Dzidra Rinkule-Zemzare

Eglīte - Me�a pasaka　

Vēj� papurināja egles �iekuru, un no tā izlaidās maza, brūna sēkliņa ar plānu, caurspīdīgu spārniņu.

Draiskulis vēj� sagrieza sēkliņu gaisā un sāka di�oties:

� Es tevi aiznesī�u pāri koku galotnēm, pāri me�a ezeram, pāri ciematam! Gribi?

� Gribu! � priecīgi atsaucās sēkliņa.

Viņa vēl nekad nebija redzējusi pasauli, ne spo�o saules ripu, ne pūkainos mākoņu kamolus, ne zilā ezera spoguli, ne kolhoza ciemata baltās mājiņas.

Vēj� nesa sēkliņu ātri, ātri. Viņ� gribēja tai parādīt pēc iespējas vairāk. Mazo lidonīti reibināja lauku pla�ums, kas likās nepārredzams. Bet sēkliņa nebija radusi lidot, tāpēc viņa ātri nogura.

� Kā es esmu piekususi! � viņa �ēlojās vējam. � Vai es te nedrīkstētu nolaisties?

� Kur nu?! � atsaucās vēj�. � Te ta�u kolhoza labības lauki! Lūk, vietām jau nokusis sniegs un redzams jaunais rudzu zelmenis. Rudzus nedrīkst traucēt.

2

Un viņi laidās tālāk.

Kolhoza labības lauki stiepās līdz pa�am lielceļam, bet aiz tā izslējās pakalne.

� Tur nu gan es varētu palikt, � sēkliņa prātoja. � Rudzi te neaug un es nevienu netraucē�u.

� Nu nē! � iesvilpās vēj�. � Arī te tu nevari palikt. Kolhoznieki �eit audzēs cukurbietes.

� Bet aiz tās pakalnes?

� Tur augs kukurūza. Arī tur egles sēkliņām nav vietas!

_ Nu tad atļauj man nolaisties ciematā, � sēkliņa lūdzās. � Tur ta�u es varē�u palikt.

_ Ai nē! �Vēj� bija nepielūdzams. � Ciematā tu nedrīksti palikt. Tur būvē jaunus dzīvojamos namus!

_ Nu tad nes mani atpakaļ uz me�u pie lielajām eglēm, � lūdzās sēkliņa, � tur ta�u es varē�u palikt.

_ protams, varēsi! � jautri ieaurojās vēj�. � Katram dzīvē ir sava vieta.

Me�ā sēkliņa nolaidos kupla egles zara. Bija tik patīkami atpūsties pēc garā ceļojuma. ļ|

� Ā! Tā esi tu, egles sēkliņa! � kāds priecīgi iekrek-�ķējās.

Tas bija krustknābis � brūngani pelēks putns ar āķveida knābi un melnām, apaļām a�elēm.

Vai kā egles sēkliņa nobijās! Aiz bailēm viņa zaudēja līdzsvaru un nokrita zemē. Bet vēj� jau bija paspējis pazust.

Sēkliņa palika guļam zemē.

Zeme bija auksta un mitra, vietām vēl zilgoja sniegs un ledus.

� Kas tagad ar mani notiks? � bēdājās sēkliņa.

� Nebaidies! � viņu uzrunāja kāda laipna balss. � Te tev neklāsies slikti. Tu izaugsi par eglīti.

� Un kas tu tāda esi?

� Es esmu lā�u sūna, � runātāja draudzīgi palocīja savu mazo kniepadatas galviņu. � Bet ļaudis da�kārt mūs sauc arī par dzegu�u liniem, jo mēs no auguma, kā redzi, esam garas un tievas.

� Tu esi ļoti skaista, � nopriecājās sēkliņa. � Un kādi tev zaļi svārciņi!

� Tev būs vēl skaistāki. Tikai pacieties. � Lā�u sūna draudzīgi noliecās pār mazo lidonīti. � Tagad paguli un atpūties, kamēr iestāsies siltāks laiks un izkusīs atliku�ais sniegs.

Sēkliņa paklausīja un aizmiga.

Kad viņa atmodās, me�s izskatījās pavisam citāds. Sūnas visapkārt bija mīkstas un siltas. Tajās ņirbināja zeltaini saules zaķī�i. Mellenāji raisīja savus mazos ziedu zvaniņus, smar�oja koku sveķainie stumbri. Visādi kukaiņi dīca un sīca... Putni dziedāja, vāverītes �miukstināja, ezītis pak�ināja. Viss me�s bija dzīvības pilns.

Bet tie�i tad, kad sēkliņa tik ļoti nopriecājās par brīni�ķīgo pārvērtību, viņu satvēra liela, brūna skudra.

� Cik lielisks būvmateriāls! � viņa iesaucās. � Tūliņ tevi aizvilk�u uz savu skudru pūzni.

� Es neesmu nekāds būvmateriāls, bet egles sēkliņa! Es gribu izaugt par eglīti!

� Kas par niekiem! � lielā skudra nosmējās. � Kur tas dzirdēts, ka no tādas knīpas izaugtu egle!?

� Ir gan taisnība, � arī lā�u sūna mēģināja pārliecināt vīzdegunīgo skudru, bet tā viņā nemaz neklausījās: atspērusies vilka egles sēkliņu tālāk uz lielā skudru ceļa, pa kuru �urpu turpu tekalēja citas tādas pa�as lielas, brūnas skudras, apkrāvu�ās ar da�ādiem būvmateriāliem.

Pēk�ņi me�s draudīgi no�ņācās. Virs koku galiem iz�ķīlās uguns. Un tanī pa�ā brīdī sāka �alkt milzīga lietus gāze. Acumirklī starp koku saknēm un sūnām saradās daudz sīku urdziņu, kas brāzās pāri tie�i lielajam skudru ceļam.

Kā nu skudras nobijās! Pametu�as savus nesamos, viņas glābās kur kurā. Arī lielā, brūnā skudra, kas gribēja aizvilkt uz pūzni egles sēkliņu, tagad domāja vienīgi par sevi.

Kā mazs kuģītis egles sēkliņa peldēja līdz ar straumi, kamēr atdūrās pret kādu zemes pauguriņu.

� Nu atkal esmu dro�ībā, � sēkliņa noteica, � tikai �ēl, ka te nav jaukās lā�u sūnas.

� Vai tad lā�u sūna vien ir jauka? � zem pauguriņa ierunājās smalka balss.

Sēkliņa skatījās, skatījās, bet neko nevarēja ieraudzīt.

� Kas tu esi? � sēkliņa brīnījās. � Un kāpēc es tevi nemaz neredzu?

� Es esmu gailenīte. Tikai vēl neesmu izaugusi. Man pa�ai ar savu spēku jāizkļūst no zemes.

� Cik �ēl, ka es tevi neredzu.

� Neko nevar darīt, � atbildēja runīgā gailenīte. � Es jau tā pārāk agri esmu sākusi augt. Mēs, sēnes, parasti parādāmies tikai rudenī. Bet pēc tik lielas lietus gāzes... nevaru vairs ilgāk zemē nociesties.

� Cik labi, ka tu te esi! � nopriecājās egles sēkliņa.

� Tad jau man nebūs garlaicīgi.

� Protams, ka ļoti labi, � apmierināta sacīja gailenīte.

� Arī man ļoti patīk ar kādu parunāties.

Pēc da�ām dienām blakus egles sēkliņai pacēlās neliels uzkalniņ�. Tas cēlās aizvien augstāks un augstāks, kamēr kādu rītu no tā izlīda gailenītes ko�i dzeltenā cepurīte. Tikai egles sēkliņa viņu gan nedabūja redzēt. Gailenītei izlienot no zemes, egles sēkliņa pakļuva zem velēniņas. Viņa gan sauca savai nupat kā izaugu�ajai kaimiņienei, lai palīdz tai izkļūt atkal virszemē, bet egles sēkliņas balss bija tik klusa un sīka, ka neviens to nevarēja sadzirdēt.

Viņa palika viena tum�ajā zemē un vairs neredzēja ne sauli, ne debesis, ne lielos, skaistos kokus. �Tā arī laikam man būs jāaiziet bojā,� skumji nodomāja egles sēkliņa un, nogurusi no visa pārdzīvotā, cie�i iemiga.

Viņa gulēja ilgi, ilgi. Sēkliņa nemaz nemanīja, kā vasaru nomainīja rudens, bet rudeni � ziema. Viņa nemanīja ne balto sniega segu, ne Lauska tēva cirvī�a klaudzienus, ne zaķī�u pēdu dipoņu, ne puteņa aurus. Viņa nemanīja arī gādīgā me�sarga soļus, kas ar saviem palīgiem � jaunajiem naturālistiem izlika stirniņām barību, jo ziema bija reti barga. Un sēkliņai pat nebija jausmas par lielajiem traktoriem, kas dārdēdami no me�a izveda kokus kolhoza ciemata jaunajām celtnēm.

Viņa atmodās tikai pavasarī. Pirmais, ko sēkliņa ieraudzīja, bija spo�ie saules stari un brīni�ķīgi zilās debesis. Izkusu�ais sniegs mirgoja kā sīki rasas pilieniņi. Gaisā gavilēja putnu balsis. Un tikai tad sēkliņa pamanīja, ka viņai jau izaugusi maza saknīte un asniņ�. Viņa gribēja to pateikt savai kaimiņienei � ko�ajai gailenītei, bet tās vairs nebija. Viņas vietā uz sūnu paugura kustējās mazs, dīvains radījums ar smailu astīti un �etrām platām plezniņām.

� Es izaug�u par eglīti, � sēkliņa priecīgi stāstīja. � Bet kas tu esi?

� Es esmu ķirzaciņa.

� Vai tu vienmēr �eit dzīvo?

� Nē, bet, ja gribi, es tevi bie�i apciemo�u.

� Es ļoti priecā�os. Man ta�u te, lielajā me�ā, nav neviena drauga. No lā�u sūnas mani aiznesa lielā skudra, bet gailenītes, kas mani iestādīja, vairs nav...

� Labi, draudzēsimies.

Sarunu pārtrauca briesmīgs troksnis. Tas sākās kaut kur aiz lielo egļu galotnēm un virzījās aizvien tuvāk. Un tad sauli aizklāja milzīga spāre. Rēkdama tā traucās uz priek�u un sijāja pār me�u baltus putekļu mākoņus.

jaunā eglīte ļoti uztraucās, bet labā ķirzaciņa viņu mierināja:

� Nebaidies! Tas nav nekāds briesmonis, bet me�a draugs � helikopters. Viņ� apputina kokus ar pulveri, kas iznīcina kaitēkļus.

Pagaja atkal vairākas vasaras un vairākas ziemas. Mazā eglīte jau bija krietni paaugusies.

Kādu dienu pie viņas apstājās adatains kamoliņ� un, melnām acu podziņām aplūkodams eglīti, prātoja:

� Vai zini, ka mēs esam ļoti līdzīgi: tev adatiņas un man arī.

Tas bija ezītis.

Citreiz agrā pavasarī eglītes galotnē ielaidās putniņ� un sāka dziedāt pavasara dziesmu.

Viņ� dziedāja par silto sauli un gaidāmo vasaru un par to, ka viņam laiks vīt ligzdiņu.

� Tu varētu to vīt manos zaros, � eglīte ieminējās.

� Nu nē! � putniņ� nebija ar mieru. � Tu esi vēl pārāk maza. Tavos zaros ligzdiņa nebūtu dro�ībā.

Eglīte noskuma par tādu atbildi. Tik ļoti viņa būtu gribējusi auklēt mazos putna bērniņus.

�Kāpēc gan es tik lēni augu?...� bēdājās mazā eglīte. �Lielajos kokos putni vij ligzdas, lēkā vāverītes un kaļ dzenis, tikai man nav neviena, kam darīt labu.�

Bet tajā naktī zem eglītes pārnak�ņoja mazs zaķītis.

� Tu gan esi jauka eglīte. Zari tev sniedzas līdz pa�ai zemei. Zem tevis var labi paslēpties, � tā viņ� slavēja eglīti.

Tajā naktī mazā eglīte piedzīvoja lielus brīnumus.

Nakti zaķēnam sagribējās pienu, viņ� sāka �ēli pīkstēt. Eglīte nezināja, kā mazulim palīdzēt.

Bet eglīte velti ba�ījās. Padzirdējusi mazuļa pīkstienus, piesteidzās liela zaķene un viņu pabaroja. Paēdis zaķēns saldi iemiga. Pēc kāda laika atkal pamodās un atkal sāka pīkstēt.

Nu pie viņa atsteidzās cita zaķene. Pa visu garo nakti mazuli baroja vairākas zaķu mātes.

� Kura tad ir tava īstā māte? � pārsteigta vaicāja eglīte.

� Mums, zaķiem, visas mātes ir īstas. Kura skrien garām, tā mūs pabaro.

Uz rīta pusi zaķītis pateicās par patvērumu un aizcilpoja. Bet vakarā atkal ieradās. Tā mazajai eglītei bija me�ā par vienu draugu vairāk.

Un vēl tajā pa�ā pavasarī mazā eglīte piedzīvoja kaut ko ļoti patīkamu.

Putniņam, kas viņas* galotnē tik skaisti dziedāja pavasara dziesmu, bija iz�ķīlu�ies mazuļi. Eglīte katru dienu dzirdēja, kā viņi �iepstēja savā ligzdiņā kaimiņu egles augstajos zaros.

Kādu rītu viens putnu mazulītis, nevarēdams sagaidīt, kad māte viņu mācīs lidot, pats mēģināja laisties un izkrita no ligzdas. Ai, cik �ēli viņ� nu �iepstēja, nekādi nespēdams uzlaisties līdz lielās egles zariem! Viņ� ta�u bija vēl ļoti maziņ�, un tāds augstums viņa nevarīgajiem spārniņiem nebija pa spēkam.

Te, par laimi, viņ� ieraudzīja mazo eglīti. Tās zari sniedzās līdz zemei, un mazulītis pavisam viegli varēja nokļūt līdz pa�ai eglītes galotnei un pamēģināt lidot.

Kad atlaidās viņa vecāki, putnēns jau glu�i labi bija iemācījies lidot. Vecāki ļoti pateicās mazajai eglītei par patvēruma do�anu viņu bērnam.

Kop� �īs dienas eglīti apciemoja daudz putnu. Visi viņi te mācīja savus mazuļus lidot, jo eglītes zari tiem bija viegli aizsniedzami un arī no kritieniem nebija jābaidās.

Eglīte jutās neizsakāmi laimīga, ka ik dienu viņas zarosj skanēja putnu balsis. Bet visvairāk eglīte priecājās par to, ka varēja kādam darīt labu.

Drīz eglīti apciemoja arī jaunie vāverēni. Viņi gan bija pieradu�i lēkāt pa lielajām eglēm, bet arī mazā eglīte viņiem diezgan labi patika.

� Vai nu tu redzi, cik tev daudz draugu? � sacīja vecā paziņa ķirzaciņa.

Un vēl kaut ko neparastu tajā vasarā piedzīvoja mazā eglīte. Varbūt tas viņas mū�ā bija visskaistākais notikums.

Kādu dienu me�ā ieradās bērni.

Tādu rosību eglīte nekad nebija redzējusi. Viņiem līdzi bija bungas un sarkani karodziņi, kārbas � lielas un mazas, un viņi ritināja vaļā lielus audeklus, dzina zemē mietiņus un uzcēla teltis. Vakarā bērni iekūra ugunskuru. Dzirksteles kā spo�i odiņi lidinājās vakara krēslā. Bērni dziedāja, dejoja un stāstīja savus piedzīvojumus.

Tajā vakarā eglīte uzzināja, ka �os jaukos bērnus sauc par pionieriem un ka viņi dodas pārgājienā. �o nakti viņi pavadīs me�ā, nākamo nakti pie lielā ezera, citu nakti atkal citur.

Kad visi aizgāja pie miera, eglīte vēl ilgi domāja par bērniem un vēlējās, kaut viņi atnāktu ciemā bie�āk.

Tuvojās rudens. Kādu dienu eglīte tie�i zem saviem zariem ieraudzīja tum�i brūnas sēņu cepurītes.

Eglīte pazina jau bērzlapīti un gailenīti, bet �ādas gan redzēja pirmoreiz mū�ā.

� Tās nav parastās sēnes, � paskaidroja ķirzaciņa, � bet me�a lepnums � baravikas!

Baravikas auga aizvien lielākas, skaistākas un staltākas. Tās pastāstīja eglītei, ka �eit, viņas paēnā, tām esot ļoti laba aug�anas vieta. Un baravikas bija ļoti pateicīgas eglītei, ka tā viņas labi barojusi un palīdzējusi augt.

� Es jūs esmu barojusi? � eglīte neko nesaprata. � Kā tad es pati to nemaz nezinu?

� To tu darīji ar savām saknēm, piegādāji mums ūdeni un barību, � kāda no baravikām paskaidroja.

� Cik jauki! � priecājās eglīte. � Bet varbūt es no jums arī kaut ko saņemu? Jo, kop� jūs te augat, jūtos daudz spirgtāka un spēcīgāka.

� Mēs negribam tev palikt parādā, � pati lielākā baravika laipni atbildēja.

� Lūk, to sauc par draudzību! � iegavilējās jautrā ķirzaciņa. Bet tajā pa�ā brīdī kāds viņu sakampa aiz garās astītes. Tas bija pinkains kucēns ar noļuku�ām ausīm un sārtu purnu. Kopā ar viņu uz me�u bija atskrējis nerātns pui�elis.

Ieraudzījis mazo eglīti, zēns ieķērās tajā abām rokām un gribēja izraut ar visu sakni. Diez kā tas būtu beidzies, ja pēk�ņi viņu nesatvertu stipras rokas. Tas bija me�sargs � liela auguma vīrs ar kuplu, sirmu bārdu un tum�ām, labsirdīgām acīm. Viņu eglīte �ad tad jau agrāk bija redzējusi staigājam pa me�u.

� Kāpēc tu lauz kociņu? � viņ� bargi noprasīja zēnam.

� Ko tev eglīte ļaunu nodarījusi?

� Neko, � sastomījās nedarbā pieķertais, � es tāpat...

� Nu!... � me�sargs pacēla rādītāja pirkstu.

� Bet kā tad pieaugu�ie cērt kokus? � puika negribēja padoties.

� Pieaugu�ie zina, ko dara. Vispirms viņi cērt tikai tos kokus, kurus ir atļauts cirst. Tos tad arī izmanto jaunu namu cel�anai, papīra ra�o�anai un citām vajadzībām. Vai tu maz zini, ka tavas burtnīcas ir izgatavotas no egles?

Mazā eglīte vērīgi klausījās. Nekad viņa nebūtu varējusi iedomāties, ka bez aug�anas me�ā viņai dzīvē varētu būt vēl arī citi uzdevumi.

Bet ķirzaciņa bija palikusi bez astes...

Eglīte ļoti noskuma viņas dēļ.

� Nebēdājies, mīļā eglīt! � ķirzaciņa mierināja eglīti.

� Gan jau izaugs jauna aste! Galvenais, ka man pa�ai nekas nekai�.

Tuvojās ziema.

Ezītis iekārtojās savā lapu midziņā uz ziemas guļu.. Arī jautrā ķirzaciņa kļuva miegaina.

Vienīgi zaķēns joprojām apciemoja eglīti. Arī vāverēni bie�i lēkāja tai apkārt un mo�ie me�a putniņi.

Tad uzkrita sniegs. Cik skaista nu izskatījās mazā eglīte baltajā ziemas rotā!

� Uzmanies, skaistā eglīte! � uzlaidusies uz veca celma, brīdināja �agata. � Nerātnais puika atkal ir ieradies me�ā. Viņ� meklē sev Jaungada eglīti.

� Kā lai es uzmanos? � uztraucās mazā eglīte. � Es ta�u 'nevaru nekur aizbēgt!

� Es tevi paslēp�u, � netālu no eglītes atskanēja pazīstama balss. Tā piederēja draiskulim vējam. Eglīte viņu tūlīt pazina. � Es sasauk�u visus savus radus, un mēs tevi apbērsim ar sniegu!

Un vēj� sāka pūst, cik stipri vien varēja. Viņam palīdzēja visi brāļi un brālēni no lielā Puteņa dzimtas. -

Sniegs putēja un kūpēja. Drīz vien mazā eglīte nemaz vairs nebija redzama.

Un, kad, siltajā ka�okā satuntuļojies, ieradās nerātnais puika, visapkārt baltoja tikai lielas sniega kupenas.

Серия пмелка

Дзидра Екабона Риикуле-Земзаре

ЕЛОЧКА

Лесная сказкa

Издательство �Лиесма Рига 1975 Художник Дагмара Стапрема На латышском языке

Dzidra Jēkaba m. Rlnkule-Zemzare EOLlTE (Maka pasaka)

Redaktore E. Marjulina. MAksl. redaktori H. Purviņi, Mikslinleca D. Stiprina. Tehn. redaktore S Zandberga. Korektore J. Silīte. Nodota salikianai 1974. g. 31. jūliji. Parakstīta iespleianai 1975 g. 25. marli. Ofseta papīrs Nr. 1. formēts 70X90/12. 1.5 liz. iespiedi ; 2,1 uzsk. iespiedi.; 3.19 izdevn. I. Metiens 80 000 eks. Maksi 41 kap Izdevniecība �Liesma� RIgi. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 114/26910'8-303. Iespiesta Lalvijas PSR Ministru Padomes Valsis izdevniecību, poligrāfijas un grimētu tirdzniecības lietu komitejas Paraugbpogriliji Rīgi, Vienības gatvi 11. PatOf. Nr. 1051.

� �Liesma�, 1975