Māja bija veca, dzeltenīga, un tikai da�viet, kur atlupis apmetums, rēgojās pelēka mūra plankumi. Tā atradās nelielā uzkalniņā, tāpēc izskatījās, it kā to balstītu sarkanā dēju sēta apkārt dārzam. Kontam �ī ēka uzreiz iepatikās. Kad Joije atvēra lielos vārtus un ma�īna pāri ietvei ielīgoja pagalmā, �ķita, ka kņada un steiga paliek aiz muguras un viņus apņem miers. Agrāk jau divas reizes viņ� bija bijis Stokholmā � vienu reizi klases ekskursijā un otru reizi � pie ārsta. Tās abas reizes viņ� priecājās par brīdi, kad varēja braukt atpaka] mājās uz Smolandi.

Klases ekskursijā viņi pa pāriem bija klimtu�i garās, trok�ņainās, bruģētās ielās. Kentam visu laiku turējās pie rokas kāda meitene, par ko viņ� kaunējās. �ķita, ļaudis to vien dara kā skatās uz viņu un smejas. Muzeji un pieminekli slīdēja garām nebeidzamā virtenē, bet nekas vairs nebija palicis prātā. Kā vienīgo �īs ekskursijas jaukumu viņ� atcerējās Katarinas torni. Tur aug�ā skatu laukumiņā viņ� bija juties kā Gulivers. Zemu, zemu lejā kā uzvilktas lelles skraidelēja mazi cilvēciņi un pa ielām rātnās rindās nesteidzīgi slīdēja rotaļu ma�īnītes.

Braucot pie ārsta, Kentu neatlaidīgi aiz rokas bija turējusi stingra bērnunama audzinātāja. Slimnīca saucās Sabatsberga, un ārsts pētīja viņu ar sudraba spoguli, kam caurs vidus.

Visu ceļu no Centrālās stacijas līdz Bergsundas labo�anas patversmei viņ� stings un sasprindzis sēdēja aizmugures sēdeklī, pūlēdamies aprast ar ma�īnu dūkoņu, kas skanēja visapkārt. Jau iedomājoties vien, ka viņam būs jādzīvo �ī trok�ņa un kņadas vidū, likās, ka pakrūtei uzguļas akmens, bet, kad ma�īna iegriezās pa vārtiem, smagums pagaisa un Kenta nomierinājās. �ī māja izrādījās tāda, ka būtu varējusi stāvēt arī kaut kur Smolandē, sarkanā dēļu sēta tāpat. Dārzā auga ccriņkrūmi. Aiz sētas dārza pusē, protams, drūzmējās augsti nami un pa logiem bija izlieku�ās ziņkārīgas tantes, lai uzmestu acis Bergsundas jaunajam iemītniekam, bet tas jau nieks.

Joije izcēla viņa somu un pirmais devās uz durvīm. No priek�nama atplūda pretī svaigi ceptu maizī�u smar�a, un tālāk gaitenī viņus smaidīdama sagaidīja pavecāka kalsna sieviete zilos svārkos un baltā priek�autā.

� Labdien, Kennet, jūties �eit Bergsundā kā mājās, � viņa teica.

Kenta nedro�i pamāja un pavērās uz Joiji.

� Tā ir mūsu saimniece, Berglunda kundze, � Joije sacīja. � Viņas ceptās maizītes te tik jauki smar�o. Gan jau pēc brītiņa dabūsi nogar�ot. Bet, pirms kāpjam aug�ā pie citiem, iegriezīsimies drusku manā kabinetā. Saimniece, bez �aubām, parūpēsies, lai tavu somu uznestu aug�ā istabā.

Pa ceļam uz Joijes kabinetu viņi pagāja garām ēdamistabai gai�os toņos, ar viegliem aizkariem pie logiem. Aug�stāvā bija dzirdami izsaucieni, smiekli un galda tenisa bumbiņas atsitieni. Kenta mazliet baidījās satikties ar jaunajiem biedriem, kuru balsis te skan tik dro�i un pa�apzinīgi.

Joije laikam to nojauta. Viņ� saņēma Kentu aiz pleca un mazliet paspieda.

Kabinets bija �aurs, piesmēķēts un piekrauts ar papīriem.

� Ne traks es te nevaru uzturēt kartību, jo nav kur bāzt papīrus, � Joije noteica pats pie sevis, noceldams no krēsla grāmatu grēdu. � Piesēdi!

Joije ieslīga savā �īksto�ajā kabineta krēslā, pasniedzās uz galda pēc cigaretēm un aizkūpināja vienu.

� Vai smēķēsi? � viņ� iejautājās, kamēr pirmais dūms glītā strūkliņā izvijās no deguna un no mutes.

� Paldies, jā, � Kenta atbildēja.

Joije pabīdīja uz viņa pusi paciņu.

� Tā jā, � viņ� sacīja, � tāda nu tā Berg-sunda izskatās. Veca būda, varēja jau būt daudz vairāk ērtību, ta�u pui�iem te patīk.

� Te ir jauki, � Kenta atbildēja. � Es baidījos, ka patversme būs ielas malā pa�ā pilsētas vidū.

� Nu, lūk, te ir mierīgi un jauki � ja tikai pui�i pa�i grib.

Kenta samanīja, ka aiz �iem vārdiem ir pauze, bet viņam negribējās neko vaicāt. Agrāk vai vēlāk � gan jau viņ� dabūs zināt, kāpēc Joije izskatās noguris vai varbūt arī sarūgtināts.

� Vēl tikai pāris vārdu, iekams tu ej aug�ā un sasveicinies ar pārējiem, � Joije turpināja. � Pie mums, kā tu pats sapratīsi, ir da�i noteikumi, kas jāievēro. Darbdienās pusvienpadsmitos vakarā jābūt mājās � tas ir no pirmdienas līdz ceturtdienai. Piektdienās un sestdienās ir garie vakari, protams, ja tu nestrādā sestdienā. Svētdienas vakaros jābūt mājās vienpadsmitos. Darbdienās klusums jāievēro no vienpadsmitiem un svētdienās no pusdivpadsmitiem. Ja tev rodas vajadzība kādreiz palikt ilgāk ārpus mājas, tas ir jāpiesaka, neesam nemaz tik pārāk stingri, bet zināmi noteikumi tomēr jāievēro, lai tie, kas iet darbā, varētu no rītiem uzcelties. Vai tas izklausās briesmīgi?

� Nēē ...

� Gan jau viss nokārtosies, � Joije sacīja, � vajag tikai ieiet sliedēs.

Kenta atkal pamāja un paskatījās uz Joiji. Viņam nevarēja būt vairāk par trīsdesmit gadiem, ta�u matos jau sirmas �ķipsnas. Joije izskatījās mierīgs un pa�pārliecināts, tomēr varēja nojaust, ka viņu nomāc rūpes. Tas redzams no acīm, tās izskatījās saguru�as. Kad viņ� iepazīstināja ar re�īmu un uzvedības noteikumiem, �ķita, ka Joije domātu par kaut ko citu, ka būtu jau sācis apsvērt nāko�o soli. Cik daudzus jaunatnācējus viņ� savā neērtajā kabinetā ir jau sagaidījis? Ar cik daudziem viņam ir paveicies? Un cik ir bijis neizdo�anos? Kā pārzinis uzņēma savu pui�u neveiksmes? Kā savu sakāvi vai arī kā kaut ko neizbēgamu, kas pieder pie viņa amata?

�Joijes vietā es negribētu būti� Kenta nodomāja.

� Kā tev sastāv ar darbu? � Joije ievaicājās, it kā būtu izlasījis Kent as domas.

Kenta papurināja galvu.

� Tu gribēji pie ma�īnām, cik atceros.

� Jā, tas gan.

� Nebūs viegli dabūt tevi pie vietas, kamēr tev nav itin nekādu iemaņu. Pamēģināsim arī ar arodskolu, bet tas var sanākt tikai nāko�gad. Līdz tam būs kā nekā jāiztiek. Da�reiz ir pagrūti tikt pie jēdzīga darba, lai gan maķenīt vieglāk darba tirgū ir kļuvis. Vai pa�am tev pilsētā nav nekādu sakaru?

� Nēē.

� Nav ne radu, ne paziņu?

� Nē... tas ir... jā, bet nav tādu, ar kuriem es saejos.

� Nu, nu, � Joije teica, pelnu traukā strauji saspiezdams cigareti. � Saprotu.

�Vai no tiesas saprot? Jā, var jau gadīties, ka viņa papīros māmuļa kaut kur ir pieminēta,� Kenta nodomāja. Viņam bija mātes adrese, ta�u nebija ne jausmas, kur tāda iela atrodas. Nevar teikt, ka Kentam prāts nestos māmuļu uzmeklēt � pēc trīspadsmit gadiem tam diez kāda jēga vairs nevarēja būt. Kentam nebija it nekādu atmiņu par māti � vienīgi fotogrāfija. Viņ� pat neapjauta, kāpēc to glabājis visus �os gadus. Lai būtu ko ienīst � varbūt. Ienīst? Bet kāda viņam gar māmuļu daļa? Tikpat maz daļas, cik māmuļai par viņu!

� Es pajautāju tikai tālab, lai tu zinātu, ka mēs labprāt gaidīsim ciemos tavus piederīgos vai arī paziņas. Tikai neaizmirsti pabrīdināt saimnieci, ja tev gaidāms kāds ciemiņ� pie galda.

Joije palapoja savus papīrus, atbraucīja ar roku matus, kuri tā vien krita atpakaļ uz pieres, un teica:

� Nu, tas nu pagaidām viss. Par darbu vēl parunāsim. Tad vēl tā: astoņas kronas dienā mēs atskaitīsim uzturam un saimniecībai, tas tad, kad tev būs pa�am savi ienākumi. Un tagad mēs varētu iet aug�ā un sasveicināties ar pārējiem, jā?

Kenta piecēlās. Kamols pakrūtē atkal kļuvis jūtams. Viņu biedēja tie �pārējie�.

Klaigas un smiekli aug�stāvā apklusu�i. Arī pingponga bumbiņa vairs nelēkāja. Vai pui�i zināja, ka jaunatnācējs tuvojas? Varbūt viņi sēdēja rindiņā un gaidīja?

Joije pirmais kāpa aug�up pa vecajām, izmīdītajām kāpnēm. Viņi nonāca tādā pa�ā gaitenī, kāds �ķērsoja mājas apak�stāvu. Tikai aizvērtas durvis ar numuriņiem ārpusē gar abām gaiteņa malām � un vēl joprojām nerādījās neviens cilvēks. Māja �ķita kā neapdzīvota.

Viesistabā katrs savā atpūtas krēslā zvilnēja �etri pui�i, no pudelēm malkodami kokakolu. Telpas vidū bija tenisa galds un uz galda virs bumbiņas uzlikta rakete. Neviens no �ī �etrinieka nepiecēlās, kad istabā ar Kentu aiz muguras ienāca Joije. Kamols piebrieda.

� Sveiki, zēni, te nu būtu laiks pavēdināt, kā liekas.

� Lai vai cik smags gaiss, ka tik nav auksti, � iebilda kāds izstīdzējis puisis ar melnām Ūsiņām un tum�iem, cirtainiem matiem.

Viņ� piecēlās, ar vienu roku atbraucīja sviedru lāsītes gar matu saknītēm un uzlidināja gaisā ko-kakolas pudeli. Tie�i tajā brīdī, kad Kenta jau gaidīja to sa�ķīstam uz grīdas, uz priek�u iz�āvās garā pui�a cīpslainā roka, un viņ� saķēra pudeli.

Joije pasmaidīja savu noguru�o smaidu, un Kenta atviegloti uzelpoja.

� Tas te ir Kennets Pērssons, zēni, � Joije teica. � Būs jums jauns biedrs. Palūk, Kenta, un tas ir Konnijs Svedbergs, bet mēs viņu saucam par Turku.

� Nu, nu, � melnmatis sacīja. � Un kad tad tu taisīsi pierakstī�anos?

� Sveicināts, � Kenta atbildēja. � Kādu pierakstī�anos, kā man to saprast?

� Neņem vērā to, ko viņ� saka, � Joije teica.

� Tā kaut kas pie mums nenotiek. Sis te ir Pītcrs Eriksons.

Gar�, trausls puisis brūnās velveta biksēs un dzeltenā jaciņā izlocījās no atpūtas krēsla un nostājās Kentas priek�ā. .

� Mani sauc par Burku, � viņ� sacīja un pastiepa roku.

� Sūne Hansūns, � Joije turpināja. � Jūs abi turklāt vēl būsiet istabas biedri.

Piecēlās bāls puisis ar nemierīgām acīm un miklām rokām.

� Sveiks, sveiks, � viņ� sacīja. � Būs jau labi, vietas pietiks.

Joije blāvi pasmaidīja un uzsita viņam uz pleca.

� Dzīvo�anai pa vienam mums te ir tikai divas istabas, � viņ� paskaidroja. � Vienā dzīvo Turks, un otra ir Nisem Grānam.

Nise Grāns pielēca no krēsla kā bokseris, kura vārdu izsauc tiesnesis. Nise bija spēcīga auguma, zem vienas acs viņam bija sārts satūkums. Kad viņ� uzlēca stāvus, citi pui�i sāka smieties.

� Vari būt priecīgs, ka tev nav jādzīvo vienā istabā ar Nisi, � Burks sacīja. � Viņ� tevi visnotaļ izmantotu par pelavu maisu.

� Nise ir bokseris, � Joije paskaidroja.

� Okej, es tevi nu atstāju, lai varat iepazīties. Pēc stundas ceturk�ņa saimniece jūs aicinās lejā uz kafiju ar svaigi ceptām maizītēm.

� Ko tu tādu pastrādāji, velns lai parauj, kā-labad esi te nonācis? � Turks jautāja, mērķēdams Kentam ar kokakolas pudeli.

Kenta paskatījās viņā, cenzdamies atskārst, vai Turks �o nes cauri vai arī tā ir kāda pārbaude, ta�u Turks izskatījās tik vienaldzīgs, it kā būtu pajautājis, cik ir pulkstenis.

� Es nospēru mopēdu, � Kenta atbildēja.

� Mopēdu? � �ķita, ka Turks negrib ticēt.

� Vai �odien kāds vēl būtu tik baigi aptaurēts, ka spertu mopēdu? Nekur tālu tak tu ar to projām netiki? Nevar būt, ka tu. cerēji aiz�maukt no policistiem uz mopiņa? Patie�ām, no kāda kakta tad tu esi?

� No Strcmsnēsas fermas Trarīdas tuvumā, ja tu zini, kur tāda atrodas.

� Smolandē, vai ne?

� Jā. Bet man ta�u nebija nācis pat prātā uz tā mopiņa aiz�maukt projām. Man tas sabija divus mēne�us, kamēr tie nāca uz pēdām.

� Paskat tikai! � Turks iesaucās atzinīgi.

� Kā tu to dabūji gatavu?

� Es mopiņu paslēpu vecā raturūmē.

Apak�stāvā nodimdēja gongs. Turks salēcās, nolika kokakolas pudeli uz tenisa galda un sacīja:

� Laiks dzert kafiju. Citreiz tu vēl pastāstīsi, es gribu dzirdēt sīkāk. Bet nupat mani vairāk pievelk māmuļas saceptās maizītes.

� Māmuļas? � Kenta atkārtoja, bet Turks vairs neklausījās. Viņ� jau bija uz trepēm.

� Tā ir saimniece. Mēs viņu godinām par māmuļu, � Sūne paskaidroja. � Un faktiski viņa arī ir māmuļa visam mūsu baram.

� Visam baram, jā? � Kenta atkārtoja. � Cik pui�u pavisam te dzīvo, un kad pārējie pārnāks?

� Ar tevi kopā mēs esam divpadsmit, bet vietas sanāk divdesmit diviem. Piecas priek� diviem paredzētās istabas stāv tuk�as. Uz pusdienām vairums būs klāt.

� Cikos ir pusdienas?

� Se�os vakarā. Bet tagad nāc, citādi Turks viens pats aprīs visas maizītes.

Istaba bija negaidīti liela. Tanī atradās divas gultas, rakstāmgalds ar diviem krēsliem, atpūtas krēsls un divi grāmatplaukti � katrs gar savu sienu. Pie vienas gultas karājās milzīga bilde � meitene ar kailām krūtīm, visas pārējās sienas tuk�as. Uz rakstāmgalda sakrauta laikrakstu kaudze, un grāmatplauktā izmētātas da�as skolas grāmatas.

� Vai tu zubries?

� Zubrījos, � Sūne atbildēja. � Viņnedēļ atmetu tam ar roku.

� Par ko tā?

� Baigi apriebās.

� Kālab tad tu iesāki?

� Tā zini... � Sūne noplātīja rokas. � Visi to vien tik mala, ka jāmācās, jāmācās, kaut gan es to vairāk darīju Joijes dēļ.

� Viņ� gribēja, lai tu mācies?

� Jā, gribēja gan. Man bija apnicis darbā, cerēju paslinkot kādu laiciņu.

� Kur tu strādāji?

� Tolaik biju ostā, baigi draņķīgais darbs.

� Un tagad?

� Vispār nekā.

� Ko Joije uz to saka?

� Neko vēl pagaidām, bet drīz pienāks mana reize. Būs jāķeras atkal pie cita tikpat draņķīga darba.

� Man viņ� bilda par arodskolu.

� Nav jēgas, � Sūne teica. � Es gāju arodskolā Gēteborgā, ne velna tur nav.

� Skuķene uz goda, � Kenta sacīja, pamādams uz attēlu.

� Hmm. Tev vajadzētu redzēt Boses istabu. Viņ� nu gan ir sapircis visas pornolapas, kādas tik var dabūt. Vienu laiku apkopēja pat atsacījās spert kāju viņa istabā.

� Bose, kas viņ� tāds ir?

� Nupatās viņa nav mājās, bet drīz pārradīsies. Viņ� dzīvo vienā istabā ar Slefi Lindholmu. Stefe ir tas, kas sapūta Nisem, lai viņ� sāk boksēties. Vai tad tu neredzēji, ka Nisem ir zila acs?

� Jā, tāds piedauzīts viņ� izskatījās gan.

� Nisem uz boksu vispār nav ķēriena, bet viņ� ir tik lādzīgs, ka nespēj atteikties.

Kenta attaisīja somu. Pa�ā virsū bija motociklu �urnāla �MC�Nytt� gada komplekts. Kenta ielika �urnālu kaudzīti tuk�ajā grāmatu plauktā un sāka skatīties apkārt.

� Kur lai liek zeķes, vc|u un tamlīdzīgas lietas?

� Pagultē ir lādes, � Sūne atbildēja. � Un ir arī drēbju skapis, tur vietas diezgan abiem. Tevi pievelk motocikli, vai ne?

� Tiesa, bet man jau nekad nebūs pa kabatai. Priek� manis arī mopēds būtu labs braucamais.

� Parunā ar Turku, viņam ir pazī�anās.

� Vai patiesi? Arī ar mopēdu bosiem?

� Ar pa�u velnu, � Sūne atbildēja, �ķirstīdams �urnālus. � Paklau, ar �itādām bultām nu gan nevar joņot pa parastajiem ceļiem, bet braucamie tie uz goda. Ū! Un maksā se�i tūksto�il

� Tie ir sacīk�u motocikli. Vai Turkam pa�am arī ir motocikls?

� Nē, bet viņ� aizņemas. Viņ� jau ir braukājis vai cik.

� Man nav motocikla vadītāja apliecības, � Kenta sacīja.

� Turkam tāpat nav un tik drīz laikam nebūs arī.

� Kālab?

� Viņ� ierauj. Ir jau pieķerts nez cik rei�u, bet viņ� spļauj tam virsū. Turks tik brauc, joņo tā kā traks, un prot jau viņ� arī.

� Tu domā � Turks varētu sagādāt man mopēdu? Tādu � pa lēto?

� Bez �aubām, viņ� to var, bet piesargies labāk no Turka, ja gribi te palikt.

� Es lai piesargos? Kālab?

� Ū, Trajans, tas nu gan ir uz godal

Sūne pētīja �urnālu, �maukstinādams ar lūpām.

� Kālab man jāsargās? � Kenta atkārtoja.

� Gan jau pats redzēsi, � Sūne atbildēja un nometa �urnālu uz plaukta. � Tā, tagad es maķenīt atstiep�os pirms gremo�anas. Pamodini, ja esmu iesnaudies.

2

Atskaņotājs dārdēja, cik jaudas. Tas bija nolikts uz galda pie loga, bet atvērtajā logā stāvēja Turks tum�ās brillēs un puķainā vestē, izaicino�i smiedamies par tantēm, kas izlieku�ās pa augstceltnes logiem dārza viņā pusē. Tantes pēc izskata bija niknas, ta�u neviena neteica ne vārda.

� Tās raganas ir pārmācītas, � Stefe indīgi nosmīnēja. � Neviena vairs nebrēc.

� Pagāj�reiz mēs viņas pamatīgi apstrādājām, � Turks teica. � Tagad turēs mēli aiz zobiem.

Sūne paņēma galda tcnisa raketi, pasvārstīja to rokās un pamāja, lai Kenta stājas galda otrā galā. Kenta piecēlās, paķēra raketi un atsita vienu bumbiņu, ta�u atskaņotāja negantajā dārdoņā nebija pat iespējams pievērsties spēlei.

Koncerts pēk�ņi pārtrūka, tiklīdz istabā ienāca Joije. Bez vārda runas viņ� izslēdza atskaņotāju. Sūne vairs neatņēma pavisam parastu bumbiņu, Stefe, sēdēdams uz dīvāna, satraukti braucīja rokas, un Turks gausi pagrieza muguru pret logu.

� Velns parāvis, � viņ� iesaucās, pacēlis uz aug�u savas tum�ās brilles. � Vai tad skaņu plates ar vairs nedrīkstēs klausīties?

� Kāpēc ne, � Joije atteica. � Klausīties drīkst. Man tikai liekas, ka nupat mums abiem nopietni būs jāparunājas.

� Tik tie�ām?

� Jā, tik tie�ām. Pusdcsmitos manā kabinetā.

� Lai notiek, �ef, � Turks atbildēja, ļaudams acenēm atkal noslīdēt uz acīm.

� Un kāpēc tu sēdi mājās? � Joije jautāja, pamājis uz Stefi.

Stefe sēdēja, izslējies taisns, un ar plaukstām braucīja bik�u stilbus.

� Sāp galva, � viņ� atbildēja.

� Atkal? � Joije brīnījās. � Vajadzēs palūgt ārstus tevi pamatīgi izmeklēt, tu �ēlojies jau tolaik, kad strādāji veļas mazgātavā.

� Tur bija baigi karsts.

� Un kāda vaina ir garā�ā?

� Laikam jau... benzīna tvaiki, man domāt.

Turks neapvaldīti iesmējās.

� Atradies mīkstpēdiņ�. Tu varētu meklēt sev robu svaigā gaisā, bet tur atkal vilks vēj�, vai ne?

Joije izskatījās noskaities. Nikni viņ� ar roku atsvieda no pieres matus.

� Tūliņ pat noej lejā un piezvani uz garā�u, � viņ� pavēlēja. � Viens brīdinājums tev jau bija. Ja neko neziņosi, tevi izmetīs ārā.

� Es uz to nospļaujos!

� Bet es ne. Tūliņ pat ej lejā un piezvani!

Stefe gausi vilkās prom.

� Pēc tam atgulies, � Joije turpināja. � �itādā troksnī galvassāpes nerimsies. Piesakies pie manis, kad jūties labāk. Varbūt pēcpusdienā varēsi iet uz darbu.

Stefe apstājās.

� Tad nav nemaz ko zvanīt.

� Ja pēcpusdienā tu ej, tad nav jāzvana.

� Okej, � Stefe sacīja. � Lai notiek, jūtos jau drusku labāk.

Viņ� virzījās atpakaļ uz viesistabu, bet Joije viņu apturēja.

� Ej un atgulies brītiņu. Tas nenāks par sliktu.

Sūne pacēla no grīdas bumbiņu un gatavojās servēt, bet, kad Joije paskatījās uz viņu, viņ� samulsa. Sūne zināja, kas viņu gaida.

� Nu, un tu vēl neesi izdomājis ķerties pie mācībām?

Tas skanēja gandrīz vai kā lūgums.

Sūne papurināja galvu.

� Tad mēģinā�u tev sameklēt darbu. Un tev tāpat, Kenta. Kaut kas man ir jau padomā. Ienāc pie manis vienpadsmitos, var būt, ka tā lieta ies.

Kenta pamāja. Viņam palika �ēl Joijes, tāpēc viņ� bija gatavs pieņemt jebkuru darbu, lai tikai Joijem būtu mazāk rūpju. Audzinātājs ta�u darīja, ko spēj.

� Vai Burks nav te redzēts? � Joije ievaicājās.

Visi purināja galvas.

� Atsūtiet viņu pie manis, kad uzradīsies.

Noskaņojums neuzlabojās arī pēc Joijes aizie�anas. Nevienam vairs necēlās roka ieslēgt atskaņotāju, Sūne nolika raketi uz galda un apsēdās uz dīvāna.

� Negals ar to Burku, � sacīja Stefe, kur� bija atnācis atpakaļ, tiklīdz Joijes soļi aizskanēja lejup pa kāpnēm. � Vienmēr iznāk sarau�anās, vajag tikai kādam palikt ārpus mājas pa nakti.

� Nu, tā jau, � Turks iebilda. � Sen to varēja gaidīt. Tas jūtams gaisā. Joije kaut ko ir uzodis.

� Ko? � Stefe vaicāja.

� Būs jāsavāc mantiņas. Nekas. Prāts tā vien nesas uz ko jaunu.

Viņ� noņēma tum�ās acenes un rūpīgi sāka slaucīt stiklus. Turks bija savāds, Kenta tikai nesaprata, kas par lietu.

Lejā noklaudzēja durvis. Turks pārstāja spodrināt stiklus, uzlika atpakaļ acenes un pasmaidīja.

� Burks nāk mājās, � viņ� secināja. � Labāk jausim viņam kādu stundiņu nogulēties, iekams lai�am krāgā Joiji. Audzinātājs tāpat ir sa-drūvējies diezgan.

� Man �ēl Burka, � Sūno sacīja.

� Kālab? Vai viņam kaut kas kait? � Kenta vaicāja.

� Pudeles brālis. � Turks pacēla acenes un kā skolmeistars pavērās uz Kentu. � Viņam vajag tikai parādīt pudeli, un viņ� tai sekos kā piesiets. Neizmuldies Joijem, ka Burks pārnāca, tad vēl lielāka putra te ievārīsies.

� Es neko neteik�u.

� Jā, bet viņ� tevi tincinās, to liec aiz auss!

Kenta jutās mazliet nedro�i, kad klauvēja pie Joijes kabineta durvīm. Viņ� neba�ījās pats sevis dē|, jo bija gatavs, kamēr gadīsies mehāniķa vieta, stāties vienalga kādā darbā, ta�u viņ� juta līdzi Joijem un bija pārliecināts, ka Joije pieķers viņu melos par Burku. Bet Kenta bija spiests melot.

Izmeties vienos kreklos, Joije sēdēja savā �īksto�ajā dienesta krēslā. Vienā mutes kaktiņā bija cigarete ar garu pelnu lēk�ķeri galā. Viņa acis bija apsarku�as no dūmiem un mati sajuku�i. Izskatījās, it kā Joije tajos ar pirkstiem būtu gribējis dzīt vagas.

� Vai tu esi kādreiz padomājis, ko iesāksi, kad būsi pensijā? � Joije jautāja.

Kad viņ� sāka runāt, cigarete sakustējās un pelni nobira viņam uz ceļgaliem. Joije izklaidīgi aizslaucīja prom pelēkās plēksnes, norādīdams uz krēslu sev iepretī.

� Skaidrs, ka tu neesi padomājis, � Joije atsāka savu monologu. � Tev vēl ir piecdesmit gadi laika. Bet man ir paliku�i vairs tikai trīsdesmit pieci, tāpēc ir jāsāk gudrot.

Kenta nesaprata, vai Joije runā nopietni vai pa jokam, bet viņ� nolēma, ka atbildēs uz jautājumu nopietni.

� Tik tālu es nekad vēl neesmu aizdomājies,� viņ� teica.

� Un cik tālu tad tu esi aizdomājies?

Kenta no�ēloja savu atbildi tai pa�ā brīdī, kad tā bija pāri lūpām. �ādas sarunas viņam nebija pa prātam. Tās alla� bojāja garastāvokli. Bet Joijem pa�am gribējās parunāties, un Kenta varēja pat neatbildēt.

� Da�reiz es iztēlojos, ka, aizgājis pensijā, apmetī�os Londonā, � viņ� turpināja. � Dzīvot pilsētā, kurā mīt desmit miljoni un nepazīt ne pa�a velna un ne par vienu neba�īties � tas būtu va-renil Es da�reiz aizbraucu uz Londonu un tāpat vien klaiņoju apkārt. Tā ir lieliska sajūta � kad tu esi cilvēku jūklī un tomēr jūties pagalam vientuļ�.

� Vientulība jau var uznākt visās vietās.

� Jā, bet tas nav viens un tas pats. Tik lielā, tālā pilsētā tu jūties kā pēdējais sve�inieks � �eit mājas tā nekad nav. Bet tā man tikai tāda iedoma, tu nepievērs uzmanību. Parunāsim labāk par tavu darbu.

Konta pamāja. Joije �ķirstīja papīrus, kas bija uz rakstāmgalda, un Kentam atkal sāka likties, ka audzinātāju nodarbina pavisam kas cits. Starp uzacīm viņam bija ievilkusies dziļa rieva, un ik pa brīdim viņ� kodīja apak�lūpu.

� Tā, te tas ir, � viņ� pēķ�ņi sacīja. � Kā jau teicu, tas nebūs mehāniķa darbs. Noliktavā. Nu, kā tev liekas?

� Es nezinu, � Kenta atbildēja. � Nekad neesmu spēris kāju pāri noliktavas slieksnim.

Viņ� pats nezināja, uz ko bija cerējis, tomēr jutās vīlies. Noliktavā. Tad jau garā�ā vai ve|as mazgātavā būtu drusku labāk.

� Nu, ko tu saki?

Joije paskatījās uz viņu iecietīgi un laipni. Kenta nojauta, ka par atteik�anos brāziens �oreiz nebūtu nekāds lielais, un tomēr viņ� nespēja pateikt nē. Tāpat jau diez kā te pa�reiz nevedās, un Kenta negribēja Joijcm sagādāt lieku apgrūtinājumu.

� Es pamēģinā�u, � viņ� sacīja.

� Labs ir, � Joije atbildēja. � Es, bez �aubām, centī�os atrast tev kaut ko piemērotāku, bet pagaidām labi vismaz, ka nenīksi bez darba. Tā ir mēbeļu noliktava tepat Sēdera¹ pusē. Piesakies pie Lāgerberga kunga. Lāgerbergs nu gan vienreiz ir īstais uzvārds noliktavas īpa�niekam.²

� Var būt, ka uzvārds ir pieņemts, � Kenta sacīja.

� Jā, viss var būt. Sai pasaulē ir tik daudz visādu ērmību, ka mani nekas vairs nepārsteidz. Jā, tad vēl. Tev jau laikam nebūs atsauksmes no citas darbavietas, ko uzrādīt. Katram gadījumam paķer līdzi liecību. Vai sacīsi, kur dzīvo?

� Vai tas ir vajadzīgs?

� To izlem pats. Ja vēlies, pasaki tikai adresi � un viss. Da�i pui�i uzdod savas mājas adreses, un sūtījumus viņiem pēc tam pāradresē uz �ejieni, bet tev tāda iespēja laikam nav.

� Nē.

� Nu, okej. Un labu veiksmi! Starp citu, ja tev prasa raksturojumu no manis, to tu katrā laikā vari dabūt.

Kenta piecēlās, paņēma no Joijes zīmīti ar mēbeļu noliktavas adresi un pagriezās uz durvīm. Kad viņ� bija uzlicis roku jau uz kliņķa, Joije sacīja:

� Vai tu nepalūgtu Burku nonākt lejā pie manis, ja tu ej aug�ā?

� Burku? Vai tad viņ� ir jau mājās?

Joije pasmaidīja savu noguru�o smaidu:

� Tu tikai pieklauvē un pasaki, ka es gribu ar viņu parunāt.

Kenta pamāja un izgāja pa durvīm.

Viesistabā sēdēja Turks, Stefe un Sūne. Viņi spēlēja uz durakiem. Kenta apstājās Turkam aiz muguras un vēroja spēli.

� Joije grib runāt ar Burku, � viņ� teica.

� Viņ� jau zināja, ka Burks ir pārnācis.

� Joije nav maziņais, � Turks sacīja. � Spēlē ārā, velns lai parauj, kas tev � kārtis pie nagiem ir pielipu�as, vai!

Pēk�ņi viņ� pa- roku galam izsvieda kārtis uz galda un no tuvīnās Stefes paciņas iz�iepa cigareti.

� Mums vajadzētu sarīkot te vienu ballīti, � viņ� teica. � Tas varētu būt, teiksim, karnevāls, un mēs ataicinātu �urp tās skuķcncs no meiteņu patversmes, kuras te vienreiz jau bija.

� Kad tad viņas te bija? � Stefe jautāja.

� Toreiz, kad bija tā baigā nīk�ana ar filmiņu un kafijas galdu, � Turks atbildēja. � Kaut gan da�as skuķenes par to bija pat sajūsmā.

� Karnevālu? Diez vai sanāks?

� Tur nav nekāda lielā māksla. Aiziesim uz �aklo roku vakaru Sofijas klubiņā � un maskas mums būs tikpat kā gatavas. Kāds gabaliņ� auduma un kāds sīkums no galantērijas veikala � tas ir viss, kas vajadzīgs. Un izīrēsim grāvējus, tādu labo bariņu. Visīstākos profesionāļus!

� Tu esi galvu saspiedis, � Sūne sacīja.

� Kas to var samaksāt?

� Mēs, bez �aubām. Tikt pie monētām, vai nu tā kāda lielā māksla � sarīkosim �eit loto vakaru, tagad jau tādus taisa katrs nieka klubelis. Vai atkal � loteriju pie kafijas tases. Kafijas tantiņu te visapkārt ir, ka biezs.

� Tās nu gan mums ienesīs zelta kalnus! � Stefe iebilda ar smīniņu. � Tās pa�as, kurām tu sarīkoji striptīzu!

� Viņas dabūja tikai to, ko bija pelnīju�as, � Turks atbildēja. � Ziņkārīgās raganas tādas!

� Tu taisīji striptīzu? � Kenta jautāja. � Kā tas nācās?

� Fakts!� Turks atbildēja. � Tās raganas no pretējās mājas karājās logos un lūrēja uz mums tā, it kā mēs būtu no zooloģiskā dārza. Paskats bija apmēram tāds kā Rosundasstāvvietā,un tad es uzlēcu uz palodzes pilnīgi kails un pavaicāju, ko viņas tā lūrē. Mērkaķa ātrumā visi logi bija kā izslaucīti.

� Viņas piezvanīja uz policiju, � Sūne paskaidroja.

� Bet mēs tikām sveikā cauri, � Turks teica. � Paklau, Kenta, kā tad bija ar to mopiņu? Tu neesi vēl izstāstījis.

� Nekā īpa�a tur nav ko stāstīt, � Kenta atbildēja.

� Nu, tā jau. Man nav gadījies dzirdēt, ka uz �ejieni kāds būtu atsūtīts tikai par nieka mopiņa aizdzī�anu. Un kam tad tu viņu nospēri?

� Kādam kaimiņam. Tas bija norvēģu �DBS Sport� � kolosāls braucamais.

� Kāpēc tu viņu pievāci?

� Gribēju sev mopēdu.

� Bet zagt kaimiņam... kāds tur iekāriens?

� Es to paņēmu uz vienu vakaru. Sākumā gribēju tikai apmest kādu līkumiņu, bet tad apstājās motors. Nobijos, ka mani kāds var ieraudzīt, un iestūmu mopēdu vecā raturūmē, kur neviens vairs nesper kāju. Tur mopēds nostāvēja vairākas dienas, kamēr tam dzina pēdas. Es pats meklēju kopā ar citiem. Mēs izstaigājām pat raturūmi, bet mopēdu neviens nepamanīja. Pēc tam kaimiņ� no apdro�inā�anas sabiedrības dabūja jaunu mopēdu un es sāku lietot veco.

� Vai tad neviens to nesazīmēja?

� Es braukāju tikai pa vakariem un paslepus. Tas bija krietns braucamais � daudz pārāks par to, ko tas zellis dabūja no apdro�inā�anas sabiedrības. Abi bija līdzīgi, bez �aubām, bet manējais gāja daudz labāk. Kaimiņ� lāgā neprata mopēdu kopt. Pabraukājos arī ar viņējo vairākas reizes, bet tas nenieka nevilka.

� Un tā tas gāja divus mēne�us?

Turks bija sajūsmā un iesmējās pilnā balsī.

� Kas tad tevi pieķēra?

� Tas pats, pic kura cs dzīvoju, mans patēvs.

� Viņ� tātad tevi te ietupināja?

� Jā.

� Pa�a tētuks?

� Kāds tur tētuks. Es tikai dzīvoju pie viņiem �etrus gadus.

� Kā viņ� uzoda?

� Vienu vakaru viņ� bija līdis man pakaļ. Bija ievērojis, ka es pa vakariem nozudu, un gribēja izok�ķerēt. Laikam domāja, ka es eju pie kādas skuķenes.

� Nobijies, kad viņ� tevi nogrāba?

� Nē... tas ir, jā. Es jau sapratu, ka agrāk vai vēlāk mani pieķers, bija bail tikai no viņa dusmām.

� Viņ� tevi slānīja?

� Jā.

� Jā?

� Tomēr kolosāli nostrādāts, � Turks secināja. � Un tagad tevi tik un tā vēl interesē mopēdi?

� Mierīgi. Es pirk�u sev mopēdu, tiklīdz bū�u sācis strādāt.

� Mopēdu? � Turks nicīgi novilka. � Ir nu gan tāds mopēds daudz labāks par trīsritenil

� Man būs labs diezgan, � Kenta atbildēja.

� Nupatās nāk Burks, � Sūne paziņoja, rādīdams uz kāpņu pusi.

Burks tuvojās gausiem soļiem, kabatās sabāztām rokām un atpakaļ atmestu galvu.

� Mēs rīkosim karnevālu, Burkl � Turks iesaucās. � Bet pirms tam mums būs loto vakari, lai sanāk monētas kolosālam ansamblītiml

Burks neko neatbildēja. Viņ� iegriezās gaitenī un nozuda. Viņa �aurā mugura nogrīļojās ik uz so|a. Durvis blīk�ķēdamas aizcirtās. Pui�i dzirdēja, kā ie�īkstas gultas atsperes, kad Burks nostiepās gu|us. Tād viss apklusa.

� Kā rādās, tad drīz te jau vajadzēs ierīkot atskurbtuvi, � Turks teica. � Kas piedalās karnevālā? Kas apņemas sagādāt mantas loterijai? Kam ir zināms piemērots robs?

Mēbeļu noliktavas mūra ēka aizņēma veselu kvartālu. Gar noliktavas sāniem visā tās garumā stiepās kravas tilts, un gar to braukāja visda�ādāko izmēru un mārku automa�īnas. Pa kravas tiltu �urpu turpu slīdēja autokārs, un pie pirmās automa�īnas stāvēja pavecāks vīrs pelēkā virsvalkā un acenēs. Viņ� atzīmēja lapā, ko autokārs ielādē ma�īnā. �oferis snauda savā kabīnē, ceļgalus pievilcis pie zoda, un cepure tam bija noslīdējusi uz deguna.

Kenta pārgāja pāri ielai un atspiedās ar muguru pie pretējās mājas sienas. Milzīgais, pelēkais akmens būris stipri vien atgādināja cietumu.

Patiesībā nekas nebija iznācis no viņa cerībām. Kad aizbildnis ierunājās, ka Kentam vajadzētu izmainīt vidi, Kenta bija priecīgs. Viņ� gribēja tikt uz Stokholmu. Tur gaidīja darbs un tūksto�iem mopēdu, no kuriem viņ� izvēlēsies sev vienu vienīgu. Par darbu Kenta daudz galvu nelauzīja, jebkur� darbs viņam �ķita labāks par viņa jūgu fermā. Bet nupat Kenta vairs nejutās tik pārliecināts.

Labo�anas patversmē tāpat nepavisam neizskatījās tā, kā viņ� bija iedomājies. Kad Kenta iztēlojās Stokholmu, viņ� bija vadījies tikai no skolēnu ekskursijas iespaidiem. Labo�anas patversme likās māja kā jau māja, bet par tās iemītniekiem viņ� diez vai maz bija iedomājies. Tagad pagāju�as divas dienas � un Kontam jau ir pielecis, ka katrs no viņiem ir savādāks un saskaņa starp da�ādajiem patversmes pui�iem nav nekāda labā. Visi kopā viņi ir kā orķestris, kura kopskaņu izposta viena vienīga nepareizi paņemta nots. Tam visam jābeidzas ar blīk�ķi, un, kad tas atskanēs, tad Kentam vajadzēs izvēlēties, kurā pusē nostāties.

Patiesībā viņ� jau ir izvēlējies vai, pareizāk sakot, viņam nebija izvēles. �ķel�anās jau iesākusies, un Kenta juta līdzi tam, kur� bija palicis viens pats, kaut gan viņa pusē taisnība. Ko līdz tava taisnība, ja tu esi viens pats pret pārspēku?

Pinnā mēbeļu ma�īna bija piekrauta. �oferis iztaisnoja muguru, atbīdīja savā vietā cepuri un saņēma pavadzīmi no vīra pelēkajā uzsvārcī. Kad ma�īna izkustējās, Kenta pārgāja pāri ielai un slāja aug�up pa trapu, kas ved uz kravas tiltu. Viņ� pavēra neliela kantorī�a stikla durvis. Vīrs pelēkajā uzsvārcī sēdēja pie rakstāmgalda un kaut ko atzīmēja sarakstā.

� Labdien, � Kenta sveicināja. � Es meklēju Lāgerberga kungu.

� Kas par lietu? � pelēksvārcis atjautāja, pāri briļļu malām stingri nomērījis Kentu.

� Es meklēju darbu � pēc sludinājuma avīzē.

� Mēs, protams, bijām cerēju�i uz kādu vecāku puisi, � vīrs sacīja, kritiski un neslēpti īgni pētīdams Kentu. � Cik tev gadu?

� Se�padsmit.

� Parādi raksturojumus.

� Man ir tikai liecība.

� Jā, bet kāpēc tad tā? Vai no iepriek�ējās darbavietas raksturojumu nedabūji?

� Nēē... tas bija uz laukiem, tur nemēdz dot.

� Ak tā viņ� ir, ak nemēdz...

Vīrs pētīja liecību, pats pie sevis murminādams.

� Tā ... no tiesas nebūtu nemaz tik slikti, bet raksturojuma tev nav. Un �ais laikos ne par ko vairs nevar būt dro�s... Vai autokāru tu proti vadīt?

� Nē, � Kenta atbildēja. � Bet es labprāt iemācī�os. Ar motoriem darboties man patīk.

� Ak tā gan, es varu to iedomāties, tikai te nav runa par skrūvē�anu, bet par brauk�anu.

� Jā, skaidra lieta... bet es esmu pārliecināts, ka iemācī�os dikti ātri.

� Mēs prasām stingru precizitāti un kārtības mīlestību, nolaides tai ziņā nebūs itin nekādas. � Lai iedzītu viņa galvā �os svarīgos noteikumus, noliktavas īpa�nieks, acu nenolaizdams, skatījās uz Kontu.

� Labi, � Konta teica.

� Alga ir tūksto� �etri simti septiņdesmit piecas kronas mēnesī. Darbs no pirmdienas līdz piektdienai � no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā ar pus stundas pārtraukumu pusdienām un stundas ceturksni � launaga kafijai. Kad vari sākt?

� Uz visdrīzāko.

� Tātad rīt no rīta. Vēlu veiksmi!

Noliktavas saimnieks pastiepa pāri galdam dzīslainu roku, ta�u viņa sejas izteiksme palika tikpat drūma, kā bijusi. Kenta saņēma roku un paspieda.

�Jocīga gan te ir pieņem�ana darbā,� viņ� nodomāja. �Bet tas jau nav uz ilgo laiku.�

Ja Joije viņam nepagādās labāku darbu, tad viņ� meklēs pats.

Kamēr Lāgcrbergs vadāja Kontu pa savu milzīgo, priek�zīmīgi kārtīgo mēbeļu noliktavu, Kenta galvā skaitļoja, kas viņam sanāk no tūksto� �etri simti septiņdesmit piecām kronām mēnesī. Viņam jau bija gatavi nodomi.

� Kā tu redzi pēc plāna, � vecais vīrs skaidroja, rādīdams ar viegli drebo�u pirkstu, � es noliktavu esmu sadalījis astoņos kvadrātos jeb sekcijās. Horizontāli mēs kvadrātus apzīmējam ar burtiem no A līdz H.

Pieci simti se�desmit se�as kronas mēnesī aizies nodokļiem, to Konta bija jau izsmadzeņojis pēc kādas nodokļu tabulas, kamēr gaidīja, kad Lāger-bergam būs laiks nodarboties ar viņu. Atliek apmēram deviņi simti desmit kronas.

� Vertikālā virzienā kvadrātam ir numuri... vai tu klausies arī, jaunais cilvēk?

Vecā vīra ērgļa skatiens apstājās pie Kentas.

� Jā, bez �aubām... no A līdz H.

� Tev pa�am nāks par labu, ja tu mēģināsi saprast. Es skaidro�u tikai vienu reizi, pēc tam tev būs jāzin. Vertikālā virzienā kvadrāti tātad ir sanumurēti. Sis kvadrāts, piemēram, ir C2, vai saproti?

Rādītājpirksts apstājās uz otrā kvadrāta virzienā uz aug�u un uz tre�ā � līmeniskā virzienā. Kenta jau sen bija sapratis iedalījuma principu, ta�u centās tēlot interesi.

� Visiem saiņiem �ai sekcijā ir kārtas numurs no divi tūksto�i divi simti piecdesmit viena līdz divi tūksto�i trīs simti septiņdesmit pieci � sanāk astoņi nodalījumi ar simt divdesmit pieciem kārtas numuriem katrā, vai tā nav?

�Divsimt �etrdesmit kronas man būs jādod Joi-jem,� � Kenta prātoja. �Astoņas kronas pa dienu, ja mēnesī ir trīsdesmit dienu.�

� Junassons raugās, lai noliktava nekad nestāvētu tuk�a, � Lāgerbergs turpināja. � Vai tu ar Junassonu jau iepazinies?

� Nē.

� Tad pie viena nokārtosim arī to. Vēlāk būs jāstrādā, citam nekam nebūs laika. Vai skaidrs?

� Skaidrs.

� Ko tu dari pusdienu un kafijas laikā, man nav daļas, tikai pieraugi, lai nekādas sūdzības par tevi man nenāktu ausīs.

Ar desmit kronām pa dienu vajadzētu pietikt pusdienām un cigaretēm. Iznāk, ka nodokļiem, īres maksai un kabatas naudai aiziet tūkstotis un viens simts kronu � atlikums tātad ir trīssimt septiņdesmit piecas kronas mēnesī. Divos mēne�os sanāk septiņi simti piecdesmit kronas, un to jau varētu ieguldīt mopēdā � vismaz pirmajai iemaksai vajadzētu pietikt. Un tad Kentam pa�am būs mopēds, kuru nevajadzēs slēpt... Turks lai saka, ko grib.

Mazā kantorī�a durvīs parādījās gar�, apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis. Viss viņā bija spēcīgi veidots � uzacis kā me�s, deguns plats un ausis milzīgas.

� Kas noticis? � viņ� nodārdināja tādā balsī, kas atbilda miesas būvei.

� Gribu, lai Junassons apsveicinātos ar mūsu jauno noliktavas darbinieku Pērssona kungu.

� Lai notiek, � Junassons sacīja un pastiepa Kentam pretī milzīgu plaukstu. � Sveiks!

� Sveiks! � Kenta atbildēja. � Mani sauc Kenta.

� Junass! � teica Junassons.

� Vai tad Junassonam ir Junass vārdā? � brīnījās Kenta.

� Nē, bet visi, izņemot Lāgerberga kungu, dēvē mani par Junasu, tā ka esmu gandrīz jau aizmirsis, ka man vēl ir priek�vārds. Ja Junass, tad Junass. Vai mums ir vēl kas runājams?

� Nē, viss. Pērssons palīdzēs pielādēt ma�īnas. Jā, un vēl. Junassons, es ceru, neatteiksies pamācīt viņu vadīt autokāru.

� Jā, tādā gadījumā nāc man līdzi! � Junass sacīja.

Viņ� a�i pagriezās, nozuzdams ejā starp milzīgajām sekcijām, un Konta manījās viņam pakaļ. Lāgerberga tuvumā ilgi nav izturams. Baigais vecis � nekad neprata iztaisīt ne drusku laipnāku, ne priecīgāku seju.

Autokāra vadī�anu Konta apguva desmit minūtēs, ta�u Junass viņu piebremzēja.

� Tavs priek�gājējs nopūlējās veselu nedēļu, kamēr iemācījās to vadīt. Kaut gan pa īstam viņ� tā arī neiemācījās. Tāpēc padarbojies vismaz līdz pusdienas laikam, citādi nebūs lāgā.

Kenta braukāja ar autokāru, viņ� riņķoja apkārt pa ejām, cēla aug�ā un nolaida dak�u, kura vēlāk pārvietos kravu. Braukāt viņam patika, un drīz vien viņ� iemācījās arī apstāties tie�i īstajā vietā. Junass sēdēja viņam aiz muguras un klusēdams smēķēja.

� Tu jau brauc kā gatavais rallists, � viņ� pēdīgi noteica.

� Man patīk braukāt, � Konta atbildēja.

� Vienalga, ar ko. Pat ar autokāru.

� Drīz vien tas tev apniks, � Junass apgalvoja, � ta�u visā visumā ir pat vēl nelādzīgāki darbi.

� Cik ilgi tu te jau strādā?

� Nāko�o otrdien būs astoņi gadi. Atnācu tie�i todien, kad man palika divdesmit.

� Vai drīkstu vaicāt, cik tev maksā?

� Bez �aubām, ka drīksti. Tas nav nekāds noslēpums. Tūkstotis un deviņi simti.

� Vai esi precējies?

� Jā. Un �ķīries arī turklāt. Bet sievai man vairs nav nekas jāmaksā � un ar �ito aldziņu tā ir tīrā laime.

� Bērnu nav?

� Ir meitenīte. Bet mana sieva apprecējās otrreiz, un viņas jaunais vīrs meiteni adoptēja.

Kenta paņēma cigareti.

� Nesmēķē Lāgerbcrgam redzot, � Junass brīdināja. � Te ir aizliegts, bet visi tomēr smēķē. Tas, ka at|āvu citam adoptēt savu vienīgo bērnu, varbūt izklausās jocīgi, ko?

� Man ne, � Kenta atbildēja. � Savu māti es pēdējo reizi redzēju trīs gadu vecumā.

� No tiesas ... nē, ar mani ir citādi, lai gan tāpat trīsus gadus jau neesmu saticies ar meitu. Iesākumā bija pagrūti... bet pierod jau. Sā vai tā mēs satikāmies reti un nekad tā īsti neatradām kopīgu valodu. Tad labāk lai viņa aug kārtīgā ģimenē ar citu tēvu. Kaut arī, skaidra lieta... ek, tas jau aiz muguras.

Kenta no jauna iedarbināja autokāru, ar atpa-kaļgājienu un veikliem vinķe|iem apgriezis braucamo turpat ejā, viņ� uzsāka jaunu riņķi. Junass, smagnējs un sagumis, joprojām sēdēja aizmugurē un bija iegrimis savās atmiņās.

Ap pusdienas laiku vizinā�anās ar autokāru Kentam jau bija līdz kaklam.

� Mēs varētu sākt kaut ko pa īstam, � viņ� sacīja. � Citādi vēl uzskries Lāgcrbcrgs.

� Tūlīt ir klāt pusdienas laiks, � Junass iebilda. � Pretī pāri ielai atrodas kafejnīca �Zenīts�- � tur es eju ēst. Izvēle tur nav nekāda lielā, bet kas nu ir, tas ir labs,

�Zenītā� brūnu ķieģeļu sienas, metāla galdiņi ar plastikāta virsmu, un tur, kā liekas, pastāvīgi pulcējās darba cilvēki no tuvākās apkārtnes. Vairums pusdienotāju, tāpat kā Junass, bija uzsvār�os vai arī darba blūzēs, un oficiante, slaida, melnīgsnēja meitene ar matiem zirgastē, naskām kustībām sakārtoja paplāti, līdzko jauns apmeklētājs pārkāpa slieksnim. Junass bez vilcinā�anās piegāja pie viena no malējiem galdiņiem. Tiklīdz viņ� apsēdās, oficiante tūlīt atnesa rūgu�pienu, divas sviestmaizītes ar aknu pastēti, vārītu olu un palielu glāzi ar pienu.

� Sveiks, � viņa sacīja. � �odien tev abas sviestmaizītes ar pastēti, jo desa neizskatījās īsti pievilcīga.

� Labs ir, � Junass atbildēja. � Iepazīsties, tas ir Kenta, ar �odienu viņ� iesāk pie mums strādāt.

� Sveiksi � meitene teica. � Mani sauc Gerda. Ko tev atnest?

� Vienu glāzi piena un olu, lūdzu. Sviestmaizītes man pa�am ir līdzi, ja atļauts, es �eit tās notiesā�u.

� Bet lūdzu, atnesī�u tev �ķīvīti.

� Tev līdzi maizītes? � Junass ievaicājās, kad viņi bija paliku�i divatā.

� Jā.

� Vai pats sataisīji?

� Nē... saimniece, pie kuras es dzīvoju.

Kontam gandrīz jau bija izsprucis � saimniecības vadītāja, ta�u Junass nemanīja viņu sa-minstināmies. Ar veiklu na�a cirtienu Junass no�ķēla olai galiņu, iestrēba divas krietnas rūgu�piena karotes un nokoda prāvu sviestmaizes kumosu. Un visam tam virsū uzdzēra malku piena.

Kenta iesmējās.

� Tu ēd kā uz akorda!

� Ko? Nē, bet tāda pusstunda aizskrien tik �ausmīgi ātri, un nav lāgā visu to veltīt tikai ē�anai vien. Kādu brīdi brīva laika arī pa�am vajag.

� Vai tu nāc te uz kafijas laiku arī?

� Atskrienu jau gan. Gerda redz pa logu, kad es nāku. Citādi diez vai paspētu � kafijas laiks mūsu vecajam ir kā dadzis acī. Stāv uz kravas tilta ar pulksteni rokā un lūr, ka tik kāds neatnāk minūti par vēlu.

� Un, ja nu atnāk minūti par vēlu, ko tad?

� Nemāku teikt, ne reizes neesmu aizkavējies.

� Pa visiem astoņiem gadiem?

� Es dzīvoju Katrīnas ielā, tas ir desmit minū�u gājienā no �ejienes. Un bez tam man patīk iziet no mājas laikus. Vienmēr esmu �eit jau bez ceturk�ņa astoņos.

� Tu tagad dzīvo viens pats?

� Jā, man ir tikai viena istaba, tā ka vairākiem nebūtu nemaz vietas.

� Un ko tu dari brīvajā laikā?

Junass ar sērkociņu bakstīja zobus un �maukstināja mēli.

� Hmm, neesmu nekad padomājis, ko es daru. Aizeju uz kino, skatos televizoru, svētdienās mēdzu da�reiz aizbraukt līdz stadionam � paskatos futbolu. Saprotams, ka tas izklausās briesmīgi no�ēlojami, bet vai zini � ar gadiem jau pierod.

� Pierod, tu saki?

Kenta pavirpināja pirkstos iztuk�oto olas �aumalu un uzsita tai ar karotīti. Junasam divdesmit astoņi gadi, līdz pensijai viņam vēl jānostrādā

trīsdesmit septiņi. Laikam jau viņam nekad pat prātā neienāks aiziet no darba noliktavā. Viņ� steigsies pārvietot mēbeles dienu pēc dienas, ja tikai noliktava pastāvēs. �etras reizes dienā trīsdesmit septiņus gadus pēc kārtas viņ� mēros cc|u �urp un turp starp �Zenītu� un noliktavu un divas reizes dienā � starp savu dzīvokli un pelēko cietumu. Cik daudzas futbola sacīkstes viņ� pagūs noskatīties, cik televīzijas programmu un cik daudz draņķīgu filmu?

Atbaido�i. Pārvietot mēbeles � kas tas par amatu... lai gan kādam jau tas jādara... un kāds to arīdzan dara! �ķita, ka Junass ar tādu dzīvi ir mierā.

Un kādas nākotnes izredzes tad ir Kentam pa�am? Un citiem pui�iem no viņu patversmes? Piemēram, tam pa�am Turkam, kur� mū�dien skaitījās slims un ar kuru notika nelāga lietas. Burks brauc par krāvēju uz smagās ma�īnas, ja vien nav pārāk piedzēries, un agrāk viņ� ir rāvies pa ostu. Stefe ir sabijis veļas mazgātavā, slimnīcā un garā�ā, un nekur viņam nav pa prātam. Tagadīt viņam nepatīk benzīna tvaiki. Nise pastā �ķiro vēstules jau piecus gadus. Viņ� vienīgais �ķita esam mierā ar savu darbu, jo bija apmēram tāds pats kā Junass.

Tas laikam pats pieņemamākais darba dzīvei � jāiet kā darba zirgam un jāprot piemēroties.

Kenta pats nebija nekāds darba zirgs, un pagaidām pieradums arī viņu nemāca. Kad viņ� tiks robā par mehāniķi vai pavasarī sāks iet arodskolā, tad būs cita runa. Sūne gan sacīja, ka arodskolā iet nav jēgas. Viņ� jau izmēģinājis kā arodskolu, tāpat tirdzniecības skolu, un zubrī�anās viņam bija līdz kaklam.

Kenta saprata Sūnes nepatiku pret tirdzniecības zinībām. Viņ� bija ieskatījies grāmatās, kuras mētājās plauktā. Viena saucās �Komercgrāmatve-dība�. Sermuļi skrēja pa kauliem, kaut ko tādu iedomājoties vien.

� Nē, nupat mums jāsāk steigtiesl � Junass pēk�ņi sacīja. � Nezinu, cik tev ir jāmaksā, bet man kopā ar dzeramnaudu sanāk viens piecītis. Naudu es parasti atstāju uz galda. �.

Kenta arī norēķinājās un gausi slāja pakaļ lielajam, bezrūpīgajam Junasam, kur� gāzelēdamies jau �ķērsoja ielu.

Viss mū�s, protams, nepaiet tikai darbā vien. Brīvais laiks tomēr pats svarīgākais � vismaz pagaidām. Un Kentam bija skaidrs, ko viņ� grib. Cik drīz vien iespējams, viņ� dabūs mopēdu, lai būtu ar ko noņemties. Tad Kenta būs pats sev noteicējs un varēs uz citiem nospļauties. Vasarā mopēds stāvēs pagalmā. Un pagrabā tāpat var atrast vietu.

Stefes un Boses istaba bija līdzās Kentas un Sūnes istabai. Boses pusē siena līdzinājās pornogrāfisku izdevumu veikaliņa skatlogam. Tur cie�i cita pie citas bija saspraustas bildītes, kas klaji attēlo intīmos sakarus un meitenes visdīvainākajās pozās. Virs Stefes gultas karājās krāsains Kasiusa Kleja attēls.

� Baigi at�ķirīgās intereses valda �ai istabā,� konstatēja Burks, kur� apstaigāja visus pēc kārtas, meklēdams cigaretes. � Kaut gan labāk man patīk Boses siena.

� Bet no manas puses toties ir ērtāk skatīties, � Stcfe teica. � Ja gu| tai sienai tik tuvu kā Bose, tad dulls var palikt no visām tām skuķe-nēm. Un turklāt var dabūt �ķības acis.

Grāmatplaukta vienā plauktā kaud�u kaudzēm sakrauti Boscs sagraizītie porno�urnāli. Uz citiem plauktiem stāvēja magnetofons, radio un atskaņotājs. Vadu murskulis stiepās lejup gar plaukta aizmuguri un līdz pat gultas galvgalim, kur uz dēja uzmontēti slēd�i. Kenta ziņkārīgi tos aptaustīja.

� Labāk neaiztiec, � Sūne aizrādīja. � Bose pārsprāgs aiz dusmām, ja tu ko saslēgsi, kā nevajag.

� Tik traki jau nebūs, � sacīja Bose, kur� sēdēja pie rakstāmgalda un pats savā nodabā spēlējās ar sērkociņu kastīti. � Visi jau nav tādi baigie lamzas kā Stcfe. Da�brīd man rādās, ka viņ� te apkārt dauzās ar boksa cimdiem rokā.

� Kāds esu, tāds esu ...

� Skaidra lieta, � Bose piekrita. � Var būt, ka tev nebūtu vainas, ja tevi visnotaļ turētu ringa virvju iek�pusē.

Kenta nospieda vienu no podziņām. Uz rakstāmgalda iedegās spuldze. Viņ� nospieda nāko�o. Istabu uzreiz piepildīja mūzika, un, kad Kenta pavērās apkārt, viņ� ieraudzīja, ka grie�as magnetofona kasetes. Kenta ar apbrīnu paskatījās uz Bosi.

� Tas nav nekas īpa�s, � Bose sacīja, � kaut gan Stefe domā, ka tā ir tīrā burvestība.

� Tu kā nekā esi elektriķis, velns lai parauj! � Stefe teica. � Tāpēc tev sanāk.

� Elektriķi labi pelna, vai ne? � Sūne ierunājās. � Vajadzētu man ar pamēģināt.

__ Tu jau vienā arodskolā gāji, � Kenta atgādināja.

� Gēteborgā, tiesa gan. Tur es ielauzījos par santehniķi.

� Santehniķi ar nemaz tik slikti nepelna, � Burks teica. � Un kāda tur starpība, darbs paliek darbs. Vajag tikai saraut, tad naudas būs diezgan un vēl paliks pāri.

� Kas tev liedz, kā nākas, saraut, � Stefe aizrādīja.

� Izbeidziet to vārī�anos par darbu vien, velns lai parauj! � Bose teica. � Izdomāsim labāk ko tīkamāku. Aizstaigāsim, kur apgrozās skuķenes.

� Tev visa siena ar tādām pilna.

� Tās man sen jau līdz kaklam. Karājas pie sienas tikai, lai kaitinātu apkopēju.

� Mēs varētu aizkāpt līdz Sofijai drusku pa-ālētics, � Burks ierosināja. � Jau labu laiciņu kā neesam tur neko pasāku�i.

� Uz klubiņu? Tur jau ir tīrais bērnudārzs,� Stefe iesaucās. � Paldies par kūkām! Tad labāk es eju drusku patrenēties.

� Ej vien, ej! � Burks mudināja. � Jau kuro dienu tu staigā bez puniem. Un Nisi neaizmirsti paķert sev līdzi, lai viņam tiek zilums arī zem otras acs. Simetrijas labad.

� Mierīgi, es aizie�u ar, � Stefe atcirta. � Uz klubiņu jūs mani neparko nedabūsiet.

Viņ� nometās uz ceļiem un izvilka no pagultes treniņa somu.

� Būtu vismaz pārmaiņas pēc �ad tad pavēdinājis savu treniņtērpu, � Bose sacīja, savilcis degunu. � Bet to tu nevari atļauties, tad citi ve�i tūlīt metīsies tev atkal virsū tuvcīņā.

� Liecies nu mierā, � Sefe sacīja. � Māmuļa manu tērpu nupat izmazgāja.

Viņ� izgāja no istabas, aizcirzdams durvis, un devās modināt Nisi.

� Tad aizkāpsim līdz Sofijai, ko? � Bose pārjautāja. � Uzgaidiet drusku, es tūliņ bū�u atpakaļ.

Bez īpa�as intereses Kenta apskatīja attēlus. Par daudz nu gan. No�āvājies, viņ� apsēdās pie rakstāmgalda iepretī Burkām.

� Cik ilgi Bose jau �eit dzīvo? � viņ� iejautājās.

� Gadu, � Burks atbildēja. � Viņ� ir uz brīvām kājām.

� Ko tas nozīmē?

� Viņ� var iet prom, kad tik grib.

� Un viņ� negrib?

� Viņ� pabeigs arodskolu, jo paliku�i tikai pieci mēne�i, ko zubrīties. Patiesībā Bosem soda laiks paiet tikai vasarā, bet viņ� ir dabūjis saīsinājumu.

� Es nekādi nevaru aptvert, ka viņ� būtu varējis piedalīties aplaupī�anā, � sacīja Sūne, kur� bija izstiepies Bosos gultā. � Tik lāga zēns.

� Aplaupī�anā? � Kenta pārjautāja.

� Jā, kopā ar vēl diviem ve�iem viņ� ievilcis pa galvu kādai vecai raganai, kad vakarā tā mūķēja ciet savu kiosku. Par to gari un pla�i rakstīja avīzēs. Bet tā vecene bija sarunājusi ar vienu precētu pāri, kas dzīvo īres namā tur otrā ielas pusē, ka tie viņu neizlaidīs no acīm, kamēr kiosku dabū ciet. Un, ja kas atgadās, tie piezvanīs policistam. Pui�us noķēra turpat uz vietas.

� Daudz nemaz netrūka, ka tā tantiņa būtu atstiepusi kājas, � Sūne teica, � bet viņa tomēr atlaba.

� Un tā ir Bosos cūcenc. Lai ar viņ� nebija sitējs. Pirms patversmes viņ� jau ir notupējis pusotra gada kādā vietiņā netālu no Nor�ēpingas.

Burks nolika sērkociņu kastīti uz malas un aizspēlēja to Kentam.

� To Bosem labāk nepiemini.

Kenta papurināja galvu. Aiz durvīm ieskanējās Boses soļi.

Gaiss vēl pasilts, tomēr jau jau�ams, ka vasara iet uz galu. Ro�u krūmi Joijes rūpīgi koptajā dobē zaudēju�i savu svaigumu, ziedi nomelnēju�i, un ziedlapiņas bira zemē. Ābele, kuras trūcīgā ra�a sen jau kā notiesāta, pret apgaismoto īres namu otrpus sētas izskatījās melna un izspūrusi. Aiz parka uzkalnā pret vakara debesīm iezīmējās Sofijas baznīcas torņa siluets.

Uz koka kāpnēm, kuras ved aug�up parkā, stāvēja kāds skangals ar pārāk mazu beretīti uz auss un kādu centimetru garu apdzisu�u cigaretes galu vienā mutes kaktiņā.

Burks, kur� stāstīja kādu todien kravas ma�īnā braucot piedzīvotu atgadījumu, tūliņ apklusa, kad ieraudzīja vīreli.

� Vai kāds no jums nevar pasaukt Turku? � Beretītis smalkā balstiņā iepīkstējās.

� Viņa nav mājās, � Burks atbildēja.

� Nemels nu! Man vajag ar viņu parunāt.

� Vai kurls esi, vai? Viņa nav mājās! � Burks atkārtoja.

� �itentāda izlocī�anās ne...

� Taisies kā tiec ar veselu ādu! � Burks ieb|āvās tik neganti, ka pīkstīgā balstiņa aprāvās pusvārdā.

� I pajautāt vairs nedrīkstēs! � viņ� no�ņācās, lavīdamies lejup pa kāpnēm.

Atskatījies Berctītis vēl nokliedza viņiem paka|:

� Ar to pa�u Turkam būs vēl lielākas ziepesl

� Baigais tipiņ�, � Burks sacīja, nikni sabāzis rokas vējjakas kabatās. � �itādie baciļi izplata tās nelaimes.

� Kur tad Turks ir palicis? � Kenta iejautājās. � �ovakar viņ� nebija manāms. Un pusdienas arī netika ēdis.

� Viņam lāgā negribējās ēst, � Bose paskaidroja. � Turks slapstās, juzdams, ka Joije ir uz pēdām.

Kenta nesaprata, kur tas suns aprakts, bet nojauta, ka tuvojas kas nelabs.

Klubs -atradās veclaicīgā, no laukakmeņiem būvētā divstāvu mājā. Māja skaitījās uz Folkunga ielas, ta�u bija nedaudz zemāk par ielas līmeni un no pārējās apbūves priek�pusē to nodalīja akmens mūris un aizmugurē � stāva krauja. Izskatījās, it kā �ī vecā māja cīkstētos ar jauno kvartālu, kas mācās tai virsū benzīna tanku un tirdzniecības namu izskatā. Pagalmā pie ieejas, kura veda cauri piebūvētam priek�namam, stāvēja �etri mopēdi. Tos ieraugot, Kenta salēcās. Pirmais no labās puses bija �DBS� � sarkans ar melnu un ar hromētiem spārniem � mats matā kā �viņējais�. Kaut arī � ne glu�i...

Kenta notupās, pārbaudīja benzīna padevi un viegli uzsita starterim. Sis mopēds bija jaunāks, priek�ējai dak�ai savādāka forma un turklāt � tam bija trīs ātrumi.

� Mopiņus neaiztiec! � Burks uzsauca no priek�nama. � Iekulsies par jaunu.

� Es tikai uzmetu acis, � Kenta noteica, steigdamies pakaļ pārējiem.

Tāds mopēds viņam atkal jādabū. Lai sakrātu naudu jaunam mopēdam, vajadzēs vismaz �etrus mēne�us un būs jādzīvo briesmīgi taupīgi, bet neko tur nevar darīt. Pie mopēda viņam ir jātiekl

Bose �eit jutās kā mājās, viņ� izturējās pa�apzinīgi un valdonīgi. Kenta sekoja ziņkārīgi un drusku nedro�i. Viņi nonāca telpā ar pamatīgām sijām un spilgti izkrāsotām sienām. Labajā velvē bija saskatāma bāra lete, un no tās puses skanēja mūzika. Kenta saprata, ka spēlē automāts. Kreisajā pusē pa atvērtām durvīm varēja redzēt nelielu kabinetu. Tur sēdēja gadus divdesmit veca meitene � pacēlusi kājas uz rakstāmgalda, meitene tērgāja pa telefonu, kamēr viņas cigarete kūpēja uz apak�tasītes, kura tika izmantota pelnu trauka vietā. Ar brīvo roku meitene ik pa brīdim atsvieda atpakaļ savus garos, taisnos matus, sasveicinādamās pēc kārtas ar visiem, kas plūda garām durvīm.

� Viņa �eit ir �efs, � Burks sacīja. � Kolosāla skuķene.

Bose nostājās plāna vidū un pameta acis apkārt. Tad viņ� vērīgi sāka skatīties uz kādu meiteni zaļā bik�u kostīmā, kura viņam tuvojās. Kad meitene bija pāris soļu attālumā, Bose paspēra soli uz priek�u un izpleta rokas.

� Ko es redzu, Cerstina! � viņ� sacīja.� Vai tu arī te? � Pirms Bose viņu apskāva, Kenta paguva ievērot mulsu pārsteigumu meitenes sejā. Viņas brūno matu vilnis glīti uzgūlās Boses piedurknei un kreisā* roka neapzinīgi piekļāvās plecam. Viņai bija purpursarkani, glīti nolakoti nagi.

Bose palaida viņu vajā tikpat ātri kā bija satvēris. Meitene izskatījās gan uzjautrināta, gan pārsteigta.

� Tu tīkami smar�o, dievgosniņl � viņ� sacīja. � Ejam!

Bose saņēma meiteni aiz pleciem un virzīja uz bāra pusi.

� Vai mēs esam pazīstami? � meitene iejautājās.

� Nupat jau jā, � Bose atbildēja.

Kenta un Burks viņiem sekoja. Viņi apsēdās pie galdiņa blakus mūzikas automātam. Burks iemeta kastes atverē kronu un sāka izvēlēties plati.

� Ko tu gribi paklausīties? � viņ� pajautāja meitenei pie blakus galdiņa.

Meitene pavērās uz Burku, neko neatbildējusi, viņa ievilka dūmus no savas cigaretes un iepūta Burkām tie�i sejā.

� Kādas pirm�ķirīgas biksītes, � Burks sacīja, uzsitis viņai uz ceļgala.

� Negramsties! � meitene ie�ņācās, savilkdama kājas.

Burks iesmējās un pats izvēlējās plati. Viņ� aizgāja pie letes un atgriezās ar divām kokakolas pudelēm. Vienu viņ� piebīdīja Kentam.

Kenta lauzīja galvu, kālab meitene tik nelaipni bija izturējusies pret Burku. Liekas, Burks pats par to neko neuztraucās, ta�u Kenta pamanīja, ka pie apkārtējiem galdiņiem sēdo�ie met nicīgus skatus uz viņu pusi.

� Mūs te visai neciena, � Burks teica.

� Jūtu.

� Nav jau nekāds lielais brīnums � kaut arī tā ir Turka vaina, un �ovakar viņ� nav līdzi. Bet tā jau sanāk... ja turas barā, visiem jāatbild.

� Ko viņ� savārīja?

� Hmm, pēdējo reizi viņ� tepat bārā izsvili-nāja vairākas raķetes. Panika sacēlās ne pa jokam, un pēc tam visu vakaru smirdēja pēc pulVera kā visnegantākajā kaujas laukā. Vienu citu reizi viņ� iebrēcās, ka ugunsgrēks ir mājā, un norāva no sienas ugunsdzē�amo aparātu. Viņ� piegāza visu istabu, kamēr viņu savaldīja.

� Nav diez cik prātīgi.

� Kad viņam uznāk, viņ� nav ar vairs prātīgs, � Burks teica. � Nezin, vai viņam da�reiz visur rēgojas policisti vai arī viņ� vispārīgi ir traks.

Burks to nosprieda vēsi un mierīgi, ta�u Ken-tas sirdī pēk�ņi saviesās nemiers. Turka tum�ās acenes un pārlieku ieplestās acu zīlītes, viņa drud�ainā uzbudinājuma un pēk�ņā paguruma brī�i � visam nupat radās izskaidrojums. Turks prata panākt iespaidu un aizraut citus. Viss raibais bars bija ar mieru iet Turka pavadā, un visi viņi turējās kopā. Tāpēc citi nejuta starp viņiem it nekādu at�ķirību.

Un arī Burkām, Kentam un Bosem � tāpēc visiem viņiem jāizjūt arī uz savas ādas Turka grēki.

� Turku te vairs nemaz nelai� iek�ā, � Burks teica. � Un var gadīties, ka mūs arī pēc brī�a izlidina aiz durvīm, lai gan neko neesam vēl savārīju�i. Nekad nevar paredzēt. Aiziesim drusku paklaiņot, te nav nekā jēdzīga, ko pasākt.

Bose vēl arvien sēdēja blakus meitenei zaļajā bik�u kostīmā. Viņ� joprojām turēja roku aplicis viņai ap pleciem, un viņiem priek�ā uz galda stāvēja at�ķirts �urnāls � pa abiem kopā viņi risināja krustvārdu mīklu.

Pagraba stāva durvīs Burks un Konta sastapa jauniņo kluba vadītāju. Viņa tērpusies maisīgās velveta biksēs un milzīgā, adītā jakā.

� Sveika! � Burks sacīja.

Viņa pamāja.

� Esam atkal piekāpu�i, jā. Tikai lai nebūtu tracis!

� Turka jau nav.

� Un labi vien ir � lai turas tālāk. Mums viņ� jau līdz kaklam.

� Viņ� nav nekāds briesmonis. Tikai ja uznāk... nu, tu jau saproti...

� Saprotu, saprotu. Paklausieties, pagrabs �ovakar ir ciet.

� Mēs tikai gribējām uzmest acis mocī�iem.

� Tad kādu citu reizi.

Kluba vadītāja iegāja savā istabā. Viņa uzro-tīja jakas garās piedurknes, ta�u tās nobruka atkal lejā tik zemu, ka neapsegti palika tikai pa�i pirkstu galiņi.

� Kolosāla skuķcnc, � Burks teica. � Lai gan jaku viņa, liekas, iemantojusi no kāda veca islandie�a, kur� bijis vismaz trīs izmērus lielāks par viņu.

� Kas tie tur pagrabā ir par mo�iem? � Kenta gribēja zināt.

� Tur ir īsta darbnīca. Divi veci, kuri te klubiņā piestaigā, tur lejā labo �HD� un �Triumph/�. Man likās � tu gribēsi uzmest acis.

� Man nav motocikla vadītāja tiesību. Iztik�u ar mopēdu.

Burks iegāja atpakaļ bārā, bet Kenta palika durvīs. Meitene melnajās biksēs sēdēja vēl tai pa�ā vietā, kur pirmīt. Kontam negribējās vairs tur rādīties. Patiesībā viņ� pats nezināja, ko grib. Mājās arī nebija patikas iet, tur dro�i vien vienīgi Turks viesistabā kvernēja uz dīvāna. Kenta virzījās uz ārdurvju pusi.

Pagalmā tāpat vēl stāvēja mopēdi. Tie izskatījās saspiedu�ies bariņā, it kā meklētu aizvēju vai atbalstu cits pie cita. Uz priek�ējo riteņu pusi pieliektās stūres �ķita kā kopā sabāztas galvas.

Kenta uzsēdās sarkanā �DBS� mugurā, pārbaudīja sajūga rokas slēdzi un starteri. Sajūga svira kārtībā � stingra un neizļurkājusies. Starteris arī da�reiz mēdza būt va|īgāks, bet �is te tie�i tāds, kā nākas, � varēja būt dro�s, un Kenta uzsita ar kāju. Viņ� nospieda sajūga slēdzi un, uzmanīgi ieslēdzis pirmo ātrumu, uzlika rokas stūrei un piedeva gāzi. Motors darbojās lieliski � nevar teikt, ka pārāk mīksti, un tomēr � bez Tīstī�anās. Spārni ielas luktura gaismā tā vien spīdēja.

� Liec mierā mopēdu!

Kenta bija kājās kā rau�us uzrauts. Uz palieveņa stāvēja tievs, gar� puisis ādas jakā, un no priek�nama atskanēja vēl citi steidzīgi soļi. Pēc mirkļa Kentam jau nāca virsū trīs ādjakaiņi. Kenta atkāpās pāris soļu tālāk.

� Es tikai uzmetu acis, � viņ� paskaidroja.

� To tu varēji pa gabalu.

� Gribēju drusku pamēģināt.

� Vācies pie velna! Un nerādies vairs te tuvumā, citādi norausies! Vācies uz ātrāko!

Kenta saprata, ka vēl ko paskaidrot nav jēgas. Viņ� pagriezās un soļoja prom pa celiņu, kas ved ārā uz Folkunga ielu. Kad mopēdu īpa�nieki bija nozudu�i atpakaļ klubā, Kenta apstājās. Viņ� nebija dro�s, ka pratīs viens pats atrast ceļu uz mājām. Labāk jāpagaida pārējie.

Bose tāpat vēl sēdēja pie krustvārdu mīklas kopā ar meiteni zaļajā kostīmā. Galda otrā pusē kāda viņas draudzene īdzīgi ko�ļāja salmiņu. Ne Burks, ne Sūne nebija vairs redzami.

� Nu burvīgi, tu nāc kā saukts, � Bose sacīja.

� Kas tad viņu ir saucis? � draudzene jautāja, nīgri nokodusi kokteiļa salmiņam galu. �

� Mēs, �- Bose līksmi atbildēja. � Divi un divi ir �etri, tur nekas nelīdz. Divus no mūsējiem tu esi jau aizbiedējusi � �im vakaram būs diezgan.

� Nu un tad? � meitene nicīgi novilka. � Pazīstam mēs jūs visus, labiņos.

� Bet �ito �ali tu nepazīsti, jo viņ� te nekad vēl nav bijis.

Bose piecēlās.

� Nu tad gāju�il � viņ� mudināja. � Nevaib-sties, mazulīte!

� Mani nesauc Mazulīte!

� Vai ne? Ko tu neteiksi? Bet visas jau nevar arī saukt par Cerstinām.

Meitene nevil�us iesmējās.

� Nu, nu! � Bose sacīja. � Un kā tad tevi sauc?

� Viņu sauc Lisbete! � samierino�i sacīja bik�u kostīma tērpā meitene. � Nevajag...

Lisbete piecēlās, paķēra no galda savu rokassomiņu un steidzās uz durvīm, neteikusi ne vārda. Dabūjis no Boses dunku pa muguru, Kenta manījās viņai pakaļ.

Bose ar meiteni bik�u kostīmā soļoja lejup pa Folkunga ielu. Lisbete apstājās zem kādas laternas, izņēma spogulīti un lūpu krāsu un sāka rūpīgi sevi uzpost. Kenta stāvēja viņai blakus un noskatījās. Izbijies viņ� pavadīja ar acīm Bosi.

Kad Lisbete devās pa ielu lejup, Kenta saudzīgi saņēma viņu ap pleciem.

� Es pati varu paiet, � viņa sacīja.

Kenta tūliņ palaida meiteni vaļā. Vairākus kvartālus viņi nogāja blakus plecu pie pleca, nepārmiju�i ne vārda, tad pēk�ņi Kenta sajuta viņas plaukstu uz sava pleca. Pārsteigts viņ� paskatījās meitenē, un kā atbildot viņa bikli uzsmaidīja.

� Būtu vismaz pateicis, kā tevi sauc, � viņa sacīja.

� Kenta.

� Un es esmu Lisbete.

� Dzirdēju jau.

Kenta iesāņus uz viņu paskatījās. Zēngalviņa � tāpēc trauslais, baltais kakls bija atsegts, pilnīgas lūpas un īss, vasaras raibumiem nosēts degunte-lis. Diezgan glīta, nav ko teikt.

� Nu, ko tu pēti, � viņa aizrādīja. � Neesmu jau eksponāts.

� Es tikai pārlaidu acis, � Kenta atbildēja.

Lisbete iesmējās:

� Ak mans dievs, no kurienes tādi uzrodas?

Kenta jutās muļķīgi, bet sāka uzmākties arī dusmas. Viņ� meitenei neuzbā�as � abi viņi soļoja līdzās. Lai Lisbete domā, ko grib, viņam tur ne silts, ne auksts.

Kenta vairs nezināja ceļu. Viņ� jau pirms laba brī�a bija pazaudējis orientāciju, ta�u neskaidri nojauta, ka ceļ� ved prom no mājām. Priek�ā bija kāds tilts, bet pirms tam meitene nogriezās sāņus, un viņi nonāca uz parka celiņa, kas vijās aug�up uzkalnā. Uz viena soliņa cie�i apskāvu�ies skūpstījās Bose ar meiteni zaļajā bik�u kostīmā. Jaciņa bija glīti uzkārta uz sola atzveltnes un Boses roka slīdēja pa viņas balto d�emperi.

Lisbete pagāja viņiem garām it kā neredzēdama un apsēdās uz nāko�ā soliņa. Kenta apsēdās viņai blakus. Neziņā, kas Lisbctci tālāk ir padomā, Kenta jutās tikpat muļķīgi un nedro�i kā līdz �im. Meitene aizdedzināja cigareti, iztaisnoja muguru un atmeta pakausi pret sola atzveltni. Kenta noskūpstīja viņu uz kakla. Pat nesakustējusies, Lisbete ievilka jaunu dūmu un lēni pūta arā starp zobiem.

Kenta pakasīja sev aiz auss un palūkojās uz meiteni. Mētelis vaļā � zem mēteļa zils d�empe-rītis un zaļi svārki. D�emperis glīti piekļāvās augumam un svārki izbeidzās labu gabaliņu virs ceļgala.

Pēc īsa �aubu mirkļa Kenta pabāza roku meitenei zem d�empera un aizvirzīja līdz krūtīm. Pieskarties zīdainajam krū�turītim bija patīkami.

� Ko tu dari? � viņa iejautājās visnotaļ vienaldzīgi.

Kenta nolaida roku lejā līdz pat svārku apak�malai. Tad Lisbete ievilka tre�o dūmu malku. Kenta pabāza roku zem viņas svārkiem un virzīja uz aug�u.

� Tu nu gan esi labiņais!

� Vācies pie velna!

Nometis zemē cigareti, Kenta apdzēsa to ar kāju un neatskatīdamies metās prom pa grantēto celiņu.

Boses un meitenes zaļajā kostīmā uz soliņa vairs nemanīja. Kontu tas nepārsteidza, jo starp tiem diviem viss �ķita skaidrs jau no pirmā mirkļa.

Kenta bija pārskaities pats uz sevi. Lisbete visu vakaru nes viņu cauri � un viņ� gāja meitenes pavadā, rīkodamies tie�i tā, kā viņa grib. Pirkstu galos Kenta vēl juta viņas liegās ādas pieskārienu, un tomēr � viss iznāca pārāk vēsi. Ja viņa nebūtu sēdējusi tik bezgala nekustīgi � jebkuru citu rīcību viņ� prastu izskaidrot. Bet kas padarīts, to nevar atdarīt, tāpēc viņ� ar Lisbeti nekad vairs nesatiksies. Tas nu ir jāliek aiz auss.

Parka malā Kenta neziņā apstājās. Nebija ne jausmas, kur viņ� atrodas, viņ� pat neatskārta. Ио kuras plisēs viņi ir atnāku�i. Atlika tikai vienā izeja � iet uz labu laimi, kamēr nāks pretī kāds cilvēks.

Pēk�ņi Kenta sev aiz muguras izdzirda papēdī�u klaudzoņu pret ietvi. Lisbete! Viņ� �igli ie�āvās starp krūmiem un, tikko bija paslēpies, Lisbete jau parādījās turpat tuvumā. Mētelis tāpat vēl vaļā � mēteļa stūri aizmugurē plivinājās kā spārni. Somiņa cilājās līdzi roku kustībām, un viņa bija aizelsusies. Meitenei nomuka kurpe, pazaudējusi līdzsvaru, viņa sagrīļojās un uz mirkli piestāja skriet. Kentam uzbruka vēlē�anās viņu pabiedēt, ta�u, uzmetot acis meitenes sejai, atriebības alkas noplaka. Lisbete jau bija izbijusies.

Un kāds gan brīnums. Viņi bija noma|ā parkā. Visapkārt tum�i un drūmi koki, bet attālumi starp spuldzēm � garu garie. Koku lapotnes aizsegā spuldzes dega kā dziesto�as zvaigznes, neiedvesdamas nekādu lielo dro�ības sajūtu. Tad Kenta teciņus metās pakaļ Lisbetei.

Kad Kenta meiteni atkal ieraudzīja, viņa vairs neskrēja, ta�u �igliem soļiem steidzās starp namiem. Kenta ļāva Lisbetei pazust no redzes loka un pēc tam atkal pielika soli. Meitenes papēdī�u klaudzoņa bija viņa ceļvedis. Viņ� nezināja, kurp ved viņa ceļ�, ta�u cerēja, ka drīzumā ieraudzīs kādu pazīstamu zīmi, Sofijas baznīca būtu bijis vislabākais virziena rādītājs, ja tikai to tumsā varētu saskatīt.

Pēk�ņi Lisbete nozuda un papēdī�i arī vairs noklaudzēja. Kenta aizdrāzās līdz nāko�ajam ielas stūrim un pavērās uz visām pusēm, bet veltīgi. Viņ� izlasīja ielu nosaukumus, ta�u visi tie bija sve�i, un viņam neko neizteica. Nekas cits neatlika � tālāk jāiet tāpat uz labu laimi. Vienā vadu ejā norēgojās gai�a ēna, un, kad viņ� pagāja uz tās pusi, kāds nikni ie�ņācās:

� � Ko tu man seko pa pēdām? At�ujies!

Un no pustumsas iznāca Lisbete. Mētelis tagad aizpogāts, ne miņas vairs no bailēm � seja niknā un noraido�a.

� Man nenāk ne prātā kādam sekot, � Kenta teica.

� Nu, tā jau! Ko tad tu dari?

Kenta paraustīja plecus. Ņems un pateiks taisnību � lai viņa domā, ko grib.

� Es gribu atrast savas mājas.

� Atrast savas ... Ko tu saki? ... dieviņ augstais!

Un Lisbete sāka tik dikti smieties, ka asaras ripoja lejup pa vaigiem.

� Dieviņ augstais, � viņa pūta. � Tu esi pats spocīgākais �alis, kādu es esmu sastapusi. Mīļā stundiņa, vai patie�ām tādi ar vēl dzīvo pasaulē? Un tu no tiesas nezini, kur tu mitinies?

� Zināt jau zinu, tikai nevaru vairs atrast to ielu. Baigi jocīgi, vai ne? Bet visi nevar būt dzimu�i Stokholmā.

Lisbete izslaucīja acis ar kabatas lakatiņu un negaidīti paņēma Kentu zem rokas.

� Piedod, manu zēn! � viņa sacīja. � Bet tas izklausījās tik smieklīgi.

Kenta palūkojās uz meiteni, lai atklātu, ka ar viņu ir notikusi patīkama pārvērtība. Viņa vairs nebija ne izbiedēta, ne noraido�a. Acīs vēl staroja smiekli, ta�u draudzīgi.

� Un kur tad tu dzīvo?

� Labo�anas patversmē pie Sofijas baznīcas.

� Tur... no tiesas?

Lisbete nespēja noslēpt savu izbrīnu vai varbūt arī vil�anos. Viens vai otrs.

� Pasaki vismaz, uz kuru pusi man jāiet, � viņ� teica.

Pēk�ņi viņam uzsmaidījusi, Lisbete paņēma Kentu zem rokas.

� Nāc! Iesim kopā!

� Es tevi nesaprotu, � Kenta sacīja. � Tava oma mainās par daudz ātri. Dusmas un skumjas, un prieks � viss vēja ātrumā.

� Kad es kopā ar jums aizgāju no kluba, biju nolēmusi būt pavisam riebīga. Gribēju tikai tevi iznest cauri.

� Un tev tas izdevās tik labi, ka bail.

� Bet papūlies iejusties manā ādā, � Lisbete teica. � Kāda tev rastos sajūta, ja tev pamet kā sunim kaulu. �Paklau, tu tur, mēs tev piespēlēsim �ali!�

� Man jau tāpat piespēlēja, � Kenta sacīja.

� Vai man bija izvēle?

Lisbete palika stāvam.

� Vai zini, patie�ām! Man tas nebija ienācis prātā. Taisni neticami, ka viens �alis tā var apvainoties.

� Nemaz es tā neapvainojos, � Kenta atbildēja. � Bet parkā es uzvedos stulbi.

� Nekas, � Lisbete atteica. � Tikpat daudz tā bija mana vaina.

Kenta joprojām turēja viņas roku. Viņ� neapjauta, vai pats bija pievilcis meiteni sev klāt vai arī Lisbete bija paspērusi solīti tuvāk. Vienalga. Viņas lūpas bija maigas un siltas un roka uz viņa kakla bija vēsa un dai|a � nekam citam vairs nebija nozīmes.

Mājupceļ� līdz patversmei izrādījās pārāk īs�, ta�u pulkstenis jau bez piecpadsmit divpadsmit. Noteikto atgrie�anās laiku Kenta jau kavēja par �etrdesmit piecām minūtēm. Viņi apstājās pie kāpnēm, kas ved aug�ā uz parku, un atvadoties vēlreiz saskūpstījās.

� Kāpēc tu te dzīvo? � Lisbete iejautājās.

Kenta noskūpstīja Lisbeti uz vaiga, sajuzdams viņas skropstu pieskārienu, un viņ� paraustīja meitenes ausu ļipiņu.

� Viss sākās ar kādu mopēdu, � Kenta atbildēja. � Bet es tev izstāstī�u citreiz, jā? Tas ir, ja mēs vēl satiksimies?

� Bez �aubām, satiksimies.

� Rīt?

� Labi!

� Tai pa�ā vietā?

� Nē, atnāc man pakaļ uz mājām.

� To es neuzdrīkstos.

� Kādas muļķības!

� Un tomēr, nē.

� Kāpēc?

� Ak ... tāpat vien.

� Man liekas, es nojau�u.

� Nu, nu?

� Hmm. Tādā gadījumā satiekamies uz Ringa un Sēdcrmanna ielas stūra. Vai ceļu zināsi?

Kenta sāka smieties.

� Tik bēdīgi jau nav, � viņ� atbildēja.

� Bet nu gan man jāskrien, � Lisbete sacīja.

� Tētis necie�, ka es vēlu nāku mājā.

� Man arī jāiet. Tātad rītvakar septiņos!

Lisbete nepaguva atbildēt, kad Kenta viņu vēlreiz noskūpstīja, un pēc tam viņa piekrīto�i pamāja.

Kenta jau otro nedēļu strādāja mēbeļu noliktavā. Viņam sen bija jau apnicis vadīt autokāru un cilāt brūnos mēbeļu saiņus. Grozies, kā gribi, bet nekāds atelpas brīdis starp braucieniem nesanāca. Uz kravas tilta vienmēr jau gaidīja tuk�a ma�īna ar snaudo�u �oferi pie stūres, un Lāger-bergs mū�dien izskatījās nīgrs. Viņa mazie, sirmie ūsu kum�ķī�i īdzīgi cilājās, kad viņ� salīdzināja savus nebeidzamos rēķinus, un viņa acis aiz briļļu stikliem spīdēja kā tērauds.

Vienmuļo darba ritumu pārtrauca vienīgi pusdienlaiks un kafijas brīdis, kas aizskrēja tik ātri kā raķete. Pusdienas viņi abi ar Junasu paēda steig�us kā uz sacīkstēm un pēc tam iegrima katrs savā laikrakstā. Ar Junasu kopā tomēr patīkami. Viņ� nerunāja lieku, toties prata vērīgi klausīties.

Tre�dienā pēc pusdienlaika Lāgerbergs uz kravas tilta nebija redzams. Viņ� sēdēja sava kantora būrītī un pamāja Kentam, lai ienāk.

Ar rādītājpirkstu uzsitis knipi, Kenta aizlidi-nāja pa gaisu savu pusizsmēķēto cigareti. Slaidā lokā tā pārlidoja pāri ielai un �ūkstēdama iekrita peļķē. Kantorī smēķēt aizliegts, un Kenta negribēja lieki kaitināt Lāgerbergu. Nekas labs tad nebija gaidāms.

Lāgerbergs apgriezās savā grozāmajā krēslā un uzvaro�i paskatījās Kenta.

� Diem�ēl man tev jāuzsaka, Pērsson, � viņ� paziņoja.

Kenta dega nepacietībā uzzināt, ko Lāgerbergs no viņa grib, ta�u tik īss un skarbs paziņojums galīgi izsita viņu no sliedēm.

� Kā tā, jāuzsaka... es nesaprotu ...

Domās Konta pūlējās atcerēties, ko izdarījis, kā nevajag, bet nekā... Alla� viņ� bija laikā un arī darbu bija veicis bez vainas. Kārtība te bija vienkār�a, to aptvertu pat zīdainis. Ka nekāds sapnis autokāra vadī�ana nav, to Kenta saprata jau pa�ā sākumā, tas tikai tāds starpposms, iekams viņ� sāk iet arodskolā, un tomēr... tā uzreiz tikt atlaistam... tas likās ne�ēlīgs apvainojums.

� Ko tādu esmu izdarījis? � Kenta jautāja.

� Stājoties darbā, tu liedzies sniegt par sevi pilnīgas ziņas.

Ak tur tas suns aprakts! Negribot Kenta nokāra galvu.

� Redzu, ka tu zini, par ko ir runa, � Lāger-bergs teica, nozibsnīdams ar brillēm.

� Nē, nezinu vis, � Kenta atbildēja.

� Es tātad tiku tev lūdzis raksturojumus no iepriek�ējām vietām un ...

� Man tādu nebija.

� Nebija, un man tagad ir-skaidrs, kāpēc tev nebija. Tu noslēpi, ka dzīvo labo�anas patversmē.

� Neviens man to neprasīja. Domāju, ka dzīvesvietai nav nekāda loma.

� Nav jau arī parastos apstākļos.

� Samelojis neko neesmu!

� Tiesa, bet tu noslēpi patiesību, un tas ir tikpat kā samelots. Tu man nepateici, kāpēc aizgāji no laukiem, bet tagad man tas ir zināms. Patiesība vienmēr nāk gaismā, jaunais cilvēk! To liec aiz auss, tad vismaz kādu mācību būsi guvis pa �o laiciņu.

� Ne velnu te nav ko gūt!

� Nepalaid muti, es tevi brīdinu, puis!

Lāgerberga balss metās ledaina, un Kenta apklusa. Pret �o veco vīru viņ� gribot negribot juta bijā�anu.

� Te tev būs aprēķins, aizej pie kases un saņem, kas pienākas. Es jau tur pateicu.

Kenta paņēma Lāgerberga izrakstīto lapiņu un sāka pētīt skaitļus.

� Tu �eit nostrādāji piecdesmit astoņas stundas. �odienu es pat pieskaitīju visu. Par no�ēlo�anu tu nesabiji pie mums tik ilgi, lai varētu saņemt atvaļinājuma naudu, toties es noapaļoju tavas nostrādātās stundas līdz pat se�desmit. Tava alga par stundu ir astoņas kronas trīsdesmit ēras. Kopā sanāk �etri simti deviņdesmit astoņas kronas. Sī summa tāpat ir noapaļota līdz piecsimt kronām, no tām atvilkti nodokļi � deviņdesmit �etras kronas. Tu saņemsi �etri simti se�as kronas � ja gribi, vari pārrēķināt, viss ir mats matā.

Kenta pat neklausījās. Viņ� bija satriekts. Ko sacīs Joije? Vai nāko�ajā darbavietā klāsies tāpat ... un kā viņam sanāks ar arodskolu?

Viņ� izlikās neredzam Lāgerberga pastiepto roku un gāja ārā pa kantora durvīm. Autokārs stāvēja pie sekcijas A-l, pie sēdekļa aizmugures karājās pēcpusdienas norīkojumi, un pie kravas tilta jau rūcināja pirmais autofurgons. Tas viss uz viņu vairs neattiecās. Kenta soļoja pa krēslainajām ejām, vadīdamies pēc Junasa autokāra motora rūkoņas. Ar īsiem pārtraukumiem tas dīca un dūci-nāja da�ādās toņkārtās, .kā nu Junass pa�laik brauca.

Junass platām acīm pavērās uz Kentu un izslēdza motoru.

� Vai kas atgadījies? � viņ� jautāja. � Kur vecais?

� Kantorī, � Kenta atbildēja. � Esmu izmests ārā.

� Izmests? Ko tu savārīji?

� Neko. Vecais uzok�ķerējis, ka dzīvoju patversmē. Viņ� apgalvo, ka es viņam esot melojis, jo, stājoties darbā, to noklusēju.

� Un tas ir viss?

� Jā, viss.

Junass pakasīja pakausi.

� Vecajam ir savi principi, un neviens velns tos nejaudā grozīt. Bet nupat � tā gan ir a�gārnība.

� Saņēmu jau aprēķinu, � Kenta sacīja, � tā kā nekas vairs nelīdz. Nācu tikai atvadīties.

� Un tomēr es nesaprotu, � Junass sacīja. � Sen mums nav bijis tik krietna palīga kā tu, un vecais ir tie�i tādās pa�ās domās.

� Diez vai, viņam mū�īgi tik skābs ģīmis.

� Un tomēr, � Junass teica, � tici vai netici, bet tu viņam patīc. Es kā nekā viņu pazīstu. Maz pamazām arī tādu tipu var sākt saprast, par spīti tam, ka viņ� izskatās kā no dzelzs. Diez vai viņam ir kādas tiesības atlaist tevi par to vien.

� Kas tur var līdzēt? � Kenta atteica.�Viņ� ir noteicējs.

� Jā, skaidra lieta. Alums, protams, vajadzēja būt arodbiedrībā, tad nekas tāds nenotiktu. Bet, tu zini, tas nez kā ir izpalicis. Neviens no mūsējiem nestājas, un es ar negribu izlekt. Vecais necie� arodbiedrības.

Kenta uzsita Junasain uz pleca.

� Nelauzi galvu! Un paldies tev par visu!

No stūra iznira Lāgerbergs, kā alla�, ar rēķinu �ūksni rokā. Pāri briļļu malai viņ� pavērās uz Junasu un Kentu.

� Junassons vēl nestrādā? � viņ� pavaicāja. � Junassonam nu neklātos tā te stāvēt un kulstīt mēli.

� Gan jau tik�u galā, � Junass dzedri atsacīja. � Vienmēr savu padaru un �odien tāpat padarī�u.

� Jā, kā gan citādi, kā gan citādi, � Lāger-bcrgs noburk�ķēja, pazuzdams aiz mēbeļu grēdām.

Ka Junass spēj būt atskabargains, to Kenta piedzīvoja pirmo reizi.

� Būs jāķeras pie darba, � Junass teica. � Dzīvo vesels! Un, ja iznāk būt tuvumā, pieskrien � vai nu te, vai kafejnīcā.

Atgriezties mājās pa�ā dienas vidū �ķita neierasti. Māja nebija tāda kā vienmēr � likās iesnaudusies pirms novakara, kad visi pui�i sarodas mājās. Atskaņotājs mū�īgi dārdēja uz visskaļāko, bet tagad vientuļi klusēja uz galda, paklāji parasti bija sabīdīti nekārtīgā �upā pie sienas, lai galda tenisa spēlētājiem būtu cietāks atspēriens, bet tagad � izklāti un iztīrīti, un laikraksti bija skaisti sarindoti grozā un plauktos gar sienu. Noklaudzēja pingponga bumbiņas nebeidzamie atsitieni, neviens netrok�ņoja, un neviens neklaigāja.

Virs krūtīm sakrustotām rokām viesistabā uz dīvāna gul�ņāja Turks. Tum�ās brilles bija uzbīdītas aug�ā līdz pat spurainajiem matiem. Turks izskatījās saguris, ar iekritu�ām acīm viņ� garlaikoti vēroja, kā Sūno pūlas salīmēt krēslu, kur� pēc mēne�iem ilgas lauzī�anas bija sadalījies sastāvdaļās. �imbrī�am tā bija visa mājāssēdētāju kompānija.

Turks pamāja, atbildot uz Kentas sveicienu, bet Sūne tūliņ pat iesaistīja viņu savā grūtajā pasākumā.

� Pieturi, kamēr es sastiprinu sprai�ļus!

Pabeidzis izpalīga darbus, Kcntd apsēdās pie �urnālu plauktiņa. Viņ� atvēra kādu �urnālu, tāpat vien pa�ķirstīja un atsvieda sāņus.

� Varbūt uzspēlēsim pingpongu? � viņ� ierosināja.

Turks papurināja galvu. Sūne neatbildēja. Viņ� bija aizņemts ar saviem galdnieka darbiem. Kenta nostājās pie loga un lūkojās ārā uz dārzu. Gāja uz rudeni � jo dienas jo vairāk. No rozēm paliku�i tikai sa�ervelēju�ies stumbeņi, un zāliens brūnganām lapām pilns. Augstceltnē aiz viņu sētas jau novāktas puķu kastes no palodzēm, bet podos �ur un tur vēl palicis un spurojas kāds stiebrs. Kenta nodrebēja pie domas, ka būs jāsē� mājās un jāgaida uz darbu tādā laikā, kad viss vēr�as pelēks.

Kenta dzirdēja, ka lejā Joije apsprie�as ar saimnieci. Tad uz kāpnēm atskanēja Joijes atsperīgie soļi. Viņ� vienmēr lēca pāri diviem trīs pakāpieniem, bet, ticis aug�ā viesistabā, tomēr it nemaz nebija aizelsies. Audzinātājs bija labā formā, neskatoties uz to, ka daudz smēķēja.

� Kāpēc tu esi mājās? � viņ� brīnījās, ieraudzījis Kontu.

� Mani izmeta.

� Ak tu viens... Vecais man zvanīja. Vai tev viņ� to teica.

Kenta papurināja galvu.

� Man izlikās, ka es viņu vedu pie prāta.

� Kur nul

� Diem�ēl cilvēki palaikam ir aprobe�oti, � Joije teica. � Nenokar degunu, gan dabūsim tev citu darbu.

� Tur var sanākt tāpat.

� Tiesa. Ar to mums jārēķinās. Tā tas ir bijis un laikam būs. Un tomēr mums vienmēr paliek cerība, ka visi darba devēji nav vienlīdz aprobe�oti.

� Vecais Lāgerbergs uzskatīja par meliem to, ka es nebiju viņam pateicis, kur dzīvoju.

� Un, ja tu būtu to pateicis, tad viņ� tevi vispār nepieņemtu darbā. Sitie vīri man ir līdz kaklam. Pa�i sevi viņi uzskata par taisnīguma un principialitātes iemiesojumiem, bet patiesībā ir aprobe�oti un �aursirdīgi. Vai viņ� tev izmaksāja, ko biji nopelnījis?

� To gan, līdz pa�ai pēdējai ērai. Un kādas pāris stundas vai kronas vai ko tādu viņ� bija pat noapaļojis uz aug�u. Es klausījos pa ausu galam, bet viss noteikti ir, kā nākas. Vai nauda man jāatdod tev?

� Nē, bet es varu to paglabāt, ja vēlies. Tres maksai vēl nav pienācis laiks. Vai tev ir pa�am sava krājgrāmatiņa?

� Jā, uz pasta noguldījumu grāmatiņas man ir trīsdesmit astoņas kronas.

� Tad noguldi pagaidām vēl �o te arī. Un nebaidies, gan atradīsies cits darbs.

Turks bija uzrausies kājās un slāja prom pa gaiteni, bet Joije viņu apturēja.

� Un tu �odien uz darbu nemaz neposies?

� Es tanī robā vairs nestrādāju.

� Tā, tu man to nemaz netiki teicis.

� Pa�laik tie�i saku.

� �itā mums nebija norunāts.

� Jā ... bet man ir padomā cits robs.

� Kur tad nu atkal?

� Benzīntankā. Tikai tur man vajadzēs palikt pa nakti, jo benzīntanku slēdz baigi vēlu.

� Pieraugi, lai nebūtu nekādas apkārtblandī-� �anās uz �ī benzīntanka rēķina, tad jau atļauja būs. Es tevi nopietni brīdinu. Vai skaidrs?

� Apsolos, � Turks sacīja. � Ar rītdienu es sāku strādāt.

Tik padevīgu Turku Konta nekad vēl nebija redzējis. Turks stāvēja un gaidīja, ka Joije vēl ko piebildīs, bet audzinātājs tikai pamāja, ka ir visu dzirdējis. Un Turks aizgāja uz savu istabu.

Sūne drud�aini rosījās ap krēslu. Kenta saprata, ka viņ� grib izvairīties no sarunas. Viņam arī bija laiks iz�ķirties � vai nu par atgrie�anos tirdzniecības skolā, vai arī par darbu. Kenta nezināja, kālab viņ� vilcinās.

� Vai atceries �ito celiņu? � Lisbete vaicāja.

� Bez �aubām, � Kenta atbildēja. � Vai �ovakar apsēdīsimies uz tā pa�a sola?

� Nē, paiesimies uz aug�u. Pa�ā uzkalna galā ir kafejnīca ar nosaukumu �Godkāre�, cerēsim, ka tā vēl darbojas.

Kafejnīca atradās kalnā iepretī Zooloģiskajam dārzam. Apkārt tai rindojās apcirpti koki, kas vasarā būtu kā zaļa siena. Tum�i un pliki, koki patlaban vāji aizsargāja no vēja, kur� joņiem vien skrēja pa kailo kalnu.

Lisbete un Kenta apsēdās pie galdiņa uz nelielās terases, kas apjoza kafejnīcu. Lejā vizēja Stremmens. Pa to kuģu ceļ� ved ārā no Stokholmas, ta�u �obrīd Stremmens bija gandrīz tuk�s. Vientuļ� prāmis bez pasa�ieriem uz klāja viegli ielīgoja nemierīgajos ezera ūdeņos, un to, it kā pa�as nezinādamas, ko grib, pavadīja divas kaijas. Pie Rentmēstara kāpnēm, kūpinādams skursteni, savu atie�anas stundu gaidīja kuģītis, un tālumā pie Galera kuģu būvētavas miera ostu bija atradis savu laiku nokalpojis mīnu kuģis, kuram līdzās Vāsas muzeju varēja dēvēt vai nu par putnu, vai par zivi � tik maz tāds muzejs atgādināja īstu kuģi.

Grēnalundā kā atskabargains stabs uz debesīm tiecās skatu tornis un neapgaismotajā karuse|a ritenī �ūpojās tuk�as un klusas gondolas. Visā �ai ainavā valdīja noskaņa �Slēgts līdz nāko�ajai sezonai�.

� Man iet pie sirds �itā Stokholmas puse, � Kenta teica. � Te diez ko neizskatās pēc lielpilsētas.

� Tā te ir pēdēja idillīte, kas mums vēl pieder, � Lisbete sacīja. � Lai gan tur lejā, kur tu dzīvo, arīdzan izskatās tīri jauki, vai ne?

� Manuprāt, tā ir viena un tā pati pilsētas daļa.

� Pasaki man � kāpēc tev ir tur jādzīvo?

Konta palūkojās Lisbetē.

� Tev nepatīk, ka es dzīvoju patversmē?

� Nē, tā nav ... man tikai gribētos zināt, kāpēc tu tur dzīvo. Tu sacīji, ka sācies tas esot ar mopēdu.

� Tiesa. Es nobēdzināju kaimiņam mopēdu un pēc tam ...

Un Konta nu jau nez kuro reizi izstāstīja to pa�u notikumu, ko bija atklājis pui�iem.

� Un vecāki tev neliedza braukt projām?

� Man nav vecāku. Tas ir, es gribēju teikt, vispār jau skaitās. Māte dzīvo tepat pilsētā, neesmu tikai viņu redzējis kop� trīs gadu vecuma. Toreiz mēs dzīvojām Stokholmā, bet es neko vairs neatceros.

� Nu, un tavs tētis?

� Nav ne jausmas.

� Vai tad māte tev neko nav teikusi?

� Kā viņa lai būtu teikusi, ja neesam tiku�ies?

� Un jūs pat nerakstāt viens otram?

� Nē.

� Un tu neesi mēģinājis uzzināt kaut ko par tēvu?

� Nē. Kālab man būtu jāzin?

�- Grūti pateikt, kālab. Man liekas neiedomājami, kā var nepazīt savus vecākus, ja mums reiz viņi ir doti. Man nu gan briesmīgi gribētos par viņiem kaut ko zināt. Un pie kā tu dzīvoji toreiz, kad no�iepi mopēdu? Vai pie aud�u vecākiem?

� Skaitījās jau aud�u vecāki, lai gan man viņi biju�i nebiju�i. No vienpadsmit gadu vecuma nekas prātīgs tur vairs nesanāk. Sāku pie viņiem dzīvot, kad man bija vienpadsmit, pirms tam no astoņiem gadiem biju pie citiem aud�u vecākiem.

� Kam tad māte tevi atdeva audzinā�anā?

� Līdz astoņiem gadiem dzīvoju bērnunamā.

� Un pēc savas mātes un tēva tu nekad neesi ilgojies?

� Nē, neko tādu es neatceros.

Lisbete paskatījās Kentā gandrīz izbijusies.

� Tu runā tik vienaldzīgi, � viņa teica, � it kā no bērnu dienām tev nebūtu nekādu atmiņu.

� Kāpēc? Bērnunamā es jutos labi. Mēs augām tādā lielā, lielā brāļu un māsu pulkā.

� Nu, bet pie aud�u vecākiem?

Kenta maisīja savu pusatdzisu�o kafiju un nopūlējās ar napoleona kūkas gabaliņu.

� Vai es tevi sāpinu?

Lisbete pieskārās Kcntas rokai, kā piedo�anu lūgdama.

� Nē, ko tu runā. Es tikai mēģinu atcerēties. Aud�u vecāku mājas es nezin kāpēc nekad neliku uzskatījis par savējām. Es pie viņiem dzīvoju � un tikai.

� Par māti un tēvu tu viņus nesauci?

� Nē, saucu par krustmāti Signi un par tēvoci Holgeru. Patiesībā Holgeru es saucu vienkār�i par Holgeru. Krustmāte Signe bija lādzīga. Pa�ai viņai nevarēja būt bērni, bet es biju jau par lielu, kad pie viņiem nonācu, � tā viņai likās.

� Un ko krustmāte teica, kad tu brauci projām?

� Viņa raudāja, bet varbūt arī tāpēc, ka viņus apkaunoju.

� Nu, un ko Holgers?

� Neko citu, lādējās. Dro�i vien bija priecīgs, ka tiek no manis va|ā. Lai gan pirms tam mēs sapratāmies tīri labi. Viņ� tikai bija skopulis.

� Un tu aizbrauci � un viss?

� Kas tad cits man atlika, nu pasaki? Kur es varēju sprukt? Un tikt projām es gribēju.

� No tiesas? Vai tik tā bija?

� Stremnēsa nav nekāda lielā, tāpēc man tur tik un tā nebija vairs palik�ana.

Lisbete kodīja savu vidējā pirksta labi kopto nagu un papurināja galvu, kad Kenta piedāvāja viņai cigareti.

� Tev jāsasparojas! � viņa sacīja tik pēk�ņi, it kā visu laiku būtu gudrojusi recepti Kentas dzīves uzlabo�anai.

� Tev tā liekas? � Kenta atjautāja, ievilcis kuplu dūmu.

Viņ� pavēra muti, ļaudams dūmiem atkal izplūst vējā.

� Jāl � Lisbete pārliecināti sacīja. � Neklājas tā ar visu būt mierā. It kā tev pa�am nekas nerūpētu.

� Tā jau nemaz nav. Es tevi nesaprotu.

� Nu, piemēram, tava māte. Tu viņu pat redzēt negribi.

� Nē, kāpēc. Vispār jau gribu. Bet, kamēr es nedzīvoju te pilsētā, cs nemaz nevarēju viņu uzmeklēt. Tagad gan varbūt apciemo�u.

� Tikai tāpēc, ka es ierosināju?

� Nē... tas ir, jā, varbūt. Tu vismaz pamudināji.

� Citi lai domā tavā vietā!

Tas bija sacīts ļauni, bet Kenta ir neapvainojās.

� Tā iznāk, � viņ� pēc brītiņa sacīja. � Citi vienmēr ir domāju�i manā vietā. Tā bija bērnunamā un pie aud�u vecākiem. Un tā paļās tagad ... Joije domā.

� Kur tu strādā?

� Nekur!

Lisbete nikni noklak�ķināja ar mēli.

� Mani �odien atlaida, � Kenta turpināja, it kā nebūtu neko sliktu dzirdējis.

� Par ko atlaida?

� Tāpēc, ka es dzīvoju labo�anas patversmē.

� Tikai par to?

� Jā, tikai tāpēc, ka, iestājoties darbā, to nepateicu. Un, ja pateiktu, tad, pēc Joijes domām, vispār nebūtu pieņemts darbā. Audzinātājs jau ir to piedzīvojis daudzas reizes.

Lisbete atkal pieskārās Kentas rokai. U'n mazliet paspieda. Kenta apņēma viņu ap pleciem un noskūpstīja uz vaiga.

� Nu, un tu? � viņ� vaicāja.

� Mācos pēdējā klasē.

� Par ko tu gribi kļūt?

� Par vingro�anas skolotāju... ja izdosies. Dikti grūti ir ietikt fizkultūras institūtā. Vēl cs gudroju par ārstniecisko fizkultūru vai arī gribu būt par terapeiti.

� Tik daudz plānu, � Konta brīnījās. � Lai gan nav jau slikti, kad ir izvēle.

� Un pats ko tu tagad darīsi?

� Būs jāmeklē cits, tikpat draņķīgs darbs, � Kenta atbildēja.

� Nevajag tā runāt, � Lisbete teica. � Tas skan tik atbaido�i, it kā tu visam būtu atmetis ar roku. Tu varētu varbūt mācīties, kamēr dzīvo patversmē?

� Tiesa. Pavasarī mēģinā�u iestāties arodskolā, gribētu strādāt par mehāniķi � labot ma�īnas un motorus.

� Beidzot viņ� arī kaut ko grib! � Lisbete iesaucās. � Ak dievs, cik burvīgi!

Kenta sāka smieties.

� Es iegādā�os mopēdu, � viņ� pastāstīja. � Man vajag ar ko noņemties pa vakariem, tāpēc ka man nepatīk nosist laiku. Ja es būtu palicis darbā mēbeļu noliktavā, pēc trīs mēne�iem jau varētu nopirkt �DBS�, nupat gan vairs nezinu, kā sanāks.

� Domāju, ka pui�iem labāk patīk motocikli.

� Jā, bez �aubām, tikai man nav brauk�anas tiesību. Tāpēc pietiks ar mopēdu. Un pa pilsētu nemaz nevar tik ātri drāzties � vismaz tāds nevar, kas tik slikti zina ceļu, kā es.

Lejā pa līci garām aizpeldēja krievu tvaikonis un apstājās Stadsgorda ostā. Kā aizelsies skrējējs drēgnā laikā, kad tam no mutes veļas garaiņi, tā tvaikonis kūpināja skursteni, un atbraucējam tūliņ piesteidzās palīgi. Celtņa strēle pārslīdēja ostas teritorijai un nomērķēja uz tvaikoņa priek�ējo kravas tilpni, ar milzīgu blark�ķi pieripoja traps, un pirmais uz klāja uzkāpa muitnieks.

� Var būt, ka man vajadzētu braukt jūrā, � Kenta ierunājās.

� Tfu! � Lisbete izgrūda.

� Es tikai pajokoju. Ķer�os pie pirmā darba, kas pagadās, lai tikai sanāk nauda mopēdam. �DBS��am motors nav nekāds labais, bet būs vismaz ar ko aizpildīt vakarus.

� Un tev nebūs katru mīļu brīdi jākvcrn tai barā, � Lisbete piebilda.

� Kādā barā?

� Netēlo nul Tu tīri labi zini, par ko ir runa.

� Pats es arī piederu tam baram. Tāpēc jau mani �odien izmeta no darba.

� Es saprotu, cik tas ir nejauki, ka ar tevi var tā izrīkoties, � Lisbete teica, � bet viena daļa no jūsējiem ar ir baigi labiņie.

� Vai tu kādu no viņiem pazīsti?

� Nē, bet pietiek jau ar to vien, ka da�u labu es esmu redzējusi. Piemēram, tas jūsu Turks, kur� nav visai normāls ...

� Es zinu, ka viņ� jaunie�u klubā ir daudz ko savārījis, � Kenta teica, � bet, kā tev liekas, kāpēc mums par viņa izdarībām jāatbild? It kā visi patversminieki būtu vainīgi. Un es arī!

� Tur neko nevar darīt, ka cili tā uzskata. Bet kāpēc uzskata, kā tev liekas?

� Tāpēc, ka labpatikas. Bet vai tu vari iedomāties, kāda ir sajūta, ja tevi ar naidu sagaida tādā vietā, kur tu nekad vēl neesi kāju spēris un kur neko sliktu neesi pastrādājis. �Sak, uzmanie-tiesl Raug, piesargieties! Nāk tie � no patversmes!� Bet tava draudzene gan Bosi nezin kāpēc nepasūtīja.

� Nepasūtīja tāpēc, ka viņ� ir pirm�ķirīgs. Patie�ām kolosāls �alis.

� Nav ne vainas arī pārējiem, vajag tikai iepazīt.

� Tādiem kā tas Burks, � Lisbete teica ar riebumu.

� Kas tev ir pret viņu?

� Un ko pats tu teiktu par �ali, kas vicina tev deguna priek�ā vispretīgākās bildītes un prasa: �Kura poza tev labāk patīk?� Fui, cik viņ� ir rupj�!

� Viņ� tā nemaz neākstītos, ja pa�i jūs viņu neaizskartu.

� Mēs?

� Jā, jūs. Jūs viņam piesienat Turka nedarbus. Jums liekas, ka tā ir pareizi, bet, kad viņ� noskai�as un pretojas, tad nav vairs pareizi! Un porno-bildītes viņ� rādīja jums tikai par spīti.

� Bet es viņam neko neesmu sariebusi, tā ka pret mani viņam nevajadzēja būt rupjam.

� Un tomēr klubā viņ� visiem ir �viens no tā bara� un es nāko�reiz tāpat bū�u � visiem, atskaitot tevi.

� Jā, bez �aubām, � Lisbete sacīja. � Es jau iesākumā arī izturējos pret tevi baigi nelāgi. Bet nupat vairs tā nav. Vai tiesa? Ejam, man �ovakar jābūt laikus mājā, lai nomierinātu tēti. Vakar viņ� bija kā negaisa mākonis un brīnījās, ar ko esmu klaiņojusi līdz tik vēlai naktij.

� Bija viņam to zināt! � Kenta piebilda.

� Tagad tu uzvedies nelāgi.

� Viens pret vienu.

� Noskūpsti mani! � Lisbete sacīja.

Un Kenta viņu noskūpstīja.

Lija lietus. Zālienā krājās lāmiņas, un no ro�u dobes tecēja lejā plata, duļķaina straume. Beidzamie rudens ziedi pieplaka zemei. �ais nesaudzL gajos grēku plūdos, stāvēdams pie viena no viesistabas logiem, Kenta pieķēra sevi pie domas, ka ilgojas pēc mēbeļu noliktavas un autokāra. Kas to tagad vada? Zināmā mērā viņam, bez �aubām, bija pat patīkami, ka nav jāiet ārā no mājas tādā lietū. Guļamtelpu gaitenī vienmuļi dīca putekļu sūcējs. Tāda mājīga skaņa.

� Nu ir gan laiciņ�, velns lai parauj 1

Kenta pagriezās. Turks stāvēja durvīs un �āvājās.

� Tu mājās? � Kenta jautāja. � Domāju, ka esi sācis strādāt benzīntankā.

� Rītā. Gribēju atstiepties, bet no gulē�anas ne velna neiznāk, kad tās raganas dīdās ar saviem putekļu sūcējiem.

� Salīmē gar sienām neķītras bildītes tāpat kā Bose.

� Gaitenī, vai? Tur jau viņām tā noņem�anās.

� Varbūt saspēlēsim hokeju? � Kenta ierosināja.

No�āvājies Turks pamāja. Kenta paņēma vienu galda hokeju un piebīdīja tuvāk krēslu. Turks novietojās uz dīvāna. Viņi nolika ripu vidū starp centriem.

� Es skaitu līdz trīs, � Turks sacīja. � Un aiziet! Viens, divi, trīs!

Kenta parāva centra kloķīti, bet, iekams viņ� paguva nospiest vajadzīgās podziņas, Turka labais uzbrucējs jau bija īstajā vietā. Tad no�ķinda vien un ripa bija Kentas vārtos.

� Pa pirmo! � Kenta uzslavēja.

� Nu, nu! � Turks atsaucās. � Liekam pa piecītim.

� Ko? � Kenta nesaprata.

Viņa pretinieks bija pārvērties līdz nepazī�anai. Acis Turkam spīdēja vien un mēles galiņ� �audījās starp zobiem.

� Ko nozīme tas piecītis?

� Iemaksu, bez �aubām. Katrs liek galdā piecas kronas, kam pirmajam desmit vārti, tas pievāc.

� Mēs spēlēsim uz naudu?

� Skaidrs. Citādi nav jēgas.

� Okej, � Kenta pēc neliela �aubu brī�a piekrita.

Viņam nevilka spēlēt uz naudu, bet piecas kronas nav nekāda lielā bagātība � lai iet, ja Turks uzskatīja, ka citādi nav vērts.

Viņi sāka atkal. Zibenīga Turka kustība � un darīts: divi � nulle. Turks guldzo�i iesmējās. Kenta sāka skaisties, bet sakoda zobus un izņēma ripu no vārtiem. Spēlīte � kas nu tur liels!

� Nav tev nags, zēniņ! � Turks sacīja.

� Nu, nu, gan tu vēl norausies! � Konta atbildēja.

� Maksājam desmitnieku?

� Nē!

� Un ja sākam no nulles?

� Nē!

Turks paraustīja plecus.

� Kā zini, � viņ� sacīja.

Kad Kenta iesita pirmos vārtus, Turkam jau bija astoņi. Divus atliku�os viņ� iesita pavisam ātri.

� Vai gribi atspēlēties?

� Skaidrs.

Otra spēle noslēdzās ar desmit � pieci, un, kad tā bija galā, Kentam jau �ķita, ka viņ� būs at�ifrējis Turka piegājienus. Nekas tik āķīgs tur nebija. Vajadzēja tikai īsto atsitienu.

� Raujam vēlreiz? � Turks jautāja.

Kenta pamāja.

� Liekam to pa�u vai divkārtīgi?

Saraucis pieri, Kenta palūkojās uz Turku.

� Ja es uzvaru, tu man esi parādā divdesmit monētiņas, un, ja tu uzvari, tad esam līdzīgi!

� Lai notiek! � Kenta piekrita.

Pēc piecām minūtēm viņ� Turkam bija parādā divdesmit kronas.

� Divdesmitnieciņ� kā no gaisa! � Turks apmierināti nosmējās. � Aptīrīju tevi! Tikai nenokar degunu, mani pieveikt te nevienam nav izred�u. Kā nekā divreiz vairāk esmu trenējies, neko darīt, tā ir mana priek�rocība, tāpēc ka katru dienu neskraidu uz darbu.

� Cik ilgi tu jau te dzīvo? � Kenta pavaicāja.

� Astoņus... ne, paga, jau deviņus mēne�us.

� Kāpēc tevi atsūtīja?

� Site nebiju vēl padzīvojis, bet daudz jau tādu vietiņu vairs nav, � Turks atteica. � Tie tur būtu varēju�i iecelt mani par valsts labo�anas patversmju inspektoru, velns lai parauj!

� Tu esi bijis jau vairākās?

� Kad pirmo reizīti mani iesprostoja, man bija deviņi gadi. Patie�ām, �ogad ir desmit gadu jubileja. Nebija pat ienācis prātā. Būs jānosvin.

� Pa patversmēm vien tu dzīvo?

� Nē, tik gludi negāja vis. Kad tēvs galīgi nodzērās, man bija divpadsmit. Tad nokļuvu tā saucamajā aizbildniecībā.

� Un māte tev dzīva?

� Dzīva. Gatavais sātans. Aiz viņas vainas tēvs nobeidzās. Nosala. Pēc tam viņa vēl pāris rei�u tika precējusies. Palaikam es padzīvoju arī pie viņiem, bet tas nekur nederēja. Viņa brauca man kabatās, kolīdz tika klāt.

Kenta pavērās uz Turku pēto�i. Turks bija pavisam citāds nekā pārējie patversmes pui�i. Apģērbs. Izturē�anās. Stils. Viss. Viņ� nēsāja puķainus kreklus un iz�ūtas vestes, tum�as brilles un zābakus ar pusaugstiem papē�iem, vienalga, kāds gadalaiks. Virs krekla viņam vienmēr bija veste un nekas cits. Tum�ās brilles Turks lika uz acīm, lai slēptu, ka ir narkomāns, to Kenta maz-pamazām bija jau sapratis. Un �ī labo�anas patversme Turka dzīvē neko nenoslēgs un neizmainīs. Visdīvainākais, ka Turks pats arī to zināja, bet it nekad tomēr nebija noskumis.

Sis puisis neno�ēloja to, ko bija pastrādājis. Viņ� neplātījās ar saviem pārkāpumiem, bet necentās arī slēpt. Izstāstīja mats matā visu, kā bijis. Kenta bija jau sapratis, ka Turks spekulē ar narkotiskajām vielām un ka vīrs ar beretīti, kuru viņi sastapa uz parka trepēm, bija viens no Turka �darījumu� līdzzinātājiem. Visi pui�i zināja, ka Turks lieto narkotiskās vielas, ta�u neviens nebija pat pirkstu pakustinājis, lai to novērstu. Viņu starpā valdīja vārdos neizteikts pieņēmums, ka �ī pārkāpuma dēļ Turkam būs jāpazūd, un Turks pats arī to nojauta.

Bet tas arīdzan viņu neuztrauca.

� Vai Joije zin, ka tu esi mājās �odien? � Kenta apjautājās.

� Hmm. Teicu viņam, ka sarunāju darbu un sāk�u ar rītdienu.

� Un viņ� noticēja?

� Nemāku teikt. Joije nav muļķis, palēnītiņām viņ� sāk apjēgt, ka nekas tur nesanāks.

� Un pa benzīntanku tu tāpat �itādās drēbes rausies?

� Kāpēc ne?

� Izskatās dikti neparasti.

� Pakaitinā�u kādu stulbeni.

� Kāpēc tev jākaitina?

� Un kāpēc ne? Benzīntanks man, starp citu, nemaz nav padomā. Ir kāds krietnāks darbiņ� pa ķērienam � būs nauda kā spa|u. Pēc tam laidī�os lapās � uz Spāniju vai Dienvidameriku. Tur kā nekā � silti un krā�ņi!

� No kā tu tur dzīvosi?

� Gan atradīsies darbiņi. Starp citu, tev prāts nesas uz motocikliem, vai ne? Es tev pagādā�u, ko?

� Nevajag! Man nav tiesību. Es pirk�u mopēdu.

� Vai esi jau sarunājis?

� Pagaidām man vēl nav naudas.

� Cik tu domā likt galdā?

� Kādus divpadsmit vai trīspadsmit simtniekus.

Turks ievilka sev pa pieri.

� Pie joda, tu esi galvu saspiedis. Es izgādā�u tev par trīs simti.

� Gribu jaunu.

� Nu būs, būs jauns.

� Par trīs simti? Pateicos! Es uz to neielai�os.

� Nav tā kā tu domā. Man vienam �omam ir darbnīca. Atnāc �ovakar līdzi, un tu pats redzēsi, kas man padomā. Aptaurēts tu būtu, palaizdams garām tādu izdevību. Tātad gāju�i!

� Diezin vai varē�u. Man jā iet uz satik�anos ar skuķeni.

Pirmo reizi mū�ā Kenta zvanīja no telefona automāta. Mēģinājums beidzās neveiksmīgi, tāpēc ka kāds cits zvanītājs bija pārpratis �ādu kopīgu aparātu lieto�anas noteikumus. Ar pūlēm izstudējis pie kabīnes sienas pakārto instrukciju, kurā vairāki vārdi bija sagraizīti, un nocēlis klausuli, Kenta atklāja, ka tai nav vada. Iesākumā viņ� nodomāja, ka tas ir kāds tehnikas jaunatklājums, bet pēc tam ieraudzīja, ka vads norauts un karājas pie aparāta ar galu uz grīdas.

Telefona automātu izvietojuma plānotājs laikam bija rēķinājies ar to, ka cilvēkiem uznāk vēlē�anās sākt posta darbus, jo turpat netālu bija novietots otrs līdzīgs automāts. Pāris lēcienos un gandrīz ar sausu ādu Konta jau bija tur, lai gan lietus, kas uz brītiņu bija piestājies, tagad atkal lija stiprāk. Diem�ēl vandālis savus posta darbus bija veicis pēc tāda pa�a mar�ruta. Sim automātam nebija vairs nedz klausules, nedz vada.

Kenta pavēra būdiņas durvis un drūmi paskatījās uz debesīm. Viss nomācies pelēks � tāds līs vienā lī�anā. Viņ� pacēla vējjakas apkakli un uzrāva uz galvas plāno kapucīti. Tad, sparīgi atrāvis durvis, Konta izbrida lietū.

Noraut va.du telefona klausulei � kāda tur jēga? Tas ir tikpat muļķīgi kā jaunie�u klubā �aut gaisā raķetes vai ālēties ar ugunsdzē�amo aparātu. Bet da�i tomēr nodarbojās ar tādām bezjēdzībām. Cilvēki, kuri uz na�iem ar dzīvi. Tādi, kas nezināja, kur sevi lai liek. Konta juta, ka pa�am viņam arī uz visdrīzāko jāatrod kāda nodarbo�anās, citādi nebūs labi. Nosist pa mājām dienas un kvernēt viesistabā vienu sērīgi vienmu|u vakaru pēc otra � to nervi vairs nenesa.

Trīs kvartālus tālāk viņ� ieraudzīja vēl kādu telefona būdiņu. Telefons bija ar visu vadu un klausuli, telefona grāmata izskatījās gandrīz kā jauna, un pamācībā pie sienas nebija izskrāpēts it neviens vārds.

Dzīve uzreiz ieguva jēgu. Viņ� sameklēja lapiņu, uz kuras ar neasu zīmuli bija uz�ņāpis Lis-betes telefona numuru. Iet ārā no mājas tādā negantā lietū patiesībā bija lieki. Viesistabā diezgan noma|ā stūri ni�ā atradās telefons. Viņam tomēr negribējās zvanīt no tādas vietas, kur visapkārt trok�ņo pui�i. Tas �ķita kā nodevība pret Lisbeti, lai gan viņam padomā bija vienīgi norunāt satik�anos.

Kenta sāka no�ēlot, ka ir izskrējis no mājas tik plāni apģērbies. Kurpes izmirku�as �ļurkstēja ik uz soļa, bikses bija nota�ķīju�ās, un kapuce lipa pie matiem.

Noskanēja divi signāli. Tad monēta ar troksni iekrita kasītē un atskanēja sievietes balss.

� Hallo! Matsoni klausās!

� Labdien! � Kenta teica. � Vai varētu palūgt Lisbeti? � Otrā galā uz brīdi iestājās klusums. Kenta nodomāja, ka sieviete nav sapratusi, ko viņ� saka, un gribēja atkārtot savu lūgumu, ta�u nepaguva. Balss nogranda negaidīti nikni:

� Kas zvana? No kā pasveicināt? Lisbetes nav mājās!

Balss �erpums, kura dēļ Kenta nevil�us bija atrāvis klausuli mazliet tālāk no auss, viņu samulsināja, ta�u viņ� saņēmās.

� Mani sauc Kenncts Pērssons, un es gribētu tikai...

� Tā kā jūs vairs nezvanītu manai meilail

� Kā lūdzu?

Vienu mirkli Kentam �ķita, ka viņ� būs piezvanījis nepareizi, ta�u �ie maldi nekavējoties tika izklīdināti.

� Es zinu, kas jūs tāds esat! Tā ka jūs Lisbe-tci vairs nezvanītu! Viņai jādomā par mācībām, un bez tam man ir zināms, no kurienes jūs esat. Visu es zinu par jums... tiem tur... viss ir dzirdēts!

Balss granda pieaugo�ā skajumā, tā ka Kentam gandrīz aizkrita ciet ausis. Apstulbis viņ� klausījās nesakarīgos apvainojumus, bet tad pārskaitās. Tā ragana ir aptaurētal

� Ko tad jūs tādu zināt? � viņ� jautāja.

� Klājiet vaļā � ja vispār kaut ko zināt!

� Un tā ka jūs nemēģinātu iemānīt manai meitai narkotiskās vielas! � sieviete pātaroja tālāk.

� Pa�i jūs varat postīt sevi, cik uziet, tikai nemēģiniet pazudināt citus! Taisni briesmas, ka tādus lai� iek�ā jaunatnes klubos, mēs jau savus bērnus tur vairs nedrīkstēsim laist. Dzīvojiet pa savām patversmēm, ja neprotat...

� Ej tu ellē, raganu mātīte tāda! � Kenta neganti iekliedzās un tik sparīgi nosvieda klausuli, ka tā varēja sa�ķīst gabalos. Kentam drebēja rokas. Viņu �ņaudza dusmas, un viņ� skatījās apkārt, kur tās izgāzt. Gribējās noraut klausuli... vai izdauzīt rūti... vai...

Pamazām niknums norima. Konta jutās paguris kā pēc smagas fiziskas piepūles, un, kad viņ� centās atsaukt atmiņā sarunu, smadzenēs atbalsojās tikai sievietes piepaceltā balss. Kaut kas murgam līdzīgs. Visa �ī saruna �ķita pilnīgākā bezjēdzība. Kenta atvēra kabīnes durvis un iekāpa tie�i peļķē. Lietus joprojām lija straumēm un sitās viņam sejā, bet viņ� to pat nejuta.

Kenta cilpoja uz māju pusi.

Viesistabā viss bija kā parasti. Turks sēdēja uz dīvāna un spēlēja hokeju, gatavodamies atsavināt kārtējo desmitnieku no Stefes, kuram alla� par jaunu �ķita, ka nupat, nupat viņ� jau ir Turka noslēpumainajiem panākumiem uz pēdām, lai pēc tam vēl un vēl reizi pārliecinātos, ka atkal ir maldījies.

Gaidīdams galda tcnisa ma�a iznākumu starp Bosi un Sūni, lai spēlētu ar uzvarētāju, Burks lika pasjansu. Nise sēdēja klubkrēslā, iezīmēdams savā kabatas kalendārā brīvdienas. Viņam pastā neregulāras maiņas un brīvās dienas paturēt prātā bija grūti.

No Kentas pēdām uz grīdas palika lieli slapjumi. Viņ� nopurināja ūdeni no vējjakas un kapuces, ta�u atmiņas par telefona sarunu tik viegli vis nenopurināsi. �ī atmiņu plate �ņerkstēdama griezās pa galvu, un viņ� neprata to apturēt.

Viesistabas sērīgi vienmuļā noskaņa maz palīdzēja atvairīt nikno un nejauko balsi. Savilcis seju greizā smaidā, Konta pamāja ar galvu Niscm. Un, pirms Nise atdarīja muti, Kenta jau paredzēja viņa stulbo jautājumu:

� Vai līst?

� Kur nu, pie joda, � Turks atsaucās. � Saimniece tikai uzgāza viņam ķoci ūdens uz galvas, kad viņ� nāca iek�ā.

� Es domāju ...

� Saprotu, saprotu, � Turks turpināja. � Tu domāji, ka kūst sniegpārslas.

Stefe nenovērsdamies blenza uz hokeju, it kā mazie skārda cilvēciņi, kas viņa priek�ā, jaudātu izskaidrot Turka piegājienus. Stefe izņēma ripu pats no saviem vārtiem un pāri laukumam ieripi-nāja pretējos. Kaut neliels gandarījums par divu desmitnieku nospēlē�anu.

� Teci nu man līdzi uz garā�u, par kuru tiku minējis! � Turks deva mājienu Kontam un pats devās uz savu istabu. Pirmajā brīdī Kenta gribēja atteikties, bet tūliņ pārdomāja. Pēc bezdarbībā aizvadītas dienas nekas nevarēja būt bēdīgāk kā garu vakaru nokvernēt viesistabā.

� Es tikai apmainī�u kurpes, � viņ� sacīja.

� Vai tu iesi tāds kā stāvi?

Kenta norādīja uz Turka raibo vesti.

� Man ir viena veca jaķele, � Turks atbildēja. � Lai� gan cauri lietu, bet nekas. Tiekamies lejāl

Turks gāja ātri, rokas sabāzis dziļi jakas kabatas. Kapuce, sarauta uz priek�u, aizsedza pieri glu�i kā cepure, slēpdama sejas izteiksmi, ta�u Kenta nojauta, ka Turks ir formā. Viņ� vairākas reizes pēc kārtas izsvilpoja kāda veca �lāgera melodiju un brī�iem paspēra pat it kā dejas soli. Turks ir naktsputns. Pa dienu gurdens un mazkustīgs, Turks nolādēja visu pasauli, ja Joije centās viņu iekustināt, bet uz vakara pusi, kad citi piegura un kļuva miegaini, Turks atdzīvojās.

Viņ� soļoja pa ielām, kuras Kenta nepazina, un pa klusām, vāji apgaismotām sānielām, kurās pats gandrīz saplūda ar tumsu. Nami te veci un nekopti, skatlogi netīri un vietumis � tuk�i. No kāda ielas stūra atspīdēja paskopa spuldzes gaisma, Konta pameta acis gar namu sienām uz aug�u, lai atklātu, ka daudzi logi ir izdauzīti. Da�viet vēl karājās pat aizkari, ta�u visi logi bija tum�i.

� Sitās mājas izskatās kā pamestas, � Kenta sacīja, sākdams mazpamazām no�ēlot, ka ir nācis līdzi.

Bet bija jau vēls vakars. Pats mājas viņ� neatrastu, un Turks jau nu atpakaļ negriezīsies, tas Kentam bija skaidrs.

� Nojaucamās kastītes, � Turks teica. � Baigi labā vietiņa darbnīcai. Rāmi un klusi, nav nevienas ziņkārīgas acs.

� Ko?

� Vai saproties, nav, kas staipa kaklus. Un vienmēr ir vieta, kur atstāt ma�īnu.

Turka roka kā kobra izlocījās ārā no kabatas un apmetās Kentam ap pleciem. Viņ� skaļi iesmējās.

� Jocīgs tu esi, Smolandiņ!

� Es, vai? � Kenta atjautāja. � Var jau būt.

� Nupatās �ais mājās nak�ņo tikai dzērāji, tie meklē mieru, citu neko. Un līksmo, ja var nopelnīt kādu grasi pudelei.

� Kā viņi to nopelna?

� Āre, saproties ... sīkdarbiņi!

� Sīkdarbiņi? Kādi gan? � Bet Kentam netikās jautāt.

Darbnīca bija pagalmā aiz dēļu sētas, un viņi iegāja pa vārtiem. Tā patiesībā bija veca garā�a, un, lai to papla�inātu, īpa�nieks izmantoja pagalmu. Pie sētas stāvēja divas vecas automa�īnas, kurām visas derīgās daļas noskrūvētas, un pārējais pagalms bija piekrauts ar alus mucām. Ja arī draudīgi augstās grēdas sagāztos � nekas briesmīgs jau nenotiktu. Viens automa�īnas vraks dabūtu belzienu pa muguru � pa beidzamo vēl neskarto vietu un otram tiktu vēlreiz uzdots pa sen jau sadauzīto pakaļējo sēdekli, no kura staipījās laukā vē�a spīlēm līdzīgas atsperes.

� Pa dienu Gustavs izvadā alu, � Turks paskaidroja, pametis ar roku uz alus mucām.

Garā�as īpa�nieks stāvēja plāna vidū, ar lupatu vīk�ķi slaucīdams rokas. Viņ� laiski pamāja Turkam un par Kentas klātbūtni nelikās zinis � neizrādīja ne izbrīnu, ne interesi � neko.

� Sveiks, Gustav! � Turks uzsauca. � Tam �omam vajag mopēdu. Vai ir kāds pa ķērienam? Es apsolīju, ka tu izgādāsi par trīs simtiņiem. Ko tu uz to saki?

Gustavs nesteidzās ar atbildi, viņ� nopētīja Kentu, it kā pārlikdams, vai ir darī�ana ar maksātspējīgu kundi, un tad izvilka vēl vienu lupatu vīk�ķi no iedauzītas skārda bund�as ar uzrakstu �Zaļās ziepes�.

� Kad vajag?

Runājot lūpas viņam gandrīz nemaz nepakustējās un balss bija piesmaku�i, kā sen nelietota.

� Nav ko vilkt garumā! � Turks teica.

� Tāda steiga nav, � Kenta iebilda.

� Ir gan steiga, velns ar ārā! � Turks nepiekrita. � Nav ko gaidīt!

� Tie trīs simti man vēl nav un ...

� To nokārtosim. Mieru, aizbildnis ņem to uz sevi.

Turks bija savos ūdeņos, un viņu vairs nevarēja apturēt. Acis viņam kvēloja un kustības bija drud�ainas kā uzvilktai lellei.

� Ja tā, tad būs jāpalūko, � Gustavs noteica it kā pats pie sevis.

� Mēs piepalīdzēsim, � Turks mudināja. � Vai tu brauc �ovakar?

� Jā, tā biju domājis.

� Par trīs simtiem jaunu mopēdu? � Kenta neticēja. � Kā to dabū gatavu? Vai tā lieta nebūs netīra?

Turks skaļi iezviedzās. Gustavs paskatījās uz Kentu tikpat pēto�i kā sākumā un jautāja:

� Netīra? Kā netīra?

Kenta paraustīja plecus. Viņ� bija nolēmis nepirkt mopēdu ar Turka palīdzību, ta�u noprata, ka atteikties nebūs viegli.

� Tu brauc ar furgonu? � Turks jautaja.

Gustavs pamāja.

� Stāv parastajā vietā?

Atkal mājiens.

� Padod atslēgas, un mēs jau ejam.

� Atslēgas ir ma�īnā. �inī nostūrī neprasās slēgt ciet.

� Pasteidzamies! � Turks vedināja. � Visu nakti man nav laika krāmēties.

Tad Kenta ar Turku izmetās ārā uz ielas. Gustavs aizvēra vārtus, un visus trīs apņēma necaurredzama tumsa.

Kentam uzmācās nemiers, un viņ� labprāt būtu griezies uz māju pusi, ta�u bija atsācis līt un tāpēc viņam negribējās doties ce|ā pa�am uz savu roku. Diezgan grūti sev atzīties, ta�u tumsa viņu biedēja tikpat daudz.

Turks atvēra durvis autofurgonam, kur� stāvēja turpat blakus �ķērsielā.

� Rāpies iek�āl � viņ� uzsauca Kentam. � Kabīnē vieta ir tikai diviem.

Kenta nometās �etrrāpus uz ma�īnas dēļu grīdas, ar ceļgalu uzgrūdies kāda motocikla pedālim, nāsīs viņam iesitās benzīna un eļļas smaka.

� Ko tu tur trok�ņo? � Turks uzbļāva no kabīnes.

� Sadauzīju ceļgalu, � Kenta atsaucās, ar rokām taustīdamies pa tumsu.

Palēnām viņ� aizlīda līdz �ofera kabīnes sienai un apsēdās uz riepas. Attinis tūbas rituli, kur� bija nomests turpat līdzās, Kenta aplocīja to sev ap kājām. Lietus bungoja pa furgona jumtu, un �ī skaņa izgaisināja pēdējo vēlē�anos bēgt.

Kenta nojauta, kurp �is brauciens ved, ta�u bija nolēmis nepiedalīties. Ja viņ� klusu kā pele tupēs gaVa kaste, tieviens viņam nevarēs neko piesiet. Vai arī...

Aiz muguras pēk�ņi aizcirtās durvis, un tūlīt ierūcās motors.

Ar rāvienu izkustējusies no vietas un taisnā leņķī pagriezusies ap stūri, ma�īna strauji kāpināja ātrumu.

�īvakara pārdzīvojumi un kratī�anās Kentam uzdzina miegu. Viņ� iegrozījās uz riepas ērtāk un no�āvājās � pēc brītiņa zods jau bija noslīdzis uz krūtīm. Kenta iekrita tādā kā pusnemaņā un tālāk brauca kā uz robe�as starp sapni un īstenību. Brī�iem kutināja pakrūtē, tā, it kā viņ� laistos lejup no kalna, un brī�iem viņ� saslējās un sajuta grīdu sev zem kājām, kamēr lietus virs galvas rībināja pa ma�īnas jumtu. Neparasts piedzīvojums � gandrīz kā no zinātniskās fantastikas pasaules.

Pēk�ņi Kenta ievēroja, ka ma�īna stāv. Uzplūda auksta gaisa strāva, un tad atskanēja Turka uzbudinātā balss:

� Pieliec roku, velns parāvis!

Motocikls, ar kuru viņ� sagrūdās, kad kāpa iek�ā furgonā, tika izcelts laukā. Kāds cits smags priek�mets noblaukstēja pret grīdu, un pēc tam durvis ar troksni aizcirtās. Konta dzirdēja ārpusē aizdipam steidzīgus soļus, un atkal ar rāvienu strauji tika kāpināts ātrums.

Kentas priek�ā uz grīdas gulēja mopēds. Viņa locekļi kļuva slābeni, kad viņ� atskārta, kādā situācijā ir iekūlies. Patiesībā Kentam jau no pa�a sākuma bija bijis skaidrs, kas gaidāms, tikai viņ� bija kā lēmēts. Nespēja pats ne domāt, ne rīkoties. Tomēr divas lietas viņam tagad bija skaidras: mopēdam, kas viņa priek�ā, viņ� nepieskarsies un tālāk arī vairs nebrauks.

Kenta atbīdīja sāņus tūbu un notupās, gaidīdams, kad ma�īna samazinās ātrumu. Vairākas reizes viņam jau �ķita, ka viņi brauc lēnāk, ta�u tā bija tikai no nervu sasprindzinājuma radusies iedoma. Pa kājām sāka skraidelēt skudriņas.

Otra apstā�anās nāca tikpat pēk�ņi kā pirmā. Kenta apvēlās �etrrāpus un nebija vēl ticis atpakaļ uz kājām, kad durvis tika atrautas va|ā. Turks neaptvēra, kas Kentam ir bijis padomā.

� Labs ir! � viņ� nosēcās. � Tagad vajag a�i! Rausies ārā!

Stīvām kājām Kenta izkumuroja no ma�īnas. Lietus mitējies, uzvēdīja vēsas, spirgtas nakts dvesma. Kenta dziļi ievilka elpu, sajūtot, kā plau�as piepilda skābeklis, un tūlīt atguva uzņēmību. Tikai tālāk no Turka un prom no ma�īnas!

Te uzreiz viņu trāpīja kā zibens spēriens. Nesteidzīgi viņiem tuvojās policijas ma�īna. Virs jumta zibēja sarkanā signāllampa, un katrs gaismas uzliesmojums uz Kontu iedarbojās kā sitiens pa acīm. Cilpā viņ� ir! Domas �audījās, atmiņā kā filmā zibēja gar acīm, kā viņu bija pieķēru�i un klau�ināju�i un kā pret viņu bija izturēju�ies toreiz. To tikai vairs ne!

Kenta apsviedās apkārt un �āvās prom. Viņ� drāzās uz priek�u pa celiņu gar kādu augstceltni, �ķērsoja pagalmu ar �ūpolēm un milzīgu smil�u kasti un nonāca koku pudurī. Kāds pārītis tur savā nodabā sēdēja uz soliņa, abi pielēca kājās kā no krūma izbiedēti zaķi, ta�u Kenta tos gandrīz nemaz neievēroja. Viņ� joņoja tālāk, nepalēninājis soli, kamēr nebija prom pavisam citā pilsētas stūrī. Kad mugurā iesitās automa�īnas starme�u gaisma, Konta iegriezās pa tuvākās mājas vārtiem un apvaldīja sevi tiktāl, ka rāmiem, nosvērtiem soļiem gāja uz durvju pusi. Ma�īna pabraūcā vārtiem garām.

Noslīdzis sēdus uz kāpnēm, Kenta atspiedās ar muguru pret sienu. Viņ� mirka sviedros un pēc negantā skrējiena nejaudāja vēl tikt pie elpas. Bailes ar ledainām rokām stindzināja sirdi.

�obrīd Kenta ir brīvs, ta�u viņ� juta, ka �ī brīvība ir apdraudēta, patiesībā tā ir jau zaudēta � ar brīdi, kad viņ� pārkāps patversmes slieksni. Vajā�ana sākusies.

Viņ� centās sev iestāstīt, ka Turks varbūt klusēs, tāda iespēja tomēr bija niecīga. Policisti bija Kentu redzēju�i, un kālab Turks tad lai viņu saudzētu? Kenta pats ta�u bija glābis tikai savu ādu!

� Mosties, puis, te nav gulē�ana...

Kad Kenta atvēra acis, pirmajā mirklī �ķita, ka viņam rauj nost roku, mugura bija stīva un neganti iesāpējās. Tad sāka darboties atmiņa un uzreiz visi iepriek�ējā vakara notikumi atbaido�i skaidri nostājās acu priek�ā. Kenta parāva atpakaļ roku un pielēca kājās. Viņa priek�ā stāvēja gadus �etrdesmit vecs vīrs ādas jakā un melnā formas cepurē. Uz pleca tam karājās soma, un somā bija jaunu, svaigi smar�ojo�u avī�u �ūksnis. Tātad pastnieks.

� Neuztraucies, � vīrs sacīja, pakāpis soli tālāk. � Gribēju tevi tikai pamodināt. Te nav nekāda snauduļo�ana.

� Cik pulkstenis?

Kenta no�āvājās, sācis masēt savu notirpu�o roku.

� Bez divdesmit minūtēm se�i.

� Paldies! � Kenta sacīja. � Un ... pateicos, ka pamodināji. Nepārspējami!

Vīrs pamāja un domīgi noskatījās, kā Kenta kāpj lejup.

Arā bija dzestrs, kaut gan saule jau uzlēkusi. Blāvā saule spīdēja kā uz pusgaismām, bet drīz jau vajadzēja iet uz labo pusi. Ja drēgnā vasarnīcā aizkur uguni, tāpat paiet kāds laiciņ�, kamēr iesilst.

Aiz vārtiem Konta nogriezās pa labi un tālāk gāja bez mērķa. Apkārtne pilnīgi sve�a, un kvartāliem nav ne mazākās līdzības ar Sēdcru, cik nu viņ� varēja spriest. Brīdi Kentam �ķita, ka viņ� ir priek�pilsētā. Starp namiem tāds kā me�iņ�, kaut arī koki tik reti, ka viegli var saskaitīt. Tad ceļu aiz�ķērsoja kapsētas mūris un, gabaliņu gar to pagājis, Kenta iznāca uz autostrādes. Virs visām se�ām braucamajām joslām karājās plāksnes ar da�ādiem uzrakstiem. �Centrs�, �E. Sēdertelje�, �Norrtelje�. Izvēle liela, bet daudz gudrāks Kenta no tā netika.

Ma�īnu straume uz autostrādes pieaug ar katru brīdi. Kenta tikai ar pūlēm tika pāri, tad viņ� izgāja cauri vēl vienai me�a strēmelei un nonāca atpūtas zonā ar pastaigu celiņiem, garu, nolaidenu zālienu līdz pat ezeram un ar krā�ņiem lapu kokiem, kuri sāka mirguļot saulē. Pēk�ņi uzpeldēja senas atmiņas. Te viņ� reiz jau ir bijis. Skolas gadu ekskursijā uz Stokholmu... jā, nupat viņ� atceras! Hāgaparks. Parka nosaukumu Kenta bija iegaumējis no tā laika, kad Stokholmā viesojās Hru��ovs.

Kenta apgūlās noriņā starp kokiem, sakrustoja rokas zem pakau�a un pavērsa seju pret sauli. Metās siltāks. Kenta izstaipījās � katrā cīpsliņā vēl kņudēja nogurums. Milzīgs nogurums ...

Kad Kenta to pa�u rītu pamodās pa otram lāgam, viņa miegu bija iztraucēju�as skaļas bērnu balsis. Ar rāvienu Kenta bija sēdus, samiegojies viņ� blenza uz meitenīti ar gai�iem, sprogainiem matiem � lasīdama me�ā puķītes, viņa bija aizskrējusi mazliet sāņus no pārējiem. Meitenīte mirkli izbrīnījusies pētīja Kentu un tad spalgā balsī iesaucās:

� Frēken, te me�ā vāļājas piedzēru�ais!

Kenta grasījās bēgt, ta�u par vēlu � viņ� jau atradās trok�ņaina, apmēram desmitgadīgu bērnu bara ielenkumā.

� Sitais ir tas piedzēru�ais? � rādīdama uz Kentu, iespurdzās cita meitenīte ar lielām, brūnām acīm.

Tad pēk�ņi Kentas priek�ā nostājās skolotāja. Jauna meitene, Kenta sprieda, ka viņai nevar būt daudz vairāk par divdesmit gadiem. Arī skolotājai brūnas acis. Sakumā viņa izskatījās noba�ījusies, kā aizsargās savus audzēkņus, ta�u, kad Kenta piecēlās, ba�as izgaisa un acīs iedzirkstījās jautras liesmiņas.

� Nu, Karina! Ko tu stāsti niekus! � viņa sacīja. � Tūlīt skrie�us prom visi!

Bērniem uzreiz zuda interese par Kontu, un viņi aizsteidzās pēc jauniem atklājumiem. Uzsmaidījusi Kentam, skolotāja teica:

� Man no tiesas jālūdz piedo�ana, ta�u jūs jau sapratīsiet... bērni paliek bērni.

� Nekas... nekas, � Kenta atbildēja.

Viņ� samulsa un nezināja, kā izturēties. Skolotāja bija jauna meitene, varbūt trīs �etrus gadus vecāka par Kentu, ta�u no nesenajiem skolas gadiem viņā vēl bija liels respekts pret skolotājiem.

Meitene pamāja un, vēlreiz uzsmaidījusi Kentam, pagriezās prom un gribēja jau steigties pie saviem audzēkņiem.

� Piedodiet, � Konta sacīja. � Vai jūs man nepateiktu, cik tālu no �ejienes ir līdz pilsētai?

� Jāā... � meitene samulsa. � Līdz Stall-mēstargordenam būs kāds kilometrs... ja iet pa ceļu, kas viņpus me�a. Vai tad pats jūs nezināt, kā �urp nokļuvāt?

Kenta papurināja galvu.

� Neesmu �ejienietis, � viņ� atbildēja. � Atgūlos un biju iemidzis te uz da�ām stundām.

� Ak tā! Vai jums ...

Skolotājai saskrēja apkārt pui�eļu bars. Vienam bija padusē bumba, un viņ� sacīja paģēro�i:

� Frēkena apsolīja, ka mēs paspēlēsim futbolul

� Jā, spēlējiet vieni

� Bet, frēken, jums jātiesā, mums nav cita tiesne�a!

Skolotāja nezināja, ko iesākt:

� Es nezinu noteikumus.

� Frēkenai ir jātiesā! Citādi nekas mums nesanāks.

Skolotāja atskatījās uz Kentu ar tādu sejas izteiksmi, it kā teikdama: �Bērni paliek bērni!�

� Ņemiet mani talkā! � Kenta sacīja. � Es zinu noteikumus.

� Tu palīdzēsi, jā? Paldies tev!

Kenta uzreiz ievēroja, ka viņa saka �tu�, un viņ� uztvēra �o norobe�o�anos: �mēs, pieaugu�ie un bērni�. Skolotāja izvilka no kabatas svilpīti un pasniedza Kentam. Viņ� pielika to pie mutes un nosvilpa garu signālu. Svilpīte maigi un patīkami smar�oja pēc lūpu zīmuļa, atgādinādama par savu īpa�nieci.

Spēle bija karsta, spēlētāji cīnījās tik aizrautīgi, it kā runa būtu par iekļū�anu augstākajā līgā. Vienu brīdi daudz vairs netrūka no īsta kautiņa, ta�u Kenta metās starpā un piedraudēja vaininiekus uz visiem laikiem izslēgt no spēles. Tas pats pui�elis, kur� iesākumā izdīca futbola ma�u � viņ� bija izbalēju�iem matiem un apdauzītiem ceļgaliem, kas liecināja par cītīgu bumbas dzenā�anu, � tagad platām acīm pavērās uz Kentu un jautāja:

� Pēc tam vairāk neņems īstā komandā?

Ma�s noslēdzās ar vienas komandas punkta pārsvaru, ta�u, kā jau parasti, pēc tam tika pārspriesti kā iesistie, tā garām palaistie vārti, un, tāpat kā parasti, izrādījās, ka ir divi uzvarētāji. Visupirms tā komanda, kura guvusi vairāk vārtus, un tad vēl otra � kura bija psiholoģiskā pārsvarā un būtu uzvarējusi, ja negadījies kāds �ja�.

Futbolisti, puķu plūcējas un jauniņā skolotāja zaļā pļaviņā sāka rīkoties uz brokastīm, un bērni steig�us vilka ārā no savām ceļasomām tik daudzas sviestmaizes, ka to būtu pieticis trīs tādām klasēm. Kenta posās pēc savas vējjakas, kura bija kalpojusi par vārtu stabu, ta�u viņu pasauca atpakaļ gai�matainais pui�elis, pastiepa viņam sviestmaizi ar ceptu olu un dziļā nopietnībā teica:

� Vai tu to neapēstu, tiesnesi? Tu labi tiesāji. Taisnīgil

� Ko tu, es ta�u ...

Un Kenta pats sevi pārtrauca pusvārdā. Kārdinājums bija par daudz liels, pēk�ņi viņ� juta, ka ir stipri izsalcis.

� Ņem dro�i! � skolotāja mudināja. � Juha-nam parasti ir līdzi tāds lērums maizī�u, ka vēlāk sāp vēders.

� Paldies! � Konta teica. � Esmu izsalcis kā vilks.

Viņ� apsēdās zālītē blakus skolotājai.

� Vai tu negribētu no manis arī kādu maizīti? � viņa jautāja. � Un malciņu kafijas, ja neatsakies dzert no termosa vāciņa?

� Labprāt, � Kenta atbildēja. � Bū�u sacie-nāts kā svētkos.

� Tu pa dienu tā vari staigāt apkārt? � skolotāja pavaicāja.

� Mjā... � Kenta ar pilnu muti nomurmināja.

� Ko tu dari? Mācies vai strādā?

� Nav ne viens, ne otrs. Skolu esmu pabeidzis, un no darba mani padzina.

� Nejokojies nu!

� Prāts nenesas.

� Un tu visu nakti nogulēji parkā?

� Nē, pārgulēju trepju telpā.

� Ap�ēlojies! Tev nav ...

� Tad nē jau, � Konta attrauca, � kur dzīvot man ir.

� Kāpēc tevi padzina no darba?

Kenta pacēla acis uz meiteni. Pēk�ņi sagribējās izstāstīt viņai visu par sevi. Radās nojauta, ka viņa nejautā tikai aiz tuk�as ziņkāres vien.

� Es dzīvoju labo�anas patversmē...

Viņa vērīgi klausījās, kamēr Kenta visu izstāstīja, un tad brītiņu klusēja.

� To es nekad nebūtu domājusi, � viņa pēdīgi sacīja. � Kad es tevi ieraudzīju gujam zālītē... es iedomājos, ka tu esi students... Tā man likās.

� Paldies! � Kenta teica.

� Es negribēju teikt tev komplimentus, vai saproti. Arī par nepazīstamiem cilvēkiem mums ro-das savs spriedums. Tu esi jauns cilvēks un..* cik tev īsti ir gadu?

� Se�padsmit... drīz jau būs septiņpadsmit.

� Dieviņ augstais, tad jau tu visu vēl vari pagūt. Vari mācīties tālāk vai apgūt arodu. Vai ne?

� Jā, ar laiku, � Kenta teica. � Tev viegli runāt, tu esi jau galā. Cik gadus tu jau strādā par skolotāju?

� Cctrus.

� Tik ilgi?

� Man ir divdesmit se�i gadi.

� Man likās � kādi divdesmit.

� Paldies!

� Tas tāpat nebija domāts kā kompliments. Kā tevi sauc?

� Brita. Un tevi?

� Kcnnets, draugi mani sauc par Kontu.

Kenta atlaidās uz muguras un lūkojās mākoņos, kuri cēlās virs me�a, grasīdamies aizsegt sauli. Cik dzīve mainīga. Vakar vakarā, līdz nāvei pārbijies, viņ� jutās kā* tīklā ieskrējusi zivs, �odien viņ� gulēja zālītē, svaigs un atpūties kā paraug-skolotājs, ticis zajā p|avā. Brita par viņu desmit gadus vecāka, ta�u viņi jutās kā vienaud�i. Kad Kenta īsos vārdos pastāstīja par patversmi un padzī�anu no darba, viņa visu saprata pareizi un necēla paniku.

� Nu gan man būs jāiet pie bērniem, � Brita sacīja, vākdama kopā savas mantiņas. � Paspēlēsim tautas bumbu, lai meitenes arīdzan dabū drusku izkustēties.

� Man tāpat jāpo�as, � Kenta teica. � Patversmē neviens nezin, kur esmu palicis. Nav jau nekas ārkārtīgs � pui�i �ad tad neatnāk mājās pa nakti, tomēr cs negribētu, ka manis dēļ sākas uztraukums.

Kenta pieceļas un pastiepa roku. .

� Paliec sveika! � viņ� sacīja. � Priecājos, ka tevi satiku. Man vajadzēja kādam izkratīt sirdi, ļ Paldies tev.

� Un tev arī paldies! � Brita atbildēja. � Bija patīkami iepazīties. Es strādāju Juhancsa skolā. Iegriezies, ja cc|� ved uz to pusi. Palūdz Britu Lungbergu.

� Maģistri Lungbergu, � Kenta smaidīdams sacīja.

Viņ� vieglītiņām iesita viņai pa vaigu un devās uz �osejas pusi. Nonācis līdz me�am, Kenta pagriezās atpakaļ un pamāja. Brita stāvēja vēl turpat un māja pretī.

8

Tuvodamies Sēdcrai, Kenta ar katru soli kļuva nedro�āks. Skolēnu pulkā bjakus Britai bija piemirsu�ās �ausmas, kas viņu sagrāba, kad policijas ma�īnas signālugunis iespīdēja acīs, un bija pagaisu�as bailes no atmasko�anas, kuras viņ� pārdzīvoja īsajā, izmisīgajā skrējienā līdz kāpņu telpai. Kad pastnieks purināja Kentu aiz rokas, viņam jau bija �ķitis, ka tas ir policists.

Bailes no policijas atkal nedeva mieru. Kā viņ� pierādīs, ka nav vainīgs, ja policists varbūt jau sē� patversmē un gaida, kad varēs sākt pratināt? Kādas izredzes Kentam ir tikt vaļā no pieredzēju�a pratinātāja, ja Turks nedod viņam alibi? Un, ka no Turka �ēlsirdību nav ko gaidīt, par to Kenta ne�aubījās.

Un kas notiks pēc tam? Ja viņa vaina būs pierādīta? Kāds aizbildņu padomes loceklis, kuram rūpju tāpat jau gana, dro�i vien pārlapos viņa papīrus un nesūkstīsies, ka vides maiņa neko labu nav devusi. Un strīpa pāri! Un punkts! Ar vienu spalvas vilcienu kāds varēja sagriezt ar kājām gaisā veselu cilvēka dzīvi. Bet Kenta negribēja braukt projām � ne par ko pasaulē ar ne. Ja viņu aizsūtīs atpakaļ uz Smolandi, tad viņ� bēgs, bēgs un vēlreiz bēgs... Nē, tā nedrīkstēja notikt, tad ar viņu būs tāpat kā ar Turku � viens bezcerīgs gadījums. Konta atcerējās Sūnes brīdinājumu: �Turies tālāk no Turka!� So padomu viņ� tagad ņems vērā, ja vien paliks patversmē. Bet varbūt turks un Gustavs nemaz neiekrita? Policijas ma�īna varbūt brauca pavisam citā uzdevumā. Patiesībā nebija nemaz iemesla uzreiz celt trauksmi un aizturēt parastu autofurgonu, kur� taisās apstāties. Ja tie abi ir tiku�i sveikā cauri, tad mopēds tagad stāv pie Gustava pagrabā un Kenta varbūt vēl būs spiests to pirkt. Neviens jau viņu ar varu nespiedīs, bet atteikties arī nebūs lāgā, grozies, kā gribi. To mopēdu Kenta tomēr nekāroja. Viņ� tam nepieskarsies, lai arī tas maksātu tikai trīssimt kronas.

Kenta deva sev zvērestu. Kāpēc viņ� gāja līdzi Turkam � tīrais ārprāts! Un tad pēk�ņi viņam tapa skaidrs. Lisbetes māte bija vainīga. Pasaules ragana tāda! Atcerējies viņas piepacelto, ķērksto�o balsi, Kenta nepatikā noskurinājās.

No ārpuses patversmē viss �ķita mierīgi, ta�u Konta centās klusiem soļiem tikt aug�ā uz palieveņa un, lai nepievērstu sev uzmanību, tikpat klusi vēra ārdurvis. Virtuvē dzirdamas balsis, bet hallē nebija ne dvēseles, un Kenta uz pirkstgaliem manījās uz kāpņu pusi. Viņ� bija jau uz tre�ā pakāpiena, kad atskanēja Joijes balss:

� Sveiks, Kcn, kur tad tu tik vēlu? Vai varbūt labāk jāteic � agri?

Kenta paraustīja plecus.

� Nezinu.

� Ienāc uz brītiņu! � Joije aicināja.

Un Joije iegāja savā istabā, atstādams durvis vaļā. Kenta brīdi �aubījās, tad pagriezās un gausiem soļiem kāpa lejā uz kabinetu. Lai drīzāk ir aiz muguras �ī saruna, no kuras tikpat neizbēgt. Nezin kāpēc, bet Kentam bija slikta sirdsapziņa un kauns no Joijes.

Lai gan ziepes Kenta bija savārījis tikai pats sev.

Joijes kabinets kārtīgi izvēdināts. Pie loga karājās jauni aizkari zili baltām rūtīm, un uz galda stāvēja �ķīvis ar sārtiem rudens āboliem. Aizvien pārpilnais pelnu trauks nozudis, un dūmu grīstes, kas parasti virmoja ap lampu, bija aiznesis caurvēj�. Paceltām uzacīm Kenta vēroja �o pārvērtību.

� Esi pārsteigts, ko? � Joije iejautājās. � Es atmetu smēķē�anu, un, ja tu gribi indēt gaisu, tad tev būs jāpacie�as, kamēr tiksi no �ejienes ārā.

� Un vai tu nevārītus dārzeņus arī jau esi sācis graust? � Kenta pajokoja, priecādamies, ka tik nepiespiesti aizsākas saruna.

� Nu, kā tev iet?

Joije neizskatījās noraizējies. Mierīgs un spirgts, viņ� maz atgādināja pārzini, kuram viens audzēk-nik ir bijis pazudis pa nakti.

� Labi, � Kenta atbildēja.

� Kur tu biji?

Mirkli Kenta vilcinājās ar atbildi, kaut gan saprata, ka jāmelo. Dvēseles dziļumos viņam bija kauns par to, tomēr viņ� nevarēja ielaisties paskaidrojumos, kuri būtu nepiecie�ami, ja viņ� pateiktu patiesību. Turklāt Kenta nebija visai dro�s,

vai izdotos pārliecināt Joiji, ka viņējās nakts izbraukums ir bijis pirmais un pēdējais.

� Es biju pie skuķcncs.

Joije cilāja un grozīja zīmuli, kas bija uz rakstāmgalda.

� Vai ar Turku tu nebiji kopā?

Konta papurināja galvu.

� Biju pie skuķenes, � viņ� atkārtoja. � Es piemigu, bet vairs tas neatkārtosies... tas ir, es vairs nepalik�u ārpus mājas pa nakti.

Joije nolika zīmuli. Viņ� paņēma no trauka ābolu un, pasvārstījis rokā, nokoda prāvu kumosu.

� Nav jau nekāds nāves grēks, � viņ� atteica.

� Ej aug�ā un liecies uz auss, tev nāk miegs, kā redzu.

� Es ... es izgulējos.

� Jāā? Man �ķiet, ka tu esi tāds bālāks, bet ja tā... Vai jauns darbs tev ir padomā?

Kenta papurināja galvu.

� Man toties ir, � Joije teica. � Spiestuvē.

Nu, ko tu par to saki?

� Nav ne jausmas, � Kenta atbildēja. � Nekad mū�ā neesmu bijis spiestuvē.

� Tā ir pavisam neliela firma, astoņi darbinieki. Atrodas tepat Sēderā.

� Līdz arodskolai man viss viens. Lai gan � vislabāk jau, bez �aubām, būtu darbnīcā.

� Jā, protams, bet tu zini, kā tas ir. Darbu nav tik daudz kā līdz acīm, kaut arī drusku uz labo pusi jau iet.

� Man nav nekādas pieredzes, � Kenta teica,

� un raksturojuma arī nav, ko uzrādīt. Kad rādu savu Smolandes liecību, man jautā, kāpēc braucu �urp, un, kad uzzina, ka es dzīvoju patversmē, tad ir cauri. Vai spiestuvē par to vismaz zina?

� Ka tu dzīvo �eit? Nē, es neesmu neko teicis. Bet varu to izdarīt, ja tu vēlies.

� Lai nu paliek, � Kenta atbildēja. � Pamēģinā�u tāpat.

� Turies tik, pat ja iet grūti!

Tas izklausījās drīzāk kā lūgums, nevis padoms. Padoms būtu izskanējis: �Citādi tev klāsies tāpat kā Turkam!� Joijem tāds pat liktenis kā kapteinim uz grimsto�a kuģa. Kas jau nogrimu�i, tiem vairs nevarēja līdzēt, glābt jāmēģina tos, kuri vēl turas uz ūdens.

Tiklīdz Kenta pārkāpa savas istabas slieksnim, tūda| parādījās Turks. Viņ� uzmanīgi aizvēra dur- j vis un ar zīmēm piedraudēja, lai Kenta netrok�ņo.

� Runā klusām, � viņ� sacīja. � Es te uzturos mazdrusciņ inkognito. Joije domā, ka esmu benzīntankā. No rīta es izlikos, ka �ļūcu uz turieni, � man ir pat māmuļas gar�īgās pastētes maizītes iedotas līdzi.

Apsēdies uz gultas, Kenta �ļaugani atslīga pret sienu. Viņam �ķita, ka gaiss istabā ir smags un ņem ciet elpu. Turka klātbūtnē pagaisa viņa pa�a �es�, viņ� kļuva pasīvs, tāds kā nevarīgs.� Un, ja viņ� rīkojās, tad kā panikā.

Ar visiem saviem septiņiem prātiem Kenta saprata, ka nav labi Turku slēpt no Joijes. Pirmkārt, kāpēc jāslēpj, ja Joije Turkam un visiem citiem pui�iem gribēja tikai labu. Un, otrkārt, tāds solis bija nekrietns pret Joiji, sevi un pārējiem pui�iem. Kenta zināja, ka dara nepareizi, un tajā pa�ā brīdī viņ� zināja arī, ka citādi nerīkosies. Godīguma robe�as sen jau nojauktas. Turks bija patversmnieks. Viens no bara, tātad no �mums�. Joije bija varas pārstāvis un tātad � otrā pusē. Tik vienkār�s bija �is dalījums. Un kaut ko izgrozīt tur grūti. Kenta tik tālu neaizdomājās, diez vai viņ� maz apzinājās, ka �āds dalījums nav īsti pareizs.

� Kur tu biji iekritis, � Turks jautāja.

Melnās brilles bija uz acīm, un viņ� izskatījās nemierīgs. Kad Kenta vilcinājās ar atbildi, Turks klau�ināja tālāk:

� Kāpēc tu aizlaidies lapās?

Nopūties Kenta izberzēja acis. Tik daudzreiz jāmclo, ka pa�am viņam jau sāka jukt, kas taisnība un kas no pirksta izzīsts.

� Gribēju drusku izlocīt kājas, � viņ� teica.

� Pēc tam pamanīju, ka tuvojas policijas ma�īna, un liku prom. Kā jūs izkūlāties?

� Kāda tur izkul�anās? Tu domā, ka Gustavs ir tāds pārākais stulbenis, ka ne no �ā un ne no tā jaus sevi iepīt? Policists tikai pajautāja, kāpēc tu bēgi.

Kenta nodrebēja. Turkam, bez �aubām, taisnība, pats viņ� bija uzvedies kā pēdējais idiots.

� Jūs ielaidāties sarunās ar policistu? � viņ� vaicāja.

� Bez �aubām. Gustavs paskaidroja, ka tu esot mēģinājis nospert ma�īnu, viņ� tevi pārsteidzis, un tu esot meties bēgt. Un tad viņ� uzrādīja policistam tavas pazīmes.

� Ko?

Kenta bija stāvus tikpat strauji kā bumba atlēcienā.

� Sēdi mierīgs, velns lai parauj! Visu māju gribi sacelt kājās, vai?

Un Turks atspieda Kentu sēdus.

� Neesi jau aptaurēts, ko domā, policistam kāds taisnību teica par tevi, vai? Gustavs sacīja, ka tu bie�i esot redzēts blandāmies pa tām tur ielām. Policisti to pierakstīja un nosolījās turēt acis vaļā. Tad tie laidās prom. Dro�i, ka meklēja tevi. Un, kad tu nepārvilkies no rīta, cs gandrīz nodomāju, ka būs noķēru�i. Kur tu biji?

� Pie skuķenes.

� Mopēds vismaz ir pie vietas, � Turks teica. � Stāv trīs simtiņus, kā runājām. Noskrējis tikai piecdesmit astoņas jūdzes. Tikpat kā jauns. Gustavs kauca, ka cena nav īstā, bet cs viņam aizbāzu muti.

Sajūta tāda, it kā va|ējā brūcē būtu iegrūzts nazis. Tam mopēdam Kenta nepieskarsies nemū�am. Nav ne mazākās vēlē�anās! Te nu bija � viņam jāmaksā trīs simti par lietu, ko pa�am nevajag un kuru nav kur likt? Atpirkties par tādu cenu tikai tāpēc, lai tevi liek mierā? Trīssimt kronas ... paies mēne�i, kamēr viņ� tos nomaksās, un pēc tam viss jāsāk atkal no gala, lai tiktu pie jauna mopēda. Ziemas un pavasara garie skumīgie vakari visi jānokvern viesistabā. Nē, to Kenta nemū�am neizturēs!

Kenta aizvēra acis, lai saņemtos. Tādas pa�as bailes, tādu pa�u nolemtību neizbēgamam liktenim viņ� bija jau pārdzīvojis reiz skolas atpūtas nometnē, tovasar, kad uzvarēja peldē�anas sacensībās. Noslēgumā bija jā nolec no piecus met-trus augsta torņa un jāaizpeld līdz laipai, kur treneris gaidīja ar ozolu vainagu. Kenta nekad vēl nebija lēcis no piecu metru augstuma. Daudzas reizes viņ� bija uzrāpies līdz pa�ai aug�ai un tad lūkojies lejā uz ūdeni, bet nolēkt neparko nevarēja. Ūdens atbaidīja. Tie pieci metri līdz guldzo�ajiem viļņiem izvērtās par bezdibeni, un reizumis, kad saule atspīdēja ūdenī, ūdens spogulis sacietēja, kļūdams par stiklu, uz kura viņam neglābjami jānositas.

Sacīk�u nobeigumā nebija atpakaļceļa. Peldētāji garā rindā stāvēja uz torņa kāpnēm, un pēc katra nāko�ā trenera mājiena Kenta bija spiests pakāpties soli augstāk. Un, kad pēdīgi viņ� stāvēja torņa laipas galā, soli no galvu reibino�ā lidojuma � tas acīmredzot bija pēdējais viņa mū�ā �, viņu jau vadīja kaut kāds cits spēks � pa�a griba noteikti ne. Kenta redzēja roku, kas dod zīmi, viņ� paspēra soli uz priek�u � un pēc kādas sekundes jau pērās pa ūdeni � sveiks un vesels, un skatītāju aplausi skanēja viņam ausīs.

Tagad bija tāpat. Pats viņ� nepazina savu balsi un arī vārdus it kā izvēlējās kāds cits.

� To mopēdu es neņem�u. Pa�reiz man nav naudas, un es esmu nolēmis pagaidīt.

� Velns parāvisl � Turks izgrūda. � Un man �ķita, ka mopēdu tu gribi kā ēst. Nekas, pārdosim kādam citam. Un cenu uzsitīsim � vismaz par simtnieciņu. Labi vien ir, mana daļa sanāks lielāka, un monētiņas man dikti vajag.

Kenta blisināja acis. Tātad tik vienkār�i. Kā lēciens no torņa! Turks aplaudē tāpat kā toreiz skatītāji.

� Starp citu, � Turks ieminējās, � kāpēc tu pats negādā sev mopēdu?

� Es gādā�u.

Turks pikti ne�ūpoja galvu.

� Pirksi, jā? Bet tas ir lieki, draudziņ! Vari pats savām rokām izzvejot no lī�a, jo viss Orsta-vīkens ir pilns ar mopiņiem.

Kenta blenza uz Turku, kā sapra�anu pazaudējis. Vai Turkam jauns �piegājiens� padomā, kā būtu sacījis Burks.

� Skatās uz mani tā kā uz baigo ērmu! � Turks �ķendējās. � Es jau negribu tev iestāstīt, ka

Orstavīkenā mopēdi pa�i no sevis iz�ķiļas, bet par to gan es galvoju, ka daudzi savējos motociklus un mopēdus ir tur sagāzu�i iek�ā. Tie ir drusku nobraukti, bez �aubām, bet pa lielākai daļai vēl diezgan lietojami pēc pielabo�anas. Zini, da�s labs no�iepj visu mopēdu pat gadījumā, ja viņam vajag tikai skrūvīti. Saproties? Viss pārējais mopēds, kā stāv, da�reiz tiek ielidināts jūrā, un da�reiz tā izrīkojas pa�i īpa�nieki, lai dabūtu apdro�inājuma naudu.

� Ja tik daudz mopiņu tur guļ, tad jau kruķi zinātu.

Turks papurināja galvu.

� Kur nu tie! Kruķi! � viņ� atteica. � Bet es gan zinu. Ja gribi, klausies, ko es tev saku, ja ne, laid gar ausīm. Nobrauc lejā aiz Sēdera slimnīcas un paej gar lī�a malu. Kādus simt metrus pirms Cukura apvienības ir jahtkluba steķi. Tur ir īstā vieta. Saproties, lai� garām ar ma�īnu, izgā� un lai� tālāk.

� Jā, bet tas nu ir ...

� Pagādā dū�īgu striķi ar āķi galā. Un tad, man rādās, uz dullo gan jārīkojas, jo ūdens ir baigi duļķains. Un vēl tev, bez �aubām, vajag mak�ķernieka tiesības. Ha! Hal

Domās iegrimis, Kenta kodīja apak�lūpu.

� Es zūdu kokos, � Turks sacīja. � Paskaties gaitenī, vai gaiss ir tīrs. Nav iekāriena ieskriet Joijem nagos.

Kenta pavēra durvis un pārlūkoja gaiteni. Viņ� jutās kā nodevējs, bet ko lai dara � tik ātri nekas nemainās.

Turks pamāja un izslīdēja pa durvīm. Kenta durvis aizvēra un aizbultēja. Viņ� gribēja justies netraucēts.

Kenta pacēla apkakli un sabāza rokas jakas kabatās. Tāds aukstums kā ziemas vidū � stinga rokas, un vējā asaroja acis. Pat lieliski, sen jau māca sajūta, ka galva prasās pēc izvēdinā�anas. Citādi mopēdi viņam galīgi sagrozīs smadzenes.

Turka runas par jūrā sagāztajiem mopēdiem vairs nedeva Kentam mieru. Atrast mopēdu � tas nav nekāds pārkāpums, kaut gan par vērtīgiem atradumiem, bez �aubām, ir jāziņo policijai. Un ne tikai jāziņo, tādi atradumi ir jānodod. Diez vai uz ilgu laiku? Un jūrā nogulējies mopēds varbūt nemaz vairs neskaitās vērtīgs. Ja tas jau sācis rūsēt un pēc tam vēl kādu laiku stāvēs policijas iecirknī, kamēr kļūs pieejams, nevienam vairs nebūs prieka. Ne īpa�niekam, ne atradējam!

Mopēdi, mopēdi, mopēdi! Bet ar ko citu lai nodarbojas? Grāmatas lasīt Kentam netīkas, modeļus būvēt � tam viņ� jau par lielu, un turklāt kur tu būvēsi tādu modeli? Pagrabā vieta, bez �aubām, atrastos, un tomēr � tas viņam neder.

Kam īsti pieder mopēds jūras dibenā? īpa�niekam, bez �aubām, bet ja nu īpa�nieks no apdro�inā�anas sabiedrības ir jau dabūjis jaunu? Tad iznāk, ka apdro�inā�anas sabiedrībai, bet kāda tai var būt vajadzība pēc sadauzīta un rūsas saēsta mopēda? Nekāda īpa�ā. Labo�ana neatmaksājas, tātad paliek tikai metāllū�ņu vērtība, un tas nu nav nekas liels.

Kenta nonāca pie būvlaukuma, kam apkārt �ogs ar vairākiem nevienādiem kvadrātveida caurumiem. Prātodams, vai caurumi kalpo kā novēro�anas lūkas da�āda auguma cilvēkiem, Kenta vienu no tiem, lai gan tas bija tikai krū�u augstumā, izmantoja tie�i �ādam mērķim. Parastais celtniecības laukuma skats. Vidū kā moderns pūķis stāvēja ce-

ļamkrāns, gatavs aprīt visu, ko tik padod priek�ā. Visapkārt tam dēļu, ķieģeļu un izolācijas materiālu grēdas. Sve�ai acij viss te �ķita samētāts juku jukām, bet laikam jau tomēr bija izvietots pēc rūpīgi pārdomāta plāna.

Krānam un tā pārcilājamām kravām Kenta veltīja tikai pavir�u skatienu. Viņ� dzina pēdas �mak�ķerauklai�.

Pēk�ņi Konta ieraudzīja tie�i to, kas vajadzīgs. Pie kādas nojumītes karājās pamatīga, ritulī saritināta virve, un vienā galā tai bija resns āķis.

Konta pastaigājās gar sētu, kamēr plāns bija gatavs. Vārtiem priek�ā stingra piekaramā atslēga un �ķērsām pāri uzraksts �Būvlaukumu uzrauga sargs ar suni�. Sis paziņojums sare�ģīja situā- ļ ciju un lika visu smalki jo smalki apsvērt.

Kenta atgriezās pie lūkas, piebāza acis, cik tuvu vien varēdams, un vēlreiz palūkojās apkārt. Būvlaukums samērā neliels � viņ� varēja visu pār- I skatīt. Sargs ar suni, �ķiet, pastāvēja tikai celt- I niecības firmas iedomās. Viens un divi Kontam padoms bija rokā.

Viņ� izslējās, atkāpās pāris soļu un ieskrējās. Kāja trāpīja tie�i cauruma vidū, un ar tādu atspērienu viegli jau varēja aizsniegt sētas aug�ējo malu. Nāko�ajā atspērienā Kenta uzrāvās uz malas un bez trok�ņa pārvēlās sētai pāri. Iek�pusē pēk�ņi uznāca stindzino�a baiļu sajūta. Un ja nu nojumītē tomēr sē� sargs ar suni... Vai manu, ja Kenta tomēr nav labi apskatijiesi

Kenta sāka virzīties uz nojumītes pusi, bet pēk�ņi aizķērās aiz dēļa un paklupa. Paga, paga. Viņ� aiznesa dēli līdz sētai, iebāza galu caurumā un piespieda. Dēlis stingri iespīlējās. Atkāp�anās ceļ� vismaz būs nodro�ināts, ja kaut kas atgadās.

Noāķēt virvi � tikai mirkļa darbs. Zem jakas virves ritulis negāja � tas izskatītos vēl aizdomīgāk nekā ja nesa rokā.

Kenta uzskrēja aug�ā pa dēli, pārmetās pāri sētai un otrā pusē nolēca lejā. Nevienu cilvēku tuvumā nemanīja, un Kenta rāmā solī gāja atpakaļ to pa�u ceļu, pa kuru atnācis. Kad viņ� ap stūri nogriezās �ķērsielā, pretī soļoja sargs ar aitu suni. Sargs izpūta kuplu dūmu no cigaretes, un suns plati no�āvājās. Paskats tāds: sak, kam visa tā sargā�ana, vienalga, nekas neatgadās. Nav neviena zagļa, ko sagrābt aiz stilba, �� klimsti tikai apkārt un klimsti.

Sijāja rudens lietutiņ�, tik smalks un nemanāms, ka likās � tas ir tikai mikls gaiss. Apģērbs pārklājās ar valganu plēvīti, un, kur drēbes nav virsū, āda pamazām metās slapja. Lapas, ko vēj� nesen nopūtis no kokiem, gulēja zālē kā smags, samircis paklājs. Rudenim pretī jau sniedzās ziemas roka. Pēc kāda mēne�a, kad temperatūra noslīdēs vēl mazliet zemāk, zeme kļūs cieta un ņems savos plecos sniega nastu. Pirmais sniegs nokusīs, iekams sāksies īstā ziema. Bet priek�nojautas jau jūtamas g�aisā.

Kenta sēdēja uz akmens lī�a krasta nogāzē. Lai cik necik pasargātos no lietus, viņ� bija pierāvis kājas un aptvēris ar rokām ceļus. Sī Sēdcra mala viņam sve�a, ta�u pēc Turka norādījumiem ceļu nebija grūti atrast. Lejā gar krastu skalojas ūdens, pa kreisi pletās vasaras mājiņu kolonija ar aizslēģotiem logiem un mazītiņām piebūvēm, kurās glīti sarindoti karājās dārzniecības rīki, pa

labi � aiz drūmiem vārtiem un augstas sētas � rēgojās cukura fabrika. Jau krietnu pusstundu lejā pa ceļu nav pabraukusi garām neviena ma�īna un arī cilvēkus neredzēja � tomēr viņ� neuzdro�inājās noiet pie krasta. Sākumā Kenta piemetās uz akmens, lai papētītu, cik te ir dzīva kustība, un, kad, minūtēm ritot, uz ceļa neparādījās neviena pati ma�īna, viņ� sāka baiļoties, ka ir nokavējis īsto brīdi. Tūlīt jau kādai jānāk.

Kenta ausījās, ta�u ceļ� kā bija, tā palika tuk�s. Nekāds izpriecu laiciņ� jau nav. Tie�i tādu lietainu, vējainu dienu viņ� gaidīja ilgi un pacietīgi. Tikmēr mājās pie gultas un pie rakstāmgalda viņ� bija pārbaudījis virves izturību. Turēs. Viss, kā vajag, tikai Kenta pats nekur nederēja. Steķiem viegli varēja tikt klāt, un no ceļa tos piesedza sēru vītols, vieta klusa un nomaļa, un vispār � mak�ķerē�ana ar auklu ta�u ir pati nevainīgākā nodarbo�anās. Un tomēr Kenta sēdēja, kā sēdējis, � jau izlijis slapj� un nosalis.

Laikam Turks būs samuldējis. Pārāk bezrūpīgi tas izklausījās � aizstaigā līdz līcim un izzvejo mopēdu! Bet �o to Turks zināja gan.

Kenta piecēlās un devās pa nogāzi lejup. Virve viņam karājās uz kreisā pleca, un viņ� to bija sa�miedzis ar roku arī. Pat nepametis acis apkārt, Kenta �ķērsoja ceļu, izstiepās gar�ļaukus uz steķiem un sāka ritināt� virvi netīrajā ūdenī. Vienas vienīgas duļķes. Viņam tie�i priek�ā laistījās eļļas traips, un gabaliņu attālāk apskrambāts automa�īnas spārns bija uzdzīts pusnogrimu�am baļ-ķēnam. Ap bleķa gabalu kā nenormāla otrā ēdiena piedeva sastāju�ās kartupeļu mizas. Kāds te laikam izlējis samazgu spaini.

Pāri plecam Konta palūkojās aug�up uz ceļu un uz kokiem, pēc tam atkal pievērsās līcim. Tuvumā ttcmanīja nevienas dzīvas dvēseles. Lietus bija pieņēmies. Ūdensvirsma, pa kuru dejoja lietuslā-scs, atgādināja milzīgu, virmojo�u tējkannu.

Kenta sāka palēnām izcelt virvi. Tā nostiepās, Kenta palaida vaļīgāk un vilka no jauna � tas pats. Āķis bija aizķēries.

Uzrausies sēdus, Kenta atsēja virvi pie steķiem un atbraucīja piedurknes. Aplaizījis lūpas, viņ� pārkārās pāri steķu malai. Kas tas varētu būt? Kāds mēsls vai arī... Nometies �etrrāpus un, lai nezaudētu līdzsvaru, plati iepletis ceļgalus, Kenta iemērca rokas ledainajā ūdenī, sataustīja virvi un vilka palēnām. Desmit centimetri... divdesmit... trīsdesmit. Rokā gan! Āķa galā karājas smagums � tur nav �aubu!

Nu neparko nedrīkstēja zaudēt galvu. Āķis jebkuru brīdi var atsprukt vaļā, smagais priek�mets tur dzelmē kļuvis dzīvs kā zivs, kas cīnās par dzīvību. Lai dabūtu laukā lielo lomu � jāsaglabā miers, jānokausē tā lielā spuraste. Reizēm ir jāpaliek tuk�ā � zivs apcērtas un aiziet ar visu auklu. Viņam, bez �aubām, tas nedraudēja un tomēr jāuzmanās, lai loms ncizslīd no rokām. Loms! Spo�s mopēds vai veci, sarūsēju�i lū�ņi? Varbūt tā pati kurpe, kas pieminēta jau neskaitāmos mak�ķernieku stāstos? Nē, kurpe nevar būt tik smaga. Varbūt slīkonis? Par tādiem gadījumiem viņ� bija lasījis, un Turka norādītajā vietā sagaidīt var visu ko.

Kenta no jauna pieķērās virvei un vilka. Nav ko ļaut vaļu iztēlei. Gabaliņu pa gabaliņam virve nāca laukā no netīrā ūdens, un noturēt smagumu bija aizvien grūtāk. Kenta jau tre�am lāgam atsēja virvi, lai atvilktu elpu.

� Paklau! Ko tu tur dari, puis?

Kenta uztrūkās kājās glu�i kā izbiedēts pīlēns. Viņ� bija paredzējis, ka var uzrasties kāds ziņkārīgais, bet iznāca tomēr citādi, nekā domāts. �ķita, ka smadzenes ķēris īssavienojums. Kenta rīkojās instinktīvi, un instinkts pavēlēja: bēdz!

Uz steķiem parādījās gadus �etrdesmit piecus vecs vīrs vējjakā, mednieka platmalē un zābakos, ta�u Konta uz sve�o pat nepaskatījās. Viņ� aiz�āvās tam garām tādā ātrumā, kas iepriecinātu olimpiskās izlases trenerus, un bija ticis jau gandrīz pāri ceļam, kad izdzirda sve�o iekliedzamies. Konta apstājās un atskatījās.

Uz pieliju�ajiem steķiem tam bija paslīdējusi kāja. Tie�i tobrīd, kad Konta atskatījās, kādu mirkli sve�ais izmisīgi centās atgūt līdzsvaru. Platmale ielidoja ūdenī, un pats viņ�, atmuguriski krizdams, ar galvu atsitās pret pāļu stabiņu, kas nāca caur steķiem. Brīdi pakritu�ais gulēja nekustīgi, tad, krampjaini savilcis kreiso kāju, pagriezās uz sāniem. Pagulējis brītiņu uz steķu malas, viņ� gausi kā rapīda kadrā ieslīdēja ūdenī, uzkrizdams tie�i virsū pats savai cepurei.

Konta stāvēja kā pārakmeņojies � cik ilgi, par to pa�am viņam nebija jausmas, ta�u, kad viņ� atguvās, bailes bija pagaisu�as. Cilvēks iekritis ūdenī � tur atliek tikai viens, ko darīt. Nebija divu domu!

Ar seju uz leju sve�ais peldēja virs ūdens vēl tajā pa�ā vietā, kur iekritis. Vējjaka piepūtusies, �ķiet, turēja viņu kā pludiņ�, ta�u kuru katru brīdi tā varēja pieplūst pilna ar ūdeni un vilkt dibenā.

Kenta pat siltā vasaras dienā tikai ar piespie�anos varēja ieiet ūdenī, bet nupat viņ� bez kavē�anās nolēca no steķiem. Viņ� tikpat kā nejuta aukstā ūdens skavas, tikai, kad pamats pēk�ņi pazuda zem kājām un viņ� sarijās ūdeni, sametās baigi. Viņa dzīvība bija likta uz spēles, tas ir skaidrs, bet vīrs, kuru viņ� glāba, varbūt ir jau beigts. Vai Kenta būtu vainīgs?

Līdz krastam bija tikai kādi �etri metri, un tomēr � kad Kenta līdz turienei aizcīnījās, viņ� bija galīgi bez spēka. Sve�ais gulēja blakus � ar aizvērtām acīm un pārsistu, asiņojo�u pakausi. Kājas tam vēl mirka ūdenī.

Pēk�ņi sevi lika manīt aukstums � drēbes slapjas līdz pēdējai vīlītei. Kenta drebēja kā drudzī, viņ� nejaudāja vairs saņemt vīru aiz krūtīm un izvilkt pavisam uz krasta. Kenta sakoda zobus, viņ� bija spiests aizvērt acis un novērsties, lai nebūtu jāskatās uz asinīm, kas tek no brūces. Ar pēdējiem spēkiem Kenta izvilka cietu�ā smago ķermeni sausumā. Viņ� pats atkrita aug�pēdus, bet tūlīt atkal pielēca kājās.

Kenta pa otram lāgam metās bēgt. Ne viņ� vairs zināja, kur skrien, ne arī, kur atrodas. Kenta bija kā sajēgu zaudējis. Sve�ais, nekustīgi pie steķiem gulo�ais vīrs nebija viņam prātā. Kenta drīzāk bēga no virves un no mopēda, kas tur dzelmē karājas āķa galā. Sī virve � tā pierādīja Kentas vainu. Kādu vainu, to viņ� pats neapjauta, bet vajag tikai Joijem uzzināt, ka tā ir viņa virve, un nekas vairs nebūs labojams. Kentam dro�i vien vajadzēs atvadīties no patversmes.

Pēk�ņi Kenta izdzirda motora rūkoņu, un, kad no līkuma iznira zaļ� �Volvo�, viņ� atcerējās visu notiku�o. Viņ� bija slapj� līdz ādai un sala. Bet sve�ajam nepiecie�ama palīdzība!

Kenta izgāja ceļa vidū un sāka māt ar rokām. Jauns cilvēks ar neiedomājami taisnu celiņu uz galvas izliecās pa ma�īnas logu.

� Vajag ātri... ir dzīvības briesmās... uz slimnīcu, ātrāk, tur lejāl

Aizelsies Kenta parādīja uz steķu pusi. Jaunais cilvēks uzreiz aptvēra, kas darāms. Viņ� jau bija ieslēdzis ātrumu, kad atbildēja:

� Okej, izsauk�u ātro palīdzību. Bet pats kā tu tiksi? Brauc labāk līdz, ko? Sēdera slimnīca ir tepat aug�ā.

Kenta papurināja galvu.

Kad ma�īna bija aizbraukusi, viņ� atkal metās skriet. Nupat viņ� jau zināja, kāpēc.

Uzjoņojis aug�ā pa nogāzi, viņ� lika pāri futbola laukumam un cauri parkam. Priek�ā sarkanu ķieģeļu ēka, kas nepārprotami izskatījās pēc skolas, un ielas otrā pusē bija taksometru stāvvieta. Viens taksometrs gaidīja ar ieslēgtu motoru. Kentam tie�i tobrīd uznāca sajūta, ka nav spēka vairs paspert ne soli, un te uzreiz � taksometrs. Tikai tagad viņ� aptvēra, ka ir pagalam pārsalis. Izmircis līdz pat kaulam.

Kad Kenta pavēra ma�īnas durvis, �oferis laiski atskatījās, bet pamanījis, kāds izskatās pasa�ieris, iepleta acis.

� Izpeldējies, vai? � viņ� jautāja.

Kenta pamāja un minēja adresi. �oferis spogulītī vēlreiz uzmeta viņam acis.

� Laidīsim pa taisno, � viņ� sacīja. � Tev uz ātrāko jātiek zem segas.

Līdz pat mājām braukt Kenta �oferim neatļāva. Negribējās iekrist acīs un sniegt sīkākus paskaidrojumus. Izmelo�anās vienmēr sagādāja lielas mocības.

Kentam palaimējās. Joijes kabineta durvis stāvēja vaļā, bet tur bija tum�s. Ne �iku, ne grabu viņ� tika aug�ā pa kāpnēm un iemetās guļamistabu gaitenī. No viesistabas skanēja popmūzika, un pui�i trok�ņaini komentēja kādu televīzijas raidījumu � Kentu neviens neievēroja. Sūnes nebija mājās. �ķita, ka paskaidrojumi viņam nevienam nebūs jāsniedz.

Kenta ātri izģērbās, paklājis apak�ā avīzes, izgrieza no drēbēm slapjumu un, lai sasildītos, noberzējās ar dvieli. Drēbes palika turpat uz avīzes, viņ� pabīdīja tās pagultē, un, uzmetis mugurā rīta-svārkus, steidzas uz vannas istabu.

Pielaidis vannu ar tik karstu ūdeni, cik vien āda var izturēt, Kenta ielīda vannā līdz pat matu galiem.

No ūdens nāca garaiņi, un pa seju, viņ� juta, lāsoja sviedri. Kenta aizvēra acis un mēģināja atslēgties, ta�u nekā � tikt vajā no domām par notiku�o nebija viņa spēkos. Viss �is bēdu stāsts vēlreiz skaidri atainojās acu priek�ā. Viņ� visai labi neatcerējās, kas bija pirms sve�ā uznāk�anas uz steķiem, bet notikumi pēc tam visos sīkumos bija iesēdu�ies atmiņā � kā iededzināti smadzenēs uz laiku laikiem.

Diez kāpēc viņ� nedzirdēja atbraucam ātro palīdzību? Varbūt jauna4s cilvēks ar �Volvo� nemaz nenoticēja viņa vārdiem, varbūt nodomāja, ka Kenta ir drusku ķerts. Ja tā, tad sve�ais vēl ar-vienu guļ krastmalā. Un var gadīties, ka ir jau beigts! Beigts!

Kenta paklusām pieklauvēja pie Turka istabas durvīm. Gaitenis tum�s. Pa viesistabas logu iespīdēja blāva mēnesgaisma, viss tik kluss kā spoku namā. Citiem vakariem pui�i trok�ņoja, sagāju�i pie kāda istabā, citreiz, Joijes norāti, atgriezās aizkavēju�ies naktsputni, bet nupat ne skaņas. Tikai Konta nekur nevarēja atrast mieru. Viņu kopējā istabā, ar pavērtu muti pie katras izelpas viegli ie�ņākdamies, uz muguras gulēja Sūne.

Kenta pieklauvēja vēlreiz � tikpat nedro�i kā sākuma �, tomēr �ķita, ka noskan visa māja. Viņ� dzirdēja skrabstoņu iek�pusē, tad durvis �aurā �ķirbiņā pavērās.

� Kas nu, kad tevi nelabais? � Turks atsaucās samiegojies un drusku saērcināts.

Kenta attaisīja durvis un iegāja pie Turka. Aizvēris durvis no iek�puses, viņ� piespieda pirkstu pie lūpām, jo Turks sāka zaudēt savaldī�anos.

� Pameklē man kādu tableti, � Kenta sacīja.

� No kuras var aizmigt.

Turks bija mēms.

� Tev? � viņ� pārjautāja.

Tad Turks sāka smieties, klusi, aizgūtnēm.

� Sasper velns... nekad nebūtu domājis!

Viņ� aizdedzināja naktslampiņu.

� Neko citu, tikai lai uznāk miegs, � Kenta atkārtoja. � Tādu kaut ko.

� Tu aizmigsi, ka prieks, zēniņ! � Turks apsolīja.

Viņ� atvēra sienas skapi un pacēla uz aug�u linoleju. Un atgriezās ar tievu, garu tūbiņu rokā. Turks izkratīja no tās divas tabletes un pasniedza Kentam.

� Vai dzert abas uzreiz?

� Dari, kā zini.

� Vai es aizmig�u noteikti?

� Kā zīdainis!

� Un ja no abām?

� Tad rītu tiksi aug�ā tikai uz len�a laiku.

� Bet vai no vienas uznāks miegs?

� Jā, kad tevi nelabais! Desmit minu�u laikā.

Bet, ja prasās, der ieraut vairākas.

� Nē, � Kenta steidzīgi atbildēja. � Man pietiks ar vienu. Paldies!

Turks pamāja un ielika otru tableti tūbiņā.

� Kas tev lēcies? � viņ� vaicāja.

� Nekas.

� Nu, nu, vari piekāpt atkal, ja uznāk �nekas�. Tikai liec aiz auss, ka nāko�o reizi par velti vairs nedabūsit

Konta iemeta tableti mutē. �Vari piekāpt atkal!� Nepienāks tāda nāko�ā reize! Bet ja tas sve�ais vīrs ir pagalam, ja tas guļ tur pamests, kamēr kāds garāmgājējs ieraudzīs ... Un ja kruķi sāk meklēt... slepkavu?

Uzdzēris tabletei virsū auksta ūdens malku, Konta nomurmināja: �Paldies Turkam,� � un atgriezās savā istabā.

Palagi tagad �ķita vēsi un patīkami. Kenta nolika galvu uz spilvena un aizvēra acis. Sākumā visi �īvakara notikumi virknējās acu priek�ā tikpat skaidri kā iepriek�, bet tad attēls izplūda un same�ģījās. Pēdīgi Kenta neko vairs nespēja at�ķirt, acīs kņudēja vien, un viņ� iegrima patīkamā tumsā.

Nupat gulēja visa māja.

10

Kad miega mākoņi izklīda, bija tāda sajuta, ka nu ir �ķērsām, ka ir kaut kas nogulēts. Pēk�ņi uzvirda atmiņas par vakardienu. Ar rāvienu Konta bija kājās, bet tad kā zibens ķerts sastinga istabas vidū. Briesmīgas sāpes durstīja deniņus un plēsa pu�u pakausi. Kenta aizgrīļojās līdz izlietnei un pabāza galvu zem aukstā ūdens krāna.

Viņ� pats neapjauta, cik ilgi ir tur nostāvējis, bet �ķita, ka veselu mū�ību. Laiks un telpa vairs neeksistēja. Kad Kenta ar dvieli pēc tam sausi-nūja matus, galva vēl arvien likās smaga kā akmens, ta�u negantās sāpes bija pierimu�as. Tas nu nebija nekāds parastais galvas sāpju pulverī-tis, ar ko Turks viņu pacienāja.

Kenta pa�ķielēja uz spoguli un, kad ieraudzīja savu attēlu, saviebās. Bāls, zem acīm tik lieli zili riņķi kā slimniekam.

�Labi, ka neiedzēru abas divas tabletes,� Kenta nodomāja. �Tad es gulētu kā transā un tiktu aizgādāts uz slimnīcu.�

Bez mitas �āvādamies, viņ� paskatījās pulkstenī un .atklāja, ka ir jau pusvienpadsmit. Tātad brokastis jau nokavētas par kādām divām stundām un priek�ā atkal moko�as sarunas ar Joiji. Par brokastīm nekas. Izsalkumu Kenta nejuta, mocīja vienīgi dedzino�as slāpes. Galu galā vienalga � viņ� ies pie Joijes kaut vai tūlīt. Kenta nojauta, ko Joije viņam sacīs, ta�u nemēģināja pat sagatavoties uz jautājumiem. Meli jau līdz kaklam.

Joije pieteica sevi pirmais. Nise pavēra durvis un paziņoja, ka �efs vēlas redzēt Kentu savā kabinetā. Kenta apātiski pamāja. Vislabāk viņ� atkal liktos uz auss.

� Velna milti, kāds tu izskaties! � Nise iesaucās. � Boksēties esi pasācis, vai?

Kenta blenza uz viņu, it kā nebūtu sapratis jautājumu.

� Tu nestrādā? � Kenta vaicāja. � Neaizgāji uz pastu?

� Nē, � Nise atbildēja. � Izņēmu divas brīvdienas par virsstundām, kas man sakrāju�ās. Aiz-., laidī�os līdz Busēnai uz. divām dienām kursos, kaut gan patiesībā nekāds lielais prieks man nav. Decembrī būs pieci gadi, kop� es te dzīvoju, un nevienu pa�u nakti neesmu bijis ārpus mājas. Vai tu apjēdz?

� Nē.

� Esmu iedzīvojies, � Nise sacīja un, it kā apstiprinot pats savus vārdus, pa�ūpoja galvu. � Bet da�s labs nemū�am neiedzīvosies. Viens un divi, ir jau redzams.

� Jā?

Kenta gribot negribot saausījās.

� Turks neiedzīvosies, tas ir kā likts. Un Stefe tāpat.

� Stefe?

� Drīz viņ� pazudīs kokos, � Nise teica.

� Mētājas no viena darba pie otra, paboksējas pa vakariem... jā, un tomēr nekas viņam nav pie sirds.

� Nu un es? � Kenta izgruda.

Nise pievērsa viņam savas lādzīgās sivēna a�eles. Viņ� izskatījās pēc liela, labsirdīga lā�a. Kenta ne traks nevarēja saprast, kā viņ� var būt bokseris, viņam likās, ka Nise to vairāk dara Stefes dē|.

� Nemāku teikt, � Nise pēdīgi atbildēja. �No sākuma man likās, ka tu pierādīsi, bet nupat � nemāku teikt.

Kenta tālāk vairs nejautāja. Viņ� jutās izsists no sliedēm, Nises atbilde viņu sabiedēja. Kop� Kenta �eit ieradās, viss bija sagājis greizi, un neko tur nevarēja līdzēt. Tagad tāpat. Viņ� ies lejā pie Joijes un par varām liegsies, ka ir iedzēris tableti, lai gan zināja, ka Joije redz viņam cauri.

� Joije gaida, � Nise atgādināja.

Joije izskatījās drūms. Viņ� sēdēja, atlaidies krēslā pie rakstāmgalda, un spēlējās ar ābolu. Sārti dzeltenais auglis atgādināja palielināta formāta nervu nomierinā�anas vitamīnu, un Kentam ienāca prātā, ka Joije justos labāk, ja viņa rokā būtu cigarete. Prāts, dro�i vien, vēl nesās uz smēķē�anu. Viņa amatā to atmest � laikam pārcilvēciskas pūles.

� Tu gribēji ar mani runāt, � Kenta teica.

� Apsēdies! � Joije atbildēja.

Tas skanēja īsi un lieti�ķi. Kentam du�a bija papē�os. Citkārt Joije mū�u dienu bija bijis runīgs -� gandrīz tikpat kā vecākais biedrs. Kā rādās, viņam nupat bija apnicis un viņ� taisījās sadot Kentam vēju. Gaiss istabā nemīlīgs.

� Vai tabletes tu dabūji no Turka? � Joije jautāja.

Viņ� pārstāja spēlēties ar ābolu un sametās krēslā uz priek�u tā, lai varētu lasīt Kentas sejā kā grāmatā. Rīta cēlienā Kentam vislielākās nepatik�anas bija sagādāju�as galvassāpes, bet nupat, kad Joije nenovērsa no viņa savas acis, visas sajūtas piesaistījās pakrūtei. Tur kņudēja vienā kņudē�anā.

Brīdi Kenta pārlika, ka nenāktu varbūt par ļaunu atklāt patiesību, kā sanāca ar tām miega zālēm, bet tas tomēr negāja cauri. Nebija lāgā vispirms lūgt palīdzību un pēc tam uzvelt palīdzētājam vainu � jāprot kauns. Vakar vakarā viņ� bez palīdzības netika galā. Turka slēp�ana tomēr nebija pats svarīgākais, kāpēc viņ� iekoda mēlē. Par nostā�anos par vai pret Joiji te vispār nebija runas. Sai spēlītē starp �mēs� un �tie tur� Joijes vieta bija tikpat noteikta kā Kentas vieta.

Joije jautāja tāpēc, ka viņam jājautā, un, ja viņ� dabūs to atbildi, kuru gaidīja, tad sāks rīkoties. Kenta saprata, ka Joijem Turks jātur acīs, bet viņ� nespēja Turku nodot, kad pats bija izmantojis. Vaina kristu uz Turku, bet �ajā reizē viņ� tie�i nebija vainīgs. Maz ticams, ka Kenta spētu to Joijem ieskaidrot, un tāpat nav cerību viņu pārliecināt, ka Kentam tā ir pirmā un pēdējā reize. Joije gribēs zināt, kāpēc.

Un tas bija smags jautājums. Kāpēc ir jāmeklē tabletes, lai aizmirstu īstenību? Pats par sevi Kenta bija skaidrībā, bet ko domāja Turks, kad lāgu lāgiem bēga no īstenības un pats ar to �ķita apmierināts?

� Es gribu dzirdēt atbildi, � Joije atgādināja, atkal sākdams mētāt ābolu.

� Piedod, � Konta sacīja. � Es nedzirdēju.

Abiem bija skaidrs, ka tie ir meli, ta�u Joije, liekas, pat nesadusmojās un pārjautajai

� Vai tabletes tu dabūji no Turka?

Kenta papurināja galvu.

� Sūne nevarēja tevi dabūt aug�ā uz brokastīm, � Joije turpināja. � Kur tev tāds ciets miegs?

� Vakar vakarā iedzēru miega zāles � divas tabletes. Aizmigt nevarēju.

� Kādas tabletes?

� Parastas ... disprīlu, kā liekas.

� Tās nav miega zāles.

� Nu, kaut vai pret galvas sāpēm.

� Nemels niekus, � Joije teica. � No parasta disprīla tu vis negulēsi kā nosists.

� Es tak iedzēru divas.

� Viens pīpis, � Joije atteica. � Sitās tabletes, no kurām tu tik cie�i biji aizmidzis, zem mūsu jumta ir tikai Turkam. Pie velna, neturi ta�u mani par idiotu, Konta!

Viņ� ievilka ar ābolu pa galdu tik stipri, ka apak�ā palika slapjums. Tad, rāmi izvilcis no krū�u kabatas mutautiņu, noslaucīja slapjumu.

� Turku aizveda uz nopratinā�anu, � viņ�- sacīja un atkal skatījās uz Kontu, acis nenovērsis.

Viņ� runāja vēsi un lieti�ķi, gandrīz vai vienat

dzīgi, ta�u Kenta saprata, ka audzinātājam tas if smags trieciens, ja kāds no viņa pui�iem bija nonācis policijas rokās. Joije to uzņēma kā sakāvi, lai gan viņa vaina tā nebija. ,

� Par ko? � Kenta vaicāja, pats tīri labi zinādams atbildi.

Joije blāvi pasmaidīja. Kaut arī sarūgtināts, viņ� tomēr apjauta visas �īs izlik�anās smieklīgumu.

� Es negribēju to pieļaut, � viņ� sacīja. � Līdz pēdējam cerēju, ka man nebūs jāiet, � tas ir smags solis. Pārāk smags. Gribu tikai, lai tu zinātu, ka man ir jāziņo par visu, kas �eit notiek ... vai briest. Tu dro�i vien saproti, par ko ir runa.

Kenta pamāja. Viņ� nespēja paskatīties Joijem acīs.

� Tu vari iet, � Joije sacīja.

Kenta piecēlās un gāja prom, bet pie durvīm Joije viņu apturēja:

� Pagaidi. Darbs spiestuvē... es ceru, ka tev tas vēl interesē?

� Jā ... bez �aubām, tas ir skaidrs, ka ...

� Labi. Ej piesakies pēcpusdienā. Svētā Paula ielā �etrdesmit se�i. Tev jārunā ar tehnisko vadītāju Bergmani.

Viesistabā sēdēja Sūne, ar �aha skolas palīdzību viens pats spēlēdams �ahu. Kad ienāca Konta, viņ� pacēla acis.

� Labi vismaz, ka dzīvs paliki, � viņ� teica.

� Ko tu vakar vakarā sarijies?

� Neko.

� Vai zini, ka Turku aizvāca policists.

� Zinu.

Kenta pa laikrakstu grozu drud�aini meklēja jaunāko avīzi.

� Avīzi meklē? � Sūne iejautājās.

� Jā, velna milti, nez kur tā aizceļojusi?

� Es sē�u virsūl

� Ko? Atradis, kur sēdēt.

� Citādi nedabū lāgā izlasīt. Kad visi pui�i ir �ķirstīju�i, vienas skrandas atliek.

Sūne uzmeta avīzi uz galda. Kenta steig�us pārlaida acis pirmajai lappusei. Tur vismaz neko tādu neredzēja: kāda lidma�īna ar astoņdesmit se�iem cilvēkiem uz borta bijusi spiesta nolaisties Turcijā. Niksons sarunājis aplamības par Kubu, un kāds francūzis atgriezies virszemē pēc divu mēne�u uzturē�anās alā dziļi pazemē. Atkal viens aptaurētais, taisa nevienam nevajadzīgus pasaules rekordus.

Jau mazliet nomierinājies, Kenta pār�ķirstīja nāko�ās lapas. Beigās viņ� ieraudzīja to, ko meklēja, un, izlasījis rakstiņu, juta gandrīz neizsakāmu atvieglojumu. Likās, ka viņa rokās kritis augstākais vinnests naudas loterijā, uzvara Sūl-vallā un vienīgais divpadsmitnieks izlozē � viss uzreiz.

�Kāds jauneklis izglābis slīksto�u cilvēku un pats nozudis.�

Izglābis... tas cilvēks tātad ir dzīvs. Te uzreiz Kenta atskārta, ka viss sanāk tie�i tā. Ka tas cilvēks iekrita ūdenī, pie tā viņ� nav vainīgs ne par matu. Kad atskanēja kliedziens, viņ� bija jau uz nogāzes un tuvojās parkam. Un kā�tur ar nebijis! Vienalga. Cilvēks ir palicis dzīvs, un Kentu uzskatīja par dzīvības glābēju ... pat pārāk labi, lai tas būtu patiesība.

Pirmajā mirklī viņam gribējās izstāstīt Sūncm �o atgadījumu, bet tūliņ Konta apdomājās. Nē, tieva r vis stāstīt, jo citādi radīsies jautājumi, u� kuriem viņam nebija patikas atbildēt. Kenta pa-slepus izplēsa rakstiņu, un, iebāzis kabatā, gāja uz savu istabu. Avīzi viņ� pievāca. Sūne bija aizrāvies ar �ahu un dro�i vien vēl stundām sēdēs viesistabā.

Kenta atgūlās gultā un pārlasīja izgriezumu. Tas skanēja: �Vakar pēcpusdienā Stokholmā Sē-dera rajonā pie Orstavīkcna izglābts slīksto�s cilvēks. �etrdesmit trīs gadus vecajam meistaram Grēgcram Lindālam uz steķiem lejpus Tantūlun-dena paslīdējusi kāja, viņ� uz pāļa pārsitis galvu un bez samaņas iekritis ūdenī. Kāds jaunietis iepriek� bijis uz steķiem, bet meties prom, kolīdz Lindāls viņu uzrunājis, tad atsteidzies atpakaļ un izglābis cietu�o. Nepazīstamais jaunietis izsaucis ātro palīdzību ar garāmbrauco�u ma�īnu, bet, kad tā ieradusies, bijis jau nozudis. Cietu�ajam Lindāla kungam ir tikai pārsists pakausis un pamatīgas iesnas. Domājams, ka viņ� tiks izlaists no slimnīcas jau �odien pat.

Grēgers Lindāls ļoti vēlas sastapt savu glābēju, lai personīgi viņam pateiktos. Uzņemt sakarus piedāvājam ar mūsu laikraksta starpniecību vai pa telefonu 648254.�

Kenta ļāva rakstiņam nokrist uz krūtīm un saāķēja rokas zem pakau�a. Skaļi no�āvājies, viņ� visu vēlreiz pārdomāja. Ja viņ� būtu rīkojies ar vēsu galvu, tabletes no Turka diedelēt nevajadzētu. Viņ� varēja piezvanīt uz slimnīcu un uzzināt, vai tur ir ievests kāds no Orstavīkcna izvilkts cietu�ais. Un visas viņa galvassāpes būtu aiztaupītas.

Kenta no�āvājās vēlreiz un manīja, ka viņam noraustās plakstiņi. Ek, gan jau ar Joiji arī viss pamazām nokārtosies... tikai... tam Lindāla kungam gan būs diezgan ar to pa�u, ka ir izglābts. Kas ir glābējs, lai lauza galvu, cik grib!

Avīzes izgriezums noslīdēja uz grīdas, bet Kenta to nemanīja. Viņ� bija aizmidzis.

Spiestuve atradās pusstāvu zemāk par ielas līmeni, tajā bija �auri un trok�ņaini. Vidus eja telpu sadalīja divās da|ās. Kreisajā pusē bija iespiestuve, un no turienes nāca vislielākais troksnis. Strādāja divas preses. Vienai bija tāda kā roka, kura ar gaisa sūkņa palīdzību paņēma papīru un nolika uz formas, iekams fundaments pavirzījās uz priek�u un uzspiedās papīram. Kad fundaments gāja atpakaļ, kāda cita roka nocēla iespiesto lapu. Otrajā presē bez apstājas griezās cilindrs un ar katru apgriezienu uzķēra baltu papīra lapu � visas lapas aizskrēja garām formai un pēc tam sakrājās glītā kaudzītē.

Saliktuvē nopietna izskata vīri pelēkos svārkos ar kāsī�iem kreisajā rokā ķeksēja svina gabaliņus. Zem viņu darbagaldiem stāvēja neskaitāmas lādes ar baltām etiķetēm. Aiz nelielas, pusotru metru augstas �ķērssienas, kuras aug�ējā daļa bija no stikla, �varkstēja cita ma�īna. Mazs, resns vīrelis �tur sēdēja pie tādas kā klaviatūras un spaidīja podziņas ar pirkstiem, kuri izskatās pēc sardelēm. Lāgu lāgiem viņ� pavilka kādu rokturi, un tad atsevi�ķas ma�īnas daļas sāka pārvietoties. Nokrita uz leju kāds aizvirtnis, sāka griezties ritenis, viss klaudzēja un klabēja. Sare�ģīta un nesaprotama ma�īna, ta�u tā atlēja neskaitāmas spo�u un līdzenu burtu rindas, kuras resnītis grēdā krāva sev blakām uz sola.

Pārzini sauca Bergmanis � viņam mugurā spīdīga veste ar sarkaniem un ziliem resniem zīmuļiem krū�u kabatā. Pēc izskata dusmīgs un tajā pa�ā laikā vērīgs. Kenta secināja, ka viņa dusmas nav draudīgas. Vismaz uz Kentu dusmas viņ� neizgāza.

Alga bija ne vairāk un ne mazāk, kā līgumā noteikts, � tie�i divi simti divdesmit viena krona nedēļā. Kenta par tādu līgumu neko nebija dzirdējis, kur nu vēl lai būtu to redzējis, ta�u viņ� piekrīto�i pamāja. Kam gan rastos drosme uzstāties pret līgumu, kuru nopietni tēvo�i ir izperināju�i cītīgās pārrunās, kas nebeidzas dienām un naktīm. Kenta pa televīziju bija redzējis, kā tas notiek. Pat TV reportieri, kas vēstīja par tādu darbu līgumu apsprie�anu, izskatījās pārguru�i.

Darbs rādījās diezgan nenoteikts. Kentam jā-būt pie rokas, kur tik vajadzēs � iespiestuvē un saliktuvē, tāpat jāveic arī izsūtāmā pienākumi. Pamazām viņ�, bez �aubām, varēs sākt mācīties amatu, ja gribēs.

Kenta atkal pamāja piekrīto�i. Ja pateiktu, ka viņ� grib strādāt tikai līdz pavasarim un pēc tam ies arodskolā, viņu nepieņems, tas bija kā likts. Par pagaidu darbu drīkstēja runāt tikai darba devēji. Ja par ko tādu ieminējās darba meklētājs, darba devējs pret viņu tūdaļ pazaudēja interesi.

Bergmanis meklēja darba grafiku uz sava pa-, pīriem piekrāmētā rakstāmgalda. Aptvēris, kāds milzums kantora darbu viņam sakrāju�ies nepadarīti, pārzinis atmeta meklē�anai ar roku. Papīru kaudzes tikpat augs augumā, kamēr viņ� neziedos tām da�u labu vakaru no sava dārgā brīvā laika.

� Ļautiņi plē�as par darba laika saīsinā�anu, � viņ� pikti norūca, vēl pēdējo reizi bezcerīgi pārbraucis ar roku galdam. � Man, velna bū�ana, nekad nav normēts darba laiks, kop� es te strādāju. Un neviens man neprasa, cik sestdienas un svētdienas es te notupu, lai tiktu kārtībā ar tiem nolādētajiem papīriem.

� Ak tā, neprasa, � Kenta sacīja.

Pārzinis pacēla uz aug�u acis un atminējās, kas sē� galda otrā pusē. lesmējies viņ� noteica:

� Tā jā, tu neko tur nevari līdzēt. Nāc rīt no rīta astoņos, tad dabūsim arī grafiku.

Galvas uzdevumi nebija Kentas stiprā puse, tomēr diezgan veikli viņ� izrēķināja, ka alga spiestuvē ir stipri zemāka nekā mēbeļu noliktavā. No divsimt divdesmit vienas kronas nedēļā mēnesī sanāca ne vairāk kā deviņsimt piecdesmit kronas, kamēr mēbeļu noliktavā viņ� saņēma tūksto� �etri simti septiņdesmit piecas. Ja darba līgums kalpo tikai algas pazeminā�anai, tad nost ar tādiem līgumiem! No otras puses raugoties � viņam jau kurpe tik ļoti nespie�, nav apgādājamo, jādomā tikai par sevi vien.

Nodokļiem aizies se�desmit se�as kronas nedēļā, Joijem jādod piecdesmit se�as par patversmi un kādas septiņdesmit kronas nedēļā vajadzēs cigaretēm un vēl �im tam. Paliek trīsdesmit kronas, pa gadu sanāk tūksto� piecsimt kronu! Pie mopēda pirk�anas Kenta laikam netiks vēl ilgi.

Protams, lejā pie Orstavīkena varēja pamēģināt vēlreiz. Ja bez tā meistara citam nevienam nav ienākusi prātā doma tur pastaigāties, tad virve tāpat vēl tur stāv, cie�i piesieta pie steķiem, un āķa galā tai karājas kāds smagums. Var gadīties, ka tur tomēr slēpās iespēja.

Viesistabā valdīja nomākts gars. Atskaņotājs klusēja, pingponga bumbiņa dīkā gulēja zem raketes, un galda hokeja ma�s starp Burku un Bosi ritēja gurdi, bez jebkādas aizrautības. Sūno slavenību fotogrāfijām nedēļas laikrakstā zīmēja klāt ūsas, un citi pui�i tāpat vien zvilnēja uz dīvāna un klubkrēslos. Turks no nopratinā�anas nebija atgriezies. Pēc pusdienām Joije aiztaisīja savu melno portfeli un aizbrauca ar taksometru. Viņ� izskatījās nopietns un drūms.

Ka Turks nav atgriezies, par to neviens īpa�i nebrīnījās, bet vai ar to vien būs gana? Policisti varbūt rakāsies tālāk, un sazini nu, kas viss var nākt gaismā.

� Man pietiek! � Burks sacīja, atbīdījis prom spēli. � Tas nu ne velnam vairs nederi Kāpēc neviens neuzliek plati, ko sē�at visi tādi kā pus-sprāgu�i?

� Pats vari uzlikt, � Bose atcirta.

� Satriekti esam, ka Turks policistu nagos, vai? � Burks turpināja. � Un mums bail pa�iem par savu ādu?

� Aizveries!

� Turks tā vai tā ilgi vairs nebūtu noturējies, � Burks teica. � Sestdien viņam atkal uznāca melnie. Bija ieņēmis galvā, ka pretējās augstceltnes vārtu sargs ir kruķu �piks. Ja Nise viņu nesavaldījis, viņ� vecajam iegāztu ar dēļa gabalu.

� Ko tur var darīt, viņ� ir narkomāns, � Sūne teica.

� Tā, jā, � Burks turpināja, � tiem, kas ar viņu uz vienu roku un pērk tabletes, var iziet plāni. Sai mājā jau ir piedzīvotas tīrī�anas.

� Tu jau nebūsi iepīts, � Bose no�ņāca.

� Nē, nebū�u, narkotiku es nelietoju.

� Ak tad alkohols labāk gar�o?

� Turi muti, citādi norausies!

� Izbeidziet! � Sūne iekrita starpā. � Turku jau neviens no mums nepārspēs.

� Bet kāpēc Stcfe �ovakar nav mājā^ � Burks nelikās mierā. � Vai kop� brokastīm kāds viņu ir manījis?

Visi klusēja.

� Un jūs viņu nemanīsiet ar tik drīz. Vismaz līdz tam laikam, kamēr viņ� nebūs dro�s, ka Turks vairs te neatgriezīsies. Stefe Turkam palīdzēja tirgoties ar popu, un es zinu, ka pats viņ� ar ir pamēģinājis. Un viņ� turklāt Turkam ir parādā krietnu naudiņu.

� Stefe, vai? � Bose nobrīnījās. � Tas baigais aitasgalva jau varēja ar iepīties.

� Un kā ir ar tevi, Kenta? � Burks noprasīja.

� Ar mani?

Konta juta, ka locekļi metas slābeni. Viņ� nejaudāja vairs pat piecelties. Visapkārt sēdēja pui�i un jautājo�i, gandrīz apsūdzo�i klusēja. Visi, kas Turkam palīdzēju�i, ir līdzvainīgi, un viņiem jāatbild par sekām � tāds bija kopīgais spriedums. Vienprātība izjaukta, tagad katram jāturas uz ūdens pa�am. Stefe to bija ņēmis vērā.

� Tu �orīt izskatījies kā baigais līķis, � Burks turpināja. � Sūne tevi pat rau�us nevarēja dabūt aug�ā no miega. Tu domā, Joije ir tāds idiots, ka nesaprot?

� Es vakarā nevarēju aizmigt, � Konta atbildēja. � Iegāju pie Turka un palūdzu miega zāļu tableti. _

� Kāpēc tu negāji pie saimnieces?

� Es... es negribēju traucēt.

Pats viņ� juta, ka �āda izlocī�anās iznāk �ķidra un nepārliecino�a.

Ni�ā pie loga ie�larkstējās telefons. Nozvanīja divas reizes, iekams Sūno piegāja un atbildēja:

� Tevi, � viņ� sacīja Kentam un pasniedza klausuli. � Kāda dāmai

Kenta piecēlās un, nelabu nojautu mākts, piegāja pie aparāta. Kāda dāma! Tas varēja nozīmēt visu ko � policijas sekretāri tikpat labi ka aizbildņu padomes pilnvaroto. Kad viņ� atsaucās, istabā iestājās pilnīgs klusums.

� Hallo! � Kenta teica.

� Sveiks, te runā Lisbete.

Atvieglojuma sajūta bija tik krasa, ka Kenta ska)i nopūtās. Pui�u sasprindzinājums atslāba, un Burks uzlika plati.

� Vai tu skrēji? � Lisbete jautāja.

� Apmēram.

� Izklausās, ka esi aizelsies. Kā tev iet tagad?

Tagad! It kā viņi veselu mū�ību nebūtu tiku�ies � varbūt, ka savā ziņā tā arī bija. Lisbetci dro�i vien nebūtu pa prātam tas, kas pa �o laiku noticis. Un viņa biedri tāpat nebūtu viņai pa prātam. Tie turi Tfi!

� Laikam jau labi, � Konta atteica.

� Laikam labi! Vai tad tu pats nezini, iet labi vai neiet?

� Jā, man iet labi!

� Būtu varējis vismaz piezvanīt.

� Ak tā gan!

� Kas ar tevi notiek? � Lisbctas balss pēk�ņi kļuva nelaipna. � Varbūt man tev vairs nezvanīt?

� To tu paprasi savai māmulītei.

Lisbctes mātes ķērk�anu Konta spēja atcerēties, kad tik nevajag, un ik reizes, kad viņ� atsauca atmiņā �o balsi, viņam uz rokām uzmetās zosāda.

� Mātei prasīt? � Lisbete pārjautāja. � Kāda tad viņai tur daļa?

Konta saklausīja meitenes balsī nedro�ību, un tas viņu saniknoja.

� Mēs parunājāmies tā vienu vakaru. Vai tad viņa nav stāstījusi?

Brīdi bija klusums, iekams Lisbete atbildēja:

� Nē-e... nav gan stāstījusi. Par ko tad bija runa?

� Nu tā, par �o to, � Kenta atbildēja. � Es viņu palūdzu vākties uz elli.

Vada otrā galā bija dzirdama satraukta elpo�ana.

� Un vēl es viņu nosaucu par raganu mātīti!

� Vai tu esi bez prāta? Ko viņa tev tādu izdarīja?

� Pavaicā pati! Vai tad tu negribi zināt?

� Nē, negribu! � Lisbete no�ņāca. � Tā kā tu uzvedies, kur� cilvēks tad var būt laipns pret tevi? Tev patīk visus kaitināt. Piedod, ka piezvanīju, es tevi vairāk netraucē�u.

� Pagaidi!

KeVita tā pacēla balsi, ka pārkliedza atskaņotāju. Pui�i atkal pievērsās viņam un sāka klausīties, bet viņ� to pat nemanīja.

� Tava māmulīte sacīja, lai es tev liekot mieru. Viņa zināja, kas es tāds esmu un no kurienes. Un vēl viņa teica, tā esot nejēdzība, ka tādiem kā mums ļauj apmeklēt jaunatnes klubus. Tādiem kā es, kuri viņas Lisbetiņai iemāna narkotiskās vielas!

� Neticu nevienam pa�am vārdam, ko ...

� Paprasi tai raganai! � Kenta kliedza. � Pasveicini no manis un pasaki, lai po�as uz trako māju.

� Un kur pats tu posies? Uz Longholmenu? Vai tik tālu vēl neesi izskolots tai mājā? Mana māte...

� Vācies pie velna! � Kenta viņu pārtrauca pusvārdā un nometa klausuli. Kad viņ� bija drusku nomierinājies un pārdomāja, ko ir sarunājis, viņ� atcerējās, ka reiz agrāk viņ� jau bija �ķīries no Lisbetes ar tādu pa�u novēlējumu. Toreiz, kad viņi sēdēja uz soliņa parkā netālu no �Godkāres�. Viņ� �os vārdus bija no�ēlojis tajā pa�ā brīdī, kad tie izspruka pār lupām, un �oreiz bija tāpat.

� Velns parāvis, Smolandiņ! � Bose noteica. � Kas to būtu domājis, ka tu vari būt tik rupj�.

� Aizveries! � Kenta atcirta. � Kas es tev par Smolandiņu!

Viņ� izgāja no istabas, pui�u smieklu pavadīts. Pa�am viņam smiekli nepavisam nenāca.

11

Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad Kenta bija jau sapratis, ka pārzinis Bcrgmanis nav nekas cits kā spiestuves vergs. Viņ� cēla klausuli, kad zvanīja pasūtītāji, lasīja korektūras un darīja visus citus darbus, ko negribēja uzņemties pārējie darbinieki, � sanāca krietni daudz.

� Man vajag atvest banānus, � sacīja linotipists Nilsons, kur� parasti sēdēja savā būrī.

� Lai Celstrēms atgādā, � pārzinis atsaucās, brīdi būdams neziņā, vai vispirms atbildēt uz telefona zvanu, kur� skanēja paģēro�i nikni, vai izsniegt beidzamo korektūru.

Celstrēms bija �oferis un vadīja firmas sagrabēju�o pasta ma�īnīti. Viņ� bija ar apaļu vēderiņu un diendienā valkāja gai�zilu jaku un �ofera formas cepuri. Rokā viņ� gandrīz vienmēr turēja �Plastic padding� tūbiņu.

� Ma�īna neiet, � Celstrēms īdzīgi novilka. � Laiks nomainīt virzuļu gredzenus... ja tik vecam modelim tie vispār vēl dabūjami.

� 0, jā! � Bergmanis atsaucās.

� Parunā ar veco par jaunu ma�īnu! � Celstrēms sacīja, grozīdams rokās tūbiņu. � Tā kaste drīz visa būs vienos plastmasas ielāpos.

� Banānus man tomēr katrā ziņā vajag, � iebilda Nilsons. � Citādi nevaru vairs strādāt.

� Jā, jā, � Bergmanis atsaucās. � Vajadzēs atvest ar manu vāģi.

Kenta būtu pieteicies aizskriet pēc banāniem, bet kaut kas viņu atturēja. Nilsons viņam nepatika. Pamanījis, ka Kenta cauri stikla starpsienai viņu novēro, Nilsons bija tā noraustījis plecus, ka viņa vēr�a kakls savilkās krokās. Pēc tam Nil-sons atskatījās un noprasīja:

� Ko nu boli acis? Pie joda, vai tad neviens vairs nebūs, kas tevi darbā pasūta?

Pieaudzis cilvēks bez banāniem vairs nevar pastrādāt. Tas jau nu par traku!

Vēlāk Kenta uzzināja, ka par �banāniem� sauc metāla stienī�us, ko Nilsons iekarina savā ma�īnā virs katla un kuri, pamazām kūstot, pārlējās gatavās burtu rindās.

Nekas cits neatlika. Bergmanis dabūja braukt pēc banāniem ar savu �Fiatu�. Kad viņ� atgriezās, viens no iespiedējiem, Karnēra vārdā, sēdēja uz ķeblī�a un kūpināja pīpi, kamēr viņa ma�īna stāvēja dīkā.

Karnēras īstais vārds bija Oke Hansons, un savu iesauku viņ� bija dabūjis, kad senās dienās reiz startēja junioru boksa turnīrā. Viņa slavas ceļ� bija ildzis tie�i divdesmit sekundes. Pēc astoņām sekundēm viņu bija trāpījusi pretinieka cimdotā roka. Pēc tam divas sekundes aizritēja, kamēr viņ� gāzās gar zemi, un desmit sekundes, kamēr noskaitīja.

� Vai tu jau pabeidzi Svartlinga ēdienu karti?

� Nē.

� Tai �etros pēc pusdienas jābūt gatavai, mēs apsolījām, ka viņi varēs saņemt.

� Dodiet �urp, es varu raut vaļā.

� Forma stāv regālī tepat gaitenī.

� Zinu jau, zinu, bet tur viss tā piekrāmēts, ka es netieku klāt.

� Tur priek�ā ir tikai pāris kastes ar burtiem, varēji jau atbīdīt.

� Neesmu palīgstrādnieks.

Bergmanis neziņā apstājās � atkal bija grūti iz�ķirties, kas būtu svarīgāk. Pie vārtiem, vielā, kur aizliegts stāvēt, bija atstāta viņa ma�īna � risks uzrauties uz kādu transporta kārtības pār-raudzi bija acīm redzams. Tas jau piedzīvots, turklāt ne vienu reizi vien. Un uz ķeblī�a preses priek�ā bez darba sēdēja iespiedējs. Tur varēja celties vēl lielāki zaudējumi. Ar sevī slēptu nopūtu Bergmanis sacīja:

� Nāc �urp, Kenta!

Priek�pusdienā Kenta palīdzēja iespiedējam An-dersam Bjerkmanim piekārtot papīru �etrkrāsai-nam aplauzumam, lai krāsas neizsmērējas. Viņa tīģeļa presi dēvēja par Viktoriju, lai gan tajā nebija ne miņas no sievi�ķības un maiguma. Vārdam dro�i vien tomēr bija kāds pamats. Ma�īnai piemita tāda īpa�a skaņa, kas Kentam dzina virsū miegu. Ik reizes, kad tīģelis atrāvās no formas un iespiedējs noliecās, lai ieliktu jaunu papīra lapu, ma�īna noteica; �Atrak.�

�Atrak ... atrak ... atrak... atrak.�

Kenta taktī klanīja galvu, kamēr plaksti viņam kļuva smagi, smagi un taisījās krist ciet.

Andcrsam gari, pinkaini mati � katru reizi, kad viņ� noliecās pie ma�īnas, tie uzkrita uz acīm. Da�reiz Andcrss papurināja galvu, da�reiz aizpūta matus prom, un, negaidīdams atbildes, viņ� bez apstājas plauk�ķēja par visādiem niekiem.

Len�a laikā viņi gāja uz kafejnīcu �ķērsām pāri ielai. Laikam jau visur tāpat otrpus ielas ir parasta kafejnīca � brūni, spo�i pulēti krēsli, galdiņi ar plastikāta virsmu un oficiante, kura līdz pēdējam sīkumam pazīst savu apmeklētāju gaumi. Vienbrīd Kentam �ķita, ka viņ� nonācis atpakaļ mēbeļu noliktavā. Tā nebija nemaz tik tālu no �ejienes. Kafejnīcā �Fajanss� pie galdiņa, kas starp logiem, valdīja īdzīgs noskaņojums. Karnēra ar kabatas nazi no�ņāpa galiņu olai, Anderss bija attinis savu sviestmaizī�u paciņu un malkoja pienu, un Nilsons sev tējas tasē sabēra tādu daudzumu cukura, ka tēja sāka atgādināt lipīgu cukura sīrupu. Kenta dzesinot pūta savā kafijas tasītē un grauza smalkmaizīti.

�Sito maizīti vajadzēja likt galdā vakar,� viņ� nodomāja. �Kamēr vēl svaiga!�

� Draņķīga vieta, � Karnēra norūca par spiestuvi. � Nav nekādas kārtības. Gaitenis viss piestūķēts ar maketiem un formām un velns zina ar ko vēl. Kantorī tāpat � vieni papīri. Velns var kaklu nolauzt.

� Rezerves izeja arī aizkrauta, � Nilsons piemetināja. � Darba aizsardzībai būtu ko iebilst.

� Alans sievuks saka, tas vecais varot dabūt sodu, ja mēs ziņotu darba aizsardzībai, � piebilda Anderss, vismaz savu piecdesmito reizi atpūtis matus no pieres.

� Vai tava vecene vienmēr domā tavā vietā? � Karnēra noprasīja. � Tu mū�dien klabi ar to savu �sievuks saka, sievuks uzskata ...�. Vienreiz ta�u tu varētu, lai sasper velns, pats arīdzan kaut ko izdomāt.

� AAana otrā puse nav nekāda vecene, � An-derss atbildēja.

� Ak nav? � Nilsons noprasīja. � Kas tad viņa ir?

� Sieviete!

� To jau ar tev tā tava vecene iepūtusi galvā, � Karnēra noteica.

Kafejnīcā ienāca �oferis Celstrēms. Viņ� nosēdās pie blakus galdiņa, kaut pie kopīgā arī vēl bija brīva vieta. Pie �sava� galda viņ� sēdējis jau no mū�seniem laikiem � un tur nekas nebija grozāms. Telpas dziļumā, aizslēpies aiz laikraksta, sēdēja Bcrgmanis. Redzama tikai roka, kura ar vienādiem starplaikiem cilāja kafijas tasīti.

� Nolādētā klabcrkaste, � Celstrēms sirdījās, aplūkodams savas rokas. � Mū�dien lai cs urķē-jos ar to kā mehāniķis. Liekas, ka labā pakaļējā riepa arī nupat ir �upā.

Abās savās darbavietās Kenta bija ievērojis zināmu līdzību. Darbinieki izrādīja neapmierinātību un nereti pat niknumu par sīkumiem, kas viegli nokārtojami. Bet, vai viņi gribētu citu kārtību, par to Kenta nemaz nebija tik pārliecināts. Radās iespaids, ka trūkumu novēr�anas pasākumi negūtu atsaucību, jo tad vairs nebūtu par ko sūkstīties. Un, tiklīdz kritizēja citi, viņi visi vienā mutē aizstāvēja savu firmu. Ļaudis �ķita tīri labi iedzīvoju�ies �ādā naida un mīlestības kokteilī.

Kādā televīzijas raidījumā Kenta bija dzirdējis ekspertu sprie�am par strādnieku �alienation� attiecībā pret savu darbavietu. Maz pamazām viņ� sāka apjaust, ka �o vārdu var tulkot ar �atsve�inātība�. Neieju�anās un neapmierinātība varēja izsaukt stresu un da�ādas slimības. Bet kāda at�ķirība, kur strādā, ja visas darbavietas ir tik līdzīgas?

No patversmes pui�iem tikai Bose vienīgais bija iemācījies kārtīgu amatu. Vairums nebija apmierināti ar savu darbu, bie�i mainīja darbavietas, alla� cerēdami uz kaut ko labāku un pastāvīgi piedzīvodami vil�anos. Vai tas bija neizbēgami?

Nisem, bez �aubām, patika darbs pastā. Viņ� �ķiroja vēstules un, lai nesajauktu brīvdienas, cītīgi vilka krustiņus savā kalendārā, izskatīdamies visnotaļ apmierināts ar dzīvi. Viņ� laikam bija izņēmums.

Cilvēki, protams, pelnīja da�ādi. Viena daļa darbu bija lemti zemai apmaksai un otra daļa � pieskaitīta augstu apmaksājamiem. Varbūt tas noteica pa�sajūtu. Ja labi pelnīja, tad vismaz izturēt vieglāk.

Kenta sāka gudrot, vai par mehāniķi viņ� izdomājis mācīties aiz intereses vai arī tikai tālab, ka gribēja tikt prom no fermas Smolandē. Viņ� nevarēja izdomāt.

Neskaidrību bez gala. Kāds prāts vairākus gadus iet arodskolā, ja tev pēc tam nepatiks amats, kuru esi iemācījies? Tad sākās �ī atsve�inā�anās?

Un, ja tā, � kā tāds atsve�inātais dzīvo? Vai tā kaite ir uz visu mū�u? Nav ārstējama?

Jauno laiku sludinātāji skandina par demokrātiju uzņēmumos. Par tiesībām lemt līdzi. Viegli jau bija runāt. Demokrātija uzņēmumos � skan visai iespaidīgi,< bet cik daudzi ir gatavi ieklausīties?

Kamera. Anderss. Junass no mēbeļu noliktavas. Vai viņiem rūpēja vēl kas cits, ja neskaita algas paaugstinā�anu un darbalaika saīsinā�anu? Lā-gerbergs un citi viņam līdzīgi sīkīpa�nieciņi, kādu bija tūksto�iem visās malās. Vai tie būtu spējīgi ieklausīties kāda sava apak�nieka padomos? Diez vai.

Demokrātijas ievēro�ana uzņēmumos � tas, bez �aubām, nozīmēja kaut ko lielāku un būtiskāku, ta�u atsevi�ķam indivīdam bija no svara arī apziņa, ka tu vari grozīt savus darba apstākļus.

Laikrakstos Konta bija lasījis par Kaboru Basu � par elektrostaciju, ko būvē Mozambikā. Avī�rakstos skanēja satraukts �par� un �pret�. Kritizētāji uzskatīja par kauna lietu to, ka zviedru rūpnieki ir pieteiku�i savu līdzdalību. Ja elektrostaciju uzbūvēs, apmēram miljons krāsaino pamatiedzīvotāju būs spiesti pārcelties uz citu dzīvesvietu. Tie, kas bija �pret�, prasīja zviedru valdības iejauk�anos, lai neļautu zviedru firmai piedalīties �ai celtniecībā, ta�u valdība apgalvoja, ka tas nav viņas spēkos. Ja ar strāvu no Kaboras Basas tiktu apgādāta Rodēzija, tad gan. ANO lēmums ir pret akciju ieguldī�anu Rodēzijā, un Zviedrija ir ANO locekle. Bet, ja miljonam cilvēku jāatstāj savas mājas, vai tas nav tikpat svarīgs iemesls, lai iejauktos? Pēc Kentas prāta, vajadzēja iejaukties, ta�u viņ� zināja, ka domas �ai punktā ir stipri dalītas.

Firmas metālstrādnieku arodbiedrība bija balsojusi par piedalī�anos būvdarbos Kaborā Basā. Сь tādi firmai nebūs pietiekami daudz pasūtījumu, un tas nozīmē, ka trīssimt cilvēki vai nu kļūs par bezdarbniekiem, vai arī tiem pazemināsies alga un pasliktināsies dzīves apstākļi.

Ka tik bagātā zemē kā Zviedrija trīs simtiem cilvēku jā paliek bez darba, tas, bez �aubām, �ķila nieks salīdzinājumā ar to, ka miljons cilvēku spiesti atstāt mājas, ta�u, ja tu biji viens no tiem trīs simtiem, kam jāiz�ķiras, varbūt, ka tad spriedi pavisam citādi.

Kenta pats nevēlējās palikt bez darba, un viņ� nebija taujājis, kur aizceļo tās mēbeles, ko viņ� pārvadā ar savu autokāru. Un viņam nerūpēja, kas maksā par iespieddarbiem, kuriem viņ� lika papīrus starpā, lai krāsa neizsmērējas.

Mozambika bija tik tālu, ka to viegli var izmest no galvas. Valdībai, bez �aubām, tā neklājās spriest. Zviedrijā skaitījās strādnieku valdība³, un metālstrādnieku arodbiedrības vadītāji, kuri izteicās par piedalī�anos elektrostacijas celtniecībā, bija Zviedrijas strādnieku Arodbiedrību Centra locekļi. Un tomēr viņi nenostājās Mozambikas apspiestās tautas pusē, kaut arī ar sirdi, iespējams, sajuta, ka nav labi piedalīties �ai celtniecībā.

Varēja jau saprast abas puses, grūti tikai iz�ķirties par savu viedokli. Un tajā pa�ā laikā � bez savas nostājas palikt �ķita gļēvi. Lai citi domā tavā vietā � tāda nostāja Kentam vairs nepatika.

� Velns parāvis, � Anderss iesaucās, atmetis sāņus nedēļas avīzi. � Jau laiks. Raujam atkal vaļā!

� Pēc ē�anas nāk virsū tāds gurdenums, � Karnēra novilka. � To Svartlinga ēdienu reklāmu patiesībā varētu taisīt vienā mierā, bet tas nolādētais Bergmanis ir ņēmis un apsolījis uz �etriem.

� Ja pats tu būtu atnesis formu, iznāktu ar vienā mierā, � Kenta iebilda. � Tu gandrīz stundu nosēdēji, gaidot uz Bergmani.

� Nemāci mani amatā, puika! � Karnēra kā ar nazi nogrieza.

� Mans sievuks domā, ka mums par tādiem darbiem vajadzētu prasīt piemaksu, � Anderss sacīja, ar ierastu galvas kustību atmetis atpakaļ matus.

� Ak tā? Viņa domā? � Karnēra teica nicīgi.

� Bet ko viņa, pie joda, zina no mūsu darba?

� Es esmu stāstījis. Viņai ir �ēl Bergmaņa. Viņa apgalvo, ka mēs viņu apceļot.

� Viņ� kā nekā ir priek�nieks! � Karnēra teica.

� Jā, un tomēr. Mums visiem nāktu par labu, ja mēs ar tādiem darbiem negaidītu uz Bergmani, bet tiktu pa�i galā. Tas ir, ja mums par tiem samaksā!

� To ierosināt, tā nav mūsu daļa, � Karnēra iebilda. � Pamēģini ar tādām gaisa pilīm tikt klāt Bergmanim. Viņ� jau nu gan varētu parunāt ar veco, ja uzdrīkstētos. Viena skopuļu banda!

�Vecais� bija spiestuves īpa�nieks direktors Landbergs. Kenta viņu vēl nebija redzējis, ta�u bija dzirdējis, ka direktors mēdzot pie viņiem iegriesties pāris reizes nedēļā � viņ� paņemot rēķinus un atstājot Bergmanim naudu. Direktors Landbergs apstaigājot strādniekus un sasveicinoties, ta�u visas sarunas notiekot ar Bergmaņa starpniecību.

� Dīvains vecis, vai nav tiesa? � Kenta sacīja.

� Kur� tad nāk uz savu firmu tikai pāris reizes nedēļā?

� Viņam ir vēl cits uzņēmums, kas nodarbojas ar importu, � Karnēra paskaidroja. � Spiestuvi viņ� ir mantojis, un par drukas darbiem viņam nekad nav bijis sajēgas.

Anderss iedarbināja presi un piekārtoja savā pusē papīra grēdu. Tad viņ� ieklāja papīru un pavilka kloķi, kas iekustina tīģeli. No jauna atsākās vienmuļais gājiens. �Atrak... atrak... atrak.�

Kenta pavērās uz pulksteni un no�āvājās. Vairāk nekā trīs stundas vēl. Anderss nopūta matus no piercs un iesāka:

� Mans sievuks uzskata...

12

� Kennet, tev viesis.

Saimniece vienīgā sacīja �Kennets�. Pārējie viņu sauca par Kentu.

Viesistabā visi apklusa un paskatījās Kentā. Viesis! Tas varēja nozīmēt visu ko � sākot ar policistu, kas uzplijas ar jautājumiem, un beidzot ar nedro�u un noraudāju�os māti, kura nolēmusi vēlreiz meklēt sapra�anos, ta�u neviena no �īm iespējām Kontam, kā liekas, nebija piemērojama.

Pats viņ� juta: kaut kur pakrūtē mostas nemiers. Joije bija licis saprast, ka par visu, kas viņu mājā ir noticis līdz Turka aizturē�anai, viņam ir jāziņo policijai. Ka tik nav no policijas? Viņ� iedzēra vienu vienīgu miegazāļu tableti. Vai patie�ām jau tādas sekas? Varbūt Turks ar Gustavu, neskatoties ne uz ko, visu vainu uzvēlu�i viņam. Viņ� ir viens pret diviem.

� Kāpēc tu nenāc? � saimniece jautāja.

� Viņ� sē� ēdamistabā un gaida.

�Viņ��. Laikam būs kruķis?

� Ko viņam vajag?

� Nezinu, man liekas, ka tev tas jānoskaidro pa�am. Nāc nul

Kenta pamāja un saimniecei līdzi izgāja gaitenī.

� Viņ� nezināja, kā tevi sauc, � saimniece sacīja, kad viņi bija divi vien, � tomēr es uzreiz sapratu, ka tu* esi tas, ko viņ� meklē.

9* tai

� Vai saimniece domā, ka ...

� Tu nebaidies, � saimniece teica. � Viņu sauc Lindāls, un viņ� meklē to, kas aizvakar izvilka viņu no ūdens.

Kenta apstājās turpat uz trepēm.

� Kāpēc saimniece domā, ka tas esmu es? _

� Tāpēc, ka aizvakar tu pārnāci mājās kā no mārka izvilkts. Redzēju tīri labi. Kā, un tu pat nemanīji, ka tavas drēbes ir sakārtotas? Pagultē nebija īstā vieta �āvē�anai. Grēta izmazgāja. Nāc nu, lai Lindāla kungam nav tik ilgi jāgaida. Viņ� grib tev tikai pateikties.

Nedro�iem soļiem Kenta iegāja ēdamistabā. Savu viesi viņ� uzreiz pazina. Sportiskā apģērba un mednieku cepures vietā viņam tagad mugurā bija pelēkrūtains uzvalks un viegls putekļu mētelis, ta�u pēc di�ā auguma viņu varēja pazīt nekļūdīgi. Stingrie sejas vaibsti liecināja par uzņēmību. Plats zods, lūpu kaktiņos padrūma rieva un rāmas, pelēkas acis. Tum�ajos, sprogainajos matos sirmi pavedieni.

Vīrs piecēlās un pastiepa roku.

� Mani sauc Grēgers Lindāls, � viņ� sacīja. � Gribēju tev pateikties par to, ka tu mani izglābi.

Kenta sasveicinājās, neteikdams ne vārda. Ka tik nav kādas lamatas.

� Kā tevi sauc?

� Kenta.

� Un uzvārds?

� Pērssons.

� Tā, tā... un mani, kā jau teicu, sauc Gregers. Tu izskaties pārsteigts. Vai brīnies, kā es uzzināju, ka tu dzīvo �eit?

Kad Kenta vēl arvien neteica ne vārda, viņ� turpināja:

� Man piezvanīja kāds taksometra �oferis un pastāstīja, ka aizvakar ir vedis uz �ejieni kādu līdz pēdējai vīlītei izmirku�u puisi. �Tas pats vien būs,� cs nodomāju. Vai tad tu nelasīji avīzē, ka es gribu tevi satikt?

Kenta pamāja. Viņ� gribēja tikt vajā no �ī cilvēka, cik ātri vien iespējams. Kuru katru brīdi varēja uzrasties Joije, un tad viss �is atgadījums nāks gaismā. Vēlāk Joijcm būs tikai viens jautājums prātā, proti, ko Kenta ir darījis lī�a krastā?

Un, kad viņ� uz to būs atbildējis, sekos nāko�ais:

�Bet kā Kenta zin, ka lī�a dibenā guj mopēds?�

� Mujķīgi jau ir mēģināt atlīdzināt par dzīvību naudā, � Grēgers ierunājās. � Bet, vai saproti...

Es gribētu... vai nav kaut kas tāds, ko es no savas puses varētu izdarīt tevis labā? .. .-

Kenta papurināja galvu. Drīz, ziņkārības dzīts, uzradīsies kāds no pui�iem un izliksies kaut ko meklējam. Viesis jādabū projām � tikai, kā lai to izdara?

� Vai tavi vecāki zina, ka tu mani izglābi? Konta neiecietīgi nospraustajās.

� Vai tu esi bez vecākiem?

Baigā pratinā�ana. Vai tad �is milzenis, auna-picre tāds, vēl nebija apjēdzis, ka nekas nav jāatlīdzina.

� Vai tu esi bez vecākiem? � Grēgers atkārtoja.

� Nē, kāpēc, � Kenta atbildēja. � Es tikai pie viņiem nedzīvoju.

� �ķīru�ies?

� Tā �ķiet. Ja vispār ir biju�i precēju�ies.

� Vai tad tu nezini?

� Es tam visam spļauju virsū. Un nu man jāiet. Sveiki... un paldies, ka tu iegriezies.

Grēgers nesaņēma Kentas pastiepto roku tin it nemaz netaisījās uz promie�anu.

� No kā tu baidies, � viņ� noprasīja.

� Ko? � Kenta izbrīnījās.

� Vai te kāds zina, ka tu mani izglābi?

� Citiem par to nav nekādas daļas.

� Tiesa kas tiesa, un tomēr cs esmu tev pateicību parādā, var biit, ka tas kādam te ir no svara. Kamcgi fonds par slīcēju glāb�anu da�u labu apbalvo ar zelta pulksteni. Ja tevi kāds pieteiktu, varbūt ka tu arī dabū.

� Man nepatīk skaitīt minūtes, � Kenta teica.

� Tāpēc pulkstenis man ir bijis nebijis.

� Nu, bet ko tu gribētu?

� Neko!

Grēgers paņēma savu cepuri, kas bija uz galda, uzlika galvā un sacīja:

� Ārā uz ielas man stāv ma�īna. Aplaidīsim kādu līkumu, ko... tā varbūt būs labāk?

Kenta jau atvēra muti, lai protestētu, bet tad pārdomāja, ieskatījies Gregora apņēmīgajā sejā. Viņ� pamāja un teica:

� Labi, es tikai paķer�u jaku. Tu, lūdzu, pagaidi ārā.

Grēgcram bija zila �Amazone� ar sarkanu ādas apdari. Pa radio skanēja Toba valsis, un Grēgers svilpoja līdzi melodiju, kad Konta apsēdās viņam blakus un aizcirta ma�īnas durvis. Grēgers iedarbināja motoru, aplaida apkārt Gavēliusa ielas apstādījumiem un brauca aug�ā uz Ringsvēgenu. Pie Sēdermanngātana iedegās sarkanās ugunis.

� Tur lejā uz steķiem, ko tu tur īsti darīji? � Grēgers iejautājās, vērodams sarkano signālu. � Izskatījās gandrīz, ka tu kaut ko meklētu.

� Mopiņu, � Konta atbildēja.

� Kādu? Savu?

� Nē.

� Biedra?

� Nav teikts._

Grēgers pavērās uz Kentu. Brīdi viņ� klusēja, it kā pārdomādams kaut ko, tad pēk�ņi ierunājās:

� Vai tu gribētu sev mopēdu?

� Nu un tad?

� Es tikai pajautāju ... domāju ...

� Nevajag, � Kenta teica. � Es tik un tā neņem�u pretī. Tik daudz pūļu man tas neprasīja. Es kāp�u ārā te pie krustojuma.

Grēgers piebrauca pie ietves un apstājās, bet tie�i tai brīdī, kad Kenta jau taisījās kāpt ārā, viņ� uzlika roku viņam uz pleca.

� Nomierinies, � viņ� sacīja. � Nekas jau nedeg. Un nevajag mani pārprast. Man nav padomā maksāt tev par savu dzīvību pusotra tūksto�a kronu vai cik nu tādam mopēdam ar nebūtu cena. Bet mopēdu tev gribas, vai nav tiesa?

Kenta sēdēja, un roka viņam tāpat vēl bija uz durvīm.

� Gribas, vai ne? � Grēgers atkārtoja.

� Var gadīties. Nu un tad?

� Man mājās garā�ā stāv vecs mopēds, nu tā, tik briesmīgi vecs tas nemaz nav. Kādus gadus divus. Gribēju vest uz laukiem, pēc tam pārdomāju, un tā tas palika. Mopēdam noteikti ir kaut kādas vainas arī, kā man nāk prātā, tad trūkst viena otra daļa. Varbūt gribi uzmest acis? Vai varbūt domā, ka ar tādu sagrabēju�u mopēdu nav vērts krāmēties?

Kenta �aubījās. Viņ� baidījās, ka mopēdi viņam pavisam nesagroza galvu, ta�u atrast, ar ko aizpildīt brīvo laiku, noteikti vajadzēja. Pa dienu darbs un vakaros nīk�ana viesistabā � to viņ� ilgi neizturēs. Ar mopēdu varētu pabraukāt pa pilsētu, un vakaros arī būtu noņem�anās. Viņam no laika gala ir paticis skrūvēt motorus un jaukt ma�īnas.

� Divi gadi, priek� mopēda tas nav pārāk daudz, � viņ� sacīja. � Kādas markas tas ir?

� �DBS�, kā �ķiet. Zini tādu?

� Norvēģu, � Kenta sacīja. Diezgan labs mopēds ... patiesībā pat lielisks.

Grēgers ieslēdza ātrumu, *un ma�īna izkustējās no vietas. Kentas roka vairs nebija uz durvju roktura. Izlēmis viņ� vēl nav, ta�u pabraukt līdzi Grē-geram vēl kādu gabaliņu � kas nu tur liels. Tikpat ko darīt nebija.

No Ringvēgena Grēgers iegriezās kādas mājas pagalmā un nobremzēja pie garā�as durvīm. Kenta izkāpa no ma�īnas un palūkojās visapkārt. Necils pagalms ar stieņiem, kur dauza putekļus no drēbēm, un ar atkritumu tvertnēm.

� Tu te dzīvo? � Kenta jautāja.

� Man ir dzīvoklis ielas pusē, � Grēgers atbildēja. � Uz to pusi skats ir patīkamāks.

Viņ� atvēra garā�as durvis un iegāja iek�ā. Kenta sekoja. Garā�ā oda pēc benzīna, un uz grīdas rēgojās tum�i traipi. Gar vienu sānsienu stiepās skrūvgalds, pie gala sienas pret brezentu bija atslietas �etras riepas. Zem brezenta varēja sazīmēt mopēda kontūras. Grēgers aizvēla prom riepas un noņēma brezentu.

� Te būs tas vaininieks, � viņ� sacīja. � Nu, kā tev liekas?

Pie sienas bija piesliets sarkans mopēds ar hromētiem spārniem un ar melnām svītriņām gar stūri un sēdekli. Mopēds bija stipri noputējis, un uz gareniskā sēdekļa stāvēja trīs krāsas bund�as, ta�u Kentu tas netraucēja. Viņ� bija atbraucis līdzi aiz ziņkārības un arī tāpēc, ka Grēgers par Vāri to gribēja. Divus gadus vecs mopēds, kuram trūkst daļas, � tas neizklausījās nemaz tik vilino�i �, un, raugi, kaut ko tādu viņ� pat iedomāties nevarēja. Mopēds bija kā jauns. �is tas tikai jā pieskrūvē ... Tas ir ko vērts!

� Pa pirmo! � Kenta iesaucās. � Tādu neviens nedod prom pa roku galam.

� Ne jau nu pa roku galam, � Grēgers atbildēja, � bet tam, kur� mani izglāba! Tas ir tavs, ja vien tu vēlies. Mopēds tāpat te tikai mētājas � pats redzi, cik noputējis tas ir. Un pārdot arī nav liela jēga � necik daudz par lietotu mopēdu nedod �ais laikos, kad katrs piecpadsmitgadnieks jau braukā apkārt uz tādiem briesmoņiem, kas izskatās kā smagu smagie motocikli.

� Visi jau nu nebraukā, � Kenta iebilda.

Nocēlis krāsas bund�as, viņ� ar plaukstu noslaucīja-putekļus un apsēdās jā�us uz sēdekļa. Kad viņ� ar kreiso kāju gribēja uzsist starterim, izrādījās, ka startera nav. Grēgers ievēroja viņa kustību.

� �is tas jau tur noteikti trūkst, � viņ� sacīja.

� Sīkums, � Kenta atbildēja.

� Jā, bet tomēr � es atceros, ka atdevu vienu otru detaļu kādam darbabiedram. Viņa dēlam arī ir mopēds.

� Trūkst karburators, � Kenta sacīja. � Uz �DBS� vajadzētu būt deviņu milimetru Bingam. Trok�ņu slāpētājs arī ir nost, bet tas nav nokas liels. Augstākais, kādas simt kronas pavisam.

� To es nokārto�u, � Grēgers teica.

� To nu gan ne, � Konta nepiekrita. � Nemaz nezinu, vai drīkstu ņemt pretī mopēdu, tas tik vēl trūka, ka tu sāktu pirkt daļas.

� Tas ir pats mazākais, ko cs varu tavā labā darīt, � Grēgers atbildēja. � Ja tu nebūtu bijis leja pie steķiem, tad es tagad te vairs nestāvētu.

� Ja es nebūtu tur staipījies, tu varbūt nemaz nenonāktu lejā. Un pats jau tu arī dro�i vien būtu ticis ārā no ūdens, kad at�ilbtu.

� Nerunā niekus. Pats tu zini tikpat labi kā es, ka tu man izglābi dzīvību, � Gregers sacīja. � To nevar aizmirst.

Sī uzslava Kentu samulsināja. Un ja Grēgers zinājis, kas viņam tur bija par darī�anām pie lī�a! Bija tāda sajūta, ka viņ� �o mopēdu gandrīz ir sev izdiedelējis. Kaut gan Grēgers jau pats piedāvāja un, ja par līci viņ� tālāk nejautāja, tad jau laikam negribēja zināt.

Konta pārvilka roku stūrei. No tāda mopēda nebija nemaz tik vienkār�i atteikties.

Grēgers uzsita viņam uz pleca.

� Man nu vajadzēs kustēties prom, � viņ� teica. � Mopēds var stāvēt tepat garā�ā, kamēr tu to savedīsi kārtībā. Tu vari dabūt no manis atslēgu un nākt �urp, kad vien vēlies.

� Vai tu �ovakar te kaut ko vēl darīsi?

� Nē, kur nu.

� Vai tev nav nekas pretī, ja cs palieku? Man gribētos ķerties klāt jau �ovakar pat.

� Lai notiek! � Grēgers atbildēja. � Uz redzē�anos!

Kenta pamāja, būdams jau savā pasaulē. Jaka jau nost, viņ� rotīja aug�ā krekla piedurknes. Pie sienas uz koka pamata kārtīgi sarindoti pēc lielumiem karājās skrūvgrie�i. Konta noņēma no āķa uzgrie�ņa atslēgu un kā izmēģinādams pasvārstīja rokā. Būs jāsāk ar motoru.

Kad Kenta atlieca muguru, pulkstenis rādīja jau divdesmit minūtes pāri deviņiem. Izjaukts sīkās da|iņās, viņa priek�ā uz netīra dvieļa bija izlikts mopēda motors. Tikpat kā jauns. Vajadzēja pielikt tikai citu karburatoru, trok�ņu slāpētāju un starteri, tad neviens vairs pat nepateiks, ka mopēds ir lietots. Jaunākiem modeļiem, protams, ir nāku�i klāt �ādi tādi uzlabojumi, bet tas ir nieks.

Kenta aizdedzināja cigareti un piesēdās uz krēsla ar trim kājām un nolauztu atzveltni.

Viss bija gājis vēja ātrumā. Viņu gaidīja Grēgers, un, lūk, viņ� jau ticis pie mopēda. Grēgers tikai pajautāja, ko viņ� tur lejā pie steķiem darīja, ta�u nepainteresējās pat, kam tas mopēds pieder, ko viņ� meklēja.

Domās iegrimis, Kenta sēdēja un sēdēja, kamēr cigarete izdega un apdzisa pati no sevis. Kad Konta ēdamistabā ieraudzīja Grēgeru, viņam bija tāda sajūta, ka ir izliktas lamatas, un nupat viņ� sāka kaut ko aptvert. Gan jau Grēgers zināja tīri labi, ka Kenta tur līcī ir meklējis zagtu mopēdu. Viņ� tikai izlikās, ka nesaprot. Tāpēc Grēgers arī it nemaz nebrīnījās, ka Kenta dzīvo labo�anas patversmē.

Kenta nosvieda cigaretes galu uz grīdas, samīdīja to ar kāju un nerotīja piedurknes. Garā�as atslēgu viņ� nolika uz skrūvsola. Lai Grēgers pa-tura pats savu mopēdu. Dots pret dotu. Ja Grēgers gribēs ar to braukt, tad vajadzēs salikt motoru, tur nu neko vairs nevarēja līdzēt.

Kentam �is mopēds nepavisam nav vajadzīgs, un garā�ā viņ� vairs savu kāju nespers.

Gan jau vienā jaukā dienā viņ� pats nopirks sev mopēdu. Kenta ilgojās pēc tādas dienas, bet tāpēc vien jau viņ� neies ciest visādus pazemojumus. Tas nu vienreiz ir izlemts.

Turka istaba aizslēgta, un pats viņ� bija projām. Saimniece visas viņa mantas sakrāmēja lādē. Grēta izberza grīdu, apmainīja segas, palagus, jā, pat gultas pārklāju, it kā viss būtu ar baciļiem. Par infekcijas perēkli to zināmā mērā varēja arī uzskatīt, ta�u �is perēklis nebija no tādiem, kam palīdzētu vēdinā�ana. Cik tālu baciļi jau aizkļuvu�i, rādīs tuvākā nākotne.

Stefe nozuda tai pa�ā dienā, kad policisti aizveda Turku, un visiem bija skaidrs � tas ir tāpēc, ka Stefe arī baidās no pratinā�anas. Kentam tas nāca kā pārsteigums, bet Bose, kuram ar Stefi bija kopīga istaba, drīzāk izskatījās apmierināts.

� Jācer, ka Stefe vairs neatgriezīsies, � viņ� sacīja.

� Tik riebīgi tev tomēr nevajadzētu runāt, � Sūne iebilda. � Viņ� kā nekā ir mūsu biedrs!

� Pie velna! � Bose atcirta. � Viņ� ne ar vienu nav biedros. Bailīgs kā zaķis. Ja viņ� kaut ko pasāk, tad vienmēr viņam kāds pie rokas, kam uzvelt vainu � ja viss saietu grīstē. Ja viņu te paturēs, izaugs jauns Turks. Pat boksēties viņ� nespēj, ja nav līdzi aukle. Un viņ� pielauza Nisi.

� Neviens nav mani pielauzis, � Nise atbildēja. � Neviens nav spiedis. Man pa�am patīk. Kaut arī nekāds lietaskoks vai profesionālis no manis nesanāks.

Nise jutās gandrīz vai neērti, ka tiek apspriestas viņa boksera spējas. Vislabāk viņ� būtu griezis sarunas uz citu pusi, bet vajadzēja aizstāvēties. Viņ� neparko negribēja būt uzmanības centrā, it nekad nebija to gribējis. Nise bija �īs patversmes vecākais iemītnieks. Viņ� bija atbraucis

piecpadsmit gadu vecumā un dzīvoja �eit jau sesto gadu. Pa �o laiku �eit bija nomainīju�ies daudzi pui�i, bija nāku�as pār galvu nepatik�anas un da�s labs bija nogājis tik tālu, ka mū�s bus jāpavada pa cietumiem, tāpat kā tas laikam notiks arī ar Turku, ta�u Nise no tā visa bija izvairījies. Viņ� bija saradis ar Joiji, kuru uzskatīja gandrīz par tēvu, kaut arī viņu gadu starpība nepārsniedza desmit gadus. Tuvojās �ķir�anās laiks, kad Nisem pa�am būs jāuzņemas rūpes par sevi. Pats viņ� par to nekad nerunāja, laikam jau gribēja izvairīties no neizbēgamā, un cerēja, ka viss ies tālāk pa ierastajām sliedēm.

Ābolu ķīselis gar�oja pēc svaigi skābeniem augļiem, un trauks tuk�ojās viens divi. Kamēr salēja pienu un ar tum�i sarkanīgo saldo ēdienu pilnās karotes ceļoja no �ķīvjiem pie mutēm, Joije ņēma vārdu:

� Jūs visi jau būsiet sapratu�i, ka Turks te vairs neatgriezīsies. Man ir �ēl, ka tā notika, ta�u līdzēt diem�ēl tur neko nevarēja. Tas, ka Turks lieto narkotiskās vielas, nebija nekāds noslēpums, bet, ka viņ� būs tik pagrimis, kā izrādījās, tas pat man bija pārsteigums, un man liekas, ka es viņu pazinu diezgan labi.

Burks sastinga ar paceltu karoti rokā un it kā taisījās kaut ko iebilst, ta�u pēc brītiņa viņ� klusēdams ēda tālāk.

� Es zinu, ko tu gribēji sacīt, � Joije pievērsās Burkām. � Brīnies, kāpēc Turks varēja blandīties apkārt pēc sirds patikas, kamēr jums citiem ir jāstrādā un, ja esat pazaudēju�i darbu, tad jāmeklē atkal cits. Bet ir ta�u at�ķirība starp veselu un slimu cilvēku, vai nav liesa? Turks bija slims, un vienīgā iespēja piedabūt viņu uz kaut kādu darbu bija � ļaut viņam to darīt�no brīvas gribas. Nav ko noliegt � es biju cerējis, ka Turks pamazām sapratīs, ka vēlu viņam labu. Brī�iem man liekas, tas būtu izdevies � bijis tikai mazliet vairāk laika, bet laika diem�ēl vienmēr ir par maz.

Da�reiz mēs esam spiesti izvēlēties, un �ajā reizē man bija jāizvēlas starp Turku un jums visiem kopā. Stefe bija sācis lietot narkotiskās vielas, un Turks viņam deva. Tas bija tikai iesākums, vēl da�s labs pamēģināja pa reizei, bet pierod jau viens divi. Es nemēdzu jūs apgrūtināt ar lūgumiem, bet �odien nolēmu taisīt izņēmumu. Jums jāpalīdz man atrast Stefi. Viņ� slēpjas tāpēc, ka baidās � varbūt Turks ir izmuldējies. Bet tad viņ� Turku slikti pazīst � lai nu ar ko Turks būtu uz vienu roku, tikai par policiju nu gan ne. Diem�ēl es nepaguvu ar Stefi parunāt, pirms viņ� aizlaidās lapās. Ja jūs viņu kaut kur manītu, tad gādājiet, lai nāk atpakaļ. Nekas slikts viņam nenotiks, par to es galvoju.

� Bet Stefe to nezina, � Burks iebilda.

� Un tad vēl jums visiem kopā jārūpējas, lai mūsu mājā neviens vairs neņemtu mutē narkotiskās vielas, � Joije turpināja, nelikdamies zinis par iebildi. � Ja Stefe pēc atgrie�anās jutīs, ka viņam nekas nedraud, viņ� varbūt mēģinās atsākt. Jūs nekādā ziņā nedrīkstat tapt par viņa sabiedrotajiem, lai viņ� lūgtu kā lūgdams. Tas ir viņa un arī jūsu pa�u labāl

Pie galda iestājās klusums. Visi pārstāja ēst, kaut gan �ķīvjos vēl bija ābolu ķīselis. Pui�i saprata, ka Joijem taisnība, un tomēr � saspringtais klusums liecināja par nopietnu pretestību.

� Vai tu gribi teikt, ka tas skar mūs visus? � Burks nenocietās. � Vai uzskati, ka Stefem ir vairāki līdzzinātāji?

� Es domāju, ka mums ir jāturas kopā, ja gribam, lai visi mēs varētu �eit dzīvot, � Joije teica. � Un nesaki man, ka tu sp|auj virsū tam, vai Stcfe paliek par narkomānu vai nepaliek. Pirmkārt, viņ� var ieraut kādu citu sev līdzi tie�i tāpat kā Turks, un, otrkārt, nebūs izturams, ja jūs visi staigāsiet apkārt kā ūdeni mutē ieņēmu�i un turēsiet cits citu aizdomās. Nedomāju prasīt no jums solījumus. Tam nebūtu jēgas. Un tomēr man bija jums jāpasaka tas, ko pateicu... jūs jau zināt, par ko ir runa, un es ceru arī, ka mums izdosies tikt pāri tam, kas ir noticis.

� Ir atbrīvojusies viena atsevi�ķa istaba, � Nise ieminējās. � Kur� no mums tur dzīvos?

� Sūne, � Joije atbildēja.

� Kāpēc tie�i Sūne? � Burks gribēja zināt.

� Da�s labs te ir nodzīvojis ilgāk par viņu.

� Sūne atsāks mācīties, � Joije atbildēja,

� tāpēc viņam vajadzīgs klusums un miers. Manuprāt, mācī�anās ir diezgan nopietns iemesls, lai pretendētu uz atsevi�ķu istabu.

Tur nevarēja būt divu domu � Joije bija gandarīts par to, ka Sūne nolēmis par jaunu sākt mācīties tirdzniecības skolā. Kad saimniece ienesa vēl vienu bļodu ar ābolu ķīseli, arī viņa lūkojās uz Sūni ar tādu lepnumu, it kā �ai namā būtu izaudzināts Nobela prēmijas laureāts.

� Ja jūs nevēlaties, ka Sūne iet Turka istabā, tad apspriedīsim citas kandidatūras, � Joije sacīja.

� Nē, kāda velna pēc, � Burks jutās neērti.

� Kentam gan labi, ka tiks no viņa vaļā.

� Bet tu vari pāriet pie Kentas, � Sūne ierosināja.

� Tas nu gan ir vārds vietā! � Un Burks vērsās pie Kentas. � Da�reiz prasīt prasās mainīt ēdienkarti. Vai tu ņemtu mani par istabas biedru ... kaut arī cerēji varbūt padzīvot viens pats?

� Nē, kāpēc, � Kenta atbildēja. � Vari pārnākt pie manis.

� Sarunāts, � Burks paziņoja. � Es pārvācos jau �ovakar pat.

� Tādus jurģus mums varbūt vajadzētu taisīt vismaz savas pāris reizes gadā, � Joije piebilda.

� Tas dro�i vien nāktu visiem par labu.

� Nē, pasarg dievs! � iesaucās saimniece, kura vēl kavējās istabā. � Tad mūsu mājā nemū�am nebeigtos ģenerāltīrī�ana.

� Tikai mieru, saimniecīt! � Burks iesaucās.

� Pēc manis istabā nepaliks ne puteklītis.

Burks pārvācās ar troksni un kņadu, un visi pui�i nāca viņam talkā. Bose veikliem pirkstiem savienoja kopā vadu pēc vada, tā lai Burka �hi-fi� kaste drīzāk sāktu skanēt. Viņ� rāpoja pa grīdu, meklēdams, kur pieslēgties, un, kā jau visi cienīgi meistari, rūca, ka nav kur apgrozīties un īlens nekur neder, pēc tam aizmirsa lodāmuru uz linoleja un izdedzināja caurumu. Nise pacēla augstu virs galvas vienu veļas kasti un aizlīgoja uz Sūnos jauno istabu. Gandrīz varēja likties, ka ar vissmagāko priek�metu staipī�anu viņ� cen�as uzlabot savu ap�aubāmo boksera slavu.

Pēc pusstundas pārvāk�anās bija galā. Kad viss bija nolikts pie vietas, Burks aizvēra durvis un noslīga milzīgā klubkrēslā, kuru pats bija atstiepis mājās no kādas mēbeļu tirgotavas.

� Pa pirmol � viņ� iesaucās. � Vai tā nav?

� Ir, � Kenta atbildēja.

Un viņ� patie�ām tā domāja. Kaut arī ar Sūni viņ� sapratās labi, kopīga viņiem abiem bija pamaz. Sune visu laiku bēguļoja no Joijes un nekādi nevarēja izdomāt, vai turpināt mācīties vai stāties darbā.

Kenta neticēja, ka Sūnem velk atpakaļ uz tirdzniecības skolu. Viņ� tikai padevās vieglākajai no iespējām. Pēc da�iem mēne�iem dro�i vien sāksies atkal jauna krīze. Kenta bija pārliecināts, ka arī Joije to saprot � Sūnes nodoms mācīties nebija diez cik pārliecino�s �, un tomēr Joije it ka cerēja uz brīnumu. Pat būdams pārāk liels reālists, lai paļautos uz brīnumiem. Var būt, ka viņ� tikai atvairīja pa�u nepatīkamāko � no Sūnes un arī no sevis.

�Sūne ir atsve�ināts,� Kenta nodomāja. �Vienaldzīgs. Pats viņ� to, bez �aubām, nenojau�, bet cik daudzi tad nojau�? Vairums pui�u uzskatīja, ka Sūne ir apbrīnas vērts. Viņ� kā nekā mācījās! Tas ta�u bija vienreizēji!�

� Uzliec plati! � Burks teica. � Es gribu paklausīties Jūliju Driskolu.

Kenta sāka rakņāties pa skaņupla�u kaudzi, kas sakrauta uz gultas. Uz visiem apvalkiem bija uzraksts ar lieliem, stūrainiem burtiem: �Burka īpa�ums. Neaiztikt!�

� Kāpēc tevi sauc par Burku? � Kenta iejautājās.

� На! To iesauku cs dabūju gandrīz par neko, � Burks jūsmīgi iezviedzās.

� Tu esot kaut ko atmūķējis?

� Un ka vēl! Naudasskapi, pareizāk sakot, Vē-selu velvi. Attaisīju ar naglu � tik viegli kā burkas vāciņu. Un tad bija elle vaļā!

� Vai bankā?

� Nē, kādā krodziņā Krillanā. Toreiz cs tur dzīvoju. Krodziņu sauca �Korinte�. Mēs tur vienmēr sēdējām pēc futbola bumbas dzenā�anas pa smiltāju, kas ir aiz Krillanas sporta laukuma. Parasti apmetāmies pie pāris kopā sabīdītiem galdiņiem pa�ā galā. Gala sienas vidū bija durvis � mū�īgi tās stāvēja aizslēgtas. Kliņķis bija izņemts, un es nez kāpēc biju iedomājies, ka aiz sienas ir virtuve.

� Velve ar naudasskapi? � Konta iestarpināja. � Parastā krodziņā? Kur nu!

� Paga, paga, � Burks nosmīnēja. � Vienu vakaru es ar naglu drusku paurbināju atslēgas caurumu tais durvīs un pēk�ņi jutu, ka mēlīte aizķeras un pagrie�as. Tad kaut kas noklaudzēja � un durvis atlēca vaļā. Un tad tik sākās! Uz velna parau�anu sāka zvanīt kāds zvans, un pati krodziņa saimniece � tā vecene atskrēja kā plēsta � ar kafijas kannu vienā un kafijas dzirnaviņām otrā rokā.

� Bet kā tad ...

� Izrādījās, ka aiz tām durvīm viņai glabājas naudasskapis. Tas nolādētais zvans vēl nebija apklusis, kad jau atjoņoja kruķi. Tīrais cirks � man bija jābrauc viņiem līdzi, un pui�i dabūja par mani galvot.

� Nu, bet sodu tev, jādomā, nepiesprieda?

� Nē ... toreiz vismaz vēl ne.

� Un kā tad tu atkūlies �urp?

Burks sāka rakņāties milzīgā, brūnā somā, uz kuras bija attēloti divi sakrustoti zviedru karogi.

Kad viņ� beidza, rokā viņam bija Koskenkorva pudele.

� Atnes divas glāzes, tur tās, kas zobu mazgā�anai, � viņ� izrīkoja:

Kenta vilcinājās. Divreiz savā mū�ā viņ� jau ir bijis piedzēries un abas reizes pēc tam ir pamodies ar briesmīgi nelabu dū�u un kritis dziļā izmisumā.

� Veiklāk! � Burks steidzināja. � Man ir kaut kas ielejams.

Kenta piecēlās un atnesa glāzes. Lai iet, mazliet jau var iedzert ar! Tikai kompānijas pēc, lai Burks netaisa skābu seju.

Burks jau lēja �ņabi vienā no glāzēm.

� Saki, kad pietiek! � viņ� noteica.

� Stop! � Kenta iesaucās.

� Par maz, lai tu iesiltu, � Burks nosprieda.

Un, mirkli pārdomājis, viņ� pielēja vēl drusku klāt. Pats savu glāzi Burks piepildīja pāri pusei.

� Sveiks!

Burks izdzēra krietnu malku un nolika glāzi uz galda. Kenta tikai maliet nogar�oja.

� Kā es nonācu līdz �ejienei, tu jautā? � Un Burks ar kreiso roku pārvilka pār acīm, it kā gribēdams to visu atkal redzēt. � Jā, vai zini... viens solis, tad otrs un tre�ais.

Viņ� izdēra vēl vienu malku, un, paskat, glāze jau tuk�a. Sākumā viņ� izskatījās pārsteigts. Tad Burks ar to pa�u roku, kurā turēja pudeli, noskrūvēja vāciņu un par jaunu piepildīja glāzi.

� Viens no maniem paziņām, kuru sauca Lāse, kādu vakaru atnāk pie manis un sāk kaudzēm vien kraut galdā naudu. Desmitniekus un piecniekus, un piecdesmitniekus � sanāca vairāki tūksto�i.

� Kur viņ� bija ņēmis?

� Nozadzis bija. Cetrās dienās mums tā nauda bija cauri. Tad vajadzēja atkal. Pavisam vienkār�a lieta.

Kentam palika sausa rīkle un pakrūtē tā vien vilka. �Tad mums vajadzēja atkal.� Tik auksti pateikts, pat �ausmino�i � un Kontu tas sabiedēja. Bet sabiedēja vēl arī kas cits � ar satraukti puksto�u sirdi viņ� gaidīja, kas būs tālāk. Kenta iedzēra malku iezaļganā �ķidruma, un viņam �ķita, ka tas gar�o tīri labi. Un viņ� iedzēra vēl vienu malku.

� Un kas bija tālāk?

� No viena �alī�a tur lejā pie Tīgelbakena mēs nopirkām mūķīzerus.

� Mūķīzerus?

� Jā, daiktus, ar ko var �o to dabūt vaļā. Tādas vietiņas, kur ir nauda un tamlīdzīgi.

� Ak tad tādas vietas arī ir? Ir jau gan acīmredzot!

� Mēs apciemojām radioveikalu Uplandes ielā. Nekāda māksla. Vajadzēja tikai ielavīties sētā un attaisīt vecas, sagrabēju�as durvis.

� Nebija aizslēgtas?

� Bija, kā nu ne! Un tomēr � izskatījās gandrīz, ka īpa�nieks gribējis atvieglināt mūsu pasākumu. Nauda stāvēja visparastākajā kasītē neaizslēgtā atvilktnē. Divi tūksto�i deviņi simti kronas!

� Tev nāca uz pēdām?

� Jā, bet ne jau tovakar. Mēs pāris dienu atkal uzdzīvojām. Tad iz�ķīrāmies � un es aizbraucu uz mājām pie mātes. Tur es uzrāvos.

� Mājās?

� Manis pa�a māte uzlaida man kaklā dzer�anas apkaro�anas komisiju. Tad uzradās arī policija un stacijā no manām kabatām izkratīja tūksto� divsimt kronas.

Kenta iedzēra vienu malciņu un bija izbrīnījies, ka glāze jau tuk�a. Viņ� neko daudz neiztaisīja, ka Burks viņam ielej atkal.

Tas, ko pastāstīja Burks, bija atbaido�i. Tad jau labāk, ka mātes nemaz nav � kas tā par māti, kas par tevi var noziņot dzer�anas apkaro�anas komisijai!

� Kas tev lēcās? � Burks jautāja. � Par ko tu prāto?

� Nevaru saprast tavu māti. Kāpēc viņa uzlaida tev krāgā to komisiju?

� Es gan viņu saprotu, � Burks atbildēja.

� Mēs esam atkal draugos, un es nekad vairs neņemu neko mutē, kad eju mājās pie viņas. Viņa visnotaļ cer, ka es esmu te pieņēmies prātā.

� Nu un vai tā ir?

� Un kā tev �ķiet?

Burks iesmējās un sveicienam pacēla glāzi.

� Neesmu manījis, ka tev īpa�i vajadzētu pieņemties prātā, � Kenta teica. � Kaut gan es zinu, te netrūkst arī tādi, kas domā, ka tu esi...

� Parupj�? � Burks pateica priek�ā.

� Jā, uz to pusi.

� Viņus arī var saprast, � Burks sacīja.

� Da�reiz jau tā vien prasās padzīt velnu. Tai pa�ā Soīijas klubā, piemēram. Vai tad tu nejūti, kā viņi ņirdz, kad mēs parādāmies. Mēs esam aizdomīgi tikai tāpēc vien, ka dzīvojam �ite. �Tie tur� � tie esam mēs, mēs.

� Zinu, � Kenta atbildēja. � Es to pārrunāju ar vienu skuķcni, un man liekas, viņa saprata, ko es gribu teikt. Bet viņa sacīja, ka tā esot tikpat daudz arī mūsējo vaina. Tu esot viņai rādījis kaudzi neķītru bildī�u un jautājis, kāda poza viņai vislabāk patīk.

Burks nosmīnēja.

� Nu un ko tu uzzināji?

� Es domāju par tavu māti, � Kenta atbildēja. � Vai viņa daudzreiz bija redzējusi tevi pilnā, iekams noziņoja? Aiz ļaunuma vien tas nevarēja būt?

� Nē, kur nu aiz ļaunuma. Vispirms jau viņa bija skatījusies uz manu piedzēru�o tēvu � diendienā trīsdesmit gadus. �ņabi viņa neieredz vairāk par visu. Un, kad viņa pamanīja, ka es arī da�reiz sāku ieraut, viņa pārbijās un par visu vari centās kaut ko darīt.

� Un tā ziņo�ana līdzēja?

� Kur nu! Tai komisijā ir tādas zostiņas, ka bail.

Kop� tā brī�a, kad Burks izvilka pudeli, Kentu mocīja vēl kāds jautājums, ta�u pietrūka drosmes dabūt to pār lūpam. Vēl viens �ņabja malks palīdzēja saņemties. Muļķīgi jau sanāca � viņ� stiprināja sevi ar �ņabi, lai pajautātu par dzer�anu.

� Kāda tad īsti ir... tava nostāja pret dzer�anu?

�Nostāja pret dzer�anu!� Pārāk smalki tas izklausījās. Un stulbi arī.

� Vēl jau briesmas nedraud, � Burks atteica.

� Nav daudz vairāk kā puspudele cauri.

� Es nejautāju pa jokam.

Burks paraustīja plecus.

� Vairāki pui�i apgalvo, ka tu esot alkoholiķis.

� A! Tas Sūne, jā? � Burks iesaucās. � Baigais �urka.

� Vairāki to apgalvo.

� Kas tad vēl? Turks? Pats viņ� ir narkomāns!

� Un vel citi arī, � Kenta neatlaidās.

� Neesmu nekāds alkoholiķis! � Burks strupi noskaldīja.

Viņ� ielēja sev jau tre�o reiz un izdzēra vienā rāvienā. Un pielēja savu glāzi ceturto reizi.

� Bet tu pieradīsi.

Burks paskatījās Kentam acīs.

� Nebaidies. Es nepieradī�u! Es lasīju, ka paiet desmit gadi, kamēr paliek par alkoholiķi, un, ja tā, tad manā rīcībā ir vēl kādi septiņi, nu, vai vismaz se�i gadi.

� Bet vai tu varēsi īstajā laikā izbeigt?

� Skaidra lieta!

� Tev tikai tā liekas!

� Nē, es zinu. Ja ir jādzīvo �itā kā te, velns lai parauj, Kenta... � Un Burks noplātīja rokas.

� Nemaz nav zvanīts, ka citur būs labāk.

� Viss ir atkarīgs no vides, � Burks iebilda.

� Vide ir vainīga, ka tu un es esam te nonāku�i. Kad mēs tiksim no �ejienes projām, atradīsim pa�i sev jumtu uz galvas un dāmiņu. Tad bus pienācis laiks atmest dzer�anu.

� Tā jau ir ...

� Uz veselību! Kāpēc tu nemaz nedzer, velns ar ārā! Paklau � vai zini, kas man padomā? Izrausim �ito pa tīro un tad aizkāpsim līdz Soīijai. Kad ir tā drusciņ ierauts, uzreiz sāk likties, ka mūs tur uzņem par matu mīlīgāk. Vai tu esi ievērojis?

Kenta papurināja galvu.

� Nē... nē, skaidra lieta, kur nu tu. Kas man nāk prātā!

Kenta izdzēra savu glāzi sausu un neiebilda, ka Burks ielej vēlreiz. Nebūtu ta�u lāgā ļaut Burkām vienam pa�am galīgi piedzerties.

Mūzika viņiem skanēja pretī jau uz nokalpos, un, kad pavērās durvis, garām aizviļņoja viens gai�u matu vilnis, kamēr līksmas meiteņu balsis spiegtin spiedza aiz sajūsmas.

� Tautas dejas? � Kenta neticīgi iejautājās, it kā nevarētu paļauties pats uz savām ausīm.

� �ad un tad viņi te palēkā polku, � Burks paskaidroja. � Un nav ne vainas, dāmiņas uzreiz atdzīvojas.

Viņi iegāja klubā tie�i tajā brīdī, kad izskanēja beidzamās polkas taktis. Sasarku�i un aizelsu�ies pāri atkrita uz krēsliem, ta�u nedabūja neko lielu atvilkt elpu. Mūzikas automātā ieripoja jauna plate, un visa telpa tūliņ atkal piepildījās ar kra-teklīgiem dejotājiem. Dejoja pārsvarā meitenes.

Burks ar rādītājpirksta malu nobrauca gar padeguni un iejuka barā. Viņ� nejuta naidīgos skatienus, ar kuriem to apveltīja. Toties Kenta, būdams gandrīz skaidrā, nevarēja neievērot, un viņ� manīja pakrūtē savelkamies kamolu. Varēja vienīgi apskaust Burku, kur� nelikās zinis par auksto uzņem�anu, un no�ēlot, ka ir dzerts tik piesardzīgi, bet tad Kenta atcerējās iepriek�ējās iedzer�anas. Labi vien ir.

Kenta aizgāja līdz bāriņam, pasūtīja kokakolas pudeli un apsēdās pie kāda galdiņa patālāk no acīm. Viņam neviens nepievērsa uzmanību � Kontu neviens te nepazina, kamēr viņ� nebija kopā ar Burku. Burka klātbūtnē viņ� uzreiz kļuva viens no �tiem tur�.

Burks rāvās ar dejo�anu. Vienu brīdi viņ� dejoja ar to pa�u gai�mataino kluba vadītāju, kuru apgrūtināja pārāk garās jakas piedurknes, un, kad viņa nozuda savā istabiņā, Burks tūlīt sadejoja sev citu partneri. Kāda meitene, kas bija dejojusi ar savu draudzeni, pēk�ņi attapās, ka ir palikusi viena. Viņa mirklīti apstājās, paraustīja plecus un kratījās tālāk pati savā nodabā. Kenta sēdēja, kā sēdējis. Būtu viņam bijusi drosme lēkāt tikpat bezrūpīgi, kā to darīja Burks, bet nekā.

Pēk�ņi Burks nostājās Kentas priek�ā. Viņ� vienā paņēmienā iztuk�oja puspudeli kokakolas, tad, sagrābis divas tuk�ās pudeles, mūzikas taktī sāka tās dauzīt vienu pret otru un beigās pagrieza ar kakliņiem uz leju. Uz galda iztecēja mazs, iezaļgans strautiņ�, un Burks, zibenīgi izzīmējis no peļķītes sniegavīru, aplaizīja pirkstus.

� Kāpēc tu cūkojies? � nikni aizrādīja kāda rudmataina meitene, pārsēzdamās dro�ākā vietā.

� Vismaz ir nodarbo�anās, � Burks atbildēja.

� Tu neesi pie pilna prāta!

� Kas nav, tas nav. Bet man baigi slāpst. Iedod no savas pudeles! Vai drīkstu lūgt, dārgā?

Pasmējies par viņas nikno grimasi, Burks pārspīlēti zemu paklanījās. Kenta neticēja pats savām acīm, kad meitene rātni piecēlās un Burkām pa priek�u gāja uz dejas zāles pusi.

� Rausies aug�ā, Kenta, un nāc! � Burks uzsauca. � Lēkāt te var par baltu velti.

Pēc brī�a Burks uzradās atkal un zem katras rokas viņam bija meitene.

� Nu tik saturies! � Burks auroja. � Mēs ejam uzdzīvot. Vai nāksi līdzi? Varu iepazīstināt � Lēna un Brita.

Kenta piecēlās un bikli pamāja. Nepazīstamu meiteņu klātbūtnē viņ� vienmēr mulsa, nezinādams, ko iesākt. Viņam laikam paredzēta tā, kuru sauc Brita_: Burks palaida vaļā viņas roku un gandrīz gru�us pagrūda uz Kentas pusi.

� Viņa ir līdz ausīm tevī, � Burks paziņoja un, redzēdams, ka Konta piesarkst, palaida skaļu smieklu.

� Pie joda, kas tur ko sarkt? Viņa nav vainīga, ka neprot maskēt savas jūtas.

Pie apkārtējiem galdiņiem visi apklusa � �is nogaido�ais klusums Kentu galīgi izsita no sliedēm. Kā uzdzīts uz skatuves viņ� stavēja iepretī �ai meitenei, kurai Brita vārdā, un pie galdiņiem sēdo�ie bija ziņkārīgas publikas lomā. Viņ� jutās kā viens muļķis.

Burks neko nemanīja. Viņ� ar savu meiteni lum-patoja uz izeju. Brita pavēras uz Kentu un nedro�i pasmaidīja. Kenta uzelpoja. Vismaz nav ņēmusi ļaunāl

� Ejam? � viņ� pajautāja.

Viņa paņēma Kentu zem rokas, un viņ� pamazām nomierinājās. Meitene tādu pārcel�anos uz citu saie�anu pilnīgi sve�a pui�a pavadībā, �ķiet, uzskatīja par dabisku parādību. Atcerējies Lisbe-tes neslēpti noraido�o izturē�anos, Kenta nodomāja, ka �oreiz viņam ir paveicies.

� Tu pat nezini, kā mani sauc, � viņ� sacīja. � Esmu Kenta.

Meitene pamāja, atkal viegli pasmaidījusi. Kentam pēk�ņi ie�āvās prātā, ka viņa varbūt ir tikpat nedro�a un nepieredzējusi kā viņ�. Tāda iespēja �ķita saprotamāka. Kenta jau uzdrīkstējās pat uzmest acis meitenei. Padū�īga, bet tas viņai piestāvēja. Ar cekuliņu un gariem, pāri mugurai krīto�iem matiem. Platas, diezgan pabiezas lūpas. Un, kad meitene pasmaidīja savu biklo smaidu, kas atplauka un turpat atkal nodzisa, viņā bija

kaut kas no D�ūlijas Kristi. Burka meitene bija gara un slaida � uz tieviem papēdī�iem viņa klaudzināja Burka nedro�o soļu taktī. Abi smējās pilnā kaklā.

Tad viņi brauca grabo�ā, neapgaismotā liftā. Lifts apstājās ceturtajā stāvā, kāpņu laukumiņā �etras durvis, bet tikai uz divām bija plāksnītes ar uzvārdiem. Burka meitene piezvanīja, kamēr Kenta ar lielu blark�ķi tik tikko dabūja ciet smago, nepadevīgo liftu. Pavērās dzīvokļa durvis, un no nemīlīgās kāpņu telpas viņi nonāca gaismā un siltumā.

Gaitenī pretī iznāca gai�mataina meitene sarkanā pid�amā. Vienā rokā viņa turēja garu cigaretes iemuti ar cigareti galā un otrā � sudraba �ķiltavas. Izsmalcinātā vienaldzībā meitene aizdedzināja cigareti, pievērdama plakstiņus ar liekajām skropstām, kas bija nokrāsotas tik melnas un smagas, ka taisni brīnums, kā viņa spēja plakstiņus atkal pacelt.

Apskatījis sarkanā tērpa valkātāju, Kenta atkal sāka just kamolu pakrūtē, ta�u Burks pagāja viņai garām, pat nepievērsdams uzmanību, � rokas viņam bija bik�u kabatās un sejā plats smaids. Kad Kenta ieraudzīja pārējos, prāts viņam kļuva dro�āks. Pretī laikam bija iznākusi namamāte, visas citas meitenes bija parastās kleitās un pui�i pārsvarā ģērbu�ies sportiskos d�emperos un d�insu biksēs. Burks pievērsās galdam, kas bija nokrauts ar prāvu pudeļu bateriju. Paspēris solīti tuvāk, viņ� no sudraba paplātes paņēma glāzi un nogar�oja.

� Velns parāvis, � Burks sirdījās, � kāds baigi izmeklētais augļu vīnelis. Tīrā aveņu sulai

� Te jau neviens nenāk piedzerties, � iebilda meitene tik lielās, zilās acenēs, ka tās aizsedza vai pusi no sejas.

Mirkli Burks pētīja meiteni. Tad, noņēmis meitenei brilles, Burka pievilka viņu sev klāt un noslīga uz dīvāna.

� Tev visnotaļ ir taisnība, � viņ� sacīja,

� nodarbosimies ar ko citu.

Meitene atsvabinājās no Burka apkampiena un pacēla no grīdas brilles. Viņa uzdeva Burkām pa pirkstiem, bet par negaidīto uzmanības pierādījumu neizskatījās nemaz saīgusi. Burka meitene hallē pie spoguļa kārtoja matus, nelikdamās ne zinis par to, kas notiek istabā.

Kenta dejoja ar Britu. Viņ� bija slikts dejotājs. Smolandē tikai pa retam radās iespēja padejot, tāpēc viņ� nebija paguvis kārtīgi iemācīties. Ja jāsāk atcerēties, patiesībā viņ� ir dejojis tikai kādas divas reizes un abas �īs reizes ir bijis ierāvis. Tagad galva Kontam ir skaidra, izdzertās �ņabja glāzes palīdzēja justies brīvi un nepiespiesti,� vairāk neko.

Piepe�i mūzika aprāvās. Dejotāji sastinga uz vietas tā, it kā spēlētu medniekos. Kenta atcerējās �o rotaļu no bērnunama laikiem. Visi bēg no mednieka ar bumbu rokā. Un, kad mednieks iesaucās: �Stāti� � visiem jāpaliek uz vietas kā sastingu�iem, bet tas, kuram trāpa ar bumbu, nokļūst mednieka lomā. Aizraujo�a spēle! Sīs atmiņas kā dzīvas bija Kentas acu priek�ā, kamēr viņ� ieplestām acīm un neko ļaunu nenojauzdams ļ blenza uz meiteni tādā pa�ā pid�amā kā tai, kura viņus sagaidīja.

Pārskaitusies viņa stāvēja virtuves durvīs. Acis meta zibeņus, un no sare�ģītā frizūrā aug�up sa- | sukātajiem matiem, it kā viņas dusmu sabiedēta, at�ķīrās viena �ķipsna.

� Tūliņ pat vācieties projām!

Pēk�ņi Konta atskārta, kam tas ir teikts. Viņiem abiem ar Burku! Viņ� kāpās atpakaļ, kamēr uzgrūdās sekreteram un atbalstījās pret to ar rokām.

Meitene panāca soli uz priek�u, aiz viņas durvīs parādījās vēl da�i jaunie�i. Divi pui�i un meitene. Lisbete!

Viens no pui�iem turēja rokās paplāti ar sviestmaizītēm. Otrs nostājās Lisbetei aiz muguras, aplika rokas meitenei ap vidukli un atbalstīja zodu uz viņas pakau�a. Lisbete pavēra muti, it kā gribētu kaut ko sacīt, tomēr viņa klusēja. Viņa tikai paspēra solīti uz priek�u un atraisījās no pui�a rokām.

� Vai nedzirdējāt! Mēs negribam būt kopā ar tādiem kā jūs!

Tas noskanēja spalgi. Meitene bija pārbijusies, gandrīz histērijā.

� Pie velna, ko mēs tādu esam izdarīju�i? � Burks noprasīja. Viņ� bija drīzāk pārsteigts nekā nikns.

� Ejiet prom! Citādi izsauk�u policiju.

Nupat balss viņai jau �ņaudzās kaklā. Kuru katru brīdi varēja sākties histērija.

� Policiju? � Burks jautāja. � Par ko?

� Par neatļautu ienāk�anu dzīvoklī!

� Ej tu galīgi, Cerstina! � Burks pēk�ņi bija kļuvis nīgrs. � Divas lēdijas mūs uzaicināja. Un tava māsa kā nekā mūs ielaida. Es jau nodomāju, ka viņa po�as uz gulē�anu, jo bija izmetusies naktsveļā tie�i tāpat kā tu.

Da�as meitenes ar ļaunu tīksmi iesprauslojās. Pid�amā tērptā piesita ar kāju un iekliedzās:

� Pazūdiet! Vai dzirdat! Pazūdiet... bandīti tādi!

Kentas roka atdūrās pret kaut ko vēsu un cietu � nāko�ajā mirklī viņ� saujā bija sagrābis �ķiltavas. Konta vairs pār sevi nevaldīja. Sastingums kā ar roku atņemts. Prasīt prasījās iesviest smago priek�metu meitenei tie�i seja, un Konta lēnām pacēla roku.

Ta�u, uzmetis acis Lisbetei, viņ� roku atkal nolaida lejā. Lisbete skatījās Kontā ar platām, bailēs ieplestām acīm un kodīja pirkstu.

Kenta metās prom. Viņ� atrāva durvis un brāzās lejup pa kāpnēm. Kad Kenta bija lejā jau pie ārdurvīm, no kāpnēm atskanēja Burka balss:

� Piebremzē drusku, velns parāvis! Nav ko celt paniku!

Kenta atspieda pieri pret vēso durvju stiklu.

�Vārds vietā,� viņ� nodomāja. �Es ceļu paniku. Nemū�am laikam nepieradī�u pie domas, ka esmu izstumtais.�

Bija sācis līt. Burks pavērās uz debesīm, pastiepa roku, lai pārliecinātos, cik rupjas ir lielus lāses, un uzsita apkakli.

� Basta! � viņ� noteica apņēmīgi. � Lai�am uz mājām!

Burks izskrēja uz ielas un pamāja taksometram, kas lēnām tuvojās no Danvīkena puses.

Kad viņi jau stāvēja savas mājas priek�ā un taksometrs bija projām, Kenta izvilka roku no bik�u kabatas. Rokā izrādījās �ķiltavas. Burks iesmējās dobji un guldzo�i.

� Nospļaujies, Kenta! Tā viņiem vajag!

� Es gribēju ar tām laist viņai pa galvu, � Kenta paskaidroja, � bet pietrūka dū�as.

� Labi vien ir, ka tā sanāca, � Burks sacīja.

�Būs mums trofeja. Nāc, citādi galīgi izmirksim.

Kenta slāja nopakaļus Burkam. Viņ� bija līdz nāvei noguris, galva �ķita pavisam tuk�a. Viņ� neapjēdza pat, vai ir pievācis �ķiltavas tī�ām vai netī�ām. Galu galā � kāda tam nozīme? Viņ� nejuta ne no�ēlu, ne gandarījumu.

Tuk�ums vien.

15

Ma�īnas dunēja un klaudzēja, un tipogrāfijas pārzinis Bergmanis �imbrī�am sēdēja savā �aurajā kantorītī, �ķirodams papīrus. Valdīja miers.

Karnēra stāvēja pie savas lāgermaņa preses un lūkojās uz garāmzibo�ajām loksnēm ar neko neredzo�ām acīm. Rokas bija aizāķētas aiz zilā kombinezona platajām lencēm. Ar kaut kādu sesto prātu viņ� juta, ka ma�īna strādā nevainojami. Vismazākā aizķer�anās tūlīt būtu likusi satrūkties.

Anderss piekārtoja nāko�am darbam savu Viktoriju. Viņ� bija līdz acīm ar līmi, un zīdpapīrs lidoja uz visām pusēm. No tāda meistars neiznāks nemū�am.

Resnītis Nise, apkakli uzslējis, sēdēja pie sava linotipa, cītīgi bungādams ar sardelī�u pirkstiem. Blakus ma�īnai drūzmējās metāla stienī�u kalns.

� Tas mērkaķis ticis pie saviem banāniem!

Palaidis �o asprātību, Kenta pats tīksmi nospraustajās, bet Bergmanis, kas tie�i tobrīd gāja garām, joku, kā liekas, nesaprata.

� Kas? ... Ко?

Viņ� pārvērtās par jautājuma zīmi un nozuda savā kantorītī, paskaidrojumu nesaņēmis.

Landberga spiestuvē torīt valdīja rāms miers un klusums, bet tas bija klusums pirms vētras. Un �īs vētras brāzienu pa�ā centrā bija lemts iekļūt Kentam. Pirms tam nāks vēl laba tiesa sīkumu � tie sekmēs tie�i tādu notikumu gaitu, kāda tā izvērtās.

Direktoram Landbergam ienāks prāta pārraudzīt savu tipogrāfiju pirmdien, nevis otrdien kā parasti. Nise nez kāpēc kļūs tik cilvēcīgs, ka būs ar mieru ne no �ā, ne no tā Kentam atliet pāris rindiņas, un Anderss nosviedīs uz grīdas kartiņu. Karnēra sarauks uzacis un pārvērtīsies �svarīgā arodbiedrības priek�stāvī�.

Anderss pabeidza ķēpā�anos ar līmi un preses piekārto�anu. Viņ� izvilka matrici un ar lakas palīdzību piestiprināja adatiņas tais vietās, starp kurām jāievieto loksne. Blakus uz sola bija nokrauta spo�u atklātnī�u grēda. �īm atklātnēm Anderss pieskārās tā, it kā tās būtu no tīra zelta, un, kad pirmā bija jāiegulda starp adatiņām, viņ� nervozi kodīja lūpas.

� Mūsu pa�u vecā ziemsvētku kartiņas, � viņ� paskaidroja. � Briesmīgi smalkas.

Jau pēc pirmā kontroles novilkuma viņ� pētīja kartiņu pret gaismu, papurināja galvu un noliecās atkal pie preses, sākdams pārvietot adatiņas. Laka atlupa nost, un līdzi izdrupa mazs matricas gabaliņ�. Anderss skaļi lādējās.

Kenta paņēma no viņa kartiņu un apskatīja. Aug�pusē attēlota baznīca un apak�pusē stāvēja rakstīts: �Priecīgus ziemas svētkus līdz ar mieru virs zemes Jums novēl Pontuss Landbergs ar ģimeni.�

� Vai vecais ir dievticīgs? � Kenta brīnījās.

� Kā lai es to zinu, � Anderss atbildēja.

� Katru gadu kaut ko tādu izdomā. Pievilcīgas, vai ne? Pa�iem mums arī tādas tīri labi izietos, kā tev liekas?

� Es ziemsvētku apsveikumus nekad neesmu sūtījis, � Kenta atbildēja. � Svinīgi jau laikam. Vienam otram nebūtu par sliktu aizsūtīt, bet, ja nu ņem un nodomā, ka esmu galvu saspiedis, ko tad?

� Palūdz, lai Nise saliek tavu vārdu, � Anderss ierosināja. � Tad es tev da�as kartiņas iespiedī�u. Un manējo arī lai saliek pie reizes... manu vārdu kopā ar sievuka. Anderss un Karina.

� Vai tad Nisi varēs piedabūt? � Kenta �aubījās. � Man izskatās, ka viņam prāts drīzāk nesas man iedzelt.

� Viņ� nav nemaz tik ļauns, kā izskatās, � Anderss dro�ināja.

Kenta apriņķoja ap Nises būri un nostājās pie stikla �ķērssienas. Nise pagriezās. Sevī pavīpsnājis, Kenta iegāja aiz no�ogojuma.

� Vai atliet rindiņas ir sare�ģīti? � Kenta pavaicāja.

� Ja māk, tad nemaz nav sare�ģīti, � Nise atbildēja.

� Tas jau gan. Bet cik ilgs laiks paiet, kamēr iemācās?

� Vispirms labāk ir izmācīties par rokas burtlici, citādi iet ilgi. Vai tu gribi pamēģināt?

� Vai drīkst?

� Kāpēc ne, � Nise atbildēja, jau pavisam atmaidzis. � Jādomā, ka pamazām tu tiksi apmācīts visos darbos. Uzgaidi tikai brītiņu, kamēr es pabeig�u �ito sleju.

Tad Kenta nosēdās klaviatūras priek�ā. Viņ� meklēja, kur atrodas vajadzīgie burti.

11 �2093

1G1

� Ko tu gribi salikt?

� Savu vārdu.

Nise pavilka kādu kloķi, un magazīna ar matricēm pārvietojās.

� Tas ir astoņpadsmit punktu versālais kursīvā, � Nise skaidroja. � Pats lielākais salikums manā ma�īnā.

� Kā var dabūt kursīvu? � Kenta jautāja.

�Pontuss Landbergs ar ģimeni� bija salikts slī-pinātiem burtiem � ka tas ir kursīvs, to Kenta jau zināja.

Nise pavilka kādu sviriņu ma�īnas priek�pusē.

� Kursīvu es ieslēdzu, � viņ� teica. � Aizieti

� Man tikai jānospie� podziņas?

� Jā. Un ar viegliem piesitieniem, to liec aiz auss. Citādi nokritīs vairāki burti uzreiz.

� Burti?

� Jā, tas ir, matrices. Tu jau būsi ievērojis � katra stienī�a galā ir iedobts burts. Patiesībā divi burti � viens antīkva un otrs kursīvs. Antīkva tātad ir stāvi burti.

Kenta pārlaida acis taustiņiem, atrada burtu �K� un nospieda. Aug�ā magazīnā tūlīt kaut kas noklik�ķēja, un, skat, savācējā viņa priek�ā jau viena matrica. Tā bija melnā krāsā, un pa�ā vidū spīdēja balts �K�.

� Tu sacīji, ka matricā esot iegravēti divi burti?

� Tā viņ� ir � otrā galā tāpat. Sitas ir matricas apak�gals. Ar iezīmi, lai tu varētu pārlasīt visu rindu, ja vēlies.

Kenta meklēja tālāk un pamazām atrada visus sava vārda burtus �Kennets�.

� Apstājies uz brīdi, � Nise teica. � Tagad tev vajag iztaisīt atstarpi. Vari paņemt lejā vai nu matrici, kuru sauc par �etrstūra pusi, vai arī ķīlīti. To dabū ar taustiņu, kas ir pa�os sānos.

� Kā labāk?

� Ņem �etrstūra pusi. Pēc tam pabeigt varēsi ar ķīlī�iem un �etrstūriem. Rinda ir jāaizpilda līdz galam, citādi nevar atliet.

� Cik tālu jāaizpilda?

� Kamēr būsi ticis līdz tai tur zvaigznītei, kas grie�as. Tai ir jāgrie�as, savādāk rinda sanāk par garu.

Kenta vēl salika �Pērssons� un aizpildīja rindu ar ķīlī�iem. Par ķīlī�iem sauca desmit centimetrus garus metāla stienī�us. Kenta nesaprata, kāpēc tie īsti vajadzīgi, lai gan Nise bija skaidrojis.

� Tagad atliek tikai aizvākt rindiņu, � Nise sacīja. � Pārējo ma�īna izdarīs pati.

Kenta pavilka kādu kloķīti. Rindiņa no savācēja uzbrauca aug�up un paslīdēja uz priek�u. Tad tā nokrita lejup un aizmugurē sāka griezties kāds ritenis. Renīte saliktās rindas lielumā aizslīdēja rindai tie�i priek�ā � un tanī iebīdījās svins. Kad renīte bija pilna, ritenis pagrieza rindu par trīs ceturtdaļām apgrieziena lejup, kur tā tika atdzesēta un notīrīta. Tad rindu izgrūda no renītes, kamēr matricas satvēra transportieris, lai nogādātu tās atpakaļ magazīnā.

Kenta paņēma rindiņu un ar grūtībām izburtoja. Teksts bija nelīdzens un a�gārni lasāms, bet, kad iespiedīs uz papīra, viss būs gludi un pareizi. Viņ� salika nāko�o rindu � �Karina un Anderss�. Dāmām tomēr priek�roka! Kad Kenta atgriezās ar saliktajām rindām, Anderss, izņēmis formu, mazgāja to benzīnā.

� Te iri � Kenta sacīja. � Pats saliku.

Anderss lēni un rūpīgi pārlasīja spo�ās rindiņas.

� Mana sievuka vārds jāraksta ar garo �A�, � viņ� sacīja, � Karina!

� Kada starpība,

� Tomēr. Viņa pievēr� tam uzmanību.

No kantora Kentam pamāja Bergmanis.

� Palūdz Nisem, lai viņ� tev pārliek to rindu,� Kenta ierosināja.

� Nemū�am, lai tad labāk nav!

Izskatījās, ka Kentas priek�likums Andersu ir gandrīz vai pārbiedējis. Kenta nogrozīja galvu un devās uz kantori pie pārziņa.

� Vai negribi drusku izkustēties? � pārzinis jautāja. � Celstrēmam, kā parasti, ma�īna �upā.

� Un tā jāmet lū�ņos, vai ne?

� Ek! � Bergmanis k|uva nīgrs. � Tām vainām nebūs gala, kamēr viņ� netiks pie jauna vāģa. Bet es tur iek�ā nejaucos. Lai viņ� pats prasa Landbergam. Tev jāaizved afi�as uz PK⁴ reklāmas biroju. Brauc ar taksometru, citādi būs par smagu. Un neaizmirsti paprasīt kvīti.

Kad Kenta atgriezās no reklāmas biroja, viņ� uzreiz noprata, ka spiestuvē atgadījies kas nebijis. Nise un Karnēra kaut ko pārsprieda, nostāju�ies pie linotipa, un, kad parādījās Kenta, viņi pamāja, lai viņ� nāk �urp. Tajā pa�ā brīdī pārzinis izbāza galvu pa kantora durvīm un iesauca Kentu pie sevis. Un, kad Kenta bija pāri slieksnim, viņ� aizvēra durvis.

� Apsēdies, � pārzinis teica, � norādīdams uz krēslu galda pretējā pusē.

Kenta apsēdās un juta, ka pakrūtē sametas auksts. No vestes krū�u kabatas Bergmanis izvilka kartiņu un pabīdīja pāri galdam:

� Vai pazīsti? � viņ� jautāja.

Kenta paņēma kartiņu rokā. Tā pati, ko Anderss iespieda. Zem baznīcas zīmējuma bija paraksts: �Priecīgus ziemas svētkus līdz ar mieru virs zemes Jums novēl Kennets Pērssons.�

� Jā, � Kenta atbildēja, � pazīstu gan. Un kas tad ir?

Pārzinis nopūtās. Vai nu aiz atvieglojuma, vai kā cita, to Kenta nezināja, bet, kad Bergmanis atkal ierunājās, viņa balsī no atvieglinājuma nebija ne miņas.

� Kas tur labs var būt? Direktors Landbergs �ito lietu ņem ļoti nopietni. Nezinu nemaz, kā izkulsimies no tādas jezgas.

� Kādas jezgas? � Kenta nesaprata. � Ak �itā, direktors noskaitās, ka mēs iztaisījām liekas kartiņas?

� Baznīcu tie�i pēc Landberga pasūtījuma ir zīmējis mākslinieks. īpa�i zīmējis � tikai �ai ziemsvētku kartiņai. Domā, Landbergam ir patīkami, ka kartiņa ceļo pa labi un pa kreisi? Jā, starp citu, kas ir tie �mēs�. Vai tad vēl kāds iespieda savu vārdu tur apak�ā? Anderss apgalvo, ka tu esot vienīgais.

Kenta paraustīja plecus. Neaprunājies ar An-dersu, viņ� negribēja neko sacīt.

� Vai uzrakstu par haltūrām, kas mums karājas spiestuvē, tu nemaz neesi lasījis? � Bergmanis noprasīja._

� To, kas sākas ar vārdiem �Neparedzamu iemeslu dēļ...�.

� To pa�u.

� To es lasīju. Man tikai likās, ka nebūs nekāda lielā nelaime, ja pievāk�u da�as gatavas kartiņas.

� Ja jau es būtu uzgājis to te kartiņu, nekāda lielā nelaime nebūtu ar, bet nupatās to atrada pats direktors Landbergs. Viņ� bija te iegriezies pa to laiku, kamēr tu pilsētā,� un, pārstaigādams spiestuvi, atrada kartiņu uz grīdas blakus Viktorijai. Varēji vismaz būt uzmanīgāks.

Kenta pat nemēģināja taisnoties. Smieklīgi celt tādu brēku par pāris nieka ziemsvētku kartiņām.

� Direktors Landbergs pieprasa atlaist visus, kas ir �ajā lietā iejaukti.

� Atlaist! � Kenta iepleta acis. � Vai pārzinis uzskata, ka ...

Bergmanis izskatījās noguris.

� Kas tev atlēja rindiņas?

� Es pats atlēju.

Bergmanis savilka uz aug�u uzacis.

� Nise man ierādīja, kas un kā, ta�u viņam nebija ne jausmas, kas man padoma. Pateicu tikai, ka gribu salikt savu vārdu. Bet... vai tad Anderss arī tiks padzīts?

� Nezinu, nezinu... tad jau manīs. Viņ� laikam ir diezgan maz vainīgs, cik es varu spriest no viņa vārdiem. Karnēra piezvanīja uz arodbiedrību, viņi tur, protams, uzskata, ka pietiktu ar brīdinājumu. Karnēra man draud, ka viņi aizie�ot visi kā viens, ja Andersu met ārā, un tad mums te neviens vairs nebūs, kas strādā, tā var iznākt. Ar tevi jau ir bēdīgāk, jo tu neesi arodbiedrībā.

Kenta vilka ar pirkstu gar rakstāmgalda pārseguma malu. Nelāgi tikai, ka atkal jāiet mājā pie Joijes un jāstāsta, ka ir padzīts, bet citādi � nav nekāda lielā vaina. Visu mū�u viņ� tik un tā ne-kvernēs kaut kādā tur spiestuvē.

� Man tevis �ēl, Kenta, � sacīja Bergmanis. � Ja vien tas būtu manos spēkos, es kaut ko darītu tevis labā.

Karnēra un Nise viņu jau gaidīja aiz durvīm.

� Pie joda, kur tu varēji būt tik aptaurētsi

� Kāpēc aptaurēts?

� Ja taisa haltūru, tad, velns lai parauj, vajag drusku vairāk uzmanīties.

� To tu labāk varēji teikt Andersam. Es jau nenometu to kartiņu uz grīdas.

� Un mani ar vēl būtu iepinis tai ķeza, � Nise piebilda. � Bergmanis gribēja zināt, vai es esot salicis tev tās rindas.

� Es jau viņam pateicu, ka pats tās saliku.

� Ir nu ar vienreizēji dumja iedoma! � Karnēra turpināja. � Ķēmoties ap vecā ziemsvētku kartiņām. Vai tad tu neapjēdz, ka tās viņ� taisa aiz tīrās godkārības.

� Tā bija Andersa iedoma.

� Neizlocies! � Karnēra teica. � Es jau runāju ar Andersu, viņ� apgalvo, ka tā ir tava iedoma. Sev viņ� nav iespiedis nevienu pa�u.

� Jā, bet tikai tāpēc, ka es saliku nepareizi viņa kundzes vārdu!

� Uzveldams vainu Andersam, tu neizglābsi pats savu ādu.

� Nevienam es neuzveļu vainu, saku tikai, kā bija. Kur ir Anderss?

� Viņ� ir ģērbtuvē. Pagalam izmisis nabadziņ�. Andersam bail, ka viņu padzīs, bet par to viņ� var neuztraukties. Es runāju ar arodbiedrības vadību. Mēs zinām, kā rīkoties.

Anderss ģērbtuvē sēdēja uz sola un smēķēja. Kad Kenta pārkāpa slieksnim, viņ� nometa smēķa galu un pacēla uz aug�u izbiedētas acis. Kenta pamanīja, ka viņ� ir noraudājies.

� Sveiks, � Kenta sacīja. � Nu gan esam ķezā.

� Mani tu nepin tur iek�ā! Savu rindiņu es aizmetu projām... tu tak saliki nepareizi mana sievuka vārdu. Un man ne prātā nav nācis kaut ko tādu iespiest!

Anderss izskatījās kā nopērts suns.

� Kāpēc tad tu prasīji, lai es salieku?

� Tikai joka pēc. Nekad neticēju, ka tu to izdarīsi. Bet iespiests ir tikai tavējais vārds, un par to vien mani nepadzīs. Karnēra man apsolīja.

� Un, ja nu uzzina, ka tu taisījies iespiest, tu domā, ka tad tevi padzīs?

Anderss pielēca stāvus.

� Manējais vārds nav iespiests! � viņ� kliedza. � Kāda man daļa, ka tu to esi salicis, velns lai paraujl

� Neuztraucies! Mēs ...

� Tik un tā tu nedabūsi savu taisnību. Saki, ko gribi, ticēs man, nevis tev. Vai tu to neapjēdz?

� Tad iznāk, ka es esmu tevi iepinis?

� Nav tik daudz ko muti dzisināt. Ticēs man, nevis tev, jo vecajam ir zināms, no kurienes tu nāc. Visiem mums tas ir zināms.

Kenta platām acīm skatījās uz Andersu.

� Ko tu teici?

Viņ� paspēra pāris soļu uz Andersa pusi, un Anderss kāpās atpakaļ, kaut gan bija par galvas tiesu garāks un krietni vien dū�īgāks no auguma.

� Mēs to zinājām jau no laika gala.

� Vai tas kaut ko groza?

� To es neesmu teicis.

� Vari būt pavisam mierīgs, � Kenta sacīja.

� Es neteicu Bcrgmanim, ka tu gribēji uz kartiņas iespiest arī savu vārdu, tā ka nebūs nekādas vajadzības klāstīt arodbiedrības bosiem vai direktoram Landbergam manu atbaido�o pagātni. Manas vainas dēļ tevi nekādā ziņā neizmetīs.

Kenta juta līdzi Andersam, kur� spiests likt lietā pat tādus paņēmienus, lai tikai noturētos savā vietā. Varēja jau Andersu uzskatīt par gļēvuli� bet sazin nu, kas viņu spie� tā rīkoties. Pieaudzis cilvēks tāpat vien jau nelies asaras.

� Tevi padzen? � Anderss iejautājās.

� Tā izskatās, bet man vienalga. Sā vai tā netaisījos te uz palik�anu. No iepriek�ējā darba tāpat tiku padzīts.

� Par ko?

� Tāpēc, ka dzīvoju labo�anas patversmē. Priek�nieks to sākumā nezināja, un, viņaprāt, es skaitījos melis tāpēc vien, ka biju noklusējis savu dzīvesvietu. Arodbiedrības tur vispār nebija. Te ir arodbiedrība, bet ko man tas līdz?

� Domā nelīdz?

� Tie parūpēsies par manu atlai�anu, lai tu varētu palikt. Kā citādi?

� Karnēra netaisās prasīt, lai tevi atlai�, bet par mani viņ� grib aizlikt kādu vārdu. Bet viņ� nemaz nezina, ka es sev arī taisījos iespiest.

� To viņ� zina gan, � Kenta teica, � bet viens pīpis. Viņ� domā, ka es gribu uzvelt tev vainu.

Ģērbtuvē ienāca Karnēra.

� Baigās ziepes esat savārīju�i, � viņ� sacīja. � Tā kā tādi dieva doti, nav ko teikt, bet gan jau kaut kā izkulsimies. Vismaz Anderss. Bet, ja vecais tiepjas, ka vajag kādu atlaist, man bail, ka tevi mēs nespēsim aizstāvēt.

Un viņ� pievērsās Kentam.

� Nekas, � Kenta sacīja. � Man jau bija padomā iet projām.

� Ko tu saki? � Karnēra bija izbrīnījies un reizē arī atvieglots. � Jā, tā nu ir... kā nekā viņ� atrada kartiņu ar tavu vārdu un arodbiedrībā tu neesi... Nemaz nezinu ...

Pa durvīm pabāza galvu Nise:

� Bergmanis sauc Kentu.

Pārzinis sēdēja pie rakstāmgalda, ar rokām aptvēris ceļgalus. Kenta aiztaisīja durvis un atsēdās bez uzaicinājuma.

� Man ļoti �ēl, Kennet, � Bergmanis iesāka. � Vecais... direktors Landbergs ir nepielūdzams.

Kenta pamāja. Pārāk noskumis viņ� nejutās.

� Tu katrā ziņā dabūsi no manis raksturojumu, � Bergmanis turpināja. � Ar darbu tu tīri labi tiki galā, un, manuprāt, �is starpgadījums tikai nieki vien ir, bet... tu jau sapratīsi, vai ne?

Kenta pamāja vēlreiz.

� Ja tev vajag ieteikumu, vari dro�i man zvanīt.

Raksturojums! Tie�i to viņam vajadzēja, kad meklēja darbu. Smieklīgi tikai, ka jāpaliek bez darba, lai tiktu pie raksturojuma. Nekas. Bergmanis pasniedza viņam salocītu papīra lapu. Kenta to atlocīja un izlasīja: �Apliecinu, ka 1952. gada 2. decembrī dzimu�ais Kennets Pērssons ir strādājis par palīgstrādnieku mūsu spiestuvē un salik-tuvē. Ar �o dienu Pērssons ir atbrīvots no darba uz pa�a vēlē�anos. Pastāvīgi būdams sapratīgs un uzcītīgs, viņ� godam ir izpildījis visus savus pienākumus. Pērssons turklāt ir smalkjūtīgs un izpalīdzīgs jauneklis, tāpēc mēs silti jums iesakām pieņemt viņu darbā.

Stokholmā, 18.11.1969.

Spiestuves vadītājs Kurts Bergmanis.�

Uz pa�a vēlē�anos! Tas nu gan nebija tiesa, bet ja reiz raksturojumā teikts... Jocīgi, ko tie cilvēki var noņemties ar raksturojumiem, ja tajos tikpat nesaka taisnību!

Un tomēr viņ� bija lepns par savu raksturojumu un ticēja, ka pārzinis ir uzrakstījis to, ko patie�ām domāja, kaut arī drusku bija sagrozījis patiesību.

Smalkjūtīgs un izpalīdzīgs ... pastāvīgi!

Vai ne?

16

Otrdienas rītā, it kā nekas nebūtu bijis, pie bro-kastgalda sēdēja Stefe. Tāds pats kā parasti, īdzīgs un miegains, viņ� sūca karsto kafiju, ka blark�ķēja vien. Stefem patversmē nebija neviena īsta biedra, viņ� nesapratās pat ar Bosi, ar kuru veselu gadu bija nodzīvojis vienā istabā.

� No kurienes viņ� uzradās? � Kenta jautāja.

� Esot bijis pie skuķenes, � Bose sacīja.

� Tā vismaz viņ� apgalvo.

Kenta pamāja. No Stefes nekad nevarēja tikt gudrs, cik daudz taisnības ir viņa vārdos. Stefes tuvumā Kenta vienmēr jutās nedro�i, �ķita, ka visu laiku vajag uzmanīties. Viņ� nezināja, kāpēc, un tomēr bija pārliecināts, ka Stefe blēdās un ka uz viņu nevar paļauties. Visi pārējie bija tādās pa�ās� domās, un Stefe pat necentās kaut ko grozīt.

� Ko tu tagad pasāksi? � Burks vaicāja Stefem. � Uz garā�u jau laikam vairs neiesi atpakaļ?

� Ne prātā man nenāk, � Stefe atbildēja.

� Caurām dienām lai es tupētu tai pagrabā.

� Man likās, ka tev tur gāja tīri labi, � Burks turpināja. � Varēji �o to aizlaist bez kvītēm, paprasīt dārgāk un tamlīdzīgi._

� Tie jau bija sāku�i pārraudzīt katru manu soli, velni tādi! Nekas, man ir citi, daudz labāki plāni.

� Nu, nu?

� Mani aicina par uzraugu diskotēkā.

� Atradies! Joije nekad tam nepiekritīs.

� Kāpēc ne? Garā�ā es tāpat strādāju maiņās. Tādas maiņas vai citādas. Kāda tur vaina, ja cilvēks no rītiem dabū drusku ilgāk pavārtīties pa gultu? Baigā lauku psiholoģija.

� Man jau vienalga, kur tu strādā.

� Tā nu neizskatās. Starp citu, man ir vēl viens darbiņ� padomā. Par tirdzniecības aģentu.

� Grabināties gar dzīvokļu durvīm? Liecies nu mierā, � Burks teica.

� Kas tur ko baidīties! � Stefe izskatījās nomākts.

Ievilcis vēl beidzamo dūmu, Kenta iespieda savu cigaretes galu kafijas tasītē. No�ukstēja un pacēlās balts mākonītis.

� Sivēns tāds, � Bose iesaucās. � Nekas tik briesmīgi nebojā porcelānu kā smēķu gali.

Kenta no�āvājās.

� Būs jāieiet pie Joijes aprunāties par darbu. Citādi jau līdz kaklam.

� Neviens cits nedabū vilka pasi tik ātri kā tu, � Burks brīnījās. � Taisni neticami, jo tu esi vispieklājīgākais un vissaticīgākais zēns, kādu vien var iedomāties.

� Tādi jau nu gan te salasās, � Bose sacīja.

� Doktors D�ekils un misters Haids⁵, � Sūne piebilda.

Joije bija padevies un atsācis smēķē�anu.

� Sāku palikt briesmīgi resns, smēķa vietā visu laiku vajadzēja na�ķēties, � viņ� steidzās paskaidrot, iekams Kenta vēl nav paguvis izteikt izbrīnu par cigareti, kas kūp pelnu traukā.

�ķīvis ar āboliem bija nozudis.

� Mani atkal padzina, � Kenta paziņoja.

Joije sarauca pieri.

� Aiz cita iemesla nekā viņreiz, � Kenta turpināja. � Un dabūju pat raksturojumu, kad gāju prom.

Kenta pasniedza Joijem spiestuvēs pārziņa Bergmaņa vēstījumu, un, kamēr audzinātājs iepazinās ar visām viņa labajām īpa�ībām, kas bija minētas �ai atsauksmē, viņ� izstāstīja par starpgadījumu Landberga spiestuvē.

� Es netieku gudrs, kā ir ar tām arodbiedrībām, � Kenta sacīja. � Junass no mēbeļu noliktavas �ēlojās, ka viņiem nav savas arodbiedrības. Viņ� apgalvoja, ka arodbiedrība man būtu palīdzējusi turēties pretī Lāgerbergam. Spiestuvē bija arodbiedrības priek�stāvis, pēc apsprie�anās ar bosiem tika nolemts, ka arodbiedrība nepiekrīt iespiedēja atlai�anai, bet mani tik un tā neviens neaizstāvēja.

� Tāpēc, ka tu neesi arodbiedrībā?

Kenta pamāja.

� Kā nu kurā vietā, � Joije sacīja. � Da�os uzņēmumos ir spēcīgas arodbiedrības, kas kaut ko arī spēj. Citos atkal, it īpa�i sīkākajos, diez kā ar tām arodbiedrībām neiet. Strādnieki tur ir cie�āk saistīti ar īpa�nieku, un tāpēc viņiem varbūt ir pat grūtāk aizstāvēties.

� Ja es būtu arodbiedrībā, tu domā, ka tad mani neatlaistu?

� Grūti pateikt. Bet izslēgts tas nav, ja reiz iespiedējs tika sveikā cauri. Bet no otras puses nevar jau zināt, cik stipri tas direktors bija ietiepies.

� Bet man neviens pats nepavaicāja, vai es negribu iestāties arodbiedrībā.

� Manuprāt, tu vēl biji par za|u. Un, starp citu, ja tevi pat būtu aicināju�i, diez vai tu viens divi tā piekristu?

Kenta kļuva domīgs. Agrāk viņ� itin neko nebija sapratis no arodbiedrības lietām un tagad arī vēl nebija nemaz daudz labāk.

� Nemāku teikt, � viņ� atbildēja. � Vai citi mūsu pui�i ir arodbiedrībā?

� Nē, vairums nav vis. Pui�i diem�ēl ir tādās domās, ka arodbiedrība sagādā tikai liekus izdevumus. Par biedra naudām da�as kronas nedēļā kā nekā aiziet. Burks sastāv transportstrādnieku arodbiedrībā un Nise, bez �aubām, pasta darbinieku arodbiedrībā.

� Kāpēc � bez �aubām?

� Tāpēc, ka viņiem abiem jau ilgāku laiku ir pastāvīgs darbs. Bose dro�i vien iestāsies elektriķu arodbiedrībā, tiklīdz būs dabūjis darbu savā specialitātē. Pārējie nav arodbiedrībā. Viņiem labāk patīk mainīt darbavietas, nevis maksāt biedra naudas. Ir jau piedzīvots.

� Vai tu man atkal meklēsi kādu darbu?

� �oreiz tu pats labāk aizej uz darba bir�u, � Joije sacīja. � Nupat darba tirgū ir iestāju�ies drusku labāki laiki, un man liekas, būs prātīgāk, ja tu pats sev, nevis es tev kaut ko izvēlē�os.

Kenta pamāja. Tur nebija ko iebilst.

� Un kā tev citādi klājas?

Joije aizdedzināja jau otru cigareti.

� Labi.

� Kā saskan ar Burku?

� Pa pirmo. Viņ� ir lielisks.

� Bet da�reiz viņ� �auj pāri strīpai. Man gribas cerēt, ka jūs viens otram būsiet par svētību.

� Kā tā?

� Vai atceries, kā bija ar Gustavu Otro Ādolfu un Akseli Oksen�jernu? Oksen�jernam tapa vaicāts, kā viņ� varot saprasties ar karali, ja viņiem abiem tik da�ādi raksturi. Karalis bija karstgalvis un viņa kanclers � vēsa prāta cilvēks. �Karaļa dedzība mani iesilda,� Okscn�jerna sacīja, �un mans rāmais prāts savukārt atvēsina viņa majestāti.� Kaut kas uz to pusi ir starp tevi un Burku.

� Iznāk, ka es esmu Oksen�jerna?

� Vai ne? Ar Sūni kopā dzīvodams, tu jūties drusku nomākts, un viņam arī tas nenāca par labu. Viņam vajag klusumu un mieru, tā kā tagad. Mācības prasa piepūli.

� Tu domā, ka �oreiz viņ� vairs neatmetīs ar roku?

� Es ceru uz to labāko, � Joije atbildēja. � Gan jau viss nokārtosies. Tātad esam vienoju�ies, ka tu pats aiziesi uz darba bir�u un palūkosi sev kaut ko, jā?

Kenta piecēlās un pamāja.

� Un neaizmirsti, ka Burks tev da�reiz ir jāatvēsina.

Tikpat labi Joije būtu varējis sacīt: �Ne pilītes alkohola, vai saprati!� Vietā būtu bijis arī sataisīt rai�pilnu seju, lauzīt rokas un lūg�us lūgt Kentu, kuram pa�am uz dzer�anu prāts nenesās, atturēt no �ī neceļa arī savu nabaga istabas biedru. Bet Joije bija izvēlējies citu ceļu. Un Konta atcerējās sava raksturojuma vārdus: �.. .pastāvīgi būdams saprātīgs un uzcītīgs ...�

Kā cilvēks te lai nejūtas pagodināts?

Viesistabā valdīja svētdienīgs miers. Patversmes iemītnieki aizklīdu�i kur nu kurais. Da�i cie-mojās pie vecākiem vai pie radiem, da�i tāpat vien � pilsētā vai pie paziņām.

Burka un Kentas istabā Sūne, Nise, Bose un Stefe klausījās skaņuplates. Kenta un Burks smēķēja, atlaidusies katrs savā gultā.

� Te nu gan ir savākusies kopā tīrā dienaszagļu kompānija, � Burks iesaucās, atslējies uz elkoņa. � Kenta un Stefe ir bezdarbnieki, Sūne maskē savu slinkumu ar mācī�anos, jā, un Bose tāpa-tās, un Nise slaistās pa pastu. Vai tas ir kāds darbs ... tikai laika nosi�ana. Tāpēc nav brīnums, ka manas cigaretes kūst kā sniegs. Visa māja te smēķē uz mana rēķina.

�■ Darbs un darbs � no rīta līdz vakaram visi to vien tik maļ, � Stefe sacīja. � Paskats tāds, it kā mēs būtu kvalifikācijas cel�anas kursos.

� Bez darba jau ar nav dzīvo�ana, � Burks teica.

� Nav � tu saki?

� Nav gan. Citādi var palikt tāds kā tu.

� Pēc divdesmit gadiem visu gandrīz jau darīs skaitļo�anas ma�īnas. Cilvēkam nebūs jākvern garā�ā par kasieri.

� Bet krāvēji tomēr būs vajadzīgi, � Burks turpināja. � Un pat bez kvalifikācijas, jo automa�īnas nāk ar katru gadu klāt.

� Lai vadītu skaitļojamās ma�īnas, laikam tomēr �is tas ir jāmācās, � Sūne teica, izvilcis no Burka paciņas vēl vienu cigareti.

� Ak vēl viena skola tev prātā? � Stefe sacīja. � Domā, mēs nezinām, kāpēc tu tik daudz skolojies?

� Nu, nu?

� Tāpēc, ka tu esi baigais slaists.

� Ko tu neteiksi!

Sūne mēģināja tēlot aizvainojumu, ta�u nekas nesanāca. Stefes vārdos bija laba tiesa patiesības.

� Pie mums pastā gan neviens ta īpa�i nestiepj gumiju, � Nise sacīja. � Da�s labs lau� vēl otrā vietā arī. Bet es uzskatu, ka ar vienu darbu ir diezgan, citādi lielāki nodokļi vien sanāk.

� Tā kā aptaurēts ar to savu pastu, � Stefe teica. � Ne traks nesaprotu, kā tu vari tur izturēt!

� Kas tev tai pastā īsti ir jādara? � Sūne vaicāja.

� Viņ� visu dienu stāv, mēli izkāris, lai sku-ķenēm būtu, kur slapināt pastmarkas, � Burks sacīja.

� Nemels nu niekus, � Nise attrauca. � Tādām vajadzībām kalpo automāti.

Burks no sirds pasmējās par Nisi, kur� visu ņem nopietni. Attiecībā uz pastu vismaz kā likts.

� Nezin vai visi darbi ir apnicīgi? � Kenta ierunājās.

� Tie, kurus es esu strādājis, visi bez izņēmuma, � Stefe atbildēja.

� Jā, tad jau nu gan, � Burks sacīja.

� Bet darbs jau vēl nav viss! Jūs tā kā uzvilkti gribat rullēt no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā piecas dienas nedēļā.

Nupat Stefe bija kļuvis pat daiļrunīgs, un pārējie ar ziņkāri gaidīja turpinājumu, ta�u tas nesekoja.

� Tie�i par to es lauzu galvu, � Kenta sacīja. � Nav jau izvēles. Piemēram, ja paskatāmies uz to puisi, ar kuru es kopā strādāju mēbeļu noliktavā. Par tūksto� deviņi simti kronām mēnesī viņ� visu savu mū�u ņemsies pārcilāt mēbeles.

� Gan jau viņam pieliks pie algas.

� Nu labi, pieliks, un tad... Padomājiet, vai tad tas ir darbs! Un par tām astoņām kronām dienā visu mū�u mūs neviens tc ncdzildzinās. Par dzīvokli vien būs jāmaksā vismaz pieci simti mēnesī.

� Kur dzīvot jau atradīsies, � Stcfe sacīja.

� No laba prāta neviens velns te nepaliks.

� Ak nepaliks? � Bose pārvaicāja. � Kas tev te nekait? Labi ēdina un neplē� lielu naudu.

� Un par to tevi vienā laidā uzrauga kā maziņo!

� Okej! Nu, un kas par to. Es varētu ņemt vagu kaut vai tūlīt, bet neko labāku vietā līdz �im neesmu atradis.

� Tu jau nu varēji nerunāt, � Burks sacīja Stefem. � Pats ta�u no brīvas gribas atnāci atpakaļ, kaut gan zināji, ka kruķis ir tevi meklējis.

� Atnācu, bēgdams no lielākām ziepēm. Vai tad jums tas ncpielcc?

� Kāda izvēle mums atliek? � Kenta neatlaidās.

� Pazīstu vienu �ali, kas pelna astoņsimt kronas nedēļā, � Stefe teica. � Un bez nodokļiem.

� Muļķības!

Burks izslēdza atskaņotāju un cigare�u paciņu iebāza kabatā.

� Tas ir kā bankā, � Stefe sacīja. � Bet tu jau vari spriest tikai par tādiem, kas caurām dienām kratās kravas ma�īnā.

� Par ko dabū astoņus simtus nedēļā?

� Viņ� pārdod ledusskapjus un saldējamās ma�īnas.

� Un kā tiek cauri bez nodokļiem?

� Nopērk preci tie�i no sava �efa. Rēķinā katr-reiz ir cits uzvārds. To pa�u preci pēcāk pārdod tālāk kundēm un gūst krietnu pc|ņu. Pagāj�gad uz nodokļiem vien viņ� ietaupīja divpadsmit tūksto�us.

� Nepūt nu pīlītes, � Burks teica.

� Tās nav nekādas pīlītes.

� Viens pīpis. Tik-un tā es labāk kratos savā kravas kastē, nevis bruģēju ceļu sev uz cietumu. Paga, bet kāpēc pats tu nemeties uz tirgo�anos?

� Nav atļauts ātrāk par divdesmit vienu gadu. Tāpēc rāmu garu jānogaida. Bet cehā, kur par divtik mazāku summu jākvern no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, mani neviens nedabūs iek�ā, to nu neceriet!

Kentam turpretī tie�i tāds liktenis bija priek�ā. Kad Stefe to attēloja � izklausījās nepievilcīgi un vienmuļi, bet ko tu padarīsi?

Vispirms trīs gadi arodskolā un pēc tam kā vāvere ritenī. Un vai ir maz kāda at�ķirība starp cehu un mēbeļu noliktavu? Ej nu sazini.

� Paklau, Kenta, dzenam ārā tos baigos dienaszagļus! Un pa�i aiz�ausim uz kino, norunāts!

Burks izlēca no gultas un sasita plaukstas. Pārējie gausi un negribīgi piecēlās, virzīdamies uz durvju pusi.

� Sarausim pingpongu! Vai negrib kāds? � Nise ierosināja.

� Es braucu uz centru, � Stefe sacīja.

� Gribu nosnausties, � atrunājās Bose.

� Jāmācās ...

Tas bija beidzamais vārds, ko viņi dzirdēja, iekams Burks aizvēra durvis.

� Stefe paliek Stefe, � Burks teica. � Gvel� tikai visādus niekus kā saraust monētas, bet pats netiek uz priek�u ne soli.

� Kā tev liekas, vai darbs ir slogs?

� Nē, kāpēc? � Burks atbildēja. � Es jūtos labi. Pie mums strādā daudzi vienreizēji jautri �aļi, un mēs labi sadzīvojam. Un, vai zini, tā braukājot apkārt, nepārtraukti iznāk satikties ar cilvēkiem. �oferi strādā uz akorda un mani arī .tagad iesaistīja. Es negribētu ne ar vienu mainīties un vismazāk jau nu ar Stefi. Jā, tu paklau, katru rudeni pie mums tiek rīkots bankets. Nāk arī visas meitenes no kantora. Iedomājies � pēc pēdējā banketa es pārnācu mājās tikai nāko�ās dienas pēcpusdienā.

Aiz patīkamām atmiņām Burks pie sevis pasmaidīja, un Kentam k|uva vieglāk ap sirdi.

Bet kāds gan iemesls tādam atvieglojumam? Burks patiesībā vienīgais no Kentas paziņām bija apmierināts ar savu darbu. Nise, bez �aubām, arī nevarēja sevi iedomāties nekur citur kā pastā, ta�u ne jau aiz patik�anas. Viņ� baidījās no pārmaiņām � un viss.

Bose jau sen nolēmis k|ūt par elektriķi, bet arī te nebija runa par patik�anu. Dotajos apstākļos viņ� izvēlējies arodskolu. Novērsies no dzīvesveida, kas viņu ātri vien novestu uz apsūdzēto sola, viņ� izvēlējās godīgu dzīvi brīvībā. Bose bija vadījies no saprāta.

� Pasteidzamies! � Burks mudināja. � Filma sākas pēc desmit minūtēm.

17

Kenta apmeta �alli ap kaklu un aizvilka jakas rāvējslēdzēju. Ļau�u straume plūda laukā no kinoteātra. Viena daļa steidzās, cenzdamās par katru cenu apdzīt tos, kas gāja gausākā solī. Nemanīja, ka �ie cilvēki � visi kā viens ar noslegtaril �ē-jām � būtu filmas varā. Viņiem drīzāk bija prātā vai nu pārpildītais metrovilciens, vai arī vilino�a kafijas tasīte.

Tā nebija filma, kas iespie�as atmiņā. Iespaidi pagaisa tūlīt pēc beidzamās epizodes. Ar visām citām gangsteru filmām bija gandrīz tāpat. Sermuļi skrēja pār kauliem, kad jauniņas, piemīlīgas meitenes, kas kalpo policijai, nerēķinoties ar veselo saprātu, pa�ā nakts vidū vēra tādu vai citādu graustu durvis. Varēja jau sagaidīt, ka viņām kāds uzglūnēs no stūra, un tā arī notika, tomēr ik reizes bija jānodreb. Filmā parādītā nejēdzīgā varmācība aizzibēja gar acīm, neatstājot īpa�as pēdas. Var jau būt, ka �īs ainas tomēr iegūlās zemapziņā un pasaule mazpamazām ieguva gangsteru filmu vaibstus? Līdz �im Kenta nebija tikai to pamanījis.

Gangsteru filmās nebija dzīves patiesības, vismaz tādas patiesības, kādu viņi redz pa�i savā zemē. �ais filmās �umēja un mud�ēja no necilvēcīgiem briesmoņiem un gangsteru bandas atgādināja pat nelielas armijas. Un tomēr � beigu beigās kāds slepenpolicists, kas darbojas tikpat kā viens, tādu gangsteru bandu alla� sasita lupatu lēveros un vainīgie saņēma pelnītu sodu. Bandīti, kas parasti rīkojas daudz nevilcinoties,Tilmas varoņa priek�ā nezin kāpēc vienmēr kavējās nospiest gaili.

� Baigi draņķīgā filma, � Burks noteica, it kā būtu izlasījis Kentas domas. � Esmu kaut kur lasījis, ka Amerikā tikai vienu procentu no visiem noziegumiem atklāj policija. Un pie mums dro�i vien nav labāk. Blē�iem mū�dien ir vairāk taciņu nekā blē�u ķērājiem.

Kenta pasmējās par Burka domugraudu.

� Vai tu domā, ka pie mums arī darbojas tamlīdzīgas bandas? � viņ� jautāja.

� Tamlīdzīgas ne, bet citādas � tās nesaucas par bandām, tomēr ne par matu nav labākas. Kaut vai tie, kas ieved un izplata narkotikas, kā tev liekas, kas viņi tādi ir?

Kenta paraustīja plecus.

� Tie nav nekādi sīkie blēdī�i, tie ir pamatīgi ve�i un māk raust naudiņu. No narkotikas viņi gūst milzu pe|ņu, par kuru nav jāmaksā nodokļi. Nemaz jau nerunājot par tām zā|u ra�o�anas firmām ārzemēs, kas fabricē amfetamīnu un prclu-dīnu, kaut arī �īs zāles nepavisam nav domātas ārstē�anai.

� Ko tu runā!

� Ek, � Burks sacīja. � Da�reiz jau sanāk dusmas. Kaut kur bija rakstīts, ka mūsu pa�u zemītē nodokļi tiekot noblēdīti par astoņiem miljardiem kronu. Bet to jau neviens neuzskata par noziegumu.

� Ka par astoņiem miljardiem... tas nu nebūs tiesa, � Kenta sacīja. � Iznāk tūkstotis uz katru zviedru.

� Izklausās neticami, tomēr tiesa ir.

� Tad jau Stefem galu galā būs taisnība. Varbūt patie�ām ir idiotiski uz astoņām stundām aprakt sevi kādā cehā?

� Tā lai spriedelē tie, kuriem bagāti papiņi un kuri ir skoloti. Tie varbūt var mesties uz mahinācijām, lai saraustu vēl lielāku bagātību. Bet uz Stcfi un uz viņa ap�aubāmiem sabiedrotajiem es nepaļaujos ne mirkli. Mums neatliek nekas cits kā rauties melnās miesās!

� Cita ceļa tātad nav?

� Jātaisa revolūcija, � Burks sacīja un nospļāvās.

� Nu, nu!

� Kas tad cits atliek? Vai avīzēs neraksta � ienākumu procents mūsu zemē aug augumā. Kas dzīvo zaļi, tiem turpmāk klāsies vēl labāk, un, kas cie� trūkumu, turpmāk cietīs vēl vairāk. Un sievietēm par to pa�u darbu ko vīrie�iem maksā mazāk.

� Te tev nu ir politika! � Kenta piemetināja.

� Pie mums darbā par to sprie� diendienā. Viens otrs no vecākajiem vīriem domā, ka jaunajiem, kas nav piedzīvoju�i divdesmito un trīsdesmito gadu postu, vajag pievaldīt mēli. Un jaunie savukārt uzskata, ka �odien tāpat briesmu darbi tiek strādāti ir Vjetnamā, ir Kabora Basā un ka ar zemi notiek briesmīgas spekulācijas.

� Ak, spekulācijas! Un viņiem nu tas rūp?

� Skaidra lieta, ka rūp, � Burks atbildēja. � Ja vecie savu mājeju cel�anai zemes gabaliņu vēl varēja nopirkt par septiņdesmit ērām kvadrātmetrā, tad tagad tas pats kvadrātmetrs jau maksā septiņdesmit kronas. Zemi nopirkt ir pa kabatai tikai bagātniekiem � te tev robe�as starp �ķirām mūsu sabiedrībā kā uz delnas.

� Man par to visu nebija ne jausmas, � Kenta sacīja.

Viņ� apskauda Burku, kuram par daudzām lietām ir sajēga. Visas darbavietas laikam tomēr nebūs vis vienādas. Junass ta�u nemū�am nesāktu ar Lāgerbergu strīdēties par politiku. Un kādu spriedumu par zemes cenām Karnēra varēja dzirdēt teiksim no Andersa? �Mans sievuks uzskata...�

� Pats es tāpatās daudz neko neapjēdzu, � Burks atzinās. � Klausos, ko citi runā, bet pa�am nav drosmes iebilst ne vārdiņu.

� Un kam ir taisnība?

� Nemāku teikt. Draņķīgi tai vecajai paaudzei liekas gājis savā laikā, bet nupat rādās, ka vairums ir pārstāju�i cīnīties, ir it kā iesīkstēju�i Taisni baigi, ka cenas tā var saskriet uz aug�u un zemi nopirkt vairs ir pa kabatai tikai izredzētajiem. Zemi vispār nevajadzētu pirkt un pārdot. Un strādniekiem pa�iem būtu vietā vairāk lemt par savu darbu.

� Lai strādnieku kolektīvos valda demokrātija?

� Jā, tie�i tā. Padomā, ja ve�i spiestuvē, teiksim, būtu varēju�i balsot, vai tevi atlaist vai neatlaist. Bet tagad boss izrīkojas, kā viņam tīk.

Runāties ar Burku bija interesanti. Citāds nekā pārējie pui�i. Visi apgalvoja, ka viņ� dzer, un tiesa jau laikam bija. Bet viņam vienīgajam ir savi uzskati par dzīvi kā tādu, un viņ� zināja spriest arī par strādnieku noskaņojumu. Kenta darbabiedrus līdz �im bija at�ķīris tikai pēc vārda un pēc izskata. Jāmēģina ielūkoties dziļāk.

� Man nupat atkal jāmeklē darbs, � Kenta sacīja. � Baigi drūmi, kad nav kur likties. Nesaprotu, kā Stefe un citi pui�i to var izturēt.

� Bet vai tu nebiji iesācis labot kādu mo-piņu? � Burks pajauāja.

Kenta vilcinājās ar atbildi. Tāds jautājums nāca negaidīti. lesmējies Burks uzsita viņam uz pleca.

� Mūsu mājā kaut ko noslēpt ir pagrūti. Vai tad tu neesi ievērojis, ka mēs cits par citu uzo�am gandrīz visu līdz pēdējam?

Kenta pamāja.

� Skaidra lieta, saimniece izmuldējās, vai ne?

� Māmuļa nekad nemuld. Bet viņa vai plīsa aiz lepnuma, kad vēstīja mums par tavu dzīvības glāb�anas pasākumu.

� Ak par to?

� Es redzēju avīzes izgriezumu. Kāpēc tu mums neko neteici?

� Kas tur daudz ko runāt. Saimniece visu nemaz nezin.

� Kas tas ir par mopiņu?

� �DBS�. Tikpat kā jauns. Nūja, patiesībā jau tam ir divi gadi, bet braukts nav gandrīz nemaz.

� Tad jau tev tagad ir ar ko noņemties. Joije sacīja, tu jau sen tīkojot pēc mopēda.

� Bet vai viņ� pateica, kāpēc tīkoju?

Burks paraustīja plecus.

� Tu gribi, lai tev būtu ar ko aizpildīt laiku, tā man liekas.

Pēc Kentas domām, nupat tas vairs nemaz nebija tik svarīgi. Kop� tā laika, kad viņ� sāka pa īstam iepazīt Burku, bet ej nu viņam to pasaki � mujķīgi izklausīsies.

� Tas mopēds man stāv kādā garā�ā uz Rīng-vēgena, � Kenta sacīja. � Motoru es izjaucu un izkrāmēju uz grīdas, varētu ķerties tam klāt jebkurā brīdī. Bet man negribas.

Viņi bija izgāju�i cauri parkam pie Sofijas baznīcas un kāpa lejā pa koka trepēm, kas veda uz Gavēliusa ielu. Te uzreiz Kenta apstājās.

� Kas tev notika? � Burks jautāja.

Kenta pameta ar galvu uz patversmes pusi.

� Vai redzi to vecīti putek|u mētelī? Tas ir tas pats, kuru es izvilku no Orsta lī�a.

� Tu negribi viņu satikt?

Kenta paraustīja plecus.

� Ko viņam no tevis vajag?

� Nezinu.

� Ejam! � Burks teica. � Tūlīt pavaicāsim.

Grēgers Lindāls jau bija viņus ieraudzījis un, rokas sabāzis kabatās, nāca pretī.

� Sveiks, Kenta, � viņ� sacīja.

� Sveiks! � Kenta atbildēja.

� Labvakar! Es esmu Kentas istabas biedrs, � Burks teica.

Grēgers pamāja ar tikko jau�amu smaidu.

� Gribēju ar tevi drusku aprunāties, � viņ� sacīja Kentam.

� Ko tu man teiksi?

Grēgers pavērās uz Burku.

� Vari runāt dro�i, � Kenta sacīja. � Burks visu zina.

� Nu labi, � Grēgers teica. � Es gribēju tikai uzzināt, kad tu atkal ķersies pie mopēda. Atslēga bija garā�ā uz sola. Nodomāju, ka tu varbūt esi aizmirsis.

� Es neaizmirsu.

� Nē? Kā tad tā?

� Man nevajag tavu mopiņu, � Kenta atbildēja. � Mēs esam jau norēķināju�ies.

� Norēķināju�ies! Man likās ...

� Nav ko runāt! Vai tad tu nu nezini, zini tak tīri labi, ka es to mopiņu, ko taisījos izvilkt no Orstavīkena, gribēju nobēdzināt.

Grēgers pamāja.

� Man likās prātīgāk pagaidīt, kad tu pats sāksi par to runāt.

� Pēc nedē|as tātad sagaidīji. Vai esi apmierināts?

� Un tu pats?

Kenta paraustīja plecus.

� Es tik dikti kāroju to mopēdu, ka man bija vienalga, ko tu par mani domā. Tas prieka brīdis tagad ir pāri. Paldies tev par visu, un neiedomājies, ka tu esi man parādā.

=� Par to nav rūnas, tomēr man liekas, ka tu drusku pārspīlē. Nekas slikts nav pastrādāts. Un nevienu mopēdu tu neesi piesavinājies.

� Bet man bija padomā!

� Par to vēl nevienu netiesā. Vai tu zini, kas to mopēdu tur noslīcināja?

� Nē.

� Tā jā. Un par ko tad mēs te ķīvējamies? Man būtu liels prieks, ja tu ņemtu to manu mopēdu. Tev varbūt tas daudz neko nenozīmē, bet man ir no svara, tāpēc ka tu mani izglābi. Garā�as atslēga man ir līdzi, tā kā tu vari dabūt.

Konta stāvēja, kā stāvējis, � rokas sabāztas jakas kabatās. īstajā brīdī iejaucās Burks.

� Mēs aizkāpsim, � viņ� sacīja. � Tikai ne �ovakar, �ovakar mums vairs nav laika, vai ne, Kenta?

� Jā, mēs aiziesim abi divi, � Kenta teica,

� ja tev nekas nav pretī.

� Nāciet dro�i, cs bū�u priecīgs, � Grēgers atbildēja.

� Un tagad ejam visi iek�ā, � Burks aicināja.

� Saimniece dro�i vien uzvārīs mums kafiju.

Saimniece izvilka visskaistākās kafijas tasītes, kādas patversmē atrodamas, un galdā kā uz burvju mājiena parādījās pat svaigi ceptas maizītes. Viņa pati gan apgalvoja, ka tās esot jau agrāk ceptas un tikai atsildītas cepe�krāsnī, ta�u neviens viņai nenoticēja.

� Avīzē, kā liekas, bija rakstīts, ka jūs esat meistars? � Burks jautāja Grēgcram.

� Tā viņ� ir.

� Tad jūs varbūt būsiet tas cilvēks, kas Kontam var izgādāt darbu. Viņ� pa�laik ir bezdarbnieks.

� Mjā. Nezinu vis. Par kādu darbu ir runa?

� �opavasar Kenta sāks mācīties arodskolā, tā ka prakse kādā mehāniskā darbnīcā vai cehā būtu pats labākais.

� Tādā virzienā es nevarē�u palīdzēt.

� Jūs nemeklējat jaunus kadrus?

� Pa�laik mums nevienu nevajag, turklāt cs jau neesmu mehāniķis. Strādāju celtniecībā.

� Ak tā, � Burks teica. � Būvmeistars?

� Jā.

� Un kur?

� Tepat netālu. Būvlaukums ir uz Blēkinge-gātana un ...

Kenta nometa kafijas tasi uz apak�tasītes tik strauji, ka no�ķinda vien, un viņ� ierija nesakostu, lielu kumosu. Kenta aizrijās, un Burks uzklapēja viņam pa muguru.

� Kas tev notika? � Burks jautāja.

� Paklau... tu strādā tajā būvlaukumā... uz Blēkingegātana? � Kenta atklepojās un turpināja.

Tajā, kam sēta apkārt?

� Tajā pa�ā, � Grēgers atbildēja. � Tā viņ� ir. Iznāk, ka tu tur esi bijis.

� Biju. Es tur no�iepu virvi, to pa�u, ar kuru mēģināju izvilkt mopēdu no Orstavīkena. Ja tev to virvi vajag atpakaļ � tā ir piesieta pie steķiem tur lī�a malā.

� Zinu, � Grēgers atbildēja. � Es jau atradu. Pārnesu uz garā�u.

� Tu gribi teikt, ka ...

Kenta apklusa pusvārdā.

� Tā viņ� ir, � Grēgers atbildēja. � No tā mopēda tev neiznāktu nekāds lielais prieks. Lū�ņi vien ir.

Burks pārlaida acis Kentam un pēc tam Grēge-ram, iedzēra kafijas malku un noteica:

� Izskatās, ka tagad ir dots pret dotu.

18

Uz koka kāpnēm, kas ved aug�ā uz Vītabcrg�* parku, tur nu Kenta kā likts sastop pazīstamus. Saimnieces uzdevumā sapircies, viņ�, mājupceļu īsinot, nāca cauri parkam. Produktu soma bija smaga un sitās pie stilbiem. Apstājies apmainīt roku, Kenta ieraudzīja Lisbeti. Pirmā doma � mesties bēgt, bet pēc tam viņ� nolēma turpināt ce|u.

�Tie�i tāda pati kā Grēgers,� viņ� nodomāja. �Baidās ieiet iek�ā un pajautāt. Ka tik es nepalieku nikns un ka tik pārzinis nesāk iztaujāt.�

Lisbete stāvēja, pagriezusies pret patversmi, bet, kad uz kāpnēm atskanēja Kentas so|i, viņa atskatījās. Lisbete �ķita kā nedarbā pieķerta, un Kenta nojauta, ka viņ� ir ticis gaidīts nākam no mājas puses. Tad Lisbetei būtu vairāk laika, lai saņemtos.

� Sveiks, � Lisbete teica.

Kenta izlikās pārsteigts.

� Ko es redzu! Kur tu te gadījies?

Viņ� paspēra solīti Lisbetei garām, bet viņa Kentu apturēja:

� Kur tev tā jāskrien?

Kenta paskatījās pulkstenī.

� Es neskrienu. Nu?

� Gribēju ar tevi parunāt.

� Tad runāl

� Par �ķiltavām.

� Kādām �ķiltavām?

� Par tām, kuras jūs pievācāt Helēnas dzīvoklī.

� Ej tu pie velna!

� Zināju jau, ka tu tā teiksi. Neko citu ē�... es no tevis nedzirdu!

Lisbetes balss skanēja nomākti. Kenta zag�us uz viņu paskatījās. Meitenes acis bija pilnas ar asarām. Kentam sametās kauns, ta�u viņ� nespēja pārdabūt pār lūpām vārdiņu �piedod�. Velna milti, ja viņai vismaz nebūtu bijusi taisnība! Ja viņ� varētu niejgi uz viņu paskatīties un pavīpsnāt, ka tādiem kā viņ� nav grūti piesiet nezin ko. Bet viņa zināja ... viņa bija visu redzējusi.

� Atdod tikai man �ķiltavas, un es uz vietas pazudī�u. Es tevi lūdzu tavā labā tikpat daudz kā savā. Tās �ķiltavas Helēnas tēvam ir dāvana par divdesmit pieciem firmā nostrādātiem gadiem. Viņ� baigi ar tām lepojas un... neparko negrib pazaudēt.

Kenta nosēcās.

� Divdesmit piecus gadus vienā un tai pa�ā firmā. It kā gadi nu būtu kāda mēraukla.

� Firmā laikam būs tā uzskatīju�i.

� Ne velna.

� It kā tu nu zinātu.

Konta pacēla acis uz Lisbeti. Viņa izskatījās nikna. Acis bija aukstas un nicīgas. Iesākumā viņi abi tik labi bija sapratu�ies, bet pēc viņas mātes izlēciena, kas viņam bija jānoklausās pa telefonu, viss galīgi sagāja grīstē. �ķiet, ka izlīg�ana vairs nav iespējama. Kontam ļoti būtu gribējies sākt visu atkal no gala. Bet laikam jau par vēlu.

� Tu vari nebaidīties, � Lisbete sacīja. � Es Helēnai sapūtu, ka mēs devām ķīlas un ka �ķiltavas kāds no mums nejau�i būs pievācis. Apsolīju līdz vakaram sameklēt un aiznest atpakaļ.

Kenta brītiņu klusēja. Pēc tam viņ� vieglītiņām nolieca galvu:

� Pagaidi mani tepat.

Viņ� paņēma somu ar iepirkumiem un slāja lejup pa kāpnēm pat nepacēlis acis uz Lisbeti.

Kad Kenta atgriezās, viņa stāvēja tie�i uz tā pa�a pakāpiena. Viņ� atdeva �ķiltavas, nebildis ne vārda. Lisbete iebāza �ķiltavas savā somiņā. Kenta pagriezās un kāpa lejup pa kāpnēm.

� Varbūt tu nāksi līdzi un pats atdosi?

Kenta apstājās un papurināja galvu.

� Nē. Neviens ta�u necie� huligānus, tas man ir skaidrs jau no viņas reizes.

� Tad tāpēc tu pievāci tās �ķiltavas.

� Jā. Godīgi sakot, es nemaz nezinu, vai pievācu tās apzināti vai neapzināti. Es gribēju ar �ķiltavām vilkt tai nekauņai pa galvu.

Lisbete nokāpa lejup tos pāris pakāpienus, kas viņus �ķīra.

� LJn kāpēc tad tu neievilki?

� Tāpēc, ka... kas tas par puisi bija ar tevi kopā?

Lisbete pieķērās Kentam pie elkoņa.

� Tāpēc tu gribēji sist?

� Nē. Tāpēc, ka viņa uz mums kliedza. Bet es savaldījos, tiklīdz tu parādījies durvīs... pats nezinu, kāpēc tā ...

� Un man atkal ne prātā nebūtu ienācis, ka tu esi draugos ar Britu, � Lisbete teica.

� Kādos tur draugos. Mēs abi ar Burku iepazināmies ar viņu un viņas draudzeni tikai klubiņā.

� Burku labāk nepiemini!

� Burks ir kolosāls zēns. Mēs tagad dzīvojam kopā � abi vienā istabā.

� Pa �o īso laiciņu tu esi pārvērties, � Lisbete teica.

Pēc �iem vārdiem Kontam pakrūtē sāka kņudēt. Skaidrs, ka viņa domā uz slikto pusi.

� Vai no tiesas?

� Jā. Tu biji tik nejauks, kad es tev piezvanīju pa telefonu. Tik rupj� un nelaipns! Kaut arī es neticu, ka tu tāds esi patiesībā.

� Tava māmulīte tur vainīga. Mūsu saruna jau ar nebija nekāda laipnā.

� Es zinu, � Lisbete sacīja. � Viens puisis no mūsu trepēm viņu sakūdīja.

� Kā sakūdīja?

� Daudz nemaz tur nevajaga. Viņ� pakla�oja, ka mani un Cerstinu ir sastapis divu patversmes pui�u pavadībā. Tā un �itā, saproti... viņa vēlāk �o to vēl piepu�ķoja klāt. Avīzēs tik daudz raksta par narkomāniem. Tu jau zini, kādas tās mātes mēdz būti

� Nē. Kā lai es zinātu?

� Piedod! Es negribēju tevi sāpināt.

� Nekas, nekas. Man tāda māte bijusi nebijusi.

Lisbete vēl joprojām turējās Kentam pie elkoņa. Un Kenta juta, ka palēnām un nedro�i, bet viņi tomēr atkal atrod kopīgu valodu.

� Varbūt tomēr atnāksi līdz? � Lisbete aicināja.

� Aug�ā gan es neie�u.

Viņi uzkāpa pa kāpnēm un roku rokā gāja pa grantēto celiņu gar baznīcu.

� Nemaz necerēju, ka mēs vēl kādreiz satiksimies, � Lisbete teica.

� Es arī necerēju, � Kenta atbildēja. � Bet kas tas tāds bija ar tevi kopā tovakar?

� Nekas tāds īpa�s. Mēs tāpat tikām uzaicināti no klubiņa. Tur jau nebija nekādas svinības, sanācām tāpat vien. Vai ar Britu tu pēc tam vēl satiecies?

� Nē.

� Bet viņa ir vienreizēji jauka. ⁷

� Hmm. Tu arī!

Lisbete saspieda viņa elkoni un iesmējās.

� Es jau neuzprasos.

� Vienalga. Un tomēr tu esi jauka.

� Nerunā nu niekus, � Lisbete teica. � Bet nupat es sāku priecāties, ka tu pievāci tās �ķiltavas. Citādi mēs nebūtu satiku�ies.

� Tiesa. Es vismaz nebūtu tevi meklējis.

� Kā tev vispār klājas? Vai jaunu darbu sameklēji?

� Jā. Un mani vēlreiz padzina!

� Pasarg dievs, kas ar tevi notiek?

Tad Kenta pastāstīja par starpgadījumu spiestuvē. Lisbete klausījās, neteikdama ne vārda, tad uz brīdi izstiepa lūpas taurītē un sacīja:

� Un tomēr pats tu arī drusku biji vainīgs. Haltūra paliek haltūra.

� Ir nu gan! Ne tur īpa�s laiks bija vajadzīgs, ne samaksa... tik vien, cik papīra cena. Un iespiedējs bija tikpat līdzvainīgs.

� Jā, bez �aubām. Un ko tagad tu iesāksi?

� Meklē�u atkal jaunu ...

� ... tikpat draņķīgu darbu, � Lisbete papildināja.

Abi reizē viņi iesmējās.

� Es pats aizstaigā�u līdz darba bir�ai, � Kenta sacīja. � Atrast darbu tagad kļuvis vieglāk. Un Joije grib, lai �oreiz es pats izvēlos.

� Tas tie�i tev ir vajadzīgs.

� Jā, varbūt.

� Kad pagāju�oreiz tu meklēji darbu, tu biji ar mieru strādāt, kas pagadās. Jo tas jau bija tikai pagaidām � līdz arodskolai.

� Tā toreiz likās. Tomēr gribētos, lai tas, ko dara astoņas stundas dienā, pa�am arī kaut ko nozīmē.

� Agrāk tu tā nedomāji.

� Jā, tas ir Burka nopelns. Neticami, vai ne? Lisbete neko neatbildēja, tikai drusku saviebās.

� Nu, un mopēdu tu esi sev sagādājis? Tu gribēji, lai tev būtu ar ko aizpildīt vakarus.

� Kāds mans paziņa, viņ� strādā par meistaru, atdeva man savējo mopēdu. Gandrīz pavisam jaunu.

� Viņ� atdeva tev jaunu mopēdu?

� Es viņam tāpat izdarīju kādu pakalpojumu.

� Tad pa vakariem tev tagad ir ko darīt?

Kenta paraustīja plecus. Viņ� negribēja skaidrot Lisbetei, ka vakaru aizpildī�ana viņam tik daudz nemaz vairs nerūp. Viņa ieņēmusi galvā, ka Burks ir nepatīkams, tāpēc nav vērts draugu tik bie�i pieminēt. Lai labāk pierod pamazām.

Lisbete nodomāja, ka plecus Kenta rausta aiz vienaldzības. Viņa turpināja mazliet dzestrākā balsī:

� Tu tomēr esi tāds pats kā agrāk. Nekādas pastāvības. Tiklīdz esi dabūjis to, pēc kā kāro, tā cauri ir.

� Nu, nu. Tā jau nemaz nav.

� Kā tad citādi?

Kenta jau atkal gribēja paraustīt plecus, bet laikus apdomājās.

� To nav tik viegli izskaidrot.

� Es netieku gudra ar tevi.

� Tas ir vienreizēji!

� Jā, laikam... jā, tā būs gan. Bet es gribētu tevi drusku pārveidot.

� Pamēģini!

Kenta pievilka Lisbeti sev tuvāk un aplika rokti viņai ap pleciem. Uzvēdīja vieglu smar�u dvesma.

�- Vai māti tu uzmeklēji?

Konta papurināja galvu.

� Kāpēc ne?

� Kaut kā nesanāk.

� Bail?

� Nē.

� Nevelk?

� Tas gan ...

� Itncmazdrusciņ?

Lisbete apstājās liela, pelēka nama priek�ā.

�- Vai tas bija �eit? � Kenta jautāja. � Es neatceros.

� Vai uznāksi man līdzi?

� Neparko ar ncl Es pagaidī�u.

� Tas neies tik ātri. Helēnas tēvs dro�i vien cienās ar kafiju, viņam ļoti patīk, kad uzrodas ciemiņi. Nāc līdzil

� Nē, nepūlies pierunāti Citādi es atkal vēl metī�u tai Helēnai ar �ķiltavām. Tiekamies vakarā klubiņā 1

� Tad atnāc man pakaļ uz mājām!

� Tu esi jukusi, vai?

� Nemaz ar ne. Mamma jūtas vainīga, ka toreiz pa telefonu uz tevi sabļāva. Viņa grib tevi satikt.

� Lai dabūtu redzēt, kā tāds gangsteris izskatās tuvumā, vai?

� Nemels niekus. Astoņos, labi?

� Okej. Ja neuzie�u aug�ā, gaidī�u ārpusē.

Tad durvis Lisbetei aiz muguras aizvērās � un Kenta pārgāja ielas otrā pusē. Viņam bija radusies ideja.

Viņ� sameklēs savu māmuļu! Adrese Kontam ir jau kop� senām dienām.

IreS llatlis Flemings ielā se�desmit astoņi bijā noplucis, ar iedzeltenu, gadu gaitā nomelnēju�u fasādi. Tum�ajā, drēgnajā kāpņu telpā uzvēdīja dīvaini salkana dvaka, un pakāpieni bija izmīdīti. Kenta sāka pētīt mājastāfeli. Viņ� lasīja lēni un rūpīgi, lai nepalaistu gar acīm mātes uzvārdu.

Tepat jau tas ir. Ceturtajā stāvā. Solveiga Pēr-sone. Viņas uzvārds bija rakstīts ar vienu �s�, kamēr Kenta savējo no laika gala rakstīja ar diviem <s�. Solveiga Pērsone. Un nelikās it nemaz savādi stāvēt un lūkoties uz �iem diviem vārdiem ar domu, ka tā sauc pa�a māti. Rakstāmgalda atvilktnē Kentam glabājas mātes fotogrāfija. Piecpadsmit gadus veca fotogrāfija, ta�u Kenta bija pārliecināts, ka viņ� māmuļu tomēr pazīs.

Cik viņa veca varētu būt? Kādus trīsdesmit astoņus gadus vai �etrdesmit? Mati varbūt kļuvu�i mazliet nespodrāki un sejā ievilkusies kāda grumbiņa. �ķiet, ka māte būs kļuvusi drusku vājāka nekā uz fotogrāfijas, pēc izskata tā varēja paredzēt.

Kenta kāpa aug�up pa izmīdītajiem pakāpieniem. Aiz kādām durvīm brēca bērns, un no cita dzīvokļa nāca cepe�a smar�a. Katrā stāvā �etri dzīvokļi. Netīri brūnas, vecmodīgas durvis ar izrotājumiem.

Uz durvju plāksnītes tāpat stāvēja rakstīts: Solveiga Pērsone. Viņai vienīgajai rakstīts pilns vārds, uz pārējām plāksnītēm bija tikai iniciāļi un uzvārds. Visas durvis aizvērtas, un aiz tām nebija dzirdama ne skaņa � kāpņu laukumiņ� tik nedzīvs, it kā visi dzīvokļi būtu pamesti.

Kenta pagriezās un kāpa lejup. Labāk viņ� netraucēs. Viņi kā nekā tomēr ir sve�i, un, atgādinot par savu esamību, viņ� varētu māmuļu tikai samulsināt.

Kenta pagāja garām dzīvoklim, no kura nāk cepe�a smar�a un nevil�us atcerējās, ka ir otrdiena. Mājasmātes liek �odien galdā cūkgaļu ar lauku pupām. Lauku pupas Kentam negar�o, viņ� labāk pieēd klāt kartupeļus. �ķīvī liels, krauk�ķīgs saceptas cūkgaļas kumoss ar kartupeļiem un mērci.

Kenta izgāja pa ārdurvīm, un dienas gaismā viņam uz brītiņu ap�ilba acis. Dzestrs, griezīgs vēj� ieskrējies vilka pa ielu.

�Gandrīz vai derētu aizbraukt un padarboties ap mopēdu,� Kenta prātoja. �Nebūtu par sliktu aiziet arī uz kino.�

Un viņ� sāka soļot Sēdera virzienā.

PAR ZVIEDRU JAUNIE�U CEĻIEM

UN NECEĻIEAl

Latvie�u autoru grāmatu varonis, kā lasām apcerēs un recenzijās, nereti ir mūsdienu jaunietis ar daudz�ķautņainu un emocionāli bagātu pasaules skatījumu.

Arī populārā zviedru jaunatnes rakstnieka Stīga Malmberga varonis Kenta grāmatā �Mopēds jeb stāsts par Kentu� ir mūsdienu jaunietis � se�padsmit gadus vecs, audzis bez tēva un mātes mīlestības. Vecāku vietā ir bērnunams, pārmaiņus vairāki aud�uvecāki un labo�anas patversme. Ta�u ne rūpju nomāktais pārzinis Joije � viņam kā kapteinim uz grimsto�a kuģa jācen�as glābt tos, kas vēl turas uz ūdens, t. i., jāgādā par divpadsmit pui�iem, kas visi jau tā vai citādi pārkāpu�i likumu, � ne iepriek�ējie Kentas audzinātāji nav spēju�i papla�ināt zēna redzesloku, acīmredzot nav atradu�i tam laiku. Kentas tie�u portretu rakstnieks izvairās sniegt. Tikai no pārējo personā�u attieksmes jūtam, ka Kenta ir patīkama izskata, jūtīgs un izpalīdzīgs, ta�u paradis, ka citi domā viņa vietā. Grāmatas Kentam netīkas lasīt, gangsteru filmas, kādas piedāvā vairums kinoteātru, aizmirstas tūlīt pēc seansa beigām, būvēt modējus liekas bērni�ķīgi. Arī sportam Kenta nav pievērsies, kaut gan skolas gados ir bijis labs peldētājs. Viņa biedru intereses tāpat nav nekādas pla�ās. Turks ir narkomāns, Burks pārāk daudz dzer, slaists Sūne negrib lāgā ne strādāt, ne mācīties, un blēdīgais Stefe tikai gudro, kā vieglāk tikt pie naudas. Lēnais un lādzīgais Nise jau piecus gadus pastā �ķiro vēstules, ir pieradis pie sava necilā darba un patversmes un pat nevēlas neko savā dzīvē mainīt. Un garus, vienmuļus vakarus patversmes pui�i nīkst viesistabā. Jaunie�u klubā uz viņiem rāda gandrīz vai ar pirkstiem: �Tie tur! No labo�anas patversmes!� Meitenēm pat uznāk baiļu lēkmes tādu jaunie�u sabiedrībā. īsā laikā Kontu divreiz atlai� no darba. Vienīgais sapnis par mopēdu �ķiet tik nepiepildāms, ka prasīt prasās atkal iet aizliegtus ceļus.

It kā apstiprinot Stīga Malmbcrga stāstā attēloto ainu, �Zviedru strādnieka memuāru� autors rakstnieks un �urnālists Arvīds Rundbergs kādā intervijā 1979. gadā par mūsdienu Zviedriju saka �ādus nesaudzīgus vārdus:

�Zviedrijā pa�laik vairāki desmiti tūksto�i jaunie�u ir bezdarbnieki. Tikai Stokholmā vien ik gadus no narkotisko vielu lieto�anas un ar to saistītajiem noziegumiem aiziet bojā no simts līdz diviem simtiem cilvēku. Bet visā valstī ir reģistrēti pāri par desmit tūksto�iem narkomānu (visi tie ir smagi gadījumi). Tikpat liela problēma ir alkoholisms. Un narkomānijas apslēptākā forma � narkotisko nomierino�o līdzekļu lieto�ana. Ja to izplatība kļūst par masveida parādību � un tā tas ir �, tad sabiedrība ir slima. Pa�nāvības, narkomānija, alkoholisms � tāda drūma, ta�u diem�ēl reāla aina ir vērojama ne tikai Zviedrijā, bet arī citās mūsu pasaules kapitālistiskajās valstīs.�

�Mopēdu jeb stāstu par Kentu� Stigs Malm-bergs saraksta 1969. gadā.

Rakstnieks ir dzimis Stokholmā 1930. gada 13. oktobrī mūrnieka ģimenē. 1946. gadā viņ� pabeidz deviņgadīgo skolu, pēc tam arodskolā un kursos apgūst poligrāfiķa specialitāti, mācās grā-matsie�anu un �urnālistiku. 1974. gadā Stigs Malmbergs absolvē Ra�o�anas vadītāju institūtu. Viņ� ir vadījis saliktuves cehu tipogrāfijā un strādājis arī par ra�o�anas da|as vadītāju Zviedrijas centrālās arodbiedrības vakara laikrakstā �Aftonbladet�.

No 1956. gada, kad Stīgs Malmbergs publicē savus pirmos darbus, viņ� sarakstījis vairāk nekā 30 romānus un stāstus. 1962. un 1972. gadā rakstnieks izpelnās Zviedrijas rakstnieku fonda prēmiju.

Stīga Malmberga grāmatas veltītas pusaud�iem � tās stāsta par viņu ikdienu, problēmām, it īpa�i par aizrau�anos ar sportu, piemēram, futbolu un hokeju, par zēnu un meiteņu attiecībām, biedriskumu, par vietu sabiedrībā un da�kārt arī par politiskās apziņas mo�anos. Rakstnieks strādājis arī pie sēriju romāniem, tāda, piemēram, ir viņa romānu sērija par draugiem Ediju un Nalli u. c.

Var sacīt, ka Stīga Malmberga prozas stils ir tuvs �urnālistikas stilam. Viņa valoda, kā to redzam arī grāmatā �Mopēds jeb stāsts par Kentu�, ir raita un vienkār�a: rakstnieks nemeklē īpa�as metaforas un pārsteidzo�us epitetus. Teikumi ne-blīvējas sare�ģītās un tulkotājam grūti at�ķetināmās konstrukcijās. �Mopēds jeb stāsts par Kentu� toties ir bagāts ar spraigu un krāsainu dialogu, kurā rakstnieks izmantojis daudzus mūs-

dienu jaunie�u sarunvalodas leksikas elementus.

Un vēl viena Stīga Malmberga ^daiļrades īpatnība � rakstnieks nevienam neuzspie� savas atziņas. Viņ� vēlas, lai lasītājs labāk sprie� un izdara secinājumus pats.

Solveiga Elsberg а

1979

Стиг Малмбсрг

ИСТОРИЯ ПРО КЕНТУ

Москва �Детская литература� 1974

Издательство �Лиесма� Рига 1980 На латышском языке

Перевод с шведского СолвсЛги Эльсберг Художник Оскар Берзинь

ПБ № 2083

Stīgs Malrnbcrgs

MOPEDS JEB STĀSTS PAR KENTU

Redaktors H. Galiņ�

Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne

Tehniskā redaktore V. Ruskule

Korektore Dz. Vējāle

Nodota salik�anai 31.08.79. Parakstīta iespie�anai 06.12.79. Formāls 70x100/32. Tipogrāfijas papīrs № I. Latīņu garnitūra. Augstspiedums. 8,22 uzsk. iespiedi.; 8,62 izdevn. I. Metiens 30 000 cks. Pasūt. № 2093-D. Cena 30 кар. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 103/ 30355/J-2669. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.