1

2

Piektdien ieradās jauns pavārs � padzīvojis vīrs ar garu, pārkarenu degunu un ļoti baltu, grumbu izvagotu seju. Pateicis, ka viņu sauc par Onufriju Gavrilovi�u, un pastāstījis par savām agrākajām darba vietām, nākamais hospitāļa pavārs nolika Aleksandram Markovi�am priek�ā uz galda savu dokumentu paciņu; dokumenti bija diezgan pamatīgi nospeķoti un apbru�āti. Levins tos lēnām pār�ķirstīja un nopūtās.

� Vakar aizveda uz aizmuguri mūsu Berdjajevu, � viņ� sacīja. � Bija lielisks darbinieks, cilvēks ar zelta rokām. Savu amatu prata apbrīnojami. Iedomājieties, tik ikdieni�ķu ēdienu kā makaronu sacepumu pagatavoja tā, ka ievainotie bija sajūsmā! Vajadzēja gadīties tādai nelaimei � nokrist bumbai un cilvēkam palikt bez kājām!

� Kāds nu kuram tas liktenis! � Onufrijs atsaucās.

Levins vēlreiz pa�ķirstīja taukainos papīrus un jautāja Onufrijam, vai viņam ir zināma ēdinā�anas sistēma hospitālī.

� Kas tur ko nezināt, � viņ� atbildēja. � Tur, biedri priek�niek, nekāda zinā�ana neprasās. Man ir pazīstama fran�u virtuve, kaukāzie�u virtuve, esmu strādājis pie pa�a �efkulināra Pāvela Jefimovi�a Abramova, biju viņam tikpat kā labā roka. Gatavojām ne tikai makaronu sacepumu vai kaut kādu zemniekzupu, tikām galā ar grūtākiem darbiņiem. Taisījām, piemēram, aknu ragū � defuāgrā. Vai ari, piemēra pēc, rokambola mērci..,

Onufrijs bēdīgi pamirk�ķināja acis un paraustīja garo degunu. Defuāgrā un rokambola mērce uz Levinu neatstāja itin nekādu ietekmi.

� Tas �eit nebūs vajadzīgs, � viņ� sacīja. � Te ēdienam jābūt vienkār�am, gar�īgam un veselīgam. Mums ir hospitālis, te guļ ievainotie, bie�i vien apetīte viņiem nav nekāda labā, un mūsu uzdevums ir panākt, lai viņi tomēr ēstu. Saprotat?

Pavārs pamāja ar galvu.

� Savas izziņas varat ņemt līdzi, � Levins piebilda un piecēlās. � Es te uzrakstīju, kur jums jānokārto formalitātes. Kāpēc jūs neņēma armijā?

Onufrijs paskaidroja, ka esot invalīds, un aizgāja, bet ārsts Levins devās pie Fjodora Timofejevi�a. In�enieris gulēja uz grīdas un līmēja plaukstas platuma strēmeles gar glāb�anas tērpa kabatām ar rāvējslēd�iem. -

� Jānostiprina, � viņ� sacīja Levinam, � citādi � tiklīdz cilvēks raus slēdzi, tā audums pu�u būs. Vispār, �o audumu vajadzēja blīvāku, pamatīgāku. Vai jūs tā nedomājat?

Rūpīgi pielīmējis otru strēmeli, in�enieris apsēdās uz sakrustotām kājām, aizsmēķēja papirosu un sāka stāstīt, kā, pēc viņa domām, vajadzētu notikt nākamajam izmēģinājumam. Viņi abi ar laivu izbrauks līcī, Fjodors Timofeje-vi�s uzģērbs glāb�anas tērpu un pacentīsies noskaidrot, cik ilgi lidotājs spēj noturēties uz ūdens, ja temperatūra ir zem nulles. Aleksandrs Markovi�s turpat no medicīnas viedokļa pārbaudīs, vai ar cilvēku, kur� peld ūdenī, viss ir kārtībā. Aizmugures priek�nieks pieprasījumu parakstījis, un termofori būs klāt pēc stundas.

� Dodiet nu �urp, es to uzģērb�u, � Levins teica.

In�enieris Kuro�ka uzkāpa uz ķeblī�a, lai būtu vieglāk viņu apģērbt. Viņi bija jautri, un abiem nāca smiekli, kad Aleksandrs Markovi�s, ģērbies no gumijota auduma izgatavotā glāb�anas tērpā, staigāja pa istabu no viena gala uz otru. Tērps �vīkstēja un �aukstēja, un izskatījās, ka Levins �ai apģērbā nolaidies no Marsa. '

� Neko teikt, � viņ� sacīja, � ļoti ērts. Nekur nevelk, smagums nav jūtams. Es, lūk, sē�os uz krēsla �aurajā pilota kabīnē. Nu tad sākam!

Levins apsēdās uz ķeblī�a starp galdu un sienu un sāka kustināt rokas un kājas tā, kā, pēc viņa domām, to dara pilots, vadīdams lidma�īnu.

� Lūdzu, piespiediet ar galdu mani vēl cie�āk pie sienas, � viņ� teica, � pa�laik te ir pārāk ērti.

Kuro�ka pastūma galdu tuvāk, un Levins atkal kustināja rokas un kājas. Kamēr viņ� tā ņēmās, Kuro�ka lasīja avīzi.

� Paklau, ārst, � viņ� pēk�ņi ierunājās, � vai jūs maz zināt, kas te rakstīts?

Levinam nebija laika domāt par avīzi. Sai mirklī viņ� iztēlojās, kā glāb�anas tērpā ģērbies lidotājs izdara pagriezienu. Pēc tam viņ� nospieda lo�metēja sprūdu. No tā visa viņ� gan neko lielu nesaprata, tomēr iedomāties varēja.

� Kustības netraucē itin nemaz, � Levins skaļi sacīja, it kā pārkliegdams propelleru rūkoņu. � Jūs dzirdat, Fjodor Timofejevi�? Tā, es apgrie�os. Tagad iztaisu immel-mani vai kā nu tas saucas. Redz, es briesmīgi plātos ar rokām un kājām �ai �aurajā kabīnē, un tas nav itin nekas. Ļoti viegla, ērta un lieliska manta ...

Kuro�ka smaidīdams raudzījās ārstā. Kas to būtu domājis, ka �is cilvēks, kam rit sestais gadu desmits, tā spēj spēlēt lidotāju. Starp citu, viņ� gan nespēlēja, viņam tikai piemita iztēle un viņ� viegli varēja iedomāties, ka ir lidotājs, kur� lido virs aukstas jūras.

� Tas ir lieliski, � Kuro�ka teica, � tomēr kustības paliek kustības; galvenais � kā būs, kad tērpu izmēģinās ūdenī? Tas apledos un sāks plaisāt, un tad mēs abi liesim gau�as asaras. Nu labi, pietiek, nāciet �urp un palasiet avīzi!

Levins noģērba tērpu, noraustīja formas svārkus ar sudrabotām uz�uvēm un paņēma no galda avīzi. Zem kopēja virsraksta �Ar Sarkanās Zvaigznes ordeni� bija iespiests arī viņa uzvārds, vārds, tēva vārds un dienesta pakāpe. Kuro�ka viņā noraudzījās no sāniem.

� Klausieties, esmu pielīdzināts lidotājiem! � Aleksandrs Markovi�s iesaucās.

Kuro�ka saņēma Levinu aiz pleciem un trīs reizes noskūpstīja uz vaigiem.

� Apsveicu, ārst, � viņ� teica, � apsveicu sakarā ar pirmo ordeni �ai lielajā karā! Ļoti priecājos par jums.

Sai brīdī sāka �aut zenītlielgabali un, pabāzis galvu pa durvīm, de�urants dzedri sacīja:

� Uz patvertni, biedri komandieri, uz patvertni!

Fa�isti tūlīt nometa �etras bumbas � un no griestiem nobira apmetums. Apdzisa gaisma. Kuro�ka uzvilka sērkociņu un aizdedza papirosu. Arī Levins piesmēķēja no viņa papirosa.

� Būs laikam jāiet uz hospitāli, � viņ� dusmīgi teica, � var kaut kas gadīties ... Ek, kā man tas apnicis!

Kuro�ka ar sērkociņiem rādīja gaismu, kamēr viņ� uzģērba �ineli un uzlika cepuri. Ārā bija polārās pusdienas krēsla. Būk�ķinādami ar zābakiem, Levinam pretim nāca komandanta patruļas kareivji. Apdullino�i dārdināja zenītlielgabali. Sacēlās vēj� un uzvēdīja deguma smaku.

Levins palūkojās gaisā, bet redzēja tur vienīgi pelēkus padebe�us un apaļus, skaidri iezīmēju�os sprādzienu mākonī�us. Tad pēk�ņi iegaudojās piķējo�ais bumbvedējs un, pretīgi svelpdamas, līcī iekrita vēl �etras bumbas. Levins piespiedās pie sienas. Cepure nolidoja no galvas.

�Dro�i vien caurules atkal būs pārsprāgu�as un istaba pieplūdusi ar ūdeni,� viņ� skumīgi domāja. �Atkal atgādās sūkni un sūknēs to ārā.�

Hospitālī viņ� izteica piezīmi kara ārstam Barkanam. Piezīme bija pasacīta pavisam pieklājīgi, tomēr Barkans, kas jau tā bija sabozies, tūlīt sapīka vēl vairāk un atbildēja, ka viņ� vairs neesot nekāds puika un visvisādas pamācības viņam neesot vajadzīgas. Viņiem vispār bija grūti saprasties, un Levinu tas sarūgtināja. Patiesībā Barkans nebija slikts ārsts, tikai itin nemaz nemācēja pakļauties. Viņ� bija jau ieguvis prāvu pieredzi, viņam bija arī tīri laba skola, tomēr Barkana pa�paļāvība un noslēgtība nedeva Levinam'iespēju tuvināties ar viņu. Tagad Barkans bija pavisam piepūties.

�Dro�i vien �eremets būs paguvis izstāstīt, ka es atteicos atstāt viņam nodaļu,� Levins nodomāja. �Protams, tas nav patīkami, tomēr es to nespēju. Ek, pie velna!�

Kad vēlāk ārstu istabā ienāca Varvaru�kina, Levins sāka viņai �ēloties pats par sevi.

. � Klausieties, Barkans apvainojies, � viņ� sacīja. � Un pamatoti apvainojies. Dro�i vien �eremets viņam izpļāpājis, kā bija toreiz, kad gatavojos braukt uz Maskavu. Jūs ta�u atceraties? Goda vārds, es tomēr to nespēju. Jūs mani saprotat? Belihs un Barkans ir divi da�ādi cilvēki. Un tomēr arī es esmu vainīgs. Viņam nav taisnība, bet es esmu priek�nieks, un daudz kas atkarīgs no manis, daudz kas, varbūt arī viss. Esiet tik laba, Olga Ivanovna, da�reiz paraustiet mani aiz piedurknes, ja es sāku pārāk daudz kliegt... Kā lai paturu prātā, ka Barkans ātri apvainojas? Viņ� strādājis kādā pilsētā, kur uzskatīts par neapstrīdamu autoritāti, bet te kaut kāds Levins grib viņu mācīt. Jābūt ta�u kaut mazliet psihologam ...

Pēc stundas saticis Barkanu gaitenī, viņ� ierunājās tik jautri, it kā nekas nebūtu bijis. Tomēr Barkans uz joku neatbildēja, ievilka plecos �etrstūraino galvu un pateica, ka viņam neesot laika.

Tad zvanīja telefons un otrā ranga kara ārstam A. Levi-nam paziņoja, ka �odien pat tie�i �etrpadsmitos lielajā lidlaukā veco darbnīcu telpās pavēlnieks izsniegs valdības apbalvojumus.

Bija divdesmit minūtes uz diviem. Vēl vajadzēja noskū-ties, paņemt suku un iztīrīt jaunos formas svārkus, ielikt galo�ā papīru, lai tā nekristu nost. Un kā lai tiek uz tu-ч rieni desmit minūtēs?.

Lidzīgs milzīgam izdēdēju�am putnam, vilkdams gar zemi kājas, no kurām krita nost galo�as, un par kaut ko dusmodamies, viņ� sniedza sausnējo roku Bobrovam, tad Kaluginam, pēc tam star�inam Pjaļicinam un noņēma cepuri; Levins nemaz neievēroja, cik jautri viņā noskatās cilvēki un cik daudz priecīgu mirkļu viņ� tiem sagādā ar savu mū�īgo civilista uzve�anos, ar kliedzo�ā, ķērksto�ā balsī izteiktajām piezīmēm un labsirdīgo vainīga cilvēka smaidu grumbainajā, pavir�i skūtajā sejā.

� Iedomājieties tikai, � viņ� sacīja Kaluginam, � vakar atkal nosūtīju uz Ļeņingradu vēstuli savam dzīvokļa pilnvarotajam. Uz iepriek�ējo vēstuli atbildes nav vēl �odien. Jūs ta�u ari esat ļeņingradietis, atceros, mēs esam tiku�ies.

� Esmu maskavietis, � Kalugins atbildēja, � dzīvoju Maskavā, Maroseikā.

� Esat kļuvis vecāks, � Levins teica, � stipri vecāks kop� tā laika.

� Kop� kura laika?

� Nu, kop� tā pa�a, � nedro�i pasmaidījis, Levins piesardzīgi sacīja. Viņ� jau nojauta, ka atkal kaut ko jauc.

� Kop� kura laika? � Kalugins ne�ēlīgi tincināja,

� Lai nu paliek, lieciet mani mierā! � Levins iesāucās.

� Man vairs nav tas vecums, kad patīk joki.

Ārsts ar visu savu tievo augumu viegli pagrūda Kalugina plecu, tomēr grūdiens bija tik stiprs, ka viņ� pats zaudēja līdzsvaru un vēl ilgi �ūpojās.

� Bet vai mani atceraties, biedri kara ārst? � jautāja lidotājs Bobrovs.

� Kā gan citādi! Jūsu uzvārds ir Meļņikovs. Nav cilvēka, kuru ārsts Levins nepazītu, protams, ja �is cilvēks pieder pie slavenās ērgļu cilts. Jūs esat Meļņikovs!

� Kļūdāties, biedri kara ārst!

� Es kļūdos? Es?

� Diem�ēl tā ir, biedri kara ārst.

� Jūs visi esat man apniku�i, � Levins teica. � Tādus jokus ar mani dzen jau vairāk nekā desmit gadu. Vai nav iespējams izdomāt ko asprātīgāku? Kam ir papirosi?

� Man, � Kalugins sacīja, � bet �eit, biedri ārst, smēķēt aizliegts. Tas � pirmkārt. Otrkārt, jūs esat ierindā. Mazliet jāpacie�as.

� Tagad es atceros�jūsu uzvārdu! � Levins iesaucās. � Jūs esat Kalugins. Kara in�enieris Kalugins. Nerunājiet pretim! Bet viņ� ir Meļņikovs. Lai nemel� blēņas!

Kā uzvarētājs Levins pameta ierindu un pastaigājās gar remontējamām lidma�īnām. Viņa uzmanību saistīja kāds iznīcinātājs ar sagriezu�os propelleri. Levins pa�ūpoja galvu, tad pataustīja plēstos caurumus ma�īnas fizelā�ā. Ārsta vecā seja kļuva skumja.

� Palūk, kā tagad kaujas, � viņ� teica, � bruņas izskatās pēc vecām lēverēm! Bet nelaiķis Zaicevs stāstīja, ka imperiālistiskajā karā bijis gadījums, kad, iz�āvis visas patronas, kāds �tāba kapteinis ļoti noskaities un ar pistoli iesviedis pa galvu otram lidotājam � austrietim. Kari mēdz būt visādi.

� Stājieties savā vietā, biedri ārst! � sauca Kalugins.

Ienāca �tāba priek�nieks � gau�ām bālais pulkvedis Zubovs, un visi tūlīt izlīdzinājās un pārstāja sarunāties. Vecākais politiskais vadītājs Sedovs, juzdams, ka viņos vērīgi nolūkojas simtiem cilvēku, pēk�ņi apjuka un sāka kaut ko paklusi ziņot �tāba priek�niekam. Sī bija viņa diena � vecākā politiskā vadītāja Sedova diena. Par godu svinīgajam notikumam viņ� bija skuvies tik aizrautīgi, ka sagriezis seju no vienas vietas, un tagad to rotāja mazi, �iem iegriezumiem uzlīmēti papīrī�i. No viņa viedokļa � vispār nekas nebija izdevies, viss bija darīts steigā, bez īpa�as apsprie�anas, bez pienācīgām iepriek�ējām pārdomām. Pēk�ņi piezvana un liek tūlīt izdalīt apbalvojumus! Un kur tas notiek? Darbnīcās! To ta�u varēja izdarīt Flotes namā pro�ektoru gaismā, tur ordeņu pasnieg�anu būtu uzņēmu�i kinooperatori, lai parādītu visai Padomju Savienībai.

� Nekas, nekas! � �tāba priek�nieks atbildēja diezgan skaļi. � Galvenais � mieru!

Viņ� aizgāja pēc pavēlnieka, kas netālu no darbnīcām joprojām smēķēja, klausīdamies, kā rūc motori un īsiem dārdieniem �auj gaisā lielgabali.

� Vai Sedovs atkal kaut ko nesaputros? � pavēlnieks pasmaidījis vaicāja. � Ziniet, viņ� vienmēr tā nervozē, ka bail skatīties. Komisārs gribēja viņu atstādināt no �ī darba, bet es ņēmu un aizstāvēju. Sedovs sajuktu prātā.

� Protams, tas ir jauks darbs, � �tāba priek�nieks atbildēja, arī pasmaidīdams, � un tiesa kas tiesa: �ai darbā viņ� ieliek visu sirdi. Nē, viņu nedrīkst aiztikt! Nesen viņ� lūdza, lai viņam atļauj vienu medaļu �Par dro�sirdību� pa�am aizvest uz pilsētu Smorodinovam, kas guļ tur hospitālī. Un, iedomājieties, saaicināja palātā ārstus, māsas, sa-' nitāres...

�tāba priek�nieks palaida pavēlnieku pirmo, uzlika labāk cepuri, noraustīja �ineli un lieliskā, sevi�ķi skaistā solī iegāja darbnīcās. Kaut kur flangā skaļa, skanīga balss deva komandu �mierā!�, un visi apklusa.

Sedovs izlasīja sarakstā pirmo uzvārdu. Liela auguma lidotājs ar mīkstiem ka�okādas zābakiem kājās, kaut kādi atdarinādams ierindas soli, aizgāja līdz pavēlniekam un nostājās pamatstājā. Sedova seja vairs nepauda cītību, tajā atspoguļojās izmisums; lūpas kustinādams, viņ� divreiz pārbaudīja numuru un tikai tad pasniedza kastīti pavēlniekam.

� Apsveicu, kapteini, � pavēlnieks sacīja, ar gai�u un atklātu skatienu raudzīdamies lidotājam acīs, � jūs pamatīgi sitat fa�istus, vēlreiz apsveicu. Un no tehnikas izspie�at visu, ko tā spēj. Pareizi darāt.

Lidotāja seja sastinga, viņ� skaļi pasacīja pienācīgo atbildi, apgriezās un aizgāja uz savu vietu. Sedovs pateica nākamo uzvārdu, atkal salīdzināja numurus un sniedza pavēlniekam vēl vienu kastīti.

Sopkās pa kreisi no darbnīcām sāka �aut zenītlielgabali, un visi tūlīt pamanīja, ka, pasniegdams ordeņus, pavēlnieks pūlas arī ieklausīties trok�ņos un uzminēt, kas notiek debesīs.

Kara ārsts Levins bija astotais, kuru izsauca.

Vilkdams gar zemi galo�u, kas krita nost no kājas, un pats to neievērodams, Levins piegāja pie pavēlnieka, paņēma no viņa rokām kastīti ar ordeni, pateicās un jau sāka iet atpakaļ uz savu vietu, bet pavēlnieks viņu pēk�ņi apturēja; un tad � labsirdīgi smaidīdams, tāds kā mazliet apgrēkojies � Levins vēlreiz piegāja pie galda, ko sedza purpursarkans audums.

� Biedri kara ārst, � pavēlnieks sacīja paklusā balsī, � domāju, ka visi būs ar mani vienis prātis, ja visu mūsu .vārdā it īpa�i apsveik�u mūsu dārgo biedru Levinu, kuru mēs, pareizāk sakot, kuru daudzi no mums pazīst kop� tiem tālajiem laikiem, kad ... kad mēs vēl tikai mācījāmies lidot un kad kara ārsts Levins deva mums ne vien zāles, bet arī... padomus ... kad kara ārsts Levins ... mums grūtās dienās palīdzēja ... ticēt sev un saviem spēkiem ...

Pavēlnieks brīdi apklusa, klausīdamies neskaidrajā, piekrīto�ajā �alkoņā, kas vēlās pāri ierindai, tad paspieda lielo, izdilu�o ārsta roku, ielūkojās viņam acīs un piebilda:

� Vārdu sakot, biedri kara ārst, es jūs sirsnīgi apsveicu sakarā ar apbalvojumu, vēlu jums veselību un spēkus tai darbā, kas jums darāms līdz di�ās uzvaras dienai!

� Pateicos, � Levins vēlreiz sacīja, � paldies!

Atgriezies ierindā, viņ� uzlika brilles un rūpīgi izlasīja saņemto pagaidu apliecību.

Nākamais, kam pasniedza ordeni, bija Kalugins, pēc tam atkal bija iznīcinātāji, tad � lidlauka apkalpes bataljons. Zenītlielgabali apklusa. Uz saspringu�ās Sedova sejas parādījās lielas sviedru lāses.

� Vecākais leitnants Safari�evs, � Sedovs izsauca.

� Atrodas gaisā! � atbildēja kāda zema balss.

Sedovs noiika Safari�eva ordeni sāņus un nolasīja vēl divus uzvārdus.

� Abramovs kritis, � atsaucās tā pati zemā balss.

Sedovs nolika pie malas arī Abramova ordeni.

Kad ordeņu pasnieg�ana bija beigusies, Levins lēniem sojiem izgāja no darbnīcām. Bija kļuvis gai�āks, vairs ne-sniga. Pa kreisi no kaponieriem rūca tāla darbības rādiusa bumbvedēji, kuriem pa�laik iesildīja motorus. Tehniķis, laikam vārdā Gri�a, pacēla roku un kaut ko kliedza Levinam � dro�i vien apsveica. �Ja atmiņa mani neviļ,� Levins nodomāja, �viņam bija atslēgas kaula lūzums.�

Sasalu�ā ceļa grambās lēkādama, viņam pabrauca garām smagā ma�īna, kurā stāvēja lidotāji, turēdamies cits pie cita un slēpdami seju no aukstā vēja. Arī viņi kaut ko sauca Levinam un māja ar rokām, tad kāds no viņiem piedauzīja pie kabīnes jumta, un ma�īna apstājās. �Vēl mazdrusciņ, un man paātrināsies sirdsdarbība,� Levins nodomāja, �mūsu gaisa kara spēki tomēr lieliski izturas pret mani.�

Spēcīgas rokas viņu ievilka kravas kastē tik ātri, ka viņ� pat lāgā nepamanīja, kā tas notiek. Viņ� tikai pēk�ņi atģidās kravas kastē, kur ap viņu bija kādi trīsdesmit jaunekļi, no kuriem pazīstams �ķita tikai viens. ��ķembas trāpījums iegurņa apvidū,� viņ� atcerējās, �jā, jā, kā tad. Ar �o jaunekli bija pavisam bēdīgi, bet redz � tagad nekas.�

Lidotāji dziedāja.

Ma�īna joņoja uz garnizona pusi pāri lidlaukam, kur kara laika darba diena vēl nebija beigusies,� da�as ma�īnas devās uz startu, gatavodamās lidojumam, citas tika vilktas uz kaponieriem, ap tre�ajām ņēmās mehāniķi, aukstumā stingsto�ās rokas reizreizēm sildīdami ar savu elpu. Iero�u meistars, pēc dienesta pakāpes star�ina, pārbaudīja lo�metējus un reizēm iz�āva īsu kārtu, mērķēdams uz tālu klinti, bet debess atkal kļuva zila, pavērdama savu pla�umu jaunai kaujai, kas dro�i vien būs pēdējā �ai dienā.

Vakarā ordinatoru istabā ienāca Bobrovs. Otrā ranga kara ārsts Levins ēda mencas zupu ar prosu un koda klāt mazus maizes kumosiņus. Brilles viņ� bija uzbīdījis uz pieres; baltā cepurīte viņa seju padarīja bargāku un skumjāku.

� Kāds pavārs mums bija, � Levins sacīja, � kā viņ� centās un mīlēja savu darbu! Tagad mums ir brīva līguma pavārs, un skatieties pats, ko viņ� te sabrūvējis! Bet man nav laika ar viņu rāties, turklāt es itin nemaz nesaprotu, kāda iemesla pēc viens ēdiens iznācis gar�īgs, bet otrs � negar�īgs. Es nevaru pateikt, kāpēc tas ir negar�īgs, un tāpēc arī nespēju stingri prasīt. Vai jūs saprotat, kāpēc ēdiens ir gar�īgs vai negar�īgs?

Bobrovs atbildēja, ka zupā dro�i vien neesot lauru lapu. Bet varbūt tai jāpieliekot sinepes. Vispār, ja kāds ēdiens ir gau�ām negar�īgs, vienmēr jāķeras pie sinepēm.

� Drausmīga diena, � Levins teica, � esmu galīgi nomocījies. Atbraucu no darbnīcām � un tūlīt uz operāciju zāli. �odien mums te atgādāja trīs pui�us. Vai esat ko dzirdējis par to bumbvedēju? Izstāstiet, kā viņi nokrita...

Bobrovs stāstīja. Levins klausījās viebdamies, ar pirkstiem bungodams pa galdu. Daudzus gadus strādādams pie lidotājiem, viņ� tomēr nebija varējis pierast pie tādiem stāstiem, pie stāstītāju mierīgā un vīri�ķīgā toņa, pie vārdiem �at�aut asti�, �aiziet jūriņā�.

� �etri meseri, bet �is viens, � Levins teica, � tur nav vajadzīga nekāda liela māksla. Nolāpītie slepkavas! Starp citu, vai tas nebijāt jūs, kam nesen kaut kas atgadījās, lidma�īna pārgāja grīstē, vai?

� Nē, biedri kara ārst, man nekad tas nav gadījies.

� Un labi ir, ka tā. Jums ne, jums ne... Kam tad �inīs dienās ma�īna pārgāja grīstē? Starp citu, tas nav svarīgi, ikviens no mums galu galā reiz nokļūs grīstē. Tpū, atkal grēmas! Vai jūs tās nemoka? Sēdieties, vecais draugs!

Bobrovs apsēdās.

Pēc tam ārsts ēda kartupeļu biezputru un skaļi prātoja par karu. Viņ� pareģoja, ka fa�isms tiks sakauts �etrdesmit sestajā gadā. Par otro fronti viņ� izteicās diezgan atturīgi. Bobrovs vērīgi raudzījās ārstā, un viņa acis bija tādas, ka Leviņam gribējās runāt un runāt.

� Biedri ārst, � Bobrovs teica, � ēdiet ta�u, jums viss atdzisīs!

� Ēdiet! � Levins iesaucās. � Ēdiet! Pagaidiet tikai, es �im Onufrijam sakur�u tādu pirti, ka viņ� vēl ilgi mani pieminēs!

Aleksandrs Markovi�s sa�utis pabīdīja tālāk �ķīvi ar kartupeļu biezputru.

� Bija tāds laiks, kad jūsu pazemīgo kalpu kādā mājā alla� paēdināja, � viņ� sacīja. � Toreiz es vēl biju jauns un tur dzīvoja vecmāmuļa Varja; viņa, piemēram, gatavoja �agariņus. Vai esat kādreiz dzēris stipru, saldu tēju kopā ar labiem �agariņiem? Tajā ģimenē ...

� Biedri ārst, kur tagad ir jūsu ģimene? � Bobrovs viņu pēk�ņi pārtrauca.

� Mana ģimene? � Nez kāpēc apmulsis, Levins atbildēja tikai pēc brī�a: � Mana ģimene? Atklāti sakot, man nav nekādas ģimenes.

� Gājusi bojā? � Bobrovs vaicāja, raudzīdamies Levi-nam taisni acīs.

� Nepavisam ne, � Aleksandrs Markovi�s atbildēja.

� Jums visiem ir dīvains paņēmiens to jautāt. Man neviens nav gājis bojā ...

Aleksandrs Markovi�s ilgi nebeidza rūkt.

� Taisni apbrīnojami, � viņ� dusmīgi teica, � nav tāda cilvēka, kur� nedomātu, ka esmu nelaimīgs. Bet es itin nemaz neesmu nelaimīgs. Mani nekas nenomāc. Sapratāt? Es tikai neesmu precējies. Ir ta�u arī neprecēju�ies cilvēki. Esmu vecpuisis. Neesmu atraitnis, sieva nav mani pametusi, un neviens pat nevar apgalvot, ka neesmu paguvis apprecēties tāpēc, ka biju pārāk aizņemts darbā. Un es arī neesmu vecpuisis pēc pārliecības. Ja sāktu analizēt manu vecpui�a stāvokli un meklēt tā cēloni, nekas neiznāktu. Tāpat vien gadījuma pēc paliku neprecējies. Visi precējās, visi iemīlējās, un man vienmēr bija vesels lērums uzdevumu � nodot vēstulītes, aizvest puķu pu�ķus, es aizelsies skraidīju �o kāzu un romānu virpulī un skraidīdams nez kā novēlojos. Jaunkundzi, kura man ļoti patika, kuru es varbūt pat mīlēju, pēk�ņi ņēma un apprecēja kāds no maniem biedriem. Kad pēc daudziem gadiem stāstīju, ka biju viņā iemīlējies, viņa sasita plaukstas un iesaucās: �Ai, Sūra, jūs alla� kaut ko izdomājat!...�

Mirkli skumji klusējis, Levins piebilda:

� Ko tu neteiksi � �izdomājat� ...

� Jā, starp citu, � Bobrovs ierunājās. � Es dzirdēju, ka jūs esot posies atvaļinājumā ..

� Nekas neiznāca, � Levins atbildēja. � Ziniet, gribēju mazliet nodarboties pats ar savu veselību, bet neizdevās. Vajadzēja atbraukt kādam ļoti labam ārstam, lai strādātu manā vietā, bet gadījās nelaime � vilcienu sa-bombardēja; atcerieties, tas bija samērā nesen pie Lou-hiem. Un tā es paliku te. Man nekad nelaimējas ar atvaļinājumu, tīrā mistika ...

� Kas?

� Nu, mistika, kaut kāda burvestība... Dro�i vien jūs atceraties manu braucienu uz So�iem ...

Bobrovs pasmaidīja.

Viņ� atcerējās, kā vēl pirms kara Levins īstajā atvaļinājumu laikā pēk�ņi bija visiem paziņojis, ka dodas atpūsties, ka viņam jau izrakstīti literi un pasūtīta apak�ējā vieta mīkstajā vagonā braucienam uz So�iem, bet otrā dienā Levins bija ieradies vasaras ēdnīcā un jautri �ēlojies:

�Vai redzat, kā esmu aizbraucis? Tagad piedevām esmu ari sanitārais ārsts. Man tik vien trūka kā noņemt ēdienu paraugus un pārbaudīt sanitāros mezglus! Bet, no otras puses, ko darītu jūs, ja kolēģim kara ārstam �iļinam jābrauc pēc jaunās sievas un nav neviena, kas strādātu viņa vietā? Un ja viņ� parādītu sievas vēstuli, kurā stāv rakstīts: �Vēl viens mēnesis, un es zaudē�u prātu. Ko tu dari ar mani? Mamma raud, māsa Nadja raud.� Nu? Ko jūs teiksiet? Sanitārā dienesta priek�nieks izsauc mani, apsēdina krēslā, ilgi klusē, ilgi pukst un pū� un tad saka: �Es nepavēlu, es lūdzu. Jūs neviens negaida, bet �iļins tikai nesen apprecējās.� Te nu jums bija So�i! Un tā notiek tikai tāpēc, ka man trūkst īsta gribas spēka. Norūdiet gribas spēku, jaunie cilvēki, citādi jums So�us neredzēt!�

Ārstam Levinam piemita arī godkāre. Bet �ī godkāre bija savdabīga. Tā lielākoties izpaudās tādējādi, ka Aleksandram Markovi�am patika stāstīt par pazī�anos ar daudziem slaveniem lidotājiem, no kuriem vienu otru viņ� kādreiz it kā bija ārstējis. Turklāt senāk, miera laikā, Levins noskaities mēdza sarunas biedram likt noprast, ka viņ� sadusmosies, ja tā vēl turpināsies, un brauks projām uz Maskavu � uz Galveno pārvaldi � vai vismaz uz Ļeņingradu.

�Ko lai citu dara?� viņ� jautāja. �Vai jūs domājat, ka man nervu vietā ir striķi? Saskaitī�os un uzrakstī�u ziņojumu! Lai es visu mū�u noņemtos ar �o ērgļu cilti! Negribē�u � un nenoņem�os! Ko es te redzu, dzīvodams pie �iem dzelzs pui�iem? Pamēģiniet, pamēģiniet pastrādāt pie lidotājiem par ķirurgu! Ko interesantu jūs tur redzēsiet? Pagāju�ajā mēnesī bija tikai viens gadījums, kad bija vajadzīga mana iejauk�anās, un tas pats � cīpslu sastiepums; puisis nelaikā bija parāvis kādu izpletņa auklu. Un man no rīta līdz vakaram bija jāklausās; kā viņ� �inkst, lai viņu lai� projām, kā stāsta, ka hospitālī no garlaicības pakār�oties. Ārstam jāaug. Bet kas man te par aug�anu? Labākajā gadījumā uzrodas kāds apendicīts, un arī tad ne aizklausīties nevar. Kāpēc lidotājiem miera laikā vajadzīgs ārsts? Nesen te viens bija atnācis pie manis interesēties, kas tās tādas par galvas sāpēm. Jūs varat iedomāties cilvēku, kur� trīsdesmit gadu vecumā nepavisam nezina, ko nozīmē galvas sāpes, un jautā, kas tad īsti sāp � galvas āda, galvas kauli vai smadzenes... Sie cilvēki apveltīti ar tādu veselību, ka pēc ķirurģiskās nodaļas viņiem nav nekādas vajadzības, ja vien viņiem negadās krist. Kara laika, tad, protams, es būtu viņiem vajadzīgs, bet, kad kara nav, esmu te glu�i lieks. Labi, ka miera laikā lielāko tiesu esmu strādājis klīnikās. Citādi kar� mani pārsteigtu nesagatavotu. Lielās klīnikās tomēr �o to dabū redzēt, kaut kas ir darāms, reizēm ir ko galvu palauzīt. Bet te pie jums, tādiem zaļok�ņiem pui�iem? Smiekli nāk...�

' Levins ātri iekaisa, daudz ko jauca, bie�i dusmojās un reizēm kliedza uz sanitārēm, māsām un ārstiem. Viņ� nemaz neapjauta, ka iespējams runāt arī klusi. Virsvalks viņam nekad nebija aizpogāts, garais deguns bravūrīgi līda ārā no briļļu apak�as, zobos viņ� mū�īgi turēja iemuti ar cigareti un, lai mierinātu pacientus, bie�i stāstīja par savām slimībām, sparīgi un dedzīgi sabiezinādams krāsas.

�Sis vīrs, kas mēdz stāties pretim stihijai, �ēlojas par sirdi!� Levins izsaucās. �Sis Ikars, �is milzenis iedro�inās runāt par sirdi! Starp citu, tā nepavisam nav �eit, te ir kuņģis. Goda vārds, pretīgi klausīties cilvēkā, kas domā, ka viņ� ir slims, lai gan patiesībā ir pilnīgi vesels. Jums krūtīs ir hronometrs, nevis sirds, bet man, nu, man gan sirds vietā ir lupata. Pirmīt te viens ērglis man rādīja savu lūzumu, tur viņ� guļ � blakus palātā. Un domā, ka tas ir grūts gadī-dījums. Negrib uz visu mū�u kļūt par kropli un uztraucas. Pasakiet viņam vēlāk, ko es jums atklāti teicu kā vīrietis vīrietim. Viņam nav pat lūzuma. Tas ir tikai sasitums. Un viņam nav ko �inkstēt, ka viņu varētu atbrīvot no dienesta aviācijā. Atzī�os, trīsdesmit otrajā gadā kāds pigoru taisītājs nogāza mani zemē, protams, ar visu lidma�īnu, tā nu tie�ām bija aina, ko bija vērts uzgleznot. Mani salika kopā no gabaliem. Biju sa�ķīdis daļās. Ko jūs smejaties? Kas tur smieklīgs, ja ārsts Levins nogāzās kopā ar lidma�īnu un sa�ķīda gabalos? Turklāt man ir kuņģa �ūla, kā rādās. Bet jūs visi esat vīri kā ozoli, stratosfēras iekarotāji, gaisa �empioni, ērgļu cilts, un jūs man esat gau�ām apniku�i...�

Pat pirms kara Aleksandrs Markovi�s nopietnos gadījumos negāja projām no hospitāļa. Ja kāds lidotājs bija cietis katastrofā, ja cietu�ā stāvoklis radīja kaut niecīgas ba�as, Levins it kā nejau�i ilgi nosēdēja ārstu istabā, vēlāk palātā pie ievainotā, pēc tam pēk�ņi sāka snauduļot gaitenī uz krēsla, kas atradās pie de�urējo�ās māsas galdiņa.

�Ek,� viņ� bija sacījis Bobrovam toreiz, kad tas pēc ievaino�anas pirmo reizi nāca pie samaņas, �jums nav ar ko sevi�ķi lepoties. Ja esat precējies, nestāstiet sievai, ka esat atradies par mata tiesu no nāves. Jūs var izlaist cauri kafijas dzirnaviņām, un tomēr jūs paliksiet lidotājs. Tādos gadījumos, kāds ir jūsējais, organismam vispār ļoti liela nozīme. Starp citu, somu kara laikā man bija interesants gadījums. Atnes kādu un noliek uz operāciju galda. Es skatos un � iedomājieties! � atceros, kādos apstākļos savā laikā jau tiku operējis �o jaunekli. Manas �uves, tā teikt, mans rokraksts, un tīri labi, pavisam labi nostrādāts. Bet toreiz bija tā. Viņ� nogāzās zemē. Tolaik lidoja ar diezin ko, ar tām pa�ām �svilpastēm�, kuras jūs dro�i vien neesat ne redzējis. Un tā nu viņ� nogāzās zemē kopā ar savu ma�īnu, kas bija atņemta baltajiem. Es tai laikā vēl biju pavisam jauns ārsts, ta�u vajadzēja kaut kā tikt galā. Tuvumā neviena nav, ievainotais nav pārvadājams, vietējais feld�eris tikai krek�ķ, un man, zaļam puikam, vienam jāizlemj, ko darīt. Stundu un divdesmit minūtes noņēmos ar �o jauno biedru un vēlāk nekādi nespēju ticēt, ka tiksim cauri bez sepses. Nevarēju ne gulēt, ne ēst, atceros, ka visu laiku tikai dzēru ūdeni un smēķēju pa�audzētu tabaku. Mans pacients tomēr palika dzīvs. Par spīti veselam saprātam un visam tam, kas man bija mācīts. Viņ� palika dzīvs tāpēc, ka viņam bija tie�i tāds pats organisms kā jums. Sirds darbojās kā motors, un veselība bija tāda, ka viņ� glu�i mierīgi varēja nodzīvot vēl vismaz septiņdesmit gadu. Tā nu nekad nevajag zaudēt dū�u, vēl jo vairāk jums, kuram tādas skrambiņas vien ir. Te jums būs piens � tas jāizdzer. Ja jūs nedzersiet pienu, tas nāks par labu fa�ismam, hitle-rismam. Tur nav ko smieties. Hitleram, Gēringam, Gebelsam un visai viņu bodītei ir ļoti patīkami, ka mūsu ievainotie atsakās no ēdiena. Es, protams, izsakos figurāli, zināmā mērā tā ir hiperbola, tomēr dariet viņiem �īs nepatik�anas � izdzeriet pienu un apēdiet kotleti! Apstākļi sagadīju�ies tā, ka pa�reiz jūs nekarojat, tādā reizē sagādājiet �ai bandai nepatik�anas ja ne kā lepns kaujas ērglis, tad vismaz kā ēdājs ...�

5

Pēc vēlām pusdienām sēdēdams kopā ar Bobrovu, Levins sāka atcerēties Vāciju un Jēnas universitāti, kur kādu laiku bija mācījies. Vispār pēc tā nebija nekādas vajadzības, ta�u cilvēkiem, kas bija tuvu pazīstami ar veco ārstu, patika klausīties viņa pēk�ņi uzniru�ajās atmiņās � te par vienu mū�a sprīdi, te par otru, te par jaunību, te par pusaud�a gadiem, te par kādu skumju un reizē jocīgu tik�anos.

� Jā, vācie�i, vācie�i! � Levins teica. � Man nepatīk, ka lamājas � vācietis, vācietis! Vācietis ir viena lieta, fa�ists � pavisam kas cits. Kad raugos, kā viņi met bumbas, kad lasu avīzēs par nāves nometnēm, es raustu plecus, raustu plecus un domāju: ak dievs, par ko var pārvērst tautu, ja ļauj vaļu tādam Hitleram! Tautu var padarīt par bendi, par briesmoni, par zvēru, nav vairs nācijas, ir tikai neģēļi. Es mācījos Jēnā, biju pavisam nabadzīgs students, tik nabags, ka nabagāks vairs nevar būt. Man deva padomu � ejiet pie studentu vecmāmuļas �mithofa kundzes. Tā bija veca sieva, galvas tiesu garāka par mani, ūsaina � nedod dievs viņu sapnī redzēt! Gū�as un krūtis tādas, ka baigi skatīties. Iedomājieties, viņa cie�i raugās manī minūtes piecas, apsver, vai esmu viņai piemērots vai ne. Tad parāda man istabu un atkal apsver, vai istaba man der vai ne. Pēc tam saka: �Jums te būs paplāna kafija, pa�ķidrs krējums, �etras bulciņas dienā, klusums un tīrība. Nekādu nekārtību nebūs. Veļas mazgā�ana un zeķu lāpī�ana � ari no manas puses.� Sāku dzīvot pie studentu vecmāmuļas Smithofas. Pēc mēne�a viņa jau pilnībā zināja manu lekciju sarakstu, zināja, kāda bērnība man bijusi, zināja, ka man patīk vāja kafija, toties vairāk krējuma, zināja, ka jaunam uzvalkam neviens man naudu nepie�ķirs, bet, kad saslimu, kopa mani labāk nekā mana pa�a māte. Klausieties uzmanīgi, Bobrov! Sī sieviete man neļāva nogulēt nevienu lekciju, bet, kad atvadīdamies raudāju un zvērēju, ka es tomēr atbrauk�u uz Jēnu un mēs vēl tiksimies, viņa teica: �Nē, jūs neatbrauksiet, ārsta kungs.� � �Kāpēc tad neatbrauk�u?� � �Jūs neatbrauksiet, jo profesori, pie kuriem jūs mācījāties, ir stulbeņi un neapdāvināti muļķi un drīz vien jūs to sapratīsiet.� � �Smithofa kundze, kāpēc tad jūs mani dzināt uz visām lekcijām?� � �Ak, ārsta kungs, mans mazais ārsta kungs, dzinu tāpēc, lai jūs dabūtu diplomu. Jums nav bagātu vecāku, nekad jūs nesaņemsiet mantojumu no Amerikas onkuļa, bet diploms nozīmē, ka jums būs bulciņas, ne sevi�ķi stipra kafija, pa�ķidrs krējums un jumts virs galvas. Dzīve ir slikti iekārtota, ārsta kungs. Jēnā atgrie�as tikai pa�apmierināti kretīni, jā, jā, bet cilvēki, kam ir galva uz pleciem, domā tā: ��eit pie �iem nespējīgajiem profesoriem es zaudēju savus labākos gadus.� Novēlu jums daudz laimes, ārsta kungs, labu sievu un vienmēr savu pa�a galvu uz pleciem. Novēlu jums saprast, ka jūsu profesors Brunners ir stulbs lops, jūsu profesors Zakoskis � nekauņa un karjerists, bet jūsu mīļotais profesors Erlihens � tuk�pauris. Nekad vairs nebrauciet uzJēnu! ...� .

� Un jūs arī nebraucāt? � Bobrovs vaicāja.

� Protams.

� Un vecajai sievai jūs rakstījāt?

� Nerakstīju.

� Kāpēc?

� Nerakstīju, un cauri. Kāpēc? Jautru vēstuli nevarēju viņai uzrakstīt, bet skumju negribējās. Man arī bija savs lepnums. Cara laikā ārstam Levinam nemaz nebija viegli tikt kādā darbā, lai viņam būtu kaut vai plāna kafija un jumts virs galvas... Jūs, Bobrov, to nesaprotat, jums visi ir vienādi � gan kazahi, gan ebreji, gan uzbeki, gan krievi, pie kuriem piederat arī pats. Vai tā nav?

� Tā jau ir, � Bobrovs piekrita.

Pēc tam Levins parādīja Bobrovam nesen saņemto ordeni.

� Vispār � Sarkanās Zvaigznes ordenis ir visskaistākais, � Aleksandrs Markovi�s sacīja, � ideja izteikta vienkār�i un spēcīgi. Piekrītat? Sarkanais Karogs gan arī ir ļoti skaists. Jums jau ir divi Sarkanie Karogi un Sarkanā Zvaigzne. Uri vai vēl kas?

� Darba Sarkanais Karogs un Goda Zīme � par lidojumiem Arktikā...

� Arī nav slikti! � Levins teica. � �Valdība augstu novērtēja viņa nopelnus� � kā raksta nekrologos. Cerēsim, ka es nepieredzē�u tādu nekrologu. Bet tagad nomazgāsim rokas un sāksim nodarboties ar jums. Biedrs pavēlnieks man zvanīja un runāja par jums. Ko jūs domājat par mūsu ieceri?

Bobrovs nesteidzās atbildēt. Viņ� vispār neizcēlās ar ru-nīgumu.

� Nu? � Levins viņu mudināja. � Varbūt jūs nesapratāt manu jautājumu? Varbūt vecā �mithofa jūs pārāk ietekmējusi? Nevajag, dārgais biedri Bobrov! Kar� paliek kar�, un, ja viņi atļauj izrīkoties fa�ismam, mēs atļausimies �o fa�ismu iznīcināt. Pareizi? Bet tagad � kā tad ir ar ieceri?

� Izdomāts labi, nav ko iebilst, � lidotājs beidzot atbildēja. � Tomēr daudz kas būs atkarīgs no pilota kvalifikācijas. Ja būs labs pilots, strādāsiet normāli; ja pagadīsies �āds tāds, būsiet dimbā viens divi. Paturiet vērā � būs jā-nolai�as un jāpaceļas gaisā rajonā, kur darbojas ienaidnieka iznīcinātāji.

� Ak tā, � Levins iesaucās, � rajonā, kur darbojas ienaidnieka iznīcinātāji! Un mūsu iznīcinātāji? Vai tad tie mūs nepiesegs? Skatieties augstāk, skatieties uz priek�u, vecais draugs, vairāk optimisma!

Mazgādams rokas, viņ� dziedāja: �Tik augstāk, tik augstāk un augstāk �ie tērauda putni grib skriet...�

Tad samiegojies un neskuvies ieradās ārsts Barkans. Viņ� bija gau�ām neapmierināts, ka Levins licis viņu modināt, un tī�ām rādīja, cik stipri viņam nāk miegs, cik pārguris un nomocījies viņ� jūtas.

� Ta-ra-tā-ta-ra-tā-ta-ra-tā, � Levins dungoja, iedams apkārt kailajam Bobrovam un ar pirkstu pabakstīdams te atslēgas kaulu, te lāpstiņu, te vēderu, � tā-rā-rā-rā ...

Aprautā balsī viņ� kaut ko latīniski pateica neskūtajam Barkanam, tas nepiekrita un no �ī brī�a sāka runāt pretim, tiesa, nevis atklāti, bet it kā netie�i. Ja Aleksandrs Markovi�s, piemēram, kaut ko apgalvoja, Barkans to neapstrīdēja, bet atbildēja ar pretjautājumu:

� Pieņemsim, ka tā. Un tad?

Lai pierādītu ārstam Barkanam savas domas pareizību, Levins pavēlēja Bobrovam staigāt �urp un turp pa ārstu istabu. Lidotājs gāja saniknots, uzacis saraucis, zobus sakodis.

� Nu? � Aleksandrs Markovi�s jautāja.

� Varu atbildēt ar tādu pa�u jautājo�u �nu�, � Barkans sacīja. � Kā alla�, Aleksandr Markovi�, jums pietrūkst loģikas.

� Man pietrūkst loģikas? Man? � Levins vaicāja.

� Nē, jūs pa�reiz ir apsēdis pretī runā�anas gars. Galu galā man nav par to jāatbild, ka jums �odien nelāga oma.

� Toties jums �odien ir neparasti pacilāts noskaņojums, � Barkans atbildēja. � Atļausiet iet?

Levins pamāja ar galvu un lika Bobrovam apģērbties.

� Jūs redzējāt? � viņ� jautāja, kad Barkans bija izgājis. � Nav nemaz ļauns cilvēks, uz viņu kā uz ārstu arī var pilnīgi paļauties. Tomēr man ar viņu nez kāpēc -lāgā nesanāk. Nevis viņam ar mani, bet man ar viņu. Vainīgs mans raksturs, mans pļāpīgums, mū�īgie tra�i, ko es sarīkoju, sīkumi, kuru dēļ zaudēju savaldī�anos. Varu jums apliecināt, ka vairākas reizes esmu viņam nodarījis pāri glu�i veltīgi. Un tagad nevaru nodibināt kontaktu. Esmu viņam nepatīkams, mums grūti būt kopā... Kara laikā tā ir cūcība. Vai jūs mani nosodāt?

Bobrovs noburk�ķēja kaut ko vidēju starp �visādi gadās� un �cilvēks no malas te nekā nevar saprast�. Starp citu, Levinā viņ� neklausījās uzmanīgi. Viņ� tur sēdēja tāpēc, lai tiktu pie skaidrības, vai viņam ļaus lidot vai ne. Beigu beigās viņ� pie tās arī tika.

� Galvu aug�ā, skatienu uz priek�u, vecais draugs! � Aleksandrs Markovi�s teica. � Viss kārtībā! Manuprāt, jūs var laist pie dienesta pienākumu pildī�anas ...

Lidotājs vēl cie�āk sakoda zobus � tā, pienākusi viņa iz�ķiro�ā diena.

� Jūs esat labā formā, � kara ārsts turpināja, � no jūsu specialitātes viedokļa � gandrīz ideālā. Tagad otrs jautājums � par mūsu ieceri. Vai jūs būtu ar mieru kļūt par tādas ma�īnas pilotu?

� Kādas ma�īnas? � Bobrovs jautāja, lai vilktu garumā laiku un nevajadzētu tūlīt sarūgtināt Levinu.

� Es ta�u jums stāstīju par mūsu ideju. Runa ir par glāb�anas lidma�īnu. Varbūt man stāstīt vēlreiz visu no pa�a sākuma?

� Es gribu karot! � Bobrovs iesaucās. � Man jākaro, biedri kara ārst!...

� Nu tad karojiet! � Levins paklusi atbildēja, uzreiz kļūdams bēdīgs. � Karojiet laimīgs! Protams, jūs karojat, bet es aicinu jūs evakuēties uz Ta�kentu. Protams, jūs esat karavīrs un dro�sirdis, bet mēs te lāpām slinkumu un slēpjamies no visādām nepatīkamām nejau�ībām. Izvilkt no ledaina ūdens divus trīs nāvei lemtus pui�us � to biedrs Bobrovs uzskata par civilistu darbu. Dot saviem biedriem iespēju atgriezties dzīvē, izglābt viņus � tas nav nekas nopietns. Nē, nē, jūs tagad labāk nerunājiet! �ai gadījumā interesants ir kāda Bobrova izteikums, ka nekvalificēts lidotājs salaidīs dēlī visu pasākumu, bet, kad jāsāk kas darīt, tad �is pats Bobrovs atzīst par pareizāku atsacīties. Man vairs nav ko teikt. Sveiki, biedri Bobrov!...

Lidotājs klusēja, �ķībi un domīgi raudzīdamies Levinā. Tas sēdēja pie galda bēdīgs, galvu rokās atbalstījis, un bija redzams, ka viņ� tie�ām ir dziji aizvainots un aizskarts.

� Tik un tā iznāk tāda aizie�ana no kaujas aviācijas, � Bobrovs teica neskanīgi un nepielaidīgi. � Nekāda sprie�ana tur nepalīdz, lai gan jums kā kara ārstam ir taisnība. Protams, mēs nevaram strādāt bez lidlauka apkalpes komandām, un priek�niecība pareizi novērtē �o komandu nozīmi, tomēr, ja nu man būtu katrā ziņā jāizvēlas, es labāk aizietu kājniekos nekā lidlauka komandā.

Levins klusēja.

� Nosūtīs mani pie benzīna cisternas par �oferi un arī teiks � kaujiniecisks darbs, � Bobrovs īgni piebilda. � Bet es esmu lidotājs bombardētājs, pazīstu karadarbības rajonu, varu būt tur noderīgs.

� Ejiet, ejiet! � Levins gandrīz kliedza. � Es ta�u jūs nelūdzu un nepierunāju. Ejiet vien uz bumbvedēju aviāciju! Bet man atsūtīs divdesmitajā gadā dzimu�u puiku, un mūs notrieks jau pirmajā lidojumā. Velns viņu rāvis, to veco Levinu! Bet arī ideja, lieliska ideja pagalam būs uz visiem laikiem. Uz redzē�anos, ar labu nakti, saldus sapņus!

Un viņ� atvēra Bobrovam durvis, kas veda pustum�ā hospitāļa gaitenī.

Domās nogrimis, Levins brīdi pastāvēja ārstu istabā un iedzēra sodu: viņu mocīja grēmas. Vēlā vakarā no tāla posteņa ar kuteri atveda sarkanflotieti, kas bija jāoperē. Pēc tam star�inam � strēlniekam un radistam � sāka stipri asiņot ievainojums gū�ā.

� Nekā nesaprotu! � Olga Ivanovna sacīja, drebinādamās, no aukstuma bozdamās. Viņa vienmēr baidījās par saviem ievainotajiem. Aleksandrs Markovi�s par to dusmojās un bie�i vien atgādināja, ka tā nedrīkst, ka viņai jāsavaldās, ka galu galā pa�laik ir kar�.

� Kas tur ko nesaprast? Otrreizēja asiņo�ana... � viņ� teica un gāja mazgāt rokas. An�elika aizskrēja pirmā sagatavot operāciju zāli.

Ap vieniem naktī Levins pārsēja star�inam iegurņa artēriju, un, kad star�ina no operāciju zāles bija pārvests uz palātu, Aleksandrs Markovi�s apsēdās pie viņa un sacīja:

� Tagad, draugs, viss ir pilnīgā kārtībā. Vēl maķenīt, un jūs varēsiet staigāt. Jums ir dzelzs plau�as un tērauda sirds. Cilvēks, kam tāda veselība, nekad nemirst. Vero�ka, sagatavojiet kalciju �im lidojo�ajam Metuzālam! Kā jums nav^ kauna, draugs? Rādās, tas bijāt jūs, kas pirms pāris stundām man lūdza uzrakstīt atvadu vēstuli un nosūtīt uz dzimteni? Palūk, tagad viņam smiekli nāk!

Beidzot hospitālī iestājās klusums, un Levins pa noglu-mēju�iem akmens pakāpieniem devās lejā atpūsties savā istabā, kas atradās blakus veļas mazgātavai. Te augu dienu un nakti bija dzirdama ūdens �ņākoņa, klusi un skumji dziedāja veļas mazgātājas, �īkstēja mazgājamā ma�īna, un, ja tuvumā sprāga bumba, tad katrā ziņā plīsa caurules un ārsta dzīvojamā istaba pieplūda ar ūdeni.

Viņ� novilka apavus, nopūtās un apsēdās gultā.

Svārkus viņ� nenoģērba: varēja kaut kas atgadīties ar strēlnieku radistu.

�Dārgā Natālija Fjodorovna!

Tā nu es neaizbraucu pie Jums. Atkal neiznāca. Nevarētu teikt, ka mani nelaida; glu�i otrādi � laist jau laida, pat dzītin dzina, bet es nespēju sava rakstura dēļ. Starp citu, vai atceraties, ka N. I. bija tāds audzēknis Belihs? Viņ� ir neparasti spējīgs ķirurgs, N. I. viņu kādreiz ļoti cildināja un veda pie Jums uz mājām, kur minētais Belihs, sarkdams, kaunēdamies un cenzdamies sviestu ziest labi plāni, apēda milzumu maizes. Atceraties? Jūs viņu saucāt par Petjeņķu, auklīte nelaiķe Anastasija Semjonovna virtuvē alla� viņu vēl atsevi�ķi ēdināja ar zirņu zupu, kas viņam �ausmīgi gar�oja. Sis Belihs tad nu brauca pie mums, bet ceļā bija uzlidojums. Nelie�i fa�isti bombardēja un ap�audīja vilcienu. Belihs vilka ārā no vagona kādu ievainotu majoru, fa�isti no aug�as uzlaida viņam lo�metēja kārtu, un tagad mūsu Petjeņkam sa�autas abu roku delnas. Jūs varat iedomāties, cik briesmīga nelaime tā ir ķirurgam. Mūsu flotes sanitārās pārvaldes priek�nieks pavēlēja de�urēt pie viņa dienu un nakti � baidāmies no psihiskas traumas. Ek, ko tur rakstīt...

Būsim lieti�ķi: Belihu dro�i vien izdosies evakuēt (par to bija īpa�a saruna) uz tiem rajoniem, kur komandē mūsu N. I. Lai N. I. atceras savu audzēkni, sameklē viņu un, tā teikt, vispār � Jūs pati saprotat. Paturiet arī vērā to, ka �is sibīrietis ir gau�ām patmīlīgs un tie�i tāpēc necietīs, ja ar viņu apiesies kaut kā sevi�ķi. Biju pie viņa aizbraucis. Viņ� sacīja: �Tā mēs dzīvojam un pierodam � visu N. I., visu tikai viņ�, bet N. I. ta�u ir lielisks ķirurgs.� Vai ir patīkami būt lieliska ķirurga sievai?

Ai, mīļā Natālija Fjodorovna, cik ātri steidzas laiks! Rakstu Jums un atceros Kijevu, N. I., Jūs un Viktoru, kad viņ� bija tikko piedzimis un Jums piemetās krū�u dziedzeru iekaisums. Atcerieties, kā mēs visi trīs nobijāmies un ataicinājām feld�eri Jegoru Ivanovi�u Opanasenko, bet vēlāk es skrēju uz aptieku un atceļā izme�ģīju kāju. Jūsu vīrs kopā ar Opanasenko man ievilka izme�ģīto kāju, kad mani pie Jums bija aizstiepu�i kādi labsirdīgi Kijevas tēvo�i.

Paziņojiet, lūdzu, N. I., ka pirms divām dienām man hospitālī nieres operācijas laikā bija tāds ļoti rets gadījums, kādi interesē Jūsu dzīves biedru sakarā ar to jau sen aizsākto darbu.

Palieku Jūsu pastāvīgā uzticības persona

A. Levins�

� Kā ir? � Levins jautāja.

Kara in�enieris Kuro�ka uz muguras gulēja lī�a ūdenī. Salts mēness spīdēja viņam tie�i mazajā, bālajā seja.

� Viss kārtībā? � Aleksandrs Markovi�s sauca, un sar-kanflotie�iem, kas sēdēja pie airiem, �ķita, ka virs lī�a iebrēcas vārna. � Vai ir ērti tā gulēt?

Laiva tikko manāmi �ūpojās.

Pa melno ūdeni platā joslā peldēja citroni. Par �iem citroniem stāstīja, ka esot uzskrējusi uz akmeņiem kāda sabiedroto �galo�a�, sa�ķaidījusi sev korpusu, un tagad komanda �Intūristā� �ūpojot, bet citronus ūdens izskalojot ārā un iznēsājot pa līci. Katram citronam apkārt bija ledus garoziņa, un �ajā apvalkā tas bija saglabājis gan smar�u, gan gar�u.

Se�os rītā pirmais izmēģinājums bija pabeigts. Sarkan-flotie�i ievilka Kuro�ku laivā, viņa glāb�anas tērps spīguļoja glu�i kā zvīņas un tūlīt sāka apledot. Levins ielēja no bla�ķes konjaku, ta�u Kuro�ka to nedzēra.

� Gribu gulēt, � viņ� �āvādamies teica.

� Es tomēr jūs vedī�u uz hospitāli. � Aleksandrs Markovi�s bija to stingri nolēmis. � Tur jūs arī izgulēsieties. Pat tai gadījumā, ja mūsu tērps tiks uzņemts bruņojumā un lidotāji to lietos, pēc kritiena ūdenī būs vajadzīga medicīniska uzraudzība.

� Es neesmu kritis, esmu tikai izmēģinājis mierīgos apstākļos, � Kuro�ka iebilda.

Un palūkoja, vai apledoju�ais audums nelūst.

� Kā ir? � Levins jautāja. � Nelūst? Mū�dien jūs nekam neticat. Es sasaldēju gan mazas lupatiņas, gan prāvu gabalu. Ar �o mūsu lielisko audumu nekas nenotiek.

� Tajā jūsu uzvalciņā kaut kas man nepatīk, � Ku

ro�ka gurdi atbildēja, � bet kas īsti � nevaru saprast. Kaut kā trūkst. , *

� Ai, kā jūs esat, man apnicis ar savu pesimismu! � Levins noskaitās. � Ja kaut kā trūkst, tad sakiet, kas tas ir...

� Vai zināt, ar ko pesimists at�ķiras no optimista? � Kuro�ka pēk�ņi vaicāja, �ķelmīgi piemiedzis acis. � Ar to, ka pesimists saka: �Sliktāk vairs nevar būt,� � bet optimists apgalvo: �Nē, var būt vēl daudz sliktāk.� Та kā esmu optimists, tad apgalvoju, ka ar tērpu tikai kaut kas nav kārtībā ...

No piestātnes viņi devās uz hospitāli. Kamēr Levins pierakstīja visus izmēģinājuma posmus, in�enieri izpeldināja vannā un paēdināja ar karstu, sātīgu ēdienu. Pēc tam viņ� pamazām iemiga. Pret to cīnīties bija jau bezcerīgi.

� Klausieties, vecais draugs, vēl piecas minūtes, ne vairāk! � Levins lūdzās. � Pastāstiet tikai, kā darbojās ķīmiskais termofors...

� Optimists... varēja sildīt labāk, � in�enieris teica, laizdamies miegā. � Vienmēr visu var izdarīt labāk, nekā mēs darām ...

Viņ� jau gulēja. Pa �o nakti viņa mazā seja bija sakritu-sies vēl vairāk. Pēk�ņi Levins saprata, ka ar Kuro�ku jā-apietas saudzīgāk, jo �is cilvēks vispār ir noguris līdz pēdējam: viņu nogurdinājis darbs armijā, nenokārtotas attiecības ar sievu, kas atrodas dziļā aizmugurē, vienmēr uz tālu nākotni vērstas domas, kuru mū�īgais sasprindzinājums saēd tikpat kā rūsa.

Kad in�enieris bija aizmidzis, ārstu istabā ienāca viņa draugs � garais Kalugins � un sirdīgi teica, ka �itā mocīt Kuro�ku esot visīstākā nejēdzība.

� Jūs nezināt, kas par smadzenēm ir �im biedram, � viņ� sacīja, pamādams uz dīvāna pusi. � Jūsu rentgens ta�u vēl nespēj noteikt, no kura cilvēkā var iznākt īsts ģēnijs. Ja jau tā, ja tie�ām tas nepiecie�ams, tad es izmēģinā�u jūsu glāb�anas tērpu. Man ir varena veselība, mani nevar nobeigt kaut kāda gripa vai angīna ...

� Angīna vēl nekas. � Levins nopūzdamies sacīja. � Nelaime tā, ka viņ� gaida un nevar sagaidīt vēstules. Es negaidu, bet viņ� gaida ...

� Kāpēc viņ� būtu sievai vajadzīgs? � Kalugins paklusi vaicāja niknā balsī. � Kāpēc viņai vajadzīgs cilvēks, kam ir �bruņa� un kas tomēr dienē te? Jūs viņu nepazīstat, bet es �o dāmu pazīstu. Tā ir sevi�ķa dāma, apbrīnojama dāma. Un viņ� visu saprot, tomēr briesmīgi mokās. Pret to pilieni vēl nav izgudroti?

� Nē, nav, � Levins skumji atbildēja.

� Nu tad dievs ar viņu, ar �o dāmu!

Kalugins apsēdās krēslā, ielēja sev no bla�ķes konjaku un teica:

� Mana specialitāte ir lidostas ēku būvniecība. Beigsies kar�, un es cel�u grandiozas lidostu ēkas � Ta�kentā, Alma-Atā, So�os, Arhangeļskā. Dodiet man, biedri ārst, kādus pulverī�us, lai man nebūtu jādomā par saviem projektiem! Pa�reiz nav nekādas jēgas ar tiem nodarboties. Starp citu, par to cel�anu es tikai jokojos. Varbūt arī necel�u. Varbūt mani projekti nav ne plika gra�a vērti. Varbūt esmu maniaks. Ko jūs teiksiet, biedri ārst? Galu galā tās ir blēņas. Labāk pastāstiet, ar ko �odien beidzās jūsu izmēģinājumi!

� Tie vēl nav beigu�ies, � Levins atbildēja.

� �ēl, � Kalugins sacīja. � Jo vairāk tāpēc, ka rīt, tas ir, jau �odien, Kuro�ka jums nekāds palīgs vairs nebūs. Mēs abi dodamies projām.

Levins klusēja. Viņa seja kjuva aizvien dusmīgāka.

Kalugins skaļi sūca no citrona sulu. Levins viebās.

� Ai, cik skābs! � viņ� teica. � Pat skatīties baigi.

Kad Kalugins bija aizgājis, ārsts pievilka tuvāk tintnīcu, ar spalvaskātu pakasīja degunu zem brijļu stīpiņas un pla�i uzrakstīja: �Protokols.� Tad, vēl padomājis, iesēcās, pārsvītroja �Protokolu� un uzrakstīja �Akts�.

Viņ� rakstīja ilgi � līdz rīta apstaigai � un dusmojās, ka Kuro�ka guļ, bet viņam jāraksta, lai gan neviens nespie� to darīt, tāpat kā neviens nekad viņam nav pavēlējis nodarboties ar glāb�anas tērpu.

Visu dienu Levins bija uzbudināts un viņa ķērksto�ā balss bija tālu dzirdama hospitāļa gaiteņos un palātās, bet novakarē viņ� ataicināja pie sevis uz ārstu istabu ārstu Barkanu, apsēdināja to uz dīvāna, kas bija pārvilkts ar vaskadrānu un, mazliet pa�ķiebis galvu, jautāja:

� Arst Barkan, vai jums ne�ķiet, ka pienācis laiks izbeigt tās nenormālās attiecības, kas radu�ās starp mums?

� Par ko tie�i jūs runājat? � Barkans dzedri interesējās.

� Jūs to nenojau�at?

� Mūsu savstarpējās attiecības tādas izveidoju�ās uz visiem laikiem! � Barkans teica. � Jūs man neuzticaties, to es skaidri zinu. Kālab lai es izliktos, ka esmu jūsu draugs? ...

Levins atbildēja tikai pēc brī�a. Vispirms viņ� padomāja un tad skarbi sacīja:

� Acīmredzot runa ir par to, ka nebiju ar mieru atstāt jums savu nodaļu. Jā, es tam nepiekritu. Man uzticēto nodaļu es varu atstāt tikai tāda cilvēka rokās, uz kuru es paļaujos vairāk nekā pats uz sevi. Citādi es neesmu ar mieru. Bet uz jums es paļaujos mazāk nekā uz sevi. Jūsu uztverē jums pa�am ir lielāka nozīme nekā darbam, ko jūs darāt. Vai tad tā nav?

Barkans klusēja.

� Tā tas ir! � Levins turpināja. � Jūs esat atvedis sev līdzi uz �ejieni savu patmīlību. Jūs negribat ņemt vērā mūsu pieredzi. Bet pieredze mums ir liela. Jūs tam nepiekrītat?

� Man arī nav maza pieredze! � Barkans teica stingri un svarīgi. � Diplomu neesmu saņēmis tikai vakar... esmu...

� Klausieties, � Levins viņu pārtrauca, � klausieties, ārst Barkan: kāpēc jūs izraudzījāties �o specialitāti? Nē, nē, nevajag tūlīt piepūsties, parādīt, ka tas jūs aizvaino, tāpat vien atbildiet: kāpēc jūs iestājāties medicīnas institūtā un vēlāk pat aizstāvējāt disertāciju?

Ārsts Barkans aizbāza rādītājpirkstu aiz formas svārku apkakles un paraustīja to � apkakle pēk�ņi bija sākusi * spiest viņa resno kaklu, tad lēnām pacēla uz aug�u naida pilnas acis un trakā niknumā it kā nomērīja ar skatienu ārsta Levina kalsno, salīku�o augumu.

� Ko jūs no manis gribat? � viņ� paklusi jautāja.

� Lai jūs atbildētu, kāpēc jums bija vajadzīga ārsta specialitāte.

� Uz tādiem jautājumiem es atsakos atbildēt! � Barkans teica.

� Atsakāties?

� Jā, atsakos.

� Es jau zināju, ka jūs atteiksieties, � Levins sacīja.

� Jūs visur pūlaties saskatīt aizvainojumu. Jūs esat aprobe�ots cilvēks, tā tas ir...

Ārsts Barkans gribēja piecelties no dīvāna, bet Levins sāka māt ar roku, un viņ� pats pret savu gribu atkal apsēdās uz dīvāna, pat atlaidās pret atzveltni, pieņemdams tādu pozu, kas nozīmēja, ka tagad ārsts Levins var pļāpāt, cik vien viņam tīk, � ar garā slimiem nemēdz strīdēties. It kā nemaz neievērodams �o Barkana pozu, Levins sāka staigāt pa istabu un drīzāk nevis runāja ar Barkanu, bet apspriedās pats ar sevi vai dalījās ar viņu savās domās, turklāt ar tādu intonāciju, ka Barkans nekādi vairs nevarēja apvainoties, jo Levins pat it kā prasīja viņam padomu.

� Klausieties, � viņ� teica, � �odien es nejau�i uzzināju, ka jūs esat ārsta dēls. Un, ziniet, pēk�ņi nodomāju, cik Joti viss mainījies �ajos pēcrevolūcijas gados. Neticami mainījies. Ek, dārgais Barkan, pa�reiz jūs mani neieredzat, bet es nepavisam neesmu to pelnījis � goda vārds, es runāju ar jums biedriski, gribu jums tikai sacīt, ka jūs nepareizi izturaties un nesaprotat kaut ko ļoti, ļoti svarīgu. Jūsu tēvs, teiksim, dzīvoja un strādāja lieliskajā pilsētā Kurskā. Un viņ� zināja: dēls, atgriezies mājās, būs ārsts, uzvārds paliks tas pats un izkārtne gandrīz nemainīsies, pacientiem arī būs tie pa�i uzvārdi, būs Cornomordika kundze, kas dievina Sarko, un visa viņas ģimene dievina Sarko; jūsu tētiņ� viņu ārstēja tādā garā, un arī jūs ārstēsiet viņu un viņas ģimeni glu�i tāpat. Tirgonim Nozdrevam patīk, ka ārsts vispirms pārmet krustu svētbildes priek�ā un tikai pēc tam iet pie slimnieka; jūs to joku zināsiet � jūsu tētiņ� meta krustu, un arī jūs to darīsiet, vai ne? Tas nekas, ka ne jūsu tēvs, ne jūs pats necik neticat dievam, jūs ta�u esat mājas ārsts, vai ne? Pagaidiet, nepārtrauciet! Un jūsu tēvs, cienījamais Kurskas ārsts, ieteica dēlam � ej uz medicīnas institūtu! Ej, kaut kā nomoki tos �etrus gadus, es esmu iestādījis dārzu, tu vāksi tā ra�u, vai ne? Gan tu iemanīsies darbā. Bija ta�u tāda saruna? Jā? Pēc jūsu sejas redzu, ka bija. Tikai nelaime tā, ka jūsu tēvs bija novēlojies, jūs to nepamanījāt un galīgi sagandējāt savu mū�u. Nedod dievs, ārst Barkan, es negribu teikt, ka jūs vispār esat slikts cilvēks vai pavāj� darbinieks. Jūsu pa�reizējā specialitāte tikai nav devusi jums iespēju izlobīties no �aumalas. Saprotat? Būtu jūs būvējis tiltus, varbūt jūs būtu to darījis teicami un būtu atplauku�i visi jūsos slēptie spēki. Būtu jūs strādājis pārtikas rūpniecībā vai rakstījis uz papīra rezolūcijas � samaksāt, atteikt, izsniegt divsimt tonnu. Varbūt jūs to izdarītu tik labi kā neviens cits. Nezinu. Toties skaidri zinu, ka �eit pie manis kara apstākļos, kad cilvēki ziedo visu, kas viņiem ir, un pat vairāk, nekā viņiem ir, ka �eit hospitālī jūs kaut ko neizprotat. To es jums nesaku kā jūsu priek�nieks, nesaku, lai izteiktu jums rājienu, nesaku tāpēc, ka man ir nelabs raksturs, lai gan pēdējā laikā, tiesa, esmu kļuvis diezgan viegli uzbudināms, es to saku jums tāpēc, ka man viss jāizsaka pilnīgi vaļsirdīgi, jo citādi man grūti strādāt kopā ar jums. Arst Barkan, mūsu specialitāte ir ārkārtīgi grūta, un ir kaut kas sevī jāpazaudē, lai ar to nodarbotos un tomēr to visu nesaprastu. Klausieties, man ir neērti par to runāt, bet, piemēra pēc, �odien jūs apskatījāt ievainoto � kreisā pēda �, kā to puisi sauc, neatceros, un jūs norāvāt nost segu. Apkārt stāv Varvaru�kina, An�elika, sanitāres. Kāpēc jūs norāvāt viņam �o segu? Viņ� ta�u ir ne tikai ievainotais, viņ� ir jauns virsnieks, viņam ir neērti. Kā to var nesaprast!

� Kāds viņam uzvārds? � Barkans vaicāja.

� Tas ir vienalga, � Levins atbildēja.

� Nē, es gribu iebilst, � Barkans teica. � Runājot par cilvēku, jāzina viņa uzvārds. Man jūs izsakāt rājienu, bet pats lāgā nezināt nevienu uzvārdu.

� Es neizsaku rājienu, � Aleksandrs Markovi�s skumji atbildēja. � Es tikai pūlos saprasties ar jums kā cilvēks ar cilvēku. Vai tad sarunām katrā ziņā jābūt patīkamām? Gadās ta�u arī skarbas, asas sarunas. Uzvārdi, jāatzīstas, ir mana nelaime. Reiz jau atradās kāds jauns cilvēks, kas sienas avīzē mani pamatīgi izkritizēja par nevērību; tāpat kā jūs, viņ� domāja, ka galvenais ir atcerēties uzvārdu. Nosauc cilvēku vārdā un tēva vārdā � un savas de�ūras laikā vari mierīgi gulēt. Vai tā jūs sprie�at? Bet es slikti atminos uzvārdus un datumus, da�kārt aizmirstu pat savu dzim�anas dienu. Kāds ļaunums no tā ceļas? Ko man darīt? Mainīt specialitāti? Iet atkal par kurpnieka mācekli tāpat kā pirms piecdesmit gadiem? Vai to jūs man ieteicat? Mūsu specialitātē ta�u ir nozīme ne tikai vārda un tēva vārda zinā�anai ...

� Sprie�ot pēc jūsu monologa, tas ir otrādi, � Barkans sacīja. � Turpiniet vien! Mans pienākums ir jūsos klausīties, mēs ta�u esam karadienestā.

� Jā, tas ir jūsu pienākums, � iesaucās Aleksandrs Markovi�s, pēk�ņi pietvīkdams. � Tādā gadījumā jums tas jādara. Un ne tikai jāklausās, bet arī jāizpilda viss, ko es pavēlu, vai arī es atradī�u citu līdzekli, kā jūs piespiest paklausīt.

Barkans piecēlās, un Levins vairs neuzaicināja viņu sēsties. Saruna bija beigusies. Kad Aleksandrs Markovi�s izteica Barkanam rājienu, viņa seja pārklājās sarkaniem plankumiem, briļļu stikli zibsnīja un no uztraukuma viņ� mazliet stostījās. Viņ� bija priek�nieks, bet Barkans � padotais. Gan cietās, mazliet atkāru�ās Barkana ausis, gan viņa skaistie, sirmie deniņi, gan prāvais zods, gan resnais kakls, uz kura stingri turējās liela, nekustīga, mazliet stūraina galva, gan topo�ais vēderiņ� Levinam likās mākslots, izdomāts tā solīduma dēl, kas viņam vienmēr bija licies pretīgs panākumiem bagātos provinces ārstos. Ak, �is klans, �ī amatnieku cunfte, �ie ārsti, kas cits citam palīdzēja slēpt briesmīgas kļūdas; cik daudz tādu cilvēku viņ� bija pazinis jaunības dienās, kad pats vēl tikai gatavojās kļūt par ārstu � gan par citādu, glu�i citādu, nekā bija viņi: mierīgi, labi paēdu�i, ģērbu�ies vizītsvārkos vai �i-�un�as uzvalkos, alla� gatavi parakstīt zāles, kurām_pa�i netic, � viņi, kas tā likās virsū Veresajevam par �Ārsta piezīmēm�, viņi, kas jaunībā dziedāja �Gaudeamus igitur�, bet vēlāk cēla īres mājas ...

Jā, bet kāds tam sakars ar Barkanu?

Tā ta�u ir tikai āriene, tikai izturē�anās veids, tā vēl nav cilvēka būtība. Vai viņam bija tiesības tā runāt ar Barkanu? Cilvēkam jau pāri piecdesmit, viņ� daudz strādājis, lasījis lekcijas, pat vadījis kursu ...

� Vai varu iet? � Barkans jautāja.

� Vēl mazu brītiņu, � Aleksandrs Markovi�s sacīja, un tonis, kādā viņ� to pateica, sabojāja visu iepriek�ējo sarunu. Priek�nieks tā nelūdz padoto. Tā nerunā medicīnas dienesta apak�pulkvedis, kam ir enerģisks raksturs. Kas tā par muļķīgu mīkst�aulību? Ka viņu jupis parautu, �o ārstu Levinu! Savstarpējās attiecības ir noteiktas reglamentā, un �īs reglamentētās attiecības gudri cilvēki izdomāju�i lietas labā. Tagad dienesta saruna bija beigusies un izmanīgais Barkans, protams, tūlīt novērtēja situāciju: viņ� atkal apsēdās uz dīvāna un pat pārlika īsās kājas vienu pāri otrai.

Levins vēlreiz pastaigāja pa istabu, pa viņam pazīstamajiem, �īksto�ajiem grīdas dēļiem. �īkstēja tre�ais, sestais un septiņpadsmitais. Tre�ais � sākot no galda. �ī �īkstoņa viņu alla� nomierināja.

� Jā, tā nu tas ir, � viņ� sacīja. � Redz, kādi sīkumi da�reiz nejauj dzīvot un strādāt...

Ai, cik nepareizi! Vai tad runa bija par sīkumiem? Tagad viņ� bija tikpat kā pārvilcis svītru pāri visai iepriek�ējai sarunai, tikpat kā atvainojies par rājienu.

� Tie gan nav nekādi sīkumi, � viņ� ierunājās skaļāk.

� Protams, tie nav sīkumi. Atgrie�oties pie sarunas, kas �odien notika ievainotā Feoktistova klātbūtnē ...

� Fjodorovska ... � Barkans ar labpatiku izlaboja.

� Fjodorovska, � Levins atkārtoja, � jā, pilnīgi pareizi � Fjodorovska klātbūtnē. Atgrie�oties pie �īs sarunas, jāsaka, ka, manuprāt, sprie�ana par ievainotā sirdsdarbību viņa pa�a klātbūtnē ir ne tikai nevietā, bet arī neatbilst elementārām mūsu medicīnas ētiskajām normām. Ko tas nozīmē: �Jūsu motors nekam neder!� Kas jums devis tiesības ievainotā klātbūtnē izteikt tādus secinājumus? ...

� Strādādams klīnikā, esmu pieradis... � viņ� iesāka, bet Levins neļāva pabeigt.

� Man nav nekādas daļas par jūsu klīniku! � viņ� iesaucās skaļā, plark�ķo�ā balsī un pēk�ņi juta, ka viņā aug augumā tīksms niknums, kas piepilda viņu visu.

� Kāda daļa man par jūsu klīniku, par jūsu muļķīgo augstprātību, par to, ka esat lasījis lekcijas! Es uzspļauju jūsu pa�pārliecinātībai! � Pēk�ņi viņ� sāka spert kāju pie zemes, un tas viņam sagādāja baudījumu. Barkanu, kas bija pieplacis pie dīvāna atzveltnes, viņ� redzēja tikpat kā miglā. � Jā, uzspļauju! Pie mums vēl ir pārāk daudz kungu ar uzpūstiem zinātniskiem nosaukumiem, lai es nostātos miera stājā jau �āda nosaukuma dēļ vien. An�elika man nozīmē vairāk nekā jūs � docents! Savā disertācijā jūs aizstāvējāt blēņas, dzīve tik un tā agrāk vai vēlāk atņems jums �os papīrus, un jūs paliksiet tāds, kāds esat patiesībā. Man ir vienalga, kāda klīnika jums tur bija, es strādāju kopā ar jums un redzu: pie jums guļ ievainots lidotājs, un jūs iedro�ināties viņam sacīt, ka viņ� katrā ziņā paliktu dzīvs, ja viņam būtu �labs motors�, bet tagad jūs atsakāties no jebkuras atbildības. Atsakāties? Atsakāties ta�u, vai ne? Cilvēki te ziedo savu dzīvību � vai jūs to saprotat? � Sīkiem solī�iem viņ� gāja uz dīvāna pusi, vairākkārt noprasīdams: � Saprotat?

Barkans piecēlās.

Viņa lielā, svarīgā, pa�pārliecinātā seja raustījās. Starp citu, Levins to neievēroja. Viņ� redzēja vienīgi lielu, baltu plankumu, un �im plankumam viņ� vēlreiz kliedza:

� Saprotat? Ja jūs to nesaprotat, mēs atradīsim iespēju tikt no jums va]ā! Te neviens nenobīsies no jūsu iespaidīgās ārienes! Es esmu vecs ārsts un ļoti labi zinu visus �os paņēmienus, bet tagad, paldies dievam, ir citi laiki un mēs abi neesam ārstu cunftē, kur viss tika nokārtots pa klusam. Vai paturēsiet to prātā?

� Paturē�u! � Barkans atbildēja.

� Varat būt brīvs! � Aleksandrs Markovi�s atkal iebļāvās.

Saliecis mīksto ķermeni, it kā gribētu paklanīties, Barkans pazuda durvīs. No gaiteņa tūlīt ienāca An�elika Augustovna un nolika uz rakstāmgalda menzūru ar kaut kādiem pilieniem.

Levins staigāja �urp un turp pa istabu.

An�elika gaidīdama stāvēja pie galda.

� Noklausī�anās ir pretīga! � Aleksandrs Markovi�s sacīja.

� Es nenoklausījos, � An�elika atbildēja, nemaz neapvainodamās. � Jūs kliedzāt tā, ka varēja dzirdēt otrajā palātā.

� Vai tie�ām?

An�elika paraustīja plecus. Zilgans sārtums un īsas, stipri tum�as uzacis pie�ķīra viņas sejai jautra valdonīguma izteiksmi.

� Gribēju jums kaut ko zacīt, � viņa teica, s izrunādama kā z, un tā nu viņai iznāca �zacīt�.

� Nu tad �zakiet�! � Levins atbildēja.

An�elika sūdzējās par sanitāri Voskresensku. Lora veselām stundām stāvot uz lieveņa un sarunājoties ar bumbvedēja strēlnieku radistu. Viņa uzvārds � Pontju�kins. Tāds puisis ar Ūsiņām.

� Un kas tad ir? � Levins vaicāja.

� Kā tā � kas ir? � An�elika brīnījās, un viņas seja kļuva barga. � Kas ir? Par mūsu nodaļu sāksies valodas ...

� Ek, liecieties mierā, An�elika! � Levins teica. � Lora strādā kā zirgs, tomēr dzīve prasa savu. Mēs abi esam cilvēki gados, bet vai tāpēc mums nav jāsaprot jaunība? Un, redz, jūs pati s vietā sakāt z, lai gan neesat mazs bērns un gau�ām labi varat runāt pareizi. Ejiet savās gai-tās, es esmu noguris, un nekļūstiet �zirdīga�! Ejiet, ejiet...

An�elika saknieba lūpas un izgāja, kāju pirkstgalus griezdama uz iek�u, bet Levins atlaidās uz dīvāna, pilienus pilnīgi aizmirsis.

�Vai man bija tiesības tā kliegt?� viņ� sev jautāja, izstiepdams uz dīvāna ruļļa noliktās kājas. �Vispār, vai man bija tiesības tādā tonī runāt ar savu kolēģi ārstu Barkanu? Kādā ziņā es esmu labāks par viņu? Vai tikai tajā, ka jūtu to, ko viņ� nejūt? Bet ja nu prasme just ir dota tāpat kā gai�a vai tum�a matu krāsa? Ja tā nav atkarīga no Bar-kana? Ko tad?�

Sī doma viņu pārsteidza.

� Tpū, cik nelāgi! � Aleksandrs Markovi�s skaļi ierunājās un piecēlās uz dīvāna sēdus.

Pēc tam viņ� sāka apsūdzēt pats sevi, salīdzināt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem viņ� bija dzīvojis kopā visus �os gadus, tas ir, ar kara lidotājiem. Salīdzinādams Aleksandrs Markovi�s sev jautāja, vai viņ� spētu darīt to, ko darīja �ai karā lidotāji, piemēram, piķējo�ā lidojumā doties uz mērķi, kaut arī no �ī mērķa �auj ar lielgabaliem un lo�metējiem. Vai viņ� spētu zemā lidojumā nomest torpēdas, doties triecienuzlidojumā? Vai viņam ir tiesības prasīt no Barkana to, ko pārnestā nozīmē, tā teikt, salīdzinājumā, viņ� nespētu izdarīt pats? Ir cilvēki, kas �ai karā ziedo itin visu. Bet viņ�?

Un Aleksandrs Markovi�s izvirzīja sev prasības, kas bija cita par citu briesmīgāka, cita par citu mazāk iedomājama, kamēr pēk�ņi galīgi sapinās un pasmaidīja savu labsirdīgo, mazliet mulso smaidu.

�Ak, vecais muļķa Levin!� viņ� sev teica un devās gulēt, lai beidzot kaut drusciņ nosnaustos līdz gaidāmajai tērpa izmēģinā�anai.

Pēc septiņiem pie durvīm pieklauvēja star�ina no laivas apkalpes un ziņoja, ka ieradies pēc medicīnas dienesta apak�pulkve�a pavēles.

Aleksandrs Markovi�s nolaida uz grīdas kājas baltās zeķēs un nesaprātīgu skatienu ilgi raudzījās zalacainajā sārtvaidzī star�inā.

� Jā, jā, kā tad, � viņ� beidzot ierunājās. � Apsēdieties un uzsmēķējiet, tur uz galda ir labi papirosi!

Star�ina ar diviem pirkstiem pieklājīgi paņēma papirosu, it kā tas būtu liels dārgums, izlasīja uz �aulītes iespiesto nosaukumu �Festivāls� un aizsmēķēja, godbijīgi saraucis seju.

Levins tusnīdams uzlika brilles, sameklēja puszābakus un ilgi tos saitēja, atcerēdamies iepriek�ējo nakti, glāb�anas tērpu un mazo, bālo Kuro�kas seju.

� Pa�reiz augsta jūra, �*� sacīja star�ina, kuram �ķita, ka apak�pulkvedis nav ar kaut ko apmierināts. � Da�i pui�i piestāja krastā ar laivu, tie stāstīja, ka esot trīs vai pat �etras balles. Ka tikai �onakt biedram kara in�enierim ar kaut ko netrāpītu ...

� Kara in�enieris aizbrauca komandējumā, � Levins stingrā balsī atbildēja, lai gan joprojām tusnīdams āva puszābakus. � Izmēģinā�u es pats.

Star�ina izbrīnījies sāka mirk�ķināt acis, ta�u tūlīt savaldījās un sāka cītīgi jo cītīgi pūst pelnus no papirosa. Aleksandrs Markovi�s tagad raisīja vaļā puszābaku saites, jo �ie zābaki pie glāb�anas tērpa nederēja, bet viņ�, būdams samiegojies, bija to piemirsis.

Pēc minūtēm �etrdesmit viņi izgāja no hospitāļa un devās lejā uz pie�tātni.

Drēgns vēj� svilpoja starp garnizona mājām, līcis auroja, glu�i kā brīdinādams: �Kur tu lien, jucis esi, vai?�

� Ir gan laiciņ�! � star�ina teica, no aukstuma sabozdamies.

� Normāls laiks, � Levins atbildēja ar pazīstama lidotāja vārdiem, � tādā var strādāt. � Bet klusībā nodomāja: �Visiem cilvēkiem ir baigi. Un man arī. Bet es turē�os tāpat, kā turas viņi. Tas arī ir viss noslēpums, ja gribat zināt, Aleksandr Markovi�. Taisni dīvaini, ka tādas patiesības jūs atklājat tikai sestajā gadu desmitā.�

Star�ina pa to laiku stāstīja par savu māsu, kas arī strādājot medicīnas nozarē. Viņu saucot par Kiru. Kāds motorists, kāds Romanovs, pirms kara viņas dēļ glu�i vai prātu zaudējis, gribējis pat pakārties, ta�u virve bijusi satrunējusi � viņ� svēris apmēram centneru, un virve pārtrūkusi ...

� Kāda virve? � apak�pulkvedis vaicāja.

� Tā pati, kurā viņ� gribēja pakārties, � star�ina labprāt paskaidroja. � Mīlestības dēļ kārties, protams, ir aplamība, un komjaunatnes sapulcē mēs viņa rīcību nosodījām. Kirai arī bija neērti. Tagad �is Romanovs dienē mūsu flotē, pats smejas par to; es viņu nesen satiku, un viņ� stāstīja, ka pēc �ī notikuma viņam da�reiz uznākot �agas. �agojoties pāris dienu no vietas. Vai no zinātnes viedokļa tā var būt?

� No zinātnes viedokļa var būt viss kas, � Aleksandrs Markovi�s stingri teica. � Nebūtu kāries, nekas tāds nebūtu piemeties...

� Arī Romanovs domā, ka tas ir tikpat kā sare�ģījums pēc slimības ... � Star�ina nopūtās.

Piestātnē stāvēja ar automātu bruņojies sarkanflotietis, un Levins tādā pa�ā stingrā balsī viņam sacīja: ��āviens?� No puska�ociņa ādas apkakles atskanēja sarkanflotie�a burk�ķiens: �Vimpelis,� � un viņi devās tālāk. Tur vēj� plosījās tā, ka elpa rāvās ciet, tomēr Aleksandrs Markovi�s pirmais nokāpa pie laivas, kura sitās pret pāli, un apsēdās tās pakaļgalā � gar�, ar brillēm uz acīm, visai dīvains savā glāb�anas tērpā, kas �aukstēja un �vīkstēja, likdams atcerēties marsie�u tērpu fantastiskā romānā.

De�urants nedeva star�inam atļauju izbraukt līcī, un viņi strīdējās tik ilgi, kamēr Levins pats iegāja būdā un uzkliedza de�urantam, ka glāb�anas tērps jāizmēģinot nevis kūrvietas apstākļos, bet gan tādos apstākļos, kas, cik vien iespējams, līdzinās kara ikdienai. Kamēr Levins ķērksto�ā balsī kliedza, de�urants stāvēja pamatstājā, slēpdams aiz muguras iemuti ar pa�taisītu smēķi, un paklusi atkārtoja:

� Skaidrs, biedri apak�pulkvedi, saprotu, biedri apak�pulkvedi, tie�i tā, biedri apak�pulkvedi!

Bet, tiklīdz Aleksandrs Markovi�s apklusa, de�urants sarauca pieri, atklāti turēja pirkstos smēķi un augstā balsī gurdi un nekautrīgi teica:

� Man nav tādu tiesību, biedri apak�pulkvedi.

Bija jāzvana Zubovam.

� Peldēt jūs vismaz protat? � �tāba priek�nieks jautāja.

Levins atbildēja, ka protot.

Varēja dzirdēt, ka Zubovs kaut ko vaicā cilvēkam, kas atrodas viņa kabinetā, pēc tam Aleksandrs Markovi�s izdzirda smieklus; klausuli paņēma pavēlnieks un sacīja:

� Tikai bez ārkārtējiem gadījumiem, apak�pulkvedi! Esiet piesardzīgs! Vai dzirdat? Vēl labāk būtu, ja jūs ietu uz savu hospitāli.

Tērpu varēja arī neizmēģināt. Pēc ilgas klusē�anas Levins gandrīz jau gribēja atbildēt, ka pakļaujas pavēlei, bet tie�i tai mirklī uz de�uranta galdiņa viņ� ieraudzīja flotes avīzi ar Volodjas Borovikova ģīmetni � Volodja bija noslīcis, lai gan ievainojums bija niecīgs, tas pats Volodja, kuram nesen viņ� bija izzāģējis daļu ribas un kuru bija dabūjis uz kājām pēc gau�ām nepatīkama strutojo�a pleirīta, un �ī ģīmetne pēk�ņi iz�ķīra visu. Pavisam dzedri viņ� ziņoja pavēlniekam, ka neuzskatot par iespējamu atlikt izmēģinājumu un prasot, lai tas notiktu tagad, jo leitnants Borovikovs noslīka tie�i �ādā laikā.

� Tie�i tādā, tie�i tādā, � pavēlnieks sacīja, � tikai ari jūs nenoslīkstiet! � Brītiņu klusējis, viņ� piebilda: � Nu labi, bet esiet gan piesardzīgs! Kas jums tur ir vecākais no jūrnieku vidus? Dodiet klausuli viņam!

Star�ina tūlīt nosvīda, paņēma klausuli, uzpūta tai un teica:

� Klausos!

Tagad vairs nebija �aubu, ka viņi izbrauks līcī un izmēģinājumam būs jānotiek. Ta�u pa�reiz tas nepavisam nelikās briesmīgi, jo de�uranta būdā kurējās sakarsusi krāsniņa un tik�ķēja sienas pulkstenis; kauco�ā, �ļaksto�ā jūra �ķita tikpat tāla kā kinoteātri, kad to skatās uz ekrāna un redz, kā bangās mētājas mazi kuģī�i, bet pa�am skatītājam ir labi un omulīgi sēdēt, vēl jo omulīgāk tāpēc, ka uz ekrāna gaudo vēj� un veļas milzīgi viļņi ar baltām mugurām.

� Tie�i tā, biedri ģenerālleitnant! � star�ina teica un, uzmanīgi nolicis klausuli, paberzēja gar pusmēteli sasvīdu�o plaukstu.

� Man te nekas vairs nav darāms, � Levins pateica de�urantam un gāja ārā.

De�urants pielika roku pie cepures un tūlīt aizcirta durvis, lai neizaukstētu tīro un silto telpu, kur viņ� atkal lasīs avīzi.

Kad viņi bija nokāpu�i atpakaļ pie laivas, star�ina pēk�ņi sāka kliegt Levinam ausī, ka �oreiz tērpu izmēģinā�ot viņ�, bet pats biedrs apak�pulkvedis to varē�ot darīt rīt. �ai priek�likumā bija sava loģika, tomēr Levins asi atbildēja, lai ātrāk atstāj piestātni un nedod viņam liekus padomus. Star�ina apvainojies atstiepa pilnīgās lūpas, sar-kanflotie�i visi reizē pacēla airus, laiva pa�āvās uz aug�u un noslīdēja lejā, un mēness, kas lēkāja pa mākoņiem, pēk�ņi vairs nebija Levinam priek�ā, bet atradās viņam aiz muguras, līcis uzreiz kļuva gai�s un tāpēc likās vēl briesmīgāks, ļaunāks un bīstamāks.

� Te būs hronometrs, � Levins sauca aizvainotajam star�inam, � vai redzat? Bet to jūs man dosiet iedzert, ja es nekā vairs neapjēg�u. Te ir neliela aptieciņa. Kur� no jums ir sanitārais instruktors?

Arī sanitārajam instruktoram viņ� �o to paskaidroja un lika atkārtot, kas ir sagatavots un kur tas glabājas.

� Hronometrs! � star�ina kliedza. � Aptieciņa! Tas � iedzer�anai!

Viņi brauca uz vakarējo vietu. Mēness tagad bija pa kreisi. Kā liela zivs pa līci uzmanīgi aizslīdēja zemūdene/ uz tās tiltiņa mirgoja ugunis.

� Kārts! � star�ina iesaucās.

Citroni vairs nepeldēja pa ūdeni kā iepriek�ējā vakarā, un vispār, kop� vakardienas te viss bija pilnīgi pārvērties, tas ir, pat ne pārvērties � tā bija glu�i cita vieta, turklāt nevis līcī, bet atklātā jūrā vai varbūt tālāk � okeānā; un arī kārts nebija līdzīga tai, kas vakar lepna un nekustīga slējās ārā no rāmā ūdens, � tagad tā bija kaut kāda nelādzīga �ķēpele, kas mētājās pa viļņiem, te pazuzdama, te atkal uz mirkli parādīdamās.

Aleksandrs Markovi�s piecēlās no sola un iebāza roku kabatā, lai, paraudams rāvējslēdzēju, atvērtu ķīmisko termoforu, bet tūlīt nolēma, ka to darīt vēl par agru, un pēc mirkļa atkal nobijās tā, ka ausīs sāka d�inkstēt un kļuva nelabi ap dū�u. Bet bija jau pienācis laiks lēkt ūdenī � sarkanflotie�i ar airiem noturēja laivu uz vietas, un tagad tā tikai lēni un neveikli �ūpojās viļņos.

�Mans dievs, jālec �ai ūdenī! �ai nedzīvajā, melnajā, ledainajā ūdenī, jālec tāpat vien � ne no �ā, ne no tā, jālec, lai gan lāgā neprotu peldēt, jālec, kad ir jau gandrīz se�desmit, jālec...�

Laiva stipri mētājās, un, lai nekristu, Levins turējās pie star�inas pleca, un star�ina arī pats turēja viņu pie elkoņa, bet pārējie sarkanflotie�i skatījās un gaidīja, kad viņ� tiks ar sevi galā un skaitīs līdz trīs. Un Aleksandrs Markovi�s rīkojās tāpat kā savā laikā Volodja Borovikovs � darīja to, kas darāms, tikai piemirsa, ka jālec pēc �trīs�, nevis pēc ��etri�. Starp citu, tas nebija svarīgi; viņ� pateica sev ��etri�, un tūlīt dusmas pa�am uz sevi un savu mazdū�ību pazuda, dodamas vietu mierīgam gandarījumam, priecīgam izbrīnam par sevi, stingrai pa�paļāvībai, � viņ� jau bija ūdenī, mehānisms darbojās, tērps piepūtās, no termoforiem siltums pa kājām plūda uz vēderu. Ūdens nesa viņu uz priek�u, viņam blakus brauca laiva, un sarkanflotie�i raudzījās viņā no aug�as uz leju. Viņu rokas bija saspringu�as, viņi bija gatavi jebkuru mirkli izvilkt ārstu no ūdens. Kā gan citādi! Aleksandrs Markovi�s nezināja, kādiem vārdiem star�ina bija atstāstījis savu sarunu ar pavēlnieku.

�Tagad man nevajag domāt par sevi,� Levins prātoja. �Tagad par mani domās viņi. Es ta�u to daru viņu labā, tātad tagad man visa uzmanība jāpievēr� tērpa izmēģinā�anai, bet viņiem tā jākoncentrē tikai uz mani.�

Spļaudams sālīto ūdeni, viņ� ieklausījās savas sirds pukstos un secināja, ka tā darbojas apmierino�i, tad domās pievērsās termoforu siltumam un nosprieda, ka siltuma pietiek, pēc tam pagriezās uz vēdera un gabaliņu papeldēja, pārbaudīdams, vai tērpa piegriezums netraucē kustības, un tāpēc centās, lai roku vēzieni būtu cik vien iespējams pla�i un sparīgi. Piegriezums bija labs un ērts.

�Kā vēl trūkst tam Kuro�kam?� Aleksandrs Markovi�s vaicāja pats sev. �Kas in�enierim vēl būtu vajadzīgs no mūsu tērpa?�

Viļņi viņu mētāja uz aug�u un leju tik ātri un sparīgi, ka aizrāvās elpa, bet tagad viņ� vairs nebaidījās, jo, pirmkārt, bija nodarbināts ar glāb�anas tērpu, otrkārt, pilnīgi uzticējās laivas komandai, kas visu laiku, ikvienu mirkli bija kopā ar viņu, virs viņa, tik tuvu viņam, lai viņ� nejustu ba�as, un tik tālu, lai viņam netrāpītu ar laivas malu vai airiem.

Apradis ar ūdeni, Levins atminējās, ka noteikti jāiepazīst visas neērtības, kādas �ādos apstākļos rodas ēdot, un mēģināja izvilkt barības tabletes. Tas bija grūts un sare�ģīts darbs, un viņam tūlīt kļuva skaidrs, ka viņi abi ar Kuro�ku �o uzdevuma daļu nav pienācīgi atrisināju�i, tomēr tabletes izvilka un sāka tās zelēt kopā ar rūgteni sāļo jūras ūdeni, kas iekļuva mutē, lai kā viņ� no tā vairījās ...

Kamēr Aleksandrs Markovi�s sazelēja visu table�u paciņu, virs viņa bija sarkanflotie�u sejas, kas viņā vērīgi raudzījās un kaut ko runāja ar lielām, tum�ām mutēm. Aleksandrs Markovi�s nedzirdēja, ko tie saka, bet bija pārliecināts, ka tie dod viņam padomus, izsaka līdzjūtību vai uzslavē viņu, vārdu sakot, palīdz, kā vien spēdami.

Vēlāk viņi visi sēdēja piestātnes de�ūrbūdā. Sarkanflotie�i bija novilku�i Levinam glāb�anas tērpu, un tagad viņ� stāstīja, ko bija jutis, trīs stundas atrazdamies ledainā ūdenī; star�ina vairākkārt ieteica viņam pievirzīties tuvāk sakaltu�ajai krāsniņai, bet viņam nebija auksti, tikai gribējās stāstīt vēl un vēl, cik laba manta ir tāds glāb�anas tērps un cik milzīgas perspektīvas tam ir nākotnē.

Pie sienas tik�ķēja pulkstenis ar bumbām, līcī gaudoja vēj�, piestāja un aizbrauca tālāk pasta laiva un vēl kaut kādas^ �galo�as�, un ik pēc brī�a klaudzēja durvis. Tuvojās rīts. Ārsts Levins piecēlās un, uzģērbis sve�u melnu puska-�oku, devās mājās � uz hospitāli. Viņam aiz muguras gāja sarkanflotie�i, nesdami glāb�anas tērpu, �emodānu ar hronometru un citiem instrumentiem un ceļa somu, kurā gul-dza neizdzertais konjaks. �o guldzoņu viņ� izdzirda tikai pie hospitāļa, izņēma bla�ķi, noskrūvēja glāzīti un piepildījis sniedza to star�inam.

� Jums jādzer pirmajam, biedri apaķ�pulkvedi, � star�ina teica, pārkliegdams vēja gaudoņu, tomēr � dro�s paliek dro�s � noslaucīja lūpas.

Aleksandrs Markovi�s izdzēra otrais � pēc star�inas � un tad pēc kārtas ielēja visiem pārējiem.

� Uz jūsu veselību! � sacīja stūrainais sarkanflotietis Rjablovs.

� Lai �ī nebūtu pēdējā lāsīte! � teica mazais Ivan�en-kovs.

� Pret saaukstē�anos un visām citām kaitēm! � no pa�iem vēdera dziļumiem basā uzsauca sarkanflotietis, ko Levins visu laiku dēvēja par Petrovihu, bet kas patiesībā bija Simo�kins, lai gan atsaucās arī uz Petroviha vārdu.

Tur, pie pa�a hospitāļa, viņi �ķīrās līdz rītam, līdz diviem pēcpusdienā, kad vajadzēja ierasties sanitārās daļas priek�niekam pulkvedim Seremetam.

8

Viņ� jau bija krietni gados � nu vairs nebija piecdesmit septiņi kā pirmajā kara gadā, bet piecdesmit deviņi, un slimības, par kurām viņ� agrāk domāja, nekādi tās nesaistīdams ar sevi, tagad tie�ām sāka viņam ķerties klāt. Neatlaidīgas grēmas, slikta gremo�ana un galvas sāpes vēl nebija liela bēda, ja tās salīdzināja ar ne�ēlīgajām sāpēm kuņģī un pretīgo dzelzs gar�u mutē � tās viņam aizvien vairāk nejāva nedz mierīgi strādāt, nedz mierīgi izgulēties. Tas viss kopā bija kas līdzīgs kuņģa �ūlai, bet viņ� negribēja par to domāt, tāpat kā negribēja skatīties spogulī un redzēt grumbas, maisiņus zem acīm un sejas pelēcīgo bālumu.

Deviņos no rīta viņu pamodināja briesmīgas, velko�as sāpes un slikta dū�a. Blakus dziedāja veļas mazgātājas un �īkstēja ma�īna. Uz grīdas viļņojās ūdens � nolāpītā caurule tagad plīsa arī tad, kad nemaz nebombardēja.

�Esi dabūjis, ko gribēji,� Levins nodomāja, �beidzot esi ticis pie �ūlas. Pats esi piesaucis �o nelaimi, vecā vārna. Ko tu tagad darīsi?�

Lai nebūtu jāvaid, viņ� piecēlās gultā sēdus un sāka klanīties. Ūdenī uz grīdas atspoguļojās spo�a lampiņa, un �is atspīdums dzirkstīdams un drumslodamies atstarojās briļļu stiklos, tāpēc viss likās necie�amas, plaiksnīgas gaismas pilns.

� Ķirurģiskā nodaļa paliks majoram Barkanam, � Aleksandrs Markovi�s sev sacīja, � lūdzu, mēģiniet to iztēloties visos sīkumos, apak�pulkvedi Levin ...

Ironiskā balsī viņ� pateica sev vēl da�us teikumus, tomēr tas nemaz nepalīdzēja. Viņ� pat nedzirdēja pats savus vārdus, nesaprata to jēgu, redzēja vienīgi �ilbino�o gaismu. Kāds tiepīgs, idiotisks spēks vilka no viņa ārā kuņģi.

... Uz mirkli Levinam kļuva vieglāk. Viņ� paspēja pat nodomāt, ka bijis netaisns pret ievainotajiem, jo agrāk nesaprata, cik briesmīgas var būt fiziskas cie�anas. Tā domādams, Levins atvēra durvis; kāja ūdenī paslīdēja, un viņ� atsitās pret mazgātavas durvju aplodu. Viņ� ta�u bija bez brillēm � tās bija nokritu�as, kad viņu mocīja slikta dū�a. Ai, �ī pazemojuma izjūta, ko izraisa fiziskas cie�anas!

Mazgātavas durvis viņ� nekādi nevarēja redzēt arī tāpēc, ka briesmīgās sāpes atkal pilnīgi aptum�oja viņa apziņu.

Tad durvis pa�as atvērās, un viņ� nokļuva svaigā gaisā. Slapjas, spēcīgas sievietes rokas, kas līdz elkoņiem bija ziepju putās, pavīdēja virs viņa sejas; putas ie�ukstēdamās krita viņam uz acīm un uzacīm, pēc tam viņ� atjēdzās, ka atrodas uz nestuvēm. Tās stiepa aug�ā pa kāpnēm � ar galvgali pa priek�u, pēc visiem noteikumiem ceļot uz aug�u kājgali.

Valdīdama asaras, it kā atrastos pie nelaiķa, vecākā ser�ante An�elika Augustovna sacīja:

� Ak dievs, viņ�, protams, nedrīkstēja ēst tos �ausmīgos kāpostus ar sīpoliem!

Kad An�elika uztraucās, viņas balss kļuva ļoti vīri�ķīga. Un skaņas viņa izrunāja pilnīgi pareizi. Pat tagad Levins ievēroja, ka viņa saka �ar sīpoliem� un nevis �ar zīpo-liem�.

Visi pārējie, kas bija ap Levinu, runāja �ukstus.

Levins gulēja aizvērtām acīm, vērodams, kā pēc injekcijas pierimst sāpes, un mēģinādams saprast, kas tā �ukst, īesēcās un ieklepojās Barkans, kas nepavisam nemācēja �ukstēt un vienmēr krek�ķēja; tagad sirdīga un satraukta viņam atbildēja kapteine Varvaru�kina, bet nu ātri jo ātri ierunājās Vero�ka, �ļupstēdama un vārdus norīdama.

Pēc tam iestājās klusums, vēl no�īkstēja protēze � no palātas izgāja Doro�s.

Tūlīt atskanēja skaļi, valdonīgi soļi; tad redz, kāpēc aizgāja Doro�s, � bija ieradies �eremets, bet viņi jau sen neieredzēja viens otru. Un tūlīt �eremets teica tādā balsī, kādā viņ� parasti strostēja padotos:

� Sapulci tagad esat sasauku�i? Nu protams, esat novedu�i Levinu tik tālu, ka jāievieto stacionārā, un tagad rīkojat mītiņus! Vai jūs, Barkan, domājat, ka man te ir sanatoriju un kūrvietu pārvalde? Man, Barkan, te nav ierīkota jums kūrvieta vai sanatorija, man, Varvaru�kina, te nav Frēbeja sistēmas bērnudārzs, man ir kara hospitālis, un kaut ko tādu es nepieļau�u.

Aleksandrs Markovi�s saviebās.

Viņam sāka deniņos pulsēt asinis, kad �eremets mala savu �man�. Viņ� pats kliedza uz padotajiem bie�āk nekā �eremets, bet tas vienmēr notika tāpēc, ka viņ� nevarēja nekliegt. Turpretim �eremets kliedza tikai tālab, ka uzskatīja par vajadzīgu viņam �uzticētos cilvēkus� turēt pastāvīgās bailēs, tāpat kā reizēm atzina par nepiecie�amu, runājot ar ārstiem, apieties ar viņiem �kā inteliģents cilvēks ar inteliģentiem cilvēkiem�.

� Sveicināts, biedri pulkvedi! � Levins sacīja, nelabprāt atvērdams acis vienīgi tāpēc, lai izbeigtu viņa bļaustī�anos.

� Sveicināts! � pulkvedis atbildēja.

Viņ� bija rūpīgi noskuvies, �inelim bija karakula apkakle, un to bija �uvis tas pats star�ina, kas alla� �uva pavēlniekam. �eremets vispār izskatījās �vītīgs, ap kaklu viņam bija balta zīda �alle, formas cepurei bija neliels, uz iek�pusi ieliekts nags, zem atpogātā �ineļa � formas svārki, kas arī bija uz�ūti kaut kā īpa�i, nevis tāpat kā citiem. Virsvalku, bez kura nedrīkstēja staigāt pa hospitāli, sanitārās daļas priek�nieks bija uzmetis tikai uz viena pleca, it kā pakļaudamies noteikumiem, bet reizē arī rādīdams pret tiem ironisku attieksmi. Turklāt, uzmezdams virsvalku uz viena pleca, �eremets lika saprast, ka viņ� ir pārāk aizņemts un nespēj katrā viņam pakļautajā �punktā� uzvilkt un novilkt virsvalku, kam ir tik daudz saitī�u, pogu un tamlīdzīgu sīkumu.

� Jums atkal �inelis mugurā! � Levins teica vārgā balsī.

� Pat zārkā gulēdams, jūs man to aizrādīsiet! � �eremets atbildēja. � Taisni jābrīnās, kāds birokrāts esat kļuvis, Aleksandr Markovi�. Dodiet nu �urp man ķepu!

Savilcis tādu seju, kāda, pēc viņa domām, piederas ārstējo�ajam ārstam, �eremets saņēma resnajos, spīdīgajos pirkstos izdēdēju�o Aleksandra Marko vica roku.

Levins raudzījās �eremetā, vienu aci piemiedzis.

Bet �eremets skatījās kvadrātveida zelta pulkstenī un sārtām lūpām klusi �ukstēja:

� Divdesmit divi... divdesmit trīs ... divdesmit �etri...

Palātā bija pavisam kluss. Ne jau katru dienu sanitārās da]as priek�nieks tur skaitīja pulsu. Varbūt ar �o rīcību viņ� gribēja uzsvērt, cik iejūtīgi viņ� izturas pret saslimu�o Levinu.

� Man jūsu iejūtība nav vajadzīga, � Aleksandrs Markovi�s pēk�ņi teica, � dodiet man to, kas pienākas pēc padomju likuma.

� Kā to saprast? � �eremets jautāja.

� Atcerējos kādu sarunu tramvajā Ļeņingradā, � Levins atbildēja, � bet tai, protams, nav ne mazākā sakara ar to, kas notiek pa�reiz.

�eremets aizvainots nozīmīgi pievēra biezos plakstus.

� Pulsam ir glu�i labs pildījums! � viņ� beidzot sacīja.

Nolicis Aleksandra Markovi�a roku uz segas, viņ� tai viegli uzsita ar plaukstu, kā mēdz darīt veci ārstējo�ie ārsti.

� Tā nu ir, mans dārgais! � �eremets teica. � Tad pārkritāt gan pār ilksi. Neklausījāt mani, atpūsties nebraucāt ...

Levins joprojām ar vienu aci raudzījās sanitārās daļas priek�niekā.

� Nu būs krietni jāpaguļ...

Tad �eremets sāka stāstīt, ka ķīnie�u ārsti iz�ķirot ap piecsimt pulsa veidu. Viņ� stāstīja ilgi un svarīgi, un �o stāstījumu bija neērti klausīties, jo viņ� daudzkārt samelojās. Tad, sataisījis bargu seju, �eremets sāka dot rīkojumus.

� �ī palāta jāatbrīvo apak�pulkvedim, � viņ� pavēlēja, � izvākt pilnīgi visus, atstāt tikai vienu gultu � pa�am Aleksandram Markovi�am. Dīvaini, ka bez manas iejauk�anās nevienam tas neienāca prātā, smieklīgi, ka jādod rīkojumi darīt to, kas tāpat ir skaidrs ...

� Nav vajadzīgs man atbrīvot palātu, � Levins iebilda vājā balsī. � Kāpēc visus izvākt? Es nevienu netraucēju, un mani neviens netraucē ...

Dziļi nopūties, viņ� paklusi piemetināja:

� Man nav vajadzīgs nekas īpa�s un atsevi�ķs. Sapratāt?

Bez brillēm Levins slikti redzēja, un varbūt tas pie�ķīra viņam drosmi. Seremets mācēja tā bolīt izvalbītās acis, ka agrāk Aleksandram Markovi�am bija trūcis spēka runāt pretim. Tagad viņ� saskatīja tikai baltu, gludu, plakanu seju un vairāk nekā. Bet varbūt ar brillēm tam nebija nekāda sakara, varbūt vispār nebija no Seremeta jābaidās.

� Labi, � Seremets teica. � Atstājiet mūs vienus!

Visi godbijīgi un nomākti izgāja ārā. An�elika skaļi nopūtās, un �ī nopūta bija pat mazliet izaicino�a. Majors Barkans noklepojās, dūri pie mutes pielicis. Seremetu nemīlēja, no viņa baidījās.

� Ko mēs tagad darīsim? � pulkvedis vaicāja.

Levins zem segas paraustīja kalsnos plecus.

� Ja tā ir �ūla ... � Seremets atkal iesāka.

Aleksandrs Markovi�s cie�i un ironiski ar vienu aci raudzījās viņā. Seremets runāja ilgi un nepārliecino�i. Levina izturē�anās viņu kaitināja vienmēr, bet �oreiz � it sevi�ķi. Galvenais, ka Levins klusēja. Kāpēc? Viņ� ta�u piedāvā vēstuli sevi�ķi izcilam ķirurgam un dara to vislabākajos nolūkos. Bet Levins tikai klusē un raugās ar vienu aci.

� Kāpēc jūs klusējat? � Seremets beidzot vaicāja.

� Es gaidu un gaidu, kad jūs jautāsiet par glāb�anas tērpu.

Vecākā ser�ante An�elika Augustovna atnesa Levinam brilles, un viņ� tūlīt ieraudzīja, cik naidīga un atturīga ir Seremeta seja, ta�u �oreiz nezaudēja drosmi. Viņam pa�am tas �ķita dīvaini, bet tā nu tas bija. Varbūt kop� tā brī�a, kad viņ� sadū�ojās un ielēca ūdenī, viņ� alla� būs drosmīgs? Pasaulē notiek dīvainas lietas pat ar paveciem cilvēkiem, ja viņiem dzīvē ir kaut kas Joti, ļoti svarīgs. Un kas tad ir �is svarīgais? Kad tas sākas? Kad pie tā nonāca Volodja Borovikovs? Varbūt viņ� tāds bija jau no dzim�anas? Nē, Volodjam nekas nebija sevī jāpārvar.

� Negribēju ar jums par darbu runāt, � līdz Levinam atskanēja Seremeta balss, � bet, ja nu tā sanācis, pirms sākam spriest par glāb�anas tērpu, pāris vārdu pateik�u par pirti un par jums padoto Varvaru�kinu. Tikai pāris vārdu. Vai jums nav grūti runāt?

Levins savilka seju grimasē, kas nozīmēja: �Kādas blēņas!�

� Aleksandr Markovi�, dārgais, � Seremets turpināja, � mums pa�reiz ir nevis dienesta, bet glu�i privāta saruna, mēs apsprie�amies kā draugi, kā inteliģenti cilvēki, vai ne? Jums mani jāsaprot, jo vairāk tāpēc, ka, tā teikt, esat kadru virsnieks vairāk nekā jebkur� cits no mums. Jūs neesat Varvaru�kina, jo zināt, ko nozīmē dienests...

Levins ziņkārīgi raudzījās Seremetā un gaidīja. Viņ� vairs nemaz nebaidījās no �īs skūtās un pūderētās sejas, pret kuru atdūrās cieta, iestīvināta, no svārkiem izlīdusi apkaklīte, nebaidījās no biezajiem, nolaistajiem plakstiem, no valdonīgajiem �estiem, lielajiem zelta zobiem, rūco�ās, apvaldītās, priek�nieciskās balss.

� Vakar, sestdienā, � Seremets teica kā alla� mazliet manierīgi, � es atcerējos, ka daudzi no jūsu garnizona priek�niecības mazgājas tie�i sestdienās. Dabiski, ka man ienāca prātā pārbaudīt, kā jūsu sanitārais ārsts reaģē uz �o faktu. Bet sanitārā ārsta, kā zināms, pa�reiz nav, viņu aizstāj jūsu ļoti cienījamā Varvaru�kina. Tā nu mēs abi pa�reiz runājam par viņu. Tagad, lūdzu, klausieties: pirtī uz manu jautājumu, kā tur gatavojas priek�niecības uzņem�anai, pavecs star�ina man diezgan nekaunīgi atbildēja, ka nekādi īpa�i priek�darbi netiekot veikti, ka sanitārā ārste nesen esot bijusi, bet nevienu, ievērojiet, � nevienu citu pavēli neesot devusi, tikai teikusi, lai visu nomazgājot un nober�ot un uzmetot garu. Kas attiecas uz manu pavēli, tad Varvaru�kina ne tikai pati nekā nebija darījusi, bet arī nebija par to ziņojusi hospitāļa priek�niekam. Man viņa raudādama atbildēja, ka atsakoties izpildīt manus rīkojumus.

� Kādi tad bija jūsu rīkojumi? � Aleksandrs Markovi�s vaicāja.

� Vai viņa nav jums ziņojusi?

� Nē, nav.

� Vēl viena raksturīga viņas izturē�anās iezīme. Es devu rīkojumu paņemt no jūsu hospitāļa nolietotas segas un apklāt ar tām solus un grīdu pirts ģērbtuvē. Tālāk � es devu rīkojumu uz soliem virs segām izklāt palagus. Tāpat devu rīkojumu ar hospitāļa spēkiem sagādāt slotas, no maizes paliekām un garozām izgatavot kvasu un to uzglabāt ģērbtuvē uz ledus. Tas ta�u ir vienkār�i? Mūsu priek�niecība ļoti nogurst, tai ir milzīga atbildība, tātad mums par priek�niecību jāpadomā, jāparūpējas, un arī mums tas nepavisam nenāks par ļaunu, jo priek�niecība ta�u katrā ziņā vaicātu, kas tad bijis tik gādīgs, un pirtnieks atbildētu: �Sanitārā daļa, biedri pavēlniek!� Saprotat? Tādējādi viņi mūs ievērotu, atcerētos ar labu vārdu un mēs ...

--Bet ja nu ar sliktu vārdu? � Levins jautāja, skatīdamies �eremetam tie�i acīs. � Ja nu priek�niecība vaicātu, kas ir �ie pretīgie pielīdēji, sulaiņu dvēseles, luncekļi, kā būtu tad? Un ja tai atbildētu, ka �ie pielīdēji un luncekļi ir kara ārsti? Vai tas mums būtu patīkami? Pavēlnieka raksturu es maķenīt pazīstu, viņ� tā spēj apvaicāties. Nē, biedri pulkvedi, piedodiet, bet Varvaru�kinas rīcību es atzīstu par pilnīgi pareizu un esmu ar viņu vienis prātis. Tikai �ēl, ka viņa raudājusi. Tur gan nekā nevar līdzēt � vājais dzimums, tomēr gadās arī tā, ka cilvēks raud aiz niknuma ...

� Jūsu Varvaru�kina ta�u neizpildīja pavēli! ...

Aleksandrs Markovi�s pakustināja lūpas, padomāja un teica:

� Nez vai, biedri pulkvedi, viņa jūsu vārdus uztvēra kā pavēli. Man gribas domāt, ka viņa tos saprata kā privātu sarunu. Viņa man ir disciplinēts biedrs ...

Seremeta piere norasoja, tomēr viņ� nekā neatbildēja.

� Tā ta�u ir? � Aleksandrs Markovi�s atkal ierunājās.

� Tie gan ir sīkumi. Tagad runāsim lieti�ķi. Kad mēs izmēģināsim tērpu? Nākamo svētdien?

� Manuprāt, par to runāt ir pāragri, � �eremets atbildēja, tikko slēpdams īgnumu. � Jums ta�u, dārgais, ir �ūla, vai tie�ām jums nav bail no perforācijas?

� Un kas tad būtu, ja es baidītos? � Levins atbildēja ar pretjautājumu. � Kar� mani ir iemācījis, ka neatkarīgi no baidī�anās vai nebaidī�anās mans pienākums ir uzvarēt. Visi tie, kurus mēs ārstējam, ir cilvēki, bet cilvēkam, mīksti izsakoties, nepatīk, ka uz viņu �auj. Un tomēr viņi...

�eremets pēk�ņi iekarsa.

� Un tomēr, � viņ� teica, apvaldīdams balsi, lai nedzirdētu citi, kas atradās palātā, � un tomēr jums tādā vecumā pārlieku tīk par visu spriedelēt. Ikviens te izsaka savus spriedumus. Hospitāja priek�nieks sprie�, biedrs Do-ro�s sprie�, drīz to sāks darīt arī sanitāres ...

� Viņas jau sen to dara, � Levins iebilda, tī�ām kaitinādams �eremetu.

� Visi sprie�, � �eremets gandrīz vai kliedza, � tikai sprie� un sprie�, un nevienam ne prātā nenāk, ka arī mēs neizgudrosim �o tērpu, ja tas nav jau izgudrots. Tas ir blefs! Saprotat? Blefs! Padomājiet tikai � ārsts Levins un in�enieris Kuro�ka konstruēju�i tērpu! Bet viņiem ar to nepietiek. Viņi prasa arī sanitāro lidma�īnu! Viņiem ieva-jadzējusies glāb�anas ma�īna! Uz to es varu jums atbildēt: priek�niecība pati zina, kādā veidā nodro�ināt ievainoto evakuē�anu, un mēs neesam te norīkoti tāpēc, lai no apak�as mācītu mūsu priek�niecību, kas atrodas nesalīdzināmi augstāk. Mums ir neliels sektors, un mums jātiek galā ar to, nevis jālido ar kaut kādām lidma�īnām un jādzīvo fantāzijas pasaulē. Pēc jūsu sejas redzu, ka jūs rakstīsiet ziņojumu par lidma�īnu un glāb�anas tērpu, un saku jums: rakstiet, tā ir jūsu darī�ana, bet es nebū�u jums palīgs �ajos pasākumos. Ja pavēlēs � lūdzu, bet, ja tādas pavēles nebūs, es nepalīdzē�u. Tā arī vienosimies. Piekrītat? Vai tad jums nepietiek ķēpas ar savu nodaļu?

Ar visu seju, pat ar pleciem viņ� centās izrādīt simpātijas pret Levinu, bet ar roku pieskārās viņa asajam ceļgalam, kas spiedās cauri segai, un vairākkārt noglauda viņam kāju. Ta�u Levins klusēja un raudzījās �eremetā tā, it kā viņu redzētu pirmo reizi un it kā viņ� tam ļoti nepatiktu.

� Nu tad atļausiet novēlēt jums visu labāko! � �eremets sacīja un paspieda Levinam roku. � Veseļojieties! Tiklīdz jūs varēs pārvadāt, nosūtīsim uz Maskavu, un tur jūsu �ūla � tutū!

Viņ� iesmējās, it kā būtu pateicis kaut ko gau�i jocīgu un asprātīgu, pavilka uz pleca virsvalku un, joprojām smaidīdams, devās uz durvīm. Aleksandrs Markovi�s viņā nolūkojās ar neizpratnes pilnu skatienu. Tad pagriezās uz sāniem, vairākas reizes nopūtās un aizmiga, kā nebūtībā iegrimdams.

9

� Kad viņ� iet un neapstādamies atmet ar roku, bet seja ir tāda, it kā viņ� nupat būtu paēdis pusdienas, tas nozīmē, ka viņ� ir nikns, � sacīja Lora. � Jūs, meitenes, viņu maz pazīstat, bet es � jau sen.

� Lūdzu, paturēt pie sevis savas muļķīgās domas par priek�nieku, � An�elika noskaitusies iejaucās sarunā. � Tās nevienu neinteresē.

� Ja gribu � runāju, negribu � klusēju. Esmu brīva līguma darbiniece! � Lora atcirta. � Vispār, An�elika Augustovna, jūs pārāk daudz mani kremtat. Kremtat vienā krim�anā.

Vera �āvādamās �ķirstīja grāmatu, ārste Varvaru�kina, sēdēdama aiz barjeras, kaut ko rakstīja lielā �urnālā. Aiz sienas iestrink�ķējās pulkstenis, tomēr sist nesita. An�elika izgāja ārā. Lora apsēdās Verai blakus uz viņas ķeblī�a, ielūkojās grāmatā un vaicāja, vai esot interesanta. Un tūlīt pati arī atbildēja:

� Ak tā, par �au�anu, tad jau nav interesanta.

Drīz vien Lorai pielipa Veras �āvas, un viņa arī gari no�āvājās. Pulkstenis atkal iestrink�ķējās.

� Kas ar to notiek? � Vera jautāja. � Agrāk sita tik muzikāli, bet tagad ķērkst vien.

� Vecs, � Lora sacīja. � Redz, Aleksandrs Markovi�s arī skraidīja vienā skraidī�anā, operēja vienā operē�anā, bet tagad ir slims. Vecums pienācis.

� Jūs mel�at aplamības, � teica Varvaru�kina viņpus barjeras. � Aleksandrs Markovi�s vēl nav vecs, viņ� tikai saslimis. Tas var gadīties arī jaunam cilvēkam.

Viņa strauji aizvēra �urnālu, iznāca no aiz�ogojuma un iedama noņēma balto, cietināto cepurīti. Gara bize lēnām noslīdēja uz pleca, pēc tam pēk�ņi nostiepās taisna � pāri mugurai. Tagad ārste Varvaru�kina izskatījās pēc meitenes.

� Cik jūs esat smukiņa, Olga Ivanovna! � Lora iesaucās. � Būtu man jūsu skaistums, es visus lidotājus trakus pataisītu. Bet jūs staigājat apkārt �inelī, jūsu bizi neviens neredz, un pat deguntiņu jūs nekad nepūderējat...

Varvaru�kina pasmaidīja un tā arī palika stāvam pie barjeras � ar rāmu smaidu bālajā, piemīlīgajā sejā. Arī zilās acis smaidīja.

� Acis jums zilas, � Lora sacīja klusi un maigi, � mati kupli, bizes garas, pati esat tik vienkār�a. Vai tie�ām jums nav pat neviena drauga, Olga Ivanovna? Vienīgi zinātne � un vairāk nekā? Varbūt tomēr kāds ir? Kāpēc to neuzticat mums? Ziniet, ko, meitenes, � izstāstīsim visu

cita citai, vai ne? Kāds kurai draugs, kādas domas nodarbina, par ko kura skumst! Olga Ivanovna, vai sāksim?

Stāstī�ana bija ilga, tomēr Olga Ivanovna klusēja un, kā likās, pat lāgā neklausījās, tikai smaidīja savu rāmo smaidu. Tad zvanīja no tre�ās palātas, pēc tam � no sestās, un tā nu sākās. Ievainotie modās no pēcpusdienas miega. Varvaru�kina atkal apsēdās rakstīt �urnālā, bet drīz vien pārtrauca, pēk�ņi kļūdama domīga, un, kad ienāca An�elika ar divām tējas tasītēm rokās, teica:

� Zināt ko, An�elika Augustovna? Viņam nav �ūla. Pirms kara strādāju onkoloģijas institūtā, tiesa, īsu laiku, tomēr strādāju un, �ķiet, iemācījos pēc cilvēka sejas uzminēt sākumu ... pa�u sākumu ...

An�elika iepleta acis, nobijusies sāka tās mirk�ķināt un izsaucās:

� Nē, nē, es negribu to dzirdēt! Negribu! Nevajag man to teikt! ...

Varvaru�kina klusēja. Biezās, garās skropstas meta ēnas uz vaigiem.

� Tādā gadījumā vēl jo vairāk nepiecie�ama operācija! � An�elika ierunājās. � Turklāt nekavējoties ...

Atgriezās Vera un Lora, un tagad bija jārunā klusāk. Turpretim Lora tī�ām runāja skaļi, tā, lai dzirdētu An�elika.

� Es esmu brīva līguma darbiniece, un man nav nekādas patikas klausīties jūsu An�elikas rupjībās. Viņai visu laiku gribas mani bez sāls apēst, es viņai nepatīku principa pēc. Viņa domā, ka es neapjēdzu, kā mums jāstrādā ievainoto labā. Pati visu saprotu un izdarī�u jebkuru darbu, bet kliegt uz sevi neļau�u nevienam, arī tad ne, ja tas būtu pulkvedis. Protams, nezinu, kā tu, Vera, uz to skaties, bet es domāju tā: jo kulturālāks cilvēks, jo pieklājīgāk viņ� izturas. Tā, piemēram, arī Aleksandrs Markovi�s ...

� Tik tie�ām, mūsu Aleksandrs Markovi�s gau�ām kliedz, � Vera atbildēja. � Pats aizmirst vajadzīgo nosaukumu un bļauj: �Padodiet to!� Bet kā es varu zināt, kas tas tāds ir? Kad pērn novēloju de�ūru un pēc tam apgāzu sterilizatoru, viņ� kliedza, ka nodo�ot mani tribunālam, ka strādāt kopā ar �izofrēniķiem neesot viņa pienākums. Vai tu domā, ka man bija dikti patīkami? Tomēr, manuprāt, tas nav nekas briesmīgs. Protams, da�i bļaustās nevis tāpēc, ka viņiem sirds pārpilna, tad gan tas aizvaino, bet, ja cilvēks kliedz darbā, tad tas nav pat viņ�, kas kliedz, � viņam sirds pilna, un tā nu sākas �ī klieg�ana.

� Vai tad An�elikai arī sirds pilna, jā? � Lora jautāja. � Nekādas sirds pārpilnības viņai nav, tikai ne�petnība vien � taisīt otram nepatik�anas ...

Viņa atskatījās un apklusa pusteikumā: An�elika sēdēja un raudāja. Viņas pilnīgie pleci raustījās, seja bija aizsegta ar plaukstām.

Vera sadusmojās.

� Kāds labums no tā? � viņa �ukstus vaicāja. � Tagad vari priecāties, cik tālu esi novedusi cilvēku. Smalkjūtības tev trūkst, Lora, tā tas ir. Kremt tāpēc... ka ir par ko krimst. Ja to nedarītu, viss hospitālis aizietu vējā. Vai tu to nesaproti?

� Es ta�u ... � Lora iesāka.

� Es, es, es ... tā pasaules naba! Es! Uztrauci cilvēku tā, ka viņ� raud. Kā viņa tagad mocīsies! Bet viņai ir aptaukojusies sirds, viņai tas ir kaitīgi.

Pēc minūtēm divdesmit Lora, kurai seja bija sarkanos plankumos, pie veļas noliktavas panāca An�eliku un a�i viņai teica:

� Piedodiet, lūdzu, An�elika Augustovna, manu nekaunību! Man ir ļoti ne�petns raksturs. Savā laikā māmuļa mani pat kulstīja ar vangali, tālab ka biju rupja, bet acīmredzot kulstījusi par maz. Piedodiet, ko es tur sarunāju par krim�anu, principialitāti, brīvu līgumu ...

Labsirdīgajās Loras acīs ieriesās asaras, aug�lūpa sāka trīsēt, balss aizrāvās, un viņa �ņukstēdama pieplaka pie An�elikas pleca. An�elika glāstīja viņai muguru un teica:

� Nekas, meitenīt, gadās visādi. Kara laiks, un daudzi ir nervozi...

Kad viņ� atmodās, �ūla vairs nesāpēja nemaz, gribējās iedzert tēju un noskaņojums bija labs, pacilāts, it kā viņ� �ūpolēs lidinātos pa gaisu, reizēm priecīgi izsaukdamies � kā sendienās, vēl studiju gados.

Viņa kaimiņ� palātā � vecākais leitnants ar gar�īgu uzvārdu Vatru�kins ¹ � ienāca no gaiteņa un skumji sacīja:

� Ikvienam sava bēda. Pie kāpnēm An�elika mierina jūsu sanitāri Loru. �ī raud, lej gau�as asaras. Dro�i vien kritis kāds tuvinieks.

� Neviens nav kritis, � Levins teica. � Jūs tās mei�as nepazīstat. Viņu dēj man galva da�kārt riņķī grie�as. Sastrīdas � raud, izlīgst � raud atkal, tā jau viegli var prātā sajukt.

Iedzēris tēju, viņ� nolaida kājas uz grīdas, pavēroja, vai nesākas sāpes, un, pārliecinājies, ka sāpju nav, uzvilka virsvalku. Vatru�kins ziņkārīgi viņā noraudzījās.

� Tūlīt mēs jūs apskatīsim, � Aleksandrs Markovi�s teica, � tūlīt apskatīsim un par �o to pārliecināsimies. �orīt neesam skatīju�ies, bet jūs jāapskata katru dienu.

Smaidīdams viņ� aizgāja uz palātas otru galu un apsēdās uz Vatru�kina gultas malas. Apskatījis viņa mēli, Aleksandrs Markovi�s noteica: �Labi,� � tad aptaustīja vēderu un arī pateica: �Labi,� � salieca celī ievainoto kāju un pasacīja: �Lieliski!� Pēc tam secināja:

� Tā, Vatru�kin! Veseļojamies! Uz kādu mēnesi aizbrauksim pie tēva un mātes, pēc tam atgriezīsimies ierindā. Piekrītat, draugs? Bet varbūt esat jau precējies?

� Precējies, � Vatru�kins teica, pēk�ņi nosarkdams.

� Un ar ko mēs esam precēju�ies?

� Ar Vāju, � Vatru�kins atbildēja, � pareizāk sakot, ar Valentīnu Semjonovnu.

� Lieliski. Vai skaista meitene?

� Un jūs vēl jautājat! � Vatru�kins atbildēja, aizvien vairāk pietvīkdams. � Ta�u skaistums nav galvenais, biedri apak�pulkvedi. Viņa man ir in�eniere. Kaut ko dara mūsu bruņojuma labā. Amats viņai ļoti slepens.

� Brauksiet pie viņas?

� Pie viņas, � Vatru�kins sacīja. � Tagad varu braukt. �etri valdības apbalvojumi, pats esmu notriecis se�as lidma�īnas, vienu � kopā ar citu lidotāju. Patiesību sakot, arī tai vajadzētu būt manā personiskajā kontā, toreiz man pa�am viss vēl nebija skaidrs un es teicu, lai raksta arī Ņiki�inu. Jūs viņu pazīstat?

Viņ� sāka stāstīt par Ņiki�inu, bet Aleksandrs Markovi�s raudzījās viņā un domāja, ka �is Vatru�kins var tikt ierakstīts viņa � Levina kontā, un uzvarētāja prieks piepildīja visu viņa būtni. No tādiem jūtu uzplūdiem viņ� pat piemiedza acis, tad pla�i tās atvēra un ieraudzīja jaunu seju ar uzrautu degunu, gai�iem, gai�iem matiem, kas no gulē�anas bija savēlu�ies, un ar tik skaidru un nopietnu skatienu, ka Levinam atkal gribējās piemiegt acis.

� Ņiki�ins uzsēdās viņam uz astes, bet viņ� nepadevās, � Vatru�kins stāstīja un, tāpat kā visi lidotāji, ar rokām rādīja, ko kur� darījis, ta�u Aleksandrs Markovi�s nekā nesaprata un arī neklausījās, tomēr viņam bija jautri un interesanti.

� Un notrieca zemē?

� Nu, protams, par to ta�u es runāju, � Vatru�kins teica. � Vai tad jūs nesapratāt, biedri apak�pulkvedi?

Pirms vakariņām Levins izlavījās no palātas. Viņam gribējās pamanīt kādu nekārtību, jo nevarēja ta�u būt, ka viņ� izgājis no ierindas, bet nodaļā joprojām viss noris gludi un mierīgi. Tomēr viss patie�ām bija pilnīgā, nekādi negrozītā kārtībā, un viņ� to pat mazliet no�ēloja. Uz īsu brīdi viņ� uztraucās, ta�u tūlīt saprata, ka �o kārtību, ko viņ� ieviesis uz laiku laikiem, protams, nespēj izjaukt nekas, pat viņa nāve ne. Tāpēc, kā bie�i mēdz būt dzīvē, viņam bija reizē gan skumji, gan labi ap sirdi.

�Dārgā draudzene Natālija Fjodorovna!

Biju ļoti priecīgs, kad saņēmu Jūsu vēstuli, kurā rakstāt par biedru Belihu. Es itin nemaz ne�aubījos, ka viņ� Jums patiks. Kas attiecas uz viņa vīri�ķīgo izturē�anos, tad jāpiebilst, ka acīmredzot viņ� tagad tur sevi stingri gro�os. Vārdu sakot, cilvēks, kas ir zelta vērts. Arī turpmāk lai viņu pieskata. Es lieku lielas cerības uz ārstniecisko vingro�anu un uz mūsu ārsta dzelzs gribu. Ja viņu izārstēs pa īstam, nebūs ilgi jāgaida tā diena, kad mēs abi varēsim būt lepni, ka esam biedru Belihu pazinu�i Tēvijas kara laikā.

Mazliet par sevi: mana ļoti cienījamā �ūla tomēr lika sevi manīt, un tagad es guļu savā hospitālī, pats savā nodaļā. Bez jebkādas lielī�anās varu Jums ziņot, ka mana nodaļa ir tīri labi organizēta. Par to es tagad pārliecinos, atrazdamies man uzticētās nodaļas sestajā palātā. Vēroju no apak�as, nevis no aug�as. Un vai zināt, ko es lasu? A. Cehova �Sesto palātu�. Patiesību sakot, vēl nelasu, tikai gatavojos lasīt.

Daru Jums zināmu arī to, ka mana lieliskā istaba Ļeņin-gradā vairs nepastāv � to trāpījis �āviņ�. Vācu �āviņ�. Starp citu, tur bija daudz labu vācu valodā izdotu grāmatu par ķirurģiju. Cik muļķīgi, me�onīgi un bezjēdzīgi!

Jūsu A. Levins�

10

Pēc pāris dienām �eremets atsūtīja papīru, kurā viņ� savā skarbajā stilā, ar lēmumu pasvītro jumiem un retinā-jumiem ziņoja, ka apak�pulkvedim A. Levinam jābrauc uz Maskavu, lai tur izdarītu operāciju un pēc tam ārstētos. Vēstule bija pa pusei oficiāla, tomēr tajā bija uzsvērts, ka apak�pulkvedim Levinam jābrauc katrā ziņā. Pie �ī papīra bija piesprausts otrs � �eremeta personiska vēstule slavenam ķirurgam ne mazāk slavenā klīnikā. �ai otrajā vēstulē �eremets sirsnīgiem vārdiem rekomendēja Levinu, lūdza viņu visādi atbalstīt un viņam palīdzēt, kā vien iespējams, �jo (tā bija tur rakstīts) apak�pulkvedis Levins nav nekādi aizstājams un pat viņa pārejo�ā slimība stipri ietekmēs viņam uzticētās otrās ķirurģiskās nodaļas darbu minētajā hospitālī�.

Lūpas kustinādams, Aleksandrs Markovi�s izlasīja abas vēstules, pavadrakstu un nopētīja ari aploksni, padomāja un lūdza ataicināt majoru Doro�u. Doro�s ienāca tūlīt, īgni raukdams uzacis un knik�ķinādams protēzi.

� Sēdieties, Aleksandr Grigorjevi�! � Levins uzaicināja.

Doro�s apsēdās un ar abām rokām salieca protēzi.

� Esat lasījis? � apak�pulkvedis jautāja.

� Jā, zinu! � Doro�s atsaucās. � Jābrauc, nekā nevar darīt.

Biezās Doro�a uzacis tagad atradās virs pa�ām īgnajām acīm. Viņ� skatījās sāņus. Lai nu kam, bet viņam bija labi zināms, ko hospitālim nozīmē palikt bez Levina.

� Es nekur negatavojos braukt un ari nebrauk�u, � Levins sacīja. � Galvenais iemesls, ko ir ari viegli uzminēt, � man nav nekādas vēlē�anās nodaļu atstāt majora Barkana ziņā. Lai dievs viņam dod labu veselību! Tā nu, biedri Aleksandr Grigorjevi� Doro�, es palik�u te. Starp citu, �ūla nemaz nesagādā tik lielas nepatik�anas, lai tās dēļ visu pamestu un pa galvu pa kaklu drāztos projām no darba un tie�ajiem pienākumiem ...

Doro�s klusēja.

� Un galu galā, � Aleksandrs Markovi�s turpināja, � mēs neesam bērni. Jūs ļoti labi saprotat, ka Barkans nez vai tiks galā ar mūsu nodaļu. Ja nu piedevām vēl sāksies kaujas, būs liels uzbrukums, ko tad? Vai atminaties, kāds ievainoto pieplūdums bija pagāju�ajā vasarā? Aleksandr Grigorjevi�, es jums to saku kā ārsts � es varu te palikt, un man jāpaliek. Ievēro�u diētu, rūpē�os par sevi, bet visļaunākajā gadījumā � mums ta�u galvenajā bāzē ir viens otrs īsts ķirurgs. Jūs mani saprotat? Tā nu man ir tikai tāds lūgums: aprunājieties ar priek�nieku, lai viņ� dara zināmu Seremetam, ka turpmāk nevajag mani apgrūtināt ar tādiem papīriem. Tā jārīkojas, protams, tikai tādā gadījumā, ja es tie�ām nepārspīlēju savu nozīmi hospitālī. Ņemiet, lūdzu, �īs vēstules un aploksni!

Doro�s paņēma papīrus un iebāza svārku kabatā. Krūtīs viņam stipri �ņāca.un spurk�ķēja, it kā tur darbotos kalēja plē�as.

� Vai pa�sajūta jums tagad ir labāka? � viņ� jautāja.

� Normāla, rīt cel�os aug�ā.

� Varbūt to nevajag? Varbūt derētu paciesties, vēl pagulēt?

� Rīt da�us operēs, tas jāredz. Pa�reiz ta�u ir kara laiks, Aleksandr Grigorjevi�.

� Jā, neap�aubāmi, � Doro�s teica un pēk�ņi nez kāpēc pasmaidīja.

Tad viņi vēl brīdi runāja par glāb�anas tērpu un par glāb�anas lidma�īnu.

� Vakar pavēlnieks par to interesējās, � Doro�s stāstīja, � zvanīja pa telefonu, bet �odien biju pie viņa ar ziņojumu. Pavēlēja, lai jūs deviņos trīsdesmit ierodoties pie viņa. Es, protams, paskaidroju, ka apak�pulkvedis Levins uz labu laiku izgājis no ierindas.

� Ko viņ� uz to atbildēja? � Aleksandrs Markovi�s it kā nevērīgi vaicāja.

� Pavēlēja no galvenās bāzes izsaukt ķirurgus � galveno ķirurgu Harlamovu un vēl vienu, kura uzvārdu esmu piemirsis. Arī priek�niekam piezvanīja, lai nodro�ina nepiecie�amos apstākļus un, ja rodas vajadzība, tūlītēju evakuāciju. Tā nu Seremets vēstuli nav rakstījis pats uz savu galvu. Tikai aizmirsis, ka pavēlnieks teica: evakuācija, ja viņ� pats to vēlas.

Levins klusēja. Grumbainajā sejā parādījās sarkani plankumi, acis aiz briļļu stikliem dusmīgi spīdēja. Doro�s vēl brīdi pasēdēja, sīki atstāstīja sarunu ar pavēlnieku � tei-kurnu pēc teikuma, tad aprunājās ar Vatru�kinu un aizgāja. Pēc īsa brī�a ieradās galvenais ķirurgs Harlamovs kopā ar hospitāļa priek�nieku un veselu svītu ārstu. Aleksejs Aleksej evi�s nāca citiem mazliet pa priek�u, un tikai tāpēc varēja noprast, ka viņ� ir visaugstākais pēc amata un pats galvenais, jo viņa ārienē nebija itin nekā tāda, kas atbilstu priek�statam par izcilu, ievērojamu, pat slavenu ķirurgu. Harlamovam nebija ne liela auguma, ne svarīgas izteiksmes sejā, ne kundziskuma, ne valdonīgas, dārdo�as balss, viņ� bija, tā teikt, neizskatīgs vīrelis ar drusciņ uz priek�u pastieptu zodu, retām, gai�ām Ūsiņām, ar pūkām uz vaigiem, neizteiksmīgu balsi; vienīgi mazo, neparasti vērīgo acu skatiens, kas vienmēr bija atklāts un nopietns, liecināja par �ī ārēji tik parastā cilvēka izcilumu.

Piegājis pie Levina, Harlamovs mazliet pasildīja rokas, tās berzēdams vienu pret otru, palieca galvu drusciņ sānis, apsēdās uz krēsla malas un pēk�ņi pasmaidīja tik gai�u, dāsnu un lielisku smaidu, ka arī visi pārējie pasmaidīja un sakustējās, jo, kad viņ� smaidīja, nevarēja viņam nesmaidīt līdzi.

� Vai re, cik daudz cilvēku aiz manis, � Harlamovs sacīja, nevil�us atskatījies uz savu svītu. � Redz, kāds lērums sanācis, glu�i kā arhiereja parādī�anās laikā! Ejiet, ejiet, biedri, dariet savu darbu, ejiet vien, mums ar Aleksandru Markovi�u neviens nav vajadzīgs! Ejiet, ejiet!...

Un viņ� atkal sāka sildīt rokas, tās berzēdams un pūzdams elpu kopā saliktajās plaukstās. Acis tūlīt kļuva nopietnas un pat negaidīti cie�i vērās mulsi smaido�ajā Aleksandrā Markovi�ā.

Harlamovs klusēdams izskatīja analīzes un aplūkoja rentgena uzņēmumu, brīdi padomāja un tad, savilcis lūpas urskulī, kas viņa sejai pie�ķīra uzcītības izteiksmi, ar spēcīgiem, lokaniem un slaidiem pirkstiem sāka taustīt iekritu�o Levina vēderu. Viņ� taustīja ilgi, te likdams Aleksandram Markovi�am elpot, te atkal neelpot, grozīdams viņu gan �ā, gan tā, bet pats visu laiku pūlējās kaut ko samanīt, ta�u tas bija kaut kas tāls, grūti uztverams, sajūtams tikai uz īsu mirkli. Un, kad Harlamovs to sajuta, uzcītība un saspringums no viņa sejās pēk�ņi pazuda, acīs pazibsnīja un tūlīt apdzisa azarts, dodams vietu grūtai un spriegai izpētei.

Tad Harlamovs apsedza Levinu ar segu, piecēlās un izgāja ārā. Un, kad viņ� ienāca atpakaļ, seja viņam bija lieti�ķi mierīga un jautra.

� Nu tad tā, kolēģi, � Harlamovs paklusi sacīja un atkal apsēdās uz krēsla malas, � protams, var operēt tūlīt, bet var arī pagaidīt. Skaidrs, nepiecie�ams re�īms, ļoti jāuzmanās; tiklīdz kļūst kaut mazliet sliktāk ...

Viņ� cie�i pavērās Aleksandrā Markovi�ā un apklusa.

� Tā nu tas ir, � viņ� teica, domādams pats savu domu un joprojām vērīgi lūkodamies Levinā, � tā ir. Paslēpes mēs abi nespēlēsim � tik tie�ām nav vērts to darīt, vai ne? Bet pa�reiz, manuprāt, var pagaidīt, nekādas īpa�as steigas nav. Būtu labi, ja jūs izmeklētu arī Timohins, � viņ� mums ir liels gudrinieks �o �ūlu jautājumos, katrā ziņā jums būtu jātiekas ar viņu ...

Un Harlamovs atkal nogrima domās, reizēm ierunādamies: �Jā, tā nu, tā nu ...�

Tad piecēlās un mazliet salīcis gāja ārā, atvadīdamies ar galvas mājienu.

�Timohins ta�u ir vispirms onkologs,� Levins domāja, raudzīdamies nopakaļ aizejo�am Harlamovam, un tūlīt �o domu atvairīja. �Viņ� to dara tikai dro�ības pēc,� Levins sprieda, �es būtu rīkojies tāpat. Arī skābes daudzums ir raksturīgs �ūlai. Aplamības, blēņas!�

Gaitenī zemā balsī smējās hospitāļa priek�nieks un skaļi, rotaļīgi kaut ko teica Barkans � viņi pavadīja galveno ķirurgu. Tā kā ārsti bija tik jautri un neviens ne�ūkstēja, Levins vēlreiz nosprieda, ka viņam ir visparastākā, pati visparastākā �ūla, ar kuru var dzīvot ilgus gadus un kura nerada nekādus nopietnus draudus, ja vien ievēro normālu re�īmu.

Pēc stundas viņ� piecēlās, slimnīcas flaneļa halātam uzvilka virsū ārsta virsvalku, paņēma rokā nūju un devās apstaigā. Seja viņam bija mierīga un pat jautra. Olga Ivanovna gāja viņam soli aiz muguras, arī priecīga un apmierināta. Ieraudzīju�i Levinu, ievainotie palātās pacēla galvu no spilvena. Viņ� gāja, ar kurpēm �ļūkādams pa grīdu, sēdās uz gultas malas un skaļi runāja, raudzīdamies ievainotajam sejā.

� Kā tad nu ir? Pulvera vēl netrūkst? Kur� nav apēdis �o gar�īgo rīsu biezputru ar lielisko svaigo pienu? Kur� ir tas, kas savu sveci dedzina no abiem galiem? Tas esat jūs, vecais gaisa klaidoni? Paraugieties uz viņu, draugi, viņ� tēlo, ka ir aizmidzis, � tik ļoti viņam kauns skatīties mums acīs. Nu labi, nemodināsim. Izliksimies, ka ticam. Un kas jūs tāds esat? Vai lidotājs? Varvaru�kina � vai viņ� ir jaunievestais? Jā, jā, jūs man stāstījāt. Un kas tad par to? Nav nekā sevi�ķa. Biedri ievainotie, vai jūs zināt, kas ir �is leitnantiņ�? Viņ� kautrējies jums to pateikt. Tas ir tas pats lidotājs, kas notrieca �Arado�; vai atceraties, ko par to rakstīja avīze? Interesants notikums. Vēlāk Jūs to man sīki izstāstīsiet, �eņa, vai ne? Jūs ta�u sauc par �eņu, dzim�anas gads � divdesmitais? Protams, mēs papūlēsimies, lai jums kļūtu veselas abas rokas, es ta�u saprotu, kā tad citādi. Ko jūs lasāt, kapteini?

Tā viņ� gāja no palātas uz palātu, atpūzdamies gaitenī, un vienīgi An�elika ar Varvaru�kinu zināja, ka visi ievainotie jau nemaz nav tādi spēka vīri, kā viņiem apgalvo Levins, un diez vai visi spēs kustināt abas rokas un kājas un ka medicīna nemaz nav tik visspēcīga zinātne. Viņas to zināja un nesmaidīja. Un arī pats Aleksandrs Markovi�s smaidīja tikai palātās. Gaitenī un ārstu istabā viņ� bija īgns un mēdza rūkt.

Divpadsmitos hospitālī iestājās pilnīgs klusums. Levins nokāpa savā �ķībajā istabā, kur viss bija izslaucīts un sakopts, pie�uva formas svārku apkaklītei tīru padrēbi un pie spogulī�a noskuvās. Zem noskūtajiem rudajiem sariem atklājās izdēdējusi sirmgalvja seja ar ļenganu ādu. Levins tomēr nepievērsa sejai nekādu uzmanību. Viņ� to nopūderēja ar talku un sasukāja plānos matus. Pēc tam ar zam�ādu norīvēja briļļu stiklus, uzvilka jauno �ineli, uzlika galvā naga cepuri tāpat, kā to mēdz darīt lidotāji, paņēma nūju un sāka lēnām kāpt aug�ā � tā, lai neaizelstos. Sarg-matrozis ar saiti ap roku pateica viņam paroles pirmo pusi. Ceļ� bija brīvs, neviens viņu neaizturēja; An�elika, kā parasti, sēdēja pie aptieķnieka.

Nakts bija klusa, zvaig�ņota, viegli piesala. Virs lī�a reizreizēm nevienmērīgi ierūcās patrulējo�ie iznīcinātāji, te paslēpdamies aiz sopkām, te atkal parādīdamies. Levins nodomāja, ka jau ļoti sen garnizonā nav bijusi trauksme un gaisa kar� pa�reiz notiek aiz frontes līnijas, virs ienaidnieka ieņemtās teritorijas.

Balstīdamies uz hospitāļa baltās nūjas, viņ� aizgāja līdz komandpunktam un izbrīnījās par tuk�umu pie klints, kur vienmēr bija stāvēju�as vairākas ma�īnas un iespaidīgi staigājis matrozis ar automātu kaklā. Tagad nebija ne matro�a, ne ma�īnu, bet taciņa, kas agrāk veda klintī, bija pavisam aizputināta.

�Pārcēlu�ies uz citu vietu,� Levins nosprieda, �redz, kas noticis! Jau sen pārcēlu�ies. Un pareizi darīts. Tas nozīmē, ka kar� pārvietojies kalnu grēdas otrā pusē, tuvojas uzvara, laiki mainīju�ies; tagad noteicēji gaisā esam mēs, un lai nu viņi lien pazemē, bet mums pienācis laiks elpot svaigu gaisu un skatīties pa logiem.�

Viņ� atkal devās garā ceļā � uz pelēko komandpunkta _xēku. �tābs tagad klinti bija pametis, un pavēlniekam bija liela pieņemamā istaba ar augstiem griestiem un platiem logiem, kuriem lika rūtis un karināja priek�ā melnus aizkarus.

Ilgais gājiens Levinu bija nogurdinājis, un no svaigā gaisa viņ� jutās pat mazliet apreibis, tomēr sirds pukstēja vienmērīgi, un, kad viņ� apsēdās pieņemamā istabā uz dīvāna, slikta dū�a viņam nemetās un sāpju arī nebija.

� Jūs pie ģenerāļa? � jautāja pārāk īsos formas svārkos ģērbies adjutants.

Aleksandrs Markovi�s palocīja galvu.

� Jums noteikta tik�anās?

� Nē, � Aleksandrs Markovi�s sacīja, � bet es ceru, ka mani pieņems. Kad pienāks mana kārta, ziņojiet, ka ieradies medicīnas dienesta apak�pulkvedis Levins.

Adjutants mazliet paraustīja plecus. Viņ� nebija ne labāks, ne sliktāks par citiem adjutantiem, bet gau�ām baidījās no sava ģenerāļa un tāpēc vēl nekad nebija izturējies pret kādu rupji; viņ� tikai vai nu viegli paraustīja plecus, vai mazdrusciņ atkāra apak�ējo lūpu, vai arī iedziļinājās vēstuļu lasī�anā.

� Piedodiet; � adjutants teica, kad bija pagājusi pusstunda, � kādā lietā esat ieradies, biedri apak�pulkvedi, kā man ziņot?

� Personiskā lietā, � Levins atbildēja lēni, it kā apdomādams.

� Tad būs jāpagaida, � adjutants brīdināja un atkal noliecās pār pastu, aiz garlaicības lasīdams adreses no otra gala.

Tagad pieņemamā istabā bija vairs palicis tikai Levins. Pēdējais pie pavēlnieka iegāja intendants Ņedobrovs. Viņ� bija tur ilgi, bet, izlicies ārā pa durvīm, brītiņu nekustēdamies stāvēja un ieplestām acīm raudzījās Levinā.

� Vai sadeva? � Aleksandrs Markovi�s jautāja.

� Intendanti vienmēr ir vainīgi, � Ņedobrovs atbildēja. � Tā ir jūsu laime, ka neesat intendants.

� Dro�i vien jūs tie�ām esat vainīgs, � Levins sacīja, pēk�ņi noskaities. � Kādā vaļas brīdī mēs vēl aprunāsimies.

Viņ� jau gribēja ar intendantu sākt rāties par mantām, ko hospitālis nebija saņēmis pilnā apjomā, bet no pavēlnieka kabineta iznāca adjutants un pavisam citādā, gandrīz vai iztapīgā balsī ziņoja, ka ģenerālis gaida. Bet Levins vēl nebija beidzis rāties ar Ņedobrovu, viņi tikās reti, un tagad bija radusies izdevība viņam paskaidrot, kas ir hospitālis un kā jāizturas pret hospitāļa vajadzībām.

� Biedri apak�pulkvedi, es jūs loti lūdzu, � adjutants sacīja un paraustīja Levinu aiz elkoņa.

Aleksandrs Markovi�s pagriezās un ieraudzīja, ka adjutants tagad ir pavisam cits cilvēks: uz vaigiem sarkani plankumi � skaidri iezīmēju�ies, apaji kā pieckapeikas, acīs vairs ne miņas no garlaicības, un soļi kļuvu�i steidzīgi, juceklīgi. �Dro�i vien viņam tika manis dēļ,� Levins nodomāja un uz atvadām intendantam teica:

� Pagaidiet tikai, jums vēl pazeminās dienesta pakāpi! Piedzīvosiet tādus laikus!

Lielajā kabinetā ar augstiem griestiem un brūnu paneli pie sienām pavēlnieks �ķita vēl mazāks nekā agrākajā komandpunktā, kas bija ierīkots klintī. Pēdējā laikā mati viņam bija kļuvu�i pavisam sirmi, seja mazliet uzblīdusi, bet acis tāpat kā agrāk raudzījās ar valdzino�u atklātību, ar to nesatricināmo un jauneklīgo sirsnību, ko daudzi lidotāji saglabā līdz sirmam vecumam.

Ieraudzījis Levinu, pavēlnieks piecēlās, gāja viņam pretim un pamāja ar roku, likdams saprast, ka ziņot nav vajadzīgs, jo Levins tik un tā sapīsies un tas beigsies kā alla� � ar mulsu un labsirdīgu smaidī�anu un neveiklu atvaino�anos. Tomēr �oreiz Aleksandrs Markovi�s nemaz nesapinās un pateica visu līdz galam, jo iepriek� klusībā bija sagatavojies nekādā ziņā neparādīties ģenerālim no�ēlojams un nedot iemeslu būt pret viņu saudzīgam slimības dēļ.

� Jūs tomēr neizskatāties diez cik labi, � pavēlnieks sacīja, kad viņi bija apsēdu�ies. � Ta�u, no otras puses, arī ne pārāk slikti. Man zvanīja ārsts Harlamovs un teica, ka jums esot �ūla, tātad nepiecie�ams ievērot re�īmu. Es klausos � ziņojiet! Nu, nē ta�u, sēdiet, esat gan kļuvis briesmīgi kareivīgs ...

Viņ� mirkli pasmaidīja, bet, tiklīdz Levins sāka runāt, atkal kļuva pavisam nopietns. Ta�u pēk�ņi ārstu pārtrauca:

� It īpa�i esam jums pateicīgi par leitnantu Vatru�kinu. Man ziņoja, ka viņa atveseļo�anās esot pilnā mērā jūsu nopelns. Lūdzu, turpiniet!

Kamēr Aleksandrs Markovi�s runāja, pavēlnieks staigāja pa kabinetu.

� Tātad jūs domājat, ka braukt nav nepiecie�ams? � viņ� jautāja, kad viņam likās, ka pulkvedis ziņojumu beidzis. � Tomēr ieteicu padomāt. Toreiz neaizbraucāt, un, redz, slimība lika sevi manīt. Arī vispār pa�sajūtai tas nāktu par labu � Maskava, paziņas, varētu aiziet uz teātri, nu, un arī ģimeni apciemot...

Levins mazliet pacēla galvu, lai sacītu, ka nekādas ģimenes viņam nav, tomēr nekā nebilda, jo varētu likties, ka viņ� grib ie�ēlināt.

� Tā, � pavēlnieks noteica, � skaidrs. Tagad nākamais jautājums: kas dzirdams par jūsu glāb�anas tērpu?

Levins mutautā slaucīja briļļu stiklus. So jautājumu viņ� bija gaidījis, tomēr neatbildēja tūlīt.

� Neesat ar kaut ko apmierināts? � pavēlnieks vaicāja.

� Nē, vispār tērps ir pieklājīgs, � Aleksandrs Markovi�s sacīja. � No mana viedokļa, tas ir pavisam labs, tomēr Fjodors Timotejevi�s ...

� Kas tas par Fjodoru Timotejevi�u?

� Nu, Fjodors Timotejevi�s Kuro�ka ...

� Tā, tā. Ko tad saka Fjodors Timotejevi�s?

� Viņam kaut kas �ai tērpā nepatīkot... Savas prasības viņ� vēl nevar formulēt, tomēr skaidri redzu, ka viņ� nav apmierināts...

Pavēlnieks pasmaidīja.

� Var gan formulēt, � viņ� teica. � Ļoti labi var to izdarīt. Tikai nedara tāpēc, ka viņam �ēl jūsu. Pirms prombrauk�anas, kad viņ� bija .atnācis pie manis, mēs abi ar �tāba priek�nieku uzdevām viņam kādu jautājumu, satraucām cilvēku. Ko lai iesāk � tas bija jādara. Tad viņ� mums ctrī sacīja: es, tas ir, in�eniermajors Kuro�ka, to kaut kā pārcietī�u, bet, lūk, apak�pulkvedim Levinam gan tas būs smags pārdzīvojums.

Aleksandrs Markovi�s klusēja.

� Neuztraucieties ta�u, jūsu tērps ir laba, derīga manta, tikai pasakiet � kas notiks, piemēram, ar mani, ja es no lidma�īnas izlēk�u ievainots un nokritī�u ar seju uz leju? Kas būs tad? Bezsamaņas stāvoklī ar seju uz leju, ūdenī. Nu?

Levins gribēja atbildēt, bet neattapās, ko teikt, tikai mirk�ķināja acis. Viņ� tie�ām bija uztraucies.

� Aizrīties ar ūdeni iespējams pat �ķīvī, � pavēlnieks turpināja. � Ko apgalvo zinātne? Zinātne apgalvo, ka cilvēks var noslīkt arī peļķē, ja viņ� nespēj piecelties. Vai ne?

� Tā ir, � Levins skumji piekrita.

� Nu redziet, arī jūs sakāt: tā ir... � Pavēlnieks pamāja ar galvu. � Bet, ja nu tā, tad arī �ai ziņā tērps pamatīgi jāpārdomā, jāpārvētī, kā mēdz teikt mūsu �tāba priek�nieks.

Aleksandrs Markovi�s nomākts klusēja.

� Starp citu, tas nenozīmē, ka tērps nekur neder, � pavēlnieks atkal ierunājās. � Tas nozīmē vienīgi to, ka tērps nav vēl pabeigts. Darbs jāturpina, paturot vērā �o obligāto prasību. Piekrītat?

� Tas ta�u vēl jāizgudro, � Levins sacīja, � bet bez Kuro�kas es nekā nevaru izdarīt. Neesmu izgudrotājs, izgudro viņ�, es tikai palīdzu, tā teikt, speciālā nozarē. Nezinu, ko tagad darīt. Mēs ar Seremetu esam paredzēju�i pārbaudi.

Pavēlnieks īsi un skumji pasmaidīja.

� Tas, protams, daudz ko nozīmē, � viņ� sacīja. � Pa�a �eremeta iera�anās ir ārkārtējs notikums. � Brīdi klusējis, viņ� piemetināja: � Izmēģinājumus turpiniet! Skaidrs? Esiet ļoti stingri un prasīgi, atstādami malā tikai to vienu problēmu. Kuro�ka ar �o problēmu tiks galā, mēs viņu labi pazīstam. Viss skaidrs?

� Jā, � Levins atbildēja, kļūdams jautrāks.

� Tagad tre�ais jautājums, � pavēlnieks turpināja. � Tam ir zināms sakars ar otro. Kas par putnu ir �is �eremets? Tikai, lūdzu, biedri apak�pulkvedi, atbildiet, paturot prātā, ka ikviens cilvēks, kur� pa�reiz ir amatā, kas neatbilst viņa darbo�anās spējām, ne tikai nedod nekāda labuma, bet vēl ļaunāk � nodara postu. No �ī viedokļa tad arī vērtēsim mūsu �eremetu. Atmetīsim, ziniet, amata brālību, liberālismu, pat draudzīgas attiecības � jūs, �ķiet, esat draugi? Viņ� man lika to noprast...

Levins vērīgi paraudzījās pavēlniekā un nesteigdamies, meklēdams visprecīzākos vārdus, atbildēja:

� Nu ... nekādi lielie draugi mēs neesam ... Par darbu jāsaka, ka strādāt ar �eremetu ir grūti un neinteresanti. Tā domāju ne tikai es vien, tā domā daudzi. Viņam gan neap�aubāmi piemīt arī pozitīvas īpa�ības, kuras nav noliedzamas.

� Kādas? � pavēlnieks ieinteresēts vaicāja.

� Viņ� ir enerģisks ... neatlaidīgs ... prot panākt, kas vajadzīgs...

� Viņam vai mums? Paturiet vērā � tur ir starpība.

Padomājis Aleksandrs Markovi�s piekrita, ka tur tie�ām ir starpība. Tomēr �eremets neap�aubāmi dara arī kaut ko pozitīvu.

� Vai pie tā pozitīvā pieder, piemēram, nekaunīgā izturē�anās pret tādu darbinieci, kāda ir Varvaru�kina? � pavēlnieks dusmīgi vaicāja. � Vai tā? Viņas klātbūtnē �eremets ta�u spēra kāju pie zemes, skaidrodams to pirts lietu. Starp citu, jūs to zināt labāk ...

� Zinu gan, � Levins atbildēja, � bet redziet, ir mums arī tādi priek�nieki, kuriem patīk, ka pirts viņiem sagatavota speciāli. �eremets nav muļķis, zina, kam strādā. Tur ir tas āķis! Un ko nu runāt par pirti, biedri pavēlniek! Pirts ir tīrais sīkums, lai arī simbolisks. Man ar �eremetu par �o tematu bija saruna, tas jums laikam ir zināms. Ir vēl ļaunāki gadījumi...

� Ir! � pavēlnieks teica, uzacis saraucis, un parotaļājās ar zīmuli. � Ir, biedri ārst, un mēs pret tiem cīnāmies. Bet tas nav tik vienkār�i. Ta�u pa�reiz mēs runājam par Seremetu, kas veicina visu �o sulainisko nekrietnību. Ko tad mums darīt tie�i ar viņu?

� Ko citu � padzīt! � Levins atbildēja, bikli pasmaidīdams. � Padzīt, un lieta darīta. Es viņu padzītu. Tas gan varbūt teikts pārāk spēcīgi. Uz aptiekas pudelītēm mēdz būt uzlīmes �Pirms lieto�anas saskalot!�. Ja nu �o Seremetu, tāpat kā pudeli, tā pamatīgi sakratītu ...

Pavēlnieks smēķēja, mazliet pagriezies sānis. Un Aleksandrs Markovi�s atkal ievēroja, ka ģenerālis ir uzblīdis un novecojis, ka viss viņa izskats � sejas izteiksme, �ļauganie pleci un uz leju nokāru�ās rokas � liecina par briesmīgu nogurumu.

� Nav ko kratīt, � viņ� dzedri teica. � Cilvēkam piektajā gadu desmitā pa�am viss jāsaprot. Gan mēs tiksim skaidrībā! Bet tagad aicinu jūs salonā uz vakariņām, tur mēs varēsim pārrunāt atliku�os jautājumus.

Stingrā, noteiktā solī viņ� gāja ārā no istabas, kaut ko īsi, gandrīz ar vienu vārdu pavēlēja kājās pielēku�ajam adjutantam un strauji atvēra durvis uz salonu, pa kuru, klusi svilpodams, vienmērīgiem soļiem staigāja ģenerālis Petrovs � gar� vīrs, galvā mice, rokās pelēki zam�ādas cimdi, kurus viņ� nekad nenovilka, tāpat kā nekad nenoņēma mici, jo bija stipri sakropļots un, kā viņ� pats izteicās, uzskatīja par neiespējamu bojāt apetīti veseliem cilvēkiem. Arī viņa seja bija tā sakropļota, ka tagad neviens vairs neticēja, ka pa�reizējais pavēlnieka vietnieks politiskajā darbā ģenerālis Petrovs kādreiz bijis izcili skaists lidotājs. Petrova sejā bija saglabāju�ās vienīgi agrākās acis � tik jautras, alla� tādā draudzīgi ironiskā mirdzumā dzirksto�as, ka tie, kas redzēja viņu pirmo reizi, sākumā nepamanīja ne rētas, ne skrambas, ne sabrūnēju�o ādu � visu to, ko pirms daudziem gadiem viņam bija nodarīju�as liesmas iznīcinātāja kabīnē virs Gvadalaharas. Starp citu, par Gvadalaharu zināja pavisam maz cilvēku, jo Petrovs mēdza smiedamies stāstīt, ka viņam mājās sprādzis prī-muss un sabojājis visu skaistumu.

� Cilvēki runāja, ka jūs guļot uz nāves cisām, � viņ� teica, spiezdams Levinam roku, � bet patiesībā no nāves ne miņas, vienīgi esat kļuvis mazliet kalsnāks. Nekas, beigsim karot, un jūs varēsiet braukt uz So�iem. Jums ta�u patīk So�i, jūs ta�u agrāk bie�i braucāt uz turieni?

Viņ� smējās dārdo�us smieklus, atgāzdamies pret krēsla atzveltni un kratīdams galvu. Sai gaisa karaspēka daļā visi atcerējās, kā Aleksandrs Markovi�s bija braucis uz So�iem.

� Uz So�iem Levins nebrauks, � pavēlnieks iebilda, � tagad viņam būs jāārstē �ūla, bet to laikam dara 2eļez-novodskā vai Kislovodskā. Jā? Vai ieliet jums degvīnu, apak�pulkvedi? Pazinu kādu �ūlas slimnieku, kas ārstējās tikai ar tīru spirtu � piededzinā�ana esot ļoti noderīga. Ko jūs drīkstat ēst? Vai sieru drīkstat? Varbūt vēlaties ceptu mencu?

� Nē, pateicos, �- Levins sacīja, � labāk iedzer�u tēju un piekodī�u sausiņu. Pagaidām tas ir visieteicamākais ...

Salona viesu apkalpotāja Zina atzinīgi pavērās apak�pulkvedī. Viņai patika tādi pavēlnieka ciemiņi, kas nekaunīgā kārtā neliekas virsū uzko�amajiem. Jāsaprot ta�u, ka arī salonam pastāv normas un nav iespējams sagādāt tik daudz, lai paēdinātu visus �os rijīgos lidotājus. Nesen te bija majors Mihailovs � tas pievilka sev tuvāk siera �ķīvi un vienā paņēmienā apēda �etrsimt gramu. Bet �is apak�pulkvedis dzer tikai tēju un pieko� cietu maizīti � uzreiz redzams, ka ārsts un prot valdīties.

Ēzdami viņi runāja par glāb�anas lidma�īnu. Levins pat uzskicēja, kā tā būtu iekārtojama, un atsevi�ķi � lielākā izmērā � uzzīmēja automātisko trosi, ko bija ierosinājis Kuro�ka. Pie �īs troses būs jāķeras slīcējam.

� Ko tur teikt! Asprātīgi, tik tie�ām asprātīgi, � Petrovs sacīja, stipriem zobiem spēcīgi ko�ļādams ēdienu Levinam pie auss. � Ir gan galva tam Kuro�kam, Vasilij Me-fodijevi�, apbrīnojama galva! Un kas tur � vai lodī�u gultņi, apak�pulkvedi?

Levins to nezināja un arī atbildēja, ka nezina.

� Tā viņ� var mums atgādāt arī vācu lidotāju, � pavēlnieks teica. � Vācietis ņems un pirmais saķers trosi, vēl atgrūdīs nost mūsējo. Vai atvedīsiet mums vācieti, ārst? Varbūt no Starptautiskā Sarkanā krusta viedokļa tas vairs nebūtu humāni? Pa�reiz Sarkanajā krustā kaut kas sagriezies pavisam greizi, nekā nevar saprast. Tā ta�u ir?

� Pareizi! � Levins smaidīdams piekrita.

Zina bija atnesusi no virtuves nupat sakaltētus sausiņus, un viņ� tos grauza baltiem, vēl jauneklīgiem un līdzeniem zobiem. Pavēlnieks un Petrovs tikmēr runāja par cilvēku, kas varētu vadīt nākamo glāb�anas lidma�īnu.

� Vai esat domāju�i par kādu konkrēti? � pavēlnieks jautāja. � Kuro�ka ta�u arī pazīst mūsu cilvēkus. Vai aprunājāties ar viņu?

Levins atbildēja, ka viņi abi ar Kuro�ku ne vienreiz vien apspriedu�i Bobrova kandidatūru � vāj� lidotājs sagandētu pa�u ideju, �ī ideja tiktu diskreditēta.

Vicinādams pa gaisu zīmuli, Levins sāka skaidrot, cik vērtīgs no viņa viedokļa būs �is pasākums. Skaidroja ilgi un sīki, un pēc tā, kā viņ� pakavējās pie nejau�ībām, kas iespējamas tādā pasākumā, varēja spriest, cik daudz spēka un darba ieguldīts projektā.

Pavēlnieks un Petrovs klausījās klusēdami, nepārtraukdami. Glāzēs dzisa tēja. Laiku pa laikam ieklikstējās centrālās apkures radiatori. Vairākas reizes ienāca operatīvais de�urants un, ausī �ukstēdams, kaut ko ziņoja pavēlniekam. Vasilijs Mefodijevi�s māja ar galvu, domīgi piekrizdams, un ar karotīti maisīja atdzisu�o tēju. Petrovs smēķēja.

Stāvēdama ierastajā vietā pie patvāra galdiņa, arī Zina klausījās Levinā un aiz noguruma ik pēc brītiņa iesnaudās, bet drīz atkal pamodās. Sapnī viņa redzēja milzīgu lidma�īnu lidojam virs stindzino�as jūras, redzēja, kā lidma�īnā sē� virsvalkos ģērbu�ies ārsti ar instrumentiem rokās un raugās ārā pa logiem, un tad pēkūņi lidma�īna sāk laisties lejā, nolai�as un nometas uz ātri skrejo�ajiem vijņiem. Tad no lidma�īnas iz�aujas virve, kas velkas tai līdzi pa ūdeni; pilots pa to laiku kliedz klausulē, kliedz tāpēc, ka gaudo motori un krāc jūra un nevar itin nekā dzirdēt. Lidotājs, kas ir apdedzis un ievainots tāpat kā reiz ģenerālis Petrovs, pēdējiem spēkiem peld uz lidma�īnu. Debesīs pa to laiku turpinās kauja, cīnās mūsu un fa�istu lidma�īnas, un pēk�ņi kāds vācietis ierauga mūsu glāb�anas ma�īnu. Nopriecājies viņ� metas uz leju kā akmens, bet nekas viņam neiznāk.

� Nekas viņam neiznāks! � Aleksandrs Markovi�s teica. � Tāds būs mūsu paredzētais apbruņojums! Tāds būs mūsu lo�metēju un lielgabalu uguns spēks! Es gan, protams, saku to aptuveni, �ai ziņā nejūtos glu�i dro�s ...

� Baidos, vai jūs ko nejaucat, � pavēlnieks teica. � Tādu bruņojumu.pacelt gaisā nebūs mūsu spēkos. Un vai tam ir kāda jēga? Mēs labāk dosim iznīcinātājus ar papilddegvielu.

� Tas ta�u nav diez cik svarīgi, vai es ko jaucu vai ne. Svarīgi ir tas, ka lidma�īna jau gatavojas pacelties gaisā, kamēr es vai cits kara ārsts sniedz palīdzību no ūdens izvilktajam lidotājam. Un nu mēs, lūdzu, startējam, dodamies atce]ā. Ja saņemam ziņas pār citiem tādiem pa�iem notikumiem, grie�amies atpakaļ un nolai�amies vēlreiz, turklāt pirmajiem izglābtajiem tāpēc nekāds ļaunums neceļas. Izglābtie jau atrodas gandrīz vai stacionāra apstākļos. Jebkuru pirmo palīdzību viņi jau saņēmu�i. Sasildī�anu un citas procedūras jau izdarīju�i kvalificēti speciālisti. Kā es to varu iedomāties, nervu sasprindzinājums izglābtajiem jau norimis, viņi guļ saldā miegā, turpmākie lidojuma apstākļi viņiem ir nezināmi un nesaprotami...

� Zinaida, tēju! � pavēlnieks sacīja.

� Arī man, Zinu�ka, � Petrovs lūdza.

Vēl glu�i neatmodusies, Zina grīļodamās pienesa karstu tēju. Pavēlnieks viņā paraudzījās un iesmējās.

� Palūk, kā guļ! � viņ� teica. � Tāpat kā pārgājiena laikā kājnieks.

Pagriezies tie�i pretim Levinam, viņ� ierunājās vēl jautrāk un skanīgāk:

� Nu, ko tad, Petrov, vai atzīsim par pareizu? Ko? Manuprāt, izdoma ir lieliska. Ja veiksies labi, lidma�īnas izgudrotājus mēs apbalvosim padomju valdības vārdā, vai ne? Apbalvosim, Petrov? Kā tu domā?

Petrovs klusēja un smaidīja ar acīm vien.

� Izgudrotājus apbalvosim, � tagad pavēlnieks runāja nopietni, gandrīz vai'dusmīgi, � bet tos, kas viņiem kavēja darbu, tos, kas nepalīdzēja, �os da�ādos �eremetus sodīsim. Vai saprotat, apak�pulkvedi? Bargi sodīsim, lai turpmāk vairs nekavētu citus.

Pēc tam pavēlnieks un Petrovs pavadīja Levinu līdz pieņemamai istabai, un, kājās stāvēdami, viņi vēl ilgi runāja par glāb�anas lidma�īnu. Turpat nomaļus, ieņēmis pamatstāju, stāvēja pie pavēlnieka izsauktais �eremets. Levins stāvēja ar muguru pret viņu un tomēr juta, kāds viņ� izskatās, kā ar ierastu, sajūsmas pilnu skatienu raugās pavēlniekā un cik priek�zīmīgs viņ� ir savos lepnajos formas svārkos, izgludinātajās biksēs un nospodrinātajos puszābakos, kas spīd kā spogulis.

� Nu labi, � pavēlnieks sacīja, � jautājumu par Bob-rovu mēs rīt galīgi izlemsim abi ar �tāba priek�nieku. Uz redzē�anos, apak�pulkvedi! Priecājos, ka iegriezāties.

Kopā ar Petrovu viņ� iegāja savā kabinetā, arī adjutants ieslīdēja tur iek�ā, un �eremets tūlīt vaicāja:

� Kāpēc mani izsauc?

� Nezinu, � Levins atbildēja.

� Par mani ta�u bija kāda runa?

� Jā.

� Kāda īsti?

� Izteicu savas domas, � Levins sacīja. � To jēga bija tāda, ka jūs esat slikts darbinieks. Starp citu, esmu jums to teicis arī acīs.

�eremets saknieba lūpas. Bramanīgas neatkarības un centības pilno izteiksmi tagad nomainīja cita, kādu Levins nekad nebija redzējis Seremeta sejā: trulas bailes bija liku�as sanitārās daļas priek�nieka sejai it kā apledot.

� Dro�i vien jūs atcels no amata, � Levins sacīja, � un tas mums visiem nāks par labu. Gan sanitārēm, gan māsām, gan ārstēm, gan ārstiem. Jūs esat mūs nogurdinājis � jūs un jūsu saceltie tra�i. Uz redzē�anos!

�Dārgā Natālija Fjodorovna!

Jau diezgan vēls, tomēr nez kāpēc nenāk miegs. Biju pie priek�niecības un dabūju papriecāties, cik lieliski cilvēki ir da�i biedri. Kā jums zināms, man ir daudz gadu un dzīvē esmu dabūjis redzēt visu ko � ļauna, protams, nesalīdzināmi vairāk nekā laba, un varbūt tie�i tāpēc īsti cilvēki, mūsu laika cilvēki, viņu skaidrība un cildenums mani alla� sajūsmina un izraisa manī vēlē�anos nebūt sliktākam par viņiem. Piedodiet mazliet augsto stilu, vispār nez kāpēc pa�reiz esmu viegli aizkustināms, dro�i vien tas izskaidrojams ar gulē�anu un bezdarbību.

Gulēdams savā sestajā palātā, izlasīju līdz beigām A. Ce-hova �Sesto palātu�. Ak dievs, kā �is stāsts atkal ķērās pie sirds, cik asi es izjūtu at�ķirību starp tiem laikiem un mūsdienām, to valsts iekārtu un mūsējo! Tolaik sestā palāta bija reāla ikdiena, norma, bet tagad ta�u mūs bargi sodītu par tādu rīcību, nemaz nerunājot par to, ka Andrejs Jefi-movi�s nespētu mūsu vidū nodzīvot ne mēnesi. Starp citu, Cehova sestā palāta glabājas arī manā atmiņā � se�padsmitajā gadā redzēju tie�i tādu pa�u slimnīcu Boļ�ije Gusi��u miestiņā. Atcerieties, Cehovs raksta: �Pārskata gadā piemānīti divpadsmit tūksto�i cilvēku; visa slimnīcas dzīve, tāpat kā pirms divdesmit gadiem, balstās uz zādzībām, ķildām, tenkām, onkuļu bū�anu, rupju �arlatānismu, un slimnīca joprojām ir netikumiska un iedzīvotāju veselībai jo kaitīga iestāde.� Tā sprie� par savu slimnīcu Andrejs Jefimovi�s un dara to pilnīgi dibināti. Vai mēs pa�reiz varam iedomāties tādu ārstu, kas spētu kaut vai mirkli tā domāt par savu darbu? Nē, tas nemaz nav iespējams un iedomājams.

Lasot bija neizturami skumji. Atceraties to vietu? �Atnāca kalpotāji, paņēma viņu aiz rokām un kājām un aiznesa uz kapli�u. Tur viņ� vaļējām acīm gulēja uz galda un mēness naktī apspīdēja viņu.�

Vai vērts tā dzīvot?

Nē, tā dzīvot nav iespējams, nav iedomājams. Un arī mirt tā nedrīkst.

Mums gan vēl pārāk agri par to prātot.

Daudz kas vēl darāms.

Starp citu, esmu ārkārtīgi pārsteigts: vai tie�ām Jūsu Viktors precas? Tas laikam nozīmē, ka mēs pa�i kļūstam veci?

Palieciet sveika un neskumstiet! Par N. I. nupat atkal tiku dzirdējis � viņ� dara brīnumdarbus. Es gan neesmu par to pārsteigts � vienmēr esmu ticējis viņa raksturam un talantam.

Jūsu A. Levins�

13

� Vakar pavēlnieks man lika norīt rūgtu kumosu, � Levins teica. � Kā jums nav kauna, Fjodor Timofejevi�! Vai tie�ām jūs domājat, ka esmu bērns, kas rotaļājas? Mūsu pasākums prasa nopietnu pieeju, un es to labi saprotu.

Kuro�ka klusēja un smaidīja, tīksmi raudzīdamies Levina. Viņam patika sēdēt siltajā ordinatoru istabā, patika klausīties, kā ārsts grem�as, patika pie viņa dzert paplānu tēju un piekost sausiņu. Viņ� mīlēja Aleksandru Markovi�u, pats to neapzinādamies.

� Kā tad �odien būs ar izmēģinā�anu?

� Izmēģināsim, � Kuro�ka teica. � Naudu tas nemaksā, nekāda riska arī nav. Kāpēc mums neizdarīt līdz galam tērpa izmēģinā�anu tā pa�reizējā variantā? Vismaz pavēlnieks izmēģinājumus uzskata par lietderīgiem. Nu, un vēlāk padomāsim. Piekrītat?

Atnāca Doro�s, pēc tam ieradās Kalugins, drīz pēc viņa � �eremets.,Sanitārās daļas priek�nieks bija mazliet bālāks nekā parasti un runāja gurdā balsī. Ar Levinu viņ� sasveicinājās uzsvērti pieklājīgi, tomēr mazlietiņ oficiāli. Apsēdies uz dīvāna, �eremets tikko dzirdami sāka dungot kādu dziesmu, lai citi nedomātu, ka viņ� ir beigts cilvēks.

�Ļaunākajā gadījumā man draud noliktava,� viņ� klusībā sprieda, dungodams āriju no �Rigoleto�. �Tas, protams, būtu ļoti nepatīkami, tas nozīmētu, ka esmu izkritis cauri, ta�u tas ir mierīgs amats, un, ja izturē�os pienācīgi, tik slikti nemaz nebūs. Bet no turienes es uzrakstī�u viņam.�

Par �o cilvēku �eremets vienmēr domāja it kā kursīvā. �im darbonim viņ� bija reiz izpaticis, un kop� tā laika viņ� to �turēja rezervē�, nekad netraucēdams'sīkumu dēļ, tikai retumis uzrakstīja pa mo�ai vēstulei un atļāvās mazus, tomēr patīkamus uzmanības pierādījumus viņa laulātajai draudzenei, viņa ģimenei, kas bija evakuējusies. Un no viņa �eremets da�reiz saņēma īsas zīmītes, kas bija rakstītas drusciņ augstprātīgi, tomēr draudzīgi un, kā domāja �eremets, silti. Viņam tad nu arī vajadzēja katrā ziņā palīdzēt Seremetam, ne jau tūlīt, bet vēlāk un, protams, nevis �eit, bet kaut kur citur, tur, kur �eremeta izmaiiīgums un pakalpīgums tiks pienācīgi novērtēts. Naktī, atcerēdamies viņu, �eremets bija cie�i nolēmis izturēties mo�āk. Arī pa�laik viņ� atkal nodomāja, ka viss vēl nav zaudēts, ka nav nekāda iemesla skumt citu cilvēku acu priek�ā un �odien pat jāuzraksta dzīvespriecīga vēstule no frontes viņam un viņa ģimenei.

Tā nodomājis, �eremets tūlīt enerģiski iejaucās kopīgajā Doro�a, Levina, Kuro�kas un Kalugina sarunā.

� Ar laiku'gan mums nelaimējas, � teica sarkanflotietis Rjablovs. � Kamēr jūs slimojāt, biedri apak�pulkvedi, laiks bija uz goda. Bet, tiklīdz atveseļojāties, jūra atkal viļņojas!

Rjablovs pasniedza Levinam roku un aizvilka viņu uz laivas pakaļgalu, uz turieni viņ� palīdzēja pārvietoties arī �eremetam un Kuro�kam. Doro�s un Kalugins apsēdās uz priek�ējiem soliem.

�Meitenes sirsniņa kā vējiņ� maiga...� � �eremets klusi dungoja, raudzīdamies pelēkajās, putainajās bangās un tāla eskadras mīnu kuģa siluetā. Tad viņ� atvēra etviju un gribēja virsniekus uzcienāt ar resniem papirosiem. � �Kā vējiņ� maiga,� � viņ� dūca, ar skatienu piedāvādams papirosus, � �no viena pie otra mū�īgi staigā.�

Papirosu neviens neņēma. Viņ� uz�ķīla pistolei līdzīgas �ķiltavas un aizsmēķēja, labpatikā �maukstinādams lūpas. Matro�i pacēla airus. Star�ina vaicājo�i pavērās �ere-metā � viņam bija visaugstākā dienesta pakāpe.

� Sāciet, sāciet, � �eremets teica, � saraujiet, draugi, tā labi veicīgi! Nokārtosim to formalitāti un tūlīt � pusdienās. �odien jums būs labas pusdienas, biedri tērpa konstruktori!

Pēc tam viņ� tērpu uzslavēja. Iznāca pat tā, ka pa�reizējais izmēģinājums nemaz nav vajadzīgs, jo visi tāpat jau zina, cik lielisks sasniegums ir �is glāb�anas tērps.

Kuro�ka klusēdams smaidīja.

Arī Levins pēk�ņi pasmaidīja un ar elkoni piebikstīja Fjodoram Timofejevi�am pie sāniem.

� Vai pie agrākās kārts, biedri apak�pulkvedi? � star�ina vaicāja.

Aleksandrs Markovi�s pamāja ar galvu. Pa debesīm a�i peldēja zemi, pelēki mākoņi. No klints aizmugures iekliegdamās iz�āvās vairākas kaijas un, spārnus sa�ķiebu�as, sāka dzīties līdzi laivai.

Kamēr laiva īrās uz kārts pusi un Doro�u apgādāja ar termoforiem un avārijas gadījumam paredzēto uztura devu, uznāca tumsa. Jautri rādīdams baltos zobus, Doro�s pamāja komisijai ar roku un ielēca viļņos, tad pagriezās uz muguras un iesaucās:

� Tā nu gan ir manta! Kaut kas lielisks, apbrīnojams, biedri! Brauciet man līdzi, es tagad peldē�u!

� �is vēl mūs mudina, � Kuro�ka pasmaidīja un pieliecās tuvāk ūdenim, lai varētu labāk redzēt. Ta�u redzēja vienīgi zalgojo�us viļņus un baltas putas, kas traucās pa līci.

�eremets smēķēja un lieti�ķi raudzījās spīdīgajā hronometra rādītājā. Laiks vilkās necie�ami lēnām.

� Ehē-ē-ē! � Doro�s sauca. � Pui�i, atrodiet mani! Ehē-ē-ē!

� Tie�ām, nav ko kavēties, � �eremets teica. � Viss

skaidrs � cilvēki konstruēju�i lielisku mantu, kas tur vairs ko spriedelēt! /

� Izmēģinājumi siltumnīcas apstākļos, � Kuro�ka iebilda. � Līcis, turpat blāķus brauc laiva. Jādomā par okeānu, par ievainotu lidotāju, nevis jāaprobe�ojas ar tādu bērni�ķīgu rotaļu kā pa�reiz.

Un viņ� ļauni iesmējās.

� Ūdens temperatūra te tomēr ir zem nulles, � Kalugins neizpratnē ierunājās. � Par ievainoto lidotāju jāpiebilst, ka Doro�s, ja nemaldos, pa�reiz peld ar protēzi. Un vispār, es nesaprotu tavu toni, Fjodor Timotejevi�.

� Es gan saprotu, � Levins sacīja.

Kuro�ka teica, ka derētu iedzert, un Kalugins attaisīja konjaka bla�ķi. Seremets rādīja ar lukturīti gaismu, kamēr visiem ielēja, un, dusmīgi sprauslādams, izdzēra savu glāzīti.

� Ehē-ē-ē! � Doro�s sauca. � Meklējiet mani, pui�i, es esmu tālu!

Viņam tā tikai likās, patiesībā laiva brauca tūlīt aiz viņa. Spēcīgas elektriskās baterijas spo�ajā gaismā visi redzēja, kā Doro�s ēd un pat dzer.

Aktu rakstīja hospitālī � ārstu istabā. Kuro�ka, Kalugins un Doro�s sēdēja blakus uz dermatīna dīvāna un dzēra tēju � glāzi pēc glāzes. Seremets staigāja pa istabu no viena gala uz otru.

� Nu tad tā, � Kuro�ka pēk�ņi sacīja, � manuprāt, tas būtu rezumējams tādā garā ...

Viņ� visiem pārlaida jautru skatienu, padomāja un tad lēnām, vārdus meklēdams, ierunājās:

� Tādā garā, ka izmēģinājumu rezultāti biju�i apmierino�i, ka tērps visumā un tā tālāk... tomēr! Tomēr! Te nu ir tas āķis! Tērps nav paredzēts tādam gadījumam, kad lidotājs krīt bezsamaņas stāvoklī ar seju uz zemi. Saprotat?

Istabā kļuva pavisam kluss. Seremets apstājās. Rokā viņam bija aizdedzinātas �ķiltavas, bet aizsmēķējis viņ� netika.

� Kritiens ar seju uz zemi ta�u gadās bie�i, vai ne? � Kuro�ka jautāja. � Tāpēc tērpa autoriem jāiesaka, lai viņi atrisina uzdevumu, kā automatizēt cietu�ā pagrie�anos ūdenī uz muguras. Tā? Nu, un kamēr autori �o uzdevumu nav atrisināju�i; glāb�anas tērpu uzskatīt par iekonservētu.

Seremets beidzot aizsmēķēja.

� Ar to arī beigsim, � Kuro�ka sacīja. � Protams, ne jau uz visiem laikiem, bet tikai pa�reizējā posmā. Vai jautājumu nav?

To nebija.

Aleksandrs Markovi�s klusēdams rakstīja.

Uzrakstīja �... uzskatīt par iekonservētu� un pielika treknu punktu.

Aleksandrs Markovi�s mazgāja rokas, ar kāju vienmērīgi nospiezdams mazgājamās ierīces pedāli. Roku mazgā�ana pirms operācijas ir garlaicīga nodarbo�anās; kop� senām dienām viņ� bija pieradinājies �ai laikā domāt par noteiktiem tematiem un nu jau kādus piecpadsmit gadus nemaz nemanīja, kā noris roku mazgā�anas procedūra. Tas bija kļuvis par glu�i mehānisku procesu � vispirms viņ� rokas mazgāja ar ziepēm un suku, tad Vero�ka pasniedza jodu, pēc tam viņa Levina rokas aplēja ar spirtu un pati teica: �Kārtībā!� Ja Vero�ka �o vārdu nepasacītu, viņ� vēl ilgi turētu pastieptas lielās, kopā saliktās plaukstas. Viņa bija kā modinātājpulkstenis ar skarbu, tirk�ķo�u zvanu.

� Kārtībā! � Vero�ka sacīja un atvēra Levinam durvis. Viņ� iegāja operāciju zālē, plaukstas uz priek�u pastiepis, un, acis piemiedzis, paraudzījās uz galdu, kur gulēja Bobrovs. Lidotāja seja izskatījās stinga, acis kop� rīta bija kā izbalēju�as, un tajās vairs neatainojās sasprindzināta, organizēta griba. Bobrovs tagad nespēja tikt galā ar fiziskajām cie�anām, tās bija stiprākas par viņu un kļuvu�as par uzvarētājām.

Kapteine Varvaru�kina pasniedza Levinam rentgena uzņēmumu, tomēr nedeva to viņam rokā, bet turēja pret gaismu � tā, lai viņ� varētu visu vēlreiz redzēt, nekam nepieskardamies. �āpstinādams lūpas, viņ� apskatīja pavisam �etrus uzņēmumus un piegāja pie galda. Levina vājajā sejā parādījās īdzīga izteiksme. Tas nozīmēja, ka viņam ir grūti. Viņ� joprojām vecīgi �āpstināja lūpas, tāpat kā bija

�āpstinājis tēvs, kad viņ� bija aizbraucis uz slimnīcu no tā atvadīties, � tēvs mira ar vēzi.

� Pasteidzieties, biedri priek�niek, esmu gaidīdams noguris,.� Bobrovs nīgri sacīja.

Dro�i vien Levinu viņ� tagad nepazina, jo ārstam bija aizsieta mute, baltā cepurīte uzmaukta līdz pa�ām acīm un kuplās uzacis gandrīz aizsegtas.

Pēk�ņi Bobrovs sāka ne�petni lamāties. Tas gadās, kad cilvēkiem iedod narkozi. Tad An�elika Augustovna pasniedza Levinam skalpeli. Vera pēc viņa dotas zīmes nolaida zemāk reflektoru. Kapteine Varvaru�kina vienmuļā balsī retumis ziņoja, kāds ir pulsa bie�ums un pildījums. Pēc kāda brī�a Levins sacīja An�elikai:

� Mazāk uzmanības jāveltī matu skrullē�anai, vairāk � darbam. Un jādomā ar galvu.

Mazliet vēlāk viņ� uzkliedza:

� Ko jūs man dodat? Es jūs iesēdinā�u virssardzē!

� Es dodu jums to, kas vajadzīgs, � An�elika Augustovna zemā balsī atbildēja. � Un domāju ar galvu.

� Atvainojiet! � Levins sacīja.

Atkal iestājās klusums. Vera pasniedza vanniņu. īsi ieknakstēdamās, tajā iekrita �ķemba.

� Atstājiet viņam par piemiņu, � Levins lika un gariem pirkstiem izvilka vēl divas �ķembas.

Bobrovs elpoja vienmērīgi, tomēr reizēm ie�ņukstējās. Varvaru�kina ar ierastu kustību �ad tad noglāstīja viņam vaigu. Vera vēlreiz parādīja Levinam uzņēmumus. Viņ� tajos ilgi raudzījās, rokas uz priek�u pastiepis, un beidzot iz�ķīrās, ko darīt. Patiesībā viņ� bija iz�ķīries jau sen un pa�reiz savu lēmumu tikai apstiprināja. Bobrovu uz galda pagrieza citādi. Sākās no jauna.

� Dodiet vēl narkozi! � Aleksandrs Markovi�s teica.

Pēc da�ām minūtēm viņ� ieraudzīja nieri. �ķemba bija iestrēgusi dziļi, un ar to bija liela noņem�anās. Divreiz Levinam uz mirkli apreiba galva, tomēr viņ� sasparojās un tikai pēc tre�ās reizes lika, lai Vera pasniedz jau pirms operācijas sagatavotos pilienus. Vera pavilka nost aizsēju un ielēja zāles viņam mutē. Operācija ilga jau vairāk nekā stundu. Pat Varvaru�kina sāka smagi elpot. An�elika Augustovna divreiz nometa zemē instrumentu.

Vera pēk�ņi ie�ukstējās:

� Ak tu dieviņ, ak tu dieviņ!

� Kam nepatīk, tas var lasīties ārā, � Levins sacīja.

� Bet varbūt te ir pārāk nervozi cilvēki?

Neviens neatbildēja. Neviens pat neieklausījās, ko viņ� runā. Visi zināja: apak�pulkvedis ir slims, viņam grūti, operācija sare�ģīta, ja grib, lai rājas, cik vien tīk. Varbūt kļūs vieglāk.

Pabeidzis operāciju, viņ� apsēdās uz ķeblī�a un aizvēra acis.

Acu priek�ā parādījās liels lauks ar rudziem un puķēm. Ziedi �ūpojās vējā, rudzi viļņojās, un pāri tiem slīdēja ēnas. _A

Levins atvēra acis.

An�elika stāvēja viņam pretim ar menzūru rokā.

� Te ir mazdrusciņ spirta, � viņa teica. � Divdesmit gramu. Un trīsdesmit gramu ķir�u sīrupa. Tas jums būs ļoti noderīgs. Lūdzu, Aleksandr Markovi�, esiet tik laipns!

Mazās, apaļās An�elikas acis bija bēdīgas un līdzjūtības pilnas.

Levins iedzēra un atkal aizvēra plakstus.

Tagad viņ� redzēja sniegu. Sniegs krita bez pārstājas, un ziedi �ūpojās sniegā. Tā jau bija kaut kāda velna bū�ana.

� Pusstundiņu pagulē�u, � Levins sacīja. � Kabinetā. Lai man atnes uz turieni tēju un sausiņu. Pēc pusstundas pasauciet. Un sagatavojiet tos divus... tos divus jaunos cilvēkus! Vienam � pēdas locītavas rezekcija, otram � pirksti.- Atkal nevaru atcerēties uzvārdus ...

Vainīgi pasmaidījis, viņ� piebilda:

� Labs, iejūtīgs ārsts noteikti zina slimnieka uzvārdu, vārdu un tēva vārdu. Jaunās dienās man tas bija viegli, bet tagad atceros vienīgi būtību, visu pārējo aizmirstu. Laikam pienācis laiks mani padzīt...

� Ko jūs runājat! � An�elika sa�uta.

� To, kas ir. Vai �odien vēl kāds paredzēts?

Varvaru�kina klusēdama pamāja ar galvu.

_� Jā, ir vēl kāds lidotājs iznīcinātājs. Nupat atvests. Ārsts Barkans domā, ka jāoperē.

� Labi, apskatī�u, � Levins sacīja. � Lūdzu, pavadiet, Vero�ka, man �ķebena dū�a un pretīgi grie�as galva.

Vera paņēma viņu zem rokas un veda uz kāpnēm. Lai neizskatītos no�ēlojams, viņ� augstprātīgi smaidīja un pa cejam izteica piezīmes divām sanitārēm, kas dalīja pusdienas.

� Tūlīt atnesī�u tēju un sausiņus, bet jūs pagaidām atpūtieties, � Vera sacīja. � Nevienu iek�ā nelaidī�u. Pie durvīm nolik�u matrozi ar automātu rokās.

Aleksandrs Markovi�s apgūlās.

Aizvērt acis viņam bija bail.

Izsaukt Luka�evi�u ir jau par vēlu. Barkanu kā ķirurgu viņ� īsti nepazīst. Viss jādara pa�am. Bet acu priek�ā tās nolāpītās puķes un labības lauks. Levins nekad nebija lāgā at�ķīris rudzus no kvie�iem. Viņ� jauca arī puķes � kaut kādas hortenzijas un lefkojas. Jā, ir vēl arī krizantēmas.

Verai viņ� teica:

� Mana dārgā, atnesiet �jirci un kofeīna ampulu. Iedzer�u tēju un atlaidī�os slīpi, bet vēlāk jūs injicēsiet man kofeīnu.

Vera atnesa kā vienu, tā otru un atveda kapteini Var-varu�kinu.

Ārste mierīgi apsēdās pie Levina uz dīvāna un siltiem pirkstiem saņēma viņa roku. Levinam briļ]u nebija, tuvredzīgām acīm viņ� raudzījās Varvaru�kinā no lejas uz aug�u un lēnīgi smaidīja.

� Te nav nekā smieklīga, biedri apak�pulkvedi, � Varvaru�kina stingri sacīja. � Manuprāt, �eremetam bija taisnība. Sevi tik stipri nodzīt ir vismaz nesaimnieciski.

Levins joprojām smaidīja. Ie�īkstējās durvis, un ienāca Barkans. Aiz viņa iespraucās arī An�elika.

� Klausieties � pazūdiet no �ejienes! � Levins izsaucās. � Vai tie�ām cilvēks nedrīkst maķenīt atpūsties? Dīvaini, ka neesat vēl ataicināju�i hospitāļa priek�nieku un viņa vietnieku politiskajā darbā ...

Ar tējkaroti iedzēris tēju, viņ� novilka virsvalku un uz-rotīja krekla piedurkni. An�elika paņēma no Veras �ļirci un izdarīja injekciju. Varvaru�kina pasniedza brilles. Aizlicis rokas aiz muguras, Barkans ar tum�i brūnām acu zīlītēm sirdīgi vērās Levinā.

� Tā, varam iet, � Aleksandrs Markovi�s teica. � Jūtos lieliski. Iesim, medicīnas gvardi! Iesim, bērniņi, uz priek�u, mums jāvēr� skatieni uz aug�u, lūk, tā!

Viņ� atvēra durvis un, caur degunu dudinādams �Jau beidzies sen ir krizantēmu laiks�, pa labi jo labi pazīstamo gaiteni devās uz to palātu, kurā atradās ievainotais iznīcinātājs. Levina brilles zibsnīja. Cietinātais, gludinot nospī-dinātais virsvalks patīkami �aukstēja. Zobos viņ� turēja iemuti, un tas viņa sejai pie�ķīra bramanīgas neatkarības izteiksmi. Nupat bija atvests arī strēlnieks radists un divi jauni pui�i no lidlauka apkalpes � abi bija cietu�i bombardē�anas laikā. Barkans strādāja pie viena operāciju galda, Levins � pie otra. Tomēr ar tādu kā papildredzi Aleksandrs Markovi�s vēroja Barkanu un redzēja, ka viņ� rīkojas dro�i, mierīgi, gudri, sasprindzinādams uzmanību. Barkans savukārt juta, ka apak�pulkvedis viņu vēro, un dusmojās. Dusmojās, vēl nesaprazdams, cik cildenām jūtām pakļauta visa �ī skaļā un ķildīgā cilvēka dzīve.

� Ja nemaldos, man nupat bija tāds kā eksāmens, vai ne? � Barkans vēlāk jautāja gaitenī.

� Nerunājiet muļķības! � Aleksandrs Markovi�s atbildēja.

Pēc operācijām vēl bija vakara apstaiga un pārsie�ana, kuras laikā viņ�, kā alla�, sēdēja kaktā uz ķeblī�a, reizrei-zēm iesaukdamies ķērco�ā balsī. Vēlu vakarā, apēdis mannas biezputru un no olu pulvera ceptu omleti, Aleksandrs Markovi�s pavēlēja nolikt viņam atzveltnes krēslu sestajā palātā, kur pēc operācijas gulēja Bobrovs un iznīcinātāju kapteinis. Bobrovs nebija aizmidzis un ar miglainu, vēl nesaprātīgu skatienu raudzījās taisni uz priek�u. Iznīcinātājs vaidēja. De�ūrmāsa ar karotīti deva viņam dzert ūdeni.

� Vēlreiz injicējiet viņam morfiju, � Levins teica,

� bet rīt no rīta paskatīsimies. Un atnesiet man uz �ejieni �īsdienas avīzes, neesmu vēl lasījis! Tās noliktas manā kabinetā uz galda.

Nosēdējis vēl pāris stundu, viņ� � dro�s paliek dro�s � atkal ielūkojās arī visās citās palātās un, apstājies gaitenī, ieklausījās de�urējo�ā sarkanflotie�a �ukstos. Uz pusmēteļa piedurknes viņam bija burti �rci�, un, sēdēdams pie telefona, viņ� it kā skaitīja lūg�anu vai burvības vārdus.

� Ko jūs tur �ukstat, �akombaj? � Levins vaicāja.

� �u-�u-�u? Kas tas par �u-�u-�u?

Sarkanflotietis piecēlās, noraustīja savu jūrnieka pusmēteli un pasmaidīja mulsi un labsirdīgi.

� Nu? � Levins atkal iejautājās.

� Mācos da�ādus vārdus, � �akombajs teica. � Ir daudz skaistu vārdu, bet es nezinu, kā tos krieviski izrunāt, piemēram, �padomju inteliģence�, �inteliģents�. Grāmatā ir rakstīts.

� Kas tad ir, piemēram, padomju inteliģence? � Levins vaicāja.

� Piemēra pēc jūs, biedri apak�pulkvedi, esat padomju inteliģence. Tā man teica vecākā ser�ante, un tā mēs visi to saprotam.

Tagad kazahs vairs nesmaidīja un raudzījās Levinā nopietni.

� Jūs esat padomju inteliģence, � �akombajs turpināja, � un jūsu personā tas nozīmē, ka visas savas zinā�anas un visu prātu, kas jums ir, jūs līdz pa�ai nāvei atdosiet padomju cilvēkiem un ne ar ko nerēķināsieties. Gan dienu, gan nakti un atkal dienu, un, ja nevari paiet, lai ved tevi zem rokas, bet dari savu darbu!

Viņ� pēk�ņi bija sācis lietot �tu� un tagad uzreiz nobijās.

Levins nekā neatbildēja. Klusumā varēja dzirdēt, kā tik�ķ sienas pulkstenis. '

� Es biju jūras kājniekos kareivis, � �akombajs'teica,

� mūsu iero�i bija granāta, durklis, automāts, mūsu uzdevums � līdz pēdējam elpas vilcienam kaut viņus, ja viņi pa�i nekā nesaprot. Bet jūs, biedri apak�pukvedi-----mēs

arī zinām par jums. Piedodiet man!

� Jā, jā, ar labu nakti, �akombaj! � Levins nopūzdamies sacīja. � Laiks iet gulēt.

Viņ� gāja uz savu istabu, kāpa lejā pa stāviem, slideniem un nodilu�iem pakāpieniem.

Pēc pāris dienām, kā jau paradis, viņ� naktī iegāja apraudzīt Bobrovu. Un tūlīt izdzirda veselu monologu, kas viņam �ķita tīrie murgi.

� No sava likteņa nevar izbēgt, � lidotājs teica, � un, lai kā jūs no manis vairījāties, biedri kapteini, liktenis tomēr mūs te savedis kopā. Esiet tik laipns, noklausieties līdz galam! Sākumā es pats saņēmu �o grāmatu no bibliotekāres Nova ja Zemļā. Viņa man ticēja un iedeva uz goda vārda ... Arhangeļskā, konkrēti Jagodņikā, �o grāmatu ar nosaukumu �Kar� un miers�, visas daļas vienā sējumā, no manis uz vienu dienu paņēma kapteinis Laptevs. Pēc tam grāmata nokļuva Sverdlovskā � �oreiz transporta aviācijā. Novaja Zemļas bibliotēkā, protams, mani uzskata par blēdi. Murma�os, netālu no Murmanskas, man stāstīja, ka Padomju Savienības Varonis Plotņikovs �o grāmatu kopā ar dego�u lidma�īnu esot atstājis Norvēģijā, Finmarkas rajonā...

� Jums nevajag runāt, Bobrov, � Levins teica, vēl skaidri nesaprazdams, vai lidotājs murgo vai ne. Bet lidotājs nemurgoja.

� Es ta�u tā piesardzīgi, biedri apak�pulkvedi, � viņ� teica. � Goda vārds, �ī grāmata man galīgi sabendējusi nervus. Bet biedrs kapteinis, tiklīdz mani ierauga, tā lai�as lapās. Nesen lidlaukā tikpat kā zemē iekrita.

� Nekur es neiekritu, � kapteinis iebilda aizvainota cilvēka balsī. � Iegāju kaponierī, jūs pat nepamanījis.

� Noskaidrojās, ka Finmarkai ar to nav nekā kopīga, � Bobrovs turpināja, it kā kapteini nemaz nebūtu dzirdējis, �� kāda grāmata tur tie�ām sadegusi, bet tas bijis Alekseja Tolstoja �Pēteris Pirmais�. Bibliotekāre Marija Sergejevna man atsūtījusi atklātni, kurā raksta, ka viņa kaut ko tādu nekad nebūtu no manis gaidījusi. Tagad te uzradies kāds lidotājs Fomenko, un izrādās, ka viņ� grāmatu iedevis iznīcinātājiem, kad viņi lidoja �urp pie mums. Iedeva?

� Nūja, iedeva, � kapteinis dusmīgi atbildēja. � Man iedeva.

� Redz, kā! � Bobrovs iesaucās, no vārguma jau aizelsdamies. � Jums iedeva! Un kur jūs � atvainojiet par tādu netaktiskumu � esat licis �o grāmatu?

� Vologdā kāds nolāpītais to paņēma uz vienu stundu un neatdeva, � kapteinis drūmi teica. � Es paguvu aizlasīt taisni līdz tai vietai, kur Dolohovs sauc, lai gūstekņus neņem. Tas bija pēc Petjas Rostova nogalinā�anas.

� Mani neinteresē, līdz kurai vietai jūs izlasījāt, � Bobrovs sacīja, kļūdams pavisam vārgs. � Fakts ir un paliek tas, ka grāmatas atkal nav. Uz vāka bija tintes traips?

� Bija, � kapteinis bēdīgi apstiprināja.

Bobrovs apklusa un aizvēra acis. #

�Ļoti cienītā majore Natālija Fjodorovna!

Ar �o atgādinu, ka tie�i pirms trīsdesmit gadiem Jūsu dzim�anas dienā Jūs bildināja kāds jauns ārsts � viņa uzvārdu pa�reiz neminēsim. �o bildinājumu Jūs noklausījāties, skumji un zobgalīgi smaidīdama. Jaunajam, mīlestības pārņemtajam ārstam Jūs sacījāt, ka Jums neesot sev ko pārmest, jo jau sen mīlot citu jaunu ārstu, ko sauc par Nikolaju Ivanovi�u. Jūs teicāt arī, ka Jums liekoties dīvaini, ka tas palicis nepamanīts. Tad Jūs sākāt skaļi smieties un smējāties līdz asarām, bet Jūs mīlo�ais jaunais ārsts kā aizsvilies izskrēja no istabas un nerādījās pie Jums tie�i gadu.

Pirms divdesmit deviņiem gadiem jaunais, mīlo�ais ārsts tomēr ieradās pie Jums un pie Jūsu jaunā Nikolaja Ivano-vi�a, kas Jūs jau dēvēja par Tatu un vaicāja, kur paliku�as viņa rīta kurpes un kur� paņēmis no galda mīksto, ļoti labo zīmuli, kas viņam tā paticis ...

Tās gan ir blēņas.

Daudz būtiskāks ir kaut kas cits: �onakt, pamodies un sācis domāt par savu vecumu, pēk�ņi nospriedu, ka man ir ģimene un es nepavisam neesmu vieninieks. Man ir mans hospitālis, un tur ir tādi cilvēki, kuriem gandrīz vai varu pajautāt, kur ir manas rīta kurpes un mans mīkstais, galvenais, lieliskais zīmulis. Pavisam nopietni: hospitālis man jau sendienas nav tikai dienesta vieta vien. Taisni smieklīgi, cik tagad cie�i saaudusies kopā mana dzīve un darbs, ar �ausmām domāju par vecumu un par to, ka pienāks diena, kad aizie�u �atpūtā�, vispār, aizie�u, lai vairs neatgrieztos.

Man ir nelāgs raksturs, un Jums jājūtas laimīgai, ka neesat ar mani apprecējusies. Nesen atvainojos savai operāciju māsai tāpēc, ka viņai rupji uzbļāvu.

Drīz būs visas flotes ārstu konference. Vai Jūs interesē, par ko es ziņo�u? Lūdzu: �Par vispārējās anestēzijas lieto�anu, primāri apstrādājot lodes radītus gū�as kaula un apak�stilba lūzumus.� Jūs brīnāties? Brīnieties vien, brīnieties! Vēl lielāks brīnums Jums būs, kad uzzināsiet, ka �o darbu esmu sācis jau kara pirmajās dienās. Redziet nu! Bet kā tad Jūsu panaricijs? Vai joprojām nekust no vietas? Laiks, laiks virzīties tālāk, nav lāgā tik ilgi nīkt -vienā vietā.

Palieciet sveika! Kāpēc Nikolajs Ivanovi�s nav man atsūtījis savu pēdējo rakstu? Es to redzēju sve�ās rokās.

Jūsu Levins�

No rīta hospitāli apskatīja medicīnas dienesta ģenerālmajors Mordvinovs � flotes Sanitārās pārvaldes priek�nieks. �is garai� cilvēks, platiem pleciem, skaistu, atklātu seju, ātrā gaitā apstaigāja palātas, aprunājās ar virsniekiem, izskatīja slimības vēstures, ielūkojās aptiekā un laboratorijā, iegriezās virtuvē jeb, kā bija pieņemts teikt, kambīzē, tad lika saaicināt visus Levina nodaļas darbiniekus un, melnām, mirdzo�ām, labsirdīgām acīm raudzīdamies Aleksandram Markovi�am sejā, pateicās viņam un viņa palīgiem par lielisku darbu un priek�zīmīgu kārtību nodaļā. Apak�pulkvedis paklusi un mierīgi atbildēja:

� Kalpojam Padomju Savienībai.

� Man patīk pie jums iegriezties, apak�pulkvedi, � Mordvinovs sacīja, gariem soļiem iedams pa ceļu uz piestātni. � Jūsu nodaļā ir kaut kas neformulējami pareizs, sevi�ķs, raksturīgs, tāds, kas piemīt vienīgi jums. Arī pie citiem mēdz būt glu�i labi, pat lieliski un labāk nekā pie jums � un tomēr citādi. Jums te ir īpa�s stils. Tik īpa�s, ka tas jaunais pavārs � tāds ar garu degunu, lai gan dro�i vien nav slikts � acīm redzami neiederas jūsu vidū. Kambīze ir kā sve�ķermenis, nav vēl pieslīpējusies kopīgajam stilam. Vai piekrītat?

� Nevaru sameklēt laba pavāra! � Levins drūmi atbildēja. � Atsūtīja tādu, ka vai aug�ā jākaras ...

� Jā, pavisam bija no galvas izskrējis! � Mordvinovs pēk�ņi iesaucās un apstājies pagriezās tie�i pretim Levi-nam. � Vai tiesa, kā tiku dzirdējis, ka jūs, mīļais, pats po�aties strādāt glāb�anas lidma�īnā?

� Domāju, biedri ģenerāli...

� Jūs nekur nelidosiet, lai kā kur� domātu, � Mordvinovs viņu pārtrauca pavisam klusi, tomēr balsī skanēja priek�nieciska stingrība. � Vai jums tas ir skaidrs, biedri apak�pulkvedi? Neskatieties uz mani tik briesmīgi nikni, es pa�reiz ar jums runāju nevis kā Mordvinovs ar Levinu, bet kā ģenerālis ar apak�pulkvedi. Es jums pa-vē-lu nekur nelidot...

� Vienreiz gan es lido�u, Sergej Petrovi�, � Levins bezbailīgi teica, ar nolūku Mordvinovu saukdams vārdā un tēva vārdā, � vienu reizīti man katrā ziņā tas jādara. Vēlāk lidos feld�eris, bet da�as pirmās reizes ...

� Lūdzu precizēt � pirmo reizi vai vairākas pirmās reizes?

� Vairākas pirmās reizes, Sergej Petrovi�, jo nav ne-, maz iedomājams ...

� Jūs lidosiet pirmoreiz, vienu vienīgu reizi. Un vairs nav ko runāt. Skaidrs?

� Tie�i tā! � Levins atsaucās, saklausījis Mordvinova balsī to pieskaņu, kas nozīmēja, ka saruna beigusies.

Piestātnē aiz būdas kopā ar citiem pasa�ieriem, kas gaidīja satiksmes kuteri, uz �emodāna sēdēja �eremets un izlikās lasām avīzi. Levins juta viņa a�o, ļauno skatienu.

� Brauc projām, � Mordvinovs paklusi sacīja. � Bija biedrs jāatceļ no amata. Līdz trijiem rītā viņ� sita sev pie krūtīm un no�ēloja grēkus. Atklāti sakot, bija grūti to skatīties, pat �ēl kļuva ...

Brītiņu klusējis, Mordvinovs viegli nopūtās un turpināja:

� Diem�ēl pavisam tikt no viņa vaļā nav iespējams. Viņam ir kāds draugs un labvēlis, ziniet, ar diezgan lielu �inu. Mums vēl būs bēdu negals ar �o biedru �eremetu un būs tik ilgi, kamēr pie mums vēl pastāvēs tādi, kuriem patīk īpa�i sagatavotas pirtis ...

.� Vai tad mums tādi ir? � Levins jautāja diezgan dzēlīgi.

� Diem�ēl ir gan.

� Bet tikai atsevi�ķi cilvēki?

Mordvinovs gudrām acīm pa�ķielēja uz Levinu un vaicāja:

� Vai gribat mani āzēt?

Pēc tam viņ� paspieda Levinam roku un atvadīdamies atgādināja:

� Meklēt atbalstu pie mūsu priek�niecības, tas ir, pie pa�a pavēlnieka, es neieteicu. Par jūsu lidojumiem glāb�anas ma�īnā mums ir kopīgs viedoklis. Tā ka, �ēlodamies par mani, jūs iedzīvosieties tikai nepatik�anās. Norunāts?

� Jā, � Aleksandrs Markovi�s piekrita.,

� Es do�u jums labu feld�eri. Esmu vienu tādu noskatījis � puisis uz goda, izdarīgs ...

Ģenerālis viegliem, straujiem soļiem uzkāpa pa trapu kuterī un pamāja Levinam. Pie būdas Aleksandrs Markovi�s gandrīz saskrējās ar Seremetu.

� Vai tagad esat apmierināts? � pulkvedis jautāja, ļauni smīnēdams.

� Laikam gan! � Levins atbildēja. � Sliktāku priek�nieku par jums uz �ejieni neatsūtīs, to jūs arī pats zināt...

16

� Ejiet vēl! � Levins pavēlēja. � Pilnīgāk atbrīvot muskuļus! Nevajag tā locīties! Es labāk zinu, kā jums jāiet. Taisnāk atliecieties, taisnāk, nebaidieties, nekas nenotiks!

Bobrovs atliecās. Pie viņa kājām uz linoleja lēkāja saules zaķī�i. Viņ� centās tiem uzkāpt virsū.

� Viens, divi, trīs! Vai ikros nevelk? Es prasu � vai �ai vietā nevelk?

Lidotājs atbildēja, ka nevelkot. Tad viņi apsēdās viens otram pretim un uzsmēķēja. Levins slaucīja brilles, Bobrovs, lūpas kodīdams, kaut ko domāja.

� Lidosi jau, lidosi, � Levins sacīja, pāriedams uz �tu�, � netaisi tādu ģīmi, it kā tev būtu dzīve apnikusi un tirgoties kioskā ar alu tev negribētos. Ir tāds amats � kiosknieks. Bet jūs, biedri Bobrov, par kiosknieku nekļūsiet. Jūs tomēr būsiet lidotājs.

Bobrovs caur pieri īgni un neuzticīgi raudzījās Levinā. Tie�ām, bija tādas reizes, kad Levins spēja jebkuru sakaitināt. Kāpēc viņ� ākstās?

Bet Levins pēk�ņi skumjā balsī teica:

� Ziniet, Bobrov, da�reiz man apnīk jūs visus uzjautrināt. It īpa�i, kad jums ir tik neizdibināmas sejas. Paskatāties uz viņu � viņ� skumst, paskatāties uz mani � es priecājos!

Lidotājs pasmaidīja bikli, it kā nogrēkojies.

� Es jau neko lielu, � viņ� sacīja, � tikai, ziniet, bez lidma�īnas būs garlaicīgi. Visi dosies uzbrukumā, bet man būs jāpaliek te. Galvenais, es pats esmu vainīgs, un tas ir visnepatīkamākais. Neredzēju, ka �is, sasodītais, iznirst no mākoņiem. Nez kāpēc tā vajadzēja notikt. Labi, ka pavisam neaizsūtīja pie sen�iem, � bija slikts �āvējs. Es tādā gadījumā uzreiz būtu novācis pie malas. Jā, es viņam būtu sadevis!

It kā vēlēdamies atgūt sarunas dēļ zaudēto laiku, viņ� sāka a�i staigāt pa istabu no viena gala uz otru. Tad apstājās un ierunājās:

� Vai redz, kā sanāk? Pavēlnieks man ta�u teica: �Tagad tev būs jāiet pie apak�pulkve�a Levina. Kādu laiku lidosi ar glāb�anas lidma�īnu.�

Pūlēdamies palikt vienaldzīgs, Levins nekā neatbildēja.

� Tā nu jūs tagad man esat tāds kā priek�nieks, � Bobrovs teica. � Jo drīzāk mani salāpīsiet, jo drīzāk sāk�u lidot ar jūsu lidma�īnu. Vai tā jau gatava?

� Vēl mazliet jāpiestrādā, � Levins sacīja, � paliku�i �ādi tādi sīkumi. Vispār, lidot var kaut rit.

Un tūdaļ iebrēcās:

�� Kas tā iet? Tāda staigā�ana ir tas pats, kas gulē�ana! Jāiet ātri un noteikti. Paskatieties uz mani! Redz, kā es eju! Kustas visa kāja! Visa kāja ir nodarbināta! Nekas nestāv dīkā! Nu, tūlīt nāciet reizē ar mani! Dodiet roku! Iet divi vīrie�i. Skat, cik enerģiska ir viņu gaita! Viens, divi, trīs! Vēl! Viens, divi, trīs. Vēl! Un nu tūlīt sēdieties! Vai jostas vietā nesāp? Itin nemaz? Tagad divas stundas atpūtieties un �odien pat sāciet nodarboties ar ārstniecisko vingro�anu. Atsūtī�u pie jums Vero�ku, tā ir viņas specialitāte.

Bobrovu pavadījis līdz palātai, Levins uzvilka vecu, rūsganu, nodilu�u mēteli un devās lejā � uz turieni, kur ar trosēm piesiets pa�ā lī�a malā stāvēja milzīgs, pelēks hidroplāns. Tur, sēdēdams uz kastes, smēķēja Kuro�ka, bet viņam blakus kā liels runcis saulē gozējās Kalugins. �eit, aiz polārā loka, saule nemaz vēl nesildīja, tomēr Kalugins pats sev izlikās, ka viņ� sildās, un pat norūca � �odien stipri cepinot un nez vai nevajadzētu iet ēnā.

� Sveicināti! � Aleksandrs Markovi�s sacīja. � Kā veicas ar mūsu darbiem? Starp citu, es prātoju, ko darīt ar sarkano krustu. Ir tomēr jēga to uzkrāsot. Ziniet, �eit uz fizelā�as un uz spārniem ...

� Jūs tā domājat? � Kalugins vaicāja drūmi un zobgalīgi.

� Esmu mācījies Vācijā, � Aleksandrs Markovi�s atbildēja, � un mazliet pazīstu �o tautu. Tik neticami, tik neiespējami iedomāties ...

� Nedomājiet pārāk daudz! � Kalugins ieteica, joprojām sadrūmis. � Tagad nav īstais laiks tādai prāto�anai. Visi �ie nelie�i, kas lien mums virsū, jāsit bez �ēlastības. Varbūt nāks pie sapra�anas ...

� Man bija kāds profesors, pēc tautības �-vācietis, � Levins klusi un skumji turpināja. � Patologoanatoms. Ar gai�u galvu un ...

� Un viņa dēļ jūs gribat lidma�īnai uzkrāsot sarkano krustu? � Kalugins pārtrauca Levinu. � Viņ� ta�u neredzēs �o jūsu krustu! Ja viņ� ir kārtīgs cilvēks, tad sē� koncentrācijas nometnē un gaida, kad mēs viņu atbrīvosim ... Vismaz neieteicu jums pa�reiz spriedelēt par sarkano krustu...

� Jā, jā, tā tas, protams, ir, � Levins piekrita un kļuva domīgs, atcerēdamies savu patologoanatomu.

Viņi trijatā sēdēja un smēķēja, piemiegtām acīm raudzīdamies lī�a ūdens zaigā, tālos kuģu dūmos un pretējā krastā, ko klāja viegli iesārts sniegs.

� Ak, �is kar�, �is kar�! � Kalugins pēk�ņi ierunājās un atkal apklusa.

Viņam bija tāds paņēmiens � pasacīt atsevi�ķu, ne ar ko nesaistītu teikumu un tad apklust uz ilgu laiku.

Kuro�ka svilpoja. Viņam bija apbrīnojama dzirde un nepavisam nebija balss, toties svilpoja viņ� teicami: klusi, tikko dzirdami un melodiski, �ķita, nevis cilvēks svilpo, bet kaut kur tālu jo tālu spēlē liels orķestris un dzirdams tikai pats galvenais � tas, kas �ai mirklī aizkustina visvairāk un ir visvajadzīgākais.

� Pēc tam visi ņemsim un nomirsim, � Kalugins atkal ierunājās, �oreiz ar ļaunu prieku balsī. � Tas, kas dzīvojis kā cūka, izzudīs uz visiem laikiem, it kā viņa nemaz nebūtu bijis.

� Bet tas, kas dzīvojis kā cilvēks? � Levins vaicāja klusi un apdomīgi.

� Jādzīvo, biedri, tā, kā pieklājas cilvēkam, � Kalugins turpināja, uz Levina jautājumu neatbildējis, � citādi noklidzināsi mū�u ne par �o, ne par to.

Viņ� atkal ilgi klusēja un drūmu skatienu vērās mierīgajā līcī.

� Bobrovs norīkots uz mūsu ma�īnu, � Levins- pastāstīja. � Drīz viņ� būs apārstējies un varēs strādāt. Pirmklasīgs pilots.

Kuro�ka ieinteresēts palūkojās Levinā. Tad izstaipījās un, pasaucis ser�antu no lidlauka komandas, devās pie lidma�īnas.

Aleksandru Markovi�u apģērba majors Voronkovs savā istabā. Turpat uz krēsla sēdēja Bobrovs un teica, kā tas nepavisam neesot vajadzīgs, ma�īnā esot silts, nodalījumi tiekot apkurināti un ārsts nevarē�ot strādāt, ja viņam kājās bū�ot ka�okādas zābaki.

� Piekabiniet viņam arī izpletni, � Bobrovs sacīja, kad majors uzlika Levinam dzeltenu kapuci. � Dieva vārds, ērmots cilvēks! Apak�pulkvedis tik un tā tur visu to nometīs.

� Lai arī nomet, es daru to, kas pienākas, � Voronkovs pikti atteica. � Apak�pulkvedis ir cilvēks gados, un gadīties var viss kas. Bet kapuce ēst neprasa.

Ma�īna atradās ūdenī; pa Voronkova istabas logiem bija redzams tās milzīgais korpuss, kam, pēc Levina domām, bija līdzība ar valzivi. Mehāniķi iesildīja motorus. No pelēkās sanitārās automa�īnas divi nepazīstami matro�i nesa uz kuteri saiņus un no kutera tos stiepa lidma�īnā.

� Iekārtu vien stiepjam un stiepjam, � Bobrovs sacīja. � Nevis lidma�īna, bet utenis.

Viņ� uzskatīja par savu pienākumu burk�ķēt un visādi kritizēt to, kas tiek darīts glāb�anas lidma�īnā.

� Paskaties, major, � viņ� teica Voronkovam, � paskaties ta�u, cik daudz mēs tur stiepjam iek�ā! Kritiens ūdenī tagad būs gau�ām viegls, ja tam būs lemts notikt. Biedrs apak�pulkvedis liks, lai katru kaujas lidma�īnu pavada tāds te brīnumdaikts. Tur ir rīcineļļa, klistīra piederumi � viss, kas pienākas pēc medicīnas zinātnes.

� Tas nepavisam nav asprātīgi! � Levins atsaucās.

� Tie nav nekādi joki, biedri Bobrov.

Viņ� aizsmēķēja papirosu un apsēdās. Majors Voronkovs noraudzījās viņā no tālienes.

� Ja mēs nepazītu mūsu apak�pulkvedi, � Voronkovs sacīja, � varētu domāt, ka viņ� ir kāds krievu aviācijas tēvs vai krievu izpletņlēk�anas vectēvs, vai ne?

� Vectēvs, vecmāmiņa, � Levins norūca, aplūkodams sevi Voronkova mazajā kabatas spogulītī. � Man �ķiet, 110

ka esmu ļoti līdzīgs vecmāmiņai. Vispār manā vecumā tā gadās, ka da�i vīrie�u kārtas pārstāvji izskatās nevis pēc vectētiņiem, bet pēc vecmāmiņām . /.

��ā tā? � Voronkovs nesaprata.

� Ļoti vienkār�i. Es gan jokojos. Sakiet � vai �odien gaidāma kāda operācija?

Voronkovs apstiprinādams pamāja ar galvu.

� Kas tad gaidāms?

� �odien karosim. Saņemtas tādas ziņas, biedri apak�pulkvedi, ka vācie�i savu dzīvo spēku un tehniku izvietoju�i transportkuģos un gatavojas izvest no ziemeļu ūdeņiem. Mūsu aviācija pacentīsies �os kuģus nogremdēt. Skaidrs?

� Vai tie�ām viņi evakuējas? � Levins jautāja.

� Ko tad viņiem vēl gaidīt?

� Vajadzētu uz turieni aizlidot ar bumbiņu kravu, � Bobrovs teica, � bet mēs esam ierīkoju�i lidojo�u slimnīcu. Izvilksim no ūdens biedru lidotāju, novietosim savā slimnīcā un tūlīt izmērīsim viņam temperatūru. Un sāksim taisīt analīzes.

� Redziet, kā viņ� mani ienīst! � Levins pamāja uz Bobrova pusi. � No rīta pamozdamies, jūt pret mani naidu un vakarā guldamies tāpat. Un tikai tāpēc vien, ka norīkots lidot ar glāb�anas lidma�īnu.

� Neliecieties par viņu zinis, � Voronkovs ieteica, � vai arī sauciet pie kārtības! Puisis izlaidies. Nu, protams, arī raksturs viņam ir �ausmīgs. Bobrov, vai tiesa, ka tev ir �ausmīgs raksturs?

Aleksandram Markovi�am bija mazliet drudzis un gribējās pagulēties, bet �odien bija iespējams glāb�anas ma�īnas pirmais izlidojums, un viņam tajā katrā ziņā bija jāpiedalās. Viņi gaidīja ilgi � divas stundas. Tad pie viņiem iegriezās Kalugins, noslaucīja lupatās rokas un pastāstīja, ka izlūks Vederņikovs esot pirmais fiksējis karavānas atra�anās vietu, bet kuģi paslēpu�ies fjordā un pa�reiz tos nevarot uziet. Karavānas esamību apstiprinot fotouzņē-mumi, Kalugins pats tos redzējis � prāva karavāna, savi piecpadsmit vimpeli, ja neskaita apsardzes kuģus.

� Gan jau atradīsies, � majors Voronkovs teica.

� Tagad karavāna ilgi stāvēs uz vietas, � Bobrovs nīgri sacīja, �es viņu paradumus zinu. Tiklīdz ierauga lidināmies izlūku, tā tūlīt pie fjorda klints sienas un tās ēnā nogaidīt. Var nostāvēt arī nedēju.

Kalugins nebija ar pilotu vienis prātis. Tagad nav tādi laiki, kad varētu ilgi stāvēt'uz vietas. Fīrers dro�i vien pavēlējis jo drīzāk nogādāt kareivjus Vācijā, tur arī ir trauksmains stāvoklis, zeme deg zem kājām. Nē, �oreiz vācie�i ilgi nestāvēs.

�Buķete, Buķete, es esmu Maijpuķīte,� no reproduktora skanēja mierīga balss. �Buķete, es esmu Maijpuķīte. Redzu ienaidnieka kuģus. Tūlīt skaitī�u. Uztveru, uztveru!�

� Tas ir Pator�inskis, � pavēlnieks sacīja Petrovam. � Viņa acis ir pārākas par jebkuru tālskati. Jau ieraudzījis.

Pavēlnieks sāka nepacietīgi klausīties.

Zubovs a�i uzgāja pa kāpnēm, pagrieza mikrofonu uz savu pusi un oficiālā tonī ierunājās:

� Maijpuķīt, es esmu Buķete, Maij puķīt, es esmu Buķete, ienaidnieks sūta pret tevi iznīcinātājus, uzmanību, Maijpuķīt, uzmanību! Uztveru, uztveru!

� Kas tur notiek? � pavēlnieks jautāja.

� Pārtver�ana, � Zubovs atbildēja. � Se�i fokes dodas medībās. De�urant, lieciet atnest dzeramo ūdeni!

Atkal iestājās klusums. Tikai reproduktorā kāds it kā elpoja vai pat klusi lamājās. Tad, nosaucis sevi par Maij-puķīti, Pator�inskis atkal ierunājās: �Se�i ienaidnieka transportkuģi un iespaidīgs konvojs.� Pēc tam viņ� precizēja: ��etri māsa tipa eskadras mīnu kuģi, pieci mīnu mednieki un �etri traleri.�

� Rīkojieties! � pavēlnieks teica, ielūkojies rokas pulkstenī. � Laiks sākt!

� Tie�i tā! � Zubovs atbildēja.

Petrovs stāvēja kā sastindzis, ar rokām atspiedies pret torņa margām. Telefonists savienoja un pasniedza klausuli �tāba priek�niekam.

� Pacelties gaisā! � Zubovs paklusi sacīja. � Vēlu panākumus! � Un vēl klusāk vaicāja: � Pulkvedis? Sāciet!

Zina atnesa karafi ar ūdeni un glāzes. �tāba priek�nieks glāzi izdzēra vienā paņēmienā, pēc tam � vēl pusglāzi. Kad viņ� to lika uz paplātes, lielā lidlauka pusē gaisā kļuva dzirdama motoru gaudoņa.

Pavēlnieks klusēdams lūkojās lidma�īnās, un uz aug�u pavērstā seja vakara saules staros izskatījās kā no bronzas izlieta. Zilās acis bija kļuvu�as tum�ākas, ar mazo plaukstu viņ� plik�ķināja pa margām, un likās, ka viņ� bungo ar pirkstu kauliņiem. Tad, uz mikrofonu neskatīdamies, teica:

� Sestais, ievelc kāju! Kāju ievelc, sestais!

� Tā neklausa, ko lai iesāk! � sestais atbildēja izmisīgā balsī.

Pavēlnieks pasmaidīja.

� Mierīgi! � viņ� sacīja mikrofonā. � Mierīgi, sestais! Beidzot �kāja� bija ievilkta iek�ā.

� Uztraucas, � Petrovs teica, � tas ir Nozdra�enko, vai pazīstat? Rūdīts puisis, tikai nobaidījās, ka sūtīsiet atpakaļ uz lidlauku.

Pavēlnieks visu laiku raudzījās gaisā. Pēc triecienlidma�īnām uz mērķi devās bumbvedēji. Smaga rūkoņa piepildīja visas debesis, ma�īnas lidoja zemu, virs pa�a torņa, it kā atvadīdamās no pavēlnieka. Viņ� noņēma cepuri, gribēja to nolikt uz margām, bet kļūdījās un nolika garām. Zina cepuri tūlīt pacēla, nopurināja, uzsizdama ar to sev pa ceļgalu, un nolika uz apaļa galdiņa.

Sarkanflotietis atnesa divas ₄ pārtvertas radioziņas: ienaidnieks izsludina trauksmi visā piekrastē. Grupu �Vikingi� un �Vācija� eskadriļas jau pacēlu�ās gaisā.

No lī�a puses sāka pūst auksts vēj�.

Tre�ajā pārtvertajā ziņā bija teikts, ka ienaidnieks licis pacelties gaisā visām grupas-�Nord� lidma�īnām. Posteņi pārraidīja ziņas citu pēc citas. Zubovs apsēdās uz ķeblī�a, izstiepa kājas un klusēja.

�Atrodos mērķa rajonā,� atkal ierunājās Maijpuķīte. �Konvojs dodas uz priek�u pēc sava mar�ruta. Man ir nelieli bojājumi, mani pamanīja ienaidnieks. Uztveru, uztveru!�

� Ja ir iespējams, palieciet mērķa rajonā! � pavēlnieks sacīja mikrofonā. � Es esmu Buķete. Vai jūs mani dzirdat, Maijpuķīt? Palieciet mērķa rajonā!

� Maijpuķīte dzird, � Pator�inskis atbildēja un ieklepojās. � Maijpuķīte saprata.

Atkal iestājās klusums. Zina skaļi elpoja. Sakarnieks piesardzīgi izpūta visas telefona klausules. Neviens nebilda ne vārda. Tad pēk�ņi reproduktorā iedārdējās skaļa, skarba, satraukta balss: �Redzu ienaidnieka kuģus! Redzu ienaidnieka kuģus! Lefkojas, uz priek�u, Lefkojas, uz priek�u!�

� Tas ir Suharevi�s, � Petrovs teica, � viņam sāp kakls, saslimis ar angīnu un baidās, ka viņu neviens nedzirdēs. Tad nu arī laida vaļā.

Reproduktorā atskanēja klepo�ana, pēc tam Pator�inskis sacīja: �Buķete, es esmu Maijpuķīte. Mūsu lidma�īnas sāku�as uzbrukumu. Ienaidnieks pretojas. Ienaidnieks sīvi pretojas. Mūsu iznīcinātāji atrodas virs konvoja. Viss normāli, notiek liela gaisa kauja. Buķete, es degu! Buķete, esmu aizdedzies! Buķete ...�

�tāba priek�nieks nodzērās ūdeni. Pavēlnieks drūmi vērās reproduktorā. Tas klusēja. Tad reproduktorā iebļāvās rupja balss: �Sa�a, brūc virsū aug�ējam! Sa�a, aug�ējam!�

Tad atkal, it kā nekas nebūtu atgadījies, ierunājās Maijpuķīte: ,

�Buķete, vai dzirdat mani? Dzirdat? Viss normāli, esmu apdzisis. Buķete, esmu Maijpuķīte. Uzbrukumā dodas triecienlidma�īnas ...�

� Tas nu gan ir puika, vai ne? � pavēlnieks ierunājās, un pa visu viņa seju atplauka smaids. � Kā jums tas patīk: viņ� ir apdzisis! � Un tūlīt dusmīgi iekliedza mikrofonā: � Maijpuķīt, doties uz dobi! Maijpuķīt, nekavējoties doties uz dobi! Uztveru, uztveru!

Tagad reproduktors skanēja bez mitas. Kauja vērtās pla�umā.

17

Tās bija kaujas balsis, un Bobrovs kāri klausījās, gandrīz neiedziļinādamies vārdu jēgā, nekā nevērtēdams un domādams vienu vienīgu domu: �Manis tur nav. Viņi kaujas bez manis. Sit ienaidnieku, iet bojā un joprojām sit, bet es esmu te un arī turpmāk vienmēr bū�u te.�

Aleksandrs Markovi�s � kājās ka�okādas zābaki, galvā kapuce, brilles nobīdītas uz degungala � kaut ko viņam jautāja, bet viņ� pat nepaskatījās un nekā neatbildēja. Radists noregulēja skaņu klusāk, Bobrovs viņam uzkliedza: � Ko jūs tur bakstāties? � un radists nobijies atrāva roku no regulatora.

Galvas cie�i kopā sabāzu�i, viņi trijatā stāvēja smacīgajā lidma�īnas radista kabīnē un klausījās gaisa kaujā, kas vērtās aizvien pla�āka, klausījās izlūku, lielo kaujas ma�īnu komandieru, triecienlidotāju un iznīcinātāju balsīs, klausījās tāpat kā komandpunktā un klusēdami saskatījās.

�Sargā asti!� ēterā sauca rupja balss. �Nesnaud, Ivan Ivanovi�!�

Tad mierīgi � glu�i kā uz zemes � kāds basā teica: �Turieties vairāk kopā, draugi, sekojiet man!�

� Torpēdlidma�īnas, � Bobrovs �ukstēja. � Plotņikovs priek�galā.

Plotņikovs zemā, aizsmaku�ā balsī turpināja: �Turēties kopā, gatavoties, sākt, draugi, sākt, mani dārgie!�

� Viņa lidma�īnā ir Kuro�ka, � Bobrovs sacīja, � izmēģina kādu ieroci.

�Es esmu Maijpuķīte,� iesaucās izlūks. �Esmu Maijpu-' ķīte! Buķete, es esmu Maijpuķīte! Magones dodas uzbrukumā. Buķete, Buķete, viens apsardzes kuģis eksplodēja. Nekā neredzu, kas notiek aiz tvaika mutuļiem. Buķete, viens apsardzes kuģis eksplodēja! Tā vairs nav. Uztveru, uztveru!�

Tai brīdī majors Voronkovs pabāza galvu pa kabīnes durvīm. Mirkli viņ� klusēja, tad īgnā balsī teica:

� Nu, glāb�anas komanda, sāciet rīkoties! Komandier, klausies mar�rutu!

Bobrovs pagriezās pret Voronkovu. Blakus kāds aizskrēja, mīksti dimdinādams ar ka�okādas zābakos ieautajām kājām, un tūlīt iesildīdamies sāka kaukt motori. Levins pabīdīja brilles augstāk uz deguna un ielīda sanitārajā nodalījumā. Ūdens jau sitās pret iluminatoriem, rūtis kļuva nespodri zilas, milzīgais gaisa kuģis vibrēja mierīgi un vienmērīgi. Kara feld�eris Ļedņevs nolika pie malas grāmatu un jautājo�i pavērās Levinā.

� Nu vairs nav nekādi joki, Gri�a, � apak�pulkvedis viņam sacīja, � tūlīt lidosim.

It kā apstiprinādama �os vārdus, ma�īna divreiz stipri nodrebēja un sāka pa gludo lī�a ūdens virsmu lēnām virzīties projām no piestātnes.

Sanitārajā nodalījumā bija karsts, Ļedņevs noģērba ka�okādas jaku un pakarināja uz āķa. Zem ma�īnas vēdera krāca ūdens. Bet varbūt viņi jau atradās gaisā?

� Viss normāli, � Levins sacīja, nevil�us atdarinādams kādu pazīstamu lidotāju, � viss�pilnīgi normāli. Ja pie stūres sē� Bobrovs, tas nozīmē, ka cilvēks var būt mierīgs ...

Lidma�īna izdarīja virā�u, un līcis zem tās spārna sagriezās �ķībi. Pa. iluminatoriem iespīdēja spo�a saule. Kailās klintis, kas vietumis bija apaugu�as ar iesarkaniem ķērpjiem, nodrāzās kaut kur lejā, un atkal parādījās jūra � pelēka un saniknota, auksta kara laika jūra. Strēlnieks uzkāpa pa �aurajām kāpnēm, ilgi skatījās visapkārt, tad strauji pagrieza stāj lo�metēju. No kaujas mājās lidodamas, pretim nāca lidma�īnas, kas blāvi sārtajā gaismā izskatījās glu�i kā �vīkas. Bet varbūt tās bija sve�as lidma�īnas? Strēlnieks vēl divas reizes pagrozīja lo�metēju � dro�s paliek dro�s. Modro otrās pakāpes star�inu ap stūri neapve-dīsi!

Levins atkal iespraucās radista kabīnē. Ieiet tur nebija iespējams, varēja tikai iespraukties. Tur bija tum�āks nekā sanitārajā nodalījumā, bija dzirdami sprak�ķi un sēcieni, tad radists kaut ko pagrieza un pavēlo�a balss, kurai nekā nedrīkst iebilst, sacīja: �Es esmu Buķete, esmu Buķete! Tulpju vadītāj, nosedziet Iļju�inu, nosedziet Iļju�inu! Ar divām Tulpēm nosedziet Iļju�inu! Ar divām Tulpēm nosedziet Iļju�inu! Krese, es esmu Buķete!�

Radists pacēlās un atkal apsēdās. Krese bija glāb�anas lidma�īna. Pavēlnieks runāja ar viņiem. Radistam bija tāda seja, it kā viņ� miera stājā stāvētu aci pret aci ar pavēlnieku.

�Krese, es esmu Buķete,� pavēlnieks atkal ierunājās. �Krese, lidojiet uz kvadrātu ...�

Viņ� minēja skaitļus, bet Levins klausījās, galvu pieliecis pie pleca un ar �ausmām juta, ka viņam kāda ļauna roka iegrū� pakrūtē lielu naglu, grie� un groza to, bet viņ� izbailēs sāk elpot aizvien īsāk, seklāk un bie�āk.

Līdz galam nenoklausījies, ko saka pavēlnieks, viņ� a�i atgriezās sanitārajā nodalījumā un, viscaur nosvīdis aukstiem sviedriem, ar drebo�ām rokām noņēma kapuci, noģērba ādas jaku un formas svārkus un, rotīdams uz aug�u kreisās rokas krekla piedurkni, Ļedņevam pie pa�as auss teica:

� Tūlīt �]irci un morfija ampulu, labi ātri, labi veicīgi, dzirdat? Ātrāk, kara feld�eri!

Morfijs viņu mazliet apdullināja, toties sāpes tūdaļ saka pierimt, pareizāk sakot, viņ� tās vairs nejuta, jo lidma�īna jau laidās lejā � aukstās, pelēkās jūras viļņos un nebija laika domāt pa�am par savām sāpēm.

Ūdens �ņākdams un �ļakstīdamies triecās pret iluminatoru. Radists un strēlnieks kopā ar Ļedņevu jau kāpa aug�ā pa trapu, cits citu traucēdami un kaut ko klaigādami, pēc tam tika atvērta lūka un nodalījumā tūlīt ieplūda jūras smar�a, sāka lidot baltas putas, un varēja dzirdēt, kā, sausi tark�ķēdami, �auj pāri lidojo�u iznīcinātāju lo�metēji. Tad lidma�īna palēcās gaisā, it kā to būtu no apak�as pagrūdis kāds varen liels spēks. Pa lūku ieplūda ūdens, un feld�eris aizsmaku�ā balsī iesaucās:

� Pieņemiet, apak�pulkvedi, viņ� ir bez samaņas!

Milzīga auguma lidotājs kombinezonā, no kura nokarājās laringofona vadi, no�ļūca lejā pa trapu, un pa nodalījuma grīdu tūlīt izplūda ūdens, kas no lidotāja tecēja kā no sūkļa. Atvilkdams lidotāju nost no trapa, arī Levins viscaur samirka, bet no aug�as atkal kāds sauca: �Pieņemiet!� � un viņ� pieņēma kādu mazu cilvēku, kas briesmīgi lamājās un kam no visām malām tecēja nevis ūdens, bet asinis. Grīda tagad nokrāsojās sārta. Mazais negribēja gulēt, lēca kājās un kliedza, neļaudams Levinam pieņemt tre�o un ceturto.

Tad lidma�īnu pasvieda gaisā vēlreiz, un Aleksandrs Markovi�s saprata, ka tuvumā notiek sprādzieni, � kauja turpinājās, lielgabali un lo�metēji �āva, ne mirkli neaprimdami, un klusāk kļuva tikai tad, kad blīvi noslēdza lūku un atkal iekaucās motori, tas ir, troksnis nevis pierima, bet tagad tas bija citāds.

Lidma�īna atkal pacēlās gaisā, un strēlnieks atkal sāka grozīt lo�metēju, �oreiz mazliet arī pa�audīdams, ta�u Levins to nemaz nepamanīja, pareizāk sakot, pamanīja gan, tikai nepievērsa tam nekādu uzmanību, jo lidma�īna viņam vairs nelikās lidma�īna, tā bija kļuvusi par hospitāli. Un, tiklīdz lielā lidma�īna bija kļuvusi par hospitāli, Levins tūlīt aizmirsa visu_f kam nebija sakara ar ievainotajiem. Kad Ļedņevs mēģināja mazajam lidotājam novilkt bikses, iepriek� tās nepārgriezis, Aleksandrs Markovi�s viņam uzkliedza glu�i tāpat, kā kliedza operāciju zālē, pats paķēra �ķēres un pārgrieza bik�u staru un pēc tam, dusmīgi �āpstinādams lūpas, ilgi meklēja mazgājamo ierīci, aizmirsis, ka tādas tur nemaz nav.

Pēc tam Levins mazajam uzlika �ņaugu un centās apturēt asiņo�anu, pa to laiku kliegdams Ļedņevam, ka lielajam lidotājam jādod konjaks � lai izdzer pusglāzi � un viņ� tūlīt jāizģērbj kails, bet tam, kas sē� uz grīdas netālu no gultas, drīzāk jāapliek visapkārt termofori. Apak�pulkvedis raustīja feld�eri uz visām pusēm tā, ka viņ� nekā nepaguva izdarīt � galu galā viņam bija tikai divas rokas; bet tad palīgā nāca viens no izglābtajiem, tas pats, kam bija iedots konjaks, � galvenais star�ina ar melnām ūsām, uzvārdā Poļe��uks. Viņ� bija pavisam kails, visu laiku smējās un nekādi nespēja pilnīgi atjēgties, tomēr bija labs un saprātīgs palīgs � nodalījumā visu sakārtoja, bet, kad lidma�īna jau tuvojās bāzei, Poļe��uks uzvilka pid�amu ar lentītēm � tā atradās kaut kur lidma�īnā � un palūdza vēl mazliet konjaka, jo, viņa vārdiem izsakoties, cilvēks ne katru dienu bāzē atgrie�as no viņpasaules un tāds notikums kulturāli jāatzīmē.

Izglābtos uzņēma kuteris. Piestātnē viņus jau gaidīja pelēka sanitārā ma�īna un Barkans, kas staigāja �urp un ⁴ turp, bet lidma�īna atkal devās uz kaujas rajonu jaunā uzdevumā. Ļedņevs piekopa nodalījumu, kā operāciju zāli mēdz piekopt pēc operācijas, bet Levins kāri smēķēja � izsmēķēja divus pa�taisītus smēķus un no termosa iedzēra stipru, karstu tēju.

�oreiz viņiem bija ilgi jāmeklē cietu�ie, jālido zemu virs ūdens, bet aug�ā patrulēja divi iznīcinātāji, kurus bija atsūtījis pavēlnieks. Jūra lejā viļņojās glu�i pelēka un ļauna, sīkas, baltas putas mētādama, redzamība kļuva slikta, tad aizlidoja iznīcinātāji, kuriem bija izbeigusies degviela, bet Bobrovs riņķoja un riņķoja virs norādītā kvadrāta, meklēja un meklēja, miegdams noguru�ās, asarojo�ās acis, un beidzot arī atrada.

� Viss kārtībā! � viņ� teica pats sev un palaida lidma�īnu virā�ā.

Niecīga laiviņa aiz�āvās garām zem lidma�īnas spārniem; cilvēki, kas tajā atradās, me�onīgi kliedza un iz�āva ar raķe�pistoli. Za]a raķete iezīmēja debesīs loku, sa�ķīda un pazuda kaut kur aizmugurē.

� Viss kārtībā! � Bobrovs atkārtoja un izlīdzināja ma�īnu, lai nolaistos.

Laiva tuvu aizdrāzās garām un atkal pazuda.

Pēk�ņi sāka strauji tumst. Lielas, mīkstas sniega pārslas lipa pie pleksistikla Bobrova acu priek�ā. Sniegu tūlīt nomazgāja �ļakatas. Lidma�īna bija nolaidusies ūdenī.

� Pieņemiet, biedri apak�pulkvedi! � feld�eris atkal sauca, un Levins ar savām garajām rokām saņēma apjuku�u, smaido�u lidotāju. Pēc tam viņ� pieņēma vēl divus. Viens drebēja un vaidēja. Levins viņam injicēja morfiju, abiem pārējiem iedeva tēju ar konjaku un atgriezās pie pirmā. Bobrovs vēl nebija pacēlies gaisā, lidma�īna peldēja pa ūdeni kā kuteris.

Pēc brī�a atlidoja izlūkma�īna, dūkdama kā kamene, un izlaida sarkanu raķeti. Bobrovs pagrieza savu ma�īnu un atkal brauca pa ūdeni.

� Būtu drīzāk lidoju�i uz bāzi, � Ļedņevs sacīja, � būs putenis.

� Kad pie stūres sē� Bobrovs � Levins atbildēja, � tad ir dro�āk nekā Ta�kentā. Pilnīgs miers. Dodiet �urp zondi un lieki nepļāpājiet!

Stūrmanis sāka kliegt.

� Nekliedziet, dārgais draugs, � Levins teica, � �ķemba gandrīz ārā lien. Jūs nodzīvosiet simt piecdesmit gadu, un katru dienu jums būs kauns, atceroties �o savu klieg�anu.

Strēlnieks atkal attaisīja aug�ējo lūku un pa āra trapu nokāpa līdz ūdenim. Seja tūlīt aplipa lielām sniega pārslām. Ņe visai stāvi, tomēr spēcīgi viļņi mīksti sitās pret lidma�īnu. Mehāniķis aizskrēja līdz lidma�īnas astei, balansēdams izsvieda trosi un uzsauca strēlniekam:

� Pamazām uz aug�u! Stepan! Uz aug�u!

Ļedņevs līdz pusei izlīda no lūkas, tad ierāva galvu atpakaļ iek�ā un pēk�ņi �ukstus kā noslēpumu paziņoja:

� Sie izvilku�i no ūdens vācieti, goda vārds! Jūs neticat? Nu, frici ta�u izvilku�i, frici!

Sākumā neviens nedzirdēja, ko viņ� saka,-tomēr visi pacēla galvu uz aug�u, tikai smagi ievainotais palika tāpat guļam. Feld�eris izlīda ārā. Pagāja kāds brītiņ�, un no aug�as iegāzās ūdens. Tad parādījās kājas, no kurām ūdens tecēja straumēm. Pēc tam vācietis, kam bija smalki veidota seja, nostājās pretim Levinam un klusēdams ieņēma militāru stāju.

Vācietim bija uzpūtusies jaka, dzeltena, ūdenī samelnē-jusi ādas cepure un pistole, kas karājās auklā zemāk par ceļgaliem. Mehāniķis pārgrieza auklu un pistoli iebāza sev krū�u iek�kabatā. Motori jau kauca, uzņemdami aizvien augstāku noti, kā vienmēr pirms pacel�anās gaisā.

� Sind Sie verwundel? ²� Aleksandrs Markovi�s jautāja ļoti skaļi.

Lidotājs kaut ko noburk�ķēja.

� Wie fūhlen Sie sich? � Levins ierunājās vēl skaļāk. � Verstehen Sie mich? Ich ir age, wie Sie sich fūhlen. Sind Sie nicht verwundet? ³

Lidotājs visu laiku raudzījās Ļevinā. �Varbūt �is cilvēks ir psihiski slims,� Aleksandrs Markovi�s domāja, �varbūt viņam ir psihiska trauma?�

Viņ� pastiepa roku, lai pārbaudītu pulsu, bet vācietis atrāvās atpakaļ un teica, ka no �īda negribot saņemt nekādus pakalpojumus.

� Ko? � Levins nosarkdams jautāja. Viņ� saprata visu, ko �is cilvēks bija teicis, bija dzirdējis katru viņa vārdu, tomēr nespēja tam ticēt. Padomju varas gados viņ� bija aizmirsis �o pagātnes lāstu, tikai murgos viņam rādījās, kā �no �īdela sulu spie��, viņ� bija kļuvis par Padomju Armijas apak�pulkvedi, bet, lūk, �is smurgulis viņam atkal lika atcerēties pretīgos grautiņu laikus.

� Ko viņ� teica? � feld�eris jautāja Ieviņām.

� Tāpat vien, blēņas! � Aleksandrs Markovi�s atbildēja, novērsdamies no vācie�a.

Lidotāja lūpas drebēja. Pameklējis ar acīm, viņ� atrada sev vietu uz grīdas pie trapa un apsēdās, baidīdamies, ka viņu pēk�ņi nenogalina. Tomēr neviens negatavojās to darīt, visi tikai vēroja, kā viņ� apsē�as, iedzer ūdeni un sāk ģērbt nost slapjās drēbes.

Viņam iedeva konjaku, viņ� to izdzēra un pievilka sev klāt visus brīvos termoforus. Viņ� nespēja sasildīties un novērst skatienu no lielā, bālā krievu lidotāja, kas mierīgi, vērīgi un nopietni aplūkoja savu blakus sēdētāju, retumis no sāpēm saraudamies.

� Biedri kara ārst! � garais lidotājs pasauca.

Levins pieliecās viņam klāt.

� Mēs skolā mācījāmies vācu valodu, � lidotājs sacīja. � Marksa un Gētes, �illera un Heines valodu � tā mums teica mūsu Anna Karlovna. Es sapratu, ko viņ� jums ... sacīja, �is ... nelietis ... Jūs tikai neapvainojieties, biedri kara ārst! Velns viņu rāvis � tādu parazītu! Atcerieties Koro]enko un Maksimu Gorkiju... kā viņi cīnījās pret �o neģēlību. Un vēl es jums ko teik�u � iepazīsimies, vecākais leitnants �ilovs ...

Viņ� ar pūlēm pacēla roku. Levins saspieda viņa plaukstu.

� Manuprāt, jums jāaizmirst �is aizvainojums. Jānospļaujas un jāaizmirst. Tā, lūk... Redziet, kā viņ� skatās uz mani! Baidās, ka es viņu no�au�u. Nē, es ne�au�u, nav piemērota situācija...

Aplaizījis sakaltu�ās lūpas, lidotājs lēnām pagriezās pret vācieti un ar pūlēm sāka veidot teikumus vācu valodā, pa starpām jaukdams krievu vārdus:

� Tu to Jude vergessen! Verstanden? Immer... Aui immer... Uz laiku laikiem. Er ist... fur dich Herr Doktor. Verstanden? Herr apak�pulkvedis! Und wirst sagen das ... noch, werde schiessen dich im Hospital, no�au�u tevi, draņķi tāds! Das sage ich dir � ich, leitnants Pjotrs Sem-jonovi�s �ilovs. Verstanden? Skaidra tā bilde? ⁴

� Ja. Ich habe verstanden. Ich habe es gut verstanden! ⁵ � vācietis atbildēja, tik tikko lūpas kustinādams.

... �ilovu novietoja piektajā palātā, vācietim iedeva atsevi�ķu istabu � astoto. Naktī viņam sākās ļoti stipra asiņo�ana. No Silova gan An�elika un Lora, gan Vera un Varvaru�kina, gan �akombajs bija uzzināju�i, kā fa�ists lidma�īnā nolamājis apak�pulkvedi. Par to bija pastāstīts arī Barkanam.

Dusmīgi raukdams pieri, Barkans iegāja astotajā palātā, kur gulēja gūsteknis.

� Ich verblute, � leitnants Kurts �tūde ierunājās klusā, baiļu pilnā balsī. � Ich bitte um solortige Hilfe. Meine Blutgruppe ist hier angegeben. � Viņ� norādīja uz rokas sprādzi. � Aber ich bitte Sie auls dringlichste, Herr Doktor ... Ihr Gesicht sagt mir, dass Sie ein Slave sind... ich Ilehe Sie an: wenn Bluttransfusion notwendig ist... dass nur kein jūdisches Blut.. .⁶

Vja�eslavs Viktorovi�s Barkans cie�i vērās vācietī.

� Verstehen Sie mich? � leitnants Stūde jautāja. � Es geht um mein kunftiges Schicksal, um meine Laufbahn, schliesslich um mein Leben. Keineswegs jūdisches Blut.. J

Barkans saīga.

� Haben Sie mich verstanden, Herr Doktor?⁷^⁸⁹

� Ja, ich habe Sie verstanden! � Barkans atbildēja aizsmaku�ā balsī. � Aber wir haben jetzt nur jūdisches Blut. So sind die Umstānde. Und ohne Transfusion sind Sie ver-loren.. ?

Lidotājs klusēja.

Barkans raudzījās cie�i, bargi un vērīgi. Pirmo reizi mū�ā viņ� redzēja īstu fa�istu. Ak dievs, cik tas muļķīgi, me�onīgi, bezjēdzīgi, kā tas apkauno cilvēku! It kā asinis varētu grupēt slāvu, ārie�u, jūdu asinīs! Un tas notiek divdesmitā gadsimta vidū!

� Ich hoffe, dass solche Einzelheiten in meinem Kriegs-geiangenenbuch nicht verzeichnet werden. Das heisst, die Blutgruppe meinetwegen, aber nicht, dass es jūdisches.. .¹⁰

� Ich werde mir das Vergniigen machen, aile Einzel-'heiten zu verzeichnen! � Barkans teica. � Ich werde ailes genau angeben.¹¹

� Aber warum denn, Herr Doktor? Sie sind doch ein Slave.¹²

� Ich bin ein Slave, und mir sind verhasst aile Rassisten. Verstehen Sie mich? � Barkans vaicāja. � Mir sind verhasst aile Antisemiten, Deutschhasser, mir sind verhasst Leule, die die Neger lynchen, sind verhasst aile Obskuran-ten. Aber das sind unnūtze Worte. Was haben Sie beschlos-sen mil der Bluttransiusion? ¹³

� Ich unlerwerie mich der Gewalt!¹⁴ � lidotājs pateica un pastiepa uz priek�u lūpas.

� Nein, so geht es nicht. Bitten Sie uns um Transfusion beliebigen Blutes, Oder bitten Sie nicht?¹⁵

� Dann bin ich gezwungen darum zu bitten.¹⁶

Barkans izgāja no palātas. Gaitenī viņ� sacīja An�elikai:

� Tam nelietim jāpārlej asinis. Ja viņ� interesējas, kas tās ir par asinīm, sakiet, ka tās ir ebreja asinis.

An�elika neizpratnē parauca uz aug�u uzacis.

� Jā, jā, ebreja asinis, � Barkans atkārtoja. � Es esmu pie pilnas sapra�anas, bet tāds apgalvojums uz visiem laikiem mazinās viņa uzpūtību.

� Jūs tā darāt Aleksandra Markovi�a dēj! � An�elika zemā balsī iesaucās. � Jā, jā, neliedzieties! Tas ir lieliski, Vja�eslav Viktorovi�, tas ir brīni�ķīgi! Jūs esat dikti jauks. Esmu sajūsmināta ...

� Ļoti priecājos! � Barkans norūca.

Naktī pie Levina ārstu istabā ienāca Bobrovs.

� Plotņikova ma�īna nav atgriezusies no uzdevuma, � viņ� teica, � apkalpe gājusi bojā un�mūsu Kuro�ka arī.

� Tas nevar būt! � Aleksandrs Markovi�s izsaucās.

Viņa seja kļuva pelēka.

Bobrovs pastāstīja sīkāk, ko bija uzzinājis. Daudzi lidotāji redzēju�i ma�īnu degam. Izlēkt nav paguvis neviens. Tomēr viņi torpedēju�i transportkuģi, turklāt pamatīgu kuģi � vismaz ar desmit tūksto�u tonnu tilpumu.

Uz galda zvanīja telefons. Apvaldīta balss teica:

� Apak�pulkvedis Levins? Ar jums tūlīt runās pavēlnieks.

� Apak�pulkvedis Levins klausās, � Aleksandrs Markovi�s sacīja.

Pa viņa vaigu ritēja asara, nokaunējies viņ� to noslaucīja virsvalka piedurknē un atkārtoja:

� Apak�pulkvedis Levins pie telefona.

Klausulē kaut kas �ņāca un klakstēja. Tad ieklepojās pavēlnieks un ļoti gurdā balsī teica:

� Apsveicu jūs, apak�pulkvedi! Jūs abi � jūs pats un jūsu pilots Bobrovs � esat apbalvoti ar pirmās pakāpes Tēvijas kara ordeni. Jūs esat veiku�i lielu darbu, jā, lielu darbu.

Levins klusēja. No briļļu apak�as izritēja vēl viena asara.

� Nu tā, � pavēlnieks sacīja, � nu ko tad! Ar labu nakti!

� Pateicos, � Levins atbildēja un, a�i nolicis klausuli, pagriezās sāņus. Uz viņu raudzījās Bobrovs, bet viņam negribējās, ka lidotājs redz viņu vāju un raudulīgu.

Viņi ilgi klusēja, tad Aleksandrs Markovi�s nogāja lejā savā istabā un atnesa grāmatu, ko nesen bija lasījis Ļed-ņevs. Tas bija �Kar� un miers�. Uz gau�ām apdriskātā un gau�ām netīrā vāka bija liels, izplūdis tintes traips.

� Vai jūsu grāmata? � viņ� jautāja Bobrovam.

Pilota acis kāri iespīdējās.

� Par to gan paldies, � viņ� teica, � liels paldies! Jūs tie�ām mani iepriecinājāt, ļoti, ļoti iepriecinājāt! Nu es varē�u bibliotekārei Marijai Sergejevnai parādīt, cik negodīgs es esmu! Vakar saņēmu atklātni, viņa raksta: jums trūkst elementāras godprātības. Tagad atpūtieties, Aleksandr Markovi�, manuprāt, jūs �odien esat noguris.

� Noguris gan, � Levins atzinās, it kā vainīgs juzdamies.

Tomēr Bobrovs tūlīt negāja projām, vēl brītiņu pasēdēja un izstāstīja, ar ko beigusies kauja. Fa�istu karavāna pamatos iznīcināta. Nogremdēti �etri transportkuģi, liela bar�a ar kareivjiem un divi apsardzes kuģi.

Levins joprojām ar roku slaucīja asaras.

18

Medicīnas dienesta pulkve�i Timohins un Luka�evi�s gatavojās lidot uz Maskavu, bet laika apstākļi to neļāva, un tāpēc viņi pārnak�ņoja pie Levina. Galvenās bāzes ārsti vienmēr nak�ņoja pie Aleksandra Markovi�a. Neviens nevarēja apgalvot, ka Levins sevi�ķi labi ēdina vai cienā ar gar�īgu liķieri, kas izgatavots no valsts spirta, vai spēlē preferansu, vai vienmēr veikli sagādā vietu transportlidma-�īnā. Nē, nekā tāda nebija. Bija tikai pats Levins ar savu mulsi labsirdīgo smaidu un ar tik sirsnīgu, atklātu, reizē kautru un neatlaidīgu viesmīlību, ka nemaz nevarēja pie viņa neiegriezties; turklāt arī An�elika, Olga Ivanovna, Lora, Vera un pat �akombajs. vienmēr priecājās par ciemiņiem un, pamanīju�i kādu ierodamies, izsaucās: �Aleksandram Markovi�am gan būs prieks!�

Laipni smaidīdams, �akombajs paņēma uz rokas ciemiņa �ineli vai vasaras mēteli un teica: �Kamēr jūs pūtīsieties, mazliet palabosim. Mums ir viens sarkanflotietis, tāds Cu-rikovs, kas nepārspējami atsvaidzina formas tērpus. �inelis būs tikpat kā jauns. Arī formas svārkus izgludināsim caur mitru drānu, viss būs kā no noliktavas ņemts ...�

�akombajs pārzināja formas tērpu glabā�anu, kamēr to valkātāji ārstējās, un saglabāja tos tik labi, ka daudzi pēc atveseļo�anās rakstīja uz redakciju pateicības vēstules, un Zakombajam jau bija trīs izgriezumi ar nosaukumiem: �Iejūtīgs star�ina�, �Mūsu pateicība� un �Vienkār�s padomju cilvēks�.

Ārsti, kas gatavojās braukt vai lidot tālāk, apmetās pie Aleksandra Markovi�a vēl viena iemesla, dēļ, par kuru nekad nerunāja, bet kuru bija patīkami apzināties: ar ikvienu galveno speciālistu Levins katrā ziņā apspriedās par saviem ievainotajiem, izstāstīja, kā kuram noritējusi operācija, kā virzās uz priek�u ārstē�ana pēc operācijas, dalījās savās ba�ās un ar interesi klausījās padomos. Viņ� ārstus ilgi vadāja pa palātām, rādīja viņiem te vienu, te otru ievainoto, kopā ar viņiem iegriezās pārsie�anas istabā, neatlaidīgi�iztaujāja ikvienu ciemiņu, bet vēlāk viņu saņēma aiz elkoņa un atvainojās, nosaukdams tādas apstaigas par mazu artavu. Bez �īs mazās artavas neviens nelikās gulēt Levina darba istabā, bez mazās artavas nesākās neviena saruna par dzīvi, bez mazās artavas neviens nesaņēma savas vienkār�ās vakariņas, kas intendantu valodā tika apzīmētas ar 4-B.

Turklāt katram, kas atbrauca no Maskavas, vajadzēja Levinam izstāstīt visus jaunumus^ ko viņ� tur uzzinājis ķirurģijā, bet, braucot uz Maskavu, saņemt no Levina jautājumus, kas noskaidrojami pie Maskavas spīdekļiem.

Pulkvedis Timohins bija gar�, tukls cilvēks ar īsām, sirmām ūsām un mazām, tum�ām acīm, kas raudzījās ļoti bargi' un atmaiga tikai tad, kad viņ� darīja savu tie�o darbu. Pulkvedis Luka�evi�s augumā bija vēl garāks nekā Timohins, bet pretstatā viņam likās sastāvam vienīgi no kauliem un melniem, cietiem matiem.

Ziedoju�i pēc Levina viesmīlības likumiem pienācīgo mazo artavu, kas �oreiz izpaudās tādējādi, ka Timohins, kur� bija speciālists kuņģa ķirurģijā, izoperēja kādu ser�antu, bet Luka�evi�s, speciālists sejas ķirurģijā, noraidīja iespēju operēt kādu no Levina pacientiem, � abi viesi un pats namatēvs aizgāja uz ārstu istabu, kur bija jau uzklātas vakariņas trim cilvēkiem: siļķu pastēte, ko�i dzeltena prosas biezputra un sārts, no pulvera vārīts ķīselis. Aleksandram Markovi�am bija atsevi�ķi nolikta mannas biezputra un uz salvetes � divi sausiņi. Arī glāzītes bija tikai divas � ciemiņiem.

Pie galda turpinājās saruna, kas bija jau sākusies pirms hospitāļa apstaigas, � par smagi ievainotu locekļu apstrādi, lietojot vispārēju narkozi. �o tematu Levins nekad nevarēja izrunāt līdz galam, viņ� bija daudz par to domājis un, ja kāds kaut ko iebilda, tā dusmojās un uztraucās, tā vicināja savu piezīmju burtnīcu, ka jebkur� oponents drīz vien padevās.

�oreiz Levinam neviens nekā neiebilda. Glu�i otrādi, abi ciemiņi viņam piekrita, un, pievilkdams sev tuvāk karafi, Luka�evi�s pat teica:

� Tas ir loti interesanti un svarīgi, Aleksandr Marko-vi�, pa�reiz par to runā daudzi ķirurgi. Pats Harlamovs nesen izteicās, ka jūsu teorija pla�i jāievie�ot praksē un viņ� ar interesi vērojot jūsu darbu. Nu tad iedzersim uz jūsu i zinātnisko temperamentu un uz to, lai turpmāk smagi ievainotus locekļus apstrādātu, lietojot vispārēju narkozi.

Viņi izdzēra un ielēja vēlreiz. Neparasti glīti uzziedis uz maizes �ķēlītes pastēti, pulkvedis Timohins nemanāmi, kā to dro�i vien dara sazvērnieki, pamirk�ķināja Luka�evi�am un sacīja:

� Paēdīsim vakariņas, Aleksandr Markovi�, un beidzot parunāsim par jūsu kaitēm. Man diez ko nepatīk jūsu sejas krāsa, arī jūsu vispārējā novājē�ana ne.

Divos pirkstos saņēmis glāzīti, Timohins ielēja tās saturu lielajā, aszobainajā mutē.

� Ja nu ķersimies jums klāt, � Luka�evi�s piebilda, � tad sargieties! Pa�reiz jūs, protams, esat vesels, bet, kad nokļūsiet mūsu nagos, notiks tas pats, par ko runāja jau Plīnijs. Atcerieties, kādā no viņa darbiem minēts kapakmens uzraksts: �Viņ� nomira ārstu iejauk�anās dēļ.� Nesen Harlamovs stāstīja, kā pirms da�iem gadiem kāds slimnieks �ēlojies: �Man nav tādas dzelzs veselības, ka es varētu ārstēties pie dakteriem veselas trīs nedēļas.�

Pēc vakariņām ciemiņi ilgi dzēra tēju ar dzērveņu ekstraktu un uzdeva Levinam uzvedino�us jautājumus par viņa vesēlību, reizēm saskatīdamies ar to īpa�o skatienu, ar kuru ārsti konsilijos cits citam izsaka savu viedokli.

� Ek, blēņas! � Levins teica. � Ne�ķiedīsim laiku sīkumu dēj! Man ir pavisam parasta �ūla, un pie tā arī paliksim. Operāciju es netaisī�u, jo man nav laika, bet galvenais � jūs pa�i zināt, ka tāda �ūla var pagaidīt.

� Rīt mēs aizvedīsim jūs uz rentgenu, � Timohins stingri sacīja, � un tad arī izlemsim, vai jums vajadzīga operācija vai ne.

� Ko nu par rentgenu, � Levins iebilda, � kuru tas var interesēt? Ar labu nakti, dārgie ciemiņi!

Viņ� izgāja, cie�i aizvērdams durvis, bet Timohins apsēdās uz zemas saliekamas gultas un pukstēdams raisīja vajā puszābaka saites. Luka�evi�am bija uzklāts dīvāns.

Atraisījis kreisās kājas puszābaka saites un atvilcis elpu, Timohins vaicāja:

� Bēdīgas tās lietas?

� Visticamāk, jā, Semjon Ivanovi�, � Luka�evi�s atbildēja. � Manuprāt, aina ir diezgan skaidra. Starp citu, man �ķiet, ka arī viņ� pats to saprot. Vai ne?

� Saprot, bet ne visu. Nav tāda cilvēka, kas to spētu pilnīgi saprast. Kad runa ir par citu � spēj, kad par pa�u � tas ir grūti.

Un Timohins nopūtās, atcerējies savu elektrokardio-grammu.

� Nē, viņ� dro�i vien saprot, � Luka�evi�s iebilda. � Varbūt tāpēc ari tik dīvaini izturas. Pa�reiz viņ� ir neticami enerģisks. Esat par to dzirdējis?

� Jā, tā runā, � Timohins atbildēja, vilkdams nost puszābaku no otras mazās, resnās kājas. � Viņ� pats lidojot glāb�anas lidma�īnā un izmēģinot kaut kādu tērpu ...

� �ēl Levina, � Luka�evi�s sacīja. � Muļķīgi teikts, bet tie�ām �ēl.

� Ko tur var darīt! � Timohins atsaucās, joprojām domādams par kardiogrammu un ieklausīdamies savas sirds pukstos. � No tā nekur nevar izbēgt. Visi tur reiz nokļūsim.

Pakrek�ķējis viņ� apgūlās un, uz elkoņa atspiedies, sāka tīt smēķi.

Kādu pusstundu abi pulkve�i klusēja.

� Jā, te nu jums ir jautājums par dzīves jēgu, � Timohins pēk�ņi ierunājās. � Atceros, cik neatlaidīgi meklēju atbildi uz �o jautājumu studenta gados. Toreiz Dailes teātri uzveda �Anatēmu�, luga nebija saprotama, tomēr strīdējāmies. Ak dievs, ko mēs tikai nesarunājām! Bet redz, kā iznāk, ja sprie� pēc tā, kas ir dzīvē, tajā dzīvē, kuras liecinieki un dalībnieki mēs esam. Izrādās, ka jādzīvo tā, kā pienākas dzīvot cilvēkam, un tas ir viss. Vai jūs vēl neguļat, Aleksej Petrovi�?

Luka�evi�s atbildēja, ka neguļot.

� Nū, ko tur... Miedziet vien ciet, � Timohins teica. � Labi, guliet! Izgulēsimies, bet rīt nodarbosimies ar viņu. Varbūt vēl viss būs labi? Vai ne?

� Nē, nedomāju vis, � Luka�evi�s klusi atbildēja.

� Pēc sejas?

� Jā, seja viņam ir tipiska. Var rādīt studentiem ... Nu tad ar labu nakti!

Luka�evi�s pagriezās uz dīvāna tā, ka vispirms notrink-�ķēja atsperes, bet tad pēk�ņi dīvāns uzreiz kļuva zemāks un platāks.

Kad tas bija pabeigts, viņi trijatā � Timohins, Luka�evi�s un Levins � apsēdās istabā ap rakstāmgaldu. Pulkstenis nosita divi. Ilgāk klusēt nebija iespējams.

Ta�u arī runāt bija pārāk grūti.

� Tātad? � Levins vaicāja.

Luka�evi�s palūkojās viņā un novērsās.

Timohins krek�ķēja.

� Neesmu bērns, � Aleksandrs Markovi�s teica, � arī jaunkundze ne. Esmu vecs ārsts, mani dārgie draugi, man ir zināma dzīves un arī ārsta darba pieredze. Varbūt ir vērts ar mani runāt pilnīgi atklāti?

Timohins atkal nokrek�ķējās. Luka�evi�s visu laiku �ūpoja kāju.

�- Mēs pastāvam uz to, ka jāoperē, � Timohins sacīja, bargi paskatījies Levinā. � Mēs neredzam nekādu iemeslu, kāpēc vajadzētu no operācijas atteikties. Turklāt mums �ķiet, Aleksandr Markovi�, ka, atteikdamies no operācijas, jūs zināmā mērā kļūstat līdzīgs tam veco laiku feld�erim, kas no visas tiesas bija pārliecināts, ka vispār nav nekāda pulsa.

Levins noņēma brilles, noslaucīja tās un skumji pasmaidīja: viņ� bija pamanījis, ka dreb rokas. Arī Timohins un Luka�evi�s skatījās uz viņa rokām. Levins a�i uzlika brilles un paslēpa rokas zem galda. Drebuli pamazām pierima. Arī mugura vairs nesala. Patiesībā viņ� varētu būt atklāts, varētu neslēpt, cik baigi viņam pēk�ņi k]uvis un kāda robe�līnija viņu �ķir no visiem tiem, kam ir nākotne. Viņa nākotne �ajos mirkjos izgaisa. Lai viņi mazliet pacie�as, viņ� saņems spēkus. Pagaidām viņi visi brīdi klusēs.

Un viņi arī klusēja. Nerunāja blēņas, nelīda cita sirdī, nesita uz pleca. Luka�evi�s painteresējās par karti un divus karodziņus pārlika uz priek�u � tuvāk Berlīnei. Timohins sīkiem burtiem kaut ko rakstīja piezīmju grāmatiņā. Vēlāk, kad Levins it kā darī�anās bija aizgājis uz savu nodaļu, Timohins pa telefonu izsauca galveno bāzi un, klausulei aizlicis priek�ā plaukstu, teica Harlamovam:

� Jā, tie�i tā. Nē, rentgenogramma to pilnīgi apstiprina. Skaidrs piepildī�anās defekts. Ļoti gribētos. Tiklīdz bū�u atgriezies. Kāds noskaņojums? Nu, kāds noskaņojums tādā reizē var būt ārstam? Protams, draņķīgs. Jā, iespējams. Paies kāds laiks, un uzvarēs prasība dzīvot un ticēt. Pilnīgi �. .

�ai mirklī ienāca Levins. Timohins ar vienu aci pa�ķielēja uz viņu un tūlīt sāka ar Harlamovu runāt par Maskavas braucienu.

Atnesa pusdienas. Levins jau bija savaldījies. Tikai retumis atbildēja mazliet nesakarīgi. Rokas viņam vairs nedrebēja, sejas izteiksme bija stingra, un, kad Luka�evi�s piesardzīgi pajokoja, viņ� smaidīja. Viņi vēl ēda sald-ēdienu, kad zvanīja telefons. Kāds pieklājīga, izdarīga cilvēka balsī ziņoja: pēc divām stundām uz Maskavu dosies lidma�īna, profesoriem vietas rezervētas.

� Aizgādā�u jūs turp sanitārajā ma�īnā, � Levins teica.

� Vai jums nekas nebūs pretim?

Pulkve�i nekā neiebilda. Luka�evi�s, kas bija dedzīgs glezniecības cienītājs, jau stāstīja Timohinam par da�u gleznu likteni. Par gleznām viņ� runāja, abas rokas pie krūtīm piespiedis, glu�i kā vāj� aktieris, bet balss viņam drebēja un acis skatījās kā lūgdamās.

� Tulūza-Lotreka slavenā kompozīcija, ziniet, tā ar �Rīmu�, � viņ� stāstīja, � pēc mākslinieka nāves sāka vārda pilnā nozīmē ceļot no rokas rokā. Kāds kretīns, kas bija gleznu nopircis, sagrieza to gabalos, cerēdams, ka tādējādi varēs to vieglāk un izdevīgāk pārdot. Ak dievs, ak dievs, cilvēka stulbums, bur�uāziskās sabiedrības cūcība un zemiskums nekur citur neizpau�as tik spilgti kā glezniecības vēsturē! Redz, jūs smīnat, bet es runāju, pamatodamies uz neapstrīdamiem faktiem: kad Gogēns atgriezās no Tahiti un piedāvāja Luksemburgas muzejam savu �Jaunavu ar bērnu�, piedāvāja par velti, bez maksas, tāpat vien � kā dāvanu, muzejs atteicās. Vai varat to iedomāties? Ņēma un atteicās ...

� Neiekarstiet ta�u! � Timohins viebdamies sacīja, un bija redzams, ka arī viņam grūti klausīties Luka�evi�ā.

Luka�evi�s runāja par to, ka, lasot glezniecības vēsturi, var likties � tajā viss risinājies saprātīgi, ta�u tā nemaz nav: glezniecības vēsture ir dzīves laikā neatzītu ģēniju moku vēsture, pazemojumu, izmisuma, vīri�ķības vēsture, triumfējo�as banalitātes un pie varas tiku�u muļķu vēsture.

� Tam ta�u nevar ne ticēt, � viņ� �ēlojās, un viņa acīs bija izmisums, � tas ta�u nav nemaz iedomājams! Kāds kolekcionārs mirdams novēlēja tam pa�am Luksemburgas muzejam septiņpadsmit gleznas � tās, kas viņa sirdij bija visdārgākās. Tā? Un vai varat iedomāties � �is muzejs atteicās no Renuāra, Sisleja, Sezana, Manē darbiem! Viņi, nelie�i tādi, neņēma tos, viņiem tie nederēja ...

� Ja parakņājas pa zinātnes vēsturi, arī tur atrodams ne mazums līdzīgu epizo�u, � Levins viņu pārtrauca.

� Tiem, kuriem pieder vara un kuri iedomājas sevi par visu cilvēka prāta radīto vērtību pazinējiem, ļoti patīk kaut ko aizliegt vai, glu�i otrādi, apbalvot par neizdarītiem atklājumiem. Atcerieties, kā Nikolajs Pirmais visās malās ieviesa blē�a Manta mazās aptieciņas, un, ja cars Palkins nebūtu nomiris, ar �īm aptieciņām būtu pavēlēts apgādāt arī Sevastopoles aizstāvjus ...

� Tās arī nokļuva pie viņiem, � Timohins apgalvoja,

� tikai vēlāk, pēc Nikolaja nāves. Par to, �ķiet, rakstījis Pirogovs.

Viņ� palūkojās pulkstenī un piecēlās. Piecēlās arī Luka-�evi�s. Aleksandrs Markovi�s pavadīja viņus līdz ma�īnai un novēlēja laimīgu ceļu. Timohina un Luka�evi�a sejas bija mazliet saspringu�as � viņi gaidīja, ka Levins vēl ko vaicās par nākamo operāciju, ta�u nekādu jautājumu vairs nebija. Viņi gaidīja līdz tam brīdim, kad Levins no ārpuses aizcirta ma�īnas durvis. Un tikai tad saskatījās. Gāzelēdamās un �īkstēdama sanitārā ma�īna drāzās uz lidlauku.

� Nu, kā tad liekas? � Luka�evi�s vaicāja. � Ziniet, viņ� pat klausījās manu stāstījumu par glezniecību...

� Jā, es to ievēroju, � Timohins atbildēja, un viņa acis iemirdzējās ma�īnas pustumsā. � Viņ� izturējās lieliski. Tādos mirkļos cilvēki ta�u zaudē varu pār sevi. Saprotat?

� Kā tad! � Luka�evi�s atsaucās un jautāja: � Bet ko teica Harlamovs?

Nogrimis domās, Timohins neatbildēja. Viņ� klusēja līdz pa�am lidlaukam. Tikai lidma�īnā, kad jau kauca propelleri, viņ� iekliedza Luka�evi�am ausī:.

� Atgriezu�ies operēsim viņu! Noteikti!

� Katrā ziņā! � Luka�evi�s piekrita. *

Sanitārā ma�īna ar pulkve�iem aizbrauca, un Levins iegāja atpakaļ hospitālī. Ap sirdi kļuva aizvien mierīgāk. Patiesību sakot, viņ� arī agrāk bija pieļāvis tādu diagnozi un par to domājis. Tas nebija nekas negaidīts. Bija tikai apstiprinājies viņa minējums. Noticis tas, ko viņ� bija jau paredzējis. Sasodītais smagums pakrūtē, pretīgā sajūta, ka vēderā atrodas kaut kas lieks, � tad, lūk, ar ko tas izskaidrojams! Atkal, tāpat kā nesen pirms pusdienām, viņam kļuva tik baisi, ka satumsa acis. Viņ� apstājās gaitenī: jā, tās bija bailes. Viņam tagad jākaro nevis ar nāvi, bet ar bailēm no nāves. Bailes no tuvas un nenovēr�amas nāves � tās gan ir pretīgas. Riebīgas domas vienīgi par nāvi � tās viņam mācas virsū! Vientulība nāves priek�ā. Tuk�ums aiz tās. Dadzis, kas no viņa izaugs, kā viņ� kādreiz bija lasījis; studiju gados viņi bie�i bija klaigāju�i par �o dadzi un vēl par daudz ko citu tādā pa�ā garā. Ai, kā viņi klaigāja un strīdējās, un cik tālu no viņiem bija pati nāve, kā viņi neviens nesaprata, kas tā tāda īsti ir! Ko lai dara?

Levins joprojām stāvēja gaitenī.

Uz viņu raudzījās �akombajs.

An�elika nesa kādu ar vati aizbāztu mēģeni un arī palūkojās viņā.

Olga Ivanovna kaut ko jautāja par glikozi, viņ� pamāja ar galvu.

Un tūlīt nobijās � kā vēl ne reizi �ai dienā.

Viņ� bija atbildējis Olgai Ivanovnai uz jautājumu, ko nespēja atkārtot. Bija pamājis ar galvu, nezinādams, kāpēc to dara. Viņ� sācis bezjēdzīgu dzīvi, lai gan domā, ka ir vajadzīgs te, savā nodaļā, saviem ievainotajiem, saviem darba biedriem. Bet tāds viņ� nav vajadzīgs nevienam. Tā dzīvodams, viņ� vairs nepastāv.

� Olga Ivanovna! � Levins sauca.

Viņa pagriezās. Viņ� to panāca izbijies, nosvīdis, smaidīdams vainīga cilvēka smaidu. Un saņēma lielajā plaukstā viņas elkoni.

� Kas ir? � viņa jautāja.

Aleksandrs Markovi�s ilgi raudzījās Olgā Ivanovna. Pati dzīvība bija viņa acu priek�ā, tā strāvoja no mirdzo�ajām, rūpju un domu pilnajām acīm, no sārtajiem vaigiem, no matiem, kas lauzās ārā no baltās cepurītes, no pozas, kurā bija kustības trauksme, no viņas skatiena � mazliet pārsteigta, jautra un gai�a, lai gan viņa joprojām kaut ko domāja.

� Olga Ivanovna, � viņ� atkārtoja, � piedodiet man, lūdzu, bet es neieklausījos jūsu jautājumā par glikozi. Kam jūs gribat dot �o glikozi?

Viņa atbildēja īsi, lieti�ķi un itin nemaz nebrīnījās.

� Tā, tā, � viņ� teica, � pareizi. Ļoti labi, dariet tā!

Levins gāja uz savu istabu, lai visu pārdomātu, bet viņam tas neizdevās: no pussalas atveda ievainotos, kuru vidū bija arī tādi, kam apsaldētas rokas un kājas, un Le-vinu aicināja uz pieņemamo istabu. Vēlāk kopā ar star-�inu Vedeņejevu viņ� aizgāja pie rentgenologa un ilgi pētīja �ķembas saārdītus stilba kaulus. Nobālis star�ina stāstīja, kā viņ� ievainots, kā pirms tam sagūstījis �mēli�, kā sākumā viņam �ai ziņā nav veicies, bet kapteinis sacījis, ka �mēle� katrā ziņā jādabū, un kā viņ� vēlāk pie tās ticis, tikai � lai velns to būtu saspēris! Bija redzams, ka star�ina Vedeņejevs ir apmierināts ar sevi un arī citi ir apmierināti ar viņu, bet kāja ir tīrās blēņas, jo, kā izteicās star�ina, �dzīvē ir arī svarīgākas lietas, vai ne, biedri apak�pulkvedi?�. Vedeņejevs juta vajadzību runāt, un viņam gribējās, lai kāds klausītos, viņ� bija uzbudināts, un �is uzbudinājums pamazām pielipa arī Levinam; saruna ar Timohinu un Luka�evi�u it kā aizmiglojās, aizslīdēja pagātnē, bet pa�reiz bija tikai tagadne, kurā aizņemts katrs mirklis un nav pat laika izdzert glāzi tējas, ir tikai jāpavēl, jāizrīko, jāizprot, jāaprēķina, jāapsver, jāapdomā.

Vakarā saaicinājis savējos uz apspriedi, Levins pēk�ņi ievēroja, kā visi viņā noskatās, un tūlīt atminējās līcī peldo�o laivu, sevi pa�u ūdenī, bet aug�ā � matro�u acis, kas vēro katru viņa kustību un pau� gatavību palīdzēt. Sīs acumirklīgās atmiņas viņu ļoti iepriecināja un nomierināja tiktāl, ka vēlāk, palicis viens, viņ� vairs nebaidījās no vientulības, tikai nopūtās, aizsmēķēja papirosu un tīksmi atlaidās uz dīvāna.

�Nūjā,� viņ� domāja, �nūjā, esmu iz�ķīries. Tā ir vislabākā izeja gan viņiem, gan, protams, man. Esmu vairāk pieredzējis nekā Barkans, esmu te vajadzīgāks nekā viņ�, mans pienākums ir palikt te un līdz galam nodzīvot savu mū�u tā, kā pavēl mana sirds. Es nedzīvo�u nospiests uz ceļiem. Es mir�u stāvēdams un tad varbūt pat nemanī�u, ka mirstu.�

Tā domājot, Levinu tomēr sagrāba �ausmas. Ar pretīgu skaidrību viņ� redzēja, kāda būs �ī nāve. Viņu nekad neviens vairs nepasauks. Pie �ī galda sēdēs cits cilvēks. Viņ� vairs nebrauks uz Maskavu un vispār � nebrauks nekur, viņa nebūs, viņ� izzudīs, viņ� nekā neuzzinās; visi viņa tagadējie sarunu biedri būs, bet viņ� � ne.

� Tas nav iedomājams! � Levins teica.

� Kas tad? � krēslā kāds vaicāja.

� Tā esat jūs, An�elika? � viņ� mierīgā balsī painteresējās.

Viņa pagrieza slēdzi. Piespiedusies pie pa�ām durvīm, aiz An�elikas stāvēja Vera.

� Vai kaut kas noticis? � Levins jautāja. � Nav? Tad ejiet vien, draugi, es pasauk�u, ja būsiet man vajadzīgas.

Vera aizgāja. An�elika palika stāvam.

� Nu? � Levins prasīja.

Viņa nekustējās. Tad viņ� piecēlās, paņēma no naglas virsvalku un devās uz virtuvi. An�elika gāja viņam aiz muguras, asaras rīdama. Puscejā viņa nogriezās citā gaitenī, jo viņ� varēja atskatīties un ieraudzīt, ka viņa raud. Sai sānu gaitenī pie durvīm, kas veda pārsie�anas istabā, stāvēja Vera. Viņa aplika An�elikai roku ap pleciem, un abas ātriem, juceklīgiem soļiem devās uz veļas noliktavu, lai tur viena otrai izkratītu sirdi un izraudātos reizi par visām reizēm.

Ārsts Levins pa to laiku sēdēja virtuvē pie galdiņa un uzaicināja apsēsties arī pavāru Onufriju Gavrilovi�u. Pavārs piesardzīgi piemetās uz ķeblī�a malas.

� Kādu normu ēdat jūs pats, Onufrij Gavrilovi�? � apak�pulkvedis vaicāja.

Pavārs atbildēja, ka ēdot tādu normu, kāda viņam paredzēta attiecīgā cirkulārā. Vispār, viņ� ēdot ārkārtīgi maz. Viņam neesot nekādas apetītes, tikai daudz tējas gan izdzerot. Gribētos pat apvaicāties, vai tas nav kādas sirdskaites dēļ. Jo gadoties, ka sirds uzkāpjot, redz, te, un tad vairs nevarot ne elpu ievilkt.

� Vai jūs nespējat pat nogar�ot to, ko gatavojat? � Levins vaicāja. � Bet varbūt jūs tikai aizmirstat to darīt?

� Izdabāt katra gaumei tik un tā nekādi nav iespējams, � pavārs atbildēja. � Es lūg�u jūs iejusties manā ādā, biedri apak�pulkvedi..,

� Kā būtu, ja jūs nosūtītu virssardzē uz trim diennaktīm? � Levins jautāja, noklausījies Onufriju Gavrilovi�u. � Tikai uz trim? Ko jūs par to teiktu?

Pavārs piecēlās. Garajā, grumbainajā sejā parādījās sarkani plankumi.

� Esmu brīva līguma darbinieks, � viņ� atbildēja, Le-vinā neskatīdamies. � Nevienam nav tiesību brīva līguma darbinieku sēdināt virssardzē.

Aleksandrs Markovi�s bija to piemirsis. Un vispār viņ� nekad nevienu vēl nebija iesēdinājis. Viņ� tikai draudēja un zināja, ka pastāv tāds ietekmē�anas līdzeklis kā virs-sardze.

� Tad �itā? � Aleksandrs Markovi�s apjucis ierunājās. Onufrijs klusēja.

� Bet ja es nodo�u jūs tiesai par nekur nederīgu darbu? Onufrijs paraustīja garo degunu un nekā neatbildēja.

� Katrā ziņā es atradī�u iespēju, kā jūs ietekmēt, � Levins kliedza. � Tas ir tikai tehniska rakstura jautājums. Sapratāt? Esiet tik laipns un to iegaumējiet! Ja arī rīt jūs izvārīsiet tādas pa�as samazgas kā �odien, es jūs sodī�u, lai manā nodaļā nevienam pa�am nerastos patika rīkoties nekrietni!

No virtuves viņ� devās uz aptieku, pēc tam uz laboratoriju. Ieraudzījis apak�pulkvedi, medicīnas dienesta kapteinis Rozo�kins nobijās. Viņam ie�āvās prātā, ka Levins runās par sava kuņģa sulu, bet apak�pulkvedis to nemaz nepieminēja. Viņ� klusēdams ilgi lūkojās Rozo�kina aiz pieklājības saspringu�ajā sejā, dzidrajās, garenajās acīs un kaut ko domāja. Tad viņ� sacīja:

� Pie jums nav labi, Rozo�kin!

Kapteinis pamirk�ķināja acis ar garām, meitenīgām skropstām.

� Jūs neesat man padots, � Levins turpināja, � jums ir cita priek�niecība, tomēr man tas jāpasaka: pie jums ir slikti, pat pretīgi. Pirms kuņģa sulas ņem�anas cilvēkam ta�u nedod ēst, bet jūs viņu neēdu�u turat te velns zin cik ilgi. Jūs strādājat laiski, jūsu sejā atspoguļojas garlaicība, ar cilvēkiem jūs runājat skābā balsī � tas ir ļoti nelāgi, kapteini, tas ir pretīgi. Es nerunāju par sevi, man jūs visu izdarījāt ātri, ta�u ar kareivjiem, ar virsniekiem jūs nekādas ceremonijas neatzīstat. Bet viņi jūs ciena, uzskata par zinātnes pārstāvi, viņi jūs nekad nesteidzinās, jo tic jūsu virsvalkam, jūsu svarīgajai sejas izteiksmei. Nu, ko jūs tā mirk�ķināt acis? Es tagad bie�i pie jums iegriezī�os un, ja te nebūs viss mainījies pa�os pamatos, rakstī�u ziņojumu. Tā, esmu jūs brīdinājis.

Viņ� piecēlās un devās uz savu darba istabu. Tur bija karsts, reizēm īsi ietink�ķējās centrālās apkures caurules, tad pēk�ņi tajās kaut kas sāka dziedāt. Levins apsēdās uz dīvāna un atvēra avīzi. Galvenais, kas �odien bija noskaidrojies, atkal nostājās viņam blakus, bet viņ� tam nepievērsās, un tas pazuda tikpat ātri, kā bija parādījies. Dro�i vien palīdzēja arī aptieķnieks, ierazdamies atvainoties. Tūlīt pēc tam atnāca Varvaru�kina, viņam vairs nebija nemaz laika, un tā gāja, kamēr viņ� nogura un sāka mākties virsū miegs. Pirms gulētie�anas viņ� izgāja pastaigāties.

Sāpju tovakar un arī tonakt nebija.

Starp citu, varbūt tās arī bija, bet vakarā viņ� iedzēra lielu lumināla devu un gulēja kā nosists.

�Mani dārgie � Natālija Fjodorovna un Nikolaj Ivanovi�!

No visas sirds jūtu līdzi Jūsu sāpēm par lielo zaudējumu, no visas sirds esmu kopā ar Jums �ajās neizsakāmi grūtajās dienās. Neatrodu vārdus, ar kuriem spētu Jūs mierināt, un nemaz nemēģinu to darīt. Viktors bija lielisks jauneklis, kura sirds bija pla�i atvērta visiem. Viņ� gāja bojā kā varonis, atrazdamies postenī, būdams karavīrs, kas dodas pretim uzvarai.

Nosūtu Jums vēstules, ko viņ� rakstījis man. Kā tajās atspoguļojas viņa lieliskā gara pasaule!

Novēlu Jums daudz vīri�ķības un dvēseles spēka. Tūksto�iem Viktoru nepiecie�ams Jūsu gara stiprums, mani dārgie kolēģi Natālija Fjodorovna un Nikolaj Ivanovi�. Tūksto�iem jaunekļu dzīvību ir uzticēts Jūsu zinā�anām un Jūsu prāta gai�umam, Nikolaj Ivanovi�. Mums nav tiesību nolaist rokas, mums nav tiesību ļauties savām bēdām, mums nav tiesību nestrādāt. Ticiet man, es nelasu Jums morāli! Mums visiem jāstrādā līdz pēdējam elpas vilcienam, un tikai darbs mūs paglābs no bēdām, novērsīs no tām mūsu domas un sadziedēs mūsu dvēseles brūces. Jā, jā, es zinu, ka da�kārt visgrūtākais ir dzīvot, bet jāsaņemas, jāuzvar pa�iem sevi, un tad pavērsies vēl viens apvārsnis � atcerieties, par to mēs kādreiz jau spriedām, kad runa bija par vecumu.

Pa�reiz man nav vairs ko rakstīt, mani dārgie draugi, nav ko, un tagad nav arī vajadzīgs.

Vēlreiz vēlu Jums mieru un gara stiprumu. .

Vienmēr Jūsu

A. Levins�

19

Tīri jābrīnās, kāds rīts viņu sagaidīja, kad viņ� izgāja uz lieveņa, kāds moko�s, cietsirdīgs, visu piestrāvotājs pavasara rīts...

Viņ� tomēr atrada spēku uzsmaidīt �im rītam � �ilbino�ajai saulei, debess /Zilgmei, palāsēm, urgām, kas pēk�ņi bija sāku�as tecēt no sniega apak�as.

Viņ� stāvēja un smaidīja, un skatījās tā, it kā varētu cerēt, ka paies pavasaris, nokusīs sniegs, uzziedēs sarkanās sūnas un viņ� piedzīvos vasaru, sildīsies dāsnajā saulē, valkās baltos vasaras formas svārkus. Un līdz vasaras sākumam beigsies kar�, būs pirmā pēckara vasara, uzvaras vasara.

Viņ� joprojām smaidīja, raudzīdamies uz tālajiem, zilajiem pauguriem, uz kuģiem klin�u paēnā, uz laiviņu, kas strauji tuvojās piestātnei, kad viņam aiz muguras atvērās durvis un uz lieveņa �āvādamies iznāca samiegojies �a-kombajs. Ieraudzījis apak�pulkvedi, viņ� sapurinājās, sakārtojās .un beidza �āvāties, aizlicis roku mutei priek�ā.

� Pavasaris, � Levins sacīja. � Tagad tas rīkosies pilnā sparā.

� Tie�i tā, � �akombajs atbildēja, bet pēc tam piemetināja: � Nē, vēl būs arī sniega vētras, viss kas vēl būs, biedri apak�pulkvedi. Vēl plosīsies sniegputeņi. Kāds ievainotais tā teica, bet viņ� ir �ejienietis, piejūrietis.

Levins klusēja.

� Varbūt atvērt logus, attaisīt balkona durvis? � �akombajs piesardzīgi vaicāja. � Ievainotie izsaka tādu vēlē�anos.

� Iesim! � Levins sacīja. � Paņemiet āmuru un knaibles, taisīsim vaļā balkonu! Viņi dara pareizi, izteikdami tādu vēlē�anos.

Iedams aug�ā, viņ� pa ceļam pārbaudīja brokastis � vai ievērotas visas normas, tad lika aptieķniekam saprast, ka dienestā jāskuj as bie�āk, pēc tam izdzina kādu leitnantu, kam bija izdevies bez virsvalka iekļūt hospitālī. �akombajs viņu godbijīgi gaidīja, rokā turēdams knaibles un āmuru.

Balkons bija vaļējs, bet jau �etrdesmit pirmajā gadā apsists ar dēļiem un finieri un padarīts par nevajadzīga inventāra noliktavu. Levins pavēlēja saaicināt visus brīvos hospitāļa darbiniekus, un nebija-apritējusi ne stunda, kad viņi jau mazgāja grīdu un izvietoja vecus guļamkrēslus. Lai būtu skaistāk, �akombajs atnesa veselu klēpi prie�u un egļu zaru un ar naglām piesita tos pie balkona margām. Vera nolika uz apaļa galda �urnālus un laikrakstus. Drīz vien cits pēc cita ieradās ievainotie, kuri varēja staigāt; viņiem par godu �im gadījumam bija izsniegtas ausaines, puska�ociņi un velteņi. Pēc tam atveda tos, kas vēl necēlās; viņi izbrīnīju�ies smaidīja un tūlīt apreiba no vēja, saules un palāsēm � no pavasara.

� Uz galda ir �aha figūras, � Vera skaļi sacīja. � Ir arī domino un ri�ura�s. Kas vēlas, var ņemt.

Veras vārdos neviens neklausījās. Kaut ko spēlēt nevienam negribējās. Daudzi jau snauda, jau gulēja. Vairāki lidotāji vērīgi raudzījās debesīs, kur patrulēja iznīcinātāji.

Pēc tam bija divas �miera laika operācijas�: trūces operācija Pārtikas pārvaldes priek�niekam un aklās zarnas operācija Milo�kai, desmit gadus vecajai flagmaņa stūrmaņa pulkve�a Jegori�eva meitai. Meitenīte bija atbraukusi pie tēva un saslimusi, un Jegori�evs tagad staigāja pa ārstu istabu no viena gala uz otru, kā nosalis berzēja lielās rokas un dusmīgi teica:

� Daba tomēr ir netaisna. Kāpēc jāmokās tādam mazam cilvēciņam? Ko viņ� nogrēkojies? Bet mēs abi esam veseli, mums nekas nesāp, nekas nedraud. Vai aklā zarna bija smagā veidā?

Levins klusēja. Grūti atbildēt uz tādu jautājumu. Par dabas netaisnīgumu varētu piebilst, ka tas tie�ām pastāv.

Kopā ar Jegori�evu viņi iegāja palātā, kur gulēja Mi-lo�ka, nobijusies, bāla, ar smailu deguntiņu. Narkoze beidzās, meitenīti mocīja sāpes, viņa viebās un a�i �ukstēja:

� Dariet ta�u kaut ko, dariet, lūdzu, dariet kaut ko... Jegori�evs pēk�ņi kļuva glu�i bāls, notupās pie gultas un, �ukstēdams tāpat kā meita, vaicāja:

� Kā tad ir? Varbūt iespējams ko līdzēt? Redz, kā viņa mokās...

Pēc operācijām vairs nebija ko darīt, un pēk�ņi noskaidrojās, ka brīvs laiks ir neizturami grūts. Tādās reizēs viņ� sev arī jautāja: varbūt tomēr braukt? Varbūt ir vērts? Ja nu viņ� pēk�ņi izglābjas? Ja arī neizglābjas, tad vismaz novilcina? Būs ta�u vasara, un viņ� tad redzēs �o vasaru, pie viņa uz hospitāli atbrauks Natālija Fjodorovna, vēlāk varbūt viss kaut kā iegrozīsies, pēk�ņi tiks izdarīts tas atklājums, par kuru cilvēce sapņo jau tik ilgi.

Un tūlīt viņ� iztēlē ieraudzīja pazīstamu Maskavas hospitāli un �ai hospitālī � sevi pa�u ar no�ēlojamu, glaimīgu seju, redzēja, kā viņ� pats guļ un raugās ievērojamā profesorā, labi zinādams, ka notiesāts uz nāvi, un tomēr pūlēdamies profesora sejā saskatīt ne jau īstu cerību, bet vis-i maz tās atspulgu, vismaz kādu mājienu uz to, kam nevar � ticēt, jo tad jāaizmirst viss, ko zini tu pats. Un �ī no�ēlojamā seja, �is meklējo�ais skatiens, kas liecina, ka cilvēks zaudējis vīri�ķību un tāpēc atstājis savu posteni, pieder viņam. Tas ir viņ� � apak�pulkvedis Levins, kas aizbēdzis no posteņa un tagad guļ lielā Maskavas hospitālī, lūkojas profesorā, cer uz to, uz ko cerēt ir smieklīgi, un nedomā par savu noda]u, kur viņu aizstāj majors Barkans.

Viņam Jautu braukt �odien pat, ja viņ� vēlētos.

Un pēc �etrām dienām operācija jau būtu izdarīta.

Nu, ne jau pēc �etrām dienām, teiksim � pēc nedējas. Varbūt operētu, bet varbūt tikai pārgrieztu vēderu, paskatītos, aiz�ūtu ciet un, protams, nemaz neteiktu, ka nav bijis nekādas jēgas operēt. Nekā neteiktu, būtu pret viņu uzmanīgi, atjautu viņam niķoties, tēlotu pēcoperācijas ārstē�anu, sauktu viņu par kolēģi, lai gan nekāds kolēģis viņ� nebūtu, jo nekā nedarītu un starp viņu un tiem, kas kaut ko dara, paceltos siena.

Viņ� ir apak�pulkvedis, viņam ir sava karaspēka daļa, viņam nav tiesību �o daju pamest iz�ķīrēju kauju priek�vakarā � tas ir pats galvenais.

Lai cik grūti būtu, lai cik necie�ami baisi, neviens neredzēs viņa skatienu meklējam palīdzību. Apak�pulkvedis Levins savās pēdējās stundās būs tāds pats kā tie, ar kuriem kopā viņ� dzīvojis, strādājis un karojis. Viņ� ir pilnīgi savs cilvēks to vidū, viņ� nemaz nedrīkst būt vājāks par tiem. Viņ� pārāk bie�i tiem teicis, kad tos mocīja ievainojumi, ka tas viss ir blēņas, sīkumi, nieki. Protams, viņ� jokoja, nav jau grūti jokot, kad sāpes un bailes moka citu cilvēku, bet kā lai joko, kad sāpes un bailes māc pa�u?

Ir ta�u baisi?

Jā, ir.

Bet vai tad ir kāds cilvēks, kam t a s neliekas briesmīgi?

Un tomēr � vai Fjodors Timotejevi�s lidma�īnā kliedza �gribu dzīvot� vai kaut ko tamlīdzīgu, kad lidma�īna aizdegās, bet Plotņikovs traucās uz transportkuģi, lai nomestu torpēdu?

Vai tad triecienlidma�īnu pilotiem nav baigi doties triecienā, bombardētājiem ar bumbu kravu uzlidojumos un zemūdeņu jūrniekiem ilgos un vientulīgos braucienos?

Viņu acis, kad viņi dodas ceļā, tomēr nemeklē nekādu palīdzību, viņi negaida mierinājumu, viņi iet un dara savu kara laika darbu, turklāt dara, cik labi vien iespējams, dara pat tad, kad vairs nav itin nekādu izred�u laimīgi atgriezties atpakaļ.

Tas ir tāpēc, ka viņi apzinās savu pienākumu.

Tie ir komunisti, padomju ļaudis, visstiprākie cilvēki pasaulē, cilvēki, kas cīnās par cildenu ideju, un viņā pienākums ir būt tādam pa�am, kādi ir tie, izturēties tāpat, kā izturas tie, strādāt tāpat, kā strādā tie, un tas, kas viņu gaida, jānicina tāpat, kā nicina tie. Pienākuma apziņas spēkam jāuzvar bailes. Viņ� strādās un vairs nepūtīsies. Bailes ir saistītas ar bezdarbību. Baisi viņam ir tikai tad, kad viņ� nav aizņemts darbā. Turpmāk viņ� vienmēr atradīs ko darīt. Un nekad nerunās par savu slimību. Par to nevienam nav nekādas daļas. Pats tiec galā ar to, kas tevi piemeklējis. Kara laikā cilvēkiem jau tā ir pārlieku daudz grūtuma.

Lai neviens nenojau�, ka viņ� zina par sevi visu.

Lai citi labāk paliek neizpratnē.

Lai uzskata viņu, vecu ārstu, par vieglprātīgu cilvēku.

Jā, starp citu, � kas notiks ar burtnīcu, kurā viņ� tik ilgu laiku pierakstīja visus gadījumus, kad smagi locekļu ievainojumi apstrādāti, lietojot vispārēju narkozi?

Sīs piezīmes jāsistematizē, pie �ī darba jāķeras pa īstam, jo laika ta�u ir ārkārtīgi maz.

Pēk�ņi nobijies, viņ� izņēma no galda burtnīcu un pār�ķirstīja to, nobīdamies aizvien vairāk: da�as vietas bija tikpat kā �ifrētas � reizēm viņ� tik ļoti steidzās, ka vārdus neizrakstīja līdz galam un vēlāk viņam tie bija ilgi jāat�ifrē, tikpat kā rēbuss. Un te ir Olgas Ivanovnas pieraksti � tolaik notika kaujas, pieveda ārkārtīgi daudz ievainoto un viņ� iedeva burtnīcu Olgai Ivanovnai, lūgdams pierakstīt divus gadījumus. Pierakstījusi teicami. Bet kāds labums no �iem diviem gadījumiem, ja visi pārējie atzīmēti steigā, tikai kā materiāls ziņojumam?

Viņ� nolika burtnīcu pie malas un atkal iegrima domās.

Bet ja nu izdarītu operāciju?

Nekur nebrauktu, paliktu tepat, izietu no ierindas tikai uz neilgu laiku, pēc operācijas gulētu un nodarbotos ar pierakstiem, bet vēlāk ... kas viss nevar būt vēlāk?

Vai tad nav muļķīgi vispār atteikties no operācijas?

Savu karaspēka daļu viņ� nepametīs. Viņ� paliks tepat. Vispār neoperēties viņam nemaz nav tiesību. Harlamovs, Timohins un Luka�evi�s, protams, arī prasīs to darīt. Tiep�anās nebūtu nopietna rīcība.

Izlemts un parakstīts!

Nez kāpēc viņ� uz burtnīcas vāka uzrakstīja �A. Levins�. Tā, punkts.

Protēzei �īkstot, ienāca apak�pulkvedis Doro�s. Varēja redzēt, ka viņ� jūtas neērti. Viņi vēl nebija tiku�ies pēc Timohina un Luka�evi�a aizbrauk�anas. Dro�i vien Doro�s tūlīt mēģinās pierunāt, lai operējas.

� Piesēdiet, Aleksandr Grigorjevi�, � Levins sacīja.

� Gribu jums lūgt kādu padomu. Mums te ir tāds pavārs, vārdā Onufrijs, brīva līguma darbinieks. Jāatzīstas, ka �ī izcilā personība padarīs mani traku.

Viņ� runāja par savu nodaļu, bet Doro�s raudzījās viņā nopietni un vērīgi, un viņa seja bija tāda, it kā viņ� gribētu sacīt: �Tas nevar būt.�

� Kāpēc jums tāda skeptiska sejas izteiksme? � Aleksandrs Markovi�s jautāja.

Doro�s apmulsa un teica, ka tā nu gan neesot, viņ� tikai uzmanīgi klausoties un vairāk nekāt Vēlāk, it kā starp citu, viņ� apvaicājās par Aleksandra Markovi�a pa�sajūtu.

� Kāda pa�sajūta man var būt? � Levins atbildēja.

� Kļūstam vecāki, slimojam � tā arī ir mūsu pa�sajūta. Vai tad tā nav, Aleksandr Grigorjevi�? Mēs ta�u sen vairs neesam puikas. Esam veci vīri, bet slimo�ana ir galvenā vecu cilvēku nodarbo�anās. Par tām nepatik�anām, par kurām jūs dro�i vien domājat, jāpiebilst, ka tur nu nekā nevar līdzēt. Acīmredzot atliek tikai saņemties un nekļūt par skābumķērni, vai ne? Bet varbūt jūs domājat, ka es nespēju raudzīties savām nepatik�anām acīs?

� Nē, tā es nedomāju, � Doro�s atbildēja nopietni un paklusi.

� Nu tad uzskatīsim �o jautājumu par izrunātu un kļūsim atkal lieti�ķi. Vispirms � mūsu An�elika. Man gribētos ierosināt, lai viņai pie�ķir nākamo dienesta pakāpi. Te esmu uzrakstījis ziņojumu, lūdzu, pārlasiet. Un te par Ve-ro�ku. Es viņu izvirzu apbalvo�anai, bet Barkans dņmā, ka viņa nav disciplinēta ...

� Man apnicis �is jūsu Barkans, � Doro�s teica.

� Bet es pēdējā laikā ar interesi vēroju viņu. � Levi-nam bija cits viedoklis. � Lai cik tas dīvaini, man tomēr �ķiet, ka mēs galu galā sastrādāsimies. Viņ� ir cilvēks ar smagu raksturu, bet arī es neesmu nekāds cukurkliņ-ģeris...

Pēc tam viņi abi kopā ilgi runāja pa telefonu ar intendantu Ņedobrovu. Tas atkal atteicās dot virsmatra�us un pusotras tonnas dāvinātu sīpolu. Levins grasījās izraut Doro�am klausuli no rokām un �ņāca:

� Pasakiet, ka viņam agrāk vai vēlāk pazeminās dienesta pakāpi! �os sīpolus man apsolīja pats Mordvinovs, un tur viņam ir arī papīrs. Dodiet man klausuli! Un pasakiet viņam, ka es atteik�os vienīgi no tās amerikāņu desas. Par desu sakiet...

Galu galā Levins tomēr izķēra klausuli Doro�am no rokas un, pirms sāka sarunu ar Ņedobrovu, �ukstus teica:

� Klausieties uzmanīgi! Tūlīt jūs redzēsiet, kā jārunā

ar �o Pļu�kinu! \

Izrāde ilga minūtes divdesmit un beidzās ar to, ka Ņe-dobrovs apzvērēja, ka tūlīt pat pie�ķirs virsmatra�us, desas vietā dos gaļu un pat apmainīs prosu pret rīsiem, bet par sīpoliem viņ� atvainojās.

� Redzējāt? � Levins noprasīja. � Un vai zināt, kas tam par cēloni? Viņ� no manis baidās. Kā no' uguns. Un tikai tāpēc, ka ikreiz, kad tiekamies, es viņam saku acīs baltu patiesību. Cilvēkiem jāteic patiesība, tad viņi kļūst labāki.

Vakarā sākās sāpes.

Aleksandrs Markovi�s piezvanīja An�elikai un lika atnest morfiju. Pēc divām stundām viņa izdarīja vēl vienu injekciju. Rīta pusē viņ� piezvanīja Verai. An�elika būtu sākusi atrunāt. Kad Vera ienāca Leviņa �ķībajā, spo�i apgaismotajā istabā, viņ� sēdēja gultā, kājas klāt pievilcis, un skajā, ķērksto�ā balsī teica:

� Lūg�u ar mani netirgoties ne pa�reiz, ne arī turpmāk. Skaidrs? Lieciet to aiz savas mazās auss! Netirgoties, nerunāt pretim, bet ātri, veicīgi izpildīt, tiklīdz saņemta pavēle. Esmu beidzis.

Vera bija samiegojusies un trīsēja, aiz sienas �īkstēdama griezās mazgājamā ma�īna, sienas pulkstenis ar bumbām skaji skaitīja mirkļus. Viņa izdarīja injekciju, un Aleksandrs Markovi�s apgūlās. Vera viņu apsedza līdz pa�am zodam un vaicāja:

� Vai pasēdēt pie jums, biedri apak�pulkvedi?

� Nē, ejiet, � viņ� atbildēja.

Nevarēdama sagaidīt, kad Aleksandrs Markovi�s aizvērs acis, Vera tomēr apsēdās. �ķita, ka viņ� snau�. Pēc minūtēm �etrdesmit viņ� pēk�ņi palūkojās Verā un sacīja:

� Ja esmu teicis, lai ejat, tas nozīmē, ka jums' jāiet, nevis te jāsē� kā freilenei. Man jau pārgāja. Jūs ta�u esat mediķe, jums tas jāsaprot.

20

�Buķete, es esmu Maijpuķīte,� no reproduktorā skanēja lieti�ķa balss. �Es esmu Maijpuķīte, Buķete, Buķete, es esmu Maijpuķīte. No fjorda izgāja �etri transportkuģi. �etri lieli transportkuģi. Skaitī�u eskortu. Uztveru, uztveru! ...�

Pavēlnieks stāvēja, ar elkoņiem atbalstījies pret margām. Sanitārās pārvaldes priek�nieks Mordvinovs paklusi, it kā pats pārdomādams, stāstīja par Levina slimību. Pavēlnieks klusēja, reizumis paraudzīdamies Mordvinovā un turēdams tālu no sevis roku ar papirosu.

Kad Mordvinovs bija beidzis stāstīt, tornī iestājās pilnīgs klusums, klusēja pat reproduktors. Tikai Zubovs staigāja �urp un turp un de�uranta rokās �aukstēja papīra lapas ar pārtvertām radioziņām.

� Kas tur teikts? � pavēlnieks nepagriezdamies jautāja.

� Trauksme visā pierobe�ā, � de�urants a�i atbildēja.

� Apsargāt karavānu nosūtīti lieli spēki. Gaisā atrodas viss grupējums. Arī �Lielvācija�.

� Nu tad sadot viņiem �odien par visu, � pavēlnieks pēk�ņi ierunājās ar vāji apvaldītu niknumu balsī. � Sadot par visu, kas bijis, un � pilnā mērā! Sāciet, Nikolaj Nikola jevi�! Kā jums ir ar laika aprēķiniem?

Zubovs atbildēja, ka aprēķini ir pilnīgā kārtībā. Tūlīt pacelsies gaisā triecienlidma�īnas.

� Mūsu uzdevums ir neļaut viņiem izvest savus kareivjus, � pavēlnieks skaidroja Sanitārās pārvaldes priek�niekam. � Viņi sāku�i evakuēties, bet mēs neļausim to darīt. Joki pie malas!

Mordvinovs klusēdams raudzījās debesīs, kas sāka sārtoties. Draudīga spēcīgu motoru rūkoņa vēlās viļņiem, un visa apkārtne �ķita pilna ar �o rūkoņu, ta�u tas bija tikai sākums. Jauna, milzīga lidma�īnu armāda jau izveidoja kaujas ierindu un uzņēma kursu. Tur lidoja bumbvedēji. Aiz bumbvedējiem pacēlās gaisā torpēdlidma�īnas.

� Redz, kādi mēs esam, biedri ģenerāldoktor! � pavēlnieks sacīja. � Tas vairs nav �etrdesmit pirmais gads.

� Vai Petrovs arī ir kopā ar viņiem? � Mordvinovs vaicāja.

� Vai tad viņu var noturēt? Aizgāja par stūrmani, bet piekāpties nepiekāpās.

� Spēcīgs trieciens, � Mordvinovs teica. � Tāda trieciena vēl nav bijis, vai ne, Vasilij Mefodijevi�?

�Buķete, es esmu Maijpuķīte,� reproduktorā ierunājās balss. �Buķete, es esmu Maijpuķīte. Triecienuzlidojums noris normāli. Atrodos mērķa rajonā. Ienaidnieks pretojas. Aizdegās vado�ā Tulpe. Pirmā Tulpe aizdegās. Uztveru, uztveru!...�

Zubovs pagrieza uz savu pusi mikrofonu. Pavēlnieks lika viņam nosegt Vatru�kinu. Atkal ierunājās Maijpuķīte. Tagad tā sīki stāstīja par triecienuzlidojumu. Balss skanēja tā, it kā cilvēks runātu no �tāba, nevis lidinātos virs grandiozas gaisa kaujas vietas.

� Tagad nevajag viņus raustīt, � pavēlnieks sacīja, � viņiem nav vairs laika uzklausīt padomus. Tagad jāstrādā.

Viņ� atkal aizsmēķēja, klausīdamies balsīs, kas skanēja no reproduktora.

� Arī jūsu dēls ir tur? � Mordvinovs vaicāja.

Pavēlnieks pamāja ar galvu. Zilās acis iedzirkstījās un apdzisa. Tad viņ� pagrozīja galvu, it kā formas svārku apkakle spiestu kaklu, un teica:

� Strēlnieks triecienaviācijā.

Bridi klusējis, viņ� piemetināja:

� Viņiem jau ir labi! Bet tu ... klausies ... gaidi...

�Ari Levins sprie� tāpat,� Mordvinovs nez kāpēc nodomāja. �Glu�i tāpat!�

�Buķete, es esmu sestā Mārpuķīte, sestā Mārpuķīte. Pirmā Tulpe tika pāri frontes līnijai un veiksmīgi nolaidās,� reproduktorā ātri runāja aizsmakusi balss. �Buķete, pirmā Tulpe nolaidās normāli...�

Pavēlnieks uz mirkli novērsās, tad paklusi sacīja:

� Nikolaj Nikolajevi�, nosūtiet uz turieni jūras izlūk-ma�īnu. Tā uz ezeriņa varēs nolaisties. Un nosūtiet arī sedzēj lidma�īnas. Jā, vēl kas � lai Vatru�kinam nosvie� vimpeli, citādi viņ� tur prātu zaudēs. Cilvēks pa�ā sākumā nosēdināts zemē, un tagad mūsu Vatru�kins dro�i vien domā, ka izgāzusies visa operācija. Tātad vimpeli un zīmīti. Un zīmīte būs tāda ...

Viņ� sarauca pieri, apdzēsa smēķa galu, to spēcīgi piespiezdams pie pelnu trauka, un tad diktēja:

� �Dārgais biedri Vatru�kin! Apsveicu sakarā ar priek�zīmīgu uzdevuma izpildi, triecienuzlidojums noritēja teicami, izvirzu apbalvo�anai ar Sarkanā Karoga ordeni, gaidu komandpunktā pēc tam, kad būsi parādījies ārstam.� Paraksts. Tas ir viss.

Atkal ierunājās Maijpuķīte. Eksplodējis otrs vācu kuģis. Liellaivā sācies ugunsgrēks.

� Nu, un par Levinu � kā tad citādi? � pavēlnieks sacīja. � Esmu tādās pa�ās domās kā jūs, Sergej Petrovi�. Kopā ar mums viņ� ir dzīvojis un, dabiski, ka kopā ar mums viņam jāpaliek līdz galam. Es viņu pilnīgi saprotu. Morāli mēs viņu balstīsim, vai ne, Nikolaj Nikolajevi�?

Zubovs pamāja ar galvu.

� Nu tad tā, � pavēlnieks teica. � Jāpiebilst, es, protams, neesmu speciālists, tomēr esmu dzirdējis, ka zinātnieku aprindās Harlamovam ir liela autoritāte. Turklāt, Sergej Petrovi�, cik man zināms, �ī kara laikā ievērojami ārsti strādā ne tikai Maskavā vien. Viņi atrodas arī armijās un flotēs. Vai tā nav?

Mordvinovs piekrita: protams, pareizi. Harlamovs ir izcils ķirurgs. Un, kā viņ� pats ziņojis, tuvākajās dienās operēs Levinu tepat garnizona hospitālī.

� Tāpat vien sagraizīs vai tie�ām palīdzēs? � ģenerālis jautāja.

Sanitārās pārvaldes priek�nieks nekā neatbildēja.

� Ak, �īs slimības, �īs slimības, velns tās būtu parāvis! � pavēlnieks atkal ierunājās. � Visus �os vē�us, angīnas, skarlatīnas... Starp citu, Sergej Petrovi�, � kas tas vēzis īsti ir par zvēru? Vai tie�ām ar viņu nekā nevar izdarīt?

Apspiezdams īgnumu, Mordvinovs ieklepojās. Viņam ārkārtīgi nepatika tādi diletantiski jautājumi, un viņ� nekad nezināja, kā uz tiem atbildēt.

� Kā nu kurā gadījumā, � viņ� teica, vārdus meklēdams. � Kas tad �is vēzis tāds ir, Vasilij Metodijevi�? Tā, saprotiet, ir tāda ne�petnība, kas attīstās no da�ādu orgānu epitēlija �ūnām un, iespiezdamās saistaudos, liek sabrukt muskuļiem, kauliem, audiem, saēd asinsvadus. Pastāv tāda teorija, ka te galvenās vainīgās esot embrionālās �ūnas, kas vēl saglabāju�ās... bet tas jau ir pārāk sare�ģīti, � Mordvinovs sacīja, vēl vairāk sapīkdams, � būtiskais laikam būs tikai tas, ka vē�a �ūnas nokļūst limfas vados un veido metastāzes ...

Pavēlniekam klausoties bija pacietīga un mazliet zobgalīga sejas izteiksme.

� Tā ja, tā ja, � viņ� pēk�ņi pārtrauca stāstītāju, � tomēr es klausos un domāju: ko tas man atgādina? � Viņ� pasmīnēja. � Ziniet, goda vārds, tas man gau�ām kaut ko atgādina, tikai neapvainojieties, jā? Spānijā bija kāds tēvocis no Amerikas, jūs ta�u viņu pazināt, arī viņ� nodarbojās ar medicīnu, un �is tēvocis, tikai, lūdzu, neapvainojieties, Sergej Petrovi�, glu�i tāpat izskaidroja fa�ismu. Kā tas izplatās, no kā veidojas. Atminaties to amerikāni? Valkāja dzeltenu ādas vesti un visu laiku kaut ko fotografēja. Viņa galvenā doma bija tā, ka fa�isms ir līdzīgs vēzim un cīnīties pret fa�ismu ir tikpat bezcerīgi kā mēģināt uzvarēt vēzi. Ek, kā meloja, nelietis! Meloja, suņa bērns tāds! Jo mēs fa�ismu ne tikai sitam, bet gūstam arī uzvaras un drīz būsim uzvarēju�i pilnīgi, vismaz � vācu fa�ismu. Redz, ko mēs darām!

Un pavēlnieks vairākas reizes ar papirosu dusmīgi parādīja uz to pusi, no kuras pa�laik atgriezās ma�īnu armādas, motoriem vareni rūcot.

� Nē, pie velna, � viņ� sirdīgi pabeidza, � tā nedrīkst, Sergej Petrovi�! Metastāzes! Tā jūs nekur tālu netiksiet, ja tikai plātīsiet rokas un sataisīsiet tādu seju kā bērēs. Cik skaists vārds � metastāzes! �o pa�u vārdu lietoja arī tas sers ar ādas vesti mugurā. Kvēkeris viņ� bija, vai, es vairs neatceros.

Pagriezies pret Zubovu un lieti�ķi aprunājies, pavēlnieks sāka pa telefonu nodot ziņojumu admirālim, bet Sanitārās pārvaldes priek�nieks pēk�ņi, pats sev par pārsteigumu, nodomāja, ka pavēlnieka vārdos ir arī īsta, dziļa patiesība.

� Kā tad klājas jūsu �eremetam? � pēc brī�a pavēlnieks jautāja.

� Var iztikt, strādā pieticīgu darbiņu. Amats, protams, tāds, kas būtu piemērots leitnantam, ne vairāk. Klīst valodas, ka sākumā neesot ne skuvies, bet tagad kļuvis jautrāks, stāstot anekdotes. Vai tad cilvēkam daudz vajag?

Pavēlnieks klusēja un kodīja papirosa galu.

� Viņu derētu nodot mācībā pie Levina, � pēc brī�a pavēlnieks ierunājās. � Bet tas jau nav iemācāms. Tur darbojas kāds noslēpumains spēks. Varbūt Levinam bijusi grūta bērnība?

� Jā, grūta, � Mordvinovs atbildēja,.� ļoti grūta. Gan bērnība, gan jaunība. Levinam neviens nav palīdzējis, viņ� pats izlauzis sev ceļu.

� Mūsu paaudze to saprot, � pavēlnieks domīgi sacīja, � labi saprot. Ticiet man, vēl tagad, pamodies un ieraudzījis uz krēsla atzveltnes savus formas svārkus, es nodomāju: kas tie par ģenerāļa uzple�iem? Mans ve�ukiņ�... ek, ko tur runāt! � Viņ� atmeta ar roku un vaicāja: � Un kāda ir jūsu izcel�anās, Sergej Petrovi�?

� Līdzīga jūsējai, � Mordvinovs atbildēja.

Vasilijs Mefodijevi�s klusēja. Smagi rūkdama, aizlidoja vēl viena lidma�īnu armāda.

� No kurienes �īs atgrie�as? � Levins jautāja.

� Bija liels triecienuzlidojums, � Doro�s atbildēja. � Tika sadots gan viņu bāzēm, gan kuģiem, gan garnizonam. Viņi lika pacelties gaisā visai savai aviācijai, bet tam nebija itin nekādas jēgas. Te atradās gaisa spēku grupējums �Lielvācija�. Tagad tā vairs nav. Tikai ragi un nagi pāri paliku�i.

Doro�s atvēra logu. Bija vēl auksts, tomēr jau stipri smar�oja pēc pavasara, no lī�a puses uzvēdīja mitrums un aļģu smar�a.

� Pavasaris! � Doro�s sacīja.

� Pavasaris te ir mānīgs, � Levins iebilda. � �odien silts, bet rīt � negaiss, slapj� sniegs, debesis un zeme kopā grie�as. Kas nu liels no tāda pavasara!

Brīdi abi klusēja un smēķēja. Tad Levins pēk�ņi teica:

� Ziniet, ļoti gribas nodzīvot līdz uzvaras dienai. Tas ir pat nepiecie�ams.

Un iesmējās.

Kad Doro�s bija aizgājis, Levins lika, lai bez vajadzības neviens pie viņa nenāk, un sāka nodarboties ar savu burtnīcu. Izņēma no maciņa jaunu spalvu, nolika dzē�papīru, da�as kabatās saņurcītas zīmītes un, noslaucījis brilles, sāka strādāt. Pēc pāris stundām pie durvīm pieklauvēja An�elika.

� Kas noticis? � viņ� vaicāja.

� Zvanīja biedrs pulkvedis Harlamovs, � An�elika sacīja. � Lūdza, lai es sākot sagatavo�anu operācijai.

� Kas par operāciju? � Aleksandrs Markovi�s īgni jautāja.

� Nu jūsu! � An�elika atbildēja. � Vai tad citādi es būtu traucējusi! Tas ta�u ilgs kādas piecas dienas.

� Nu labi, labi, ejiet, � viņ� teica. � Mazliet Vēl pastrādā�u un tad jūs pasauk�u. Pa�reiz man nav laika. Ejiet, dārgā, ejiet!

Kad An�elika bija izgājusi, viņ� aizslēdza durvis.

Ta�u no strādā�anas nekas neiznāca. Ieradās Mordvinovs un teica, ka gribot ēst, un pēc tam ēda savu iemīļoto ēdienu � ceptus kartupeļus ar gurķiem. Pamirk�ķinājis viņ� vaicāja:

� Vai bail no operācijas?

� �ī iejūtība mani pataisīs traku, � Levins sacīja. � Visi izturas pret mani gādīgi un uzmanīgi. Bet man ir darbs, un tas negaida.

� Vai tas ir mājiens? � Mordvinovs jautāja.

Levins ieslēdza burtnīcu galdā un teica, ka viņ� nekad neuzdro�inātos dot ģenerālim tādu mājienu. Viņi abi iesmējās, un Mordvinovs sīki pastāstīja par nupat notiku�o kauju. Pēc tam viņi runāja par turpmāko uzbrukuma norisi un to, kad īsti pienāks uzvaras diena.

� Ziniet, man ir tāda sajūta, � Mordvinovs sacīja, � ka tagad par to sprie� itin visi un itin visās malās. Vakar glu�i tāpat mēs visu vakaru norunājām ar Harlamovu. Nav nemaz iespējams nerunāt. Starp citu, viņ� būs tas, kas jūs operēs. Iebildumu jums nav?

Levins atbildēja, ka nekā neiebilstot, un kā alla� pavadīja Mordvinovu līdz piestātnei.

� Jūsu referātu apsprie� visās malās, � Mordvinovs sacīja. � Paticis mūsu dakteriem. Tagad visi mūsu ķirurgi strādā tādā virzienā. Vai zināt, ka jums jau radies daudz sekotāju? Sie sekotāji ir arī vismazākajos medicīnas punktos. Un tagad � uz redzē�anos! Apciemo�u jūs, kad gulēsiet.

�Dārgā Natālija FjodorovnaI

Neesmu Jums tik ilgi rakstījis tāpēc, ka maldīgi domāju � manas vēstules Jūs pa�reiz tikai apgrūtinās, tomēr tas izrādījies nepareizi. Es ta�u mū�īgi kļūdos. Vai atceraties, ka biju iesaukts par ārstu A�gārni?

Nekādu sevi�ķu jaunumu man nav. Ķirurgu konference, kas Jūs interesē, bija ārkārtīgi saisto�a un saturā bagāta. Jūsu padevīgais kalps ziņoja par to, par ko savā laikā ne vienreiz vien Jums rakstījis. Ķirurgi ziņojumu klausījās uzmanīgi, un tas saņēma augstu novērtējumu no lielākās daļas konferences dalībnieku ar Jūsu veco paziņu profesoru Harlamovu priek�galā. Tā, tagad esmu izlielījies.

�inīs dienās mani operēs.

Neslēp�u no Jums, cienīgā, ka mazliet nervozēju. Mani biedē nevis pati operācija, bet tas, kā es izturē�os. Ka tikai, ziniet, nesāku �inkstēt, �ēlot pats sevi. Operēs tas pats Harlamovs, kuram nodo�u sveicienu no Nikolaja īva-novi�a. Tas manu personu ļoti cels viņa acīs, vai ne?

Cilvēks, kas aizvedīs �o vēstuli, nogādās Jums arī nelielu sūtījumu. Saldumus es ēdu gau�ām maz, bet manai paziņai, cik atceros, vienmēr gar�oju�i konservēti augļi. Par pīpi jāsaka, ka ar to es neprotu apieties. �o pīpi man uzdāvināja tēvs, kura meitai veiksmīgi izoperēju apendiksu. Neslēp�u, ka agrākajam pīpes īpa�niekam esmu pastāstījis par savu nodomu pīpi nosūtīt man pazīstamam akadēmiķim un ģenerālleitnantam. Vai redzat, kāda sīka godkāre man piemīt? Lai mūsu lieliskais akadēmiķis pīpo laimīgs � pēc lietpratēju apgalvojumiem, pīpe ir laba un jau iepī-pota. Paklau, bet kad Jūs beidzot nodarbosieties ar pana-riciju? Varbūt esat jau paguvusi aizmirst pat ābeces patiesības?

Nākamo vēstuli rakstī�u pēc operācijas.

Palieku Jūsu aizbildnis un pastāvīgais labdaris

dakteris A. Levins�

21

Vakarā pirms operācijas no galvenās bāzes atbrauca Harlamova operāciju māsa Nora Vikentjevna, ārkārtīgi gara auguma sieviete gai�iem matiem un gai�ām acīm; viņa runāja caur degunu, it kā viņai būtu polipi. Paziņojusi par iera�anos, viņa izsauca An�eliku un, dziļi ievilkdama papirosa dūmus, sacīja:

� Jums, bez �aubām, būtu bijis grūti palīdzēt Aleksejam Aleksejevi�am operācijas laikā, jo, pirmkārt, jūs neesat strādājusi kopā ar Harlamovu un, otrkārt, apak�pulkvedis Levins ir jums tuvs, gandrīz vai dārgs cilvēks. Nepārtrauciet mani! Es nevarētu pat stāvēt klāt, ja operāciju izdarītu Aleksejam Aleksejevi�am.

An�elikai nodrebēja zods un vienā acī sariesās asaras, ta�u viņa savaldījās un jautāja:

� Varbūt tomēr varu būt kaut kādi noderīga?

� Jūs nekādi nevarat būt noderīga, � Nora Vikent-jevna atbildēja, runādama stipri caur degunu, � nekādi, ja neskaita to, ka jūs man visu parādīsiet. Man nav pazīstama jūsu operāciju zāle.

An�elika viņai parādīja operāciju zāli, autoklāvu, instrumentus. Aiz viņām kā ēnas staigāja Lora un Vera, laiku pa laikam nopūzdamās.

Vienpadsmitos Nora Vikentjevna palūdza jaunākās avīzes un aizgāja uz Ļeņina stūrīti, lai gatavotos nākamās dienas vakaram � viņai bija paredzēta ar jaunāko bāzes hospitāļa medicīnisko personālu pārruna par pa�reizējo stāvokli. Lora un Vera arī sēdēja Ļeņina stūrītī un izlikās lasām �Krokodilu�. Tad viņas sāka sa�ukstēties.

� Meitenes, jūs mani traucējat! � Nora Vikentjevna sacīja un noņēma pensneju.

� Mēs atvainojamies, � Lora teica.

� Ai, mēs vairs tā nedarīsim! � izsaucās Vera. � Mēs nezinājām, ka jums tik plānas ausis.

Viņas aizgāja, paņēmu�as viena otru zem rokas.

An�elika sēdēja pie Varvaru�kinas, kad tur iegriezās Vera un Lora. .

� Olga Ivanovna, � Vera teica, � jūs pirmīt prasījāt gludekli. Vēl ir vajadzīgs? Nu tad dodiet �urp blūzīti, es izgludinā�u. Jūs ta�u zināt, kā es gludinu? Neviens visā pasaulē neprot gludināt tik labi kā es. >

Viņas visas nosodīja Noru Vikentjevnu, tikai Varvaru�kina ne. Viņa sacīja, ka Nora tomēr ir lieliska operāciju māsa, gandrīz tāda pati kā An�elika, bet galvenais, protams, ir tas, ka viņa pieradusi pie Harlamova. Katram ķirurgam ta�u ir savas dīvainības. Arī ar Levinu gadās, ka viņ� sadusmojas, pat cērt kāju pie zemes un sauc: �Dodiet ta�u man to, nu to, to ...� Jāzina, kurus nosaukumus viņ� nekad neaizmirst un kurus aizmirst. Un vispār jāzina, kuriem instrumentiem viņ� dod priek�roku. Operācijas norisē katram instrumentam ir sava kārta, tomēr ikviens ķirurgs tos izmanto citādi. Un tā nu arī gadās, ka viņam pasniedz to, kas nav vajadzīgs.

� Ja atmiņa mani nevij, jums es tomēr nekad neko neesmu sajaukusi, � An�elika teica. � Neesmu sajaukusi un nekad arī nesajauk�u. Pēc ķirurga acīm es zinu, kas viņam vajadzīgs. Paldies dievam, nestrādāju pirmo gadu.

Vera dusmīgi gludināja blūzi. Lora sēdēja, seju uz rokām atbalstījusi, un raudzījās te Olgā Ivanovnā, te An�e-likā. Tad viņa sacīja:

� Galvenais, meitenes, ir tas, vai viņ� būs dzīvotājs, viss pārējais � tīrie nieki. � Viņa nopūtās. � Būtu viņ� aizvests uz Maskavu, tur tomēr ir visādi profesori. Bet �is Harlamovs nemaz neizskatās solīds.

Pavēra durvis Barkans un jautāja, kur ir Aleksandrs Markovi�s.

� Dro�i vien darba istabā, � Vera atbildēja. � Atpū�as.

Barkans pieklauvēja pie Levina istabas durvīm. Viņ� bija atpogājis formas svārkus un pēc paraduma staigāja pa istabu no viena gala uz otru. Seja viņam bija mierīga un pat jautra.

� Ar ko jūs esat tik apmierināts? � Barkans vaicāja, likdams uz galda �ampanieti.

� Ar ko? � Levins brīnījās. � Es tāpat vien. Atcerējos kādu vecu anekdoti. Jūs, protams, zināt, ka mūsu lielajam ķirurgam Pirogovam bija diezgan necils izskats. �ķielējis, mati biju�i ierūsgani. Bet kādam viņa laikabiedram, profesoram, uzvārdu neatceros, varbūt pat Inozemcevam, bijusi ārkārtīgi iespaidīga āriene. Kāds no tā laika mediķiem, cilvēks ar asu mēli, reiz ņēmis un pateicis: �Ja gribat parādīt slimniekam profesoru, tad ataiciniet Inozemcevu. Ja gribat profesoram parādīt slimnieku, tad aiciniet Pirogovu.�

Barkans pasmaidīja.

� Kā klājas mūsu vācietim? � Levins jautāja.

� Aizbrauca, � Barkans atbildēja, griezdams vaļā stieplīti, ar kuru bija apsiets korķis. � Es teiktu, ka viņ� bija ļoti kaunīgs ...

Aleksandrs Markovi�s izmazgāja glāzes un jautāja, kur Barkans ņēmis �ampanieti.

� Sieva atsūtīja! � Vja�eslavs Viktorovi�s atbildēja, lēnām griezdams ārā korķi. � Kāds, kas brauca uz �ejieni, atveda man paciņu.

� Bet kāpēc mēs tagad dzersim?

� Tāpat vien.

� Melojat! Dro�i vien dzersim uz manu veselību. Uz labu izdo�anos.

� Arī tas nebūtu slikti.

Korķis pats sāka līst uz aug�u.

� Ja iz�aus, tas nozīmēs, ka viss būs kārtībā, � Levins teica. � Tā ir veca un dro�a zīme: �ampanietim katrā ziņā jāiz�auj.

Viņ� vērīgi raudzījās uz pudeli un bija acīm redzami uztraucies � iz�aus vai ne? Arī Barkans gaidīja un, kad korķis izlidoja un putu strūkla atsitās pret sienu, abiem � gan Barkanam, gan Aleksandram Markovi�am � sejas kļuva jautrākas. Viņi izdzēra pa glāzei putu, un Barkans vaicāja:

� Kā tad tā, Aleksandr Markovi�, -kāpēc pēdējā laikā jūs uz mani nekliedzat? Ar ko tas izskaidrojams?

� Jūs nezināt?

� Nē.

� Es arī ne. Bet katrā ziņā ne jau tāpēc, ka es būtu ar kaut ko samierinājies. Jādomā, ka būsiet pieslīpējies mūsu nodaļai...

� Es nekad nekam nepieslīpējos ...

� Nu tad mūsu nodaļa būs pati jūs sev pieslīpējusi. Pie mums tā bie�i gadās. �akombajs, piemēram, sākumā ļoti gribēja tikt no mums projām, bet vēlāk saprata, ka te ir viņa īstā vieta. Pieslīpējās ...

� Nekādas pieslīpē�anās tur nav, viņ� tikai dievina jūs! � Barkans noskaitās. � Te daudzi jūs dievina, un

jums tas sagādā gandarījumu. Neļaunojieties, bet jums patīk �ī pielūg�ana: mūsu apak�pulkvedis, mūsu nodaļa, to spēj vienīgi Levins. Mēs visi esam cilvēki, tikai cilvēki, tur nekā nevar līdzēt...

Aleksandrs Markovi�s padomājis iebilda, ka tā tas neesot � neviens te viņu nedievinot. Nu, un ar �akombaju esot īpa�s gadījums. Cilvēks sapratis, ka jādara ne tikai tas, kas noteikts darīt, bet arī daudz kas cits � tas, ko diktē sirds ...

� Ko tad sirds diktē jūsu �akombajam? � Barkans vaicāja.

Levins nesteidzās atbildēt.

Vja�eslavs Viktorovi�s vēlreiz ielēja putas.

� Kas nav noteikts? Viņ�, redziet, pats meklē. Uziet, ko vēl varētu padarīt, un izdara; viņ�, piemēram, pats uztaisīja mums elektrisko roku mazgājamo ierīci, virtuvē ierīkoja elektrisko �āvētavu, izgatavoja hidrolītisko elektrisko sterilizatoru...

� Bet es to neprotu! � majors norūca.

� Toties jūs protat daudz ko citu. Protat, bet apvaino-^v jaties sīkumu dēļ, dusmojaties un strādājat savā specialitātē sliktāk nekā �akombajs savā. Bet tas nekas. Mēs jūs pārtaisīsim...

� Pateicos ...

� Lūdzu. Jūs jau pamazām kļūstat citāds ...

� Tomēr joprojām neesmu cienīgs operācijas laikā aizstāt jūs nodaļā?

� Pasarg dievs! � Levins izsaucās īgns un izbijies. � Jūs ta�u vēl nesaprotat pat to, kas īsti par cilvēku ir �akombajs.

� Vai tas tik svarīgi?

� Un kā vēl!

Brīdi viņi klusēja, tad Levins, tā viņam pa�am likās, diezgan veikli sarunu novirzīja uz mierīgāku tematu � uz kādu peritonīta gadījumu pirms vairākiem gadiem. Barkans �ai sarunā ielaidās, un viņi sāka strīdēties draudzīgi, kā mēdz strīdēties labi pazīstami ārsti. Vēlāk majors gāja projām priecīgā noskaņojumā, dungodams kādu dziesmu.

� Tātad tas nebū�u es, kas jūs aizstās operācijas laikā? � viņ� jautāja, jau stāvēdams durvīs.

� Nē, jūs ne.

� Vai atļausiet uzzināt, kas tad?

� Domāju, ka Varvaru�kina. Par to gan vēl jāvienojas ar hospitāļa priek�nieku.

� Nu tad visu labu! � Barkans noteica un cie�i aizvēra durvis.

Vienojies ar hospitāļa priek�nieku, Levins ataicināja pie sevis Varvaru�kinu. Olga Ivanovna ļoti izbrīnījās un pat uztraucās, uzzinājusi, ka nevis Barkans, bet viņa aizstās Levinu, un Levins viņu mierināja, teikdams, ka tas nebūs uz ilgu laiku, ka arī gulēdams viņ� dos padomus un sevi�ķi grūtos gadījumos viņa mierīgi varēs lūgt pirmās ķirurģiskās nodaļas priek�nieka palīdzību. No uztraukuma sasārtusi, Olga Ivanovna klausījās, lauzīja sērkociņus un visu laiku mēģināja pārtraukt Aleksandru Markovi�u, bet viņ� neļāva; un, kad viņ� bija beidzis runāt, Olga Ivanovna nekā vairs neteica, tikai vēl vairāk piesarka un tā arī klusēdama, pietvīkusi līdz ausu galiem, gāja ārā no istabas. Bet Levins pasauca viņu atpakaļ un, neapzināti priecādamies par viņas saviļņojumu, sacīja, ka tas vēl neesot viss, ka sīki jāapsprie�oties par katru ievainoto, kas guļ nodaļā. Viņi arī apspriedās sīki jo sīki un dzēra tēju ar dzērveņu ekstraktu. Olga Ivanovna svarīgāko ierakstīja piezīmju grāmatiņā, da�reiz �o to vaicāja, un Levins rūpīgi paskaidroja to, kas viņai nebija glu�i skaidrs.

� Tā, nu gan es saprotu, � viņa teica, Levinam acīs skatīdamās, � nu man tas ir skaidrs.

� Skaidrs? � viņ� priecīgs vaicāja.

� Jā, pilnīgi. *

� Tad ir lieliski. Tagad turpināsim. Sestajā palātā guļ kāds matiem noaudzis star�ina, tāds melnīgsnējs, skanda-līgs. Par �o star�inu es domāju tā ...

Un viņ� pastāstīja, kā būtu ārstējams skandalīgais star�ina, izskaidroja, kāpēc tas ir tāds skandālists un kādas sāpes to moka. Olga Ivanovna māja ar galvu, un Levins saprata, ka viņai tas ir svarīgi, ka viņa jūt vajadzību klausīties, ka viņa vēl daudz ko nezina, bet turpmāk zinās un, ja arī kaut ko nesapratīs, tad vaicās viņam. Un �ī izjūta, ka viņa vaicās, Aleksandru Markovi�u dīvaini nomierināja un iepriecināja.

Pēc tam viņ� pavadīja pigu Ivanovnu pa aizmigu�ā hospitāļa gaiteni un atvadīdamies spieda viņai roku, lai gan agrāk tā nebija darījis, bet Olga Ivanovna ieskatījās viņam tie�i acīs un teica:

� Ar labu nakti, biedri apak�pulkvedi! Laimīgu izdo�anos! Esmu pārliecināta, ka viss beigsies ļoti labi.

Viņ� pamāja ar galvu un devās tālāk pa gaiteni viens. Hospitālis gulēja, visām palātām durvis bija vaļā, de�urējo�ā sanitāre snauduļoja pie sava galdiņa. Levins gāja, galvu pacēlis, domādams, ieklausīdamies trok�ņos. Aizmigu�ie klusi elpoja. Dega zilas spuldzītes. �Mana saimniecība,� Levins nodomāja. �Varbūt es atvados? Varbūt kļūstu sentimentāls? Varbūt man gribas raudāt? Varbūt gribu runāt �ēlabainus vārdus?�

Nē, nekā tāda negribējās. Viņ� jutās labi, nebija nedz baiļu, nedz nedro�ības. Viņu nebiedēja rītdiena, viņam pat nebija bailes no nākotnes. �No bailēm esmu ticis vaļā,� Levins mierīgi sprieda. �Un tas ir vissvarīgākais. Bailes esmu izslimojis. Tās paliku�as aiz muguras. Tagad mani nekas vairs nebiedē, jo � kas var būt briesmīgāks par pa�ām bailēm?�

Istabā viņu gaidīja Nora Vikentjevna ar �ļirci un morfiju. Aleksandrs Markovi�s laipni apvaicājās, vai viņai nav bijis garlaicīgi, viņa atbildēja, ka ne, ka garlaikojusies neesot, jo viņa garlaicību vispār nepazīstot un, pēc viņas domām, garlaikojoties vienīgi sliņķi un dīkdieņi.

� Iespējams, � viņ� piekrita.

Uzlikusi uz lielā deguna pensneju, Nora Vikentjevna nesteigdamās sakarīgi pastāstīja, kas pa�reiz notiek pasaulē. Tad paskaidroja:

� Pirms pārrunas parasti izdaru tādu kā mēģinājumu. �odien gadījāties jūs ...

� Klausījos ar lielu interesi, � Aleksandrs Markovi�s teica. � Jūs dro�i vien protat pa īstam aizraut klausītājus.

Nora Vikentjevna paraustīja plecus un .atbildēja, ka gadoties arī neveiksmes.

Viņi vēl parunāja par vispārīgiem tematiem, atcerējās pazīstamus ķirurgus un da�as klīnikas. Nora Vikentjevna cildināja vienīgi Harlamovu.

� So ķirurgu es dievinu! � viņa sacīja. � Un nestrīdēsimies!

Levins nemaz arī nedomāja strīdēties.

Apjautājusies, vai vēders viņam izgājis un vai izdarīts viss, lai viņ� būtu gatavs operācijai, Nora Vikentjevna ie�ļircināja viņam morfiju, apguldināja viņu, apsedza ar segu un teica:

� Ļoti priecājos ar jums iepazīties un vēlreiz pārliecināties, ka cilvēki melo. Par jums stāsta, ka jūs lamājoties kā va�onis un esot rupj� pret padotajiem. Nez vai tā ir... Līdz ritam, biedri apak�pulkvedi! Guliet!

No rīta Levins ar vainīga cilvēka smaidu lūpās gūlās uz tā pa�a galda, uz kura pats bija operējis visu kara laiku. Viņa vietā tagad stāvēja Harlamovs, bet tur, kur parasti bija Olga Ivanovna un Barkans, atradās Timohins un Luka�evi�s. Olga Ivanovna gan ari bija operāciju zālē, ta�u stāvēja nomaļus, it kā būtu sve�iniece.

� Jā ... jums iznāca kulties �urp uz mūsu garnizonu, � Aleksandrs Markovi�s sacīja Harlamovam. � Varbūt man būtu vajadzējis doties uz bāzes hospitāli?

� Kā tad, kā tad, to nu gan sagaidīsi, ka jūs pametīsiet savu hospitāli! � Harlamovs atbildēja, bet tālāko Levins nesadzirdēja, jo galvenajam ķirurgam uzlika marles masku.

Timohinam maska bija uzlikta jau agrāk, rokas viņ� turēja tālu uz priek�u pastiepis un paklusu dungoja �tru-tu-tū-tru-tu-tū�. Luka�evi�s, kas virsvalkā un cepurītē izskatījās pēc spoka, kādu bērni mēdz taisīt, slotai uzkarinādami palagu, raudzījās ārā pa logu un dro�i vien redzēja to pa�u, ko parasti redzēja Levins: pelēku līci ar kuģiem, kuri izskatās mazi kā rotaļlietas.

Narkotizēja Luka�evi�s, un Levinam nez kāpēc bija patīkami, ka �is kaulainais, viegli aizkaitināmais cilvēks vispirms paspieda viņa plecu un viegli uzsita pa to, it kā par kaut ko vienodamies kā līdzīgs ar līdzīgu, kā vecs un uzticams draugs, un tikai tad saņēma viņa roku. Pēc tam Aleksandrs Markovi�s dzirdēja, ka, dungodams �tru-tu-tū-tru-tu-tū�, tuvojās Timohins, un tūlīt viņam ap�ķebinājās dū�a no narkozes smakas, kas kļuva aizvien stiprāka. Tomēr Aleksandrs Markovi�s joprojām skaitīja, lai gan tas nepavisam nebija obligāti; viņ� tagad skaitīja tikai tāpēc, lai noturētos kaut kādā virspusē, no kuras viņu strauji vilka dziļumā virpuļojo�s slīksnājs. Pavīdēja vēl kāda doma, Aleksandrs Markovi�s gribēja to satvert, bet nekas neiznāca, un viņ� slīga atvarā aizvien dziļāk un ātrāk, aizvien ātrāk un dziļāk, un tad apziņa viņu pameta.

� Tru-tu-tū-tru-tu-tū, � Timohins dungoja tikko dzirdami, gandrīz vai tikai sev vien, un neviens nezināja, ka viņ�-tā dungo tāpēc, ka uztraucies. To zināja tikai viņa sieva Taisīja Grigorjevna, bet viņas tur nebija, citādi viņa būtu pieskārusies.vīra plecam un viņ� tūlīt būtu apmulsis un pārstājis dungot.

� Nu? � Harlamovs augstā balsī ieprasījās.

� Rādās, varam sākt! � Luka�evi�s atbildēja, joprojām pilinādams uz maskas narkotisko vielu.

Nora Vikentjevna no sāniem raudzījās uz tievo Harlamova kaklu, uz viņa pleciem. Pēc kakla un plecu kustībām viņa vienmēr uzzināja operācijas sāk�anas mirkli, un nu �is mirklis bija klāt. Bez jebkāda trok�ņa, gandrīz nepaskatīdamies uz galdiņu, kur ķirurģiskie instrumenti bija salikti uz mū�īgiem laikiem noteiktā kārtībā, Harlamovs pa-Dēma skalpeli un pakustināja plecus un kaklu. Tūlīt sakustējās arī Nora Vikentjevna, pēc tam Timohins � un visu triju gudrās rokas sāka strādāt tā, it kā tās piederētu vienam cilvēkam: tās kustējās ideālā, precīzā saskaņotībā, kurai vārdi bija lieki.

Bija pavisam kluss, tikai da�reiz pēk�ņi ietusnījās resnais Timohins un varēja dzirdēt Levina elpu � mierīgu, bet smagu. Reizēm viņ� viegli ie�ņukstējās, it kā gribēdams raudāt, reizēm spēji sarāvās. Ta�u pulss bija vienmērīgs, labi pildīts, un Olga Ivanovna tagad nomierinājās, bailes viņai pārgāja. Pēc tam, pati nemanīdama, viņa sāka tīksmi raudzīties kolēģu darbā, sajūsminājās par apbrīnojamo ritmu, kurā strādāja �ie cilvēki, par viņu savstarpējo sapra�anos bez vārdiem, par pa�u Harlamovu, kas vairs nelikās mazs un vārgs, bet �ķita kļuvis pilnīgāks un garāks. Viņai patika arī Harlamova acis, viņa ticēja �īm acīm, to mierīgajam gai�umam, spēka un neatlaidības pilnajai izteiksmei, kura Alekseju Aleksejevi�u, cilvēku ar tik parastu seju, padarīja at�ķirīgu no visiem ķirurgiem, kādus viņa bija redzējusi.

� Nu? � viņ� vaicāja.

Timohins noliecās _v mazliet zemāk un, nekā nerunādams, brīdi tikai tusnīja vien.

� Audzējs laidis metastāzes transversālajā zarna, � Harlamovs teica. � Vai redzat, Semjon Ivanovi�?

Tuk, tuk, sita pulss Olgas Ivanovnas plaukstā, tuk, tuk...

Luka�evi�s divas reizes īsi nopūtās.

� Redzu jau, redzu, � Timohins sacīja lēni un īgni. Viņ� it kā negribēja piekrist tam, ko bija teicis Harlamovs, tomēr bija spiests to darīt.

� Vai izdarīsim rezekciju?

Olgai Ivanovnai sa�ņaudzās sirds. Tuk, tuk, sita Aleksandra Markovi�a pulss, tuk, tuk... Tūlīt viņi pateiks pa�u galveno. No tā, ko viņi pateiks, būs atkarīgs viss. Bija mirklis, kad viņai nekā negribējās dzirdēt, tomēr Timohina balsi viņa dzirdēja. Pagaidām viņ� nekā neapgalvoja, tikai vaicāja, ta�u pēc vaicājuma toņa viņa saprata, kāda var būt atbilde.

� Vai jums ne�ķiet, ka tā ir aizkuņģa dziedzera kar-cinoma? � Timohins jautāja, kā viņai likās, laiski un gausi.

Harlamovs neatbildēja.

�Varbūt vēl nav...� Olga Ivanovna domāja, patiesībā jau zaudējusi jebkuru cerību.

� Jā, � Harlamovs atbildēja. � Jā, te nevar būt divu domu, aina ir pavisam skaidra.

Brīdi viņi klusēja. Tad Harlamovs sacīja noteiktā balsī, kurā neieskanējās nekādas �aubas:

� Paliatīva operācija ir pārāk bīstama, radikāla nav iespējama. Būs jā�uj ciet.

�Tā, pagalam,� Olga Ivanovna domāja. �Tā, beigas.� Un novērsās.

� Zem aknām jūs palikāt tamponu, � Nora Viken-tjevna piesardzīgi atgādināja, un Harlamovs atbildēja, tik tikko apvaldīdams pēk�ņi uznāku�u niknumu:

� Zinu. Varat trīsreiz neatgādināt!

Vēlāk, mazgādams rokas, Harlamovs ierunājās, ne pie viena nevērsdamies, un viņa balss skanēja bargi, pat draudīgi.

� Es ceru, � viņ� teica, � ka Aleksandrs Markovi�s visu nedabūs zināt. Viņam stāstīsim tādu versiju... tādu: izdarīta kuņģa un zarnu anastomoze... Pulkvedis Timohins gan paliks te un pats viņam pastāstīs.

Nora Vikentjevna sniedza Harlamovam dvieli. Timohins visu laiku staigāja un, dusmīgi apkārt raudzīdamies, dungoja �tru-tu-tū-tru-tu-tū!�. Bet Luka�evi�s kautri lūdza An�eliku, kas kārtoja savu saimniecību:

'� Esiet tik laba, māsiņ, iedodiet man trīsdesmit gramu spirta ar ķir�u sīrupu. Nosalu lidma�īnā.

Un, lai izklausītos ticamāk, nodrebinājās kā saldams.

Luka�evi�s aizbrauca kopā ar Harlamovu un Noru Vi-kentjevnu, bet Timohins palika, un likās dīvaini, redzot viņu sē�am Levina istabā un kaut ko rakstām mazā piezīmju grāmatiņā. Vispār, �ī diena bija dīvaina un bēdīga un nebija līdzīga citām dienām.

Novakarē Timohins ilgi runāja ar Barkanu.

Un Barkans iznāca no istabas kluss, satraukts un tāds kā vainas apziņas nomākts.

22

Astotajā dienā pēc operācijas Levinam izņēma diegus, bet piecpadsmitajā dienā viņ� devās pirmajā savas nodaļas apstaigā. Olga Ivanovna gāja Levinam blakus, ba�īgi viņā raudzīdamās, bet viņ� dusmīgi jautrā balsī stāstīja:

� Gulē�ana man nākusi par labu � vakar pabeidzu sakārtot savas piezīmes, tikai ciemiņi gan bija apniku�i. Jūs redzējāt, kas te notika? Pat Mordvinovs, it kā aizņemts cilvēks, ieradās gandrīz vai katru dienu. Bet Timohins, ziniet, ir varen jauks. Gudrs, daudz zina. Da�reiz gan rūc kā lācis, nevar saprast, ko viņ� runā. Luka�evi�s tāpat ir gau�ām jauks cilvēks. Protams, tas vispār bija diezgan aizkustino�i, it īpa�i, ja būtu bijis vairāk laika. Ta�u darba pāri galvai, tu jūties labi, tomēr � esi tik laipns un guli! Jā, un jūs vēl sakāt � ko nu ķirurģija! Bet izoperēja, un man kļuva daudz vieglāk. Nav vairs tās pretīgās sajūtas, ka vēderā būtu kāds sve�ķermenis. Pirms operācijas bija kā tai pasakā, atceraties? Vilks apēd vecmāmiņu vai kaut ko tamlīdzīgu. Man bija glu�i tāda pati sajūta kā tam vilkam. Tagad ejiet savu ceļu, man jādodas uz virtuvi, tur es lamā�os, un jums tas nav jādzird.

Viņ� pamāja ar roku.

Levins gāja lejā, bet Olga Ivanovna palika stāvam un noskatījās, kā viņ� aiziet. Dīvaini � vai tie�ām viņam kļuvis vieglāk? Redz, iet uz virtuvi bārties. Vakar izteica Onufrijam rājienu. Pirms divām dienām sasauca palātā īsu apspriedi un visu klātbūtnē paziņoja, ka izsaka viņai pateicību.

Olga Ivanovna gāja pa gaiteni un domāja.

� Labrīt, biedrene ārste! � viņai teica majors Vatru�-kins. � Vai mani atminaties?

� Atminos gan, � viņa atbildēja. � Jūs esat kapteinis Vatru�kins.

� Neesmu vis! � Vatru�kins izsaucās. � Esmu jau kļuvis par majoru. Starp citu, esmu atkal ievainots.

� Ko jūs sakāt!

� Un tas gadījās pavisam muļķīgi, � Vatru�kins teica. � Bet to jūs tik un tā nesapratīsiet. Sakiet � kur pa�reiz atrodas apak�pulkvedis Levins? Vai tiesa, ka viņam bijusi operācija? Un vai pareizi stāsta, ka viņ� neesot gribējis braukt projām no mums? Tā ir?

� Jā! �. Varvaru�kina atbildēja, nevil�us pasmaidīdama. Ar Vatru�kinu runājot, nevarēja nesmaidīt.

� Ir gan bra�s vecis! � Vatru�kins izsaucās. � Mūsējie viņu ļoti ciena. Neticat?

� Ticu, � Olga Ivanovna atbildēja. � Tikai � kāpēc jūs staigājat apkārt? Ejiet uz palātu!

� Staigā�ana un stāvē�ana nāk tikai par labu manai veselībai, � Vatru�kins teica. � Labāk jūs pavadī�u. Vai esat dzirdējusi, ka man piedzimis dēls?

� Nē, � Varvaru�kina sacīja. � Kur mēs būtu to dzirdēju�i! Mēs esam tum�i ļautiņi, avīzes nelasām.

� Piedzimis! � Vatru�kins apstiprināja. � Esam nosauku�i par Ivanu. Pa�reiz visretākais vārds. Komisks puisis. Jā, jā, bet jūs tikai domājat � ko nu kapteinis Vatru�kins! Nē, Vatru�kins tagad nav ar pliku roku ņemams!

Viņ� iesmējās tik skaļi un jautri, ka Varvaru�kina viņu apsauca.

� Piedodiet, � viņ� izbijies teica, � es aizmirsos. Esmu jau atradis no hospitāļa. Pie mums virsnieki reiz smējās tik skaļi, ka zemnīcai sienas sakustējās un sāka birt smiltis. Neticat?

� Tie�ām neticu.

� Un neviens netic. Bija gadījusies tāda zemnīca.

Olga Ivanovna aizgāja, bet Vatru�kins palika gaitenī, lai sagaidītu vēl kādu, ar ko papļāpāt. Palātā viņam bija garlaicīgi, tur pa�reiz visi nez kāpēc gulēja.

�Nāks Levins, un es viņu noķer�u,� Vatru�kins sprieda. �Ar viņu ir interesanti runāties. Izstāstī�u par dēlu. Un tie�ām � lai sa�uj man ievainojumu!�

Aleksandrs Markovi�s tai laikā sēdēja virtuvē pie liela darba galda un teica galvenajam pavāram Onufrijam Gav-rilovi�am:

� No �iem pa�iem produktiem var ta�u izgatavot pavisam pieklājīgu ēdienu. Jūs pats par to pārliecinājāties. Bet, tiklīdz divas nedēļas liku jums mieru, tā atkal esat sācis vārīt �īs neēdamās samazgas. Esiet tik laipns un pasakiet, ar ko tas izskaidrojams!

Onufrijs uzmeta Levinam īsu un niknu skatienu. Levins paguva to ievērot.

� Jūs domājāt, ka es nekad vairs te nerādī�os, � viņ� turpināja, � tomēr esmu ieradies un pastāvīgi ieradī�os arī turpmāk. Ja nomir�u, tad katrreiz, kad būsiet izgatavojis sliktas pusdienas, naktī atnāk�u pie jums un �ņaug�u jūs ... Ieradī�os spoka izskatā.

Galvenais pavārs Onufrijs plati pasmaidīja. Negaiss �ķita paejam garām � Levins jokojās. Onufrijs sākumā pat nespēja aptvert, kad Aleksandrs Markovi�s viņam teica:

� Uz trim diennaktīm atstādinu jūs no darba virtuvē. Jūs tagad skaldīsiet malku, nesīsiet ārā samazgas un darīsiet citus darbus, kurus nekad nedara pavārs. Sapratāt? Tādējādi es jūs sodu. Sodu tāpēc, ka cilvēkus, kas par dzimteni lēju�i asinis, jūs ēdināt ar negar�īgu, pretīgu, kārtīgi neizvārītu ēdienu. Vai saprotat, kāpēc jūs sodu?

� Saprotu, � pavārs novērsies sacīja.

� Es nedzirdu, ko jūs tur murmināt. Pagriezieties uz manu pusi un atkārtojiet!

� Sa-pro-tu!

� Nekliedziet, jo tad būs jāskalda malka nevis trīs, bet piecas diennaktis. Skaidrs?

� Skaidrs.

� Ēdienu vārīs jūsu palīgs Saharovs. Viņ� nezina, kas ir defuāgrā, tomēr vāra labāk nekā jūs, jo viņ� cen�as. Vai dzirdat, Saharov, � vārīsiet jūs!

� Tiks izpildīts!

� Ja, atgriezies no sētas darbiem, jūs, Onufrij Gavrilo-vi�, nelabosieties, es nodo�u jūs tiesai kā ļaunprātīgu darba disciplīnas pārkāpēju. Jūs saņemsiet bargu sodu.

� Uz veselību! � galvenais pavārs Onufrijs iesaucās un svieda pavārnīcu katlā tik sparīgi, ka zupa iz�ļakstījās uz plīts un grīdas.

� Neārdieties! � Levins sacīja. � Sodu jūs saņemat pēc nopelniem, turklāt � tas ir pavisam viegls sods. Es negatavojos jūs pāraudzināt, jūs esat nelāgs cilvēks un slikts darbinieks. Tā kā man nav ar ko jūs nomainīt, tad spie�u jūs strādāt godīgi un darī�u to tik ilgi, kamēr jūs kļūsiet normāls darbinieks.

Izgājis virtuves priek�telpā, viņ� dzirdēja, ka Onufrijs saka Saharovam:

� Nevar vairs ne pavilkties, ta�u komandēt grib. Citi cilvēki tādās reizēs visus �ēlo, turpretim viņ� liekas virsū kā tāds suns.

Aleksandrs Markovi�s pasmīnēja. Nē, visus viņ� ne�ēlos. Visus �ēlot ir pretīgi. �ēlot pavāru nozīmētu neizpildīt pienākumu pret ievainotajiem. Nē, Onufriju viņ� ne�ēlos. �ēlot visus nozīmē nemīlēt nevienu. Lai Onufrijs skalda malku un nes ārā samazgas. Tikai nevajag �īkstēt! Redz, ar Barkanu Levins vienmēr ir runājis skarbi un atklāti, un tagad Barkanā notiek kāda pārmaiņa. Varbūt tā tikai liekas, varbūt tā ir kļūda, ta�u, rādās, Barkans nav vairs tāds, kāds bija agrāk. Viņ� tagad runā citādi un vairāk vaicā nekā apgalvo. Nē, atvainojiet, Levins nepiedos un ne�ēlos! Redz, piemēram, Rozo�kins, tāds kūtrs cilvēks. Kas var būt briesmīgāks par kūtru, miegainu cilvēku? Viņam dro�i vien gribas gulēt un �ķirstīt vecu �urnālu, bet visdrīzāk � negribas itin nekā, un arī to nevar piedot, jo Rozo�kina kūtrums nav tikai viņa iek�ēja īpa�ība, tā izpau�as arī uz ārieni un skar visu hospitāli. Tā tas ir. Varbūt �ēlot arī Rozo�kinu?

Ģērbies virsvalkā, ar nūju rokā Levins aizgāja pie Rozo�kina un aprunājās ar viņu minūtes desmit. Rozo�kins teica, ka viņam esot paaugstināta temperatūra � trīsdesmit septiņi un se�as svītriņas.

� Jā, acīmredzot jums ir iesnas, � Levins teica. � Paskalojiet ar sālsūdeni degunu! Man tas ir palīdzējis.

Rozo�kins viņā �ēlabaini paskatījās ar savām skaistajām, sapņainajām acīm.

� Gultā likties jūs nedrīkstat, � Levins turpināja,

� nedrīkstat, biedri Rozo�kin, nedrīkstat, kolēģi. Jūs esat mums viens pats. Esat mums vajadzīgs. Tā tas ir. Uz redzē�anos, kolēģi!

Arī Rozo�kinu viņ� nepa�ēloja. Bet Rozo�kinam tik ļoti gribējās pagulēt un palasīt �urnālus! Ir ta�u ārkārtīgi patīkami gulēt ar vieglu gripu, tādu pavisam vieglu, omulīgi pagul�ņāt siltumā un palasīt. Pat ne lasīt, tikai pa�ķirstīt �urnālus.JUn pasnaust.

Zem kāpnēm viņu notvēra majors Vatru�kins.

� Ahā, � Levins teica, � tā nu gan ir tik�anās! Ko jūs te darāt, vecais draugs? Kāpēc jums mugurā halāts? Atkal esat ievainots?

� Zem manis sprāga �āviņ�, � Vatru�kins atbildēja un iesmējās. � Mūsu medicīniskā palīdzība atteicās ārstēt. Tad nu pulkvedis sabļāva un atsūtīja mani pie jums. Neērti, goda vārds!

Vatru�kins paņēma Levinu zem rokas un sāka iet blakus. Iedams viņ� pastāstīja par dēlu Ivanu un par to, ka palātā kopā ar viņu guļot briesmīgi tipi. Neesot ar ko vārdu pārmīt.

� Viņi, ziniet, ir smagi ievainoti, � Levins sacīja.

� Starp citu, atceros, kādā stāvoklī pie mums reiz atveda jūs. Arī jūs toreiz nesmējāties un nerunājāt tā, ka skan viss hospitālis. Nedod dievs jums vēlreiz to piedzīvot!

� Vai toreiz, kad man bija trāpīts krūtīs?

� Nē, vēderā. Trāpījums krūtīs vēl nav nekas liels. Turklāt � vai tad jums bija trāpīts krūtīs?

� Kam tad citam? � Vatru�kins teica, mazliet apvainojies.

� Jā, jā, tagad atceros, � Levin� sacīja. � Ta�u tas ir sīkums, ja salīdzina ar vēderu. Tātad � Ivans! Interesanti, ļoti interesanti! Nu, ko tad, iesim uz pārsie�anas istabu, es jūs apskatī�u.

Pārsie�anas istabā Vatru�kins izģērbās un Aleksandrs Markovi�s apgāja viņam apkārt.

� �Mūsu tērauda putni grib skriet...� � Levins paklusi dziedāja. � Jā, te ir ko redzēt, � viņ� teica, � un tās visas ir manas �uves. Ziniet, ja tā labi padomā, tad te iznāk kaut kas līdzīgs uz otru pusi apgrieztam uzvalkam. Vai atminaties, kā mēs taisījām jums jaunu muguru? Un nav nemaz slikta mugura, vai ne?

� Nepavisam nav slikta, � Vatru�kins piekrita.

� Un vēders? Cik atceros, ar to mēs arī ne mazumu nomocījāmies.

Vatru�kins ar cieņu pavērās uz savu vēderu.

Mazgādams rokas, Levins domīgi svilpoja kaut ko skumju un sare�ģītu. Vēlāk viņ� lasīja centrālos un vietējos laikrakstus un nemaz nemanīja, ka ienācis Doro�s. Izbrīnījies viņ� paraudzījās Doro�ā un izsaucās:

� Nē, nu skaties viens cilvēks! Izlasiet! Kurilka ir dzīvs, atrastas Tarasa pēdas ...

Laikrakstā �Severnij stra�� bija iespiesta vairāku cilvēku parakstīta vēstule redakcijai. Vēstulei bija virsraksts �Kur autors redzējis tādus lidotājus?�,'bet apak�ā bija paraksti un starp tiem pirmais � m. d. pulkvedis �eremets. Vēstulē bija runa par vietējā pa�darbības ansambļa uzvedumu un to, ka autori �izkropļoju�i un apmeloju�i tautas iemīļotus tēlus�.

� Stiepjas uz aug�u, nelietis tāds, lien ārā dienas gaismā! � Doro�s nopūtās. � Atmasko�anā viņ� ir lietpratējs. Kādreiz viņ� rakstīja ari par jums � mācījies Vācijā, te viņam nav ko darīt.

� Man? � Aleksandrs Markovi�s brīnījās.

Viņ� vēlreiz pārlasīja vēstuli redakcijai. Katrs vārds pauda sa�utumu, un, ja Levins savā laikā nebūtu redzējis �o uzvedumu, kas bija jauks un smieklīgs, viņ� būtu noticējis �eremetam. Bet Aleksandram Markovi�am izrāde patika, turklāt viņ� pazina Seremetu ...

� �Apmelojums... � Levins lasīja, � labākajā gadījumā tuvredzība, bet, ja ielūkojas vērīgi...� Kur ielūkojas?

� Dod mājienu, � Doro�s sacīja. � Vai tad esat aizmirsis, kāds viņ� ir? Viņ� alla� ir devis mājienus, it īpa�i rakstveidā. Kad sāk rakstīt... Liecieties mierā, neuztraucieties, biedri apak�pulkvedi!...

23

Svētdienas rītā iegājis darbistabā, Levins tur sastapa Kaluginu. In�enieris stāvēja pie kartes, bet �ķita, ka viņ� nekā neredz.

� Labdien, � Levins teica. � Kas jauns?

� Vai tad jūs nezināt?

� Nē, nezinu.

Kalugins iesmējās laimīga cilvēka smieklu.

� Dieva vārds, nekā nezināt?

� Dodu savu goda vārdu!

� Viņus tūlīt vedīs �urp, � Kalugins pavēstīja. � Viņi ir dzīvi.

� Kas tad?

� Plotņikova lidma�īnas apkalpe, lūk, kas! Sapratāt? Visa apkalpe!

� Ejiet pie velna! � Levins izsaucās. � Kā tas var būt? Pagājis tik ilgs laiks!

� Ka es jums saku! � Kalugins iekliedzās, it kā nobijies, ka tas tie�ām var ari nebūt. � To es skaidri zinu. Pēc viņiem jau aizbrauca kuteris, bet Kuro�kas sieva Vera Vasi]jevna sē� manā zemnīcā. Jūs nemaz nezināt, cik daudz man bija jāizcie�! Viņa atbraukusi te atvaļinājumā, bet viņ� nav atgriezies no uzdevuma. Arī pie Plotņikova atbraucis kāds cilvēks no galvenās bāzes ...

Alla� mierīgais un klusais in�enieris bija neparasti uztraucies.

Steigdamies un priecādamies viņ� diezgan nesakarīgi stāstīja, ka apkalpe veikusi grandiozu varoņdarbu, par kuru sīkāk kaut ko zinot vienīgi pavēlnieks, ka ierosināts apkalpes locekļiem pie�ķirt Varoni, ka viņi esot no dziļas vācu aizmugures norādīju�i mūsu lidotājiem, kur atrodas fa�istu karavānas vai atsevi�ķi lieli transportkuģi.

Levins noņēma brilles, uzlika tās atpakaļ un pa�ūpoja galvu.

� Jā, tas ir apbrīnojami! � viņ� izsaucās. � To nemaz nevar iedomāties. Un Fjodors Timofejevi�s arī! Tā nu gan ir laimīga diena! Bet ko tad mēs sē�am? Jāiet sagatavot palātas! Jārada viņiem teicami apstākļi! Bet kādus apstākļus te var radīt, ja nav neviena pa�a ziediņa!

Zvanīja telefons, un Doro�s paziņoja, ka sanitārās ma�īnas izbrauc uz piestātni.

� Man ir automa�īna, � Kalugins sacīja, � es jūs aizvedī�u. Bet vai jūs jau drīkstat? Stāsta, ka jūs esot gandrīz nomiris. Vai tiesa? Tagad viss kārtībā?

Levins pasmaidīja, bet nekā neatbildēja. Būtu viņ� varējis ticēt, ka tagad viss kārtībā! Protams, kā būtu darījis jebkur� cilvēks, arī viņ� da�reiz domāja, ka Timohins nav viņam melojis. Tā viņ� bija domājis vakarnakt no diviem līdz trijiem. Bet pēc tam spriedis citādi. Vispār par to prātot nav vērts.

� Nu ko tad, vai brauksim? � Aleksandrs Markovi�s ierunājās.

Svaigā gaisā viņam mazliet apreiba galva, kā mēdz būt ar cilvēku, kas nupat sācis atveseļoties. Kalugins viņu iepazīstināja ar Kuro�kas sievu, un Levins bija pārsteigts: Kuro�kas sieva bija ārkārtīgi skaista un dro�i vien galvas tiesu garāka par vīru. Pie Levina pienāca arī kāda meitene ar pūkainu lakatu ap galvu un sacīja:

� Nastja.

� Parunājiet nu ar apak�pulkvedi, � Kalugins ieteica, � viņ� var jums palīdzēt.

Levinam joprojām reiba galva, un viņam bija grūti klausīties, tomēr svarīgāko viņ� saprata: meitene grib kļūt par sanitāri vai māsu.

� Nūja, nūja, � Levins teica. � Kāpēc gan ne, tas ir pilnīgi iespējams. Atnāciet pie manis! Uz otro ķirurģisko nodaļu, jums parādīs. Mans uzvārds � Levins. Labi?

� Jā! � viņa atbildēja kautri un priecīgi. � Es tikai nekā vēl neprotu. Man ir cita specialitāte... bija cita, � viņa pēc mirkļa piemetināja.

� Tas nekas, � Levins teica. � Iemācīsieties pie mums.

Viņ� novērsās � acu priek�ā viss sāka līgoties, lēkāt un griezties. Tad pārgāja, un viņ� ieraudzīja pavēlnieku, kas lēnām staigāja gar pa�u ūdeni, roku aizbāzis aiz �ineļa malas. Zubovs stāvēja nekustēdamies, miegdams noguru�ās acis, ko �ilbināja saulē dzirksto�ais līcis, un raudzījās uz pavēlnieka kuteri, kas izbrauca no klints aizmugures.

No garnizona puses pa stāvu, slidenu ceļu skrēja lejā vesels bars cilvēku, ģērbu�ies melnos �ineļos, moleskina jakās, mēteļos un ka�okādas zābakos, spilgti dzeltenos kombinezonos. Arī pulku komandieru �vilī�i�, briesmīgi rūkdami, joņoja no kalna lejā, lai tikai nenokavētos.

Levina sirds pukstēja strauji, grūdieniem, acis pēk�ņi kļuva valgas, bet par to nebija ko kaunēties, jo pat Zubovs, kas bija pazīstams kā skarbs cilvēks, visu laiku skaļi �ņaukājās, ik pēc brī�a atsizdams vaļā mēteļa stūri un izvilkdams mutautiņu. Vienkār�āk būtu bijis to nemaz nebāzt atpakaļ:

Nekāda komanda netika dota, ta�u visi, kas bija piestātnē, pa�i ieņēma miera stāju un stāvēja kā sastingu�i, kamēr kuteris pietauvojās. Matro�i nolaida trapu, un tad iestājās tāds klusums, ka sanitāru so|i �ķita gandrīz vai dārdam, kad viņi nesa malā pirmās nestuves. Kāda sieviete ar lakatiņu ap galvu sāka iet uz priek�u, galvu savādi atmetusi atpakaļ un ar rokām stumdama sāņus lidotājus. Levins viņu pazina � tā bija �ura, Plotņikova ekipā�as stūrmaņa sieva. Viņa būtu pie nestuvēm nokritusi zemē, ja nebūtu bijis Zubova, kas viņu atbalstīja un veda pakaļ nestuvēm. Tad parādījās otras nestuves, un pie tām metās meitene, kas bija sevi saukusi par Nastju. Arī �o meiteni pielaida klāt, un viņa gāja blakus nestuvēm līdz pa�ai sanitārajai ma�īnai, kuru kāpināja atpakaļ Glu��enko, izliecies pa kabīnes durvīm. Bija pilnīgs klusums, tikai Glu��enko lūdzo�ā balsī teica:

� Biedri virsnieki, nu, biedri virsnieki, lūdzu, pa�ķiriet ceļu! �itā nav iespējams strādāt, biedri virsnieki!

Tad Plotņikovs acīmredzot pasacīja kaut ko jocīgu, jo pie viņa nestuvēm atskanēja skaļi smiekli, kuri kā vilnis vēlās aizvien tālāk un tālāk, un Levins ieraudzīja pavēlnieku, kas arī smējās un pārmeto�i �ūpoja galvu.

� Ko viņ� teica? � kāds iesaucās Levinam aiz muguras, un smiekli kļuva vēl skaļāki un jautrāki. Svarīgi bija nevis Plotņikova pasacītie vārdi, bet tas, ka viņ� vispār runā un jokojas, ka ir dzīvs un atgriezies garnizonā.

Pūlis tā spiedās virsū, ka �oferis Glu��enko sāka lūgties izmisīgā, spiedzīgā balsī, un arī tas visiem likās varen jocīgi un smieklīgi.

� Biedri virsnieki, � Glu��enko lūdzās, � jūs saspiedīsiet manu ma�īnu. Biedri virsnieki, nespiedieties virsū stikliem! Biedri virsnieki, vai man būtu jāizsauc komandanta patruļa?

Pēc Plotņikova iznesa Kuro�ku. In�enieris gulēja uz augsta spilvena, seja bija gludi noskūta, uz iekritu�ajiem vaigiem � pūdera pēdas; viņ� smaidīja nedro�i, mulsi, mazliet citādi nekā agrāk. Blakām viņa nestuvēm gāja sieva, tā pati sieva, kas bija viņam sagādājusi tik daudz sirdssāpju, gāja gara, stalta, ģērbusies labi pa�ūtā pelēkā kostīmā, ar gludi sasukātiem matiem un noskatījās uz visu, kas bija apkārt, vienaldzīgi, mazliet apjukusi, it kā vēl nebūtu sapratusi, kas notiek un kāpēc visi tik svinīgi un laimīgi sagaida viņas nekādi neievērojamo vīru. Lai gan viņa nebija vīram rakstījusi vai arī bija rakstījusi, bet savādāk, nekā rakstīja citas sievas, pa�reiz viņa gāja blakus nestuvēm un roku turēja kaut kur pie spilvena, it kā tagad būtu atzinusi savu vīru. Pēc Kuro�kas nestuvēm nesa vēl citas, un nepazīstams jūras kājnieku-ārsts ātri un centīgi kaut ko ziņoja pavēlniekam, kas māja ar galvu un atkārtoja:

� Labi, protams, labi, teicami, esat rīkoju�ies izveicīgi ...

Viena sanitāra ma�īna jau bija aizbraukusi, sāka kustēties arī otra, bet pavēlnieks, ieraudzījis Levinu, ma�īnu apstādināja un pavēlēja Aleksandram Markovi�am braukt kopā ar in�enieri un viņa dzīves biedri. Tā viņ� arī teica � ar dzīves biedri, un viņa acīs uz mirkli iezibsnījās nepatika un bardzība.

� Kāpēc jūs nācāt ārā! � viņ� bāra Levinu. � Jums vēl par agru staigāt apkārt!

Tā Aleksandrs Markovi�s nokļuva ma�īnā. Ārpusē pie rūtīm piespiedās nepazīstamas sejas ar saplacinātiem deguniem, bet �oferis piedeva gāzi, un deguni pazuda, tikai piestātnē vēl ilgi bija dzirdams viļņu dārdieniem līdzīgs troksnis. ^r

� Kā tad nu klājas? � in�enieris jautāja Levinam ta, it kā viņi būtu �ķīru�ies tikai pirms stundas.

� Tāpat vien ...

� Tā ir mana sieva Vera Vasiļjevna, � Kuro�ka teica un pasmaidīja, it kā viņam būtu neērti.

� Ir jums gan te nemīlīgs novads! � sieviete teica, pagriezusies pret Levinu. � Nav pat īstu koku, tikai akmeņi un jūra ...

Viņa runāja, glu�i kā grāmatu lasīdama, bet Kuro�ka viņā noraudzījās ar alkainu maigumu, un �ķita, viņ� netic, ka tā ir viņa sieva, ka tā atbraukusi pie viņa, ka viņ� to redz un dzird tās zemo, dziļo balsi. Levins klusēja, lūpas sakniebis, un domāja: �Kaut drīzāk būtu hospitālis un drīzāk beigtos �is pazemojums ...�

� Pēc pāris dienām brauc projām! � Kuro�ka sacīja sievai. � Tev būs te grūti un ... apnicīgi...

Pie hospitāļa arī stāvēja lidotāju bars, bet tur komandēja An�elika, un ar viņu nevarēja jokus dzīt, it īpa�i tad, kad viņa pildīja dienesta pienākumus. An�elika � resna, ar īsām kājām, mugurā melns, sajozts �inelis, lūpas enerģiski sakniebtas, tuklajos vaigos zilgans sārtums � staigāja gar hospitāli un draudīgi noraudzījās klusajā pūlī. Tad vaicāja:

� Kāpēc esat sanāku�i? Nodaļā tik un tā neviens iek�ā netiks.

Kāds biklā, nedro�ā balsī no tālienes teica:

� Lūdzam pastāstīt, kā viņi jūtas! Mūs tas interesē, esam no viena pulka.

An�elika cie�i pavērās pūlī un atbildēja tikai tad, kad bija pamanījusi runātāju.

� Ziņo�u jūsu pulka komandierim, Krotov, kņ jūs neprotat uzvesties, � viņa sacīja, � un tad jums nepavisam nebūs interesanti.

� Ziņojiet laimīga! � Krotovs no tālienes atbildēja sievietes balsī. � Mēs neesam no jums nobaidīju�ies. Ma-ļuta Skuratovs, nevis medicīnas darbiniece!

� Arī par Maļutu ziņo�u! � An�elika iesaucās. � Lai kādā sievietes balsī jūs runātu, es jūs tomēr pazītu. Aizslēdziet durvis, �akombaj, un bez manas atļaujas nevienu iek�ā nelaidiet!

Uz �akombaju varēja pilnīgi paļauties � viņ� nu gan nevienu nelaidīs.

Vestibilā An�elika ātri noģērba �ineli, garām iedama, ielūkojās spogulī un aizgāja uzvilkt virsvalku un apsiet lakatiņu. Tad lēnām � ejot viņa nekad nesteidzās �, kritiski apskatīdama visu, kas gadījās ceļā, devās uz palātu, kur gulēja Cere�ņevs, Plotņikova ekipā�as strēlnieks radists. Jaunatvestais bija iesnaudies. Blakus palātā Levins ar terapeitiem apspriedās par Kuro�kas veselības stāvokli. Vera Vasiļjevna �āvādamās �ķirstīja �urnālu, it kā kara in�eniera Kuro�kas tur nemaz nebūtu.

�Vai tas ir cilvēks!� An�elika patētiski domāja par Veru Vasiļjevnu. �Tā ir tikai skaista mātīte � un nekas vairāk, jā, jā, nekas vairāk.�

Pie Plotņikova sēdēja nepazīstama sieviete, viņ� lēni un svarīgi kaut ko stāstīja, bet viņai no laimes asaras plūstin plūda. �Tā ir vai arī būs īsta sieva,� An�elika prātoja. Stūrmaņa Gurjeva sieva Sūra sēdēja, zemu noliekusies pie vīra, un kaut ko �ukstēja, bet viņ� spieda pie lūpām tās plaukstu. Sīs ainas pēk�ņi satrauca An�eliku. īgni tusnīdama, viņa gaitenī jautāja nepazīstamam lidotājam, kā viņ� ticis iek�ā un kas viņam izrakstījis caurlaidi. Sim lidotājam caurlaides nebija, tās nebija arī kādam kapteinim un vēl diviem virsniekiem. Papē�us pret grīdu cirzdama un kāju pirkstgalus uz iek�u likdama, viņa pārskaitusies izdrāzās uz lieveņa. �akombaja tur nebija, viņa vietā stāvēja Lora un smējās. Nepazīstams strēlnieks radists cienāja Loru ar ķirbju sēklām, viņa tās jautri grauza un koķeti teica:

� Jūs jau nevar ne aizklausīties! Ko jūs visu nesarunājat! Nē, nē, negribu ne dzirdēt!

� Voskresenska, nāciet pie manis! � An�elika sacīja.

Lora gāja. Un piegājusi tūlīt �ukstus sāka ātri stāstīt:

� �akombaju no �ejienes noņēma apak�pulkvedis Doro�s. Kas te viss nenotika! Pavārs Onufrijs par apak�pulkvedi Levinu izteicās, ka viņ� tik un tā nebū�ot dzīvotājs, jo viņam pat neesot nekas izgriezts, tikai tāpat vien aiz�ūts ciet. Viņam tas esot zināms, bet no kā � tas mums pavisam skaidrs. Kad galvenais ķirurgs mazgāja rokas, bija klāt divas sanitāres, viņas tad arī dzirdēja. Un pēc tam Onufrijs teica, ka Levins viņam uzlicis sodu un viņ� to nepiedo�ot. Būtu sēdējis, �is saka, un domājis par savu galu, nav ko citiem cilvēkiem virsū klupt, ja pats jau esi ar vienu kāju kapā. Izteicās nekaunīgi. Kā �akombajs likās viņam virsū! Pat putas parādījās uz lūpām! Neticat? Tas notika tie�i tai laikā, kad visi piestātnē sagaidīja mūsu varoņus. Slimnieki, kas staigā jau apkārt, protams, bija �akombaja pusē, otrais pavārs Saharovs pat apraudājās. Nevaru, viņ� saka, ar tādu �ūsku veci kopā strādāt, �is ta�u akūtā formā saslimis ar naidu pret visu cilvēci. Mūsu meitenes arī uztraucās. Vera joprojām raud, bet majore Olga Ivanovna pat iedzēra pilienus. Neticat? Labi vien ir, ka jūs tobrīd te nebijāt un to nepiedzīvojāt, tā ir jūsu laime! Bet te stāvēt man pavēlēja apak�pulkvedis Doro�s. Stāvi te, Loro�ka, viņ� teica, un pielūko, lai viss būtu normāli!

� Labi! � An�elika sacīja. � Bet vai, pēc jūsu domām, tas ir normāli, ka hospitālis pilns ar biedriem lidotājiem, kuriem par caurlaidēm pat prātā nenāk? Taisni �ausmas!

Gaitenī An�elika satika Zakombaju.- Viņ� bija bālāks nekā parasti, tomēr izturējās mierīgi un uz An�elikas jautājumu, kā tas beidzās, atbildēja, ka dabūjis rājienu.

� Pamatīgu?

� Pelnītu! � �akombajs atturīgi atbildēja.

Viena An�elikas acs pēk�ņi pieplūda ar asarām, deguns kļuva tum�i sarkans, viņa ie�ņukstējās, cie�i saspieda �akombaja elkoni un aizlūsto�ā balsī teica:

� Paldies jums par apak�pulkvedi Levinu, �akombaj! Protams, kara dienestā tā darīt nevajadzēja, tomēr kā cilvēks, kā savas zemes pilsone nevaru jums nepateikties, nevaru nepasacīt, ka jūs ,..

� Nekā nevajag sacīt, � �akombajs viņu pārtrauca pavisam dzedri. � Itin nekā nevajag sacīt. Esmu slikti darījis, nepareizi darījis. Atļausiet iet?

Un izgāja ārā, kārtīgi aizvērdams durvis.

Novakarē, tiklīdz bija norimis jandāliņ�, ko bija sacēlusi Plotņikova ekipā�as iera�anās, hospitāļa priek�nieks sasauca savā kabinetā apspriedi. Pēc viņa runas sprie�ot, bija gaidāmas lielas kaujas un reizē ar to prāvs ievainoto pieplūdums. Vai ārsti tam sagatavoju�ies? Vai nav kāda aizķer�anās, saskaņotības trūkums, traucējumi darbā? Kādi jautājumi būtu?

* Bija vairāki jautājumi. Pulkvedis atbildēja. Un atbildēdams nez kāpēc lūkojās Aleksandrā Markovi�ā.

� Nevienam vairs jautājumu nav? � pulkvedis vēlreiz vaicāja.

� Man nav nekādu jautājumu. � Levins "sacīja uzsvērti oficiālā tonī, apvaldīdams aizkaitinājumu.

Hospitāļa priek�nieks vēl piebilda, ka vēlāk cerēt uz palīdzību no ārienes būs veltīgi. Kas netiks galā, lai vaino pats sevi. Tomēr laikā iesniegti nodaļu priek�nieku pieprasījumi, kas radu�ies sevi�ķos apstākļos, tiks ņemti vērā. Vai kādam ir tāds pieprasījums?

Bungodams ar pirkstiem pa galdu, viņ� caur pieri aplūkoja padotos. Un viņa skatiens atkal apstājās pie Levina.

Visi klusēja. Arī Levins.

� Tātad skaidrs? � pulkvedis jautāja.

� Pilnīgi skaidrs, � Levins atbildēja un piecēlās.

Viņam trūka elpas un gribējās tikt svaigā gaisā. Turklāt dienā viņ� bija daudz staigājis, un dro�i vien tāpēc vēderā atkal radās smaguma sajūta. Apspriedes laikā viņ� bija jutis arī sāpes. Vakars bija diezgan silts, jau pavasarīgs, bet no lī�a kāpa aug�ā tik bieza, pienaini balta migla, ka nekā nevarēja redzēt pat divu soļu atstatumā. Atbalstīdamies uz nūjas, Levins brīdi pastāvēja uz lieveņa, tad apsēdās uz sola, kuru �akombajs bija uztaisījis jau iepriek�ējā vasarā, un sāka raudzīties baltajā autā, ka� cie�i apņēma visu pilsētiņu.

Smaguma sajūta pārgāja, elpot kļuva vieglāk, uz mirkli viņ� pēk�ņi jutās jauns, vesels, jautrs, tāds, kas visu spēj,

kam nekas nav par grūtu. �Tie�ām, es ta�u nemaz neesmu tik vecs!� viņ� domāja. �Beigsies kar�, aizbrauk�u uz dienvidiem, peldē�os siltā jūrā, dzer�u sauso vīnu, ēdī�u vīnogas. Atgriezī�os mājās iededzis melns, mani neviens pat nepazīs.�

� Atpū�aties? � kāds miglā vaicāja.

Balss bija dzirdēta, tomēr sākumā Levins to nepazina.

Un piesardzīgi atbildēja:

� Atpū�os gan. Bet kas tur runā?

� Brīvā līguma darbinieks! � balss atbildēja, un Aleksandrs Markovi�s juta, ka cilvēks, kas viņam tuvojas no mitrās, baltās tumsas, ir piedzēries.

Zilā spuldzīte uz hospitāļa lieveņa mirkli apgaismoja garo, balto pavāra Onufrija degunu, un tad viņa seja atkal pazuda miglā.

� Vai atļausiet griezties pie jums? � pavārs Onufrijs vaicāja.

Levins nopūtās un atļāva. Būtu viņ� bijis ar stipru gribu apveltīts komandieris, viņ� būtu Onufriju padzinis.

� Atļausiet sēsties? � Onufrijs atkal vaicāja.

Arī apsēsties Levins atļāva, iepriek� pats sevi aprājis par cilvēku izlai�anu. Brīdi abi klusēja. Galvenais pavārs patrinās uz sola un divas reizes nopūtās. �Tūlīt sāks krākt,� Levins nez kāpēc nodomāja. �Tas būs labi. Viņ� aizmigs, un es ie�u projām.�

� Jūs esat man pāri nodarījis, biedri apak�pulkvedi, � pavārs sacīja, vēlreiz nopūties, un viņa balsī Levins saklausīja nevis pāridarījuma sāpes, bet gan neapvaldāmu niknumu, kas nomāc visu citu.

Cenzdamies nepadoties tādam tonim, Levins atbildēja, gandrīz jokodamies:

� Vai nepatika malkas skaldī�ana?

Pavārs klusēja. No lī�a puses plūda aukstums, un Levins sacēla mēteļa apkakli.

� Nepatika, � pavārs izaicino�i atbildēja. � Kas tur būtu ko patikt? Pat interesanti � kas tur varētu būt patīkams?

� No bēdām arī piedzērāties? � Levins jautāja un tūlīt juta, ka to nevajadzēja darīt.

� Neesmu piedzēries, esmu tikai iedzēris, � Onufrijs teica. � Piedzerties un iedzert ir divas da�ādas lietas. Kā-^ pēc brīvdienā neiedzert? To dro�i var atļauties. Un nekā briesmīga es nedaru. Mierīgi sē�u un smēķēju. Varbūt arī jūs gribat smēķēt?

Levins neatbildēja.

� Negribat? Lūdzu, kā jums patīk, ar savu tabaku es neuzbā�os. Bet kas ir pāri darīts, biedri apak�pulkvedi, tas ir pāri darīts. Visiem izdabāt nav iespējams. Ja cilvēks slims, dod ko dodams, viņam viss gar�o pēc salmiem. Slimniekam nav nekādas gar�as sajūtas, viņam ir temperatūra, dod viņam tikai dzert � to pa�u ūdeni. Domājat, ka es nekā nejēdzu? Neesmu nekāds nieka pavārs, piedodiet, agrākajā Petrogradā strādāju restorānā �Briedis�; neteik�u, ka biju tur �efpavārs, bet par palīgu gan strādāju un visu darīju pats savām rokām. Es, biedri apak�pulkvedi, varu pagatavot jebkuru ēdienu un jebkuru mērci. Kas, piemēram, var pagatavot kumberlēna mērci? Es! Vai tartaru pie la�a � lūdzu, vai be�emeļu pie vistas cepe�a? Ko tur runāt � fileju �Minjon�, lūdzu, ar sēnītēm un aknām, kon-somē, pretaņjer�iku, buljonu ar pa�otu, bor��u ar austiņām, soļanku tirgoņu gaumē, � kālab to nepagatavot? Vai, pieņemsim, medījumu, jēra gaļas �igo, jebkuru sald-ēdienu � lūdzu! Bet te tev nu bija � �eitan nespēju izda- � bāt! Saprotiet, nespēju izdabāt ser�antam Nozdrju�kinam un kareivim Poņu�kinam! Bet ko sajēdz �is Nozdrju�kins ar savu Poņu�kinu? Viņi kaut ko jēdz tikai no speķa, no speķa ar kartupeļiem, bet tālāk viņu sapra�ana nesniedz!

� Ziniet ko, Onufrij Gavrilovi�, � Levins viņu pēk�ņi pārtrauca, � nav nekā ļaunāka par tādu sulainisku Nozd-rju�kina un Poņu�kina noniecinā�anu. Vai jūs nicināt cilvēkus tāpēc, ka viņi nezina, kas tā tāda par kumberlēna mērci? Es arī nezinu tādu mērci...

� Nezināt?

� Nē.

� Ja nezināt, � Onufrijs iesāka, � ja nezināt...

Un apklusa.

Tad pasmīnēja un, kāri vilkdams dūmu no pa�tīta smēķa, atkal ierunājās:

� Neviens nekā nezina, tomēr visi māca. Ikviens kaut ko aizrāda, bet da�i pat ņem un uzliek sodu. Galvenais pavārs nepatīk Nozdrju�kinam un Poņu�kinam. Neizdara viņiem pa prātam. Lai gan viņi ir slimnieki, viņi tomēr dod norādījumus, viņi komandē, viņi sūdzas. Kā to saprast, biedri apak�pulkvedi?

� Tā tas arī jāsaprot, � Aleksandrs Markovi�s mierīgi atbildēja, � tā arī jāsaprot, ka tur pie tā restorāna īpa�nieka jūs saviem nepmaņiem strādājāt uzcītīgi, darbs jūs interesēja, bet te mūsu kareivjiem un matro�iem, mūsu virsniekiem jūs strādājat gau�ām slikti, vārāt tādas samazgas, ka mutē nevar ņemt, turklāt vēl nicināt cilvēkus, kas par dzimteni lēju�i savas asinis, dēvējat viņus par Nozd-rju�kiniem un Poņu�kiniem . No jūsu ēdiena kļūst nelabi ap dū�u ...

� Kam tad? � Onufrijs vaicāja, mazliet paliecies uz Levina pusi. � Vai ievainotajiem? Dod ta�u viņiem ko dodams, viņi tik un tā neris. Viņiem viss sprūst kaklā...

� Nav tiesa, arī es nogar�oju ...

� Jūs?

� Es!

� Piedodiet � vai tad jūs esat vesels? � Onufrijs jautāja, pieliekdamies Levinam vēl tuvāk. � Atklāti sakot, arī jūs neesat nekāds veselais.

� Neatļaujieties... '

� Kas tur ko atļauties vai neatļauties, biedri apak�pulkvedi, jūs ta�u esat galīgi slims cilvēks, un visi to zina. Paskatieties pats uz sevi, jūs ta�u nevar ne pazīt!

Levins pavirzījās tālāk no Onufrija un juta, ka būtu jāiet projām, tomēr to nedarīja.

� Es tie�ām esmu slims, � viņ� dzedri sacīja, � tomēr alla� nekļūdīgi esmu at�ķīris jūsu gatavoto ēdienu no jūsu palīga Saharova gatavotā, turklāt salīdzinājums nekad nav bijis par labu jums. Saharovs gan ir parasts flotes pavārs un par kumberlēna mērci nav ne dzirdējis, bet viņ� ir cilvēks, turpretim... jūs tāds neesat. Kas attiecas uz mani, tad varu jūs brīdināt: man tagad izdarīta operācija un pagaidām vēl jāievēro diēta, bet tuvākajā laikā es sāk�u nogar�ot visu, ko esat gatavojis, un stingri sodī�u ... ₄

� Tuvākajā laikā? � Onufrijs vaicāja, un viņa balsī bija saklausāma interese un līdzjūtība.

� Jā, tuvākajā laikā, � Aleksandrs Markovi�s diezgan nedro�i apstiprināja.

Onufrijs iesmējās un pagrozīja galvu.

� Kas tur būtu smieklīgs? � Levins jautāja vēsi un bargi.

Viņa sirds strauji pukstēja.

� Smieklīga tur nav nekā, � Onufrijs sacīja. � Tikai paraugus jūs nedrīkstat ņemt. Jums sevi jāsaudzē, nevis jāgar�o ēdieni. Pa�reiz jūsu mū�ā nav tāds laiks, lai nodarbotos ar paraugu ņem�anu.

� Kas tas tāds par mana mū�a laiku? � Levins vaicāja un pats dzirdēja, ka viņa balss ir vēsa un barga.

� Vai tad jūs nezināt?

� Nesaprotu, par ko jūs runājat.

� Jums to slēpj, � Onufrijs sacīja, � tā teikt, lai jūs neuztrauktos. Bet to neapjēdz, ka cilvēkam ar tādu veselību jāguļ gultā, nevis jāskraida pa hospitāli no pagraba uz operāciju zāli, neapjēdz, ka cilvēks ar tādu raksturu, kāds ir jums, mēne�a laikā būs pagalam, jo jūs dikti nervozējat un visu ņemat pie sirds. Jums gan jāgar�o paraugi, gan jāinteresējas par hospitāļa veļu, nu, un, pats par sevi saprotams, operācijas, ārstē�ana ...

� Kas tad, pēc jūsu domām, man ir noslēpts? � Levins vaicāja, pats sevi par to nicinādams. � Un kas ir tas slēpējs?

� Operāciju ta�u jums neizdarīja, � Onufrijs sacīja klusi un līdzjūtīgi, � tikai paskatījās un aiz�uva ciet. Dro�i vien arī pats to zināt, bet tāpat vien sakāt � operācija.

Viņ� vēlreiz kāri ievilka dūmu un ar spļāvienu nodzēsa smēķa galu.

Kādu brīdi Levins klusēja. Viņam �ķita, ka dabūjis no aizmugures ar āmuru pa galvu. Onufrijs sāniski raudzījās viņā.

Dro�i vien pagāja labs laika sprīdis, kamēr Levins savaldījās. Viņam tas bija jāizdara pilnā mērā. Un viņ� arī savaldījās tā, ka atbildēja tikpat vēsi un mierīgi, kā bija runājis pirmīt.

� Jā, es zinu, � viņ� teica. � Un kas tad ir, ja es zinu?

Onufrijs iesēcās. Laikam gan viņam kļuva baigi. Un tāpēc, ka Onufrijam kļuva baigi, Levins jutās vēl dro�āks.

� Jā, es zinu, � viņ� lēnām atkārtoja, � zinu. Kādu laiku cerēju, tāpat kā būtu cerējis jebkur� cilvēks, un arī tagad man vēl grūti iedomāties, ka drīz mir�u, un tomēr tā tas ir � drīz es mir�u. Bet kas par to? Es tomēr palieku tāds pats, kāds esmu bijis, un ceru tāds arī nodzīvot līdz pēdējam elpas vilcienam. Vai jūs zināt, Onufrij, kas ir dzīve? Vai arī nezināt? Vai esat kādreiz par to domājis?

Viņ� runāja bargi un mazliet svinīgi, un tāds bargums un svinīgums aizvien vairāk biedēja Onufriju. �ai mirklī atvērās durvis, uz lieveņa iznāca �akombajs un tūlīt iegāja atpakaļ hospitālī. Levins klusēja, kamēr uz lieveņa bija �akombajs, tad atkal stingri ierunājās:

� Dzīve vispirms ir darbs, bet darbs ir galvenā laime zemes virsū. Jūs to nesaprotat, jūs nespējat to saprast, jo jums darbs ir mocība un tikai samaksa par darbu jūs samierina ar dzīvi. Turpretim es zinu, kāpēc strādāju, un lie-lum lielais vairums mūsu padomju tautas to zina, tāpēc pat tagadējā veselības stāvoklī es nespēju pret darbu izturēties nevērīgi. Nogrēkoties �ai ziņā man nozīmē nogrēko-ties pret to, kas dzīvē ir galvenais, pret pa�u dzīvi. Jūs traucējat �o darbu, tātad � traucējat dzīvi. Bet visi, kas traucē mūsu dzīvi, ir jāsoda, tāpēc ari sodu jūs. Un sodī�u vēl, ja nelabosieties, jo jums nav tiesību slikti strādāt, un jūs strādāsiet labāk, kaut vai baidīdamies no soda ...

Pavārs klausījās un sēca, un pēc tā, kā, viņ� sēca, Levins saprata, ka viņ� baidās. Ta�u baidās nevis no tā būtiskā, par ko runā Levins, bet no pa�a apak�pulkve�a Levina un tam dotās varas, tāpēc Aleksandram Markovi�am pēk�ņi kļuva pretīgi un gribējās iet projām.

Onufrijā neparaudzīdamies, viņ� piecēlās un lēnām iegāja hospitālī, kur pie durvīm ar apsaiti �rci� uz piedurknes staigāja �akombajs.

� Ar to cilvēku nevajag runāt, � �akombajs teica, ba�īgi lūkodamies Levinam sejā. � No viņa mums jātiek vaļā. Kāda interese runāt ar tādu cilvēku?

Levins papūlējās uzsmaidīt �akombajam un, nekā neatbildējis, aizgāja uz savu kabinetu. Juzdamies noguris, viņ� tur apgūlās un ieklausījās pats sevī: vai baisi? Nē, baiļu nav. Patiesībā viņ� tā arī bija domājis. Ārsts Timohins neprata diez cik veikli melot, turklāt viņ� pats nebija sevi�ķi slikts ārsts.

�Paskat, es nepavisam neesmu gļēvulis!� Aleksandrs Markovi�s pēk�ņi nodomāja. �Kaut kādi tomēr spēju patiesībai acīs skatīties. Da�reiz tas ir grūti, tomēr var iztikt. Arī turpmāk kaut kā tik�u galā ar savu hospitāli, ar saviem cilvēkiem, ar visu to, kas man būs jāpārdzīvo, kamēr nonāk�u galā.�

Viņ� nedabūja ilgi domāt, jo ieradās Ļedņevs un Bobrovs, lai ziņotu par glāb�anas lidma�īnas darbu. Tagad viņiem bie�i lika pacelties gaisā, un nupat viņi atkal bija izvilku�i no ūdens divus cilvēkus, kas bija atradu�ies gumijas laivā. Iepriek�ējā dienā lidma�īnu bija ap�audījis simt devītais, bet viņi bija izbēgu�i un laimīgi �pieūdeņo-ju�ies� mājās. Ļedņevs tagad runāja kā pieredzējis lidotājs, tiesa, ne katrreiz vietā lietodams aviācijas terminus, ko viņ� kaisīt kaisīja. Bobrovs klusēja un skeptiski smai-_ч dīja, klausīdamies jūsmīgajos Ļedņeva spriedelējumos.

Pēc tam atnāca Kalugins un sīki izstāstīja par Plotņikova ekipā�u. Par stāstījuma pareizību viņ� negalvoja, bet iznāca tā, ka Plotņikova lidma�īna aizdegusies un nolaidusies Norvēģijā. Apkalpe izglābusies un ilgu laiku kājām nākusi uz frontes pusi. Tas bijis neiedomājams, neiespējams, neticams gājiens, bet tik tie�ām � tas bijis. Par apkalpes cie�anām iznāktu īpa�s stāsts, bet laikam gan viņu pārciesto labāk nemaz neatcerēties. Galvenais ir tas, ka atceļā viņiem laimējies ieņemt fa�istu sakaru un novēro�anas posteni. Viņi to izdarīju�i ar kauju. �ai postenī atradies kāds vācietis, kas bijis iesaukts pēc totālās mobilizācijas, vīrs ar galvu uz pleciem, un savā prātā viņ� jau sen bijis sapratis, ka �Hitlers kaput�. �is �kaput� � tā viņi to sauku�i � palīdzējis viņiem nodibināt sakarus ar vācie�u pavēlniecību piekrastē. Izmantodami posteņa rāciju, viņi sazināju�ies ar mūsu Gaisa kara spēkiem, bet pa speciālu posteņa telefonu uzzināju�i par vācu karavānām, kas gatavojās doties ceļā. Vai varat to iedomāties?

� Nē! � Levins sacīja. � Kaut kas tāds lasāms sērijā �Piedzīvojumu pasaule�, bet dzīvē tā nemēdz būt.

� Dzīvē gadās daudz trakāki notikumi nekā �Piedzīvojumu pasaulē� ...

� Tas izklausās pēc murga, � Levins teica. � Tas nav nemaz iedomājams.

Kalugins priecīgi iesmējās un izsaucās, ka tas nepavisam neesot murgs, ka bijis tie�i tā. Da�i lidotāji no torpēdve-dēju aviācijas pa�i dzirdēju�i Plotņikova balsi, kad viņ� to lidma�īnām norādījis, kur atrodas fa�istu transportkuģi. Plotņikovs sēdējis tai sakaru posteņa mājelē, vērojis, kas notiek, un ziņojis, kur atrodas mērķis. Un ar viņu kopā vēl viens �Hitlers kaput�, kas padevies gūstā un aiz bailēm visādi palīdzējis. Protams, visinteresantākais tomēr esot Fjodors Timofejevi�s. �is lēnais cilvēks, zinātnieks, konstruktors un klusētājs, bijis lielisks, kaujiniecisks komandieris. Vispār situācija bijusi tāda, ka varētu vai prātā sajukt, tomēr viņ� izturējies pilnīgi mierīgi un darījis brīnumlietas.

Aleksandrs Markovi�s klausījās un māja ar galvu, viņa vecīgā seja priekā staroja, bet Kalugins runāja un runāja, un �ķita, ka viņ� atstāsta nevis patiesu notikumu, bet kinoteātrī redzētu piedzīvojumu filmu.

� Ziniet, � viņ� pēk�ņi teica, � tur tie�ām daudz kas izpu�ķots. Viņi pa�i nav vēl stāstīju�i gandrīz nekā, un ap to, kas ar viņiem noticis, sāk jau vīties leģendas � tās izdomā cilvēki, kuri viņus mīl un ciena, patiesība sajaucas ar jūsmas pilnu izdomu, man pa�am no visām tām detaļām jau galva grie�as riņķī. Redz, arī pa�reiz: es klāstu jums, ta�u nezinu, kas ir patiesība, kas � ne. Lidlaukā klīst vismaz ducis da�ādu nostāstu, un katram no tiem ir vismaz ducis variantu. Ta�u būtība, pats pamats atbilst īstenībai. Varoņdarbs izdarīts, turklāt � liels varoņdarbs. Vai esat dzirdējis, ka jautājumu par viņu glāb�anu izlēmusi ļoti augsta priek�niecība?

� Jā, dzirdēju.

� Tas ļauj secināt, cik nozīmīgs bijis tas, ko viņi darīja. * ' Levins pamāja ar galvu. Vera atnesa glāzēs ielietu tēju, dzērveņu ekstraktu un divus sausiņus Aleksandram Mar-kovi�am.

� Vai negribat sausiņu? � Levins vaicāja.

Kalugins aiz izklaidības apēda abus sausiņus un sāka atkal stāstīt. Acis viņam uzbudinājumā spīdēja, vairākas reizes viņ� pielēca kājās un, kad ienāca An�elika, pēk�ņi aplika viņai roku ap pleciem un jautāja:

� Vai nav jauks pāris, Aleksandr Markovi�? Precieties ar mani, An�elika, man Maskavā Maroseikā ir istaba uz goda, un tur mēs ierīkosim sev ģimenes ligzdiņu!

� Nevaru ciest tuk�u mēļo�anu, � An�elika skarbi sacīja, tomēr arī viņai bija lielisks noskaņojums.

Palātā bija pustum�s, un pie guļo�ā Gurjeva joprojām sēdēja �ura. Levins jau dienā bija licis atnest viņai atzveltni, bet arī tajā viņa sēdēja tāpat kā uz krēsla � taisni un stīvi.

� Uz brītiņu bija pamodies, � �ura sacīja, pieceldamās kājās. � Iedzēra ūdeni, apskatījās apkārt un teica: �Vēl maķenīt pasnaudī�u, �uro�ka.� Nekā nestāsta, acīmredzot ir ļoti vārgs. Vai viņa ievainojums ir bīstams, biedri apak�pulkvedi?

Aleksandrs Markovi�s atbildēja, ka neesot bīstams, ka Gurjevs esot tikai ārkārtīgi pārguris, nervi viņam satricināti. Un, protams, pilnīgs spēku izsīkums.

Viņ� saņēma Gurjeva roku savā lielajā plaukstā un, lūpas kustinādams, sāka skaitīt pulsu; tas bija labs pulss, kāds mēdz būt guļo�am cilvēkam, kuram ir vesela sirds.

� Ļoti labi, � Levins teica, skatīdamies uz �uru, � lieliski! Ar tādu sirdi var doties atpakaļ uz turieni, no kurienes viņ� ieradies, taisīt tur visādus numurus vēl pusgadu un atgriezties bez jebkāda riska. �itāda dzelzs veselība!

Suras acis kļuva jautrākas, viņ� pamāja ar galvu un, lūpas �āpstinādams, devās pie Plotņikova. Tur atzveltnes krēslā, uzvilkusi aug�ā arī kājas, sēdēja meitene, kas nesen bija stādījusies priek�ā, nosaukdama sevi par Nastju, un vājajā naktslampiņas gaismā lasīja biezu grāmatu. Levins klusēdams apsēdās uz gultas malas, ielūkojās Plotņi-kovam sejā un gribēja vaicāt Nastjai, vai viņ� ir bijis pamodies, ta�u Plotņikovs �ai mirklī atvēra acis,-nopūtās un, kā pārtrauktu sarunu turpinādams, sacīja:

� Tur, redz, bija daudz laika pārdomām un, kad roka mani it īpa�i mocīja ...

Viņa acīs parādījās izbrīns, viņ� pasmaidīja un, lūkodamies Levinā, teica:

� Lūdzu, piedodiet, apak�pulkvedi, biju iesnaudies, bet pa to laiku ienācāt jūs. Sveicināti! Kāpēc esat kļuvis tik vāj�? Daudz darba?

Joprojām smaidīdams, gai�ām, mirdzo�ām un nopietnām acīm vērdamies Levinā, viņ� piebilda-:

� Ļoti priecājos jūs redzēt!

� Mēs ta�u esam jau redzēju�ies, � Levins teica, � un pat runāju�i.

� Tā? � Plotņikovs nemaz nebrīnījās. � Es tagad, ziniet, daudz ko aizmirstu. Esmu dīvainā stāvoklī. Vai tas pāries?

� Katrā ziņā. Jums tikai labi daudz jāguļ.

� Es arī guļu visu laiku. Gulēju tur, kur mūs nogādāja vispirms, gulēju kuterī un arī te guļu. Bet varbūt es lēnām mirstu?

Levins smaidīdams papurināja galvu.

� Nē, � viņ� sacīja, � jūs nemirstat. Tā cilvēks nemirst. _л

Plotņikovs nopūtās, brīdi klusēja un tad teica:

� Tas ir lieliski, ka es nemirstu. Dzīvē tomēr gadās da�da�ādi. Es, redz, pirmīt Nasteņkai stāstīju, ka tur man bija tāds posms, kad visgrūtākais �ķita neno�auties. Toreiz mani gau�ām mocīja roka un vispār stāvoklis bija bezcerīgs; un tad arī Fjodors Timofejevi�s izdomāja tādu formulējumu: no tevis, Plotņikov, tā teikt, dzīvo�ana pa�reiz, prasa piepūli.

� Prasa piepūli? � Levins izbrīnījies vaicāja.

� Jā, tā viņ� teica � dzīvo�ana prasa piepūli. Ta�u tev jātiek pāri �im posmam, jo tu, Plotņikov, esi komandieris un boļ�eviks, esi komunists un tavs pienākums ir tikt tam pāri tāpat, kā esi ticis pāri visam citam. Jā, tas bija visgrūtākais. Vai dzirdi, Nasteņka?

Nastja pamāja ar galvu un pieliecās Plotņikovam vēl tuvāk.

� Esmu noguris, � viņ� sacīja. � Tā nu ir � pasaku desmit vārdu, un nogurums klāt... Apnicis tāds stāvoklis, apak�pulkvedi. Esmu pats sev apnicis ar �o vājumu un sāpēm.

Viņ� aiz riebuma sarauca seju grumbās un aizvēra acis.

Levins vēl brīdi pasēdēja, raudzīdamies Plotņikovā un domādams par viņa nupat teiktajiem vārdiem, tad, ar roku pieķēries pie gultas kājgaļa, uzslējās stāvus un tūlīt juta, ka nevar paiet. It kā pie pa�ām ausīm iedunējās zvans, un no �īs zvanī�anas gar acīm sāka griezties loki visās varavīksnes krāsās, tad tie ātri vien norima, atstādami tikai necie�ami skaudras sāpes, kuras viņ� nespēja nedz slēpt, nedz izturēt. Aizsmaku�ā balsī ievaidējies un izdzirdis savu vai-dienu, Levins atspiedās pret Plotņikovā gultas kājgali uh atjēdzās jau noģērbts un apguldīts otrā gultā, kas atradās turpat Plotņikovā palātā. Viņu nez kāpēc iepriecināja tas, ka viņ� guļ kopā ar Plotņikovu, bet tūlīt viņam kļuva arī neveikli, un viņ� skaļi sacīja Nastjai, kas joprojām sēdēja krēslā, kājas pievilkusi sev klāt:

� Vai es jūs nenobaidīju?

Olga Ivanovna gribēja Levinu apklusināt, bet viņ� tam nepievērsa nekādu uzmanību un atkal vaicāja:

� Vai briesmīgi nobijāties? Tagad ar mani tā gadās � uznāk tādas aplamas sāpes, ta�u tās ātri pāriet. Mazliet pagulēju un cel�os aug�ā, vai ne, Olga Ivanovna?

Nez kāpēc.Levinam likās, ka viņ� gulējis pavisam neilgi, ka ir vēl vakars, un, brītiņu klusējis, viņ� jautāja:

� Vai ievainotie nav atvesti?

� Nē, � Olga Ivanovna atbildēja, � ta�u uzbrukums sācies.

Levins mazliet pacēlās un ielūkojās viņai acīs.

� Tie�ām?

� Jā. Stāsta, ka pavēlnieks pats lidojot triecienlidma�īnu priek�galā. Bet labāk paklausieties!

Viņa ar galvu pamāja uz aug�u un sāka klausīties kā sastingusi. Arī viņ� sasprindzināja dzirdi un pat aizvēra acis, lai labāk dzirdētu: līdz viņam atskanēja gara, spēcīga un neskaidra lidma�īnu armādas rūkoņa.

� Kādu pusstundu stāvējām uz lieveņa, � Olga Ivanovna stāstīja, � un klausījāmies, klausījāmies.'Lido vienā lido�anā. Kā rītausmā sāka, tā līdz �im laikam. Jau diezgan ilgi esmu aviācijā, bet nekad netiku domājusi, ka mums ir tik daudz lidma�īnu. Pat skatoties kļūst baismīgi.

Viņa nez kāpēc mulsi pasmaidīja.

� Nu labi, � Aleksandrs Markovi�s teica, � tagad ejiet, dārgā, bet tai meitenei pasakiet, lai viņa pagrie�as uz otru pusi. Es tūlīt ģērb�os.

Olga Ivanovna gribēja kaut ko iebilst, tomēr nedarīja to. Viņ� augsti novērtēja �o klusē�anu un it kā pateikdamies ar plaukstu paplik�ķināja pa viņas elkoni. Pēc tam piecēlās, nomazgājās zem du�as vēl tuk�ajā hospitāļa du�as telpā un ilgi skuvās pie maza spogulī�a, pūlēdamies nelikties zinis par briesmīgajām pārmaiņām sejā. Tad formas svārku apkaklītei pie�uva tīru padrēbi un, uzkāpis kabinetā, lika atnest stipru tēju. �o tēju viņam ienesa An�elika � barga un zilgansarkana.

� Ziniet ko, An�elika, � viņ� teica, ar karotīti glāzē tvarstīdams tējas lapiņu, � es jūs lūg�u turpmāk vienmēr turēt gatavībā �ļirci un citu man nepiecie�amo. Lai tādi komplektiņi lieto�anas kārtībā atrastos gan operāciju zālē, gan pārsie�anas istabā, gan, piemēram, te. Jūs mani sapratāt?

An�elika pamāja ar galvu, un �is mājiens izskatījās pēc tādas kā paklanī�anās.

� Un tagad maķenīt nodarbosimies ar terapiju, � Aleksandrs Markovi�s turpināja. � Man vēl ir krietni daudz kas darāms un gribētos pēc iespējas ilgāk būt pienācīgā formā. Vai arī to jūs saprotat? Sēdieties ta�u, An�elika, es tūlīt rakstī�u receptes ...

Uzstūmis brilles uz pieres, viņ� sāka rakstīt receptes, reizēm brītiņu padomādams. Izrakstīja atropīnu, sālsskābi, pantokrīnu, pēc tam, da�reiz saskaizdamies un pa vecam paradumam pat kliegdams, sīki apsprieda ar An�eliku nākamo diētu, un varēja likties, ka runa ir nevis par pa�u ārstu Levinu, bet par glu�i sve�u cilvēku, par kādu no tiem, kas pa�reiz guļ hospitāļa palātās.

Kad arī diēta bija skaidra, Aleksandrs Markovi�s uzģērba virsvalku, iebāza kabatā papirosu paciņu un aizgāja uz uzņem�anas telpu, kur Olga Ivanovna gaidīja ievainotos. Ta�u pagaidām nebija neviena pa�a ievainotā, un viņiem abiem � Levinam un Varvaru�kinai � tāpēc kļuva mierīgāk ap sirdi. Apak�pulkvedis tur nosēdēja kādu pusstundu un tad devās uz palātu pie Kuro�kas, ar kuru vēl nebija kārtīgi aprunājies, jo pie Kuro�kas gultas visu laiku garlaikojās viņa skaistā sieva, kas bija te, �ai dzīvē, nokļuvusi glu�i kā no citas planētas un nez kāpēc kaitināja Levinu. �oreiz Veras Vasiļjevnas nebija, tikai pēc stipras, hospitāļa palātā neparastas smar�as varēja just vi- -ņas neseno klātbūtni. In�enieris negulēja, un pēc viņa skatiena Aleksandrs Markovi�s saprata, ka ar savu iera�anos viņu iepriecinājis.

� Ahā, ārsts! � viņ� skopi pateica, bet tas nozīmēja daudz ko vairāk.

� Ārsts, ārsts! � Levins viņu atdarināja_� un arī tas nozīmēja daudz vairāk, nekā bija pateikts. � Ārsts. Jau ilgus gadus esmu ārsts. Un kas par to?

Viņ� apsēdās. Brīdi abi klusēja, tad in�enieris pamirk�ķināja ar vienu aci un �ukstus sacīja:

■ � Pieliecieties tuvāk, esmu jums atvedis da�us jaunumus.

� Kādus tad?

� Esmu izdomājis tam pa�am mūsu tērpam nepiecie�amo uzlabojumu. Atcerieties, man tērpā kaut kas nepatika. Un jūs vēl kliedzāt uz mani. Starp citu � vai jūs joprojām tā kliedzat?

� Joprojām! � Levins izaicino�i atbildēja.

� Tad jūs, protams, ari tagad kliegsiet uz mani, � Kuro�ka turpināja, � bet es atrodos pie jums hospitālī. Tāpēc man ir priek�rocības. Un tagad atļaujiet atgādināt problēmas būtību. Kā jums zināms, lidotājs krītot var būt arī bez samaņas. Tātad var nokrist uz mutes. Bet, nokritis uz mutes, viņ� sarīsies ūdeni, ja arī mūsu tērps darbotos nevainojami. Un tikai tāpēc, ka lidotāja seja būs ūdenī. Saprotat?

� Saprotu, � Levins teica. � Tāpēc arī darbu pārtraucām.

� Kā gan citādi! Tātad jāpanāk, lai krīto�ais lidotājs automātiski tiktu pagriezts uz muguras. Tādu automātu vaļas brī�os esmu arī konstruējis. Kad atspirg�u, varēsim izmēģināt. Pārrēķinā�anās tur nevar būt.

Levina sejā parādījās izbailes.

� Kur jūs to izdomājāt? Vai tur? � viņ� jautāja, ar roku rādīdams uz loga pusi.

� Nē, tur ne, � Kuro�ka smaidīdams atbildēja, � tai pusē, uz kuru jums labpatikās rādīt, atrodas Maskava. Es ta�u biju pretējā pusē.

� Ejiet pie velna! � Aleksandrs Markovi�s iebļāvās.

� Kāpēc jūs mani apceļat? Jūs ta�u saprotat, ko es vaicāju. Jūs to izdomājāt tur, tajos apstākļos?

Kuro�ka brīdi klusēja, tad pastaipījās un beidzot visu izstāstīja.

� Dārgais Aleksandr Markovi�, � viņ� teica, � kādu laiku mēs tur dzīvojām ārkārtīgi mierīgi, un �is mierīgums apstākļos, kuros nebija nekādu cerību uz nākotni, bija mums visiem pats briesmīgākais. Turpretī darbs novērsa, piemēram, manas domas no bezcerības un no�ēlojamā mū�a gala. Turklāt man �ķita, ka vismaz būs iespējams pa radio, izmantojot mūsu kodu, pārraidīt uz �ejieni visu to, ko bū�u padarījis, un dīvaini, tas mani uzmundrināja, noskaņoja uz sentimentālām, tomēr diezgan pamatotām domām par vienīgo nemirstību, kurai mēs spējam ticēt. Tik tie�ām, būtu smieklīgi, ja mēs cerētu, ka vēlāk mūsu dvēseles atdzims, teiksim, kaķos vai suņos. Vai ne? Tātad vienīgi darbs spēj kaut kādā mērā nodro�ināt cilvēkam nemirstību. Vai es jūs nekaitinu ar savām garajām runām?

� Nē, � Levins atbildēja, � kāpēc tā? Arī es diezgan bie�i par to domāju... � Un viņ� pasmaidīja, it kā būtu nogrēkojies.

� Pēdējā laikā nez kāpēc daudz runāju, � Kuro�ka teica, arī pasmaidīdams. � Sievu nemaz nelai�u pie vārda. Dro�i vien viņa jums �ēlojusies, vai ne? Starp citu, tās ir blēņas, tas viss nāk no dīkdienības. Vai jums nav papiross?

� Ir, � Levins sacīja. � Bet jums es nedo�u. Jums pa�laik nevajadzētu smēķēt.

Kuro�ka ar pārmetuma pilnu skatienu palūkojās Levinā un nopūtās.

� Ko tad jūs tur īsti darījāt? � Aleksandrs Markovi�s vaicāja. � Es to jautāju nevis tāpēc, ka būtu ļoti ziņkārīgs, bet tāpēc, ka nevaru jūs nekādi iedomāties tādā darbā. � Viņ� uzsvēra vārdu �tādā� un nozīmīgi^paraudzījās in�enierī. � Varbūt jūs nevēlaties par to runāt?

� Nevēlos, � Kuro�ka atzinās. � Bija grūti, Aleksandr Markovi�, negribas atcerēties. Te ir siltums, klusums, var mierīgi gulēt, nē, negribu atcerēties!

Viņ� pat iesmējās no prieka, ka nekavēsies atmiņās, ka ir siltā istabā un var mierīgi gulēt. Tad piebilda:

� Man te atnes kakao un vēl pierunā dzert, no rīta cienāja ar pankūkām, bet es visas neapēdu. Interesanti. Vispār ārkārtīgi daudz interesanta. Atbraukusi mana sieva, mēs ta�u ilgi, ilgi nebijām tiku�ies; viņa stāsta, es klausos. Vai neiedosiet papirosu?

� Nedo�u.

� Jums tikai �ēl papirosa.

� Un tad?

Atnāca An�elika un aicināja Levinu uz pieņem�anas istabu. Bija atvesti ievainotie.

� Vai no turienes? � viņ� pa ceļam vaicāja.

� Nē, � An�elika stingri atbildēja, � nelaimes gadījums. Lūzis kaut kāds �ķērszāģis un viņus ievainojis. Viņi ir no aizmugures.

�Ļoti cienījamā majore!

Jums nu gan būs brīnums: Jūsu vīrs, Jūsu ģenerālis, bija atbraucis pie mums! Vai varat to iedomāties? Mūsu lieliskais akadēmiķis pats personiski! Kādas bailes mēs pārcietām viņa dēļ, kas te viss nenotika, kā mēs trīcējām un drebējām!

Lai neaizmirstu � paldies par adīto kamzoli! Tomēr man jāizsaka Jums piezīme: labāk būtu nodarbojusies ar savu panariciju, nevis adījusi kamzoļus. Kamzolis labs � nav vārdam vietas, bet Jūs ta�u esat ārste, un kamzoļu adī�anai Jūsu izglītība nav vajadzīga.

� Pateicos par grāmatām. Labas grāmatas, tikai esmu tās jau lasījis. Vispār, tagad ir pilnīgi citādi, nekā bija kādreiz. Mēs, frontes ķirurgi, saņemam visu, kas tiek izdots, un lasām visu, ko saņemam. Tā nu lūdzu � neskatieties uz mums no aug�as!

Varu Jums pastāstīt, kādu'iespaidu uz mani atstāja Jūsu dzīves biedrs un mans draugs N. I. Viņa veselības stāvoklis ir teicams, viņa vitalitāte tāda, ka vēlēties kaut ko vairāk nemaz nevar, kā zinātnieks viņ� uz mūsu flotes ārstiem atstāja lielisku iespaidu: tik pla�s vēriens, tik dzīva interese par visu noderīgo, tādas spējas analizēt, prasme vispārināt, parādīt perspektīvas, redzēt pa�u galveno un būtisko!

Vārdu sakot, lai gan N. I. ir daudz pārcietis, viņ� tomēr saglabājis to pa�u lielo morālo skaidrību, kas mūs tik ļoti valdzināja toreiz, kad viņ� vēl bija jauns students boļ�eviks. Tas pats neticamais prasīgums pret sevi, tā pati tīri krieviskā, �ķelmības pilnā labsirdība, tas pats vēriens un neizsīksto�ā darba mīlestība.

Varbūt N. I. kādreiz Jums pastāstīs par to nozīmi, kāda viņam bijusi manā dzīvē toreizējās grūtajās dienās. Tomēr nez vai. Viņam nav tāds raksturs, lai stāstītu par sevi. Ta�u Jums jāzina, ka, mīlēdams Jūsu ģimeni jau no jaunības dienām, es tagad vēl skaidrāk izjūtu to mierīgo spēku, kas darījis stipru mūsu draudzību un par ko mēs pilnā mērā esam pateicību parādā Nikolajam Ivanovi�am.

Jūsu vīrs ir tīrais zelts. Bet arī es esmu bra�s puisietis. Lūdzu, nedomājiet, ka esmu sliktāks! Varbūt esmu pat labāks un Jūs vēl no�ēlosiet, ka neapprecējāties ar mani. Un cik glīts es izskatos ar Jūsu rokām adītajā kamzolī!

Vēl mazliet par Jūsu vīru.

Mēs, ķirurgi, viņam par godu sarīkojām pusdienas. Mūsu piefrontes apstākļos �īs pusdienas bija lieliskas. Piedalījās mūsu pavēlniecība, tika teiktas runas, un kāds vecs ķirurgs, kas jau pagāju�ajā karā ar vācie�iem bijis ārsta vietas izpildītājs, pat apraudājās. Jautājums, par kuru viņ� runāja, bija tīri principiāls, un vecais vīrs runāja interesanti. Runa bija par tautas karu, par to, kā no tautas nākusī pavēlniecība dod karojo�ajai tautai visu labāko, kas ir valstī, arī labākos zinātnes pārstāvjus, piemēram, N. I. Tika runāts arī par to, ka tādu zinātnieku kā N. I. domas ; mūsu valstī ir iz�ķiro�as, ka nevis departamentu ierēdņi lemj par zinātnieka idejām, bet tādu pa�u zinātnieku padome un ka mēs apsveicam mūsu dārgo viesi. Tad visi piecēlās kājās un sarīkoja N. I. īstas ovācijas. �ķita, ka atbildes runā viņam būtu jāpateicas un viss beigsies mīļi un aizkustino�i. Bet kas to deva! N. I. izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu (vai nojau�at, kas būs talak?), pārlaida mums skatienu un ... sāka mūs strostēt, bet gau�ām jaukā un smalkā veidā! Viņ� tikai �o to atgādināja, tāpat vien pastāstīja, pievērsa mūsu uzmanību, uzsvēra kā sevi�ķi nozīmīgu utt. Mūsu pavēlnieks smējās līdz asarām un, ārā iedams, man teica:

� Tas tik ir varens cilvēks! Ek, kas par cilvēku! Tad nu sakūra gan pirti, pamatīgu pirti! Un tā bija pateicība par viesmīlību! Par uzņem�anu! Kā viņ� vilka uz zoba par apsaldējumiem! Tā teikt, gribējāt būt gudrāki par Padomju Armijas Sanitāro pārvaldi, sākāt rīkoties pa�i uz savu galvu un iebraucāt grāvī. Ai, dakteri, dakteri, tad tādi jūs

esat! Ar jums ir interesanti, par garlaicību nevar būt ne runas!

Jāpiebilst, ka mūsu pavēlnieks ir savdabīga, talantīga un ievērības cienīga personība.

Redziet nu, kā aizrāvos ar rakstī�anu!

Tā notiek tāpēc, ka pie mums pa�reiz visi par N. I. vien runā. Atminas, smejas; saķer galvu, bet da�i no visas tiesas nobiju�ies un vaicā, ar ko tas beig�oties.

Es ari nezinu, ar ko tas beigsies.

Uz redzē�anos! Rakstiet man!

Vispār, cienīgā, Jūs pārāk maz man rakstāt. Varbūt Jūs domājat, ka vārdi, kurus esmu rakstījis par Jūsu vīru, kaut kādā mērā attiecas arī uz Jums? Maldāties! Itin nemaz. Jūs, dakterien, esat pavisam parasta parādība, kas atļaujas adīt kamzoļus, esat atpalicis cilvēks, kam ļoti noderīgi sarakstīties ar mani, jo es ietekmēju Jūs pozitīvi un ceļu uz aug�u.

Jūsu labdaris un apak�pulkvedis A. Levins�

25

Ārsts Barkans pieklauvēja pie Levina durvīm.

� Jā! � apak�pulkvedis atsaucās.

Nobīdījis brilles uz degungala, viņ� savā pla�ajā rokrakstā uzrakstīja uz aploksnes adresi.

� Pastāstīju par ģenerālārsta uzturē�anos pie mums, � Aleksandrs Markovi�s sacīja. � Rakstu viņa dzīves biedrei. Mēs visi esam jaunības draugi, tuvi draugi.

Vja�eslavs Viktorovi�s tikko manāmi pasmaidīja.

� Esmu to jau dzirdējis. Ne vienreiz vien.

� Tie�ām? � Levins mazliet izbijās.

Tad nolika aploksni sāņus un arī pasmaidīja.

� Tā nu tas ir, mēs visi esam cilvēki, grēcīgi cilvēki, � Levins nopūzdamies teica. � Neie�u melot, man bija pa-, tīkami, kad viņ� nesen pusdienu laikā bilda par mani da�us labus vārdus. Izcils, pla�i pazīstams zinātnieks, nav valsts, kurā nebūtu izdoti viņa darbi... Vai esat atnācis pie manis darī�anās?

Barkans pamāja ar galvu, un viņi sāka lieti�ķu sarunu. Vēlāk iegriezās Varvaru�kina un arī apsēdās pie galda. Tad ar troksni atvērās durvis, strauji iedrāzās An�elika un sāka �ēloties par kādu leitnantu Vasjukovu, kas jau �etras dienas neesot darījis to, kas nepiecie�ams da�ādām analīzēm.

� Nu, un tad? � Levins jautāja. � Vai vēlaties, lai tāpēc rakstu ziņojumu Gaisa kara spēku pavēlniekam?

� Nē! � An�elika traģiski iesaucās zemā balsī. � Nē un vēlreiz nē, biedri apak�pulkvedi, bet es negribu, ka mani visādi aizvaino! �is Vasjukovs nupat gaitenī man lūdza, lai es viņa vietā sagatavojot... analīzes ... ceru, jūs saprotat, par ko ir runa ...

Levins iesmējās, ta�u tūlīt atkal kļuva nopietns.

� Nekaunība! � viņ� sacīja. � Ceru, ka majors Barkans sauks leitnantu Vasjukovu pie kārtības. Vai ne, biedri Barkan?

Barkans nolieca galvu ar lielo pieri un tūlīt devās strostēt lidotāju. Ta�u Vasjukovs, kas varēja staigāt, bija kaut kur pazudis. Sestajā palātā divas balsis skumīgi dziedāja:

Man labuma ir maz

No �alles rudens nakti,

Dzel sirdi �ēlabas,

Un sāpēs notrīs plaksti.

Barkans lēnām gāja pa gaiteni, tad pagriezās atpakaļ un paklausījās vēl.

No viņa �ķīros naktī dziļā

Un, kā par postu, �ukstēju:

No tevis atvados, mans mījais,

Bet rītdien atkal atnāk�u.

Sirds sita smagi, acis kaisa. Viņ� paberzēja ar plaukstām vaigus un gandrīz skaļi teica:

� Arst Aleksandr Markovi� Levin, vai jūs man piedosiet?

Bet varbūt viņ� nesacīja nekā, tikai izdzirda pats savu domu. �ī doma vēl bija neskaidra, neprecīzi izteikta. Ja vērīgi palūkojas, Aleksandrs Markovi�s patiesībā nav nemaz tāds brīnumeksemplārs. Tikai jāskatās pla�āk, jāraugās uzmanīgāk visos, kas blakus dzīvo un strādā, kas izārstējas vai tiek uzņemti hospitālī.

Palātā joprojām dziedāja.

Vai mani laiks tā izmainījis, Ka mīla drupās gruvusi, Es viņam kādreiz dārga biju, Nu esmu sve�a kļuvusi.

Bet ārsts Barkans staigāja un staigāja pa gaiteni un visu laiku domāja, ar plaukstām vaigus berzēdams. Domāja par �ampanie�a pudeli, ar kuru reiz bija aizgājis pie Aleksandra Markovi�a, domāja par to, kā bija runājis ar da�iem ievainotajiem, domāja par sevi un savu garo mū�u, par to, ka viņ� ir vesels un vēl ilgi dzīvos, bet dzīvos citādi, ta�u kā īsti, to viņ� nezināja. Tomēr Barkans tūlīt noskaitās uz sevi par visām �īm domām un noraidīja tās, nepamanīdams, ka viņa iek�ējā pasaulē, lai cik īgni viņ� cen�as no tās tikt vaļā, bez viņa prāta iejauk�anās jau sācies sare�ģīts process, kas noris nepārtraukti un ir atkarīgs vienīgi no mū�dien mainīgās apkārtējās dzīves.

Un ko viņ� tagad varēja pamanīt, ja jau sen dzīvoja citādi nekā pirmajos mēne�os, kad sāka strādāt �ai hospitālī?

Ievainotos atveda naktī, un to nebija sevi�ķi daudz.

Levins ar papirosu zobos nokāpa uzņem�anas telpā un uzzināja, ka uzbrukums sācies. Strādādams viņ� klausījās stāstos, kā satriekti ienaidnieka atbalstpunkti, kā izcelti krastā desanti un kā rīkoju�ies kājnieki. Ieklausīdamies sarunās, viņ� pamazām saprata, ka ievainotie ir pavisam citādi, nekā mēdza būt agrāk. Tie visi bija ievainoti uzvarētāji, kas bija ārkārtīgi nikni tāpēc, ka uzvaras dienu viņi sagaidīs nevis frontē, bet hospitālī.

Viņiem bija ko stāstīt, un tas, ko viņi pastāstīja uzņem- � �anas telpā, tūlīt kļuva zināms aug�ā palātās. Pamodās guļo�ie, gaiteņi bija pilni ar slimniekiem, kuri varēja staigāt, visos sīkumos tika pārstāstīts tas, ko par uzbrukumu bija pavēstīju�i �jauniņie�, tika minēti jūrnieku, kājnieku un lidotāju uzvārdi, pulku un divīziju numuri, un ik pēc brī�a kāds pēk�ņi kā negudrs iesaucās:

� Tie ta�u ir manējie! Manējie devu�ies uzbrukumā! Dārgie biedri, tie ir manējie!

Uzņem�anas telpā ievainotie teica Aleksandram Marko-vi�am apmēram vienu un to pa�u: ar tādiem ievainojumiem, kādi ir viņiem, sūtīt uz aizmuguri ir smieklīgi, viņiem nav itin nekādas vēlē�anās darīt sev kaunu, viņi rakstīs ziņojumus uz attiecīgām instancēm, un tad vienam otram labi vis neklāsies. It īpa�i spurojās un bravūrīgi izturējās kāds gau�ām bāls star�ina ar pārsietu galvu; viņam vienā kājā bija nevis zābaks, bet vācie�u bote. �im starainam bija vācu cigaretes, viņ� tās visiem piedāvāja un rādīja, kā viņ� pats un citi pui�i metu�ies ārā no kuteriem, kā viņi sākumā slēpu�ies, bet tad drāzu�ies uz priek�u un skrēju�i neapstādamies, jo fa�isti sāku�i bēgt.

� Kā viņi bēg! � star�ina kliedza. � Morāli viņi ir beigti un pagalam. Vai saprotat, biedri kara ārst? Bet man ir lo�metējnieki. Viņi man saka: pārsienies un tūlīt joz atpakaļ, bez tevis mēs esam tikpat kā bez rokām. Ta�u mani sagrābj aiz apkakles un būdā iek�ā. Biedri kara ārst, e� no visas tiesas jūs lūdzu!

� Uz galda! � Levins teica.

Trīs citi rēķināja, cik laika vēl atlicis līdz fa�istu pilnīgai kapitulācijai, un iznāca vienīgi tā, ka viņi pagūs atgriezties savās daļās tikai uz pa�u āmen.

Istabas stūrī Doro�s pūlējās par kaut ko pārliecināt resnu, satrauktu pulkvedi, kas, ik pēc brī�a likdams roku pie krūtīm, teica:

� Klausieties, es ta�u neesmu traks, bet tik ilgi gaidīt �o stundu � un beidzot to sagaidīt hospitāļa gultā! Padomājiet pats � vai tas nav muļķīgi? Man divizionā ir ļoti labs ārsts, vispusīgi izglītots, nevis kāds zirgu dakteris...

� Sveicināti, � Levins teica, � kas te par tirgu? Nekāda tirgo�anās te nevar būt, pulkvedi! Tūlīt ņemsim priek�ā jūs. Sagatavojiet man pulkvedi! Un kas noticis jums, leitnant? Nekas? Esat te nokļuvis aiz pārpratuma? Ļoti patīkami. Sveicināts, biedri matrozi! Viegls ievainojums, kauli un asinsvadi nav skarti? Aleksandr Grigorjevi�, " te ir kāds matrozis, pēc izglītības ārsts, tieciet ar viņu skaidrībā! Pats visu zina. Kas �is par varoni, Olga Ivanovna? Sāp? Stipri? Pagaidām var iedot morfiju, Olga Ivanovna. Paklau, star�ina, neattēlojiet tur visu kauju, hospitālim tas ir pārāk liels troksnis! Biedri, tas ta�u ir majors Sedovs! Sveicināts, major! Kur tas laiks, kop� neesam tiku�ies! Jūs notrieca zemē? Jūs nelidojāt? Bet jūs ta�u esat triecienaviācijā? Dieva dēļ, piedodiet! Aleksandr Grigorjevi�, nāciet tūdaļ �urp, te ir mūsu apbalvo�anas daļas priek�nieks. Nu? Kā jums tā gadījās?

Majors gulēja, nozīmīgi smaidīja un klusēja. Tad viņ� palūdza Levinu pieliekties tuvāk un �ukstus teica:

� Man visās kabatās sabāzti ordeņi un dokumenti. Trīsdesmit deviņi ordeņi. Palūg�u tos pieņemt un uzrakstīt aktu. Drāzāmies uz lidlauku, kur tikko bija nolaidu�ās mūsu lidma�īnas, un nokļuvām pie fa�istiem. Ticiet man, fri�i ar automātiem rokā līda iek�ā ma�īnā. �oferis mums bija veikls � piedeva gāzi, un mēs izbēgām. Ta�u ordeņi mani gau�ām uztrauc.

Kamēr Sedovs nodeva glabā�anā ordeņus, visi skatījās uz viņu. Tas nu gan ir majors! Trīsdesmit deviņi ordeņi, no tiem vienpadsmit � Sarkanie Karogi! Bet pēc izskata � tāds parasts puisis.

Majors gulēja sasarcis, kautrīgs un nopietns. Doro�s rakstīja, uz ceļgala uzlicis aktu vākus. Divi matro�i skatījās, skatījās, tad resnākais un melnīgsnējākais teica:

� Jā, biedri, tur ir ko uztraukties. Trīsdesmit deviņi ordeņi! Prātā var sajukt!

Sedovs pacēla galvu no spilvena, gribēja kaut ko iebilst, tomēr neteica nekā.

Otrs matrozis, kas bija tievāks un gai�āks, atbildēja:

� Mums abiem ir katram pa vienam un vairāk arī nebūs, nē.

� Būs, gan būs, � Levins sacīja, � kar� jau rīt vēl nebeigsies. Rādiet savu roku, kavalier! Un elkonis arī? Plecs arī? Kā tas gadījās?

Nastja, tā pati, kas augām dienām bija sēdējusi pie Plot-ņikova, tagad atradās te un strādāja; viņa bikli un kautrīgi smaidīja, kad jūrnieki viņai pateicās izmeklētiem vārdiem.

� Pamazām pierodat? � Aleksandrs Markovi�s vaicāja.

� Jā, � Nastja atbildēja.

� Kāda specialitāte jums ir? � viņ� interesējās, vērīgi lūkodamies Nastjā.

� Tāpat vien, nav nekādas, � viņa sarkdama atteica.

Aleksandrs Markovi�s izdarīja operāciju pulkvedim, ar skatienu pavadīja ratiņus un nopūtās: operācija nebija nekāda vieglā, un pulkvedim dumpojās sirds. Atkal atveda ievainotos, �oreiz pazīstamus � no aviācijas. Tie bija tehniķi, kurus nupat ieņemtā lidlaukā pļaujo�ā lidojumā bija ap�audījusi ienaidnieka triecienlidma�īna.

� Ir nu gan bandīti, ir nu gan huligāni! � uzbudināts stāstīja pavecs tehniķis ar nokarenām ūsām. � Ar viltu rīkojas, nudien, dieva vārds! Viņiem tur bija simt septiņdesmit ma�īnas bez motoriem � pats savām rokām aptaustīju. Komunikācijas pārrautas, pa jūru nekā nevar pievest, bet �ie bandīti tās tī�ām turēju�i � �īs lidma�īnas bez motoriem �, lai mums, no aug�as skatoties, liktos � redz, cik �ie bagāti! Propelleri no finiera, pats ap�amdīju. Vai negribat fa�istu dzelzs krustu, biedri ārst? īsts krusts, viņu komandpunktā vienam no mundiera noņēmu. Ko tad lai uzdāvinu? Valteru negribat?

� Es gribu, lai jūs klusētu! � Levins sacīja. � Tāda runā�ana jums nemaz par labu nenāk, tomēr �adzināt kā �agata.

� Tāpēc, ka esmu maķenīt iemetis, � tehniķis atzinās. � Tiklīdz man bija trāpīts, tā pui�i tūdaļ: Jona Mefodije-vi�, ieņem fa�istu rumu, tas palīdz pret �oku!

� Pret �oku! � Levins brīnījās. � Paklau vien, kādus vārdus zina �ie jūsu pui�i!... '

Naktī operāciju zālē Levinam sākās sāpes. Mazliet nobālusi, Lora veikliem pirkstiem ie�ļircināja apak�pulkvedim pantoponu. Barkans cie�i vērās Aleksandrā Marko-vi�ā. Uz galda, reizēm iekrākdamies, gulēja operējamais.

� Nekas, viss kārtībā, � Levins teica. � An�elika, dodiet man Luēra �ķēres.

Ser�antu pārlika ratiņos un aizveda. Levins devās pie roku mazgājamā, tomēr vairs neoperēja. Pie galda stājās Barkans. Aleksandrs Markovi�s apsēdās uz ķeblī�a un tā nosēdēja līdz se�iem rītā, retumis smalkjūtīgi, gandrīz lūdzo�ā balsī dodams padomus. Tai naktī visi saprata, ka notiek kaut kas nozīmīgs, svarīgs, kaut kas daudz vairāk nekā tas vien, ka operē Barkans, bet Levins tikai sē� klāt Lorai bie�i vien acīs ieriesās asaras, un An�elika nebija tāda kā parasti � pēk�ņi it kā kļuva bikla. Barkans klausīja bez iebildumiem, un viņa lielās ausis nez kāpēc Levinu vairs nekaitināja. Levins pat nodomāja: �Dro�i vien viņu plēsa aiz �īm ausīm. Un viņ� nav slikts ķirurgs � atjautīgs, ātri aptver.�

Se�os darbs bija pabeigts. <

No operāciju zāles viņi izgāja divatā.

Barkans aiz noguruma viegli grīļojās. An�elika atnesa viņiem uz ārstu istabu tēju. Bija jau pavisam gai�s, saule sen uzlēkusi, sākās saulainais polārais pavasaris. Levins atvēra logu. Virs lī�a klaigāja kaijas, basā iesvilpās kāds kuģelis. Kar� bija aizvirzījies tālu, tik tālu, ka tagad gaisā bija redzamas gandrīz vienīgi transportlidma�īnas. Aleksandrs Markovi�s aizsmēķēja papirosu un sāka runāt par nesen izdarītajām operācijām. Viņa balss bija ķērksto�a, tomēr Barkans nesaklausīja Levina vārdos nekāda īgnuma. Vēlāk, pārliecies pāri galdam un pēc paraduma brilles uz-stūmis uz pieres, Aleksandrs Markovi�s jautāja:

� Klausieties, Barkan, � vai jums nav ienācis prātā, ka man būtu vajadzīgs vietnieks?

Barkans klusēja.

� Nav ienācis? Paklau, metiet pie malas �o provinciālā Barkana ētiku! Jūs esat karavīrs Barkans. Runāsim kā vī-

⁴ rie�i, skatīsimies viens otram acīs! Jums ir pieredze un pienācīgs vecums. Jums ir kaut kas no labas skolas. Tomēr nerunāsim par to. Es atkārtoju: man vajadzīgs vietnieks.

� Kāpēc?

� Vai tad jūs nenoprotat?

Barkans uz mirkli nolieca �etrstūraino galvu. Piere savilkās grumbās, viņ� sāka tusnīt. Tad pavērās Levinā un gandrīz skarbi atbildēja:

� Zinu. Noprotu. Bet jūs ta�u mani ciest nevarat.

� Runa nav par personiskām simpātijām vai antipātijām, � Levins sacīja, � runa ir par manu nodaļu un tās nākotni. Arī par da�ām mūsu hospitāļa tradīcijām. Olga Ivanovna ir lieliska ārste, tomēr gados jauna un karstgalvīga. Man vajadzīgs vietnieks. Saprotat?

� Es jūs arī aizstāju, � Barkans atbildēja. � Esmu ta�u jūsu palīgs. �ķiet, jūs nerunājat par to.

� Jā, es runāju par ko citu, � Levins skarbi teica. � Man pa�reiz nav laika tuk�us salmus kult. Kamēr vēl spē�u, jūs �o to no manis mācīsieties. Pēc tam paliksiet te pats. Saprotat? Nu, atsūtīs uz �ejieni vēl kādu ārstu, bet man gribētos zināt, ka �ai darbā paliekat jūs. Velns ar ārā, "ne jau tas jūs, ko es rupji lamāju, bet tas, kas vēl var no jums iz�ķilties. Paklau, Barkan, � sirds dziļumos jūs ta�u domājat, ka es esmu pa�taisns muļķis, bet jūs � labs ārsts, kas daudz zina, vai ne?

� Es esmu ārsts, kas daudz zina, bet jūs neesat pa�taisns muļķis, � Barkans asi atbildēja.

� Vispār, pa�laik vairs nerunāsim par to, � Levins sacīja. � Tas nav atrisināms sarunās. Mazliet jāpaguļas, pēc tam atkal jāsāk strādāt. Vai negribat vēl tēju?

Kad Barkans bija izgājis, Levins apsēdās uz palodzes un aizsmēķēja vēl vienu papirosu. Joprojām klaigāja un kāvās kaijas. Pa debesīm traucās viegls un pūkains gai�s mākonītis. Ģērbusies virsvalkā, ar lakatiņu ap galvu, uz lieveņa stāvēja Lora, bet ūsains starsina maigi, ar mīlestības pilnu skatienu raudzījās viņai acīs, viņas rokas turēdams savās plaukstās. �Labrīt!� sacīja diktors. Bet ārsts Levins sēdēja uz palodzes, un viņa seja bija cie�anu izkropļota. Nē, sāpju nebija. Bija tikai labi un viegli un tāpēc � tik briesmīgi grūti.

Gandrīz nikni viņ� aizcirta logu. Tomēr, zobus sakodis, tūlīt atkal atvēra abas puses un piespieda sevi palūkoties uz pavasarīgo rītu, uz dzirksto�o lī�a ūdeni, uz lidojo�ajām kaijām. Viņa sejas vaibsti izlīdzinājās. Sirds sāka pukstēt gandrīz rāmi.

Mierīgā solī, kājas gar zemi vilkdams, Levins devās uz savu palātu. Tagad viņ� dzīvoja palātā, jo pagrabā tomēr bija mazliet baisi. Pat ne baisi, bet vientulīgi. Varbūt arī ne vientulīgi, bet garlaicīgi, jā, jā, garlaicīgi. Un kāpēc viņam būtu vajadzīgs �is pagrabs? Palātās ir brīvas vietas, arī ievainotie atrodas tuvāk un vispār � ērtāk.

Plotņikovs gulēja, pagriezies uz muguras. Seja viņam bija barga un pavēlnieciska. Ne velti viņ� �ēlojās, ka naktīs rādoties sapņi, kuros viņ� dodot pavēles. �Kara sapņi vien,� Plotņikovs smaidīdams teica, �civilos vairs neredzu. Izrakstiet man, apak�pulkvedi, kaut vienu labu civilsapni!�

No rīta Levins atkal bija operāciju zālē. Pats viņ� neoperēja, tikai skatījās un deva padomus. Vēlāk kara feld�eris Ļedņevs ar agrāko glāb�anas lidma�īnu atgādāja se�us smagi ievainotos, un vienu no viņiem operēja Aleksandrs Markovi�s. Glāb�anas lidma�īnu tagad izlietoja arī kā sanitāro ma�īnu, un Bobrovs atzina, ka tas ir pareizi. Iepriek�ējā dienā viņi bija izvilku�i no fjorda lidotāju, un tas bija ko vērts.

� Kā tad ir? �Aleksandrs Markovi�s vaicāja.

� Beidzam sist frici, � Bobrovs atbildēja, galvvidu glaudīdams. � Viņam nu ir vakars.

Stāvēdams ārstu istabā, Bobrovs smaidīja, smēķēja un tērgoja.

� Vai neiedot konjaku? � Levins jautāja.

Glu�i kā konjaku saodis, atnāca arī Kalugins ar lielu mapi padusē, izdzēra glāzīti un devās pie Kuro�kas parādīt savu pēdējo lidostas ēkas projektu.

� Sūtu konkursam, � viņ� di�ojās Levinam, � un varu jums galvot, ka tas ir labākais no visiem iespējamajiem projektiem. Neticat? Starp citu, gan jau Kuro�ka to nopels ... Viņ� vienmēr nopeļ un dara to diezgan trāpīgi.

KuTo�ka jau staigāja, Plotņikovs staigāja, un arī laiskais Gurjevs būtu varējis to darīt, ta�u viņ� vairāk gul�ņāja � viņam patika zvilnēt gultā, un tagad viņ� gribēja atgulēt visus tos kilometrus, kurus bija nogājis kājām. Viņ� gulēja vieglā caurvējā pie pla�i atvērta loga, �ķirstīja �urnālus un pēk�ņi teica:

� Ir vēl arī tāds ēdiens kā ķir�u vareņiki. Galdā tos pasniedz aukstus, dod klāt trauciņā krējumu un vēl atsevi�ķi aukstu ķir�u sulu ar cukuru. Es tos ēdu kādā sanatorijā un saēdos tā, ka temperatūra pacēlās līdz �etrdesmit un mani ievietoja izolatorā. Bija aizdomas uz meningītu.

Citreiz viņ� runāja par to, cik labi tagad būtu iztuk�ot pudeli alutiņa un klāt piekost sāļus sausiņus.

� Tu morāli degradējies! � Plotņikovs viņam teica.

� Nedegradējos vis, tikai esmu atvaļinājumā, � Gur-jevs atbildēja. � Atvaļinājuma laikā cilvēkam jāatpū�as un jāuzkrāj spēki. Pareizi, biedri apak�pulkvedi?

Levins klusēdams smējās. Bija patīkami sēdēt kopā ar lidotājiem, kad viņi tā laiski strīdējās. Levinam patika viņu joki, viņu balsis, patika �ura, kas bija atnesusi uz palātu mazo, resno Gurjeva dēlēnu, patika, kā tēvs raudzījās dēlā it kā mazliet nobijies un teica:

� Ir ta�u jauks puisis. Redz, kustas kā ūdenszāle!

�ura pārmeto�i skatījās vīrā, bet viņ� sita knipi uz zēna pusi un sacīja:

� U-tu-tū, kādi mēs esam ... resnī�i... u-tu-tū ...

Plotņikovs stāvēja mazliet nomaļus un, ironiski piemiedzis acis, svilpoja kādu valsi. Visiem bija redzams, ka Gur-jevs baidās palikt divatā ar Plotņikovu, baidās, ka tas viņu kaitinās, un tāpēc pats smējās par sevi, ar to cerēdams paralizēt gaidāmos jokus.

Plotņikova ekipā�as strēlnieks radists, milzīgais, klusais Cere�ņevs, arī bija Levinam simpātisks. Viņ� gulēja ilgi, ilgāk par citiem un bija ļoti vārgs, tomēr pat �ajās grūtajās dienās lasīja biezas grāmatas no hospitāļa bibliotēkas un izdarīja atzīmes piezīmju blokā. Nez kāpēc bija patīkami skatīties, kā viņ� raksta maziem, sīkiem burtiem un atkarībā no svarīguma vārdus pasvītro ar trim vai divām svītrām, ar vienu viļņotu, otru � taisnu.

� Ko jūs tur studējat? � Levins reiz apvaicājās.

� Neko sevi�ķu, biedri kara ārst, � esmu apguvis maz kultūras, bet tagad sarauju, � viņ� teica. � No hospitāļa mani demobilizēs, brauk�u strādāt uz rajonu, būs neērti...

Pēk�ņi viņ� nosarka un piemetināja:

� Apbalvots, nopelniem bagāts, var teikt, di�s cilvēks, ta�u tik vien prot kā apieties ar rāciju vai �aut ar lo�me-j tēju, bet citādi zinā�anu � itin nekādu. Majors Plotņikovs man dod vispārīgus norādījumus; pēc tam es pats �o to studēju...

Da�reiz pie Cere�ņeva gultas sēdēja slaika, sārta meitene ar apaļi izliektām uzacīm un viņi abi sa�ukstējās vai arī tāpat vien klusēja, ilgi raudzīdamies logā, aiz kura peldēja balti, pūkaini mākoņi. Bija redzams, ka viņi mīl viens otru un divatā viņiem nav garlaicīgi pat klusējot.

Reiz vakarā otrajā ķirurģiskajā nodaļā ieradās pavēlnieks. Gan guļo�ie, gan tie ievainotie, kuri jau staigāja, nupat bija paēdu�i vakariņas; sanitāres palātās vāca kopā �ķīvjus un tasītes; kaut kur otrā stāvā ievainotie klusi dziedāja korī. Vakars bija auksts, kā aiz polārā loka bie�i gadās, debesis klāja smagi mākoņi, jebkuru mirkli varēja sākt snigt, tomēr palātās bija gai�s un cilvēki tur jutās omulīgi, da�viet pat jautri.

� Mierā! � �akombajs vestibilā komandēja, un sanitāres, nojauzdamas, kas atnācis, pa galvu pa kaklu skrēja ar savām paplātēm, pīlēm un �īberiem.

Kaut kas nokrita un sa�ķīda drumslās.

Pulkvedis, kas bija jau sācis atveseļoties,^ zemā balsī skaļi iesmējās, paslīdēja uz plāksnī�u grīdas un gandrīz vai pakrita, bet pavēlnieks, atturīgi smaidīdams, pieklauvēja pie Kuro�kas palātas durvīm un atvēra tās. Pulkvedis joprojām skaļi smējās gaitenī aiz stūra un aizraudamies, tikko smieklus valdīdams, kādam stāstīja:

� Kā viņai ar troksni atsitās tā paplāte, kā viņa skrēja! Beigts var būt!

� Sveicināts, apak�pulkvedi! � pavēlnieks sacīja. � Drīkst pie jums ieiet?

Palātā bija arī Levins. Pavēlnieks apsēdās un sāka runāt klusā balsī, kā mēdz darīt visi pilnīgi veseli cilvēki, kad viņi atrodas slimnīcā. Viņ� bija atnesis labas ziņas par glāb�anas tērpu. Sliktu atsauksmju neesot bijis, vienīgi...

Pavēlnieks apklusa un pavīpsnāja.

� Vai �eremetu neesat aizmirsu�i? � viņ� pēk�ņi jautāja.

Kuro�ka un Levins saskatījās.

� Viņ� arī jūs nav aizmirsis, � pavēlnieks teica.

� Klīst valodas, ka �eremets izturoties pret jums uzmanīgi. Sīki trūkumi jūsu glāb�anas tērpam esot, un tos nu viņ� atzīmējis pēc labākās sirdsapziņas, katram trūkumam devis savu numuru ...

� Ko tas Seremets tur dara? � Aleksandrs Markovi�s jautāja.

� Virza uz priek�u zinātni, � pavēlnieks atbildēja.

� Aizsaukts uz Galveno pārvaldi, redzams, viņ� tur vajadzīgs vairāk nekā ēst. Ko tur teikt � karojis ir, viss pareizi, piekasīties nevar.

Viņa skatiens kļuva bargs, uz brīdi viņ� iegrima domās, tad, papurinājis galvu, sāka runāt par citu tematu.

� Nu tā. Karam pieliekam punktu, drīz sāksies miera laiki. Vai iesiet projām no mums, Fjodor Timofejevi�?

Brīdi klusējis, in�enieris atbildēja:

� Patiesību sakot � kur lai es eju? Man te sagatavota vesela virkne izmēģinājumu � kā lai tos pamet? Nē, biedri pavēlniek, pa�reiz iet projām nav nekādas jēgas.

Visi īsi iesmējās, lai gan nekas sevi�ķi smieklīgs nebija pateikts. Smējās tāpēc, ka jutās neveikli: bija pienācis mirklis arī Levinam apjautāties par viņa plāniem, bet tas nebija iespējams. Kāds pastāstīja da�as ne visai asprātīgas anekdotes par sabiedrotajiem.

� Nu tad tā, � pavēlnieks atkal ierunājās un jau otrreiz izvilka etviju.

� Nekas, biedri pavēlniek, smēķējiet vien, � Levins teica. � Vienu papirosu drīkst, jo vairāk tāpēc, ka Kuro�ka pats smēķē uz nebēdu.

� Un jūs esat atmetis?

� Kāpēc man atmest? No tā es nekā neiegūtu, � Levins teica, � bet baudījums būtu pagalam. Es ta�u esmu vecs pīpmanis. Jau toreiz smēķēju, kad darbnīcas īpa�nieks mēdza mani pamācīt ar kurpnieka siksnu.

� Tātad esat bijis kurpnieks?

� Tā nu tas bija kaut kur pie Poltavas, � Levins atbildēja.

Viņi sasmēķēja. Roku ar papirosu turēdams tālu nost, pavēlnieks paklusi vaicāja, kā Aleksandrs Markovi�s jūtoties.

� Visumā var iztikt, � viņ� atbildēja. � Ar darbu galā tieku.

� Nē, lēni, pārāk lēni attīstās jūsu zinātnei � ģenerālis bargi sacīja. � Maz jūs vēl spējat, biedri ārsti, pavisam maz. Ko sevi�ķu jūs esat sasniegu�i pēdējos simt gados?

Levins pietvīka, cik vispār vairs spēja pietvīkt, un skarbi atbildēja:

� Maz? Vai mums, ārstiem, pēdējos simt gados ir atdots kaut tik daudz enerģijas, cik daudz ziedo karam vienā dienā? Kaut vai vienā dienā patērētie garīgie spēki, vienā dienā izlietotie naudas �ūk�ņi, kas aiziet karam?

Arī pavēlnieks uz mirkli noskaitās un teica:

� Ziniet, es neesmu kara aizstāvis, neesmu tā kurinātājs ...

� Es ta�u nerunāju par jums, es runāju principā! � Aleksandrs Markovi�s viņu pārtrauca. � Vispār, biedri pavēlniek, par kaut ko drīkst spriest un vajag spriest tikai tad, ja zina to, par ko sprie�, runāt tāpat vien un turklāt vēl nosodīt � nav ieteicams. Tūksto�iem vislieliskāko cilvēku savu mū�u ziedoju�i medicīnai un nekā nav sasniegu�i,, tomēr da�i tiku�i pie apbrīnojamiem rezultātiem un, ticiet man, ne tāpēc, lai jebkur� profāns atļautos apgalvot ...

� Vai tad es ko apgalvoju, � pavēlnieks iesāka, meklēdams. samierinā�anos, ta�u apak�pulkvedis viņu' atkal pārtrauca.

� Ļevs Nikolajevi�s Tolstojs bija liels rakstnieks, ģēnijs, Krievijas un visas cilvēces lepnums, � Levins teica, � bet, kad viņ� sāka runāt par zinātni, jebkuram zemstes ārstam kļuva neērti. Par ārstiem un medicīnu jūs visi sprie�at glu�i tāpat, kā es sprie�u, piemēram, par daudzmotoru bumbvedēju labajām īpa�ībām un trūkumiem...

Pavēlnieks pasmaidīja un atkal gribēja kaut ko bilst, ta�u Levins jau bija aizrāvies un, iekarsdams aizvien vairāk, nekādi neļāva sevi pārtraukt.

� Nē, tas ir apbrīnojami! Taisni apbrīnojami! � viņ� teica. � Ķirurģija, piemēram, ir jau pavisam tuvu stabilai psihisko slimību izārstē�anai. Vai varat to iedomāties? Pagaidām gan eksperimentāli, tomēr ķirurģija jau cīnās pret tādu kaiti kā sirds muskuļa skleroze. Un, velns parāvis, ko tur runāt � pirms trīsdesmit �etrdesmit gadiem apendicīta gadījumos operāciju neizdarīja, apendicīts kā slimība nebija pazīstams. Kā nu tev labpatikas: gribi pālikt dzīvs � dzīvo, negribi � mirsti nost. Tagad no �īs slimības nemirst, saprotat? It vienkār�i nemirst, to vienu nāves gadījumu procentu nav ko vērā ņemt. Bet ko nu runāt par to, mums ir neticami, milzīgi, apbrīnojami panākumi...

No uztraukuma stostīdamies, viņ� sāka stāstīt, kā cilvēkus ārstēja pirms simt gadiem un kā ārstē tagad. Viņ� minēja ārstu zinātnieku uzvārdus, pats to nemanīdams, lietoja sare�ģītus terminus, reizēm pat piesita kāju pie zemes, kā mēdz darīt īsti stostoņas, bet tad viņa runa kļuva dedzīga, apgarota, pat laimes apziņas pilna. Garo pirkstu vicinādams pa gaisu, Aleksandrs Markovi�s stāstīja par pēdējām apbrīnojamajām operācijām, par to, kā neap�aubāmi nāvei lemti cilvēki atgrie�as atpakaļ dzīvē, par to, kas gaida cilvēci, par to, uz ko var cerēt tuvākajos pēckara gados, un viņa ķērksto�ā balss skanēja tik vareni un tik tālu gaitenī, ka An�elika, lūpas pastiepusi, uz kāpnēm noķēra Olgu Ivanovnu un nozīmīgi viņai teica:

� Kā mūsējais ņemas! Veselu lekciju nolasīja pavēlniekam. Pat kliedza ...

Pavēlnieks klausījās, mirdzo�ām acīm raudzīdamies Le-vinā. Arī Kuro�ka klausījās, mazliet pievēris plakstus, ar pirkstiem bungodams pa galda malu. Atvērās durvis, halātā ģērbies, ienāca Plotņikovs, ar acīm pavaicāja pavēlniekam, vai drīkst piedalīties, un apsēdās gultā.

� Nu kaut vai Plotņikovs, � Levins iesaucās un piesita kāju pie zemes, � lūdzu viņu mīlēt un cienīt! Pēc visiem vecās un pat me sevi�ķi vecās ķirurģijas likumiem, pēc visiem �iem likumiem mums vajadzēja viņam amputēt roku, un pavisam nesen tur nebūtu bijis pat ko prātot. Bet tagad ir pierādīts, ka rokas var arī neamputēt pat tad, ja locītavas ir sadragātas. Statistika un novērojumi liecina: konservatīva ārstē�ana ar imobilizācijas palīdzību, asins pārlie�ana, ķirurģiska ievainojuma apstrāde mūsdienu izpratnē � tā ir ārstē�ana, kas sasniedz mērķi, un amputā-cija nemaz nav jāizdara. Tā, redz, mēs Plotņikovam roku saglabājām. Elkonī viņam tā gan nelokās, ta�u delna darbojas, turklāt � labi darbojas. Plotņikov, rādiet pavēlniekam roku, viņ� medicīnai netic!

Plotņikovs parādīja, kaut arī pavēlnieks ticēja tāpat; Levinam tomēr vēl bija par maz, un viņ� atkal sāka runāt, �oreiz � par Vatru�kinu.

�r Jūs viņa dēļ izsacījāt mums pateicību, � Aleksandrs Markovi�s teica, � un ne velti to darījāt, tikai pateicība pienācās nevis mums, bet vispār ķirurģijai. Ja mūsu Vatru�kins pirms piecdesmit gadiem būtu ievainots vēderā un viņam būtu skartas zarnas, viņ� neglābjami būtu gājis bojā, bet tagad mēs panākam, ka tādi ievainotie atgrie�as dzīvē un darbā. Nu, labi, lai paliek Vatru�kins, parunāsim, piemēram, par barības vada audzēju ...

Un viņ� pēk�ņi pārlaida visiem starojo�u jauna cilvēka skatienu.

� Jā, par barības vada audzēju! Es nebaidos par to runāt. Saprotat? Tagad tiek izglābti jau septiņdesmit procenti no visiem operētajiem. Septiņdesmit! Bet pirms piecpadsmit gadiem barības vada vēzis vienmēr beidzās ar cilvēka bojā eju. Vai jūs mani saprotat? Saprotat, ka es ticu un ka mana ticība nav akla, ka es ticu un zinu un vienmēr ticē�u un nebaidos ticēt arī pa�reizējās, man grūtajās dienās? Nu? Kāpēc nokārāt galvas? Biedri pavēlniek, jūs ta�u atceraties, ko jūs man sacījāt �etrdesmit pirmajā gadā, kad fa�isti mūs sita un bombardēja, atceraties? Jūs teicāt: �Kara ārst Levin, mēs viņus sadragāsim tik briesmīgi, ka nākamās paaudzes gadu simtiem ilgi atminēsies �o sagrāvi!� Jūs ta�u man tā teicāt, biedri pavēlniek?

� Teicu, � Vasilijs Mefodijevi�s paklusi atbildēja.

� Būtu dīvaini, ja es būtu runājis citādi.

� Un vai nebūtu dīvaini, � Levins jautāja, � ja es, ķirurgs, nobijies pats no savas nāves, atteiktos no visa tā, kam esmu veltījis savu mū�u? Nē, savu mū�u esmu nodzīvojis plecu pie pleca ar lidotājiem, ar mūsu lidotājiem, un viņi �o to man iemācīju�i...

Viņ� nobālis apsēdās. Palātā valdīja klusums. Bet blakām dziedāja:

Viņ� sacīja, ka projām braucot Un viss mums esot jāaizmirst.¹⁷

Atvērās durvis, pabāza galvu Barkans un, palūdzis pavēlnieka atļauju, aizsauca Levinu uz operāciju zāli.

� Cik pretīgi tā zaudēt cilvēkus, � pavēlnieks pēk�ņi sacīja, � gau�ām pretīgi! Ja mūs netraucētu, ja mums nelīstu virsū, ja mēs varētu visus spēkus veltīt zinātnei, ko mūsu speciālisti būtu jau paveiku�i, ko viņi būtu sasniegu�i! ...

27

Vēlāk, tūlīt pēc tam, kad pārstāja pievest ievainotos, Levins kļuva aizvien vārgāks. Sākumā viņ� negribēja likties ne zinis par �o vārgumu, pretojās tam un, balstīdamies uz nūjas, stāvēja pat tad, kad varēja arī nestāvēt. Ta�u pienāca tāda diena, kad spēki viņu pameta pavisam, un tad viņ� deva rīkojumu nolikt uz terases atzveltnes krēslu, lai varētu �svaigā gaisā uzņemt veselību�.

Krēslu Levinam novietoja saulainā stūrī, un tagad viņam bie�i vien bija auksti pat zem divām segām, pat siltā halātā un ziemas cepurē.

Tā sēdēdams, viņ� klausījās pēdējos Padomju informācijas biroja ziņojumos un Savā krēslā sagaidīja arī Uzvaras dienu. Tā bija brīnumaina diena � reizē saule un sniega vētra; aukstajā, dzidrajā gaisā virpuļoja sudrabotas, dzirksto�as sniega pārslas, kaut kur tuvumā visu laiku spēlēja orķestri, un uz terases bija daudz veselu cilvēku, kas bija atnāku�i pie ievainotajiem biedriem kopā priecāties. Tur, uz terases, svieda gaisā Doro�u, tur cilvēki apskāvās un skūpstījās, tur urrāja pat An�eliku, kas tolaik bija zaudējusi jebkuru varu. �

Tad pēk�ņi ieradās pavēlnieks un ģenerālis Petrovs. Ar mēteli mugurā un cepuri galvā pavēlnieks klusēdams sēdēja vējā, un, kad viņu lūdza kaut ko sacīt, viņ� piecēlās un, pārlaidis skatienu pār jauno cilvēku sejām, .ierunājās paklusā, aizsmaku�ā balsī.

� Man pa�reiz ļoti grūti runāt, � pavēlnieks teica,

� jo manā mū�ā nav bijis lielākas dienas par �o. Grūti sakopot domas, visu rezumēt un pasacīt pa�u galveno. Varu teikt tikai tā: esmu lepns un līdz pat mū�a galam bū�u lepns par to, ka valdība un mūsu partija man uzticēja �ajos gados tik lielu laimi � komandēt tādus cilvēkus, kādi esat jūs.

Viņ� runāja ilgi, atcerējās pirmo kara gadu, tā grūtās dienas, atcerējās, kā sākās mūsu aviācijas pilnīga kundzība gaisā, atcerējās lielo uzbrukumu. Viņ� minēja kritu�o uzvārdus un kaujas, kas iegāju�as aviācijas vēsturē, atcerējās ierindas lidotājus un slavenus varoņus.

� Lūk, Plotņikovs, � pavēlnieks pēk�ņi teica, un visi pievērsās Plotņikovam, kas tum�i pietvīka un nolieca galvu. � Nesarksti ta�u, Plotņikov, � viņ� turpināja,

� tādā dienā var arī nesarkt, ja runa ir par varoņdarbu...

Pēc tam viņ� runāja par Vatru�kinu, par strēlnieku radistu Cere�ņevu, par Kuro�ku un Gurjevu, par Pator�inski un Bobrovu, par Levinu un Olgu Ivanovnu. Un visi pievērsās Levinam, kas sēdēja savā krēslā, ar pirkstu slaucīdams

asaras no vaigiem, bet kaut kur lejā aiz hospitāļa spēlēja orķestri, un uz terases joprojām lidinājās saulē dzirksto�as sniega pārslas. <

Pēcpusdienā beidza snigt, sniegs tūlīt nokusa, laiks kļuva silts, un līcis atkal bija tik mirdzo�s, ka, uz to skatoties, �ilba acis.

Lora pārvietoja Aleksandra Markovi�a krēslu pie pa�ām margām. Barkans viņam atnesa spēcīgu tālskati, лт viņ� vēroja piestātni, kur pirms do�anās uz dzimteni lūdza dievu norvēģu jūrnieki. Viņu mazie kuģī�i bija noenkuroti pie kraujas, un viņu garīdznieks, ģērbies me�ģīņu mantijā, pacēla un nolaida rokas virs simtiem noliektu galvu, un tāpat me�ģīnēs ģērbies zēns zvanīja ar zvaniņu un nez kāpēc staigāja gar dievlūdzēju rindām. Aiz Levina krēslā stāvēja Kuro�ka, paklusi stāstīdams par Norvēģiju un par to, kā norvēģi kādu mūsu lidotāju apbedīju�i netālu no sava ciemata. Lidotāja uzvārds palicis nezināms, ta�u zvejnieki redzēju�i, kā viņ� kāvies virs viņu ciemata, un kapakmenī iekalu�i vārdus: �Krievu cilvēkam, kas glāba mūsu tēvzemi�. _x

� Tagad viņi dosies uz mājām, � Fjodors Timofejevi�s teica, � bet vēlāk atradīsies tādi, kas viņus iemācīs aizmirst, kā viss bija ...

Vakarā viņi atkal klausījās radio, dzirdēja mierīgos Kremļa pulksteņa sitienus. No terases pārgāja uz Ļeņina stūrīti un tur nosēdēja gandrīz līdz rītam. Radio runāja nepārtraukti, tika pārraidīta reportā�a, un visi klausījās, kā lielos svētkus svin galvaspilsēta. Ap diviem atnāca Kalugins un atnesa trīs pudeles �ampanie�a.

� Kur jūs ņēmāt tādu bagātību? � Aleksandrs Markovi�s vaicāja.

� Aizbraucu uz pilsētu un nopirku, � Kalugins atbildēja. � Bija se�as, bet trīs iztuk�ojām ceļā. Mūsu ma�īna sastapās ar iznīcinātājiem, apsveicām cits citu.

Pa durvīm pabāza galvu Barkans.

� Nāciet �urp, .major! � Levins sauca.

Tris pudeles sadalīja pa septiņpadsmit glāzēm, un vienu glāzi Aleksandrs Markovi�s sniedza Barkanam. Barkans to paņēma, saproto�u skatienu raudzīdamies Levinā.

Tad sākās miera dienas.

Tie, kas jau atveseļojās, netālu no Aleksandra Marko-vi�a spēlēja dambreti vai �jūras domino� tā, ka kauliņi knak�ķēja vien, vai arī kaut ko tērgoja, vai ārkārtīgi nopietnām sejām rīkoja vērienīgus �aha turnīrus. Da�reiz viņi tikai raudzījās uz līci un klusā balsī sarunājās. Bet Levins snauduļoja un cauri snaudienam dzirdēja savas otrās nodaļas pulsu. Tur viss norisa normāli, jo citādi viņam būtu kas ziņots. Ja nekā neziņoja, tas nozīmēja, ka viss ir labi.

Tagad pie viņa bie�i ieradās ciemiņi � Timohins, Luka�evi�s, galvenais ķirurgs Aleksejs Aleksejevi�s Harlamovs, viņu apciemoja pat Nora Vikentjevna.

Levins tomēr neko lielu par viņiem nepriecājās. Viņi nevarēja nekā pastāstīt par viņa nodaļu un viņa slimniekiem. Starp citu, kad Timohins kādam Levina ievainotajam izņēma no galvas �ķembu, tad gan viņ� nopriecājās par Ti-mohina iera�anos un pavēlēja tam iedot labas pusdienas.

� Labas! � Aleksandrs Markovi�s stingri noteica. � īsti labas! Vai dzirdat, An�elika?

Reiz Lora pavēstīja, ka viņu flotē ieradies �eremets, un tie�ām pulkvedis drīz vien apciemoja Levinu. Tagad viņ� smēķēja smar�īgas ārzemju cigaretes, viņam bija jauns pulkstenis ar platu platīna aproci un sarunas starpbrī�os viņ� dungoja kādu dziesmu, neizprotami raudzīdamies Aleksandrā Markovi�ā. �eremets stāstīja lielākoties par ārzemēm � par Vīni un citām pilsētām, kur viņ� bija kaut ko inspicējis, un beigās pasacīja garu teicamo, kura saturs bija tāds, kā viņam ir laba sirds, dusmas ātri pāriet un viņ� neatceras ļaunu, ko cilvēki viņam nodarīju�i.

� Bet kālab jūs pūlaties kaitēt tam mūsu tērpam? � Levins viņu pārtrauca.

� Kā to saprast? � �eremets sa�uta.

� Ļoti vienkār�i. Neizliecieties par aitiņu, es ta�u jums cauri redzu! 2ēl, ka man drīz jāmirst, citādi es būtu jūs pilnīgi piespiedis pie sienas ...

� Velns viņu zina, ko jūs runājat! � �eremets apvainojās.� Es ar jums draudzīgi, bet jūs... .

� Bet es naidīgi, jo pat jūsu izskats iedarbojas uz mani nelāgi, � Aleksandrs Markovi�s teica skarbā, lai arī vājā balsī. � Gau�ām zemisku raksteli jūs esat sacerējis, neticat ne dievam, ne velnam, jaunajā amatā nodarbojaties ar izdabā�anu un, tiklīdz pamanāt priek�niecību, tā luncināt asti. Domāju, ka kļūsiet par ārstu, kaut vai viduvēju, tomēr no jums būtu kāds labums. Bet ārstēt ir grūti. Ardievu, man apnicis...

�eremets apvainojies piecēlās kājās. Ta�u Levinam �ķita, ka viņ� vēl nav pateicis visu.

� Tagad es zinu, kāpēc esat te atbraucis: jūs gribat nokārtot attiecības. Lai nebūtu ienaidnieku. Nē, biedri pulkvedi. Viņi jums ir un būs. Velti esat braucis!

�eremets aizgāja galīgi noskaities. Beļ Levins vēlāk �ēlojās Lorai:

� Arī te bija ieradies. It kā man būtu vajadzīga viņa līdzjūtība.

Barkans nāca pie Levina vairākas reizes dienā, lai apspriestos. Viņ� solīdi sēdēja krēslā pretim Aleksandram Markovi�am un joprojām izturējās mazliet dzedri, tomēr Levinam ar viņu nebija grūti, lai gan da�reiz Aleksandrs� Markovi�s ierunājās dusmīgā, ķērco�ā balsī tāpat kā agrāk. Gadījās arī tā, ka viņ� jutās pavisam slikti un lūdza Barkanu atnākt vēlāk, un Barkans tā arī darīja. Tāpat pie viņa nāca Olga Ivanovna un citi ārsti, �akombajs un An�elika, bet nez kāpēc tolaik visvairāk viņ� pieķērās sanitārei Lorai. Viņa mēdza ilgi jo ilgi sēdēt pie Aleksandra Markovi�a un tark�ķēt bez mitas, bet viņ� ar patiku klausījās, nelaida projām un lūdzās:

� Pastāstiet vēl ko, Lora! Man ir interesanti jūsos klausīties.

Lora ar smailu, sarkanu mēli aplaizīja aveņkrāsas lūpas, mirkli padomāja un teica:

� Dievs sodi, dievvārds, nezinu, par ko lai stāstu! Vai, piemēram, par kara in�enieri biedru Kuro�ku? Gribat? Tikai vēlāk nesakiet, ka esmu pļāpa un nez ko samel�u. Olga Ivanovna mani mū�dien zākā par pļāpu. Pati man stāstīja, ka viņai te dikti patīkot kāds cilvēks un viņa nevarot uz to mierīgi skatīties, bet tagad piepūtusies, ka esmu pastāstījusi tālāk Verai. Vai tad es maz varēju Verai neizstāstīt, ja viņa man ir vislielākā draudzene? Varbūt jūs man nepiekrītat? Nu, labi, runāsim par biedru Kuro�ku. Sieva ta�u neizturējās pret viņu diez cik mīļi. Un tie�ām, padomājiet, �itāds uzvārds! Manikīre vai friziere, piemēram, katrā ziņā teiks � madam Kuro�ka. Kāpēc nesagādāt sev tādu prieciņu, vai ne? Nu, un �is kara in�enieris ir arī tāds neizskatīgs, lai gan � nav vārdam vietas � tīrīgs un kulturāls vīrietis. Mati pelēki, ģīmītis maziņ�, uz acīm brilles � nu, kas tur būtu jauks? Bet viņa ir skaista, cienīga paskata sieviete, stāsta, pirms kara bijusi pat apaļa. Un kas tagad iznācis? Tagad viņa ieraudzījusi, ka skaistums nav galvenais. Dro�i vien � es negribu aprunāt, biedri apak�pulkvedi, es tikai dalos ar jums domās � dro�i vien, man vismaz tā liekas, tā es domāju/dro�i vien viņai biju�as pat aizrau�anās. Ziniet, aizmugurē ikviens, kas atbraucis no frontes, ir varonis, ņemiet kaut vai jebkuru no mūsējiem, pateiks par sevi � esmu matrozis, un ar to pietiks. Bet Kuro�ka, lai gan saucas Kuro�ka, tomēr izrādījās īsts varonis. Viņiem pie�ķirts Varoņa nosaukums � vai jūs to zināt? Varbūt esat aizmidzis, biedri apak�pulkvedi?

� Nē, Loro�ka, es neguļu. Tātad viņiem tagad viss labi?

� Un kā vēl! Vera tie�i tobrīd bija palātā, kad viņ� sievai kaut ko sacīja, bet viņa atbildēja: �Jā, es nesapratu, kas tu esi par cilvēku, un nemācēju tevi novērtēt.� Vera tad nu raudāja visā galvā. Viņa ta�u ir pārlieku nervoza, biedri apak�pulkvedi. Viss, itin viss viņai ķeras pie sirds. Pilienus, lai, dzēra. Neticat? Bet tagad atkal uztraucas tālab, ka �ī Vera Vasiļjevna nepavisam nav patiesa un tikai izliekas...

� Tas nu gan ir jaunums! Kāpēc viņai būtu jāizliekas?

� Tāpēc, ka viņa saņem pārāk daudz vēstuļu pēc pieprasījuma. Nekādā ziņā viņai nav tikai �is kara in�enieris vien.

� Ek, Lora, pretīgi jūsos klausīties!

� Redziet nu, Aleksandr Markovi�, bet pats lūdzāt stāstīt! Es ta�u nestāstu no savas galvas, bet to, ko uzzinām cita no citas. Vai gribat, lai pastāstu par star�inu, par Ce-re�ņevu?

� Stāstiet!

� Arī tas būs par mīlestību. Nu tad tā � viņam te ir

simpātija, Marusja no ēdnīcas, strādā virtuvē pie maizes grie�anas. Ļoti nopietna meitene, tāda vienkār�a, ta�u � nenāc par tuvu! Lai gan nav tā, ka viņa no sevis nez ko iedomātos. *

Lora stāstīja, Aleksandrs Markovi�s klausījās, un gar viņa acīm nepārtrauktā virknē slīdēja dzīves ainas � labās, mū�am neiznīksto�ās dzīves ainas ar savu pastāvīgo kustību, nerimtīgo notikumu miju: ar darbu, mīlestību, bērniem, greizsirdību, asarām un daudz ko citu. Da�reiz viņ� Loru pārtrauca un lika pasaukt Doro�u vai Barkanu, An�eliku vai Olgu Ivanovnu. Tie atnāca, un viņ� tiem kaut ko teica, piemēram, apvaicājās, kas �odien ir pusdienās. Ja Barkans to nezināja, Levins noskaitās, bet ne uz ilgu laiku, jo viņ� aizmirsa, uz ko ir noskaities un kāpēc to darījis.

Reiz viņ� lika atsaukt pavāru Onufriju. Tas atnāca no bailēm nobālis un, lupatiņā slaucīdams seju, ilgi un vērīgi lūkojās Aleksandrā Markovi�ā, ko vairs nevarēja pazīt. Bet Levins bija aizmirsis, kāpēc saucis pavāru, un tik vien viņam pateica:

� Tā nu tas ir, biedri pavār. Tas bijāt jūs, kas kādreiz man stāstīja par kaut kādu defuāgrā? Nelāgi gan!

Onufrijs tā arī nesaprata, kas tad ir nelāgi, ta�u aizgāja, tik tikko kājas vilkdams.

Da�reiz Aleksandram Markovi�am atmiņa tomēr atgriezās visā pilnībā, viņ� it kā atdzīvojās, acis spīdēja tāpat kā agrāk, un viņa ķērksto�ā balss tad skanēja pa visu terasi. Ievainotie smējās par viņa jokiem, sasēdās ap viņa krēslu un stāstīja viņam jaunumus. Aleksandrs Markovi�s daudzus pazina un, uzvārdus jaukdams, kopā ar viņiem atce-*� rējās karu un da�ādus jocīgus notikumus, kuri viņam uznira atmiņā. �

Tādā dienā Olga Ivanovna reiz piezvanīja pavēlniekam un paklusi, it kā Aleksandrs Markovi�s varētu viņu uz terases dzirdēt, sacīja:

� Biedri pavēlniek, ziņo medicīnas dienesta majore Varvaru�kina. Jūs pavēlējāt piezvanīt, kad apak�pulkvedim kļūs vieglāk. Pa�reiz viņam ir diezgan labi.

� Jā, jā, paldies, ieradī�os, � pavēlnieks sacīja, � katrā ziņā bū�u pēc stundas vai mazliet vēlāk.

Olga Ivanovna atgriezās uz terases. Aleksandrs Markovi�s sēdēja, krēslā atlaidies, Lora piesarkusi stāstīja viņam aizkustino�u notikumu, kā �etri virsnieki adoptēju�i bērnu.

� Dro�i vien te atnāks ciemā pavēlnieks, Loro�ka, � Olga Ivanovna teica. � Es pagaidām bū�u laboratorijā, bet apak�pulkvedis Barkans operē. Skaidrs?

� Skaidrs! � Lora atsaucās.

Olga Ivanovna aizgāja. Lora gribēja stāstīt tālāk, ta�u nedarīja to, jo ievēroja, ka Levins raugās viņā domīgi un bargi. Tas bija tāds skatiens, kādu viņa agrāk nekad nebija manījusi. ,

� Jums varbūt nav labi, biedri apak�pulkvedi? � viņa vaicāja.

� Nē, jūtos lieliski, �Aleksandrs Markovi�s atbildēja, � tikai sirdsdarbība it kā būtu paātrināta, bet tagad man tā bie�i gadās.

� Vai stāstīt?

� Stāstiet! � viņ� teica.

Tad viņa stāstīja, ka zēnam sāku�i sāpēt zobiņi un, kā par spīti, nav bijis atrodams ārsts, ta�u operēt vajadzējis katrā ziņā.

� Operēt? � Aleksandrs Markovi�s jautāja savā agrākajā ķērksto�ajā balsī.

Pēc tam viņ� ilgi klausījās, Loru nepārtraukdams.

Izstāstījusi �o notikumu, viņa sāka stāstīt citu � par kādu matrozi, kas iemīlējies meitenē lidotājā. Levins joprojām klusēja, noklausījās līdz galam un tad pēk�ņi piecēlās kājās.

� Nevienu nevar sasaukt, � viņ� teica. � Visu balsi var izkliegt, bet neviena kā nav, tā nav.

Divi ievainotie pagriezās uz Aleksandra Markovi�a pusi. Nokrita zemē un izkaisījās uz visām pusēm �aha kauliņi.

� Man ir laiks iet! � Levins teica.

� Uz kurieni? � Lora vaicāja. � Kāpēc jums būtu jāiet?

Viņ� savilka lūpas savā senajā mazliet vainīga cilvēka smaidā. Tomēr Lorai neatbildēja un vēl skaļāk atkārtoja:

� Man ir laiks iet. Smieklīgi � es slimoju un slimoju, ta�u visas slimības blēņas vien ir. Kāda nozīme var būt slimībām, vai ne? Dodiet man virsvalku, sagatavojiet slimnieku, un mēs sāksim!

Viņ� joprojām stāvēja. Izdilu�ajā sejā bija kaut kas lepns, skaists un lielisks. Lorai sāka drebēt lūpas, tomēr viņa savaldījās un neraudāja. Pēk�ņi viņa visu saprata un neskrēja nedz pēc Barkana, nedz pēc Olgas Ivanovnas, bet palika ar Levinu. Tagad viņu nedrīkstēja atstāt. Mazliet klibodams pēc Olgas Ivanovnas aizsteidzās resnais pulkvedis.

� Līcis! � Levins sacīja negaidīti skaļā un valdonīgā balsī.

� Iesim, Aleksandr Markovi�, � Lora a�i teica, � iesim, es jūs aizvedī�u un arī virsvalku iedo�u. Tie�ām, ir jau laiks. Vai ne?

Viņa paņēma Levinu zem rokas un veda uz tuk�u palātu

turpat otrā stāvā. Viņam vajadzēja nomierināties. Ārsti viņam iedotu hlorālhidrātu un apguldītu viņu gultā, bet tad viņ� neredzētu to, ko grib redzēt. Lora saprata vairāk nekā ārsti.

Uz sliek�ņa Aleksandrs Markovi�s apstājās. Vai tad tā ir operāciju zāles priek�telpa? Arī saules pārāk daudz. Un sirds pukst necie�ami strauji.

� Klausieties! � viņ� teica. � Kur ir mans virsvalks?

Aleksandrs Markovi�s, bez �aubām, jutās teicami. Lora viņu tagad pastāvīgi pavadīja, un par viņas klātbūtni nebija ko brīnīties. Ja tikai varētu piespiest sirdi, lai tā beidz blēņoties.

Uz brīdi viņ� apsēdās. Vajadzēja sevi sagatavot darbam, operācijai. Lai Lora saka ko sacīdama, istaba tomēr ir pārvērtusies. Un pārāk daudz gaismas, saule pārlieku �ilbina acis. Tādos apstākļos operēt būs ārkārtīgi grūti.

Un arī virsvalku nenes. -

� Virsvalku! � Aleksandrs Markovi�s pavēlēja. � Būs vai nebūs virsvalks?

Sirds pretīgi sa�ņaudzās. Aizrāvās elpa, krūtīs sāpēja, bet ko tas nozīmē cilvēkam, kuru gaida darbs? Pēdējā laikā viņ� ir strādājis, pārvarēdams ne tādas sāpes vien.

� Vai man beidzot dos virsvalku? � viņ� jautāja.

Lora turēja virsvalku rokās. Ar ierastu kustību viņ� nolieca galvu, lai uzliek arī cepurīti. Un Lora to uzlika. Tad, pacēlis rokas un plaukstas pastiepis uz priek�u tā, it kā tās būtu sterilas, Aleksandrs Markovi�s paspēra soli, pēc tam vēl vienu, un tūlīt balti, milzīgi gaismas pali ietriecās viņam krūtīs, sirds kļuva neticami liela, pēdīgi viņ� ievilka elpu un, aizrīdamies ar gaismu un gaisu, lēnām, it kā vēl pārdomādams, ko darīt, ieslīdēja Loras un ieskrēju�ās Olgas Ivanovnas rokās. Vilkdams nost gumijas cimdus, ieradās arī Barkans, aiz viņa raudādama ienāca An�elika, Vera un citi ārsti un māsas. Aleksandru Markovi�u noguldīja uz ratiņiem. Gau�i raudādama, Lora ātri un klusi stāstīja:

� Viņ� gāja operēt. Saprotat? Viņ� gāja nevis mirt, bet strādāt. Un nāvi viņ� nemaz neredzēja, tā tas bija. Vai jūs to saprotat, biedrene majore?

Pēc brī�a atvērās palātas durvis un ienāca pavēlnieks,'

� Viss galā? � viņ� jautāja, noņemdams cepuri un cie�i vērdamies uz to, kas reiz bija Levins.

-� Jā, � Barkans atbildēja.

Pavēlnieks raudzījās Levina sejā, kas bija jau kjuvusi pavisam mierīga, saskatīja �ai sejā lepnumu un spēku un jautāja:

� Vai to, nu, ārsta virsvalku, viņ� pats uzģērba?

Lora, kas joprojām raudāja aizvilkdamās, pastāstīja, kā Aleksandrs Markovi�s bija gājis uz operāciju zāli un kā viņa, zinādama, ka tur notiek operācija, atvedusi viņu uz �o istabu.

� Nevajag raudāt, meitenīt, � pavēlnieks pēk�ņi sacīja. � Kāpēc raudāt? Mēs visi reiz mirsim, bet viņ� ir miris skaistā nāvē, vēl skaistāk nomirt nav iespējams.

Pavēlnieks ielūkojās stingrajā, lepnajā, mierīgajā sejā un pavisam klusi, tā, ka neviens nedzirdēja, teica:

� Ardievu, apak�pulkvedi! Dusi nu!

Tad pagriezās un, stipri salīcis, izgāja ārā.

Divos pēcpusdienā uznāca lietus gāze, ta�u saule tūlīt atkal izlīda no mākoņiem, līcis no jauna �ilbino�i iedzirk-stījās, un debesis kļuva tikpat dzidras un zilas kā pirms lietus, tikai ūdens vēl ilgi �alodams urdza starp klin�ainā kapsētas ceļa akmeņiem un cilvēkiem, kas Aleksandru Markovi�u pavadīja pēdējā gaitā, formas svārki no mitruma bija kļuvu�i tum�āki.

Smagās ma�īnas motors stāvākajās vietās skaļi kauca, un �oferis Glu��enko teica Lorai, kas .sēdēja viņam blakus, ka �viņam nesaķeroties sajūgs�, bet Lora viņā neklausījās un raudzījās uz priek�u, uz virsniekiem, kuri uz^spilventiņiem nesa Aleksandra Markovi�a ordeņus. Lorai bija paaugstināta temperatūra � trīsdesmit astoņi un trīs, viņa bija saaukstējusies, tomēr bērēs ieradās un tagad brauca ar sarkanu audumu un sēru lentām rotātās ma�īnas kabīnē.

� Kā tu domā, Glu��enko, � viņa pēk�ņi vaicāja, � ir vai nav mū�īga dzīvo�ana?

� Paļaujos tikai uz bremzēm, � Glu��enko teica. � Sajūgs ta neķeras itin nemaz. Vai jūti? Būtu bijis dzīvs biedrs apak�pulkvedis, viņ� nu gan man sadotu. Paklau, kā neķeras, nu, nu, vai dzirdi? Nesen mēs abi braucām uz pilsētu, viņ� tūlīt man aizrādīja: �Glu��enko, Glu��enko, tev ta�u sajūgs nedarbojas ...�

Lora neatbildēja.

� Nu, labi,.� Glu��enko turpināja, � pārbraucis tūlīt ziņo�u garā�as priek�niekam. Ja viņ� sajūgu neapmainīs, �ēlo�os kaut vai aizmugures priek�niekam. Biedrs apak�pulkvedis vēlējās, lai autosaimniecība būtu kārtībā. Vēlē-. jās? Tad esiet tik laipni!

Viņ� vēlreiz ieklausījās sajūga darbā un piebilda:

� Bet uz to jautājumu par mū�īgo dzīvo�anu, Larisa, nevar tā uzreiz atbildēt. Svarīgi ir tas, kā cilvēks pasaulē dzīvojis un ko viņ� tur darījis.

Atkal sāka spēlēt orķestris un spēlēja ilgi � līdz pagriezienam, aiz kura ma�īnas vairs nevarēja pabraukt, jo ceļ� tur bija �aurs un lī�a krasta krauja ļoti stāva. �eit Glu��enko nospieda rokas bremzi, lidotāji nolaida uz leju kravas kastes aizmuguri, paņēma �ķirstu uz varenajiem pleciem, un tas sāka it kā peldēt virs simtiem atsegtu galvu, virs pelēkajiem akmeņiem un lejā dzirksto�ā un vizmojo�ā lī�a. Vēj� aug�ā gaudoja tik griezīgi, ka reizēm pārspēja pat orķestra taures, un no �īs vēja gaudoņas, kas jaucās kopā ar gausajām tauru skaņām, Lorai pēk�ņi sa�ņaudzās sirds, tomēr viņa neraudāja, kā bija raudājusi visas �īs dienas, un sāka lēni iet uz priek�u starp lidotājiem, kas steidzās viņai garām, ģērbu�ies kombinezonos un ādas cepurēs, jakās un ka�okādas zābakos, aiz jostām aizbāzu�i cimdus � viņi bija ieradu�ies tie�i no lidlauka, no savām ma�īnām, ar kurām nupat bija nolaidu�ies.

Tur gāja ari ar eļļu notriepu�ies tehniķi, ārsti no pirmās ķirurģiskās un no terapeitiskās nodaļas, tur bija māsas un sanitāres, Harlamovs, Timohins, Luka�evi�s un daudzi citi � gan pazīstami, gan nepazīstami.

Pie kapsētas vārtiem pūlis ap Loru sakļāvās cie�āk, un viņa nokļuva līdzās Barkanam. Viņ� palūkojās Lorā tā, it kā viņi nebūtu todien vēl tiku�ies, un sacīja:

� Tā nu ir, Lora, tā nu mums iet...

Svilpoja jūras vēj�, Mordvinovs teica īsu runu, tad visi klāteso�ie karavīri izvilka pistoles, un trīskārt nodārdēja pēdējais sveiciens � skarbs un nesaskanīgs, bet pēc tam atbalss klintīs to vēl atkārtoja ilgi un skaļi. �āva ari Barkans, un bija dīvaini redzēt viņa rokā pistoli, tāpat kā bija dīvaini redzēt �aujam Harlamovu, Luka�evi�u, Timohinu un citus ārstus.

Vēlāk, kad bērinieki devās lejā uz garnizonu, Olga Ivanovna piegāja te pie viena, te pie otra un paklusi uzaicināja:

� Ienāciet, lūdzu, pie mums uz kādu brīdi. Otrajā korpusā, otrās parādes durvis.

Lora kopā ar Glu��enko un An�eliku aizbrauca visiem pa priek�u, un, kad no apbedī�anas ieradās citi, Olgas Ivanovnas un An�elikas istabā gultu vairs nebija, bet visas istabas garumā stāvēja galdi, uz kuriem pavārs Saharovs lika ar dvieļiem pārklātus karstus pīrādziņus, papilddevas konservus un da�ādu citu ēdamo. An�elika, kurai bija no asarām uztūku�as acis, tomēr sejā lieti�ķa izteiksme, lika uz galda dak�iņas un salvetītes.

Cilvēku sanāca ļoti daudz, no pa�u ļaudīm apsēdās tikai Barkans un Olga Ivanovna; daudzi saspiedu�ies stāvēja pie durvīm, tomēr neviens negāja projām. Un arī Lora ne, lai gan viņai brī�iem reiba galva un Mordvinovs, kas pirmais teica runu, reizēm likās mazs un resns, bet reizēm pēk�ņi izstiepās, kļūdams gar� un kalsns.

Pēc Mordvinova runāja Timohins, kas Aleksandru Mar-kovi�u bija pazinis ilgus jo ilgus gadus, un runāja par veciem laikiem, par kādu ātrās palīdzības institūtu, kur reiz naktī, kad Levins de�urējis, atvesta pilsone, kas greizsirdības lēkmē bijusi sariju�ies adatas. Stāstīdams Timohins mazliet pasmaidīja, un arī citi, kas sēdēja pie galda, sāka smaidīt, jo nemaz nevarēja nesmaidīt, klausoties, kā vēlāk pilsone liegusies, ka rijusi adatas, bet Aleksandrs Markovi�s apgalvojis, ka viņ� vairs nespējot nekam ticēt, nekādi nespējot un tagad katrā ziņā jāoperējot un adatas jāatrodot.

Jo ilgāk runāja Timohins, jo vienprātīgāk smējās ciemiņi pie galda, bet da�i reizē smējās un slaucīja asaras, jo atkal redzēja Levinu tādu, kāds viņ� bija dzīvē: rosīgu, smaidīgu un jautru strauji ejam pa hospitāļa gaiteni...

Pēc tam Harlamovs pastāstīja, kādi rezultāti biju�i glāb�anas tērpa izmēģinājumiem Maskavā. Fjodors Timofeje-vi�s atsūtījis vēstuli. Izmēģinājumi noritēju�i sekmīgi.

� Sekmīgi gan, � Timohins teica, � tikai nevajag aizmirst, ka tur dziļas saknes laidis pulkvedis Seremets.

� Pie velna! � Harlamovs atbildēja skarbā, augstā balsī. � Mēs �īs saknes izrausim, lai cik dziļas tās būtu. Aleksandrs Markovi�s iesāka ar viņu kautiņu, mēs to pabeigsim, citādi nespēsim cits citam acīs skatīties.

� Grūti pieveikt tādus Seremetus! � Timohins nopūzdamies sacīja.

Pēk�ņi visi sāka runāt reizē. Tas bija tik negaidīti, ka sākumā Lora pat nesaprata, par ko ir runa, un apjautājās Olgai Ivanovnai, bet viņa neatbildēja, tikai īgni un ziņkārīgi klausījās Luka�evi�a vārdos par kaut kādu papildu narkotizētā ju.

� Narkotizēt var arī māsa, � Barkans piesarcis iesaucās, � praksē tas notiek ļoti bie�i. Vispār, Levins pierādījis savu taisnību nevis vārdos, bet darbos � jā, jā, tas nav noliedzams! Olga Ivanovna var apstiprināt. Arī biedrs Doro�s var apstiprināt. Starp citu, es esmu pilnīgi objektīvs, mums ar apak�pulkvedi Levinu nebija tādas attiecības, lai man varētu pārmest objektivitātes trūkumu. Vai ne, biedri Doro�?

I � Pareizi! � Doro�s teica. � Apstiprinu, ka tas ir spriests pilnīgi objektīvi.

� Tā tas ir, biedri pulkvedi Luka�evi�l � Barkan? atkal iesaucās. � Mēs savā hospitālī esam jau aizmirsu�i, kas tā tāda par smagi ievainotu locekļu apstrādi, izdarot tikai vietējo anestēziju. Aleksandrs Markovi�s kategoriski ...

� Un pilnīgi pareizi! � Timohins sacīja.

� Bet pēcoperācijas periods! � Luka�evi�s iesaucās. � � Es apgalvoju konferencē, strīdējos ar Levinu un strīdē�os arī tagad... '�

Mordvinovs uzsita ar plaukstu pa galdu un lūdza runāt klusāk. Olga Ivanovna paņēma no plauktiņa Levina burtnīcu, un Harlamovs sāka to �ķirstīt. Tad vienu rindkopu nolasīja skaļi. Barkans aizsmēķēja. Pavārs Saharovs atnesa lielu vara tējkannu un paplāti ar tasītēm.

� Lūdzu nolasīt biedra Levina piezīmes! � Mordvinovs teica. � Domāju, ka tas visiem būs interesanti.

� Voskresenska, tevi aicina uz lieveņa, � �akombajs pa�ukstēja Lorai.

Kad viņa gāja ārā, Harlamovs sāka lasīt.

Uz lieveņa Loru gaidīja star�ina � strēlnieks radists, slaids, melniem matiem un melnām acīm. Vakara saule ar savu silto gaismu bagātīgi apspīdēja .viņa kalsno, stalto un muskuļoto augumu. Star�ina raudzījās Lorā, acis piemiedzis, un klusēja.

� Atradis īsto laiku, � Lora sacīja. � Es pa�reiz nevaru.

� Pieminat aizgājēju? � star�ina jautāja.

� Jā, � Lora atbildēja. � Tur ir daudz jūsējo. Majors Plotņikovs un majors Gurjevs ... Vatru�kins arī...

� Lora, esmu atnācis pēc atbildes, � star�ina teica gan-� drīz bargi. � Vai nu tā, vai �itā ...

Viņa acis iekvēlojās un apdzisa. Viņ� piegāja tuvāk un uzlika plaukstu uz Loras karstās rokas. Viņa pēc paraduma a�i saskaitīja dzimumzīmītes uz star�inas vaiga: piecas.

� Bet ja nu es nepatik�u tavai māmuļai? � Lora vaicāja. � Vai māsiņai? Ko tad?

� Patiksi! � star�ina dro�i apgalvoja. � Par to vari galvu nelauzīt...

Kad Lora bija atgriezusies istaba, Harlamovs vēra ciet Levina burtnīcu. Brīdi visi klusēja.

� Ko tur citu teikt, � Mordvinovs sacīja, � tas viss ir nopietni un ļoti interesanti. Es ieteiktu ārstam Barkanam turpināt pierakstus, ko sācis Aleksandrs Markovi�s. Jautājumu par vispārēju narkozi ievainotu locekļu apstrādes laikā mēs, protams, izlemsim pavisam drīz. Pēc tam, dabiski, par to runāsim Galvenajā pārvaldē ar augstāko priek�niecību. Vai piekrītat, pulkvedi Harlamov?

� Jā, � Harlamovs stingri atbildēja. � Un apiesim �eremetu.

Visi piecēlās.

Ceļā uz piestātni atkal sākās strīds ar Luka�evi�u, kas domāja, ka vēl par agru Levina metodi ieviest visos hospitāļos.

� Nu, labi, �odien pietiks, � Mordvinovs teica. � Nakti palasī�u Aleksandra Markoviēa burtnīcu un rīt sāk�u ar jums īstu karu. Kausimies ar viņiem visiem, Aleksej Aleksejevi�, vai ne?

� Jā, � Harlamovs atbildēja dro�i un mierīgi.

Ļeņingradā 1949. gadā.

Jurijs Pāvela d. Germans

MEDICĪNAS DIENESTA APAK�PULKVEDIS

Redaktore V. Poikāne. Māksi, redaktors V. Grants. Tehn. redaktore D. Reigase. Korektore D. Ergle.

Nodota salik�anai 1974. g. 30. Janvāri. Parakstīta iespie�anai 1974. g. 4. aprīlī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2. formāts 70X108/32. 7,25 fiz. iespiedi.; 10,15 uzsk. iespiedi.; 11,64 izdevn. I. Metiens 60 000 eks. Maksā 46 кар. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 26359-D506. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa� Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pasūt. Nr. 55-L.