Mihails Sadovjanu
Brīnumbirze
No krievu valodas tulkojusi Olga Stāle Ilustrējis Koki Krecoju
Izdevniecība �Liesma� Rīga 1974
Михаил Садовяну ЧУДЕСНАЯ ДУБРАВА
Издательство имени Иона Крянгк Издательство �Лнесма� Рига 1974 На латышском, языке Перевод О. Штале Иллюстрации К. Крецою
Yandex � GRĀMATAS - https://disk.yandex.ru/d/2JO3dvhReBIF-A
Mihails Sadovjanu
Brīnumbirze
.
ATKLĀJAS, KA LIZUKA IR SLIKTA MEITENE
Mija Vasiliana kundze ar jaunībai piemīto�u atklātību pastāsta savām jaunajām paziņām �o to par sevi.
Stārks viņu atnesis vecākiem pirms divdesmit trim gadiem, un tie � iedomājieties tikai! � nosauku�i viņu par Mariju.
Mijas kundzes stāstījumā ļoti vērīgi klausījās divas vie�ņas, ierēdņu sievas, kas nesen bija pārnāku�as dzīvot mūsu pilsētiņā. Viņas nez kāpēc namamātes gadu skaitam tā īsti nenoticēja. Bet vārds ... te nu nebija ko iebilst.
Vārds ir diezgan skaists, vai ne? Bet, kad mazulīte sākusi runāt, viņa pati vārdu pārgrozījusi. Lūpiņas sa�ubinādama, dziedo�ā balstiņā alla� vervelējusi:
� Mani sauc Mija.
Un Mijas vārds viņai tā arī palicis.
Tolaik kāds esot ieminējies, ka meitenītes ver-velē�anā jau�ama muzikalitāte.
Bet kālab gan slēpt to, kas ir? Mijas kundze tie�ām ir lieliska mūziķe! Un balss viņai ir brīni�-3 ķīga, to atzīst visi!
Viņa �etrus gadus pat konservatorija mācījusies. Slavenā Teodorini savu skolnieci vai debesīs cēlusi un pareģojusi viņai spo�u nākotni. Ģimenē jau sāku�i spriest, ka vajadzēs braukt uz Milānu.
Vasiliana kundzes vecāki biju�i bagāti, pie Leonte�tas tiem piederējusi liela mui�a. Ekipā�as, sulaiņi livrejās, guvernantes . . . Lūk, kādā vidē dzimusi un uzaugusi Mija Vasiliana!
Mijas tēvs � di�manis Anastase bie�i ņēmis meitiņu sev uz ceļiem un rādījis viņai sen�u ģīmetnes ovālos, zeltītos ierāmējumos.
Tiesa, visa �ī greznība jau sen bija zudusi un viņai palikusi vienīgi tolaik iegūtā smalkā audzinā�ana.
Agrākos laikos viņa � di�ciltīgās Papazoglu dzimtas atvase � par laulībām ar Vasilianu pat domāt nebūtu varējusi.
Bet apstākļi valstī sare�ģījās, neveiksmīgi veikalnieciski darījumi pasliktināja Papazoglu dzimtas stāvokli � un lepnība bija jāatmet. Ta�u Vasilians nebūt nav no sliktas ģimenes. Vai nav tiesa? Glu�i otrādi, viņ� nāk no vecas moldāvu labie�u dzimtas. Protams, Papazoglu vārdam ir glu�i citāds skanējums, to nevar noliegt. Jā, Papazoglu dzimta ir slavena.
Pats galvenais tomēr, ka viņai ir labi un viņa ir laimīga. �or�s iztop visām viņas iegribām... 4 Un kā gan citādi: viņ� ta�u ir piecpadsmit gadus vecāks par viņu un vienreiz jau bijis precējies.
No pirmajām laulībām viņam ir bērns, meitene. Ak, �ī meitene ir slikti audzināta, un viņas dēļ Mijas kundzei iznāk... kā lai labāk pasaka?... pastāvīgi savārdoties ar vīru.
Kā tas bojā dzīvi, vai ne? Vasilians ta�u apprecēja viņu aiz mīlestības. Sākumā viņa Vasiliana bildinājumu gan noraidījusi, bet nabaga �or�s aiz bēdām savārdzis.
Vajadzēja piekāpties; toties kāzu tērps viņai bija tik brīnum jauks un smalks, ka draudzenes aiz skaudības vai plīsa.
� Esmu visai izvēlīga, � smaidīdama pabeidza Mija Vasiliana kundze, � un man ir diezgan neparasta gaume. Dzīvē visaugstāk es vērtēju eleganci un smalkas manieres . . . Nesaprotu, kāpēc nenes kafiju! � viņa iesaucās, uzlēkdama no atzveltņa.
� Ai, ko nu, Vasiliana kundze, neuztraucieties, � vecākā vie�ņa viņu mierināja. � Gan jau atnesīs. Es pa to laiku uzsmēķē�u.
Vasiliana kundzes papēdī�i sīki noklak�ķēja, viņa piesteidzās pie zvana pogas un, iekrāsotās uzacis raukdama, to ilgi spieda. Bet Emīlijas kundze ātri un zīmīgi sametās acīm ar savu meitu Neiku kundzi, atvēra somiņu un ņēmās meklēt sudraba 5 tabakas repīti, kurā glabāja otrās �ķiras tabaku.
�Mija Vasili�ana, mūsu pilsētas ievērojamā advokāta sieva, �o saskatī�anos pamanīja un pavīpsnāja. �Dīvaini,� viņa nodomāja, �māte tik bra�a un kupla, bet meita kā sakārnis! Starp citu, viņas abas ir neglītas un bezgaumīgi ģērbu�ās. Kādas viņām cepures!... Vai pieklājīgas dāmas var likt galvā tādas cepures?�
Balto priek�autu kārtodama, ienāca kalpone, ņipra skuķe ar vāveres sejiņu.
� � Vai jūs, lielmāt, man zvanījāt? 6
� Tūlīt, lielmāt... � Un kalpone aizdrāzās. Mija Vasiliana kundze piegāja pie atvērtā loga.
� Jauka diena, � viņa sacīja, � kaut gan �ķiet pārāk silts. Tūlīt mums pasniegs apelsīnu �erbetu. �ī skuķe ir attapīga, zina manu gaumi. Ar kalpotājiem, mīļā Emīlijas kundze, arī jāprot apieties.
� �olaiku kalpi vairs nav agrākie ... � piezīmēja Emīlijas kundze.
Vasiliana kundze ar smaidu attrauca:
� Es ar savējiem esmu ļoti apmierināta. Visvairāk viņi baidās zaudēt pie manis darbu.
Neiku kundze saknieba plānās lūpas: viņa gribēja kaut ko iebilst, ta�u savaldījās un noklusēja.
� Un tomēr kalpotājus es bie�i mainu, � Vasiliana kundze klaji atzinās. � Gribot negribot tas jādara! Slikti audzinātus es vispār necie�u . . . Ta�u man, mīļā Emīlijas kundze, ir citādas nedienas. Tiesa, sevi�ķi jau nebūtu ko sūdzēties, bet tomēr. . . Redziet, mūsu no�ēlojamās pilsēteles nomalē dzīvo divi smieklīgi vecī�i, manas ,,priek�gājējas� vecāki. Katru mīļu dienu viņi lūdz �or�u: �Ļauj, lai meitiņa nāk pie mums.� Āre, viņi gribot Lizuku redzēt, nevarot bez tās dzīvot! Ta�u tikai viņi vainojami,
ka Lizuka nav pienācīgi audzināta. No viņiem, manas mīļas, meitēns
zemnieciskas izdarības man tie�ām
baismi, iedomāties nelaujās ne me�ģīņu - apkaklīti sev aplikt, ne matos lentu iesiet. . . Un -kur tas redzēts, ka meitene viņas vecumā � ta�u se�i gadi! � vēl neprot noliekties reveransā? Nē, mēs tā netikām audzinātas. Tas viss mani �ausmina.
Kalpones vāveres sejiņa no jauna parādījās durvīs. Uz paplātes, ko viņa turēja rokās, bija �erbets un tasītes ar kafiju.
� Cienmāt, � viņa sacīja, � leitnants Miku�s Lāzer kungs vaicā, vai jūs viņu pieņemsiet.
� Protams, aicini leitnantu iek�ā! �odien man ir viesu diena, bet leitnanta kungs vienmēr man ir gaidīts viesis! � Vasilian kundze ar jau�amu uzsvaru atbildēja.
Kleita no�aukstēja, viņai traucoties uz durvīm, un, ieraudzījusi zaļo mundieri, � pieglaustos gai�os matus, noskūtos, iepūderētos vaigus viņa ar rokas mājienu un laipnu smaidu aicināja lai virsnieks nāk iek�ā.
� Miku� kungs, veselu mū�ību neesmu jūs redzējusi! � viņa novid�inājā pa�ūpodama galvu.
Pilns apbrīnas jaunais cilveks stāvēja, galvu nedaudz pie�ķiebis, it kā klausītos !namamātes vārdu mūzikā.
svinīgi bilda, � jūtos ārkār-
jmani aizmirsusi.
sacirta papē�us, godbijīgi noliecās -Vasilian kundzes sniegto rociņu, galiņus. Kalpone nolika viesiem uz galda paplāti, pagriezās un jūsmīgām acīm paskatījās uz virsnieku. Emīlij kundze un Neiku kundze
turēja pirkstos karotītes, redzams, nezinādamas, ko darīt: ēst �erbetu vai pagaidīt. Beidzot izlēmu�as, viņas to pagar�oja. Ta�u uzdzert �erbetam virsū ūdeni viņas nepaguva, jo viņu priek�ā bija cēli nostājies elegantais Miku�a kungs.
Sekoja savstarpēji cieņas apliecinājumi, laipnības un smaidi. Un sarkanajā viesistabā jautās augstākajām aprindām raksturīgā at�ķirtība un gaisīgā jautrība. Tāpēc neviens nepamanīja Lizuku, kas, lavīdamās starp krēsliem, bija piekļuvusi pie paplātes ar �erbetu.
Meitenīte nebija no slaidajām, toties spēcīga un vingra. Zilā linaudekla kleitiņa augumam lāgā nepiegulēja, bija kaut kā nejēdzīgi sagriezusies, zābaciņi bija noputēju�i, auklas atrisu�as, nobruku�ās zeķes atsedza iedegu�as kājas un ne visai tīrus celī�us. Mati apcirpti īsi kā zēnam, un uz apaļās galveles vīdēja da�i neizprotami uzpampumi � ak, vai tie�ām viņa sev atkal uzdauzījusi punus! Mazajam snīpim ļoti vajadzēja mutautiņa � to apliecināja arī kleitiņas piedurknes. Mutīte bija paprāva, vaigi pārlieku sārti, tāpēc nez vai varētu Lizuku nosaukt par maigu un skaistu. Vienīgi brūnās acis zem melnajām skropstām mirgoja kā jāņtārpiņu guntiņas.
Smalkā sabiedrība Lizuku nemaz nemulsināja. Daudz neprātodama, viņa apņēmīgi piegāja pie galda, iebāza vāzē divus pirkstus un izcēla izjuku�u �erbeta
gabalu. Kad viņa ar lūpām jau centīgi tvarstīja kārumu, lai nezaudētu no tā ne piliena, kalpone viņu pamanīja un iebrēcās.
� Kas noticis,
Ta�u, kad kundze bija ieraudzījusi un atskārtusi, cik nekrietni pārkāptas pieklājības robe�as viņas sarkanajā viesistabā, asinis viņai sakāpa galvā, acis iezibsnījās.
� Ko tas nozīmē, Iļana? � dramatiski klusinātā balsī viņa stingri vaicāja kalponei. � Cikreiz esmu tevi lūgusi viņu pieskatīt! Nu ko tu vēl gaidi? Tūlīt vāc meitēnu prom!. . . Saproti ta�u, ja viņa vēl mirkli �eit paliks, tad pie manis būs jāaicina ārsts! Ai, tas ir briesmīgi! � viņa izmisīgi sacīja viesiem. � Visi mani pūliņi biju�i veltīgi! Tie�ām nezinu, ko ar �o bērnu lai iesāku! Tagad jūs pa�i redzat, ko viņ� no tiem ve�ukiem iemācījies! Cikreiz esmu �or�am sacījusi, ka tas nav bērns, bet kauns un nelaime! �or�s, protams, viņu pie ve�ukiem vairs nesūta. Es �o rīcību varu tikai apsveikt!
Vie�ņas saproto�i māja ar galvu un nopūtās. Vienīgi Miku�a kungs paraustīja plecus, iespējams, ka viņ� drīzāk būtu pasmējies. Bet viņa omu apēnoja Vasiliana kundzes satumsusī seja.
Namamāte tomēr bija vērīga sieviete ar smalku nojausmu. Ieraudzījusi, ka Iļana līdzīgi vanagam uzklūp meitenītei, sagrābj to aiz rokas un rauj tum�ajā priek�namā, viņa tūdaļ nomierinājās un pievērsās Miku�a kungam, turklāt smaidīja tik apburo�i, kā nevarētu pasmaidīt neviena dāma mūsu pilsētiņā, lai kā gribētu.
� Miku�a kungs. � viņa dūdoja. � Pēc tāda intermeco2 jums vajadzēs mazliet uzgaidīt, kamēr es atnesī�u aveņu ievārījumu, ko vakar pati gatavoju ...
� ... ar �o pa�u rociņu, � virsnieks piebilda,
12
palocīdamies un skūpstīdams Vasiliana kundzes ro�ainos nadziņus.
�ķiet, �ī rotaļīgā kustība bija iepriek� norunāts mājiens. Emīlijas kundze saskatījās ar Neiku kundzi, un abas piecēlās. Protesti, iebildumi, paskaidrojumi un smaidi neturpinājās ilgi. Abas sievietes aizgāja, un viesistabā uz brīdi iestājās klusums; pēc tam no jauna uzbrāzmoja melodiski smiekli kā pierādījums, ka �ajā pasaulē jebkuras bēdas diezgan ātri aizmirstas.
II
LIZUKA SADŪ�OJAS BĒGT
� Nāc �urp, sasodītā gnīda! � īgni purpināja kalpone, raustīdama Lizuku aiz rokas. � Saki � vai man vēl ilgi tevis dēļ būs jācie� rājieni?
Meitenīte ķepurojās pretim, cik vien spēja, un smalkā balstiņā �ņukstēja:
� Ej nost, laid! Tā tu nedrīksti, tu esi kalpone. Es sūdzē�u tētim.
� Ak sūdzēsi? � Kalpone viņu atgrūda, viegli pasperdama ar celi. � Kas to zina, kad tavs tētis vēl pārradīsies! Līdz tam laikam tava āda jau būs pār kārti. . .
Lizuka parādīja viņai urskulu, zem saboztajām uzacīm naidīgi iegailējās acis.
� Ak �itā tu uz mani blenz?! � iesaucās kalpone. � Glūņa tāda! Mijas kundzei taisnība: īsts lopiņ�, plikatu dzimums!
Viņa vēlreiz satvēra meitēnu aiz kleitiņas stērbeles un pacienāja ar �skrūvi� � saliekusi īk�ķi, viņa ar nagu sāpīgi ieurbās pakausī. Pamanījusi, ka Lizuka cie�as, valda raudienu, viņa iedeva tai vēl otru �skrūvi�, spēcīgāku nekā pirmoreiz, kamēr beidzot sajuta, ka meitēnam augumiņ� trīc, bet mazais snīpis �ēli �ņākā. 14
� Un tas tev vēl piedevām, � viņa smiedamās noteica, uz�audama ar plaukstu pa apcirpto galvu. � Tagad vācies! Prom no manām acīm!
Lizuka paklupa un atsitās ar galvu pret sienu. Viņa no�ņaukājās, norija asaras un atkal tikpat neganti paglūnēja uz kalponi.
Bet Iļana jau spiedza virtuvē, kaut ko stingri ieskaidrojot virējai. Tagad Lizuka varēja nosusināt asaras, un to arī viņa darīja, izlietodama to pa�u piedurknes galu, kurā bija slaucījusi degunu. Pamanījusi draugu Patroklu, viņa pasmaidīja.
Patrokls bija ruds tak�elis īsām, līkām kājām un lielu galvu. Zem melnajām uzacīm suņukam blisnīja gudrs skatiens un bija iegulu�as dziļas rievas, bet purna spalviņas apsudraboju�i gadi un dzīves likstas.
Ieraudzījis meitenīti smaidām, viņ� tūdaļ piegāja tai klāt un ņēmās laizīt ar apelsīnu �erbetu notriepto roku.
� Vakar mani sita, � nopūtās Lizuka. �Un �odien sita. Sit katru dienu . . .
Patrokls, kā arvien, visu saprata. Viņ� uzslējās pakaļkājās, priek�kājas viegli uzlika Lizukai uz krūtīm un ar mēli laipnīgi noslaucīja no viņas vaidziņiem sāļās asaru pēdas.
� Patrokl, � Lizuka sacīja, � tētis no Bukarestes aizvien vēl nebrauc un nebrauc, bet vectēvu un vecmāmu es ilgi neesmu redzējusi. Mūs nelai�
pie viņiem. Slikti mums klājas, kop� mamma mirusi.
Patrokls klusi iesmilkstējās, lūkodamies meitenītē savām skaistajām acīm, ko ieskāva zeltaini loki.
� Tiesa kas tiesa, � viņ� atbildēja, � tagad gan iet slikti!
� Tss! Vai dzirdi? � Lizuka atkal ierunājās, paceldama pirkstu. � Mammīte smejas. Mammīte vienmēr smejas. Mūsu mamma tā nesmējās . . .
Meitenīte brīdi vērīgi klausījās, bet tad iegrima domās.
Pa to laiku no nama iznāca Emīlijas kundze un Neiku kundze un devās uz vārtiņiem. Garām ejot, vecākā vie�ņa uzlika bērnam uz galvas roku.
� Kas vainas, meitenīt? � viņa vaicāja. � Vai tu raudāji?
Lizuka nelaipni paskatījās uz abām sievietēm, atstūma roku, kas viņu glāstīja, un, ne vārda neteikusi, kopā ar savu draugu pagāja sāņus.
� Slikts bērns! � noteica Emīlijas kundze, vērsdamās pie Neiku kundzes, kura tobrīd klausījās melodiskajos smieklos, kas nāca no viesistabas. Bez vārdiem sapratu�ās, viņas zīmīgi saskatījās un lēni aizkustēja pa tuk�o, vasaras saules piekveldināto ielu.
Bet meitenīte, uzacis mazliet saraukusi, stāvēja pie nama ar nolaistajiem aizkariem un, nekustīgi lūkodamās vienuviet, domāja. Blakus stiepās nīku- 16
līgu, nekoptu puķu dobes. Nūju galos uzbāztās krāsainās stikla bumbas greizi atspoguļoja meitenīti un suni.
Lizuka tomēr ilgi neprātoja.
� Patrokl, � viņa paziņoja, paceldama rādītāja pirkstu sev pie maziņā snīpeļa, � es vairs �eit nedzīvo�u. Es aizeju pie vectēva un vecmāmas.
Suņuks nenolaida no viņas acis.
Meitenīte pielavījās pie nama sāndurvīm, pa kurām kalpone bija viņu izvedusi ārā, izņēma no sava skapī�a mēteli un sarkano vilnas bereti. Pieliekusies sakārtoja nobruku�ās zeķes un atkal aizdomājās.
Lutausis Patroklis tupēja un skatieniem pavadīja katru viņas kustību. Pēc tam, prātīgi sekodams savas saimnieces paraugam, klusi iemanījās virtuvē un drīz uzradās atkal, smalki aiz maliņas turēdams zobos lielu riku baltmaizes. No lieveņa atskanēja �erksto�a balss:
� Ārā, draņķa suns! Kaut tu iz�ibējis, sasodītais kustoni!
Palēkdamās un dārdēdama pakaļ gāzās pagale. Patrokls atskatījās, bet, atskārtis, ka nekādas citas vajā�anas nebūs, aiznesa maizi savai ceļa biedrei.
� Patrokl, kāpēc tu maizi turi mutē? � Lizuka smiedamās vaicāja.
� Tāpēc, ka man nav kabatu, � Patrokla skatiens līksmi atbildēja.
� Tad dod, es noglabā�u to pie sevis, � Lizuka nolēma. � Tā mums noderēs. � Un, saņēmusi no Patrokla maizi, viņa to rūpīgi noglabāja vienā no sarkanā mētelī�a kabatām. � Vēl mums kaut kā trūkst, sadabūsim to un tad � prom! Dosimies pla�ajā pasaulē meklēt vectēvu un vecmāmu.
Mājā Lizuka zināja visus kaktus. Pelnus, kas bija nepiecie�ami ceļam, viņa atrada drīz un piebēra ar tiem mētelī�a otru kabatu, pēc tam atgriezās pie vārtiņiem.
� Klijas un milti neder, � viņa paskaidroja. � Ir viena tāda pasaka, kā bērni me�ā apmaldījās,
esmu to no vecmāmas dzirdējusi. Viņi kaisīju�i uz ceļa klijas un miltus, bet zaķi un lapsas visu uzlaizīju�i. Lai atrastu ceļu atpakaļ, vajag kaisīt pelnus. Ejam, Patrokl!
� Ejam, � suns atbildēja.
Viņi abi izgāja pa vārtiņiem, uzsākdami garu, piedzīvojumiem bagātu ceļojumu.
Ill
SARUNA AR SAULGRIEZI
Diena jau sliecās pret vakaru, ta�u vēl arvien tveicēja. Gaiss virmoja, un miegainie nami �ķita peldam brīnumainā ezerā. Tuk�ā, nomaļā ieliņa veda kalnā pretim mirdzo�ajam saulrietam. Maigi un sērīgi iedunējās vakara zvani. Meitenīte brīdi stāvēja un klausījās.
� Arī toreiz tā zvanīja ... � viņa domīga �ukstēja.
Pa ceļmalas taku nesteidzīgi iedami, draugi uzkāpa paugurā, kurā slējās apses. Te Lizuka apstājās. Pelnu viņai vairs nebija.
� Ko nu mēs iesāksim, Patrokl? � Lizuka vaicāja sunim.
Patrokls saskurināja lielās ausis un vērīgi paskatījās uz viņu.
� Nezinu, saimniecīt.
Apses trauksmaini ie�alcās. Lizuka sacīja:
� �eit mums jānogrie�as pa kreisi. Redzi, apse uz to pusi pagriezusi zarus. Iesim gar dārziem, pēc tam caur Bu�umenas birzi un tad tūlīt atradīsim (
vecmāmas un vectēva mājiņu. Tur vairs nav tālu.
Pelnu mums vairs nav, tātad mājās mēs nekad neatgriezīsimies. Mūs neviens vairs nesitīs: vecmāma 20
apraudāsies un priecāsies, ka esam atnāku�i. Vai tev, Patrokl, kājas nesāp?
- Nē.
Arī man ne. Iesim. Vai redzi, Patrokl, cik te �aurs ceļ�? Un tomēr �eit ir daudz
skaistāk nekā pilsētā! Pa kreisi un pa labi līgojas kukurūzas garie stiebri. Zvak� kā zobeni! Bet es no tiem nebīstos. Tie mums rāda ceļu un, ja vajadzēs, aizsargās no nikniem zvēriem. Skaties, Patrokl, tiem ir sava karaliene � lūk, tā skaistā puķe. Vēcināma saka, to saucot par sauleni. Brītiņu apstāsimies pie tās. Labdien, mīļā saulene, kā tev iet?
Vēj� puķi sa�ūpoja, un zelta vainags pieliecās meitenītei tuvāk.
� Priecājos redzēt tevi staltu un skaistu, � Lizuka turpināja. � Bet mēs ejam pie vecmāmas un vectēva.
.
�-Ļoti labi, � saulene pamāja.
� Jo mājās vairs nav izturams. .. Tētis dikti rājās uz vectēvu un vecmāmu. Pat kāju piecirta. Un pēc tam mani pie viņiem vairs nelaida. Kad tētis 'bija mājā, mammīte ar viņu visu laiku strīdējās. Viņa kliedza, lai tētis pārdodot dārzus un me�u. Bet tētis sacīja, ka tie esot mani, es tos mantojusi no mammas. Tad mammīte sāka ar kājām dauzīt grīdu, pārgrieza acis un nogāzās uz krēsla, bet tētis pieskrēja klāt un slacīja viņu ar ūdeni. Pēc tam viņ� aizbrauca un mammīte katru dienu mani sita. Bet es neraudāju. Ierausos pie Patrokla būdā un domāju par mammu � viņa aizgāja un vairs nepārnāca. Mana mamma nomira, mīļā saulene!
Saulgrieze skumīgi papurināja galvu un nosvieda meitenītei divas ziedlapiņas, kas izskatījās kā divi brīni�ķīgi tauriņi.
� �is celiņ� ta�u ved pie vecmāmas un vectēva, vai ne? Iesim ātrāk, Patrokl, citādi nokavēsim.
Pāris soļu no Lizukas �unelis paklusām bija izka�ņājis skudru pūzni un, iebāzis tajā purnu, o�ņāja. Tad, sprauslādams un galvu purinādams, kā dzelts atlēca nost.
Lizuka iesmējās.
� Redzi nu, Patrokl, skudras nevajag traucēt, tās ko�. Pagaidi, noņem�u tev vienu no deguna un nolik�u zālē. Tu laikam nezini, ka �eit dzīvo arī 24 skudru karaliene? Ja mēs viņai palīdzēsim nelaimē, viņa mums uzdāvinās burvju salmiņu, bet grūtā brīdī atsteigsies palīgā ar visām savām skudrām. Tā! Lūk, arī salmiņ�. Ejam! Paliec sveika, mīļā saulene!
IV
UZRODAS SVĒTĀ MERKORIJA'
Viņi gāja gar dārziem, kas silti smar�oja pēc mārsiliem un medus. Lauku ceļam gar abām pusēm stiepās dzelk�ņaini zedeņ�ogi. Līgani �ūpojās seno vītolu sudrabainās sprogas. Lizuka zināja, ka �ie vītoli nemaz nav koki, bet gan ir cilvēki un dzīvnieki, kas kop� neatminamiem laikiem ar burvja spēku pārvērsti neparasta izskata kokos. Viņa bikli nolūkojās uz tiem un klausījās, kā tie nopū�as un sa�ukstas.
Pēc tam draugi mazliet pakavējās pie sarkaniem, ar melnām punktiņām izraibinātiem kukainī�iem, kuri bija miermīlīgi sapulcēju�ies kopā.
� Patrokl, tās ir mārītes, � sacīja meitenīte.
� Zinu, ta�u vajag pasteigties, saule gandrīz jau riet, � suns atbildēja.
� Ejam, ejam, Patrokl, nedusmojies! Tur, tajā nogāzē, redzama birze. Tūlīt mēs to sasniegsim.
25
1 Svētā Merkūrija � labā lauma rumāņu pasakās.
Visapkārt bija klusi un vientulīgi. Caur vītolu zariem audās laipnīga gaisma. Draugi it kā bija ienāku�i pasaku valstībā: nedzirdēja ne suņu reju, ne putnu balsu. Debesis liecās birzei klāt un bija kā zils ūdens pla�ums. Pa zilajiem vi|ņiem, nekustīgi izpletis spārnus, slīdēja karalisks ērglis.
Ceļa līkumā, kur gadījusies, kur ne, uzradās 27 pasīka ve�iņa sarauktu pieri, mazām a�elēm un līku degunu. Uz balta ķeģī�a balstīdamās, viņa lēni gāja abiem ceļiniekiem pretim. Patrokls gan saausījās un ierūcās, tomēr prātīgi palika pie Lizukas.
Mazu gabaliņu no ceļiniekiem vecīte apstājās, pakratīja galvu un ar bezzobainās mutes plānajām, iekritu�ajām lūpām no�ļupstēja:
� Laikam jau pie vecmāmas iedama, ko?
Lizuka izbrīnījusies vērās viņā platām acīm. Kā gan ve�iņa zina, ka viņi abi ar Patroklu dodas pie vecmāmas? Beidzot viņa saprata un pasmaidīja.
� Tu esi Svētā Merkūrija, vai ne? � viņa priecīgi vaicāja. � Nekad nebiju tevi redzējusi, bet tagad uzreiz pazinu. Kur ir tavs .suns ar tiem dzelzs zobiem un tērauda ilkņiem?
Svētā Merkūrija pasmaidīja un teica:
� Atstāju, lai sargā māju.
� Ak tā? � sacīja Lizuka. � Bet mums viņ� tik un tā nav bīstams, mēs esam labi ļaudis. Paliec sveika, Svētā Merkūrija, mums jāiet, jo saule drīz rietēs. Patrokls uztraucas, ka mēs aiziesim pārāk vēlu.
� Ej, bērns, � ve�iņa atbildēja, skardama ar roku viņas galvu, � ej, bārenīte grūtdienīte.
Draugi turpināja ceļu. Svētā Merkūrija vēl brīdi viņiem noskatījās pakaļ, it kā pārdomājot kaut ko. Tad uzlīkāja kalnā un pa caurumu �ogā ar pūlēm iespraucās kādā dārzā. Lizuka un Patrokls pasteidzināja soļus. Dārzi palika aiz muguras. Drīz ceļotāji 28 nonāca seklā graviņā pie koka tiltiņa, zem kura caur zāli spīgu|odams un murdēdams, stāvo mālaino krastu ieskauts, trauca strauts.
Vardes, kas sargāja tiltiņu, cita pēc citas ielēca ūdenī. Lizuka apstājās, sirds iepukstējās ātri jo ātri, ta�u, redzēdama, ka Patrokls joprojām ir mierīgs, viņa saprata, ka nekādas briesmas nedraud.
� Kopā ar Patroklu es ne no viena nebaidos, � mazā no�ukstēja un devās tiltiņam pāri.
Uz mirkli Lizukai ūdenī pavīdēja teiksmaina meitiņa un brīni�ķīgs sunītis, bet par tiem viņa sevi�ķi neizbrīnījās un iegāja birzē.
Nogāzē zaļoja bērzi, apses un vīksnas, to saviju-�ies zari rāmi melnēja saulrieta atblāzmā, kuras sārtie stari kaut kur no aug�as lija birzē.
Dzenis, sēdēdams vecas me�ābeles līkajā stumbrā, bija pavēstījis klusajām norām par ceļinieku iera�anos. Viņus �eit it kā gaidīja: sīkie putniņi, kas �ūpojās kizila krūma līganajos zaros, Lizuku vispirms nopētīja ar mazajām a�elēm, tik sīkām kā kniepadatas galviņa, bet pēc tam visi vienā balsī tai noprasīja, kālab tā viņu valstībā ieradusies.
Ta�u Patrokls tūdaļ bija klāt. Izslējies pakaļkājās, viņ� ar priek�ķepām tiem padraudēja un divreiz ievauk�ķējās.
Smieklus bārstīdami, putniņi aizspurdza. Bet �ajā 29 brīdī bērza zarā parādījās vēl viens �īs vietas saimnieks � strazds. Viscaur melns, ar dzeltenu knābi, tas izbrīnījies nopētīja meitenīti gan ar labo, gan kreiso aci un beidzot spalgā balstiņā zobgalīgi uzsauca:
� Putnu biedēklis, ķēms!
,,Tas nu gan ir ka�ķis!� Lizuka nodomāja.
Un lēnīgi vaicāja:
� Kas tev nav pa prātam, ka tu sauc mani par
ķēmu? Esmu nabaga meitēns un eju pie vectēva un vecmāmas.
Strazds pārlēca uz tuvāku zaru, laipni paskatījās uz mazo vie�ņu un klusi iedziedājās:
� Lizuka . . . Lizuka . . .
Meitenīte iesmējās. Patrokls metās pie bērza: putns pacēlās spārnos un cauri zeltainajiem staru tīmekļiem ienira birzes slēptajās dzīlēs.
- . V
LIZUKA ROD BIRZĒ DRO�U PATVĒRUMU
Līdzko saule aizslīdēja aiz paugura, austrumu pusē virs birzes uzpeldēja no pazemes valstības izraidītais mēness.
Līdz �im Lizuka mēnesi tik tuvu nebija redzējusi, vēl nekad tas viņai nebija �ķitis tik liels. Sirdī iezagās nemiers. Rietumu pusē me�a dziļumā līdzīgi plēnējo�am ugunskuram vēl blāzmoja saulriets. Uz turieni, labu nakti viņai novēlēdami, klusi trauca pēdējie putniņi. Un, kaut gan pār miglainajiem laukiem lija uzleco�ā mēness sārtā gaisma, me�ā biezēja noslēpumainas ēnas, kas līda ārā no paleju un biezokņu slēpņiem.
Lizuka neziņā apstājās.
� Ko nu darīsim, Patrokl? Vairs nevar saskatīt ceļu.
Suņuks piegrūda purniņu pie viņas rokas un draudzīgi palūkojās viņā caur vieglo, zilsārto miglas autu. Ja. blakus ir Patrokls, Lizuka var būt dro�a. Viņa to labi zināja.
� Patrokl, � meitenīte sacīja, � tu esi uzticams 32 un drosmīgs sunītis. Bet ko mēs iesāksim, ja me�ā apmaldīsimies? Tagad derētu izdrāzt no liepaskoka klabiķi un pakārt to koka galotnē. Vējam uzpū�ot, tas klabētu, un vecmāma un vectēvs mūs atrastu. Tikai izdrāzt klabiķi mēs nevaram: nepaķērām no mājām līdzi nazi. . .
� Tā ir, � piekrita Patrokls, � bez na�a nekas neiznāks.
� Bet ko nu? Redzi, debesīs jau sveces deg, ta�u taciņa tik un tā nav saredzama. Līdz rītam tā stāvēt arī nevaram. Jāpameklē vieta, kur varētu pārlaist nakti.
� Tas jau ir pavisam vienkār�i, �noteica Patrokls.
� Labi, ejam. Bet kam lai palūdz naktsmājas, ja nekur nav nevienas dzīvas dvēseles?
Suņuks devās uz priek�u, o�ņādams zāli. Meitenīte ievēroja, ka ziedi abās pusēs takai nolieku�i galviņas un dus. Tumsā iemirgojās jāņtārpiņ�.
� Tur dro�i vien mūs gaida mājiņa, � pa�ukstēja Lizuka.
Aizgājusi līdz dzīvajai uguntiņai, viņa ieraudzīja, ka stāv pie veca vītola, kurā ir dobums. Zaru sprogas nokārās līdz zemei un tik tikko līgojās.
� Sī ir ļoti laba mājiņa, � nomurmināja Patrokls.
� Tēvocīt vītol, � bikli izdvesa Lizuka, � vai mēs drīkstam ieiet tavā mājā?
Vītols viņu laipnīgi noglāstīja un ielaida dobumā.
� Patrokl, �eit ir ļoti labi, � meitenīte sacīja iekārtodamās. � Ir pat paklājiņ� un sūnu spilventiņ�.
Apseg�os ar mētelīti, dziļāk uzmauk�u bereti un . i gulē�u ķēni�ķīgi. Nebaidies, arī tev vietas pietiks.
Suņuks arī ielīda dobumā un saritinājās meitenītei blakus.
Lizuka atkal klusi ierunājās:
� Patrokl, es domāju, ka no ļaunās raganas 34 mums nav ko baidīties. �eit viņa nedrīkst rādīties.. . Svētā Merkūrija mīt tepat blakus. Bet vai zini, no kā es baidos?
� No kā?
� No āp�a. Esmu dzirdējusi, ka tas esot trakoti dusmīgs.
� Lai tikai panāk �urp! � Patrokls nicīgi norūca.
� Es viņu iemācī�u trūkties!
�ajā brīdī Lizuka iekliedzās. Uz starojo�ā mēness celiņa parādījās ēna, kas lēk�us tuvojās dobumam. Brī�iem ēna apstājās un izstiepusies kustināja divus garus, taisnus ragus.
Lizuka izbailēs izdvesa:
� Patrokl, āpsis ir klāt!
Bet Patrokls, aprauti riedams, jau cirtās no dobuma ārā. Briesmonis pēk�ņi nometa ragus un pa kaklu pa galvu joza uz krūmiem.
� Es jau zināju, ka Patrokls ir dū�īgs! � smaidīja Lizuka.
Suņa rejas skanēja pa visu me�u.
� Patrokl, � meitenīte viņam uzsauca, � neatstāj mani vienu!
Galvu no dobuma izbāzusi, viņa gaidīja atgrie�amies draugu. Apkārt jau viss bija norimis. Beidzot viņa izdzirdēja suni nākam: tapu-tapu! Patrokls, strauji elsādams, ierausās dobumā, apgūlās meite-35 nītei blakus un īdzīgi norūca:
� Tas jau bija tikai zaķis!
� Bet kā viņ� no tevis nobijās! � Lizuka jūsmoja un noglāstīja suņuku.
Birzē bija pilnīgs klusums. Noslēpumainajā pustumsā apkārtējos priek�metus varēja viegli at�ķirt pēc to apveidiem. Un tad kaut kur blakus skumīgi ie�irkstējās circenis. Lizuka vērīgi klausījās.
� Labi dzied! � viņa pa�ukstēja.
� Varbūt dzied labi, bet gulēt gan neļauj! � Patrokls norūca.
� Bet man nez kāpēc miegs nemaz nenāk, �eit ir tik labi! �o birzi nekad neesmu tā īsti pazinusi. Tagad redzu, ka tie�i tāda birze bijusi pasakās, ko stāstīja mamma . . . Ta�u circenis vairs ne�irkst. Apklusis.
� Un pareizi darīja, � Patrokls miegaini noburk�ķēja.
Circenis vairs nebija dzirdams. Balsi izmēģinādama, zara galiņā uzmetusies, iepogājās lakstīgala. Mēness stars pavērsās pret viņu.
� Un kas tagad dzied? � meitenīte izbrīnījās.
Patrokls nekā neatbildēja.
Gai�u dūmaku apsegusies, birze atkal apklusa. Lizuka nojauta, ka �ai brīnumainajā stundā jānotiek kaut kam sevi�ķam, un puksto�u sirdi, platām acīm vērās tumsā un gaidīja.
Un tad, divās rindās sakārtoju�ies, zaļās uguntiņas pēk�ņi iededza jāņtārpiņi. Me�norā starp puķēm meitenīte ieraudzīja stidziņu, kas veda uz klints sienu starp diviem veciem bērziem. Un jāņtārpiņu zaļo uguntiņu vizmā krama durvis nedzirdami atbīdījās vaļā, un parādījās neredzēts brīnums � no alas tumsas ārā nāca sprīdi gari cilvēciņi. Sejas 37 un acis tiem smaidīt smaidīja.
Meitenīte lūkoja viņus saskaitīt.
� Mūs nav ko skaitīt! � atskanēja sīka balstiņa.
� Ievēro, mēs vienmēr esam septiņi!
Un mazos cilvēciņus Lizuka vairs neskaitīja: atcerējās, ka viņi ir septiņi. Pa apburto noru starp spīguļojo�iem jāņtārpiņiem tie nāca arvien tuvāk. Likās, viņi pa�i arī izstaro gaismu.
Priek�galā gāja vecītis un vecenīte � abiem baltas galvas, sārti vaigi, sūnu tērps mugurā. Aiz viņiem �etri sirmi bārdaiņi nesa pītas nestuvītes, cigoriņu un dzeltenā amoliņa ziediem izrotātas. Uz �īm nestuvītēm akmens tronī sēdēja princese. Augumā viņa bija pati mazākā, mati dzelteni kā kvie�i un lauku magonī�u vainags galvā. Kleita bija gara, rubīna krāsā.
Lizukai sirds sita arvien trauksmaināk.
� Es jūs pazīstu! � neizsakāmi priecīga viņa �ukstēja. � Vectēvam un vecmāmai ir veca grāmata, kuru lasīja mana mamma, kad vēl bija tāda kā es, un �ajā grāmatā es jūs esmu redzējusi.
VI
NOSKAIDROJAS, KAS TIE RŪĶĪ�I TĀDI IR
Vecī�i apstājās, un bārdaiņi saudzīgi nolika zemē pītās nestuvītes. Princese �igli nolēca no troņa un iznāca priek�ā. Pēc tam visi klusu apsēdās zālē iepretim dobumam. Princese novietojās starp vecīti un vecenīti, bet �etri sirmie bārdaiņi aiz viņiem. Viņi visi reizē pacēla galvu un vērīgi paskatījās meitenītē. Viņu acis mirdzēja glu�i kā dārgakmeņi.
Pirmā ierunājās princese. Viņai balss bija tik smalka kā putniņam.
� Lizuka, tu esi liela pasaku mīļotāja, vai ne?
� Jā! � meitenīte atbildēja un uzreiz jutās tīkami un silti. � Mamma sacīja, ka bez pasakām cilvēka dzīve esot skumīga un tuk�a . . .
� Mēs zinājām, ka tu pie mums atnāksi, � princese turpināja. � Susliks, stāvēdams sardzē, pirmais pamanīja jūs abus birzes malā, un, kad vītols tevi uzņēma savā mājiņā, viņ� nokāpa pie mums alā un to visu pavēstīja. Naktīs mēs mēdzam jampadra�ot ar zvēriņiem, kuri ari vairās no ļaudīm. Man ir prieks, ka tu �onakt esi atnākusi. Es uzdevu zaķim paziņot visiem, ka, tiklīdz atspīdēs mēnesnīca, mēs būsim klāt. �ī birze naktīs pārvēr�as burvju valstībā, tikai cilvēku acis to nepamana.
Pacēlusi gleznajos pirkstiņos baltu �agariņu adām-adatas resnumā, princese pavēlo�i pamāja to pret strautu, un Lizuka pēk�ņi ieraudzīja, ka koka tiltiņa vietā pār strauta naksnīgajiem krastiem liecas pāri sudraba tilts rakstainām margām. Ūdens �ala tagad at�alca līdz vītolam kā klusa dziesma.
Princese pamāja otrreiz � un pār noru sāka si- 40 jūties mēness staru lietutiņ�. Pa zālainajām un ziedo�ajām me�a takām sāka nākt birzes iemītnieki. Gan lieli zaķi, kustinādami ūsas un grozīdami ausis, gan rudas �urkas blēdīgām acīm, gan susliki, ar ķepiņām mādami. Bet āpsis smagnēji pār�āpoja pār sudraba tiltu un cienīgi tuvojās pa taku; ieradies sanāksmes vietā, viņ� uzslējās pakaļkājās, palocījās un, glu�i kā lācis, uzsāka danci. Lizuka brīnījās, ka tāds tūļa un īgņa tomēr dejo un ir jautrs. Virs krūmiem �vīkstēja sve�ādu putnu mīkstie spārni. Gaismas pieliju�ajā me�ā �audījās melni vagulī�i, lielas brie�vaboles un naktstauriņi. Kaut kur atkal ietrik�ķinājās lakstīgala.
� Tā mēs �eit priecājamies, � atkal ierunājās princese. � Bet ļaudis guļ un nekā nenojau�.
Pārējie rūķī�i iesmējās.
� Mēs, � uzņēma valodu vecītis, � jau sen esam at�ķīru�ies no cilvēkiem. Bet vecvecos laikos mēs no viņiem neslēpāmies. Kad pasaulē saradās daudz ļau�u un tie sāka spiesties iek�ā mūsu novados, viens no mūsu vecajiem sagribēja dzīvot ar cilvēkiem saticībā. Viņ� bija iedēvēts par Sīcīti. Dzirnavas viņam stāvēja pie Moldovas upes. Miltus viņ� cilvēkiem labi mala. Ta�u stulbie un ne�ēlīgie mirstīgie ļautiņi meistaram padarīja dzīvi necie�amu. Sēdēdami ap ugunskuru pie dzirnavām un malko-41 dami no spo�ām pudelēm nez kādu duļķainu dziru,
viņi irgājās par veco vīru, raustīja to aiz bārdas, apsmēja sīko augumu.
Reiz dzirnavnieks pārskaitās, ar āmuru sadauzīja dzirnakmeņus un atvēra slū�u aizvarus. Pēc tam sēdās savam vecajam zaķim mugurā un laida prom no ļaudīm uz nomaļu apvidu, pamezdams dzirnavas likteņa varā. Kop� tā laika Sīcītis cilvēkus vairs nemīlēja. Ta�u reizēm viņ� izlīda no me�a dzīlēm, uzmeklēja lielceļus, braslus vai vecas iebraucamās vietas un, pa krēslu pielavījies pie ugunskura, kur cilvēki tērgāja, tos visvisādi izjokoja. Ļaudīs par viņu klīst daudz dīvainu nostāstu. Un tā, pametis miltu mal�anu, Sīcītis iesacīja vienam otram no mums apmesties �eit, Bu�umenas birzē.
Vecītis apklusa. Lizuka ievēroja � visi zvēri, kukaiņi un putni klausās tik vērīgi, ka pat nepakust, un mēness gaismā �ķiet kā no marmora.
� Un kur viņ� ir tagad? � viņa bikli ievaicājās.
� Kas? Vai Sīcītis? Viņ� jau sen aizgājis pazemes valstībā. Pie cilvēkiem vairs neiet. Kļuvis vecs un nevarīgs. Reizumis viņ� satiekas ar tādiem mū�seniem mil�iem kā Akmeņgrāvējs, Koklauzējs un �o to ar viņiem paspriedelē. Protams, ar tādiem sarunu biedriem pēc sirds patikas izrunāties nevar: mil�i ir biezpauri, turklāt ķēmīga izskata, nesmalkjūtīgi un alkatīgi. Un tomēr gribot negribot ar viņiem jāpavada laiks. Bet viņiem maz vairs atlicis ko dzīvot. 44 Kādreiz mil�i bija palīdzēju�i Fetfrumosam* cīnīties ar pūķiem un drakoniem, bet tagad viņiem vairs nav ko darīt: atliek doties nebūtībā. Bet Sīcītis jau gadsimtiem ilgi gaida sava mū�a galu un nevar sagaidīt. Reizēm viņ� kļūst glu�i skumīgs, domājot par nāvi. Mēs dzīvojam garu mū�u, tūksto� gadu un vēl ilgāk. Ta�u redzu, ka tuvojas arī mūsu kārta. Cilvēkiem pasakas kļūst arvien vienaldzīgākas, un tie savus draugus viegli aizmirst. Tāpēc drīz jo drīz arī mēs aizmigsim mū�īgā miegā. Un alas aizvērsies uz visiem laikiem.
* Fetfrumoss � drosminieks, rumāņu pasaku varonis.
Lizukai acīs saskrēja asaras.
� Nē, nevajag, es negribu. Kas notiks ar mani, ja jūs aiziesiet? � viņa no�ukstēja.
Vecīte smagi nopūtās un nobirdināja asaru.
,,Glu�i kā vecmāma,� Lizuka nodomāja.
Pārējie rūķī�i pasmaidīja. Vecītis pieliecās un uzlika roku meitenītei uz pleca.
� Esi mierīga, Lizuka, mēs tevi neatstāsim. �opavasar gan mūsu birzei draudēja briesmas, bet tās nu ir laimīgi garām.
� Bet kas �opavasar tāds bija atgadījies? � vaicāja Lizuka.
� Vai tad esi aizmirsusi? Tavs tēvs ieradās pie vectēva un uzstāja, lai tas birzi pārdod. Āre, bija ievajadzējusies nauda!
� Pareizi, pareizi, � Lizuka atcerējās. � Mammīte ilgi urdīja tēti, gribēja, lai viņ� birzi pārdotu. Bet ne es, ne Patrokls � mēs neesam ar mieru. Un vectēvs arī ne.
� Nu zināms! Vectēvs nebija pielau�ams, viņ� ļoti saskaitās un kliedza, ka tas nekad nenotiks. Birze ta�u ir meitenītes īpa�ums . . .
� . .. un mūsu ar! � smalkā balstiņā piebilda princese.
� Bet, ja vecais zemnieks būtu gļēvi piekāpies un ļāvis me�u nocirst, � rūķītis turpināja, � tad avoti būtu izsīku�i, zāle nokalstu, klintis sabruktu, bet 46
pa�iem mums vajadzētu nez pa kādiem klajumiem klimst.
� �eit ta�u ir labāk nekā citur, vai ne?
� Tiesa gan! Kop� Sīcītis mūs �urp atvedis, mēs esam ar �o birzi saradu�i.. Zem �ī kalna ir slepenas alas, un mēs dzīvojam tur mierīgi. Vasarā bie�i ejam ārā, lūk, kā �obrīd, un izpriecājamies. Bet, kad koki nomet lapas un me�ā kļūst vientulīgi, 47 mēs ieslēdzamies alās aizvadīt ziemu. Paretam mūs aizsniedz sniegputeņa balss, tāla un klusa kā �ēlabas. Bet mēs vai nu snauduļojam uz saviem egļu zaru un sūnu paklājiem, vai arī, ja esam nomodā, �ukstam pasaciņas, atceroties aizvadītās vasaras piedzīvojumus. Alas griestos mums vizmo varavīk�-ņaini stalaktīti, bet dzīlēs dzirkst mū�am neizsīksto�i avoti. Reizi dienā mēs pagrau�am me�a riekstiņus un me�ro�u paauglī�us un padzeramies skaidru ūdeni. Glieme�vāciņi ir mūsu �ķīvji un ozolzīļu vāciņi � dzeramtrauki. Mēs neesam rīmas, mums pietiek ar mazumu. Nepacietīgi gaidām brīdi, kad upītē tink�ķēdams lūzīs ledus un strauti sāks ulināt pavasara dziesmu. Pirmajā gai�ajā mēnesnīcas naktī mēs veram vaļā alu un dodamies paraudzīties, kā pļavās zied sniegpulkstenītes, vijolītes un prīmulas.
Vil
PASAKA PAR BRĪNUMAINĀS IZDOMAS LAUMU
Vecītis apklusa, un Lizuka pavērās apkārt. Viņa ieraudzīja, ka zvēri un putni spo�ām acīm lūkojas uz princesi, un kļuva ļoti priecīga, jo saprata, ka visi no princeses gaida pasaku. Pat āpsis sēdēja rātni, galvu uzlicis uz ķepiņām, un tikai acis tam reizēm iegailējās kā gruzdo�as oglītes. Arī Patrokls visu vēroja, pabāzis galvu no dobuma, ta�u, būdams neparasti jauks suņuks, par redzēto nebrīnījās.
� Arī es zinu vienu pasaku, � skanīgi ierunājās 48 mazā, gai�matainā princese. � Pasaka ir ļoti sena. Tā sacerēta tais laikos, kad Bu�umenas birze kopā ar citiem me�iem izveidoja gār�u, kas pletās līdz pat augstajiem kalniem. Tolaik ciemu bija maz, bet pilsētu tikpat kā nemaz. Me�a biezokņos mita sumbri, un virs ūdeņiem riņķoja lieli putni � tagad tie aizlaidu�ies pie ledus jūrām. Ciemos dzīvoja labi ļaudis, kas ticēja mūsu brīnumvalstībai. Bet pilsētās, tāpat kā tagad, dzīvoja lieli zinātnieki, kas tai neticēja.
Un tad paklīda valodas, ka �ai senajā, skaistajā birzē mājojot vēl neredzēta lauma � smalka un balta, zilām acīm un līdz kāju potītēm gariem, zeltainiem matiem. Viņa bijusi tik daiļa, ka veci lā�i un me�a cūkas nāku�i no kalniem lejā, lai viņas priek�ā locītu ceļus. Un, kad tum�ā naktī viņa iznākusi pļaviņā, apkārt ataususi gai�a diena un dziedāju�i strauti.
Ciemos pui�i un meitas savās vakarē�anās runāju�i par viņu kā par lielāko no brīnumiem. Neviens laumu redzējis gan nebija, bet par viņu vēstīja me�i, vēji un ūdeņi.
Valodas par zeltmataino laumu gāju�as pār novadu novadiem. Tās nonāku�as arī pilsētās. Daudzi drosmīgi karaļdēli apsegloju�i zirgus un, �ķēpu apjozu�ies, savu kareivju pavadībā devu�ies 49 ceļā. Stirnas no viņiem bēgtin bēgu�as, un putni
�āvu�ies debesīs. Ta�u viņi veltīgi izmeklēju�ies, veltīgi izlo�ņāju�i apslēptākos biezokņus � ne laumu, ne viņas pili nav atradu�i.
Bet baumas un nostāsti nav rimu�ies. Un kādā tālā valstī par laumu un tās daiļumu padzirdējis bra�ais Fetfrumoss. Viņ� saposies un kopā ar pavadoņiem ieradies �ai pusē.
Viņ� ticējis: lauma ir �eit! Vakarā viens aizgājis uz me�u un sācis maigi pūst savu kaula stabulīti, un tūdaļ pie avotiem parādījusies lauma, pasmaidījusi un sacījusi:
� Fetfrumos, tu man ticēji, loloji mani savā sirdī, tāpēc tavam aicinājumam es paklausīju. Kop� �ā brī�a mana mīlestība sildīs tevi visu mū�u, skumjas tu aizmirsīsi, bet tavas nāves brīdī es atnesī�u tev mierinājuma ziedus.
Kā apburts Fetfrumoss klausījies maigajā balsī, kas skanējusi kā zelta stīga.
Ta�u, kad jauneklis traucies laumai klāt, viņa pacēlusi pirkstu un atturējusi to.
� Rītvakar atnāc atkal, � viņa smaidot pateikusi.
Un viņ� ieradies ik vakaru, līdzko noras apsegu�ās ar krēslas noslēpumaino sag�u. Un bijis vislaimīgākais cilvēks pasaulē.
Bet galminieki un zinātnieki viņam slepus sekoju�i, gribēju�i ieraudzīt zeltmataino laumu, ta�u pie avota alla� redzēju�i Fetfrumosu vienu. Neticēdami, ka tāda brīnumvalstība varētu būt, tie sāku�i spriedelēt, ka birzē nekādas laumas neesot. Fetfrumoss ļoti izbrīnījies, kad to padzirdējis.
� Fetfrumos, � viņu uzrunājis augsti mācīts dziednieks, � mēs gribam izdibināt patiesību. Palūdz laumai gredzenu un atnes to mums, tad ticēsim, ka viņa ir.
Un vakarā, sēdēdams pie avota, Fetfrumoss palūdzis laumai gredzenu.
� Gredzens ir zemes manta, � viņa smaidīdama atbildējusi, � tādus niekus es nevalkāju. Mana mīlestība ir vērtīgāka par spo�ām rotas lietām.
51 Kad karaļdēls �o atbildi paziņojis dziedniekiem, tie viņam iedevu�i grieznes un iesacīju�i slepus nogriezt no laumas zeltainajiem matiem vienu �ķipsniņu.
Un nākamajā vakarā Fetfrumoss pamanījies zeltaino matu sprogu nogriezt un paslēpt azotē.
Kad karaļdēls atgriezies un ap viņu sapulcēju�ies zinātņu vīri, viņ� veltīgi meklējis pēc matu �ķipsnas; azotē nekā nav bijis.
Un tad zinātnieki un dziednieki noturēju�i lielu apspriedi. Tie �ķirstīju�i grāmatas, ritināju�i vaļā rakstu tīstokļus, ilgi un gari runāju�i un galu galā pamatīgi pierādīju�i, ka mūsu birzē nekādas laumas neesot un viss esot tikai slimīga iedoma.
Jauneklis viņiem noticējis, sēdies zirgā un savu pavadoņu pulciņā svinīgi pārradies mājās. Viņ� bijis grūtsirdīgs, skumj� un ilgu laiku bezcerīgi klīdis apkārt, it kā būtu kaut ko uz mū�u zaudējis. Brīnu-
mainais tēls viņa dienu drūmumu vairs nav kliedējis. Viņa sirds savītusi, izsausējusi, viņ� kļuvis ikdieni�ķs un parasts. Bet nāves brīdī viņam neviens neatnesis mierinājuma ziedus.
Ta�u �ā apvidus vienkār�ie ļautiņi vēl �obaltdien tic, ka tāda zeltmataina lauma ir un krēslas stundās viņa paretam parādoties pie avotiem.
VIII
PIE BRlNUMVALSTlBAS ROBE�ĀM
Vecītei atkal nobira asaras, un viņa klusi nopūtās.
� Mūsu princese pastāstīja ļoti skaistu pasaku. Sen biju to piemirsusi.
Lizuka pavērās sirmajos bārdaiņos: tie sēdēja kā akmens tēli.
Parādījusi uz tiem ar pirkstu, meitenīte pavaicāja vecītim:
� Vai viņi pasakas nestāsta?
Bārdaiņu acis, kas bija kā melnapses lapiņas, uz mirkli iezalgojās. Sārtās lūpas izstiepās smaida
� Nē, � vecītis atbildēja, � viņiem pārāk maz laika, lai vēl domātu par pasakām, viņi ir kalēj-meistari un pļaviņās reti redzami. Alās, kur uguns nekad neapdziest, viņu āmuri klaudz dienu un nakti. Tur viņi kaļ zeltu un sudrabu, pagatavo dārglietas.
55 Viņiem vien ir zināmas dārgakmeņu slēptuves un vietas, kur ļaudis kādreiz apraku�i mantu. Bet reizi gadā, Jāņu naktī, viņi no alām izmē� zelta putekļus un izsvie� vējā. Plauksto�ie ziedi, vērdami vaļā ziedkausiņus, �os puteklī�us uztver. Apslēptā manta �ajā naktī spīguļo, un kalēji meklē to, ar maziem lauznī�iem rakājot zemi. Viņi strādā tik naski un prot tik veikli slēpties, ka ļaudis viņus nekad nepamana.
Vecīte atkal ie�ņukstējās.
� Kas tev atkal vainas, vecmāmiņ? � princese viņai vaicāja.
� Arī man ienāca prātā pasaka, un es gribu to pastāstīt, � vecīte laipni atbildēja. � �eit iegoznī, netālu no birzes, stāv zemnieku mājiņa. Ļaudis to sengadis apdzīvo. Sākumā viņi ir jauni, bet ar laiku noveco un aiziet turp, no kurienes neviens nepārnāk. Jaunie izaug un arī noveco. Man viņi ir mīļi, un vakaros es alla� vien ielūkojos viņu logā. Reiz istabas kaktā zem eļļas lampiņas apmirdzētajām svētbildēm es redzēju bālu sievieti lielām acīm un viņai blakus meitenīti. Sieviete glāstīja bērnu un sacīja:
�Mīļā meitiņa, tavs tēvs arvien retāk mani atceras, bet man vairs nav daudz atlicis ko dzīvot. Kad manis nebūs, tu pārlieku neskumsti un nepamet savas rotaļas. Bet, ja uznāk ilgas, lūko pabūt vienatnē. Tu atcerēsies mani, un tad es pie tevis ieradī�os. 56
Es gan bū�u tikai ena, tomēr es tevi apmīļo�u un apskau�u.�
Lizukai dikti iepukstējās sirds.
�Reiz vakarā mamma tā sacīja,� viņa nodomāja, pievērdama plakstus. �Bet vecīte toreiz aiz loga stāvējusi un uz mums skatījusies. . .�
Un viņai kļuva tik skumīgi, ka �ķita � asaras sirdī rie�as.
Rūķī�i nosprieda, ka viņa iesnaudusies.
� Bērns mieg ciet, � sacīja vecītis. � Ko nu mums darīt? �eit viņu atstāt nevar: rītausmā no gravas uzpūtīs salts vēj�, tas sastindzinās meitenītes vaidziņus un acīs apdzēsīs spo�umu. Pie sevis alā mēs viņu nevaram nest: pamostoties viņa var satrūkties; turklāt dienā no mūsu valstības virszemē iziet nevar.
� Tad, � bikli ieminējās vecīte, � aizvedīsim viņu pie ļaudīm � uz to mājiņu, par kuru es jums stāstīju.
� Pareizs un prātīgs padoms, vecmāmiņ, � pasmaidīja princese.
Lizuka atvēra acis. Tagad viņai likās, ka sanāksme attālinās no dobuma un no viņas. Rūķī�u sejas vērtās neskaidrākas, it kā viņa tās skatītu caur blāvu stiklu. Princese pamāja ar smalko lazdas rīkstīti. Piecēlās sirmais rūķītis un paņēma aiz 57 jostas aizbāzto sudraba āmuriņu. Pēc tam, steidzīgi izvēlējies garkātainu pulkstenītes ziedu un iesēdinājis tā kausiņā jāņtārpiņu, viņ� ar �o mazo gaismekli rokā aizsoļoja uz strauta gravu. Uguntiņa iemirgojās gravas miglā, pēc tam, te parādoties, te pazūdot, spīguļoja pretējās nogāzes krūmos. Birzē nedzirdēja ne skaņas, tā stāvēja stingi, it kā būtu no kristāla.
Bija skaidri sadzirdams, kā viņpus strauta kāds ar sudraba āmuriņu trīsreiz piesit pie mājiņas loga.
Uguntiņa gravas miglā atkal iemirgojās. Rūķī�i izlīda no vītola apak�as un, Lizukai draudzīgi uzsmaidīju�i, gāja atpakaļ uz apburto alu. Rūķī�iem tuvojoties, alas slepenās durvis atdarījās, pēc tam klusi jo klusi aiz viņiem aizvērās. Jāņtārpiņi apdzisa. Zvēri izklīda pa tum�ajiem biezokņiem. Spārniem no�vīkstot, zvaig�ņotajās debesīs aizlaidās putni. Un Lizuka, kas guļot bija pievērusi plakstus, izdzirdēja, ka Patrokls trīsreiz nikni ievauk�ķas. Birzē viņa rejas skaļi atbalsojās.
Notālēm daudz smalkākā balsī viņam atbildēja otrs �unelis. Un uzticamais Patrokls vēl trīsreiz ievauk-�ķējās.
Kā pa sapņiem Lizuka no dobuma redzēja raustīgu uguntiņu līkumojam pa miglaino iegozni. Pēc tam izdzirdēja balsis. Suņuks aiz�āvās uguntiņai pretim.
Izbiedētā Lizuka gaidīja, naksnīgajā vēsumā drebinādamās. Reizē ar suņa rejām dobumam tuvojās kaut kādas sārtzilas ēnas.
Lāktura iesarkanajā atspīdumā meitenīte neskaidri saskatīja divus alu iemītniekiem līdzīgus vecī�us un izbrīnījās, jo tie bija līdzīgi arī viņas vectēvam un vecmāmai.
Lizuka juta, ka viņu paņem rokās. Suņa rejas, vairākkārt atbalsodamās me�a gravās, pamazām 59 apklusa. Un viņu pieveica cie�ais pusnakts miegs.
IX
VECTĒVAM UN VECMĀMA1 BIJA DĀRZS
UN BI�U DRAVA
Kad Lizuka atvēra acis, viņa ieraudzīja, ka atrodas baltā istabiņā tīrā gultiņā zem aizklāja. Pa atvērto logu aumaļām plūda iek�ā saules stari. Rīta vēj� viegli plandīja zīda aizkarus, atvēdīdams meitiņai bi�u sanoņu un melises un zilās asinszālītes smar�u.
Goda istabas austrumu kaktā spīguļoja svētbildes un eļļas lampiņa. Lizuka tās pazina. Jā, viņa atradās pie vectēva un vecmāmas un gulēja tai pa�ā gultiņā, kur bērnībā bija gulējusi mamma, kuras tagad vairs nav.
Un pēk�ņi visas domas pievērsās mammai. Lizuka aizvēra plakstus un ieraudzīja viņu. Mamma �ukstēja viņai laipnīgus vārdus, seja tai bija bāla un acis lielas. No mammas mīļuma sirds kļuva tik viegla. Meitenīte klusi nopūtās. Pēc tam atkal atvēra plakstus un nopriecājās, ka atrodas pie vectēva un vecmāmas.
Uz svītrainā grīdceliņa, kliņģerī saritinājies, gulēja Patrokls. Viņa jau grasījās tam jautri uzsaukt, ta�u apdomājās un nolēma nemodināt.
Pēk�ņi dārzā atskanēja balsis: kāds rājās. Ieklausījusies Lizuka tūdaļ pazina griezīgi skanīgo mam- 60 mītes balsi. Un tikpat aso, �agatas �adzinā�anai līdzīgo kalpones runu. Vectēvs viņām atbildēja rāmi un laipnīgi.
� Varbūt jūs būsiet tik labs, � runāja mammīte, � un paskaidrosiet man savu rīcību? Vakar es atsūtīju Iļanu uzzināt, vai meitēns nav �eit ieradies, bet jums labpatikās atbildēt, ka nekā nezināt, un pat izlikāties norūpējies . ..
Tūdaļ arī kalpone plāja vaļā:
� Viņ� pat pārmeta mums, it kā Lizuka bū�ot apmaldījusies un pazudusi.
� Bet tagad, � Vasiliana kundze turpināja, � cik es no jūsu vārdiem sapratu, meitene ir �eit.
� Jā, � vectēvs mierīgi atbildēja. � Galu galā es attapos, kur viņa jāmeklē. Vēlu naktī es uzgāju viņu me�ā. Bērns bija apmaldījies.
� Nu vai zināt, tas jau ir par daudz! � izsmejo�i piezīmēja mammīte. � Un jūs domājat mani ar tamlīdzīgām pasaciņām ie�ēlināt?
Kalpone atkal iesaucās:
� Man jau vakar viss bija skaidrs. -..
Uz brīdi iestājās klusums. Pēc tam atskanēja vectēva balss. Viņ� sāka skaisties, tāpēc runāja lēni, vārdus uzsvērdams:
� Sakiet, lūdzama, kas tā par valodu? Kādas 61 pasaciņas? Un kas īsti jums vakar vakarā bija
skaidrs? Un kas jums �odien nav saprotams? Galu galā � ko jums vajag?
� Mēs atnācām pēc meitenes. �eit viņa nekādā ziņā nedrīkst palikt.
Lizuka zem aizklāja sarāvās glu�i maziņa.
Sirmgalvis rūgti iesmējās.
� Ap�ēliņ, kā tad tā?! Tīrie brīnumi! Jūs atnācāt pēc meitenītes, ta�u es jums viņu neatdo�u, vai dzirdat? Pietiek, to es ilgāk vairs necietī�u. Zināms, jums jau nav vaļas klausīties, bet es būtu varējis pastāstīt garum garo stāstu par kādu dāmiņu, kas ļoti priecātos, ja ar meitenīti notiktu tas pats, kas ar viņas māti. Tad �ī dāmiņa varētu mierīgi uzkundzēties mantai, ko vecais zemnieks ar saviem sviedriem sapelnījis. Ta�u tas, mana mīļā, nenotiks: vecajam zemniekam jau sen ir zināmi ceļi uz tiesu. Un tiesne�iem mēs �o to pastāstīsim; jā, jā, pastāstīsim, kā nākas, neko neslēpjot. Mēs tādi dumji ļautiņi, smalkās bū�anas lāgā neizprotam. Tāpēc esiet gan tik laipna � vācieties ar labu no �ejienes prom un lieciet mierā meitenīti ar visu viņas �uneli!
Lizuka pacēla galvu un trīco�ā balsī sacīja:
� Patrokl, vai tu dzirdi?
� Dzirdu, � suņuks vienaldzīgi noburk�ķēja. Redzams, tagad viņ� vairs necēla ne ausu.
Atkal nikni iesprēgājās mammītes balss, kamēr 63 vectēvs viņu skarbi aprāva:
� Kundze, labak gan nomierinieties! Un nemētājieties tā ar rokām, jums var iziet plāni!
Ta�u mammīte nemaz neklausījās � smalkā, skaņā balstiņa vērtās arvien spalgāka. Un tad pēk�ņi viņa tik briesmīgi iebrēcās, ka Lizuka notrīsēja un uzlēca kājās. Tūda| nelabi ievaimanājās arī Iļana.
Gandrīz tai pa�ā brīdī istabas zemās durvis atvērās un pie meitenītes gultiņas klusi pienāca vecmāma � sīka un maza, acis kā divi izbalēju�i cigoriņu ziedi.
Viņa bija noba�ījusies un sniedza mazmeitai pretim izdēdēju�ās rokas.
� Uzrāva tevi no miega, mana meitiņa, � viņa �ukstēja. � Kā tēvs (tā viņa dēvēja vectēvu) sacīja, tā arī notikās. Pārāk tuvu viņas bija piegāju�as pie bi�u kokiem, un bites viņām uzbruka. Tagad abas bēg pa vārtiņiem ārā, gaiņājas ar rokām, bet no bitēm nespēj atkauties. Baidos, ka tikai pēcpusdienā lielmātei uz viesiem nebūs jāblen� ar vienu aci.
� Ko, vai patiesi? � Lizuka iesaucās. � Un bites viņu sadzēla?
� Jā, mana saulīte, sadzēla . . .
� Un kalponi?
� Arī viņu.
� Tas tik ir labi! � Lizuka gavilēja. � Un Patroklam arī ir prieks. Bet, kad redzē�u tēti, pasacī�u, ka no �ejienes projām neie�u, labāk tad mirstu! 64
� Mana dārgā sirsniņa! � sirmgalve nopūtās, pieglauzdama sev Lizukas apcirpto galviņu.
Asarām klusi ritot, viņa aijāja savu mazmeitiņu. Vecmāmas klēpis smar�oja pēc bazilikām, un Lizukai, to ieelpojot, plaksti atkal aizvērās.
Atmiņā no jauna atainojās naksnīgie piedzīvojumi pie brīnumvalstības robe�ām.
SATURS
I. Atklājas, ka Lizuka ir slikta meitene.........
II. Lizuka sadū�ojas bēgt . . .
III. Saruna ar saulgriezi ....
IV. Uzrodas Svētā Merkūrija . .
V. Lizuka rod birzē patvērumu .
VI. Noskaidrojas, kas tie rūķī�i tādi ir...........
VIL Pasaka par brīnumainās izdomas laumu.......
VIII. Pie brīnumvalstības robe�ām .
IX. Vectēvam un vecmāmai bija dārzs un bi�u drava ....
Mihails SadovJanu
BRINUMBIRZE
Redaktore T. Pētersone. Māksi, redaktors H. Purviņ�. Tehn. redaktore M. Zaumane. Korektore D. Ergle.
Nodota salik�anai 1973.
Pasūt. Nr. 1383.
Mana mīļā.
Starpspēle.