Eno Rauds

Lā�a māja

.

Kādurīt stārķim ienāca galvā �āda doma:

�Kālab man diendienā jāēd vardes?�

Viņ� sāka prātot un beidzot nonāca pie secinājuma, ka citi me�a iemītnieki ēd daudz smalkākus ēdienus. Ezis, piemēram, paretam apēd gan kādu vardi, ta�u mājās sanes veseliem klēpjiem ābolus. Lapsai alla� galdā ir vistas cepetis, me�acūkai labi gar�o kartupeļi, un pārējiem dzīvniekiem arī ir savi iemīļoti kārumi.

� Vadzi, draugs! � stārķis uzsauca vāverei, kura, kokā tupēdama, grauza riekstus. � Kā tev �ķiet � kālab man jāēd tikai vardes, ja me�ā atrodams arī gar�īgāks ēdiens?

� Nezinu, kādu padomu lai tev dodu, � vāvere atbildēja.

� Varbūt pamēģini nogar�ot riekstus?

� Tev taisnība, � stārķis piekrita. � Sāk�u ēst riekstus.

Viņ� ar knābi pār�ķēla pāris riekstu un vakarā, liekoties gulēt, bija pats ar sevi gau�ām apmierināts. Riekstu gar�a viņam gan nebija īsti pa prātam, ta�u pārmaiņai ikdienas barībā tie labi derēja.

Viss bija kārtībā. Naktī stārķim gan sapnī rādījās varde, bet par to nekas.

Otrā rītā stārķis satika zaķi.

� Garausīt! � viņ� uzsauca. � Dod man labu padomu: ko man darīt, lai nebūtu diendienā jāēd vardes?

� Nu, pamēģini ēst kāpostus, � zaķis ieteica. � Tie ir varen gar�īgi, ja tos grau� lapiņu pa lapiņai.

� Tik tie�ām! � stārķis nopriecājās. � Kā gan man pa�am tas nebija ienācis prātā?

Viņ� atnesa no lauka kāpostu galviņu, ieknābāja pāris lapiņu un atkal apmierināts likās gulēt. Lai nu kāposti būtu kādi būdami, tomēr neliela da�ādība uzturā bija.

Tonakt stārķim sapnī rādījās jau trīs vardes.

Nākamrīt viņ� satika lāci.

� Mīļo lā�uk, � stārķis to uzrunāja. � Kā tas nāk, ka es tik briesmīgi bie�i ēdu vardes?

� Es domāju, ka tas nāk no dumjības, � lācis atbildēja.

� Labāk nogar�o medu, tikai tad tu sajēgsi, kas ir īsts ēdiens.

Stārķis sameklēja kameņu mājokli un iebāza knābi medū.

� Tagad es esmu tāds pats kā visi me�a iemītnieki! � viņ� priecīgi iesaucās. � Edī�u to, ko visi.

Ta�u nākamajā naktī viņam sapnī rādījās milzīgi var�u bari. Vardes nemitīgi lēkāja ap viņa knābi �urpu turpu, un viss stārķa sapnis bija viens vienīgs lielu un mazu var�u mud�eklis.

No rīta, tikko atmodies, stārķis tūdaļ aizlidoja uz purvu un kāri ņēmās ēst vardes.

�Riekstiem, kāpostiem un medum nav nekādas vainas,� viņ� prātoja, �tomēr pārmaiņai der �ad tad norīt da�as vardes.�

Ezis parnesa no pilsētas lielu, skaistu katlu.

�Tagad es sāk�u katru dienu �ajā katlā vārīt sev ēdienu,� viņ� priecīgi apņēmās.

Par jauno katlu ezis bija sajūsmā. Viņ� aplūkoja to gan no vienas, gan no otras puses, �ad tad pataustīja ar ķepu, brī�iem pat aiz lielas sajūsmas savilkās kamolā un ripoja ap katlu.

Drīz vien me�ā paklīda valodas par e�a katlu.

Kādudien pie e�a iegriezās āpsis.

� Dzirdēju, ka tu esot pārnesis no pilsētas varenu katlu, � āpsis teica.

� Tas tiesa, � ezis, laimē starodams, atbildēja un steidzās parādīt savu katlu āpsim.

� Hm-m, � novilka āpsis. � Katlam citādi nebūtu nekādas vainas, tikai � vai tad tu neredzi, ka tam sānos ir osas?

� Vai tas ir slikti? � ezis satrūkās.

� Ļoti slikti, � āpsis atbildēja. � Es savu mū�u neesmu redzējis katlu ar osām.

Ta�u āpsis noklusēja to, ka līdz �im vispār nebija redzējis nevienu katlu, un burk�ķēdams aizgāja savu ceļu.

E�a labā oma nu bija sagandēta.

Drīz vien pie viņa ciemos atnāca stārķis.

� Es dzirdēju, ka tu esot iegādājies katlu, � stārķis teica ezim.

� Vai tu man atļausi to mazliet apskatīt?

� Nu protams, � ezis pieklājīgi atbildēja un atnesa katlu, lai stārķis to varētu apskatīt.

Stārķis pāris rei�u uzsita ar knābi pa katlu.

� �ēl gan, � viņ�, galvu grozīdams, noteica. � �ēl, ka �im katlam sānos nav zvaniņa.

� Kādēļ katlam būtu vajadzīgs zvaniņ�? � ezis nobrīnījās.

� Vai tie�ām tu to nesaproti? � stārķis nopark�ķināja. � Kad ēdiens gatavs, tad zvaniņ� sāk zvanīt. Katls bez zvaniņa nekam neder.

Stārķis aizsoļoja prom, un pēc viņa apciemojuma e�a prāts kļuva pavisam bēdīgs.

Pēc kāda laika ieradās zaķis.

� Es arī gribētu redzēt tavu jauno katlu, � zaķis ienākdams ziņkārīgi teica. � Me�ā nav citu valodu kā tikai par �o katlu.

Ezis nolika katlu zaķim priek�ā.

� Nu un tad? � zaķis noteica. � Parasts katls.

Bet tad zaķis pacēla katla vāku un iesaucās:

� Kaut kas nedzirdēts! Tavs katls ta�u ir tuk�s!

Un palēkdamies zaķis aizskrēja atpakaļ uz me�u.

Tagad ezis kļuva tik nelaimīgs, ka sāka pat raudāt. Lielu skumju mākts, viņ� nekā prātīgāka nespēja izdomāt kā uzvārīt savā jaunajā katlā ābolu kompotu. Viņ� ielika katlā ābolus un uzlika katlu uz uguns.

Drīz vien kompots bija gatavs.

Ezis vēl un vēlreiz nogar�oja to un tad aiz prieka pēk�ņi skaļi iesmējās � tik gar�īgu kompotu viņ� vēl nekad, nekad savā

Āzis staveja pļavmalā un vēroja, kā aug zāle. Viņam klāt pienāca lapsa.

� Pļavu vajadzētu aplaistīt, � lapsa ieteica āzim. � Tad zāle būtu sulīgāka.

� Dro�i vien, � āzis piekrita.

� Es varētu itin labi aplaistīt pļavu, � lapsa turpināja. � Tev, tik lielam āzim, tāds sievi�ķu darbs lāgā nepiedienas. Bet tu par to uzlauz man vistu kūts durvis!

Āzis kļuva domīgs.

� Tur nekas neiznāks, � viņ� beidzot atteica. � Tā ir bīstama bū�ana. Kāpēc tu pati negribi uzlauzt vistu kūts durvis?

� �ādam darbam esmu pārāk vārga, � lapsa iebilda. � Bet tu ta�u esi āzis! Un āzim ir ā�a spēks kaulos.

Tā nu viņi abi kaulējās un tielējās līdz pat vakaram. Beidzot āzis piekāpās un bija ar mieru par pļavas aplaistī�anu uzlauzt vistu kūts durvis. Tā kā bija jau uznākusi nakts, abi devās mājup pie miera ar norunu, ka no rīta atkal satiksies.

Ta�u naktī lapsa sāka prātot: sak, ja jau āzis bija ar mieru uzlauzt durvis, kādēļ viņ� nevarētu arī vistu baru aizdzīt uz me�u?

Un no rīta lapsa tā arī pateica āzim:

� Pļavas laistī�ana ir briesmīgi apnicīgs darbs. Ja tu uzlauzīsi vistu kūts durvis un vistu baru aizdzīsi uz me�u, tad mēs būsim godam norēķināju�ies.

� Nekas neiznāks, � āzis atteica. � Vistas aizlaidīsies uz visām pusēm, bet es nevī�o�u tās sadzenāt.

Viņi atkal sāka tielēties un tikai pret vakaru vienojās. Āzis beidzot solījās aizdzīt vistas uz me�u, lai tikai pļava būtu aplaistīta. Pēc tam viņi devās mājup atpūsties, jo bija norunāju�i otrā rītā labi agri ķerties pie darba.

j

Naktī lapsai radās jauni nodomi: āzis ta�u varētu nogādāt vistas tie�i lapsas alā, ja jau tik viegli piekāpās un uzņēmās tās aizdzīt uz me�u.

No rīta lapsa tā arī pateica āzim:

� Aplaistīt pļavu nav nemaz tik vienkār�i, tas ir pa spēkam tikai lietpratējam. Ja tu sanesīsi man vistas alā, tad sitīsim saujā un ķersimies pie darba.

� Ak tā! � āzis saskaitās. � Tu atkal lauz doto vārdu!

Tai brīdī pļavai tuvojās liela, melna tūce un sāka stipri līt.

� Nu labi, � lapsa teica un pakampa lejkannu. � Es tikai pajokojos. Bet tu ej un labi mudīgi aizdzen vistas uz me�u, un es tikmēr aplaistī�u pļavu.

� Nekā nebija! � āzis atteica un noskatījās, kā lietū zāle acīm redzot atspirgst. � Gan es tik�u galā bez tavas palīdzības, ej un ņemies pati ar savām vistām.

Lapsa grasījās vēl kaut ko iebilst, ta�u āzis pagrieza tai muguru un noblēja:

� Pietiek! Ar tevi es vairs neielai�os.

Lapsai gan bija bēdīgs prāts, bet līdzēt te vairs neko nevarēja.

� Āzis paliek āzis � dumj� no dzim�anas, � viņa dusmās noņurdēja un aizskrēja uz me�u.

Kādudien visi zvēri priecīgi rosījās pa me�u. Lācis lasīja pērnējās dzērvenes un me�acūka � ozolzīles. Stārķis laboja ligzdu, un āpsis sakopa pagrabu. Ezis vārīja ābolu kompotu, un lapsa sukāja asti, lai, iedama vistas zagt, izskatītos glītāka. Vienīgi zaķis cilpoja apkārt pa me�u un nezināja, ko iesākt.

� Vadzi, zaķi, � lapsa teica. � Tev ta�u arī vajadzētu kaut ko prātīgu darīt. Tu, piemēram, varētu sev iekārtot zivju dīķi.

� Tā ir laba doma, � lācis norūca. � Es izvēlē�os piemērotu vietu un izrau�u krūmus ar visām saknēm.

� Es tos aizvāk�u prom, � me�acūka noruk�ķēja.

� Un es izrak�u dīķi, � āpsis apņēmās.

Stārķis solījās pēc tam sanest zivis, bet ezis bija ar mieru parādīt vietas, kur sameklēt tārpus zivju barībai.

Zvēri tūdaļ ķērās pie darba, jo tālumā bija pamanīju�i lielu lietus mākoni � tas deva cerību, ka zaķa zivju dīķim būs arī ūdens.

Lācis rāva ārā krūmus ar visām saknēm, me�acūka vāca tos prom, āpsis raka tā, ka smiltis putēja pa gaisu. Sāka jau arī līt, tā ka dīķis drīz vien bija gatavs. Stārķis itin �igli sanesa zivis, un ezis parādīja zaķim vietas, kur atrodami tārpi.

� Kā gan es jums visiem lai atlīdzinu par jūsu pūlēm? � zaķis vaicāja.

� Es nevēlos nekā sevi�ķa, � teica lapsa. �: Ja tu iedotu man savu lampu, manā alā būtu kaut cik gaismas.

� Man noderētu tavs ogu groziņ�, � lācis vēlējās.

� Bet man � lāpsta, lai vieglāk būtu norakt kartupeļus, � teica me�acūka.

Zaķis tad nu atdeva lapsai savu lampu, lācim ogu groziņu un me�acūkai lāpstu.

Apsis dabūja kapli, stārķis krūzi, ezis �ķīvi, un zaķim vairs nepalika nekas � visa iedzīve bija izdalīta.

� Mīļie draugi, � zaķis iesaucās, � kam man īsti tāds zivju dīķis vajadzīgs?

� Tas tev pa�am būtu labāk jāzina, � zvēri atbildēja. � Mēs strādājām un pūlējāmies, bet tu vēl nez ko gudrosi.

Talcinieki gandrīz vai noskaitās, un katrs devās pie sava darba.

Zaķis skatījās, kā zivis dīķī plun�ājas, un nodomāja:

�Ko nu par to. Lai man ir �is zivju dīķis.�

Otrā dienā, nesdams zivīm barību, viņ� bija mazliet nobēdājies.

�Zivis patie�ām ir ļoti skaistas. Tik tie�ām izcilas zivis!�

Bet tre�ajā dienā zaķis jau bija pavisam bēdīgs un nodomāja: �Kā gan es līdz �im varēju iztikt bez zivju dīķa?�

Ar �ādām pārdomām zaķis, protams, tikai mēģināja sevi mierināt, jo sirds dziļumos viņ� skaidri juta � zaķim zivju dīķis nemaz nav vajadzīgs. Ta�u kā gan to pēk�ņi tā ņemt un pamest? Un tā zaķis joprojām baroja savas zivis.

Bet tad kādā jaukā dienā zaķim zivju dīķis jau bija līdz kaklam. Viņ� izķēra zivis no dīķa, izcepa tās un aicināja visus kaimiņus uz mielastu.

� Zaķim viesību galdā bū�ot zivis, � me�a iemītnieki cits citam stāstīja. � Bet, ja gaidāms tik lielisks cienasts, tad neklājas ierasties pie zaķa tuk�ām rokām.

Un tā nu viņi visi paņēma kaut ko līdzi ciemakukulim: lapsa atnesa lampu, lācis groziņu, me�acūka lāpstu, āpsis kapli, stārķis krūzi un ezis �ķīvi. Viesi slavēja mielastu un vienā mutē apgalvoja:

� Zaķīt, ierīkot zivju dīķi � tā gan tev bija lieliska doma!

id

Apsis dzīvoja zem lielas priedes saknēm, un tās pa�as priedes dobumā bija arī vāveres midzenis. Apsis ar vāveri itin labi satika, jo katram bija savas gaitas un savi darbi un viņi viens otru nekad netraucēja.

Tomēr kādudien āpsis pamanīja, ka viņa istabas sienas sāk plaisāt un no griestiem pat nobirst apmetums.

� Ko tā vāvere īsti iedomājas! � āpsis dusmīgi norūca.

� Lēkā un dauzās tā, ka vairs nav nekādas mierīgas dzīvo�anas.

Āpsis izlīda no alas, lai noskaidrotu, kas tur aug�ā notiek, un ieraudzīja vāveri lēkājam pa priedes zariem.

� Klausies, vāvere! � āpsis uzsauca. � Ja tu tā �ūposi koku, tad man beigu beigās iegrūs griesti!

� Vai tad es, būdama tik maziņa, varu sa�ūpot �o vareno priedi? � vāvere iesmējās. � To ta�u dara vēj�, kas plosās ap koku!

� Kā lai es to zinu, ka tur vainīgs vēj�! � āpsis, dusmīgi sabozies, atrūca.

� Tu ta�u redzi, kā priedes galotne �ūpojas �urpu turpu, � vāvere atbildēja. � Es tik tie�ām neesmu vainīga, to dara vēj�.

� Es redzu tikai to, kā tu pārgalvīgi lēkā pa zariem! � āpsis vēl niknāk atcirta. � Tev lēkājot, stumbrs līgojas un man no griestiem birst apmetums.

Vāvere saprata, ka āpsim nav iespējams neko ieskaidrot, tādēļ viņa vairs neiebilda.

� Savāc savu mantību un vācies prom uz citu koku! � āpsis uzbļāva. � Citādi te dzīves nebūs!

�Kas tiesa, tas tiesa,� vāvere nodomāja. �Ja āpsis ik dienas tik traki bļaustīsies, dzīve tie�ām kļūs nepanesama.�

Vāvere sameklēja citu koku, kurā atradās ērts dobums, un tur ierīkoja sev midzeni. Viņa pārnesa uz jauno mitekli arī visus

riekstu un sēņu krājumus un ļoti nopriecājās, ka nebūs ar dusmīgo āpsi tēvzeme jādala.

Ta�u āp�a miteklī zem priedes saknēm joprojām sienas plaisāja un no griestiem bira apmetums. Tas tādēļ, ka vēj� nerimās un nerimās. Bet tas āpsi vairs nekaitināja.

�Pats galvenais, ka aug�ā nedīdās vāvere,� viņ� apmierināts nodomāja. �Cik labi ir dzīvot, ja neviens tevi netraucē!�

Turpmāk āpsis ar vāveri atkal itin labi satika. Sastopoties me�ā, abi patērzēja un alla� apvaicājās, kā klājas.

Me�acūkai bija ienācis prātā audzēt kartupeļus.

� Tad man alla� būs ko mutē likt, � viņa teica saviem draugiem. � Nebūs jāmēro tāls ceļ�, kad uznāks kāre pēc kartupeļiem.

Viņa izvēlējās kādu klusu me�a klajumiņu, kas likās visādi piemērots kartupeļu laukam � zeme bija līdzena un augsne pietiekami irdena.

�Sākumā laikam gan vajadzēs izdzīt vagas,� me�acūka savā nodabā prātoja. �Citādi kartupeļu laukam nebūs nekāda izskata.�

Viņa mazliet pabakstīja ar �ņukuru zemi, bet tad pārdomāja un likās mierā.

�Kam man dzīties pēc lepnuma! Ja vagas neiznāks pietiekami taisnas, me�a iemītnieki ņems vēl un izsmies mani.�

Tā viņa arī atstāja lauku neapartu un nolēma kartupeļus kaut kā iebakstīt zemē.

Pēc pāris dienām me�acūka ieradās savā laukā stādīt kartupeļus. Viņa atstiepa maisu sēklas kartupeļu līdz laukmalai, bet tad, pakausi kasīdama, sāka prātot:

� Man �ie sēklinieki ir vislabākās �ķirnes kartupeļi. Būtu nudien dīvaini, ja es tik dārgu mantu veltīgi izniekotu. Labāk atstā�u �os kartupeļus sev, toties vasarā nāk�u �o lauku labi bie�i ru�ināt.

Me�acūka aizstiepa savu maisu atpakaļ uz mājām, iebēra kartupeļus podā un izvārīja veselu lērumu kartupeļu biezputras. To viņa ēda un ēda līdz pat vakara blāzmai.

Dzīve ritēja parastā gaitā, un pēdīgi pienāca kartupeļu ru�inā�anās laiks. Nu me�acūka atkal devās uz kartupeļu lauku, nopietni apņēmusies ķerties pie �ā darba.

�Kartupeļi katrā ziņā jāapru�ina, jo tas ir sevi�ķi svarīgi,� viņa

spriedelēja. �Ja kartupeļus neapru�ina, tie labi neaug un paliek sīki kā ozolzīles.�

Ta�u nebija vēl me�acūka �ņukuru pie zemes piedūrusi, kad jau galvā tai ie�āvās pavisam cita doma:

�Neuzartu lauku apru�ināt nudien būtu jocīgi. Kā lai ru�ina, ja pat vagu nav? Tad jau visi me�a iemītnieki nez ko par mani domās. Labāk atstā�u lauku tādu pa�u, toties rudenī labi cītīgi uzlasī�u visus kartupeļus.�

Me�acūka devās mājup. Līdz pa�am rudenim viņa vai nu zvilnēja zem kāda krūma, vai arī slaistījās pa me�u. Bet, kad pienāca kartupeļu novāk�anas laiks, viņa atkal ieradās savā laukā, lai novāktu ra�u. Me�acūka rūpīgi sarindoja gar kartupeļu lauku kastes un naski ķērās pie darba.

Bet liels bija me�acūkas pārsteigums, kad viņa pamanīja, ka ra�a ir pagalam bēdīga. Lai kur viņa grūda savu �ņukuru, no kartupeļiem nebija ne smakas.

� Te tev nu bija... � me�acūka pārsteigti noruk�ķināja. � Kartupeļu lauks ir, bet kartupeļu nav.

Uz brīdi viņa iegrima dziļās pārdomās, ta�u beidzot atzina, ka tas vēl nebūt nav pats bēdīgākais.

�Labi vismaz, ka es te neesmu pārmērīgi nostrādājusies,� viņa samierinājusies nodomāja. �Ja es būtu �o lauku uzarusi, kartupeļus iestādījusi un pēc tam vēl apru�inājusi, tad nu gan �ī no�ēlojamā ra�a mani pagalam sarūgtinātu-.�

LACA maja

Reiz lācis sāka celt sev māju.

� Esmu pats varenākais me�a zvērs, � viņ� palielījās. � Man nepiedien tā zem klajas debess dzīvot.

Citi zvēri palika mutēm vaļā, vienīgi lapsa zobgalīgi iebilda:

� Lācim mū�s gar�, bet padoms īss. Visu dzīvi viņ� izticis bez mājas, bet nu grib izcelties.

Lācis uz lapsu i nepaskatījās. Viņ� sanesa būvmateriālus un ķērās pie darba. Celtniecībā nekāds lielais meistars viņ� nebija, tomēr māja beidzot tika uzcelta � tiesa, tāds pa�aurs miteklis, ta�u kā nekā pa�am sava māja.

Me�a iemītnieki, būdami ziņkārīgi, drīz vien sanāca apskatīt lā�a māju.

� Mājai ta�u pagraba nav, � āpsis aizrādīja. Viņ� celtniecībā bija pats lielākais lietpratējs. � Kur tad tu domā glabāt savus ogu un medus krājumus?

� Tak jau vēderā, � lācis atbildēja. � Vēders ir pats dro�ākais pagrabs.

� Sienas mājai izskatās tādas kā �ķirbainas, � āzis pasmādēja. � Tur jau pūtīs cauri vēj�.

� Tā ir ērtāk, � lācis teica. � Nebūs māja ik dienas jāvēdina.

� Jumts viss vienos caurumos, � teica me�acūka. � Vai lietus tam cauri nelīst?

� Sur tur, protams, tek, � lācis atbildēja. � Bet gan jau tā lietus pietiks ir me�am, ir laukiem.

Stārķis uzlidoja uz jumta.

� Un kur tad skurstenis? � viņ� no aug�as noprasīja.

� Skursteni es ar nolūku neuzmūrēju, � lācis atbildēja. � Lai krāsns nedūmotu, ja tu uz skursteņa savītu sev ligzdu.

Zvēriem viss bija skaidrs, un viņi devās katrs pie sava darba.

Vienīgi lapsa nekur nesteidzās, viņa piegāja pie lā�a un pamāco�i sacīja:

� Ja tu kādreiz aizstaigāsi kaut kur tālāk no mājas, tad atslēgas atstāj man. Kādam ta�u jāpieskata māja, kamēr saimnieks ir prom.

Klausoties lapsas valodā, lācis kļuva piesardzīgs. �Ej nu sazini,. ko tā viltniece var manā mājā pastrādāt, ja atslēgas būs viņas ziņā! Varbūt kaut ko saplēsīs vai arī pati iekārtosies uz palik�anu?�

� Nekur tālu prom es neie�u, � lācis atteica. � Man tepat ir diezgan ko darīt.

Un lācis tī�ām negāja nekur tālu prom no savas mājas. Viņ� lasīja ogas turpat pagalmā, ņēma medu no bi�u koka, kur� auga aiz mājas, un diendienā tupēja istabā.

Bet tad reiz sacēlās vēj� un spēcīgi pūta cauri sienu �ķirbām. No griestiem lācim uz galvas gāzās lietus ūdens, un istabā viss samirka. Lācis ar skumjām atcerējās me�a biezokni, kur varēja atrast sev tīkamu patvērumu, bet kā tagad līdīsi krūmos, ja pa�am ir sava māja?

Beidzot lācim, caurvējā tupot, sāka drēgnums kost kaulos. Iekurt krāsni nevarēja, jo mājai nebija skursteņa. Varbūt skraidot varētu sasilt, bet cik ilgi tu skraidīsi ap māju � drīz vien sāks galva reibt.

Nepagāja ilgs laiks � un pagalmā vairs nebija ogu, izbeidzās arī medus koka dobumā un lācim pienāca bada dienas, jo viņam ta�u nebija pagraba, kur glabāt pārtiku. Nu viņam klājās pagalam slikti.

Un tad kādurīt lācis nodomāja:

�Man tā māja bijusi nebijusi � mājas dēļ ta�u nevar dzīvi sagandēt!�

Lācis aizskrēja uz me�u un steig�us devās uz priek�u, tik uz priek�u. Drīz viņ� sasila. Un atrada ogas un medu. Glābjoties no vēja un lietus, lācis ielīda krūmos. Tur viņ� jutās lieliski. Un savā mājā nekad vairs neatgriezās.

SATURS

Stārķis gardēdis.......

E�a katls..........

Āzis un lapsa........

Zaķa zivju dīķis.......

Apsis un vāvere.......

Kā me�acūka audzēja kartupeļus . Lā�a māja.........

25 кар.

Eno Raud KARU MAJA

Kirjastus �Eesti Raamat� Tallin 1972

Серия �Пчелка� Эно Рауд МЕДВЕЖИЙ ДОМ

Рига �Лиесма� 1982 . На латышском языке

Перевела с эстонского Джульетта Плакидис Художник Майя Драгуне

И Б № 3562 Pirmsskolas vecuma bērniem

Eno Rauds LACA mAja

Redaktori A. Melnalksnis un U. Auseklis Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdis

Tehniskā redaktore I. Soide Korektore A. Giptcre

Nodota salikSanai 08 10.81. Parakstīta iespieSanai 28.01.82. Formāts 84x90/16. Ofseta papīrs 120 g. Baltikas garnitūra. Ofsetspiedums. 2,10 uzsk. iespiedi.; 9,10 uzsk. kr. nov.; 1,81 izdevn. 1. Metiens 60 000 eks. Pasūt. № 100474. Cena 25 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 47/31123/B-653. Salikta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11. BroSēta LKP CK izdevniecības tipogrāfijā, 226081, Rīgā, Balasta dambī 3. Pasūt. № 1383.

S(Ig) 70801-47

84.3Ig R -------- 164.82.4803010200 @ Tulkojums latvie�u valodā,

Ra 807 M801(ll)�82 ilustrācijas, �Liesma�, 1982