Andrejs Guļa�ki

Pretizlūko�anas dienesta kapteinis

.

1

Jа uzrāpjas uz Karabaira plaiskumainā pakau�a, kas apaudzis tikai ar papardēm un kazenājiem, un raugās uz dienvidu pusi, skatienam paveras stāvi, me�iem apaugu�i kalni; tālumā tie kļūst aizvien zemāki un beidzot pilnīgi saplūst ar saules piestarotu, nepārredzami pla�u līdzenumu. Ielūkojoties vērīgāk, nav grūti pamanīt me�a stigu, kas apjo� pinkainu kalnu grēdu � visaugstāko no visām. Tur ir robe�a. Otrpus stigas jau atrodas cita valsts, lai gan tur slejas tādi pa�i kalni, lai gan debesis tur tikpat zilas un skatoties �ķiet, ka saulainais līdzenums, kas valdzina ar savu pla�umu, atrodas tepat līdzās � gandrīz vai ar roku aizsniedzams.

Debesīs laiski lidinās ērgļi, aizvien augstāk mezdami lokus gai�ajā, dzidrajā zilgmē. Zem drūmajām balteglēm, prie�u un egļu rakstainajā ēnā piesardzīgi zogas bailīgas kalnu kazas; bez trok�ņa, it kā būtu uzāvu�as samta kurpītes, pa zariem lēkā jaukas, ņipras vāveres. Trauksmaini apkārt skatīdamies, klaiņo aļņi, palaikam, tiesa gan � diezgan reti, parādās brūnais lācis; tas vienmēr ir aizņemts, steidzīgs, tāds kā satraukts un noraizējies. Sai zaļajā miera valstībā ir ļoti daudz vilku; vasarā tie slaistās apkārt pa vienam vai diviem, bet, kad kalnu virsotnes uzmauc sev baltas cepures un koki ietinas biezās sniega me�-ģinēs, tie skraida apkārt veseliem bariem.

Uz ziemeļiem no Karabaira aug tum�i prie�u me�i, paceļas apaļi kalni. Starp tiem saulē gozējas ko�i zaļas druvas un nelielas, viļņainas, ar krūmiem pilnīgi aizaugu�as ielejas, kas no �ejienes �ķiet ar plaukstu apsedzamas.

Redzams tikai viens ciems � Mom�i-lova, kas cie�i piekļāvies pie Karabaira pakājes, it kā tī�ām paslēpts un aizmirsts �ai pirmatnējā, maz apdzīvotā kalnu novadā.

Mom�ilovu � agrāk to sauca par Rama-danbejū � veido trīs ciematiņi, kas pakavveidīgi izvietoju�ies uz pauguriem drūmā Karabaira tuvumā. Ciemā ir apmēram trīssimt māju. Tās lielākoties ir divstāvu koka ēkas ar slānekļa plāk�ņu jumtu, uz ielu tās lūkojas ar �auriem, aizrestotiem lodziņiem; logi, kas atrodas pagalmu un dārziņu pusē, ir platāki; uz palodzēm sadauzītās krūzēs zied kreses, asteres, ģerānijas. Ir arī da�as ķieģeļu ēkas, tās atrodas Marko ciematā, bet nelaiķa Ali Iļazova māja, kur tagad apmetusies kopīga karavīru un ģeologu ekspedīcija, celta no kaļķakmens; tā ir kvadrātveidīga, līdzīga cietok�ņa tornim, apjumta ar dakstiņiem, un skaidrā laikā to var redzēt arī no Karabaira kailās virsotnes. Jaunā, no betona un stikla celtā skolas ēka, kooperatīva siernīca, kurai fasādes pusē ir grumbuļains cementa apmetums, pla�ās lauksaimniecības kooperatīva aitu un govju kūtis, kas izskatās pēc kazarmām, � visas �īs ēkas uzreiz duras acīs un atgādina, ka sāku�ies jauni laiki; tās it kā izstaro gaismu pār senatnīgā ciema vienmuļo, pelēko ainavu.

Kad uzkāpj kalnā un uz Mom�ilovu lūkojas no tālienes, tā izskatās pēc kuplā lapotnē savītas ligzdas. Visapkārt ciemam ir zaļi kalni un pauguri, ielejas, nogāzes un ganības, kur vietumis paceļas me�onīgas klintis. Smoļanas �osejas baltā lertte �ķiet kā sudraba spirāle, kas nejau�i atritinājusies vaļā �ai tālajā nostūrī.

Trīs Mom�ilovas ciematiņus citu no cita �ķir kroplīgs, straumju izvagots, dzeloņainiem krūmiem apaudzis paugura kupris, kur labprāt mēdz apmesties lapsas, lai, sagaidīju�as tumsu, no turienes iezagtos tuvējos pagalmos, ap kuriem ir zemas akmeņu sētas vai dzeloņaini, reti zedeņu �ogi.

Nakts tumsā pāri paugura kuprim pa taciņu, kas vijas cauri dzeloņplūmju biezoknim, iet gara auguma cilvēks. Acīm redzot, vieta viņam labi pazīstama � gājēju nemulsina taciņas bie�ā sazaro�anās, viņ� turas tikai dienvidu virzienā, sper tumsā stingrus, dro�us soļus.

Virs Karabaira drūzmējas melni mākoņi, gaudo vēj�, debesis �ķeļ dzelteni zibeņi. Dzirdami tāli pērkona dārdi. Cilvēks nesteidzas, viņ� pat apstājas un aizsmēķē, sērkociņa liesmu ar plaukstām sargādams no vēja. Tumsā mirgo cigaretes sarkanā uguntiņa. Vietējie iedzīvotāji zina: ja vēj� drā�as Karabairam tie�i pierē � lietus nebūs.

Pie pirmā zedeņu �oga taciņa sazarojas: ejot pa labi, var nokļūt uz ceļa, kas ved uz Marko ciematu, bet, ja pagrie�as pa kreisi, taciņa, apmetusi da�us līkumus ap klusajām mājām, aizvijas uz krauju, pie kuras atrodas masīvā, no kaļķakmens celtā Iļazova māja. Tur, kur krauja ir viszemākā, cilvēks mazliet saliecas un lec. Pagājis garām tumsā tikko saredzamām, aizslēgtām ozolkoka durvīm, viņ� mirkli apstājas zem loga, ko sargā resni dzelzs stieņi, vairākkārt ievelk dūmu, tad, nometis zemē cigaretes galu un pieminis to ar papēdi, lieliem soļiem ieiet pa atvērtiem vārtiņiem pagalmā. Mājas priek�ā aug varena goba, tās milzīgo, kuplo lapotni var noturēt par veselu birzi.

Tikko cilvēks nonācis blakus kokam, tumsā tikpat kā no zemes izaug otrs cil-vāks, ģērbies formas tērpā. Tas ir milicijas star�ina Stojans, kas �onakt apsargā ģeoloģisko punktu.

Star�ina pace] karabīni, dzirdama viņa stingrā balss:

� Stāt!

Goba �ūpo zarus, �īkst, tajā atskan simtiem klusinātu spalgu skaņu, it kā pūstu un vaidētu birzs. Virs Karabaira no mākoņiem atkal iz�aujas zibens, tā gaismā trīso�ā lapotne mirkli iezaigojas kā zelts.

Star�ina nolai� karabīni un pārmeto�i �ūpo galvu. Nācējs smaidīdams pieglair� vēja sajauktos matus.

� Laimīgu de�ūru, baj Stojan! � viņ� novēl sargam un tādiem pa�iem lieliem, mierīgiem soļiem dodas tālāk, pazuzdams nakts tumsā.

Star�ina Stojans skumji noliec galvu, paskrullē ūsas un, uzmetis karabīni plecā, izņem no svārku kabatas cigaretes.

Goba �alc un �īkst. Debesis aizsedz mākoņi, tumsa ir pārāk melna, lai varētu saredzēt cilvēku, kas pēk�ņi parādās star�i-nas aizmugurē un zogas viņam klāt.

Stojans skumji smaida un �amdās pa mazo kārbiņu, meklēdams mīkstāko cigareti, bet tas, kas atrodas viņam'aiz muguras, pēk�ņi atvēzējas un sit; star�inam �ķiet, ka no ugunīga zibens trieciena acu priek�ā atveras debesis; viņ� sagrīļojas un krīt kā aizcirsts koks.

Rītausmā vētra norima. Mākoņus vēj� bija aizdzinis uz austrumiem, un virs Karabaira zilgoja dzidras, mierīgas debesis.

Lai gan milicijas star�ina Georgijs bija ilgi plun�ājies avotā, iedams kalnup uz Iļazova māju, viņ� jutās gurdens un tikai ar pūlēm cilāja kājas. Nakts vidū viņu bija uzmodināju�i pērkona grāvieni, un viņ� nebija vairs aizmidzis � domājis gan par �o, gan par to, kamēr viss miegs pagalam. Kop� tā laika, kad Georgijs kopā ar savu novadnieku Stojanu bija atsūtīts uz �ejieni apsargāt militāri ģeoloģisko punktu, viņ� ne reizi nebija ciemojies mājās, tāpēc pēdējā laikā, naktī pamodies, viņ� līdz pa�am rītam grozījās uz cietās lāviņas un platām acīm raudzījās griestos. Te Georgijs it kā redzēja kukurūzas lauku pie Marina pļavas � stiebri bija jau izstiepu�ies plecu augstumā, te viņam �ķita, ka stāv uz savas mājas lieveņa, bet blakus sētā aiz zedeņiem kāds staigā kailām kājām pa putekļiem � kaimiņa meita. Draugam Stojanam jau sen pāri �etrdesmit gadiem, viņ� ir atraitnis, meita mācās tehnikumā. Turpretim Georgijam nav ne trīsdesmit, un tiklīdz viņ� atceras kukurūzas lauku, ko apspīd svelmaina saule, atceras kailās kājas, kas tik vieglā solī staigā pa zemi, formas svārki sāk �ņaugt krūtis līdzīgi stīpām, sirds ietrīsas un sastingst kā notverts putns.

Miegains un drūms Georgijs uzkāpa kalnā, ar ierastu kustību atstūma cepuri pakausī un palūkojās apkārt. Zilā, naksnīgā krēsla sāka izklīst, ausa rīts. Kaimiņu pagalmos pēk�ķēja pīles, skaļi dziedāja gaiļi.

Pagriezies pa labi, uz ģeoloģiskā punkta baltās ēkas pusi, viņ� iegāja pa atvērtiem vārtiņiem pagalmā un iesvilpās tāpat kā citos rītos. Tūlīt viņu izdzirdēs Stojans un nāks pretim mazliet noguris no bezmiega nakts, ar tikko jau�amu smaidu lūpās, labsirdīgs un pacietīgs. Viņi izsmēķēs pa cigaretei, klusēdami pastāvēs, un tad bajs Stojans ies gulēt, bet viņam sāksies vienmuļa darba diena bez lieliem satraukumiem.

Georgijs iesvilpās vēlreiz, bet atbildes nebija. Viņ� palūkojās apkārt. Pēc nakts vētras �ai agrajā stundā viss �ķita rāms, sastindzis, neparastā mierā iegrimis. Pat milzīgās gobas lapotne vairs ne�alca, izskatījās kā sve�ādā, smagā miegā ieslīgusi.

Vispirms viņ� pamanīja zālē nomestu cepuri.

Tas, ka cepure mētājās zālē, nebija nekas sevi�ķs, bet nez kāpēc star�ina, to ieraudzījis, pēk�ņi juta dīvainu nogurumu, it kā būtu uzkāpis nevis pakalniņā, uz kura atradās militāri ģeoloģiskais punkts, bet gan stāvajā Karabairā. Viņ� apstājās, gribēdams palūkoties uz austrumu pusi, vai drīz nelēks saule, bet nespēja acis atraut no cepures. Pārvarējis sevi, viņ� paspēra da�us soļus uz priek�u. Pāris metru tālāk, izstiepies uz zemes kā veca sieva, gulēja Stojans. Viņ� bija paradis gulēt tie�i tā � brīvi izpletis rokas, seju pavērsis pret debesīm.

Atrast Stojanu postenī guļam � tas likās neticami. Georgijs paspēra vēl vienu soli, tad pēk�ņi sastinga, it kā saņēmis triecienu, � uz pieres viņam izspiedās auksti sviedri: drauga galva bija aptīta ar dzeltenīgu frotē dvieli. Nebija redzams ne zods, ne mati, ne ausis. Visa galva bija cie�i ievīstīta dvielī. Arī Stojana poza bija neparasta un nevēstīja nekā laba � viņ� gulēja virsū karabīnei. Stobru kreisais plecs bija piespiedis pie zemes, bet laide atradās gandrīz blakus elkonim.

Ne mazākās kustības, nekā tāda, kas liecinātu, ka �ai ķermenī mīt vēl dzīvība.

Georgijam sirds strauji pukstēja, kad viņ�, elpu aizturējis, notupās Stojanam pie galvas un sāka steidzīgi raisīt vaļā cie�o mezglu, ar kuru dvieļa gali bija savilkti kopā uz pa�a pakau�a. Georgijam pa pirkstiem tecēja lipīgas, vēl siltas asinis.

No dvieļa plūda smaga, pretīga smaka. Viņ� aizsvieda dvieli projām un, �ausmu pārņemts, raudzījās sarkanajā sejā, aizvērtajos, virs skropstām zilganajos plakstos. Pa kauliem pārskrēja tirpas: tā, kb viņ� redzēja, bija miroņa galva, turklāt tik smaga, it kā būtu ar svinu pielieta.

Atpogājis Stojanam svārkus, Georgijs piespieda ausi pie viņa krūtīm, kuras sedza tīkla krekls. Sirds tik tikko pukstēja � klusi, gandrīz nedzirdami, tomēr pukstēja. Dzīvības dzirksts vēl nebija apdzisu�i pavisam.

3

Mūsu gailis ar kailo kaklu, aizrautīgi dziedādams, arī �orīt iztraucēja manu brīni�ķīgo sapni, kas, jāpiebilst, var izraisīt nopietnu zinātnisku interesi. Sapņoju, ka atrodos sava saimnieka baja Spiridona dārzā, pastiepju roku, lai norautu sulīgu plūmi dzintara krāsā, bet pēk�ņi, nez no kurienes uzradusies, man pretim nostājas kaza. Jauka, balta �veices �ķirnes kaziņa. Zobos tā paņēmusi zaļu zariņu un, galvu �ūpodama, aplūko mani zobgalīgi un nekaunīgi. Pat tad, ja es nebūtu veterinārārsts, mani dro�i vien būtu aizvainojis �is zobgalīgais, nekaunīgais skatiens. Vai tad kādam ir patīkami, ka par viņu smejas, acīs raugoties? Aiz dusmām vai traks kļuvis, enerģiski speru soli uz tās pusi, turklāt sejas izteiksme man ir diezgan barga. Un tad notiek brīnums. Man pretim tagad stāv nevis kaziņa, bet pazīstama meitene, par kuru kādreiz man bija mazliet neparasta interese. Mugurā balta kleita, kaprīzais deguntiņ� tik tikko uzrauts. Agrāk, kad sāku viņai stāstīt, piemēram, par visuma uzbūvi vai par debess ķermeņu savstarpējo pievilk�anos, viņa visu laiku smējās, lai gan manā stāstījumā nebija nekā smieklīga. Viņai bija nelāgs paradums vienmēr turēt zobos zāles stiebru un purināt galvu, kā da�reiz mēdz darīt kazas.

Nav zināms, kā mūsu saruna �oreiz būtu beigusies (dro�i vien loti bēdīgi, jo noskaņojums man bija nelādzīgs), ja mani, briesmīgi dziedādams, nebūtu uzmodinājis krustmātes Spiridonas gailis. �ķita, ka �is nolāpītais naktsputns ar kādu salīdzis modināt mani jau mazā gaismiņā, turklāt vēl tik negodīgā veidā: uzlec uz sētas tie�i pie manas istabas loga, nikni sasit spārnus un sāk bezdievīgi bļaustīties, savu rievaino, sarkano kaklu izstiepis. Tā nav dziedā�ana, tas ir kas līdzīgs vulkāna izvirdumam, nevis lirisks sveiciens rītausmai, bet dusmu pilns izaicinājums uz ne�ēlīgu divkauju visiem Mom�ilovas gaiļiem � lieliem dziedātājiem.

Kamēr pūlējos atkal aizmigt, lai redzētu, kas notiks ar kaziņu, un klusībā visne�petnākajiem vārdiem zākāju Spiridonietes kailkakli vampīru, loga rūtis iedrebējās no briesmīgiem sitieniem un rīta klusumu satricināja lauvas rēciens.

� Dakter, ei, dakter, � vai dzirdi?

Pielēcis kājās kā dzelts, es izbailēs sāku plātīties rokām.

� Celies aug�ā! � atkal atskanēja pavēlo�s rēciens.

4

Divus gadus biju nostrādājis par veterinārārstu, un tagad pirmoreiz man bija jāglābj nevis dzīvnieks, bet visīstākais cilvēka eksemplārs. Labi, ka starp manām mantām � tur bija Pu�kina dzeju izlase (krievu valodā) un tauriņu ķeramais tīkliņ� � katram gadījumam glabājās arī parasta �ļirce un da�as kampara ampulas.

Līdz ievainotajam star�inam aizskrējām nepilnās piecās minūtēs. Viņa plakstienu pelēkums mani tā nobiedēja, ka gandrīz nometu zemē �ļirci. Pat nepārbaudījis pulsu, metos izdarīt injekciju, pēc tam palīdzēju Georgijam uzcelt ievainoto uz muguras.

Devāmies uz manu māju. Es nesu karabīni, cepuri un asiņainu frotē dvieli. No tā plūda stipra hloroforma smaka.

Ievainoto noguldījām manā gultā, un star�ina Georgijs tūlīt aizgāja.

Nomazgājis rokas spirtā, apskatīju ievainojumu. Nekas neliecināja, ka būtu lauzts galvaskauss. Bija asiņoju�i da�i dziļi nobrāzumi uz pakau�a un kakla. Sarkanbrūnie plankumi ap muti un degunu neap�aubāmi bija radu�ies tāpēc, ka cietu�ais ilgu laiku bija elpojis hloroformu.

Pārbaudīju pulsu, tas ar katru mirkli kļuva vienmērīgāks un spēcīgāks. Plakstu zilganums pamazām izzuda, uz virslūpas parādījās sviedru lāsītes. Aizdedzināju spirta lampiņu un uzliku uz tās kannu, lai uzvārītu kafiju. Kamēr sila ūdens, istabā iedrāzās vairāki pazīstami cilvēki � lauksaimniecības kooperatīva priek�sēdētājs, tad majors, pēc specialitātes kartogrāfs, kas reizē bija arī ģeoloģiskā punkta priek�nieks, un ģeologs Kuzmans Hristoforovs. Star�ina Georgijs, kas tagad bija jau mazliet nomierinājies, palika stāvam pie durvīm.

Visi ieskrēja nobiju�ies, it kā viņiem vilki būtu dzinu�ies paka), un ilgi nevarēja atvilkt elpu. Par �iem cilvēkiem stāstī�u arī turpmāk, tāpēc pa�reiz gribu par katru pateikt tikai da�us vārdus, lai viņi labāk paliktu atmiņā un lai, kā mēdz teikt, neizlaistu viņus no redzes loka.

Kooperatīva priek�sēdētājs bajs Groz-dans bija drukns neliela auguma spēkavīrs ar tuklu seju, apaļām, labsirdīgām acīm, ar spīdīgu, glu�i kā no misiņa izkaltu galvaskausu; aitādas ausaini viņ� nekad nenoņēma, tāpēc ausis viņam bija kļuvu�as stipri atkarenas. Bajam Grozda-nam bija tikai viena kaislība � smēķēt pa�audzētu tabaku, viena vājība � samierināt cilvēkus, kas naidojas un cits citu neieredz, un viens vienīgs prieks � dzert anīsa degvīnu, ko �is se�desmit gadu vecais vīrs parasti darīja tuk�ā dū�ā. Tā kā bajs Grozdans sare�ģītajā notikumā piedalījās maz, domāju, ka ar �iem nedaudzajiem vārdiem pietiek atliku likām, it īpa�i, ja uzsver vissvarīgāko � to, ka viņ� ir ļoti sirsnīgs un patīkams cilvēks.

Pirms pusgada Mom�ilovā ieradās karavīru un ģeologu grupa. Iespējams, ka tai uz robe�as bija veicama kāda slepena misija, kas to lai zina, neesmu par to interesējies un arī pa�reiz neinteresējos. Dro�i vien uzdevums bija atbildīgs, jo kopā ar speciālistiem atbrauca arī divi milicijas star�inas � Stojans un Georgijs, lai apsargātu Iļazova māju, kur apmetās grupas �tābs.

�tābā strādāja trīs cilvēki. Tā priek�nieks � kartogrāfs majors Stefans In-d�ovs bija neprecējies, apmēram piecdesmit gadu vecs vīrs, kalsns, salīcis, ar pliku pakausi, kaulainu ērgļa degunu un plānām, zilganām, tikko saredzamām lūpām. Viņ� vienmēr bija uzposies, noskuvies, zābaki spīdēja tā, ka tajos varēja spoguļoties; �o cilvēku, kas izskatījās stingrs un alla� likās ar kaut ko neapmierināts, ciema iedzīvotāji ļoti cienīja, un viņam vajadzēja tikai uzrunāt kādu no mom�ilo-vie�iem, lai tas, it īpa�i, ja kādreiz bija dienējis armijā, tūlīt ieņemtu militāru stāju, kā ar rotas komandieri runādams.

Ind�ovs smējās reti, bet, kad viņ� smaidīja, seja nez kāpēc izskatījās samocīta, it kā viņ� būtu slims un ļoti noguris. Dzert viņ� nedzēra, bet smēķēja daudz, un, ja kaut kas neveicās, pat abos stikla pelnu traukos, kas atradās uz viņa galda, nepietika vietas visiem cigare�u galiem; pelni bija uzbiru�i arī uz rasējumiem, un, lai gan logs bija vaļā, istaba izskatījās zila no tabakas dūmiem. Ind�ovs bija vēsi pieklājīgs, atturīgi laipns, dzēlīgs dusmu brī�os un ļoti noslēgts. Ne ar vienu viņ� nedraudzējās, un �ķita, ka neviens viņa sabiedrību arī nemeklē.

Ind�ova vietnieks �tābā bija vecākais ģeologs Bojans I�erenskis. Viņa raksturam piemita da�as īpatnības, bet par tām pastāstī�u piemērotākā reizē, jo tad, kad Iļazova mājas pagalmā notika uzbrukums, viņ� ar motociklu bija aizbraucis uz Plov-divu pie sievas. I�erenskis devās uz turieni katru sestdienas pēcpusdienu un atgriezās pirmdien ap pusdienas laiku. Majors par to parasti saīga, �āda novēlo�anās viņu kaitināja, viņ� piedraudēja I�erenski stingri sodīt, bet �ie draudi atgādināja negaisa mākoņi, kas lietu tomēr neatnes.

Bojana I�erenska palīgs bija kalnrūpniecības in�enieris Kuzmans Naumovs Hristoforovs. Arī es pēc dabas esmu dzedrs cilvēks, ta�u Kuzmana dzedrums pārsniedza manējo apmēram tūksto�kārt. Tas bija neiedomājami drūms subjekts; drūmuma ziņā viņ� likās nepārspējams. Sausnējs, agri nosirmojis gara auguma vīrs ar acīm atdzisu�u pelnu krāsā, ar apkārt klīsto�u skatienu, kas it kā redzēja visu, ta�u nekā neiegaumēja, � tāds bija kalnrūpniecības in�enieris Kuzmans Hris-toforovs. Viņ� valkāja modernus, bet vienmēr nekārtīgus, saņurcītus uzvalkus, dārgas kurpes, kas reti dabūja redzēt suku; viņa krekli, lielākoties ar ārzemju mārku iek�pusē, oda pēc sviedriem un tabakas dūmiem, apkaklītes vienmēr bija netīras.

Esmu mazrunīgs cilvēks, lai gan ļaudis nez kāpēc domā citādi, tomēr Kuzmana mazrunīgums bija kaut kas ārkārtējs, tas atgādināja � ja vien veterinārārstam atļauts izteikties tēlaini � apmāku�os rudens novakari.'Tas bija drūms, atbaido�s un ikvienu nomāca. Pleci, stiegrainās rokas, muskuļainais kakls liecināja par Kuzmana spēku, tomēr viņa kustības bija gausas, gurdenas; balss skanēja dobji, it kā viņam sāpētu kakls.

Tolaik domāju, ka �is cilvēks pārdzīvojis vai pārdzīvo lielas mīlestības mokas. Atcerējos, kā pirms da�iem gadiem arī mana balss kļuva neskanīga, it kā es būtu sasirdzis ar angīnu. Negribējās ne skūties, ne zābakus spodrināt. Tas palicis man atmiņā tāpēc, ka tie�i tai laikā pazīstama meitene nolēma precēties ar vienu no maniem bērnības draugiem. Viņa mēdza valkāt baltas kleitas, un deguntiņ� viņai bija mazs, uzrauts, diezgan nenopietns.

Ceturtais �ai grupā bija artilērijas kapteinis Matejs Kaludijevs. Arī par viņu pastāstī�u vēlāk, jo viņ�, tāpat kā I�eren-skis, tajā svētdienā nebija Mom�ilovā, bet, ja nu par kapteini iesākts runāt, nevaru jau tagad neatzīmēt kādu bēdīgu apstākli. Sis skaistulis ar antīka atlēta augumu, turklāt vēl artilērists, pēk�ņi bija parādījis pārsteidzo�u un neizskaidrojamu interesi par medicīnu. To man reiz lika saprast ārste Na�eva, mana kolēģe, kad glu�i nejau�i tai vaicāju, kāpēc viņ� tik bie�i apmeklē ambulanci.

� Interesējas par medicīnu, � Na�eva vienkār�i atbildēja.

� Bet kāpēc tu nepievērs viņa uzmanību manai medicīnai? � es jautāju.

� Arī ienā�i un vistu mēris ir diezgan interesantas slimības.

Viņa piekrita, ka arī �īs slimības ir interesantas.

� Bez tam es dzīvoju turpat blakus, � turpināju tādā pa�ā garā, cenzdamies izlikties pavisam vienaldzīgs, � bet uz tavu ambulanci, uz Lūkiem, cilvēkam jāiet vismaz kilometru divpadsmit.

� Par to maza bēda, � viņa sacīja.

� Kapteinis ta�u nopircis jaunu motociklu!

Jāpiebilst, ka ārstei Na�evai ir glu�i tāds pats uzrauts deguntiņ� kā tai meitenei, kas apprecējās ar manu draugu. Turklāt arī viņu sauc par Katju. Sī Katja, tāpat kā iepriek�ējā, klausījās mani loti izklaidīgi, un mani vārdi skanēja garām viņas ausīm.

Tā nu tolaik kapteinis Kaludijevs neatlaidīgi turpināja ciemoties Lūkos, un man neatlika nekas cits kā izvilkt no skapja savu veco tīkliņu tauriņu ķer�anai.

5

� Kā tad, dakter, būs, vai viņ� nāks pie samaņas? � kooperatīva priek�sēdētājs centās izdibināt un nobijies raudzījās ievainotā star�inas sejā. Viņ� atbalstījās pret sienu un veltīgi centās izskatīties bra�s.

� Jādomā gan, � es sacīju. � Ja smadzenes nav satricinātas, pēc stundas viņ� atmodīsies.

� Kaut nu tikai �is, nabadziņ�, paliktu dzīvs, � priek�sēdētājs nopūtās.

Majors klusēja un drūmi �ņāca. Kuplās uzacis bija sarauktas tik stipri, ka tās virs līkā deguna izveidoja kaut ko līdzīgu nojumei.

Kuzmans Hristoforovs stāvēja istabas stūrī kā nogrēkojies skolnieks un visu laiku vērās grīdā. Seja nepauda ne uztraukumu, ne izbrīnu. Viņ� likās ļoti sapīcis, dusmīgs uz visu pasauli par to, ka iztraucēts saldais rīta miegs.

Majors palūkojās pulkstenī. Tas rādīja gandrīz pieci.

� Pēc piecpadsmit minūtēm ieradīsies ārste Na�eva, � viņ� sacīja. � No �ejienes līdz Lūkiem ir tikai divpadsmit kilometru.

� Divpadsmit kilometrus brauc divas stundas, � Kuzmans vienaldzīgi iebilda un no�āvājās.

� Es saku � pēc piecpadsmit minūtēm. � Majors saīga vēl vairāk. Izliecies pa logu, viņ� vaicāja star�inam: � Vai tu pie punkta apsardzi atstāji? � Saņēmis apstiprino�u atbildi, viņ� pa�ķielēja uz Kuzmanu Hristoforovu, teikdams: � Es liku ārstei Na�evai braukt ar kooperatīva smago ma�īnu, bet tas nozīmē, ka viņa būs te pēc piecpadsmit minūtēm. Skaidrs?

Kuzmans paraustīja plecus, atkal no�āvājās un nekā neatbildēja.

Kafija uzvārījās un sāka �ņākdama plūst pāri malām; es noņēmu to no lampiņas.

� Vai jūs, biedri major, visu pārbaudījāt un esat pārliecināts, ka mājā nekas nav nozagts? � priek�sēdētājs jautāja.

� Tā ir milicijas darī�ana, � majors skarbi atbildēja. � Es ievēroju tikai to, kas dūrās acīs tūlīt. � Viņ� sāka uzskai-ч tīt: � Rūts izsista, skapis uzlauzts, pazudu�i divi tūksto�i Ievu. � Brīdi klusējis, viņ� piebilda: � Un viena topogrāfiskā shēma. Plāns.

� Tas nu ir pavisam nelabi, � priek�sēdētājs nopūtās un ar plaukstu paberzēja pieri. � Shēma � tu saki?

Majors klusēja.

Es atkal pataustīju ievainotā pulsu un apmierināts pamāju ar galvu. Ritms bija manāmi uzlabojies.

� Bet kur tad vecākais ģeologs? � majors pēk�ņi vaicāja. � Kur Bojans I�e-renskis?

Kuzmans nodrebēja, pār viņa plānajām lūpām pārslīdēja ironisks smīns.

Majors nolaida acis. Dro�i vien samulsināja pa�a jautājums � viņ� ta�u skaidri zināja, kur atrodas palīgs. Labi, ka majors nejautāja par kapteini, tad arī es būtu pasmīnējis līdzīgi Kuzmanam, tikai, protams, cita iemesla dēļ.

Ielējis tasē kafiju, apsēdos blakām ievainotajam un uzliku viņam roku uz pieres. Pēk�ņi Stojanam nodrebēja plaksti, starp skropstām divas reizes tik tikko pavīdēja nespodri redzokļi... Saucu viņu vārdā, viegli papurināju aiz pleca. Cietu�ais dziļi ievilka elpu.

� Vai tu mani dzirdi? � es jautāju.

Viņ� pakustināja lūpas.

� Viss kārtībā, � es pasmaidīju, citus aplūkodams kā uzvarētājs.

Star�ina Georgijs sāka �ņaukāties un apmulsis novērsās. Majors apvaldīti ievilka elpu, pa�amdījās svārku kabatās un izņēma stikleni. Pēdējā laikā viņ� centās mazāk smēķēt un tāpēc ēda daudz konfek�u. Iztinis stikleni, majors iebāza to mutē, ar pirkstiem izgludināja papīrīti un sāka tīt tūtiņu.

Arī priek�sēdētājs atviegloti uzelpoja un noslaucīja sviedrus no pieres. Kuzmans Hristoforovs palika tikpat neizdibināms un drūms, vienīgi acis mirkli it kā iedzirk-stījās.

Pabāzu ievainotajam zem galvas vēl vienu spilvenu, pieliku pie lūpām kafijas tasi un piedāvāju nodzerties. Sākumā �ķita, ka Stojans manu balsi nedzird vai arī nesaprot, ko es īsti gribu, � viņ� joprojām gulēja, seja bija stinga, plaksti aizvērti.

Pēk�ņi krustmātes Spiridonas kailkaklis gailis sasita spārnus un sāka ar savu pļarksto�o baritonu atkal piekliegt visu pasauli. Tas bija tāds sirdi ploso�s ķērciens, ka ievainotais tūlīt atvēra acis un viņa skatiens uzreiz kļuva skaidrs. Brīdi viņ� raudzījās mūsos, nekā nesaprazdams, tad neizpratni nomainīja izbrīns, un beidzot, paraustījis rudās uzacis, viņ� dziļi un smagi nopūtās.

Pēc tam Stojans iedzēra da�us malkus kafijas, lēni pārvilka ar trīco�u roku pār lūpām, atkal nopūtās un sāka cie�i raudzīties priek�sēdētājā.

Juzdams vērīgo, nekustīgo skatienu, priek�sēdētājs mīņājās no vienas kājas uz otru un kustināja roku pirkstus; dzīslas uz īsā kakla piemilza.

� Kā tas notika, Stojan? � viņ� vaicāja cik spēdams mīlīgi. � Kas tev to nodarīja?

Visi, elpu aizturēdami, lūkojās uz ievainoto.

Stojans pacēla galvu un atkal sarauca uzacis.

� Tas notika, baj Grozdan, pavisam negaidīti. � Viņ� aplaizīja zilganās lūpas un dziļi nopūtās. � Pateica: �Laimīgu de�ūru!� � un mierīgi aizgāja, es iebāzu roku kabatā, gribēdams izņemt cigaretes, bet viņ� bija atgriezies tā, ka es pat nedzirdēju ... Plosījās traks viesulis. Vai nu tādā reizē ko saklausīsi.

Tā, laiku pa laikam apklusdams, lai atvilktu elpu vai iedzertu malku kafijas, atbildēdams gan uz priek�sēdētāja, gan majora jautājumiem, Stojans mums izstāstīja notikumu, kurā darbojās tikai viena vienīga persona � Metodijs Para�kevovs, mums visiem pazīstams Mom�ilovas skolotājs, kas, pēc mūsu vienprātīgām domām, bija tīrs kā rasas lāse.

Metodijs Para�kevovs bie�i vien staigāja apkārt medīdams, it īpa�i austrumos no �ūsku Midzeņa, un, nākdams mājās, gandrīz vienmēr gāja cauri militāri ģeoloģiskā punkta pagalman. Tā viņam bija ērtāk � caur �o pagalmu veda visīsākais, vistaisnākais ceļ� uz Balabanietes māju, kur viņ� īrēja istabu. �eit visi zināja, ka skolotājs Para�kevovs ir ļoti veiksmīgs mednieks, izcils �āvējs. Ne velti Balaba-nietei bija gan zaķādas ka�oks, gan jaciņa ar lapsādas apkakli. Ejot cauri pagalmam, viņam rokas reti bija tuk�as. Nevienam nebija lielu cerību, ka skolotājs kļūs iz�ķērdīgs un uzcienās viņu ar glāzi vīna, bet medījumu gan viņ� ar prieku dāvināja citiem; arī abi star�inas �ovasar ne vienreiz vien bija mieloju�ies ar tādu gardumu kā zaķa gaļu, kas sautēta kopā ar saknēm. Nolēcis no kraujas, skolotājs mēdza apstāties un pārmīt da�us vārdus ar sargu. Lai gan Para�kevovs bija mācīts vīrs, viņ� degunu gaisā necēla, alla� atrada, par ko aprunāties. Skolotājam visvairāk patika stāstīt par dzīvniekiem: par caunas viltībām, par vilka paradumiem. Arī Stojans nebija uz mutes kritis. Viņ� pastāstīja, kādas para�as pastāv ziemeļrietumu rajonu ciemos, kādas dziesmas dzied kāzās un kristībās, kā jaunās sievas cep īpa�u kārtainās mīklas pīrāgu, cik gar�īgs ir dzeltenais bumbieru degvīns un cik tīkami ir dzert vīnogu vīnu, ko viņa pusē dēvē par �otello�.

Tovakar Para�kevovam, kad viņ� gāja cauri pagalmam, divstobrenes nebija. Laiks bija vēls. Lielā Lā�a zvaigznājs jau liecās uz Donavas pusi, bet virs Karabaira tā zibsnīja un dārdināja, ka �ķita � tur pa�reiz kalni gā�as. Tovakar � tas bija pavisam neparasti � skolotājs tik ļoti steidzās mājās, it kā viņu tur gaidītu sieva un bērni. Viņ� bija drūms, nerunīgs. Patei-cis tikai pāris vārdu, tūlīt gāja tālāk. Stojanam kļuva skumīgi. Lai izklaidētos, viņ� gribēja izņemt no kabatas cigaretes, bet, tiklīdz bija izvilcis etviju, dabūja pa galvu ar kādu dzelzs priek�metu, un tā nu iznāca, ka rītausmu viņ� sagaidīja nevis postenī, bet, sev par lielu kaunu, atjēdzās gultā .. .

Kādu laiku klusēdami raudzījāmies cits citā; �ķita, ka redzamies pirmoreiz, ka ieklausāmies pa�i savā elpā. Tad majors papurināja galvu, it kā mu�u atgaiņādams, un ne visai dro�ā balsī vaicāja:

� Vai tu, Stojan, esi cie�i pārliecināts, ka tev iesita skolotājs? Apdomā labi � varbūt tuvumā bija paslēpies kāds cits?

Stojans saīga.

� Biedri major, jūs ta�u zināt mūsu pagalmu, tas ir klaj�, redzams kā uz delnas. Tikai viena goba pa�ā vidū � un vairāk nekā. Kad skolotājs nolēca zemē, es stāvēju zem gobas un tuvumā nebija nevienas dvēseles.

� Nu labi, � majors nopūtās un pārlaida mums skatienu. � Bet, ja pieņemam, ka nepazīstamais slēpās aiz vārtiņiem? Tiklīdz skolotājs bija aizgājis, viņ� iezagās pagalmā un uzbruka tev. Vai tā nevarēja būt?

� Kāpēc gan ne? � priek�sēdētājs noplātīja rokas. � Ļoti iespējams, ka tā arī bija.

Stojans nopūtās, viņ� izskatījās noguris, plaksti atkal aizvērās.

� Tas nekādi nav iespējams, biedri major, � viņ� �ukstus teica. � No vņrtiņiem līdz gobai ir tik tālu, ka pat tad, ja �is cilvēks būtu skrējis, es tik un tā būtu paguvis gan cigaretes izņemt, gan aizsmēķēt, gan vairākkārt dūmu ievilkt... Bet es tikko biju paspējis etviju izņemt. ..

Viņ� apklusa, galva noslīga uz sāniem. Kuzmans Hristoforovs paraustīja plecus. � Skaidrs kā diena! � viņ� sacīja.

� Kas ir skaidrs? � Bajs Grozdans paspēra soli uz priek�u. Viņa apaļais zods no uztraukuma drebēja. � Kā tā � skaidrs? � Mirkli viņ� klusēja. � Vai tu zini, kas par cilvēku ir Metodijs Para�kevovs?

� Es nekā nezinu, � Kuzmans atbildēja, acis uz aug�u nepaceldams. � Gan milicija noskaidros.

Majors izslējās, noraustīja svārku stūrus un pagriezās pret logu, aiz kura glu�i kā statuja stāvēja star�ina Georgijs.

� Apcietināt skolotāju Metodiju Pa-ra�kevovu, � majors pavēlēja, cenzdamies neskatīties uz priek�sēdētāju. � Viņa istabu aizzīmogot. Un saimniekiem pasaki: ja kāds būs iegājis skolotāja istabā agrāk, nekā no pilsētas būs atbraucis izmeklētājs, mēs sauksim viņus pie atbildības. Vai saprati?

� Sapratu, biedri major! � Georgijs pielika roku pie cepures un tūlīt pāri pagalmam devās liz vārtiņiem.

Viņam aizejot, sirdīgi nodziedāja krusb mātes Spiridonas gailis.

Saņēmu ievainotā roku, lai pārbaudītu pulsu, bet tai mirklī ārā atskanēja rūkoņa. Bija ieradusies smagā ma�īna no Lūkiem.

Ārste Na�eva, sasārtusi rīta vējā, � pa�reiz viņa izskatījās tik skaista kā vēl nekad, � tiklīdz pārkāpa slieksni, tūlīt saviebās un dusmīgi paraudzījās manī.

� Hloroforms!... Vai tikai jūs, kolēģi, neesat izdarījis operāciju?

Viņas patīkamajā balstiņā bija saklausāms gan pārsteigums, gan izbailes, gan slēpti draudi.

Uz �o jautājumu man gribējās atbildēt diezgan skarbi, bet, ieraudzījis viņai aiz muguras kapteiņa skaisto seju, kas izskatījās tāda kā miegaina un mazliet vainas apziņas nomākta, dusmas tūlīt apvaldīju. Man kļuva pat skumji... Dro�i vien tāpēc, ka Matejs Kaludijevs nebija izgulējies. Es tikai paraustīju plecus, augstprātīgi pavīpsnāju un, norādījis uz dzeltenīgo dvieli, paskaidroju:

� Smaka nāk no tā .. _л

6

Pretizlūko�anas dienesta kapteinis Ava-kums Zahovs (ar tādu uzvārdu viņu pazina darbā) aizmiga tikai rītausmā. Ārī miegs bija pavisam savāds, viņ� iegrima kā nemaņā, kā pussnaudā, apziņā reālais ar nereālo jaucās glu�i kā kaleidoskopā. Uz galda dega lampa, tās blāvā gaisma ātri dzisa un bālēja � pa pla�i atvērto logu istabā jau plūda vasaras rīta mirdzums.

Tā bija parasta istaba, kas ne ar ko neat�ķīrās no lielākās daļas vecpui�u istabu visā pla�ā pasaulē. Tur bija augsti, grāmatām piekrauti plaukti, tomēr grāmatas nebija istabā pats zīmīgākais, jo tās mēdz būt daudzās vecpui�u istabās, da�kārt pat vēl prāvākā skaitā. Arī tas, ka grāmatas bija galvenokārt zinātniski darbi vēstures jautājumos, nebija nekas neparasts, jo pasaulē nav mazums vecpui�u, kas ir vēsturnieki pēc profesijas vai pēc sava aicinājuma vai arī tāpat vien labprāt lasa grāmatas par vēsturi.

Protams, ar istabu �īm grāmatām nebija nekāda sakara, bet Avakuma Zahova dzīvē tām bija jo liela nozīme: viņ� bija arheoloģijas speciālists, tāpēc arī rūpīgi sakārtotajās grāmatās bija rakstīts lielākoties par arheoloģiju un vēsturi.

Varbūt kādam liksies dīvaina vai pat izdomāta �ī Avakuma specialitāte � arheoloģija. Nu, lai brīnās vien. Sākumā arī es pats nespēju tam īsti ticēt, uzskatīju to par sava veida maskē�anos, oriģinālu izdomu, kuras nolūks ir slēpt no ziņkārīgo acīm un ausīm savu īsto nodarbo�anos.

Nē, �ai gadījumā nekādas maskē�anās nebija. Teicami pabeidzis vēstures fakultāti, Avakums vienu gadu nostrādāja par asistentu universitātē, pēc tam pārgāja uz arheoloģijas institūtu. Toreiz kāds-nejau�s gadījums padarīja viņu par brīvprātīgu valsts dro�ības dienesta darbinieku. Viņa dzīvē notika pēk�ņa pārmaiņa. Arheoloģija palika otrā vietā. Brīvprātīgo izlūkdienesta darbinieku ieskaitīja valsts dro�ības iestādes �tatos, bet �tata arheologs kļuva par arheoloģijas institūta ār�tata darbinieku, kas par savu darbu saņēma honorāru.

Avakuma vecpui�a istaba ne ar ko sevi�ķu neizcēlās, toties viņam pa�am bija iezīme, kādas, par laimi, nav katram. Viņ� izskatījās pievilcīgs, pat skaists; smalki veidoto, iegareno seju ar zaļganzilajām acīm, kas atgādināja jūru, apņēma ogļu melni mati. Neparastas bija uzacis: kreisā � tāpat piķa melnumā kā mati, bet labā neizprotamu dabas kaprī�u dēļ bija sarkanīga un kvēloja kā nokaitēts var�. Kad apstākļi prasīja, Avakums, dienesta pienākumus pildot, nokrāsoja melnu arī labo uzaci, turklāt ļoti meistarīgi, jo grimēties viņ� prata lieliski. Visā operatīvajā nodaļā neviens cits nemācēja tik veiksmīgi grimēties-, pārveidot sejas vaibstus, turklāt tā, ka pat tuvumā grims palika nema-nams. Turpretim parastajos apstākļos viņ� parādījās tāds, kāds bija patiesībā, � viena uzacs melna, otra � sarkana.

Tiklīdz Avakums bija paguvis ieslīgt vieglā rīta pusmiegā, uz galdiņa pie gultas spalgi un neatlaidīgi sāka zvanīt telefons. Naktī un agrā rītā telefons zvana īpa�i trauksmaini un liek cilvēkam nodrebēt arī tad, ja viņ� iegrimis tikai vieglā, trauslā miegā. Tomēr Avakumam pat plaksti ne-ietrīsējās, pat galva nepagriezās, viņ� pat nepacēlās, atbalstīdamies uz elkoņa, tikai mierīgi pastiepa roku, pēc paraduma uzpūta klausulei un, acis neatvēris, skaidrā balsī teica:

� Klausos.

Pa telefonu ziņoja, ka pēc desmit minūtēm piebrauks dienesta ma�īna un aizvedīs viņu pie pārvaldes priek�nieka pulkve�a Vanova.

Naktī pretizlūko�anas dienesta kapteinis bija slikti gulējis, tomēr �oreiz nepavisam nebija vainojami darba apstākļi. Bezmiegam nebija nekāda sakara ar viņa dienesta pienākumiem un rūpēm. Patiesību sakot, nekas sevi�ķs gan nebija noticis.

... Pievakarē viņ� nolēma piezvanīt Sijai Zeinovai, kas strādāja liela parfimērijas uzņēmuma ķīmiskajā laboratorijā. Lai gan Sijai �einovai nesen palika tikai divdesmit divi gadi un viņa bija aizrāvusies ar basketbolu, viņai pēk�ņi radās neparasta interese par arheoloģiju. Varbūt tie�i tāpēc Avakums trīs reizes nedēļā zvanīja Sijai pa telefonu un aicināja viņu pastaigāties. Viss norisinājās-pienācīgi un būtu varējis beigties labi, ja spiegu rezidentūras �Dubultais� (Vasiļevs-Vapurd�ijevs) atklā�anas labad Avakumam nebūtu vajadzējis uz ilgāku laiku pamest Sofiju. Atbraucis atpakaļ, viņ�, ārkārtīgi izbrīnījies, pamanīja, ka Sija sākusi stipri interesēties par augstfrekvences strāvām � divreiz nedēļā viņa pastaigājās ar jaunu in�enieri, kas strādāja elektroiekārtu rūpnīcā. Sis jaunais cilvēks, dzimis tirnovietis, bija Avakuma novadnieks un tuvs draugs kop� jaunības gadiem. Viņi kopā bija peldēju�ies atvaramajā Jantrā, kopā mieloju�ies ar sve�os dārzos norautiem arbūziem. Tāpēc tas nebija nekas dīvains, ka Avakums bija viņu iepazīstinājis ar Siju.

Tā gan varēja spriest tikai teorētiski, patiesībā Avakums zaudēja daudz. Vispirms viņ� nedabūja vairs redzēt drauga atklāto, skaidro skatienu: kad abi bija kopā, in�enieris nez kāpēc centās neskatīties Avakumam acīs. Otrais zaudējums bija vēl jūtamāks � agrāk viņ� satikās ar Siju 2einovu trīs reizes nedēļā, bet tagad bija jāapmierinās ar vienu pa�u reizi. Sija �ēlojās, ka neesot laika, un Avakums bija delikāts: kaut ko neatlaidīgi prasīt nebija viņa dabā.

Sestdienas novakarē Avakums piegāja pie telefona un uzgrieza Sijas dzīvokļa numuru. Vienmuļie signāli, kas bija dzirdami klausulē, �ķita nākam no tāla, bezgalīga tuksne�a. Varbūt �ie signāli bija tie, kas Avakumu uzjautrināja, � viņ� iesmējās un mo�i, joprojām smaidīdams, sāka staigāt pa istabu. Tad, svilpodams jautru dziesmiņu, izgāja no mājas un devās vakariņās uz restorānu, kas atradās ielas otrā pusē. Nekādas lielās apetītes gan nebija, tomēr viņ� paēda labi un pat iedzēra alu. Pēc vakariņām Avakums tūlīt atgriezās mājās � viņam �ķita, ka debesis apmācas un jebkuru brīdi var sākties lietus gāzes. Pārģērbies viņ� paņēma no plaukta �Senās Romas vēstures� tre�o sējumu, aizsmēķēja un iegrima lasī�anā.

Ap desmitiem vakarā kāds klauvēja pie durvīm. Tas bija elektroiekārtu rūpnīcas in�enieris. Sis skaistulis ar kupliem, vijīgiem matiem, ar juteklīgām, asi iezīmētām lūpām un vienmēr smaido�ām iegarenām acīm, ģērbies elegantā smil�krāsas uzvalkā, slaids un smuidrs kā meitene, izskatījās drīzāk pēc d�eza orķestra mūziķa nekā pēc in�eniera un nepavisam nebija līdzīgs augsti apzinīgam in�enierim, kas strādā ļoti solīdā uzņēmumā. �ī tipa vīrie�us, kurus visi sagaida, laipni smaidīdami, un pavada smiedamies, Avakums klusībā apskauda � tikai drusciņ un pavisam labsirdīgi, dro�i vien tāpēc, ka nebija viņiem līdzīgs itin nemaz.

� Biju ciemos pie paziņām, � in�enieris skaidroja. � Garām iedams, ieraudzīju, ka tev logā gaisma, un nolēmu iegriezties. Ko tu lasi?

Viņ� runāja, smaidīja, bet skatiens klīda apkārt pa istabu; lai gan in�enieris bija pa�pārliecināts un pa�apmierināts, pavērties draugam sejā viņ� neuzdro�inājās.

� Vai tu jautri pavadīji laiku? � Avakums vaicāja un tad klusi piebilda: � Tu izskaties ļoti laimīgs.

� Ko tu runā! � in�enieris iesaucas un novērsās.

� Kāpēc tev uz ceļgala �okolādes traips?

In�enieris nodrebēja, paraudzījās uz traipu, tad samulsis ātri izņēma mutautiņu un sāka enerģiski berzēt bikses.

� Uzpilējis no saldējuma, � viņ� nomurmināja.

� Veltīgi pūlies, � Avakums aizrādīja.

Brīdi abi klusēja, tad Avakums teica:

� Tu esi slikts kavalieris. Kā tu varēji pieļaut, ka Sija iet uz mājām viena pati?

In�enieris raudzījās sarunas biedrā, aiz brīnumiem muti atpletis.

Avakums aizsmēķēja, pastāvēja pie loga, palūkojās debesīs.

� Lietus nebūs, � viņ� sacīja. � Vēj� mākoņus izdzenājis. Paraug, arī zvaigznes jau parādīju�ās.

Avakums apgriezās, piegāja pie galda, ērti apsēdās krēslā un, tikko jau�ami pasmaidījis, pārmeto�i pa�ūpoja galvu.

� Kāpēc lu laidi Siju vienu pa�u?

� Es ta�u teicu, ka biju ciemos pie paziņām, � in�enieris mēģināja taisnoties. � Ne ar kādu Siju neesmu ticies.

� �ovakar tu melo man jau otrreiz, � Avakums atturīgi pasmaidīja un nopurināja cigaretei pelnus. � Kāpēc tev jāmelo? Vai tad es tevi traucēju? No kā tu baidies? Ja tu meitenei patīc � vēlu tev panākumus. Tas ta�u nav nekas slikts. Vienīgais sliktums ir tas, ka tu, mīļais, mēģini blēdīties, bet blēdīties neproti � trūkst atjautības un gribas spēka. Tu ta�u biji kopā ar Siju no pulksten pieciem un tikai pirms pusstundas novēlēji viņai saldu dusu. Man tu apgalvo, ka esi kaut kur ciemojies. Kā nu tā var!

In�enieris klausījās klusēdams, galvu noliecis, viņa acis kļuva skumjas.

� Piecas stundas, kuras esi pavadījis kopā ar Siju, aizritēja apmēram �ādi, � Avakums turpināja. � Mēģinā�u visu atsaukt atmiņā. Klausies! Da�as minūtes pēc pieciem tu izgāji no dzīvokļa un devies uz pieturu, kas atrodas pie jūsu mājas, sagaidīji �se�inieku� un nopirki pārsē�anās biļeti. Atdzim�anas laukumā tu pārsēdies ��etriniekā� un izkāpi priek�pēdējā pieturā, kas atrodas pretim apstādījumiem ar strūklaku vidū. Tā. Tas notika piecos desmit minūtēs. Līdz norunātajam tik�anās laikam bija vēl divdesmit minūtes. Tā kā tev nebija ko darīt, tu sāki raudzīties apkart un pamanīji paviljonu. Virs ieejas tam ir zaļa izkārtne ar sarkanu uzrakstu: �Apavu spodrinā�anas salons�. Sai �salonā�, kas ir piecus soļus gar� un trīs plats, strādā divi �igānēni � Ahmeds un Sali. Sali ir Ahmeda jaunākais brālis. Tu apsēdies pie viņa, tas ir, ieņēmi vietu Sali teritorijā.

Piecos divdesmit minūtēs tu atkal esi �noenkurojies� pieturā, tagad kurpes ir nospodrinātas, un tu pacietīgi gaidi mūsu abu jauko, augstsirdīgo paziņu. Viņa kā parasti novēlojas minūtes divdesmit. Lai nepaliktu neredzēts kino�urnāls, jūs nolemjat nākamo tramvaju negaidīt, un tad, spie�oties iek�ā vagonā, notiek nelaime � tu pazaudē svārkiem apak�ējo pogu.

Kad Avakums to bija pateicis, in�enieris aptaustīja svārku malu un pārsteigts, pat nobijies sāka to vērīgi aplūkot: pogas tie�ām nebija.

� Arī man tā ir gadījies, � Avakums teica, paraustīdams plecus un saīgdams. Brīdi viņ� klusēja, tad atkal turpināja:

� Jūs bijāt kinoteātrī �Balkāni�, kurā, ja nemaldos, rāda kādu itālie�u filmu. Pēc tam tu pavadīji Siju līdz tramvaja pieturai, kas atrodas pretim Arodbiedrību namam. Turpat ir arī kafejnīca, un tu savu dāmu galanti uzaicināji ēst saldējumu. Visi pieci galdiņi bija aizņemti, un saldējumu jūs ēdāt, stāvēdami kājās. Tad �ovakar vēlreiz gadījās nepatik�anas � uz

tavām biksēm uzpilēja �okolādes saldējums. Izgāju�i uz ielas, jūs abi negribot palūkojāties uz tre�o stāvu tre�ajā mājā pa labi � uz turieni, kur atrodas mans logs, un ieraudzījāt, ka tas ir gai�s. Tā... Pēc tam mūsu jaukā un augstsirdīgā pa-. ziņa sāka steigties uz mājām, pēk�ņi atzī

damās, ka viņai sāpot galva. Un tu, mans vecais, uzticamais draugs, nez kādu jūtu un apsvērumu mudināts, atnāci ciemos pie manis, lai iegalvotu, ka vakaru esot pavadījis pie labiem paziņām.

Avakums aizsmēķēja jaunu cigareti un atkal atturīgi pasmaidīja.

� Varbūt mēģināsi pierādīt, ka Sija nav bijusi kopā ar tevi? Veltīgas pūles, mans mīļais! Kam gan vajadzīgs �is tavs alibi?

In�eniera seja piesarka, tad kļuva pelēka kā nobru�ātais �Senās Romas vēstures� sējums, kas bija nolikts uz galda.

� Tā, � viņ� dobji teica un noklepojās.

� Tad �itā gan ... Tu esi mums sekojis! Esi mūs izspiegojis! Brīni�ķīgi. Man visu laiku bija nepatīkama sajūta, it kā kāds nāktu aiz muguras.

� Tev bija nepatīkama sajūta? � Avakums uzmeta viņam zobgalīgu skatienu. � Tas ir iespējams, ja tu bēdz pats no savas sirdsapziņas ...

Viņ� apdzēsa cigaretes galu, pastāvēja pie loga, tad apgriezās un piegāja pie liela spoguļa, kas bija pakārts pretim plauktam.

� Tev ta�u ir zināms, ka tādi bruņinieki kā es mīlestības turnīros bie�i zaudē, � viņ� pasmaidīja. � Kāpēc lai tevi tas aizkustinātu? Manas neveiksmes ir likteņa lemtas. Tu neesi tur vainīgs itin nemaz. Sijai līdzīgas sievietes sevi�ķi nejūsmo par dzedrām sejām, kāda ir arī manējā. Viņām nepatīk grumbas, bet manu pieri, kā redzi, jau izvagoju�as dzijas rievas. Viņām nepatīk sirmi mati, bet manus deniņus, kā saka dzejnieki, jau klāj sudrabota sarma. Tiesa, man ir viena ārkārtīgi spilgta iezīme � es runāju par savu sarkano uzaci, bet tas, protams, ir par maz, lai savaldzinātu sievietes ... Neprotu arī smaidīt līdz ausīm, mans anekdo�u krājums ir trūcīgs, man vajag tikai sākt dziedāt, lai manam klausītājam tūlīt nāktu prātā vistum�ākās domas, lai viņ� būtu gatavs vai nu mani nosist, vai bēgt projām uz pa�u pasaules malu ...

Avakums apsēdās krēslā, atspiedās pret atzveltni un izstiepa garās kājas.

� Par apvainojumu, ka es esot jūs izspiegojis, tevi vajadzētu sapluinīt aiz ausīm, kā ne vienreiz vien � tu ta�u atceries � esmu darījis bērnu dienās. Bet tu esi mans ciemiņ�, un viesmīlības likumi, paldies dievam, liek man būt laipnam un pieklājīgam.

� Kā tad tu uzzināji visus �os sīkumus, ja neesi mums sekojis? � in�enieris vaicāja, pūlēdamies, lai viņa balss neskanētu pārāk pikti.

Avakums brīdi nekā neatbildēja, atliecis galvu, izpūta vairākus zilganu dūmu gredzenus un paraustīja plecus.

� Es ta�u tev teicu, ka mānīties tu neproti. Būt viltīgam � tā ir liela māksla, un cilvēks, kas to neprot, bie�i vien pats iekrīt. �agata, piemēram, ir .visai augstās domās par sevi, bet patiesībā ir diezgan muļķīgs putns. Tu interesējies, kā esmu uzzinājis romantiskos sīkumus, par kuriem bija runa. Labi, pateik�u. Tu dro�i vien esi jau pamanījis, ka man �odien ir lieliska oma un esmu noskaņots atbildēt uz visiem taviem jautājumiem ... Tad nu tā: neesmu pēc pusdienas jūs redzējis, un man nav ne prātā nācis jūs izsekot. Pasarg dievs! Tu vari aprunāties ar maniem saimniekiem � viņi dzīvo pretim un vēl neguļ, spēlē domino; vari viņiem uzprasīt, kad, kurā laikā biju izgājis. Viņi tev pateiks, ka neesmu bijis mājās starp septiņiem un astoņiem. Un tas ir tiesa. Tev viņiem jātic, jo viņi ir ļoti jauki, cienījami vecī�i un ne par kādu naudu nesāks tev melot, lai nelemtu savas dvēseles mū�īgām elles mokām. Un tomēr � kā esmu ieguvis ziņas par jūsu tik�anos? Sīs ziņas, draudziņ, tu pats esi man sniedzis, es tās esmu tikai apkopojis. Sāksim no traipa, no �ī brūnā plankumiņa uz tava ceļgala. Tu pats atzinies, ka tas ir saldējuma traips, turklāt, to pamanījis, stipri apmulsi. Brītiņu pakavēsimies pie �ī fakta. Pirmkārt, traips bija vēl mitrs, un tas nozīmēja, ka saldējumu esi ēdis pirms minūtēm piecpadsmit, tas ir, ceturksni uz vienpadsmitiem � drīz pēc kino seansa beigām, turklāt netālu no �ejienes, kādā no tuvākajām kafejnīcām. Otrkārt, rodas jautājums: kas varēja piespiest tādu vīrieti kā tevi, kam patīk iemest glāzīti plūmju degvīna un virsū uzkost kaut ko asu, pēk�ņi na�ķēt saldējumu, turklāt vēl tik vēlā vakara stundā? Te iespējama tikai viena saprātīga atbilde: �is vīrietis ir bijis kopā ar dāmu. Tre�kārt, kādā veidā tu esi ticis pie �ī traipa? Arī te iespējams tikai viens saprātīgs izskaidrojums: tu ēdi savu saldējumu, stāvēdams kājās un � kā vienmēr � saliecis kreiso celi. Sarunādamies ar sievieti, tu raudzījies viņai sejā. Gadījās maza kļūme, un tu, pilnīgi dabiski, to nepamanīji.

Kāpēc jūs ēdāt saldējumu, kājās stāvēdami? Ļoti vienkār�i � kafejnīca maziņa un visi galdiņi aizņemti. Kur te tuvumā ir tamlīdzīgs iestādījums? Pretim, stūra mājā, pie pa�as tramvaja pieturas. Tagad ņemsim vērā laiku, kad jūs ēdāt saldējumu, un kafejnīcas atra�anās vietu. Sī kafejnīca mēdz būt pilna ceturksni uz vienpadsmitiem, kad beidzas seanss tuvākajā kinoteātrī. Loģiski, ka kafejnīcā jūs nenokļuvāt nejau�i, ka par nejau�ību nav uzskatāma arī jūsu iera�anās tur tie�i �ai stundā. Ko var secināt no visiem �iem faktiem? Seci* nājums ir tāds: tu esi bijis kopā ar meiteni kinoteātrī, turklāt �Balkānos�. Par to man pastāstīja mazs, brūns plankumiņ� uz tava kreisā ceļgala ... Vai esmu ko pateicis nepareizi?

In�enieris klausījās, muti pavēris, un raudzījās ar stingu skatienu.

� Kas bija �ī meitene? � Avakums mazliet pasmīnēja. � Ikviens jauns cilvēks drīkst kopā ar meiteni iet uz kino un cienāt viņu ar saldējumu. Es tūlīt precizēju, ka �ī meitene ir bijusi Sija, un neesmu kļūdījies. Mana sprieduma pamatā bija ne tikai nojauta un minējumi vien, tu pats man pateici gan to, kur viņa dzīvo, gan to, kas viņa ir... Sāksim atkal no tā pa�a nelaimīgā traipa. Kad tev par to pasacīju, tu apjuki un, izvilcis mutautiņu, tūlīt centies traipu izrīvēt. Tu tie�ām biji apjucis, mans mīļais, bet, kad cilvēks ir apjucis, viņ� zaudē spēju ievērot pat visparastākās un visvienkār�ākās lietas. Tu, piemēram, nepamanīji, ka reizē ar mutautiņu esi no kabatas izvilcis arī tramvaja biļeti; man izdevās to slepus pacelt un pie loga apskatīt. Par ko �ī biļete man pastāstīja?

Pēc tās es konstatēju, kad esi izgājis no mājas un kādu mar�rutu izvēlējies. Pulksten piecos, vispirms �se�inieks�, pēc tam � ��etrinieks�. Uz kurieni ved �ie tramvaji? Skaidrs, ka uz austrumiem, uz parku, uz cara Ivana Asena II ielu. Lai gan �ai ielai ir di�ā bulgāru valdnieka vārds, manī � iedomājies tikai! � tā neizraisa nekādas vēsturiskas asociācijas, bet liek atcerēties meiteni ar rūsganiem matiem, kaprīzām lūpiņām un jautrām acīm. Viņa dzīvo pretim apstādījumiem ar strūklaku vidū, tai pa�ā kvartālā, kur karājas vienkār�ā izkārtne ar sarkanu uzrakstu. Kā es zinu, ka esi iegriezies pie Ahmeda un Sali, ka tie�i Sali ir bijis gods un prieks spodrināt tavas itālie�u kurpes?

Pirmkārt, pat nepieredzējis cilvēks, uzmetis aci �īm mazajām gondolām ar smailu galu, kuras tu esi uzāvis kājās, uzreiz saprot, ka tās spodrinātas tikai pirms da�ām stundām, turklāt to nav darījis diletants, bet sava amata meistars. Tu vaicāsi: �Vai tie�ām kurpes var spodrināt tikai pie Ahmeda un Sali?� Piedod, es nepavisam neesmu par to pārliecināts. Sofijā ir ne mazums citu tamlīdzīgu uzņēmumu, tomēr varu saderēt uz tūkstoti pret vienu, ka piecos desmit minūtēs tu sēdēji uz Sali krēsla un ka viņ� bija tas, kas spodrināja tavas itālie�u kurpes. Kāpēc? Tāpēc, ka Sali piemīt kāds nelabojams trūkums: viņ� cītīgi spodrina tikai purngalus un kapes, cen�as, lai tie tie�ām būtu spo�i kā spogulis, bet pret iek�puses ieliekumiem jūt �birokrātisku vienaldzību�, tas ir, apstrādā tos bez jebkādas rado�as degsmes. Paraugies, lūdzu, uz savu kurpju apmalēm: ārpusē tās ir tīras, baltas kā sniegs, it kā kurpes tikai nupat būtu saņemtas no kurpnieka, bet iek�pusē pelēkas, izskatās vecas un netīras. Tāda ir Sali vājība, �ai ziņā viņ� nav labojams ...

To visu, draugs, es zinu pēc pa�a pieredzes. Meitenei, kas dzīvo pretim apstādījumiem ar strūklaku vidū, mūsu abu augstsirdīgajai paziņai ar kaprīzām lūpiņām un jautrām acīm, ir nelāgs paradums novēlot tik�anos,, par ko arī tev, man liekas, ir bijusi lieliska izdevība pārliecināties. Bet ko lai dara, ja meitene novēlojas? Praktiski cilvēki, kādi esam mēs abi, �ādos gadījumos izmanto Sali pakalpojumus ...

Avakums atlieca plecus, paraudzījās uz apstulbu�o draugu un iesmējies turpināja:

� Nupat tu apvainoji mani spiego�anā, sacīji, ka esmu jūs izsekojis. Tās ir blēņas, mans mīļais! Es, tā teikt, �odien netiku jūsu ģīmjus acīs redzējis. Traipiņ� uz kreisā ceļgala, tramvaja biļete un kurpju apmales � �ie sīkumi pa�i pastāstīja par tavu romantisko �īsdienas tik�anos.

Avakuma istabā starp gultu un plauktu stāvēja veclaicīga, ar dzelzi apkalta ozolkoka, lāde. Uz vāka bija inkrustācija � liela perlamutra saule izstaroja pa visu lādes vāku tādus pa�us perlamutra starus. Avakums no �īs lādes izņēma vīna pudeli un divus terakotas kausus; tie bija ārkārtīgi seni, dro�i vien izgatavoti jau vecā Homēra laikos.

� Tā ir piemiņa no mana tēva, � Avakums paskaidroja un piepildīja kausus ar vīnu.

Viņ� saskandināja ar draugu, novēlēja panākumus mīlestībā, iedzēra vairākus lielus malkus un nogrima domās. Beidzot viņ� ierunājās, izklaidīgi vērdamies tabakas dūmos:

� Te, �ajos antīkajos traukos, mēs lejam pilnīgi mūsdienīgu vīnu. Vai tas tev neko neizsaka?

In�enieris paraustīja plecus.

� Pasaulē pastāv nerakstīts likums � skaistas sievietes iemīlas vientie�os, � Avakums sāka jautri smieties. Pirmoreiz �ovakar viņ� smējās no sirds.

Pēc tam viņ� pacēla kausu, iztuk�oja to vienā paņēmienā un ar pirkstu parādīja uz zīmējumu, kas atradās kausa izliektajā pusē: straujai kalnu kazai pakaļ dzinās lidojo�a bulta ar spalvu galā.

� Varbūt tu vismaz zini, ko nozīmē tas? � Avakums jautāja. � Protams, nezini. Labi, es tev izskaidro�u, kas �eit īsti attēlots, lai gan tas neietilpst to intere�u lokā, kādas tev ir par kultūru. Pāris vārdos: patiesība, kas cilvēkam mū�īgi paliek nesasniegta, un cilvēka gars, kas mū�īgi cen�as to panākt. Citreiz viņ� ir gandrīz klāt, citreiz tā aizbēg tālu no viņa, bet tas nav tik svarīgi. Patiesība ir sieviete un bie�i vien pievil to, kas dzenas viņai pakaļ. Kāda tam jēga?

� Tāda, ka bultai �ī kalnu kaza ir jāsasniedz! � in�enieris ātri atbildēja.

� Tai jābūt lidojo�ai bultai! � Avakums pasmīnēja.

Kad in�enieris beidzot' bija aizgājis, Avakums ilgi staigāja �urp un turp pa istabu. Viņ� vairākkārt mēģināja sakopot domas un lasīt �Senās Romas vēstures� tre�o sējumu, gan smēķēja cigaretes, gan pīpēja pīpi. Tonakt lasī�ana viņam neveicās.

Izņēmis no rakstāmgalda atvilktnes nelielu albumu, Avakums sāka aplūkot atklātnes un ģīmetnes, bet, acīm redzot, viņam apnika arī tas, jo viņ� atkal sāka staigāt no loga līdz durvīm un atpakaļ.

Tad viņ� mēģināja domāt par nākotni. Rīt sāksies atvaļinājums, tikai nez kāpēc tas neizraisīja prieku. Tā Avakums sagaidīja rītausmu.

Un tad piezvanīja no pārvaldes.

7

Pārvaldes priek�nieks pulkvedis Vanovs, pamājis ar galvu, norādīja Avakumam uz krēslu un atkal iegrima dokumentu lasī�anā.

Pla�ais kabinets bija gai�s, svētdienīgi kluss un mierīgs. Elektriskais pulkstenis rādīja septiņi.

Beidzis lasīt, pulkvedis izslējās, no savu balto svārku atloka nopurināja neeso�us puteklī�us, tad plati un labsirdīgi pasmaidīja.

� Nepatīkams rīta pārsteigums pirmajā atvaļinājuma dienā. Vai ne, biedri kapteini? � Pulkve�a acis gan raudzījās tikpat labsirdīgi kā pirmīt, tomēr, kad viņ� runādams a�i pavērās kapteinī, melnajās acu zīlītēs pavīdēja tāds kā zibens. Apskatīdams Bulgārijas karti, kas atradās pie sienas starp diviem logiem, Avakums juta �o skatienu, lai gan acis itin nemaz nepa-vērsa uz pulkve�a pusi.

� Man nav iebildumu pret pārsteigumiem, biedri pulkvedi, � viņ� mierīgi atbildēja.

� Pat tad, ja tie nepatīkami?

Pulkvedis apsēdās pretim Avakumam un, sakrustojis rokas, ar plaukstām atspiedās pret ceļgaliem.

� Saņemtas ziņas, ka laikā no desmitā augusta līdz �ai dienai slepena ultraīsviļņu radiostacija, kas atrodas Karabaira kalna rajonā, trīs reizes noraidījusi un saņēmusi �ifrogrammas. Pirmais raidījums, ko fiksēju�i mūsu peilētāji, noticis naktī no desmitā uz vienpadsmito augustu. Iegūtās koordinātes norāda uz punktu dienvidaustrumos no Karabaira; �ī vieta ir me�onīga, grūti pieejama, it īpa�i naktī.

Stacija sāka strādāt precīzi desmitos vakarā. Sifrogramma bija īsa, tomēr raidījums ilga piecpadsmit minūtes, jo tiklab raidītājs, kā raidījuma pieņēmējs divreiz mainīja vilni. Protams, tūlīt tika bloķēti ceļi Karabaira tuvumā un pats rajons pārmeklēts, tomēr tas nedeva nekādus rezultātus.

Deviņpadsmitajā augustā �is pats raidītājs atkal sāka darboties desmitos vakarā. Kalnos atradās mūsu cilvēki, viņi turēja acis vaļā; raidītājs darbojās viņiem aizmugurē � apmēram divus kilometrus uz austrumiem no Mom�ilovas ciema. Tur ir tāda savrupa vieta � �ūsku Midzenis, kur iespējams noslēpties tā, ka ne pats velns nevar atrast. Uztvertā pārraide bija pavisam neparasta: viena vai divas �ifrētas frāzes, pēc tam � noslēpumainas skaņas un trok�ņi, tie �ķita nākam no zemes apak�as.

Diem�ēl radiogrammas nav vēl at�ifrē� tas. Tāpēc ka viļņi tika mainīti, mūsu �mednieki� palaidu�i garām da�us vārdus, un tas apgrūtina �ifrē�anu.

Lai saprastu, cik sare�ģīta ir �ifrē�ana, tev jāzina, ka abām radiogrammām ir divas atslēgas un �īs radiogrammas rakstītas sve�valodā.

Tai pa�ā rajonā, Mom�ilovas ciemā, �onakt bijis �āds notikums. Kāds pa logu ielīdis militāri ģeoloģiskā punkta telpās, nozadzis slepenu shēmu un divus tūksto-sus Ievu. Noticis uzbrukums milicijas star�inam, kas punktu apsargāja. Viņ� ievainots galvā un iemidzināts ar hloroformu. Apcietināts vietējais skolotājs.

Pulkvedis atkal nopurināja no svārku atloka iedomātus puteklī�us un vaicājo�i pavērās kapteinī.

�Noslēpumaini signāli, kas nāk no zemes apak�as, nozagta shēma, hloroforms ...� Avakums nespēja noturēties nepasmīnējis.

� Piedodiet, bet tas atgādina detektīvromānu.

Pulkvedis saīga.

� Kapteini, es neuzcēlu no gultas jūs tāpēc, lai jautātu, kas jums ko atgādina. Turklāt nekādas līdzības ar romānu es tur nesaskatu.

� Gaidu jūsu rīkojumu, biedri pulkvedi, � Avakums dzedri atbildēja.

� Jūs velti apvainojāties, � teica pulkvedis, atturīgi pasmaidīdams. � Negribēju darīt jums pāri. � Pēc brītiņa viņ� vaicāja: � Jūs pa�reiz esat atvaļinājumā, vai ne?

� Ar jūsu atļauju, biedri pulkvedi.

� Tā, tā. Nu tad atpūtieties vien... Brauciet uz jūrmalu, peldieties!

� Katrā ziņā, biedri pulkvedi.

Avakums klusībā smējās, tomēr seja palika tikpat barga un neizdibināma.

� Katrā ziņā peldē�os, � viņ� atkārtoja.

� Bet noslēpumainie signāli, nozagtā shēma, hloroforms? � Pulkve�a acīs, kurās pavisam nesen bija pavīdējis zibens, tagad iemirdzējās �ķelmīgas uguntiņas. Viņ� pieliecās tuvāk Avakumam. � Vai tad tevi tas neinteresē? Ienaidnieks ta�u stiepj roku pāri robe�ai... � Tad viņ� krasi mainīja toni un vēsi nobeidza: � Plovdivas apgabala pārvaldei esmu devis rīkojumu sūtīt uz notikuma vietu Slāvi Kova�evu. Sim cilvēkam es ļoti uzticos.

� Jā, viņ� ir diezgan enerģisks, � Avakums piekrita ne visai labprāt.

Pulkvedis pagriezās un uzmeta skatienu elektriskajam pulkstenim.

� Pa�reiz rāda septiņi divdesmit. �obrīd apstākļi ir tādi. Mom�ilovas rajonu un pa�u ciemu novēro uz turieni nosūtīta robe�sargu vienība. Uz ceļiem atrodas slepeni posteņi. Dotas instrukcijas robe�apsardzības punktiem. Kapteinis Kova�evs izbrauks no Plovdivas deviņos trīsdesmit. � Brītiņu klusējis, viņ� sirdīgi jautāja: � Kad jums, biedri Zahov, labpatiksies doties uz Melnās jūras piekrasti?

�Kāpēc spēlēt tādus paslēpiņus?� Avakums nodomāja un piecēlās.

� Biedri pulkvedi, � viņ� sacīja, � es ceru kapteini Kova�evu panākt kaut kur pusceļā starp Pazard�iku un Bataku. Motocikls, kas pēc jūsu pavēles tiks nodots manā rīcībā, jau atrodas uz starta. Kad nācu iek�ā ministrijā, redzēju to pie ieejas austrumu pusē.

� Jūs, kapteini, redzat pārāk daudz, � pulkvedis īdzīgi atbildēja, tad tikpat neapmierinātā balsī vaicāja: � Vai tie�ām esat nolēmis atlikt atvaļinājumu, lai kopā ar kapteini Kova�evu piedalītos iepriek�ējā izmeklē�anā?

� Es jūs lūg�u dot man pavēli � tā atrodas uz jūsu galda, � Avakums mierīgi teica.

Pulkvedis, ne vārda nebilzdams, noplātīja rokas, pēc tam, piegājis pie rakstāmgalda, paņēma aprakstītu papīra lapu un pasniedza to kapteinim.

Tagad viņa noguru�ajās, no bezmiega nespodrajās acīs nebija vairs ne zibeņu, ne �ķelmīga mirdzuma, tajās varēja saskatīt vienīgi prieku, un �is prieks bija tikpat dzidrs un silts kā agrais, saulainais rīts, kas tajās atvizēja.

8

Pirms mēne�a Avakums bija izplānojis kaut ko pavisam citu, domās viņ� atradās ]oti tālu no tā, ar ko viņam būs jānodarbojas tuvākajā laikā. Viņ� bija nolēmis kopā ar Siju ceļot pa Ropotamo upi. Ūdensrozes viņu sevi�ķi nevaldzināja, toties � kādas pla�as darbo�anās iespējas! Varēs mak�ķerēt un cept zivis, lasīt sausus zarus un vakaros kurināt lielu ugunskuru, pēc balsīm uzminēt naktsputnus, kūpināt pīpīti, sē�ot pie ieejas teltī, kurā guļ Sija ... Un, kad tas sāks apnikt, viņ� aizvedīs Siju uz Madaru, parādīs tur ievērojamo Madaras jātnieku, �o brīni�ķīgo Pirmās Bulgāru valsts un agrākās bulgāru slavas pieminekli. Parādīs arī amfiteātri, kas sirmā senatnē pats izveidojies, parādīs ar efejām un sarkanām sūnām apaugu�as klintis, kas slejas debesīs kā milzīgas akmens nojumes. Stāvās klintis blīvējas cita pie citas, tāpēc cilvēka acis te pakļautas dīvainai ilūzijai: ja Avakums aizies no Sijas kaut tikai metrus divdesmit, viņ� �ķitīs tai maziņ�, pavisam maziņ�, tāds kā rotaļu ķeglis. Tā būs ilūzija, redzes māns, un to viņ� Sijai izskaidros ar vislielāko prieku ... Pēc tam viņi dosies uz Preslavu, uz Abobi un Pliskas drupām; kad �ajās vietās notika izrakumi, arī viņ� pats tur strādāja ar cērti un lāpstu. Un tad vēl neliels ceļa gabals, dro�i vien iegrie�oties arī Tirnovā, lai kaut reizi izpeldētos jau bērnībā iemīļotajā Jantras upē un izsmēķētu pīpīti, sē�ot zem veca vīnkoka stīgām pie tēva mājiņas. Kājas basas, tāpat kā senās dienās, krekls vaļā.

Tādi bija Avakuma plāni pirms mēne�a. Tad parādījās jautrais in�enieris elektriķis, un pēk�ņi viņa dzīvē it kā iedrāzās svelmaina 'vēja brāzma, aizraudama sev līdzi visus plānus un nodomus. Viņ� pat nezināja, par ko būtu vērts vairāk skumt: par zaudēto meiteni vai par izjuku�o mak�ķerē�anu Ropotamo upē, par lielo ugunskuru un pīpīti, ko bija sapņojis izsmēķēt pie ieejas teltī.

Rītausmā pirms ieslīg�anas pusmiegā viņam bija nobriedis jauns lēmums: jāpalūdz, lai uzņem ekspedīcijā, ko tuvākajās dienās paredzējusi organizēt Zinātņu akadēmijas arheoloģijas sekcija. Trīs nedēļas ilgi atrak�anas darbi un meklējumi starp klin�u nogruvumiem, īstas senlietu medības kaut cik kompensētu neizsmēķēto pīpīti.

Tagad bija jāatmet arī �is projekts, un jādara tas nevis aiz kaut kādas sentimentalitātes, bet tāpēc, ka �neredzamā fronte� pēk�ņi devusi iespēju nodarboties ar īstām medībām � lielām un aizraujo�ām � sākt divkauju uz dzīvību un nāvi ar nezināmu ienaidnieku.

Uzbraucis Mominas kalnu pārejā, Avakums apturēja motociklu �osejas malā, biezoknī sameklēja piemērotu vietu un, uzlicis uz zara kabatas spogulīti, sāka pārveidot savu ārieni. Pēc kādām piecām minūtēm no krūmiem iznāca pavisam cits cilvēks. Augums atgādināja Avakumu, tikai uz muguras izspiedās neliels kupris un kreisais plecs bija mazliet augstāks par labo. Abas uzacis nepazīstamajam izskatījās vienādi melnas, uz virslūpas bija pakavveidīgas, īsi apgrieztas ūsas, bet uz melnīgsnējā kreisā vaiga pie pa�as acs sārtoja nesen dabūts nobrāzums. Sis cilvēks, kas bija ģērbies apdilu�ā ādas jakā un uzmaucis uz pieres mīkstu cepuri, izskatījās glu�i kā autoremonta darbnīcu mehāniķis, kā kaislīgs motosporta cienītājs.

Pilnīgi pārveidojies, Avakums atkal uzlēca motociklā un, atstājis aiz sevis līkumoto pāreju, ar simt kilometru ātrumu stundā joņoja uz Pazard�iku.

Kapteini Slāvi Kova�evu viņ� bija cerējis panākt pusceļā uz Bataku, tomēr kolēģis laikam drāzās ar tādu pa�u ātrumu. Tikai pie ūdenskrātuves tālu priek�ā pavīdēja viņa ma�īna; Avakums sāka dzīties viņam pakaļ vēl ātrāk, ar tauri signalizēdams punktus un svītriņas, kas izveido vārdu �stop�. Atbalss uztvēra saraustītos pūtienus un aiznesa tos tālāk, tomēr saklausīt un saprast punktus un svītriņas bija grūti � signalizācija saplūda kopā ar motora sprak�ķiem un vēja gaudām aizās.

Ūdenskrātuvē, kas vietumis ap�ilbino�i dzirkstīja, bet vietumis melnoja kā tinte, peldēja viegla jahta, kura �ķita nemaz nekustamies, un tās bura bija līdzīga uz aug�u paslietam spārnam. Strauji traukdamies uz priek�u, Avakums tomēr pagrieza galvu, a�i pārlaida skatienu ūdens zilgmei, kas liegi mirdzēja pa kreisi no ceļa, un viņam gribējās nopūsties. Varbūt tāpēc, ka mitrais kalnu gaiss bija piesātināts ar skuju smar�u un �ķita saldens. �Mēs abi ar Siju varējām nebraukt uz Zelta Smiltīm, bet brīni�ķīgi pavadīt kādu nedēju �eit,� viņ� nodomāja, tūlīt saīgdams un ar sve�ādi nervozām kustībām ieslēgdams gāzi: braucot pret kalnu, motocikls bija zaudējis inerci un sāka slāpt motors.

Pāris kilometru pirms sazarojuma, kur nogrie�as ceļ� uz Mom�ilovu, kapteinis Kova�evs pamanīja, ka pakaļ dzenas motocikls. Viņ� mēģināja izrauties uz priek�u, bet nepaspēja: motocikls spark�ķēdams un rūkdams aizdrāzās garām, pabrauca vēl soļu simt, tad braucējs nobremzēja, riteņi iekaucās, un motocikls apstājās.

Arī Kova�evs apturēja motociklu. Viņ� izslēdza motoru apmēram divdesmit soļu Avakumam aiz muguras, nolēca zemē un labo roku iebāza fren�a kabatā.

Avakums pa to laiku aizsmēķēja cigareti, atlieca plecus un palūkojās apkārt. Turpat līdzās slējās debesīs augsta, stāva krauja, uz tās starp kupliem krūmiem un papardēm cie�i blakām cita pie citas auga simtgadīgas priedes un baltegles. Otrā pusē melnoja aiza, tajā valdīja krēsla, lai gan laiks bija saulains, un pletās smagas, zaļganas ēnas. Visapkārt bija rāmi, mierīgi, klusi, kā alla� mēdz būt dziļi kalnos, necaurejama skujkoku me�a vidū.

Izjuzdams pirmatnējās, neskartās dabas skarbumu un �ī nostūra pamestību, Ava-kūms pēk�ņi saprata, kāpēc kapteinis Ko-va�evs vēl vienmēr tur roku fren�a kabatā. �Pirkstu viņ� uzlicis uz pistoles mēlītes,� Avakums nodomāja un iesmējās.

� Hallo, kolēģi! � viņ� uzsauca kapteinim. � Pielūko, ka tev nesāk tirpt locītavas, tik ilgi spie�ot rokā metālu. Tas ir kaitīgi. � Un lēniem, gariem sojiem sāka iet uz Kova�eva pusi.

Kamēr viņ� gāja, kapteinis Kova�evs stāvēja nekustēdamies. Tas bija vienā vecumā ar Avakumu, bet izskatījās jaunāks un spēcīgāks. Kova�evam bija vīri�ķīga, barga seja, pelēkzilās acis raudzījās apņēmīgi, mazliet nekaunīgi, pēc skatiena varēja spriest, ka viņ� ir stūrgalvīgs un pa�pārliecināts cilvēks, kas necie� iebildumus.

� Vai tu tie�ām mani vēl vienmēr nepazīsti? � Avakums vaicāja, nemaz necenzdamies slēpt dzēlīgumu un pa�apmierinātību, kas skanēja viņa balsī. � Ir nu gan detektīvs!

Slāvi Kova�evs izvilka roku no kabatas un klusēdams paraustīja plecus, pēc tam piegāja pie motocikla, satvēra stūri un pārlika kāju pāri sēdeklim.

� Sai ziņā tu vienmēr esi bijis maniaks. Grimējies kā aktieris, � viņ� nopūtās. � Tikai grimē�anās un detektīva tēlo�ana ir novecoju�ās, tāpat kā savā laikā populārā kriminālliteratūra. � Viņ� uzlika labo kāju uz kāp�ļa. � Tas atstāj iespaidu vienīgi uz pionieru vecuma bērniem.

� Pareizi! � Avakums iesmējās. � Par to es pārliecinājos, tuvodamies tev un vērodams tavu labo roku. Vai tev nav notirpis rādītājpirksts?

Viņi abi bija piedalīju�ies vairākās operācijās. Kopīgā darba spriegums un risks bija viņus tuvinājis, pazī�anās jau sen bija kļuvusi par sadraudzē�anos. Tomēr katrreiz, kad gadījums saveda abus kopā, viņi bez ļaunuma ķircināja viens otru; tiesa, da�reiz tas izskatījās pēc niknas divkaujas ar trulām floretēm.

� Te ir pavēle, � Avakums parādīja dokumentu. � Varbūt tu vēlies zīmogu aplūkot tuvumā?

� Nav nekādas vajadzības, � Slāvi Kova�evs papurināja galvu, jautri un zobgalīgi piemetinādams: � Vai tu pieļauj iespēju, ka cilvēks, ar kuru kopā tu izpildīsi operatīvu uzdevumu, nebūtu par tevi informēts?

� Ahā! � Avakums ar pirkstu piesita sev pie pieres. � Tad tu neievēroji mana motocikla numuru tāpēc, ka visu jau zināji, vai ne?

Slāvi Kova�evs sadrūmis nospieda pedāli.

� Vai tu Mom�ilovā kādreiz esi bijis? � viņ� centās pārkliegt motora rūkoņu. � Nē? Tad brauc aiz manis un turi acis vaļā � viņpus sazarojuma ceļ� kļūst nē* lāgs.

Slāvi Kova�evs aizdrāzās, uz draugu pat nepaskatījies. Pēc minūtēm piecām viņi sasniedza ceļa sazarojumu. Baltā �oseja, pa kuru viņi bija brauku�i, veda strauji lejup, aizlocīdamās kā audekls, kas izklāts piesaulē starp kraujām, un izzuda aiz zilgana pakalna tālu austrumos. Dienvidu virzienā nogriezās mīksts lauku ceļ�, tā abās pusēs auga biezi krūmi. Vietumis �is ceļ� vijās pāri klajumiem, mezdams lokus starp sulīgi zaļiem savvaļas kazenājiem un papardēm, vietumis tas maldījās pa me�a biezokņiem, kur starp priedēm gan �ur, gan tur slējās milzīgas baltegles; �ķita, ka to varenie, samelnēju�ie stumbri notur visu debess smagumu. Da�viet ceļ� veda starp ļoti stāvām kraujām, kas bija apaugu�as ar sūnām, ar tum�iem un gai�iem ķērpjiem; koku lapotnes virs ceļa sakļāvās kopā un izveidoja nepārtrauktu tuneli.

Te sen nebija lijis, tomēr ēnainie ceļa posmi bija mitri, tajos varēja saskatīt pakavu un riepu atstātus nospiedumus. Avakums brauca ar trīsdesmit kilometru ātrumu stundā un �os nospiedumus ievēroja tūlīt, tikai sākumā tiem neveltīja daudz uzmanības. Kādā pagriezienā viņ� tomēr nobremzēja un nokāpa no motocikla. Izrāvis no piezīmju grāmatiņas lapu, viņ� nometās ceļos, uzklāja �o lapu uz riteņa atstātas sliedes tin viegli piespieda ar plaukstu. Pēc tam, ar zīmuli apvilcis kontūras, Avakums uzlēca motociklā un tik tikko panāca Kova�evu, kas bija paguvis aizbraukt tālu uz priek�u.

Pēc strauja, desmit minūtes ilga brauciena ceļ� izveda klajumā starp kalniem. Lejā, nelīdzenā ieplakā, atradās Mom�i-lova. Mazliet tālāk pret debesīm slējās pinkainais milzu Karabairs.

Nenokāpis no motocikla, kapteinis Kova-�evs, ar roku rādīdams, teica:

� Paraugies pa kreisi � jauka ainava. Vai tie�ām tā neatstāj uz tevi nekādu iespaidu?

Pāris kilometru uz austrumiem no ciema Avakums ieraudzīja kalnu virsotnes � cita zemāka, cita augstāka, bet visas brūnas, kailas, klin�ainas. Sos ne visai augstos, haotiskā nekārtībā sablīvētos kalnus ar stāvām nogāzēm citu no cita �ķīra daudzas aizas, no kuru dzīlēm cēlās blāvas miglas mutuļi.

Lai gan bija karsts, Avakumam pār muguru pārskrēja saltas tirpas, kad viņ� ieraudzīja �o ainavu.

� So vietu sauc par �ūsku Midzeni, � Slāvi Kova�evs stāstīja. � Neesmu tur bijis, bet valodas, kas par to klīst, ir gau�ām nepatīkamas. Vairākus kilometrus tur nav nekā cita kā tikai kailas klintis un necaurejami krūmi. Spraucies, spraucies kā caur biezu sienu, krūmi � līdz ceļiem, līdz pleciem, smailas, saplaisāju�as klintis � pa labi, pa kreisi, kur vien pamet acis... Briesmīgs nostūris, kurā nav ne ceļu, ne taciņu. Vasarā uz klintīm gozējas visvisādi mūd�i � �ūskas, zalk�i, ķirzakas; varbūt tāpēc �ī vieta iesaukta par �ūsku Midzeni. Stāsta, aizas tur esot tik �auras, ka, skatoties no apak�as uz aug�u, �ķietot � tu esi nokļuvis pa�ā peklē. Stāsta arī, ka tās esot ļoti mitras, un dro�i vien tā ir taisnība, jo tveicīgās dienās garaiņi no turienes ceļas uz aug�u veseliem mutuļiem. Vai redzi? It kā tur kāds staigātu ar vīraka trauku rokā. Un, ja karstā laikā sākas vētra, visniknāk tā plosās tur. Kas �ai tur vajadzīgs � pats velns to nezina ... Vēl sliktāk mēdz būt ziemā. Pirms diviem gadiem �ūsku Midzenī notika nelaime: vilki saplosīja me�sargu. Man stāstīja, ka tur esot milzīgi daudz vilku, skraidot apkārt veseliem bariem. Tie visu laiku klīstot gar ceļu, gar to pa�u, kas ved no Lūkiem uz Mom�ilovu un met līkumu ap �ūsku Midzeni... Pērngad oktobrī mūsu robe�sargi tur aplenca diversantu Kademovu. So notikumu tu dro�i vien zini. Kademovs bija dzimis Lūkos. Viņ� toreiz gribēja aizsprukt dienvidu virzienā. Tagad tikai viņa gars klejo pa �iem kalniem, � Slāvi Kova�evs pavīpsnāja, � gan vientuļa vilka, gan �ūskas izskatā. īsi sakot, visā �ai me�onīgajā novadā �ūsku Midzenis ir visnepatīkamākā vieta. Tomēr es, ja

būtu vajadzīgs, uzdro�inātos pat pusnaktī �o vietu izstaigāt krustām �ķērsām, � tas nekas, ka tā tik briesmīga, man tikai vajadzīga kabatas baterija, uz kuru var paļauties. Bet kā tu? Vai tu iedro�inātos naktī iet uz turieni?

� Tikai tad, ja man būtu divas baterijas, � Avakums atbildēja, skumji pasmīnēdams.

9

Tre�ajā dienā pēc notikuma pie Iļazova mājas pulkvedis Vanovs agrā rītā lasīja abu darbinieku raportus un nevarēja nobrīnīties vien: secinājumi par skolotāju Metodiju Para�kevovu bija glu�i pretēji; tāpat nesaskanēja apcietinātā skolotāja raksturojumi.

Slāvi Kova�evs ziņoja:

�Viņ� ir 45 gadus vecs, neprecējies, pēc izskata tipisks kalnietis vai cilvēks, kas pieradis klīst pa kalniem gan ziemā, gan vasarā; Mom�ilovas iedzīvotāju vidū viņam ir laba mednieka slava.

Dzimis Preslavā. Vecāki � pārtiku�i cilvēki, liela vīna dārza īpa�nieki. Tēvs miris 1945. gadā, māte � gadu vēlāk. Brāļu un māsu nav. Strādājis par skolotāju (līdz Devītajam Septembrim¹) Kola-rovgradā un Provadijā. Pēc Devītā Septembra līdz 1946. gada beigām dzīvojis Sofijā, nekur nav strādājis (?), pēc tam 1947. gada sākumā pats lūdzis, lai viņu norīko par skolotāju kādā no Rodopu ciemiem (?).

Mom�ilovie�i par viņu ir labās domās, bet, manuprāt, patiesībā mums ir darī�ana ar bīstamu un ļoti viltīgu ienaidnieku. Pēc visa sprie�ot, kādu laiku dzīvodams Sofijā, viņ� tur nodibinājis sakarus ar ienaidnieka aģentūru un pēc tās norādījuma sācis strādāt par skolotāju Rodopos, tuvāk pie robe�as. Lai būtu iespējams uzturēt sakarus ar attiecīgiem rezidentiem un personām, kas nelegāli pāriet robe�u, viņ� izliekas �par kaislīgu alpīnistu un mednieku. Un dara to tikai tāpēc, lai brīvi klejotu visur, kur vien iegribas, tas ir, lai slepenās vietās tiktos ar nodevējiem � spiegiem, diversantiem un citiem.

Pierādījumi, ka viņ� bijis tas, kas militāri ģeoloģiskajā punktā nozadzis shēmu, uzskatāmi par neapgā�amiem. Milicijas star�ina dabūja ar pistoli pa galvu trīsdesmit sekundes pēc tam, kad bija runājis ar skolotāju. Ar hloroformu piesūcinātais dvielis pieder skolotājam � viņa saimniece un kaimiņi to apstiprina. Galda atvilktnē atradām arī hloroformu � lielu ampulu kopā ar pulverizatoru. Pagalmā pie izsista loga uzgājām cigaretes galu ar fabrikas �Buzlud�a� tre�ās �ķiras tabaku � viņa parasto smēķi. Izkratot apcietināto, svārkos atradām �Buzlud�as� paciņu ar septiņām cigaretēm. Para�kevovu apcietināja tajā brīdī, kad viņ� gatavoja ceļam mugursomu. Acīm redzot, bijām ieradu�ies negaidīti, jo hloroforms bija palicis nenoslēpts.

Liecinieki apgalvo, ka pēdējā laikā viņ� mēdzis atgriezties mājās ap pusnakti (?).

Nopratinā�anā izturējās ļoti pa�pārliecināti, pat izlikās, ka apvainots nepatiesi. Tā ir parastā ienaidnieku taktika � piespiesti pie sienas, viņi mēģina visādi izlocīties.

Uz manu jautājumu: �Kur jūs bijāt pirms pusnakts, pirms satik�anās ar star-�inu?� � viņ� atbildēja: �Klīdu apkārt pa ciema apkaimi.� Es viņam vaicāju: �Kur īsti?� Viņ� atteica: �Rietumos no ciema.� Turpretim liecinieks Marko Krumoys, kur� dzīvo ciema austrumu nomalē, stāsta, ka ap desmitiem vakarā redzējis viņu uz Luku ceļa, kas ved garām �ūsku Midzenim. Tas atrodas nevis rietumos, bet austrumos no ciema. Tur pērn tika aplenkts un likvidēts diversants Kademovs, kas dzimis Lūkos.

Uz manu jautājumu: �Kā varēja gadīties, ka tie�i jūsu dvielis bija aptīts ap galvu star�inam Stojanam?� � viņ� atbildēja: �Vai tad visā Bulgārijā ir tikai viens tāds dvielis?� Es vaicāju: �Kur karājas jūsējais?� Viņ� atbildēja: �Priek�namā uz pakaramā.� Mēs ārkārtīgi rūpīgi apskatījām gan priek�namu, gan istabu, bet tādu dvieli nekur neatradām.

Uz manu jautājumu: �Kā jūs izskaidrojat.to, ka jums ir hloroforms?� � viņ� atbildēja: �Nodarbojos ar dabaszinātniskiem pētījumiem, un tas man nepiecie�ams da�iem izmēģinājumiem ar dzīvniekiem un kukaiņiem.� Pēc specialitātes Metodijs Pa-ra�kevovs ir ķīmiķis, beidzis Sofijas universitātes ķīmijas fakultāti.

Ņemot vērā visas ziņas par Para�kevovu, apstākļus kādos izdarīts uzbrukums milicijas star�inam un viņ� ievainots, kā arī Metodija Para�kevova izvairīgās atbildes pirmās pratinā�anas laikā, esmu dziļi pārliecināts, ka uzbrucējs ir tie�i viņ�, ka �ai gadījumā mums darī�ana ar apzinātu un organizētu spiego�anu. Vai viņam biju�i arī līdzdalībnieki un kas tie tādi ir � tas tagad jānoskaidro izmeklē�anā.

Pielieku klāt dvieli, cigaretes �Buzlu-d�a� galu, �Buzlud�as� paciņu ar septiņām cigaretēm, hloroforma ampulu un piecus stikla gabalus no militāri ģeoloģiskā punkta loga.�

Atvēris citus vākus, pulkvedis Vanovs lasīja:

�Uz diviem stikla gabaliem, kuri nodoti izpētī�anai, atrasti pirkstu nospiedumi, kas pilnīgi identiski ar pilsoņa Metodija Para�kevova pirkstu nospiedumiem. Nevar būt �aubu par to, ka �iem stikla gabaliem pieskāru�ies pilsoņa Metodija Para�kevova pirksti.

Pirkstu nospiedumi uz cigaretes gala, kas arī tika izpētīts, nav glu�i skaidri, bet, cik mums izdevās tos salīdzināt ar Metodija Para�kevova labās rokas pirkstu nospiedumiem, ir pamats domāt, ka pastāv zināma identitāte; pēc visa sprie�ot, cigareti smēķējis un nometis zemē pilsonis Metodijs Para�kevovs.�

Pulkvedis Vanovs izlasīja vēl vienu dokumentu, kas atradās tajos pa�os vākos:

�Izpētī�anai iesniegtais cigaretes �Buz-lud�a� gals aug�daļā viegli saspiests ar rievainu dzelzs priek�metu. Iespējams, ka tas ir apkalta tūristu zābaka nospiedums^�

Pulkvedis Vanovs, mirkli padomājis, lūdza telefonistei steidzīgu savienojumu ar Smoļanas apgabala milicijas pārvaldi. Jau pēc desmit minūtēm no turienes atbildēja, ka aizturētais pilsonis Metodijs Para�ke-vovs valkā tūristu zābakus ar dzelzs apkalumiem.

Visi līdz �im savāktie materiāli bija pret Metodiju Para�kevovu. Radās iespaids, ka Slāvi Kova�evs nokļuvis uz īstajām pēdām. Sis skolotājs nav nekas cits kā.savervēts spiegs. Viņ� nozadzis stratēģiska rakstura topogrāfisku shēmu, lai atdotu to ienaidnieka izlūkdienestam. Tagad jāizdibina, vai viņ� paguvis to arī izdarīt. Ja ne, tad jācen�as izjaukt �ī nodo�ana visiem iespējamiem līdzekļiem. Jāuzzina nozieguma līdzdalībnieki un jāatklāj viss ienaidniekā spiegu tīkls.

�Spiegu organizācija pa�ā robe�u ra-jonā!�pulkvedis Vanovs nodomāja un uzsita ar dūri uz galda, pēc tam sāka nervozi staigāt pa kabinetu.

Bet kāpēc Avakums Zahovs, cilvēks, kuram Vanovs tik Joti tic, kuru mīl kā pa�a dēlu, kāpēc viņ� tikai mazliet pieskaras visiem �iem skaidri redzamajiem faktiem, kāpēc viņ� atstāj tos bez ievērības, paiet tiem garām kā gau�ām vieglprātīgs iesācējs?

Pulkvedim Vanovam bija pamats būt neapmierinātam. Pirms vairākiem gadiem, toreiz būdams operatīvais darbinieks, viņ� pats bija mācījis Avakumam pretizlūko�anas mākslu, sākot ar ābeci. Avakuma personiskajā lietā īsā laikā radās vairāk nekā ducis ierakstu, kas liecināja par spo�iem panākumiem. Vēlāk, kļuvis pārvaldes priek�nieks, Vanovs mēdza teikt: �Kas tur ko brīnīties? Avakums ir mans skolnieks.� Slepenībā pulkvedis Avakumu mazlietiņ pat apskauda, protams, ne jau ļaunā nozīmē, apskauda tāpēc, ka Avakumam bija iespējams atrasties operatīvā darba degpunktā, turklāt vairākkārt noskaidrojās, ka viņam piemīt asāka nojauta nekā pa�am pulkvedim.

�Tā ir dieva dāvana,� tādās reizēs mēdza teikt Vanovs.

Un nu �is pats Avakums bija iesniedzis faportu, kas ar �āvu naivitāti spēja tikai sasmīdināt.

�Jau pa�ā sākumā jāatzīstas,� pulkvedis, uzacis raukdams, lasīja dro�i vien desmito reizi, �ka Metodija Para�kevova lietā man ir savas atsevi�ķas domas. Pagaidām neņemos viņu attaisnot pilnīgi, izdot apliecību, ka viņ� nav vainīgs, tomēr kāda balss man apgalvo, ka Metodijs Para�kevovs nav slikts cilvēks, ka tāds cilvēks kā viņ� nevar būt noziedznieks. Tiesa, pierādījumi, kas pa�reiz ir mūsu rīcībā, neap�aubāmi liecina pret viņu. Sprie�ot pēc �iem pierādījumiem � pēc star�inas liecības, kā arī dvieļa, hloroforma, cigaretes gala, kas dro�i vien piederēju�i viņam, � Metodijs Para�kevovs, saudzīgi izsakoties, uzskatāms par izmeklē�anas objektu. Bet tas, kā izdarīts noziegums, it īpa�i tā otrā puse � ielau�anās ģeoloģiskajā punktā un punkta aplaupī�ana, ir kaut kas diezgan mīklains, grūti izskaidrojams un zināmā mērā mazina pārliecību, ka Metodijs Para�kevovs tie�ām ir noziedznieks. Kad satiksimies, izstāstī�u, kas, pēc manām domām, �ai notikumā ir mīklains un grūti izskaidrojams.

īsajā laikā, kas bija manā rīcībā, esmu paguvis par �o cilvēku savākt tikai da�as ziņas. Tās raksturo skolotāju pozitīvi. Viņ� cēlies no vidēji turīgas ģimenes, vecāki miru�i. Ne pirms, ne pēc Devītā Septembra ne reizi nav devis iemeslu apgalvot, ka viņa uzskati kaut kādā ziņā būtu reakcionāri. Strādādams par skolotāju, studējis mineraloģiju, padziļinājis savas zinā�anas ķīmijā. Iemācījis ciema iedzīvotājus audzēt saknes un nodarboties ar bi�kopību. Dzīvo ļoti vienkār�u vecpui�a dzīvi. Savācis bagātu dabaszinātnisku kolekciju. Kaislīgs mednieks un alpīnists, ļoti mīl dabu.�

Pulkvedis nopūtās. �Rodas iespaids, ka �o raksturojumu devis arheologs Avakums, nevis pretizlūko�anas dienesta darbinieks.� Viņ� nospieda zvana pogu un pavēlēja de�urējo�ajam leitnantam atsaukt uz pārvaldi abus kapteiņus.

10

Ar pulkvedi vajadzēja tikties pēc divām stundām. Avakums brīdi pakavējās pie Jaunatnes teātra fotovitrīnām, skeptiski smīnēdams, novērtēja aktieru izmanīgos grimē�anās paņēmienus un augstprātīgi paraustīja plecus. Tuvodamies tramvaja piestātnei, Avakums pēk�ņi pamanīja, ka sen nav spodrinājis kurpes un tās kļuvu�as diezgan neizskatīgas. �Katrā ziņā jāiegrie�as pie Sali,� viņ� nodomāja.

Ieraudzījis uz sliek�ņa Avakumu, Sali sāka smaidīt. ��odien jau no rīta dabū�u labu dzeramnaudu,� puisēns tūlīt apjēdza un tik skaļi sasita kopā sukas, ka viņa brālis Ahmeds, kas sēdēja ar muguru pret durvīm, salēcās uz sava soliņa kā dzelts.

� Sali, � Avakums sacīja, � tikai pielūko, lai arī iek�puses būtu nospodrinātas. Vai dzirdi? Citādi nesaņemsi virs takses ne gra�a!

Mirkli pavīdēja zēna baltie zobi, viņ� gribēja pajokoties, pasacīt kaut ko ļoti smieklīgu, bet, ielūkojies klienta drūmajā, noguru�ajā sejā, nodūra acis un sāka ar suku cītīgi tīrīt putekļainos bik�u atlokus.

Sēdēdams uz krēsla, Avakums aiz garlaicības aplūkoja pretējās mājas sārto fasādi, tās logus, kuriem priek�ā bija aizvilkti rakstaini tilla aizkari, un balkonus ar dzeltenā krāsā nokrāsotiem, da�da�ādi izlocītiem dzelzs re�ģiem.

� Sali, vai mans paziņa, tas, kur� valkā debeszilu kaklasaiti ar sudraba puķītēm, pēdējā laikā ir bijis pie jums? � Avakums pēk�ņi apvaicājās pats sev par pārsteigumu.

� Bija gan, � Sali atbildēja, pamādams ar galvu. � Viņ� te ienāca pirmdien ap dienas vidu. � Zēns nicīgi savilka sārtās lūpas un pa�ūpoja galvu. � Ļoti skops.

� Tātad slikts cilvēks, � Avakums pasmīnēja.

Uz kāda balkona aiz izlocītajiem re�ģiem pēk�ņi parādījās jauna sieviete. Ģērbusies krēma krāsas kleitā bez piedurknēm, viņa stāvēja rīta saules staros, un viņas mati lāsmoja līdzīgi zeltam.

�Skaista kā zieds,� Avakums nodomāja un pasmaidīja.

Jaunā sieviete, domās nogrimusi, pastāvēja pie dzeltenajām, re�ģotajām margām, tad pagriezās un ātri pazuda aiz durvīm. Avakumam �ķita, ka vēl vienmēr redz krēma krāsas rozi, un, tā kā �is zieds viņam alla� bija ļoti paticis, viņ�, acis nemirk�ķinādams, joprojām lūkojās uz balkonu.

� Sali, � Avakums sacīja, nepacietīgi paraustīdams plecus, � nav vērts pārlieku spodrināt. Iek�puse tik un tā nav redzama.

� Es ta�u neesmu ne sācis, � Sali iesmējās.

� Nekas, � Avakums atmeta ar roku, � nospodrināsi citreiz.

Viņ� piecēlās, iespieda Sali plaukstā piecu Ievu naudas zīmi un steidzās ārā.

Zēns noskatījās pakaļ, aiz brīnumiem muti atpletis.

Nez kā tas gadījās, bet viņi satikās tie�i skvēra vidū pie strūklakas. Tas, protams, notika pavisam nejau�i. Sija gāja baseinam apkārt no rietumu puses, Avakums � no austrumu. Ja celiņi nekrustotos, viņi dro�i vien nebūtu sastapu�ies. Turklāt neviens no viņiem, �ķiet, nenojauta otra tuvumu. Viņi aizrautīgi vēroja ūdens strūklu sare�ģīto rotaļu. Satikusi Avakumu, Sija ļoti izbrīnījās, pat nosarka, un viņam �ķita, ka tā vairs nav roze, ka viņa acu priek�ā iekvēlojusies magone.

� Ak! � Sija iesaucās. � Kāds vēj� tevi te atpūtis? Tā nu gan ir tik�anās!

Avakums, kam vienmēr krājumā bija gudra, gadījumam piemērota atbilde, �oreiz neteica nekā.

Pēdīgi viņi atģidās, ka aizmirsu�i sasveicināties, un steidzās spiest viens otram roku. Sija nez kāpēc bija ļoti samulsusi. Sasveicinādamies Avakums paguva ielūkoties viņai sejā. Sijas acis it kā smaidīja, tomēr, ja pavērās tajās dzi]āk, tās nepavisam vairs nelikās priecīgas, tāpēc arī smaids izskatījās diezgan skumj�. Viņ� pamanīja gan vieglas ēnas zem acīm, gan sīkas rievas lūpu kaktiņos, gan redzēja, kā ietrīsas Sijas lūpas � kā tauriņa spārni, pirms tas paceļas gaisā. �Tā trīs lūpas raudo�am bērnam, kad tas cen�as smieties,� Avakums nodomāja.

� Esmu atvaļinājumā, � Sija sacīja un novērsās.

� Zinu, � Avakums atbildēja un arī pavērsa skatienu sānis.

Viņi apgāja apkārt ar krāsainām plāksnēm izliktajam baseinam. Vēl vienmēr tāpat �alca strūklaka, bet viņi to vairs neievēroja.

� Zinu, ka esi atvaļinājumā, � Avakums atkārtoja. � Mēs ta�u bijām norunāju�i iet atvaļinājumā vienā laikā, vai ne?

Viņa nekā neatbildēja, tikai klusi nopūtās. Patiesībā īstas nopūtas nemaz nebija. Avakums varēja galvot, ka acis viņai ir valgas. �Tā apraujas nopūta, kad acīs rie-�as asaras,� viņ� nodomāja un nevērīgi apvaicājās:

� Vai mūsu kopējo draugu esi satikusi?

Sija vilcinājās, tāpēc Avakums viņai palīdzēja, jautājumu precizēdams:

� Es domāju � kop� pirmdienas.

� Negribu viņu vairs redzēt, � Sija atbildēja īdzīgi un strupi.

Strūklaka pēk�ņi sāka �alkt neparasti priecīgi.

� Cik jaukas �īs sārtās māju fasādes! Man tās ārkārtīgi patīk.

� Nopietni? � Sija �aubījās. � Pirms trim mēne�iem tu biji citādās domās. Apgalvoji, ka tās esot ļoti neglītas, atgādinot iz�autu veļu. Vai atceries?

� Nevaru lāgā atcerēties, � Avakums iesmējās.

� Man arī �ķiet, ka tās ir skaistas, � Sija sacīja ļoti maigā balsī. Pēc tam viņa vaicāja tāpat kā senāk: � Vai negribi pastaigāties pa parku?

� Kāpēc gan ne? � Avakums priecīgi atsaucās.

Viņ�, tāpat kā agrāk, paņēma Siju zem rokas un, noliecies tai pie auss, teica:

� Pēc piecpadsmit minūtēm sākas'sēde arheoloģijas institūtā. Satiksimies rīt. Norunāts?

Sija paraustīja plecus, tad smaidīdama piekrita:

� Labi.

� Tad nu tā, � pulkvedis Vanovs sāka runāt, � esmu izlasījis jūsu abu ziņojumus, un �ķiet, ka arī man tagad radies zināms priek�stats par �o tum�o notikumu. � Viņ� paskatījās uz Avakuma pusi, tad, brītiņu klusējis, turpināja: � Turklāt esmu saņēmis papildu ziņas,' kas pilnīgi apstiprina kapteiņa Kova�eva tēzi, un proti: naktī no divdesmit otrā uz divdesmit tre�o augustu skolotājs Metodijs Para�kevovs uzbrucis milicijas star�inam Stojanam Stoimenovam, pēc tam Metodijs Para�kevovs izsitis militāri ģeoloģiskā punkta logu un nozadzis stratēģiski svarīgu shēmu un divus tūksto�us Ievu ... Biedram Avakumam Zahovam, kas vēl vienmēr �aubās par to, vai �ai noziegumā vainīgs Metodijs Para�kevovs, tagad jāņem vērā: ekspertīze konstatējusi, ka uz stikla gabaliem ir skolotāja pirkstu nospiedumi; tādi pa�i nospiedumi ir uz cigaretes gala, kas turklāt bijis piemīts ar viņa zābaku. Tie ir neapstrīdami fakti, kas kopā ar citiem pierādījumiem � milicijas star�inas stāstu, dvieli un hloroformu � rada ne�aubīgu, cie�u pārliecību, kura � es atkārtoju vēlreiz � pilnīgi sakrīt ar kapteiņa Slāvi Kova�eva secinājumiem. Tas, ka pirmās pratinā�anas laikā Metodijs Para�kevovs ir liedzies, centies izmeklē�anas orgānus maldināt ar versiju par pastaigu

naktī, jānovērtē kā noziedznieka pirmais mēģinājums izvairīties no apsūdzības. Mani pārsteidz tikai tas � es atļau�os atzīmēt, � ka tik pieredzējis darbinieks, kāds ir biedrs Avakums Zahovs, nav pratis laikā orientēties �ai diezgan vienkār�ajā situācijā.

� Tā da�reiz gadās! � Slāvi Kova�evs piebilda, jautri iesmiedamies.

� Par to nav jāsmejas, � pulkvedis sadrūmis teica. Paraudzīdamies uz Ava-kumu Zahovu, viņ� ba�īgi vaicāja: � Kā tu varēji nelikties zinis par tādiem acīm redzamiem faktiem?

Avakums palūdza atļauju aizsmēķēt, vairākas reizes kāri ievilka dūmu, tad, brītiņu klusējis, sacīja:

� Sis notikums ir sare�ģītāks un tum�āks, nekā �ķiet manam kolēģim Slāvi Ko-va�evam. Ir ta�u pavisam vienkār�i, pamatojoties tikai uz da�iem faktiem, apvainot cilvēku visos nāves grēkos. Daudz grūtāk ir izdibināt patiesību, it īpa�i tad, ja pierādījumi, kas �ķiet neapstrīdami, vedina izmeklē�anas darbiniekus uz nepareiza ceļa.

� Neapstrīdami pierādījumi viņu vedina uz nepareiza ceļa! � Slāvi Kova�evs noplātīja rokas.

� Nepārtrauciet! � pulkvedis apsauca, atkal saīgdams.

Pēdējā laikā pulkvedis Vanovs centās nesmēķēt � viņam bija paaugstināts asinsspiediens, tomēr �oreiz viņ� neizturēja; parakņājies pa rakstāmgalda atvilktni un starp papīriem atradis cigareti, pulkvedis to tīksmi aizsmēķēja pie Ava-kuma pasniegtā sērkociņa.

� Lai mans kolēģis Slāvi Kova�evs atstāsta notikumu tā, kā diktē viņa iztēle, � Avakums pieprasīja. � Tad parādī�u, kur viņ� pieļauj skaidri saskatāmas, lielas kļūdas. Un jūs redzēsiet, ka aina nav nemaz tik vienkār�a, kā var likties pirmajā mirklī.

Pulkvedis apsēdās ērtāk un atkal tīksmi ievilka dūmu.

� Ja nu biedram Zahovam notikuma norise nav skaidra, es visu izstāstī�u tā, kā bija patiesībā, � Slāvi Kova�evs iesāka diezgan augstprātīgi un piemiedza acis. � Tas notiek pēc pusnakts starp vieniem un diviem. Metodijs Para�kevovs atgrie�as no �ūsku Midzeņa. Tā ir baiga vieta, pa kuru naktī staigāt ne katrs iedro�ināsies. Iedams cauri ģeoloģiskā punkta pagalmam, viņ� steidzīgi pārmij da�us vārdus ar posteņa sargu, bet, atkal nokļuvis tumsas aizsegā, strauji dodas atpakaļ un ar dzelzs priek�metu iesit sargam pa galvu. Nelaimīgais zaudē samaņu un nokrīt gar zemi. Tad Metodijs Para�kevovs izņem no kabatas ampulu un dvieli, samitrina dvieli ar hloroformu un aptin to savam upurim ap galvu. Tādējādi viņ� uz kādu laiku garantē sev dro�ību un rīcības brīvību.

Tā ir drāmas pirmā daļa. Otrā sākas tā. Metodijs Para�kevovs pieiet pie loga. Viņ� ir diezgan liela auguma un bez pūlēm sasniedz to ar roku. Pirmo sitienu pa rūti � �is sitiens ir kluss, gandrīz bez trok�ņa � viņ� izdara ar dzelzs priek�metu. Rodas sprauga, kas ir pietiekami liela, lai iebāztu tajā roku un pieķertos pie dzelzs stieņa. Pēc tam, atspēries ar kāju pret cokolu, viņ� sāk uzmanīgi izņemt no rāmja stikla gabalus. To pabeidzis, Para�kevovs nolec zemē atpūsties un uzsmēķēt. Dabiski, ka cigareti viņ� slēpj plaukstā. Bet laiks negaida. Ār kāju apdzēsis neizsmēķēto cigareti, Para�kevovs atkal uzkāpj uz cokola un sāk zāģēt pu�u vienu no dzelzs stieņiem. Stienis padodas viegli � tas izgatavots no mīkstas dzelzs. Lai to pārzāģētu, vajadzīgs ne vairāk par desmit minūtēm. Viņ� atliec pārzāģēto stieni, un tagad sprauga ir pietiekami liela, lai ielīstu pa to istabā. Tas viss notiek kādās piecpadsmit, divdesmit minūtēs. Iekļuvis istabā, Para�kevovs ar mūķīzeri atver nelielu skapi, kurā glabājas dokumenti un nauda. Lai noziegums izskatītos pēc vienkār�as laupī�anas, tas ir, lai slēptu tā spiego�anas nolūkus, viņ�, paņēmis vajadzīgo rasējumu, paķer arī naudu � divus tūksto�us Ievu, kas atrodas skapja aug�ējā plauktā ... Pec tam mūsu varonis dodas mājās � sak, man ar to visu nav nekā kopīga! Un tūlīt, pat neizģērbies, liekas gultā. Rītausmā viņ� sāk kravāt mugursomu, it kā gatavodamies pastaigai vai medībām. Patiesībā �ī po�anās ceļamsaistīta ar nodomu paslēpt hloroformu pēc iespējas tālāk un nebūt mājās pirmajās stundās pēc tam, kad noziegums būs atklāts.

Slāvi Kova�evs paberzēja pieri un augstprātīgi paraudzījās Avakumā, it kā gribēdams teikt: �Tu ceri manos secinājumos atrast vājas vietas? Lika drusku pagaidīti Ja vari � pamēģini!�

Brīdi visi trīs klusēja.

� Vai drīkstu izteikt da�as piezīmes? � Avakums beidzot ievaicājās.

Pulkvedis piekrizdams pamāja.

Avakums piecēlās un sāka lēniem, sīkiem soļiem staigāt pa istabu � no loga līdz durvīm un atpakaļ.

� Attālums no zemes līdz palodzei ir precīzi divi metri piecpadsmit centimetri. Tādā augstumā rūti var izsist ar nūju, stieni vai citu tamlīdzīgu priek�metu. Ja noziedznieks nav baidījies no stipra trok�ņa, viņ� varēja to izdauzīt, mezdams akmeni. Vienoju�ies, ka noziedznieks izsitis logu ar vienu no �iem priek�metiem, mēģināsim attēlot notikuma tālāko norisi.

Kā zināms, loga rāmis pirksta platumā izvirzīts uz āru. Pamēģiniet izsist tāda loga rūti! Kas iznāks? Vienmēr būs viens un tas pats: vai nu lielāki, vai mazāki stikla gabali katrā ziņa nokritīs ārpusē uz zemes. Parasti gan krīt lieli gabali. Es lūdzu pievērst uzmanību tam, ka uz zemes pie izsistā loga nav konstatētas ne lielas, ne sīkas stikla lauskas, ne arī stikla drumslas. So vietu izpētīju ar palielināmo stiklu un neatradu nekādas sadauzīta stikla paliekas.

Tālāk. Kolēģis Slāvi Kova�evs apgalvo, ka noziedznieks pēc tam, kad bija izsitis rūtī caurumu, esot iebāzis pa to roku, atspēries ar kāju pret sienu un sācis ņemt ārā stikla gabalus, mezdams tos uz grīdas. Manuprāt, �is apgalvojums ir pilnīgi nepamatots. Pateik�u arī, kāpēc tā domāju. Kad cilvēks atsperas pret sienu, viņ� katrā ziņā atstāj uz tās kādas pēdas. Pat tad, ja viņ� būtu noāvis kurpes, pēdas tomēr saskatāmas. Neizbēgami paliek kāds nospiedums vai svītra � vienalga, vai kājās biju�i apavi vai tikai zeķes. �oreiz uz sienas tie�i zem izsistā loga, kā arī pa labi un kreisi no tā, nav atrodamas itin nekādas pēdas. Apmetumu pētīdams ar palielināmo stiklu, neesmu pamanījis nekā tāda, kas izskatītos pēc apautu vai kailu kāju atstātām �vīkām. Lūdzu!

Avakums izņēma no portfeļa veselu kaudzi fotouzņēmumu un nolika tos pulkvedim uz galda.

� Te redzami sienas sektori, kurus nofotografēju, lietodams speciālus filtrus, lai būtu redzamas apmetumu poras. Sienas

sektori ir numurēti, un, ja uzņēmumus saliksiet numerācijas kārtībā, ieraudzīsiet visu to apmetuma daļu, kas atrodas metra augstumā no zemes. � Avakums pavīpsnāja un piebilda: � Nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par apkaltiem tūristu zābakiem, vai ne?

Aizsmēķējis jaunu cigareti, viņ� atkal lēnām staigāja �urp un turp pa istabu.

� Kolēģis Slāvi Kova�evs apgalvo, ka noziedznieks, kas bijis kājām atspēries pret sienu, ar vienu roku pieķēries pie dzelzs stieņa, bet ar otru ņēmis arā stikla lauskas, mezdams tās uz grīdas. Atļau�os vaicāt: kāpēc uz grīdas un nevis uz zemes? Viņam bija daudz ērtāk stikla lauskas sviest zemē nekā mest pa logu istabā. Bet lai nu tā būtu. Nestrīdēsimies par tādu sīkumu. Cilvēka dvēsele neatrodas zem stikla kupola, grūti uzminēt viņa nodomus, vai ne? Labāk atgriezīsimies pie lauskām. Tā būs vienkār�āk.

Tātad ļaundaris izņem lielākus un mazākus stikla gabalus un met tos uz grīdas. Mēs atradām un nosūtījām izmeklē�anai divus stikla gabalus pusotra sprī�a lielumā un kādas desmit mazākas lauskas, apmēram tik lielas kā vīrie�a plauksta. Tagad lūdzu iegaumēt divus apstākļus. Pirmkārt, Iļazova mājā ir akmens plāk�ņu grīda; otrkārt, attālums no palodzes līdz grīdai ir viens metrs piecdesmit trīs centimetri. Ja stikla gabalu no tāda augstuma met uz

6-2827 R1

akmens plāksnēm, tas, protams, saplīst smalkās druskās. Visas lauskas tad ir daudz mazākas nekā vīrie�a plauksta. Par stiklu es zinu maz, tomēr domāju, ka Iļazova mājas logos Jēnas stikls nebūs bijis.

Tālāk. Kolēģis Slāvi Kova�evs apgalvo, ka noziedznieks ar tērauda zāģi pārzāģējis loga restu dzelzs stieni un pēc tam atliecis tā, lai varētu ielīst iek�ā. Pareizi, tur ir pārzāģēts un atliekts stienis. Tikai lūdzu pievērst uzmanību kādam sīkumam. Zāģa atstātās pēdas uz stieņa galiem ir platākas iek�pusē, tas ir, istabas pusē. Ja jūs karājaties aiz loga un zāģi turat vienā rokā, jums ir tūksto�kārt ērtāk stieni, kas jūs traucē, pārzāģēt no ārpuses, tas ir, no savas puses, nevis no pretējās. Otrkārt, ja jums kaut kur jāiespraucas un dzelzs stienis jūs traucē, dabiski, ka jūs pēc pārzāģē�anas to salieksiet. Bet kā jūs to darīsiet? Katrā ziņā stieņu galus lieksiet projām no sevis, nevis uz savu pusi. No mana kolēģa stāstījuma izriet, ka noziedznieks darījis otrādi, tas ir, liecis stieni uz savu pusi. Nez vai visā pasaulē atradīsies tik aprobe�ots un neapķērīgs noziedznieks, tomēr pieļausim, ka mūsu noziedznieks ir nepārspējams muļķis un ārkārtīgi neapķērīgs cilvēks un tāpēc liecis stieni uz savu pusi. Tad nu jāvaicā: kā viņ� spēja iespraukties istabā, ja stieņa gali bija tādā stāvoklī? Viņa kustību vir-nr^ef4;;^Un-^Stieņ? ^{galu vif}ziens bija glu�i preteji viens otram.

Avakums izņēma no portfeļa un nolika uz galda fotouzņēmumu.

� Spriediet pa�i, � viņ� sacīja. � Vai cilvēks var te izspraukties cauri, uz pārzāģētā stieņa galiem nepārplēsdams drēbes un pats nesaskrāpēdamies? Jāpiebilst, ka es �os stieņa galus aplūkoju ar palielināmo stiklu un neatradu uz tiem nekādas apģērba vai asiņu paliekas.

Vēl tikai viena piezīme, un tad beig�u. Kolēģis Slāvi Kova�evs apgalvo, ka noziedznieks ar roku turējies pie dzelzs stieņa. Tas ir pareizi, bet tikai daļēji. Stieni esmu izpētījis ar palielināmo stiklu un neesmu pamanījis ne pirkstu, ne plaukstas nospiedumus. Pamanīju gan ko citu � rūsa no stieņa virsmas mazliet noberzta, it kā tai būtu pieskāries vilnas cimds. Uz palodzes starp dzelzs skaidām, tāpat ar palielināmo stiklu, atradu da�as zilas pūciņas. Nav �aubu, ka noziedznieks rīkojies ar cimdiem rokās. Kā redzat, viņ� nav nemaz tik ārkārtīgi neapķērīgs, nav nemaz tāds nepārspējams muļķis. Viņ� rīkojies ar cimdiem rokās.

Avakums apsēdās krēslā. Visi klusēja.

Brītiņu vēlāk viņ� teica:

No visām �īm sīkajām piezīmēm, kas tāpat pamatojas uz neapstrīdamiem pierādījumiem, var izdarīt galveno secinājumu. Sis secinājums palīdz atrast pareizo izmeklē�anas ceļu un skan �ādi: militāri ģeoloģiskā punkta logs nav izsists no ārpuses.

Slāvi Kova�evs pacēla galvu.

� Labi, �o nelielo grozījumu esmu ar mieru pieņemt. Metodijs Para�kevovs iekļuvis mājā nevis pa logu, bet pa durvīm. Kāda tur starpība! Izmantoja mūķīzeri un � iek�ā.

� Te tev nu bija! � Avakums iesmējās. � Tad kāpēc Metodijam Para�kevovam vajadzēja no iek�puses izsist logu, uzmanīgi izņemt no rāmja stikla lauskas, atstāt uz tām savu pirkstu nospiedumus un nolikt lauskas uz grīdas? Kāpēc viņam bija vajadzīgs pēc tam uzvilkt cimdus, pārzāģēt dzelzs stieni, atliekt tā galus uz ārpusi? Turklāt vēl tad, kad viņam bija atslēga vai mūķīzeris, ar ko atslēgt ārdurvis un bez trok�ņa iekļūt mājā.

Slāvi Kova�evs nosarka un nolieca galvu.

� Mana hipotēze �oreiz ir tāda. � Avakums piecēlās un sāka atkal staigāt pa istabu. � Kāds N. � pagaidām viņ� nav mums zināms � saņēma uzdevumu nozagt stratēģiski svarīgu dokumentu. Tas ir viens variants. Iespējams arī otrs: kāds N., nesaņemdams nekādu uzdevumu, gribēja tikai radīt nopietnas aizdomas pret cilvēku, kas viņu traucē vai ir viņam ļoti bīstams. Nav izslēgts arī tre�ais variants � abu pirmo kombinācija. i_oll�i,^SP^{e 1S} nūjiņā veidā sadabūt stikla lausKas ar Metodija Para�kevova pirkstu nospiedumiem._ Notikumu tālākā norise ir skaidra. Kāds N. naktī no divdesmit otrā uz divdesmit tre�o augustu, ar atslēgu atslēdzis durvis, iekļūst ģeoloģiskā punkta telpās. Katrā ziņā viņ� izmanto atslēgu, jo, iedams projām, durvis atkal aizslēdz. Viņ� atver logu, izsit rūti un paņem sev līdzi daļu lausku; uz grīdas paliek tikai tie stikla gabali, uz kuriem � par to viņ� ir pārliecināts � var atrast Para�kevova pirkstu nospiedumus. Bez tam, lai zādzība būtu acīm redzama, viņ� pārzāģē dzelzs stieni, atliec tā galus un, visu to izdarījis, laimīgi pamet nozieguma vietu. Jūs vaicāsiet: �Bet kā tur gadījās Metodija hloroforms, viņa dvielis? Un cigaretes gals, uz kura redzams viņa zābaka nospiedums?�

Atbildēt uz �iem jautājumiem nepavisam nav grūti. Pamēģiniet iedomāties, ka mes visi trīs dzīvojam Mom�ilovā un biedram Vanovam ir, piemēram, ciānkālijs. Da�i cilvēki to zina. Arī es slepeni dabūju �o indi un nonāvēju ar to savu kolēģi Slāvi Kova�evu. Tas, ka arī man ir inde, nevienam nav zināms, tāpēc vismaz sākumā mani aizdomās netur. Turpretim par biedru Vanovu aizdomas sāk rasties daudziem, jo cilvēki atceras, ka tie�i viņam, biedram Vanovam, ir tāda reta inde. Tāpat arī nezināmais N., izmantodams to, ka Metodi-jam Para�kevovam vienīgajam visā Mom-�ilovā ir hloroforms, nolemj lietot nevis kādu citu līdzekli, bet tie�i hloroformu. N. rīkojas pēc parunas � ar vienu �āvienu no�auj divus zaķus, tas ir, gan izdara to, kas vajadzīgs, gan aizdomas nogrū� uz citu cilvēku. Sai gadījumā N. lietojis pats savu hloroformu, bet, kas attiecas uz dvieli, manuprāt, viņ� to nozadzis skolotājam notikuma priek�vakarā. Cigaretes gala atra�anās pie loga izskaidrojama ar tīru nejau�ību, un tie�ām iespējams, ka to smēķējis skolotājs. Iedams garām logam, viņ� varēja nomest līdz galam neizsmē-ķētu cigareti un uzmīt tai ar kāju.

Kā redzat, N. nemaz nav neapķērīgs, viņam ir pietiekami bagāta izdoma. Viņ� nekādā ziņā nav meklējams starp vientie�iem un aprobe�otiem cilvēkiem.

Tomēr, par spīti visām savām spējām, �ai gadījumā N. pieļāvis vairākas viņam nepiedodamas kļūdas. Ja noziedznieki nekļūdītos, viņu noziegumus nekad neizdotos atklāt, vai ne? Mūsu uzdevums ir �īs kļūdas laikā pamanīt.

Manuprāt, N. diversijas plāns galvenajos vilcienos ir gudri izdomāts, viltīgi izstrādāts, tomēr, to realizēdams, N. vairākkārt ļoti rupji kļūdījies. Pirmkārt, viņ� nav parūpējies, lai uz mājas sienas paliktu da�i skrambājumi, kas izskatītos pēc cilvēka kāju atstātām pēdām. Otrkārt, viņ� nav iedomājies nomest zemē pie loga kaut da�as stikla lauskas. Tre�kārt, N. rīkojies ļoti neuzmanīgi, dzelzs stieni zāģēdams no iek�puses un tā galus atliekdams uz ārpusi, nevis uz iek�pusi. Rupja kļūda ir arī tā, ka viņ� atstājis lielus stikla gabalus uz akmens grīdas.

Ja �is N. būtu izvairījies no sīkajām, bet liktenīgajām kļūdām, es nebūtu spējis atklāt, ka izdarītajam noziegumam ir diversijas raksturs, arī es, tāpat kā mans kolēģis Slāvi Kova�evs, būtu domājis, ka noziegumā vainojams skolotājs Metodijs Para�kevovs.

Avakums apstājās pie loga. Lejā pa ielas otru pusi nesteigdamies gāja jauns cilvēks ar mīkstu filca platmali galvā. Viņ� izklaidīgi raudzījās tie�i uz priek�u. �Vīrie�i parasti valkā cepuri mazliet �ķībi uz labās" auss,� Avakums nodomāja, �bet �is, glu�i otrādi, pa�ķiebis uz kreiso pusi.� �ai mirklī Avakums atģidās un pārmeta sev: �Stāvēt ar muguru pret pulkvedi ir nepieklājīgi un pēc reglamenta nav atļauts.� Viņ� strauji pagriezās un aizgāja pie sava krēsla.

Pulkvedis pa to laiku rakņājās rakstam-galda atvilktnē, meklēdams papīros iejuku�u cigareti; viņ� to darīja ļoti uzcītīgi, ļoti domīgi.

Avakums atkal atcerējās jauno cilvēku ar mīksto platmali. �Tas bija uzzinājis nepatīkamu jaunumu vai arī uztraucies, kaut kas ir izjaucis tā plānus,� viņ� prātoja.

Slāvi Kova�evs apvaldīti nopūtās, papurināja galvu un piecēlās. Viņ� vēl spēja saglabāt pa�pārliecināta cilvēka izskatu, tomēr bija mazliet nobālis, grumbas uz pieres un ap acīm �ķita garākas un dziļākas.

�Tagad viņa godkāre �audās kā �ūska, kurai uzmīts ar kāju,> Avakums nodomāja un tūlīt juta tikko jau�amu �ēlumu. Viņ� tikai nespēja saprast, ko �ai mirklī �ēlo vairāk � uztraukto jauno cilvēku ar mīksto platmali galvā vai savu sarūgtināto kolēģi.

Beidzot pulkvedis cigareti atrada, aplūkoja to, tad, it kā noskaities, saņurcīja un iemeta papīrkurvī. Paraudzījies uz Slāvi Kova�evu un paraustījis plecus, viņ� sacīja:

� Jūs, biedri kapteini, laikam gaidāt atļauju iet projām?

� Jā, lūdzu jūsu atļauju, � Slāvi Kova�evs klusi atbildēja.

Pulkvedis piecēlās un sniedza roku.

� Pateicos par centību.

Slāvi Kova�evs saviebās, it kā viņam pēk�ņi būtu iesāpējies gudrības zobs.

� Jūs varat jau �odien pat sākt pildīt savus parastos dienesta pienākumus, � pulkvedis dzedri piemetināja.

Slāvi Kova�evs piegāja pie Avakuma. Spiezdams mitrajā plaukstā kolēģa roku, viņ� pavīpsnāja. Mitrā plauksta, smīns, neviltoti draudzīgais rokas spiediens Ava_-kumu padarīja vēl bēdīgāku. Viņ� it kā saguma krēslā, skatiens kavējās pie raibā paklāja raksta.

Pulkvedis Vanovs pienāca klāt un uzlika viņam roku uz pleca.

� �odien tu būsi mans viesis, nāksi pie manis pusdienot. Tūlīt pateik�u Kristinai, lai pagatavo jufku ar svaigiem kāpostiem un melnajiem pipariem. Tas ta�u ir tavs iecienītais ēdiens, vai ne? Un lai paliek zem krāna divas pudeles Karlovas muskata. Pie tava ungāru ēdiena piedzersim mūsu vīnu, un būs pavisam labi.

Kamēr Avakums meklēja vārdus, lai pēc iespējas smalkjūtīgāk atteiktos no uzaicinājuma, pārvaldes priek�nieks jau paguva piezvanīt sievai. Viņa seja izskatījās priecīga, viņ� �ķita kļuvis pat jaunāks, tāds, kādu Avakums viņu atcerējās no tiem laikiem, kad abi kopā bija strādāju�i operatīvajā daļā. Beidzis runāt, pulkvedis nolika roku uz galda un ieklepojās.

� Biedri Zahov, � viņ� sacīja un atkal ieklepojās, lai vieglāk būtu pāriet uz oficiālu toni. � Es laikam nekļūdos � jūs ta�u esat atvaļinājumā. Vai tiesa?

� Jā, atvaļinājumā, � Avakums atbildēja. �Atkal sāk spēlēt paslēpiņus,� viņ� nodomāja un piebilda: � Uz laiku atvaļinājums man bija jāpārtrauc, bet rīt es varu to turpināt.

� Tā, tā ... � pulkvedis pēc paraduma māja ar galvu. � Ļoti labi! Jums, protams, ir tiesības to darīt. Jūra, pludmale, saule � nav ko teikt, tas ir patīkami. Cilvēks var gulēt, atpūsties, rūpju nav nekādu, īsi sakot, var dzīvot pēc sirds patikas.

Avakums pēk�ņi atcerējās, ka rīt viņam norunāta tik�anās ar Siju, un pasmaidīja.

� Jā, � pulkvedis nopūtās. � Ko tur teikt, esmu ļoti priecīgs. Starp citu, jūsu Metodijs Para�kevovs atrodas par matu no nāves. Jāteic, ka �im cilvēkam gau�ām maz izred�u.

Avakums juta, ka viņam pietvīkst vaigi.

� Jūs, liekas, gribējāt braukt uz Vārnu, uz Zelta Smiltīm vai citu tamlīdzīgu vietu, � pulkvedis turpināja. � Es katru gadu nosolos vasarā pavāļāties �ajās smiltīs, tomēr netieku tālāk par Bankjas ciema avotiem. Ziemā gan da�reiz gadījies būt jūrmalā. Protams, dienesta darī�anās ... Tad nu tā. Jāteic, ka �is Metodijs Para�kevovs nav apskau�ams. Jūs dro�i vien zināt, ka tiesa sprie� pēc acīm redzamiem faktiem un neapstrīdamiem pierādījumiem. Acīm redzamie fakti un neapstrīdamie pierādījumi nerunā par labu jūsu skolotājam, lai cik jums bēdīgi to dzirdēt... Esmu pārliecināts, ka jūsu hipotēze �oreiz ir pilnīgi pareiza, bet tiesai vajadzīgi fakti un nevis hipotēzes. Metodija Para�kevova pirkstu nospiedumi uz stikla lauskām ir fakts, vai ne? Par to, ka dzelzs stienis atliekts uz ārpusi un nevis uz iek�pusi, var nelikties ne zinis. Stieņus iespējams locīt, uz kuru pusi patīk, tāpēc tie ir stieņi.

Man jums jāsaka, biedri Zahov: tikai tad, kad jūsu hipotēzi apstiprinās fakti, tas ir, tad, kad būs atklāts un notverts �is N.j tikai tad Metodijs Para�kevovs, kā mēdz teikt, dabūs redzēt dienas gaismu.

Runa ir ne tikai par Metodiju Para�ke-vovu. Ja izmeklē�ana sāksies un beigsies vienīgi ar apsūdzību pret skolotāju, viss notiks tā, kā plānoju�i ienaidnieki; īstais noziedznieks � spiegs paliks brīvībā, viņa rokas būs atraisītas ... Uz robe�as darbojas viltīgs un veikls spiegs. Vai jūs, Zahov, spējat aptvert, ko tas nozīmē? Jā... Da�i gan apgalvo, ka Saulainais Krasts esot daudz jaukāks par Zelta Smiltīm. Vai tiesa? Tad kāpēc jums nebraukt uz turieni? ... Varēsiet kāpās sauļoties, elpot valgo jūras gaisu ... Kādā restorānā varbūt atradīsiet arī savu iecienīto jufku ar svaigiem kāpostiem ...

Avakums vairs nejuta karstumu, glu�i otrādi � aiz aukstuma nodrebēja. Pulkvedī viņ� klausījās izklaidīgi, da�i vārdi pagāja secen; Avakumam acu priek�ā ņirbēja sārtas māju fasādes ar dzelteniem balkoniem, ausīs skanēja pazīstamās strūklakas �alkoņa. Tad viņ� sev vaicāja: �Kāpēc gan Sija vairs nevēlas satikties ar in�enieri?�

Pulkvedis Metodijam Para�kevovam pareģoja karātavas, turpretim viņam solīja gar�īgu jufku ar kāpostiem un stāstīja par Saulaino Krastu, tomēr Avakums iztēlē skatīja nevis Saulainā Krasta smil�u kāpas, bet blāvo miglu, ko bija redzējis ceļamies no �ūsku Midzeņa dziļajām aizām. Viņ� vaicāja sev: �Vai Metodiju Para�ke-vovu tie�ām pakārs?� � un pēk�ņi juta, ka sirds nezin kāpēc ir ļoti mierīga. Pulkvedis gari un pla�i runāja gan par karstiem kāpostiem, gan par jūras gaisu, bet Avakums, pilnīgi iegrimdams sevī un izbaudīdams savas dvēseles mieru, domās redzēja zīmējumu, ko sena mākslinieka roka bija atstājusi uz terakotas kausa: lidojo�a, spārnota bulta cen�as panākt kalnu kazu.

� Biedri pulkvedi, viņ� pasmaidījis teica, � ja jums nav iebildumu, varu atvaļinājumu atlikt. Galu galā arī Mom�i-lovā nav slikts klimats. Jūs zināt, tur ir tāda vieta, ko dēvē par �ūsku Midzeni. Man �ķiet, ka Saulainais Krasts skaistuma ziņā nav daudz pārāks.

Pulkvedis atkal sāka taustīties pa galdu � viņam gribējās smēķēt. Viņ� �ņaukāja degunu, lai gan nebija saaukstējies, un rauca pieri dro�i vien tāpēc, ka neatrada atvilktnē cigareti. Sniegdamies pēc telefona klausules, viņ� pagrieza pret Ava-kumu satrauktu, priekā starojo�u seju un svinīgā_ balsī sacīja:

� Tūlīt pateik�u Kristinai, lai paliek zem krāna vēl vienu pudeli. Tev ta�u nav iebildumu?

1

Notikumus aprakstu tā, kā tos vērtēju un saprotu tagad, kad viss noskaidrojies un sen kļuvis par pagātni. No tā laika aizritējis jau vairāk nekā gads.

Sestdienas novakarē devos pastaigā pa ceļu, kas ved uz kaimiņu ciemu Lukiem. Man ļoti patīk �is ceļ�. Tas ir mīksts, līdzens, vienmēr klāts ar biezu pelēku putekļu kārtu; ejot cilvēkam �ķiet, ka viņ� soļo pa bezgalīgu, pūkainu paklāju. Abās pusēs ceļam ir apaļi pakalni. Daļa no tiem līdz pa�iem pleciem iegrimu�i prie�u me�os, citi �ķiet ietinu�ies zaļos apsegos ar kuplām Rodopu bārkstīm; vietumis tos grezno brūkleņu mētras un vilkābeles. Gājējs paceļ galvu un ierauga, ka ceļa vidū tup zaķis, � dodamies pāri ceļam, tas, izslējis ausis, vērīgi ieklausās trok�ņos, tad pasvie� gaisā pelēko pakaļpusi un pāris lēcienos pazūd ceļmalas krūmos. �ī kautrīgā laupītāja paradumi man labi zinā-mi � viņ� tūlīt ielavīsies kādā Mom�ilovas dārzā un sāks na�ķēties ap �okurainajiem kāpostiem, saldajiem pipariem... Turklāt ar kādu apetītil... Krēslā �eit lidinās sikspārņi. Pār�ķel gaisu virs gājēja galvas, bet pēc mirkļa ir jau gabalā. Smar�o skujas un^zāle. Apkārt dziļ� klusums, tikko iebrēcas Ieaut miegains naktsputns, jau liekas, ka pie auss ierēcas me�a zvērs. Cik rei�u neesmu tik muļķīgi vīlies un nodrebējis kā pēdējais bailulis! īpa�i tai vietā, kur ceļ� liecas apkārt �ūsku Midzenim... Tiesa, �ai vietai parasti steidzos garām raitiem soļiem � vingrinos ātrā ie�anā; stāsta, ka tā stiprinot sirdi. Vingrinos tik ilgi, līdz noslēpumainais �ūsku Midzenis palicis aiz manis soļu simt. Tad atkal dodos uz priek�u parastā gaitā. Ganībās, kas atrodas starp Mom�ilovu un Lūkiem, laiku pa laikam nomierino�i ie�ķindas vara zvaniņi � tur ganās aitu bari. Tālas suņu rejas skan man ausīs kā sirsnīgs sveiciens. No tām kļūst jautrāk ap sirdi. Lai rej vien, tāds ta�u ir suņu amats!

Tā nu esmu ļoti iemīļojis ceļu no Mom�ilovas uz Lūkiem. Pa to gadās iet arī ārstei Na�evai, kad viņa izsaukta pie slimnieka uz kādu no Mom�ilovas ciematiņiem. Bet tas ir nesvarīgs sīkums. Es tur pastaigājos lielākoties tāpēc, lai priecātos par dabu. Protams, da�reiz mums gadās sastapties � es labi zinu, kurā laikā viņa mēdz atgriezties no saviem pacientiem. Kā jau esmu teicis, tas tomēr ir niecīgs, glu�i nesvarīgs sīkums.

Reiz, kad devos kārtējā pastaigā uz Luku pusi, atkal viņu sastapu pavisam nejau�i. Ap pleciem Na�evai bija mīksts vilnas lakats rezēdu krāsā; caur garajām bārkstīm varēja redzēt līdz elkoņiem kailas rokas. Viņu pavadīja baskājis puisēns, kura deguntelis bija ļoti līdzīgs pirmklasnieka komatam.

Apstāju�ies mēs, kā alla�, par �o to patērzējām. Na�eva gāja mājup no Ind�as ciemata; tur viņa bija apmeklējusi jaunu pomakieti¹, kurai drīz vajadzēja dzemdēt. Tās vīrs strādāja Madanā, bija tur kļuvis par trieciennieku un pelnīja krietnu naudu. Jaunā sieviete visu laiku centās izdibināt: �Kas būs � zēns vai meitene?� Viņai, nabadzītei, ļoti gribējās dāvāt vīram dēlu. Na�eva, protams, bija apgalvojusi, ka dēls katrā ziņā arī bū�ot. Tad pomakiete bija pasaukusi savu brālīti un likusi tam dakteriem pavadīt līdz pa�iem Lūkiem.

� Es viņam saku: �Ej atpakaļ!� � bet �is neliekas ne dzirdis, � ārste Na�eva jautri smējās. � Tikai mīlīgi paraugās ar savām oglītēm un atkal tek man pakaļ kā striķītī piesiets.

Klausīdamies �o stāstu, pamanīju, ka kolēģe noskatās manī ar val�ķīgu, es pat

� Par pomakiem sauc muhamedāņus, kas pēc tautības ir bulgāri un dzīvo Rodopu kalnos. teiktu � intīmu skatienu, un nodomāju: �Vai nepastāstīt, ka govs Ra�ka �odien devusi rekordizslaukumu?� Tiklīdz gribēju dalīties �ai svarīgajā jaunumā, viņa pēk�ņi paraustīja plecu, un zaļais lakats uz krūtīm pavērās vaļā.

� Nu, ko tu gribēji teikt? � Na�eva vaicāja, un viņas balsī es saklausīju pārlieku �ķelmīgu pieskaņu.

Alan �ķita, ka �is brīdis nav visai piemērots, lai paziņotu tādu jaunumu. Turklāt solīdam, nopietnam cilvēkam, kāds esmu es, lāgā neklājas no tik neliela attāluma raudzīties uz sievietes krūtīm. Tāpēc noliecu galvu un sāku ar zābaka purngalu zīmēt ceļa putekļos ģeometriskas figūras. Tad ārste Na�eva pavisam negaidīti teica:

� Iesim! Drīz sāks krēslot.

To sacīdama, viņa pagriezās uz manu pusi un sāka locīdamās jautri smieties. Par �iem smiekliem es gan apvainojos, tomēr nevarēju nepamanīt, ka kājas viņai ir slaidas kā kalnu kazai un arī viduklis ļoti tievs.

Kad lēnām gāju atpakaļ, noskaņojums man nebija vairs tik mo�s. Kāpēc viņa pēk�ņi sāka smieties? Sī doma nedeva man miera. Dro�i vien tā bija mani ilgi nodarbinājusi, jo, pacēlis galvu un palūkojies apkārt, ieraudzīju, ka �ūsku Midzenis jau palicis tālu aiz muguras. Nepatīkamajai vietai biju pagājis garām, tāpat ka no rītiem vecajam krogam. Jutos ar sevi apmierināts, un noskaņojums, kas bija sācis jau kristies, atkal pacēlās vismaz par grāda desmitdaļu.

Tovakar liktenis man sagādāja vēl vienu lielu pārsteigumu. Biju jau aizgājis gandrīz līdz pa�am ciemam, kad ieraudzīju strauji tuvojamies biezu putekļu mākoni. �Vieglā ma�īna,� es nodomāju un piesardzīgi nogāju ceļa malā. Pēc pāris mirkļiem garām aizdrāzās tum�i zaļ� �gaziks�. Cenzdamies izklīdināt putekļus, kas vāliem vēlās pa gaisu, sāku māt ar roku pie sava degungala; �ai brīdī aiz muguras iekaucās bremzes, varēja dzirdēt, kā pa izkaltu�o zemi �ļūc riepas. Es tūlīt apgriezos. No ma�īnas veikli izkāpa cilvēks un steidzās pie manis. Nebiju paguvis ne atjēgties, kad mani kāds satvēra spēcīgās skavās.

Tas bija Avakums.

Viņ� izskatījās mazliet novājējis un nedaudz vecāks par saviem gadiem, grumbas uz pieres �ķita dziļākas nekā agrāk. Deniņi bija kļuvu�i glu�i sirmi. Viņ� lūkojās tāpat kā vienmēr � vērīgi, cie�i, pēto�i, it kā vērtēdams. At�ķirība bija vienīgi tā, ka domīgums, ko senāk varēja tikko samanīt, tagad bija skaidrāk redzams un likās koncentrējamies acu zīlītēs.

� Vai biji Lūkos uz tik�anos ar Na-�evu? � viņ� vaicāja, smaidīdams un vēl vienmēr turēdams mani aiz pleciem. � Ta�u iznaca nevis tik�anās, bet tīrais pārpratums, nepavisam ne tas, uz ko biji cerējis. Tāpēc esi tāds saskābis. Ek, kas nu tu par veterinārārstu, drīzāk gan esi zvaig�ņu tulks. Nevari un nevari iemācīties no kapteiņa Kaludijeva, kā izturēties pret sievietēm!

Es kaut ko nomurmināju, viņ� vēlreiz apskāva mani un paplik�ķināja man pa muguru. Pēc tam pastāstīja, ka braucot darī�anās uz Smoļanu, bet laika esot ļoti maz, tāpēc iegriezties Mom�ilovā neesot varējis. Toties pēc pāris nedēļām, braukdams atpakaļ, katrā ziņā iegriezī�oties un da�as dienas paciemo�oties pie manis. Lai krustmāte Spiridona paturot to vērā un savu vampīru ar kailo kaklu iespundējot kaut vai elles aizkrāsnē.

Atvadīdamies viņ� sacīja:

� Pēc mēne�a �ūsku Midzenī ieradīsies kalnra�i. Vai dzirdi, sapņotāj no laidara? Tur sāksies tāda dzīve, kādu mom�ilovie�i nav ne sapnī redzēju�i. Skolotāja Metodija pareģojums bijis pareizs � �ūsku Midzenis dos ļoti vērtīgu rūdu.

Viņ� paspieda man roku tik spēcīgi, ka tā notirpa, ielēca �gazikā�, kas bija sācis jau kustēties, un .apsēdās blakām �oferim. Ma�īna ietinās putekļu mākonī.

Mājās smaidīdama mani sagaidīja krustmāte Spiridona.

� Esmu tev izvārījusi vistas zupu, � viņa priecīgi pavēstīja.

Pēc vakariņām uzlīdu kūtsaug�ā un, rokas zem pakau�a palicis, apgūlos svaigā sienā. Pa dakstiņiem kaut kas klusi �abināja. Bija sācis līņāt. �Pirmais rudens lietus,� es nodomāju.

Centos iztēloties, kā virs Karabaira kailās virsotnes savelkas smagi padebe�i. Ainava nebija nekāda priecīgā. Pagriezdamies uz labajiem sāniem, atcerējos Avakumu.

No rīta aizgājis uz fermu, piepildīju pildspalvu ar tinti un sāku aprakstīt �ī notikuma otro daļu.

Lietus gāza bez mitas.

2

Paēdis pusdienas pie pulkve�a Vanova, kur rosīgā, apaļīgā Kristina viņu godam pacienāja ar iemīļoto ēdienu, Avakums devās uz arheoloģijas institūta bibliotēku un nosēdēja tur līdz vēlam vakaram. Viņ� pārskatīja visu, kas tur bija atrodams par Rodopiem, �o to atzīmēja un ap deviņiem vakarā, no ilgās lasī�anas juzdams galvā smagumu, atgriezās mājās. Visu nakti sapņos viņam rādījās bruņu kreklos terpu�ies jātnieki ar ķiverēm galvā, sagrautas cietok�ņu sienas un augstas kalnu pārejas, kuras apsargā robaini torņi. Viņam pat �ķita, ka viens no torņiem nokrāsots spilgti sārtā krāsā un starp �aujamlūkām pie tā piekļāvies mazs, ligzdai līdzīgs balkoniņ� no klūgām, nē, drīzāk gan no niedrēm. Sai ligzda visā augumā stāvēja Sija; viņas mati saulē mirdzēja kā zelts. Pielikusi plaukstu pie acīm, viņa vērās tālumā, un Avakumam ļoti gribējās iesaukties: �Esmu �eit!� Tikai balss nepavisam neskanēja. Tad viņ� sev vaicāja: �Kur es īsti atrodos?� �ķita, ka tornis ar balkoniņu pamazām attālinās, bet viņ� pats stāv uz vietas un nespēj saskatīt, kas notiek niedru ligzdā. Tiklīdz Avakums sev jautāja: �Kur es atrodos?� � tornis un ligzda kā vēja aizpūsti pazuda bezgalīgos me�a biezokņos. Viņ� pamodās un tūlīt saprata, ka guļ savā gultā, un, lai gan acis nebija vēl atvēris, juta, ka tuvojas rīts.

Avakumam nepatika vāļāties pa gultu, atmodies viņ� tūlīt pielēca kājās, izstaipījās un uz pirkstgaliem izgāja virtuvē nomazgāties. Ienācis atpakaļ istabā, viņ� izņēma no skapja tum�i pelēku uzvalku, apģērbās un ļoti rūpīgi sasēja zilu kaklasaiti. Avakumam katrā ziņā vajadzēja, lai kaklasaite būtu labi sasieta, lai krū�u kabatā būtu mutautiņ�, lai uz kurpēm nebūtu putekļu vai � pasarg dievs! � dubļu. Ja apģērbā kaut kas nebija kārtībā, viņ� nervozēja, dusmojās par niecīgiem sīkumiem, jutās kā ceļotājs, kas mājās aizmirsis visvajadzīgāko lietu.

Pēc tam Avakums ķērās pie sava milzīgā �emodāna, ar drēbnieka veiklību salocīja veļu un sporta uzvalku. Tad rūpīgi novietoja �emodānā vairākas ķimikāliju pudelītes, divas patronu paciņas un īsu tērauda l^as^PrHKs^U a^dav ^ie,iek?^majā. Kad viss bija kartība, Avakums aizslēdza slepenas slēdzenes, uzvilka �emodānam pārvalku un apkārt aplika siksnas. Uz maza papes gabaliņa uzrakstījis da�us burtus un ciparus, viņ� ar raibu saitīti piesēja to pie roktura, vēlreiz visu aplūkoja un tad piegāja pie telefona.

Pēc ceturtdaļstundas no pārvaldes ieradās de�urējo�ais ser�ants.

� �o �emodānu, kurā ir arī portatīva īsviļņu raidstacija, nogādājiet uz Smoļa-nas apgabala pārvaldi, � Avakums klusām deva rīkojumu. � Nosūtiet ar dienesta ma�īnu, un lai �emodāns tur glabājas līdz tam laikam, kad es to pieprasī�u.

Bija atliku�i vēl divi darbi: vajadzēja paziņot Sijai par aizbrauk�anu un atvadīties no saimnieces.

Ar Siju bija ļoti grūti. Avakumam negribējās par to domāt, bet viņ� labi atcerējās, kā vakarā pirms aizmig�anas bija lauzījis galvu: kādā veidā paziņot par savu aizbrauk�anu? �odien Sija gaidīs viņu pieturā, pavērsies apkārt un atkal gaidīs. Atnāks, ģērbusies savā visskaistākajā kleitā, smaidīs savu visburvīgāko smaidu, lūpas būs nokrāsotas ar vislabāko krāsu, un tas viss būs darīts tāpēc, lai viņ� neuzdotu nepatīkamus jautājumus, neiztaujātu par in�enieri. Pie velna �o in�enieri! Lai viņ� ņemas ar savām augstfrekvences strāvām un labāk nerādās acīs! Un tomēr � kā lai viņai paziņo?

Ja aizietu pie Sijas un teiktu: �Tā un tā, mani steidzīgi sūta uz kādu izrakumu vietu,� � viņa vaicātu: �Kāpēc tik pēk�ņi? Kur �ī vieta atrodas?�

Ko tad lai atbild? Zemē gulo�ajām senlietām nebūs ne silts, ne auksts no tā, ja Avakums ieradīsies dienu agrāk vai vēlāk. �ai ziņā viņa pozīcijas, protams, ļoti viegli satriecamas. Turklāt Bulgārijai nav savas Sibīrijas vai Tālo Austrumu, lai varētu teikt: �Izrakumus izdarīsim kaut kur Al-taja rajonā, bet tie�i kur, īsti nezinu.� Bulgārijā viss ir kā uz delnas.

Labāk būs, ja neteiks Sijai nekā. Pagaidām tikpat kā zemē jāiegrimst, jāpa-zūd � vismaz relatīvi.

Un tomēr Sija nedrīkst mocīties veltīgās gaidās. Meitenei, kas ģērbusies visskaistākajā kleitā un smaida visburvīgāko smaidu, velti gaidīt piestātnē, protams, ir neērti un nepatīkami. Viņ� visu mū�u nicinātu sevi, ja tā notiktu viņa vainas dēļ.

Citādi nevar � jānosūta telegramma: �Steidzīgi izbraucu uz jaunu objektu.� Telegrammas sūtī�ana tomēr izskatītos pārāk oficiāla, no tās dvestu pedantisms un kancelejiskums. Meitene, kas reiz jau vīlusies un tagad ar lielām cerībām gaida �o tik�anos, tāda meitene lakonisku telegrammu novērtētu tāpat kā augstprātīgu un vienaldzīgu mājienu ar galvu, kad viņa cerējusi uz sirsnīgu sveicienu. Avakums " neveļas, lai Sija noturētu viņu par augstprātīgu un bezjūtīgu, viņam ir pretīgi �ķiroties tikai pamāt ar galvu, kā mēdz darīt da�i uzpūtīgi priek�nieki, kad tie atvadās no padotajiem. īsi sakot, jāraksta vēstule. Paldies dievam, pastāv arī steidzamais pasts, un Sija saņems vēstuli, pirms viņa būs saposusies uz tik�anos, kurai jānotiek pēcpusdienā.

�Sija,� viņ� meiteni nosauca tikai vārdā, jo epiteti viņam nepatika, �esmu norīkots darbā brigādē, kas izbrauc pēc ceturtdaļstundas. Nezvanīju tāpēc, ka negribēju tevi modināt.

Man �ķiet, būs saprātīgāk un lietderīgāk, ja atvaļinājumu Tu pavadīsi laukos. Drīz sāks novākt vīnogas, un laukos būs ļoti labi.

Ceru, ka pēc mēne�a rak�ana būs beigusies. Objekts esot interesants, un varot gaidīt, ka tiks atrasti vertīgi arheoloģiski materiāli.

Iespējams, ka Tev nerakstī�u, lai pasargātu Tevi no nevajadzīgām pārdomām, tomēr brīvajos brī�os iztēlē bū�u kopā ar Tevi.

No visas sirds vēlu Tev būt jautrai.� Avakums parakstījās.

Viņ� divreiz pārlasīja vēstuli, izlaboja da�us neskaidri uzrakstītus burtus un bija pilnīgi apmierināts. Vēstule nekā neatklaja, nekā neapsolīja. Arī neuzlika Sijai nekādus pienākumus.

�Lai dzīvo vien, it kā pasaulē manis nemaz nebūtu,� viņ� nopūzdamies domāja.

Bija apmēram astoņi. Avakums iegāja virtuvē un laipni paspieda roku saimniecei, kas bija uzlikusi brilles ar bieziem stikliem un nupat sākusi pārlasīt rīsus.

� Dodos tālā ceļā, � viņ� smaidīdams teica. � Piedalī�os vairākās arheoloģiskās ekspedīcijās, tā ka negaidiet mani atpakaļ agrāk kā pēc mēne�a vai pat diviem.

Vecenīte uzstūma brilles uz pieres un izbrīnījusies paskatījās.

� Te jums būs īres maksa par diviem mēne�iem uz priek�u. � Avakums nolika uz galda vairākas naudas zīmes. � Ja gadīsies aizkavēties ilgāk, naudu atsūtī�u pa pastu.

� Sargieties no odzēm, � sieviete pamācīja, acis nenovērsdama. � Tādos �uk-�ņos, kādos jums būs jārakņājas, ir tik daudz od�u, ka �um un mud�. Neaizmirstiet to! Vai silto svīteri esat paņēmis?

Avakums apstiprino�i pamāja ar galvu.

� Un hinīnu arī?

Pēc stundas Avakums jau lidoja Vārnās virzienā^.Virs Balkānu kalnu grēdas gadījās negaidīta tik�anās ar mākoņiem un kļuva tum�s kā krēslas stundā. Tad lidma�īna saslēja gaisā degunu, izlauzās cauri mākoņu grēdai, un pēc maza brītiņa tās ēna strauji slīdēja uz priek�u pa mākoņu paklāju.

Lidma�īna nolaidās Kalnu Orjahovicas tuvumā. Avakums izkāpa; viņam nebija nekādas bagā�as, tikai viegls lietus mētelis, ko viņ� bija uzmetis uz pleca.

Dziļi ieelpojis, Avakums pagāja da�us soļus un pasmaidīja: te ta�u bija viņa dzimtā pusei Tikai stundas brauciens, un viņ� būs Tirnovā.

�Atceļā katrā ziņā tur apstā�os,� viņ� nodomāja un, pavēries apkārt, veicīgi iegāja telefona būdiņā.

Kad lidma�īna nebija vairs redzama, Avakums aizsmēķēja un devās pa ceļu uz pilsētu. Tur viņu gaidīja pelēka �Pobeda�. �oferis, gara auguma puisis, bija atspiedies pret ma�īnas priek�galu un, jautri apkārt raudzīdamies, grauza saulespuķu sēklas.

� Labdien! � Avakums viņu uzrunāja. � Varbūt arī man iedosi kādu sauju pa-na�ķēt?

Puisis klusēdams palūkojās uz viņu un turpināja grauzt.

Avakums iesmējās.

� Vai neaizvedīsi mani uz Tirgovi�ti?

Izdzirdis �os vārdus, �oferis izslējās taisni, sasita kopā papē�us un tūlīt atvēra ma�īnas durtiņas.

� Esmu jūsu rīcībā, � viņ� sacīja.

�Pobeda� aizjoņoja garām Arbanasi ciemam un jau pēc da�ām minūtēm traucās pa veco pilsētas austrumdaļu. Avakums nolaida aizkariņus, ierāvās ma�īnas kreisajā stūrī un aizvēra acis. �Devītā Septembra laukums,� viņ� centās uzminēt... �Tūlīt brauksim pa ielu lejup uz pilsētas tautas padomi... Pirmais pagrieziens, otrais ...� Viņ� piespiedās pie atzveltnes. �Tagad braucam garām mūsu mājai, garām pagalmiņam, kurā aug vīnkoks un trīs akācijas. Varbūt māte, pagalmā stāvēdama, pa�reiz noskatās man pakaļ.�

Viņ� sadrūmis aizsmēķēja. Kad cigarete bija izsmēķēta un sāka dedzināt pirkstus, viņ� palūkojās uz priek�u � ma�īna, tikko pieskardamās �osejas tum�ajai lentei, joņoja uz Kozarevecu ...

Tirgovi�tē viņi uz brīdi apstājās pie pasta. Kamēr Avakums runāja pa telefonu, �oferis, iebāzis roku kabatā, iegrāba sauju saulespuķu sēklu un sāka atkal grauzt. Gaiss bija karsts un smacīgs, oda pēc putekļiem un sakaitu�ām ceļa �ķembām.

Trijos dienā viņi ieradās Preslavā. Avakums izkāpa no ma�īnas, paspieda �oferim roku un gariem soļiem devās uz pilsētiņas centru. Ielas bija tuk�as, noputēju�ajiem augļu kokiem nekustējās neviena lapiņa, viss �ķita iegrimis laiskā, bezrūpīgā snaudā.

Pasūtījis viesnīcā istabu, Avakums pasauca va�oni ar nobru�ātiem vieglajiem ratiem un lika braukt uz vecpilsētu. Kad viņi piebrauca pie parka, kas savienoja jauno un veco Preslavu, viņ� aizsūtīja va�oni uz priek�u, bet pats sāka lēnām iet pa galveno aleju. Pie bojā gāju�ā antifa�ista Borisa 'Spirova pieminekļa stāvēja diezgan korpulents neliela auguma vīrietis, ģērbies baltos svārkos un melnās biksēs. Uz viņa apaļās sejas spīdēja sviedru lāsītes.

� Izliecies, ka mani nepazīsti, � Avakums steidzīgi aizrādīja, pamanījis, ka vīrietis viņam uzsmaida. Palūkojies apkārt, arī viņ� apstājās pie pieminekļa.

Vīrietis ar baltajiem svārkiem mugurā pienāca tuvāk.

� Man vajadzīgas ziņas par Metodiju Para�kevovu, � Avakums teica. � Par viņu pa�u, par viņa vecākiem un visiem radiniekiem. Tāpat arī ziņas par cilvēkiem, ar kuriem viņam bijusi lielākā vai mazāka saskare. Kas tie tādi ir, kur dzīvo, ar ko nodarbojas. Rītvakar atkal tiksimies �ai pa�ā vietā, un tu iedosi man �īs ziņas... � Brītiņu viņ� klusēja. � Tikai turi acis vaļā! � Avakuma balss skanēja stingri. � Esmu arheologs, ar milicijas darbiniekiem man nav nekā kopīga. Skaidrs?

Vīrietis pamāja ar galvu.

� Tavus materiālus izstudē�u pa nakti. Ja būs vajadzīgas papildu ziņas, tu mani otrā dienā astoņos no rīta sastapsi mazajā konditorejā, kas atrodas pretim viesnīcai. Ja nekā nevajadzēs, manis tur nebūs. Tad varēsi uzskatīt, ka uzdevumu esi paveicis labi.

Avakums ielūkojās pieminekļa uzrakstā, pēc tam pagriezās un nesteigdamies devās uz parka izeju. Tur viņu gaidīja tie pa�i nobru�ātie rati. Va�onis, uz acīm uzmaucis aitādas cepuri, sēdēja uz bukas un saldi snauda; mute viņam bija vaļā.

No �ī brī�a līdz nākamajam vakaram Avakums bija tikai arheologs. Metodijs Para�kevovs, kāds N., noslēpumainais �ūsku Midzenis it kā vairs nepastāvēja. Vispirms viņ� devās pieklājības vizītē pie muzeja direktora un ilgi ar to sarunājās. Tad apskatīja eksponātus, lai gan da�us no tiem bija redzējis desmitiem rei�u, un atstāja muzeju tikai krēslā. Nākamajā dienā viņ� neilgu laiku paklaiņoja gar cietok�ņa iek�ējo sienu drupām, piezīmju grāmatiņā uzskicēja Zelta baznīcas karnīzu ornamentus, tad, iesēdies ratos, aizbrauca uz Ti�as labo krastu. Zaļu krūmu vidū saulē gozējās senatnē slaveno Pres-lavas klosteru drupas. Avakums apsēdās ēnā, piebāza pīpi un tīksmi aizsmēķēja.

Dūmi karstajā gaisā griezās gredzenos. Pāri galvai laidās valodīgās �agatas, augstu bālzilajās debesīs lidinājās ērglis, izplestos spārnus nekustinādams._ Akmeņu grēdas, brik�ņi, kuros katrā ziņā mitinās �ūskas, sakarsu�as zemes un trūdo�u lapu smar�a un smags, spiedīgs klusums. Avakums pasmaidīja: �Sīc transit gloria тип-di.�² Varbūt tie�i �eit cars Simeons Dro�sirdīgais, uzasinājis zoss spalvu, rakstīja atmiņas par asiņaino Ahelas³ kauju un tvīka neremdināmās varas alkās, sapņodams iegūt Cargradas troni... �Sic transit gloria mundi.� Svarīgi, lai par tevi paliktu labas atmiņas.

Vakarā atgriezdamies viesnīcas istabā, Avakums atnesa līdzi lielu aploksni; tajā atradās ziņas par Metodiju Para�kevovu, kas bija rakstītas gan ar roku, gan uz ma�īnas. _

Tūlīt rodas kāds jautājums. Pieļausim, ka saskaņā ar hipotēzi, ko Avakums izklāstīja pulkvedim Vanovam, noziegumu izdarījis kāds N. Tad viņ� ir tas, kas ievainoja star�inu Stojanu, izdauzīja militāri ģeoloģiskā punkta logu, nozaga shēmu, kurai ir stratēģiska nozīme, utt. Metodijs Para�kevovs, Mom�ilovas skolotājs, pavisam nevainīgs cilvēks, glu�i vienkār�i ticis apmelots. Kāpēc gan Avakums ievāc ziņas par nevainīgu cilvēku, turklāt nevis atklāti, bet konspiratīvi, da�da�ādi ievērodams piesardzību?

Man, kas raksta �ī notikuma hroniku, var vaicāt ne tikai to vien, bet uzdot desmitiem tamlīdzīgu jautājumu, un es vienmēr atbildē�u pilnīgi nopietni, ar lielu patiku. Avakums gan būtu tikai atturīgi pasmaidījis, nekā neteikdams.

Viņ� bija dziļi pārliecināts, ka rīkojas glu�i pareizi un dara tie�i to, kas vajadzīgs. Ja diversija pret Metodiju Para�ke-vovu izdarīta personiskas atriebības nolūkā, viņ� cerēja skolotāja biogrāfijā atrast to atslēgu, ar kuru varētu viegli atvērt noslēpuma durvis un aiz tām ieraudzīt diversijas rīkotāju, kādu N. Ja skolotāja biogrāfijā nebūs nekā tāda, kas norādītu, ka ar kādu cilvēku viņam biju�as neparastas attiecības, kļūs skaidrs, ka noziegums nav izdarīts personisku jūtu un subjektīvu motīvu dēļ.

Sai lietai bija vēl viena puse, par kuru Avakums bie�i domāja: viņ� baidījās, ka var gadīties nejau�ība, kas viņa hipotēzi sagrie� ar kājām gaisā. Savu versiju viņ� pamatoja uz da�ām grūti pamanāmām, bet pilnīgi neap�aubāmām noziedznieka kļūdām. Līdz �im viss ritēja gludi, viss dibinājās uz dzel�ainu loģiku � kļūdas galu galā noziedznieku atmaskos un atklās. Lieliski. Tomēr izlūko�anā, tāpat kā matemātikā, kad risina sare�ģītus uzdevumus, da�reiz jāizmanto pierādījums no pretējā. Avakums zināja �o matemātisko_ metodi un, kad bija vajadzīgs, lietoja savā darbā. To, ka uz zemes nebija stikla lausku, ka uz apmetuma nevarēja saskatīt nekādas skrambas, ka dzelzs stienis bija pārzāģēts no iek�puses un atliekts uz āru, ka uz akmens grīdas atradās lieli stikla gabali, � to visu tie�ām varēja izskaidrot ar noziedznieka kļūdām. Bet kur� gan spēja pilnīgi dro�i apgalvot, ka tas nav darīts tī�uprāt, ar iepriek�ēju nodomu?

Un Avakums mēģināja ņemt par izejas punktu �o pretējo iespēju: kāds N.tī � ā m izdara kļūdas, lai izlūkdienesta darbiniekus uzvedinātu uz domām, ka notikusi �ķietama, nevis īsta diversija, vai, vienkār�āk sakot: Metodijs Para�kevovs pats izliekas par diversijas upuri; tādā gadījumā �is N. un Metodijs Para�kevovs ir viena un tā pati persona.

Sai prethipotēzei bija zināms varbūtības procents, tiesa, niecīgs procents, jo no tās izrietēja, ka noziedznieks bijis ārkārtīgi spējīgs, bet tas gadās visai reti. Avakums tomēr nolēma prethipotēzi katrā ziņā ļoti rūpīgi pārbaudīt, lai nebūtu vairs ne mazāko �aubu par to, ka Metodijs Para�kevovs un mīklainais N. nav viena un tā pati persona. Viņ� izpētīs skolotāja Metodija Para�kevova dzīves gaitas no jaunekļa gadiem līdz tai pusnakts stundai, kad bija noticis noziegums; �ai pētī�anai jākļūst par kaut ko līdzīgu mīklas atrisinājuma prelūdijai.

Avakums izņēma piezīmju grāmatiņu, piebāza pīpi, ērti apsēdās krēslā un sāka lasīt.

Otrā rītā tie�i astoņos cilvēks ar baltajiem svārkiem mugurā iegāja mazajā konditorejā, kas reizē bija arī kafejnīca, pārlaida skatienu galdiņiem un atviegloti nopūtās. Lai gan apmeklētājs nebija vēl brokastojis, viņ� pasūtīja limonādi un ar baudu izdzēra to vienā paņēmienā.

No Preslavas Avakums aizbrauca uz Kolarovgradu, tomēr neapmetās pilsētā, bet uz da�ām dienām noīrēja istabu tuvējā Madaras ciemā. Uz �o ciemu viņam atnesa divas biezas vēstules; pirmo viņ� saņēma Lielajā alā, otro � trīs dienas vēlāk pie drupām ciema tuvumā. Abās vēstulēs bija ziņas par Metodiju Para�kevovu un cilvēkiem, ar kuriem viņ� draudzējies vai nonācis saskarē.

Pēc tam Avakums aizbrauca uz Prova-diju. Tur viņ� uzturējās trīs dienas, gandrīz neiziedams no viesnīcas istabas. Tikai vakaros viņ� devās neilgās pastaigās pa �ķērsieliņām viesnīcas tuvumā.

Vienpadsmitajā dienā pēc izbrauk�anas no Sofijas Avakums ieradās Plovdivā. No stacijas uz dzīvokli, kas bija iepriek� sagatavots, viņ� aizbrauca dienesta ma�īnā. Aizkariņi bija aizvilkti, ser�ants, kas viņu pavadīja, visu ceļu nepateica neviena vārda.

Dzīvoklis bija pla�s, saulains, ar vannas istabu un slēgtu verandu, kurā gar sienām bija nolikti vairāki raibi guļamkrēsli.

Par Avakumu rūpējās paveca sieviete, kas iznāca no virtuves tikai tad, kad viņu aicināja.

Avakums iedeva ser�antam naudu, lūgdams nopirkt uzvalku, lai varētu pārģērbties, un odekolonu. Pēc tam viņ� nomazgājās, ienira vēsos, nevainojami tīros palagos, aizvēra acis un tūlīt aizmiga.

Viņ� nogulēja.līdz pa�am vakaram, bet, kad bija kļuvis tum�s, izgāja uz ielas noskuvies, apkopies, jesmar�ojies. Tiesa, Avakums maz līdzinājās pats sev: virslūpu sedza īsi apcirptas Ūsiņas, uz acīm bija brilles, abas uzacis � melnā krāsā. Uzmetis uz pleca smil�krāsas mēteli, viņ� izklaidīgi un bezrūpīgi lēnām gāja pilsētas centra virzienā.

Dzīvoklī Avakums atgriezās agri no rīta, kad pirmās maiņas strādnieki jau steidzās uz darbu.

Tā viņ� Plovdivā pavadīja visas dienas un naktis: vakarā izgāja no mājas un atgriezās tikai otrā rītā.

Vakaros Avakums devās uz pārvaldi, ieslēdzās sekretāra istabā un, turēdams pa tvērienam piezīmju grāmatiņu un zīmuli, pār�ķirstīja veselus dokumentu kalnus. Viņu interesēja tie, kuros bija runa par notikumiem uz robe�ām pēdējo divu trīs gadu laika: par diversantu iesūtī�anu no ārzemēm, spiego�anas centru atklā�anu un tamlīdzīgām lietām. Ārkārtīgi uzmanīgi viņ� lasīja un vēlreiz pārlasīja tās lappuses, kurās kā darbības vieta bija minēti robe�rajoni, kas atrodas Mom�ilovas tuvumā.

Katru vakaru, iedams uz pārvaldi, Avakums iegriezās restorānā �Traķija�, kas atradās tālu no centra, lai klusā kaktiņā paēstu vakariņas un pusstundu paklausītos mūziku. Tur bija labs orķestris, kas spēlēja jautras melodijas, tomēr viņam no �īs jautrās mūzikas nez kāpēc kļuva skumji, it kā no estrādes plūstu dzestrums un kakts, kurā viņ� vientuļ� sēdēja, atrastos kaut kur pasaules malā. Tādās reizēs Avakumam ļoti gribējās pasūtīt kaut ko reibino�u, viņ� piesita ar gredzenu pie �ķīvja, bet, kad pienāca viesmīlis, drūmi palūdza rēķinu un steidzās projām.

Avakums likās gulēt septiņos no rīta un cēlās divpadsmitos. Nomazgājies aukstā du�ā, viņ� sēdās pusdienot. Pusdienās viņ� izdzēra divas lielas tases kafijas un apēda plānu sviestmaizi. Pēc tam, nolicis priek�ā uz galda cigaretes un vairākus pelnu traukus, sāka strādāt.

Vēl atrazdamies Madarā, Avakums bija pārvaldei pieprasījis papildu ziņas par Metodiju Para�kevovu, jo nebija nekas zināms par to, kā viņ� strādājis par skolotāju laika posmā starp Devīto Septembri un 1947. gada sākumu. Bez tam Avakums bija_ lūdzis pulkvedi Vanovu atsūtīt mūsu peilētāju konstatētās slepeno raidītāju koordinātes un Mom�ilovas militāri ģeoloģiskā punkta darbinieku personiskās lietas.

Sos materiālus viņ� saņēma otrajā dienā pēc iera�anās Plovdivā.

Metodija Para�kevova tēls Avakumam kļuva arvien skaidrāks. Protams, pagaidām viņ� to redzēja tikai �trīs ceturtdaļ-pagriezienā�. Lai iegūtu arī �pretskatu*, skolotāja raksturojumā trūka Mom�ilovas perioda. Tomēr pat �trīs ceturtdaļpagrie-zienā� �is tēls pilnīgi saskanēja -ar to priek�statu, kāds Avakumam bija radies pa�ā sākumā.

Metodija Para�kevova dzimtā � ne no tēva, ne no mātes puses � nebija neviena tāda cilvēka, ko varētu uzskatīt par dedzīgu vecā, reakcionārā re�īma piekritēju. Visi tuvie un tālie radinieki tagad cītīgi strādāja lauksaimniecības kooperatīvos, divi brālēni par panākumiem desertvīnogu �Dimiat� audzē�anā bija apbalvoti ar sudraba medaļām. Strādādams par skolotāju, Metodijs Para�kevovs bija turējies nomaļus no politiskās cīņas; tiesa, da�os materiālos gan bija likts noprast, ka viņ� slepenībā simpatizējot progresīvi noskaņotiem audzēkņiem. Nekur dokumentos nebija nekā tāda, kas liecinātu kaut vai tikai par slepenām simpātijām pret labējiem.

Lielākajā daļā materiālu Metodijs Para�kevovs bija parādīts kā neparasti vienkār�s cilvēks, kas vienaldzīgi izturas pret ērtībām, savā sirdī ir īsts spartietis. Daudzi apgalvoja, ka viņ� esot pakluss, sevī noslēdzies, ar diezgan smagu raksturu. Pastāvēja vispārējs uzskats, ka Para�kevovs ir lielisks pedagogs, interesējas par zinātnisku literatūru, labprāt uzturas brīvā dabā. Viņ� ļoti aizrāvies ne tikai ar ķīmiju, bet arī ar ģeoloģiju; visur, kur Para�kevovs bija strādājis par skolotāju, aiziedams viņ� atstāja kā uzskates līdzekli nelielu, rūpīgi izraudzītu minerālu kolekciju. Da�i domāja, ka tie�i �ī aizrau�anās nebija viņam Jāvusi apprecēties: Metodijs Para�kevovs daudz laika ziedoja da�ādu akmentiņu vāk�anai un mū�īgi iz�ķieda naudu, pirkdams grāmatas, instrumentus, visādus preparātus un ķimikālijas.

Nebija nevienas liecības, kurā nebūtu pieminēts, ka viņ� ir neparasti kaislīgs mednieks. So kaislību varēja uzskatīt par mantotu. Viņa vectēvs no tēva puses, vārdā Ignats, pla�ā apkārtnē bija daudzināts kā pieredzējis vilku mednieks. Metodijs ne tikai trāpīgi �āva, bet arī veikli preparēja; visur, kur viņ� bija strādājis, dabas zinātņu kabinetos glabājās viņa preparēti un izbāzti zaķi un lapsas, pūces un irbes; tie izskatījās glu�i kā dzīvi.

Tomēr grūti bija saprast, kas Metodiju spieda reiz pārtraukt skolotāja darbu un apmesties uz dzīvi Sofijā. Ziņas par �iem diviem viņa mū�a gadiem bija diezgan trūcīgas. Uzzināt izdevās pavisam maz: viņ� pārticis no naudas, kas bija saņemta par pārdoto tēva vīna dārzu; nopircis no kāda ārzemnieka medību bisi, dro�i vien � no angļa; iesniedzis lūgumu, lai viņu pieņem darbā kalnrūpniecības ģeoloģiskajā institūtā. Sai institūtā viņ� nav ticis pieņemts � uz iesnieguma lasāma kadru nodaļas vadītāja rezolūcija: �Neatbilst politiski.� Dzīvokļa saimnieks, lokomotīves ma�īnists, pie kura Metodijs Para�kevovs tai laikā bija dzīvojis, par viņu pastāstīja: �Mazrunīgs, nesabiedrisks, daudz lasa, bie�i iet medībās. Viņam ir laba bise, patronas izgatavo pats, medījumu atdod jebkuram, kas to vēlas, Kluss, noslēgts cilvēks. Vasilka, mana sieva, briesmīgi dusmojās akmeņu dēļ: ar tiem viņ� bija piekrāvis pilnu istabu. Uz galda vienmēr turēja lielas un mazas pudelītes ar visādām ķimikālijām, da�ādus palielināmos stiklus un āmuriņus. Reiz pie vecu lietu tirgotāja nopirka pat mazu mikroskopu, kas, acīm redzot, nebija slikts, jo mirdzēja tā, it kā būtu no zelta taisīts. Todien dzirdējām, ka viņ� savā istabā pat svilpoja. Dro�i vien priecājās par mikroskopu. Ciemiņi pie viņa nenāca. Par istabu maksāja laikā, bet izdot naudu par drēbēm gan negribēja. Manai sievai Vasilkai, kas mazgāja viņam veļu, mū�dien bija jālāpa kreklu apkaklītes. Mēs Para�-kevovu neizjutām kā apgrūtinājumu, un arī viņ� bija apmierināts ar mums. Kad viņ� pateica, ka brauk�ot uz laukiem par skolotāju, sieva bija ļoti apbēdināta. Par piemiņu no viņa mums palikusi lieliska, ārzemēs ra�ota spirta lampiņa.�

Atzīmējis galveno, kas bija �ajās ziņās, Avakums apmierināts paberzēja rokas; nu vairs nebija nekāda pamata �aubīties, ka N. un Metodijs Para�kevovs nav viena un tā pati persona.

Piektajā dienā Avakums pameta Plov-divu un aizbrauca uz Smoļanu.

3

Smoļanā viņu jau gaidīja pulkve�a Va-nova vēstule. Pulkvedis rakstīja:

�...Tā nu esmu pārlasījis apsūdzētā Metodija Para�kevova pirmo nopratinā�anu protokolus. Lasīju ļoti uzmanīgi, tomēr man jāatzīstas, ka tagad par �o lietu zinu tikpat daudz, cik zināju pa�ā sākumā. Vispirms gribu Tev citēt da�as vietas, kas man likās interesantas.

Lai ierosinātu runāt, pirmajā nopratinā�anā viņam uzdeva parasto jautājumu: �Ko jūs varat pastāstīt par sevi?� Metodijs Para�kevovs nopūtās. �Ko lai jums stāstu, ja esat atņēmu�i man iespēju pabeigt svarīgu un noderīgu darbu, no kura daudz cerēju.� � �Ko jūs ar to gribat teikt?� izmeklētājs vaicāja. Metodijs brīdi klusēja un smaidīja. �Biju nodomājis precēties,� viņ� atbildēja un, elpu neievilcis, tūlīt piemetināja: �Vecpuisim manos gados tas varēja būt ievērojams notikums, par kuru ir vērts runāt Vai ne?� Izmeklētājs viņam jautāja: �Ar ko izskaidrot jūsu bie�ās pastaigas kalnos?� Metodijs atbildēja: �Mēdzu iet medībās.� � �Medībās ņem līdzi bisi, bet jūs daudzreiz esat bijis bez tās. Vai tad bez bises var medīt?� � �Protams, nevar,� Metodijs pamāja ar galvu un pēc brī�a piebilda: �Es interesējos ne tikai par medībām.� � �Par ko vēl?� izmeklētājs iztaujāja. �Pētu dabu.�

Izmeklētājs uzdeva jaunu jautājumu: �Jūs apgalvojat, ka divdesmit otrā augusta vakarā pastaigājāties austrumos no Mom�ilovas ciema, bet liecinieki jūs satiku�i uz Luku ceļa, tas ir, glu�i pretējā pusē, nekā teicāt jūs. Kāpēc maldināt mūs?� � �Tā ir mana darī�ana,� skolotājs atbildēja. Viņ� saknieba lūpas un neteica vairs ne vārda.

Otrajā nopratinā�anā izmeklētājs viņam sacīja: �Pērn �ūsku Midzenī ap�audes laikā tika nogalināts diversants Kademovs, kas dzimis Luku ciemā. Vai jūs pazināt �o cilvēku?� � �Jā, pazinu,� Metodijs atbildēja. �Viņam bija labs acumērs un stingra roka� Lielisks mednieks.� � �Vai jūs bie�i gājāt medībās kopa ar Kademovu?� � �Sastapu viņu kalnos vairākas reizes.� � �Vai neatceraties, kad viņu satikāt pēdējo reizi?�

Metodijs loti mierīgi atbildēja: �Man �ķiet, tas bija gadu pirms tam, kad viņ� gribēja aizbēgt uz dienvidiem.� � �Un kad jūs vēl redzējāties pēc �īs pēdējās tik�anās?� � �Mēs varējām tikties viņa apbedī�anas dienā, bet man negribējās kājām vilkties uz Lūkiem,� Metodijs pasmīnējis atteica.

Tre�ās nopratinā�anas laikā izmeklētājs sacīja: �Jūs, pilsoni Para�kevov, noliedzat, ka esat piedalījies uzbrukumā ģeoloģiskajam punktam. Kā jūs tādā gadījumā izskaidrojat savu pirkstu nospiedumus uz izsistās rūts gabaliem?� � �Ja es būtu detektīvs, pacenstos jūsu ziņkārību apmierināt,� Metodijs Para�kevovs atbildēja, plecus paraustīdams. Brīdi padomājis, viņ� piebilda: �Pastāv tikai viena iespēja: kamēr es gulēju, kāds no�iepis manu roku pirkstus. Paņēmis tos, aizgājis uz punktu un izsitis ar tiem logu. Pēc tam atgriezies un nolicis atpakaļ vietā. Bet kā jūs domājat?� � �Tas nav nopietni teikts,� iz- ļ meklētājs sacīja. �Glu�i otrādi. Tas ir tikpat nopietni teikts, cik nopietna ir visa jūsu apsūdzība pret mani.� Metodijs dusmīgi uz viņu paskatījās.

Tad izmeklētājs deva rīkojumu atnest hloroforma ampulu, dvieli un cigaretes galu un jautāja: �Vai jūs pazīstat �īs betas?� � �Kā lai es nepazītu!� Metodijs iesaucās. �Ampula un dvielis katrā ziņā ir mani, esmu tos pircis pats par savu naudu. Kas attiecas uz cigaretes galu,� viņ� brītiņu to aplūkoja, �par to gan neesmu pārliecināts, vai tas ir manējais. Visi cigare�u gali ir cits citam līdzīgi kā dvīņi.� � �Par cigaretes galu, lūdzu, neuztraucieties,� izmeklētājs turpināja, �esam parūpēju�ies, lai to izpētītu, un ekspertīze atzinusi, ka uz tā palicis jūsu zābaka apkaluma nospiedums.� � �Tādā gadījumā arī cigaretes gals ir mans,� Metodijs pasmīnēdams atbildēja un piemetināja: �Ja atmiņa mani neviļ, iedams garām punktam, es tie�ām nometu cigareti kaut kur loga tuvumā. Toreiz pūta stiprs vēj�, un es, baidīdamies, ka nenotiek nelaime, pieminu to.� � �Jums ir lieliska atmiņa,� izmeklētājs sacīja. �Tāpēc jums nebūs grūti atcerēties arī to, kādā veidā jusu dvielis samirka hloroformā un nokļuva ap galvu star�inam Stojanam.� Metodijs Para�kevovs ilgi klusēja. �Runājiet ta�u!� izmeklētājs nepacietīgi prasīja.

�Tovakar,� Metodijs sacīja, �nav tikusi izlietota neviena pile mana hloroforma; es ļoti labi atceros ampulas iedaļu, līdz kurai sniedzās �ķidrums. Pa�reiz tas ir glu�i tai pa�ā līmenī.� � �Kas to var apstiprināt?� Izmeklētājs iesmējās. Metodijs paraustīja plecus, pēc tam iesmējās arī pats.

�Paklausieties,� viņ� teica, ��is notikums ar manu dvieli ir tie�ām interesants, tāpat kā ārkārtīgi interesants ir gadījums ar maniem pirkstu nospiedumiem. Ja jūs esat labi izmeklētāji, jums �īs mīklas jāatmin kā sevis, tā manis dēļ. Bet, ja veltīsiet tik daudz laika manai neievērojamajai personai, varu jums apliecināt, ka no tā nekas prātīgs neiznāks.� � �Pagaidām visi fakti grozās tie�i ap jūsu neievērojamo personu,� izmeklētājs gribēja viņu nobiedēt.

Metodijs, brīdi klusējis, sāka atkal runāt.

�Par sevi nebaidos, jo �ai tum�ajā lietā neesmu itin nekādi piedalījies un zinu, ka atradīsies prātīgi cilvēki, kas to konstatēs. Vai tie�ām mūsu laikos cilvēku varētu notiesāt par noziegumu, ko viņ� nav izdarījis? Nestāstiet, lūdzu, man nekādus jokus, neesmu no tiem, kam patīk daudz smieties.�

Tā beidzās tre�ā pratinā�ana.

Izskatās tā, ka apsūdzētais neapzinās sava stāvokļa traģismu. Sī naivitāte ir gan ļoti jauka, tomēr tā slēpj sevī kaut ko briesmīgu. Nav slikti, ka cilvēks saglabā mieru, nejūt bailes. Tomēr viņa optimisms, viņa ticība, ka viss beigsies labi un nekādas briesmas nedraud, izraisa �ausmas. Para�kevovs nemaz nenojau�, ka faktu un lietisko pierādījumu pilnīgi pietiek, lai viņu nodotu tiesai. Mēģinājums izdarīt � slepkavību ar iepriek�ēju nodomu, uzbrukums militāri ģeoloģiskajam punktam, stratēģiski svarīga dokumenta nozag�ana � Tu labi zini, kā likums par to soda. Tas, ka apsūdzība līdz �im nav vēl nokļuvusi prokurora rokās, nepavisam nav izskaidrojams ar pierādījumu trūkumu, � pierādījumi ir, un tie nav apstrīdami. Tas izskaidrojams vienīgi ar mūsu vēlē�anos atrisināt visus �ī nozieguma pavedienus, citiem vārdiem sakot, atklāt tā organizētājus, uzzināt cilvēkus, kas tajā piedalīju�ies, atrast centru, kuram viņi pakļauti. Protams, ja no�ausim greizi, ja izmeklē�ana ieilgs un zaudēs perspektīvu, Metodijs Para�kevovs tomēr tiks nodots tiesai arī viens pats. Tāds pa�reiz ir stāvoklis.

Mūsu pretpasākumi, kas organizēti papildus Tevis komandē�anai uz Mom-�ilovu, nav devu�i nez kādus labos rezultātus, tomēr Tev tie jāzina. Pirmkārt, visticamākais, ka stratēģiskās nozīmes shēma uz ārzemēm nav nogādāta, jo tiklab Mom�ilovas rajonu, kā arī blakus eso�os pierobe�as sektorus pastiprināti novēro. Nav manīts neviens mēģinājums kaut vai tikai tuvoties robe�ai. Tāpēc gan nevar secināt, ka dokuments nav nokļuvis ārzemju izlūkdienesta rokās. Otrkārt, modrie peilētāji uztvēru�i vienu �ifrogrammu, ko ultraīsviļņu stacija noraidījusi divdesmit ceturtajā augustā no rajona, kas atrodas divdesmit kilometrus uz ziemeļrietumiem no Mom�i-īovas. Slepenā raidītāja darbo�anās vieta nav noteikta precīzi, jo pārraide ilgusi tikai pusminūti. Pārraides laikā robe�as tuvumā lidojusi ārvalsts lidma�īna.

Dro�i vien rīt aizsūtī�u to punktu koordinātes, kuros notika divas iepriek�ējās radiopārraides, kā arī aptuvenas tās vietas koordinātes, no kuras tika nodota pēdējā �ifrogramma. Diem�ēl neviena no trim �ifrogrammām nav vēl izlasīta. Tomēr noskaidrots, ka raidījumu pieņēmusi viena un tā pati stacija. Parūpējies par regulāriem un ātriem sakariem ar Smoļanas apgabala pārvaldi un panāc, lai Tev palīdzētu, lai ar Tevi sadarbotos labi cilvēki (lielākoties noturēdami Tevi tikai par arheologu). Esi uzmanīgs un ārpus apdzīvotām vietām nekad nestaigā bez iero�a. Esmu uzdevis nokārtot, lai sakarus ar Sofiju Tu varētu uzturēt dienu un nakti bez pārtraukuma.�

Avakums vēstuli izlasīja viesnīcas istabā, kur bija apmeties pa nakti. So to pierakstījis piezīmju grāmatiņā, viņ� uzvilka sērkociņu un vēstuli sadedzināja.

Atspiedies pret palodzi, viņ� ilgi rau-

dzijās uz ielu. Rīts ausa nomācies un drūms. Pāri pakalniem gūlās svina pelēkas debesis.

4

Pirmā tik�anās ar �o cilvēku man atstājusi ļoti drūmas atmiņas. Tas bija tā.

Mom�ilovā ir divi krogi (�īs iestādes nez kāpēc mēdz saukt pa vecam); virs viena no tiem � lielākā un jaunākā � di�ojas spilgta, iespaidīga izkārtne: �Restorāns �Karabairs�. Sis restorāns aizņem pusi no nesen uzceltās lauksaimniecības kooperatīva ēkas. Tā platie logi atrodas ciema laukuma pusē. Iek�ā valda tīrība un kārtība, galdi klāti ar baltiem galdautiem, aiz lakotas letes bufete, kuras plaukti sniedzas līdz griestiem. Mom�ilo-vie�i ļoti lepojas ar savu jauno restorānu, labprāt tur iegrie�as iemest kādu glāzīti piparmētru liķiera, paklausīties radio; da�i no viņiem, redzēdami baltos galdautus un gludi � noēvelēto dēļu grīdu, gan nejūtas visai ērti. Tur parasti pusdieno vietējie skolotāji, kartogrāfs majors Stefans In-d�ovs un lauksaimniecības kooperatīva grāmatvedis. Vakaros �ai solīdajai sabiedrībai pievienojas vēl divi � jaunais agronoms ar sievu, kura vienmēr laimīgi smaida; matos aiz auss viņai mū�dien iesprausts dzeltens salmenes zieds.

Otrais � vecais Mom�ilovas krogs atrodas ciema austrumdaļā, tie�i tur, kur sazarojas ceļ�, vezdams uz Aug�ējo ciematu un uz Lūkiem. Tā ir zema, laika zoba sagrauzta vienstāva māja ar apdrupu�u apmetumu. Uz �aurajām durvīm ved �etri akmens pakāpieni. Zem pārkarenā slānekļa plāk�ņu jumta nav nekādas izkārtnes, ja neskaita izbalēju�u, lietus noskalotu uzrakstu, ko, iespējams, pirms ceturtdaļgadsimta ar savu roku krecelīgi uzrakstījis' toreizējais īpa�nieks: �Reibino�i dzērieni un tabakas mazumtirdzniecība.� Zemāk, kur dro�i vien agrāk bija atradies toreizējā krodzinieka vārds, pavilkta plata, sarkana svītra, kas, pēc visa sprie�ot, radusies samērā nesen. So krogu mom�iloviesi dēvē par Il�o krogu.

Il�o krogs nav iekārtots tik labi, kā sākumā var likties. Telpa ir pla�a � tajā novietoti kādi desmit no dēļiem sanagloti galdi, kas atrodas cits no cita apmēram divu soļu atstatumā. Klona grīda, resnas, nomelnēju�as sijas. Vienkār�a koka lete atrodas pretim ieejai vai varbūt mazliet pa labi. Kaktā pa kreisi redzams pavards, virs kura karājas ķēde. Pavarda ni�a nokvēpusi spīdīgi melna: dro�i vien liesmu mēles to laizīju�as gadu desmitiem ilgi.

Starp pavardu un leti agrāk biju�as durvis, bet vēlāk tās izņemtas; sienā palikusi tikai aploda ar apmali. Aiz �īs sienas atrodas neliela istaba ar zemieni soliem gar sienām. Soli apsegti raibiem, apdilu�iem pa�austiem paklājiņiem, kuros pārsvarā ir dzeltena krāsa � platas dzeltenas joslas starp sarkaniem un ziliem taisnstūriem. Istabas vidū ir gar�, jau krietni izļodzījies galds. Gaisma iekļūst pa vienu vienīgu �auru, garu lodziņu, kas vērsts pret ceļu krustojumu. Krogs atrodas nelielā pakalnā, un pa �o lodziņu var redzēt pat Aug�ējā ciemata �ķībās mo�ejas minaretu un lielāko daļu no ceļa, kas ved uz Lūkiem.

Prāvs skaits pastāvīgo vecā kroga apmeklētāju, protams, pārgāju�i uz �Kara-bairu�. Tur ir gan radio, gan vasarā alus, gan karsta zupa, gan daudz uzko�amo, kas labi gar�o pie vīnogu degvīna. To apmeklē visi cienījamie mom�ilovie�i, tas izveidojies par tādu kā klubu �ai kooperatīvajā saimniecībā, kas pēdējos gados kļuvusi bagāta. �Karabairs�, tāpat kā jaunā skolas ēka, mom�ilovie�u uztverē ir kaut kas līdzīgs viņu jaunās dzīves simbolam.

Il�o krogs, kurā agrāk dzīve bija strauji ritējusi, pēk�ņi sāka panīkt, kļuva tuk�s, izskatījās pēc pamesta pieminekļa, kas atgādina tālus, nebūtībā aizgāju�us laikus. Tur iegriezās lielākoties veci vīri, viens otrs miermīlīgs �ūpa, da�reiz ienāca me�cirtēji no Aug�ējā ciemata, jo tie vēl vienmēr nekādi nespēja pierast pie �Kara-baira� baltajiem galdautiem. Nebija �aubu, ka �is uzņēmums ir bezcerīgi novecojis, tāpat kā, teiksim, sen celtas ūdensdzirnavas upeles krastā. Tomēr ap�aubīt to patiesību, ka �ī kroga mucās alla� bija labāk nogulējies, stiprāks un tīrāks vīns nekā �Karabairā�, varēja tikai tādi cilvēki, kas no dzērieniem nekā nesaprata. Marko Krumovs, kas kooperatīva uzdevumā vadīja Il�o kroga saimniecību, neatzina nekādus piparmētru uzlējumus, liķierus un citus mākslotus dzērienus, ar kuru pudelēm bija piekrauti �Karabaira� bufetes plaukti. Tomēr Marko Krumovs visu laiku turēja zem letes da�as dzeltena plūmju degvīna pudeles, kas bija dabūtas nezin kur un nezin kā; veciem vīriem ar sirmiem matiem �is smar�īgais un ugunīgais dzēriens lika atcerēties jaunību, bet Aug�ējā ciemata me�cirtējus tas mudināja ķerties pie dun�iem, iededza viņu acīs zvērīgu spīdumu. �Karabairs� lepojās ar uzko�amiem, bet tas pat sapņot nevarēja par tādiem �firmas ēdieniem�, kādi bija Il�o krogā. Nu kaut vai eļļā ceptie sīvie pipari ar vīn-etiķi. Tiesa, arī �Karabairā� pasniedza piparus, bet � kādi tad tie bija! Ar visādām piedevām, saldi vai tikai mazlietiņ rūgteni. Il�o krogā tie � ne ko pielikt, ne ko atņemt � bija glu�i kā zaļas liesmu mēlītes, kas iz�āvu�ās no pa�as pekles. Aukslējām jābūt klātām ar dubultu zoļ-ādu, lai, tādus piparus ēdot, nesāktu plūst asaras, � tik sīvi tie mēdza būt.

Il�o krogā nebija nekādu zupu. Marko Krumovs savus uzticīgos klientus parasti cienāja ar treknu �āvētu aitas gaļu, kas apbrūnināta cūku taukos, ar ceptām olām, kurām kā^ piedevas izmantoti sīpoli un brinza, da�reiz cepa labi nobarotus gaiļus.

Kas par vīru bija pats Marko Krumovs? Ārēji viņam nebija nekādas līdzības ar �Karabaira� vadītāju. Tas bija sausnējs, stingrs, uz visiem raudzījās neuzticīgi, izskatījās pēc mednieka, kas atrodas slēpnī. Turpretim Marko Krumovam bija solīds vēderiņ� un jauneklīgā sārtumā ziedo�i vaigi, lai gan viņam bija jau pāri piecdesmitiem. Bramanīgi uz aug�u uz-skrullētās haiduka ūsas pie�ķīra svaigajai sejai bra�u izskatu. Marko Krumova acis, kurās vienmēr silti mirdzēja labsirdīgs un �ķelmīgs smaids, izklīdināja cilvēka sirdī skumjas un alla� atgādināja,ka �ai pasaulē nav tikai bēdas vien, bet pastāv arī vai vesela jūra prieku un baudas. Pamēģiniet iztēloties �ādu cilvēku: īsi, sirmi, stāvus saslēju�ies mati, milzīgas, spalvainas, līdz elkoņiem kailas rokas, ap vidu apsiets priek�auts, kas nekad neizceļas arbaltu-mu, � un jums būs priek�stats, kāds izskatījās tas, kas pārzināja visu Il�o kroga saimniecību.

Ak, cik ļoti man patika �ai vecajā graustā! Un ne jau tāpēc, ka tur bija sīvi ceptie pipari, no kuriem gribējās bļaut nelabā balsī. Ar varēm es piespiedu sevi rīt �īs zaļās elles liesmas, lai cienījamie Il�o kroga apmeklētāji neraudzītos uz mani zobgalīgi un nicīgi. Arī uz dzelteno degvīnu man nekad nav bijusi kāre, bet �āvētu aitas gaļu ciest nevaru. Protams, nesāk�u liekuļot, noliegdams to, ka man gar�o vīns. Nē, vīns, turklāt vēl kopā ar ceptu gaili, vienmēr man bijis pa prātam, man tie gar�o un gar�os, lai gan tas ne visai piestāv tādam kārtīgam cilvēkam, kāds esmu es. Pār�ķirstīdams daudz grāmatu, nevienā neesmu atradis, ka veterinārārstiem būtu bijusi tāda vājība � tieksme uz vīnu un ceptiem gaiļiem.

Bet tas ir vienalga. Būtu Il�o krogā bijusi vienīgi limonāde un velni�ķīgi sīvie ceptie pipari, es tik un tā būtu gājis uz turieni; kas mani pie �ī kroga saistīja, vēl līdz �im laikam nespēju saprast. Abās istabās vienmēr bija krēslaini un skumji, pavardā sprak�ķēja uguns, �audījās liesmas, un es bie�i vien sēdēju uz ķeblī�a pie pavarda, ar stienīti pelnus ru�inādams. Tas sagādāja man lielu prieku, it īpa�i rudenī un ziemā. Klausījos, kā dūmvadā svilpo vēj�, kā gaudo putenis, un kavējos domās. Vispirms es domāju par govi Ra�ku, jo esmu veterinārārsts, bet Ra�ka ir mūsu kooperatīvās saimniecības lepnums. Manu acu priek�ā pavīdēja arī �is tas cits, piemēram, manas kolēģes ārstes Na�evas re-zēdu krāsas lakats vai viņas skropstas, kurās, kad reiz raudzījos uz viņu, ieķērās sniega pārslas. Da�reiz man �ķita, ka blakus turpat pie pavarda uz tāda pa�a ķeblī�a sē� baltā kleitiņā ģērbusies meitene, stiepdama rokas uz plēnējo�o ogļu

J32 pusi. Es ļoti skaidri redzēju mazas, baltas rokas, kas tiecas pretim ugunij, un man gribējās smieties. Kā lai nesmejas? Kā var nesmieties, redzot tādu ainu: meitene, ģērbusies vasaras kleitā, tik baltā kā sniegs, stiepj rokas pretim ugunij. Ja viņai ap pleciem būtu rezēdu krāsas lakats un zem lakata dzeltens svīteris ar augstu apkakli, kādu valkā ārste Na�eva, viss būtu bijis kārtībā, un es nesmietos ... Laikam gan visvairāk tomēr domāju par mūsu Ra�ku, jo tā ir rekordiste un mēs ar to ļoti lepojamies.

Tātad uz jautājumu, kāpēc man patika iegriezties Il�o krogā, man vēl tagad grūti atbildēt. Varbūt gāju uz turieni tāpēc, lai pasēdētu pie pavarda un karstos pelnos izceptu kartupeļus.

Kad no Sofijas ierādās ģeologu grupa, apstākļi Il�o krogā mazliet mainījās. Tiesa, kā jau varēja gaidīt, sākumā visi grupas locekļi pagodināja ar savu uzmanību tīro un jaunmodīgo �Karabairu�. Par to nebija ko brīnīties � viņi bija pieradu�i pie ērtībām, turklāt viņus dro�i vien vilināja arī radio. �Karabairs� ik dienas piedāvāja zupas un da�ādus karstus ēdienus.

Il�o krogā dzīve vēl vienmēr ritēja klusi, pēc veciem paradumiem. Retumis tur ieradās skolotājs Metodijs Para�kevovs; kooperatīva priek�sēdētājs bajs Grozdans, iedams uz �Karabairu�, bie�i vien iegriezās krogā, lai izskalotu kaklu ar glāzīti anīsa degvīnu. Viņ� to darīja ātri, stāvēdams pie letes, � viņam, redziet, nav laika pat apsēsties, gaida darbi. Es ļoti labi sapratu, ka bajs Grozdans steidzas cita iemesla dēļ, � baidās, ka tikai kāds neteiktu: �Redz, kā mūsu priek�sēdētājs atbalsta vecās dzīves paliekas!� Tāpēc viņ� arī dzēra savu anīsa degvīnu, kājās stāvēdams. Metodijs Para�kevovs � at�ķirībā no citiem zvērinātajiem vecpui�iem � maz runāja un maz dzēra, toties mēdza pamatīgi saēsties sīvos piparus ar maizi. Gadījās, ka viņ� Marko Krumovam atnesa zaķi vai fazānu. Bajs Marko medījumu gatavoja pa vīrie�u modei, pēc jau aizmirstām haiduku receptēm. Tomēr arī �ie gadījumi, kas pastāvīgajiem vecā kroga apmeklētājiem likās svinīgi esam, Metodiju Para�kevovu neko lielu neaizkustināja. Viņ� savā nodabā ēda un ēda sīvos piparus, mērcēja elli�ķīgajā mērcē lielus maizes gabalus un medījumam pat nepieskārās. Pilnīgi iespējams, ka viņ� rūpējās, lai mums tiktu vairāk, tāpēc pats atteicās.

Reiz uz tādām svinīgām pusdienām, kad māla podā ciemiņus gaidīja sautēts zaķis, Metodijs Para�kevovs atveda ģeologu grupas priek�nieka vietnieku Bojanu I�e-renski. Bojanam I�erenskim patika labi paēst � viņ� viens pats notiesāja vairāk nekā pusi gan zaķa, gan ļoti gar�īgās vīna mērces. Mani un Marko Krumovu jaunā viesa apetīte nepavisam nesajūsmināja, bet Metodijs Para�kevovs �ķita svētlaimē vai kustam. Varēja domāt, ka viņ� pats pieveicis pusi zaķa.

_Ar to dienu tad nu Il�o krogā sākās tās pārmaiņas, par kurām bija runa pirmīt.

Pieēdis pilnu vēderu un izdzēris vismaz litru vīna, Bojans I�erenskis atpogāja krekla apkakli un, dziļi ievilcis elpu,'sāka ziņkārīgi skatīties apkārt. Mēs pusdienojām mazajā istabā.

� Tad ir nu gan lā�u midzenis! � I�e-renskis iesmējās un apklusa, pēc brī�a atkal iesmējās. � No �ejienes manu dzīvokli var tikpat kā ar roku aizsniegt, bet es, par �o lapsas alu nekā nezinādams, velkos uz centru, uz otru traktieri! Kā tev tas patīk, skolotāj?

Metodijs Para�kevovs priecīgi maja ar galvu. Arī man pa�am bija patīkami, un es nomurmināju: �Protams, protams,� � tomēr Bojans I�erenskis nepievērsa man nekādu uzmanību. Marko Krumovs, sajūsmināts par ģeologa atklājumu, tūlīt nolika uz galda vēl divas pudeles vīna.

Izmantodams gadījumu, pateik�u da�us vārdus par �o Bojanu I�erenski. Todien, kad Iļazova pagalmā tika izdarīts noziegums, viņ� atradās Plovdivā pie sievas, tāpēc arī nesteidzos viņu aprakstīt. Bojana I�erenska āriene bija diezgan glīta, lai gan viņu nevarēja ne salīdzināt ar tādu skaistuli kā artilērijas kapteinis Matejs Kaludijevs. Vispirms uzmanību saistīja Bojana I�erenska spēcīgais viduklis un lielā galva. Viņ� bija ne garāks par simt septiņdesmit centimetriem un nelikās resns, lai gan svēra tie�i simt kilogramu � pats savām acīm redzēju, kā viņ� svērās uz lauksaimniecības kooperatīva svariem. Plecos I�erenskis izskatījās līdzīgs smagsvara cīkstonim � viņam bija īss, spēcīgs kakls un muskuļi, ko varēja apskaust pat visstiprākais me�cirtējs no Aug�ējā ciemata. Viņam bija lauvas galva: plata piere, izspiedu�ies vaigu kauli, vareni �okļi ar stūrainu zodu. Sevi�ķi interesantas bija I�e-renska dzeltenbrūnās acis. Kad viņ� dusmojās vai priecājās, tajās pārsvaru guva dzeltenā krāsa, bet pārdomu un noguruma brī�os � brūnā krāsa. I�erenska balss bija sirsnīga, dzidra, kustības � apvaldītas, precīzas un pārsteidzo�i vieglas, lai gan viņa muskuļu masa bija milzīga. Viņ� prata izraisīt jautrību citos, bet pats smējās maz, mācēja noskaņot uz dziedā�anu pārējos, bet ne reizi netiku dzirdējis, ka viņ� būtu dziedājis arī pats. I�erenskim bija prāvi nopelni: Maricas baseinā un Strand�i me�u biezokņos viņ� bija atklājis ļoti vērtīgu izrakteņu slāņus, tomēr viņam gau�ām nepatika ne pa�am runāt par sevi, ne klausīties, ka viņu slavē citi.

I�erenska raksturam piemita da�as īpatnības un dīvainības, bet par tām runāsim vēlāk, kad pienāks īstais laiks. Pagaidām minē�u tikai vienu viņa īpatnību: lai gan Bojans I�erenskis ar visiem saviem paziņām bija ļoti laipns, tomēr viņ� tos īsti neievēroja, sarunājās, tos neredzēdams, it kā acu priek�ā būtu tuk�a vieta. Nez kāpēc ģeologs tā izturējās arī pret mani. Es ta�u biju rajona veterinārārstsi

Starp citu, tas �oreiz nav svarīgi. Runa ir par tām pārmaiņām, kas sākās Il�o krogā. Jau nākamajā dienā Bojans I�eren- _% skis atveda sev līdzi kapteini Kaludijevu un kalnrūpniecības in�enieri Kuzmanu Hristoforovu. Kapteinim Matejam Kaludi-jevam vecais krogs tūlīt iepatikās. Viņ� smagi apsēdās krēslā un diezgan bramanīgi uzsauca Marko Krumovam:

� Ser�anti

Tas atskrēja, ievilka vēderu un ieņēma pamatstāju, rokas pie priek�auta malām piekļāvis.

� Kādi �āviņi glabājas tavās munīcijas kastēs � pilni vai tuk�i?

� Tikai pilni, biedri kapteinil � Krumovs kā skaldīt noskaldīja, un viņa ūsas bra�i pacirtās uz aug�u.

Kop� �īs dienas mazajā, drūmajā Il�o kroga istabelē atkal sāka ritēt jautra dzīve. Ģeologi ar kapteini priek�galā, skolotājs un es, jūsu padevīgs kalps, � mēs visi pusdienu un vakariņu laikā vienmēr sēdējām pie zemā, garā galda, tērzējām, par visu strīdējāmies, dziedājām da�ādas dziesmas, un laiks aizritēja nemanot. Nupat pieminēju dziedā�anu, un man tūlīt jāpiebilst, ka dziedājām tikai mēs divi � kapteinis un es; skolotājs vilka līdzi pavisam klusu, I�erenskis, ar pirkstiem pa galdu bungodams, sita takti, bet Kuzmans Hris-toforovs, kā vienmēr, rauca pieri un smagi pūta. Tomēr visumā bija jautri. Un, tiklīdz uz galda parādījās lieliskais ceptais gailis, kļuva vēl jautrāk.

Kooperatīva priek�sēdētājs bajs Groz-dans, redzēdams vecajā krogā tik iespaidīgu kompāniju, sadū�ojās un pievienojās mums. Sis nepārspējamais speciālists tabakas audzē�anā bija lielisks dziedātājs; tiklīdz viņ� sāka vilkt izjustu, mazliet skumīgu Rodopu dziesmu, pat Kuzmans Hris-toforovs, acis pret griestiem pavērsis, sāka �ūpot galvu un izskatījās tāds kā nogrēkojies, kā aizkustināts.

Mums nepievienojās vienīgi priek�nieks majors Ind�ovs, tomēr arī viņ� laiku pa laikam iegriezās vecajā krogā � bija ta�u jāuzrauga padotie. Viņ� ienāca tikpat bargs kā vienmēr, apsēdās pa�ā sola galā un klusēja.

�Ser�ants� Marko Krumovs tūlīt atnesa uz koka �ķīvja glāzīti plūmju degvīna, kas bija bagātīgi saldināts ar medu, un pēc tam noskaņojums mazliet uzlabojās. Majors nemēdza sēdēt pie mums ilgi. Viņ� ta�u bija priek�nieks, un tāpēc mēs neapvainojāmies.

Kā jau sacīju, mūsu brīvais laiks aizritēja nemanot. Es ļoti iemīļoju �os cilvēkus, lai gan Bojans I�erenskis mani neievēroja tāpat kā agrāk, bet artilērijas kapteinis aizvien bie�āk ciemojās Lūkos � tur atradās ambulance, ko vadīja mana kolēģe ārste Na�eva. Viņai patika, dodoties pastaigā, aplikt ap pleciem rezēdu krāsas lakatu. Bet, lai nu būtu kā būdams, man nebija nekāda pamata raudzīties uz kapteini �ķībi tāpēc, ka viņ� bie�i ciemojās Lūkos. Viņam ta�u bija savs motocikls � tad kāpēc viņam nebraukt uz turieni?

Ra�ka kārtīgi deva augstus izslaukumus, rajonā nebija ne ienā�u, ne vistu mēra, kooperatīva biedri cerēja rudenī saņemt krietnu peļņu, bet pēk�ņi tādas nepatik�anas � notikums Iļazova pagalmā. Bijām tik ļoti uztrauku�ies, tik ļoti satriekti, it kā mūs būtu ķēris zibens. Negaiss tie�ām negāja mums secen � apcietināja mūsu lielisko kompanjonu, mūsu galda biedru Metodiju Para�kevovu.

Viņa vieta uz sola bija tuk�a.

Mēs joprojām pulcējāmies vecajā krogā, tomēr jautrība bija nez kur pazudusi. Kapteinis, kas nepavisam nebija sentimentāls, pūta vienā laidā, Bojans I�erenskis saduga, noslēdzās sevī un izskatījās pēc draudīga krusas mākoņa. Tikai Kuzmans Hris-toforovs �ķita tāds pats kā agrāk. Viņa acīs pat iespīdējās kaut kas ļaunam priekam līdzīgs, tomēr viņ� klusēja kā vienmēr.

Tik ļoti nelādzīgs noskaņojums bija mums visiem, kad pirmoreiz mūs ierau-iekārtoties, un, novēlējis mums sekmes darbā, steidzīgi devās uz ma�īnu, jo viņu kaut kur jau gaidīja. Majors, iztuk�ojis glāzi medus dzēriena, izgāja ārā pavadīt sekretāru.

Pelēkā ma�īna aizbrauca Luku virzienā.

Bojans I�erenskis, kuru, klusībā vienodamies, bijām iecēlu�i par galda vecāko, uzaicināja Avakumu sēsties blakus, ielēja viņam vīnu un lūdza baju Marko pagādāt ciemiņam ko ēdamu. Pēc tam, kā tādos gadījumos pieklājas, viņ� sāka mācīto vīru iepazīstināt ar visiem klāteso�ajiem pēc kārtas.

� Tas ir bajs Grozdans, � viņ� pamāja uz priek�sēdētāja pusi un labsirdīgi tam uzsmaidīja. � Kooperatīvās saimniecības priek�sēdētājs un mūsu maizes tēvs. Ļoti jauks cilvēks. Viņa kaimiņ�, kas saviebies tā, it kā būtu apēdis veselu kuli me�ābolu, ir pazīstamais kalnrūpniecības in�enieris Kuzmans. Kuzmans Hristoforovs. Daudz dzer un tikpat daudz klusē. Mīklains eksemplārs. Tagad lūg�u būt uzmanīgam. � Viņ� ar galvu pamāja uz kapteiņa pusi. � Neieteicu ar viņa labdzimtību mēroties spēkiem mīlestības frontē. Aizgai-ņās projām kā mu�u. Viņam ir ne mazums talantu; bez tam � viņ� ir artilērists. Beidzis akadēmiju un, ja viņu priek�laicīgi neiegrūdīs postā kāda Stanka, katrā ziņā uzdienēs par ģenerāli. Piedodiet, kaptein, manu atklātību, bet es jūs ļoti mīlu! Uz jūsu veselību!

� Kāpēc jūs aizmirsāt �o jauno cilvēku? � Avakums vaicāja.

Runa bija par mani. Es nosarku.

� So te? � Bojans I�erenskis paraustīja plecus un, augstprātīgi pavīpsnājis, sacīja: � Viņ� tāpat redzams kā uz delnas, pats varat spriest, kas tas par cilvēku. Par viņu man nav nekā ko teikt, � un izdzēra vīnu vienā paņēmienā.

Avakums arī iztuk�oja glāzi. Es nodrebēju un nodūru acis.

� Sis jaunais cilvēks... (ak kungs, viņ� par mani vecāks ne vairāk kā piecus gadus, bet es viņam esmu �jaunais cilvēks�!) �is jaunais cilvēks, � Avakums sāka runāt, raudzīdamies logā, it kā es nesēdētu viņam tie�i pretim, bet atrastos kaut kur ārā, � savā sirdī ir dzejnieks, lai gan nodarbojas ar veterināriju. Viņ� dro�i vien ir veterinārārsts. Turklāt, esmu gatavs saderēt: lai gan viņam ir tieksme uz poēziju, savu darbu viņ� prot labi. Un, kā man �ķiet (Avakums klusītēm nopūtās), viņ� ir iemīlējies, turklāt � nelaimīgi. Starp citu, tas nav nekas ļauns, ka cilvēks iemīlas. Iemīlēties ir labi pat tad, ja meitene neatbild ar pretmīlestību.

Jutos tik neveikli, biju tā nokaunējies, ka gribēju zemē ielīst. Kapteinis Matejs Kaludijevs sāka skaļi smieties; tas bija ļoti nekaunīgi � es ta�u skaidri zināju, ka ārste Na�eva viņu nemaz neaicina pie sevis, ka viņ� pats skrien tai pakaļ._ _

Bojans I�erenskis klusēja un izbrīnījies raudzījās uz mūsu jauno paziņu.

� Pa kuru laiku jūs paguvāt tik sīki izstudēt �ī jaunā cilvēka biogrāfiju? � viņ� interesējās.

Biju kļuvis par vispārējas sarunas objektu; mani, protams, tas aizskāra, un es pēk�ņi sāku justies aizvainots un bēdīgs.

� Nekā neesmu studējis, � Avakums atbildēja. �- Esmu ieradies tie�i no Smoļa-nas un pirmoreiz-speru kāju uz Mom�ilovas zemes. Ja �ai jaunaja cilvēkā esmu kaut ko saskatījis pareizi, par to man jāpateicas vispirms savai restauratora nojausmai. Jums jāzina, ka esmu arheologs un reizē arī restaurators. Restaurēju visvisādas senlaiku vāzītes, podiņus un citus traukus, ko atrodam zemē sadauzītus sīkos gabaliņos. Sofijas arheoloģijas muzejā ir divpadsmit senu māla izstrādājumu, kurus esmu atjaunojis pats savām rokām. Tas ir diezgan ienesīgs darbs, par to kārtīgi samaksā, bet nepiecie�ama veiklība un ļoti labas novēro�anas spējas. Visvairāk � novēro�anas spējas. Gribētos teikt, ka �ī profesija iemācījusi man redzēt pat pēdējo sīkumu. Viens no tādiem sīkumiem ir �ī jaunā cilvēka acis. Restaurators tūlīt pamanīs, ka tās ir ļoti skaidras un sapņainas. Otrs sīkums � viņa piere, tā ir augsta, gluda. Sīs divas detaļas � acis un piere vedināja mani domāt, ka jaunajam cilvēkam ir poētiskas tieksmes. To, ka viņ� nodarbojas ar veterināriju, var pateikt ikviens, tikai jāpievēr� uzmanība viņa jakas kreisajai kabatai � no tās raugās ārā neiroloģiskais āmuriņ�, kas vajadzīgs liellopu izmeklē�anā. Biedrs Hristoforovs nenēsā sev līdzi tādu āmuriņu, jo viņ� ar veterināriju nenodarbojas. Kāpēc es secinu, ka jaunais cilvēks ir iemīlējies un mīlestībā viņam neveicas? Tāpēc, ka ap acīm viņam ir tum�i loki �� bezmiega nakts sekas. Pēc izskata vien var pateikt, ka uzdzīvotājs viņ� nav. �is jaunais cilvēks neguļ vai guļ maz. Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņa sirdi smagi nospie� neveiksme. Laimīgs mīlētājs guļ kā zīdainis. Laimīgam mīlētājam ir lieliska apetīte un cie�s miegs. Vai ne, biedri kaptein?

Kamēr Avakums runāja, Marko Krumovs nolika viņam priek�ā uz galda �ķīvi ar ceptām olām un līkumu svaigas pa�darinātas desas.

� Labu apetīti! � novēlēja bajs Groz-dans.

� Par apetīti nekad neesmu �ēlojies. �� Avakums iesmējās un, izveicīgi sagriezis desu, jautāja I�erenskim: � Kā jums �ķiet � vai es deru par restauratoru?

� Nav ko runāt! � ģeologs tūlīt piekrita un domīgi pavīpsnāja.

Avakums, diezgan nekaunīgi uz viņu paraudzījies, teica:

� Par katru restaurē�anas darbu man maksā naudu. Neesmu pieradis nelietderīgi �ķiest laiku un runāt par baltu_ velti. Par to, ka uzzīmēju biedra veterinārārsta, tā teikt, garīgo ģīmetni, jums būs jāsamaksā par manām pusdienām.

I�erenskis pēk�ņi kļuva jautrs. Visi no sirds iesmējās, tikai priek�sēdētājs bajs Grozdans neapmierināts �ūpoja galvu.

� Nav labi, ka tu visu pārrēķini naudā, � viņ� sacīja. � Skolots cilvēks, bet par naudu vien runā!

� Ek, nedusmojieties uz mani, biedri priek�sēdētāj! � Avakums viņam draudzīgi uzsmaidīja. � Di�ais Napoleons Bo-naparts reiz teica: �Dodiet man naudu, un pasaule būs mana!� Es esmu mazliet pieticīgāks par Napoleonu un tāpēc saku; �Dodiet man naudu, un es ierīko�u savā nākamajā dzīvoklī vannu un klozetu!� Mūsu celtniecības kooperatīvs, kurā man pieder pajas, atsakās ierīkot manā dzīvoklī vannu ar du�u un vēl vienu mazu du�u, kas kalpotu intīmākām vajadzībām. Bet es bez �īm lietām dzīvot nevaru.

Visi smējās, pasmaidīja pat bajs Grozdans. Es arī piespiedu sevi iesmieties.

Pēc tam Avakums pievērsās Marko Kru-movam.

� Par to, ko es te apēdu, samaksās �is cienījamais vīrs, � viņ� norādīja uz I�e-renski. � Bet tagad ielejiet mums visiem vīnu un neaizmirstiet arī pats sevi!

Tad sākās sprie�ana par to, kur Avaku-mam apmesties.

Bajs Grozdans, kam arheologs, acīm redzot, ne visai patika, runāja izvairīgi: ciemā gan esot vairākas pieklājīgas istabas, bet tās īrējot skolotāji un ģeologi. Atrast dzīvokli nebū�ot nemaz tik viegli.

� Pagaidām viņ� var apmesties manā ambulancē, � es sacīju, lai gan man bija pietiekami daudz iemeslu neparādīt �im cilvēkam sevi�ķu laipnību.

� Tas ir prātīgs priek�likums, � I�e-renskis piekrita.

Avakums nopūtās.

� Esmu ļoti jūtīgs cilvēks, � viņ� iebilda. � Tiklīdz ieraugu slimu dzīvnieku, tā noskaņojums pagalam. Ja redzu �ļirci ar adatu, ieslīgstu melanholijā uz veselu nedēļu.

� Man var rādīt kaut vai tūksto� �ļir�u � tas man tīrais nieks! � pasmīnējis iesaucās Matejs Kaludijevs. Un tūlīt pat mūsu jautrais biedrs piebilda: � Man nebūtu nekas pretim dzīvot kopā ar jums manā istabā. Istaba ir liela, dienvidu pusē.

� Tas ir lieliski, � Avakums atbildēja, pamādams ar galvu. � Istabas, kas atrodas dienvidu pusē, ir mana vājība. Arī divi mana nākamā dzīvokļa logi vērsti uz dienvidiem. Bet es ļoti slikti guļu, man ir ļoti laba dzirde, un es necie�u krāk�anu. Tiklīdz dzirdu, kā tuvumā kāds krāc, mani pārņem hipohondrija.

Bajs Grozdans nepacietīgi paraustīja plecus, bet nekā neteica.

� Es gan nekrācu! � pēk�ņi iesaucās Kuzmans Hristoforovs.

Visi nodrebēja un apklusa kā pēc komandas.

Sarunu atsāka Avakums.

� Liels paldies par labo sirdi, � viņ� teica, vērīgi ielūkodamies Hristoforova sejā. � Labprāt dzīvotu kopā ar tādu lielisku kalnrūpniecības in�enieri. Vienmēr esmu cienījis kalnrūpniecības in�enierus. Bet tu ta�u, draugs, miegā runā, vai ne? Ļoti �ēl, tomēr ...

� Kā jums labpatikas, � Kuzmans sacīja un ielēja sev vīnu.

Atkal visi apklusa.

� Jūsu augstībai, kā es vēroju, patīk ērtības, � bajs Grozdans ierunājās, pārvarēdams pats sevi. � Laba istaba ir Balabanietei: pla�a, ar trim logiem, otrajā stāvā � pilnīga neatkarība!

� Pie Balabanietes? � Matejs Kaludijevs �ķelmīgi palūkojās un pamirk�ķināja.

� Esi gan tu! � I�erenskis saīgdams sacīja. Viņ� atlauza gabaliņu maizes mīkstuma un sāka to spaidīt.

Bajs Grozdans paraudzījās uz I�erenska pusi, un viņa sejā pēk�ņi parādījās izteiksme, kāda mēdz būt cilvēkam, kas sapratis, cik nepiedodamu kļūdu nupat izdarījis. Viņ� gribēja kaut ko teikt un atvēra jau muti, bet tad, neizdvesis ne skaņu, nolieca galvu.

Matejs Kaludijevs sāka svilpot un pagriezās pret logu.

� Kā tad īsti ir � vai ērto istabu esat kādam jau apsolīju�i? � Avakums vaicāja.

Mēs saskatījāmies. Uz tik tie�u jautājumu katrā ziņā vajadzēja atbildēt I�eren-skim. Galu galā mēs ta�u bijām viņu iecēlu�i par mūsu galda vecāko.

Tā arī notika.

I�erenskis noklepojās un sāka runāt.

� Te kaut kas nav skaidrs, � viņ� teica. � Bajs Grozdans ieminējās par Ba-labanietes istabu. Tur tie�ām ir vairākas ērtības, tas tiesa.

__ Un arī pati Balabaniete ir ko vērta, � Matejs Kaludijevs atkal �ķelmīgi pamirk�ķināja.

�� Te joki ir nevietā, � I�erenskis viņu apsauca, tad uz brītiņu apklusa. � Bet ir arī viena neērtība � nav zināms, kas notiks ar cilvēku, kur� istabu īrēja līdz �im.

� Varat būt mierīgi, � Avakums sacīja. � Sis cilvēks no cietuma tik drīz ārā netiks.

Mēs visi vērāmies Avakumā. Baja Groz-dana seja pilnīgi zaudēja dzīvesprieku, bet pār Kuzmana Hristoforova lūpām pārslīdēja ļauns cietēja smīns.

Bojans I�erenskis izvilka mutautiņu un skaļi no�ņauca degunu, lai gan visi zinājām, ka nekādu iesnu tam nav.

� Viņu katrā ziņā pakārs, � Avakums piebilda, jautri smaidīdams, tad aizsmēķēja cigareti un apsēdās uz sola ērtāk. � Apgabala padomes sekretārs man visu izstāstīja. Metodijs vai... kā viņu sauc ...

� Metodijs Para�kevovs, � es nomurmināju.

� Tie�i tā ... Sis cilvēks visā atzinies no sākuma līdz beigām.

� Dīvaini, � I�erenskis sacīja.

Bajs Grozdans smagi nopūtās, it kā pakār�ana draudētu nevis Para�kevovam, bet viņam pa�am.

� Un �is tips sēdēja te, pie �ī galda, bija mūsu vidū! � kapteinis uzsita dūri uz galda, tad satvēra revolvera maksti.

No �īs dūres trieciena, kas spētu nogāzt gar zemi teļu, Kuzmana Hristoforova glāzīte palēcās uz aug�u, un vīns uzlija viņam uz ceļiem. Vīns lija, bet viņ� pat nepakustējās.

� Kas neprot smieties un nemēdz runāt par sievietēm, tas nav pelnījis uzticību, � kapteinis dziļdomīgi noteica un draudo�i papurināja galvu.

� Man gan laimējas! � Avakums priecīgi iesmējās. � Kā redzat, viss iegrozās par labu man. Pirms gada, kad strādājām izrakumos pie Nikopolisas, kāda veca �igāniete, zīlēdama pēc pupām, man apgalvoja, ka es esot dzimis zem laimīgas zvaigznes. Tie�i tā viņa teica: �Tu, dēliņ, esi dzimis zem laimīgas zvaigznes. Si

J50 zvaigzne parādās pie debesīm, kad nogatavojas vīnogas un pienācis laiks ievākt kukurūzu. Vienalga, pie kā tu ķersies, �ai laika viss tev veiksies.� Tā �igāniete man pareģoja drupās pie Nikopolisas, un es domāju, ka viņa nav kļūdījusies. Da�reiz �īs �igānietes zina par cilvēku visu. Spriediet pa�i! Kas tagad par gadalaiku? Agrs rudens. Vīnogas nogatavoju�ās, sāk novākt kukurūzu. Tas nozīmē, ka mana zvaigzne jau sākusi spīdēt. Tātad man būs ērts dzīvoklis un patīkama saimniece. Bet tam � jūs man piekritīsiet, arī jūs ta�u nodarbojaties ar zinātni, � ir liela nozīme zinātniskās pētniecības darbā.

Kapteinis Kaludijevs pēk�ņi deklarēja: � Mēs, mīļais, kļūsim labi draugi!

Viņ� ielēja Avakuma glāzītē, tad savā, pēc tam. pārliecies pāri galdam, arheologu skaļi noskūpstīja uz kreisā vaiga.

Avakums savukārt darīja to pa�u. Saskandināju�i viņi glāzītes iztuk�oja līdz dibenam.

� Un tomēr, � sacīja I�erenskis, kam bija atgriezies labais noskaņojums, � es tev neieteiktu apmesties �ai mājā. Padomā tikai: vai tad ir patīkami dzīvot pakārta cilvēka istabā?

� Mani draugi, � Avakums iesmiedamies teica, � vai tie�ām es izskatos pēc tāda, kas baidās no spokiem?

Mēs klusēdami piekritām, ka pēc tāda gan viņ� neizskatās.

Tad I�erenskis piecēlās no galda, skaļi no�āvājās un lēnām devās uz durvīm.

� Tu, draugs, aizmirsi samaksāt, Avakums nosauca viņam pakaļ.

Es nodrebēju. Jau kuru reizi �odien! Vai tad drīkst tik nekaunīgi izturēties pret nopelniem bagātu cilvēku, pret zinātnieku, kas atklājis tik daudz vara atradņu! Es I�erenski nemīlēju, tomēr cienīju viņu un � pats nezinu, kāpēc � baidījos no viņa tā, kā savā laikā tiku baidījies no matemātikas skolotāja.

I�erenskis tikai pasmaidīja.

� Neuztraucies, manu zēn, � viņ� sacīja. � �odien ir tre�diena, un tre�dienās es vienmēr maksāju par visu, ko liek �ai galdā, arī par to, ko apēd ciemiņi. Vai tevi tas apmierina?

� Pat ļoti, � Avakums atbildēja.

� Esmu pilnīgi apmierināts. Un svinīgi apsolu �ai jaukajai kompānijai, ka no �īs dienas es katru tre�dienu bū�u tavs viesis.

� Pateicos, � I�erenskis pamāja.

� Protams, man tas būs ļoti patīkami. Es cienu pieklājīgus cilvēkus.

Viņ� vēl nebija paguvis pārkāpt pār slieksni, kad Avakums metās viņam pakaļ.

� Parādi ta�u, kur atrodas �ī ļaundara un viņa burvīgās saimnieces māja! � Avakums smējās.

I�erenska sejai it kā pārslīdēja ēna. Viņ� apstājās, mirkli nekā nebilda, glu�i kā pārdomādams, vai ir vērts nekauņu atsēdināt un ar kādiem vārdiem to izdarīt, bet tad, pēk�ņi kļuvis �ēlīgs, mierīgi un pavisam laipni teica:

� Ļaundara māja? Tā jau no �ejienes redzama, nav nemaz tevi jāpavada. � Viņ� pa logu parādīja: � Tre�ā māja pa kreisi, pretim ķieģeļu sētai.

� Ahā, � Avakums sacīja. � Redzu.

� Es tevi pavadī�u. � Bajs Grozdans nopūtās. �- Man pa�am jāiet tev līdzi. Bez padomes pārstāvja Balabaniete iek�ā nelaidīs � pie mums tāda kārtība. � Viņ� pamāja ar roku un pagrūda savu aitādas cepuri uz vienas auss. � Nu tad iesim!

Avakums jau stāvēja uz sliek�ņa.

6

Briesmīgs iespaids man palika no pirmās tik�anās ar �o cilvēku.

Protams, tagad esmu par viņu glu�i citādās domās. Mana attieksme pret viņu arī ir citāda. Bet, ja nu man vaicātu, kāda īsti, es, iekams atbildētu, krietni vien padomātu. Tomēr pat tad es nebūtu dro�s, ka mana atbilde ir precīza, ka es nekļūdos. Divas lietas gan ir skaidras. Pirmkārt, esmu par Avakumu sajūsmināts. Tā tomēr ir mazliet neparasta sajūsma. Varu sajūsmināties, piemēram, par spilgtu ziedu, par me�a klajumu, bet, kad domāju par �o cilvēku, acu priek�ā redzu drūmu kalnu panorāmu, galvu reibino�us bezdibeņus zem

kājām un vēl reibino�ākas kalnu virsotnes. Mani apdullina ūdenskrituma �alkoņa, virs putās sakultas dzīles redzu mirdzam vara-vīksnainus vizuļus; augstu debesīs, spārnus neplivinādams, lidinās ērglis. Arī tāda aina mani iepriecina, tomēr �is prieks ir mazliet citāds, ne glu�i tāds, kādu izraisa spilgts zieds vai mazs me�a klajumiņ� kaut kur zaļa biezokņa klusumā.

Otrkārt, domādams par �o cilvēku, it kā aizmirstu savu vecumu, savu sabiedrisko stāvokli, to, ka esmu liela rajona veterinārārsts. Es izjūtu to pa�u, ko izjustu vārgs, tuvredzīgs puisēns, piekļaudamies pie spēkpilnā Spartaka pleca. Tas ir ļoti nepatīkami, jo esmu jau trīsdesmit gadu vecs, augums sasniedzis vienu metru septiņdesmit trīs centimetrus un rekordiz-slaukumi, ko dod Ra�ka ar vareno tesmeni, ir tomēr mans nopelns. Kā jau teicu, �ī izjūta nav patīkama, tomēr no tās atbrīvoties es nespēju. Protams, ja visas mūsu govis dos tikpat daudz piena kā Ra�ka, ja ārste Na�eva, mani satikusi, nesāks smieties, es varbūt vairs neizjutī�u Avakuma tuvumā to, ko jūt vārgs, tuvredzīgs zēns, pieglauzdamies Spartakam. Tā man vismaz liekas.

Kad runāju par Avakumu, dabiski, man gribas būt objektīvam, bet jau minēto un vēl citu apstākļu dēļ man tas neizdodas. Vislabāk būs, ja arī turpmāk centī�os sa- ļ glabāt vienaldzīga hronikas rakstītāja po- 1 zīcijas.

Man tikai jāizsaka viena piebilde. Tā gan ir nenozīmīga, tie�a sakara ar stāstījumu tai nav, un proti: tam, ko Avakums runa par mani, nevajag ticēt. To saku tāpēc, ka viņam vispār ir maldīgs priek�stats par manu raksturu. Tā, piemēram, viņ� domā, ka esmu romantiķis, pat dzejnieks, kautrīgs sapņotājs, bet �ai ziņā viņam nav ne kripatiņas taisnības. Esmu liela rajona veterinārārsts, un manā rajonā, kā jau esmu teicis, nav nedz ienā�u, nedz vistu mēra. Arī Ra�ka, lai gan tai trūkst valodas, var apliecināt, ka savu darbu es protu. Un ja nu tā � par kādu poēziju, par kādu romantiku var būt runa? Viņa apgalvojums, ka es esot kautrīgs sapņotājs, ir pavisam nedibināts. Kad ārste Na�eva sāka draudzēties ar kapteini, es tūlīt pārtraucu pastaigas pa Luku ceļu. Rīkoties tik noteikti nespēj neviens kautrīgs sapņotājs. Turpretim, kad kapteinis bija aizlaidies uz mājām, es pastaigas atsāku, it kā nekas nebūtu noticis. Kur te izpau�as kautrība?

Skaidri redzams, ka Avakumam par manu raksturu ir maldīgs priek�stats. Es tomēr nedusmojos � kur� gan no mums nekļūdās? Kļūdījies ir pat ģeniālais �er-loks Holmss.

Balabanietei daudz vairs netrūka no �etrdesmit, tomēr pat zvērināts skeptiķis nebūtu viņai devis vairāk par trīsdesmit pieciem gadiem; viņa bija liela auguma, kuplām krūtīm, slaidiem gurniem, tievu vidukli. Mute viņai bija maza, tum�ās, skumjās acis vienmēr izskatījās valgas kā stirnai pavasarī.

Viņas vīrs � siera meistars bajs Bala-bans pirms pieciem gadiem pēk�ņi nomira ar sirds trieku. Kaimiņienes, skaudīgas sievas, apgalvoja, ka vīra priek�laicīgā nāvē esot vainojama pati Balabaniete, jo viņa mīlestībā esot negausīga kā lamija⁴. Bet vai tad tenku vāceles arvien netrin savas ļaunās mēles gar jaunu bezbērnu sievieti? Un cik ilgi viņām nedeva miera ka�ociņ� un jaciņa, ko Balabanietei bija sagādājis Metodijs Para�kevovsl Varbūt viņas tik daudz �ukstēja pa kaktiem un izplatīja ļaunas valodas tie�i �o divu mantu dēļ? Tie visi tomēr ir sīkumi. Balabaniete strādāja siernīcā, un viņu daudzināja par lielisku strādnieci, viņai vienmēr bija daudz izstrādes dienu. Precēties Balabaniete nesteidzās, jo nopelnīja pietiekami. Tā bija ļoti dzīvespriecīga sieviete, kurai �ķīrās jebkur� darbs.

Kad bajs Grozdans un Avakums, iegāju�i Balabanietes pagalmā un pēc tam priek�namiņā, apstājās pie atvērtām durvīm, kas veda dziļāk mājā, Balabaniete mazgāja spīdīgu kannu. Uzgriezusi durvīm muguru, noliekusies ar visu lokano augumu, viņa veikli rīkojās ar suku. Melnie vilnas svārki atsedza kājas mazliet virs locītavām, un samulsu�ais bajs Grozdans divreiz ieklepojās. Turpretim Avakums bija pavisam mierīgs. Balabaniete ciemiņus izdzirda tikai tad, kad priek�sēdētājs ieklepojās tre�oreiz.

Viņa atliecās un smaidīdama atglauda melnu matu �ķipsnu, kas bija nokritusi uz pieres.

� Kāpēc tu neesi darbā? � priek�sēdētājs vaicāja, izlikdamies bargs.

� Vispirms jāsasveicinās, � Balabaniete atcirta, pa�ķielēdama uz Avakuma pusi, _ _un tikai pēc tam drīkst uzdot jautājumus. Bet varbūt ar atraitni nav vērts pat sasveicināties?

� Ko tu nu runā! � bajs Grozdans saīga.

Avakums tūlīt sniedza viņai roku, un saimniece pastiepa pretim savējo, lai gan tā bija mitra.

� Sveicināta! � Avakums teica, enerģiski purinādams roku. � Bajs Grozdans dusmojas tāpēc, ka neļāvu viņam kārtīgi paēst pusdienas. Vainīgs esmu es.

� Kāpēc tu neesi darbā? � priek�sēdētājs neatlaidās, tomēr pirmītējās stingrības viņa balsī vairs nebija.

� Strādāju otrā maiņā, baj Grozdan. � Balabaniete uz viņu maigi palūkojās.

� Tāpēc arī esmu mājās. Esiet tik laipni un nāciet iek�ā! � saimniece aicināja un piebīdīja pie pavarda ķeblī�us.

Tā Avakums nokļuva Balabanietes mājā.

Kad priek�sēdētājs pastāstīja, kāpēc atnācis, viņa noskuma, lielās acis pieplūda asarām. Varēja redzēt, ka sievietei no sirds �ēl skolotāja. Laipnība, ar kādu viņa bija uzņēmusi Avakumu, pēk�ņi izgaisa. Viņa pat neskatījās uz tā pusi.

� Saliec visas skolotāja mantas pagrabā vai kaut kur citur, � priek�sēdētājs samulsis turpināja, � bet �o te cilvēku iekārto viņa istabā � lai padzīvo pie tevis, kamēr būs mūsu ciemā.

Balabaniete nopūtās.

Avakumam turpretim gribējās vai gavilēt: viņ� nebija, tā teikt, vēl paguvis ienākt pa Mom�ilovas vārtiem, kad viņam jau uzsmaidīja tik laimīgs gadījums. Protams, �is laimīgais gadījums nebija kā pasakas zelta putns nolaidies no koka un uzmeties viņam uz pleca. Avakums pats to bija meklējis � uzmanīgi un sīki izpētīt māju, kurā bija dzīvojis Metodijs Para�kevovs, iepazīties ar tās iekārtojumu bija pirmais punkts viņa izstrādātajā plānā.

Pa �īksto�ām vītņu kāpnēm viņi uzkāpa otrā stāvā. Kāpnes tie�i no pagalma veda uz garu, �auru galeriju dārza pusē. Tur bija divas no prie�u dējiem sasistas durvis; kādreiz, dro�i vien vēl tai laikā, kad te saimniekoja bajs Balabans, tās biju�as nokrāsotas pelēkas, bet tagad krāsa izskatījās pavisam izbalējusi. Abas durvis bija aizzīmogotas, uz sarkanās lakas varēja saskatīt Mom�ilovas tautas padomes zīmogu. Kādu brīdi priek�sēdētājs svārstījās: vai nu pa�am noraut zīmogu, vai pieaicināt par lieciniekiem da�us padomes lo�ekļus? Tad, nospriedis, ka viņ� te ir �maizes tēvs� un ievēlēts par ciema padomes locekli, vai arī it vienkār�i nevēlēdamies vairs zaudēt laiku �ā uzplijīgā sofi-jie�a dēļ, viņ� ļoti sparīgi parāva krāsainās aukliņas. Tas nemaz nepiestāvēja viņa labsirdīgajai sejai.

� Nu tad dzīvo laimīgs! � viņ� novēlēja Avakumam un, it kā nobijies no savas pārdro�ības, sāka steidzīgi kāpt lejā.

Balabaniete atslēdza durvis, kas atradās mazliet tālāk no kāpnēm, un klusēdama pamāja Avakumam.

Istaba bija nabadzīga, daudz nabadzīgāka, nekā viņ� bija varējis iedomāties. Pretim logam atradās ar karavīra segu pārklāta saliekamā gulta. Skapis, kas dro�i vien bija domāts drēbēm, augsts grāmatu plaukts, liels, ar ietinamo papīru pārsegts galds, divi krēsli, un tas arī bija viss. Virs gultas karājās medību divstobrene un adas patronsoma. Uz galda spīdēja mikroskops, stāvēja divi mēģeņu statīvi. Tur bija arī pincetes, spirta lampiņa, āmuriņi un da�as brūnas skābju pudelītes.

Par visām �īm lietām Avakums bija lasījis Slāvi Kova�eva ziņojumā. Kamēr viņ� pats ar palielināmo stiklu un centimetru mēru bija pētījis izsisto logu, Slāvi Kova-�evs bija apskatījis skolotāja istabu. Tā kā Avakums savam Plovdivas kolēģim pilnīgi uzticējās un pazina tā pedantisko kārtī-gumu, bet laika bija maz, viņ� toreiz nolēma apmierināties ar datiem, kurus iegūs biedrs. Tagad viņ� pārliecinājās, ka Slāvi Kova�evam nav palicis nemanīts neviens kaut cik ievērības cienīgs priek�mets.

Balabaniete nostājās istabas vidū.

� Tikai gulta un sega ir manas, � viņa sacīja. � Un arī skapis. Pārējais, ko te redzi, pieder skolotājam, un viss, kas atrodas skapī, arī ir viņa. Par �īm lietām esmu parakstījusies. Ja kaut kas pazudīs, man būs jāatbild.

� Esi mierīga, � Avakums pasmīnēja. � Sargā�u to visu kā savu acuraugu. Vari nekā nenest projām. Kā redzi, man bagā�as nav daudz, un viņa mantas mani netraucēs.

Kamēr Balabaniete mainīja palagus un nesa ārā skolotāja drēbes, Avakums stāvēja pie loga, uzgriezis istabai muguru; varēja dzirdēt, kā sieviete klusi �ņukst un �ņaukājas. Viņ� iekoda lūpā un saīga. �Ja man nekas neizdosies,� Avakums nodomāja, �nez vai �īs lietas vairs kādreiz nokļūs savā agrākajā vietā. Tad skolotājs Mom�ilovā vairs neatgriezīsies.�

Viņ� palūkojās pa logu. No turienes bija redzams spurainais �ūsku Midzenis. Pāri brūnajām kraujām liecās drūmas, lietainas debesis.

�Sī sieviete viņu ir mīlējusi,� Avakums nodomāja. �Citādi tā neraudātu.� Skatīdamies uz ceļa sazarojumu, viņ� iztēlē redzēja Balabanietes mazo muti un tum�o acu skumjo skatienu. �Dro�i vien dzīvoja ar viņu,� Avakums nopūtās un pēk�ņi nodrebēja: pārsteidza pa�a nopūta. Tas, ka Balabaniete varbūt mīlēja skolotāju un bija dzīvojusi ar viņu, nav nekas bēdīgs. Par to nav ko nopūsties.

Avakums izgāja uz galerijas un atvēra blakus durvis. Tās veda mazā istabelē, kas bija bāztin piebāzta ar visādiem krāmiem. Tur bija kaudzē samestas vecas grāmatas, laikraksti, burtnīcas, stāvēja izbāztas vāveres, medņi, lapsas un mazs brūns lācēns. Pie koka paliktņa piestiprinātais lācēns bija nolikts uz garenas kastes. Uz ietrunē-ju�a plaukta starp zirnekļu tīkliem un putekļiem spīdēja spirta pudeles. Tajās peldēja spirālē satītas �ūskas ar iebaltiem vēderiem un raibām mugurām, ķirzakas un salamandras. Kāda no izbāztajām vāverēm ar stikla acīm raudzījās pieliekamā kambara vienīgajā lodziņā � mazā, kvadrātveidīgā, ar resniem dzelzs stieņiem aizrestotā; tā rūtis nebija mazgātas gadiem ilgi.

Avakums sajuta Balabanietes skatienu un lēnām apgriezās.

� Arī tas viss pieder skolotājam, � viņa sacīja. Acis viņai vēl vienmēr bija sasarku�as. � To visu viņ� darīja skolas labā. � Brīdi Balabaniete klusēja. � Te nekas nav aprakstīts, bet te arī nekā sevi�ķa nav. Velti viņi aizzīmogoja durvis. Es nesī�u to visu lejā, bet te novieto�u stelles.

Viņa paraustīja plecu, pa�ķielēja uz Avakumu; tas ievēroja, ka sievietes acīs asaru vairs nav.

� Te es nolik�u stelles, � viņa atkārtoja un pēc tam mazliet klusāk piemetināja: � Ja dzīvosi pie manis ilgāku laiku, noaudī�u tev sedziņu. Vai sieva tev ir?

� Jā, un se�i bērni vēl piedevām.

� Nelaimīgais, � Balabaniete nez kāpēc iesmējās, tad, brītiņu klusējusi, atkal paraustīja plecu. � Ie�u uz siernīcu, � viņa nepagriezdamās teica. � Mājās bū�u vakarā. Ja ej kur projām, atslēgu ņem līdzi.

� Katrā ziņā, � Avakums apsolīja.

Viņa sāka kāpt lejā nesteigdamās, varbūt pat lēnāk, nekā vajadzētu.

7

Ar skatienu pavadījis saimnieci, kas bija izgājusi pa vārtiņiem, Avakums nokāpa pagalmā un no visām pusēm vērīgi aplūkoja māju. Dienvidu pusē pie viņa istabas loga auga plata, zaraina priede. Galotne sniedzās līdz jumtam, da�i zari rokas resnumā gandrīz pieskārās logam.

�Laba uzeja neaicinātam ciemiņam,� Avakums nodomāja.

Viņ� uzrāpās pa zaraino stumbru, tad, līzdams cauri zaļajiem zariem, kas bija cie�i kopā saķēru�ies, aizkļuva līdz mājas sienai un ļoti mierīgi apsēdās uz dzegas. Tas nebija prasījis no viņa sevi�ķas pūles.

Tajā pusē, kur atradās logs, pletās diezgan aizlaists plūmju dārzs, pieaudzis ar biezu zāli, kas tagad bija jau nodzeltējusi. Avakums izmērīja, ka no vecās priedes līdz pazemam zedeņu �ogam ir trīsdesmit soļi. �ogs dārzu no�ķīra no klusas nomaļas ieliņas, pa kuru nez vai varēja tikt cauri ar pajūgu. Ieliņa bija iespiesta starp zedeņu �ogiem, kas ne ar ko neat�ķīrās no Balabanietes �oga. Dārzā bija iemīta taciņa. Tā veda uz saimniecības ēkām: uz cūku stalli, kurā nebija cūku, uz tuk�u govju kūti, uz siena �ķūnīti ar melnu, satrunēju�u salmu jumtu un uz pla�u malkas nojumi. Zem nojumes atradās klucis, kurā bija iecirsts cirvis, un pāris vezumu malkas � sausu, resnu prie�u �ķilu. Taciņa, protams, nebija aizaugusi tikai �īs nojumes dēj.

Vairāk taciņu dārzā nevarēja ieraudzīt.

Avakums atkal atgriezās pie zarainās priedes un sāka vērīgi aplūkot joslu starp koku un kluso ieliņu. Saspriegtajā sejā pavīdēja tikko jau�ams smaids � gan �ur, gan tur viņ� redzēja piemītu zāli, stiebriņus, kas izskatījās dzeltenāki un sausāki par citiem. Nebija ne mazāko �aubu, ka pa �o zāli kāds staigājis, pirms tā nokalta.

Divas pavisam skaidri saskatāmas pēdas pieveda Avakumu pie �oga. Sai vietā no zedeņiem bija izrauti da�i dzeloņplūmju zariņi. Tie mētājās biezās nezālēs. Pieaugu�am vīrietim tikt te pāri bija tīrais nieks, bet, ja to gribētu darīt sieviete, viņai, iekams, svārkus sacēlusi, tā uzkāpj uz �oga, vajadzētu brītiņu pamīņāties uz vietas. Avakums pieliecās � pie pa�a �oga nebija gandrīz nekādu pēdu.

Te noteikti gājis vīrietis. Un gājis ne vienreiz vien, turklāt savu ceļu atstādams vaļā, � dzeloņplūmes zariņi nebija atbāzti atpakaļ vietā. Vīrietis dro�i vien bija nodomājis līst te pāri arī turpmāk, vai viņam it vienkār�i nebija pieticis apķērības � viens no diviem.

Avakums kļuva domīgs: varbūt tās ir mīlētāja pēdas? Varbūt naktī kāds ūsains Romeo te zogas pie skaistās atraitnes? Tādā gadījumā pēdām vajadzētu vest uz viņas durvīm, uz istabu, kurā viņa guļ.

Avakums klusi iesvilpās un apmierināts paberzēja rokas.

Pēdas neveda uz skaistules durvīm � tās sākās un beidzās pie zarainās priedes.

Avakums ieskrēja skolotāja istabā. �Ja logs no iek�puses būs aizkrampēts, es pats sevi_ iepļaukā�u,� viņ� nodomāja un paskatījās uz logu. Apak�ējais krampītis balstījās uz palodzes, aug�ējais brīvi karājās uz leju. Kā viens, tā otrs bija stipri sarūsējis. Avakums rāmi mazliet paspieda, abas loga puses �īkstēdamas atsprāga vajā un atdūrās pret zaļajiem zariem.

Avakums izņēma no lietus mēteļa iek�kabatas spēcīgu palielināmo stiklu un atkal nokāpa pagalmā. Piegājis pie vecās priedes stumbra, viņ� atlieca galvu atpakaļ. �Jāizpētī tre�ais un ceturtais zars. Tur kāpiens visgrūtākais. Lai tiktu augstāk, ar rokām stingri jāturas pie lielajiem zariem.�

Līzdams aug�ā pa stumbru, viņ� sasniedza ceturto �pakāpienu� � nocirsta zara stumbeni un, ar kreiso roku pieturēdamies, sāka caur biezo stiklu aplūkot priedes zvīņaino mizu.

Tas ilga ne vairāk kā trīs minūtes.

Un tad Avakums gandrīz vai nosvieda zemē palielināmo stiklu; viņ� raudzījās tajā tik cie�i, ka acu priek�ā sāka griezties zilgani loki.

Mirkli pievēris plakstus, viņ� dziļi ieelpoja, pēc tam skatījās atkal. Gar acīm sāka lēkāt zelta dzirksteles. Ielicis kabatā palielināmo stiklu, viņ� izvilka spalvu nazīti, ar zobiem to atvēra, izgrieza gabaliņu zvīņainas mizas un uzmanīgi nokāpa zemē.

Iegājis atpakaļ istabā, Avakums ar pinceti noņēma no mizas kādu zvīņu, nolika to uz mikroskopa stikliņa un ielūkojās^okulārā. Uz stikla plāksnītes bija zila pūciņa diega resnumā.

Zila vilnas dzijas pūciņa.

Avakums paņēma cigareti un kāri ievilka dūmu.

Pēc tam viņ� portfelī sameklēja pergamenta papīrīti, kurā glabājās otra tāda pati zila pūciņa. Tā bija atrasta uz Iļazova mājas palodzes starp pārzāģētā dzelzs stieņa skaidām. Palicis pūciņas zem mikroskopa, Avakums tās salīdzināja: krāsas un resnuma ziņā abas bija glu�i vienādas.

Viņ� piecēlās un sāka lēni staigāt pa istabu.

Tagad Avakums skaidri zināja, ka spraugu zedeņu �ogā, iemīto taciņu, zaraino priedi un neaizkrampēto logu neredzami pavedieni saista ar Iļazova māju. Nocirstā priedes zara stumbenim un izsistā loga saliektajam stienim pieskāries viens un tas pats cimds.

Bet vai tad pasaulē ir tikai viens zilu cimdu pāris? Un, ja nu cita tāda nav, tad kur tas atrodams un kas ir tā īpa�nieks?

Un tomēr �ie Avakuma atklājumi deva kaut kādu priek�statu par svarīgiem posmiem to notikumu ķēdē, kuriem sekoja noziegums. Viņam bija pamats būt ar sevi apmierinātam.

Noglabājis zilās pūciņas, Avakums devās uz pieliekamo. �ķita, ka tur nav nekā tāda, kam būtu vērts pievērst uzmanību. Izbāztie dzīvnieki un putni mēne�iem ilgi nebija izkustināti no savām vietām; par to liecināja biezie, no vecuma samelnē-ju�ie zirnekļu tīkli, ar ko tie bija pārvilkti. Avakums jau gribēja iet projām, bet piepe�i viņa skatiens apstājās pie mazā, brūnā lācēna. Tas likās pavisam tīrs, pat uz pamatnes, pie kuras tas bija piestiprināts, nevarēja manīt nevienu puteklīti. Vienīgais tīrais priek�mets starp daudziem citiem, kas bija tīmekļiem un putekļiem klāti, nevarēja nepievērst sev Avakuma uzmanību. Lācēnam samērā nesen bija pieskārusies cilvēka roka. Bet kāpēc no tik daudziem izbāztiem dzīvniekiem tikai brūnais lācēns izpelnījies tādu godu?

Avakums piegāja pie lācēna un pacēla to. Zem koka pamatnes atradās garena kaste. Aizdedzinājis elektrisko lukturīti, viņ� ieraudzīja kastes dibenā da�ādas krāsas un da�āda lieluma akmentiņus.

Vairāk nekā tur nebija. Tikai viens akmens dūres lielumā bija ievīstīts skolas burtnīcas lapā un apsiets ar sarkanu vflnas dziju. Tas atradās akmeņu kaudzītei pa�ā virsū.

Avakums iebāza kastē roku, paņēma akmeni un dzeltenajā lukturī�a gaismā izlasīja: ��ūsku Midzenis, 7. augustā.�

Rakstīts bija neskaidri, ar ķīmisko zīmuli.

�Tas ir kāds minerāls, ko Metodijs Para�kevovs atradis �ūsku Midzenī piecpadsmit dienas pirms notikuma īļazova pagalmā,� Avakums nodomāja. Paturējis akmeni rokā, viņ� nolika to atpakaļ kastē agrākajā vietā un arī lācēnu uzcēla turpat, kur tas bija stāvējis.

Sāka smidzināt sīks lietiņ�.

Pelēki mākoņi ar �uburotām mēlēm laizīja kailās �ūsku Midzeņa kraujas. Pa atvērto logu istabā plūda dzestrs, skuju smar�as un zemes valgmes piesātināts gaiss.

Māja bija klusa, tuk�a un skumīga.

Avakums notrīsēja. �ķita, ka kopā ar spējo aukstumu sirdī iespie�as vientulības izjūta. �Man katrā ziņā jāaizmieg,� viņ� nodomāja un, ar visu galvu ietinies lietus mētelī, aizvēra acis. Lietus lāses it kā taustījās ap loga rūtīm, un tikko saklausāmie pak�ķi padarīja klusumu vēl moko�āku.

Avakumu uzmodināja kluss ārdurvju klaudziens. Priek�namā atskanēja soļi. Viņ� ieklausījās un saprata, ka tur staigā Balabaniete. Avakumam vairs negribējās gulēt tumsā. Viņ� iededzināja lampu, atvēra skapi un sāka kārtot savas drēbes. Gultā palika tikai lietus mētelis. Zem tā oderes bija divas dziļas kabatas, kurās viņ� glabāja vajadzīgas lietas: auklu, kabatas lukturī�a rezerves bateriju, patronu paciņu un mazu, bet izturīgu tērauda lāpstiņu ādas ieliekamajā.

Lietus smidzināja joprojām.

Avakums attaisīja logu, uzmeta uz pleciem mēteli, tad nokāpa lejā un, priek�namā apstājies, klusi ieklepojās.

Pēc mirkja durvis pla�i atvērās un gai�ā �etrstūrī parādījās Balabaniete.

� Kāpēc tu stāvi priek�namā? � viņa izbrīnījusies vaicāja. � Nāc iek�ā, pasildies. Skat, kādu uguni esmu sakūrusil

Pavardā, kas atradās viņai aiz muguras, uguns reizēm pēk�ņi uzliesmoja, reizēm noplaka. Patīkami smar�oja cepti kartupeļi.

� Paldies, � Avakums atbildēja. Viņ� pēk�ņi sajuta izsalkumu un norija siekalas.

� Esmu nodomājis iziet. Citādi labprāt pasildītos.

Balabaniete vēl vienmēr stāvēja uz sliek�ņa.

� Varbūt drusciņ pagaidīsi, lai pārstāj lietus, � viņa ierosināja.

� Tas gan pareizi, � Avakums smaidīdams piekrita. � Kāpēc lai es brīdi nepa-gaidītu? Lietus drīz būs pāri.

Viņ� apsēdās pie pavarda, rokas tīksmi pastiepdams uz uguns pusi, tad, izvilcis pīpīti, piebāza to ar tabaku un aizsmēķēja.

Kamēr Balabaniete �audījās pa istabu, gādādama vakariņas, Avakums pēc veca paraduma aplūkoja mājsaimniecības piederumus un visu laiku klausījās, kā saimnieces kailās kājas klusi dipina pa grīdu.

Istaba bija pla�a, ar gariem plauktiem

gar sienām, pie ieejas uz dzelzs āķiem karājās vara katliņi ar ūdeni. Kreisajā stūrī melnoja atvērtas durvis � tur dro�i vien bija guļamistaba. Viņ� atcerējās, ka guļamistabas logs ir tajā pusē, kur dziļi dārzā atrodas nolaistās saimniecības ēkas.

� Saimniecīt, � Avakums ierunājās, � vai tev nav auksti ar basām kājām?

Balabaniete uz mirkli apstājās. �ķita, ka �ie vārdi viņu ļoti pārsteigu�i.

� Man � auksti? � Viņa paraudzījās uz kājām, nez kāpēc paraudama uz aug�u svārkus, un jautri iesmējās. � Kālab lai man būtu auksti? Ko vēl neizdomāsi! Esmu pieradusi. � Nolaizdama svārkus uz leju, viņa ar galvu .pamāja uz uzklāta galda pusi. � Nāc nu ēst vakariņas, citādi atdzisīs. Nekāda sevi�ķa cienasta gan nav � dzīvoju viena pati kā koks.

Lai atraitni neapvainotu, Avakums tūlīt piesēdās pie galda. Tur bija nolikta bļoda ar ceptiem kartupeļiem, brinza, panna ar ceptām olām un liela krūze rūgu�piena. Galda vidū kaudzītē bija sakrautas maizes �ķēles.

� Kā mēdz teikt, cilvēkam sev vienam pat pusdienas vārīt nav parocīgi, � Balabaniete nopūtās, sparīgi ēzdama ceptās olas. � Kamēr �eit bija nabaga Metodijs. viņ� bie�i uzturējās manā sabiedrībā, nenicināja mani � skolotājs arī pats bija vientulis. Da�kārt viņam izcepu biezpiena pīrāgu vai kaut ko citu, bet, kop� viņ� apcie-tināts, nav vairs vērts neko darīt. Tāpat sausu vien ēdu � tik un tā kumosi kaklā sprie�as.

Tiesa, Avakums gan nemanīja, ka viņai kumosi kaklā spriestos; Balabanietei bija apskau�ama apetīte, un viņa arī izskatījās ļoti spirgta.

� Saimniecīt, � viņ� apvaicājās, � vai pie Metodija bie�i nāca ciemiņi? Kad es vēl biju vecpuisis, pie manis katru vakaru saradās cilvēku desmit.

� Ciemiņi? � Balabaniete papurināja galvu. Uz pieres uzkrita melna matu cirta, tomēr viņa nepacēla roku, lai atglaustu to atpakaļ. � Kādi nu ciemiņi. Pie Metodija nenāca neviens. Viņam laba sirds, tikai viņ�, nabadziņ�, ir mazliet nesabiedrisks. Tāpat kā es.

� Nevar būt, ka tādam cilvēkam nebūtu bijis draugu, � Avakums �aubījās.

� Nē, nebija, � Balabaniete atkal papurināja galvu. � Metodijs bija labs ar visiem, un visi arī izturējās labi pret viņu, tomēr draudzēties viņ� nedraudzējās ne ar vienu pa�u.

Balabaniete sadrūmusi uz mirkli apklusa.

� Bija gan viņam viens draugs, bet nu jau būs pagāju�i trīs gadi no tā laika, kad �o cilvēku �ūsku Midzenī saplosīja vilki. Abi mēdza kopā iet medībās. Viņ� bija me�sargs.

Avakums kļuva domīgs. Viņ� juta, ka �oreiz par tematu �Metodijs� vairs runāt nedrīkst.

Saruna novirzījās uz siernīcu. Balabaniete palielījās, ka brinza �ogadesot treknāka nekā pērn, ka tagad pārstrādājot divreiz vairāk piena nekā agrāk. Viņa pastāstīja arī, ka siernīcas ļaudis gribot uzvarēt sacensībā ar Lūkiem un ka visi cerot rudenī saņemt daudz naudas.

� Ko tu darīsi ar naudu? � Avakums vaicāja. � Varbūt iziesi pie vīra?

Balabaniete jautri iesmējās. Katūna blūze uz krūtīm sāka viļņoties tā, it kā no iek�puses to plivinātu dienvidu vēja brāzmas.

� Man tikai vajag gribēt, un es rīt pat pārvedī�u sev vīru, � viņa atbildēja. � Turklāt tādu, kādu vēlē�os. Ir nu gan pasaules brīnums � vīrs! Mani pa�reiz nodarbina kas cits, svarīgāks. Mans vīrs bija izcils brinzas meistars, un esmu nolēmusi kļūt par tādu pa�u meistaru, kāds bija viņ�. Par godu viņa piemiņai. Man �is darbs ir ļoti pa prātam. Tas man arī padodas diezgan labi. Bet, lai kļūtu par meistaru, man vēl mazliet jāpamācās � katrā darbā ir tādi svarīgi sīkumi, kas jāzina.

Balabanietes acis sāka mirdzēt, un viņa iesmējās.

� Apsolīja pavasarī sūtīt uz kursiem. Tas man svarīgāk nekā apprecēties. Kad bū�u izmācījusies par meistaru, siernīca

man kļūs par īstajām mājām, bet te iegriezī�os tikai tāpēc, lai manam vīriņam nebūtu garlaicīgi, ja man tāds būs.

� Tikai tāpēc vien iegriezīsies mājās? � Avakums jautāja.

� Arī tāpēc, lai izgulētos uz atsperēm. � Balabaniete val�ķīgi iesmējās. � Man ir gulta ar atsperu matraci. Guli tādā gultā un nemaz to nejūti. Ļoti ērta.

Pēc tik interesantas sarunas Avakums atkal iebāza pīpītē tabaku un, apsēdies tuvāk pavardam, klusēdams aizpīpēja.

Balabaniete novāca galdu, pēc tam iegāja otrā istabā un aizdedzināja lampu. Pa atvērtajām durvīm Avakums redzēja pusi no augstas gultas ar izrotātiem dzelzs galiem. Gulta pārklāta ar pūkainu, �ilbino�i baltu kazas vilnas pārsegu; pie sienas tamborēta sedziņa.

Balabaniete skaļi no�āvājās, laiski izstaipījās un sāka klāt gultu.

Dūmvadā klusītēm gaudoja vēj�.

Avakums piecēlās un, uzvilcis mēteli, ieklepojās.

� Vai iesi projām? � Balabaniete jautāja. Rokā viņa turēja balto pārsegu.

� Jāiet, � Avakums atteica.

Balabaniete, kas bija sākusi pārsegu salocīt, atkal to uzklāja uz gultas. Brītiņu domīgi pastāvējusi, viņa vaicāja:

� Vai pulkstenis jau deviņi?

� Pat pāri deviņiem, � Avakums atbildēja.

Viņa atkal iegrima domās. Tagad viņas acis vairs nevērās Avakumā, bet raudzījās kaut kur garām.

Viņ� aizpogāja lietus mēteli un devās uz durvīm.

� Vai tu rīt ilgi gulēsi? � Balabaniete pēk�ņi noprasīja.

Avakums sastinga uz vietas � sievietes balsī ieskanējās kaut kas tāds, kas viņam likās dīvains. Pūkainais pārklājs, ko Balabaniete atkal uzklāja uz gultas, klusās pārdomas, skatiens, kas slīdēja viņam garām, � tas nevarēja būt tāpat vien.

� Vai es ilgi gulē�u? � Avakums atkārtoja jautājumu, lai pagūtu apdomāt atbildi. � Zini, saimniecīt, �onakt, �ķiet, nebū�u mājas. Ciemo�os pie baja Groz-dana. Viņ� lūdza, lai ieeju papļāpāt, izdzert kādu glāzi vīna, un dro�i vien pie viņa arī pārnak�ņo�u.

� Smalki izdomāts, � Balabaniete teica, paraustīdama plecu.

Viņa vairs nebilda ne vārda.

� Istabu aizslēdzu, atslēga ir pie manis, � Avakums piemetināja: � Ar labu naktil � un gāja ārā.

Lietus lija stiprāk nekā pirmīt.

Viņ� skaļi aizcirta durvis un sāka piesardzīgi iet pa platu ceļu, kas ved uz Aug�ējo ciematu. Bija necaurredzama tumsa. Nokļuvis līdz pirmajam krustceļam, ko varēja tikai nojaust, Avakums tūlīt pagriezās pa kreisi un noskaitīja desmit soļu.

Ap to vietu vajadzēja atrasties �oga spraugai. Ar roku uzmanīgi pieskardamies zedeņiem, viņ� mēģināja �o spraugu sataustīt.

Vēl da�i soļi, un dzeloņainie zari izbeidzās. I

Avakums pacēla uz aug�u lietus mēteļa stūrus un pārlēca pāri �ogam; netālu tumsā melnoja Balabanietes māja. Viņ� devās taisni uz priek�u.

Vīsto�ajās lapās �abināja lietus. Piegājis pie mājas, Avakums atspiedās pret to stūri, kas bija vistuvāk logam, un sāka gaidīt. Nebija apritējusi ne minūte, kad gaisma nodzisa. Balabaniete atvēra priek�nama durvis, pārkāpusi pāri slieksnim, pavērās apkārt un steidzīgi devās uz vārtiņiem. Drīz vien viņa pazuda tumsā.

Mazliet nogaidījis, Avakums aizskrēja līdz kāpnēm, zemu pieliecies, uzkāpa galerijā un bez trok�ņa aiztaisīja istabas durvis. -

Pa plati atvērto logu vēj� pūta istaba valgmi un sīkas lietus lāsītes.

Reiz Avakumam vaicāju:

� Kāpēc tu apmānīji Balabanieti, teikdams, ka naktī nebūsi mājās? Ko tu īsti domāji, kāpēc tev vajadzēja melot? Vai tie�ām tu bija pārliecināts, ka naktī kāds atnāks uz �o māju?

Avakums paraustīja plecus.

� Es nekā nedomāju, nekādu noteiktu plānu man nebija. Tikai gribēju atgriezties mājās tā, lai neviens nemanītu. Tā arī izdarīju.

Brīdi klusējis, viņ� pasmaidīja.

� Man bija tāda nojauta, ka tonakt kaut kas notiks, pareizāk sakot, � kaut kam jānotiek...

Viņ� gulēja gultā apģērbies, apsedzies tikai ar mēteli, kas bija jau paguvis lietū pamatīgi samirkt. Gulēja, klausīdamies, kā pak�ķ lāses, kas atsitas pret logu, kā vēj� klusi sarunājas ar zaraino priedi, un neko nedomāja.

Laiks �ķita apstājies.

Pēk�ņi viņ� nodrebēja � klusi ie�īkstējās ārdurvis. Kāds tās atvēra, izgāja cauri priek�namam, pagrieza atslēgu, un atkal viss iegrima klusumā.

�Durvis laikam ie�īkstējās vienu pa�u reizi,� Avakums nodomāja. �Tas nozīmē, I ka tagad tās ir vaļā, it kā tiktu gaidīts vēl I kāds. Arī atslēga noklak�ķēja tikai vienreiz.�

Viņ� gulēja, platām acīm raudzīdamies tumsā.

Pēc brī�a vēl viens izgāja cauri priek�namam; soļi bija smagāki un dro�āki. Un atkal klusums.

Lietus lāses vēl aizvien pak�ķēdamas sitās pret logu.

Avakumam gribējās smieties � vai ir vērts salt zem mitra mēteļa tāpēc, ka Balabaniete tiekas ar savu mīļāko?

Viņ� tomēr nekustējās. Vēl vienmēr gaidīja, ka notiks kas nozīmīgs, kaut kas tāds, kam būs tie�s sakars ar tiem iespaidiem, kuri nogulsnēju�ies viņa apziņā aizritēju�ās dienas laikā.'

Pēk�ņi viņam pār muguru pārskrēja salti drebuļi: kāds nāca aug�ā � ie�īkstējās viens pakāpiens, pēc tam �īkstoņa atkārtojās pie pa�as galerijas.

Avakums durvis bija atstājis neaizslēgtas. Pats vairs nevarēja atcerēties, vai bija darījis to tī�ām vai tāpat vien aizmirsis pagriezt atslēgu.

Cilvēks, kas bija uzkāpis galerijā, laikam gan nedomāja nākt Avakuma istabā. Viņ� atvēra blakus durvis un iegāja pieliekamajā.

Kas viņam tur ko darīt izbāztu putnu un zvēru vidū, starp visādiem veciem krāmiem? Tas bija tik negaidīti, ka Avakums aiz pārsteiguma gandrīz pielēca kājās.

Viņ� pilnīgi atģidās tikai tad, kad atkal ie�īkstējās pakāpieni. Cilvēks jau gāja lejā.

Turpmākais norisinājās vienā vai divās minūtēs. Avakums pieskrēja pie loga, pārkāpa pāri palodzei un, ar rokām pieķēries pie vecās priedes zara, sāka ātri rāpties lejā. Sajutis zem kājām zemi, viņ� pa kaklu pa galvu metās uz �oga pusi. Viņam pa priek�u skrēja kāds cilvēks.

Avakums iegrūda roku kabatā, lai izrautu lukturīti, bet paslīdēja kāja, un viņ� atmuguriski nokrita slapjajā zālē.

Celdamies aug�ā, Avakums rūgti pasmaidīja, jo bija skaidrs, ka pirmā sadursme beigusies ar viņa sakāvi.

Avakums ilgi nespēja aizmigt � palaist garām tādu izdevību! Kāpēc viņ� neaizdedzināja lukturīti, gaismas staru vēr�ot uz nezināmā seju, kad tas atradās pieliekamajā? To būtu spējusi jebkura sieviete ...

Zobus sakodis, viņ� pagriezās pret sienu un aizvēra acis.

Rītausmā Avakumu pamodināja aukains vēj�, kas plosījās vecās priedes zaros, lieca un lauzīja tos. Pa debesīm traucās saplosīti mākoņi, to plaisās mirdzēja zili lietus noskalotas debess lāsumi.

�ķita, ka vēj� aizpūtis arī nelāgo noskaņojumu: verot vaļā acis, viņam likās -visapkārt skan pazīstama, ļoti jautra melodija, dro�i vien valsis.

�Tagad būs jāizpētī, kas noticis pieliekamajā,� Avakums sprieda un, paķēris dvieli, nokāpa pagalmā. Tur viņ� mazgājās un plun�ājās aukstā ūdenī tik ilgi, kamēr āda kļuva sarkana. .

�Tūlīt apskatī�os, kas noticis pielieka-rnajā,* Avakums atkal nodomāja, tomēr sāka skūties; pēk�ņi viņ� atcerējās, ka melodija, ko mozdamies bija dzirdējis, ir no �Jevgeņija Oņegina�.

Viņ� uzģērba jaunu puloveru, nospodrināja zābakus, ar plaukstu ielēja matos odekolonu un, nostājies pie maza spogulī�a, sāka sukāties; spogulītis bija uzlikts uz mēģeņu statīva. Visu laiku Avakums svilpoja valsi no �Jevgeņija Oņegina�, it kā aiz loga atrastos nevis ņirdzīgais �ūsku Midzenis, bet sārtā pazīstamā mājas fasāde.

Galerijā viss bija mitrs. Arī pieliekamā durvis augu nakti bija skalojis lietus. Meklēt uz roktura nospiedumus nebija jēgas.

Pieliekamajā visas lietas atradās savā vietā.

Stāvēdams uz sliek�ņa, Avakums tās vērīgi aplūkoja citu pēc citas.

Tas ilga minūtes desmit.

Beidzot viņ� pasmaidīja. Lācēna pamatne bija apmēram divu pirkstu tiesu pabīdīta sānis, un kreisajā pusē varēja redzēt kastes aug�ējo stūri. Vakar viņ� pats bija nolicis lācēnu un ļoti labi atcerējās, ka pamatne visus kastes stūrus apsedza vienlīdz labi. Tagad kreisais stūris apmēram divu pirkstu platumā bija vaļā. Kāds izbāzto dzīvnieku bija pastūmis sāņus, dro�i vien tāpēc, lai ielūkotos kastē un iebāztu tur roku, bet pēc tam tumsā nebija spējis lācēnu novietot precīzi agrākajā vietā. �Nolikts nepareizi tie�i par diviem centimetriem,� Avakums konstatēja.

Nocēlis lācēnu uz grīdas, viņ� ielūkojās kastē. Tur it kā nekas nebija mainījies. Tā pati krāsaino akmentiņu kaudzīte, uz tās � vislielākais akmens, kas ievīstīts burtnīcas lapā ar uzrakstu: ��ūsku Midzenis, 7. augustā.� Akmens atradās tai pa�ā vietā, kur to bija atstājis Avakums. Arī papīrs un uzraksts bija tas pats. Tikai akmens krāsa izskatījās citāda. Avakums labi atcerējās: t a s akmens bija brūns. Tagad viņ� turēja rokās lieluma un veida ziņā gandrīz tādu pa�u akmeni, bet krāsa bija citāda � baltgana.

8

Virs Lūkiem lēca saule un sārtojās debesis. Tālumā kailas, akmeņainas nogāzes un robainas klintis grima caurspīdīgā, ro�ainā dūmakā.

Avakums nokāpa lejā un priek�namā gandrīz saskrējās ar Balabanieti.

� Man jau laiks būt siernīcā, bet es, redz, aizgulējos! � Viņa pasmaidīja, steidzīgi bīdīdama zem lakatiņa uz pieres nokritu�u cirtu.

Virs katūna blūzes viņa bija uzģērbusi jaciņu ar īsām piedurknēm. Uz krūtīm tā nebija aizpogāta, un izgriezumā, ko rotāja

zeltains atloks, blāvoja gluda āda, tik balta kā piens.

� Ko lai dara, � Avakums atbildēja. � Tā nu mēdz būt: kas naktī maz guļ, tam no rīta grūti pamosties.

Balabaniete palūkojās starojo�ām, izbrīna pilnām acīm, paraustīja plecus un jautri iesmējās. Smiekli bija dzidri, skanīgi. Viņa iespieda rokas sānos, un blūze tagad cie�i apņēma augumu. Zem zeltaini dzeltenās jaciņas cilājās kuplas krūtis.

Nopūtusies viņa bēdīgi sacīja:

� Ko lai iesāku � tāds ir mans atraitnes liktenis.

Acis tomēr joprojām smējās.

Avakums noraudzījās tai pakaļ; viņ� bija uzmodies labā omā, tik labā, ka gribējās svilpot.

Kad Balabaniete nebija vairs redzama, viņ� a�i devās atpakaļ mājā, ar mazu mūķīzeri atvēra saimnieces istabas durvis,� iegāja guļamtelpā un nometās uz ceļiem. Nekrāsotā dēļu grīda bija tīra, nekādas pēdas nevarēja atrast. �Te viņ� staigājis tikai ar zeķēm kājās,� Avakums nodomāja. �Zābaki paliku�i pirmajā istabā, kur ir nelīdzens klons, un tagad, kad tas izslaucīts, tur neizdosies neko saskatīt.�

Sasistā krūzē ra�eni ziedēja pelargonija, tāpēc istabā bija tīkama smar�a; tā saplūda kopā ar ziedo�as ģerānijas smar�u. Sī pelargonija, kas bija nolikta uz palodzēs, lika atcerēties bezrūpīgas jaunības dienas, sen aizritēju�us laikus.

Ātri aizslēdzis durvis, Avakums izslīdēja ara un steidzīgi devās uz Il�o krogu. Marko Krumovs pasniedza viņam kaltētas maizes kvasu, kurā bija iegriezta brinza un sīvie pipari. Avakums visu notiesāja ar vilka apetīti, un viņam vēl ilgi pēc tam mutē svelmaini dedzināja.

Bajs Grozdans bija ielējis sev glāzīti anīsa degvīna, kad ieraudzīja pagalmā ienākam Avakumu. Sirds nez kāpēc sarāvās, un viņ�, smagi nopūties, drūms un neapmierināts noglabāja pudeli bufetē.

Krustmātes Grozdanas un Avakuma balsis skanēja jau pie pa�as mājas.

�Kāpēc neizgāju minūtes piecas agrāk!� priek�sēdētājs grēmās pats uz sevi. Tad, cienīgi noklepojies, devās priek�namā un ar pla�u �estu aicināja Avakumu iek�ā.

� Laipni lūdzam, � viņ� sacīja, caur pieri raudzīdamies ciemiņā.

Kamēr viņ� domāja, vai nepiedāvāt Avakumam krēslu, piesteidzās krustmāte Groz-dana, pēc izskata nīgra sieva, un gurdzo�ā balsī sāka vīram pārmest:

� Kas tu gan esi par cilvēku, Grozdan! Atnācis ciemiņ�, bet tu stāvi priek�nama vidū kā stabs! Vai tā nu var? � Viņa pla�i atvēra istabas durvis, pieskrēja pie galda, a�i izlīdzināja tamborēto galdautu, tad atkal piesteidzās klāt, aicinādama: � Nāciet, nāciet iek�ā! Apsēdieties, kā jau pieklājas, bet es ātri vien uzlik�u uz galda, ko nu dievs devis.

Avakums palocījās un goddevīgi noskūpstīja viņai roku. Krustmāte Grozdana pietvīka un ar neaprakstāmu lepnumu sejā palūkojās uz vīru. Tā viņa nekad nebija skatījusies.

Bajs Grozdans samulsis noklepojās.

Viņi iegāja goda istabā, apsēdās viens otram pretim.

Tur bija drēbju skapis, kumode, uz kuras stāvēja modinātājpulkstenis, un plata gulta izrakstītiem galiem; krēslu atzveltnes bija apklātas ar tamborētām sedziņām, pie sienām karājās lubu bildītes, logiem bija aizvilkti balti aizkariņi. Salīdzinājumā ar �o istabu Balabanietes istaba izskatījās pēc nabadzīgas celles.

� Jauki esat iekārtoju�ies, � Avakums smaidīdams teica.

Trūka tikai pelargonijas smar�as.

� Kā nu ir, tā iztiekam. � Bajs Grozdans ieklepojās tre�oreiz.

� Dro�i vien labi nopelnāt?

Bajs Grozdans paskrullēja ūsu.

� Jā, diezgan labi, � viņ� atbildēja.

� �ogad sāksim dzīvot vēl labāk.

Avakums pavērās uz durvīm, izņēma dienesta apliecību un pasniedza to priek�sēdētājam, tad aizsmēķēja un gāja aplūkot fotogrāfijas, kas bija piekārtas pie sienas.

� Vai �is spēka vīrs nav tavs dēls? � viņ� vaicāja.

Bajs Grozdans nekā neatbildēja. Uzacis raukdams, viņ� pētīja zīmogu.

Avakums paņēma apliecību un iebāza kabatā, pēc tam ērti apsēdās uz krēsla un izstiepa kājas.

� Vai tas ir tavs dēls? � Avakums vaicāja vēlreiz, ar galvu pamādams uz ģīmetnes pusi.

� Dēls, � bajs Grozdans apstiprināja, � kalpo republikai. Pa�reiz atrodas Bla-gojevgradā.

Avakums pasmaidīja.

Ienāca Grozdaniete. Viņa atnesa brinzu un maizi un pilnu bļodu ar medu.

� Iedodiet nu, māt, mazliet anīsa degvīna, � Avakums mīlīgi lūdza, saņemdams no viņas rokām cienastu. � Mums jāiedzer par jūsu dēlu, kas kalpo republikai Blagojevgradā. Vai ne, baj Grozdan?

Viņi saskandināja un iedzēra pa malciņam ...

Kad viņi atkal bija paliku�i divi vien, Avakums sacīja:

� Atnācu pie tevis, baj Grozdan, nevis tāpēc, ka esi bagāta kooperatīva priek�sēdētājs un ciema padomes loceklis, bet tāpēc, ka ļoti atbildīgi darbinieki man stāstīja par tevi kā par labu cilvēku, uz kuru var paļauties. Mēs zinām, ka esi uz-184 ticams biedrs jau no divdesmit tre�ā gada,⁵ka grūti laiki devu�i tev dzīves gudrību un iemācīju�i glabāt noslēpumus. Atnācu, lai tev atklāti pateiktu, kāpēc īsti esmu ieradies Mom�ilovā un kādā veidā tev būtu man jāpalīdz. Bet vispirms gribu brīdināt: no tevis neviens nekad nedrīkst uzzināt, kas es tāds esmu; tas nedrīkst notikt ne �odien, ne rīt, nemū�am. Skaidrs?

� Par to neuztraucies, � bajs Grozdans pamāja ar galvu. � Es sāk�u par tevi kaut ko stāstīt tikai tad, kad Karabairs ierunāsies cilvēka balsī.

� Ticu, � Avakums atbildēja. � Domāju, pat tad, ja Karabairs sāks runāt, tu tomēr klusēsi. Tad nu tā. Pirmkārt, tev jānoskaidro, protams, cik tas iespējams, kuri no �ejienes iedzīvotājiem naktī no divdesmit otrā uz divdesmit tre�o augustu nav biju�i mājās. Atcerēsies? Otrkārt, kur� no Mom�ilovas vīrie�iem ir valkājis vai valkā zilus vilnas cimdus. Ja tev neizdosies to atcerēties vai atrast tādu cilvēku, kas valkājis vai valkā zilus vilnas cimdus, pacenties uzzināt, kur ir pārdota zila dzija, kad tas noticis un kas Mom�ilovā vai kādā no kaimiņu ciemiem nodarbojas ar adī�anu.

� Tad redz, kā! � bajs Grozdans izbrīnījies gari novilka.

� Tas ir ļoti svarīgi, � Avakums piebilda.

Bajs Grozdans, brīdi nekā neteicis, pieliecās tuvāk ciemiņam un klusām jautāja:

� Vai skolotāju tie�ām pakārs?

� Tā nav mana darī�ana, � Avakums atbildēja, plecus paraustīdams.

Caur baltajiem aizkariņiem istabā ielūkojās saule.. Liela, melna mu�a pameta logu un sāka sīkt virs medus trauka.

� Tas, ko uzdevu, tev jādara piesardzīgi � ne �iku, ne grabu, � Avakums brīdināja. Viņ� apēda karoti medus un virsū uzdzēra degvīnu. � Visu dari tā, lai neviens nekā nenojaustu, lai nekas nedurtos acīs...

Paskatījies pulkstenī, viņ� piecēlās.

� Pusdienas laikā redzēsimies pie baja Marko. Ja būsi uzzinājis kaut ko tādu, kas jāziņo man, pasuti pudeli limonādes un uzaicini mani kopā to izdzert. Tā būs mūsu parole. Atcerēsies?

Bajs Grozdans pamāja ar galvu un, noglaudis ūsas, plati pasmaidīja.

Atvadījies no kooperatīva priek�sēdētāja, Avakums devās uz Iļazova māju. Star�ina Georgijs neuzticīgi viņu aplūkoja no galvas līdz papē�iem un nejāva kāpt pāri ¹ slieksnim, kamēr nebija saņemta majora atļauja. Avakums iegāja drūmā gaitenī, kura sienas bija apliktas ar akmens plāksnēm, un pēk�ņi sajuta, ka sirds pukst tik strauji, it kā nupat būtu noskrieti simt metri. �Kas tas par muļķīgu vājumu,� viņ� nodomāja un saīga. Gaitenis tie�ām atgādināja viduslaiku cietumu. Pelēka granīta sienas, aukstums un pustumsa. Lai ilūzija �ķistu vēl reālāka un pilnīgāka, vajadzēja vēl tikai smagas dzelzs va�as, ogļu pannas un kā�us spīdzinā�anai.

Mājā bija trīs istabas, kas atradās abās pusēs gaitenim. Uz tām veda smagas ozolkoka durvis ar lielām, vairākās rindās sadzītām kaltām naglām. Istabā pa kreisi bija iekārtota noliktava � tur ģeologi glabāja aparātus, instrumentus, rasējumus un saimniecības naudu. Naktī uz divdesmit tre�o augustu izlaupīta bija �ī istaba. Izsistais logs jau sen bija iestiklots, pārzāģētā stieņa vietā iestiprināts jauns � resnāks, bet pa�am logam pielikti dubult-slēģi, kas no iek�puses tika aizslēgti ar slepenu atslēgu.

Ģeoloģiskā punkta priek�nieks majors Ind�ovs izturējās pret viesi ļoti vēsi. Kamēr viņ� lasīja komandējuma apliecību, ko bija izdevis Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas institūts, Avakums pārlaida skatienu viņa sejai un nodomāja: �Bēdīgs fakts. Sis cilvēks slimo ar kuņģa jēlumu � uz galda dzeramās sodas kārbiņa. Seja vāja un bāla, acu zīlītes pārmērīgi lielas. Pagāju�o nakti viņ� nav gulējis � acis noguru�as un mazliet skumīgas. Nesen viņ� beidzot saņēmis, paaugstinājumu � tas redzams pēc jaunajiem uzple�iem, kas piestiprināti pie apdilu�iem formas svārkiem, bet viņ� dabūjis arī sodu � gan pa partijas, gan pa dienesta līniju. Viena zvaigznīte no uzple�a noņemta, tuk�a vieta vien palikusi.�

Majors izlasīja komandējuma apliecību un, galvu pacēlis, klusēdams atdeva to atpakaļ. Tad nelaipni vaicāja:

� Ko jums no manis vajag?

� Neko sevi�ķu, � Avakums atbildēja.

� Atnācu tikai iepazīties.

Brīdi abi klusēja. Bija auksti. Gaiss �ķita zils no tabakas dūmiem.

� Mūsu darbā ir daudz kā kopīga, � Avakums sacīja. � Vai jūs tā nedomājat?

� Nē, nedomāju, � majors atbildēja.

� Kāpēc ne? � Avakums brīnījās.

� Jūs, piemēram, staigājat apkārt pa kalniem, pētāt apvidu. To pa�u daru arī es � staigāju pa kalniem un pētu apvidu.

� Līdzība ir tikai ārēja, � majors iebilda.

Avakums pasmīnēja.

� Tātad tomēr līdzība, vai ne?

Majors nesacīja ne vārda.

� Gribu noteikt � protams, aptuveni � Mom�ila valsts ziemeļu robe�as. Man jāpētī rajons uz dienvidiem un dienvidaustrumiem no Karabaira un jāmēģina tur atrast �īs valsts pēdas.

� Meklējiet laimīgs, � majors norūca.

� Vai jūs neatceraties nekā tāda, kas varētu man noderēt? Jūs ta�u esat diezgan pamatīgi izpētīju�i �o apvidu.

� Nekā tāda, kas varētu interesēt jūs, neesmu pamanījis.

� Tas ir joti svarīgi�. � Avakums priecīgi iesaucās. � Ja nu jūs, trīs speciālisti, neesat nekā pamanīju�i, tad arī es nepamanī�u, vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu viens.

� Par to varat spriest tikai jūs pats, � majors atcirta.

� Tas tiesa, � Avakums piekrita.

� Nav jēgas man klīst apkārt pa vietām, kuras esat jau izstaigāju�i jūs: uz dienvidiem un dienvidaustrumiem no Karabaira.

Pēc tam viņ� jautāja:

� Jums dro�i vien ir izpētīto vietu koordinātes?

� Vai tad kartogrāfs var strādāt bez koordinātēm! � majors sa�utis iesaucās.

Viņ� izņēma no etvijas cigareti un īgni aizsmēķēja.

� Lieliski! � Avakums iesmējās. � Iedodami man koordinātes, jūs paglābsiet mani no liekas kāpelē�anas pa �ejienes kraujām.

� Uz to gan neceriet, � majors attrauca.

� Kāpēc? � Avakums noplātīja rokas.

� Tāpēc, ka esat jauns cilvēks un jums jāpierod pie darba! � Majors palūkojās viņa caur pieri. � Un tāpēc, ka manam dienestam nav nekā kopīga ar jūsējo. Un, beidzot, arī tāpēc, ka man ne prātā nenāk rakņāties pa noliktavu un zaudēt_ dārgo laiku, lai jūs varētu slinkot. Lūk, tāpēc!_

� Kā vēlaties, � Avakums lēnīgi sacīja.

� Es ta�u tikai lūdzu.

� Un es tikai atbildēju uz lūgumu. � Majors kļuva vēl piktāks.

� Esmu tomēr ļoti apmierināts ar jūsu atbildi. Atļaujiet atvadīties!

Majors sniedza roku.

� Bez darba nekā nevar panākt, � viņ� nopūtās.

� Jā, darbs ir visa pamatu pamats, � Avakums atvadīdamies teica un iesmējās.

Gaitenī viņu gaidīja star�ina Georgijs.

Iedams garām noliktavas durvīm, Avakums nometa zemē ķēdīti, ko bija grozījis pirkstos, un noliecās to pacelt. Liekdamies atpakaļ, viņ� uzmeta a�u skatienu atslēgai un aiz prieka iesvilpās. Atslēga bija liela, bet vienkār�a kā kramenīca.

Avakums mo�i �ķērsoja Iļazova pagalmu. Piezīmju grāmatiņā viņam bija ierakstītas tās vietas koordinātes, kurā N. ultraīsviļņu radiostacija bija pieņēmusi rīkojumus un nosūtījusi ziņojumu. Vēl būdams Smoļanā, viņ� bija mēģinājis �o vietu atrast topogrāfiskajā kartē un bija arī atradis: kalnainā rajonā uz dienvidaustrumiem no Karabaira, apmēram divus kilometrus no robe�as. Avakums tūlīt bija sazinājies ar turienes robe�sargu vienību un saņēmis atbildi, ka rajons uz dienvidaustrumiem no Karabaira tiek pastiprināti apsargāts un ka pa �īm vietām staigājusi vienīgi Mom�ilovas ģeologu grupa.

Tad viņ� pieprasīja no robe�sargiem precīzākas ziņas: vai ģeologi biju�i arī tajā sektorā, kurā nopeilēta slepenā radiostacija? Robe�sargu vienība atbildēja, ka ģeologi uzturēju�ies rajonā uz dienvidaustrumiem no Karabaira, bet, vai tie biju�i tie�i tajā sektorā, viņiem neesot zināms.

Avakums sastādīja sev �ādu vienādojumu:

Slepenās radiostacijas atra�anās vieta � у

Tās novietojuma rajons � z Zināmie Raidījuma laiks � nakts uz lielumi 11. augustu.

Robe�apsardzības karaspēks garantē, ka z rajonā biju�i tikai ģeologi.

*4

Neziņā- Vai naktī no 10. uz 11. au-mie gustu ģeologi atradās у

lielumi punktā vai kaut kur tā

tuvumā?

Risinājums.

Atslēga: konstatēt, vai militāri ģeoloģiskās grupas materiālos ir atzīmētas у punkta vai arī tam tuva punkta koordinātes.

Tāpēc arī Avakums devās pie militāri ģeoloģiskā punkta priek�nieka. Tomēr izdibināt no viņa to, kas bija vajadzīgs, nekādi nespeja. Tiesa, saruna tomēr nebija glu�i veltīga: Avakums uzzināja, ka mar�ruts, kur� viņu ļoti interesēja un pēc kura ģeologi bija gāju�i projām no z rajona, ir redzams ģeologu kartēs, kas glabājas noliktavā aiz masīvajām durvīm.

Durvju atslēga izskatījās iespaidīga, tomēr to atslēgt bija tīrais nieks. Slepeni iekļūt noliktavā � tā Avakumam likās bērni�ķīga izprieca.

Tagad viņam bija jau divi pierādījumi, kas vēr�as pret nezināmo noziedznieku: desmitā augusta radiopārraides koordinātes un divas zilas pūciņas.

Aprēķini, ko viņ� bija izdarījis Smoļanā, liecināja, ka otrais raidījums, kurā bija tikai noslēpumainas skaņas, dro�i vien nācis no �ūsku Midzeņa vai tā tuvākās apkaimes. Mēģinājumam uzzināt, kas tajās vietās uzturējies, nebija jēgas. Tāda iztaujā�ana katrā ziņā pievērstu uzmanību. Turklāt garām �ūsku Midzenim ved ceļ� uz Lūkiem, un pa to gan dienu, gan nakti brauc pajūgi, iet gājēji.

Pavisam kas cits bija desmitā augusta radiopārraides koordinātes un divas zilās pūciņas � tās pelnīja vislielāko ievērību. Tagad vajadzēja uzzināt, uz kurieni ved �īs pēdas un kādas tās ir � īstas vai mānīgas. Izlūko�anas darbā vienmēr jāsasto-pas kā ar vienām, tā ar otrām.

Tas, kas bija noticis vakar vakarā, stāvokli mazliet sare�ģīja, padarīja to neskaidrāku un vēl vairāk �samud�ināja�. Kāda nozīme �ai tum�ajā lietā bija akmeņu apmaiņai?

Izgājis no Iļazova pagalma, Avakums vaicāja meitenei, kas ganīja zosis, kur dzīvo veterinārārsts. Meitene, skatīdamās uz viņu reizē bailīgi un ziņkārīgi, nekā neteikusi, parādīja ar roku uz Lejas ciematu � tur, kur atradās baja Spiridona māja.

9

Es atkal ņemu vārdu, tiesa, uz ļoti īsu laiku, jo nekādā ziņā negribu pasvītrot savu lomu �ai notikumā.

Kailkaklis vampīrs uzmodināja mani ļoti agri � viņ�, nolāpītais, sirga ar bezmiegu, bet man gau�ām gribējās gulēt: vakarā biju vēlu lasījis interesantu romānu. Vispār � romāni mani valdzina maz, jo esmu lieti�ķs cilvēks; tos lasu tikai vakaros, atlaidies gultā, īsi sakot, � ārpus darba laika.

Man loti gribējās gulēt, tomēr piecēlos, steidzīgi apģērbos un devos uz īermu. Slaucēja pa�reiz liecās pēc spaiņa, kas atradās zem Ra�kas tesmeņa. Ieraudzījusi mani, viņa ļoti samulsa � es ta�u esmu veterinārārsts un higiēnas jautājumos ārkārtīgi stingrs.

Iedams projām no fermas, pamanīju nekārtību, pareizāk sakot, nevērību savā

tualetē. Lai gan slaucējas vairs nebija, es, �ķiet, stipri nosarku. Slaucēja, samulsusi par manu pārāk agro iera�anos, bija palikusi pie Ra�kas.

Pārnācis mājās, sāku rakstīt nedējas pārskatu. Darbs man lāgā neveicās, jo bie�i atcerējos romānu un daudz ko citu. Turklāt pūta stiprs vēj�, pa debesīm peldēja mākoņu laivas, un tas spēj izklaidēt pat cilvēku ar ļoti lielām koncentrē�anās spējām.

Tā nu es strādāju, kad ienāca Avakums.

Viņ� izskatījās jautrs, dzīvespriecīgs, omulīgs, lieliski izgulējies � turklāt bezrūpīga zīdaiņa miegā. Slepenībā es viņu apskaudu, lai gan apzinājos, ka man ir vairākas priek�rocības.

Samulsu glu�i tāpat, kā pirmīt bija samulsusi slaucēja; mani dro�i vien kaitināja tas, ka biju iztraucēts tādā brīdī, kad rakstu pārskatu.

Turpretim Avakums man draudzīgi uzsita uz pleca un, lai gan uz galda turpat acu priek�ā bija pārskats, diezgan netaktiski vaicāja:

� Vai tu, dzejniek, sacerē dzejoļus?

� Nē, rakstu pārskatu, � es atbildēju un norādīju ar roku uz papīru.

� Kā tad tu raksti � ar atskaņām vai brīvā pantā?

Atlika tikai paraustīt plecus. Man joki ne prātā nenāca.

Viņ� atsēdās man pretim, izņēma papirosu un ārkārtīgi bezrūpīgi aizsmēķēja. Vispār, Avakums izturējās tā, it kā mēs butu draugi jau no sendienām. Varbūt man vajadzēja noskaisties, teikt, ka nedomāju veltīgi �ķiest laiku un, ja viņam vajadzīgs mans padoms, lai atnāk uz ambulanci: tur pieņemu katru dienu no desmitiem līdz divpadsmitiem. Es gan centos, tomēr man neizdevās nocietināt savu sirdi � pretēji visiem maniem priek�statiem par disciplīnu un kārtību man bija patīkami, gau�ām patīkami, ka viņ� atnācis. Es atkal jutu, ka līdzās ir ļoti stiprs cilvēks.

Bet par ko �is stiprais cilvēks uzsāka sarunu!

� Dakter, � viņ� teica, � Balabanieti tu, protams, pazīsti.

Aiz pārsteiguma man pat pavērās mute.

� Viņa ir ļoti jauka sieviete, � Avakums turpināja.

� Jā, � es atģidos un dzēlīgi noprasīju; � Bet pa kuru laiku tu paguvi par to pārliecināties?

� Tā jau ir tā nelaime, � viņ� iesmējās, � ka neesmu vēl ne par ko pārliecinājies.

� Paga, pagal � es iesaucos, iepriecināts, ka man pēk�ņi radusies iespēja viņu piespiest pie sienas. � Kā tādā gadījumā tu vari secināt, ka viņa ir jauka?

� Tas ir tikai minējums, � Avakums sāka atkāpties.

Atbilde mani apmierināja, un es vairs nekā neteicu.

Avakums izpūta dūmu gredzenu un paraudzījās manī ar vērīgu, caururbjo�u skatienu.

� Ceru, ka tu kaut ko pastāstīsi par �o sievieti, � viņ� sacīja, � izteiksi savus iespaidus vai pateiksi to, ko esi dzirdējis no citiem. Mani tas ļoti interesē.

Paraustīju plecus.

� �ēl, � es atbildēju, � man par �o personu nav bijis nekādas sevi�ķas intereses. Zinu tikai da�us, visiem redzamus faktus, to, kas nav noslēpums nevienam. Viņa ir skaistule, lai gan jau gados, un teicama darbiniece, kurai visas dotības kļūt par labāko Mom�ilovas siernīcas meistaru. Es pats esmu sajūsminājies, turklāt ne vienreiz vien, par priek�zīmīgo tīrību, kas alla� valda viņas darba vietā. Virsvalks Balabanietei vienmēr ir �ilbino�i balts, nagi īsi apgriezti, mati cie�i apsieti ar nevainojami tīru lakatiņu.

� Vai mīļākie viņai ir? � Avakums vaicāja.

Pavēros grīdā un nekā neatbildēju. Par to man nebija nekādu ziņu.

� Vai negadās, ka naktī kāds pāri �ogam lien pie viņas?

Jautājums skanēja pārāk rupji, man bija pilnīgas tiesības apvainoties, jo esmu veterinārārsts, nevis kāds ok�ķeris, kur� izspiego, kas notiek sve�os pagalmos. Es atkal pavēros grīdā un nebildu ne vārda.

� Vai gribi, lai mēs kļūtu labi draugi? � Avakums jautāja pavisam negaidīti.

� Ak! � tik vien es spēju izsaukties un apsēdos gultā � man �ķita sevis necienīgi stāvēt, kad viņ� sē�. Jautājums mani apstulbināja.

� Draudzība ar tevi man ļoti vajadzīga, � viņ� smaidīdams turpināja. � Draudzība ar tādu cilvēku, kas man ticētu un nedomātu par mani ļauni.

� Lai nu tā arī būtu, � es sacīju, juzdams, ka pietvīkst vaigi. � Man �ķiet � tu neesi slikts cilvēks.

Tolaik man nebija sevi�ķa pamata būt pārliecinātam par Avakuma tikumiem, un �os nedaudzos vārdus pateicu tāpat vien, neviļus.

Viņ� sniedza man roku, un mēs uzsmaidījām viens otram.

Tā sākās mūsu draudzība.

Pēc tam Avakums lūdza uzzināt da�us mūsu Balabanietes intīmās dzīves noslēpumus.

� Esmu zinātniskais darbinieks, � Avakums teica, � un nekādā ziņā negribētu kaitēt tā institūta presti�am, ko �eit pārstāvu. Ja Balabanietei ir kādi �aubīgi mīlestības sakari, tad man, protams, viņas māja nav īstā vieta. Ieinteresētā persona sāks skatīties uz mani greizi un � ko var zināt? � palaidīs vēl visādas tenkas, jo greizsirdība ir uz visu spējīga. Tas, dabiski, nav manās interesēs.

Pēc tāda ievada, kas sava puritānisma dēļ manī izraisīja ārkārtīgu izbrīnu, Avakums steidzās izteikties skaidrāk.

� Kā manam labam draugam tev jāuzzina, vai viņai ar kādu ir sevi�ķi tuvas attiecības, un, ja nu ir, tad jāizdibina, kas tas tāds par cilvēku. Visvieglāk to uzzināsi no kaimiņienēm, jo visā pasaulē kaimiņienēm ir labi trenētas acis un lieliski attīstīta o�a. Tikai iztaujādams esi piesardzīgs � kaimiņienes ir godkārīgas! Ej pie kaimiņienes viņas pa�as dēļ un, kad runa novirzās uz Balabanieti, izliecies, ka tev �ī saruna ir vienaldzīga un tu neesi pret viņu noskaņots sevi�ķi labi. Pasarg dievs, ja tu nostāsies Balabanietes pusē, � tad nekas labs neiznāks.

Kad izgāju ārā pavadīt Avakumu, viņ� man �ukstus teica:

� Pacenties kaut ko uzzināt līdz pusdienām. No baja Marko iesim projām reizē, un tu man izstāstīsi visu, kas tev būs kļuvis zināms.

Vai maz vērts stāstīt, ka �ī uzdevuma dēļ biju reizē gan lepns, gan apjucis. Sākdams to pildīt, tomēr jutos diezgan mo�s un pārāk pa�pārliecināts. Tiesa, kad tuvojos Nadkas mājai � Nadka bija Balabanietes kaimiņiene, � pēk�ņi jutu ceļos nogurumu. Acīm redzot, tas bija radies tāpēc, ka gāju pārāk ātri.

Viņa sēdēja pagalmā un grūda piestā piparus. Laipni apsveicinājos,

� Kā tad nu klājas? Kas jauns, un kā dzīvo jūsu vīrs?

Nadkas vīrs strādāja Madanā.

� Paldies dievam, � viņa atbildēja,

� viss ir labi.

� Ļoti priecājos, � es sacīju. Brīdi pastāvējis pie atvērtiem vārtiņiem, ierunājos atkal: � Kā tad jūsu veprēns, vai ēd dū�īgi?

� �is, nolāpītais, drīz vien aprīs arī mani pa�u, � Nadka iesmējās. Pēc tam viņa nopūtās un ba�īgi piemetināja: � Un tomēr tāds vājiņ�, ēdiens nepavisam neiet labumā tā, kā būtu gājis cilvēkam.

Viņa nolika piestu un piecēlās. Nadka bija maziņa, ar baltu seju, tik apaļu kā mēness.

� Nāc iek�ā! � viņa aicināja. � Varbūt kaut ko izrakstīsi manam veprēnam.

Es tūlīt piekritu.

Iegājām kūtiņā.

Nadkas vepris gulēja uz sāniem un smagi tusnīja. Viņ� ļumēja no treknuma un izskatījās kā milzīgas dūdas ar acīm un kājām.

� Nav nekā briesmīga, � es sacīju.

� Uz ziemsvētkiem būs trekns diezgan.

Nadka mani paļāvīgi uzlūkoja un atkal nopūtās, bet �oreiz nopūta nebija tik bēdīga.

� Ļoti priecājos, ka jums tā veicas, � es teicu.

Mēs vēl vienmēr stāvējām un raudzījāmies uz barokli. Tuvumā nebija nevienas pa�as dvēseles.

Nadka klusēja.

� Ļoti priecājos, � es atkārtoju un pēc mirkļa apjautājos: � Kā tad Balabanietes cūka, vai labi ēd?

Viņa locīdamās sāka skaļi smieties.

� Ko vēl neizdomāsi, dakteri! � viņa iesaucās. � Kāpēc gan Balabanietei būtu vajadzīga cūka?

� Vai tad mazums var būt vajadzību, � es iebildu. � Sieviete var arī apprecēties, gadās ta�u visādi.

� Viņa � apprecēties?! � Nadkas acis nelabi iespīdējās. � Dikti viņai vajadzīgs vīrs, ja ir, kas pa nakti lien pāri zedeņiem ...

Es tie�ām biju izbrīnījies.

� Nadka, vai jūs to sakāt nopietni?

Viņa gandrīz vai apvainojās.

� Vai, tavuprāt, es to būtu izdomājusi? Kamēr skolotājs nebija sācis luncināties ap to me�sarga atraitni, viņa dzīvoja prātīgāk, uz kaut ko cerēja. Un vai tad �ai slikti bija ar skolotāju.

� Bet tagad? � es vaicāju, norīdams siekalas.

� Tagad? � Nadka pienāca man tik tuvu, ka gandrīz jutu viņas elpu. � Bala-baniete nav no tām, kas dzenas pakaļ �ādiem tādiem, � viņa teica.

� Tev varbūt tikai liekas, � es viņu kūdīju.

Es pārgāju uz �tu>, jo mēs stāvējām tik tuvu, ka mūsu deguni gandrīz saskārās.

� Kā tā � liekas? � Nadka sāka runāt skajāk. � Pati savām acīm esmu redzējusi, ka majora palīgs nāk pie �īs ciemos. � Brīdi viņa klusēja. � Ne no �ā, ne no tā viņ� ciemos vis nenāks.

No prieka man sāka strauji pukstēt sirds. Mēs bijām vieni pa�i. Mūsu tuvumā nebija nevienas citas dzīvas dvēseles, tikai baroklis.

� Nadka, � es sacīju un pavirzījos mazliet tālāk. � Līdz ziemsvētkiem tavs baroklis katrā ziņā vēl pieņemsies svarā. Nebūtu slikti, ja tu mazlietiņ samazinātu dienas devu, citādi no tā nedabūsi ne tik daudz gaļas, lai pagatavotu porciju ļuļa-kebabas!

Es runāju, bet viņa skatījās, it kā lāgā neticēdama maniem vārdiem. Seja bija izbrīnījusies un pat ne visai apmierināta. Acīm redzot, viņai nebija patiku�as perspektīvas, kādas pareģoju veprim.

10

Mēs todien pusdienojām ļoti jautri: bajs Marko pasniedza ceptu gaili, siltus veģus, brinzu un sīvos piparus. Vīns bija melns un biezs, smar�oja pēc saulē sasilu�iem sveķiem.

Bojans I�erenskis piesauca Avakumu sev klāt, saskandināja ar viņu glāzīti, ļoti aiz-bildnieciski uzsita uz pleca un jautāja:

� Nu, kā tu, mīļais vēsturniek, pavadīji nakti Mom�ila zemē? Vai gulēji mierīgi, nekas tevi netraucēja?

� Pateicos! � Avakums iedzēra mazliet vīna. � Visumā nakti pavadīju diezgan labi. Tiesa, kaut kas gan gadījās: kāds subjekts, dro�i vien nomaldījies, gandrīz vai ielauzās manā istabā. Gribēju uzzināt, kas tas ir par tipu, sīkāk viņu informēt par to, kā izvietotas istabas, tomēr man neizdevās viņu satikt, jo viņ� bija veiklāks par mani un paguva aiz�maukt agrāk, nekā es piecēlos.

I�erenskis un kapteinis sāka smieties. Pēc tam I�erenskis sacīja:

� Nebija vērts dzīties paka]. Galvoju, ka viņam nav biju�i ļauni nolūki. Ziniet, tas būs bijis kāds nelabojams greizsirdis, kas gribējis pārbaudīt, vai viņa iemīļotā nejau�i nav aizkavējusies pie jaunā īrnieka ilgāk, nekā pieklājas. Otello sastopami visur, viņi dzīvo arī Mom�ilovā. Pie tādiem notikumiem tev būs jāpierod.

� Mans dievs, bet man ta�u ir sieva un mazi bērniņi! � Avakums nopūtās. � Kas notiks ar viņiem?

� Dzīvo tikumīgi! � ģeologs pamāco�i teica.

� Muļķības, � kapteinis nepiekrita. Viņ� pagriezās pret Avakumu. � To greizsirdīgo tu ņem un pienācīgi noslāni, tad viņ� nomierināsies. Balabanietes dēļ ir vērts papūlēties.

Viņi turpināja jokoties tādā pa�ā garā, bet iejaucās bajs Grozdans, teikdams:

� Pui�i, tas nu ir par daudz, man tādi joki nepatīk. Lai gan Balabaniete ir bezbērnu atraitne, viņa tomēr ir kārtīga sieviete. Uz viņu turas visa mūsu siernīca, un vispār esam ar viņu apmierināti. Nopietns cilvēks.

� Ikviens ir pakļauts mīlas varai, � kapteinis filozofiski sacīja.

Saruna bija novirzījusies uz mīlestību, un I�erenskis atkal ņēma vārdu.

� Mīlestība ir ārkārtīgi interesanta parādība, � viņ� prātoja. � Piemēra pēc ņemsim viņa labdzimtību, � I�erenskis norādīja uz kapteini. � Viņam �īs cildenās jūtas ir aptuveni tas pats, kas �labdien� un �uz redzē�anos�. Manam draugam Kuzmanam Hristoforovam tās ir ēģiptie�u rakstu zīmes. Viņ� ir nedomā lauzīt par tām galvu. Biedra veterinārārsta mīlestība izpau�as nopūtās un bezmiegā. Bezmiegā sava pa�a gultā. Bajs Grozdans ir praktiskāks nekā jūs, viņa uztverē mīlestība nozīmē savu mājiņu, dū�īgus bērnus un uzticīgu sievu. Tāda mīlestības izpratne ir Visveselīgākā un sabiedrībai visnoderīgākā. Jūsu padevīgajam kalpam mīlestība sagādā vienīgi rūpes, bet tādas rūpes, kas sniedz gan prieku, gan cie�anas, gan lielu baudījumu, gan da�ādas ba�as.

Jūs zināt, ka ik sestdienas pēc darba braucu uz Plovdivu. Ja domājat, ka �ajos braucienos ir daudz romantikas, jūs dziļi maldāties. Spriediet pa�i! Plovdivā ierodos novakarē. Sameklējis kādā viesnīcā istabu, zvanu sievai. Viņa, nabadzīte, dzīvo pie savas krustmātes vienā istabā ar bērniem, un jūs pa�i saprotat, ka tur pārnak�ņot man ir ārkārtīgi neērti.

Vienā tādā vakarā, �ķiet, tas bija toreiz, kad notika atgadījums, kurā iejaukts Metodijs Para�kevovs, es gandrīz sakāvos ar de�urējo�o �Trimonciuma� administratoru. Sis tips gribēja mani iegrūst no�ēlojamā ceturtā stāva istabelē! Jūs tikai padomājiet � braukt divsimt kilometru, lai pavadītu mīlas nakti ceturtajā stāvā! Man tomēr pietika neatlaidības, un es dabūju istabiņu divus stāvus zemāk; tur bija arī vanna un visas citas ērtības, kas tik ļoti nepiecie�amas tamlīdzīgās reizēs: mūsu abu rīcībā ir ta�u tikai da�as stundas nedēļā.

Redziet, ar kādu romantiku saistīti mani braucieni uz Plovdivu. Es tomēr ne�ēlojos. Esmu braucis un brauk�u arī turpmāk, kamēr dzīvo�u Mom�ilovā. Arī vēlāk būs tāpat, jo tāda ir mana profesija � jāklīst apkārt pa kalniem un me�iem. Da�reiz man ie�aujas prātā: vai es būtu laimīgs, ja dzīvotu uz vietas un pastāvīgi, kā mēdz teikt, turētos sievai brun�os? Nez vai. Tā būtu eksistē�ana bez rūpēm un nemiera, bet tāda eksistē�ana ir līdzīga mājai bez pavarda. Bez rūpēm un nemiera, draugi, mūsu dzīvē nav arī īstas laimes.

I�erenskis iedzēra malku vīna un uz brīdi apklusa. �ķita, pār viņa seju pārslīd ēna. Tad viņ� papurināja galvu, pārlaida mums skatienu un pasmīnēja.

� Mēs sākām runāt par to, kas ir mīlestība. Atļaujiet �ai sakarā izstāstīt jums kādu sīku notikumu, kas saistīts ar mūsu nabaga skolotāja Metodija personisko dzīvi. Varbūt viņu pakārs, kā pareģo mans jaunais galda kaimiņ�, un dro�i vien viņu pakārs pelnīti, bet mums nevajag domāt tikai par ļauno un aizmirst to labo, kas mita �ī cilvēka sirdī.

Par to, ko Metodijs darījis mom�ilovie�u labā, par to, kā viņ� iemācīja nodarboties ar bi�kopību un audzēt augļu kokus, iegūt treknāku brinzu, � par to jums var sīkāk pastāstīt bajs Grozdans, jo tas ir viņa intere�u sfērā. Es pastāstī�u tikai par kādu intīmāka rakstura gadījumu. Vispirms man jā atzīmē, ka Metodijs mani uzskatīja par savu draugu, jo es viņam daudz palīdzēju mikrometrijā un kristalogrāfijā. Reiz Metodijs bija iedomājies savākt skolai lielu kolekciju, bet viņam trūka pieredzes, tāpēc viņ� izmantoja manu nelielo palīdzību. No zinātniskā viedokļa skolotājs Metodijs bija parasts diletants un zināmā mērā maniaks. Tomēr �ai diletantismā, �ai lielu atklājumu mānijā bija kaut kas ļoti cēls un cildens, tāpēc jutu pret viņu simpātijas, nelikdamies ne zinis par to, kas viņa rīcībā bija smieklīgs. Metodijs uzskatīja mani par savu draugu un, lai gan bija mazrunīgs cilvēks, da�reiz, it īpa�i tad, kad bija izdzēris glāzi vīna, uzticēja man arī savus mazos noslēpumus.

Gadījums, par kuru gribu jums stāstīt, ir tāds. Kā jūs pa�i pārliecināsieties, tam ir tie�s sakars ar mūsu sarunu par mīlestību.

Pirms trim gadiem Mom�ilovā ieradās jauns iecirkņa me�sargs. Viņ� bija lielisks mednieks, un viņi abi ar Metodiju sirsnīgi sadraudzējās. Ļaudis domā, ka viņus tuvināja kopīgas gaitas, jo abi bija� kaislīgi mednieki. Tomēr tas vēl nav viss. Me�sarga draudzīgajām jūtām pret Metodiju bija liela nozīme, tomēr ne mazāk nozīmīgs bija arī kas cits � vēlīna mīlestība. Jūs dro�i vien esat jau uzminēju�i � runa ir par me�sarga laulāto draudzeni un mūsu zvērināto vecpuisi.

Me�sarga sieva bija par gadiem desmit jaunāka nekā vīrs. Viņu meitenīte toreiz dzīvoja pie vecmāmiņas, jo Mom�ilovā atrodas pasaules malā, turklāt me�sargs nedomāja te apmesties uz ilgāku laiku. У¹¹?³ sieva � trausla, maiga būtne � gau�ām nesaderēja ar savu parupjo vīru. Me�sarga sievas un skolotāja mīlestība bija neparasta � tā izpaudās tikai skatienā, balsī, nedro�ā rokas pieskārienā, kad viņi sacīja viens otram �labdien� vai �uz redzē�anos�.

Un tā nu par lielu sarūgtinājumu Bala-banietei Metodijs sāka aizvien bie�āk ciemoties pie me�sarga. Nesa uz turieni zaķus un fazānus, dzēra tur kafiju un vēsu rūgu�pienu.

Reiz � tas notika ziemā � draugi nolēma doties vilku medībās. Kad viņi bija jau izgāju�i ārā, Metodijs pēk�ņi pamanīja, ka aizmirsis vilnas �alli. Viņ� devās atpakaļ, paņēma savu �alli, bet, kā tas tika izdarīts, zina vienīgi dievs, jo, panācis me�sargu, viņ� jutās neērti un visu laiku skatījās sev uz kājām. Nedomājiet neko sliktu � me�sarga mājā Metodijs bija uzturējies ne ilgāk par vienu minūti. Tik īsā laikā nevar pat kārtīgi saskūpstīties. Un tomēr viņ� gāja aiz me�sarga un raudzījās sev uz kājām.

Jūs dro�i vien zināt, kā beidzās �īs medības � kādā �ūsku Midzeņa aizā me�sargu saplosīja vilki. Bija bieza migla, un draugi izlaida viens otru no acīm. Kad me�sargam uzbruka vilku bars, Metodijs bija tālu, un, kamēr viņ� skrēja palīgā, zvēri bija jau pārkodu�i me�sargam rīkli, apgrauzu�i seju un rokas.

Kas notika pēc tam?

Pēc tam Metodijs, pats, tā teikt, pārtikdams no maizes un ūdens, sakrāja naudu un nopirka atraitnei lietotu adāmma�īnu. Viņa paņēma meitenīti pie sevis, nodeva to Mom�ilovas skolā. Katru mēnesi Metodijs tre�o daļu algas nosūtīja pa pastu uz bērna vārda.

Un tas viss notika par godu tai brīni�ķīgajai minūtei, kad viņ� bija iegājis mājā, lai paņemtu uz sola aizmirstu �alli.

Jūs varbūt domājat, ka tajā laikā, kas aizritējis pēc me�sarga traģiskās nāves, �is brīni�ķīgais acumirklis izraisījis abpusēju mīlestību?

Mūsu saruna sākās par problēmu � kas ir mīlestība? Tie�i te izpau�as tās būtība. Manam draugam Kuzmanam Hristofo-rovam mīlestība ir tas pats, kas mīklaini hieroglifi, veterināram � nopūtas vientulībā, bet Metodijam Para�kevovam � pusstundu ilga saruna pie kafijas tases un katrā ziņā pagalmā zem klajas debess; ja nu līst lietus vai gaudo putenis, saruna risinās virtuvē pie rūco�as krāsns, vienmēr mazās meitiņas klātbūtnē.

Redziet, kāda ir mīlestība tādam cilvēkam, kāds bija Metodijs Para�kevovs. Es runāju par viņu pagātnē, jo mans lieliskais kaimiņ�, kas sē� pa labi, apgalvo, ka viņu pakār�ot. Ja �is pareģojums nepiepildīsies � lai nu dievs dotu, ka tā notiktu, � es Metodiju atkal nosēdinā�u sev pie labās rokas, bet viņa labdzimtību izlik�u aiz durvīm � lai stāv tur kā nogrēkojies skolnieks un klausās, ko mēs runājam.

I�erenskis pabeidza savu stāstu un apklusa.

Klusējām mēs visi. Arī Avakums. Pat kapteinis kļuva ļoti bēdīgs un raudzījās kaut kur sāņus.

Ģeologi devās uz savu kantori. Avakums ilgi grozījās pie motocikliem, kas piederēja I�erenskim un kapteinim; viņ� aplūkoja tos ārkārtīgi ziņkārīgi un pat aptaustīja ar roku.

Man nu gan nekad nav bijusi vājība uz �o diezgan bīstamo transporta līdzekli; esmu pat dzirdējis, ka motociklisti bie�i slimojot ar ceļu locītavu reimatismu.

Debesis atkal apmācās, Karabaira galva ietinās biezā, pelēkā miglā. Ielas bija tuk�as. Sāka sijāt lietus.

� Nu, Anastasi, � Avakums mani uzrunāja, � vai esi ko uzzinājis?

Sākumā mazliet �aubījos, bet tad saņēmu dū�u un minēju ģeologa vārdu.

Gaidīju, ka Avakums ļoti izbrīnīsies un apbērs mani ar jautājumiem, bet viņ� tikai gurdi no�āvājās un pārsteidzo�i vienaldzīgi paspieda man roku.

�aipus Balabanietes mājas Avakums sastapa baju Grozdanu.

� Ko tad tu � vai mūsu norunu biji aizmirsis? � Avakums vaicaja sirdīgi un zobgalīgi.

� Nebiju vis aizmirsis, bet limonādes bija pietrūcis, � bajs Grozdans īgni atmeta ar roku.

Viņ� pastāstīja, ka bijis kooperatīva veikalā, lai uzzinātu par dziju, bet tur viņam pateikts, ka tādas preces nav bijis un nav arī varējis būt. Pēc tam abi ar partijas organizācijas sekretāru pūlēju�ies atcerēties, kas ziemā valkājis zilus vilnas cimdus, un galu galā nonāku�i pie pārliecības, ka Mom�ilovā tāda cilvēka � ne vietējā, ne sve�inieka � nav bijis.

� Man neveicas ar �o uzdevumu, � bajs Grozdans nopūzdamies teica. � Nekas neizdodas. Ar to nakti, par kuru tu man prasīji, tad nu būtu tā. Balabaniete bija siernīcā. Viņas maiņa sāka strādāt vakarā un beidza no rīta ap saullēkta laiku. Tā nu Balabaniete nebija mājās visu nakti. Vecais Manasi, tas būtu in�eniera Kuzmana Hristoforova saimnieks, kā vakarā bija aizgājis uz dravu, tā arī tur palicis. I�erenskis, kā tu zini, katru sestdienu brauc uz Plovdivu. Kapteinis tovakar ciemojās Lūkos. Tādas nu ir tās manas ziņas. Nekā vairāk man nav ko teikt.

Avakums palūkojās apkārt, izņēma mutautiņu un sāka cītīgi tīrīt zābakus.

Pretējā pagalmā Nadka dusmīgi dzenāja vistas.

� Paldies par palīdzību, � Avakums sacīja, vārtiņus atvērdams. � Sis tas no tā, par ko tu ieminējies, ir ļoti interesants. Paturē�u vērā.

Viņ� uzkāpa savā istabā, atlaidās gultā un nekustēdamies nogulēja vairāk nekā stundu.

Logs bija atvērts, un caur �uburotās priedes retajiem zariem varēja redzēt miglā tītā �ūsku Midzeņa akmeņainās kraujas, pār kurām gūlās smagi mākoņi. Bija jūtams dzestrums, uz palodzes pak�ķēja lietus lāses. Aug�ā laiku pa laikam ie�īkstējās bēniņu durvis, kuras bija piemirsts aiztaisīt.

Ko viņ� paturēs vērā? Viņ� bija teicis priek�sēdētājam, ka paturē�ot vērā. Bet ko īsti? Pavedieni sare�ģījās aizvien vairāk, īstā noziedznieka pēdas nevis iezīmējās skaidrāk, bet sāka izgaist, pazust kā necaurredzamā miglā, kas bija līdzīga tai, kurā vīstījās �ūsku Midzenis.

Turklāt Avakums pēk�ņi jutās ļoti noguris; viņ� nespēja sakopot domas, nekādi nevarēja tās pievērst �galvenajam�, lai gan tas viņu nodarbināja dienu un nakti. �ī �galvenā� gan it kā vispār nebija � viņ� zināja tikai virkni nevajadzīgu un nenozīmīgu faktu.

Avakums piespiedās pie sienas un aizvēra acis.

Snaudiens ilga tikai piecpadsmit minūtes. Viņ� piecēlās, drebinādamies no mitruma, atlieca plecus un aizsmēķējis pēc paraduma sāka staigāt pa istabu.

Kāds cilvēks ar ziliem cimdiem rokās izsitis logu un nozadzis svarīgu rasējumu, kam ir stratēģiska nozīme.

Avakums nodomāja: �No �ejienes tad arī sāksim � no cimdiem.�

Tātad noziedznieks rīkojies ar cimdiem rokās ... Kāpēc? Dabiski, ka viņ� to darīja tāpēc, lai neatstātu pirkstu nospiedumus. Bet kāds noziedznieks mēdz rīkoties ar cimdiem rokās? Tāds, kam jau draud briesmas, cilvēks, kas rotaļājas ar uguni un nodomājis to darīt arī turpmāk. Nejau�s noziedznieks neizmanto tik izsmalcinātus piesardzības paņēmienus. Nejau�am noziedzniekam nav pagātnē noziegumu, un viņ� nedomā tādus izdarīt arī turpmāk. Viņu nemoka nekādas aizdomas, viņ� nav saistīts ar citiem noziedzniekiem, kas, ja tos notvertu, varētu iegrūst nelaimē arī viņu. Tātad viņam nav vajadzīga tamlīdzīga piesardzība. Turpretim cilvēks, kas bija ielauzies militāri ģeoloģiskā punkta telpās, baidās, ka varētu tikt atmaskots, pūlas palikt neatklāts, un tas nozīmē,ka viņ� vispār ir iejaukts bīstama, noziedzīgā darbībā.

Avakums pieliecās, palūkojās ārā pa logu, tad atkal sāka staigāt pa istabu.

Viņ� no jauna ķērās pie notvertā pavediena.

Priek�sēdētājs un partijas organizācijas sekretārs apgalvo, ka viņi neesot sastapu�i ciemā cilvēku, kas valkātu zilus cimdus. Viņiem var ticēt: ne viens, ne otrs nemēdz sēdēt mājās pie krāsns, abi ir �ejienie�i un pazīst vietējos iedzīvotājus līdz septītajam augumam. Turklāt zila dzija kooperatīva veikalā nav pārdota, un jādomā, ka tāda netiek piegādāta arī citu ciemu veikaliem. Sai rajonā ir augsti attīstīta lopkopība, katra ģimene vilnu saņem lauksaimniecības kooperatīvā, un katra saimniece pati var savērpt sev da�as �ķeteres dzijas. Tāda dzija tomēr ir rupja un asa, ar īsām �ķiedrām, kas nevijas spirālēs un gredzentiņos. Turpretim �ķiedras, kuras viņ� bija atradis starp dzelzs skaidām un uz priedes mizas zvīņām, izskatījās garas un vijīgas, glu�i kā mikroskopiskas atsperes gabaliņi. Secinājums bija vienkār�s: nezināmā noziedznieka zilie cimdi adīti no mīkstas, fabrikā vērptas dzijas. Tādu vilnas dziju pārdod tikai lielās pilsētās.

Lielās pilsētās pārdod arī gatavus cimdus. Avakums tos ir redzējis, turklāt ne vienā vien veikalā, bet nekur, viņ� nav manījis cimdus, kas adīti no zilas vilnas dzijas. Gatavie cimdi ir smil�u krāsā vai arī pelēki, citādi pārdo�anā nemēdz, būt. Tātad N. zilie cimdi ir no fabrikā ra�otas dzijas, bet adīti Mom�ilovā �privātā kārtā�; tos darinājusi sieviete, kas ar adī�anu nodarbojas pastāvīgi, dziju iegādādamās pilsētā.

Vai Mom�ilovā dzīvo tāda sieviete? Dzīvo. Tā ir me�sarga atraitne, kuras vīru �ūsku Midzenī saplosīja vilki. Sieviete, kuru mīlējis Metodijs Para�kevovs un varbūt mīl vēl tagad. Protams, nav nekāda pamata apgalvot, ka tie�i �ī sieviete adījusi cimdus nezināmajam noziedzniekam, tomēr katrā ziņā ir vērts to ļoti rūpīgi pārbaudīt.

Avakums izvilka piezīmju grāmatiņu, atspiedās pret galdu un pierakstīja: �1. Pārbaudīt, vai atraitne pavasara sākumā adījusi cimdus no zilas, fabrikā vērptas dzijas.�

Viņ� pasmaidīja. Katrā ziņā pavasara sākumā. Ja viņa tos būtu adījusi agrāk, N. tos būtu valkājis ziemas salā, un tad kāds būtu ievērojis, ka Mom�ilovā ir cilvēks, kas nēsā zilus cimdus.

Avakums aizvēra piezīmju grāmatiņu un sāka atkal staigāt �urp un turp � no gultas līdz Metodija Para�kevova darba galdam un atpakaļ.

Cilvēki cimdus parasti iegādājas vēlā rudenī vai pa�ā ziemas sākumā. Neviens nepērk biezus vilnas cimdus pavasarī. Tas var notikt tikai īpa�os gadījumos, kad tādus cimdus pirkt vai pasūtīt spie� ne-parasti apstākļi. Ja izdosies konstatēt, ka atraitne adījusi zilus vilnas cimdus pavasarī vai vasarā, būs pilnīgi skaidrs, ka pasūtītāja vajadzību pēc �iem cimdiem radīju�i neparasti apstākļi. Arī cen�anās neatstāt savu pirkstu nospiedumus ir kaut kas neparasts.

Avakums klusi iesvilpās un apstājās istabas vidū.

Bet vai tādā reizē nebūtu noderēju�i arī visparastākie ādas cimdi? Tādus cimdus pārdod jebkurā pilsētā, tie visās malās ir atliku likām.

Nopirkt ādas cimdus cilvēkam ir tīrais nieks. Tikai tad jādzīvo pilsētā, kur ir veikali, kas ar tādu preci tirgojas. Bet ko cilvēkam darīt tad, ja viņ� dzīvo laukos, ja turklāt ir vasara un apstākļi viņu spie� ārkārtīgi īsā laikā � vienā vai divās dienās � izdarīt ko neparastu un tāpēc nepiecie�ami cimdi. Un ja nu viņ� sevi�ķu apstākļu dēļ negrib tos aizņemties? Un ja viņam nav iespējams izrauties uz pilsētu, lai tos nopirktu? Dabiski, ka tad viņ� cen�as izmantot to, kas viņam pieejams, tas ir, to, ko bez pūlēm var dabūt uz vietas.

Avakums pavīpsnāja un apmierināts paberzēja rokas. Zilās pūciņas bija viņam norādīju�as uz vēl diviem interesantiem faktiem: nepazīstamajam vajadzēja veikt savu uzdevumu ļoti īsā laikā un bez iepriek�ējas sagatavo�anās; �ī persona strādā tādā darbā, kas nedod iespēju dienā nemanīti pazust, atstāt savus paziņas un biedrus kaut uz da�ām stundām.

Patie�ām � lai svētītas �īs runīgās pūciņas!

Avakums skaļi iesmējās.

�Tā ir noguruma pazīme,� viņ� nodomāja. �Skaļi smieties es nemēdzu.�

Viņ� nokāpa lejā pārbaudīt, vai Balabaniete nav pārnākusi no darba. Ne mājā,-ne pagalmā neviena nebija.

Ieslēdzies istabā, Avakums attaisīja �emodānu, kam bija slepena atslēga, un uzmanīgi izņēma portatīvu raidītāju. Pēc tam viņ� atvēra to piezīmju grāmatiņas lappusi, kurā bija ierakstīts �ifrs, nodibināja sakarus un sāka raidīt. Nepilnas minūtes laikā viņ� noraidīja ēterā savu pirmo �ifrogrammu no Mom�ilovas. Tā bija ļoti lakoniska: �Tūlīt parūpējieties, lai ģeologu grupa pamestu ciemu vismaz uz vienu diennakti.� Tas arī bija viss. Avakums ielika raidītāju atpakaļ �emodānā un pabāza zem gultas.

Sāka tumst.

Uzvilcis vējjaku, viņ� devās �ķērsām pāri pagalmam. Nolaistās saimniecības ēkas, kas bija redzamas cauri smalkajam lietus plīvuram, tagad izskatījās vēl drūmākas, vēl bezcerīgākas un galīgi pamestas. Trūka tikai tradicionālās vārnas uz caura klēts jumta, lai ainava pilnīgi atbilstu baigajai kriminālromānu noskaņai.

Avakums uzlocīja vējjakas piedurknes, nolika uz bluķa malkas klucīti un sāka cirst. Sacirtis krietnu klēpi malkas, viņ� pēk�ņi juta, ka aiz muguras kāds stāv. Viņ� zināja, ka tā ir Balabaniete, ta�u izlikās to nemanām.

Kādu laiku klusēdama viņu vērojusi, Balabaniete skaļi un zobgalīgi sacīja:

� Redz tik, kāds malacisl Man ne prātā nenāca, ka uzradies tāds palīgs.

Avakums nosvieda cirvi un pasmaidīja.

� Tu varbūt atvedīsi vēl vienu vezumu malkas?

Viņ� piegāja pie sievietes un vērīgi ielūkojās tās sejā. Lakatiņ� bija samircis, lietus lāses mirdzēja arī matu cirtās, kas bija nokritu�as uz pieres. No viņas pa�as un no jaciņas ar lapsādas apkakli vēdīja reibino�s, smar�īgs svaigums.

� Gribu, lai mūsu pavardā �odien degtu liela uguns, � Avakums paskaidroja.

Balabaniete noraudzījās viņā klusēdama.

� Lai tu pēc darba dienas varētu sasildīties un atpūsties, � viņ� piemetināja, ieelpodams no viņas plūsto�o smar�u.

Balabaniete piegāja pie bluķa un pietu-pusies sāka saskaldīto malku kraut priek�autā.

� Neesmu nedz nogurusi, nedz nosalusi, � viņa teica.

Iegāju�i iek�ā, viņi iekurināja pavardā uguni, istaba kļuva gai�a un tīkama. Malka sprak�ķēja, pa sienām �audījās sārti liesmu atspulgi. Vara katliņi, kas bija sakarināti kaktā, likās izkalti no zelta.

Piekvēpu�ajā dūmenī da�kārt varēja saklausīt vēja nopūtas. Uz oglēm reizumis nokrita pa lietus lāsei.

Kamēr katliņā, kas bija pakārts virs uguns, mutuļus mezdami, vārījās kartupeļi, Balabaniete apsēdās uz ķeblī�a netālu no Avakuma, atspieda kailos elkoņus pret ceļiem un, kautri, domīgi smaidīdama, lūkojās uz nomelnēju�o ķēdi.

� Klausies, saimniecīt, � Avakums ierunājās, sūkdams pīpīti. � Vai tu izpildīsi, ja tev kaut ko lūg�u?

Viņa pa�ķielēja, galvu nepagriezdama, un paraustīja plecus.

� Tā kā tu �odien esi bijis mans strādnieks, iznāk, ka esmu tava parādniece. � Viņa iesmējās skanīgi un ilgi. � Saki, kādu algu tu prasi! Man ta�u jāzina, ko tu gribi.

Avakums izkratīja pavardā pīpītes pelnus, pēc tam vēl da�as reizes uzsita ar pīpīti pa plaukstu.

� Algu es prasī�u ļoti lielu, � viņ� teica.

No Balabanietes mitrā priek�auta cēlās tvaiks. Viņa pavilka to uz aug�u, un kāju vingrie ikri, liesmu apmirdzēti, izskatījās kā no vara izlieti.

� Gribu, lai tu man nodziedātu kādu senu dziesmu, � Avakums turpināja.

Balabaniete brīdi klusēja, raudzīdamās sāņus, г

� Tikai vienu? � viņa vaicāja. Avakums pamāja* ar galvu.

� Neesmu gan nekāda lielā dziedātāja, � sieviete nopūtās. � Bet, ja nu tu lūdz, lai tad arī notiekl �ovakar tu esi manā mājā saimnieks.

Viņa nolieca galvu uz sāniem, it kā lasīdama neredzamas rindas, kas ierakstītas pavarda melnajā velve, tad, mazliet pievērusi acis, sāka dziedāt:

Ak meitenīt, tu skaistulīt, Nu saki patiesību man, Tik patiesību saki man: Vai tu no debess ieradies, No pazemes vai �urpu nāci? Nav labākas virs pasaules, Tu manu balto sārtvaidzīt, Tu sārtvaidzīt un mellacīt.⁶

Balabaniete uz mirkli apklusa, novērsa acis no pavarda, ielūkojās Avakumam sejā un �ķelmīgi pasmaidīja.

Ai balamute, bra�uli. No debesīm es neierados, No pazemes es neatnācu. Vien māte mani radīja, Ar siltu pienu dzirdīja, Man melnas vīnogogas deva, Ar skurbu vīnu cienāja. No piena balta kļuvu es. Man acīs vīnogogu melnums, Bet vaigos vīna sārtums mirdz.

Viņa noliecās, lai sabikstītu pavardā gruzdo�ās pagales, un katūna blūzes izgriezums manāmi pavērās.

� Dro�i vien arī tu biji skaista kā feja, � Avakums teica.

� Vai tagad esmu neglīta? � Balabaniete pazibsnīja viņam ar acīm, un blūze uz krūtīm piemilza.

� Glu�i otrādi, pa�reiz tu esi divu feju vērta, � Avakums iesmējās.

Viņ� juta, ka acis izsaka vairāk, nekā vajadzīgs, tāpēc, gurdi no�āvājies, atlieca plecus un piecēlās.

� Ko tad tu � vai iesi projām? � Balabaniete vaicāja, sēdēdama uz ķeblī�a un lūkodamās viņā skumja un izbrīnījusies.

� Jāiet, � Avakums paskaidroja, � apsolīju iegriezties pie saviem draugiem ģeologiem.

Viņa nekā neteica, tikai izklaidīgi pavērās ugunī, uzmeta skatienu verdo�ajam katliņam, kas karājās uz āķa, un tikko dzirdami nopūtās.

Avakumam sa�ņaudzās sirds: �ai pla�ajā istabā, ko svētdienīgi apgaismoja liela, �audīga uguns, Balabaniete �ķita ]oti vientuļa.

� Varu arī neiet, � Avakums teica.

Viņa paraudzījās Avakumā un kautri pasmaidīja.

� Ej vien, citādi tevi veltīgi nogaidīsies. Es mazliet iekodī�u un lik�os gulēt. Ko tu viens nīksi mājās?

12

Rīts bija auksts un miglains. Uzvilcis sijtu svīteri, Avakums sāka prātot: ko lai ģērbj � jaku vai lietus mēteli? Jaka bija ērtāka, tomēr viņ� deva priek�roku mētelim, jo tam bija dziļas iek�kabatas, kurās varēja ielikt visu nepiecie�amo: palielināmo stiklu, da�as universālas atslēgas, elektrisko lukturīti, piecus metrus garu virvi ar āķi galā, grimē�anās komplektu, marles saiti un brilles.

Balabaniete bija jau aizgājusi.

Vērdams vaļā vārtiņus, Avakums pasmaidīja. �No piena balta kļuvu es, man acīs vīnogogu melnums, bet vaigos vīna sārtums mirdz,� viņ� atcerējās dziesmas vārdus un vēlreiz pasmaidīja, lai gan sirdī juta neizprotamas skumjas.

Todien bajs Marko pasniedza Avakumam divas vārītas olas un gabalu brinzas. Ēzdams viesis iztaujāja, kur dzīvo ģeologi. Vēlāk, kad viņ� iebāza roku kabatā, lai izņemtu naudu, ūsainais Momcilovas galvenais viesmīlis nevērīgi atmeta ar roku.

� Klausies, puisi, � viņ� teica, � kālab tev katrreiz kavēties un apgrūtināt mani? Es un tavi draugi esam te nodibināju�i citu kārtību: katrs mēne�a sākumā samaksā uz priek�u simt Ievas, un es dodu viņam piezīmju blociņu. Viņ� katru dienu ieraksta tēriņu, un, kad pienācis trīsdesmitais datums, es atgādinu, lai saskaita; ja naudas iedots par daudz � atmaksāju atpakaļ, ja viņ� man parādā � saņemu summu, par kādu pārsniegtas simt Ievas. Gan viņam ērti, gan man vieglāk. Vai negribi, lai arī mēs tāpat norunātu?

Avakums paraustīja plecus. Viņam bija vienalga.

Bajs Marko paņēma no letes apak�as vairākus piezīmju blociņus un pasniedza tos. Uz pirmā � parasta rūtiņu papīra blociņa � ar ķīmisku zīmuli bija rakstīts: �Кар. M. Kaludijevs�. Puse lapiņu bija pierakstīta neskaidrā aptieķnieka rokrakstā. Otrais blociņ� piederēja Kuzmanam Hristoforovam. �is drūmais, noslēgtais cilvēks rakstīja lieliem, skaistiem, noapaļotiem burtiem � kā īsts kaligrāfs. �Pat grūti ticēt,� Avakums nodomāja. Tre�ajā blociņā bija I�erenska pieraksti. Viņa rindas pārsteidzo�i atgādināja diegu, uz kura uzvērtas vissīkākās pērlītes, kādas vien var atrast lauku veikalā. �Pamēģini nu pēc �iem rokrakstiem noteikt raksturu!� Avakums pasmīnēja un nometa blociņus uz letes.

Viņ� atstāja avansu, kā bija ierosinājis bajs Marko, pavaicāja, kur atrodas me�sarga atraitnes māja, un izgāja ārā. Līņāja auksts, gandrīz neredzams lietus.

Adītāja Marija dzīvoja aiz Iļazova mājas, augstāk nokalnē, netālu no tuk�ā klajuma, kas ciema centrālo daļu �ķīra no Aug�ējā ciemata. �is klajums, vietām pau-

gurains, vietām seklu gravu izvagots, bija viscaur noaudzis sīkiem krūmiem un elk�ņiem. To �ķērsoja vairākas līkumotas taciņas, samērā taisna un visērtākā no visām bija tā, kas veda garām adītājas mājai. Aiz �īs mājas taciņa krasi pagriezās uz dienvidiem, izbeigdamās pie lauku ceļa, kas apkārt �ūsku Midzenim ved uz Lukiem.

Me�sarga atraitnes māja bija zema, tāpat kā lielākā daļa Mom�ilovas māju, celta no ķieģeļiem, apjumta ar slānekļa plāksnēm, tīra, ar kaļķiem nobalsināta; pie logiem karājās iz�ūti aizkari. Nelielā pagalma vidū auga kupla bumbiere, zem tās bija plats sols; pie mājas atradās savvaļas ģerāniju un kuplu dāliju dobes.

Avakums pieklauvēja pie durvīm, tad, mazliet pagaidījis, pieklauvēja vēlreiz. Neviens neatvēra. Kad viņ�, jau grasīdamies iet projām, bija izgājis uz takas, virs kaimiņu zedeņiem parādījās kādas vecenes galva; neuzticīgi noskatījusies uz Ava-kumu, viņa paskaidroja, ka Marija aizgājusi pēc piena un bū�ot atpakaļ ne agrāk kā pēc pusstundas.

Avakums atkal devās pāri klajumam, pastāvēja pie nelielās kraujas, no kuras Metodijs bija lēcis Iļazova pagalmā, un pēk�ņi pamanīja, ka tur �odien valda neparasta rosme. Apmetis līkumu ap �ogu, viņ� pieklājīgi iegāja pagalmā pa vārtiņiem.

Zem varenās gobas stāvēja divi lēnīgi mūļi, un ģeologi krāva tiem virsū da�da�ādas nastas. Patiesību sakot, ar to nodarbojās I�erenskis un kapteinis, bet Kuzmans Hristoforovs, nomaļus stāvēdams, smēķēja un izklaidīgi raudzījās sev uz kājām. Star�ina Georgijs un mūļu dzinējs ar auklu sēja pie sedliem lielu saini.

� Uz kurieni tad jūs po�aties, draugi? � Avakums jautāja izbrīnījies un mazliet bēdīgs. � Ja acis mani neviļ, jūs gatavojaties tālam ceļam.

� Trāpīji naglai uz galvas, � kapteinis smaidīdams atbildēja un atgrūda cepuri pakausī.

I�erenskis, it kā nemanīdams Avakuma klātbūtni, aizrautīgi rakņājās pa kādu maisu.

� Dodamies projām, dārgais! � kapteinis jautri piemetināja, ar roku parādīdams uz dienvidiem. � Pienākums mūs aicina uz jauniem varoņdarbiem mierīga darba druvā.

� Tu, acīm redzot, dabūsi arī atalgojumu par saviem varoņdarbiem. � I�eren-skis piedraudēja ar pirkstu. � Soļu skaitītāju tu ta�u neesi paņēmis?

Kapteinis aizskrēja pēc soļu skaitītāja. Tikai tagad I�erenskis pagrieza galvu uz Avakuma pusi un, ne vārda nebilzdams, ielūkojās viņam acīs.

� Vai tālu iesiet? � Avakums vaicāja.

� Būtu labāk, ja tu neuzdotu nevajadzīgus jautājumus, � I�erenskis neskanīgi atbildēja, � un neinteresētos par to, kam nav nekāda sakara ar darbu, kura veik�anai tu esi atsūtīts uz �ejieni.

� Ak �itā! � Avakums izsaucās un pasmīnēja. � Bet es jautāju tie�i sakarā ar darbu. Jūs dro�i vien klīdīsiet apkārt pa tām vietām, kas interesē arī mani.

� Kur mēs klīdīsim, tā ir mūsu darī�ana, � I�erenskis saīga, tad? lūkodamies caur pieri, norūca: �- Nevajag bāzt degunu, kur neklājas. Tev ir �āds nelāgs paradums. Pielūko, ka nepaliec bez deguna!

Tagad viņ� nemaz nebija līdzīgs Il�o krogā sastaptajam I�erenskim_.

� Pasarg dievs! � iesaucās Avakums.

� Savu degunu es vērtēju ļoti augstu. Vispār esmu par to labās domās. Paldies par aizrādījumu!

Viņ� pielika roku pie cepures, atvadīdamies pamāja Kuzmanam un gāja projām.

Iedams garām star�inam, viņ� vaicāja:

� Vai jūsu labdzimtība komandēs transporta līdzekļus?

� Kāpēc tad es? � Georgijs noplātīja rokas.

� Ļoti labi, � Avakums pasmaidīja.

� Pa�laik ta�u viss slapj�, pārvietoties grūti.

Vēl arvien līņāja sīks lietus.

Avakums sāka iet pa ceļu uz Lūkiem, tad pagriezās pa kreisi un uzkāpa vienā

no daudzajiem nelielajiem pakalniem, kas atradās �ūsku Midzeņa tuvumā. Tur viņ� paslēpās biezos krūmos, izvilka pīpi un aizsmēķēja.

Apmēram pēc stundas parādījās ģeologu karavāna. Pirmais gāja majors, pēc tam � I�erenskis ar kapteini, abi blakām. Viņiem aiz muguras vilkās divi mūļi. Ar-jergardā atradās Kuzmans Hristoforovs un mūļu dzinējs.

Kad karavāna, pagriezusies aiz uzkalna, pazuda skatienam, Avakums piecēlās; iegrimis pārdomās, viņ� brīdi pastāvēja, tad apgriezās un sāka steidzīgi lauzties cauri krūmiem rietumu virzienā. Aprēķins bija pareizs: pēc minūtēm desmit viņ� nokļuva uz platas takas un, iedams pa to, drīz vien nonāca pie mazās me�sarga mājiņas.

Me�sarga atraitne izskatījās maiga, ļoti piemīlīga. Viņai bija kalsni pleci, skumjas, gai�zilas acis. Mazā mute bija tik tikko pavērta mulsā un sērīgā smaida; galvu viņa turēja noliektu uz sāniem un bija ļoti līdzīga trauslajām lellēm ar rūsganiem matiem, kādas mēdz dāvināt mazām meitenēm.

Stāvēdama pie baltās mājiņas sliek�ņa, viņa klausījās Avakumā, uz jautājumiem atbildēja klusā, sirsnīgā balsī un �ad tad satraukta paraudzījās uz blakus pagalmu.

Kaimiņiene laikam ļoti interesējas par pasūtītājiem, kas nāk pie jums, � Avakums sacīja, mierīgi piebāzdams pīpi.

Viņa neatbildēja, tikai nolieca galvu.

� Esmu uzzinājis, ka jūs adāt lieliskus cimdus, � Avakums teica. � Man ir tāds darbs, ka lielākā daļa laika jāpavada ārā. Tāpēc atnācu lūgt, lai jūs pēc iespējas ātrāk noadītu man labus cimdus. Vai varat to izdarīt?

� Varu gan, � adītāja atbildēja. � Tikai jāatnes dzija.

� Vai tad pa�ai jums nav? � Avakums pārsteigts jautāja.

Viņa papurināja galvu.

� Tas ir ļoti nepatīkami, � viņ� nopūtās un aizdedzināja pīpi. � �ēl. Redzēju jūsu adītus zilus cimdus, un man tie ļoti patika. Gribēju, lai arī man jūs noadītu tādus pa�us � no zilas vilnas dzijas.

� Pa�reiz man tādas dzijas nav, � Marija teica.

� Kā jūs paguvāt tik ātri to izlietot? � Avakums sāka kurnēt. � Vēl pirms da�ām dienām jums tā bija, bet nu vairs navl

Atraitnes sejā ievilkās grumbas, viņa palūkojās uz savām mazajām, kalsnajām rokām un tikko dzirdami nopūtās.

� Kur nu pirms da�ām dienām, � viņa iebilda. � Zilā dzija man izbeidzās jau sen � vasarā. Tās bija ļoti maz. Es to glabāju sev...

� Saprotu, � Avakums teica. Jūsu acīm zila krāsa labi piestāv. Vajadzēja gan �o dziju paglabāt sev, bet tam... � Viņ� paberzēja pieri un īgni atmeta ar roku. � ... Ka tevi piķis, aizmirsu, kā viņu sauc.

� Kuzmans Hristoforovs, � Marija pateica priek�ā.

Avakums dziļi ievilka dūmu un tikai pēc brītiņa atkārtoja:

� Kuzmans Hristoforovs. Jā ... Ir nu gan laime cilvēkam! Kāpēc nevarējāt viņam noadīt cimdus no citas dzijas?

� Citas nebija, un viņ� ļoti steidzināja.

Marija paraustīja plecus un palūkojās uz durvīm.

� Ļoti �ēl, � Avakums smaidīdams sacīja. � Piedodiet, ka, tik daudz pļāpādams, jūs aizkavēju.

Atraitnes bālie vaigi pietvīka.

Pie vārtiņiem viņ� pēk�ņi apgriezās un ar roku norādīja uz plato solu zem bumbieres.

� Uz tā naktī no divdesmit otrā uz divdesmit tre�o augustu atpūtās jūsu labais paziņa, nelaimīgais skolotājs Metodijs, vai ne?

Adītāja stāvēja glu�i kā pamirusi.

� Nebaidieties, � Avakums sacīja. � Esmu Metodija draugs, un viņ� man �o to ir uzticējis.

To pateicis, Avakums ātri izgāja uz ielas, bet pēc da�iem soļiem juta sirdī ieduramies skaudru �ēlumu, kas līdzīgi ērk�ķim spiedās aizvien dziļāk; visu ķermeni kā uguns apdedzināja. Kājas �ķita iekaltas va�ās.

Viņ� strauji pagriezās atpakaļ un, atgrūdis vaļā vārtiņus, sirsnīgi nopriecājās, ka sieviete vēl vienmēr stāv pagalma vidu.

� Gandrīz vai aizmirsu, � Avakums teica, pieiedams klāt.

Viņ� iebāza roku bezgalīgi dziļajā lietus mēteļa kabatā, izvilka no turienes skaistu pildspalvu ar zelta spalvu un uzgali, ko rotāja akmentiņ�, sarkans kā rubīns. Viņ� glabāja to kā atmiņu no Padomju Savienības, uz kurieni pirms diviem gadiem bija braucis zinātniskā komandējumā.

� So pildspalvu skolotājs Metodijs sūta jūsu meitiņai. Lai raksta ar to savus mājas uzdevumus...

Sieviete paņēma pildspalvu, un, lai gan centās būt savaldīga, acu kaktiņos viņai mirdzēja asaras.

� Neba�ījieties, � Avakums sāka viņu mierināt. � Ticiet man � �īs lielās nepatik�anas beigsies labi. Varbūt Metodijs atgriezīsies ciemā, iekams būs uzsnidzis pirmais sniegs.

Iedams pa taku, Avakums vairs nejuta pie kājām va�u smagumu. Protams, viņ� bija kļuvis sentimentāls, pats tagad par to skaitās un kaunējās no sava vājuma. Un tomēr bija vieglāk; Avakums sāka pat svilpot.

13

Vecā Manasi māja atradās ciema rietumu nomalē netālu no ceļa, kas Mom�i-lovu savieno ar Plovdivas �oseju. Mājas priek�ā bija zāliene; pagalms ar saimniecības ēkām slēpās aiz mājas un atdūrās pret priedēm apaugu�u kalna nogāzi.

Vecais Manasi jau ilgus gadus dzīvoja viens; sieva bija mirusi, bet vienīgais dēls aizbraucis uz Kird�ali un tur nodibinājis ģimeni. Vecais Manasi lielākoties uzturējās kolhoza dravā, uzraudzīdams bites. Tur nelielā būdiņā viņ� arī gulēja un mājā ieradās tikai reizi nedēļā, lai �o to paņemtu un pārģērbtos.

Vecajā, mazajā, pie zemes pieplaku�ajā mājelē bija virtuve un istaba ar zemiem griestiem, klonu un �auru, aizrestotu lodziņu zālienes pusē.

Istabā dzīvoja Kuzmans Hristoforovs, bet vecītis, kad pārnāca mājās, gulēja virtuvē uz �auras lāviņas netālu no pavarda.

Lai gan nedraudēja briesmas, ka Avakumu kāds varētu pamanīt, � māja atradās nomaļus, un tai laikā pār ciemu bija nolaidusies bieza migla, � viņ� tomēr iegāja vecā Manasi pagalmā no drūmā prie�u sila puses. Atslēga pie durvīm nebija nekāds �ķērslis � pietika to mazliet pacelt uz aug�u un tad viegli paraut uz leju, lai mēlīte atbrīvotu sarūsēju�o skavu.

Uzmanīgi aizvēris durvis, Avakums kādu laiku stāvēja nekustēdamies, pieradinādams acis pie pustumsas. Mājā smar�oja pēc mitras zemes un skujām. Lāviņa, kas bija pārklāta ar vairākkārt salocītu pa�austu segu, un lāde ar izvelvētu vāku (vecītim tā dro�i vien noderēja skapja vietā) bija vienīgās mēbeles �ai mājas daļā. No griestiem nokarājās biezi, samelnēju�i tīmekļi, �ur tur bija redzams pa māla bļodiņai vai nokvēpu�am podam.

Pretim pavardam blāvoja atvērtu durvju aile. No turienes arī plūda vājā gaisma, kas deva iespēju aplūkot virtuvi. Avakums pārkāpa pāri augstam slieksnim un paraudzījās apkārt. Atcerēdamies in�eniera nevī�īgo ārieni, viņ� domāja, ka istabā ieraudzīs elli�ķīgu netīrību, briesmīgu jucekli, tomēr tur valdīja stingra kazarmas kārtība: grīda bija rūpīgi izmēzta, pelēkā sega uzklāta bez nevienas krunciņas, uz galda uzlikts tīrs zaļais papīrs. In�eniera drēbes karājās uz dziļi sienā iedzīta āķa.

Avakums it nemaz ne�aubījās, ka zilo cimdu te nebūs. Viņ� tikai ievēroja dzelzs likumu � mērķis jācen�as sasniegt pat tad, ja panākumu iespēja ir tik niecīga kā magones sēkliņa. Pa�reiz cimdi tie�ām bija galvenais notvertais pavediens, tomēr Avakums no pieredzes jau zināja, ka uz lielu upi ved arī vissīkākās urdziņas.

Vispirms viņ� aplūkoja galdu. Tas bija vienkār�s koka galds bez atvilktnēm. tā atradās vienīgi noēvelēts dēlītis ar smailu metāla stienīti vidū. Uz stienī�a bija uzdurti papīri.

Avakums noņēma papīrus, pieliecās un sāka vērīgi tos aplūkot; tie bija pedantiski uzglabāti dokumenti � komandējuma apliecības, paraksti par īres maksas saņem�anu, kases izsniegti algas aprēķini. Visi �ie dokumenti bija uz Kuzmana vārda, ar neskaidriem parakstiem un ģerboņzīmogiem, salikti hronoloģiskā kārtībā � no aprīļa sākuma līdz septembra beigām.

Avakums izņēma kabatas bateriju un tās gaismā katru lapiņu izpētīja ar palielināmo stiklu. �ī pirmā, ļoti vienkār�ā analīze neliecināja, ka uz papīriem būtu slepenraksts. Avakums uzsprauda dokumentus atpakaļ tādā pa�ā kārtībā, kādā tie bija tur atradu�ies.

Pēc tam viņ� paraudzījās zem spilveniem, zem matra�a un gultas, tad, vēlreiz atgriezies pie spilveniem un matra�a, tos rūpīgi iztaustīja.

Atlika vēl aplūkot apģērbu. Kabatās Avakums atrada da�us sērkociņus un saulespuķu sēklas. Un arī saules brilles, kas bija ieliktas sporta jakas kreisās puses krū�u kabatā.

Brilles bija pavisam parastas, tomēr, turēdams tās rokās, Avakums kļuva domīgs. Stikli, it īpa�i ietvaru tuvumā, bija klāti ar biezu bālganu putekļu kārtu. Viņ� apskatīja brilles ar palielināmo stiklu � putekļi veidoja vienlaidu masu, kas sastāvēja no sīkiem, cietiem graudiņiem.

Mom�ilovā un tās apkārtnē ir zemes ceļi, tātad putekļi, kas no tiem paceļas, nav nekas cits kā zemes virskārtas daļiņas. Sie putekli ir ļoti sīki un veido uz briļļu stikliem, kad tie ietvaru tuvumā apsvīst, plānu, pavisam gludu garoziņu.

Uz in�eniera brillēm garoziņa bija graudama, radusies no sīkām akmens daļiņām. Tādi putekļi ir uz ceļiem, kas noklāti ar �ķembām vai nobruģēti.

Kad cilvēks iet kājām, uz viņa brillēm noguļas pavisam maz tādu putekļu. Ja brauc ar divriteni vai motociklu, to noguļas daudz vairāk. Aukstā laikā tie izveido plānu plēvīti, siltā � diezgan biezu garoziņu.

Tā nu Avakums pēc briļļu stikliem konstatēja, ka in�enieris siltā laikā braucis ar divriteni vai motociklu pa ceļu, kas klāts ar �ķembām vai nobruģēts.

Pirms Avakums nolika brilles atpakaļ, viņ� vēlreiz iebāza roku kabatā un sataustīja tajā nevis sērkociņus vai saulespuķu sēklas, bet plānu, savirpinātu papīrīti.

Tā bija benzīna kvīts. Pedants nebija uzdro�inājies izsviest pat �o pilnīgi nevajadzīgo papīreli.

Sirdij strauji pukstot, Avakums kvīti atritināja vaļā. To bija izsniedzis de�urējo�ais Plovdivas benzīna tanks naktī no divdesmit otrā uz divdesmit tre�o augustu.

Sī urdziņa tie�ām varēja novest pie lieliem ūdeņiem.

Viņ� pārrakstīja kvīti un, nezaudēdams drūmajā mājā vairs ne mirkli, izdrāzās ārā.

Turpmākie notikumi risinājās tā.

Avakums kooperatīva kancelejā piezvanīja Smojanas apgabala pārvaldei un pieprasīja tūlīt, cik ātri vien iespējams, atsūtīt spēcīgu motociklu. Lai nebūtu jāzaudē laiks, viņ� sāka iet pa ceļu uz Lūkiem.

Motociklistu Avakums sastapa pie pa�a ciema. Pateicis, lai tas palūdz pārvaldi atsūtīt kādu citu ma�īnu un atgrie�as atpakaļ Smojanā, viņ� uzlēca motociklā un aizjoņoja uz Plovdivas �osejas pusi.

Bija desmit no rīta.

Vēl vienmēr smidzināja neredzams lietiņ�. Pāri me�ainajiem kalniem pletās zema, balta migla.

Kilometru skaits dila trakā ātrumā. Avakums ba�ījās tikai par to, vai straujajos pagriezienos viņam vienmēr izdosies novaldīt motociklu � ceļ� bija slidens.

Plovdivā Avakums iebrauca drīz pēc pusdienas. Viņ� bija ļoti nosalis, seju vēj� bija sapūtis sarkanāku par sarkano uzaci.

Drīz vien viņ� sameklēja vajadzīgo benzīna tanku, parādīja kasierei Kuzmana kvīts numuru un lūdza aptuveni pateikt stundu, kurā tā izsniegta. Kasiere pa�ķirstīja kvī�u grāmatu un noskaidroja, ka kvīti viņa izsniegusi drīz pēc maiņas sākuma.

� Klients ir saņēmis benzīnu apmēram vienos divdesmit naktī, � kasiere sacīja.

Avakums pateicās.

Viņ� izgāja uz ielas galīgi pārsteigts. Ja Kuzmans Hristoforovs benzīnu saņēma vienos divdesmit naktī, Mom�ilovā tas varēja ierasties ne agrāk par �etriem rītā, apmēram divas stundas pēc notikuma Iļa-zova pagalmā.

Tātad Kuzmans Hristoforovs un nozieguma izdarītājs nav viena un tā pati persona.

Bet zilie cimdi? Tas ta�u nebija neviens cits kā Kuzmans Hristoforovs, kas dabūja no adītājas zilos cimdus? Pūciņas, kas tika atrastas uz Iļazova mājas izsistā loga palodzes, ir ta�u no �iem cimdiem?

Aizstūmis motociklu tālāk no benzīna tanka, Avakums aizsmēķēja un atkal nogrima pārdomās.

Pēc brī�a viņ� pamanīja, ka stāv pretim frizētavai un iegāja iek�ā. Kamēr frizieris darbojās ap seju, Avakums joprojām domāja par Kuzmanu Hristoforovu un zilajiem cimdiem.

Pēk�ņi viņa lūpās pavīdēja smaids.

� Vai esat apmierināts? � frizieris vaicāja, pārlaizdams ar suku pār svārkiem.

� Ļoti, � Avakums jautri atbildēja.

Drīz vien viņ� bija jau apgabala pārvaldē. Ataicinājis de�urējo�o leitnantu, Avakums uzdeva tam aiziet uz viesnīcu �Trimoncium�, paskatīties reģistrācijās grāmatā un pa telefonu paziņot, vai naktī no divdesmit otrā uz divdesmit tre�o augustu viesnīcā uzturējies pilsonis Bojans I�erenskis.

Pēc pusstundas leitnants piezvanīja:

� Jūsu minētā persona dabūjusi divsimt septīto istabu; tā atbrīvota naktī no divdesmit otrā uz divdesmit tre�o augustu; precīzāk aizie�anas laiks nav zināms.

� Lieliski, � Avakums sacīja. � Atnesiet man viņa izpildīto kartīti, tikai kopā ar citām. Vai saprotat, kāpēc tā?

Kad de�urējo�ais leitnants izņēma no kaudzes kartīti, kas interesēja Avakumu, un pasniedza to viņam, Avakums apmierināts pamāja ar galvu: Bojana I�erenska kartīte bija izpildīta ar Kuzmana Hristo-forova roku. Viņ� tūlīt pazina �o rokrakstu � lielos, noapaļotos, kaligrāfiskos burtus.

Jau pēc divdesmit minūtēm no Sofijas paziņoja I�erenska pases sēriju un numuru. Dati pilnīgi saskanēja ar tiem, kas bija uzrādīti kartītē.

Avakums pateicās leitnantam un aizsūtīja to ar visām kartītēm atpakaļ uz viesnīcu.

Tagad viņ� skaidri zināja, ka naktī no divdesmit otrā uz divdesmit tre�o augustu Kuzmans Hristoforovs centies nodro�ināt Bojanam I�erenskim neapstrīdamu alibi. Bojanam I�erenskim bijusi viltota pase � uz viņa vārda un ar viņa datiem, bet ar Kuzmana Hristoforova ģīmetni.

ledains projām, Avakums lūdza Smoļa-nas pārvaldi, lai tā, izmantojot kādu ieganstu, atsauktu abus milicijas star�i-nas, kas apsargā Iļazova māju, un to vietā aizsūtītu citus. Jaunajiem sargiem viņ� jebkurā laikā jāielai� ģeoloģiskajā punktā. Pateicis paroli, viņ� nolika klausuli.

Adre�u biroja kartotēkā Avakums sameklēja kādu adresi un pierakstīja to. Apmēram pulksten divos dienā viņ� atstāja pārvaldes ēku.

Māja, ko Avakums meklēja, atradās aiz pilsētas teātra. Tā bija masīva divstāvu savrupmāja, stila ziņā tuva barokam, ar aizlaidnēm pie logiem un ciļņiem zem abiem balkoniem.

Durvis atvēra paveca sieviete, ģērbusies tum�as krāsas rīta tērpā; seja bija kalsna, maiga, un par spīti grumbām tajā varēja saskatīt agrākā skaistuma pēdas.

� I�erenska kundzi? � pavecā sieviete pārvaicāja. Brīdi klusējusi, viņa piemetināja: � Kas viņu meklē?

� Vīra kolēģis, � Avakums smaidīdams atbildēja.

Sieviete viņu ieveda nelielā zālē ar sarkankoka sienām un ciļņiem pie griestiem, Skaistā istaba bija pieblīvēta ar laika zoba sagrauztām mēbelēm, �ķita pamesta un veca, tāpat kā �ī sieviete.

� Esmu I�erenska kundzes krustmāte, � viņa paskaidroja. � Te dzīvo mūsu īrnieki, bet mēs mitināmies aug�ā � otrajā stāvā.

Viņa parādīja uz sarkankoka vītņu kāpnēm ar mazām kolonām un pulētām margām.

Pakāpieni bija klāti ar nodilu�u, vietumis caurumainu plī�a grīdceliņu un �īkstēja, kā �ķita Avakumam, apvaldīti, uzsvērdami savu cildenumu un cieņu.

I�erenskas krustmāte ieveda Avakumu viesistabā, uzaicināja apsēsties un apsolīja tūlīt pasaukt radinieci, kas ciemiņus neesot gaidījusi un tāpēc esot mājas tērpā. Viesistaba, tāpat kā pirmā stāva zāle, bija piebāzta ar visvisādām mēbelēm; da�ām lietām, piemēram, apaļam galdiņam ar brūnām kājām un plī�a krēslam uz rite-ni�iem, bija gadsimta sākuma vēlīnā baroka iezīmes.

Blakus istabā varēja dzirdēt skanīgas bērnu balsis.

Pēc minūtēm desmit ienāca Bojana I�e-renska sieva � slaida gara auguma sieviete, apmēram trīsdesmit gadu veca, ko�a blondīne ar pilnīgām, nupat nokrāsotām lūpām. Seja viņai bija apbrīnojami balta, skaista, maiga, mazliet jau apvītusi, kāda mēdz būt cilvēkiem, kas naktīs maz

guļ. Viņa bija ģērbusies brūnā kleitā, ko uz krūtīm greznoja zelta spraude.

I�erenska sniedza roku, un Avakums to ļoti galanti noskūpstīja.

� Atvedu jums dedzīgu sveicienu no jūsu laulātā drauga, � Avakums sacīja, uzvedīgi pievirzīdams tai pītu Vīnes krēslu. � Viņ� ir ļoti sarūgtināts un tūksto�kārt atvainojas, ka viņam jāatsakās no prieka rīt tikties ar jums.

� Tad �itā, � I�erenska noteica apbrīnojami vienaldzīgā balsī. Viņa apsēdās un mazliet uzrāva plecus. � Ļoti �ēl.

Arī tas bija teikts tikpat dzedri un vienaldzīgi.

Avakums ielūkojās sievietei acīs; nebūtu viņ� pratis saglabāt mieru jebkuros, pat ļoti pārsteidzo�os apstākļos, viņam būtu pasprucis skals izbrīna sauciens. Sievietei bija I�erenska acis � tādas pa�as iegarenas, brūngani dzeltenas. Sai mirklī tās gan izskatījās drīzāk brūnas nekā dzeltenas.

Avakums izņēma cigaretes un piedāvāja uzsmēķēt. Viņa neatteicās.

Sniegdams sērkociņu, Avakums ievēroja, ka viņas rādītājpirksts un vidējais pirksts kļuvu�i dzelteni no tabakas.

I�erenska sieva neiztaujāja, kāpēc vīrs neatbrauks. Viņa dziļi ievilka tabakas dūmus un klusēja.

� Mūsu ģeologi saņēmu�i steidzamu uzdevumu un aizgāju�i kalnos, � Avakums stāstīja, visādi cenzdamies izskatīties jautrs. � Arī es esmu komandēts uz Morn-�ilovu, tikai pavisam citā uzdevumā � pētīt �ī interesantā novada vēsturi. Jūs dro�i vien bie�i braucat uz Mom�ilovu, vai ne?

� Glu�i otrādi, � I�erenska papurināja galvu. � Vēl ne reizes neesmu bijusi jūsu Mom�ilovā. � Izlaidusi dūmu strūkliņu, viņa piemetināja: � Man nav arī nekādas lielas vēlē�anās braukt uz turieni.

� Jūs esat daudz zaudējusi, � Avakums pasmaidīja. � Mom�ilovas peizā�a ir ļoti interesanta. Turklāt �ai novadā kādreiz darbojies vojevoda Mom�ils. Jūs, protams, atceraties, kas par �o lielisko varoni teikts vēsturē. Viņa galvaspilsēta gan atradusies ielejā vairāk uz dienvidiem, bet �ī karotāja galvenais cietoksnis dro�i vien bijis nepieejamais Karabairs. Ceru tur atrast viņa atstātas pēdas. Bet jūs kalnus nemīlat, un tas ir slikti.

� Jā, slikti, � I�erenska piekrita.

� Un jūsu brālis arī nemīl kalnus?

I�erenska paraustīja uzacis un pavērās apkārt.

� Man brāļa nav.

Pēc brītiņa Avakums pasmaidīja.

� Vismaz savos bērnos ieaudziniet dabas mīlestību, � viņ� sacīja un ielūkojās sievietei acīs. To zīlītes pēk�ņi kļuva lielākas, it kā viņa būtu ieraudzījusi murgu tēlus. Viņa atrāvās atpakaļ, glu�i kā baidīdamās no sitiena pa galvu.

Man nav bērnu, � I�erenska no�ukstēja.

Pilsone Viktorija, � Avakums sastos-tījās, � kā jūs sauc tēva vārdā? Piedodiet, bet man patīk dāmas saukt pilnā vārdā.

� Stefanova Strateva, � viņa pirmoreiz pasmaidīja.

� Pilsone Viktorija Stefanova Strateva, � Avakums svinīgi noteica. � Dievs ir �ēlīgs, nekrītiet izmisumā � jūs ta�u esat tik jauna! Skaidrs, jums vēl būs pusducis bērnu.

Viņa paraustīja plecus un nekā neatbildēja.

Avakums piecēlās.

� Vai man nav jāizpilda kāds uzdevums? Varbūt kaut ko pasacīt jūsu laulātajam draugam?

� Nē, neko, � I�erenska �ukstus atbildēja.

Atvadīdamies Avakums atkal noskūpstīja viņai roku un iesmējās, lai gan juta, ka aiz�ņaudzas kakls un ausīs �alc tāds kā ūdenskritums.

Avakums ar motociklu aizjoņoja atpakaļ uz pārvaldi un, tiklīdz bija iegājis iek�ā, tūlīt lūdza steidzīgi dabūt viņam ziņas par Plovdivā dzīvojo�o Stratevu ģimeni.

Pusstundu vēlāk, smēķēdams cigareti pēc cigaretes, Avakums uzmanīgi �ķirstīja nelielu kaudzīti dokumentu.

Stefans Stratevs, kas dzimis Plovdivā,

ilgus gadus bijis komisionārs un angļu lauksaimniecības ma�īnu firmu pārstāvis. Viņa sieva Illarija Pe�eņikova, kas arī dzimusi Plovdivā, 1922. gadā aizbēgusi ar kādu angļu konsulāta ierēdni, paņemdama līdzi �etrus gadus veco dēlu Illariju. Se�us gadus vēlāk Stefans Stratevs apprecējies otrreiz; �ajā laulībā piedzimusi meita Viktorija. īsi pirms otrā pasaules kara Viktorijas māte nomirusi, bet tūksto� deviņsimt �etrdesmit ceturtā gada beigās nomiris arī pats Stefans. Pēc nepārbaudītām ziņām, Illarija, ko viņas draugs anglis drīz vien pametis, Anglijā atradusi kādu bulgāru, kas viņu apprecējis. Bet tās bija tikai valodas ...

Ap pieciem vakarā Avakums devās atpakaļ uz Mom�ilovu.

14

Balabaniete sagaidīja Avakumu, stāvēdama uz sliek�ņa. Viņa jautri smaidīja, piedurknes bija atrotītas.

� Ei, labais cilvēk, domāju, ka esi pavisam pazudis, � viņa sacīja, uzticīgi lūkodamās Avakumā. � Kur tu klīdi apkārt augu dienu?

� Braukāju krustām �ķērsām pa visu apkārtni, � Avakums atbildēja. � Tāds jau mans darbs � braukāt apkārt un meklēt vecas mantas.

� Vecas mantasl � Balabaniete skaļi iesmējās. � Atradis, kāpēc braukāt! Viena veca manta ir tepat mājās, tavā acu priek�ā. Vai tad es nederu?

Viņa stāvēja priek�namā un val�ķīgi raudzījās Avakumam sejā.

� No tāda vecuma, kāds ir tavējais, es baidos kā no uguns, � Avakums atbildēja.

� Tā vien skaties, ka neaizsvilsti.

� Es ta�u varu būt tev māte, dievs ar tevi! � Balabaniete skaļi smējās, rokas sānos iespiedusi.

� Mammucīt mīļo, � iesmējās arī Avakums un uzlika viņai roku uz pleca, � sameklē nu kādu maisu, ar ko apsegt motociklu. Naktī var atkal sākties lietus.

� Par to tu neba�ījies, � Balabaniete atbildēja, izlikdamās, ka roku nav pamanījusi. � Ej vien iek�ā, sasildies un ap�ā-vējies, tu ta�u esi cauri slapj�, kā no dīķa izvilkts. Pielūko, ka neatstāj atraitni ar se�iem maziem bērneļiem.

� Pasarg dievs! � Avakums nopūtās.

� Par tavu labo sirdi, krustmāte Bala-bana, esmu tev no tiesas pateicīgs, bet man vispirms jāaiziet pie baja Grozdana � esam tā norunāju�i.

Balabaniete mazliet pakāpās atpakaļ un sarauca uzacis.

� Vakar � draugi, �odien � bajs Grozdans, un ej nu sazini, kas būs rīt, � viņa sacīja, piedraudēdama ar pirkstu.

No mājas plūda svaigas maizes smar�a.

Avakums norija siekalas; viņ� atcerējās, ka visu dienu nav ēdis ne kumosa.

� Nekas, vairāk gribēsies ēst, � Avakums teica, iedams uz vārtiņiem. � Nez kāpēc patlaban nemaz nav ēstgribas.

Nakts bija vējaina, auksta, necaurredzami tum�a.

Ejot pa nomales ieliņām, lipīgajos dubļos viņam vairākas reizes slīdēja kājas. Līdz Iļazova mājai nebija ne kilometra, bet, lai uz turieni aizietu, viņam vajadzēja minūtes �etrdesmit. Kad beidzot Avakums bija nokļuvis līdz augstajiem vārtiem, pulksteņa fosforescējo�ie rādītāji liecināja, ka ir jau desmit.

Viņ� dziļi ieelpoja, pārvilka ar roku pār seju un mazliet pastāvēja. Deniņos pulsēja asinis, �ķita, ka zeme slīd ārā no kāju apak�as.

Avakums nodomāja: �Nez vai apsardze ir nomainīta?�

Viņ� ieklepojās un klusi atvēra vārtiņus. Da�u soļu attālumā atskanēja spalga balss:

� Kas tur nāk?

Balss nebija pazīstama.

� Gribu pārbaudīt pulksteni, � Avakums sacīja. � Cik pa�reiz rāda?

� Nāciet iek�ā, � sargs atbildēja laipnāk.

Bija jāstrādā tumsā, tāpēc ārdurvju atslēga viņu ilgi aizkavēja; laiks, kas aizritēja, kamēr dabūja vaļā durvis, viņam �ķita vesela mū�ība.

Beidzot iekļuvis drūmajā akmens gaitenī, Avakums apsēdās uz grīdas, lai brītiņu atpūstos. Galvu atspiedis pret sienu, viņ� aizvēra acis un izjuta neaprakstāmu svētlaimi. �Cik labi,� viņ� nopūzdamies domāja un tūlīt arī juta, ka iegrimst klusā, mierīgā tumsas jūrā, kura ņirb zaļi un violeti plankumi.

Atvēris acis, Avakums nobijās: vai tie�ām būs nogulēts darbam visizdevīgākais laiks? Viņ� jutās tā, it kā būtu miegā pavadījis vairākas stundas, � tik daudz ainu bija paslīdējis garām acīml

Viņ� paskatījās pulkstenī � tas rādīja desmit minūtes uz vienpadsmitiem.

Kā Avakums bija paredzējis, milzīgā noliktavas atslēga biedēja tikai ar saviem apmēriem; patiesībā tā bija pavisam naivi izdomāta ierīce ar ļoti primitīvu mehānismu. Avakums pat saīga � vieglas uzvaras viņam nepatika. Vispirms lodziņu aizklājis ar svārkiem, viņ� virsū uzsedza vēl lietus mēteli. Pēc tam izvilka bateriju, sameklēja kabatās divas sprau�amadatas un piestiprināja �aizkara� malas pie loga aplodas, lai neizlauztos ārā kāds gaismas stars.

Tikai tad viņ� iededzināja lampu.

Istabas vidū bija nekārtīgi sasviesti da�ādi instrumenti � lielas un mazas cērtes, statīvi ar mērī�anas un nivelē�anas ierīcēm, sekstanti, mērlentes, svērteņi. Turpat atradās arī rasetnes, tu�as pudelītes, logaritmiskie un citi lineāli. Pretim logam stāvēja plauktenis. Uz vidējā plaukta bija noliktas vairākas mapes; tās tad arī saistīja Avakuma uzmanību. Viņ� paņēma visbiezāko mapi un bija darījis pareizi: tajā atradās grupas mar�rutu apraksti. Avakums apsēdās uz grīdas un sāka �ķirstīt. Astotajā augustā ģeologi kopā ar kapteini Kaludijevu bija ceturto reizi devu�ies pētīt apvidu, kas atrodas dienvidaustrumos no Karabaira. Bija atzīmētas vairāku punktu koordinātes. Pēdējais punkts kā pēc garuma, tā pēc platuma grādiem atradās pavisam tuvu � starpība bija tikai da�as grāda desmitdaļas � tai vietai, kurā peilētāji bija konstatēju�i slepeno ultraīsviļņu radiostaciju.

Avakums pasmīnēja, gribēja izņemt cigaretes, bet atģidās: smēķēt tagad nedrīkst. Viņ� palūkojās zem pēdējā ieraksta: tur bija majora Ind�ova paraksts un ar sarkanu zīmuli atzīmēts datums � desmitais augusts.

Tātad desmitajā augustā slepenā ultraīsviļņu stacija bija noraidījusi ēterā �ifrētu radiogrammu, atrazdamās sasvītrotajā sektorā, kur grupa izdarīja pētījumus, precīzāk, uz �ī sektora austrumu robe�as.

Avakums atspiedās uz elkoņiem un sāka vilkt ar pirkstu pa kartogrāfisko shēmu � milimetru pēc milimetra. Radiostacija atradās pie sasvītrotā sektora austrumu robe�as. No �īs robe�as ar punktētu līniju bija atzīmēts grupas atpakaļceļ�, kas veda ziemeļrietumu virzienā un izbeidzās ieplakā starp Mom�ilovu un Lūkiem.

Avakums aizvēra mapi un nolika atpakaļ vietā. Tagad viņ� zināja, ka grupas darbinieks N.. iedams biedriem aiz muguras, bija palicis iepakaļ un, aizkavēdamies minūtes trīsdesmit, paguvis nodibināt sakarus ar aizrobe�as centru, noraidīt ēterā �ifrētu radiogrammu. Paturot vērā to apstākli, ka pārraide notika naktī, Avakumam bija pilnīgi skaidrs arī tas, ka N. vai nu �ifru atceras no galvas, vai toreiz izmantojis kabatas bateriju, vai arī pati �ifra ir spīdo�a.

Viņ� nodzēsa gaismu un, kad sāka ģērbties, pēk�ņi juta briesmīgu nogurumu.

Uzkāpis aug�ā, Avakums pie savas istabas durvīm ieraudzīja ķeblīti, uz kura bija nolikta baltā linu salvetē ietīta atdzisu�as ' maizes rika un brinzas gabals.

Viņ� nolika ēdienu uz galda, pat nepa-gar�ojis, un izņēma raidītāju. Svilpodams, lai lejā nedzirdētu, kā klaudz slēdzis, viņ� noraidīja uz Sofiju īsu, �ifrētu radiogrammu:

�Pārbaudiet, vai starp bulgāriem, kas dzīvo Anglijā, ir cilvēks ar uzvārdu

I�erenskis. Gaidu ziņas par viņu pa�u un viņa ģimeni. Steidzami. Punkts.� Paslēpis raidītāju, Avakums apsēdās gultā, lai sastādītu rītdienas darba plānu.

Aiz loga sāka gaudot vēj�, �uburotās priedes zari klusi klauvēja pie rūtīm. Viņ� atmodās tādā pa�ā stāvoklī � atspiedies pret sienu, apģērbies, kājās zābaki. Palūkojās pulkstenī � drīz būs trīs. Tumsā sataustījis mēteli, viņ� atvēra logam abas puses un uzmanīgi izlīda uz priedes resnajiem zariem. Pēc tam aizvēra logu un, sargādams acis no durstīgajām skujām, bez steigas nokāpa zemē.

Viņ� nevis devās uz vārtiņiem, bet sāka iet pa taciņu uz zedeņu pusi.

Ticis ārā uz ielas, Avakums mazliet pastāvēja, vērīgi ieklausīdamies nakts trok�ņos. Viņ� dzirdēja tikai to, kā �ņāca un svilpoja vēj�, aizķēries aiz zedeņu �ogiem vai klusajām mājelēm. Atcerēdamies, ko bajs Marko Krumovs bija stāstījis par māju, kurā dzīvo Bojans I�erenskis, Avakums pagāja soļu divdesmit dienvidu virzienā un nokļuva uz platas �ķērsielas, kas ved garām Il�o krogam un izbeidzas uz Luku ceļa. Pagājis garām �etrām mājām labajā pusē, viņ� tuvojās piektajai. Sai mājā aiz augstas ķieģeļu sētas dzīvoja Bojans I�erenskis. Pēc Marko Krumova vārdiem, ģeologs tur mitinājās viens pats; mājas īpa�nieki jau pērn bija pārcēlu�ies uz Madanu.

Piegājis pie mājas, Avakums nevarēja vien nobrīnīties. Pie pa�as sētas it kā iznira no tumsas vai izlīda no zemes vieglā automa�īna. Gaisā bija tikko jūtama sakarsu�u riepu un benzīna smaka.

Avakums gandrīz iekoda apak�lūpā. Elpu aizturēdams, viņ� piezagās pie automa�īnas. Tas bija �etrvietīgs �vilītis�.

Ķieģeļu sienā melnoja sprauga � no �vilī�a� izkāpu�ais cilvēks vārtiņus bija atstājis līdz galam vaļā.

�Aizsteigu�ies man priek�ā,� Avakums klusībā ievaidējās. Tai pa�ā acumirklī viņ� ieslīdēja pagalmā un tūlīt atkal izbrīnījās: aug�stāvā, ko apņēma �aurs balkons, viens logs bija gai�s.

Atcerējies sakarsu�ās gumijas un benzīna smaku, Avakums nodomāja: �Sis dārgais tikai nupat tur iegājis.�

Vēl vienmēr tāpat zag�us, elpu aizturējis, viņ� pielavījās pie ārdurvīm. Viegli nospiedis rokturi, Avakums pirmoreiz mū�ā izlamājās, tiesa gan � klusām. Durvis no iek�puses bija aizslēgtas.

Viņ� pakāpās da�us soļus atpakaļ un aiz dusmām sakoda zobus. Nagi iecirtās plaukstās, sirds draudēja kuru katru mirkli pārplīst, �ķita, to �ņaudz kāda rupja roka. Tas gan ilga tikai īsu mirkli. Savaldījies Avakums iebāza roku bezgalīgajā mēteļa kabatā un izvilka no turienes piecus metrus garu virvi ar tērauda āķi galā. Pieskrējis pie balkona, viņ� uzsvieda aug�ā virves galu, un āķis aizķērās aiz plāna margu dēlī�a. Pēc tam Avakums noāva zābakus, satvēra virvi un, atsperdamies ar kājām pret sienu, uzlīda uz balkona. Saliecies viņ� piezagās pie loga un palūkojās iek�ā.

Tā tie�ām bija lielu pārsteigumu nakts. Ģērbusies zaļā jakā, izbalinātajiem matiem uzsējusi lakatiņu, istabā stāvēja Viktorija I�erenska. Viņa kaut ko drud�aini mekleja virtuves galda atvilktnē. Izņēmusi no turienes veselu kaudzi dak�iņu un na�u, viņa nosvieda tos uz grīdas un iebāza roku vēl dziļāk atvilktnē. Kad I�erenska to atkal izvilka, tajā mirdzēja liels sudraba vīna kauss. Viņa pievirzīja sev tuvāk krēslu, apsēdās pie galda un, uzlikusi kausu uz ceļiem, sāka darīt kaut ko dīvainu. Izskatījās tā, ka I�erenska spodrinātu kausa aug�ējo malu. Kas notika patiesībā, Avakums nevarēja redzēt, jo viņa sēdēja sāniski pret logu. Tagad I�erenska paķēra no galda spalvaskātu un papīra lapu un, iemērkusi spalvu mazā pudelītē, uzrakstīja da�as rindas, skatīdamās uz svārku apak�malu. Pēc brītiņa nometusi spalvaskātu un pudelītes saturu iz�ļākusi uz grīdas, viņa paņēma zīmuli un uzrakstīja uz tās pa�as lapiņas vēl da�as rindas. Lapiņu viņa ielika biezā grāmatā, kas atradās uz galda. Tad viņa atkal sāka spodrināt kausa aug�ējo malu.

Viss ilga ne vairāk kā piecas minūtes. Viktorija I�erenska piecēlās, noraisīja lakatiņu, izklāja uz grīdas un salika uz tā izmētātos na�us un dak�iņas. Virsū viņa uzsvieda sudraba kausu. Visu to sasējusi, I�erenska saini iegrūda ādas somā, ko Avakums tikai tagad pamanīja uz grīdas netālu no galda. Paņēmusi somu kreisajā rokā, ar labo viņa izslēdza elektrību.

Tai pa�ā mirklī Avakums atlēca no loga, metās pāri margām, ieķērās virvē un drīz vien atdūrās ar kājām pret zemi. Viņ� nepalika stāvam, lai gan sajuta stipras sāpes pēdās un potītēs, bet, pārskrējis pāri pagalmam, iz�āvās ārā pa vārtiņiem. Uz ielas Avakums palūkojās apkārt, drud�aini apsvērdams, ko darīt, tad vēlreiz pārlaida skatienu apkārtnei. Pagalmā bija jau dzirdami soļi. Viņ� paslēpās aiz ma�īnas, pēc tam palīda tai apak�ā.

Joprojām gaudoja vēj�, augļu koku zari vaidēja, it kā �ēlastību lūgdamies.

Viktorija nolika somu starp priek�ējo un pakaļējo sēdekli, apsēdās pie stūres un nospieda starteri. Starteris iekaucās un apklusa. Viņa mēģināja vēl un vēl � motors nedarbojās. Tad sieviete izlēca no ma�īnas, atvēra pārsegu un � kā Avakums noprata pēc trok�ņa � sāka sūknēt benzīnu karburatorā.

Viņ� tikmēr pa aizmuguri izlīda no ma�īnas apak�as un ar rokām ieķērās rezerves ritenī.

Viktorija atkal nospieda starteri; �oreiz motors ierūcās tūlīt. Kamēr viņa iedarbināja motoru, Avakums piecēlās un mirklī, kad ma�īna sāka kustēties, uzgāzās uz aizmugures sēdekļa atzveltnes, pastiepa roku un paķēra ādas somu. Viktorija ieslēdza otro ātrumu, un Avakums īstajā laikā atzvēlās atpakaļ. Viņ� nokrita ar seju dubļos, tomēr ādas somu no rokām neizlaida.

�Vilītis� izgaisa tumsā.

Avakums piecēlās viscaur dubļains, dabūjis daudzus zilumus, tomēr ap sirdi viņam bija viegli.

15

Avakums atgriezās mājās pa to pa�u ceļu un iekļuva istabā pa vecās priedes stumbru. Lai gan pulkstenis rādīja jau ceturto stundu, tomēr tumsa bija tik dziļa, it kā tuvotos pusnakts, nevis rītausma.

Avakums iededzināja uguni, paraudzījās uz sevi kabatas spogulītī un iesmējās. Nolicis ādas somu uz galda, viņ� sāka no savām dziļajām mēteļa kabatām vilkt ārā citas trofejas, kas bija iegūtas Bojana I�e-renska mājā: tuk�u pudelīti, kuras saturu I�erenska bija izlējusi uz grīdas, divas citas pudelītes, pilnas ar sarkanu �ķidrumu, un papīra lapu ar da�iem steidzīgi uzrakstītiem cipariem.

Tai loga pusē, pa kuru Avakums bija vērojis Viktoriju I�erensku, trūka vienas rūts. Varēja redzēt, ka tā izņemta tī�ām, turklāt piesardzīgi, jo gropē nebija palikusi neviena nagliņa � tās visas bija izrautas. Rūts nebija bijusi ieķitēta, un nagliņu atstātie caurumiņi �ķita radu�ies pavisam nesen. Avakums bija izmērījis izņemtās rūts garumu un platumu un pierakstījis uz papīra lapas, kas tagad atradās uz viņa galda. Caurumu logā viņ� bija izmantojis, lai iebāztu roku, attaisītu aiz�aujamo un iekļūtu virtuvē.

Abas pudelītes bija atrastas virtuvē starp daudzām citām pudelītēm. �ķidrumu � laikam gan vīnu � viņ� bija ielējis no divām glu�i vienādām pudelēm, kas glabājās virtuves skapja apak�ējā nodalījumā. Abas pudeles bija pustuk�as, ar vienādām etiķetēm � �Bulgārijas �ampanietis�, un dro�i vien viņ� nebūtu pievērsis tām uzmanību, ja uz vienas etiķetes nebūtu pamanījis mazu, ar ķīmisko zīmuli uzvilktu aplīti.

Izņēmis trofejas, Avakums rokas nomazgāja ar spirtu (tas piederēja nelaimīgajam skolotājam Metodijam), attaisīja somu un sāka pētīt sudraba vīna kausu. Kausa diametrs aug�ā un apak�ā bija vienāds, tomēr iek�pusē tā apak�ējā daļa bija krietni �aurāka. Sprie�ot pēc maigā, matētā spīduma, sudrabs bija vecs. Aug�pusē kausu rotāja masīvs, inkrustēts vainags. Tas saistīja Avakuma uzmanību. Cilindriskos kausus juvelieri nemēdz greznot ar tādiem vainagiem. Tos bie�i var redzēt uz konusveida kausiem, jo ar �o vainagu palīdzību juvelieri tad rada līdzsvaru starp kausa aug�ējo un apak�ējo daļu. Sai gadījumā vainags liecināja par bezgaumību.

Tomēr tas pastāvēja, vēl vairāk � ma-sīvuma dēļ dūrās acīs. Avakums pēc pieredzes zināja: ja kaut kas duras acīs, to nevar uzskatīt par nejau�ību.

Kādu laiku viņ� cie�i vērās kausā, tad pēk�ņi sāka griezt aug�ējo daļu no labās puses uz kreiso; tā skrūvējās nost viegli, nemaz neaizķerdamās.

Vītne nebija gara, bet ļoti sekla un saspiesta, kāda mēdz būt binoklim. Kad vītne beidzās, atdalījās nost kausa iek�puse, kas bija izgatavota no plāna, viegla metāla. �Dūralumīnijs,� Avakums nodomāja.

Virsma bija sadalīta mazos kvadrātiņos, katrā kvadrātiņā atradās pa iegravētam latīņu burtam. Burti veidoja vārdus un rindas. Tās bija �etras, un sakārtotas cita zem citas kā dzejā.

Avakums pamanīja vēl vienu sīkumu: gravējuma līnijas bija rūpīgi piepildītas ar zaļganu vielu.

Viņ� nodzēsa uguni, un mazie burtiņi tūdaļ sāka spīdēt

I arise from dreams of thee in the first sweet sleeps of night, when the winds are breathing low and the stars are shining bright.⁷

Tas izskatījās skaisti, ļoti skaisti; Avakums izbrīnījies raudzījās uz rindām un smaidīdams tās apjūsmoja.

Laiks tomēr ritēja, pretējā sētā iedziedājās gailis. Avakums atģidās un izdarīja to, ko būtu darījis arī jebkur� cits: viņ� pārraidīja uz Sofiju angļu vārdus � burtu pēc burta, tai pa�ā kārtībā, kādā tie bija izvietoti kvadrātiņos. Avakums paziņoja arī kvadrātiņu kopskaitu, neizlaizdams tos, kuri bija atstāti tuk�i vai kuros bija tikai pieturas zīmes. Pēc tam, mirkli padomājis, viņ� piemetināja:

�Tūlīt dodiet Plovdivas pārvaldei rīkojumu apcietināt Viktoriju I�erensku un personu, kurai pieder �vilītis�, ar ko viņa �onakt bija atbraukusi uz Mom-�ilovu.>

Avakums pārraidīja koda zīmi �loti steidzami�, palūdza �tik�anos� divos dienā un ar to arī beidza.

Salicis �emodānā �trofejas�, viņ� �igli palīda zem segas un tūlīt aizmiga.

Svīda jau gaisma. Ausa miglains, nomācies rīts.

Pēc astoņiem Avakums iegāja Il�o krogā ēst brokastis. Vārds pa vārdam � un saruna novirzījās uz I�erenska sievu.

� Būtu es bijis viņa vietā, � Avakums sacīja, � es gan sievu neatstātu vienu pa�u Plovdivā. Ģeologam te ir labs dzīvoklis. Kas viņiem liedz dzīvot kopā, kā dzīvo visi laulāti ]audis?

Bajs Marko paraustīja plecus.

� Vai viņa ne reizi nav bijusi Mom�ilovā? � Avakums jautāja.

� Ko lai saka? � Bajs Marko atkal paraustīja plecus. � Ir gan bijusi reizes divas. Tiesa, atbrauca uz neilgu laiku, uz da�ām stundām � tā man vismaz likās.

Pēc stundas Avakums jau ieradās Smo-ļanā. Viņ� nodeva laboratorijā abās pudelītēs ielieto vīnu un, gaidīdams analīzes rezultātus, nolēma piezvanīt Sijai. Bija sestdiena, un tā viņai mēdza būt brīva.

Viņ� dziļi ievilka elpu un, piespiedis klausules mikrofonu pie lūpām, vaicāja:

� Sija, vai tā esi tu?

Vada otrā galā neviens neatbildēja. Ava-kurnam �ķita, ka viņas istabā spēlē radio un turpat blakām smejas kāds vīrietis.

� Sija ir aizņemta, � beidzot atbildēja vīrie�a balss. � Kas pēc viņas jautā?

Avakums nolaida roku un nolika klausuli.

Viņ� nekustējās no vietas, kamēr nebija izsmēķējis cigareti, bet pēc tam dzēsa cigaretes galu stikla pelnu traukā tik ilgi un rūpīgi, it kā veiktu ārkārtīgi svarīgu un delikātu darbu.

Kad Avakums izgaja ārā, vēj�, paķēris uz ceļa klēpi sakaltu�u lapu, brīdi tās grieza pa gaisu un tad apbēra viņu ar �īm lapām kā ar konfeti.

Gaiss bija mitrs, rudenīgas vīsto�u lapu smar�as piesātināts.

Laboratorijas analīzes apstiprināja Ava-kuma aizdomas: vienā pudelītē bija parasts vīns, bet otrā pudelītē ielietajam vīnam bija piejauktas miega zāles, kas ātri iedarbojas.

Kāds pārvaldes darbinieks apsēdās uz motocikla Avakumam aiz muguras, un viņi sāka joņot. Nokļuvis līdz �ūsku Midzenim, Avakums nokāpa zemē un kājām devās uz Mom�ilovu, bet pārvaldes darbinieks ar motociklu atgriezās Smoļanā.

Avakums pagāja garām Il�o krogam un tikai pie Balabanietes mājas vārtiņiem atcerējās, ka nav vēl pusdienojis. �Toties

brokastis ēdu vēlu,� viņ� nodomāja. �Griezties atpakaļ nav vērts.�

Viņ� atlaidās gultā. Uz norunāto �tik�anos� pa radio bija jāgaida pusstunda.

�Kur gan atradās Mom�ila galvaspilsēta?� Avakums prātoja. Viņ� mēģināja iztēloties līdzenumu, kas sākas uz dienvidiem no Karabaira, � zeltainu, saules gaismas pieliju�u, ar zemiem, zaļiem pakalniem, ar olīvkoku birzīm un vīna dārziem visās malu malās. Tomēr Avakumam tas neizdevās, jo pa�reiz nepārskatāmajos pla�umos cits aiz cita vēlās miglas vāli.

Pulkstenis rādīja bez piecām minūtēm divi. Avakums uzlika austiņas un sāka gaidīt. Klusi atskanēja norunātais signāls. Viņ� paņēma zīmuli un sāka pierakstīt. Pārraide ilga apmēram stundu.

Vispirms viņam atbildēja uz vakardienas pieprasījumu atsūtīt ziņas par I�erens-kiem, kas dzīvo Anglijā, un paziņoja, ka Viktorija I�erenska un �vilī�a� īpa�nieks apcietināti astoņos no rīta. Pēc tam viņam nodiktēja trīs � desmitā, deviņpadsmitā un divdesmitā augusta � �ifrogrammu saturu. Tās bija at�ifrētas ar angļu dzejoļa palīdzību. �etrrindu pants bija savdabīgas �ifras atslēga.

Kad no Sofijas bija saņemts sare�ģītās �ifrē�anas sistēmas paskaidrojums, Avakums brīdināja, ka viņ� tūlīt sāks raidīt. Viņ� lūdza paziņot, kāda garuma vilnī ārzemju radiostacija sazinājusies ar ultraīsviļņu raidītāju, kas atrodas mūsu teritorijā, un kādi aicinājuma signāli biju�i kā ārzemju stacijai, tā arī slepenajam ultraīsviļņu raidītājam.

Pēc minūtēm piecām piezīmju grāmatiņā bija jau atzīmēts gan viļņu garums, gan attiecīgās koda zīmes.

Avakums beidza �tik�anos� un noglabāja raidītāju.

16

Kad Avakums pieklauvēja pie durvīm, bajs Grozdans pa�reiz modās no pēcpusdienas miega. Avakums izveda viņu pagalmā un zobgalīgi vaicāja:

� Maķenīt nosnaudies?

Priek�sēdētājs pamāja ar galvu.

Aizvedis viņu tālāk no majas, Avakums sāka �ukstēt:

� Pirmkārt, tūlīt sameklē partijas organizācijas sekretāru un izraugieties �etrus vīrus, kuriem var uzticēties. Divi no viņiem lai novēro I�erenski, otri divi � Kuzmanu Hristoforovu. Ja kāds no �iem mala�iem gribēs aizlavīties projām, tūlīt ziņojiet man. Es bū�u vai nu pie Balaba-nietes, vai Anastasi � veterinārārsta. Atcerēsies?

Otrkārt, no kooperatīva kancelejas piezvani uz Smoļanu, te būs telefona numurs. � Avakums iebāza roku kabatā, izvilka kādu papīrīti un atdeva to bajam Grozdanam. � Tiklīdz tev atbildēs, nolasi to, kas tur rakstīts, vienreiz, pēc tam otrreiz, lai tevi saprastu pareizi. Novakarē pie tevis atbrauks divi vīrie�i; tev viņi jāiekārto tai mājā, kas atrodas pretim Ba-labanietes pagalmam. � Un atkal viņ� noprasīja. � Atcerēsies?

Bajs Grozdans brīdi klusēja.

� To visu atcerē�os ļoti labi un izdarī�u tā, kā tu liki, � viņ� atbildēja. � Bet vai tad ģeologi �odien atgriezīsies?

� Katrā ziņā, � Avakums pamāja.

� Viņi paņēmu�i pie baja Marko produktus divām dienām.

Avakums slepeni paspieda priek�sēdētājam roku un devās uz baja Spiridona māju.

Pēcpusdienā no Smoļanas ieradās divi leitnanti civilapģērbā. Viņi uzdevās par tirdzniecības organizācijas iepircējiem, un priek�sēdētājs viņus iekārtoja pie Nadkas, pavisam tuvu Avakumam.

Mazliet vēlāk atgriezās ģeologi. Kad viņi ieradās, nākdami no Luku puses, Avakums bija Il�o krogā. Viņ� tos sagaidīja un sevi�ķi svinīgi sasveicinājās ar Bojanu I�erenski.

� Esmu izdarījis vairākus interesantus atklājumus, � viņ� pavēstīja.

� Redz, kā! � Ģeologs parauca uz aug�u uzacis. � Ļoti priecājos.

� �ķiet, ka Mom�ila galvaspilsēta atradusies kaut kur pie Karabaira dienvidu nogāzes.

� Ļoti jauki! � I�erenskis pavīpsnādams iesaucās. � Tas tie�ām ir liels atklājums.

� Sim gadījumam par godu rīt tevi pacienā�u ar glāzi vīna, � Avakums nopietni teica un sniedza ģeologam roku.

Tuvodamies Balabanietes mājai, pie Nadkas �oga viņ� pamanīja nepazīstamu vīrieti; tas stāvēja netālu no vārtiņiem un mierīgi smēķēja cigareti.

Avakums noliecas, lai notīrītu no zābakiem dubļus.

� Vai jūs sauc par Asenu? � nepazīstamais jautāja.

� Mans vārds ir Petrs, � Avakums atbildēja.

Pāris minū�u viņi sarunājās, pēc tam Avakums devās uz savu istabu. Aizslēdzis durvis, viņ� izņēma raidītāju un paziņoja uz Sofiju:

�Ļoti steidzami. Dodiet rīkojumu, lai �ovakar bez ceturk�ņa desmitos virs Karabaira riņķotu lidma�īna. Atkārtoju ...�

Beidzis raidīt, viņ� apsēdās pie galda, paņēma lapiņu ar dzejoli angļu valodā, piezīmju grāmatiņu, kurā bija pierakstīts, kā lietot �ifras atslēgu, un sāka pacietīgi sastādīt sare�ģītu �ifrogrammu; iznāca pieci stabiņi pieczīmju skaitļu.

Priek�namā jau sen rosījās Balabaniete. Viņ� atvēra durvis un izgāja uz kāpnēm.

� Vai tad lejā nenāksi? � Balabaniete vaicāja.

� Nē, � Avakums atbildēja un no�āvājās. � �odien esmu tik daudz kājām gājis! Kāpelēju pa Karabairu. � Viņ� vēlreiz no�āvājās un piemetināja: � Labāk lik�os gulēt, mīļo saimniecīt, bet rītvakar mēs abi sakursim lielu uguni un pļāpāsim līdz pirmajiem gaiļiem.

Viņ� atkal aizslēdza durvis, vēlreiz pārbaudīja �ifrogrammu, tad, nodzēsis gaismu, aizsmēķēja pīpi un sāka lēnām staigāt pa istabu.

Aiz loga priedes zaros �alca vēj�. Sāka līt.

Laiks ritēja lēnām. Avakumam �ķita, ka tas velkas kā bruņurupucis. Lai aizgaiņātu miegu, viņ� norija divas kofeīna tabletes un atkal sāka staigāt starp galdu un gultu.

Bija bez divdesmit minūtēm desmit. Avakums atvēra abas loga puses, apsēdās pie raidītāja un sāka klausīties. Lietus sa�ukstējās ar veco priedi.

Pulkstenis ar spīdo�ajiem rādītājiem hipnotizēja viņu. Tā mehānisms, skaitīdams sekundes, lika ātrāk pukstēt viņa sirdij.

Tie�i bez piecpadsmit minūtēm desmitos atskanēja tāla rūkoņa. Tā kļuva aizvien spēcīgāka, tad pierima, bet pēc brītiņa klusajā tumsā atkal bija dzirdama trauksmaina rūkoņa.

Virs Karabaira riņķoja lidma�īna.

Avakums uzlika austiņas, aizdedzināja lukturīti un nospieda slēdzi. Ik pēc trīs sekundēm viņ� raidīja ēterā vajadzīgo signālu, mēģināja izsaukt ultraīsviļņu raidītāju, meklēja to nakts klusumā.

Piere norasoja ar aukstiem sviedriem.

Kad Avakumam jau �ķita, ka sirds no asinsspiediena pārplīsīs, membrānā atskanēja pirmie atbildes signālu punkti un svītriņas.

Lūpas sakodis, Avakums cie�i vērās �ifrogrammā un noraidīja slepenajai ultraīsviļņu stacijai �ādu ziņu:

�Klausieties uzmanīgi. Likvidēļiet arheologu tūlīt, nezaudējot ne minūti, vēl pirms pusnakts. Raidītāju un �ifru atdodiet veterinārārstam. Pārtrauciet jebkurus sakarus. Iztīriet savu dzīvokli. Sīkākas ziņas saņemsiet no sievas. Beidzu! Atkārtoju...�

Sāka līt stiprāk, brī�iem pūta auksts ziemeļaustrumu vēj�.

Avakums aizskrēja da�us soļus aiz vecas priedes un nometās zālē ar galvu uz loga pusi. Nebija aizritēju�as ne trīs minūtes, kad pie spraugas �ogā parādījās I�e-renskis. Viņ� bija bez mēteļa un cepures. Piegājis pie koka, ģeologs brītiņu pastāvēja, tad sāka ātri un klusi rāpties aug�ā. Sasniedzis logu, viņ� paliecās uz priek�u un ielūkojās istabā, pēc tam uz loga pusi pastiepa roku.

Cauri klusajai lietus �aboņai Avakuma dzirde uztvēra īsus, metāliskus sprak�ķus.

��auj uz mani no beztrok�ņa pistoles,> viņ� nodomāja.

I�erenskis nokāpa no priedes tikpat veikli, kā bija uzkāpis, un neatskatīdamies steidzās atpakaļ uz spraugu �ogā.

17

Es pa to laiku sēdēju savā istabā, un, kā mēdz izteikties, mana sirds trīsēja gaidās. Ne jau tāpēc, ka būtu baidījies no tā, kas varēja notikt. Nē, nepavisam.

Bija auksts, un es, sēdēdams uz krēsla, stipri salu. No aukstuma man drebēja ceļi un pleci. Kad man ir auksti, es vienmēr drebu.

�odien pēc pusdienas Avakums mani briesmīgi pārsteidza. Viņ� atnāca pie manis un atklāti, bez aplinkiem noprasīja, vai esmu ar mieru mazliet palīdzēt nevainīga cilvēka glāb�anā.

Tūlīt piekritu, lai gan jutu, ka sirds sa�ņaudzas.

Tad Avakums izņēma dienesta apliecību, paturēja to man pie acīm, un es pienācīgi izlasīju, kas tajā bija rakstīts. Tomēr no tā, ko izlasīju viņa apliecībā, �ņaudzo�ās sāpes sirdī nepavisam nemazinājās, bet gan pieauga, dro�i vien pat dubultojās. Todien biju darbā pārlieku sapūlējies.

Turpretim Avakums bija labā noskaņojumā. Uzaicinājis mani apsēsties (lai gan man pa�am vajadzēja viņu uzaicināt), viņ� teica:

� Runāsim kā vīri un komunisti. Tas ir diezgan bīstami, bet, ja tu to darīsi no sirds, viss beigsies laimīgi.

� Runa ta�u ir par nevainīga cilvēka glāb�anu, � es sacīju. � Vari uz mani paļauties pilnīgi.

Viņ� aizsmēķēja, un, lai gan esmu nesmēķētājs, arī mana roka pastiepās pēc cigaretes. Man gribējās, lai viņam nebūtu jāsmēķē vienam. Kompānijā ir patīkamāk.

� Tā, � Avakums noteica, uzacis raukdams, � tu nedrīksti iziet no mājas līdz tam laikam, kad viss būs pilnīgi pabeigts. Tev nevajag pat degunu ārā izbāzt. Drīz vien pie tevis ieradīsies kāds cilvēks. Viņ� būs tavs viesis līdz desmitiem. Sis cilvēks atnesīs mazu aparātiņu, un tu ļauj viņam to nolikt tur, kur viņ� atradīs par vajadzīgu.

� Protams, ļau�u, � es atbildēju. Pēc tam vaicāju: � Bet kā būs ar saimniekiem? Ar baju Spiridonu un krustmāti Spiridonu?

Avakums pasmīnēja.

� Parūpē�os, lai �ie jaukie cilvēki tai laikā uzturētos citur. Pilnīgs miers te būs līdz desmitiem vakarā, bet, kad būs nositis desmit, tavs ciemiņ� aizies uz istabu, kas atrodas pretim, un'tu paliksi viens.

� Labi, � es piekritu, un mana sirds atkal sa�ņaudzās nelāgās nojautās.

� Tad sāksies tavs pārbaudījums, � Avakums turpināja. � Tas nebūs ilgs. Pie tevis ieradīsies kāds mūsu kopīgs paziņa. Rokās viņam dro�i vien būs sainis. Iegaumē, dārgais, ka tev jāizturas pavisam mierīgi un jāizliekas, ka esi viņu gaidījis kā mīļu un patīkamu ciemiņu.

Kad mūsu kopīgais paziņa sniegs tev saini, tu pavaicā: �Vai to viltnieku pieveicāt?�

Sī jautājuma jēga ir tāda: vai viņ� spējis novākt pie malas mani � arheologu. Saproti?

Pēc tam re�iju ņem�u savās rokās.

Tā nu sēdēju istabā, �ad tad paraudzīdamies rokas pulkstenī, un drebēju no aukstuma. Mans ciemiņ� bija zem gultas uzstādījis kaut ko līdzīgu magnetofonam, un, tiklīdz bū�u izdzirdis sava otrā apmeklētāja soļus, man būs jāparauj zem segas paslēpta stieple.

Ap vienpadsmitiem izdzirdu pagalmā soļus, un drīz vien kāds klusi pieklauvēja pie rūts. Pielēcis kājās, parāvu stiepli un metos atvērt durvis.

Aiz pārsteiguma es tikko kājās noturējos � uz sliek�ņa stāvēja Bojans I�e-renskis.

� Nodzēs uguni! � viņ� �ukstus teica.

Nodzēsu arī.

� Neuztraucieties, � es sacīju, � baja Spiridona un krustmātes Spiridonas nav mājās.

� Kur tad �ie paliku�i? � I�erenskis vaicāja, baismi �ukstēdams.

� Mums laimējās, � es atbildēju, aizslēgdams aiz viņa durvis. � Viņi ir ielūgti kāzās Lūkos.

I�erenskis nolika uz galda kādu smagu priek�metu un dziļi ievilka elpu.

� Kur noslēpsim raidītāju? � viņ� jautāja.

� Vieta ir jau sagatavota, � es atbildēju un savukārt apvaicājos: � Vai to viltnieku pieveicāt?

� Neuzdod muļķīgus jautājumus, � I�erenskis caur zobiem no�ņāca. � Ņem!

Viņ� iegrūda man rokā kaut ko līdzīgu piezīmju grāmatiņai, atvēra durvis un pārkāpa pār slieksni.

�ai mirklī izdzirdu dobju sitienu, un Bojans I�erenskis saļima uz grīdas. Kāds metās viņam virsū; tad no pretējās istabas izdrāzās mans pirmais ciemiņ� un iededzināja lukturīti. Tā dzeltenajā gaismas starā ieraudzīju �ausmīgu ainu: Avakums, ar ceļiem atspiedies pret ģeologa krūtīm, atlieca viņam atpakaļ rokas, pēc tam sāka ātri tīt apkārt garu virvi.

Pēc mirkļa gūsteknis bija ievilkts istabā un gulēja uz grīdas pie galda. Es aizstiepu viņu līdz sienai un pieliku viņam pie lūpām glāzi ar ūdeni. I�erenskis atvēra acis un paraudzījās uz mani tā, ka gandrīz izsviedu no rokām glāzi.

Avakums pa to laiku bija atraisījis saini un sāka ziņkārīgi pētīt raidītāja uzbūvi.

� Pilsoni I�erenski, tik tie�ām jums nav slikts aparāts, lai gan mazliet novecojies. Da�ā ziņā tas, tā teikt, jau izgājis no modes.

I�erenskis pacēla galvu un uzmeta viņam niknu skatienu.

� Jūsu zinā�anai � redzu to pirmo reizi.

� Vai tie�ām? � Avakums noplātīja rokas.

Viņ� pasmīnēja un, noliecies pie I�e-renska, ar strauju kustību izņēma no tā bik�u mugurkabatas masīvu pistoli. Ierocis nepatīkami ielāsojās � tā spīdums bija auksts un metālisks.

� Dro�i vien arī tas nav jūsējais, lai gan uz tā ir jūsu pirkstu nospiedumi un pirms pusstundas, kad, �audams uz manu gultu, mērķējāt man galvā, jūs izlietojāt �etras patronas. Vai tie�ām jūs apgalvosiet, ka arī pistole nepieder jums?

� So spēļu lietu redzu pirmo reizi, � I�erenskis nicīgi sa�ķieba lūpas.

� Lieliski, � Avakums sacīja. � Pieņemsim, ka �īs lietas uz �ejieni esam atnesu�i pa�i, lai �anta�ētu jūs. Tās ir pilnīgi materiālas, tāpēc viegli pārnēsājamas no

vienas vietas uz otru. Bet atļaujiet uzdot tādu jautājumu: vai iespējams ierakstīt lentē cilvēka balsi, ja viņ� klusē?

� Muļķības, � I�erenskis atteica.

Avakums iesmējās.

� Pirms desmit minūtēm jūs pārmijāt da�us vārdus ar veterinārārstu. Jūs runājāt ar viņu zem �etrām acīm, bet mēs parūpējāmies, lai �ī saruna tiktu pierakstīta. Tūlīt jūs dzirdēsiet pats savu balsi, un, tā kā ierakstīt lentē cilvēka balsi, kad viņ� klusē, nav iespējams, jums bez ierunām būs jāatzīst divi pilnīgi skaidri fakti: pirmkārt, ka �ī balss ir jūsu, un, otrkārt, ka arī vārdi ir jūsu.

Mans pirmais ciemiņ� izvilka no pagultes magnetofonu, nospieda kādu pogu, mazliet paregulēja, un mēs sākām klausīties, elpu aizturēju�i.

� Nodzēs uguni! � atskanēja I�erenska balss.

� Neuztraucieties, baja Spiridona un krustmātes Spiridonas nav mājā.

� Kur tad �ie paliku�i?

� Mums laimējās. Viņi ielūgti kāzās Lūkos.

Kaut kas noklaudzēja, �ķita, ka tiek nolikts kāds smagums.

� Kur noslēpsim raidītāju? � klusām vaicāja I�erenskis.

� Vieta ir jau sagatavota. Vai to vilt-I nieku pieveicāt?

� Neuzdod muļķīgus jautājumus. Ņem!

Nepazīstamais atkal nospieda pogu, un magnetofons apklusa.

I�erenskis skatījās uz saviem ceļiem. Viņa augstā piere pārklājās sīkām sviedru lāsītēm.

Avakums pabīdīja ķeblīti un apsēdās netālu no ģeologa. Es izdzēru glāzi ūdens, jo mani mocīja slāpes, un nostājos kaktā, lai netraucētu Avakumu. Viņ� aizsmēķēja cigareti, dziļi ievilka dūmu un, pieliecies tuvāk ģeologam, zobgalīgi jautāja:

� Kā jūtas pilsonis Illarijs?

Ģeologs klusēja.

Avakums pievērsās man.

� Jūs varbūt brīnāties, kāpēc viņu tā saucu? Lūdzu nebrīnieties! Labāk uzlieciet uz spirta lampiņas kannu un izvāriet mums katram pa tasei kafijas, bet es pa to laiku pastāstī�u kaut ko ļoti interesantu. Ne tik daudz jums, cik Illarijam. Esmu ziņkārīgs, vai viņ� neizdarīs kādus labojumus.

Tad nu tā. 1918. gadā Plovdivas iedzīvotājam Stefanam Stratevam � angļu lauksaimniecības ma�īnu firmu pārstāvim � piedzimst dēls, ko nokrusta par Illariju. �etrus gadus vēlāk Stefana Stra-teva laulātā draudzene iemīlas angļu konsulāta ierēdnī un kopā ar viņu aizbēg uz Londonu, paķērusi līdzi mazo Illariju. Pēc kāda laika pavedējs savu mīļāko pamet, tomēr liktenis viņai ir �ēlīgs: skaistule savā dzīves ceļā sastop bulgāru emigrantu, un tas viņu apprec. Illarijs dzīvo bulgāru ģimenē un mācās angļu skolā. Viņ� ir labs skolnieks un drīz vien kļūst par adventistu baznīcas stipendiātu. Sī baznīca it īpa�i rūpējas par ārzemnieku bērniem, kuru vecāki atradu�i patvērumu Anglijā. Tā nu baznīca aizsūta Illariju uz karalisko kalnrūpniecības un ģeoloģijas institūtu studēt ģeoloģiju. Kā jums zināms, ģeoloģija ir tāda zinātne, ko izmanto visā pasaulē, un ģeologi brauc strādāt uz malu malām, viņi var atrast darbu jebkurā vietā uz zemeslodes. Varbūt tie�i �o apsvērumu dēļ Illariju izskolo par ģeologu, lai, tiklīdz radīsies vajadzība, viņu varētu nosūtīt gan uz Tuvajiem, gan Tālajiem Austrumiem. Speciāli skolotāji Illariju apmāca radiotehnikā, �ifrē�anā, slepenrakstā un daudzās citās gudrībās, kas nākamajam slepenajam aģentam ir nepiecie�amas kā gaiss.

Tai pa�ā laikā Londonā dzīvo vēl kāds cits jauns bulgārs, vārdā Bojans I�erenskis. Bojans ir Hristaki I�erenska dēls. Sis I�erenskis, Varnas olīveļļas un citrusu tirgotājs, ieceļojis Bulgārijā no Traķijas. Hristaki ir atraitnis, Bulgārijā viņam nav neviena radinieka. Savu dēlu viņ� aizsūtījis uz Angliju kopā ar kādu misteru Ralfu, angļu pre�u kuģa kapteini, kas apsolījies to iekārtot par studentu Londonas karaliskajā politehniskajā institūtā. 1942. gadā politehniskā institūta studentu Bojanu I�erenski nonāvē hitlerie�u bumba. Drīz vien arī Hristaki pārceļas uz viņpasauli, kara apstākļos pat neuzzinājis par dēla traģisko bojā eju. Acīm redzot, �īs ģimenes liktenis kļūst zināms kādam no tiem, kas vērīgi seko bulgāru emigrantu dzīvei. Tāpēc 1946. gada sākumā Bulgārijā ierodas ģeologs lllarijs Stratevs, bet dokumenti viņam ir uz Bojana I�erenska vārda. Kas var būt vieglāk nekā izmantot nebūtībā aizgāju�a cilvēka vārdu, ja �im cilvēkam nav ne tuvu, ne tālu radinieku?

Jūs varbūt jautāsiet, kāpēc Illarijam vajadzēja dzimtenē atgriezties ar sve�u vārdu? Ļoti vienkār�i. Lai viņam nebūtu nekā kopīga ar bagāto un pla�i pazīstamo Stratevu ģimeni. Bēgļa Hristaki dēls ir pavisam kas cits nekā lllarijs � Stratevu mantinieks. Vai ne?

Vecais Stefans Stratevs nomirst drīz pēc Devītā Septembra. No otrās sievas viņam ir meita, vārdā Viktorija. Lai pasargātu sevi no jebkurām aizdomām, Stefana Strateva dēls apprecas ar savu māsu Viktoriju Stratevu, kas ... � nekrītiet izmisumā, dakteri, viņi ta�u nav vienas mātes bērnil

Spējīgais, gudrais, apdāvinātais lllarijs kļūst par pazīstamu ģeologu un labi konspirētu ārvalsts izlūku. Viņ� atklāj dzimtenei jaunas rūdas atradnes un tai pa�ā laikā pārdod dzimteni ārvalsts izlūkdienestam. Viņ� jūsmīgi runā par skaidru mīlestību � atcerieties, dakteri, viņa stāstījumu par nabaga skolotāja Metodija brīni�ķīgo draudzību ar adītāju Mariju? � un kā likumīgs vīrs guļ vienā gultā ar savu māsu Viktoriju ...

Tomēr atstāsim psihologiem, lai viņi izdibina, kas tas ir: vai rakstura pretrunas vai pieredzēju�a aktiera meistarīga spēle. Sai gadījumā mūs interesē nevis cilvēka dvēseles labirinti, bet viņa rīcība.

Aprīļa sākumā Bojans I�erenskis kopā ar citiem ģeologiem ierodas Mom�ilovā. Viņ� sadraudzējas ar skolotāju Metodiju Para�kevovu. Neņemos apgalvot, ka jau pa�ā sākumā �ai draudzībai ir savtīgi nolūki. Tad I�erenskis uzzina no skolotāja Metodija Para�kevova kādu ļoti interesantu faktu. Sākumā tā ir tikai hipotēze, tomēr nabaga skolotājs viņam to uztic, un proti � sprie�ot pēc da�ām pazīmēm, �ūsku Midzenī atrodas ļoti vērtīgas, stratēģiski svarīgas rūdas slāņi, �ifrogrammā, ko I�erenskis pārraida ārvalsts izlūko�anas centram, ir atzīmēts �īs rūdas svarīgāko ķīmisko komponentu atomsvars.

Sākumā I�erenskis ir pārliecināts, ka skolotāja hipotēzei nav īsta pamatojuma. Viņ� domā, ka tie ir tīri murgi, naiva diletanta fantāzija, bet septītajā augustā Metodijs parāda viņam rūdas paraugu, un, izdarīdams pārbaudi, kaut arī pavir�u, pieredzēju�ais ģeologs pārliecinās, ka �im paraugam ir reta, stratēģiski svarīga elementa pazīmes. Protams, viņ� atdod paraugu atpakaļ skolotājam, neteikdams nekā tāda, kas to iedrosminātu; viņa vērtējums ir pilnīgi pesimistisks. Desmitajā augustā I�erenskis ziņo saviem draugiem, ka �ūsku Midzenī �kāds no vietējiem� atradis stratēģiski svarīgu rūdu. Ārvalsts izlūko�anas centrs tūlīt dod norādījumu izdarīt rūpīgus pētījumus un labāk argumentēt stratēģiskā elementa atra�anos rūdā.

Divdesmitajā augustā Bojans I�erenskis dodas uz �ūsku Midzeni un pieslēdz radio-metru pie sava ultraīsviļņu raidītāja. Pie tā pa�a, dakteri, kuram tagad ir gods gulēt uz jūsu galda. Radiometrs uztver zemes dzīļu izstarojumu un ar skaņu signāliem apstiprina, ka �ūsku Midzenī ir ļoti vērtīgas rūdas krājumi. Ārvalsts izlūko�anas centrā tas izraisa lielas ba�as; aģents saņem rīkojumu noslēpt rūdas atklā�anu, lai tas maksātu ko maksādams.

Bet kā lai noslēpj? Nogalināt skolotāju Bojanam I�erenskim ir tīrais nieks, tomēr, būdams pieredzējis aģents, viņ� apzinās, ka mīklaina slepkavība pierobe�as zonā neatvairāmi būs saistīta ar ļoti nepatīkamām sekām. Kas to lai zina, pie kā novedīs izmeklē�ana, galu galā tā var skart arī viņu pa�u � ārvalsts aģentu.

Un tā nu pieredzēju�ais aģents, ko apmācīju�i vislabākie starptautiskās izlūko�anas speciālisti, nolemj savu upuri nonāvēt nevis ar lodi, bet ar �antā�u. Viņ� apdomā visvisādus taktiskus paņēmienus, bet tad kāds neparedzēts apstāklis liek rīkoties ātrāk. Skolotājs paziņo �draugam�, ka viņ� nodomājis tuvākajās dienās braukt uz Sofiju un nodot paraugu laboratorijā, lai tur izdarītu analīzes.

Laiku zaudēt vairs nedrīkst. Divdesmit pirmajā augustā Bojans I�erenskis pavēl savam līdzdalībniekam Kuzmanam Hristo-forovam nopirkt pie adītājas Marijas pāri vilnas cimdu un ar savas sievas vai kāda cita starpniecību saņem no Plovdivas vai Smojanas hloroforma pudelīti. Tai pa�ā vakarā viņ� uzaicina skolotāju pie sevis, lai vienatnē risinātu �svarīgu sarunu� par rūdu. Sīs svarīgās sarunas laikā viņ� skolotāju uzcienā ar vīnu, pēc tam atkal uzcienā, bet nu jau ar citu vīnu � tādu, kam pielietas miega zāles. Nabaga skolotājs svētlaimīgi iemieg, un, kamēr viņ� guļ, I�erenskis uzspie� viņa pirkstus uz rūts, kas izņemta no loga. Drīz pēc tam I�eren-skis viņu uzmodina, un apjuku�ais skolotājs steidzas uz mājām.

Otrā dienā agri no rīta I�erenskis aiziet uz ģeoloģisko punktu un, neviena nemanīts. apmaina ārējā loga rūti. Tas viņam izdodas viegli, jo abas rūtis ir viena lieluma un nav biju�as ieķitētas.

Sestdiena. I�erenskis ļoti labi zina, ka viņa draugs katru sestdienu vakariņo pie adītājas Marijas un atgrie�as mājās vēlu. turklāt vienmēr pa vienu un to pa�u ceļu � cauri ģeoloģiskā punkta pagalmam. I�e-renskis iedod Kuzmanam Hristoforovam tikko izgatavotu viltotu pasi un tūlīt nosūta viņu ar savu motociklu uz Plovdivu. lai tādējādi nodro�inātu sev alibi, bet pats, paslēpies �ūsku Midzeņa brik�ņos, gaida pienākam vakaru. Pec tam I�erenskis aiziet uz skolotāja dzīvokli, nozog tur dvieli un vētrainās, tum�ās nakts aizsegā bez pūlēm uzrāpjas kokā, kas aug Iļazova mājas pagalmā, paslēpjas tā milzīgajā lapotnē.

Kamēr Metodijs un adītāja Marija apsprie�as par biju�ajiem un nākamajiem laikiem, Bojans I�erenskis. �okurā sarāvies, tup uz lielās gobas zara un gaida, kad viņa draugs nāks mājās.

Nu, turpmākais ir zināms... Rasējuma un naudas nozag�ana, protams, ir tikai maskē�anās.

Pilsoni, lllarij, vai esmu kur kļūdījies?

Bojans I�erenskis pacēla galvu. Pār pilnīgajām lūpām pārslīdēja izmocīts smaids. Viņ� raudzījās uz Avakumu mēmā izbrīnā, kā skatās cīkstonis, kura plecus piespiedis pie zemes spēcīgāks pretinieks.

Otrā dienā aizgājām pie Balabanietes. Viņa bija ļoti jautra. Mēs sakūrām lielu .uguni un karstajos pelnos ieru�inājām veselu priek�autu kartupeļu.

Balabaniete mums nodziedāja vairākas senas Rodopu dziesmas.

Arī Avakums bija jautrs; tiesa, reizēm viņ� it kā iegrima domās, tad viņa acis �ķita noguru�as un mazliet bēdīgas.

Un tomēr viņ� bija jautrs, daudz smējās.

Arā līst. �ūsku Midzeņa akmeņainās kraujas aizsedz balta migla. Bet es domāju par Avakumu un to saulaino dienu, kad mūsu �ūsku Midzeņa me�onīgajās aizās, tālu atbalsodamās, sāks skanēt vīri�ķīgā kalnra�u cērtes un lāpstas dziesma.

Cik tas būs labil

Tad izie�u uz Luku ceļa un, saticis ārsti Na�evu, nemaz nebaidīdamies, ņem�u un pateik�u:

� Vai negribi pastaigāties pa �ūsku Midzeni?

SATURS

PIRMĀ DAĻA

OTRA DAĻA .....

Андрей Гуляшки

КОНТРРАЗВЕДКА

Издательство иностранной литературы

Москва 1961

Издательство <Лиесма>

На латышском языке

Andrejs Guļa�ki

PRETIZLŪKO�ANAS DIENESTA KAPTEINIS

Redaktore M. Prlednlece. Māksi, redaktors A. Jēgers. Tehn. redaktore L. Vasilevska. Korektore A. Pavlovska. Nodota salik�anai 1965. g. II augustā Parakstīta iespie�anai 1965. g. 13. novembrī. Papīra formāts 70 x 90'/n. 8.94 flz. iespiedi.; 10.47 uzsk.

Iespiedi.; 9,44 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. Maksā 50 кар.

Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 19563 � D2595. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā �Soveiskaja Latvija� Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pasūt. Nr. 2827. A (Bulg)

1944. gada 9. septembrī Bulgārijā tika gāzta fa�istiska diktatūra. Sī diena ir bulgāru tautas nacionālie svētki. (Tulk.)

�Tā paiet pasaules godība� (lat.).

Kaujā pie Ahelas bulgāru valdnieka Simeona karaspēks 917. gada 20. augustā sakāva Bizantijas armiju.

Lamija � teiksmaina būtne ar suņa galvu un �ūskas asti. (Bulgāru folklora.)

1923. gadā notika antifa�istiska tautas sacel�anās, kas ir joti nozīmīga Bulgārijas vēsturē.

Atdzejojusi Marta Bārbale.

Tas ir Sellija pants. Da�us mēne�us pēc �iem notikumiem es to pārtulkoju, tomēr mans atdzejojums no oriģināla skaistuma ziņā ir tikpat tālu kā mūsu Zeme, piemēram, no spo�ās rīta zvaigznes. Esmu ta�u tikai veterinārārsts, un ar poēziju man nav nekā kopīga. Tāds nu ir mans tulkojums:

Nakts dziļākajā tum�umā

Par tevi sapņi dzima,

Kad tikko pūta vējiņ� maigs, Kad acīs zvaigznes grima.