Dzidra Rinkule-Zemzare

Guntiņa un uguntiņa

GUNTIŅA UN UGUNTIŅA

Kas viskarstākais ir, Guntiņ?

Vai tu zini?

Mini! Mini!

Kas visbīstamākais, Guntiņ?

Vai tu zini? _

Neatmini?

Lūk, jau atkal tu man viņu

neliec mierā — uguntiņu!

Mātei neprasi, vai

lai tik sērkociņi

drīkst, švīkst!

GUNTIŅA UN UGUNTIŅA

Kas viskarstākais ir, Guntiņ?

Vai tu zini?

Mini! Mini!

Kas visbīstamākais, Gņntiņ?

Vai tu zini? Neatmini?

Lūk, jau atkal tu man viņu neliec mierā — uguntiņu!

Mātei neprasi, vai drīkst, lai tik sērkociņi švīkst!...

.

...

PlČUKA RAĶETES

Raķetes! Ai, raķetes! Košākais brīnums uz pasaules! Kopš Pičuks pats tās prot gaisā raidīt, vienīgais prieks viņam — satumstam vakaru gaidīt. Un, kad tas pienāk, viņš draugiem sauc balsī skaļā: — Skatieties, tagad būs sarkanā! Skatieties, tagad būs zaļā!

Un draugi sit plaukstas un priecīgi lēkā — nu gluži kā sienāži pļavā. Tiešām, skaistākas uguns par raķešu spožajām bumbiņām pasaulē nava!

Tikai ne vienmēr, izšautas gaisā, raķetes vaļā raisās. Citreiz tās turpat virs šķūnīša jumta sadegot dzirksteles kaisa. Un pavisam nelāgi raķešu brīnumi beidzas... Vesela komanda vīru ar ķiverēm galvās Pičuka ugunis savaldīt steidzas.

NEPATĪKAMS pārsteigums

Mārītei patīk strādāt. Vēl viņai patīk — pārsteigumus gādāt. Bez tam ne jau niecīgus — tikai lielus un priecīgus!

Māmiņa nepaspēj nomazgāt traukus. Mārīte nesaka neko, slepus steidz izdarīt to. Māmiņa pārnāk mājās un atrod traukus saliktus skapī — tīrus un jaukus!

Mārīte arī putekļus slauka, izmazgā grīdu, kad mātes nav mājās, notīra kurpes, kuras nav kājās, uzklāj galdu. Vai gan māmiņa tāpēc skums? Mārītes darbs — viņai pārsteigums!

Tā nu reiz atkal, kad mātes nav klāt, Mārīte veļu sāk gludināt. Tomēr mazās rokas ātri piekūst. Tāds darbs jau nav nekāds nieks! Meitenīte atlaižas uz dīvāna atpūsties. Un, gluži nemanot, viņai uznāk miegs. Bet, kad Mārīte pamostas, ir noticis kaut kas tāds, ko nespēj vairs aptvert viņas prāts. Gludeklis zemē, bet galda vidū — liesmu stabi. Ai, ai! Nu Mārīte saprot gan, ka vairs nemaz nav labi! Sauc palīgā. Atskrien no blakus dzīvokļiem kaimiņi abi.

Kur tā uguns varēja rasties, kamēr Mārīte bija snaudā? Mārītei sirsniņa sāp. Gribēja pārsteigt māmiņu. Nu vajag raudāt...

.

..

KO LOKOMOTĪVE STĀSTA, UN KO ZĀLE ČUKST

Tusnīdama, krākdama un šņākdama pa sliedēm traucas lokomotīve, veselu rindu smagu preču vagonu aiz sevis vilkdama, melnos dūmu mutuļos spožas dzirksteles šķildama.

Lepna ir lokomotīve un pretim skrejošajam vējam stāsta, savus lielos un labos darbus klāsta: cik daudz tā vedusi baļķu, ogļu un mālu! Cik daudz—jauniem namiem svarīgu būvmateriālu! Cik daudz — konservu, augļu un graudu, tas viss maksā dzīvu naudu!

Lokomotīve dižojas vējam ar savām uguns plaušām, ar savām spējām!

Bet neviens nemana melnos dūmus sausajā zālē līdzās dzelzceļam dzirksteles sējam.

Un, kad lokomotīve ar vagoniem aizripojusi jau tālu, pēkšņi ļaudis pamana labības laukā milzīgu ugunsvālu.

Bet lepnā lokomotīve jau gabalā un joprojām dižojas vējam ar savām uguns plaušām, ar savām spējām. Un vagoni, cits citu raudami uz priekšu, priecīgi klanās.

Tikai abās pusēs sliedēm zāle čukst: — lr jāuzmanās! Jāuzmanās!...

.

....

ANNIŅAS PANKŪKAS

Uguntiņa ne vien deg un silda, lielu uzdevumu tā vēl pilda. Uguntiņa pavardā gan cep, gan vāra. Anniņa uz pankūkām ir kāra! Brūnas, saldas, kraukšķīgas — tās pašas mutē lien. Tādas cept ir tīrā izprieca, nudien!

Pannā brūnē plācenīši glīti. Uguntiņa jautri sprēgā plītī. Mazā cepēja sev pirkstiņus vien laiza. Nevar salīdzināt pankūkas ar maizi!...

Paēdusi Anniņa pie draudzenītes skrien parotaļāties ar lellēm kā arvien. Bet, kā gadās, kā ne, kas to lai zina? Izlēcis no plīts, mazs ogles gabaliņš gandrīz visu māju aizdedzina.

Sakiet nu — kur uguntiņai prāts tādu postu darīt, ja tai nestāv klāt?

EDŽIŅŠ - KAUSĒTĀJS

Martena krāsnīs uguns lielu darbu dara. Pat pār metālu cietu ugunij te ir vara — izkausē to, lai gluži kā ūdeni veidņos lietu. Lūk, kā uguns sev dzīvē atrod lielu un svarīgu vietu!

Arī Edžiņš grib kausēt. Arī Edžiņš grib dzelzi kā ūdeni liet. Lūk, rokās tam svina zaldātiņš. Drīz karotē uz liesmas būs izkusis viņš.

Bet liesmas mēles ir dzēlīgas, Edžiņa nodomam — nelabvēlīgas. Un, iekāms zaldātiņš izkusis, pats Edžiņš gandrīz jau sadedzis... Flaneļa biksītes vienās liesmās!...

Sakiet nu paši — vai tās nav briesmas?

NOTIKUMS MEŽĀ

Mežs ir skaists. Mežā ir jauki. Mežs tikpat kā vislabākais draugs. Te putniņš dzied; ezītis čaukstina, tur koka zarā vāvere šmaukstina...Un sūnās — raug! — visskaistākā baravika aug!

Bet reiz laikam sēņotāju meža bija par daudz. Kaut vienu bērzlapīti atrast — tīrās mokas!

Bija dzestrs rudens rīts, un brālīšiem Ainim un Dainim sala rokas. Bet vai tāpēc ies mājās? Vai tad tā īstiem sēņotājiem klājas? Un Ainis un Dainis neiet nekur. Salasa sausus zarus un ugunskuru kur. Uguntiņa silda — laipni un maigi. Abiem puisēniem sasilst rokas un sārtojas vaigi. Atkal tie tālāk var sēņot doties, par meža skaistumu priecājoties. Te putniņš dzied, tur ezītis čaukstina, tur koka zarā vāvere šmaukstina... Un sūnās — raug! — visskaistākā baravika aug!

Bet kas tad tas? No kurienes dūmi rodas? Kāpēc putni pārtrauc dziesmu un projām no meža dodas? Kāpēc vāvere, zaķis un stirniņa mūk? Sarkanas krēpes purinādams, pa sūnām tiem dzenas pakaļ briesmīgs nezvērs — lūk! Koki šausmās paceļ zaru rokas. Viņi nespēj atrauties no zemes un aizbēgt kā meža iemītnieki. Izbīstas arī Ainis un Dainis, beidzas sēņotāju prieki. Pametuši sēņu grozu, arī viņi mūk. Bet starp kokiem ugunspūķis milst un milst. Mežs — dūmu pilns, viss kūp un svilst.

KA INCĪTIS IESAKA JAUNO GADU

Jaungada eglītē silti mirdz svecītes. Visa istaba svētku spožumā laistās. Bērni pulcējas pie eglītes skaistās. Drīz ierodas arī gaidītais Salavecītis. Šādā vakarā priekiem nav gala. Sēdēdams svinīgi kluss un mādams ar galvu, Salavecītis klausās dziesmas un dzejoļus, tad atver maisu un katram bērnam sniedz balvu.

Bet eglītes zarā, piesieta diegā, šūpojas konfekte cirtainām papīra skarām. Svētku konfekte — liela, koša un skaista. Jau labu brīdi tā Incīša uzmanību saista. Lai bērni priecājas par dāvanām! Kaķēnam nav nekāda labuma no tām. Viņš ar abām ķepiņām konfekti tvarsta. Tik jauki eglītes zarā, piesieta diegā, tā šūpojas cirtainām papīra skarām. Incītis lec un tvarsta, lec un tvarsta! Te kaķēnam purniņā iesitas svelme karsta.

Iztrūkstas bērni, ierauga — Incītim kažociņš kūp! Milzīgs ugunspūķis eglītei virsū klūp! Sarkanas ugunsmēles uz visām pusēm šaudīdams, sprakšķēdams un šķaudīdams, pūķis eglītes zaros dej. Bērni bez kavēšanās steigšus tam ūdeni virsū lej.

Ugunspūķis ātri padodas. Tādam pārspēkam nespēj pretoties tas. Bet Incītis izmircis kā zem dušas. Visas Ūsiņas nabagam nosvilušas!...

Nu kāpēc ar tādu briesmīgu kņadu

Incītis iesāka Jauno gadu?!

SATURS

Guntiņa un uguntiņa.....

Pičuka raķetes......

Nepatīkams pārsteigums .... Ko lokomotīve stāsta, un ko zāle čukst Anniņas pankūkas.....

Edžiņš — kausētājs.....

Notikums mežā......

Kā Incītis iesāka Jauno gadu .

Дзидра Екабовна Ринкуле-Земзарe ГУНТИНЯ И ОГОНЕК Издательство «Лнесма». Рига 1972 На латышском языке Художник Т. Банис

Dzidra Jēkaba т. Rinkule-Zemzare

GUNTIŅA UN UGUNTIŅA

Redaktors I. Lasmanis. Māksi, redaktors H. Pur-viņš. Tehn redaktore M. Zaumane. Korektore

I. Ansone.

Nodota salikšanai 1972. g 17. janvārī. Parakstīta iespiešanai |972. g. 30. novembrī. Ofseta papīrs Nr. I, lormāts 60x90/8. 2,00 fiz. iespiedi.; 2,00 uzsk. iespiedi.; 2,95 Izdevn. I. Metiens 60 000 eks. Maksā 23 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 21. Izdevn. Nr. 25063/B-I38. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību; poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā

Vienības gatvē II. Pasūt. Nr. 672.

L2 7-6-1

Ri 676

72-284