās kaklā.

Un viņa aizgāja strādāt veikalā.

Veikals bija ostgalā, veikaliņ�, ne veiķals, laikam tāds kādreiz bija tantei piederējis. Eleonora skatījās uz savu darbavietu ar nicinājumu, un viņas jūtas nemainījās uz labo pusi, kad viņa pirmoreiz saņēma algu, un, jātei�, tā bija maza alga, tantes kleitas neap�aubāmi bija ienesīgākas. Bet Eleonorai cits nekas neatlika.

Viņai bija agri jāceļas, jo veikalā vispirms jāiekurina krāsns un tad jāsagaida piena un maizes vedēji. Eleonorai pa�ai bija jāpalīdz cilāt kastes, un tās nebija vieglas kastes. Ziema atkal bija pagadījusies barga, Eleonora sala ne�ēlīgi. Veikaliņu varēja kurināt, cik grib, piesildāms tas vienalga nebija, pat ja pircēji mū�dien nevirinātu durvis. Eleonorai bie�i gribējās raudāt: tad, kad viņa pavisam viena stāvēja �ai ūķī, un tad, kad �īksto�ās durvis lielākā pieprasījuma stundās rāva laukā visu iluzoro siltumu. Viņa jau varēja raudāt vai neraudāt, nevienam par to nebija bēdas. Eleonorai bija glītas rokas, tagad tās kļuva sarkanas un sprēgāja, un pat sāpēja pa naktīm. Eleonorai � to mēs zinām � bija smuidrs augums, bet tagad viņa tīstījās visādas jakas, un atkal viņa atcerējās trīs vilnas zeķu pārus, kurus māte � ak, pirms cik gadiem! �� bija gribējusi iedot savai meitai līdzi uz pilsētu. Un Eleonora tagad būtu vilkusi tos visus trīs vienu uz otra. Bet nebija neviena.

Ziema nav mū�īga, visas ziemas paiet. Tiktāl būtu labi, vasarā ziemas saltums liekas neticams. Bet paiet arī vasara, un pēc laika kalendārs atkal nepārsūdzami rāda ziemas tuvo�anos.

Eleonora bija �ausmīgi nelaimīga. Viņa bija tik nelaimīga, ka atmeta sava rakstura noslēgtību un izpauda visu tantei. Viņa ienīda veikalu, un to viņa pateica tantei. Viņa baidījās no ziemas, un savas bailes viņa sūdzēja tantei, un, kad tante pretēji visiem saviem paradumiem negaidot noglaudīja Eleonorai galvu, meitene sāka raudāt; visus �os gadus tantes mājā viņa nekad nebija raudājusi, tante tīri vai izbijās.

� Bet ko tad mēs lai darām, bērniņ, ko lai mēs darām? � viņa daudzināja, un Eleonora raudot purināja galvu un �ņukstēja, viņa neko nezinot, bet viņa negribot, un viņa � viņa nevarot vairs!

Un tad parādījās Steinbergs.

Protams, viņ� bija par Eleonoru vecāks, bet ne jau simtgadīgs. Protams, viņ� nebija nekāds saules dēls, bet arī ne briesmonis Misiņbārdis vai kaut kas tamlīdzīgs, īstenībā viņ� bija normālā ierindas izskatā. Un iemīlas daudz sliktākos.

Viņ� nemaz-neprasīja pēc mīlestības.

Viņ� dro�i vien juta, ka nedrīkst gaidīt brīnumu. Bet viņ� no tiesas bija ieskatījies brīnum daiļajā pārdevējā, viņ�, kur� savā līdz�inējā mū�ā tikpat kā nebija pagriezis galvu uz sievie�u pusi, tas ir, nebija pagriezis tikai viņu dzimuma dēļ. Steinbergs līdz tai dienai, kad ieraudzīja Eleonoru, bija ārkārtīgi neemocionāls vīrietis � fenomens, kuru patiesībā par tādu nemaz nevar saukt, jo sastopams tas visai bie�i. Vienkār�i mēs tādus vīrie�us ievērojam daudz mazāk nekā don�uānus. Pēdējie alla� saceļ lielāku troksni, kamēr neemocionālie ir bezkrāsaini un neizdalās no apkārtējās masas. Daba arī ir neemocionāla, tādēļ tā var atļauties būt mū�īga. Nejūti, un tu būsi mū�īgs. Nebēdājies un nelīksmo bez sāta, un tev būs nodro�inātas garas, bezgalgaras eksistences dienas. Tikai diez vai tad tās vairs spēs sagādāt prieku.

Steinbergs bija dzīvojis pieklājīgu un bezkrāsainu mū�u. Smagie kara gadi pagāja viņam garām ar mazu līkumiņu: armijā viņ� netika iesaukts. Okupācijas pēdējā gadā, kad pat tādiem kā Steinbergs, vē�iem vientuļniekiem, kļuva par karstu, viņ� no pilsētas aizlaidās tālāk, Ventspils apriņķis ta�u apveltīts ar me�iem. Vienā tādā me�ainā malā viņam dzīvoja radagabals. Vēlāk viņ� atgriezās Ventspilī un tika amatā jaunorganizētajā mehanizētajā zvejas sta-cijā, viņ� bija pilsētā ieredzēts cilvēks.

Tante Steinbergu pazina. Kuru tad tante nepazinal Un viņ� viņai patika. Eleonoru ieraudzījis, viņ� palika kā ap�ilbis, un, iekams viņ� pats tika skaidrībā par savu jūtu raksturu, tantei tas jau bija tikpat kā akmenī iekalts. Viņa bija apmierināta, Eleonorai viņa labāku precinieku nevarēja iedomāties, un � kas uz gadu starpību attiecas � tante bija no vecās paaudzes, un tai gadu starpība nekad nav �ķitusi būtiska. Ja ir viss pārējais. Rocība un satik�ana. Un rocības Steinbergam pietika, satik�ana radīsies. Tā tante domāja, un viņa nebilda ne vārda, kad Steinbergs sāka nākt pie viņām un sēdēt, un viņa pat lūkoja �jaunos� atstāt pa brīdim vienus pa�us.

Eleonora nejauta nekā. Steinbergs viņai �ķita vecs onkulis, un tāds viņ� pa daļai arī bija. Viņ� nāca un gāja, atnesa pa konfek�u kastei, ne no pa�ām dārgākajām, bet itin pieklājīgas. Viņ� nāca un gāja, jā, tikai nekas nevirzījās uz priek�u.

Reiz Steinbergs sastapa Eleonoru nākam mājās no darba. Viņa bija nogurusi un apnikusi, un laukā, kā par sodību, bija brīnum jauks rudens vakars, silts un maigs, tas aicināt aicināja iemīlēties un mīlēt, un �ai vakarā Eleonora atkal bija atcerējusies Reini... un tad viņas priek�ā nostājās Steinbergs un sveicinot pacēla cepuri, viņam bija platmale vēl no miera laikiem, viņ� retumis uzlika to, tikai nekad darbā, tur viņ� valkāja demokrātisko �okejnīcu. Steinbergs sveicināja un teica � viņ� atļau�oties pavadīt, un Eleonora pilnīgi atbilsto�i patiesībai aizrādīja, ka neesot jau ko pavadīt, da�i soļi � un viņa ir mājās.

� Bet vakars tik skaists, � Steinbergs teica, pat viņ� bija to ievērojis. � Vai jūs negribētu mazliet pastaigāties?

Eleonora neatjauta, kā un kāpēc piekritusi, drīzāk tas bija noticis tāpēc, ka pastaiga ar Steinbergu viņai nudien nelikās nekas būtisks un vērā ņemams. Tā nu viņi gāja pa klusajām ielām, un Eleonora atkal atcerējās Reinī. Nesen viņa bija uzzinājusi par Reiņa precībām. Tikai tagad viņa sajutās pamesta.

Viņi gāja gar kādu dārza ieskautu māju, un Steinbergs apstājās un teica, tā esot viņējā. Eleonora bija dzirdējusi par Steinberga īpa�umu; tagad viņa to redzēja, Pa�am sava māja! Savādi, Eleonorai nekad nebija ienācis prātā, ka arī viņiem tur laukos ta�u bijusi sava māja. Kāpēc viņa Porniekus nekad neuzskatīja par īpa�umu? Vai tāpēc, ka tie nebija tādi? Steinbergs aicināja ienākt, un, kad nu Eleonora nebija attapusi pateikt nē, viņ� viņu smalki, kā īstu dāmu paņēma zem rokas un vadīja iek�ā, iepriek� vārtiņus atslēdzis. Tagad Eleonoru pārņēma bailes, bet tās bija tādas dīvainas un divdabīgas..� Ja bailes vien � kas viņai liedza izrauties un mesties prom? Bet viņa ta�u sekoja, viņa gāja soli solī ar Steinbergu. Tum�ā gaitenī viņa pagaidīja, kamēr vīrietis iededza gaismu, ūn tad gāja istabā kā aicināta. Un, kad Steinbergs bija uzlicis galdā vīna glāzes (Eleonora patiesībā nekad nebija dzērusi ne vīnu, neko), viņa sāka gaidīt, kas notiks tālāk, un viņai likās � viņa zina, kas notiks, un viņai tie�ām bija bailes,' bet viņa nekustējās ne no vietas un pacēla glāzi pie lūpām, tie�i kā viņ� aicināja. Kas tagad notiks, Eleonora domāja, ko viņ� tagad man darīs? Viņa dzirdēja � Steinbergs stāstīja par savu dzīvi, tie�ām viņ� to stāstīja Eleonorai, muļķa meitenei. Sai brīdī viņa teica sev, kāda gan tu esi Eleonora, vienkār�i Nora tu esi, veikala skuķis, saproti? Vīns bija salds, un vismaz Eleonoru tas reibināja. Steinbergs nupat teica � viņ� nevarot sevi pieskaitīt pie laimes lutekļiem, bet ko neko viņam tomēr izdevies no dzīves paņemt un viņ� būtu laimīgs, ja atrastu cilvēku, ar kuru savā pārticībā dalīties. Viņ� pieliecās Eleonorai tuvāk un skatījās viņai acīs, un Eleonora domāja � tagad, tūlīt tas notiks, un viņa padevās jau iepriek�, kaut gan viņa nejuta ne mazāko simpātiju pret �o vīrieti, kur� bija par Eleonoru ievērojami vecāks un ar pavisam neievērojamu ārieni. Vai tas bija tāpēc, ka Reinis viņu pametis? Vai tāpēc, ka Eleonora jutās vientuļa � vispār vientuļa? Ka viņai glaimoja Steinberga uzmanība? Kalsnais vīrs viņas uztverē �obrīd bija Zilbārdis, bet viņa � padevīgs upuris.

Viņa bija pievērusi acis. Kaut tas būtu ātrāk, Eleonora domāja. Steinbergs bija apķlusis, viņa dzirdēja vīrieti pieceļamies un atvēra acis. Viņ� stāvēja pie veclaicīga sekretāra un pa�reiz izņēma kaut ko no atvilktnTtes. Un tad viņ� atkal nāca klāt ar pastieptu roku.

� Ja es drīkstētu cerēt'... � viņ� sāka tradicionāli un ļoti, ļoti Veclaicīgi, un, kad Eleonora klusēja, viņ� saņēma viņas roku un uzvilka pirkstā gredzenu.

Un tas bija pavisam laikā.

Eleonora kā apburta lūkojās uz gredzenu, viņa itin labi saprata, ko �is rituāls nozīmē, bet viņa redzēja tikai gredzenu, naivi būtu domāt, ka gredzens pats vai tā nelielā zaļā acs būtu viltoti. Eleonora dziļi ievilka elpu. Tagad viņai uz rokas bija gredzens, un nekad viņa to neatdos atpakaļ! Viņa pacēla roku pret spuldzes gaismu. Gredzens bija tāds pats kā tā dāvātājs � necils, bet īsts. Mazais dārgakmens vizmoja, tas tie�ām meta atstarus, kā viņa bija lasījusi grāmatās toreiz dzirnavās, toreiz aug�ista-biņā, kur pa logu varēja redzēt dzeltējo�us rudens koku zarus.

Kad viņa beidzot attapās palūkoties savā pielūdzējā, viņa redzēja tā blāvajā sejā laimīgu smaidu, un �is smaids � tie�ām � darīja Steinberga vaigu pievilcīgu. Eleonora savām acīm skatīja lielo mīlestības brīnumu, bet viņa nedomāja par to, viņa pati bija brīnumu piedzīvojusi, viņai pirkstā bija gredzens. Es nekad nevalkā�u vilnas zeķes, Eleonora domāja, tagad es to zinu!

Steinbergs viņu pavadīja un atvadoties noskūpstīja uz vaiga un teica, rīt viņ� atnāk�ot pie Eleonoras un viņas tantes.

� -Jā, � Eleonora sacīja.

Eleonora aizslēdza aiz sevis durvis, viņa negribēja nolūkoties, kā līgavainis aiziet, un arī viņa soļos neklausījās. Viņa bija iznākusi no Steinberga mājas tāda pati, kā iegājusi, bet viņa domās ta�u jau bija atdevusies. Viņ� bija uzdāvinājis gredzenu, nu labi, ka tā, Eleonora domāja. Bet kāds jocīgs cilvēks! Vai viņa tagad bija līgava? Eleonora nespēja ticēt, bet viņa zināja � tā tas ir, tie�ām līgava. Viņai būs māja. Viņai būs vēl gredzeni. Reinis to uzzinās. Un viņa vairs nestrādās aukstajā veikalā. Tas bija galvenais, un priecīga par to Eleonora pasmaidīja.

Ne par mīlestību, ne laimi viņa nedomāja tai vakarā un arī vēlāk ne. Protams.

Viņi nelaulājās baznīcā, Steinbergs teica � viņam nekas, nebūtu pretī, bet viņ� ta�u esot vado�s darbinieks. Viņ� sevi par tādu uzskatīja. Viņam bija māte, kura tika iebīdīta mazā stūristabiņā; Eleonora sākumā baidījās notās, bet tad aptvēra, ka veltīgi, Steinbergs bija tā iemīlējies, ka darītu visu, ko vien Eleonora prasītu, un mātei viņa acīs vairs nebija nekāda svara. Savā jaunajā sievā Steinbergs lūkojās dievino�ām acīm, Eleonoru tas traucēja, bet Steinbergu pa�u darīja laimīgu. Pārāk daudz laimes Eleonora viņam nesniedza, viņ� ļoti būtu vēlējies bērnu, pāris rei�u viņ� bikli par to Ieminējās, bet Eleonora sacīja � viņa jau labprāt, bet pagaidām viņ� pats redzot... Steinbergs nekā neredzēja, bet viņ� samierinājās, viņ� labprāt būtu savai sievai uzcēlis zelta torni, kur viņai mitināties viņa mīlestības saules apspīdētai, bet viņam jau nebija tik daudz zelta, �ēl. Labi, ka Steinbergam nebija bijis pirmās laulības un bērnu no tās: nav zināms, kā būtu izturējusies Eleonora, bet skaidrs, ka pats briesmīgākais patēvs� būtu kļuvis Steinbergs pats. Cik viņā bija mīlestības, uz cik lielu mīlestību viņ� vispār bija spējīgs � tas viss bez mazākā atlikuma, bez apdoma tika dāvāts Eleonorai, un dāvinādams viņ� bija laimīgs.

Ja neskaitām bērnu trūkumu, Steinberga laulība visnotaļ bija izdevusies, un viņ� nomira, iekams bija sācis pārbaudīt Eleonoras pacietību, iekams Eleonora sākusi viņu krāpt. Tam neglābjami bija jānotiek, jo- viņ� savu sievu par daudz mīlēja. Bezgalīga un nekritiska mīlestība ātri apnīk. Tam, ko mīl.

' Eleonora godīgi un rūgti raudāja pie vīra zārka, viņa tagad nepavisam nezināja, ko tālāk iesākt, vīra paspārnē viņai bija klājies tik labi! Nākotne bija nezināma, nākotne baidīja; Eleonora raudzījās sava vīra sejā, nāve viņa pa-pīrainos vaibstus bija vērtusi vēl plānākus, neticami, ka �ai cilvēkā reiz dzīvoju�as arī kaislības. Bet dzīvoja ta�u. Eleonora vēlējās, kaut Steinbergs nebūtu nomiris. Un viņ� bija tik labs pret Eleonoru bijis. Viņa bija skumja atraitne sava vīra bērēs, un cilvēki teica � viņi nebūtu ticēju�i, ka tik nesaderīgs pāris tik saderīgi nodzīvos.

Tā nu Eleonora bija brīva, viņa tikai nezināja, kam viņai �ī brīvība.

Kad viņa vēlāk pārlūkoja savas lietas � tās visas tagad tie�ām bija _yiņas lietas �, viņa saprata, ka ir turīga. Dubultot vai pat trīskār�ot visu � un viņa būtu pat bagāta.

Bet kāpēc dubultot un trīskār�ot? Kāpēc tāda vēlē�anās? Vai vēl vienmēr tur vainojama vilnas zeķu nograuztā jaunība? Vai kazas piens govs piena vietā? Un ja nu Por-niekos tie�ām būtu bijusi govs? Un ja Steinberga, lādzīgā, taupīgā un krājīgā, un � nemīlamā Steinberga vietā Eleonora būtu apprecējusi tādu kā Reini, jauku, pliku, mīlamu puisi?

No vīra Eleonorai bija palikusi ne tikai manta, bet arī da�i draugi, nu labi, teiksim, paziņas, un cilvēks pie reizes ir pat vērtīgāks par mantu. Tie visi bija ļaudis, kas prata dzīvot, viņiem patika skaistā atraitne, kura prata turēties mierīgi un cienīgi, un viņiem nebija iebildumu pamācīt to, kā tagad vajadzētu dzīvot. Neviens no viņiem nebija noziedzīgs spekulants, dvēseļu pārdevējs vai kas tamlīdzīgs. Tie tikai bija cilvēki, kuri zināja, no kuras puses aitu vislabāk cirpt un kur� laiks cirp�anai vispiemērotākais. Eleonora no viņiem iemācījās daudz vērā ņemamu lietu, un �odien, kad viņa sen var pati citus mācīt, viņa savus pirmos skolotājus atceras ar pateicību.

Eleonorai nācās mainīt darbavietas, tās visas bija tirdzniecības sistēmā, bet no visām viņa aizgāja ne tikai ar godu, bet arī patiesas no�ēlas pavadīta. Viņa nekāroja pēc augstiem amatiem, un pareizi, jo ne jau augstie amati �obrīd ir tie, kur visvairāk naudas atlec, Eleonoras amati vienmēr bija ienesīgi, un viņa strādāja ar prieku, pat ar azartu, darbadienas beigās viņu nejutās nogurusi, jo �ī diena viņu apmierināja un modināja apetīti rīt strādāt tāpat. Viņa vēl vienmēr bija skaista, tikai tagad viņas skaistums bija citāds, nu jā, pumpurs un roze. Eleonora aizbrauca uz mātes bērēm. Brālis, kur� arī vairs nebija nekāds Ancis, bet jau pieaudzis vīrs un labs traktorists Ansis, bija atrakstījis, un Eleonora aizbrauca. Bēres nebija lielas. Eleonora samulsa, kad izrādījās � izvadī�ana ta�u notiek no Vecbrāļiem, ak kungs, vai tad viņa visu �o laiku sapņojusi, vai, ka neatcerējās � tuvinieki ta�u sen uz Vecbrāļiem pārgāju�i! Ansis bija apprecējies, sieva viņam fermas pārzine, un viņas ar Eleonoru izrunāja laikam kādus desmit teikumus, nudien vairāk neiznāca, un Eleonora zināja, ka viņa nekad, it nekad vairs neaizbrauks uz Vecbrāļiem. Bēres svinēja divas dienas, īsāk neatļāva kārtība, un otrajā dienā Eleonora pēk�ņi sajuta karstu vēlē�anos redzēt Porniekus. Bet Pornieki bija tālu � astoņus kilometrus, un Eleonora izgāja sētsvidū un skatījās uz ceļu, kas tāds gluds un aicino�s ielocījās me�ā. Astoņi kilometri, kādreiz viņa bez stomī�anās bija nogājusi daudz lielākus gabalus. Bet tagad Eleonorai bija kurpes augstiem papē�iem, un vispār tagad viss bija citādi. Muļķīga tāda vēlē�anās, kura uznāk, kad viss jau citāds kļuvis. Pie vi-pas pienāca kāds vīrs, viņ� bie�i bija skatījies uz Eleonoru, laikam viņi bija arī iepazīstināti, bet Eleonora aizmirsusi. Tagad viņ� vaicāja, vai Eleonora vēloties kaut kur aizbraukt, un viņa uzsmaidīja jautātājam priecīga par tādu tālredzību. Jā, viņa teica, viņa vēloties gan, un nākamajā mirklī viņi jau sēdēja ma�īnā un brauca, viņam bija mos-kvi�s, un Eleonora sacīja � viņa arī sen jau gribot pirkt ma�īnu, un viņ� teica � tik skaistai jaunai sievietei pa�ai pirkt ma�īnu esot tīrā noziedzība, esot ta�u tik daudz vīrie�u, kuri viņu gribētu vizināt. Eleonora pavīpsnāja un atbildēja � varbūt, bet viņa gan nemēdzot katrā ma�īnā sēsties. Tad klāt bija Pornieki, pareizāk, tā vieta, kur tie reiz atradu�ies, māja bija nojaukta, un nojauktas bija arī pārējās ēciņas, tagad tur bija līdzena vieta, mazām apsītēm aizaugusi, un tās laikam ilgojās savienoties ar me�u, kas �alca tepat klāt kā pirms gadiem. Eleonora drusku apraudājās un tūlīt nokaunējās � ne jau no sve�ā, būtu arī tur ko kaunēties! � bet gan pati no sevis, tāda mīkst-�aulība nekur nederēja.

� Tur, kur tās plānās priedītes, mēs kādreiz dzērvenes lasījām, � Eleonora sacīja.

� Tā? � sve�ais jautāja, tas izklausījās kaut kā neticīgi, un arī Eleonora, uz purvu skatīdamās, gandrīz sāka �aubīties, vai tie�ām viņa kādreiz pa purva ciņiem lasījusi sarkanās, skābās ogas, kuras māte vēlāk nesa pārdot saimniecēm, viņi jau ik gadus salasīja tik daudz. Tad viņa lūdza, vai-�oferītis nevarot viņu aizvest līdz vecajai skolai, un �oferītis teica � viņ� varot un viņu saucot Zigurds. Vecā skola ceļmalā, redzams, vadīja savas pēdējās dienas, tai vairs nebija ne logu, ne durvju, tikai melni caurumi, un klasēs auga nātres un �ādas tādas citas nezāles. Uz vienas palodas stāvēja tintes trauciņ�, Eleonora paņēma to rokā, kādu mirkli tas viņai likās bezgala dārgs, bet tad mulsuma migla pagaisa no acu priek�as un viņa redzēja, kas tas īstenībā ir � vecs tintes trauciņ� ar pa�ā dibenā iekaltu�u tintes pilienu �, un viņa nometa to zemē, trauciņ� mīksti aizripoja un noslēpās, grīda bija sapuvusi, tāpēc tas pārvietojās bez skaņas.

� Iesim, � Eleonora sacīja.

� Vai vairāk nav nevienas vietas, ko jūs gribētu redzēt"? � Zigurds apvaicājās, un Eleonora atcerējās dzirnavas, bet tad viņa teica sev nē, tas nu galīgi nebūtu vajadzīgs � vēl vienas drupas, priek� kam man vēl vienas drupas. Un viņi brauca atpakaļ.

Pagāja pusgads, un'viņi brauca uz dzimtsarakstu nodaļu, Zigurds brauca izņemt savus laulības �ķir�anas dokumentus, un tūlīt viņi arī iesniedza pieteikumu jaunām laulībām, viņiem nebija īpa�i ko steigties, jo Zigurds jau dzīvoja pie Eleonoras, ta�u ko vilcināties arī nebija, dzīve ir viena.

Zigurds ir brālēns Indulim, brālēns' no tēva puses.

Zigurds bija veterinārārsts, viņ� vēl arvien ir tāds, tikai tagad strādā kolhozā. Toreiz viņ� strādāja pilsētā, toreiz, kad viņ� atnāca dzīvot pie Eleonoras � atnāca ne jau tuk�ām rokām, viņ� nebija no tiem cilvēkiem, kuri �ķiroties aiziet no vecajām mājām ar vienu nabaga koferīti, tajā pa�ā skaties vien, ko vecā sieva ielikusi, ko atdevusi, pats, tāds dulburis, pie mantas dalī�anas neķersies, viņam, lūk, kauns. Par ko kauns? � Zigurds jautā. Par to, ka es esmu godīgi strādājis un, lūk, tik un tik nopelnījis, ka tās jaunās mēbeles ir par manu naudu un ka dzīvoklis, atklāti runājot, arī saņemts tikai par maniem nopelniem? . Viņ� sadalīja mantu godīgi, un godīgi viņ� maksāja alimentus, un Eleonora nebija 'tā, kas par to skaistos, tāda nu reiz bija kārtība pasaulē, tāpēc jāievēro, pa�i mēs ta�u �ai pasaulē dzīvojam. Tā, lūk. Un alimenti arī nav mū�īgi, drīz, drīz būs tiem bērniem astoņpadsmit, un tad, paldies dievam, sveiki un visu labu. Jo vairāk tāpēc, ka Eleonorai nu arī bija mazais.

Un � puika! Pirmo reizi mū�ā Eleonora juta, ka ir �ausmīgi laimīga. Viņai bija puika blondiem matiņiem (gandrīz tādi kā toreiz Reinim, nudien!) un zilām acīm, tie�i tādam kā Zigurdam, lai neviens ne�aubās, ka viņa ir uzticīga sieva. Un ne�aubījās arī, Zigurds bija smuks kā Havajas puķe, un viņ� labi pelnīja, ak_K jā, Eleonora tagad varēja sev atlīdzināt par gadiem, kas pie Steinberga sāniem aizvadīti, lai gan viņa bija godīga un atzina arī Steinberga labās puses. Bet viņa bija no sirds priecīga, kad vīrs beidzot nolēma atstāt pilsētu un iet uz kolhozu, viņi aizrautīgi ķērās tur pie mājas cel�anas. Tas nams, kur visus �os gadus dzīvots, jau nebija slikts, bet... Viņa nedrīkstēja nevienam sacīt, ka vakaros, sevi�ķi, kad viņa bija mājās viena, reizēm gaitenī �ķita pavīdam pirmā vīra nedro�ā ēna. Un viņai bija drusku bailes, vai tikai viņ� negrib nodarīt ko sliktu viņas dēliņam, ja reiz pats pie bērna tā ari netika, nabadziņ�.

Bet nu Eleonorai bija māja ciemata vienā malā, viņi jau būtu varēju�i dabūt arī centrā, tas vēl tikai veidojās, bet viņa negribēja, viņa teica � centra ir daudz acu, kam man tās acis vajadzīgas? Un viņi uzcēla māju kā prieks, un siltumnīcas stiklu mirdzums saules dienās vienkār�i �ilbināja skatienu. Un Eleonorai viss'paveicās, viņai bija trakoti veiklas rokas, jā, jā, tās pa�as, kuras nevarēja godīgi adīt iemācīties un pat ar cauro vīli tikko spēja galā tikt. Tagad viņas rokas stādīja un sēja, un tā bija dzīva nauda, kas tur izauga. Eleonora ar skumjām �ķīrās no sava iemīļotā tirdzniecības darba, bet tur nekas nebija līdzams, viņai bija puika, un viņai bija saimniecība, un viņai bija vīrs, smuks kā Havajas puķe, tas nekas, ka viņa nemīlēja to tik ļoti kā savā laikā pliko un vieglprātīgo Reini, viņa tomēr nedrīkstēja �pieļaut, ka Zigurdu viņai kāda cita noņem. Viņai, Eleonorai? Viņa dzīvoja un ziedēja, un vēl neviens nevarēja teikt, ka Eleonora būtu jau pārziedējusi.

Vilks spalvu met, bet tikumu nemet, tā saka. Neviens skaisto Eleonoru nesauktu par vilku, ap�ēlojies, ko vēl ne, bet tā bija, ka viņai kļuva pavisam skumji bez tirdzniecības. Un tad gadījās, ka kolhozs pilsētas tirgū atvēra savu stendu, un tur vajadzēja pārdevējas, un tad pats priek�sēdētājs pieturēja ma�īnu pie Eleonoras Magonēm un, pateicis da�as pieklājības frāzes, jautāja, vai Eleonora negribot ... ne jau katru dienu, protams... bet kaut vai da�as dienas nedēļā, viņiem t.ā vajagot zino�a cilvēka. Priek�sēdētājs ne jau tie�i lūdzās, bet Eleonora vēlāk teica � viņ� lūdzies gan, citādi viņa nekad nebūtu piekritusi, bet, kad lūdzas, tad ta�u jāap�ēlojas. Un viņa aizgāja uz kolhoza stendu tirgū par vadītāju, un visi bija mierā. Un, kad viņai parādījās īstie zelta auskari ar briljantiem, nudien neviens nesacīja, ka tie par kolhoza labumu pirkti. Jo vai viņai pa�ai nezaļoja pilna siltumnīca?

Eleonora jau nebija gribējusi tos karuļus pirkt, bet tie karuļi izrādījās stiprāki par Eleonoru pa�u, tie aicināja un vilka, tie sīkā, smalkā balsī kārdināja Eleonoru arī tad, kad viņa varonīgi bija no tiem atteikusies. Kam man auskari, Eleonora mēģināja sevi pārliecināt, vai man gredzenu trūkst? Un tie�ām netrūka. Steinberga dāvināto gredzentiņu (viņa to vairs sauca tikai par gredzentiņu) Eleonora sen bija nolikusi atvilktnē, kādu reizi vajadzēs atdāvināt radu bērniem � vai nu pilngadības svētkos, vai. Tagad viņai tādi nieki vairs nepiestāvēja. Vairākkārt viņa jau bija pacilājusi gredzenu, jo dāvināmās reizes arī bija gadīju�ās vairākkārt, bet tad viņai tomēr bija kļuvis �ēl no gredzena �ķirties, tā bija viņas pirmā bagātība, pirmā ceļazīme viņas turības ceļā,,. Lai pastāv, �Eleonora nodomāja.

Moskvi�s sen bija pārdots, un vienu �iguli viņi arī bija nobrauku�i, un tagad viņi pirka volgu. Būtu jau nopirku�i, bet pa vidu trāpījās Eleonoras auskari. Zigurds toreiz tikai nopūtās, viņ� nerunāja sievai pretī � ne aiz bailēm, ko nu, viņiem attiecības nebija tādas, bet tāpēc, ka Eleonora vienmēr bija zinājusi, ko dara, un nebija pamata domāt, ka �oreiz būtu citādāk. Viņ� nopūtās un noglauda sievas plecu, apaļīgs, vēl vienmēr skaists plecs, Zigurdu citi vīri apskauda par viņa sievu tāpat, kā citas sievas ap-skauda Eleonoru par viņas vīru.

Viņi dzīvoja labi, un viņi dzīvoja apmierināti, tiesa, Eleonora varbūt par daudz lutināja savu puiku, varbūt drusku par daudz viņa greznojās, bet vai viņa nedrīkstētu? Un cilvēks dzīvo vienu reizi, tikai vienu vienīgu reizi!

Eleonora kādreiz iedomājās: tad, kad viņiem stallī, tas ir, garā�ā, stāvēs jauns zirdziņ�, tas ir, jaunā volga, viņa palūgs vīram, lai tas viņu aizved uz vecajām dzirnavām, kuras ta�u nemaz nav tik vecas. Viņa bija dzirdējusi, ka �īs dzirnavas tagad pilnīgi pamestas, vēl pirms kādiem gadiem tur malta rupjā barība teļiem, bet tad arī tas izrādījies neekonomiski, proti, dzirnavas tur, me�a vidū, ir par tālu no fermām. Taisnība, kādreiz tās nebija par tālu, kad ar zirdziņiem veda labības maisus no visām pagasta malām; divējas dzirnavas jau apkaimē vien bija, un tas attālums kilometru desmitos mērījams. Tagad ma�īnām iznāk par tālu. Bet lai tā būtu, kāda Eleonorai gar to dala. Viņa tikai gribētu tur vēlreiz iegriezties, varbūt dzirnavas būs vaļā � tādas pamestas ēkas parasti mēdz būt vaļā, tad Eleonora gribētu vēl reizi izstaigāt visas telpas un uzkāpt aug�as istabiņā, grāmatu tur vairs nebūs, sen to vairs nav, bet viņa vēl varētu pa logu paskatīties uz liepu galotnēm, liepas tur katrā ziņā vēl aug, kur gan koki būtu paliku�i, koki jau neaiziet citur dzīvot, koki dzīvo savā zemē, līdz, nomirst. Tā Eleonora reizēm sapņoja, bet nekad viņa to nepateica savam Zigurdam. Viņiem bija maz laika, un, kad laiks bija, tad vajadzēja braukt uz vienu vietu pēc sēklām, uz otru pēc dēstiem, uz lei�iem vajadzēja braukt, vajadzēja braukt uz vārdībām vai pilngadībām, pa vidu iegadījās arī da�as bēres, tad vajadzēja laist uz teātri Rīgā, citi brauca, kā lai viņi atpaliek? Un tāpēc Eleonora nebrauca uz dzirnavām, viņa zināja, ka tās ir vēl turpat upes krastā, bet citkārt viņa domāja,� ka to tur vairs nav, tās varbūt bija pagaisu�as no zemes virsas tāpat kā Pornieki savā purvmalā, kā pagaist tik daudz kas �ai nīcīgajā dzīvē, citu savā vietā palaizdams.

Kādreiz Eleonora atcerējās Reini, vēl vienmēr viņa kādreiz atcerējās Reini. Tas tomēr bija savādi, un katrā ziņā tas bija netaisni, ka viņai jāatceras. Tad jau galu galā iznāk, ka mīlējusi, patiesi mīlējusi viņa tie�ām tikai Reini, jauno, jauko, pliko, tuk�o Reini. Vai var būt, ka tikai līdz galam nepiepildītā mīlestība ir tā, kurai īsti pieder mīlestības brīnumvārds?

Eleonora pacēla acis no sava �ķīvja un paskatījās uz Brindu. Nabadzīte, puiku zaudēt. Brinda ir pārāk klusa savās bēdās. Eleonora pirmīt sacīja Brindai: vajag izraudāties; un vai jūs varat iedomāties, ko Brinda atbildēja? Viņa teica �paldies�! Par ko viņa teica �paldies�, tagad gudro Eleonora, gaļas gabalu uz dak�iņas uzdūrusi. Paldies par padomu? Paldies, es pati zinā�u? ... Eleonora nesaprot Brindu. Viņa lai� skatienu apkārt un domā. Radi te, Dārzniekos, nedzīvo slikti, tie�ām nedzīvo slikti, bet ir tā kā par maz ietaupīts, par maz redz mantas �ajā un citās istabās, un mājas priek�ā nav tāda rozārija kā Eleonorai, un vai tad zapiņ� kāda ma�īna vairs, tīri neērti sēsties tādā iek�ā un braukt, vienalga, vai tu pats vai cits kāds pie stūres. Vēlāk, pēc mielasta, Eleonora pateiks Brindai kādu sirsnīgu vārdu. Nekādu sirsnīgumu viņa nejūt, tāpēc vēl jo vairāk jāpiespie�as, lai viss būtu glīti un kā cilvēkiem pienākas. Varbūt viņiem vajag palīdzēt? Pēc tādām lielām izdo�anām alla� ir knapi, un, lai nu Eleonora ir kāda, skopa viņa gan nav. Skaidrs, neies jau savu naudu grūst akacī bez dibena, neviens prāta cilvēks to nedarīs, bet tādiem goda ļaudīm kā Dārzniekiem Eleonora gatava kaut nakts laikā aizdot. Un bez procentiem.

�ķīvja priek�ā uz galda Eleonora sakrusto rokas. Ne svētbijībā, bet apmierinājumā. Viņa var sev uz gultas kaut ik vakarus klāt baltus palagus. Viņai istaba vienmēr būs silta, lai laukā kāda sprēgoņa. Viņai galds vienmēr būs pilns, tāpēc ka ir ietaupīts un iekrāts, jo Eleonora savas glītās, �aklās rokas nav klēpī turējusi.

Onkulis Janis uzsmaida viņai tādu tīri val�ķīgu smaidu un jautā, ko tagad radiniecei piedāvāt. Var redzēt, onkulis nobēdājies, ka nevar vairāk apēst. Eleonora viņam labprāt

ieminētos, ka grūti uz vienu svētku reizi tā izstiept kuņģi, ja tas gadiem pie zvirbuļa porcijas radināts. Bet viņa neteiks vis, kāpēc skumdināt tādu labu, sārtu onkuli? Eleonora, protams, zina, kā ir ar to onkuļa labumu, pla�ākās dimensijās vērtējot. Skops kā sātans, dod tu viņam kaut dvēseli, nosūbēju�u vērdiņu viņ� nedos pretī, tātad pareizāk būtu teikt: skopāks par sātanu. 0, Eleonora domā, es tā nevarētu. Kad viņai siltumnīcā pirmie tomāti nāk gatavi, tad viņa vienmēr kādus uzliek arī sev galdā, viņa nespēj pieļaut domu, ka �os pa�us pirmos pavasara tomātus ēdīs kāds tripliņ�, kamēr Eleonorai uz �ķīvja būs pērnā gurķa pusīte. Lai knauzerējas tie, kas maz nopelna! Eleonora labi zina � nekad mū�ā viņa vairs nedzers kazas pienu, ai, cik labi!

� Padodiet man kādu tomāta �ķēlīti! � viņa saka, gaidīdama, ko onkulis bildīs pretī. Un tiesa � viņ� sniedz Eleonorai glīto �ķīvīti un saka:

� Es jau �odien tikai pirmoreiz �ai gadā tomātu pro-vēju. Tirgū ādu par viņiem plē�... � Pasaka un .pieklust, laikam atcerēdamies, ka pa�am blakus pa�reiz sēd tāda plēsēja: bet sa�utums ir par lielu, un onkulis pū� tālāk: � Man nav tik daudz, es nevaru. Man labi ja maizītei ar sviestu iznāk, ne tādiem kārumiem.

� Bet jūs ta�u māju pārdevāt? Kur tas viss palika?

Onkulis skatās un brīnās. Kā � kur palika? Nekur nav palicis, godīgi stāv krājkasē un pelna savus procen-tiņus, procentiņi, tiesa, nav lielie, varētu lielāki būt, ta�u tie nāk, pa�am pirkstu no savas puses nepakustinot. Kā lai onkulis Janis tagad ņem naudu no tādas siltas vietas, no tādas dro�as un labas vietas laukā? To viņ� nedarīs, lai visa pasaule ēd pirmos tomātus, onkulis iztiks bez tiem, tāpat kādā reizē, kā tagad Brindas puikas bērēs par velti dabū noēsties. Onkulis labpatikā samiedz acis un liek uz �ķīvja vēl vienu skaistu, meistariski nogrieztu �ķēli. �odien viņ� ēdīs visu, ko dievs �ai pusē devis, un rīt arī cauru dienu sēdēs pie galda, lai citi brauc projām, onkulis sēdēs un ēdīs. Viņ� smaida un izskatās tik mīļ� un sārts saules gaismā, kas vēl vienmēr krīt pa logu. Sai laikā dienas ir garas. Sis ir skaists laiks.

� Bet noplē�anās ar tiem tomātiem laikam gan liela? � onkulis smalki lūko uzturēt sarunu: nu, varbūt tas viņu tie�ām interesē? Eleonora to nezina, viņa īstenībā ļoti maz zina par onkuiī Jāni, un nav arī lielas vajadzības

3*

par tādu, atklāti sakot, kraķi ko zināt. Mūs interesē mūsu vie�as ļaudis.

� Nekas nenāk bez darba, � Eleonora atteic un pagroza galvu.

� Tas gan nav pareizi, � onkulis runā pretī bez īstas iedvesmas. Tagad, kad tik labi ēsts, cilvēkā vairs neaiz-svilstas dusmas un ka�ķē�anās kāre arī ne. � Cits visu mū�u vergo kā ēzelis, un kas viņam tiek?

� Ko tad īpa�u ēzelim arī vajag? � Eleonora ka�ķējas pretī. � Ēzelim padod vakarā pilnu sili, un diezgan!

� Bet-e, � onkulis saka. Eleonora neklausās. Tas ēzeļu jautājums viņai pavisam vienaldzīgs. Esi dzimis par ēzeli vai pats tāds kļuvis, nu tad velc tos vezumus un brēc pa ēzeliski, es tevi �ēlot neie�u. Onkulis nopū�as un apēd tomāta �ķēlīti. Gar�īgs gan, tu, brīnums, kāpēc pavasarī tomāti visgardākie? Viņ� zina, �ie tomāti ir labs ienākumu avots, ta�u pats ar tiem nekad nenoņemtos. Lieta tā, ka laipnais, sārtais onkulis ir kārtīgs sliņķis. Ja sieva vēl būtu dzīva, tad gan viņ� piespiestu to pie darba. Bet pa�am... nu nē. Un vēl sevi�ķi viņa gados. Vecam cilvēkam veselība jāsaudzē. Viņ� uzsmaida tomātu �ķīvītim.

Brinda piecēlusies un iet ap galdu. Viņa ir saimniece, kurai jāliekas zinis par viesu labsajūtu, pat ja ir bēres. Brinda iet lēni, Eleonora vēro, un viņai liekas, ka jaunā sieviete kustas kā sapīta. Ak � jaunā! Savādi apzināties, ka Eleonora vairs nav jauna, jā, neko nepadarīsi, viņa vairs nav pirmā svaiguma. Tirgū par preci, kas nav pirmā svaiguma, dod mazāk naudas. Pū, smieklīgi, nejēdzīgi salīdzināt cilvēku ar preci. Un turklāt Eleonora nu gan mazāk par jebkuru izskatās pēc novecot sāku�as sievietes. Eleonora zina, �odien viņa izskatās labi, ļoti labi, citu acis pakavējas pie viņas ar patiku. Eleonora viena zina, kāda viņa izskatās reizēm, reti � viena pie spoguļa. Savāda lieta, tie�i brī�os, kad spogulis tev rāda vecot sāku�u vaigu, tu nepavisam nevari no tā novērsties. Tā ir tāda pasīva pa�spīdzinā�ana: skaties, skaties labi, neviens cits neredz, bet tu tagad vari saskaitīt katru savu rievu, ko rīt paslēpsi zem krēma vai pūdera, vislabāk abiem kopā. Skaties labi, re, tāda tu esi, neatsaukt tev vairs atpakaļ savu jaunības seju, un, kad tu izej laukā, uz ceļa, ieej veikalā, klubā, tu, ja gribi, vari saskaitīt, cik daudz ap tevi ir cilvēku, jaunāku par tevi, kuriem tu vienmēr būsi tikai bagātā Magoņu Eleonora, nu, tā tomātu dārzniece, nu, tā, kas andēlējas mūsu kolhoza stendā pilsētā, tā, kam tas izlaistais puika un smukais vīrs, un pulka naudas; priek� kam vecam cilvēkam tik daudz naudas? Viņiem Eleonora nekad nebūs klusas iekāres objekts, pui�i neskatīsies uz viņu ar sajūsmu, viņiem pa�iem ir savas sku- � ķes, tievkājainas, vidukļiem kā lapsenēm, garām pinkām pāri mugurai, un �īs skuķes savukārt neapskaudīs Eleonoras skaistumu � ne tikai tāpēc, ka tas neglābjami sācis bālēt, bet gan tāpēc, ka viņu acīs Eleonora � cik �ausmīgi netaisni! � ir tikai veca, nu, sacīsim, vecāka, sieva, tā, kurai tas lielais, izlaistais puika. Ak! Viņa atkal un atkal skatās uz Brindu, kāda meitenīga, kāda maiga sejiņa, daiļa arī tagad � bēdās, daiļa, kaut Brinda nemaz nepūlas tāda būt. Nekas, Eleonora domā, tam me�iņam mums visiem cauri būs jāiziet, arī tu reiz kļūsi veca, tu novecosi ātrāk par mani.

Vai tad Eleonorai nav sirds? Un kas pateiks, kur� apzvērēs, ka �odien tā pukst gausāk nekā viņas jaunības gados? Kas par to, ka Eleonorai vīrs pēc skaita jau otrais pie sāniem? Redziet, mēs tikai retumis apmierināmies ar to, kas mums pieder, un spējam neiekārot sve�u mantu.

Kad Indulis precēja Brindu, Eleonora ... nu, ja varējusi, būtu liegusi. Viņa jau toreiz bija kārtīgi-izkūlusies ļaudīs, ar viņas vārdiem sāka rēķināties. Un Brindu viņa necieta ne acu galā. Viņa pati nezināja, kāpēc. Vai tā būtu Dārzniekiem par�vienkār�u? Tiesa, savā laikā � bet tas jau ir tik sen, tik ļoti sen � Brindas vecākiem pa�iem piederējis ne mazāk zemes kā Dārzniekiem... bet ne vieni, ne otri viņi nebija bagāti biju�i, visi situ�ies kā prazdami. Raug, vecais Dārznieks ar vienu cirvi mācētu māju uzcelt, bet Brindas tēvs pie reizes mēdza ieskatīties glāzītē, un rokas viņam nebija tik izveicīgas. Dārznieki bija izgāju�i cauri juku laikiem, cauri lielās vētī�anas laikiem neskarti, bet Brindas mātes brālis aizsargos bijis. Un vēl, *** ja tā pameklētu ...

Bet tas nebija � tas nebija galvenais.

Kad Eleonora saprata, ka Induļa un Brindas laulībai tajā brīdī ceļā stāties nebūtu nozīmes, viņa atkāpās malā, bet nenomierinājās pavisam. Toreiz viņai sava dēla vēl nebija, un viņa teica Induļa mātei, vai tas neesot savādi, ka viņa Indulim pieķērusies kā savam īstajam dēlam. Tā viņa teica, un Induļa māte nopūtās un atsacīja � viņa jau arī... nu, kā lai saka, viņa arī domājot, ka Indulis varētu labāku dabūt, bet viņa sava dēlā laimei ceļā negribot stāties, un varbūt �ie dzīvo�ot labi. Un Indulis apprecēja Brindu, protams, Eleonora bija viņu kāzās, viņa uzdāvināja lielu kristāla vāzi, Eleonorai pa�ai likās, ka tā ir pati vērtīgākā dāvana, jo citi � citi bija sanesu�i visādus sīkumus, neiztrūksto�o mazbērna vannīti un mājsaimniecības lietas, liela tāda graba�a izskatās gan, bet vērtības tai nekādas. Nu labi, lai citi nes un ved, ko grib, Eleonora atveda vāzi, un tagad, cik rei�u viņai iznāk ciemoties Dārzniekos, viņa ar priecīgu apmierinājumu redz, ka vāze greznojas goda vietā, kamēr tie katliņi un miezeri diez kur pa gadiem pazudu�i, tāds tiem arī bija paredzams liktenis.

Vienā reizē Eleonora 'tīri nejau�i sastapās ar Induli, viņ� bija iebraucis Magonēs... pēc kā? Eleonora neatceras. Svarīgi bija, ka Indulis iebraucis. Todien spīdēja mīļa atvasaras saule, lejā upmalā pļava, jau otro reizi nopļauta, atkal vilnīja smaragdzaļa, tur rīt jālai� govs virsū, tur ir ko ēst. Eleonora no�ēloja, ka viņas Zigurda nav mājās, ak tā, pareizi, Indulis toreiz bija atbraucis pēc Zigurda, viņiem Dārzniekos govs laikam bija ko sliktu ieēdusi. Eleonora izteica pienāko�os līdzjūtību, viņa pateiks Zigurdam, tiklīdz tas parādīsies mājās, kaut nakts vidū Zigurds aizskries, radi paliek radi, tur jāpalīdz, lai kas. Indulis stāvēja glīti sakoptajā Magoņu sētsvidū, tas bija �aurāks nekā Dārzniekos, bet izskats te lepnāks. Saule � atvasaras saule spīdēja Induļa gai�ajos matos, un te nejau�i Eleonorai likās, ka viņas priek�ā stāv nevis Indulis, bet Eleonoras mīļais un trakais Reinis. Ko, vai Eleonora vēl vienmēr nebūtu Reini aizmirsusi? Nebija vis. Tiesa, Eleonora nepiederēja pie īpa�i dziļajiem raksturiem, bet arī �ādi raksturi var saglabāt bezgalīgu un pilnīgi nevajadzīgu uzticību kaut kādai jaunības dienu mirā�ai, _k , kaut arī cilvēks pats jau ir pilnīgi pārvērties un kļuvis par *.V^te;daiļu dārznieci ar briljanta auskariem ļoti glītās ausu ļipiņās. Visu �is cilvēks nu jau ilgu laiku vērtē tikai naudas izteiksmē, visu tas būtu ar mieru pārvērst naudā, pats līdz galam neprātodams, kam tas īsti būtu vajadzīgs, � bet, lūk, vienas neizdevu�ās jaunības mīlestības dēļ viņ� gatavs smaidot izārdīt kādu tuvu un nepavisam ne sliktu ģimeni, ārdīt tāpēc, ka ģimenes galva pa gabalu, sevi�ķi tādā saulainā laikā izskatās pēc kāda sen mīlēta cilvēka.

� Jums gotiņa neēd, � Eleonora mīksti sacīja, � kā tad, Zigurds aizbrauks, bet tu, saki � vai tu esi paēdis? Man ledusskapī la�a gabaliņ�, �odien Ventspilī dabūju, vai tu neienāktu vienu �ķēlīti nogar�ot? Darba laikā jau cilvēkam vienmēr der iekost...

� Jā, nē, � Indulis sacīja, Eleonorai viņ� rādījās tāds mīļi apmulsis, � es nezinu, nē, man jāskrien mājās.

� Nu, uz brītiņu, � Eleonora teica.

Indulis paminstinājās, vajadzēja varbūt viena cie�āka vārda, un viņ� būtu palicis, bet Eleonora tikai stāvēja un skatījās, un sirds viņai krūtīs sitās tik skaļi, vai tikai Indulis nedzirdēja?

� Paldies, � Indulis teica, � liels paldies, bet es tomēr brauk�u. Māte .�odien pilsētā un Brinda viena pati. � Viņ� ar kautrīgi laimīgu smaidu pavērās radiniecē. � Tu jau laikam zini, uz pavasara pusi, Brinda teica, nē, māte teica, tad mēs Dārzniekos gaidām jaunus dēlus... Vai tad tu nezini? Sievie�i � viņi visu uzzina pirmie ...

Un Eleonora savaldījās un vairs nepieminēja lasi un vēsi norasoju�o pudeli savā ledusskapī, viņa bilda � tad jau nu gan... un ļāva Indulim aiziet. Viņas sirds sitās lēni un skaļi, tā laikam �ī sirds bija situsies Ventspilī, Reini gaidot un aizvadot. Man nevajag atpakaļ manu jaunību, Eleonora domāja, tā bija diezgan plika un nabadzīga jaunība, tagad es vairs nezinātu, ko ar tādu iesākt, bet Reini es tomēr gribētu atpakaļ � tādu jaunu kā toreiz. Indulis gāja projām, un, jo tālāk viņ� aizgāja, jo vairāk izskatījās pēc Reiņa, un Eleonora gandrīz gribēja skriet viņam pakaļ un saukt viņu Reiņa vārdā. Kāds neprāts, kāda muļķība!

Bet viņa neskrēja un nesauca, viņa nebija muļķe. Reinis bija un palika aizgrimis aiz gadu kalniem, un, ja vēl vienmēr bija iespēja pavisam vienkār�i satikt Reini, kāds viņ� bija �odien, kāds varētu būt.., tad pēc tāda Reiņa Eleonora nudien nekāroja. Viņai bija derīgs un vajadzīgs tikai jauno dienu jaunais, vieglprātīgais, neuzticīgais bruņinieks, nevis apvēlies vīrietis ar maisiņiem zem acīm, kāds viņ�, satikts, diem�ēl bija izrādījies.

Tad viņa iegāja istabā un atvēra ledusskapi, un vienu brīdi viņā dzima kārdinājums izsviest laukā sārto la�a gabalu, nedot to Zigurdam. Bet viņa to neizdarīja. Viņa tikai stāvēja un skatījās, un skatījusies viņa laikam bija ilgi, uz saldētavas durvīm parādījās da�as dzidras ūdens lāsītes un, britii kavēju�ās, rasoja lejā. Eleonora raudzījās, tad viņa ar troksni aizcirta skapi ciet, lai gan tā ledusskapi bojājot.

Reinis. Indulis. Kādi nieki!

Brinda. Kas viņai daļas gar tādu Brindu, kurai uz pavasari, izrādās, bū�ot jauni dēli?

Nekādas daļas. Smiekli.

Viņa izgāja laukā, saule bija satinusies novakares liegajā dūmakā, un nebija ne vēsts no aizgāju�ā Induļa, no kādas tālas un neprātīgas jaunības mīlestības. Eleonora skatījās pagalmā, un viņa domāja redzam Pornieku istabu un galda stūri, un kartupeļu mizas uz tā. Viņa saknieba lūpas.

Kaspars!

Viņai nekad nebija patiku�i cilvēki melniem matiem, melnām acīm un plānām lūpām.

Brinda ilgi bija draudzējusies ar Kasparu. Brinda, stāsta, vēl pēc kāzām sastapusies ar Kasparu. Vēl Eleonoras pa�as lāga vīrs vetārsts par to bija stāstījis. Diez vai Brindas bērns cie�i līdzināsies Indulim?

Par to, ko Eleonora tai pēcpusdienā domājusi, viņa nevienam neteica ne vārda, ne savam vīram, ne Dārzniekos. Eleonora nesteidzās, viņa zināja � trumpa rokā ir trumpa rokā, bet arī izspēlēt to vajag prast.

Eleonora prata. Kad Brinda bija ieminējusies, ka Kasparam vajadzētu nākt par dēla � un tie�ām viņai piedzima dēls! � krusttēvu, tad Eleonora domāja īsto brīdi pienāku�u. Un, kad viņa reiz tā pavisam nejau�i sastapa Induli, viņa jautāja, vai tad tā kristību lieta no tiesas norunāta... un, kad Indulis diezgan negribīgi sacīja � esot jau gan,., tad Eleonora vaicāja, vai tad Indulim nekad ausīs neesot nācis, kas par Brindu un Kasparu savā laikā runāts.

Lai jau, Indulis bija atteicis, velns zina ko ļaudis sarunā.

Sevi�ķi, ja viņiem dod iemeslu runāt.

Indulis sve�i skatījās uz Eleonoru. Viņam �ī saruna bija nepatīkama � tādam jaunizceptam tēvam.

Protams, Eleonora no sirds piekrita, viņa nedodot ne plika gra�a par ļau�u valodām. Tu dieviņ, ko nesarunā! Vilku no me�a izmelot laukā � vai nu Indulis tādu teicienu nav dzirdējis. Un, pat ja Brindai ar Kasparu tie�ām kas bijis, kāds mazītiņ� nieciņ� varbūt, tad tas ta�u izgrēkots un aizmirsts, vai tad Brinda Indulim nav laba sieva? Tikai tie ļaudis, tie ļaudis, riebīgi, ka viņi runā un runā.

Indulis skatījās, tā diezgan muļķīgi viņ� skatījās un nejaudāja atbildēt. Elēonora nopūtās un vēlreiz pieteica Indulim neņemt pie sirds vecas lietas un tā tālāk. Indulis stāvēja un stāvēja kā valodu zaudējis, un, kad beigās sakustējās uz ie�anu, viņ� mēmi paspieda Eleonorai roku. Varbūt tas bija paldies par acu atvēr�anu.

Un tad viņ� aizgāja, �oreiz Eleonora viņam nebija piedāvājusi la�a gabaliņu. Eleonora nebija no tām, kas kaut ko piedāvā divi reizes. Bet viņa nevarētu ar pilnu pārliecību teikt, ka nekad nekādos apstākļos negribētu Induli uzcienāt. Viņa ta�u Induli mīļoja kā dēlu. Viņa uzcienātu un padzirdītu, un viņa pat uzklātu Indulim mīkstu gultu, lai salīdzina, kura tad prasmīgāka gultas klājējai Bet arī �oreiz viņa tikai nolūkojās Indulim pakaļ, un sirdi viņai bija skumjas, ka Indulis aiziet, un sirdī viņai bija sūrs prieks par kādu laulību, kurai pamatīgi paārdīti pamati.

Prieks Eleonorai būtu bijis vēl lielāks, ja viņa zinātu, ka pēc �īs sarunas Indulis bija Brindai iesitis, un viņai būtu enerģija turpināt. Bet pēc tam Indulis � �is mīlo�ais Indulis bija no�ēlojis savu rīcību un pat lūdzis Brindai piedo�anu, un Kaspars tomēr bija aicināts par Kalvja krusttēvu. Nepateicība ir pasaules alga, Eleonora mēdza iedomāties, vakaros pirms aizmig�anas savam vetārstam Zigim blakus apgūlusies. Zigurds pa dienu noskrējies kā pelēkais, Eleonorai tīri prieks, ka viņ� sievai mieru liek. Viņai bija tik daudz, ko pārdomāt un arī pasapņot. Eleonorai nepatika sapņi, kurus redz caur pusapziņas krēslu, viņa atzina tos, kurus var grozīt un veidot. Tais sapņos Eleonorai atkal bija tikai divdesmit, bet viņa vairs nebija plika un nabaga, skaistās ārzemju kurpēs viņa gāja pa Vasarnīcu ielu Ventspilī pretī iemīļotajam. Un, lai gan sapnis bija nomodā sapņots, Eleonora nekad skaidri nezināja, vai pretimnācējs ir Reinis toreiz vai Indulis tagad, un viņai tas pat ne�ķita svarīgi. Jo viņa jutās briesmīgi laimīga.

Tā tas bija, un tā tas arī �odien ir ar Eleonoru, kurai jau paprāvs pui�elis mājās un pa�as mājas koptas un daiļas.

Un Eleonora sēd Dārzniekos pie bēru mielasta galda un gaida, kas notiks, viņai tāda sajūta, ka kaut kam jānotiek. Līdz �im vēl nav noticis. Bet darbojo�ās personas saradu�ās pilnā skaitā, vai tad viss par velti būtu bijis?

Brinda bija apsēdusies pie Mintālu tantes un ar vienu roku apņēmusi tās plecus. Izskatījās, ka Brinda mierinātu tanti; savādi gan, kāpēc tai būtu vajadzīgs mierinājums? Cilvēks, kur� sasniedzis cienījamu stāvokli sabiedrībā, pat gribēdams vairs nevar būt nelaimīgs un mierināms, Eleonora domāja. Bet varbūt Brinda to nesaprata. Brinda da�reiz izskatījās pēc īstas vientiesītes, un Eleonorai nebūtu iebildumu, ja viņa tie�ām tāda būtu. Noteikti viņa nav īstā sieva Indulim. Līdz �im viņus vienu pie otra bija turējis bērns; gadās, ka pēc bērna nāves cilvēki aiziet katrs uz savu pusi. Viņa pavērās uz otru galda stūri, kur sēdēja Kaspars. Melns kā velns. Diez vai Brinda pieies, piesēdīsies arī pie viņa? No Brindas to varēja sagaidīt. Eleonora pavīpsnāja. Viņai nebūtu iebildumu noklausīties to abu sarunu. Bet varbūt viņiem pēc tik daudziem gadiem vairs nav par ko runāt? Arī to varētu sagaidīt. Visu ko var sagaidīt no cilvēkiem. Dabai vienmēr ir padomā daudz pārsteigumu, bet dabas pārsteigumiem ir savas robe�as; cilvēks var izdarīt visneticamāko.

Brinda tikai sēdēja un runājās ar Mintālu tanti. Viņas runāja klusu � ne tāpēc, ka būtu kas no citiem jāslēpj, bet tāpēc, ka klusu runāt viņas abas bija paradu�as.

� Es tev, bērns, nesaku,- lai tu aizmirsti, to jau tā nevar, bet mēģini domāt par ko citu.

� Es jau domāju, tante, � Brinda atbildēja ļoti paklausīgi. Viņai bija dzidri zaļas acis, lielās jūras viļņu krāsā, tāda krāsa jūrai visbie�āk mēdz būt Ventspilī, bet tikai saulainās dienās. Kad redzi tādu jūru, tad notici, ka tajā atrodami dzintari, varbūt arī tev viens pataupījies.

� Tu kļūsi arvien vecāka, bet tavs bērns paliks tāds pats maziņ� un jauniņ�, kādu tu viņu �odien redzēji pēdējo reizi, � tante runāja domīgi, skatīdamās baltajā galdautā. � Es to zinu, es arī vienu esmu apglabājusi, un viņ� man palicis tāds pats mazs un mīļ�, man liekas, man viņ� ir vismīļākais.

� Jums, tante, vēl ir divi dzīvi bērni, � Brinda izteica un sabijās, tūlīt tante aizrādīs, ka viņai, Brindai, vēl desmit var būt. Bet tante tā nesacīja, viņa domāja kādu tālu domu.

� Divi gan, bet vai viņi man ir? � viņa beidzot izteica to jautājumu, kur� nekad neprasa atbildi. Brinda to juta, tāpēc klusēja. Tante pacēla roku un pielika to pie acīm, bet acis bija sausas, tāpēc roka nolaidās atpakaļ.

� Es daudz esmu viena, � tante teica. Laukā saulei bija aizlīdis priek�ā mākonis, un viss ārs un visa istaba negaidot kļuva ļoti nopietna. Bet tas uz brīdi, mākonis bija mazs.

� Skaista diena bērēm, � tante sacīja atkal. Viņa uzsmaidīja Brindai dro�inādama. Brindas acis � jūras zaļās acis palika nopietnas. Ap galdu skanēja valodas ne par klusu, ne par skaļu, viss bija godam līdz �im brīdim un godam būs līdz beigām, te visi bija goda cilvēki, katrs gatavs teikt nelaimīgajai mātei mierinājuma vārdu, lai tikai Brinda parāda, ka grib tādu uzklausīt. Viņa piecēlās un pavirzījās nedaudz tālāk, vajadzēja aprunāties ar katru, pirmīt nebija laika, un kas lai zina, kad kur� no ciemiņiem atkal dosies mājās. Tagad viņa bija piesēdusi pie Ķesteru Mudītes, tās pa�as, kura nebija uz bērēm ņēmusi savu dēlēnu, lai Brindai nebūtu jāredz cits � sve�s bērns. Mudīte bija jauka un sirsnīga, ļoti dzīvotpriecīga sieviete, un tagad viņa gau�i centās apslēpt �o savu rakstura īpa�ību, tā bija nevietā bērēs.

� Tu savu puisīti mierīgi varēji ņemt līdzi, � Brinda

sacīja. ч

� Vai, nē! � Mudīte sarosījās, īsto atbildi meklēdama, viņa, lūk, tādus vārdus nebij�a gaidījusi. � Vai, nē, ko tad bērns bērēs, vai bērns ko saprot no bērēml Un grūti ar mazu tādā tālā ceļā.

Ceļ� nebija tāls � divdesmit kilometru ma�īnu apsēstajā �odienas pasaulē. Mudīte apjauta, ka laikam-nav pateikusi pareizi, un apjuka pavisam, viņa uzsmaidīja Brindai bēdīgi un lūdzo�i un tad sacīja:

� Bet laiks gan �odien skaists, saulīte pa zemes virsu ripo.

� Jā, ripo, � Brinda piekrita. � Labs pavasaris bija �ogad.

� Zāle tā aug, � Mudīte pateicīgi uztvēra. � Kas siena būs! Un viss tā zied, es saku, medus gads būs...

Viņa aprāvās, atkal ne to pateikusi. Labi, ka vīrs nedzird, būtu vēl Mudīti sabrāzis. Viņa jau bija kā tāds meitēns, vēl rājama un mācāma, nav zināms, vai pavisam izmācīs.

� Būs, � Brinda piekrita. � Mudīt, tu nedomā, es ta�u visu saprotu.

� Bet es nepavisam nesaprotu! � Mudīte iesaucās tik neapvaldīti, ka tuvāksēdētāji pameta skatienu �urp, bet tad pieklājīgi novērsās. � Varis mani vienmēr māca, tikai � vai mani var izmācīt? Es zinu vienīgi to � tev tagad sirds krūtīs plīst pu�u ...

� Nē, � Brinda klusi teica. � Pu�u tā neplīst, man sāk likties � man sirds nemaz nav, es viņu nejūtu.

Mudītei bija �ēl, un viņa nezināja mierinājuma vārdu, un no tā viņai sametās vēl vairāk �ēl.

� Jā, jā. Es skaidri zinu, es to nepārdzīvotu.

Brinda neatbildēja. No savas vietas viņā raudzījās Min-tālu tante, raudzījās ar savu lēno, sēro skatienu. Varbūt Rīgā viņa izskatījās pēc rīdzinieces, ta�u �eit, savu radu pulkā, viņa bija tikai vienkār�a, paveca lauku sieva, kura uzvilkusi drēbes, kas. tai noteikti ir par greznu, un tāpēc jūtas neveikli. Likās, tūlīt tante celsies un ies laukā, tur, istabiņā aiz virtuves, pārvilks kūts drānas un ies lopus sakopt � sīka, bet sīksta.

Mintālu tante bija nākusi no laukiem, un viņa netika domājusi aiziet uz pilsētu, bet aizgāja � ne tīri pret savu gribu, ne tīri pēc savas gribas. Reizēm ta�u tā atgadās.

Viņai bija vārds Anita, tāds jaunmodes vārds, izklausās savādi, ka tāds vārds ir pavecam cilvēkam. Bet tā tas ir, pienāks laiks, un par vecmāmiņām kļūs tagadējās meitenes Andas, Zanes un Mudītes, un vēl, un vēl, jo vecvecmāmiņas Minnas, �arlotes un Dārtas � un vēl, un vēl � sen nogulu�ās savā pēdējā miera vietā. Viņai bija vārds Anita, un tēvs viņai bija kalējs, labs sava amata pratējs, un darba viņam tāpēc netrūka, ar maizi bija, kā bija, jo ne par katru darbu pareizi tiek samaksāts, �ēl un netaisni, ta�u tā gadās. Un tad viņa aizbrauca uz Rīgu, tēvs gribēja, lai Anita mācās grāmatvedību, viņam gau�i kārojās savu meitu mācītu redzēt. Kā cita dēļ tad viņ� ik dienas dauzīja savas laktas trulo pieri? Viņ� aizsūtīja meitu uz Rīgu,, varēja jau; sacīsim, arī kur tuvāk, bet kalējs bija ieņēmis galvā, ka pa�as īstākās gudrības tikai Rīgā atrodamas, tāpat kā Rīgā varēja nopirkt pa�us sare�ģītākos instrumentus, kādu apriņķa pilsētiņā nebija ne bagātākā tirgotāja veikalā. Anita bija klausīga, un viņai arī nebija nekā � vai neviena � īpa�i dārga, ko �ēl būtu dzimtajā pusē atstāt, un viņa aizbrauca, tēvs bija parūpējies, lai viņai būtu kārtīga ceļasoma, kalēja meitai nevajadzēja pusplikai braukt. Un viņ� teica � viņ� gaidīs Anitu mājās, kad tā būs pavisam izmācījusies.

Rīgā viņai jau bija zināma vieta, kur apmesties, kāda attālāku radu sieva tur izīrēja mēbelētas istabas, daudzskaitlī tas izklausās tik svarīgi, ta�u istabu patiesībā bija tikai trīs un divas no tām kabūzī�i. Ta�u tā bija dro�a ap- . me�anas vieta, kur nevarēja uzglūnēt nekādi pasaules ļaunumi. Un sieviete, pie kuras Anita apmetās, sīki un pamatīgi izskaidroja, kur Anita drīkst iet, kur un kāpēc ne, mājās viņai bija jābūt tikos un tikos un pārsvētdienas jāiet baznīcā; ak, laukos viņa to nebija darījusi, vai pilsētā viņai par svētuli būs jākjūst? Divi reizes Anita aizgāja, bet tad viņā pamodās liels un stiprs protesta gars, un tas pasludināja, ka Anita neies vis, un mēbelēto istabu izīrētāja salika rokas un teica � tā nedrīkstot notikt, dieva un cilvēku priek�ā viņa esot par Anitu atbildīga. Bet Anita � jods zina kur viņa tādu drosmi ņēma � atteica: atbildīga par sevi esot tikai viņa viena pati, liela diezgan, lai zinātu, ko drīkst un ko ne, paldies par labo sirdi, bet, ja tā, tad viņa ejot projām no �ejienes. Bet projām viņa nedrīkstēja iet, kam citam tad radene izīrēs vienu no saviem kabū�iem? Tagad, kad tik daudz vācie�u aizbrauku�i projām, brīvi dzīvokļi bija uz katra soļa. Tāpēc radene vaidēja un pūta, solījās, rakstīt Anitas tēvam un, kas zina, varbūt aizrakstīja arī, bet viņ� jau tādas lietas laida pāri galvai. Savam bērnam kalējs uzticējās. Tā Anita palika, kur bijusi, bet uz baznīcu vairs negāja, arī pārnedēļās ne.

Toreiz Rīgā viņa sastapa Mintālu, viņ� bija jauns puisis, ne no tiem īpa�i skaistajiem, kuri mulsina un ap�ilbina, � tomēr Anitas acis viņ� bija mācējis ap�ilbināt tā, ka visu mū�u viņa vairāk nevienu vīrieti nespēja saskatīt. Viņa slēpa no citiem savu pazī�anos un vēlāk mīlestību, un laikam viņa darīja pareizi, jo Mintāls, kaut gan iestājies universitātē, bija tomēr pliks kā baznīcas �urka, pa vakariem viņ� strādāja, un, ak vai, viņ� nestrādāja smalku darbu, vakaros jau arī nekādu smalko darbu nebija, visi kantori slēgti, vakaros varēja vienīgi vagonus lādēt, un tie�ām � Mintāls lādēja vagonus. Anita bija kalēja meita, bet arī viņai likās, ka vagonus lādēt ir ļoti, ļoti smags darbs. Lai gan kalēja āmurs tāpat nav no vieglajiem. Viņai sāpēja sirds, ka viņas mīļais lādē vagonus, un Mintālam daudz nācās stāstīt un iestāstīt, un vienkār�i pierunāt, un arī tad Anita tikai līdz pusei noticēja, ka var lādēt vagonus un palikt visnotaļ cienījams cilvēks. Un studēt.

Vēlāk noskaidrojās, ka Mintāls jau toreiz bija saistīts ar komunistiem. Sākumā viņ�, kaut arī no sirds iemīlējies, līdz galam nespēja uzticēties naivajai meitenei, kura gan atteikusies iet uz baznīcu, bet kuru viņ� toreiz vēl pazina par maz. Toreiz viņi vienkār�i mīlēja viens otru un nedomāja, cik tālu tāda mīlestība var aizvest. Bet mīlestība ir skaista arī bez prāto�anas, tāda tie�a un kvēla. Viņi toreiz solījās, ka mīlēs tikai viens otru un tā visu mū�u, un mū�s viņiem, jāteic, bija laimīgs pa�ķīries, vēl �odien viņi drīkst sēdēt viens otram līdzās un retumis palūkoties viens uz otru, seja ir pazīstama, seja zināma līdz sīkumiem, un vēl vienmēr tā ir tikpat mīļa.

Viņi apprecējās �etrdesmitā gada vasarā. Nāca lieli notikumi, Anita ne visai saprata tos un saprata ne visus, bet viņa bija priecīga, jo priecīgs bija viņas mīļais, viņ� teica � tikai tagad sāk�oties dzīve, un viņ� solīja arī � tagad viņ� vairs neie�ot vagonus lādēt. Tiesa, viņam bija citi pienākumi, un tie aizņēma ne mazāk laika, nē, noteikti viņa redzēja vīru vēl retāk, bet nu jau viņ� bija amatā, viņ� bija iecelts par direktoru mazā kokzāģētavā priek�pilsētā, un Anita bija laimīga. Reiz viņa aizbrauca uz �o zāģētavu, bija Oktobra priek�vakars, zāģētavā svinīgs sarīkojums, un to atklāja Mintāls, viņ� iznāca strādnieku priek�ā tum�zilā uzvalkā, viņiem abiem �ausmīgi patika �ī krāsa, un viņam bija sarkana kaklasaite, Mintāls negribēja kaklasaiti, bet Anita teica, ka vajagot, direktors nedrīkst ierasties bez kaklasaites. It kā viņa līdz �im brīdim direktorus vien būtu redzējusi. Viņ� sāka savu uzrunu skanīgā balsī, bet negaidot aizsmaka, un tas varbūt izklausījās jocīgi, bet noticis bija aiz godīga saviļņojuma, un klausītājos neviens nesmējās; kad Mintāls bija beidzis, visi aplaudēja, un Anita skatījās sapulcētajos, un viņai bija tik silti ap sirdi, kozāģētavas strādniekiem visiem bija tādas pa�as lielas plaukstas kā viņas tēvam, un tēvs bija un palika Anitas lielā mīlestība, protams, ja neskaita Mintālu. Pēc tam tuvējās skolas runas koris skaitīja kādu Leona Paegles dzejoli, Anita nemācētu pateikt, kādu, viņa toreiz maz ko zināja no dzejoļiem, un arī tagad tie viņai sve�i paliku�i. Tikai to viņa atcerējās svēti, ka bijis skaisti, ļoti skaisti.

Un tad viņi sēdās pie galdiem, ēda kūkas un dzēra limonādi, vīrie�iem priek�ā bija arī alus.

Mājup viņi nāca kājām. Kokzāģētava atradās gara dambja mēles pa�ā galā, dambis bija apaudzis milzīgām vecām apsēm. Nobiru�ās lapas gulēja zemē un smar�oja stipri un rudenīgi, un Daugava plūda garām, Daugavai arī nakti nebija miera, upes nepazīst dienas darbu un nakts atpūtu, upes vispār nepazīst atpūtu � vai tad upes ziemā aizsalst līdz dibenam? Gar dambja pamatiem kaitēJās vilnī�i, tumsā tos nevarēja redzēt, tikai sadzirdēt to smalkās, rosīgās balsis. Anita domāja � kad nāk lielās vētras, tad uz dambja laikam gan ir bailīgi, bet to viņa Mintālam neteica, viņ� nebaidījās ne no kā, varbūt viņ� par Anitu būtu smējies. Un dambis ta�u bija tik pamatīgs. Un, kad viņi bija iznāku�i Maskavas ielā, viņi nelūkoja ne pēc viena satiksmes līdzekļa, iela bija tie�i viņu �āsnakts sarunas garumā. Mintāls stāstīja, kā tagad viss būs, un Anita klausījās, atbalstījusies uz vīra rokas, viņa kop� kāda brī�a juta, ka viņai būs bērns, un viņa prātoja, vai pasacīt tagad vai vēlāk, labāk vēlāk, Mintāls bija tā aizrāvies. Jaunais direktors kopā ar sievu nāca mājās no saviem svētkiem, visa Rīga tonakt piederēja viņiem, nekad pēc tam Anita vairs nav tā jutusies, un viņa nav jautājusi vīram, kā tas_ ir ar viņu. Viņa glabāja tie�i �o atmiņu ļoti saudzīgi tāpēc, ka tā bija visskaistākā. Pilsēta bija apgaismota, Anitai līdz �im brīdim tāda pārliecība, ka tas noticis viņiem par godu.

Pavasarī viņi aizbrauca ciemos pie vecā kalēja, Anitas tēva, tā bija līksma vieso�anās, bet neko savā mū�ā viņa tā nav no�ēlojusi kā �o braucienu, ne par ko citu nav jutusies tik vainīga, jo viņa ta�u bija tā, kas gribēja braukt, bērni�ķīgi vēlējās palielīties ar savu jauno un lielo laimi. Un izlielījās arī, un tad, kad bija sācies kar� un pagastā atjaunojusies vecā vara, kalēju saņēma ciet � viņu saņēma ciet par viņa znotu komunistu un aizsūtīja uz apriņķa pilsētiņu, un, lai gan �ī pilsētiņa bija pavisam netālu, no turienes kalējs nekad vairs nepārnāca. To Anita uzzināja, no evakuācijas atgriezusies.

No dzīves, pareizāk, no atmiņām par pagāju�o dzīvi laikam nav iespējams izsvītrot ne dienu. Kā Anita vēlētos aizmirst kara gadus! Visādi citādi viņai tie nebija grūtāki kā tiem pārējiem, kas kopā ar viņu evakuējās. Tikai �-Anita tur atstāja savu pirmdzimto, savu mazulīti, par kuru viņa tagad domā, ka tas bijis viņas mīļākais bērns, lai gan bija ta�u tikai nieka vīstoklītis, da�as nedēļas pasaulē nodzīvojis, un, ne mazākajā mērā to neapjēgdams, bērns atkal aizgāja neziņā, bet vai tā nenotika daudzām sievietēm �- un vai nenotika vēl briesmīgāk? Protams, viņa zina. Un tomēr.

Vai tad viņas vīrs, viņas Mintāls, dzīvs un vesels neatgriezās no kara gaitām, kamēr simti un tūksto�i, un desmitiem tūksto�u palika un tos nekad vairs nesagaidīja sievas?

Un tomēr.

Bet viņa negribēja būt nepateicīga, tāpēc ne ar vienu pa�u viņa nav runājusi par tiem laikiem, arī ar vīru tiekoties, viņa tikai uzsmaidīja asaru pilnām acīm un uz viņa atkārtotajiem jautājumiem, vai viņa priecājoties, atbildēja tikai � jā, jā, jā, viņa priecājas, priecājas bez gala, jā, jā, jā, viss ir atkal labi. Bet viņa domāja: nekad vairs nebūs tā kā tai naktī, kad mēs kājām nācām mājās no Oktobra svinībām mūsu mazajā kokzāģētavā, kājām, j�o toreiz tik mazu uzņēmumu direktoriem neviens netaisījās ma�īnu dot, un vai nebija pareizi, vai mēs nebijām divi spēcīgi un jauni, un laimīgi cilvēki?

Vīrs vēl vienmēr turēja viņu cie�i apskāvis, tad viņ� nolieca galvu uz sievas pleca, it kā viņai būtu vieglāk �o galvu turēt, it kā viņa būtu par vīru spēcīgāka, bet varbūt nolieca tāpēc, lai ieelpotu Anitas smar�u, varbūt viņ� bija saglabājis to atmiņā visus �os gadus un tagad bija laimīgs, sajūtot to no jauna? Anitā uzplaiksnīja īsa doma: jā, tā ir liela laime � būt dzīviem paliku�iem un apskaut vienam otru, ai, kas tā ir par laimi!

Un tomēr nekas nebija tā, kā reiz bijis, un nemaz nevarēja būt, pārāk daudz mokpilnu dienu un smagu nak�u stāvēja starp pagātni un �odienu, nebija neviena taisna celiņa, kas vestu no vienas pie otras, nebija, nevarēja būt. Bet, kad nu cilvēks bija dzīvs, vajadzēja dzīvot, un pamazām vien uzradās arī pārsteidzo�ā apziņa, ka tas ir labi, brīnumaini labi � dzīvot.

Un Anitai piedzima vēl divi bērni, un ar tiem neatgadījās nekas slikts, tie auga un attīstījās, ka prieks, un viņai arī bija prieks, viņiem abiem bija prieks par to.

Gadi gāja cits aiz cita, ne tie skrēja, ne tie mīdījās uz vietas, vienkār�i � tie pagāja, un nu nav vairs Anitas, bet ir Mintālu tante un ir Mintālu onkulis, un pa�i sevi viņi bie�i uzrunā ar vārdiem �tēvs� un �māte�, tāpat kā viņus sauc nu jau pieaugu�ie bērni. Tēvs un māte, onkulis un tante.

�odien kapos Mintālu tante piegāja pie citu savu radu kapiem. Tie visi bija labi kopti, prieks, kā kopti, latvie�i jau ir tādi ļaudis, viņi kopj savus dārzus un kapus, un kas tad kapi cits ir kā dvēseļu dārzi. Un viņa atcerējās savu tēvu, viņa kapa te nebija, neviens nezināja, kur ir kalēja kaps. Viņ� bija pievienojies daudzajiem nezināmajiem.

Mintālu �oferis arī sēd pie kopējā galda, tante citādi nebūtu ar mieru. Bet dro�i vien viņam ir garlaicīgi tādā lielā sve�u radu pulkā. Mintālu tante, kas reiz bijusi Anita, paskatās uz �oferi. Nē, atradis sev galdabiedru, paldies dievam. Tāds jauns puisis. Reiz viņa vaicāja, vai precēties netaisoties. Viņ� tikai paskatījās lielām acīm un teica: prātā viņam nenākot, laulība � tie esot vieni pienākumi, viņ� kādus gadus gribot arī savam priekam padzīvot. Pareizi gan, kādu tiesiņu no mū�a vajadzētu atstāt savam priekam, kas tur ļauns? Viņa iedomājās savus bērnus, dēlu un meitu, tie palika mājās, sacīja, dzīvo�ot pa vasarnīcu, bet vai nu dzīvos. Mintālu tante ir jocīga, kad bērni bija mazāki, viņa mazāk par tiem uztraucās. Tagad � nav miera, tiklīdz neredz acu priek�ā, bet neredz jau, neredz jau! Viņi ir labi, nopietni bērni, meita jau augstskolu beigusi, tagad turpat strādā � skaitļo�anas centrā, prieks. Dēls aizgāja armijā, atgriezās, arī viņ� strādā, labi bērni, krietni bērni, ļoti sve�i bērni.

Mēs tagad dzīvojam tik ērti, Mintālu tante domā. Putna � piens�., kāpēc mums putna pienu vajadzētu, ja līdz �ai baltai dienai esam bez tā iztiku�i? Un pārējais mums ir. Alums ir vasarnīca, bērni gan saka � kas nu tā par vasarnīcu, būda tā ir. Bet man tā būda patīk, apkārt diezgan liels dārzs, man tur ir visādas dobes, un visādas puķes tur aug. Kad bērni bija mazāki, auga arī zemenes, bet tagad viņi ir lieli, un ar zemenēm tāda noņem�anās; viņi tik ilgi teica: nu kam tev, mamm, tās zemenes, � teica no sirds, viņiem nepatika redzēt, ka es pa dobēm noņemos, un palīdzēt neiznāca laika. Un tāpēc zemenes vairs neaug, bet puķes gan ir, ar puķēm krāms nav tik liels, izravē, un viss. Un visiem patīk, ka ir puķes, ciemiņiem, kuri nāk, un kaimiņiem, kas sveicina mūs pāri �ogam, un vienkār�i garāmgājējiem � arī tiem patīk paskatīties. Vienu reizi kāds jauns puisis man lūgtin lūdzās, lai es pāra ziediņus pārdodot, un es atteicu � es puķes neaudzēju pārdo�anai, un tad viņ� tāds briesmīgi noskumis dzīrās iet projām. Es beidzot sapratu, viņam dro�i vien jāiet pie meitenes. Un es sacīju: pagaidiet, es tūlīt nogriezī�u un uzdāvinā�u, � un, kad viņ� puķes dabūja, izskatījās, ka viņ� ir laimīgākais cilvēks pasaulē. Un es arī biju laimīga, raug, manas audzētās puķes ir tik skaistas, ka puisis pasniegs tās savai mīļotajai meitenei. Tā es toreiz nodomāju, bet savējiem neteicu ne vārda, kas būtu, ja viņi sāktu smieties? Un jaunie jau smietos noteikti. Interesanti, vai dēls nes savai mīļajai puķes? Un vai viņam ir sava mīļā, un kā to sauc, un kas viņa tāda ... Ir jābūt, kur nu be�ā.

Mintālu tante iedomājās: tagad, kad viņi, abi vecie, aizbrauku�i, vasarnīcā dro�i vien nav tik klusu. Tur tagad noteikti ciemojas meitas un dēla draugi, tiesa, viņi, vecie, nekad nav liegu�i, bet nav arī vēlēju�i, un ciemos nāku�i sen zināmie draugi, da�i ar savām atvasēm, bet visticamāk, ka Mintālu pa�u atvases par tiem maz interesējas.

Kas tagad staigā gar viņas puķu dobēm? Kas priecājas par to vasarīgo skaistumu? Tiesa, pa�reiz ziedu pamaz, toties japāņu ceriņiem plaukst pirmās smalkās ziedu vālītes, un tad tur vēl ir da�ādi koki un krūmi, jaunie nezina tiem vārdus, nekad nav jautāju�i. Tāpat vien viņi staigā pa dārzu un skatās, bet, kas zina, varbūt nemaz neievēro.

Viņai skumji, ka tā. Lai gan tas ta�u ir tikai minējums. Toties minējums nav, ka viņa izaudzinājusi divus dārgus un mīļus, bet tikpat kā pilnīgi sve�us bērnus. Kad bērni bija mazi, viņa ar ilgo�anos gaidīja tos izaugam, ai, viņa domāja � tad gan mēs runāsim par visu ko, es stāstī�u, cik man to zinā�anu būs, un, kad viņi kļūs par mani gudrāki, tad viņi stāstīs man, tad klausī�os es. Viņa vienmēr bija sapratu�ies ar bērniem. Mintālu tantei nenācās grūti nebārties, viņas sirds bija lielas un vienkār�as mīlestības pilna, no �īs mīlestības varēja dot un dot, mazāk nekļuva, vai mīlestība tie�ām nav brīnumaina manta?

Bet kā gan tas notika, ka bērniem �īs mīlestības vairs nevajag? Dēls aizgāja armijā, un pirmās vēstules viņ� rakstīja tīri asarainas, mātei viņ� rakstīja, nevis tēvam vai māsai, un māte atbildēja. Ai, tā rakstīja dēls, tu nevari iedomāties, cik te ir nejauki, visi mūs apceļ, mēs esam tie jaunie, apceļamie, es nekad nedomāju, ka būs tik nejauki. Mintālu tante toreiz uzrakstīja viņam mundru un iedro�ino�u vēstuli, bet tā neko nebija līdzējusi, viņai likās, ka aiz nākamās vēstules rindām redz sava puisī�a asaru pilnās acis, un tad viņa posās ceļā un brauca pie dēla, vīrs sacīja � kas nu vēl nebū�ot, kur tad puika esot, trimdā, vai? Un māte domāja, tiesa, ne trimdā, bet ja nu viņam ir tik grūti? Un viņa aizbrauca, un, protams, viss bija labi, viņa aprunājās ar zēna priek�niecību, tā bija jauka un saproto�a priek�niecība, un viņa ilgi runājās ar dēlu, un tam pamazām vien kļuva gai�āks skatiens. Viņa atgriezās mājās ar vieglām skumjām, bet dēla vēstules kop� tā laika nāca arvien jautrākas, drīz kazarmās ieradās jaunais iesaukums, nu jau iepriek�ējie pa�i bija �vecie� un nerroja jaunos, un nepavisam negribēja atcerēties, ka vēl tīri nesen... Un vēstules uz mājām kļuva īsākas un ne vairs tik regulāras, tēvs teica, tas ir labi, nu jau viņ� pieradis. Un Mintālu tante tāpat priecājās, viņai nenāca prātā, ka pieradums pie jaunās,' sve�ās dzīves neglābjami nesīs atradinā�anos no mājām, no mātes, no visa līdz �im mīļā. Viņa tikai gaidīja, gaidīja ik vēstuli un, kad tuvāk nāca� dienesta beigas, gaidīja dēlu mājās. Viņ� atgriezās pa�ā novembra sākumā, bija jau vēls, un viņi visi bija aizgāju�i gulēt, ak tā, ne visi, meita bija projām, viņai darbavietā svētku vakars, vai varbūt tā nebija darbavieta, varbūt viņi rīkoja saie�anu pie kāda no kolēģiem, meita nebija tik skaidri pateikusi, viņa jau pāraugusi tos gadus, kad ik uz soļa jāatskaitās par savām gaitām, viņa tikai pateica: sveiki, es aizeju, mums �ovakar saie�ana, neuztraucieties un negaidiet, � pareizi, nebija ko uztraukties, viņa vieņ-mēr atgriezās, viņa bija kārtīga un apzinīga, ne mazāko ba�u, ka ar laiku varētu citādi būt. Tātad mājās viņi bija divatā, un viņi bija aizgāju�i gulēt, pārmaiņas pēc Min-tālam �ovakar nebija ilgi jāsēd pie rakstāmgalda. Mintālu tante gultā lasīja jauno kalendāru sievietēm, tur bija daudz labu padomu, bet tos visus viņa zināja, un, ja atradās vēl kāds, kuru viņa nezināja, tad viņa ar skumjām apjauta, ka tas arī nemaz nav viņai domāts. Tur bija gar� gabals par sejas kop�anu; viņa lasīja krēmu un losjonu nosaukumus un brīnījās vien, cik daudz to sara�ots � un noteikti visi derīgi, tikai nebija cerību, ka jel kāds no tiem atdos viņai jaunību.

Bet vai viņai �ī jaunība vajadzīga? Ko darīsi ar jaunību, ja tavs tuvais un mīļais vienalga kļūst vecs, nu labi, nesacīsim � vecs, bet jau gados, stipri gados gan. Un vai nebūtu jocīga tāda jaunība ar veca cilvēka pieredzēju�o un izsāpēju�o sirdi? Nē, Mintālu tante pie sevis nosprieda: nevajag man jaunības. Bet tos losjonus ra�ojiet vien, ir vēl bez manis diezgan cilvēku, kuri, ja vien laikus sāks tos lietot, varbūt paspēs aizkavēt vecuma tuvo�anos. Un vesela paaudze, kaut nedaudz, tomēr būs jaunāka par saviem gadiem � tas noteikti ir sasniegums. Viņai gribējās savas domas pateikt vīram, bet tas lasīja tik nopietni, visu, ko viņ� darīja, viņ� darīja nopietni, Mintālu tantei liekas, pat smejas viņ� nopietni. Cik tālu, cik tālu tās dienas, kad viņ� bija jauns puisis brīnum skaistā tum�zilā uzvalkā ar sarkanu kaklasaiti! Kāds viņ� izskatītos, ja tādu tagad uzliktu, viņa prātoja un klusi pie sevis pasmējās, viņas smiekli bija labsirdīgi un maigi, un ļoti, ļoti klusi. Mintāls tomēr izdzirda tos un jau grasījās noņemt brilles un paskatīties uz sievu, kas tad tai noticis, � un tad pie durvīm pazvanīja.

Viņi abi izbrīnījās, jo pie Mintāliem neviens tik vēlu nenāca un visi apciemojumi vienmēr tika pieteikti iepriek�. Tā ir pareizi, jo tad cilvēks paspēj sagatavoties. Nav vairs jaunības gadi, kad var izskriet ciemiņam pretī, kā pagadās, stāvoklis uzliek pienākumus. '

� Kas tad tas, � Mintāls teica un piecēlās gultā sēdus. Zvans atkārtojās, un viņ� sameklēja rītasvārkus un gāja laukā, un sieva, visu laiku skatījusies, negaidot sajuta briesmīgu nemieru, viņai ienāca prātā dēls, puika ... tas gan nevarēja būt, vai nu viņ� nebūtu ziņojis... bet viņa jau steidzās uz gaiteni vīram pakaļ, pa ceļam pogādama rītakleitas pogas; siltais audums plati krita ap viņas stāvu, Mintālu tante pēdējos gados bija stipri izkri-tusies.

Tēvs jau bija atslēdzis durvis, uz sliek�ņa stāvēja gar� un tievs karavīrs, seja viņam bija �ausmīgi sve�a un �ausmīgi pazīstama vienlaik.

� Dēliņ; � viņa klusi izteica un sāka raudāt.

Bet tēvs smaidīja un smējās, tēvs bija lepns un priecīgs, izskatījās gandrīz, it kā viņ� sagaidījis sava celma turpinātāju nevis no normāla dienesta, bet gan no karalauka, no bīstamas cīņas atgriezu�os. Viņ� lika dēlam izgrozīties sev priek�ā un apmierināts norūca, ka dū�īgāks esot gan, jā, to darot zaldāta putra, to viņ� vienmēr teicis, puika aizgājis, bet vīrs atgriezies. Un �is vīrs stāvēja gaitenī un arī laikam jutās �ausmīgi lepns, im vēl vīri�ķīgāks viņ� labprāt būtu bijis, un, kad māte apķērusies nobirdināja pāris asaru uz viņa piedurknes, dēls sagrozījās, tas noteikti bija aiz nepatikas.

Tēvs vēra vaļā bufeti. Mintāliem mājās bija tāds vec-modīgs-mēbeles gabals kā bufete, un no turienes viņ� vilka laukā pudeles un tīri īdzīgā balsī jautāja sievai, vai tad viņiem pie tuk�a galda bū�ot jāsēd. Un māte steidzās uz virtuvi un ātri, ātri gatavoja kaut ko, lai nebūtu jāsēd pie tuk�a galda, un, kad viņa ar pilnu paplāti atgriezās istabā, glāzītes jau bija pielietas, tēvs izvilcis laukā vienu no saviem lepnākajiem konjakiem, un mātei arī bija jāiedzer, un viņa izbrīnā skatījās, ka dēls savējo izmet kā ogu; dels smaidīja vien, tin viņa seja pamazītēm piesarka vēl vairāk.

Ak, vīri, vīri, Mintālu tante domāja, un viņai bija prieks un lepnums � nu mājās divi vīri � un klusa un urdo�a smeldze, saprotot, ka nekad vairs dēls nerakstīs viņai tādas vēstules kā toreiz, pirmajā dienesta pusgadā, kad viņ� māti gaidīja atbraucot ciemos kā saulīti uzlecam. Nē, �is vairs negaidīs, nē, nekad.

Bet viņa varonīgi pacēla glāzīti, kad tēvs atkal uzaicināja. Viņa labi saprata, ka tā tam jānotiek, bērni izaug lieli un stāv savā dzīves kalnā. Katram kalnam ir viena virsotne, tā laikam ta�u ir? Viņa no savas kāpa lejā. Varbūt ir tā, ka arī virsotņu pasaulē tikai ierobe�ots skaits, un tam, kas vienu reizi to aizsniedzis, jāprotas atbrīvot vietu nākamajam kāpējam.

Viņa nesagaidīja vīru sarunas beigas. Mintālu tante jutās nogurusi, brīnums, no kā, viņa nebija neko īpa�u strādājusi. Tomēr viņa drīz aizgāja gulēt, iepriek� viegli noskūpstījusi dēlam pakausi, bet viņi palika sēdām un runājam par kara lietām, par vīru lietām, sievietes tur bija pavisam nevajadzīgas.

Nē, ne glu�i, jo vēlāk � jau pusmiegā � viņa izdzirda starp abu vīrie�u valodām skanam arī sievietes balsi, tā bija viņas pa�as meita, kas, no ciemiem mājās atnākusi, pievienojusies sēdētājiem, un sarunas ieilga, no rīta viņi bija tīri gurdeni, labi, ka svētdiena. Mintālu tante uzvārīja īsti stipru kafiju, viņa zināja, tas noder. Un viņa gaidīja, vai dēls nepienāks tie�i pie viņas un neparunāsies tie�i ar viņu, bet tā nenotika, jau nākamās dienas pēcpusdienā viņam pilnīgi neatliekami bija jāaizskrien satikt savu dienesta biedru, vakar viņi reizē bija atbrauku�i. Un, kad māte ieminējās � to varot izdarīt arī citudien, viņa gatavojot tādas gardas pusdienas... tad dēls pārsteigts sacīja: kS, vai mamma domājot � viņ� varot nepildīt solījumu? To tie�ām nevarēja, tas bija svarīgi, Tiesa, īsi pirms promie�anas dēls tomēr ienāca pie viņas, viņa bija virtuve un buras ap ēdiena katliem. Viņa priecīga pacēla acis, viņas dēls, viņas puika, nudien, viņ� bija skaists, izaudzis un tik vīri�ķīgs!

� Tu varbūt tomēr paliksi? � viņa jautāja. � Pie tā drauga nudien var aiziet rīt. Padomā,� cik ilgi mēs tevi neesam redzēju�i.

Viņa teica �mēs�, jo neērti bija teikt �es�.

� Bet, mamma, � dēls sacīja, � es jau, nebū�u ilgi_;

Virtuves logā spīdēja ieslīpa vēla rudens saule, tīri neparasta novembrī, varbūt pārnācējiem par godu? Vira katlā rāmi burbuļoja, bija tāda brīnum saticīga noskaņa. Dēls iebāza degunu viņai matos un pūta karstu elpu, Jā. viņiem bija tāda atturīga, diviem vien zināma mīlinā�anās*

� Mamma ...

� Jā? � viņa jautāja priecīga, ka puika ko pateiks. Un viņ� arī teica, mīļi un mulsi viņ� jautāja, vai mamma nevarot iedot mazliet naudas.

Kā viņa to pati nebija iedomājusies! Jaunie karavīri ta�u ierodas mājās pliki kā zirņi, ceļanauda izlietota, ar draugiem atvadoties, izdzerts aliņ�, un pēdējie rubļi lepni nobraukti ar taksi, tāda lepnība noteikti ir jāatļaujas!

� Tūlīt, � Mintālu tante sacīja un iegāja istabā, viņa paņēma no �savas� naudas divdesmitpiecnieku, bet padomāja un pielika klāt vēl piecus rubļus, viņa nezināja, vai tas ir daudz vai maz, bet �ēl viņai nebija katrā ziņā.

� Mamma, tu esi zelts, � dēls sacīja un smaidīdams izgāja pa durvīm. Mintālu tante pacēla katlam vāku, tur nebija ko raudzīt, ēdienam vēl ilgi jāvārās. Rau, kā, viņa domāja, viņ� tomēr nāca pie manis un lūdza man, viņ� man uzticējās visvairāk. Un varbūt tomēr vajadzēja vēl kādu desmitnieku iedot. Viņam ta�u jāpērk viss kas, tik daudz vajadzību pēc divu gadu uniformas valkā�anas. Nekas, viņ� pajautās atkal, un tad � gan jau.

Bet dēls vairs nejautāja, visus dokumentus�nokārtojis, viņ� iestājās darbā, tas bija kaut kas traks, viņam vajadzēja mācīties, bet viņ� stājās darbā! Gan jau vēlāk, viņ� atkratījās, kad arī tēvs sāka rūkt � vai tad puika domājot ar to pliko vidusskolu vien iztikt, tas neesot nekas priek� �iem laikiem. Gan jau vēlāk! Puikā bija tādas patstāvības alkas, ka tās vienkār�i plēsa viņu kopā, tā dīg�anas alkas plē� pu�u sēklas apvalku. Dienestā viņ� bija iemācījies �oferēt, un viņ� sāka strādāt par �oferi, tikai par �oferi. /Mintālu tantes tēvs, vienkār�s kalējs būdams, bija tīkojis redzēt meitu par grāmatvedi. Mintāls pats bija ticis līdz direktoram, bet viņa dēls tagad sēdēja pie smagās ma�īnas stūres. Laikam jau spirāles loks savu ceļa tiesu notecējis, varbūt dēls, pats tēva godā ticis, kāros savu dēlu redzēt akadēmiķos. Bet varbūt viņam apniks grozīt stūri; stūre � tas vēl nekas, bet kad viņam būs jāsāk pa�am savu ma�īnu remontēt! Tajā iestādē, kur viņ� bija darbu atradis, visi �oferi remontējās pa�i, varbūt apniks? Tēvs un māte cerēja uz to. Tas ir, māte cerēja vairāk, un viņa vairāk par to- domāja, tēvam neiznāca laika. Tēvs bija aizņemts no rīta līdz vakaram, un vai tad tās brīvās stundas maz bija īsti brīvas? Vismaz Mintālu tante dro�i nevarētu to sacīt. Viņam bija tik daudz, ko domāt, bet viņai � tikai par bērniem. Viņa teica sev: man ir labi un kārtīgi bērni, � un kāda balss dziļi iek�ā piebilda: bet sve�i, sve�i! Viņa laikam pati nezināja, ko grib, viņa laikam bija domājusi, ka tā būs mū�īgi, ka mātei tiks izsūdzētas pa�as sūrākās bēdas un izstāstīti pa�i priecīgākie prieki pilnā pārliecībā, ka viņa sapratīs... Māte ta�u nav citāda kļuvusi, bet viņai vairs neko neuztic, tas, ko abi jaunie mājās pastāsta, apmēram līdzinās virspusīgai informācijai avīzē. Notikumi, ārēji notikumi, ne tas, kas jaunos pa�us nodarbina. Vai varbūt māte ir veca un negudra un nespēj vairs savus bērnus saprast? Viņa nezina, un, jo vairāk viņa domā, jo mazāk zina. Meitas istabu uzkopjot, viņa atrada zāles, kas bija pakritu�as zem naktsgaldiņa, un sākumā Mintālu tante nesaprata, kas tās par zālēm, un tad viņa izlasīja pamācību un domāja, ka ir aptvērusi... un vai viņa vakarā meitai ko sacīja? Drebo�iem pirkstiem viņa nolika zāles atpaka] uz galdiņa � neuzkrīto�i, ne pa�ā vidū, lai neizskatītos, ka tās kāds cilājis. Viņas meita bija pavisam pieaugusi un drīkstēja rīkoties, kā grib, ja vien nekāpa pāri morāles normām, ja vien nedarīja to īpa�i kliedzo�i, un tā viņa nedarīja, viss kārtībā.

Mintālu tantei ļoti patika viņu vasarnīca, kaut arī jaunie to saukāja par būdu. Taisnība, citiem bija labākas � lepnas mūra vai. vismaz apmestas celtnes, bet Mintāliem bija trāpījusies koka māja, rudeņos tajā ātri kļuva drēgns, un lietainās vasarās dzīvo�ana nudien nebija vispatīkamākā, � un tomēr viņai tā bija pieaugusi cie�i pie sirds. Ap vasarnīcu bija dārzs, vecie augļu koki tajā pamazītēm bija iznīku�i un pamazām ieaugu�i tie, kurus Mintāli pa�i da�ādos gados stādīju�i. Vienīgās no vecajiem laikiem tagad bija paliku�as divas bumbieres, kāds reiz izskaidroja Mintālu tantei � tās esot vasaras bergamotes, un pēc tam viņa arī visiem �os kokus tā stādīja priek�ā. Bumbieres bija lielas � bumbieres izaug lielākas par ābelēm, tās negausīgi tiecas garumā, un, ja tāda ir koka vēlē�anās, lai ta�u tiek �, bumbieres bija lielas, bet augļus nest tās lāgā negribēja, paslinkas pēc dabas. Ziedēja grezni, ik pavasarus to augumi bija balti, bet vasaras otrajā pusē zari �ūpojās pustuk�i. Mintālu tante neskaitās uz savām bumbierēm, ko daudz viņa no tām varēja prasīt, ja pati tik maz bija devusi?

Ap vasarnīcu auga ceriņi, bet pie vārtiem kāds bija iestādījis divus dzīvības kokus, un tos necieta neviens no Mintālu ģimenes, dzīvības koki. izskatījās melni un nedzīvi vienmēr, ne tikai vasaru, bet arī ziemā, ta�u neviens nedūra tiem roku klāt, ja iestādīti, lai aug, ko darīsi. Dzīvības koki izlikās sajūtam saimnieku negatīvo attieksmi, tie auga par spīti, nevarēja pat lāgā teikt, ka aug, gadu no gada to melnais zaļums stāvēja uz vietas: kad nāca lielie rudens vēji, koki liecās līdz pa�ai zemei, pie reizes baigi bija skatīties, bet vēji � un citkārt tās bija pat vētras � pārgāja, un nolauzti izrādījās daudzi koki tuvā un tālākā apkārtnē, ta�u dzīvības kokiem nebija noticis nekas, melni un nepārmācāmi spītīgi tie urbās debesu zilgmē. Vai tie�ām dzīvība var būt tik nīgra, Mintālu tante kādreiz nodomāja, un tad viņai sametās �ēl, ka nemīl �os kokus, un garāmejot viņa tad lūkoja pārlaist ar roku tuvākajam zaram. Laikam dzīvības koki jauta, ka tā ir izlik�anās, piespie�anās jau nu katrā ziņā, un atrāvās, un palika tādi pa�i īdzīgi un melni.

Reizēm, kad Mintālu tantei pilsētā sametās grūti un skumīgi, viņa viena atbrauca uz vasarnīcu. Viņa izstaigāja tuk�o māju un tuk�o dārzu, tur viss izskatījās kārtīgi un pieklājīgi. Netālā mājā dzīvoja īsti jūrmalnieki, pamatiedzīvotāji, kā Mintāls sacīja, un tie rudeņos un pavasaros Mintālu dārzā nogrāba lapas, viņiem tās derēja kompostam vai pakai�iem, skaidri nebija zināms, kam, bet derēja, un Mintāliem savukārt derēja tīrs un sakopts dārzs. Tā viņa atbrauca arī kādā septembra darbdienā, patiesībā ģimene vēl nebija pavisam un pilnīgi pārkravājusies uz Rīgu, ta�u īsta dzīvo�ana uz vietas vairs neiznāca. Mintālu tante gāja pa dārzu un apsēdās uz soliņa, kuru vīrs ar dēlu katru gadu grasījās apmainīt pret jaunu � kārtīgāku, �is jau bruka kopā un nebija vairs nekāds greznums kārtīgam direktora dārzam. Viņa sēdēja un skatījās. Bija tīmekļaina saules diena, jā, tie�i ar lielu zirnekļu tīmekļiem krustu �ķērsu pievilkta �ķitās visa debess, un saules stari cauri tiem krita rezignēti. Bija vēj�, bet ne tas postīgais rudens aurotājs, tikai tāds pastiprs dienvidu pūtiens. Citi dārza koki daudz nelikās gar to zinis, ābelītes stingri turēja savus ābolus, tiem vēl nebija īstais laiks, un bumbieres � tās pa�as slinkās berga-motes � jau bija nometu�as zemē savu skopo ra�u, tagad zari bija pavisam tuk�i. Bet vējam bija iepatiku�ies tie�i tuk�ie zari, tas ieķērās tajos un plēsa, un lauzīja, varbūt vējam nebija pa prātam, ka bumbieres tik augstas izaugu�as? Lai gan kāda vējam tur varētu būt teik�ana. Bet vēj� lauzīja un plēsa, un nekā tas nevarēja noraut, reizēm tikai atrāvās no zara kāda zaļa, jau rudenīgi apvītusi lapa, vēja pirksti to par daudz cie�i bija saņēmu�i, un, kad nu lapa bija norauta, izrādījās, ka vējam nav vairs ko ar to darīt, pa roku galam viņ� nosvieda lapu zemē un ķērās pie nākamās, un Mintālu tantei likās � sen viņa nav redzējusi tik lieku un bezjēdzīgu darbo�anos... Viņa nesaprata, kāpēc viņai ir skumji, bija ta�u parasta, silta rudens diena, nekas vairāk, un arī dārzs nebūt nebija sērs, kokos bija āboli un dobēs puķes, līdz īstajai rudens nīcībai bija vēl gau�i tālu, bet Mintālu tantei acīs asaras. Viņa nesaprata, kāpēc vēj� tā uzdomājis tie�i bergamotes, cik�var plosīt nabaga kokus, cik var darīt tiem pāri? Vai viņai tāpēc asaras bija acīs, ka viņa �ēloja bumbieres? Viņai neviens to nejautāja, un pati viņa nedomāja par to, viņa tikai sēdēja un skatījās, viņa vairs nevēroja savas glītās puķu dobes un to, cik jauki izskatās māja, vēl pavasarī to par jaunu nokrāsoja, cik jauki tā izskatās starp dzeltēt sāku�iem kokiem! Viņa skuma par pilnīgi nevajadzīgām lapām, jo rudenī nevajadzīgas kļūst visas lapas. Un, ja kāds tās no�ēlo, tas nozīmē, ka viņ� pats jau iegājis pa lielajiem, augsti arkotajiem vecuma vārtiem, iegājis lielā rudens dārzā, un tur gan �ēl var samesties katras lapas.

Viņa lēni cēlās un gāja uz staciju, viņa atcerējās, ka gribējusi nogriezt da�us ziedus, ko mājās vāzē ielikt, te, vasarnīcas dārzā, vēl bija daudz ziedu. Jūrmalas ielas bija ļoti klusas, visa Jūrmala arī bija kā liels rudens dārzs pēc pirmajām salnām, tik spēji no tās bija ' pagaisusi vasarīgā dzīvīguma kņada. Vārti bija aizslēgti, un logi bija aizslēģoti, vasaras priecīgā dzīve beigusies, ātri, ai, cik ātri! Stacijā Mintālu tante nopirka avīzi, un avīzē viņa izlasīja, ka mirusi viena no viņas nedaudzajām draudzenēm, bet varbūt tā bija tikai paziņā? Jo par draugu nāvi mēs nedrīkstētu uzzināt no laikrakstiem.

Un tā klusa un mierīga ritēja Mintālu tantes dzīve, un bie�i viņai likās, ka �ai dzīvei nav vairs nekādas nozīmes. Savu darbīgo mū�a daļu viņa jau bija aizvadījusi, tagad viņa varēja rāmi laist pāri galvai gadu pēc gada, cik to atlicis, viņa vairs nevienam nebija vajadzīga. Bērniem bija sava, pilnīgi sava dzīve, viņi bija aizgāju�i no mātes, aizgāju�i tālāk par simtiem kilometru, kaut gan gandrīz ik dienas sēdēja pie viena vakariņu galda. Un Mintāls, viņas mū�a vienīgā mīlestība, bija kārtīgs un aizņemts cilvēks, viņ� vienmēr painteresēsies, vai sievai, vai mājai kā netrūkst, un ko vairāk var prasīt, un par citu viņ� vairs nedomāja. Kādreiz sievai gribējās atgādināt viņam zilo uzvalku un sarkano kaklasaiti, bet vīrs būtu pabrīnījies, nu, kas par to, ka tāds uzvalks un tāda kaklasaite biju�i, nu, kas par to? Daudz drānu pēc tam novalkāts, vai varbūt viņam arī visas pārējās būtu jāatceras?

Un kādreiz Mintālu tante domāja � ja viņa tagad aizietu no mājām, vai kāds īsti izjustu viņas trūkumu? Var pieņemt kādu vecāku sievieti, kas gatavo ēst un uzkopj dzīvokli, �ai sievietei tāpat var pateikt �labrīt� un �uz redzē�anos�, māja būs kārtībā, ne sliktāka kā tagad. Jā, to visu varēja, viņa tikai nezināja, kurp lai iet. Pasaule bija liela, un pasaule bija vienaldzīga pret Anitu Mintāli, ak, Mintālu tanti, tagad vairs tikai Mintālu tanti. Un, jo cilvēks kļūst vecāks, jo mazāk viņ� citiem vajadzīgs. Viņai jāpaliek savā mājā, kura no dienas dienā top sve�āka, viņai jāsagaida, kā bērni apprecēsies un nodibinās pavisam savas, pavisam atsevi�ķas dzīves, un tad viņi ēdīs kopā varbūt tikai svētdienās -un arī ne vienmēr. Un, kad Mintāls aizies pensijā, tad varbūt viņam atradīsies nedaudz vairāk vārdu, ko pateikt sievai, un tad viņam būs laika atcerēties. Bet varbūt tie�i līdz tam laikam viņ� visu būs aizmirsis, tāpat kā aizmirsts ir zilais uzvalks un sarkanā kaklasaite, un Rīga svētku naktī, kad visas gaismas bija aizdegtas viņiem diviem vien.

Mintālu tante skatījās uz Brindu, un prātā viņai bija vēl daudzi mierinājuma vārdi. Kādreiz atgadās tā: cilvēks laimē nedomā ne par ko, viņam ir labi, un kāpēc galvu lauzīt? Bet, kad laime aizgājusi, viņ� sāk domāt, jā, par laimi un nelaimi, un tad viņ� atrod tik daudz, kas būtu labojams un pārvēr�ams savā un citu dzīvē, viņ� kļūst jūtīgs pret nopūtām, kuras viņam gadiem un gadiem garām aizlidoju�as. Un tad viņ� kāro par to visu stāstīt citiem, bet vienmēr atrodas maz klausītāju.

Brinda jau bija piesēdusies pie Eleonoras. Viņa teica �paldies� par ciemos atbrauk�anu un izlīdzē�anu, un, kad viņa~ to teica, Eleonora iedomājās savus skaistos, sārtos tomātus, kuri tik ko�i greznoja galdu, un tad viņa sacīja � ak, tas jau neesot nekas, viņa izpalīdzējusi tik labprāt. Jo viņai tie�ām esot Brindas �ēl. Brinda gan, pateicības vārdus teikdama, tomātus nebija turējusi prātā, viņa bija runājusi vispār. Viņai �ī radiniece reizē patika un nepatika un noteikti vairāk nepatika nekā patika. Brindu priecēja Eleonoras optimisms. Bet sve�a viņai bija Eleonoras pa�pārliecinātība un ko�ās drēbes, gredzeni pirkstos un auskaru mirdzē�ana. Tā nebija skaudība. Brinda pati ne reizi mū�ā nebija iztaisījusi manikīru vai nolakojusi nagus. Lai gan tas nebūtu nekas ārkārtējs. Varbūt, ja Brinda zinātu par Eleonoras vilnas zeķēs aiz-dipināto jaunību, viņai radiniece patiktu vairāk. Bet viņa nezināja, Eleonora par to nestāstīs nevienam. Lai arī viņa �odien bija pārtikusi, tik dro�a Eleonora nekad nejutīsies, ka, pie sava kristāliem apkrautā galda sēdēdama, ietu stāstīt par kazas pienu apskrambātā krūzītē. Nē, uz Eleonoras galda būs kristāli un �kristāls� pudelēs, bet negaidiet no viņas atklātību par pagāju�iem laikiem.

Saka, atklātība esot stipra rakstura pazīme. Vai vienmēr? Bruņinieks turnīrā, vairs nejaudādams cīnīties, atsedz seju un lūdz �ēlastību. Vai mēs, stāstīdami par savas jaunības likstām un kļūdām, tāpat negaidām, ka tāpēc mūs mazāk bargi sodīs par �odienu?

Bet to gan Eleonora teica, mīļi smaidīdama un vērdamās Brindai tie�i acīs:

� Bērniņu jums vajag, tūlīt citu bērnu jums vajag gādāt. Indulis ir labs puisis, cik es viņu pazīstu, labs un lēnīgs puisis, bet, zini, tos lēnīgos nozvejo ātrāk par asajiem. Kad tāds lēnīgais ir tīklā, viņ� nepūlas spirināties laukā. Protams, ja no tīkla vispār iespējams laukā tikt, � viņa piebilda kā pēc īsām pārdomām. � Tās ir �ausmas, kas mums te kolhozā neprecētu sievie�u un �ķirteņu, nē, bail padomāt! Un Indulis ir smuks. Visādas gaumes jau ir, protams, � viņa sacīja, un acu priek�ā viņai bija ne vien blondais Indulis, bet arī melnais Kaspars, � visādas, jā, bet Indulis patiks vai katrai.

� Nu ko tu, � Brinda atteica skumjā izbrīnā. � Tādus niekus. Indulim prātā nav nācis ...

� Tu vari zināt, kas tev nāk prātā, � Eleonora koriģēja. � Par sve�u prātu tu lēmēja nevari būt.

� Sve�a? Mana vīra ta�u.

� Jā, jā. � Eleonora raudzījās projām. Viņa sākumā nebija gribējusi pavērst sarunu uz tādu pusi �� pilnīgi nepiemēroti bērēm un vispār, bet tad viņu bija pārņēmusi kāda dulla iespītē�anās. Viņai nepavisam nebija �ēl Brindas viņas bēdās, jaunai sievietei tā nav nekāda traģēdija. Un neesi tik pārliecināta, ka tavs Indulis tev dots uz mū�īgiem laikiem, �odienas cilvēks no mū�ības stāv briesmīgi tālu, tici man! Gribētos redzēt, kāds tev būtu ģīmis, ja tavs Indulis kādu dienu paceltu cepuri, ak... Tad es varbūt pirmā skrietu tevi �ēlot. Un es mīlīgi runātu ar tevi, un tu varbūt raudātu man pie pleca, un tu nezinātu, kāds man ir prieks!

Eleonora papurināja galvu. Ir gan viņa naidkāra! Vai tad pa�ai slikti klājās?

Viņa mīļi pabu�ināja Brindu pie auss un teica:

� Visādi notiek, mana mīļā, tu vēl esi jauna, un jaunam cilvēkam viss ir pavisam savādāk. Nekā, sacīsim, man, vecai sievai, � viņa nobeidza un uzsmaidīja, un katram, kur� �ai brīdī uz Eleonoru paraudzītos, būtu skaidrs, ka tā jaunā sieviete �eit ir viņa, Eleonora, brūn-zeltaini zaigojo�ā tērpā, ar seju, kurā rieviņas ieraudzīsi, tikai sevi�ķi sīkumaini pētījot.

Onkulim Jānim Brinda neteica neko, viņ� bija tā aizrāvies ar ē�anu. Onkulis prata justies labi, pat ja neviens viņam nepievērsa uzmanību, un varbūt tais reizēs visvairāk. Viņ� mierīgi ēda un prātoja, kas gan kait dzīvajam. Pat ja viņu pie reizes pamoka kāda kaite � bet tā atkal pāriet, ja vien nav pati mirstamā reize pienākusi. Onkulim Jānim, tā viņ� pats manīja, mirstamā reize vēl bija gau�i tālu, tā ka pat nozīmes nebija par to domāt. Viņ� vienmēr bija ļoti uztraucies, kad gadījās sasirgt, tad viņ� tūlīt likās gultā un vaidēja, un viņam nekavējoties vajadzēja saukt dakterus, vairākus, ar vienu vien nepietika, viens varēja nezināt visu, un ja nu viņ� nezināja tie�i to, kas uz onkuļa veselību un slimību attiektos? �ausmīgi iedomāties. Dakteri nāca un parakstīja zāles, onkulis �akli dzēra tās, viebās un dzēra, pat ja bija jau uz kājām ticis, viņ� teica, mantu nevajagot bojā laist, tā tikai vēl trūka. Viņa sieva, kamēr vēl bija dzīva, tādās-vīra slimības reizēs skrēja nosizdamās, onkulis vaidēja tik gau�i, ka tur akmenim būtu jāie�ēlojas, bet sieva jau nebija no akmens, viņa bija laba, līdzcietīga sieviete, un tāpēc viņa skrēja un gāja, un onkulis ar katru reizi ievaidējās stiprāk � tas tāpēc, lai sieva saprastu, ka slimo�ana nav nekāda medus ē�ana, lai gan tu guli gultā un tev tie�ām dod medu ēst. Kādā reizē bija tāda īpa�i nekrietna gripas epidēmija, �- jods parāvis zinātniekus, ka viņi nevar un nevar izdomāt īstās zāles pret gripu, dro�i vien jau var, tikai negrib, slinki viņi ir, visa pasaule ir slinka, � jā, tātad gripas laikā tas trāpījās, onkulis gripu bija noķēris viens no pirmajiem, viņam ta�u bija smalks organisms, un, tiklīdz viņ� saprata, ka ir slims, veikli iegūla gultā, viņ� bija nolēmis arī �oreiz slimot pēc visiem likumiem, un sievu viņ� tūlīt sūtīja uz poliklīniku pēc dakteriem. Bija nejauks laiks, gripu gandrīz vienmēr pavada nejauks laiks, bija Ventspils vēj� un Ventspils aukstais, miglainais gaiss, un sieva skrēja caur �o vēju un salto miglu pēc dakteriem, jo onkulis gulēja slims un vaidēja. Un viņa atveda dakterus un izstāvēja zāļu rindas, un tās pa�as dienas vakacā viņa jutās slikti, tik slikti, vīram pat bailes bija sacīt. Virtuvē, kur viņa vārīja onkulim Jānim zāļu tēju, viņai vairs zobs uz zoba negribēja turēties, tie visi sitās cits pret citu, briesmas, kādā nereizē bija iznācis savārgt! Tante norija pāris zāļu ripiņu un nesa slimniekam tēju, pēc tam viņa vēl aizskrēja pēc malciņas, no pa�a agra rīta vajadzēja kurināt, jokus nedrīkstēja taisīt, kad slimnieks mājās. Un no rīta viņa kurināja un atkal norija kādas ripiņas, viņai galva bija tāda jocīga vien. Un tad viņa skrēja uz veikaliem un tirgu. Un, kad viņa atskrēja mājās, viņa vainīgu seju teica onkulim Jānim � viņai esot tik slikti, tik slikti, un viņa kri�us nokrita uz mazā dīvāna, jo laulības gultā ta�u gulēja onkulis un vaidēja. Bet, kad onkulis *� paldies dievam un ne tikai paldies dievam, arī pa�a stiprajam garam paldies � atkal bija uz pekām, tad viņ� jau arī jutās diezgan spēcīgs, lai aizvadītu savu mīļo sieviņu uz kapiem, to bija aizrāvis plau�u karsonis, nabadzīti, un onkulim no tiesas bija �ēl. Un, ka tas tā bija, to varēja liecināt visi kaimiņi, onkulis bija tīri sakrities un vienā laidā runāja � tādu sievu, tādu sievu viņ� vairs ar uguni nesameklē�ot. Un, tā kā viņ� to labi apzinājās, tad viņ� vairs nemeklēja arī, un, ja kaut kur pasaulē ļaunas mēles vēl tark�, ka onkulim diez vai tik neesot jauna sieva vajadzīga, tad par tādām runām viņ� tikai pasmejas. Jauna sieva, nekad! Jaunus kreņķus un jaunas rūpes, neparko! Tai sieviņai, kas atnāk onkuļa dzīvokli piekopt un aizskrien pēc zālēm tad, kad onkulim atkal uznākusi vaidamā reize, viņ� godīgi samaksā pielīgto, tiesa, ar grūtu sirdi, jo �odien cilvēki to vien zina kā prasīt, prasīt un prasīt no nabaga atraitņa, kur� visu mū�u kapeiku pie kapeikas licis. Bet jūs varat būt dro�i, nevienu kapeiku no lieka viņ� vis nesamaksā.

Brinda vienu brīdi stāvēja neziņā, vai turpināt savu mājasmātes apgaitu vai ne. To prasīja pieklājība; pirmīt viņa nebija spējusi, kā nākas, sasveicināties ar visiem ciemiņiem. Viņa nebija viņiem pateikusi �paldies� par apmeklējumu un ziediem, viņa nebija devusi tiem iespēju izteikt līdzjūtību, viņai ta�u nācās no katra saņemt līdzjūtības nastiņu, tīrā drānā iesietu... Brinda, kurai nebija un nevarēja būt nojēgsmes par pagasta nabagiem, �ai brīdī tomēr jutās kā īstākā pagasta nabadze, kam jāapstaigā visas mājas, jāizsē�as katras mājas kaktā, lai saņemtu beidzot viņai pie�ķirto �ēlastības maizes �ķēli. Kas par nejauku salīdzinājumu! Te ta�u visi �ēloja no sirds... bet Brindai tā visa nevajadzēja, viņa varēja iztikt ar sevi vienu, jā, vienu pa�u, arī Induļa viņai pa�reiz nevajadzēja, varbūt vēlāk, kad sāpīgais trulums būs padzīts un kājas atkal naski staigās ikdienas takas.

Kā pa�as Laimes mātes sūtīts viņai pienāca klāt svaines Rotas Randolfs un jautāja, vai viņa nezinot, kur skapja atslēgas. Brinda paskatījās, viņa nesaprata, kāpēc Ran-dolfam atslēgas, bet -tad atjauta: skapī bija �ņabis, tad jau laikam tāpēc... Un Randolfs skaidroja:

� Indulis nezin kur pazudis. Vai tu nezini, kur viņ� ir?

Brinda papurināja galvu, viņa neiedomājās, ka vajag brīnīties. Kur gan var pazust māju saimnieks tāda ciemiņu reizē? Viņa tikai purināja galvu. Randolfs stāvēja Brindas priek�ā, viņam bija sviedru pērlītes uz pieres un degungala. Kāpēc sviedri uz pieres izskatās cienījami, bet, uz deguna ieraudzīti, vienmēr raisa tādu nelielu vīpsnu? Brinda skatījās, ta�u vīpsnāt viņai negribējās. Viņa atcerējās, kā Randolfs visas �īs dienas bija klusi un klau-sīgi braucis visur, kur vien sievas viņu izrīkoja, viņa baltais �igulis ik pēcpusdienu bija noskrējies tīri pelēks. Randolfs nebija skaistulis, bet Rota alla�iņ lepojās ar viņu. Brindai likās, ka tikai �obrīd viņa saprot, kāpēc un par ko. Uz Randolfu varēja paļauties kā uz klinti. Kāpēc uz klinti � tie�i uz klinti būtu jāpaļaujas, tas Brindai nekad nebija skaidrs, bet tā visi teica, un tad tā teica un domāja arī viņa. Tātad � kā uz klinti. Viņ� bija rāms un valodā neveikls, bet ņo viņa dva�oja bezgalīgas dro�ības sajūta. Nē, Brinda atkal domāja, es viņu nesalīdzinātu ar klinti, bet gan ar pa�u mājas pavarda uguni, kad tā puteņainā vakarā spīd tev pretī pa atvērtām durvīm, spīd tev, nosalu�am un noguru�am, un tu paļāvīgi ej uz to, tu zini � �ī uguns sildīs un dos tev ēdienu, tā izkaltēs tavas drānas un atpūtinās acis, kas noguru�as, augu dienu pārslu dejā raugoties. Sī uguns... Randolfa acis gan vienmēr bija mierīgas, tik mierīgas un nemaz neatgādināja uguns lāk-tī�anu.

� Es tev tūlīt iedo�u atslēgas, � viņa attapusies sacīja. Tad viņa gāja Randolfam līdzi guļamistabā � tā vienīgā no telpām bija kaut cik saglabājusi parasto izskatu, te bija ienests tikai viens plaukts ar grāmatām, un grāmatas jau traucē vismazāk. Randolfs ņēma no skapja ārā pudeles citu pēc citas, un Brinda jutās spiesta sacīt:

� Dū�īgi dzer ... laikam?

� Pavisam normāli, � Randolfs atteica un īsi pasmaidīja, viņ� arī laikam domāja, ka �odien smaidi nav vietā. Visi ļaudis ta�u sēdēja ar izcili nopietnām sejām, viņi aizies un aizbrauks mājās un noņems �os nopietnos vaibstus, un atkal smiesies un jokos kā cilvēki, un paies kādas dienas, un arī Dārzniekos kāds iesmiesies � varbūt tā būs pati Brinda? Ja jau dzīve nevar stāvēt uz vietas, tad vienreiz jāpienāk brīdim, kad cilvēks atkal sāk smieties.

� Lai skapis paliek vaļā, � Brinda sacīja, kad Randolfs, saņēmis pudeļu pilnas rokas, grasījās iet laukā. � Nezinu, kāpēc vispār jāslēdz. Savi cilvēki.

� Indulis tā lika, � Randolfs atteica, bet skapi viņ� vairs neslēdza ciet. � Jā. Protams. Es tikai nesaprotu, kur Indulis.

Viņ� izgāja laukā, par kaut ko norūpējies. Rota ir laimīga, Brinda domāja. Viņa pameta acis spogulī, pretī vērās ļoti nopietna seja. Bet Brinda to neievēroja, tā mēs reizēm uzmetam skatienu pulkstenim un nemaz nefiksējam, ko rāda tā apaļais vaigs. Viņa domāja par Rotu un Ran-dolfu, domāja to, ko zināja, bet tā bija tikai viena daļa, viena maza daļa no tā, kas bija, citi nekad nezina visu, pa�i bie�i vien arī nezina visu. Vai tā ir sodība, vai varbūt tā ir laime?

Randolfs atgrie�as pie galdiem un gādīgi izdala pudeles, lai visiem pietiktu. Uz kādu laiku, protams, ne pavisam. Ja reiz iznācis radiem satikties � un tas alla� mēdz būt godos � kāzās vai bērēs un arī kristībās, tā viņi saka, kaut baznīcas taciņu sen aizmirsu�i, � tad tik lēti vis ne�ķirsies, un, ja kopā jāsēd, pie tuk�a galda nesēdēsi. Tā nav rasts, un pēc tā nav vajadzības. Viņiem iznāk ikdienai, iznāk arī svētkiem. Tāpēc tuk�ota tiks vēl viena otra pudele, vai nu sievām tas patiks vai ne. Un viņas ari daudz neturas pretī � �īs sievas, viņas pazīst savus vīrus. Pazīst ikdienā un svētkos. Viņi ies un brauks mājā pietvīku�ām sejām un pēc tam atcerēsies, kā tas bija, kad visi sēdēja kopā Brindas puikas bērēs. Būs atkal cita saie�ana, dievs dod, ka ne bēres, un sēdēs atkal un runāsies, un �īm reizēm pa vidu gara ikdienu un darba dienu rinda.

Randolfs dzer maz. Randolfs ir īsts paraugvīrs. Kad viņi ar Rotu bija jaunāki, ļaudis teica � visādi būtu labi, padevies tikai tas Randolfs kādu nieku smukāks, bet nu galīgi bezkrāsains. Tomēr viņi dzīvoja � un dzīvoja labi, laikam Rotai viņas vīrs bezkrāsains vis nelikās. Un nu ir kāda tiesa gadu aizgājusi, viņi tiku�i to kārtā, par kuriem vairs nesprie� pēc vaiga smukuma, bet gan pēc, nu, sacīsim, tikuma, un nu vairs nevienam nav pēlēja vārda, ko Randolfam pakaļ teikt, un Rotai pa�ai jau nav bijis nekad, vismaz neviens tādu nav dzirdējis. Randolfs iekarojis stabilu vietu radu un draugu vidū.

Sievietes sauc par pļāpīgām. Diezin vai vienmēr tas būs tiesa. Rota nekad nevienam nav stāstījusi par to, kas viņai bijis ar Randolfu, pirms viņi kļuva vīrs un sieva, un kas vispār bijis ar Randolfu, tāpēc ar cie�u pārliecību var domāt, ka nekas nav bijis, tikai mierīgas, rai�u ne-aiztum�otas dienas glu�i tāpat -kā tagad. Rota neko nav stāstījusi, Randolfs ir klusējis, un tāpēc neviens neko nezina. Tas labi, ka nezina. Ja mēs ko noklusējam, tad laikam ne tāpēc, ka ar noklusēto varētu lepoties. Tad varbūt arī tagad turēties pie �ī principa un klusēt?

Bet, ja ari tiks stāstīta visa taisnība, tad Randolfam no tā nevar celties nekāda nelaime. Un tas viss noticis jau sen, toreiz Randolfs bija vēl tikai puikai nu, jauns puisis, un toreiz viņam acīs dega citādas guntiņas.

Kad Induļa brālis bija aizgājis uz Rīgu mācīties par lielu vīru, driz viņam sekoja arī Rota. Tiesa, viņa necerēja kļūt par lielu sievu, ta�u mācīties vēlējās ari viņa: tās ģimenes bērniem vispār bija vieglas galvas un kāre pēc zinā�anām.

Rota tikai tagad � ar gadiem � kļuvusi mierīga un nopietna. Skuķa laikos viņa bija tīrā uguns dzirkstelīte, lai tikai vēj� dabū papūst. Brālis urbās grāmatas, bet Rota savas mācības tehnikumā neņēma pie sirds tik ļoti, lai neatjautos aizskriet uz vienu otru ballīti. Jaukās ballītes! Rota ar draudzenēm toreiz pazina vai pusi Rīgas klubu, un tur gāja jautri, tur kādreiz gāja īsti karsti. Pui�i bija īsti pui�i, nevis kaut kādi paipuisī�i, un tie�i tādi viņi meitenēm patika. Rotai īpa�i patika viens, un to nesauca par Randolfu, lai garu Randolfu viņa toreiz jau pazina. Un toreiz viņ� Rotai tie�ām likās bezkrāsains. Vai, pareizāk, citi viņai �ķita krāsaināki.

Bet Randolfam Rota gan patika. Tik ļoti, ka viņ� uz to skatījās aizrāvies, un tas savukārt citiem likās baigi jocīgi. Padomājiet, �itā blenzt, lai katrs uzreiz saprot, ka tu esi iemīlējies!- Citi centās tādas jūtas, ja tās tie�ām bija, neparko neizrādīt. Bet Randolfam jau visi viņa pārdzīvojumi spīdēt spīdēja caur plāno, gai�o sejas ādu. Un tas puisis, kas Rotai toreiz patika tā, ka bail, � pag, kā viņu sauca? Vai tie�ām var būt,-ka Rota aizmirsusi vārdu puisim, kurā bija ieķērusies tā, ka bail? Un tomēr aizmirsusi. Nē, viņa nekad tam neticētu tais laikos, kad viņa skrēja uz jaukajām ballītēm... Tas puisis tātad nekad nelaida garām izdevību paņirgt par Rotas pielūdzēju, kuram viņa nepievērsa ne mazāko uzmanību.

Rota bija jauna un mīlīga spindzele, kura, kā jau teikts, mācību dēļ nepameta novārtā ballītes; ta�u būtībā viņa bija ļoti, ļoti godīga, tāda, kādu viņu bija audzinājusi Dārznieku vecāmāte. Un viņai traki patika padauzīties ar pui�iem, un viņai nekad nenāca prātā, ka varētu iet tālāk par skūpstiem vai tādu mīlīgāku paknakstī�anos, tā to laikam sauc. Viņa nevarēja iedomāties, ka no sava pielūdzēja iespējams �ķirties citādi kā tikai ar diviem trim izmangotiem skūpstiem, tiesa, viņai pa�ai jau arī gribējās vēl, bet viņa ta�u zināja, ka var un drīkst tikai tā. Par precē�anos Rota vēl negudroja, pa.starpu izpriecām bija arī jāmācās, brālis jau tā ņurdēja un skatījās �ķībi, viņ� tādu laika pavadī�anu nesaprata, viņ� būtu līdz nāvei nelaimīgs par katru grāmatu, kuru tam neizdotos izlasīt �ādu vai tādu apstākļu kavētam, tāpēc viņ� no �ādiem apstākļiem cie�i vairījās. Ar visām savām daudzajām draudzenēm Rota tomēr bija un palika ļoti viena, ak, vai tad tās bija,kādas draudzenes, �vikastes vien, tiesa, tādas pa�as kā Rota. Bet Rotai jau gau�i gribējās kādu gudrāku, nopietnāku par viņu pa�u, bet kur viņai tādu rast? Vienu brīdi viņa gandrīz vai iemīlējās vienā pasniedzējā, sievietē, kas brīnum skaisti mācēja stāstīt par literatūru; tolaik Rota saņēmās un arī sāka lasīt grāmatas. Skolotājai

bija krā�ņi vārdi, ar kādiem viņa apveltīja jauno laikmetu, to, kas jau bija, un arī to, kuram vēl tikai jānāk, gai�am un mirdzo�am kā nevienam pirms tā. Rota klausījās viņas vārdos kā evaņģēlijā. Bet tad nāca vil�anās, proti, izrādījās, ka jaunā un jaukā pasniedzēja nule salaulājusies baznīcā. Un Rota tie�i tai laikā lasīja �Dunduru�.

�odienas jaunais cilvēks var nesaprast, ka Rotai atgadījums ar skolotāju bija tie�i kā pliķis vaigā � tāds sare�ģīts, nesaudzīgi tie�s bija tas laiks. Un Rota, par notiku�o uzzinājusi, novērsās no jaukās skolotājas, viņai tā nemaz vairs nelikās jauka, tā ta�u bija Rotu piekrāpusi! Un kur� gan spēj paciest, ka ir piekrāpts? Un Rota meta pie malas grāmatas, vil�anās bija riebīga kā paģiras, un atkal viņa gāja uz ballītēm, un vēl vienmēr viņai pielūdzējos bija tas pats puisis, kuram viņa vārdu vairs nevar atcerēties. Un vēl vienmēr viņi nebija tiku�i tālāk par skūpstiem, savādi, neticami, jā, bet tie jau bija piecdesmitie gadi; kas tic, tas saprot, un, kas netic, to nepārliecinās. � I

Bet tad kādu reizi Rotas puisim bija kļuvis par garlaicīgu. Viņ� vadīja Rotu uz mājām caur parku � viņi vienmēr gāja caur parku, palūk tikai, kādā skaistā vietā toreiz dzīvoja Rota! � un tad viņ� vairs negribēja laist meiteni tālāk, viņ� apskāva to pavisam citādi nekā pārējās reizēs, un Rota pārbijās un �ukstēja � pagaidām �ukstēja, lai ta�u lai� viņu vaļā, un puisis, protams, nelaida, viņ� nogāza Rotu zemē, zālē, tā bija agra pavasara zālīte, diezin vai tai brīdī nepogoja arī kāda lakstīgala, �is jau bija tāds jauks nomales parks. Bet lakstīgalu, pat ja tā pogotu, �ai brīdī nedzirdētu neviens no viņiem, viens bija aizņemts uzbrūkot, otrs � aizstāvoties. Puisis �ņāca Rotai ausī, lai jel viņa neākstoties, vai tad viņ� nejūtot, ka Rota pati gribot, pati sen gribot, lai neizliekoties par svētu! Bet Rota lūdzās � nu jau pus�ukstus, viņai bija zvērīgas bailes no visa, no tā, kas tagad te draudēja notikt, no tā, ka to uzzinās citi, viņa pat nesaprata, kas būtu vissliktāk. Vēl viņa au�īgi centās ticēt, ka tas ir tikai joks, viņu grib sabaidīt, piemuļķot, iznerrot... bet jau manīja, ka tā tas nav, viņa roka nepiekāpīgi meklēja ceļu. Un tad Rota / sāka kliegt, un tūlīt viņ� aizspieda Rotai muti, iekost viņai neizdevās, vēlāk viņa kaut kur lasīja, ka citas sievietes tādos gadījumos kodu�as, bet tad laikam viņām mute bijusi aizspiesta citādā veidā. Un Rotā auga auksts izmi-sums; tā, viņa domāja, pagalam, tagad viss ir pagalam, es esmu pagalam. Viņa dzirdēja plīstam drēbes, jā, nevis juta, bet gan dzirdēja, ka plīst, � un tad kaut kas notika, Rota nevarēja saprast, kas. Viņa pēk�ņi bija palaista vaļā, viņa bija brīva! Rota rausās kājās un redzēja � tepat blakus divi kaujas, kaujas sīvi un ne pa jokam, un tas viens, protams, bija viņas puisis bez vārda, un tas otrs bija tas, kur� viņai visu laiku dziļi vienaldzīgs bijis, tas bija Randolfs.

Rota aizbēga klupdama krizdama, viņa bija noskrējusi laikam vai visu kilometru, līdz beidzot iedrīkstējās apstāties un kaut cik sakārtot savas drēbes, viņa ta�u nedrīkstēja tāda rādīties mājās, ak, nekur, nekur viņa vairs nedrīkstēja rādīties! Kas par to, ka beigās ļaunākais nebija noticis, viņa tāpat jutās dubļos, netīrumos izvārtīta. Izvārtīta? Nē, vārtījusies pati. Viņa ilgi stāvēja pie savas mājas, pie loga, aiz kura dega tik mierīga gaisma, aiz kura sēdēja un būrās vecākais brālis. Rota �ad tad bija par brāli pasmējusies, tagad viņai smiekli nenaca ne prātā, viņa apskauda istabā sēdētāju par tā mieru un tīro dzīvi, viņ� bija nesalīdzināmi pārāks par nabaga Rotu. Viņa iezagās mājā un tūlīt metās savā būcenītī, un tikai pēc laika, pārliecinājusies, ka apkārt viss mierīgi, virtuvē ieslēgusies, mazgājās tik ilgi un pamatīgi, it kā gribētu noberzt sev septiņas ādas.

Rota vairs negāja uz ballēm, tāpēc ilgu laiku viņa nezināja, kā beidzies kautiņ� parkā. Toreiz tādu kautiņu nebija maz, nu jā, �odien jau arī neiziet pavisam sveikā.

Randolfs bija dabūjis gadu.

Randolfs bija gadu dabūjis, tāpēc ka viņ� uzbrucis otram cilvēkam un to smagi piekāvis. Brīnumi! Randolfs, bālais un bezkrāsainais! Tas otrs � tas puisis � kādu laiku pat nogulēja slimnīcā. Tad beidzot viņ� nāca Rotu apciemot, interesanti, kāpēc viņ� nāca? Vai viņ� domāja � Rota tagad nepretosies? Viņ� kaut ko murmināja par vēlē�anos precēt un par to, ka viņ� parkā neko sliktu ... Rota jau gribēja raidīt viņu laukā, bet tad viņa kaut ko iedomājās un pajautāja par kautiņu, un viņa dabūja dzirdēt visu, arī to, ka tas huligāns notiesāts. Rotai sāka drebēt lūpas.

� Vai tad bija tiesa? � viņa jautāja.

� Nūja, � puisis bez vārda teica un pārmeto�i vērās Rotā.

� Un es ... un mani... neaicināja? ,

� � Nē. Mēs ta�u esam d�entlmeņi! � Puisis bez vārda izgāza krūti.

� Un Randolfs...

� Sēd.

� Ej ārā, � Rota klusu sacīja, un, tāpēc ka viņa bija teikusi tik klusu, viņai nācās atkārtot. Viņ� nesaprata vai negribēja saprast, tas patiesībā bija viens un tas pats, vismaz tā likās Rotai. Viņ� vēlreiz ieminējās, ka varētu ar Rotu precēties, un viņa vēlreiz lika sve�ajam iet laukā. Nu jau viņ� Rotai likās pilnīgi sve�s.

� Eju jau, eju, tikai nedomā, vairāk es nelūg�os, un, ja citi dabūs zināt, kā tev tai parkā gāja, tad tu vispār varēsi pasvilpot.

Tie jau bija draudi. Bet Rotai vārdi aizskanēja gar ausīm: durvis aizslēgusi, viņa stāvēja uz sliek�ņa un brīnījās par sevi un par to otru, un vispār viņa brīnījās par visu � ko padarīsi, uznāk cilvēkam tādi brīnī�anās brī�i.

Viņa uzzināja, kad Randolfam jāatgrie�as no cietuma, arī viņa adresi Rota uzzināja, un tad viņa Randolfam aizrakstīja.

Tā nebija priecīga satik�anās, Randolfam īss matu ezītis, laikam tā dēļ viņ� jutās visneērtāk, un vispār, ai, viņiem galīgi nebija par ko runāt, to īsto tematu nevienam negribējās skart, to nevajadzēja skart � bet par ko tad runāt? Bija vēls, aizkavējies rudens, kuram nu steidzīgi ziemā jāpāriet, viņi sēdēja parkā (tas bija pavisam cits parks) uz soliņa un drusku drebuļojās, un Rota domāja � �is puisis nu gan nekad neuzdrīkstēsies mani apskaut. Viņai bija �ēl, ka tā, un zag�us viņa raudzīja Ran-dolfu cie�āk aplūkot. Viņa seja tagad bija vēl bālāka, bet vaibsti noteikti, tajos nevarēja salasīt ne sajūsmu, ne izmisumu. Rota jautāja, kā gan Randolfs to pārcietis... viņa nespēja izteikt vārdu �cietums�, tas izklausījās tik baigi, no bērna kājas Rota bija mācīta, ka cietumā nonāk tikai pa�i sliktākie, galīgi nelabojamie cilvēki... Randolfs pasmējās un atteica � nekāds prieks tas viņam neesot bijis, bet kad nu citādi nav varēts ...

� Bet ja tu būtu teicis, ka tu ... manis dēļ...

� Tu ta�u aizmuki. Man likās, tev nebū^ nekāda prieka, ja tavu vārdu pa tiesām... Tāpēc es teicu viņam: muti ciet, un cauri, kas būs, būs.

Pēc brī�a viņ� piebilda un iesmējās � pirmo reizi sarunas laikā:

�� Tevis vai ne tevis dēļ, bet es tāpat būtu kāvies. Es viņu biju samīcījis krietni smagāk, nekā normālā kautiņā pieklājas. Man bija baigas dusmas. Visu laiku man bija dusmas uz viņu. Un man nemaz nav �ēl, ka es viņam sadevu.

� Jā, � Rota bilda un nezināja, ne ko teikt, ne darīt tālāk.

� Tu nedomā, ka tev tur kāda īpa�a vaina, � Randolfs atsāka. � Viņ� man jau sen bija kā rūgta nāve, es to vien gaidīju, ka reiz varē�u viņu samīcīt... No maniem nagiem viņ� nebūtu sprucis, kaut arī tās reizes nebūtu.

Rota sēdēja satvīkusi un, godīgi sakot, jutās vīlusies. Viņai, lūk visu laiku bija licies, ka Randolfs viņas dēļ licis ķīlā dzīvību, un tagad viņ� saka... Jā, viņa bija loti, ļoti vīlusies. Viņai gau�i gribējās vēl reizi pajautāt Randolfam, vai tad tomēr ne viņas dēļ, � Randolfs ta�u vienmēr tā bija skatījies uz Rotu, katrā deju vakarā... katrā ballītē, � bet viņai bija neērti atgriezties pie tā gadījuma, tā vakara parkā. Viņa, starp citu, pa to parku nekad vairs negāja, lai gan koki un zāle ta�u nevarēja būt vainīgi. Viņa tagad bija sākusi plūkāt mutauta stūri, drīz vien tas bija vienās driskās. Bet Randolfs tikai klusēja. Cik ilgi spēj klusēt viens cilvēks? Rotai visu laiku bija �ķitis � satiekoties viņiem būs tik daudz vienotram ko teikt, bet tagad viņ� te sēdēja kā sve�s.

� Varbūt es tevi kavēju, � viņa beidzot teica savā visvienaldzīgākajā balsī, un sirdī viņai bija rudens vakara bezcerīgums, � tad atvaino, mēs tūlīt pat varam �ķirties ...

� Nē, nē, � Randolfs atteica. � Kur tad nu jāiet... Man nepavisam nav steigas. Tagad jāgudro, kur lai darbu dabū. Redzi, es biju gribējis mācīties, bet tagad no tā nekas neiznāks. Vai tad viņiem augstskolā vajag tādus � svaigi no cietuma... Un, kad labi padomā, liela bēda tā nav, man nekad nav bijusi viegla galva. Kaut kur jau darbu atradī�u. Man tur teica � mani visur jāņemot pretī, es savu vainu esot izpircis.

To � par vainas izpirk�anu � viņ� sacīja neparasti svinīgi un savam parastajam tonim pavisam neatbilsto�i. Bet varbūt t u r ar viņu par �o jautājumu tie�i tā � svinīgi � bija runāju�i un viņ� tikai atkārtoja. Tā ta�u bija ļoti nopietna lieta.

� Un kur tu domā strādāt? � Rota jautāja.

� Redzēs.

Cik viņ� bija mierīgs!

� Tu nemaz nepaskaties uz mani, � Rota sarūgtināta sacīja, viņai �ie vārdi izlauzās pa�i, izlauzās neatturami.

� Kā � neskatos? Un kāpēc man jāskatās?

� Tu vienmēr skatījies, atceries, toreiz.

� Nu jā, � Randolfs teica un nopūtās, � Bet tad es izskatījos pēc cilvēka, toreiz man nebija pliks pakausis kā vienam mērkaķim nodzīts. Un ar to visu tu toreiz prom vien griezies.

� Jā, toreiz, � Rota sacīja, un to varēja saprast, kā grib, bet Randolfs laikam negribēja saprast nemaz. Un nekādi.

Tā viņi .tajā reizē neko neizrunāja, Rota cēlās aug�ā no soliņa, viņi bija ilgi nosēdēju�i. Randolfs viņu pavadīja, pareizāk, viņ� vienkār�i slāja Rotai līdzās, brī�iem pat par pussoli atpalikdams, un, kad viņi jau bija Rotas mājas tuvumā, viņ� izbrīnījās, ka Rota negrib iet parkam cauri.

� Tā ta�u ir daudz tuvāk.

� Es nekad vairs neeju cauri parkam, � Rota izgrūda un pietvīka tīri sarkana, un tad beidzot Randolfs tomēr kaut ko saprata, viņ� palūkojās Rotā un teica:

� Aizmirsti to visu! Ne velna viņ� tev nepadarīja. Un es viņu sadauzīju kā �niceli. Tev tak patika, vai ne? � � Un viņ� bērni�ķīgi priecīgi iesmējās, un Rota negribot pasmējās līdzi, un rudenīgais drēgnums no viņas sirds sāka izzust. Viņai likās, nupat tikai viņa sāk Randolfu iepazīt, un dro�i vien tā tas arī bija. Rotai jau agrāk nemaz nebija bijis laika, vai tad viņa bija uz Randolfu skatījusies? Viņai bailes bija atcerēties, ka pati par Randolfu ņirgājusies un vēl kopā ar to, kura dēļ viņa tagad vairs negāja cauri parkam. Vai Randolfs par to nekad netika iedomājies? Viņa sejā to izlasīt nevarēja, patlaban tajā bija tikai labs un lādzīgs prieks.

� Tu kādreiz atnāc, � Rota sacīja, kad viņi kādu brīdi bija mīņāju�ies pie Rotas durvīm.

� Nu jā, bet tavs brālis ...

Tātad viņ� zināja gan par Rotas brāli!

Vēlāk izrādījās � viņ� zināja par Rotu arī daudz ko citu vēl, labi, ka tur nebija nekā, par ko viņai nāktos kaunēties. Viņ� bija vācis par Rotu ziņas, kā bite vāc medu, un tas laikam bija sniedzis prieku viņa vientulīgajai sirdij. To Rota uzzināja stipri vēlāk, jā, kas gan viņai to būtu steidzies vēstīt, viņa uzzināja, kad bija neglābjami cie�i iemīlējusi Randolfu, un tad viņas mīlestības puķei uzauga arī maigas pateicības atvase.

�- Manam brālim nav nekādas daļas, kas pie manis nāk, � Rota strikti atteica, bet tad a�i piebilda: � Un pie manis vispār tikpat kā neviens nenāk. Vai tu varbūt domā citādi? � viņa nobeidza gandrīz kareivīgi, un Randolfs tūlīt paskaidroja � viņ� domājot tie�i tāpat. Un tad Rota viņu uzaicināja ciemos, un Randolfs teica � paldies.

Bet pagāja diezgan ilgs laiks, iekams Randolfs tie�ām piezvanīja pie Rotas durvīm, � tik ilgs laiks, ka Rotai jau bija sācis likties � viņ� nezvanīs nekad, un �ī doma viesa viņā agrāk neizjustas skumjas. Viņ� tātad piezvanīja, un, kad Rota atvēra, viņ� stāvēja ar puķēm rokā, tās vēl bija ietītas papīrā, un pa gabalu redzams,'ka Randolfs tie�i �o puķu dēļ ir briesmīgi nokaunējies. Rota teica: �Vai, paldies!� � viņa to pateica vēl pirms apsveicinā�anās vārdiem un atņēma Randolfam ziedus, un nu jau viņ� atguva valodu un apsveicinājās tīri sirsnīgi. Vēlāk istabā Rota pārmeta, kāpēc viņ� tik ilgi nav nācis, un tad nu gan bija jāsaprot, ka Rota gaidījusi. Diezin vai Randolfs saprata, viņ� neveikli pasmaidīja un teica, lai Rota piedodot, bet ātrāk viņ� neesot varējis, ar darba atra�anu nav gājis tik veicīgi, un viņ� negribējis nākt, iekams ...

� Tu varēji nākt arī tāpat, � Rota sacīja.

� Nevarēju vis, bet to jau tu nesaproti, � Randolfs noteikti atbildēja, un Rota nodomāja: laikam viņam taisnība. Viņ� bija atradis darbu; ne īpa�i labu, ne īpa�i sliktu, viņ� pats domāja, ka tiks pie labāka, vajag tikai paiet laikam. Laikam vienmēr jāpaiet, bet ne visi cilvēki prot gaidīt. Izrādījās, Randolfs prata. Viņa tūļība, tuvumā apskatīta, izrādījās sava spēka apvaldī�ana. Bet varbūt tā rādīja Rotas acis? Nē, neticami, viņa pamazām vien sāka iemīlēt Randolfu, un, jo vairāk iemīlēja, jo prātīgāk viņ� stāvēja malā, vēl nebūdams pārliecināts, vai viņam, sodu izcietu�am, pienākas vieta Rotas tuvumā; par īstu tuvību Randolfs noteikti vēl nedomāja. Viņ� iepazinās ar Rotas brāli un negaidītā kārtā iepatikās tam. Brālis teica, protams, kad bija ar Rotu divatā palicis, � nu reiz viņai esot kārtīgs cilvēks, ne hulītis. Viņ� diezin kāpēc par hulī�iem sauca visus Rotas jauko ballī�u draugus. Bet tagad Rota uz ballēm negāja, un brālis to domās piedēvēja Randolfa svētīgajai ietekmei. Viņi kopīgi aizbrauca uz Dārzniekiem, tas jau gan It kā bija parasts brauciens, ta�u tā dalībniekiem bija skaidrs, ka mājās notiks savstarpēja apskatī�anās. Toreiz tēvs vēl bija dzīvs, vai viņam ar māti nenācās redzēt, kādu puisi viņu Rota izvēlējusies?

Randolfs iemīlējās Dārzniekos.

Randolfs bija visīstākais pilsētas puika, ta�u, Dārzniekos nokļuvis, viņ� uzreiz jutās kā atgriezies savās pa�a mājās. Parasti viesi izliekas, ka interesējas par visu, ko viņiem stāsta un rāda, ta�u Randolfs bija patie�ām aizrāvies, viņa jautājumu plūdumam nebija gala, tēvs tikko jaudāja atbildēt, beigās arī Indulis bija jāsauc palīgā. Toreiz mājās vēl nebija vedeklas, Indulis nule bija ar Brindu sapazinies, saimniecība maķenīt nolaista, jo mātei jau sāka mesties par grūtu, viņa rāvās pa jaunlopu fermu un pa māju, un tas nebija vienā apgriezienā izdarāms. Randolfs puscēlienu skaidienā skaldīja malku, tas bija kas apbrīnojams, tēvs ar māti saskatījās, viņi domās vēlēja Rotai laimes, bet pagaidām neko neizteica skaļi, nevajadzēja laimei aizskriet priek�ā, laime, zināms, mīl klusumu.

Varbūt, ja Randolfs ar Rotu toreiz nebūtu atbrauku�i uz Dārzni�kiem, viņi arī nebūtu apprecēju�ies, pilsēta viņu jūtām nebija tik labvēlīga vide.

Bet, pilsētā atgriezies, Randolfs atkal un atkal runāja par Dārzniekiem, viņ� brīnījās, kā gan Rota aizbraukusi projām no tik lieliskas vietas, un Rota atteica: kas par to, viņa jau varot arī atgriezties.

Tā? � Randolfs jautāja. Un tad viņ� sāka runāt par savu amatu, mehāniķis, tā viņ� domāja, arī kolhozā varot noderēt.

Un kā vēl, Rota atsaucās, nemaz neapdomādama, kurp viņa labprātīgi soli pa solītim dodas.

Jā, Randolfs sacīja, viņam pilsētā esot apnicis. Viņ� pats to neesot zinājis, bet nu tas viņam esot skaidrs. Viņ� paklusēja, gaidīdams, ko teiks Rota, bet viņa laikam bija attapusies un nedeva atbildi. Un tad Randolfs sacīja vēl � tur laukos viņam neviens nekad nerunā�ot pakaļ.

Par ko tad? �

It kā Rota nezinātu. Par to, kas bijis. Nu, toreiz. Ka viņ� sēdējis cietumā. Te viņ� atkal un atkal satiekot cilvēkus, kuri zina. Arī to... nu, to pa�u. Rota zināja, kuru viņ� domā.

Jā, Rota sacīja, es jau domāju, ka tas tev no prāta izsvītrots.

Nē, to izsvītrot nevar nekad.

Rota klusēja, nu viņa tie�ām nezināja, ko teikt. Un Randolfs skatījās uz viņu. Randolfam mati jau sen bija ataugu�i, viņ� tagad tie�ām izskatījās glīts. Bet tagad jau viņ� Rotai patiktu, pat ja būtu neglīts, tagad Rota yērās Randolfā citām acīm, tās bija mīlestības acis.

Pa kuru laiku?

Ai, pa.to pa�u, pa to pa�u vien.

Randolfs jautāja, kā tad paliekot ar tiem laukiem. Viņ� jautāja tā, it kā par to jau būtu spriests, trūktu tikai pa�a pēdējā, pa�a stiprākā galavārda.

Un Rota atteica � tad jau bū�ot jāpadomā. Protams, viņa domāja, darbu viņa atradīs arī kolhozā, noteikti atradīs, viņa jau līdz �ai pa�ai dienai vēl bija ar vienu kāju laukos. Kur� no laukiem nācis, tik lēti nevar tos pa roku galam nomest.

�< Tikai, � viņa teica, � uz Dārzniekiem es gan negribu iet.

Randolfam,seja izstiepās gara. Tā, jau Rota bija domā-. jusi, viņ� visu laiku turējis Dārzniekus prātā. Un viņa steig�us piebilda, lai Randolfs nedomājot neko sliktu, viņai ar vecākiem, ar māju pa�as labākās attiecības, bet viņi pa�i kādreiz tā izdomāju�i, ka tur saimniekos Indulis, kā jau visu laiku saimniekojis. Un ar brāļasievu, lai tā vai eņģelis būtu, viņa mājas atslēgas uz pusēm negribot dalīt.

Laikam Randolfs saprata, pretī viņ� nebilda neko.

� Kolhozā tagad tā būvējas, � Rota teica. � Mēs arī varam būvēt māju, un tad tā būs mūsu pa�u.

Randolfs paskatījās Rotā un pasmaidīja. Tā iznāca, ka viņi netika runāju�i �раг precē�anos tā īpa�i. Viss tāpat bija skaidrs. Rota atvadījās no Randolfa, tuvākajās dienās viņi brauks uz Dārzniekiem un ies uz kolhoza valdi, vistuvākajās dienās... Viņiem bija daudz, ko kārtot. Rota skatījās, kā Randolfs aiziet, un viņai bija rāmi un mierīgi ap sirdi. Un vēlāk, jau gulēt iedama, Rota iedomājās, ka beidzot pilnīgi un pavisam aizmirsusi to nejēdzību, kas toreiz parkā notika, viņa nebija ticējusi, ka tā būs. Viņa juta lielu pateicību pret Randolfu, un viņa domāja � tagad viņai no savas puses jādara viss, lai Randolfs aizmirstu cietumu, aizmirstu tās dienas, kad viņa to sastapa no apcietinājuma pārradu�os. Randolfs brīnījās un bija laimīgs, kad Rotas pirksti uzmanīgi glāstā skāra viņa galvu, Rota jau neteica, par ko �ai brīdī domā. Viņas mīlestībai īstajā brīdī bija paspēju�as piejaukties māti�ķuma, saudzē�anas jūtas, tas bija ļoti svarīgi, un tagad varēja teikt: ja vien nenotiks kaut kas pavisam sevi�ķs un neparedzams, tad Rotas mīlestība līdz mū�a galam, līdz seno ķīnie�u apdziedātajiem sirmajiem matiem cie�i un uzticīgi paliks pie Randolfa sāniem.

Rota un Randolfs ieradās kolhozā, tie�i kā Randolfs bija vēlējies, un tur viņus labprāt pieņēma. Kādu brīdi viņi tomēr nodzīvoja Dārzniekos � kamēr viņu pa�u mājai lika pamatus. Bet tad viņi ātri aizgāja projām, lai gan māte ilgi �ēlojās nopakaļ, vēl pēc gadiem viņa teica � tie viņai esot biju�i vai pa�i laimīgākie laiki, un lai nu citi bērni (aunā neņem (ko viņi tur daudz varēja ņemt, ko ne), bet tā, kā Randolfs viņai ik skaidiņu no ceļa noņēmis, � tā neviens cits neprotot. Nu jā, Randolfs savu māti neatcerējās, tā bija pazudusi kaut kur pēckara gadu putekļos, tik vien no sevis atstādama kā sve�ādo vārdu �Randolfs� un bezgala neskaidras atmiņas, kuras varbūt pat atmiņas nebija. Rotas mātē Randolfs redzēja māti vispār, viņ� viņai palīdzēja tā, kā varbūt bija sapņojis palīdzēt savai mātei. Randolfs pēc dabas nebija prātnieks, kur nu vēl sapņotājs, Randolfs bija reālists, un tomēr viņ� kādreiz iedomājās, kā būtu, ja tagad viņa mājas pagalmā ienāktu viņa māte. Protams, viņ� to nepazītu. Un kāda viņa vispār varētu izskatīties? Randolfs zināja, ka mātei tagad vajag būt krietni pāri se�desmitiem. Viņa varēja būt pavisam sagrabējusi sievele, varbūt kāda no tām, kuras ne sliktāk par sev līdzīgiem vīrie�iem iemet odekolonu, kad kapeikas pie rokas un aptiekā bērzūdens. Tā tas varēja būt, kāpēc ne... bet tad Randolfam sametās savas anonīmās mātes �ēl, nē, tik bēdīgu lomu viņ� tai nenovēlēja. Viņa jau tikpat labi varēja būt vienkār�i dzīvē vīlusies sieviete, kuru viņas ceļi reiz aizvedu�i pa�as bērnam garām, bet kura tagad smeldzīgi meklē atgrie�anās iespēju. Viņai varēja būt mākslīgi blondēti mati, kas gan nemaz nesaderētos ar grumbaino seju (Randolfs bija tādas sievietes redzējis), un acīs bezgala nogurums. Viņa bikli skatītos uz Randolfu, meklēdama dēla sejā pelnītu pārmetumu. Randolfs slēptu to, jā, varbūt viņ� nemaz nepārmestu, ak, gadi ir gāju�i un aizgāju�i, un viņ� izaudzis par tīri lietojamu cilvēku, un vai viņam labāk kļūs, ja viņ� mātei vecos grēkus pārmetīs? Un tomēr viņa bija tā, kas Randolfu laidusi pasaulē, lai tad viņ� arī izjūt visus pasaulīgos priekus un pārcie� pasaulīgās bēdas, lai ir nelaimīgs un skurbi laimīgs, bez mātes tā visa nebūtu, nebūtu nekā.

Un, kad nu Randolfs galu galā bija tiktāl izdomājis un viņam tikai būtu jāteic mātei pirmītējie vārdi, � jā, tad viņa iztēle atteicās rosīties tālāk un no varbūtējās sarunas nekas neiznāca. Viņ� vienkār�i nespēja iedomāties, ko varētu runāt ar sve�u cilvēku, un tā nu lieku reizi bija ticis skaidrs, ka Randolfam māte tomēr ir un paliek sve�s cilvēks. Un tāpēc noteikti bija labāk, ka tā ne iztēlē, ne īstenībā neienāca Randolfa un Rotas mājas tīrajā pagalmā, lai gan �ai pagalmā mēdza iegriezties daudzi sve�inieki.

Un nevienam, nevienam, nevienam cilvēkam Rota nebija stāstījusi, kā tas īsti noticis ar Randolfu vēl tais gados, kad viņi dzīvoja Rīgā. Randolfs tagad bija visnotaļ cienījams cilvēks kolhozā, mehāniskajās darbnīcās viņ� vienkār�i bija neaizvietojams, un, kura ierīce nāca viņam rokās, ar to viņ� tika galā. Vai nu tūlīt, vai vēlāk, bet tika galā, viņam bija prieks pieveikt nepaklausīgos � ne jau cilvēkus, nē � mehānismus, ma�īnas. Randolfam kolhozā bija miera ve�a slava, un gadījās, ka viens otrs vīrs un viņa darba kolēģis lūgtin lūdzās Randolfu, lai jel tas aizliek labu vārdiņu pie saniknotās otrās puses. Ak, �īs sievas, cik ātri viņas saskaitāsl Un kuram neizgādās pār-kāpumiņ�, pasakiet jūs pa�i! Lielie, dū�īgie vīri, kuri savus traktorus pa tīrumiem dancināt dancināja, bija melni un maziņi, kad reiz bija uz mājām jāiet, jā, uz pa�u mājām, uz kādām no tām gai�ajām, nesen uzceltajām, kurām bija gan akmeņdārzi, gan āra kamīni, nu, vismaz pirtis pagrabā. Un viņiem nemaz negribējās iet pie tiem akmeņ-dārziem un kamīniem, ak, nelaimes reize! Randolfs klausījās pazīstamajā bēdu stāstā, īsti �ēl viņam nebija, un tomēr viņ� kādu nieku juta līdzi bēdu apmāktajam. Vīri teica: jā, kas tad tev, tev nekas, tu jau esi no tiem lēnajiem, tev nekas tā īsti neuzsit asini, bet mēs � mēs tā nevaram. Un Randolfs klausījās un klusēja, viss rādījās tīra taisnība, viņ� � miera vecis, miera mika ar savu jauko sievu un jauko māju. Dzērājs viņ� nebija un negribēja būt, viņam nenācās atturēties, kad priek�ā vilino�i nodzirkstīja savus sānus glāzīte, viņam ne. Laimīgs tu esi, vīri teica, ka tev tāds raksturs gadījies, tev laikam visi gēni kārtīgi saliku�ies un neviens no tiem pekstiņus taisīt negrib. Vīri arī bija dzirdēju�i par gēniem un iedzimtību, varbūt viņiem viss nebija pilnīgi skaidrs, bet vai tik skaidrs ir arī zinātniekiem? Viņi redzēja � Randolfs ir mierīgs, Randolfs ir kārtīgs, viņi būtu skaudu�i, ja pēc dabas nebūtu labsirdīgi un turklāt it labi nesaprastu, ka viņiem pa�iem visas iespējas būt tādiem pa�iem. Tāpēc viņi aicināja Randolfu palīgā, kad no pa�u sievām piedo�ana bija jālūdzas, un Randolfs tad neveikli smaidīja un teica � nē, ar citu sievām galā tikt viņ� nemākot. Bet vīri tiepās, sievas viņiem Randolfu vienmēr kā tādu gai�u bāku acu priek�ā turot, dulls tur varot palikt. Un Randolfs plecus vien.-raustīja: bāka, ap�ēlojieties, kas tad viņ� par bāku, un vai bāka jebkad ar dzīvu cilvēku salīdzināma?

Rota bija tā, kas uzstāja, ka viņiem jāpērk ma�īna. Randolfs nemaz negribēja. Kādreiz Rotai uznāca bailes; tik labs, tik mierīgs, tik vienādi mīlo�s bija viņas Randolfs. Vienīgā nelaime � viņiem nebija bērnu, līdz �ai baltai dienai viņiem nebija bērnu, un vai Rota nebija pati veselīgākā sieviete pasaulē? Viņu mājas pagalma mauriņ� turējās tīrs kā nosukāts, tur apkārt nemētājās bērnu rotaļlietas, un Rotai neviens nebija jāapsauc un jārāj un jāraizējas nebija, ka bērni (cik jauki tas būtu, ja varētu teikt: mani bērni!) spēlēdamies neizskrien uz ceļa, viņi te holhozā jau bija sāku�i teikt �iela�. Viņa nezināja, kur� no abiem varētu būt pie tā vainīgs, viņa vai Randolfs, vīrs nejautāja, vīrs nepārmeta, un Rota savukārt neteica ne vārda, viņa vēl vienmēr gaidīja. Viņi abi ta�u vēl bija jauni, no tiesas jauni. Un tā viņi nopirka '�iguli un brauca, kurp grib, tikko laiks atļāva, bet bie�i tas nenotika, vienīgi īsos atelpas brī�os starp vieniem un otriem darbiem, starp vienu un otru svī�anu mehāniskajās darbnīcās. Toties tad viņi laida, cik vien tālu var � dienu vai divas, viņus bērni mājās negaidīja; citas sievietes teica � nē, Rota, tu esi laimīga, mēs gan piesietas kā govis āboliņa malā.,. Un tā viņas teica,- un. Rota zināja � tas nepavisam nav no tiesas. Un viņa domāja � es arī labprāt vēlētos būt tā piesieta.

Bet to viņa neteica Randolfam. Tāpēc viņa neuzzināja, cik labprāt Randolfs būtu dzirdējis bērnu �alas savā mājā. Viņ� klusēja, un tā viņi tikai dzīvoja un dzīvoja, un visi teica un domāja � Rota ar Randolfu dzīvo ļoti labi. Da�as sievas, kurām pa�ām tā vis nevedās, pat domāja, ka viņi dzīvo par daudz labi, bet tā gan bija Rotas un Randolfa pa�u darī�ana.

Kad Brinda piezvanīja un ļoti klusā balsī sacīja � viņiem mājās notikusi nelaime � un kad viņa uz Rotas ba�īgo jautājumu paskaidroja, ka nupat Kalvis nomiris, tad Rota uz brīdi palika bez valodas, viņa bija savaldīga sieviete, un tad viņa bija bez valodas. Viņa klausulē dzirdēja Brindu ie�ņukstamies, tad viņa atguvās un teica: Brinda, mīļā Brinda, saturies, savaldies! Brinda atbildēja � tie�i to viņa darot. Rota sacīja � pēc piecām minūtēm viņa bū�ot klāt. Viņa skrēja pie ma�īnas. Rotai bija tiesības, ta�u viņa brauca reti, Rotai^nepatika mehānismi, nekādi mehānismi viņai nepatika, ta�u �oreiz par patik�anu nevarēja būt runas. Dārzniekos viņa apskāva Brindu un apraudājās. Tad viņa jautāja, ko lai palīdzot, un Brinda teica � viņa nezinot. Rota vairs nejautāja, viņa apskatījās apkārt, vai neatradīs ko darāmu, un drīz viņa bija atradusi, �aklām rokām darbs pats nāk pretī. Un, kad Brinda sacīja, viņa negribot nekādu bēru, viņa bēres vienkār�i neizturē�ot, Rota dedzīgi purināja galvu: bērēm bija jānotiek, nebija vēl tāda cilvēka, kur� bēres nebūtu izturējis. Bet vakarā mājās viņa sacīja savam vīram, mierīgajam Randolfam, cik �ausmīgi tas tomēr esot � zaudēt bērnu � un vai tas neesot pats �ausmīgākais? Un Randolfs, kā parasti, neatbildēja uzreiz, viņ� nebija no tiem, kuriem vārdi vienmēr pa rokai, viņ� tos meklēja un izmeklējās visai ilgi. Un, kad beidzot bija izsvērti pa�i pareizākie, tad Randolfs sacīja � viņam liekoties, kaJ<atra tuva cilvēka nāve.,. Un viņ� ļoti cie�i skatījās uz Rotu, �is skatiens bija viegli izprotams, viņ� iedomājās, kā būtu, ak kungs, kā būtu, ja Rota pēk�ņi... ja Rotas vairs nebūtu ... Viņa sēdēja Randolfa priek�ā tik stipra un dzīva, ka likās � uz Rotu nespētu iedarboties nekādi iznīcības spēki. Tā varēja likties, bet tā gan laikam bija tikai fikcija: ja cilvēks nodzīvojis pasaulē vairākus desmitus gadu, tad viņam gribot negribot nācies redzēt, ka vismaz tā viena likuma priek�ā neeksistē nekādi izņēmumi.

� Bet bērns, � Rota sacīja, stingi raudzīdamās zemē, � tad labāk ta�u, ja tev bērna vispār nav, nekā ja tev tas jāzaudē.

Viņa pacēla skatienu un piebilda:

� Bet viņi jau vēl ir jauni, viņiem vēl var būt bērns, vairāki bērni, vai ne?

� Protams, � Randolfs piekrita kaut kā sausi, un Rotai likās � vīrietis laikam nav spējīgs saprast, ko mātei nozīmē bērna nāve. Jo viņ� jau ir tikai tēvs. Un viņa steidzīgi, it kā pārliecinādama atkārtoja:

� Daudz bērnu viņiem vēl var būt, bez �aubām! Un tomēr tā ir briesmīga nelaime.

� Mums tāda nevar gadīties, � Randolfs teica pavisam negaidot, un Rota, visu laiku sakņupu�i sēdēdama, uzreiz izslējās taisna:

� Tu man pārmet?

� Es nepārmetu nevienam, � Randolfs sacīja.

� Un tomēr. Tu gribi bērnu, vai ne?

� Nu, varbūt.

� Jā, jā. � Rotai atkal no�ļuka pleci. Istabā bija klusu, logi uz dārzu, neviena ma�īna te nebija dzirdama no tām, kuras diendienā skraida pa ceļu garām. � Tu domā, es esmu vainīga.

� Es neko nedomāju, � Randolfs atteica. � Daudzas ģimenes- iztiek bez bērniem. Un tās nebūt nav sliktākās ģimenes.

Pie sevis viņ� nodomāja, ka varētu gan �o tuk�o vārdu vietā vienkār�i piecelties, apņemt Rotu ap pleciem, kas bija kļuvu�i dīvaini nevarīgi, un pateikt viņai tie�i pie auss: man vienalga, vai bērni mums ir vai nav, man vajag tikai tevi, saproti, tevil Bet viņ� to nespēja. Randolfam bija Joti grūti melot, un nepavisam viņam negribējās melot savai Rotai. Klusēt, jā, to viņ� varēja � kaut visu mū�u. Un tāpēc viņ� tagad sēdēja un runāja visai nepārliecino�i, ak, vislabprātāk viņ� atkal būtu klusējis, bet Rotai � viņa Rotai vaigos jau bija iedegu�ies sārti plankumi.

� Es ie�u pie ārsta, � Rota sacīja. � Vai dzirdi, es ie�u pie ārsta!

� Nevajag.

� Vajag. Es jau visu laiku gaidīju, kad tu man sāksi pārmest.

� Es nepārmetu.

� Nu tad es pārmetu sev. Nē, kāpēc mums nav bērnu!

Randolfs nopūtās, un ārā vēl vienmēr bija ļoti kluss, un klusu bija istabā, viņi varēja būt Joti laimīgi, un visi viņus par tādiem uzskatīja, un vai tad galu galā nav tiesa � ir daudzas, daudzas ģimenes bez bērniem!

Randolfs pēc brī�a piecēlās un izgāja laukā, izskatījās neveikli, pēc bēg�anas izskatījās, bet viņ� vairs nespēja citādi. Nabaga Rota, viņ� domāja, iegājis garā�ā pie ma�īnas. Savādi, kāpēc nabaga Rota, viņi jau abi bija �ie nabagie, abi bez bērniem, un tomēr viņ� domāja: nabaga Rota. Viņ� pacēla ma�īnas vāku, pretī vērās labi pazīstamais draugs motors. Lai slavēts tas, kur� ma�īnu un motoru izgudrojis! Tad, kad vīram mājās vairs nav kur lik-ties, viņ� iet garā�ā un ķeras pie motora, pat ja viņ� no tā saprot gau�i maz, � viņ� ķeras pie motora, un sieva tad nenāk un netraucē, vīrs ir pie ma�īnas, vīrs strādā. Vīrs ir aizņemts. Un kaut arī � kā �obrīd � viņ� būtu aizņemts tikai ar savām domām.

Bet istabā Rota stāvēja pie loga un skatījās laukā. Es būtu ar mieru kļūt Randolfam neuzticīga, viņai ienāca prātā, lai dabūtu bērnu. Randolfs nekā nezinātu, saka jau, vīri visu uzzinot pēdējie. Vai citā gadījumā sievas. Viņiem visu laiku bijusi tik laba un noregulēta ģimenes dzīve, viņi abi zināja visu, kas vien �ādā dzīvē būtu jāzina. Sī dzīve bija bez noslēpumiem, diena pēc dienas ritēja viņiem garām, nē, kāpēc garām, dienu pēc dienas viņi dzīvoja, strādāja, runāja viens ar otru un vakaros mīlēja viens otru, un viņiem bija labi, bet patiesībā viņiem nebija labi, jo viņiem trūka bērnu. Rota atcerējās savu mācību gadu biedreni: jauka meitene, jautra meitene, drusciņ par jautru, un viņai bija pui�i, viņai patika pui�i, un viņai patika ar pui�iem padzīvoties, un vienas vien bailes viņai bija, ka tikai izietu sveikā, vai dieniņ, ja nu kaut kas notiktu! Viņai gan būtu vajadzējis mainīties ar mani, Rota rūgti domāja, un tūlīt viņa pārmeta sev par tādu domu. Viņa, glu�i tāpat kā ikviens cits cilvēks, labi varētu justies tikai pati savā ādā, tikai un vienīgi tajā. Katram mums jādzīvo pēc tiem likumiem, kādus sev esam radīju�i, jādzīvo ar tām iespējām, kādas ir tie�i mums.

� Bet Brindai vēl būs bērni, noteikti viņai būs bērni,� Rota murmināja. Ak vai, viņa nebija apskaudusi svaini tās labajās dienās; tagad, kad Brinda bija nelaimīga, Rota sāka skaust. Tas ir �ausmīgi, viņa domāja. Un laukā, gravas malā, sāka dziedāt lakstīgala. Pavasaris ir īss, arī lakstīgalai tā nepietiek, nepietiek tikai ar naktīm, viņai jāņem dienas palīgā. Lakstīgala dziedāja, skaisti dziedāja, un Rota stāvēja un nedzirdēja. Un domas viņai bija rudenīgas, rudenīgas vien.

Ta�u Rota bija taisnīga un godīga, tāpēc ātri vien viņa nolika pie malas savas �ķērsās domas. Un, kad nācās iet uz Dārzniekiem talkā, viņa pret Brindu bija cik spēdama maiga un uzmanīga. Tiesa, pa visiem gadiem viņas nav spēju�as kļūt īsti sirsnīgas svaines, bet tas sirsnīgums � tas ātri naida ledū var sasalt, esam redzēju�i, dievs dod, ka ne pa�i sajutu�i. Brinda ar Rotu vienmēr labi sapratu�ās, tagad Rota lūko Brindai ik smagumu no rokam izņemt.

Tagad, visas �īs dienas, bēru dienu ieskaitot.

� Nu tev būs vieglāk, � Rota �orīt sacīja Brindai, galdu po�ot.'� Kad Kalvītis būs kapsētā, viss bus pavisam savādāk.

� Tu tā domā? � Brinda tikai pajautāja. Vai te neskanēja cauri: un cik daudzus bērnus tad tu būtu apgla-- bājusi?

Rota nopūtās.

Arī tagad viņa nopū�as. Bēru mielasts lēni virzās uz priek�u, tuk�ojas un atkal pildās bļodas un �ķīvji, un cilvēku balsis valdās, lai nekļūtu par skaļām. Bēres ta�u, neaizmirsīsim.

Rota nāk no pagraba ar sviestu. Sviests un citas tādas vārīgākas mantas glabājas pagrabā. Ir, protams, ledusskapis, bet vai nu tas viens tādu lērumu spētu saturēt. Viņa tātad nāk ar sviesta bļodiņām un sastop Randolfu.

� Vai tu Induli neesi redzējusi? � Randolfs vaicā, un Rota atteic, ka ne, un jautā savukārt, ko tad Randolfam no viņas brāļa ievajadzējies.

� Es nesaprotu, kur viņ� palicis. � Randolfs neatbild uz sievas jautājumu. � Kur viņ� var būt, kad ciemiņu pilna māja.

� Nav jau kāzas, un Indulis nav līgava, � Rota īsi pasmejas. � Ko tu ņemies lieku bēdu? Atradīsies, kad būs vajadzīgs.

� Man tas nepatīk.

� Un Brinda arī nezina?

� Nē, Brinda arī nezina.

Rota no�ūpo gai�mataino galvu. Viņiem, Dārznieku atvasēm, visiem mati dzelteni.

� Jā, � viņa gari nosaka. Un tad iet uz istabu ar sviestu.

Nu viesi vairs tik rātni nesēd pie galdiem. Citi samainīju�ies vietām, citi piecēlu�ies kājas izlocīt. No Brindas guļamistabas nāk laukā Eleonora, viņa iegriezusies drusciņ uzpost skaistumu.

� Vai tu Induli neredzēji? � Rota vaicā un tūlīt no�ēlo. Trūkst vēl tikai, ka ciemiņi sāks tērgāt: pats saimnieks pazudis, un mājinieki nu meklē vienā meklē�anā.

� Es redzēju gan, ka viņa vairs pie galda nav, � Eleonora saka, vārdus izgar�odama. � Es domāju, tik daudz viņ� ta�u nedzēra, ka jau reibumu vajadzētu izgulēt.

Rota klusē.

у- Nevajag uztraukties, � Eleonora mierina. � Kamēr Brinda pie galda, nav ko uztraukties. Savu svaini � to gan jums derēja piesargāt, �odien tādi tāli un negaidīti viesi.

� Es nesaprotu, ko tu... � Rota saka un- augsti savelk uzacu lokus. Bet viņa domā: es saprotu, es saprotu gan. Cik tādām vecām valodām var būt stipras un garas saknes! Kā vārpatai.

Un tad viņa beidzot liek sviestu uz galda.

Jau divas dienas Kaspars juta � ar ma�īnu viss nav kārtībā.

Viņ� nemēdza braukt ar ma�īnu, kura nav kārtībā. Bet �oreiz tā izgadījās. �oreiz viņ� nevarēja neatbraukt uz Dārzniekiem, kuros nebija bijis daudz gadu. Lai gan Kaspars zināja � tā īsti pēc viņa tur neilgojas neviens, varbūt kāds arī nedrīkst ilgoties. Un gadi dara savu, gadi attālina un apdzē� karstu kvēlojumu.

Vienalga, Kaspars domāja, Kalvis ir mans krustdēls, un es braucu.

Par zēna nāvi viņ� bija uzzinājis tīri neviļus. Lauksaimniecības pārvaldē divas sievietes bija runāju�as. Viņas runāja par �o un to, kā jau sievietes, kurām interese par visu, kas no ikdienības ietvariem ārā krīt, un tad viņas bija sāku�as arī par vienu mazu puiku, kur�...

� Un no viena bites kodiena, vai varat padomāt!

� Un pa�i viņi nemaz bites nav turēju�i � kā zinādami!

� Pa�i neturēja, citi turēja. Bite nav teļ�, kuru apJokā ieliksi.

� Jā, bitīte skrien, kur viņai iegribas.

�- Vienīgais puisītis esot. Vēl tāds savāds vārds, paga, kāds tad bija...

Ilgi viena runātāja bija minstinājusies, līdz beidzot attapusi Kalvi. Tad Kaspars nenocietās, viņ� piegāja pie runātājām un jautāja, kur tas viss noticis, un viņas labprātīgi stāstīja viena pār otru priecīgas, ka ieinteresēju�as sve�inieku. Viņas vēl gribēja pajautāt, vai tad �is ko zinot par tiem ļaudīm... bet Kaspars jau bija izgājis laukā.

Vienu brīdi viņam pat tā kā galva sareiba, lai gan tādas lietas nepiestāv vīrie�a cilvēkam. Un pirmām kārtām viņ� nedomāja vis par Kalvi, viņ� domāja par Brindu. Ko viņa tagad pārdzīvo. Viņ� zināja, Brinda ļoti mīl savu puiku.

Brinda, jā... Mēs tā mīlējām cits citu, tā sauca kādu itālie�u filmu. Mēs tā mīlējām viens otru, Kaspars varētu teikt, Brindas vārdu pieminēdams. Un ar visu mīlestību viņi tomēr nebija apprecēju�ies, nē, nebija.

Labu laiku viņ� nosēdēja trūcīgajos apstādījumos pretī universālveikalam. Te vajadzēja būt ļoti trok�ņainai vietai, bet te bija klusu. Tā gan, ja cilvēkam kāda vajadzība universālveikalā, viņ� ta�u neies kvernēt uz soliņa, kuram desmitgadīga papele dod �ķidru pavēni. Ak, �īs papeles, Kaspars vienmēr bija skaities par tām, nē, ne par papelēm pa�ām, par stādītājiem, tie�ām, it kā mūsu zemītē vairs citu koku nebūtu, kurus lielus audzēt. Bija liepas un ozoli, un... kam visus uzskaitīt, katrs tāpat zina. Ta�u stādīja papeles, diez kāds gudrelis izperējis, ka tās visātrāk augot. Nu, tu tētīt, tavu prātu! Tagad, tiesa gan, tam papeļu trakumam tā kā gals sāk rādīties, ta�u koks, tā tev nav puķīte � uzaug un nozied, un tas pa� pāris mēne�iem. Papeles vēl ilgi plātīsies pa mūsu parkiem un ceļmalām, jā, jā.

Nu, jods ar papelēm, ko tās viņam pa galvu spokojas. Brinda... Kas ar Brindu? Un kāpēc tie�i Brindai tā? Viņ� sēdēja, sēdēja un beidzot cēlās, protams, neko neizdomājis, un gausu soli gāja vien atpakaļ uz lauksaimniecības nodaļu, viņ� vis nevarēja tā aizskriet vējam pēdās, nu, �odien jau gan vēja nemaz nebija. Viņam bija da�as darī�anas, un tās viņ� nokārtoja, tad viņ� iegāja pilsētiņas vienīgajā puķu veikalā un jautāja, vai nevar pasūtīt vainagu. Viņam negribējās iet pie sava kolhoza dārzniecēm. Pat ja viņas ko�āku uzdarinātu.

Puķu veikalā smar�oja pēc mitras zemes. Savādi, vajadzētu ta�u pēc puķēm, bet bija mitras zemes dvaka. Kā kapsētā.

Viņ� sēdās ma�īnā, laiks bija braukt atpakaļ uz mājām, uz darbu. Kaspars attapās, ka ma�īna nav kārtībā. Bija te pilsētā tāds mazs serviss, bet pa da�ām stundām, kuras Kaspars kaut kā varētu atlicināt, viņ� tur vienalga klāt netiktu. Jāiebrauc pa�māju garā�ās, viņ� nolēma. Pie pa�māju ve�iem.

Nolēma, bet neiebrauca.

No mājām viņ� piezvanīja Brindai... Ilgi viņ� nebija Brindas balsi dzirdējis. Ta�u pazina. Varbūt tikai domāja pazīstam. Tālrunis balsi pārmaina. Kaspars tikai pabrīnījās, cik maz viņam Brindai ko teikt. Viņ� bija vēlējies pasacīt īstus mierinājuma vārdus, bet tie, kurus viņ� izrunāja, ripoja cits aiz cita ikdieni�ķi, dzirdēti un tāpēc pie sirds neejo�i.

Otra cilvēka bēdas laikam vislabāk būtu godināt ar klusē�anu. Savādi � klusēt pa telefonu.

Kaspars bija vecāks par Brindu, tagad tas nebija nekas, nieka pieci gadi, bet viņi bija iepazinu�ies tais laidos, kad pat pusgadam tavās jaunajās acīs ir milzu vērtība. Kaspars beidza vidusskolu, kad Brinda sāka, viņ� bija pieaudzis puisis, kamēr Brinda nieka skuķēns. Nē, nieka sku-ķēns Brinda nebija bijusi � pat tad, kad^r skraidīja ar divām pavisam tievām bizēm pār muguru. Laikam tāpēc māte drīz ļāva Brindai matus apgriezt. Bet nopietna viņa izskatījās arvien. Kaspars Brindu bija ievērojis pa gabalu, neteiksim � ievērojis, nu, pamanījis. Viņ� dejoja ar Brindu viņas izlaiduma vakarā, tāpēc ka tai dienā izlaidums bija arī viņa radu meitenei. Un tā bija uzlūgusi Kasparu par dro�u deju partneri. Uzlūgusi, jāteic, veltīgi. Kaspars dejoja ar Brindu. Radu meita dro�i vien nav viņam to piedevusi līdz �ai dienai, viņa sēdēja maliņā, bet Kaspars ar Brindu dejoja deju pēc dejas.

Traki, Kaspars domā, lai es tagad kā izslāpis skrietu dancot!

Rīta pusē viņi ar Brindu bija aizstaigāju�i līdz ezeram. Skola bija romantiskā vietā, parks un ezers, un tai rītausmā viņi pie ezera bija tikai divi vien.

� Es tevi ievēroju, pirms vēl armijā aizgāju, � Kaspars sacīja. Ko atbildēt Brindai? Ja viņa teiktu, ka algebras stundās domājusi par Kasparu, tie būtu bezkaunīgi meli, jo viņa nedomāja, nudien ne. Un tad � tas izklausītos tik sīki. Bet visa Brindas dzīve vēl bija sastatīta no �ādiem sīkumiem, skaidri kauns. Varbūt tāpēc viņai tik nevaldāmi gribējās būt lielai, pavisam lielai, un viņa priecājās, ka laikam gan izskatās tāda, kā gan citādi uz viņu skatītos �is te... pieaugu�ais puisis. Viņa bezgala priecājās, ka skola galā, pirmais lielais solis uz pieaugu�a cilvēka dzīvi sperts.

� Mēs ta�u satiksimies vēl? � Kaspars jautāja. Labi, ka viņ�, citādi to būtu teikusi Brinda, viņai tas nebūtu licies uzmācīgi. Viņai no tiesas ļoti, ļoti gribējās vēlreiz redzēt Kasparu, atkal un atkal redzēt. Citādi jau viņa �obrīd te nestāvētu. Viņai �ķita, ka ezers �orīt ir skaistāks nekā jebkad. Viņa nezināja, ka mīlētājiem vienmēr tā liekas.

Kāpēc viņi iz�ķīrās?

Kaspars...

Kaspars nudien mīlēja Brindu, bet brī�os, kad Brindas nebija tuvumā, viņam patika paskatīties vēl uz da�u labu meiteni. Viņ� nesaredzēja tur nekā slikta.

Brinda gan.

Brinda bija tik jauna, kā visi jaunie viņa bija maksimā-liste, sevi�ķi lietās, kas skāra cilvēku attiecības, draudzību, godu, pienākumu ....

Un, protams, mīlestību.

Brinda mīlēja tikai Kasparu. Katra dalī�anās, kaut arī pati mazākā, viņai �ķita nodevība. Ja ir Kaspars, pasaulē nedrīkst būt vairs neviena cita vīrie�a.

Ja ir Brinda, no Kaspara mīlestības kausa neviena lāsīte nedrīkst tikt atdota kādai citai.

Skaista, bet grūti izpildāma prasība. Kaspars sacīja � sarīkojumā viņ� ta�u nevarot dejot tikai ar Brindu vienu pa�u.

Brinda sacīja � tad viņi varot pasēdēt maliņā un runāties.

Kaspars smējās. Tas nu viņam nenāca ne prātā. Tāpēc maliņā sēdēja Brinda viena, un Kaspars dancināja citas meitenes, viņ� smaidīja tām un teica jaukus vārdus, un tās citas meitenes smējās un tvīka.

Brinda viena aizgāja mājās, viņa gāja un raudāja, viņai bija jāraud. Otrā rītā atnācis, Kaspars runājās kā vienmēr, it kā starp viņiem nebūtu tā vakara un tās nakts. Un Brindas asaru.

� Ej projām, � Brinda sacīja un- ar abām rokām atspiedās Kasparam pret krūtīm.

� Prātā nenāk, � viņ� teica, saņēma abas Brindas dū-rītes savā vienā un skūpstīja sarūgtināto mīļo.

Tie tomēr bija skaisti laiki. 2ēl tikai, ka tie ātri beidzās. Jau toreiz Brinda juta, ka mū�u ... jā, mū�u laikam viņai ar Kasparu dzīvot nav lemts. Un viņas vecākiem Kaspars arī nepatika. Nepavisam.

Mēs tā m; lējām viens otru. Varbūt pareizāk būtu teikt: Brinda tā rtiīlēja mani... Visā viņu tuvības laikā tā arī nebija pienācis brīdis, kad Kasparam �ķistu: Brinda man ir viss, un visu es viņai atdodu, un bez viņas nav nekā, un bez viņas es vispār negribu dzīvot.

Ko nu, tas vīrietim nemaz nepiestāv, un vismazāk tādu pado�anos grib redzēt pati mīlētā sieviete. Tā tas bija � skaista mīlestība, kuru gadiem caiiri var ar siltumu atcerēties, vai nav labi?

Tāpēc Kasparam bija Brindas no sirds �ēl, kad viņ� tai dienā brauca uz Dārzniekiem bērēs.

Viņ� zināja, ka Indulis par viņa iera�anos nepriecāsies. Cilvēki tādi ir, vēl pēc tik ilga laika viņi meklē kaites un vainas, viņi atceras to, ko nemaz nederētu atcerēties, kam �odienas asajā gaismā vairs nav nekādas nozīmes � tai smalkajai migliņai, kas senās dienas uz neatskaidro-�anos aiztinusi. Bet viņ� jau nevarēja neko teikt Indulim, kad viņi Dārznieku pagalmā padeva viens otram vēsu labdienu. Kaspars skatījās un brīnījās, Indulis rādījās tikpat jauns kā toreiz, kad Brindu bija ieskatījis, kad viņi satikās uz kolhoza kluba kāpnēm kādā saviesīgā vakarā un Indulis teica Kasparam, lai tas ejot viņam no ceļa. Kaspars aizrādīja � viņ� nelabprāt grie�ot citiem ceļu, vai tad te neesot plats diezgan? Indulim bija briesmīgi naidīgas acis. Bet Kasparam no viņa nemaz nebija bail. Ja viņi sāktu kauties, Kaspars noteikti izrādītos spēcīgākais. Bet viņi nesāka � divi pieaugu�i cilvēki, ārā no gailēnu gadiem. Viņi tika.i skatījās viens uz otru, nu, tomēr kaut kas no tiem pa�iem gailēniem vēl palicis.

� Brinda ir mana, � Indulis sacīja, viņam pavisam tuvu pieliecies.

� Tad gan labi, � Kaspars teica un piebilda: � Un vai Brinda pati arī zina �o priecas vēsti?

� Pietiek, ka zinu es, � Indulis atbildēja. Kaspars iesmējās. Varbūt tai brīdī Indulis būtu atvēzējies, bet ap stūri nāca trīs sievas ar pīrāgu un maizī�u groziem, klubā ta�u klāja galdus. Un, kamēr viņas pagāja garām, Indulis bija atvēsis, labi, ka tā.

� Pie Brindas nenāc! Brindu vairs nemeklē!

� Bet ja viņa meklē mani? � Kaspars nevainīgi pajautāja. E, nevajadzēja jautāt. Viņu attiecības ar Brindu jau bija parisu�as, protams, varēja vēl uzvīties karsta uguns, bet Kaspars pats to ne visai vēlējās. Lai jau Brinda ir laimīga ar Induli, lai.

Pec tam, tiesa, Kaspars Brindu vēl satika. Un jautāja, vai viņa ir laimīga.

Brinda viņam neatbildēja. Uz citiem jautājumiem � jā, uz �o vienīgo ne. Un patiesībā Kaspars nemaz tā nealka uzzināt

Brinda apprecējās, un Kaspars arī pēc laika apprecējās, un viņam patiesi nebija slikta sieva, jokaini, ka viņ� to tik maz mīlēja. Un bērnu viņiem arī nebija, varbūt labi, ka nebija, Kaspars, kas zina, iz�ķirsies, un tad ir labi, ka bērnu nav.

Vai arī bērns var nomirt. Ķasparam likās: tas ir briesmīgi � bērna nāve. Viņam Dārzniekos pat tā kā bija bailes paskatīties uz mazo Kalvi zārkā. It kā tur kāda vaina meklējama, ka viņ�, liels, pieaudzis cilvēks, ir dzīvs, bet �is mazais bērns nomiris. Un ka visi viņi, lielie un pat vecie, vēl dzīvi.

Viņam neiznāca parunāt ar Brindu, viņa izskatījās sve�a � vai varbūt aizņemta? Un iespējams, ka viņa bija gan sve�a, gan aizņemta. Un Kaspars stāvēja Dārznieku pagalma tīrajā, zaļajā mauriņā un jutās �ausmīgi nevajadzīgs. Vēlāk, kad pie bēru galda runāja Jānis Ābols, Kaspars rūgti domāja: lūk, sve�s, pilnīgi sve�s cilvēks. Viņam, Kasparam, neviens neteica, lai runā viņ�. Tad jau viņ� �eit tie�ām sve�āks par �o sārtvaidzi Ābolu. Tā tas ir, mēs pa�i � un labprātīgi � varam atsve�ināties no citiem, cik vien mums tīk, ta�u, tiklīdz no mums atsve�inās citi, mēs to uztveram kā lielu sarūgtinājumu, kliedzo�u netaisnību. Tie�ām Kasparam tai brīdī likās, ka gludās, gai�i krāsotās Dārznieku istabu sienas nejauki savaik-stās un ir gatavas uzkliegt � aizej, lasies, ko tu te meklē?

Viņ� palika uz vietas, protams. Bet pirmajā izdevīgajā mirklī, kad kvēlākie pīpmaņi cēlās iziet pagalmā un ievilkt dūmu, viņ� sekoja to piemēram. Lai gan Kaspars nebija kvēls smēķētājs.

Eleonoras vīrs Zigurds viņam piedāvāja cigareti, un Kaspars paņēma. Viņi pīpēja un runājās. �ais bērēs visi bija tuvāki vai tālāki radi vai kaimiņi, un, kas vēl tādi nebija, varēja ar laiku kļūt; �ai pusē bērni auga, nezin kā citur. Tikai Kaspars viens no tālākas puses un bez bērniem. Eleonoras Zigurds to labi zināja, bet nelika manīt. Viņa pa�a dzīve bija padevusies, viņam nevajadzēja skaust citus, glu�i otrādi, viņ� arī tiem varēja vēlēt labu.

Saule tagad, pēcpusdienā, bija satinusies plānā dūmakā. Viņi pīpēja un sprieda, ka varētu uznākt lietus, un pāri pagalmam nāca Brinda, viņa izskatījās tieva savā jaunajā kleitā, tievāka, nekā bija, un viņa izskatījās �ēlojama. � �

_� Nomocījusies esi, � Zigurds sacīja. � Kāpēc arī bērēs visas tās briesmīgās ē�anas un dzer�anas izdarības? Tev tas dro�i vien ne prātā nestāv, bet tu tikai kusties kā ūdenszālīte.

� Ir labi, � Brinda teica, un uz brīdi viņa pārstāja kustēt kā ūdenszālīte un pārmija kādus vārdus ar stāvētājiem. � Labi, ka par kaut ko jādomā. Jārūpējas. Jā.

Zigurds atkal pacēla skatienu pret debesīm un teica, vai tikai nebū�ot lietus.

� Vajadzētu, � Brinda atsaucās. � Puķes ilgāk paliktu dzīvas.

Viņi zināja, par kādām puķēm Brinda runā. Kasparam �ai mirklī jūtami iesmeldzās sirds, un viņam gribējās saņemt Brindas roku, bet viņ� nezināja, vai drīkst, kautrīgs viņ� bija kļuvis pret Brindu tagad, viņas bēdās.

Tad viņa aizgāja, un vīri skatījās, kā Brinda aiziet. Maura kumelītes bija dū�īgi sazēlu�as, pret blāvo sauli tur palika sliede. Lai gan Brindai bija tāds viegls solis.

Zigurds izsmēķēja un teica � laikam vajadzē�ot atkal iet uz iek�pusi, un Kaspars atteica � viņ� kādu brīdi vēl ne, viņam varen esot galvā sakāpis. Un viņ� iegāja ābeļdārzā. Koki noziedēju�i jau kop� laba laika, bet augļus vēl nemanīja aizmetu�os. Un viņu arī neinteresēja Dārznieku ābolu ra�a, tie�ām ne. Kasparam nemaz negar�oja āboli. Viņ� apsēdās uz soliņa dārza malā, soliņ� bija bīstami ļodzīgs. Indulis gan varēja uzrīkot jaunu.

Lielās istabas logi bija vaļā, un Kaspars dzirdēja balsu murdoņu. Vai viņi vēl atcerējās, kāpēc �eit sanāku�i? Kalvis .bija aprakts, sācies aizmir�anas laiks � un pareizi, ka tā: Brindai vēl varēja būt daudz veselīgu bērnu. Dārznieku ābeles viņus visus rudeņos pabaros. Brinda... cik viņai bija gadu? Kaspars gribēja atcerēties, un tad viņ� domāja, kāpēc gan, kāda viņam tagad gar to daļa. Tais laikos tas bija zināms skaidri, viņai bija astoņpadsmit. Un pēc tam deviņpadsmit. Un tādu viņam klājās Brindu atmiņā saglabāt. Domas nāca un gāja, cita citu tālāk aiz�ūpodamas glu�i kā nesteidzīgi vilnī�i krastmalā. Varbūt viņ� tie�ām par daudz iedzēris? Vairāk noteikti nedrīkstēja, viņam ta�u bija jābrauc mājās ar ma�īnu. Maz ticams, ka Indulis viņam naktsmājas piedāvās. Un, pat ja piedāvātu, rīt atkal gaidīja darbs, turklāt Kasparam tas bija vēl citiem jāierāda. Viņ� iedomājās savu sievu. Viņa bija skaista un gudra sieva, brīnums, ka viņ� to nemīlēja.

Bet uz kolhoza sarīkojumiem, vismaz ievērojamākajiem, viņi, labi saposu�ies, gāja zem rokas. Citi skatījās, atskatījās. Ak, kā tas Kasparam sākumā bija paticis!

Ar Brindu viņ� bija saticies līdz pat viņas kāzām. Viņ� bija solījies ierasties kāzās un Brindu nozagt, un viņa bija lūgusies � balss viņai toreiz trīsēja �, lai Kaspars nedara tā. Viņa lūdzās, un Kasparam patika kaitināt.

� Kāpēc tu negribi ļaut man dzīvot? � Brinda toreiz jautāja. � Tu ta�u pats mani nepaņēmi.

� Nu, varbūt tomēr būtu paņēmis, � Kaspars teica un skūpstīja Brindu, un viņa ļāvās, Kaspars juta � ar bailēm.

� Kaspar, es tevi lūdzu!

Beidzot viņ� apsolījās nenākt. Brinda izlikās tik atvieglota. Kaspars skatījās savā biju�ajā mīļajā, un viņa tam likās brīnumaini skaista. Ak, nevajadzēja tomēr, nevajadzēja atdot Indulim!

�- Brinda, kad tavas kāzu tortes būs apēstas, es tevi vēl gribu redzēt.

� Nē, nē, nē!

� Un tu pati arī gribi. Es redzu, ka gribi, � viņ� teica un tina ap pirkstiem Brindas matus.

� Nē, nē, nē! � viņa attrauca atkal, bet nerāvās laukā no Kaspara rokām.

� Es tev daudz neuzmāk�os. Bet tu atnāc, jā, kad es tevi sauk�u!

Viņam vēl pirms brī�a nebija nācis prātā tādu uzaicinājumu izteikt. Bet �is bija tāds īpa�s vakars un Brinda tik neaizsargāta. Viņ� negribēja, viņ� nedrīkstēja savu mīļoto palaist. Viņ� juta, ka Brinda viņam vēl vienmēr tuva.

Beidzot Brinda sāka raudāt. Rītvakar, Kaspars domāja, tā, rītvakar tu būsi kādās citās rokās. Bet tagad es skaidri zinu, ka tu vēl �obrīd esi ar mieru mainīt viņa rokas pret manējām. Man vajag tikai gribēt. Bet to jau es nevaru prasīt, lai viss jūsu kāzām gādātais aiziet cūkspaiņos. Precies, precies vien, Brinda, lai tev laba dzīve, un var gadīties, ka mēs vēl daudzreiz tiekamies.

Viņ� skatījās, kā Brinda aizsteidzas un tomēr vēl atskatās atpakaļ.

Un tie�ām � pēc tam kad kāzu tortes sen bija apēstas, Kaspars satikās ar Brindu, ļoti vieglprātīgi satikās ar Brindu savā istabā, kas viņam bija rajona pilsētas no-mālē. Un tie bija skaisti brī�i, jo skaistāki tāpēc, ka Brinda bija tik tramīga. .Vienā nāciena reizē viņu bija satikusi Eleonora, Brinda vēstīja bez elpas.

� Un kas par to, ka Eleonora?

� Bet viņa tā skatījās, � Brinda teica. � Viņa pateiks Indulim. Eleonora mani necie�.

� Nu, kad Indulis tevi izsviedīs no saviem Paraugdārz-niekiem, nāc tad pie manis, � Kaspars jokoja, un Brinda paskatījās viņā platām acīm un neatbildēja. Viņa jutās vainīga visas pasaules priek�ā, pasaule ta�u nezināja, ka Brinda nevar citādi. Ik reizes pirms tik�anās ar Kasparu Brinda teica sev � nē, to nedrīkst, nekad, es esmu nelietīga krāpniece, man ir Indulis, un tikai Indulis drīkst man būt, viņ� mani mīl, un man viņ� jāmīll Bet doma par Kasparu sauca un vilināja, Brinda bija slima aiz ilgām pēc Kaspara. Un diezin kā tas būtu beidzies � lai gan tai reizē Eleonora neko nebija bildusi Indulim, varbūt viņa pat nesaskatīja �ai faktā nekā aizdomīga? � diezin kā tas būtu beidzies, ja Kaspars pats nesācis domāt par precē�anos un pamazām atvēsis pret Brindu. Jūtīga kā seismo-grāfs � Brinda to ātri vien uztvēra, un viņai bija smagi ap sirdi, un viņa teica sev: saki paldies dievam, ka tā, redzi pati, tā ir vienīgā izeja. Jo tu esi tik vāja. Tu aiziesi tikai tad, kad tevi nepārprotami lūgs. Un nu jau Kaspars lūdza, jā.

Tā bija tā skaistā un gudrā sieva, ar kuru Kaspars nu jau ilgu laiku iet �ķirtus ceļus. Bet uz visiem kolhoza lielajiem sarīkojumiem kopā.

Kaspars skatījās zaļajos ābeļu zaros un domāja, ka dārzs veselīgs, veselīgi koki, nekādas kaites nemana. Un vēl viņ� domāja � jocīgi �, ka nav laimīgs. Bet, ja jau no tā nemirst, kur � nemirst, ja var dzīvot �bez kādas īpa�as kaites, ja nakti var mierīgi gulēt un ēdiens un dzēriens gar�o, tad laikam nav nepiecie�ami laimīgam būt. Tas ir rakstnieku izdomājums. Laime, hm. Laimi nemāca skolās līdz ar visādiem dzīvē noderīgiem priek�metiem. Tāpēc vēl jo vairāk skaidrs, ka bez tādas laimes var iztikt.

Kādreiz naktīs viņ� sapņoja par Brindu, protams, par to Brindu, ar kuru viņ� pirms gadiem izlaidumā bija izdejojis visas dejas. Un rīta pusē stāvējis pie ezera. Pie ezera viņ� pēc tam bija piestaigājis vairākkārt, viņ� dro�i varēja teikt, ka �ī ūdens tilpne nav ne tik pla�a, ne skaista. Ta�u lai rītā tie�i tāda tā viņam likās. Varbūt tāpēc, ka pāri ezeram peldēja viegli miglas mākonī�i. Tie�i tā, ne migla, bet miglas mākonī�i. Viņiem abiem stipri dauzījās sirds. Cik tas tomēr bija brīni�ķīgi � tā just dauzāmies sirdil Tagad viņ� savu sirdi nejūt. Laikam jau tā kaut kur ir, kā citādi, ta�u viņ� un viņa sirds, viens otru netraucē.

Pa dārzu steigdamās nāca Brinda. Viņa apsēdās Kasparam blakus, vienkār�i apsēdās blakus, it kā viņi būtu iz�ķīru�ies pavisam nesen, pat ne iz�ķīru�ies, tikai katrs savās darī�anās aizgājis � uz brīdi, lai tad atkal sastaptos. Tas bija tik at�ķirīgi no visas pirmītējās izturē�anās. Tā bija atkal vecā Brinda, kādreizējā mīļotā Brinda. Kaspars pārsteigts pavērās viņā.

� Es redzēju, ka tu ienāc dārzā, � viņa sacīja un ar plaukstu pārvilka melnajam kleitas audumam. Tas bija labs audums, nemaz neburzījās. Brinda tie�ām varēs to gana izvalkāties ne vienās bērēs vien. Kāpēc bērēs? Tāpēc, ka kāzās un kristībās melnu nevalkā. Un tad vēl saka � melns esot krāsa, kas piestāvot katrai sievietei! Tad jau laikam arī bēres piestāv visām. Cik dulburīgi var aizklīst domas! Kaspars iek�ēji nopurinājās un sacīja:

� Mēs nemaz neesam dabūju�i parunāties.

� Un �L'O mēs tādu runāsim? � Brinda atsaucās pēc brī�a. Skatienu viņa bija nodūrusi zālē, kas zem ābelēm auga kupla un tīra. Zem ābelēm grūti izpļaut. Laikam Indulis krietni dabū nopūlēties. Lai pūlas vien, Kaspars bija ievērojis, ka tam tā kā sāk augt vēderiņ�.

� Par tevi, � Kaspars teica. � Kā tev klājas. Par ... � Un viņ� aprāvās.

� Kā tu par Kalvi uzzināji?

� Sievietes runāja, es dzirdēju, � viņ� teica un dzirdēja, cik nelāgi noskan �ie vārdi. Un, ja sievietes nebūtu runāju�as, viņ� nebūtu uzzinājis? Redzams, ka tā. � Vai jūs sludinājumu avīzē likāt?

� Es neliku, � Brinda karsti atsaucās. � Es neļāvu likt! Sve�iem manas bēdas nav jāzina, un savējam... mēs pateicām. � Tagad aprāvās viņa. � Bet kolhozs bija ielicis. Viņi vienmēr liek.

� Jā, viņi liek, � Kaspars piekrita, atcerēdamies daudzos bēru paziņojumus rajonu avīzēs: nepietika, ja sēru vēsti paziņoja tuvinieki pa�i, vēl nāca vīra un sievas darbabiedri, vairumā gadījumu tās bija da�ādas iestādes, kas izteica dziļu un dro�i vien no sirds domātu līdzjūtību bēdu sagrauztajiem tuviniekiem. Un turpat blakus, kādreiz zemāk, kādreiz augstāk, bija atrodami arī apsveikumi kāzās, viss līdzās, viss kā dzīvē, viss tie�i kā dzīvē. � Bet es nebiju izlasījis.

Viņa sieva rajona avīzi parasti nicīgi aizsvieda projām, ja vien tur iek�ā nebija kaut kas tie�i par viņu kolhozu. Pati dzīvoja rajonā, bet skatījās uz rajona dzīvi no aug�as. Vai nu viņa vien, vai viņa vien.

� Jā, � Brinda sacīja.

� Tu laikam zini, es arī apprecējos, � Kaspars teica.

� Gadi aiziet, jāprecas.

� Gadi aiziet, jā.

� Un kā tu dzīvo, Brinda? Tu man negribi sacīt?

� Diena iesākas no rīta un beidzas vakarā, � Brinda sacīja ļoti līdzenā, par daudz līdzenā balsī. � Un nekad man tā neiestiepjas naktī iek�ā līdz citam rītam. �Viņa apklusa.

� Tas ta�u ir labi, � Kaspars atteica uzspīlētā vieglumā. � Briesmīgi, kad cilvēkam jāpārpulas. Mūsu kom-bainierus rudenī visādi godina, un strādā vīri kā zvēri, bet man neērti skatīties viņos, kad viņi kāpj lejā no kombainiem un zem acīm tiem tādas ēnas ... -

Brinda visu laiku skatījās projām.

� Mums ir labs kolhozs, � Kaspars teica.

� Jā, par jums daudz raksta.

� Par jums arī.

Kaspars gribēja piebilst vēl ko, tāpat maznozīmīgu, bet neizdarīja to. Brinda nevarēja būt nākusi �urp, lai dalītos ar Kasparu pieredzē, kur� kolhozs vairāk pārticis un kāpēc. Viņ�, tikpat kā nesmēķētājs būdams, izvilka vēl vienu cigareti un, nez kā aizdomājies, piedāvāja Brindai. Tā pasmējās sērīgu smieklu.

� Neesmu iemācījusies.

� Mana sieva smēķē, � Kaspars teica. � Bet man tas nepatīk.

Brinda strauji sakustējās, varbūt viņa bija gribējusi tikai aizbaidīt odu, kur� �ai vēsajā pavēnī laikam domājis vakaru pienāku�u. Bet varbūt tā bija tīras nepatikas kustība. Nav savai biju�ajai mīļajai jāstāsta par savu tagadējo, kaut nemīlamo sievu, �is likums būtu jāzina arī Kasparam, vai nu viņ� kāds lauķis!

� Kāpēc tu sievu nepaņēmi līdzi?

� Ko tad viņa � sve�a starp sve�iem.

� Jā, tas gan.

Te, zem ābelēm, tie�ām bija patīkami.

� Vai tu te bie�i sēdi? � Kaspars jautāja.

� Reti, � Brinda atbildēja. � Un man nemaz nevajag te sēdēt. Tad man nāk prātā ... � viņa pirmoreiz ieskatījās Kasparam acīs, � tas, ka es teicu � diena iesākas no rīta un beidzas vakarā, un tai nav nekādas daļas gar to, ka laukā ir nakts un zvaigznes... Vai mēs toreiz sagaidījām saullēktu? � viņa jautāja Kasparam, un viņ� Brindas balsī negaidīti jauta bezgala saldumu un brīni�ķīgu atmiņu dva�u. Kaspars pasmaidīja un aplika roku Brindai ap pleciem.

� Alan liekas, mēs sagaidījām.

� Laikam, un tu man vēl uzsedzi svārkus uz pleciem. Vai nav jocīgi, tā iznāk pati lielākā sirsnības .izpausme,.. � Brinda runāja, viņas skatiens atkal kavējās tālu.

� Man vajadzēja tevi apprecēt, � viņ� izteica to, ko pats lāgā pat domājis" nebija. Ko līdz zūdīties, ka daudz kas izdarīts nepareizi? Jādzīvo vien ir, katru savu kļūdu neizlabosi, vairums to vispār vairs nav labojamas.�Man sieva ir lāga, � viņ� teica un pasmaidīja sērīgi, � bet mēs viens otram nederam. Jocīgi, ka tādas lietas parasti ierauga tad, kad jau par vēlu.

� Jā, tā gadās, � Brinda piekrita un cītīgi vērās ābeles lapotnē. � Sī ir baltā dzidrā, � viņa sacīja. � Skatos un skatos, vai āboli būs vai ne.

� Vēl par agru aizmetņus lūkot.

� Noziedēja labi.

� Vienalga, tagad nesaskatīsi.

� 2ēl, � Brinda teica un novērsa skatienu no ābeles, bet Kasparā viņa tomēr nevērās.

� Tu Kalvi... ļoti mīlēji?

� Kā tu vari tā jautāt? ...

� Kad es uzzināju, es domāju; ko tu dari tagad, nabaga Brinda?

� Es saku sev: simtiem cilvēku �īs bēdas piemeklēju�as, un viņi tās pārcietu�i, vai tev vienai būt gļēvai? Bet tas ir tik grūti. Pēc Kalvja nāves, man liekas, nekas vairs nebūs kā senāk. Sliktāk būs, � viņa piebilda.

� Indulis tevi mīl.

. � Laikam, � Brinda sacīja. � Viņ� sargā visu, kas viņam pieder.

� Es da�reiz brīnos, kā tu ar viņu apprecējies.

� Jā, jā, � Brinda palocīja galvu, � kas nekaitētu tagad, kad tev sieva vairs neder, sastapt mani brīvu?

� Tu esi gau�i izmainījusies, � Kaspars sacīja pēc brī�a. � Agrāk tu tā nebūtu runājusi

� Jā, jā, � Brinda sacīja atkal. � Tas viss nāk tikai ar gadiem. Man gan laikam nevajadzēja sēdēt ar tevi dārzā. Kaut arī cilvēki nāku�i uz bērēm, viņi ir mani viesi.

Bet Brinda necēlās aug�ā, viņa palika līdzās Kasparam uz ļodzīgā soliņa ābeļdārza malā. Tādā dārzā vienmēr ir patīkami, pat ja tur vēl nav neviena ābola.

Kaspars atkal aizsmēķēja, �odien viņ� smēķēja tik daudz. Un Brinda skatījās, kā Kaspara cigaretes dūmi bez kādas steigas īsti svētdienīgi izplūst zem ābelēm.

� �ēl, ka mēs tiekamies tik reti, � viņ� teica.

� Un tiksimies vēl retāk. Kāpēc tu tagad �urpu brauksi? Varbūt uz kapu svētkiem. Bet vīrie�i nemēdz iet uz kapu svētkiem. Pie mums turklāt tais reizes netirgo pat alu. Ļoti stingrs priek�sēdētājs.

� Par kādu alu tu runā? � Kaspars it kā nesaprazdams paskatījās Brindā. Viņa nodūra galvu un neatbildēja. Tie�ām, kāda muļķīga runa, turklāt vēl bērēs.

Viņi sēdēja un runāja, un tad klusēja, un istabā ļaudis sāka saskatīties, tuvinieki un tālākie tāpat, un, kad tālākie jau saskatās, tad tas ir slikti, ļoti slikti. Bet kā citādi reaģēt ciemiņiem, ja notiek tādi brīnumi? Pazūd saimnieks, tad viņ� atrodas, bet nikns kā pērkona padebesis un nerunādams ieiet citā istabā. Un tad pazūd saimniece, un, kaut galdā netrūkst nekā, tomēr nav labi. Pagalam slikti tas ir.

Ķesteru Mudīte sēdēja un noskumusi vērās apkārt. Viņai �odien pie sirds bija ķēries viss � Brinda, Kalvis, bēres, tik skaistas un tomēr tik briesmīgas; aizveda un ieraka zemē bērnu, Brindas vienīgo, atstāja tur, kaut arī zem puķēm, kaut arī Brinda bie�i ies turp un kops kapu, Mudīte zināja, kā kops, viņa Brindu pazina, � bet kam tas varētu dot atvieglinājumu? Un tad vēl �ī sēdē�ana pie galda. Labu brīdi jau sarunas ritēja par ikdieni�ķām un tīri priecīgām lietām, sejas, uz kurām mielasta sākumā �ķita krītam kapu koku lielā ēna, tagad bija kļuvu�as gai�as un mierīgas. Mudītes Varis prātīgi tērzēja ar galda kaimiņu, to pa�u Jāni Ābolu, un viņiem, rādās, labi sakrita, kaut Ābols labu tiesu par Vari vecāks. Brindas Kalvi neatcerējās neviens, likās, visi slēpu norunāju�i par viņu klusēt. Mudītei gribējās celties, pieiet pie Brindas un apmīļot, pateikt, ka viņa zina un saprot... Bet Brindas nebija.

Kur tad viņa bija?

Protams, Mudīte nezināja, nevarēja zināt, ka Brinda sēd ābeļdārzā kopā ar savu biju�o mīļo. Jā, ne velti ļaudis saka, pirmā mīlestība � tā neaizmirstoties. Par ko citu, ja ne par mīlestību tur runāja viņi vieni pa�i, cie�i galvas kopā sabāzu�i. Bet Mudīte to neredzēja. Viņa bija par kautrīgu, lai tā � visu klātbūtnē celtos no galda un ietu laukā meklēt savu bērnības draudzeni un skolas biedreni. Mudīte palika sēdām, un viņas skatiens slīdēja pār bēru viesiem kā apmaldījies. Mudītei bija lielas un joti gai�as acis, par skaistām tās nevarētu saukt, bet cilvēkiem tās varēja patikt. Laikam bija patiku�as arī Varim, vēl vairāk tāpēc, ka pa�am tās gandrīz melnas padevu�ās. �

Varis bija skaists, pat pēc deviņu gadu laulības dzīves viņ� Mudītei vēl vienmēr likās tāds pats gau�i mīlams. Viņa tvīka kā meitene, kad Varis izrādīja viņai niecīgāko uzmanību, un viņa pat jutās neērti, kaut gan pati aptekāja vīru, soļus neskaitīdama. Viņiem bija.puika, puisītis, Mudītes pastāvīgas mīlestības un rūpju objekts, tik ļoti mīlēts varbūt tie�i tāpēc, ka viņam bija tādi pa�i mati un acis kā Varim. Citas sievietes gan teica � mati tādi nepalik�ot, ar laiku puika bū�ot melns kā kovārnēns, bērniem jau matu krāsa mū�īgi mainās uz tum�o. Lai būtu, Mudīte pateicīgi domāja, lai mainās, acis paliks tādas pa�as � Vara acis. Un man aug Vara dēls, jā, kurai vēl aug Vara dēls? Bet par to gan viņa patiesībā nevarēja būt cie�i pārliecināta, jo ...

Nu, Varis bija mīlīgs un skaists gaisagrābslis.

Varim patika iedzert, bet Mudīte lāgā neiedro�inājās Varim to pārmest, labi zināms, cik tālu da�a sieva ar pārmetumiem tikusi. Vīram apnika, vīrs aizlaidās uz citu pusi, da�reiz uz citu kolhozu, bet da�kārt pat ne tik tālu, turpat aiz tre�ā ceļa līkuma viņam bija gadījusies jauna �ēlotāja, kurai nebija tik muļķīgu prasību, tik nelietīgi augstu morāles kategoriju, kura bija priecīga pieņēmēja, nu, bet vecā sieva ...

Vai, tās bija briesmīgas lietas.

Un kāpēc Varis bija �oferisl Ja vien būtu kāda vēlē�anās, kuru Mudītei izpildītu lādzīgā zelta zivtiņa, tad �ī vēlē�anās būtu � kaut Varim trāpījies cits darbs! Dro�i vien jau tas nebija iespējams. Par ko esi izmācījies, par to tev jāpaliek. Un jā�oferē. Bet ja nu Varis tomēr...Ja Mudītei ik rītus nenāktos viņu aizvadīt ar vismīļāko smaidu, ta�u jau no agras pēcpusdienas sākt nervozēt? �oferi bija vajadzīgi visiem. Un visām arī, saprotams. Traktoristi � tie tāpat, bet �oferiem bija vēl grūtāk. Varis brauca savā darbā, viss kolhozs viņam bija labi pazīstams, viņ� pats pieturēja ma�īnu, kad izgadījās sveicināt paziņu. Un viņ� nespēja, vienkār�i nespēja atteikt,' kad kāds lūdza. Un tad vakaros ...

Ne jau katru vakaru, protams. To priek�niecība nepieļautu. Tomēr bie�i,iļoti bie�i.

Gadījās, citas sievas skrēja uz kantori un sūdzējās, un pat lamājās, un tad vīrs līdz reizei gāja viņai pie sāniem kā labi dresēts taksis, prieks paskatīties, bet uz cik ilgu laiku? Sie kolhoza vīri � viņi nebija izdresējami, viņi bija vīri, nevis tak�i, un tāpēc viss drīz sākās no gala. Un...

Un tad gadījās, ka kļuva par vienu krietnu, bet pilnīgi vientuļu sievu vairāk un kāda vieglprāte saņēma sirdsdraugu kā ābolu, kas rudenslaikā klēpī iekritis.

Tātad ar naidu nevarēja. Un Mudīte nemaz neprata ar naidu, viņa ta�u savu Vari mīlēja..Mudīte strādāja ambulancē, viņa lūdza padomu dakterei, ta�u neko jēdzīgu izstāstīt nemācēja, un daktere teica, viņa nezinot, bet lai braucot uz pilsētu, tur tagad esot tāds punkts, tur sieva varot izstāstīt visu par vīru un tad viņai savukārt pasakot, ko tālāk darīt.

Mudīte pārdomāja veselas trīs dienas un tad izlēma: nē. Viņa nemaz nav spējīga stāstīt sve�am cilvēkam, ko pa�u dakterei nejaudāja pateikt. Un pēc tam viņa vēl izlasīja vienā rakstā � tur tie�i bija teikts: ar sievu vien nepietiekot, vajagot nākt vīram arī. Bet Varis ta�u neietu, Mudīte zināja, viņ� neietu, viņas mīļais, viņas vienīgais, viņas vieglprātis Varis. Un nekad viņ� nepiedotu, ka sieva par viņu abu bū�anām izstāstījusi pilnīgi sve�iem cilvēkiem. Taisnība, kādu padomu tev var dot sve�s cilvēks, ja viņ� mū�ā nav redzējis smuko �oferi Vari un nepazīst viņa vieglo, visiem cilvēkiem tik atsaucīgo sirdi? Un beigās vēl iznāktu, ka Mudīte �ēlojas. Par savu Vari!

Nē, nē, tāpat vien bija jādzīvo tālāk. Un jāgaida. Stāsta, ar �etrdesmit gadiem vīrie�i nākot pie prāta. �ausmas, cik ilgi vēl līdz �etrdesmit. Un vai tad ir pilnīgi dro�i?

Mudītei tā gribējās parunāties ar Brindu, viņa domāja, varbūt Brindai viņa varētu izstāstīt. Viņa sēdēja un �ņa-kājās ap ēdienu, viņai negar�oja, un viņa noraizējusies vērās, kā Varis sācis tuk�ot jau kuro glāzi pēc kārtas. Jānis Ābols bija tik laipns, viņ� tikai paskatījās, ka kaimiņam glāze tuk�a, un tūlīt atkal piegāza to pilnu, bet viņējā nemaz nekritās. Un viņi nokavēs autobusu, tas var notikt. Jo viņi bija ar autobusu � īsts �oferis un viņa sieva atkarīgi no kaut kāda grabo�a satiksmes autobusa, kur� var nākt, var nenākt, var darīt, kā grib! Un tas tikai tāpēc, ka Mudīte neuzticējās Varim, kad viņ� dzēris lūkoja ķerties pie stūres. īstenībā pats Varis arī neuzticējās sev, un vai tad bērēs būs bez iedzer�anas, un vai Varis noturēsies? Viņ� jau nemaz negribēja noturēties.

� Paklausies, � Mudīte teica ļoti mīksti, � vai mēs nepiecelsimies? Iziesim ārā, man kājas notirpu�as.

� Ej, ej, � Varis teica un pasmaidīja tik mīļi, kā vienīgi viņ� prata smaidīt. � Ej izkusties, es pēc brītiņa nāk�u.

Un tā Mudītei atlika tikai celties un iet vienai pa�ai. Viņa spraucās garām onkulim Jānim, tas sēdēja plats un apmierināts ar cāļa spārniņu uz �ķīvja, viņa spraucās garam Mintālam, tas runājās ar Dārznieci. Vai Mintālu tantei nebija labi? Vai viņai jāuztraucas, ka viņas vīrs izdzers lieku glāzīti? Nekad. Jo viņ� neizdzers. Un onkulis Janis... Tas dzer�anu nevērtēja, rūpējās tikai, lai vēderā ēdienam paliktu vietas, kas tad bija no tā �ņabja un vīna, dakteri arī teica to pa�u, �ai ziņā onkulim ar dakteriem viens viedoklis.

Mudīte lēni virzījās tālāk un ieraudzīja pie durvju stenderes atspiedu�os Induli. Indulis bija sakniebis lūpas un izskatījās bargs, nevis noskumis, kādam viņam vajadzētu būt pēc Mudītes prāta. Mudīte vārīgi piedūrās Indulim pie elkoņa un teica:

� Man tik �ēl, Induli... Tas ir tik bēdīgi, Induli... Indulis skatījās, un likās, ka viņ� lāgā nesaprot.

� Brinda, � Mudīte izteica, un Induļa dzedrās acis vienā mirklī kļuva tum�as.

� Kas ir ar Brindu?

Mudīte sarāvās.

� Es tikai gribēju teikt � jūsu nelaime ...

� Nelaime visu laiku sēdēja pie galda, � Indulis mīklaini atbildēja. Tad viņ� likās attopamies, un pēc tam viņ� vaicāja Mudītei:

� Ko tu teici?

� Es gribēju aprunāties ar Brindu, � Mudīte skaidroja.

� Jā, jā, � Indulis atteica un skatījās kaut kur projām, caur divi vaļējām durvīm pagalmā varbūt, un Mudītei ienāca prātā, ka Brinda dro�i vien ir pagalmā. Un tāpēc viņa gāja laukā � garām virtuvei, kur Ilgona ar Rotu lika rasolu lielās, baltās bļodās un gāza uz mutes cieti sarecēju�u un gar�īgu galertu lēzenos �ķīvjos. Vēl gaidīja trauki ar gurķī�iem un sārti sutinātu �ķiņķi. Tik daudz kas kārot kāroja pēc ēdēju mutēm... Es viņām nejautā�u, Mudīte nolēma, ja jau Brindas nav �eit virtuvē.

Viņa izgāja ārā. Nāca pret vakaru, istabā to nevarēja ievērot. Laimīgais gadalaiks, kad saulei tā tīk kavēties uz zemes, kad tā sev ļauj tikai īsu, caurspīdīgi pelēku snaudu. Mudīte iedomājās savu puiku. Kā viņam �ovakar ies ar kāju mazgā�anu? Kaimiņu tantiņa bija labs cilvēks, bet uz pārlieku tīrību vērti nelika, viņa pareizi sprieda � ja pa�as bērni izaugu�i, kā jau nu savā laikā auga, tad nav ko bērnu ik vakarus gar tām ūdens bļodām mocīt. Kas agrāk nekaitēja, izdzina visus ārā pie akas, lai mazgājas, lai �ļakstās. Tagad visiem vannasistabas, tad tikai trīc un dreb, lai ūdenspilīte �ķērsil neaiziet. Sakiet, ko gribat, vislabākie laiki vienmēr būs tie, kurus pa�i esam piedzīvoju�i.

Es arī reiz bū�u veca, Mudīte iedomājās tālāk, cerams, arī vecmāmiņa. Un mani bērni aizbrauks kaut kur projām, uz bērēm ne, uz kristībām, manis pēc, un mani mazbērni vakarā mazgās kājas, es stāvē�u klāt un skatī�os ... Interesanti, vai tad vannasistabas būs tādas pa�as? Un kā es pati jutī�os tais tālajos, neiedomājami tālajos laikos? Viņai uznāca briesmīgas ilgas pēc sava puikas. Viņi būs mājās ar pēdējo autobusu. Vai viņi tiks ar pēdējo autobusu? Dārznieku labumi nav tik lēti izsmeļami, kur nu izsmeļami, pamatu tai lādei nevar redzēt, no kuras �odien visu dienu tikai grābj un grābj.

Kā dzīvs Mudītes domu pierādījums garām gāja Rota. Paskatījās uz Mudīti, ka tā dīki stāv, un teica:

� Ir gan pie mums kārtība! Vai Brindu neesi redzējusi?

�- Nē, � Mudīte godīgi atbildēja. � Es iznācu... es nācu... es domāju, varbūt viņa tuvumā. Es gribēju parunāties.

� Nav vis tuvumā. Un tā otra � tā Kaspara arī neredz.

� Vai... � Mudīte pateica un vairāk nekā.

� Indulis pie galda lāgā nepasēdēja. Tikko tas Kaspars sētā iebrauca, tā Indulis par citu cilvēku kļuva. Es nesaprotu, kā tik ilgi var akmeni azotē glabāt.

� Akmeni, �: Mudīte atkārtoja, tikai pa pusei saprazdama.

� Vecs naids, vecs naids, � Rota nerimās. � Cik ilgi ar to plātīties? Vai mēs kādi me�oņi, ka mums vecs naids jātur?

� Brinda .�.

� Brinda arī laba. Ail � Rota no�ūpoja galvu. � Indulis kā melns mākonis. Ka tikai viss labi beigtos! Kas to Kasparu dzina �urp? Vai nezināja, ka Indulim viņ� slimāk par skabargu iedūries. Savādi tie vīrie�i. Kur tie gadi, kamēr Brinda ar Kasparu nesatiekas... bet kad nu tie�i acu priek�ā gadās .,.

� Nu jau tagad abi pazudu�i.

� Un pēc tam pazūd, tu saki, � Rota sacīja. � Vai tā vajag? Vai tā drīkst? Eleonorai acis sprikst. Mintālu tante jautā, kur Brinda palikusi. Drīz visi jautās...

Viņa ātri pagriezās pret Mudīti.

� Mudīt, paklau! Ej paraugi, kur viņa ir. Nu .,. vai viņi... Un saki, lai tūlīt nāk atpakaļ. Tūlīt! Kamēr vēl nelaime nav notikusi.

� Bet tu pati? � Mudītei lāgā nepatika.

� Es, kā tad! Vēl puspagrabs ēdienu pilns, Randolfs pudeles nes... Kur tad es varu! Jāskatās, lai viss būtu, kā pienākas. Pirmīt Eleonora jautā, vai tomātu vairs neesot.

� Un nebija?

� Kaut viņa ar tiem saviem tomātiem!... � Rota apnikusi sacīja un tūlīt paskaidroja: tomātus ta�u Eleonora atvedusi. Vai tie�ām Mudītei nav palielījusies? Un nu laikam domā, ka Induļa radenes kādu tomātiņu uz mājām grib aizvilkt. Pa�u vajadzējis nolikt pie grie�anas, Rota sacīja, un izskatījās, it kā viņa gribētu nospļauties, bet tā viņa vis nedarīja.

� Ej gan, lūdzama, paskaties! Un saki, lai nāk mājās!

Mudīte grū�i nopūtās; tādā nelāgā reizē pretī runāt arī netikās, un slikti atkal, ka Varis viens bez uzraudzības pie galda paliks, viņ� jau nemāk, negrib noturēties. Viņa izgāja pagalma vidū un apskatījās apkārt, no kurienes īsti sākt meklē�anu. Un tad viņa pagriezās uz ābeļdārza pusi.

Ta�u ābeļdārzs bija tuk�s un uz soliņa nesēdēja neviens. Tas bija nelāgi, pavisam nelāgi.

Un neviens nezināja, kas tālāk būs. Tikai Mintālu tante �ēlojās, vakars nākot virsū, viņiem �ovakar noteikti jābūt mājās, nedrīkst �oferīti divi naktis vārdzināt, vai tie�ām viņai neiznāks parunāties ar Brindu?

Un kur gan viņa varētu kavēties?

�oferis, rādās, nevārga. �oferis tīri nejau�i bija noķēris Eleonoru un tagad amizējās ar to, ka prieks bija skatīties. Eleonora gan pāris rei�u uzķēra sava vīra skatienu, bet par to viņa daudz neuztraucās. Ka tikai neskrien pa krūmiem un pa�obelēm, tad nav nekādas nelaimes, ja cilvēks tādā saie�anas reizē pasprie�as ari ar sve�ākiem cilvēkiem. Sis pats �oferis, tāds interesants.

� Es pirmoreiz �ai pusē, � �oferis teica, kad iepriek� bija paskaidrojis � viņa vārds esot Ilgvars. � Jūs laikam visi �ejienie�i?

� Tā puslīdz, � Eleonora atteica, � Man pa�ai mājas vairāk uz Talsu pusi.

Viņa tā teica un atcerējās savus Porniekus, būdu pus-me�a, puspurva malā. Ja viņa tagad stāstītu, vai Ilgvars ticētu?

� Vai skaistā vietā?

�. Ļoti, � Eleonora atteica un dziļi ieelpoja � tā, it kā taisītos tūlīt mesties aukstā ūdenī. Un uz to pusi jau bija arī, viņa, redziet, taisījās melot.

� Mans tēvs bija dzirnavnieks ...

� Romantiski, � �oferis Ilgvars teica un paplēta lielākas savas_ tie�ām izteiksmīgās acis; viņ� uz romantiku bija ne pārāk, ta�u tādas dzirnavas... vajadzēja kaut kā reaģēt.

� Jā, kad es atceros bērnību, es tūlīt atceros dzirnav-ezeru un slū�as, un kā: ūdens lija pa slū�ām. Un apkārt bija lie.ls me�s, mūspusē me�i vispār lieli...

� Kā tad, me�i tje uz Ūsiņu.

� .j.un, kad nāca vakars, me�i bija tik tum�i, un tad mūsu dzirnavu uguns spīdēja tālu, tā bija vienīgā uguns apkaimē, un ugunij bija jāspīd, lai malēji redzētu atbraukt tādās rudens naktīs, kad visvairāk mala ...

Tā viņa teica un atcerējās savas bērnības dzirnavu galvenos malēju� bandītus, un viņa atcerējās vientuļo ceļu uz Porniekiem, kas patie�ām bija tikai dzirnavu aug�kambara lampiņas apgaismots, turklāt gaisma krita no aizmugures;

� Tad gan Jums bijusi interesanta bērnība, � Ilgvars sacīja un pielēja Eleonorai glāzi, viņ� lūdza piedo�anu, ka�pats nedrīkstot, pēc pāris stundām atkal pie stūres...

� Sausmīgil � Eleonora gaudās. � Kā tikai mūsdienās gadās kāds interesants cilvēks, tā viņam uzreiz noteikti ir ma�īna un viņ� nevar ar tevi ne glāzīti saskandināt.

Ta�u viņa nedusmojās, viņa tikai piebīdīja Ilgvaram tuvāk �ķīvīti ar pēdējām tomātu �ķēlītēm. Viņa neteica, ka tomāti viņas audzēti. Kaut kā �ķita, ka �īvakara Eleonorai, ūdensdzirnavnieka meitai ar auskariem un trim zibo�iem gredzeniem pirkstos, neklājas audzēt tomātus. Jā, pat tomātus ne. Un kaut arī viņas pretimsēdētājs ir tikai �oferis, protams, direktora �oferis gan. Nē, �ovakar Eleonora bija ar mieru stāstīt vienīgi par savu ro�u dārzu.

Bet par rozēm Ilgvars neinteresējās, viņ� jautāja, vai me�os toreiz bijis daudz zvēru.

� Ak jā, daudz, � Eleonora atteica, un tālāk viņi domāja katrs savu, bet tā jau nebija nelaime. Eleonora atkal atcerējās vilnzeķoto bērnību un kazas pienu, un viņa smaidīja Ilgvaram caur garajām skropstām, kas nudien bija īstas, un viņai gribējās, lai pretimsēdētājs to ievēro. �obrīd tik daudz sievie�u staigāja neīstas, ka sastapt pilnīgu dabiskumu � tas ta�u bija sasniegums.

Eleonora bija dabiska.

Viņa izdzēra Ilgvara sniegto glāzi un uzsmaidīja viņam pār glāzes malu. Vai kaut kur tuvumā neklepoja viņas vīrs? Eleonora pērjaini iesmējās, viņa bija lasījusi tādu vārdu toreiz dzirnavās, un tagad tas tīri nejau�i bija atnācis pie viņas atpakaļ. �odienas grāmatās vairs neraksta tik skaistus vārdus un, ja arī, tad ļoti, ļoti reti.

� Manam tēvam bija daudz grāmatu, � viņa teica, glāzi atpaka) atlikusi. � Viņam ļoti patika lasīt. Viņ� kādreiz darbu aizmirsa, pie grāmatas apsēdies... Vai varat iedomāties � dzirnavnieks, kur� aizmirsis apskatīties, ko viņa gaņģi daral

Eleonora smējās atkal, un Ilgvars viņai piebalsoja. Un viņa atcerējās kopiņu kapos, kurai vēlāk pievienojās vēl otrs kaps, tas bija brāļa Viļa, jā, diez kā tur tagad izskatās. Tie�ām vajadzētu aizbraukt. Tas nemaz nav tik tālu. Mū�īgā nevaļa, māte noteikti nebija bijusi tik nevaļīga, kad viņa vērpa un adīja vai veselam pagasta galam un ravēja savas dobes, un lasīja dzērvenes. Tēvs � lasītājs! Daudz grāmatu! Smieklīgi, ta�u viņai �ovakar bija īsts prieks melot. Neteiksim � melot. Izdomāt. Varbūt tur vainīgs bija vieglais alkohola reibums. Eleonora ilgi ne-bija tik labi jutusies. Viņa nemaz nepretojās, ķad Ilgvars pielēja vēl vienu glāzi, tikai �ķelmīgi paskatījās.

� Man �ēl, ka es neiemācījos spēlēt klavieres, � viņa teica.

� A, jums bija arī klavieres?

� Nebija. � Eleonora no�ūpoja galvu, auskari no* dzirkstīja vien. � Tur jau tā bēda, ka nebija, un tūlīt pēc kara arī dabūt nebija iespējams. Kā jūs domājat: man mājās būtu klavieres, un es nebūtu iemācījusies?

Viņa uzlika Ilgvaram uz �ķīvja vēl tomātus. Tagad trauks bija tuk�s. Labi, ka tā. Diezgan pārējie ar tiem mieloju�ies, tas pats vecais Janis ēda kā sienu.

� Bet vispār, � viņa sacīja un pasmaidīja kā caur sārtu migliņu, � man ir skaistas atmiņas par bērnību, un es tās pacilāju, kad sirdij dzestri kļūst.

� Dzestri! � Ilgvars neticēdams pa�ūpoja galvu. Eleonora acīm redzami gribēja, lai viņai netic, vai nu vīrie�a cilvēks to varēja nesaprast. � Vai jums sildītāju trūkst, tādai... � viņ� pavilcinājās, � skaistai!

� Neapsmejiet vecu sievu, � Eleonora pārmeto�i teica, un tagad viņai tie�ām kļuva silti ap sirdi. Un viņa nejautāta sāka stāstīt Ilgvaram, kādas lieliskas rozes augot viņai pie mājas. Ilgvars teica, viņa esot daiļā dārzniece. Arī �is kompliments sildīja Eleonoras sirdi un prātu, un viņa izdzēra vēl pusglāzīti. Viņa to varēja atļauties, viņai par vīru nebija jābaiļojas, viņas vīrs, kad kumeliņ� sētsvidū, prata ieturēties. Citas sievas brīnījās, ar ko gan Eleonora tādu dieva svētību izpelnījusies. Viņa pati domāja � ar savu grūto bērnību. Un tad domās ap�aubīja sevi � vai tie�ām tā bijusi tik grūta? Ābola viņai ēdienreizē varēja nebūt, tas taisnība, bet maizes kumosa netrūka nekad. Ja nu tolaik Porniekos kādam �ī kumosa tomēr nebija, tad tā bija pati māte. Bet uz mātes riecienu, cik tas biezs vai plāns un vai pavisam ir ko pie mutes likt, bērni nekad nepāraugās.

Pēc �īs pusglāzītes viņa negaidot sajuta kādas gurdas skumjas, tik neiedomājami pretējas pa�as raksturam, ka sabijās. Prātā stāvēja pelēkā Pornieku mājele, uzmācīgi tā rēgojās cauri biezam un krāsainam atmiņu slāņoju-mam, Eleonorai likās, tūlīt viņa balti klātā galda vietā ieraudzīs dēļu galda stūri, uz kura viņi, visi trīs bērni, kārtīgi �upiņā saliku�i novārīto kartupeļu miziņas. Kad bija paēsts, tās sagrāba kopā un meta sivēna spainī. Ak tētīt, Pornieku mājas spēja ziemu cauri izturēt tikai vienu pa�u ruksi, un tas arī nudien neļumēja no treknumal

Kartupeļu mizas, kas par apmātību! Eleonora �odien ir bagāta sieva, viņai aug tādi tomāti un tādas rozes, un viņai ir tāda māja! Un labs vīrs, un bra�s puika aug, viņa domā, viņa laidīs to mācīties par lidotāju, zēnam rādās būt apķērīga galva, kāpēc ne par lidotāju? Eleonora pāris rei�u ir lidojusi, un viņai vienmēr varen patiku�as lidotāju uniformas, uz tām tie�ām ir ko paskatīties. Kāpēc lai viņas zēns negreznojas tādā uniformā? Ja Eleonora gribēs un zēnam īpa�i nekas nebūs pretī � lidotājs, nudien lidotājs!

Eleonora uzsmaida sev, kartupeļu mizu domas prom grūzdama, bet Ilgvars, uztvēris smaidu kā sev dāvinātu, jautā:*

� Vai nepaiesimies pa āru?

Eleonorai nekas nav pretī, viņa tie�ām ir mazliet apreibusi. Un sēdētāju rindas ap galdu visu laiku top plānākas. Saimnieces laikam rauga kafiju, ko citu tādos Dārzniekos var izdomāt. Ja Eleonora rīkotu bēres, viņa pasniegtu vispirms 'buljonu plānās, caurspīdīgās tasītēs, bet pie tā pīrādziņus, kas pa�i mutē kūst, un pēc tam nāktu medījuma cepetis, nevis apnikusī cūkgaļa tās klasiskajos veidos, un tad.,, viņa acumirklī nevar aptvert nākamo ēdienu kārtību, bet viņa zina, ka būtu saldēdieni un kokteiļi, uz katras glāzes pa pikantai maizītei, un tad vēl un vēli

Lūk, kā tas būtu, kad Eleonora rīkotu bēres!

Un tad viņa attopas un ar īstu laucinieces �estu aiz�auj roku mutei priek�ā, lai gan tās visas ta�u biju�as neizrunātas domas, tātad īpa�i nesargājamas. Nē, Eleonora negrib bēres, nekad, nekad viņa negrib bēres.

Eleonora ir māņticīga jau no saviem tālajiem tum�o me�u gadiem, un tagad �ī māņticība kļaujas viņai apkārt kā aka�a ūdens. Eleonora ātri pagrie�as atpakaļ � pie galda, kur glāzē vēl pusdzerts alkohols, un strauji izdzer to, ja kāds redz, lai skatās, viņai jānoskalo nejaukās domas.

Un pēc brī�a � paldies labajiem gariem � Eleonora jau tiktāl nomierinājusies, ka uz Ilgvara jautājumu, kur tad abi saimnieki paliku�i, atbild savilktām lūpām:

� Ai, te ir tādas lietas, tādas lietas, ko sve�am cilvēkam nemaz nedrīkst stāstīt. Jūs ta�u zināt, nesmukums rados � tas ir jūsu pa�u nesmukums arī.

Viņi iziet laukā, un aiz viņu mugurām nenogursto�ās saimnieces vāc nost netīros traukus un neizēstos �ķīvjus. Lai vāc, lai pūlas. Bēres ir Dārzniekos, nevis Eleonoras Magonēs, un tāpēc viņa pati var kā kupla magone ziedēt.

Indulis vairs nestāv pie durvīm, Indulis vairs vispār nav redzams. Indulis neskrietu prom no saviem ciemiņiem, kā aizskrējusi Brinda, un, ja nu Indulis tomēr pazudis, tad laikam viņam liels un svarīgs iemesls to darīt. Eleonora sakrusto rokas uz krūtīm, viņa uzlūko �oferi Ilgvaru un tad saka:

� Nabaga Indulis, es viņam to nenovēlēju.

Un tad viņa stāsta savam jaunajam paziņam, un tas klausās uzmanīgi. Varbūt tikai izskatās, ka klausās. Jo Ilgvars ta�u ir no tālās Rīgas, vai viņam liela daļa var būt par to, kas te pirms gadiem norisinājies? Un ja vispār norisinājies.

Bet laikam ta�u, vai Eleonora ietu tuk�us salmus kult? Un tik aizrautīgi, vaigi viņai sārti, acis deg...

Dārznieki ir kārtīgi ļaudis, paaudzēm tādi biju�i, neviens visā pla�ajā apkaimē neies sliktu vārdu viņiem pakaļ sacīt. Nu, Eleonora pati Dārzniekiem attāla rada...

Viņa apklust un apdomā, ko atbildēt, ja Ilgvars jautās, vai tā radniecība ir pa tēva dzirnavnieka līniju vai kā citādi. Bet tas nejautā. Tas klausās vai arī izliekas klausāmies.

Nu, ņemiet kaut Rotu, nu, to dū�īgo, ar sārtajiem vaigiem � vai viņa nav, tā teikt, visa kolhoza lepnums? Un viņas vīrs � goda vīrs no galvas līdz kājām. Eleonora vēlīgi iesmejas. Un otrs brālis, Viesturs, jocīgi, kāpēc tas nav atbraucis, teica, ārzemju ceļojumā esot. Var jau būt. Par ārstu izstudēja, gaidīja jau �eit pat atpakaļ, bet ko viņam �eit darīt, Rīgā citi apgriezieni. Nu, kam vajag, var braukt uz Rīgu pēc Viestura padoma, vai. ne?

Viņa paskatās uz Ilgvaru, un tas paloka galvu.

Un Indulis auga kā briedis, un meitas viņam nopakaļ vien skatījās ..,

Skatījās ne tikai meitas, pieaugu�as un pat pāraugu�as sievas tāpat, Eleonora varētu piemetināt, bet to viņa nedara.

Tomēr viņ� kā apmāts apprecēja to vājo asaku Brindu, nu kas no viņas ir?_

Protams, nevienu cilvēku nevar vainot par viņa izskatu, Eleonora piebilst un cie�i paskatās Ilgvarā caur savām garajām, īstajām skropstām. Bet var gan vainot, ja viņ� sevi godam netur.

Nē, nē, tas stāsts ir par bēdīgu, un kas viņa par sodītāju? Jums jāzina � es nekad neesmu bijusi sodītāja citiem cilvēkiem, Eleonora saka ārkārtīgi nopietni un atkal skatās uz Ilgvaru, un tas saka,'lai jel stāstot vien...

Ak, Brinda jau teju, teju gāja pie altāra, kā agrāk teiktu, un visu laiku viņai bija cits. Cilvēki to redzēja, jūs varat iedomāties, viņa pat neslēpās! Indulis tika brīdināts, un pareizi, ka tika, tomēr labuma no tā nekāda.

Viņ� apprecēja Brindu, un mēs, visi radi, domājām � ko tu padarīsi jaunai un karstai mīlestībai, �odien visi precas tikai aiz mīlestības, jauki gan, nesaprotami vienīgi, kāpēc vēlāk tik daudzi �ķiras. Bet Eleonora jau nav tik gudra, lai meklētu un atrastu vainas pamatus, viņa tikai skatās un sprie� pēc sava prāta, jā, to tiesību viņai neviens nevar liegt.

Bet Eleonorai tāpat gribējās, lai Indulis ar Brindu labi dzīvo, un izskatījās, ka dzīvos, puika piedzima diezgan drīz pēc kāzām, laikam vēl gads nebija pagājis, gandrīz varētu klau�ināt pakaļ, vai tikai Indulis tas tēvs...

Tagad Ilgvars paskatās Eleonorā tīri ieinteresēts.

� Redz, kā, � viņ� saka.

Eleonora gan tā nav domājusi. Nekad! Bet kad Brinda spiedatpar krusttēvu paņemt tie�i to, to ...

� A, � Ilgvars saka. � Kas viņu �odien veda uz bērēm, jā? Mans �efs jau domāja � viņa brauks mūsu ma�īnā.

� Mēs visi tā domājām, � Eleonora cieti nosaka un labu brīdi nebilst ne vārda. Tad nopū�as. � Jums laikam tagad liekas � es te tik dedzīgi runāju, tāpēc ka man pa�ai kāda interese par visu �o lietu?

� Nē, kāpēc?

� Tomēr, tomēr! Sak, veca sieva pati ieskatījusi to Induli. Tā gan var padomāt, ko?

� Kādi nieki! � Ilgvars saka. � Kur� tad to var iedomāties?

Eleonora klausās, un viņa nezina, vai no �ī apgalvojuma viņai vieglāk vai grūtāk.

Ilgvars liekas pārdomājam. Tad viņ� sāk smieties.

� Ir nu gan! Es domāju, tikai pilsētās iet tik traki. Bet viņai tas vīrs.,. tas Indulis ta�u tīri smuks puika!

� Skaists viņ� ir! � Eleonora iesaucas. Rūgtums lauzas ārā ar sparu, un Eleonorai cie�i jāpievaldās, lai tie�am nepamodinātu aizdomas, kaut arī sve�ā cilvēkā, lai viņa neizteiktu kaut ko pilnīgi nepiedienīgu, kaut ko par savu pirmo un vienīgo, īsto un trako mīlestību, kura toreiz Ventspils vasarā un rudenī izskatījās tik līdzīga Indulim. Un kura viņai vienmēr no jauna jāatceras, Induli ieraugot. Un to, ka viņa nespēj piedot tādai Brindai, ka tā Induli nolikusi zemāk par kādu citu. Kādu tur melnmatainu, kādu ... ^

Nu, Eleonora nav bez prāta, Eleonora to neteiks.

Ak, ja viss � nē, ne viss, bet daudz kas � varētu būt citādi nekā ir! Kāpēc Eleonorai nav vismaz desmit gadu mazāk? Kāpēc viņai ir vīrs un bērns ... kāpēc viņa nekad nevarēs pieiet pie Induļa, uzlikt viņam rokas uz pleciem un teikt...

Ko tad viņa teiktu? Es tevi mīlu, Induli, nāc pie manis, es bū�u tev tik laba kā neviena cita pasaulē, es tev palīdzē�u aizmirst vil�anos, bet varbūt tu jau esi aizmirsis?

Un Indulis tad paskatītos uz Magoņu Eleonoru... uņ ko viņ� tad atbildētu, Eleonorai bailes domāt.

Ja nu viņ� teiktu: Eleonora, mīļā, vai tu esi traka? Eleonora cie�i uzsit kāju uz zemes. Un iesmejas.

� Bet ko es jums stāstu par sve�iem cilvēkiem un sve�ām lietām. Tas jūs nepavisam nevar interesēt.

� Kāpēc ne, kāpēc ne, � pieklājīgi atbild �oferis Ilgvars.

� Ko jūs! � Eleonora smejas atkal. � Un vispār ko es te visu laiku viena vien... Pastāstiet par sevi!

Ilgvars kautrējas. Viņam jau nav ko stāstīt. Viena no tām laimīgajām biogrāfijām, smieklīgi īsa, skaidra... No vidusskolas armijā, tur iemācījies par �oferi, atgriezies un turpinājis_ par �oferi. Bet vecī�i skai�as, vecī�i grib savu dēlu redzēt vismaz par kosmonautu ...

Manam puikam jākļūst lidotājam, Eleonora atceras.

Bet viņ�, Ilgvars, pagaidām negrib. Pagaidām viņam labi tāpat. Viņ� vēl ir jauns diezgan, viņ� var atlikt mācī�anos uz vēlāku laiku. Gan jau mācīsies, vai nu visu mū�u pa tum�o nostaigāsi, Ilgvars saka apdomīgi, un Eleonorai sametas rūgtas dusmas uz tiem jaunajiem, kuriem viss tik viegli, tik ātri... Tādam Ilgvaram nav sev jāizdomā interesanta biogrāfija ar ūdensdzirnavām me�a vidū, viņa bērnība arī bez tādiem izskaistinājumiem neo� pēc kazas piena...

Un Eleonorai ienāk prātā: kā būtu, ja es nopirktu kazu un sāktu puikam tās pienu dot?

� Precēties arī netaisos, � Ilgvars dū�īgi nobeidz savu īsiņo dzīves stāstu. � Kas jaunam vienam pa�am nekait?

Un Eleonora piekrītot loka galvu.

No istabas dzirdama trauku �ķinda. Tur klāj kafijas galdu. Diez kas būs tie sēdētāji, Eleonora ļaunā priekā domā, un kā viss izskatīsies? Turpat istabā Ilgona diezgan izteiksmīgi paskatās uz Jāni Ābolu, kur� sēd manāmi iereibu�ajam Varim blakus.

� Varējāt ārā iziet...

Jānis Ābols paraugās nopietnām skaidra cilvēka acīm.

� Vai jūs domājat � es aiz prieka? Kādam ta�u ...

� Būtu sieva skatījusies Varim pakaļ, � Ilgona nosodo�i saka. Veca lieta: ja tev vīrs vai mīļais dzērājs, tu dzer�anai atradīsi desmitiem ieganstu � tiesa, aiz matiem pievilktu, tomēr ieganstu � un kaut kā centīsies attaisnot nabaga dzērāju savās un citu acīs. Bet, ja tavējais ir atturībnieks vai vismaz prot noturēties, tu pati arī būsi bargākā dzērāju nopēlēja.

Tie�i tā ir ar Ilgonu. Viņa druscīt pasmaida un jautā Varim:

� Kur tad tava Mudīte?

� Viņa gribēja iet, � tas paskaidro, � ārā. Es arī ie�u.

� Ej gan, � Ilgona saka cik spēdama laipni, neklājas jau uz viesiem brēkt. � Ej vien un apskaties, ka nenoklīst

Un Varis pieceļas, tīri stalti pieceļas un uzsmaida Ilgonai, vēl viņa smaids nav zaudējis pievilcību, Ilgonas dusmas pieplok.

� Ejiet, ejiet, mums galds jāpiekopj,..

Varis iet laukā, Jānis Ābols paliek, viņ� saņem un saspie� Ilgonas roku elkonī.

� Vienmēr tik aizņemta ...

� Ko tad lai dara, ja pati saimniece savam darbam ar līkumu?

� Nu, tādā dienā, � Jānis Ābols ieminas, un Ilgona jau grib izteikt visu, ko par pa�as māsu domā, ta�u pēdējā mirklī apraujas. Nevajag. Varbūt nav tik ļauni. Tas In-^dul,s � tas dusmu pūķis � jau cikkārt zilas ugunis par velti spļāvis. Un, ka Brindai vienreiz dū�a aptecējusies, tas ari saprotams. Un, ka ar Kasparu gribējās aprunāties, arī to Ilgona ar mieru pieņemt. Tikai nevajadzēja to darīt brīdī, kad ciemiņu pilna maja.

Ilgona nekad tā nedarītu.

� Ejiet, ejiet, ieelpojiet svaigu gaisu . >�

Kur ir Brinda? Kaspara tum�zaļā volga stāv, zem liepas pabrauktā. Pirmīt Ilgona redzēja � Indulis bija piegājis ma�īnai tie�i klāt, skatījās uz to melnu skatienu, tad pamanīja Ilgonu un atkāpās, bet acīs viņam nebija paspējusi nodzist naida uguns. Ja Indulis būtu piedzēries, kas zina, viņ� ma�īnai logus izdauzītu. Riepas sagrieztu ... Ilgona īsti nezina, ko vēl ļaunu tādai ma�īnai var izdarīt. Zirgiem � tiem apcirpa krēpes un asti, ratus mārkā iegrūda.,, Tie�ām, ko ļaudis tagad dusmu brī�os dara ar ma�īnām?

Viņa varētu pajautāt Jānim Ābolam, viņ� strādā autoservisā, visas paziņas Ilgonai saka: bez prāta tu esi, ko tu gaidi, ņem ciet, tas cilvēks ta�u stāv līdz kaklam naudā! Ilgona klausās un purina galvu, prātā viņai nenāk. Varbūt tie�i tāpēc, ka Jānis Ābols no tiesas strādā ienesīgā vietā un Ilgonai līdz �im laikam nav izdevies noskaidrot, kā viņ� strādā.

Ilgona pati ir ļoti godīga. Negodīgs cilvēks nedrīkst strādāt pastā � ar pamazu aldziņu un pastāvīgām darī�anām ar naudu un naudas papīriem. Ilgona drīkst. Ilgonai tie�i patīk skaitīt sve�u naudu, salikt papīra zīmes pēc to vērtības... Zēl, ka viņas pasta nodaļā miljoni neapgrozās, Ilgpna arī ar tiem godam tiktu galā. Bet laikam arī neapgrozīsies, pat ja kolhozs kļūs miljonārs. Ta�u Ilgona ir apmierināta arī tā, kā ir. Viņa ir apmierināta ar dzīvi � kop� brī�a, kad pēdējo reizi aizvērās durvis aiz viņas vīra, viņas lielās mīlestības un lielās vil�anās, kad viņ� aizgāja un kad Ilgonai vajadzēja justies bezcerīgi vienai, bet kad viņa pirmo reizi savādā kārtā jutās līdz galam brīva. Vientulības bēdas? Vai viņa nebija tās līdz mielēm izbēdājusi, vīru naktīs mājās gaidīdama, nezinādama, kur viņ� atkal nomētājies, vai iekritis snaudā pie kāda dzērāj brāļa, vai arī viņam itin mīkstu gultu uzklājusi līdzcietīga sirds, kuras tepat apkārt kolhoza teritorijā pukstēdamas pukst. Nē, nē, vientulības bēdas mēdz būt da�ādas, ir uzspiestas � un ir gribētas, ir tādas, kas dara tevi mazu un niecīgu savās un citu acīs, un ir tādas, kas ceļ tavu pa�apziņu � tu, lūk, esi cilvēks, īsts cilvēks, tev brīv darīt ar sevi visu, ko gribi, , un tev ir brīv vienai pa�ai vakarā gulties tīri saklātā gultā un aizmigt ar labu sajūtu, ka tu neesi parādā nevienam, nevienam pa�am, un no rīta tu vari vērt acis ar prieku, domājot par brokstīm mazā, spodrā virtuvē un par gaidāmo darba dienu tikpat spodrā pasta nodaļā, kur aiz logiem aug necilas, ta�u ļoti dzīvīgas puķes un kur uz logiem iek�pusē citas to māsas pārņēmu�as ziedē�anas brīnum-stafeti.

Ilgona vairs nav no�ēlu modino�a dzērāja sieva. Ilgona ir cienījama darbiniece, kura aprunājas ar ienācējiem, draugiem un paziņām, dod padomu, kā nosūtīt paku puikam uz armiju un ko tur dro�i var likt iek�ā, un Ilgona piedalās ciema sievu rokdarbu pulciņā, un, kad bija izstāde, pārstāve no Rīgas uzslavēja viņas austos aizkarus.

Bija vīrs � un nav vairs vīra. Lai jau priecājas ar viņu tā, kas domāja Ilgonai viņu atņēmusi. Varbūt vienu brīdi Ilgonai arī bija grūti ap sirdi. Tad pārgāja. Tā ir labāk, Ilgona tagad zina skaidri. Labi, viņa ir viena. Bet viņa ir sava, pavisam sava.

Kas kait Ilgonai?

Ilgonai nekait nekas, un tāpēc lai nedomā Jānis Ābols, visnotaļ jauks un simpātisks cilvēks, ka viņā Ilgona saskata pestī�anu no savas vienalnības. Pareizāk, Ilgonai viņas vienatnība vēl nav paspējusi apnikt. Ja Jānim Ābolam būs pacietība � kas zina, varbūt pēc laika pastam �ai nodaļā nāksies meklēt jaunu darbinieci. Jo pēc kāzām Ilgona aizietu vīram līdzi uz pilsētu.

Ta�u, kā jau teikts, Ilgonai nekur nav jāskrien, viņai ir savs mazs un mīļ� dzīvoklītis, silts vasaru un ziemu, un viņas pasta nodaļas telpās tāpat nekad nesalst, kaut arī vēj� pūstu tie�i no austrumiem � pastam logi ir uz austrumu pusi.

Kas kaitēja man dzīvot, Ilgona varētu dziedāt, un, ja viņa tā nedara, tad tur nevienam nekādas daļas. Varbūt arī Ilgona ir kādu nieku māņticīga un negrib paust savu apmierinātību skaudīgajam liktenim.

Ar Jāni Ābolu Ilgona iepazinās pilnīgi nejau�i, viņa bija aizbraukusi līdzi kādai paziņai uz pilsētu. Paziņa vadīja ma�īnu, �odien ļoti, daudzas sievietes vada ma�īnu, un, kā ļoti daudzām sievietēm, arī paziņai ma�īna nebija sevi�ķi spo�ā kārtībā. Un viņa ieteicās � vajadzētu ta�u vienreiz tā kārtīgi apskatīties, un Ilgona sacīja � kas ^va£.būt vienkār�āks, aizbrauksim uz servisu!

. ne to, paziņa �ausminājās, vai tu nezini, tur visi ir blē�i, tur nevienam nevar uzticēties, visi zog! Ilgona kļuva nopietna, viņa paskatījās paziņā ar tādu īpa�u skatienu, citam cilvēkam tur varbūt iznāktu vienkār�i baltas acis, bet Ilgonai ne, viņa skatījās daudz savādāk. Un viņa sacīja: klausies, tu strādā veikalā, vai es kādreiz esmu teikusi � nevar iet pie jums pirkties, visas pārdevējas blēdās?

Paziņa pietvīka un sacīja � tas jau esot pavisam kas cits. Un Ilgona atteica � tas esot pilnīgi un galīgi viens un tas pats. Viņas abas kādu brītiņu klusēja, un tad paziņa pagrieza savu dampīti tie�ā virzienā uz servisu.

Tur Ilgona sastapa Jāni Ābolu.

Servisā viņi redzējās vienu vienīgu reizi. Tas bija saprotami, jo Ilgonai ta�u nepiederēja ma�īna, ko viņa servisā būtu meklējusi? Un viņa arī nemeklēja Jāni Ābolu, viņ� meklēja Ilgonu. Jānis Ābols bija nopietns cilvēks, un ' nopietnas bija viņa jūtas, un, ja viņ� kādā ieskatījās, tad viņ� to darīja nopietni. Un, ja pa�as pirmās reizes viņu satik�anās vēl varēja būt nejau�ība, tad vēlāk nepavisam vairs ne, un Jānis Ābols arī neizlikās, ka nejau�i braucis garām Ilgonas puķēs slīgsto�ajai darbavietai. Kad viņ� ienāca un Ilgona pārsteigta paskatījās, Jānis Ābols nedaudz pietvīka un teica, viņ� gribējis Ilgonu redzēt.

Ilgona pavilka uzacis uz aug�u un neteica neko.

Un tad Jānis Ābols, lūk, sēdēja pie galdiņa, kas bija domāts telegrammu rakstītāju un paciņu sūtītāju vajadzībām, un lasīja, mēs jau zinām, telegrammu paraugus un jautāja.., un Ilgona atbildēja puspajokam, pusnopietni. Un pagāja brī�i, kad viņi nerunāja neko. Kad bija ienācis cits apmeklētājs vai arī Jānis Ābols vairs nezināja, ko teikt, Ilgona viņam nepalīdzēja, viņa sēdēja, savā darbā iegrimusi. Vai arī izlikās. Viņa klusēja.

Jānis Ābols nebija vairs puika, bet arī no vecī�a gadiem viņ� bija tālu. Ilgona reiz jautāja, kā gan viņ� līdz �im baltam brīdim nav apprecējies. Jānis Ābols atbildēja � viņ� gaidījis, kad sastapsies ar Ilgonu. Ilgona īsi iesmējās un sacīja � kādas muļķības. Bet mazliet glaimota viņa bija. Un vairāk nejautāja.

Jānis Ābols tagad izskatījās pēc īsta miera vīra, kura pleciem un prātam sieviete mierīgi var uzlikt savas dzīves rūpes, ta�u vienmēr viņ� tāds gan nebija bijis. Jānis Ābols bija pieredzējis ari vējus un vētras, tīri no kājām nogāzts viņ� nebija ticis, bet gadīties tas būtu varējis. Viņ� bija dzīvojis jautri un dro�i. Varbūt par dro�u. Tomēr bija laikā attapies. Ne katrs to spēj. Cits nepamana, līdz jau krietnu gabaliņu novēlies no kalna. Jānis Ābols laikus bija sajutis kalna malas tuvo�anos.

Nē, viņ� nemaz tik gau�i neno�ēloja. Jaunībā klājas jautri padzīvot. Kādus gadiņus viņ� bija braucis uz kuģiem tepat pa mūsu jūriņu, ne tālāk. Kuģim bija tikai viena osta, tāpēc Jānis Ābols nevarēja līdzināties tiem tāljūru matro�iem, kurus ik lielākā ostā gaida meitene... kas viņu zina, vai nu īsti gaida, bet tu iebrauc, un tur viņa tie�ām ir. Jānim Ābolam bija tikai viena osta, bet vai ar to sacīts, ka var būt tikai viena meitene? Bet viņ� varbūt nemeloja Ilgonai, kad teicās gaidījis sastap�anos tie�i ar viņņ. Jo ne pēc vienas no tām skuķēm viņ� tie�ām neilgojās. Tās bija, nu, un viss.

Un meta viņ� un viņa draugi toreiz kārtīgi. Ai, kā meta! Un būtu turpinājis mest diezin cik ilgi, ja vienu dienu kāds no viņu pulciņa tā tīri pa jokam nebūtu nometies līdz baltajām pelītēm un tām... nu, kā to sauc, kad cilvēks dzird balsis, kuru nemaz nav, un kad viņ� redz to, kā nemaz nav, � visādus tārpus un �ūskas un ka viņam ar -nazi nāk virsū .. nu, halucinācijām.

Viņi noskuma, tas ta�u viņu �oms bija bijis, un, kad �omu aizveda uz slimnīcu, viņi aiz bēdām piemetās atkal ne pa jokam. Un Jānim Ābolam, rīta pusē savā gultā vārtoties, pēk�ņi sāka likties, ka viņ� arī... viņam arī nāk virsū, un, acis atvēris, istabas puskrēslā viņ� ieraudzīja tādu kā lietu tārpu. Lai gan tārpi, pie tam lieli, viņa istabā, ti^sa, pie reizes ne pārāk tīrā, tomēr nekādi nevarēja atrasties�.

Un vēl pēc pāris tādām nepatīkamām paģiru reizēm Jānis Ābols teica sev: niļ, vecīt, diezgan, kāda jēga dzert, ja prieka no tā vairs nav un otrā rītā tu svīsti baiļu sviedrus? Un viņ� pārtrauca, tas nebija viegli, vajadzēja atteikties no vecās kompānijas, bet tā mācās virsū kā miegs, un beigās Jānis Ābols ņēma un aizgāja darbā citur � uz ventilatoru rūpnīcu, un mājas vietu arī viņ� nomainīja un izlikās neredzam, kad vecie draugi, tepat pilsētā sastapti, ņirdza un rādīja uz viņu ar pirkstiem. Labi, ka tikai rādīja, pie apkakles neviens neķērās. Bet dzērāji jau nav nekādi dū�inieki. Jānis Ābols to var sacīt dro�i, tagad� kad viņ� iedzer vairs tikai vajadzības reizē, viņ� jūtas daudz stiprāks un vairāk par sevi pārliecināts. Un, ja viņam arī nāktos pavadīt nakti īstā �ūskulājā, viņ� ir dro�s, neviens tārps, ne liels, ne mazs, viņam ne sapņos, ne* nomodā nerādītos.

Servisā viņ� strādā godīgi. Tiesa, ne visi tur ir tādi, bet laikam jau visus cilvēkus godīgus nepataisīsi. Jānis Ābols kādreiz domāja � vajadzētu gan, bet viņ� nezināja, kā to izdarīt. Varbūt pietiek ār labu piemēru kā iedvesmotāju? Un par piemēru Jānis Ābols var kalpot, to viņ� pats jūt.

Vai Jānis Ābols ir sausiņ�? Visi, kas no grēkiem atgriezu�ies uz taisnā goda ceļa, kādu tiesu laikam ir sausiņi, � ta�u visumā Jānis Ābols ir itin pievilcīgs vīrietis, varbūt tikai viņam ir pārāk sārti vaigi, tas izskatās kaut kā puiciski. Viņam ir biezi, brūni mati, kuri, prasmīgi sasukāti, krīt vieglās cirtās, viņam ir skaisti, balti zobi, un � Ilgonai liekas � viņam ir arī tīri laba sirds. Viņa Jānim Ābolam nekā laba nav darījusi. Drīzāk nerrojusi viņa ir �o sārtvaidzi, apsolījusi iebraukt pilsētā un satikties ar to � un tad vieglu sirdi palikusi mājās, zinādama, ka viņ� gaidīs. Nu, lai gaida. Varbūt Ilgonai patiktu, ja viņ� nākamajā tik�anās reizē pārmestu. Bet Jānis Ābols tā nedara. Viņ� tīri negaidot atbrauc pie Ilgonas savā olu dzeltenajā �igulī un ienāk pa nodaļas durvīm tā, it kā nekas nebūtu noticis, un parasti viņam līdzi ir kūkas kastītē. Katram sava vājība, Ilgonai tāda ir saldumi. Viņ� pasniedz kūkas, Ilgona saņem, pasaka �paldies� un iedziļinās eso�ajā vai neeso�ajā darbā, un Jānis Ābols, savu likteni zinādams, rātni apsēstas pie pasta nodaļas apmeklētāju vienīgā galda. Tas ir jauks dzeltenbeicēts galdiņ�, tikai kāds nepra�a nolējis to ar tinti. Sis negadījums bijis vēl pirms Ilgonas, viņa varbūt prastu saglābt. Bet tagad zilganais traips cie�i ieēdies tum�ajā dzeltenumā, nekā nepadarīsi. Jānis Ābols sēd un brī�iem paskatās uz Ilgonu, viņa skaita kaut kādus pasakņus, un viņas pilnīgās lūpas kust līdzi. Trakas lietas, Jānis Ābols ilgonu tikai pāris rei�u noskūpstījis. Kādā rudens vakarā jau gan bija, gandrīz bija tik tālu, ka Ilgona būtu ar mieru atļaut viņam ko vairāk, tas bija pilsēta, viņi abi atgriezās no Rīgas teatra viesizrādes, un Jānim Ābolam bija izdevies uzvilināt � nudien uzvilināt! � Ilgonu savā dzīvoklītī, un viņa tai vakarā bija tik laipna, glu�i pēc cita cilvēka. Un laikam ta�u Jānis Ābols par agru ieminējās � viņa ta�u palik�ot pa nakti, kur tad tagad, tik vēlā laikā, vairs doties, � un Ilgona mirklī atkal kļuva vēsa un uzmanīga, viņa izslējās pavisam taisna un teica � nē, to lai viņ� nedomājot, viņa brauk�ot mājās. Un viņ� piedāvājās aizvest, bet Ilgona tikai brīnīdamās jautāja, vai tas nopietni. Un norādīja uz pudeli un divām glāzēm. Un tas turklāt bija tikai salds grieķu vīns, vienu brīdi pilsētā tāds bija uzklīdis. Kas tur sevi�ķs, Jānis Ābols teica. Un vēl sabiedriskais autoinspektors, Ilgona nosodo�i grozīja galvu.

Jānis Ābols neprotestēja un novadīja savu mīļoto pa �īksto�ajām ostgala namiņa trepēm lejā. Un līdz autobusam Ilgona atļāva paieties līdzi.

Jānis Ābols juta, ka �ai mirklī ir gandrīz tikpat tālu no Ilgonas kā tajā reizē, kad viņi iepazinās. Tas ir briesmīgi, visa pasaule brēc, ka sievietēm �odien viegla uzvedība, un arī Jānis Ābols zina desmitus �ādu sievie�u, bet, kad nu vienreiz viņam pa�am sirdī kas �ķībi sagriezies, tad liktenis noliek viņam priek�ā kaut kādu vestālieti vai vestfālieti, vai kā nu tās �ķīstās sievietes vecajos laikos sauca.

Nu nekas, vestāliete vai vestfāliete, Jānis Ābols domāja, nākdams atpakaļ uz savu ostgala mājeli, kurā viņam ar īrnieka tiesībām piederēja �aura jumta izbūve. Nekas, mīļā, mēs vēl pacīkstēsimies.

�ovakar Dārzniekos Jānis Ābols uzlūko savu iecerēto Ilgonu un jau kuro reizi sprie�, ka tādas sievietes dēļ cīnīties ir vērts.

Bet, kad viņa reiz būs Jāņa Ābola rokās, tad viņ� lieks un locīs Ilgonu pēc sava vīrie�a prāta. Jo viņ� nav femi-nizējies, viņ� vismaz ne. Un tāpēc viņ� mīļu prātu atmaksās tādus mazus procentiņus par �īm pielūdzēja dienām.

Viņ� noraugās, kā no garā�as iznāk Indulis un, neviena neredzēdams, iet dārzā iek�ā. Bet viņ� nav tālu pagājis, viņam pretī nāk tā smukā Mudīte, tā iemetēja Vara sieva, un kaut ko Indulim saka. Vārdi nav sadzirdami, �ēl.

Indulis pagrie�as un atkal ieiet garā�ā.

Jānis Ābols būtu ar mieru derēt ar jebkuru cilvēku un uz prāvām summām, ka, garā�as notumsā ticis, Indulis stāv, bezspēcīgās dusmās vīstīdams dūres.

Nē, Jānis Ābols domā, ja man kādreiz būs sieva, no manis gan viņa neaizmuks. Vienalga, ar ko, vienalga, uz kurieni, Kas tas par vīrieti, kas sievu nevar savaldīt. Viņam nebūt nav �ēl Induļa, un tomēr viņ� pēc brī�a pieiet pie garā�as durvīm un saka tumsā stāvētājam, kas tur blen� uz garā�as spārēm:

� Saimniek, nāciet, sapīpēsim!

Indulis paklausa, viņi abi garā�as durvīs aizsmēķē. Ilgona brīnītos, Jāni Ābolu ar dūmkoku ieraudzījusi. Bet Jānis Ābols zina, ko dara.

Indulis ilgi klusē, tad viņ� saka:

� Tur.., istabā laikam nav vairs nekādas kārtības?

� Nē, kāpēc, � Jānis Ābols mierīgi atbild. � Ko ēst un dzert bija, ka vairāk vēlēties nevar, kas gribēja, pieēdās, kas gribēja, piedzērās. Nupat jau atkal jaunu klājienu liek.

� Es arī gribētu piedzerties, � Indulis ieminas, un Jānis Ābols, turpinādams savu pretimnāk�anas politiku, mierīgi varētu vest Induli istabā un liet tam glāzi pēc glāzes � un varbūt tā iznāktu vēl labāk un vēlamāk �, bet to viņ� negrib. Jānis Ābols grib redzēt, kas iznāks. Viņ�, tā sakot, ir samaksājis par pilnu ieejas biļeti labā vietā, viņ� visu laiku uzvedies, kā kārtīgam skatītājam klājas, un viņ�, zinādams, ka izrāde ne tuvu vēl nav cauri, nedomā to traucēt ar saviem starpsaucieniem vai kādām citām izdarībām.

� Es domāju, jums galvenais tagad ir skaidra galva,� Jānis Ābols aizrāda Dārznieku saimniekam. Skaidrs, kas tad piedzēries vairs par spēlētāju.

� Jā, skaidra galva. � Indulis ļauni iesmejas.

� Es esmu lietas kursā, � Jānis Ābols paskaidro.

� Viņi visi ir lietas kursā, � Indulis saka un ar pla�u rokas vēzienu parāda uz viesiem, kuru vairums tagad iznācis pagalmā, un vairums no �ī vairuma slēpti vai tīri atklāti vēro Induli.

� Nekas, � Jānis Ābols solīdi saka. � Viss noskaidrosies.

Indulis paraugās viņā izmocītu skatienu.

� Tam puikam, tam Kalvim... tak bija viņa acis! Es teicu Brindai. Viņa liedzās. Es noticēju.

� Bet acis ta�u... � Jānis Ābols protestē. Jo viņa tēvam acis biju�as brūnas un mātei gai�i zilas, bet viņam pa�am ir skaidri zaļas. Un savu māti viņ� nekad aizdomās nav turējis. � Acis var būt...

� Ncmierini tu mani, � Indulis saka, un tagad viņa skatiens atkal ir dzeltendzelkstīga naida pilns. � Nemie-riniet neviens! Tagad ir diezgan.

Viņ� sāk klepot un nosvie� cigareti zālē, līdz pusei nodegu�u cigareti, un pēc brī�a to dara arī Jānis Ābols. Smēķē�ana kaitē veselībai. Viņ� jau diezgan uzupurējies, gribēdams sakaitināto vīru pie mierīgāka prāta vest. Redzams, neizdosies.

Indulis smagiem soliem iet pāri pagalmam un pazūd mājas durvīs.

Tas ir labi, Jānis Ābols domā. Gan sievie�i, gan māte viņu nomierinās. Nebūs nekāda skandāla, paldies dievam.

Ta�u sirds dziļumos viņam �ēl, ka tā. Jo Jānim Ābolam patīk, kad kas notiek. Viņa tuvumā, viņu personiski neskarot.

Viņ� paveras uz ābeļdārzu. Ir gan ābeļu me�s! Labos rudeņos viņiem laikam ābolus nav kur likt. Tāpēc Ilgona pērn viņu mū�dien cienāja.

Viņi pienāku�i gandrīz klāt pie kapiem.

Brinda nezina, kādēļ nākusi �urp. Kalvja dēļ? Jā un arī ne. Brinda ir jūtīgs cilvēks, bet Brinda nemetīsies zemē pie glīti uzpu�ķotā kapa un nesāks raust smiltis projām. Tas būtu veltīgi. Tas, kas palicis no mazā zēna, tikpat labi var būt ap Brindu tur, Dārzniekos, kur bērns pastāvīgi skraidījis, kā �eit kapos, kur tam nu pēdējā palik�anas vieta. Tikpat labi...

Bet Brinda nāca �urp. Varbūt vientulību meklēdama. Ta�u Kaspars viņu pavadīja, un Brinda neraidīja viņu projām.

Viņi soļoja gandrīz klusēdami, izmijot pa retam vārdam, it kā nebūtu par ko runāt, it kā nebijis gadu, kad viņi nav redzēju�i viens otru, gadu, pa kuriem daudz piedzīvots un pārdomāts. Viņi iet viens otram līdzās tik ikdieni�ķi, it kā nule vakar �ķīru�ies, un pa nakti tie�ām nav pienācis klāt nekas tāds, kas būtu pieminē�anas vērts.

Lietus laikam nebūs. Tie mākoņi, kas vilkās pamalē pēcpusdienā, tagad nozudu�i, tīri kā savas lielības sabaidīju�ies. Tiesa, tiesa vecajam ticējumam: ja migla krīt zemē, gaidi skaidru laiku. Līn novakare atkal ir skaidra un pat tveicīga, Kaspars novilcis �aketi un nes to pār roku. Un arī Brindai grūti viņas sēru ģērbā.

� Tev nevajadzēja iet prom no mājām, � Kaspars saka, kad viņi pienāku�i pie kapsētas akmens �oga.

� Lai, � Brinda atmet ar roku,

� Mājinieki, viesi,.,

6*

� Es neko negribēju rīkot, � Brinda sūdzas, � es nevienu negribēju redzēt, viņi uzspieda.

� Ja tu nevienu nebūtu aicinājusi, es tāpat būtu atbraucis, un iznāktu vēl sliktāk.

� Kas nu vairs sliktāk var būt, � Brinda atteic ļoti lieti�ķi. Viņa labi apzinās, ko var maksāt tāda aizskrie�ana no mājas, turklāt ar Kasparu, un viņa brīnās, cik viņai tas vienaldzīgi. Viņa apzinājusies to visu laiku � kop� brī�a, kad spēra pirmo soli laukā no ēnainā ābeļdārza, vēl lāgā nezinādama, kādu virzienu ņemt, aptverdama tikai vienu � tālāk no mājām. Un tas bija tik dabiski, ka Kaspars nāca līdzi. Viņa juta to sev līdzās un nezināja, vai galu galā tas viņai pa prātam vai ne. Varbūt galīgi vienaldzīgi.

� Es domāju, Indulis aizmirsis vecos laikus, � Kaspars ieminas.

� Indulis neaizmirst neko.

� Un zina ta�u tik maz.

Viņi apmetu�ies uz akmens �oga malas. 2ogs vietām krietni izdrupis; savādi, tādiem lieliem akmeņiem � pat tiem nav miera. Stāvēju�i jel, kā reiz sakrauti. Nē, nestāv. Zemē gulēt � tur tiem vieglāk, ne citu tādu sūnainu pulkā. Jo sūnaini tie ir visi. Sūnaini un aizzemēs domu pilni.

� Kā tu dzīvo ar Induli?

� Kā jau cilvēki dzīvo, � Brinda atbild, par ko citu aizdomājusies. Par ko? Kaspars nezina. Viņam arī tolaik bija grūti uzminēt, kas rosās aiz Brindas augstās, tīrās pieres. Viņ� paskatās cie�āk. Piere ir tāda pati balta un gluda. Brindas seja rādās ļoti mierīga. Varbūt arī pati Brinda ir tāda. Kāds muļķīgs pieņēmums, ka cilvēkam bēdās vajadzētu matus plēst. Turklāt Brindai var būt un arī būs citi bērni.

� Nebēdājies, � viņ� saka. � Tu vēl esi tik jauna.

� Tā man visi �odien saka un domā mani ar to gau�i mierinām.

� Bet...

� Tu to nesaproti.

Rūkdama pa gaisu aizskrien vabole. Brinda atkārto ar uzsvaru:

� Tu nesaproti.

� Tur nekā sare�ģīta nav, � Kaspars īgst.

� Indulis man reiz jautāja, vai man neliekoties � Kalvim esot tavas acis.

Kaspars grib ko jautāt, ta�u novaldās.

� Un pēc tam viņ� teica, jā, Kalvim esot tavas acis. Un es neatbildēju, un viņ� jautāja, vai es to varot noliegt. Tad es sacīju, vai tie�ām viņ� nekad nav dzirdējis � ja māte, ar bērnu zem sirds staigādama, domā par to, kas viņai vismīļākais, bērns pēc tam var �im cilvēkam līdzināties.

� Un ko teica Indulis? � Kaspars klusu jautā.

� Viņ� man iesita. Vienu reizi.

Kaspars skatās. Brinda turpina:

� Pēc tam viņ� nekad vairs nav mēģinājis. Bet runājis � ne vienu reizi vien.

� Es nedomāju, ka Indulis var pacelt roku pret sievieti. Kāpēc viņ� nemeklēja mani? ... Saki � vai tas bija pirms kristībām vai pēc?

� Tas bija pēc, � Brinda mierīgi atbild. �¹ Tad viņ� sāka Kalvī cie�āk ieskatīties.

� Un pats aicināja mani par krusttēvu.

� Viņ� aicināja, jo es tā liku.

� Tu liki?

� Es gribēju... � Brinda vilcinās pirmo reizi �īs sarunas laikā, � lai tu Kalvim būtu vismaz par krusttēvu.

� Vismaz?

� Nu jā, � Brinda paskaidro. � Es domāju, tad tu jutīsi kādu pienākumu... Vīrie�i ir diezgan vienaldzīgi pret bērniem ...

� ...ja vien tie nav viņējie, � Kaspars apfauj-Brin-das sakāmo un cie�i skatās viņai acīs. Brinda skatienu iztur un paloka galvu.

� Pareizi, ja tie nav viņējie.

� Bet manai sievai bērnu nav. � Kaspars .iesmejas.

Brinda neatbild. Ko viņa zina par Kaspara sievu? Kaspara sieva. Tā laimīgā, kura vada savas dienas Kasparam līdzās. Kaspars vakarā pārnāk mājās, viņa pasniedz vakariņas, un beidzot viņi apgulstas blakām. Bet varbūt viņiem ir katram sava istaba? Nu, tad Kaspars apmeklē viņu... Brinda strauji sapurina galvu. Kādas muļķības viņa te sadomājusiesl Cik labi, ka domas neviens nevar izlasīt!

Brindai ir �ausmīgi vientuļi, bet viņa skai�as uz Kasparu, ka tas atbraucis. Ko viņam vajadzēja no Brindas? Ko viņam tagad vajag no Brindas dzīves?

Te, kapos, ātrāk krīt vakara ēnas. Raugies, viss lauks vēl saules gaismas pilns, bet zem kokiem jau mīņājas krēsla. Brindai tie�ām būtu laiks uz mājām, nav vēl ne-kas briesmīgs noticis, viņa, sacīsim, kopā ar sava puisī�a krusttēvu bijusi vēlreiz kapos paskatīties, vai kāda nelāga roka nav aiztikusi ziedus un vainagus. Lai gan �ai pusē [audis ar tādām tieksmēm nav manīti. Aļņi � tie gan reizēm paposta, īpa�i tiem gar�o stādītās puķes, asteres, sacīsim. Kas gan aļņa garajām kājām ko nepārlēkt �ogu. Bet slikti cilvēki � nē. Tie pagaidām vēl tveras pilsētās, kur tiem atliku likām darba lielajos dvēseļu dārzos.

Tātad viņi var būt apciemoju�i kapus, un tad nu būtu īstais laiks, pēdējais laiks rāmi un godīgi pāri rieta saules apspīdētajiem laukiem � tā, lai visi redz, � atgriezties Dārzniekos, tur ta�u kafija jādzer, un kā lai dzer bez Brindas? Goda pēc jāprotas. Brinda varētu tā saudzīgi turēt pirkstos dzīvības koka zariņu, tas atgādinātu par sērām un zaudējumiem, un varbūt arī Induļa acu dzeltenīgās liesmiņas noplaktu. īpa�i vēl, ja Kaspars pienāktu viņam klāt un teiktu da�us sevi�ķi sirsnīgus vārdus. Indulis nav cilvēkēdājs. Indulis ticis pāri da�am labam bīstamam posmam savā ceļā, un galvenais � viņ� ta�u mīl Brindu! Ejiet tikai ātri mājās, un viss būs labi! Tas ir, ejiet lēni, kā bēdu reizei piederas. Tikai ejiet, ejiet gan.

� Ja tu gribi smēķēt, smēķē vien, � Brinda saka.

� Paldies, patiesībā esmu atmetis.

� Man �ie gadi bez tevis ...

� Jā?

� Sākumā man tie bija ļoti vientuļi... labi, ka Kalvis... Viņ� jau nezināja, bērni bie�i nezina, kāpēc viņus tik stipri mīl. Man liekas, sākumā mēs bērnā mīlam tā cilvēka atspīdumu, kur� mums visdārgākais. Vēlāk, kad viņi paaugas, mēs sākam mīlēt viņus pa�us. -

Kaut es varētu apskaut Brindu, Kaspars domā.

� Tagad man būs grūti, � Brinda turpina. � Dzīve tā pati, bet Kalvja vairs nebūs. Kad es ar Kalvi runājos, man to neviens nevarēja liegt. Nu man būs jārunā ar Induli. Un, zini, man no viņa bailes. Patiesībā man bailes no viņiem visiem. Tu domā, kādi labi ļaudis viņi visi ir Dārzniekos... Nu domā vien, domā, tu nee�i vienīgais.

� Tev bailes no Induļa, � Kaspars atkārto.

� Tā ir. Un es jau daudz esmu viņam pāri darījusi. Zini, kas ir briesmīgi? Ka es to neno�ēloju. Reizēm man liekas � tie�i tās ir manas priecīgākās atmiņas, kad mēs ar tevi... Bet, kad es atceros to tad, kad esmu kopā ar Induli, es nespēju skatīties viņam acīs, un tad laikam arī viņ� saprot.;, un kā tad lai es sagaidu, ka viņ� būs pret mani labs?

� Tev vajag iet no viņa projām.

� Tu jau mani neņemtu pretī, � Brinda saka tik maigi, ka viņas vārdi iedzeļ. � Redzi, es laikam esmu apiņstīga, es viena neprotu ... Man bailes, viena es laikam aizietu bojā. Tu nedomā, tādu sievie�u kā es ir daudz, varbūt tie�i mēs esam tās, kas uzturam ģimenes, jo mums vienām ir bail, un tad mēs atzīstam kompromisus...

� Nekur tu bojā neaizietu.

� Cik tu labi zini!

Brinda noliekusi galvu, un tādu, kāda viņa te sēd uz kapsētas sūnainā �oga, Kaspars viņu beidzot apskauj un noskūpsta. Brinda brīdi ļaujas, bet tad viņa atraujas. Un tomēr paliek Kasparam līdzās sēdot. Kaspars paveras Brindā ar bezgala maigumu, vēl pirms īsa brī�a viņ� tādu nemaz nav sajutis, no kurienes tad �is maigums nācis, vai varbūt Kaspars ilgi glabājis to sevī, vai arī tas tikko piedzimis? Negaidot viņ� līdz sāpēm mīļu jūt Brindu, un tā viņam ir pavisam jauna, nekad agrāk nepazīta Brinda, tā, kas sēd viņam blakus tik sīciņa savā melnajā kleitā, zilu loku apēnotām acīm... Apiņstīga! Tad kāpēc viņai ap kādu citu kļauties?

� Cik tas ir savādi, Brinda ...

Nē, vārdos izteikt viņ� to nespēj.

� Jā, tas ir ļoti savādi, � viņa atteic. � Mūsu satik�anās un tas, kas pa�laik... Kā tu domā, vai Kalvis mums to novīd?

Kaspars neatbild. �ādas valodas viņu mulsina.

� Es varētu teikt, es mīlu tevi vēl vienmēr, � Brinda saka. � Es zinu, tā nedrīkst... Mēs tik maz drīkstam, kāpēc? Un es domāju, domāju par tevi. Es gribēju būt ļauna uz tevi, un es varbūt tāda arī biju kādu laiku, bet tā jau nebiju es. īstenībā man bija Kalvis un tu, un man bija gandrīz labi, un ar to ta�u cilvēkam jāpietiek! Un tagad man jāiet mājās. Bet man ta�u ir bailes no mājām!

Dīvaini, Kaspars domā, vai arī es visu laiku būtu mīlējis Brindu? Viņ� zina, ka tā nav. Viņ� tikai tagad sācis mīlēt. Briesmīgi vēlu. Varbūt vēl ne par vēlu?

� Redzi... kā mēs tomēr satikāmies.

� Es vienmēr biju domājusi � mēs satiksimies, � Brinda saka. Un viņa piebilst bez skaņas: tā, un tagad tu saproti, cik veltīga ir �ī satik�anās. It kā nekas nebūtu

bijis... Bet ir bijis un bijis daudz kas, un tāpēc nav ko cerēt un nav citu ko gaidīt, manai apiņstīgai viena maida pielikta, un pie tās ir jāturas, kaut arī tā ir no spurainas un nelaipnas egles, citu vienalga nesagaidīt.

� Kā tas ir iznācis, �-Kaspars saka, � tu citam sieva...

Viņ� runā tikai par to, viņ� nerunā par Kalvi. Tas ir labi, ka viņ� nerunā par Kalvi.

� Iznācis, jā. Saka � kā iznākot, tā esot pareizi.

� Ja tu būtu pagaidījusi... Kāpēc tu nepagaidīji, Brinda?

Nu tu melo, Kaspar. Toreiz tu nemaz negribēji viņu precēt. Bet tagad tu tici saviem vārdiem.

Brinda atceras, kā tas bija tais brīnumdienās, kuras viņa tagad tik vārīgi lolo atmiņās. Brinda mīlēja karsti, un Brinda nevairījās ļau�u acu, un tad jau.., un tad beigās māte kādu dienu teica � tai lietai jādarot gals, cilvēki drīz ar pirkstiem rādī�ot, Kaspars, redzams, nekāds ņēmējs neesot, lai ta�u Brinda nākot pie prāta. Bet kā viņa negribēja nākt pie prāta!

� Tu ta�u man neteici, ka... Ja tu būtu sacījusi � precēsimies, varbūt tad es patie�ām... Tu ta�u tā neteici, Brinda?

Viņa krata galvu, un tas, ka viss tā tie�ām bijis un ka viņa ne ar vārdu nav Kasparam par to ieminējusies, � tas ir un paliek Brindas lielākais lepnums.

Kaut arī viņa Kasparu tāpēc pazaudēja.

Bet varbūt ne katra mīlestība spēj un drīkst beigties ār Mendelsona Kāzu mar�u ciema izpildkomitejas grezni uzpostajā telpā, kamēr lejā sabrauku�i �iguļi un mos-kvi�i baltām lentēm ...

� Kaspar, vai tev volga jau ilgi pieder?

� Nedomā, uz kāzām es savu sievu tajā nevedu.

\ Kā viņi abi domāju�i vienu un to pa�u!

>Ņē, nē, viņa nespēj iedomāties sevi par Kaspara sievu. Lat�gan .., Ļoti var būt, ka ...

Viņa nepavisam nezina. Un tādā apjukumā viņa cie�i piespie�as pie Kaspara pleca un ātri saka:

� Tas ta�u nekas, tas nekas, mīļais, bija labi, bija ta�u labi, mīļais?

Kaspars smaida un loka galvu, jā, ir bijis labi visu to laiku, sākot ar rītu pie ezera � pie ezeriņa, viņ� sevi pārlabo � beidzot ar brīdi, kad viņi sastapās pēdējo reizi... pēdējo reizi tā. Pēc tam varēja būt vairs tikai oficiālas satik�anās, un, tāpēc ka Brindas sirds nebeidza raudāt pēc Kaspara, viņa vēlējās to par Kalvja krusttēvu.

Neko, neko Brinda nepārmet Kasparam, nav pārmetusi un nepārmetīs, un tā ir visīstākā liecība, ka viņas mīlestība ir tīrradnis bijis. Un varbūt ir vēl arvien. Bet diezin vai tā ir Brindas laime.

� Mums jāiet, � viņa saka un domā citu. ' �

� Iesim, � Kaspars piekrīt un noglāsta Brindu. Un ēnu tīmekļi zem vecajiem kokiem velkas biezāki. Un laiks skrien skrie�us, kāpēc gan tam jāsteidzas tādā stundā?

Dārzniekos laiks stāv uz vietas.

Galds atkal piekrauts pilns ēdieniem, bet sēdētāja pie tā neviena, pat onkulis Janis nolēmis, ka vajag izkustēties. Viņ� apmierināts klimst pa pagalmu, pieiet te pie vieniem, te otriem stāvētājiem un laikam vienīgais no visa ciemiņu pulka nejūt augstspriegumu, kāds te zilām liesmiņām � pagaidām neredzamām liesmiņām � sprikstēdams izlādējas pagalmā.

Virtuvē Rota saka Ilgonai un Veltai:

� Nē, es vairs nezinu, es galīgi nezinu, ko darīt.

Ilgona pasit galvu uz aug�u.

� Tici, Rota, es tur pie vainas neesmu un Velta tāpat.

� Vai, � Rota satraucas, � es ta�u tā nedomāju! Protams, Brinda par sevi un jūs abas par sevi, kā citādi!

Tad viņas skatiens kļūst pavisam nelaimīgs.

� Bet vai tie�ām viņa ... būtu ar Kasparu?

Ilgona rausta plecus, Velta novēr�as. Var dzirdēt, kā mutuļodams vārās ūdens.

� Jādod ta�u tā kafija, � Velta tad saka. � Mātei vajadzētu pavaicāt... ko?

� Māte runājas ar Mintālu tanti, � Ilgona paskaidro. � Lai viņas runājas. Ko māte te var līdzēt?

� Vai, vai, � Rota nopū�as. � Un Indulis tāds � pavisam vairs ne savā ādā.

� Es arī drīz nebū�u, � Ilgona paziņo un ņem rokā lielu bund�u ar kafiju.

Jā, māte runājas ar Mintālu tanti, viņas sēd uz tā pa�a sola dārzā, kur nesen Brinda ar Kasparu sēdēju�i.

� Jābrauc mājās, � Mintālu tante saka. � Otro dienu ... �oferis būs noguris. Un Jānis tāpat.

� Kā viņam ar veselību?

� Turas. Vēl vienmēr jau turas.

Viņa nopū�as, un nopū�as Dārznieku māte. Tā savādi iekārtojies � sievas gandrīz vienmēr ir tās, kas aizvada vīrus smiltainē. Nu jā, vīri lielākoties vecāki, vīriem vairāk bijis jāiznes... Tomēr. Kur tad visas runas par to, ka sievām klājas grūti?

Tiesa, ne Dārzniece, ne Mintālu iante nekad tā nav teiku�as.

� Lai tik turas. � Māte saņem abas rokas kopā un brītiņu tā sēd.

� Brinda, � Mintālu tante ieminas. � Es gribēju kādu vārdu pirms aizbrauk�anas ... Kur ir Brinda?

� Es nezinu, � māte vairīgi saka. � Vai nebūs uz kapiem aizskrējusi, es tā vēroju. Pazudusi ta�u nav. Laikam jau kapos.

� Bet Indulis tepat.

� Kādam jau jāpaliek ar ciemiņiem.

� Viņa tev laba vedekla, ko?

� Dzīvojam. Iztiekam.

Līdz �im Dārzniece savu vedeklu slavēja. Kas tad tagad?

Un tad Dārzniecei pasprūk nopūta, gara un grūta.

� Nu kam viņai tā vajag! Nu kāpēc tā jādara? Vai Indulis nav cilvēks, vai viņam nav sirds krūtīs?

Tā jau ir, cik ilgi izliksies. Vai tad Mintālu tante akla? Abas sievietes gana labi pazīst viena otru. Un tāpēc Dārzniece turpina:

� Nevajadzēja Kasparam braukt �urp. Viņ� ta�u zina, Indulis... Un Kaspars kādreiz ar Brindu... Tagad jau tā dara. Mīlējās ar vienu, apprecas ar otru. Es neko neteicu. Indulis bija pēc viņas kā uzmedots. Pa�i dzīvosiet, es domāju, un no lieg�anas ļaunums vien iznāk. Paies Kaspars ar Brindu katrs uz savu pusi, es domāju toreiz... Bet redz, gadi un atkal gadi, un tomēr velk at-pēdās.

� Tavam Indulim ir smags raksturs, � Mintālu tante saka.

� Kāds ir, ar tādu jādzīvo. Brindai jādzīvo! Bet viņa negrib dzīvot. Māte, kurai bērns nomiris... ar sve�u vīrieti diezin kur klimst... Es Induli īpa�i aizstāvējusi neesmu, bet nu es saku: tas ir par daudz.

� Bet nav ta�u nekas. � Mintālu tante vilcinādamās saņem Dārznieces roku. Tā tīri ar dusmām to izrauj.

� Nav nekas, nav nekas! No malas, tad nav nekas. Bet ej to cilvēkiem iestāsti!

Tagad gari nopū�as Mintālu tante, tad viņas sejā pa-viz gai�ums.

� Es visu laiku domāju, kad mani bērni man vīru un sievu mājās vedīs. Domāju un baidos ... Bet nav ta�u nekas briesmīgs, var dzīvot?

� Pati redzi, kāda tā dzīvo�ana, � Dārzniece dzestri atteic.

� Bet cik sen, kad mēs pa�as vēl jaunas bijām! � Mintālu tante smaida.

Dārzniece paskatās māsīcā un tad īsi atteici

� Sen gan. Sen.

Viņa paveras logā, un tas, ko viņa tur ierauga, nevar iepriecināt. Indulis s-tāv, atspiedies pret pagalma resno liepu, un viņam pavisam tuvu pienākusi Magoņu Eleonora, skatās Indulim tie�i sejā un runā kaut ko. Induļa seja rādās satumstam vēl vairāk, nu jau tā ir īsts negaisa mākonis. Mintālu tante saka:

� Tā Eleonora ... viņa ir ļoti bagāta?

Dārzniece paloka galvu.

� No nabagas tika par bagātu. Visu laiku aicina ciemos, nāciet, apskatieties, kā pie manis izskatās! Nu, jaunie jau ir biju�i. Bet es diez vai aizie�u. Man viņa par bagātu.

Anita Mintāle, direktora sieva, saliek kopā roKas, uz kurām nav neviena gredzena. Ir tādas sievietes, kuras neprot gredzenus valkāt. Nu, bet citas toties izskatās, it kā būtu piedzimu�as ar gredzeniem pirkstos.

� Ko viņai vajag no Induļa? � Dārzniece atsāk. � Kur viņa ienāk, tur nemiers līdzi.

� � Brindai vajadzētu nākt mājās, � Mintālu tante teic.

� Jā, Brindai vajadzētu nākt mājās.

Bet Brinda, lūk, nenāk mājās.

Viņi sēd un sēd uz sūnainā kapsētas �oga, un viņi pat nesarunājas vairs. Ne tāpēc, ka nebūtu par ko runāt. Reizēm viņi paveras viens otrā, un Brinda tad pirmā nolai� acis, un Kaspars cie�i tur Brindas roku. Viņiem abiem tas ir ļoti svarīgi.

Alums tūlīt jāiet, Brinda domā jau kuro reizi. Ko teiks Indulis? Man bailes, bet es sēdu uz vietas. Kaspars aiz-

brauks, vai es viņu vairs redzē�u? Kā es tagad dzīvo�u tālāk? �Kalvja nav. Nav mana puikas. Indulis pēc zēna nāves ir vienaldzīgs, varbūt viņ� domā � Kalvis ir Kaspara? E� neatbildē�u, ja viņ� man jautās � kaut vai vēl un vēl. Kalvis ir mans bērns, tas ir galvenais.

Ir mans bērns ... Bija mans bērns.

� Kaspar, varbūt... aiziesim līdz Kalvim?

Viņ� pieceļas.

� Iesim.

Pa �auru celiņu viņi iet pie Kalvja, pie Brindas puikas, un viņa domā: nupat es te skūpstījos ar Kasparu ...

Pārmest sev viņa nespēj. Viņa vienkār�i jutās ļoti tuk�a, ne laimīga, ne nelaimīga, tikai tuk�a. �ai mirklī viņa pat aizmirsusi, ka līdzās soļo Kaspars, viņa par to iedomājas, tikai Kaspara balsi izdzirdusi, un paskatās savā mīļajā maigi un skumīgi.

Kā pienaglots Indulis stāv un stāv turpat pie garā�as, pie kuras tuvumā piebraukta Kaspara ma�īna. Kaspars, izrādās, ir turīgs vīrs, no visiem Dārzniekos sabrauku�ajiem viņam vienīgajam pieder volga, �ī jaukā ma�īna, ik �oferim sirds krūtīs priecīgi sakustas, volgu ieraugot. Lepna ma�īna, laba ma�īna. Brinda �odien gau�i veikli iesēdās Kaspara volgā, citi noskatījās vien, Brindai laikam nepatika,- kad vecā Dārzniece piesēda klāt, tik labi būtu bijis visu ceļu mīļi runāt ar veco pielūdzēju...

Induļa kabatās sabāztās rokas sa�ņaugtas dūrēs. Brinda, viņ� domā, Brinda. Domas aizķēru�ās, netiek uz priek�u. Brinda � un viss. Labi vai slikti � tikai Brinda. Viņ� grib izgudrot, ko darīs, kad Brinda beidzot parādīsies sētsvidū. Jo viņa ta�u parādīsies, kur citur viņa paliks? Grib izprātot, bet nevar.

Neviens nenāk viņam klāt. Kāpēc nenāk? Negrib traucēt? Varbūt klusībā smejas par Induli, lāga muļķa Induli, kuru pa�a sieva tik slaidi aiz deguna vazā. Kā tad, ir ko smieties, viņ� pats dro�i vien vai rēktu par tādu tripliņu, kur� ļāvis sevi apvest ap stūri. Tagad jūs smejaties, mīļie, bet kur jūs bijāt, kad es Brindu precēju? Kāpēc jūs nenācāt un neteicāt: pagaidi, nevajag, apdomā! Nē, klusējāt, bet kāzās dzērāt uz mūsu veselību. Kāds saskanīgs pāris, jūs teicāt. Cik saderīgi, jūs priecājāties. Varbūt jūs izlikāties? Kāpēc jūs izlikāties? Lai �odien būtu ko pasmieties?

Brinda. Brinda. Kāpēc viņ� Brindu mīl? Nē, viņ� nemaz nemīl Brindu, kādreiz mīlējis, bet tagad vairs ne, lai tikai viņa ienāk pagalmā, viņ� tai parādīs, kā no tā atkal laukā izkopties...

Bet ja nu tie�ām... Viņa tā pārdzīvoja Kalvja nāvi. Kalvis... vai Kalvis ir viņa puika? Māte saka � jā, vai tu vēl �aubies? Ko lai Indulis dara, ja viņam �īs �aubas uznāk? Bet tagad Kalvis ir zem zemes.

Nē, viņ� nedzīs Brindu projām, Brinda ir viņa sieva, un pie viņa tai jāpaliek. Un viņiem būs vēl bērni, un tie tad tie�ām būs Induļa bērni, un tas Kaspars... soli Dārznieku tuvumā viņ� nespers. Indulim nepatīk kauties, bet viņ� var arī izkauties. Slikti, ka nepietesa Kasparu toreiz. Bet, kas nav izdarīts, to vēl var izdarīt. Vienmēr vēl var, kamēr cilvēks dzīvs. <

Indulis pārvelk ar delnu pār pieri. Mitra. Tāds sutīgs laiks. Viņ� pūlas nomierināties, un pa�am �ķiet, ka sāk izdoties.

Slaidiem soļiem viņam klāt nāk skaistā Eleonora, te, maurā, jau skaļi nevar būt nevieni soļi, bet Eleonora � viņa nedzirdami ietu arī tēraudu apkaltās kurpēs pa asfaltu.

� Tu nestāvi tā, � viņa saka un uzsmaida Indulim, � mums ir garlaicīgi bez tevis.

Indulis savaibsta seju un neatbild. Viņam tā Eleonora drusku krīt uz nerviem, viņa ir lipīga kā medus. Indulim, starp citu, medus negar�o.

� Pareizi, � Eleonora saka, � kas tev īsti daļas gar visiem tiem sanācējiem, katram no sava gala? Neliecies gar viņiem zinis, Induli...

Indulis parausta plecus. Seja viņam sasprindzināta un drūma.

� Klausies, � Eleonora turpina, � bet, ja nu es, es viena pati tevi lūgtu nākt pie galda... vai tu mani klausītu?

� Lūdz savu vīru, � Indulis atņurd.

Nelaipni vārdi, ta�u izlutinātā Magoņu Eleonora neņem tos ļaunā. Pats galvenais noticis, Indulis sācis runāt. Viņa ieķeras Indulim piedurknē, viņa to drīkst, Eleonora un Indulis ta�u ir radi! Un viņa skatās Induļa saviebtajā sejā, un acīs viņai ir sievi�ķīgs maigums un sirsnība, un Induļa vaibsti tie�ām sāk izlīdzināties, dro�i vien viņ� pats to nemana.

� Nav tik briesmīgi, � Eleonora lēni runā, � vispār nekas nav briesmīgi, ko tu par tādiem sīkumiem!.,.

� Labi sīkumi, � Indulis atteic. Vairāk neko.

� Nu, protams, sīkumi, � Eleonora paliek pie sava.

� Kas tad noticis? Kas tad tev tā Brinda ir?

Indulis paskatās: skatiens nav pārāk gudrs.

� Sieva, � viņ� saka.

� Sieva var būt viena un pēc tam atkal cita, � Eleonora pamāca.

Indulis neatbild. Nedrīkst 1-aut viņam atkal ierauties klusē�anā.

� Dro�i vien uz kapiem aizgāju�i, � viņa saka, kā savas pārdomas cilādama. � Kas tur ļauns? Kaspars ta�u krusttēvs...

� Velna bērnam viņ� var iet par krusttēvu!

Eleonorai sirds iepukstas nedaudz jūtamāk.

� Es gan nesapratu, kāpēc jūs tie�i Kasparu .,.

� Brinda gribēja.

Eleonora paceļ pret Induli godīga izbrīna pilnas acis, it kā viņai agrāk tie�ām nekas nebūtu bijis zināms par Brindas vēlē�anos. It kā pati viņa nebūtu centusies atrunāt... Bet varbūt Eleonora tie�ām aizmirsusi? Ir jau savs laiciņ� pagājis.

� Tikai tā viņai gan nevajadzēja, � Eleonora sāk par citu, � aizskriet, visus pamest... Viņa nav jauns skuķis. Nav brīva. Viņa ir sieva. Saimniece.

� Saimnie�u te, ka biezs.

Eleonora nosodo�i pakrata galvu, un auskari klusu ieskanas.

� Dzirdi � vai tev tie briljanti īsti?

Eleonora iesmejas. Tie ir tie... nu, pērļainie smiekli.

� Mīlulīt, neko neīstu man nevajag!

Indulis atkal klusē. Pētīgu skatienu viņ� vēro Eleonoru. Viņa ir skaista, skaistāka, nekā sievietes tais gados mēdz būt. Indulis zina, Dārznieku sievas ne reizi vien pametu�as pa pēlējam vārdam � par �o pa�u Eleonoru. Par ko pelt, Indulis tagad brīnās. Viņa ir tāda vienkār�a, pretimnāko�a. Tādai vajag būt sievai. Laipnai, jautrai... ne tādai kā Brinda, liekas, ik vārds viņai ar varītēm jāizplē�.

Nu nē, ar Kasparu viņa vis nebūs tik nerunīga!

� Cik ilgi viņi jau ir projām? � Eleonora jautā.

� Ko viņi tik daudz var sarunāt? Un kas tas par runājamo, ar kuru no visiem cilvēkiem jābēg?

� Jaunības atmiņas, � Indulis saka sa�ķiebtām lūpām.

� Ej nu ej! Man nemaz negribas ticēt.

� Tu Brindu nepazīsti, � Indulis atteic, un Eleonoras sirds sāk pukstēt vēl straujāk.

� Brinda ta�u ...

� Maita viņa iri � Indulis izkliedz �os vārdus. Smagus, neglītus vārdus. Eleonora skumji nopū�as.

� Kā man nepatīk, ka tu tā runāl

� Man sirds sāp, � Indulis negaidot atzīstas un raugās Eleonorā kā pēdējā glābiņā.

� Dzirdi, nu nāc istabā! Ko tu te stāvi! Nāc, iesim abi!

� Vēl jau nevienu nesauc pie galda, � Indulis rauga pretoties.

� Kas sauks? Saimnieces nav... jāsauc saimniekam. Galdi kārtībā, ciemiņi gaida. Vai tu bez tās Brindas solīti vairs nedrīksti spert?

Indulis paskatās laipnajā radiniecē, negaidot viņ� sevī jūt spēka un spīts uzplūdu. Tie�ām, ko viņ� te stāv? Tie divi... klaidoņi nekur nepatiks, Induļa rokām secen nepaies. Taisnība, viesi lai nāk pie galda, mēs sēdēsim un ēdīsim, un dzersim...

� Mēs dzersim, Noriņ, ko?

Eleonora atsmaida Indulim.

� Kādu nieciņu jau var ...

� Pulka mēs dzersim, jā?... Ciemiņi, kas par pak�ķu stutē�anu, kas par slēp�anos pa pa�obelēm? Jaņa onkuli, vai tad ieēst nemaz negribas? Pie galda, iesim pie galda!

Visjūsmīgāk priek�likumam seko onkulis Janis.

Istabā, kur vēl vienmēr sēd un paklusu runājas Dārzniece ar Mintālu tanti, pabā� galvu Rota.

� Indulis sauc pie galda.

� Vai tad ... � Dārzniece sāk.

� Nē, Viņ� no sava prāta. � Rota cie�i paskatās abās sēdētājās un tad pārlabo: � No Eleonoras prāta. Viņa Indulim vai cauri līda. Es nesaprotu, ko Eleonorai no Induļa vajag. Viņa ta�u ir vecene. Ar Induli salīdzinot.

� Vai nu tāpēc, ka cilvēki parunājas, uzreiz kas vajadzīgs, � Mintālu tante grib gludināt un līdzināt, un Rota nikni izslējās.

� Nerunājiet, tante! Jūs nevarat iedomāties! Eleonorai ir �ūskas sirds! Ļaunu viņa grib! Indulis ir mans brālis, bet es stāvu par Brindu! Indulis ir ciets kā akmens, viņ� nemīl cilvēkus. Viņ� mīl to, kas viņam pieder, tāpēc ka tas viņam pieder. Es saku: kas par to, ja Brinda aizgājusi kopā ar Kasparu? Viņa ta�u aiz bēdām pati nezina, ko dara! Un vai Indulis prot mierināt? Brinda iet kā sasalusi, Indulis domā � viņa nekā nejūt, tāpēc ka viņ� pats nejūt. Brinda nelūgsies �ēlojama, tas cilvēks, kur� viņu �ēlot grib, lai nāk pats ar savu sirsnību ...

� Un Kaspars tas īstais, � Dārzniece saka un nemaz nevēlas slēpt savu naidu. Rota neklausās, viņa turpina:

� Eleonora tagad kurina Induli. Mamma, tev vajag iet un teikt Indulim ...

� Ko es tur varu izrunāt, � Dārzniece atteic, un pēc �iem vārdiem viņas lūpas sakniebjas cietāk nekā parasti. Zaudēta spēle, Rota domā. Māte neaizstāvēs Brindu. Brinda ir tikai viņas vedekla. Māte nemaz negribēja Brindu par vedeklu. Un Rota atceras, ka nekad nav stāstījusi mātei par Randolfa pagātni, un tagad Rota apsveic sevi par to. Kur� to teicis, kur� izdomājis, ka māte mums tuvākais cilvēks pasaulē? Tā nevar būt aksioma. Vienu brīdi Rota iedomājās, ka Brindai gan viņa par Randolīu pastāstītu.

Brindai..� Kaut jel viņa ātrāk nāktu mājāsl

Vēl reizi viņa lūgdama paveras Mintālu tantē, labajā, iejūtīgajā tantē, ta�u savu lūgumu neizteic: nupat tādu noraidījusi pa�as māte. Un vai Mintālu tante maz tik iejūtīga? Mintālu tante grib mieru, par kuru lai gādā citi.

� Indulis kaut .ko izdarīs, viņ� izdarīs ko sliktu, � Rota tikai saka.

� Indulim tāpat savs vīrie�a lepnums, � māte atbild. � Lai arī Brinda man tuva kā pa�as bērns ...

� Bet ko tad, ko viņa izdarījusi � Rota gandrīz ievaidas. Dārzniece neklausās, viņa aizgrie�as pret logu, pa kuru redzams, kā Indulis smaidīdams � smaidīdams, jāl � aicina viesus istabā, un turpat blakus grozās Eleonora. Dārzniece skatās. Sai brīdī viņa domā gandrīz to pa�u, ko dēls, � kas vainas Eleonorai? Iztikusi un smuka, un paka] arī viņai sliktu nerunā. Vai var runāt? Iet vizēdama. Lepnu raksturu. Lepnu, nevis uzpūtīgu, kā da�i mel�. Labi, ka Eleonora tagad pieskata Induli, viņa neļaus tam muļķības izdarīt. Protams, Dārzniece nevēl Brindai sliktu, viņa pati pārliecināta, ka tā. Kad Brinda viņu mājās ienāca, vai tad Dārzniece viņai visus akmentiņus no ceļa nenolasīja? Pati malā aizgāja, lai Brinda saimnieko... Viņa nevienam nestāstīs, kā kuro reizi ar to saimnieko�anu gājis. .Un ka Brinda nav bijusi pret Induli tik silta un laipna, kā pienāktos. Kā aizmigusi brī�iem staigāja ... varbūt par to pa�u Kasparu domādama? Vai viņa pratusi Dārzniecei godu dot? Vai mācējusi savu bērnu nosargāt? Un Indulis �obrīd nestāvētu ar Eleonoru, ja Brinda te līdzās būtu.

Ak, lai jau Brinda dzīvo, kā dzīvojusi, lielu mācību par savu lielo galvu viņa ar puikas nāvi saņēmusi. Bet lai tikai nedomā, ka savu vīru un viņa radus kājām drīkst mīdīt. Kā viņa kri�us iekrita Kasparam rokās � �odien kapos pēc apbedī�anas. Viņa nenāca pie sava vīra, un viņa nenāca pie Dārznieces, kura Brindai vienmēr laba bijusi, � nē, viņa ļāva, lai tas sve�ais tur abas viņas rokas un mierina. Un Brinda klausījās viņā kā jaunā evaņģēlijā. Un visi to redzēja! Kas var būt vēl sliktāk?

� Iesim, � viņa bezgala lēnīgi saka Mintālu tantei. � Jāsēstas vien pie galda, kaut uz ārieni gods jāglabā.

� Jā, � Mintālu tante piekrīt. � 2ēl Brindas.

� Ko tu viņu �ēlo? Nu tak �odien viņai lielā laime klāt. Nu tak klāt tas vienīgais, kuru vairāk par visu mīlējusi ...

� Kā tu to zini?

� Vai ar citu tā izdarītos? Indulis viņai nav labs diezgan. Indulis! Uz rokām ... tikpat kā uz. rokām viņ� viņu nēsāja, ij tas viņai nebija labi. Indulis... Dzirdējām pirms kāzām, ka Brindai tas melnais Kaspars... Indulis teica � es viņu mīlu, un es viņu precē�u, un vai viņ� tā neizdarīja? Kur ir tā pateicība? Kādas bēres izrīkojām! Indulis teica: lai nekā netrūktu. Brinda pati kā sve�a te staigāja, mēs visas plēsāmies. Tu nemaz nezini, viņa tās bēres negribēja, glu�i kā netīra' sirdsapziņa būtu. Varbūt bija arī, kas var zināt. Un nu mēs to pateicību dabūjam. Vai viņa pienāca, pateica man: paldies, mamm, par visu. Cilvēki redz, viss kolhozs redz, un viss kolhozs tagad runās!

Agrāk teica: pagasts. Tagad saka: kolhozs. Izrādās, maz kas mainījies ļau�u uztverē. Svarīgākais � ka runā. Labu. Briesmīgākais, ka runā. Sliktu.

Indulis sēd pie galda un met.

Visu laiku, visu mielasta laiku viņ� atturējies. Indulis nav no dzērājiem, ne uz to pusi. Tādi pie reizes ir bīs-

tamākie. Viena divas glāzītes par daudz, un cilvēks vairs nevar valdīt savu dusmu un iegribu zvēru. Eleonora svēti turas Indulim līdzās � tai vietā, kur pirmīt sēdējusi Brinda, un Eleonora labi izskatās �ai vietā. Viņa arī ir iedzērusi � nedaudz, viņa ir glīti pietvīkusi, un viņa ar īstu mātes rūpību raugās, lai tikai Indulim nekā netrūktu, un, tā kā pati dzērienu liet viņa negrib, tad lūdz to izdarīt kādam no vīrie�iem. Un Indulis pats arī vairs nekautrējas, viņ� tīri uztraucas, kad ierauga savu glāzi tuk�u un par jaunu nepiepildītu, tad viņ� pāri visam galdam kliedz Randolfam (lai gan varētu nekliegt, tāds pasaules tālums nemaz nav), vai tad dzeramā aptrūcies, viņ� gan gādājis priek� Jrim dienām. Un Randolfs kaut ko norūc. Randolfam sen vairs nav pa prātam ne �īs bēres, ne da�u cilvēku izdarī�anās. Brinda. Un tagad Indulis, nē, nevajadzētu gan cilvēkiem bēdās pamatus zem kājām pazaudēt.

Bet Indulis dzer, un Eleonora nedomā viņu valdīt. Indulim ir visas tiesības kāpt laukā no krastiem.

Valodas pie galda ir saspīlētas, valodas pie galda negrib raisīties, jo neviens lāgā nezina, par ko tagad labāk runāt. Un Jānis Ābols pusbalsī uzsāk kādu stāstu no savas servisa pieredzes, uņ Randolfs lūdz, vai nevarot skaļāk, viņ� arī labprāt paklausītos. Protams, Jānis Ābols var skaļāk, un visi klausās, varbūt izliekas, ka klausās, un Indulis pa to starpu vienu glāzi izdzēris solo. Ilgona nervozē, bet Jānim Ābolam viņa �ai brīdī ir pateicīga. Kas zina, vai tomēr vietējai pasta � tas ir, sakara nodaļai nevajadzēs jaunu darbinieci lūkot.

Pie teik�anas ticis pat onkulis Janis, viņ�-nu ir tā pielocījies, ka nevar vairāk, nudien, jānudien; Viņ� jau mēģina, bet sirds vairāk neņem pretī. Onkulis Janis noķēris Ķesteru Vari � tas no kafijas ticis kādu tiesu skaidrāks � un tagad stāsta, kā agrāk bēres svinēju�i, trīs dienas, �etras dienas no vietas. Beigās � tad visi aizmirsu�i, ko īsti svin, � vai varbūt Varis tam netic?

Varis tio. Mudīte raugās vīrā mīļi un raizīgi, un Varis smaida viņai pretī. Sieviņ, mīļā sieviņ, nevajag uztraukties, es esmu tikpat kā skaidrs, skaties drīzāk uz Induli, kā tas met!

Bet Indulis ir briesmīgi, nepatīkami mierīgs.

Viņ� gaida mājās Brindu. Cik ilgi viņam vēl būs jāgaida? Indulis necen�as prātot, kur tā varētu būt. Tā vai citādi, Brinda ir kopā ar Kasparu,

Aizpagāju�nakt viņa raudāja. Indulis pamodās no Brindas klusajām elsām. Indulim nepatika, ka viņu miegā iztraucē. Kuram patiktu? Bet, kad raudāja Brinda, viņ� jutās stiprs un mierināt spējīgs, un arī �ai reizē viņ�, pastiepis miega siltu roku, noglaudīja Brindu un teica:

� Nebēdā, pagaidi tik, mums vēl būs bērni!

Brinda mierinājumu nepieņēma, viņa atrāvās no Indula pa�ā viņā gultas malā, brīnums, ka viņa neizkrita no gultas laukā, viņa vienmēr gulēja ārmalā. Diez vai citas sievas arī guļ ārmalā? Indulim liekas, ka Eleonora gan guļ siltā sienmali. Viņ� zina, ka siltā, ir redzējis Eleonoras guļamistabu, viņa rādīja, lepojās, gar visu sienu bija silts, pūkains tepiķis, Eleonora stāstīja � tas esot gobelēns. Jā, gobelēns.

Brinda tā atrāvās no Induļa... Tagad viņ� gan zina, kāpēc. Tā ir rūgta taisnība: Kalvis ir Kaspara dzeguzēns viņa ligzdā. Par maz viņ� toreiz Brindai sita. Bet bija arī par vēlu, puika piedzimis. Un nu viņ� miris, Brindas mīļā Kaspara atvase, tikai tāpēc vien rūgti apsērojama! Dro�i vien Brinda nemaz negrib bērnus no sava īstā vīra, varbūt viņa atkal skries Kasparam pa pasauli pakaļ, lai dabūtu vēl kādu krūmu bērnu ar Kaspara �igāna acīm. Kaspars ta�u precējies. Bērnu viņam nav. Varbūt Kaspara sieva zina par sava laulātā drauga izdarībām un tāpēc...

Induļa domas pasit strauju līkumu.

Viņ� mīlējis Brindu, muļķis tāds, mīlējis. Kad viņ� gribēja precēties, Eleonora teica... Kad bērnam bija vārds jādod, Eleonora arī teica... Indulis nepaklausīja gudrajai labvēlei. Tagad Eleonora varētu ļauni smieties, ta�u viņa tā nedara, viņas sirds ir pilna līdzjūtības pret Induli. Indulis paskatās reibuma nedaudz apmiglotām acīm, kur tepat līdzās sēd skaistā sieviete. Ja viņ� klauvētu pie Eleonoras loga, par velti tas nebūtu, Indulis zina. Viņ� liktu pie tiem gobelēniem. Tāpēc ka viņ� Eleonorai patīk. Viņ� to zinājis visu laiku, ta�u ap Magonēm gājis ar līkumu arī tad, kad Eleonoras vīrs bijis komandējumā, Zigurdam bie�i nākas aizbraukt, par bie�u tik smukas sievas vīram. Ta�u Eleonora ciemiņus nepieņem. Viņa varētu pieņemt tikai Induli.

Bet Indulis, nelaimīgais, mīl Brindu.

Viņ� izslējās taisns un stalts savā krēslā, un Eleonora izbijusies uzlūko viņu: vai kas noticis? Indulis saka � nē, nekas nav noticis, viņam kauli metoties stīvi. Un Eleonora nomierinās, un Indulis var domāt tālāk.

Brinda bija tāda skaista un neaizskarama, kad Indulis viņu tā īsti ievēroja pirmo reizi. Varbūt ievēroja tāpēc, ka viņa tāda izskatījās. Viņa toreiz bija sākusi dziedāt kolhoza sievie�u ansamblī, viņa dziedāja līdz tam laikam, kad mazais Kalvis vairs neatļāva. Dziedātājām toreiz nebija tik greznu drānu kā �obrīd, kolhozs nebija vēl tik bagāts, bet Brindai brīnum piestāvēja baltā blūzīte. Indulis skatījās neatņemdamies... Pēc tam bija balle, bet Indulis slikts dejotājs, viņam nebija uzņēmības Brindu aicināt. Indulis atceras: sākumā Brindu uzlūdza Kaspars, bet tad viņ� sāka dancināt citas, un Brinda sēdēja tik skaista un tik vientuļa, tikai da�as reizes viņa piecēlās, citu aicināta, bet viņa izskatījās kā apdzisu�i, redzams, viņai nebija prieka par dejo�anu. Un tad Brinda gāja mājās, gāja viena pati, un Indulis, elpai aizraujoties pa�am par savu drosmi, piegāja klāt un jautāja, vai nedrīkstot pavadīt... Brinda skatījās pētīdama, it kā vairs nepazītu, it kā nebūtu vienā kolhozā uzaugu�i, kur tagad abi strādā. Beidzot Indulis �ķita kādu nezināmu Brindas pārbaudi izturējis un viņa piekrita. Viņa bija ļoti klusa visu ceļu, bet Indulis no laika gala pazīstams kā mazrunātājs. Ta�u viņam tas bija brīni�ķīgs gājiens. Pie Brindas mājām viņi apstājās, Indulis paspieda Brindai roku un �ausmīgi vēlējās noskūpstīt... bet Brinda aizgāja vasaras miglas smar�īgajā naktī, aizgāja tos nedaudzos soļus līdz savām namdurvīm, un Indulis dzirdēja, kā tās aizcērtas, un tad viņ� palika viens, un viņ� bija tik neaptverami laimīgs!

Muļķis, noskūpstīt viņam bija bailes �o smalko meiteni, kura kas zina cik reizes ar Kasparu pa krūmiem vāļājusies. Indulim briesmīgi �ēl, ka viņ� toreiz Brindu rupji nepaņēma pie krūtīm, neatlauza rokas atpakaļ... ko visu viņ� vēl būtu varējis izdarīt tai vasaras miglas naktī... Vai Brinda būtu pretojusies, kliegusi? Viņ� būtu aizspiedis muti. Tā, tikai tā vajadzēja rīkoties, nevis skatīties kā uz brīnumdarītāju bildi. Muļķis, nejēga!

Cik viņ� bija laimīgs, kad beidzot Brinda viņam apsolījās! Viņ� staigāja kā pa mākoņu virsu, neiedomādamies, ka Brinda solījusies tikai tāpēc, ka Kaspars nav ņēmējs bijis. To tādi kundziņi prot � izjokoties ar meitenēm un pēc tam aiziet, lai tad tās prec tādi auni, tādi Induļi...

Un tādas Brindas tad skatās viņos tīru un valgu skatienu, un tas �ķiet solām mū�a laimi un nebiju�u uztb �ību.

Cikkārt Brinda pa �iem gadiem tikusies ar Kasparu?

Tikusies viņa ir. Neap�aubāmi. Visas tās reizes, kad viņa no saviem izbraucieniem atgriezās bāla un mazrunīga, kad viņa vairījās vīra pieskārienu, viņam likumīgi pienāko�os pieskārienu, tad viņa bija taisnā ceļā nākusi �urp no Kaspara rokām. Un Indulis bija paklausīgi nogājis malā, viņ� negribēja aizvainot savu sievu, pret kuru tikai vienreiz pacēlis roku un vairāk ne, jo viņa bija mācējusi uzlūkot vīru kā pati svētā nevainība. Bet svētā nevainība �oreiz gan bijis tie�i Indulis, tik muļķīgi noticēdams. Sievietes vajag spīdzināt kā krupī�us uz lubas, tad vismaz pastāv cerība, ka uzzinās kādu tiesu no viņu viltus un blēdību darbiem. Nevajag sievas likt uz altāra, nekad nevajag tās likt uz altāra, tur tām nav vieta.

� Ko tu tik domīgs? � Eleonora saka.

� Kā jau bērēs.

� Tev viss mū�s priek�ā, � prātīgā Eleonora mierina.

� Klausies... tu visu ko zini... saki � vai vīrs drīkst sist savu sievu?

Eleonora vērīgi paskatās viņā, tas nudien ir tāds skatiens, kas tver daudz dziļāk par virspusi.

� Es nezinu, � viņa tad lēni atbild, � es nezinu... Tad man jāpadomā, kā būtu man, ja mani... Laikam, ja tu mani sistu, man patiktu ...

Vairāk ne vārda, ne vārda! Pietiek jau arī. Indulis jūt karstumu visam ķermenim cauri izskrienam. Viņai patiktu? Tad jau... Indulis jūt, patiktu arī viņam.�Gudra ir Eleonora, taisnību viņa teica, viss mū�s vēl priek�ā!

� Iedzersim! � Indulis uzaicina, un viņ� saskandina ar Eleonoru, un �oreiz viņa izdzer savu glāzi līdz dibenam.

� Tu esi malacis, � Indulis saka un uzsmaida Eleonorai. Jā, �ai mirklī Indulis atkal tik ļoti atgādina Eleonoras jauno, pliko un trako mīlestību viņos gados. Tik tālajos gados. Un Eleonorai uz mirkli sametas sevis �ēl, un viņa pārlai� ar delnas virspusi pār acīm, bet tūlīt viņa smejas un smaida no'jauna, un pa�ai viņai nebūt neliekas, ka tāda uzve�anās varētu būt ne pati�piemērotākā Jbērēs.

Jānis Ābols beidzis jau savu otro stāstu par piedzīvojumiem servisā. Ja viņ� būtu uz sevi iedomīgs, tad varētu sevi uzslavēt par izcilām stāstītāja spējām, tik uzmanīgi visi klausās. Nē, Jānis Ābols zina, vairumam domas ir tālu no stāstītā. Bet viņ� mierīgi runā tālāk, un Ilgona atkal uzsmaida viņam.

Kad es brauk�u mājās, Jānis Ābols domā, es aicinā�u Ilgonu mani pavadīt. Viņa var atbraukt man līdzi līdz pa�ai. Ventspilij. Jānim Ābolam ir tāda sajūta, ka Ilgona neatraidīs. Ka Ilgona labprāt būtu tālu no �īm mājām.

� Ieliet, ieliet, visiem ielieti � Indulis komandē.

� Nu jau esam ēdu�i un dzēru�i, � Jānis Ābols ieminas..

� Randolf! Kasētas ir, Randolf, noņem�u tev atslēgas, ja tu manus ciemiņus, kā nākas, neapkalposi! Pudeļu vajag pietikt... tu ta�u nebāzīsi tās kabatā? Nevar būt, ka te �odien visiem nagi pēc sve�a īpa�uma sviltu!

Rotai vaigos iedegas divi sarkani plankumi. Viņa palūkojas Randolfā � nē, vīrs ir mierīgs.

� Induli, tas nav asprātīgi, � viņa saka brālim.

� Jā, jā, labākus jokus taisa citi, � Indulis piekrīt īstā dūjas balsī. Acis viņam tomēr nelabi spīd. Un tad Rota nopūzdamās pieduras Randolfa elkonim, un tas ceļas, iet pēc jaunas pudeles.

Randolfs nelepojas ar savu dzērienu devēja amatu, kādu viņam radi uzliku�i. Bet tā bija pieņemts, svinību reizēs viņi dalīja pienākumus, lai visiem to būtu ar mēru. Un Randolfs bija labs dzērienu devējs, viņ� necentās, lai galds līdz nejēdzībai būtu piekravāts pudelēm, viņ� rūpējās tikai par nepiecie�amo. Nu nepiecie�amā sen ir gana un pāri, nu viss sācis iet �ķērsām, nu jāsāk par iznākumu baidīties.

Randolfs ieiet Brindas un Induļa guļamistabā � kuro reizi jau �odien? Te ir tik vēsi un tīri � tas ir, piebra-dāts jau nav nekur, un tomēr salīdzinājumā... Vari, ja vēlies, tūlīt pat likties baltajā gultā un gulēt, atpūsties vai izgulēt dzērumu. Indulim tas nenāktu par sliktu, Randolfs domā. Viņ� atslēdz skapi, paskatās. Pudeļu vēl gana. Kam viņas vajadzīgas, kam tik daudz, lai tikai, nedod dievs, nepietrūktu, lai saimniekiem nebūtu jāpiedzīvo briesmīgais kauns, ka vienam vai otram nav ticis pāri ūkai... Randolfs sērīgi pasmaida. Viņ� nav tik naivs, ka citu cilvēku dzīvē redzētu vienus vienīgus saules starus tin dzirdētu nebeidzamus smieklus, � un tomēr līdz �ai dienai viņ� ir labākās domās par savu svaini bijis. Nu, Indulis pie rei�es bija pār mēru karsts, un citkārt viņ� staigāja apkārt kā melna tūce un ļāvās sevi pielūgties. �odien Randolfs Induli skata pavisam citādu. Viņam nav prieka par savu radinieku.

Vai Brinda tie�ām tik maz mīlējusi Induli, viņam ienāk prātā, paveroties uz balti saklāto gultu. Viņai nevajadzēja �odien iet projām, tie�ām nevajadzēja.

Randolfs paņem vienu pudeli, tikai vienu pudeli un slēdz skapi ciet. Ja es būtu sieviete, viņ� domā, varbūt arī es dotu priek�roku Kasparam.

Istabā Indulis uzkliedz, kad Randolfs liek pudeli galdā:

� Ko, vienu pa�u? Vai te kāda nabagmāja?

� Kad vajadzēs, dabūs vēl, � Randolfs atbild. � Es negribu būt par apdzirdītāju.

� Kas tu manās mājās vispār vari būt! � Indulis nosmejas un ķeras pie pudeles, bet Jānis Ābols pasteidzas. Tas nav muļķis, neņem izslāpu�ajam veldzi projām, tikai saka mīkstu mēli:

� Pamazām, tikai pamazām! Tad tam ir pavisam cita gar�a!

� Hē, �ņabis vienmēr var gar�ot tikai pēc �ņabja, � Indulis atmet.

Dārzniece saka Mintālu tantei, ta�u tā, ka to var dzirdēt katrs, kur� vien vēlētos:

� Mans dēls vienmēr mēru ir zinājis.

Un te pilnīgi negaidot ieskanas Jāņa Mintāla balss:

� Induli, tu nedzer vairāk.

Visu skatieni pavēr�as uz Mintāla pusi. Līdz �im brīdim direktors Mintāls mierīgi noskatījies visā, kas notiek, varētu sacīt, Mintāls visvairāk izturējies kā bēru viesis. Viņ� braucis �urp, sievas lūgumam paklausīdams. Anita lūdz tik- maz. Anita vienmēr maz lūgusi. Jaunībā � tad tas Mintālam likās sevi�ķi ērti, vispār toreiz viņ� par to nedomāja. Tagad kop� kāda laika sācis domāt. Un viņ� paklausīja sievas aicinājumam, lai gan viņam vairāk būtu paticis vienkār�i atpūsties vasarnīcā, varbūt aiziet līdz jūrai, varbūt pat ne to. Tikai atpūsties. Viņ� nepriecājās par braucienu. Viņ� domāja � sieva varētu viena pati. Ta�u Anita lūdza, un tāpēc viņ� ir �eit, pie gandrīz sve�iem cilvēkiem, un viņ� izturējies mierīgi un atturīgi. Bet tagad viņ� aizrāda Indulim, un tas paveras attālajā, ta�u visnotaļ cienījamajā radā ar tādu pamuļķīgi pārsteigtu skatienu.

� Es nemaz nedzeru, � viņ� saka un pavelk atpakaļ glāzīti, kuru jau pastiepis pēc nāko�ās devas.

� Nu, tad ir labi, � Mintāls noteic un izliekas, it kā viņarņ �ai jautājumā nekā vairs nebūtu ko teikt. Jānis Ābols noskatās direktorā ar skaudību. Jānim Ābolam arī gau�i gribētos būt īstam direktoram � ne kādā nieka vietiņā, bet īstā rūpnīcā, kur tevi zina un ciena, un sveicina simti... Vai viņ� to kādreiz panāks, Jānis Ābols prāto, raudzīdamies Mintālā un viņa sirmajos matos. Tagad viņam pirmoreiz uznāk ba�as, vai tikai vajadzēja turēt galda runu. Vajadzēja Mintālam. Bet kad neviens nerunāja,*. Un Ilgona viņam par to nav pārmetusi.

Sai laikā Brinda ar Kasparu lēni nāk uz Dārzniekiem.

Tas ir, Brinda nāk uz mājām, un Kaspars viņu pavada. Brinda atgriezīsies savā ikdienā, ikdiena vienmēr nāk pēc svinībām, par svinībām tu nevari būt dro�s, bet ikdiena gaida tevi kā apnikusi sieva. Būs diezgan trauku, ko mazgāt, istabas jātīra un jākārto, ir tik daudz nekārtību, kas paliek aiz pa�iem mīļākajiem ciemiņiem. Bet tāpēc vien nedzīsi ciemiņus projām.

Un Kaspars sēdīsies ma�īnā un brauks uz savu kolhozu un savām mājām. Viņ� domā, ir jau diezgan vēls, kamēr vēl viņ� aizbrauks, un, ja neliksies vēl vēls pietiekami, ak tu kungs, var ta�u apturēt ma�īnu kādā smukā ceļa līkumiņā � nē, līkumiņā gan labāk ne, visādi braucēji var gadīties pretī svētdienas vakarā �, tātad viņ� var apturēt ma�īnu labi pārskatāmā ceļa posmā vai pat maķenīt iebraukt pa kādu me�a taciņu, vai viņu pusē me�u trūkst. Un var pasēdēt un paskatīties, kamēr satumst pavisam. Un tikai tad braukt mājās.

Sieva viņu negaidīs. Vienkār�i un ērti ir tā-dās ģimenēs, kur viens otru nemīl un tāpēc arī negaida. Sieva būs gana izklausījusies savas ilgspēlējo�ās plates ar klasisko un operu, mūziku, viņa klausās tikai klasisko un operu mūziku, visu pārējo viņa nicina, atklāti to izrādīdama. Labi, ka Kasparam mūzika vispār vienaldzīga, vismaz �ai jautājumā viņiem nevar iznākt strīdi. Un sieva ir tik pretimnāko�a, ka parasti neklausās plates tad, kad Kaspars mājās. Viņa gan nes lielu upuri.

Kaspars pārdomu brī�os neuzdod sev neauglīgo jautājumu: �Kāpēc gan mēs precējāmies?� Jo apprecēju�ies viņi ir un bez kādiem spaidiem � brīvi un brīvprātīgi, un pat ļoti labprātīgi. Statistiķi noteikti ziņa, cik liels procents no brīvi gribētām laulībām izrādās brāķis aiz tā iemesla, ka nekad, nekad �ie cilvēki nevar derēt kopā. Bet, lai to uzzinātu, vispirms kopā jāsaiet. Hm.

Vai viņi, ar Brindu kopā sagāju�i, neiz�ķirtos?

Toreiz viņam Brinda Jikās � savādi, vai ne? � par sīku, par liegu. Bail bija pāri nodarīt, un � vēl savādāk! � bija tie�i tāda vēlē�anās.

Un nodarīja jau arī.

Toreiz viņam kārojās citādas sievietes � stipras, pieaugu�as, cietas. Gandrīz tādas, kādu viņ� apprecēja un ar kuru tagad neprot un pat negrib sadzīvot. Bet Brinda iet viņam līdzās tāda pati vāra un maiga kā toreiz, un tagad viņ� ilgojas tie�i Brindas.

Jā, jā, vari jau ilgoties, nekad vairs tev Brindu neiegūt, tas ir pazaudēts, nokavēts, pagalam. Ceļi ved visur, tikai ne pagātnē, ceļi var Kasparu aizvest vienalga pie kādas sievietes, tikai ņe vairs pie Brindas.

� Bet tev ta�u ir grūti ar Induli?

� Jā, � Brinda atbild ļoti mierīgi.

� Un kā tad tu domā mū�u nodzīvot?

� Jānodzīvo, � Brinda atteic. Slikti, ka tādus zīmīgus vārdus nedzird cilvēki, uz kuriem tie attiecas daudz lielākā mērā nekā uz Kasparu. Jā, Indulis nedzird, nevar dzirdēt, Indulis ta�u sēd Dārzniekos pie galda un lēni piepilda sevi ar alkoholu, un pārējie sēdētāji, arī Mintāls, to redz un domā ko nu kur� pie sevis, arī Mintāls, vairāk viņ� neaizrāda. Viņ� �eit ir tikai viesis. Induļa seja ir gau�i satvīkusi, viņ� stīvi skatās uz pudeli un glāzi, un, kad nu viņ� kādā brīdī paceļ acis, tad redz sev tuvumā mīlīgi smaido�o Eleonoru. Kāds labs cilvēks tā Eleonora, vai ne?

� Tev vajadzētu dzert kafiju, � viņa, piemēram, saka Indulim.

� To �urgu! � Indulis atmet, nerēķinādamies ar ciemiņiem, kuri tāpat sēd pie galda un dzer tie�i �o �urgu, kāda nu viņiem priek�ā nolikta. Eleonora jūt pienākumu mīkstināt Induļa atbildi:

� Kafija ir laba, tie�i tāda, kā vajag, un vakara pusē � tad tīru kafiju nemaz nedrīkst dzert. Man pa�ai sirdsklauves metas viens divi.

� Ej nu ej, � Indulis sirsnīgi saka. � Vai tad tu jau esi veca, ko?

Nepateicība ir pasaules alga, vai � dzērājam dzērāja valoda. Tā kādreiz atgadās, kad mēs gribam pārāk laipni pret kādu cilvēku būt. Eleonora norij aizvainojumu un turpina sākto valodu:

� Jaunāki mēs nekļūstam neviens, neviens! Pagaidi vien, Induli, arī tu vienu jauku dienu... vienu nejauku dienu, es gribēju sacīt, tātad � vienu dienu tu redzēsi, ka tev. aizausis metas sirmas....

Eleonora ar nodomu nesaka deniņi, vienu mazu nieku viņa arī grib Indulim atkosties.

� Hē, �Indulis saka, � vīrietim tas ir smiekls, sirms vai nesirms, sievie�u viņam vienmēr pietiks!

Eleonora atliecas taisnāk un nospīdina savus auskarus. Ir ko vērts tāda īsta manta, tā sevi parāda, vienalga, vai saule spīd vai krēslo. Viņai ir manta, viņa ir dro�ā ostā iebraukusi, lai tie citi cīkstējās kā kur� � pa bangām vai pa sērēm. Vienīgi Induļa viņai tā kā �ēl, mazu drusku tikai, protams, mazu atmiņu tiesu, jo viņ� ir tik līdzīgs, tik līdzīgs... Bet nav jau ko �ēlot, Indulis, ja gribēs, atradīs ceļu uz Eleonoras māju. Un viņa...

Nu, viņa. Gan jau tad redzēs. Protams, Eleonorai ir prātīga sirds, ta�u arī �ī sirds tiecas palīksmoties.

Paganīties sve�a aploka malā.

Dārznieku pagalms ir pilnīgi tuk�s, svētdienīgi tuk�s, kad Brinda ar Kasparu beidzot ienāk tajā.

Saule ir pa�ā rietā, varbūt pēdējo reizi �ovakar tā izspraukusies caur mākoņiem pamalā, un abu nācēju ēnas krīt maurā garas un melnas. Īstas vakara ēnas. Brinda visu redz ļoti skaidri, un viņas acis slīd no vienas vietas uz otru, no viena priek�meta pie otra, visus mierīgi fiksējot. Kūts stūris, klēts. Kaspara ma�īna.

� Kaspar...

� Jā?

� Man bailes, Kaspar. Mums nevajadzēja iet.

� Tur nu nekā nevar darīt, � Kaspars atteic. Brinda neatbild, protams, ka tā, ko vēl runāt? Tur tālāk ir dārza stūris, no �ejienes neredz solu, uz kura viņa sēdēja pirmīt... viņi sēdēja... un tur ir atraitnī�u dobe, tik raiba, tik jautra, tik nepiederīga �im brīdim.

Brinda ir apstājusies.

� Kaspar, vai zini... tev tūlīt vajag braukt mājās. Tu ta�u vari vadīt ma�īnu?

Nu, protams, Kaspars nav iereibis, nu, protams, viņ� var braukt. Sajās mājās �ovakar ir daudz vairāk ciemiņu, kuri lielākā reibumā dosies ceļā, novēlēdami sevi Ceja mātes un citu labu garu ziņā. Jā, vai Ceļa māte aizstāv dzērājus?

� Dzirdi, Kaspar?

Viņa skatās Kasparam vaigā.

� Sēdies ma�īnā un brauc! Nevajag Indulim tevi redzēt. Tā būs vislabāk.

Kaspars purina galvu. .

� Nu nē, tā es tevi neatstā�u. Kopā gāju�i, kopā karāsimies... piedod man par tik muļķīgu sakāmvārdu.

� Nevajag, es pati tik�u galā.

Ja Brinda mazāk būtu lūgusi Kasparu, varbūt viņ� pats būtu secinājis, ka prātīgāk ir nekaitināt Induli un aizbraukt. Un kas tad Brindai beigu beigās draud, kas viņai var draudēt.

Tagad � nē. Ar savu lūgumu Brinda nogriezusi viņam atkāp�anās ceļu. Kaspars smejas, tagad viņ� būtu ar mieru apskaut Brindu �eit pat uz vietas, tomēr to neizdara.

� Mēs ta�u esam divi pieaugu�i cilvēki, Brinda!

Tādi viņi tie�ām ir. Interesanti, kur teikts, ka muļķības dara tikai nepieaugu�ie?

Mazu mirkli viņi vēl kavējas pagalmā. Ir tik skaists vakars, tik mierīgs vakars.

Tad durvīs parādās Eleonoras Zigurds, smukais, labsirdīgais, miesās nedaudz pilnīgais Zigurds. Viņ� pamana nācējus un ātri pagrie�as atpakaļ. Savādi,� kāpēc viņ� tā dara? ' .

� Kāpēc viņ� tā dara? � Kaspars jautā.

� Viņ� laikam kaut ko atcerējies, � Brinda saka. Ari viņa atcerējusies, viņa ta�u ir �o māju jaunā saimniece, un, kad nomirs Dārzniece � lai gan, nedod, dievs, Brinda to nepavisam nevēlas �, jā, tad viņa būs vienkār�i saimniece un tā līdz sava mū�a galam. Brinda atceras, ka atstājusi mājiniekus un viesus pa�us savā ziņā, slikti, ka tā, un viņai jālabo, kas vēl labojams, un Brinda sirsnīgi apņemas to darīt, tāpēc, pavisam aizmirsusi Kasparu sev līdzās, sper soli uz durvju pusi, un Kaspars saņem viņas roku:

� Tātad � kā būs tālāk ar tevi, Brinda?

Viņa nepagūst atbildēt. Durvīs tagad iestājusies vecā Dārzniece, viņa skatās vedeklā pārmeto�i un tomēr ar apmierinājumu, pārmeto�i tāpēc, ka Brindai pie sāniem tie�ām ir �is Kaspars, un apmierināta tāpēc, ka Brinda pārradusies, lai nu vēr� visu par labu, ja var, Dārzniece viņu te netraucēs, Dārzniece nepalīdzēs.

� Tad nu beidzot tomēr, � Dārzniece saka.

� Mēs bijām .kapos.

� Jā, jā, viena tu uz turieni ceļu vis nezināji.

� Māt! � Brinda sev par pārsteigumu ierauga vecās sievietes acīs � neteiksim � naidu, bet tādu aukstu, dziļi nelabvēlīgu ziņkāri gan: kur spruksi? Ko darīsi? Kā taisnosies? Tās nav drauga acis. Brīnums, Brinda to pamana pirmoreiz.

Viņa grib iet Dārzniecei garām, un tā arī lai�, tu dieniņ, kāpēc ne? Vēl jau neviens to Brindai nav aizliedzis.

Kaspars seko. Nenācis jel viņ� Brindai tik tuvul Vai nav neviena, kas viņam to pateiktu?

Nav neviena pa�a. Visi vēl sēd pie galda � tie, kas Kasparam vēlētu labu, un tie, kuri ar prieku noskatītos, ka... Visi viņi sēd pie galda, piecēlies vienīgi Indulis, bet arī viņ� paliek stāvam un skatās, kā iek�ā nāk viņa pazudusī sieva kopā ar Kasparu.

Mums ir līdzība par pazudu�o dēlu, bet nav līdzības par pazudu�ām sievām. Kā tagad rīkoties Indulim?

� Jūs jau pie galda? � Brinda jautā. � Piedodiet man, mēs bijām kapos. Es gribēju...

Varēji gan teikt: es biju. Tā kā tu nupat sacīji: es gribēju. Ta�u pasacīts ir, vairs nepārgrozīsi.

Starp citu, sēdētājiem nav īpa�as daļas gar to, ko Brinda gribējusi.

Indulis stāv un skatās. Brinda apstājas, Kaspars pussoli viņai aiz muguras.

� Man ļoti jāatvainojas, � Brinda saka.

Neviens neatbild, dzirdams, kā Ķesteru Mudīte skaļi nopū�as.

� Mums jau gan vietu būsiet atstāju�i, � Brinda turpina. Viņas balsī ieskanas nedro�ība. Viņa pasmaida, bet tas ir nedro�s smaids.

� Visādiem greizu ceļu gājējiem pie mana galda vietas nav, � viņa beidzot izdzird Induļa balsi. Skaļu, strīdīgu, nedaudz piesmaku�u.

Induli, � viņa saka.

Indulīt, neVajag, �. Eleonora iedūdojas un ļoti glāsto�i pieskaras Induļa rokai. Tas to neatrauj.

� Viņ� lai lasās! � Indulis norāda uz Kasparu.

*** Induli, draudziņ, � Eleonoras balss maigi lūdz,

� Induli! Ciemiņ�! Viņ� ir Kalvim krusttēvsl � Brinda iesaucas. Visi citi klusē.

� Tūlīt lai lasās! � Indulis runā ar degvīnā mērcētu un tāpēc mazklausīgu mēli. .

� Kaspar, nāc apsēdies! � Brinda pieduras uzrunātajam pie elkoņa. Tikko manāma pieskar�anās, bet Indulim seja pietvīkst sarkana.

� Neķeries tu pie manas sievas! ,

� Viņ� jau ne, � Eleonora aizrāda. � Viņa jau ķeras!

Varbūt tagad Kasparam tie�ām labāk derējusi atkāp�anās? Bet viņ� to nedarīs. Viņ� lūkojas piedzēru�ajā Indulī.

� Mājastēvam tā neklātos, � viņ� bilst ļoti mierīgi.

� Induli, � Brinda ierunājas, � es nesaprotu, par ko tu... un kāda tev Eleonora padomdevēja. Mēs bijām kapos, es gribēju paskatīties, kā Kalvim ar ziediem, es � tā gribēju! Un Kaspars atnāca man līdzi. Es nesaprotu...

Viņa ta�u taisnojas, tas dzirdams no visa. Sieva, kurai būs pilna taisnība un turklāt tīra sirdsapziņa, � tā vis nerunās, to Indulis saprot labi.

� Nāc man blakām! � viņ� saka. � Nāc, kamēr es tevi vēl ņemu. Un tas tur... lai iet! Tūlīt lai iet, kāmēr es vēl ļauju!

Viņ� rāda uz vietu sev blakām, kuru ta�u aizņēmusi-Eleonora. Tai pietvīkst vaigi. Tagad Eleonora cīnīsies līdz galam.

� Pagaidi nu, puisi � Mintāls ierunājas. � Nevajag tā. Nekas nav noticis.

� Jūs tā domājat, �� Eleonora uzsprēgā. � Jūs nezināt! Par Induli te ņirgājas, un viņ� lai pieļautos?

� Pareizi! � Indulis nāk uz priek�u. Viņam būtu vajadzējis sēdēt galdam otrā pusē. Tad viņ� vienā solī nebūtu varējis nokļūt pie Brindas un iesist viņai.

� Induli! � tagad iekliedzas Dārzniece. To viņa nav gribējusi! Ka viņas dēls savu sievu visu acu priek�ā... nē, nē, nekad! � Tu sievai... tu nedrīksti! Jūsu bērniņ� ...

� No kā tad tas bērniņ� diez ir, � Eleonora saka it kā �aubīdamās. Sirds viņai sitas pa�ā kaklā. Indulis vairs neņems savu sievu sev līdzās.

� Mauka! � Indulis iebļaujas, un saraujas visas sievietes pie garā galda, un sasveras uz priek�u vīrie�i, tas ir kaut kas neparasts un nejēdzīgs, un negaidīts, un nepieļaujams.

� Induli! � māte sauc. Brinda stāv, pār lūpu viņai sūcas asinis.

� Jā, paprasi gan viņai, no kā viņai -tas bērns! Kasparam vajadzēja bēres rīkot, ne mums! Kaspar, maksā man naudu atpakaļ!

Kaspars saķer abas Indula rokas un tur tās ciet. Varbūt nevajadzīgi, diezin vai Indulis gribēs sist savai sievai otrreiz. Brindas seja ir tīri balta, tā nelāgi, tā slimi tas izskatās pret viņas melno sēru kleitu.

� Tu esi piedzēries, � Kaspars saka Indulim, tad viņ� skaļi atkārto savus vārdus visiem sapulcētajiem. � Indulis par daudz dzēris, nevajadzēja ļaut. Kas nāks man palīgā Induli noguldīt?

� Es jau.,. � Randolfs iesāk un virzās tuvāk. Bet arī Dārzniece pienākusi cie�i klāt un uzrunā Kasparu:

� Ja mans dēls gribēs, viņ� pats ies gulēt, un pats pēc sava prāta viņ� paliks pie galda un pie ciemiņiem. Bet tu gan ej projām, ej projām! Par postu tu atbrauci �urp... krusttēvs atradies!

Viņa pievēr�as Brindai:

� Un ko tu stāvi kā tam Kasparam pielīmēta?

Brinda klusē un raugās savas nelaimes lieciniekos. Varbūt gan ne visos pēc kārtas, diezin vai viņas acīm īpa�i būtu ko kavēties, teiksim, pie onkuļa Jaņa, tas arī �inī brīdī bā� mutē tortes gabalu. Bet Brinda redz Mintālu tanti, mū�am lādzīgo tanti Anitu, tā skatās, un viņas acīs Brinda izlasa nosodījumu. Nu, ja jau Mintālu tante, kas tad Brindai gaidāms no citiem? Pa�as māsa Ilgona sēd saslējusies, un acis viņai niknas. Par ko niknas? Pussolī apstājies Randolfs, un viņa Rota sāpīgi groza galvu. Par ko viņa groza galvu, par Brindu vai par viņas viru, par to, kas tiek pārmests Brindai, vai par to, ko Indulis izdarījis?

Un Eleonora, ak, jaukā Eleonora ar saviem briljantiem, ar saviem tomātiem un ro�u dobēm!

� Induli, tū... � Brinda saka klusu.

� Viņa ta�u ir maita, r- Indulis sēc. � Saki � vai tu esi maita? Vai tu neesi maita?

Brinda uz mirkli piever acis. Grūti skatīties. Sāp.

� Mele, maita!

� Tā tu nerunāsi! � Kaspars uzkliedz. � Beidz, pa�am tev rītā būs tāds kauns, ka zemē nevarēsi gana dziļi ierakt!

� Man kauns, tev grēks, � Indulis ņirdz. � Laid reiz manas rokas vaļā, tu...

Viņ� raujas, Kaspars negrib laist. Vai ilgi noturēsi pieaugu�u vīru, spēkos sev līdzīgu? Indulis atvelkas, cik var, iesper Kasparam vēderā, nu Indulis ir brīvs, viņ� otrreiz atvēzējas pret Brindu... Tās sievas, kuras vīri bie�i kausta, tās vairāk pieredzēju�as � tās zina, tādos brī�os vajag pamukt, aizmukt, vienalga, kurp, �ķūnī vai pagrabā varbūt, bet visdro�āk pie kaimiņiem... Ne Indulim, ne Brindai tādas kau�anās pieredzes nav, Brinda stāv uz vietas ...

Brinda paliek stāvam uz vietas, nu Indulis guļ zemē. Kritiens ir smags, Dārzniece iekliegdamās metas pie dēla, un otra, kas arī tūlīt pat ir viņai blakus tīri kā nopļauta, jā, tā ir smukā un lepnā Magoņu Eleonora.

� Slepkava! � viņa kliedz augstā balsī.

� Neviens nav noslepkavots, � Kaspars atbild. Briesmīgi sausi skan viņa balss.

� Ej projām no �ejienes! � Dārzniece saka Kasparam.

� Tūlīt brauc projām no �ejienes!

Indulis paver acis un skatās uz Kasparu.

� Lai viņ� pasaka... vai man ir taisnība? Vai Brinda � ir gulējusi ar viņu?

� Mīļie, � Mintālu tante teic gandrīz bez balss,

� kāpēc tādas lietas, nieki tie ir, Induli, ko tikai tu runā... Brinda ir tava sieva, Brinda tevi mīl...

� Vai tu gulēji ar Kasparu?

Nu, ko tu teiksi, Brinda? Nevar būt, ka tu ne reizi mū�ā neesi melojusi, sameloties mums gadās visiem, un nav jau.tas nekāds nāves grēks � tā, vairumā gadījumu. Un varbūt tev pat nevajag melot, tikai nepasaki, nepasaki klaji! Kas kādam no tā tiks, ja būs tīra taisnība pasacīta? Un kāda citiem vispār gar to daļa? Nevienam. Viņiem glu�i vienkār�i nav jāzina. Dārznieki ir tādas jaukas mājas, tu esi tajās� ieradusi, un Indulis... nu, dzīvo arī ar sliktākiem vīriem. Patie�ām � lai Kaspars brauc projām, un viss pamazām vien iegriezīsies vecajās, normālajās sliedēs. Tu pati kaitini viņus un tad brīnies, ka viņi skai�as. Lai tikai Kaspars brauc projām. Neatbildi uz Induļa jautājumu, ņem tagad un nometies zemē pie viņa, un apķeries ap kaklu... Ak tā, tur ir Eleonora. Nu tad pabīdi Eleonoru sānis. Indulis ta�u ir tavs vīrs!

� Vai tu atbildēsi? � Indulis uzkliedz ar tādu spēku, kāds viņam �ai brīdī ir. Viņa seja ir ļauna. Katrā ziņā tā ir pilnīgi sve�a cilvēka seja. Brinda ta�u nevar mesties ceļos pie sve�a cilvēka, un sve�am viņa nevar krist ap kaklu 1

� Es esmu gulējusi, � Brinda atbild, un nu tas ir pateikts un vairs nav labojams. � Es Kasparu ļoti mīlēju.

Briesmīgi klusu istabā. Briesmīgi, ja apdomā, cik daudz te cilvēku.

Brinda pieķeras Kasparam pie rokas.

� Ved mani projām no �ejienes. � Viņa lūgdama paskatās. � Vai tu vedīsi mani, Kaspar?

Viņ� pamāj, un neviens netraucē, kad Kaspars iet laukā pa durvīm, Brinda viņam pussolī seko. Pirmīt Brinda bija tā, kas nāca pa priek�u. Nav jau liela starpība. Arēji.

� Brindai � viņa dzird Induļa balsi � nu jau aiz muguras. Brinda nepagrie� galvu. Viņa neierauga, kāda ir Induļa seja �ai brīdī. Viņa tāpēc neredz, ka pat onkulis Janis beidzot nolicis karoti uz tasītes un apaļām, skropstu gandrīz nenoēnotām acīm skatās. Traki ir tie jaunie ļaudis, kas viņiem no tādas nesaticības tiek?

� Vai dieniņ! � Mintālu tante saka, un pār vaigu viņai pārrit ātra asara. Viņai gribējies �ēlot abus, bet viņa saprot, ka abus reizē tomēr nevar, viens no viņiem, vai ne... ir vainīgs. Kur�? Viņa skatās vaigā savam vīram. Direktors Mintāls noglāsta sievas piedurkni un teic:

� Ja kaut kas būs labojams, ar laiku izlabosies... � Viņ� pievēr�as pārējiem: � Ja es ko varu līdzēt, tad labprāt. Tagad vai vēlāk ...

Indulis gausi slejas kājas, un Eleonora rūpīgi vaicā:

� Vai tev sāp? Vai sāp, ko?

Indulis sāk nepatīkami skaļi smieties, tad smiekli pāriet dobjā kasa.

� Man tur iek�ā kaut kas sāp, � viņ� paskaidro.

� Viņ� ir Induli sasitisl � Eleonora, kājās celdamās, vēr�as pie visiem pārējiem, � Tāds jāliek cietumā! Dzirdiet! Cietumā viņ� jāliek, neļaujiet projām braukti

Neviens nekustas.-Indulis apsēdies uz grīdas un lēni, grūti cen�as trausties aug�ā.

� Palīdziet ta�u! �Eleonora saka atkal un tad pati kā nopļauta zāle jau otro reizi noplok pie Induļa. Eleonoras jaunajam tērpam tas tie�ām nenāks par labu.

Indulis pagrū� Eleonoru � ne ar nepatiku � vienaldzīgi, kā mēs atbīdām ko traucējo�u, Viņ� uzceļas, brītiņu stāv zvārodamies, tad redzami atgūst iek�ējo un ārējo līdzsvaru un beidzot iet pie durvīm..

Pagalmā rūc motors. Kādu brīdi visi klausās, jā, rūc motors. �odien motora troksnis nav nekas jauns lauku sētu pagalmos.

� Vai dieniņ! � Dārzniece saka un tur sev roku pie pieres. � Vai dieniņ, tādu negodu!

� Ko niekus! � no galda malas sirsnīgi saka onkulis Janis. � Vai tad vecos laikos nebija tāpat, cilvēki satikās un lustējās, un pie reizes izkāvās arī. Es ne, es biju mierīgas dabas. Bet bija, kas kaujas. Atceries, � viņ� vēr�as pie Dārznieces, � tev vajag atminēt, bija tāds Sterns, melns kā kovārnis, bet citādi smuks puisis, tam rokas nekad nestāvēja mierā, vai par meitām vai par veciem parādiem, bet izkauties viņam vajadzēja, tu ta�u atceries, ko? Tāds pats melns kā �itas Kaspars. Un tev viņ� toreiz dikti patika,las Sterns. Atminies, jā?

� Ko tu muldi, � Dārzniece aizskarta vairās. Viņai laikam nepatīk tāds sarunas ievirzījums.

� Ir tādi ļaudis, viņiem nagi niez, � onkulis nopū�as.

� Un varētu ta�u vienā mierā ... Bet tas ir nieki, es saku � nieki, galvenais, ka radu vidū, radi citiem nestāstīs ...

Trulā apmātībā Indulis noklausījies, onkuļa Jaņa labsirdīgos un. mazsaprotamos pātarus, un, tikai Kaspara vārdu izdzirdīs, viņ� atkal sakustas.

Kaspars! Viss, kas �odien notika, � Kaspars!

Viss, kas līdz �ai baltai dienai Induļa dzīvē slikts noticis, � vai tam nav Kaspars vārdā? Vai viņ� tagad ļaus Kasparam aizbraukt?

Indulis apņēmies iziet pagalmā. Kaspars ierūcinājis savu ma�īnu, tagad viņ� brauc ārā no sētas. /

Kasparam līdzās sēd Brinda savā melnajā kleitā. Un Indulis liecas pie zemes celt kādu akmeni un sviest pakaļ, un tomēr viņ� akmeni neaizmet, tāpēc ka Dārzniekos akmeņi nav lēti atrodami. �eit ir labi koptas mājas un tīri celiņi, uz tīriem celiņiem neklājas gulēt akmeņiem, vienalga, lieliem vai maziem.

Viņam aiz muguras sāk elsot māte. Sievietes tik vien 1 zina kā raudāt, Indulis neiecietīgi domā. Gandrīz visas I sievietes, viņ� domās pārlabo sevi. Brinda neraudāja � ne to pirmo reizi, kad Indulis iesita, ne arī tagad. Brindai ir cieta sirds. Cietas sirdis ir cilvēkiem, kuros iesīkstējusi vainas apziņa.

� Ko tu raudi, māt, � viņ� saka, seju ļauni savilcis.

� Lai viņa skrien, visu mū�u viņa Kasparam pakaļ skrējusi.

� Ko nu tu saproti, � māte mazcienīgi atbild.

� Kauns � tas būs mums.

Indulis atmet ar roku un iet atpakaļ istabā, un Dārzniece redz, ka viņ� grie�as atpakaļ pie galda, it kā nekas, tie�ām nekas nebūtu noticis, un viņ� ņem pudeli rokā.

Tagad Dārzniece sāk raudāt balsī. Briesmas pienāku�as viņas mājām un viņas mājiniekiem tik tuvu, ka Dārzniece jau jūt to melnā apmetņa ēnu. Indulis ir mīlējis Brindu un mīl tagad, un tagad viņ� lej sev glāzē un dzer.

Un Kalvis, mazais Kalvis, vienīgais, kura sīkajām ro-ķelēm pietiktu spēka notieko�o atturēt, � tas guļ zem baltām, mitrām un ļoti smagām smiltīm, viņ� nenāks glābt.

� Hē, � Indulis istabā saka, � pasaulē sievie�u diezgan, kolhozā sievie�u diezgan! Vai man tā pasaules brūte vajadzīga!

Viņ� izdzer glāzi. Rota aizvēr� seju, Ilgona sadrebinās, un miera sievai .Veltai notrīc lūpas, Indulis ir tik traki jautrs, un visi citi � tik briesmīgi klusi.

Patīkami braukt volgā. Patīkami? Noteikti. Brinda kādreiz domājusi � vai gan viņai ar Induli izdosies sakrāt tik daudz naudas, lai nopirktu tie�i volgu. Kāpēc? It kā moskvi�s vai �igulis būtu sliktāki. Bet tā nu bija tie�i tāda iedoma � volgu, un viss, kaut arī Brinda zināja, ka nepirks.

Tagad viņa brauc Kaspara volgā un nedomā par to.

� Es ta�u neesmu pie pilna prāta, � viņa paklusu saka, kad ma�īna ņem slaidu līkumu, jau kuro kop� Dārznieku ceļa gala.

� Nekas, � Kaspars atbild, uzmezdams Brindai īsu skatienu. �ofera acīm vienmēr jābūt pie ceļa. Turklāt Kaspars nav īsti mierā ar savas ma�īnas stāvokli, jau kuro reizi �odien viņ� sev pārmetis, ka nav iegriezies kaut vai sava kolhoza garā�ās, gan tur kāds prasminieks būtu atradies. � Nekas, � viņ� atkārto. � Citādi nevarēja. Nevarēja ta�u?

� Dro�i vien varēja. � Brinda ir mazdū�īga.

� Lai viņ� tevi vēl sistu?

Brinda pietvīkst un jūt, ka sāp pārsistā lūpa un vaiga kauls, bet tās iau nav pa�as stiprākās sāpes, tās � tās ir dziļāk, tik dziļi, ka tur gan var atrasties vienīgi cilvēka dvēsele.

� Mēs kaut ko izdomāsim, � Kaspars saka, un pie �iem viņa vārdiem Brinda it kā pamostas.

� Ko mēs izdomāsim?

� Es teicu, kaut ko. Es pats vēl nezinu.

Brinda bridi klusē, tad jautā:

� Pie savas sievas ta�u tu mani nedomā vest?

� Nevajag tagad muļķību.

� Pareizi, ir jau tik daudz muļķību padarīts. � Brinda nopū�as. � Nē, tu ne. Es izdarīju. Es jau tevi aizaicināju uz kapiem, man bija pavisam patīkami sēdēt tur un atcerēties mūsu jaunību, tu nezini to, Kaspar, � nedod sievietei ēst, nedod dzert, dod tikai viņai iespēju pabūt kopā ar jaunības mīlestību, tad viņa aizmirsīs visu un sāks ticēt, ka gadus iespējams atpakaļ pagriezt.

� Ko tu.

� Tas ir riebīgi, Kaspar. Nē, tu to nedrīksti darīt.

� Darīt � ko?

� Tev nevajag domāt par mani un � kas būs tālāk. Nevajag, un viss. Griez apkārt un ved mani atpakaļ. Līdz manam ceļa galam, �oreiz tālāk ne. Es ie�u atpakaļ mājās... un vai Indulis pirmais vīrs, kur� sievu maķenīt piedauzījis? Un tur jau būs citi cilvēki, viņi neļaus, ka Indulis tā... Un rīt būs labāk, es skatījos � Indulis ir piedzēries, rīt es pati iedo�u viņam paģiru tiesu, savām rokām pado�u glāzīti un skābu gurķi, mums vēl no pērnā gada ļoti labi skābie gurķi, �odien arī bija uz galda, vai nepagar�oji? �ēl, ka nepagar�oji, es tev saku, lieliski! Rota mani iemācīja, Indula māsa ... Un es Indulim tātad iedo�u gurķi, paģirās neesot nekā labāka par gurķi...

� Ko tu runā? Ko tu tur runā, nesaprātīgā?

� Pirmīt es biju nesaprātīga, � Brinda skumji saka. � Nu man atkal prāta diezgan. Kaspar, ved mani atpakaļ uz mājām!

Tad 'viņa sāk klusi un sāpīgi raudāt. Kasparam sievie�u raudā�ana krīt uz nerviem, ta�u Brinda �ai brīdī viņu sāpīgi aizkustina. Mazā, vājā Brinda, nē, patiesi, ko viņai tagad darīt? Un ko darīt viņam � ar Brindu?

Viņi patlaban brauc pāri Engures tiltam, un lejā Engure ir tik laipna un pazīstama. Tālāk gar ceļu, Kaspars zina, ir Engures lī�u pļavas, klusi, maz skarti stūrī�i, vakaros tur stirnas ganās. Tīri nejau�i viņ� iegriezis pa mazu ceļu, tas laikam tie�i ved �ais pļavās iek�ā.

� Mums abiem vajag nomierināties un parunāt.

Brinda neiebilst, vai viņa Kaspara vārdus vispār dzirdējusi? Ma�īna slīd mīksti, ma�īna ir klausīga, tad jau tā laikam arī vēlāk neiespītēsies un nelūkos saimniekam ieriebt par pavir�ību. Rīt, tikko darba diena sāksies, viņ� brauks uz garā�ām.

To nelāgo skaņu motorā jau dzird tikai viņ� viens.

Viņi apstājas, kur ceļ� pienāk pavisam klāt pie upes � tik tuvu, ka viņiem pie pa�ām galvām �u�inās kalmes. Smar�o pēc mētrām; kas gan tā būtu par upi, kas pēc mētrām nesmar�otu? Jau tagad, kad vasara tikai sākta.

Kaspars palīdz Brindai izkāpt no ma�īnas, viņ� apsēdina to mīkstā me�malas maurā un apliek roku ap pleciem. Ir tāds pats klusums kā tobrīd, kad_ viņi sēdēja uz sūnainā kapsētas �oga. Bet viss pārējais ir pilnīgi citādi, un Brinda nedomā vairs pieglausties Kasparam, un viņam prātā nenāk savu mīļo skūpstīt.

Viņ� saka Brindai labus un mierino�us vārdus, un viņ� jūt, cik tie ir bezspēcīgi un tuk�i. Tikpat labi viņ� varētu arī klusēt... un, kad Kaspars to pilnīgi apzinājies, viņ� arī apklust. Un nu vairs dzirdama tikai zemesvē�a Urk�ķē�ana, un brī�iem upē laikam palecās kāda zivtiņa. Un no �osejas atskrien steidzīgs automa�īnu troksnis.

� Ved mani uz mājām, � Brinda beidzot atkal ierunājas.

� Tu nesaproti, ko tu runā.

� Ved mani uz mājām, � viņa atkārto, prom skatīdamās.

� Tas nav iespējams � uz tādām mājām! Tās ta�u...

� Kā tu nesaproti! � Brinda nopū�as. � Katram cilvēkam ir un paliek vienas vien mājas, vienalga, vai tās ir labas vai sliktas...

Kaspars brīnās. īstenībā viņam vajadzētu priecāties par Brindas nepiekāpīgo lēmumu, tas daudz ko dara vieglāku viņam pa�am. Vai nav nesalīdzināmi ērtāk mierīgā garā, paklausot Brindas neatlaidīgajam lūgumam, tagad pa vakara rēnumu aizvizināt viņu atpakaļ uz Dārzniekiem un tad atgriezties vienam un brīvam mājas, kaut arī pie sve�as un vienaldzīgas sievas? Brinda ta�u nppat teica �- katram cilvēkam esot tikai vienas mājas, vienalga, labas vai sliktas. Un, ja tas tā un ja Brinda vēlas uz tām sliktajām, tad Kaspars var vienīgi pakļausit viņai...

Kāpēc viņ� negrib tā darīt?

Viņ� negrib atstāt Brindu, un viņ� negrib atpakaļ pie savas pielaulātās sievas. Pielaulātu, kā zināms, var atlaulāt...

Nebija sen^r- un Kaspars varēja zvērēt, ka laime ir tikai izņēmuma stāvoklis, diezgan mīklains stāvoklis, fikcija, par kādu gari un pla�i sprie� dzejnieki un bez kuras vienā mierā var dzīvot normāls cilvēks. Laimi nemāca skolās, Kaspars spītīgi sacīja sev, laime nav obligāta. Laime ir pasaciņa, laime ir izdoma.

Tagad Kasparam liekas � dzīvot bez laimes ir �ausmīgi un cilvēka necienīgi. Laime ir tā, kuras viņam �os gadus trūcis, un Brindas acis viņas �auraja sejā pasaka par laimi tik daudz un skaidri, ka Kaspars ir un grib būt laimīgs.

Un ar Brindu viņ� tāds var būt, par to Kaspars pārliecināts.

Viņ� raugās Brindā, un, lai gan tā pagriezusies iesānis, Kaspars vēro viņas vaigu, viegli iedegu�u un tik meite-nīgu. Viņ� brīnās, viņ� saprot, ka grib ar Brindu palikt. Vai tie�ām katra aizie�ana vienlaikus ir arī grie�anās atpakaļ, pat ja cilvēks tā nav domājis, pat ja' cilvēks to nav gribējis? Vai tāpēc viņam toreiz bija jāpamet Brinda, lai tagad atkal ilgotos būt ar viņu kopā?

Varbūt toreiz viņ� vēl nebija Brindas cienīgs.

Un viņ� saka to, ko domā:

� Brinda, es gribu palikt ar tevi. Man ir jāpaliek ar tevi, mīļā.

� AAēs to nevaram.

� Kāpēc?

� Mēs nebūsim laimīgi viens ar otru.

� Ko tu zini no laimes! � Kasparam izlau�as, un Brinda pasmaida; Kasparam dusmas, ka cilvēks var tik mierīgi smaidīt.

� Es negribu bez tevis, Brinda. Un tu ta�u arī gaidīji mani visus �os gadus?

� Gaidīju, � viņa piekrīt. � Kādreiz nevar citādi, gaidi pret savu gribu. Un tomēr...

� Tu iesi atpakaļ pie tā dzērāja? Kur� tevi sita? Vai tev nemaz nav pa�cieņas?

� Indulis nemaz nav dzērājs, � Brinda atteic.

� Un... sita... Man nevajadzēja viņu sakaitināt. Varbūt tu arī būtu sitis, viņa vietā būdams.

� Ja cs būtu ar tevi, tu citu negaidītu.

Kāda īsti cilvēciska pa�pārliecība, Brinda nodomā. Viņai ir skaidra apziņa, ka kopbūtnes brī�i rauktin raucas īsumā, un kāpēc tad tais pēdējos īsajos mirkļos neraudzīt, lai otram būtu patīkami? Viņa tik gau�i vēl Kasparam labu.

� Brinda, tev tur nebūs dzīves!

� Ja man nebūs dzīves, es meklē�u tevi rokā, � Brinda saka, un tai mirklī viņa saprot, ka tie�i �is ir īstais ceļ� un �ie � īstie vārdi, tāpēc viņa ātri turpina: � Tie�ām, tā ta�u nevar, man jāatgrie�as mājās, dzīvi otrādi pagriezt nav pavedienu noraut,,. Varbūt Indulis... Nu, es nezinu. Es tev neko nesolu.

� Nē, apsoli!

Brinda raugās ar �ēlumu. Kāpēc Kaspars dara viņai grūti? Kāpēc viņ� domā tikai par .sevi?

Kaspars cie�i saņēmis viņas roku un tur, un viņ� atkal brīnās, sajuzdams, kāda liela laime tā viņam ir. Viņ� vēl gribētu ko jautāt... vai tie�ām Kalvis nav Induļa dēls... bet tad viņam sametas kauns par to, cik nezinīgi ir vīrie�i un kā sievietes var par viņiem smieties... protams, ja viņas to grib, �īs sievietes... Un galu galā viņam bailes no jautājuma un varbūt arī atbildes, un pats viņ� nezina, kādu to vēlētos dzirdēt. Tāpēc viņ� klusē. Un runā Brinda:

� Es ta�u arī gribu, es gribu, Kaspar... Bet vai mēs drīkstam? Kādreiz mēs izlaidām viens otru no rokām un, redzi, nenomirām... un tagad � no jauna, kad mēs neesam tikai divi vien?

Bet viņa domā: nē, laime ar Kasparu � vai man par to kāda cena liktos par augstu? Ta�u to nedrīkst�, tie�i tā, jāiestāsta sev: nedrīkst! Viņa atceras Induli, un savādā kārtā viņai sametas tā �ēl, piemirstas sāpo�ā lūpa, un trulāka un tālāka liekas kļuvusi tā iek�ējā sāpe. Varbūt tie�ām � atgriezties, dzīvot tāpat kā līdz �im, kāpēc tad visu laiku viņa varēja? Indulis nav cilvēkēdājs, viņ� Brindu mīl, viņ� būs ar mieru... Bet, tiklīdz viņa uzlūko Kasparu, karstās jūtas no jauna uzsitas aug�ā, un Brinda jautā sev: ja es to varu izdarīt, tad kāpēc es nedrīkstētu? Ja Kaspars grib. Varbūt tas ir iespējams. Jā, tas būs briesmīgi, ta�u tā būs mūsu laime. Visi nekad nav vienādi laimīgi. Viņa atceras savu pirmītējo teikto par Induli un paģirām, un tad viņai kļūst baigi. Ko, �ēl Indu]a? Smieklīgi � iestāstīt sev, ka �ēlo, bet patiesībā � baidīties! Visus iepriek�ējos gadus Indulis Brindai bijis tik sve�s. �Tagad... Kas mani drīkst spiest dzīvot kopā ar cilvēku, kur� man sve�s, no kura es bīstos?

Zemesvēzis vēl vienmēr tirk�ķ. Zemesvēzim visa nakts priek�ā, vesela nakts vienai dziesmai. Griezei vēl par agru, rudzi tikko noziedēju�i, grieze atsāk tad, kad lauks jau vārpās, un tad viņa to sargā modra un bezmiedzīga.

� Brinda, es nesaku � būs viegli; grūti būs, bet vai diviem arī grūtums nav vieglāks?

Tu neatbildi? Vai tev no laimes bailes? Es esmu pārliecināts, mēs būsim laimīgi. Brinda, tikai tagad es saprotu, ka man tevis vajag, piedod, ka es saku tā, es saku atklāti: man tevis vajag!

Brinda, mēs atradīsim izeju! Mūsu abu līdz�inējā dzīve ir bijusi nepareiza. Mums vajag vienam otru, un tad viss būs pareizi. Brinda, nu saki �jā�!

Viņa neatbild, bet viņa paskatās uz Kasparu, un Brindas acīs viņ� ierauga zeltainas uguntiņas uzplīvojam. Tā būs, būs labi � un viņi abi kopā.

Es esmu pat tāds kā saimnieks savā kolhozā, Kaspars domā, bet man ta�u nav neviena siena �ķūnī�a, kur savai mīļajai naktsmājas piedāvāt. Kāds es tomēr esmu nabags!

Bet es gan arī negribētu vest' Brindu pāri kaut kādam pusiztrupēju�am �ķūņa slieksnim, pa goda vārtiem man viņa būtu jāieved un pa pa�ām galvenajām durvīm � tā mazā Brinda, kas pasargājusi mīlestību, kas nekā nav jautājusi un nekā nav gribējusi, kas ir tikai bijusi, man līdzās bijusi, arī kad mēs bijām prom viens no otra.

Viņ� atceras aizgāju�os gadus. Viss kas, tikai ne pozitīvais varonis sēd te jūsu priek�ā. Sīks cilvēks, lieti�ķs pa�labuma meklētājs, tiesa gan, arī labs darbinieks, jo labi darbinieki labi nopelna, viņi bez rindas dabū dzīvokļus un ma�īnas, lūk, pat volgas tādi darbinieki dabū!

Brinda, es nezināju, ka tu man tik vajadzīga. Tu ta�u nepametīsi mani? Savādi, es jūtu, manī kaut kas mainās, es atkal kļūstu dzīvs cilvēks, cik tā ir laba sajūta! Nebūs tevis, un es no jauna sasting�u, sēdē�u savā labi iekārtotajā dzīvoklī, mana sieva aiz sienas klausīsies klasisko mūziku, un es bū�u uzgriezis hokeju, lai gan es no hokeja saprotu gandrīz tikpat daudz, cik zaķis no kosmiskajiem lidojumiem, un, ja es skatos hokeju, tad tikai tāpēc, lai man nebūtu jāklausās klasiskā mūzika, un vakars kaut kā jāaizpilda, vakars, kad nav jādomā par darbu; kāda laime, ka nav jādomā par darbu, �ausmīgi, ka nav jādomā par darbu, jo par ko tad lai domā � par savu dzīvi ar hokeju televizorā varbūt? Nē, nav ko domāt, lai nesataustītu, cik dūksnaini manas dzīves pamati. Un citi skatās un domā � uz klints savu māju viņ� ir būvējis.

Brinda, tu nepametīsi mani? Tu tagad varbūt domā, cik stingrs man plecs, es ta�u nedrīkstu tev teikt, kā man gribas tavā mierā balstīties!

� Bet tagad ved mani mājās, � Brinda saudzīgi sāk. � Nu, uz Dārzniekiem, ja tev �is vārds labāk patīk... es aizbrauk�u turp un pateik�u viņiem.,,

� Tu man melo.

� Tagad vairs ne. � Brinda nopū�as. � Pirmīt es gribēju tevi mierināt, tagad ne... Varbūt tie�ām, Kaspar? Vai mēs varētu palikt kopā? Tev dro�i vien ir skaista un gudra sieva, es esmu tikai tāda lauku pelēcīte. Mazs cilvēks un mazs darbiņ�. Indulis gribēja, lai es būtu pie mājas, tikai uz dārzniecību viņ� man laida aizskriet, � tā jau arī neklājas, jauna sieva, bet kolhoza darbā neiet... bet to dārzniecības darbu labāk padarītu cita � stiprāka, plecīgāka par mani. Man pat kastes nav viegli nest. Un citu es neprotu. Eleonora pilsētā tirgo mūsu kolhoza produkciju, visi saka � labi tirgo, un Rota ir varena zooteh-niķe, raujas kā zvērs, un Randolfs ar katru remontu tiks galā. Indulis tāpat.

Man vajadzēja lūgt Induli, lai viņ� uzmet manam motoram acis, Kasparam iekrīt prātā. Viņ� pasmīn. Tas gan labotu Kaspara ma�īnu! Spridzekli ar laika degli ieliktu iek�ā, ja vien tāds pie rokas gadītos.

� Un Ilgona pastā skaita naudu un sūta telegrammas, un viņai nekad nekas nesajūk. Man noteikti sajuktu jau tāpēc vien, ka es domātu: tā ir liela atbildība � sūtīt uz visām pasaules malām tik svarīgas ziņas.

� Vai nu visas svarīgas.

� Nesvarīgas neraksta uz telegrammu blankām, � Brinda paliek pie sava. � Visi jūs kaut kas esat un ko nozīmīgu darat. Es pa vidu...

� Tu esi tu, un tas ir vissvarīgāk.

Brinda groza galvu. Nerunā, tikai groza galvu.

� Bet, ja es tevi tagad aizvedī�u uz Dārzniekiem, kad varē�u gaidīt atpakaļ? Vai tu neaizmirsīsi mani?

� Tad es sūtī�u telegrammu, � Brinda atteic, un tad viņa iedomājas: kad man būs vēl bērns, tas būs Ķaspara bērns, un man mans prieks nebūs jāslēpj ne no_ viena. Līdz sāpēm �ēl viņai atkal sametas Kalvja, pirmā nakts puisītim ne savās mājās, viņam ta�u būs auksti un bailes tur, un viņa māte sēd te, sve�ā Engures krastā, ar sve�u cilvēku...

Nē, cilvēks � cilvēks gan nav sve�s. Kalvīt, es neesmu tevi aizmirsusi, nedusmo, manu Kalvīt, es drīz tevi redzē�u atkal, es atkal lik�u tev Kalvja vārdu.

Tagad pa�ai Brindai sāk likties, ka tas ir pareizais, pat vienīgais ceļ�. Kaspar, Kaspar! Ko gan es iedrīkstos, uz ko gan tu mani aicini! Man metas bail, Kaspar, bet es paskatī�os uz tevi, tad man atkal būs drosme.

Jābrauc uz Dārzniekiem. Jāpasaka viss tiem, kas tur vēl sēd pie galda, lai klausās un klusē, lai klausās un nosoda. Tas ir jāpasaka.

Viņu tiesās, viņu briesmīgi tiesās ...

� Brauksim, � viņa saka Kasparam.

Un viņ� ceļas it paklausīgi.

� Bet tu aiziesi turp tikai atvadīties?

� Tikai atvadīties.

� Un tu nebūsi tur ilgi?

� Es nebū�u ilgi.

Pa ma�īnas logiem skrien iek�ā vēj�, tas ir sakarsis, visu dienu pa sauli skriedams. Vēj� smar�o pēc maizes. Vai �odien būtu rudzi noziedēju�i? Viņiem Dārzniekos nebija laika apkārt paskatīties, un Dārznieku tuvumā ta�u nebija rudzu lauku.

� Vai jūs sējat daudz rudzu? � Brinda jautā.

� Sējam jau... Nepadodas. Mums slikta zeme. Kartupeļus un auzas � tās visvairāk. Bet, protams, arī rudzus. Kas tā par saimniecību, kur nav rudzu.

Ļoti nomierina tāda saruna.

� Rudzus ar rokām grūti siet, � Brinda aizdomājusies saka. � Atceros, tas bija pirms daudziem gadiem, es tevi toreiz vēl nebiju satikusi...

� Tad jau tu vēl biji pavisam maza meitene!

� Biju. Un toreiz mums viens rudzu lauks bija tādā veldrē... Ar ma�īnu virsū netika, un tad vīri ar izkaptīm. Un mēs, sievietes.,,

� Meitenes.

� Bija arī sievietes. Mēs sējām. Vai, kā man rokas sāpēja! Bet pēc tam lauks izskatījās tik skaists!

Viņa aizdomājusies smaida, tad ieklausās, jautā Kasparam:

� Tev ar motoru kaut kas?

� Kaut kas ir, � Kaspars atzīstas. � Un es nezinu,* kas. Es gribēju dot vīriem paremontēt, bet tad bija jā-brauc pie tevis...

� Jā.

� Saremontēs rīt.

� Jā.

Vēj� smar�o un smar�o pēc maizes. Nudien, būs rudzi noziedēju�i. __

� Tev pie manis būs laba dzīve. � Kaspars smejas. � Nebaidies, rudzus siet es tev nelik�u!

Brinda paceļ galvu. Pie manis, viņ� teica, pie manisl Laukos sievietes �ķiroties retāk. Brinda būs no tām nosodāmajām, kuras iz�ķiras. Kas tur liels, kas briesmīgs? Mēs par visu dzīvē maksājam, kāpēc cerēt, ka laime � tie�i tā nāks par velti?

� Tikai tu nepiekrāp mani, � Kaspars saka, ievadīdams ma�īnu līkumā. Un �ai līkumā no viņu ceļa nogrie�as vēl viens ceļ�, mazāks, tas veda uz Noras dzirnavām � tā ta�u var teikt? Viņi brauc gar me�a malu, plika me�mala tā ir, un ne Brinda, ne Kaspars nezina, ka nule viņi pabrauku�i garām skaistās Eleonoras, bagātās Eleonoras jaunības mājām. Nevar to zināt, jo nekādu māju nav. Eleonorai tagad ir viņas Magones, kas saulē zibina platas logu acis, Magones, .kas tīri vai grimst rozēs. Ar �o palso me�malu Eleonorai nav nekā kopīga. Viņa acīmredzot nekad negribēs atnākt �urp un lūkot sameklēt mājas pamatus. Tādas līdz kaulu smadzenēm veselīgas sievietes nemēdz būt nostalģiskas � un, ja arī, tad varbūt vienu reizīti mū�ā, un Eleonorai tā reizīte bijusi un pagājusi. Un viss.

Eleonora tagad sēd Brindas un Induļa guļamistabā sānu pie sāna ar Induli un runājas ar viņu kā gādīga un laba māte, varbūt ne vienīgi kā māte, kas nu Eleonora par māti pieaugu�am vīrie�a gabalam, pati vēl smar�īga kā puķei Tātad � runājas kā laba draudzene. �

Eleonora māk �ēlot, viņa, piemēram saka:

� Tu met viņu no galvas laukā! Kam tev viņa tāda vajadzīgai

Indulis viebjas, kā tīras vērmeles uzkodis.

� Aizskriet... Viņa aizskrējal Viņa! To es nebiju gaidījis.

� Mēs neviens to nebijām gaidīju�i, � Eleonora saka un grūti loka galvu saviem vārdiem līdzi. � Ne kauna, ne goda. Cilvēku priek�ā vismaz būtu valdījusiesl

Tad viņa saudzīgi uzrājas:

� Bet rokas tev neklājas palaist. Rokas ne. Kad sve�i skatās.

� Nosist viņu vajadzēja, � Indulis atcērt un paskatās uz savu labo draudzeni pavisam nikni. Hē, Eleonoru nenobaidīsi.

� Es saku un saku � ar rokām nevajag. Induli, mīļais, viens trāpīgs vārds � tas sāpēs stiprāk par dūri. Tikai vajag to vārdu atrast.

� Es neesmu ne advokāts, ne mācītājs, ka īpa�i ie�u diezin kādus tur vārdus meklēt, � Indulis tiepjas.

� Es tev varu iemācīt, � Eleonora piedāvājas un smaida. Arī Indula skatiens nedaudz noskaidrojas. � Tev vajag padomāt, kā tu viņu sagaidīsi.

� Es? Viņu? Gaidīt?

� Nu, protams, viņa ta�u nāks atpakaļ. Aizskries līdz pirmajam līkumam un atdursies. Kur Kaspars viņu liks? Pa�am sieva mājās, � Eleonora informē. � Viņam esot varena sieva. Smuka un �erpa. Kaspars nav nekāds turks, divas sievas viņam neviens nejaus turēt!

� Nāks atpakaļ, � Indulis atkārto. � Nudien, viņa ta�u nāks atpakaļ. Viņa jau tikai tā aizskrēja, skaidrs, un varbūt man tie�ām nevajadzēja viņai sist, � viņ� saka, pirmo reizi sevi no malas pavērodams.

� Kā tad, ka nevajadzēja, � Eleonora piebalso, ta5u viņai nebūt nepatīk �ī Indula nomierinā�anās. Bet viņa ta�u sēd te, lai mierinātu...

Lai mierinātu?

� Es jau Brindu mīlu, � Indulis pilnīgi negaidot noskumis saka. � Vai tie�ām viņa_ nesaprot?

� Viņa saprot gan. Un tāpēc arī tevi aiz deguna vazāja. Tāpēc ar Kasparu aizskrēja uz kapiem, ka zināja � tu nedusmosies un pierimsi. Tu ta�u pierimsi, ko? Esi jau pierimis?

Indulis paceļ galvu.

� Nē, neesmu vis pierimis! Un tas ir taisnība, lielu kaunu viņa man iztaisīja pasaules priek�ā.

� Ne nu pasaules, ne pasaules... Bet tev jau viņa nav jāņem atpakaļ, ja tu negribi, � Eleonora saka un ir atkal pati sirsnība un labsirdība. � Viņa tevi pameta, un tagad tas ir tikai tavās rokās, vai tu viņu ņem atpakaļ vai ne.

� Kā tad, ka manās!

� Tu jau beigās vari ap�ēloties, � Eleonora nesteigdamās vērpj savu domu. � Beigās tu vari pateikt: labi, nāc, bet tad dzīvo, kā sievai pieklājas, un klausi vīru. Ja jau tu viņu mīli, kā tu saki.

� Jā, lai dzīvo godīgi � tā kā tu!

Eleonora neatbild.

� Varbūt es viņu nemaz vairs nemīlu, Indulis pēc brī�a nodūc. Viņ� nezina pats. Galvenā vaina laikam, ka Indulim tā īsti nav bijis nevienas citas sievietes. Nu, varbūt kādreiz pa jokam, uz kādu brīdi, tas neskaitās. Cilvēkam, kuram gadās apkārt pabraukāt, nemaz nevajag sev uzlikt diezin kādus aiza�us, viņ� jau nav zirgs! Kāda meitenīte kādā dzīves ceļmalā, nu, protams... bet īstenībā viņam bijusi tikai Brinda. Un viņa to zina, un tā viņa tagad Indulim atmaksājusi par tādu labu un godīgu mīlestību! Vai viņa vairs kādu �ēlo�anu pelnījusi? Nē, te vēl būs krietni jāpadomā, vai ņemt atpakaļ sievu, kura tev ģīmī iespļāvusi.

Lai gan tas spļāviens, ja apsver, pie viņas atpakaļ atgriezies. Nekad vairs Brinda nebūs tā pati... Induļa un citu acīs. Pareizi Eleonora saka. Labs cilvēks ir Eleonora.

� Kā es viņu biju iemīlējis! � Indulis atceras.

� Cik es pret viņu biju labs! Es daudzām patiku. Bet man patika Brinda.

� Tik ļoti skaista viņa nemaz nav, � Eleonora piezīmē kā salīdzinādama.

� Varbūt arī nav. Bet man patika. Un laba strādniece.

� Tikai vidusskolu pabeigusi, � Eleonora atgādina.

� Vidusskola � tas �odien pats par sevi nekas nav.

Tālāk viņa par �o jautājumu nerunā. Skolu lietas Eleonorai ir paslidenas lietas, Pornieku Nora arī nav ilgi sēdējusi solā. Ta�u tas viņu gan nav kavējis dzīvē tikt uz priek�u. Te Eleonora ir pārāka par daudziem studētiem cilvēkiem.

Kādu bridi viņi abi klusē. Indulis smagi, briesmīgi smagi nopū�as. Un Eleonora � visa viens liels �ēlums pret labo, krietno vīrieti � apliek roku Indulim ap pleciem, un viņ� piespie� savu galvu viņējai. Eleonora pus-mū�u varētu tā nosēdēt.

� Kāda tu esi laba, � viņa dzird Induli �ukstam.

� Kad tev metas par grūtu, atnāc pie manis, � Eleonora saka, un �ais vārdos skan viņas senā jaunā sirds un atmiņas par to pliko un trako puisi, kuru �ī sirds nav spējusi aizmirst, � atnāc, izstāsti man visu, un es lūko�u tev dot padomu, cik mana dumjā galva jēgs...

� Paldies, Eleonora, es noteikti aizie�u.

� Es noteikti gaidī�u, � Eleonora izdve�. Ak kungs, ak kungs, tagad tikai nepazaudēt galvu un neizdarīt muļķības! Sī nav tā reize, kad dzelzs karsta jākaļ. Tagad jāatdzesē un jāatlaidina, un tad �ī pati dzelzs atkal jāliek �aubu un pārbaudījumu ugunī, līdz tā būs liesmaini sarkana... un varbūt tad, bet varbūt arī tad vēl ne.

Ta�u vienreiz noteikti. To Eleonora zina. Par savu Zigurdu viņai nav b.aiļu, Zigurds saprot, kāds zelta gabals viņam mājās, viņ� sargāsies to zaudēt.

Vēl vienu bērnu Eleonorai gribētos, par spīti saviem gadiem. Kad viens bērns jau bijis, otru var arī vēlāk, Varbūt tā* būs meitenīte, Eleonora viņu ģērbs un pu�ķos, un mīlēs... Bet varbūt puika. Un to viņa tad izmācītu par lielu zinātnieku, un viņ� rakstītu tādus rakstus, ka neviens, arī pa�a miesīgā māte, no tiem nekā nesaprastu, tik gudri tie būtu. Un Indulis nāktu pie Eleonoras ciemos, viņi abi smaidīdami noraudzītos uz savu zinātnieku.

Vai, kur viņa aizdomājusies! Bet tas ir tik skaisti � tā aizdomāties.

Kaspara ma�īna tuvojas Dārznieku ceļa galam.

� Nē, iek�ā gan negriez, � Brinda saka.

� Bet ja viņ� tev atkal uzbruks?

� Viņ� man neuzbruks, � Brinda mierīgi atbild. � Man tagad nemaz vairs nav baiļu. Nekā viņ� man neizdarīs.

� Ko tu viņam teiksi?

� Es vēl nezinu... Es teik�u tā: kādas naktis es vēl palaidī�u zem �ī jumta, bet nekad vairs kopā ar tevi.

Kaspars klausās. Cik viņam tas svarīgi!

� Viņ� pats sapratīs, ka viss ir cauri. Nevar vairs būt nekā pēc tā, kas jau bijis. Kad es zinā�u, kurp man iet, es aizie�u. Tā es teik�u viņam... Viņiem.

� Es tev zvanī�u, tiklīdz... Vai es drīkstē�u tev zvanīt?

� Kāpēc lai tu nedrīkstētu? Es gaidī�u.

� Un tad es tevi aizvedī�u.

� Un tad es brauk�u tev līdzi. Bet ma�īnu līdz tam laikam gan salabot

Ma�īna būs kārtībā, motors ies kā pulkstenis _Ml

� Bet Kalvis paliks �eit.

� Kalvis... Tur nekā nevar darīt,

� Viņ� bija tik mīļ� bērns.

� Būs tikpat mīļi... citi.

� Jā, � Brinda atteic. � Būs. Jā... Būs?,

� Būs, � Kaspars teic.

Dārznieku ceļa gals. Pavisam īsa celiņa gals.

� Nu tad man tevi jāizsēdina. Tu tikai neaizmirsti mani! Atceries � kā pasakā: nedod nevienam mutes, kad mājās pāriesi, citādi tu mani aizmirsīsi un es gaidī�u veltīgi!

� To es tev varu apsolīt, ka mutes nedo�u nevienam. Bet arī tu.., Tagad man vajag tevis � ļoti, ļoti. Tu pats tā gribēji, un tā... es nevaru vairs bez tevis.

� Un es bez tevis. Savādi, es pats nesaprotu, bet es jūtu � tā ir. Tikai ja es nomirtu, es neatnāktu tev pakaļ.

Brinda kādu brīdi stāv uz ceļa un skatās, kā Kaspara ma�īna aizslīd, un tad tā vairs nav redzama,-bet ir redzams putekļu mākonis, un, kad arī tas nosēstas, Brinda var pagriezties un iet. Un viņai tie�ām nav baiļu no gaidāmās satik�anās, viņa visa ir ar Kasparu, viņ� ir tepat, stāv tepat, runā un skatās uz Brindu. Viņ� atbrauks � drīz. Tikai ja viņ� būtu nomiris, viņ� neatbrauktu, tā viņ� teica. Kaspars nemelo. Brinda ir pilna laimīgu nojausmu, kad viņa iet uz savām biju�ajām mājām.

Mintāli taisās uz brauk�anu. Vecā Dārzniece saiņo lielu vīstolu ar bēru labumiem, un Mintālu tante veltīgi cen�as atrunāt.

� Vai tad mēs pilsētā akmeņus grau�am...

� Kāds jums tur sviests, kāds piens! Es zinu. Nerunā tu man, viss būs jāņem, kad ēdīsiet, mani pieminēsiet...

� Vai nu citādi nepieminētu, � Mintālu tante pārmetot saka.

Ķesteru Mudīte mīļi vārdo savu Vari:

� Vairāk gan nedzer, dzirdi? Mums drīz uz autobusu jāiet, un, ja tu autobusā aizmigsi, es aiz kauna zemē ielīdī�u.

� Ko es varu darīt, ja Dārzniekos tik laipna uzņem�ana, ka viss pats no sevis lien mutē kā tās leiputrijas ceptās paipalas..�

� Vārīt! Vārīt4.� Kādu alus glāzi, citu gan vairs ne!

Bet onkulis Janis � skaties un. brīnies � apcēlis Zigurdu.

� Klausies, tu pieskati savu saimniecil Citādi viņa Dārzniekos uz palik�anu ietaisīsies. Tuk�a vieta jau ilgi neturas. Ietaisīsies, kad es tev saku!

Onkulis Janis ir lieliskā omā, un paēdis viņ� tā, ka nevienu kumosiņu vairs nenorīt, tīri ticēt negribas. Viss viņa ģīmis spīd lielā apmierinātībā, un tāpēc onkulis Janis atļaujas taisīt jokus.

Un Zigurds atbild viņam paskābā balsī:

� Mana saimniece zina savu vietu. Man par savu saimnieci nav ko baidīties, tā nekur neaizbizenēs.

� To tu no Magonēm ar kruķi ārā nedabūsi, � onkulis piekrīt. � Bet saki � tos zeltus tu viņai pērc vai viņa pati?

Zigurds neklausās, viņ� atcerējies to reizi � pirmo reizi, kad viņ� Eleonoru, toreiz vēl �maugu meitieti, vizināja savā ma�īnā. Viņa bija tāda kautrīga. �odien Eleonora ir varena sieva, pārrunās un pārtirgos katru, rūķīga un krājīga priek� savas mājas un pati priek� sevis. Laba sieva? Laba sieva. Laba sieva... Bet tur, tai istabā, viņa ar Induli sēd noteikti par ilgu, un Zigurds labprāt aizietu un sauktu Eleonoru laukā, ta�u viņ� pārāk labi zina, kāds auksts un ļauns skatiens viņam par to tiktu. Lai jau sēd, lai, vēl jau nav nekāds vēlais laiks... Un Dārzniekos viss �odien tāpat grīst₽. Eleonora savu pieklājību zinās.

Laba viņam sieva, un tomēr � tā Zigurds domā � tā �maugā toreiz ar jautājumā plati pavērtām acīm viņam patika labāk. �ēl, pagāju�as dienas nav atgrie�amas, �skaists bij tas jaunīb�s laiks...�.

Ilgona ar Veltu stāv pagrabā.

� Vai dieniņ, vai dieniņ! � Velta saka. � Kur tai Brindai prāts?

� Nu tas viss ir par vēlu. � Ilgona parausta plecus.

� Es domāju, Brinda aiz bēdām, � Velta sāk. � Viņa tā par Kalvīti... Un kas tur pavisam bija? Uz kapiem aizgāja. Un kā Indulis savai sievai varēja sist!

** � Indulis ne pirmo reizi palai� nagus. Ak, un Brinda jau viņu nav mīlējusi.

� Ko tu? Kuru tad viņa ir mīlējusi?

� Es gan domāju, tu būsi attapīgāka. � Ilgona sīvi novīpsnā. � Ko mīlēja, ar to bija kopā, ar to tagad aizbrauca.

� Bet viņ� ta�u ir precējies!

� Tāpat kā Brinda, � māsa atteic, un Velta sāpīgi atkārto:

� Tāpat kā Brinda

� Varbūt tā ir Brindas lielā mīlestība, � prātīgā Ilgona saka. � Varbūt tā vajag � iet savai mīlestībai līdzi, lai notiek kas notikdams, lai tikai tu kādu brīdi būtu laimīga.

� Bet mēs nekad tā neesam darīju�as!

� Mēs ne.

� Un kas būs pēc tam?

� Jā, to nu es nezinu, � Ilgona nopietni atteic.

� Tev vajag precēt to Jāni, � Velta iedrīkstas dot padomu iecirtīgajai māsai, un tā atbild pavisam rāmi:

� Es arī tā domāju, ka man vajag viņu precēt.

Dārzmalā Rota satriekta saka Randolfam:

� Un kā Indulis tā varēja!... Es neesmu Brindas pusē, bet... Es arī laikam būtu aizskrējusi projām.

Viņa ieskatās Randolfa mierīgajās acīs.

� Tu arī... kāvies, bet tas bija manis dēļTVai man tu varētu iesist?

Randolfs nopū�as un neatbild.

Viņi abi atceras tos tālos jaunības laikus, tos grūtos un trakos, un ļoti laimīgos laikus, un arī viņiem to �ēl, bet tur nu nekā nevar darīt. Un nav jau tik briesmīgi, viņi abi nebūt vēl nav veci kraķi.

Randolfs noglauda Rotai matus.

� Man ir ļoti labi ar tevi.

� Un man tāpat. Tad jau viss kārtībā.

Rotai gribētos Randolfu noskūpstīt, bet ko nu skūpstīsies tā ne no �ā, ne Jā. Viņa ar pieri paber�as vīram gar krūtīm un klusu nosmejas savā nodabā. Tad atkal izslējās taisni, jautā raizīgi:

� Kas tomēr būs? Kas būs?

� Tad jau redzēsim.

� Un tā izjūk dzīve, � Rota �ēlojas. � Un māte � viņa ir tikai Induļa pusē. Tas nav pareizi.

� Jā, man prieks, ka mēs dzīvojam atsevi�ķi no saviem radiem.

� Kur tu no viņiem pavisam aizbēgsi! Grēks tā teikt, bet es māti nosodu. Viņa, ja būtu gribējusi, varēja Induli savaldīt.

Randolfs parausta plecus.

Un tad pagalmā ienāk Brinda.

Cik skaists vakars! Cik mierīgs vakars pēc garās, sāpīgās dienas! Koku lapas aiztur elpu, ir liels un svinīgs klusums, un Brinda domā � Dārznieki tomēr irskaistas mājas un skaistā vietā, un viņai drusku �ēl, ka �īs mājas jāatstāj. Nu, ko darīsi. Ja ko gribi iegūt, cits kas atkal jāizlai� no rokām.

Brinda stāv maza un �ēlojama savā melnajā tērpā un skatās. Un tad viņa apdomā � cik ilgi tā stāvēsi, ta�u jāiet vienreiz uz priek�u. Kaspars tagad jau gabalā, krājas kilometru skaits, kuri nogulstas starp viņiem abiem, bet Brindai �ķiet, ka ar katru aizvadīto minūti Kaspars tuvojas viņai. Un pienāks brīdis, kad viņ� būs pavisam klāt. Kur tagad Kaspars? Tai pagriezienā varbūt, kas ved uz dzirnavām?

Kaspars tie�ām ir tai pagriezienā, kas ved uz dzirnavām. Pagrieziens bie�i ir slikti pārskatāma vieta. Un �is pagrieziens ir tāds pats kā visi tā brāļi. Un �ai pagriezienā viņam negaidot iznirst pretī ma�īna. Ko padarīsi, nav jau privāts ceļ�, pa kuru viens pats vari vizināties; stāsta, ārzemēs tādi esot. Jocīgi būtu pa tādu braukt.

Tas vecītis, kur� triecas viņam pretī, ta�u nav skaidrs! Vecā nelaime svētdienu vakaros: daudzi vecī�i, kas brauc pa lauku ceļiem ar savām ma�īnām vai saviem spark-�ķiem, nav skaidri, viens otrs ir galīgi pilns. Kaspars strauji sagrie� stūri un jūt, ka zaudē kontroli pār ma�īnu. Viņam nevajadzēja braukt uz bērēm, ma�īnu viņam vajadzēja labot. Viņ� viss sakoncentrējas � tagad, tagad...

Velns, tas trakais ta�u nāk viņam taisni virsū!

� Re, kā, � onkulis Jānis izbrīnījies saka, ieraudzījis istabā ienākam Brindu. Viņ� ir pirmais, kur� Brindu ierauga. � Tu atpakaļ, meitiņ? Mēs jau tā gaidījām.

Un pagrie�as atkal pret Zigurdu.

� Lai nu tā tava saimniece liekas mierā ar savu �ēlo�anu, Brindiņa atpakaļ. Tad jau viss kārtībā, ko?

�Liec manai saimniecei mieru,� Zigurds grib sacīt, bet tad atmet tikai ar roku. No tiesas jāvelk tā trakā sieva � tā Eleonora mājās. �odien Dārzniekos sievie�i kā ziepjuzāles sadzēru�ies, kā driģenēs gulēju�i. īstais brīdis laisties. Neliekas, ka vairs kas īpa�i labs te būtu gaidāms.

� Kur Indulis? � Brinda jautā onkulim Jānim, un tas ar īk�ķi parāda uz pusaizvērtajām istabas durvīm:

� Turpat jau ir. Ej vien iek�ā.

Brinda iet iek�ā. Un ierauga abus sēdētājus, ierauga, cik Eleonorai pietvīku�i vaigi un Indulim �ēlīgas acis. Bet tūlīt to skatiens kļūst ciets, sievu ieraugot.

� Tu? Te? Vai tad aizdzina gan tevi projām? Ai, ai, ai, kā nu tāl Ko nu darīsim? Ja es, teiksim, negribu tevis vairs atpakaļ ņemt?

Eleonora saka savā vismaigākajā balsī:

� To nu tev tie�ām vajadzētu saprast, Brindiņ, pēc tam kad tu visu priek�ā esi Induli apkaunojusi...

Brinda mierīgi stāv un klausās. Viņa gan redz un saprot, kas te notiek. Bet tagad tas viņai briesmīgi, dziļi vienaldzīgi. Indulis grasās celties aug�ā.

� Man rādās, tu nudien esi par maz mācīta. Mīkstu tevi derēja pataisīt!

� Nevajag, Induli, � Eleonora saka vēl maigāk, balss ir kā liepu lapa, vasaras vidū medu aprasojusi. � Ja Brinda saprot un no�ēlo...

� Nu, vai tu no�ēlo? � Indulis vaicā, viņ� ir nepacietīgs, viņ� alkst drīzāk un pilnīgāk pārdzīvot savu triumfu.

� Nē, � Brinda saka.

� Un ko tad tu te nāc?

� Tā uzreiz jau nevar pavisam aiziet, � Brinda paskaidro. � Kādas dienas es te vēl padzīvo�u, līdz �im brīdim tās ir arī manas mājas. Bet, nebaidies, tavu gultu es neizmanto�u un tavu maizi neēdī�u.

� Vai tu dzirdi, Eleonora? � Indulis brīnās. � Ko tas viss nozīmē? Ko tu te muldi?

Viņ� lūkojas uz Brindu, lūkojas arī Eleonora, visa viens liels, mulss jautājums. Nudien Magoņu Eleonora �ai brīdi ir apjukusi.

� Es teicu, es ie�u projām un cik ātri vien varē�u.;. Cik ātri mēs ar Kasparu varēsim, � Brinda izlabo.

� Nē, tā kaut ko! Māte, nāc klausies! Māte, skaties, ko viņa te stāsta!

Un nāk māte, un tagad, kad durvis atrautas vaļā, tuvāk sanāk arī pārējie. ,

� Jā/es gan gribētu zināt... � Dārzniece sāk bargu seju.

� Es drīz.aizie�u, māt, neraizējieties...

� Ko tad tu vēl �urpu nāci? � Un negaidot pavisam citā, �ēlā balsī: � Ko tu runā, meitiņ! Kur tad precēta sieva tā var aiziet! Kur tev jāiet! Te tev jāpaliek, pie sava vīra!

� Es nepalik�u vairs, � Brinda paskaidro.

� Kas tevi ņems? Kurp tu iesi? � Un vēlreiz nikni:

� Kas tevi ņems? Neviens neņems!

� Kaspars ņems, � Brinda saka un ir laimīga, ka drīkst tādus vārdus sacīt. Lai viņi dzird visi, visi, lai domā, ko grib, lai netic... Kaspars atnāks un saņems Brindu savās stiprajās rokās, uz rokām viņ� Brindu aiznesīs projām, un Brindai'būs viegli un labi Kaspara rokās. Reiz viņ� viņu tā nesa, tas bija tai agrajā rītā pēc izlaiduma, kad viņi divi vien atradās pie ezera, tas viegli kūpēja rīta vēsumā, un pāri laidās miglas mākonī�i.

� Brinda! � Indulis iesaucas. � Apdomā, ko tu runā! Es tev piedo�u, es neesmu ļauns uz tevi... Bet nekad es nepiedo�u, ja tu tādus vārdus runāsi! Brinda, apdomājies, es nejokoju!

� Un es arī ne, � Brinda atteic un ir pilnīgi kopā ar Kasparu, viņa smaida tik maigi. � Piedod man, Induli, bet tikai Kasparu es esmu mīlējusi, es gribēju būt tev laba sieva, un es nebiju pārāk slikta, tas tev jāatzīst! Bet nu mani spēki ir galā, es zinu, mana vieta ir tikai pie Kaspara.

� Pametīs viņ�, tevi! � Indulis uzbļauj. � Pametīs, un tad tu varēsi pa pasauli klimst, manās mājās tev vietas nebūs!

Brinda turpina smaidīt. Pametīs � tā saka jocīgais Indulis, kur� nekā, nu itin nekā nesaprot. Kaspars pats teica, pirms īsa brītiņa viņ� teica � tikai ja es bū�u miris... Brinda �ūpojas mīļotā cilvēka balss skaņā.

� Bez prāta tu esi, bez prāta, � Dārzniece �ukst.

� Un bez kauna esi.

� �itādu nelaimi, vai kāds to būtu domājis! � Eleonora saka, ik vārdu labi izsvērdama. Un sirds viņai pukst priecīgi: kāda tā ir laime!

� Neņem, Induli, ļaunā, � Brinda saka vīram. � Es tie�ām nevaru citādi.

Un visa viņa ir tik mierīga un līdzsvarota, un viņas laimes sajūta ieliek viņai matos neredzamu vainagu, un negribot Indulis jūt pret viņu cieņu, un viņ� sajūt lielu un briesmīgu rūgtumu � ka nu viņam Brinda būs jāzaudē. Kaut viņ� Brindu nemīlētu! Kaut nekad nebūtu mīlējis!

Brinda iziet laukā no istabas, kuru gadiem saukusi par savu, un nostājas lielajā istabā pie loga. Pa �o logu var redzēt ceļu. Brindai tagad gau�i gribas uz ceļu skatīties.

� Re nu, kā iznāca, � viņai aiz muguras saka onkulis Janis. � Nē, es teik�u, tad mums, vecajiem, gan nudien labāk. Mēs vairs neskrienam pa gaisu. Bet viņi.., skrien, skrien, kamēr vienreiz nelaime klāt.

Onkulis Janis ir ļauns pareģis, nē, ne pareģis, viņ� ta�u attiecina uz nākotni to, kas īstenībā jau noticis.

Un nevajadzētu Brindai logā lūkoties, jo viņa nesagaidīs savu Kasparu. Vai viss būtu noticis citādi, ja Kaspars laikus sakārtojis savu ma�īnu? Bet tas jau nebija nekāds nāves defekts. Ka nāve �im notikumam galā, tā bijusi tikai nejau�ība. Kā bites dzēliens mazajam Kalvim. *

Drīz Kasparu un viņa ma�īnu atradīs cilvēki, pēc tam atbrauks autoinspekcija. Līdz naktij tas jau būs zināms viņa sievai, tai skaistajai un �erpajai, un viņa varēs uzlikt savu skumjāko klasisko mūziku. Un kolhoza biedri ievietos avīzē bēru sludinājumu, un tad to izlasīs arī Brinda... bet varbūt bēdu ziņa Brindu aizsniegs ātrāk, tas nav būtiskākais... Būtiskākais... ir, ka nekad, nekad vairs viņa neredzēs savu Kasparu, pareizi viņ� teica � tikai ja es bū�u miris. Viņa bija atradusi Kasparu uz īsu, spo�u brīdi, lai tad uz visiem laikiem pazaudētu, un tur nekā, nekā nevar darīt.

Vai Brinda sabruks zem dubultās nastas, vai varbūt viņa izsliesies taisnāka? Var gadīties tā, un var gadīties citādi. Cilvēks slikti padodas prognozē�anai.

Vai Brinda aizies, vai varbūt viņa samierināsies un paliks pie Induļa? Jo Indulis noteikti būs ar mieru savu sievu paturēt, viņ� ta�u Brindu mīl, un kas viņam ko nemīlēt tagad, kad sāncen�a vairs nav? Nē, Brinda laikam gan aizies. Kaut arī viņai būs briesmīgi grūti vienai.

Bet vai tas ir būtiskākais? Cilvēks jau nekad nav absolūti viens citu cilvēku vidū. Un arī pa�as lielākās bēdas vēl nav dzīves gals.

Rudzi tie�ām noziedēju�i, un jau rīt druvās sāks briest jaunā maize, un zāle aug zaļa un spēcīga, dzīve iet uz ■priek�u, tik daudz darbu, un visi gaida padarāmi. Darbam nav daļas par mūsu bēdām. Varbūt tāpēc mēs daudzinām darba visspēcību. Tas ir ne�ēlīgi, tas ir nepiecie�ami.

Nupat aiz�ķirta romāna �Bites dzēliens� pēdējā lappuse, Bet Kurzeme un tās ļaudis Dagnijas Zig montēs domas un jūtas nepamet ne mirkli. Ar apak�virsrakstu �No Ziemeļkurzemes teikām�, tiek gatavots izdo�anai stāstu krājums �Gausigais nazis�.

Teikas � tas nozīmē � tā' notika, bet varbūt ari ne, tie�i tā notika, bet varbūt tikai ļau�u atmiņa un iztēle kādu atgadījumu vai cilvēka likteni atklāj �ādā teiksmainā veidā.

Lai Jums rastos priek�stats par topo�o grāmatu, izlasiet vienu no stāstiem.

Visi Beltes no paaudzes paaudzē bija trāpīju�ies neglīti, sejas kā ar kaltu izcirstas, pie tam pats cirtējs vai nu steidzies, vai arī necik augstu nevērtējis savu darbu � viss rupji, pavir�i, �ā tā. Pamatīgi gan, bet citādi jau nemaz nav iespējams, ar to seju ta�u vesels mū�s jānodzīvo. Un dzīvoja Beltes ilgi, tikai ap septiņdesmit astoņdesmit gadiem, ne ātrāk, viņus veda uz Ru�kalnu kapiem. Tādi Beltes bija, un tādiem viņiem itin labi patika dzīvot. Kāpēc lai nepatiktu, bija ta�u turīgi, citi teica � bagāti. No malas jau vienmēr vairāk izskatās. Bet mantas Beltēs tie�ām pietika.

Un tagad Beltu Līna bija padevusies oga, ne meita. Kā tās me�a zemenes, kuras nogatavojas pa vienai uz katra kātiņa, lielas un smar�īgas. Līnai nu gan trāpīsies pats labākais vīrs, par to pagasta sievas bija vienis prātis. Pie baznīcas uz viņu vērās visas acis, vienalga, vai ar apbrīnu vai skaudību. Līna gāja stalta un balta, Bellu lepnums vīņal ik vaibstā. Pret pui�iem galvas nepagrieza. Turpat viņu netālais kaimiņ� Ansis no Riebu mājām, puisis kā briedis, pret Līnu kustin kusa. Ieraudzīja, norāva cepuri no galvas tādā steigā, kā nekad to nedarīja pa�a barona Bēra priek�ā. Stāvēja, burzīja savu galvas rotu lielajā saujā, bet Līnai acis pavisam uz citu pusi. Beidzot, kad nekādi nebija iespējams izvairīties, viņa pavērās tāla kā mēnesnīca.

� Labdien, Līn...

� Labdien, � Līna atņēma un bija soli Ansim garām.

� Līn...

Nu jau bija visi trīs soļi, un tādā atstatumā, rādās, neko vairs nevarēja sadzirdēt. Ansis nopūtās ar sparu un spieda atkal galvā apņurcīto cepuri. Līna bija pa�ai-kusi garām kā parādība, An�a sirdī urdīgas, agrāk nepazītas sāpes atstādama.

Un, kad nu Līna bija prom, Ansis teica pats sev un ce]a olim, kuru spārdīja viņa kāja:

� Gan es viņu beigās dabū�u!

Jo Ansis gau�i bija ieskatījies. Un viņ� zināja, Līnas vecāki nebūs pretī. Lai vai pati skaistākā meita pagastā, viņa Beltēs tomēr nebija vienīgā, mājas dabūs dēls, Līnai 'gribot negribot jāskatās, kurā sētā tad ūdeni smelt un govis slaukt un kurā kambarī vēlāk bērnu auklēt.

� Gan es viņu dabū�u!

Bet Līnai gar to nebija daļas, viņa gāja un aizgāja. Un, kad māte vaicāja, vai �ī vecās meitās gribot palikt, Līna paraustīja plecus tik vienaldzīgi, ka Beltiene pabrīnījās.

Vēl jau arī bija laiks Līnai kādu gadu meitas vainagā pagreznoties. Kad dēls precēsies, tad gan. Bet tagad Līnai tēva mājās darba diezgan, pietika atliektiem galiem no rīta līdz vakaram. Tikai naktis, tās piederēja Līnai pa�ai, un tās viņa nogulēja ziemu savā kambarītī, vasaru klētī, kā tas kop� laika gala pieņemts. Klēts bija jau trīs Beltu paaudzes zem sava jumta uzņēmusi un turējās labi, kas zina, ceturtajai vēl tur iznāks padzīvot, baļķi pareizā laikā cirsti, tāpēc klēts skanēja vien, kad Līna pa to padziedādama staigāja.

- Naktīs klētī bija pavisam klusu. Vecāki, dienas darbā noguru�i, gulēja istabā, nevienam no viņiem nenāca prātā iet pie klēts durvīm klausīties. Būtu gāju�i, tad būtu dzirdēju�i, kā aiz durvīm divi balsis sa�ukstas, būtu pabrīnīju�ies, cik viņu Līnai mīlīgs dūdojums, kā balodim istabas paspārnē.

Bet negāja un neklausījās, un tas bija labi jaunajiem mīlētājiem, un tas beigās izrādījās slikti Līnai, jo nebija klētī �ukstēts vien, un rudenī Līna sajuta, ka nav vairs viena. Un viņa turējās klētī, cik ilgi mācēdama, bet beigās bija un bija vien jānāk uz istabu.

Līna pat nedomāja, ka vecāki ļaus viņai precēties ar to puisi, ar kuru tik saldi bijis vasaras naktīs klētī �ukstēties. Tas bija nabaga puisis, turklāt vēl ar vecu māti un gaudenu māsu kaklā, viņam atlika tikai iet no viena saimnieka pie otra, labi, ka viņ� krietns strādnieks.

Puisis �oreiz aizgāja uz tālu pagasta malu, tur uz jūras pusi, un atvadoties Līnai bija sausas un karstas acis, un puisis teica: �

� Neņem jel ļaunā...

� Ko es tev ļaunā, ko labā varu ņemt, � skaistā Līna atteica, un balss viņai bija sausa tāpat kā acis, sausa, bet auksta. � Tev savi ceļi, man savi.

� Jā, � puisis pazemīgi piekrita. Viņ� domāja savu Līnu vairs nepazīstam. Kāda sve�a viņa bija kļuvusi un tāla. Bet vai viņ� maz drīkstēja Līnu par savu saukt? Tagad jau noteikti vairs ne.

� Es varētu kādu reizi vēl līdz �ejienei atstaigāt, dienas tagad īsas un vakari gari...

� Ko tad tu tai garajā vakarā darītu? � Līna pajautāja, un puisis brīnīdamies manīja, ka tie�ām nezina, ko varētu sadarīt � ar tādu tālu un aukstu Līnu.

� Nu tad es ie�u, � viņ� teica, un viņ� skatījās Līnā ilgi un izmisīgi, un negaidot Līna metās viņam ap kaklu un spieda to, ka tīri sāpēt sāka.

� Ej projām, ejl � viņa �ukstēja puisim pie auss. � Ej un nenāc nekad, mēs tagad nedrīkstam redzēties, un tam visam vairs nav nekādas nozīmes!

Tie bija prātīgi vārdi, un puisis paklausīja un aizgāja � tur uz to tālo pagasta malu, uz jūras pusi, kur Stende jau ar Rindu kopā saplūdusi un dabūjusi sev jaunu � Irves vārdu. Un tiem laikiem tie bija gana lieli tālumi, un tai pusē ļaudis gāja uz citu baznīcu. Tāpēc Līnas puisis neredzēja, ka viņa Līna apprecas ar Ansi no Riebām. Bet tas patiesībā negadījās tik drīz, tikai nākamajā atvasarā, un līdz tam pagastā notika diezgan daudz kas...

Mātei Līna pateica. Nebija nozīmes slēpt to, ko tikpat drīz varēs ieraudzīt. Tad labāk diviem prātiem apspriest, kas būtu darāms, lai negods pa pasauli neizietu.

� Tad tā tu savu vainagu esi valkājusi, � māte sacīja un grozīja galvu.

� Paliec nu, māt, mierā, � Līna atteica un skatījās prom.

� Ko mēs tagad lai darām, � Beltiene prātoja, zodu saujā saņēmusi. � Uzzinās ļaudis, tad tavs augumiņ� ies cauri visu valodām... Vajadzēs pasaukt veco Lāceni, � māte teica, un Līna nodrebēja.

Vecā Lācene dzīvoja me�ā, būdā, viena pati, un, kā stāstīja, viņa zinot visas zāles,, arī tās, kas dzīvībai un nāvei tās īstās, tikai katram viņa to zāļu vis nedodot. Varbūt Lācene varētu? Līna domāja, ak, kaut viņa dabūtu atpakaļ savu augumu � tikpat �maugu, kāds tas viņai vēl pirms necik sena laika bijis. Un tad viņai atkal sametās no Lācenes bail, tā izskatījās atbaido�a ar savu līko augumu un kārpu kā ragu pierē. Cauri Līnas bērnu dienu sapņiem Lācene bija gājusi kā īstākā ragana, tādai nevajag ne ko pielikt, ne atņemt. Un tagad viņai sevi jāatdod Lācenes rokās?

� Bet ja nu es... ja mēs to bērnu... atstātu? � Līna ' jautāja, un dro�ās meitas balss bija svārstīga un drebēja. � Kas mums ko pakaļ drīkstēs runāt?

� Neterē niekus, � mātes balss brīdināja. � Katram var un drīkst pakaļ runāt, ja viņ� nav pareizi izdarījis,� Un māte paskatījās stingri, un Līna nolieca galvu.

Viņa saprata: gājiens pie Lācenes nav atliekams.

Bet iznāca tā, ka �is gājiens izrādījās lieks.

Viņas gāja abas ar māti � svētdienas rītā cik iespējams agri, lai mazāk ļau�u acīm tiktu ko mieloties. Abām bija ķo�i uz rokas, tagad rudens pusē, kad pavaļīgāks, sievie�i vienmēr aizskrēja dzērvenēs, un uz to pusi bija purviņ�, ogu tur nebija daudz, bet prāvas, � vai Beltu sievas nedrīkstētu iet tur pagrābties?

Rīts bija miglas pilns, tā krita lejā, labu dienu solīdama, bet pagaidām bija tikai me�s ar slapjām egļu zaru ķetnām, kuras tiektin tiecās gājējas aptaustīt. Tad viņas gāja caur izcirtumu, tur auga balta sūna, arī rasas pilna, un kāda vāverīte, sēdēdama cirvja un zāģa pasaudzētas priedes zarā, brīnīdamās skatījās gājējās un gandrīz nometa zemē pusizēstu egles �iekuru, kur� no viņa me�a �urp atnests.

Izcirtums beidzās, Bellu sievas atkal nokļuva me�ā, te tas bija biezs un zems, un aizaudzis, egles strīdējās par vielu ar lapu kokiem, un tas bija cilvēku mū�us gar� strīds, kurā reizēm uzvarēja viena, reizēm atkal otra puse. Sūna te auga spilgti zaļa un bieza, un sūnā �ur tur spīdēja ūdens peļķes, te bija staigna vieta. Sis nebija skaists me�s.

Un tad klāt bija Lā�u vecenes būda, un, kad Līna nodrebinājās, māte viņai padikti uzsauca:

� Ko purinies? Nu tev vairs nav ko purināties!

Līna zemu pielieca galvu un kāpa pāri Lā�u vecenes mājeles pusizpuvu�ajam slieksnim, un labi bija, ka viņa galvu tā pielieca, jo Lācenes mājai bija zemi griesti, nekādas goda zāles tādai līkai vecenei nav vajadzīgas.

Migla vēl nebija nokritusi pavisam, kad abas gājējas devās atpakaļ, un viņas spēra smagus soļus.

Lā�u vecene bija atteikusies palīdzēt. Ko viņas gan domājot, tā bija sacījusi Lā�u vecene, kad viss tik tālu aizlaists. Vai viņa kāda brīnumdare, vai, esot? Viņa esot tikai cilvēks, un tās zālītes, ko viņa te salasījusi, � un Lā�u vecene aplaida ar roku apkārt istabai, rādīdama uz zāļu un ziedu sai�ķiem, kas karājās gar sienām smar�īgā un bezvainīgā izskatā, � tās esot labi ja priek� klepus un trūkuma kaites. Un lai viņas ejot uz mui�u pie daktera.

To Lā�u vecene varēja neteikt, zināja labi, ka Beltu sievas to nedarīs, ar mui�u neviens nebija draugos, kur� ies uz mui�u padoma meklēt, ja zināms, ka visdro�āk tur var dabūt pērienu?

� Vai nu nepavisam nav neviena padomiņa, � Bel-tiene teica �ēlīgā balsī, un krūtīs viņai plosījās liels un taisns niknums pret pa�as meitu, kuras vainas pēc tagad kā tādai lupatainai nabadzei jādiedelējas gar Lā�u veceni. Tā tas ir ar tām lielajām galvām, un ne velti veci ļaudis saka � smukam esot smuka nelaime, un ko līdzot smukums, ja tikuma neesot? Tomēr Līna bija Bel-tienes pa�as bērns, un tāpēc Beltiene saņēmās un turpināja, viņa jau parādā nepalik�ot, var būt, ka Lā�u māte tomēr...

Lācene ilgi skatījās laukā pa niecīgo lodziņu, kur� skopi laida iek�ā to pa�u miglaino dienas gaismu, un tad teica, viņa te savu roku klāt nelik�ot. Bet ja Beltu saimniece aplam lūdzot... Lā�u vecene tā kā no�ņaukājās un sacīja � uz to reizi, kad Beltu meitai bū�ot tinības, viņa aicināta varētu arī atnākt. Un tad bērns jāatdod citiem �� cilvēkiem, jo ātrāk, jo labāk, un...

�� Un ja Lā�u māte tādus varētu sameklēt,..

Tagad viņas gāja un katra domāja savu domu, un Līnai tā bija īsa un viena pati, tāpat kā īsā saitē piesiets kustonis iet un iet ap to pa�u mietiņu un acu uz aug�u nepacel. Līnai tagad bija tikai liels naids uz to pa�u puisi, kura dēļ nak�u naktis tika kavētas, un viņai bija naids uz aizgāju�o vasaru, tā bija vainīga, nē, vainīgs bija jau pavasaris, tāds pavasaris tas bija bijis... Un beigās naids viņai bija pa�ai uz sevi, un no visiem naidiem tas, kas zina, ir pats lielākais, un Līna saknieba lūpas un brida pa ceļa dubļiem, pastalas viņai jau sen bija slapjas, un priek�ā vēl gar� ceļ�, bezcerīgs kā viņas �īrīta domas.

Un, kad viņas beidzot bija galā un Līna ieraudzīja sava tēva māju zemu nopluku�os jumtus, viņa apjauta, ka nemīl vairs savas mājas, un, kad viņa pavērās mātē, kura gāja līdzās, tad saprata, ka arī māti vairs nemīl. Un, Līna domāja, viņai vairs nebūs ko mīlēt. Migla lija un lija zemē, un Beltu mājas vilcinādamās nāca viņām abām tuvāk.

Tā viņas atgriezās tai rītā.

Līna nezināja, vai māte runājusi ar tēvu vai ne. Tēvs vairījās meitas, bet viņ� jau agrāk tāpat nebija tās tuvuma meklējis. Beltēs atlaida vienīgo kalponi, kuru parasti mēdza pa ziemu paturēt, māte sacīja, cik nu viņiem ziemu ko darīt, divas sievas mājās, vai nu tās galā netiks? Līna saprata, tas tāpēc, lai mazāk sve�u acu apkārt. Un varbūt to tā saprata arī citi ļaudis no citām mājām, tikai acīs neviens neteica, un Līna kop� ziemsvētkiem negāja vairs uz baznīcu, varbūt citi ļaudis arī saprata, kāpēc. Un teikt neteica neviens, un, kad Beltēs ierējās suņi, atnācēju pieteikdami, Līna bez vārda runas iegāja savā kambarītī, un māte tad viena runājās ar ciemiņu.

Kad ar pirmajiem atkusu�ajiem pavasara ūdeņiem Līnai rādījās atnākusi viņas grūtā stunda, tad neviena nesaukta un neaicināta Beltēs parādījās Lā�u vecene, māte nobrīnījās vien, cik tā toreiz rudenī acīga bijusi. Atnāca, padeva labu vakaru un tūlīt gāja iek�ā kambarī pie Līnas, kas tur jau bija gultā ielikusies un vērās atnācējā lielām, tum�ām acīm.

� Kliegt vis nekliedz, � Lā�u vecene pamācīja. � Kas var zināt, kādi sve�i ļaudis Beltēs var iekulties. Tavas pa�as nākamais negods tas būs.

Līna nekliedza, kaut arī Beltēs neienāca neviens sve�s.

Jau otrā dienā � Lā�u vecene vēl nebija aizgājusi � ieradās neliela sievele, mazām un dzeldīgām acīm zem tum�u uzacu strīpas. Atnāca, nomutēja saimniecei roku, kā to tādi mazi ļautiņi pret lieliem dara. Beltiene paskatījās un teica ar mazu nopūtu, pret Lā�u veceni pagriezusies:

� Vai tad tā, vai?

Jautātā palocīja galvu. Un atnācēja saldā balsī ņēmās teikt � pie viņas bērniņam nebū�ot sliktāk kā pie īstās mātes.

� Vai meitenīte?

� Jā, jā, � Lā�u vecene ātri teica.

� Būs govganīte, � sve�ā sacīja.

Skaidrs, kādas citas gaitas liktenis tādam negribētam, nevēlētam bērnam varēja gatavot? Beltiene gāja kambarī pie Līnas, kura, nu jau atkopusies, gulēja un skatījās savā bērnā.

� Paka] atnākusi, � māte teica.

� Nē, � Līna no�ukstēja.

� Nemuļķojies, � māte izmeta. Piegāja pie gultas un sāka tīt bērnu ciet. � Dievu tu vari teikt, ka tik gludi izgāja. Neviens ne redzējis, ne dzirdējis. Ja vēlāk kāds gribēs lielu muti brūķēt, lai piesargās! Kur� ko zina, kur� var pie tiesas liecināt? Varēsiet laimīgi ar savu Ansi dzīvot. Paldies Lā�u vecenei.

Teica un ņēma bērnu uz rokām. Līna skatījās, skatī-j ās. ,

� Māt...

� Jo ātrāk tu aizmirsīsi, jo labāk, � Beltu saimniece sacīja. � Un tā kā vairs ne vārda. Tas nav tikai tavs negods. Brālis tūlīt precēsies, vai tu gribi, lai viņa sieva viņam mūsu nesmukumu acīs met?

To Līna negribēja. Līna pagrieza galvu pret sienu un neredzēja, kā māte iznes no kambara viņas bērniņu. Sve�ā paņēma to un drīz aizgāja, tikko krēsla sāka mesties.

� Pa ziemsvētkiem un lieldienām atnāc, es vienmēr kaut ko iedo�u. Un lai tas bērns aug tāpat kā tavējie, bet pārāk cietiem pret viņu nevajag būt. Bērns jau nav vainīgs.

� Kā tad, kā tad!

� Ja slimība vai kas � attec pati, ar sve�iem ziņu nesūti, sve�us mums Beltēs nevajag. Bet, ja redzi, ka nekas vairs nevar līdzēt, tad Jai dievs pieņem, viņ� labāk par mums visiem zina, kas cilvēkam vajadzīgs.

� Kā tad, kā tad!

Pavasarī svinēja kāzas Beltu dēls, un pēc tam Ansis nekavējās vairs, nāca un bildināja. Pats Beltu saimnieks viņam jau bez aplinkiem bija sacījis, viņa prāts tur neesot pretī, ka Beltes ar Riebām saradojoties.

Līna nepretojās. Līnai bija vienalga. Viņa zināja, ka nebūs vairs nekad tāda pavasara un vasaras kā tad, kad... un, pat ja tāpat dziedātu lakstīgalas un naktsvijoles smar�otu pļavā, � nekad vairs nebūtu tāpat.

Kāzās Līna bija skaista, skaistākā līgava pa ilgiem gadiem, to teica pagasta nabadzes un pagasta lepnākās saimnieces, un, ja to apgalvo tik da�ādi tiesne�i, tad ta�u jātic. Un viņa gāja Riebu Ansim pie rokas tāla un auksta kā mēnesnīca, un nudien Ansis sevī no�ēloja, ka pēc Līnas precējis. Bet tur vairs neko nevarēja darīt, un tad � vai negadījās, ka sieva pēc kāzām pilnīgi pārvēr�as? Ansis cerēja, ka arī �oreiz tā notiks. Un, kad kāzinieki cēlās un gāja dancot, tad Līna ar Ansi bija visvieglākie dejotāji, Līna dejoja tā, it kā gribētu kādu neredzamu bēdu dziļāk par dziļu zemē iemīt.

Riebās bija laba dzīve � laba jau tāpēc vien, ka tur visu darīja tāpat kā Beltēs, bagātas saimniecības visas līdzinās cita citai, tur darbi tāpat rit cieti noteiktā kārtībā, ja ne skaitīts', tad vērā ņemts tiek ik maizes kumoss.

Laiks gāja, dzīve Riebās ja ne tie�i gāja uz aug�u, tad uz leju gan arī ne, un, ja pagastā kādreiz runas par Beltu Līnu paklīdu�as, tad par Riebu saimnieci nerunāja neviens. Trīs ziemas pēc Līnas ieie�anas pie vīra nomira Lā�u vecene, Līna uzelpoja, to izdzirdusi. Viņa gan nekad nebija domājusi, ka vecā varētu ienākt Riebu pagalmā un sacīt... un tomēr tagad bija dro�āk.

Pagāja vēl kādi gadi, un Līna gandrīz sāka no�ēlot, ka Lā�u vecene mirusi. Viņa domāja, tagad varētu noiet to ceļu pāri valkani un tam staignajam me�am cauri pēc padoma. Līnai nebija bērnu, proti. Viņa raizējās. Ansis ne. Viņ� teica, kas neesot, vēl varot gadīties, viņam dārzā bijusi viena ābele, tā sākusi ra�ot pēc piecpadsmit gadiem. Bet varbūt Līnai nemaz nevarot būt bērnu. Tas arī nekas, viņi paņem�ot no saviem radiem. Bagātam cilvēkam dodot ar labu prātu.

� Tā? � Līna pajautāja, vairāk neko. Un gaidīja. Viņa ta�u zināja, viņai var bērni būt.

Kādreiz viņai iegribējās savu meitenīti redzēt. Bet tad viņa domāja, kur nu tu iesi pa pagastu pra�ņāt, kur �ovasar dzen ganos tas skuķēns no viņme�a bodniekiem. Pa�iem to par ganu ņemt? Nē, Līna saprata, tas nebūtu pareizi. Viņas meitenīte? Tur nezināmā sētā ganīja govis mēslos nobridies nabaga ļau�u skuķis dzērvju zābakiem kājās, neslaucītu degunu, �ā tā sapītiem mateļiem. Viņas meitene? Tā staigātu zīdos un lentēs.

Tā Līna domāja, un atkal pagāja gadi. Beltu saimniece reiz meitai teica, sve�ā sieva jau otro gadu nenākot pie viņas, beidzamo reizi esot ieminējusies, diez vai nēie�ot pavisam uz citu pusi. Un tas gan būtu labi.

Pagāja vēl kādi gadi.

Vienudien Riebu saimniece ar kalponi gāja uz Ru�kalnu kapiem. Svētdien kapu svētki, un viņai tagad ta�u'nācās kopt Riebu kapus. Kauns tas būtu, ja uz kapu svētkiem kāda kopa paliktu nekopta.

Diena bija karsta kā pa�ā trakākajā jūlijā, lai gan laiks sliecās uz rudens pusi un mie�u pļauja nāca jau. uz beigām. Sievas sākumā soļoja naski, tad Līna ieminējās, viņai �odien tik karsti, tik karsti, viņa ie�ot lēnāk. Kalpone piekrita, tas tak bija saimnieku laiks; ko viņa te tērēja. Ceļi �ai pusdienā bija tuk�i. Gaiss virmot virmoja, sīkās un rupjākās balstiņās dziedāja sienā�i, tie uz rudens pusi palika vienīgie lauku muzikanti. Labu laiku nebija lijis, putekļi uz zāles stiebriem gūlās sīki jo sīki un likās spie�amies kaklā.

� Tavu traku sutoņu, � kalpone teica.

Viņas piegāja pie baznīckroga akas padzerties, ūdens bija tik auksts, ka galvā iesmeldzās. Nu jau vairs nebija tālu līdz kapiem, varēja saredzēt vecās, lielās liepas gar �ogu, tāpat �ogu pa�u, no smagiem akmeņiem krautu. Vienā vietā �ogam pāri bija pārlikts dēlis, � kam tas ienācis prātā? Līna ieskatījās � uz dēļa �ūpojās kāda meitene. Uzreiz redzams, no mazajiem ļaudīm, kājās gan pastaliņas, bet ap vidu un pleciem apsieta rupja, pelēka villaine bez kādiem rakstiem.

� Vai viņai nav karsti tādā svelmē? � Līna iejautājās un tad paskaidroja, kalpones pārsteigtajam skatienam atbildēdama: � Nu tai meitenei. Ko viņa vispār � uz kapiem � �ūpojas?

� Kāda meitene? � kalpone jautāja un vērās tai virzienā, kurp, acis nenolaidusi, skatījās viņas saimniece, un nu arī kalponei sāka likties, ka uz dēļa �ūpojas sīks ganu meitēniņ�.

Abas sievietes lēni gāja klāt.* Gaiss ņirbēja trakajā tveicē, un meitene �ūpojās un likās pamājam nācējām ar roku, un te uzreiz saimniece paātrināja soli un steidzās uz priek�u. Un tad viņas abas redzēja skaidri � meitene vēlreiz pamāja, noslīdēja no dēļa un pazuda, it kā iegāja �ogā, un tūlīt bija pazudis arī dēlis, un viss bija tie�i tāpat, kā vienmēr, jau kop� daudziem gadiem.

Saimniece pieskrēja pavisam klāt, bet pazudu�ajai tālāk sekot nevarēja. Un viņa rādījās to sapratusi un smagi atspiedās pret �ogu, un kalpone pienākusi redzēja, ka Līnai lūpas pavisam baltas un bāla arī seja. Un viņa aizskrēja pie kapra�a pēc ūdens īāses, ūdens tādā reizē pats labākais. Kapra�a sieva bija labprātīga palīdzētāja, viņa aizgāja kalponei līdzi. Un viņa stāstīja � uz mata tādās drānās pērn ap �o laiku kāda meitene te apglabāta. No nabagiem ļaudīm, tālu tur aiz lielā me�a.

Līna sēdēja un skatījās, kā kalpone kopj Riebu kapus, viņai pa�ai nebija ne pilītes spēka. Līna tikai skatījās tālāk kapsētā, pāri daudzām kapu vietām, koptām un nekoptām, un jau pilnīgi aizmirstām, un viņa bija pavisam klusa.

Kad darbs bija padarīts un Riebu sievietes gāja uz mājām, saulītei priek�ā sāka līst mākoņi, un karstums mitējās. Nu ie�ana bija tīrā atpūta, un vakarā Līna slauca govis, ka prieks bija skatīties.

Vēlāk, stāstīja, neviens cits aprakto bērnu vairs neesot redzējis.

Дагния Знгмонте УКУС ПЧЕЛЫ Роман

Рига �Лнесма� 1985 На латышском языке Художник О. Берзиньш

ИБ № 4277

Dagnija Zigmonte BITES DZĒLIENS Romāns

' Redaktore Jūlija Jarinovska Mākslinieciskais redaktors Dainis Brelk�s Tehniskā redaktore Irēna Soide Korektore Leonīda Kamene

Nodota salik�anai 25.10.84. Parakstīta iespie�anai 23.04.85. JT 00271. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs Ka 3. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 10,92 uzsk. iespiedi.; 11,23 uzsk. krāsu nov.; 12,67 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Pasūt. № 1573-5. Cena 95 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Ne 90/32022/Do-1529. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�, 226011 Rīgā, ' Blaumaņa ielā 38/40.

Zigmonte D.

Zi 370 Bites dzēliens: Romāns / Il. O. Bērziņ�. � R.: Liesma, 1985. � 197 lpp., il.

Romāna si�etu veido notikumi, kas risinās Dārzniekos pēc Brindas un Induļa dēla Kalvja nāves. Bēru mielastā sastopas pla�a radu saime, te atklājas da�ādu cilvēku likteņi, raksturi, viņu attieksme pret dramatiskajiem notikumiem.