Gaļina Nikolajeva

Kauja ceļā

Romāns

.

Maksimam � draugam, kam esmu parādā pateicību par dzīvību un iespēju uzrakstīt �o grāmatu

�ai naktī viss bija neparasts, ta�u ārkārtējo uztvēra kā pa�u par sevi saprotamu, kamēr ierastais pēk�ņi pārsteidza ar savu pretdabiskumu.

Naktij iestājoties, ļau�u drūzma ielās nevis mazinājās, bet kļuva arvien lielāka. Juceklīgā cilvēku lavīna, piepildīdama gan ielas vidu, gan ietves, neapturami plūda uz vienu pusi; ma�īnas, atspiestas ielas malā, tik tikko rāpoja uz priek�u cie�ā rindā, cita aiz citas, uzmanīgi, padevīgi, stingrā kārtībā.

Gaismas signāli nemirgoja, to kārbas karājās nedzīvas un aklas, un nevis signāli, bet gan cits spēks vadīja kustību vienā virzienā � uz centru.

Ļau�u lavīna bija pārāk klusa un traģiska, lai to noturētu par demonstrāciju, pārāk strauja un juceklīga sēru gājienam.

Vārds �nāve� skanēja visapkārt, ta�u �is .vārds, kas parasti saistīts ar svinīgu stingumu, �oreiz bija izraisījis lavīnai līdzīgu kustību.

No visām pusēm � no da�ādām mājām, �ķērsieliņām, ielām nāca un skrēja cilvēki pa vienam un grupās, aizsteigdamies cits citam priek�ā.

� Cik te ir ļau�u? ... Tūksto�i? .. . Miljoni? ... � jautāja Valgans, un viņa balss skanēja apslāpēti aiz ma�īnas loga. � Di�enums dzīvē � di�enums nāvēl .. .

Viņi brauca pa Sadovoje koļco, cilvēku straumē iespiestais �Ziss� tika uz priek�u lēnām, bie�i apstājās. Logu stikli bija nolaisti. Valgans bija izbāzis galvu ārā pa logu, tā ka Bahirevs varēja saskatīt tikai viņa tum�o pakausi, kas nemierīgi grozījās te pa labi, te pa kreisi. Bahirevs sēdēja kā pārakmeņojies, sa�ņaugtās dūres kabatās sabāzis, un raudzījās uz ielu ar vērīgu, cie�u skatienu. Masīvie pleci �ķita nekustīgi kā bluķi, un tikai pipe, laiku pa laikam klusi iepak�ķēdamā*. gailēja pustumsā.

Nakts bija pavasara elpas pilna un smar�oja pēc paliem. Vēj� �brāzmains, mainīgs un valgs, it kā tikko būtu virpuļojis virs sastrēgu�iem ledus blāķiem, virs guldzo�iem, melniem ūdeņiem.

Maskava bija gai�a, ta�u ielās vairs nemirgoja pierastā krāsaino uguņu zaiga, augstu pāri galvaspilsētas centram pacēlās rēna, nedzīva, zilgana blāzma. Vai tur, izplūzdami nakts miglā, stinga vareno jupiteru stari? Jeb vai pa�ā gaisā staroja neredzēta kapsētas gaisma?

�Fosforescējo�a migla,� nodomāja Bahirevs.

� Skaties! � Valgans teica, galvu pagriezis. Viņa asais profils skaidri iezīmējās loga kvadrātā, lielā acs kabīnes pustumsā spīdēja. � Stihijai Kur un kad tu vēl redzēsi ko līdzīgu?! Tādēļ skaties, Dmitrij Aleksejevi�, skaties!

Bahirevs izstiepa plaukstu ārā pa logu. Kaut kas drēgns un auksts pieskārās ādai. Vai tur ziema, spēkus zaudējusi, atvadījās no zemes ar pēdējām vārgajām, jau gaisā kūsto�ajām sniegpārsliņām vai arī pavasaris ar pirmajām retajām un biklajām lietus lāsēm nedro�i taustīja tum�o zemi? ...

Cilvēki gāja cie�i garām lēni brauco�ajai ma�īnai, aizsteigdamies tai priek�ā. Te viena, te otra seja, itin kā izrauta no pūļa un ielikta automa�īnas loga ietvarā, kustējās līdzi �Zi-sam�, un saraustītas sarunas skanēja turpat blakus.

Pavecāka sieviete un vīrietis gāja, viens otram cie�i piespiedu�ies. Pacēlusi asaraino seju, sieviete sacīja:

� Mēs bijām pieradu�i, ka uzvara � tas ir viņ�! Hidro-stacija � tas ir viņ�! Me�u joslas � tas ir viņ�! Kā tad nu tagad bez viņa?

Sie divi pavirzījās uz priek�u, un tagad loga parādījās ģenerālis ziemas tērpā, pelēku karakula cepuri galvā. Viņ� gāja kopā ar divām meitenītēm.

� Tēt, viņu rīt apbedīs, bet kas būs parīt? � vaicāja meitenīte.

� Dzīvosim, meitiņ ...

� Tēt, vai tas viss notiek pa īstam vai kā teātrī? Un kas tie tādi? Tēt, kas tie ir?

� Nezinu ... Nezinu ...

Ielas vidū iznāca cilvēku kolona. Viņi bija ģērbu�ies vienkār�os civilos mēteļos, sejas paskarbas un stingras kā veciem strādniekiem, bet soļoja viņi kā karavīri cie�ā ierindā, nerunādami ne vārda. Sēru karogs, ko nesa kolonas priek�galā, nokarājās uz leju kā sastindzis.

� Tēt, kas tie tādi? � meitenīte tirdīja ģenerāli.

� Nezinu ... Nezinu ...

Kolona soļoja drūmā ierindā zem miglā samirku�ā karoga. Un pa�as no sevis aiz tās sāka kārtoties rinda pēc rindas. Kolona aizsoļoja, it kā iesaistīdama un iekļaudama tautu savā noteiktajā, stingrajā gājienā.

Un pēk�ņi klusumu pār�ķēla spalga, jūsmīga zēna balss:

� Petjā-ā! ... No Hercena puses vaja-gā-āl Nāc līdz! Petjā-āl Drāzies �urp! Es zinu, kur var tikt cauri!

Uz mirkli ma�īnai līdzās parādījās vairākas jaunas mei�as, kas skrēja cita citai blakus. Skrēja, rokās sadevu�ās, mati gludi sasukāti, lūpas cie�i sakniebtas, sejas nekustīgas. Mei�as devās uz priek�u klusi un ātri, pavīdēja tikai mirkli, bet Bahirevam vēl ilgi acu priek�ā stāvēja viņu skumjais un vieglais skrējiens.

Ma�īnai blakus sāka soļot tukls vīrietis ar uzburbu�u, izteiksmīgu veca aktiera seju un divas jaunas sievietes. Viena no tām runāja steidzīgi, gandrīz jautri:

� Saprotiet, viņi brauc ar autobusu, pilnīgi oficiāli, ar caurlaidēm, līdz pa�am Arodbiedrību namam! Jura mani iesēdinās, Ļiļku es kaut kā ievilk�u, bet jūs nu gan, Genadij Vasiļjevi� ...

� Es uz pakaļējā riteņa! Aiz jums par zaķīti, par zaķīti! � vīrietis rotaļīgi atteica vecīgi ķērksto�ā balsī. � Es kaut kā ... uz pakaļējā riteņa!

�Kā gan viss sajucis!� Bahirevs sevī nosprieda, un viņa domas bija gausas un smagas. �Tie tur zem karoga . .. Bet �is te ilgojas pēc pakaļējā riteņa . .. Kā nu kurais, katrs savādāk, un tomēr visi domā par vienu un to pa�u . . . Tauta par vienu un to pa�u .. . Par to, par ko mēs ... Kas būs tālāk?�

Viņ� iesāņus palūkojās uz Valganu.

Notieko�ā neparastums Valganu satrauca, viņ� uztvēra visu apkārtējo ar plati ieplestām acīm un nāsīm, ar pusatvērtu muti, atsaucās uz visu ar savu pāri malām kūsājo�o enerģiju � runāja, �estikulēja, te izbāza galvu pa logu, te atslīga pret sēdekļa atzveltni.

Bahirevs, kā bija atsēdies, tā arī sēdēja, pozu nemainīdams. Nez kur bija pagaisis tas, kas vēl nesen nodarbināja viņa prātu, � negaidītā pāreja no iemīļotās tanku rūpnīcas par galveno in�enieri uz nepazīstamu traktoru rūpnīcu, pārcel�anās uz cilu pilsētu, iepazī�anās ar traktoru rūpnīcas direktoru Valganu. Pa�laik Bahirevam nedeva mieru tikai viena doma. Kop� jaunības viņ� bija redzējis, kā jauno domnu kāvi, jauno jūru ņirbo�o viļņu spozme, uzvaras karogu sārtie atspulgi atviz Staļina ģīmetnēs. Sā cilvēka seja, ko apmirdzēja tautas kopējais veikums, Bahirevam nebija vairs tikai seja vien, tā personificēja visu, kas viņam svēts. Sī seja �ķita gandrīz nemirstīga... bet nu cilvēks ir miris. Kā ritēs tālāk dzīve bez viņa? Neziņa Bahirevam bija pati moko�ākā no visiem iespējamiem dvēseles pārdzīvojumiem. Savā smagajā mētelī viņ� atgādināja bruņurupuci, kas briesmu brīdī pilnīgi paslēpies bruņās un tikai kaut kur dziļi zem tām modri groza galvu.

Ma�īna tuvojās Arodbiedrību namam. �eit ļaudis vairs nevirzījās uz priek�u, bet stāvēja cie�i cits pie cita, pieblīvēdami visu ielu. Ma�īna apstājās.

� Kas noticis? � Bahirevs jautāja.

� Tālāk vairs nelai�, � atbildēja Valgans.

Bruņu ma�īnas ar jupiteriem cie�ā ierindā bija aizsprostoju�as ielu. Varenais cilvēku vilnis klusi atsitās pret �o dzelzs sienu, un karstā elpa sasildīja metālu. Gar ietvju malām stāvēja nekustīgas, sastingu�as karavīru ķēdes. Jupiteru stari, izplūzdami miglā un smalkajā lietū, radīja to zilgani balto, nedzīvai magnija gaismai līdzīgo blāzmu, kas pacēlās augstu pār Maskavu. Karavīri uz smagajām ma�īnām slaucīja sejas � vai nu no sviedriem, vai arī smalkā lietus tās bija kļuvu�as valgas.

Laiks pieturējās silts, mitrs un smacīgs.

Valgans bija pamanījies jau iepriek� iegādāties caurlaidi sev, Bahirevam un ma�īnai. Neviena neaizturēti, viņi, lēni atbrīvodamies no ļau�u lavīnas, pabrauca garām postenim. �eit bija pla�āk un klusāk. Līdz �ejienei izkļuva tikai tie cilvēki, kas bija sakārtoju�ies kolonās uz ietvēm aiz ielu malās stāvo�ajām karavīru ķēdēm.

Lai cik platas bija �īs kolonas, kas aizņēma visu ietvi, un lai cik nemitīgi tās virzījās uz priek�u, tās tomēr �ķita niecīgas un gausas, salīdzinot ar cilvēku stihiju, kura bangoja aiz bruņu ma�īnu ierindas.

Drīz vien �Ziss� kopā ar citām ma�īnām nogriezās �ķērsielā un atkal apstājās.

Tālāk Valgans ar Bahirevu gāja kājām. Pēc brī�a ceļu aiz�ķērsoja otrs bruņu ma�īnu aizsprosts.

Parādīju�i caurlaides, viņi nokļuva �aurā ejā, un Bahirevs apstājās � viņu pārsteidza pēk�ņais un pretdabiskais tuk�ums, kas atklājās �eit, aiz otrā aizsprosta. Tuk�ās ielas gludais asfalts bija pilnīgi klaj� un laistījās blāvajā jupiteru gaismā. Neviena ma�īna neapdraudēja tā neaizskaramību. Tikai tālumā divi gājēji steidzīgi �ķērsoja tuk�umu.

Tuksnesīgajās ielās, pasakainajā un nedzīvajā gaismā parastās mājas �ķita svinīgas un greznas kā pilis.

Arodbiedrību nams pacēlās aiz �ā dzelzs lokā ieslēgtā klajuma. Pamatus pilnīgi nosedza vainagu grēdas, nams likās iznirstam no tām, likās peldam baltajā, mirdzo�ajā miglā.

Bahirevam bija smagi spert kāju uz neaizskaramā asfalta. Pat Valgans apjuka un brīdi apstājās, tad sāka iet noteiktā, gandrīz kareiviskā solī. Viņ� vienā un tai pa�ā laikā izjuta ir nevil�u neveiklību tāpēc, ka iet pāri tuk�ajai joslai, ir nevil�u lepnumu, ka liek kāju uz asfalta, kas neaizskarams tūksto�iem cilvēku, kuri lau�as �urp.

Bahirevs gāja vēl neveiklāk kā parasti. Kad viņam visapkārt drūzmējās pa�am līdzīgu ļau�u pūlis, to karstā, dzīvā elpa aizdzina nāves saltumu. Bet pa�laik cilvēcisko jūtu ban-gojums bija palicis aiz dzelzs loka. Uz mirkli Bahirevs jutās viens ar savām trauksmainajām domām, un tās viņu nomāca.

Tuk�umā, kas viņu �ai mirklī piepe�i apņēma, bija kas bie-dīgi liels. Pa�a soļi �eit skanēja kā sve�i, pārāk ska]i, pārāk skaidri. Katru soli bija sāpīgi spert.

Bahirevs steidzās ātrāk pāriet pāri tuk�ajai joslai un klusībā skumīgi teica pats sev: �Tori�elli tuk�ums. Mākslīgi radīts vakuums.� Viņ� arī patlaban domāja in�enierim pierastajos tehniskajos terminos, tikai tie bija rūgtuma pilni. �Vakuums �inī gadījumā darbojas kā amortizators. Bet kas �amortizējas�? Vai cilvēcisko jūtu spriegums? Kādēļ?I�

Bahirevs saprata, ka �o jūtu stihija jāievirza gultnē, un tomēr viņu neatstāja sajūta, ka �vakuums�, ko �eit kāds radījis un apsargā, ir pretdabisks.

Sekodams Valganam, viņ� devās pāri ielai un pienāca pie Arodbiedrību nama.

Cepures noņēmu�i, viņi iegāja iek�ā un uzkāpa pa platām kāpnēm. Melnās pro�ektoru ietveres parasti un lieti�ķi slējās pāri vainagu kaudzēm. Bahirevs atviegloti uzelpoja: �eit nebija tuk�uma. Divas cilvēku straumes virzījās klusi un bez apstājas. Kolonas, kas ielu pla�umā it kā pazuda, �ķita sīkākas, �eit, telpās, bija izaugu�as lielākas un piepildīja augsto zāli ar siltumu, elpu, kustību. Smeldzīgi dziedāja vijole. Dmit-rijs bija gaidījis sēri grando�as orķestra skaņas, varenu rek-viēmu. Tomēr daudzbalsīga orķestra nebija. �ķita, ka raud tikai viena stīga, bet raud tik smeldzīgi, tik dziļi izjusti, it kā skumjās skanētu pa�as asinis, ritēdamas pa dzīslām.

Lielajā zālē stāvēja zārks ar paceltu galvgali � miru�ais bija redzams viss, it kā pilnīgi atdots tautai pēdējām atvadām. Vainagu zaļumā Dmitrijs saskatīja seju ar skarbiem vaibstiem, asiem vaigu kauliem un aizvērtiem plakstiem. Rokas ar augumam nesamērīgi lielām delnām gulēja, mierīgi izstieptas gar sāniem.

Parastais mirstīgais gulēja zārkā, neparasti augstu pacelts pār cilvēkiem, un nāve to atdevusi viņiem ne tādu, kādu viņi to iedomāju�ies agrāk � monumentu, portretu un dziesmu di�enumā. Nāve bija it kā novilkusi tam monumentu marmora �ineļus, apdzēsusi gludās, nemainīgās sejas spīdumu. Visu, pie kā bija pierasts neskaitāmajos portretos un statujās, nāve atņēmusi un nolikusi �o cilvēku �eit, lūk, tādu � ar lielām delnām, platiem, melnīgsnējiem vaigu kauliem un slīpu pieri.

Nāve alla� pie�ķir di�enumu pat tām sejām, kuru vaibsti, cilvēkam dzīvam esot, ir pa�i parastākie, bez jebkādām īpa�ām iezīmēm. �eit noticis tie�i pretējais. Seja, kuru dzīve pazina pēc portretiem, kas pilni nozīmības un di�enuma, tagad, pēc nāves, pārsteidza ar savu vienkār�o cilvēcisko būtību.

Te nu gulēja cilvēks, kam, tāpat kā visiem mirstīgajiem, piemitu�as īpa�ības sirmot un novecot, kļūt nespēcīgam un kļūdīties. Bahirevs lūkojās uz rokām, kas nemaz nebija līdzīgas klasiskajām formām skulptūrās, uz rokām, ko viņ� tagad skatīja visā to konkrētajā, cilvēciskajā nepilnībā. Ar bailēm un ba�ām viņ� domāja, vai būtu spēju�as �īs te vai arī kādas citas cilvēka rokas sakoncentrēt vienas pa�as sevī miljonu likteņus, cilvēces likteņus .. .

Bahirevs gribēja apstāties, bet nemitīgi plūsto�ā cilvēku straume neuzkavēdamās nesa viņu garām . .. Garām ... Viņi iznāca uz ielas.

Uh te jau atkal smago ma�īnu ierinda, motoru rūkoņa, dzelzs �ķindoņa, kareivju saspringtās sejas, cilvēku straumju mēmā un ātrā kustība � un pāri visam tam draudīga, nedzīva gaisma.

�Trauksme . .. Kaujas trauksme ... Pārmaiņu priek�vakars,� Bahirevs nodomāja. �Kādu pārmaiņu? Ko paņems sev līdzi �ī nāve? Kas dzīvos mū�īgi?�

Atceļ� bija vēl grūtāks. No visām pusēm, no ielām un �ķērsielām, cilvēki plūda �urp, uz galvaspilsētas centru. Tie, kas atradās aizmugurē, spiedās virsū priek�ējiem. Tuvāk centram kustība pieņēmās spēkā, un �eit cilvēki it kā vairs negāja pa�i pēc savas gribas � neapturamā, spēcīgā straume rāva tos līdz. Ma�īna tikko spēja spraukties uz priek�u un beidzot apstājās. Ļau�u lavīnas spiediens bija tik liels, ka tuvākās sētas masīvie, aizbultētie dzelzs vārti nemitīgi drebēja un �īkstēja, draudēdami izlēkt no virām.

Turpat blakus kāda sieviete aizsmakdama bļāva:

� Ko jūs darāt, nelieti? Somiņu, somiņu rauj no rokām ārā! Vai! Sāp!

Pūļa vidū parādījās milicijas jātnieks uz stalta, balta zirga, kas pro�ektoru gaismā izskatījās zilgans. Acīm redzot viņ� bija �eit atjājis jau agrāk, lai uzturētu kārtību, bet tagad pats kļuvis tikai smil�u graudiņ� sabangotajā ļau�u jūrā. Zirgs slēja aug�up gareno, gudro galvu un tramīgi zviedza. Sabijies no cilvēku stāviem un sejām, kas spiedās klāt kājām, sāniem, kaklam, tas sacēlās uz pakaļkājām. Gaisā pazibēja baltas, tievas kājas ar tum�iem nagiem. Atskanēja kliedziens.

Tum�as rokas atgrūda nost zirga balto kaklu un galvu. Kāds jauneklis, tik stalts, ar tik stingru, lielu seju, ka atgādināja pāri ļau�u galvām paceltu skulptūru, pagriezās pret zirgu un satvēra to aiz iemauktiem, ar savu augumu aizsegdams pārvērstās un atpakaļ atliektās sievie�u sejas.

Bahirevs redzēja, ka zirga pakavs sparīgi nolaidās tie�i uz jaunekļa izliektās, baltās pieres un atstāja uz tās melnu plankumu. Jaunekļa galva atslīga atpakaļ, un to aizsedza pūlis. Simtbalsīgs �ā-ā-ā!� pēk�ņi pār�ķēla gaisu, saplūda ar saraustītajiem zirga zviedzieniem. Zirgs vēl augstāk izslēja galvu, tad, cilvēku spiediena pārspēts, pēk�ņi pazuda, nokrita.

Pāri ielai noskanēja kliedziens:

� A-ā-āl

Bahirevs gribēja lēkt ārā no ma�īnas, skriet palīgā, bet nespēja atvērt durtiņas, ko pūlis bija piespiedis no āi puses.

Ļau�u lavīna sakustējās, dzelzs vārti neizturēja spiedienu un �ņirkstēdami pla�i atvērās. Pūlis iebruka sētā.

�oferis pagrieza ma�īnu nopakaļ cilvēkiem. Ilgs laiks pagāja, kamēr viņi pa caurstaigājamām sētām izspraucās uz blakus ielas. �eit bija mierīgāk. Tālumā vēl skanēja daudzbalsīgi kliedzieni, bet ļaudis blakus ielās vēl aizvien gāja un gāja uz centru.

Uz cilvēku pārpildītā Sadovoje koļco pēc visa redzētā �ķita pla�i un klusi, un dīvainajā tuk�o, gai�o trolejbusu un autobusu braucienā gar pa�ām ietvju malām bija nomierino�s svinīgums.

Aiz Sadovoje koļco kļuva vēl brīvāk, bet arī �eit cilvēki gāja un gāja, un uz ielas dzīve pulsēja pilnā sparā, it kā nebūtu vis pirmā stunda pēc pusnakts, bet gandrīz vai pats dienas vidus.

Pēc Valgana viesmīlīgā uzaicinājuma Bahirevs, cauri braukdams, bija apmeties tā Maskavas dzīvoklī. Meitu un jaunāko dēlu viņi bija aizsūtīju�i paciemoties pie radiem Maskavas apkārtnē, bet no vecākā dēla � sava mīluļa Bahirevs negribēja �ķirties pat uz da�ām dienām. Valganu ģimene jau ilgus gadus dzīvoja tālā apgabalā, turpat pie rūpnīcas. Maskavas dzīvoklī bija palikusi tikai māte un mājstrādniece, bet pats Valgans bie�i ieradās �eit, dēvēja Maskavas dzīvokli par �bāzi� un saglabāja tajā visu iedzīvi.

Lifts nedarbojās. Kāpņu laukumiņos stāvēja cilvēki. Da�u dzīvokļu durvis bija pusvirus, un sēru mar�s, ko atskaņoja pa radio, pavadīja Bahirevu visos stāvos.

Valgana dzīvoklī valdīja dīvains miers. No sienām spo�ām acīm lūkojās viņa smaido�o radu ģīmetnes. Bahirevu pārsteidza iekārtas mājīgums. Rūpīgi uzklāts galds, salve�u sudraba gredzeni, brūni apceptas kotletes lēzenā �ķīvī un plāni sagriezta maize. Ir ta�u kāds cilvēks, kas iever salvetes gredzenos, sagrie� maizi plānos riecieniņos ...

Mājās bija tikai mājstrādniece Ļena.

� Kur pārējie? � Valgans jautāja.

Ļena kādreiz bija strādājusi par trolejbusa konduktori, un acīm redzot kop� tā laika viņai saglabājies paradums runāt kokaini, bez jebkādas izteiksmes, it kā paziņojot: �Maja-kovska laukums! Nāko�ā � Vasiļjeva iela!�

� Vecmāmiņa sē� uz jumta, � viņa pavēstīja ierastajā balsī. � Katerina Petrovna aizgāja pakaļ.

Atvērtās dzīvokļu durvis un uz jumta sēdo�ā vecmāmiņa Dmitriju pārsteidza daudz mazāk nekā plānie maizes rie-cieniņi un salve�u gredzeni uz pusdienu galda. Gaidīdams sievu un dēlu, Bahirevs apsēdās pie radioaparāta un, grozīdams slēd�us, uztvēra vienu raidstaciju pēc otras. PSRS... Ķīna ... Rumānija ... Ungārija ... Sēru mar�a varenās skaņas . .. Mocarta �Rekviēms� ... Pēk�ņi Ļeņina mīļotā, vienkār�ā krievu dziesma:

Vairs ļaunajam naidniekam tevi

Mēs neļāvām aizskart un smiet, Ar saudzīgām rokām, draugs, plakstus Mēs pa�i tev aizvērām ciet, �

atbalsojās sirdī, sejā iesitās siltums. Viņ� gribēja skaidrāk uztvert vilni ēterā, iegūt pilnīgi tīru skaņu. Tik tikko samanāms slēd�a pagrieziens, un pēk�ņi ielauzās d�esa gaudojo�ā līksme. Sņākulīgi jautrais bugi-vugi, kāju piesitieni un lopiska prieka kaucieni...

Nē, virs zemes nebija tikai skumjas vien. Pat gaisā ap planētu cīnījās cilvēciskais un zvēriskais, ar da�ādiem viļņu garumiem kā ar rapieriem tur cīnījās divas pasaules.

�Visur ir tava fronte, partija,� Bahirevs sacīja sev; �o vārdu svinīgums bija viņam neparasts, bet �ai naktī neparasts ta�u bija viss.

Valgans staigāja pa istabu, brī�iem neapzināti pieskardamies ar nemierīgajiem pirkstiem te notīm uz pianīna, te no kaula izgrieztajiem ķīnie�u dieviņiem uz grāmatu plaukta, brī�iem, satvēris saujā savu gareno zodu, ņēmās to enerģiski glaudīt, taustīt un visu laiku runāja, runāja saraustītiem, drud�ainiem teikumiem. Viņa melnīgsnējā dienvidnieka sejā kvēloja sārtums, valgajās, skaistajās acīs bija ass, mazliet skurbs spo�ums.

Katrs Valgana �ests pauda pārdzīvotā izraisīto satraukumu un nesavaldāmo enerģiju, par ko Bahirevs jau sen bija dzirdējis. Pat apstājoties viņ� mīņājās no vienas kājas uz otru, viegli un nepacietīgi, it kā gatavodamies lēcienam.

Bahirevs neieklausījās viņa vārdos. Pleciem bija uzgūlusi pārāk smaga nasta. Cik daudz pārmaiņu uzreizI Parmaiņas valsts liktenī, ģimenes un pa�a liktenī. ..

Būvēt traktorus... Tankiem viņ� bija atdevis visu savu mū�u. Viņ� mīlēja �īs ma�īnas, kas izveidoju�ās divdesmitā gadsimta karos, pārbaudītas visās tā kaujās. Domās viņ� atcerējās notikumus, gadus, valstis.

1936. gads � dego�i tanki Madridē. �Los tanques ar-denl� ¹ � un tūdaļ kā atbilde uz �iem spāņu vārdiem � dīzeļmotors un jauna degviela padomju tankos.

1939. gadā � Mannerheima līnijas doti un lielgabali. Un jau pēc pusotra vai diviem mēne�iem kā atskaņa � tanki �Kļims Voro�ilovs� ar pastiprinātām bruņām un �āviņiem-�Bruņas � piekļū�anai, �āviņ� � sagrau�anai.�

1943. gadā � vācu �tīģeri� Kurskas lokā. Un tūdaļ kā atbilde � mūsu varenie smagie tanki.

Viskarstākās uzbrukuma dienas � un tūlīt pat rodas uzbrukuma ierocis � tāl�āvējs smagais tanks �Josifs Staļins� ar lielām manevrē�anas spējām, lielgabals ar milzīgu �āviņa sākotnējo ātrumu.

Kāda atsaucība kaujas uzdevumiem, cik daudzpusīgi meklējumi! Kā traucās pēc pirmās vietas divu sistēmu cīņā un sacensībā, kā saglabāja �o pirmo vietu kaujās, kā uzvarēja! .. . Dmitrijam patika tanki, tāpēc ka tankam zaudēt pirmo vietu nozīmēja zaudēt pa�u dzīvību. Sīs ma�īnas jēga, visas Dmit-rija dzīves jēga, laime un degsme bija �ajā nemitīgajā un mū�īgajā sacensībā par pirmo vietu pasaulē, sacensībā, ko izcīna miera vārdā.

Bet traktori? Sliktāki vai labāki, pirmklasīgi vai otrās �ķiras � tie mierīgi dzīvo ilgus gadus, dzīdami vagas kolhozu tīrumos. Un strādājot tiem alla� lūst da�ādas detaļas . ..

�Vai maz var iedomāties tanku, kam kaujas brīdī pa�as no sevis lūst detaļas?!� Bahirevs domāja. �Ja mēs armijai būtu devu�i tādus tankus, mūs būtu vajadzējis bargi sodīt!�

Pa�reizējos traktorus Dmitrijs uzskatīja tikai par nākotnes ma�īnu pirmuzmetumiem. Viņam tās būs jātaisa. Un nepazīstamajā darbā viņu vadīs �is gandrīz nepazīstamais cilvēks. Kāds viņ� ir? Laureāts, Darba Varonis, ar ordeņiem apbal-

vots. Kara gados viņa vārdu daudzināja Urālos, kur tolaik bija apmetusies evakuētā rūpnīca.

�Dzird, ka spējīgs, bet pasmaga rakstura. Kāpēc viņ� izvēlējās tie�i mani? Vai mēs saderēsim kopā? Katrā ziņā temperamenti mums ir pilnīgi pretēji. Varbūt tas taisni ir labi, ka galvenajam in�enierim un direktoram ir da�ādi raksturi? Agregāts, kurā viena ma�īna papildina otru? Bet vai tad tas pa�laik ir svarīgi?! Par ko viņ� runā? ...�

� Ja tā labi padomā, � Valgans sacīja, � tad nāve bie�i vien ir ne tikai mū�a nobeigums, bet arī visas dzīves atspulgs. Iedomājies ... Rūpnīca. Darbojas vairākas plūsmas līnijas, vairāki konveijeri... Kas jau paveikts, kas vēl veicams � grūti pat pateikt: viss darbojas, viss kustas, nevar iz�ķirt. . . Un piepe�i.. . viss apstājies. � Valgans uzreiz palika stāvam, it kā pēk�ņi sastingdams straujas kustības brīdī. Viņ� izsacīja savas domas ne tikai ar vārdiem, bet arī ar �estiem, plastiskām, gandrīz skulpturālām pozām, ar neparasti izteiksmīgās sejas vaibstu spēli. Viņ� izstiepa uz priek�u roku, atvēra melnīgsnējo plaukstu un atkārtoja: � Viss apstājies . . . Bet nu tūdaļ kā uz delnas atklāsies, kas padarīts, kā padarīts un kas nav padarīts! Vai tu saproti? Nāve kā lēca-^ koncentrē fokusā visu nodzīvoto mū�u. Kode arī nomirst kā kode. Kad mirst ģēnijs, tad nodreb visa pasaule! Man dzīvē viss veicas, es nekad nevienu neesmu apskaudis. Ta�u �odien gandrīz apskaudu. Par ko? ... Tas izklausās dīvaini. Par nāvi! Bet kādu nāvi! Tik satrieco�s di�enums! Vai tu saproti? Visas �īs ģeniālās dzīves atspulgu �odien varēja saskatīt ielās. Sī grandiozitāte, �ī neapturamā kustība uz priek�u, uz mērķi, un cilvēku tūksto�u straume, ko apvienojusi kopīga idejai Tu saproti? Visa dzīve parādās kā spogulī �ai vienā naktī! Atklāj �is nakts jēgu � un tu būsi atklājis viņa dzīves jēgu.

� Vecmāmiņa no jumta! � konduktora balsī paziņoja Ļena.

Ienāca Valgana māte un Katja.

� Tu esi mājās? � Katja vaicāja. � Bet kur tad Sar-ķītis?

� Kā � kur? � izbrīnījās Dmitrijs. � Sarķītis ta�u palika pie tevis!

� Viņ� izskrēja pa durvīm tūdaļ pēc tevis!

� Viņ� mani panāca pie ma�īnas, bet es neņēmu līdz... Liku, lai tūlīt iet atpakaļ.

Kādu brīdi viņi klusēja. Tad Katja teica tā, it kā lupas viņai būtu pie zobiem pielipu�as:

� Sarķītis neatgriezās ...

Viņi raudzījās viens otrā.

�Es aizbraucu septiņos ... Pa�laik ir apmēram divi.� Do- ₄ mas sāka joņot drūzmēdamās, grūzdamās cita citai virsū. �Viņam vienmēr vajag būt notikumu centrā .. . Demonstrācijās katrreiz izlauzīsies pie tribīnēm . . . Jaunekļa piere zem zirga pakava ... Kliedzieni... Labi, ka Katja nezina . .. Kamēr es tur ... viņ� varbūt... Viņ� tā lauzās pie Stabilai... Sī tiek�anās un... bojā eja?! Tas nav iespējams! Par ko? Kādēļ?!�

Jau iedomāties vien dēla nāvi bija �ausmīgi. Ja viņu apdraudētu slimība, ūdens, uguns, ļaundara roka, Bahirevam būtu neizcie�amas bēdas, ta�u to visu vēl varētu kaut kā aptvert. Bet zēna bojā eja �ai naktī! . .. Nāve brīdī, kad bērna dvēseli pārņēmis pirmais cēlais jūtu uzplūds, ticības pilna, nevaldāma tieksme pēc Staļina, kur� Sarķītim iemiesoja visu gai�o virs zemes . .. Nest labākajam no cilvēkiem labāko, kas mīt tevī, lidot kā kukainītim uz aicino�u gaismu un sadegt neaizlidoju�am ...

Tāda nāve Bahirevam �ķita ne tikai nepārcie�ama, bet arī neiedomājama, prāts to atteicās saprast. No tās dvesa nodevības elpa, ļaundarība, kas iekļuvusi vissvētākajā vietā ... Un viss uz mirkli atkāpās . . . Palika tikai mīļotā zēna seja ar dedzīgu, atklātu un paļāvīgu skatienu un jaunekļa dzīvā, siltā piere zem pakava ...

Dmitrijs gandrīz vai skaļi ievaidējās: �Jāskrien! Jāatrod!�

� Iesim! � viņ� teica sievai.

� Uz kurieni? � Valgans valdonīgi satvēra viņu aiz pleca. � Uz kurieni jūs iesiet, neprātīgie? Ko tad tagad var atrast �ai burzmā? Zvaniet! Vispirms uz miliciju ... � Viņ� pievirzīja tuvāk telefonu, pasniedza abonentu sarakstu.

Dmilrijs piezvanīja milicijai.

� Pazudis zēns. ..Jūs viņu būtu ievēroju�i. Ko�i rudiem matiem. Tāds pavisam ugunīgs ... Viņu nevar neievērot. . . Nevar neatcerēties .. .

Dmitriju pārsteidza tas, ka zvanī�anu uzņēma bez izbrīna, bez liekas taujā�anas.

� Pierakstījām . . . Pārbaudīsim . . . Paziņosim . . .

Atbilde skanēja tik steidzīgi un lieti�ķi, it kā tādi notikumi �ai naktī būtu glu�i parasta parādība.

Citas milicijas nodaļas. Sklifasovska institūts. Slimnīcas. Poliklīnikas. Numurs pēc numura. Zvans pēc zvana...

Aizsmaku�ā balsī Dmitrijs atkārtoja vienus un tos pa�us vārdus:

� Viņ� ir ko�i rudiem matiem ... Pavisam ugunīgs ... Viņu nevar neievērot! Ļoti ruds ... Nevar neatcerēties ...

Un atbildēs skanēja arvien tā pati biedējo�ā, ikdieni�ķā lieti�ķība:

� Pārbaudīsim . . . Paziņosim . .. Gaidiet...

Beidzot viņ� nolika miklo klausuli. Seja un mugura bija slapjā.

� Ar viņu nekas nevar notikt. Mēs visi esam biju�i puikas. Gan drīz vien atradīsies, � atkārtoja Valgans. Viņ� vairs nerunāja par dzīves un nāves di�enumu.

Katja sēdēja, abām rokām cie�i turēdamās pie galda malas.

Dmitrijs nodomāja: pa�laik vajadzētu pabūt divatā ar Katju. Nē! Kā un par ko lai tagad runā? Runāt baisi.

Ko darīt? Braukt? Meklēt?

� Es ie�u ... Es izie�u ...

Viņ� izgāja uz ielas. Sieva klusēdama sekoja.

Cilvēki bariem vēl plūda un plūda. Drūzmā un tumsā nebija iespējams saskatīt pat tos, kas atradās trīs soļu atstatumā.

� Varbūt ir jau piezvanīju�i? � sieva teica. � Varbūt pa�laik zvana?

Skrie�us, baidīdamies nokavēt telefona zvanu, viņi steidzās atpakaļ. Nezvanīja. Viņi apsēdās pie aparāta.

Visus �īs ārkārtīgās un straujās nakts notikumus aizēnoja viens � zēna pazu�ana. Turpat blakus kaut kas kustējās un rosījās. Konduktora balss pavēstīja:

� Galds uzklāts!

Sirma vecenīte ar spo�ām Valgana acīm �ēlīgi un nedro�i mierināja:

� Gan atskries. Atradīsies. .. Iebaudiet mazliet! Diezgan esat uztrauku�ies . .. Nogurusi. ..

�ķebīgi iesmar�ojās pēc ceptas gaļas. Kāds ēda; ēdiena smar�a un izskats Dmitrijā radīja riebīgi saldenu nelabuma sajūtu.

Viss apkārt �ķita tāls un nesaredzams, tikai viens priek�mets ieguva neparastus apmērus un svaru � telefona apa-

rāts. Nekad agrāk Dmitrijs nebija tik skaidri saskatījis telefona klausules kūkumu, aparāta tum�o, piramidālo virsmu ar balto ciparnīcas vainagu, melno vadu, kas kā �ūska izlocījies uz galda zaļā tūka. Viņ� gaidīja, ka kuru katru mirkli atskanēs zvans, un tomēr tas atskanēja negaidīti un spalgi, kā trauksmes signāls.

Dmitrijs metās pie telefona. Klausule atdūrās pret vaigu, pēc tam pret deniņiem un beidzot pieplaka pie auss.

� Klausos! Es klausos!

Aizsmacis vīrietis pilnā kaklā tālumā kliedza:

� Iekrāvām kastēs!

� Ko, ko, ko?

Uz brīdi pavīdēja ārprātīga doma, ka Sarķītis ir jau nedzīvs ķermenis, ka viņu var ielikt kādā kastē. Viss tagad �ķita iespējams un ticams.

� Kasti ar siltumnīcu stikliem nupat iekrāvām, bet pernicas nav! � balss ķērca.

� Kas par pernicu? Kāda pernica?

� Vasilijs Sergejevi�s? Nav pernicas, es saku. Tās vietā...

� Jūs esat piezvanījis nepareizi.

Bahirevs nolika klausuli.

� Kungs Jēzu! � sacīja vecmāmiņa un pasniedza Katjai glāzi ūdens.

Dmitrijs atkal un atkal raudzījās pulkstenī. Laiks nesteidzās, tas tik tikko spraucās cauri sasprindzināto domu un jūtu biezokņiem. Gaidu, baiļu, cerību un juceklīgu domu pārpilnie mirkļi kļuva gari un smagi. Viņam �ķita, ka aizritējusi vesela nakts, bet bija pagāju�as tikai divdesmit minūtes, kad pa vaļā atstātajām durvīm ienāca Sarķītis. Viņu atveda nepazīstams kalsns, noskuvies ve�uks ar brillēm uz acīm.

Blakus tam bija dēls � rosīgs, rudiem matiem, priekā starojo�s, ar uzrautu degunteli, vasaras raibumiem nosētu seju, netīrām rokām.

Dmitrijs no visa spēka satvēra viņu aiz pleciem, pievilka sev klāt un, raudzīdamies slapjajā, sīki lāsumotajā sejā, atkārtoja:

� Tu ... Tu ... Tu ...

Pēc tam, sajuzdams ārkārtīgu nogurumu, palaida dēlu vajā un noslīga uz tahtas. Katja piespieda rudmataino galvu pie krūtīm.

� Tā ... Atvedu ... Atvilku, tā sacīt, valgā, � vecais norūca ar niknu ironiju balsī.

Katja pateicās viņam, neizlaizdama no rokām dēlu, kas centās izrauties.

� Kā viņ� nokļuva pie jums? � Dmitrijs jautāja.

� Caur logu ielauzās ... � vecais vīrs turpināja tikpat nikni un ironiski. � Mēs zvanījām jums no automāta ... Jums kaut kas noticis ar telefonu � visu laiku bie�ie pīkstieni. Sieva saka: ātrāk aizvedīsi nekā sazvanīsi. Ved. viņa teic. Tāda nakts! Mums arī, viņa teic, bija bērni. Patiesi! Arī mums bija bērni ... Ņēmu un vedu. Kā pie saites ... Visu laiku plēsās uz turieni.

� Bet mēs gājām ar Kostju, � Sarķītis stāstīja aizgūtnēm, galvu grozīdams un cenzdamies izrauties no Katjas rokām. � Nevis ar ģenerāļa Kostju, bet ar to, kas tre�ajās durvīs .. . Viņ� saka: �Es zinu sētu, kur var iziet cauri! . . .� Kā mēs drāzāmies uz turieni! Kas tur cilvēku! Vārti aizslēgti, augsti! Bet blakām zems logs! Viens onkulītis kā piespie�, tā logs � dring� � ārā gan! Onkulītis pa logu iek�ā, un mēs ar Kostju arī pa logu iek�ā un koridorā. Bet Anastass Vasiļ-jevi�s � tas tur � saķer mūs ciet un uz istabu prom. Bet tur kāda vecmāmiņa! Un gultā ruds kaķis! Mēs gribam uz Kolonu zāli, ta�u mūs tur ciet! Bet Kost ja � bāc! � ar galvu vecmāmiņai pa vēderu un aizskrien. Bet mani vecmāmiņa saķer aiz mēteļa. Bet kaķis nobīstas un kā lec, tā vecmāmiņai pāri! Bet vecmāmiņa par mums saka: �Ak jūs rudie vellēni!�

Dmitrijs piegāja dēlam klāt un ar dūrē savilkto pirkstu kauliņiem spēcīgi iebelza tam pa pakausi.

� Atjēdzies! Vecmāmiņai ar galvu pa vēderu! � Tādā dienā uzvesties kā huligānam! Padomā, ko tu runā!

Sarķītis uzreiz apklusa.

� Atvainojiet, ka mans dēls tāds draņķis, � Dmitrijs sacīja vecītim.

Kamēr vecītim izsauca ma�īnu un cienāja viņu ar tēju, Sarķītis klusēdams sēdēja uz krēsla un negribīgi ēda kotleti. Pēc tam viņ� pavērsās pret tēvu un, brūnajām, vēl satraukumā kvēlojo�ajām acīm spīdot, pārmeto�i teica:

� Par ko tad tu mani iekaustīji? Tu mani nepelnīti iekaustīji! Ne jau es, bet Kost ja grūda vecmāmiņu. Kad tu mani pelnīti kausti, es ta�u tev nekā nesaku! ...

� Neskraidi apkārt bez atļaujas! Nelien iek�ā pa logiem!

� Bet ja vārti ir aizslēgti?

� Sēdi mājās!

� Nav pareizi! � Sarķītis pārliecināti teica. � Es ta�u neskrēju apkārt kā huligāns! Es ta�u skrēju pie Staļina! Pasi visu mū�u runā: �Staļins, Staļins!...� Bet kā lai dabū viņu redzēt? Un tagad nu uzreiz var paskatīties!... Visi skrien skatīties. Es ar skrēju. Bet tu mani kausti par to!

Valgans, zodu dūrē saņēmis, glaudīja to un klusi sevī smējās.

� Es tevi vēl ne tā vien iekaustī�u! � dusmīgi piedraudēja Dmitrijs. � Atradis sev teātri! Rīt es ar tevi parunā�u citādi.

� Patiesas skumjas ir apvaldītas. Patiesais vienmēr ir cēls, � vecais vīrs klusītēm sacīja Sa rķītim, pabīdījis nost neaizskarto tējas glāzi. � Ir jāiz�ķir mīlestība uz viņu un . . . mīlestība uz sensāciju! � Viņ� tik strauji pacēla galvu, ka uz kaulainā kakla izspiedās gāmurs, tad brīdi paklusēja un noteica: � Sensacionalitāte! � Vecais pamāja ar galvu uz Sarķī�a pusi. � Sensacionalitātes vairāk nekā skumju. Kauns, jaunekli!

� Es jau neesmu jauneklis, es esmu puika, � Sarķītis viņu atspēkoja. � Bet kas tas ir � �sensacionalitāte�?

� Tas pats, pēc kā tu �odien skraidelēji, � Dmitrijs viņu pārtrauca. � Rīt es tev to tā izskaidro�u, ka nemū�am neaizmirsīsi! Bet tagad � mar� gultā!

Katja aizveda dēlu.

Vecītis aizbrauca. Visi devās pie miera.

Bahirevi bija apmetu�ies lielajā Valgana kabinetā.

Katja gulēja uz tahtas, Sarķīti sev klāt piespiedusi. Viņ� pa miegam te iekliedzās, te murmināja:

� Aiz mēteļa tur! ... Onkulīt, laidiet! Kostja! Svied mēteli nost, lien iek�ā pa logu!

Dmitrijs nevarēja aizmigt � sēdēja uz saliekamās gultiņas malas, klausījās, kā elpo satraukuma izmocītā sieva, kā murgo dēls. Pa ielu �urpu turpu brauca ma�īnas. Pie loga stāvēja palma, tās lapu ēnas slīdēja, nemitīgi peldēja no sienas uz sienu, te izpletās platas auto uguņu gaismā, te saraucās un izkusa puskrēslā, visu laiku �ūpodamās, visu laiku mainīdamas savus apveidus.

Un arī domas, kas pārņēma Dmitriju, bija tikpat mainīgas � reizēm milzīgas, reizēm sīkas � un tikpat neskaidras, nepastāvīgas. Viss naktī pārdzīvotais atausa atmiņā. Miru�ā lielās plaukstas, fosforescējo�ā blāzma virs Arodbiedrību nama, Sarķītis, kas parādījās uz sliek�ņa kā no miroņiem uzcēlies. Sarķītis ir dzīvs, bet kāda cita dēls ar balto pieri... Viņ� vairs neatgriezīsies tēva pajumtē. Kas viņu pievilka un kas pazudināja? Zirga pakavs atstāja uz pieres brūci kā pazī�anas zīmi. Par ko? Par pārāk karsto mīlestību, par dedzīgo ticību, kas dzina turp, pa�ā lielākajā burzmā?

Satrauktajās, bezmiega nogurdinātajās smadzenēs joņoja domas.

Dmitrijs bija pieradis pie kara laika satricinājumiem. Viņ� spēja palikt mierīgs, kad apkārt dega cehi. Pat vissmagākajās kara dienās, novērtējot notieko�o, alla� saglabāja skaidru prātu un nekļūdīgi sprieda par nākotni. Prasme saprātīgi novērtēt un precīzi aprēķināt bija Bahireva galvenā īpa�ība. Pa�laik viņ� it kā uz laiku bija zaudējis to, tātad zaudējis pats sevi.

Dmitrijs domāja: kad nomirst tēvs, acu priek�ā atainojas ģimenes dzīve. Kad nomirst vadonis, atmiņā ataust valsts liktenis. Nāve daudz ko noskaidro, bet grūti domās aptvert ceturtdaļu gadsimta tautas dzīvē. Un vēl kādu ceturtdaļu gadsimta!

Valgans saka, ka nāve kā spogulī atspulgo dzīvi. Kas tad ir atspoguļojies �ai nāvē? �ai naktī daudz kas ir sajucis kopā. Cilvēku kolonu di�enais gājiens zāles sērajā klusumā un asiņainā drūzma uz laukuma . . . Gai�a, jauneklīga piere, kas pavīd zem pakava, un ve�uks, kas grib piemesties par zaķi uz pakaļējā riteņa . . . Gribas un apziņas diktēts tautas ceļ� uz Kolonu zāli, un kustība, kas līdzinās stihiskai dzelzs skaidu kustībai, ko pievelk magnēta spēks . . .

Ko tauta meklēja pie zārka? Ko centās atņemt nebūtībai? Ko cilvēki pūlējās apjēgt, un ko viņi gribēja redzēt? Melnīgsnējo cilvēku, kura rokas bija nesamērīgi lielas tā augumam Di�ā laikmeta patiesību, kas tiem bija iemiesota viņā, ar kura vārdu uz lūpām tie dzīvoja un mira? Domas drūzmējās un steidzās cita citai garām .. . Un visu laiku skanēja tā smeldzo�ā, skumjā, kaut kur pa�ās asinīs raudo�ā stīga. Kaut ko vērtīgu no �ai naktī pārdzīvotā un redzētā gribējās saglabāt uz visiem laikiem, lai, aizejot no dzīves, atstātu to citiem... Kaut ko gribējās at�ķelt nost, iznīcināt, izmest no atmiņas kā nebiju�u.

Ko at�ķelt un ko izmest no atmiņas � to Bahirevs vēl skaidri nevarēja pateikt. Vai pēk�ņi izniru�o un pretdabisko �vakuumu� ar spīdo�o asfaltu tur � Arodbiedrību nama priek�ā un pils zāļu klusumu? Vai pieri zem pakava? Sar-ķī�a bojā ejas draudus? Sajūtas vēl bija mulsino�as, izplūdu�as un vārdos neietveramas. Daudz vieglāk viņ� varēja pasacīt to, ko gribējās paturēt atmiņā uz mū�u. Tautas domu di�ais cēlums un saliedētība, kas �ajā naktī apvienoja miljonus. Neapturama, uz vienu mērķi virzīta kustība, ko radījusi neskaitāmu sir�u griba. Lūk, tas bija mū�īgais un nepārejo�ais, un zaudēt to Bahirevam nozīmētu zaudēt pa�am sevi.

Līdz �im viņ� bija dzīvojis, ļaudamies sirds aicinājumam un apkārtējās dzīves plūsmai, necenzdamies prātot par savu pa�a likteni, � tāpat kā dzīvoja visi. Tikai pa�laik viņ� skaidri saprata, ka bija gribējis sev tie�i tādu likteni ... Tikai tādu . .. Viņ� to nebūtu mainījis ne pret kādu citu. Sājā naktī Bahirevs pirmoreiz skaidri sajuta savu dzīvi kā mazu pilienu tautas kopējā dzīvē, grūtā, ta�u laimīgā dzīvē, kurā atgadījās gan kļūdas, gan grūtības, bet kura bija nepārtrauktu uzvaru pilna. Un savu gai�o māju viņ� pa�laik redzēja sevi�ķi tīru un aizrautīgo darbu īpa�i valdzino�u. Saglabāt prātā un sirdī labāko, ko pārdzīvojusi tauta un ko atspoguļojusi �ī nakts, Bahirevam nozīmēja saglabāt pa�am sevi, savu likteni, visu savu dvēseli. Divdesmitā gadsimta pirmā puse � tas bija viņa laiks, valsts, kas nogājusi ceļu no kapitālisma līdz sociālismam, bija viņa valsts, un viņ� pats � sava laika un savas zemes dēls.

Bahirevs piegāja pie loga. Uz ielas dega spuldzes un vēl vienmēr bija daudz ļau�u. Bet tagad tie nāca atpakaļ no centra, nāca nesteigdamies, un pati gaita �ķita pārdomu pilna. Bahirevam dūrās acīs gan nogurums, kas bija manāms saliektajos plecos un gurdajos soļos, gan tas, ka daudzi ļoti vienkār�i, pat nabadzīgi ģērbu�ies .. .

�Bet traktorus mūsu rūpnīcā ra�osim Ķīnai un Ungārijai, un Rumānijai. Arī maizi un ma�īnas sūtām uz turieni. Neko darīt � cīņā par cilvēcisko, pret zvērisko kādam ta�u jāiet priek�galā.�

Nakts kļuva blāva un pelēka kā pelni, bet viņ� vēl vienmēr stāvēja pie loga, muguru sasprindzināti saliecis un dūres sa�ņaudzis, izjuzdams savu pa�a asiņu gausos pukstus. �ķila, ne tikai smadzenes, bet arī muskuļus un sirdi dabū savā varā domas, tik varenas kā kalni. Viņ� domāja par to, ka pati di�ākā un pati nesavtīgākā no tautām ir uzvēlusi uz saviem pleciem cīņas smagumu un, upurēdama sevi, atraudama sev pa�ai maizi un asinis, nes cilvēcisko citām tautām, lai atdotu to kopā ar savu maizi, bet reizēm pat ar savām asinīm ... Un �ai tautai, kura dāsna un pa�aizliedzīga ar to dāsnumu un pa�aizliedzību, kas piemīt neizsīksto�am spēkam, tautai, kura laimīga ar savu vīri�ķību, augstsirdību, saviem darbiem, �ai tautai jābūt laimīgai ne tikai ar to vien. Tai jābūt laimīgai ar tik lielu maizes pārpilnību, cik liela tās labsirdība, ar tik siltu pavardu, cik silta ir tās sirds, ar tik skaistu apģērbu, cik skaists ir tās liktenis. Kā visu to apvienot? Kā tālāk veidosies dzive tautai, kas vada cilvēciskā cīņu pret zvērisko, tautai, kas soļo pirmajās rindās?

� Piedurkne pārplīsusi, galo�a pazaudēta! � aizraudamies un steigdamies miegā līksmi iesaucās Sarķītis. � Kā tad lai nu iet pie Staļina ar pārplēstu piedurkni un ar vienu galo�u?

Di�ums un niecīgums �ai naktī bija sajuku�i kopā.

Ausa gaisma, likdama bālēt ugunīm ielās un logos. Pa asfaltu jau kustējās darbīgās aptīrī�anas ma�īnas. Sētnieki baltos priek�autos slaucīja ietves tikpat rūpīgi kā agrāk. Pēc vienādiem starpbrī�iem cits aiz cita brauca trolejbusi, dodamies pa parastajiem mar�rutiem.

Pats augstākais un gaisīgākais mākonis, nupat vēl blāvs un tikko samanāms pie rītausmas debesīm, uzliesmoja pirmais; tad tālumā iekvēlojās zemo gubu mākoņu pūkainās virsotnes, un ar katru mirkli ko�ais sārtums slīdēja pa tām zemāk un zemāk, nokrāsodams mākoņu līdzenās, zilganās pamatnes. Tur saule kāpa arvien augstāk . ..

Pēk�ņi Bahirevam ie�āvās prātā kaut kas sens un aizmirsts, kam it kā nebija nekāda sakara ar �o nakti. Viņ� atcerējās, kā dēls � vistuvākais un visdārgākais dzīvē � spēra pirmos soļus.

Kara sākumā, baidīdamās uzlidojumu, Katja ar dēlu brauca projām no pilsētas. Bahirevs bija aizkavējies rūpnīcā un spraucās cauri pūlim uz stacijas dārziņa vārtiem. Viņ� gāja gar sētu, kuras re�ģi gaisa uzbrukumā bija saliekti, un otrā pusē ieraudzīja dēlu. Savās platajās flaneļa bik�elēs mazais kā lācēns stāvēja blakus mātei, cītīgi turēdamies pie sola malas un bailīgi atskatīdamies uz izkāmēju�u suni, kas skraidīja turpat apkārt, uz ķieģeļu lauskām, uz nesenajā ugunsgrēkā saliektajām skārda sloksnēm.

� Sarķītl � Bahirevs sauca caur re�ģiem.

Puisēns pagrieza galviņu, ieraudzīja, pasmaidīja, parādīja divus mazus zobiņus, sniedzās pretim ar vienu atplestu plauk-stiņu. Līdz �im viņ� bija staigājis tikai pieturēdamies, tagad viņam gan gribējās nokļūt pie tēva, gan bija bail atraut no sola otru roku, spert dzīvē pirmo patstāvīgo soli. Bet, vēl neprazdams staigāt, mazais jau prata mīlēt. Un mīlestība bija stiprāka par bailēm. Viņ� atstāja solu, sagrīļojās un, līgodamies ar visu ķermeni, nedro�i sperdams soļus ar savām strupajām kājelēm, devās pie tēva. Bahirevam ietrīsējās sirds. Cilvēciska siltuma un prieka kamoliņ�, mīlestības dzīts, �āpoja pie viņa, stiepdams pretī izplestās plaukstiņas.

Un Bahirevs saprata, cik tas ir briesmīgi un bīstami, ka visapkārt asas ķieģeļu lauskas, uguns saliekti dzelzs gabali, kas ķeras kājās, noplucis, klaiņojo�s suns.

Tas bija tikai suns, tikai vecs, kautiņos rūdījies krancis ar izsalku�u, ilkņainu purnu, bet cik dro�i un veikli tas cilāja �etras garstilbainās kājas, ar kādu alkatību, nekaunību, izmanību siroja starp ļaudīm un mantām!

� Katja! Skaties, suns! � Bahirevs bailēs iekliedzās.

Sieva paķēra bērnu rokās. Ar to arī beidzās �is notikums.

Bet Bahireva atmiņā uz visiem laikiem paliku�i �ie dēla pirmie neveiklie soļi un �ī svelo�ā mīlas, lepnuma un baiļu izjūta.

Kāpēc pēk�ņi iznira �ī atmiņa? Viņ� ar plaukstu cie�i paberzēja pieri. �Kas ar mani notiek? Kāpēc pa�laik domāju par bērna pirmajiem soļiem?� Viņ� atcerējās to, kas padarīts trīsarpus gadu desmitos, � visu, sākot ar dzīvībai atmodinātiem tuksne�iem un beidzot ar uzvaras kaujām. Lai gan Bahirevs bija satraukuma varā, viņ� katrā miesas audā, katrā asins lāsītē un smadzeņu �ūnā izjuta nesatricināmu pārliecību. Aiz muguras bija milzīga pieredze.

Bet no kurienes radās �īs mīlas un nemiera jūtas, kas pārņem visu būtni un ir līdzīgas tām, ar kādām viņ� raudzījās uz dēla pirmajiem soļiem? Varbūt mūsu trīs gadu desmiti mums �ķitīs tikai pirmie soļi, ja uz tiem atskatīsimies tanīs tālajās dienās, kad komunisms būs uzvarējis visā pasaulē un kari liksies senas pagātnes neprāts? Varbūt tālā nākotnē vēsturnieks rakstīs, ka tūksto� gadsimtu ilgajā, asiņainajā pagātnē savus pirmos soļus divdesmitā gadsimta sākumā spēra valsts, kas nesa jaunus, cilvēciskus likumus? Viņ� sacīs: �ī valsts vieda gan siltumu, gan gaismu un mācījās iet un nest, un nebija neviena, vecāka, pieredzēju�āka, kas ietu pa priek�u un pasniegtu draudzīgu roku, bet atradās ne mazums tādu, kas bija gatavi pagrūst, iesist, ļaunā priekā gavilējot par katru neveiksmīgu soli.

Un atkal nemiers sa�ņaudza sirdi, un atkal satraukto jūtu un skaidro domu cīņā uzvarēja saprāts. Un atkal Dmitrijs apstrīdēja pats sevi: nē! Nākotnes vēsturnieks saskatīs, ka tikai trīs gadu desmitus pirms �īs marta nakts neizbraucamā bezgalīgo kupenu zeme bija gan nabaga, gan izpostīta, gan asinīm slacīta, gan pusfeodāla. Un tad �is tālais vēsturnieks pastāstīs nevis par pirmajiem bērna soļiem, bet par pirmajām gigantiskā darba desmitgadēm . . .

Aiz sienas bija dzirdami vienmērīgi, klusi soļi. Valgans staigāja savā istabā no viena stūra uz otru.

�Neguļ ...� nodomāja Dmitrijs. �Kaut kas man �odien viņā nepatika. Varbūt daudzvārdība? Vai �is ieradums saņemt plaukstā, glāstīt, paijāt pa�am savu zodu?... Ak, ko nu! Tie visi ir sīkumi. Enerģisks, dedzīgs, nenogurdināms, kā redzams, atsaucīgs, lūk, tagad neguļ, staigā . . . domā ... kā visa tauta �ai naktī... �ai rītā . . .�

Tādēļ, ka Valgans aiz sienas negulēja, viņ� pa�laik kļuva Dmitrijam tuvāks nekā dienā, ko tie bija pavadīju�i kopā plecu pie pleca.

Kas tas bija, ko �onakt nespēja aizturēt ne sienas, ne laiks?

Pilsēta tērpās jau purpursārtā rītausmā, bet daudzu māju logos vēl dega ugunis. Cik gan cilvēku �ai naktī un �ai rītausmā nestaigā pa istabām, nestāv pie logiem tāpat kā viņ�, domādami par skarbo, gai�o un uzvarām vainagoto jaunās zemes ceļu milzīgajā, vecajā pasaulē, ko plosa cīņas un pretrunas! Miljoni cilvēku pa�laik domā tikai vienu domu!

Katrs domā par savu un savdabīgi, un tomēr tautas pārdomas ir vienotas �ai naktī, kas acu priek�ā pārvērtusies par jaukas un skaidras dienas rītu.

Viņi atbrauca mazā gaismiņā.

Dzīvoklis bija rūpīgi uzkopts un apgādāts ar visu nepiecie�amo. Dmitrijs steidzās.

� Tu, Katja, parūpējies te par mantām! Es tūlīt eju pie Valgana un kopā ar viņu uz rūpnīcu.

Katja izskrēja priek�namā.

� Tikai uzģērb citu uzvalku! Būs ta�u jāiepazīstas . . . Tā nevar...

Dmitrijs pa�ķielēja uz priek�namā pakarto spoguli. Viņam pretī caur pieri raudzījās samiegoju�ās, tum�as acis. Uzvalks nebija ne saburzījies, ne arī notraipīts. Mati gludi pieglausti.

� Būs jau labi! � viņ� stingri sacīja.

� Cekuls! � Katja �ausmās saķēra viņu aiz piedurknes.

Pirms precē�anās Bahirevam nebija ne jausmas, ka uz galvvidus viņam cekuls. Matus viņ� vienmēr sukāja rūpīgi un uzskatīja, ka tie ir priek�zīmīgā kārtībā. Bet vai nu tāpēc, ka sukādams viņ� paslēja galvu uz aug�u un zaudēja iespēju saskatīt savu galvvidu, vai tāpēc, ka viņam piemita paradums strādājot vīt pakausī matus ap pirkstu un plūkāt tos, vai arī citu iemeslu dēļ uz galvas viņam spurojās cekuls. Parastajā spogulī Bahirevs to neredzēja, bet trijdaļīgajā, pie kura Katja vīru pieveda, izskats tie�ām nebija solīds: cekuls, kas atgādināja apdriskātu gaiļa seksti, bija pavisam nepiedienīgs impozantajam augumam un nevainojami ar celiņu vienā pusē sasukātajiem matiem, �ais brī�os Bahirevs saprata Katjas cie�anas. Ta�u trīsdaļīgajā spogulī Bahirevs skatījās reizes divas gadā, bet pārējā laikā cekulu pat neatcerējās. Tāpēc uz Katjas izsaucienu viņ� atmeta ar roku un izgāja ārā. Valgans gaidīja ma�īnā.

Naksnīgi krēslainajā pilsētā jau bija jūtama dienas rosme.

Ceļa labajā pusē, gar krastmalu, zem kuplajiem kokiem vēl slēpās tumsa, bet kreisajā gai�i mirdzēja vienādu �etrstāvu māju logi, un pa notīrīto ietvju un ielu asfaltu plūda ļaudis vienā virzienā. Tiem garām aizsteidzās �Pobedas� un �Mos-kvi�i�. Gausi kā lielas zivis aizpeldēja autobusi. Zvanīdami cits aiz cita brauca tramvaji.

Mazliet piesala, bet vēj�, kas no upes brāzās atvērtajos ma�īnas logos, bija valgs un tikko jau�ami smar�oja pēc slapja sniega, atku�ņa.

�Cik rei�u man �is ceļ� būs jāmēro?� Bahirevs domāja. �Vai rūpnica vēl tālu? Un kāda tā ir?�

Beidzot parādījās uzposts laukums rūpnīcas priek�ā, viss vienos sarkanos stendos. Augstu pār laukumu dzeltena kā mēness ripa spīdēja pulksteņa ciparnīca. Ielas stiepās uz rūpnīcu radiāli, kā stari, un no visām pusēm uz laukumu vienmērīgi, ritmiski, lieti�ķi plūda cilvēki un ma�īnas.

Pagriezienā kļuva redzama rūpnīcas vārtu kolonāde. Spuld�u virtenes atveidoja arku vieglās līnijas. Ieeja bija pla�a, rotaļīga, it kā tā vestu nevis uz rūpnīcu, bet uz kādu svētdie-nīgu pludmali, uz marmora kāpnēm, uz pla�iem un gludiem ūdeņu spoguļiem.

�Te nu tā ir .. .� Bahirevs sevī nodomāja, un viņam kļuva skumji.

Pierasta un laba pa�laik �ķita visa aizritējusī dzīve, pilsētiņa, kas mīļa kop� dzim�anas, rūpnīca, kur pazīstams katrs darbgalds.

Un, lai cik svinīga un krā�ņa izskatījās ieejas arka, tā tomēr bija sve�a, un Bahirevam skaudri iegribējās ieiet pa savas iemīļotās rūpnīcas ikdieni�ķajiem vārtiem. �Tur es biju savā vietā. Vai �eit iederē�os? Vai tik�u ar visu galā?�

Pa platām kāpnēm, kas bija klātas ar vīnsarkanu grīdsegu, Dmitrijs uzkāpa nopakaļ Valganam rūpnīcas pārvaldes otrajā stāvā un iegāja direktora kabinetā.

Kabinets bija grezns. Pulēti krēma krāsas paneļi, ar brūnu ādu apvilkti klubkrēsli un brūnas, tiem pieskaņotas portjeras pie�ķīra telpai solīdu eleganci. Smagi karogi svinīgi sārtoja stūrī.

Valgans darīja vairākus darbus reizē.

� Sēdies te! Tuvāk! � viņ� norādīja Bahirevam, pārcilāja uz galda papīrus, smaidīja, brī�iem glaudīja zodu un runāja pa telefonu: � Aleksej Pavlovi�! ... Jā, jā, pārbraucu . . . Sveiciens no Toļas! Kā ar plānu? ... Un nomenklatūra? . .. Kā ar metālu?... Velns parāvis! Atvedu, atvedu! Tepat viņ� sē�. Nāc tik �urp, iepazīstinā�anu. � Un tūdaļ nospieda podziņu, tad, uzacis raukdams un rādīdams uz papīriem, jautāja ienāku�ajai sekretārei: � Kāpēc tie pie manis otrreiz? Es jau reiz esmu parakstījis. Izlaidu�ies bez manis!

Bahirevs no pa�a pieredzes pazina �o līksmo sajūtu, kāda pārņem sirdi, atgrie�oties savā rūpnīcā, un skaudīgi priecājās par Valganu. �eit, mājās, �ajā lieliskajā kabinetā, viņ� bija sevi�ķi pievilcīgs ar savu kvēlo un straujo skatienu, ar pastāvīgi mainīgo sejas izteiksmi � te norūpēju�os, te jautru, te draudzīgu, te dusmu pilnu.

�Enerģisks direktors, kaujiniecisks kolektīvs,� Dmitrijam bija sacīju�i ministrijā. �Nepārtraucot ra�o�anu, pārgāja uz jaunu traktoru mārku un tai pa�ā laikā palielināja produkciju. Pa�izmaksa viņiem augsta, bet apstākļi jau arī grūti. Rūpnīca veca, karā izpostīta, tālu no centra, slikti ar elektroenerģiju � mū�dien uz limitu ...�

Dmitrijs zināja, ko nozīmē pāriet uz jaunu ma�īnas mārku, nepārtraucot ra�o�anu. Zināja, ko nozīmē tajā pa�ā laikā vēl papla�ināt ra�o�anu. Raudzīdamies uz Valganu, viņ� domāja: �Nē, nē, ne jau gadījuma pēc Valgans ir gan Darba Varonis, gan slavens direktors. Viņam ir ķēriens. Tādu nevar neievērot ...�

� Nāciet iek�ā, nāciet! � Valgans aicināja. � Sveiki, sveiki! Iepazīstieties! Galvenais konstruktors Satrovs, CK partorgs Cubasovs. Bet tas ir mūsu galvenais tehnologs, viņ� ir ari galvenā in�eniera vietnieks un turklāt vēl direktora vietnieka pienākumu pagaidu izpildītājs � Uhanovs.

� Trīsvienīgais dievs! � smiedamies sacīja slaika auguma gai�matis. � Nevarēju vien jūs sagaidīt.

Visi trīs bija at�ķirīgi, arī ienāca un nosēdās katrs savādāk.

Zilacis Uhanovs ienāca elastīgiem soļiem, ar tādu godbijīgi apvaldītu, bet trauksmaini rosīgu sejas izteiksmi, kāda mēdz būt skolniekam, kad tas ierodas pie mīļotā skolotāja. Viņ� apsēdās Valganam tuvākajā klubkrēslā un ar visu augumu paliecās uz tā pusi, smaidīja un priecājās. Smejoties viņ� tāpat kā Valgans atmeta atpakaļ galvu.

Konstruktors Satrovs, kaulains cilvēks ar tādu kā kautru, kā vainīgu izteiksmi tum�ajās, valgajās acīs, gāja kā sapīts, ar garajām kājām aizķerdamies aiz paklāja malas. Ticis līdz krēslam, viņ� tūdaļ pilnīgi saguma un uzkumpis palika nekustīgi sē�am. Tikai galva uz vārgā kakla visu laiku nemierīgi grozījās, raustījās, it kā viņam apkakle būtu par �auru.

Cubasovs soļoja viegli, un arī viņa kalsnais, gandrīz trauslais augums �ķita viegls. Valgans pamājot norādīja viņam uz atzveltnes krēslu tie�i pretim sev, bet viņ� pagāja tam garām, uzmetās uz palodzes un no turienes sāka aplūkot Bahirevu ar to labsirdīgo, bet nekautrīgo, aizrautīgo ziņkāri, ar kādu sād�as bērneļi aplūko nepazīstamu cilvēku. Cubasova jauneklīgā, blāvi melnīgsnējā, iegarenā seja ar pareizajiem sejas vaibstiem un palielo muti, ar �īfera pelēkajām acīm bija skaista. Kaklasaite saskanēja ar peļu krāsas uzvalku. �Brūtgāns,� Bahirevam ie�āvās prātā. Viņ� novērsās no Cubasova uzmācīgā skatiena un sāka aptaustīt kabatas, meklēdams sērkociņus.

� Ņemiet 1 � Cubasovs smaidīdams pastūma �ķiltavas, kas izskatījās pēc maza traktoriņa.

Smaids partorgam bija kautrs, vientiesīgs, gandrīz muļķīgs. Tā smaida cilvēku klātbūtnē kaut kādām savām, ļoti intīmām un priecīgām domām, kad kautrējas �o domu dēļ un tomēr nespēj nesmaidīt.

Cubasovs apmulsināja un sarūgtināja Bahirevu. �Pa�ķidrs, pa�ķidrs! Vai nu tāds partorgs vajadzīgs tādai rūpnīcai, tādam direktoram! Brūtgāns,� viņ� klusībā atkārtoja, �arī smaida kā brūtgāns.�

Joprojām smaidīdams, Cubasovs pagriezās, un Bahirevs ieraudzīja, ka labajā pusē viņam visi zobi no metāla. Tas bija vienīgais trūkums nevainojami veidotajā sejā. �Vismaz no labās puses izskatās pēc cilvēka,� Bahirevs nodomāja, aizgriezās un sastapa Uhanova skatienu. Uhanovs paraudzījās asi. bet tūdaļ pat taktiski novērsa dzidrās, gudrās acis un pagriezās uz Valgana pusi.

� Kā tad Tola tur pierod?

� Trenkā jau pārvaldes! Lielam kuģim dziļa peldē�ana.

Viņi runāja par biju�o galveno in�enieri Taborovu, kas tagad bija pārcelts uz ministriju daudz atbildīgākā darbā.

� Viņnedēļ zvanīja, � Uhanovs turpināja runāt par to, kas acīm redzami viņu nodarbināja. � Es �im jautāju: �Nu, kā tev klājas?� � �Ka�ājos!� viņ� atbild. �Mūsu metodes, Valgana skolu, ievie�u ministrijā!� Es saku: �Kad kritīsi � pasaki! Vecas draudzības vārdā salmus pasviedī�u apak�ā.� Smejas: �Ja no �ejienes kritī�u � salmi neglābs!�

� �is nav no kritējiem! � Valgans iebilda.

� Jā. Gadi pieci, un paraugies � būs jau ministrs! � domīgi novilka Uhanovs un atkal uzmeta Bahirevam ātru, pētījo�u skatienu.

Dmitrijs mirkli no�ēloja, ka nav klausījis Katju, nav uzvilcis pirmajai reizei jaunos svārkus ar ordeņiem. Viņ� atcerējās cekulu, gribēja to pieglaust, pastiepa jau roku uz to vietu, kuru Katja apzīmēja gan par �galvvidus pakau�a pusi�, gan par �pakau�a galvvidus pusi�, ta�u tūdaļ aizmirsa savu nodomu un nevis pieglauda, bet, kā jau ieradis, parāva cekulu ar tādu spēku, it kā taisītos pats sevi noskalpēt. �eit, rūpnīcā, viņam kļuva vēl nesaprotamāk, kāpēc Va�gans par vietnieku izvēlējies tie�i viņu, tālas rūpnīcas ceha priek�nieku, kāpēc nav ņēmis kādu no saviem rūpnīcas cilvēkiem, kaut vai Uhanovu. Valgana izvēle �ķita mīklaina ne vien Bahirevam, bet arī citiem.

Cilvēki pamazām piepildīja kabinetu, sasēdās pie garā galda, pārmija savā starpā da�us vārdus, un viņu mo�umā, runājot ar direktoru, bija jūtama gan cieņa, gan simpātijas. Viens no ienāku�ajiem saistīja Bahireva uzmanību ar savu milzīgo augumu un drūmo, sarkano seju. Viņ� negāja pie galda, bet klusēdams atsēdās uz krēsla pie pa�ām durvīm. Acis viņam slēpās zem baltām, spurainām un cietām uzacīm, kas atgādināja divas zobu sukas.

Kad kabinets bija ļau�u pilns, Valgans piecēlās. Tūdaļ iestājās klusums.

� Tā. Nu gandrīz viss mūsu komandējo�ais sastāvs tā kā būtu kopā. Iepazīstinu jūs, biedri, ar galveno in�enieri Dmit-riju Aleksejevi�u Bahirevu. Lūdzu mīlēt un cienīt un, sākot ar rītdienu, pie manis vairs negriezties ar jautājumiem, kas jākārto galvenajam in�enierim.

Dmitrijs mazliet pavilcinājās, tad, visu ziņkārīgi aplūkots, tāpat sē�ot neveikli palocījās.

� Tagad, biedri, īsa informācija, � Valgans runāja, kājās stāvēdams, skaidri un noteikti kā karavīrs. � Pa�u galveno � enerģētikas jautājumu � izdevās atrisināt. Rudenī rūpnīca tiks pieslēgta jaunajai elektrostacijai.

� Marts, aprīlis, maijs, jūnijs, jūlijs, augusts, septembris. .. � klusām skaitīja Uhanovs. � Vai, cik ilgi!

� Valsts plānam пека neizdarīsi! Starp mums runājot,-� viņ� piemiedza acis un ar ierastu kustību ātri noglauda zodu. � starp mums runājot, es domāju, ka pagaidām pēc pavasara plūdiem daļu enerģijas saņemsim no vecās HES. Ceru, ka apgabala komiteja... un personīgi Sergejs Vasiļjevi�s mums palīdzēs ... � Valgans palieca galvu un atkal mazliet viltīgi piemiedza plakstus, it kā vēlreiz kaut ko savā prātā apsvērdams. � Viņi ta�u ir ieinteresēti, lai mūsu rūpnīca būtu starp labākajām! Enerģiju noorganizēsim. Ar metālu ir sare�ģītāk. Kaut kas jau izdevās. Ir aizsūtīta ministrijas pavēle � dot pirms termiņa, uz nākamā ceturk�ņa rēķina. Kā pa�laik rūpnīcā ar metālu?

� Stāvoklis ir ļoti nopietns, � Uhanova sejā parādījās rūpes.

� Brāķis apēd metālu, � dobji kā no mucas ierunājās vīrs pie durvīm. �is cilvēks ar baltajām uzacīm nemaz necentās runāt skaļi, ta�u viņa balss dunēja visā istabā. � Lējēji tūlīt pat izsitīs mūs no grafika . . . Brāķis apēd grafiku, � viņ� stūrgalvīgi atkārtoja.

Bet Valgans par brāķi neieminējās ne vārda.

� Ministrija prasa izpildīt plānu, lai tas maksātu ko maksādams! � viņ� teica ar īpa�u, skarbu izteiksmi pēk�ņi sastingu�ajā sejā. � Bezierunu cienība pret plānu � rūpnicas likums! � viņ� piebilda, nepaskatījies uz Dmitriju, bet acīm redzot adresēdams �os vārdus tam. � �etrpadsmitajā izkritu�i no grafika. Izlaidu�ies... Kā Magņitka? Vai metāls pienāk saskaņā ar telegrammu? . . .

Viņ� paskatījās caur pieri uz patuklu, skaistu cilvēku ar lielmanīgu stāju. Tas steidzīgi piecēlās.

� Metāls no Magņitkas ir . . .

� Par ko jūs runājat? � Valgans brīdi klusēja. Cilvēks stāvēja mīņādamies. � Par fondiem? Par dokumentiem? Vai par reālu metālu?

� Par fondiem.

� Kur jums metāls vajadzīgs � raktuvēs vai cehos?

Valgans vēl vienmēr skatījās caur pieri, skatījās, acu nenolaizdams, atbildētājam sejā. Sā skatiena dzelts, patuklais cilvēks ar augstmanīgi pavērsto, di�ciltīgo galvu slējās arvien taisnāks un stiepās garāks, līdz beidzot �ēli ieteicās:

� Piezvaniet, Semjon Petrovi�, pats uz Magņitku!

� Man Magņitka nav pakļauta. Man esat pakļauts jūs! � Valgans atbildēja ledainā balsī. � Tad esiet tik laipns un sagādājiet metālu ne vēlāk par divdesmit tre�o!

__ Tas gan nav iespējams, Semjon Petrovi�! Dzelzceļ� ta�u ... Vagoni... Ja jūs palīdzētu ... '

� Palīdzēt?... Nu, tad es jums palīdzē�u! � Valgans izslēja galvu un, cie�i vērdamies apgādes priek�niekam acīs, noteica: � Es jums pavēlu to izdarīt!

Un apgādes priek�nieks, militāri apgriezies, devās uz durvīm. Seja pauda pretrunīgas jūtas � neizpratni un apņēmību, padevību un preto�anos.

Kad viņ� izgāja, iestājās īss klusuma brīdis.

� Kā tad tur veicas ar mūsu hibrīdu? � piesardzīgi smaidīdams, ievaicājās Uhanovs.

Bahirevs saprata, ka rūpnīcā par hibrīdu dēvē jaunās mar-kas traktoru. Pie tā strādāja zinātniskās pētniecības institūts saziņā ar �vado�o� traktoru rūpnīcu. �ejienes in�enieri bija ierosināju�i veselu virkni konstruktīvu izmaiņu, un hibrīda traktoru nesen uzsāka ra�ot trīs lielākās traktoru rūpnīcas.

� Kā ar hibrīdu? � Valgans saproto�i pasmaidīja un līksmi sapurināja cirtainos matus, kas bija melni kā piķis. � Ar hibrīdu viss iet tā, kā vajadzīgs .. . Staļina prēmiju komiteja pirmoreiz jau apstiprinājusi... Vai redzat nu, Boris Iļji�, kas iznāk, ja uzdevumiem ir reāls pamats? � viņ� pievērsās galvenajam konstruktoram, acīm redzot noslēgdams ar �o frāzi kādas senas domstarpības.

Galvenais konstruktors steidzīgi pamāja ar galvu. Viņ� sēdēja krēslā, gurdenās rokas gļēvi uz ceļiem nolaidis. Seju ar izliekto pieri un lielajām acīm, ko apēnoja biezas skropstas, varētu saukt par skaistu, ja nebūtu �īs mutes ar pārāk plānām lūpām un dīvainā � it kā kautrā, it kā vainīgā smaida. Tikpat dīvains Bahirevam �ķita viņa skumīgi meklējo�ais skatiens.

Bahirevs neviļus atcerējās pērtiķa skatienu būrī Maskavas Zooloģiskajā dārzā, uz kurieni bija vedis Sarķīti. Pērtiķis, �ķita, visu laiku ir baidījās no kaut kā, ir nemitīgi meklēja izeju no būra, ir slēpās no sve�ajiem.

Līdzīga � gan bēdīga, gan liekulīga, gan izeju meklējo�a izteiksme slēpās galvenā konstruktora tum�o acu dzīlēs.

� Redziet nu, Boris Iļji�, kas iznāk, ja talants un zinā�anas strādā galvenajā virzienā ... � stūrgalvīgi turpināja Valgans, bet konstruktors, atbildot uz �iem vārdiem, strauji māja ar galvu un nervozi kustināja kaulainos pirkstus.

Pabeidzis sarunu, Valgans atļāva in�enierim aiziet un piesauca klāt Uhanovu.

� Iepazīstiniet Dmitriju Aleksejevi�u ar rūpnīcu!

� Mums deviņos raports, � Uhanovs teica Bahirevam. � Vai iesim? Tūda] ieraudzīsiet visas mūsu grūtības.

... Rūpnīcas pagalms runāja plakātu, karikatūru, lozungu, tabeļu valodā. Galvenās alejas sākumā bija novietoti stendi.

Uhanovs ieveda Dmitriju montē�anas cehā, palūkojās apkārt un lepni sacīja:

� Pirms diviem gadiem rekonstruēts!

Cehs bija pārjumts ar stikliem kā siltumnīca, augsts un gai�s. Zilgmē aiz vienlaidu rūtīm pavasarīgi mirdzēja saule. No ceha viņa gala sausi un vienmērīgi slīdēja �urp galvenā konveijera platā lenta. Tās plūdums �ķita tikpat mū�sen noteikts kā lielas upes tecējums. Saules gaismas apspīdētais konveijers kustējās, pievilkdams un pakļaudams sev visus un visu, � viensliedes celtnis bez steigas nesa uz to detaļas, ripoja �igli autokāri, no konveijera uz aug�u stiepās elastīgas �ļūtenes un troses, cie�i pie tā rosījās norūpēju�ies cilvēki. Rūca motori, ņerkstēja uzgrie�ņu atslēgas, svelpa urbjma�īnas, tikai cilvēki strādāja klusu, nerunādami. Vārdus metāla �vadzoņā nevarēja sadzirdēt, bet ļaudīm jau arī vārdi nebija vajadzīgi � tik vienota, saskanīga bija viņu rīcība. Lai tur aiz sienām notiktu kas notikdams, �eit, cehā, zem siltumnīcas stiklu pārvalka valdīja konveijera mierīgā kustība, tā vērta visu stingrā un saskanīgā plūsmā; pat saules gaisma padevīgi slīdēja konveijeram līdzi pa eļļaini spīdo�ajām sliedēm un plāksnēm.

Bahirevs neviļus uz mirkli apstājās pie konveijera un atlieca plecus, kā da�kārt cilvēks, kas neviļus apstājas pla�as un mierīgas upes krastā.

� Jauks, jauks cehs . .. Neko nevar sacīt! Jauki! � viņ� smaidīdams teica un, vairīdamies no saules, piemiedza acis.

Montē�anas ceha vidū viņi nogriezās blakus ejā.

Nepārbūvētās palīgtelpas bija zemas un neizskatīgas.

Vienīgais �aurais ceha priek�nieka kabineta logs, kas bija iespiests pa�ā kaktā, atradās tie�i pretim blakus ēkas sienai. Mazā istabiņa krēslaina. Cilvēki, ģērbu�ies vecās darba drēbēs un apvalkātos kreklos, kā parasts, noguru�ām sejām, laiski

sarunājās, �aukstināja diennakts pārskatu lapas, kāri smēķēja. Varēja redzēt, ka daudzi atnāku�i uz raportu pēc nakts maiņas beigām, viņu acīs zem apsarku�ajiem plakstiem spīdēja Bahirevam pazīstamais drud�ainais spo�ums, kas parādās pēc negulētas, darbā aizvadītas nakts.

�Virtuve...� Bahirevs nodomāja. �eit bija sapulcēju�ies tie, kas vakar nodro�ināja ēdienu pasnieg�anu svētku galdam � lielajam konveijeram. Izrādījās, ka montā�as ceha vadītājs ir Roslavļevs, tas pats in�enieris, kas Bahirevam bija palicis atmiņā drūmās sejas un kuplo uzacu dēļ. Viņ� nosēdināja Uhanovu pie sava galda un iepazīstināja sapulcēju�os ar Bahirevu.

Jaunā galvenā in�eniera iera�anos uzņēma atturīgi, divi trīs ziņkāri skatieni atrāvās no pārskatiem un strauji pārslīdēja viņa sejai.

Uhanovs, kas �ajos apstākļos izskatījās īpa�i svaigs un elegants, iesāka savā vibrējo�ajā balsī:

� Detaļu piegāde kā atsevi�ķiem darbgaldiem, tā arī konveijeram noritējusi pēc plāna. Vakar, sprie�ot pēc pārskata datiem, strādāts labi.

Uhanova mo�i rosīgais tonis un acu īpa�ais mirdzums Dmit-rijam atgādināja to noskaņojumu, kādā viņ� pats pēc paraduma saskanīgi un veiksmigi darīja iemīļoto darbu. Acīm redzot pati raporta procedūra Uhanovam sagādāja prieku.

� Montā�as ceha priek�niek, jūsu pretenzijas!

� Strādāju�i labi! � negribīgi piecēlies, Roslavļevs naidīgi iesmējās. � Konveijers spie�, ko var. .. Apcirkņos tuk�s ... Daudzu detaļu krājums � nulle .. .

� Buksite! � kaut kur aizmugurē zemās istabas pustumsā vaidulīgi atskanēja klusa balss.

� Nu jā! � dobji atsaucās Roslavļevs. � Buk�u nav! Tiktāl jau esam nodzīvoju�ies! Bukse apdraud konveijeru! ... Puse traktoru noiet no konveijera nenokomplektēti. Divus pēdējos traktorus noņēma bez pro�ektoriem.

� Kāpēc bez pro�ektoriem? � Uhanovs satraucās.

� Nav kron�teina tapu! Tapu dēļ izput rūpnīcas plans! Tapas un bukses iz�ķir konveijera likteni! ... Motorcehs lai� tik laukā brāķa �aulas . . .

� Kāpēc brāķa?

� Tāpēc, ka motorcehā pieradu�i strādāt nevis ar precizitāti plus vai minus mikrons, bet gan viena pēda �urp vai turp! � Roslavļevs nograndīja. Savilcis pieri krokās, viņ� ar pūlēm sarauca uz aug�u smagās, baltās uzacis, un no zobu suku apak�as pasaulē palūkojās divas negaidīti dzidras un pat naivas acis. � Nepiecie�ams, lai motorcehā un �ugunlie-tuvē bez visa cita būtu vēl arī sirdsapziņa!

Drūmās runas beigās griezies pie citu sirdsapziņas ar aicinājumu, kas nāca no dvēseles dziļumiem, Roslavļevs apsēdās.

� Kas jums tur motorcehā ir ar tām �aulām? � Uhanovs pievērsās jauniņam, brūnacainam in�enierim, kas bija tievs kā meitene. � Un atkal esi atnācis tu, Sagurov? � viņ� pārmeta. � Ceha vadītājs slēpjas kabinetā, sūta vietniekus? Kas jums tur notiek ar �aulām?

Brūnacainais jauneklis piecēlās tik lokani kā pieliekta kārklu rīkste un sāka runāt strauji, skaļi, sa�utuma pilns:

� Kas ar �aulām? Kas ar �aulām? Pajautājiet �ugunlē-jējiem, kas viņiem tur notiek ar �aulām! Te deva mums trauslas, te pavisam nedod! Bet ko nu par �aulām! Bloku nav! Tik tālu nu esam tiku�i! � Viņ� pagriezās pret sodrējos nokvēpu�u, kalsnu maza auguma cilvēku un nikni uzbruka tam: � Dodiet jūs man vismaz blokus! Ja būs bloki � pārējo es no jums izspiedī�u! Bet, ja bloku nav, tad nekā nav.

Un atkal acumirklīgajā klusuma brīdī atskanēja vaids, kas nāca kaut kur no dūmainās krēslas:

� Bukse! Buksīte! ... Pie tās ta�u kaut kā jātiek!

� Jā, buksīte! � nīgri uztvēra jaunais in�enieris. � Kaut jel vismaz tā būtu pēc detaļas! Kā raports � tā runā par buksīti!

� Ka tikai par to vēl nesāk runāt arī partijas komitejā! � draudīgi nodārdināja Roslavļevs.

In�enieri runāja dedzīgi, bet aiz �īs dedzības bija jūtama nevis enerģijas pārpilnība, bet gan nervozitāte un nogurums.

Aiz konveijera �ķietami vienmērīgās plūsmas Bahirevam atklājās rūpnīcas drud�ainā, saraustītā pulsācija. Jā, �eit bija virtuve ar saviem netīrumiem un kvēpiem, ar tūksto�iem sīku rai�u un nepabeigtu darbu, ar rūpnīcas kolektīva lielajām rūpēm.

Bahirevs nebija iesācējs un ļoti labi zināja, kādas pūles rūpnīcai prasa lielā konveijera di�enā gaita. Bet jau no pirmajiem vārdiem viņ� sajuta, cik pārlieku liels kontrasts ir starp atsevi�ķiem rūpnīcas iecirkņiem un cik pārmērīgi drud�aini norisinās raports. Briesmu nojauta lika Bahirevam katrā teikumā sadzirdēt slēptu trauksmes signālu.

� Atkal visi cehi par deficītu vaino �ugunlietuvi, � Uha-, novs bargi sacīja. � Kas jums tur ir ar tiem blokiem? Kāpēc jūs klusējat? Vai nespējat savas domas izteikt?

� Esmu jau piekusis, savas domas klāstīdams, � kaklā iespiedies un niknās acis blisinādams, runāja nokvēpu�ais mazā auguma cilvēks. � Strādnieki bēg. Serdeņi ir brāķis. Vajadzīgo �ugunu nav.

� Atmetiet �o objektivizē�anul � sauca no vietas motoru ceha in�enieris.

� To jau esmu dzirdējis... Katrā raportā mani zākā par objektīvistu. Lamāt māk katrs, bet, kad jāpalīdz, nav neviena.

Raports izvērtās par ķīviņu, un Uhanovs ar pūlēm nomierināja iekarsu�os in�enierus:

� Biedri, rāmāki ... Iz�ķiras ta�u jautājums � būt vai nebūt ceturk�ņa plānam! Ar buksēm un �aulām � katastrofa! Ar blokiem � vēl trakāk!

Raports beidzās. Norūpēju�ies, noguru�i cilvēki no pustum�ās, piesmēķētās istabiņas izklīda pa cehiem.

�Visu saprotu,� Dmitrijs domāja, sekodams Uhanovam. �Sava �virtuve� ir visur... Arī mums tā bija ... Bet vai tāda? Varbūt arī mums bija tāpat, tikai, pieradis pie tās, vairs neko neievēroju? Nē, tā tomēr nebija! Tur viss normālāk, skaidrāk, veselīgāk ...�

Te acu priek�ā atainojās smagais ceļojo�ais karogs elegantajā Valgana kabinetā, te ausīs ieskanējās puskrēslā vaido�ā balss: �Buksīte! ... Pie tās ta�u kaut kā jātiek! ...� Iespaidi bija saraustīti, pretrunīgi un satrauco�i. Sājā juceklī Bahirevs arvien skaidrāk izjuta, ka rūpnīcas dzīvē ir kas slimīgs. Tā da�reiz, sastopot cilvēku, pēc kvēlā vaigu sārtuma, pēc acu spo�uma, pēc pārliecīga mo�uma var nojaust, ka viņu slepus moka drudzis. Un arvien neatlaidīgāk galvā urbās kāda nemierīga doma: �Kādēļ piekāpos, piekritu braukt �urp? Ko es te meklēju? Pla�u vērienu? Galvenā vietu? Naudu? Pie vella visu to! Man vajadzētu sēdēt savā vietā, darīt savu darbu bez mazākās aizķer�anās! Tur jau tā arī bija. Bet �eit? ... Darbs nepazīstams, ļaudis sve�i, apstākļi neskaidri. Nenormāls stāvoklis.�

Pirmais marta atkusnis skaloja ietvju asfaltu. Gar jumtiem karājās lāstekas. Cehi stiepās tālu, garās rindās. Kaut kur pie upes dunēja kalve.

Rūpnīca stāvēja Dmitrija priek�ā kā uzdevums, kuru nepiecie�ams atrisināt.

Bahirevs traucās uz cehiem, bet iepriek� bija jāiegrie�as kadru daļā, jānokārto formalitātes, pēc tam jāsē�as pie tehniskās dokumentācijas.

Tā aizritēja puse dienas. Maiņu starplaikā rūpnīcas pagalmā notika kopējs mītiņ�. Uz laukuma, pie sargbūdas, blakus Staļina statujai bija piebraukta ar sarkanu drānu apvilkta kravas ma�īna. Sāka spēlēt orķestris, kas bija novietojies līdzās automa�īnai, spīguļodamas iemirdzējās taures. �is spo�ums, sīkās dimanta palāses, kas pilēja no caurspīdīgajām lāstekām, un sērsnas vizma rūpnīcas skvēra sniegā �ilbināja acis.

Laukums bija ļau�u pilns. Dmitrijs stāvēja pūlī. Sarunas, kas izraisījās visapkārt, plūda viņam garām kā strauts akmenim, kas guļ tam ceļā. Viņ� bija vēl nepazīstams, sve�s, neiekļauts tai dzīvē, kas mutuļoja ap viņu. Uz kravas ma�īnas pacēla karogus. Bārkstis �ūpojās piekrastes vējā. Karogu kātu zeltītie uzgaļi kā ugunspuķes dega gandrīz pie sirds uz augsta pjedestāla paceltajai statujai. Marmora �inelis tai bija pla�i atsists vaļā ar tādu kustību, kas padara dzīvu pat akmeni. Acis nenovērsdamās lūkojās tālē, pāri cilvēku pilnajam laukumam, un apak�ējais plaksts, mazliet pacelts vieglā pie-miedzienā, it kā sargāja �o tālēm piekalto skatienu no liekā, sīkumainā, zemiskā.

Marta jaukās dienas bija atmodināju�as jaunos pūpolvīto-lus, kas auga pie pa�as statujas. Tieviņie, īsie zari, sniegdamies cilvēkam līdz ceļiem, nevarīgi spraucās ārā no saplaku�ajām kupenām, ar visu spēku tiecās pretim saulei, sīki, kaili', aizkustino�i, gaidu pilni.

Tie drebinājās vējā, kas pūta no upes, atsitās pret pjedestāla marmoru un atkal spītīgi slējās taisni. JĶiemā sniega un sarmas klātie zariņi snauda dziļā mierā, vasarā, siltuma un valgmes piesātinātos, tajos �alks lapas, un tikai �obrīd, agrā pavasarī, tik ļoti dūrās acīs gan zariņu alkas un nevarība, gan piepūle un gaidas, kādās dzīvoja katra trīso�ā klūdziņa. Viena no tām tikko jau�ami, kā lūgdama un baiļodamās pieskārās Bahireva plaukstai. Bahirevs atvirzījās nost, lai nejau�i to nenolauztu.

No vispārējās balsu dunoņas izlauzās kāds sauciens:

� Vēl nesi Ministrijas ceļojo�o. Ak sarkanā, par visām krāsām tu skaistākā!

� Trīs gadus esam nesu�i un vēl desmit nesīsim ministrijas dotol

� Būtu jau labāk blokus nesu�i! � norūca kāda ērcīga balss. � Kop� rīta jau nedod blokus uz konveijera ...

� Paskat... Sēru karogu atnesu�i. Ar melnu apmali.

� Ak! Nekādi nevaru pierast! � skumīgi sacīja padzīvojusi strādniece. � Kā iedomājos, tā visa apkārtne ietinas sērās.

� Skaties, nāk ... Kas ir tas resnais?

� Tas nav mūsējs... Pie mums tādi nenobarojas!

� Rau, kur nāk mūsējie ... Kā direktors, tā partorgs � kāds viens, tāds otrs.

Valgans, Cubasovs, Uhanovs uzkāpa uz ma�īnas.

Zem Valgana vaļā atmestā ģenerāļa �ineļa spīdēja ordeņi. Skaistā galva ar kvēlo sārtumu sejā un melnajām acīm bija stalti pacelta.

Orķestris apklusa.

Valgana jauneklīgā, skanīgā balss viegli plūda pār laukumu un tūlīt piesaistīja uzmanību.

� Biedri! Sajās skumju un pārbaudījumu dienās .. . mūsu rūpnīcas varonīgais, cīņās rūdītais kolektīvs ... ir gatavs gūt jaunas darba uzvaras!

Laukumā iestājās klusums. Vēl dzirdamāk no upes puses skanēja dobjā kalves dunoņa. Valgana runa plūda �o ritmisko klaudzienu pavadījumā. Dmitriju pārsteidza, ka pierastie mītiņu vārdi, kad tos izrunāja Valgans, kļuva saturā neparasti bagāti. Tajos skanēja gan gai�as, vīri�ķīgas skumjas, gan dedzīgs aicinājums, gan nesatricināma pārliecība. Valgans pienāca pie ma�īnas malas, nolieca galvu, un viļņainās matu cirtas nokrita viņam pār pieri. Viņ� runāja skaļi, saraustīti, bet spēcīgi, neatlaidības pilnā balsī:

� Gadu pēc ģada ... mēnesi pēc mēne�a . . . mūsu kolektīvs, Staļina plāna iedvesmots, gājis sociālistiskās sacensības pirmajās rindās, izpildījis un pārsniedzis uzdevumus! Spēkus nesaudzēdami... dzimtenes vārdā ... pūlēju�ies mūsu rūpnīcas varonīgie cilvēki! ...

Valgans atkāpās uz ma�īnas vidu, atmeta galvu atpakaļ. Vēj� sapurināja cirtas. Pla�ā �estā uz aug�u pacēlās roka.

� Zvēram tev, biedri Staļin, turpināt mūsu varonīgo darba sardzi un vienmēr iet pirmajā rindā! � Un atkal, galvu no-ļjecis, viņ� pienāca pie ma�īnas malas, ierunājās klusāk, dobjāk: � Gadu pēc gada ... mēnesi pēc mēne�a ... mēs nesām, lūk, �o ceļojo�o karogu! Mēs turējām to cie�i... Mēs cīnījāmies par to sīvi ...

Viņ� lika spēcīgi aizskanēt savai augstajai, gai�ajai balsij līdz upei, līdz tālākajiem korpusiem:

� Zvēram tev, biedri Staļin, ka bez tevis būsim tādi pa�i, kādi bijām ar tevi. ..

Smago veseru dunoņa upes pusē apstiprināja katru vārdu. Pūlis, kas pirms mirkļa vēl dūca kā bi�u strops, bija apklusis. Vecīgajam sagādes priek�niekam ar augstmanīgo stāju un mei�ai ar gandrīz bērni�ķīgo sejiņu vienādi sasarka plaksti. Pie kādiem dvēseles dziļumiem apelēja Valgans? Kaut kas visiem kopīgs un labākais katrā atsaucās uz viņa vārdiem un apvienoja visus.

� Kas gan tas ir? � Bahirevs jautāja sev.

Kailās rīkstītes sniegā pie pjedestāla tāpat kā pirmīt tiecās uz gaismu un trīsēja gaidās. Tās varēja tikai gaidīt, padevīgi un aizkustino�i gaidīt. Cilvēki var radīt, censties panākt savu, cīnīties. Vai tas būtu kopīgais visos un labākais katrā? Vai, Valgana vārdu atmodināts un pacelts no dziļumiem, tas apvienoja visus, kas stāvēja uz �ā laukuma?

Valgana aicino�ajā balsī bija kas kopīgs ar augstajā pjedestālā paceltās statujas aicino�o, apvārsnim pievērsto skatienu, ar statujā iekalto kustību, kas bijusi tik strauja, ka atsitu�ies vaļā pat marmora �ineļa stūri.

�īs kopības, �ā kaismīgā aicinājuma dēļ Bahirevs tūdaļ piedeva Valganam ir viņa daudzrunību, ir paradumu glaudīt pa�a zodu, ir daudzas citas īpatnības, kas kaitināja Bahirevu.

�Varens, varens direktors!� gandrīz vai apskauzdams viņu, Bahirevs teica pats sev. Nebūdams runātājs, viņ� augstu vērtēja pa�am neaizsniedzamo oratora talantu. �Aizkustina sirdi, velns tāds! Arī vārdi nav viņa, ta�u � palūk vien! Vai balss? . .. Varbūt seja? . . . Vai to nesauc par iedvesmu? Prot. Es tā nespētu. Vairāk nekā tūksto� cilvēku, un visus savaldzinājis! Piere mitra, cirtas līp klāt... Varens ...�

Рёс mītiņa Bahirevs devās apskatīt cehus. Viņ� nolēma sākumā iet viens, lai nekas netraucētu koncentrēties. �Rūpnīcā, tāpat kā kaujā, vājākā ir vienību saskares vieta,� viņ� sprieda. �Motoru cehā saskaras montā�as un metalurģiskais cehs . . . Gala un sākuma saskare. �eit tad arī plīst. �aulas un bloki krata rūpnīcu kā drudzī... Sāksim no motoru .ceha.�

Darbgaldu rindas, to vienmērīgā dunoņa, dzirksteļu vēdekļi, emulsiju plūsmas � tas viss Bahirevam bija pazīstams. Ceha centrā viņ� pamanīja dīvainu tuk�umu un devās turp. �eit valdīja automātika. Pie līnijas nebija neviena cilvēka. Ne steigas, ne kņadas, skanēja tikai komandpunkta vienmērīgie knak�ķi. Smagās cilindra galviņas te slīdēja noteiktā un vienmērīgā ritmā, te viegli grozījās, te pa�as no sevis pēc neredzamas un nedzirdamas komandas uzmanīgi apgriezās ar pamatni uz aug�u.

Ne balsu, ne liekas rosības, tikai vienmērīgi knak�ķi, un slīdo�i virzās detaļas, kas acu priek�ā maina savus apveidus.

Bahirevs stāvēja viens � nekustēdamies. Atpūta! �eit atpūtās no raporta jezgas, no rūpnīcas pretrunām nevis ķermenis, bet visa apziņa. Tā atpū�as ceļinieks pazīstamās apme�anās vietās, tā atpū�as gleznotājs pie iemīļotajām gleznām.

�eit bija it kā nākotnes rūpnīcas kodols. Tas pastāvēja. Tas pulsēja spēcīgi un vienmērīgi, kā pulsē veselīga, nekādu slimību neskarta sirds. Bahirevs stāvēja tīksminādamies.

�Te nu tas ir! In�eniera sapņa iemiesojums. Varbūt tas, ko dēvē par dzejnieka sapni? Kaut traktoru rūpnīca bijusi tāda no sākuma līdz galam!�

Bahirevs ar pūlēm atrāvās no �īs ainas un sāka iet pa galveno eju. Pretim izskrēja smaido�s zeņķis arodskolnieka formas tērpā. Uz abām rokām viņ� kā uzro�us uzmaucis sudrabaini pelēkās �aulas. Nosmulētā seja bija ļoti satraukta.

� Ei, motornieki! � viņ� kliedza. � Ārkārtējs gadījums! Ārkārtējs gadījums! Konveijers stāv �aulu dēļ!

Viņu apstāja no visām pusēm.

� Kā tā � �aulu dēļ? � noprasīja Sagurovs, ar ko Bahirevs bija iepazinies raporta laikā. � Jums ta�u �aulas ir rezervē!

� Brāķis! Ovālas!

Visi aizdrāzās uz montā�as cehu, bet Bahirevs, mazliet padomājis, devās uz �aulu līniju. Tā bija apgādāta ar moderniem darbgaldiem, un �ķita, ka tur viss kārtībā. Pēk�ņi Bahi-

revs pārsteigumā apstājās � jauns, plecīgs strādnieks, cilādams rokās lielu, netīru koka veseri, uz veidoles laboja �aulas.

� Kas noticis? Kas? � Bahirevs sauca viņam pie auss.

� �aulām plānas sienas . .. Iznāk ovālas ... Tāpēc labojam ...

� Vai pēc tehnoloģiskā procesa? Vai veseris paredzēts tehnoloģiskajā procesā? � kliedza Bahirevs.

� Nē, tehnoloģiskajā procesā veseris nav paredzēts... Bet ovālums ... Es jau izskaidroju .. . Ovālumsl ... � Lai būtu pārliecino�āk, strādnieks ar roku uzzīmēja gaisā ovālu loku.

Kad Bahirevs ieradās montā�as cehā, tur viss bija it kā no�ļucis, saplacis, un cehs nez kāpēc atgādināja futbola bumbu, no kuras izgājis gaiss.

Konveijers bija apstājies. Ļenganas un nedzīvas pār to nokarājās troses un �ļūtenes. Sastindzis, palicis stāvam vien-sliedes celtnis. Cilvēki, kas agrāk bija cie�i aplipu�i ap konveijeru, tagad pametu�i to, aiznesdami līdzi dzīvīgumu, troksni, rosmigo kņadu. Pie konveijera cilvēkus neredzēja, toties agrāk tuk�ās ejas tagad bija strādnieku pilnas. Uz blokiem, uz iestrēgu�ajiem autokāriem sēdēja un zvilnēja cilvēki, smēķēja, laiski ēda sviestmaizes, sarunājās. Stāvo�u konveijeru Bahirevs bija redzējis simtiem rei�u, un tomēr katru reizi �is skats viņu satrauca. Gribējās nekavējoties kaut ko uzsākt. . .

Viņ� devās turp, kur bija redzama grupa cilvēku. Tie stāvēja pie �aulu kaudzes.

� Es ta�u teicu, ka montā�as cehā ir �aulas! No rezerves fonda paņemtās guļ vēl kop� pagāju�ās nedēļas, � Sagurovs uztraucās.

� Bet es jau sacīju, ka visas ir ovālas, visas � brāķis! � rūca Roslavļevs.

� Nevar būt, ka tehniskās kontroles nodaļa būtu izlaidusi cauri simt ovālu �aulu!

� Kā nevar būt, ja tā ir!

Paradis visu pamatīgi aptaustīt pats savām rokām, Bahirevs klusēdams ar instrumentiem izmērīja iek�ējo diametru un pārliecinājās, ka apļa vietā patie�ām ir ovāls. Tāpat klusēdams viņ� aizgāja atpakaļ uz motoru cehu, paņēma tur trīs �aulas tie�i no vesera un izmērīja tās tehniskās kontroles nodaļā. Tās bija apaļas. Viņ� lika tās aiznest uz savu kabinetu un tikai tad atkal devās tālāk pa cehiem.

г

Instrumentu un veiduļu cehā, tāpat kā pie montētājiem, Bahirevs neviļus atelpoja ar visu krūti.

Tāpat kā montā�as cehā, stikla siena no grīdas līdz griestiem. Eju malas rūpīgi iezīmētas ar baltām svītrām. Pelēki zilganas atkritumu kastes. Pie darbgaldiem puķes uz īpa�iem pelēki zilganiem galdiņiem. Vairums strādnieku �eit ģērbu�ies zilos kombinezonos.

Veiduļu cehā viņ� ievēroja plecīgu jaunekli ar palielu, jautru muti un mazliet uzrautu degunu. Frēzētājs ar katru roku grieza savu kloķi � vienu pulksteņa rādītāja virzienā, otru pretējā.

Bahirevs piegāja tam cie�i klāt un, citiem nemanot, pamēģināja griezt īk�ķus pretējos virzienos. �Neiznāk!� Viņ� stāvēja jauneklim aiz muguras un tīksminājās par kustību virtuozitāti un ar sevi�ķu centību virpināja īk�ķus. �Ne velna man neiznāk! Bet viņ� ar abām rokām! Tas tik ir mākslinieks!� Bahirevs labpatikā paraustīja savu cekulu. Jauneklis apstādināja frēzma�inu.

� Veikli gan! � teica Bahirevs. � Bet kāpēc tas tā jādara? � Viņ� skaidrības labad pūlējās atdarināt frēzētāja kustības.

Jauneklis pasmaidīja un brīdi pavērās viņā ar lielām, gai�i brūnām acīm.

� Es ta�u frāzēju pa līkni.

Bahirevs paskatījās uz frēzma�inu. Tā bija neredzēta � reizē apstrādāja vairākas plaknes nepazīstamai, sare�ģītai detaļai.

� Kur jūs ņēmāt tādas frāzes?

� Pa�i taisām.

� Pamatigi! Un kam tā domāta? � Viņ� ar pirkstu piedūrās detaļai.

Jauneklis īgni sarauca gai�ās uzacis.

� Ā! ... Tā sve�am onkulim ...

� Zēl izmantot tādu frāzi sve�a onkuļa labā . ..

� Cehu ne�ēlojam, � jauneklis atteica tikpat īgni kā pirmit, � kur nu vēl frēzi!

�Es ta�u viņu kaut kur esmu redzējis ... Un pavisam nesen ...� Bahirevs pūlējās atcerēties. Tādus enerģiskus strup-deguņus zimē uz plakātiem: �Lai citi iet kur iedami, bet es � uz krājkasi.�

Cugunlietuvē Bahirevs nokļuva tikai pievakarē.

Viņ� zināja, ka �is cehs, piecgadu pirmdzimtais, uzcelts

pēc veciem amerikāņu rasējumiem, tādēļ gaidīja nepievilcīgu ainu, ta�u ieraudzītais pārspēja gaidīto.

Dienas gaisma tik tikko iespīdēja no aug�as, bet elektriskā zaudēja spo�umu zemā, �aurā ceha tvanīgajā gaisā. Oda pēc sadegu�as zemes un kodīgiem kvēpiem. Plaiksnījās lietuves stāvcepļu liesmas; metāls, balts kā piens, dzirkstīdams lija no mirdzo�a, slikti izziesta kausa, un vecās veidkastes sprak�ķēdamas un �ņākdamas �audīja bāli zilganas liesmu mēles. Cehs drebēja Un dārdēja. Pārspēdami dārdoņu, pāri visam skanēja spalgie, prasīgie tiltu celtņu zvani. Sīki klabināja detaļu izsi�anas re�ģi. Kā neprātīgi gaudoja slīpējamie akmeņi. Grāvieniem dārdēja tīrītāju trumuļi. Nemitīgi kustējās daudzo konveijeru �aurās lentas. Cilvēki jocīgi, bez skaņas plātīja mutes un sarunājās ar �estiem kā kurlmēmie. Bahirevs maldījās eju labirintos un domāja:

�Tad ir nu gan cehs! Pats velns te var kāju nolauzt!�

Kāda konveijera galā stāvēja stalts puisis netīriem, noplīsu�iem zābakiem kājās, vaļējā kreklā. Bahirevs ievēroja viņa bramanīgo, laisko pozu, kailās krūtis, redzēja, cik nevērīgi un viegli viņ� satver ar kā�iem un nosvie� no konveijera pudiem smagos, sakaitētos lējumus.

Pēk�ņi pui�a seja pārmainījās, viņ� izspļāva no mutes papirosu un, kaklu izstiepis, sāka uz kaut ko raudzīties.

Ceha viņā galā gāja tas pats jauneklis, ko Dmitrijs bija ievērojis jau instrumentu cehā.

�Kāpēc �is staigā apkārt pa rūpnīcu?� Bahirevs ziņkārīgi nodomāja.

Viņ� panāca jaunekli un sāka iet tam cie�i nopakaļ. Pa�ā ceha centrā pulciņ� jaunu strādnieku bija sarīkoju�i sev jautru izpriecu. Sasēdu�ies uz veidkastu paliktņiem, tie bezrūpīgi vizinājās ar loka konveijeru. Jauneklis apņēmīgi apstādināja to un piegāja pie jokdariem.

� Ak tad vizināties gan?

� Ko citu lai darām? Apcirstuve lējumus nepieņem, serdeņu veidotāji serdeņus nepadod. Kausētāji uzņēmu�i svētvakaru. Diezgan esam pūlēju�ies � pietiks.

� Ak jūs, pūlēju�ies esot! Nevis pūlēju�ies, bet ālēju�ies. � Jauneklis brīdi pastāvēja, rokas kabatās sabāzis, tad strupi noteica: � Būtu labāk gāju�i apcirstuvē, palīdzēju�i . . .

� Mums ir specialitāte! Laid vaļā konveijerul Kāpēc izslēdzi?

� Kur meistars?

� Pēc serdeņiem aizskrēja. Viņ� jau mums palīgstrādniekos.

� Un kur ceha priek�nieks?

� Sē� kabinetā, dauza galdu ar dūri. Brēc pēc detaļām.

Versmodams svelmi, Bahirevam garām pabrauca autokārs ar brūniem, karstiem serdeņiem. Saraucis uzacis, blakus tam soļoja vecis ar pieredzēju�a meistara seju, garām ūsām. Jauneklis, kas bija ģērbies kombinezonā, piegāja viņam klāt.

� Kas tad �odien notiek? No rīta nebija �aulu, tagad aizkavē bloki. Rīkojieties ta�u veicīgāk!

� Tu gr vēl te sāksi rīkot! Ir nu gan ievedu�i sistēmu: �Ātrāk, ātrāk!� � meistars noskaitās. � Cilvēku maz, �ihta ir brāķis, sagatavotavā veidzeme nederīga, bet visi tikai vienu: �Ātrāk, ātrāk, ātrāk!�

� Vectēv, es ta�u no komjaunie�u reida, � samierino�i sacīja jauneklis, � pui�i sē� uz veidkastēm un vizinās. Vajadzētu parunāt, lai pagaidām palīdz apcirstuvē.

Meistars atbildēja kaut ko � dārdoņā to nevarēja sadzirdēt � un devās tālāk. Jauneklis stāvēja, acis piemiedzis. Pie viņa pienāca puisis atpogātajā kreklā un izaicino�i sacīja:

� Kā ievēlēja tevi, tā nu tev deguns gaisā un vairs nesasveicinies.

� Bet vai tu vienmēr sasveicinies? � Jauneklis piemiedza brūnās acis.

� Kā nu kuro reizi... � Puisis pakasīja kailās krūtis.

� Nu palūk nu! Pa�i sevi mēs neredzam . . .

Abi kādu brīdi klusēja.

� Ak tad atgriezies gan ... � pa pusei izsmiedams, teica jauneklis.

� Kā redzi.

� Esi kļuvis apzinīgs? � jaunekļa balsī skanēja skaidri saklausāma ironija.

� Esmu. Vai tu uzstājies pret mani? Par atlai�anu?

� Par biedru tiesu . ..

� Kas tad tie tiesātāji būs? Ja�ka ar Masku?

� Nu, kaut vai viņi...

� Atradu�ies tiesne�i ... � Puisis nospļāvās, parāva kreklu tā, ka tas notirk�ķēja.

Kad Bahirevs no ceha iznāca pirmrindnieku alejā, metās jau krēsla.

Vakarblāzma vēl nebija nodzisusi, aiz cehiem nespodri plēnēja purpurkrāsas svītra. Laiks bija izmainījies, un blāzmaino mijkrēsli slāpēja bieza migla. No debesīm krita slapj� sniegs. Bez mitas pūta ziemeļrietenis. Dmitrijam prāts kļuva -nemierīgs. Iespaidi bija vēl svaigi, raibi un pretrunīgi, tie haotiski dzenāja cits citu.

�Automātiskā līnija un . . . koka veseris. Veiduļu ceha virtuozs un bezbēdīgais karuselis uz konveijera pa�a galvenā ceha vidū. Lieliskais montā�as cehs un drausmīgā �ugunlie-tuve. Spo�ais direktora kabinets, kur viss pau� lielas domas par nākotni, kur sajūtama mo�u un dro�u cilvēku draudzīga saliedētība, un drūmais kambarītis, kurā notiek raporti, kas pārvēr�as par saniknotu un neapmierinātu cilvēku ķildo�anos.�

Bahirevu neatstāja sajūta, ka visā redzētajā ir kaut kas slimīgs, bet viņ� nezināja ne slimības cēloņus, ne ārstē�anas veidus.

�Vai tās būtu kara, evakuācijas sekas?� viņ� jauta ja sev un atbildēja: �Esmu bijis Staļingradas traktoru rūpnīca, kad ļaudis dzīvoja zemnīcās, strādāja cehos, kur nebija jumtu, kur sniegs sniga uz darbgaldiem, un tomēr mani nemocīja tādas pretrunīgas izjūtas. Un Minskā?� viņ� atcerējās. �Un Harkovas traktoru rūpnīcā? Skaistā, dārzos slīgsto�ā rūpnīca ta�u arī bija evakuēta . . . Kāpēc tad �eit tā? Ja nebūtu bijis kara, kā būtu tad? . . .� Viņ� atkal nerada atbildi.

Pēc �ugunlietuves deguma smakas un kvēpiem Bahirevam gribējās ieelpot svaigu gaisu un klusumā padomāt. Viņ� atsēdās uz sola pirmrindnieku alejā. Vārti uz montā�as cehu bija vaļā, un trīs traktori gausi izrāpoja uz izmēģinā�anas laukumiņa.

�Sve�a rūpnīca, sve�as ma�īnas ...� Viņu atkal sagrāba tās uzmācīgās domas, kas izraisīja vēlē�anos bēgt prom no rūpnīcas. �Pārlieku smags, dārgs un neveikls ormanis ar stūres ratu gro�u vietā . . . Tāds smagsvarnieks tik tikko rāpo, bet velk da�reiz pāris vieglinu sējma�īnu un vēl prasa miljoniem lielu piekabinātāju armiju. Me�onīgi! ... Ja kustas tanks, tad viss tajā ir pamatots. Gan metāla biezums, gan tonnā�a, gan kustības ātrums � viss tie�i tāds, kādu prasa kauja. Bet �eit? Ar�anai un sējai � katrai vajadzīga cita tonnā�a, cits ātrums un cita lieto�anas izturība. Nekas neatbilst dotajam mērķim! Kāpēc nemeklē nepiecie�amo?� Bahireva domas atkal un atkal atgriezās pie kara gadiem: �Toreiz tanku būvētāji mek-leja.steigdamies, nemitīgi, neatlaidīgi, tāpēc ka skaidri-zināja: tie, kas neatradīs vislabāko kara ma�īnas konstrukciju, nolems valsti bojā ejai. Bet vai tāpēc, ka pār laukiem ple�as mierīgas debesis, mēs varam snaust �ajos laukos? Nelabojami maldās tas, kur� tā domā! Es domāju citādi,� viņ� teica sev. �Bet ko es spē�u �eit izdarīt? Viņi par traktoriem zina vairāk nekā es! Būtu labāk palicis uz vietas!... Ko es �eit iespē�u? Sve�a rūpnīca ... Sve�a ma�īna ...�

Bet traktori, nenojauzdami galvenā in�eniera naidīgās domas, kaut kur aiz kokiem mo�i tark�ķināja, un traktorists tumsā jautri dziedāja veco dziesmu:

Man pa ceļam ar tevi labs gabals ko brist.

Un ceļ� aizvilkts un aizputināts.

Nāc nu, Vaņa, tu labākais traktorist, Mūs ar traktoru aizvizināt.

Bahirevs ieklausījās. �Jā, kādreiz gaidīja traktoru, mīlēja to bez jēgas, bet tagad ir skaidrs: nav tas, nav tā, vajag citādi, vajag labāk. Kam skaidrs? Man vienam vai visiem? Un ko tas nozīmē � citādi?�

� Aļo�ka, dod pro�ektorus izmēģinā�anai! � pa visu pagalmu noskanēja sauciens. � Dod �urp pārnesamos pro�ektorus!

�Pārnesamos ... Tātad vēl vienmēr bez pro�ektoriem,� nosprieda Dmitrijs. �Aklus izlai� pasaulē. . . Pa�laik es vēl raugos uz tiem kā sve�inieks, un pat kā sve�iniekam man ir grūti to redzēt. Bet ja nu arī manā laikā izlaidīs �itādus pa�us aklus? ... Un izlaidīs � kā likts! So milzeni man neizkustināt. Netik�u galā.�

Bahirevs jau skaidri apzinājās, ka viņa atbrauk�ana ir bijusi kļūda. Tuvumā viss izrādījās daudz sare�ģītāks nekā iztālēm, un kā asa smaka no visa sitās pretim nelāgs, pretrunīgs divpusīgums.

�Aizbraukt, kamēr nav par vēlu, kamēr vēl nav nokārtoju�i pieņem�anu darbā . . . Neērti? Jā! Muļķīgi? Jā! Bet vēl muļķīgāk ir palikt �eit, ķerties pie darba, labi zinot, ka tas nav pa spēkam ... Esmu paradis strādāt godīgi. Bērni � pat tie lepojas ar tēti... Mājās pārnācis, mierīgi lūkojos sava pui�eļa acīs. Par ko es pārvērtī�os �eit? Rūpnīcai nebūs nekāda labuma no tāda galvenā in�eniera ... Ari man nebūs labi... Nedrīkst vilcināties! Nekavējoties jāizlemj...�

Viņ� aizgāja pie Valgana un sastapa to vienu pa�u.

� Nu kā, vai apskatīji rūpnīcu? � Valgans draudzīgi un jautri vaicāja.

� Apskatīju, � Bahirevs atteica, apsēdās, pagrozījās atzveltni un ņēmās no visa spēka plūkāt un tīt ap pirkstu savu cekulu.

Sarunu bija grūti iesākt. Valgans lūkojās uz viņu nogaido�i.

� Scmjon Petrovi� ... Es apskatījos ... Padomāju. Un jāsaka: mana iecel�ana neap�aubāmi bijusi kļūda ... Ar rūpnīcu galā netik�u . . .

Direktors strauji pastūma dokumentu mapi, savilka virslūpu tā, ka kļuva redzami baltie, vienādie zobi. Dro�i vien viņ� gribēja sacīt kaut ko asu, bet savaldījās.

� Kas es, pēc jūsu domām, esmu? � viņ� jautāja dusmīgi, bet ne skaļi. � Puika? Es vienojos ar ministriju, runāju ar jums, jūs piekritāt. ..

� Es atteicos!

� Bet vēlāk bijāt ar mieru! Es kārtoju formalitātes. Es atvedu jūs �urp. Un jau pirmajā dienā . . .

� Labāk pirmajā nekā trīssimt pirmajā, Semjon Petrovi�. Iztālēm es nespēju iedomāties, cik �is uzdevums ir sare�ģīts . .. Esmu pieradis strādāt godīgi .. . Un nu godīgi saku: rūpnīca man nav pa spēkam . . .

� Nav pa spēkam? � Valgans viņu pārtrauca ar dusmu pilnu nicinājumu balsī. � Bet jūs ta�u vēl neesat mēģinājis! Patiesībā jums nevis nav pa spēkam, bet jūs �ēlojat savus spēkus! Taupāt sevi. Par ceha priek�nieku strādāt, protams, ir mierīgāk . . . Un vai mēs visi �eit negribam mierīgu dzīvi? Kad braucu vilcienā, es ar skaudību noraugos uz katru dzelzceļa apgaitnieka būdu. Tā gribas izlēkt no vagona, apmesties kaut kur pasaules malā! Me�s, bise, sakņu dārzs, pensija! Dzīvo un taupi savu veselību . . . Ta�u es nelecu vis!

� Katrs ir derīgs savā vietā, � Bahirevs sacīja, neskatīdamies uz Valganu.

� Manuprāt, es būtu ļoti labs apgaitnieka vietā .. . Vai domājat, ka mēs visi neredzam, kas ir mūsu rūpnīca? Ja gribat zināt � tā ir mūsu straujās attīstības produkts. Tajā vienā pa�ā ir triju laikmetu atstātas pēdas! Jā, jā! Mūsu drūmā �ugunlietuve celta pēc kapitālistisko rūpnīcu rasējumiem

un paraugiem. Veiduļu cehs � tā jau ir pāreja uz sociālismu! Bet mūsu montā�as cehs, mūsu automātiskas līnijas, mūsu parki, mūsu Kultūras pils � tas jau ir sociālisms. Mums ir tādi strādnieki kā frēzētājs Sugrobins � un tas_ ir sociālisms. Bet ir ari dzērāji un pat zagļi � cilvēki ar tādam kapitālisma paliekām apziņā, ka sliktāk vairs nevar but. Un kara cirstās brūces? Kalves tum�ajās sienās ir gai�a ķieģeļu svītra � vai ievērojāt? �ai vietā siena bija sagrauta . . . Un tagad tā ir kā rēta rūpnīcas ķermenī. Vai domājat, ka mēs visu to neredzam? Tikai neesam gļēvi, ne�inkslam, nedezer-tējam, bet strādājam!

Valganam bija taisnība. Ta�u Bahirevs neskaidri sajuta direktora vārdu dīvaino vieglumu. Valgana pieminēto pretmetu līdzās pastāvē�ana Bahirevam �ķita necie�ami miermīlīga, un �ī viltīgā miermīlība lika būt uzmanīgam, spieda neatlaidīgi atkārtot:

� Semjon Petrovi�... Jums ir tiesības mani lamāt. Lamājiet, bet atlaidiet...

� Es jūs atlaidī�u. Bet kas notiks ar rūpnīcu? Atlaist jūs nozīmē pa�am atkal braukt uz Maskavu, atkal meklēt, atkal lūgt ministrijai... Kas es, pēc jūsu domām, esmu � puika? � viņ� atkal vaicāja to pa�u. Bahirevs klusēja. � Kas esat jūs, pēc jūsu domām? � ar vēl lielāku uzsvaru jautāja Valgans. � Komunists? Jums ta�u uzticēja lielu darbu! Bet jūs pat nepamēģinājāt veikt to � tūdaļ ķepas gaisā: �Es netik�u galā!� Un to jūs sakāt tādā laikā! .. . Miljoniem mūsu cilvēku pa�laik sasprindzina spēkus līdz pēdējam, lai izlīdzinātu zaudējumu. Bet jūs ... Jūsu uzdevums � pūlēties visiem spēkiem, lai tiktu galā ... Un, ja netiksiet galā, tad tas jau būs mūsu uzdevums � atcelt jūs kā tādu, kas nav spējis veikt uzticēto. Jācen�as visiem spēkiem, lai attaisnotu uzticību! Lūk, kā jāsaprot godīgums! Tādai jābūt partejiskai rīcībai. Bet jūs ...

Valgans aizsmēķēja, piegāja pie loga, atgrūda vēdlodziņu, bridi pastāvēja pie tā, pūzdams ārā dūmus un ļaudamies pavasara vējam. Pēc tam pagriezās pret Bahirevu un teica pavisam mierīgi un valdonīgi:

� Es �o sarunu esmu aizmirsis ... Un arī tev ieteicu neatgādināt ... Ej... Strādā ...

Bahirevs iznāca no Valgana kabineta, juzdamies kā tikko nopērts zeņķis. Rūpnīca �ķita kā slazds, kurā iekritis aiz neuzmanības. �Kur tu dēsies, būs vien jāstrādā,� viņ� domāja, iedams pa rūpnīcas pagalmu.

Nakts dzestrums atsvaidzināja galvu. No upes nemitīgi pūta mikls, smags vēj�. Kaut kas valgs, auksts un biezs krita no gaisa. Te pārsedza zemi ar nespodri baltu, ātri kūsto�u masu, te pārklāja asfaltu ar slapjumu. Visapkārt migla un vēj�, bet plato vārtu kolonādi apmirdzēja spo�a un tīra gaisma. Laternu vijas veidoja arkas. Gaismas lokā skaidri bija saredzami tuvējo bulvāru �uguna �ogi, puķu vā�u silueti uz postamentiem. Pie ieejas gar lielo stendu malām rotaļīgi skraidīja daudzkrāsainas ugunis. �eit, pie vārtiem, atradās divas pa�as lielākās � jaunekļa un jaunavas ģīmetnes.

�Tas ta�u ir viņ�l� Bahirevs pazina frēzētāja seju. �Protams. nekā kopīga ar krājkasi! �eit un nevis uz plakāta esmu viņu redzējis. Kas tad viņ� tāds ir?� Bahirevs piegāja pie ģīmetnes un izlasīja parakstu: �Sergejs Sugrobins .. . pirmrindnieks, racionahzators ...� � �Bet kāpēc viņam jādauzās apkārt pa cehiem?�

Aiz apklusu�ajiem bulvāriem bija dzirdama ma�īnu dunoņa un balsis. Tur uz izmēģinājumu laukumiņa pulsēja dzīve. Kaut kur no zemes, laikam no mazgājamām �ļūtenēm, cēlās tvaiks, tas krāsaino laternu gaismā opaliscēja, mainīja apveidus un krāsu. Gan �ī spokainā, mainīgā atblāzma, gan nakts migla, gan vēj� un ma�īnu dunoņa, gan cilvēku balsis � viss saplūda kopējā, vienreizējā ainavā . . .

�Vajadzēs mācīties . . . Bet kur ir gals, kur sākums?� Bahirevs atkal un atkal atgriezās pie savām pārdomām. �Daudz-tonnīgie traktori � un pāris vieglinu arklu. Rūpnīcas pirmā vieta sacensībā � un �ī �ausmīgā pa�izmaksa. Valgana aicino�ā runa � un �īs konstruktora iebiedētās pērtiķa acis. Nepierastās pretrunas un viltīgi miermīlīgā attieksme pret tām. Kā tas ir savienojams? Kur gals, kur sākums? Kur rast atbildi? Ar ko man jāsāk? Ko es spē�u? Un kādēļ esmu �urp atkūlies?�

Viņ� skumīgi aplūkoja rūpnīcas pagalmu. Uz izmēģinājumu laukumiņa tāpat kā agrāk no zemes mutuļoja tvaiks, un spokainajā. mainīgajā atblāzmā aizrāpoja neveiklie, aklie bezacu traktori.

л*

Da�as sapnī bālganie me�a pulkstenī�i stiepās arvien garāki un garāki, auga augumā uz tievajiem kātiņiem, ķērās prie�u zariņos un zvanīja, zvanīja tīrās, sīkās balstiņās, it kā prasīdami: �Laid ... laid ... laid ...�

Viņa pamodās. Vera �ņāca, mīksto degunu piespiedusi pie Da�as pleca. Aiz loga virknē aiztrauca garām ugunis, un bija dzirdama �ķindinā�ana.

�Tramvajiņi!� nodomāja Da�a un kailām kājām pieskrēja pie loga. Pa ielu, zvaniem trink�ķinot, cits aiz cita ripoja pustuk�i, spilgti apgaismoti tramvaji.

�Arī es brauk�u ... uz traktoru rūpnīcu .. . do�os uz caurlai�u telpu .. . pirmajā maiņā ...�

�Traktoru rūpnīca�, �caurlai�u telpa�, �pirmā maiņa� � Da�a ar labpatiku domās atkārtoja �os vārdus. Nosalusi viņa veikli ielīda atpakaļ siltajā gultā. Vera pacēla no spilvena cirtaino galvu un miegainā, aizsmaku�ā balsī vaicāja:

� Ko tu neguli?

� Tramvajiņi! � Da�a atteica un no prieka iesmējās.

� Es arī sākumā skatījos, � Vera samiegojusies attrauca.

� Glītiņi... Brauc un brauc! Un tikai uz vienu pusi! No kurienes tie nāk?

� Blakus, tramvaju parkā, pārguļ nakti ...

Tikko pateikusi to, Vera tūlīt aizmiga, bet Da�a savā iztēlē redzēja parku ar kupliem kokiem. Zari tiem �uburaini, mierīgi, un zem zariem stāv tramvajiņi � pārguļ nakti! Visu to kopā sauc par tramvaju parku . . .

Divas gultas stāvēja tuk�as � istabas biedrenes vēl nebija atgriezu�ās no nakts maiņas. Blakus uz skapī�a spīguļoja auskari. Vakar Vera nopirka vienādus sev un Da�ai. Tāds nu reiz kop� skolas gadiem, kop� kolhoza laikiem draudzenēm bija ieviesies paradums � visu pirkt abām reizē: ja Verai blūzīti � ari Da�ai blūzīti, ja Verai auskarus � Da�ai ari. Tagad Vera jau bija strādniece, bet Da�a � tikai �atbraucēja no kolhoza� un turklāt vēl darbā nepieņemta, naudas viņai tikpat kā nebija, un Vera pirka visu par savējo. Pirmajai darba dienai rūpnīcā nopirka gai�zilus, acu krāsai pieskaņotus auskariņus. Da�a aptaustīja tos, atkal klusiņām iesmējās, bet sirdī pēk�ņi it kā iedzēla: �Es eju uz kino, pērku auskariņus, bet māmuļa dro�i vien vakarā atkal nolien prom no citu acīm aitu kūtī izraudāties ... Ņura un Lū�a savu gadu dēļ nav nekādas palīdzes, un ķēriens viņām arī nav tāds kā man. Esam gan mēs abas ar māmuļu izlutināju�as �os skuķus! Kaut nu tikai tagad viņu dēļ nebūtu jāraud ... Kazi, guļ vēl un pat krāsni neiekurina. Bet es esmu �eit! Pilsētā, rūpnīcā!� Un atkal viņa no izbrīna un prieka iesmējās.

Miegs nenāca, un domas kavējās atmiņās.

Tā bija neaizmirstama, tveicīga pusdiena pirmajā pēckara gadā, kad Da�a, abas mā�eles dvīnītes un viņu māte atraitne Anna sēdēja uz tuk�a, ierakumu izvegota pauguriņa. Aiz muguras bija gan evakuācijas gadi, gan Annas garie stāsti par mīļo �pa�u māju� zem divām priedītēm, pēc kurām tā ilgojās sirds, gan gar� ceļ� uz �o māju. Un te nu beidzot �ī māja � izārdīta krāsns ar nokvēpu�iem ķieģeļiem.

Tuk�ajā apkārtne rēgojās tādu pa�u pussagrautu krā�ņu rinda. Mazā Ņura bikli jautāja:

� Mām, vai tie ir kapiņi? . . .

Da�a raudzījās uz priedēm. Zariņi bija apdegu�i, izskatījās kā rokas bez pirkstiem, tikai pa�ā galotnē �ūpojās bālganas skujas.

Anna ilgi sēdēja uz pauguriņa. pēc tam piegāja pie priedēm. pieskārās ar plaukstām stumbriem un, sāpīgi smaidīdama. teica:

� Aug tomēr . ..

Viņas pārgulēja cilvēku pārpildītā zemnīcā.

� Ko vācietis nav nodedzinājis, to izdedzinās saule, � tumsā skanēja Da�ai nepazīstamas sievietes balss. � Uzkritis gan mums trakots sausums. Mēs, sievas, kam vīri pie sāniem. kam visa ģimene kopā un arī bērni nav tik mazi kā tev, ij tad nezinām, kā izkulsimies. Tev gan, Anna, pagaidām būtu jātiek tuvāk pie Aizkalnes. Tur ij ciemi ir veseli, ij lietus pavasari lija ... Tur ir slavenais kolhozs �Traktors�, par priek�sēdētāju tajā Jefims Jefimovi�s.

� Zem �īm priedēm man pa�ai bija �ūpulis kārts, un arī savus trīs bērnus esmu te izauklējusi, � Anna sacīja. � Kad meita biju, mans Ja�a ... aiz stumbriem slēpās, mani gaidīdams ...

� Taviem skuķiem, paraug vien, jau visus kauliņus var saskaitīt, � balss drūmi norūca. � Ko nu par priedēm . . .

Kad visi aizmiga, māte klusi raudāja. Dvīņu māsas nobiju�ās un izmocīju�ās arī sāka �inkstēt. Māte tad tūdaļ nomierinājās un pa�ukstēja viņām:

� Piecelsimies no rīta un tik iesim projām pa lauciņu . . . Vai nu pa�u zemē savu laimi neatradīsim?

Viņas izgāja agri no rīta. Mātei un astoņus gadus vecajai Da�ai bija plecos mai�eļi, dvīņu māsas nesa pa pauniņai.

Zālē zem krūmiem vēl mirdzēja rasa, bet ceļa putekļi jau bija silti un irdeni. Grambās un �āviņu izrautajās bedrēs rēgojās sarūsēju�i dzelzs lū�ņi.

Kad viņas uzkāpa pakalnā, māte atskatījās uz divām tālumā redzamajām prie�u galotnēm, pievilka bērnus sev klāt un sāka elsodama raudāt.

� Ak jūs manas bezpajumtnieces ...

Dvīņu māsas tūdaļ balsī vilka līdz. Māte atjūdzās, pārvarēja sevi.

� Nu esam atvadīju�ās, nu jau pietiks .. . Paraugieties, cik krā�ņs rīts ... Vai tad ie�ana grūta, vai tad slikta?

Da�a bailīgi palūkojās uz daudzajiem no pakalna redzamajiem ceļiem, kas izskatījās kā samud�ināti diegi.

� Pa kuru tad mēs iesim, māni?

� Kur� gadīsies zem kājām, pa to iesim, kur patrāpīsies, tur atsēdīsimies, � māte steidzīgi atbildēja. � Kur iepatiksies, tur paliksim. Vai tad grūti, vai tad slikti? Labi, gau�ām labi!...

Viņas gāja dienu pēc dienas, naktīs gulēja gan siena gubās, gan priek�namos, gan rijās. Katrā mājā un katrā priek�namā Anna devās iek�ā kā savā istabā, sasveicinājās ar saimniekiem un paļāvīgi sacīja:

� Vai neatradīsies kaktiņ�, kur pārnak�ņot? Eju, meklēju tādu vietu, kur manām bārenītēm būtu labāka dzīvo�ana ...

Viņām juta līdz, iekārtoja naktsguļu un deva padomus.

Līdz Aizkalnei bija tālu, un gāja viņas lēnāk, nekā cerēju* �as, jo Ņu�a bija noberzusi kāju. Viņām pietrūka gan naudas, gan maizes. Māte izmainīja svārkus un �alli pret maizi. Pēc tam nepalika vairs nekā ko mainīt...

Dienvidū, kad viņas bija izsalku�as, māte piegāja pie sievietēm, kas sēdēja uz palieveņa, un vienkār�i vaicāja:

� Vai jums, sievas, nav maize? Ko iet vēl ir tālu, bet meitiņa, kā par nelaimi, kāju noberzusi. Nepaspējām laikā tikt līdz galam .. . Esam paliku�as tuk�ā.

Un tikpat vienkār�i, kā Anna lūdza, sievietes deva viņai maizi un pienu.

Reiz pa�ā dienas vidū viņas iegāja prāvā ciemā. Ceļi un pagalmi bija tuk�i. Lielo māju slēģi aizvērti, lai pasargātos no svelmes. Kādā pagalmā sēdēja resna meita sarkaniem vaigiem, ģērbusies sārtā kreklā, uz kura bija izplūdu�i tum�i sviedru traipi, un pārlika no groza grozā tomātus.

� Vai jums neatrastos kausiņ� ūdens un gabals maizes? � Anna lūdza. � Ceļ� mums ir tāls, nebijām pareizi aprēķināju�as.

Re�ņa, pacēlusi nespodras acis, raudzījās uz Annu, klusēdama paņēma tomātu un �āpstinādama sūkāja to no visa spēka. No apaļā zoda gausi pilēja dzeltena sula.

� Kas tur ir, Tamār? � no mājas atskanēja vecenes balss.

� Teitan ir ubadze, � meitietis novilka aizsmaku�ā balsī. __Kristus vārdā lūdz dāvanas . . .

Anna paķēra meitenes aiz rokām un aizrāva prom.

Reiz Da�a bija mazliet atpalikusi un iztālēm sadzirdēja neparasti skanīgu un priecīgu mātes balsi:

� Da�a, Da�iņ!

Māte stāvēja pakalna galā, un pret zeltainajām vakara debesīm skaidri iezīmējās viņas tum�ais augums. Sakumpusi, vājo kaklu nedabiski izstiepusi, viņa atbalstījās uz nūjas. Varēja redzēt, kā zem tum�ās ādas kustas apaļie kakla skriemeļi. Matu �ķipsna, kas bija kļuvusi pelēka no sirmuma un putekļiem, plivinājās kā spārns starp uzacīm, gan vējā paceldamās uz aug�u, gan atkrizdama atpakaļ. �Ubadze!� Da�a, �ēluma pārņemta, domās atkārtoja sve�o vārdu. Bet mātes acīs staroja prieks.

� Meitiņ, manu platacīt, skaties nu, kur ceļ� mūs izvedis! � māte sacīja.

Lejā, kuplo, me�aino pakalnu vidū, zilgoja upīte. Gar tās krastiem biezu krūmu un koku vidū bija redzamas labi uzturētas mājas. Kreisajā pusē kā jūra viļņoja labības lauks. Saceldams putekļus un �ķindinādams zvārguļus, pa ceļu gāja ganāmpulks.

Da�ai tā iepatikās skaistā vieta un tik ļoti viņa bija piekususi, ka iesaucās:

� Tālāk nekur neie�u, palik�u dzīvot te!

Abas dvīņu māsas viņu atbalstīja.

Māte klusu sacīja:

� Nu labi, meitiņas, lai tad �ī ielejiņa kļūst par mūsu mājas vietu!

Uz ilgiem laikiem Da�ai palika atmiņā māte tie�i tāda � aiz noguruma salīkusi, ar skriemeļiem uz tum�ā, izliektā kakla un ar mirdzumu zilajās acīs.

Visas �etras sāka iet, tā steigdamās, it kā viņas pie �iem pakalniem nepacietīgi gaidītu kaut kas labs.

Aiz zemas sētas resna, veca sieva, smagi vilkdama kājas pa pagalmu, klāja galdu zem koka. Mājas tuvumā vīrietis un gadus desmit vecs zēns ēvelēja uz skrūvsola dēļus. No patvāra cēlās sīka dūmu strūkliņa, un �ie dūmi jauki smar�oja pēc cilvēku mitekļa un vakara mājīguma.

� Labdien, labie ļaudis! � māte sacīja.

Vecā gurdeniem soļiem pienāca pie vārtiņiem.

� No kurienes tad tu tāda � kā ar mēri sasirgusi?

� Patie�ām �an, ar mēri, � māte atbildēja. � No kara, tāpat kā no mēra, tik drīz nevar tikt vaļā . . . Varbūt esat dzirdēju�i tādu vietu � Culitirki? Vācietis nodedzināja visu � līdz pēdējai mājai. Pa�ai � lai klātos kā klādamies, bet viņas, mazās, nevar atstāt bez jumta virs galvas. Un tā nu es viņas vadāju.

� Uz kurieni tad iedamas?

� Ejam tik uz priek�u, no posta bēgdamas, laimi meklēdamas .. .

� No Cuhtirkiem ... Cik tas iznāk ko iet? � iejaucās sarunā vīrietis. � Un no tiesas � jūs visu ceļu kājām?

� Kājām gan, � māte nopūtās. � Ņu�a mums vairs nav gājēja. Sen vajadzēja būt galā, bet mēs vēl ejam un ejam ...

Vecā sieva palūkojās uz Ņusu, kas bija piespiedusies mātei pie brun�iem.

� Peciņas noberzi? Nāciet vien iek�ā ... � Viņa atvēra vārtiņus un, redzēdama, kā Ņu�a klibo, sacīja: � Tad jau nu abas mēs būtu viena otrai tā kā līdzīgas, tā kā zoss ar pīlēnu. Es jau arī glu�i bez kājām palikusi. Es no vecuma, bet tu no mazuma.

� Uz kurieni tad tu, māt, ar viņām iedama? � vīrietis lieti�ķi jautāja.

� Gājām uz kolhozu �Traktors�, pie priek�sēdētāja Je-fima Jefimovi�a.

� Dzirdēju�i esam par tādu . . . Vai viņ� jums radinieks vai tāpat pazīstams?

� Patiesību sakot, viņ� mums nav ne rads, ne pazīstams. Stāsta, dikti labs cilvēks esot . .. Un ko man daudz vajag, ka tikai darbs bijis! Es māku darīt visu . . . Domāju, ja viņ� paskatītos, kā es strādāju, tad redzētu, kas par cilvēku ieradies, un jautu man ar bērniem tur apmesties . . . Bet, kā pienācām pie jūsu ciema, tā sākām priecāties par �ejieni! Un mani skuķi tūdaļ lūgties: paliksim, nu paliksim tepat!

� Ak tad pie mums iegribējās palikt? � vecā vaicāja Ņu�ai.

� Skuķiem jau te gau�i iepaticies . . . Tad nu es nodomāju: varbūt arī te ir vajadzīgi strādīgi cilvēki?

� Un kāpēc gan ne? � vecā piekrita negaidīti viegli. � Strādīgi cilvēki visur noder. Ņikita! � viņa uzsauca puisēnam. � Piemet pirtskrāsni malku! Ūdens vēl ir karsts, un sārms men padevies. Nomazgājies, paēdisi vakariņas, pārgulēsi nakti, un no rīta aizvedī�u tevi pie priek�sēdētāja.

Tīras un izpēru�ās viņas pēc stundas sēdēja pagalmā pie galda. Da�ai mugurā bija Ņikitas krekls, apjozts ar raibu lentu. Jau metās krēsla, vecā iededza lampu, kas karājās koka zarā. Lapotnē virs lampas lidinājās balti tauriņi. Sarkanas oglītes bira no patvāra uz skārda paplātes. Vecā deva vie�ņām bor��u un tēju ar medu. Dzidrajā medū peldēja �ūnu gabaliņi un bi�u spārni. Vecā apmīļoja dvīņu māsas un sūrojās, ka viņas bērni, aizbrauku�i kur kurais un aizvedu�i mazbērnus līdz.

� Māja palikusi bez bērniem, � viņa stāstīja. � bJikitu, kā sacīt, meitai ar asarām atņēmu. Meita vēl nekas, bet znots, kā par nelaimi, pagadījies tāds bērnu mīļotājs! Sie, redz, bija saposu�ies braukt uz kanāliem, un kur tad nu puiku vedīs uz turieni, uz tuk�u vietu!

Vecā apmīļoja dvīņu māsas, un Da�ai gribējās, lai arī viņu apmīļotu. Meitene paņēma no pirts atliku�o ziepju ūdeni un nomazgāja piemīdīto lieveni. Vecā nepārtrauca, skatījās, kā viņa mazgā, un sacīja mātei:

� Pēc ābola var pazīt ābeli, pēc bērniem vecākus ... � Viņa apzieda maizes riecienu ar medu, pasniedza Da�ai un uzteica: � Vērīga meita aug māteil Acis vaļā kā divi lodziņi 1

No rīta viņas ar veco Pavlovnu aizgāja pie priek�sēdētāja.

� Lai strādā... Paskatīsimies ... � viņ� noburk�ķēja, galvu nepaceldams.

� Dokumenti viņai arī ir kārtībā, papīrītis pie papīrī�a! � līksmi skaidroja Pavlovna.

� Kādi tad nu vēl dokumenti! � Priek�sēdētājs sarauca pieri un palūkojās uz dvīnītēm un Da�u. � Ja tev no darba nav bail, sataisies rīt uz p]auju kopā ar otro brigādi. Tad redzēsim, kas tu par strādātāju.

Kad viņas gāja ārā, Ņu�ai nokrita Ņikitas puszābaks, kas bija kājai par lielu, un priek�sēdētājs uzsauca:

� Ei tu... dokumenti... Pacel savu tupelīti!

Tā Da�ai sākās jauna dzīve. Pēc kara laika likstām viss �ķita kā laime, un arī vēlāk, atcerēdamās to rudeni, viņa spilgti izjuta patvāra dūmu smar�u, �ūnainā medus aso saldumu. Māte pa dienu gāja lauku darbos, bet nakti sargāja �Labības sagādi�. Vecais strādāja kolhozā, Pavlovna vadīja saimniecību un uzraudzīja meitenes. Ņikita augas dienas nodzīvoja pie upes, neveltīdams dvīņu māsām un Da�ai nekādu vērību. Da�a izturējās pret zēnu ar cieņu un pat ar zināmām bailēm. Ta�u tas netraucēja vienreiz saplūkties ar to. Da�a tekāja pa visu kolhozu, un viss viņai likās interesants. Bet pati interesantākā vieta bija zirgu staļļi. Tur bija neparasti mazs nezināmas sugas berītis.

Sākumā Da�a noturēja to par kumeliņu, ta�u tas bija plats, drukns un nemetās sāniski projām no viņas, kā parasti dara kumeļi, bet pastiepa no steliņģa purnu un ar siltām, melnām lūpām aptaustīja Da�as plaukstu.

� Sāli lūdzas! � zirgkopis paskaidroja.

Da�a saplūca zāli, apbārstīja to ar sāli un deva zirdziņam. Tas apēda un atkal ar lūpām taustīja Da�as plaukstu ...

� Krusttēv Petja! � Da�a ar drebo�u sirdi lūdza zirg-kopi. � Lai �is zirdziņ� būtu mans!

� Tas ir � kādā ziņā tavs?

� Nu tā, lai es pati viņu barotu un tīrītu, un steliņģi apkoptu. Vai drīkst?

� Tādā ziņā drīkst.

Rītos Da�a joza uz pamestu, aizlaistu āboliņa lauku un atgriezās zirgu stallī ar sasālīta āboliņa klēpi. Zirdziņ�, izdzirdīs viņas soļus, zviedza.

� Jūt saimnieci, � mēdza sacīt krusttēvs Petja, un, ja kāds lūdza atļauju aizjūgt zirdziņu, viņ� nopietni atbildēja: � Par �o zirģeli es neesmu noteicējs. Tam ir pa�am sava saimniece.

Un Da�a pietvīka aiz laimes.

Reiz viņa aizveda zirdziņu pie upītes, nomazgāja un grasījās kāpt tam mugurā, lai jātu atpakaļ. Pēk�ņi kāda roka dro�i atņēma pavadu, un Ņikita vienā rāvienā atradās zirdziņa mugurā. Da�a saķēra viņu aiz basās pēdas.

� Tu nedrīksti, Ņike�a! Tas ir mans zirdziņ�!

Ņike�a klusēdams iespēra meitenei pa plecu ar kāju, ko tā bija satvērusi. Da�a no visa spēka parāva viņu aiz tās. Ņike�a nenoturējās, un abi, kamolā saķēru�ies, sāka vārtīties pa zemi. Da�a no bēdām klusu spiedza un plēsa Ņikc�u aiz matiem. Viņ� tusnīja un grūda meiteni nost no sevis. Beidzot viņ� to arī atgrūda, izrāvās un uzlēca zirdziņam mugurā. Da�a palika zālē �etrrāpus un �ņukstēdama noskatījās, kā Ņike�a aizjoņo uz viņas zirdziņa pa zaļo piekrastes ceļu.

Aizvainojums un slāpes pēc taisnības plosīja meitenes sirdi. Lai nebūtu jāsastop Ņike�a, viņa visu dienu klaiņoja pa me�u. Pievakarē pārnāca mājās un sāka sūdzēties mātei. Bet māte paņēma viņu pie rokas un klusēdama aizveda aiz mājas, pie pirts.

� Ko tu dari, alkata tāda? � sacīja māte un sāpīgi parāva Da�u aiz bi�elēm. � Cilvēki tev rāda sirdi, bet tu viņiem griez pretī ragus? Ko? Par �ūsku esi nodomājusi izaugt? Ko? � Un viņa atkal parāva aiz bi�elēm. Māte nekad nebija ne situsi, ne lamājusi, un Da�a kļuva mēma no izbrīna. Seja mātei bija nopietna, sausās lūpas cie�i sakniebtas. � Tu pie cilvēkiem ienāci kā tēva mājās. Cilvēki tev dod ij maizi, ij pajumti, cilvēki nāk tev pretim ar visu sirds siltumu! Bet tu? Kolhoza zirģeļa, alkatai, �ēl! � Māte atkal parāva Da�u aiz bizes. � Un vēl tevi, �ūskulēnu, baroja ar medu un konfektēm!

� Jā, mamm ... Konfektes jau man Pavlovna ... Bet zirdziņu Ņike�a atņēma ...

� Tu man vēl te spriedelēsi! � uzsauca māte. � Tu man vēl te rēķināsi, kas kuram ko! Ak tad tu būsi devīga tikai pret to, kas būs devīgs pret tevi, bet pret to, kas nespēs tev dot visu papilnam, pret to arī tu būsi skopa? Tu labāk atver maiņas bodi kā vecos laikos! LJz kā spilvena tad tu guli, �ūskulēn? Un ar kā jostu tev krekls apjozts? � Māte norāva Da�as kleitai Ņike�as veco, vīto jostu. � Staigāsi bez jostas, gulēsi bez spilvena! Pie zirdziņa lai tu tuvumā nerādītos! Ej istabā, tupi tur līdz naktij viena pati, pārdomā savu bezgodīgo, necilvēcīgo rīcību!

Māte aizgāja. Da�a aiz�āpoja uz māju. Tur bija tuk�i, drūmi. Viņa apsēdās uz sola virtuvē pie loga.

�Labs ir!� viņa prātoja. �Pametī�u savas rotaļlietas un krusttēva Pjotra dāvināto lelli, lai tad nu Ņike�a rotaļājas. Bet pati aizie�u . .. Iestā�os darbā, nopelnī�u naudu un sāk�u sūtīt visiem dāvanas. Dvīnītēm atsūtī�u katrai pa bumbiņai, Ņike�;.m � velosipēdu, māmuļai sūtī�u naudu, bet Pavlov-nai � pūkainu lakatu ... Un, kā tik paies mēnesis, tā es sūtī�u dāvanas! Tad viņi ņemsies mani saukt pie sevis, bet es vis nebrauk�u! Ja jau esmu jums bezgod�ga, ja esmu necilvēcīga, ja esmu jums �ūskulēns, tad arī dzīvo�u viena pati, kamēr nomir�u!�

Viņa lāgiem iesnaudās, pamodās, domāja un atkal snauda.

Pa ceļu garām aizdzina govis, pātagas plīk�ķinādami, aizgāja gani, un Pavlovna, slauceni grabinādama, devās uz kūti. Dvīnītes mazgāja kartupeļus lielajā bļodā. �Dro�i vien ij nomazgāt nepratīs, kā pienākas!� Da�a nodomāja, ta�u nekustējās ne no vietas.

Noklaudzēja durvis. Da�a pagriezās un ieraudzīja pie tām Ņike�u. Zēns stāvēja ar pakausi pret viņu, un uz kakla tam bija redzama tum�a �vīka. �Vai patiesi es būtu saskrāpējusi?� Da�a nodomāja.

Ņike�a klusēdams kaut ko cītīgi meklēja grozā z^rm sola. Viņa galva grozījās te uz vienu, te otru pusi, un tādēļ �ķita, ka �vīka uz kakla kļūst gan garāka, gan īsāka. Matos bija ieķēries salmiņ�. Viņ�, redzams, atnācis tie�i no zirgu staļļa � barojis tur zirdziņu ...

�Lai jau!� Da�a nosprieda un drebo�ā balsī teica:

� Ņike�a! Ko tad dara . .. tavs . . . zirdziņ�?

Ņike�as galva pēk�ņi sastinga virs groza. Da�a gaidīja. �Dusmojas ...�

� Kas nu �is par manu! � pēk�ņi atskanēja no sola apak�as. � Tas ir ... ta-a-vs ... zirdziņ�!

Ņike�a no�ņaukājās.

Krietni vien vēlāk zēns pastāstīja, ka pirms tam Pavlovna piesaukusi viņu sev klāt, saņēmusi aiz cekula, pacēlusi galvu uz aug�u un teikusi:

� Kāpēc tu, palaidni, bārenei pāri dari? Tev ir ij māte, ij tēvs, ij vecāmāte ar vectēvu. Tev ir laukos māja, pilsētā māja, katrā mājā vesels lēvenis rotaļlietu, bet tu bārenītei ne kolhoza zirdziņa nenovīdi? Varbūt tikai tāpēc tev tagad ir divas mājas, ka viņas tēvs savu galvu nolika, bet līdz tavai mājai karu nepielaida? Bārenei nav ne drēbī�u, ne kurpī�u, ne grāmatiņas, ne rotaļlietiņas, tik vien viņai tā prieka bija kā paspēlēties ar kolhoza zirdziņu. Bet ij to tu atņēmi . . . Aizrakstī�u tavam tēvam, kā tu te, palaidniek, rīkojies, dari pāri bāreņiem, kam tēva nav! Nu, ej! . . .

Vecāmāte aizdzina Ņike�u prom, viņ� aizgāja mak�ķerēt, ta�u sirdsapziņa mocīja. Mājās pārnācis, viņ� ieraudzīja Da�u pustum�ajā virtuvē pie lodziņa.

Meitene, vājina, noraudājusies, sēdēja, asos ceļgalus pievilkusi sev klāt un galvu nokārusi, � nu taisni kā bārene! Kad viņa smalciņā �bārenes� balsī lēnprātīgi jautāja: �Ko tad dara... tavs... zirdziņ�?� � Ņike�am pēk�ņi kļuva viņas ļoti �ēl.

� Kas nu �is par manu! . . . Tas ir . . . ta-a-vs .. . zirdziņ�! ... � viņ� sacīja un juta, ka acis saskrēju�as asaras.

� Lai viņ� paliek tavs ... � abpusējas labsirdības aizkustināta. ie�ņukstēdamās sacīja Da�a.

Tā sākās viņu draudzība.

Pēc diviem gadiem no dzimtā kolhoza Annai atrakstīja, ka pārradies viņas vīratēvs, un drīz pienāca vēstule arī no viņa pa�a. Viņ� bija atgriezies dzimtajā pusē, saņēmis no kolhoza kokmateriālus, gatavojās celt māju un aicināja Annu pie sevis.

Da�a atkal ieraudzīja divas priedes pakalnā, bet zem tām � spīdīgi dzeltenu jaunās mājas cirtni.

Cēla visa ģimene kopā un rudeni ievācās dzīvot, ta�u prieka gan nekāda nebija. Veco priek�sēdētāju pārcēla uz rajona centru, bet, jaunajam saimniekojot, ar katru dienu kļuva sliktāk un sliktāk. 5ajā gadā Anna pēk�ņi sakrita un sanīka. Kamēr būvējās, viņu spārnoja cerības, viņa nenogurusi vēla baļķus, melodiskā balsī uzmundrināja citus, bet, kā pārnāca uz jauno māju, tā pēk�ņi apklusa.

Vai Anna bija pārmocījusies, māju celdama? Vai varbūt tikai nule atsaucās kara gadu smagums? Vai viņa savā jaunajā mājā nesāka stiprāk ilgoties pēc neatgūstamā � pēc vīra, pēc jaunības?

Da�a atcerējās, kā māte, cilvēks, kam nebija pajumtes, gāja salīkusi, uz muguras mai�elis, � �ubadze� ar trim maziem bērniem, � ta�u smaidīja, priecājās par sauli un mierināja mazos, piebilzdama: �Vai tad grūti? Vai tad slikti? Ir labi! Ir pavisam labi!� Kā stāvēja pakalnā, dzīsloto kaklu izstiepusi, un kā tai mirdzēja acis no sirmās un putekļainās matu �ķipsnas apak�as. Bet tagad māte staigāja savā ilgotajā mājā, zem savām iemīļotajām priedītēm klusa, ar apdzisu�u, padevīgu skatienu.

Sā skatiena un mātes nerunīguma izbiedēta, Da�a vaicāja:

� Ko tu tā, māt, staigā � tikpat kā nedzīva?

� Piekususi esmu ...

� Tad būtu jel atpūtusies! Es izkurinā�u pirti, varēsi izsutināt kājas!

� Ko nu .. . � Māte nepateica līdz galam, bet pēc viņas izdzisu�ajām acīm Da�a saprata, ka ne jau kājas vainīgas . . .

Mājā kļuva skumīgi. Skolā, savu klases biedru vidū, bija vieglāk. Da�a ziemu mācījās, bet vasaru strādāja kolhozā un bija pat posminiece skolēnu un jaunie�u brigādē. Par izstrādes dienām saņēma maz, tomēr Da�a to panesa pacietīgi, kamēr vēl pastāvēja skolēnu un jaunie�u posms � viņas draudzīgā kopa. Pagāju�ajā gadā pui�i aizgāja armijā, un tūdaļ kļuva garlaicīgāk. Pavlovna, braukdama pie dēla, iegriezās apciemot un stāstīja, ka Ņike�a esot Maskavā, universitātes pirmajā kursā.

� Mūsu augstskolnieks kopā ar studentu delegāciju ciemojies ārzemēs, � viņa pavēstīja. � Atvedis mātei kafijas kannu, tīri kā dzīvu ... Tiklīdz pielej, tā �ī sāk ar deguntiņu svilpt... Bet Ņike�u tur par visu ko izpra�ņāju�i. Un, ko viņ� stāstījis, to tūdaļ iedrukāju�i visās avīzēs.

Da�a un viņas draudzene Vera klausījās un nezināja, ticēt vai neticēt stāstiem par avīzēm un svilpjo�ajām angļu kafijas kannām. Bet to, ka Da�as draugs Ņike�a mācījās Maskavā, bija teicamnieks, braukāja pa ārzemēm, viņas zināja. Kaut kur pavisam tuvu, tepat blakus, virda vēl nepazīstama, liela dzīve, un arvien bie�āk draudzenes domāja, kā pa�as varētu ar to saskarties.

Pavadīju�as Pavlovnu, Da�a ar Veru apgūlās pūnītē virs pagrabiņa, līdz pusnaktij sprieda, kā viņām dzīvot un par ko kļūt, un Vera nolēma braukt uz pilsētu. No pilsētas viņa atsūtīja Da�ai divas vēstulēs.

�Jaunatnes �eit daudz. Strādnieki ļoti kulturāli. Ir Kultūras pils un pilī baleta pulciņ�. Vienā pa�ā mūsu ielā divi kino, bet blakus rūpnīcai laukums, uz laukuma pirmrindnieku portreti, un vairums no tiem jaunie�i. Te, tie�i rūpnīcā, var izmācīties, par ko vien gribi.�

Bez Veras Da�ai kļuva pavisam skumīgi, un viņa sāka lūgties māti, lai lai� uz pilsētu. Mātei bija grūti tikt galā ar darbu un saimniecību, dvīnītes palīdzēja maz. �Skuķus mēs esam izlutināju�as!� Da�a nodomāja par viņām.

Māte uzskatīja Da�u par savu galveno atbalstu un, kad meita lūdzās, lai lai� uz pilsētu, sākumā apjuka:

� Da�iņ, ko tad es viena iesāk�u? � Bet tūdaļ pārvarēja sevi: � Dari vien, meitiņ, kā tev labāk!

Tikai vakar Da�a iebrauca pilsētā. Cilvēku pilnās, platās ielas, ma�īnu straumes, vakara uguņu �ilba � viss �ķita kā svētkos.

�Vai patie�ām es dzīvo�u �eit?� viņa domāja. �Vai tie�ām staigā�u pa �im ielām, brauk�u �ais tramvajos, apmeklē�u �os kino, strādā�u un mācī�os kā visas �īs mei�as? Cik daudz ļau�u!�

Da�a un Vera no rīta devās uz rūpnīcu, uz kadru daļu. Da�a bija domājusi, ka rūpnīca ir liela māja, bet, ieraudzījusi caur vārtiem laukumu un platas ielas ar alejām un augstām ēkām, jautāja Verai:

� Kura tad no tām ir rūpnīca?

� Te viss ir rūpnīca!

� Es saprotu, � Da�a nopietni sacīja. � �eit ir kantoris, tur noliktava un tamlīdzīgi. Bet kura māja tad īsteni ir pati rūpnīca? Kurā mājā stāv ma�īnas?

� Visās mājās ma�īnas, manu jociņ! Visapkārt ir rūpnīcai Ij uz upes pusi ir rūpnīca, ij tur, piekalnītē, arī rūpnīca!

� Vai manu dieniņ! � iesaucās Da�a. � Te jau, Veriņ, tik daudz lodziņu, cik simt kolhoziem kopā!

Kadru daļā Da�ai ļāva izvēlēties, vai strādāt par pagalma apkopēju vai mācīties �ugunlietuvē par serdeņu veidotāju.

� Pats par sevi saprotams, tikai cehā! � ieteica Vera. Kolhozā viņa vienmēr bija klausījusi Da�u, bet �eit izturējās kā vecākā un, vārdus svarīgi izrunādama, lietoja Da�ai nepierastus izteicienus. � Apkopējai gan ir vieglāk, bet mēs, strādnieki, pēc tā nedzenamies.

Da�u pieņēma darbā par serdeņu veidotāju.

Kad viņas iznāca no kadru daļas, piebrauca slaida, melna ma�īna, no tās viegli izlēca neparasti skaists, melnīgsnējs, jauns ģenerālis.

� Skat, skat... pats direktors! � sacīja Vera.

Da�a jau tā raudzījās, acis ieplētusi.

� Ļuda! Ļuda! Igoreva! � direktors pēk�ņi iesaucās. Vienkār�a, bāla mei�a ar pūkainu lakatu ap galvu, izdzirdusi saucienu, apstājās.

� Pateicos, Ļuda! � sacīja direktors un paspieda viņai roku. � Divas maiņas izturēji?

� Kā gan citādi, Semjon Petrovi�, � mei�a mierīgi atbildēja. � Mums puse serdeņu veidotāju saslimu�as, bet mēne�a beigas klāt, un plānu neizpildām!

� Tā no tavējām � serdeņu veidotāja Ļuda Igoreva, � Vera p<~skaidroja Da�ai.

� Ko, vai parasta serdeņu veidotāja? Tāda pati, kāda bū�u es? � Da�a bija pārsteigta.

� Tu būsi vēl labāka! � draudzene apgalvoja. � Vai tad es nezinu, kā tu strādāji uz lauka.

Pēc tam Vera ar Da�u staigāja pa veikaliem, nopirka auskarus, kafejnīcā noēda pa garnētai kūkai, vakarā noskatījās pēc kārtas divas filmas divos kinoteātros un ap pulksten vieniem atgriezās Veras kopmītnē. Tā beidzās �ī brīnumainā diena � pirmā rūpnīcas strādnieces diena Da�as dzīvē.

Pa�laik sākās otra diena � sākās ar skrejo�ām ugunīm, ar tramvaju līksmu �ķindē�anu. Piespiedusies pie Veras sāniem, Da�a te kavējās atmiņās, te sapņoja par nākotni. �Lai nu ko,

bet strādāt es pratī�u! Pat Pavlovna mani uzlielīja, ka es visu paspēju! Mūsu skolēnu un jaunie�u brigādē biju visjaunākā, tomēr mani un nevis kādu citu ievēlēja par posminieci!� Da�a sapņoja par to, ka arī viņas dzīvē reiz būs tāda diena, kad viņa, tāpat kā Ļuda Igoreva, kas rūpnīcai tik ļoti vajadzīga, nostrādājusi divas maiņas, iznāks no caurlai�u telpas bāla, ar vienkār�u lakatiņu galvā ...

� Vera! � Da�a dedzīgi �ukstēja draudzenei pa�ā ausī.

� Vai tad es nevarē�u tāpat kā �ī Igoreva? Ja es nebūtu viņu redzējusi, man tas ne prātā nenāktu. Bet tagad domāju par to. Vai tad viņa ir veselīgāka par mani? Vai viņa ir centīgāka? Tu nemaz nezini, cik es varu būt centīga!

� Tu vēl viņai aizsteigsies priek�ā! � Vera atteica.

� Viņa ir augstprātīga, tā Igoreva. Ar tehniķi cerējās. Iedomīga kļuvusi! Vai tu redzēji lielo portretu laukumā? Tur ir daudz maziņu portretu, bet pa�ā priek�ā divi lieli � viņas un Serjo�as Sugrobina. Serjo�a ir visur � gan cehā, gan komjaunatnes komitejā. Bet Ļuda ir atrāvusies no kolektīva. Darbā viņa, protams, ir centīga, ta�u raksturs nekur nederīgs . . . Bet tu ij centībā, ij raksturā esi pārāka par visiem, kā radīta rūpnīcai!

� Ak nē! � Da�a atkrita uz spilvena. � Raksturs man pavisam nederīgs! Un es nekādi nevaru savu raksturu pāraudzināt! Esmu tik jūtīga! Tik jūtīga! Pietiek tik kādam uz mani paskatīties, un es jau tūdaļ noprotu viņa domas un uzreiz uzņemos visu vainu uz sevi. Citi, ja kas nav tā, kā vajag, taisnojas, bet es tūdaļ visu uzņemos uz sevi. Un tad � kā sāku domāt, kā sāku, tā vairs nekur miera rast!

Viņas �ukstēja, lai gan istabā neviena nebija. Viss apkārt bija kluss un nekustīgs, tikai aiz loga laiku pa laikam �ķindinādams garām pabrauca tramvajs.

� Zini, kā raksturs man patīk? Mātes! Kāds viņai agrāk bija! Cik mēs ar viņu neizcietām grūtību, bet nekādas �itādas īpa�ības gan neparādījās. Lai bija kā būdams, pati nekad nezaudēja cerības un mūs uzmundrināja. Un runātāja ari tāda pati kā es. Un nekad viņa uz mani nedusmojās. Es kādreiz aizmirstos, skraidīdama pa āru, bet viņa nekliedz, nesoda, tikai nokaunina. Vienu vienīgu reizi mū�ā viņa ir mani sodījusi, toreiz, kad zirdziņa dēļ saplūcos ar Ņike�u. Tagad gan viņa kļuvusi tik drūma, ka ne pazīt nevar. Ij kolhozā nebū�anas, ij piekususi, ij gados vairs nav jaunā. Kā iestrādā�os �ite, tā ņem�u pie sevis. Viņai bez manis skumīgi...

Da�a klusi ie�ņukstējās.

� Aizraksti vēstuli!

� Tikko pārnāk�u no darba, tūlīt uzrakstī�u! �- Da�a kļuva priecīgāka. � Uzrakstī�u, kā mani saņēma, kā tūlīt pat iedeva darbu ... Tikai ... tas galvenais meistars, tas ūsainais, Vasilijs Vasiļjevi�s... vai viņ� tur, kadru daļā, uz mani tā nelāgi nepaskatījās?

� Nē, viņ� neko. Viņ� ir labs cilvēks. Tikai, teik�u patiesību, tu pareizi esi trāpījusi, tu viņam rādījies pārāk jauna. Viņ� tā arī mēdz kadru daļā teikt: mana serdeņu nodaļa, viņ� saka, nav nekāds bērnudārzs.

� Nu redzi nu, redzi nu! � iesaucās Da�a pagalam uztraukusies. � Es esmu tik jūtīga! Uzreiz pamanīju, uzreiz sajutu!

� Nomierinies jel, neuztraucies! Es viņam pastāstīju, kā tu rāvies, kad biji brigadiere, bet kadru daļā deva viņam izlasīt tavu raksturojumu no kolhoza. Tad �is piekrita. Viņ� ir lādzīgs, tu vēl to pieredzēsi. Kliedz, grib būt stingrs, bet, ja gadās kāda ķibele, tad ir pirmais, kas aizstāv serdeņu nodaļas meitenes. Viņ� katrai kaut ko labu izdarīs.

� Ja kāds izdara man ko labu, es cen�os tam divdesmit-kārt to atdarīt, � apņēmīgi noteica Da�a un nomierinājās. � Ja viņ� ir lādzīgs, tad es iegū�u viņa labvēlību!

� Katrā ziņā iegūsi. Meistars viņ� ir lielisks, bet, protams, stingrs gan ...

� Vai tad es nu nesaprotu! Dvīnītes � manas pa�as māsas, ij tad gadījās, ka bija viņas jāsoda. Da�kārt paplēsu aiz ausim un vēl piekodināju: nesakiet tikai neko mātei!

Da�a nopūtās. Pa�laik viņa no�ēloja, ka plēsusi dvīnītes aiz ausim un turklāt slēpusi to no mātes. �Nekas,� viņa mierināja sevi, �nopelnī�u septiņi simti rubļu un tad tik nu sūtī�u viņām dāvanas!�

Uzposusies savā labākajā kleitā un pielikusi jaunos auskarus, Da�a cilvēku pūlī mo�i soļoja uz caurlai�u telpu. Gāja pirmās maiņas strādnieki, un Da�ai bija patīkami, ka arī viņa ir strādniece. Lepni parādīja sargam glu�i jauno caurlaidi. Iedama garām stendiem, meitene apstājās, palūkojās uz Igorevas ģīmetni un nopūtās, domājot par tās brīnumaino likteni un nojau�ot, ka viņas pa�as būs vēl brīnumaināks.

Da�a iegāja cehā, un �ugunlietuves dārdoņa viņu apņēma tik cie�i kā ūdens, kad cilvēks tanī ienirst.

Pie griestiem rindās bija piestiprinātas milzīgas, melnas piltuves. Zem tām kaut kas tricinājās un drebēja, un melni, puskaili, nokvēpu�i cilvēki darīja ko nesaprotamu. Tālumā bija redzamas krāsnis, un ugunīga masa kā krējums plūda no tām kublos. No krāsnīm pa grīdu pa�as rāpoja uz priek�u dzelzs kastes. Divi strādnieki no milzīga, sarkani nokaitu�a, pie griestiem piekārta kausa lēja tajās plūsto�u uguni. Uguns lija kastēs un spurdza ārā pa sānu caurumiem kā viegli, zilgani ugunstauriņi. Tas bija skaisti, un Da�a tīksmē apstājās. Tūdaļ pat no visām pusēm sāka kliegt un zvanīt. Viņa paraudzījās atpakaļ. Zem griestiem, milzīgus, sarkanus spārnus izpletis, viegli kustējās kaut kas putnam līdzīgs. Putna knābī karājās kabīne, bet tanī sēdēja mei�a un māja Da�ai ar roku, lai paiet pie malas. Da�a bailēs atlēca sāņus.

� Ko tu lien zem autokāra?! � viņai uzkliedza no mugurpuses.

Viss dūmu pilns, trok�ņains, smacīgs, bet Da�a ne reizi nebija redzējusi citus cehus un domāja, ka rūpnīcā tā ari jābūt. Dūmu dēļ grūti bija elpot, ta�u viņa uzmundrināja sevi: �Vai tad neesmu strādājusi uz gubotāja? Tur vēl vairāk putekļu jāsarijas.�

Tiesa, virs gubotāja bija debesis un apkārt klaj� lauks, turpretim te no visām pusēm mācās virsū dārdo�a dzelzs, tum�ie griesti bija zemi, un no visa pretim dvesa bargums. Ta�u tie�i �is bargums Da�ai patika: tas darīja nozīmīgu gan viņu pa�u, . gan viņas jauno strādnieka cilvēka stāvokli.

Tagad Da�a, glu�i kā Vera, varēs ar lepnumu sacīt un pat uzrakstīt mātei: �Par apkalpotāju strādāt ir vieglāk, bet mēs, strādnieki, pēc tā nedzenamies.�

Viņu biedēja tikai Vasilijs Vasiļjevi�s. No �ā nepazīstamā cilvēka tagad bija atkarīga visa Da�as dzīve.

�Kaut nu viņ� sapratis, cik daudz manī centības ... Kaut nu sapratis, ka esmu paradusi atbildēt par sevi, ka jau trīspadsmit gadu vecumā sāku strādāt par posminieci ... Kaut rastos gadījums izstāstīt viņam visu to ... Bet kā lai ar viņu iesāk runāt? Redz, kāds viņ�l Garām un garām vien. Un ko

lai saka � es jau neesmu viņam viena pati, re, kāds te lērums milzu ma�īnu! Un ko gan te ar vārdiem pierādīsi. Es pierādī�u ar darbu. Kad sāk�u strādāt!�

Tas, ko Da�a ieraudzīja serdeņu nodaļā, sākumā viņai �ķita smieklīgi vienkār�s: pieaugu�as sievietes rindās stāvēja pie darbgaldiem un darīja to, ko Da�a bija darījusi agrā bērnībā, � veidoja no smiltīm �kūkas�.

Tiesa, �īs �kūkas� bija lielas, sare�ģītiem apveidiem, un formas, kurās pildīja smiltis, izgatavotas no metāla, komplicētas, turklāt stipruma dēļ smiltīs bija jāieliek stienī�i, pēc tam �kūkas�, sakrautas eta�erēs, veda uz krāsnīm cepties. Visumā �is darbs Da�ai likās pārsteidzo�i viegls, gandrīz bērni�ķīgs.

Vasilijs Vasiļjevi�s pieveda Da�u pie kādas strādnieces un steidzīgi sacīja:

� So serdeni dēvē par lentu. Stāvi �eit, blakām, platace, un iegaumē visu tehnoloģisko procesu tā secībā!

Vārdi �tehnoloģiskais process�, �secībā� Da�ai iepatikās � tie �ķita ļoti nozīmīgi. Viņa nodomāja: �Kas te ko neiegaumēt! Kolhozā ne tādus darbus vien esmu darījusi,� � un �irgti nostājās darbgalda tuvumā.

Da�a par sekmēm ne�aubījās, tāpēc ka centīgums un izmaņa darbā jau no bērnības bija viņas neatņemamas īpa�ības. ko atzina ne tikai ģ�menē, bet arī visā kolhozā. Kop� bērnu dienām māte mēdza sacīt: �Nelepojies ar skaistumu, nelepojies ar māju, bet lepojies ar darbu . .. Skaistumu meitenei devis dievs, māju � tēvs un māte, bet darbs � tevis pa�as darīts.�

Vakarā Da�a rakstīja mātei:

�Centīgs cilvēks te var sasniegt visu, un pats direktors ģenerāļa �inelī manā klātbūtnē pateicās da�ām serdcņniecēm par darbu. Es, māmiņ, paļaujos uz savu centību. �eit var ātrāk nekā vislabākajā kolhozā parādīt, cik liela ir lava atbildības sajūta. Es strādāju serdeņu nodaļā � tā ir vissvarīgākā nodaļa �ugunlietuvē, bet �is cehs ir vissvarīgākais visā rūpnīcā. Darbs mums nav pārāk grūts, un es ar to tik�u galā. Jādara apmēram tā, kā mēs ar Ņu�ku veidojām smil�u kūkas, tikai �is te ir lielākas, un iek�ā stipruma dēļ jāieliek dzelzī�i � to sauc par armatūru. Vēl arī jāievēro viss tehnoloģiskais process tā secībā. Es to iemācī�os ievērot.�

Da�u norīkoja blakus Igorevai. Igorevas rokas �audījās tik �igli un viņa izturējās tik dzedri, ka Da�a nepaspēja izsekot 68

kustībām un neuzdro�inājās neko jautāt. Meitene tikai apkopa darbgaldu, palīdzēja apgriezt lentu un skatījās, skatījās, acis iepletusi... Ļoti gribējās kaut vai ar āmuru piesist pie baltajiem metāla ieliktņiem, kas atstāja smiltīs iespiedumus. Ta�u darīt neko neatļāva. Desmitajā dienā Vasilijs Vasiļjevi�s noņēmās ar viņu stundas pusotras un dusmīgi noteica:

� Daudz gan tu neesi iemācījusies! Slikti vēro! � Un aizgāja kārtot darbus.

Otrā dienā meistars atkal kādu brīdi nodarbojās ar Da�u. Bet vēl pēc pāris dienām saslima divas serdeņu veidotājas reizē, un Vasilijs Vasiļjevi�s sacīja:

� Tagad pietiks acis bolīt, stājies pie darbgalda! Lentu trūkst, veido�anas nodaļa dusmojas!

Viņai bija patīkami, ka �veido�anas nodaļa dusmojas� un ka no viņas, no Da�as, atkarīgs, lai tā nedusmotos. No veido�anas nodaļas ieradās komjaunie�i un sacīja viņai: �Piespied nu. bērniņ! Jūsu dēļ stāvam dīkā, zaudējam izpeļņu.� Atnāca pat nodaļas meistars un arī lūdza �piespiest�.

Da�a mo�i stājās pie darbgalda. Uzlaida veidnei gaisa strūklu, apkaisīja ar talku, tad ar straujām kustībām, kā to dara pieredzēju�as serdeņu veidotājas, sāka bērt pildījumu un blietēt to. Ielika stiegrojumu un baltos ieliktņus. Kad lenta bija apgriezta un pirmais serdenis nogūlās uz �āvē�anas plāksnes, viņai kļuva līksmi. Serdeņi tapa cits pēc cita, tādi pasi kā pārējām strādniecēm, un autokāru vadītājas piebrauca pie Da�as, paņēma no viņas serdeņus tāpat kā no citām strādniecēm un veda tos uz krāsni.

Pārtraukumā Da�a devās uz ēdnīcu ar neparastu izjūtu pilnu sirdi: tagad viņa kļuvusi par īstu strādnieci. Tiesa, līdz pārtraukumam izgatavoja daudz mazāk lentu, nekā pienācās, bet tas nesarūgtināja. Visi teica, ka ātrums darbā rodas tikai ar laiku.

Nelaime uzbruka dienas beigās. Serdeņu nodaļā ieradās nikns in�enieris un Vasilijs Vasiļjevi�s. Viņi dusmojās un kliedza viens otram kaut ko ausī. Da�a iztālēm paraudzījās uz abiem, bet neveltīja īpa�u vērību: �ai sarunai nevarēja būt nekāda sakara ar viņu. Ta�u tie nāca tie�i pie viņas.

� Ko tu te esi sabrūvējusi? � in�enieris noprasīja. � Nāc līdz!

Viņi aizveda Da�u pie krāsns. Tur uz eta�eres gulēja vēl karstas, pusizjuku�as Da�as lentas. Stiegrojums rēgojās ārā kā skeleta kauli. Da�a �ausmās skatījās uz lentām.

� Kādu tu, mī]ā, brāķi te esi sara�ojusi? Ko tu te esi savārījusi?

� Ak tu ... bērnudārzsl � Vasilijs Vasiļjevi�s piebilda.

Visas Da�as izgatavotās lentas bija brāķis.

Vasilijs Vasiļjevi�s nostājās pie darbgalda un pats sekoja katrai Da�as kustībai.

� Kā tad lai tās neiz�ķīstu! Visu armatūru esi sajaukusi, � viņ� sacīja.

Mājās Da�a atgriezās sarūgtināta, bet drosmi nebija zaudējusi. Sēdēja pie galda, domās pārbaudīja kustību secību � iestiprināja stiegrojumu.

Nākamajā dienā viņa strādāja ļoti lēnām, apdomāja katru kustību un paveica vēl mazāk, bet arī �īs nedaudzās lentas izjuka. Da�a nezināja, ko iesākt. Atkal pie viņas pienāca Vasilijs Vasiļjevi�s.

� Tu nepareizi pildi. Sānus saspied, bet vidus paliek �augans. Nu, paraugies ...

Da�a skatījās atkal. Pēc maiņas beigām viņa negāja prom no rūpnīcas, nostājās līdzās savai nomainītājai un nostāvēja tā līdz naktij. Viņa tikko jaudāja nokļūt mājās. Kājas smel-dza. Stiegrojuma sagrieztie pirksti milza. Kad iegūlās gultā, viņu pārņēma nevis miegs, bet smagi murgi. Tiklīdz aizvēra plakstus, tā no tumsas iznira stiegrojums. Acu priek�ā savijās un sakrustojās tum�ie stienī�i. Pēc tam sāka birt pildījums, apbēra viņu pilnīgi, un viņa nekādi nespēja to sablietēt.

Visu nakti Da�a murgoja par stiegrojumu un pildījumu, bet nākamajā dienā izgatavoja �etrreiz mazāk lentu, nekā paredzēts normā. Viņa tikai ar pūlēm spēja kustināt satūku�os pirkstus. Paņemdama rokās stiegrojuma gabalu, ikreiz labu brīdi padomāja: arvien vēl baidījās, ka ieliks nepa-leizi... Tikai pēc nedēļas viņa vairs nekļūdījās stiegrojuma ielik�anā, ta�u nu atklājās jauns defekts � serdeņi iznāca greizi.

Viņai �ķita, ka izpildīt normu nav iespējams.

�Kaut jel pusi normas varētu iztaisīt bez brāķa!� viņa ilgojās. �Vai arī es nemaz nederu rūpnīcas darbam? Varbūt deru tikai kartupeļu ru�inā�anai? Bet te viss ir jāizdara tik noteikti, tik rūpīgi. Varbūt mēs, kolhoznieki, to nemaz nespējam?�

Atkal pienāca klāt Vasilijs Vasiļjevi�s un jau bezcerīgā balsī teica:

� Izstrādā visas kustības! Atkal apgriezi ar rāvienu. Cik tu esi neapķērīga! Ņem slaidāk! Izstrādā kustības!

Viņa centās apgriezt bez rāviena un izstrādāt kustības, ta�u brāķis atgadījās vēl joprojām.

Da�a nāca uz darbu agri pirms maiņas un stāvēja blakus vecām serdeņu veidotājām. Visas tās viņai tagad �ķita neparasti gudras, spējīgas un laimīgas.

Naktīs meitene raudāja, galvu spilvenā iespiedusi, un sūrojās:

� Nav ta�u rūpnīcā vairs otras tik neapdāvinātas meitenes kā es! Nekas man nepadodas. Viss tīrais brāķis! Te tie izjūk, te iznāk greizi! Kaut jel iemeslu zinājusi! Liekas, ka visu daru tāpat kā citi, bet serdeņu kā nav, tā nav! Man saka: �Izstrādā kustības!� Bet vai tad es tās neizstrādāju? Varbūt rūpnīcas darbam nederu, varbūt man jāatgrie�as kolhozā?

Vasilijs Vasiļjevi�s raudzījās uz Da�u dusmīgi un saukāja tikai par �bērnudārzu�; vecākās serdeņu veidotājas viņai �ķita sve�as. Igoreva sacīja:

� Tu visu it kā darītu pareizi, bet iemaņas tev nav. Vai esi dzirdējusi, kā spēlē klavieres? Vienam klavieres dzied, otrs ij pirkstus tāpat liek, ij uz taustiņiem tāpat spie�, bet mūzikas tomēr nav. Ko nu katrs spēj!

Pat Vera pamazām zaudēja ticību draudzenei un nekādi nevarēja saprast, kāpēc Da�a, ko visā kolhozā daudzināja viņas izmanības dēļ, pie darbgalda ir brīnum nespējīga. Vera bija neizpratnē, klusībā pārdzīvoja vil�anos un tikai aiz �ēluma mierināja:

� Pacieties! Pamazām iemācīsies .. . Laime katram atnāk pa savu ceļu. Vienam tā atnāk viegli, tomēr tūdaļ arī aiziet . . . Bet, kas grūti to ieguvis, tam tā nav tik viegli vis sagraujama.

� Kur nu man rast tādu nesagraujamu laimi! Kaut jel tie pa�i serdeņi nesagrūtu! � Da�a raudāja. � Es nederu rūpnīcai! Sen būtu aizbraukusi uz māju, tikai kauns nelai�.

Reiz viņa drūmi stāvēja pie darbgalda.

__ Ko tu tāda noskumusi? � jautāja mei�a, kas strādāja blakus. _{v e}

__ Par ko tad lai priecājas? � Da�a atteica. � Serdeņi nepadodas . .. Kas tur par prieku! ... Tāds acīm redzot mans liktenis � mēslus vest un kartupeļus rakt...

� Pļāpā atkal. Bet kas tad strādās? � sacīja Vasilijs Vasiļjevi�s, iedams garām. � Pļāpāt tu proti, bērnudārz, bet serdeņus taisīt līdz �im laikam neesi iemācījusies.

Nākamajā rītā nodaļas mei�as pieskrēja pie Da�as.

� Da�a, vai redzēji, kas ir stendā? Tevi uzzīmēju�i 1

Da�a skrie�us aizskrēja uz laukumu. Tur iepretim Igorevas un Sugrobina ģīmetnēm atradās rūpnīcas �Krokodila� stends. Pie tā drūzmējās strādnieki. Stendā Da�a ieraudzīja tikko piespraustu karikatūru. Pie sairu�iem serdeņiem stāvēja divas �ausmīga izskata strādnieces. Garās, izkārtās mēles, kas bija �ķeltas kā �ūskām, saviju�ās kopā. Zem karikatūras paraksts:

No pirmā skatiena viss te kļūst skaidrs:

Kas kaislīgi pļāpā, tam darbā trūkst kaisles!

Vienā no serdeņu veidotājām Da�a pazina sevi ... Jā, tā bija viņa � strupu degunu, platām acīm, ausīs jaunie auskari ar gai�i zilajiem akmentiņiem.

Vispirms viņai ie�āvās prātā: �Māmuļa! Māmuļa ta�u lasa mrnas vēstules un priecājas... Domā, ka meita ir gudriniece, veiksminiece ... Un nezina, kāds liels negods mani te piemeklējis!�

Da�a skrēja projām no stenda ar asarām acis.

�Pat auskariņus uzzīmēju�i! Kas tas par ļaundari, kur� tā centies?�

Goda alejā viņa atkal paskatījās atpakaļ: no mi!z^;gās ģīmetnes raudzījās Igorevas lepnā, smaido�ā seja, bet tie�i pretim tai karājās �Krokodils�, un �Krokodilā� � Da�a ar mēli kā dzeloni, smieklīga, neglīta, un, lai nesajauktu viņu ar citām, uzzīmēts pat punktainais lakatiņ� un gai�i zilie auskariņi.

Viņa izņēma no ausīm savus apsmietos auskariņus, pēc kuriem vēl nesen bija tā ilgojusies.

Pavasarīgi augstā saule mirdzēja marta dzidrajās debesīs, bet, par spīti tai, nepārtraukti pūta griezīgi vēji. No saules un vēja sīvās divkaujas cieta viss dzīvais. Cilvēki, apnīkusi sargāties no aukstuma un priecādamies par pavasarīgo sauli, atsita vaļā mēteļus, vēj� tūdaļ izpūta cauri līdz kauliem, un pilsētā plosījās gripa.

Pilsēta bija ledū kalta. Sniegs, tikko paspējis atkust, tūdaļ pārvilkās ar plānu, porainu sērsnu. Uz ledainajām ietvēm cilvēkiem slīdēja kājas. Ma�īnas buksēja uz apledoju�ā asfalta un asos līkumos reizēm sāka jocīgi griezties, it kā dejotu valsi, un no �ā val�a bāli kļuva kā �oferi, tā pasa�ieri.

Par sirdēstiem māju pārvaldniekiem, lāstekas pie jumtiem sasniedza neredzētus apmērus. Dīvainie ledus izaugumi, kas karājās pie dzegām, saules sasildīti, nokrita zemē un sa�ķīda lauskās. Naktīs pieturējās krietns sals, bet dienu �ur tur aizvējā, klusā, saulainā nostūrītī, kur zeme bija silta un no�uvusi un oda pēc putekļiem un sakarsu�iem ķieģeļiem, pēk�ņi parādījās īsts pavasaris.

Un tikpat pretrunīgas kā �is pavasaris bija arī Bahireva vēlē�anās un domas. Darbu un cīņu, aukstumu un badu � visu viņ� pazina un spēja iet uz priek�u, tos neievērodams, ja izjuta to saskaņu pa�am ar sevi, kas viņā bija izveidojusies jau kop� jaunības. Bet pretrunīgais pavasaris grauza tie�i �o Bahireva dzīves pamatu. Desmitiem rei�u viņ� klusībā atkārtoja sava jaunā likteņa vienkār�o formulu: �Es nevaru strādāt tādā rūpnīcā. Tātad vai nu man jāiet prom, vai arī jāpārveido tā. Aiziet nedrīkst. Atliek viens � pārveidot.� Un desmitiem rei�u viņ� jautāja sev: �Bet kā lai pārveidoju to, ko nepazīstu?� Varētu noslēpt savu nezinā�anu, laipot un tā soli pa solim iekarot sev autoritāti. Ta�u Bahirevs nespēja laipot.

Viņ� uzskatīja, ka nav tiesību iejaukties tur, kur pa�am viss nav skaidrs. Jau otro nedēļu galvenais in�enieris dzīvoja pa rūpnīcu, bet viņa klātbūtne nekādi nebija jūtama. Smagnējais augums ar ērmoto cekulu pakausī kā mēms rēgs bija redzams cehos un direkcijā. Viņ� klusēdams sēdēja vai stāvēja, cie�i raudzījās uz kaut ko un laiku pa laikam izklaidējās, raustīdams cekulu. Viņ� klīda apkārt, nekā nedarīdams, nekur neiejaukdamies, un visiem palika sve�s. Bahireva vārdu aizmirsa un vienkār�ības dēļ nevērīgi un īsi viņu saukāja par �jauno�.

Cilvēkus, kurus bija aizrāvusi rūpnīcas kūsājo�ā dzīve, kaitināja gan Bahireva vienaldzīgā novērotāja pozīcija, gan mazrunība un sve�atnigums, gan viņa augums, gan seja. Sī seja bija melnīgsnēja, liela, paplata, un to varētu saukt par skaistu, ja visi vaibsti nebūtu kā pārakmeņoju�ies. �aurās un garās brūnās acis bija paslēpu�ās aiz plakstiem, kas �ķita kā no miega pietūku�i. Nekustīgais skatiens no smago plakstu apak�as padarīja viņa sejas izteiksmi truli iedomīgu. Tajos gadījumos, kad pieklājās pasmaidīt, �jaunais� tikai pa�ķobīja pīpi, kas pastāvīgi rēgojās mutē. Acīm redzot viņ� domāja, ka �ai �ķobī�anai jāaizstāj smaids. Sastingu�ajā sejā dzīvi kustējās tikai krasi izliektās uzacis un lielā deguna platās nāsis. Ne �jaunā� seja, ne izturē�anās nebija tīkama. Bahirevs neskaidri sajuta, ka nepatika pret viņu aizvien vairāk pieaug, bet, sava pa�a nemiera pārņemts, nedomāja par to.

Bahirevs bija pārvērties par klusu un nenogurdināmu skolnieku. Ar visu savu būtni viņ� juta nepiecie�amību katru lietu izzināt līdz pēdējam sīkumam, līdz pamatiem jeb, kā viņ� mēdza sacīt, aptaustīt pa�am savām rokām. Savā rūpnīcā ceturtdaļgadsimta laikā viņ� tā bija izpētījis cehu, ka pats kļuvis par daļu no tā. Pēc tūksto� sīkumiem, ko citi nepamanīja, pēc skaņām, pēc smakām, pēc pieblīvējumiem un tuk�umiem viņ� izjuta gan darba ritmu, gan traucējumus tik nekļūdīgi, it kā katra plūsmas līnija būtu viņa muskuļu un nervu turpinājums. Līdz pa�iem pamatiem pazīt ra�o�anu � �o iek�ējo prasību Bahirevs vecajā rūpnīcā bija apmierinājis un guvis no tā lielu baudu. Jaunajā rūpnīcā �ī prasība kļuva moko�a. Viņ� nezināja nekā: ne tikai atsevi�ķus cehus, līnijas, konveijerus, nezināja pat rūpnīcas vājās un stiprās vietas, iespējas un perspektīvas. Augām dienām viņ� metodiski kā mehānisms klīda pa cehiem, cenzdamies iepazīt līniju pēc līnijas, darbgaldu pēc darbgalda. Naktīs viņ� sēdēja mājās, apkrāvies ar materiāliem un dokumentiem, rakņājās shēmu kaudzēs, pārbaudīja tūksto�iem skaitļu.

Katja mēdza ienest glāzi karstas kafijas.

� Mitja, vai tie�ām nepiecie�ams visu uzzināt tā uzreiz? ...

Viņa sejā pavīdēja cie�anas un nevarība.

� Kā gan citādi? ...

Katja nolika kafiju un nedzirdami izgāja.

Kādreiz Katja bija Bahirevu savaldzinājusi ar �o pa�u īpa�ību � kustēties nedzirdami, darīt visu nepiecie�amo nemanāmi. Katja ienāca viņa dzīvē kā svētlaimīgs klusums. Bahireva tēvs, kas strādāja par krāvēju, bija kādreiz slavens ar savu spēku. Kā tēvs, tā māte dzēra.

Māte, dzeltenu seju, uztūku�iem maisiņiem zem acīm, sirmiem, pinkainiem matiem, no rītiem pamodusies sēca:

� Mitja . .. palūko nu, dēliņ ... vai tas ne�petnis ko atstājis . . . paģirām ...

� Vai tad nu vēl nepietiek . . . guļava ... � tēvs atsaucās no priek�nama, kur vāļājās, galvu uz sliek�ņa uzlicis.

Sie cilvēki mīlēja viens otru. Ksenija Zaharovna, bērnudārza audzinātāja ar zilām acīm un gai�brūnām bizēm, kādreiz iemīlēja skaisto krāvēju, kam pareģoja Salapina nākotni.

� Tikai jūs, Sino�ka, un neviena cita . . . Bez jums es dzīvot nevaru.

Cerēdama, ka mīlestība būs stiprāka par degvīnu, Ksenija kļuva �ā skaistuļa sieva. Viņ� zvērēja, cīnījās ar sevi, atmeta dzer�anu, un nedēļām ilgi viņi trauksmaini un alkaini baudīja laimi. Tad virs piepe�i vairs nespēja noturēties un, ja sieva nedeva degvīnu, sita viņu. Pēc tam atkal sākās zvērestu dienas, satrauktās, nedro�ās un kvēlu cerību pilnās laimes dienas. Viņa pārliecinājās, ka vīru pavisam no degvīna atradināt nav iespējams, un, cerēdama, ka pamazām kļūs labāk, izvirzīja noteikumu, lai vīrs dzertu tikai viņas klātbūtnē un tikai kopā ar viņu. Ksenijai izdevās iekārtot vīru par koristu operā; mūzika, skatuve, jaunā dzīve darīja viņus abus laimīgus. Bet viņ� atkal sāka dzert. Atlaida. Aiz bēdām viņ� dzēra vēl vairāk nekā senāk. Septiņus gadus Ksenija cīnījās, bet astotajā, kad no tēva dūru sitieniem nedzimis aizgāja bojā otrs bērns, viņa sāka dzert pati.

Dēls savu māti redzēja skeletam līdzīgu, ar smagu, smirdīgu elpu. Bet pie gultas karājās fotoattēls � tieviņa meitene. saspringta kā stiga, garenajās, dzidrajās acīs līksma apņēmība veikt varoņdarbu. Dmitrijs zināja, ka tā ir māte. Ne tikai pēc acu un lūpu līdzības viņ� to pazina. Zēns to pazina tāpēc, ka izjuta viņu tādu kā ģīmetnē. Lai cik piedzērusi, māte nekad nepārdeva dēla drānas un grāmatas. Ja cīnīties ar sevi vairs nepietika spēka, viņa drebo�iem pirkstiem savīstīja zēna mantas, sacīdama:

� Nes projām, Mitja ... Paslēp no nelaimes . . .

Lai kā piedzērusi, labāko kumosu viņa atstāja dēlam un vīram. Da�reiz Dmitrija acu priek�ā notika brīnumi.

� Aleksej... Papriecāsimies kā kārtīgi cilvēki ... � teica māte.

Viņi aicināja viesus, gatavoja uzkodas, uzposās un dzēra nevis līdz nemaņai, bet pa drusciņai. Un tad garenajās, zilajās acīs iemirdzējās naivs un sirsnīgs spo�ums, vaigi un mazās austiņas aiz cirtainajām �ķipsnām kļuva sārtas.

�ķita, ka ģīmetne atdzīvojusies un tievā meitenīte nokāpusi zemē. Kautri aizsegusi ar lakatu kalsno kaklu, viņa dziedāja trīso�ā, bet maigā un līksmā balsī. Tēvs uzgūlās ar krūtīm uz galda, raudzījās uz sievu, acis nenolaizdams, prasīja, lai arī citi skatītos, un sauca:

� Redzi, dēls, kāda tev ir māte! Izdēdējusi, sakaustīta, bet tomēr labāka par visām!

Mitja sēdēja, kamoliņā sarāvies, un aiz kauna acīs riesās asaras. Gribējās nosist un sadauzīt visus un visu un aiznest kaut kur uz nepieejamu zemi �o tieviņo meiteni ar iegarenajām acīm, saspringtu kā stigu, � savu mīļoto māti.

Gribējās nosist tēvu, bet tēvs pats sāka dauzīt ar dūrēm sev pa galvu.

� Ko es ar tevi esmu izdarījis, �ina! Par ko es tevi esmu pataisījis!

Sākumā viņa vairījās no vīra un no domām par pagātni, bet tad, rokas izstiepusi, skumji iesaucās:

� Ko tu ar mani esi izdarījis!... Ar mani un maniem mazulī�iem! ...

Tēvs pārmeta sev, bet necieta, ja viņam pārmeta citi. Viņ� pielēca kājās, nezinādams, vai apkampt vai sist. Maigums * pret sievu viņā mājoja blakus ne�ēlībai.

Kad tēvs bija labā prātā, viņ� apsēdās uz gultas līdzās mātei, glāstīja viņas seju, plecus un, tīksminādamies par biju�o, viņam ziedoto skaistumu, mēdza sacīt: �Mana labā .. . Mana skaistā... labākā par visām.� Bet vajadzēja mātei tikai pakustēties, kad viņ� jau kliedza: �Stāvi rāma!� Ilgus gadus Dmitrija ausīs skanēja �ie vārdi � maigais �mana, mana� un rēco�ais �stāvi rāma�. Vecāku mīlestība da�reiz bija drausmīgāka par viņu kautiņiem. Dēls redzēja visu. Ir tēvs ar māti, ir citi piedzēru�ies pāri lāgiem vārtījās pa grīdu turpat, �aurajā istabā. Kop� bērna dienām viņ� bija pilns riebuma pret to pretīgo, ko dēvēja par mīlestību. Paaudzies viņ� vairījās no meitenēm. Tas, uz ko aicināja meitenes savā neapzinātajā, jaunavīgajā rotaļā, viņa acu priek�ā tūdaļ nostājās kails un rupj�. Viņ� atcerējās piedzēru�o kopā saviju�os ķermeņus uz apvemtās grīdas.

Dmitrijs strādāja kop� bērnības, bet, kļūstot vecāks, arvien neatlaidīgāk tiecās pēc zinā�anām. Mācīties pēc darba vecāku mājā nebija iespējams. Dmitrijam bija septiņpadsmit gadu, kad viņ� noīrēja istabu strādnieku ciematā pie veca rīku atslēdznieka.

Jaunajā dzīvoklī Mitja ieradās vakarā. Viņa atmiņā uz visiem laikiem iespiedās klusums, kas valdīja ēnainajā dārzā zem vakara zilganpelēkajiem mākoņiem, gultas pārklājs, tik balts kā putas un ciets kā kartons, viegla �aboņa aiz muguras un pēk�ņa, salda medus smar�a. Viņ� atskatījās, bet ieraudzīja tikai baltu un vijīgu roku, kas pavīdēja aiz durvju- aizkariem. Uz galdiņa blakus durvīm bija nolikts �ķīvis, un tanī � ar medu pārlietas pankūkas. Tā pirmoreiz viņa dzīvē ienāca Katja.

Dmitrijs bija laimīgs par klusumu, tas dāvāja milzum daudz laika. Klusumā viņ� atskārta, cik ietilpīgi var būt vakari un naktis. Netraucēti, skandālu un iedzer�anu nesagan-dēti, tie spēja ietvert sevī neiedomājami daudz. Tos vērsa pla�umā ābolu svaigums, vieglais vēj� un tikko sadzirdamā lapu �alkoņa. Klusums pavēra nākotni: viņ� saprata, ka spēs mācīties astoņas, desmit stundas pēc darba, spēs izgulēties �etrās stundās, spēs pabeigt tehnikumu un institūtu, spēs paveikt visu, ko vien gribēs. Klusumā Dmitrijs atrada pats sevi, noskaidroja, pēc kā tiecas visvairāk. Viņu ļoti saistīja matemātika. Naktīs cipari pie viņa salidoja virknēm, bariem sasēdās uz papīra, dzīvoja savu īpa�u dzīvi. Atskanot troksnim vai klaudzienam, tie izbiedēti aizbēga uz visām pusēm, sare�ģītie skaitļojumi sajuka, un viņ� īgni noskatījās uz to, kas traucēja. Bet �eit traucēja reti. Aprēķini pievilka Dmitriju kā degvins dzērāju, un viņ� nodevās �ai kaislībai, aizmirsdams visu un ar savām sekmēm pārsteigdams skolotājus.

Jauneklis ilgi nespēja īsteni saskatīt to cilvēku, kas tik nedzirdami aizvāca no viņa dzīves visus traucēkļus. �ķita, ka pietiek jau ar viņas tuvumu vien, lai viss apkārt darītos pats no sevis � pa�i mazgātos �ķīvji, slaucītos grīda, lāpītos zeķes.

Viņi kautrējās viens no otra, Dmitrijs nepacēla acu un skaidri redzēja tikai Kaijas rokas. Sīs rokas � ļoti baltas, lielas, spēcīgas un skaistas � te nolika uz palodzes �ķīvi ar ķir�iem, te pabīdīja uz galda tuvāk tējas glāzi, te pasniedza jaunāko avīzi.

Pamazām Dmitrijs un Katja sāka runāties. Viņ� uzzināja, ka tā strādā par kasieri universālveikalā.

� Tas ta�u ir garlaicīgi! � Dmitrijs izbrīnījies iesaucās.

� Ai nē! Man patīk.

� Kas tad tur ko patikt?

� Mums tāds liels veikals. Un kase tik augsta ... Visu varu pārredzēt. Pie manis nekad nav rindu. Un es nekad nekļūdos. Tūksto�iem cilvēku iet un nāk, un visi ir apmierināti. Nav ne sūdzību, ne nepatik�anu ...

Tagad nu Dmitrijs jau skaidri saskatīja viņu � slaidu, garu, ar mierīgu, nekustīgu seju un atklātu pieri. Katja valkāja kleitas ar īsām vai uzrotītām piedurknēm, un lielās, �iglās rokas tā arī palika pati kustīgākā un izteiksmīgākā viņas ķermeņa daļa. Sīs rokas skaisti izcēlās uz tum�ajām drānām, vienmēr nesteidzīgi, bet nemitīgi rosījās, un slaikie pirksti pieskārās lietām tik saudzīgi, kā māte pieskaras bērnam.

Reiz Dmitrijs uzaicināja Katju uz kino un bija izbrīnījies, cik nopietni viņa un tās tēvs uzņēma �o aicinājumu. Visu dienu mei�a kaut ko �uva, cietināja, gludināja. No mājas iznāca klusa un svinīga, ģērbusies blūzītē, tik baltā kā cukurs. Tēvs pavadīja abus līdz vārtiņiem, un Dmitrijam bija patīkami, ka viss viņa dzīvē tik saskanīgs, tik cilvēcisks.

Dmitrija māte nomira, un triekas ķerto tēvu ievietoja slimnīcā. No piesmaku�ās istabas viņ� paņēma tikai mātes ģīmetni. Ābeļu zaru ēnas slīdēja pār tieviņās meitenes seju. Mājiņa Dmitrijam nu �ķita kā tēva mājas. Viņam kļuva tuvi ir vecais vīrs, ir mei�a.

Kādreiz Katja jautāja:

� Es �odien vārī�u upeņu ievārījumu. Kas jums labāk gar�o karsts � putas vai ogas?

� Vai ievārījumam mēdz būt putas?

� Vai tad jūs nekad neesat tās ēdis? Kā tad tā? � Katja patiesi noskuma viņa dēļ. � Mani maziņu tētis un māmiņa da�kārt tikai ar tām vien pielabināja ...

Vakarā, kad Dmitrijs mācījās, Katjas roka pasniedzās pāri krēslam un nolika blakus grāmatām pienu un ievārījumā trauciņu ar putām. Roka bija sasilusi, sārta, ar sarkanu ogu sulas svītru delnas malā, tā spēcīgi smar�oja pēc upenēm, un bāli zilgana dzīsliņa kā strautiņ� aiztecēja uz elkoņa bedrīti. Viņ� pats nemanīja, kā saņēma un noglāstīja �o roku. Viņ� neglāstīja meiteni � tikai roku, labo, silto, pēc upenēm smar�ojo�o roku. Bet no �ā pieskāriena neveikli izstieptā roka pēk�ņi sastinga.

Tad Dmitrijs pagrieza galvu. Katja stāvēja, tvīksto�o seju noliekusi. Bedrītē pie kakla parādījās sārts plankums, it kā ari tur būtu saspiesta oga. Pirmo reizi ne meitenes plecs, ne tās kakls neizraisīja pretīgumu. Gribējās pieskarties sārtajam plankumam. Pārvarējis sevi, viņ� palaida Katju vaļā, un tā steig�us izgāja. Dmitrijs sēdēja un domāja, ka ar �o kluso un skaidro meiteni viss dvingainais un pretīgais var kļūt par ko citu.

Sastopoties Katja sāka sarkt, vecā vīra acis bija kļuvu�as ba�īgas. Ta�u Dmitrijs, aizņemts ar darbu un mācībām, to nemanīja. Universālveikalu slēdza remonta dēļ, un Katja kopā ar draugiem aizbrauca pie paziņām uz pārupi � ieelpot prie�u me�a gaisu un pasēņot. Mājā apņēmās saimniekot kaimiņiene Romanovna. Pasaule Dmitrijam pēk�ņi �ķita tuk�a. Citāds bija kļuvis ābeļdārzs, citādas pankūkas ar medu, un citādi smar�oja upenāju krūmi. Dvēsele bija pametusi māju.

� Bez Katjas māja ir tuk�a, � Dmitrijs sūdzējās vecītim.

� Ja tuk�a, tad ved vien atpakaļ! Būtu paņēmis no kaimiņa laivu un pārcēlies pāri upei.

� Patie�ām gan, rīt brauk�u!

Bet vecītis iesāņus palūkojās viņā un iebilda:

� Vai ir vērts? Dzīvo viņa savās �etrās sienās, gaismas neredz. Mei�a pa�ā plaukumā. Tur ir jaunatne, sabiedrība ...

Pēc viņas uz turieni aizbrauca arī Kostja. Nopietns cilvēks. Varbūt dabūs viņu savā pusē. Un kāpēc lai es slēptu patiesību? Cik tad ilgi es vēl dzīvo�u .. . Aizie�u � kam viņu atstā�u? Tā. redz, puis ... Tu, kazi, atvedīsi kēksu pankūku cep�anai. Bet te runa par visu mū�u ... Tā ka bez apdoma nerīkojies... Ko vedīsi? Kāpēc brauksi? Pārdomā godīgi 1

Dmitrijs pārdomāja un nākamajā dienā apņēmīgi sacīja vecītim:

� Braucu pēc Katjas.

Pārcēlies pāri upei, viņ� atrada Katju jaunatnes pulciņā pie sēņu kaudzēm. Mei�a tīrīja sviesta beciņas. Viņa iznāca pretim Dmitrijam ar lakatiņu galvā, nazi rokā, pirksti aplipu�i ar beciņu ādām.

Viņa gan nokāpa lejā pie laivas, ta�u braukt atteicās.

� Mājās, Kaija, ir skumji, kad jūs tur neesat.

� Bet man atkal ir skumīgi, kad es tur esmu .. . Tur neviens pat nepaskatās uz mani. Vai es laba vai slikta � neviens to neievēro. � Viņa pasmaidīja. � �eit vismaz ir cilvēki, kas paslavē. Pacietieties pāris dienu, Romanovna pieradīs saimniekot.

� Es nevaru iztikt bez jums, Katja. Ne dienu, ne divas. Nepavisrm nevaru.

Dmitrijs nezināja, vai ar �iem vārdiem viņ� piedāvāja savu roku un sirdi, ta�u Katja tos bija tā saoratusi. Pacēlusi abas rokas, viņa apskāva Dmitrija k?k!u. Viņ� aizveda to mājās. Pie vārtiņiem Katja rūpīgi pieglaudīja ceku�u viņa rakausī � tai gribējās, lai viņ� izskatītos kā solīds līgavainis.

Vecītis saņēma Dmitriju bargi:

� Atvedi gan sev ķēk�u?

� Līgavu sev atvedu, � Dmitrijs atteica.

Bet līgava smaidīdama stāvēja vārtiņos tāda pati kā pirmīt � lakatiņu galvā, rokas aplipu�as ar sviesta beciņu ādām.

Par labu viņu laulībām runāja viss � jaunība, pieticība, darba milestība un jau nodibinājies ģimenes dzīves veids.

Katja bija Dmitrijam pirmā un vienīgā sieviete. Neuzticību viņ� nespēja saprast. Viņ� dzīvoja mērķtiecīgu, spraigu, līdz malām pārpilnu dzīvi. Daudz ko nācās pārvarēt, panākt, atgūt nokavēto. Bahirevs augstu vērtēja ģimenes mieru un tās stiprumu. �ķiest laiku un spēku liekās un netīrās blēņās �ķita nejēdzība. Ciņu dienās sieva bija viņa aizmugure, sasprindzinājuma dienās � viņa miers. Ta�u nekad agrāk viņam nebija radu�ās tādas grūtības, nebija pavēries tāds kaujas lauks.

Agrāk viņ� pazina valsts eksāmenu grūtības, jaunas ma�īnas apgū�anas grūtības, rūpnīcas plāna izpildī�anas grūtības. Lai cik smagi bija, bet uzdevumi bija skaidri un ceļi nosprausti.

Pa�laik, jaunajā rūpnīcā, vissmagākais likās tas, ka nebija skaidri ne ceļi, ne uzdevumi. Kas jādara, lai rūpnīca sāktu strādāt citādi? No kā jāsāk?

Bahirevs domāja neatlaidīgi. Fondi. Kadri. Darbgaldi. Galveno un palīgprocesu mehanizācija. Viss �ķita tik saraustīts, nesaliedējās vienotā un sistemātiskā veselā. Rūpnīcas organizatorisko un tehnisko pasākumu plānā bija tikai uzskaitīti daudzi derīgi pasākumi, neievērojot reālās iespējas, nenosakot, kas veicams pirmām kārtām un kas ir galvenais.

� Mitja, liecies gulēti � sieva sacīja. � Pulkstenis jau drīz būs �etri. Paguli kaut vai trīs stundas!

Viņ� ielikās gultā, ta�u gribējās nevis aizmigt, bet runāt.

� Ļeņins mācīja, ka katrā ķēdē vajag atrast galveno locekli, aiz kura var izvilkt visu ķēdi. Bet tie�i to es neprotu atrast.

Katja ar ierastu kustību centās pieglaust viņa cekulu.

� Pirms tevis ari te bijis galvenais in�enieris . . . Gājis uz medībām. Ar slēpēm uz pārupi braucis. Un nekādus kalnus nav gāzis . . . Tomēr Maskavā viņu novērtēju�i. Nervi tev neļauj aizmigt, bet no bezmiega tu kļūsti nervozs . . . Guli ta�u!

Sieva gribēja tikai labu, bet viņ� saskaitās:

� Cilvēkam smadzenēs augonis, bet viņa tik ņemas ie�ū-�ināt! Tā tikai vēl trūkst, lai liktu �ūpulī un ieaijātu!

� Aijātu arī, ja zinātu, ka aizmigsi .. .

Katja iemiga, bet viņ�, pazvilnējis bez miega, apsēdās atkal pie galda.

Naktī Bahirevs pabeidza analizēt konveijera dīkstāves cēloņus pusgada laikā. Skaitlis bija interesants � apmēram divas tre�daļas no dīkstāvēm radu�ās �ugunlietuves vainas dēļ. Viņ� arī līdz �im zināja, ka �ugunlietuve ir rūpnīcas vājā vieta, bet tādu skaitli nebija gaidījis. Ar gaismiņu viņ� devās uz turieni.

�Nekas nav tā, kā vajadzētu,� Bahirevs domāja, stāvēdams uz augstā tiltiņa pie stāvcepļa. Cauri zolēm un plaukstās, kas aptvēru�as tiltiņa pieturi, viņ� sajuta sīku stāvcepļa drebē�anu, līdzīgu kuģa klāja trīsoņai. Sarkani nokaitu�ie kausi, kas atgādināja tējkannas, peldēja ceha pustumsā gar konveijeru un kopā ar tiem � arī sarkani atspulgi. Kausiem tuvojoties, sijas un �ļūtenes kļuva sārtas, it kā acumirklī sakarsa un tūdaļ atkal atdzisa, kad tie aizpeldēja garām. Veidkastes rāpoja pa konveijeriem. Uz da�ām veidkastēm plīvoja mazas, slaidas liesmas, apak�ā zilas, bet augstāk tās plaiksnījās oran�ā krāsā. Citām veidkastēm virspusē �audījās dzeltenas uguntiņas.

Kausētāji gāja piesardzīgiem un izmanīgiem soļiem, raksturīgās pozās � labā roka nolaista pie kausa, kreisā pacelta augstu virs galvas.

�Tikai puse veidkastu ar lāpām . .. Tātad atkal būs brāķis ...� Bahirevs nosprieda. �Kausi sarkani . .. Slikts segums! Gaisa kompresors strādā nevienmērīgi. Skaties, kur gribi, nekur nav tā, kā vajag ... Bet ko darīt, lai būtu, �kā vajag�? Nezinu. Galvenajam in�enierim jāpazīst rūpnīca tā, kā mazulis pazīst mātes krūti ... Varbūt paskatīties, kas tur notiek ar veidkastēm?�

Bahirevs nokāpa lejā un devās uz priek�u pa �auro ceha eju. Savās domās nogrimis, viņ� nepamanīja, ka autokāra vadītāja tikko neuzbrauca viņam virsū, nedzirdēja, kā tā �ēlojās:

� Aizsprostojis visu eju un tikko �āpo . . . Cekulainais begemots!

Viņ� gāja gar konveijeru. Veidkastes vajadzēja jaunas. Uz vieniem un tiem pa�iem konveijeriem atradās gan mazie, gan vidējie lējumi. Izsitot lējumus ar rokām, radās nerimtīga dārdoņa un tvans, lējumi sajaucās, apcir�anai uz ceha otru galu tie tika transportēti lī�u lo�u cauri visam ceham. �Jāpārplāno, jāpapla�ina viss cehs,� Bahirevs klusībā sprieda. �Bet pagaidām? Pagaidām vismaz jāuzstāda vēl viens konveijers sīkajiem lējumiem, jāierīko mehāniska izsi�ana, pareizi jānokārto detaļu padeve.�

Pārdomādams un apsvērdams gan tā, gan citādi, Bahirevs izgāja cauri visam ceham un tuvu pie durvīm, tur, kur kļuva vēsāks un klusāks, uzdūrās gadus septiņpadsmit vecai skuķei. Viņa kā sērdienīte bija piemetusies uz apgāztas kastes. Pa�laik 82

bija pusdienas pārtraukums. Skuķe sēdēja vientuļa, uzklājusi uz ceļiem baltu lakatiņu ar pieticīgām pusdienām, bet neēda.

Viņa raudāja un tai pa�ā laikā, pasargādama sāli un olas, lieti�ķi slaucīja asaras, kas plūda aumaļām.

�Kam tad vēl te rūgtums sirdi spie�?� Bahirevs nodomāja un apvaicājās:

� Kas tev kai�?

Skuķe pacēla galvu. Kļuva redzama seja ar strupu degun-teli un plati ieplestām a�elēm, kas izskatījās pēc pusapaļiem jumta logiem.

� Kas tev nodarījis pāri?

� Nu tak jau serdeņi! � skuķe ie�ņukstēdamās atbildēja un pamirk�ķināja salipu�ās skropstas.

� Kas noticis ar serdeņiem? � viņ� neatlaidās.

� Sie tak �ķīst kopā! ... � izmisīgi, caur asarām viņa atteica.

Bahirevs atcerējās karikatūru, kas karājas stendā, un saskatīja zināmu līdzību ar mei�as seju. Tad �ī ir tā vakardienas brāķa vaininiece!

� Kad tad �ie tā �ķīst? � viņ� jautāja, gribēdams to noskaidrot.

� Vienmēr! � skaļi un izmisīgi sacīja skuķe. � Vienmēr �ķīst kopā! � Un visa viņas seja pēk�ņi pārplūda asarām. Tagad likās, ka asaras plūst no visām malām � no acīm, no deguna, no zoda, no vaigiem.

� Nu gan nāk kā no du�as! � Bahirevs neviļus pasmaidīja. � Saņemies ta�u! Kādēļ tie tev izjūk?

� Tādēļ, ka tie trakoti ļauni ... � skuķe raudāja.

� Kas tevi apmācīja?

� Nu tak Ļuda! Bet vai tad viņa macīja? Stāvi, viņa teic, blakus un skaties ... Es stāvu! ... Es skatos! . . . Vai tad viņai var līdzi izskatīties! Rokas zib tikpat kā svīres ... un tikai tās armatūras vien tur vesels miljons.

� Vai tu meistaram pastāstīji?

� Nē ...

� Kāpēc?

Skuķe brīdi paklusēja, tad strupi atbildēja:

� Baidos . . .

� No kā tad tu baidies?

__ Viņ� jau mani negribēja pieņemt, � pēk�ņi nomierinādamās, skuķe sirdīgi sāka skaidrot. � Man, viņ� saka, ir serdeņu nodaļa, nevis bērnudārzs... Bet vai tad es esmu bērnudārzs? Kolhozā jau no piektās klases biju skolēnu brigādes posminiece.

� Un tagad raudi? Tā nu iznāk, ka tomēr esi bērnudārzs. Kā tevi sauc?

� Par Da�u ...

� Nu, Da�a, izbeidz to Sarko du�u un nāc man līdz . . .

Skuķe lāgā nesaprata Bahireva vārdus, nezināja, kas viņ� tāds ir, nezināja, uz kurieni grasās to vest, ta�u pēc balss nemaldīgi nosprieda, ka tai vēl labu, lieti�ķi no�ņauca degunu, rūpīgi noslaucīja asaras, ātri savāca sainītī olas, sāli, maizi un naski devās līdz. Pamazām Da�u pārņēma �aubas, viņa palēnināja soļus un satvēra Bahirevu aiz piedurknes:

� Paklausieties ... Bet, ja nu viņ� sāks uz jums kliegt, jūs nenobīsieties?

� Varbūt nenobī�os ... � Dmitrijs pasmaidīja.

� Bet es gan baidos �ausmoti! ... � Da�a atzinās. � Uz Vasiļa Vasiļji�a pleciem visa rūpnīca turas! Mūsu �ugunlie-tuve rūpnīcai ir pati tā galvenā. Bet mūsu serdeņu nodaļa � visas �ugunlietuves serde. Un visa serdeņu nodaļa turas uz Vasiļa Vasiļji�a! Kā viņam svētdiena � tā plāns �upā.

Bahirevs pasmaidīja un nodomāja: �Muļķa meitēns, ta�u saskata pa�u galveno!�

� Par to jau pat Dusja runāja ... � Da�a turpināja.

� Meistars uz �o nekliedz. Bet uz mani kliedz. Viņ� ir sliktās domās par mani... Bet, kā uz mani sāk kliegt, tā es vēl vairāk visu aizmirstu.

Kamēr viņi meklēja meistaru, mei�a runāja bez mitas, bet, tikko tas pavīdēja aiz krāsnīm, acumirklī apklusa pusvārdā.

Ne tikai darba tērps, pat Vasilija Vasiļjevi�a sirmās, kuplās, koptās ūsas � viņa lepnums un rota � bija apkvēpu�as. Viņ� raudzījās uz Bahirevu, laikam pukodamies par negaidīto traucējumu.

� Kā jūs �o meiteni apmācījāt? � Bahirevs jautāja.

� Kā parasts, � meistars norūca. � Divas nedēļas mācījās. Pie labākās serdeņu veidotājas nolikām.

� Viņa tak mani nemācīja, � Da�a sasparojās. � Stāvi, �ī saka, un skaties!

� Daudzās rūpnīcās esmu bijis, bet tādu apmācī�anu neesmu redzējis nekur. Jums pa�am jāseko, kā tā notiek. Par radu�os brāķi jāatbild nevis viņai, bet jums.

Vasili jam Vasiļjevi�am aiz sa�utuma nodrebēja ūsas.

� Man jāatbild I � viņ� rūgti atkārtoja. � Bet vai tad viņai vienigai ir brāķis? Kādu veidzemes sagatavotava dod sastāvu? Kas tad par to atbildēs? Ejiet un paskatieties pats!

� Iesim ...

Pa ceļam viņi sastapa �ugunlietuves priek�nieku 5�er-bakovu.

� Es palūg�u jūs nākt man līdz uz veidzemes sagatavo-tavu, � Bahirevs sacīja.

S�erbakovs, plecīgs cilvēks ar maza bērna acīm uztūku�ajā sejā, padevīgi sekoja.

Veidzemes sagatavo�anai iedalītajā kaktā kūpēja kodīgu putekļu mākonis. Lēni griezās lāpstiņas, drebēja bunkuri, un no galvas līdz kājām notraipīju�ās sievietes pēc acumēra bēra lanis smiltis, mālus, pielēja ūdeni.

Tuvodamies veidzemes sagatavotavai, Vasilijs Vasiļjevi�s ar lakatiņu cītīgi noslaucīja ūsas, un tagad tās stāvēja stingri izslēju�ās, apliecinādamas meistara kaujas gatavību.

� Kas jums te notiek ar sastāvu? � viņ� uzbruka Kuzki-nam, maziņam, nigram un vienmēr no galvas līdz kājām nokvēpu�am cilvēkam.

� No karjera atvedu�i rupjas smiltis, � nepaskatījies atbildēja Kuzkins.

� Nu redz, � S�erbakovs sūrojās. � Es direktoram ziņoju. Kvalitāti prasa, bet smiltis dod nekvalitatīvas.

� Ak Leonid Leonidovi�, kāpēc gan jūs ticat katram vārdam? � Vasilijs Vasiļjevi�s nikni uzsāka cīņu. � Viņiem ta�u tikai viens vagons tādas smilts, bet brāķis ir pastāvīgi! Visu saber kopā bez dozē�anas. Cūkēdienu sliktā cūku fermā � ij to sagatavo labāk. Bet jūs, Leonid Leonidovi�, visam ticat, � viņ� rūgti pārmeta S�erbakovam. � Jūs nu gan esat tik lētticīgs, tik lētticīgs! Tas ta�u ir tīrais posts, kāds jūs lētticīgs! . . . Cik daudz tu lej, Olga Semjonovna? Kā tu lej? � viņ� pievērsās kalsnai, vecai sievietei.

� Kā jau septiņus gadus esmu lējusi, tā leju arī astotajā, � viņa gurdi atteica.

Zem acīm strādniecei bija zilas ēnas kā līķim. Aug�ējo zobu trūka, lūpa iekritusi. Bahirevs palūkojās viņai acīs un saslapa nespodru, pret visu vienaldzīgu skatienu. Sī vecā sieviete ar tuk�ajām acīm strādā te, kur sākas tehnoloģiskais process. Cik daudz lielā konveijera dīkstāvju cēloņu radies �ais plaukstās ar tulznaino un nenomazgājamo ādu? Vai viņa pati to zina?

� Atomu laikmets, bet rūpnīca netiek galā pat ar smilti un māliem. Redz, kā mēs strādājami � S�erbakovs nopūzdamies teica.

� Jūs strādājat kā nepra�as, � tikko dzirdami caur zobiem noteica Bahirevs un padomājis skaidrāk apstiprināja �o formulējumu: � Kā nepra�as ...

Bahirevs zināja, ka pa�am piemīt tie�i pretējs trūkums � viss jāaptausta ar savām rokām, viss jāsaprot ar savu prātu. �ķita, ka S�erbakova bērni�ķīgā paļāvība ir noziedzīgi vienaldzīga. Ta�u Bahirevs uzskatīja, ka viņam vēl nav tiesību izvirzīt apsūdzību. Pagaidām varēja runāt tikai par saviem pa�a iespaidiem, un viņ� tre�o reizi nikni atkārtoja:

� Kā nepra�as strādājat...

��ādi tādi uzlabojumi �ugunlietuvei ir tas pats, kas mironim plāksteris,� viņ� nosprieda, soļodams pa �aurajām ceha ejām. Domas bija sīvas kā veidzemes sagatavotavas gruzduma smaka. �Detaļas sajaucas �ais labirintos. Tonnām metāla burtiski aiziet zudumā, sasūcas veidzemē, kas kaut kā saķepināta pēc tēvutēvu paņēmieniem. Brāķis, tvans, dārdoņa, karuselis! Kadru strādnieks nepazemosies līdz �ādam ceham. Tāpēc te strādā tādi nejēgas kā skuķis no serdeņu nodaļas vai arī nekam nederīgas vecenes � kā tā tuk�ace.�

Viņ� saprata, ka galvenās traktoru daļas rodas slimā mātes klēpī. Nederīga ceha dzemdētas, tās jau nāk pasaulē gan ar apslēptiem, gan redzamiem trūkumiem. No �ejienes tās izplatās pa visiem cehiem un visur velk līdz savas vainas. Un tāpēc kaut kur motoru cehā lūst grieznis vai arī montā�as cehs saņem ovālas �aulas. Montā�as un motoru cehu sāk kratīt drudzis, it kā tajos no �ugunlietuves kopā ar detaļām būtu iekļuvusi slepena infekcija. Visu rūpnīcu krata drudzis, kas izcēlies �ugunlietuves purvā.

Bahirevs visu to redzēja, un, jo drūmāks bija eso�ais, jo spilgtāka kļuva fantāzija. Un, tāpat kā jaunības dienās, viņu atkal neatvairāmi saistīja jaunas, ideālas �ugunlietuves aplē-sumi, shēmas, plāni. Bija vajadzīgas lielas summas un ilgi termiņi � �o jautājumu varēja izlemt tikai valdība. Bet uzlabot ceha darbu vajadzēja tūlīt. Viņ� izstudēja visus rūpnīcas plānus un fondus. Tehniskās bagātības un naudas fondi bija sadrumstaloti pa daudziem cehiem. Ja tos varētu sakoncentrēt �ai cehā! Daudzus cehus bija paredzēts pārvietot uz jaunām ēkām, daudzos citos � labāk iekārtot ēdnīcas un klubus. Ja tiem liktu pagaidīt, tad �ā � pa�a smagākā ceha strādniekiem varētu radīt īpa�i labus apstākļus dzīvokļu un ēdinā�anas ziņā. Tikai ar divkār�ām rūpēm par strādniekiem var nostiprināt kadrus cehā, kur darba apstākļi divkārt grūtāki nekā citos.

Stipri vispārīgais organizatorisko un tehnisko pasākumu plāns, ko Bahirevs saņēma no Valgana, nakti pēc nakts aizvien vairāk pārvērtās par diviem mērķtiecīgiem un sistematizētiem plāniem � par maksimālo plānu, kam vajadzīgas ministrijas sankcijas un palīdzība, un par minimālo plānu, kuru varēja realizēt pa�i saviem spēkiem. Plāni galvā dzima moko�i gausi. Galvenais in�enieris uzskatīja par pāragru klāstīt savus nodomus citiem, tāpēc uzdevumi, ko viņ� izvirzīja da�ādām nodaļām un dienestiem, cilvēkiem �ķita bezjēdzīgi, un tos slikti izpildīja. Tikai da�us uzdevumus veica tā, kā viņ� gribēja.

Bahirevs uzdeva galvenā metalurga nodaļai izdarīt aprēķinus un izteikt savus priek�likumus, kā ieviest lie�anu kokilēs. Saņemtais rakstiskais ziņojums bija tik precīzs un secīgs, ka �ķita tuvs viņa pa�a domā�anas veidam. Sagādāja baudu paragrāfu stingrais loģiskums un māka izcelt galveno. Zem �ā ziņojuma viņ� pats ar prieku būtu parakstījies. Ziņkāri viņ� palūkojās uz rokrakstu � pla�i vēzieni, stingrs latīņu �t�. Zem ziņojuma paraksts � galvenā metalurga nodaļas tehnologs T. Karami� . . . �Saprātīgs in�enieris. Nez vai nav tatārs? �ķiet, zina arī sve�valodas. Seko speciālajai literatūrai.. .�

Bahireva spriegais, bet apslēptais darbs nebija redzams nevienam, toties visiem redzamā bezdarbība izraisīja ba�as daudzos. Grūtības pieauga, bija sagaidāms, ka palielinās plānu, bet �jaunais� vēl vienmēr ieņēma vienaldzīga novērotāja pozīciju. �Ko tas nozīmē?� vaicāja sev Valgans. �Vai tie�ām es būtu kļūdījies? Kad es kļūdījos?�

Valgans atcerējās, kā bija izraudzījis Bahirevu. Viņ� toreiz piedalījās ministrijas rīkotā apspriedē.

� Skaties nu! Izvēlies, kuru gribi savējā vietā! � pa pusei jokodams, viņam pie auss sacīja draugs, galvenās pārvaldes priek�nieks, un norādīja uz apspriedes dalībniekiem.

� Pavērosim, padomāsim, � Valgans atteica.

Viņ� sāka pētīt cilvēkus. Runātāju vidū bija arī Bahirevs. Tā uzstā�anās at�ķīrās no citām ar savu īsumu, sistemātiskumu un ļoti daudziem skaitļiem, kurus tas nosauca pēc atmiņas. Valgans zināja, ka tā var runāt tikai cilvēks, kas sīki jo sīki pārzina rūpnīcu, kam piemīt precīza domā�ana un sevi�ķi laba atmiņa.

� Kas tas ir par putnu? � ieinteresējies viņ� jautāja ministra vietniekam.

� No Sibīrijas �vilcējiem�.

Ne velti Valganu daudzināja par lielisku organizatoru � Bahirevā viņ� nojauta tie�i to, kā trūka pa�am. Uzstā�anās liecināja par ļoti lielu rūpību un stingru sistēmu darbā, bet viss in�eniera ārējais izskats � par neizsīksto�u izturību un zināmu smagnējību, kas arī Valganam bija pa prātam. �Tādi neveikli smagsvarnieki prot ieturēt reiz doto virzienu labāk par citiem. Notēmē tikai un vari būt mierīgs!� Viņ� sāka ievākt par Ba-hirevu sīkas ziņas, un tās apstiprināja pirmos iespaidus. Ba-hirevu raksturoja kā cilvēku, kas spējīgs nemitīgi nodoties ikdieni�ķām, da�kārt sīkumainām un garlaicīgām rūpēm par ra�o�anu, dienām un naktīm sēdēt rūpnīcā, nepagurt, neuztraukties, ja rodas grūtības, un neatlaidīgi vilkt visu pajūgu. Valganam bija pa prātam pat tas, ka Bahirevs nav pla�i pazīstams, � viņ� meklēja cilvēku bez pretenzijām, �aizmu-gurnieku�.

Nedēļu ilgās apspriedes beigās Valgans sacīja galvenās pārvaldes priek�niekam:

� Zini ko? Es domāju ņemt to �vilcēju�.

� Te tev nu bija! � tas brīnījās. � Vai tik neno�ausi buku? Es ieteiktu citu. � Viņ� nosauca pazīstama in�eniera uzvārdu. � Tas ir cilvēks ar idejām!

� Man pietiek pa�am savu ideju. Es jūtu nevis ideju, bet gan izpildītāju deficītu. Raksturs man strauj� � vienmēr lau�os avangardā. Man vajag nostiprināt aizmuguri. Bet �is ir tāds, � ja iejūgsies, tad vilks. � Valgans piemiedza acis un ar ierastu kustību noglaudīja zodu. � Un tēvam pa priek�u viņ� lāvā pērties neskries . ..

Tā �Sibīrijas vilcējs� ieradās rūpnīcā par jauno galveno in�enieri.

Bet �jaunais� neattaisnoja cerības � viņ� �nevilka� .. .

� Galvenais neiejūdzas, � Valgans sūrojās Uhanovam.

� Vai zināt, kā viņu saukā? � Uhanovs smaidīja. � Par Valgana pirmo kļūdu.

Valgans iesmējās, bet tūdaļ pat saduga.

�Es ta�u nevarēju kļūdīties,� viņ� atkal nodomāja. �Bet kāpēc tā? Vai baidās? Vai pārmērīgi piesargās? Bet galvenais � raksturs tūļīgs. Nu nekas, gan es tevi izkustinā�u,� viņ� kļuva jau jestrāks. �Vēl pāris dienu bū�u liberāls, bet tad saņem�u stingri, un tu sāksi man griezties kā vilciņ�.�

� Viņ� taisās runāt ar tevi par tehnoloģijas jautājumiem. Tu esi cilvēks ar degsmi � palīdzi nu iejūgt �o darbā, uzlādē viņam enerģiju . . . Sniedz, tā sakot, palīdzīgu roku!

� Klausos! Sniegt palīdzīgu roku! � glaimots jautri atsaucās Uhanovs.

� Rīt no rīta tev jābūt pilsētas komitejā. Varbūt uzdosim viņam tavā vietā novadīt raportu? � Valgans skaļi prātoja. � Lai kaut �ā balsi cilvēki dabūtu dzirdēt. � Viņ� piespieda podziņu un uzdeva sekretārei: � Sameklējiet galveno in�enieri un Satrovu!

Kad Bahirevs ieradās pie direktora, Valgans viegliem, elastīgiem soļiem staigāja pa kabinetu un uzbudināti skaidroja Satrovam.

� Avīzes vajag lasīt, Boris Iļji� . . . �Pravdu�, �Izvestiju�! Lasiet kaut �Pioņerskaju Pravdu�, pat tajā par to raksta! ... � Viņ� ieraudzīja Bahirevu un staigādams īsi pateica: � Sēdies! Es gribu, lai tu būtu informēts par da�ām mūsu grūtībām. Pat bērneļi mūsu skolā, � viņ� atkal pievērsās Satrovam, � diktātos raksta par traktoru pa�izmaksas pazeminā�anu, bet galvenais konstruktors izvairās no �ā uzdevuma ...

Satrovs vainīgi pasmaidīja, viņa �audīgās, grūtsirdīgās acis raudzījās apkārt.

� Lai cik tas grūti, � Uhanovs sacīja, un viņa balsī skanēja vīri�ķīga apņēmība, � ta�u es uzskatu par savu pienākumu pateikt, ka konstrukcijas tehnoloģiskie jautājumi galvenajam konstruktoram atkal paslīd garām. � Un, it kā nepatīkamu pienākumu izpildījis, pārmainīja oficiālo toni pret draudzīgi jautru, pieliecās pie Satrova: � Boris Iļji� . .. Atceries, pirms diviem gadiem mēs tevi aiz ausīm vilkām pie konstrukcijas modernizē�anas... Ko parādīja dzīve? Tavu kandidatūru, tu jocīgais cilvēk, Staļina prēmiju komitejā ta�u noraidīja!

Valgans un Uhanovs ņēmās pierunāt konstruktoru kā mazu bērnu, bet tas klusēja, mirk�ķināja acis ar kuplajām skropstām, kustināja kaulainos pirkstus un pa pusei neīsti, pa pusei vainīgi smaidīja.

Bahirevs neizprata ne Satrova grūtsirdīgo skatienu, ne izvairīgo smaidu, ne direktora neatlaidīgās prasības.

Valgans mitējās viņu pierunāt un nobeidza savā parastajā tonī, kas nepieļāva nekādus iebildumus:

� Visu darbu, kas saistīts ar �ā veida mezgliem, � viņ� pievirzīja Satrovam tuvāk kādu papīru, � pabeigt divos mēne�os!

� Tiks izdarīts, Semjon Petrovi�, � gurdi nopūzdamies, Satrovs atbildēja.

Valgans pievērsās Bahirevam:

� Galvenajam in�enierim personīgi kontrolēt galvenā konstruktora nodaļas darba pārkārto�anu.

Satrovs un Uhanovs izgāja.

Bahirevs palika sē�am, un Valgans vērās viņā pētījo�u skatienu.

� Vēl vienmēr tikai vēro? Tā kā mazliet par ilgu . ..

� Nesteidzini! � strupi palūdza �jaunais�.

� Ne jau es, bet dzīve steidzina ... Kad es atnācu uz tejieni, rūpnīca nepildīja plānu, nebija man ne galvenā in�eniera, ne tehnologa. Aizritēja tie�i divas nedēļas, un pirmo reizi pēc ilgiem mēne�iem izpildījām diennakts uzdevumu!

Valgans domāja, ka Bahirevs apvainosies, bet tas tikai sarauca uzacis un ar skaudības pieskaņu balsī noteica:

� Jā ... Man tā neveicas . ..

� Pagaidām man ir divi lūgumi, � Valgans turpināja.

� Pirmo tu jau zini. Galvenā konstruktora nodaļu kontrolē stingri! Bet otrs būtu tāds � mums te puse rūpnīcas saslimusi ar gripu. Nav, kas vada rīta raportu. Izdari tu to!

Kad Bahirevs iznāca no kabineta, Satrovs un Uhanovs vēl stāvēja pieņemamā istabā.

� Pēc diviem mēne�iem, � Uhanovs sacīja. � Tātad maijā ...

� Maijā gan laikam vēl nepagūsim.

� Bet ko tu teici pie direktora? Tu ta�u solīji: tiks izdarīts.

� Kā tu domā, � Satrovs iebilda savā mīkstajā, gurdajā balsī, � vai tu domā, ka esmu pilnīgs zīdainis? Kā es varu direktoram sacīt, ka netiks izdarīts? Protams, es runāju kā pieaudzis cilvēks. Sak, sper�u soļus ... tiks izdarīts un tā tālāk.

Bahirevu aizmirsu�i, sarunādamies viņi aizgāja pa koridoru. Satrovs Bahirevam nepatika. Nepatika �audīgās acis, labsirdīgais, gurdais smaidiņ�, nedro�ās kustības un tas, ka viņ� direktora kabinetā nebija teicis patiesību.

Vakarā Bahirevs devās uz mājām. Ejot varēja visu labi pārdomāt, tāpēc viņ� neizsauca ma�īnu, bet lēni gāja kājām, izvēlēdamies klusākās ieliņas, kas veda gar rūpnīcas sētu.

Biezajā miglā Bahirevs iztālēm pamanīja kaut ko tum�u, izdzirda cilvēku balsis. �Kas tas varētu būt?� Viņ� sāka iet uz aklas ieliņas pusi, stigdams �aganās kupenās. Pie pa�as sētas stāvēja kravas auto. Neredzami cilvēki sniedza kaut ko pāri sētai, citi to saņēma un krāva ma�īnā.

� Pavel Petrovi�, ņem nu pēdējo 1 Un lai ne�ķindētu! � klusām teica vīrie�a balss. � Vai saņēmāt?

� Jā! Saņēmām, � �ukstus atbildēja no ma�īnas.

Bahirevs saprata, ka pāri sētai iekrauj zagtu mantu.

��iepj! Turklāt vēl tik nekaunīgi, laupītāji tādi! Ko viņi tur krauj? Tādi gari, saliekti. Stieples? Nē! Caurulītes!�

� Nu, paldies dievam! � kāds priecīgi sacīja ma�īnā.

� Tagad varēsim sākt strādāt!

Bahirevu pārsteidza, ka zaglis runā mierīgi, pat sirsnīgi.

� Tu ta�u nepareizi novieto! � Uz ma�īnas malas parādījās vīrie�a augums. � Ar kastēm, ar kastēm atbalsti! . . . Nezinu pat, kā lai jums pateicos!

� Kas tur ko pateikties ... Tu esi komunists, un es esmu komunists! ... � pēk�ņi aiz sētas atskanēja pazīstama, aizsmakusi balss.

� Kaut visi to sapratu�i! � rūgti nopūtās cilvēks, kas stāvēja uz ma�īnas malas. � Nu, uz redzi!

No sētas otras puses parādījās galva ar cepuri un pastiepās roka. Zagļi pāri sētai atsveicinājās.

� Nenokar galvu, Pavel! � sacīja pazīstamais, aizsmaku�ais bass.

� Es jau nenokaru! � skumīgi atbildēja no automa�īnas.

Ma�īna sāka griezties apkārt, pro�ektoru gaisma slīdēja pa �ogu un skāra galvu ar cepuri. Mirkli pavīdēja apaļa seja ar no�ļuku�ām roņa ūsām.

�Vasilijs Vasiļjevi�s!� nodomāja Dmitrijs. �Nevar būt! Tam ūsas citādas � stāv uz aug�u. Bet ne jau pēc ūsām vien, ta�u seja, balss! Te tev nu bija rūpnīcas balsts!�

� Stāt! � viņ� iekliedzās un, kupenā stigdams, sāka skriet uz ma�īnas pusi.

Auto strauji rāvās uz priek�u, cilvēks novēlās no borta, smagi iekrita kravas kastē, galva aiz sētas nozuda.

Bahirevs neskaidri saskatīja ma�īnas numuru, atgriezās rūpnīcā un paziņoja par redzēto sardzei un rūpnīcas de�urantam.

Nākamajā rītā, paklausot Valgana lūgumam, Bahirevs vadīja raportu.

Viņ� necieta garas apspriedes. Jau pirms raporta viņ� bija uzmanīgi izskatījis �deficītu� sarakstus, izlasījis dispe�eru iesniegtos pārskatus. Galvenais in�enieris jau pazina kā mazās Roslavļeva istabiņas nokrēslu, tā noguru�os cilvēkus, kuru te bija stāvgrūdām. Tie sasveicinājās ar viņu laiski, acīm redzot negaidīja nekā nopietna no raporta, ko vadīja �jaunais galvenais�. Tikai divas gai�as acis raudzījās uz viņu ar atklātu un mierīgu ziņkāri. �Kas ir �ī blenzēja tur pie loga?� viņam uz mirkli ie�āvās prātā.

Pelēkajā istabas puskrēslā sēdēja melnīgsnēji bāla mei�a, saliekto kāju uzlikusi uz blakus krēsla �ķērskoka un celi ar rokām aptvērusi. Viņa izturējās tik dabiski un nepiespiesti, it kā neatrastos cilvēku pārpildītajā ceha priek�nieka kabinetā, bet gan pavisam viena kādā stepes pakalniņā. Tum�ajā sejā dīvaini mirdzēja acis, kas bija gei�as un dzidras kā lietus lāses. Tikai īsu brīdi Bahirevs ievēroja viņas pozu un acis un tūdaļ pat mei�u aizmirsa.

Viņ� nosēdās savā vietā un bez ievada sāka padobjā, monotonā balsī:

� Deficīti un savstarpējas pretenzijas ir �ugunlietuvei, termiskajam, motoru un montā�as ceham. �etri minētie cehi lai paliek. Pārējie var iet projām . . .

Sākums bija neparasts. Neiera�anos raportā mēdza uzskatīt par nevērības pazīmi, bet �jaunais� pats aizdzina prom pusi cilvēku. In�enieri sākumā nedro�i saskatījās, tad, iepriecināti par negaidīto brīvību, barā steidzās uz durvīm.

Krēsli, ko cilvēki steigā bija pametu�i, stāvēja nekārtīgi sagrūstīti, tādēļ parastais lieti�ķais un spriegais raporta noskaņojums izzuda. Paliku�ie �ķielēja uz durvīm, ņurcīdami piezīmju lapiņas. Arī viņiem gribējās iet projām. Tikai mei�a pie loga nemainīja ne pozu, ne sejas izteiksmi.

� Lūdzu, tuvāk! � Bahirevs uzaicināja.

Divi trīs cilvēki negribīgi atstāja tālākos kaktus.

� Pagāju�ajā diennaktī, � Bahirevs iesāka tajā pa�ā vienmērīgajā, monotonajā balsī, � no konveijera noņemti divdesmit traktori, kas nav pilnīgi nokomplektēti, un par trim traktoriem sara�ots mazāk, nekā pienācās. Montā�as priek�niek, kāpēc nenodro�inājāt normālu darbu?

Roslavļevs negribīgi piecēlās. Viņ�, tāpat kā visi rūpnīcā, zināja, ka �jaunais� neizlemj jautājumus, un tāpēc �jaunā� vadītais raports pustuk�ā istabā kļuva par tīru formalitāti. Ros-lavļevam ārkārtīgi nepatika arī raporta sākums. Parasti viņ� pats kā montā�as ceha priek�nieks iesniedza savas pretenzijas citiem cehiem, bet �jaunais� sāka ar pretenzijām pret viņu. Tas bija sīkums, ta�u Roslavļevam nepierasts sīkums. Tāpēc montā�as ceha priek�nieka basā skanēja ironija un necieņa.

� Mēs �nenodro�inājām� tāpēc, ka mūs nenodro�ināja.

� Kāpēc jūs sakāt �mēs�? Ko nozīmē jūsu �mēs�?

� Mans �mēs� nozīmē � montā�as cehs ... � Roslavļevs noburk�ķēja tikpat ironiski.

� Frontē, kad bataljona komandieris neizpilda uzdevumu, viņ� nesaka: �Mēs neizpildījām.� Viņ� saka: �Es neizpildīju ...�

�Lēts paņēmiens,� Roslavļevs sarauca pieri un atteica:

� Es frontē neesmu bijis . .. Par iepazīstinā�anu ar frontes pieredzi pateicos ...

Mirkli cilvēku sejās pavīdēja smīns.

� Lūdzu atbildēt precīzāk, � izsmieklu ignorēdams, turpināja �galvenais�. � Kāpēc trīs traktoru trūkst?

� Naktī konveijers stāvēja dīzeļu dēļ, � reizē ir skaizdamies, ir garlaikodamies, paskaidroja Roslavļevs.

� Kāpēc pieļāvāt, ka rezervē nav neviena dīzeļa?

�Turklāt tu esi arī apnicīgs!� Roslavļevs galīgi noskaitās. Ironizēdams vēl atklātāk nekā pirmīt, viņ� precīzi, bet neuzbāzīgi atdarināja Bahireva monotono balsi:

� Dīzeļu trūkumu pieļāvām tāpēc, ka �ugunlietuvei bija labpaticies pusi no blokiem aizlaist brāķī...

Atkal sejās pavīdēja smīns, un atkal �galvenais� nekādi nereaģēja uz ironiju.

�Vai viņ� nesaprot, ka izsmej?� mei�a pie loga nodomāja. �Jocīgsl Seja un augums kā no akmens, priek�pusē mati sasukāti kā pie friziera, bet pakausī � gaiļa sekste.� Viņa pasmaidīja, tomēr Bahireva seja ieinteresēja � vaibstu smagais stingums dīvaini nesaskanēja ar kustīgajām uzacīm, kas uz visu dzīvi atsaucās. Uzacis, virs deguna savilktas asā leņķī, veidoja augstu loku, pie deniņiem izpletās trauksmīgos vēzienos kā putna spārni, kad tas gatavs lidot. Tās ne brīdi nepalika mierā � gan pacēlās uz aug�u, gan cie�āk savilkās kopā. �It kā viņ� klausītos ar uzacīm,� mei�a nosprieda.

� Cugunlietuves priek�niek, � Bahirevs teica, � paskaidrojiet, kādēļ tāds stāvoklis!

S�erbakovs smagi piecēlās no krēsla. Viņa mīkstās rokas saņurcīto �deficīta� lapiņu turēja maigi kā puķi.

� Atkal tie pa�i �uguni, � viņ� sacīja nopūzdamies. � Izbeigu�ies hromniķeļa �uguni. Pats vakar biju tehniskās apgādes daļā. Redzēju, kas viņiem tur notiek . .. Viss sagājis dēlī.

Bahireva uzacis nodrebēja un pacēlās uz aug�u. �aurās, tum�ās acis zem smagajiem plakstiem bargi iezibsnījās.

� Tātad ie�ēlojāties par tehniskās apgādes daļu? Vispirms izsacīsiet līdzjūtību tehniskajai apgādei, tad metālapgādei, pēc tam dro�i vien sāksiet just līdz arī dzelzceļam?

� Kāpēc tad ... dzelzceļam? � S�erbakova bērni�ķīgās acis kļuva apaļas.

� Tāds ir jūsu domā�anas veida loģisks turpinājums.

�Viņ� ta�u prot arī izjokot!� mei�a brīnījās.

� Traucējumus �ugunu piegādē likvidēja jau vakarā, � Bahirevs turpināja. � Kāpēc naktī radies brāķis?

� Nakti es nebiju rūpnīcā. �āvē�anas krāsnis .. . Vecākais meistars ... � S�erbakovs neskaidri murmināja.

Vasilijs Vasiļjevi�s sāka straujāk kustināt ūsas.

� Par krāsnīm es skandinu jau otro mēnesi! Netaisa remontu! Pats lienu krāsnīs, pats laboju.

Meistara sejā atspoguļojās vis�ķīstākais godīgums. Tas Bahirevam īpa�i derdzās: �Redz, kā iemanījies tēlot godīgo!�

Zādzības izmeklē�ana vēl aizvien turpinājās. Valgans bija Bahirevam ieteicis: �Tu �ajā lietā neiejaucies, atstāj to man! Man te ir savi apsvērumi...� Par to, ka zag�anā piedalījies Vasilijs Vasiļjevi�s, Bahirevs nevienam nekā nebija sacījis. Viņ� domāja, ka varbūt ir kļūdījies un tāpēc viņam nav tiesību citiem stāstīt, ta�u iek�ēji bija pārliecināts, ka tur rīkojies Vasilijs Vasiļjevi�s un neviens cits.

� Vai jūs zinājāt; ka krāsnis nav kārtībā? � viņ� jautāja meistaram gandrīz vai naidīgi. � Ar kādām tiesībām tad jūs varējāt aiziet, pamest cehu tādā stāvoklī?

� Ņēmu un aizgāju! � meistars atcirta. � Kamēr ar saviem pleciem un rokām visus caurumus bāz ciet, neviens neceļ ne ausu. Tikai saka: �Ātrāk! Piespied!� Es tad nu arī spiedu un spiedu, kamēr ņēmu un aizgāju. Ie�u, domāju, projām, lai serdeņi deg, lai beidzot rūpnīca dabū just, cik man serdeņu nodaļā �ausmīgs stāvoklis!

Uzacis �galvenajam� virs deguna savilkās kopā, bet pie deniņiem pacēlās uz aug�u.

Viņ� pasmaidīja un noteica caur zobiem:

� Glu�i kā sakāmvārdā: �Gatavs pats sev aci izraut, lai tikai sievasmātei tiktu vienacis znots.�

Istabā negribot sāka smieties.

� Ta�u jūs neesat znots, un rūpnīca nav jūsu sievasmāte, � tikpat nikni turpināja �galvenais�. � Par brāķi atbildēsiet vispirms jūs. Es ierosinā�u, lai jums ar pavēli izsaka rājienu un zaudējumus, kas cēlu�ies serdeņu nodaļas brāķa dēļ, dzē� uz jūsu rēķina.

Iestājās klusums.

Meistars kustināja lūpas, cenzdamies ko iebilst, bet neatrada vārdus. Beidzot atguvies, viņ� pagriezās pret S�erbakovu:

� Kā tad tā? Krāsnis jau sen vajadzīgas citas, bet es no jums pat remontu nevaru izlūgties. Visas atpūtas dienas pats raujos remontētāju vietā. Nevis krāsnīs, bet �ajās te rokās es �āvēju serdeņus! Visā mēnesī pirmo reizi paņēmu brīvdienu un tad arī ne pilnu, bet mani �itā . .. mani . . .

� Sen bija laiks arī pret brāķa ra�otājiem pielietot materiālās atbildības principu, � atsaucās S�erbakovs. � Reiz ta�u jāsāk.

Meistars stāvēja istabas vidū un apjucis raudzījās apkārt.

Visi klusēja, acis novērsu�i.

� Nepareizi! � atskanēja mei�as balss. � Jāsāk ir gan, bet ne ar tādiem cilvēkiem kā Vasilijs Vasiļjevi�s ...

Mei�a pie loga runāja bez satraukuma. Dīvaini gai�o acu skatiens tum�ajā sejā bija reizē pēto�s un bezrūpīgs, it ka viņa vēl nebūtu pavisam pamodusies, būtu vēl kāda liega sapņa varā, bet jau ziņkāri vērotu, kas notiek apkārt.

Nebija vērts sākt strīdu ar �o pusaizmigu�o būtni, un Bahirevs griezās pie S�erbakova:*

� Ko teiks ceha priek�nieks?

Tas kļuva nemierīgs:

� Ko tad es? Es domāju, ka Dmitrijam Alekseji�am principā ir taisnība. Biedrene Karami�a skatās no subjektīva viedokļa.

�Karami�a?� Bahirevs brīnījās. �Tātad tā ir viņa, kas nodarbojas ar kokilēm? To nu gan nebūtu domājis . . . Jeb vai rūpnīcā ir vēl otrs Karami�s?� Ta�u nebija laika prātot par to.

� Trīsdesmit gadus jau strādāju rūpnīcā. Atnācu vēl zaļ� puika, �eit izauga ūsas, un �eit tās arī nosirmo ... � Vasilijs Vasiļjevi�s aprāvās pusvārdā un apklusa.

Bahirevs pacēla galvu un pārlaida visiem gausu, smagu skatienu.

� Pētera Pirmā laikā bajāri di�ojās ar bārdām, � klusumā dobji skanēja viņa balss. � Ta�u Pēteris Pirmais noskuva tās viņiem līdz ādai. Un reizē ar bārdām, skaties vien, pazuda arī da�i slikti paradumi ...

Meistars pielika roku pie ūsām, it kā aizsargādams savu rotu un lepnumu pret �galveno�.

� Ko tur lai saka? � viņ� aizsmacis ierunājās. � Kamēr strādāju rūpnīcā, jūs esat jau vienpadsmitais galvenais in�enieris ... � Brīdi klusējis, meistars pagriezās ar visu augumu pret Bahirevu un pateica tam tie�i acīs: � Būs arī divpadsmitais ...

Nebildis vairāk ne vārda, Vasilijs Vasiļjevi�s neatvadījies izgāja no istabas.

Iestājās klusums. Ve�uks bija pareģojis galvenajam in�enierim īsu mū�u rūpnīcā, un visi klusēdami tam piekrita.

In�enieri vairījās skatīties uz viņu. Tikai mei�a pie loga vēl vienmēr tikpat vērīgi raudzījās uz Bahirevu ar viņam nesaprotamu līdzcietību acīs.

Par raportu rūpnīcā izplatījās slikta slava.

� �Galvenais� neesot pratis novadīt raportu.

I � Draudot kadru strādniekiem nocirpt bārdas.

* � Taisoties par Pēteri Pirmo.

�Galvenais� tomēr it kā nesaprata savas kļūdas un necentās tās izlabot.

Nemierpilnā neapmierinātība, ko Bahirevs bija izjutis jau pirmajā dienā, izauga par noteiktu un pastāvīgu uzbudinājumu. Viņ� tagad skaidri saredzēja rūpnīcas trūkumus � metalurģijas vājumu, tehnoloģijas atpalicību, darbgaldu vecumu, kadru nepastāvību.

i Bet �ķita, ka rūpnīcā neviens to nav pamanījis � instru

mentu cehus pārslogoja ar pasūtījumiem no malas, tādējādi galīgi sagraujot rūpnīcas saimniecību, aizgāju�os strādniekus aizstāja ar jauniem, tonnām metāla norakstīja brāķī, bet plānu izpildīja, mēne�a beigās nodzenot iekārtu līdz avārijas stāvoklim un strādājot virsstundas, it kā tam tā arī vajadzētu būt.

Plāni tika pārsniegti, prēmijas izmaksātas, un visās apspriedēs daudzināja uzvarām bagātā kolektīva panākumus.

Bahirevs vairākas reizes mēģināja par to runāt ar Valganu. Direktors piekrita, ta�u, nodarbināts ar gaidāmo plāna palielinā�anu, ar limitiem un enerģētiku, mēdza ātri atrunāties:

� Tiklīdz izlemsim galveno, ķersimies pie detaļām.

i Bahirevs turpretim uzskatīja par galveno tie�i to. ��ai rūp

nīcā ar pātagu dzen nevis zirgu, bet ilksis,� viņ� nosprieda. �Es vēl zinu maz, bet �o mazumu zinu jau pamatīgi. Kad zina pamatīgi, tad pamatīgi arī rīkojas.�

Reiz Bahirevam paziņoja, ka viņu meklējot direktors.

�īstajā reizē!� viņ� teica sev.

Pa rūpnīcas pārvaldes ēkas kāpnēm pretim nāca Valgana sekretāre.

� Beidzot! Kāpēc tik ilgi? Pie mums ta�u ir Sergejs Vasiļjevi�s!

� Kas tas par Sergeju Vasiļjevi�u?

� Bļikins! Sergejs Vasiļjevi�s Bļikins! Apgabala komitejas sekretārs.

Bahirevs sāka steigties. Atmiņā mirkli pavīdēja viss, ko viņ� bija dzirdējis par Bļikinu: �Esot gudrs, demokrātisks, enerģisks. Atbraucis uz rūpnīcu. Tātad visu zina! Tātad ir satraukts!�

Sekretāre nobrīnījās vien, cik negaidīti viegli galvenais in�enieris uzskrēja pa kāpnēm.

Aina, kas pavērās direktora kabinetā, pirmajā mirklī Ba-hirevu pārsteidza. Cilvēku grupa lielajā, pēc Valgana vēriena iekārtotajā, mājīgajā kabinetā �ķita izturamies pārāk brīvi un dzīvespriecīgi. Tās centrā bija plecīgs cilvēks ar nelielu, skaistu galvu. Viņ� mierīgi sēdēja direktora krēslā, muguru ērti atspiedis pret atzveltni. Aiz viņa vakara gaismā laistījās krēma krāsas pane]i, nekustīgās, dekoratīvās krokās krita �okolādes krāsas aizkari. Iepretim sekretāram sēdēja Cubasovs, taisni izslējies un rokas uz krēsla rokturiem uzlicis. Cubasova acis mirdzēja spo�āk, nekā parasts, lielās lūpas savilku�ās tajā pa�ā Bahirevam nesaprotamajā, kautrīgajā un maigajā �brūtgāna� smaidā. Uhanovs ar visu augumu bija saliecies uz priek�u un sastindzis priecīgās gaidās, tikai piesarkusī seja pavērsās te pret Bļikinu, te pret Valganu. Valgans bija puiciski uzmeties uz blakus atzveltņa roktura un dzīvi stāstīja Bļikinam:

� Enerģētika mums noraus aprīļa plānu! Ā, Dmitrijs Aleksejevi�s! Mūsu jaunais �galvenais�, � viņ� iepazīstināja ar Bahirevu un piemetināja: � Palīdzi nu uzbrukt apgabala komitejail

� Kādēļ apgabala komitejai? Uzbrūciet enerģētiķiem! � Bļikins iebilda.

� Pie viņiem bija aizbraucis Nikolajs Aleksandrovi�s Cubasovs. Es viņu lūdzu: �Nu, atvēzējies kaut reizi! Atceries jaunību! Noliec viņus uz pleciem!�

� Bokseri partijas darbā! Redz, pie kā noved demokrātijā! � Bļikins iesmējās. � Kā ir, vai viņ� �o norādījumu izpilda?

� Tomēr ne! � Valgans noplātīja rokas.

Bokss tā nesaderēja ar Cubasova trauslo augumu un smalkajām manierēm, ka Bahirevam nevil�us izspruka:

� Jūs esat bijis bokseris? Neizskatāties gan pēc tāda.

Cubasovs pietvīka kā jaunava.

� Es jau tikai tāpat, amatieris vien .;.

� Kā tad nu tā! � sarunā iejaucās Uhanovs. � Ar profesionāļiem esi cīkstējies. Puķes no mei�ām saņēmis. Tiesa, ne tik daudz par uzvarām, cik par dedzību cīņā. Kā mēdz sacīt, �par to, ka nav �ēlojis dzīvību�.

� Katrā ziņā par to, ka nav �ēlojis zobus! � Bļikins ar skatienu norādīja uz metāla zobu rindu.

Par partorgu visi zobojās, viņu mīlēdami, un tomēr Bļikina ironijā Bahirevs saklausīja tikko jau�amu nicinājumu.

Valgans atkal pagriezās pret Bļikinu un, pēc sava paraduma jaukdams jokus ar nopietnību, neatlaidīgi ieturēja savu, tikai viņam zināmu līniju:

� Partorgs nespēj nolikt uz dēļiem, enerģētiķi nepadodas. Valsts plāna komiteja un ministrija mūs nedzird. Tie ir tālu. Bet jūs, Sergej Vasiļjevi�, apstākļus redzat pats savām acīm.

Bļikins pacēla bālo seju.

� Ko tu pirms laika uztraucies? Es ta�u sacīju � jautājumus par enerģētiku un metālu apspriedīsim birojā. Kur ir tavas slavenās �ķiltavas?

Bļikins pats atrada uz galda �ķiltavas, kas izskatījās pēc maza traktoriņa, pagrozīja tās un aizsmēķēja. Aizsmēķēdams pielieca galvu, un plānā, pakumpā deguna galiņ� ari mazliet noliecās uz to pa�u pusi. Bahirevs ziņkāri ielūkojās apgabala komitejas sekretāra sejā. Ievērības cienīgākais tajā bija gai�i brūno acu skatiens, reizē vērīgs un izvairīgs. �ķita, ka sekretārs cen�as ar skatienu iespiesties katrā un tai pa�ā laikā neļauj nevienam ielūkoties sevī.

Pēc tā, cik pierasti un brīvi Bļikins sēdēja pie direktora galda, pēc pārējo nepiespiestās uzve�anās varēja just, ka apgabala komitejas sekretārs ir bie�s viesis rūpnīcā. Valgans viņa klātbūtnē izturējās sevi�ķi rosīgi, �ķita ļoti jauns, un, lai darīja ko darīdams � vai atspiedās uz atzveltņa roktura, vai cēlās aug�ā, vai staigāja pa istabu, � visas kustības tam bija noteiktas un vieglas.

Valgana rosīgums atspoguļojās arī Uhanova sejā. Jaunā in�eniera poza, smaids, skatiens pauda neviltotu labpatiku. Kā redzams, viņam neparasti lielu prieku sagādāja tas, ka �ajā nozīmīgajā un interesantajā sarunā ar apgabala un rūpnīcas vadītājiem viņ� var piedalīties kā līdzīgs ar līdzīgu.

Saruna vedās brīvi, ta�u tā bija izplūdusi, un Bahirevs nespēja uztvert tās galveno tematu.

� Nu, pieņemsim, ka enerģiju dosim jums vispirmām kārtām, � Bļikins teica. � Bet kā ar pasūtījumu rūpnīcai �Sarkanais Oktobris�?

� Ja enerģija un metāls būs, mēs galā tiksim!

� Vai tev nav bail? � Bļikins jautāja.

� Sergej Vasiļjevi�! Kur un kad es esmu baidījies? Mana pārliecība ir tā, ka kolektīvu vislabāk audzina varonīgs darbs! � Valgans aptvēra zodu ar plaukstu un ņēmās to glaudīt ierastām, straujām kustībām.

� Urālos līdz �im laikam jūs atceras ... Tā arī mēdz sacīt � �Valgana skola�, � piemetināja Uhanovs.

� Nu, pielūko! Lieta ir nopietna ... � Bļikins nepateica visu līdz galam.

� Sergej Vasiļjevi�, � Valgans iesmējās, � es ta�u neesmu vairs zīdainis, esmu jau pieaudzis biedrs! . . .

� Kā tu izpildīsi pasūtījumu?

� Mobilizēsim instrumentu cehus.

Beidzot sāka runāt tie�i par to, kas satrauca Bahirevu. Viņ� enerģiski nokāsējās un iejaucās sarunā:

� Instrumentu cehi netiek galā ar mūsu pa�u rūpnīcas darbiem. Ma�īnu parks ir nepieļaujami nolaists.

Valgans uzmeta viņam izbrīnīju�os, noraido�u skatienu un steidzīgi pārtrauca:

� Dosim instrumentu ceham vairāk cilvēku. Vai jūs esat lasīju�i �Pravdā� par mūsu frēzētāju Sugrobinu? Janvārī, izgatavojot jaunus, ļoti sare�ģītus veiduļus, viņ� normu izpildīja par trīssimt procentiem.

Uz Bahireva repliku neviens neatsaucās, it kā nebūtu to dzirdēju�i.

Valgans stāstīja par Sugrobinu:

� Jauns puisis, bet jebkuru unikālu uzdevumu veic, gandrīz vai spēlēdamies, vienā paņēmienā! Kā godalgots zirgs pārvar katru barjeru! Redz, kādu jauno maiņu mēs sev audzinām!

Direktora balss noskaņā Bahirevam kaut kas nepatika: �ķita, ka Valgans gan di�ojas ar Sugrobinu, gan cen�as aiz frēzētāja platās muguras noslēpt rūpnīcas trūkumus.

Valodas viegli ritēja no temata uz tematu.

�Par ko viņi runā?� Bahirevs centās uztvert sarunas galveno kodolu, bet nevarēja. �Kāpēc partijas apgabala komitejas sekretārs ir atbraucis uz rūpnīcu?�

� Neaizmirstiet, ka pēc marta nāk aprīlis, � sacīja Bļikins, paceldams uz aug�u kalsno pirkstu, smaidīdams. � Bet pēc aprīļa jābūt maijam.

� Kas tad to aizmirst? � Valgans iesmējās. � Pirms-maija sacensībā ieņemsim pirmo vietu! Ij �Sarkanajam Oktobrim� palīdzēsim, ij visa apgabala sasniegumus pacelsim, ij apstādījumiem �uguna sētu izliesim. Visu izdarīsim, ja �Oktobris� dos avansā metālu uz nākamā ceturk�ņa rēķina!

� Atkal tu gribi ko izlūgties! � Bļikins piemiedza acis.

� Mums ta�u jādomā par kāpurķē�u posmiem! Sihtai mēs nesaņemam pietiekami daudz mangāna tēraudu. No kā lai taisām posmus? Kaut dievs mani apgaismotu!

� Iztiksi bez dieva! Jau tā no visa apgabala esi pievācis ferromangānu.

� Bez dieva iztik�u, Sergej Vasiļjevi�, bet bez jums ne ...

Runādami par grūtībām metālu sagādē, visi noklusēja lielos metāla zudumus, ko radīja brāķis.

�Pateik�u. Tas ta�u ir galvenais ļaunums,� Bahirevs nodomāja. �Grib vai negrib, bet jāpasaka.�

Viņ� paraustīja savu cekulu un nomurmināja:

� Interesants ir brāķa aprēķins tonnās par mēnesi. Tikai �aulās vien � trīspadsmit procenti brāķa. No katrām simt tonnām metāla trīspadsmit aiziet tie�ā ceļā brāķa ra�o�anai.

Valgans uzmeta viņam a�u, niknu skatienu un sāka runāt steig�us, līksmi, cenzdamies novirzīt Blikinu no bīstamā temata:

� Kopā pa visu rūpnīcu brāķis mēnesī ir samazinājies par se�iem procentiem. Vecos laikos bija tā: metāllējējs atnāk līgt darbā pie uzņēmēja. Uzņēmējs jautā: �Vai brāķis arī tev gadās?� Sim gribas tikt darbā: �Nē, kungs, es strādāju bez brāķa.� � �Ko, tev nav brāķa? Nu, tad vācies pie visiem velniem! Ja lējējam nav brāķa, tad viņ� vai nu melo, vai vispār nekā nedara. Man tādi lējēji nav vajadzīgi . . .�

� Tie, brāl, bija citi laiki, � Bļikins sacīja, aizmirsis Bahirevu.

� Jā . .. Arī mums kādreiz metāla bija atliku likām! � Uhanovs nopūtās. � Guļ �is noliktavā, tev piedāvā, bet tu negribi! Turpretim tagad, ja esam izņēmu�i mēne�a fondu, Melnās metalurģijas pārvalde saka: �Stop!� Un iztiec, kā zini.

Atkal Bahirevu izmeta ārā no sarunas kā kucēnu. Atkal viņ� nokļuva tikpat muļķīgā stāvoklī kā cilvēks, kas nedzied pareizā meldijā.

Valgans tagad nosēdās tā, ka viņa pakausis aizsedza Bahirevu. Galvenais in�enieris redzēja direktora piķa melnos, cirtainos deniņus, biezās, sārtās auss maliņu, spēcīgo kaklu, kas pēc nesenās skū�anās bija uz skausta mazliet zilgans. Sie deniņi un kakls it kā izolēja Bahirevu no citiem. Viņ� pats saprata. ka izturas netaktiski, tomēr savaldīties necentās.

Bahirevs izstiepa kaklu un ar drūmi ietiepīgu izteiksmi sejā lūkojās garām direktora ausij. Glu�i nevietā parastajā monotonajā balsī, kas pa�laik aiz neveiklības sajūtas bija īpa�i samocīta, viņ� no�īkstēja:

� Vai rītdienai dod metālu avansā vai nedod � tas svarīgākos jautājumus neiz�ķir ... Brāķis, kadri, kā arī tas, ka rūpnīcas iekārta ir morāli novecojusi, � tie ir galvenie cēloņi.

Valgans aiz sa�utuma nokrek�ķinājās un strauji pagriezās krēslā.

� Cēloņi I � viņ� a�i ierunājās. � Ko mēs te sāksim klāstīt cēloņus! Nu labi, es varu tos uzskaitīt. Sak, lai redz, cik Valgans gudrs, visus cēloņus zina! Bet kāpēc lai mēs te Sergeja Vasiļjevi�a priek�ā izliekamies par gudriem? Cēloņi nevis jāuzskaita, bet jānovēr�!

Bahirevs juta, ka sejā iesitas karstums. Jau tre�o reizi Valgana veiklā roka viņu kā ar knipi atsita atpakaļ.

� Un mēs tos novērsīsim, � direktors apgalvoja. � Bet pa�laik gatavojamies palielināt plānu. Pa�laik vairāk nekā jebkad mums vajadzīgs, lai palīdzētu sagādāt metālu.

Valgans turpināja runāt, bet tagad laiku pa laikam viņa de-dzīgā acs �ķielēja uz Bahirevu ar slēptu dusmu pilnu izteiksmi.

Bahirevs saprata Valgana dusmas: direktors negribēja parādīt Bļikinam trūkumus. Nevarēja tikai saprast, kāpēc apgabala komitejas sekretārs nekādi nereaģēja uz Bahireva vārdiem. Vai tādēļ, ka neuzskatīja par vajadzīgu saasināt direktora un galvenā in�eniera domstarpības? Vai vienkār�i tādēļ, ka Valgans prata sarunas pavedienu turēt savās rokās?

Bet nu Valgans apklusa. Klusēja arī pārējie.

�Ko tagad sacīs apgabala komitejas sekretārs?� Bahirevs pūlējās uzminēt. �Par ko viņ� domā?�

Blikina seja arvien vēl bija tikpat draudzīga un mierīga. Viņ� piecēlās, nesteigdamies piegāja pie skapja un izņēma grāmatiņu sarkanā iesējumā. Visi klusēdami un ziņkārīgi vēroja viņu, acīm redzot gaidīdami kaut ko nozīmīgu un pamāco�u. Bļikins pārvilka ar pirkstu pār grāmatas malu. Uz pirksta palika putekļi.

� Vai izskata pēc turi? � viņ� vaicāja Valganam.

Tas noplātīja rokas:

� Nepagūstu, Sergej Vasiļjevi� ...

� Pasaki apkopējai, lai vismaz noslauka putekļusl

Valgans pakasīja cirtaino pakausi, viņa sejā atspoguļojās vainas apziņa un apjukums.

Bļikins atkal piegāja pie galda:

� Stāsta, ka tev pavārs strādnieku ēdnīcā cepot kādus sevi�ķus kliņģerus?

� Ak mūsu slavenie kliņģeri? � Valgans kļuva rosīgs.

� Tūlīt atnesī�u.

� Kāpēc nest? Aiziesim, biedri direktor, uz ceha ēdnīcu un mazliet iestrēbsim pie viena galda ar strādniekiem 1 Tāds strebjamais da�reiz ir veselīgāks par direktora smalkajiem ēdieniem ...

Kamēr pārējie ģērbās, Bahirevs ar Valganu brīdi palika kabinetā divi vien.

� Kā tu rīkojies, Dmitrij Aleksejevi�? � Valgans jautāja dusmu pilnā izbrīnā. � Te risinās nopietna saruna, bet tu . . . Kāpēc tu bāz koku ritenī?

� Manuprāt, par �o jautājumu jārunā principiāli.

� Vai tu gribi sēdēt u^principiem, bet plānu nepildīt? � Valgans nikni nosmīnēja. � Nu, nu, dārgais . ..

Direktors izgāja no kabineta. Bahirevs vilkās nopakaļ.

�Kāpēc apgabala komitejas sekretārs ir atbraucis?� viņ� neatlaidīgi vaicāja pats sev.

Nekas nenotika, bet tie�i tas viņam �ķita pats neparastākais notikums. Ja būtu izcēlies skandāls, ja būtu strīdēju�ies, kliegu�i, ņēmu�i nost no darba, viss būtu licies dabiskāk.

Vakarā Bahirevs izsauca pie sevis Uhanovu. Tas ienāca Bahireva �aurajā un garajā kabinetā iznesīgs, kā vienmēr mo�s un rosīgs.

Uhanovs atcerējās Valgana glaimojo�o lūgumu �iejūgt� Bahirevu darbā un bija augstprātīgas labvēlības pilns.

� Vai es varu būt jums noderīgs, Dmitrij Aleksejevi�?

�Jaunais�, viņā nepavērdamies, mazliet pacēla uz aug�u savas kopā sarauktās uzacis.

� Jūs man esat vajadzīgs. Sēdieties . . .

�oreiz Uhanovs neapsēdās tik brīvi un nepiespiesti, kā bija sēdējis blakus Valganam, kad viņa pozā izpaudās cieņa un pat sajūsma par direktoru. Viņ� sēdēja pasvītroti godbijīgi. vēlēdamies aiz laipnības un labsirdības apslēpt savu īsto attieksmi pret �jauno�.

�Jaunais� ar savu gauso orientē�anos, drūmo izskatu, neprasmi iedzīvoties kolektīvā izraisīja veiksmīgajā, sabiedriskajā, simpātiskajā Uhanovā augstprātīgu, bet patiesu līdzjūtību.

�Ir grūti augt un aizsteigties priek�ā citiem savā kolektīvā,� viņ� prātoja. �Visi atceras tevi kā zaļu iesācēju . .. Bet kā var nemācēt iekļauties jaunā kolektīvā! Kā var nokļūt iejūdzama zeņķa lomā!�

� Ar ko varu būt noderīgs? � viņ� pakalpīgi atkārtoja.

� Man ir vairāki da�āda rakstura jautājumi . .. Pirmais jautājums ir vispārējs, � �jaunais� murmināja. � Kādus pasākumus jūs uzskatāt par nepiecie�amiem, lai samazinātu pa�izmaksu un celtu darba ra�īgumu?

� Rūpnīcai ir organizatorisko un tehnisko pasākumu plāns ...

Bahirevs izvilka no galda mapi.

� �eit ir septiņi simti divi pasākumi. Nav nekādas skaidrības, kas veicams pirmām kārtām un kas ir galvenais. �ai ziņā plāns nav izdomāts un nav izstrādāts līdz galam.

�Nu, vai zini!� Uhanovs nodomāja un cienīgi teica:

� So apvainojumu nevaru pieņemt. Plānu izstrādāja rūpnīcas kolektīvs. Es esmu tikai galvenais tehnologs. � Un pasmaidījis piebilda ar tikko manāmu ironiju: � Turklāt esmu pieradis runāt konkrētāk.

Bahirevs nekā neatbildēja. Uhanovs gaidīja, aplūkodams �jaunā� lielo, nekustīgo seju. Klusē�ana ieilga. Bija dzirdams, kā aiz sienas sāk klaudzēt durvis un skanēt daudzu kāju dipoņa, � beidzās darba diena.

� Labi. Runāsim konkrētāk, � Bahirevs teica un izņēma citu mapi. � Pirmais konkrētais jautājums. � Galvenais in�enieris tā uzsvēra vārdu �konkrētais�, ka Uhanovs to sajuta kā dzēlienu. � Kuri darbgaldi un mehānismi draud izjaukt tre�ā ceturk�ņa plānu?

� Mēs plānu vienmēr esam izpildīju�i... Vismaz līdz �im, � Uhanovs kā skaldīt noskaldīja. Viņ� gribēja teikt: �Vismaz līdz jūsu atnāk�anai, bet tagad iespējams, ka neizpildīsim.�

� Izpildīja tāpēc, ka iekārtas dīkstāvē zaudēto izlīdzināja ar strādnieku entuziasmu un varonīgu darbu.

� Vai jūs esat pret entuziasmu un varonību? � Uhanovs vaicāja, atdarinādams Valgana paradumu piemiegt acis un dusmu brī�os vārdus īpa�i uzsvērt.

� Esmu pret! � atcirta galvenais in�enieris.

� Ak tā?

� Esmu pret varonību un entuziasmu, ja aiz tiem slēpj darba organizācijas trūkumus. Bet varu savu �konkrēto� jautājumu izteikt savādāk, � ar ma�inālu vienmuļību un metodiskumu turpināja �galvenais�. � Sakiet: kādus darbgaldus nepiecie�ams remontēt vispirms?

� Varu jums iesniegt pilnīgu dokumentāciju . ..

� Dokumentāciju esmu jau pārbaudījis. Sprie�ot pēc dokumentiem, balansma�īna ir tādā pa�ā stāvoklī kā citi līnijas darbgaldi, ta�u patiesībā tā ir nesalīdzināmi labāka. Urbjma�īna var iziet no ierindas kuru katru brīdi. Tomēr dokumenti to neatspoguļo . ..

�Jaunā� miegainie plaksti smagi pacēlās uz aug�u. Garenās acis raudzījās dzeļo�i un cie�i.

�Ko viņ� gan īsti domā? Vai grib mani paķert?�

Galda lampas blāvajā gaismā spīdēja smails tintnīcas vāciņ�. Uhanovs lūkojās uz to, lai nebūtu jāskatās uz Bahirevu.

� Kā jums ir zināms, � acis no tintnīcas nenovērsdams, caur zobiem novilka Uhanovs, � es esmu galvenais tehnologs, nevis galvenais in�enieris . . .

Kabinetā atkal iestājās klusums. Acīm redzot galvenais in�enieris apdomāja tehnologa vārdus un izturē�anos. Viņu saruna bija izvērtusies par medībām � Bahirevs izlika slazdus, Uhanovs izvairījās no tiem.

Nedzirdēja vairs arī troksni aiz kabineta sienām: darba diena bija beigusies. Gar� pulkstenis ar zeltītu vēzēkli skaitīja minūtes. Bahirevs teica tādā pa�ā nosvērtā, vienmuļā balsī:

� Labi ... Es runā�u ar jums kā ar galveno tehnologu. Sakiet, � kādi sevi�ķi nopietni tehnoloģiskā procesa neievēro�anas gadījumi jums ir zināmi?

� Mums, tāpat kā katrā rūpnīcā, gadās atkāpties no tehnoloģiskā procesa, un mēs cen�amies to novērst.

� Labi, es izteik�u jautājumu citādi, � Bahirevs sacīja arvien vēl tajā pa�ā apnicīgajā, vienmuļajā balsī. � Kādi tehnoloģiskā procesa pārkāpumi, pēc jūsu domām, rada tie�u valsts standarta neievēro�anu?.

Nē, tās nebija medības. Galvenais in�enieris Uhanovam atgādināja tvaika āmuru vai presi, kas no metāla metodiski izveido iecerēto formu.

� Rūpnīca nepārkāpj likumus ...

� Pavir�i apskatot, es saskaitīju se�desmit gadījumus, kad neievēro tehnoloģisko procesu. Tre�ā daļa no tiem ir tie�a likuma pārkāp�ana un nepieļaujami pazemina kvalitāti.

� Tas nevar būti � Uhanovs izslējās un, nevaldīdams un neslēpdams sa�utumu, skatījās Bahirevam sejā. � Kā rūpnīcas galvenais tehnologs es apgalvoju, ka tas nevar būt.

� Kā rūpnīcas galvenais in�enieris es apgalvoju, ka tas tā

ir. � Bahirevs klusēdams izvilka no galda trīs �aulas un mērinstrumentu--Lūdzu pārbaudīt!

Uhanovs atviegloti atslējās pret krēsla atzveltni.

� Ak ovāls! � viņ� gari novilka. � Mēs ta�u to jau zinām un cen�amies izlabot! ... Ne jau nu pilnīgi pēc tehnoloģiskā procesa prasībām, bet tomēr labojam.

� Jā.., Ar koka āmuru pa veidoli, � asi noteica Bahirevs. � Bet galvenais pa�reiz nav tas . . . Sīs �aulas paņemtas pēc izlabo�anas ... Un tomēr, kā jūs pats varat pārliecināties, tās ir ovālas.

� Varbūt tā ir tehniskās kontroles kļūda? � strauji ieprasījās Uhanovs.

� Tehniskā kontrole nav vainīga.

� Bet kas tad?

�Uz ko viņ� tēmē? Ko viņ� grib panākt?� Uhanovs prātoja, skatīdamies uz �jaunā� miegainajiem plakstiem.

� �aula tūdaļ pēc tam, kad to izdauza ar koka āmuru, nonāk tehniskās kontroles nodaļā un no turienes motoru cehā. Brīdī, kad to pārbauda, tā vēl ir saglabājusi apļa formu. Pēc divām trim dienām mazās metāla palieko�ās deformācijas dēļ tā pamazām kļūst atkal ovāla. Arī �īs �aulas pirms nedēļas bija apaļas. Nedēļu tās glabājās ieslēgtas galdā. Kā redzat, tās atkal ir ovālas ... Vai atceraties, ka nesen konveijers apstājās �aulu dēļ? �aulas bija stāvēju�as nedēļu un kļuvu�as ovālas. Kas tad notiek rūpnīcā? Izgatavojam apaļas �aulas, kas pēc desmit dienām kļūst ovālas! Vai tā ir pa�apmānī�a-nās? Vai patērētāju mānī�ana?

� Nevar būt!

� Lūdzu, pārbaudiet pats ... Tad vēl . . . Par ieliktņiem. Labojot otrreiz, ieliktņiem nepiecie�amais kalibrs tiek iegūts ar biezāku bronzas kārtas uzkausē jumu. 5ī biezā kārta drūp! Atkārtoju: no simt tehnoloģiskajiem procesiem, ko esmu pats pārlūkojis, se�desmit tiek pārkāpti, turklāt divdesmit gadījumos ļoti cie� kvalitāte.

Uhanovu pārsteidza pārliecīgā precizitāte, ar kādu Bahirevs runāja par viņam jauno ra�o�anas nozari. �Kad viņ� to visu ir paguvis? Pa kuru laiku izdibinājis? Vai varbūt viņ� īpa�i grib mani paķert?�

Uhanovs bija nodomājis palīdzēt �galvenajam� orientēties darbā, ta�u pēk�ņi iero�i pavērsās pret viņu un iedzina strupceļā. Viņ� bija atnācis �urp pa�pārliecināts un labvēlīgi jautrs, bet nu sēdēja apjucis un sa�utis. Turpretim Bahirevs, kā bijis, tā arī palicis truli mierīgs. �Ka�alots!� Uhanovs atcerējās, kā Bahirevu saukā rūpnīcā. �Begemots ar cekulu pakausī! Bet runā tikai par sīkumiem. Kas pats nav spējīgs veikt lielus darbus, tas atko�as ar sīkumiem . ..�

No reproduktora pār visu istabu līksmi noskanēja Valgana balss:

� Dmitrij Aleksejevi�, vai Uhanovs ir pie tevis? Lai nāk �urp!

� Kas noticis? � Uhanovs atsaucās.

� Priecīgi jaunumi. Nupat zvanīja no ministrijas. Ātrāk �urp pie manis!

Izdzirdis Valgana draudzīgo balsi, Uhanovs vienā mirklī atkal kļuva pa�pārliecināts. Viņ�, tāpat kā pirmīt, mazliet ironiski, iecietīgi un reizē augstprātīgi sacīja Bahirevam:

� Vai atļausiet man paņemt līdz jūsu se�desmit novirzes? Esmu, protams, pateicīgs par jūsu rūpīgo darbu. Visu labu!

Bahirevs palika viens savā garajā, tuk�ajā kabinetā. Laikam Valganam bija kādi svarīgi jaunumi, un aiz �ā kabineta sienām rūpnīcā ritēja lieli darbi. . . Laikam tiem, kas �os lielos darbus veica, visas Bahireva ieceres un darbi �ķita sīki, niecīgi .. . Bet viņ� pats tā nevarēja domāt. . . Lai cik grandiozas būtu Valgana ieceres, pati Bahireva būtība sīvi pretojās mierīgi iecietīgai attieksmei pret daudzām, pēc viņa ieskatiem, nepieļaujamām parādībām.

�Kā tad tā?� viņ� sprieda. �Ja viņiem jautātu, vai var samierināties ar tādu daudzumu brāķa, viņi teiktu, ka nedrīkst. Un tomēr samierinās ... Ja viņiem jautātu, vai var turpmāk samierināties ar sturmē�anu, viņi teiktu, ka nedrīkst. Bet samierinās... Ja jautātu, vai var samierināties ar tādu pa�izmaksu, viņi teiktu, ka nedrīkst. Bet samierinās ... Es nedrīkstu samierināties! Bet kas tad jādara man? Varbūt viņi jau zina, ko darīt, un tikai tāpēc ir tik mierīgi un pa�pārliecināti? Bet es nezinu, un tāpēc man ir tik nelāgi.�

Bahirevs izgāja rūpnīcas pagalmā. Nakts bija tum�a un miglaina. �Ziss� stāvēja pie vārtiem, un biezajā miglā dzirdēja sarunājamies cilvēkus.

� Mēs dosim jums vairāk elektroenerģijas, � Bahirevs pazina Bļikina balsi. � Tikai ar tādu noteikumu, lai jūs pirms termiņa pārsniegtu plānu un varētu ziņot par to pirmsmaija raportā. Vai no grūtībām nebaidāties?

� Kur un kad kāds di�gars izvēlējies ceļu iestaigātu, vieglu! � Valgans smiedamies nodeklamēja.

� Vai tu sevi arī pieskaiti pie di�gariem? � Bļikins vaicāja.

� Rūpnīca, rūpnīca mums ir di�a! � Valgans paskaidroja.

Ma�īna strauji pagriezās un, ar pro�ektoriem �ķeldama tumsu, aizbrāzās uz atvērtajiem vārtiem.

Bahirevs lēni devās uz �ugunlietuvi, lai vēlreiz apskcJ�j vietu jaunajam konveijeram un pārdomātu, kā labāk noorganizēt detaļu plūsmas kustību, ko viņ� bija paredzējis minimālajā plānā.

Darbs pie maksimālā plāna viņam sagādāja baudu: viņ� plānoja to, pēc kā tiecās sirds. Strādāt pie minimālā plāna bija moko�i: vajadzēja divdesmit reizes apsvērt un aprēķināt, kā no ra�o�anas iegūt visu iespējamo ar vismazākajiem pārbūves izdevumiem.

Pa �aurām līklo�u ejām Bahirevs devās pie �uguna kausē�anas krāsnīm un domāja: �Pa �o cehu pat staigāt ir grūti... Bet, lūk, viņai nav grūti ... Jā, tā ir tā pati! Karami�a! Un kā viņa iet!� Karami�a gāja pa �o dūmu pilno, �auro duno�ā ceha eju kā pa stadionu � sportiskā, vingrā solī. Mazajās kājās bija brūnas kurpes bez papē�iem, ar aizpogātām siksniņām. �Skolnieces kurpes,� Bahirevs nodomāja. Tie�i tādas kurpes bija viņa meitai. Spraukdamās gar autokāriem, detaļu grēdām, darbgaldiem, Karami�a pieskārās tiem valdonīgi, viegli un laipni � tā saimnieks, garām iedams, glāsta mīļota suņa purnu vai mīļota zirga kaklu. Bahirevs redzēja, kā neapstādamās viņa pamāj ar roku celtņa vadītājai, kā apmaina pāris vārdu ar pretimnācējiem. Bahirevam gribējās Karami�u panākt. Viņ� paātrināja soļus. It kā sajuzdama viņa skatienu, mei�a paraustīja plecus, pagriezās atpakaļ un ieskatījās viņam acīs. Viņa stāvēja maigas elektriskās gaismas lokā. Bahirevs ieraudzīja stipri melnīgsnēju seju ar paplatiem vaigu kauliem un dīvaini gai�ām, pavēsām acīm.

Seja bija neatvairāmi skaista. Bet ne tikai skaistums pārsteidza Bahirevu. Viņ� pēk�ņi izjuta kaut ko senu, dziļi pazīstamu. Tādas pa�as mierīgas un pirmajā brīdī �ķietami pavēsas acis, kuru dzīlēs gailēja slepena apņēmība un neizpausta gudrība, bija lūkoju�ās uz viņu jau sendienās. Un pa�laik tās vērās viņā no pagātnes dziļumiem, no aizmirstā, bet dārgā tāluma.

�Ak tad tāda viņa ir! Skaista,� viņ� sev teica. �Raporta laikā �ķita citāda. Vai varbūt toreiz tumsā nevarēju labi saskatīt? Bet, velns parāvis, kur un kad es esmu viņu redzējis un pazinis?�

Debesis sākās tepat pie kājām. Varēja redzēt, kā aizas ēnā zem krūmiem un zāles radās dūmakains zilums, kā, kļūdams aizvien gai�āks, tas kāpa augstāk un pārvērtās par saules caurstrāvotu, virmojo�u debess zilgmi. Tālumā mirdzēja sniegotas kalnu virsotnes, kas izskatījās tik vieglas un staltas kā uzvilktas, vēja piepūstas buras. Tina gulēja krūmos kraujas malā. Pie pa�as sejas pāri akmeņiem urdzēja strauts. Viņā krastā pletās me�s, un strauta tuvumā stāvēja trīs kopā saaugu�as egles; nelielā alā starp koku saknēm atradās Tinas �māja�; tur glabājās putnu olas, spo�as spalvas, raibi oļi. Koki bija mierīgi, un spo�i saules zaķī�i nekustīgi zvilnēja uz skuju paklāja. Pēk�ņi tie sakustējās, atrāvās no zemes, sāka dzīvot pa�i savu, patstāvīgu dzīvi. Klusi un strauji tie starp koku stumbriem traucās uz strautu. Kas tad tas? ... Tina sākumā nesaprata, kas notiek, tad sirds viņai priekā sastinga. Maralēns! Kāpēc viens? . . . Maraliem piemetusies slimība, tos dzina ārstēt, un mazulis laikam aizklīdis no mātes. Tina aizturēja elpu, baidīdamās to izbiedēt ... Tas bija maziņ�, smailām ausīm, tievām kājiņām, un tā iedzeltenie lāsumiņi saplūda ar saules vizuļiem uz skujām.

Piesardzīgi un viegli cilādams tievās kājas, maralēns tuvojās strautam.

�Nesajutīs, nepamanīs . . . Labi, ka vēj� pū� no tās puses,� Tina domāja, no prieka un satraukuma vai pamirdama. Maralēns, mazs muļķītis, pienāca pie strauta tie�i pretim Tinai, sniedzās pēc ūdens un sastinga: bija ieraudzījis meiteni. īsu mirkli abi lūkojās viens otram acīs. Maralēna skatienā nepa-zibēja ne bailes, ne izbrīns. Tā lielās, valgās acis mirdzēja, visu redzēdamas, visu atstarodamas un neko sevī neuzņemdamas.

Maralēns bija tramīgs, satraucās no katra �abiena, bet tā acis lūkojās neizdibināmas un mierīgas. Tās nepauda neko � ne uzticību, kas raugās pretim no suņa acīm, ne pacietību, kas lasāma zirga skatienā, ne lēnīgo govs acu trulo domigumu. Maralēns bez izbrīna un bailēm palūkojās Tinai tie�i sejā, tad pagriezās, divos lēcienos aizsniedza akmeņu grēdu un, izstiepies kā stīga, vienā mirklī pārlidoja tai pāri. Tina skrēja pakaļ. Aiz grēdas auga biezi krūmi, aizlocījās strauta atteka � un tas ari viss. Maralēna nebija.

Tas bija pavīdējis kā atdzīvoju�ies saules plankumiņi, atrāvies no zemes, uzlidojis gaisā un pazudis.

Tina ilgi meklēja maralēnu, bet pat smiltīs pie strauta neatrada tā pēdas. Ceļā pagadījās plakans un gai�s akmens ar zeltainu, pakavveidīgu plankumu. Tina nodomāja, ka maralēns atstājis viņai par piemiņu naga nospiedumu, un paņēma akmeni.

� Lai pārbaudītu divu saskaitāmo summu ... � skolotājas uzmācīgā balss atsauca Tinu atpakaļ īstenībā.

Nebija ne maralēna, ne strauta, ne kalnu, ne akmens. Apkārt skolas soli, priek�ā melna tāfele, aiz loga garlaicīga pilsēta.

Pie tāfeles skolotāja, kam cirtas pie deniņiem glu�i kā pielīmētas, bet solos � meitenes ar lentām matos un zēni garās, �aurās biksēs. Kā var tādās biksēs iet uz medībām vai arī, dzenot maralus, auļot uz zirgiem? Bet vai tad viņi maz zina, kas ir maralu dzī�ana? Tur, kalnos, vecie dzinēji tādās reizēs ņēma līdzi tikai Tinu. Un darīja to tāpēc, ka viņa bija partizāna Karami�a mazmeita, tā Karami�a, kura vārdā nosaukta kalnu pāreja, un Borisa Karami�a meita, tā Karami�a, kas aizbraucis uz robe�u un kļuvis par lielu komandieri. Viņai bija neparasta seja � melnīgsnēja, paplatiem vaigu kauliem kā al-tajietei, bet ar gai�zilām acīm kā krievietei. Tina apzinājās, ka ir Karami�a mazmeita, ka seja viņai savādāka nekā citiem, un uzskatīja par dabisku, ja tikai viņu vienu pa�u ņem līdz uz maralu dzī�anu. Zirgs pirms dzī�anas bija satraukts, dzinēji skaļi un runīgi, tikai viņa viena mierīga. Ne tikai tum�ajai sejai neparasti gai�o acu dēļ, bet arī �ā mierīguma dēļ māmiņa iesauca viņu par �Tinci, ledus saltumiņu�. Tēvs un māte bija robe�sargi un dzīvoja ziemeļos. Agrāk arī Tina dzīvoja tur, bet pirms trim gadiem viņai palielinājās dziedzeri�i, un ārsts lika braukt pie vecmāmiņas un vectētiņa dzert kumisu. Kop� tā laika Tina dzīvoja kalnos, bet māmiņa un tētis brauca pie viņas atvaļinājuma laikā. Un katru gadu viņi sacija: �Pagaidi vēl vienu ziemuI Pavasari tēti pārcels uz citu vielu, un mēs kopā brauksim uz turieni.� Pēdējā ciemo�anās reizē meitene, uzzinājusi, ka viņu atkal neņems līdz, aizgāja uz dārzu, piesēdās pie dobes un no burkānu lakstiem sāka pīt pinites.

Tēvs viņu sameklēja, notupās blakām un ņēmās mierināt.

� Tu nemīli mani, � viņa bargi pateica, turpinādama pīt pinites.

� Ak, kā tu nesaproti! � tēva lielā seja �ēlās saviebās.

� Tie�i tad, ja nemīlētu, būtu ņēmu�i! Vai tu domā, ka mums negribas? Ietu pastaigāties, lasītu grāmatas .. . Bet tur ir apsardzes punkts, robe�a, ilgi nav saules, nav kumisa, nav piena, pat burkānu trūkst. Tur ir grūti.

� Kādēļ tad jūs braucat uz turieni, ja ir grūti?

� Tāds liktenis ... � tētis nopūtās, ta�u viņa seja nebija vis skumīga, bet gan lepna.

� Kam tad ir tāds liktenis? Vai tev?

� Mums visiem. Tautai.

� Kādēļ? � viņa pārstāja pīt pīnītes.

� Pirmajiem vienmēr ir grūti. Bet mūsu zeme ir pirmā tāda ... taisnīga . .. Visapkārt daudz ienaidnieku. Mums jā-būt modriem.

Tētis un māmiņa bija neparasti, arī vārdus viņi lietoja neparastus: �taisnīgs�, �tauta�, �apsardzes punkts�.

Kad vecāki aizbrauca, Tina alā zem trim eglēm iekārtoja tiem māju. Viņa izvēlējās divus oļus � lielu melnu un mazu baltu � vai ari divas spalvas � lielu melnu un mazu baltu, � vai arī divus �iekurus � lielu tum�u un mazu gai�u. Tie bija tētis un māmiņa. Viņa veda tos pastaigāties, ēdināja un guldināja.

Reiz Tina dzirdēja kaimiņienes sarunu ar kādu atbrauku�u sievieti.

� Kā tad māte tā pametusi meitu? � atbraucēja jautāja.

� Ja jau meitēns nevar tur, tad tak māte var dzīvot te.

� Meitēns nav zirgs, �igāns jau nenozags, � atteica kaimiņiene. � Bet uz tādu bra�u vīru kā Boriss katra metīs acis. Vera bija pavisam vientiesīga skuķe, bet �im pieķērās bez mazākā kauna. �is it kā ie�ēlojās. Tagad nu �ī ne soli neatkāpjas, baidās, ka cita neatņem.

Divas spalvas � melnā un baltā, kas bija uzliktas uz egles zariņa �pastaigāties�, tā arī tur palika.

Tinai patika trakuligas zēnu rotaļas, ta�u da�reiz viņa tiecās pēc pieaugu�ajiem. Vectēvs, māmiņas tēvs, naktīs de�urēja ugunsdzēsēju tornī, bet dienu sēdēja mājās, mācīja viņai izgriezt no koka zvērēnus. Lai gan viņ� nebija tik slavens kā vecais Karami�s, ta�u drīz vien arī viņam uzticēja atbildīgu darbu � iecēla kalnos par brie�u ganu. Vecmāmiņa sāka tekāt no ganībām uz māju, no mājas uz ganībām. Beidzās ar to, ka arī vecmāmiņa saņēma atbildīgu uzdevumu � viņu norīkoja par produktu pievedēju brie�u ganiem.

� Tagad nu visi ir atbildīgi. Mājās neviens vairs nestāv, � Tina sūdzējās skolotājai. � Ie�u uz me�u. Dzīvo�u me�ā.

Skolotāja bija laba, ta�u tā nebija īsta skolotāja � tikai ārsta vecā māmiņa, pie kuras Tina gāja mācīties.

� Par ko tad tev jāsūrojas? � skolotāja iebilda. � Tev viss ciems ir mājas. Lai kur aiziesi, visur priecāsies par tevi.

Kad Tina sailgojās pēc pieaugu�ajiem, viņa gāja, pie kā iegribējās.

Uzzinājusi, ka vecajam Gurijam griezīs ārā pumpu no vaiga, Tina izgāja cauri slimnīcas gaiteņiem, parādījās uz pārsienamās istabas sliek�ņa un sacīja ārstam:

� Uzsien man arī uz sejas to mazo priek�autiņu, gribu skatīties, kā tu griezīsi Gurija pumpu.

Tinai nekad neko neatteica. Viņa bija visu mīļota cilvēka meita, atstāta ciema aizbildnībā, un cilvēki atļāva viņai darīt pat to. ko nebūtu ļāvu�i pa�u bērniem.

Beidzot tēvu no robe�as pārcēla uz citurieni. Viņ� kļuva par apgabala �tāba priek�nieku. �etras dienas Tina brauca uz tālo pilsētu pie vecākiem. Pirmās atkalredzē�anās dienas bija prieka pilnas. Tad māmiņu aizsūtīja komandējumā. Tēvs strādāja no rīta līdz vēlai naktij. Tina palika mājās ar. mājstrād-nieci Vasiļisu Vlasjevnu. milzīga auguma sievieti, kurai seja bija kā nosēta ar kārpām. Pirmoreiz ieraudzījusi Tinu, tās matus, kas taisnās �ķipsnās krita uz pleciem, kaklarotu no monētām, Vlasjevna sasita rokas un iesaucās:

� Pasarg dievs, tīrais me�onēnsl

Tina nezināja, ko nozīmē �me�onēns�, bet saprata, ka Vlasjevna gribējusi teikt: sve�a, slikta, ne tāda kā citi bērni.

Pēc da�ām dienām Vlasjevna pārnesa lelli un paziņoja, ka tagad nu Tinai bū�ot īstas lelles, bet me�oņu rotaļlietas aizsviestas mēslainē.

Tina visu rītu rakņājās pa atkritumu kasti. Sameklēja spalvas, putnu olas un visus akmeņus, atskaitot to, ko bija atstājis maralēns. Lai izlīdzinātu akmeņiem nodarīto pārestību, meitene salika tos uz galda skaistos �ķīvjos un nosēdās līdzās. Viņa skuma pēc akmens �Maralēna pēda�. Akmens toreiz bija silts, un tikai viļņa apskalotā mala saldēja roku. Uz gludās virsmas ļoti skaidri, zeltaini mirdzēja naga nospiedums.

Vlasjevna kliegdama metās virsū. Viņa mazgāja meiteni ar sūkļiem un sukām, rīvēja rokas ar karbolskābi, no kuras sūrstēja ieskrambājumi. Tina klusēja. Viņa zināja: ja arī visu miesu apdedzinātu ar karbolskābi, tik un tā būtu gājusi uz mēslaini glābt tos, kam nodarīts pāri.

Kad pārnāca tēvs, Vlasjevna skrēja sūdzēties. Tēvs neaizstāvēja Tinu. Viņ� saviebās.

� No mēslu kastes � un uz galda, �ķīvjos! Kā nu tā var?

Arī skolā Tina jutās kā �me�onēns�. Viņai bija savas, �ejienie�iem sve�as para�as, un nekas nebūtu varējis viņu piespiest atteikties no tām.

� No summas jāatņem viens saskaitāmais, � skolotāja turpināja.

Atkal �ī traucē!

Zēns pie tāfeles beidza risināt uzdevumu un pagriezās pret skolotāju ar tādu izskatu, it kā būtu veicis ko apbalvojuma cienīgu. Tinas pavēsās acis ievēroja visu � gan manierīgo rakstījumu ar krītu uz tāfeles, gan to, kā zēns lepodamies un di�odamies izslējis galvu un kā aiz apmierinājuma skolotāja sapurina savas matu cirtas. Sie abi domāja, ka veiku�i svarīgu darbu. Ko viņi spēj saprast? Ne viņi māk uzkāpt zirgam mugurā, ne arī kādreiz redzēju�i maralus. Visvairāk Tina brīnījās par to, ka tie pat nenojauta savu niecību. Viņi tekāja apkārt, runāja sapulcēs, sprieda par saskaitāmajiem un iedomājās, ka dara ko interesantu.

Pēc aritmētikas būs vēsture. Ar vēsturi Tina bija samierinājusies � �ie cari vismaz kādreiz tie�ām ir dzīvoju�i. Turpretim �saskaitāmo summa�! Sie vārdi �ķita sevī iemiesojam nepierasto, bezjēdzīgo dzīvi noslēgtajā klases kvadrātā.

� Karami�a! Nāciet pie tāfeles!

Tina izgāja klases priek�ā un uzrakstīja uzdevumu. Viņa varēja to viegli atrisināt. Ta�u nevēlējās nodarboties ar niekiem. Meitene atspiedās ar plecu pret tāfeli tā, lai būtu ērtāk stāvēt, un sāka skatīties ārā pa logu. Uz sniegotā ceļa lēkāja zvirbuļi. Tie bija saprātīgi un neizdomāja nekam nevajadzīgos saskaitāmos.

� Kādēļ jūs nerisināt uzdevumu, Karami�a?

Vajadzēja kaut ko atbildēt.

� Man nepatīk ... � viņa negribīgi sacīja.

Skolotāja sarauca uzacis.

� Kas nepatīk? � viņa vaicāja.

Nevarēja ta�u paskaidrot, ka nepatīk nekas � ne pilsēta, ne klase, ne stunda, ne zēni un meitenes, ne viņu bik�eles un sprodziņas.

� Saskaitāmie nepatīk, � Tina atbildēja.

Klasē sāka smieties. Tina, atļauju nenogaidījusi, devās uz savu vietu. Visi neizpratnē raudzījās uz viņu. Meitenei tas bija vienalga. Maņa, sola biedrene, pārmeto�i purināja galvu, un tai līdzi �ūpojās bizītes ar gai�zilām lentām. Lentītes vienmēr bija izgludinātas, bet brokastis viņa ņēma līdz, ievīstītas trijās pergamenta papīra kārtās. Brokastis apēda, bet papīru rūpīgi salocīja. Tina bija pārdalījusi solu uz pusēm un stingai sekoja, lai Maņa neielauztos viņas teritorijā. Pamanījusi Maņas elkoni neatļautā vietā, viņa izņēma kniepadatu un iedūra tai elkoni. Maņa iekliedzās, klasē izcēlās troksnis, bet Tina nepiegrieza tam vērību. Viņa izgāja no klases un devās ārā no pilsētas uz me�u. Tas nebija nekāds teicamais, tomēr tur auga koki. Garastāvoklis uzlabojās, un vakarā meitene atgriezās dzīvoklī apmierināta. Tēvs un māte �oreiz, kā par brīnumu, bija mājā. Izrādījās, ka viņi steidzīgi izsaukti uz skolu un visu dienu raizēju�ies par Tinu.

� Pārdalīt solu! Durt ar kniepadatu meitenei elkonī! � tēvs runāja cietēja balsī. � Tu esi slikts cilvēksl Tu esi pavisam slikts cilvēks!

Tina paskaidroja, ka viņa iepriek� par visu brīdinājusi, ka pati nekad nav likusi elkoni Maņas pusē un tāpēc viņai ir taisnība, bet Maņa viscaur vainīga. Ta�u tēvs neko nesaprata. Viņ� runāja daudz, skaļi, aplam.

� Visas meitenes un visi zēni dusmojas par tavu uzve�anos un nemīl tevi! � tēvs sacīja.

� Viņi neko nespēj! � meitene nicīgi atcirta.

� Ko tad viņi nespēj?

__ Neko. Viņi ļoti ilgi nesaprot, ko skolotāja skaidro, bet es saprotu uzreiz. Galdnieku darbnīcā viņi taisa no koka kastes. Bet es varu no koka izgriezt ērgli, zirgu un maralu � visu, ko vien iegribē�u.

� Tu esi iedomīgai � tēvs noteica.

Viņ� bija ļoti liela auguma, arī seja bija liela, tum�a, ar platiem vaigu kauliem. Bet sejas izteiksme �ķita kā sarūgtinātam bērnam, kas tūlīt var sākt raudāt.

� Tu esi iedomīga! � tēvs atkārtoja. � Kas tev iemācīja jāt, taisīt da�ādas lietas no koka un ātri saprast to, ko stāsta skolotāja? Cilvēki iemācīja. Tavam vectēvam Karami-�am neviens nekā nemācīja. Visu, ko zināja, viņ� bija izdibinājis pats. Bet visu, ko zināja, un visu, ko mācēja, atdeva citiem. Tas bija īsts cilvēks. Un arī mani viņ� mācīja dzīvot tāpat. Bet tu, mana meita un viņa mazmeita, esi izaugusi augstprātīga. Tev jālūdz meitenei piedo�ana. Ja tu proti izgriezt no koka labas lietas, izgriez un iedāvini viņai!

Tinai bija apnicis tēvu klausīties, un viņa piekrita:

� Labi. Uzdāvinā�u ... � Viņai nepatika, ka daudz runā.

� Bet piedo�anu es nelūg�os. Lai viņa lūdz man. Viņa uzlika elkoni manā pusē. Un, ja vēlreiz uzliks, iegrūdī�u vēl vienu kniepadatu.

� Tādu meiteni kā tu vajadzētu nopērt! � sacīja tēv?.

� Nu tad noper, lūdzu!

Viņa pagrieza tēvam muguru un, svārciņus sacēlusi, cītīgi izrieza savu dibentiņu gai�zilās biksītēs. Tādā veidā lauku meitenes bija izrādīju�as vislielāko nicinājumu. Mirkli iestājās pilnīgs klusums. Tēvs un māte aiz pārsteiguma nespēja izrunāt ne vārda. Tad tēva plauksta skaļi noplauk�ķēja pa iz-riezto vietu. Tina, kleitu nenolaizdama, gaidīja nākamo sitienu. Sitiens nesekoja. Pēc brītiņa viņa pagrieza galvu pret tēvu. Tas stāvēja piesarcis, apjucis, ar cietēja seju.

� Vai nomierinājies? � meitene nicīgi sacīja, nolaizdama svārciņus. � Ļoti nervozs tu esi.

Galvu pacēlusi, viņa devās uz durvīm un, pie sliek�ņa atskatīdamās, izmeta:

� Tāds liels � tādu maziņu! . .. Vī!

Tina aizgāja uz virtuvi un pamielojās ar aukstu teļa gaļu. Kop� tēvs bija Tinu iepļaukājis, tas viņai vairs nelikās liels un gudrs. Domās viņa tēvu pat mazliet nicināja. Vai vispār vērts domāt par viņu? Un tomēr viņa domāja.

�Viņ� teica, ka es esot slikts cilvēks. Nē, esmu labs cilvēks! Mājās visi teica, ka es esot labs cilvēks. Kad vectētiņ� ar Stjopu aizgāja medībās, es viņiem nesu ēdienu. Es viņus meklēju pusi dienas, pati neko neēdusi, bet viņi to nezināja un apēda visu, ko biju atnesusi. Un tā visu dienu paliku neēdusi. Bet es viņiem neko neteicu.�

Meitene atcerējās, kā viņa toreiz izsalkusi gāja mājup un līdz vakaram ēda tikai skābenes un savvaļas sīpolus. Prāts bija līksms. Klusībā viņa nosprieda: �Nē, esmu labs cilvēks!�

Pārliecinājusi sevi par to, Tina devās gulēt, ta�u miegs nenāca. Viņa atcerējās, ka apsolījusi tēvam uzdāvināt Maņai no koka izgrieztu lietiņu.

�Es viņai uzdāvinā�u gan! Un kā vēl uzdāvinā�u!� Tina nodomāja viltīgi, ļaunā priekā. Viņa izvilka no pagultes nazi un koka gabalu, aizgāja uz virtuvi, atvēra mēness apspīdēto logu, apsēdās uz palodzes un sāka drāzt marala galvu.

Marals būs ļauns un neparasts. Tas spļaus uz Maņu. Viņa no vecmāmiņas zināja, ka katru lietu var apvārdot cilvēkam par postu un nelaimi. Griezdama Maņai spļaujo�o maralu, viņa tikko dzirdami dziedāja burvju vārdus:

Un lai mans marals tev spļauj virsū!

Un lai tev būtu ļoti sliktī-ī!

Un lai tev izdilst kaulaini pirkstī-ī!

Un lai tev uzkrīt visas s!imība-as!

Un lai tev būtu ļoti sliktī-ī!

Caurvēja brāzma atrāva vaļā ēdamistabas durvis. Laikam atvērās arī durvis uz guļamistabu, jo pēk�ņi ļoti skaidri atskanēja mātes balss:

� Viņa jālai� labāk pārupes skolā. Tai pieder savs dārzs, un blakus atrodas hipodroms, darbojas arī jā�anas pulciņ�. Tā ir viena no vislabākajām skolām. Un tur strādā tā lieliskā pārzine � Anna Vasiļjevna.

� Kāpēc manai meitai jāmācās vislabākajā skolā? � tēvs vaicāja. � Kalnos viņu audzināja kā princesi, tāpēc ka viņa ir vecā Karami�a mazmeita. �eit no viņas audzinās princesi, tāpēc ka viņa ir jaunā Karami�a meita. Viņai būs jādzīvo nevis ar pa�iem labākajiem, bet ar parastajiem cilvēkiem. Lai mācās parastajā skolā.

� Nē! � māte pārtrauca. � Zini, ko man sacīja Anna Vasiļjevna �odien, kad es ar viņu runāju par Tinas pārcel�anu? Viņa man teica: �Par pieaugu�o saka, ka viņam ir laimīgs vai nelaimīgs liktenis. Bet bērnam vēl likteņa nav. Viņam ir tikai vecāki. Ja māte ir saprātīga un mīlo�a, tā visos apstākļos pratīs izaudzināt bērnu mo�u, veselīgu, dzīvespriecīgu. Tātad bērnam ir laimīgs liktenis. Ja māte ir nesaprātīgs un sīks cilvēks, bērns ir slikts un nelaimīgs.� Māte � tas ir bērna liktenis. Es gribu būt savas meitas laimīgais liktenis!

� Arī labās ģimenēs mēdz būt slikti bērni, � tēvs teica, un māte atkal strauji un noteikti iebilda:

� Nē! Anna Vasiļjevna sacīja un es viņai piekrītu, ka bērna dvēsele � tā ir ģimenes fotogrāfijā. Tikai ne vienkār�s, bet rentgena uzņēmums. Vai tu saproti? Tas vienmēr atspoguļo ģimenes būtību. Ja vecāki ir karjeristi, mietpilsoņi, savtīgi cilvēki, viņi varbūt spēj to noslēpt no visiem citiem, tikai ne no bērna. Un bērnā atspoguļosies ģimenes būtība. Slikti bērni izaug ģimenēs, kur tikai no pirmā acu uzmetiena viss �ķiet kārtībā.

� Nu, zini, es domāju, ka mūsējā ir laba ģimene.

Un tre�o reizi māte viņam dedzīgi iebilda:

� Tagad � jā, bet agrāk? Kad apprecējāmies, tu ne visai mani mīlēji. Es ta�u toreiz nekā nezināju un nesapratu tavu dzīvi. Un tomēr es izgāju pie tevis. Kas tad tur labs? Bet es gribēju kļūt tāda, lai tu mani iemīlētu. Laiks bija smags, un tu biji tik principiāls. Ai mīļais, cik grūti ir būt tik smagā laikā labai sievai tādam principiālam cilvēkam! Man bija gan jāstrādā, gan jāmācās, gan jāveic visādi sabiedriski uzdevumi. Citu priek�nieku sievas nestrādāja, brauca savu vīru ma�īnās uz tirgu un veikaliem, bet tu biji principiāls. Un es pirms darba piecos no rīta skrēju septiņus kilometrus uz ciemata tirgu un veikaliem.

� Bet es ta�u ne reizi nelūdzu ...

� Tu nelūdzi, bet es mīlēju tevi. Es gribēju, lai tev būtu skaista māja un gar�īgi ēdieni. Un es paspēju visu. Es sasniedzu to, ka mani vienprātīgi uzņēma partijā. Ieguvu izglītību. Padarīju mūsu māju par visomulīgāko. Iemācījos �ūt pat modernus tērpus. Panācu, ka tu mani mīli un mīlēsi aizvien stiprāki Es spēju visu ... un nespēju tikai vienu. Neprotu būt māte. Un tu ... Tev vajadzēja piespiest mani braukt kopā ar viņu uz kalniem. Bet mēs pametām bērnu vectētiņam un vecmāmiņai. Tagad atvedām �urpu. Abi augu dienu darbā. Viņa alla� viena pati.

Māte �ļūcosiem so]iem pārgāja pāri istabai un cie�i aizvēra guļamistabas durvis.

�NeguļI Pārdzīvo!� apmierināti nodomāja Tina. �Tā viņiem arī vajag! Es gan to nepārdzīvoju.�

Viņa cie�āk aizvēra ēdamistabas durvis un atkal smalciņā balsi klusi un jautri iedziedājās:

Un lai tev būtu ļoti sliktī-ī!

Un lai tev izdilst kaulaini pirkstī-ī!

Un lai tev uzkrīt visas slimība-as!

� 5e. Maņa! � Tina pēc da�ām dienām strupi sacīja, atdodama maralu.

Maņa nedro�i pastiepa roku.

� Vai tas man? Vai tu to pati uztaisīji? � viņa bikli jautāja un pēk�ņi pasmaidīja. � Vai tu dod to man, lai nedusmojos? Jā? Gribi, es iedāvinā�u tev sarkanu burtnīciņu. Meitenes, meitenes, paskatieties, kādu man Tina izdrāzusi briedi!

Viņa aizskrēja rādīt dāvanu, bet Tina klusēja. Ja Maņa būtu pieņēmusi dāvanu tikpat vienaldzīgi, kā tā tika izgatavota, viss būtu kārtībā. Turpretī �is vientiesīgais, sirsnīgais prieks, ar kādu neieredzētā kaimiņiene bija gatava noslēgt pamieru, Tinu samulsināja. Visu dienu viņa nejutās labi un pievakarē nolēma, ka no Maņas steidzīgi jāpaņem atpakaļ apvārdotais spļaujo�ais marals un jāizdrā� cits. Tina uzzināja Maņas adresi un devās turp.

Pilsētas nomalē stāvēja veca mūra māja. Kaimiņi pateica Tinai, kā nokāpt puspagrabā un iziet cauri gaitenim.

Gaiteni bija mitrs un tik tum�s, ka vajadzēja iet taustoties. Kur tad �eit dzivo cilvēki? Ta�u aiz pagrieziena bija gai�s un dzirdēja balsis. Pa atvērtajām durvīm Tina ieraudzīja daļu istabas. Zemā gultā gulēja vīrietis, apsegts ar pelēku kareivja segu. Virs gultas uz plauktiņa stāvēja Tinas marals, un turpat karājās pazīstamās gai�i zilās lentītes.

Liela auguma sieviete iznāca �aipus aizkariem un iesaucās zemā balsī:

� Vai es esmu katordzniece? Vai esmu �eit ar ķēdēm piekalta? Esmu vēl jauna, man gribas dzīvot kā cilvēkam!

Vīrietis ieķērās ar sarauktiem pirkstiem sava krekla apkaklē:

� Kādēļ tad tu man neļauj aiziet? Kādēļ tu man neļauj nomirt, Ņu�a? Vai es tevi turu ciet? Vai tad ...

Maņa nostājās gultas galā un sāka strauji glāstīt vīrie�a vaigus.

� Nevajag, tētiņ! Nevajag, tētiņ!

Bet viņ� pietrūkās sēdus. Un te Tina ieraudzīja, ka no pelēkās segas apak�as izspraucas divi kāju stumbeņi.

� Es aizie�u, Ņu�a! � viņ� steidzīgi sacīja. � Es tūdaļ aizie�u. Ie�u prom pavisam. Do�os pie Vasilija. Tu nedomā nez ko ... Dzīvo, mana labā! ... Dzīvo, mana jaukā, kā tev labāk!

Sieviete apsēdās uz gultas, apskāva viņu un raudādama sāka runāt strauji un neskaidri:

� Neklausies manī! Sirds apskrējās.

Vīrietis teica laipni, mierīgi, gandrīz jautri:

� Ņu�a, varbūt man tomēr iet projām? Varbūt tev būs vieglāk? Varbūt atradīsi sev citu, ar kājām?

� Kā tad es varu tevi laist projām, tu mana gudrā galviņa! � Sieviete piekļāva vaigu pie viņa sejas. � Citām vīri ar kājām, bet bez galvas. Un es, lai eju kur iedama, vienmēr domāju, ka man mājā ir mana gudrā galviņa!

Maņa stāvēja pie gultas, smaidīja un reizē arī raudāja.

Tina izskrēja no gaiteņa un joza uz māju. Viņa sabāza tirgus somā visu, kas bija dārgs: iemīļotos oļus, marala raga gabalu, divus kopā saaugu�us ciedra �iekurus, no monētām savērto kaklarotu � vecmāmiņas dāvanu. Paķērusi �o somu, viņa devās atkal uz Maņas māju. Sievietes nebija istabā. Maņa un tēvs, ieraudzīju�i uz sliek�ņa Tinu, iztrūkās un apjuka. Maņa stāvēja istabas vidū. Uztraukums un kauns, maigums un sāpes par tēvu, bailes no tā, ko par viņu domās Tina, � viss atspoguļojās meitenes sejā.

� Atļaujiet man pasēdēt pie jums, lūdzu! � Tina ierunājās ātri ātri, baidīdamās apstāties. � Māmiņa ar tēti visu laiku darbā. Es vienmēr viena pati. Vai drīkstu parunāties ar jums? Es paņem�u �o maralu un izdrāzī�u citu, jautrāku un daudz labāku.

Maņas un viņas tēva seja pamazām nomierinājās, noskaidrojās.

Pēc brī�a Tina sēdēja uz gultas malas, krāva ārā savu bagātību un runāja pilnā mutē, runāja tā, it kā steigtos izrunāties desmit gadus uz priek�u.

Mājā meitene atgriezās vēlu. Māte bija komandējumā, bet tēvs darbā. Tina aizmiga, tikko uzlikusi galvu uz spilvena, ta�u nakts vidū pamodās.

Pagraba istabiņa, labsirdīgais un jautrais cilvēks bez kājām, līksmā, satrauktā, kautrā un paļāvīgā Maņa � viss no jauna atainoja atmiņā. Viņa bija nicinājusi Maņu par pārāk kārtīgajām lentītēm, ta�u Maņai to bija tikai divas, bet Tinai kumodes atvilktnē mētājās vesels lentu mud�eklis. Viņa bija smējusies par brokastīm, kas ietītas trijos papīros, bet tās bija ietinis Maņas tēvs ar savām apdegu�ajām rokām. Zaudējis kājas, viņ� tomēr palicis jautrs un labsirdīgs, bet Tina bija novēlējusi, lai tam �izdilst kaulaini pirksti�, lai tam �uzkrīt visas slimības�.

Pārāk smagi bija to atcerēties, un viņa sāka raudāt, galvu spilvenā iespiedusi.

� Meitiņ, kas tev kai�? Meitiņ?

Tēvs apak�veļā stāvēja pie viņas gultas.

� Kādēļ tu raudi, maziņā? Nu, kas tev kai�? � viņ� satraukts jautāja. � Mēs vairs neķildosimies. Nu, neķildosimies! Ak, sasodīts! Ak tu! Un māte aizbraukusi! Meitiņ, nu dzīvosim abi draudzīgi!

Tēvs domāja, ka Tina raud viņa dēļ. Cik viņ� tomēr ir liels muļķis! Viņa jau nu raudās pāris pļauku dēļ! Tur, pagraba istabā, guļ cilvēks bez kājām, un viņa gribētu atdot tam savas. Viņa raudāja par �o cilvēku un Maņu. Un, atcerējusies, ka vēlējusi tiem ļaunu, raudāja vēl rūgtāk.

Tēvs galīgi apjuka. Viņ� spēja komandēt tūksto�iem cilvēku, saprata tos, sliktus un labus, jaunus un vecus. Bet nu �eit, gultā, raudāja neizprotama būtne ar tēva platajiem vaigu kauliem un tum�ajiem matiem, ar mātes gai�ajām krievietes acīm, būtne, kas izskatījās līdzīga abiem un tomēr nelīdzinājās nevienam no viņiem. Tēvs bija domājis, ka meita ir izlutināta, cietsirdīga un nejūt nekā, un divas dienas viņa tie�ām bija staigājusi nejūtīga, ar dzedrām pieaugu�a cilvēka acīm, bet nu tagad naktī raud tik rūgti, tik bērni�ķīgi, ka sirds sa�ņaudzas. Kalnos ta�u viņa bija laba meitene. Ciemojoties viņ� redzēja, ka Tinu mīl gan pieaugu�ie, gan bērni. Un visas dāvanas viņa uz vietas izdalīja, kam pagadījās. Bet viņ� ' to bija sitis. �Tāds liels � tādu maziņu!� Un kā viņa to pateica! Vai tad var sist tādai radībai? Tādai. .. Ak tu, sasodīts! ...

Tēvs notupās pie gultas.

� Meitiņ! Nu, es vairs tā nedarī�u! Meitiņ! Tu ta�u pati tā gribēji. Runāsim pavisam godīgi. Es, goda vārds, nemaz netaisījos to darīt. Bet kā tu izrīkojies? Gribot negribot bija jāiepļaukā. Bet nu aizmirsīsim to! Maziņā! Saki ta�u man: ko tu gribi?

Tēvs nebija visai gudrs, toties labsirdīgs cilvēks. Viņ� nesaprata, kādēļ Tina raud, un iedomājās, ka viņa to dara pļaukas dēļ. Bet tētis bija gatavs uz visu. Viņa no sirds tam piedeva, ta�u tūdaļ pat arī aptvēra savas priek�rocības.

� Es gribu pie tevis!

Guļamistabā stāvēja liela un plata gulta ar zīda segu.

Tēvs paņēma meitu uz rokām un aiznesa uz turieni. Ērti saritinājusies, viņa paziņoja:

� Es gribu pie kreisā pleciņa.

Viņ� paklausīgi pagrieza pret meiteni kreiso plecu. Bet Ti-nai nenāca miegs.

� Es gribu pie muguriņas! � meitene sacīja.

Viņ� paklausīgi uzgrieza muguru un aizmigdams sāka dziļi elpot. Bet Tina bija jau izgulējusies un prātoja:

�Cik tomēr labi, ja tēvs tev ir tik liels priek�nieks un visi no viņa baidās, bet tu vari gulēt un grozīt viņu gultā, kā tikai tev iepatīkas!�

� Man atkal iegribējās pie pleciņa, � viņa uzplijās.

� Meitiņ, tev, �ķiet, atkal sagribējies pēriena, � tēvs sacīja miegainā balsī, ta�u plecu pagrieza.

Tina tomēr nebija vēl izmantojusi visas sava stāvokļa priek�rocības.

� Tēt! � Tina teica un pavilka viņu aiz auss. Viņ� tikai miegā iekunkstējās. Tad meitene paņēma tēva ausi mutē, рл-zelēja to un klusītēm iesmējās. � Tēt, tev ausis ir kā vare-ņikil Tēt! Atmosties uz mirklīti! Tēt, es gribu uz pārupes skolu! Mēs abas ar Maņu gribam mācīties pārupes skolā. Tur ir jā�anas pulciņ� un savi koki. Tēt!

� Ne uz kādu pārupes skolu tu neiesi! Guli!

Viņa mazliet pagaidīja un ie�ņukstējās. Pēc tam ie�ņukstējās vēlreiz un sāka runāt, jau rūgti raudādama:

� Vispirms pameta mani vecmāmiņas un vectētiņa ziņā. Pēc tam paņēma prom no turienēs. Visu dienu neviena nav mājās. Es tikai vienmēr viena pati!

Pēc nedēļas Tinu un Maņu pārcēla uz pārupes skolu.

Tina iestājās pionieros un pierakstījās trijos pulciņos. Viņai viss padevās viegli. Tētis un māmiņa lepojās ar meitas daudzpusīgajām sekmēm, viņai veicās vienmēr un visur, ja ne* skaita vienu vienīgu gadījumu.

Dramatiskajā pulciņā lomas sadalīja balsojot, un Tinai иг-licēja Ostrovska lugas ainā tēlot Sniegbaltīti, jo viņa bija �snicgbaltiska� un acis tai kā �divi ledus gabaliņi�. Maņu izvēlējās Pavasara lomai. Tina viegli iemācījās tekstu, gāja uz mēģinājumiem pēc labākās sirdsapziņas, ta�u bez satraukuma. Viņa neuztraucās pat tad, kad izrādes dienā nogrimētu un sudrabā ietērptu viņu uzveda uz skatuves. Ta�u, kad pa�ķīrās priek�kars un apgaismotāji lika skatuvei pielīt ar gai�zilu gaismu, bet aiz kulisēm sāka spēlēt �ells, pasaulē viss pēk�ņi un neapturami sagriezās otrādi. Pats brīni�ķīgākais notika tad, kad ieradās Pavasaris. Tā bija Maņa un tomēr ne viņa. Kā maziņā, uzkumpusī meitene varējusi pārvērsties par garu jaunavu? Kā Maņas gai�ā seja bez uzacīm varējusi kļūt par �o brīni�ķīgo seju ar lielām acīm? Kad Maņa sāka runāt dziedo�ā krū�u balsī un pacēla rokas kā spārnus, Tina aizmirsa skatuvi, skatītājus, pati sevi � visu, izņemot Maņu. Tina pati neko līdzīgu neprata darīt, bet viņa no visas sirds bija pateicīga tiem, kas to prata. Maņa sen jau bija beigusi runāt un nogājusi no skatuves, ta�u Tina vēl vienmēr dzirdēja viņas balsi, vēl vienmēr redzēja viņas seju. Aizmirsusies aplaudēja kopā ar skatītājiem, bet, kad aplausi norima, nekādi nevarēja saprast, kāpēc no visām pusēm lido �ņāco�i vārdi: �Teic ļaudis ...�

� �Teic ļaudis ...� � no visa spēka svelpa suflieris.

� �Teic ļaudis ...� � atskanēja kaut kur no aizkulisēm.

� �Teic ļaudis � mīlestība esot pasaulē,� � Tinai tie�i sejā sēca astotās klases skolnieks Volodja, kas tēloja sirmgalvi.

Maņa, izbāzusi galvu no sānu kulisēm, raudzījās ar �ausmās ieplestām, izbaiļu pilnām acīm un a�i �ukstēja:

� Tina! Sniegbaltīt! Mīļā! Dārgā! �Teic ļaudis...� Vai manu dieniņ, Tina! �Teic ļaudis � mīlestība esot . . .�

Aiz sānu durvīm Anna Vasiļjevna, galvu saķērusi, vaidēja:

__ Ak �ausmas! Kas tad notiek? Tina! �Teic ļaudis . ..� Varbūt nolaist priek�karu? Kas viņai noticis? Tina! Sniegbaltīt! �Teic ļaudis � mīlestība esot pasaulē.� � �Teic ļaudis __mīlestība esot...�

Tina redzēja satraukumu, bet bija aizmirsusi sevi pa�u, to, ka ir Sniegbaltīte, un viņai nebija ne jausmas, ka tas viss attiecas uz viņu. Tina nespēja atmosties līdz pat tam brīdim, kad Volodja ieknieba kājā un nikni pateica gandrīz skaļā balsī:

� �Teic ļaudis � mīlestība esot pasaulē ...� Vai tu dzirdi, neaptēstais kluci! �Teic ļaudis � mīlestība esot. ..�

Tad viņa beidzot apjēdza, kas notiek, atcerējās tekstu un rāmā, vienaldzīgā balsī norunāja vajadzīgo:

Teic ļaudis � mīlestība esot pasaulē.

Bet es, lūk, mīlestību nepazīstu . . .

Pēc izrādes visi apsveica Maņu, Volodju, bet neviens neapsveica galveno varoni � Tinu. Tikai uzticīgais klases biedrs Vasja prātoja:

� Vai zini, es domāju, ka tu biji pati īstākā no visām Sniegbaltītēm. Tu runāji pilnīgi bez jebkādas izteiksmes. Sniegbaltītei ta�u tā arī vajag . ..

Tina neapstrīdēja tik izdevīgu viedokli, lai gan saprata, ka ir izgāzusi lomu. Sīs neveiksmes dēļ viņa nejutās sevi�ķi apbēdināta. Sājā vakarā atklājās, ka pa�i vienkār�ākie cilvēki, tādi kā Maņa, spēj veikt to savādo un skaisto, kas Tinai nav pa spēkam.

Tina iemīļoja gan skolu, gan pilsētu, bet vairāk par visu savu māju.

Mājā vienmēr bija jautri un nemierīgi tāpēc, ka tēvs vai māte visu laiku vai nu posās kur braukt, vai arī pārradās no kaut kurienes.

Retajās dienās, kad ģimene dzīvoja uz vietas, viņi nepaspēja visu pateikt un atstāja viens otram vēstules uz galda zem prespapīra. Uz dīvāniem ēdamistabā un kabinetā vienmēr pārnak�ņoja atbraucēji, kurus mēdza gan sagaidīt, gan pavadīt. Vilcienu saraksts karājās priek�namā zem telefona un bija da�ādu krāsu zīmuļiem izraibināts.

� Tīrā stacija, ne dzīvoklis! � rūca Vasiļisa Vlasjevna. Viņa bija smagnēja un barga, melniem matiem un lielu kārpu zoda galā; tēti un māmiņu viņa turēja stingri, neļāva darbdienās valkāt svētdienas drēbes, klāt zīda galdautu un lietot zilo svētku servīzi ar zeltīto rotājumu.

Tajos gadījumos, kad pusdienās vai vakariņās visa ģimene nejau�i sagadījās kopā, Tina lūdza:

� Mā-ām! Tē-ēt! Sarīkosim Pirmo Maiju! Nu, lūdzu! Man dikti gribas!

� Arī mums ar tēti ļoti gribas! � māmiņa atzinās. � Bet ko darīsim ar Vasiļisu Vlasjevnu?

Viņa saskatījās ar tēti, tas nokāsējās un apņēmīgi pateica pārspīlēti lieti�ķā basā:

� Vasiļisa Vlasjevna! �ķiet, ka man vairs nav papirosu. Esiet tik labiņa!

Kamēr mājas valdniece gāja pēc papirosiem, visa ģimene un neiztrūksto�ie viesi smiedamies un �alodami steidzīgi klāja uz galda zīda galdautu un uzlika zilo servīzi. Tina skrēja sagaidīt mājas bardzību priek�namā un sauca:

� Mums ir Pirmais Maijs!

� Putiniet, putiniet vien savu ligzdu, dzeguzes! � Vasiļisa Vlasjevna rūca, vilkdama nost virsdrēbes. � Ņem�u un atmetī�u jums ar roku un aizie�u pie īstiem saimniekiem! Sen jau būtu aizgājusi, bet jūs ta�u pazudīsiet bez manis kā kucēni gada tirgū.

Mīlēta un visu mīlēdama, Tina dzīvoja aizgūtnēm. No rītiem pamozdamās, viņa nepacietīgi gaidīja prieku � katra diena solīja tik daudz jaukuma, ka gribējās tam lidot pretim.

Kara sākumā Tinai bija divpadsmit gadu. Ar prātu viņa aptvēra, ka citur noliek kas briesmīgs, bet nāve un naids bija tik sve�i tai pasaulei, kurā viņa mita, ka, visu saprazdama, viņa tomēr nekādi nevarēja iedomāties, kāds tas ir īstenībā.

Kad viņa pavadīja tēti ar māmiņu uz fronti, stacijā dziedāja dziesmas, tētis un māmiņa smējās un jokojās ar Tinu. Meitene saprata, ka jaukā pasaule, kas ple�as ap viņu, jāaiz-stāv pret ienaidniekiem, tomēr kar� vēl vienmēr �ķita nereāls. Māmiņa izskatījās kā puika � ģērbusies baltā, jaunā puska�ociņā un vatētās biksēs, īsi apgrieztiem matiem, maziņa.

� Leitnant Karami�! � tētis viņu komandēja. � Aizpogājiet puska�ociņu! Izpildiet manu rīkojumu!

Un māmiņa smējās pretim:

� Klausos, biedri komandieri Aizpogāt puska�ociņu!

Bet pa�ā pēdējā mirklī, kad sāka svilpt lokomotīve, viss izmainījās. Māmiņa ietrīsējās, pieplaka pie Vasiļisas Vlasjev-nas platajām krūtīm, un, kad pacēla seju, tā mirka asarās un bija sāpēs saraukta, lūpas ar pūlēm izdabūja vārdus:

� Vasiļisa Vlasjevna! Meitu!... Meitiņu!... Visu, visu!... Uz visu mū�u! ... Meitiņu!

Vasiļisa Vlasjevna arī salīgojās un ar milzīgo, neveiklo augumu smagi saguma pār māmiņas mazo galvu.

� Kā savu acuraugu! ... Dievs ... dievs ir mans liecinieks! ...

Tēvs pacēla Tinu uz rokām, piekļāva stingrās lūpas pie viņas vaiga, sastinga tā un, nerunādams ne vārda, ilgi nelaida vaļā. Kad viņ� nolika meiteni zemē, perons jau bija tuk�s, vagonos spēlēja bajānus un pa visu e�elonu nesaskanīgi, bet spēcīgi dimdēja dziesma:

Komjaunie�i cīņā gāja Pilsoņkara ugunīs ...

Tina redzēja tēva milzīgo muguru un maziņo, sakņupu�o māmiņu, redzēja, kā viņa klupa pret gul�ņiem un kā tēvs paņēma viņu zem rokas.

Vagons jau kustējās, kad abi uzlēca uz kāpnītēm un palika tur stāvam. Tina pēdējo reizi redzēja vecāku sejas un tālu uz priek�u izstieptos kaklus. Viņa sāka raudāt, bet arī tagad vēl neaptvēra, ko īsti nozīmē kar�.

Meitene atgriezās tuk�ajā un klusajā mājā, iegāja vecāku guļamistabā, apstājās pie lielās gultas ar baltajiem, uzbu�inātajiem spilveniem un pēk�ņi saprata, ka uz �iem spilveniem, kas tik auksti kā kupenas, neviens neapgulsies ne �odien, ne rīt, ne parīt. Paies ļoti daudz dienu, nav zināms, cik, bet �eit viss būs tikpat salts, tikpat tuk�s. Tikai nu viņa aptvēra, ka mājā ielauzies kar�. Un māja vairs nebija māja. Viņai �ķita, ka par māju tagad ir kļuvu�as tās vagona kāpnītes, uz kurām, piespiedu�ies viens pie otra, stāvēja viņi abi, tālu izlieku�ies uz priek�u. Bet tā, kas agrāk bija māja, tagad kļuvusi par vietu, kur nerimst gaidas. Vasiļisai Vlasjevnai sāka tūkt kājas, un Tina uzņēmās daudzus saimniecības darbus. Katru mēnesi viņa uzklāja tīru veļu neskartajai, platajai gultai. Katru vakaru aizmiga ar ietiepīgu cerību, ka tētis un māmiņa pēk�ņi parādīsies durvīs. Tina nebūtu piedevusi sev, ja atgriezdamies viņi atrastu netīras spilvendrānas vai arī putekļus uz grāmatplaukta. Tētis ar māmiņu tomēr nebrauca, tikai rakstīja jautras vēstules.

�Meitukiņ!� rakstīja tēvs. �Māmiņa mums abiem aizsteigusies priek�ā. Mūsu māmiņa gāja izlūkos, sadabūja ļoti svarīgas ziņas, un viņai ar pavēli izteica pateicību. Redzi, meitukiņ, kāda mums abiem māmiņai Esmu pārliecināts, ka tu ļoti labi mācies un ka tevi visi mīl, tāpēc ka tādām māmiņām kā mūsējā nemēdz būt sliktu meitu.�

Tina visiem spēkiem centās būt laba, un viņu patie�ām visi mīlēja.

Dzīvoklī novietoja demobilizētu virsnieku. Viņ� bija ļoti pieklājīgs, izturējās pret Tinu kā pret pieaugu�u.

� Vai jūs atļausiet man strādāt pie galda kabinetā? Es nekā tur neaiztik�u ...

Tāpat kā tētis, viņ� augām dienām nebija mājā un naktīs ilgi strādāja.

Tina lasīja viņam vecāku vēstules, viņ� klausījās uzmanīgi un runāja īsi, pasausi, bet ļoti nopietni, it kā viņa būtu jau pieaugusi:

� Jūsu vecāki ir lieliski cilvēki. īstais zelta fonds.

Tinai bija patīkami klausīties �os vārdus, lai gan viņa īsti nesaprata, kas tas par zelta fondu.

Tina sūtīja paciņas un vēstules, dzīvoja gaidās un nesatricināmā pārliecībā, ka māte un tēvs var parādīties uz sliek�ņa kuru katru mirkli.

Bet viņi neieradās. Vēstules vairs nesaņēma. Reiz, kad Tina pārnāca no skolas, viņai pateica, ka Vasiļisa Vlasjevna ir saslimusi un to nedrīkst traucēt.

Viss �ai dienā bija dīvains. Nāca paziņas, runājās, noglāstīja viņu un aizgāja. Visu laiku uz kāpnēm bija dzirdams nesaprotams troksnis. Viņa izgāja paskatīties. Kāpņu laukumiņā stāvēja pulciņ� skolas biedreņu un par kaut ko strīdējās. Ieraudzīju�as Tinu, visas reizē sāka raudāt...

Tina iedrāzās virtuvē. Vasiļisa Vlasjevna gulēja bēdu sagrauzta, pietūkusi, noraudājusies. Meitene metās pie viņas.

� Māmiņa? Tētis? Kas? Kur? Runājiet! Runājiet ta�u! Māmiņa? Tētis?

� Abi! Manu mīlulīt! Abi! � ieraudādamās izsaucās Vasiļisa Vlasjevna. � Kā ne�ķirami dzīvoja, balodī�i, mīļās dvēselītes, tā ne�ķirami arī nomira!

Tinai pie�ķīra pensiju par tēvu un māti. Produktus viņa saņēma labā karavīru veikalā un ēda labā ēdnīcā.

Arēji Tinas dzīvē viss palika kā agrāk, lai gan viņa zināja, ka tagad tā nav vairs vienkār�a meitene, bet bārene. Pēc gada pie viņas ieradās jauns karavīrs un pastāstīja, ka esot bijis tēva �oferis, vedis tēti un māmiņu, kad ma�īna uzdūrusies fa�istu slēpnim.

� Jauks ciems bija ... Sauca par Vi�eņkiem ...

Viņ� īsi pastāstīja par vecāku bojā eju, bet pēc tam izvilka no kabatas sevi�ķi skaidru un spo�u fotogrāfiju, kas bija rūpīgi �etīta papīrā, un pasniedza to Tinai.

No attēla raudzījās pretim labsirdīga izskata vīrietis, tas sēdēja uz dīvāna un turēja uz ce]iem divas jaukas meitenītes, kas bija apģērbtas vienādās, greznās kleitiņās. Smaido�a sieviete bija atspiedusies uz dīvāna gala, apskāvusi vīrie�a kaklu, bet mazs kucēniņ� ar smieklīgu purniņu un tādu kā dubultu asti stāvēja uz pakaļkājām, priek�ējās uzlicis uz vīrie�a ceļgaliem.

Tina saprata, ka aste kucēnam attēlā iznākusi dubulta tāpēc, ka tas pārāk strauji to vēcinājis.

� �is te, � �oferis Kostja teica, savilka greizu smīnu un parādīja ar pirkstu uz vīrieti. � Oto Liberzaks.

No smīnā sa�ķiebtajām lūpām nepazīstamais vārds izspruka kā lamas.

� Ko �is? � Tina nesaprata.

� Nu ... viņ� ... no�āva abus . .. bet mani, kad metos palīdzēt, ievainoja. Sākām tuvcīņu. Es viņu sagrābu aiz �ineļa . . . Tad �is nometa �ineli un aizbēga. Bet es viņu vēl dabū�u rokā! Es viņam vēl �o dokumentu uzrādī�u! . ..

Karavīrs atkal iesmējās, nīgri atņirgdams baltos zobus, rūpīgi ietina fotogrāfiju un noglabāja to kabatā.

� Bet... tās meitenes? � Tina drebo�ā balsī jautāja, lai gan pēc attēla viss bija skaidrāks par skaidru.

� Tās ir viņa, Oto Liberzaka, �ā izdzimteņa, � vārdus uzsvērdams, atbildēja �oferis.

Tina raudāja bez asarām un skaņām, tikai klusi elsodama. Pasaule bija nesaprotama. �is jautrais vīrietis, kam bija divas meitenes un kucēns, vīrietis, kas �ķita laipns pat pret mazo sunīti ar dubulto asti, nezin kāpēc bija ieradies Vi�eņku ciemā un nonāvējis viņus � maziņo, vienmēr laipno, jautro māmiņu un labo, lielo, cirtaino tēti . . .

�oferis aizbrauca, bet Tina ielikās gultā un gulēja kā slima, neizģērbusies un uguni neiedegusi.

�Nogalini viņu!� � ne vienreiz vien Tina redzēja uz sienām plakātus ar tādu uzrakstu. Tie aicināja nonāvēt kaut kādu fa�istu, riebīgu, bet nereālu.

Neizjuzdama ļaunuma, alkdama vienīgi pēc taisnīgas atmaksas, Tina tagad vēlējās, lai nonāvētu nevis kādu vācieti vispār, bet vācieti Oto Liberzaku un viņa meitenes, viņa sievu, visus viņus, izņemot mazo �uneli ar dubulto, smieklīgo asti. Lai nogalinātu aci pret aci, ar durkli pa�ā sirdī...

īpa�ā sērdienes sajūta, kas viņu pārņēma pēc vecāku nāves, nepārgāja, bet arvien padziļinājās. Tā caurstrāvoja katru Tinas dzīves stundu. Tā kļuva par likteni.

Sērdiene . . . Kas tas ir? Vai tāds pats vārds kā tūksto�i citu vārdu, kā �koks�, �māja�, �meitene�? Nē, tas apzīmē neatvairāmu nelaimi, pie saknes aizlauztu likteni.

Vienīgi līdzās Vlasjevnai kļuva vieglāk. Vecenītei bija paralizēta labā roka, tikai ar vienu pa�u kreiso viņa pienagloja virs savas gultas, zem putekļainajām svētbildēm, Tinas uzslavas rakstus. Bet drīz pietrūka arī Vlasjevnas.

Da�reiz Tinas draudzenes, steigdamās uz mājām, mēdza atkārtot: �Mājās gaida. Mājās rāsies.� Tinai �ķita laime, ja ir kāds, kas var rāt par nokavē�anos. Viņu neviens negaidīja un neviens nebāra.

Draudzeņu ģimenēs Tinu uzņēma sirsnīgi. Un tomēr, � lai cik laipni izturējās sve�ās mātes un tēvi, meitene zināja: aizvērsies durvis, tie paliks visi kopā un savu ligzdu klusajā mā-jībā aizmirsis bāreni, ko sagaida tuk�ums un vientulība.

Tina atslēdza dzīvokļa durvis un apstājās uz tum�ā priek�nama sliek�ņa. Da�reiz trūka spēka pārkāpt �o slieksni. Vēlās stundās, kad vēlreiz pie draudzenēm iet nedrīkstēja, viņa klīda pa ielām. Bija iepaticies raudzīties sve�os logos. Palūk, tur pa aizkaru spraugu redzams, kā zēns mazgā kaklu, bet blakus stāv sieviete ar dvieli � tā ir māte. Bet tur vīrietis, gulēdams uz dīvāna, lasa avīzi, maza meitenīte draiskuļo, rausta avīzi aiz stūra, kamēr sieviete pie galda pārslauka tasītes un reizēm laipni un �ķelmīgi noraugās abos. Elpu aizraujo�a laimes dvesma plūda uz Tinu no �īm ainām. Ilgota un nepieejama bija sve�o aba�ūru maigā gaisma aiz aizkaru dūmakas.

Kādu dienu, atgriezdamās mājā. Tina apstājās, lai nopirktu kreimenes no sievas, kas tirgojās uz stūra. Ziedi izbira zemē. Uzlasījusi tos, viņa atsēdās uz soliņa, lai sasietu pu�ķī�os, un izdzirda, ko runāja kaimiņienes, kas blakus atpūtās koku paēnā:

� Lampiņu uz kāpnēm izskrūvēju�i, visus vadus norāvu�i. Nopērt tādus draņķus pa �itento vietu, kā vecos laikos pēral

� Tu tikai zini vienu � pērt, � ar skumīgu izsmieklu atteica otra balss. � Bērni bez tēviem delverē 1 Kara laiks . . . Sapostītu māju vai rētu cilvēka ārienē � to mēs redzam . . . Bet to, ko kar� iek�ienē nodarījis, � tas mums nav redzams. Atraitņu dēli... Vai tad viņi zina, kas ir ģimenes dzīve kopā ar tēvu, ar māti? Tu paraugies kaut vai uz mūsējo, no astotā dzīvokļa, pulkve�a Karami�a bāreni. Staigā tīriņa, kleitiņa izgludināta, skolā slavina vienā slavinā�anā. Ikvienai mātei būtu prieks par tādu meitu. Bet acis viņai kā kontuzētajam Fed-jam ... Vai tad meitēni tā skatās?

Par kontuzēto Fedju dēvēja Tinas kaimiņienes vīru, kas karā bija kļuvis akls. Tina gan nebija domājusi, ka viņas sejā būtu kas līdzīgs �ā vecīgā, sirmā cilvēka sejai ar lielām, dzidrām, dīvaini stingām acīm.

Mājās pārnākusi, viņa palūkojās spogulī. Acis bija skaistas � gai�as, ar garām, tum�ām skropstām. Tikai mazlietiņ gai�ākas, mazlietiņ nekustīgākas, mazlietiņ platāk atvērtas nekā citām meitenēm ... Un pēk�ņi viņa pati pamanīja spogulī �o dīvaino līdzību ar kontuzētā skatienu.

Tina bija viena tuk�ajā dzīvokli. Tādos brī�os lietas ieguva savu īpa�u seju un katra sāka runāt savā balsī. �Turies ... Tu-ries ...� �īkstēdamas teica skapja durvis. Vannas istabā bija sabojājies krāns. Skaļi pak�ķēja ūdens lāses un ar savu skaidro �рак, pak� dro�ināja: �Mēs te. Mēs te ...� Tina neļāva krānu labot � pārāk klusi �eit kļūtu bez �īs balss. �Varbūt iet uz bērnu namu? Tur nebū�u viena. Tur ir daudz tādu kā es ... Un nav �ā pak-pak . ..� Bet �eit vēl pretim dve� tēva māju elpa. Tēva lielais atzveltnes krēsls kabinetā. Māmiņas kleitas drēbju skapī. �eit saglabājusies kaut pirmskara ģimenes dzīves smar�a, tik vienkār�a un svaiga kā kreimenes glāzē.

Te, �ajā gultā, Tina reiz gulēja, tēva siltajiem sāniem pieglaudu�ies, gan komandēja tēvu, gan lika viņam grozīties gultā, kā vien iepatikās, gan draiskuļojot koda viņam ausi, kas bija tik mīksta kā vareņiks. Zilā servīze noglabāta drēbju skapī. Tina bija prasījusi: �Māmiņ, tēt, sarīkosim Pirmo Maiju!� Un Pirmā Maija pavasara svētki pēc viņas pieprasījuma toreiz ieradās jebkurā gadalaikā. Cik gan līksmi aizritēja �ie pēk�ņie svētku mielasti! Vai tie�ām Tina pati bija tā bezbēdīgā pat-vaļniece, tā jautrā meitene?

�ķita, ka klusumā istabas kļūst arvien lielākas. Tina jutās it kā bez svara, it kā būtu atņemta zemes aizstāvība un stabilitāte, atņemts kaut kas tikpat nepiecie�ams kā zemes pievilk�anas spēks.

Lai pastāvētu skaņa, skaņu viļņiem jāpieskaras cilvēka ausij. Ja tā nav, tad paliek gan skaņu viļņi, bet izzūd skaņa. Lai pastāvētu krāsa, gaismas svārstībām jāatspoguļojas dzīvās cilvēka acīs, citādi izzudīs krāsa un paliks tikai skumīgas ētera svārstības. Cilvēks var kļūt par cilvēku tad, ja tas atrod otru sirdi, kas atspoguļo un uzņem sevī viņu visu līdz pat pēdējam matiņam, līdz pat pēdējai dzimumzīmītei. Viņam jāmīl un jātop mīlētam. Ja tā nav, cilvēks zaudē labāko, kas mīt viņā.

Tina instinktīvi sajuta �o zaudējumu. Jā. viņa nebija līdzīga agrākajai pirmskara Tinai, nebija līdzīga savām draudzenēm.

No spoguļa pustumsas pretim raudzījās sve�a, skumīga un tāla seja. �Tā nav meitene . . . Bārene . . . Bārene ar kontuzētā acīm . ..� Kas to izdarījis? Kā? Kādēļ? Par ko?

Visa Tinas būtne, ko bija veidojusi taisnības pasaule, nespēja pieņemt baismīgo kara patvaļu. Viņa atkal atcerējās Oto Liberzaka fotogrāfiju un viņa jautro ģimenes locekļu labsirdīgās sejas. �Par ko? . . .�

Pak . .. pak . . . pak ... � ūdens lāses vannas istabā pak�ķēja neparasti skanīgi, atbalsodamās visā dzīvokļa neaptveramajā tuk�umā. �Kar� . . . kar� . . . kar� ...�

Pienāca 1944. gada pavasaris. Vai nu tādēļ, ka gaisā vēdīja uzvaras smar�a, vai tādēļ, ka dienas bija brīnumaini zil-gas un saulainas, vai arī tādēļ, ka pati Tina mainījās ne tikai ar katru dienu, bet ar katru stundu, viss �ai pavasarī viņai likās savādāks, ne vairs tāds kā pagāju�os pavasaros.

Reiz viņa gulēja zem papeles uz skolas dārza sargbūdiņas jumta. Raupjais jumta skārds sasila aizvien vairāk, un Tinai bija labi zaru ēnā gulēt uz tā ar izplestām rokām un raudzīties tālajā debesu zilgmē.

Maņa pa kāpnēm steidzīgi uzrāpās pie viņas. Arī Maņa �ai pavasari bija neparasta. Vienmēr neizskatīga, baltiem matiem, pa�laik viņa staroja tā, ka saules gaisma �ķita plūstam no viņas pa�as, rotājamies katrā kuplo bi�u matiņā, katrā caurspīdīgās ādas �ūniņā. Meitene iesmējās, strauji uzgūla Tinas plecam, tad atrāvās nost un ierunājās:

� Kāpēc tu guli ēnā? Es gribu saulītē! Ak Tina mīļā, cik pa�laik viss, viss ir brīni�ķīgs! Gan mūsu uzvaras, gan �is pavasaris, gan arī �ie te papeļu pumpuri! Vakar vakarā meitenes ņz terases dziedāja, un man likās, ka tas notiek pa�u pirmo reizi pasaulē. Klaudija Andrejevna pienāca klāt un teica: �Ak jūs manas dziedones!� Un tad es nodomāju, ka arī tas ta�u ir pa�u pirmo reizi. Vai tu saproti?

Tina kāri klausījās draudzeni, bet pati neko līdzīgu nepārdzīvoja. Pati viņa nevarēja teikt tādus vārdus, tikai spēja tos no visas sirds saprast.

Maņa stāstīja par kaimiņu skolas zēnu Veņu. Tina nesaskatīja nekā interesanta �ajā zēnā ar garajām kājām un tievo kaklu, bet Maņas stāstījumā arī Veņa kļuva par tādu, kas ienāk dzīvē pirmo reizi.

� Nu palūkojies, kādi mākoņi. .. �ķiet, ka pati zeme elpo... tā viegli viegli. Nē, tu to nesaproti! � Maņa turpināja. � Zini, Tina, es te sē�u un jūtu, ka �odien � tie�i �odien jānotiek kaut kam pavisam neparastam! Izie�u uz ielas, pagriezī�os uz kādu pusi � un pēk�ņi kaut kur tie�i aiz stūra ... brinums! Tu jau netici, bet es zinu!

� Nē, es ticu ... es arī ticu, � Tina sacīja.

� Kaut kam �odien jānotiek. Vai dieviņ, cik viss ir dīvaini!

Paņēmusi savas mācību grāmatas, Maņa norāpās no jumta un devās pretim savam brīnumam, un arī pati bija kā brinums, vairs nepavisam nelīdzinājās agrākajai Maņai.

Tina aizkustināta raudzījās nopakaļ. Kas viņai pa�ai pagājis garām? Tinai nepiemita Maņas saulainais vieglums. Pat viņas kailās, melnīgsnējās rokas, kas koku ēnā �ķita zaļganas, nepavisam nelīdzinājās zeltaini sārtajām Maņas rokām.

Vakarā, kad Tina gulēja, kāds pieklauvēja pie loga. Viņa atvēra to. Maņas kuplo matu apņemtā seja mēness gaismā izskatījās bāla un trīsēja.

� Tina, tomēr notika, notika ... tas brīnums!

� Kas? Kas? Kas? � Tina jautāja, apskaudama Maņu un sajuzdama, ka draudzenes trīsas pielīp arī viņai.

� Nu, padomā tikai! Kas to ticētu? Es vienmēr domāju, ka notiks brīnums, notiks brinums ... un tikai staigāju, tikai staigāju viena pa ielām ... Un redzi nu! ... Nē, Tina! Paklausies tikai! Tie�i tur! Tur, kur es biju domājusi! Uz Zirgu ielas, kur Veņas skola ... Es pagriezos gar stūri � un pēk�ņi! .. . Viņ�! Veņa! Pats! Padomā tikai! Stāv tie�i man pretim. Un pēc tam mēs gājām, pa�i nezinām, uz kurieni. Un viņ� arī saka, esot zinājis, ka �odien notiks kas neparasts. Pēc tam pārgāju mājās un nevarēju aizmigt, atkal apģērbos un atskrēju pie tevis.

Tina saprata, ka tie�ām ir noticis brīnums, kura dē] nepiecie�ams tūdaļ naktī skriet pie draudzenes, ielīst pie tās pa logu un aizgūtnēm laimīgi �ukstēt. Tinai arī iegribējās pastāstīt kaut ko līdzīgu.

� Tu zini, es arī sastapu . ..

� Ko? � Maņa atsaucās.

Tina padomāja, kuru no daudzajiem �odien pie skolas sastaptajiem zēniem varētu minēt.

� Es sastapu Vasju .. .

Gribējās stāstīt tālāk, ta�u nebija nekā ko sacīt. Tina apklusa. Viņai bija lemts tikai kļausities.

Tina bija skaista. Viņa zināja, ka da�as meitenes gan uzskata viņu par neglītu, bet zēni, kad viņa iet garām, apklust un noraugās pakal ar savādām acīm.

Draiskulīgie un parupjie klases biedri ne no �ā, ne no tā Tinas klātbūtnē kļuva rāmi un padevīgi, it kā viņā būtu atmodies kāds spēks, kas darbojas pats no sevis.

Zēni arvien bie�āk teica viņai dīvainus vārdus, līdzīgus tiem, kādus prata sacīt Maņa. Tina klausījās ar interesi un pat atzinīgi, kā koncertā klausās mākslinieku priek�nesumus. Sos vārdus, tāpat kā dziesmas vārdus, viņa tomēr neņēma nopietni, lai gan bija pie tiem pieradusi. Sie vārdi, tāpat kā padevība zēnu acīs, jau bija kļuvu�i par viņas dzīves daļu, ne visai svarīgu, ta�u pierastu. Klausoties tajos, viņa da�reiz atcerējās saules apmirdzēto Maņu un sevi zem papeles. Tinu klāja ēna. Viņa sev �ķita daudz vairāk pieaugusi nekā citi viņas vecuma jaunie�i un klases biedri.

Aizritēja vēl viens gads. Kādā no uzvarām bagātā 1945. gada aprija dienām Tinu uzaicināja uz kara komisariātu. Viņu veda tie�i pie pulkve�a, un cilvēki, kam viņa gāja garām, aizkustināti un dīvaini uzsmaidīja. Meitenei pat �ķita, ka da�i pieceļas un klusi nāk nopakaļ cauri garajai istabu anfilādei uz pulkve�a kabinetu. Viņa nevarēja saprast, kas noticis, ta�u nojauta neskaidru, ārkārtīgu prieku un gāja, kājas nejuzdama, lūpas sakniebusi.

Ieraudzījis Tinas lielās acis, kas tum�ajā sejā �ķita baltas un it kā aklas, pulkvedis steidzās pateikt:

� NebīstietiesI Mēs jūs ataicinājām, lai pateiktu priecīgu, ļoti priecīgu vēsti ... Mēs saņēmām vēstuli. Sēdieties, lūdzu ... Te tā ir.

Tina pazina tēva rokrakstu.

Viņa dzelzs organisms bija izturējis. Kolhoznieki viņu izglābu�i, vēlāk aizgājis pie partizāņiem, no jauna ievainots un nokļuvis gūstā. Aizvests uz nometni Beļģijā. No turienes izbēdzis un cīnījies kopā ar beļģu partizāņiem.

Pienāca tēva atbrauk�anas diena. Visa Tinas klase palīdzēja uzpost un sakārtot dzīvokli. Naktij tuvojoties, viņa palūdza biedrus iet projām. Līdz rītam dzīvoklī dega visas lustras un spuldzes, un visu nakti viņa negulēja. Gan staigāja pa uzpostajām istabām, gan sāka no jauna spodrināt tikko notīrītos durvju stiklus, gan ņēma nost un pārgludināja dienā mazliet saburzīju�os logu aizkarus, gan tīrīja ar smil�papīru virtuvē kastroļus, � viņai �ķita, ka vēl arvien viss nav pietiekami spo�s.

�Man ir tētis! Tētis rīt pārbrauks,� desmitiem rei�u viņa sev atkārtoja. �Tētis pārradīsies mājās rīt pusdienā. Tētis brauc mājās ...�

Rokas Tinai no skābēm, sārmiem un mazgājamā pulvera bija pietūku�as. Mati lipa pie sviedrainā kakla. Rītausmā viņa nodzēsa ugunis un devās uz vannas istabu. Gribēja būt svaiga, spēcīga, skaista. Tēvs bija �ķīries no nevarīgas meitenītes. �odien viņ� sastapsies ar meitu, kas būs tam atbalsts.

Viņa nomazgājās un izgāja krēslainajā gaitenī. Pa puspievērtajām ēdamistabas durvīm spraucās sarkana, neredzēta atblāzma. Tina strauji piegāja pie durvīm un atvēra tās. Sarkanā saule, kas ausa viņpus upes, svieda savu sārto, ugunīgo gaismu tie�i ēdamistabas logos. Tā atspoguļojās spodri notīrīto priek�metu pulējumā, laistījās novaskotajā parketā un stiklu gludajā virsmā. Pati saule �ķita kustam katrā �ķautnē. Ēdamistaba mirdzēja kā laterna.

Tina nekad nebija cēlusies tik agrā rīta stundā, kad klusais un krēslainais dzīvoklis vēl grimst snaudā un tikai �eit, ēdamistabā, ielau�as �ī gaisma, vēl gan me�onīga, vēl sarkanīga, ar ugunsgrēka liesmu un asiņu nokrāsu, ta�u jau �ilbino�a un līksma jaunās dienas gaisma.

Sājā mirklī zvanīja telefons, un viņa izdzirda savas bērnības balsi:

� Tina? Tas esmu es, Tina. Man izdevās atlidot ar agro lidma�īnu. Esmu jau �eit, aerodromā. Saki man kaut ko, Tina ...

� Tēt? Es tevi gaidīju dienas vidū.

� Es ieradī�os agrāk. Bū�u pie tevis pēc pusstundas.

Balss bija tā pati. Sājā balsī ar Tinu pa�laik runāja Altaju virsotnes, baltas un vieglas kā buras, kas paceltas aizbrauk�anai, runāja rasa zālē pie kailajām, aukstajā kalnu rīta salnā nosalu�ajām kājām, runāja tā agrā bērnība, kad viņa, tāpat kā tagad, gaidīja tēvu pārrodamies no tāliem un ilgiem klejojumiem.

Tina ātri uzklāja galdu, uzvārīja tēju, apģērba labāko kleitu un palūkojās uz sevi spogulī � pavisam pieaugusi mei�a, spēcīga, ar bālu un melnīgsnēju seju. Paplatajos vaigu kaulu apveidos kaut kas atgādināja tēvu. Viņa pieskārās tiem un noglāstīja.

Tina izgāja uz stūra balkona. Saule bija uzlēkusi, bet vēl kavējās pie apvār�ņa. Pilsēta zem dzidrajām rīta debesīm bija klusa un tīra, cilvēki vēl nestaigāja. Tuk�ās ielas tiecās pretim pla�umiem. Koki, ietinu�ies zaļā vēl neatvēru�os pumpuru dūmakā, stāvēja, gaidās sastingu�i.

Saules gaisma nekrita, kā pierasts, no debesu augstumiem, bet lauzās �urp no apvār�ņa un, strāvodama no apak�as uz aug�u, aizdedzināja mākoņus; tā tie�i, vienmērīgi un spēcīgi viscaur apspīdēja stāvās namu sienas un slīpos jumtus ar burtam T līdzīgajām, spozmē gaisto�ajām antenām. Visa pasaule �ķita pacilāta, spārnota, lidojo�a. Starp mākoņiem un antenām drāzās trīs reaktīvās lidma�īnas, sudrabotas, gandrīz sakļautiem spārniem, un �ķita, ka saules sārtotās daudzstāvu mājas ar garajām, tālu atpakaļ atsviestajām ēnām lidotu tāpat, kā augstu gaisā lido �īs reaktīvās lidma�īnas.

Pirmo reizi dzīvē Tina ar visu savu būtni izjuta brīni�ķīgo zemes lidojumu. Varēja samanīt, kā zeme traucas pretim saulei. Tina stāvēja pie loga un klausījās savas laimīgās sirds ppkstos.

Lidojo�ais rīts ... Tēva atbrauk�ana ... Uzvaras tuvums . .. Viss savijās kopā, viss radīja viņā tādu vieglumu, ka tikai uzkāp uz loga malas, mazlietiņ atgrūdies � un bez kādām pūlēm aizlidosi augstu pār rītausmas zemi.

Kāds klauvēja pie durvīm. Viņ�! Tātad tēvs nez kādēļ ir piebraucis no sētas puses, un viņa nav redzējusi ma�īnu. Jauna, spēcīga balss, kalnu un rasas, agrās bērnības balss aiz durvīm sauca:

� Tina ...

Viņa pla�i atvēra durvis. Kāds stāvēja. Bet kur tad tēvs? Pirmajā mirklī viņa palūkojās stāvētājam aiz muguras � kur gan tēvs? Bet tūdaļ pat viņa to jau pazina. Vecs, izdēdējis, uzkumpis, ar sirmām matu �ķipsnām uz pieres, ar asām rievām un dziļām krokām novārgu�ajā sejā, ar izbiedētu skatienu sarkanajās un asarojo�ajās acīs.

Arī viņ� nepazina Tinu. Viņu nobiedēja meitas negaidītā pārvērtība. Tā vairs nebija sārti melnīgsnējā, stūrgalvīgā, kā ūdenszāle kustīgā meitenīte, bet pieaugusi un sevī noslēgta jaunava ar bālu, akmenscietu seju.

Kar� bija atstājis savas pēdas viņos abos. Tā asā roka bija pieskārusies abu sejām: meitas sejai pie�ķīrusi jaunībai sve�ādu skarbumu un stingumu; dziļu grumbu izvagotajā tēva sejā izvirzījusi uz āru ciļņaino pieri un pārvērtusi viņa galvu dīvaini līdzīgu slima, veca lauvas galvai. Tēva acis bija iekaisu�as un bez mitas asaroja, it kā visu laiku lūkotos ugunī.

Viņi pasteidzās dedzīgi apskauties un ilgi nelaida vaļā rokas, �ais skavās glābdamies viens no otra, no pirmā skatiena nevil�a rūgtuma, no pa�u apjukuma.

�Vecs ...� domāja Tina. �Bet tik un tā viņ� ir mans mīļais tēvs, mans pa�as tēvs. Tas ir viņ�! Stiprajai meitenei jābūt vēl stiprākai!�

Beidzot viņi atlaida rokas.

Gausi sperdams soļus, tēvs sāka staigāt pa istabām.

� Viss kā toreiz ...

Tina gāja nopakaļ. Abi jutās neveikli. Pārāk ilgi viņi bija sapņoju�i viens par otru, pārāk kvēli alku�i sastapt to, no kā �ķīru�ies, pārāk dziļi viņos bija ieaugu�i tēli, kurus tie glabāju�i sevī tik daudz gadu. Pārgalvīgi jautra, stūrgalvīga meitene un spēcīgs, gudrs tēvs � tādi viņi bija dzīvoju�i viens otra atmiņā.

�Bet aizritēju�i tikai pieci mū�a gadi!� abi domāja, raudzīdamies viens uz otru un aizmirsdami, ka tie nebija vis pieci parastie mū�a gadi, bet pieci gadi, kas aizvadīti cīņā par tautas dzīvību, pieci kara gadi.

Tēvs smagiem soļiem staigāja pa istabām, apstādamies, pieskardamies lietām, un bez kautrē�anās ļāva plūst pa gadu izvagotajiem vaigiem veca cilvēka asarām. Lai to neredzētu, Tina rosījās pa virtuvi, klāja galdu, atnesa kūpo�u tējkannu, drebo�iem pirkstiem grieza maizi.

Un pēk�ņi viņa uztvēra sev pievērsto, gandrīz agrāko, mazliet smaido�o tēva skatienu. Tiesa, smaids bija citāds � tanī jaudās skumjas, pie�ķirdamas tam jaunu, visu saproto�u, ir gudru, ir vecīgu izteiksmi. Tina gribēja pieskriet klāt, pieglausties, nomierināt tēvu un sevi pa�u. Bet gadu gaitā viņa bija pieradusi dziļi apslēpt sevī gan bēdas, gan mīlestību. Kar� un bārenes dzīve bija izkaldināju�i viņas otru dabu � mazrunīgu atturību. Viņa sacīja:

� Varbūt tu pēc ceļa nomazgāsies, tēt?

Balss bija sve�a, nomākta.

� Es nomazgā�os vēlāk, � tēvs atbildēja mierīgi, jauneklīgi skanīgā balsī.

Viņ� atslīga krēslā iepretim lielai mātes ģīmetnei, ko rotāja vāzītes ar sniegpulkstenī�iem.

Tēvs ilgi klusēja, arvien vairāk salīkdams, un asaras riesās acīs aizvien bie�āk. Tad, noslaucījis tās ar lielo plaukstu, viņ� izstiepa roku pēc meitas.

Tina piegāja klāt. Kaklā iespiedās kamols. Viņa stāvēja tēvam līdzās, savas ierastās atturības sastindzināta. Tēvs lūkojās mierīgi, acīs zem iekaisu�ajiem plakstiem pazibēja agrākais saproto�ais smaids.

� Nu, pastāsti man, kā tu dzīvoji, meitenīt!

Tad, atbildi nenogaidījis, pēk�ņi pievilka ar spēcīgām, stiegrām rokām to sev klāt un kā maziņu viegli nosēdināja klēpī.

� Kā tu dzīvoji, meitiņ?

Viņ� piekļāva Tinas galvu sev pie krūtīm, uzlika cietu, raupju plaukstu uz viņas sejas, noglauda to, it kā noņemdams ilgus gadus nēsātu masku.

Viss, kas bija uzkrājies, izlauzās uz āru. Piespiedusies pie

tēva, Tina raudāja aizgūtnēm kā bērns. Cietajā plaukstā saplūda viss tas, kas neizraudāts, nevienam neizstāstīts, bija krājies viņā kop� bērnu dienām. Un �ajā mirklī viņi kļuva viens otram par tiem, ko bija gaidīju�i, par tiem, kas bija kādreiz biju�i, par tiem, kas bija pa�laik, � nevarīga meitene un saprātīgs tēvs. Tēvs nemierināja. Viņ� tikai viegli �ūpoja uz ceļiem un arvien cie�āk kļāva sev klāt. Un, kad Tinas asaras izsika, viņiem abiem kļuva viegli. Paraudājusi kā bērnībā, Tina spēja arī pasmaidīt kā bērnībā.

� Bet uzacis tev nav nosirmoju�as! Un arvien tāpat vēl vidū spurojas viens matiņ�! Mūsu tēja ir atdzisusi. Bet pīrāgus es sasildī�u cepe�krāsnī. Es ta�u pati vakar vakarā izcepu.

Pagāja pirmās atkalredzē�anās dienas. Aizdārdēja līksmā uzvara. Ikdiena tomēr vēl arvien neiestājās � Tinas dzīvē vēl vienmēr turpinājās nepārtraukti svētki.

Tēvs pagaidām darbā neiestājās, bet katru dienu gāja uz rajona vai pilsētas komiteju, izpildīja uzdevumus, brauca komandējumos, kaut ko organizēja un izmeklēja. Katru brīvu stundu viņ� veltīja Tinai. Jo dziļāk abi izprata viens otru, jo dziļāka kļuva mīlestība. Viņi stundām vaicāja un stāstīja, un ikviens pagātnes sīkums atdzīvojās no jauna, �ķita liels un ievērojams, un katrā pagātnes sīkumā un katrā solī viņi saskatīja kaut ko savu, sev tuvu, tie�i tādu, pēc kā ilgojās sirds. Vētrainā mīlestība lāgiem nogurdināja viņus kā jaunus mīlētājus.

Pirmajās vēlē�anās tēvu ievēlēja par pilsētas padomes priek�sēdētāja vietnieku. Viņ� pārzināja celtniecību.

Tas bija grūts gads, kad fa�istu izdedzināto zemi piemeklēja sausums, kad cilvēkiem trūka gan maizes, gan pajumtes.

Biju�ais pulkvedis Karami�s traucās nepierastā kaujā. Jauni dzīvokļi un jaunas rūpnīcas, būvmateriāli, lielbloku celtniecība. Tagad viņa armija sastāvēja nevis no sarkanarmie�iem vai partizāņiem, bet no apmetējiem, mūrniekiem, priek�strādniekiem, arhitektiem.

Augām dienām tēvā nebija mājās, bet naktīs viņ� sēdēja pie projektiem, tāmēm, pie grāmatām par celtniecību. Tina kļuva par mājas sekretāri. Viņa izrakstīja no grāmatām tēvam vajadzīgās vietas, tulkoja rakstus no ārzemju celtniecības �urnāliem. Kādreiz tuk�ajā Tinas mājā tagad nāca un gāja cilvēki. Nak�ņoja Maskavas akadēmiķis, speciālists rūpnīcu celtniecībā, nedē]ām dzīvoja kolhoza krā�ņu mūrnieks, cilvēks bez skolas izglītības un tomēr neparasti ekonomiskas un ērtas kolhoznieka mājas krāsns izgudrotājs, pusdienoja vesels pionieru posms, kas pārgājienā bija atradis milzum daudz celtniecībai derīgu akmeņu.

Reiz uz sliek�ņa parādījās maziņ� ve�uks, viegls kā spalviņa, un prasīja pēc �biedra Karami�eva�. Tina zināja, cik tēvs ir aizņemts un slims, un pēc iespējas sargāja viņa īsās atpūtas stundas mājās.

� Kādā jautājumā? � viņa vaicāja ve�ukam.

� Zosu jautājumā ...

� Zosu? ... Jūs neesat atnācis īstajā vietā, vectētiņ. Ar zosīm un vispār ar lopkopību nodarbojas biedrs Dvoiņikovs.

Ta�u ve�uks, negaidot Tinas uzaicinājumu, iegāja ēdamistabā, apsēdās un paskaidroja:

� Man domāt, es jau nu gan zinā�u, pie kā man jāiet. Manā zosu jautājumā vajadzīgs partijas cilvēks.

� Bet Dvoiņikovs arī ir partijā, arī komunists.

� Tas nav tas, � vecais atcirta.

Tina saprata, ka patiesībā vecais nepavisam nav tāds kā spalviņa. Viņ� sēdēja uz krēsla kā ērce. Izvilka no somas maizi, sīpolu un pieprasīja Tinai ūdeni. Sīpola smaka izplatījās pa visu dzīvokli. �ēlodama tēvu un klusībā lādēdama ve�uku, Tina tomēr padevās nepiecie�amībai un pacienāja viesi ar vakariņām. Tēvs ilgi nenāca mājās. Vecais snauda, pamodās, tina milzīgi lielus smēķus.

� Būtu jūs, vecotēv, gāju�i uz citu vietu, � Tina centās pierunāt. � Es jau teicu � viņ� ar zosīm nenodarbojas.

� Gan jau nodarbosies, � vecais tiepās. � Sitais ņems vērā . . . Man domāt, es nu gan zinā�u, kur man iet. ..

Tēvs atgriezās vēlu, acis viņam asaroja stiprāk nekā parasti un lielās krokas sejā bija vēl dziļākas.

Tina jutās vainīga, ka nav tikusi vaļā no uzmācigā un liekā apmeklētāja.

� Es nekā ar viņu nevarēju izdarīt, tēt! � viņa taisnojās.

__ Tik nekaunīgs, vienkār�i prātu izkūkojis cilvēks. Atkārto vienu un to pa�u: �Man domāt, es nu gan zinu, pie kā man iet...� , ____ . .

Tēvs nomazgājas, piegaja pie galda un uzaicmaja ve�uku: __ Nu, zosu delegāt, sēsties, klāj nu visu vaļā!

� Zoss � tas ir akurāt pēckara putns, tikai neviens to negrib ņemt vērā, � vecais iesāka. � Padomā pats: vistai vajag graudu, pīles � tās ir tādas rīmas, ka lai dievs_ nedod! Tikai zoss pate ēd, pale dzer, zālē un ūdenī uzaudzē miesu. Mums pilsētas tuvumā � palienē ij lī�u pļavas, ij salas � labākās zosu audzē�anas vietas.

Vecais izbēra uz galda veselu kaudzi bro�ūru, fotogrāfiju, avī�u izgriezumu, goda rakstu. Izrādījās, ka pirms gadiem divdesmit viņ� bijis visā apgabalā pazīstamas zosu fermas pārzinis. Zinātnieki pieminēju�i viņu savos darbos, ticis apbalvots ar ordeņiem un goda rakstiem.

� Man, mīļo Boris Borisovi�, jau devītais desmits. Es jau sen vairs neesmu darba darītājs, sen mazbērnu bērniem pasaciņas stāstu. Bet. kā es skatos, pēc kara cilvēki sāk nostāties uz kājām, ta�u ar putniem nedarās, kā vajag. Un tā nu es nolēmu: ie�u, sak, pie liela partijas cilvēka. Kur viņ� un ko strādā � tas nav svarīgi! Bijis tikai cilvēks, kas lietā iedziļinās. Tā nu es tev saku � patlaban graudu nepietiek ne cilvēkiem, kur nu vēl runāt par vistām un pīlēm! Bet zoss � tas ir pēckara putns! Es pats būtu ar mieru sākt!

Viņ� tik interesanti stāstīja par zosīm, ka Tina aizmirsās klausoties.

Vecajam uzklāja gultu ēdamistabā, bet guļamistabā tēvs klusi sacīja Tinai:

� Vai tu redzi, kas par cilvēku? Vecs, vārgs. �ķiet, ja uzpūtīsi viņam, aizlidos pa gaisu prom! Bet viņ� redz � tauta pārvarējusi nela�mi, lau�as ārā no trūkuma, un nu �is ar vairs nevar palikt nomaļus. Braukā, meklē, cen�as panākt savu! Ak, kas par cilvēkiem, kas par cilvēkiem! � Un staigādams viņ� iesmējās pilnskanigi un aizrautīgi. � Es nu tad nebūtu es, ja �is zosu ģenerālis nedabūs savā vadībā zosu armiju!

Tina pabeidza skolu, iestājās institūtā, pārcēlās uz apgabala centru, apmetās kopmītnē.

Viņu sajūsmināja gan studentu dzīve, gan mācības.

Tinu valdzināja matemāt kas formulu dzelzs loģika. Rasējumu smalkās līnijas sagādāja baudu, savdabīgu, ta�u radniecīgu tai, kādu viņa izjuta, aplūkodama grafiku. Viņai patika zinātniskās hipotēzes un teorijas, kas apvienoja pedantisku precizitāti ar bezgalīgu fantāziju. Bet visvilino�ākā �ķita �o formulu, līniju, teoriju realizē�ana, darbs dārdo�ā rūpnīcā. Runādama ar saviem kursa biedriem par nākotni, Tina apgalvoja:

� Man nevajag nekādu zinātniskās pētniecības institūtu, nekādu laboratoriju ārpus rūpnīcas! Tikai rūpnīcu! Tikai cehu!

Sājā, tāpat kā daudzās citās tieksmēs Tina bija līdzīga vairumam studentu. Viņa at�ķīrās no tiem tikai ar vienu īpa�ību � viņas gara dzīvē galveno vietu ieņēma tēvs. Viņai, kas pēc savas dabas tiecās pieķerties kādam dziļi un pastāvīgi, ilgus gadus bija liegta pati vislielākā mīlestība � vecāku mīlestība. Tagad viņa alkaini centās atgūt zaudēto. Bārenes dzīve bija atstājusi tik dziļas pēdas, ka Tina vēl arvien nevarēja pierast pie sava jaunā stāvokļa un pamozdamās katru ritu priecīgi no jauna atklāja: �Tētis.. . Man ir tētis!� Sī līksmā sajūta vienmēr �ķita pirmreizēja.

Tinu interesēja visi tēva darbi: kādā vietā likti pamati jaunai rūpnīcai, vai jaunajā parkā koki iesakņoju�ies, un kā dzīvo �zosu ģenerālis�? Kad draudzenes brīnījās par daudzajām un garajām vēstulēm, ko Tina rakstīja tēvam, viņa klusēja un domāja:

�Vai tad to var izskaidrot, kā mēs ar tēvu esam noilgoju�ies viens pēc otra? Un vai tad viņām ir tādi tēvi kā manējais? Tāds ir tikai viens!�

Pēc gada tēvu ievēlēja par apgabala izpildu komitejas priek�sēdētāja vietnieku, viņ� arī pārcēlās uz apgabala centru, un abi atkal sāka dzīvot kopā. Tēvs tāpat kā senāk bija aizņemts no rīta līdz vēlai naktij, un tāpat kā senāk vakaros viņu dzīvoklī pulcējās visda�ādākie cilvēki � zinātnieki un kolhoznieki, in�enieri un strādnieki. Tina zināja, ka tēvam piemīt brīni�ķīga īpa�ība � cilvēki viņa klātbūtnē kļūst labāki. Kad viņ� aizkavējās, noskaņa mājās kļuva samākslota un Tinai neizdevās to pārvarēt. Da�ādo profesiju viesiem neraisījās kopīgas valodas, sarunas ātri apsīka un apklusa. Bet, kad parādījās viņ�, uzkumpis, vāj�, vecam lauvam līdzīgs, ar smaidīgām, asarojo�ām acīm, cilvēki kļuva tādi, kādi tie bija. Viņi kļuva atklāti, dedzīgi, patiesi, valdzino�i. Un Tina atcerējās to mirkli, kad tēvs pārvilka ar mīļo, cieto roku pār viņas seju, noņemdams sastingu�o masku. Tā viņ� darīja arī pa�laik � ar diviem trim pa jokam teiktiem vienkār�iem vārdiem cilvēkus padarīja īstus, piespieda ierunāties tam labākajam, kas tajos mita.

Un cilvēki Karami�u mīlēja. Tina juta, ka �īs mīlestības atstarotā gaisma skar ari viņu. Bie�i viņa dzirdēja aiz sevis �ukstam:

� Tā ir Tina Karami�a. Meita tam pa�am . ..

Tinu visur saņēma ar īpa�u uzmanību: vieni tāpēc, ka cienīja viņas tēvu, citi tāpēc, ka tas bija ietekmīgs darbinieks. Lai viņa gāja kur iedama, tēvs vienmēr �ķita esam turpat līdzās, viņa sajuta tā aizbildniecību un aizstāvību. Cik tāls tagad tas viss � �bārene ar kontuzētā acim�, vientulība un �рак, pak� tuk�ajā dzīvoklī 1 ...

Atcerēdamās tās dienas, meita metās tēvam ap kaklu, pieglaudās ar seju pie viņa krūtīm.

� Tēt, katru reizi, kad tu ej uz darbu un es uz sliek�ņa redzu tavu muguru, man kļūst baigi. Es vairs nespēju no tevis �ķirties.

Tina bija skaista, teicami mācījās un labi zīmēja; viņa bija ievērojama un cienījama cilvēka meita un viesmīlīgas mājas jaunā saimniece. Tina patika daudziem.

Jaunekļu nesaprotamo, lūdzo�o padevību, viņu mīklainos un satrauktos vārdus Tina pazina kop� skolas gadiem. Bet tagad tie viņu kaitināja.

� Tas pieņem draudo�u raksturu, � viņa īgni sacīja tēvam. � Vēl viena atzī�anās! Ko viņi no manis grib? Viņi mani traucē!

Tina vēl nesaprata, ka jaunekļi �traucē�, rada īgnumu un �pieņem draudo�u raksturu� tikai tāpēc, ka pati vairs nespēj izturēties pret viņiem ar agrāko bezbēdīgo mieru. Viņi satrauca to.

Tēvs pievilka meitu sev klāt, uzlika roku uz zēniski apcirptajiem matiem.

� Visam pienāks savs laiks. Tikai nesteidzies!

� Kāpēc lai es steigtos! Man ir labi ar tevi. Es gribu tikai vienu � lai nekas nemainītos. Un, zini, starp citu, puse no viņiem lakstojas nevis ap mani, bet gan ap tevi. Nu, ko tu smejies? Liels, atbildīgs, bet kraties aiz smiekliem kā maziņ�. Tu nemaz neproti smieties kā pieaudzis cilvēks! Tūdaļ izbeidz tā kratīties! Kāds posts ar tevi! Es tev pilnīgi nopietni saku, ka puse lakstojas ap mani tevis dēļ. Ja es sastaptu tādu cilvēku, kam būtu tāds tētis kā tu, tad es arī tūdaļ iemīlētos. Bet, ja tādu nesatik�u, palik�u vecmeitās. Un atkal tevis dēļ.

� Kāpēc tad manis dēļ?

� Tāpēc, ka visus mēroju pēc tevis. Un neviens nav tāds kā tu.

Bet mīlestību Tinai zvērēja arvien bie�āk, un viņa notvēra sevi pie dīvainām gaidām.

Vakarā viņi ar tēvu uzturējās kabinetā. Rets vakars pagāja bez viesiem, un abi priecājās par iespēju pabūt divatā. Tēvs ar cirkuli rokā sēdēja pie galda, uz kura bija sakrauti rasējumi, shēmas un plāni, � viņ� pētīja jaunā tilta projektus. Tina bija saritinājusies uz tahtas ar Mopasāna sējumiņu rokās. Lasīt negribējās. Grāmata izslīdēja no rokām. Tina pacēla acis. Aiz tum�ajiem logiem bija nolijis lietus. Stipri smar�oja pēc valguma un papelēm. Tēvs kaut ko mērīja, aprēķināja un �ukstēja jaukā, zēniskā centībā. Sirmie mati lampas gaismā sudrabaini vizēja. Acis mazliet asaroja � neizdzē�amās kara pēdas, kaut kādu veģetatīvās nervu sistēmas centru bojājums. Paziņas pie tā bija pieradu�i, un arī pats viņ� bija pielāgojies savai slimībai. Nepārstādams �ukstēt, izvilka kabatas lakatiņu, izslaucīja skropstas. Tina maigi paraudzījās uz tēvu, bet drīz vien skatiens paslīdēja garām. �Nekad papeles nav tik stipri smar�oju�as. Vai kāds nenāk pa kāpnēm? ... Nē, man tikai �ķita. Viņ� ienāks, nosēdīsies blakus uz dīvāna. Un es nepakustē�os. Viņ� saņems manu roku. Un es nesadusmo�os.� Tina papurināja galvu. �Ko es gaidu? . .. Man neviena nevajag ... Es neviena negribu .. .� Viņa uz tahtas mazliet paslējās.

� Tēt. ..

Viņ� neatbildēja, nepārstāja �ukstēt, tikai brīdinādams pacēla pirkstu: �Nepārtrauc, es tūdaļ beig�u, pagaidi!�

Tina atkal ierāvās dīvāna stūrī. Kāds cilvēks, kas nelīdzinās nevienam no pazīstamiem, staigā pa tum�ajām un slapjajām ielām. Kāds meklē viņu. Un atradīs. . . Domās viņa teica tam: �Nevajag nekā sacīt. Es visu sapratī�u uzreiz. Ja tikai tas būsi tu . . .�

Laiks bija apstājies, tas klusēdams stāvēja viņas priek�ā kā siena, kā �ī tum�ā, valgā papeļu nakts aiz pla�i atvērtā loga.

Tēvs beidza aprēķinus un pagriezās uz viņas pusi, tīksmi izstaipīdams aiz sasprindzinājuma un nekustīguma noguru�os musku]us.

� Vai apnika lasīt?

� Garlaicīgi . .. Tādas dīvainas mīlestības biju�as .. � Viena, otra, tre�ā � nu, kas tur par interesi?

� Cilvēkiem ta�u nebija ko darīt. Tuk�ums, garīga nabadzība. Viņi uzjautrinājās ar mīlestību: neuzticība, nepastāvība, � vārdu sakot, lopiskums. Citi pie tās ķērās kā slīkonis pie salmiņa. Lai tikai kaut kā piepildītu dzīvi.. . Mums tas viss jau �ķiet me�onīgi.

Tēvs aizsmēķēja un sāka ātri, vienmērīgi, enerģiski staigāt. Karavīra ķermenis prasīja pēc kustības. Tina pazina �o tēva paradumu � sarunājoties vienmērīgiem, straujiem soļiem staigāt pa istabu.

� Mums tas viss �ķiet me�onīgi. Mēs pat nemanām, ka daudz ko pametam aiz sevis. Markss sacīja, ka komunismā sāk�oties cilvēka pārveido�ana par cilvēku, cilvēka jūtu cilvē-cisko�ana.

Tina uzmanīgi klausījās.

� Ņem, Tinuk, kaut vai attiecības starp bērniem un vecākiem. Kas tās bie�i vien nosaka valdo�ajās kapitālistiskajās �ķirās? Bērnu attiecības pret vecākiem nosaka tas. kā vecāki spēju�i nodro�ināt viņu nākotni. Vecāku attiecības � cik daudz bērni spēs vairot tēva bagātības. Mums arī tas �ķiet me�onīgi ... Mums attiecību pamatā ir kas cits � savstarpēja cieņa, cildenu cilvēcisku īpa�ību atzī�ana.

Tina pasmaidīja.

� Tev vajag lasīt lekcijas par ģimeni un morāli. Tas gan skar tikai bērnus un vecākus. Ta�u ko tu vari sacīt par mīlestību tādu, ko vēl nebūtu pateicis �ekspīrs, viņa Romeo un D�uljeta?

Tēvs neatbildēja. Tikai soli dobji atbalsojās istabā.

Tina gaidīja. Viņ� apstājās pie sienas un pagriezās ar seju pret meitu. Blakus viņa galvai karājās mātes ģīmetne. Tina pazina ari �o ieradumu � apstāties pie sienas un stāvēt tā, lai vaigs skartu ģīmetnes malu. Uz sienas �ai vietā bija radies pat plankums.

� Vai tad viņi ko tādu ir izjutu�i? � tēvs klusi teica. � Es jau nemaz nerunāju par tiem tur, � viņ� norādīja uz Mopasāna sējumiņu. � bet pat Romeo un D�uljeta. Ilgajos gados nepazinām ne neuzticības, ne krāp�anas, pat neviena garlaicīga brī�a. Nebija neviena tāda mirkļa, kad mēs nepriecātos viens par otru, kad mums nebūtu gribējies redzēt vienam otru, just vienam otru, runāt vienam ar otru . . .

� Vai tāpat kā mums abiem? � vienā elpas vilcienā noprasīja Tina.

Un tēvs viņai asi atcirta:

� Nē ... Labāk, muļķit... � Tūlīt viņ� tai atkal uzsmaidīja. � Kad paaugsies � uzzināsi. Vienu gan es tev lūdzu un lūg�u � nesteidziesl Arī tagad gadās visādi. Bet mums � kā tavam vectēvam Karami�am, tā man ar māti, tā tev, tā tiem, kurus mēs mīlam un cienām, � mums tas ir citādi. Kaut kur esmu lasījis tādas rindas:

Mēs no senās azru cilts, Kuri mirst, kad viņi mīlē ...

Par mums es būtu teicis citādi:

Mēs no Karami�u cilts, Kuri mīl līdz kapa malail

Tēvs apklusa. Viņ� domāja par māti. Tā par savu sievu un viņas māti tēvs runāja pirmo reizi. Parasti viņ� bija izvairījies runāt par to pat ar Tinu.

Tina tagad zināja � tēvs varēja pieminēt sievu tikai kā mū�īgais mīlētājs. Un domāja, ka meita vēl ir pārāk jauna, lai saprastu to. Pirmo un varbūt pēdējo reizi viņ� bija tik atklāts ar meitu. Un viņa ieraudzīja ne tikai savu tēvu, bet arī mātes vīru, uzticīgo mīļoto. Tinai �ķita, ka no pavasara nakts tumsas istabā ielai�as milzīgs, neredzams putns, lidojot no�alc tā spēcīgie spārni un putns pazūd.

Tēvs vēl vienmēr stāvēja, piespiedies pie sienas. Sirmie mati skāra ģīmetni.

Kar� bija atņēmis viņam uzticamo draudzeni, kas dalījusies ar viņu gan priekos un bēdās, gan maizē, gan kopā devusies pretim lodēm. Un nu viņ� stāv klusēdams pie tās ģīmetnes. Vecajā, grumbu izvagotajā, nekustīgajā lauvas sejā asaro iekaisu�ās acis, it kā tās vērtos ugunī. Tina neviļus nodomāja, ka tas notiek nevis tāpēc, ka bojāti veģetatīvās nervu sistēmas centri. Cilvēks ar tik stipru mīlu un tādu labsirdību, iepazinis karu, tik daudz tanī zaudējis, vairs nevar nenēsāt asaras sirdī. Tās nevājina viņa gribu. Tās netraucē strādāt un darboties, tāpat kā netraucēja karot, �aut bez kļūdī�anās, nebīties nāves briesmu un uzvarēt. Bet tās nevar neplūsti Un nu tās līst pār viņa cieto, veco, kā no akmens izkalto un ugunī rūdīto seju . ..

Tina iegāja savā istabā, bet gulēt negribējās. Viņa domāja par tēvu, par māti, par abu mīlestību; agrāk tā bija �ķitusi parasta, pati par sevi saprotama, bet nu �odien atklājās, cik tā bijusi brīni�ķīga.

Viņa izliecās pa logu, tvēra ar lūpām mitro vēju, lūkojās tālajā rūsā, kas plaiksnījās valgajās debesīs. �Kur tu pa�laik mīti?� Viņa klusi iesmējās � tik labi un dīvaini bija domāt, ka pa�laik, �ai pa�ā mirklī, kaut kur dzīvo, elpo, staigā cilvēks, ar kuru viņa sastapsies un iemīlēs viens otru. Un katrā ziņā tas tā notiks. Ir tāds cilvēks. Viņ� atnāks. Un viņi mīlēs viens otru tāpat, kā mīlēja tēvs un māte. Viss, ko viņa �odien bija dzirdējusi, atkārtosies.

�Kur gan tu esi pa�laik, �ai brīdī?� viņa nepacietīgi jautāja. �Kāds tu esi? Kad un kā mēs sastapsimies?�

Bet viņi nesastapās. Jo kvēlāk, steidzīgāk un nepacietīgāk skanēja to vārdi, kas meklēja Tinu, jo skaidrāk viņa saprata: tas nav ilgotais. Tas, kas ierodas uz visu mū�u, atnāk citādi.

Kādreiz pilsētas komjaunatnes aktīva sanāksmē draudzenes viņai norādīja uz jaunekli, kas sēdēja prezidijā:

� Vai tu redzi to skaistuli ar melno cirtu uz pieres? Tas ir tas pats Jura Heizmanis.

� Kāds Heizmanis?

� Nu tas, kuram visvairāk aplaudēja, kad balsoja. Vai patīk?

� No �ejienes nevar saredzēt. Bet tev?

� Un kā vēl! Tikai viņ� pat virsū neskatās uz tādām kā mēs. Vispār ne uz vienu neskatās.

� Vai uzpūtīgs?

� Nē. Nopietns. Un tu neko nezini? Viņu ta�u visur ievēlē. Ij prezidijā, ij delegācijas sagaidīt, ij uz ārzemēm braukt.

Tina iesmējās.

� Tā nu gan ir laba īpa�ība! �Visur ievēlē�! Bet vai ir par ko vēlēt?

� Ir. Aspirants. Fiziķis. Strādā pie slepeniem pētījumiem. Institūtā runā, ka viņam pie�ķir�ot nevis kandidāta, bet uzreiz doktora grādu. Viņa darbi saistīti ar kosmiskajiem stariem, to dēļ viņ� kļuvis alpīnists un pilots. Vai tu saproti, kas tas par puisi?

Tina aizmirsa �o sarunu, bet pēc vairākām dienām pie viņiem mājās atnāca jaunā fiziķa tēvs profesors Heizmanis. Bā-lais ve�uks ar tum�ām acīm un dīvainu iesauku �vispusīgais vectēvs� Karami�u mājā bija kļuvis par pa�u cilvēku.

�aurajā, krunkainajā sirmgalvja sejā jauneklīgi mo�as dzīvoja savu no�ķirtu dzīvi milzīgas, naivas acis. �īstas Heizmaņa acis,� mēdza teikt Tina, kad gribēja raksturot tīru un gai�u cilvēka skatienu.

levēribas cienīga bija vecā Heizmaņa un Tinas tēva iepazī�anās. Kara laikā pulkve�a Karami�a daļas sastapās ar partizāņu nodaļu. To vidū atradās arī profesors Heizmanis. Gatavodamies veco vīru kā karadienestam nederīgu nosūtīt uz aizmuguri, Karami�s izsauca viņu pie sevis.

� Esmu vispusīgi apsvēris un domāju, ka varu būt derīgs kā snaiperis. � Vecais ar cerību pilnu skatienu palūkojās uz pulkvedi Karami�u. � No vienas puses, vecuma dēļ esmu tālredzīgs, man ir slieksme uz nekustību, un es spēju, ja vajadzīgs, sēdēt kā sastindzis. No otras puses, es jau pirms nedēļas esmu saņēmis snaipera �auteni, un rezultāti man nav slikti. � Pateicis �os apsvērumus, vecais vīrs izslējās taisns, cenzdamies ieņemt pēc iespējas militārāku stāju.

Pulkvedis nenoturējās un pasmaidīja.

� Bet vai jūs nedomājat, ka pats labākais jums būtu doties uz aizmuguri?

� Nē, es domāju, ka vairāku apsvērumu dēļ man ir jākaro.

� Es klausos jūs .. .

� To es arī esmu vispusīgi apsvēris. Pirmkārt, man jākaro kā padomju cilvēkam. Otrkārt, man jākaro kā ebrejam � kā pagātnē apspiesto nāciju pārstāvim. Tre�kārt, man jākaro kā nabadzīga miestiņa kurpnieka devītajam dēlam. Visbeidzot, ceturtkārt, man pa�laik jākaro, lai atgūtu nokavēto.

� Ceturto es nesaprotu, � sacīja Boriss Borisovi�s, ko neparastais ve�uks bija ieinteresējis.

� Redziet, septiņpadsmitajā un divdesmitajā gadā, kad citi mana vecuma biedri karoja, es . . . es nekaroju. Es . . . es toreiz apmeklēju sinagogu.

Veco mīlēja par viņa drosmi, par pastāvīgo tieksmi pēc taisnīguma un pat par viņa apnicīgo, nogurdino�o paradumu katru jautājumu apskatīt vispusīgi, līdz pēdējam sīkumam.

Kad Tinas tēvs sāka strādāt apgabala izpildu komitejā, tas sastapa profesoru Heizmani viņa īstajā � profesora amatā.

Vecītis kļuva pastāvīgs viesis viņu mājā. Ēdamistabā stāvēja Heizmaņa �ūpuļkrēsls un Heizmaņa pelnu trauks.

Viņ� atveda līdz savu vecāko dēlu � filozofijas zinātņu kandidātu, bet jaunākā vietā jokodamies atvainojās:

� Pats aizņemtākais cilvēks mūsu ģimenē: kosmisko staru pētī�ana ir problēma, kas necie� vilcinā�anos.

Drīz vien viņi satikās teātrī. Tuvumā ievērojamais aspirants izskatījās daudz vecāks nekā no tālienes. Bālā seja bija smalki un pareizi veidota. Acis nepavisam nebija tādas kā vecajam Heizmanim � tās bija gai�as, mandeļveidīgas. Viņ� pateica Tinai pāris nenozīmīgu vārdu un atgāja nost. Bet, palūkojoties atpakaļ, viņa sastapa tā mierīgo, cie�o, pēto�o skatienu.

Pēc da�ām dienām Jura atnāca kopā ar tēvu.

Aizrāvusies ar kārtējo rasējumu. Tina tik tikko sasveicinājās ar jauno viesi. Izceldama ar svītriņām detaļu kontūras, viņa aizmirsusies teica pati sev:

� Tā, nu būs skaisti.

� Pēc jūsu domām, tas ir skaisti? � viesis �aubīdamies iebilda.

� Protams! Vai tad tas ir slikts rasējums?

� Rasējums ir labs, bet skaists � tas nav īstais vārds.

� Kā nav īstais? � Tina sa�uta. � Ja es gribētu zīmēt mūziku, es censtos attēlot to rasējumos.

� Agrā bērnībā es attēloju raga skaņas ar spirāli, bet vijoles skaņas ar zibens bultu līnijām, � jauneklis pasmaidīja.

� Jūs gribējāt sacīt, ka es vēl neesmu pārkāpusi bērnības slieksni?

� Nē, drīzāk es gribēju pateikt, ka da�ā ziņā mūsu uztvere ir līdzīga.

Tā sākās viņu pirmā saruna. Kop� tā laika Jura mēdza reizēm atnākt. Viņ� bija vienkār�s un mazrunīgs. Daudz da�ādu cilvēku apmeklēja Tinas viesmīlīgo māju, ta�u vienīgi Juras iera�anās gan pārsteidza, gan darīja Tinu nemierīgu. Tina saprata visus, tikai viņ� viens palika nesaprasts, it kā aplūkots caur prizmu, kas lau� gaismas starus ...

� Tēt, kāds, pēc tavām domām, ir Jura? � viņa apvaicājās tēvam.

� Nākamā zvaigzne pie zinātnes debesīm, � tēvs svinīgi pavēstīja. Pret zinātniekiem viņ� izturējās ar dziļu cieņu. � Mēs vēl dzirdēsim par viņu, meitiņ. Un ne tikai mēs vien.

� Vai viņ� ir līdzīgs �vispusīgajam vectēvam�?

� Raksturs ir cits, bet galva skaidrāka nekā tēvam. Arī sava veida snaiperis.

� Kāpēc snaiperis?

� Snaipera smadzenes, �auj nekļūdīgi. Tu paraugies, kā viņ� dzīvo. Jau astotajā klasē bija izvēlējies savu dzīves ce]u � augas dienas pavadīja tēva laboratorijā. Atnāca uz institūtu kārtot eksāmenus � vienā rokā mācību grāmatas, bet otrā � patentēts fizikas aparāts ar nosaukumu �Jurija Heiz-maņa skaitītājs�. Veltīgi neko nedarīs.

�Veltīgi neko nedarīs,� Tina klusībā atkārtoja. �Bet viņ� ta�u ari neko nedara! Nelakstojas. Vienkār�i sē�, spēlē ar mani �ahu, slido kopā ar mani.� Ta�u tūdaļ pat viņa sev iebilda: �Bet ne ar vienu citu viņ� tomēr neiet slidot.�

Jo mazāk Jura runāja, jo vairāk Tina gaidīja no viņa vārdus. jo bie�āk domāja par viņa īsajiem izteicieniem.

Reiz viņ� ieminējās:

� Vai esat pamanījusi, cik mēs abi līdzīgi viens otram?

� Kādā ziņā?

� Abi tum�mataini, ar gai�ām acīm, abi ... kā to lai pasaka? . . . Sevi iegrimu�i, savaldīgi.

Tina iesmējās.

� Es jau tikai ar jums tā! Institūtā un divatā ar tēti esmu lielākā pļāpa pasaulē.

Viņ� apstrīdēja to:

� Nē. Jūs esat savaldīga.

Kā vienmēr, Juras vienkār�ie vārdi skanēja īpa�i nozīmīgi, un atvadoties Tina atkal vaicāja sev:

�Ko viņ� gribēja sacīt? Varbūt neko? Kāpēc es katrā viņa vārdā meklēju apslēptu saturu? Ko es gaidu? Varbūt tas .. . ir viņ�? Tas, kuru iemīlē�u? . . . Kāpēc viņ� arvien ierodas pie manis?�

Jura jau bija pazīstams zinātnieku aprindās, bie�i brauca uz Maskavu, strādāja tur visā pasaulē slavena zinātnieka laboratorijā. Kādēļ viņ� nāca uz tejieni, pie provinces pilsētiņas otrā kursa studentes? Viņa ir pievilcīga, bet nevar mēroties ar īstām skaistulēm. Viņa ir apdāvināta, ta�u nav apveltīta ne ar kādiem talantiem. Protams, viņ� nāk vienkār�i kā draugs, �pasildīties pie uguntiņas�.

Tā nospriedusi, Tina nomierinājās. Bet viņas vietā uztraucās draudzenes:

� Tina, visi runā, ka viņ� lakstojoties ap tevi!

� Nepavisam nelakstojas. Viņ� vienkār�i nāk ciemos.

� Vai tad tu gribēji, lai rakstītu vēstules un stiepļu tev puķes kā kāds pirmā kursa students?

Bet Jura atnesa arī puķes.

Tinas dzim�anas diena bija decembrī. Visi jau sēdēja pie galda, kad ieradās Jura. Rokās v.'ņ� turēja kaut ko biezā ietinamā papīrā savīstītu. Viņ� attina tīstokli, izkratīja tā krokās sabiru�o sniegu. Zem papīra un zem sniega kvēloja sarkanu ro�u pu�ķis.

� Tie�ā ceļā no Suhumi ro�audzētavas. Ar lidma�īnu. Pats grūtākais bija panākt, lai dabūtu tie�i sarkanās. Ziemā, sniegā, tās īpa�i izce]as. Un Tinai piestāv.

Sājā vakarā Jura viņai sacīja:

� Vai tu esi ievērojusi, Tina, ka laimīgās laulībās vīri un sievas ir viens otram vai nu tie�i pretēji raksturā, vai arī ļoti līdzīgi?

� Kā tad ir labāk � ja pretēji vai līdzīgi?

� Es domāju, ka to nosaka visuvarenais dabiskas izlases instinkts. Ja cilvēkiem ir kādi trūkumi, viņi tiecas pēc antipoda, kas spējīgs tos kompensēt. Ļoti gar� vīrs � pēc maza auguma sievas, albīns vīrietis � pēc sievietes ar ogļu melniem matiem, gudrs kroplis � pēc dumjas skaistules. Bet harmoniski attīstītas būtnes tiecas saglabāt harmoniju. Tās meklē sev līdzīgas ...

īsa un raita ssruna. Jura bie�i uzsvēra savu un Tinas līdzību. Un Tina naktī jautāja pali sev: vai �odien sacītie vārdi ir nejau�i vai tī�i?

Tina bija pieradusi vienmēr dtmāt par Ju�u, rc/Let lo. Viņa sev vaicāja: �Vai es viņu mīlu? \ a.but cs sāku Ghkl? Nevar tik daudz domāt par cilvēku, kuru nemīl.� Viņa atcerējās bērnībā noklausīto mātes un tēva sarunu naktī. �Pat tāda mīlestība, kāda valdīja starp vecākiem, nebija radusies uzreiz. Ne velti tēvs atkārto vienu un to pa�u: �Nevajag steigties.� Jura ir labs, tikai viņa vārdos �ausmīgi daudz zemteksta. Man jau nu gan labāk patiktu mazliet pa�a nepārprotamākā teksta. Bet kāpēc es par to domāju? Man ir draugs. Un cs esmu priecīga, ka viņ� ir. Un ne par ko vairāk es negribu domāti�

Pavasarī Jura aizbrauca kādā no savām slepenajām ekspedīcijām, par kurām Tina zināja tikai to, ka viņam jāstrādā lielā augstumā. Tina garlaikojās bez viņa vairāk, nekā bija gaidījusi.

Mūzika viņai palīdzēja, un bie�āk nekā agrāk pie viņiem tagad ciemojās vijolnieks AleKsejevs. Izdilis, piedzēris, nedro�s uz kājām � viņ� atskurba un pārmainījās tikai Borisa Borisovi�a klātbūtnē. Viņu �ai mājā pacieta to brī�u dēļ, kad, uztūku�os plakstus cie�i aizvēris, viņ� tvēra lociņu un vijole sāka skumīgi raudāt par pazudināto talantu.

Redzēdams, ka Tina garlaikojas, tēvs viņu uzaicināja līdzi medībās. Brauca liela grupa, un, atgriezdamies ar vilcienu, viņi aizņēma trīs kupejas.

Tina iegāja palūgt konservu nazi blakus kupejā, kur sēdēja Iek�lietu ministrijas apgabala pārvaldes priek�nieks Korilovs ar diviem saviem darbiniekiem.

�eit bija karsts, oda pēc tabakas un degvīna. Korilovs novilcis svārkus, krekls uz krūtīm vaļā. Skaistā seja ar spilgti zilajām acīm piesarkusi no karstuma un degvīna.

� Atceros, atceros Volodjku Goli�evu, � nepamanīdams Tinu, viņ� sacīja un strauji sapurināja cirtainos matus. � Tas bija puisis ar ķērienu! Uzdod, kādu darbu gribi, � tiks galā. Viņu ar visu grupu toreiz ātrumā saņēma ciet... Pēc tam noskaidrojās, bet bija jau par vēlu! . . .

Korilovs ar delnas malu strauji pārvilka pār kaklu, it kā pārgriezdams to, un pēk�ņi, pacēlis galvu, sāka smieties dīvainiem, neskanīgiem, sīkiem, sēco�iem smiekliem. Viņ� ieraudzīja Tinu, pamanīja tās acīs �ausmas, ta�u nesamulsa, tikai sakārtojās, izslējās, aizpogāja apkakli un jautāja ar rūgtu, iecietīgu, gandrīz maigu zobgalību, ar kādu liels cilvēks uzrunā bērnu:

� Vai izbijāties gan? Pasaulē nav nekā briesmīgai Sēdieties!

Kas viņ� par cilvēku? Ko viņ� domā? Ziņkāres mudināta, Tina apsēdās. Viņ� cienāja to, jokojās, pat dziedāja sulīgā baritonā. Bet Tinai gribējās pieskarties viņa smejo�ajām un vērīgajām acīm. �Lai aizver acis. Tad seja kļūs nogurusi, izmocīta.�

Tina aizgāja, tā arī netikusi skaidrībā. Pēc stundas Korilovs nostājās viņai blakus gaitenī pie loga, attaisīja to vaļā un kā zēns nopriecājās:

� Graviņa! Mats matā tāda pati, kādā es puikas gados slēpos no tēva! � Viņ� pētījo�i palūkojās Tīnā. � Velns ar ārā, ir gan laime tam Jurkam Heizmanim! Lai gan dro�i vien ar jums nav viegli. Vai ne? � Viņ� nogrima domās, tad iesmējās. � Es ari pats biju tāds kā jūs. Ne�ēlīgs!

__ Vai tad es esmu ne�ēlīga? � Tina brīnījās.

__ Protams ... Es jau sacīju � pats arī biju tāds. Kā tikai kas nepatika, tā tūlīt � bac! ..Nenieka nepiedevu. Jaunība. Un sākas viņa, �ī jaunība, tādā pa�ā sād�elē pie gravas.

Korilovs saraustīti pastāstīja par bērnību un agro jaunību.

� Un pēc tam? � vaicāja Tina. Viņai gribējās zināt, kā no sād�as pui�eļa izveidojies Korilovs, kuru Berija aicina uz savu vasarnīcu un no kura baidās pat partijas apgabala komitejas sekretārs.

� Pēc tam � pavisam parasti... � Korilovs kā garlaikodamies iesmējās savus dzēlīgos smieklus. � Pēc tam dzīve ritēja kā �is te vilciens. Sāka joņot uz priek�u, iekām paguvu atjēgties, kur, kādā vagonā, uz kurieni braucu.

� Vai tad ir slikti?

� Vai nu slikti, vai labi, bet brā� uz priek�u! Kur tu dēsies?

� Var izkāpt, ja nepatīk.

� Izkāpt nevar. Izlēkt, vilcienam ejot? Nositīsies. Viens mirklis � un tevis vairs nebūs. � Viņ� raudzījās lejā uz atpakaļ skrejo�ajiem gul�ņiem, it kā patie�ām gribētu izlēkt. � Nē, jābrauc! Aizjoņos ta�u līdz kaut kurienei! Būs ta�u reiz piestātne!

Paradusi dalīties ar tēvu visā, kas viņu satrauc, Tina tūlīt izstāstīja ari par Korilovu.

� Viņ� ir dīvains ... un briesmīgs.

Tēvs kļuva domīgs.

� Jā ... nesaprotamas sarunas. Frontē viņ� parādīja sevi kā cilvēku, kam piemīt liela drosme.

� Varbūt... Bet man �ķiet, ka tā nav komunista drosme. Tā ir kār�u spēlmaņa drosme. Ieradums riskēt spēlē.

� Viņ� bija piedzēries, � tēvs atkal iebilda.

Tina tomēr redzēja, ka tēvs ir noba�ījies. Padomājis viņ� aizgāja uz Korilova kupeju. Tina atkal nostājās pie loga. Pēc pusstundas kupejā izcēlās strīds. Skaidri bija dzirdama tēva balss.

� Pusmū�a esmu bijis robe�sargs. Esmu paradis runāt ar ienaidnieku kā ar ienaidnieku, bet ar draugu kā ar draugu. Kā man tagad runāt ar tevi?

Atskanēja Korilova smiekli un viņa pēk�ņi atmaigusī balss. Drīz vien tēvs drūms un neparasti kluss aizgāja uz savu kupeju.

Vakarā Korilovs izkāpa no vagona dzedrs, atsvaidzis, bra�s, iznesīgs. Viņ� mierīgi un pavir�i atsveicinājās no tēva, bet Tinu neievēroja, lai gan pagāja pavisam cie�i garām.

Drīz vien Tina uzzināja, ka arestēta grupa in�enieru rūpnīcā, kurā viņa bija strādājusi praksē. Tas viņu satrauca.

� Es nekā nesaprotu, � viņa sacīja tēvam.

� Tev jāsaprot viens; bez iemesla pie mums ciet neņem.

� Bet viņi ta�u bija tik vienkār�i, savējie... Un pēk�ņi � ienaidnieki, spiegi. Negribas ticēt.

� Bet vai tam tu tici, ka pāri mūsu robe�ām mēģina ielavīties simtiem spiegu un diversantu? Ka da�i no tiem, kuriem tas izdodas, dzīvo mūsu pilsētās? Netici? Tu tādus neesi redzējusi? Bet parunā ar robe�sargiem, ar Iek�lietu ministrijas darbiniekieml Vai tam tu tici, ka mūsu pilsētā notiek slepkavības? Netici? Parunā ar kriminālās izmeklē�anas darbiniekieml Viņi tev parādīs cilvēkus, kas ir slepkavoju�i mūsu pilsētā, varbūt pat mūsu ielā. Tu neko par to nezini? Bet tu nezini tāpēc, ka citi ir uzņēmu�ies smagū pienākumu zināt par to. Tad atļauj tiem, kas zina, rīkoties tā, kā tas ir vajadzīgs!

Vakarā atnāca vecais Heizmanis. Krēslainajā istabā Alek-sejevs spēlēja Brāmsu, bet Tina, Boriss Borisovi�s un profesors klausījās, sēdēdami uz balkona. Tina tikko bija izlasījusi Juri ja vēstuli. Viņ� rakstīja: �Pat strādādams es tiecos pēc Tevis. Vai Tu saproti, ko tās nozīmē?� Spo�s mēness karājās virs kluso koku puduriem. Viss bija sastindzis, tikai zvaigznes bez mitas mirgoja tum�ajā debesu dzīlē. Vecais vīrs sēdēja savā iemīļotajā pozā � muguru saliecis, galvu pacēlis.

Kad apklusa pēdējie akordi, viņ� rāmi, mazliet izbrīnījies sacīja:

� Bet vai jūs zināt. .. Esmu apvainots nekritiskā attieksmē pret ideālistiem.

� Pret kādiem tad nu ideālistiem? � bezbēdīgi ievaicājās Tina.

� Pret astrofiziķi Milnu un abatu Lemetru. Pret viņu Visuma izple�anās teoriju. Iedomājieties tikai, partijas komitejā iesūtīts ziņojums.

� Nu, un ko tad jūs? � tēvs kļuva uzmanīgs.

� Es atbildēju, ka cen�os apgaismot priek�metu vispusīgi. Patie�ām teicu studentiem, ka Milna teorijā par Visuma izple�anos ir racionāls kodols. Spektrālā analizē pierāda, ka attālino�os zvaig�ņu sistēmu ātrums sasniedz līdz se�desmit tūksto�u kilometru sekundē.

� Vai zvaigznes tik strauji lido prom no mums? Cik dīvaini! � Tina nenovērsa acu no rāmajiem zvaigznājiem. � Bet, ja nu Visums izple�as, tas nozīmē, ka pirms daudziem gadsimtiem tas ir bijis niecīgs?

� Katoļi jau arī apgalvo, ka bijis �pirmatnējais atoms�. Tas eksplodējis, un tādā ceļā dievs radījis pasauli.

� Dievu apvienoju�i ar atomu! � Tina klusi iesmējās.

� Tās, protams, ir blēņas! No vienas puses, tālās galaktikas patiesām aizklīst no mums prom, un mums redzamā Visuma daļa tie�ām izple�as. Tur jau ir tas Milna teorijas saprātīgais kodols. Bet, no otras puses, bezgalīgajā Visumā eksistē neskaitāmi daudz zvaig�ņu sistēmu, no kurām citas izple�as, citas saraujas. Un bezgalīgas ir matērijas eksistē�anas formas. Mēs zinām, ka pa�am izplatījumam ir materiāla būtība. Jūs atceraties tūksto� deviņi simti deviņpadsmitā gada divdesmit tre�ā marta Saules aptumsumu? � Vecā vīra balss skanēja jauneklīgi, tum�ās acis raudzījās debesīs.

Tina nodrebinājās.

� Nekā es nezinu ne par Visumu, ne par mū�ību, ne par aptumsumiem.

� Kā tad tā? � vecais vīrs noskuma. � Divdesmit tre�ais marts ir cilvēces prāta lielas uzvaras diena. Paklausieties! Mēs, materiālisti, uzskatām, ka, no vienas puses, saules stari ir materiāli un, no otras, pa�am izplatījumam ir materiāls raksturs. Ja tas ir tā, tad materiālā būtība ir mijicdarbīga ar materiālajiem ķermeņiem un zvaig�ņu gaismas stariem, ejot caur telpu Saules tuvumā, jānoliecas. Ein�teins jau iepriek� precīzi aprēķināja noliek�anos � viena un septiņdesmit piecas simtdaļas loka sekundes. Divas ekspedīcijas izbrauca divdesmit tre�ajā martā uz Saules aptumsuma zonu. Un ko jūs domājat? To novērojumi sakrita ar paredzējumu. � Klusi un svinīgi vecais vīrs ar vieglu rokas mājienu norādīja uz debesīm. � Pats Visums ar zvaig�ņu parakstu apstiprināja relativitātes teoriju!

Gan Brāmss, gan zvaigznes, gan Heizmaņa svinīgie vārdi, viņa dziļā sirsnība, tēva tuvums, aicino�ās vēstules rindas un domas par Juru � tas viss �ai vakarā Tinas apziņā saplūda vienotā spēka un miera, dzīves pilnīguma un laimes izjūtā. �Jā,� viņa domāja, �prāta uzvara ir tā, ka mēs, �etras sīkas būtnes, sē�am �eit un mierīgi sarunājamies par Visuma likumiem.�

� Mēs zinām, ka pa�am izplatījumam ir materiāla būtība, � Heizmanis turpināja. � bet daudz ko mēs nezinām par matērijas eksistences formām. Kādās formās matērija pastāvējusi pirms daudziem miljardiem gadu? Pat tai matērijā, kuru mēs �odien turam rokās, daudz kas mums nav zināms. Ņemsim kaut vai urāna izcel�anos un tā pārvēr�anos. No kurienes tas radies? No vienas puses, mēs esam tik dziļi iespiedu�ies matērijas noslēpumos, ka mūsu rokās ir tās pārvēr�anās visdziļākie procesi. Bet, no otras puses, cik daudz vēl neatrisinātu Visuma noslēpumu!

Vecā vira stāstījumā vārdi �Visums� un �mū�ība� ieguva jaunu jēgu. Galaktika kļuva tikpat reāla un tuva kā kluso koku ēnas pie balkona.

So vārdu apburta, Tina klusēdama raudzījās debesīs.

�aklās zvaigznes dzīvoja, mirgoja, nemitīgi auda savu zvaig�ņu tīklu. Cik dīvaini � �īs tālās zvaigznes palīdzēju�as cilvēkiem iespiesties visdziļākajos dzīvības noslēpumos. Debesis bija pilnas labvēlības un miera.

� Nu, bet no tre�ās puses? � nepacietīgā un satrauktā tēva balss pār�ķēla zvaig�ņoto klusumu. � No tre�ās puses, vai jūs neteicāt, ka apsolāties precizēt da�us formulējumus attiecībā uz Milna teoriju?

� Mani formulējumi ta�u pilnīgi atbilst manām domām, � vecā profesora atbildē skanēja pa�cieņa.

� Par ko konkrēti jūs vēstulē apvainoja? � tēvs iztaujāji.

� Par ideālismu, kosmopolītismu un vēl kaut kādiem �ismiem�.

Vecais runāja bezrūpīgi, bet neatlaidīgajā tēva jautājumā Tina atkal saklausīja nesaprotamu nemieru.

� Bet ko tad jūs atbildējāt?

� Es nespēju pasacīt neko . . .

� Kāpēc?

� Redziet... man nezin kādēļ tai pa�ā laikā jautāja, kādu iemeslu dēļ es tūlīt neesot piebiedrojies partizāņiem. It kā the viegli būtu bijis viņus sameklēti Tas ir saprotams katram, kas grib saprast. Bet ar tiem, kas negrib saprast... es nespēju par to runāt.

� Ak jūs!... � tēvs īgni nokrekstējās. � Tie�i te nu vajadzēja runāt �vispusīgi� � ij par Milnu, ij par zvaigznēm, ij par partizāņu lietām.

Pēc dienām desmit tēvs sacīja Tinai:

� Pār vecā galvu savelkas mākoņi. So nieka lielu par Milna un citu ideālistu traktējumu sākumā nebūtu bijis grūti izbeigt. Bet tu ta�u pazīsti mūsu �vispusīgo�. Maļ tikai savu � no vienas puses un no otras puses .. . Negrib atsacīties ne no viena vārda.

� Un ko tad tu domā darīt?

� Es pats izpētīju viņa lekcijas un neatradu nekā anti-marksistiska. Bet putra ir ievārīta pamatīga. Vecais kaut kā jāizpestī...

Pēc nedēļas institūtā Tinai pateica, ka naktī arestēts profesors Heizmanis. Viņa zvanīja Heizmaņiem, zvanīja tēvam, bet neviens neatbildēja. Vakarā, gaidīdama tēvu, viņa gulēja tumsā un neatlaidīgi domāja. Vecā vīra kalsnā seja ar milzīgajām acīm neizgāja no prāta.

�Pavisam nesen viņ� vēl sēdēja �eit un mierīgi runāja par Visumu, par zvaigznēm ... Bet tagad? Par ko un kādēļ viņu saņēmu�i ciet? Kļūda? Nu, protams, kļūda! Tētis sacīja, ka nevienu bez iemesla neapcietinot. Kaut kas tomēr ir ... Tētis sacīja, ka mēs daudz ko nezinot. Visuma jautājumi sasaucas ar atomenerģijas jautājumiem, ar tādām briesmīgi dziļām problēmām, no kurām es patie�ām nekā nesaprotu. Spiego�ana, diversijas � tam visam jābūt saistītam ar atomenerģiju, tātad arī ar visādām teorijām par matērijas un Visuma uzbūvi. Ko es zinu par to? Neko. Un ko es zinu par veco vīru? Arī neko! Heizmaņa acis ...�

Un pēk�ņi Tinai ie�āvās prātā, ka �īs acis ir pārmērīgi naivas. To naivums sāka likties pliekans un neīsts. Kļuva aizdomīgs paņēmiens katru jautājumu ieslēgt kā va�ās ar visādiem apsvērumiem �no vienas un no otras puses�. Cilvēks ar skaidru dvēseli arī atbild skaidri: �jā� vai �nē� . ..

Naksnīgi klusajā, tuk�ajā istabā pretrunīgās domas sagriezās aizvien lielākā jūklī. Pazīstamās vecīgās sejas vietā atainojās liekuļa un spiega maska. Tad Tina atjēdzās, izjuzdama �ausmas un riebumu pati pret sevi: �Kas ar mani notiek? Cik es gan esmu zemiskai Tā neticēt draugam ...� No tumsas pārmeto�i pretim raudzījās skaidrās Heizmaņa acis. �Un tomēr, � ja tic vecītim, tad tas nozīmē, ka nevar ticēt tiem, kas viņu saņēmu�i ciet.�

Divas ticības � ticība drauga skaidrībai un neap�aubāmā ticība taisnai tiesai � nebija savienojamas. Pazaudēt pirmo bija vieglāk nekā pazaudēt otro. Pirmās zaudē�ana, lai arī sāpīga, noz^:mēja zaudēt tikai daļu, bet otrās � draudēja Tinai ar pa�u dzīves pamatu sabrukumu. Dzīvības instinkta spēks virzīja domas pa pirmo ceļu, kas nebija tik moko�s ... Un vecā vīra iemīļotā poza � nolaistie pleci un saspringti izslietā galva � no jauna sāka likties tipiska spiega poza.

Tina atkal atsēdās uz gultas un bailēs vaicāja sev: �Kas, kas gan īsti ar mani notiek?�

Tēvs pārnāca vēlu. Tina kailām kājām izskrēja priek�namā.

� Kas? Kā?

� �ausmīga muļķība!

� Bet kā tad tā varēja notikt? Tu ta�u pats sacīji, ka pie mums bez iemesla neapcietina.

� Izņēmumi vienmēr iespējami .. . Kur cērt, tur skaidas lec. Bet drīz viss noskaidrosies. Tas ir da�u dienu jautājums.

Juriju no ekspedīcijas atsauca ar telegramu. Viņ� atlidoja vakarā un tūdaļ atbrauca pie Tinas. Ne vārda neteikdams, viņ� saņēma Tinas rokas un piekļāva pie tām savu seju.

� Tina, es padzīvo�u pāris dienu pie jums. Mājās ir pārāk smagi.

� Dzīvo, cik ilgi vien gribi.

� Pēc divām dienām es aizbrauk�u. �eit rīkosies brālis. Es centī�os kaut ko panākt Maskavā .. . Un man būs vislabāk, ja �ai laikā neuzturē�os �eit, tēva katedrā, bet strādā�u akadēmiķa Lomova vadībā. Sim vārdam ir pasaules slava. Domāju, � ja kāds spēs palīdzēt, tad tas būs viņ�.

Dienu vēlāk atvadīdamies, Jura noskūpstīja Tinu un sacīja:

� Cik labi, ka man ir vēl arī �ī māja! Labi, ka esi tu, Tina.

Viņ� rakstīja Tinai bie�i un maigi. Bet visu, kas norisinājās starp viņiem, aizēnoja Tinas nemiers par tēvu.

� Da�u dienu jautājums ... � tēvs pastāvīgi atkārtoja par veco Heizmani.

Bet aizritēja dienas, pagāja vairāk nekā mēnesis, ta�u vecais profesors vēl joprojām sēdēja cietumā.

Tēvs kļuva mazrunīgs. Viņ� izvairījās atbildēt uz Tinas � jautājumiem par veco vīru. Tina tikai zināja, ka bez tēva iesniegumus un vēstules uzrakstīju�i vēl da�i cilvēki.

Reiz viņ� pārnāca uzbudināts. Atteicās no vakariņām un sāka strauji staigāt pa istabu. Tinai izklausījās, ka tēvs sarunājas pats ar sevi. Viņa iegāja kabinetā. Tēvs bija ārkārtīgi satraukts. Viņ� apstājās un turpināja runāt:

� Mani, vecum veco robe�sargu, apvainot par spiega aizstāvē�anu! � Viņ� iesmējās sausus, niknus, sve�ādus smieklus. � Itin kā es pusi savas dzīves nebūtu nostāvējis robe�u sardzē! Esmu pieradis ķert spiegus, uzbrukt ienaidniekam un visiem spēkiem sargāt padomju cilvēku mierīgo darbu. Bet kā tad es varu neaizstāvēt, ja ...

Tēvam aizrāvās elpa, vairākas reizes viņ� pūlējās norit tādu kā kaklā iestrēgu�u kumosu, tad pienāca pie galda un, glāzi neatradis, sāka kāri dzert no karafes. Izdzēra gandrīz visu ūdeni, pārpalikumu uzlēja sev uz rokām, nolaistīja paklāju un atzveltnes krēslu, noberzēja ar slapjajām plaukstām seju. Nomierinājies viņ� teica jau ironiski:

� Aizrunājās pat tik tālu, ka man esot �primitīvs robe�sarga� priek�stats par ienaidnieku: �Viņā pusē � sve�inieks, �ajā pusē � radinieks.� Es varu teikt ko citu. Mums bija suns Irti�s. Tas aizrobe�as cilvēkus pazina pēc smakas. Viņiem ir citi papirosi, citas ziepes, drānas no citiem audumiem. Velns viņu zina, kā tas saoda, bet nekad nekļūdījās. Es at�ķir�u savējo no sve�inieka vēl labāk nekā Irti�s, tikai pēc smakas vien ...

No Maskavas atbrauca ievērojams Iek�lietu ministrijas darbinieks, un Borisam Borisovi�am izdevās panākt tik�anos ar to. Viņ� atgriezās mierīgs. Tina pieglaudās pie viņa.

� Par ko jūs runājāt? Ko tu sacīji?

Tēvs atbildēja īsi un gandrīz jautri:

� Pateicu, ka visa �ī jezga o� pēc provokācijas.

■� Vai viss būs labi, tēt?

� Galu galā visam ir jābeidzas labi!

Nakts vidū pamodusies, Tina ieraudzīja kabinetā gaismu. Viņa klusiņām piegāja pie durvīm. Tēvs sēdēja uz zema krēsla un �ķiroja papīrus. Pid�ama nebija aizpogāta, uz paklāja kaudzēm mētājās gan veseli, gan saplosīti papīri. Bet Tinu mazāk pārsteidza �is nakts grautiņ� tēva kabinetā nekā viņa acu skatiens. Sastingu�ajā, sevī vērstajā skatienā Tina pamanīja kaut ko nesaprotamu, baisu.

� Ko tu dari? Kas tev noticis?

Viņ� piekļāva meitu sev klāt.

� Nekas, meitiņ. Kārtoju savus papīrus. Un zini, ko es tev teik�u? Vienā ziņā viņiem bija taisnība. Tavam vecajam robe�sargam tie�ām ir primitīvs priek�stats par ienaidnieku. Viss ir sare�ģītāk un .. . bīstamāk ... nekā biju domājis.

Tēvs apklusa. Tina baidījās ko jautāt, baidījās ar vārdiem pārtraukt sve�o domu plūdumu. Brīdi klusējis, viņ� turpināja:

� Bet galvenais ir, lūk, kas. Starp ārējo ienaidnieku, no kura esmu pieradis sargāt dzimteni, un iek�ējo ienaidnieku ir milzīga starpība. Ārējais darbojas masveidīgi, ar karaspēka daļām. Iek�ējais ienaidnieks mūsu apstākļos ir atsevi�ķi cilvēki. Lai cik viltīgi un bīstami viņi būtu � tie ir atsevi�ķi cilvēki. Iznīcībai nolemti vieninieki. Lai notiktu kas notikdams, to atceries ...

� Kāpēc man tas jāatceras, tēt?

� Tāpēc, ka tev saprātīgi un pareizi jāsprie� par visu, lai notiktu kas notikdams . . .

Mierīga un skumja noteiktība bija vārdos un skatienā. Tina sāka drebēt kā drudzī.

� Bet kas tad var notikt, tēt? Ko tu ar to gribi sacīt, tēt?

Viņ� neatbildēja, tikai kā pirmajā viņu sastap�anās dienā nosēdināja Tinu sev klēpī. . .

Nākamajā rītā tēvs bija kluss, mierīgs, sevī nogrimis.

Aizsteidzās dienas, un varēja likties, ka viss ir tāpat kā senāk.

Bet, kad krietni pēc pusnakts pie durvīm atskanēja klauvējieni, viņ� nebrīnījās un atnācējus saņēma tā, it kā būtu gaidījis. Tinai �ķita, ka viss ir tikai sapnis. Viņa klusēja, visu darīja kā miegā un tikai, �ēluma pārņemta, steidzīgi centās palīdzēt tēvam apģērbties � pasniedza zeķes, siksnu, kaklasaiti . .. Vēlāk atcerējās, kā tēvs izslējies savilka siksnu cie�i kā karavīrs, tad, it kā pirms lēciena ūdenī dziļi elpu ievilcis, apskāva meitu.

� Drīz viss noskaidrosies, un es atgriezī�os.... Bet.... lai ar mani notiktu kas notikdams � atceries: viņi ir atsevi�ķi vieninieki... Viņu dienas skaitītas. Tas ir laika jautājums.. Atceries to un tici partijai! Tici partijai! Tici tam, ko tajā ieguldīju�i divu gadsimtu labākie cilvēki! Bez �īs ticības nevar dzīvot. Atceries, ko es tev sacīju.

Tina drebēdama satvēra tēva plecus.

� Ir laiks, � sacīja viens no atnāku�ajiem.

Tēvs izgāja priek�namā. Viņa metās līdz. Viņu aizturēja:

� Nedrīkst.

Tina picplaka pie loga. Blakus loga gaisma krita uz tum�u, slēgtu ma�īnu. Parādījās grupa cilvēku, to vidu tēvs, garāks par visiem. Pie ma�īnas durvīm pavīdēja savdabīgā plato plecu līnija, sirmā, lielā lauvas galva.

Gaisma apdzisa ... Tina neskaidri saprata, ka blakus logam nolaists aizkars. Ma�īna klusi aizslīdēja pa asfaltu un saplūda ar tumsu.

Gandrīz visas mantas, atskaitot Tinas drānas, tika konfiscētas. Dzīvoklis piederēja apgabala izpildu komitejai, un Tinai lika steidzīgi izvākties. Viens otrs no paziņām piedāvāja pagaidu patvērumu, bet priek�likumi tika izteikti tik nedro�i un �ēli, ka Tinai tie nebija pieņemami. Tāpēc viņa nopriecājās, kad piezvanīja pilsētā pazīstama spekulante Jevdoha ur^ norunāja tik�anos uz ielas �sakarā ar dzīvokļa darī�anām�. No kādiem vārtiem strauji izvēlās mucai līdzīga būtne ar atkāru�os apak�lūpu, mazām, kārām a�elēm, un karstas rokas aptvēra Tinas plecus.

� Mīlulīt, skaistulīt! Redz, ko viņi dara ar cilvēkiem! Diēzi vai tie, ko ēdināji, ko dzirdināji, tagad maz acu parāda? Zinu jau, zinu, ka pasaulē nav godīgu cilvēku! Mana istabiņa gan nav nekāda pils, bet vai nu pa�reiz uz to var skatīties? Toties ir silti, klusi, un maksa ar nav augsta � pavisam tikai divi simtiņi...

Viņa aizveda Tinu sev līdz, palīdzēja pārvest mantas un iekārtoties. Istaba bija tikai puse no virtuves, nodalīta ar dēļu �ķērssienu. Kad Tinas mantas bija izvietotas un atkāp�anās ceļi tālredzīgi nogriezti, maksa par istabiņu tūdaļ pieauga tie�i divkārtīgi.

� Divi simti rubļu par platību, bet otri divi simti par gaismu, ūdeni un pārējām ērtībām. _t Tā jau tas visur pieņemts, � Jevdoha paskaidroja.

Sākās garas, rūpju pilnas dienas.

No rīta līdz vakaram Tina -staigāja pa iestādēm, gaidīja pieņemamās istabās, iesniedza lūgumus. Viņai sacīja, ka jābrauc uz Maskavu, un viņa devās uz Maskavu, pierakstījās rindā uz pieņem�anu, iesniedza lūgumu un atkal atgriezās mājās. Viņa rakstīja vēstules Korilovam, Berijam un pat Staļinam. Viņa ticēja, ka pasaulē valda taisnība, ka vajag tikai izskaidrot, izstāstīt, tad visi saredzēs kļūdu un dūmaka izklīdīs.

Pienāca augusts. Tinas kursa biedri bija brīvdienās, lielākā daļa draugu izbrauku�i uz vasarnīcām un kūrvietām. Ar tiem, kas paliku�i pilsētā, Tina izvairījās satikties � lepnums neļāva rādīt citiem savas bēdas.

Tikai Juru viņa gribēja redzēt � tādu pa�u bēdu piemeklētu; Tina uzskatīja, ka ir kļuvusi viņam tuva uz visu mū�u. Bet ekspedīcija ieilga, un Jura neatbrauca. Viņa dzīvoja vientuļa savā spraugā aiz krāsns.

Pierastā un iemīļotā pasaule nu Tinai bija slēgta. Toties pirmo reizi mū�ā viņa saskārās ar kādu citu pasauli.

� Nauda patīk visiem! � Jevdoha runāja pārliecināti, pievilkdama atkāru�os apak�lūpu. Dzīvodama �ādā pārliecībā, viņa uzskatīja sevi un sev līdzīgus par visgodīgākajiem cilvēkiem. � Es vismaz runāju atklātu valodu . . .

Kas prata ieraut, tos Jevdoha cienīja. Prasme apkrāpt bija viņas lepnums. Slepenība, kādā notika tum�ie darījumi, bija viņas poēzija. Noslēpumaini un lepni, klusus, ļaunus smiekliņus smiedama un acis mirk�ķinādama, viņa cienāja Tinu ar ceptiem balo�iem.

� Pēc gar�as glu�i kā me�a irbītes un tikai piecnieku gabalāl

� Kur jūs tos dabūjāt? � Tina brīnījās.

� Ēd, mīļā, msksā piecnieku, ēd un nejautā!

LJn Tina ēda, kamēr kādreiz vecene, apsūkājusi ar taukajām lūpām kauliņu, noteica klusā un ļaunā uzvaras priekā:

� Tik vien bija no tā miera balo�a!

Tinai kumoss iespriedās kaklā. Vecene ķēra un mielojās ar tiem pa�iem balo�iem, ko citi ar mīlestību audzēja pilsētas laukumā.

Viņas senlaicīgo bufe�u un- apkalto �ķirstu tumsā glabājās sudrabs, dārga kristālā vāzes, visretākā porcelāna servīzes. Pēc Tinas domām, katra no �im vāzēm bija apsūdzība un kauns, vecā turpretim tās rādīja ar lepnumu.

Tina atklāti jautāja:

� Jūsu vīrs strādāja par pārdevēju, saņēma skaidrā simtus septiņus, desmit gadus smagi slimoja, jūs pati nekad neesat strādājusi � no kurienes tad jums tas viss radies? Kam jums tas vajadzīgs, un kāds prieks no tā?

Vecenes melnās, �aurās acis negaidot pielija ar asarām.

� Dzīvot, dzīvot es mācēju 1 � Drebo�iem pirkstiem viņa steidzīgi ietina vāzes un paslēpa tās dziļi skapī. Tinas nevērības pilnie, vārdi aizskāra, un, nezinādama, kā atriebties, viņa sacīja: � Es mācējul Tavs tēvs bija gan liels vīrs, gan cietumā ietika, bet kādu labumu viņ� sev iemantojis?

Kad Tina iedeva Jevdohai pārdot savas nedaudzās dārglietas, vecā sākumā neticēja.

� Tādā turībā dzīvojāt, un tad nav ne zelta, ne briljantu? Laikam man neuzticaties? Tā jau, protams, jūsu darī�ana ...

Jevdohai, kam likās, ka Tina viņu māna, radās cieņa pret tādu piesardzību.

Sapratusi, ka Tina ir daudz nabagāka, nekā tai bija �ķitis, Jevdoha sāka izturēties nicino�i. Kā Tina un viņas tēvs nevarēja nenicināt tos, kas neprata strādāt, tā vecene nevarēja nenicināt tos, kas neprata iedzīvoties. Slima, aizdusas mocīta, viņa atdzīvojās tad, kad atnesa pakas, saiņus, vīstokļus, kad vajadzēja novērtēt, pirkt, pārdot.

Sākumā Tinu pārsteidza, ka visus �os izmanīgos un �uksto�os cilvēkus saista savstarpēja uzticība. Viņi nepameta viens otru nelaimē, kopīgi slēdza darījumus un kopīgi dzīroja. Tikai vēlāk Tina saprata, ka tā nav uzticība, bet kopatbildība, kas saista naidīgā ielenkumā nokļuvu�us cilvēkus, un, jo viņu ir mazāk, jo nelietīgāki ir viņu darbi un lielākas draudo�ās briesmas, jo arī cie�āk viņus saista �ī kopatbildība. Tikai savējo vidū Jevdoha bija īsta, pret sve�iem viņa izturējās viltīgi, li�ķīgi un piesardzīgi. Vecene bez trok�ņa lo�ņāja pa komunālā dzīvokļa gaiteni, un Tina ne vienu vien reizi redzēja, kā viņa apstājas te pie vienas, te otras istabas durvīm. Jevdoha mēdza noklausīties ikvienu sarunu un līdz zināmam laikam klusēja � taupīja iero�us vajadzīgai reizei. Kaimiņi viņu neieredzēja, bet Tina organiski necieta �o aptaukoju�os radījumu, kas bija tā piesūcies ar meliem kā sūklis ar ūdeni.

Vakaros, guļot aiz �ķērssienas un raugoties �aurajā logā, kas izgāja uz sētas pusi, Tinai �ķita, ka viņa nosmaks aiz nepārvaramā riebuma pret cilvēkiem, kuri trok�ņoja aiz sienas, � pret spekulanti, kas aprija miera balo�us, un pret viņas līdzzinātājiem.

Tā Tina dzīvoja ar gaidās trīso�u sirdi, vēl joprojām ticēdama taisnības uzvarai. Pēk�ņi izmesta no mīļotās pasaules, pilna riebuma pret to pasauli, kurā dzīve viņu iesviedusi, karādamās bezgaisa telpā starp tām abām, viņa ticēja, ka nupat, nupat uz sliek�ņa parādīsies tēvs un reizē ar to atgriezīsies patiesība, pasaule atgūs savus reālos apveidus un dūmaka izklīdīs.

Augusta vidū atbrauca Jurijs. Viņa smalkā seja, lieliskais uzvalks, gandrīz izsmalcinātā atturība vārdos un kustībās izskatījās dīvaini viņas aizkrāsnē. Laikam arī Jurijam Tina �ķita dīvaina: viņa pamanīja, ka tas mirkli svārstījās, it kā neviļus un tikko jau�ami grasījās atlēkt atpakaļ, kad viņa metās pie tā.

Pēc pirmajiem parastajiem vārdiem viņ� sacīja:

� Es nevaru raudzīties uz tevi �eit, nevaru redzēt tevi tādu. Zini ko, Tina? Brauksim uz visu dienu ārpus pilsētas.

Viņ� aizveda meiteni uz me�u, upes malu. Diena bija tveicīga un nespodra. Gaiss sutīgs. Debesis, tīdamās vieglos mākoņos, bija zaudēju�as dzidrumu, kļuvu�as palsas. Koku lapās un skujās atplaiksnīja tāds pats palss, metālisks spīdums. Jura ļoti centās � vizināja Tinu laivā, cienāja ar augļiem un saldējumu, pagatavoja zaru jumtu un gultu. Viss notika gandrīz tā, kā viņa bija gaidījusi, un tomēr viss nomāca. Domas. Sutoņa. Tveicīgās un blāvās dienas pelēcīgais spo�ums. Vakarā Jurijs aizveda Tinu uz māju. Atvadīdamās viņa jautāja:

� Līdz rītam?

� Es bū�u aizņemts līdz vēlam vakaram . . .

Viņa bija nogurusi un, nekā nedomādama, piekrita:

� Labi. Es piezvanī�u tev parīt.

Ta�u nākamajā dienā Tina sailgojās pēc Jurija. �Kāpēc mēs neesam viens pie otra �ais tik lielu un kopīgu bēdu dienās? Viņ� būs aizņemts līdz vēlam vakaram. Bet kas tas ir � vēlu? Desmit? Vienpadsmit? Ie�u pie viņa un gaidī�u.�

Jurijam piederēja istaba brāļa lielajā dzīvoklī. �eit agrāk bija dzīvojis arī vecais Heizmanis. Tinai nepatika brāļasieva Ļoļa, un tāpēc viņa reti tur ciemojās. Da�reiz, noilgojusies pēc Jurija, viņa tomēr ieradās to pārsteigt un gaidīja, saritinājusies uz tahtas tā istabā. Jurijs pārnācis vienmēr patiesi nopriecājās:

� Tina? Cik brīni�ķīgs pārsteigums!

Durvis atvēra Ļoļa. Virtuvē smar�oja pēc smalku cepumu mīklas un uz galda gulēja riekstu �aumalu kaudzes � riekstu torte bija �īs mājas iecienītākais svētku ēdiens. Ne draudzību un ne līdzjūtību, bet bailes un apjukumu Tina izlasīja Ļoļas acīs.

� Tina! .. . Mēs zvanījām .. . Nē. nē, nē, ne �eit! ... Tur pie Juras un Mi�as atnāku�i darī�anās . . .

Ēdamistabā bija dzirdamas balsis. Kāds smējās. Tina saprata: tur sanāku�i viesi, un mājasmāte negrib, lai tie sastaptos ar viņu.

� Es gribu ieiet Juras istabā .. . Pagaidīt . ..

� Tūlīt... Acumirklīti...

Pusatvērtajās Jurija istabas durvīs pavīdēja pazīstamais pelēkais uzvalks. Tina strauji izgāja cauri gaitenim, atvēra durvis. Jurijs taisīja vaļā logu un nedzirdēja viņu ienākam. Istaba bija piesmēķēta, sārtajā glieme�vākā uz galda vēl kūpēja neapdzisu�i papirosu gali. Acīm redzot viesi tikko bija pārgāju�i uz ēdamistabu.

Jurijs pagriezās.

� Tina!

Kauns, �ēlums, dusmas, apjukums, cie�anas pārvērta un izķēmoja viņa parasti mierīgo seju. Viņ� metās tai pretim.

� Es tūlīt paskaidro�u.

Bet Tina jau neskatījās uz viņu.

Kā nav vairs �ai istabā?

Trūka kaut kā nepiecie�ama, tas satrauca, biedēja, draudēja un aizdzina domas par Juriju,�Ļ.oļu, viesiem. Ģīmetne! Viņas skatiens meklēja uz sienas pierasto ģīmetni un neatrada to. Jā, tur jau tās vietā palicis tikai �etrstūrains plankums. Tur bija karājusies vecā Heizmaņa ģīmetne.

Vēl neticēdama sev, Tina paraudzījās caur stikla durvīm kabinetā. Arī tur �etrstūrains plankums.

� Jūs esat noņēmu�i ģīmetni?!

Skarbi atgrūdusi Juriju, viņa devās uz priek�namu. Jurijs aizsteidzās garām un nostājās pie ārdurvīm.

� Tina, pagaidi... Tina, apdomājies!

� Jūs esat gļēvulis.

� Tina! Ko jūs gribat? � viņ� runāja neskanīgi un ātri. � Nāve mani nebaida, jūs zināt, karā mēs nebijām gļēvuļi! Iet bojā tautas vārdā � kaut vai tūlīt! Bet iet bojā kā tautas ienaidniekam? Ko jūs no mums gribat?

� Ko jūs gribat? � Ļoļas niknais �uksts pustum�ajā priek�namā, viņas krāsoto lūpu sīkās trīsas vēlāk ilgi nedeva Tinai miora. � Ko jūs gribat? Jums nav ģimenes. Bet mums ar Mi�u ir bērni! Un Jura strādā tēva katedrā... Jau tā tik tikko noturas ... Ko jūs gribai?

Tinai bija pretīga Ļoļas maziski ļaunā seja, viņas diben-puse, zema un smaga kā rotaļlietai �stāvulītim�.

Kādā tālākā istabā skanēja bezrūpīgi sievietes smiekli, tur kāds spēlēja operas �Karmena� uvertīru, bet �eit, priek�namā, klusu un naidīgi sa�ukstējās cilvēki, ap kuriem bija savilku�ies kopīgu bēdu cilpa.

� Es saprastu pasivitāti. Saprastu izmisumu. Bet noņemt tēva ģīmetni! Mans tēvs aizstāvēja viņu dro�āk, nekā to darāt jūs, viņa dēli . .. Gļēvuji! Laidiet!

Tina runāja pilnā balsī. Pianīno attālajā istabā apklusa. Jura atkāpās no durvīm.

Tina skrie�us devās pa kāpnēm lejā, skrie�us aizskrēja līdz savai suņu būdai.

Nejēdzīgā krāp�ana bija pazemojo�a. Ta�u visvairāk mocīja divi �etrstūrainie plankumi. Noņemt tēva ģīmetni . . . Tie esot dēli! Un tomēr viņa gaidīja. Bija pat pārliecināta, ka Jurijs tūdaļ atskries pakaļ, lai visu izskaidrotu, nepazaudētu viņu.

Vispirms Tina apņēmās:

�Nelaidī�u iek�ā. Lai stāv pie durvīm kaut vai visu nakti.�

Pēc tam sāka domāt: �Kaut tikai būtu atnācis! Tā ta�u nevar ...�

Viņa skatījās pulkstenī. Pagāja stunda. Jurijs neskrēja viņai pakaļ. Tātad gaida brīdi, kad ērtāk iziet no mājas. Pagāja vēl divas stundas. Viņ� atnāks, kad izklīdīs viesi. Aizritēja trīs stundas. Varbūt viņ� staigā zem logiem . . .

Tina izsteidzās ārā, apskrēja apkārt mājai. Neviena nebija. Tre�ā nakts stunda. Viņ� vairs neatnāks.

Lēnām ausa rīts. Tina vēroja, kā pamazām nakts kļūst gai-. sāka un blāvāka.

Jurijs atnāca nākamās dienas pievakarē.

� Tina, jums jāsaprot...

� Es jau visu esmu sapratusi.

__ Nē. Tev jāuzklausa. Es ta�u nekrāpu. Es ta�u neteicu, ka bū�u darbā vai sapulcē. Es tikai, nepaskaidrodams iemeslus, teicu, ka bū�u brīvs vēlu. Es neesmu krāpis.

� Kāpēc tad jums jākrāpj tie�i? Jūs ta�u tā mīlat tīrību. Var jau to nodarīt pavisam tīri.

� Tina! Nu labi. Apvainojiet! Esmu pelnījis... Es gribēju uzaicināt jūs, pajautājiet brālim! Viņ� iebilda pret to. Mums abiem pa�laik nedro�s un grūts stāvoklis. Vakar pie mums bija ietekmīgi, bet sīkumaini cilvēki. Viņi jau to uzskata par lielu varonību, ka nāku�i pie mums, diviem �tautas ienaidnieka� dēliem, kā viņi domā. Ja nu tur būtu bijis vēl tre�ais ... Dzīve ir dzīve. Stāvokli nevarēja saasināt .. .

� Nu tad �nesaasināsim� ar. Ejiet, Jura!

� Tina! Es neesmu nelietis. Un, tāpat kā senāk, gribu būt kopā ar jums. Nevar ta�u visu saraut vienīgi tādēļ . ..

� Bet ģīmetne!

� Tina, ja tu zinātu, kā es mīlu savu darbu. Man draud to atņemt. Bet es nevaru bez tā dzīvot. Nevaino mani!

Viņa klusi atbildēja:

� Es nevainoju. Tikai nemīlu.

� Tas nozīmē, ka nekad neesat mani mīlējusi.

� Jā. Protams. Bet jūs arī.

Ar vienaldzīgu, gandrīz vecīgi gudru skatienu Tina redzēja un saprata Jurijā visu, kas kādreiz likās nesaprotams. Viņ� bija talantīgs, pilnīgi savā darbā nogremdējies un retajos brīvajos brī�os tiecās uz to māju, kur varēja visvienkār�āk un visvieglāk atpūsties. Viņu saistīja Tina, asprātīgā un dzīvespriecīgā omulīgās mājas saimniece, visā apgabalā pazīstama cilvēka meita. Bet bēdu nomāktā Tina no aizkrāsns kambarī�a. Tina, represētā darbinieka meita, viņu nepavisam neval-O/in. *a To vel varētu piedot un �ķirties bez naida. Cilvēkam, las tik daudz vissare�ģītākajiem zinātniskajiem aprēķiniem, var but nabadzīgāka jūtu pasaule. Bet ģīmetne... Viņai tēva ģīmetne karājas virs gultas galvgaļa. Noņemt! Labāk lai tad nokalst rokas!

Tina pasmaidīja ļauni un ironiski.

� Ejiet projām, Jura! �Nesaasināsim� stāvokli.

Viņ� aizgāja. Tina palika viena. Cik viegli viņu pameta �ī �mīlestība�! Un kāpēc gan lai tā būtu kavējusies! Viņa atcerējās kopā pavadītos mēne�us. Tajos dārgs bija tikai ro�u pu�ķis. Pārāk maz. Tuk�ums. Meitenīgās gaidas nogrima tuk�umā. No mīlestības nebija vairs ne vēsts. Nebija vairs arī tā Juri ja, kuru viņa bija uzskatījusi par savu draugu. Tinu nenomāca doma, ka viņa zaudējusi neeso�o mīlestību un neeso�o Juriju, bet gan tas, ka pasaule viņas acīs apgriezusies otrādi. Varbūt nebija arī tās mīļās, skarbās, bet taisnīgās pasaules, kurā viņa dzīvojusi visu mū�u, tāpat kā nebija mīlestības un Juri ja?

Bet tēvs palika! Viņ� bija vistuvākais, visreālākais, visdzīvākais un pārbaudītākais tās pasaules iemiesojums, kurā viņa izaugusi.

Sākās lietainas dienas. Tina mocījās ar apziņu, ka tēvs aizgājis bez mēteļa, vasaras kurpēs. Tuvojās septembra salnas. Vajadzēja kaut ko darīt.

Viņa nolēma iekļūt pie Korilova mājā, reiz jau bija mēģinājusi to satikt. Sargs viņu nelaida iek�ā bez izsaukuma, bet uz vēstulēm un telefona zvaniem Korilovs neatbildēja.

Tina uzzināja, ka Korilova sieva Mira Mironovna ar mazākajiem bērniem vēl dzīvo vasarnīcā, bet mājās ir viņ�, vecākā meitenīte un mājstrādniece Vaļa.

No rīta uzposusies un jautra Tina nogaidīja, kad Vaļa parādīsies mājas durvīs.

� Vaļe�ka! Cik labi, ka tevi satieku! Es eju tie�i pie jums. Atbraucu no vasarnīcas un tūdaļ atkal dodos uz turieni. Mira Mironovna lūdza nodot vīram vēstulīti un atvest atbildi. Es tūlīt pat braucu atpakaļ, varu aizvest. . .

Notika tā, kā Tina bija gribējusi, � viņa iegāja mājā, pļāpādama ar mājstrādnieci, un sargs neaizturēja. Tā viņa iekļuva Korilova dzīvoklī. Tagad bija svarīgi rīkoties tūlīt, kamēr saimnieki nav paspēju�i atjēgties, kamēr viņa nav vēl izraidīta ārā.

Guļamistabā dzirdēja kāsējam vīrieti, un Tina strauji devās uz turieni. Korilovs gulēja gultā un �ķirstīja avīzes. Viņu ieraudzījis, tas avīzes nometa un piecēlās sēdus.

� Piedodiet... Man vajadzēja .. . Mēs ta�u esam pazīstami ... Es atnācu ...

Tina redzēja, ka mirkli viņ� nezināja, ko darīt � pazvanīt, sākt kliegt, dzīt ārā? Tad, acīm redzot nevēlēdamies skandāla, atlaidās uz spilveniem.

� Jā, es redzu, ka esat atnākusi... pat ielauzusies. Nu tad sēdieties ar! � Viņ� norādīja uz zemu, mīkstu sēdekliti blakus gultai.

Tina paklausīgi apsēdās, sajuzdama atvieglinājumu jau tāpēc vien, ka nav izdzīta.

Korilovs aplūkoja to no galvas līdz kājām. Acis viņam raudzījās ledaini. Viņ� prātoja, kā pareizi izturēties �ai negaidītajā situācijā.

� Galu galā tas pat ir patīkami... atmosties un ieraudzīt glītu paziņu.

�ķita, ka situācija viņu jau uzjautrina. Bet katra viņa kustība un katra intonācija bija precīzi aprēķināta.

Sniedzoties pēc papirosa, Korilovs pieskārās ar roku Tinas celim.

� Es atnācu, lai parunātu par lietu . . .

Viņ� pacēla augstos uzacu lokus.

� �eit es nerunāju par darba lietām. Ja karā kā karā, tad guļamistabā kā guļamistabā! ...

Tina piecēlās un atkāpās pie sienas. Viņa saprata: Korilovs soda viņu par ielau�anos, soda pa�am visvieglākajā un viņai visaizvainojo�ākajā veidā. Trāpīgi un smalki tas sodīja Tinu ar viņas pa�as ieroci � ar to stāvokli, kādā viņa sevi pa�laik nostādījusi. Korilova acīs Tina nebija ne paziņa, ne paziņas meita, ne mei�a, kas viņam patika un kādreiz bija piespiedusi kļūt vaļsirdīgam. Tā viņam tagad bija tikai nekaunīga lūdzēja, kuru vajadzēja, cik iespējams, nesaudzīgāk sodīt par nekaunīgo pārdro�ību. Otro reizi mū�ā Tinai gribējās nonāvēt cilvēku. Viņa samiedza plakstus.

� Es ierados �eit tādēļ, ka nespēju panākt sarunu ar jums ne darbā, ne uz ielas. Atnācu pie jums kā pie komunista parunāt par lietu, kas man ir svarīgāka par dzīvību.

� Kas attiecas uz lietu ... � Viņ� atsvieda segu un apsēdās. Apjukumā Tina nodomāja, ka Korilovs tagad viņas klātbūtnē piecelsies vienā apak�veļā, lai tikai sodītu viņu un nesaudzīgāk apvainotu. Bet tas bija ģērbies pid�amā. Piecēlies viņ� turpināja: � Kas attiecas uz lielu, tad jums sen bija laiks saprast, ka nebūs nekāda labuma no visām jūsu vēstulēm, iesniegumiem un vēl jo vairāk �āda veida avantūrām. Drīzāk gan otrādi...

� Bet runa ta�u ir par cilvēku, kas cietis nevainīgs!

Viņ� apklusināja Tinu ar nepacietīgu un valdonīgu �estu.

� Ja runa ir par lietu, tad jums jāzina, ka izlemju nevis es, bet likums un lietas apstākļi.

Korilovs devās uz durvīm, viņa aizstājās tām priek�ā un steidzīgi teica:

� Es jūs saprotu ... apstākļi liecinās viņam par labu. Jums cs lūdzu tikai vienu: ātrāk un rūpīgāk izmeklēt �os apstākļus! Ta�u bez vainas ... Ne kādas ziņas, ne pienesumu ... Viņ� ir vecs, slims, karā ievainots. Viņ� ta�u neizturēs ... Ko lai es lūdzu? Pie kā lai eju? Es ta�u visiem lūdzu tikai vienu � paātrināt izmeklē�anu!

Korilovs lēni atbildēja:

� Paātrināt? .. . Varbūt tā arī vajadzēs darīt.

Viņ� iegāja vannas istabā un no turienes uzsauca �oferim:

� Kostja, pavadiet Tinu Borisovnu! ...

Institūtā sākās mācības. Tina pārgāja dzīvot uz kopmītni. Biedrenes, viņai klātesot, runāja klusākā balsī un apvaldīja smieklus, it kā istabā būtu smagi slims cilvēks. Sīs rūpes aizkustināja Tinu, bet viņa saprata arī to, cik grūti ir meitenēm, kurās dzirkstī jaunība un līksme, ik mirkli just sve�u bēdu tuvumu. Viņa gāja mācīties uz bibliotēku, klaiņoja viena pa ielām, bet tajās stundās, ko pavadīja kopmītnē, nodarbojās ar istabas kopējo, vienkār�o saimniecību. Viņa uzposa, tīrīja, mazgāja. Sāka spīdēt logi, lampas, tējkannas. Mirdzo�i baltas kļuva salvetes un galdauti, ta�u viņas nemiera pilnās rokas arvien vēl meklēja darbu. Tina zināja, ka tēvs izturas vīri�ķīgi, un centās būt viņa cienīga meita.

Tinai bija jāiztur vēl viens pārbaudījums. Viņu izsauca uz komjaunatnes komitejas sēdi. Piektā kursa studente Lopatkina, novārgusi sieviete ar dzeltenu seju un drud�ainām acīm, prasīja vārdu:

� Es uzskatu, ka mūsu rindās nav vietas cilvēkam, kas radniecību stāda augstāk par komjaunie�a principialitāti, kas dzīvojis plecu pie pleca ar ienaidnieku un nav spējis vai arī nav gribējis to saskatīt un atmaskot. Tāpēc es un grupa biedru uzrakstījām iesniegumu par studentes Karami�as izslēg�anu no VĻKJS rindām.

Tinu pārņēma nepārvarams sastingums. Viņa tikko spēja pateikt da�us vārdus:

__ Tēvs nav ienaidnieks ... Viņ� ir komunists ... Viņ� ir vislabākais cilvēks ...

__ Tas nevienu nepārliecina! � sauca Lopatkina. � Tas nav nekāds pierādījums! Tu viņu aizstāvi � tātad tu jūti līdz ienaidniekam?!

Tinai jautāja:

� Ko jūs vēl varat sacīt?

Viņa klusēja. Juta, ka klusē�ana pazudina, un tomēr nespēja izrunāt ne vārdu. �Ko lai saka? Taisnoties? Par ko?�

� Kā tad tas nu iznāk, biedri? � viņa izdzirda sava kursa biedra Volodjas Bugrova dusmīgo un nepacietīgo balsi, kas visus pārsteidza. Bugrovs bija institūta sporta zvaigzne un tāpēc parasti nemēdza sevi apgrūtināt ar nodarbībām un studentu dzīves jautājumiem.

Stadionā bija slaveni � Bugrova izrāvieni�. Līdz distances vidum Bugrovs skrēja gāzelēdamies, apkārt skatīdamies, gandrīz vai svilpodams. Bet distances beigās izrāvās uz priek�u. Tas ne katrreiz beidzās veiksmīgi, ta�u vienmēr padarīja sacīkstes spraigas, un pats sportists iekaroja mei�u sirdis. Arī mācījās Bugrovs ar �izrāvieniem� � pusgadu institūtā nekā nedarīja, bet pirms eksāmeniem viss kurss nāca viņam talkā. Par panākumiem sportā un labsirdīgā rakstura dēļ Volodju mīlēja un piedeva viņam pat izgā�anos eksāmenos. Tinai derdzās, ka Bugrovs nekaunēdamies saņēma sliktas atzīmes un eksāmenos uzrādīja meiteņu izgatavotus rasējumus. Ko par viņu var sacīt �is aprobe�otais stadiona luteklis?

Volodja izgāja priek�ā, laiski gāzelēdamies, kā vienmēr. Viņa seja un rokas bija tum�i brūnas � vēl nebija nogājis sportiskais iedegums, gai�i brūnās acis �ķita saulē izbalēju�as. Virs tum�ās pieres sacēlies stāvus kvie�u krāsas matu cekuls, kas arī izskatījās kā izbalējis. No viņa strāvoja saule, izturē�anās bija brīva kā kūrvietā, bezrūpīga kā pludmalē. Volodja sapulcēs nekad nerunāja. Kāpēc nu pēk�ņi grib runāt? Ko viņ� spēj pateikt? Jaunekļa lūpas bija sarauktas īgnā pretīgumā.

Tina nodomāja: �Tūdaļ sacīs: �Ko tur tik daudz spriest? Balsosim par izslēg�anu � un darīts!��

Viņ� izgāja priek�ā un atkārtoja:

� Kā tad tas nu iznāk, biedri? Ir ta�u sacīts: bērni par tēviem neatbild! Viņai pārmet, ka nav saskatījusi ienaidnieku. Bet to ta�u neredzēja viss apgabals. Ko tad jūs no viņas īsti gribat?

� Vai tu viņu labi pazīsti? Vai vari galvot? � Lopatkina noprasīja.

� Es ta�u v;ņu vispār nepazīstu! �Labdien un sveiki� � tāda ir visa mūsu pazī�anās. Es tikai principa dēļ. Jūs apvainojat: kāpēc viņa pa�laik klusē? Ja man kāds teiktu, ka esmu bandīts un jūtu līdzi bandītiem, vai tad es runātu? Es gāztu pa zobiem, ne vārda neteicis!

� Bet ja ar tevi oficiāli runātu komjaunatnes komitejas loceklis? � vaicāja Lopatkina.

� Tik un tā gāztu pa zobiem.

Bugrovs, galvu neprgriezis, pa�ķielēja uz Lopatkinu, tikko manāmi pakustināja plecu un dūri, bet izdarīja to tik �ķelmīgi un izteiksmīgi, ka visi sāka smieties, � Bugrova veselīgie spriedumi un labsirdība ietekmēja arī citus. Viss pēk�ņi �ķita vienkār�āks, vieglāks un labāks. Lielākā daļa runātāju atbalstīja Bugrovu.

Pēc komitejas sēdes Tinai gribējās Volodjam pateikties kaut vai ar skatienu. Iedama garām, viņa tī�i apstājās, bet viņ� pat nepalūkojās. Kā vienmēr, Volodjam apkārt bija cilvēki.

Vāj�, mazs studentiņ� bakstīja viņam ar pirkstu krūtīs un, mazliet raustīdams valodu, sacīja:

� T-tu esi cilvēks, ko pazudinājis s-stadions! Ja t-tevi n-nebūtu s-samaitāju�i stadiona Mauri, tu būtu varējis kļūt par c-cilvēku.

� Pareizi tu uzstājies, Volodjka!

� īsts Bugrova izrāviens!

Un tomēr pasaulē bija taisnīgums un gaisma. Tina aizejot juta, ka ap sirdi ir vieglāk. Vēl nesatricināmāka kļuva viņas pārl�ecība, ka tēvs drīz būs mājā. Ieradīsies kāds drosminieks, stiprs garā, pateiks vienkār�us, patiesus vārdus, un pasaulē atkal viss būs kārtībā.

Iestājās auksts laiks. Tina mēģināja vēlreiz tikties ar Kori-lovu. Viņa notvēra to pie ma�īnas, un tas noteica pieņem�anas stundu.

Tinu pieņēma viens no Korilova palīgiem un paziņoja, к л tēvs pirms nedēļas miris.

Tina nespēja atgriezties kopmītnē, nespēja runāt. Viņa klīda pa ielām bez mērķa, bez jēgas. Aukstais novembra lietus gan kapāja, gan sīki smidzināja, gan atkal slīpām strūklām laistīja zemi; centra ielas izbeidzās, sākās priek�pilsētas �ķērsieliņas, pēc tam klajums, aiz tā atkal mājas. Tina gāja un gāja. Atjēdzās nepazīstamā sād�iņā. Ilgi stāvēja vējā pie autobusa pieturas, izlija cauri slapja. Lietus, aukstums, fiziskās cie�anas aizvirzīja tālāk to briesmīgo, ko viņa bija uzzinājusi. par ko baidījās domāt.

Dzijā nakti Tina pārradās kopmītnē. Viņa priecājās, ka uguns nodzēsta un meitenes guļ. Nebūtu pielicis spēka stāstīt. Uguni neiedegusi, nenoģērbusies viņa iekrita gultā.

Uz rīta pusi Tina sāka murgot. Otrā dienā, saslimu�u ar plau�u karsoni, viņu aizveda uz slimnīcu.

Plakstus cie�i aizvērusi. Tina gulēja augām dienām. Viņa redzēja tēva lielo lauvas galvu, labsirdīgās, iekaisu�ās acis. Par tēvu viņa domāja nemitīgi. Atcerējās to trauksmīgo rītu, kad tas atgriezās. Cik viņi abi bija laimīgi 1 Kāpēc tēvs pārnāca. kāpēc nenomira vienā stundā ar māli? Mirt par dzimteni slavas pilnā kaujā, reizē ar mīļo un blakus tai .. . Nekad viņam nebūtu bijis jāpārcie� tas, kas viņu piemeklēja pēdējā laikā ...

Tina vienmēr atcerējās tēva acis: kāds tajās bija sastindzis izbrīns, kāds nāves rūgtums! Tāda nāve un viņas ierastā, mīlētā pasaule � tas nebija savienojams. Kur pazudusi �ī pasaule? Vai tā vispār ir bijusi?

Sirds asiņoja kā atvērta brūce, viss pasaulē bija kļuvis ass, viss ievainoja. Sāpīgi bija redzēt aiz loga mirgojo�ās zvaigznes. Sājā laikā viņa nespēja bez sāpēm paraudzīties pat uz avīzēm, jo nevarēja tajās rast atbildi uz moko�ajiem jautājumiem. Padzirdusi, ka miris kāds slimnieks, viņa par to nodomāja: �Laimīgais! Nomiris no slimības!� Izdzirdusi stāstām par nelaiķi, viņa sprieda: �Nāve dara svētu miru�o piemiņu, arī sliktu, arī zemisku cilvēku piemiņu. Tikai tev nāve neatnesa pat �ā labuma ...�

Dienām un naktīm Tina bez mitas klusi sarunājās pati ar sevi:

�Māti atņēma kar�. Viņa cīnījās par taisnīgu pasauli. .. Bet kādā kaujā kritis tēvs? Vai ir vēl �ausmīgāka nāve par viņa nāvi? Cilvēku, kas atdevis partijai dvēseli, soda ar nāvi partijas ienaidnieki, kuri slēpjas aiz partijas vārda! . ..�

Dienas un naktis, domu viesuļu dzītas, Tinai aiztrauca nemanot. Pāris nedēļu viņa negulēja, un pat miega zāles nespēja nomierināt smadzenes. Tre�ajā nedēļā viņu pievārēja miegs, dziļ� kā narkoze.

Tina nogulēja divas dienas un divas naktis, bet, kad pamodās, sāpes bija nomainījusi trula vienaldzība pret sevi un pasauli. Zaudējusi laba un ļauna mērauklu, viņa bija zaudējusi arī spēju mīlēt un nīst. Zaudējusi ticību cilvēku taisnīgumam, viņa bija zaudējusi arī interesi par cilvēku spriedumiem. Tikai pa�as spriedumi tagad �ķita nozīmīgi un vērtīgi. Prāts ieguva slimīgu asumu, viņa jutās kā cilvēks, kas pirmo reizi apmeklējis anatomijas institūtu un ir pārsteigts, cik briesmīgas izskatās zarnas, nieres, plau�as . . . Kā �is pārsteigtais cilvēks negribot saskata zem veselo cilvēku ādas neglītos orgānus, tā arī Tina alla� saklausīja aiz parastajiem vārdiem melus.

Viņas kaimiņiene palātā bija jauna, labsirdīga marksisma-ļeņinisma katedras aspirante.

� Mūsu katedra jebkurā institūtā ir vado�ā! Mēs veidojam idejiskos pamatus!

Agrāk Tina būtu pasmaidījusi par �o naivo uzpūtību, tagad viņa nodrebinājās, juzdama aiz tās nevis interesi par idejām, bet tikai di�o�anos ar �vado�o stāvokli�.

Vīrs, tās pa�as katedras asistents, sievai jautāja:

� Ar ko tu kopā pastaigājies pa slimnīcas dārzu?

� Ar ģenerāli no piektās palātas.

� Ko jūs neteiksiet! Viņa jau pastaigājas kopā ar ģenerāļiem!

Klausoties �os vienkār�os vārdus, Tina riebumā novērsās. Ikdieni�ķie dialogi atklāja sievas pa�apmierinātību un vīra seklo lepnumu. Viņ� nāca katru dienu, un stundām ilgi abi tērzēja par mantām, modēm, teātriem, bet nekad �o idejisko pamatu veidotāju sarunās neieskanējās interese par kādu domu, ideju, grāmatu. Tina sprieda par tiem savu tiesu un nosodīja tos stingrāk nekā Jevdohu.

Izveseļojusies Tina atgriezās institūtā un sāka mehāniski darīt visu, ko bija darījusi agrāk,.� ēst, dzert, mācīties, apkopt istabu. Viņai �ķita, ka tādai stingai vienaldzībai, kāda pārņēmusi viņu, nāve piebiedrosies pati no sevis. Tina centās domāt, cik iespējams, mazāk. Nogrimusi mācībās un ikdienas rūpēs, viņa ieslēdzās tanīs kā dzelzs lokā, un tas bija arī viņas jūtu un domu loks. Bet, jo mazāk viņa centās domāt, jo spilgtāka kļuva iztēle. Domas, padzītas zemapziņā, neizgaisa, tās nogulsnējās, norūga, sabiezēja, pārvērtās par tēliem.

Tinas sapņi bija tik spilgti un daudzveidīgi kā pati īstenība. Viņa sapņoja tos ar turpinājumiem no nakts uz nakti, tie bija sapņi � atmiņas, sapņi � alegorijas. Laiku pa laikam viņai rādījās kāds sen aizmirsts notikums.

Tas bija pirms daudziem gadiem. Tina brauca tramvaja. Viņai priek�ā apsēdās meitene ar lielu ābolu grozu. Tā bija gai�mataina un ziedo�a, ar cirtām uz izliektās un kā ābols gludās pieres, ar dzimumzīmīti uz sārtā vaiga. Vados kaut kas sabojājās, un tramvajs apstājās. Daudzi pasa�ieri, starp tiem ari mei�a ai āboliem, izkāpa ārā. Pēc brī�a tramvajs sāka no jauna kustēties, un izkāpu�ie pasa�ieri metās atpakaļ. Atskanēja pēk�ņs kliedziens, un tramvajs strauji nobremzēja. Tina izkāpa un piegāja klāt cilvēkiem, kas bija sapulcēju�ies pie sliedēm. Āboli bija izbiru�i uz putekļainā bruģa. Meitene gulēja uz sliedēm. Viņas kleita bija sarāvusies uz aug�u. Gū�u vietā rēgojās asiņaina gaļa ar smailām, iesārtām kaulu drumslām, vienkār�ā apak�svārka me�ģines bija iespiestas drausmīgajā javā. Mei�a runāja ļoti mierīgā balsī:

� Pavelciet man svārkus uz leju ... Un palīdziet mani Ko tad es te guļu?

Viņas seja bija bāla, ta�u mierīga, un tikai jau iegrimu�ajās acīs plaiksnīja �ķir�anās no dzīves, un pārāk mierīgā balss skanēja kā no tālienes.

� Vai tie�ām viņai nesāp? � pūlī kāds vaicāja.

Cits atbildēja:

� Tas ir �oks. Kad pārmērīgi sāp, cilvēks vairs nekā nesajūt.

� Nomirs jau gan, neizturēs ...

� Skaidrs, ka �āds tāds vārgulis nomirtu gan. Bet �ī jau ir pārlieku stipra! Nenomirs, paliks dzīva, pati sev par postu.

Tina sapņoja, ka ari viņa tāpat guļ ar sadragātām kājām uz putekļainas ielas. Un ari viņa tāpat vairs nejūt sāpes, ir atsve�inājusies no visa, kas notiek uz zemes.

Atzīmju grāmatiņā Tinai, tāpat kā senāk, bija teicamas atzīmes. Kā senāk, pieblīvētajā studentu istabā laistījās na�i, dak�iņas un tējkannas. Un, tāpat kā_ senāk, istabas biedrenes izturējās pret viņu maigi. Tina priecājās, kad tās ieradās, bet neskuma, kad nevienas nebija. Ja to vietā būtu pavisam citas meitenes, Tina tāpat uzkoptu �o istabu, tāpat greznotu viņas ar savām blūzītēm un apkaklītēm � tik zemu Tina vērtēja savas mantas, savu laiku, savu darbu, sevi pa�u. Kas viņai vēl varētu būt dārgs? Viņa to nezināja. Vai atdotu meitenēm to, kas pa�ai dārgs? Ari to viņa nezināja. Bet kā lai dzīvo, ja viss �ķiet bez vērtības � gan pati, gan citi cilvēki? Arī to viņa nezināja. Vairs nemīlēdama, Tina pārstāja just ari riebumu. Ar tiem, ko agrāk uzskatīja par labākajiem, tagad viņai bija grūtāk nekā ar citiem. Gribējās tiem jautāt: �Ja jūs esat labi, kā tad jūs varat to pieļaut? Bet, ja esat slikti, kāpēc tad melojat, ka esat labi?� Sie cilvēki satrauca domas, un Tina steidzās aiziet no tiem. Istabas biedrenēm par brīnumu, viņa stūrgalvīgi izvairījās no Jurija Heizmaņa, kas nāca pie viņas ciemos, izvairījās no daudziem citiem, toties bie�i gāja līdz mazliet iereibu�ajam Aleksejevam. Tas nebija ne slikts, ne labs cilvēks, tas bija niecīgs, un viņa ar to jutās viegli tie�i �īs niecības dēļ. Apsaldētai vietai sals nav bīstams, tikai siltums rada sāpes. Tina zināja, ka Aleksejeva tuvumā viņai nedraud tas vienīgais, kas spēj atsaukt atpakaļ sāpes, reizē pievēr�ot atkal dzīvei, vienīgais, kas viņai bija bīstams, � cildenums. Sā cilvēka klātbūtne nemodināja nevienu domu, nevienu jūtu. Meitene aizmirsa Aleksejevu, tikko bija no tā novērsusies, bet, būdama kopā ar to, meta klusu un nicino�u izaicinājumu citiem: �Jūs uzskatāt sevi par gudriem, godīgiem, labiem? Jūs esat sliktāki nekā viņ�. Viņ� ir atklāts savā niecīgumā. Bet jūs melojat, tēlodami godīgos.�

Tina vairs nevienu necienīja, un tas viņas acīs visus padarīja vienādus, nokāva interesi par cilvēkiem, un palika tikai vienaldzīga ziņkāre tie�i par tām cilvēku un dzīves tum�ajām pusēm, kuras viņa agrāk nepazina. Iesaldējusi savas jūtas, piespiedusi apklust saviem vārdiem, Tina jo vieglāk sāka runāt sev sve�ā valodā, to cilvēku valodā, kuri modināja viņas nievīgo ziņkāri, vienalga, kas tie būtu � Jevdoha, Aleksejevs vai vado�ās katedras aspirante. Viņai pat nevajadzēja izlikties. Kā �ķirstiņ� ar melnu, pulētu vāku viņa aiz trim atslēgām citiem nepieejami un neaizsniedzami glabāja to, kas piederēja pa�ai, un vienaldzīgi atstaroja virspuses melnajā tuk�umā visu, kas slīdēja garām.

Bet dzīve uzdeva Tinai un viņas nievām mīklas. Cilvēki radīja jaunas ma�īnas, mainīja upju gultnes, raka kanālus, būvēja milzīgus aizsprostus, cēla hidroelektrostacijas un priecājās par to. Arī viņa nevarēja neuztvert �o darbu di�enumu un �ā prieka skaidrību. Bet kā tas savienojams ar to tumsu, kas ielauzusies viņas dzīvē? Pazīstams fiziologs kādreiz bija stāstījis Tinai par eksperimentu ar suņiem. Lai radītu sunim mākslīgu nervozitāti, tas jāpieradina, zvanam atskanot, saņemt glāstus un barību, bet, gaismai iedegoties, � sitienus, un pēc tam reizē jāzvana un jāieslēdz gaisma. Divi tādi vienlaicīgi, pretēji un nesavienojami kairinātāji rada smadzenēm pārāk lielu slodzi, un tāpēc iestājas aizture, kas paralizē visus refleksus. Suns pārstāj dzert un ēst, zaudē kustē�anās un uztveres spējas. Stundām tas sē� sastindzis, vienaldzīgs pret uzklie-dzieniem, glāstiem, pret sevi pa�u. Tina atgādināja �ādu suni. Dzive bija izvirzījusi uzdevumu � savienot nesavienojamo. Un viņas dvēsele, ko nospieda �ā pārmērīgi smagā uzdevuma slodze, iegrima nedzīvā stingumā.

Reiz, kad meitenes kopmītnē sāka runāt par jauna kara draudiem. Tina pamanīja, ka ir iek�ējas apņēmības pilna. Ko viņa darītu, ja valstij uzbruktu? Protams, dotos uz fronti! Vai tad var atdot to, kā vārdā gāja bojā māte, kam dzīvoja tēvs, to, par ko cini jās Ļeņins un tūksto�iem labāko cilvēku? Tas ta�u pastāvēja, tas auga, lai notika kas notikdams. Brīnīdamās Tina vaicāja sev: �Tātad man ir vēl arī kas dārgs?� Vienaldzīga pret sevi un savu likteni, pret debesi un zemi � viņa nevarēja būt vienaldzīga pret to, ko bija radīju�i labākie cilvēki.

Tuvojās ziemas brīvdienas.

Agrākajās brīvdienās gan vilcieni, gan tvaikoņi, gan lidma�īnas, gan labāko kūrvietu labākās sanatorijas � viss bija Tinas rīcībā.

Tagad viņai nebija uz kurieni braukt.

� Palik�u kopmītnē, � viņa sacīja Ņinai, istabas vecākajai.

� Viena pati tuk�ā kopmītnē? Prātiņ, nāc mājā!

Draudzenes ierosināja, lai Tina izvēlas, kur braukt: pie Ņinas vai arī citas kursa biedrenes � profesora meitas. Viņa baidījās apgrūtināt Ņinas tuviniekus un negribēja braukt uz profesora māju, kurā alla� valdīja jautrība.

� Ir vēl viens variants, � Ņina turpināja. � Volodjas Bugrova mājā ir brīva jumtistabiņa. Dzīvo divi vien ar māti, bet pieder tiem vesela mājiņa. Volodjka izkritis ma�īnmācībā un ielaidis visus priek�metus. Viņu vajag izvilkt! Ja tu dzīvotu tur, būtu tev labi un viņam arī. ..

Tina gribēja palīdzēt savam aizstāvim. Viņ� uzņēma meiteņu priek�likumu kā pa�u par sevi saprotamu:

� Man ta�u ir treniņi. Se�os sporta veidos noturu pirmo vietu institūtam un divos � pirmo vietu apgabalam. Es izpalīdzu institūtam stadionā, bet tu izpalīdzi man mācībāsl

Tā Tina nokļuva strādnieku ciemata mazajā mājiņā. Klusajās istabās ar krāsotām grīdām un glazētu podiņu mūrī�iem nedzirdami rosījās Volodjas māte Praskovja Fjodorovna, ko dēls dēvēja par vecmāmiņu, � maziņa, tukla vecenīte ar laipnām, it kā vaicājo�ām acīm. Viņa vārīja, mazgāja, tīrīja un katru brīvu brīdi adīja, neskatīdamās uz adīkli, adīja ar tādu neparastu veiklību, ka irbi zibēja vien.

� Mazbērniem, � viņa īsi paskaidroja Tinai. � Vecākais dēls nepārnāca no kara. Ir mazbērniņi, dzīvo tālu. Un nav ar ko atbalstīt. Volodja pats iztiek no stipendijas. Tikai �o to noadu, aizsūtu ...

Viņa uzklāja Tinai mīkstu gultu, iekūra krāsni un nedro�i ierunājās:

� Man ir smuka ģerānīte. Tikai nezinu, vai jums patiks. Da�i saka � tā tik tāda sād�as puķe.

� Man patīk ģerānijas.

Vecenīte nopriecājās, uznesa jumtistabiņā trīs ģerāniju podus un uzlika tos uz izgrieztām papīra salvetītēm. Jau pirmajos tik�anās brī�os Tina saprata, ka vecmāmiņa Praskovja ir lēnprātīga, ka tai nepiecie�ams nemanāmi un nemitīgi kaut ko darīt cilu labā. Vakarā, kad Tina bija apgūlusies un nodzēsusi uguni, vecmāmiņa klusi pavēra durvis.

� Te mūsu runcis ielavījies. Esmu viņu ieradinājusi gulēt gultā. Man vienādiņ sāp mugura, �is sasilda � un man tad vieglāk. Bet jums varbūt nepatīk, tad es �o paņem�u prom.

� Nē, man patīk ... � miegaini atteica Tina.

Viņa atpūtās. Aiz loga spo�ajā laternas gaismā bez mitas lielām pārslām krita sniegs. Runcis ielēca gultā, piesardzīgi pielīda pie Tinas un murrādams meklēja sev ērtāku vietiņu.

Nekas nebija līdzīgs redzētajam un pārdzīvotajam, labajā vecmām�ņas pasaulē viss �ķita vienkār�s un kluss. Nekas �eit nemodināja smagas domas, neuzdeva neatrisināmus uzdevumus. Viņa pamodās atpūtusies, paglaudīja kaķi, kailām kājām pieskrēja pie ģerānijām, pataustīja ziedlapiņas, uzpūta elpu aizsalu�ajam logam. �Kas noticis? Kāpēc man �eit ir tik viegli? Vai vecmāmiņas dēļ? Jā, protams, labāka par visu ir vecmāmiņa. Kā man viņu vajag! Un visu �o kluso, ļoti jauko mājiņu! ...�

Kā pēc smagas sb'mības viss �ķita neredzēts un viss patika: sniegs aiz loga, debesis virs jumtiem, krāsotie gridas dēļi, dzeltenās kaķa acis.

Kad bija padzerta lēja. Tina nosēdināja Volodju mācīties.

� Izlasi un izstāsti! � viņa stingri sacīja.

Volodja stāstīja juceklīgi un nevērīgi.

� Priek�stats par materiālu tev ir, � viņa noklausījusies deva savu vērtējumu, � tikai tev nav ne mazākās jēgas par loģiku. Tu vienmēr pa�auj kaut kur garām. Visu laiku aizmaldies no galvenā virziena! Mani tas neapmierina.

Viņ� jautri iesmējās.

� Toties mani apmierina.

� Volodja, es uzskatu, ka man ir tiesības dzīvot pie tevis tikai tajā gadījumā, ja tu noliksi uz teicami. Vai nu tu zināsi teicami, vai es braucu prom!

� Tā nu gan ir alternatīva! � viņ� atkal iesmējās.

Sākumā Volodja �āvājās un centās ātrāk tikt vaļā no mācī�anās, ta�u Tina, kam piemita stingrs metodiskums un lielas darba spējas, nebija pielūdzama.

Vakarā Volodja pierunāja iet paslēpot. Viņa uzbrauca virsū cinim un pakrita.

� Tev ir priek�stats par slēpēm, bet nav ne mazākās jēgas par slēpo�anu! � viņ� atriebīgi teica, noliecies pār meiteni. � Uz kuru pusi tad tu visu laiku �auj? Un kāpēc tu aizmaldies no galvenā virziena? Mani tas neapmierina!

Un, gulēdama sniegā, Tina pirmo reizi pēc ilga laika iesmējās.

Dzive ritēja viegli un gludi. Viņi kopā mācījās, bet pēc tam kopā slēpoja un slidoja. Tinai nebija sportistes dotību, un Volodja lepojās ar savu pārākumu.

� Tu nedrīksti domāt, � viņ� dusmojās. � Uz slidām nav laika prāto�anai. Ir jākustas! Atbrīvo galvu! Nu, viens, divi...

Tina ar prieku klausīja sava biedra komandai �nedomāt!�.

Viņa iemīļoja vecmāmiņu un arvien vairāk pierada pie Volodjas. Atklājās, ka viņ� ir apdāvināts puisis. Mācījās slikti tikai tāpēc, ka negribēja piepūlēties, jo bija pārliecināts, ka pietiek ar stadiona lauriem vien. Reiz viņ� palīdzēja kaimiņu bērneļiem celt sniega kalnu, bet Tina, pie vārtiņiem stāvēdama, lūkojās uz viņu. Volodja rosījās klusi, bet centīgi, ar prieku, it kā domādams, ka sniega kalna uzcel�ana bērniem ir viņa dzīves vissvarīgākais uzdevums.

Noraudzīdamās uz Volodju, Tina neviļus pasmaidīja. Un arī viņ�, pamanījis mei�u, uzsmaidīja tai ar labsirdīgu, kautru, glu�i tādu pa�u smaidu kā vecmāmiņai. �ai mirklī Tina bezrūpīgajā stadiona mīlulī skaidri saskatīja viņa māti � mazo, kluso sievieti, kura tiecas mū�dien rūpēties par citiem un klusi priecājas par �īm rūpēm, spēj gūt vienkār�u laimi, kas sasniedzama vienīgi tīrām, stiprām dvēselēm.

Iepazīdama māti, Tina dziļāk saprata ari dēlu.

Kādu ritu, atvērusi durvis, viņa ieraudzīja, ka Volodja ar grāmatu rokā sē� uz jumtistabiņas kāpnēm.

� Kāpēc tu mācies �eit? �eit ta�u ir neērti.

Viņ� klusēdams pasmaidīja savu kautro, maigo smaidu, un viņa acis Tina ieraudzīja labi pazīstamo, uzticības pilno �su-nisko izteiksmi� . ..

Vecmāmiņas laipnums kļuva sat^raukts un pārspīlēts, ta�u Tina nekā nesaprata, kamēr to noskaidroja kāda nejau�a saruna.

Vecmāmiņa izstāstīja par savu vīru:

� Bija gan ij skaists, ij laipns, ij labs amatnieks. Tikai ar vienu kaiti sirga. Tā pati amatnieku slimība � �ad tad iedzēra ... Sākumā pa druskai. Es jau uzreiz nemaz neapjēdzu to nelaimi. Sak, vai nu cilvēkam vienmēr var saule spīdēt, tāpat jau iekrīt katram arī pa lietus dienai. Bet vēlāk arvien stiprāk un stiprāk. Saules dieniņu vairs nebija nemaz. Lietus vien. Tā ari galu dabūja. Nenosargāju. Jaunībā nesapratu, kas tā par nelaimi. Kad sapratu un atjēdzos � bija jau par vēlu.

Vecenīte apklusa. Irbi, kas pa�i no sevis �audījās pirkstos, nodrebēja, aprima, noslīga uz ceļiem. Tina zināja, ka vecmāmiņa spēj adīt vienmēr � sarunājoties, brīvā brīdī, pusmiegā. Viņa nodomāja, ka nenogurdināmos pirkstus paralizējis seno sāpju spēks. Ta�u vecenīte nesāka runāt par pagātni.

� Mans Volodja tīri tāds pats kā Aleksejs. Da�reiz, kad nāk iek�ā, tā ij satrūkstos � dzīvs Aļo�a . . . Lai ķeras pie kā ķerdamies, viss viņ. m padodas. Bet man pat no tā ir bailes. Veci ļaudis mēdza sacīt: �Visskaistāko puķi vienmēr plūc pirmo. Ap skaistāko mei�u ļaunas valodas virmo. Visskaistākais jauneklis galvu pazaudē pirmaisl� � Kalsnie pirksti, kas vienmēr bija lieti�ķi mierīgi, pametu�i irbus, nemierīgi knibināja lakatiņa stūrus un aizkustino�i baltās podziņas, kas spīdēja pie tum�ās satina blūzes. � Arī �is paradums . .. tas, ka viņu vilktin velk ... man atgādina Aļo�u. Sliktu neko nevaru sacīt. Kādi jau visi, tāds arī Volodja. Kas tur slikts, ja palīksmojas ar biedriem. Nestāvētu man acu priek�ā viņa tēvs, es varbūt neraizētos. Bet tā ... Agrāk ta�u � kā sākās brīvdienas, tā vienos priekos. Pirmās brīvdienas, kad nav glāzīti cilājis. Pirmās brīvdienas, kad dienu un nakti ir mājā. Kamēr es esmu dzīva, viņ� vēl ir pie manis, pie mājas. Bet man ta�u aizpērn vēzi izgrieza.

Mātes lēnprātīgās acis ar bailēm un cerībām raudzījās uz Tinu.

Volodja vairs nebija Tinai sve�s cilvēks, tā liktenis tagad bija atkarīgs no viņas.

Bet Volodja uzlūkoja Tinu kā brīnumainu gājputnu, kas atlidojis �urp, lai rastu patvērumu.

Daudzus mēne�us apgabala izpildu komitejas priek�sēdētāja vietnieka meita kaut kur dzīvoja un gāja uz institūtu, brauca �Zisā�, valkāja visā pilsētā labāko ka�ociņu un ne reizi neuzsāka sarunu ar mei�u izlutināto Volodju. Te pēk�ņi � ne no �ā, ne no tā � Tina ieradusies �īs mājas jumta istabiņā, staigā, sudrabainā rītakleitā ģērbusies, stingri pārbauda viņa zinā�anas ma�īnmācībā, mācās no vecmāmiņas adīt un augiem vakariem klusi sē� tai līdzās, nav nemaz vairs sve�a, iedomīga, ir glu�i kā pa�u cilvēks, skumīga, nerunīga ... ne meitene, ne jaunava, ne sieviete, bet brīnumains radījums. Gājputns ar aiz�autu spārnu. Volodja zināja, � ja nebūtu ievainotā spārna, Tina �ai mājā neatrastos. Un viņ� mīlēja ir meiteni, ir tās slimo spārnu. Tina ne tikai valdzināja Volodju, viņa arī modināja tā spēku, dzīvesprieku un labsirdību. Ja būtu bijusi laimīga un vesela, viņa nespētu likt visai Volodjas būtnei dzīvot tik pilnīgu un spriegu dzīvi. Viņa nebūtu ar tādu spēku atmodinājusi jaunekļa rakstura galveno īpa�ību � dziņu būt kādam par aizbildni. Volodja saprata, ka nevienu citu neiemīlēs tā kā Tinu, un ar sev piemīto�o jautro atklātību sacīja:

� Tina, es tagad esmu pazudis cilvēksI Uzveikts visās distancēs!

Viņa izbijās un steidzās pārvērst sarunu par joku.

Kad brīvdienas beidzās, Tina ierunājās par do�anos atpakaļ uz kopmītni, bet vecmāmiņa un Volodja to uzņēma kā dziļu apvainojumu. Tina palika dzīvot jumtistabiņā.

Saaukstējusies viņa saslima ar gripu. Divas naktis pa miegam dzirdēja nesaprotamas, �īksto�as skaņas priek�namā, bet jutās tik slikti, ka �īs skaņas neaizgāja līdz apziņai. Tre�ajā naktī, kad kļuva labāk, viņa atkal sadzirdēja neskaidru �īkstoņu. �Atkal?� Tina nodomāja. �Kas tur varētu būt?� Uzvilkusi rītakleitu, viņa iededza gaismu un atvēra durvis.

Mazajā pnek�namiņā uz grīdas � uz plāna matracī�a gulēja Volodja. Pelēkā sega noslīdējusi, atsegdama svītrotu pid�amu. Roka un mati aplipu�i dūnām � spilvens aizķēries aiz durvju stenderes un ieplīsis. Galva atspiedusies pret virtuves durvīm � �o durvju �īkstoņa tad arī bija traucējusi Tinu. Kamēr tā izbrīnījusies aplūkoja Volodju, viņ� pamodās, viebdamies no spilgtās gaismas, piecēlās sēdus, labsirdīgajā sejā parādījās izbailes un vainas apziņa.

� Volodja! Ko tas nozīmē? Kāpēc tu esi �eit?

� Tāpēc, ka ... tur ... nedzirdētu, ja tev nakti kļūtu slikti, � viņ� teica, vēl joprojām izskatīdamies pēc cilvēka, kas pēk�ņi pārsteigts nozieguma vietā.

Tre�o nakti Volodja gulēja uz grīdas pie Tinas sliek�ņa, ne vārda par to neteicis. Un pa�laik viņ� jutās neērti, nepatīkami, ka pārsteigts �eit. Skaistās acis lūdza piedo�anu. Ne vīrie�a savtīguma, ne slepena aprēķina, ne viltīga nodoma. Tikai no mātes mantotais �ēlums un bezgalīga cilvēciska labsirdība. Tina saprata to, un kaut kas viņas krūtīs sasila, atkusa. Un pirmo reizi kop� �ķir�anās no tēva viņai acīs sariesās siltas asaras.

Volodja pienāca klāt.

� Vai tev ir slikti? Jeb vai tu esi noskaitusies uz mani?

� Nē. Tikai kaut ko atcerējos.

� Lai atvieglotu sirdi, vajagot pamatīgi izraudāties.

� Es neprotu raudāt.

� Pamācies no vecmāmiņas! Viņa da�reiz noraudas par tēvu � un uzreiz kļūst pavisam cits cilvēks.

� Labāk es pamācī�os valdīt pār sirdi.

� No kā tu to mācīsies?

Viņa pasmaidīja.

� No indie�u faķīriem. Tie spēj paātrināt un palēnināt, un pat apstādināt sirds pukstus.

Tina pieskārās ar pieri pie viņa karstā pleca, palūdza ūdeni.

Māte un dēls bija kļuvu�i Tinai pa�i tuvākie cilvēki visā pasaule. Viņa mīlēja tos abus un �o mazo mājiņu. Tina nespēja un arī vairs negribēja saprast, kas norisinās tur, aiz pazemajām, balsinātajām sienām. Niecīgajā pasaules nostū-rītī, ko ie�ogoja �īs sienas, viss bija gai�s, silts un tīrs. �eit varēja atpūtināt sirdi un atgūt sevi pa�u. Tinai gribējās no�ogoties ar �īm sienām un dzīvot savā mazajā, labajā pasaulē, kur viss ir saprotams un viss dvēselei tuvs, kur nekas nemoka prātu un sirdi ar cilvēku pasaules neizprotamo necilvēcīgumu.

Tikai Volodjam un vecmāmiņai viņa izstāstīja visu, ko bija pārdzīvojusi. Izstāstīja pat par meiteni uz sliedēm.

� Dvēsele ir izturīgāka par miesu, � vecmāmiņa atteica.

� Ja miesai nogriezīs kājas � tās neataugs, kamēr labai dvēselei da�reiz ir otrādi � nogrie� kājas, bet tai izaug spārni.

Tinas drausmīgais stāsts izraisīja vecmāmiņā līdzjūtību, ta�u neskumdināja un nesatrauca to.

� Tevi es vēl saprotu, � Tina sacīja Volodjam. � Tu esi jauns, un tev piemīt nesadragājams dzīvesprieks. Bet vecmāmiņa?

� Viņa pazīst dzīvi, � Volodja paskaidroja. � Jaunībā mitinājusies barakās, dzīvojusi pusbadā, sākusi strādāt desmit gadu vecumā. Bet tagad pa�ai sava māja, dārzs, pensija, dēls institūtā, mazbērni mācās. Tāda ir viņas dzīve, un nekas tai nespēj pārvilkt svītru.

Ne Volodja, ne vecmāmiņa nepiekrita arī Tinas spriedumam par Jevdohu un asistenti no vado�ās katedras.

� Tev nav taisnība, ka viņas abas ir vienādas, � iebilda Volodja, kas vienmēr un visur bija vienis pratis ar Tinu.

� Man ir viena mēraukla, ar ko es vērtēju cilvēkus: apsveru, kā viņi rīkosies kara gadījumā. �iem �vado�iem�, varbūt nav daudz prāta, tomēr uz fronti viņi dosies un karos. Bet Jev-d_oh_a � viņa ta�u neieredz padomju iekārtu, viņa ta�u priecātos par okupāciju, atvērtu bodeli.

Tina juta, ka �ais Volodjas un vecmāmiņas vienkār�ajos spriedumos ir patiesība.

� Vai es kļūdos? Varbūt. Bet es ta�u tik daudz par to esmu domājusi 1 ...

� Galvenais ir saglabāt veselīgus uzskatus par to, kas apkārt. Var sāpēt viss organisms, un var apmilzt viens pirksts. Lai kā tas sāpētu, augoni tomēr var izgriezt, sliktākā gadījumā � pirkstu nocirst... Protams, kad tas sāp, cilvēkam �ķiet, ka nav organismā nekā svarīgāka par �o pirkstu. Tu ari raugies uz visu no �ā slimā pirksta viedokļa . .. Dod, es pa-ārstē�u! � Viņ� saņēma tās roku, skūpstīja un skaitīja: � Lai sāp suņam, lai sāp kaķam, lai vadmalas baķam ... Nu, pasmaidi 1 Tu jau mums esi kā indie�u faķīrs, proti valdīt pār sirdi.

Un Tina pasmaidīja.

Volodjas labsirdība, skaidrība un dzīvesprieks pielipa arī viņai. Viņa mierīgāk raudzījās uz zvaigznēm un uz cilvēkiem, ar interesi sniedzās pēc avīzes.

Ar katru dienu Tina aizvien dziļāk pieķērās vecmāmiņai un Volodjam; noilgojusies pēc ģimenes, viņa jau redzēja lajos savu ģimeni; noilgojusies pēc tēva mājas, viņa redzēja to abu mājā savējo. Lai tā ir maziņa, ar pa�aurām istabām un zemiem griestiem, toties tai piemīt tādas īpa�ības kā tīrība un pastāvība.

Pienāca pavasaris. Svētdienās Volodja un Tina mēdza ar laivu pārcelties pāri upei. Krā�ņi ziedēja ievas. Tina un Volodja gulēja svaigajā zālē. Ko�i dzeltenas pienenes, tik pūkainas kā bites, ar lokaniem, stobrainiem kātiem sniedzās pretim saulei. Piensula spīdēja cauri kātiem un nomāca to zaļumu, tie izskatījās gai�i, bālgani, izliekumos mazliet iesārti. Vietām ziedkopas bija beigu�as liesmot un uz nobriedu�ajiem sārte-nas miesas krāsas kātiem �ūpojās sīki, apaļi mākonī�i, ko augstās debesis jokodamās dāvāju�as zemei. Maigā, jaunā zāle saulē kļuva caurspīdīga. Katrs tās stiebriņ� no visa spēka tiecās uz debesim, dzīvoja savu īpa�u dzīvi, meta iegarenu ēnu, trīcēja un drebēja caurvējiņos un vējiņos, kas pūta citiem nemanāmi, tomēr nem�tīgi. Zāļu stiebru tievās ēnas savijās dzīvā, mainīgā rakstā. Pār gludo ūdens virsmu lidinājās pūkas.

Volodja atrada zemē alu un sāka to atrakt.

� Tā nevajagl � Tina palūdza un sāka runāt, vārdus nemeklēdama, neprātodama, kā viņa spēja runāt tikai pati ar sevi un Volodju. � Man pa�ai da�reiz gribas ielīst tādā alā. Es dzīvoju pla�ā dzīvoklī, bet tik ilgus gadus biju tajā viena! Pēc tam atradās tētis, bet tūlīt pat es aizbraucu mācīties. Beidzot ari viņu pārcēla uz �ejieni. Bet mums neļāva dzīvot kopā! � Neapzinātā, straujā kustībā viņa pieskārās ar deniņiem pie Volodjas pleca. Balss skanēja �ēli. � Gribas mazu mazu aliņu. Bet lai tā būtu vienmēr... un lai tie cilvēki, kas man dārgi, arī būtu vienmēr. ..

� Tina, lai tad arī būtu vienmēr... Mēs ta�u ar vecmāmiņu tikai to vien gribam. Māja arī mums ir maza mazītiņa, tāda, kā tev patīk. Vai dzirdi. Tina? Lai tad arī būtu vienmēr... Un es ta�u arī ilgāk vairs tā nespēju . .. but ar tevi kopā un tomēr būt sve�am. Ilgāk tas nav iespējams.

Volodjas acīs atspoguļojās saule. Spēcīgos, muskuļainos plecus bija skāris pirmais iedegums. Viss viņā un viņa jūtās pret Tinu bija vienkār�s un jauns kā �ī zāle.

Ja prātu ir izmocīju�i sare�ģīti un neatrisināti dzīves uzdevumi, tad cilvēks vairs lieki neprāto. Pēdējā laikā Tina bija pilnīgi vaļsirdīga tikai ar Volodju, tikai blakus viņam atpūtās ar visu būtni. Viņa tuvumā tā nekaunējās būt skumja un nevarīga, reizēm kļuva bezrūpīga un bezbēdīga kā meitene; stāstīja viņam par pa�u briesmīgāko, par visu apslēpto, pļāpāja, kas vien iekrita prātā; viņa klātbūtnē raudāja, ar viņu spēlēja smieklīgas bērnu rotaļas � sunī�us un �i�ikus. Uzticība un pateicība, maigums un aizbildnība, jautrs, sportisks biedrLkums un kopīgā studentu dzīve � viss viņus saistīja. Tina ne tikai augstu vērtēja Volodjas mīlestību, bet arī pati pieķērās vi-ņ<m maigi un uzticīgi. Tāda neatvairāma prasība pēc pieķer�anās, pēc ģimenes siltuma, kāda bija Tinai, nepiemīt daudziem. Bet dzīve izveidojusies tā, ka nav ne vecāku, ne māsu, ne brāļu, un pēc pārciestās katastrofas blakus atradās tikai viena uzticama un mīļa dvēsele � Volodja. Pazaudēt arī lo^ Pārdzīvot vēl vienu zaudējumu? Tinai nebija spēka pat domāt par to. Un pa�laik, kad Volodja atkārtoja: �Lai tad arī būtu vienmēr, es vairs ilgāk tā nespēju,� � viņa piecēlās, aizvēra acis. Piespiedās pie ievas stumbra. Kādus vārdus tādos brī�os sievietes saka saviem mīļotajiem? Tina būtu teikusi Volodjam �os vārdus, bet neatrada tos. Viņa palūkojās uz mākoņiem, kas peldēja debesīs, uz baltajiem zariem virs galvas un spēcīgi sapurināja ievu. Visapkārt nobira liegas ziedlapiņas. Volodja saprata. Viņ� piecēlās un piekļāva Tinu sev klāt:

� Nu tā, uz visu mū�u .. .

Institūtā ziņu par viņu laulībām visi uzņēma kā pa�u par sevi saprotamu. Tikai Ņina, istabas vecākā, bargi nosodīja Tinu:

� Tu nemīli tā, kā viņ� to ir pelnījis. Tu esi kā ķirzaka � pati auksta, tāpēc vienmēr sildies pie sve�a siltuma. Tu pati nevienu nemīli, lai tikai tevi silda, lai tikai tevi mīli

Ņina ar Volodju bija ne�ķirami draugi jau kop� pirmā kursa. Viņ� bija �Mņas Volodja�, un to zināja visi, lai gan viņus saistīja vienīgi draudzība. Ņina saveda Tinu kopā ar Volodju, vēlēdama abiem labu. Un nu, viņai negaidot, tie apprecējās.

Tinu pārsteidza Ņinas netaisnie uzbrukumi, bet nebija laika domāt par tiem. Tagad bija sava ģimene �uz visu mū�u� un sava māja �uz visu mū�u�, un viņa gribēja, lai �ai ģimenē un �ai mājā viss būtu, cik iespējams, labāk. Bija jāmācās, jāap-lek mājas solis un jākopj vecmāmiņa, kas dzīvoja sava mū�a pēdējos mēne�us. Lai māja būtu tīkama, agrāk varēja aiziet uz veikalu, nopirkt aizkarus, galdautus, lustras, atsaukt grīdu spodrinātāju, pasūtīt ziedus puķu veikalā. Tagad vajadzēja pa�as rokām izmazgāt, iecietināt un izgludināt galdautus, tīrīt grīdas, izaudzēt dārziņā puķes.

Drīz vien Tina un Volodja apbedīja vecmāmiņu.

� Tagad tu man esi viena vienīga visā �ai pasaulē, � Volodja sacīja.

Viņ�, tāpat kā senāk, ne dienu nevarēja nodzīvot bez Tinas un, kad tā apkopa dzīvokli, staigāja nopakaļ no istabas istabā.

Volodja bija tuvs cilvēks, viņa, ne mirkli nedomādama, būtu atdevusi par to dzīvību. Kad vīrs runāja par mīlestību, viņa klausījās ar prieku. Bet pati tādus vārdus neatrada.

Tina uzskatīja, ka skaisti vārdi par mīlestību dzīvē ir tikpat nepiecie�ami kā* skaistas dziesmas un skaistas gleznas. Bet tā ir vīrie�u daļa. Tinai jāveic savi sievas pienākumi: jāgādā. lai mājā būtu miers un mājība. lai vīrā pamostos viss labākais, kas tanī mīt. Ar viņas palīdzību Volodja kļuva par teicamnieku. Tā snaudo�ie spēki pamodās, diplomdarbs bija spīdo�s. Volodjam piedāvāja darbu zinātniskās pētniecības institūtā.

Viņam nepiemita ne tieksme pēc zinātniska darba, ne godkāre, bet viņam bija sieva Tina, kuru viņ� mīlēja un baidījās pazaudēt. Volodja saprata: lai Tina neaizsteigtos garām, pa�am strauji jāiet uz priek�u, lai sieva cienītu un vērtētu vīru, tai jāciena un jāvērtē viņa darbs. Jautri un atklāti kā vienmēr Volodja teica Tinai:

� Nav svarīgi, ka es bū�u docents. Man svarīgi tas, ka tu būsi docenta sieva.

Un Tina sāka kalpot Volodjam un tā disertācijai tikpat neatslābsto�i un dedzīgi, kā darīja visu, pie kā ķērās. Viņa taupīja vīra laiku un spēkus. Nokavēt pār desmit minūtēm brokastis viņa uzskatīja par noziegumu. Viņa apsprieda ar Volodju eksperimentu plānus un rezultātus, palīdzēja izgatavot rasējumus. Vīrs atmaksāja ar bezgalīgu uzticību.

Tina nebija maldījusies vīrā, viņa skaidri redzēja visas �īs uzticamās dvēseles labās īpa�ības un trūkumus.

Treneris sacīja par Volodju:

� Lieliskas fiziskās dotībasI Lai pārietu Vissavienības kategorijā, trūkst tikai gribas spēka.

Un Tina sirdī nevarēja nepiekrist. Lai Volodja teicami aizstāvētu diplomu un sekmīgi strādātu pie disertācijas, tam bija nepiecie�ams tāds papildu dzinējs kā mīlestība uz viņu. Turklāt arī Tina pati nedrīkstēja sēdēt, rokas klēpī salikusi, tai bija laiku pa laikam jāaktivizē savs pārāk bezrūpīgais vīrs. Ja tā pazustu no zemes virsas � viņ� tūdaļ pat zaudētu interesi tiklab par diplomu, kā par disertāciju.

� Ak, kā es tevi pazīstu! � Tina sacīja viņam. � Un ne tikai tevi, bet arī visus tavus vecvecvecvectēvus. Vai pastāstīt, kādi bija tavi tēvutēvutēvi? ... Kādu radu viņi man iznāk? Mana vīra tēvutēvutēvi?

� Kādi tad? � Volodja interesējās.

� Dzīvoja viņi sād�ā, Jaroslavļas guberņā, � to stāstīja vecmāmiņa. Ziema tur garu garā, bet vasara īsa. Viņi bija ļoti veselīgi, labsirdīgi un pieticīgi. Ka tikai maizes kumoss un guļamlāva! Ziemu gulēja un nevarēja vien izgulēties uz savām lāvām. Te uzreiz � pienāk vasara! Nu gan, gribi vai negribi, jāstrādā � citādi nebūs ne maizes, ne lāvu! ... Un tad nu �ie sāka rīkoties! Sākās �Bugrovu izrāvieni�. Zemi apgrieza otrādi, ozolus salieca, kalnus apgāza! Un tā līdz rudenim. Bet pie pirmās iespējas � hop, uz guļamlāvām! Un tas ilga gandrīz divi tūksto�i gadu, kop� pa�as Kristus dzim�anas! Redzi nu, kādi ir mana vīra tēvutēvutēvi!

Volodja ba�īgi ievaicājās:

� Vai tev nevajag tādu vīra sen�u?

Tina atbildes vietā klusu iesmējās.

� Ja nu esmu izgājusi pie tevis par sievu, tad uz visiem laikiem paņēmusi tevi kopā ar visiem taviem vectēvu vectēviem! Tas, ka viņus reizēm pievilka guļamlāva, nav vēl pats būtiskākais.

� Bet kas tad ir pats būtiskākais?

� Neteik�u. Kļūsi iedomīgs.

Tina zināja, ja kādreiz uz viņu lidotu lode, Volodja ne�aubīdamies aizstātos tai priek�ā. Viņa zināja vēl vairāk: tādi cilvēki kā Volodja, ar visiem saviem tūksto�gadu vecvectēvu vecvectēviem, kara laikā ne�aubīdamies metās ar krūtīm uz ambrazūrām, ja to prasīja dzimtenes aizstāvē�ana.

Un, zinādama to visu, Tina panesa Volodjas trūkumus pacietīgi un vīri�ķīgi. Viņ� bija Tinas izredzētais, bet viņa pati bija Tina Karami�a, bija no tiem, par kuriem tēvs pa pusei jokodamies, pa pusei nopietni kādreiz teica:

Mēs no Karami�u cilts, Kuri mīl līdz kapa malai!

Valgana kabinetā maigi spīdēja dienasgaismas spuldzes. Aizkari bija aizvilkti. Uz to brūnā samta izcēlās robainas, ga]īgas kaktusa lapas, un. ziedlapiņas atraisīdams, beidza kvēlot ugunīgs zieds. Tā nobiru�ās lapiņas gailēja uz paklāja.

� Izskatās pēc briesmoņa, bet kā zied, kā zied . .. � Valgans uzlika plaukstu uz mapes, kurā atradās Bahireva plāni, un atsāka sarunu: � Tu esi pamatīgi pastrādājis .. .

Viņ� nupat bija atzinīgi izteicies par Bahireva neatlaidīgā darba rezultātu � rūpnīcas perspektīvo plānu � un tagad ar lielu ziņkāri vēroja galveno in�enieri.

Vakara stundas Valganam bija pa pusei atpūtas stundas. Bez svārkiem, bez kaklasaites, atpogātu kreklu, starodams labsirdīgā jautrībā, kas tā piestāvēja gribas spēka pilnajai un izteiksmīgajai sejai, viņ� staigāja savā klusajā gaitā no galda līdz logiem un atpakaļ. Uz Maija svētkiem gatavojās ierīkot pie cehiem stādījumus, dēstu paraugi uz mazajiem galdiņiem bija salikti juku jukām ar detaļu paraugiem. Karsti sakurinātais kabinets atgādināja ērmīgu siltumnīcu, kur dīvaini stādi sajuku�i kopā ar dīvainiem metāla gabaliem.

Bahirevs bija gan satraukts, gan nepazītas, nemierīgas laimes pārņemts. Ar sev raksturīgo aizrautību un rūpību viņ� iedziļinājās ra�o�anā, dienu no dienas krāja zinā�anas, naktīs ilgi nopūlējās, domādams par uzzināto, cenzdamies sataustīt ra�o�anas vājos un stipros posmus, sistematizēt nepiecie�amos pasākumus. Ra�o�anas pārorganizē�anas plāns radās grūti, bez prieka. Vēl nedzimis tas sa�ķēlās divos plānos � maksimālajā, kam bija vajadzīgi papildu asignējumi, un minimālajā, ko varēja izpildīt ar eso�ajiem līdzekļiem.

No ziņu jūkļa un dokumentu kaudzēm izkristalizējās skaidra un secīga pasākumu virkne. Cīņā iegūtā skaidrība padarīja rūpnīcu tuvu. Tā bija vēl slikta, bet jau sava, tāda, kuru neatvairāmi gribas pārveidot. Brīnīdamies un neuzticēdamies savām izjūtām, Bahirevs staigāja ap galdu, reizēm bailīgi pa�ķielēdams uz rokrakstu, un domāja: �Varbūt esmu jucis? Varbūt esmu grafomāns? Tiem savi smērējumi vienmēr liekas labāki par visu. Man arī �is te pārlieku patiki ... Svīdu, svīdu, visu laiku it kā nekas neiznāca, un pēk�ņi � �e tev! Varbūt tā ir mirā�a, pa�apmāns?�

Viņ� nodeva savu darbu Valganam, kaunēdamies un mulsdams kā zēns, kas nodod kompetentiem spriedējiem savas pirmās rīmes. Pirms stundas viņ� bija ienācis �ajā istabā samulsis. ta�u Valgana sirsnīgā uzslava un līdz �im neredzētā, lielā ziņkāre, kas pavīdēja tā skatienā, iedro�ināja Bahirevu.

� Pamatīgi, pamatīgi! � Valgans turpināja. � Man jāatzīstas, ja pats nebūtu redzējis, neticētu, ka visu to iespējis cilvēks viena mēne�a laikā. Zem �āda darba nav kauns parakstīties institūtam, desmit speciālistiem ... Spēcīgs, dū�īgs, ko tu neteiksi ... � Viņ� apgāja Bahirevam apkārt, aplūkodams viņu ar savām jautrajām, apaļajām acīm tik ziņkāri un piesardzīgi, kā parasti noskatās uz cirka stipriniekiem, ziloņiem un bārdainām sievietēm. No �ā skatiena Bahirevam kļuva neveikli, viņ� svīda, ne vārda neteikdams, staroja aiz prieka par uzslavām un par savas dzīves jauno ēru � rūpnīcas pārveido�anas ēru. �Tagad tikai sāksies . . . Tagad mēs kopā ar viņu kalnus gāzīsim ...�

� Esmu ar tevi vienis prātis, � Valgans turpināja, �ķirstīdams Bahireva darbu, � minimums ir reorganizēt vājās vielas � metalurģisko un motoru cehu. Maksimums � pārkārtot visu ra�o�anu. Automātika, kokiles, precīzie lējumi. Nodot apkures aparatūras, buk�u, uzgrie�ņu un citu nieku ra�o�anu specializētām rūpnīcām un, izmantojot atbrīvoju�os jaudu, palielināt galveno detaļu masveida ra�o�anu. Lasīju kā romānu! Tas viss, protams, ir laika jautājums.

� Daudz kam laiks jau sen pienācis. Piemēram, nomainīt vadību �ugunlieluvē un motoru cehā. Vai arī pareizi noorganizēt �aulu, aizgrie�ņu un ieliktņu ra�o�anas tehnoloģisko procesu.

� Iespējams.. . Vēl jāpadomā, � Valgans atteica, ar vieglu lunkanās rokas kustību aizvēra mapi, apgāja atkal Bahirevam apkārt un, saskatījis viņa neveiklajā augumā un cekulā uz pakau�a līdzību ar gaļīgo. dīvaino un dzeloņaino kaktusu, neviļus pasmaidīja.

Jaunībā Valganam bija gadījies redzēt, kā pēk�ņi atklājas talants. Zēni, spēlēdami futbolu, joka pēc bija ieliku�i par vārtsargu briļļainu, tievu desmitās klases skolnieku, lielu grāmatu mīļotāju. Jaunizceptais vārtsargs atvairīja visgrūtākos raidījumus, pārsteidza visu zēnu komandu. Tas bija tikpat laimīgi satraukts kā tagad Bahirevs un tāpat neapjauda visu sava talanta spēku.

�Kur slēpjas �cekulainā� talants?� Valgans prātoja. �Vai organizatora spējās? Nē! Viņ� vēl nekā nav organizējis. Varbūt tehnologa spējās? Nezinu. Bet kolosālās darba spējās visādā ziņā.� Gribējās izdarīt Bahirevam kaut ko patīkamu. Viņ� pieskārās dzeloņainajām kaktusa lapām.

� Nē, cik skaists, nopriecāties vien nevaru! Ta�u visinteresantākais ir tas: stāv te tāds neizskatīgs, zaļ�, kā adatains gaļas gabals, un pēk�ņi � tāda uguns, tāda enerģija! Varbūt aizsūtīt uz tavu kabinetu? � viņ� piedāvāja Bahirevam.

Bahirevs pasmaidīja. Sūtīt puķes saviem darbiniekiem � viņam gan tas nebūtu prātā ienācis. Pat sievai visā kopdzīves laikā nebija uzdāvinājis nevienu ziedu. �Baidījos, ka nesa-strādāsim, bet nu ... plānus atbalsta ... pat puķes sūta,� viņ� nodomāja un, nevil�us it kā sabozies, atteica:

� Ja gribi... atsūti ...

�īsta sieksta, protams,� Valgans sevī nosprieda, ar ierastu, strauju kustību glaudīdams zodu, �bet izturīga koka. Iespējams, ka citi nespētu tikt galā ar �o siekstu. Bet kas zīmējas uz mani... �ķiet, �is ir tie�i tas, ko es meklēju. Tikai jāpagrie� �ī sieksta vajadzīgajā virzienā � un nekāda straume to neaizska-los.� Ta�u, pēc viņa pārliecības, līdz �im izcilais spēks bija darbojies nepareizā virzienā.

Valgans zināja, ka pāreja uz jaunu traktora mārku un tajā pa�ā laikā plāna palielinā�ana rūpnīcai maksājusi dārgi. Ra�o�ana bija sasprindzināta līdz pēdējai iespējai. Ikviens pārkārtojums draudēja izjaukt Maija svētku saistības. Staļina prēmiju komitejā, jau pirmoreiz apsprie�ot, bija izlemts, ka par jaunās markas traktoru apgū�anu apbalvojami rūpnīcas darbinieki, bet rūpnīcai bija radies spēcīgs konkurents un stipri pretinieki, kas noprotestēja �o pagaidu lēmumu un kategoriski prasīja to revidēt.

�Ja iestrēgsim ar pirmsmaija saistību izpildi,, ko tad vairs līdzēs �apgū�ana�! Tad ne tikai paputēs Pirmā Maija raports, bet var paputēt kā rūpnīcas autoritāte, tā ari laureātu bū�ana. Pārkārtojumiem pa�reiz nav īstais laiks. Ja tiem iepriek� neparedz fondus un laikus nesagatavojas, tad varam iekrist tādā ķezā, ka pat veselu gadu no tās neizķepurosimies.� Viņ� pasniedza Bahirevam mapi ar plānu un teica:

� Rezumēsim � tu laiku neesi velti �ķiedis un ra�o�anā orientējies pilnīgi. Tagad nu jūdzies darbā!

� To jau tik es gribu, � Bahirevs kļuva rosīgs.

Iemīļotajā Urālu rūpnīcā īpa�ā darba stila dēļ viņu jokodamies saukāja par torpēdu. Nesteigdamies un rūpīgi viņ� noregulēja tēmēkli � izvēlējās iz�ķiro�o ra�o�anas mezglu. Bet, reiz notēmējis, metās virsū ar visu spēku un visu straujumu, atpakaļ neskatīdamies, nenovirzīdamies, nebaidīdamies riska un nesaudzēdams sevi.

Arī pa�laik, dedzīgi vēlēdamies �torpedēt� jau izraudzīto mērķi, viņ� Valgana kabineta mīkstajā krēslā sēdēja kā uz uguns.

� Lūk, te, � mazliet no uztraukuma aizsmacis, viņ� teica, � cs rakstu par �ugunlietuves reorganizāciju. Ar to gribu sākt ... un. cik iespējams, ātrāk.

� Lūgsim ministrijai līdzekļus.

� Pagaidām vismaz tos līdzekļus, kas atvēlēti montā�as, automātu un �asiju ceham, varētu nodot �ugunlietuvei. Es �eit rakstu par to.

� Nauda � tā ir politika. Viena vai divu cehu dēļ mēs nevaram noplicināt visus pārējos ... Par taviem plāniem sīkāk runāsim vēl ne vienu vien reizi. Dod man laiku apdomāt! Bet pagaidām ķersimies pie darba. � Gan ar toni, gan vārdiem Valgans noteikti lika Bahirevam sapra&t, ka visu iepriek�ējo sarunu uzskata par interesantu, bet nesvarīgu un ka tikai tagad sāksies īstā, lieti�ķā saruna. Valgans atsēdās direktora krēslā, viņa draudzīgā seja kļuva oficiāla un valdonīga, un Bahirevs vēlreiz izbrīnījās, cik pārsteidzo�i pēk�ņi tas notiek. � Rūpnīcu jau tre�o dienu krata drudzis kloķvārpstu dēļ. Kloķvārpsta iegā� plānu. Cik kloķvārpstu piegādāts līdz astoņiem nulle nulle?

Bahirevs nepacēla acis.

� Nezinu.

� Lūdzu steidzami uzzināt un paziņot man. Pirmsmaija

dienās pats kontrolē plāna izpildi, it īpa�i kloķvārpstu ra�o�anu.

Valgans gaidīja, ka Bahirevs piecelsies .un ies izpildīt uzdevumu, bet tas sēdēja nekustēdamies. Direktors saīga.

� Pabiksti, lai veicīgāk ķeras pie kloķvārpstām, un pēc stundas ziņo man.

� Semjon Petrovi�, � viņ� izdzirda �galvenā� vienmuļo, dudino�o balsi. � Es neesmu bikstītājs un dispe�ers. Tā nav mana funkcija.

Bahirevs neparādīja ne mazāko vēlē�anos izpildīt direktora steidzamo rīkojumu. Tas Valganam bija tik nepierasti, ka viņ� izbrīnījās un kļuva ziņkārīgs.

� Skaties tikai! Bet kādēļ tad tu esi te, un kādas ir tavas funkcijas ?

� Rūpnīcas galvenā in�eniera funkcijas ir redzēt ra�o�anas perspektīvas un vadīt rūpnīcu tā, lai sasniegtu �īs perspektīvas.

Sieksta negribēja gulties tai norādītajā virzienā. Atklājās, ka siekstai ir pa�ai savi plāni un centieni. �Jaunā� mazliet patrulajā spītībā kaut kas Valganu gan kaitināja, gan uzjautrināja. Mirkli viņ� �aubījās, kas izdevīgāk � dusmoties vai smieties, izvēlējās otro iespēju un, atmetis galvu atpakaļ, iesmējās pilnā balsī.

� Es netaisos pārvērst tevi par dispe�eru un neapdraudu perspektīvas! � Valgans kļuva nopietns un turpināja ar vieglu izsmieklu balsī. � Mēs visi sapņojam, draugs! Ļeņins sapņoja un mums piekodināja to darīt. Arī es, redz, aizsap-ņojos par taviem plāniem līdz rītausmai. Bet rītausmā atskan zvans. Konveijers apstājies! Tā tas ir. Pienāks nakts � atkal pasapņosim. Bet dienā . .. Dārgais draugs, mums ta�u maksā algu! Ir jāstrādā. Jāizspie� plāns. Jāizlai� traktoriņi. � Viņ� piegāja pie Bahireva un uzlika tam uz pleca karstu plaukstu. � Esmu piekusis viens pats, nudien. Ar orientē�anās periodu tu godam esi ticis galā. Pienācis laiks pilnīgi iejūgties darbā. Esmu galīgi nomocījies ... Palīdzi!

Bahirevam nepiemita tāda prāta lokanība kā Valganam, kas veikli pavērsa stāvokli sev par labu, un tas galvenajā in�enieri radīja skaudībai līdzīgas jūtas. �Cits būtu sacēlis spuras gaisā. Mēs badītos kā divi ā�i, pieres kopā sabāzu�i. Bet �is te laikā apķērās un atkal ir vīrā. Un tā nu es staigā�u pakaļ kloķvārpstai. Kā tu tādam nepaklausīsi?�

Bahirevam atsūtītā puķe nobirdināja vienu ugunīgi sarkanu ļ ziedkopu un sāka jau riest otru pumpuru, bet Bahireva plāni vēl vienmēr gulēja, kā gulēju�i.

�Kaut vai tādu sīkumu kā ieliktņu ra�o�anu izdotos izkustināt no vietas!�

Parastās sīkās ra�o�anas rūpes, ko Bahirevs tā neieredzēja, paņēma viņu pilnīgi savā varā. Viņ� dzīvoja divas spriegas un pretrunīgas dzīves � ārējo un iek�ējo. Tanī dzīvē, kas bija redzama visiem, viņ� vienmēr apdomāti un taktiski risināja kārtējos, ikdieni�ķos jautājumus. Savā iek�ējā, visiem slēptā dzīvē viņ� nemitīgi izjuta, ka tā strādāt nedrīkst, un dedzīgi centās pilnveidot savus iecerētos plānus. Bahirevs pārdzīvoja nebiju�as dienas. Viņam tagad �ķita, ka visi pagāju�ie gadi ir biju�i tikai sagatavo�anās posms, kurā uzkrāti spēki nākotnes darbiem. Nu bija pienācis �o uzkrāto spēku realizē�anas posms. Galvenais in�enieris visādiem līdzekļiem izbrīvēja sev laiku aprēķiniem un, kad viņu atrāva no �ā darba, izjut^ sāpes un dusmas. Lielu nodomu un iek�ējas pārliecības pilns � viņ� _s aizmirsa, ka citi cilvēki neko nezina ne par �iem nodomiem, ne par �o pārliecību.

Bahirevam gadījās aizvien vairāk sadursmju ar cilvēkiem, bet viņ� tam nepievērsa uzmanību. �Ja koku cērt, tad skaidas lec,� viņ� atkārtoja. Bahirevs bija sadomājis nocirst lielu koku, un skaidas sāka lēkt jau ar pirmajiem cirtieniem. Tādi kā Valgans vai Roslavļevs, neraugoties uz galvenā in�eniera neveiksmēm, sajuta viņā liela vēriena darbinieku un raudzījās uz i viņu ar interesi. Aprobe�otāki cilvēki mērīja viņu ar savu

mērauklu un sava mazā auguma dēļ nespēja saredzēt �lielo koku�, ko bija sadomājis nocirst Bahirevs, toties �skaidas� tiem �ķita nesamērīgi lielas. Tādi ļaudis uzskatīja galveno in�enieri par trulu un iedomīgu.

Tās bija divas galējas un nelielas cilvēku grupas. Vairums rūpnīcas ļau�u Bahirevu nepazina un varēja par viņu spriest tikai pēc nostāstiem. Tādi kā Roslavļevs un Valgans darīja darbu, un tenkot tiem nebija laika. Turpretim otras grupas ļaudis neskopojās ar Bahireva pel�anu. Galvenais in�enieris nevēlējās neko atspēkot, izskaidrot, un tas nāca par labu �īm valodām, tie, kas pa�i viņu nepazina, neviļus nokļuva neslavas cēlāju ietekmē.

Bahirevu tas neuztrauca. Kad Cubasovs sacīja: �Tev vajadzētu taktiskāk, piesardzīgāk izturēties pret cilvēkiem ...� � Bahirevs atbildēja: �Piesardzība � tā ir tava darī�ana.�_

Bahirevam derdzās kā partorga apvaldītie �esti, tā ari maigā balss. Pēc viņa domām, partorgam vispirms jābūt drosmīgam, bet Cubasova galvenā īpa�ība bija piesardzība.

Cubasovs vēl atcerējās sevi kā vieglprātīgu �cekulaino Koļku�, vienu no tiem zeņķiem, kas lien sve�os dārzos, kaitina skolotājus un stundās aizraujas ar Main-Rida lasī�anu. Kā bija notikusi rakstura pārvērtība, to viņ� pats nebūtu varējis pateikt. Cubasovs atminējās, ka reiz pēc skolas sarīkojuma tēvs, ievērojams tēraudkausēlājs, bija teicis: �Ak tu ... tēva dēliņ�! Es tā pavēroju tavus biedrus. Tiem katram pa�am sava vērtība. Viens ir teicamnieks, otrs mālē dekorācijas, tre�ais bungā uz pianīna. Tikai tevi vienīgo tēva dēļ daudzina: �Cubasova dēls� un �Cubasova dēls�! Bet kas tad tu pats īsti esi ? �

Pēc tam �Cubasova dēlu� ievēlēja par pionieru posma vadītāju. �eit Koļa varēja citādā veidā likt lietā savu māku kāpt, skriet un atdarināt cilvēkus � viņ�- vadīja sporta nodarbības un iestudēja ske�us. Mazie pionieri barā staigāja viņam pakaļ. Tagad nu vairs nevarēja līst sve�os ābeļdārzos, saņemt divniekus fizikā.

Sākumā visi Koļas panākumi nesniedzās pāri pionieru nometnes un sanāksmju robe�ai. Mājās, tāpat kā agrāk, viņ� staigāja, kūkumu uzmetis, valkāja saņurcītu kreklu un nekārtīgi uzklāja gultu. Pats nemaz nepamanīja, kā vēlāk kļuvis kārtīgs līdz pēdējam sīkumam. Skolā viņ� dabūja iesaukas Koļa Taisnīgais, Koļa Nekļūdīgais, Koļa Inteliģentais.

Tēvs bija apmierināts. Viņ�, ne visai izglītots un parupj� cilvēks, priecājās, ka dēls ir grāmatnieks, teicamnieks, skolotāju mīlulis. Tēvs veda savus ciemiņus dēla istabā un it kā starp citu, bet ar klusu lepnumu stāstīja:

� Tā ir Koļkas bibliotēka ... Pāri par tūksto� sējumu. Pa vāciski arī lasa... Inteliģents! � Viņ� norādīja uz plauktu ar grāmatām vācu valodā.

Koļam par brīnumu, daļa klases biedru tomēr sāka izturēties pret viņu nicīgi. Iesauku Koļa Nekļūdīgais apmainīja ar iesauku �Divreiz divi � �etri�.

Rīkodami mājas ballīti par pa�u savākto naudu, viņi tī�ām ska]i teica:

� Bet �Divreiz divi � �etri� mēs nesauksim. Ko tur ar viņul

Tādu bija maz, ta�u Koļa gribēja, lai to nebūtu nemaz. Viņ� jau zināja, ka �nekļūdīgums�, par kuru klases biedri mēdza smieties, prasa ne mazumu prāta un gribas piepūles. Vajadzēja piespiest, lai arī viņi sāktu to cienīt.

Tēvs, kā vienmēr, īsi noteica:

� Tev alla� tikai principi un apziņa. Vajag ta�u gāzt arī pa purnu!

Tā Kultūras pils boksa sekcijā ieradās slaids jauneklis, trausls un skaists kā meitene. Viņ� pacietīgi apguva āķa sitienus, hukus, aperkotus un neatlaidīgi devās ringā treniņa cīņās ar spēcīgākiem partneriem. Viņ� apzinājās savu vājumu. Saprata, ka viņu uzvarēs jebkur� sekcijas biedrs, un tomēr tajā pa�ā laikā bija stingri pārliecināts, ka arī viņ� kādreiz uzvarēs.

Koļa domāja:

�Bez kauliem un muskuļiem cilvēkam ir arī bezbailība, griba, prāts. Mani sakaus, bet neuzvarēs.�

Viņ� gāja cīnīties par tām �nekļūdīgajām� īpa�ībām, kuras klases biedri centās izsmiet. Ar pūlēm izdabūja atļauju pirmo reizi piedalīties sacensībās. Pretinieks bija daudz spēcīgāks, bet arī bailes, kas ir neizbēgamas jauniesācējiem, pārņēma to spēcīgāk. Cubasovs devās ringā tā, kā iet uz operāciju: �Sāpes ir nenovēr�amas, tāpēc par tām nav jādomā.�

Sāļa gar�a mutē, nelabums, dunoņa galvā un doma: pagūt piecelties, pagūt piecelties kājās kaut vai pēdējā brīdī. Koļa gandrīz rāpus nokļuva līdz ringa vidum, tomēr uzrausās kājās un, tikko izslējies, centās nemitīgi uzbrukt, ta�u uzbrukums bija akls, bez jēgas, bez cerībām. Tās īpa�ības, uz kurām Koļa bija paļāvies, � bezbailība, griba un prāts, pretinieka dūres no viņa bija izsitu�as. Viņ� aizgāja no ringa kā �sakauts�, tā arī �uzvarēts�. Ta�u viņa izturība cīņā pārsteidza lietpratējus. Vairākus mēne�us pēc kārtas Koļa neatlaidīgi izcīnīja sev tiesības piedalīties visās jaunatnes sacīkstēs un neizbēgami tika sakauts. Tomēr cīņas, kurās viņ� piedalījās, bija sevi�ķi cietsirdīgas un sīvas. Pretiniekus kaitināja nesekmīgie, bet niknie sitieni, ko izdarīja trauslais puika ar meitenes seju. Treneris sacīja, ka �īs cīņas esot interesantas vienā ziņā � no sakautā Koļas varot mācīties izturību.

Bet Koļa mācījās ko. citu � mācījās neapjukt, domāt, saglabāt skaidru prātu pat tajā mirklī, kad no pretinieka sitiena aptumst acis un zeme grīļojas zem kājām.

�Katram bokserim, pat visspēcīgākajam, ir savas neveiksmes, savas vājās vietas aprēķinos, cīņas taktikā. Ja es nevaru uzvarēt ar muskuļu spēku, tad man jāuzvar 4ir pareizu taktiku un aprēķinu.�

Viņ� sāka pastiprināti vingrināties sitieniem ar kreiso roku.

Pilsētas mēroga sacīkstēs Koju pielaida tikai tāpēc, ka trenerim gribējās ar jaunekļa palīdzību nodemonstrēt da�us aizsardzības paņēmienus un izturību cīņā pret stiprāko.

Un nu Koļa atkal ir ringā. Jau nodemonstrēti visi paredzētie, paņēmieni, mutē jau atkal pierastā sāļā gar�a, raunds tuvojas beigām. Pretinieks ir mierīgs un metodisks. Viņ� cīnās kā spēlēdamies. Cubasovs piespiests pie virvēm. Pēc pretinieka acīm, pēc tā sejas viņ� redz, ka tūdaļ tiks izdarīts iz�ķiro�ais sitiens. Un viņam, Cubasovam, ir tikai viena � pēdējā iespēja. Viņ� a�i noliecas uz labo pusi. Cimds jau pie pa�as sejas. Un �ajā mirkli Cubasovs sper soli pa kreisi. Precīzi aprēķinātas sekundes daļas. Pretinjeks, zaudējis līdzsvaru, iekrīt virvēs. Nodārd aplausi, bet Cubasovs nesaprot, ka tie veltīti viņam. Pretinieks pieceļas, aiz pārsteiguma apstulbis. Cik ilgs būs �is apstulbums? Nedrīkst zaudēt ne mirkli! Cubasovs sit ar labo roku. Aizstāvēdamies pretinieks izvirza uz priek�u plecu. �Ātrāk kreiso!� Un, pirms vēl Cubasovs izdomājis līdz galam, kreisā roka jau dod sitienu pēc sitiena. Vienā mirklī cits pēc cita � taisnais, sānu sitiens, āķis. Cubasova kreisā roka nav spēcīga, sitienos nav iz�ķiro�ā spēka, ta�u tie ir strauji, tie neļauj pretiniekam atjēgties, tie paildzina un pastiprina apjukumu, tie spie� viņu atsegties. Ceļ� Cubasova labās rokas sitienam brīvs. Solis uz priek�u, pagrieziens ar-visu augumu � un tajā pa�ā laikā taisnais labās rokas sitiens sejā. Visa ķermeņa muskuļu spēks sakopots vienuviet � dūrē. Ja Cubasovs nebūtu trāpījis, viņ� pilnā sparā nogāztos zemē. Bet trieciens ir pēk�ņs un precīzs, un pretinieks demoralizēts � tas nespēj ne noliekties, ne atkāpties sāņus. Nokauts!

Cubasovs stāvēja pie uzveiktā pretinieka, kas bija stiprāks par viņu. Pirmais nokauts!

Viņ� sen bija aizmirsis tos, kuru izsmiekls kādreiz piespieda iziet ringā. Viņ� iemīļoja boksu, iemīļoja cīņas vēso niknumu. Ringā ieguva savu otro �es�, bet parastajā dzīvē palika arvien tas pats izturētais, maigais, domīgais jauneklis � arvien vēl tas pats Koļa Nekļūdīgais, Koļa Taisnīgais. Kļuva par VĻ.KJS rajona komitejas biroja locekli, bet pēc da�iem gadiem tika ievēlēts par rajona komitejas sekretāru. Tolaik Cubasovs jau bija gandrīz pilnīgi nobriedis cilvēks. Lai sacīja ko sacīdams, vienmēr zināja, ka viņa balsij jābūt partijas balsij.�

Traktoru rūpnīcā Cubasovam klājās sevi�ķi grūti un vajadzēja būt īpa�i uzmanīgam, tāpēc ka viņam trūka tehniskās izglītības.

Viņ� iestājās pie rūpnīcas nodib^;nātā ma�īnbūves institūta vakara nodaļas pirmajā kursā, un Valgans jokodamies dēvēja viņu par �partorgu-pirmkursnieku�.

Izlasījis Bahireva plānus, Cubasovs vairākas reizes centās parunāties ar viņu, bet tas ieradās tikai pēc tre�ā aicinājuma.

Partorga kabinets bija pla�s un vienkār�s. Divi galdi, kas novietoti burta T veidā, krēslu rindas gar sienām. Istabu greznoja tikai milzīgi logi bez aizkariem, aiz kuriem pletās pavasarīga zilgme. Zaigodamas saulē, aiz loga karājās greizas lāstekas. Vēj� pūta tik spēcīgi, ka dzina ūdens lāses uz vienu pusi, un lāstekas bija salieku�ās kā pēc komandas.

Bahirevs paskatījās partorga vērīgajās, tum�i pelēkajās acīs, ko apēnoja meitenīgi skaistas skropstas, un sacīja sev: �Personiska pievilcība ir nepiecie�ama divām profesijām � kinoaktrisēm un partijas darbiniekiem.�

Viņ� smagnēji apsēdās uz krēsla, ļoti apmierināts, ka pa�am �āds pievilcīgums nemaz nav vajadzīgs.

� Jūs esat veicis lielu darbu, Dmitrij Aleksejevi�, � Cubasovs sacīja. � Es tikai brīnos, kāpēc tas tiek pasniegts kā pārsteigums svētku priek�vakarā. Rūpnīcā ir partijas organizācija. Būtu atnācis, aprunājies .. .

� Plāni vēl nebija līdz galam izdomāti.

� Jūs bijāt pārliecināts, ka viens pats izdomāsiet labāk?

�Viņ� runā to, kas tam pēc amata pienākas,� Bahirevs nodomāja un atbildēja tikpat nelabprāt kā iepriek�.

� Vispirms pa�am bija jātiek skaidrībā par to, kas mani interesē.

Cubasovs pasmaidīja.

� Kāpēc jūs domājat, ka tas interesē tikai jūs vienu pa�u?

Mani, piemēram, jūsu minimālais un maksimālais plāns ieinteresēja.

�Galvenā� smagie plaksti mazliet pavērās.

� Kas jūs ieinteresēja?

� Galvenokārt tas, ar kā palīdzību jūs domājat realizēt savus plānus un ieceres.

� Kaut vai ar savu domu biedru palīdzību . . .

� Tas būtu minimums, � Cubasovs atkal pasmaidīja.

� Varbūt par maksimumu jums noderētu rūpnīcas kolektīvs?

Bija skaidri redzams, ka Bahirevs garlaikojas. Cubasovs paskatījās uz �galvenā� nolaistajiem plakstiem, atmeta galvu atpakaļ un iesmējās, pla�i parādīdams visu zobu rindu � vienā pusē tie bija smalki kā meitenei, otrā � no tērauda.

� Jūs man piedodiet, Dmitrij Aleksejevi�! Neesmu in�enieris. Man ir humanitārā izglītība. Galva visādu literāru asociāciju pilna. Vai zināt, kas man ienāca prātā, palūkojoties uz jums? Pe�orins!

� Un tie�i kāda Pe�orina īpa�ība? � Bahirevs bija pārsteigts.

� Vienpatis starp cilvēkiem. Pe�orins jaunā modifikācijā. � Cubasovs atkal iesmējās � gan bez ļaunuma, ta�u ar atklātu zobgalību.

Smiekli iedzēla Bahirevam, bet aizdzina arī garlaicību.

Cubasovs kļuva nopietnāks.

� Es tā runāju tāpēc, ka jūs pats kaitējat saviem plāniem.

� Kādā veidā?

� Atstumjat tos, kam jākļūst par jūsu atbalstu.

� Piemēram?

� Piemēram, jūs rakstāt par vadības maiņu motoru cehā un �ugunlietuvē. Es runāju ar Roslavļevu un Sagurovu. Viņi nekādā ziņā nepiekrīt. Un vai zināt, kāpēc? Baidās sākt jaunu, grūtu darbu kopā ar jums. Mūsu kadru strādnieki par jums sūdzas.

Bahirevam nepatika, ka lielā saruna par rūpnīcas perspektīvajiem plāniem kļūst sīka, reducējas uz atsevi�ķiem cilvēkiem un baumām. Viņ� garlaikodamies domāja: �Ij zobi viņam smalcini kā meitenei... ij lāstekas, re, greizas ... ij saruna kā sievām ... par ko kurais sūdzas.�

Cubasovs turpināja:

� Jūs rakstāt par �ugunlietuves reorganizāciju. Bet mums jau ir interesants �ā ceha reorganizācijas plāns, un vai zināt, kas ir tā autors? � Bahirevs jautājo�i sarauca uzacis. � Vasilijs Vasiļjevi�s! Tikai viņ� ir iesniedzis atlūgumu. Negrib strādāt kopā ar jums. Vecajam sen būtu laiks iet pensijā, bet viņ� vēl arvien strādā un pēc būtības viens par visiem, gan maiņas meistaru, gan in�eniera, gan strādnieku un pat... ceha priek�nieka vietā. Tā nav viņa, bet mūsu vaina, ja neizdodas. Un tomēr jūs iztaisījāt viņu par grēka āzi.

� Man ir savi apsvērumi.

Bahirevs izstāstīja Cubasovam par zādzību naktī.

� Es nevaru pierādīt, ka tas bija viņ�. Tāpēc arī neuzskatīju par iespējamu ziņot oficiāli. Bet pats esmu par to pārliecināts, un mans pienākums ir pastāstīt arī jums.

Klausīdamies Cubasovs arvien zemāk nolieca galvu un arvien vairāk sadrūma.

� Varbūt Vasilijs Vasiļjevi�s atradās tur tādēļ, ka gribēja zag]us aizturēt? Un varbūt tas nemaz nebija viņ�?

� Pagaidīsim, ko rādīs izmeklē�ana.

� Nekādu izmeklē�anu es negaidī�u. Es varu izdarīt ko citu � pasaukt viņu �urp. Jūs viņa klātbūtnē izstāstīsiet visu, ko redzējāt.

� Sauciet! � Bahirevs piekrita. � Lai gan ... vai ir vērts?

Cubasovs, nekā neatbildējis, pazvanīja.

Vecais vīrs, ieraudzījis Bahirevu, uz sliek�ņa mirkli neziņā apstājās, bet tūdaļ pat attapās.

� Mums te �is tas nav visai skaidrs, � Cubasovs iesāka. � Dmitrijs Aleksejevi�s naktī redzējis, ka pāri sētai piekrāvu�i ma�īnu. Un viņam �ķitis, ka turpat netālu pavīdējusi tava seja. Vai tu tas biji?

Vasilijs Vasiļjevi�s nokrekstējās un sāka ar lielo un rādītāja pirkstu rūpīgi glaudīt ūsas.

�Neapjuka un nesasuta vis,� Bahirevs nodomāja. �Tomēr redzami sastomījās gan.�

� Ko tur lai saka? � Vasilijs Vasiļjevi�s skumīgi ierunājās. � Tas patiesi biju es, tā sacīt, es.

� Un kas tā par ma�īnu?

� Nu, tā ma�īna bija, tā sacīt... nelikumīga ... ar, tā sacīt.. . nelikumīgiem materiāliem.

� Tu gribi teikt � ar zagtiem? � Cubasovs izpra�ņāja.

� Ar zagtiem gan, ja ņem pēc likuma, � Vasilijs Vasiļjevi�s piekrita vēl bēdīgāk.

Cubasovam aiz pārsteiguma ieskrēja kaklā papirosa dūmi, un viņ� sāka kāsēt. _e

� Un ko tad tu tur darīji, Vasilij Vasiļjevi�? Tu viņiem uzglūnēji, vai? Ķēri ciet?

� Kāpēc ķert? Es, tā sacīt.. . kravājos . ..

� Kas par kravā�anos? Kāpēc?!

� Та ne jau es pats kravājos ... citiem krāvu materiālus. Apkures caurules ... atkal to pa�u babītu un alvu.

� Ap�ēlojies, nejauc man galvu! Stāsti tā, lai var ko saprast!

� Nu atbrauc pui�i no mūsu �efības MTS. Partijas organizācijas sekretārs Pavels Petru�e�kins � no mūsējiem, no rūpnīcas. Nav, viņ� saka, ar ko traktorus remontēt. Rajons panīcis... MTS panīkusi... Ja es vēl savām acīm nebūtu redzējis! Bet es jau tur esmu bijis un redzējis! Devāmies pie Semjona Petrovi�a. Tas saka: �No sirds gribētu palīdzēt, bet direktoram nav tiesību izrakstīt citiem. Nevaru uzņemties atbildību.� Viņ� izsauca, protams, grāmatvedi. Un tas atkal to pa�u: �Nav man tiesību, un atbi�.dību neuzņemos, vajag caur pārvaldi.� Bet caur pārvaldi atkal iznāks tāpat kā ar spilveniem.

� Ar kādiem spilveniem? � Cubasovs brīnījās.

� Ar tiem pa�iem nolādētajiem celtniecības kantora spilveniem. � Vasilijs Vasiļjevi�s kļuva glu�i sarkans; varēja redzēt, ka notikums ar spilveniem viņam stipri ķēries pie sirds. � Celtniecības kantoris aizvedis uz viņu rajonu spilvenus me�cirtēju kopmītnei. Ta�u cirtējiem jau sen kā mājas saceltas. Kopmītne likvidēta. Bet spilveni otro gadu guļ, kā gulēju�i, noliktavās. Tad nu MTS uzcēla kopmītni traktoristiem. Segas un matra�us sapirka, ta�u spilvenu nav visā apgabalā. Bet akurāt otrā pusē ceļam bez kādas jēgas guļ simt celtniecības kantora spilvenu. MTS lūdz: �Pārdodiet!� Celtniecības kantoris atbild: �Labprāt pārdotu, bet likums neatļauj. Rakstiet uz apgabalu!� No apgabala atbilde: �Labprāt pārdotu, bet likums neatļauj. Rakstiet uz galveno pārvaldi!� Pārvalde atkal: �Labprāt, bet likums neatļauj. Rakstiet uz ministriju!� Aizrakstīja uz ministriju. Otro gadu nav atbildes. Ja nu vēl būtu dūnu spilveni! No vistu spalvām vien tik ir.

� Kāds tam visam sakars ar spilveniem? � Bahirevs jautāja aizvien vēl aizdomīgi.

� Nu redz, rakstīt par babītu uz galveno pārvaldi � tas būtu tikpat kā ar tiem spilveniem. Bet kviesītis nav cilvēks. Cilvēks pacietīs � arī divus gadus nogulēs, akmeni pagalvī palicis. Turpretim kviesī�am jāsagatavo mīksta gulta! Mēs visu to apstāstījām Semjonam Petrovi�am. Ta�u viņ� atkārto to pa�u: �Es neuzņemos atbildību... bet, ja, sak, atrodas tāds .. . kas vēlas, tā sacīt, uzņemties atbildību ... tad es viņam ... tā sacīt, �ķēr�ļus nelik�u.� Mēs ar Pavlu�ku izgājām ārā. Puikiņ� gandrīz vai raud. Un jāsaka � kas viņa vietā neraudātu! Pārmet man. Maizi, viņ� prasa, tu katru dienu gribi ēst? Tu esi komunists ... Es arī esmu komunists ... Nu, tad es domāju, tā sacīt. . . Kādam ta�u ir jāuzņemas atbildība. � Vecais vīrs nopūtās un piemetināja: � Un es uzņēmos uz sevi.

� Vasilij Vasiļjevi�, � Cubasovs vaicāja, � vai Semjons Petrovi�s zina par to?

� Kā tad citādi? �Dari,� viņ� saka, �ņem uz savas sirdsapziņas. Es,� saka, �nekā neesmu ne dzirdējis, ne redzējis.�

Bahirevs spēcīgi parāva savu cekulu un pacēla galvu.

� Vasilij Vasiļjevi� ... Es ta�u toreiz raportā uzklupu ne tik daudz krā�ņu kā �ā gadījuma dēļ.

� Ko tad jūs ... ko jūs domājāt?

Bahirevs redzēja, kā vecā vīra seja pamazām kļūst aizvien sarkanāka.

Meistaram līdz �im brīdim pat prātā nebija ienācis, ka viņu kāds varētu turēt aizdomās par zādzību.

Cubasovs centās nomierināt.

� Vasilij Vasiļjevi�! Lai nu paliek! Katrs var kļūdīties! Galvenais in�enieris ta�u tikai nesen ieradies rūpnīcā. Un te vēl tāda apstākļu sagadī�anās.

� Cilvēki par citiem mēdz spriest pēc sevis, � meistars sacīja. � Kas pats nav zemisks, tas arī par otru tā nedomās.

Vasilijs Vasiļjevi�s piecēlās, uzlika galvā novalkāto, pelēko naģeni. Bahirevam �ķita, ka pat tā noraugās viņā ar rūgtu pārmetumu.

Vecais vīrs izgāja no istabas.

� Nu, vai bija vērts izsaukt Vasiliju Vasiļjevi�u? � Cubasovs jautāja.

Viņi �ķīrās, juzdamies neveikli, viens ar otru neapmierināti. Bahirevam bija kauns par notikumu ar Vasiliju Vasiļjevi�u, bet viņ� nebija apmierināts arī ar to, ka visa saruna tika novirzīta uz so gadījumu. Cubasovs nespēja pārvarēt nepatiku pret Bahirevu, kas bija nepatiesi apvainojis veco vīru.

Bahirevam piemita spēja visu uzmanību veltīt vienam uzdevumam, un viņ� atvairīja no sevis visu, kas traucēja. Un tomēr neapmierinātība ar sevi, ikdienas darbs, nogurums un apkārtējo cilvēku nelabvēlība, ko viņ� izjuta arvien stiprāk, da�reiz prātu padarīja trulu.

�Varbūt, pirms sāku pārkārtot rūpnīcu, jāatkāpjas un jāpārkārtojas pa�am?� viņ� prātoja, bezmiega naktī gulēdams gultā. �Nedarīt pāri ve�iem, klausīt Valganu, sekot Cubasova piemēram � nepacelt balsi aiz piesardzības? Pie velna visas manas ieceres? Visus manus pūliņus pie velna!�

Katjas elpas vilcieni �ķita apslāpēti. Varbūt arī viņa neguļ? Ne jau viņ� vien, sieva un bērni tāpat nespēja iedzīvoties jaunajā vietā. Tikai Sarķītis viens pats uzturēja ģimenē mo�u garu.

� Tu atkal neguli, Mitja?

Viņa apskāva vīra kaklu ar karstu, satvīku�u roku.

� Nu nemoki sevi, Mitja! Ņem visu vienkār�āk, rāmāk! Gan jau būs labi.

� Kas tad būs labi? Ko tu zini?

� Ak, vai nu es neredzu!

� �eit ir smacīgi. Sakurināts kā pirtī.

Viņ� piecēlās un atvēra vēdlodziņu.

Nakts bezmiega un bezdarbības nomākts, Bahirevs nākamajā rītā lēni gāja pāri rūpnīcas laukumam. Rīts bija pavasarīgi dzidrs un skans. Apstādījumos skaļi �ivināja zvirbuļi; palu strauti urdzēdami tecēja pa ielām; skaļruņi pāri visam laukumam bezbēdīgi dziedāja: �Ai Ziguli, jūs �iguļi.� Simtiem cilvēku neviļus soļoja dziesmas ritmā. Pagriezienos klusi dūkdamas, tīras, saulē laistīdamās, uz rūpnīcu ripoja �Pobe-das� un �Zisi�. �ai vispārējā līksmā kustībā pie ieejas dūrās acīs tum�s traktors ar izārdītiem sāniem. Lielais, melnais un dziļais caurums ar robainām malām Bahirevam atgādināja prettanku �āviņa trāpījumu.

Bahirevs piegāja klāt un apvaicājās traktoristam:

� Vai tik jūs neesat to ar bumbām apmētāju�i?

� Nevis mēs �o, bet tas mūs! � traktorists nikni atcirta. � Jūsu traktori �auj ar pretsvariem. Tikko cilvēku nenosita. Piestiprināju�i �etrus pretsvarus pie kloķvārpstas. Saka, ar tiem motors strādājot vienmērīgāk. Bet, manuprāt, bez tiem labāk. Ja tie visi sāks trūkt nost, tad kaulus nesalasīsi.

Visapkārt valdīja līksma rīta steiga, bet ievainotais, nekustīgais un kroplais traktors stāvēja nesaprasts un vientuļ�; trose, aiz kuras tas bija atvilkts �urp, mētājās cilvēkiem zem kājām.

Notrūku�ā pretsvara smagā metāla skava gulēja turpat. �Samierināties ar visu nozīmē samierināties arī ar �o te!� Bahirevs nodomāja. Izsistais caurums aicināt aicināja nepalikt mierā.

Iegājis savā istabā, viņ� ieraudzīja pa�a izdotu pavēli Uha-novam steidzami grozīt �aulu, aizgrie�ņu un ieliktņu ra�o�anas tehnoloģiju. Pāri visai pavēlei Valgans ar savu pla�o rokrakstu bija uzrakstījis rezolūciju: �Izdarīt to tehnoloģijas vispārējās pārskatī�anas procesā.�

Sī rezolūcija atcēla galvenā in�eniera pavēli. Bahirevs klusēdams lūkojās uz Valgana valdonīgo parakstu. Ko darīt? Sākt iz�ķiro�u kautiņu �o �aulu, aizgrie�ņu, ieliktņu dēļ? Viņ� bija piekusis no nepārtrauktām sadursmēm. Varbūt piekāpties? Galu galā �īs detaļas ir tikai sīkumi.

Izkropļotais traktors stāvēja acu priek�ā. Dro�i vien arī te ir vainojams kāds sīkums pretsvaru piestiprinā�anā, bet sekas � metāls saplosīts kā papīrs. Caurums rēgojās pretim un brīdināja. Viņ� ilgi domāja, acis aizvēris un cekulu ap pirkstu vīdams, tad uzrakstīja pēc skaita tre�o ziņojumu un devās pie Valgana. Tur jau sēdēja Uhanovs un Roslavļevs.

� Arī tu jau �eit no pa�a rīta? Esam nu gan mēs visi vienādi! � Valgans smējās.

� Semjon Petrovi�! Man ir divi jautājumi. Pirmkārt � notiek kaut kādi brīnumi ar pretsvariem. Caurums kā no prettanku �āviņa ... Vai reklamācija ir pie tevis?

� Reklamāciju atsauca. Viņi tur, rajonā, ar pretsvariem taisa jokus. Bāzēs trūkst svaru bumbu, un �ie iemanīju�ies to vietā izmantot pretsvarus. Kompakti, smagi. Tīrās svaru bumbas!

� Tā ta�u var pat nosist. Ja nu tāds dzelzs gabals notrūkst, kad motors strādā pilnā sparā!

� Es jau ar viņiem runāju. Viņi atzina savu vainu. � Valgans nepacietīgi pabungoja ar zīmuli pa galdu. � Kas vēl tev sakāms?

__ Es tikko izlasīju tavu rezolūciju par �aulām, aizgrie�-niem, ieliktņiem. Stāvoklis ar �īm detaļām nav cie�ams.

Valgans klusēja. Pēc tam atbildēja cieti un vēsi, pēk�ņi mainīdams intonāciju, kas viņam bija tik raksturīgi.

� Neatgriezies pie �ā jautājuma I Mēs diezgan esam par to debatēju�i.

� Esmu spiests rakstīt vēlreiz.

Bahirevs pasniedza ziņojumu.

� Tre�ais! � Valgans izsaucās. � Vai tu taisies �os ziņojumus rakstīt katru dienu? Trīs simti se�desmit piecus ziņojumus gadā? Tas jau nu. protams, arī ir darbiņ�!

Viņ� nevērīgi iebāza ziņojumu atvilktnē un palūkojās uz Bahirevu, it kā sacīdams: �Ej ta�u projām!�

� Es projām neie�u, � Bahirevs teica un apņēmīgi nosēdās atzveltnes krēslā. � Semjon Petrovi�, ar �īm detaļām tā turpināties nevar.

Valgans strauji pacēla garās skropstas. Acis bija dzeltenas, ļaunas, skatiens a�s.

�Lū�a acis,� Bahirevs nodomāja. �Lūsis.� nepieradināms zvērs.�

�Esmu viņu izlutinājis,� Valgans sevī nosprieda, �esmu pielaidis pārāk tuvu sev klāt . .. Ar �itādiem tā nevar . ..�

� Kāpēc tikai aizgrie�ņi, �aulas, ieliktņi? � viņ� jautāja.

� Mums nav pietiekami stipri kāpurķē�u posmi, vajadzētu uzlabot kabīni, gadās, ka aizķeras virzuļi. Tad jau iesniedz ziņojumu par visu traktoru uzreiz. Bet tu runā tikai par �aulu, aizgriezni, ieliktni. Pēc kāda principa īsteni tu esi tos izvēlējies un izvirzījis kā vienotu problēmu?

Lū�a acis skatījās tie�i virsū. Skropstas drebēja, plaksti gan piemiedzās, gan atvērās, un tāpēc acis brī�iem satumsa, brī�iem kļuva gai�i dzeltenas, caurspīdīgas, �ķita, ka tās reizēm dziest, reizēm iedegas. �Ja saskaitīsies, �ēlastības nepazīs,� Bahirevs saprata. �Bet tas nav nekas briesmīgs.�

Kļūt pārmērīgi piesardzīgam, ja tā skatās virsū, nozīmētu parādīt gļēvulību. Viņ� atbildēja asi:

� Tos es izvēlējos un apvienoju pēc principa, ko dēvē par miglas pū�anu acīs.

� Kā tā?

� Kad mēs dodam neizturīgas kāpurķēdes, tad mēs arī sakām, ka tās ir neizturīgas. Tās kalpo to neilgo laiku, ko esam uzrādīju�i. Bet, ja mēs sakām, ka ovālas �aulas un ieliktņi ar sabiezinātu bronzas kārtu ir labas kvalitātes, tad nodarbojamies ar miglas pū�anu acīs.

� Kas nodarbojas? Kas tie�i?

� Mēs visi ... Rūpnīca . ..

� Nē. Jūs ar to nenodarbojaties! � Valgans iesmējās, pāriedams uz �jūs�. � Jūs ta�u rakstāt ziņojumus! Tātad jūs esat vienīgais godīgais cilvēks rūpnīcā ... Bet mēs visi, � viņ�, pamādams ar galvu, norādīja uz klāteso�ajiem, � mēs visi esam krāpnieki ... To jūs gribat sacīt. Es pieņemu zinā�anai. � Viņ� pagriezās pret Uhanovu. � Kā tu teici? � Un tūdaļ pat atkal uzrunāja Bahirevu: � Jā, tev aiznesa parakstī�anai papildu ziņas, kas iesniedzamas Staļina prēmiju komitejai. Neaizkavē! Pēc da�ām dienām man jābrauc uz Maskavu.

Bahirevs atgriezās savā kabinetā sa�utis. Bet, tikko viņ� paņēma rokās parakstī�anai atsūtīto dokumentu, radās cits nemiers, kas aizdzina domas par �aulām, aizgrie�ņiem un ieliktņiem. Dati bija pareizi, ta�u tas, ka gatavojas pie�ķirt prēmiju, no jauna uzvandīja domas par traktoru. �Ma�īnā nav nekā principiāli jauna. Realizēti principi, kas zināmi jau divdesmit gadus. Sastingusi, smaga, dzīves prasībām neatbilsto�a ma�īna.�

Atkal domas atgriezās pie mīļās tanku būvniecības, atkal viņ� atcerējās gan nemitīgos, spraigos meklējumus, gan ma�īnu, kurā viss � sākot ar bruņu slīpumu līdz motora jaudai � veidojās divdesmitā gadsimta kaujās un atbilda kauju prasībām. Kā meklēja, kā cīnījās aizmugurē un frontē un kā uzvarēja! Tātad mēs protam!

Bahirevs, svelo�a rūgtuma pārņemts, saburzīja papīriņu, kas nemaz nebija vainīgs.

�Kādēļ tad �eit, kādēļ tad traktorbūvniecībā atpaliekam no dzīves uzdevumiem? Kā smaga nasta saimniecību nospie� gan �ie pārmērīgi daudzie sm gie un neveiklie kāpurķē�u traktori, gan daudzu miljonu lielā piekabinātāju armija. Dzīve prasa: atrisiniet jautājumu par uzkarināmiem darba rīkiem! Ārzemēs tas ir atrisināts, bet pie mums? Un jautājums par izturību, ekonomiskumu? Sī ma�īna neatbilst laikmeta uzdevumiem. Tā neieņem pirmo vietu pasaulē. Prēmēt tādu ma�īnu nozīmē veicināt atpalicību. Tas man ir skaidrs. Jā, tas ir skaidrs. Bet kas tad nav skaidrs? Man nav skaidrs, kā izturēties.�

Bahirevs saprata, ka uzstāties pret prēmiju nozīmē galīgi un neglābjami kļūt par �sve�inieku�, riskēt ar savām iecerēm, ar savu nākotni, savu reputāciju. Iespējams, ka viņu apvainos skaudībā. Kā pierādīt, ka tā nav skaudība, bet principiāla pozīcija? Pirms diviem trim gadiem viņu pa�u kopā ar citiem tanku būvētājiem izvirzīja prēmē�anai. Toreiz viņ� iebilda:

�Saņemsim prēmiju, un pēk�ņi kādā robe�incidentā noskaidrosies, ka mūsu tanki ir sliktāki par ārzemju tankiem. Kur tad acis liksim? Nevar prēmēt kaujas ma�īnu, pirms tā nav pārbaudīta kaujā. Un vispār � nevajag tik daudz prēmiju.�

Toreiz bija vienkār�i iebilst � Bahirevs pats atradās starp izvirzītajiem. Viņ� teica: �Pārāk daudz prēmiju, un tās pārāk viegli iegūstamas.� Tam varēja piekrist vai nepiekrist, ta�u visi redzēja, ka viņ� vadās pēc principiem, bet ne pēc personīgām interesēm. Sā notikuma liecinieki � rūpnīcas direktors un CK partorgs � bija dzīvi.

�Bet kas ies meklēt viņu liecības?� Bahirevs domāja. �Nostāties pa�laik pret prēmiju � nozīmē riskēt ar sevi un visu to, ko esmu iecerējis.�

Viņ� svārstījās visu dienu un pārgāja mājās, vēl neko neizlēmis.

Mājās valdīja neparasts klusums. Katja rosījās bez trok�ņa. Aņa un Resnītis, kas vienmēr bija mātei paklausīgi, runāja pus�ukstus, it kā blakus gulētu slimnieks.

� Visi aizsmaku�i esat, vai? � Bahirevs saskaitās. Viņam gribējās dzirdēt mo�as balsis, smieklus, jokus. Notvēris sevi pie �ādas vēlē�anās, viņ� nodomāja: �Es baidos.�

Sieva sabijās no vīra neparastā skarbuma.

� Mēs baidāmies tevi traucēt.

� Katja ... � Viņ� gribēja aprunāties, bet ielūkojās lielajās, izbiedētajās acīs un aprāvās. Viss �odien viņu kaitināja: gan sievas nedro�ā balss, gan izbiedētais skatiens, gan klusā gaita. �Viņa spēj tikai netraucēt! Pat prātā neienāk, ka varētu man palīdzēt.�

Sieva noglāstīja viņa galvu.

� Mitjuk, man �odien ir lielisks pīrāgs ar ievārījumu.

Bet viņu kaitināja ir �Mitjuks�, ir glāsti, ir runā�ana par pīrāgu. Viņ� parāva galvu sāņus.

� Kādi pīrāgi? Es ta�u neesmu bērns, ka mani jāmierina ar piparkūku!

No neparastā apvainojuma sieva klusēdama nosarka, bet meita tūdaļ stingri noprasīja:

� Tēt, ja tev ir nepatik�anas, vai tās jāizgā� uz māmiņu? Vai tas, pēc tavām domām, ir pareizi?

Meita, tieviņa, alla� kārtīga, bija liela kritizētāja un līdz apnikumam dedzīga taisnības aizstāve.

Bahirevs iesmējās. Meitas pārdro�ība �odien bija vairāk pa prātam nekā sievas bailīgā piesardzība. Viņ� sacīja:

� Direkcija kritizē, partijas komiteja kritizē, un vēl pa�a mājā meita ari ņemas kritizēt!

� Tu ta�u pats māci visu teikt acīs.

� Esmu gan izmācījis sev par postu! � Viņ� paplūkāja cekulu, pēc tam satvēra meitu aiz pleca un pievilka sev klāt. Aņai bija tādas pa�as garas, apņēmības pilnas acis ar puspievērtiem plakstiem kā tēvam. � Katja, � viņ� jautāja sievai, � saki, � vai tie�ām es esmu tikpat apnicīgs kā mūsu Aņa?

Viņ� gribēja, lai sieva smietos, bet tā tikai vāri pasmaidīja.

Sarķīlis kā lode ie�āvās pa durvīm, nometa uz galda grāmatas, paķēra pieku ar svina lodīti galā.

� Atkal viscaur saskrāpēts! � Aņa �ausminājās. � Atkal poga izrauta? Atkal kāvies?

� Protams, kāvos. Vai tad es esmu gļēvulis?!

Māte steidzās pie aptieciņas.

� Dod, uzziedī�u jodu . .. Sarķīt! Uz kurieni tad tu?

Māsa saķēra viņu aiz mēteļa stūra.

� Nomazgājies! ... Netīrs . .. Taisni kā pa�puika!.. . Vī! .. . Kauns! Tēt, māmiņ, nu ko tad jūs tā stāvat un skatāties!

Sarķītis izrāvās, ieraudzīja kabinetā Bahirevu un jau uz sliek�ņa sauca:

� Tēt, saki viņai, lai nepiesienas!

Durvis atvērās, saules strēlē pazibēja rudais cekuls, un Sar-ķitis pazuda.

� Tas ir tīrais briesmonis, ne bērns! � Aņa sacīja.

� Stāsta, ka bērni līdzinoties vecākiem. Bet, kāmī atsities viņ�, �is mūsu kauslis, to nu gan nekādi nesaprotu!

Bahirevs ieraudzīja spogulī savu attēlu un pa�kritiski nodomāja: �Manī ir gan Borkas kauslīgums, gan Aņkas sīkumainā apnicība ... Labi, ka tas nav ticis vienam vien, bet sadalīts starp diviem bērniem ...�

Viņ� iedomājās savā ģimenē bērnu, kurā būtu apvienotas abas �īs īpa�ības, un �āda iespēja viņu neiepriecināja.

Bahirevam gribējās uzjautrino�a joka, uzmundrino�as ironijas, bet viņ� nevarēja to ne sniegt, ne saņemt un līdz vēlam vakaram mocījās bezdarbībā un �aubās. Naktī viņ� uzrakstīja ziņojumu, pārlasīja to, nokrekstējās un sagrozījās krēslā. Ziņojums bija tie�i tādas sīkumainas apnicības un kauslības savienojums, kas viņam �ķita tik pretīgs. Tas sastāvēja no pieciem metodiski un sausi konsekventi izteiktiem paragrāfiem.

Bahirevs rakstīja, ka, pēc viņa domām, par traktoru nav jāsaņem prēmija, jo �Pirmkārt: nav principiāli jaunu atrisinājumu, ir tikai modernizētas vecas padomju un ārzemju mar-kas. Otrkārt: neatrisina mūsdienu galvenos uzdevumus, neatbrīvo lauksaimniecību no miljoniem lielās piekabinātāju armijas, nenodro�ina manevrē�anas spējas un ātrumu, kas nepiecie�ams lauksaimniecībā. Tre�kārt: neieņem pirmo vietu pasaulē pēc galvenajiem parametriem. Ceturtkārt: ir daudz līdz galam neizveidotu mezglu. Piektkārt: nav pietiekami pārbaudīts tīrumos.�

Ziņojuma beigās Bahirevs piebilda: �Gribēdams pasargāt sevi no iespējamiem apvainojumiem par objektivitātes trūkumu, uzskatu par vajadzīgu paziņot, ka pirms diviem gadiem, kad mani pa�u ieteica apbalvo�anai ar Staļina prēmiju, es aizstāvēju analoģisku viedokli.�

Brīdi padomājis, Bahirevs piebildi nosvītroja. Viņ� griezās pie augstām amatpersonām, rakstīja par lieliem jautājumiem un nevēlējās padarīt tos seklus ar pa�attaisno�anos.

Viņ� pārlasīja uzrakstīto un sadrūma. Tas neskanēja, bet �īkstēja. Neatspoguļoja viņa rūgtumu un nemieru. Nesatrauca un nepārliecināja. Bahirevs sēdēja pie tā skumīgās pārdomās: �Jā, sīkumainas apnicības un kauslīguma savienojums .. . Ko darīt? Es citādi nespēju! Bet katram jādara tas, ko viņ� spēj. Es izdarīju to, ko spēju.�

No rīta viņ� viscaur nomazgājās aukstā ūdenī un sāka rūpīgi skūties. Pirms iz�ķiro�ās kaujas gribēja būt uzposies un sva'gs. Pie viņa ienāca sieva, ģērbusies rītakleitā un �ībām kājās.

� Ko tu dari, Mitja? Es izlasīju to. Ko tu gan dari? � viņa piespieda pie krūtīm lielās, skaistās rokas. � Pēc.tā ta�u tev dzīves �eit vairs nebūs. Nu, lai viņi saņem prēmiju! Vai tad tev �ēl?

� �ēl, Katja. � Viņ� tā pavilka ar bārdas nazi, ka pa vaigu karstā straumītē sāka tecēt asinis.

� Kā tev �ēl?

� Mūsu ma�īnbūves goda. � Bahirevs spieda pie sejas dvieli, bet asinis tik tecēja un tecēja un atstāja traipus uz tā.

Pulksten deviņos Bahirevs iegāja Valgana kabinetā. Tas bija cilvēku pilns: gatavodamies aizbrauk�anai, direktors bija sasaucis darbiniekus uz īsu apspriedi.

Vairāki in�enieri stāvēja pūlītī ap Valganu un dzīvi sarunājās. Pārējie klusu sēdēja gar sienām uz tālākajiem krēsliem.

� Panāk�u, lai tas maksā ko maksādamsl � Valgans jautri sacīja. � Citādi dzīvu negaidieti �Vai nu ar vairogu, vai uz tā� � un ne citādi 1

Bahirevam bija grūti radīt disonansi �ajā kopējo cerību un gaidu atmosfērā. Viņ� pārlaida acis in�enieru pūlītim. �Kas te piekritīs man? Vai Roslavļevs ar bērni�ķīgi skaidro skatienu, kas apslēpts zem zobu sukām līdzīgajām uzacīm? Sat-rovs ar gļēvo muti un neveiklajām kājām? Varbūt �ī neizdibināmi mierīgā Karami�a, kas apāvusi bērnu kurpes? Nēl Visi sacelsies pret manil�

�Cik gar�l� Bahirevs domāja par vīna krāsas grīdceliņu. Viņ� ilgi gāja pa to no durvīm līdz Valgana galdam, beidzot sasniedza to un apstājās, gaidīdams klusuma brīdi. Bet tāds neiestājās. Tad viņ� pārtrauca vispārējo sarunu:

� Semjon Petrovi�. . . Man bija iedots parakstīt ziņas Staļina prēmiju komitejai. ..

� Ko? Jūs atkal iebilstat? � Valgans vaicāja ar jautru ironiju, un viens otrs tūdaļ iesmējās.

� Nē. Pret konkrētiem datiem neiebilstu. Bet man ir iebildumi principā.

� Kas tad nu atkal?

� Es uzskatu, ka traktors visā kopumā nav veidots pēc pareiza principa un tāpēc nav pelnījis prēmiju.

Valgans atgāzās krēslā.

� Kāpēc?

� Kas pa�laik ir principā traktors? Zirgs! Kas ir traktorists? Ormanis. Bet principā traktoram ir jākļūst par lauksaimniecības ma�īnas sastāvdaļu, traktoristam � par ma�īnistu. Un nekādu piekabinātāju. Tā es domāju.

Valgans brīdi palika kā sastindzis, bet tūlīt novērsās un atmeta ar roku. Viņ� atgaiņājās no �galvenā� kā no uzmācīgas mu�as.

� Neviens jums neaizliedz domāt un spriest par �o jautājumu patstāvīgi. Spriediet veselsI

� Semjon Petrovi� ... Es aizstāvē�u savu viedokli Maskavā. Es nosūtī�u ziņojumu uz Maskavu. Atļausiel to nolasīt?

Pilnīgā klusumā, vienmuļi un neskanīgi, punktu pēc punkta Bahirevs lasīja savu gara ra�ojumu. Viņ� beidza lasīt.

�ķita, ka cilvēki istabā ir pēk�ņi sastingu�i. Uhanovs bija gribējis atsēsties, pievilcis sev klāt krēslu, bet tā arī palika stāvot blakus tam. Roslavļevs, kas bija gatavojies aizsmēķēt, glu�i kā pamira ar dego�u sērkociņu rokā. Tehnoloģe Kara-mi�a, kas bija gribējusi sasukāt matus, sastinga, ķemmi dūrē saspiedusi, viņas neticami dzidrās acis mirdzēja.

Nepakustējās arī Valgans. Viņ� acumirklī saprata, kādas bīstamas sekas var būt �im notikumam viņa pa�a un visas rūpnīcas dzīvē. Bahireva ziņojumu varēja izmantot tie, kas protestēja pret Staļina prēmiju komitejas pagaidu lēmumu. Bahirevs svieda masīvu svaru bumbu rūpnīcas pretinieku svaru kausā.

Līdz �im Bahirevs traucēja Valganu rūpnīcas iek�ējo lietu kārto�anā un viņu nebija grūti padarīt nekaitīgu. Tagad tas sāka kaitēt ārpus rūpnīcas. Galvenais in�enieris kļuva bīstams. Bīstamāks, nekā varēja gaidīt. Gandrīz naidīgi Valgans skatījās uz Bahireva masīvo augumu, rūpīgi pār�ķirto matu celiņu un bezjēdzīgo cekulu pakausī. Valgana domas joņoja strauji: �Ko es esmu atvedis �urp? Ko izvilcis no nomales? Ko pacēlis līdz mūsu lielās rūpnīcas galvenā in�eniera postenim?� � �Cekulainais begemots,� viņ� atcerējās Bahireva iesauku. �Nekavējoties jāpadara nekaitīgsI Jāpadara nekaitīgs, jāpārmāca, jāiznīcina! ...�

� Dodiet �urp savu ziņojumu ... � Viņ� paņēma to. � Jūsu mutvārdu ziņojums ir jūsu... morālās^ tīrības un sirdsapziņas lieta. Bet �is te ir dokuments, turklāt politisks dokuments. Jūs �eit aplejat ar samazgām visu padomju trak-torbūvniecību un dziedat slavas dziesmas ārzemju markām. Tā jau vairs nav tehnika. Tā ir politika. Acīm redzot tā ari to novērtēs. Jūs esat brīvs.

Visiem klusējot, Bahirevs atstāja kabinetu . . .

Tum�ie koku puduri uz baltā sniega te pacēlās pakalnos, te nolaidās ieplakās. Ziemas drūmajās debesīs auga stāvas mākoņu grēdas, tālē saplūzdamas ar sniegotajiem pauguriem, kas drūzmējās cits aiz cita. Ātrajā skrējienā ma�īna neganti kratījās.

�Tūlīt pat �is velna zellis sāks atkal pļāpāt par �ķēr�ļoto apvidu,� sadauzīto plecu paraustījis, nodomāja Kurganovs. Un tie�ām �oferis Go�a tūdaļ apmierināti noteica:

� �ķēr�ļots apvidus . ..

�Sīm ceļa dangām nav ne gala, ne malas,� Kurganovs klusībā pukojās.

Viņam �ķita, ka tas atgriezies atkal jaunībā un divu gadu desmitu gar� laika posms no dzīves izzudis.

Institūta lekciju zāle, disertācija �Par pretstatu vienību un cīņu sociālistiskajā sabiedrībā�, koncertu abonements � tas viss bija pagaisis, turpretim bērnības atmiņas � vizinā�anās ar ragutiņām no pakalniem, gājieni uz eglāju pēc blāvi zilajām zilenēm, kas izskatījās kā nosvīdu�as, pirmā pļauja kopā ar pieaugu�ajiem � �īs atmiņas uzpeldēja atkal un �ķita tik tuvas. Varbūt tāpēc ļaudis runāja, ka Kurganovs esot kļuvis jaunāks, un arī pats viņ� arvien bie�āk jutās kā agrākais nerimtīgais puisis, kuru asā prāta un nesamērīgi lielās galvas dēļ toreiz saukāja par �kurkulēnu�.

Ma�īna atkal stipri sakratījās. Kurganovs atcerējās, kā bērnībā māte rotaļādamās �ūpoja viņu uz ceļiem, sākumā vienmērīgi, vēlāk grūdieniem, un skaitīja: �Pa gludu celiņu. Pa gludu celiņu. Pa ciņiem! Pa ciņiem! Bauc � bedrē!� Un apgāza dēlu uz muguras.

�Tāda ir dzīve,� viņ� smaidīdams klusībā prātoja. �Pa gludu celiņu � tie ir solīdie institūta gadi, pa ciņiem � tas ir pa�laik, rajona komitejā, bet �bauc � bedrē� �- tas būs tad, ja atcels no darba kā nespējīgu nodro�ināt rajona vadību.�

� Ar �ķēr�ļotu apvidu, protams, var pamielot acis, � sprieda Go�a. � Bet mums, mehanizatoriem, no �āda skaistuma kļūst skumīgi ap sirdi.

� Kāpēc tad skumīgi? � Kurganovs jautāja.

� Kālab tad es aizgāju no traktoristiem? Grozies tik un grozies ar savu traktoru pa nokalnēm un starp eglītēm .. . Pārsēdos uz �Pobedu� � bet arī �itā nav labāk . . . Pavasaros izmirkst ceļi, kur iestiedz, tur arī nakti pavadi...

Aiz eglaines sākās MTS centrs. Kā lā�i, kas sastingu�i ziemas miegā, sniegā gulēja traktori un kombaini. Piecos vajadzēja sākties atklātai partijas sapulcei. Bija jau sestā stunda. Kurganovs pretēji paradumam bija nosebojies � aizkavēja pieputinātie ceļi. Viņ� izlēca, iekams ma�īna vēl apstājās, un devās uz kantori.

Durvis bija aizslēgtas ar piekaramo atslēgu. Kurganovs paraustīja rokturi. No atslēgas nobira saputināts sniegs. Varbūt sapulce notiek darbnīcās? Viņ� aizgāja pāri tuk�ajam pagalmam uz darbnīcām, kas bija izbūvētas vecos staļļos. Bet ari �eit nekā nemanīja. Vistālākajā kaktā dedzināja mazutā samērcētas pakulas. �audīgas un nespodras liesmas gaismā rēgojās izjaukti traktori. Vairāki nokvēpu�i cilvēki sildīja pie uguns rokas.

� Labdien, biedri! � Kurganovs sveicināja. � Kur jums te notiek partijas sapulce?

Neviens neatsaucās. Viņ� klusēdams gaidīja. Beidzot kāds mazs vīrelis, kas sēdēja ar muguru pret viņu, neatskatīdamies izmeta:

� Kaut kur ceļa dangās jau notiek.

� Kāpēc dangās?

Mazais vīrelis neatbildēja. Kurganovs aplūkoja viņa �auros plecus un �ķībi uzlikto ziemas cepuri ar saslēju�os ausi, kas uguns gaismā izskatījās ruda. Gar�, skaists puisis, ģērbies jaunā puska�ociņā, laiski paskaidroja:

� Priek�niecība aizbrauca uz pilsētu pēc materiāliem. No rīta gan solījās būt atpakaļ, sasaukt sapulci. Bet laikam iestigu�i kupenās.

� Ko tur sauksi � tikpat strupi kā pirmīt noņurdēja mazais. � Sāks aģitēt... Sak, vajag strādāt. Bet kā strādāsi? Ne rezerves daļu. ne materiālu! Ko tad te pulcēties?

� Tā. � Kurganovs noteica. � Bet kur tad pārējie remontētāji? Kur tad traktoristi?

Rudā auss nikni salīgojās.

� Gudri aizgāju�i, muļķi paliku�i. Mūs, to muļķu, nav daudz � te visi redzami!

� Būs man jāiet... � ierunājās garais puisis.

� Un aizies ar! � priecīgi apstiprināja mazais. � Sitas mums vislielākais gudrinieks. Tas jau nenāk strādāt. Nāk tik naudu saņemt.

� Un kas tad par to? � puisis vienaldzīgi atsaucās.

� Naudu man visu neizmaksāja. Tāpēc arī atnācu. �odien laikam nedabū�u. Nu. braucam, melnie! Ma�īna uz to pusi iet. � Viņ� nesteidzīgi pagriezās, un viņam sekoja vēl viens.

� Tu jau neesi melnais! � mazais nosauca viņam pakaļ un nikni iespļāva ugunskurā. � Vienam tīra sirdsapziņa, otram � tīrs purns. Kam nav sirdsapziņas, tie vienmēr pa�i staigā tīri.

Pagalmā ierūcās kravas ma�īna.

Kurganovs kopā ar traktoristiem izgāja ārā. Ma�īna jau stāvēja pie noliktavas, un ap to rosījās ļaudis. Kurganovs pazina partijas organizācijas sekretāra Petru�e�kina vārgo augumu un devās pie viņa.

� Plecu, ne�ēlo plecu! � sauca Petru�e�kins un pats palika plecu zem kastes.

� Pavel Petrovi�! � brīdi nogaidījis, Kurganovs uzrunāja Petru�e�kinu. � Vai jūs ar takelā�u nodarbojaties?

� Te ne tikai ar takelā�u vien, te ... � Petru�e�kins nepateica līdz galam, izslējās, saķēra cepuri, it kā gribētu to nomest zemē, tomēr nenometa, tikai no visa spēka uzmauca to dziļāk galvā. � Te velns zina ar ko vēl var sākt nodarboties . ..

Viņa kalsnā, smalkā, jauneklīgā seja atspoguļoja reizē ir satraukumu, ir ba�īgu apmulsumu. Gai�i zilajās acīs nebija tās vērīgās un uzticīgās izteiksmes, ko Kurganovs pazina un kas viņam tik ļoti patika. Acis bija piemiegtas, slēpās aiz sasarku�ajiem plakstiem.

Nopūzdamies, augstajos velteņos apautās kājas plati un neveikli cilādams, viņ� gāja Kurganovam līdz uz kantori.

� Kas noticis? � Kurganovs vaicāja, kad viņi bija apsēdu�ies kabinetā. � Paredzēta partijas sapulce ... Es atbraucu ... Nav neviena cilvēka!

� Vispirms iestrēdzām pilsētā, pēc tam uz ceļa. No sākuma nekā nevarējām dabūt, � Petru�e�kins sāka stāstīt uzbudināti un saraustīti. � Gan tur, gan �ur � nekur nekā! Gribēju jau nospļauties un braukt prom. Bet kā tu brauksi? Cilvēkus ta�u sasaucām kopā. Runā�ana būs tikai par to, kā izpildīt remontu plānu. Bet ar ko? Kā tu brauksi mājās ar tuk�ām rokām? Nu, tad gāju vēlreiz. Es saku: �Tu esi komunists, un es esmu komunists ...� Sadabūju �o to ... ar lielām mokām. Pie Jeļņikovas ceļ� aizputināts. Kādas kupenas! Piecpadsmit kilometrus gājām kājām. Izsaucām traktoru, lai izvelk ma�īnu. Traktori �auj.

� Kā tā � �auj?

� .Tad velns viņu sazin, kāpēc tie �auj. Bombardē ar pret-svariem. Blokus, caurules, pārsegu � visu saārdīja. � Klusajā istabā Petru�e�kins atģidās un sāka atvainoties: � Piedodiet, lūdzu, ka tā nu ir noticis. Iļja Iļji�s aizķērās pilsētā, un jums būs jāiztiek ar mani.

� To visu es saprotu. Bet izjaukt partijas sapulci nav pieļaujams.

� Tā jau nu ir, � Petru�e�kins nopūtās un, lai attaisnotos, padi�ojās ar panākumiem: � Atvedu, redz, babītu. Sadabūju skābekli, babītu, pievadcaurules, lai nelabais tās parautu. � Viņ� arvien vēl runāja drud�aini ātri, kā jau cilvēks, kas apskurbis no paguruma, sala, bezmiega.

� Es jau tev teicu, ka nebūtu slikti, ja tu pats aizbrauktu uz rūpnīcu pie strādniekiem.

� Jā ... Tad es jau ar aizbraucu ... � Petru�e�kins to pateica ar Kurganovam nesaprotamu no�ēlas un rai�u pieskaņu balsī, ironizēdams pats par sevi, un pēk�ņi kļuva domīgs.

� Es ierados � pulkstenis pieci, mehanizatoru nav, � Kurganovs stāstīja. � Detaļas izmētātas pa visu darbnīcu.

� Zinu. Otrā brigāde sabotē remontu. To Medvedevu vajadzēs padzīt no MTS. Briesmīgs cilvēks! Un visbēdīgākais ir tas, ka sējas un ra�as novāk�anas laikā bija viens no labākajiem. Bet pēc tam atveda traktorus uz MTS. Mēs, viņ� saka, jums arām un sējām, bet tagad jūs remontējiet mums traktorus. Ja viens tāds varonis uzrodas � visu kolektīvu vai de-mora ... � viņ� sastomījās, sastingusī mēle ar mokām izrunāja �demoralizēt�.

� Vai brigādē ir komunisti?

� Viens ir. Saaukstējies, jau otro mēnesi guļ slimnīcā. Darbnīcās �ausmīgs aukstums. Mēs sadalījām jau brigādes. Neviens negrib strādāt vecainēs. Nav izdevīgi, �ie saka.

Parunājies Kurganovs gribēja kopā ar Petru�e�kinu aiziet uz jaunbūvi, bet, palūkojies viņa izmocītajā sejā, noteica:

� Labi, atbrauk�u rīt. Norunāsim par partijas sapulci. Bet jūs ejiet tagad sasildīties ... pirtī, vai.

Viņ� viens pats devās uz jauno darbnīcu būvlaukumu un, ieraudzījis ķieģeļu sienas, starp kurām virpuļoja sniegs, mazliet nomierinājās un devās ar ma�īnu tālāk.

� Vai pa ceļam iegriezīsimies �Cietoksnī�? � �oferis jautāja.

� Jā.

Kurganovs gribēja uz kolhoza �Sociālisma cietoksnis� fermām sūtīt mācīties slaucējas no citiem kolhoziem. Par to vajadzēja vienoties ar priek�sēdētāju un pie reizes apskatīt arī jauno slauk�anas agregātu.

� Tās tik ir darbnīcasl � viņ� teica, kad kļuva redzamas augstās kolhoza darbnīcu mūra ēkas.

� Ivans Terentjevi�s prot celt! �is kolhozs viens pats atsver visu MTS, � �oferis atsaucās.

Taisnā, platā iela, stiprās, staltās mājas ar kokgriezumiem rotātām logu apmalēm, laternu virknes uz ielām, mūra klubs ar kolonām, stadions un slidotava uz mazā ezeriņa aiz kluba � viss �eit Kurganovam bija sen pazīstams, un viņ� nespēja vien nopriecāties par to.

�Pat stāvās nogāzes un eglaine ir citādas!� viņ� priecīgi domāja. �Te gan ir vieta, kur virs zemes valda cilvēcīga dzive. �eit ideāli savienojas daba un kultūra, kolektīvais un personīgais, fiziskais un garīgais darbs. Cietoksnis, patie�ām sociālisma cietoksnis!�

� Kur Ivans Terentjevi�s? � viņ� vaicāja pui�eļiem, kas skrēja nopakaļ ma�īnai.

� Septītās klases skolnieces ar slauk�anas aparātu grib pievilināt!

Fermās, kas bija tikpat labi celtas kā viss �ai kolhozā, valdīja tas svētsvinīgais klusums, kāds iestājas pēc slauk�anas. Govis, baltas un platas kā krāsnis, gausi gremoja. Priek�telpā slaucējas, ģērbu�ās baltos virsvalkos, klusi sarunājās un �ķindināja slaucenes. Dūca separators. Tas viss Kurganovu iepriecināja līdz sirds dziļumiem un nezin kāpēc atsauca atmiņā pa�a bērnu dienu siltumu, tikai tagad tas bija daudz tīrāks, citāds, cildenāks.

Piebūvē, ko ar fermu savienoja koridors, Kurganovs ieraudzīja priek�sēdētāju un ap viņu meiteņu pulciņu, visām pūkainas, pēc �ejienes modes adītas cepurītes. Priek�sēdētājs Samo-suds, iznesīgs maza auguma vīrs ar uzblīdu�u seju un pelēkām, izvalbītām acīm, vicināja slauk�anas aparāta metāla �ļūteni un stāstīja:

� Kur gan vēl citur jūs tūlīt laidīs pie �itāda aparāta? Nu, aizbrauksiet un izklīdīsiet kur kurā. Kur jūs ko tādu atradīsiet? Bet �eit, pa�u kolhozā, pēc gada vai diviem nostāsieties uz savām kājām. Apgūsiet kulturālu specialitāti, brauksiet uz Maskavu, būs pilnīga iztik�ana � viss, ko vien var vēlēties! Trofim Demidovi�! � Viņ� ieraudzīja Kurganovu un, vicinādams �ļūteni, nāca pretim. � Atvedām, atvedām agregātu, pilnu komplektu! Redziet nu, pats rajona komitejas sekretārs interesējas par slauk�anas agregātu! � Viņ� pārmeto�i paraudzījās uz meitenēm. � Bet jūs nemaz neinteresējaties, it kā nebūtu izglītotas.

� Interesējamies gan, � nopūtās liela auguma meitene. � Tikai kā nu tas iznāk, Ivan Terentjevi�? Mēs mācījāmies, mācījāmies. Septiņas klases pabeidzām ... un tagad lai ejam par slaucējām.

� Vai, cik tu, Ļena, esi nesaprātīga meitene! � Samosuds atbildēja. � Slaucēja, kas strādā ar tādu agregātu, ir reta speciāliste. Viss apgabals nāks tevi skatīties. Fabrikas pui�i no Uzlovajas brauks precībās.

Mierīgo fermas klusumu iztraucēja cūka, kas sāka aizgūtnēm spalgi kviekt.

Samosuds turpināja runāt, bet kviecieni apslapēja viņa balsi.

� Nevar sadzirdēt. Tīri vai ausis plē� pu�u, � meitene sacīja, paliekdamās uz Samosuda pusi.

Cūka brīdi norima, tad no jauna sāka aizraudamās kviekt, pēc tam uzreiz apklusa.

� Ko tad �ī jums tā kviec? Sivēnus lai� pasaulē, vai? � Kurganovs vaicāja.

� Kas to lai zina. Varbūt arī lai� ... � Samosuds atteica un ar savām jautrajām, izvalbītajām acīm paskatījās Kur-ganovam tie�i sejā. � Mūs tomēr �obrīd interesē govis un nevis cūkas.

� Agregāts jau gan ir, � atkal iesāka meitene. � Tomēr jāslauc tiklab dienu, kā nakti. Un ferma no ciema ir tālu. Ne tu tiec uz kino, ne uz dejām.

� Nu. mēs ta�u ceļam kopmītni ar savu zāli. Filmas rādīsim tepat. Slaucējām kopmītnē pianīnu nolik�u. Pārnāc no fermas, lūdzu, sēdies pie pianīna un spēlē kauc vai Sostako-vi�u. Es pats kopā ar viņu braucu uz ārzemēm. Uzaicināju paciemoties mūsu kolhozā. Vispirms viņu vedī�u pie jums parādīt agregātu.

Aiz fermas atkal sāka kviekt cūka.

� Tas ir kautuvē, kā likts, � ieminējās meitene.

� Paliec nu mierā, Ļena! � priek�sēdētājs viņu apsauca un pēk�ņi sāka steigties. � Agregātu esam apskatīju�i, tagad iesim palūkosimies kopmītni. Bet tev, Ļena, nemaz ar nav sirdsapziņas. Pieci bāreņi palika mātei, � viņ� stāstīja Kur-ganovam. � Visus piecus kolhozs izaudzināja. Deva apavus, apģērbu, skolu, trūkuma tie nav redzēju�i, pāri neviens nav darījis. Vai es runāju patiesību vai ne?

� Patiesību gan, Ivan Terentjevi�, � meitene nopūtās.

� Bet tu, tiklīdz esi paaugusies, tūlīt griez kolhozam mugurpusi. Un vēl draudzenes arī sev līdzi velc, izmanto savu ietekmi uz viņām! Bet kā tev te trūkst? � Priek�sēdētājs apstājās pie fermas. � Tev dabas trūkst? Daba visapkārt � bez gala un malas. Tev kultūras trūkst? Kultūras � cik gribi. Uguņu, pavei, vairāk nekā pilsētā! Bibliotēkā trīs tūksto�i sējumu. Kinoteātrī vislabākās skaņu filmas. Pulciņi, kādus tik vēlies. Pianīnu tev kopmītnei pērku, stadionu tev izbūvēja, bet ko tu? Tu visu nonicini! Padomā: ko tu nonicini?

Kad meitenes bija aizgāju�as, Samosuds ilgi un dedzīgi Kurganovam sūdzējās:

� Esmu izturīgs cilvēks. Jautā man, kādai jābūt galvenajai priek�sēdētāja īpa�ībai, un es atbildē�u: izturībai. Visu varu paciest. Bet, kad jaunatne grasās iet projām no kolhoza, to es nevaru izturēt! Pagāju�ajā gadā pieci no mūsējiem beidza septiņgadīgo skolu. Mitrofanka Saveļjevs, muļķākais no visiem, saka: �Es, Ivan Terentjevi�, uz pilsētu!� Bet kas tad tev, es saku, tēva mājās kai�? Man, viņ� teic, izglītība neļauj dzīvot kolhozā. Aizgāja. Puisis gan nav nekāds vērtīgais. Tomēr savējais, kauls no pa�u kolhoza kaula. Ej ar, saku, ja tu esi tik gudrsl Gan jau nāksi atpakaļ! Bet, ja atgriezīsies, kas zina, vai pieņemsim.

Samosuds katru aizie�anu no kolhoza izjuta kā personīgu apvainojumu. Kurganovs zināja �o viņa īpa�ību un cienīja to. Bet bija jāsāk runāt par tematu, no kura Samosuds centīgi izvairījās.

� Kā tad, Ivan Terentjevi�, paliek ar to svarīgo jautājumu? � Kurganovs piesardzīgi ieminējās. � Vai esi padomājis par citu kolhozu slaucēju apmācī�anu?

Priek�sēdētāja dedzīgums un runīgums bija kā ar roku atņemts. Viņa seja pēk�ņi kļuva tāda kā patruļa.

� Netieku gudrs . .. Apmācīt... tas nozīmē, ka jāēdina arī... tāpat jāizvieto ... Un kas tad mums par to būs?

� Gods un cieņa.

� Pēc tā mēs nedzenamies. Tikai � bankā nulle! Grimstam! � Viņ� noplātīja rokas: � Nemaz nezinu, kā pabeigsim uzcelt cietes un sīrupa fabriku. Tā vien skaties, ka izputēsim ar visām cel�anām un agregātiem. Kā par nelaimi iesāku! � Un viņ� atkal turpināja gau�i sūdzēties: � Grimstam ... Grimstam dibenā ...

Kurganovs zināja priek�sēdētāja paradumu gausties par to. ka viņ� �grimst dibenā�.

� Es jau arī saku, tā tik skaties, ka nav jāiet ubagos, � Kurganovs drūmi piebalsoja, pielāgodamies priek�sēdētāja tonim. � Tev ta�u tik un tā jāizput. Pieņem vismaz slaucējas apmācībā. Divas trīs slaucējas nedēļā � paraug vien, pa ziemu veselu armiju apmācīsi. Ja izputēsi � tevi vismaz ar labu vārdu pieminēs. Sak, bija reiz tāds paputējis priek�sēdētājs, visa rajona lopkopības �efs. Pats grima dibenā, tomēr ārkārtīgi svarīgu darbu izdarīja!

Samosuds noblisināja acis, pasmaidīja.

Vienojies ar priek�sēdētāju, Kurganovs brauca tālāk at-svaidzis un mo�s, kā vienmēr, kad bija apmeklējis �Sociālisma cietoksni�.

Vēj� izdzenāja mākoņus. Zemu, starp tum�ajiem me�u galiem un zilgano mākoņu apmali, parādījās iesarkana saule. Sniegs pakalnos kļuva kā dzīvs, sāka dzirkstīt un sārtot. Vēl zilākas un dziļākas vērtās ieplakas.

Starp pakalniem �urnēja maza, pustuk�a sād�ele. Palejā valdīja krēsla un miegainums kā lā�a migā. Stāvo nokalnu aizbarikādēta, lielo me�a karapulku ielenkta, sād�iņa bija it kā paslēpusies no dzīves, sargādama savu nesatricināmo klusumu.

� Atkal �ķēr�ļots apvidus. Kaut nu tikai nebūtu jānak�ņo �ajā midzenī... � ierunājās �oferis.

Pa kraujo nogāzi lēni kustējās salīcis stāvs. Kad ma�īna piebrauca tuvāk, Kurganovs ieraudzīja, ka tā ir sieviete. Viņa vilka piekrautas, ar maisa drānu pārklātas ragutiņas. Lai dotu ceļu ma�īnai, sieviete atkāpās pie malas, iegrimdama kupenā līdz ceļiem. Vēj� uzsvieda sejai melnās �alles galu, sieviete atmeta to nost un paraudzījās uz Kurganovu ar sarkanām, vējā asarojo�ām acīm. Kaut kas pazīstams �ķita �o gai�o acu īpatnējā, asā veidojumā. Pazibēja doma apstāties un paņemt viņu līdzi, bet ma�īna aiztrauca garām.

�Visus jau nevar izvadāt,� Go�a mēdza tādās reizēs sacīt, un Kurganovs piekrita viņam.

Netālu no ceļa tum�s un nekustīgs stāvēja traktors.

� De�urē, lai izvilktu, � nopriecājās Go�a un iekliedzās:

� Ei! � No pakalniem atsaucās atbalss. � Neviena nav. Jeb vai tas būtu tas pats . . . sabombardētais . . .

Abi izkāpa no ma�īnas. Traktora sānos rēgojās izrauts robs. Tas bija pieputināts, no saplosītā pievada iztecējusī eļļa sniegu bija samērcējusi tum�u.

� Kas tad viņu, nabagu, �itā izcūkājis? � Go�a nosūrojās.

Ar pūlēm viņi izkļuva no bedres. Pēc tum�ās ielejas iepriecināja viļņainais pla�ums, kas pavērās no pakalna virsotnes.

Atkal piekalnītēs pazibēja sārtots sniegs un ieplakās ledainas ēnas. Me�i brī�iem tuvojās, pienāca klāt ceļam, tad no jauna atkāpās, un zem riteņiem klājās klajumi. Pakalni brī�iem sakļāvās cie�i kopā, brī�iem izklīda uz visām pusēm, vilinādami bezgalīgajā pla�umā. Bet priek�ā kvēloja sarkana saule � gan ķircinādamās bēg�us paslēpās aiz pakalna, gan pacēlās virs tā, svieda sejā dzīvino�u, aicino�u gaismu, vilināja, iekvēlināja.

Viss �eit mainījās ar katru riteņa apgriezienu, viss aicināja, lūk, tā � galvu reibino�ā ātrumā traukties no pakalna uz pakalnu, pa nogāzēm, pa dangām, tikai uz priek�u . ..

Kurganovam �ķita, ka no straujā brauciena, no mainīgās, bet nemainīgi mīļās zemes skaistuma dve� pretim spēku pārpilnība un jaunība. �Cik rei�u te nav braukts vēl divdesmit septītajā!... Glu�i tāpat no pakalna uz pakalnu, nopakaļ saulei! Tolaik es, deviņpadsmit gadus vecs, svaidījos pa �o zemi kā pa vi]ņiem. Cik daudz darbu padarīts, cik kop� tā laika nodzīvots!�

Pagriezienā ma�īna pamatīgi iestrēdza kupenā. Kamēr atraka sniegu, sieviete viņus panāca. Dro�i vien tā bija devusies taisni, pa tuvāku ceļu.

� Tantiņ, vai spēciņ� turas? � Go�a apjautājās. � Palīdzi nu pastumt...

Go�a piedeva gāzi, Kurganovs un sieviete stūma ma�īnu no mugurpuses, un tā izrāpās.

� Vai uz Cuhtirkiem? Uz kolhozu �Dzirkstele�? � Kurganovs vaicāja. � Lieniet ma�īnā, aizvedīsim.

Go�a izlēca no ma�īnas un paķēra ragutiņas.

� Vī, kur smagas! ... Laikam maize? ...

� Maizīte gan ...

�etrstūrainie kukuļi bija salikti cits uz cita kā ķieģeļi.

Kad kravu novietoja ma�īnā, sieviete atsēdās aizmugurē. Viņai bija kalsna, vēju appūsta seja un lielas acis ar iekaisu�iem plakstiem un īsām, ta�u biezām, tum�ām skropstām. Tāpēc acis spilgti izcēlās, it kā tī�i būtu apvilktas ar melnu krāsu. Kad viņa kāpa ma�īnā un, galvu pieliekusi palūkojās uz Kurganovu, tā atmiņā atkal pavīdēja kaut kas netverams. Likās, ka starp viņu un �o sievieti stiepjas līdz kāds pavediens no tālas pagātnes. �Tā nav viņa. Tādu kā viņa ir simtiem. Lielām acīm, tum�u lakatu ap galvu, vējos appūstu seju,� Kurganovs nodomāja.

� Vai no tālienes ved? � Go�a apvaicājās.

� No rajona ... no Ustinovas ... � viņa atbildēja aizsmaku�ā balsī.

� Kilogrami divdesmit būs?

� No Cuhtirkiem izved centneriem ar ma�īnām, bet uz Cuhtirkiem stiepj pa kilogramiem uz muguras ... � Vārdos bija jūtams iesīkstējis, aprasts rūgtums.

Sieviete iespiedās ma�īnas stūrī un apklusa. Pa�ķiebtajā �ofera spogulī Kurganovs redzēja daļu viņas pieres un vienu aci. To reizēm pa pusei aizsedza pietūku�ais plaksts, reizēm tā nekustīgi, sastingusi raudzījās tie�i uz priek�u. Acs bija aizmugurē, bet spogulis uztvēra skatienu un raidīja atpakaļ to Kurganovam sejā jau no priek�puses, kaut kur no projām slīdo�ās sniegotās tālienes, un visu ceļu kā piekalnītēs, tā bedrēs Kurganovs neatvairāmi redzēja �o aci. Un atkal viņam likās, ka �is atgriezeniskais, atstarotais skatiens nāk no pagātnes dziļumiem.

Viņi iebrauca sād�ā. Sād�as malā stāvēja sēnei līdzīga siena kaudze ar izgrauztiem sāniem.

� Te tai siena kaudzē redzams viss jūsu kolhozs, � sacīja Go�a. � Uz kurieni tevi vest?

� Tur uz to māju pie divām priedītēm.

Vecas priedes auga pie mājas stūriem. Vārdi par priedītēm un to izskats Kurganovam pēk�ņi atsauca atmiņā pagātni.

� Anna? � kā jautādams sacīja Kurganovs.

� Vai tad jūs mani pazīstat?

� Divdesmit septītajā gadā. Jūs toreiz teicāt: �No vietas nekustē�u, no �im priedītēm ne�ķir�os.� Bet es centos pierunāt, ka kolhozs priedītēm ļauna nenodarīs. Vai atceraties?

� Kur nu atcerēsies! � sieviete atbildēja. � Cik viņu kop� tā laika netika brauku�i ... �ie pierunātāji! ...

Bet Kurganovs jau skaidri atcerējās Annu, līksmo, lētticīgo un valodīgo mei�u. Viņam tolaik tā patika, un viņ� ilgi neaizmirsa mei�as jauko sievi�ķību un dziedo�o izrunu.

�Kas viņu tā pārvērtis?� Kurganovs domāja. Viņas seja nebija vienkār�i novecojusi, tā bija sarukusi un sa�uvusi. Tā nemaz vairs neizskatījās pēc Annas sejas. Kautrais, tikko jau�amais smaids izzudis, mute kļuvusi kā savilkta rēta. Nav vairs mīlestības pilnās intereses par visu � tās vietā auksta vienaldzība. Tikai apdzisu�ās acis iezīmētas Annas sejā tikpat spilgti kā agrāk.

�Vai tā ir viņa? Varbūt nav?� Kurganovs neticēja sev. �Kāda sastap�anās! Lai gan � kas tur ko brīnīties?� Kolektivizācijas laikā viņ� bija apmeklējis �īs vietas, apbraucis desmitiem ciemu, runājis ar simtiem cilvēku.

Ma�īna pieripoja pie mājas.

� Varbūt nāksiet apsildīties? � sieviete vienaldzīgi pavaicāja.

Kurganovs devās viņai līdz. Cauri diezgan netīrai virtuvei Anna ieveda viņu lielā, spodrā, laucinieciski ar puķēm, me�-ģinēm un bildītēm izgreznotā istabā un iesaucās:

� Mitrofani�! Paziņu atvedu .. .

No aizkrāsnes parādījās ve�uks ar kalsnu, mazliet viltīgu un reizē naivu seju. Plati smaido�ā mute atgādināja atvērtu cāļa knābi. Tanī rēgojās viens vienīgs gar� un dzeltens zobs.

� Nevaru vis pazīt...

� Kolektivizācijas laikā, saka, esot te bijis. _

__ Viss var būt... Viss jau var būt... � Vecais atsēdās un labvēlīgā ziņkārē aplūkoja Kurganovu.

� Un kur tad saimnieks? � Kurganovs jautāja.

� Krita karā ... � Sirmā galva salīgojās kā no grūdiena.

� Karā krita ...

� Paliku ar bērniem un � �ek te � vīratēvu.

Anna sakrāva atvesto maizi uz lāviņas, paņēma kukuli un sāka griezt to �ķēlēs. �Sausiņiem,� Kurganovs saprata.

� Tagad jau nekas .. . Bet sākumā, pats galvenais, mazbērni vēl bija sīki ...

�No kā viņi pārtiek?� Kurganovs prātoja. �Kolhozs ir pats sliktākais, bet istaba kā bagātiem ļaudīm, var redzēt, ka mājā visa papilnam.�

� Vai nu ir paaugu�ies un palīdz? � viņ� apvaicājās.

� Kur nu! � vecais nopūtās. � Visas mācās. Divas skolā, viena rūpnīcā. Mums jau viņas kā nekā jāizaudzina, tā sakot, līdz padomju pasei. � Viņ� pamanīja Kurganova izbrīnīju�os skatienu, kas slīdēja pāri istabai, un paskaidroja:

� Istaba jau nav mūsu, mītniekus turam. Traktorists pie mums dzīvo. Bet mēs tur, � viņ� pamāja uz virtuves pusi.

Kurganovs ielūkojās pa atvērtajām durvīm virtuvē. Nevērīgi ar vecu segu pārsegta gulta, no dēļiem sasists galds, soli ar netīriem, apdauzītiem traukiem, noskrandis matracis uz krāsns. Viņ� mirkli aizvēra acis.

� Cik tad cilvēku jūs tur mitināties? � Kurganovs ar pūlēm vaicāja tā, kā iztaujā tuvu cilvēku par viņa slimības sīkumiem.

� �etratā guļam.

� Un kāds ir kolhozs?

Vecais vīrs klusēja, acīm redzot apsvērdams, cik atklāti drīkst atbildēt uz �o jautājumu.

� Ko nu par kolhozu! � ļauni smīnēdama, iesaucās Anna.

� Kolhoznieki ir aizmirsu�i, kā saņem atalgojumu par izstrādes dienām. Ek, būtu aizgājusi pasaulē! Bet nu nekādi nevaru aiziet. Laikam jau tās pa�as priedītes vien tur.

� Bet pirms kara ta�u kolhozs bija labs.

� Labs gan, labs! � vecais apstiprināja. � Pat pirms pāris gadiem vēl gāja mazliet jestrāk. Skolnieku un jaunie�u posms dārzu iestādīja. Da�iņa, mana mazmeita, bija tur vadītāja. Priek�sēdētājs biedrs Sosņins, partijas cilvēks, viņu ļoti slavēja. Ar to priek�sēdētāju sākām dzīvot priecīgāk, bet tikai kādus se�us mēne�us viņ� pie mums sabija. Uz pilsētu pārcēla. Jaunie aizklīda kur kurais. Cits uz armiju, cits uz pilsētu. Mūsu Da�iņa ari devās uz rūpnīcu. Kolhozs nolaists līdz pēdējam. Esam pagalam panīku�i.

� Kādēļ tad panīkāt? � Kurganovs jautāja.

� Kas to lai zin, kādēļ, � vecais atbildēja. � Kas to zin? . .. � Balsī skanēja padevīga pacietība, it kā viņ� runātu par kādu nesaprotamu un no viņa gribas neatkarīgu dabas katastrofu, tādu kā krusa vai sausvēj�.

� Kara dēļ bez cilvēkiem palikām, � Anna sacīja. � Priek�sēdētājs pirms kara bija mūsējais, �uhtirkietis, bet kolhozā divi ciemati � Cuhtirki un Holudenki. Mūsu priek�sēdētājs aizgāja, iedeva mums holudenkieti. Cuhtirkie�i negrib strādāt holudenkie�iem, holudenkie�i � �uhtirkie�iem. Sāka mainīt � te �uhtirkietis, te atkal holudenkietis, un neviens nederēja. Tad nu sāka braukt... varjagi.

� Kāpēc varjagi?

Anna klusēja un turpināja griezt maizi .. . Rieto�ās saules sarkanajā gaismā viņas rokas �ķita kā applaucētas.

� Kas tie par varjagiem? � neatlaidīgi atkārtoja Kurganovs.

Anna atkal nekā neatbildēja, bet vecais vīrs izskaidroja tikpat padevīgi kā pirmīt:

� Varjags � tas nav tikai naidnieks vien, bet pat sliktāks par naidnieku. Sve�s, vienas dienas saimnieks. Vecos laikos ar pirmajiem palu ūdeņiem atbrauca un, salnām iestājoties, aizbrauca. Tādus tad arī sauc par varjagiem. No ūdens līdz ūdeņam. Viens vilnis atnes, otrs aiznes... No varjagiem tautai visa nelaime ceļas . ..

� Kā tad jūs tā sprie�at? Kolhozs viena lieta � un jūs pa�i kas cits? Kolhoza dzīve ta�u nav upe, pati no sevis neplūst. Kolhozu veido kolhoznieki.

Vectēvs it kā atģidies sāka smaidīt un strauji kratīja galvu.

� Tā jau gan ir, ka mēs arī esam vainīgi. Kas te nu cits vainīgs, ja ne mēs pa�i?

�Cik ātri pārslēdzās! Tas ir pieredzējis ve�uks,� Kurganovs klusībā rūgti nosmējās. Bet ve�uks turpināja, cenzdamies pielāgoties nepazīstamajai priek�niecībai:

� Mēs, protams, arī esam izlaidu�ies, nav vārdam vietas!

Agrāk, kad kolhozu nebija, es vedeklai, sitai pa�ai Annai, gulēt neļāvu. Radināju pirms rītausmas būt jau tīrumā. Tikko mazliet aizkavējās, tā tūdaļ kliedzu: �Kāds velis tev lika saules lēktu nogulēt?� Bet tagad, ja agri iet uz darbu, bļauju: �Kāds velis tevi tādā agrumā dīda?� Mēs arī neesam neapzinīgi. Saprotam un varam pa�kritiski kritizēti

�Labs diplomāts �is vecis,� Kurganovs nodomāja. �Iemanījies apieties ar priek�niecību.�

� Vai brigadieris esat bijis, vecotēv?

� Kā nu ne! Visu laiku vado�ajā darbā. Arī pa�laik strādāju par brigadieri. Mazliet par vecu esmu kļuvis, tas taisnība, bet jaunu dzinumu nav. .. Nav jaunu dzinumu! Ja dārzu grib kopt, tad jauni dzinumi jāaudzē. Bet kolhozā mums nav nekādu jaunu dzinumu. Pie mums, līdzko paaudzies, blaukls, no kolhoza prom. Kaimiņi no �Cietok�ņa� smejas, ka mums uz trim brigadieriem pavisam tikai divi zobi. Un patiesīgi � tikai divi. Holudenku Savelijam viens zobs un man, pavei, � vecais atplēta muti un parādīja uz zobu, � man arī viens. Bet Stepanovnai neredz neviena.

� Jā .. . � Kurganovs skumji pasmaidīja. � Zobaināki brigadieri derētu gan. Bet visur ta�u tā nav. Kolhozā �Sociālisma cietoksnis� aug ne tikai savi jaunie dzinumi, bet arī no citurienes cilvēki tiecas pie viņiem, gan jauni, gan veci. Pat no kaimiņu rajoniem lūdzas pie Samosuda. Tā, lūk, mēdz būt, kad kolhoznieki pareizi strādā kolhozā.

� Mūsu vaina ... Mūsu vaina ... � labprāt un ar patiku nopūtās izmanīgais vectēvs.

� Kāda tur vaina, ja negrib no gaismas līdz gaismai strādāt par velti? � Anna pārtrauca viņu. � Tre�o gadu par izstrādes dienām ne plika gra�a.

� Bet no kā pārtiekat?

Anna klusēja.

� Es līdz pērnajam gadam strādāju me�saimniecībā, � teica vecais. � Tagad esmu palicis nespēcīgs ... nevaru .. . Tad nu mītniekus turam. Sakņu dārzs. Tāpat govs. Govs ir galvenā!

� No �etriem ci�iem dzīvojam, � Anna izmeta. � �etratā no �etriem ci�iem.

� Vai daudz dod piena? � Kurganovs izpra�ņāja.

� Govs ir zelta vērta, nav vārdam vietas! � Ve�uks pat acis piemiedza. � Spaiņiem slaucam.

�Spaiņiem ...� Kurganovs nodomāja. �Ne siena, ne pļavu kolhozs nedeva. No kurienes tad rodas tie spaiņi?�

� Vai sienu piepirkāt?

� Ar ko tad mēs lai pērkam?

� Kur tad ņēmāt?

Kā vectēvs, tā Anna klusēja. Vectēvs pagriezās pret logu un sāka dzīvi interesēties par laiku.

� Skaties tikai, kā nu putina! Grie� un grie� vērpetes no pakalniem . . . Tik nepiedienīgs laiks! ...

� Interesanti tomēr, kur jūs dabūjāt sienu? � Kurganovs neatlaidās.

� Tāpat. . . kur nu kuro reizi ... kaut kā sitamies ... � vecais izvairīgi atteica. � Febrālī puteņiem vajadzēja beigties, bet, pavei, tie vēl martā grie�as. Tāda nepiedienība vērojama dabā.

Anna acis nenovērsa.

� Kur siens bija, tur arī ņēmām. Kā citi cilvēki, tā arī mēs. Neļaus jau govij nosprāgt . . .

��iepj...� Kurganovs saprata. ��iepj, kā jau parasts, viss kolhozs. �iepj un, tā sakot, nemaz nekaunas.�

� Nesen jūsu pa�u kolhoznieks Afoņins manā klātbūtnē tā teica par kolhozu: �Ar dieva palīgu dzīvojam, pa druskai vien piezogam.� Es neticēju. Neļāvu viņam kolhozniekus saukt par zagļiem.

� Zog sve�u ... � Anna saduga. � Bet savu paņem tāpat. Ja arī kolhoznieks paķer kādu klēpi siena no savas pļavas .. . Kas nu tā par zag�anu! .. . Kur tad viņ� citur lai dabūtu? . ..

� Jūs sakāt: kolhoza ir savs.. . Bet tur, rau, pa logu redzama kolhoza siena kaudze. Lopi to visapkārt apgrauzu�i. Stāv kā sēne, raugies tikai, ka nesabrūk. Pat sve�am kauns to redzēt. Bet jūs visu ziemu ik dienas skatāties tai virsū. Savējo sen jau būtu ie�ogoju�i.

Anna nekā neatbildēja.

� Kā nu iznāk: ja kolhoza mantu ņem, tad tā ir sava? � Kurganovs turpināja. � Bet, kad kolhoza manta jāglabā, tad tā ir sve�a?

� Tā jau ir tā nelaime! � �diplomātiskais� vectēvs viņu izprata pēc sava prāta un pasteidzās pielāgoties priek�niecībai. � Ne sava, ne sve�a. Ar vienu vārdu sakot � kolhoza! . . .

Kurganovs sarāvas kā aiz sāpēm. �Eh, muld nu gan tas vienzobis!�

� Nu gan tu, vecotēv, aplam runā! �Ar vienu vārdu sakot � kolhoza.� Tur, kur kolhoza darbu uzskata par pa�a darbu, tur kolhozi ir tādi kā �Sociālisma cietoksnis�. Vai esi tur bijis? Esi redzējis?

� Bet jūs, iekams sākat mācīt mūs, pa�i pastrādājiet divus gadus bez algas! � atsaucās Anna. � Vai esat dzirdējis, kā akls aklam ceļu rādījis? Apniku�as mums jūsu aklās pamācības.

Kurganovs gribēja atbildēt, bet neatrada pārliecino�u vārdu. Atcerējās noslīpētos teikumus savā disertācijā �Par pretstatu vienību un cīņu sociālistiskajā sabiedrībā� un pasmīnēja par sevi: �Ar citātiem no disertācijas viņai neatbildēsi. Un kāda nozīme visai �ai sarunai? Ar vārdiem viņai nevar palīdzēt, bet sevi ... sevi veltīgi sarūgtinā�u ...�

Anna beidza griezt kukuli un pirmo reizi painteresējās:

� Bet kas tad jūs par pārstāvi esat?

� Es neesmu pārstāvis. Esmu tagad �ejienietis.

� Kas tad jūs tāds būsiet? � Viņa palūkojās vērīgāk. Acīm redzot pārstāvju bijis daudz, tie nekādi nav ietekmēju�i viņas smago likteni, tāpēc arī paliku�i viņai nenozīmīgi un vienaldzīgi. Turpretim �ejienietim varēja būt kāda daļa par viņas dzīvi.

� Esmu Kurganovs, rajona komitejas sekretārs, � viņ� ar pūlēm atbildēja.

Iepazīstoties ar cilvēkiem, vārdus �rajona komitejas sekretārs� viņ� izrunāja pat ar lielāku cieņu un gandarījumu nekā kara laikā bija teicis �bataljona komandieris� vai ari pēc kara �katedras vadītājs�. Ta�u �odien, nosaucot savu vārdu �ai vējos appūstajai, drūmajai sievietei, Kurganovam nodrebēja sirds. Ja nu pēk�ņi viņa saka: �Ahā, rajona saimnieks! Tad jau tu esi tas galvenais vainīgais!�

Anna tomēr palūkojās uz viņu ar negaidīti labvēlīgu interesi.

� Vai jaunais, vai? Tas, kur� padzina Vasiļ�ikovu?

� Patie�ām padzinu.

� To mēs esam dzirdēju�i! � vectēvs priecīgs iesaucās. � To jūs gan pareizi izdarījāt. �is parazīts visus apmānīja, visiem pieglaimojās. Kolhoznieki nekādā galā ar viņu netika! Bet jūs jau otrajā dienā īsi un a�i!

� Cilvēkiem kļuva vieglāk, � Anna sacīja__Nogar�ojiet

kopīgi ar mums sāli un maizi...

Vai nu tādēļ, ka viņa atzina par pareizu Kurganova rīcību pret ienīsto Vasiļ�ikovu, vai tādēļ, ka pēc garā ceļa siltums bija nogurdinājis, viņa atmaiga.

� Kā jūs ar �o tā vienā paņēmienā tikāt galā? � vectēvs turpināja izpra�ņāt.

� Cilvēki palīdzēja. Kopīgiem spēkiem, vectētiņ, visu var panākt. Vai esat dzirdējis par �Oktobri�, � kā visi kopīgi ķērās pie darba, tā vienā gadā kolhozu pacēla!

Kurganovs runāja un pats kaunējās, cik nodrāzti ir viņa vārdi. Bet Annu �ie vienkār�ie vārdi pārliecināja kā fakti: kolhozs �Oktobris� atradās tepat blakus.

� Pareizi gan, � viņa piekrita. � �Oktobrī� nule izsniegu�i ij graudus, ij naudu, ij saknes. Tā ir patiesība!

� Tā jau arī ir pati galvenā patiesība, Anna. Nav lielāka ļaunuma kā to neredzēt.

� Redzam jau. Kā nu neredzēt!

Viņi ēda, tik nopietni un godbijīgi izturēdamies pret maizi, kā tas mēdz būt zemnieku ģimenēs. Kurganovs centās darīt tāpat kā saimnieki. Viņ� atcerējās diplomātiskās pusdienas, kurās bija piedalījies ārzemju komandējumu laikā. Tur viņ� arī bija vērojis para�as, baidīdamies izdarīt kaut ko aplamu. Atcerējies to, Kurganovs klusībā pasmaidīja: �Nē, lordu dēļ es tā necentos!�

Anna manīja un novērtēja ciemiņa godbijīgo izturē�anos pret viņas vienkār�o azaidu. Viņ� vairs nebija nejau�s �pierunātājs�, bet kļuva par tās viesi, un Annā pamodās sieviete, mājasmāte. Viņa noņēma lakatiņu, un pamazā roka ar ba�īgu, sievi�ķīgu kustību sakārtoja matus. Sājā �estā bija kaut kas no agrākās Annas.

� Gan �Oktobris�, gan �Sociālisma cietoksnis� � kur nu vēl ko labāku! � atrodas tepat blakus, � viņa nopūtās. Vaigi bija sasārtu�i no maltītes un siltuma. Balss skanēja maigāk. � Tā ir patiesība, tu pareizi runā. Tikai mums savs negals � ij zeme, ij patiesība mums tāda pati, vienīgi laime nav tāda. Mums, kā redzams, laime jau no dzim�anas nav lemta ...

� Kāpēc tik bezcerīgi, Anna?

� Bezcerīgi? � Viņa nolika karoti un ar visu augumu pagriezās pret ciemiņu. � Vai tad mēs neesam redzēju�i �Oktobri� un �Cietoksni�, vai savus labos gadus esam aizmirsu�i? �Bezcerīgi�! Bet būtu tu tā pēc tiesas un taisnības paprasījis, kāpēc mēs strādājam. Sākumā bija, kā vajag, strādājām izstrādes dienu dēļ... Pēc tam uz izstrādes dienām nekā vairs nedeva, tikai solīja ... Vēl ticējām solītājiem, strādājām tāpēc, ka ticējām. Bet tagad ticību esam zaudēju�i . . . Vairs neticam ... Ta�u vēl vienmēr ejam, strādājam! . . . Divi simti izstrādes dienu esmu nopelnījusi. Un kālab? Ticiba ir izkūpējusi, bet cerība ... tā vēl turas! Tā tad arī liek iet uz fermu un uz lauku ... Vai tveice, vai sals, ejam . . . liecam muguru ... Ne graudu dēļ, ne kapeikas dēļ � tikai tās dēļ... cerības dēļ...

Si sieviete, kas zaga kolhoza sienu, runāja ar tādu gara spēku un sīkstumu, ka Kurganovs saviļņots piecēlās kājās. Drūmajā skatienā, vēju appūstajā sejā pavīdēja radnieciska tuvība, kas plūda no sirds uz sirdi. Tas bija pa�u cilvēks, kas te sēdēja, cilvēks ar citādu likteni un raksturu, bet ar tādām pa�ām sirdī lolotām jūtām.

Kurganovs saprata, ka arī Anna mīl �os pakalnus un ielejas, laukus un jaunaudzes, ka viņā mīt tāda pati neiznīcināma tieksme pēc patiesības.

� Cerēt ii par maz, Anna, � viņ� sacīja, apvaldīdams saviļņojumu. � Vajag palīdzēt. ..

� Ja būtu kam!

� Man, � viņ� klusi teica. � Tevi no mājas nelai� prom priedītes. Un ari mani, kā redzi, �urp atvilku�as � priedes un bērzi. Mums �eit ir jādzīvo, Anna. Bet dzīvi ta�u vajag iekārtot labāk . ..

Kurganovs posās iet projām, kad istabā ienāca maziņa, apaļa sieviete ar �auru seju un lielām, tum�ām acīm kā ķir�i.

� Mūsu irmece Gapa, � Anna sacīja. � Traktorista Medvedeva sieva ...

�Tā pa�a �briesmīgā traktorista� Medvedeva sieva!� Kurganovs nodomāja un ziņkārīgi palūkojās uz to.

� Neredzējāt, vai manējais vēl nav rādījies? � viņa runāja ātri, jaukdama krievu un ukraiņu vārdus, un pa ceļam sakārtoja sedziņu uz kumodes, izlīdzināja saraukto grīdsegu.

� No Ukrainas?

� No Poltavas apgabala.

� Kā tad Cuhtirku traktorists ieguva ukrainieti?

� Tad ne jau �is mani ieguva, bet es viņu ieguvu . .. Viņu daļa bija novietota pie mums. Tad es sacīju skuķiem: �Pēc auguma esmu vismazākā, lai tad mans vīrs ir vislielākais.� Kad �ie nostājās ierindā, viņ� bija pirmais labajā flangā. Mana draudzene tad man saka: �Reku, tavs � vislielākais.�

Jautrā pļāpā�ana netraucēja Gapu veikli un raiti apkopt istabu.

� Vai tad uzreiz padevās jūsu labējā flanga vīrs?

� Kur nu! Es �im glau�os apkārt kā tītenītis, bet �is tik sē� un klusē. Es jau atmetu ar roku, ta�u skatos � beidzot esmu iekustinājusi gan! Bet, ja nu �is reiz iekustējies, tad noturēt vairs i nedomā! Piesējās man � brauksim un brauksim! ... Un tā atveda ar!

� Viņējā � Medvedevu māja ir otrpus ielas, � vectēvs paskaidroja. � Ģimene liela, par �auru. Mums, kolhozniekiem, jo �aurāk, jo siltāk. Bet viņi ta�u ir mehanizatori!

� Kā tad citādi? � atsaucās Gapa. � Mihailo uz ma�īnām strādā! � Viņam jādzīvo kulturāli. Pavasarī celsim sev māju... Nāk! � Viņa uztraukta piespiedās pie loga. � Tāda kā aukla viņam pieķērusies.

Viņa metās vīram pretī. Durvīs parādījās tas pats traktorists ar jauno puska�ociņu mugurā, kuru Kurganovs bija redzējis MTS. Gapa, kas nesniedzās viņam pat līdz padusēm, izrīkoja:

� Noslauki kājas. . . Un kāpēc tev visādi draņķi ķeras klāt? .. . Nu, slauki ta�u tīrāk! Tā kā pakulas būtu pieķēru�ās, kā kas? Neiet nost. Nu � pacel kāju!

Puisis paklausīgi to ari izdarīja. Gapa pietupās, atrāva no zoles auklas gabalu, rūpīgi noslaucīja zābaku un atkal nokomandēja:

� Bet nu dod otru kāju!

Traktorists nekurnēdams pacēla otru kāju un pacietīgi stāvēja uz vienas; Kurganovam tas atgādināja zirgu pie kalves. Viņ� neviļus pasmaidīja: �Gapa pamatīgi apkalusi savu labējā flanga vīru ...�

Atģērbies Medvedevs ienāca istabā, mierīgi, bez mazākā izbrīna sasveicinājās ar Kurganovu un dro�i apsēdās uz soliņa. Viņa seja bija skaista, lūpas un nāsis pat diezgan smalki veidotas, ta�u izteiksme � truli labsirdīga. Kūtrais skatiens arvien kavējās pie apkārtējiem priek�metiem. �ķita, ka �is skatiens nejau�i aizķeras gan te, gan tur un tā īpa�niekam ir slinkums to atraut nost. �Māla pods � kā jau māla pods ... Vai tas sliktāks par ko citu?� skatiens it kā teica. �Var paraudzīties arī uz māla podu. Ko tur uztraukties un veltīgi acis grozīt?�

Un Medvedevs lūkojās uz māla podu ar to pa�u vienaldzīgi bezrūpīgo izteiksmi, ar kādu raudzījās uz Kurganovu. Annu, vectēvu. Gapa tekāja ap vīru, aptīrīdama, paraustīdama drēbes, apbērdama ar jautājumiem. Ziņkārīgais vectēvs centās izdibināt, kas jauns stacijā, ta�u puisis klusēja un tikai bozās.

� Nu, ko tad tu, Mihailo, klusē, kā ūdeni mutē ieņēmis?

� Ko tad lai runā? � Mihailo negribīgi atbildēja zemā, mierīgā balsī, nenovērsdams dzidrās, gai�i zilās acis no māla poda.

� Pastāsti vismaz, ko emtēesā dara.

� Skraida ... � puisis atbildēja nosodo�ā balsī. � Visu laiku tikai skrie�us un skrie�us ...

� Ko viņi tev sacīja? � Gapa tincināja.

� Paliec, saka, uz remontu .. .

Medvedevs apklusa, un Gapa ar parasto enerģiju atkal ņēmās to iekustināt:

� Un ko tu �iem? Nu, stāsti ta�u, � ko tu viņiem atteici?

� Es, saku, savu esmu pastrādājis . .. Tagad remontējiet jūs man traktoru! Es, saku, pavasari mirku, vasarā svīdu. Ko vēl tagad ziemu ie�u salt jūsu emtēesā ...

Pēc garās tirādes Medvedevs nolēma atpūsties un apklusa pilnīgi.

� Bet ko viņi tev? Nu, Mihailo! Kālab tu apklusi?

� Viņi man skaidro: tu, saka, esi brigadieris. Tu, saka, esi kadrs.

� Un ko tu �iem?

� Vai tad man, es �iem saku, tagad jābeidzas nost, ja esmu kadrs?

� Nu, jūs redzat! � Gapa sasita plaukstas. � Viņ� ta�u, mīļie ļautiņi, nemaz nav ar mieru būt par brigadieri! Kas tad viņam no tā par labumu?

� Viņiem tikai vajag iegrūst amatā .. . iegrūdīs, bet pēc tam sāks grauzt!

� Kas sāks grauzt? � Kurganovs kļuva ziņkārīgs.

� Agronoms grauzīs, priek�sēdētājs grauzi�, MTS graip zīs .. � Kamēr nograuzīs . ..

� Kur nu tevi tādu nograuzīs ... � Anna iebilda, � No rīta bija atskrēju�i, lūdza pakalnā sagaidīt ar traktoru, rna�p nas izvilkt no kupenām .. .

__ Sagaidīsi, bet viņiem jau pakalnos traktori �auj.. �

� Kā tā � �auj?

� Kas to lai zina!

__ Jūs vienmēr sakāt �viņi� un �viņus�, � sarunā iejaucās Kurganovs. � Mani interesē, kas tie viņi tādi ir?

� MTS. .

� Labi. MTS ir viņi. Bet kas esat jūs?

� Mēs, vai? Mēs esam traktoristi. Mēs esam �ejienie�i.. . kolhoznieki.

� Vai jūs uzskatāt sevi par kolhoznieku?

Kamēr Medvedevs grasījās atbildēt, Gapa jau kā bēr�us nobēra:

� Kā tad citādi? MTS algo mehāniķus, lai tad viņi arī remontē. Bet Mihailo strādā kolhozā, no kolhoza saņem algu . . .

� Emtēesā viņ� ir kolhoznieks, bet kolhozā sakās piederam pie MTS, � atkal ierunājās Anna. � Pirms da�ām dienām vajadzēja kolhozam palīdzēt me�a darbos, tad viņ� tūdaļ pārvērtās par MTS vīru. Viņiem visiem tāds niķis. Kolhozā uzdodas par MTS strādniekiem, bet emtēesā � par kolhozniekiem ... Vārdu sakot � ne �is, ne tas.

� Nūja, ne �is, ne tas! � Gapa piekrita. � Kas tur par prieku! Maksā viņiem kolhozs, bet komandē MTS. Grozies tik starp direktoru un priek�sēdētāju!

� Kur nu �is tā grozās! Tavu Mihailu ar trim traktoriem nepagrozīsi... � Anna izgāja ārā, uz īrniekiem nepaskatījusies.

Kurganovs atvadījies devās viņai nopakaļ. Pacilātība, kas Annu uz mirkli bija saviļņojusi, noplaka, viņu pārņēma agrākā nospiestība, ta�u agrākais sve�ums bija izzudis.

Viņa izgāja uz ceļa pavadīt Kurganovu. Metās krēsla. Lielas sniega pārslas slīpi krita uz tum�ajiem māju baļķiem, uz Annas tum�o lakatu.

Dziesto�ās dienas svina pelēkā gaisma ietina pakalnus un tālā me�a melnumu.

� Tātad norunāts, Anna? Dzīvot �eit un ievirzīt dzīvi normālās sliedēs?

� Cits nekas neatliek, � viņa gurdi atbildēja. Uzvilka lakatu dziļāk uz acīm un klusēdama vēroja, kā piebrauc ma�īna, kā tajā iekāpj Kurganovs. Tikai tad, kad viņ� jau atvadīdamies pastiepa no ma�īnas roku, viņa nevis jautāja, drīzāk skumīgi nodomāja skaļā balsī:

� Bet varbūt arī tu ... esi no varjagiem? Ar ūdeņiem atnācis, ar ūdeņiem arī aiziesi...

Vakarā Kurganovs nokļuva Uhabinā un iegriezās rajona komitejā.

Eļļas krāsas smar�a, grīdceliņi gaitenī, vakarīgi pustuk�ās telpas � viss bija pierasts. Sur tur klusajās un tuk�ajās nodalās vēl varēja redzēt pār galdiem nolieku�os cilvēkus.

� Aparāts mums ir disciplinētsl � jau pirmajās darba dienās Kurganovam bija sacījis otrais sekretārs Vostruhovs. Viņam patika vārds �aparāts�, un viņ� pastāvīgi mēdza teikt: �mūsu aparātā�, �mobilizēt aparātu�, �dot aparātam uzdevumu�, � un tas nezin kāpēc kaitināja Kurganovu.

Rajona komitejas darbinieki visi bija pavecāki cilvēki un strādāja te jau ilgus gadus. Vienīgi Vostruhovs bija jauns gados un pēc stā�a. Pirms trim gadiem viņ� bija strādājis par kaimiņu rajona sekretāru. Sākumā viņu tur slavēja, bet pēc tam atcēla no darba, tāpēc ka nebija spējis veikt savus uzdevumus, un atsūtīja uz Uhabinu par nodaļas vadītāju. Trijos gados Vostruhovs bija ticis par otro sekretāru. Viens otrs uzstāja, lai viņ� kļūtu par pirmo. Negaidīto sāncensi Kurganovu viņ� uzņēma draudzīgi. Par savu darbu pirmā sekretāra amatā pastāstīja īsi un ar rūgtumu:

� Sapņoju pacelt rajonu ... Un, �ķiet, sāku pat jau pacelt. Bet jūs jau zināt, kā tas pie mums mēdz būt... Ja palai� gro�us vaļīgāk � sit... Ja pievelk stingrāk � atkal sit...

Strādāja viņ� daudz un dedzīgi. Kurganovam bija pretīgi, ka apspriedēs Vostruhovs bie�i atkārtoja: � Tagad Trofima Demidovi�a vadībā.� __ �Trofims Demidovi�s pareizi izlē

mis jautājumu.�

�Ko viņ� tā loka manu vārdu?� Kurganovs dusmojās. �Varbūt baidās, ka nesāk viņu uzskatīt par sāncensi, un no bailēm pārspīlē?�

Iedams tagad garām otrā sekretāra kabinetam, Kurganovs ieraudzīja gaismu un nodomāja: �Un tā katru dienu ... Varbūt arī no bailēm pārspīlē, ta�u strādā nevis �ā tā, bet pēc labākās sirdsapziņasl�

Kurganovs sēdēja, iedziļinājies dokumentos, kad kabinetā ienāca Vostruhovs. Viņ� bija neliela auguma, akurāts, ar iz-rieztām krūtīm, maziņu, atpakaļ atgāztu galvu un nez kāpēc atgādināja kareivīgi noskaņotu, uzpūtu�os zvirbuli.

� Sēdies! � Kurganovs uzaicināja. � Ķersimies pie �rajona komitejas sekretāra numurēto rai�u mapes�.

Vostruhovs pa�apzinīgi pasmaidīja par visai rajona komitejai pazīstamo mapi.

� Par mūsu pirmajām raizēm � par vairāku kolhozu partijas organizāciju vājumu esam runāju�i katru dienu. Bet nu par otrajām raizēm � MTS, � Kurganovs turpināja.

� Vai jūs jau zināt?

� Ko tad? Ka pēc pieprasījuma nekā nedod? � Kurganovs, aizrāvies ar savām domām, nepamanīja Vostruhova protestējo�o �estu. � Zinu. Tā ir nejēdzībai Traktoru parka jauda pieaugusi divkārt, bet ra�as paliku�as tādas pa�as. Un kāpēc? Iedomājies tu zemnieku, kam pieder vesels ganāmpulks darba zirgu, bet nav ne aizjūga, ne ragavu. Mūsu darba zirgi � traktori stāv kā ganāmpulks MTS. Bet tiem nav ne ragavu, ne pa�izkrāvēju, ne transportieru, ne iekrāvēju. Arklu un ecē�u � pat to nepietiek. Mehanizācija bez organizācijas. Labību ra�o pla�os apmēros, tehnika ļoti dārga, tomēr plūsma nav organizēta. Ja lūdz nepiecie�amo � atsaka. Vajadzēs tev aizbraukt uz apgabalu ar �o pieprasījumu.

� Labil Es aizbrauk�u, � Vostruhovs piekrita tik iecietīgi un tomēr augstprātīgi, kā aukle piekrīt gra�īgam bērnam.

Kurganovs pamanīja to un iesmējās.

� Esmu tiepīgs. Gribu iesaistīt �ai darbā arī tevi. Te ir tre�ās raizes. Skaties! Te izdarīta analizē par izstrādes dienu patēriņu. Iespaidīga aina! Par savākto graudu izve�anu, iz-�āvē�anu, iztīrī�anu aiziet tikpat daudz izstrādes dienu, cik par iesē�anu, izaudzē�anu un novāk�anu no lauka. Izstrādes dienas izkūp labības kuļamvietāsl Un arī graudi tur izkūp. Rudeņi rajonā ir lietaini, pārjumtu kuļamvietu maz. Norunāsim ar kokzāģētavu, lai izgatavo materiālus standartnojumēm. Mobilizēsim cilvēkus, katrai brigādei � kuļamnojumi.

Jo vairāk aizrāvās Kurganovs, jo vairāk augstprātīgas līdzjūtības izstaroja Vostruhova acis.

� Tu uz mani skaties kā pieredzējis zvirbulis uz muļķa putnēnu, � Kurganovs teica. � Bet cs ta�u ar tevi runāju par svarīgām lielām. Un ar ko gan citu lai es runātu par tām, ja ne ar tevi!

Vostruhova skatiens atsaldēja Kurganova dedzīgumu. Tomēr viņ� nolēma vēlreiz pamēģināt.

� Ceturtās raizes ir par krūmājiem un atmatām un to, ka mēs negribot pū�am pa�i sev miglu acīs.

Tūlīt pēc iera�anās rajonā Kurganovs bija pieprasījis, lai pārbauda augu sekas, un noskaidrojās, ka atmatas, kas pēc pārskatiem uzplēstas, paliku�as neskartas, bet sensenā aramzeme ar katru gadu samazinājusies, me�s tai uzmetis savu cilpu. Traktoristi bie�i neapstrādāja vienu vai divas slejas grūtāk aramas zemes pie pa�a me�a. Neapartās tīrumu nomales ātri vien apauga ar sīku me�a jaunaudzīti. Nākamajā gadā traktoristi atkāpās no jaunaudzes vēl par pussleju, un tā me�s spiedās virsū tīrumiem. Vajadzēja ķerties pie atmatu un jaunaud�u apstrādā�anas, bet traktoristi ne labprāt to darīja.

� No pirmā acu uzmetiena tas atkal �ķiet sīkums, tomēr pēc būtības jautājums ir principiāls, � Kurganovs turpināja.

� Kas te būtiskais? Apmaksu izdara nevis pēc galvenajiem rādītājiem, bet gan pēc mazāk svarīgajiem. Nevis pēc produkcijas daudzuma, nevis pēc darba ra�īguma pieauguma, bet gan pēc mīkstā aruma hektāriem, degvielas ietaupījuma un citiem sīkumiem. Kolhoznieki cen�as pierunāt traktoristus, lai apstrādā atmatas, sak, tur ra�as būs lielākas! Bet kāda viņiem daļa par ra�ām? Maksā ta�u pirmkārt nevis par ra�ām, bet par hektāriem!

� Vai Petru�e�kins jums par to �ēlojās? Uz viņa vārdiem nevar paļauties, � Vostruhovs nopūtās un ievaicājās tik piesardzīgi, kā smagu slimnieku mēdz iztaujāt par viņa slimību:

� Trofim Demidovi�, vai jūs �odien bijāt MTS un kolhozā �Sarkanais Oktobris�? Kā tur sokas?

�Kā viņam �ēl? Vai manis? Skatās tā, it kā man būtu vēzis vai dilonis,� Kurganovs nodomāja un mo�i atteica:

� Kolhozā viss uz goda. Ja esi iegriezies � negribas ne projām braukt. Turpretim traktorstacijā sajukums. Tikai vienā ziņā ir labi � Petru�e�kins tomēr sadabūjis materiālus.

� Trofim Demidovi�, bet vai jūs zināt, kādā veidā viņ� tos sadabūjis? � Vostruhovs vaicāja Kurganovam skaidri, lēni un tikpat līdzjūtīgi.

� Kā sadabūjis? Parunājis kā partijas biedrs ar rūpnīcas komunistiem ...

� Man ir �ēl likt jums nolaisties atpakaļ uz zemes, Trofim Demidovi�. Zēl atraut jūs no augstajām matērijām. Bet būs vien tas jādara. Notikusi nelaime. Materiālus viņ� ir nozadzis! . . .

� Kā tā � nozadzis? � Kurganovs atcerējās Petru�e�-kina izmocīto seju, bērni�ķīgi paļāvīgās acis.

� Diem�ēl, vārda vistie�ākā nozīmē! Nupat paziņoja pa telefonu no apgabala centra . . .

�Vai nu es esmu muļķis, vai pasaule sagriezusies ar kājām gaisā?� Kurganovs domāja. �Tas, kuru uzskatīju traktorstacijā par savu atbalstu? Vai arī... vai arī es tie�ām deru tikai disertāciju rakstī�anai?�

� Ko paziņoja? Kā paziņoja?

� No rūpnīcas apsardzes. Ar kāda meistara palīdzību iekrāvu�i pāri sētai ma�īnā. Krāvis nakti pāri sētai kā zaglis.

�Partijas organizācijas sekretārs zog pār sētu babītu un alvu! ...�

� Diem�ēl, vēl vienas nepatik�anas. Ar �Sociālisma cietoksni�. Man jau sen signalizēja par da�ādām aizdomīgām mahinācijām. Trūka tikai lieti�ķu pierādījumu.

� Kādu lieti�ķu pierādījumu? � Kurganovs aizsvilās.

� Kamēr nav pierādījumu, nav arī apsūdzētā!

�Uz ko es kliedzu? Uz ko kliedzu?� domās viņ� jautāja pats sev. �Uz sevi, uz idiotu, kliedzu!�

Vostruhovs cienīgi izslēja galvu.

� Trofim Demidovi�, es atbildu par saviem vārdiem. Jūs esat jauns darbinieks, bet es . . . Samosuds ir liels kombinators. Rudenī kolhozs kombinēja ar vasarājiem un ziemājiem. Pārskatos rakstīja vasarājus, bet sēja ziemājus. Pieķērām, brīdinājām. Bet �odien mums atkal ziņo par kārtējām kombinācijām. Tagad ar lopu skaitu. Tiklīdz iesniegu�i pārskatu, tā sāku�i kaut nost. Arī pa�laik kaujot un pārdodot lopus.

Kurganovs atcerējās izmisīgo cūkas kviek�anu, pārāk tie�o, pārāk jautro Samosuda skatienu un skaidri saprata: �Viņ� man meloja. Tie�i tad, tie�i manā klātbūtnē tur kāva cūkas. Skatījās uz mani kā uz pa�a tēvu un apveda ap stūri.�

� Es aizsūtīju uz kolhozu rajona zootehniķus ar pavēli pārbaudīt eso�o lopu skaitu, � Vostruhovs turpināja. � Nupat viņi man zvanīja. Samosuds neesot laidis iek�ā fermās.

Kurganovu pēk�ņi pārņēma nepārvarams nogurums. Viņ� mehāniski grozīja rokās presi. �Jā, jā . . . kvieca cūkas . .. Cūkasl Visapkārt cūkas! Bet es? Es esmu idiots! Un �is Vostruhovs ... Viņ� patie�ām var skatīties uz mani ar no�ēlu. Muļķus ta�u �ēlo! Samosuds arī... Nē, tas ne�ēloja! Tas melsa par septītās klases skolniecēm un klusībā ņirgājās. Es vaicāju: �Vai sivēnus lai� pasaulē, vai?� Un viņ�: �Kas to zina! Varbūt ari lai�!� Un tie�i acīs. Arī meitenes dzirdēja. Tās visu zināja. Tā, Ļena, teica: �Kviec kautuvē .. .� Viņ� apklusināja! Iztaisīja mani par muļķi? Tie�ām, tie�ām, tie�ām! .. .�

Kurganovs nespēja vairs runāt un piecēlās.

� Labi, Igor Ļvovi�. Līdz rītam... Tad turpināsim... Ar svaigu galvu.

Saltais gaiss atsvaidzināja, un Kurganovam atkal atgriezās humora izjūta.

�Kur Uhabinas rajonā atrodas pats lielākais idiots?� viņ� jautāja sev. �Pats lielākais idiots ir �eit! Idioti var rakstīt disertācijas. Bet idioti nevar strādāt par rajonu komiteju sekretāriem.�

Mājās bija radu�ās nesaskaņas. Sievai Lidai saraudātas acis. Vecākais dēls � ar tādu pa�u smalku un kaprīzu sejiņu kā mātei � stāvēja kaktā. Jaunākais bija ieslēgts guļamistabā un tur �ausmīgi skaļi stabulēja. Gaitenī pavīdēja sievasmāte ar Kurganovam labi pazīstamo nerātno izteiksmi sejā un steidzīgi pazuda guļamistabā.

� Kas noticis? � Kurganovs vaicāja.

� Kas noticis? � no asarām drebo�ā balsī atkārtoja Lida.

� Noticis tas, ka tu domā par visu ko, tikai ne par ģimeni. Tu izrāvi bērnus no pierastās vietas, izjauci sievai normālu dzīvi! ... Mēs visu pametām tevis dēļ! . .. Bet tev ne par ko nav daļas! ...

� Runā, Lida, konkrētāk! � Kurganovs pacietīgi sacīja.

� Vispārīgus vado�us norādījumus man pietiekamā daudzumā sūta no apgabala . ..

� Tev tikai joki prātā! ... Bet es ... Bet bērni.. <

� Tētis atbraucis! � iesaucās dēls, metās pie tēva un apskāva viņa ceļus. � Tēti, lēti! � viņ� stāstīja steidzīgi un jūsmīgi. � Vecmāmiņa pārnāk mājās un prāto: kāpēc es tik klusi sē�u? Bet es, izrādās, � dēls sevi�ķi skaidri izrunāja �o viņam jauno vārdu, � es, izrādās, plē�u kopā skaļruni!

Bija skaidrs, ka dēls atkārtoja vecmāmiņas vārdus un lepojās ar neparasto izdarību. Kurganovs sāka skaļi smieties. Sievasmāte, znota atbalsta iepriecināta, ieslīdēja istabā un arī sāka locīdamās smieties.

� Jūs smejaties! � sa�utusi iesaucās Lida. � Māmuļu vēl varētu attaisnot. Viņa ir vecs cilvēks. Nesaprot, ka samaitā bērnu. Bet tu! Masu audzinātājs! . ..

Lida pagriezās un strauji aizgāja uz stūra istabu. Tā pēc abpusējas vieno�anās bija viņu �kaujas lauks�. Kurganovi gāja strīdēties uz turieni, jo ķildas, kas notika citās istabās, varēja dzirdēt blakus � rajona izpildkomitejas priek�sēdētāja dzīvoklī.

� Nu, nu, � Kurganovs pievērsās dēlam. � Tātad tu, �izrādās�, lauz skaļruņus . . . Nu, iesim, iesim .. . parādi ... � Viņ� paskatījās uz sabojāto radioaparātu. � Salauzt tu mācēji. Bet tagad mācies arī izlabot. Lauzt tu proti, bet labot neproti? Tā, brāl, tikai muļķī�i dara. Bet tu mums esi gudrs! Ja varēji salauzt, varēsi arī izlabot.

Apmulsu�ais dēls lūkojās uz aparātu.

� Sēdies tik un labo! � Kurganovs jautri skubināja.

� Kamēr nesalabosi, tikmēr no istabas ārā netiksi. Tā, brāl, �ai dzīvē pieklājas. Māmiņ! � viņ� uzrunāja sievasmāti.

� Iesim no �ejienes projām! �eit Slava sēdēs un labos skaļruni. Nevajag traucēt, viņ� ir ļoti aizņemts.

Kurganovs izveda sievasmāti ārā, pieslēdza durvis, atstādams pārsteigto dēlu aci pret aci ar skaļruni, un aizgāja uz stūra istabu ķildoties ar sievu. Tā sēdēja uz bērnu krēsliņa un raudzījās vienā punktā.

� Tu smejies! � viņa �ņāco�i �ukstēja, lai nedzirdētu māte un bērni. � Māte maitā bērnus, bet tu smejies! Pilsētā viņus audzināja arī krustmāte Taņa, Anna Ļvovna, un tur mātes ietekme nebija tik posto�a. Bet �eit bērni augu dienu kopā ar viņu. Augu dienu!

� Bērnus pagaidām vajadzētu sūtīt bērnudārzā.

� Tādā bērnudārzā! Ak! Vai tu domā ar, ko runā? Bērni iet postā... Mani... � Lidas lūpas iedrebējās. � Mani �eit apvaino kaut kāda kaķa dēļ!

� Kāda kaķa dēļ?

� Pelēka! Parasta! Tu sacīji, ka es �eit varē�ot pabeigt eksperimentus. Bet �eit trūkst ne tikai laboratorijas, �eit nav pat visparastāko kaķu! Ar ko tad lai eksperimentēju?

� Tā nu gan ir problēma! � Kurganovs iesmējās. � Paldies dievam, kaķu skaitu rajona mērogā ne normē, ne plāno. Galē nost, cik patīk!

� Tu atkal smejies! � Lida traģiski �ņāca. � Tu jau tik vien proti kā smieties. Mans zinātniskais darbs . . . viss mans liktenis ... un visa mana nākotne ... Bet tu ...

� Zvēru tev, Ļido�ka, ka kaķu �eit ir, cik tu vēlies!

� Saproti ta�u � tiem kaķiem ir saimnieki! Un iedzīvotāji �eit pazīst gan cits citu, gan visus savus kaķus, gan visas savas peles un dievs vien zina ko vēl! Man puikas atnesa kaķi. Es tam ierīkoju fistulu. �ais apstākļos tas bija tik grūti!... Ne instrumentu, nekā! Beidzot sāku eksperimentus. Un pēk�ņi ierodas �ī vecene. Kliedz, apvaino! Pagrābj tie�i no galda kaķi ar visu fistulu! Tu atkal smejies. Nu, protams, tev nāk smiekli! Tev viss liekas tikai smieklīgs!

� laidu�a! � sacīja Kurganovs. � Apmierinies! Bet es tikmēr nomazgā�os. Pēc tam nopietni ķersimies pie kaķu problēmām. Tu saproti, darbu ar �iem lopiem es kā rajona komitejas sekretārs vēl neesmu apguvis.

Viņ� nomazgājās un palūdza:

� Dod man tīru kreklu!

� Se tev tavi krekli! � Lida pasvieda sainīti greznā celofāna iesaiņojumā.

Nesen Kurganovs brauca uz pilsētu, un Lida lūdza nopirkt veļu. Kādā veikalā viņ� ieraudzīja celofānā iesaiņotus greznus, dārgus kreklus ar me�ģīnēm un lentītēm. Viņ� nostāvēja stundu rindā un no prieka, ka ticis klāt, nopirka uzreiz pusduci sainī�u, izgrūzdams milzumu naudas. Atgriezies mājās, Kurganovs tos svinīgi pasniedza sievai. Kad laimīgā Lida izsaiņoja greznos kreklus, izrādījās, ka tie domāti bērniem. Lida purināja īsos krekliņus un jautāja:

� Kur lai es tos tagad lieku, no�ēlojamo cilvēk! Nu, kur?

� Lida! Es tos valkā�u sporta kreklu vietā ... � vīri�ķīgi apsolījās Kurganovs.

Tagad, dusmu brīdī, sieva atcerējās nelaimīgos kreklus. Kurganovs saprata, cik grūti Lidai, kas dzimusi un augusi pilsētā un aizrāvusies ar saviem eksperimentiem, piemēroties nepierastajiem apstākļiem. Gribējās kaut kā iepriecināt sievu. Viņ� padevīgi uzstiepa sev mugurā bērnu krekliņu un palūkojās spogulī. No spoguļa uz viņu skumīgi raudzījās pamaza auguma cilvēks ar lielu, mazliet pieliektu galvu un augstu pieri, ģērbies sārtā kreklā ar me�ģinēm un lentītēm. Baltie, sarainie mati līda cauri me�ģinēm.

� Zini, Lida, � viņ� sacīja, � par tām me�ģinēm nav nekāda bēda. Ventilācija! Apspriedēs pat noderīgi... Bet kur lai liek lentītes?

Lida paraudzījās uz vīru, un viņai sāka nākt smiekli.

� Tu esi necie�ams, � viņa teica.

Kurganovs jau grieza to apkārt pa istabu.

� Varbūt ar lentītēm es tev beidzot iepatik�os? Nu saki, � vai patīku? � viņ� nogāza sievu uz dīvāna. � Vai patīku? Saki!

� Pilnīgi necie�ams! � viņa atkārtoja, cenzdamās izrauties. � Tāds kā puika! Un vienmēr tu smejies! Vienmēr smejies!

� Eh, mana mīļā! � viņ� iebilda. � Ja mana stāvoklī nesmiesies, tad jāiet pakārties!

Kurganovs atkal sajuta nepārvaramu nogurumu. Sieva to saprata.

� Ko tu runā, Trofim? Vai kas atgadījies?

Viņa �ad tad varēja saķildoties un paniķoties, bet grūtos brī�os vienmēr kļuva tāda, kāda bija sirds dziļumos, � maiga un pa�aizliedzīga.

� Kas noticis? Vai tu neesi slims? � Viņa uzlika plaukstu uz vīra pieres.

Viņ� noskūpstīja plaukstu, piespieda to pie krūtīm.

� Tā, Lida .. .

� Vai tev ir slikti, Trofim? Kas tad atgadījies, mīļais? Kas? Traktori? Sēkla? Lopbarība? Govis? Cūkas?

� Cilvēki ... � viņ� skumīgi atteica. � Visu pārējo es varu paciest. Bet tas mani bendē nost. Kad . . . komunisti, kuriem jābūt atbalstam, krāpj ...

Lida piespieda izstāstīt, uzklausīja un mēģināja nomierināt. Pēc tam paēdināja, noguldīja uz dīvāna, pati nogūlās blakus, piespieda viņa galvu sev klāt.

� Pa�laik nedomā ne par- ko ... Kad cilvēks noguris, viss liekas grūti. Bet par manām darī�anām nerūpējies! Es visu pati nokārto�u .. . Bērnudārzs �eit ir �ausmīgs, bet kāpēc mēs nevarētu ataicināt Annu Ļvovnu? Viņa labprāt atbrauks pie mums uz rajonu padzīvot klusumā, ja radīsim viņai pienācīgus apstākļus. Kāpēc gan neiekārtot mūsu rajonā priek�zīmīgu bērnudārzu!

� Jautājumu par bērniem noregulēsim. � Viņ� spēja atkal jokot. � Bet kā tad paliek ar kaķu problēmu?

� Kaķi? Zini, var iesniegt pieprasījumu pēc kaķēniem! � Lidas acis jau smējās. Kopdzīves gados viņa bija pārņēmusi vīra paradumu jokot. � Uz kaķēniem var iegādāties abonementu. Tāpat kā uz simfoniskajiem koncertiem. Jau iepriek�. Saproti? Es ņem�u uzskaitē visas kaķenes, kam gaidāmi bērni. � Viņa iesmējās, bet pabeidza nopietni. � Sliktākajā gadījumā pārie�u uz trusī�iem. Tos var nopirkt fermā.

Vīrs aizsnaudās.

Laizdamies miegā, viņ� redzēja savu augsto un kluso pilsētas kabinetu ar parketa grīdu, skapjiem, kas iekārtoti sienu ni�ās, ar baltām papīra lapām uz zaļās galda virsmas. �Disertācija,� viņ� nodomāja aizmigdams. �Cik labi, cik mierīgi!... Kā es tur visu mācēju! Visu sapratu ... Kas mani, idiotu, dzina uz �ejieni! ... Galu galā ta�u vienmēr var arī atgriezties. Jāpiezvana tikai Volodjam, un mani steidzīgi atsauks zinātniskajā darbā.�

Kurganova acu priek�ā iznira Annas seja, un pavisam blakus atskanēja viņas dobjā balss: �Varbūt tu arī... esi no varjagiem? ... Ar ūdeņiem atnācis ... ar ūdeņiem aiziesi...�

Aprīlis lauza sev ceļu cauri vējiem un saliem. Bulvāros plaka saulē izdēdēju�ais sniegs, un palu strauti grauzās ārā no sniega garozas. Sākumā tie iepriecināti, izbiju�ies pa�i par savu parādī�anos, nedro�i meklēja ceļu pa asfaltu, vēlāk sastapās, sāka �alot cits ar citu, kļuva dro�āki, līdz beidzot, augstās zilgmes pieliju�i, saplūda kopā straumēs un urdzēdami pārplūdināja ielas. Koku zari bija dzīvino�ā valgmē samirku�i melni un skaidri iezīmējās pret dzidri zilajām debesim. Ikviens koks ar visiem saviem zariem iestiepās debesīs, katra, pat visniecīgākā atvasīte dzīvoja ar visu dzīvības spēku un, cik tikai jaudas, tiecās uz sauli.

�ai pavasarī Bahireva dvēselē atbalsojās viss � atmiņā iespiedās strauta izbiedētā, trīso�ā zilgme, piebriedu�ais zariņ� aiz loga �etrstūra, jaunās konveijera daļas, kas sasviestas uz �ugunlietuves izlauzītās grīdas. Tā atmiņā iespie�as pasaule pirmās mīlas un pirmās �ķir�anās brī�os. Tagad Bahirevam �ķita, ka traktoru rūpnīca ir viņa pirmā mīlestība: nevienā savā darbā viņ� agrāk nebija ielicis tik daudz degsmes, un neviens no tiem nebija atnesis tik daudz cie�anu. Bahirevs juta, ka stāv uz pirmās bargās �ķir�anās sliek�ņa, � pēc tam kad viņ� bija uzrakstījis ziņojumu par Staļina prēmijām, Valgans negribēja vairs strādāt kopā, un Bahirevs saprata to. Bet nedz �īs nelaimīgās mīlas rūgtums, nedz varbūtējās �ķir�anās sāpes nesalauza gribu. Bahirevam vairs nebija ko zaudēt un nevajadzēja izturēties piesardzīgi; gribējās tikai pēc iespējas labāk izmantot atliku�o laika sprīdi, vienalga, cik tas būtu gar� vai īss.

Viņ� ataicināja pie sevis reizē galveno konstruktoru un galveno tehnologu un mēģināja runāt par pa�u svarīgāko � kādam jābūt traktoram, un kā to lētāk ra�ot.

No sarunas nekas neiznāca.

� Konstrukcija, protams, detaļās nav pilnīga, bet principā interesanta, � Satrovs runāja gurdi, un samtaino, sapņaino acu skatiens bija izvairīgs.

� Konstrukcija nav pietiekami pārdomāta tehnoloģiskā ziņā, un galvenais konstruktors �iem jautājumiem nav pievērsis vajadzīgo uzmanību, � Uhanovs, kā alla�, uzbruka viņam.

Bija skaidrs, ka neviens no tiem neinteresējas ne par galvenā in�eniera vārdiem, ne par viņa pasākumiem, � abi uzskatīja viņu par pagaidu cilvēku rūpnīcā. �Nav ne galvenā konstruktora, ne galvenā tehnologa � ne labās, ne kreisās rokas I Esmu galvenais in�enieris bez rokām!� Bahirevs zobojās pats par sevi. Bet tāpēc viņ� iedegās vēl vairāk. �Tam. kam nav roku, vairāk jāstrādā ar galvu. Es daudz ko nevaru, tādēļ jo vairāk man ir tiesības darīt visu to, ko varu.�

Nākamajā dienā pēc sava protesta pret prēmiju pie�ķir�anu viņ� atgriezās mājās agrāk nekā parasti, lai kaut ko izdomātu līdz galam un no rīta sāktu uzbrukumu.

Mājās nevaldīja pierastais miers.

Sarķītis kaut ko rakstīja pārlieku uzcītīgi un neatskatījās, kad tēvs ienāca.

� Paraugies, tēt... Papriecājies nu par viņu! � tikko ieraudzījusi tēvu, iesaucās Aņa.

Māte centās viņu apvaldīt:

� Aņa! Tētim ta�u nav laika.

� Ak māmiņ, būtu nu tu kaut klusējusi! � Aņa satraukta turpināja. � Tētim nav laika. Tu viņu neproti audzināt. Tas ta�u ir visiem zināms � mātes neprot, tēviem nav laika, bet sekas ir tās, ka izaug zēni, kuri dedzina mājas, par kuriem raksta avīzēs!

� Tu jau nu gan esi tik smalki izaudzināta, kā ar cirķeli nomērīta ... � Sarķītis noburk�ķēja.

� Un kas par to, ka ar cirķeli? Toties es staigāju bez zilumiem! Paskaties tikai uz viņu, tēt! Pagriez galvu!

Dēls nevēlējās to darīt. Aņa satvēra brāli aiz cekula. Sarķītis, joprojām nepagriezdamies, iegrūda viņai ar elkoņu pa vēderu.

� Pa vēderu nav godīgi! � Aņa iekliedzās, ta�u vēl aizvien stingri turēja brāli aiz cekula.

Jaunākais dēls, ko saukāja par Resnīti, dū�īgs sārtvaidzis, neparasti līdzīgs mātei, sēdēja viņai blakus, turējās pie rītakleitas jostas un priecādamies komentēja:

� Viņa tam pa daivu, bet viņc tai pa vēdelu! Vai ne, mam?

� Bērni, tūlīt rimstieties! � Katja uztraucās.

� Parādies tētim! Ahā, kauns! Ahā, baidies gan! � Aņa kliedza.

� Bet itin nemaz nav kauna! Itin nemaz nebaidos!

Sarķītis pavērsa galvu, un Bahirevs zem kreisās acs uzpampu�ā plaksta ieraudzīja tum�u zilumu.

� Kas tad tevi tā apstrādājis?

� Ne saka, ne stāsta, kaunas teikt! � Aņa nerimās.

� Visi jau nav tādi mēlne�i kā tu ...

� Es neesmu mēlnese! Es esmu māsa! Ja māmiņa ar tēti nespēj tevi audzināt, tad ta�u jābūt kādam, kas to dara! Es neesmu nekāda mēlnese! Es negribu, ka mans brālis staigā ar sadauzītu aci.

Bahirevs lūkojās dēla mīļajā, vasaras raibumiem nosētajā sejā. Zēns sēdēja, pagriezies sāņus, un varēja redzēt, kā no zilā, pietūku�ā plaksta apak�as raugās bēdīga brūna acs.

� Ar ko tu sakāvies, Sarķit? Kādēļ?

Dēls klusēja. Un pēk�ņi no skumjās acs noritēja asara. Bahirevs izbijās � viņ� sen nebija redzējis dēlu raudam.

� Kāpēc tad tu tā? Nāc man līdzi � Viņ� aizveda zēnu savā kabinetā. � Kas noticis? Nu, ko tu klusē? Ar ko tu kāvies?

� Ar Vaļku ... Satrovu, � Sarķītis klusu atteica.

� Un kādēļ? Stāsti ta�u!

� �is ... _v

� Ko tad �is?

� Gribēju ieņemt vietu pie loga ... Bet Vaļka arī gribēja. Bet es pirmais. Bet �is saka ... � Sarķītim lūpas iedrebējās un izstiepās uz priek�u kā smieklīgs snuķītis. Viņ� apklusa.

� Nu, ko �is saka? Ko?

Snuķītis stiepās arvien garāks un drebēja.

� Sarķīt! Esi nu vīrs!

� Vaļka saka: �Veltīgi tu centies .. .�

� Ko viņ� saka?

� �Veltīgi tu centies. Tik un tā,� �is saka, �jūs te esat sve�inieki, tavu tēvu drīz padzīs.�

Bahirevs sakoda zobos pīpes kātu. Tātad nonācis jau līdz bērniem. Ja pat bērni skolā ... tad jau tas ir dziļāk, nekā viņ� domāja. Dēls .. . viņa dēļ kaujas ar �īm te lāsumainajām dūrelēm. Aizstāvis! Viņ� piespieda sev klāt ugunssarkano galvu.

� Tas ta�u nav taisnība, tēt? Nav taisnība?

� Nav taisnība. Bet, kad cilvēki ķeras pie grūta darba, viņiem klājas grūtu

� Vai tev ir grūti?

� Man kļūtu viegli, ja padotos un atkāptos. Bet tu ta�u negribi, lai es padodos?

� Negribu! Tu nepadodies nevienam, tēt! Bet ko tu tādu grūtu gribi izdarīt?

� Sākumā gribu savest kārtībā visas ma�īnas, lai tās nelūztu un strādātu ar pilnu jaudu. Pēc tam gribu ieviest vislabākās, jaunākās metodes un ma�īnas.

� Bet direktors negrib?

� Vai tu gribi uz svētkiem jaunu uzvalku?

� Gribu.

� Vai piegriezt, sadiegt, sa�ūt, pie�ūt pogas, apmetināt pogcaurumus, izgludināt ari gribi? Negribi? Nu redzi, tāpat daudzi... Pret valkā�anu neiebilst, tikai pa�i �ūt negrib.

Bahirevs laida caur pirkstiem dēla vieglās sprogas. Zēns bija uztraukts. Varbūt vajadzēja slēpt, nomierināt? Ta�u dēls teica lūsto�ā, zemā balsī:

� Tu neuztraucies, tēt! Tu ... zini... paciet... Tik un tā gūsi virsroku, tāpēc ka esi labāks par visiem.

Kad Sarķītis aizgāja uz guļamistabu, kā vienmēr nedzirdami ienāca sieva un nosēdās uz dīvāna malas.

� Mitja ... Es negribēju runāt, bet nu jau tas ir nonācis līdz bērniem.

� Kas nonācis?

� Nu, tas viss ... �is naids.

Viņ� pagriezās tik strauji, ka atzveltnes krēsls nokrak�ķēja.

� Kāds naids?

Sieva raudāja. Bahirevs nekādi nespēja iedomāties asaru iemeslu. Vienmēr nedzirdama, rāma, apmierināta .. .

� Katja! Par ko tu raudi? Par ko tu runā?

� Man ir tik smagi! Es te esmu pavisam vientuļa! Un tagad vēl arī bērni... Gan Sarķītis ... gan Aņa . ..

� Aņa arī? Ko tad Aņa?

� Viņai pateiku�i, ka tu esot vienpadsmitais galvenais in�enieris un drīz te parādī�oties divpadsmitais. Aņa ir saprātīga, apvaldīta meitene. Bet Sarķītis kaujas. Un es? ... Man vienkār�i bail no mājas iet ārā. Vakar veikalā ... sievas domāja, ka gribu bez rindas ... Un kāda pēk�ņi sāka kliegt: �Lai jau rauj, kamēr pa�i nav aizrauti prom no rūpnīcas.� Un tā pati Roslavļeva ari. Tu zini, es mēdzu iegriezties pie viņiem, kā jau pie kaimiņiem. Lādzīga sieviete. Viņa saka: �Jūsu Dmitrijs Aleksejevi�s ir pārāk strauj� ... pie mums to necie�. Jūs varētu viņu apvaldīt.� � �ķita, ka pārrauts kāds iek�ējs aizsprosts � asaras un vārdi sāka plūst aumaļām. � Un aizvakar tramvaja piestātnē ... stāv vīrie�i, tādi pavisam pieklājīgi . . . sejas solīdas. Viņi mani nepazīst. Stāv un sarunājas: �Jaunais ne vella nesaprot no traktorbūvniecības. Rūpnīcai nav tehniskās vadības.� Es nespēju to klausīties. Ko tas nozīmē, Mitja?

� Es daru to, ko uzskatu par vajadzīgu.

� Bet Mitja! Var ta�u visādi. Ja tu ko nezini... Vajag piekāpties. �eit ir savas para�as.

Bahirevs bija pārsteigts. Ne prātā nebija ienācis, ka tas viss sasniegs tādus apmērus. Viņa mierīgā, nosvērtā Katja drebēja un raudāja. Viņ� nekad nebija redzējis sievu tik uzbudinātu. Un nekad arī dzīve nebija tai uzlikusi tādus pārbaudījumus. Sieva turpināja:

� Man visur ir smagi � veikalā, tramvajā, uz ielas. Bērniem ir smagi skolā, pionieru pulciņā.

Viņ� atcerējās dēla vārdus: �Tu nepadodies, tēt!� Zēns ... Vīrietis . . . Kā viņ� jau visu saprot!

Bahirevs raudzījās uz sievas seju, kas bija pietūkusi no asarām, uz gurdo, valgo, sa�ķiebto muti tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Bet Katja visu laiku tikai stāstīja, un juceklīgajā runā nebija neviena viņam vajadzīga vārda. Neviena vārda, kas būtu līdzīgs tiem, kādus bija atradis pat Sarķītis. Sājos Bahireva dzīves visgrūtākajos brī�os bērns izrādījās tuvāks un dro�sirdīgāks nekā pieaugusi sieviete. Katjas tuvumā, savās mājās, viņ� jutās vēl vientulīgāks nekā rūpnīcā. Viņ� pats nobijās, cik sieva kļuvusi sve�a, un steidzīgi ierunājās:

� Katja ... saproti ta�u ... mūsu traktora galvenie parametri ...

Viņa to pārtrauca:

� Es nesaprotu un nespēju saprast nekādus parametrus! Zinu tikai to, ka visi �eit dzīvo kā cilvēki, vienīgi mēs.,. . Viņas vārdos nebija ne gribas palīdzēt, ne cen�anās saprast. Tajos skanēja viena vienīga vēlē�anās � saglabāt ierasto mieru un labklājību.

Eksperimentālajās laboratorijās metālu pārbauda ar slodzi. Bahireva ģimenes dzīvi �ais dienās arī pārbaudīja ar �aulu, ieliktņu un pretsvaru slodzi. Un tā, pārbaudi neizturējusi, saplaisāja. Kad tas bija sācies? Bahirevs atcerējās, ka kopdzīves pirmajos gados, aizrāvies ar tehniskiem jauninājumiem, viņ� bija centies tos izklāstīt Katjai. Sieva klausīdamās garlaikojās un, būdama pēc dabas atklāta, pat nepūlējās izlikties, ka tie viņu interesē. Bahirevs apklusa un nodomāja: �Ko lai dara? Katjai nav ķēriena uz tehniku.�

Sieva alla� mēdza teikt, ka �dzīvo tikai viņam�, ka tai nav citas dzīves. Bet kā varēja gadu no gada dzīvot �tikai viņam� un ne mirkli nepainteresēties par metālu, ra�o�anu, tehniku, par to, kas bija viņa dzīves saturs? Nē, tā �nedzīvoja viņam!� Tā dzīvoja �blakus viņam� . . . Un, kā bojāts metāls da�brīd �ķiet labas kvalitātes, kamēr nav pārbaudīts ar slodzi, tā arī ģimene līdz �īm pārbaudes dienām bija �ķitusi laimīga.

Katja turpināja �ēloties, bet Bahirevs, kuru bija pārsteigusi nupat atklātā plaisa, teica sev: �Pusstundā neizstāstīt viņai to, kas ir piepildījis visu manu mū�u. Ko tagad darīt?� Viņ� rūgti pavīpsnāja. �Varbūt lasīt viņai lekcijas par padomju traktorbūvniecību ? �

Bahirevam nebija laika ne tikai lasīt lekcijas, bet arī paēst un mierīgi izgulēties. Viņ� izvilka no portfeļa �ūksni materiālu un sacīja sievai:

� Saņem sevi rokās, Katja! Es rīkojos tā, kā uzskatu par pareizu. Bet tagad es sēdī�os pie darba, lai strādātu līdz ritam. Lūdzu tevi, ja tu nespēj kaut ar vārdiem palīdzēt, tad vismaz netraucē mani!

No rīta viņ� izsauca pie sevis tehniskās kontroles nodaļas priek�nieku Demjanovu.

Mazais, baltmatainais, neglītais Demjanovs ienāca līgodamies, it kā vētras laikā ietu pa kuģa klāju. Kā vienmēr, viņ� kaut ko grozīja garajās rokās. Bahirevs zināja, ka agrāk �is cilvēks strādājis rūpnīcā par virpotāju, pēc tam Valgans paņēmis viņu par �oferi un vienlaikus devis iespēju pabeigt in-stitutu. Pavisam nesen agrākais tehniskās kontroles noda]as priek�nieks bija atbrīvots no darba par spītību, bet viņa vietā iecelts Demjanovs.

Arī vēl tagad Demjanova kakla muskuju sasprindzinātībā, pirkstu piesardzīgajās un veiklajās kustībās, da�os tikko samanāmos �estos un pagriezienos varēja saskatīt biju�o strādnieku.

� Biedri Demjanov, � Bahirevs sacīja. � esmu spiests pateikt, ka, manuprāt, jūs neizpildāt savas funkcijas.

Demjanovs sēdēja nekustēdamies, tikai mazās, saprātīgās acis jautājo�i palūkojās.

� Es runāju par �aulām, aizgrie�ņiem, ieliktņiem ...

� Esmu brīdinājis. .. Semjons Petrovi�s apsolījās visu nokārtot.

� Jūlijā?

~ Jā . . .

� Un jūs uzskatāt, ka līdz jūlijam drīkst izlaist brāķi? Rūpnīcai ta�u jāciena pa�ai sevi.

� Kas man, pēc jūsu domām, būtu jādara?

� Katram godīgi jāstrādā savs darbs. Es darī�u visu, ko spē�u. Bet jūsu rokās ir tas ierocis, kura man trūkst.

� Vai jūs ieteiksiet... izjaukt plāna izpildi? � Demjanovs ziņkāri vaicāja.

� Citādi mēs izjauksim sēju tūksto�iem kilometru platībā. . Demjanovs noklausījās � nedz iebilzdams, nedz arī piekrizdams.

��is Valgana �oferis nekā neizdarīs,� Bahirevs nosprieda. �Valgans jau nu gan ir zinājis, ko likt par tehniskās kontroles nodaļas priek�nieku. Sī saruna ir tikai sirdsapziņas nomierinā�anai.�

Dienā Bahirevu izsauca uz apspriedi pilsētas komitejā.

Kad. atgriezies no apspriedes, viņ� iegāja kabinetā, uz pults dega sarkanā signālspuldze.

Bahirevs pazvanīja uz dispe�eru istabu.

� Kas noticis konveijeram?

� TKN neliek savu zīmogu uz �aulām, ieliktņiem, aizgrie�ņiem .. .

�Un tomēr ir uzdro�inājies!� No pārsteiguma Bahirevs klusi iesmējās klausulē, un dispe�ere atsaucās:

� Kā, lūdzu? Ko jūs teicāt?

Galvenais in�enieris tikai ar pūlēm piespieda sevi sēdēt

un darīt kārtējo darbu. Viņ� gaidīja, ka Valgans izsauks pie sevis, ta�u tas nenotika... . . _. _n

Minūtes vilkās gausi, sarkanā actiņa aicināja, tomēr Bahi-revs stūrgalvīgi nepiecēlās no vietas ...

Pēk�ņi signāluguns nodzisa. Konveijers no jauna sāka parasto gaitu. Bahirevs pazvanīja dispe�erei.

� Direktors pavēlēja ņemt apzīmogotās detaļas no rezerves daļu fonda.

Bahirevs zināja, ka rezerves ieliktņu ilgam laikam nepietiks. Kas būs tālāk?

Viņ� turpināja strādāt. Aizritēja stundas. Neviens neieradās kabinetā, neviens nezvanīja, it kā viņ� jau būtu no rūpnīcas dzīves padzīts pārijs. Vispārējā klusē�ana bija direktora dusmu atbalss. Nezvanīja arī Demjanovs. Maz gan varēja izturēt Valgana �oferis! Tātad � vēl viena sakāve.

Pēk�ņi no jauna iedegās sarkanais signāls. Bahirevs strauji paķēra klausuli.

� Kas atkal nolicis ar konveijeru?

� TKN zaudējusi prātu! � Pēc dispe�eres izmisīgās balss Bahirevs saprata, kāds rūpnīcā pa�laik satraukums. � Konveijers apstājies ieliktņu dēļ.

Tad viņ� devās uz montā�as cehu.

Konveijers stāvēja. Tā apstā�anās bija tikpat pretdabiska kā upes apstā�anās. Nedzīvi nokāru�ās troses, konveijeru atstāju�ie cilvēki, cehā valdo�ā juceklība � viss, kas liecināja par nelaimi un prasīja galvenā in�eniera tūlītēju iejauk�anos, �odien bija radies pēc viņa pa�a gribas.

Konveijers stāvēja. Bahirevs soļoja gar sastingu�o konveijeru vientuļ� vispārējā satraukuma vidū, kā sve�inieks, kā mēra slimnieks, kam visi iet apkārt ar līkumu, kā traucēklis, kā nelaimes cēlonis. Jaunā rūgtuma uzplūdā viņ� pārdomāja visu, kas slēpās aiz �īs apstā�anās, aiz �aulas � aizgrie�ņa � ieliktņa . . . �Jautājums būtībā nav par tiem,� viņ� prātoja. �Kapitālistiskajās zemēs pastāv konkurence. Tas, kur� ra�o sliktas un dārgas preces, izput un iet bojā. Pie mums nevienam nedraud bojā eja un izputē�ana. Bet vai tas nozīmē, ka var ra�ot sliktas lietas? Kāpēc tad mēs esam iecietīgi pret cilvēkiem, kas izmanto labumu un priek�rocības tā, ka k.bums pārvēr�as par ļaunumu un priek�rocība par zaudējumu? . ..�

Bahirevu pārņēma tās pa�as jūtas, kas bērnībā lika steigties palīgā biedram, kur� viegli ievainojams nevis tādēļ, ka būtu nespēcīgs, bet tādēļ, ka ir tīrs un pārlieku uzticas citiem. Ļoti cilvēciskā sociālistiskā sistēma prasa, lai arī cilvēki būtu ļoti cilvēciski. Bet, kad krāp�ana stājas pretim uzticībai, negodīgums godīgumam, ļaunais labajam, tad ...

Tad pie kontroles punkta guļ izbrāķētu ieliktņu kaudzes. Tas ir cilvēku negodīgums, kas pārvērsts lietu negodīgumā. Bahirevu sagrāba nikna vēlē�anās aizstāvēt to, kas derīgs. Nē, ne konkurences vārdā, ne baiļu vārdā, bet valsts vārdā, sociālisma vārdā jāra�o teicamas, lieliskas, pasaulē vislabākās ma�īnas, lai tas prasītu ko prasīdams.

Konveijers stāvēja. Bet �ai mirklī Bahirevam tas vairs nebija konveijers. Tas ar visiem saviem mezgliem un līnijām kļuva par ieroci, ar kuru galvenais in�enieris vai nu māku-ligi, vai nemākulīgi, pareizi vai nepareizi, bet nikni cīnījās par to, kas viņam svēts.

No konveijera Bahirevs devās pie Valgana.

Kabinetā drūzmējās cilvēki. Valgans staigāja �urpu turpu pa gridceliņu. Mazais, sarkanais un izspūru�ais Demjanovs bija dziļi iegrimis atzveltnes krēslā. Viņa garās rokas stingri ieķēru�ās rokturos. Asinīm pieplūdusī seja pauda vienlaikus gan bailes, gan spītību.

� Ko jūs īsti darāt? � Valgans kliedza. � Vai, pareizāk sakot, ko jums liek darīt? � Viņ� ieraudzīja Bahirevu, mirkli apjuka, tomēr tūdaļ pat sāka runāt vēl niknāk un skaļāk: � Rūpnīcā ir kolektīvs, ir savi cilvēki, kuriem dārga rūpnīcas dzīve, gods, liktenis. Un ir arī... sve�i-nie-ki!

� Citādi, Semjon Petrovi�, es nevaru, � �ēli, bet ietiepīgi atbildēja Demjanovs.

Valgans apsēdās. Pēc tam arī pārējie. Direktors neskatījās uz Bahirevu. Galvenais in�enieris atsēdās nomaļus.

� Stāvoklis ir tāds, � Valgans sacīja dusmīgi, bet jau klusi, � tehniskās kontroles nodaļas priek�nieks �odien ne no �ā, ne no tā brāķē detaļas, ko mēne�iem ilgi ir zīmogojis. Stāvoklis rūpnīcā kritisks.

Demjanovs klusēja. Kā redzams, viņ� visiem spēkiem pūlējās nepadoties un tāpēc vairs nespēja ne domāt, ne atbildēt.

Bet Bahirevs bija kaujas gatavībā.

� Tehniskās kontroles priek�nieks mūs vairākkārt ir brīdinājis, � viņ� stingri sacīja.

� Stāvoklis kritisks ... � Valgans atkārtoja, ignorēdams Bahirevu. � Tehniskās kontroles nodaļas priek�nieks stāv rūpnīcai sve�a cilvēka pozīcijās! Nevis organizatora, bet sve�a novērotāja pozīcijās.

� Es uzņemos da�ās dienās �īm detaļām ieviest jaunu tehnoloģiju, � Bahirevs atkal iejaucās. � Man tikai vajadzīga jūsu piekri�ana un jūsu palīdzība.

Iestājās klusums. Bahirevs gaidīja. Kādu jaunu gājienu atradīs Valgana elastīgais prāts?

� Labi! � Valgans ierunājās klusi un noteikti. � Rūpnīca ir lietojusi �īs detaļas mēne�iem, un nekas nenotiks, ja tās lietos vēl trīs dienas. Ja tehniskā kontrole liks mums atbildēt par �īm trim dienām, mēs bez �ēlastības liksim tai atbildēt par mēne�iem ilgo klusē�anu. Darīsim tā. Tūlīt palaidīsim konveijeru. Bet triju dienu laikā ... � Valgans pagriezās pret Bahirevu un Uzsmaidīja tam savu lielisko smaidu, virslūpa viņam pacēlās augstāk nekā parasti un vairāk atklāja cie�os, asos zobus. �Smaidīja vai atņirdza zobus?� nodomāja Bahirevs. � Es ierosinu triju dienu laikā ieviest norādītajām detaļām nepiecie�amo tehnoloģiju, un galvenais in�enieris lai uzņemas par to personīgu atbildību, � Valgans pabeidza.

Bahirevs trijās dienās jauno tehnoloģiju neieviesa, un tre�ajā dienā Valgans pirms aizbrauk�anas uz Maskavu izteica ar pavēli viņam rājienu un izsauca pie sevis.

Valgana kabinets. Cik rei�u Bahirevs nebija �eit ienācis! Atbrauk�anas dienā viņ� �eit ieradās kā nepazīstamā, bet viesmīlīgā mājoklī, kur viss iepriecē acis, sola kārtību un skaidrību. Reiz, izklāstīdams savus lolotos nodomus, viņ� sēdēja �eit kā drauga miteklī siltumnīcas puķu vidū un visu apņēma siltumnīcas gaiss. Pirms da�ām dienām viņ� �eit ienāca kā operāciju zālē: būs sāpes, asinis, kliedzieni, bet tā vajag.

�odien viņ� �eit ieradās kā ienaidnieka �tābā. Valgans sēdēja, pa pusei aizgriezies, turēja rokā tējas glāzi, jautri un skaļi runāja pa telefonu:

� Rīt gaidi! Protams, pie tevis! Kā klājas Ļoļai? Pasveicini no manis un Ņinas! .. . Tātad tu pie ministra visu iekārtosi tā, lai man nebūtu ilgi jāgaida? Nu labi, rīt redzēsimies. � Viņ� pagriezās pret Bahirevu un iedzēra teju; seja vēl vienmēr bija rosīgi līksma, it kā Bahirevs Valgana dzīvē būtu tik nenozīmīgs un tik viegli nobīdāms pie malas, ka tas nekādi nespēj ietekmēt viņa noskaņojumu.

Bahirevs bija mierīgs. Vienīgais, kas viņu varēja izsist no līdzsvara, � neskaidrība bija izgaisusi. Viņ� jau noteikti apzinājās, ka Valgans viņa likteni ir izlēmis, un apņēmās nepakļauties �im lēmumam. Pabeidzis dzert tēju, Valgans akurāti nolika glāzi, noslaucīja salvetē lūpas un tikai tad sāka runāt.

� Dmitrij Aleksejevi�! Teik�u īsi. Es jūs atvilku �urp no jūsu nomales. Jūs gribējāt aiziet, es jūs nelaidu. Cerēju izaudzināt jūs par izcilu darbinieku. Esmu kļūdījies. Es neesmu atriebīgs cilvēks. Jūsu nākotni sagandēt negribu. Bet pa�laik esmu ar mieru atbrīvot jūs pēc pa�a vēlē�anās. Rakstiet iesniegumu 1 Maskavā es nokārto�u formalitātes. Ar to izbeigsim jūsu darbību mūsu rūpnīcā.

Viņ� piebīdīja Bahirevam papīra lapu.' Tas nepakustēdamies atbildēja:

� Es nevēlos izbeigt savu darbību mūsu rūpnīcā.

Valgans lūkojās Bahirevā ar gai�ajām, dzeltenajām lū�a acīm un lēni berzēja zodu. Da�us mirkļus viņi sēdēja klusēdami. Tad Valgans piecēlās.

� Nu ... tādā gadījumā vainojiet pats sevi!

Bahirevs aizgāja uz savu kabinetu. Tur bija karsts. Valgana dāvātais kaktuss vēl ziedēja. Ziedlapiņas bija spirgtas un ko�as. Bahirevs pasmīnēja: �Pat noziedēt nav paguvis!�

Aiz tum�ajām logu rūtīm dzīvoja un elpoja rūpnīca, nezinādama atdusas. Pienāca vilcieni ar kravu. Skaļi sasaucās lokomotīves, un kāda no tām tusnīja zem pa�a loga. Nepārtraukti dunēja tālās kalves dārdi. Pavisam tuvu aizrīdāmās svelpa montā�as ceha urbjma�īnas. Traktori rūkdami devās uz iekrau�anas vietu, un ceļa pagriezienos to uguņu atspulgi slīdēja pa tum�ajām logu rūtīm.

Aiz kabineta loga dzīvoja, elpoja, rosījās milzīgā rūpnīca, un Bahirevs klausījās, kā tā elpo. �ķirties no tās? Nē!

Kāds klauvēja pie durvīm.

� Lūdzu.

Ienāca Cubasovs, salīcis, dzeltens, noguris.

Sirds dziļumos partorgs piekrita, ka jaunā traktora marka nav pilnīga un līdz galam pārbaudīta. Bet viņ� arī zināja, cik spriegi strādāju�i traktorbūvētāji. Kāpēc neatzīt �os pūliņus? Ir ta�u ne mazums gadījumu, kad prēmijas pie�ķirtas par tādas pa�as kvalitātes darbu. Ap�aubīt prēmijas pie�ķir�anu rūpnīcai nozīmēja ap�aubīt pa�u prēmiju sistēmu. Jautājumu par prēmijām izlēma cilvēki, kas, pēc Cubasova ieskatiem, bija gudrāki nekā viņ� pats. Viņam nepatika pārsteidzīgi, vientulībā izdomāti secinājumi. Katrs lēmums viņam tapa gausi un grūti. Partorgs atcerējās skolas gadu iesauku �Koļa Nekļūdīgais�. �Kas gan vēl bez partijas darbiniekiem zina, cik daudz cilvēkam maksā tāds nekļūdīgums? Tie�i tā ir partijas darba jēga � katram jautājumam atrast principiāli pareizu atrisinājumu. Vado�s partijas darbinieks ir līdzīgs atminētājam � tas kļūdās tikai vienu reizi. Kur sākas neizlabotas kļūdas, tur beidzas gan darba jēga, gan tiesības vadīt, gan autoritāte, tātad arī iespēja vadīt.�

Ar Bahireva iera�anos Cubasovam sākās visgrūtākās dienas � bija jāmeklē pareizais lēmums. Viņ� augsti vērtēja un mīlēja Valganu tāpēc, ka tam piemita pāri malām kūsājo�a enerģija, tāpēc, ka tas mācēja sajūsmināt, aizraut cilvēkus. Bahirevam nebija �o īpa�ību. Jau pa�ā sākumā viņam radās sadursmes ar Valganu. Cubasovs redzēja � briest vēl asāki konflikti. Kā atrast pareizo līniju starp viņiem? Kā izdarīt, lai pati viņu preti�ķība un da�ādība nāktu rūpnīcai nevis par sliktu, bet gan par labu? �Abi ir komunisti. Abi padomju cilvēki. Tātad tiem ir iespējams atrast kopīgu valodu,� viņ� sprieda. Cubasovam patika Bahireva plānu sistemātiskums. Viņ� atbalstīja daudzus tā priek�likumus. Viņam izdevās pierunāt Valganu steidzami nomainīt vadību divos cehos, atdot daļu līdzekļu, kas bija sadrumstaloti pa citiem cehiem, �ugunlietuves apgādei ar jaunu iekārtu. Ta�u �galvenā� izturē�anās Cubasovam �ķita dīvaina. Te izstrādā grandiozus plānus, te stundām sē� veidzemes sagatavotavā, te neizpilda pamatfunkcijas, te iet pāri to robe�ām. Pretrunīgi un nepārdomāti soļi cits pēc cita. Kāpēc? Vai trūkst zinā�anu un pieredzes? Varbūt aiz iedomības? Godkārības? Cubasovs necieta godkārīgus cilvēkus.

Abi runāja tik spriegi, ka klusā saruna varēja likties gurda.

� Dmitrij Alekseji�, � Cubasovs iesāka, � jūs esat jauns darbinieks traktorbūvniecībā. Kā gan jūs uzdro�ināties noniecināt valsts labāko traktorbūvētāju sasniegumus? �is solis ta�u, saudzīgi izsakoties, nav taktisks.

� Man nerūp taktiskums.

� Es teicu � �saudzīgi izsakoties�.

� Nu, un asi izsakoties?

� Jūs zināt, viens otrs novērtējis to kā kosmopolītisma izpausmi.

� Bet jūs?

� Man vēl jātiek skaidrībā. Tāpēc arī atnācu. Es lūdzu izskaidrot. ..

� Ko tad lai skaidro? Kosmopolīti� tie ir politiski naidīgi cilvēki. Es neesmu politiski naidīgs. Bet visu kara laiku strādāju tanku būvniecībā. � Bahirevs, nepaceldams miegainos plakstus, raudzījās uz papīriem, vārdi skanēja pārliecino�i. � Kar� piespieda un iemācīja mani dzīvot mūsu tehnikas pārākuma idejai ...

Cubasovs kļuva uzmanīgs. �Dzīvot mūsu tehnikas pārākuma idejai . ..� Viņam �ķita, ka uz mirkli pacēlies miegaino plakstu aizkars. Varbūt tas arī ir galvenais? Tā slēdzene, kas aldara visas durvis un visas atslēgas �ai cilvēkā? Bet Bahirevs neļāva viņam pārdomāt �o teikumu.

� Es ļauni neņirdzu par mūsu trūkumiem. Es ... � Viņ� pārcilāja prātā �kaunos�, �sarkstu�, �cie�u�, bet tie nebija īstie vārdi. Ar vienu frāzi varētu precīzi izteikt viņa izjūtas, ta�u tā bija pārlieku skaļa. Viņ� saprata to, bet bija piekusis meklēt un pateica, kas iekrita prātā: � Mūsu trūkumus es izjūtu kā vātis uz mātes miesas. Kamēr tās redzu, varu domāt tikai par to, kā tās aizdziedēt.

�Nekautrība izpau�as visur � rīcībā, vārdos, attieksmē pret cilvēkiem,� partorgs nodomāja un skeptiski sacīja:

� Pieņemsim, ka jums taisnība, mūsu traktoram vēl ir, jūsu vārdiem izsakoties, daudz vā�u, es teiktu gan stipri vienkār�āk � trūkumu. Bet vai tas ir slikti � apbalvot ar prēmiju cilvēkus, kas gan nav vēl devu�i vajadzīgo kvalitāti, ta�u iet pa pareizo ceļu uz pareizo mērķi?

Bahireva lūpas sāpīgi savilkās.

�Devīgums!� viņ� rūgti nodomāja. �Valsts pārāk lielais devīgums ...�

� Slikti gan! � Bahirevs atbildēja. � Prēmiju vajag mazāk un stingri pēc nopelniem. īstu cilvēku ar pārmērīgu slavē�anu nevar samaitāt. Bet, ja apbalvosi, pārlieku saslavēsi cilvēku, kas ir savtīgs... godkārīgs... aprobe�ots... Tas tūdaļ sāks ticēt, ka ir pati pilnība. Tūdaļ sāks izmantot apbalvojumus un uzslavas, lai pielavītos pie naudas un varas. Apbalvojot neapdāvinātus un necienīgus cilvēkus, mēs sekmējam to, lai �ie neapdāvinātie un necienīgie gūtu varu un ietekmi. Un tas notiek tādā valstī, kuras galvenajam virzo�ajam spēkam jābūt masu iniciatīvai un talantam. Tas ir pirmais ļaunums. Apbalvojot necienīgos, mēs tos padarām par paraugu miljoniem. Tas ir otrs ļaunums. Un kad �ie abi ļaunumi savienojas... Devīgums! � piepe�i viņ� nevietā rūgti izsaucās. � Valsts devīgums, kas nāk par Jaunu pa�ai valstij!

Sos pēdējos vārdus Bahirevs izrunāja saraustīti un neskaidri, bet tie�i �ie nevietā un ar sāpēm teiktie vārdi pēk�ņi lika Cu-basovam pacelt galvu.

� Vai tad jūs to neredzat? � Bahirevs vaicāja.

Cubasovs tūlīt neatbildēja.

� Ir tādi jautājumi, kurus izlemj partija ... Es neuzdro�inos tos izlemt viens pats.

� Bet no kā sastāv partija? No tādiem kā jūs. Ja visi nobīsies, neviens neuzdro�ināsies, par ko tad kļūs partija?

� Jūs neesat mani sapratis, � Cubasovs nobālis un noskaities viņu pārtrauca. � Es izlemju tādus jautājumus kopā ar partiju, bet, kad tie izlemti, neuzdro�inos lemt par tiem vēlreiz viens pats ... vai arī �ādā intīmā mūsu abu tēte-ā tēte.

Pavediens, kas mirkli bija viņus saistījis, atkal pārtrūka. Viņi jutās kā pilnīgi pretstati viens otram, � pēc Cubasova domām, Bahirevs bija neatlaidīgs līdz pārsteidzībai, un Bahirevam savukārt Cubasovs likās uzmanīgs līdz bailībai.

� Mēs palūgsim jūs izteikties partijas aktīva sanāksmē, � partorgs tikko spēja parunāt. � Tā gan notiks tikai pēc pāris nedēļām, kad direktors būs atgriezies. Es gribētu zināt jūsu tuvākos plānus.

�Man jānostājas augstāk par personisku apvainojumu un personisku nepatiku,� partorgs klusībā atkārtoja. �Runa ir pai rūpnīcu.� Sevi pārvarējis, viņ� mazliet pasmaidīja.

� Lai izvairītos no jaunām katastrofiskām nejau�ībām. Un arī tāpēc, ka vairākos jautājumos esmu ar jums vienis prātis. Semjons Petrovi�s vēl nav paspējis jums pateikt. Pirms divām stundām ir parakstīta pavēle par Roslavļeva pārcel�anu uz motoru cehu, Sagurova � uz �ugunlietuvi. Ari par līdzekļu nodo�anu pēdējai un par jauna konveijera iekārto�anu tur.

Bahirevs sāka steidzīgi plucināt un griezt savu cekulu. �Tātad tomēr ir izdevies! Tomēr nogājis līdz Valgana smadzenēm! Sapratis, kas ir derīgs! Tātad var sākt darbu!�

Un, it kā uzminējis viņa domas, Cubasovs teica:

� Tikai... vēlreiz gribu jums atgādināt... Ar pavēlēm ra�o�anu pārkārtot nevarēs. To pārkārtos tikai cilvēki.

Cubasovs neko neteica par savu palīdzību, par sarunām ar Valganu pilsētas un apgabala komitejā. Bahirevs raudzījās partorga noguru�ajā, skaistajā sejā, vēlēdamies tikai vienu: kaut jel drīzāk ietu prom �is gurdais cilvēks ar savām visiem zināmajām patiesībām, kaut jel ātrāk tiktu vaļā no Valgana, varētu ķerties pie darba.

Sī diena vainagojās ar vēl vienu nelielu uzvaru. Pirmais pēc visiem noteikumiem izgatavotais ieliktnis gulēja Bahireva plaukstā. Ieliktņu ra�otāju maiņa darbu jau bija beigusi. Demjanovs aizgājis. Bahirevs palicis viens ar savu prieku. Ieliktnis � viegls, mirdzo�s puscilindrs ar zeltainu spulgojumu iek�pusē � pēc izskata tāds pats kā iepriek�ējie. Bet pēc metāla saltuma, pēc līdzīgi dimantam zaigojo�ā virpojuma Bahirevs redzēja, ka at�ķirībā no agrākajiem �is ir �godīgs� ieliktnis. Bronzas kārta normāla, tātad nenodrups pirms laika. Kas novērtēs �o detaļas īpa�ību � godīgumu? Traktorists, MTS mehāniķis?

Bahirevs vēroja, kā gaismas atspulgi slīd pa pulēto virsmu. Pirmais reālais ieguldījums rūpnīcas darbā ... Pagaidām vēl pat ne ieguldījums, vēl tikai �ieliktnis�, tie�i �ieliktnis�, maziņ�, niecīgs! Kas pagaidām izdevies? Atgūt vienas detaļas godīgumu, padarīt to cīņas spējīgāku tajā divu sistēmu sacensībā, kas notiek pasaulē. Bet vai tad līdz galam atrisināts pat �is sīkais jautājums? Nenopūlēties ar katru ieliktni, bet izgatavot bimetālisku lentu. To spēj ra�ot vienīgi metalurģiskās rūpnīcas.

��eit, rūpnīcā, tik maz kas ir atkarīgs no manis,� viņ� domāja. �Bet kas notiek aiz rūpnīcas vārtiem? Tur ir metalurgi un viņu velmējumu kvalitāte, darbgaldu būvētāji un to darbgaldi, naftinieki un degviela. Varbūt, tāpat kā mēs, traktor-būvētāji, pienācīgi nenostrādājam �aulas un ieliktņus, arī naftinieki pienācīgi neattīra degvielu un darbgaldu būvētāji neizdomā līdz galam konstrukcijas? No kurienes rodas cilvēku negodīgums, kas pārvēr�as par lietu negodīgumu? Kāpēc kļūst neass galvenais ierocis divu sistēmu sacensībā, kāpēc nav tāda darba ra�īguma kāpinājuma, kāds ir iespējams un kādam vajadzētu būt? Varbūt, paļaujoties uz padomju cilvēku cildenumu, mēs nenovērtējam rubļa spēku un slikti manevrējam ar to? Varbūt daudzi sīkie trūkumi ir tikai viena liela trūkuma sekas, tā sekas, ka mēs vēl pārkāpjam sociālisma pamatlikumu � katram pēc viņa darba? Bet sare�ģīti, ak, cik sare�ģīti ir izsekot, kā darbojas �is varenais likums miljonos sīkumu, ieskaitot pat �os ieliktņus!�

Aiz sarūgtinājuma viņ� cie�āk sa�ņaudza pirkstus. Ieliktņa mala iespiedās ādā. Bahirevs pārlika to otrā rokā. Uz ledainās detaļas virsmas palika blāvs pirkstu nospiedums. Bahirevs iemeta ieliktni kastē. Cik to te ir? Ceha ugunīs visi spīguļo vienādi, un grūti te at�ķirt agrākos, kas slēpj sevī nodevīgu neīstumu, no tiem, kas ra�oti pēc labākās sirdsapziņas. Bahirevs atmodās no pārdomām. lestādītāji rosījās pie automātiem.

� Tikām gan beidzot galā ar ieliktņiem ... � izsaucās galvenais in�enieris. Bet viņu pat nesadzirdēja.

Sīs pirmās mazās uzvaras brīdī Bahirevs īpa�i skaudri izjuta savu vientulību. Cilvēki gan tī�i nevairījās no viņa, ta�u uzskatīja par sve�inieku, kas ilgi nepaliks rūpnīcā, un neinteresējās par viņu.

Bahirevs izgāja ārā un devās uz �ugunlietuvi. Pie montā�as ceha izejas zem koku zariem klusi rūca traktors. Traktorists dro�i vien uz brīdi atgriezies cehā. Bahirevs izstiepa roku, sajuta motora silto elpu un iesmējās. Izdzimums, protams, bet nez kāpēc jau mīļ� un dārgs! Mīļ� savas nākotnes dēļ, dārgs tanī ieguldīto cerību dēļ.

�Tā ja, di�o brāl!� Bahirevs klusībā sacīja traktoram. �Ieliktņi tev nedrups, aizgrie�ņi būs cie�i un �aulas apaļas, kā nākas. Tas, protams, tikai sākums . .. Tev nav arī labu kāpurķē�u. Un vieglāku tevi pataisīsim. Uzkarināmos rīkus pielāgosim. Amerikā nav piekabes. Viņiem jātaupa darbaspēks. Bet vai tad mums ne! Tā tas ir. Tu vēl neesi ma�īna, tu vēl esi tikai ma�īnas skice, ormanis ar stūri gro�u vietā. Bet, pagaidi vien, iztaisīsim no tevis cilvēku, tas ir, īstu ma�īnu, kam netrūks pa�cieņas.�

Piepe�i atjēdzies, ka klusi sarunājas ar traktoru, viņ� nokaunējās un steidzīgi gāja tālāk.

Muļķīga saruna naktī ar traktoru .. . Neviens nepriecājās viņam līdz par jaunajiem ieliktņiem . . . Bahirevs �odien skaidri saprata, ka nonācis vientulības strupceļā. Atmiņā atausa partorga �visiem zināmā patiesība�: �Ra�o�anu pārkārtos nevis pavēles, bet cilvēki.� Ta�u ne �ie vārdi, ne vientulības izjūta nebūtu ietekmēju�i Bahirevu. Viņ� bija neatlaidīgs un netiecās pēc līdzjūtības. Viņu satrauca kas cits: viņ� bija izdomājis savus maksimālos un minimālos plānus, lai darbotos. Un nu bija klāt ilgi gaidītais brīdis, kad varēja sākt to darīt. Roslav-ļeva un Sagurova pārcel�ana, asignējumu nodo�ana �ugunlie-tuvei, Valgana drīzā aizbrauk�ana ... Kavēties nedrīkst. ..

Bet pa�a plāni vairs nelikās tik pilnīgi kā toreiz, kad tie dzima. Tagad viņ� jau redzēja tajos vairākus trūkumus, un prātā jau pavīdēja jauni varianti. Ar ko tos pārrunāt un ar ko kopā pārbaudīt? Kas palīdzēs izveidot pa�u pilnīgāko variantu? Un kas to realizēs? īsā laikā padarīt milzīgu un sare�ģītu darbu var tikai cilvēki, kas ar to aizrāvu�ies ne mazāk kā viņ� pats. Bet kur tie ir? Sava rakstura īpatnību dē] Bahirevs ar cilvēkiem sadraudzējās gausi. Viņ� bija sevī nogrimis, patmīlīgs, nevarēja un arī negribēja tī�i un apzināti paātrināt tuvinā�anos ar sev vajadzīgiem cilvēkiem. Rūpnīcā viņ� bija izdarījis ne mazumu kļūdu, kas atbaidīja ļaudis. Varbūt atvainoties? Bahirevam bija grūti atzīt savas kļūdas pat pa�am sev. Ta�u vēlē�anās ķerties pie ilgi gaidītā darba pārvarēja visu. Tās priek�ā atkāpās gan rakstura īpatnības, gan patmīlība, gan neprasme atzīt kļūdas. Nekavējoties vajadzēja izkļūt no strupceļa, kādā viņ� bija nonācis. Darbs prasīja ricibu, kas neatbilda viņa raksturam, tātad jālau� raksturs! Jāiet pie. cilvēkiem, jāatzīst savas kļūdas, jāmeklē to palīdzība ... Ar ko sākt? Roslavļevs, Sagurovs, Vasilijs Vasiļjevi�s, Sergejs Sug-robins . . . Viņam bija vajadzīgi visi. Bet vispirms �ugunlē-jēji, � rūpnīcas pārveido�ana jāsāk no �ugunlietuves.

Bahirevs iegāja cehā, kas tāpat kā vienmēr bija pilns dūmu un dārdoņas, un, kad devās garām serdeņu nodaļai, blakus atskanēja līksma meitenes balss:

� Sveicināti!

Lakatiņ� viņai bija uzsiets zemu pāri pierei, un no tā apak�as raudzījās smejo�as acis un deguntelis kā poga.

Rūpnīcā neviens, sastopot viņu, neizrādīja tādu prieku, un doma par to neviļus iedzēla: �Vismaz viens cilvēks tevi sveicina mīļi kā tēvu!�

� Vai jūs mani nepazīstat? � skuķe jautāja. � Es esmu Da�a.

� Kāda Da�a?

� Nu tā, kuru jūs aizvedāt pie Vasilija Vasiļjevi�a. Man toreiz vēl brāķis vien bija . .. Tagad jau otro dienu ne drusciņas ar nav brāķa!

Skuķēns runāja tā, it kā �im notikumam būtu Bahirevs tūdaļ jāaplaimo. Viņ� nevarēja nepasmaidīt.

� Esmu laimīgs, Da�a, ka tev nav brāķa!

� Kur nu vēl es pati! � skuķēns nopūtās. � Pirmā nakts, kad gulēju kā normāla. Man jau pat sapņos rādījās serdeņi un armatūra.

Da�a raudzījās viņā platām acīm, ēda sviestmaizi un runāja, priekā starodama:

� Jūs mani uzreiz nepazināt, ta�u es jūs tūlīt. Bet toreiz es jūs nepazinu. Es toreiz jautāju, vai jums nebūs bail no Vasilija Vasijjevi�a. Es vēl te biju glu�i jauna. Nekā vēl nesapratu.

� Un tagad jau visu saproti? � Bahirevs atkal negribot pasmaidīja.

� Tagad nu tā vairs nejautā�u.

� Bet tie�i tagad būtu īstā reize jautāt.

� Kādēļ tad tā? � Da�a brīnījās.

� Tāpēc, ka tie�i tagad esmu nobijies no tava Vasilija Vasiļjevi�a.

Skuķe neticīgi pagrozīja galvu un iesmējās.

� Kādēļ tad jums jābaidās?

� Rūpnīcā ta�u galvenais ir �ugunlietuve, �ugunlietuvē galvenais ir serdeņu nodaļa, bet serdeņu nodaļā galvenais cilvēks � Vasilijs Vasiļjevi�s. Iznāk, ka uz viņu balstās visa rūpnīcai Vai tā tu toreiz spriedi?

Skuķe pārstāja ēst un, galvu sānis noliekusi, lūkojās uz Bahirevu kā �aubīdamās.

� Tu toreiz spriedi pareizi, � Bahirevs viņu dro�ināja. � Kā redzi, man ir bail no tava Vasilija Vasiļjevi�a. No kā gan cita lai es vēl baidītos?

� Ak, jūs nu gan visu laiku jokojat ar mani! � Da�a iesmējās. � Bet es jau vairs nebaidos. Es tikai cen�os ... Kā viņ� saka, tā es arī cen�os. Un, ko jūs teiksiet, to arī centī�os izdarīt.

Un Bahirevs saprata: �ī vienkār�ā dvēsele, pret kuru viņ� kādreiz, garām ejot, bija sirsnīgāk izturējies, priecīgi un centīgi darīs visu, ko viņ� liks. Un atkal, dusmodamies uz sevi, viņ� nodomāja: �Esmu gan es labs vadītājs, ja visā rūpnīcā starp desmitiem tūksto�u cilvēku ir tikai viena sirds, kas ar mieru labprāt man sekot!

� Bet viņ� ir sasirdzis ... � Da�a turpināja.

� Kas sasirdzis?

� Nu Vasilijs Vasiļjevi�s. Mēs skrējām pie viņa, apmeklējam. Varbūt jūs ari aiziesiet, ja viņ� jums vajadzīgs? Viņam patīk, ka aiziet kāds. Viņ� dzīvo �ķērsielā tie�i pretī, stadiona vārtiem, zilā mājiņā. Jums katrs parādīs.

�Ak Da�a, vienkār�ā sirds,� Bahirevs klusībā nolēma, �paklausī�u tev, aizie�u pie ve�uka. Ar kādu ta�u man ir jāsāk. Ar viņu tad arī sāk�u. Būs jāatzīst sava vaina,� viņ� saviebās un pats sevi apsauca: �Un atzīsi arī, ja darbs to prasa!� Reiz ko nolēmis, viņ� nemēdza to atlikt uz rītu.

Zari virs jumta tik cie�i bija saviju�ies kopā, ka �ķita � mājai uzgāzta kritalu kaudze. Ir vārtiņi, ir durvis bija vaļā līdz galam. Bahirevs iegāja iek�ā un ieraudzīja vēl vienas atvērtas durvis, kas veda virtuvē.

Virtuvē kurējās krievu krāsns, un pēc ceptiem kartupeļiem smar�ojo�ais gaiss mutuļiem vēlās priek�namā. Sergejs Sug-robins, nometies ceļos virtuvē uz grīdas, ar āmuru dauzīja kādu priek�metu, kas atgādināja gan gultu, gan ratiņus. Tikai nule Bahirevs apjēdza, ka uzvārds vecajam vīram, kuru visi sauca vārdā, arī ir Sugrobins. Vecais sēdēja blakus uz sāniski apgāzta ķeblī�a. Viņ� bija ģērbies vatenī un velteņos. Ap kaklu aplīts balts, mugurpusē sasiets lakats. Lakata stūri �ūpojās.

� Dzīve iet lī�u lo�u, � Vasilijs Vasiļjevi�s sacīja. � Un galvenais, Serjo�a, tu nebaidies nekādu līklo�u, bet ņem to vērā un stūrē uz savu punktu!

� � Atkal jūs, vecotēv, taisni kā pēc Ļeņina. � Sugrobins nopūtās, notupās citādi un pacēla galvu. Viņa seja bija skumīga. � Tikai Ļeņins runāja nevis par līklo�u ceļu, bet gan par spirāli. Dzīves attīstība iet uz aug�u pa spirāli...

� Nu redzi nu, uz aug�u pa spirāli! � Vasilijs Vasiļje-vi�s nopriecājās un sāka māt ar galvu.

Bahirevs juta, ka viņa pēk�ņā iera�anās izjauks abu sarunas biedru mierīgo, filozofisko noskaņojumu.

� Vai drīkst?

Maigums un domīgums nozuda no sirmgalvja un jaunekļa sejas. Ve�uks piecēlās, nezin kādēļ steidzīgi aizpogāja vateni, izrieza krūtis, sadrūva, pielika roku pie ūsām un negaidīti augstmanīgi sacīja:

� Ar ko varu pakalpot?

Laikam tāpat reiz izrieza krūtis, pieskārās ūsām un sarunājās viņam atmiņā paliku�ie cara laiku in�enieri. Bahirevam atvaino�anās vārdi iesprūda kaklā. �Velns parāvis, esmu ta�u atnācis nelaikā! Vajadzēja cehā kaut kā pamanīties uzsākt sarunas.�

Bahirevs bija pieradis rīkoties bez aplinkiem un �īs īpa�ības dēļ jau nez kuro reizi nokļuva neērtā stāvoklī. Viņam trūka apķērības, viņ� neprata atrast izeju no �ā stāvokļa, tikai bozās, raustīja plecus, plūkāja savu cekulu un beidzot, ķerdamies kā pie glāb�anas riņķa, ierunājās par rasējumiem.

� Atnācu apspriesties par jauno konveijeru un jaunajām krāsnīm.

Ve�uks apmulsa. Bahirevs redzēja, ka viņam negribas aicināt sve�inieku istabā. Bet citas izejas nebija.

� Lūdzu, nāciet iek�ā!

Lielā istaba bija pieblīvēta. Daļu no tās aizņēma skrūvso-lam līdzīga ierīce. Gadus trīspadsmit veca meitene ar garām bizitēm stāvēja spoguļa priek�ā, un kāda sieviete apsprauda viņai brūnas kleitas apak�malu. Mazs zēns gulēja gultā, smaidīja un vēroja viņas. Bahirevs tūlīt nepamanīja, ka zēns ir ieģipsēts. Ģipsis apņēma muguru, krūtis, kaklu, pakausi un atstāja brīvu tikai seju. Pretim raudzījās bāla sejiņa ar dzidrām acīm. Pie ieģipsējuma turējās maza meitenīte ar cirtainiem matiem.

� Lūdzu, sēdieties! � vecais meistars sacīja tikpat augst-manīgi.

� Apspriesties ar jums ... Lūk, te ... Rasējumi... � Bahirevs murmināja.

� Serjo�a, novāc! Ātri!

Serjo�a sāka atbrīvot galdu. Mājās viņ� nepavisam nelīdzinājās tam plakātiskajam puisim, kāds izskatījās rūpnīcā. Likās mazāks, vienkār�āks, jaunāks, redzamāki bija kļuvu�i gan gai�ie vasaras raibumi, gan bērni�ķīgais vaigu un lūpu apaļums. Rūpnīcā viņ� jau bija Sergejs Sugrobins, kura ģīmetne atradās uz galvenā stenda goda alejā, bet �eit vēl vienmēr palika Serjo�a. Kamēr viņ� novāca galdu, neviens nerunāja. Lai kaut kā pārtrauktu klusumu un aizdzītu neveiklību, Bahirevs pagriezās pret sprogaino meiteni.

� Kā tevi sauc?

Meitene nodūra galvu, aizlīda aiz krēsla atzveltnes un atbildēja vienā elpas vilcienā, tā, ka viņ� saprata tikai vārda beigas:

� ... u�iņa.

� Kā?

� ... u�iņa, � viņa pateica vēl neskaidrāk un paslēpās aiz vecā vīra.

Atkal iestājās klusums.

� Tamārai nupat nopirka kleitiņu, � klusumu pārtrauca priecīga, sīka zēna balstiņa. � Formu. Veikalā �Bērnu pasaule�.

Meitenei ar bizītēm nosarka tievais kakls.

� Es jau vairs pat necerēju, � sieviete sacīja. � Tāpat vien uz labu laimi iegāju un tobrīd redzu � tās tie�i nes iek�ā!

� Un vēl vectētis nopirka Tamārai lentītes. Baltas. Uz Pirmo Maiju, � smaidīdams steidzīgi turpināja zēns.

� Un melliņas arī nopirka! � �ukstēja �U�iņa� no vectēva aizmugures.

Bahirevs saprata, ka kleitas un lentu nopirk�ana meitenei �ai ģimenē ir notikums, par kuru priecājas visi.

Atkal iestājās moko�s klusums. Apjukumā Bahirevs pievērsās fotogrāfijai, kas bija nolikta uz galda. Viņ� pazina veco vīru un sievieti. Blakus sievietei, kaklu smieklīgi izstiepis, stāvēja vāj� zēns.

� Jūs abus pazīstu, bet kas tas tāds?

� Tas ir Serjo�a . .. tajā gadā, kad viņi atbrauca pie manis.

� Serjo�u gan nevar pazīt.

� �etrdesmit piektā gada fotogrāfijā. Tikko kā tēvu bijām apraudāju�i ... � sacīja sieviete. � �etrdesmit ceturtajā-atbrauca pasērst, bet pēc gada krita. Toļiku pat netika redzējis. Serjo�a toreiz bija pagalam vārgs. Domājām, ka viņ� arī sekos tēvam.

� Nīkulis bija gan, � vecais vīrs apstiprināja.

� Tāds jau es aizgāju arī uz rūpnīcu. Izdēdējis, rudiem matiem, lāsumains. � Serjo�a pasmaidīja un izslēja plecus.

Tiklab pats Serjo�a, kā arī māte un vectēvs acīm redzot bija lepni, ka viņ� tā pārvērties, un tāpēc labprāt atcerējās, kāds atbraucis toreiz.

Bet Vasilijs Vasiļjevi�s nevēlējās Bahirevam klāstīt ģimenes atmiņas, viņ� sarauca pieri un atkārtoja vēlreiz:

� Ar ko varu pakalpot?

Vecais meistars nespēja saprast, kāpēc pie viņa mājās atnācis �is vienpadsmitais galvenais in�enieris, kur�, kā visi domāja, cik vien ātri iespējams, jānomaina pret divpadsmito.

Viņi nosēdās pie galda, ko bija atbrīvojis Serjo�a. Izskatījis rasējumus, Vasilijs Vasiļjevi�s sāka uzbudināties.

� Vajag nevis divas krāsnis galos, bet vienu vidū. Serjo�a 1 Kur tu esi licis manus apsvērumus?

Serjo�a pasniedza skolas burtnīcu, kas bija rūpīgi aplikta ar spodrpapīru. Uz tās lieliem burtiem uzraksts: �Apsvērumi�. Uz rūtiņpapīra lappusēm ar zilu un sarkanu zīmuli bija uzzīmētas shēmas. Viena no tām Bahirevu tūdaļ ieinteresēja.

� Asprātīgi 1 � viņ� teica. � Daudz ekonomiskāk nekā manā shēmā.

Kop� �ā brī�a abi vairs neievēroja, kas notiek apkārt. Viņi elpoja viens otram sejā, grūstījās, pārliekdamies pār rasējumiem, sasitās kopā ar pierēm.

� Sī te siena traucē, � Vasilijs Vasiļjevi�s nikni dauzīja ar zīmuli pa tievo rasējuma līniju. � Ja to pārceļ uz citu vietu, tad viss iet kā pa diedziņu. Smiltis un �ihtu piegādā pa �ejieni, lējumi nāks ārā te.

� Interesanti, interesanti, interesanti! ... � Bahirevs atkārtoja.

Tikai mīlestība pret savu cehu varēja uzvedināt veco meistaru uz domām par �o shēmu, kas bija rūpīgi apsvērta, ceturtdaļu gadsimta ilgā pieredzē pārbaudīta un nemākulīgi, bet cītīgi uzzīmēta skolas burtnīcas lappusēs. Bahirevs maigi paraudzījās uz veco viru � viņam kļuva mīļas gan tā kareivīgās ūsas, gan kakla lakata stūri uz skausta un pat iesārtais, plikais galvvidus.

� Pamatīgi ta�u, velns parāvis, Vasilij Vasiļjevi�! Taisni talantīgi, var sacīt! � Un pa�i no sevis izlauzās tie vārdi, kurus viņ� sākumā nevarēja izrunāt: � Ak, ja es būtu Pēteris Pirmais, es jums atstātu personālas ūsas un bārdu un vēl zemu paklanītos par zīmi, ka no�ēloju grēkus ... un vēl jo zemāk par �o te, par jūsu vērtīgo burtnīciņu . . .

� Tēt, biezputra jau piedeg, � iesaucās kāda �ēla balss.

Bahirevs palūkojās pulkstenī � bija pāri deviņiem. Viņ� apmulsa.

� Es jūs iztraucēju.

� Nogar�ojiet mūsu biezputru! � sieviete uzaicināja.

Priek�likums skanēja nedro�i, tomēr Bahirevam negribējās iet projām. �ai �aurajā istabā viņ� pa�laik jutās labāk nekā savā pla�ajā un klusajā dzīvoklī.

Serjo�a palīdzēja pārvarēt apjukumu.

� Nogar�ojiet gan māmuļas biezputru! Vai tad no tādas biezputras kāds atsakās?

� Ko jūs tur meistarojat, Serjo�a? � Bahirevs jautāja jauneklim ne tik daudz intereses pēc, cik vēlēdamies izkliedēt neveiklības sajūtu.

Jauneklis izvairīgi atteica:

� Tā ir... frēze ... centrifūga ...

� Serjo�a gudro frēzi un vēl centrifugālo filtru, � paskaidroja zēns, � kad izgudros, dabūs naudu, un tad viņ� sūtīs mani uz Krimu.

Serjo�am negribējās runāt par �o tematu. Viņ� piestūma zēna gultiņu pie galda, piespieda pogu, kas gultiņu pārvērta par pusatzveltni, un palielījās Bahirevam:

� Redziet, kāda mums ar Toļiku mehanizācija!

Toļiks aplika roku brālim ap kaklu, pievilka sev klāt un vājiņicm pirkstiem rādīja uz viņa acīm.

� Serjo�am acis ir lāsumainas. Re, kur vasaras raibumiņi! Skatieties!

Brūnajās acīs Bahirevs saskatīja tum�ākus punktiņus un pasmaidīja.

� Ģīmetnē, kas atrodas goda alejā, gan raibumiņi nav redzami.

Serjo�a atmeta ar roku.

� Drīz vairs dro�i vien ģīmetnes tur nebūs ... Noņems ..�

� Kāpēc?

� Atcentrifugē�os kā smagā suspensija.

Pēc vairākām glāzītēm liķiera, ko lika galdā par godu viesim, neveiklā saruna kļuva dzīvāka.

� Par mehanizāciju tikai runā vienā runā�anā, � vecais meistars �ēlojās. � Mūsu kaimiņam Jermolajam ir suns. Viņ� to nebaro. Pats, saka, ir piedzimis, lai pats arī meklē ēdamo. Mūsu mehanizācijai klājas akurāt kā Jermolaja sunim. Mehanizāciju plānā paredz, bet līdzekļus nedod. Sak, rodies pati un pali tiec ar sevi galā! Un domāt arī par to nav laika. Mēs katru rītu staigājam cits pie cita, detaļas ubagodami! Serjo�u izvirza par meistaru, bet es aizliedzu. Pa�laik tu esi cilvēks, domā par tehnikas progresu, bet, kā izvirzīs, tā kļūsi par klabekli.

� Es saprotu tā . . . � ierunājās Serjo�a. Nepieradis dzert,

viņ� jau no da�ām glāzītēm kļuva sarkans un mazliet iereiba. __ Es saprotu tā. Kas ir tehnikas progress? Pērtiķis paņēma nūju rokā � tas ir tehnikas progresa sākums^ bet beigas � beigu tam nav! Ja cilvēks ne par ko nedomā, tad es uzskatu, ka viņ� nedzīvo! Es domāju dienu un nakti. Noliekos gulēt, bet miegs nenāk. Slēpoju pa me�u, bet prāts visu laiku kaut ko pētī. Varbūt esmu fantazētājs, velns viņu zina! Tūksto�iem variantu galvā: viena doma, otra . . . Kā vesels mākulis!. ..

Sapņainā izteiksme padarīja viņa seju pavisam bērni�ķīgu.

Vecais vīrs bargi piesita ar nazi pie galda.

� Tas jau ir tas sliktums, es tev vienmēr esmu to teicis. Tu ķeries pie visa � ij pie frēzēm, ij kāpurķē�u posmiem, ij filtriem. Taisni kā ar lellēm spēlējies. Tu skaties uz dzīvi kā uz rotaļu. Izvēlies vienu un padari līdz galam, tad es teik�u, ka tu esi cilvēks.

� Biedri Bahirev, � Serjo�a strauji pagriezās pret viņu, un balsi neskanēja vairs bērni�ķīgs sapņainums, bet gan vīri�ķīgs rūgtums, � vai tad tas nav kauns � traktoram papīra filtri? Nav ta�u tāda traktorista, kas tos nelādētu, un nav tādas ministrijas, kas tos netaisītu. Automobiļu un traktoru rūpniecības ministrija, me�rūpniecības ministrija, naftas, ma�īnbūves, sociālās nodro�inā�anas � aklo un invalīdu arteļi � visi ra�o �os nolādētos filtrus! Tāpat ar veiduļiem . .. Cik gan tos netaisām, bet tik vien tiek no tās mehanizācijas kā Ādamam no vīģes lapas. Es ar �ito esmu saslimis. Baidos, ka drīz atmaskos.

� Kā tā � atmaskos? � Bahirevs brīnījās.

� Kā parasti ... Jo, tiklīdz man brīvs brītiņ�, es tūlīt vai nu pie frēzes, vai pie kāpurķē�u posmu veiduļiem, vai pie centrifūgas!

� Es satiku ceha priek�nieku, � sieviete nopūtās. � Iespaido, viņ� teic, savu dēlu. Izgudro�ana paliek izgudro�ana, bet plāns ir jāpilda. Jo vairāk izgudros, jo mazāk nopelnīs.

Vasilijs Vasiļjevi�s pārtrauca sievieti:

� Atradusi, par ko runāt! � Viņ� pacēla nazi uz aug�u un nopietni sacīja Serjo�am: � Es tevi brīdināju � zvēri trīs reizes! Ir tāda pasaka, � viņ� paskaidroja Bahirevam. � Gājis carēvi�s Ivans glābt cara meitu. Viņu brīdināju�i: neskaties atpakaļ! Ja atskatīsies, nobīsies, un tevi paraus ļauni gari. Trīs reizes �is zvērējis atpakaļ neraudzīties. Tā arī �ai lietā, � viņ� atkal pievērsās mazdēlam, � ja esi ņēmies izgudrot, trīs reizes zvēri atpakaļ neskatīties! Ne uz darba algu, ne uz uzslavām, ne uz goda plāksni! Atlūkosies, nobaidīsies un pagalam būsi!

Bahirevu ieinteresēja rūgtā piebilde.

� No kurienes jums tādi secinājumi?

� No pa�a dzīves. Pats atskatījos atpaka] � un pagalam. Biju izgudrotājs, bet kļuvu par koka āmuru, ar ko �o to izdauza. Nu, bet es esmu vecis, mans mū�s ir galā. Ta�u viņu cs jau no bērnu dienām mācu. Mans tēvs bija strādnieks, mans dēls, Serjo�as tēvs, bija strādnieks, un arī manam mazdēlam Serjo�am strādnieka vārds jātur godā! Kādi tad agrāk bija strādnieki? � vecais meistars pievērsās Bahirevam. � Es atminos � zobratiem zobus grieza ar rokām, un tas vēl bija īpa�s monopols. Ne jau katrs to prata. Bet tagad? Nu, kaut vai mūsu pa�u Serjo�a, vēl glu�i puika! Bet viņa rokās frāze dara visu, tikai dziedāt vien neprot! Visas �īs pārmaiņas notiku�as manu acu priek�ā. Vēroju tās un pats aizraujos. Vai tad nu tev, jaunam cilvēkam, jāieperinās siltā vietā un nav jākustas?

� Es tā nebiju domājis! � iekaisu�ais Serjo�a noraidīja �o vectēva prāto�anu. � Es saprotu tā: ja cilvēks paliek uz vielas, tad viņ� ir beigts cilvēks. Ja ma�īna stāv, kā stāvējusi, tad arī ma�īna ir beigta! Mans ieskats ir tāds: tikko pirmais traktors nogājis no konveijera, konstrukcija ir jau novecojusies. Sāc atkal domāt! Traktors ar, traktors ars, bet, ja tu nedomāsi, tad tiklab traktors būs beigts, kā arī tu pats būsi pagalam.

�Tas zeņķis izsaka manus uzskatus,� Bahirevs nodomāja.

� Marfu�iņa jau aizmigusi, � sieviete ieminējās.

Meitene pacēla uz aug�u sprogaino galviņu, kas bija noslīgusi uz galda.

� Es neguļu, es neguļu vis!

Bahirevs atjēdzās:

� Nu gan ir laiks, esmu ilgi nosēdējis, piedodiet! �U�iņa�, tātad tu esi Marfu�iņa? Nu, paliec sveika, vectēva mazmeita! � Viņ� apskāva meitenīti.

� Es neesmu mazmeita ...

Bahirevs noplātīja rokas:

� Es nekad netrāpu naglai uz galvas, �U�iņ�!

� Tā ir kādas mūsu serdeņu veidotājas meitiņa, � Vasilijs Vasiļjevi�s paskaidroja. � Tā �odien nakts maiņā. Marfu�iņa tikmēr pie mums.

� Bet es drīz brauk�u pastaigāt. � paziņoja leģipsetais zēns. � Man vectētis un Serjo�a taisa ratiņus.

Meistars pavadīja Bahirevu līdz virtuvei. Pie sliek�ņa viņ� atkal izrieza krūtis, izslēja galvu, sadrūva un �aubīdamies palūkojās viesī. Viņ� bija aizmirsis apvainojumu, bija apmierināts ar sarunu, bet vēl nezināja, vai �vienpadsmitais galvenais� spēs pāriet no vārdiem pie darbiem.

Bahirevs cie�i paspieda vecā vīra roku.

� Paldies, Vasilij Vasiļjevi�. Jūsu burtnīciņu es paņemu līdz. Domāju, ka daudz ko mēs realizēsim. Atvainojiet par tik vēlu sarunu!

Vecā vīra sejā atspoguļojās �aubas.

� Kaut nu tikai noderētu ... Kaut tikai noderētu!

Serjo�a ar savām �ķelmīgajām, lāsumainajām acīm noraudzījās, kā vectēvs un Bahirevs ilgi spie� viens otram roku, un noteica:

� Dzīve iet līklo�u.

Tum�ā iela bija miglā tīta, laternu gaisma tajā izplūda kā traipi.

Vecais meistars bija ierosinājis daudz interesanta, bet acu priek�ā pa�laik nebija ne rasējumi, ne plāni. Atmiņā uzpeldēja gan pats vectēvs ar savu aicinājumu �nebaidīties nekādu līklo�u� un, ejot uz mērķi, neskatīties atpakaļ; gan Serjo�a � kalsnais, lāsumainais zēns, kas izaudzis rūpnīcā par bra�u puisi un izgudrotāju, kam galvā vesels mākulis domu; gan serdeņu veidotājas meitiņa �U�iņa�, ko sirsnīgi uzņēmusi meistara ģimene; gan arī ieģipsētā, kroplā zēna smaido�ā, gai�ā seja .. .

Ilgie, zeltainie saules rieti, valgie un tum�ie papeļu stumbri, putnu �ivinā�ana vēl neizplauku�ajos kokos � viss Serjo�u �ai pavasarī vilināja un satrauca.

Veiduļnieki gāja caur parku uz krastmalu. Cehā tikko bija beigusies lekcija par līdzekļu un materiālu taupī�anu.

� Taupi un taupi, � basā ierunājās Kostja-Kondrats, � bet mēne�a beigās � blīk�! � strādā atkal virsstundas un uz akordu.

� Un tu pērc platmali, pērc lietus mēteli, � iesmējās Vitja Siņeņkijs un palēcies uzsita Kondratam pa jauno filca platmali.

Kondrats paraustīja plecu.

� Es savus pāris tauk�ķus tik un tā norau�u.

Serjo�a neklausījās, tikai domīgi svilpoja. Acīgais Vitja to pamanīja un Serjo�am pie pa�as auss klusiņām nodziedāja:

Frēze, mana jaunā frēze.

Divpadesmitgrieznīgā 1 Aprakstīja, saslavēja, Noguldīja pagrabā . . .

� Liecies mierā! � Serjo�a atvirzījās nost. � Mēs vēl tādus kalnus gāzīsim!

Pusgadu viņ� mocījās ar jauno frāzi un tās galviņu. Centās atrast grie�ņu pareizo skaitu un ģeometriju, mainīja slīpuma leņķus. Serjo�u slavēja, sacēla ap to troksni, bet līdz �im laikam tāda frēze cehā bija tikai viņam vienam. Galviņas viņ� izgatavoja divas, ta�u otru noliktavā klāja putekļi. Kāpēc? Viņ� tā arī nesaprata, kāpēc, tomēr savu neveiksmi pārcieta un tūdaļ pat aizrāvās ar centrifūgu un kokilēm. Bet vakar pa radio pieminēja Sugrobina frēzi. Atkal uzplēsa sāpīgu rētu. �Eh, ko tur bēdāties?� jauneklis sarauca pieri un sapurināja matu cirtas. �Viens nodoms neizdevās, izdosies cits. Vai man to mazums? Pietiks tūksto�iem gadu.�

Lai pārtrauktu Siņeņkija jokus, Sergejs pagriezās pret Kostju-Kondratu:

� Nu, vai esi izlēmis?

Kondratu Lukovu visi sauca par Kostju, un tikai tad, kad to apbalvoja ar goda rakstu, atklājās, ka pēc dokumentiem viņ� ir Kondrats.

� Kas sauks par Kondratu, tam sado�u pa ausi! � viņ� bija piedraudējis. � Kost ja un nekā citādi. Ja izrakstīsiet uz Kondrata vārdu, tad es pat goda rakstu pretī neņem�u.

Pēc Serjo�as jautājuma viņ� sadrūma. Siņeņkijs palīda viņam padusē un ar parasto dzēlīgo maigumu sacīja:

� Kā tad nu tā, Kondra�a? Pasē Kondrats, bet goda rakstā Konstantīns? Tā nav labi, Kondra�eņka!

� Dabūsi pa ausi ... � drūmi attrauca Kondrats. Bet Serjo�am nopūzdamies pateica: � Lai nu tā būtu. Esmu nolēmis samierināties. Rakstiet Kondrats!

Noblietētās un smiltīm apkaisītās centrālās alejas bija sausas un ļau�u pilnas, kamēr nomaļajās vēl pieturējās mitrums un vietumis krūmu biezokņos kusa pēdējās netīrā sniega skrandas.

Aiz pagrieziena kļuva redzama upe. Pēdējie ledus gabali peldēja turp, kur zemās saules staros kusa garas mākoņu strēles.

Kā man spēt, kā man spēt palos upi pārpeldēt... �

Serjo�a iedziedājās.

Siņeņkijs tūdaļ piebalsoja:

Kā man spēt, kā man spēt, kā man sievu sameklēt!

� Kas nu kuram vairāk prātā! � basā noteica Kostja-Kondrats.

Pui�i sāka smieties. Pie re�ģu �oga krastmalā pulcējās ļaudis. Kopā ar putniem gaisā lidinājās smiekli un dziesmas. Pa krastmalu nāca pretim pirmās kalves komjaunie�i.

� Mūsējie nāk, � Kostja-Kondrats sacīja un steidzīgi noņēma filca platmali.

Serjo�a paķēra to un atkal uzbāza Kondratam galvā.

� Tu nu gan esi! Piedzēru�am blandīties apkārt tev nav kauna, bet platmali valkāt kautrējies.

Pirms nedēļas Serjo�a bija uzģērbis veco rudens mēteli un vectēvs norūcis:

� Nesniedz pat ceļgalus. Kas tad pēc divdesmit gadiem � vēl aug? Nekur tu neievēro kārtību. Būs atkal jāpērk . ..

Vakar saņēma atalgojumu par akorddarbu, Serjo�a pierunāja pui�us, un visi aizgāja reizē pirkt lietus mēteļus. Pazīstama pārdevēja pierunāja nopirkt arī filca platmales. Uzvilcis lietus mēteli un uzlicis platmali, Serjo�a jutās pieaudzis un staigāja kā uzvarētājs.

Kalēji pienāca tuvāk. Kalējs Zeņa Vaļkovs iesaucās:

� Skatieties, pui�i, veiduļnieki platmales uzliku�i!

� Uzcirtu�ies kā franti!

� Inteliģence!

� Tehniskā! Ne tā kā jūs! � Sergejs atjokoja. � Tik vien zināt � iz�tancē, un gatavs. Priek� tādām galvām pat platmales �ēl. Bet veiduļnieki strādā ar smadzenēm.

� Mūsējos apvaino!

� Kalēji, metamies virsū veiduļniekiem!

Bet Zeņa Vaļkovs, Serjo�as platmali uzlicis, pastaigājās uz priek�u un atpakaļ lepni kā pāvs:

� Vai redzat, kā mūsējie prot staigāt? Jūs, veiduļnieki, iedurat degunu darbgaldā un tikai velējat. Bet mums ir dzīvs darbs. No mūsu rokām kalumi izspurdz kā cīruļi.

Tālāk devās visi kopā. �Frāze, mana jaunā frēze, divpa-desmitgrieznigā . . .� Serjo�am neizgāja no prāta Siņeņkija dzēlīgā dziesma.

Siņeņkijs noņēma platmali un galanti palocījās pret kalsnēju sievieti, ap kuru pulcējās bērni.

� Tu pielūko, brūtgān, pateik�u tavai Tosjai! � Vaļkovs draudēja.

� Ērms tāds! Tā ta�u ir Cubasoviene. Bet es, puikas, reiz ap viņu lakstojos! � Siņeņkijs palielījās.

� Nu jau gan muld!

� Nemaz ar ne! Braucu mājās no Maskavas, no salidojuma. Kādā pieturā pie mums iekāpj sievi�ķis. Sākumā es pat vērības nepiegriezu. Tāda neizskatīga. Bet, tiklīdz �ī apsē�as, tā, paraug, kupeju vairs ne pazīt nevar. Līdz tam braucām, kaktos iespiedu�ies, visas malas piegru�oju�i, piemētāju�i. Bet nu kļūst tik tīrs, parādās na�i, dak�iņas, salvetītes. Pasa�ieri stiepj ko nu kurais, viņa cienā ar mājas desu. Runā .vienkār�i, tomēr saisto�i gan. Sē�am nevis kā kupeja, bet kā savās mājās. Nu, Vitja, es domāju, ja tev uztrāpījusies tāda, turi ciet un nelaid vaļā!

Kondrats nicino�i pa�ķielēja no aug�as uz leju.

� Tik ātri. Esi gan tu!

� Tad ne jau man vienam, visiem viņa �ausmoti iepatikās. Es skrēju gan pēc vārīta ūdens, gan pēc �okolādes. �urpu turpu! Cen�os. Sī dzer tēju, ēd �okolādi, mani ari pacienā. Viss, kā vajag. Tikai, kad braucam garām kādai stacijai, viņa saka: �Un te es apprecējos.� � �Kā tā? Kas tad nu?� � �Es.� viņa saka, �strādāju lauku skolā. Bet viņ� brauca komandējumos. Visus audzina, visus komandē, par visiem rūpējas, bet par viņu neviens. Cilvēks, domāju, piekusis, bet nevienam tas neienāk pat prātā. Un tā man pēk�ņi pa�ai iegribējās pakomandēt �o un parūpēties par viņu.� Vārdu sakot, sarūpēja sev viru! Tagad jau divi bērni. Se tev nu bija līgava! Mēs piebraucam, skatos, �ī uztraukusies, no loga neiet nost. Tad piedauza pie rūts. �Redziet, kur viņ�, mans skaistulis!� Tik priecīga kļuva, ka neapjēdza vairs, ko darīt. Redzu, �is nāk pa peronu . .. Un patie�ām skaists! Patstāvīgs, nopietns, nopietnāks par Kondra�u . . .

� Dabūsi pa ausi! � piedraudēja Kondrats.

� Par ko tad, Kondratiņ, pa ausi? � mīlīgi brīnījās Vitja. � Patstāvīgāks, es saku, par Kondra�u. Labi noaudzis, seja melnīgsnēja, acis spīd, kulturāls, velūra platmale galvā, pelēks uzvalciņ�. Nu, nav neviena, kas spētu viņam līdzināties. Taisni kā kinoaktieris, es nodomāju. Pielipa viens pie otra. Bet es tik sāniski, sāniski, sāniski.

� Kas tas bija par aktieri? � Kondrats jautāja.

� Tad ne jau aktieris, ērms tāds! Nepagāja ne gads, kad pie mums ieradās jauns partorgs. Aizeju uz sapulci, skatos � tas ta�u ir viņ�!

Serjo�a iesmējās, paspēra prom no celiņa ķieģeļa lausku un, sev pa�am par pārsteigumu, nodziedāja:

Aprakstīja, saslavēja, Noguldīja pagrabā . ..

� Vai liksi frēzi mierā! � Siņeņkijs noskaitās. � Viņam visi skuķi noskatās pakaļ, bet �is tikai par frēzi! ....

�Patie�ām gan,� Serjo�a nodomāja.

Ķermenis bija tik viegls, ka �ķita � atgrūdies, un aizlidosi kā putns. Tikai sirds dziļumos kaut kas neskaidri satrauca � vai nu frēze, vai saules riets, vai mei�u skatieni.

� Kondra�a, palūkojiesI Tava simpātijai � Siņeņkijs iesaucās.

Krastmalā pie �oga stāvēja serdeņu veidotājas un viņu vidū slaidā Igoreva pelēkā mēteli un zāles krāsas beretē, kājās kurpes ar augstiem papēdī�iem.

Sergejs kļuva priecīgs. Viņi bie�i kopā gāja uz teātri, klubu, kino; pēdējo reizi Serjo�a tumsā visu seansu turēja Ķudas roku, ta�u vienmēr abi bija nevis divatā, bet barā.

�Lai atskatās un sāk runāt pati,� Serjo�a nodomāja un pievērsās nevis Ļudai, bet tai mei�ai ar platajām acīm, kas kādreiz bija apmaldījusies �ugunlietuvē. Skuķe bija izaugusi no savas pelēkās kleiteles un pagarinājusi to ar platu, nepie-skanīgi brūnu pie�uvi.

� Nu, vai esi iemācījusies atrast serdeņu nodaļu? � viņ� vaicāja.

Mei�a pietvīka.

� Esmu gan.

Igoreva un citas mei�as atskatījās. Kāda no tām vaļsirdīgi nodvesa:

� Vai, meitenes, cik Serjo�a �odien skaists!

Mei�as roka pieskārās pie Serjo�as pleca.

� Lietus mētelītis jauns, skaists kā uz bildes!

� Sargies, Taņa! Ja piedursies � apdedzināsies!

Cirtainā Ņina, autokāra vadītāja, papēdī�us dipinādama, pienāca klāt, piespiedās ar stāvo plecu un, acīs lūkodamās, zīmīgi nodziedāja:

Ak tu ziedon, ziedonīt,

Tavu jaukumu!

Vai no viņa, zeltenīt, Ņemsi tikumu?!

Serjo�a jokodamies apskāva viņu. �Pieļāvīga.� Palaida vaļā un, raudzīdamies uz ledus gabaliem, nogrima domās. Ņina kļāvās klāt. � Par ko tu domā, Serjo�a?

Viņa vietā atbildēja Siņeņkijs:

� Ne jau par tevi, par frēzi, par frēzi viņ� domā.

� Vai tie�ām tā frēze ir tik laba, kā pa radio ziņoja? � pa pusei pagriezusies, Igoreva jautāja nevis Ser jo�am, bel Kondratam.

Kondrats pasmaidīja un piesardzīgi basā norūca:

� Un kā būtu, ja es par to frēzi paņemtu uz zoba?

� Nejoko nu, Kost ja!

Serjo�a iesmējās.

� �Aprakstīja, saslavēja, noguldīja pagrabā.�

Igoreva pagāja nostāk, citiem nemanot, atbrīvodama vietu sev blakus.

� Noguldīja, bet tu smejies par to.

Serjo�a nostājās viņai līdzās.

� Palūk, ledus gabali. Peld un peld . . . Un domas man ari tāpat. Viena aizpeld, desmit atpeld. Man to ir milzīgi daudz!

Igorevas seju rotāja dzimumzīmītes, brūnās acis no skropstu apak�as raudzījās ar slēptu, sievi�ķīgu izaicinājumu.

�Ar tehniķi brūtējas. Stāsta, ka ar pa�u Valganu kaut kas esot bijis. .. Tenkas, protams. Direktors izvirzīja kā labu strādnieci, bet Ļuda ir skaista . . . Pat Kondrats beidzas vai nost.�

Igorevas sievi�ķīgais skatiens un tenkas, kas klīda par viņu, reizē satrauca un atbaidīja.

Abi stāvēja plecu pie pleca un raudzījās uz upi. Kondrats aizmugurē patusnīja un apklusa.

Tum�ajā palu ūdenī ledus gabali peldēja lēni kā gulbji.

Serjo�a atcerējās braucienu uz Maskavu un �Gulbju ezeru� Lielajā teātrī. Gribējās, lai mei�a būtu tāda pati balta, apburta kā baletā, lai peldētu garām un būtu jāpanāk, jāatbur.

�Tenkas vien būs,� viņ� nodomāja par Igorevu, un viņam kļuva �ēl mei�as jauko dzimumzīmī�u.

Serjo�a saņēma Ļudu pie rokas, aizveda prom no pārējiem, un abi sāka iet pa krastmalu.

� Goda aleja soļo! � ļaunā balsī aiz viņiem nokliedza Ņina. � Stājieties cits aiz cita divās rindās!

� Redz, kas ar to frēzi iznāca un tāpat ar galviņu, � Sei-jo�a stāstīja. � Mana frēze ir jutīga, prasa pareizu uzlodē�a-nas un uzasinā�anas tehnoloģiju, bet pie mums rūpnīcā to neievēro. Turklāt, lai �īs galviņas ieviestu, jāneņem vecās, jāaizvāc prom kloķa līkums, konusiem jāuzgrie� vītnes. Kāpēc ceha priek�niekam pūlēties, ja viņ� plānu var izpildīt ar niekiem? Pirmajā brīdī bija sāpīgi... Bet pēc tam ... Cik daudz vēl ieceru I Vectēvs man pārmet, ka es izgudrojot kā spēlēdamies. Bet kā lai es to nedaru, ja man tā vedas? Ja mani �ī pati racionalizācija kūsā tikpat kā limonāde pudelē? Parau, kur velosipēds aizbraucis, robaina sliede uz ceļa. Mēs zobratus virpojam, bet ja nu sakarsētu ar augstfrekvences strāvu un �itā pat zobus ievelmētu? � Serjo�a nopūtās un iesmējās. � Nu, skaties, kur gribi, viss tevi vedina uz raciona�izē�anu.

� Apsēdīsimies. � Igoreva atsēdās uz soliņa aiz bieza krūmāja un valgām brūnām acīm uzlūkoja Serjo�u. � Mūsu abu ģīmetnes alejā visu gadu stāv blakus, raugāmies no tām viens uz otru, bet dzīvē pat ne reizi neesam, kā pienākas, saskatīju�ies.

� Man �is ir pirmais brīvais vakars un arī tikai tāpēc, ka lektors izrādījās apzinīgs. Visa lekcija ilga tikai pusstundu. Kaut ātrāk varētu pabeigt tehnikumu, tikt institūtāI Ek, ja es būtu in�enieris, cik daudz ieceru realizētu! Kaut vai ar to pa�u frēzi.

� Tik daudz gadus mācīties � un atkal pie frēzes . ..

Igoreva izvilka kabatas lakatiņu. Saldens vilnis aizdzina pavasarīgo zemes un valguma smar�u. Serjo�a atvairīja to, vēcinādams ar platmali.

� To es tev nopietni saku. Iegū�u izglītību, bet tik un tā stā�os atkal pie frēzes.

� Ko nu runā! Tam nu gan es neticu.

� Kāpēc tad man tev jāmelo? � Serjo�a dusmojās.

� Tu nesaproti mūsu specialitāti. Veiduļu frēzētājs, ja tu gribi zināt, ir tikpat kā skulptors! Skulptors izcērt cilvēka seju no marmora, bet veiduļu frēzētājs izgrie� detaļas seju no metāla. Nu, ko tu smejies? Ko tu ... � viņ� pēk�ņi aprāvās pusvārdā.

Viņa visu laiku vēcināja kabatas lakatiņu un vīpsnāja. Nolauza zariņu ar piebriedu�iem pumpuriem, pako�ļāja to, saviebās un dīvaini pasmaidīja.

� Cik rūgts .. .

Serjo�am vairs nepatika runāties. Viņ� garlaikodamies domāja: �Ko mēs te sē�am vieni pa�i tādā drēgnumā?�

� Iesim pie mūsējiem.

Igoreva negribīgi piecēlās. Serjo�a pavisam tuvu ieraudzīja, kā aizvainoti iedrebas viņas pusatvērtās lūpas, kas bija līdzīgas piebriedu�ajiem pumpuriem.

�Noskūpstīt, vai? Varbūt izdosies tīri labi?�

Serjo�a pievilka viņu sev klāt, noskūpstīja un jutās vīlies: �Aukstā �tancē�anai�

Viņi gāja uz krastmalu. Ledus gabali peldēja uz to pusi, kur virs saules malas kvēloja mākoņi. Serjo�a noradīja uz rietu:

� Ņem kaut kausu un lej pa veidkastēm 1

Krauķi bija norimu�i, un augstu gaisā riņķoja tikai viens nemierīgs putns.

� Tūdaļ atvilinā�u putnu, tas atlidos �urp.

Serjo�a, izspraucies cauri staigātāju baram, nostājās pa�ā krastmalā un pacēla roku. Putns lēniem, platiem apļiem sāka laisties lejup.

� Patie�ām atlaidīsies ... Vai dieniņ! � iesaucās mei�a ar platajām acīm.

Bet putns pazuda aiz kokiem, un Serjo�a nolaida roku.

� Ek, lidoja, bet neatlidoja!

Viņi devās tālāk. Igoreva gāja pārāk tuvu, neieturēja soli, un tas traucēja.

Parkā Pirmā Maija svētkiem bija sagatavotas spēles un atrakcijas. Uz laukumiņa kalēji sacentās ar veiduļniekiem virves vilk�anā, bet apkārt pulcējās ļaudis un uzmundrināja.

� Kur nu veiduļnieki var mēroties ar kalējiem! Pārāk inteliģenti!

� Tik vien �iem ir kā Kostja-Kondrats.

� Serjo�a! � izmisīgi iesaucās Vitja Siņeņkijs. � Pasteidzies!

Sergejs kļuva priecīgs, pameta Igorevu, ar diviem lēcieniem piesteidzās klāt, nostājās pie virves un iesaucās:

� Vitjka, atāķējies! Pui�i, no pozitīvā leņķa uz negatīvo. Visi reizē, pēc komandas.

Sagrābis virvi, kas bija novilkta kā stīga, viņ� paliecās uz priek�u un nokomandēja:

� Visi aiz manis! Viens . . . divi . . . Reizē!

Ar visu ķermeņa svaru veiduļnieki atgāzās atpakaļ, bet kalēji klupdami krizdami savēlās viens otram virsū.

Ceha priek�nieka sekretāre �briļļainā Nadja� gāja garām, apstājās un pārmeto�i sacīja Serjo�am:

� Par �o �Pravdā� rakstīts, Cekas partorgs pa visu rūpnīcu meklē, bet viņ� te virvi velk! . . .

Centrālās avīzes rūpnīcā saņēma dienas beigās. Cubasovs, uzvilcis jau mēteli un uzlicis cepuri, bāza jaunās avīzes portfelī un domāja: �Kaut reizi mū�ā varētu pāriet mājā laikus kā cilvēks, vēl gaismā pastaigāt ar Ļubu un bērniem. Tāds vakars, puse pilsētas uz bulvāriem!� No �Pravdas� pirmās lappuses raudzījās pretim pazīstamas acis. �Kas tas tāds? Līdzīgs Sugrobinam. Nē, nevar būti... Sugrobins ir jauns, spēcīgs... Viņ� gan!� Attēlā Sugrobins izskatījās kā gadus trīsdesmit vecs, novārdzis cilvēks ar tievu kaklu.

�Sugrobina jaunā frēze grie� cieto tēraudu divreiz ātrāk nekā instruments, ko līdz �im lietoja visi ceha frēzētāji.� Cubasovs izlasīja ūn nekustīgi palika stāvam ar avīzi rokā.

�Mūsu pirmrindnieka portrets �Pravdā�. Vajadzētu priecāties.� Bet Cubasovs bija satraukts. �Visai Savienībai zināms pa Sugrobina frēzi, bet es to pat redzējis neesmu un nezinu, kas ar to pa�laik notiek .. . Arī par Sugrobinu da�ādi runā. Cik ilgi neesmu bijis cehā?�

Pirms Cubasova atnāk�anas uz rūpnīcu instrumentu un veiduļu cehi bija apvienoti un tos vadīja Roslavļevs. Bagātīgi apgādāti ar iekārtu un kadriem, cehi vienmēr bija starp labākajiem, bet Roslavļevs ķildojās ar Valganu par katru pasūtījumu �no malas�. Valgans negribēja aptraipīt rokas da�u ba-bīta kilogramu dēļ, kas nepiecie�ami MTS, bet, kad rūpnīcai vajadzēja tonnām metāla, viņ� izmantoja sakarus apgabala komitejā, ministrijā, Valsts plāna komitejā un labāk nekā jebkur� cits zināja visus robus, kur kas dabūjams. Tādos gadījumos slavenos rūpnīcas veiduļniekus un darba rīku atslēdzniekus direktors izmantoja kā sava veida apmaiņas fondu. Viņi izpildīja plānā neparedzētus, sare�ģītus un steidzamus pasūtījumus citiem uzņēmumiem, lai pretim saņemtu da�ādus ra�o�anai nepiecie�amus pakalpojumus.

Kad Cubasovs sāka strādāt rūpnīcā, spītīgais Roslavļevs jau bija pārcelts uz atpaliku�o montā�as cehu, lai uzlabotu tur darbu, bet veiduļu cehā, ko atdalīja nost no instrumentu ceha, rīkojās jauns priek�nieks � biju�ais meistars Gurovs, tikko ievēlēts bija arī partijas biroja sekretārs Ivu�kins.

Cehs, kas atradās nomaļus no pārējiem, ilgi dzīvoja ar veco slavu, bet pēdējos mēne�os tas laiku pa laikam strādāja slikti.

�Vairāk par mēnesi neesmu tur bijis,� Cubasovs nodomāja. �Atlikt uz rītu? Rīt atkal visa diena aizņemta.� Viņ� piezvanīja �oferim:

� Piebrauc pagalmā! Dosimies pie veiduļniekiem.

Kilometrus trīs no caurlai�u telpas, pa�ā rūpnīcas pagalma stūrī, tur, kur beidzās asfalts un alejas, bija redzama veiduļu ceha pelēkā ēka. Cubasovs uzkāpa pa platajām kāpnēm otrajā stāvā, kur atradās saimniecības telpas. �eit rosīgi gatavojās pavasarim: oda pēc eļļas krāsas, kaļķiem, tuk�ajās istabās strādāja krāsotāji, galdi bija izstumti gaitenī, un briļļaina mei�a spraucās garām tiem.

� Vai Sugrobins ir �eit? � Cubasovs jautāja.

� Aizgājis. Mēs jau arī meklējām. Par viņu �Pravdā� ir rakstīts, � mei�a laipni atbildēja. � Valcrjans Ivanovi�s un Timofejs Timofejevi�s ir �eit.

Cubasovs ar grūtībām aizkļuva līdz Gurova kabinetam. Kā mazā pieņemamā telpa, tā kabineta sienas atgādināja mustu-rotu zīdu. Cubasovs sarauca pieri: �Kam tas vajadzīgs? Nekur mums tā nav. Te sava hierarhija.�

Uz sienas, kas bija sārta kā buduārā, izcēlās Gurova kvadrātveidīgā galva. Sausnējais un krunkainais Ivu�kins sēdēja blakus it kā noskumis, pēc paraduma sievi�ķīgi zodu uz rokas atspiedis.

Cubasovs klusi nokrek�ķinājās. �Skumsto�s sekretārs. Tas neder ... Tas nekur neder!�

Pieredzēju�iem lietpratējiem in�enieriem parasti bija lielas ģimenes, tie nopelnīja divtik vairāk nekā partijas biroju sekretāri, un darba algas pazeminā�anu tie izjuta kā nelaimi. Ivu�kinu, labu, centīgu tehniķi, kas rūpnīcā bija kļuvis jau vecs, kolektīvs mīlēja, par sekretāru ievēlēja vienprātīgi, un viņ� labprāt pārgāja partijas darbā. Un tomēr, runādams ar viņu, Cubasovs katru reizi sevī dusmojās.

Ivu�kinam un Gurovam priek�ā uz galda bija �īsdienas �Pravda�. �

�Priecīgi tomēr nav,� Cubasovs ievēroja. �Norūpēju�ies un uztrauku�ies.� Un tūlīt pat nodomāja: �Bet es?�

� Sen pie jums neesmu bijis, � viņ� teica sēzdamies. � Paļāvāmies uz jums. Bijām pieradu�i dzirdēt: pirmrindas cehs. Un pēk�ņi � �e tev! Nedēļas uzdevums nav izpildīts. Kas tad noticis?

Gurovs mēmi pa�āpstināja lūpas. Tās bija gaļīgas un smagas, un, lai varētu izrunāt vārdus, vajadzēja laiku to �iekustinā�anai�. Runāja Gurovs lēni un skaļi, bet neskaidri, norīdams skaņas un padarīdams tās nesaprotamas.

� Nu vai tēti tapulcē, nu vai trātā, � viņ� beidzot ierunājās, un Cubasovs tikai vēlāk saprata, ka �tēti� nozīmē �sēdi�. � Par cik, tacit, mēt tiekam pēc plāna apkātāti ar materiāliem, mumt atpilt, tacit, limic nav parecēc.

�Nesaprotama valoda, nesaprotama doma,� Cubasovs nosprieda. �Bet Gurovs ta�u daudzus gadus ir strādājis par pirmrindas iecirkņa meistaru.� Mazo a�eļu skatiens bija a�s un vērīgs.

� Materiālus limitēja ari agrāk, � Cubasovs iebilda.

� Ta�u cehs strādāja priek�zīmīgi. Visā zemē slavē jūsu pirmrindniekus. Vai lasījāt? Cik cehā ir Sugrobina frē�u un galviņu?

� Viena jau ir ...

� Kāpēc viena? � Kā Gurovs, tā Ivu�kins klusēja.

� Nesaprotu, kāpēc tikai viena. Bet kāda �ī frēze ir � laba vai slikta? � Cubasovs jautāja tie�i Ivu�kinam.

� Ka tā būtu slikta � to nevaru sacīt, � Ivu�kins nopūtās. � Bet, ja teiktu, ka laba, tad jāuzņemas atbildība. Es jau neesmu speciālists metālgrie�anā.

� Bet jūs esat partijas biroja sekretārs.

� Es vadāju Sugrobinu pie politehniskā institūta direktora. Tas nereaģēja. Viņ� ta�u zina labāk. Es jau neesmu speciālists.

� Neviens partijas darbinieks nevar būt speciālists visos jautājumos, bet izprast tos no partijas pozīcijām tam jāmāk, � Cubasovs asi noteica, bargi saraukdams pieri. Viņam �ķita, ka dzird sevi sakām: �Es neesmu speciālists.� Cik bie�i viņ� pats klusībā bija slēpies aiz �iem trim vārdiem!

� Sakiet man tie�i, � viņ� turpināja jau maigāk, � vai Sugrobins iesniedzis vērtīgu vai nevērtīgu priek�likumu?

� Pec prieklikuma jāpūt vēl aptvērumiem, prātam un tā tālāk, � Gurovs atbildēja. � Tai kalviņai jāpiemēro pārējā iekārta. Kāti pūt tietie itevumi, to et recu, pet kāc put lapums, to ct vēl nerecu. Pie mums lauciņa. �Tukropinc, Tukropīnc!� Pet Tukropinc normu neitpiltal

� Kā tad tā? � Cubasovs pastūma portfeli sāņus. � Ar Sugrobina piemēru mēs ta�u audzinām citus! �Pravdas� korespondents nāk pie mūsu labākā pirmrindnieka un raksta par viņa sasniegumiem, bet labākais pirmrindnieks pat normu ne-izpildal

Ivu�kins sagrauzti nopūtās. _ ___ .

� Kolektīvā mēdz teikt: �Mēs viņu nostādījām uz kajam, bet tālāk viņ� aizgājis pa nepareizu ceļu.� � �No ra�o�anas atrāvies. Te staigā pa apspriedēm, te izgudro.�

Gurovs pakustināja lūpas.

� Sāc tu ar viņu aprunāties, viņ� tevi pārtrauc. Es apka-pala komjaunatnes komitejas loceklis, VĻKJS komitejas loceklis. apkapala arotpietrīpu patomes loceklis! Loceklis un loceklis! Loceklis un loceklis!

� Kolektīvā runā, ka Sugrobins pie daudz kā ķeras, bet neko neizdara līdz galam, � Ivu�kins piesardzīgi apstiprināja.

� Kolektīvā runā? � Cubasovs jautāja, atkal it kā saskatīdams savas vājības un ar pūlēm savaldīdams uzbudinājumu. � Nu, bet kāds ir jūsu, jūsu pa�a uzskats?

� Mans uzskats? � Ivu�kins kļuva domīgs. � Gan frēze. gan galviņa, gan centrifūga, gan kokiles. Bet nekas ta�u neiznāk! Es neesmu speciālists. Tomēr dzīves pieredze pārliecina: Sugrobina galviņu un frēzi strādnieki neievie�. Reida brigādē viņ� sākumā arī bija sparīgs, bet tagad atsalis.

� Katra novatora jaukums un labā puse ir tas, ka viņ� ir pirmais ceha priek�nieka palīgs, � Gurovs sacīja. Uzbudinājuma radītā enerģija palīdzēja viņam laimīgi izkļūt no �iekustinā�anās� perioda, un valoda tagad plūda gludi. � Bet ko mēs dzirdam no Sugrobina? Mēs dzirdam: �Es esmu loceklis un loceklis!�

Lai Ivu�kins un Gurovs bija kādi būdami, ta�u viņu vārdi pamatojās uz faktiem. Sugrobins tie�ām neizpildīja normu, tie�ām ķērās pie daudz kā un neizdarīja neko līdz galam, un tie�ām rūpnīcā neatzina viņa izslavēto frēzi.

Cubasovs, domās iegrimis, dauzīja ar zīmuli pa avīzi. �Kas tad viņ� īsti ir? Viņu saukā par Valgana mīluli. Viens no tiem, ko izslavēju�i nevis nopelnu dēļ, bet izrādī�anai un izrādī�anas dēļ ? �

� Kā tad tā? . .. � Cubasovs vaicāja ar to uzsvērti gauso mieru, kāds viņu pārņēma satraukuma brī�os. � Jūs sakāt, ka Sugrobins neizpilda normu, neievēro sabiedrības intereses un viņa novatorismam nav nekādas nozīmes. Ja tas ir tā, tad avīze iespiedusi aplamības mūsu vainas dēļ un mums nekavējoties jāraksta atsaukums un paskaidrojums. Ja avīzei taisnība, tad kauns mums, vadītājiem, kas nevirzām uz priek�u labu pasā-kurnu. Tre�ās iespējas �eit nav. Vai nu mums jiraksta atsaukums, vai arī jāatzīstas apkaunojo�ā konservatīvismā. � Viņ� sāka staigāt pa kabinetu, lai nomierinātos.

�Te nekas nav skaidrs, nav skaidrs,� partorgs domāja. �Sugrobina seja un liktenis ... Tādas sejas un likteņi veido rūpnīcas seju un likteni.�

Gurovs palūkojās pulkstenī.

� Konsirvatisms, konsirvatisms ... Sēdi katru dienu līdz melnai naktij, bet dzirdi tikai vienu � �konsirvatisms�. Vajag izprast pēc būtības.

� Pēc būtības 1 � Cubasovs neizturēja un pārtrauca viņu.

� Pēc būtības jānoņem viens no diviem � vai nu Sugrobina ģīmetne no goda alejas, vai arī mūs no darba 1

� Labāk parunājiet ar strādniekiem! � Gurovs iebilda.

� Katrs pasacīs, ka viņ� ir kļuvis iedomīgs, normas neizpilda, par cehu neinteresējas.

Pie durvīm kāds pieklauvēja; ienāca Sugrobins. Galvā filca platmale, mugurā glu�i jauns lietus mētelis; viņ� bija pa�apzinīgs un smaido�s, apsveicinājās, nevērīgi palocīdams galvu, un brīvi, kā savās mājās, atsēdās atzveltnes krēslā.

Gurovs pasniedza Serjo�am �Pravdu�.

� Vai redzi? Par tevi �Pravdā� rakstīts! Bet normu neizpildi.

Serjo�a, vēl vienmēr smaidīdams, paskaidroja Cubasovam:

� Bija komjaunatnes apgabala komitejas plēnums. Pēc tam aizsūtīja uz rūpnīcām, lai dalos pieredzē.

� Arī darba laikā darīji ko citu, � Gurovs piebilda.

� Vajadzēja . . . Man radusies kāda ideja . .. Par ko-kilēm.

� Pagaidi ... � Cubasovs sacīja. � Tev ta�u bija ideja par centrifūgu? Un par zobratiem . . .

� Sīs idejas mani māc vai nost, � Serjo�a iesmējās.

� Nu tad vajag tās novest līdz galam! Kā ar frēzi?

Serjo�a sadrūma, pēc tam pacēla galvu.

� Par savu frēzi es nekā neteik�u. Bet ir gan cita frēze, tā tik ir ko vērta! Kirova rūpnīcas Savi�a un Karaseva frēze. Man pats Savies vienu iedāvināja. Mums ta�u cehā bie�i vajadzīgas tādas frēzes. Nu, pieņemsim, ka manējā ir slikta, bet kāpēc jūs neievie�at Savi�a frēzi? � Serjo�a pievērsās Gurovam. � Savas atpalicības pēc.

� Lēnāk, � Cubasovs savilka pieri. � Te ir par tevi vecāki cilvēki.

� Nu, teiksim, mēs, priek�nieki, esam atpaliku�i, �sacīja Gurovs, � priek�niekiem pēc visām grāmatām pienākas būt konsirvatīviem. Bet strādnieks tiecas pēc tā, kas ir labs. Ja tava frāze būtu vērtīga, strādnieki pieprasītu to. Nav ta�u visi tikai skeptiķi vien, ir arī gai�as galvasl

� Vajag ieviesti � Sugrobins iesaucās. � Ja man būtu noteik�ana, es visu jauno tikai ieviestu un ieviestu. Padomātu par katru detaļu, par katru iecirkni, ko iespējams darīt. Oh, kas te vēl darba! Normas mums palielina pēc �ablona, par ra�īgumu nerūpējas. Nupat es apstrādāju detaļu, par kuru pirms trim gadiem maksāja divreiz vairāk. Bet ko jūs man esat devu�i, lai paceltu darba ra�īgumu? � Sugrobins izaicino�i vaicāja Gurovam.

� Tev ir vairāk instrumentu.

� Tos ta�u es pats izgatavoju. Bet jūs?

� Tev ir augstāka kvalifikācija.

� Tad to jau arī es pats esmu paaugstinājis! Bet jūs?

� Redziet nu! � Gurovs pagriezās pret Cubasovu.

� �Es� un �jūs�! Nepareizi izprot savu pirmrindnieka stāvokli. Saka, daudz varot ieviest, bet pats to vienu frāzi vēl nav līdz galam izstrādājis.

� Jā, tas ir taisnība, ne visām operācijām frēze ir derīga, � Serjo�a piekrita. � Grie�ņi par mīkstiem. Es �o frāzi pa�laik uzlaboju un pavisam drīz pabeig�u.

Sugrobina vārdi, balss, poza pauda pa�apzinīgumu un vieglprātību.

� Vai tev ir atsauksme no metālgrie�anas laboratorijas? � Cubasovs jautāja.

� Skapī ir. Tūlīt atnesī�u.

Serjo�a strauji devās uz durvīm, lietus mēteļa stūri plivinājās, pakausī atstumtā platmale, kā par brīnumu, tomēr nenokrita.

Gurovs ar vērīgajām a�elēm nozibsnīja puisim pakaļ un �erksto�ā basā noteica:

� Putniņ� jautri �ivina . . .

Cubasovs neviļus pasmaidīja, atcerēdamies veco dzejolīti:

Putniņ� jautri �ivina, Briesmu nenojauzdams ..�

� Liela brēka! � Gurovs turpināja. � Mums ir labāki strādnieki, tikai tie strādā un nerunā. Kaut vai �ā pa�a Sugrobina draugs Lukovs. � Gurovs norādīja uz pusatvērtajām pieņemamās istabas durvīm.

Pieņemamajā istabā sēdēja Kondrats. Gurovs uzsauca:

� Kostja, vai tu pie manis?

� Nē. Gaidu Sugrobu.

� Nāc iek�ā! Apsēdies!

Kondrats ienāca, noņēma platmali un neveikli atsēdās uz dīvāna malas.

� Nu pasaki tu mums: kā cehā ir ar racionalizāciju? Vai kāds interesējas par to? � Ivu�kins noprasīja.

Lukovs paraudzījās apkārt, cenzdamies saprast, ko no viņa grib, un noteica:

� Ja strādnieks ko izdomā, viņam dod naudu, un tāpēc ir jēga censties.

� Vai tu esi iesniedzis kādu priek�likumu? � Gurova mazās a�eles raudzījās mīlīgi. Lukova spēcīgais augums, skopā valoda, labsirdīgā un apmulsusi seja bija Gurovam pa prātam. � Saņurcīsi! � Viņ� izņēma puisim no rokām platmali, nolika to uz galda.

Cubasovs nodomāja: �Bet Sugrobins to pat nenoņēma!�

� Es pērn iesniedzu divus priek�likumus, � Lukovs nesteigdamies atbildēja Gurovam.

� Vai tev palīdzēja vai bremzēja?

� Kāpēc tad bremzēt? Neviens mani nebremzēja.

� Bet vai �ogad tu esi iesniedzis priek�likumus? � Cubasovs jautāja.

Kondrats padomāja.

� Nē. �ogad ne. � Viņa balss skanēja tīkami labsirdīgi. __Mums jau nu tagad viss ir modernizēts. Vairāk mums nav ko uzlabot.

� Vai tā nu ir? � Cubasovs nosēdās uz dīvāna blakus Lukovam. � Bet ko tu saki par Sugrobina frēzi un galviņu?

� Frēze tā nekas. Ņem gan dziļi, gan plati. Galviņa arī tā nekas.

� Kāpēc tad cehā tās nelieto? Vai strādnieki par tām neinteresējas?

� Strādnieki interesējas gan, tikai neatmaksājas. Ja grib lietot, tad jāpielāgo darbgalds, jāsaīsina kāts, konusiem jāuzgrie� vītnes. Liela noņem�anās. Viņam, Sugrobam, tā patīk.

Bet man ir jāpārsniedz norma. Man mājās ģimene � vecī�i, mā�eles. Vai tad man ir laika?

� Bet, ja nu dotu vienu un to pa�u detaļu tev un Sugro-binam, kur� tad ātrāk apstrādātu: tu ar parasto vai viņ� ar savu jauno frēzi un galviņu? � Cubasovs vaicāja.

� Nu, skaidra lieta, ka viņ�!

� Bet vai tad galviņa katrā ziņā jāmaina? � Gurovs steidzīgi noprasīja.

Kondrats sāka stipri mirk�ķināt acis. Viņ�, kā redzams, gribēja iztapt Gurovam, bet apjuka un nezināja, ko sacīt.

� Noņem�anās liela, bet vai ir galīgi nepiecie�ams to mainīt? � Gurovs neatlaidās.

� Nē. Tādas nepiecie�amības nav.

� Bet ja nu tavam darbgaldam pierīkotu Sugrobina frāzes galviņu? � Cubasovs jautāja.

Kondrats sāka svārstīties. Acīm redzot vēlē�anās iztapt Gurovam cīnījās ar vēlē�anos atbildēt patiesību. Pēdējā uzvarēja.

� Ja pierīkotu, tad es strādātu gan ... un citi arī strādātu, � viņ� stingri noteica. � Tikai ne jau mums ir jāpie-rīko. Mums jāpilda plāns.

Atnāca Serjo�a un atnesa laboratorijas atsauksmi.

Cubasovs paņēma dokumentus, lai kopā ar speciālistiem tos izpētītu, un devās uz cehu. Viņ� runāja ar daudziem strādniekiem par Sugrobina frēzi un galviņu. Visi teica to pa�u, ko Lukovs.

Ja priek�likums ir vērtīgs, tad strādnieks saprot tā noderīgumu un pieprasa to ieviest.

Atceļā Cubasovs vēlreiz pabrauca garām Sugrobina ģīmetnei. Bezbēdīgo jaunekļa seju spilgti apgaismoja krāsainu uguņu virkne.

Cubasovam nepatika Sugrobina pārdro�ā valoda, pa�apzinīgums un, galvenais, nepatika tas, ka viņ� viegli pārsviedies no Frēzes pie centrifūgas un kokilēm. �Tas viss nav nopietni. Nav nopietni. Puisim sagrozīta galva. Ātri apreibst.�

Vakarā Cubasovam uz māju piezvanīja Roslavļevs. Parunājis par darbiem, Cubasovs ieminējās:

� Tu esi strādājis veiduļu cehā. Saki man godīgi, � kas Sugrobins īsteni ir par puisi?

� Godīgi? Godīgi sakot, ja viss veiduļu cehs ir Valgana maiņas fonds un ja citus pieņemam par desmitkapeiku gabaliem, tad Sugrobins direktoram ir maiņas rublis. Kad vajag steidzami, uz akordu, paveikt rūpnīcai izdevīgu darbu, Sugro-. bins izdarīs labāk par visiem un ātrāk par visiem.

� Valgana maiņas rublis? Nu labi. Bet bez direktora � kas Sugrobins ir pats par sevi?

� Apdāvināts puisis. Protams, var jau gadīties, ka ir samaitāju�i, sen neesmu redzējis.

Cubasovs ticēja Roslavļeva spriedumiem, ta�u viss viņam skaidrs nekļuva. Vai mazums apdāvinātu iesācēju pa-trok�ņo � un beigās nekas neiznāk. Kā izveidosies �ā jaunekļa liktenis, kas kā uzvarētājs lūkojas no ģīmetnes rūpnīcas goda alejas sākumā? Atmiņā skanēja Gurova �erksto�ais bass: �Putniņ� jautri �ivina . ..�

Sieva ar dēlu un meitu sēdēja bērnu istabā uz paklāja un aizrautīgi darināja Pirmā Maija dāvanas bērnudārzam.

�Ko par �o puisi sacītu Ļ.uba?� Cubasovam ie�āvās prātā. Ļuba, pēc viņa domām, bija apbrīnojama sieviete ar neparastiem uzskatiem. Viņa strādāja skolā ar pa�iem vismazākajiem un bija patiesi pārliecināta, ka bērniem jāaizpilda sievietes darba diena, ka sievietēm jānodarbojas ar bērniem � jāstrādā par auklēm, audzinātājām, skolotājām, bērnu ārstēm. Sievietes, kuru darbs nebija saistīts ar bērniem, viņa uzskatīja par nelaimīgām. Mazajā, kalsnajā Ļubā bija tāds mātes spēks, kas pakļāva sev visus. Pret jauniem un veciem, pret vīrie�iem un sievietēm, pret strādniekiem un zinātniekiem viņa izturējās tikpat rūpīgi un pavēlo�i kā pret pirmās klases skolniekiem. Un, Cubasovam par brīnumu, visi, tāpat kā viņ�, paklausīja Ļubai un mīlēja to.

Pēc stundas mājās viss apklusa. Cubasovs, atlaidies gultā, izlasīja avīzi, pieglauda galvu pie sievas kalsnā pleca un pirmo reizi visā dienā izjuta to laimes un atpūtas pilnību, kādu pazina tikai bērnībā mātes tuvumā.

� Ļubiņ, � viņ� ierunājās, � vai tu pazīsti pēc izskata Sugrobinu?

� Kā nu ne! Es viņu �odien redzēju parkā . . .

� Kāds viņ� ir?

Sievai bija sava metode, kā noteikt cilvēka raksturu. Lai izprastu cilvēka būtību, viņai vajadzēja tikai piemiegt acis un iedomāties, kāds tas bijis agrā bērnībā. Paņēmiens �ķita dīvains, bet divas reizes tie�i tā Ļuba bija izpratusi un raksturojusi cilvēkus pareizāk nekā pats Cubasovs pēc daudzu

mēne�u pētī�anas. Kops ta laika Cubasovs izjuta cieņu pret Ļubas metodi un aso uztveri, ko viņ� izskaidroja ar Ļubas mātes instinkta spēku. _

� Kāds �is puisis, pēc tavām domām, ir? � Cubasovs neatlaidīgi atkārtoja.

� Tūlīt... � Ļuba cie�i aizmiedza acis.

Cubasovs klusēja, zinādams, ka �ādos mirkļos Ļubas iztēlē norisinās noslēpumainas pārvērtības. Solīdi cilvēki � aptaukoju�ies, bārdaini, krunkaini � �ais mirkļos zaudēja bārdas, krunkas, vēderus un nostājās Ļubas priek�ā savā sākotnējā dabiskumā.

� Sapratu ... � iesmējās Ļuba. � Viņ� ta�u ir plikucītis!

� Kā tā � plikucītis?

� Nu, pavisam vēl maziņ�. Mazbērna vecumā! Tāds ļoti veselīgs plikucītis! Guļ gultiņā, smaida ar visu muti un pie visa kā ķeras � pie pirksta, pie pogas, pie rotaļlietas. Bet man tev jāsaka, ja bērns, vēl plikucītis būdams, ir tik darbīgs, tad arī skolā viņ� būs kā raugs abrā.

�Plikucītis,� Cubasovs pasmaidīja, atcerēdamies pa�pārliecināto jaunekli ar filca platmali galvā.

Bet �plikucītis� �ai laikā gāja pa fabrikas pagalmu. Nejau�i vakarā iegriezies rūpnīcā, viņ� devās uz krāsaino metālu lietuvi. Vaļējā katlā kausēja alumīniju, kas atgādināja no iek�puses sarkani apgaismotu �ķidru sudrabu. Serjo�u arvien vairāk pārņēma doma par veiduļu lie�anu kokilēs. Viņ� nesteidzās uz māju. Rūpnīcā, kur bija izaudzis, kur goda aleja sākās ar viņa ģīmetni, jauneklis jutās kā mājās, tāpat kā savā dzīvoklī.

Serjo�am bija tāda sajūta, ka rūpnīcā �kā viesos� var būt tikai Valgans un Cubasovs, Lukovs un Iva��enko, bet viņ�, Serjo�a, vienmēr ir un būs rūpnīcā kā savās mājās.

Bezbēdīgā jaunības pa�apziņā viņ� nedomāja par �o sajūtu, tikai baudīja to, iedams garām savai ģīmetnei starp krūmiem, kas smar�oja pēc mizas, pumpuriem, pavasara.

Nomazgātajās cehu logu rūtīs atspoguļojās debesu zilgme un laistījās rīta saule. Zeme bija valga. Goda alejā kokiem brieda pumpuri.

Bahirevs lūkojās uz tiem ar ba�ām: izplauks pumpuri, sazaļos koki, atgriezīsies Valgans . .. Līdz viņa atbrauk�anai jāpārkārto darbs motoru un instrumentu cehā, bet galvenais � �ugunlietuvē. Te nu tā ir, �ugunlietuve... Deguma smaka, daudzbalsīgā dārdoņa, celtņa slaidais lidojums ... Bahirevs gāja pretim celtnim, un no aug�as atskanēja brīdino�as, saraustītas zvana skaņas: �Dun! . .. Dun! ...� � �Grieziet ceļu! Grieziet ceļu! . . .� Bahirevs tās pārtulkoja cilvēku valodā. Viņ� paskatījās uz pulksteni un konstatēja: �Deviņi nulle pieci. Deviņos gribēju būt veidzemes sagatavotavā.� Viņ� sāka steigties un tūdaļ pat īgni nodomāja: �Ko tu steidzies kā muļķis? Tu ta�u pats esi noteicis laiku!� Un tajā pa�ā brīdī iebilda sev: �Citu lēmumus varbūt drīkst arī neizpildīt! Bet tas, kas neizpilda savus lēmumus, nav nekāds cilvēks . . .�

Roslavļevs kādreiz jokodams viņam sacīja: �Ma�īna jūt vajadzību strādāt ar jaudu, kāda paredzēta projektā.� Un Bahirevs nodomāja, ka ma�īnai, kas strādā pilnā sparā, ir jāizjūt sava īpa�a ma�īnas laime. Pilnos apgriezienos labāk pieslīpējas detaļas, izlīdzinās negludumi, motors strādā vienmērīgi, bez drebē�anas un kratī�anās. Pa�laik viņ� pārdzīvoja ko līdzīgu ma�īnas laimei. Apgriezienu skaits pieauga, sāka izmantot rezerves jaudas, kustība kļuva straujāka un vienmērīgāka. Un arvien skaidrāk Bahirevs saprata, ka kustības straujums un vienmērība, kā arī �ī viņa jaunā laime ir pilnīgi atkarīga no cilvēkiem.

Tagad vērtīgs un interesants kļuva katrs rūpnīcas cilvēks, sākot ar cehu un nodaļu priek�niekiem un beidzot ar

palīgstrādniekiem. Viņ� iepazina cilvēkus, un cilvēki pamazām iepazina viņu. .

Bahirevs dabūja jaunu iesauku, kas bija radusies no viņa iemīļotā izteiciena: �Kā pulkstenis.�

Kļuva pazīstami viņa ieradumi un dīvainības.

Visi jau zināja, ka rītos no pusdeviņiem līdz deviņiem galvenais in�enieris ieslēdzas savā kabinetā, neatbild uz zvanī�anu, nelai� nevienu iek�ā.

� Kas tev rītos par dievkalpojumiem? � uzbudināti jautāja Cubasovs. � Zvanīju, zvanīju . . . Kādu allahu tu tur pielūdz?

� Lūdzu to kungu plānu. Ja no rīta ar svaigu galvu neiz-koriģēsi to, kas vakarā nodomāts, vēlāk vairs nepaspēsi, kārtējie darbi ieraus savā virpulī. Tu zini, kā mēdz teikt: �Ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas.�

Deviņos nulle nulle �Kā pulkstenis� ieradās �ugunlietuvē, bet desmitos trīsdesmit � motoru cehā. Vcidzemes sagatavo-tavā viņ� �odien neatnāca laikā un lādē] dusmojās uz sevi.

Nesen jaunais ceha priek�nieks Sagurovs pats kopā ar kādu tehniskās apgādes darbinieku bija aizbraucis uz karjeru un pie dzelzceļniekiem. Smilts un mālu pieve�ana uzlabojās. Vakar bija uzstādīti dozatori. Bahirevs gribēja paskatīties, kā tie darbojas. Milzīgajos katlos, kā parasti, steidzīgi un vienmērīgi griezās skrejdzirnas. No galvas līdz kājām notriepu�ās sievietes stāvēja putekļos un kvēpos. Pierasto spaiņu vairs nebija. Nospie�ot podziņu, dozators padeva vajadzīgo daudzumu smilts un māla. Ta�u sastāvu samaisīja slikti. �Kas te iesāks pirmā? Kura no sievietēm ies priek�galā?� Bahirevs domāja.

Tagad katru no tām Bahirevs uzlūkoja par savu iespējamo sabiedroto un cīņas biedru. Ar jauno, tikai nesen radu�os interesi par cilvēkiem viņ� ieskatījās bezzobainās zemes sagatavotājas pelēkajā sejā, ko atcerējās no pirmajām dienām.

� Gribēju iet pie jums ciemos, bet pārdomāju, � viņ� tai sacīja, pa pusei jokodams. � Ar biezputru pacienāt nevarēsiet. Pēc katla redzu, ka sāls visa vienā vietā, putraimi pikās!

� Ja būtu kam biezputru vārīt, gan izvārītu, � sieviete gurdi atteica.

�Pati līdzīga �im mālam. Un uz tādām balstās sagatavotava, ra�o�anas pamats! Ir ta�u viņā, vajag būt dzīvam strādnieku garam!� Pēc izskata sievietei varēja dot pāri par piecdesmit gadiem. Acu dobumi bija pieputēju�i melni un �ķita dziļi kā mironim.

� Tātad nav neviena kam vārīt biezputru? � Bahirevs apvaicājās.

Sieviete neatbildēja. Viņ� palīdzēja tai noregulēt skrej-dzirnu gaitu. Lāpstiņas, �iejaudamas� ra�o�anas pirmsākumu, griezās lēni, bet ritmiski. No �ajā purvā iegremdētā propellera bezgalīgās, smagās un vienmērīgās grie�anās notrulinājās smadzenes. Bahirevs lika mehāniķim pastiprināt ventilāciju, pats apskatīja ventilācijas caurules, un tikai tad sieviete viņam atbildēja � tik gausi un smagi, it kā domas tai grieztos kā skrej-dzirnas staignajā masā.

� Tie, kam vārīju, guļ apak� zemes. Kop� viņu vairs nav, zeme arī mani vilk�us velk pie sevis. Kā pazemē strādāju, kā pazemē arī dzīvoju.

� Kā tā � pazemē dzīvojat?

� Pavisam vienkār�i. Pagrabā.

� Vai sen strādājat rūpnīcā?

� Desmitais gads.

� Kāpēc tad nerūpējaties, lai pārvieto? Daudzi pa �o laiku ir saņēmu�i dzīvokļus.

� Ko nu tur bīties no tās . .. no zemes? Visi tajā apgulsimies. Visus manējos paņēma, bet mani aizmirsusi . .. Guļu pagrabā pa naktīm un klauvēju tai pie sienas: varbūt, sak, atminēsies?

Sagurovs ieradās veidzemes sagatavotavā ar nokavē�anos.

� Deviņi divdesmit, � Bahirevs īsi pārmeta.

Jaunais in�enieris, viens no pirmajiem, ko Bahirevam bija izdevies dabūt savā pusē, raudzījās uz Bahirevu ar tādu pa�u da�ādu cerību pilnu interesi, ar kādu Bahirevs lūkojās uz viņu, un tāpat bija aizrāvies ar �ugunlietuves pārveido�anu.

� Tev te strādā zemes sagatavotāja ar desmit gadu stā�u, � Bahirevs viņam sacīja. � Filozofija tai ir glu�i kā �ekspīra kapra�iem, bet mēs viņai uzticam jauno tehniku. Vajadzētu cilvēku vismaz no pagraba izvilkt. . .

Daudziem �ķita aplam un ērmoti, ka galvenais in�enieris pats nodarbojas ar tādu nodaļu kā veidzemes sagatavotava.

� Dmitrij Aleksejevi�, � Sagurovs atklāti teica, � var saprast, kāpēc es te stundām kvernu ... Nu, bet jūs ...

Bahirevs pacēla uzacis un atbildēja nesaprotami un īsi:

� Galvenais ir galvenais. Blakus lietas ir blakus lietas. Kas ir domā�ana? Spējas at�ķirt būtisko no nesvarīgā ...

� Nesaprotu 1

� Ko jūs nesaprotat? Jāsāk no pamatiem � jānoregulē kā pulkstenis veidzemes sagatavotava.

� Bet kāpēc tad jūs pats? Vai uz mani nepaļaujaties?

� Jūs esat jauns priek�nieks vissmagākajā cehā. � Bahirevs sakustināja pīpi, ko turēja mutē, un tas nozīmēja, ka viņ� smaida. � Jūs noregulējat cehu, bet es gribu noregulēt jūs. Gribu pieradināt, lai jūs ievērotu ra�o�anai nepiecie�amos sīkumus. Mums ta�u būs kopā jāstrādā gadiem ilgi.

�Viņ� nemaz netaisās iet projām,� Sagurovs pabrīnījās. �Vai nesaprot, ka Valgans tik un tā atcels no darba? Varbūt negrib padoties? Neatlaidīgs!�

� Redziet nu, sievas, kādu jums tagad pie�ķir nozīmi! � viņ� sacīja strādniecēm. � Pats galvenais in�enieris no rīta vispirms nāk uz veidzemes sagatavotavu!

� Visa rūpnīca balstās uz zemes. Muļķis to neapjau�, bet gudrais saprot, � ar parasto gurdenumu balsī atsaucās vecā zemes sagatavotāja, bet strādniece, kas atradās viņai blakus, Bahirevam uzsmaidīja.

Pēc ceha apskates Bahirevs jautāja Sagurovam:

� Vai esat padomājis par pāreju uz detaļu komplektu nodo�anu?

� Nekā tamlīdzīga rūpnīcā nav bijis ...

� Bet būs. Pietiek skaitīt, cik jums ir bloku, �aulu, tiltu. Nodosiet diennaktī vajadzīgo daudzumu komplektu � un punkts. Ārpus komplekta detaļas no ceha nepieņemsim.

Sagurovs ierunājās lūdzo�ā balsī:

� Lai pārietu uz komplektu nodo�anu, nepiecie�amas detaļu rezerves, iestrāde. Kā var domāt par iestrādi, ja ceham katru dienu ir deficīts? Vai izdosies?

Parasti nosvērtais �galvenais� aizsvilās:

� �Izdosies, neizdosies�, �būs, nebūs�. Gatavais. .. Hamlets!

Bahirevs tik izteiksmīgi to pasacīja, ka Sagurovs juta: viņ� ar savām tievajām, garajām kājām un �auro seju patie�ām līdz pretīgumam līdzīgs Hamletam.

Sagurovs aizgāja pie Cubasova. Jautājumu par detaļu komplekso nodo�anu apsprieda ceha partijas organizācijas birojs.

Stendos parādījās aicinājumi: �Katram strādniekam mēnesī jārada sava �NR�.�

Lai cik grūti bija ar detaļām, Bahirevs nepielūdzami atskaitīja �Neaizskaramo rezervju� fondā to, ko labākie strādnieki sara�oja virs normas. Tas vēl vairāk sare�ģīja darbu un kavēja konveijera apgādi ar detaļām.

Sagurovs izmisa:

� Nekas ta�u neiznāk. Dienu no dienas kļūst nevis labāk, bet sliktāk.

� Atkal �ī hamletiskā filozofijai � Bahirevs skaitās. � Pāreja uz detaļu komplekso nodo�anu jāsāk ar cīņu par ikdienas darba ritmu. Jāievie� stingrs stundu grafiks.

Cehā izkāra plāksni ar visu nodaļu stundu grafiku. Sākot no desmitiem nulle nulle, ik pēc katrām trim stundām �galvenais� precīzi kā automāts zvanīja Sagurovam:

� Kā izpildāt stundu grafiku?

Grafiku izpildīja slikti, meistari �piespieda� tikai maiņas beigās. Bahirevs to zināja jau iepriek�, viņa metodiskie jautājumi Sagurovu satracināja.

� Nepavisam neizpildām, � ceha priek�nieks, zobus sakodis, �ņāca klausulē.

� Kad sāksiet izpildīt? � nemainīdams toni, vaicāja Bahirevs.

� Kad pārstās zvanīt! Augu dienu zvana un zvana 1

Sagurovs gaidīja dusmu uzliesmojumu, bet Bahirevs klusēdams nolika klausuli. Pēc tam viņ� pazvanīja dienas beigās.

� Kā izpildījāt stundu grafiku?

Ne grafiks, ne dienas uzdevums nebija izpildīts.

�Galvenais� atkal nekā Sagurovam neteica, bet nākamajā dienā pats ieradās cehā, sabrāza remontiekus un tehnisko apgādi, pusi dienas sabija veidņu nodaļā, panāca, ka cehs iekļāvās stundu grafikā, un tā arī aizgāja, nebildis Sagurovam ne vārda.

Nākamajā dienā grafiks izjuka atkal. Ap desmitiem Sagurovs ar naidu un bailēm raudzījās uz telefonu.

Tie�i desmitos atskanēja monotonais jautājums:

� Kā izpildāt stundu grafiku?

�Velns saspēris, �is spie� kā presēl Spie� un spie� ...� Sagurovs nodomāja.

Viņ� savukārt sāka piespiest meistarus. Bet giafiks arvien uzskatamāk atklāja tos, kas nepārzināja un nemīlēja ma�īnu, kas sāka darbu ar nokavē�anos vai arī pārāk ilgi smēķēja.

Tagad jau nebija vairs �vispār� strādnieku, kas strādātu neritmiski, un nebija �vispār� neritmiskas darba dienas. Bija atsevi�ķi cilvēki, kas bie�āk par citiem izjauca grafiku, un atsevi�ķas stundas, kad grafiks izjuka visvairāk.

� Nu ir pienācis laiks ar visu sparu cīnīties par ritmisku-mu, � Bahirevs sacīja. � Nav vajadzīgas jūsu mitiņrunas, bet jārunā ar glu�i noteiktiem cilvēkiem par glu�i noteiktām stundām.

Tomēr nekāda gribas spēka piepūle nespēja apturēt līknes svārstī�anos. Tikko uzmetis acis kopējam ceha grafikam, kas karājās pie ieejas, katrs redzēja, ka cehu vēl vienmēr krata tas pats ne�ēlīgais drudzis, lai gan svārstības vairs nav tik lielas.

Un atkal Sagurovs sūrojās:

� Nekas neiznāks!

Un atkal Bahirevs viņu strupi pārtrauca:

� Netēlojiet Hamletu!

Neizdevās ievērot grafiku, neizdevās arī samazināt brāķi. Bahirevs kopā ar Sagurovu ieradās �ķiro�anas laukumiņā, sapulcināja tur nodaļu priek�niekus, bet nelīdzēja arī tas.

Izbrāķētās detaļas pacēlās kā kalns: cits uz cita sablīvēti milzīgie cilindru bloki, kas izskatījās pēc �uguna �emodāniem, cilindru galviņas, kas atgādināja sare�ģītas formas vākus, uzro�iem līdzīgās �aulas, masīvie pakaļējie tilti...

Visas �īs detaļas bija sagandētas: vienas �ķēla tum�as plaisas; otras drupināja da�āda veida pūslī�i � tum�i, veidzemes radīti pūslī�i un apaļi, gludi gāzes pūslī�i, kas pēc izskata �ķita tik nevainīgi; tre�ajām uz nokvēpu�ajiem sāniem rēgojās bāli plankumi; ceturtās bija sa�ķiebtas un deformētas. Detaļu kroplums, juceklība, nevērīgais krāvums aizvainoja un uztrauca.

Pēc Bahireva domām, �ī kaudze bija patiess cilvēku negodīguma liecinieks.

� Ko kapa kopa �ī mums nesīs? � Bahirevs nodziedāja, pienākdams pie �ķiro�anas laukumiņa.

Vairāki in�enieri un meistari jau rakņājās pa �o izgāztuvi.

Baltmatainais tehnologs Pugovkins sēdēja pa�ā vidū. Seja maziņa, �aurajām a�elēm zem krunkainajiem plakstiem dīvaina vienādmalu trīsstūra forma; �ie trīsstūri ar pamatnēm bija vērsti pret degunu un ar virsotnēm pret deniņiem. Pugovkins ar kājām ripināja �aulas, vilka ārā blokus un dudināja:

� Ko gan tā tehniskā kontrole jauc prātus? Uz karsto metinā�anu, uz karsto metinā�anu 1 Bet kam tiem vajadzīga karstā metinā�ana, kam tiem karstā, ja tiem der aukstā?

Bahirevs atgādināja Sagurovam:

� Tajos aizvēsturiskajos laikos, kad vēl strādāji motoru cehā, tu kliedzi: �Dodiet man blokus, pārējo es pats dabū�u!�

� Tā bija gan, � skumīgi apstiprināja Sagurovs.

� Redzi, ko nozīmē no jātnieka pārvērsties par zirgu! Kāpēc bloki atkal ir brāķis?

� Nevaram atrast iemeslus. Motoru cehā gan dzīvoju kā paradīze! Ja gadījās brāķis, pārbaudījām izmērus � un tiklab cēloņi, kā arī vainīgie bija rokā. Te ir citādi: pārkāpumu gan redzam, bet, kur vaina un kas ir vainīgais, � ej nu sazini! Vaina var būt gan veidzemē, gan serdeņos, gan �ugunos. Viss acij apslēpts � �uguna kausējamās krāsnīs, veidkastēs, veidzemē, �āvētavās. Mums, lējējiem, jābūt arī �erlokiem Holmsiem!

� Kāpēc tu man te taisnojies! � Bahirevs sabozās.

� Saki, � ko domā darīt?

Sagurovs aizveda Bahirevu sāņus un teica:

� Aizvāciet no manis to Pugovkinu!

� Vai to ar trīsstūrainajām a�elēm?

� To pa�u! Aizvāciet un dodiet man Karami�u!

� Vai viņa spēs?

� E! � Sagurovs piemiedza acis, kā dzērājs glāzītē lūkodamies. � Tā ir tāda sieviete! Viņa spēj visu, ko vien grib . . . Pazīstu jau no institūta laikiem.

Bahirevam nepatika piemiegtās acis un liriskais tonis.

� �ķiet, viņa ir skaista, � Bahirevs saviebās. Viņ� necieta skaistas mei�as, tās likās lellēm līdzīgas.

Sagurovs nepiekrita viņa viedoklim:

� Tas jau labi, ka skaista!

� Slikti! � Bahirevs atcirta. � Cilvēks veidojas kā detaļa. Da�a laba skaistule varbūt arī piedzimst ar prātiņu, bet, kā sāk jau no jaunības viņai piebāzt galvu ar visādām blēņām, skaties vien, izaudzināju�i muļķi! Brāķis! Tad atjēdzas, ka jālabo ar karsto metinā�anu, bet ir jau par vēlu! Izveidota un izlieta gatavā muļķe. Nekāda karstā metinā�ana to neglābs.

� Karami�a ir gudra! � Sagurovs tiepās ar tādu pa�u lirismu balsī. � Mēdz būt ārsti ar dabas dotām nojautas spējām: atnāk, paskatās, un vaina rokā. Mēdz būt arī tādi tehnologi. Un Karami�a ir tāda.

� Bet vai viņa nāks?

� Izvirza savas prasības. Bet gan pierunāsim. Grūtāk būs ar Pugovkinu. Tādu ne sizdams nevari nosist. Visa rūpnīca zina, ka viņ� ir slaists, bet �is ir tik manīgs, ka nav likumīga pamata atlai�anai. Divas reizes no darba atbrīvots, bet pēc tiesas sprieduma pieņemts atpakaļ.

� Tas nav tik briesmīgi. Ja tik ļoti vēlies Karami�u � ņem ...

Divas dienas pēc iecel�anas jauno tehnologu aicināja uz ceha priek�nieka kabinetu. Karami�a ienāca, ģērbusies zilā virsvalkā, kājās tās pa�as mazās skolnieces kurpes bez papē�iem, ar aizpogājamām siksniņām. Bahirevs un Sagurovs gaidīja viņu.

Bahirevs ļoti aizdomīgi nolūkojās uz Karami�as spo�ajām acīm, �aurajām uzacīm, melnīgsnēji sārto, smalko ādu: vai te nu nestāv viena no tām izveidotajām un izlietajām muļķēm? Prātā pavīdēja viss labais, ko viņ� zināja par Karami�u. Iesniegums par kokilēm. Vasilija Vasiļjevi�a aizstāvē�ana raportā. Tie visi nejau�i, mazsvarīgi fakti. Vienkār�as kurpes ar podziņām � tas jau nomierina, ta�u arī nav nekas nozīmīgs. Uz Sagurova uzslavu pilnībā paļauties nevar � viņ� viegli aizraujas.

� Tātad jūs esat devusi piekri�anu pārnākt uz �ugun-lietuvi?

Atbilde Bahirevu pārsteidza ar savu īsumu un ultimatīvo raksturu:

� Tikai uz laiku. Kamēr nesāksies kokiļu iecirkņa organizē�ana.

Viņ� atmaiga. Kokiles. Tātad rūpnīcā ir vēl viena dvēsele, kas ilgojās pēc kokilēm.

� Kas jūs vilināja uz �ejieni?

� Nodaļā tikai sēdi. Sņīpā papīrus. Bet �eit katrs brāķa procents pazudina tonnām metāla.

Bahirevs turpināja pētīt. Jaunajai in�enierei piemita daudz kas tāds, kas izraisīja viņa neuzticību. Pārāk brīva un sievi�ķīga, izturas kā mājās. Pārāk mierīgs skatiens, it kā uz visu lūkotos no neaizsniedzama tāluma. Pārāk �aura, izlutusi, nevarīga plauksta. �Uzticēt tūksto�iem tonnu metāla tādai balt-rocitei .. . Netiks galā!�

� Ar ko jūs sākāt?

Karami�a nesteigdamās pavērsa acis uz viņu.

� Ar �o te.

Uz baltas lapas rūpīgi un glīti bija uzzīmēta apļa veida diagramma.

� Izanalizēju brāķi par pusgadu. Apļa lielāko daļu aizņem bloki. Pēc tam �aulas un spara rati.. .

� Vai tas ir viss, ko jūs esat paspējusi izdarīt? � Sagurovs kļuva nemierīgs.

Bahirevam bija tuva �āda iedziļinā�anās darbā ar skaitļu palīdzību. Viņ� skaidri saprata, cik daudz Karami�ai nācies pār�ķirstīt dokumentu, cik aprēķinu izdarīt. Bet jaunā tehno-loģe ne acu nepamirk�ķināja par Sagurova pārmetumu.

� Jā. Viss.

Vai �ī mei�a ir nesatricināmi mierīgas dabas? Vai varbūt vienaldzīga? Bahirevs tomēr nolēma aizstāvēt:

� Sākumā pārdomājāt, kas jādara? Tas ir pareizi! � Viņ� atkārtoja vienu no savām iemīļotākajām parunām: � Ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas .. . Neesam jau sprinteri vai velosipēdisti. Ar kājām vien maz padarīsim. Pie kā tagad domājat ķerties?

� Pie blokiem.

� Vai jums ir jautājumi?

� Nav.

�Viņa tomēr ir mazrunīga,� Bahirevs uzsmaidīja Tinai.

� Nu, lai jums labi veicas . . .

Tina aizgāja uz �ķiro�anas laukumiņu. Kaudzē gulēja milzīgie, melnie, plaisu sa�ķeltie bloki. Vairākas dienas brāķa nebija, bet pēk�ņi kop� vakardienas tas atkal, kā �eit mēdza sacīt, �izlēca�. Mehāniskajos cehos brāķis rodas acu priek�ā, bet lietuvēs tas tie�ām �izlec�; slepeni un it kā ļauni priecādamies, izlec kaut kur no zemes dziļumiem, no slēgto veidkastu kvadrātiem, no stāvcepļu brāzmainajām liesmām. Tina pietupēs un sāka ar pūlēm kustināt smagās detaļas. Plaisas gan īsas, gan garas, ar atzarojumiem. Ja kloķvārpsta ir traktora sirds, tad bloks � tā krū�u kurvis. No kurienes radies spēks, kas ievainojis �īs krūtis?

� Tina Borisovna, vai jūs tagad pārzināt brāķi? Kāpēc sāku�i plaisāt bloki? � Karami�ai jautāja meistars.

Viņa neatbildēja. Viņa nezināja.

Kāpēc tie plaisāja? Patie�ām, kāpēc tiem plaisāt � milzīgiem, masīviem, smagiem? Kas tas par spēku, kas saārda �ugunu?

Tina piedauzīja pie sieniņām. Skaņa bija normāla, ne pārāk augsta, ne pārāk zema, tātad arī sieniņu biezums normāls. Sev neuzticēdamās, izmērīja ar instrumentiem. Nē, viņa nebija kļūdījusies. Ne piedegumu, ne baltu plankumu. Acīm redzot karsēts ir pareizi. Kāpēc tad starp �īm detaļām ir tik daudz brāķa?

Ar meistara palīdzību Tina vilka blokus ārā no brāķa kaudzes. Pirmais, otrais, tre�ais, ceturtais... Sieniņu izliekumi vietām slaidi, vietām asi. Gandrīz visi plaisāju�i asajos izliekumos. Tie detaļām ir visvārīgākie. Mazliet jāizmaina veidne, jānogludina asās pārejas. Tas bija pirmais priek�likums, ko viņa ieteica Sagurovam.

Sagurovs deva rīkojumu, lai steidzīgi nogludina veidni, un pēc tam bloku ra�o�anā brāķis'uzreiz samazinājās.

Viņ� sāka dziedāt garas slavas dziesmas:

� Jūrnieki stāsta, ka uz kuģa sievietes atnesot nelaimi... Bet ceham sieviete atnesusi laimi! � Viņ� saņēma Tinas roku. � Te nu var redzēt, kam patie�ām ir laimīga roka!

Roslavļevs satiekoties nodārdināja:

� Stāsta, ka, tiklīdz tu esot ieradusies �ugunlietuvē, tā blokiem visas plaisas kā ar roku atņēmusi. Paldies no motor-ceha ļaudīm!

Tina dzīvoja pastāvīgā uztraukumā, bet klusēja. Vai bija vērts klāstīt savas �aubas? Un tikai tad, kad ari Bahirevs viņu apsveica. Tina dusmīgi iebilda:

� Nu, bet cēlonis ta�u nav atrasts! Veidne ilgus gadus bijusi vienāda, tomēr brāķis reizēm parādījās, reizēm pazuda. Kā to var nesaprast? Asie izliekumi � tas vēl nav cēlonis. Tā ir tikai vieta, kurā cēloņi izpau�as.

Tina, to pateikusi, nodomāja: �Kāpēc es to sacīju tikai viņam vienīgam? Vai tad ar viņu vien var runāt kā ar līdzīgu? Ari pārējie ta�u nav bērni.�

Tomēr nevienam citam Tina savas ba�as neuzticēja.

Nākamajā nakti viņai piezvanīja ceha dispe�ers:

� Tina Borisovna! Atkal brāķis!

� Bloki?

-� Nē, spara rati.

Viņa aizbrauca uz rūpnīcu. Spara rati gulēja pūslī�iem pārklāti kā spitālīgie. Virsmu sedza nevis atsevi�ķi pūslī�i, bet baismīgas to kreveles.

Visu nakti Tina noņēmās ar spara ratiem, mainīdama gan pārāk biezo mazutu, gan valgās smiltis, gan piegru�otos apdares materiālus. Ga.'dīdama pa�as �izārstētos� spara ratus, viņa atsēdās pie konveijera.

Aiz netīrajām rūtīm svīda pelēcīga ausma. Sāka darbu rīta maiņa. Tinai bija vēsi no negulētās nakts un uztraukuma, un viņa sildīja rokas pie karstajiem lējumiem. Beidzot parādījās spara rati � ugunssarkani, smagi diski.

� Atdziest vienmērīgi ... � Sagurovs sacīja. � Tas ir labi! Man liekas, pārbaudi ar spara ratiem esi izturējusi. Ej nomazgājies un paēd brokastis, citādi tu, tāpat kā �ie rati, dabūsi spitālību.

Tina nepaspēja aiziet līdz ēdnīcai.

� Tina Borisovna! Tina Borisovna!

Izdzirdusi aiz muguras saucienu, viņa tūdaļ nodomāja: �Kaut nu tikai nebūtu bloki! ...�

� Tina Borisovna! Blokiem atkal izlēku�as plaisas!

Vairāki sarkanmelni, vēl neatdzisu�i bloki gulēja uz grīdas. Plaisas kā �ūskas vijās pār izliekumiem. Tās �ķēla izlīdzinātos, lēzenos izliekumus glu�i tāpat, kā pirms da�ām dienām bija �ķēlu�as asos . . .

Tinu aicināja pie telefona. Viņa domāja, ka zvana priek�niecība, bet izdzirda vīra balsi:

� Tina, pa kuru laiku tu tagad izgulēsies?

� Ak, liecies nu mierā!

� Vai tev atkal kas atgadījies?

� Atkal tā pati nelaime. Bloki plaisā.

__ Tina, �itā jau saplaisās ne tikai bloki, bet pati dzīve!

Kad tu gulēsi?

Tina nolika klausuli. Pa gaisa konveijeru sāka peldēt �urp jauni bloki. Tie bija milzīgi, sarkani, āķos pakarināti un iztālēm atgādināja nodīrātus lopus gaļas veikalā. Viņa steidzās tiem pretim. Tur jau stāvēja Sagurovs.

� Ir? Vai nav? Nav? � viņa sauca iedama.

� Ir ...

Meklējumi jāsāk no jauna. Bet kur un kā meklēt? Augu nakti viņa bija pavadījusi veidzemes sagatavotavā un pārlūkojusi visu. Tagad jāiet uz serdeņu nodaļu. Plaisas varēja rasties no pārliecīgas serdeņu cietības. Serdeņu nodaļā zilacaina meitene ar strupu degunteli staigāja Tinai nopakaļ un izbiedēti raudzījās viņā.

� Ko tad tu? Vai tie tavi serdeņi?

� Nē.

� Kādēļ tad tu man staigā pakaļ?

� Та es jau esmu jaunais postenis ... � Meitene kļuva dro�āka. � Komjaunatnes �tāba postenis. .. Man Da�a vārdā.

� Da�a, ja nu tu esi postenis, tad gatavosim serdeņus. Palīdzi!

Tina kopā ar serdeņu veidotāju ņēmās taisīt serdeņus, lietojot da�ādas saistvielas dozas. Izlēja eksperimentālos blokus. Kā par spīti, negadījās nevienas plaisas pat tiem lējumiem, kam serdeņa cietība bija divreiz lielāka, nekā paredzēts normā.

Bet nākamajā partijā bloki atkal bija saplaisāju�i.

� Tina Borisovna, jau pusdienas laiks. Varbūt jūs apēdīsiet oliņu? � Da�a jautāja.

� Vai tu vēl esi te? � Tina brīnījās. � Es negribu olu ...

� Tina Borisovna, vai tie mūsu � serdeņu dēļ plaisā?

� Nē, ne jūsu dēļ!

� Paldies dievam! Uz kurieni tad jūs tagad? Es ie�u jums palīgā.

� Nevajag. Ej mājās! Es do�os uz lietuvi.

� Kā tad lai es jūs tā pametu?!

Tina neviļus pasmaidīja un pirmo reizi vērīgi ielūkojās savas pavadones sejā. No melnajām acu zīlītēm pretī raudzījās pati vaļsirdība. Viņa tomēr aizsūtīja meiteni projām. Citi cilvēki traucēja. Tikai neapmulst, nepazaudēt secības pavedienu.

Ar tādu pa�u centību Tina izpētīja lietuvi. Varbūt blokus ietekmē lie�anas temperatūra?

Viņa rūpīgi pierakstīja bloku numurus un katra lējuma temperatūru. Lika liet gan pusatdzisu�u, gan loti karstu metālu. Lai kāda bija temperatūra, plaisas te parādījās, te izzuda.

Bet pēk�ņi plaisu vairs nebija. Tās pazuda tikpat neizskaidrojami, kā bija parādīju�ās. Tikai tad tehnoloģe pamanīja, ka ir jau vakars.

Kad Tina gurdiem soļiem pārradās mājās, Volodja paraudzījās uz viņas netīro seju, iekritu�ajiem vaigiem.

__ Tā gan... nu jau otrā �kāzu nakts�²? Cik vēl tādu nak�u būs mūsu ģimenes dzīvē?

No rīta Tinu izsauca Sagurovs un Bahirevs: bloki atkal plaisāja....... . .

Galvenais in�enieris viņu bargi izraja. oagurovs centās nomierināt:

__ Tina Borisovna pusotras dienas neizgāja no ceha, visas nodaļas apstaigāja.

Bahirevs nekļuva �ēlīgāks.

__ Es ta�u saku, ka tiem jātur vieglas kājas, kam nav gudras galvas. Beidziet skraidīt pa cehul Ņemiet galvu rokāsl Domājiet 1 Vai �uguna ķīmiskās analizēs pārlūkojāt?

� Atbilst normām.

� Ko darīsiet?

� Ņem�u galvu rokās un domā�u. � Viegla, skumja ironija ieskanējās �ais vārdos.

Bahirevs vērīgi palūkojās uz Tinu. Kur palicis melnīgsnējais sārtums, zilo acu mirdzums, spo�o matu lāsmojums? Viņa bija bāla, nokvēpusi, nogurusi, ar apdzisu�u skatienu un svina pelēkām ēnām ap acīm, kā redzams, tikko turējās uz kājām, un tai trūka spēka, lai pasmaidītu. Tad, lūk, kur pazūd tādu gudrinie�u jaunavīgais skaistumsl Viņas ne�ēlo savu skaistumu. Aprok to �ugunā, veidzemē, stāvcepļos... Tāda � nomocījusies un bāla viņa �ķita tuvāka, un pēk�ņi �ēlums kā silts vilnis apņēma Bahireva sirdi.

� Nezaudējiet galvu! Vakarā aizie�u pie jums. Galvenais � saglabājiet loģiku un secīgumu!

Bahirevs bija sacījis: �Ņemiet galvu rokās.� Viņa izpildīja to burtiski � apsēdās tehnologu istabā, atbalstījās ar elkoņiem pret galdu un saspieda deniņus plaukstās. Ko vēl darīt? Veidzemes sagatavotava, serdeņu nodaļa, veidņu nodaļa, lietuve, stāvcepļi, �ihta, analizēs . . . Viss pārbaudīts ar pa�as rokām, pa�as acīm. Visur un viss �ķiet kārtībā. Tomēr bloki plaisā! . ..

Brāķa bloki krājās. Konveijers divas reizes apstājās bloku dēļ. Izstrāde pazeminājās, un strādnieki kurnēja. Dispe�eri pilnā kaklā kliedza klausulēs. Atskrēja ļaudis no motoru, no montā�ās ceha, no direkcijas, no komjaunie�u reida brigādes.

Roslavļevs kā no dziļas mucas dārdināja Sagurovam pie pa�as sejas:

� Kas skaļāk par visiem raportos kliedza: �Dodiet man blokus, pārējo es pats dabū�u!� Tu kliedzi! Bet, kā aizgāji uz �u-gunlietuvi, tā pats saķēpāji blokus! Dod �urp blokus, ļaundari!

Tina otrreiz apstaigāja cehu, apskatīja visu, sākot ar smilti un beidzot ar �uguniem, ta�u atkal nekā neatrada. Bet bloki turpināja plaisāt.

Beidzās darba diena. Tehnologu istaba kļuva tuk�a. Iedegās ugunis. Tina nevarēja aiziet mājā. Viņa atkal nosēdās pie galda, atkal saspieda deniņus plaukstās, nogrima domās. Bloki neplaisā pirmo reizi. Tādi posmi rūpnīcas dzīvē ir jau biju�i vairākkārt. Plaisas uzkrita blokiem kā kraupis. Kādu laiku tie nemitīgi plaisāja un konveijers to dēļ stāvēja dīkā. Pēc tam viss atkal ritēja normāli. Katru reizi bloku plaisas izskaidroja ar da�ādiem cēloņiem: gan pārāk stipri serdeņi, gan pārāk karsts metāls, gan pārāk krasas pārejas un izliekumi. Tina visus �os cēloņus noraidīja. Veidnes izmainīja. Mēģinājumi ar lējumu temperatūru un saistvielu parādīja, ka bloki kā pret vienu, tā otru faktoru izturas pavisam iecietīgi. Noslēpums joprojām palika noslēpums � Tina domāja. Ko gan darīt? Varbūt paņemt ķīmiskās analizēs par se�iem mēne�iem, uzzīmēt �uguna sastāvdaļu līknes un salīdzināt ar saplaisāju�o bloku līkni?

Tina paņēma pērnā gada anali�u mapes, kas bija klātas ar putekļiem, atvēra tās, un jau no pirmā acu uzmetiena viņai kļuva skaidrs, ka �im darbam nav perspektīvas. Analizēs ne reizi nerādīja, ka būtu pārkāptas normas. Da�reiz vienas vai otras �uguna sastāvdaļas gan noslīdēja līdz normu zemākajai robe�ai, gan pacēlās līdz augstākajai, bet normas bija ievērotas vienmēr. Ko tur veltīgi tērēt laiku! Viņa nolika mapes pie malas. Metās jau krēsla. Volodja sē�, gaida, uztraucas. Bija norunāts iet uz kino. Bet ko nu par kino! Bloki vēl joprojām plaisā, kuru katru brīdi konveijers var apstāties, un tagad apstādamies tas ar visu savu smagumu uzgulsies uz viņas pleciem. Ko īsti lai iesāk? Kur un kā meklēt? Kaut kur ta�u tepat līdzās ir �is nenotveramais cēlonis. Kur tas varētu slēpties?

�Ņemiet galvu rokās!� Kādam meklējumu ceļam esmu pagājusi garām? Nē, neesmu aizmirsusi nevienu � ceha nodaļas, metāla sastāvdaļas, dokumenti... Bet, ja nu ir iets pa visiem ceļiem, tad pa kuru no tiem es neesmu devusies līdz galam? Jā, gribēju uzzīmēt grafiku, tomēr neizdarīju neko. Vai nav vērts? Nē! Ir vērts! Ja noiet līdz galam un neatrod neko, tad �o ceļu var galīgi izslēgt. Tas ir lietderīgi! Mape ar brāķa pārskatiem par katru dienu, mape ar �ugunu analīzēm par katru dienu.

Tina no sadzeltēju�ajiem papīriņiem rūpīgi izrakstīja pus-izdzisu�os ciparus. Akurāti uzzīmēja brāķa līkni par pusgadu. Visu laiku daudz brāķa, līkne bie�i veido augstas smailes, reti noslīd lejup.

Pabeigusi brāķa līkni, Tina uzzīmēja zem tās visu �uguna sastāvdaļu līknes. Vēl viena nakts aizvadīta veltīgā darbā! �Un kas par to!� viņa mierināja sevi. �Tādi ta�u vienmēr ir meklējumi ... Ja atrastu uzreiz, tad jau vispār nebūtu ko meklēt.�

Tina sāka analizēt silīcija sastāvu �ugunā. Līkne, kas attēloja silīcija daudzumu pirmajos mēne�os, viņu tūdaļ pārsteidza. Decembra vidū silīcija saturs �ugunā palielinājās līdz augstākajām normas robe�ām, un tie�i decembrī arī brāķa līkne pacēlās uz aug�u. Janvāra sākumā strauji samazinājās silīcijs un tikpat strauji kritās brāķis. Tinu pārņēma satraukums. Varbūt tā ir tikai nejau�a sagadī�anās? �Ņemiet galvu rokās!� Ko rādīs februāris, marts, aprīlis? Viņa steidzīgi meklēja nodriskātajos papīriņos ciparus, steig�us turpināja izzīmēt līkni. Februāra beigās �ugunā bija visvairāk silīcija, un tūdaļ visaugstākā smaile brāķa līknē, īsts Monblans . . . Vai nav jau skaidrs? Nē, vēl nav skaidrs! Ja nu tā ir tikai nejau�ība, sagadī�anās? Ciparu pēc cipara, nedēļu pēc nedēļas Tina rūpīgi un centīgi atzīmēja savā diagrammā. Un viņa bija laimīga, redzēdama, cik precīzi sakrīt brāķa līkne ar silīcija daudzuma līkni.

Pēdējā smaile silīcija līknē iezīmējās pirms da�ām dienām. Sihtas sastāvā bija �uguni, kuros silīcija daudzums sasniedza normas augstāko robe�u, un tūdaļ bija �izlēku�i� brāķa bloki � tās plaisas, kas viņu mocīja visas �īs dienas. Plaisu atkarība no silīcija nebija ap�aubāma. Acīm redzot bloki ir īpa�i jutīgi pret silīciju rūpnīcas tehnoloģijas īpatnību dēļ, savu lielo apmēru un sare�ģītās konfigurācijas dēļ. Tina tīksmi aplūkoja savas līknes, priecājās par tām. Reizēm viņa aizrāvās ar glezno�anu, ta�u pat vislabāk izdevu�ās ainavas nekad nebija sagādāju�as tādu baudījumu.

Tina sēdēja viena lielajā, tuk�ajā tehnologu istabā un no prieka smējās. Tagad bija noskaidroti brāķa cēloņi pagātnē. Tagad viņa zināja, kā nākotnē no tā izvairīties. Turēt silīciju normas vidējās robe�ās ... Visvairāk brāķa rūpnīcai sagādā bloku plaisas... Tonnām zaudēta metāla . .. Dispe�era balss: �Konveijers apstājies bloku dēļ.� Strādnieku izpeļņas samazinā�anās ... Nervoza drud�ainība rūpnīcā . . . Vai patie�ām viņai nupat �eit izdevies darīt tam galu? Jā, ir izdevies! ...

Un pēk�ņi Tina sajuta nogurumu, kas bija krājies dienām un naktīm. Viņu pārņēma nepārvarama vēlē�anās gulēt. Nespert ne soli, nekustēties, noliekt galvu uz �īm lieliskajam līknēm un saldi aizmigt tepat blakus tām.

Nepieklauvējis ienāca Bahirevs.

� Jūs vēl �eit?

Piesmēķētajā, tuk�ajā un diezgan netīrajā tehnologu istabā viņa sēdēja glu�i viena un samiegojusies laimīgi smaidīja.

Uz vecajiem galdiem rēgojās melni plankumi, stāvēja vienkār�as, nez kur salasītas tintnīcas. Blakus atradās kalve, un no tās dārdiem istabas grīda vienmērīgi drebēja kā peldo�a tvaikoņa klājs. Sieviete bija viena �ajā peldo�ajā istabā; tūks, kas klāja galdu, meta zaļganu atspulgu tās sejā. Uz pieres tum�s tintes traips. Laimīgais, klusais smaids noguru�ajā sejā Bahirevam �ķita aizkustino�s.

� Kā tad nu ir? � viņ� maigi vaicāja. � Vai vajadzīga palīdzība?

� Nē.

� Vai noskaidrojat, карее bloki plaisā?

Tina klusēdama pasniedza Bahirevam līknes. Viņ� tūdaļ pareizi novērtēja ir paņēmienu, ir loģisko risinājumu, ir rezultātus. �oreiz nevis tur, ceha nodaļās, un nevis �ķiro�anas laukumiņā, bet �eit, pie galda, rūpīgi analizējot skaitļus un līnijas, bija atrasts bloka plaisu miklas atminējums. Gudriniece! Cik tomēr gudra sieviete! Nezin vai kāds cits, izņemot viņu, būtu to izdarījis tik neatlaidīgi, tik metodiski. Bahirevs pamanīja līdzību starp sevi un viņu un dzivi atcerējās pa�a atklājumu laimīgos mirkļus nakts nomoda stundās. Tina kļuva viņam dīvaini tuva, un �ī atskārstā dvēseļu radniecība bija jauna, pēk�ņa un trauksmaina. Bahirevam gribējās tai noglāstīt galvu kā bērnam, paspiest roku kā biedram un kā mīļai, noguru�ai un tuvai sievietei pateikt vīrie�a atzinības vārdus.

� Var sacīt, ka plaisas blokos jūs esat likvidējusi... � viņ� lēni noteica sve�ādā, padobjā, satrauktā balsī.

Tina klusēja, vēl joprojām miegaini un laimīgi smaidīdama, glu�i kā meitene, skolniece, pusaudzes kurpītēm kājās, ar tintes traipu uz pieres. Bet noglāstīt tai galvu nedrīkst! Viņ� izvilka tīru kabatas lakatiņu.

� Traips ... Ļaujiet, es noberzī�u.

Tina sēdēja klusītēm, kamēr viņ� tīrīja tai pieri.

� Bet tagad ejiet gulēt! Un izgulieties rīt, cik patīk!

Viņa bija tik nogurusi, ka ejot pinās kājas, pie durvīm viņa atskatījās, ar mokām pacēla sasarku�os, pietūku�os plakstus un uzsmaidīja to pa�u laimīgo, kautro un miegaino smaidu.

Bahirevs palika viens, izjuzdams reizē dusmas pats uz sevi un vēlīnas skumjas. It kā būtu palaists garām dārgs mirklis, sevi neatklādams, aizgājis projām tuvs cilvēks. Tie�i ar viņu un tie�i nupat vajadzēja parunāt par visu, kas nospie� sirdi, bet Bahirevs nebija to pratis ...

Pēc da�ām dienām, iziedams no rūpnīcas, Bahirevs pie caurlai�u telpas ieraudzīja tehnologi Karami�u. Mugurā viņai bija sudrabpelēks, plats mētelis un maza cepurīte. Svaigā, atpūtusies seja atkal bīstami skaista, ta�u tagad, kad Bahirevs bija redzējis, cik nesaudzīgi viņa izturas pret savu skaistumu, tas vairs neatbaidīja, bet �ķita īpa�i aizkustino�s un tāpēc īpa�i neparasts.

Pret skaistām, koptām leļļu sejām Bahirevs palika vienaldzīgs. Viņ� atcerējās, kā tēvs reiz bija teicis savam pudeles brālim: �Uzmauc slotas kātam �vītīgus brun�us � un tādi muļķi kā tu jau skrien pakaļ 1 īstu vīrieti ar lupatām nepiekrāpsi. Viņ� caur septiņiem brun�iem sajutīs, kas tas par sievi�ķi un ko tas vērts . ..�

Dro�i vien dēls bija mantojis no tēva �o nevērību pret mākslotu, gribētu skaistumu. Bet tehnoloģes Karami�as skaistumā nevarēja saskatīt nekā mākslota. Viņas sejā nebija arī sava sievi�ķīgā spēka neziņas un neizpratnes, kas piemīt ļoti jaunām mei�ām. Sī neparastā seja pauda mierīgu nevērību pret savu izcilo daiļumu. Un Bahirevam pēk�ņi kļuva �ēl �o acu, kas aiz noguruma bie�i zaudē mirdzumu, �īs ādas, kas kļūst pelēka no kvēpiem. Vajadzēja doties uz ma�īnu, bet viņ� stāvēja un lūkojās Tinā. Tehnoloģe turēja rokās tenisa raketi.

� Vai gribat jau spēlēt? � viņai jautāja gai�mataina, Roslavļevam līdzīga mei�a. � Vēl ta�u ir slapj�.

� Nē, laukums ir pilnīgi sauss. Roka noilgojusies pēc raketes! � Viņa pavicināja raketi gaisā.

Bahirevs vērigi skatījās uz mazo roku plānajā cimdā.

� Iesim! � aicināja mei�a.

� Es gaidu viru. Lūk, kur viņ� nāk! Volodja, Volodja! Iesim pretim! � Viņa pavicināja ar raketi un strauji aizgāja pa laukumu.

�Kādi tādām sievietēm mēdz būt vīri?� Bahirevs vaicāja pats sev.

Pāri laukumam platā, sportiskā solī nāca smaido�s, skaists gara auguma jauneklis. Plati pleci un slaids viduklis, mugurā lietus mētelis ar savilktu jostu. Arī viņam līdz rektete. Sasveicinoties abi sadevās rokās tik jautri, it kā būtu nevis vīrs un sieva, bet tuvi draugi, kas ilgi nav redzēju�ies un beidzot satiku�ies.

�Jā, tādam arī jābūt viņas virām . . .� Bahirevs nodomāja.

Abi gāja roku rokā, un nemaz nevarēja neatskatīties uz viņiem. Bahirevs pēk�ņi asi apskauda abu skaistumu, jaunību, bezbēdību, gaitas vieglumu, ķermeņa slaidumu, bet visvairāk � to jautro biedriskumu, ko varēja redzēt pat no aizmugures. Kaut kas nepazīstams un vienreizējs viņam �ķita �īs sievietes patstāvībā, vieglumā un mierīgumā.

�Jaunatne!� viņ� domās sacīja. �Lūk, kāda mums izaugusi jaunatne.� Un pats sev �ķita vecs, lempīgs.

Bahirevs bija pieradis, ka sieva viņam ir klusējo�a piedeva. Bet �ī sieviete, kas pagāja garām, nevarēja būt piedeva nevienam. Viņa vienmēr būs līdzīga . .. Varbūt pat pārāka ... So divu attiecībās bija kas tāds, ko viņ� ar Katju nespēja aizsniegt. Un, it kā apvainojies sievas dēļ, Bahirevs steidzīgi nodomāja: �Mums ir sava dzīve. Viņiem sava. Katram ir savādāk.�

__ Oh-ho-ho! ... � viņ� izdvesa, sēzdamies ma�īnā, un teica �oferim: � To gan saka pareizi, ka vecums prieku nedara. Jau grūti pat ma�īnā ietrausties ...

� Jums dro�i vien ari jaunībā nebija viegli tanī ietikt! � �oferis pasmaidīja par viņa masīvo stāvu.

� Paldies dievam, beidzot izvilku gan tevi no rūpnīcas! � vīrs sacīja Tinai. � Tas jaunais �galvenais� jūs abus ar Sagurovu pavisam nomocījis.

� Ne jau viņ� mūs nomocījis. Bloki nomocīju�i. Bet tu zini, viņ�, manuprāt, ir lādzīgs. Kāpēc ir vieglāk domāt sliktu nekā labu? Ja meklē slikto un sprie� pēc sīkumiem, viņa rīcība liekas nepareiza un nesaprotama. Bet, ja paskatās lielos vilcienos un visu kopumā, tad tā ir laba un viss kļūst saprotams. Man nepatīk, ja es ko nesaprotu ...

� Tu jau nemaz nevari dzīvot, ja ko nesaprotil � virs iesmējās.

Roslavļeva meita, ticviņa, baltiem matiem, arī iejaucās sarunā:

� Bet pie mums bija atnākusi viņa sieva. Stāstīja māmuļai, ka viņ� jau otro reizi tā izturas pret prēmijām. Viņam pa�am esot bijusi jāsaņem prēmija par tankiem, bet �is tik un tā pretojies.

� Redzi nu, redzi nu! � Karami�a uzbudināti sacīja.

� Es ta�u esmu spriedusi pareizi!

� Varbūt arī pareizi. Es tikai nesaprotu, par ko tu uztraucies.

� Nesaproti tāpēc, ka tu pats neesi redzējis. Bet es redzēju. Viņ� stāv mierīgs, kamēr direktors glūn uz viņu kā tīģeris. Un galvenais . . . viņ� pat neteica, ka tas ir otro reizi . . . ka viņ� nevis skaudības, bet principa dēļ. Ak Volodja, es negribu, ka viņ� aiziet no rūpnīcas!

� Diem�ēl, neviens neprasīs tehnoloģei Karami�ai, vai viņa to grib vai negrib.

� Bet es pati pateik�u. Ie�u pie Valgana, nē, pie Cubasova, pie Cubasova būs vēl labāk. Aizie�u un pateik�u.

Karami�a izstāstīja, ko bija uzzinājusi no Roslavļevas.

�Ir nu gan viņ� dīvainis,� Cubasovs nodomāja. �Kāpēc nepateica pats?� Cubasovam līdz �im nebija gadījies sastapt cilvēku, kas būtu izraisījis tik pretrunīgas valodas un spriedumus. Vieni uzlūkoja Bahirevu par vienkār�ības paraugu, citus kaitināja viņa augstprātība. Vieni sajūsminājās par viņa noteiktību, citi uzskatīja, ka viņ� nekā neizlemj. Vieni apbrīnoja viņa ātrās orientē�anās spējas, citiem �ķita, ka nav redzēju�i cilvēku, kas domātu vēl gausāk.

Jo tuvāk Cubasovs pats iepazina Bahirevu, jo vairāk viņu pārsteidza tas, ka �galvenais� nepavisam neatbilst rūpnīcas

tenkotāju valodām. Sākumā viņ� nespēja saprast, ar ko tas izskaidrojams, ta�u vēlāk atskārta, ka tas ir likumsakarīgi.

Bahirevs bija rūpnīcā neparasta parādība: viņa negaidītā pieņem�ana darbā, kas nebija nekas cits kā Valgana kaprīze, asās sadursmes ar direktoru, nenovēr�amā aizie�ana, ko pareģoja daudzi, viņa stāvoklis � �kalifs uz vienu stundu�, izturē�anās �ai stāvoklī � viss bija neparasts, un viss izraisīja ziņkāri. Ziņkāri juta ikviens, patiesību zināja tikai nedaudzi.

Nezinātāju minējumi alla� izvēlas iemītas takas. Tāpēc neparastas parādības, ja raugās uz tām no tālienes, katrā ziņā tiek izskaidrotas aplam. Jo neparastāka un spi gtāka kāda parādība, jo vairāk tā izraisa aplamas spriedelē�anas. Lai izprastu neparastā patieso būtību, vajadzīgs vai nu ass prāts, vai ari dziļa iepazī�ana.

Pēc pirmā acu uzmetiena Cubasovam daudz kas �ķita dīvains Bahireva, bet, jo vairāk viņ� iepazina galveno in�enieri, jo saprotamāks viss kļuva.

Da�i brīnījās par to, ka, atstājis pa�plūsmai visu citu, Bahirevs dienas un naktis pavada �ugunlietuvē. Cubasovs saprata, ka galvenais in�enieris sāk no ra�o�anas pamata. Viens otrs smējās par naktīm, ko Bahirevs velti nonīkst �ugunlietuvē. Bet Cubasovs zināja, ka �galvenais� ir sācis radikādi pārkārtot ra�o�anu, ta�u rezultāti nebūs tik drīz jūtami. Daudzi uzskatīja Bahireva pasākumus par nepārdomātiem, bet Cubasovs redzēja, kādu vietu tie ieņem Bahireva izstrādātajā ra�o�anas vispārējās pārkārto�anas plānā. Galvenā in�eniera uzsāktā cīņa par pāreju uz detaļu komplekso nodo�anu, par rezervju radī�anu, par stundu grafiku aizvien vairāk aizrāva Cubasovu un aizvien vairāk tuvināja viņu Bahirevam. Viņ� bie�i atcerējās Bahireva izteicienu: �Es dzīvoju mūsu valsts tehnikas pārākuma idejai.�

�Viņam tie nav tikai vārdi vien. Viņam tā ir realitāte, tas ir viņa dzīves uzdevums un iedvesmas avots,� Cubasovs domāja. Kādu vakaru partorgam piezvanīja no CK. Pēc parastajiem jautājumiem par plānu, par brāķi, par darba ritmis-kumu viņam vaicāja:

� Kāds tad ir jūsu jaunais galvenais?

Cubasovs kļuva uzmanīgs. Vai �is jautājums ir nejau�s, jeb vai piezvanīts tie�i tādēļ?

� Nekas ... Strādā ... � viņ� atturīgi atbildēja.

� Kas viņam atgadījies ar direktoru?

�Aliā!� Cubasovs saprata. �Tātad Valgans rīkojas.�

Partorgam kļuva skaidrs, ka pa�laik katrs viņa vārds ir sevi�ķi nozīmīgs Bahirevam. Valganam, visai rūpnīcai. Kā vienmēr iz�ķiro�os brī�os, viņ� acumirklī apsvēra visu. �Vai Bahirevs grib strādāt? Jā. Vai var strādāt? Jā. Vai rūpnīcai vajadzīgs tie�i tāds in�enieris? Iespējams, ka jā. Vai viņ� sastrādāsies ar Valganu? Ja vajadzīgs, jāsastrādājas! Vai labāk nebūtu �ķirties, meklēt citu? Nē. Jādod iespēja pastrādāt, parādīt sevi.�

Visas �īs domas pavīdēja vienā sekundes desmitdaļā. Pa pusei jokodamies, Cubasovs centās mazināt domstarpību nozīmīgumu.

� Kas tur sevi�ķs? Abiem ir raksturs. Jāpaiet laikam, lai pieslīpētos.

� Tu tā domā?

� Jā.

Klausulē kādu brīdi bija klusums, pec tam atskanēja piesardzīgs jautājums:

� Bet ko viņ� tur izdarījis ar izvirzī�anu uz prēmiju?

� Pirms diviem gadiem, kad pats bija izvirzīts prēmē�anai, viņ� ieturējis tādu pa�u līniju. So līniju var nosodīt, var runāt par principiālām kļūdām, bet personisku, savtīgu nolūku �eit nav . . .

� Pagaidi... es atceros. Sakarā ar tankiem? Bija tāds dīvainis. Tātad tas pats? Nu, bet kā viņ� izturas pret kolektīvu?

� Gadīju�ās arī kļūdas. Pa�laik izlabo.

� Vai jums neiznāks kā tai pasakā par diviem lā�iem vienā midzeni?

� Nav jau divi lā�i vienā midzenī. Te ir divi komunisti vienā rūpnīcā.

� Tu dcmā, ka viss būs labi?

� Jābūt labi. Katrā ziņā jādod viņam laiks un iespēja parādīt sevi.

�Tātad Semjons Petrovi�s rīkojas pilnā sparā,� Cubasovs nosprieda. Tomēr viņ� nevarēja pat iedomāties, cik liela nozīme bija �ai sarunai.

Jautājums par Bahireva pārcel�anu uz citu rūpnīcu bija jau gandrīz izlemts. Vajadzēja vēl tikai ministra pirmā vietnieka piekri�anu.

Smagnējais, vecais Bo�karevs saņēma Va�ganu vēsi:

� Ja atceļ cilvēku tāpēc, ka tas nav spējis veikt savus uzdevumus, to es saprotu. Bet �inī gadījumā nav iemeslu to darīt, un tik īsā laikā tie nemaz nevarēja arī uzkrāties. Atbrīvot pēc pa�a vēlē�anās � to es arī saprotu. Bet viņ� ta�u negrib aizieti Pārcelt uz citu rūpnīcu? Kā, kas, kālab, kādēļ? Manevrs ... Saki, ko gribi, bet manevrs! Es pats tavu Bahirevu nepazīstu, bet �ekā pazīst. Pajautāsim tur, ko darīt.

Bo�karevs arī nepiekrita traktorbūvētāju izvirzī�anai uz Staļina prēmiju, un Valgans acumirklī aptvēra, ka Bahireva iesniegums par prēmiju ir nonācis pie Bo�kareva un tagad jebkuri Valgana argumenti iegūs personisku nokrāsu.

Valgans zināja, ka no ministrijas zvanīju�i uz CK, bet no turienes Cubasovam. Pēc zvanī�anas pret Valgana nodomiem sāka izturēties vēl piesardzīgāk. Tagad vairs nebija iespējams prasīt, lai Bahirevu aizvāc tūlīt. Vajadzēja mainīt taktiku. Vajadzēja nogaidīt.

Cubasovs, nezinādams sīkumus, saprata tomēr galveno � saprata, ka Valgana mēģinājumi sastop pretsparu.

Otrā dienā Bahirevs ienāca Cubasova kabinetā. Parunājies par darbiem, Cubasovs it kā starp citu sacīja:

� Izrādās, ka iebildumi pret prēmijām tev nav nekas jauns. Kā stāsta, tu arī tajā rūpnīcā esot sarīkojis tādu pa�u traci.

� Kas nu par traci! Es tikai pateicu, ka par kaujas ma�īnu nedrīkst spriest, kamēr tā nav pārbaudīta kaujā.

� Tomēr vajadzēja mums paskaidrot, ka �ī līnija tev nav nejau�a.

� Kāpēc skaidrot? ...

� Lai nesāktos aplama spriedelē�ana.

� Muļķīgi ir pierādīt, ka tu neesi kamielis. Kam ir acis, tas pats redz. Bet akliem pierādi vai nepierādi... � Viņ� atmeta ar roku.

� Un kā tu domā, � Cubasovs pasmaidīja, � vai man ir vai nav acis? Es ta�u visādi izprātojos. Cilvēki mēdz būt da�ādi... Tevi es nepazinu. Saki paldies tehnoloģei Karami-�ai. Viņa pastāstīja.

� Tātad, ja nebūtu tehnoloģes Karami�as, es tā arī paliktu kamielis?

�Ak tad no Karami�as tas nācis ...� Bahirevs bija aizkustināts, bet neizrādīja to.

� Es nu gan par cilvēkiem sprie�u, vadīdamies pēc citiem apsvērumiem.

� Proti?

� Ja man sacītu: rau, kur cilvēks, kam dzīves mērķis ir mūsu tehnikas pārākums, es atbildētu: �Tas ta�u man labākais draugs.� Nu, labi, � viņ� aprāvās, � es atnācu informēt par to, ka ra�o�ana ir sagatavota pirmo līniju pārkārto�anai un pārie�anai uz detaļu komplekso piegādi. Pēc trim dienām sāksim.

Cubasovs tikko jau�ami pasmaidīja: �jaunais� paliek uzticīgs pats sev. Ieradies nevis pēc padoma, nevis pēc palīdzības, tikai pieklājības pēc atnācis informēt.

� Arī par to, protams, paldies, ka gribi informēt! � Cubasovs sacīja ar vieglu ironiju. � Es tikai vēlētos precizēt, ko tu ietver jēdzienā �ra�o�ana�.

� Kā � ko es ietveru? Ma�īnas, protams, � Bahirevs brīnījās par jautājumu.

� Un cilvēkus? Ieskaties Marksā, atsvaidzini jēdzienu par ra�o�anas spēkiem . . .

Smīns pelēkajās partorga acīs sakaitināja Bahirevu.

� Es ar tevi runāju par nopietnu lietu.

� Es ari. Tehnika ir sag?tavota, bet cilvēki? Ar cilvēkiem vēl maz strādāts. Turklāt pārkārto�anas laikā katrā ziņā neizpildīsim plānu, un tas būs tie�i uz Pirmo Maiju. Pagaidi, sagatavosimies labāk, un maija pirmajās dienās � ar pilnu jaudu!

� Lai tikai būtu ko raportēt! � Bahirevs aizsvilās.

� Zēl skatīties, kā raportu psiholoģija samaitā labu cilvēku. Tev nedod miera raporti!

� Arī tie man nedod miera, � Cubasovs lēnīgi piekrita.

� Bet g'alvenais, kas man nedod miera, ir tas, ka ļaudis nav sagatavoti. Es vēl pirms Valgana aizbrauk�anas tev ierosināju: apspriedīsim tavus plānus ar komunistiem.

� Es negribēju apspriest to, kas vēl nebija nobriedis: var sajaukt ļaudīm prātus, kaitēt iecerētajam.

� Ak, nu! � Cubasovs atmeta ar roku. � Neviens tev nenodarīs tik daudz ļauna, cik tu pats esi sev nodarījis!

�Es ta�u tā rīkojos tevis pa�a labā,� viņ� domāja. �Ja uz Pirmo Maiju izjauksim plānu, tas būs trumpis pret tevi. Rūpnīcā nav bijis tāda gadījuma, un to nedrīkst pieļaut. Bez visa pārējā es ta�u tevi, zvērs tāds, pasargāju no nepatik�anām, bet tu man brūc virsū.�

Tomēr Bahirevam viņ� to nesacīja.

Cubasovs pacietīgi panesa niknos un da�brīd apvainojo�os uzbrukumus, un tikai tad, kad Bahirevs pārkāpa robe�as, pasmaidīja savu neuzvaramo smaidu un mierīgi teica:

� Ko, vai tu gribi ar mani saķildoties? Nekas neiznāksi Es ar tevi neķildo�os. � Viņ� noplātīja rokas un atkal pasmaidīja. � Nu, neķildo�os � un viss! Mums jādara darbs. Bet, ja tu nesaproti mani, tad apspriedīsim partijas komitejā. Ko es nespēju izskaidrot, to izskaidros partijas komiteja.

Bahirevu kaitināja kā jaunavīgi skaistais partorga smaids, tā arī viņa tum�i pelēko acu laipnais, nesatricināmais miers. �Ko viņ� te �ķaidās ar savu personisko pievilcību? Es viņam neesmu sievi�ķis, un mani nevar iekarot ar skatieniem.� Bet neapņēmīgais Cubasovs �oreiz parādīja, ka var būt arī nelokāms, un galvenais in�enieris padevās. Pārorganizc�anas sākums bija jāpārliek uz pēcsvētku dienām. Bahirevs jutās kā cilvēks, kas sagatavojies lēcienam, bet spiests sastingt neērtā pozā � ne izslieties taisni, ne lēkt. Kā skolnieks pirms brīvlaika viņ� skaitīja dienas, kas atliku�as līdz Pirmajam Maijam, un vēlējās: �Kaut tikai neatbrauktu Valgans!�

Viņam par laimi Valgans aizkavējās.

Trīsdesmitajā aprīlī Bahirevs devās uz rūpnīcas Pirmā Maija sarīkojumu.

Ēnainos nostūros vēl kusa pēdējās saplaku�ās kupenas, bet saulrieta stundas bija pavasarīgi siltas. Burbuļoja strauti, un nemierīgajās straumēs atspulgojās debess zilgme. Koki stāvēja, izbrīnā zarus izpletu�i; viss pauda agrā pavasara līksmās izbailes.

�Vēl divas dienas � un es sāk�u.�

Bahirevs gāja pa sauso asfaltu, lēca pāri urgām, laipoja pa strautu noskalotajiem bruģa akmeņiem tik steidzīgi, it kā katrs solis tuvinātu viņu priekam.

No spuldzītēm izveidotais traktora siluets virs ieejas Kultūras pilī, tribīne zem karogu �emura un cilvēku sejas � viss �ajā vakarā ielīksmoja. Kad izsniedza svētku prēmijas, viņ� priecājās par katru tās saņēmēju. Daudzi no tiem jau bija viņam tuvi un dārgi. Viss pie �iem cilvēkiem �ķita interesants un aizkustino�s: gan veidzemes sagatavotājas Olgas Semjonov-nas gai�ā blūzīte (�pirmo reizi uzģērbusi gai�u,� viņ� nodomāja), gan Roslavļeva jaunie svārki, kas krūtīs bija par �auriem (�pamēģini atrast svārkus, kas derētu tādām varenām krūtīm!�), gan Sagurova neparastais matu sasukājums (�izrādās, ka ir cirtains!�), gan Vasilija Vasiļjevi�a aizkustino�ā cen�anās aizsegt ar sirmo �ķipsnu pliko galvvidu, kas bija sārts kā anīsa ābols (�dro�i vien vedekla palīdzējusi ar matu po-mādi�).

Bahirevs bija apsolījis pēc svinīgās daļas aizbraukt pakaļ sievai un bērniem uz skolas Pirmā Maija vakaru, ta�u negribējās iet projām, un viņ� aizkavējās prezidija bufetē. Uz skatuves pa�laik notika pa�darbības koncerts. Koncertzālē visiem nebija vietas, un daļa cilvēku izklīda pa citām zālēm un bufetēm.

� Uzmanību! � konferansjē paziņoja pa radio. � Pēc publikas neatlaidīgas vēlē�anās krievu deju izpilda ... � konferansjē brīdi intriģējo�i klusēja, � izpilda tehniskās kontroles nodaļas priek�nieks Demjanovs, pavada instrumentu atslēdznieks Vitja Siņeņkijs!

Un visi tūdaļ devās ārā no bufetes.

� Mūsu tehniskās kontroles priek�nieks dejol � Bahirevs brīnījās.

� Ne jau tas ir interesanti, ka tehniskās kontroles priek�nieks dejo, bet tas, kā viņ� dejo, � Roslavļevs sacīja. � Tādu tu ne Lielajā teātri neredzēsi.

Uz galeriju, uz lo�ām, uz balkoniem no visām pusēm steidzās cilvēku pūlis. Ar sviestmaizēm un pīrādziņiem rokās, ar serpentina lentām matos viņi noslaucīja no ceļa biļe�u kontrolieres un ieplūda zālē. Tie, kas nevarēja tikt iek�ā, palika foajē pie pla�i atvērtām durvīm. Pūlī spilgti izcēlās viesu apkalpotāju me�ģiņu galvas rotas un �veicaru formas cepures. �Cik tomēr populārs ir Demjanovs!� Bahirevs nodomāja. Viņ� iegāja kādā no lo�ām, kas jau stāvgrūdām bija pilna ar sēdo�iem un stāvo�iem cilvēkiem.

Mazais, uzkumpu�ais Demjanovs, ģērbies sarkanā kreklā, platās biksēs, gariem zābakiem kājās iznāca uz skatuves savā lācīga jā, neveiklajā gaitā. Visi aplaudēja. Viņ� klausījās ap^ lausos ncklanīdamies. ar parasto īgno un apmulsu�o izteiksmi sejā. Kad apnika stāvēt un klausīties, viņ� pamāja ar roku, un kalsnais, gai�matainais balalaikas spēlētājs sāka neparasti prasmīgi, klusi, bet skaidri �izdziedāt� uz balalaikas.

Malku cirsti me�ā gājis, Cimdus mājās atsastājis. Raibus cimdus, cirvi, Cirvi, raibus cimdus.

Balalaika dziedāja, bet Demjanovs stāvēja un klausījās vienaldzīgs pret skatītājiem, kas gaidīja, elpu aizturēju�i. Tad viņ� pakustināja plecus un sāka iet parastajā, neveiklajā gaitā, tikai ne taisni, bet pa apli. Bahirevs atradās tuvu, un viņam bija redzama Demjanova neglītā, vienaldzīgā un tajā pa�ā laikā saspringtā seja. Tas ritmiski gāja pa apli, it kā vērīgi ieklausīdamies pats sevī.

Lai gan gaita un seja bija pati parastākā, acis jau vairs nevarēja atraut. Pakāpeniski ritms vērtās arvien straujāks, un papē�i arvien noteiktāk rībināja grīdu, it kā tie būtu pilnīgi neatkarīgi no ķermeņa, kas bija uzkumpis tāpat kā pirmīt, neatkarīgi no galvas, kas tāpat kā pirmīt bija gurdi noliekta un sa�ķiebta sānis. Apļi kļuva arvien mazāki, kamēr beidzot dejotājs nonāca pa�ā centrā. Tad viņ� apstājās, paskatījās uz grīdu, kā apsvērdams: �Nez vai ir vērts?� Bet pēk�ņi uz�āvās augstu gaisā un no aug�as sāniski uz krūtīm krita atpakaļ pret zemi. Nevil�us zālē no�alca �va-ail�. Bahirevs arī domāja, ka Demjanovs ir kļūdījies un tūlīt no visa spēka atsitīsies ar krūtīm pret grīdu, bet viena neuztverama kustība � un ugunssarkanais krekls jau atkal plivinājās gaisā.

Tas bija pietupiens, bet tāds pietupiens, kādu Bahirevs nekad agrāk nebija redzējis un vairs nekad arī neredzēja. Uguns-putns traucās pa skatuvi, te uzlidodams gaisā, te mezdamies ar krūtīm pret zemi. Un katru reizi, kad viņ� krita lejā, sirds pamira priek�nojautā, ka �oreiz, �oreiz tas nepiecelsies, �oreiz tas katrā ziņā sasitīsies ... Un katru reizi izrādījās, ka tas nav kritiens, ka �ī aplam pārdro�ā me�anās lejup ir precīzi aprēķināta un vajadzīga tikai tādēļ, lai uzlidotu vēl augstāk ... Vairs neredzēja ne uzkumpu�os plecus, ne līkās kājas, ne pelēko, neglīto seju ar biezajām lūpām. Acu priek�ā bija pats izveicības iemiesojums. Kaut kas vārdos neizsakāms, bra�s, krievisks, tautisks strāvoja �ai dejā un aizkustināja sirdi. Pēk�ņi vienā mirklī viss izmainījās. Dejotājs jau atkal gāja pa apli � negribīgi, gausā, lācīgā, nevērīgā gaitā. Bet tagad jau �ķita, ka nav nekā jaukāka par viņa uzkumpu�o augumu un īgno seju. Un viņam nebija vajadzīgs nekāds skaistums. Ja viņ� būtu bijis skaists, viņa brīni�ķīgais talants nebūtu tā ap�ilbinājis ...

� Vēlreiz! Vēlreiz! Vēlreiz! � kā bezprātīgi kliedza ļaudis.

Demjanovs apstājās nepalocīdamies, mierīgi palūkojās zālē, it kā viņ� būtu viens pats savā mājā, noslau�īja pieri un kaklu ar kabatas drāniņu.

� Vēlreiz! Vēlreiz! Vēlreiz! Lūdzam! Bis! Bravo!

Viņ� atkal pamāja ar roku. Un atkal uz skatuves atdzīvojās putns, kas, sevi nesaudzēdams, asiņains sitās pret zemi ar krūtīm tādēļ, lai uzlidotu, cik iespējams, augstāk.

�Ak tad tāds tu esi!� baidīdamies pakustēties, nodomāja Bahirevs. Deja palīdzēja labāk saprast Demjanovu un viņa izturē�anos toreiz, kad brāķēja ieliktņus.

� Ak! Cik jauki! Skatieties, skatieties! � Bahirevam blakus steidzīgi sacīja mei�as balss.

Viņ� pazina: priek�ā stāvēja tehnoloģe Karami�a.

� Skatieties ta�u, skatieties! � viņa atkal atkārtoja, aizmirsusies pieskārās Bahireva piedurknei, palūkojās atpakaļ, samulsa un iesmējās. � Piedodiet! Ak, kā dejo! . . .

Mirkli Bahirevs ieraudzīja pavisam tuvu Tinas skaidro pieri, gai�ās acis, kas atradās tālu viena no otras, un to nesaprotami pazīstamo � gan dzidro, gan neizdibināmo skatienu.

Viņa atkal sāka raudzīties uz skatuvi.

Traucēja citu skatītāju pleci un galvas, viņa nostājās uz pirkstgaliem un izstiepa kaklu.

Bahirevs, kas ar savu garo augumu pacēlās pāri citiem, pamanīja pa labi no Karami�as spraugu starp cilvēkiem.

� �eit . . . Mazliet pa labi ... � viņ� klusu sacīja. Tina nesaprata. Tad viņ� saņēma tās plecus un piesardzīgi pavirzīja to uz labo pusi.

� No tejienes būs labāk redzams.

Bahirevs pavirzīja Tinu, bet plaukstas nenoņēma. Sākumā viņ� darīja to neapzinīgi. Pa�a vēl neapjaustās siltās jūtas pret meiteni ar tintes traipu uz pieres pamudināja rūpēties par viņu. Viņ� sajuta, cik spēcīgi un karsti ir Tinas pleci, kā tās mati smar�o pēc upes svaiguma. Tūdaļ atjēdzās: �Kāpēc tad es tā stāvu un turu viņu? . . . Nav labi.� Un tomēr rokas nenoņēma.

Iek�ējās tuvības izjūta, kas kādreiz to bija pārņēmusi tehnologu istabā, �obrīd ar biedējo�u dabiskumu lauzās uz āru, pārvērtās fiziska tuvuma alkās, pieskar�anās priekā. Bahirevam pēk�ņi �ķita, ka viņam ir tiesības tā stāvēt, ka pēc visiem zemes likumiem viņam pieder �ī sieviete, �ie �aurie pleci, �is neredzēti dzidrais skatiens. Un mūzika, kas agrāk it kā slīdēja garām, ieskanējās izjustāk, ieskanējās dziļāk. Lustras nolaidās uz leju, nokarājās zemos ķekaros, ledaini spīguļodamas puskrēslā. Balkoni �ķita kā peldo�i un viegli kuģa klāji. Tikai tagad viņ� ieraudzīja, cik skaista ir zāle, kurā bijis tik daudzas reizes. Ar visu savu būtni sajuta, ka tur, aiz sienām, ir zvaigznes, vēj�, valgi tum�as pavasara debesis, pilnas bezgalīgas un noslēpumainas dzīvības. Lietas pavērās, atdodamas tam savu apslēpto skaistumu, un visa pasaule pastāvēja un dzīvoja tikai tiem diviem � viņam un viņai.

�Kas ar mani notiek? Vajag ta�u pievākt rokas ...� viņ� nodomāja. Un tomēr nepakustējās. Pasaulē vairs nebija neviena cita kā tikai �ī dīvaini tuvā un nepiecie�amā sieviete. Tic bija tikai mirkļi, nevienam nepamanāmi mirkļi. Viņam tic �ķita ilgi. Beidzot Tina atskatījās, un viņ� ieraudzīja sev pavisam tuvu plati atvērtas, izbrīnās pilnas acis.

� Piedodiet... � viņ� nomurmināja un atlaida rokas.

Tikko Demjanovs beidza dejot, Bahirevs ātri apgriezās un atstāja Kultūras pili.

Dedzināja kauns. Viņam nebija pretīgākas vīrie�u sugas par sievie�u medniekiem. Viņ� sauca tos par meitu junkuriem un izjuta pret tiem organisku riebumu.

�Un kā viņa paskatījās!� Bahirevs atcerējās, aiz kauna viebdamies. �Ne dusmīgi, ne naidīgi, ne izbijusies, bet tie�i ar izbrīnu. Lai saskaistos un nobītos, vajadzēja saprast. Bet viņa pat neko nesaprata! Vēl ta�u glu�i meitene. Tikai izbrīnījās.�

Viņ� novēloja skolas sarīkojumu un sastapa sievu ar bērniem jau mājā. Sieva deva zēniem vakariņas, bet meita, uzvilkusi rītakleitu, kas bija gara kā pieaugu�ai, pirms gulētie�anas pina tievās bizītes. Viņ� ieraudzīja savu attēlu drēbju skapja spogulī un stingri sacīja sev: �Kas tad nu vēl nebūs? Tik priecīgu es tevi, vecais, nekad neesmu manījis �

Bahirevs pats sev �ķita neveikls un vecs un priecājās par vecumu, kas atnes mieru.

� Kā klājas, vecenīt? � viņ� klusi un laipni apvaicājās sievai, noglāstīja tās galvu un pameta ar acīm uz meitas pusi. � Mums ta�u abiem meita drīz būs līgava. Kā tā dzīve rit . . . Vēl divi trīs gadi � un, palūk, papēdī�i, lentītes, bantītes, un jau kāds acu nenovēr�. Vajadzētu viņai nopirkt raketi. Lai spēlē tenisu. Skaists sports. Un skaisti izskatās, kad meitenei rokā rakete ... Ak! � viņ� pārspīlēti nokrekstējās. � Uz vakarpusi kļūst pagrūti kustēties. Iesim mēs abi, vecenīt, pie miera.

Reto glāstu iepriecināta, sieva pieglaudās. Te nu tā bija � pierastā, pārbaudītā, un viņ� atviegloti uzelpoja.

Tina Karami�a lēni gāja pa tum�ām ielām un jautāja sev:

�Kas tas bija? Varbūt nebija nekā? Nē, bija! Bija tas, ko es nekad neesmu pazinusi.�

Bahirevs bija palicis Tinai prātā no tā raporta, ko viņ� novadīja tik neparasti. Kā smagais pagaidu cilvēka stāvoklis rūp-nicā, tā ari nesatricināmā, nepiekāpīgā neatlaidība � viss Tinā modināja ziņkāri.

Jo cie�āk viņa vēroja Bahirevu, jo skaidrāk izjuta to cīņas garu, kas skanēja nostāstos par vectēvu Karami�u, ko glabāja atmiņas par tēvu un māti. Bet viņa vēl skaidri nesaprata, par ko Bahirevs cīnās. Varbūt tikai godkāres dēļ? Tad tas nav interesanti.

Tina bija klāt, kad viņ� lasīja Valganam atsauksmi par Staļina prēmijām, bet toreiz nodomāja: �Tā var rīkoties tikai vai nu ļoti zemisks, vai ļoti labs cilvēks. Kāds tad viņ� isti ir?� Tas. ka Bahirevs tā izturējies ari agrāk, pārliecināja par pēdējo. Viņ� rīkojās godīgi, bet staigāja apmelots un, nicinādams apmelojumus, necenzdamies attaisnoties, neatlaidīgi gāja uz mērķi. Tas sasaucās ar Tinas pa�as pārdzīvo jumiem, modinot viņā neapzinātu, bet dziļu atbalsi. Atnākusi uz sapulci vai apspriedi, viņa vispirms meklēja ar acim Bahireva smagnējo augumu, lielo, stingro seju: �Viņ� ir �eit? Tātad man būs interesanti.�

Tina iedziļinājās Bahireva plānos, sekoja viņa rīcībai, bija sarūgtināta par kļūdām, priecājās par veiksmēm. Pa�as darbs, kas agrāk bija mierīgs, kļuva arvien spriegāks un aizrautīgāks, un �is spriegums ar iek�ēju neredzamu saiti arvien cie�āk sasaistīja Tinu un Bahirevu. Tina zināja: tiklīdz viņ� aizies no rūpnīcas, ari pa�as cīņā zudīs asums un prieks, kontrole un atbalsts, nemiers un pārliecība. Nemanot dzīve bija kļuvusi īpa�i bagāta. Viņa bija ne tikai skatītāja un līdzjutēja, bet darbojās pati, pati bija dalībniece tajā cīņā, ko vadīja galvenais in�enieris.

Kad Pirmā Maija vakarā uz paaugstinājuma ieradās prezidijs, Tina tūdaļ nodomāja: �Vai Bahirevs būs? Un kāds viņ� izskatīsies svētku sarīkojumā?� Viņ� atnāca svinīgs, smaidī-dams naivu, neparastu smaidu. Tina vēl nebija redzējusi viņu tādu. �It kā gaidītu kaut ko ļoti jauku,� tā uzreiz saprata.

Pēc sēdes Tina gāja dejot, bet, izdzirdusi, ka uzstāsies Demjanovs, metās kopā ar visiem zālē un iespraucās lo�ā.

Deja sajūsmināja, aizmirsusies viņa kādu parāva aiz rokas, sauca: �Cik jauki 1 Skatieties, skatieties!� Tūdaļ gan atjēdzās, atgriezās, lai atvainotos, un ieraudzīja Bahirevu. Pirmo reizi viņa redzēja to tik tuvu. Tina pamanīja, ka acis viņam ir lielas, bet �ķiet mazas un �auras tāpēc, ka slēpjas aiz smagiem plakstiem un guļ dziļi. Ievēroja uz priek�u izvirzītās pieres izciļņus. Aizgriezusies viņa pēk�ņi sajuta uz saviem pleciem Bahireva rokas. Viņ� pavirzīja to mazliet sāņus, bet rokas nenoņēma. Stāvēja, tikko pieskardamies pleciem. �Kāpēc viņ� tā stāv? Neērti ta�u!�

Un pēk�ņi Tinai kļuva labi. Lo�as mēļie aizkari, sarkanais krekls, kas plivinājās uz skatuves, atdzīvojās, uzliesmoja.

�Stāvi tā! Nekusties!� viņa domās lūdzās. �Ir labi skatīties un klausīties, kad tu esi blakus. Lai būtu tikai tu un tikai tu . . . Bet kas tas ir? Kas tas ir?�

�Kas tas ir?� viņa jautāja sev un nespēja rast atbildi.

�Es nezinu, kas ... Man vairāk nekā nevajag . . . Vienīgi just viņu sev blakus ...�

Tina atcerējās, cik bie�i �os vārdus dzirdējusi no Volodjas un uzskatījusi tos par kaut ko līdzīgu dzīvesbiedra pieklājības izpaudumiem.

�Tātad arī patiesībā tā noliek? Un tomēr tā mēdz būt?�

Tina pagriezās pret Bahirevu un palūkojās ar izbrīnās pilnām acīm.

Viņ� nolaida rokas.

Tina nespēja palikt koncertā. Viņa devās uz māju.

�Kas noticis? Nekas nav noticis!� viņa sacīja sev un saprata, ka nerunā patiesību. Atklājums bija nevis nepazītā prieka spēks, bet tas, ka �āds prieks pasaulē pastāv.

Ja �ā prieka nebūtu, ja viss, ko runā un raksta par to, būtu tikai skaista izdoma, tāpat kā dzejoļi vai dziesma, tad visa Tinas dzīve būtu pareiza. Tā viņa vienmēr bija arī domājusi. Bet, ja tas patie�ām ierodas pie cilvēkiem, tad tas ir jāgaida, jāgaida, vienalga, cik ilgi. Ja �is prieks nemēdz būt, tad viņa ir viena no vislaimīgākajām sievietēm. Bet ja mēdz būt? . . . Tad citas sievietes to pazīst? Tad dzīve ir aiznesusi viņu garām kaut kam skaistam, viņai nezināmam, bet ciliem cilvēkiem saprotamam? Viņa grib būt tāda pati kā visi! Grib saprast, pārdzīvot to pa�u! Viņa pati nobijās no �īm pamodinātajām alkām. �Par ko es domāju? Kāds kauns! Es nedrīkstu tā domāt!�

Tina gāja kājām. Valgais vēj� glāstīja pieri, domas kļuva skaidrākas, tām pielipa soļu rilmiskums. Viņa atcerējās pagātni. īsā un neapēnotā laime tēva un mātes mājā. Bārenība kara laikā. Tēva atgrie�anās, viņa nāve no kādas �ausmīgas rokas, kas paslēpusies tepat tuvumā. Un viņa pati �īs bojā ejas nctaisnīguma sadragāta, kā tā meitene uz tramvaja sliedēm. Sastingusī sirds un Volodja ar savu mīlu un prieku.

�Kāpēc vieniem dzīve rit klusi? Vai saule, kas spīd pār mūsu valsti, un vētras, kas brā�as tai pāri, maz skar viņus? Kāpēc visam labajam un sliktajam, kas notika valstī, vajadzēja piemeklēt mani?�

Un atjēgusies viņa bailēs apstrīdēja un bāra pati sevi:

�Muļķības! Kādas muļķības! Vai tad es esmu nelaimīga? Piedod man, Volodja! Es nedrīkstu tā domāt, un es vairs tā nedarī�u! Es skrienu pie tevis! Tu redzi, es skrie�us skrienu pie tevis!�

Kad Tina pārsteidzās mājās, vīra nebija. Viņa nopriecājās, ka viss ir savā vietā, ka istabās valda tas pats omulīgais klusums un Pirmā Maija pīrāgi mājīgi smar�o pēc vaniļas. �Viss pa vecam! Viss labākajā kārtībā! Bet man spokojās nez kādas muļķības. Te ir mana mīļā māja, un es te esmu tik laimīga!�

Viņa piezvanīja vīram uz institūtu, un, kad viņ� atbrauca līksms, ar vējā sasārtu�u un aukstu seju, Tina nopriecājās, ka vīrs ir tāds pats kā agrāk � tuvs, labs, skaists, un metās pie viņa:

� Ak Volodja, cik ļoti tu man patīc! Es gribu, lai tu vienmēr būtu blakus. Nekad mēs vairs ne�ķirsimies ne uz stundu, ne uz mirkli, ja nebūs vislielākā nepiecie�amība! Neej nekur! Pa�laik jau ir vēls, bet man tik un tā gribas pabeigt svētkus divatā ar tevi. Paliksim ilgi nomodā un par abiem izdzersim vīnu, notiesāsim pīrāgus!

Volodja labprāt pakļāvās. Viņ� ar prieku pakļāvās tai vienmēr.

Da�u izvirzīja par komjaunatnes reida brigādes locekli un uzaicināja uz �tāba sēdi. Noba�ījusies un satraukta viņa devās aug�up pa kāpnēm uz komjaunatnes komiteju. Zaļ� grīdceliņ� sedza gaiteni visā platumā.

�Grīdceliņ� krā�ņāks par gultas segul ... Bet man kājas netīras ... Un pati ar neesmu pienācīgi apģērbusies ... Dro�i vien sapratīs, ka nāku tikko no darba.�

Sēde bija jau sākusies, un viņa kautrīgi palika durvju tuvumā.

Galvenajā vietā aiz galda sēdēja Sugrobins. �eit, vienā istabā ar Da�u, Sugrobins palika tikpat neaizsniedzams kā ģīmetnē, kā krastmalā, kad viņ� vilināja putnu, bet Da�a nolūkojās no tālienes. Tāpat atpakaļ atmesta galva, tādas pa�as, glu�i kā uzzīmētas, augstas uzacis. �Kādai mātei tādi dēli dzimst?� Da�a nodomāja. �Un kāpēc gan pilsētās visi ir skaisti? Sugrobins. protams, pats pārāka's, bet �is te, kas runā, arī ir skaists. Cirtas kā vilnī�i, bet uz kaklasaites �ūskas. Kāpēc gan jāiz�uj �ūskas uz kaklasaites? Varbūt tā kāda zīme?�

Kad runātājs beidza, Sugrobins bargi sacīja:

� Jūs esat aspirants, bet apkaunojat posteņa darbu! Brāķi ta�u varēja viegli novērst.

� Redziet, es iedomājos . . .

� Kas tur ko iedomāties? � Sugrobins pārtrauca. � Vajadzēja aiziet uz cehu un paskatīties.

� Es skatījos. Un, kad es to redzēju, tad man likās . . .

Sugrobins noklausījās �os prātojumus, ko Dr�a nesaprata, un viņai, pat no malas raugoties, pārskrēja �ermuļi, kad Serjo�a ar dziļu nicinājumu teica:

� Vajag domāt! Bet jūs tikai iedomājaties. Ak jūs..� vārgdienis tāds!

Puisis apmulsa.

� Kā to saprast, kāpēc tie�i �vārgdienis�?

Da�a arī brīnījās. No visiem klāteso�ajiem �is labi ģērbtais skaistulis vismazāk atgādināja vārgdieni.

� Iedomāties ir viegli, � Sugrobins paskaidroja. � Trakie psihiatriskajā slimnīcā arī �o to iedomājas. Turpretim domāt ir grūti. Jūs spējat tikai iedomāties, nevis domāt!

Puisis visu acīs bija iznīcināts. Da�a klusībā nosprieda: �Patiesi, vārgdienis gan! Uzlicis kaklasaiti ar �ūskām, bet domāt nav spējīgs.�

� Mūsu Serjo�a sadod pa mizu profesoru dēliņiem! � �ukstēja kāda mei�a Da�ai aiz muguras.

Otra, nopietna, ar garām matu pīnēm, atsaucās:

� Tie ir ļoti slikti audzināti. Nekur uz �iem nevar paļauties.

� Biedri studenti-praktikanti un aspiranti, � Sugrobins teica, � jūs izpildāt komjaunatnes posteņu pienākumus sliktāk, nekā mēs gaidījām. Jūs pārāk daudz spriedelējat.

� Es neesmu ne students, ne aspirants, bet arī pienākumus izpildu slikti ... � ierunājās vāj� puisis ar garām pērtiķa rokām. � Un turpmāk vairs nedarī�u nekā ...

� Kāpēc? � Sugrobins jautāja viņam.

� ��tābs� tikai un ��tābs�, �brigāde� un �brigāde�, bet kas mūs klausa? Tu, Serjo�a, sākumā ķēries pie darba pa īstam. Visā rūpnīcā daudzināja mūsu reida brigādi. Bet kas notiek tagad? Vai nu tu sēdi prezidijā, vai esi iebāzis degunu savā centrifūgā. Tavas centrifūgas dēļ visa reida brigāde patie�ām grie�as tikai uz riņķi kā centrifūga.

Puisis strostēja Sugrobinu. Pārējie nekā neiebilda, ta�u raudzījās uz Sugrobinu līdzcietīgi. Pats viņ� neapvainojās un nestrīdējās pretim, bet tikai kļuva skumīgs.

Beidzot pienāca Da�as kārta. Sugrobins paskaidroja viņas pienākumus � cīnīties pret dīkstāvēm un brāķi savā maiņā. Da�a nobijās:

� Bet kā tad es pati pret sevi cīnī�os?

Visi sāka smieties.

� Tev ta�u tagad brāķa vairs nav? � Sugrobins sacīja.

� Bet normu vēl vienmēr neizpildu.

� Manuprāt, ir par agru viņu izvirzīt un turklāt vēl tik smagā cehā, � sacīja skaistā meitene ar matu pīnēm. Arī otra viņu atbalstīja:

� Un vispār �ugunlietuve tagad ir uzmanības centrā. Tur jāsūta vairāk pieredzējis cilvēks.

Da�a nosarka. �Protams, par agru, protams, trūkst pieredzes ...�

Sugrobins tomēr iebilda:

� Mēs neuzticam visu cehu, bet tikai posteni serdeņu nodaļā. Brāķa viņai nav, bet izpildīt normu drīz iemācīsies. Un raksturojums viņai ir teicams.

Sugrobins nolasīja raksturojumu. Kolhozā tas Da�ai nepatika, tāpēc ka komjaunie�i to bija uzrakstīju�i neparastiem vārdiem: �Ij uz lauka, ij klubā bija pirmā barvede. Tāda komjauniete, ka �ēl laist projām.� Sie vārdi tomēr pārliecināja pat nopietno mei�u.

Sirsnīgā sarunā pirms iemig�anas Da�a satraukta teica Verai:

� Mani tikai biedē tas, ka visu pārāk ņemu par pilnu. Ja kāds ko saka, es tam tūlīt noticu. Otrs saka pretējo, cs atkal ticu! Kā gan ar tādu raksturu var strādāt vado�ā darbā?

Nākamā diena Da�ai bija brīva, viņa uzposās un kopā ar Veru devās uz baleta pulciņa nodarbībām. Iedama garām rūpnīcai, meitene sacīja:

� Man prāts nemierīgs par Praskovju Ivanovnu. Iesācēja, otro dienu tikai pie darbgalda. Ieskrie�u paskatīties.

Da�a iegāja serdeņu nodaļā, brītiņu pastāvēja blakus jaunajai serdeņu veidotājai un sasita plaukstas. Viņa ieraudzīja visas savas tik labi pazīstamās kļūmes.

� Krustmāt Praskovja Ivanovna, � meitene �ēli teica pavecajai, tuklajai strādniecei, � ko jūs darāt? Tas viss ta�u ir viens vienīgs brāķis!

Viņa virs savas goda kleitas uzsēja Praskovjas Ivanovnas priek�autu un nostājās tai blakus.

� Es jums ierādī�u vispirms to, kas man pa�ai padevās grūti.

Da�a dedzīgi vēlējās dalīties ar citiem savās jauniegūtajās atziņās.

� Jūs nepareizi piespaidāt. Es arī sākumā spaidīju tikai gar malām vien. Re, kā vajag! Pats galvenais � pieblietējiet cie�āk! Par to apstrādātāji jūs briesmīgi cienīs, � viņa ar iejūsmu skaidroja.

�Laiks būtu iet uz pulciņu, bet kā lai to izdara? Kā atie�u nost, tā salaidīs brāķi,� Da�a sarūgtināta nodomāja. �Tikai vakar mani iecēla par posteni, bet �odien tik daudz brāķa 1� Viņa atcerējās Serjo�as vārdus: �Domāt vajag, nevis iedomāties! Ak jūs ... vārgdienis tāds!� Un nopūtās: �Nē, labāk pastāvē�u blakus, lai tikai vēlāk nesaukā mani par vārgdieni...�

Vasilijs Vasiļjevi�s, garām ejot, sacīja:

� Ko tad jūs abas jauniņās tā pie viena darbgalda pārī strādājat?

� Kaut jel jūsu vecās tāpat apmācītu mani kā �ī te jauniņā! � Praskovja Ivanovna atcirta. � Tāds bra�s skuķēns gadījies.

Pusnaktī ieradās Serjo�a.

� Kas tad tā nāk uz darbu? � viņ� stingri teica Da�ai. � Lentas matos, kurpes ar papēdī�iem. Pārāk uzcirtusies! Tu ta�u strādā pie darbgalda!

Da�a tūdaļ jutās vainīga.

� Man ta�u brīvdiena, � viņa nedro�i paskaidroja.

� Kāpēc tad tu naktī esi cehā?

� Nu, es ta�u strādāju ...

� Nekā nesaprotu! Te tev brīvdiena, te tu strādā ...�

� Es ta�u esmu postenis ... � Da�a galīgi apjuka.

Sapratis, ka viņa līdz pusnaktij nostāvējusi blakus jaunajai strādniecei, lai nepie]autu brāķi savā komjaunatnes postenī, Serjo�a klusu iesvilpās:

� Tā nu gan ir komjaunie�a atbildības sajūta!

Serjo�a devās uz izeju, bet serdeņu veidotāja ar platajām acīm palika atmiņā kā dzīvs pārmetums. �Kāpēc brigādē tādu tik maz? Vai neesmu pratis komjaunie�us, kā pienākas, ieinteresēt? Varbūt pats esmu kļuvis savādāks, nekā vajag?�

Da�ai nebija ne jausmas par nemieru, kādu tā izraisījusi �tāba priek�niekā. Kad viņa posās uz māju, Sugrobins atkal parādījās pie darbgalda.

� Tu dro�i vien esi piekususi. Iesim, es tevi aizvedī�u mājās. Man ir ma�īna.

Sugrobina ma�īna bija maziņa, strupa, neredzēta izskata.

� Pa�taisīta! � viņ� paskaidroja. � Mēs ar vectēvu salasījām pa kripatai vien. Izskatās smieklīga, ta�u skrien glu�i kā �Zims�.

Da�ai gan tā nelikās smieklīga. Pirmo reizi mū�ā viņa brauks vieglajā ma�īnā. Nosēdās līdzās Sugrobinam, un ma�īna sāka joņot pa naksnīgi tuk�ajām ielām. Tikko bija nolijis lietus, un laternu ugunis, atspulgodamās slapjajā asfaltā, radīja svētku noskaņu. Naktīs uz rūpnīcām pastiprināti nogādāja vilcienus ar kravu, un valgais vēj�, kas pēk�ņi ielauzās kabīnē, uzvēdīja lokomotīves dūmus.

� Vai tu jau sen esi atbraukusi no kolhoza?

� Pirms diviem mēne�iem.

� Vai tev patīk te?

� Ak, ļoti! ...

� Tev patīk �ugunlietuve? � viņa balsī skanēja izbrīns.

� Nu protams.

� Kas tev tajā patīk?

� Daudz kas... Metāls plūst biezs, tikpat kā krējums . . . Riņķo konveijeri... Riksī�os skrien autokāri... Lējumi visi no �uguna, smagi, un. pats galvenais, � tas viss priek� kolhoza. � Viņa brīdi padomāja, tad svarīgi piemetināja: � Un vispār � �ugunlietuve ir uzmanības centrā.

Da�a klusi iegāja istabā, noģērbās bez trok�ņa, veikli palīda blakus Verai zem segas un tikai tad ie�ukstēja tai ausī:

� Veruk! Paklau, Veruk! Es ta�u atbraucu ar vieglo ma�īnu 1

� Vai pa ceļam kāds uzņēma?

� Nē. Zini, kas mani atveda? Serjo�a Sugrobins mani atveda līdz mājai savā personīgajā ma�īnā!

� Nu gan melo! � Vera iesaucās un aiz pārsteiguma uztrūkās sēdus.

� Dieva vārds, nemeloju!

Vera tumsā māja ar galvu.

� Redzi nu ... Es tev, Da�a. vienmēr tiku sacījusi ... Ar tevi katrā ziņā jānotiek kaut kam neparastam. Un tu ta�u pavisam tikai divus mēne�us rūpnīcā! ...

Nākamajā dienā uz stenda komjaunatnes reida brigādes biļetenā bija atzīmēts �ugunlietuves serdeņu nodaļas posteņa Da�as Lu�kovas darbs. Iedama gar stendu, Da�a ieraudzīja galveno in�enieri. Agrāk viņ� klīda viens pats, staigāja gausi, kā apmaldījies, bet pēdējā laikā vienmēr atradās ci�vēku vidū, iet bija sācis strauji un izskatījās tik aizņemts, ka Da�a neuzdro�inājās ar viņu sasveicināties. Pirmo reizi kop� ilgāka laika ieraudzījusi galveno in�enieri vienu, Da�a joza pie tā, ko kā-

jas nesa. Pieskrējusi klāt, viņa nobijās. Bahirevs pagriezās un izbrīnījies palūkojās uz mei�u.

� Tas ta�u rakstīts par manil ... � Da�a teica, no prieka starodama. � Lu�kova � tā esmu es.

Bahirevs paraudzījās Da�as laimīgajās acīs un saprata, ka viņas vaļsirdīgais jūtu uzplūdums ir tikai pateicība cilvēkam, kas reiz sniedzis palīdzīgu roku. Sasārtusī seja it kā runāja: �Nu, paskaties, tu ta�u toreiz neesi man veltīgi palīdzējis.�

� Es jau uzreiz redzēju, ka tu esi bra�a mei�a, � viņ� sacīja. � Tu man tikpat kā krustmeita. Kaunu nedarīsi?

Da�a, dedzīgi vēlēdamās to apliecināt, piemiedza acis un papurināja galvu:

� It ne-kad, biedri galveno in�enier. Ne-kad!

Vakarā viņa steidzīgi rakstīja mātei:

�Mūsu cehs vispār tagad uzmanības centrā, un drīz to pārkārtos. Par labu darbu postenī mani jau izkāra biļetenā, bet nakti, kad es de�urēju, mani savā ma�īnā uz māju atveda Serjo�a Sugrobins, kas ir pati galvenā ģīmetne goda alejā. Vasilijs Vasiļjevi�s ir mainījis savus uzskatus par mani. Bet pats galvenais in�enieris, visvado�ākais cilvēks nevis direkcijā, bet pa�ā rūpnīcā, teica, ka es viņam esot krustmeita un lai viņam kaunu nedarot. Un es viņam nekad kaunu nedarī�u!�

Tāds bija Da�as laimes lidojums, un viņa baudīja katru tā mirkli, kā izslāpu�ais bauda katru ūdens malku.

Cerības un prieks palīdzēja pārvarēt daudzas likstas.

Līdz �im viņa dzīvoja bez likumīgas pajumtes. Kopmītnē vietu nebija. Da�u aiz līdzcietības uz laiku pierakstīja pie sevis Praskovja Ivanovna, bet dzīvot pie viņas nevarēja, un Da�a slepus pārgulēja Veras istabā. Maijā daudzus �ugunlietuves strādniekus pārcēla uz jauno kopmītni. Tomēr ari �eit vietas deva tikai ra�o�anas pirmrindniekiem, bet Da�a vēl arvien neizpildīja normu. Jaunajā kopmītnē viņa dzīvoja tāpat pa vecam kā zaķis � reizēm pārgulēja nakti kopā ar Veru, reizēm, kad istabas biedrene strādāja nakts maiņā, gulēja tās gultā un drebēja katrreiz, kad parādījās komandants.

� Tiklīdz tu sasniegsi normu, tūlīt iesim izlūgties vietu, � Vera sacīja.

Da�a nekādi nespēja izgatavot tos desmit serdeņus, kas trūka no normas, ta�u nodaļas kopējo izstrādi tas neietekmēja, jo daudzas pieredzes bagātas serdeņu veidotājas normu pārsniedza. Visi zināja, ka Da�a ir jauniesācēja un ļoti cen�as, tāpēc neviens nekā nepārmeta. Bet drīz vien mei�as likstām pievienojās vēl viena: cehā parādījās stundu grafika plāksnes. No Vasilija Vasiļjevi�a tagad prasīja pārskatu par katru stundu, un katru stundu Da�a juta, ka viņa ir serdeņu nodaļas galvenā nelaime. Plāksne karājās tie�i pretim viņas galdiņam, un uz tās viss mei�as darbs izskatījās pēc vienas vienīgas ļaundarības. Da�a baidījās pacelt uz to acis, kā slimais baidās palūkoties uz savām vātīm.

Reiz � ak tavu postul � Da�a ieraudzīja pie stundu grafika savu �krusttēvu�. Vispirms viņa gribēja aizbēgt, bet Bahirevs, Sagurovs un Vasilijs Vasiļjevi�s stāvēja ceļā.

Sapratusi, ka no Bahireva aizbēgt neizdosies, Da�a tomēr vēl cerēja: �Varbūt nepamanīs. Paies garām.�

Bet viņ�, pabeidzis sarunu ar Vasiliju Vasiļjevi�u. nāca tie�i �urp. Tad Da�a pieķērās pēdējai cerībai: �Varbūt neatcerēsies. Kaut jel neatcerētos!�

Ta�u Bahirevs taisnā ceļā tuvojās viņas darbgaldam un ar pirmo atvēzienu ne�ēlīgi trāpīja pa pa�u sāpīgāko vietu:

� Ak Da�a, Da�a! � Viņ� ar pirkstu norādīja uz plāksni. � Sliktāk par visiem maiņai Bet sacīji: �Kaunu jums nedarī�u!� Sacīji: �It ne-kad.�

Bahirevs ne tikai atcerējās vārdus, viņ� atcerējās arī izteiksmi un pilnīgi atdarināja to. Da�a lieca galvu arvien zemāk. �Te nu ir mana negoda stunda!�

Bahirevs viņai un Vasilijam Vasiļjevi�am kaut ko teica par pieredzes apgū�anu. Bet Da�a vairs neklausījās un nekā nesaprata. Viņai acīs saskrēja asaras; cilvēku sejas, darbgaldi, sienas � viss dubultojās, spuldzītēm izauga gari stari, tie brī�iem sarāvās, brī�iem izstiepās, nepārtraukti mirgodami un arī dubultodamies. Da�a domāja tikai par to, kā saglabāt pēdējās savas cieņas atliekas �ai pasaulē, kas dubultojās, mirgoja un svārstījās, kā noturēties, lai neapraudātos �eit pat, pie darbgalda. �Beigas!� viņa nolēma. �Jāatgrie�as kolhozā. Neķeries pie tā, uz ko tu neesi spējīga. Es vairs ilgāk nevaru panest �o kaunu! Tagad beigas ...�

Bēdu sagrauzta, viņa nostrādāja maiņu un gausi vilkās uz savu nelikumīgo māju. Pie taksometru pieturas pretim nāca aspirants, kam uz kaklasaites iz�ūta �ūska. Da�a mehāniski sveicināja, bet viņ� paskatījās izbrīnījies, nepazina, lai gan abi darbojās komjaunatnes brigādē. Viņ� māja ar roku, sauca taksometru un sacīja savai ceļa biedrei:

� Kāda tur starpība � �Zims� vai �Pobeda�?

Mei�a, kurai pār plecu bija pārmesta sudrablapsa, piemiedza garās, stariem līdzīgās skropstas.

� Pēc divām dienām būsim mājās. Maskava, Sarkanais laukums, Oholnijrjada iela. Ak, kaut jel drīzāki

Abi iesēdās �Zimā� un pabrauca garām. Da�a nebija skaudīga, tomēr �oreiz tos rūgti apskauda. Ienākot istabā, seja viņai bija nekustīga un acis sausas.

� Kāda man ir biezputra, Da�iņl Griķu, mazliet piecepusi! � Vera sāka klāt galdu. � �odien ēdīsi no jaunā �ķīvja ar zilo maliņu.

�Luncinās ap mani kā lapsiņa,� grūtsirdīgi nodomāja Da�a. �Jūt, ka man uzbrukusi nelaime.�

� Ak, liec mani mierā! � viņa skarbi atbildēja, baidīdamās, ka sāks raudāt, bet, kad Vera apskāva, vairs neizturēja un ļāva vaļu asarām.

� Kas ir, Da�uk, Da�ukiņ? Par ko tu raudi? Nebiedē ta�u, mana sirds to nevar izturēt, stāsti jel!

� Beigas, Veruk, beigas! � Da�a atkārtoja vienu un to pa�u. � Muk�u projām no sava negoda! Es mokos te, māmiņa tur. Kā viņa priecāsies, kad pārbrauk�u! Kam nu kurais ir piemērots. Es esmu kolhozā dzimusi, man kolhozā arī jādzīvo.

� Kāpēc? Kas? Nu vismaz pastāsti, kas noticis!

Mazliet noraudājusies, Da�a ierunājās mierīgi.

� Desmit gabalu trūkst . . . Vairāk nespēju. Es ta�u tā cen�os . . . Kaut jel vismaz par vienu vairāk varētu iztaisīt! Un vēl izkāru�i �o plāksni! Tā visu laiku raugās uz mani kā uz ļaundari. Atsaucu Vasiliju Vasiļjevi�u. �Visu,� viņ� saka, �tu dari pareizi, tikai ātruma tev nav.� Bet �odien . . . viņ� . . . biedrs Bahirevs... �Ai Da�a, Da�a!� viņ� saka. �Sliktāk par visiem maiņā...� To viņ� par mani! Ak Veruk. Veruk! � Da�a izmisumā piespieda tum�ās dūrītes pie sirds. � Nav man dzīvē prieka! Es ta�u tās lentas katru nakti sapņos redzu! Kā aizmiegu, tā tūda] rādās armatūra. Tik stipri tā manī iekodusies. Un es tik dzenos un dzenos pēc normas katru nakti. Pat sapņoju tikai par vienu � kaut jel izpildītu normu! Ai, ja tikai izdotos!

� Vai vismaz sapņos tev izdodas? � gandrīz vai raudādama, jautāja Vera.

� Arī sapņos man neizdodas. Nekur man nekas neveicas.

Tā viņas nemaz nepieskārās Veras izvārītajai biezputrai. Apsēdu�ās blakus uz gultas, nodzēsa uguni, un Da�a elsodama klāstīja visu, ko rūgtais liktenis nodarījis pāri:

� Eju, redzu � brauc tas profesora dēls, kam uz kaklasaites �ūska. Postenī darbu izgāzis, �tābā ar viņu nemierā, visu noniecinājis. Bet viņam ir ij taksis, ij Maskava, ij mei�a ar lapsu. Kālab tas tā, Veruk? Viņam ir viss � var mācīties, nēsāt kaklasaites, vizināt mei�as. �odien rūpnīcā, rīt � Maskavā. Bet tev ir tikai viena vienīga vēlē�anās � vēl desmit serdeņus! Tu tādēļ esi gatava naktis negulēt, rokas līdz asinīm nobrāzt. Un tomēr neizdodas.

Veidzemes sagatavotāja Olga Semjonovna pārnāca no darba un, ugunis neiedegusi, lai neatmodinātu meitenes, posās uz naktsguļu. Da�a vairs nerunāja, bet, kad istabas biedrene aizmiga, atkal klusu ieteicās:

� Un kā mēs abas, Veruk, kara laikā dzīvojām? Balandas vārījām ... Es biju maziņa, salīgu pie kaimiņiem ganīt zosis un arī tad nopelnīto nevis paturēju sev, bet atdevu mātei. Būtu bijis tēvs, nebūtu to pieļāvis. Tēvu fa�isti nobendēja, māju nodedzināja. Par ko tad viņi tā? Cik gan daudz vēl netaisnības virs zemesl Cik daudz netaisnības! Mēs ta�u vēl jauniņas, bet cik ļoti esam �o fa�istu dēļ cietu�as. Un tagad? Nu, ko tad es lūdzu, par ko sapņoju? Vēl tikai desmit lentas iztaisīti Un pat tas man nepadodas!

Pēk�ņi istabas otrā kaktā atskanēja �ņuksti. Veidzemes sagatavotāja Olga Semjonovna piecēlās gultā sēdus. Viņa bija drūma un nerunīga, klīda valodas, ka �ai sievietei �viss nav mājā�, mei�as �ēloja viņu, bet, padzirdu�as �ņukstus, izbijās un apklusa.

� Ak kungs! � tumsā atskanēja Olgas Semjonovnas balss. � Iemet �itādu te kucēnu upē, bet tas ķepurojas un ķepurojas. Noslīks vai izpeldēs? Noslīks vai izpeldēs? Ķepiņas ta�u vēl mazītiņas, ko nu ar tām iespēt! . ..

Viņa pienāca klāt, sataustīja Da�as galvu un noglāstīja.

� Bet tu neraudi! Nevienam uzreiz neizdodas. Gan būs labi. Tikai tu pārāk gau�i visu ņem pie sirds. Rau, kā tev visas dzisliņas savilktas. Atlaid nu vaļīgāk! Atla'd, atgulsties uz muguras! Es tevi apseg�u siltāk. Klausi mani! Es jau laikam trīs tavējos mū�us esmu nolauzusi.

Da�a atgūlās uz muguras un atbrīvoja muskuļus.

� Tev nav par ko izmist, � ierunājās Vera, Olgas Scm-jonovnas atbalsta iepriecināta. � Tu'ta�u pati saki, ka lenta ir smalks, sare�ģīts serdenis. Atceries toreiz, kad tev brāķis radās, tu arī domāji, ka netiksi galā. Un kā vēl tiķil Ij �zibeni� par tevi izlaida. Un kā visi tevi iemīlēju�i 1 Ij Vasilijs Vasiļjevi�s, ij mei�as arī, Serjo�a tevi pat ar ma�īnu atveda.

No Da�as acīm atkal lija asaras.

� Tik vien jau toreiz man bija tā prieka. Vasilijs Vasiļjevi�s, Serjo�a, biedrs Bahirevs. Ak Veruk 1

� Tu esi pārpūlējusies, � sacīja Olga Semjonovna. __ Tev jau vēl būtu jāturas pie mātes lindrakiem, bet tu pati gribi māti atbalstīt... Viena pati ... vieta jauna ... Vai tad tur nu daudz vajadzīgs, lai aptecētos sirds? Gan viss būs labi. Paguli nu vieni

Da�a nomierinājās, kādu laiku pagulēja klusu, tad sāka atkal runāt:

� Kā lai es to pametu? Citi saka � netīrība, troksnis, kvēpi. Bet man tā �ķiet par visām vietām labākā. Un meitenes ari, Vasilijs Vasiļjevi�s, brigādes �tābs. Kā lai es to visu pametu?

� Neviens ta�u tevi nedzen, � Vera sacīja. � Izgulies, bet vakarā ej atkal, pastāvi blakus Ļudai Igorevail Kas gan tas viņai varētu būt par noslēpumu, kā izdzīt divsimt procentu?

� Viņa cilvēkus neapmāca, domā tikai par savu slavu, � Olga Semjonovna sacīja. � Viņai ir izdevīgi, ka tikai viena pati to spēj.

Da�a aizmiga. Atmodās izmocījusies, bet apņēmības pilna. �Pēdējo reizi pamēģinā�u. Nedēļu nostrādā�u, ja neiemācī�os � brauk�u uz mājām,� viņa paskatījās pulkstenī. �Ļudai Igorevai tūlīt sāksies maiņa . . . Ie�u skatīties.�

Igoreva sla�da un barga pirms maiņas sākuma apstaigāja cehu: pārbaudīja veidzemi, ieraudzīja, ka sabojāts celtnis, aizgāja pie meistara prasīt, lai to izlabo. Paskatījās, kāda krāsnī ir temperatūra, atnesa stiegrojumu. Viņa izturējās lepni un. tikai uzacis paraustīdama, uz Da�as vārdiem atbildēja:

� Nāci Mācies 1

Da�a gatava paciest jebkuru pazemojumu un apsmieklu kā ēna sekoja viņai: �Sāks citi skatīties uz mani � lai! Smiesies par mani � lai! Kaut es tikai spētu izprast viņas noslēpumus! Kā visu izkontrolēja! Ne sliktāk par meistaru!�

Tie�i reizē ar zvanu Igoreva ķērās pie pirmās lentas. Dasa daudzas reizes bija stāvējusi viņai blakus. Ta�u līdz �im tā mācījās kustību un paņēmienu secību. Tagad �īs kustības un paņēmieni bija noskaidroti un abām vienādi. Kāpēc tad Ļuda izstrādā divreiz vairāk? �Neko nepalaist garāmI Iespiesties viņas noslēpumos!� Da�a domāja. �Ja to neizdarī�u, tad man �eit nav dzīves.� Igoreva gandrīz nepalūkojās uz rokām. Viņa par kaut ko domāja, pārmija pa vārdam gan ar vienu darba biedreni, gan ar otru, bet pirksti slīdēja, tikko pieskardamies stiegrojumam, ieliktņiem, lāpstiņai, un pa�i no sevis darīja visu, kas vajadzīgs. Kad viņa ar vieglu kustību iebēra sastāvu, Da�a nodomāja: �Es ar visu dūri, bet Ļuda ar plaukstas malu!� Tad Igoreva neskatīdamās pastiepa roku pēc ieliktņiem, paņēma tos ar trim pirkstiem, viegli nolika vietā. Un Da�a sev teica: �Es turpretim neņemu, bet grābju, nenolieku, bet iespie�u!�

�ķita, ka stiegrojums pats, kad vajag, pielīp pie Ļudas pirkstiem, kad vajag, atdalās, � tik viegli viņa pieskārās stieplei. �Bet es, muļķīte, stiegrojumu turu kā kapli,� Da�a bārās uz sevi.

Da�reiz, atbildīgos brī�os, Igoreva piemiedza acis, it kā tās traucētu rokas. Da�a aizmirsa pa�u Ļudu Igorevu, tikai cie�i raudzījās uz viņas pirkstiem, priecājās par tiem. �Kādi jūs esat gudrinieki! Izņēmāt, palabojāt, appūtāt, atkal ielikāt!... Ak, cik jauki! Bet manējie, vai manējie tā spēs?� Viņa palūkojās uz saviem pirkstiem � tieviņi, ne sliktāki kā Ļudai. Pakustināja tos, sākumā lēni, pēc tam straujāk, un pēk�ņi atklāja tajos agrāk nepazītu lokanumu un �iglumu un sāka tiem ticēt � spēs gan!

Kolhozā Da�ai bija vajadzējis strādāt smagus darbus � kaplēt, rakt, pļaut. Aiz centības viņa bija pieradusi ielikt ikvienā roku kustībā visu savu spēku, bet tagad �ī ierastā centība pazudināja. To atskārtusi, Da�a paslēpa rokas zem priek�auta un atdarināja Ļudas vieglās, slīdo�ās kustības. Pirksti locījās arvien a�āk, tie darbojās jau ātrāk, nekā spēja tos komandēt. Un meitene izbrīnījās par savu atklājumu: �Vai manu dieniņ! Var! Varēs vēl ātrāk nekā Ļuda!�

Vienos nakti Vera atgriezās no kluba klusītēm, lai neat-modinātu draudzeni, atvēra durvis un bailēs sastinga uz sliek�ņa. Istabas vidū stāvēja Da�a, piesarkusi, nosvīdusi, ar cie�i aizmiegtām acīm. Viņai priek�ā uz galda atradās tuk�a nakts-ska pīs a atvilktne. Blakus tai bija redzams �ķīvis ar griķu putraimiem un matu spraudītes. Da�a, acis neatvērdama, te pakampa putraimus, te paķēra spraudītes, bēra visu atvilktnē un kā ārprātīga straujām kustībām grābstījās pa to. Turklāt viņa neatvēra aizmiegtās acis un klusītēm smējās.

�Sajukusi!� Verai aiz �ausmām ie�āvās prātā. �Sajukusi, nelaimīgā, serdeņu dēļ!�

� Da�iņ! ... � viņa sacīja �ēli, pus�ukstus un nodomāja: �Ak kungs! Nedzird! Kas to zina, kā ar viņiem, ar juku�ajiem, jārunā.� � Da�uk, manu mīļo!

Da�a atvēra acis, iesmējās un metās apskaut Veru.

� Ko tad tu te darīji, Da�iņ? � Vera joprojām bailīgi viņu atvairīja.

� Serdeņus! Mācījos veidot serdeņus! Neskatoties. Kā Igoreva. Veruk, es tomēr spē�u!

Da�a apsēdināja draudzeni un steig�us, juceklīgi izstāstīja viņai par �odienas atklājumu.

� Cik rei�u es netiku skatījusies, bet nesapratu. �odien nolēmu: neie�u projām, kamēr noslēpums nebūs rokā! Ja neizpratī�u noslēpumu � nav vairs man te dzīvo�anas. Un es atklāju Igorevas galveno noslēpumu! Viņa uzticas savām ro-kām, kamēr es neuzticos. Es uzticos acīm. Tikai skatos un skatos, kur ko likt. Bet pirksteļi, gudreļi, pa�i saprot! Es tos uzraugu, neļauju tiem rīkoties, bet tu redzi, kādi �ie ir! � Viņa airi sāka kustināt pirkstus Veras acu priek�ā. � Dod tikai tiem vaļu! Vai tu tā vari?

Vc�a arī pacēla roku un pakustināja pirkstus. Viņai pirksti kustējās gausāk.

� Manējie netiek līdzi tavējiem.

� Tiklīdz es tur cehā pakustināju �os zem priek�auta, tā atklājās, ka man tie ir �ausmoti kustīgi! Tikai man pa�ai g.n tas ne prātā neienāca. Tas tālab, ka man visādas iedomas. Manas iedomas traucēja . . .

Da�a palūlojās uz saviem no jauna atklātajiem tievajiem, lokanajiem, lai gan sastrādātajiem pirkstiem un noslēpumaini pieliecās pie Veras:

� Veruk, es tev kaut ko pateik�u . . . Tikai tas ir noslēpums! .. . Nekad un nevienam!

Vera pielika roku pie krūtīm.

� Kad no mūsu istabas kaut kas ir izgājis ārā? Viss tikai starp mums.

� Veriņ, es tagad katru dienu mājā trenē�os. Lai nevienam par to nebūtu ne jausmas. Ja tu zinātu, kā es ietre-nē�os!

No rīta Da�a aizgāja uz cehu pusstundu pirms maiņas sākuma. Pārģērbās vecā kleitelē, apsēja matus cie�i ar lakatiņu, lai neviena �ķipsniņa neizsprauktos ārā, apjozās ar priek�autiņu, noāva zeķes � krāsns tuvumā bija karsts, uzvilka kājās vecās, vieglās �ībiņas un tūdaļ sāka justies veikla un viegla kā spalviņa.

Pārģērbusies Da�a apstaigāja cehu. Viņa nevarēja un negribēja komandēt kā Igoreva, bet pārbaudīja gan veidzemi, gan saistvielu, papildām atnesa vēl stiegrojumu, palūkojās, kā darbojas gaisa padeve, padomājusi atvilka kasti, ko palikt zem kājām, lai būtu augstāk un varētu ērtāk strādāt. Viņa ari senāk bie�i vien bija agri nākusi uz darbu, tikai līdz sirēnai stāvējusi kā skatītāja un pie darbgalda piegājusi kā centīga un nedro�a skolniece. Bet �odien uzreiz pienāca kā saimniece. Kamēr iepriek�ējās maiņas strādniece atbrīvoja vietu, Da�a paslēpa rokas zem priek�auta � tās lūg�us lūdzās pēc darba, aiz nepacietības pat drebuļi un tirpuļi skraidīja pa pirkstu galiņiem. Beidzot viņa nostājās pie darbgalda un, stāvēdama uz kastes, pārlaida skatienu ceham. Sievietes sarunājās par to, ka veikalā pārdod augu eļļu. Tabeļvede ierakstīja stundu grafikā pēdējos skaitļus par pagāju�ās maiņas darbu. Neviens neskatījās uz Da�u, nevienam nebija ne jausmas, cik viņai svarīga un iz�ķiro�a diena un cik kustīgus, uz visu spējīgus pirksteļus viņa sev atklājusi. Neparastu notikumu priek�nojautā Da�ai pamira sirds, viņa izvietoja visu, kā vajadzīgs, vēlreiz paraudzījās apkārt un noteica: �Nu, sāksim!�

Paraustīja plecus un mazliet nevērīgi piemiedza acis kā Luda Igoreva. Bez pārspīlētām pūlēm, viegli kā rotaļājoties pagrāba zemi, neskatīdamās iemeta veidkastē, pēc tam a�i palūkojās � viss kārtībā! Izdevies! Paņēma stieg'ojumu un piemiedza acis tagad vairs nevis tāpēc, lai atdarinātu Ludu, bet lai acis netraucētu pirkstus. Ielika, no jauna uzmeta acumirklīgu skatienu � atkal pareizi. Tad viņa kļuva dro�āka. Pirksti strādāja ņirbēdami. Pāris rei�u sajuka. Abas reizes vajadzēja pārlikt stiegrojumu. Bet tam visam nebija nekādas nozīmes, salīdzinot ar brīvības sajūtu, kāda pārņēma Da�u, tiklīdz viņa sāka uzticēties pirkstiem, salīdzinot ar to prieku, ko viņai �odien sagādāja darbs. �Redz, kāda tā Da�a ir,� viņa nodomāja par sevi. �Un es pati to nezināju.�

Pirmās stundas viņa strādāja pēc grafika un tikai pirms pa�a pārtraukuma vairs neizpildīja to, neizgatavoja divas lentas: piekusa.

Vasilijs Vasiļjevi�s pirmais pamanīja viņas sekmes. Palūkojās uz plāksni, pēc tam piegāja pie Da�as, pastāvēja, pavēroja, pabrīnījās:

� Nu, nu, nul

Pārtraukumā aizelsusies ēdnīcā ieskrēja Vera, apskāva draudzenes kaklu.

� Nu, kā ir, Da�a, kā ir?

Da�a iesmējusies sāka runāt ātri un klusi, lai blakām nesaprastu:

� Vedās! It kā būtu pati savam rokam va�as noņēmusi. Atnākusi stāvu, gaidu, turu rokas zem priek�auta, bet tās tā vien prasās darba, tā vien prasās! Es tām uzticējos. Un kāds jutīgums tagad sāk tanīs rasties!

� Es vienmēr to sacīju, bet tu raudāji.

� Tagad es pati par sevi brīnos. Agrāk aiz centības ņēmu ieliktni tā, it kā tas svērtu kādu pudu. Bet tas ta�u ir kā spalviņa! .. . Pieduries ar pirkstu � pats pie tā turas.

� Vai normu izpildīsi?

� Nezinu. Vēl, protams, būs nepatik�anas. Vēl tajā ātrumā arī stiegrojumu sajaucu. Vispār jau pirksti man kā lidot lido, bet tad es pēk�ņi nobīstos, un atkal tie kļūst smagi kā senāk. Ta�u galvenais � tagad nu es zinu ceļu. Agrāk jau uz vienas vietas mīdījos, izeju neredzēju. Es vēl ietrenē-�os! . . . Tikai tu nevienam nestāsti par to! . . .

� Es un tu! Es un tu! Divas vien zināsim. Un vēl krustmātei Olai pateiksim. Kad tad no mūsu istabas kas ir izgājis?

Pārtraukumā viņas nepaspēja visu pārrunāt. Da�a jau devās pie darbgalda, bet Vera vēl arvien tecēja blakus.

Pēc pārtraukuma veicās sliktāk. Da�a bie�i kļūdījās, da�u stundu neizpildīja grafiku, un gadījās arī viena brāķa lenta. Un tomēr �ajā dienā viņa pārkāpa līdz �im nesasniedzamo robe�u � izgatavoja par �etrām lentām vairāk. No normas trūka vairs nevis desmit, bet se�as.

No Maskavas paziņoja, ka Valganam uznākusi sāpju lēkme un izoperēta aklā zarna. Bahirevs nekaunīgi priecājās:

�Mirt nemirs, izveseļosies, bet nedēļas divas vēl nogulēs, un tās strādās manā labā.�

Viņ� vēl aizvien nodarbojās ar �ugunlietuvi. ar motoru un instrumentu cehu, bet citos cehos viņu pazina maz un vēl mazāk par viņu interesējās. Uhanovs zināja un pastāstīja arī tālāk, ka Valgans ministrijā pieprasījis, lai Bahirevu pārceļ uz citurieni, un tikai slimība aizkavējusi direktoru �o nodomu realizēt.

Tāpēc �jaunā� valdonīgā izturē�anās, noteiktā rīcība, apmierinātais. brī�iem glu�i laimīgais izskats izraisīja smīnu un pat no�ēlu.

Uhanovs teica par viņu ar labvēlīgu ironiju:

� Mūsu �kalifs uz vienu stundu� neizprot savu stāvokli.

� Neizprast to var tikai muļķis, � iebilda Satrovs.

� Manuprāt, muļķis viņ� nav.

� Kā tad tu izskaidro visu viņa līniju?

Satrovs �aubīdamies pa�ūpoja galvu un izteica varbūtību:

� Muļķis � ta ne muļķis, bet varbūt maniaks gan?

� Mārrutks jau nav saldāks par rutku, � Uhanovs smējās.

Bahirevs redzēja, ka da�i viņu izsmej, citi no�ēlo, un saprata kā vienus, tā otrus.

Tikai Cubasova rīcība viņam nebija skaidra. Bahireva pasākumus partorgs gan atbalstīja, ta�u tajā pa�ā laikā arvien bie�āk pieminēja Va�ganu: �Kad atbrauks Semjons Petrovi�s, kā viņ� uz to skatīsies?� � �Pagaidīsim, lai Valgans izlemj �o jautājumu.�

Likās, ka partorgs vienīgais visā rūpnīcā neredz vai arī negrib ievērot Valgana nepatiku pret Bahirevu un nesaprot Bahireva stāvokli. Tas bija jo dīvaināk tāpēc, ka pats galvenais in�enieris ļoti labi saprata: Valgans nav no tiem, kas ļaus kaut kādam tārpveida piedēklim sevi pievārēt. Izveseļosies, atlidos (tādi ar vilcieniem nebrauci) un kādā jaukā brīdī par prieku visai rūpnīcai ieradīsies �eit. Bet pēc pāris dienām pienāks pavēle: �Galveno in�enieri b. Bahirevu atsaukt no darba sakarā ar viņa izmanto�anu pēc specialitātes tanku rūpniecībā.� Pirms diviem mēne�iem Bahirevs būtu bijis laimīgs par tādu lēmumu, bet tagad... Grūti audzināmos bērnus ta�u mīl ar īpa�u mīlestību, un ārsti sevi�ķi smagus slimniekus arī mīl ar īpa�u mīlestību. Kāpēc tad galvenais in�enieris nevar iemīlēt rūpnīcu, kurā strādāt nav viegli?

Bet pār �o mīlestību bija pacelts Damokla zobens.

�Kamēr vēl ir laiks cīnīties � pacīnīsimies 1� Bahirevs uzmundrināja sevi. �Ir tāds termins, ko traktoru rūpniecībā nepazīst, � kaujas spējas.�

Bet, lai kā sevi dro�ināja Bahirevs, viņ� tomēr strādāja zem Damokla zobena, un tas neļāva viņam gaidīt, lika uzsākt pirms laika un sasteigt uzsākto.

Cugunlietuve, kurā bija iecelta jauna vadība, izlauztas sienas un grīdas, strādāja pa vecam. Ar ilgi gaidīto komplekso detaļu padevi arī lāgā neveicās.

Bahirevs prasīja, lai paātrina tehniski pamatotu normu ievie�anu: par to rūpnīcā sāka klīst baumas, kas uztrauca strādniekus.

Izrādījās, ka jaunais motoru ceha priek�nieks Roslavļevs ir Bahirevam nepieejams cilvēks. Lietas labā, lau�ot pa�am savu raksturu, galvenajam in�enierim izdevās iekarot daudzus, sākot ar Satrovu un Sagurovu, beidzot ar Vasiliju Vasiļje-vi�u un Olgu Semjonovnu. Tikai Roslavļevs, tāpat kā agrāk, drūmi raudzījās uz Bahirevu no kuplo uzacu apak�as un nemaz neslēpa, ka nevēlas ielaisties ar viņu sarunās. Roslavļevs nespēja aizmirst kā Bahireva neizdevu�os raportu un Vasilija Vasiļjevi�a apvaino�anu, tā arī citas �vienpadsmitā galvenā� kļūdas, un Bahirevs, sirdī lādēdams Roslavļevu un pārvarēdams sevi, lēnprātīgi pacieta tā skarbumu un vai aizsmaka, cenzdamies runāt ar to ļoti saldā, lūdzo�ā balsī. Bet Roslav-ļevu nevarēja pieveikt ne ar lēnprātību, ne ar lūdzo�ām intonācijām. Darbu viņ� darīja piesardzīgi un uz visiem galvenā in�eniera pamudinājumiem nevērīgi un izvairīgi atbildēja:

� Pagaidiet, noskaidro�u ...

Bahirevam nebija vaļas gaidīt. Palikdams uzticīgs savai tieksmei pēc precīziem skaitļiem, viņ� nolēma izdarīt motoru cehā hronometrā�u. Ta�u zināja, ka Roslavļevs necie� iejauk�anos ceha dzīvē. Kā pakļaut savai gribai un saviem plāniem �o nepadevīgo cilvēku, kas jutās neatkarīgs un parupji rūca pretim pat pa�am Valganam? Domādams, kā atminēt �o mīklu, Bahirevs no rīta devās uz motoru cehu. Pie ieejas viņ� pagāja garām strādnieku grupai.

� Kalpu uz cehu atsūtīju�i, � viens teica. � Kalps tagad rausies melnās miesās!

� Valentins Korņejevi�s nav vienkār�s kalps, bet trumpja kalps, � otrs atteica. � Tāds kauj dū�us!

Roslavļevs ari pats saprata, ka ir trumpja kalps. Viņ� nevērīgi sasveicinājās ar Bahirevu, tikko manāmi pakustinādams zobu sukām lidzigās uzacis, un turpināja sarunāties ar veco meistaru Maļulinu.

�Jā, tas nav Sagurovs! Nepavisam nav Sagurovs!� Bahirevs sevi nopūtās un klusiņām apsēdās pie galda.

� Astoņi simti brāķa kloķvārpstu esat sakrāju�i! Kas �o brāķi sara�ojis?

� Kā to lai zina? �is brāķis te jau vecu vecais, � nopūtās vienmēr iereibu�ais, ļodzīgais meistars, kas kustējās strauji, bet nedro�i kā sikspārnis.

� Kas jums ir partijas grupas organizators? � Roslavļevs jautāja.

� Vasiļenko ievēlēja. Jeb vai Vasilenko bija pagāju�ajā gadā? Neatminos vis ...

� Bet kas ir komjaunatnes organizators?

� Та viņi jau visi mums te ir organizatori! Kam vēl ūsas nedīgst, tas te rīkojas. Kas bez ūsām, tas ari ir organizators.

� Nu. kas tad, jupis parāvis, jums ir akfvisti? � Roslavļevs kļuva nikns. � Uz ko jūs balstāties? Uz leti jūs balstāties. lūk. tur stūra dzertuvē . .. Uz leti! Tikai uz to!

Kad meistars aizgāja. Roslavļevs, nemainīdams nicīgi naidīgo toni un vairīdamies uzrunāt Bahirevu, noburk�ķēja kaut kur sāņus:

� Ne motoru cehs, bet kņaza Maļutina dzimtmui�a . .. Kas viņam degvīna normu galdā neliek, tas arī pie pilnas izstrādes normas netiek ...

� Iesniedziet ziņojumu! � Bahirevs strupi teica. � Es do�u pavēli atlaist no darba.

� Būs atkal jāpieņem. Esam jau reiz mēģināju�i. Tiesa piespieda ņemt atpakaļ.

Izdzirdis solījumu, Roslavļevs tomēr mazliet atmaiga, un, izmantodams to, Bahirevs ierunājās par hronometrā�u:

� Mēs nedrīkstam kavēties. Skaitļi palīdzēs divās dienās pilnīgi noskaidrot stāvokli.

Roslavļevs atcirta:

� Esmu paradis orientēties pēc cilvēkiem, kas strādā pie darbgaldiem, bet ne pēc skaitļiem uz papīra. Pārmērīgu steigu necie�u un neredzu nekādas vajadzības pēc tās.

�Sito rupjībā nepārspēsi,� Bahirevs saprata. �Ja arī es neredzētu, ka nepiecie�ams ārkārtīgi steigties.. .� Bet Da-mokla zobens karājās pār viņu. Viņ� bridi paklusēja, pēc tam nokrekstējās, tad no visa spēka paraustīja savu cekulu un beidzot maigā, �īksto�ā un saldā balsī pateica:

� Es gan redzu vajadzību, Valentin Korņejevi�.

� Ja redzat, tad arī dariet! � Roslavļevs, it kā nekas nebūtu noticis, sāka kārtot papīrus.

�Tas gan ir zvērs!� Bahirevs nodomāja, ta�u pacieta arī to.

� Labi. Norunāts. Hronometrā�u izdarī�u pats.

Galvenais in�enieris jutās tā, it kā viņam kāds būtu iespļāvis sejā.

Nākamajā rītā tehnologs un komjaunatnes aktīvisti nostājās pie galvenajām līnijām ar hronometrā�as blankām rokā.

Iegūtie dati bija pārliecino�i, vajadzēja tos apspriest kopā ar Roslavļcvu.

�Izsaukt viņu? Var vēl gadīties, ka nepaklausa izsaukumam. Iet pa�am? Atkal apspļaudīs no galvas līdz kājām. Velns ar viņu, lai spļaudās, kamielis tāds, ka tikai darbu darītu! Ie�u rīt no rīta pie viņa, izstāstī�u, kā un kas iznācis. Varbūt sapratīs.�

Bet jau vakarā Bahirevs nejau�i sastapa Roslavļevu pie Cubasova.

Ar partorgu Roslavļevs nerunāja drūmi un rupji kā ar Bahirevu, bet izturējās godbijīgi un pat draudzīgi jokoja:

� Atļaujiet ziņot, biedri partorg! Kloķvārpsta nepakļaujas partijas lēmumiem, tāpēc ka tā ir bezpartejiska. Uzņemiet kloķvārpstu partijā!

� Tev komunistus vajag? � Cubasovs saprata.

� Kloķvārpsta ta�u ir motora sirds, bet uz tās līnijas nav neviena komunista, ne komjaunie�a.

� Būs jāpalīdz, � Cubasovs piekrita.

� Noteikti. Viss kloķvārpstas līnijas darbs jāpārorganizē. Te mums ir viens vērtīgs papīrelisl � Mazās a�eles zem uzacu sariem pameta a�u, bet labvēlīgu skatienu uz Bahirevu. Milzīgās plaukstas neveikli izgludināja Bahireva iedotās hronometrā�as blankas. � Rcdzieti � Roslavļevs paskaidroja Cubasovam. � Pirmie kloķvārpstu līnijas darbgaldi sāka strādāt ar pilnu jaudu uzreiz, vidējie ie�vunkojās pēc stundas. bet pēdējie sāka normāli darboties pēc divām stundām. Pēdējie darbgaldi gaida, kamēr detaļa izies visas iepriek�ējās operācijas un nonāks pie tiem. Pārliecino�i? Mums, tāpat kā �ugunlietuvē, steidzīgi nepiecie�ams uzkrāt rezerves.

Bahirevs juta, ka viņa lūpas pa�as no sevis savelkas apmierinātā smaidā.

Arī �is nepieejamais bastions beidzot padevās . ..

Svētdien Bahirevs nolēma pastrādāt mājā, bet no rīta, sēzdamies pie rakstāmgalda, jau sāka ilgoties pēc rūpnīcas.

Kaija nupat bija aizvadījusi bērnus kopā ar radinieci, kas dzīvoja pie Bahireviem, uz bērnu rītu un tagad viena pali pabeidza ēst pārtrauktās brokastis. Parasti Bahirevs devās uz darbu, kad visi vēl gulēja, atgriezās vē�u vakarā, un mājis dzīves ikdienas plūdums jau sen viņam bija kļuvis sve�s. Neuzkoptā ēdamistaba, neuzposusies, rītakleitā ģērbusies Katja ar meitenīgi atrisu�u matu pini, mājstrādnieccs gatavo�anās doties uz ti^rgu � tas viss viņam �ķita jauns. Pretstatā straujajai un darbīgajai rūpnīcas dzīvei �eit viss likās vienmuļ�, tī�i pagausināts kā kinolentē, ko demonstrē palēnināti. Viņam neviļus kļuva �ēl Katjas: �Es ne dienu nevaru iztikt bez rūpnīcas, bet viņa gadu no gada pavada �etrās sienās.�

Bahirevs vienmēr izjuta apslēptu vainas apziņu pret sievu tāpēc, ka veselus desmit gadus nepiecie�amības dēļ viņa bijusi ieslēgta �aurā ģimenes lokā. Tiesa, kop� vairākiem gadiem �īs nepiecie�amības vairs nebija. Viņ� nopelnīja pietiekami daudz, lai varētu algot mājstrādnieci. Pie viņiem pastāvīgi dzīvoja viena no divām Katjas krustmātēm. Ta�u tas neko neizmainīja Katjas dzīvē. Viņa gatavojās mācīties dārzkopības kursos, tomēr neiestājās. Sāka nodarboties ar mūziku, bet pameta to. Pirms pāris mēne�iem rūpnīcā noorganizēja sve�valodu kursus. Bahirevs nopriecājās:

� Kursi domāti in�enieriem un tehniķiem, bet es palūg�u, lai tomēr pieņem arī tevi. Cik tas būs labi! Tu tulkosi jaunāko tehnisko literatūru, iegūsi interesantu profesiju. Strādāsim kopā, tu palīdzēsi man, es � tev!

Kaija sākumā sajūsminājās par viņa ideju, bet jau drīz vien nodarbības apmeklēja nekārtīgi un uz vīra jautājumiem atbildēja:

� Ak, vai nu man tagad prāts pie kursiem? Uz cilvēkiem pat grūti skatīties!

Tagad, kad Bahireva attiecības ar rūpnīcas ļaudīm sāka uzlaboties, viņ� piesardzīgi iejautājās:

� Katja, vai tu arvien vēl neej uz kursiem? Tagad ta�u vairs nav tā naidīguma, kas bija agrāk.

� Tu, liekas, aizmirsti, ka esmu triju bērnu māte! � Viņas balsī ieskanējās slimīgs satraukums. � Man pat elpu atvilkt nav laika.

�Trīs bērni,� Bahirevs nodomāja. �Grūti, protams. Bet kā tad Roslavļeva un Satrova sieva un simti citu rūpnīcas sievie�u? Gan bērnus audzina, gan strādā un paspēj vēl mācīties, pildīt sabiedriskus pienākumus, piedalīties visādos pa�darbības pulciņos . ..�

Runāt par to nozīmēja no jauna aizvainot sievu. Viņ� nolēma ari mājas apstākļos lietot savu iemīļoto darba metodi � hronometrā�u. Bahirevs nolika sev priek�ā pulksteni un strādādams pa atvērtajām durvīm vēroja ar vieni� aci Katju.

Viņa gausi mazgāja na�us un dak�iņas. Katru dak�iņu nesteigdamās pagrozīja savās lielajās, baltajās rokās, apskatīja pret gaismu, vai starp zariem nav paliku�i tauki, un rūpīgi kā dārglietu novietoja bufetē. Pēc tam izgāja priek�namā un ilgi slaucīja tur spoguli. Tikusi galā ar priek�namu, viņa atkal atgriezās ēdamistabā un sāka nest uz virtuvi netīros traukus � vispirms tasītes un apak�tasītes, pēc tam �ķīvjus, pēc tam maizes �ķīvi, bļodiņas ar mērci, sāls un sviesta trauciņus . . .

Jau divpadsmitā stunda, Katja visu rītu nogrozījusies, bet dzīvoklis vel vienmēr neuzkopts. Bahirevam, kas bija pieradis izspiest visu iespējamo no katra acumirkļa, �āda �cilvēka stundu� iz�ķērdē�ana �ķita kā svētuma zaimo�ana. Kad Katja

devās sestajā reisā no virtuves uz ēdamistabu, Bahirevs neizturēja.� . * -i

� Tagad es saprotu, kāpēc tu netiec galā. Tev ta�u trūkst visprimitīvākās darba organizācijas. Te tu uzkop ēdamistabu, te priek�namu, te atkal atgriezies pie galda un tik mīņājies un mīņājies uz vienas vietas.

Bahirevs traucās ieviest progresīvās metodes aiī ģimenes sfērā, nemanīdams starpību starp sievu un plūsmas līniju. Katjas pilnīgās, vienmēr mazliet pusatvērtās lūpas sāka drebēt.

� Ak es mīņājos! � Katja iesaucās, un no apvainojuma viņai aizrāvās balss. � Jā, es mīņājos augām dienām! Pārmet man to! Pārmet vien!

Viņ� mainīja toni un mēģināja pajokot:

� Es nekā nepārmetu. Bet tu ta�u nonicini pat lādu varenu mehanizācijas līdzekli kā paplāti!

� Kāds te sakars ar paplāti?

� Tu pusstundu staigā no virtuves uz ēdamistabu, bet ar paplāti varētu nokopt ātri � vienā gājienā . . . Kāpēc tu tā skaties? Es tikai gribu saprast, kā simtiem rūpnīcas sievie�u paspēj ij bērnus audzināt, ij strādāt, ij mācīties. Pat mūsu mājstrādniece apmeklē kaut kādus �ū�anas kursus .. .

Bahirevs tūdaļ saprata, ka to nebija vajadzējis sacīt.

� Es redzu . . . tev jau pat mājstrādniece patīk labāk par mani! � Katjas acis pielija ar asarām.

� Tad nē jau, Katja! Es tikai vēlos, lai tu varētu mācīties un strādāt.

� Tu vēlies! � Katja viņu pārtrauca. � Bet es ne! Un arī nevaru! Tev tas vēl par maz, ka esmu dzemdējusi trīs bērnus! Es esmu māte! Mans uzdevums ir audzināt bērnus!

� Bet, lai varētu, kā pienākas, izaudzināt bērnus, mātei pa�ai ari kaut kas jāprot un jāzina!

� Vai tu domā, ka neizglītota sieviete nav īsta māte? Bet tavas rūpnīcas strādnieces? Un kolhoznieces?

� Jebkura laba kolhoznicce var daudz ko iemācīt saviem bērniem. Viņa var iemācīt dzīvot!

� Ahā! Tātad es esmu sliktāka par jebkuru kolhoznieci?

� Saproti jel mani! � viņ� nepiekāpās. � Kad tu vēl biji ar mazajiem viena, pati vārīji ēst, ēdināji, auklēji, tu varēji iemācīt dzīvē, galveno � pa�aizliedzīgu darbu. Tu biji ģimenes labais gars. Bet, ja ģimenē uz Hm bērniem ir trīs sievietes, kas noņemas tikai pa māju, un dzīvoklis tomēr līdz pusdienai stāv neapkopts, saproti � tad bērniem vairs nav ko mācīties!

� Nu ko tu gribi no manis? � Katja klusi raudāja. � Kāpēc tu uzplijies, lai es katrā ziņā skraidītu pa māju ar nez kādām tur paplātēm? Es tā priecājos, ka ir atpūtas diena un tu esi mājā ...

Patiesas bēdas skanēja sievas vārdos. Kāpēc uz katru mēģinājumu parunāt par mācī�anos viņa atbildēja ar slimīgu neiecietību?

Kādreiz jaunībā Bahirevs atpūtās sanatorijā kopā ar jauku, lēnīgu mei�u, kurai bija viena īpatnība � viņa vienmēr nēsāja tum�as acenes un slimīgi uztraucās, ja lūdza tās noņemt.

� Mei�ai nav vienas acs, � kā noslēpumu pateica sanatorijas ārsts. � Slēpj, ka viena acs ir mākslīga.

Tai nebija acs. Bet kā trūkst Katjai? Kādu prāta un sirds trūkumu ar slimīgu piesardzību slēpj viņa? Garīgās enerģijas trūkumu? Iek�ējo pasivitāti? Kad tauta cīnās un sasprindzina spēkus, rakstura pasivitāte pārvēr�as par apkaunojo�u trūkumu, kas jāslēpj.

Ar lielajām, skaistajām rokām Katja rausa �upiņā maizes drupatas. Kopā saliktie sārtie pirksti mehāniski, trulām kustībām �knābāja� no galdauta drupatiņu pēc drupatiņas, drupatiņu pēc drupatiņas. .. Bahirevu kaitināja, ka sieva knābājas kā vista. Jaunībā viņ� bija mīlējis Katjas rokas. Viņ� atcerējās ogu sulas traipus uz baltās ādas. .. Kas tad noticis?

Katja klusi sūdzējās:

� Kāpēc tu arvien gribi, lai es katrā ziņā kaut kur steigtos un trauktos? Tu sēdēji, bet es knibinājos un knibinājos, darīju savus mājas darbus ... un man bija labi. Bet tu pielēci kājās un uzbruki man: kāpēc es neskrienu skrie�us ar paplātēm rokās?

Bahirevs piespieda sevi palūkoties uz notiku�o ar sievas acīm. Tie�ām, no Katjas viedokļa viņ� �ķita necilvēks, kas prasa nezin ko. �Viņai bija labi, bet es uzbruku . . .� Kur slēpās viņa kļūda? Nebija sapratis galveno � to, ka sievai ir labi! Viņ� bija spriedis pēc sevis un domājis, ka �āda nogurdino�a mīņā�anās pasaulē, kas aprobe�ojas ar guļamistabu, ēdamistabu un virtuvi, ir upuris, ko cilvēks spējīgs nest vienīgi lielas mīlas vārdā.

Visu mū�u Bahirevs bija uzskatījis, ka ir parādā Katjai

■

par �o uzupurē�anos. Bet varbūt nekāda upura nav bijis? Varbūt �ī gausā mīņā�anās aiz viņa muguras ir Katjas ilgu kalngals? Viņ� steidzīgi noraidīja �o varbūtību: �Nē! Tas ir tikai pieradums, ilgu gadu pieradums.�

Bet tūlīt pat Bahirevs atcerējās Katjas jaunību. Septiņpadsmit gadi � tas ir vecums, kad jaunie�i tiecas celt Komso-moļsku pie Amūras, traucas uz neapgūtajām zemēm, sapņo par Volgas un Angāras pakļau�anu . . . Viņ� pats septiņpadsmit gadu vecumā dienās strādāja, bet augas naktis pavadīja pie mācību grāmatām. Katjai nevajadzēja pa naktīm mācīties. Viņa bija prātīga tēva vienīgā meita. Būtu varējusi studēt jebkurā' institūtā, strādāt jebkurā nozarē. Bet arī tolaik viņu � jaunu, ziedo�u, brīvu � apmierināja kasieres darbs un noņem�anās ar kastroļiem. Vai raksturs vai dabas prasība? �Bet kāpēc to agrāk neredzēju?� viņ� jautāja sev. Arī agrāk Katja tāpat skatījās un tāpat kustējās. Arī agrāk viņai piemita ieradums salikt kopā baltos pirkstus un uzlasīt no galdauta drupatiņas, veikli knābājot kā vistai. Arī agrāk sieva garlaikojās, kad viņ� runāja par galveno � par savu darbu. Bet nekad agrāk viņ� nebija strādājis tik dedzīgi, tik spriegi. Nekad agrāk nebija tā riskējis, pazinis tādas briesmas, lauzies uz tādām perspektīvām. Un nekad agrāk tik stipri nebija arī izjutis vajadzību pēc biedriskuma. Viņ� kļuvis citāds. Bet Katja? Arī izmainījusies. Jaunībā viņas spēcīgais, ziedo�ais augums pats prasīja pēc kustības. Viņa nepazina fizisku slinkumu, labprāt berza, vārīja, mazgāja. Enerģiskas fiziskas darbības nepiecie�amība zināmu laiku bija slēpusi dvēseles kūtrumu. Tagad pienācis laiks, kad ķermenis zaudējis jaunības spēku pārpilnību un instinktīvo nepiecie�amību darboties. Pienāku�i brieduma gadi, kad instinktus nomaina griba, kad miesas enerģiju modina dvēseles enerģija. Un nu . .. bezdomu gausums, miegains skatiens, kustībās kaut kas sīks, vistai līdzīgs ... �Rimsties jel!� viņ� tikko neuzklicdza sev skaļā balsī. �Ar ko gan tu esi nodzīvojis kopā visu mū�u!�

Bahirevs nobijās no saviem secinājumiem, nokaunējās par savām domām un steidzīgi sāka pats Katju aizstāvēt: �Viņa ir dzemdējusi un izaudzinājusi trīs bērnus. Dzemdības, cie�anas, krū�u dziedzeru iekaisums, bezmiega naktis ... Lai arī prāts neizceļas ar īpa�u asumu, toties viņa nekad nedomā pati par sevi, domā tikai par mani un bērniem. Es ta�u to zinu. Piedod, Katja!�

Viņ� steidzās aizbēgt no uzmācīgajām, nelāgajām domām par sievu, kā bēg no negaidītām briesmām.

Bet Katja jau skatījās uz vīru ar parasto lēnīgo uzticību. '

� Dzīvo, kā tev gribas, Katju�a, � viņ� teica, � saimnieko ātri vai lēni, ar paplātēm vai bez paplātēm �*� kā tev pa tīk 1 Es ta�u tikai par vienu rūpējos � lai tev būtu labāk ...

Viņa kļuva �irgtāka.

� Tu man vienmēr pārmet: �Trīs sievietes mājā.� Vai tad es to lūdzu? Un ko man līdz krustmāte Maņa? Viņa nav nekāds palīgs. Ja nu vēl pie mums dzīvotu Ņura ...

� Nu, izsauc krustmāti Ņurul Es ta�u neko negribēju pārmest. Gribēju tikai dot padomu, kā ietaupīt laiku ... Te tu rosies ēdamistabā, te priek�namā, te atkal ēdamistabā ...

� Bet vai zini, kāpēc es gāju uz priek�namu? � viņa kautrīgi pasmaidīja caur asarām. � Spogulī varēja saskatīt tevi ... Es pavisam maz tevi redzu. Es ilgi slaucīju priek�namā spoguli un visu laiku raudzījos tevī... Redzēju tavu profilu un ko tu dari ... Man bija labi . ..

Bahirevs strauji pievilka sievu sev klāt, viņu atbruņoja tās uzticība, tik dziļa un tik pasīva . . .

Rūpnīcas pārvaldē notika pavasara remonts, un direkcijas ēdnīcu pagaidām pārcēla uz Kultūras pili, uz bufetes istabu. Pirmajā stāvā atradās pils pionieru istabas, kur bie�i vien uzturējās ari Aņa un Sarķītis.

Jau pirmajā dienā tie�i septiņos, kad Bahirevs pusdienoja, mazliet pavērās durvis un pa tām piesardzīgi ielūkojās Aņas un Sarķī�a deguntiņi. Bahirevs uzcienāja bērnus ar tēju un pīrādziņiem no bufetes.

� Mēs katru dienu nāksim �urp, � Sarķītis paziņoja.

� Mājās tevis vai nu nav, vai arī tu lasi.

Nākamajā rītā bērnus dedzīgi atbalstīja sieva.

Pēc mājās nesekmīgi izdarītā hronometrā�as mēģinājuma Bahirevs centās būt uzmanīgāks pret sievu: viņ� uzaicināja atbraukt tai palīgā ilgoto krustmāti Ņuru, uzdāvināja smar�u flakonu un pat izbrīvēja pusotras stundas, lai aizietu uz kino abi kopā ar bērniem. Viņ� ar �ausmām atcerējās sievas atmasko�anas uzplūdus, kas tikko nebija aizskaloju�i visu ģimenes laimi. Ģimene bija Bahireva dziļā aizmugure, un viņ� zināja: jo spriegāka cīņa, jo vairāk vajadzīga dro�a aizmugure.

Un Katja, vīra uzmanības iedro�ināta, atguva agrāko maigo mierīgumu. Abi centās nostiprināt ģimenes laimi, kas bija sākusi �ķobīties. Katjai gribējās, lai vīrs, cik iespējams, bie�āk būtu kopā ar bērniem, un viņa kļuva priecīga par jauno, kaut arī nelielo iespēju.

� Lai vismaz pusstundu dienā bērni pasē� kopā ar tēvu! Tas ta�u ir tik svarīgi mums visiem.

Bērniem �ī stunda kļuva par svētkiem, bet Bahirevam tā bija vienīgā atpūta visā dienā. Blakus, koridora galā, bija pusapaļa stikla veranda, aizslēgta ar piekaramo atslēgu. Bahirevs palūdza to atslēgt un nolikt tur galdu.

� Kaut pusstundu paelpot svaigu gaisu! .. .

Ieiedams pirmo reizi �ajā stikla ligzdā, kas it kā karājās gaisā, viņ� uz mirkli aizmirsa visu savu nemieru � tik pla�a un skaidra bija ainava, kas pavērās no turienes.

Saule �ilbināja un mirdzēja no visām pusēm. Alejas, ko veidoja spilgti zaļi koki un pavasarīgi raibas puķu dobes, stiepās uz upes pusi taisnas kā bultas. Tālumā upi �ķērsoja tilts, kas pret debesu zilgmi izskatījās kā vissmalkākās me�ģīnes.

Blakus logam uz ķīļrāmja stāvēja nepabeigta ainava. Gleznotājs attēlojis to, ko pa�laik redzēja Bahirevs. Glezna bija dīvaina: vīri�ķīga precizitāte un līniju spēks tajā savienojās ar bērni�ķīgu krāsu spilgtumu. Gleznotājs neatzina pustoņus. Debesis ko�as kā gai�i zila emalja, ķieģeļu dūmeņi � purpursarkani, zaļums � kā tum�s smaragds. �Rūpnīca pēc pamatīgas automātiskas mazgā�anas zem spiediena,� Bahirevs nodomāja.

� Mūsu mākslinieki gatavo izstādi rūpnīcas divdesmit piektajai gadadienai, � paskaidroja ēdnīcas vadītāja. � �eit strādā Karami�a.

�Karami�a? Tātad viņa glezno? Nav labi, ka viņa nāk �urp.� Pēc maija sarīkojuma Bahirevs vairākas reizes bija saticis Karami�u. Sākumā pārņēma neērtības sajuta, pēc tam tā izzuda, lo�ā pārdzīvotos brī�us viņ� centās aizmirst, kā cen�as aizmirst nevil�u, bet apkaunojo�u rīcību.

� Vai likt viņai pārcelties uz citurieni? � jauta ja vadītāja. � Lai gan vislabākais skats ir no �ejienes. Un nāk viņa tikai uz vienu stundiņu pēc darba.

Bahirevam negribējās Tinu redzēt, bet kā gan viņ� būtu varējis to aizdzīt no iemīļotās vietas!

� Kur tad dēsies? Lai jau nāk.

�oreiz viņ� bija aizkavējies cehā un, steigdamies pie bērniem, no�ēloja, ka zaudēs to īso tuvuma brītiņu ar viņiem, kas tā atsvaidzināja. Bet, kad ieradās savā �lākturītī�, apaļais galds jau bija uzklāts, Sarķītis, Aņa un Resnītis sēdēja blakus Karami�ai.

� Nu, vēl par sprauslu! Krustmāt Tina, vēlreiz! � lūdzās Sarķītis. � Bet kāds tad ir tas uzliesmojums? Kam līdzīgs?

� Kā lai tev pasaka ... � Viņa ieraudzīja uz galda tējas kannu. � Izskatās gandrīz kā tvaiks, kas izplūst no kannas snīpja.

Tikai tad bērni ieraudzīja Bahirevu.

� Tēt! � sajūsmā sauca Sarķītis. � Mums krustmāte Tina stāstīja par sprauslu. Traktors tāds liels liels un visu laiku pa netīrumiem, bet iek�ā nelai� pat ne puteklīti! Kā puteklītis � tā sprausla vairs nedarbosies.

Karami�a piecēlās un gribēja iet projām.

� Padzeriet kopā ar mums tēju! � uzaicināja Sarķītis.

Viņa paskatījās valdzino�i kautrīgi, un Bahirevs neviļus atbalstīja dēlu. Bērni viņu apsēdināja.

� Resnīt, rokas mazgāt! � nokomandēja Aņa.

Resnītis sāka brēkt. Viņ� spēja raudāt stundām ilgi, neatlaidīgi un apnicīgi. Sim dēlam nebija ne Aņas lieti�ķuma, ne Sarķī�a ņipruma, raudā�ana bija viņa vienīgā iespēja nokļūt uzmanības centrā. Un, jo vairāk Resnīti mierināja, jo aizrautīgāk viņ� dīca.

� Negribu mazgā-ā-ties! � viņ� rupjā balsī gaudoja kā sirēna.

� Es tevi iekaustī�u! � Sarķītis piedraudēja.

Resnītis tūdaļ uzņēma toni augstāk.

� Mēs viņu tūdaļ izmetīsim no �ejienes ārā, � teica Bahirevs.

Resnītis sāka rīstīties.

� Traktoru gan uz konveijera ātrāk nelai�, kamēr tas nav nomazgājies, � Karami�a mierīgi ierunājās. � Vai tu zini, kā traktors mazgājas? Iznāk cilindru bloks no motoru ceha � tas ir traktora pirmais gabaliņ�. Un tas viss ir melns, �ausmīgi melns, vēl melnāks nekā tavas rokas. Un tas tie�ā ceļā dodas mazgāties. Tikai tas nedīc tā kā tu, bet iet klusītēm, klusītēm...

Resnītis nolaida tagad vienu toni zemāk, gribēdams reizē ir dīkt, ir klausīties.

� Tam ir sava du�as telpa, ko sauc par mazgā�anas kameru. Kad tu pavisam pārstāsi dīkt, tad es tev stāstī�u tālāk. � Resnītis nolaida vēl pustoni zemāk. � Ieved �o du�as telpā, iespundē vienu pa�u un tad no visām pusēm lai� virsū verdo�u ūdeni I

Resnītis pamazām apklusa.

� Izlien �is ārā un lūdz strādniekus: �Bet nu pārbaudiet, vai visus manus caurumiņus esat izmazgāju�i I� Un tā strādnieks ņem lampiņu un slauķi � tas ir tāds kociņ� � un sāk skatīties visās spraudziņās un caurumiņos. Pēc tam traktors lūdz: �Bet nu appūtiet mani!� Un nu sāk to appūst! Kad to appū� un no�āvē, � Karami�a turpināja, � tikai tad tas dodas uz konveijeru. Nu, braucam uz du�as telpu!

Viņa paņēma Resnīti pie rokas, un tas paklausīgi gāja līdz pie mazgājamā trauka. Viņ� bija pilnīgi iejuties traktora lomā, atļāva mazgāt ne tikai seju, bet arī �caurumiņus� � degunu, ausis � un, kad viņu nomazgāja, pieprasīja:

� Bet tagad appūtiet mani!

Viņu appūta, apslaucīja un laimīgi nosēdināja pie galda.

Sarķītis kā lietpratējs paziņoja:

� Bet �ugunlietuvē �odien izlēcis brāķis. Tāds kā melns velniņ�. Izlec tie�i no zemes! Bet krustmāte Tina iedzinusi to atpakaļ.

Klausīdamies bērnu un Karami�as sarunās, Bahirevs domāja, ka viņas vārdos pasaule �ķiet tikpat skaidra, spilgta un mazliet bērni�ķīga kā viņas gleznā. Un tajā pa�ā laikā vārdos, tāpat kā gleznojumā, varēja jaust pieaugu�a cilvēka precizitāti. Pierastās lietas �ķita kā pirmo reizi ieraudzītas. Sarunāties ar Tinu bija viegli, un pēc sarunas viņ� jutās atsvaidzis, it kā būtu krietni izslēpojies.

Prom ejot, bērni nolēma vēlreiz paskatīties uz rūpnīcu no �lākturī�a�.

� Kurā vietā traktorus mazgā? Un kur taisa motorus? � Sarķītis vaicāja.

Bet Karami�a pēk�ņi pārstāja atbildēt.

Izbrīnījies par klusē�anu, Bahirevs palūkojās uz viņu.

__ Paskatieties! � Viņa norādīja uz logu. Rieta saule kusa cehu logos, drumslojās upes virmā.

__ Jā, skaisti, � Bahirevs piekrita.

__ Nē. Es runāju par bērniem.

Sarķītis bija uzmeties ar krūtīm uz palodzes. Galvu pagriezis, zēns skatījās uz tēvu un Tinu ar apaļām, kvēlām acīm, it kā aicinādams viņus brīnīties un priecāties par to, kas bija redzams ārā. Ugunssarkanā galva dega kā saules atspulgs. Aņa arī atspiedusies pret palodzi, seja viņai sasprindzināta un ziņkārīga.

� Tā vajadzētu uzgleznot... � Karami�a sacīja. __ Dm�trij Aleksejevi�, vai jūs atļausiet? Kaut vai divi trīs seansus!

Letālās viss bija skaists, ta�u Bahirevs nesaskatīja iek�ēju jēgu �ajā loga, rūpnīcas, upes un bērnu seju kopumā. Glezna būs dīvaina. Bet Karami�a raudzījās lūdzo�i un satraukti. Viņ� paraustīja plecus:

� Lūdzu! Kaut vai desmit seansus.

Cugunlietuve un motoru cehs, lai gan ar grūtībām, sāka strādāt labāk, bet instrumentu un veiduļu cehs joprojām palika Valgana �maiņas fonds�. �eit izpalīdzēja dzelzceļniekiem � izgatavoja to darbnīcām ierīces, lai dzelzceļ� savukārt neatsacītu neparedzētus pārvadājumus; �eit izpildīja ministrijas virsplāna pasūtījumus; �eit steidzami izgatavoja iekārtu metalurģiskai rūpnīcai, lai no tās pirms termiņa dabūtu metālu.

�Pietiek �īs blato�anas!� domāja Bahirevs. �Rūpnīcas pa�as darbgaldu parks ir katastrofiskā stāvoklī, bet mēs ārpus plāna remontējam darbgaldus sve�iem onkuļiem. Laiks dro�āk pāriet uz tehniski pamatotām normām, un to ievie�ana arī prasīs atjaunot tehniku un vēl vairāk noslogot instrumentu cehu.�

Bahirevs saprata, ka nepiecie�ams �os pasākumus iepriek� rūpīgi sagatavot, bet Damokla zobens nolaidās arvien zemāk, un, tā apdraudēts, Bahirevs kļuva neuzticīgs pats sev. Laika trūkums izjauca ierasto secīgumu, azarts stājās metodiskuma vietā, vēlē�anās līdz Valgana atbrauk�anai paveikt, cik iespējams, vairāk apslāpēja viņa tieksmi visu izdarīt precīzi līdz pēdējam sīkumam.

�Paprasīt padomu Cubasovam?� viņ� pratoja. �Jau iepriek� zinu visu, ko teiks, � pieprasīs atlikt līdz partijas aktīva sanāksmei. Piesardzības dēļ centīsies novilcināt. Ir ta�u dzīve gadījumi, kad var izmantot arī vienvadības principu 1 Var izdot pavēli, lai pārtrauc darbus pasūtītājiem, lai paatrina priek�darbus tehniski pamatotu normu ievie�anai. Vai iz�ķirt �os jautājumus, izmantojot varu, kāda ir dota �kalifam uz vienu stundu�? Sitīs mani par to? Jā, sitīsi Bet tālāk?... Kad atgriezīsies Valgans, viss jau ritēs pilnā sparā. Gribot negribot viņam būs jānoved līdz galam tas, ko bū�u iesācis es ... Tiek noklusēts, ka darbgaldi ir katastrofiskā stāvoklī. Noklusē�ana ir kā zirdziņ� uz Valgana �aha galdiņa, tas pārkāpj pāri briesmām un aizsedz vārīgākās vietas. Noņemt no galdiņa �o noklusē�anas figūru 1 Tā arī sākt pavēli: �Tā kā darbgaldu parks ir katastrofiskā stāvoklī.. .� Kas tik te notiksi Kas te notiks, jau �os vārdus izdzirdot vieni�

Bahirevs iesmējās. Apsvēris, ka piektdien un sestdien Cubasovs būs apgabala komitejas plēnumā, bet svētdien izbrauks ārpus pilsētas, viņ� parakstīja pavēli ceturtdien.

Visu pirmdienas rītu pie Cubasova nāca cilvēki, un pavēļu mapi viņ� paņēma rokā tikai vakarā. Negribējās ticēt savām acīm. Jautājumus, kuru atrisinā�anai vajadzēja sasprindzināt visa kolektīva spēkus, Bahirevs atkal bija izlēmis viens pats. Cubasovs saprata, cik tam var būt bīstamas sekas.

�Mēne�a plāns jau tā lido pie visiem velniem, bet viņ�! ...� Pretēji savam paradumam Cubasovs klusībā nolamājās. �Viņ� cērt pār strīpu, bet es kā muļķis nekontrolēju, par daudz uzticējos. Muļķis dabū pērienu � esmu to pelnījis. Bet rūpnīca?�

Viņu izsauca pie telefona Bļikins un, parunājis par kārtējiem uzdevumiem, apjautājās:

� Ko dara jūsu �direktora pagaidu v. i.�r

Cubasovs viņam nolasīja Bahireva pavēles. Nekad vēl Bļi-kina balss nebija skanējusi tik dusmīgi:

� Viņ� jūsu rūpnīcu jau novedis līdz sabrukumam, tagad ķēries pie saistītajiem uzņēmumiem! Bet kur tev ir acis? Izlaidu�ies bez Valgana! Ra�o�ana sabrūk, bet CK partorgs dzīvo bez bēdu!

Cubasovs klusēja. Attaisnojuma nebija. Viņ� sāka mek-. lēt Bahirevu. Kāds pastāstīja, ka tas nupat aizgājis uz ēdnīcu. Ēdnicā bija tuk�s, bet blakus, �lākturītī�, Cubasovs ieraudzīja idili: Bahirevs sēdēja pie galda kopā ar saviem trim bērniem.

� Iziesim. Mums jāaprunājas.

Bahirevs paklausīgi piecēlās.

� Uz kurieni?

� Nu kaut vai tepat...

Cubasovs atgrūda durvis uz rūpnīcas mākslas studiju. �eit stāvēja marmora torsi, karājās ņirdzīgas alabastra maskas bez acīm.

�Galvenā� tum�ie plaksti mazliet pacēlās uz aug�u. Viņ� lēnīgi nopūtās.

� Vai tu par manām abām pavēlēm?

� Vai tās, pēc tavām domām, sauc par pavēlēm? Tie ir divi lūzumi galvaskausā, divi dun�a dūrieni mugurā! ...

Bahirevs pagrozīja galvu, paraustīja cekulu, pēc tam sāka centīgi bāzt mazo pirkstiņu kādas maskas pusatvērtā mutē.

� Kāpēc divi dun�a dūrieni mugurā? � viņ� beidzot vaicāja.

� Kurā kursā tu studēji marksisma-ļeņinisma pamatus?

� Pirmajā.

� Vai tiki lasījis tādu teikumu: �Teorija kļūst par materiālu spēku, tiklīdz tā aptver masas.� �Aptver masas�! Vai tu saproti?

Bahirevam gribējās atbildēt ar visu savu rūgtumu: �Bet man ta�u nav iespējams gaidīt, kamēr mana ideja aptvers masas! Mani kuru katru dienu var padzīt no rūpnīcas.� Bet runāt par to nebija iespējams. Viņ� spēcīgi sāka dauzīt ar roku pret kādu aukstu, apaļīgi izliektu ģip�a veidojumu.

� Mēs nostādām katastrofiskā stāvoklī ar mums saistītās rūpnīcas, � Cubasovs sacīja.

� Bet vai mēs pa�i neesam katastrofiskā stāvoklī? � Bahirevs noskaitās. � Te jau ir galvenā starpība starp tevi un mani. Tu uzskati, ka mums rūpnīcā nav katastrofisks stāvoklis, es � ka ir! � Viņ� ar tādu spēku belza ar dūri pa ģipsi, ka sasita roku, un paskatījies ieraudzīja, ka dauza pa Veneras krūtīm. Kā dzelts viņ� atrāva roku un turpināja: � Jūs ar Valganu to noklusējat. Bet es nenoklusē�u!

� Neviens neko nenoklusē. Bet rūpnīcu pretī katastrofai ved tu. Ja mēs atteiksimies izpildīt dzelzceļnieku pasūtījumu, viņi atteiks mums pārvadāt virsplāna kravas. Kad Valgans saka, ka mēs pārvadājam kravas nevis uz platformām, bet uz labām attiecībām ar dzelzceļu, tad viņam ir taisnība.

� Tu esi partorgs, bet aizstāvi blatus 1

� Nevis blatus es aizstāvu, bet savstarpējas saistības, kas saskaņotas attiecīgās iestādēs.

Bahirevs pēk�ņi aprima.

� Redzi nu, cik labil Atbrauks Valgans un sacīs: �So putru ievārījusi nevis rūpnīca, nevis es, bet galvenais in�enieris, kamēr manis nebija. Es �o galveno in�enieri padzī�u!� Viss uz mana rēķina. Attiecības necietīs, un ari instrumentu ceham būs kļuvis vieglāk. � Viņ� runāja parastajā vienmuļajā balsī, bet, kad pacēla plakstus, acīs pazibēja ass, pārgalvīgs, smejo�s skatiens.

Cubasovs izslējās.

� Labi. Ja neatsauksi pavēles, apspriedīsim partijas komitejā. Es ziņo�u �ekai. Padomā!

Viņ� gāja uz durvīm.

Bahirevs redzēja rūpnīcas milzīgās iespējas tikpat reāli, kā mākslinieks redz vēl neuzgleznotu, bet jau visās detaļās izdomātu gleznu. Un, kā mākslinieks nevar izstāstīt neuzgleznojis, tā ari Bahirevs neprata izstāstīt, neradījis to, par ko domāja. Viņ� tikai baidījās, ka �īs iespējas paliks apslēptas zem pūra, un skumīgi domāja: �Lai mani rīt padzen, ta�u �odien es esmu jau izkustinājis rūpnīcu no sastinguma punkta.�

Galvenais in�enieris skatījās uz partorga uzrautajiem, stūrainajiem pleciem un saprata, ka zaudē draugu. Gribēja pateikt kādu jaunu vārdu, atrast kādu jaunu atrisinājumu, bet nespēja ne vienu, ne otru.

Durvis aiz Cubasova aizvērās.

Bahirevs palika viens. Pavēles bija parakstītas bez apsprie�anās ar kolektīvu, bez iepriek�ējas sagatavo�anās, � tā bija kļūda, un viņ� to saprata.

Bet Bahireva raksturs bija tāds: ja reiz iesākts iet pa ceļu, tad, lai notiek kas notikdams, jāiet līdz galam � jāiet līdz galam visur, pat kļūdās. Kā satrakots zirgs, lau�ņus sakodis, brā�as ar visu krūti pret dzīv�ogu, redzot un zinot, ka ievainos sevi līdz asinīm, bet apstāties vairs nevar, tā arī viņ� nespēja apstāties.

Bahirevs atgriezās �lākturītī�. Bērni gaidīja, Izdzēris pu-deli bor�oma, viņ� sarunājās ar bērniem un nepacietīgi lūkojās uz durvīm. �Kur tad viņa kavējas?�

Tinas vēl joprojām nebija, un viņ� staigāja pa verandu tik nemierīgi, it kā aizkavētos svarīgs darbs.

Beidzot atskanēja klauvējiens, un Tina ienāca. Bahirevs ieraudzīja viņas pelēki zilgano, acu krāsai piemēroto tērpu, gludi sasukātos matus un sajuta, ka atkal viss ir savā vietā.

Darbs, ko Tina vakaros strādāja �lākturītī�, un tējas dzer�ana bija kļuvu�i pierasti abiem.

Katru rītu Tina pamodās prieka jausmās. Viņā, pa�ai to nesaprotot, pamazām atdzima viss, kas reiz bija zaudēts. Bahireva viņa saskatīja cilvēku, kas dzīvei atdod visus savus dvēseles spēkus, un tā bezbailīgā cīņa gan biedēja, gan sajūsmināja Tinu.

No rītiem, miegainos plakstus vēl neatvērusi, viņa jau domāja par to, ka vakarā �lākturītī� gaida draudzība, kurai līdzīgu nav pazinusi, un bērnu mīlestība, kas agrāk bijusi sve�a. Tinai bija labi, un viņa ļāvās savam priekam, nedomādama par cēloņiem un būtību. Viņa sacīja Volodjam:

� Tas ir cilvēks, kur� vienmēr dara ko interesantu, un tāpēc ar viņu vienmēr ir interesanti.

Viņa aizliedza sev atcerēties dīvainās jūtas, ko reiz pārdzīvoja Kultūras pils lo�ā, un savas izbailes. Ne ar ko negribējās apēnot mierīgo, priecīgo un dārgo draudzību.

Agrāk glezno�ana Tinai bija tāda pati izprieca kā teniss un peldē�ana. Bet tagad viņa visur redzēja Sarķī�a galvu platajā atvērtā loga kvadrātā. Rūpnīcas panorāma kļuva laipna un silta kā māja. Sarķī�a apaļajā, bērni�ķīgajā sejiņā viņa meklēja Bahireva vīri�ķīgos vaibstus, kam jāiezīmējas nākotnē. Ilgi nespēja uzgleznot uz audekla līnijas, kas apvienotu sevī dēla jautrību un tēva noteiktību. �odien �ķiro�anas laukumiņā gāzes pūslī�a kontūrā viņai pavīdēja �ī nenotveramā līnija. Tina pieliecās zemāk. Pūslī�a līnija izliekta asi. �Manā zīmējumā lūpu līnija pārāk maiga, nolaidena,� Tina atskārta.

Sasveicinādamās ar Bahirevu, viņa vispirms paskatījās uz Sarķī�a un Bahireva lūpu līnijām. �Nu, protams, izliekums ir daudz asāksl Bet man gleznā tas izlīdzināts, tāpēc pazūd spēka izteiksme ...� Viņa steidzās pie audekla, bet Bahirevs bargi, it kā runa būtu par dienesta pienākumiem, jautāja:

� Kāpēc pusstundu nokavējāt?

Tina aiz prieka iesmējās. �Tātad arī viņ� gaidījis �o brīdi.�

Tina klāja galdu un skatījās te uz Bahirevu, te uz Sarķīti, te uz savu gleznu.

� Kādēļ jūs tā novērojat mūs? � Bahirevs vaicāja.

� Kad skatos uz Sarķīti, viņ� man atgādina jūs. Bet pa�laik skatos uz jums, un jūs atgādināt Sarķīti. Smaidāt glu�i tāpat kā viņ�. Un te... jums ir pat lāsumiņi. � Uz Bahireva tum�ās sejas pavasaros mēdza parādīties da�i vasaras raibumi. � Vai zināt, � Tina turpināja, � man liekas, ka bērnībā arī jūs esat bijis sarkanmatains.

� Iedomājieties tikai � patiesi! Es piedzimu sarkans kā burkāns, bet ļoti drīz kļuvu melnīgsnējs.

Tina vērīgi viņā palūkojās.

� Un man �ķiet, ka arī tagad da�reiz jūs iek�ēji sarkstat.

Viņ� atkal iesmējās.

� Tas arī ir pareizi. Es pats da�reiz jūtos sarkans līdz matu galiem. It īpa�i, kad runāju ar Uhanovu.

Lai kāds Bahirevam bija noskaņojums, Tinas tuvumā viņu vienmēr pārņēma vēlē�anās jokot.

Sārta gaisma krita uz baltā galdauta. No tālās krastmalas plūda �urp vēsums. Smiekli nomierināja Bahirevu. Kad viņ� bija kopā ar Tinu un bērniem, viss �ķita vienkār�āk.

� Tina Borisovna, ko jūs sacītu, ja kāds ņemtu un vienā rāvienā izmestu no instrumentu un veiduļu ceha visus pasūtījumus, kas pieņemti ārpus plāna, un uzdotu �iem cehiem rūpēties par rūpnīcas tehnisko apbruņojumu un citām tās iek�ējām vajadzībām ?

� Es teiktu: �No kurienes gan rodas tādi drosminieki?� Un vēl, � viņas skatienā pavīdēja nemiers, � vēl es piebilstu: �Labi gan neklāsies �im drosminiekam!�

� Bet rūpnīcai... klāsies labi? � viņ� jautāja klusi, ta�u pilns pārplūsto�as jautrības. �aurajās, piemiegtajās acis mirdzēja drosme.

Tina atbildēja jautri un bezbailīgi:

� Rūpnīcai? Rūpnīcai beigu beigās klāsies labi!

�Kāpēc visu �o nevar paņemt līdz uz māju?� Bahirevs pēk�ņi nodomāja. �Cik labi būtu, ja arī mājās valdītu �is vieglums un pārliecība, ka visi tevi sapratīs no pusvārda un atbildēs ar pusvārdu. Turklāt � ar īsto un uzmundrino�o pusvārdu!�

Viņam bija jāpārskata jaunie tehnikas �urnāli, bet negribējās �ķirties no �lākturī�a�.

� Tas jums sods par nokavē�anos! � viņ� norādīja Tinai uz �urnāliem. � Jums būs jāizturas klusu, kamēr es izskatī�u.

Viņa mierīgi nosēdās pie gleznas. Sarķītis un Aņa ieņēma savas pozas. Resnītis atzveltni snauda.

Bahirevs pār�ķīra lapas, ieklausīdamies �ukstos, kas atlidoja no �lākturī�a�.

� Strādājiet vien! Strādājiet! Kāpēc jūs visu laiku apstājaties? � Sarķītis �ukstēja.

� Es ta�u domāju ... � tāpat �ukstus atbildēja Tina..

� Par ko jūs domājat?

� Es domāju par to, kāpēc tev ir sliktas atzīmes vācu valodā.

� Garlaicīga valoda!

� Tss... Mēs traucējam tēti...

Tina turpināja tik klusi, ka Bahirevs nevarēja sadzirdēt, tādēļ viņ� teica:

� Runājiet, lūdzu, skaļāk, citādi man pārāk grūti noklausīties.

Viņa pasmaidīja un sāka runāt skaļāk:

__ Nepavisam nav garlaicīga, bet gudra un svinīga valoda. Paklausies!

Ober alien Gipfeln

1st Ruh�, In alien Wipfeln Spūrest du Kaum einen Hauch; Die Vdglein schweigen im Walde Warte nur, balde Ruhest du auch.

Viņa runāja lēni, un vārsmas sve�ā valodā skanēja kā klusa dziesma.

� Nu? Vai skaisti? Bet tagad pārtulko! Nu?

� Pāri kalnu galotnēm, � Bahirevs teica priek�ā.

� Ir miers, � nedro�i turpināja Sarķītis.

� Pareizi . .. Tālāk!

Sarķītis ar tēva un Tinas palīdzību pārtulkoja.

� Nu redzi, kā pārtulkojām-... Bet tagad paklausies, kā Gētes vārsmas pārtulkojis Ļermontovs:

Горные вершины

Спят во тьме ночной ...

�Pati tik trausla, bet balss ir zema, krū�u balss,� nodomāja Bahirevs. �Kāpēc man agrāk likās, ka tās ir skumīgas vārsmas par nogurumu?�

Tina runāja klusi, bet balsī bija jūtu un skaņu pilnība un maigums, un apvaldīts spēks, un tik dziļ� prieks, ka bail to saviļņot.

Nē, Tinas skandējumā �īs vārsmas nestāstīja vis par nogurumu, bet gan par to dārgo mieru, kas atnāk reizē ar dzīves pilnību un skaidrību:

Тихие долины

Полны свежей мглой ...

Tālu pilsētā, viņā krastā, pavīdēja pirmās, vēl bālās ugunis. Vakarblāzma dzisa, debesis kļuva gai�ākas un augstākas, un, tās atspulgodama, gai�āka kļuva arī upe. Augstu augstu dusēja maza mākoņu gubiņa uz plakana, zilgana pamata, bet blakus tai iezīmējās gai�s, mākonim līdzīgs mēness sirpis. Nakts nolaidās nevis kā aizkars pie noguru�ā guļvietas, bet kā kluss plīvurs pār laimi.

Не пылит дорога,

Не дрожат листы ... �

klusā, laimīgā balsī skandēja Tina.

Viņa jebkuros apstākļos iekaroja Bahireva uzmanību. Kā saruna ar Tinu, tā arī vārsmas remdēja to spriegumu, kura dēļ viņ� tikko bija dauzījis Veneras krūtis. Atgriezās parastā, nosvērtā neatlaidība. Kad Tina beidza skandēt, Bahirevs klusēja, raudzījās uz viņu un domāja. Viņa pagriezās pret Sarķīti:

� Nu? Bet tu saki � garlaicīga valoda ... Tikai, � viņa atkal bezbēdīgi iesmējās, � tikai �nicht� es nevaru ciest. Lasi tehnisku rakstu vācu valodā. Teikumi gari, aizņem gandrīz vai visu lappusi! Lasi: �Pie mums izgudroju�i to un to, to un to!� Lasi un priecājies: beidzot ta�u izgudroju�i! Tiec līdz teikuma beigām � un pēk�ņi, te tev nu bija � �nicht�! � Viņa atkal iesmējās, un visi smējās līdz. �� Izrādās, ka autors grib sacīt, ka nekas tāds vēl nav izgudrots. Tādas dusmas sarodas!

�Pat par vācu valodu viņa runā tā, ka prieks klausīties,� Bahirevs nodomāja.

Viņ� jau pazina �o Tinas īpa�ību: lai kam viņa pieskārās, viss sāka mirdzēt.

Tagad Bahirevs saprata, kā viņas gleznā radusies rūpnīca, kas �ķila kā lietus nomazgāta. Tā bija ar bērna acīm skatīta pasaule. Bet varbūt arī pasaule, ko cilvēks, kas atveseļojas no smagas slimības, ierauga tajā mirklī, kad apdzisu�ās krāsas atdzīvojas un iegūst jaunu spēku. Bahirevs atcerējās, ka bērnībā pēc �arlaka, pirmoreiz izgājis ārā no slimnīcas koridora, viņ� pēk�ņi apstājās, sagrīļojās, viņam aizrāvās elpa un aizmiedzās acis: visapkārt zaigoja gai�i zila, zaļa un oran�a pasaule!

Resnītis pamodās un sāka glausties ar miegaino sejiņu pie tēva kakla, lai noskūpstītu.

� Ej noskūpsti krustmāti Tinu! � Bahirevs klusi teica.

Dīvainā satraukumā viņ� skatījās, kā Resnītis uzcītīgi tipināja ar īsajām kājelēm, kā izstiepa rociņas pret Tinu un, kad tā pieliecās, apskāva kaklu un noskūpstīja uz vaiga.

Viņa bērns, viņa sūtnis, viņa aizliegtais maigums ... Sirds sāka dobji pukstēt.

Tina pacēla acis, abu skatieni sastapās, un viņas sejā strauji saplūda tum�s sārtums. Vai Tina saprata viņa neapzināto tieksmi un satraukumu? Un vai viņ� pats to saprata?

Ar neparastu skarbumu viņa atgrūda Resnīti.

� Nevajag! Tu mani traucē . . .

Seja kļuva izbiedēta un vainīga.

Viņi nespēja uzreiz atgūties. Tina sāka steigties un beidza strādāt agrāk nekā parasti. Bet atvadīdamās viņa sacīja ar apslēptu nemieru:

� Es agrāk bie�i gāju uz �Dinamo� stadionu, neizlaidu nevienu futbola sacīksti . . . Bet tagad! � viņa atmeta ar roku.

� Tagad jūs neejat?

� Mums rūpnīcā pa�iem savas sacīkstes. Kur nu vairs �Dinamo� stadions!

� Vai jums patīk skatīties, kā citi plē�as?

� Es esmu aktīva līdzjutēja. Man patīk, kad uzvar mana komanda.

Un tad viņa aizgāja. �oferis aizveda mājās bērnus. Tikai glezna palika �lākturītī�. Rūpnīca kā maija lietus nomazgāta. Rieta zeltainās krāsas pār upi. Nē, skaidrība jūtama ne tikai gleznā... Pēc īsās sarunas ar Karami�u viņam ari sirds kļuvusi vieglāka. Pieņemtais lēmums jau vairs ne�ķita tik traģisks. �Man patīk, kad uzvar mana komanda ...�

Lietavas skaloja fermas nespodros lodziņus. Lāses pilēja cauri jumta spraugām un krita uz kaulainajām govju mugurām. Anna vēlreiz paspaidīja Badīkles ļengano tesmeni. Govs pagrieza galvu, pa�ķielēja ar pārmeto�u skatienu: �Ko tu te velti noņemies ar mani?�

Tā sen vairs nebija Badīkle, un uz ragiem kā uz apsūnoju�a koka no vecuma bija izaugu�i repuļaini puni.

Anna nolaida noguru�ās rokas un bridi pasēdēja atpūzdamās, klausīdamās, kā uz jumta �abina apnicīgais, smalkais lietus. �Cik labi būtu tā aizmigti� Pārvarējusi snaudu, viņa piecēlās un pasauca biedreni:

� Ei, Vorobjihal . .. Braucam pēc ūdensl

� Kur nu tādā slapjumā!

� Vēl jau tikai sijā kā no sieta ... Kamēr gaidīsi, sāks gāzt spaiņiem . . .

Biedreni pierunāt neizdevās, un Anna aizgāja mazgāt pieliekamo. Viņa pavērās lodziņā � aiz miglaina lietus auta kā zvēri uzmestiem kūkumiem gulēja pakalni, un tum�ais me�s, kas auga uz tiem, izskatījās pēc saboztas spalvas. Tur Anna bērnībā lasīja avenes, jaunībā tikās ar līgavaini Jā�u. Tie gadi deva prieku pusei mū�a. Kad gaidīja vīru no frontes pārnākam, ticēja, ka sagaidīs to, apmīļos, padi�osies ar meitām. Apraudāja vīru un sāka gaidīt, kad varēs atgriezties pamestajā, bet mīļajā mājā. Atgriezās, nobirdināja asaras par nodedzināto ciemu un sāka gaidīt to brīdi, kad vecajā vietā pacelsies jaunas sienas. Kamēr cēla māju, sirds atkal atdzima, un viņa sapņoja, kā pēc da�iem gadiem lielajā, jaunajā istabā pie mīļotās meitas Da�as ieradīsies cilvēks, kas būs līdzīgs Ja�am. Bet kolhozs panīka. Da�as istabu vajadzēja izīrēt, pati Da�a pameta mājas, aizgāja pla�ajā pasaulē. Sapratusi, ka nav izdevies sagādāt meitai laimīgu jaunību, Anna nokāra galvu un pārstāja dzīvot gaidās. Un pagātne vairs nemirdzēja kā tāla gaisma, tā apdzisa, to aizsedza blāvs, miglains lietus plīvurs. Tagad viņai bie�i uzmācās dīvaini bezdomu brī�i: rokas un kājas strādāja, kā paradu�as, bet domas apstājās.

Anna mazgāja galdus un solus un pēk�ņi atskārta, ka aizmirsusies sen kasa ar nazi vienu un to pa�u vietu un tā jau kļuvusi dzeltena. Atcerējās, kā Da�a, apkopusi māju, priecājās: �Nomazgāju, nokasīju, kļuvu�i tīri kā medus.� Anna savā nodabā pasmaidīja: ��Kā medus.� Tā runā par soliem. Ir gan tam meitēnam valoda!� Pirmā Da�as vēstule bija gara, priecīga, otrā � īsa, starp rindiņām varēja izlasīt slēptu nemieru. �Kaut kur sitas kā putniņ� ar spārniem pret sve�ām sienām ...� Pierastās skumjas sa�ņaudza sirdi. �Citas mātes ir izaudzina, ir izauklē, izskolo ... Bet es savām meitām nekā neesmu spējusi sagādāt...�

Viņa palīdzēja vedējam Senam iecelt piena kannas un no pēdējās nolēja mazās kanniņās nedaudz krējuma sev un Seņam.

Tādās kanniņās visas slaucējas nesa pienu, kas pienācās par izstrādes dienām, bet tam parasti pieslacīja klāt krējumu.

Pabeigusi mazgāt, Anna apsēdās, lai apvīlētu marles aizkarus. Soļi un balsis lika viņai atgriezties īstenībā. �Atkal vakarējais ... atkal �is sijātājs,� viņa nodomāja. Vakar visu dienu fermā bija nokvernējis mazs, akurāts cilvēciņ�, uzmācīgs kā lietavas. Bet pieliekamajā telpā kopā ar zootehniķi Ritu un kolhoza priek�sēdētāju Mitņikovu ienāca nevis vakardienas kvernētājs, bet tas, kas reiz uz ceļa bija iesēdinājis Annu ma�īnā. Ar �o satik�anos viņ� bija iesējis Annas sirdī nemieru, bet pēc tam pazudis. Atcerējusies viņa pabrīnījās par �o nemieru: �Kādas gan cerības man toreiz radās? Kļuvu priecīga, it kā jauna būdama.�

Aprīlī apvienoja rajonus. Kurganovs iepazinās ar jaunajiem kolhoziem un braukāja pa tiem no rīta līdz vakaram. Rajons nebija no spējīgajiem. Lieti pārplūdināja laukus un apdraudēja gan sēju, gan rajona nākotni. Atgriezies rajona komitejā nosalis, slapj�, izsalcis, izspūris kā zvirbulis, Kurganovs sastapa Vostruhovu.

Vostruhovs tikko bija atbraucis no kolhoza �Dzirkstele� un atnesa parādīt pla�us, rūpīgi sagatavotus materiālus � izziņu, ziņojumu un lēmuma projektu.

Kurganovs pārlaida acis ziņojuma lapiņām: �Priek�sēdētājs Mitņikovs izturas bezatbildīgi... nerealizē kontroli... neiedziļinās ...� Pēc tam acu priek�ā paņirbēja lēmuma projekta rindas: �Uzlikt par pienākumu kontrolēt... Iedziļināties ... veikt pasākumus ...�

Kurganovs pievēra plakstus, lai neredzētu Vostruhovu un savaldītos. �Izziņa, projekts, lēmums... izziņa, projekts, lēmums,� viņ� klusībā atkārtoja.

Pārvarējis niknumu, viņ� paskatījās uz Vostruhovu.

� Igor Ļvovi�, vai tev patīk matemātika?

� Matemātika? � Vostruhovs brīnījās. � Kā to sa-prast?

� Es gribu, lai tu atrisinātu vienu uzdevumu. Tīri matemātisku. Cik gadu tu strādā partijas darbā?

� Deviņpadsmit...

� Ohol Deviņpadsmit gadusl Gadā ir trīssimt se�desmit piecas dienas, neskaitot garos gadus. Dienā tu apraksti ap divdesmit papīra lapu. Papīru mēs saņemam no Balahnas papīra kombināta. Gribu lūgt tevi aprēķināt papīra patēriņu tonnu kilometros.

Vostruhovs joku nesaprata.

� Nepiecie�amība spie�, � viņ� skābi pasmaidīja. � Grūtību daudz. Es sagatavoju jautājumu steidzamai apsprie�anai birojā. Centos dot izsmeļo�u materiālu ... Ko tad es vēl būtu varējis izdarīt?

� Rīkoties turpat uz vietas tā, lai vairs nevajadzētu steidzami apspriest. Es domāju, ka tuvākajā laikā rajona komitejā vispār nebūs nekādu sē�u.

� Kā tad tā?

� Nu tā. Nebūs � un vissl Ja kas jāapsprie�, izdari to uz vietas! Stiep uz turieni visus, ko vien vajag, � rajona izpildu komitejas, labības sagādes un dzīvnieku sagādes kantora pārstāvjus .. .

� Bet kolhozs ir pavisam nolaists. Apkaunojo�i zema produktivitāte � gan ra�as, gan izslaukumi, gan dējība ...

� Nu, lūk! � Kurganovs teica. � Vajag to paaugstināt. Tie�i tādē] jau tu uz turieni braukā.

Vostruhovs pasmaidīja un paraustīja plecus.

� Jūs gribat, lai ar manu iera�anos paaugstinātos ra�as, izslaukumi, dējība?

� Gribu... Tie�i tāl Beidzot tu mani esi sapratis.

* Vostruhovs piecēlās.

� Es esmu rajona komitejas sekretārs, bet ne kolhoza priek�sēdētājs, ne agronoms, ne zootehniķis un, piedodiet par izteicienu, ne bullis, ne gailis, ne amonija salpetris. Un gribētu par nopietnām lietām runāt nopietni. Var jau būt, ka man deviņpadsmit gados radies nepareizs priek�stats par partijas darbu.

� Jā. Nepareizs.

Vostruhovs atkal noplātīja rokas.

� Nu, tad iemāciet, kā pareizi strādāt.

�Vajag nevis iemācīt, bet no jauna apmācīt. Tas ir grūtāk,� nodomāja Kurganovs. Viņ� redzēja, ka vārdi no Vos-truhova atlec kā lodes no tanka, kam stipras bruņas. �Ar vārdiem viņu nepārveidosi. Vajadzīgi darbi. Jā, smagos gadījumos vislabāk pārliecina personīgs piemērs.�

� Es do�os pats uz �o kolhozu.

Kad Vostruhovs gāja ārā no istabas, Kurganovs ievēroja viņa mugurpusi. Pakausis, kakls, pleci bija dīvaini stīvi. Visa mugura liecināja, ka aiziet atbildīgs darbinieks, kam nepiedien bez jēgas grozīt uz visām pusēm savu pakausi.

Un tā nu Kurganovs atradās pieliju�ajā sād�iņā, fermā, kam jumts vienos caurumos kā siets. Turpat priek�sēdētājs ar puspliko galvvidu un sprogainā zootehniķe Somova.

Par priek�sēdētāju kolhoznieki runāja tā: �Agrākais zaga pats, bet citiem nelaida, �im te sirdsapziņa neļauj pa�am ņemt, toties �iepj visi, kam tik nav slinkums...�

Zootehniķe Somova tehnikumā trīs reizes bija izkritusi eksāmenos, un, kad beidzot tos nolika, visi labie kolhozi jau bija sadalīti, viņai palicis vissliktākais.

� Nu, pamēģināsim kopīgiem spēkiem tikt skaidrībā ... � Anna izdzirda atbraucēja mo�o balsi. Tas runāja skaļi un traucēja viņai klausīties, kā līst lietus. Ko gan varēja pateikt atbraucējs? Bet lietus, kas brāzmām ieslīpi sitās lodziņā, stāstīja, ka vēj� kļuvis mainīgs un pū� yairak no tās debess puses, kas skaidrojas, ka nakti, ja dievs dos, izdzenās mākoņus, ka rit varbūt būs silta diena.

Reizumis līdz apziņai nonāca atsevi�ķi aprauti teikumi:

� Jūs, zootehniķe, esat pārliecināta, ka plāns nav reāls? Kāpēc tad jūs tā plānojat?

� Bet kā es citādi varu plānot? Mums ta�u no aug�as noteikti divi tūksto�i litru.

� Tikai tas, kas neciena sevi kā speciālistu^ var tā rīkoties ...

�Sijātājs ... sijātājs ...� domāja Anna. �Arī vakarējais tāpat. Arī aizvakarējais tāpat. .. Bet ārā ta�u kjūst gai�āks. Būtu rīt labs laiks, paspētu vēl iesēt vasarāju.�

� Zootehniķis pats govij silē negulsies! � Rita sacīja skaļi.

� Tas jau arī nav vajadzīgs. Bet, jo mazāk ir lopbarības, jo prātīgāk tā jāizlieto. Nevar ta�u dot visām vienādi! Sakiet, � kura govs atnesās pēdējā?

� Ak, es jau aizmirsu! �urnālā ir ierakstīts.

�Sarķe atnesās,� Anna nodomāja.

� Cik tā deva piena?

� Kas tad to zin ...

� Tie�i jums, zootehniķei, tas jāzina. Es jums kazuis-tiskus jautājumus neuzdodu.

Balsis atkal sāka dūkt ko nesaprotamu, un Anna atkal pārstāja klausīties. Ta�u vīrie�a vārdi neatlaidīgi laiku pa laikam aizdzina snaudu un traucēja viņu.

�Ko viņ� tā �u�ina? Ko grib panākt?... Kā mu�a pret rūti . . . sitas ... un sitas .. .�

Sāka �aukstēt �urnāla lapas.

� Nu, un �ī Badīkle? Tā ta�u dod mazāk par kazu.

Izdzirdusi par Badīkli, Anna pacēla galvu.

� Redzams, tiek aizlaista, � Rita paskaidroja.

� No kāda datuma jāaizlai�?

� Pie mums zootehniķe strādā tā, ka nevienam nav ne ziņas, ne miņas, kad govis jālai� ciet, kad tām jāatnesas, � priek�sēdētājs teica.

� Kā tad tā? � Kurganovs jautāja Ritai.

Rita nopūtās:

� Mums bullis pārāk bra�s jauneklis. Kā ierauga govis, tā visus aiz�ogus izārda. Cik rei�u neesmu teikusi priek�sēdētājam: �Aiz�ogo stiprāk!�

Zootehniķe un priek�sēdētājs sāka ķīvēties. Annai nepatika strīdi, un, lai abus nomierinātu, viņa gribēja sacīt: �Ba-dīkle jau ir ālava un nav ciet jālai�. No vecuma beidzas nost.*

Bet atskanēja vārdi: �Pirmrindnieku pieredze... Plāna izpilde...� Un Annai atkal sāka likties, ka pret rūti sitas nemierīga mu�a.

Anna atjēdzās, kad atbraucējs uzrunāja tie�i viņu:

� Sakiet, � vai arī jūs bijāt kolhoza �Sociālisma cietoksnis� fermas?

Anna kopā ar citām slaucējām nesen bija aizbraukusi uz slaveno kolhozu, bet fermas uz viņu nebija atstāju�as nekādu iespaidu. Tur viss likās pārāk sve�s, pavisam citāds nekā pa�u mājās, neaizsniedzams.

Viņa gurdi atteica:

� Mūs aizveda gan tur.

� Ko tu tā atbildi kā negribēdama? Vai tev nepatika, vai? � priek�sēdētājs tincināja.

Annai negribējās runāt, bet visi gaidīja atbildi.

Viņa atbildēja neskatīdamās, galvu nepacēlusi:

� ... Skan kā zvārguļi aiz kalniem ...

Paņēmusi savu piena kanniņu, viņa devās uz durvīm.

Pirms sāka sūtīt slaucējas uz kolhozu �Sociālisma cietoksnis�, Kurganovs bija pacenties, lai tur viss būtu iekārtots, cik iespējams, lieliskāk, � pats palīdzēja sadabūt slauk�anas zālei keramikas flīzes un baltus plafonus. Staigāja pa fermu, tīksminājās un priecājās: �Lai nu tikai brauc �urp, mācās, smeļas iedvesmu!�

�Te tev nu bija iedvesma!� viņ� pēc ieraduma ironizēja par sevi. �Tikai �zvārguļi� un turklāt vēl �aiz kalniem�. Sūtīt no �ejienes uz turieni ir glu�i tas pats kā pārcelt no pirmās klases tie�i uz desmito. Bet kā citādi? Nevar ta�u atvērt pirmās pakāpes lopkopības fermas un otrās pakāpes lopkopības fermas? Jeb vai vest uz �ejieni labākos no turienes? Jā! To pa�u Ļizavetu. Komuniste. Gudra sieva. Lai parāda, ko var izdarīt ar �iem lopiem �ādos apstākļos.�

Kad Anna bija savedusi ūdeni un posās uz māju, tie trīs atkal parādījās fermā un nāca pie viņas.

�Atkal tas uzbāzīgais. Nu ko viņ� �u�ina pa tuk�o?�

� Sī te ir tā ... Badīkle ... � Anna dusmīgi sacīja.

� Jūs par to zīlējāt: �Ir vai nav apgāju�ies.� Smiekli nāk klausoties! Veca un vaislai nederīga! Tai vairāk caurejas nekā piena ...

� Kādēļ tāda govs jāmitina?

� Un sen jau arī būtu nokauta, ja tā bijusi govs. Bet �ī ta�u nav govs, tā ir �lopu skaits�!

� Kāpēc tu muldi tik aplam? � ierunājās priek�sēdētājs.

� Zootehniķe ta�u paskaidroja: �Lopu skaitu ar likumu aizliegts samazināt!� Mēs tā arī to saprotam: govis tur pienam, bet lopu skaitu � lai būtu likumā paredzētais astu skaits!

Annas bālie vaigi kvēloja. Kurganovs redzēja, ka viņa ir saskaitusies, ta�u �ī skai�anās bija labāka nekā snaudulīga vienaldzība.

� Visu vainu uzgā� zootehniķei, visu tikai zootehniķei! � Rita uzbruka Annai. � Bet kas tev liedz rīkoties ar savām govīm, kā gribi? Būtu devusi vienai vairāk, citai mazāk.

Rita bija saniknota. Nicīgi paskatījusies uz viņu, Anna nodomāja: �Būtu dievs cūkai ragus devis, tā nu gan badītos!�

Kurganovs nejau�i pagrūda ar kāju piena kanniņu, kas bija paslēpta pie sienas starp spaiņiem. Biezs, dzelteni balts krējums lēni izplūda pa mēslaino celiņu.

� Vai redzat? � Rita jautāja Kurganovam. � Vēl nav pat satumsis, bet jau sagādāju�as ko stiept uz mājām! Ar tādiem cilvēkiem ir jāstrādā. Bet visū tikai uzveļ zootehniķei. Kam tā kanna pieder?

Uz Annas nosarku�ajiem vaigiem parādījās divi balti plankumi. �Kā sals būtu ķēris!� Kurganovs nodomāja un saprata, ka krējumu zagusi viņa.

� Gan es uzzinā�u, kam tā kanna pieder! � Rita nerimās.

� Man.

Anna pacēla apgāzto trauku un devās ārā no fermas, iemīdama krējumu celiņa mēslos.

Pateikusi, ka nejūtas vesela, viņa palūdza kaimiņieni vakarā izslaukt govis. Gulēt aizgāja agri, bet aizmigt nevarēja. Klausījās, kā aiz loga auro vēj�, un domāja:

�Cik labi, ka Da�a nav te! Nav jāpieredz mātes kauns.� Viņa atmeta no sejas karstos, cietos matus, grozīja galvu uz spilvena. �Nav man ko kaunēties, nav! Vorobjiha pa tumsu litriem stiepj mājās. Uz tirgu nes. Bet es neslēpdamās, visiem redzot, paņēmu pu�krūzīti meitenēm. Krējuma krūzīti visi ieraudzīja, bet to neviens neredz, ka nez kuro gadu pa �etrsimt izstrādes dienām izstrādāju, bet pretim saņemu tikai gra�us. To neredz! Izstrādes dienās ir mana sirdsapziņa, nevis piena kanniņā. Un tomēr kauna darbs. Ak, cik nelāgi! Sirdsapziņa tikpat kā ļauna slimība. Un viss viņa � tā liel-galvja dēļ. Būtu jel aizgājusi ātrāk uz māju! Visu laiku nāca miegs, bet tagad ne nakti nespēju aizmigt. Uzplēsa vecas rētas, satrauca sirdi �is neatlaidīgais varjags.�

Rīts atausa dzidrs, kā lietū nomazgāts, ar ziliem palu ūdeņiem uz laukiem, ar izmirku�as zemes taukainu, leknu spīdumu.

Anna domāja, ka viņu izsauks pie priek�sēdētāja, kauninās un sodīs. Viņa ieradās fermā, sagatavojusies uz visļaunāko.

Neviens viņu neizsauca, bet slaucējas bija uztrauku�ās. Annai pavēstīja, ka vakar notikusi valdes sēde; Sena tur pastāstījis, ka viņa nesot uz mājām mazāk nekā citas, bet Ritai piegādājot pienu ar lielām kannām. Rita raudājusi un taisnojusies, ka neņemot sev, bet traktoristiem. Valde nolēmusi slaucējām aprēķināt izstrādes dienas nevis pēc govju skaita, bet pēc izslaukuma, un saplānoti izslaukumi no katras govs. Kas izslauk�ot vairāk, tai izsnieg�ot papildus vienu litru par katriem se�iem virsplāna litriem. Nopelnīto pienu nolēmu�i izsniegt noteiktās dienās. Pārējās dienās uz fermu kanniņas nest aizliegts. Vecās, nederīgās govis nokau�ot, bet lopbarību izsnieg�ot ar svaru. Putnu fermu trīs dienas pārbaudī�ot sabiedriskie kontrolieri. Jaunumu bija tik daudz, ka Anna nespēja tos visus uzreiz izprast.

� Nu gan viss ar kājām gaisā! Tīrā Sodoma! � viņa sacīja, bet klusībā ļauni nopriecājās: �Netirgos vairs Vorob-jiha un Ustiņja zagtu pienu un olas. Beigusies zaļā dzīve.� Ta�u tūdaļ pat rūgti nodomāja: �Arī es vairs nevarē�u savas meitenes palutināt. Būtu ātrāk atnesusies mana Gaidaļa!�

Anna vēl nebija paspējusi aptvert, kas uz labu un kas uz ļaunu, kad priek�sēdētājs atveda pilsētnieciski ģērbu�os sievieti.

Anna bija tā pieradusi pie �pārstāvjiem�, ka nepievērsa tai uzmanību. Bet, kad vie�ņa novilka mēteli, uzģērba virsvalku, viņa pazina, ka tā ir kolhoza �Sociālisma cietoksnis� slaucēja.

Atbraucēja bija tukla melnace, bet kustējās raiti un, �ķita, priecājās kā par savu pilnīgo augumu, tā vieglo gaitu.

Izgludinādama virsvalka krokas, viņa pakustināja spēcīgos plecus, pasmaidīja un sacīja skanīgi, sprigani:

� Labdien, sievas! Tā laikam ir jūsu rekordiste Skaistule? Esmu dzirdējusi ļaudis par to runājam, esmu dzirdējusi.

Viņa veikli paķēra blakus stāvo�o soliņu un nosēdās pie Skaistules līdzās Vorobjihai.

Annai dūrās acīs, ka vie�ņa visu dara ar labpatiku: ir virsvalku uzģērbj, ir plecus pakustina, ir staigā, ir sarunājas.

Slaucējas sanāca pulciņā ap vie�ņu, bet viņa, nemaz nesamulsdama, jautri stāstīja:

� Ganāmpulkā jums pamatā ir Holmogoras lopi un arī bullis holmogorietis pavisam labs. Sķirnība � tas, protams, ir no-ozīmīgs, ko-olosāls jautājums! � Izrunājot vārdus �nozīmīgs, kolosāls�, viņa iespaidīguma pēc piemiedza tum�ās acis, pa�ūpoja galvu un tā uzsvēra burtu �o�, ka vārdi ripoja uz �iem �o� kā uz riteņiem. � Jūsu lopi nav tik slikti, cik nolaisti. Barības trūkst? Ganības purvainas? Zinu, zinu. Zema vieta, aug kreimenes. Kad biju meitene, pati pēc kreimenēm skrēju, ar pu�ķī�iem pilsētā tirgojos. Pilsētā parasti priecājās: �Ak, kreimenes! Ak, cik jauki smar�o! Ak, kāds pārdzīvojums!� Mūsu kolhozā tagad purvi nosusināti, mitru vietu palicis mazāk un arī kreimeņu mazāk. Bet pie jums, redzams, līdz pat �im laikam klanās kreimeņu priek�ā. �Kreimenīt mīļā, glāb nu!�

�Ņipra gan,� Anna nodomāja. �Tiem aizkalnie�iem visiem valoda �ķiras.� Bet atbraucējas rokas jau sniedzās pēc Skaistules tesmeņa.

� Tikko kā izslaukta? Kādu masā�as metodi lietojat? Nemaz nemasējat? Vai tie�ām jums nekas nav izskaidrots? Kā tad bez masā�as? Darbam ar tesmeni ir no-ozīmīga, ko-olosāla loma!

Anna brīnījās par vārdiem �darbs ar tesmeni�. Bet vie�ņa lieti�ķi turpināja:

� Nu, paskatieties, sievas . . . Vispirms apkārt, �itā te ... Tad �ķērsām � �itā... Vienreiz, otrreiz... Vienreiz, otrreiz ... Un tagad dziļāk ... Pats taukums ir tur, dziļāk.

� Spaidi, cik gribi, pupi ir tuk�i, � Vorobjiha izteica savas �aubas.

� Nu tad paskatīsimies. � Pabeigusi masēt, viņa pieprasīja: � Dodiet nu �urp slauktuvi!

Visiem par brīnumu, nupat izslauktā govs brīvi deva vēl gandrīz glāzi piena.

Atbraukusi slaucēja staigāja no vienas govs pie otras. Anna, diezgan noskatījusies, pati aizsteidzās pie savām go-vim, pati sāka masēt tesmeni un izslaukt pārpalikumus.

� Pareizi! � runīgā vie�ņa viņu uzteica. � Dziļumā ņem maigāk, bet dziļāk. Tu esi nadzīga! Ātri iemācījies. It kā visu mū�u būtu masējusi. Kā tevi sauc? Anna? Bet mani Ļizaveta... Trakoti noliesēju�as tavas govis. Pēc kara mums atdzina no evakuācijas vēl vājākus lopus nekā jūsējie, � viņa stāstīja, atsēdusics ērtāk uz soliņa. � Kājās neturas, pupi apsaldēti, kauli gandrīz vai ādu ber� pu�u. Vedu dzirdīt � lejup no krasta noiet, bet aug�ā netiek � spēka nav. Ar zirgu vedām. Un barības nebija. Ko lai nu iesāk?

Slaucējas, pūlītī saspiedu�ās, klausījās.

� Nu, ko tad tu darīji? � Anna steidzināja Ļizavetu.

� Mums bija kartupeļi... Ņem�u, domāju, un pamēģinā�u. Sākumā nevienam pat neteicu. Baidījos ... Skatos � ēd! Cauri neiet. Sāka celties kājās. Maut kā īstas govis... Līdz tam jau pat nemāva.

Anna atcerējās slauk�anas zāli un apbēra Ļizavetu ar jautājumiem:

� Un cik gados jūs sasniedzāt savu tagadējo stāvokli? Ar ko sākāt, kā panācāt?

Vakarā Anna gatavoja savām govīm kartupeļus, bet Ļiza-veta palīdzēja. Istaba �ķita krā�ņāka no Ļizavetas melnajām acīm, sārtajiem vaigiem un jautrās valodas. Ņu�a un Lū�a liptin lipa vie�ņai klāt un aptaustīja tās matus, plecus, blūzi.

� Kā tad jūsu kolhozs tā nogājies? � Ļizaveta vaicāja.

� Nu, priek�sēdētājs ir vāj�, bet jūs pa�i?

� Ko nu mēs pa�i! Zināms jau ... � Anna drūmi iesmējās. � Ko septiņi tikko spēj kalnā uzvilkt, to no kalna lejā viens pats var nogrūst...

� Bet būvējaties tomēr diezgan daudz. Braucu pa pakalnu, skatos � vesela iela jaunu mājiņņ. Vai būvbrigāde strādā, vai citādā veidā organizējāt celtniecību?

Anna atkal iesmējās saraustītus, sausus smieklus.

� Priek�sēdētāju katru gadu mainām, tā visa mūsu metode. Ievēlam priek�sēdētāju, kolhozu �is nepaceļ, bet māju gan sev uzceļ. Ievēlam citu. Un tas tāpat. Se�os gados se�i priek�sēdētāji un, paraug vien, vesela iela ar jaunām mājām.

Ļizavetai, redzams, nepatika Annas drūmie smiekli. Viņa sarauca pieri. Blakus, putnu fermā, pēk�ņi cits caur citu sāka dziedāt vairāki gaiļi.

� Ko tad tie gaiļi jums tik me�onīgi brēc?

� Komisiju apdzied ... � negribīgi atsaucās Anna.

Pēc pusstundas nogurusi un sasarkusi pārnāca Gapa; viņa kādreiz bija beigusi putnkopības kursus un tāpēc tagad izvirzīta vistu komisijā. Viņa uzbudināti stāstīja:

� Dienu no dienas, dienu no dienas ne vairāk kā 70 olu. Bet mēs � durvīm atslēgu klāt un zem kontroles. Simt desmit olas, lūdzul Kā tad tā? Pērkļi netīri, nekas nav pēc noteikumiem ... Pati visu dienu kopā ar namdariem pērkļus laboju ... Putni ir jā�ēlo ...

� Nē, es mīlu govis ... Mīlu govis, dari, ko gribi, � labprāt atsaucās Ļizaveta. � Govis � tas ir no-ozīmīgs, ko-olo-sāls jautājums.

Anna klausījās sievie�u jautrajās valodās un skuma.

Kad Gapa iegāja savā istabā, Ļizaveta ērti novietojās pie galda, atbalstīja galvu ar abām pilnīgajām rokām un nopietni sacīja:

� Es tā skatos uz tevi... tu esi ij vērīga ... ij izmanīga . .. Tikai ... � Viņa apklusa.

� Kas tad ir? Pasaki līdz galam!

� Tikai tu kaut kā . .. � Viņa ielūkojās Annai tie�i acīs. � Tu ne īstā reizē skumsti, ne īstā priecājies. Laikam daudz bēdu esi pieredzējusi?

� Gana man bēdu, gana pusbēdu bijis, � Anna apstiprināja. � Bēdas pārcietu. Ta�u pusbēdas mani sagrauza . . <

� Tā gadās, � Ļizaveta piekrita, � tā gadās ...

Abas brīdi paklusēja. Anna nopūtās.

� Bet tevi, redzams, dzīve lutina.

� Visādi ir gājis. Atbraucām no evakuācijas � ciemā ne akmens uz akmens nebija palicis. Biju vājāka nekā tu.. . Bet man bērni. �etri gabali. Gaudoju . .. Vai nu bez tā. Izgaudojusies domāju: ko tagad darīt? Ja kaktā nolīdīsi � galīgi pazudīsi! Gāju pie citām sievām. Savācu tās ap sevi. Viena darbs � piliens jūrā, kopīgs darbs � kalnus gā�! Vispirms �ā tā sacēlām fermas, tad gājām izkarot piemērotu priek�sēdētāju... Izcīnījām vislabāko no visiem. Kopā ar viņu mitinājāmies zemnīcās, bet fermas un sakņu pagrabu uzcēlām. Otrā gadā sākām būvēt mājas. Mazpamazām � un tikām uz kājām ...

� Toties tagad ar ma�īnām ij slauc, ij mazgāt Nu vairs nav ko bēdāti

Ļizaveta sasita plaukstas.

� Un kādas vēl bēdas. Annu�kal Mēne�a plānu neesmu izpildījusi! Bet esmu ta�u partijas biroja locekle. Par mani avīzēs rakstīts. Kā lai mana sirdsapziņa to panes, ka plāns nav izpildīts?

� Kā tad tu tā?

� Ekskursijas vainīgas. Pie mums ta�u �opavasar braukā no visa rajona. Bariem vien. Cilvēki samulst, kur nu vēl govis! Es zinu, kāpēc ļaudis brauc, un ij tad kļūstu nemierīga. Bet govij iemeslus neizskaidrosi. Kāpēc, kādēļ apkārt tāda kņada � govij to neiestāstīsi. Sī nedod plānoto izslaukumu. Bet man kauns cilvēkiem acīs skatīties. Un aizvakar vēj� izgāza stabus, vadus pārrāva, visa mūsu mehanizācija apstājās. Sēdies klāt, lai slauktu ar rokām, � spārdās. Dzirdinām no spaiņa � nedzer, kulturālas kļuvu�as! Dod �īm vakuumu, dod automātiskās dzirdinā�anas traukus! Tikko savedām kārtībā vadus, klāt cita nelaime: atbrauku�i amerikāņi. Rādi viņiem slauk�anas zāli � nefotografē. Elektrisko mazgā�anas ierīci � nefotografē. Visas mūsu slaucējas staigā tīras, nevienu nenofotografēja. Bet te, kā par nelaimi, pie fermas no lietiem sakrājusies peļķe, un viens no vedējiem, tāds vējagrābslis, paklupis uz visām �etrām. Tad nu �o uzreiz ar diviem aparātiem noknipsēja. Kaut vai raudi! Jāsaka, pa�u korespondenti ari atgadās slikti cilvēki. Tu fermas tikpat kā ar mēli izlaizi � viņu tas neinteresē. Atrod kādā kaktā mazu nekārtību un nu tik ņemas skribelēt! Di�ojas ar to, ka uzgājis. Sak, redziet, cik es esmu gudrs! Nu, ja mums arī pagadās kāds slikts cilvēks, citi ta�u ir kārtīgi. Bet kā tie amerikāņi metās fotografēt mēslus � tīri nelabi kļuva! Izbazūnēs visiem amerikāņu darbaļaudīm � sak, re, kādi tad nu ir Padomju Savienībā tie vislabākie kolhozi. Tas ir tik nepatīkami!

Anna sāka klāt galdu, bet Ļizaveta mācīja m?itenēm darināt me�ģines.

Kad bija paēstas vakariņas un meitenes apguldītas, Ļiza-veta posās pie miera un atraisīja tum�os matus.

Mājā viss apklusa. Aiz sienas gulēja Mihails ar Gapu, uz krāsns jau sen krāca vecaistēvs, mierīgi elpoja meitenes. Lampa meta blāvu gaismu, smagas ēnas biezēja kaktos, krita uz Ļizavetas apvītu�o seju, padziļināja tajā visas rievas. Aizkrāsnē ie�irkstējās circenis. Ļizaveta pasmaidīja, un pazibēja balti zobi kā jaunai meitenei.

� Tev ir circenis? Vai, kā man patiki

� īpa�i pie kaimiņiem sameklēju. Bez circeņa jau māja nav māja ... � atsaucās Anna, brīdi klusēja, tad apvaicājās: � Vai tev bērni jau lieli?

Viņa pamanīja, kā saspringa Ļizavetas seja un sakniebās lūpas.

� Jau līgavas... � Atskatījusies uz meitenēm, Ļizaveta paliecās uz Annas pusi un klusā, bet stingri nosodo�ā balsī teica: � Man vajadzētu meitas izdot pie vīra, bet es pati taisos precēties. Re, kur tā nelaimei

� Kāpēc tad nelaime?

� Kā tad nav nelaime? Un no meitām ari kauns. Viņ� ta�u par mani jaunāks. Pati saprotu, ka cilvēki smiesies. Divus gadus turējos. Domāju, ka atstāsies. Nekāl Skrien pakaļ tāpat, kā skrējis. It kā jaunu skuķu trūktu. Ak tu kungs! � Anna izbrīnījusies ieraudzīja, kā Ļizavetas tum�ās skropstas pierie�as ar lielām asaru lāsēm. � Un es jau arī. .. neesmu no māliem taisīta . .. Esmu dzīvs cilvēks.

Acīs viņai bija lasāms nevis padzīvoju�as sievas, bet tāds kā jaunavas �ēlums. Raudāja viņa tikpat aizrautīgi, kā runāja un kustējās. Annai pēk�ņi sagribējās tādu pa�u asaru, un viņa atkal klusībā pabrīnījās: �Asaru dēļ apskau�u.�

Anna negulēja jau otru nakti.

Viņa juta, ka sāku�ās pārmaiņas, un netika skaidrībā, vai tās uz labu vai ļaunu. Biedēja stingrība fermās, plāno�ana �pēc govīm�, interesēja papildapmaksa, un priecināja tas, ka slauks tikai divreiz dienā.

Ļizaveta miegā nopūtās, laikam bēdāja savas bēdas. Anna klausījās vie�ņas nopūtās un domāja: �Viņa tikpat veca kā es, tāda pati atraitne, bet visa dzīve tai citāda. Par ko viņa bēdājas? Par to, ka kolhozam cels neslavu amerikāņu acīs! Kādēļ raud? Tādēļ, ka vīrietis lenc tik neatlaidīgi kā jaunu meiteni! Ja es būtu �ā vīrie�a vietā, es arī viņu ne pret vienu jaunu mei�u nemainītu. Sī sieva dzimusi zem laimUP⁸ zvaigznes.�

Annai gribējās domāt, ka viss ir atkarīgs no likteņa, bet domas aizritēja citu ceļu. �Es tikai sapņoju, kā pa�ai izkulties, kā savu māju uzcelt. Bet Ļizaveta? Kop� pirmās dienas pulcināja ap sevi sievas. Viena darbs, viņa saka, piliens jūrā, kopigs darbs � kalnus gā�... Es esmu kā mirusi, bet viņa par sevi saka: �Esmu dzīvs cilvēks.� Kas nu kuram no dzim�anas nolikts.�

Anna gan pūlējās, ta�u nevarēja iedomāties Ļizavetu kā vienluļu cietēju. Neapmierināta ar sevi, viņa strauji pagrozījās gultā un nopukojās: �Nu, kas gan man uznākusi par apmātību? Agrāk mocīja miegs, bet tagad māc bezmiegs 1 Viss sākās ar viņa � tā lielgalvja parādī�anos! Oaiļi � ij tie viņa dēļ satrūku�ies. Lielgalvis apgāza piena kanniņu, sadomāja plānus katrai govij, atveda Ļizavetu ... Viņa dēļ otru nakti domas miera nedod! Lielgalvainais urdītājs!�

Bet tagad pat pukodamās Anna to vairs nesauca par �varjagu�.

Kurganovs �ai brīdī stāvēja pie mājas, kurā bija apmetu�ies traktoristi, skatījās tīrajās, melnajās, zvaig�ņu graudiem piebārstītajās debesis un klausījās, kā ķīvējās saimniece ar priek�sēdētāju.

� Tevis dēļ traktoristi izklīdu�i pa savām sād�ām! � pārmeta priek�sēdētājs. � No rīta jāsāk sēja, bet kur tu tos tagad sameklēsi? Visapkārt dubļu jūra � ne iziet, ne izbraukt!

� Ak �itā! Ak manis dēļ! � kliedza pustumsā neredzamā saimniece. � Es jau tā viņiem namdaru pienu izēdināju. Aizeju uz fermu, tur saka, pienu slimnīcai atdevu�i. Manis pēc, velns viņus rāvis, tos slimos. Traktoristi ir veseli kā zirgi. Tie prasa ēst! Bet kur lai ņemu? Es jau neesmu govs...

� Būtu nākusi pie manis, � priek�sēdētājs sacīja, aizgriezdamies no Kurganova. Viņ� uz Badīkles nokau�anu bija iedzēris un tagad baidījās uzpūst elpu rajona komitejas sekretāram.

� Tev jau staigā, staigā nopakaļ, kamēr atmet ar roku. Agrāk vismaz Rita, zootehniķe, saprata, kas par lielu. Nule, aizeju, skuķis gaudo, runāt negrib. Tu biji aizdzinies uz tre�o brigādi. Metos uz putnu fermu, domāju, sak, izlūg�os traktoristiem olas kultenim. Putnu fermā staigā komisija, vistas jo� pāri sētai. Visu kolhozu satracināju�i... Bet tagad, �e tev nu bija, es tā vainīgāl

� Es tev saku ... � priek�sēdētājs sāka murmināt, ta�u saimniece viņu pārtrauca:

� Bet es tev saku, ka neviens kārtīgs traktorists pie tevis nestrādāsi Vienīgi Medvedevs tev der. Vietējais, un viņam ir Gapka. �Ausma� tev no fermas putnus uz kredītu pārdeva. Kāpēc neņēmi?

� Viņi tikai gaiļus vien gribēja iesmērēt...

� �Ausmā� traktoristiem vistas gaļu vāra, bet �Cietoksnī� lauku apmetnē pat kotletes cep!

� Pilnīgu ēdienu karti, tādu kā pilsētniekiem, mēs, protams, neesam spējīgi sastādīt, � priek�sēdētājs teica.

�Ak, atcelt, atcelt no darba viņu vajag!� Kurganovs nodomāja. �Maz, maz esmu panācis. Vistu kūtī tracis, zooteh-niķe raud, traktoristi izklīdu�i kur kurais. Un to sauc par organizē�anu!�

� Zini ko, � viņ� uzrunāja priek�sēdētāju. � Pilsētas ēdienu karti no tevis neviens neprasa, bet rīt lai traktoristiem būtu no Badīkles gaļas izvārīta skābu kāpostu zupa un ari gaļa ar kartupeļiem. Viss galerts lai būtu tīrumā, traktoristu brigādei! Citādi mēdz būt tā: kauli traktoristiem uz lauka, bet gaļa un receklis vienam otram uz galda, ko uzkost pie �ņabja! Tūlīt sēdies manā ma�īnā, brauc pēc traktoristiem!

No rīta Kurganovs devās uz MTS un pa ce]am gribēja ieskatīties arī atpaliku�ajā kolhozā �Trieciennieks�. Rajona komiteja ieteica to pievienot kaimiņu kolhozam � �Sociālisma cietoksnis�. �Trieciennieka� ļaudis jau bija pilnīgi iz�ķīru�ies par apvieno�anos, bet pēdējā sapulcē nesaprotamu apsvērumu dēļ tomēr nolēmu�i to atlikt. Kurganovs gribēja noskaidrot iemeslus. Atvēris automa�īnas logus, aizrautīgi raudzīdamies ārā, viņ� ar pilnu krūti ieelpoja pavasari.

Jauka diena. Cīrulis lidinās augstu debesīs. Spārni nav saskatāmi, tikai abās pusēs ņirb divi mazi, pelēki plankumiņi, it kā tur grieztos divi maziņi propelleri. Un dziesma tik līksma, ka arī pats Kurganovs to labprāt nodziedātu, ja tikai spētu uzlidot līdz debess jumam.

�Katram sava laime,� viņ� nodomāja. �Manējā ir �ais tīrumos. Vai bērnībā jau tas iegulst sirdī?�

Pilsētā dzīvot bija mierīgāk, ērtāk un vieglāk, bet neizjuta to laimi un to nevaldāmo zēnisko pārgalvību, kas bērnībā tādos brī�os lika pa galvu pa kaklu uzskriet kalnos, �ūpoties visaugstāko prie�u galotnēs, peldēt pret straumi. Un arī pa�laik tā vien gribēt gribējās izlēkt no ma�īnas, aptaustīt ar savām rokām �o zemi ap�uvu�ajos pakalnos un pavasara valgmes pilnajās ieplakās. Viņ� jau redzēja tīrumos vareni augam zeltainus kvie�us, medainus griķus, zilus linus. Viņ� redzēja sakņu un augļu kaudzes noliktavās, transporta ma�īnās, uz prāmjiem un pie pārceltuvēm.

�Morbus optimisticus chronicus.� Kurganovs atcerējās sievas formulējumu. Viņa to sacīja ar skumīgi iecietīgu izteiksmi sejā. �Patie�ām gan, neizārstējams optimisms,� viņ� jautri nodomāja. �Cik rei�u dzīve man nav sadevusi pa skaustu, bet labumā nav gājis. Cik rei�u vēl nesadosi Un atkal nebūs nekāda labuma.�

Priecāties tie�ām nebija par ko. Vēlajā pavasarī tūdaļ pēc lietiem saule sāka ne�ēlīgi cepināt. Rajonam ar tā pakalniem un lejām, ar me�iem un klajumiem bija desmitiem �mikroklimatu�. Kad pa dienvidu nogā�u sauso zemi sāka lodāt plaisas, ziemeļos, ieplakās, ēnainās palienēs, starp melnajām slīk�ņām vēl ziloja palu ūdeņi.

Kokzāģētavas partorgam Borinam, ko Kurganovs veda sev līdz ar slepenu nodomu pārkvalificēt par kolhoza priek�sēdētāju, viņ� teica:

� Rajons ir tāds, ka katrai nogāzei un katrai dangai jāpievēr� īpa�a uzmanība. Dienvidu pusē � tīrais Poltavas novads, bet pārej pāri korei un skaties � Kirovas apgabals. Mūsu apgabala komiteja mikroklimatus neatzīst un katru dienu maļ tikai vienu: �Sēt, sēt, sēt,� � bet MTS direktors � ietiepīgs vīrs � neatkāpjas no savas līnijas: �Par agru, par agru, par agru.�

� Kur tad te par agru? � atsaucās Borins un izbāza galvu pa logu. Viņam bija jauneklīga, vīri�ķīga, skaista seja un galva plika kā ola. � Pavei, kur cīrulis arī signalizē!

� Cīrulis dzied vienu, bet direktors cilu: �Vēl slapj�.� Viņ� savus procentus izspie�, taupīdams degvielu. Ra�a bijusi nebijusi, bet degvielas ekonomija � tas ir galvenais. Kaut viņu vilks parāvis! Pieturi!

Kurganovs nenocietās, izlēca no ma�īnas, pietupēs un sāka spaidīt plaukstās vēl pavēso, bet jau pavasara elpas pilno, dzīvo zemi.

�Nu gan es tev parādī�u! Par �o lauku tev galvu vajag noraut!� viņ� klusībā lamāja MTS direktoru.

Kā atbildēdama uz cīruļa aicino�o dziesmu, tālumā tikko sadzirdami atskanēja pazīstamā un līksmā tark�ķinā�ana.

� Traktori! Traktori brauc! � Borins sauca, grozīdams saulē spīdo�o, pliko galvvidu.

Pēc divām stundām viņi sasniedza dienvidu nogāzi. �eit sākās kolhoza �Trieciennieks� tīrumi.

Pa tīrumu stiepās svaiga aruma vagas, un tā vidū, cilvēku ielenkts, stāvēja rūco�s traktors.

Kurganovs un Borins gāja pa lauku, stigdami irdenajā un lipīgajā zemē.

Cilvēku grupas vidū Kurganovs ieraudzīja Samosudn. Pirms nedēļas tas bija sēdējis slimnīcā uz gultas malas un �ēlojies Kurganovam:

� Pavēli, lai mani lai� ārā! Tik un tā jaunu sirdi neieliks, bet. ja nu jāmirst, tad kā labam zirgam � vagā, cīrulim dziedot.

Kurganovs steidzās pie Samosuda. Tā uztūku�ajā, zilganajā sejā kareivīgi spīdēja izvalbītas acis.

� Kas tevi izlaida no slimnīcas?

� Aizbēgu, � Samosuds iesmējās. � Kamēr gulēju � slimoju, kā iznācu � tā vesels. Gulēt slimnīcā ir kaitīgi. Tie�i no turienes �urp, pie �iem. Bijām norunāju�i apvienoties, bet �ie pēk�ņi atsakās.

� Ko tad jūs tā, biedri? Kādēļ? � Kurganovs jautāja.

Kolhoznieki apjuka.

� Laikam negribat bagātu izstrādes dienu?

Kāda sieviete izvairīgi pasmaidīja:

� Viņiem vieglāk strādāt. Gultas ar atsperu matra�iem. Labāk par mums izguļas.

� Kaut smaidīt no Samosuda būtu iemācīju�iesl � Kurganovs jokoja. � Citādi, atbrauc pie jums, visiem acis nolaistas ... un neviens nesmaida.

Kurganovs tā arī nevarēja saprast, kāpēc sliktā kolhoza ļaudis negrib apvienoties ar labāku. Viņ� nolēma doties uz valdi, pie priek�sēdētāja. Pie ma�īnas viņu apturēja nevarīga ve�a, kura, kā redzams, aiz paraduma bija atnākusi uz lauka pirmajā sējas dienā.

� Man ar tevi kas slepens runājams. � Kad viņi atgāja nomaļus, vecā sāka �ukstēt: � Tas kolhozs jau ir labs, un Ivans Terentjevi�s arīdzan gau�i labs cilvēks. Tikai tā viena baidāmies ... drīz nomirs ...

� Ko tu runā, vecomātl Viņ� vēl ilgāk par tevi nodzīvos.

� Gau�i labs cilvēks, tādi jau ilgi nedzīvo. Es dilstu, bet viņ� pampst, � ar nesatricināmu pārliecību sacīja veca. � Tu pavēro no skata! Paveries vien, man tikai kauli paliku�i, iz�ūstu, dilstu un dilstu. Bet viņam pats organizams tāds, ka kāpj no* sevis ārā kā upe no krastiem. Noplūzdams dzīvo. Baidāmies, ka ātri nomirs. Ko tad mēs iesāksim sve�ā kolhozā?

Būtu vajadzējis zināt visu kolhoznieku domu gājienu, lai paredzētu Samosuda slimības negaidīto ietekmi uz kolhozu apvieno�anos. Kurganovam iesmeldza sirdsapziņa: �Kolhoznieki redz, ka rajonam dārgs cilvēks dzīvo �noplūzdams�, sevi ne�ēlodams. Bet rajona komitejas sekretārs par to neliekas ne zinis.�

Viņ� nosēdināja Srmosudu ma�īnā sev blakus un teica:

� Drīz es pats tevi pret parakstu aiztransportē�u uz Kis-lovodsku.

Samosuds atmeta ar roku.

� Sējas laikā tik un tā nav vaļas mirt. Bet, tiklīdz apsē�os. bū�u ar mieru braukt. Tikai ar vienu norunu: manā prombūtnē kolhozam pāri nedrīkst darīt. Līdzko iegūlos slimnīcā, skatos, tu jau mani ap�maucis ar amonija salpetri.

� Te tev nu bija! Vēj� apgā� sētu, velns vainīgs, � Kurganovs iesmējās. � Tu jau mani ap�mauci.

Samosuds bija pasācis izmantot to, ka ir Darba Varonis, un mēdza ar da�ādiem lūgumiem griezties tie�i pie apgabala iestādēm, tās lūgumus ievēroja, bet vēlāk paziņoja uz rajonu: �Izsniegts no jūsu limita.� Та arī bija noticis ar amonija salpetri. Kad to atveda, Vostruhovs lika sūtījumu aizturēt noliktavā, kamēr visu noskaidros.

� Tad es ta�u to salpetri priek� viņiem sadabūju, priek� �Trieciennieka�, � kā parasti, enerģiski un dzīvi ierunājās Samosuds. � Viņu lauki sirgst ar ielaistu kaiti. Amonija salpetris tādai zemei � tīrais penicilīns.

� Redzu jau, redzu: manīgs tu esi, � Kurganovs iesmējās. � Pagulējis nedēļu slimnīcā, bet jau pārņēmis visu dakteru arsenālu. �is penicilīns citiem kolhoziem arī vajadzīgs. Atkal tev ar Vostruhovu nepatik�anas.

� Tas mums sākās ar kartupeļiem. Tajā gadā, kad saslima mūsu biju�ais pirmais, Vostruhovs dikti cerēja uz viņa vietu. �is uzstājās apgabala apspriedē un uzņēmās pārspīlētas saistības kartupeļu audzē�anā � gribēja parādīt, ko spēj. � Kurganovs zināja �o notikumu, bet vēlējās dzirdēt to Samosuda izklāstījumā. � Nu, es arī toreiz uzstājos. Teicu, ka tās nav izpildāmas. Mani apvainoja par demobilizējo�a noskaņojuma radī�anu. Tomēr pat pusi no solītā neievāca. Viņam būtu vajadzējis kļūdu atzīt, bet uzpūtība neatļāva. Nu tikai spiest kolhozus. Aplasīja sēklas fondu. Visas neaizskaramās rezerves izputināja, bet tik un tā saistības neizpildīja. Pie manis arī atsūtīja pārstāvjus. Es tomēr sēklas fondu neatdevu � jau tā grimstu dibenā! Ja jums ir tiesības, saku, uzlauzt sakņu pagrabam atslēgas, tad lauziet! Vostruhovs aizgāja pat tik tālu, ka atsūtīja cilvēkus aizzīmogot pagrabu. Pienāk pavasaris � rajons bez kartupeļiem, nav ko stādīt. Un te nu atkal apgabalā apspriede. No CK atbrauku�i. Nu es, zināms, uzstājos un nosaucu Vostruhovu par �kartupeļu sērgā cietu�o�. Teicu, ka viņam sava uzpūtība ir dārgāka par kolhozu labklājību. To pierāda fakti. Biedri no CK mani atbalstīja. Nosodīja Vostruhova praksi. Un tie�i toreiz iz�ķīrās jautājums par pirmo sekretāru. Viņa kandidatūru noraidīja, un drīz vien ievēlēja tevi. Bet mani kop� tā laika viņ� visādi spaida. Nekur neuzticas!

� Tev jau nu gan var uzticēties! � Kurganovs sacīja, atcerēdamies, kā Samosuds viņu piemānīja ziemā. � Tu man deguna priek�ā kauj cūkas, bet stāsti, ka tās lai� sivēnus pasaulē.

� Tā cūka jau bija izme�ģījusi kāju. Bet tevi es tolaik vēl nepazinu. Nezināju, kas tu par cilvēku. Vai domā, ka es tāds esmu piedzimis? Apstākļi spie� tādam būt. Nu. piemēram, tavam Mitņikovam rudeni labība birusi laukā, bet traktori stāvēju�i babīta trūkuma dēļ. To citādi nedabūsi kā līkai ar blē-' dību. Mitņikovs neriskē, viņ� pa kreiso nemeklē, sargā savu godu un mieru. Bet mans gods ir tas, lai kolhoznieku pūles neietu zudumā. Es meklēju pa kreisi un babītu dabūju. Un ar lopiem tāpat. Es tak tev toreiz visu izskaidroju tā. kā tas ir. Tas pats Vostruhovs sasolīja rau�us un koncentrātus. Manuprāt, kas solīts, tas jāpilda. Ar to rēķinoties, ieplānoju lopu skaitu. Bet pēc apspriedes viņ� apskaitās un koncentrātus atteica. Vostruhovs ta�u bija tas, kas mūs piekrāpa! Un turklāt vēl sausums. Visu ganāmpulku saglabāt nevar � nepieliks barības, labākās govis nobendēsim. Kam tas izdevīgi?

� Būtu aprunājies rajona komitejā.

� Tevi es vēl nepazinu, bet kāda runā�ana var būt ar viņu? Es �im jautāju: �Kas tev ir vajadzīgs � gaļa, speķis, piens vai astes?� � �Gaļa, speķis, piens,� viņ� atbild. �Nu tad arī plānojiet gaļu, speķi, pienu!� Nepiekrīt!

� Un ar vasarājiem tāpat blēdījies, � Kurganovs gribēja priek�sēdētāju pieķert melos.

� Arī ar vasarājiem blēdījos, � Samosuds atzinās. <� Vasarāji mums nepadodas. Es pie vasarājiem vairāk tikai pārskatos pieturējos ...

� Nu redzi nu!

� Bet kāpēc? Godīguma pēc! Godīgums prasa vadīt tā, lai valstij un kolhozniekiem būtu izdevīgi. Bet plāno�ana da�reiz notiek tie�i tam pretēji. Un tā nu iznāk: kas ir negodīgs, pret darbu vienaldzīgs, tas sevi sargā, tas neblēdas. Bet tu iegādājies babīlu pa kreisi, vasarājus raksti tikai pārskatos, un arī lopu skaits tev pārskatos viens un kūtīs cits. Un Vostruhovs lamā tevi no panckām ārā: �Blēdis, zaglis, krāpnieks! Tiesai nodot, noslānīt, galvu noraut!� Bet to mūsu otrais sekretārs ne saprast nespēj, ka kolhozs man ir dārgāks par pa�a galvu ...

� Ir ta�u likumīgi ceļi, � Kurganovs iebilda. � Rajona komiteju krāpt ir tas pats, kas sev sejā spļaut.

� Tevi es neesmu krāpis un arī taged nokrāpju. Bet ar Vostruhovu citādi nevaru. Kā tad viņ� rīkojas? Gudrs sekretārs būtu pasaucis mani, noskaidrojis, ja vajadzīgs, izlamājis. Bet �is te? Fermas gribēja aizzīmogot, atsūtīja komisiju lopus skaitīt. Nelikum'gi! Pēc likuma man tikai vienreiz valstij jādod norēķins. Un ar to salpetri atkal tāpat. Vai tad es to gādāju sev? Es par atpaliku�o �Trieciennieku� rūpējos. Gudrs sekretārs būtu mani izsaucis, noskaidrojis. Palamājis, ja vajadzīgs. Bet sitas aizliedza izsniegt no noliktavas, un beigta balle!

� Vajadzēja gan parunāt, � Kurganovs piekrita.

� Es jau to pa�u saku. Nu labi, neesmu izdarījis viņam pa prātam. Bet ir ta�u jāciena tāds cilvēks, kam ir pa�am sava noteikta līnija. Es tādus cienu. Bet viņ� kop� tā gadījuma ar kartupeļiem man zāģē un zāģē. Sirdi ta�u viņ� man sabeidza. Vai tad ir viegli, ja tev aizzīmogo sakņu pagrabu? Nu labi, tas ir pagājis. Kāpēc tad tagad atkal ar salpetri? Es tā sprie�u: tu manas asinis dzēri? Dzēri. Manu autoritāti grāvi? Grāvi 1 Ņem un tagad pacel autoritāti 1 Dod amonija salpetril

Kurganovs sāka skaļi smieties par negaidīto secinājumu, bet tūdaļ pat aprāvās.

Samosuds runāja par pa�a sāpīgāko un satrauco�āko. Plāno�anas kļūdas un iniciatīvas ierobe�o�ana spieda ierosmes bagātākos un dedzīgākos cilvēkus blēdīties un visādi izgrozīties.

��ķiru sabiedrības pretrunas pētītas gadu simtiem un atrisinātas asiņainā cīņā,� Kurganovs domāja. �Sociālismam ir savas pretrunas, kas tiek novērstas mierīgi, izzinot tās. Uzdevums ir izzināt un izpētīt tās, cik iespējams, ātrāk, dziļāk un precīzāk.�

Ceļa krustojumā Samosuds atvadījās un pārsēdās savā ma�īnā.

Kurganovs pieliecās, pieskārās pie pleca Borinam, kas sēdēja blakus �oferim.

� Vai redzēji? Viņa vadībā pieci tūksto�i cilvēku kļuvu�i bagāti. Un vēl ne viens vien tūkstotis tāds kļūs.

Borina spītīgajā sejā nepakustējās ne vaibsts.

�Vai ietiepsies? Nedos piekri�anu?� Kurganovs prātoja.

�Nē. Tas ir citādi audzināts cilvēks ...�

Divas dienas Kurganovs bija pavadījis uz riteņiem, un pa �īm divām dienām zeme bija izmainījusies līdz nepazī�anai. Starp zaļajām ziemāju rindām vairs nemirdzēja palu ūdeņi. Apsusēja arī zemienes, un tikai ēnainajās ieplakās vēl bija saglabāju�ies zilganie ezeriņi. Vēlais, bet karstais pavasaris spieda steigties. Sēja dienu un nakti. Naktīs gan strādāja mazāk, tomēr pavasarīgā traktoru tark�ķinā�ana tumsā uz lauka kļuva tik pierasta, kā vasarā pierod pie sienā�u �irkstē�anas.

Bija jau nakts, kad Kurganovs piebrauca pie kolhoza �Dzirkstele�. Vēlajās pusnakts stundās traktoristi priecīgi uzņēma rajona komitejas sekretāru, un īsās sarunas pustuk�ajā laukā, ko apgaismoja traktoru ugunis, sevi�ķi iespiedās atmiņā.

Kolhoza �Dzirkstele� noplicināto tīrumu vidū bija kāds labs lauks, ko no ziemeļiem aizsargāja pakalni. �eit pavasarī no pakalniem satecēja ūdens, ziemā sakrājās dziļ� sniegs, un augsne te bija leknāka nekā blakus laukos. Pusi �īs zemes, ko no pārējās atdalīja nost ceļ�, daudzus gadus izmantoja ganī-bām. Kurganovs domāja, ka te gaidāma īpa�i liela ra�a. No �ā lauka daudzējādi bija atkarīga kolhoza labklājība, un Kurganovs jokodams to sauca par �Labās cerības ragu�. �urp viņ� atsūtīja jaunu traktoru ar pieredzēju�u traktoristu Med-vedevu.

Zem melnajām, tīrajām debesīm, kurās kā noskalotas zaigoja zvaigznes, piekļāvu�ās pie pakalniem, dusēja klusas sadzinās, bet tīrumos pulsēja dzīve: rāpoja gausas ugunis, un rosīga tark�ķinā�ana skanēja no visām pusēm. Valgās zemes un trūdo�o lapu smar�a iespiedās kabīnē, sajaucās ar benzīna smaku un kutināja nāsis. Tark�ķinā�ana bija dzirdama arī no �Cerības raga� puses, un Kurganovs nodomāja: �Nakti beigs art, bet no pa�a rīta �eit strādās jau sējma�'nas. Kodinātā izlases �ķirnes sēkla, ko iemainīja pret nekvalitatīvo, sagatavota un gaida savu stundu.�

Kurganovam trūka pacietības, viņ� steidzināja �oferi.

� Pēdējā peļķe! � paziņoja Kost ja.

Dziļā izmirku�ā ceļa dangā vēl vizēja ūdens, un kā ezeriņā tajā stīgoja palss mēness celiņ�. Ma�īna rūkdama, dubļus un ūdeni �ķiezdama, izrausās no dangas un sāka joņot pa lēzenu nogāzi aug�up. Pretim plūda mo�a, kustīga pro�ektoru gaisma, kas spiedās cauri patālajiem krūmiem, skaidri iezīmēdama to kailos zarus.

Noskanēja sve�as vīrie�u balsis, parupji smiekli, tad iestājās klusums, ko pēk�ņi pār�ķēla nesaprotams dārdiens un kliedzieni. Pro�ektori nodzisa, un krūmu puduri ier.ira tumsā. Traktors aizrijās un apstājās.

Lauki iegrima klusumā un nakts melnumā. Uz ceļa izdrāzās satracināts zirgs. Pēc mirkļa atskanēja izmisusi vīrie�a balss:

� �urp! �urp! Palīgā! ...

Vīrietis izskrēja no krūmiem un nostājās ceļa vidū, rokas plati izpletis.

� Apstājieties!

Kurganovs izliecās no ma�īnas.

� Kas ir? Kas noticis?

� Cilvēku nosita ...

� Kad? Ar ko? ...Kā? ...

� Nupat... Ar ko � pats nesaprotu. Traktors spraga.. .

� Ko nosita?

� Traktoristu Medvedevu.

Kurganovs pazina runātāju � tas bija traktoru brigādes brigadieris Veselovs � un sāka skriet, klupdams dangās un stigdams staignajā zemē. Krūmu zari sitās sejā, aizķēra mēteļa malas. Uz melnā lauka nekā nevarēja saskatīt.

� Ugunis! � Kurganovs uzsauca �oferim. � Iededz ugunis!

Ma�īna piebrauca tuvāk un sāka griezties no vienas puses uz otru, taustīdama lauku ar pro�ektoriem. Beidzot pie aploka malas iezīmējās traktora melnais siluets. Traktoristu viņi ieraudzīja tikai tad, kad piegāja pavisam klāt. Tas, rokas atmetis, gulēja pa�ā lauka malā blakus akmenim. Kurganovs pataustīja zem vatnieka:

� Sirds pukst. Tikai apdullināts. Nokritis. Ar galvu pret akmeni. Kāpēc nokritis? Paceliet viņu! Lēnām!...

Kad pacēla traktoristu, no viņa pleca Kurganovam pie kājām nokrita smags metāla plācenis. Kurganovs aptaustīja plāceņa dīvainās līnijas, gludās malas.

� Skatieties... � viņ� pasniedza plāceni Veselovam.

� Nesaprotu, kas ...

� Pretsvars ... � Veselovs teica. Tikai tagad Kurganovs saprata: tāpat kā ziemā, nolidojis pretsvars. Raudams sērkociņus, viņ� pagriezās pret traktoru. Izsistajam caurumam tādas pa�as robotas malas, tāpat lāsodama spīd izplūsto�ā eļļa.

� Gapa! � atskanēja tumsā. Zemā vīrie�a balss bija bēr-ni�ķ�gi �ēla. � Ak tu, Gapa! � Sekoja ierastas, sulīgas lamas.

Medvedevs atguva samaņu. Viņ� nevarēja pakustināt roku, vaidēja, lamājās, sauca Gapu, nolādēja nakts sēju, traktoru un priek�niekus. Cietu�o iesēdināja ma�īnā un aizveda uz māju. Pa ceļam Veselovs stāstīja:

� It kā nojauta. Negribēja strādāt nakts maiņā. Pretojās. Un viņa Gapa arī kladzināja bez gala. Tad apsolījos, ka pats pusnakti nemainī�u. Atbraucu uz lauka. Viņ� nule kā bija beidzis veco tīrumu un pārbraucis pāri ceļam uz neskarto zemi, uz ganībām. �eit zeme nearta, smaga . . . Jūtu, ka skaņa nav lāga. Tomēr nekas. Aprunājāmies. Atvadījāmies. Viņ� devās jau projām, bet bija aizmirsis kabīnē smēķējamo. Atgriezās pēc tabakas maka. Ņem to, traktoram braucot. Es vēl pasmējos, sak, kā tu savu galvu neaizmirsi! Bet viņ� ne atbildēt nepaguva. Nobrīk�ķēja, nokrak�ķēja, es pats nekā apjēgt nepaspēju. Skatos � tum�s, traktors apstājies, Mihails gul zemē.

Mihailu pārveda mājās, lai apskatītu pie gaismas. Roka viņam nokarājās, plecs bija uztūcis.

� Nositu�i 1 Slepkavas nolādētie! � iekliedzās Gapa.

Kamēr �oferis brruca pēc ārsta, viņa gan nekustīgi pieplaka pie Medvedeva krūtīm, gan skraidīja pa istabu brēkdama un lādēdamās. Kliedzienus izdzirdu�i, saskrēja kaimiņi, pie logu rūtīm parādījās izbiedētas sejas. Pamanījusi ļaudis, Gapa metās ārā pie tiem, un viņas me�onīgie kliedzieni skanēja jau np turienes:

� Sakropļoju�i manu Mihailu! Kā zinādama nelaidu, es nojautu! Lai viņi nolādēti ar savām nakts sē�anām . . . Pazudina cilvēkus, ļaundari tādi! Nobendēju�i manu skaistuli!

No rīta Kurganovam paziņoja, ka notrūcis vēl viens pretsvars un atkal kādā no vecainēm, uz ko kolhoznieki īpa�i cerēja. Arī �oreiz tas bija noticis naktī. Vairākas brigādes atteicās naktīs strādāt.

MTS aizsūtīja aktus uz rūpnīcu, bet Kurganovs steidzīgi sagatavoja telefoncgrammu apgaba�a komitejai: �Pēdējo triju mēne�u laikā notrūku�i trīs pretsvari jaunsaņemtajiem traktoriem Nr. 2051, 2999, 3751. Izsisti motora bloki, salauztas sadales vārpstas. Ar notrūku�o pretsvaru pārlauzts atslēgas kauls traktoristam Medvedevam. Avārijas negatīvi ietekmē pavasara sējas gaitu. Lūdzu attiecīgi rīkoties.�

Diena pagāja nemierīgi. Jaunie traktori, ko, it kā parādot īpa�u godu, nodeva tiem traktoristiem, kas apstrādāja vissmagākās zemes � vecaines, kļuva par biedēkļiem. Da�i traktoristi atteicās strādāt ar jaunajiem traktoriem, citi negribēja art vecaines, uzskatīdami tās par nelaimju cēloni, citi atkal baidījās strādāt nakts maiņā.

Bet saule, cenzdamās atgūt nokavēto, sildīja gandrīz kā vasarā. Dienvidu vēj� bija silts, bet tik spēcīgs, ka lieca kokus un rāva nost cepures. Uz ceļiem jau vietumis virpuļoja putekļu vērpetes. Dienas beigās Kurganovs atgriezās rajona komitejā. Sārta vakarblāzma gandrīz skaidrajās debesīs solīja rīt tveicīgu un vējainu dienu. Pa logu varēja redzēt, kā nomesta avīze griezdamās aizlido pāri laukumam. Sievietes, iznākdamas no tuvējā veikala, pieturēja ar rokām svārkus.

�Velni�ķīgs pavasaris . ..� Kurganovs nedomāja. �Te mērcē, te �āvē, cik jaudas. Sēja jāpabeidz, visvēlākais, piecās dienās. Lai tas prasa ko prasīdams, nakts darbi jāizvēr� pilnā sparā!�

Piezvanīja no apgabala komitejas. Izsauca Bļikins.

�Saņēmis manu telefonogrammu,� Kurganovs nosprieda, nocēla klausuli un izdzirda pazīstamo stingro baritonu:

� Vai biedrs Kurganovs? Kā veicas ar sēju?

� Lielas grūtības, Sergej Vasiļjevi�.

� Grūtību jums nav vairāk kā citos rajonos, bet sēju pabeigu�i visi, izņemot jūs. Vai jums tas ir zināms?

Kurganovs nebija pieradis pie priek�nieciska toņa un sajuta to kā pātagas cirtienu. Tūdaļ nezin kāpēc atcerējās institūtu, katedru, grāmatu rindas sarkankoka skapjos.

�Man nav mazāk prāta, partejiskas principialitātes, cilvēciskas pa�cieņas kā tev,� teica �īs atmiņas. �Varēju būt profesors, ta�u atbraucu �urp, juzdams partijas biedra pienākumu. Un strādāju ne sliktāk, kā tu strādātu . . .�

Dzedrajam priek�nieciskajam tonim varēja atbildēt tikai ar vēl dzedrāku.

� Iespējams, � Kurganovs sacīja ledainā, akadēmiskā balsī. � Ja jūs pazīstat apgabalu, tad arī zināt, ka mūsu rajons atrodas ziemeļos un tam vienīgajam ir tāds reljefs � �eit sākas kalnu grēda. Tie�i pie mums ir visvairāk nokri�ņu un viesuļi visspēcīgākie.

Klausule klusēja. Acīm redzot Bļikins nebija pieradis, ka rajonu komiteju sekretāri runā ar viņu tādā balsī. Beidzot viņ� atbildēja:

� Pagāju�ajā gadā jūsu reljefa ziņā �vienīgais� rajons pabeidza sēju reizē ar citiem.

� Pērn vajadzēja apsēt otrreiz tre�o daļu no vasarājiem. Es negribu atkārtot pagāju�ā gada kļūdas.

� Kas jums deva tiesības samazināt sējumu platību?

� Mēs platību nesamazinām . . . Mēs samazinām skaitļus pārskatos.

� Kā tā?

� Pārskatos pieci tūksto�i hektāru neapgūtās zemes skaitās apgūtas. Patiesībā mēs tikai tagad sākam uzplēst ve-* caines.

� Mēs nevaram pieļaut, ka samazinās sējumu platības.

� Es jau teicu, ka mēs nesamazinām platības, mēs tikai izbeidzam mānī�anos. Sējumu platības faktiski tiek palielinātas ...

Kurganovs juta, ka deniņos pulsē asinis. �Kas tā par sarunu ar apgabala komitejas sekretāru? Kas par sarunu?� viņ� domāja.

� Jautājumu par platībām apgabala komiteja noskaidros. Bet, atkārtoju, mēs nevaram pieļaut samazinā�anu. Tas, kas nav apgūts, ir jāapgūst...

�Saprotu,� Kurganovs klusībā nosprieda. �Apgabala komiteja nedrīkst samazināt skaitli un atzīties augstākstāvo�ajām instancēm, ka visu laiku notikusi tī�a vai netī�a acu apmānī�ana.�

� Biedri Kurganov, man nav saprotama arī jūsu līnija lopkopībā. Rajonā izkauj lopus, ievie� divreizēju s�auk�anu un neredzētu papildapmaksas sistēmu. No se�iem virsplāna litriem � viens litrs slaucējai? Vai tas notiek ar jūsu sankciju?

� Jā. Un pat pēc mana ierosinājuma.

� Noteikt tādas apmaksas normas � tas nozīmē kultivēt ierau�anas garu! � asi teica Bļikins. � Lētas autoritātes iegū�ana � lūk, tāda ir jūsu līnija.

Kurganovs sakoda zobus, baidīdamies dusmās pateikt nepārdomātus vārdus.

� Papildapmaksa �viens no se�iem� attiecas tikai uz vissliktāko kolhozu, � viņ� beidzot sacīja un nepazina pats savu balsi.

� Redzams, vajadzēs jūs izsaukt un noklausīties . . .

Juzdams, ka saruna tuvojas beigām, Kurganovs steidzās pajautāt par galveno.

� Sergej Vasiļjevi�, vai jūs saņēmāt manu telefono-grammu? � Balss pēk�ņi ieskanējās mazliet �ēli, lūdzo�i, un viņ� izlamāja pats sevi: �Runā kā gļēvulis, pielīdējs . ..�

� Saņēmu. Aizsūtījām cilvēkus. Noskaidrosim. Jūs te telegrafējat, ka trīs pretsvari ietekmē sējas gaitu. Es redzu tieksmi rajona komitejas vājo darbu slēpt gan aiz īpatnējā reljefa, gan aiz trim pretsvariem. Veltīga cen�anās.

� Es neslēpjos ne aiz reljefa, ne aiz pretsvariem. Es signalizēju, ka rūpnīcā viss nav kārtībā.

� Kāpēc rūpnīcā un nevis rajonā? Iespējams, ka iemesls ir nepareiza ekspluatācija. Kudrinas MTS biju�i tik gudri, ka noņēmu�i vienu no pretsvariem. Noliktavā esot trūcis svara bumbu ...

� Tātad ir biju�i arī citi gadījumi?

� Iemesli slēpu�ies ekspluatācijā, un pretsvaru norau�anās procents, salīdzinot ar kopizlaidumu, ir niecīgs. Rūpnīcas darbinieki rīt iegriezīsies pie jums.

Saruna beidzās. Kurganovs vēl ilgi sēdēja, piespiedis ausi pie klusās klausules.

�Procents ir niecīgs ... Jā, tur tas izskatās kā �niecīgs procents� ...�

Viņ� saprata, ka -no turienes nav redzams ne Medvedev's, kas, rokas atmetis, guļ naksnīgajā, pusapartajā laukā, ne �Labās cerības rags�, uz kurieni ar tādu mīlestību nosūtīja vislabāko, visjaunāko traktoru, nedz �is traktors, no kura plūst ārā eļļa. Tur nedzird vaimanājam Gapu un sarunājamies traktoristus, kas pēc neredzēti bīstamas avārijas ar neuzticību sāk raudzīties uz jaunajiem traktoriem, nakts darbiem un vecainēm . � �

Tur visi �ie sare�ģītie dzīves samezglo jumi pārvēr�as par �niecīgu procentu�, kas nevienu neuztrauc.

Dodamās pa kāpnēm uz tehnologu istabu, Tina, garām ejot, ieskatījās spogulī un nepazina pati sevi � tik spo�i mirdzēja gai�ās acis smulgajā sejā, tik mierīgas �ķita domīgās uzacis. Viņa vienmēr bija izturējusies vienaldzīgi pret savu ārieni. Sākumā bija pārāk jauna, lai domātu par to, vēlāk viņu pārāk mīlēja cits, lai pati tīksminātos par sevi. Smagajās dienās pa�as seja Tinu interesēja tikai kā maska, k?m jāslēpj tās sāpes, kas smeldza dvēselē. �odien nezin kādēļ viņa izjuta prieku par savu skaistumu.

Volodja bija aizbraucis vienu gadu pastrādāt Maskavā, lai institūtā sagatavotos disertācijas aizstāvē�anai. Mājā bija vientulīgi. Visa Tinas dzīve tagad koncentrējās cehā un �lākturītī�.

Cehu pārkārto�ana, ko bija iesācis Bahirevs, ritēja pilnā sparā; ar katru dienu pieauga gan tās piekritēju, gan arī pretinieku skaits. Par piekritējiem kļuva tie, kas arvien vairāk pārliecinājās, ka pārkārto�ana ir nepiecie�ama, un gaidīja tās rezultātus. Par pretiniekiem kļuva tie, kas nesaprata tās vajadzību, toties redzēja, kā samazinās izstrāde un izpeļņa, kā netiek izpildīts plāns un �ķobās disciplīna. Cīņa ap Bahirevu iedegās aizvien vairāk. Katra diena bija sasprindzināta un asa.

Tinu �ī cīņa bija aizrāvusi, viņu nesa straujā Bahireva dzīves plūsma. No rīta līdz vēlai naktij viņa sēdēja �ugunlietuvē, cenzdamās vispārējā sabrukumā saglabāt ko aptuvenu plāna izpildei, kaut cik ierobe�ot brāķi, kura līkne atkal tiecās aug�up.

īsajos satik�anās brī�os �lākturītī� Tina centās būt mo�a un jautra; centās sniegt cik necik atpūtas �im cilvēkam, uz kura pleciem katru dienu uzvēlās tonnām neapstrādāta un sabojāta metāla. Viņa bie�i rakstīja Volodjam par rūpnīcas dzīvi un par Bahirevu. Kad tas vēstulē jokodams pārmeta, ka Tina pārāk bie�i piemin galveno in�enieri, viņa atbildēja: �Ja viņ� būtu sieviete, es iedraudzētos vēl vairāk. Saproti � nekad rūpnīcā nav bijis tik grūti un tik interesanti. Ja to būtu izdarījusi sieviete, tas varbūt būtu vēl apbrīnojamāk. Bet arī Bahirevu nevar neapbrīnot. Un nevar viņam nepalīdzēt.�

Tina bija pilnīgi atklāta, tomēr, pa�ai neapzinoties un nemanot, viņa arvien vairāk sarada ne tikai ar Bahirevu, bet pat ar tā bērniem.

Sagurovs ienāca tehnologu istabā, lai parunātu par darbu, un jokodams piedraudēja:

� Norīko�u tevi citur! Meistari taisa brāķi, lai tikai būtu iemesls iet uz �ķiro�anas laukumiņu un varētu skatīties uz tevi. Kas tev �odien ir? Svētki, vai?

� Man �odien dzim�anas diena.

�odien patie�ām bija Tinas dzim�anas diena. Mājās viņa jutās vientulīgi, tāpēc nolēma nosvinēt �o dienu kopā ar bērniem un Bahirevu. Piecēlās ar saules lēktu, jau rīta agrumā izcepa katram no mīklas putniņu. Aizrautīgi veidoja astes un spārnus, ielika rozīņu acis, bet spalvu vietā � da�ādu krāsu sukādes. Vienā no putniem iecepa kvēlojo�u laimes oglīti � kam tā kritis? Kaut uz mirkli uzjautrināt un iepriecināt cilvēku, kas nepazīst atpūtas ... Vismaz pasmaidīs.

Groziņu ar maizītēm Tina nolika tehnologu skapī. Zvanīja tālrunis, viņa paņēma klausuli un izdzirda Sarķī�a balsi. Sarķītis pastāstīja, ka nupat dabūjis piecnieku vācu valodā. Viņa kļuva tik priecīga, ka starodama teica Sagurovam:

� Sarķītis zvanīja. Viņam piecnieks vācu valodā.

� Kāds Sarķītis?

� Bahireva.

� Un kāda tev tur daļa?

Tina samulsa:

� Es ta�u viņu gleznoju .. . Seansu laikā sarunājamies vāciski. � Viņa nevarēja nepiebilst: � Tik lielisks, apdāvināts, labs un drosmīgs zēns!

� Bet es atnācu tevi sarūgtināt.

� Kas tad nu?

� Tiesa �nemirstīgo� iecēlusi atpakaļ darbā! Pugovkins ieradies cehā ...

� Bet ko tad es tagad darī�u? � Tina iesmējās: nekas nevarēja apēnot viņas svētku noskaņojumu. � Vaj palieku karājamies gaisā starp �ugunlieluvi un galvenā metalurga nodaļu?

� Gan jau nokārtosies.

� Es arī tā domāju ...

Bahirevs gāja pa izpostīto �ugunlieluvi. Siena un grīda bija izlauzta. Konveijera uzstādī�ana aizkavējās � trūka gan �ā, gan tā. Vienam stāvceplim izdarīja plānā neparedzētu remontu. Tas tik un tā būtu stāvējis dīkā nvtāla trūkuma dēļ. Tiklīdz instrumentu cehā vairs neizgatavoja dzelzceļa darbnīcām darbga�dus, nepienāca ari ag-āk apsolītās virsplāna kravas. Rūpnīcai draudēja metāla beds. Pārtraukumu metāla pieve�anā Bahirevs nolēma izmantot, lai izremontētu krāsnis un stāvcepļus. Krāsnis gan remontēja, bet plāns pajuka, strādnieki neizpildīja normas, un viņu izpeļņa kritās. Pat �eit, �u-gunlietuvē, kur Bahirevu pazina un cienīja vairāk nekā citos cehos, viņ� arvien skaidrāk izjuta kā apslēptu nelabvēlību, tā arī atsevi�ķu cilvēku atklātu na^;du.

Milzīgi gar� puisis, kam krekls uz krūtīm bija vaļā, nostājās ceļā:

� Biedri galveno in�enieri! Kā tad rūpnīcā tā apietas ar strādnieku �ķiru?

Bahirevs atcerējās, ka agrāk �o puisi redzējis pie konveijera un dzirdējis viņa sarunu ar Sugrobinu.

� Ar ko tie�i? � viņ� jautāja, nepalēninādams gailu.

� Nu, kaut vai ar mani.

� Un ar ko vēl? Vairāk ne ar vienu? Tātad jūs esat visa strādnieku �ķira?

� Bet kas tad es, pēc jūsu domām, esmu? Atnāc darbā � tevi nepielai� . . . Ālējas ...

� Jūs eset darba kavētājs? Tātad nevis ālējas, bet izpilda manu rīkojumu kavētājus pie da^rba nepielaist.

� Jūs strādniekiem bedri rokat? Ko tad lai mēs, strādnieki, iesākam, vai lai badojamies?

Viņ� runāja pilnā balsī, ar nepārprotamu nodomu piesaistīt apkārtējo uzmanību.

� Strādnieku �ķira darbu nekavē un rūpnīca neuzvedas kā huligāni, � Bahirevs noteikti sacīja. � Tuvākajās dienās pabeigs pārbūvēt cehu, un izpeļņa būs lielāka nekā agrāk.

Kāds no strādniekiem atstūma puisi nost.

� Kas nu tu, Jevstigel, par strādnieku?

Pēc tam Bahirevam tie�i acīs mierīgi pateica:

� Bet solīt gan jūs mums solāt daudz, biedri galveno in�enieri. Jūs tikai stāstāt: �Progresīvā darba apmaksa, progresīvā apmaksai� Bet tā ir tur � viņ� pacēla roku un parādīja ar pirkstu uz griestiem, it kā tur kas lidotu. � Are, kur tā, ej nu noķer �ol

Neapmierinātība pieauga arī citos cehos. Motoru cehā pie darba stājās ar maiņas iestrādi. Milzīgais daudzums brāķa, kura vaininiekus nevarēja atrast, spieda ķerties pie �ā pagaidu līdzekļa, lai gan Bahirevs protestēja pret to.

Tika ierādīts īpa�s laukumiņ�, kur katras maiņas strādnieki salika nepabeigtās detaļas. �ai laukunvņā Bahirevs ieraudzīja vārgu augumu ar nepatīkami pazīstamām, vieglām, nedro�ām sikspārņa kustībām. �Kņazs Maļutins�! Patie�ām, tas bija viņ�. Gļēvo seju izaicino�i pacēlis, viņ� raudzījās uz Bahirevu.

� Jūs �eit?

� Vispirms iegādājieties pats savu fabriku un pēc tam atlaidiet! � ar nolūku skaļā balsī sacīja �kņazs�. � Mūs abus ar biedru Pugovkinu tiesa lika pieņemt atpakaļ darbā. Bet jums sods par nelikumīgu rīcību. Padzīt kadru strādniekus un ra�o�anu nolaist līdz pēdējam jums neatļaus! Strādnieki paliek bez algas.

Un da�u strādnieku acīs Bahirevs atkal saskatīja, ka tie klusībā piekrīt Maļutina uzbrukumiem.

Iestrādes laukumiņ�, kur vakar vēl gulēja detaļu kaudze, tagad bija tuk�s. Roslavļevs tur stāvēja kā tornis.

� Kas izvazājis maiņas iestrādi? . . . Kas, es jautāju. � Viņa dārdo�ā balss bija stiprāka par darbgaldu troksni.

Vieni izvairīgi atbildēja:

� Ne jau mēs . ..

� Varbūt cita maiņa . .. izmantojusi . . .

Otri pateica atklāti:

� Paņēmām. Stāvējām dīkā, mums nepadeva detaļas, bet te blakus stāv nepabeigtas. Un tā arī paņēmām!

Tre�ie �aubījās:

� Nepierasts pasākums. Pagaidām tas rada tikai grūtības.

Maļutins kūdīja:

� Es brīdināju. Mēģināt ieviest maiņas iestrādes ir veltīgs pasākums ... Ja rūpnīcā strādā trīs maiņas, tad nepabeigtās detaļas ir jānodod nāko�ajai maiņai.

� Es zinu, par ko tu cīnies, � Roslavļevs viņam uzbruka. � Lai savu brāķi varētu nodot citai maiņai! Tev tas ir izdevīgāk; ka nav personiski jāatbild, kaut tevi vilks parautu! Bet mums nepiecie�ams atklāt brāķdarus. Brāķa ir milzīgi daudz, bet, kas to taisa, nevar pa�reiz zināt.

Bahirevs nepiekrita maiņu iestrādēm, ta�u saprata, ka nav iekarojis pietiekamu autoritāti Roslavļeva acīs un ka cilvēku bez autoritātes Roslavļevs neuzklausīs. �Sim zvēram ar to vien, ka tevi sauc par galveno in�enieri, nekā nepadarīsi. Gan pats pārliecināsies par savu kļūdu.�

� Vajadzētu maiņas zīmogu ... � viņ� ieminējās.

Roslavļevs nevēlējās atbildēt, bet ar uzacu sukām norādīja uz Maļutinu, kas tī�ām nekautrīgi staigāja gar kloķvārpstu līniju, un teica:

� Kņazs Maļutins guvis virsroku pār mums. Gudrāk vajadzēja rīkoties. Viltīgāk ...

Bezspēcība cīņā pret Maļutinu un Pugovkinu aizvainoja Bahireva patmīlību.

Neizdevās pieveikt Maļutinu un Pugovkinu, neveicās ar ventilatoriem, pagāja konveijera uzstādī�anas un motoru ceha pārorganizē�anas termiņi. Daudz kas no iecerētā izjuka. Dienas uzdevumu izpilde bija zemāka nekā jebkad pēdējos divos gados. Un tomēr Bahirevs nezaudēja pārliecību. Viņ� zināja: vēl viena divas grūtas nedēļas � un sāks darboties jaunais �ugunlietuves konveijers, jaunās plūsmas līnijas motoru cehā, ieviesīsies detaļu kompleksā nodo�ana un sāks ievērot stundu grafiku. Svarīgi bija noturēties �īs pāris nedēļas.

Bahirevs dzīvoja ārkārtīgā sasprindzinājumā, kas mazliet atslāba tikai tais brī�os, ko viņ� pavadīja kopā ar bērniem un Tinu. Dienas beigās viņ� jau sāka gaidīt �os brī�us, kā cilvēks, kas, strādādams dvingā, gaida mirkli, kad varēs ieelpot svaigu gaisu.

Tie�i septiņos Bahirevs sēdēja �lākturītī�, un viss noritēja tā, kā Tina bija vēlējusies.

Maiga vakara gaisma krita uz ziediem rotāto galdu. Bērni �ivināja Tinai apkārt. Bahirevs smaidīja tā, kā viņa bija gaidījusi.

Tina sēdēja vidū pie galda un cienāja ar savām maizītēm.

� Krustmāt Tina, kas tas ir par putnu? Vai tas putns ir zvirbulis? � Resnītis pra�ņāja.

- � Zvirbuļiem astes ir �auras, � iebilda Aņa.

� Tas ir ugunsputns! � noteica Sarķītis. � Tam ir daudzkrāsainas spalvas . ..

� Kāpēc nebrīdinājāt, ka jums ir dzim�anas diena? � Ba-* birevs pārmeta. � Mēs būtu sagatavoju�i dāvanas. Tagad būs jādāvina rīt, ar nokavē�anos.

� Bet rīt es �urp nenāk�u. Rīt ir politiskās mācības. Un parīt rūpnīcas sarīkojums.

� Es aiznesī�u dāvanu uz sarīkojumu.

� Jūs man dāvāsiet pirmo deju, � Tina pasmaidīja.

� Gribu redzēt jūs jautru.

� Lai notiek! Par godu tādai dienai esmu ar mieru priecāties. Un tur mēs abi,-atzīmēdami �o dienu, izdzersim pa glāzei �ampanie�a vai sliktākā gadījumā portvīna. Vai jums tur nav palicis vēl kāds ugunsputns? Es savu esmu jau netī�ām noēdis.

Kad atvērās durvis un uz sliek�ņa parādījās liela auguma sieviete zilā tērpā, Tina sākumā to nepazina, lai gan ne vienu reizi vien bija agrāk satikusi. Tikai ieraudzījusi Bahireva pret durvīm pavērsto, pēk�ņi sastingu�o un tum�i pietvīku�o seju, viņa saprata, kas ir ieradusies. Sieviete ienāca tik vienkār�i un valdonīgi, kā īstenība ienāk sapnī. Bērni klaigādami skrēja mātei pretim. Vienkār�i, it kā atrastos mājās, viņa sacīja Bahirevam:

� Mitja, no Ņuras telegramma. Viņa ierodas astoņos. Jābrauc sagaidīt. Es tev zvanīju, neviens nepienāca pie telefona.

� Krustmāte Ņura brauc �urp! � reizē iesaucās Sarķītis un Aņa.

Bet sieviete laipni pievērsās Tinai:

� Jūs dro�i vien esat krustmāte Tina? Es jau tik daudz esmu dzirdējusi par jums un jūsu gleznu! Vai �ī?'Drīkst paskatīties?

� Nē, vēl par agru, vēl nav gatava! � Tina strauji pagrieza molbertu pret sienu.

Bahirevs steidzīgi sacīja:

� Sēdies. Katja! Nē, �eit. Es tūlīt pazvanī�u uz garā�u. Tūlīt ma�īna būs klāt.

Bahirevs rosījās ap sievu, bērni liptin lipa pie mātes, bet viņa sēdēja to vidū mierīga, ar skaidru seju, lielās, krietnās rokas klēpī salikusi, un sacīja Bahirevam:

� Tu ta�u pazīsti mūsu Ņuru. Baidās traucēt, bet no tā tikai vēl vairāk klapatu. Vai tad nevarēja iepriek� brīdināti Tagad nu jāskrien kā uz ugunsgrēku, un nezinu, vai laikā paspēsim. � Katja mierīgi un rūpīgi sakārtoja Sarķī�a jostu.

Tina vāca kopā krāsas un otas, nespēdama ne aiziet projām, ne piedalīties sarunā. Acis nepaceldama, tā redzēja tikai lielas, baltas rokas uz tum�ā tērpa � viņa sievas, viņa bērnu mātes rokas. Neskatīdamās uz Bahirevu, Tina visu laiku moko�i izjuta viņa pārmērīgo rosību, apjukumu un neveiklību.

Bahirevs izsauca ma�īnu, un. ātri atvadīju�ies no Tinas, aizņemti ar savām ģimenes rūpēm, visi steig�us aizgāja.

Tina sarāvusies sēdēja pie mo�berta. Uz galda neizdzerta tēja un neapēsti ugunsputni. Kvēlā laimes oglīte tā ari palikusi neatrasta kādā no tiem.

Kas tad bija noticis? Nekas! Itin nekas. Pēc viņa bija atnākusi sieva, un ģimene aizbrauca sagaidīt radinieci. Nekas nebija noticis! Viss glu�i vienkār�i. Kāpēc tad sirdi tāda smeldze? Un tāds kauns?

Tina apjukusi paraudzījās apkārt, it kā atbildi un palīdzību meklēdama. Istaba bija tuk�a un klusa. Neapēstie ugunsputni mēmi raudzījās ar savām rozīņu acīm. �Cik liela pa�cieņa un paļāvība piemita �ai sievietei! Viens viņas balto roku mājiens � un izgaisa visa līksme pie �ā galda, viss pēdējo dienu prieks. Un kā viņ� rosījās, glu�i kā nedarbos pieķerts zēns, cik neveikls un iztapīgs bija pret �o sievieti ar lielajām, mierīgajām rokām! Un kaut vai aiziedams būtu atvainojies! Garām ejot, caur zobiem izmests �uz redzē�anos�. Kāpēc tā?�

Arvien vēl tikpat apjukusi. Tina ātri uzkopa �lākturīti�, novietoja molbertu citā istabā un devās uz mājām. Bet ari mājās turpināja domāt: �Kas tad tomēr notika? Neērti bija ne tikai viņam vien. Es pati nezināju, kur likties. It kā �ī sieviete ar savām lielajām rokām būtu pieskārusies kaut kam mūsos ļoti dziļi apslēptam. Tātad �is apslēptais pastāv? Ja ne viņā, tad manī?�

Tina atcerējās nesaprotamo, aso izjūtu, kas viņu bija pārņēmusi lo�ā, un nosarka pali par sevi.

�Nē! Nē! Nē! Tas ir pagājis, aizdzīts, aizmirsts! Man ir mans Volodja! Ja Bahirevs būtu nevarīgs vecis, kroplis, sieviete un cīnītos rūpnīcā tāpat, kā cīnās pa�laik, es izturētos pret viņu tikpat draudzīgi. Bet varbūt viņ� domāja, ka es ... meklēju ko citu? Nē! Viņ� nedrīkst tā domāt! Varbūt izbijās, ka sieva var tā nodomāt? Man vajpg to visu izprast... Parīt sarīkojumā . .. viņ� pienāks pie manis.�

Lai kur Bahirevs ieraudzīja Tinu � cehos, rūpnīcas pārvaldē, sapulcēs, � viņ� vienmēr tai priecīgi tuvojās. �Pienāks klāt ari sarīkojumā. Un es jokodama sacī�u: �Kas tā par krustmāti Ņuru, kuras vārdu izdzirdot vien jūs pārvēr�aties līdz nepazī�anai un zaudējat pat vienkār�u pieklājību?� Nē, nevajag izlikties. Es teik�u atklāti: �Jūs vakar tā atvadījāties no m nis, ka man kļuva sāpīgi.� Nē. arī tā nedrīkst teikt! Paskatī�os uz viņu un visu sapratī�u. Man jāsaprot, kas notiek,� Tina Atkārtoja.

Ta�u viņa nejautāja sev, kāpēc tik nepiecie�ami to saprast ...

Uz Tinu par kaut ko skaitās Sagurovs. pret viņu pastāvīgi bija rupj� Pugovk.'ns, Demjanovs reizēm teica viņai dīvainus vārdus, gadījās sadursmes, nesaskaņas un pārpratumi ar desmitiem citu cilvēku daudzu tūksto�u lielajā rūpnīcas kolektīvā, bet viņa tūdaļ pat visu to aizmirsa. Kāpēc viņa nespēja aizmigt viena vārda dēļ, ko Bahirevs bija neveikli pateicis? Kāpēc vairs nevarēja dzīvot un elpot, kamēr �aurās Bahireva acis nepaskatīsies uz viņu ar agrāko maigumu un prieku? Par to Tina savā mulsumā pat nevaicāja sev ...

Ari Bahirevu visu vakaru un nakti nepameta kauna sajūta. Darbs un rūpes apslāpēja �o sajūtu, bet vajadzēja tikai uz mirkli domās novērsties no rūpnīcas grūtībām, un tūdaļ atmiņā uzpeldēja pēk�ņā Kaijas iera�anās, pa�a riebīgais apjukums un bailīgi iztapīgā balss. Viņ� viebās un centās ātrāk savas domas novirzīt uz ko citu.

No rīta Bahirevam piezvanīja. Viņ� paņēma klausuli un sākumā nepazina samtaino, glāsaino balsi. Zvanīja Iek�lietu ministrijas apgabala pārvaldes priek�nieks Korilovs. Bahirevs no Maskavas bija braucis vienā vagonā kopā ar viņu un Valganu. Tad abi iepazinās, iedzēra, pārgāja uz �tu�. Pēc tam reizes divas bija sastapu�ies apgabala apspriedēs.

Korilovs bez lieka ievadījuma gandrīz draudzīgi jautāja:

� Kas tev tur rūpnīcā notiek? Plāns �ķīst?

� Notiek pārorganizē�ana.

� Bet kas ar pretsvariem? Pretsvari lido?

� Pretsvari? Nezinu.

� Tu nezini, bet es zinu. Tev tur pagalmā divi traktori ar caurumiem sānos. Kāpēc' sistemātiski aizturat detaļu pado�anu uz konveijera?

� Es neaizturu detaļas, bet ievie�u detaļu kompleksu nedo�anu. Uzskatu to par nepiecie�amu.

� Bet plāna izpildi tu neuzskati par nepiecie�amu?

Bahirevs klusēja.

� Nu tad tā, � tikpat jautri un draudzīgi turpināja Korilovs, � tu pasaki... vai tu tur sēdi vai stāvi?

� Kas tad ir?

� Skaties, ka tik nedabū sēdēt!

Bahirevs ar visu spēku nometa klausuli. Tūlīt no�ķindēja zvans, un atkal atskanēja Korilova samtainā balss:

� Mūs atvienoja?

� Nē. Es noliku klausuli.

� Kāpēc?

� Ar arestantu nesarunājas.

Bahirevs atkal nolika klausuli. Viņ� dzirdēja, ka sirds krūtīs sāk smagi pukstēt.

�Jāsaņem sevi gro�os ... Es ta�u neesmu nobijies. Jādara savs darbs ... Ko viņ� tur teica par pretsvariem?�

Bahirevs izgāja no kabineta. Rūpnīcas pagalmā tie�ām stāvēja divi traktori, kam sānos rēgojās izrauti caurumi. Tāds caurums viņu jau reiz bija pārsteidzis, atgādinādams kara gadus un ienaidnieka �āviņa trāpītus tankus. Valgans toreiz sacīja, ka reklamācija atsaukta tāpēc, ka iemesls esot rupj� ekspluatācijas noteikumu pārkāpums. Sur tur pretsvarus ņemot nost, izlietojot kā svaru bumbas noliktavā ... Viens tāds gadījums ir iespējams. Bet vēl divi? Viņ� izskatīja dokumentus. Tie bija pēdējā izlaiduma traktori. Pirms da�ām nedēļām tos aiztransportēja no rūpnīcas. Bahirevs aptaustīja robotās malas. �uguns bija pārplēsts kā kartons. Kāds spēks saplosījis metālu? Neizdibināmie pretsvari gulēja turpat blakus.

Bahirevs pa�reiz lauzīja galvu par �o jauno mīk�u, kad Uhanovs priecīgi paziņoja, ka no Valgana saņemta telegramma � viņ� ierodas rīt. Bahirevs izlaida pretsvarus no rokām. Nu ir beigas. ��Kalifs uz stundu� ir nodzīvojis savu stundu.� Galvenajam in�enierim iegribējās vēlreiz uzmest skatienu visam tam, ko viņ� paspējis izdarīt. Maz. Daudz mazāk, nekā bija iecerējis. Viņam iegribējās vēlreiz iejukt �ugunlietuves haosā, motorcehā jūklī, aiziet pie instrumentu ceha ļaudīm.

Bahirevs klīda pa cehiem. Viņ� gāja tikpat gausi kā pirmajās dienās, acis tāpat raudzījās reizē izklaidīgi un vērīgi. Katrs solis pārliecināja, ka sasniegts ļoti maz. Te ir ieliktņi. Tie tagad ir labas kvalitātes. Bet vai tad ir atrisināta ieliktņu problēma � speciālās rūpnīcās izgatavotas bimetāliskās lentas problēma? Tur ir �aula... �aula vairs nav ovāla. Ta�u vel ir augsta tās pa�izmaksa. �aulas vajag liet kokilēs. Bet vai tas �odien ir viņa spēkos? Kur līdzekļi, kur iekārta, kur, beidzot, galvenās pārvaldes atļauja? Lūk, nelaimīgās bukses. Nesen pieņēma jaunu in�enieri, metalkeramikas speciālistu, un uzdeva tam apgūt buk�u ra�o�anu. Bet vai tā ir izeja no stāvokļa? Rūpnīca pati izgatavo visu � no buksēm līdz kabīnēm, no sprauslām līdz kāpurķēdēm. Vai tad tāda ir moderna rūpnīcai

Kad Sagurovs uzdūrās Bahirevam, viņu pārsteidza �ham-letiskā� sejas izteiksme, ar kādu galvenais in�enieris aplūkoja darbgaldus un līnijas.

� Ko jūs tur ieraudzījāt, Dmitrij Aleksejevi�?

Bahirevs pacēla galvu.

� �aulas kokilēs . .. Kāpurķēdes kokilēs .. . To visu, � viņ� norādīja uz sienām. � Nostl Nost... nost... nostl � viņ� aizmirsies atkārtoja.

� Ko tad nost, Dmitrij Aleksejevi�?

� Pirmatnējo kopienas iekārtu nostl Motorus izgatavojam. Degvielas aparatūru izgatavojam. Bukses izgatavojam. Drīz sāksim pa�i sev naglas taisīt. Kāds darba ra�īgums bija p�^rmatnējās kopienas iekārtā? Piektās klases skolnieki to zina. Bet vai ministrija nezina? Valsts plāna komiteja nezina?

��eit viss ir vēl tā kā tanīs laikos, kad ra�oja �NATI� traktorus,� viņ� domāja. �Te nu ir pretstatu vienībai Masveida produkcijas ra�o�ana uz plūsmas līnijām � pati progresīvākā, bet tā ir arī viskonservatīvākā apstākļos, ja �ī masvei-dība nav pietiekami liela. Pieņemsim, piemēram, ka pie dotā masveidiguma dārgā iekārta nolietosies desmit gados. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visus desmit gadus vajadzēs to glabāt un baidīties tanī kaut ko mainīt. Tā bremzēs attīstību. Bet ja nu palielinātu produkciju desmitkārt? Tad iekārta nolietosies nevis desmit gados, bet vienā gadā. Katru gadu tā prasīs, lai to nomaina. Bet, ja nu maina, tad, dabiski, jāmaina uz modernāku. Ra�ojot masveida produkciju maksimālā daudzumā, nekas nebremzēs, bet viss sekmēs attīstību, un tikai �ādos apstākļos masveida produkcijas ra�o�anas plūsmas metode parādīs visu savu progresīvo spēku. Plūsma prasa maksimālu masveidību. Katra �urka velk sev līdz savu asti. Plūsmas produkcijai ir sava aste � maksimāla masveidība. Vai to ir iespējams �eit panākt? Jā, jā, jā! Motorus ra�ot specializētās rūpnīcās. Atbrīvotās platības un jaudas � izmantot, lai papla�inātu ra�o�anu. Bet to izlemj Valsts plāna komiteja ... Plūsma prasa masveidību. Masveidība prasa rūpnīcu specializē�anu, mezglu unificē�anu. Mezglu plānveida unificē�ana visas valsts mērogā nav iespējama kapitālisma apstākļos. Mums tā ir iespējama! Cik varenai ra�īguma kāpinā�anai tā pavērtu ceļu! Kāpinā�anai, kas balstās nevis uz bezdarbu un miljonu cilvēku izputinā�anu, kā tur, kapitāla zemēs, bet gan uz plāno�anu. Jā, ja cs būtu ticīgais, es lūgtu Valsts plāna komiteju: �Valsts plān. Valsts plān, parādi savu visspēcību!�

Tuvojās tilta celtnis, un no aug�as, pārkliedzot ceha dārdoņu, valdonīgi un prasīgi dunēja tā zvana saraustītā skan-doņa: �Dun! ... Dun! ...�

�Dodiet ce)u! Dodiet ceļu!� Bahirevs pa paradumam pārtulkoja. Viņam patika �ī īsā un nelokāmi pavēlo�ā skaņa, kas radās aug�ā, kustībā, visu nobīdot no ceļa un kā ar na�a vēzienu pār�ķeļot rūpnīcas daudzbalsīgo dārdoņu. Sī skaņa bija tuva Bahireva sirdij.

�Dodiet ceļu! Dodiet ceļu!� lūdza �uguns un tērauds, lējumi un kalumi, mezgli un detaļas. �Dodiet ceļu! Dodiet ceļu!� ar tiltu celtņu balsīm lūdza visa ra�o�ana.

Sagurovs klusēja, brīnīdamies par ga�venā in�eniera vārdiem un izskatu. Bahirevs stāvēja dīvaini nekustīgs, galvu pacēlis, lūpas kustinādams.

Celtnis izplestiem spārniem pārlidoja viņam pāri. No tuvējā stāvcepļa plūda ārā metāls, un tā atspulgi lodāja pa Bahireva apkvēpu�o, sviedraino seju. Galvenais in�enieris pavērsās pret Sagurovu, norādīja ar pla�u �estu visapkārt, un ceha priek�nieks izdzirda dīvainus rūgtuma, ironijas, degsmes pilnus, lūgsnai līdzīgus vārdus:

� Valsts plān, Valsts plān, parādi savu visspēcību! ...

Nākamajā dienā bija tradicionālie rūpnīcas Pirmā traktora svētki. Katru gadu �ai dienā, kad no konveijera bija nonācis pirmais traktors, Kultūras pilī sarīkoja svinīgu sēdi, balli, izstādi. �ogad Pirmā traktora svētkus atzīmēja īpa�i svinīgi: pēc Valgana iecerēta plāna tie bija it kā mēģinājums jubilejas svinībām. Nākamgad posās atzīmēt rūpnīcas jubileju, un Valgans bija nodomājis nosvinēt to ar pla�u vērienu � ar prēmijām, ordeņiem, rakstiem avīzē.

Jau �ogad rūpnīcā strādāja gleznotāju, rakstnieku, �urnālistu grupa, ko bija ataicinājis Valgans. Tapa albums, tika gatavota arī krā�ņi ilustrēta grāmata par rūpnīcu � visu darīja ar pla�o, āri�ķīgo un dāsno Valgana vērienu.

l ina bija tik trauksmīgu un spriegu gaidu pilna, it kā �ai vakarā iz�ķirtos viņas liktenis. Brī�iem viņa atģidās un pati brīnījās: �Nu ko tad es gaidu? Ko es gribu?� Un atbildēja: �Skaidrību 1 Tikai skaidrībul Lai viss atkal kļūtu tā, kā bija līdz aizvakardienas vakaram!� Viņa pati tirdīja sevi: �Bet kāpēc man ir tik nepiecie�ama skaidrība, kāpēc es gribu, lai viss būtu kā agrāk?� Un, pati neapzinādamās, centās izvairīties no sevis: �Man ta�u ir tikai viens tāds draugs.� Viņa pēc ieraduma mēģ'nāja pasmaidīt par sevi: �Viņ� ta�u ir �mana labākā draudzene�. Vai tad mani nesatrauktu nesapra�anās ar manu labāko draudzeni?�

Vai t� d viņa neposās ar sevi�ķu rūpību tāpēc, lai patiktu savai labākajai draudzenei?

Iemīļotais pelēki zilais, acu krāsai pieskaņotais tērps bez nevienas liekas ieloces, gluds un pieguļo�s, pavasarīgi atklātu kaklu, vienkār�a, ar tirkiziem rotāta rokassprādze un tirkizu kaklarota, vieglas, melnas ziemi�ķādas kurpes.

Kultūras pilī Tinai kļuva neērti: viņai tuvojoties, apklusa sarunas, cilvēki nolūkojās pakaļ. Pat parupjais Roslavļevs, sastapis Tinu uz kāpnēm, pavirzījās sāņus un jokodams dziļi paklanījās.

� Jūs jau nevis ejat, bet dodaties triumfa gājienā! Jums visi pa�ķir ceļu.

Arī Abksejcvs bija �eit. Viņam bija jāuzstājas rūpnīcas koncertā. Mūziķis sajūsmināts apskatīja Tinu.

� Pirmā klase! Jūs esat neiedomājama sieviete! Jūs varat visu, ko vien vēlaties. Pat kļūt par pirmklasīgu skaistuli, kad jums tas iegribas. Iepazīstieties!

Viņ� iepazīstināja Tinu ar �urnālistu un diviem māksliniekiem. �urnālists Sapoņins bija uzblīdis gara auguma cilvēks, lielo acu drud�ainais skatiens tāds pats kā Aleksejevam. Galvaspilsētas mākslinieku Dunajevu, kaismi, klusu, ar ciļņainu pieri, Tina redzēja pirmo reizi, bet otru, vietējo mākslinieku Virinu, neglītu, ar vasaras raibumiem klātu seju un degunu kā podziņu, viņa pazina. Tam bija mazs zods un maza mute ai zilām, kā tabakmaks savilktām lūpām. Kad zods kustējās un mute atvērās, �ķita, ka no tās kā no vistas tūpļa teju, teju izkritīs ola. Virins bija ieradies kopā ar sievu, pilsētā pazīstamo skaistuli Zinu, kuras dēļ viņ� nesen bija pametis pirmo sievu un bērnus.

� O-ho! � teica Sapoņins. � Māksliniece ir vēl skaistāka nekā viņas glezna.

Tinas glezna bija izstādīta kopā ar citu fabrikas mākslinieku un Valgana ataicināto profesionāļu darbiem.

� Jums, zināt, tie�ām ir izdevies! � priecīgi apstiprināja Dunajevs. � Katrā ziņā skatītāji drūzmējas pie jūsu gleznas.

Dunajevs, redzams, priecājās par Tinas panākumiem, raudzījās uz viņu ar pēto�u un siltu skatienu, un viņa to nevarēja nepamanīt.

� Jūs skatāties, it kā gribētu ko jautāt. Ko tad?

� Es jautāju sev. Veiksme vai... talants?

� Kas ir talants?

� Kad tavā priek�ā patiesa māksla, tu vēl neesi paspējis saprast, kas, kā, kāpēc, bet jau jūti vienreizīgumu. Talantam vienmēr ir sava seja, un tāpēc par talantu bie�i strīdas. Neapstrīdama ir tikai viduvējība.

5im cilvēkam ar maigo un prasīgo skatienu gribējās runāt ar Tinu par mākslu. Citā reizē viņa būtu to klausījusies ar interesi, bet �odien spēja domāt tikai par vienu: �Vai viņ� ^;r �eit?� Un, nenoklausījusies Dunajevu līdz galam, nemanīdama savu nepieklājību, viņa aizgāja tālāk.

Tinu ielenca cilvēki, bet viņa skatījās pāri galvām un pleciem, domādama vienu vienīgu domu: �Kur tad ir viņ�?� Viņa nebija. Tad Tina, ar pūlēm izkļuvusi no ielenkuma, devās uz aktieru ģērbistabu � tur parasti pirms sēdes uzturējās prezidija locekļi. Bahireva tur nebija, bet uz pakaramā karājās tā smagais, tum�i zilais mētelis ar izstaipītajām iegrieztajām kabatām. Acīm redzot viņ� bez virsdrēbēm pa citām durvīm bija aizgājis uz rūpnīcu.

Sēdes laikā Bahirevs atradās prezidijā.

Pēc sēdes Tina izraudzījās foajē vietu, no kurienes varēja redzēt aktieru istabas durvis. Aicināja dejot � viņa negāja. Aicināja uz bufeti � viņa atteicās. Beidzot Bahirevs parādījās foajē. Tina strauji piecēlās, paspēra soli pretim. Viņ� pagāja garām. Skatiens vienaldzīgi pārslīdēja tās sejai pāri. Tina pat nesaprata, vai viņ� to pamanījis. Tā zināja, ka, domās iegrimis, viņ� neievēro apkārtni. Tātad Bahirevs pilnīgi aizmirsis gan viņu, gan apvainojo�o izturē�anos, gan savu solījumu aicināt uz deju. Viņ� nelūkojās apkārt, nemeklēja pūlī, negaidīja, neatcerējās. Tad Tina sāka steidzīgi staigāt pa Kultūras pils istabām. Kaut jel Bahirevs ieraudzītul Viņ� vienmēr ir nācis klāt. Bet �odien . . . Neviens �odien nepagāja garām vienaldzīgi. Pat Vasilijs Vasiļjevi�s, ieraudzījis viņu, nokrek�ķinājās un noplātīja rokas:

� Nu, Tina Borisovna! Ko tur lai saka! Uzmet aci � un mirsti nost!

Tina �audījās pa Kultūras pili, kā �audās putns, kas ielidojis istabā, un pielūdzēju bars �audījās līdz � dumpodamies un brīnīdamies par viņas gra�īgajām iegribām. Bahireva nekur nebija. Viņa vēlreiz aizsteidzās uz aktieru istabu. Mētelis karājās. Tātad pa citām durvīm atkal aizgājis uz rūpnīcu. Viņa pieskārās vidū izstaipītajai vēl no lietus va�gās kabatas malai. Viņam jāatgrie�as pēc mēteļa. Tagad Tina uzmanīja mēteli. Tum�i zilo mēteli ar izstaipītajām kabatām, kas it kā glabāja savilktu dūru pēdas.

Atskanēja valsis. Tas pats pirmais valsis, par kuru Tina �onakt bija domājusi. Dejoja zālē, foajē, gaiteņos. Garām aizslīdēja sasarku�as sejas, �aloja balsis. Viss bija gandrīz nereāls un tāls. Pasaulē pa�laik pastāvēja tikai divas reālas lietas � aktieru istabas smagās durvis un viņa mētelis tur, aiz �īm durvīm. Tinu ik mirkli aicināja dejot. Viņa piekusa sacīt �nē� un beidzot paklausīja Sapoņina lūgumam.

� Tikai �eit! Tikai �inī koridorā! �eit ir vēsāk . ..

No aktieru istabas durvīm, garām lo�ām, līdz ieejai bufetē un atkal uz tām pa�ām aktieru istabas durvīm.

Viņam ta�u ir jānāk pēc mēteļa!

Tinai sāka reibt galva no �īs vienmuļās un tomēr gandrīz drud�ainās grie�anās. �Nāves deja ap zilo mēteli!� viņa pati sevi izsmēja.

�apoņins visu laiku atkārtoja:

� Jūs esat ne tikai pati skaistākā ... Jūs esat neparasta ...

Tinai bija sāpīgi klausīties. �Kāpēc? Kāpēc man būt pa�ai skaistākajai?�

� Kas gan par iedomām dejot �eit? � Sapoņina balss skanēja iztālēm. � Zālē ir daudz labāk.

� � Nē. Tikai �eit.

Tina virpuļoja dejā kā piesieta, kā cie�i ar neredzamu va�u piekalta pie viena punkta � pie tum�i zilā mēteļa ar kabatām, kas glabā lielo dūru nospiedumus.

Beidzot Bahirevs iegāja aktieru istabā, tāpat kā pirmīt acis nepacēlis un viņu nepamanījis.

Tina pēk�ņi apstājās.

�Es ie�u pati turpl Tie�i pie viņa. Mēs ta�u bijām draugi. Tas nav man rādījies tikai sapņos, es ta�u neesmu kļūdījusies! . .. Ie�u pie viņa. Kā lai tieku vaļā no Sapoņina?�

Viņa pavēlēja:

� Ejiet atnesiet man saldējumul

� Uz �ejieni? Tina Borisovna! Ap�ēlojieties! Iesim ta�u uz bufeti, uz viesistabu, uz ziemas dārzu, kur vien vēlaties! Kāpēc tad koridorā?

� Es gribu �eit!

Tikko Sapoņins bija aizgājis, viņa, elpu aizturējusi, devās uz aktieru istabu. �Pati. Nepiedienīgi? Pazemojo�i? Vienalga.�

Aktieru istabā neviena cilvēka. Kakts, kurā bija karājies mētelis, tagad tuk�s. Laikam Bahirevs apģērbies un izgājis pa skatuves durvīm. Trimo spoguli Tina ieraudzīja sevi visā augumā. Uz tērpa zilganā auduma nespēcīgi noslīgu�as melnīgsnējās, slaidās un vijīgās rokas ar tirkīza aproci uz tievā dilba. Arī acis spo�as kā tirkīzs.

Nekad viņa nav bijusi tāda un dro�i vien nekad arī vairs nebūs. Viss sievi�ķīgais, kas gadiem krājies, pēk�ņi izlauzies uz āru, izplaucis, atklājies ēnaino skropstu vēdās, acu spo�umā, pusatvērto lūpu jaunā izliekumā. Tina izstiepa rokas pati pret sevi, pret savu attēlu un atdūrās pret auksto spoguli. Viņai kļuva �ēl nevis sevis, bet skaistuma, kas ziedēja uz plānā stikla tik dāsni un bez prieka. Viņa nav. Viņ� divas reizes pagāja garām un pat neatskatījās.

�Kādēļ tāda ne�ēlīga pāreja no draudzības uz nicīgu vienaldzību? Vai esmu izdarījusi ko sliktu? Vai vēlējusies ko slepenu un negodīgu?� Un kāda iek�ēja balss izsmējīgi un bargi jautāja: �Bet vai tad tu negribēji un arī pa�laik negribi, lai viņ� pienāktu klāt un kā toreiz lo�ā saņemtu tevi aiz pleciem? ...� Tinai kļuva baigi: var ienākt cilvēki, ieraudzīt. .. Viņa steidzīgi nodzēsa gaismu aktieru istabā, it kā sejā varētu izlasīt noslēpumu, ko līdz �im mirklim bija slēpusi arī pati no sevis. Viņa sarāvās kamolā blakus satītajam, kaktā noliktajam prospektam. �Kas tas ir? Murgi? Drudzis? Mīla? Mīla? Kāpēc viens cilvēks man vajadzīgāks par visiem?�

Nevarīga, sava atklājuma nomākta, Tina viena sēdēja tum�ajā aktieru istabā.

Sapoņins, turēdams rokā saldējumu, mekleja viņu. Pavēra durvis, bet neiedomājās uzdegt gaismu. Viņ� aizgāja, durvis neaiztaisījis, un spogulī tagad varēja redzēt daļu no koridora, ieeju bufetē, uz stikla parādījās un pazuda dejotāju pāri.

Tina centās saņemt sevi gro�os.

�Nu labi,� viņa prātoja, �ja jau esmu tā iedegusies .. . tad kāpēc tie�i pret viņu?� Domās pārskatīja visus, kurus jebkad pazinusi, un nevarēja ne atrast, ne iedomāties kādu, kas varētu atmodināt kaut drusciņu jūtu.

Spogulī pavīdēja Cubasovs.

�Lādzīgs, gudrs, labsirdīgs, bet vai tad viņā ir �ī nevaldāmā drosme?� Tina domāja. �Roslavļevs? Lielisks, bet vai tad viņ� spēj tā saredzēt rūpnīcas nākotni un tā cīnīties? Valgans? Nē, nē. Viņā viss ir mākslots, āri�ķīgs. Ko tur domāt? Viņ�, vienīgi viņ�.�

Satraukumā Tina piecēlās un strauji izskrēja no aktieru istabas. Gribējās aizbēgt no savām domām, no sava atklājuma, no tās Tinas Karami�as, kas dzīvoja lielajā spogulī.

Tina iegāja bufetē: viņu aicināja gandrīz vai pie katra galdiņa. Uhanovs nosēdināja sev līdzās.

� Jūs vienmēr esat man patikusi. Bet es nezināju, ka jūs esat tāda.

Tinai iekārojās vīna. Izdzēra divas glāzes. Viss kļuva līgans un nedro�s. Viņa virpuļoja, kā drudzī degdama, te ar vienu, te otru. Uhanovs visu laiku neatkāpās ne soli un kaut ko lūdza. Viņ� bija Tinai apnicis, tā gribēja iet projām, bet Uhanovs nelaida:

� Aizvedī�u jūs uz māju.

� Es vēl negribu! Man nav jāsteidzas uz māju!

� Bet, kad gribēsiet, es jūs aizvedī�u.

� Vienalga.

� Divpadsmitos mēs braucam. Lai notiktu kas notikdams, atcerieties: divpadsmitos es ar ma�īnu gaidu jūs pie ieejas.

Viņai blakus parādījās Sagurovs.

� Tina, es visu laiku staigāju tev nopakaļ. Tu �odien esi tik skaista, ka bail tuvoties.

Tina pievilka to sev klāt un tūdaļ pat atgrūda.

� Ej tu projām, Zeņa ... Tu esi labs ...

Pēc tam Aleksejevs nosēdināja viņu pie sava galdiņa un atkārtoja:

� Jūsos �odien iemīlējusies visa rūpnīcai Bet man ir stā�s � klusas mīlas piecgade.

Pie tā pa�a galda sēdēja Virini.

Tina vēroja tos ar ziņkāri, kas pa�ai �ķita dīvaina. �Abi tādi ne�ķīsteņi, bet laimīgi... Ak, es ta�u neesmu labāka, neesmu �odien labāka par viņiem, starpība tikai tā, ka esmu nelaimīga!�

Virins bija uzgleznojis divas Bļikina ģīmetnes un visus apgabala izpildu komitejas priek�sēdētājus, kas bie�i vien mainījās. Sie portreti, kuros gan netrūka pa�pārliecības un talanta, derdzās Tinai ar savu āri�ķīgo svinīgumu un kokainību. Ta�u Virinām veicās, viņ� dzīvoja apgabala komitejas mājā, uzcēla sev greznu vasarnīcu, un viņam mēdza pasūtīt visādām svinībām un jubilejām veltītas gleznas.

Virina sieva neap�aubāmi bija daiļa, tai piemita izkopts, mākslīgs, profesionāls skaistums.

�Tāda skaistule un viņ�!� Tina nodomāja. �odien viņu vairāk nekā jebkad interesēja viss, kas saistīts ar mīlestību. Visai pilsētai bija zināms Zinas dzīves saturs: skaistuma kop�ana un nemitīga, neatlaidīga dzī�anās pēc bagāta vīrie�a. Tikai viņai nepagalam nebija veicies. Viņai bija bijis gan daudz viru, gan mīļāko, ta�u nebija izdevies sev piesaistīt pavisam dro�i nevienu īstu vīrieti un arī nevienu bagātu, nevienu no tiem, ko bez īpa�ām pūlēm bija dabūju�as daudzas vienkār�as sievietes, kas �ovakar atradās �eit. Ieguvusi beidzot ilgi gaidīto vīru ar vasarnīcu un automa�īnu, Zina acīm redzot bija lepna un laimīga. Klusums, miers un abpusēja apmierinātība piepildīja �ā pāra dzivi.

Aleksejevs uzlūdza Tinu dejot. Viņi kustējās gausā bostona ritmā.

� Vai jūs domājat, ka Virins ir talantīgs gleznotājs?

Aleksejevs iesmējās.

� Talantīgs ir Dunajevs. Sen sen, kad vēl nebiju alkoholiķis. es arī biju talantīgs. Bet Virins? .. . Vakar labi maksāja par uzvarētāju bildēm, un viņ� gleznoja apgabala komi-

tējas sekretāru un apgabala izpildu komitejas priek�sēdētāju uz Pirmā Maija parādes fona jaunākus, nekā tie bija. �odien prasa dzīves patiesību un konfliktus. Viņ� glezno to pa�u apgabala izpildu komitejas priek�sēdētāju, bet nu jau ar kārpiņu uz deguna un fonā � sabojātas veidkastes. Ja rīt maksās par Maskavas universitātes sievie�u tualetes istabas attēlo�anu, viņ� gleznos sievie�u tualetes istabu. -*

Pāri slīdēja dejā, bet Tina arvien vēl centās izprast likumu, kas viņu agrāk nebija interesējis, � savstarpējās pievilk�anās likumu. Kas liek starp miljoniem cilvēku diviem tiekties tie�i vienam pēc otra?

� Bet vai �ie Virini ir laimīgs pāris? � viņa vaicāja.

� Kā nu ne! Lieliski sapāroju�ies! Prostitūts mākslā un parastā prostitūta. Var sacīt � tāds ar lādu.

� Bet Virins pats ir neizskatīgs, banāls, viss viņā pretīgs. Turpretim sieva � īsta daiļava! Paraugieties uz Cubasova, Roslavļeva, Valgana sievām. Parastas. Bet �ī ta�u ir skaistule! Un visu mū�u to vien zina kā meklēt vīrieti. Kāpēc tad viņa dabūjusi . . . �itādu?

� Tāds ir likums.

Tina uz brīdi pat apstājās:

� Kāds likums? Kā izpau�as �is likums? Sakiet, � kāda ir tā būtība?

� Pēc tādām kā viņa pie mums pieprasītāju nav daudz, un kvalitāte tiem nav augsta.

� Kādēļ tā?

� Nu, padomājiet pati! Tādu, kam sieva vajadzīga kā dārglietu vitrīna, mums, atklāti sakot, ir pamaz. Izpriecām daiļavu tiem pietiek, sevi�ķi pēc kara. Par pāris laipniem vārdiem un smar�u pudelīti . . . Bēdīgi, bet fakts . . . Vārdu sakot � daiļava nav problēma. Vīrietis meklē dzīves draugu. Ja pats ir cilvēks, viņ� meklē draugā cilvēku. Ja viņ� ir ierāvējs, tad meklē dzīves draugā prasmīgu, bet, ievērojiet, uzticamu ierāvēju. Skaistums vairumā gadījumu ir piedeva. Visai patīkama, bet tikai piedeva.

� Es domāju, ka Valgana sievai jābūt skaistulei. Kāpēc viņam tāda parasta sieva?

� Tāpēc, ka Valgans ir gudrs cilvēks. Daiļavas viņ�, ja vien gribēs, iegūs citur, cik tik uziet. Viņ� ta�u ir neatvairāms, ja to vēlas. Bet mājās viņam vajadzīga uzticība un komforts. Viņa Margarita � mājas ērtību ģēnijs, tā ir Valgans ģimenes mērogā. Viņa brauc uz Odesu pēc uzvalka drānas, uz Rīgu pēc mēbelēm un lido uz Tbilisi tāpēc, ka vīram iegribējies brokastīs svaigu vīnogu. Laulības pirmās kategorijas darījums. Valgans ir zinājis, ko prec! Viņi saderas.

Tina palūkojās uz skaisto Cubasovu, kas dejoja ar vājiņu sievieti cirtainiem matiem.

� Bet kas saistījis viņus?

� Cubasovs, nabags, mū�dien visus audzina. Viņam tas bija tiktāl apnicis, ka nopriecājās, ja kāds ķērās pie viņa pa�a audzinā�anas. Ievērojiet: �ī sieviete ir audzinājusi vientiesīgi, tomēr vajadzīgajā virzienā.

� Bet mu�u �jaunais galvenais� un viņa sieva? ... � juzdama sāpes un riebumu pati pret sevi, jautāja Tina.

� Arī labs pāris. Abos tāda smagnējība un truls fanātisms: viņam � rūpnīcas dzīvē, viņai � ģimenē.

�Viņ� nav truls, viņ� ir godīgs,� Tina domāja, neklausīdamās vairs Aleksejevā. �Tāpēc jau viņ� negrib skatīties uz mani. Visu sapratis agrāk nekā es.�

� Kad es izlaidī�u garu, vārtīdamies sētmalā, � Aleksc-jeva balss ieskanējās skaļāk, iztraucēdama Tinas domas, � un es noteikti nobeig�os sētmalā, � pēdējā mirklī mani pārņems lepnums. Es lepo�os ar divām lietām: ar to, ka esmu karojis par di�eno tēvzemi... un ar to, ka esmu mīlējis lielisku sie-. vieti...

Tina pasteidzās aiziet.

Sapoņins atkal pienāca klāt un nosēdināja viņu pie galdiņa.

� Jūs ta�u neklausāties manī. Par ko jūs domājat?

� Aleksejevs man nupat stāstīja, par likumiem, pēc kādiem vīrie�i sev izvēloties draudzenes. Es domāju par to, pēc kādiem likumiem izraugās draugus sievietes.

� Nu, un pēc kādiem?

� Pēc tādiem pa�iem!

� Paskaidrojiet: pēc kādiem? � Sapoņins neatlaidās.

� Ja sievietei ir mākslinieka draudzenes sirds, viņa tīksmināsies ar krāsu ziedu un meklēs to, kas tam licis atplaukt uz audekla. Pērkamā, padzirdusi, kur� izdevīgāk nekā citi pārdod savas spējas, pielips tam un sāks melst par mīlestību. Bet ja ...

Lai paslēptu acis no Sapoņina, Tina pacēla vīna glāzi.

� Ja? Nu, sakiet līdz galam!

� ja sieviete ir piedzimusi par karavīra draudzeni, tā sadzirdēs reiz bruņu �ķindoņu, ieraudzīs, kā viņ� soļo, galvu noliecis, vienlīdz gatavs kā mirt, tā uzvarēt kaujā, soļo, neievērodams to . .. neskatīdamies ... neskatīdamies . .. neskatīdamies ne uz vienu. Neskatīdamies uz viņu .. . Un viņa piecelsies un sekos tam . .. Pat tad, ja viņ� ies, atpakaļ nelūkodamies ...

Tina nolika glāzi. �Ko es runāju? Kāpēc es to saku? Esmu iemīlējusies kā bez prāta, kā niekkalbe, apjuku, izpļāpājos. Kāds kauns!�

Tinai gribējās iziet svaigā gaisā, pabūt vienai. Viņa pavir�i atvadījās no �apoņina, skrie�us noskrēja pa kāpnēm, uzmeta jaku un izsteidzās ārā. Nakts bija silta, mitra un vējaina. Slīpi krita retas lāses. Tērps pinās pa kājām. Viņai gribējās kustēties, ieelpot svaigu gaisu, atvairīt visu slimīgo. Iegriezusies tum�ā �ķērsieliņā, viņa sāka skriet. Sajuta, ka skaidrāka kļūst galva, ka drudzi, kas kratīja ķermeni, nomaina sportisks vin-grums un ritms. Viņa jau pa paradumam elpoja dziļi un vienmērīgi. Attapās, ka atrodas tālu ciemata galā, pie tramvaja līnijas. Apstājusies noslaucīja no sejas un matiem lietus lāses. No skrie�anas visi muskuli kaisa un bija kļuvu�i vingri. Tina priecājās par to spēku. Iztālēm strauji, kā parasti naktis, tuvojās tramvajs. Tas joņoja uz parku. �Bet nu ielēksim pilnā gaitā ejo�ā!� viņa sacīja sev. �Un nevis otrajā vagonā, bet katrā ziņā pirmajā!� Gribējās pārbaudīt savu prasmi pārvarēt briesmas, pārspēt kustības inerci. Notēmēja un, riteņiem dārdot, ar vienu lēcienu atradās uz kāpnītēm. Tina sajuta rāvienu, virsū uzdrāzās vēj�, tik blīvs kā buraudekls, bet viņa jau stāvēja stingri, priecādamās par savu atbrīvo�anos, par savu muskuļu stiprumu un sava aprēķina precizitāti. �Paldies dievam, es vēl esmu cilvēks!�

Tina iegāja savā tīrajā un mīļajā mājā, izģērbās, tālu aizmeta rotas un tērpu un, gribēdama pārdomāt notiku�o, nosēdās rītakleitā pie atvērta loga. Viņa no jauna pārdzīvoja kā savu atklājumu, tā arī apjukumu un kaunu. No �ā vakara viņa bija gaidījusi skaidrību. Un nu �ī skaidrība ir ataususi. Drud�ainā grie�anās ap zilo mēteli, nekaunīgā dzī�anās pakaļ precētam cilvēkam, kas pagāja garām, uz viņu pat nepaskatījies, � kur nu vēl skaidrāk! Un pareizi darīja, ka neatskatījās! . .. Uz tādām nav jāskatās! Tādas negodīgas bezgribas sievietes nav pat skatiena, pat acumirklīga draudzīga smaida vērtas. Pazemodama sevi, viņa pazemoja gan savu mīļo māju, gan savu Volodju. Tiesa, neviens, izņemot viņu pa�u, nezina to, bet pati ta�u zina! Kā lai izpērk savu vainu pret Volodju? Izpirkt ir nepiecie�ams, un viņa to pratīs izdarīt. Cik labi, ka tas pārgājis! Bet kas tad tas bija?

Tina arī tagad vēl pilnīgi nesaprata, kas �ai naktī bija viņai uzkritis un griezis kā virpulī, bet vēl vienmēr viņa dzirdēja draudo�o briesmu kluso svelpoņu � it kā lode būtu aizlidojusi gar deniņiem.

Visa �ī drud�ainā nakts bija pilna ar ko sve�u un bīstamu � ar nemierīgu skraidī�anu, pazemo�anos, pastāvīgiem meliem. Un, tikko Tina bija nostājusies uz sve�as takas, tā viņu bija arī ielenku�i sve�i cilvēki. Sapoņins, Uhanovs, Aleksejevs. Viņa arī pati �odien gribēja būt kopā ar tiem. Pārpilna tā slepenā, ko ne mirkli nevar aizmirst un par ko nevienam nedrīkst stāstīt, viņa bija vairījusies no saviem draugiem � Roslav-ļeva un Sagurova, Demjanova un Vasilija Vasiļjevi�a. �odien viņa varēja būt kopā tikai ar tādiem, kurus pati neievēroja, neredzēja, nedzirdēja, augstu nevērtēja.

Un, atsaukdama atmiņā pagāju�ās nakts stundas, kas �ķita garas kā gadi, Tina vēlreiz sev vaicāja: .�Kas tad ar mani bija noticis?� Un atkal priecājās: �Cik labi, ka �ī nakts ir garām!�

Uz rīta pusi kļuva vēl drēgnāks un vēl dzestrāks. Tin; apgūlās gultā, bet arī zem segas nevarēja sasildīt-savas nos-lu�ās kājas.

Nākamās dienas beigās Bahirevam paziņoja, ka Valga., jau atbraucis un pulksten se�os lūdz viņu pie sevis. Līdz se�iem bija atlicis pusotras stundas. Ne 1 inas, ne molberta �lākturītī� nebija. Sarķītis nelika mieru:

� Kāpēc nav krustmātes Tinas? Vai viņa apvainojusies? ...

�Apvainojusies,� Bahirevs domāja, �esmu viņu apvainojis. Esmu vainīgs. Domāju velns zina ko! Bet viņa? Meitene. Viņa vienmēr bijusi pret mani laba. Par ko tad viņa tā? Būs jāiet lūgt piedo�anu.�

Bahirevs zināja, ka Tina bie�i vien aizkavējas tehnologu istabā, un devās tie�i uz turieni. Viņa patie�ām atradās tur. Bahirevu pārsteidza viņas izmocītais izskats. Tina bija bālāka, jaunāka un nevarīgāka kā jebkad. Pēk�ņi ieraudzījusi Bahirevu uz sliek�ņa, viņa piecēlās un stāvēja, turēdamās pie krēsla atzveltnes, acis nodūrusi.

� Tina Borisovna ... kā tad jūs... pat neatvadījusies? ... � viņ� neveikli ierunājās un pamanīja, ka Tinai nodreb lūpas.

Viņa klusēja, bet, kad pacēla plakstus, skropstas bija pilnas asaru.

Tina nebija Bahirevu gaidījusi. Ja būtu zinājusi, būtu sagatavojusies. Ja būtu pieredzējusi mīlestībā, būtu ātri atguvusies. Ja būtu pratusi izlikties, būtu izlikusies. Bet viņa nebija to gaidījusi, viņai nebija mīlestībā pieredzes, un viņa neprata izlikties. Bahirevs, izmocījis un pazemojis viņu, ieradās pēk�ņi. stāvēja līdzas, viņa skatījās uz to un izmisusi juta, ka vienīgi �is cilvēks ir vajadzīgs un mīļ� � mīļ� viss, sākot no strupajiem zābaku purniem līdz smieklīgajam ceku�am pakausī. Apjukusi, pārsteigta, nevarīga Tina pacēla asaru pilnās acis. Un pēk�ņi Bahirevs pasmaidīja. Pasmaidīja neticamu un cietsirdīgu smaidu. Kāpēc? Saprata, ka viņa to mīl, un neviļus pasmējās par viņu. Vai vēl viens pazemojums? Bet Bahirevs, vēl tāpat smaidīdams, jautāja:

� Jūs mīlat mani?

Viņa rokas aptvēra Tinas plecus, elpa skāra tās seju.

Bahirevs bija centies apslāpēt sevī tieksmi pēc viņas � kaunēdamies, domādams, ka Tina nevar atbildēt ar to pa�u. Tā da�reiz viņam �ķita meitene, Aņas un Sarķī�a vecākā māsa.

^:ņ� bija stipras gribas cilvēks, kas pieradis savaldīties, un, �^pnicas darbu virpulī ierauts, bez lielām pūlēm dziļi sevī apslāpēja jūtas, ko bija izraisījusi Tina. Ja tā būtu viņu gaidījusi, būtu pieredzējusi un spējīga izlikties, viņi būtu apvaldīti parunāju�ies par ko ikdieni�ķu un �ķīru�ies. Bet, kad Bahirevs ieraudzīja Tinu raudam, kad pēc sejas, pēc jauko, sen mīļo un nesaprotamo acu skatiena atskārta, ka viņa raud aiz mīlas, tas traucās viņai pretim. Bahirevs nepazina jaunības brāzmainās aizrau�anās un savos �etrdesmit gados bija tikpat nepieredzējis mīlestībā kā se�padsmit gadu vecumā. Viņu pie Tinas saistīja jauneklīga dziņa, kas nokavējusies par gads mta ceturksni, bet bija pārsteidzo�a ar savu pirmreizību un pusaud�a neapzinātibu.

Palaidis Tinu vaļā, viņ� sastapa jau pazīstamo izbrīnīju�os skatienu.

� Tad tomēr tā notiek? � Viņa i ar pirkstiem pārvilka pār Bahireva pieri, uzacīm. � Tad tie�ām tā mēdz būt? .. .

� Kur mēs dzēsīsim kaļķus? � aiz durvīm skaļi jautāja krāsotājs, kas balsināja koridorus.

Aiz sienas kāds aizgāja smagiem soļiem. Blakus staigāja strādnieki, tie kuru katru mirkli varēja ienākt pa neaizslēgtajām durvīm. Cilvēks, kas viņu skūpstīja, bija precējies, un tam auga bērni, bet viņai, kurai tā derdzās visādi meli un izlik�anās, tas bija vienalga.

� Tātad mīli? � viņ� atkārtoja to pa�u.

� Jūs toreiz tā aizgājāt. .. Kaut vienu vārdu . .. kaut atvainoju�ies būtu ... � vēl vienmēr nespēdama aizmirst pārdzīvoto, viņa �ēlojās.

� Tev? Vai tad es biju vainīgs pret tevi? Es biju noziedzies pret Katju. Es ta�u toreiz gribēju tikai vienu. Gribēju . .. lai viņa aiziet. Gribēju, lai viņas nebūtu. Katja � manu bērnu māte. Esmu vainīgs pret viņu, nevis pret tevi. Mēs esam vainīgi viņas priek�ā.

�Mēs� ... �is viens pats vārds darīja Tinu laimīgu.

� Nu, tas ir viss ... � Tina strauji kā akla taustīja tā seju. � Nekad vairs . . . Bet tas ta�u bija nepiecie�ami . .. Nepiecie�ami zināt. . . Bet mēs nekad vairs ... ne runāsim par to, ne atgādināsim. Vairākas dienas mums nepavisam nevajag redzēties. Kamēr nepāries, neaprims . .. Ejiet!

Bet pati pieglaudās pie Bahireva vaiga, un viņ� stāvēja, baidīdamies pakustēties. Pulkstenis nosita pusseptiņi.

� Valgans atbraucis, � Bahirevs sacīja. � Viņ� gaida mani kop� se�iem.

Tina atrāvās nost.

� Atbraucis? Tātad sākas? Jūs domājat, ka visu esat darījis pareizi?

� Jā. Man nebija citas izejas.

� Nu, ejiet ta�u!

� Jods ar viņu! Pagaidīs!

� Nē, ej, ej, mīļais! Paliec sveiks! Mums ta�u tik un tā jāatvadās. Es jums teik�u tikai vienu: esiet tas, kas jūs esat.

Kad Bahirevs iegāja satracinātā Valgana kabinetā, viņ� bija mierīgs, gandrīz vienaldzīgs pret visu, ko direktors varēja sacīt un darīt.

Tina atgriezās savā klusajā mājā. Rūpīgi un ar mīlestību uzkopa istabas. Tagad, kad viņa zināja, ka pēdējo dienu mulsumā vainojami nevis murgi un untumi, bet neatkārtojama sastap�anās ar cilvēku, kas būtu varējis kļūt par viņas likteni, nebija vairs ne pazemojuma, ne kauna izjūtas. Dzīve bija izveidojusies tā, ka viņ� nekļūs par tās likteni. Un tomēr viņa bija priecīga, ka ir sastapusi �o cilvēku, raudzījusies tā �aurajās acis, piedalījusies viņa cīņā un izjutusi viņa draudzību. Lai nekad neatkārtojas �ovakar pārdzīvotais, tas paliks viņā kā lieliskās dzīves pārāk vēla, ta�u dāsna dāvana. Ne mirkli Tinai neienāca prātā doma krāpt vīru. Viņai ir jāpaliek tādai, kāda viņa ir, uzticīgai Volodjas sievai, � tas bija negrozāmi, viņa to zināja neprātodama, nedomādama, tāpat kā putns zina savu ceļu pāri okeāniem uz savu ligzdu. Citi var rīkoties, kā grib, � viņa var tikai tā.

Ar Volodju Tinu sasaistīja nevis gadījums, nevis aprēķins, nevis gulta. Volodja nav mīļākais, nav aizbildnis, nav uzturētājs: viņ� ir biedrs un līdzgaitnieks.

Bija laiks, kad Tina pati ar va]ējām acīm izvēlējās savu ceļu un savu ceļa biedru; Volodja nekad nepievīla viņas gaidas; glu�i pretēji, mīlēdams, visiem spēkiem cenzdamies saglabāt sievas mīlestību, tas ar katru gadu kļuva aizvien labāks, aizvien līdzīgāks tam, kādu viņa gribēja to redzēt. Viņa nespēja ne izturēties pret vīru nodevīgi, ne piekrāpt, ne pamest.

Tina apkopa istabas, izgāja dārzā un sāka ravēt puķu dobes.

Tikko bija nolijis lietus, tas siltais, ilgotais vakara lietus, no kura atplaukst zeme. Tas neaiztek uz visām pusēm pa straujām urgām, neatstāj peļķes, neizmiek�ķē ceļus. Ra�ens un �akls tas dziļi iesūcas zemē un ilgi paliek pie pa�ām saknēm, rūpīgi dzirdinādams tās sausajās un trūcīgajās dienās. �Auglīgais lietus, gādīgais lietutiņ�!� � tā par to kādreiz sacīja vecmāmiņa. Lietus noskalotie un padzirdītie koki, klusi atpūzdamies valgajā bezvējā un bagātīgi dvesdami smar�as, izpleta platāk atsvaigu�os zarus. Gaisā tik stipri bija jūtama mitro upeņu krūmu asā un svaigā smar�a, ka �ķita � to var ar lūpām satvert tāpat kā lielu, tum�i spīdo�u ogu ķekarus. Saldenais un spēcīgais papeļu aromāts, tikko samanāmā bērzu lapu tvanīgā elpa un jaunās zāles kautrā smar�a � viss sajaucās dzīvino�ajā gaisā. Katrs elpas vilciens sagādāja prieku. Valgās zemes bagātīgs zaļums Tinai vienmēr atgādināja bērnību, tēvu, tos viņa vārdus par dzimteni, par likteni, par taisnīgumu, ko Tina pirmo reizi bija dzirdējusi kādā skaidrā kalnu rītā vecmāmuļas sakņu dārzā.

Kas Tinai dzīvē bija dārgs? Tas, ko nevar izteikt ar vārdiem, tāpat kā nevar izteikt �o lietus atveldzēto upeņu krūmu dzīvino�o un spirdzino�o smar�u. Domu skaidrība, rīcības drosme? Mērķu cēlums un dvēselbs viengabalainība? Vārdi to nespēj izteikt. Tas, kas bija dārgāks par visu, ko pirmo reizi bija atklājis tēvs pie vecmāmuļas sakņu dārza burkānu dobītes, vēlāk vispilnīgāk un visspilgtāk iemiesojās pa�ā tēvā. Tas mājoja cilvēkos, kas bija ap Tinu, tas mita arī viņā pa�ā. Tas nepieļāva viltu un neuzticību. Piekrāpt Volodju Tinai nozīmēja pazaudēt pa�ai sevi, labāko sevī. Viņa zināja, ka ari Bahirevs izjustu neuzticību kā tādu pa�u zaudējumu. Viņ� nav no tiem, kas pamet ģimeni un bērnus. Tina arī nekad netiektos pēc Bahireva, ja viņ� piederētu pie tiem vieglprātīgajiem, viņai sve�ajiem cilvēkiem.

�Kādreiz, kad mēs būsim veci, es Volodjam visu izstāstī�u,� viņa domāja. �Cilvēks nav vainīgs, ja saule iznirst no mākoņiem pārāk pēk�ņi un uz brīdi ap�ilbina. Es ta�u tūdaļ novērsos! Kādreiz izstāstī�u Volodjam par to brīnumaino, ko pārvarēju viņa un sevis dēļ ... un arī �viņa� dēļ ... Visu triju dēļ.�

Pat no sevis pa�as Tina pārdzīvoto noslēpa dziļi atmiņā. Bet arī no turienes, no dziļumiem, tas deva viņai prieku.

� Sabrukums! Sagrāve! � Valgans atkārtoja vienu un to pa�u, stāvēdams kājās un noliekdamies pār Bļikina ozolkoka galdu. � Mēne�a plāns tā iestrēdzis, ka ne ar domkratiem neizcelsi. �ugunlietuvē izārdīta. Motoru cehā jūklis. Instrumentu cehā iet pa galvu pa kaklu. Turklāt vēl nedzirdēti lido pretsvari, lido kā �āviņi. Ja man teiktu, ka nedaudzās nedēļās var tā izķēmot rūpnīcu, es neticētu. Ne cilvēks, bet ūdeņra�a bumba. Kāda velna pēc es viņu atvedu �urpl

� Sēdies! � Bļikins ar savu �auro roku lēni norādīja uz atzveltni. � Vai ar Cubasovu esi jau runājis?

� Ko tad Cubasovs? Cubasovs ir apjucis. Redz, saprot, bet Centrālajā Komitejā aizstāvēt nemāk. Es pats vakar zvanīju uz CK. Tur saka: �Nesteidzieties ar organizatoriskajiem secinājumiem! Uzziniet kolektīva domas! Pagaidiet!� Bet cik ilgi vēl gaidīt? Kamēr viņ� noceļ rūpnīcai jumtu?

� Tātad CK interesējas par kolektīva domām? � Bļikins vaicāja agrākajā mierīgajā un klusajā balsī, kas tā at�ķīrās no dedzīgās un straujās Valgana runas. � Tas nozīmē, ka jādod iespēja kolektīvam izteikties. Starp citu, man no pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, kas par vīru ir tavs galvenais in�enieris. un nobrīnījos par tevi. Viņ� ta�u ir īsts bizamvēr-sis. Domā kā aita, bet liekas virsū, atvaino par izteicienu, kā bullis. Un ko tu viņā biji atradis?

� Nelabais, nelabais mani bija apsēdis!

Pēc �is sarunas Bļikins izsauca Cubasovu. Tas izskatījās bra�s, kā vienmēr, tikai loki ap acim un krunkainie plaksti liecināja, cik spriegas biju�as pēdējās nedēļas. Bļikins zināja, ka Cubasovam zvanits no CK, un bija sa�utis par partorga īsredzību un mikst�aulību.

� Kas pie jums notiek? � viņ� iesāka ledaini un asi. � Valgana prombūtnes laikā saārdīju�i rūpnīcu, izjauku�i mēne�a plānu, bet Maskavai par to ne vārda. Kā tādu rīcību lai nosauc? Vai baidāties no atbildības?

Vārdi bija apvainojo�i, bet Cubasovs tos pacieta, jo uzskatīja sevi par vainīgu. Kamēr Valgans atradās Maskavā, rūpnīca bija nonākusi neredzētās grūtībās. Galveno in�enieri Centrālajā Komitejā nebija aizstāvējis neviens cits kā Cubasovs. Uz viņu gūlās it kā divkār�a atbildība: kā uz CK partorgu un kā uz cilvēku, kas aizstāvējis Bahirevu. Tāpēc uz Bļikina apvainojo�ajiem vārdiem Cubasovs atbildēja pavisam īsi:

� Maskavā visu zina.

� Ja zinātu, -nebūtu liku�i noskaidrot kolektīva domas. Vai tad nav skaidrs, kā kolektīvs ir noskaņots? Bet, ja CK ir vajadzīgas nopamatotas, ar dokumentiem apstiprinātas domas, tad dosim tās. Steidzīgi sāc gatavot partijas komitejas sēdi un tāpat arī steidzīgi sagatavo partijas un saimniecisko darbinieku aktīvu 1

Bahirevs saprata, ka gan partijas komitejas sēde, gan partijas aktīva sanāksme ir vajadzīga tikai tādēļ, lai panāktu viņa atcel�anu. Bet briesmas padarīja viņu vēl neatlaidīgāku. Uz ministriju aizsūtītais �maksimālais plāns� bija tur iestrēdzis arhīvos, tikai tā atbalss reiz noskanēja telefona klausulē. Bahirevam negaidīti piezvanīja Zimins, vecs viņa draugs no vakara tehnikuma laikiem. Cirtainiem matiem, jautrs, kustīgs kā dzīvsudrabs viņ� rakstura ziņā bija glu�i pretējs Bahirevam. Ta�u abus sadraudzēja enerģija un spējas aizrauties darbā. Savā lakā Zimins strādāja par ceha priek�nieku kaimiņu rūpnīcā un gatavoja disertāciju, pēc tam Bahirevs pazaudēja viņu no redzes loka un nejau�i sastapa reiz kara gados. Bahirevs bija iebraucis Maskavā un tur gaisa trauksmes laikā patvertnes puskrēslā pamanīja dīvainu pāri. Maza auguma pulkvedis ar cirtainiem matiem un patīkama izskata sieviete sēdēja uz �emodāna un sarunājās tik dzīvi, it kā būtu tikai divi vien un virs tiem nelidinātos ienaidnieka lidma�īnas. Ieklausījies Bahirevs saprata, ka sprogainais pulkvedis nupat nācis no vilciena, saticies ar sievu un pa�laik dedzīgi izskaidro tai, kādas priek�rocības ir jaunajam tanku bruņu leņķa slīpumam. Tā rīkoties varēja tikai Kost ja Zimins. Tas tie�ām ari bija viņ�. Pēc tam abiem redzēties vairs negadījās, tomēr Bahirevs zināja, ka Zimins kļuvis par CK partorgu vienā no lielākajām rūpnīcām mūsu zemē.

Izdzirdīs jautro Kostjas balsi, Bahirevs nopriecājās.

� Pie manis te nokļuvis tavs maksimālais plāns un pārdomas par traktoriem ... � Kostja teica.

� Kur pie tevis? Vai rūpnīcā?

� Nē. No rūpnīcas man bija jāatvadās. Nevarēju satikt ar priek�niecību. Nu, bet par to vēlāk. Tagad vadu katedru un tajā pa�ā laikā ari noda]u �urnālā �Ma�īnbūvniecība�. Tāpēc gribu tevi lūgt pla�āk izklāstīt savas pārdomas mūsu �urnālā.

� Bet tās zināmā mērā ir subjektīvas... Runā pretim tam, kas iesakņojies rūpnīcā ...

� Un kas par to? Strīdies, pierādi savus uzskatus! Pamato tos ar savu pieredzi tanku būvniecībā! Tas ta�u ir interesanti 1

� Ar manu pieredzi? Bet vai to neiztulkos kā lielī�anos?

� Ek, mīļais! Iespējams, ka atradīsies arī tādi, kas tā darīs. Bet nevar ta�u rakstot rēķināties ar muļķiem.

� Nevar jau arī pilnīgi tos neievērot. Viņi ta�u ir objektīva realitāte.

� Marksistiskā dialektika māca aplūkot lietas savstarpējā sakaribā un attīstībā. Ņem vērā, ka savstarpējā sakarība starp gudriem un muļķiem neattīstās par labu pēdējiem, � jokoja Kostja. � Nu, vai uzrakstīsi?

Bahireva ausīs vēl ilgi skanēja lieti�ķā un jautrā balss, kas negaidīti bija atlidojusi �urp no Maskavas kā atbilde uz Bahireva maksimālo plānu, ko viņ� pats rūgtuma pilns bija jau apbedījis.

�Varbūt ari maksimālais plāns galīgi zudumā neaizies,� viņ� domāja. �Vēl jau ir cerība.�

Bet minimālais plāns pakāpeniski ieguva reālus apveidus.

Pirmais jaunā konveijera, izmēģinājums, pirmais smil�pū-tējs, pirmais dublējo�ais darbgalds, pirmās dienas, kad precīzi strādāja pēc stundu grafika un detaļas tika nodotas komplektos, � tas viss bija tikai vāri pavedieni, kas saistīja ar nākotni, bet kas kuru katru mirkli varēja pārtrūkt, tomēr Bahirevs jau sajuta tos trīsam savos pirkstos. �Vēl divas trīs nedēļas noturēties, un padarītais sāks dot augļus. To pamanīs. To nevar nesaskatīt,� viņ� domāja, un viņa pārliecība, ka viss beigsies laimīgi, par spīti visam, kļuva stiprāka. Bet kaut kur blakus pa rūpnīcu savās skolnieces kurpītēs staigāja jaukākais �īs zemes radījums.

Pirmās dienas Tina izvairījās sastapties, un ikreiz, iztālēm uztvēris viņas skatienu � mīlo�u, izbiedētu, smaido�u, Bahirevs nodomāja: �Mana gudriniecei�

Bahirevs zināja, ka, pēdējo reizi satiekoties tuk�ajā istabā, viņ� bija zaudējis varu pār sevi un tikai no Tinas bija atkarīgs, kā tālāk veidosies abu attiecības. Aizkavētais, jauneklīgais jūtu uzplūds tagad bija norimis, uzvarējis pilnīgi izveidota, līdz galam darbā ierauta, uz visiem laikiem savu likteni izlēmu�a cilvēka briedums. Un tomēr Bahirevs tiecās pēc Tinas, un, ja tās vietā būtu cita sieviete, neatlaidīga, uzstājīga, kurai trūktu tīrības un savaldības, viss veidotos citādi. Bez sāpēm tas nepārietu. Viegls flirts, pavir�s romāniņ� viņa acīs bija bez vērtības un nekā cita, izņemot riebumu, viņā neizraisīja. Sīkumu dēļ nebija vērts sevi aptraipīti Bet �is agrāk nepazītais un negaidītais spēks, kas lika viņiem tiekties vienam pēc otra, � kur gan tas varēja novest? Kas gaidīja viņus �ai ceļā? Ģimenes traģēdija, salauzta dzīve bērniem un Katjai? Vai slepena neuzticība, meli, neīstums un sajukums visā? Cik tas viņam bija sve�s! Kā tas sare�ģītu jau tā sare�ģīto dzīvi! Izcīnot �o spriego cīņu darbā, viņam vienkār�i pietrūktu fizisko un garīgo spēku. Lai uzvarētu kaujā, ko iesācis rūpnīcā, viņam pilnīgi jākoncentrējas un jāmobilizējas tikai �ai kaujai! Cila nesaprastu, ka darbs viņu aizrāvis līdz pēdējam, aicinātu uz nepareizu pusi. Tina saprata visu. Un katru reizi, domādams par to, viņ� maigi atkārtoja: �Mana gudriniece!�

Pēc da�ām dienām Tina satiekoties neskrēja projām, bet pienāca klāt mazliet pietvīkusi, skatienu tomēr nenovērsdama.

Viņ� saspieda tās plaukstu, smaidīdams palūkojās acīs.

� Vai nu ir pierimis, noklusis? Vai tagad var runāt?

Tina atbildēja �ķelmīgi un stingri:

� Skatoties, par ko. Par rūpnīcu var.

Abi iesmējās un aizgāja kopā, ne ar vārdu vairs neatgādinādami notiku�o. Tagad viņiem bija vieglāk būt divatā nekā agrāk. Pazudusi neskaidrība un reizē ar to neveiklības un apmulsuma brī�i. Zinādami, ka daudzi, padevu�ies jūtu uzplūdam, būtu gāju�i citu ceļu, viņi neviļus un slepus lepojās viens ar otru par savstarpējo atturību, attiecību stingro tīrību.

Bahirevam patika, ieejot cehā, apstāties un iztālēm vērot Tinu. Viņ� priecājās par cieņu, kādu tai parādīja rūpnīcā, par tās noteiktajām kustībām, skatiena laipno zobgalību, par māku lieti�ķi stingri un sievi�ķīgi maigi runāt ar visiem, sākot ar Valganu un beidzot ar serdeņu veidotāju Da�u.

� Jūs esat būtne bez ēnas, � viņ� jokodams sacīja Tinai.

� Kāpēc tā?

� Kad jūs tuvojaties man, es domāju: �Lūk, būtne, kam piemīt tikai gaisma un ne kripatiņa ēnas.�

Tinas tuvumā viņ� neizjuta nedz nemieru, nedz samulsumu, nedz neistumu. Viņa nesa sev līdz meitenīgu skaidrību, jaunības biedriskumu, gudru un bezbailīgu nobriedu�a cilvēka ironiju.

Bahirevs pierada apspriest ar Tinu savus plānus un rīcību. Pusdienu laikā abi kopā klīda pa cehiem, starp slie�u ceļiem, metāla grēdām, runāja par rūpnīcas nākotni, nosprauda jaunās �ugunlietuves, jaunā precīzo lējumu ceha kontūras. Viņi ticēja savu nodomu drīzai realizē�anai, viņus darīja laimīgus �ī pārliecība un abu draudzība. Cilvēki pierada redzēt viņus kopā, un tas neradīja nedz tenkas, nedz aizdomas � tik atklāti un dedzīgi abi bija aizrāvu�ies ar vienu darbu � rūpnīcas metalurģijas pārkārto�anu, tik dabiska un atklāta bija visa viņu izturē�anās.

Tikai vienreiz Bahirevs redzēja Tinu sevī noslēgtu. Vēlā, zvaig�ņotā vakarā viņi kopā iznāca no ceha un gāja pa ēnainu aleju. Runāja par intrigu, ko Pugovkins bija uzsācis pret Ba-hirevu un Sagurovu.

� Lai viņ� iet pie jodal Tina, palūkojieties uz aug�u! Cik daudz pa�auju virs mums, cik gadu miljardu! Paskaties tā ilgāk, un tu sāksi ticēt zvaig�ņu ietekmei uz cilvēku likteņiem, horoskopiem un citādām velna bū�anām.

� Reiz zvaigznes bez jebkādām velna bū�anām pazudi-* nāja kādu cilvēku.

Vārdi izskanēja klusi un ātri.

� Kuru?

Bet Tina jau no�ēloja izteikto. Ja pieminēja Heizmani, tad vajadzēja runāt arī par tēvu. Viņa negribēja ar savām nerimsto�ajām bēdām padarīt smagākas Bahireva jau tā grūtās dienas.

� Es runāju par kādu zvaig�ņu pētnieku, � viņa izvairīgi atteica.

� Vai zvaigznes noskaņo jūs skumīgi?

� Tas bija agrāk. Tagad � otrādi. � Viņa pasteidzās ar joku novērst sarunu citā virzienā: � Pasaules un gadu tūksto�i, bet mēs esam tikai niecīgi kukainī�i un dzīvojam mirkli. Uz Galaktikas fona �ķiet ļoti muļķīgi uztraukties Pu-govkina dēļ.

Bahirevam patika Tinas spēja visnopietnāko sarunu atdzīvināt ar joku. Viņ� saspieda tās pirkstus.

� Mums ir dots mirklis, un svarīgi to nodzīvot, cik iespējams, labāk.

� Bet svarīgi zināt, �kas ir labi�, kā rakstīja Majakovskis. Kas ir labi, pēc jūsu domām? Kas ir laime?

� Laime � ir godīgums un uzticība sev. Es gribu sacīt � uzticība komunistiskiem principiem. Un vēl. . .

� Kas vēl?

� Lai cilvēks būtu laimīgs, vēl ir svarīgi. .. nepiecie�ams atrast pareizu atbalsi otrā, tuvā cilvēkā. � Viņ� ieskatījās tai acīs, kas bija gai�as pat tumsā, cie�āk paspieda tās delnu.

Viņa tūdaļ roku atbrīvoja.

� Bet vai jūs zināt, kas ir nelaime? Ja tava balss tiek izkropļota. � Viņa jau jokoja. � Tad zūd ari cerības uz atbalsi.

Bahirevs iesmējās un atkal nodomāja, ka Tinai ir taisnība un viņa dara gudri, neļaudama ne soli pārkāpt robe�u.

Pirms partijas komitejas sēdes Bahirevs sastapa Tinu gaitenī. Saprata, ka viņa to gaidījusi. Kā vienmēr, Tinas seja pārsteidza ar līniju un izteiksmes smalko daiļumu. Viņ� nesaskatīja �ai sejā ne �ēluma, ne skumīguma, ne baiļu.

� Vai mūsu pēdējā un iz�ķiro�ā? � viņa pasmaidīja.

Bahirevs zināja, ka par viņu Tina baidās vairāk nekā par sevi, vairāk nekā par jebkuru citu. Kas tai devis �o sirds rūdījumu, visu, kas ieskanējās viņas jautājumā, � ironiju, pārgalvību un maigumu?

� Nē! Tā tikai vēl prelūdija. Pēdējā un iz�ķiro�ā būs partijas aktīva sanāksmē.

� Bet vai par �īs dienas rezultātu jūs esat pārliecināts?

� Un kā vēl! Kur� no partijas komitejas locekļiem mani pazīst? Valgans, Cubasovs, Uhanovs, Satrovs. �odien stingrais nodro�ināts.

Tina atkal pasmaidīja.

� Visos apstākļos . .. atcerieties Galaktiku!

Viņ� iesmējās.

� Labi, ka es jūs tagad satiku.

� Kādēļ tā?

� No Galaktikas redzes viedokļa vieglāk pārdzīvot to, kas mani sagaida ...

Ieiedams partijas komitejā, viņ� bija cīņās, ironijas un mazliet parūgtas līdzsvarotības noskaņojumā, kāds bie�i radās pēc sarunas ar Tinu.

Cubasovs runāja īsi.

� Dmitrijam Aleksejevi�am patīk skaitļi, � viņ� teica.

� Tad nu lai tie runā pa�i par sevi. � Viņ� nolasīja plāna izpildes datus un nobeidza: � Sie skaitļi brēc par principialitātes trūkumu galvenā in�eniera darbā un viņa nevēlē�anos rēķināties ar kolektīvu.

Valgana un Uhanova uzbrukumi Bahirevam bija vienaldzīgi. Bet Cubasovs nevarēja nezināt, ka steidzīgā reorganizācija ir tikai uz laiku samazinājusi produkciju, nevarēja nezināt arī to, kāpēc Bahirevs tik pārliecīgi steidzās. Abu pirmās asās sadursmes laikā tur, mākslinieku istabā, kad Bahirevs sāpīgi sadauzīja dūri pret Veneras ģip�a krūtīm, viņ� nebija izjutis tādu rūgtumu kā pa�laik.

�Arī tu esi izbijies,� Bahirevs domāja. �Bet tu ta�u visu saproti labāk nekā citi! Bija dienas, kad es redzēju tevi draugu. Un nu tu grūtā brīdī. . .�

Nē, te Galaktika nepalīdzēja! Apzinoties savu taisnību, Bahirevs piecēlās un sacīja, skatīdamies tomēr tik pievilcīgajā Cubasova sejā:

� Jūs zināt, ka da�a laba uzvara ra�o�anā nav iespējama bez stratēģiskas atkāp�anās. Jūs ta�u pats man esat par to stāstījis!

Cubasovs runāja, acis nepaceldams.

� Stratēģisku atkāp�anos, kā jūs sakāt, es uzskatīju par iespējamu. Bet pēdējās divas pavēles jūs pacentāties noslēpt no manis. Manuprāt, tās nebija pieļaujamas. Nedrīkst mazu uzvaru dēļ ciest lielus zaudējumus . . .

� Atkarībā no tā, ko atzīst par mazu un ko par lielu uzvaru, ko atzīst par lielu un ko par mazu zaudējumu, � Bahirevs uzsāka pretuzbrukumu.

� Vienu mirkli! � Valgans pieliecās pie mikrofona.

� Paņemiet tur no loga . . . Un atnesiet �urp...

Sekretāre ienesa divus pretsvarus un nolika tos uz galda � divas iesarkanas, tris kilogramus smagas skavas ar aplauztām bultskrūvēm.

� Aprīļa izlaidums. � teica Valgans un, pagriezdamies pret Bahirevu, norādīja uz pretsvariem. � Vai tas, pēc jūsu domām, ir liels vai mazs zaudējums? Te nu ir skaidri saskatāms ra�o�anas dezorganizācijas rezultāts. Visā rūpnīcas vēsturē neviens neko līdzīgu nav pieredzējis.

Bahirevs klusēja. Smagās pretsvaru skavas uzkrita viņam uz galvas, sajauca domas, piespieda saliekties.

Tagad viņ�, nekā vairs nebilzdams, apsēdās uz krēsla, bet Valgans nostājās tie�i pretim un sāka runāt neparasti klusu;

� Tā ra�o�anas anarhija, ko esat radījis jūs, nevar neizpausties produkcijā. � Valgana rāmā balss padarīja apvainojumus īpa�i smagus. � Tādi ir ra�o�anas likumi. Te ir redzama to izpausme. Trīs kilogramus smagais pretsvars, notrūkstot pie tūksto� divi simti apgriezieniem, lido vairāk nekā simt metru. Traktors kļuvis par lo�metēju. � viņ� piebilda ar dzēlīgu ironiju. � Tāds nu ir �o nedēļu sasniegums.

Partijas komiteja vienprātīgi izteica Bahirevam rājienu.

Lai cik briesmīgs bija �is lēmums, vēl briesmīgāki �ķita tie divi pretsvari ar nolauztajām skrūvēm. Kamēr apsprieda nākamos jautājumus, Bahirevs pētīja skrūves. Ta�u lūzuma iemeslus nespēja atrast. Varbūt vainīgi ir mazliet izļodzītie caurumi, kuros iestiprinātas skrūves? Varbūt skrūves pārlieku gludā �ķēluma vieta? Viņ� nezināja iemeslu, bet �o mierigo pretsvaru priek�ā, kas pēk�ņi bija ieguvu�i bīstamu bruņu sitēju spēku, visi viņa sasniegumi pārvērtās par neko un izgaisa glābjo�ais Galaktikas spēks. Palūkojies atkal apkārt, viņ� saprata, ka pa�laik rāj Satrovu.

� Jūs neesat mēģinājis nodarboties ar �o mezglu konstrukcijas tehnoloģiju! � Valgans sacīja.

Konstruktora samta^:nās acis sāka �audīties apkārt, un atkal viņa skatiens atgādināja Bahirevam tā pērtiķa skatienu, kas gan baidījās, gan meklēja izeju no krātiņa un slēpās no sve�iem.

� Es nodarbojos gan, � gurdi kā vienmēr ierunājās Satrovs. � Bet redziet. .. man ienāca prātā ideja par divu mezglu principiāli jaunu konstrukciju.

� Jūs esat ra�o�anā nodarbināts konstruktors. Tai vajadzīgi nevis neauglīgi fantāzijas lidojumi, bet ra�o�anas uzdevumu izpilde. Mūs sit par pa�izmaksu.

� Kas nu es par ra�o�anas darbinieku! � Satrovs lēnīgi nopūtās. � Es sen jūs lūdzu: laidiet uz institūtu ...

� Atlaist nevaru. Bet varbūt der padomāt par pārcel�anu uz eksperimentālo laboratoriju. Ja vien vēlēsieties, jūs varēsiet reizē strādāt arī institūtā.

Satrovam izteica brīdinājumu ar ierakstu dokumentos, tomēr Valgans runāja ar Satrovu saudzīgi, pat maigi, un Ba-liirevs nespēja saprast �o direktoram neparasto ma-'gumu.

Bahirevs vēl vienmēr pētīja pretsvarus, kad Valgans ierunājās mazliet svinīgā, noslēpumainā balsī:

� *1 agad, biedri, vēstis, tā sakot, no aug�as ... Jūs jau zināt, ka paredzēts ļoti pla�i attīstīt tautas patēriņa priek�metu ra�o�anu.

Bahirevs, tāpat kā daudzi citi, bija dzirdējis par to un priecājies: �Beidzot galo�as, velteņi un bērnu bikses vairs nebūs problēma!� Bet Valgana nākamie vārdi lika Bahirevam aizmirst par galo�ām, par Sarķīti, par visu, izņemot rūpnīcu.

� Arī mūsu rūpnīca, � Valgans turpināja, � piedalās visas tautas pasākumā. Mēs organizējam jaunus pla�a patēriņa pre�u ra�o�anas cehus � izgatavosim gultas, pannas, krā�ņu durtiņas . ..

Bahirevs klausījās Valganā, un viņu pārņēma rūgtums. Rūpnīcu specializē�ana, kooperē�ana, mezglu unificē�ana � visi tie principi, kuros viņ� redzēja progresa pamatu, tagad tika noslaucīti no zemes. Gultas, pannas, krā�ņu durtiņas ...

� Bet podu dak�as? � viņ� jautāja. � Vai podu dak�as mēs nesāksim ra�ot?

� Ja tautai būs vajadzīgs, ra�osim arī tās! � Valgans pavērsās pret viņu. � Mēs neesam nekādi baltrocī�i, ja tauta pieprasīs, ķersimies arī pie podu dak�ām. Jūs atkal iebildīsiet?

Bahirevs saprata, ka iebildumiem nav nekādas nozīmes. Vispirms viņu no kājām notrieca pretsvari, bet tagad likās grimstam pati zeme.

� Es nevaru mierīgi noraudzīties, ka �ādu rūpnīcu pārvēr� par universālveikalu. Runā�ana par to aizņemtu pārāk daudz laika. Te es esmu izklāstījis savu viedokli.

Viņ� pasniedza rakstu, kas bija domāts Kostjas �urnālam. Apspriede turpinājās. Izlēma, kur iekārtot gultu cehu un ko sūtīt uz turieni strādāt. Kad apsprie�ana tuvojās beigām, kāds kaktā vāji iepīkstējās. Tur kāsēja Satrovs. Nokāsējies viņ� ierunājās lūsto�ā balsī:

� Es nevaru piekrist... Mums ta�u plānā kāpurķē�u traktori, riteņu traktori, kāpurķē�u vilcēji, degvielas aparatūra, iek�dedzes dzinēji! Un visu, no buksēm līdz motoriem, mēs taisām pa�i. � Viņ� pastaipīja kaklu, it kā pūlēdamies atbrīvoties no apkaklītes. � Bet jūs vēl gribat pla�a patēriņa preces! Nu labi, es esmu vāj�, es nespēju. Nu, atnāks cits, spēcīgāks konstruktors. Bet te jau pat Leonardo da Vin�i neko neiespētu ...

Viņa juceklīgo un novēloto runu neklausījās, vienīgi Bahirevs pabrīnījās: �Iedro�inājies izteikt iebildumus?� Citi, stumdīdami krēslus, jau cēlās aug�ā, bet Satrovs vēl runāja:

� Nav man absolūta miera arī par pretsvaru konstrukciju ... Mūs pārlieku steidzināja, S?mjon Pctrovi� . . . Vajadzētu vēl turpināt izmēģinājumus laboratorijā . ..

Valgans iesmējās:

� Pazīstu jūsu pa�analīzes plosīto dvēseli! Dzīve ir izdarījusi tādu eksperimentu, kādu neizdarīs nevienā laboratorijā! Konstrukcija divās rūpnīcās ir viena un tā pati, bet pretsvari lido tikai pie mums. Viņiem nav nolidojis neviens. Tātad vaina nav konstrukcijā, bet gan �eit radītajā ra�o�anas dezorganizācijā. Saprotat?

� Pilnīgi, � Satrovs nopūtās.

� Nu redziet nu! Jums tāda dvēsele, kas īpa�i pie�ķirama eksperimentētājiem, � mū�dien �aubu pilna. Jums nepiecie�ams tie�i tāds direktors kā ļaundaris Valgans! Citādi jūs visu mū�u �aubītos, eksperimentētu un neizkustētos ne no vietas.

Pēc partijas komitejas sēdes Bahirevs ilgi klīda sīkajā lietū pa tum�ajām ielām. Viņa grandiozie plāni � maksimālais un minimālais � tikai �sapņi, sapņi�, kā tos bija nosaucis Valgans. Bet pretsvari ar norautajām bultskrūvēm � tā ir īstenība. Viņ� klīda pa ielām, bet ielas kā apburtas griezdamās un locīdamās atveda atkal atpakaļ pie rūpnīcas caurlai�u telpas. Viņ� devās uz cehiem un mīļotās �ugunlietuves un motoru ceha postā�ā vairs nespēja saskatīt nākotnes pilnību; �ķita, ka visur rēgojas notrūku�ie pretsvari un traktori ar izrautajiem robiem. Viņ� pārgāja mājā, bet arī tur neatrada mieru, un vēlreiz ielu tīkls atveda viņu atpakaļ pie rūpnīcas.

No rīta Bahirevs devās pāri rūpnīcas pagalmam, galvu noliecis un acis nepaceldams. �ķita, ka visi pretimnācēji noraugās uz viņu ar pārmetumu un izsmieklu: �Tā nolaidis visu, ka pretsvari sāku�i lidoti�

Kaut kur blakus atskanēja balsis:

� Skaties, skaties, pats Kornejs Roslavļevs ar savām atvasēm 1

� Uzsācis karagājienu pret pretsvariem.

Bahirevs pacēla galvu. Pāri laukumam gāja pulciņ� cilvēku. Bahirevs pazina Roslavļevu, viņa māsu � rūpnīcas laboranti, jaunāko brāli � elektrotehnikas in�enieri, kas nesen beidzis institūtu, meitu � automātu ceha jauno meistari. Visi viņi bija neparasti gara auguma, platiem pleciem un baltām uzacīm. Ta�u uzmanības centrā bija nevis viņi, bet sirmgalvis, kas �o mil�u pulka vidū �ķita glu�i sīciņ�.

Kad Bahirevs panāca tos, Roslavļevs iepazīstināja:

� Tas ir mūsu tētiņ�. Kornejs Kornejevi�s. Satraucies pretsvaru dēļ. Palūdza direktoram atļauju vienu mēnesi kontrolēt pretsvaru bultskrūvju piegrie�anu.

Vecais klusēdams pasniedza roku. No Roslav]eviem raksturīgo uzacu saru apak�as vērīgi palūkojās gai�as acis.

�Ak tad tāds ir vectēvs Kornejs. Vīriņ� kā īkstītis,� Bahirevs pabrīnījās. Pēc nostāstiem viņ� bija iedomājies vectēvu Korneju kā, nosirmojo�u milzi, bet te nu stāvēja mazs cilvēciņ� ar līkām kājām un �aurām krūtīm. Ta�u augumam nesamērīgi lielā galva bija skaista un lepni slējās virs �aurajiem pleciem. Biezi, cirtaini mati, vīri�ķīgi sejas panti un drosmīga, pat varonīga izteiksme. Viņa seja it kā meta izaicinājumu vārgajam augumam un līkajām kājām, it kā sacīja: �Redzi nu, kāds es patiesībā esmu bra�s vīrs. Bet rokas un kājas � tās tā, t'kai �ķietamība, nejau�ība, dabas kļūda.� Acis raudzījās ar Roslavļevu dzimtai piemīto�o naivo un reizē nesaudzīgo aicinājumu pēc godīguma. Izslietajā galvā, skatienā un sejas izteiksmē bija jūtams iek�ējs spēks, kas kaut kādu iemeslu dēļ nebija varējis vecajā vīrā īsti izvērsties, bet, izlauzies brīvībā, pilnām izpaudās viņa bērnos un mazbērnos, �ajā mil�u plejādē ar baltajām uzacīm. Bahirevs vērīgi lūkojās uz veco vīru, bet tas tie�i un stingri raudzījās Bahirevā.

� Biju � skatījos caurumos . .. Ko tādu neesmu redzējis, neesmu vis ... � Viņ� devās tālāk, bet atgriezās un, laikam gribēdams mīkstināt savu stingrību, piebilda: � Pazīstu jūsu dēlēnu. Bra�s zēns aug. Lai pienāk vakarā ...

�Roslavļevu karapulks devies cīņā pret pretsvariem,� Bahirevs nodomāja. �Tādā milzu ģimenē pat bēda ir tikai pus-bēda. Vēl gadi pieci, un es dro�i vien tāpat le�u ar Sarķīti un Aņu.�

Bahirevs iztēlojās, kā viņ� iet pa rūpnīcas pagalmu kopā ar pieaugu�iem bērniem. �Tikai ... ar Korneju Rosiavļevu bērni lepojas. Ar viņu lepojas visa rūpnīca . . . Bet ar mani ... � viņ� atcerējās dēla aiztūku�o un asaru pilno aci. � Manis dēļ dēlēnam pagaidām tiek vienīgi zilumi un asaras.�

Dienā, nemiera dzīts, Bahirevs ieradās Satrova kabinetā. Satrovs partijas komitejā bija izteicis acumirklīgas �aubas par pretsvaru konstrukciju. Bahirevs gribēja viņu sīkāk iztaujāt par �īm �aubām.

Galvenais konstruktors posās atvaļinājumā.

Aiz loga lija ra�ens lietus. Rūpnīcas dūmi klājās pār zemi, un pa atvērto vēdlogu ieplūda miklums un dvinga. Uz galdiem, krēsliem un palodzēm bija kaudzēm samesti papīri. Ieraudzījis Bahirevu, Satrovs mēģināja apklāt uz galda guļo�os papīrus ar citiem, bet pasmaidīja un atmeta ar roku:

� Ko nu vairs slēpties! .. . Sēdieties . ..

Viņ� �ķita kā skolnieks, kas atlaists brīvdienās. Kustības bija vieglas, acis nelūkojās iebiedēti.

� Nododu lietas. Pēc tam atvaļinājumā. Trīs gadus neesmu atpūties. Trīs mēne�us atvaļinājumā, pēc tam uz Maskavu, varbūt komandējumā uz ārzemēm, un tad redzēs, kā būs. Ja arī atgriezī�os rūpnīcā, tad tikai eksperimentālajā laboratorijā.

Bahirevs, acis nenovērsdams, lūkojas uz rasējumu, ko Satrovs pirmajā mirklī bija centies apklāt.

Uz pauspapīra uzrasēts smieklīgi mazs traktoriņ�. Priek�ā un aizmugurē uzkarināmie darba rīki līdzsvaro cits citu.

Bahirevs izpleta pauspapīru, nolika to pa�ā virsū.

� Uzmetumi .. . Mani ārlaulībā dzimu�ie! Vardulēns _t, � teica Satrovs, redzams, reizē tīksminādamies un kautrēdamies. � Viegls. Var kustēties uz priek�u un atpakaļ. Traktorists var arī pārsēsties, braukt jebkurā virzienā un vadīt darba rīkus.

� Kāds svars? Jauda? Cik patērē degvielas? � Bahirevs jautāja ātri un, noklausījies atbildes, sāka lamāties.

Bahireva sapņu traktors � viegls, ekonomisks, spējīgs manevrēt, ar uzkarināmiem darba rīkiem, kas atbrīvo piekabinā-

tāju miljoniem lielo armiju, � raudzījās pretim no pauspa-pīra, un Bahirevs uzzināja par tā pastāvē�anu tikai galvenā konstruktora aizie�anas dienā.

� Kāpēc jūs klusējāt, sasodītais! Sē�! Murmina! Slēpj! Tas ta�u ir asprātīgi izdomāts! Un ar to jūs nodarbojāties paslepus?

� Par atkritēju sevi uzskatīju, � Satrovs lēnīgi nopūtās un, redzēdams Bahireva izbrīnu, paskaidroja: � Semjons Petrovi�s vienmēr atkārtoja, ka, novirzīdamies no neatliekamajām ra�o�anas vajadzībām, es noziedzos pret rūpnīcu. Reizēm rasēju un pats domāju: nedod dievs, ja Valgans uzzinās . . . Sak, atkal jūs skrienat vējam pakaļ?

Bahireva iecerētie traktori, jau iedzīvināti līnijās un skaitļos, bija gulēju�i saplaisāju�ā skapja stūrī, un viņ� nebija to zinājis. Galvenais in�enieris nevarēja sev piedot, ka nav spējis saskatīt savu domu biedru �ajā cilvēkā ar kaklā iedzīta pērtiķa acīm ...

� Ak tu sasodītais! � Bahirevs atkārtoja, staigādams ap Satrovu un kā brīnumu aplūkodams tā kaulaino muguru, neveiklās kājas un mazo galvu ar lielo pieri. Viņ� sāka uzrunāt Satrovu ar �tu�, it kā �is nākotnes traktors piepe�i un uz visiem laikiem būtu saradojis Bahirevu ar konstruktoru.

Beidzis �ķendēties, Bahirevs apsēdās un teica:

� Nu, stāsti visu pēc kārtas! Kā tas varēja notikt?

� Kā parasti, � Satrovs paraustīja plecus. � Ne jau ar mani vienu tā gadās. Rūpnīcas nomāc plāni. Par plānu un ekonomisko rādītāju izpildi direktori atbild tiklab ar partijas biedra karti, kā ar algu. Bet par konstrukciju radī�anu atbild tikai deklaratīvi. Ja rūpnīca izpildīs plānu, bet neizstrādās jaunas konstrukcijas, direktoru parās: �Vai, vai, cik slikti!� � bet tūdaļ pat pie�ķirs gan prēmijas, gan apbalvojumus, gan sarkanos karogus. Bet lai pamēģina direktors aizrauties ar jaunām konstrukcijām un kaut vai par pusprocentu neizpildīt mēne�a plānu! Glābiņa nebūs!

Bahirevs to visu zināja un pat bija rakstījis �Par trūkumiem rūpnīcu konstruktoru darbā�. Bet pa�laik �ie vispārīgie atzinumi it kā konkretizējās Satrova un �o jauno konstrukciju liktenī, kas bija nobāztas vecā skapja dziļākajā atvilktnē.

� Kad tu iesāki strādāt pie �vardulēna�?

� Jau piekto gadu noņemos, bet vēl vienmēr ir tikai uzmetumi. Atrisinājumi ir principiāli jauni, darba daudz, bet

laika maz, konstruktori aizņemti ar citu. � Lietus apnicīgi plīk�ķēja, un vienmuļi plūda ar visu apradu�ā galvenā konstruktora valoda. � Mūsu līderis, vado�ā traktoru rūpnīca, beidza izstrādāt konstrukciju. Bet man nebija interesanti darīt to pa�u, ko viņi: modificēt vecos mezglus. Mans darbs ieilgst, bet viņu traktoru drīz vien sāks ra�ot masu produkcijā, pie�ķirs tam prēmiju. Nu, mani izsauc Valgans... �Jūs,� viņ� saka, �nododiet kolektīva intereses. Ja jūs mobilizēsiet visas savas spējas un virknē mezglu ātri izdarīsiet radikālus uzlabojumus, jaunajai markai būs divi autori � līderi un mēsi Bet jūsu traktors ar uzkarināmajiem darba rīkiem un jaunajiem principiem ir kā mednis kokā. Pavēlu pamest medni kokā. Mobilizējieties, lai noķertu zīli, tad būs gan sekmes, gan prēmija, gan viss cits ...�

Bahirevam kļuva skaidrs, kāpēc Valgans, pastāvīgi �ķendēdamies par Satrovu, tomēr negrib viņu atlaist: ja radīsies vajadzība pēk�ņi paspīdēt, būs pie rokas apdāvināts un paklausīgs cilvēks. Cik ierēdnieciski cietsirdīga, pēc būtības nesa�mnieciska izturē�anās pret talantu! Bahirevs klusībā pamatīgi izlamāja Valganu un uzlika plaukstu uz konstruktora kalsnā pleca.

� Bēdīgs stāsts . ..

Satrovs ar sievi�ķīgu vaļsirdību atbildēja uz glāstu.

� Es gau�ām cie�u ... � Viņ� pacēla samtainās, �ēlās _aci_St � Mans vectēvs vadīja lokomotīves. Kop� septiņu gadu vecuma zinu, kā strādā dzinējs. Rasējumā ma�īnas es ne tikai redzu. Tā ta�u ir sievie�u specialitāte � rasēt. Es ma�īnu izjūtu fiziski. Rasēju konstrukciju, bet pats klausos tās skaņu: ritmu, tembru, asumu. Pēc tam nolieku to skapī. Lūdzos direktoram daudz rei�u. Neatlai�! Tāds laiks . .. Partijas biedra pienākums... Daru, ko liek ... Bet cie�u gau�ām!

Tikai sarunas beigās Bahirevs atcerējās, kādēļ bija atnācis pie Satrova:

� Tu vakar teici, ka neesi dro�s par pretsvaru konstrukciju?

� Patie�ām neesmu dro�s. Es jau stāstīju, kā mēs steidzāmies. Bet Valganam taisnība: dzīve izdarījusi mūsu vietā tādu eksperimentu, kādu neizdarītu neviena laboratorija. Konstrukcija ir vienāda abās rūpnīcās, bet pretsvari lido vienā, un tur nav vairs ko teikt.

Satrovs nenoņēma no Bahireva pleciem smagumu, ko bija uzvēlu�i pretsvari, un tomēr Bahirevs bija priecīgs par �o atvadu sarunu un rūgti no�ēloja, ka atklājis galveno konstruktoru un tā �vardulēnu� tikai �ķir�anās dienā.

Otrā dienā, saticis Tinu, Bahirevs vaicāja:

� Kāpēc jūs tik vēlu un tik pavir�i man pastāstījāt par Satrovu?

Viņa pabrīnījās: �Prasa, it kā tas būtu mans dienesta pienākums! Vai tad man tas bija jādara?� Un pati sev atbildēja: �Jādara. Jādara viss, lai viņam palīdzētu.� Pat kļuva priecīga, ka Bahirevs tā prasa, � tas nozīmē, ka viņ� neno�ķir sevi no viņas, savus darbus no viņas darbiem. Tina atbildēja mierīgi, ar parasto vieglo ironiju:

� Turpmāk tādu kļūdu vairs nebūs.

�ai dienā pienāca vēl viena reklamācija par pretsvaru no-trūk�anu. Bahirevs pats pazvanīja uz vado�o rūpnīcu, apjautājās, vai arī tur gadījies, ka notrūkst pretsvari. Atbilde apstiprināja Valgana vārdus: �Ne reizi.�

Aizdomas par kļūdām aprēķinos lika atmestas. Tas, ka pretsvari lido tikai vienas rūpnīcas traktoriem un tikai pēdējos mēne�os ra�otajiem, apstiprināja, ka vainīgs Bahirevs.

Viņam uz galda gulēja jau pieci notrūku�i pretsvari.

�Tad redz nu, kas mani beidz nost,� viņ� domāja, raudzīdamies uz tiem. �Lidojo�ie pretsvari notrieku�i no kājām, kontuzēju�i, izsitu�i no ierindas.�

Bahirevs atcerējās aprīli, dienas pirms Maija svētkiem, Demjanova deju. Tagad tas grūtais laiks �ķita laimīgs. Cik daudz bija cerību! Kāda pārliecība, kādas alkas darboties! Toreiz viņ� sprieda; �Da�as nedēļas enerģiska darba, darba ar brīvām rokām, un viss būs kārtībā! Visiem kļūs skaidrāks par skaidru, ka mana taisnība nav apstrīdama.� Sīs nedaudzās nedēļas aizritēju�as. Un pats redzamākais, pats neapstrīdamākais to rezultāts � lidojo�ie pretsvari un to sakropļotie traktori.

Bahirevs gāja uz māju salīcis, it kā uz muguras gulētu notrūku�ā metāla smagums. Bērni mācījās. Aņa ar Sarķīti, kā parasts, ķildojās. Katja �uva, sēdēdama pie reproduktora. Varbūt izstāstīt viņai? Bahirevs iedomājās tās nemieru, satraukumu. Nē, lai viņa uzzina pēdējā. Ja varētu aiziet pie Tinas!... Viņa prot stingri un bez bailēm raudzīties dzīvei acīs. Ja pa�laik līdzās būtu �ī smaidīgā, ar stipru gribas spēku apveltītā un visu saproto�ā . .. sieviete. Nē, viņam negribējās saukt to par sievieti. Tinai piemita jaunaviga skaidrība un stingrība. Piezvanīt? No �ejienes, no mājas? Bet kāpēc gan ne? Viņiem nav ko slēpt un nav par ko kaunēties. Viņ� var zvanīt Tinai no savas sievas guļamistabas, no savu bērnu istabas � no kurienes vien grib.

Bahirevs uzgrieza Tinas mājas telefona numuru. Balss noguldza kā strauts:

� Jā, es klausos.

� Te runā Bahirevs. � Viņ� tpmēr nezin kādēļ izvairījās saukt Tinu vārdā. � Esmu mazliet noba�ījies par pretsvariem. Man nepiecie�ama jūsu konsultācija.

� Saprotu, � balss klausulē no�alca. � Es dzirdēju par tiem. Vai jūs esat ļoti satraukts?

� Jā. � Ar Tinu viņ� varēja būt atklāts, un cik tas bija liels atvieglinājums! � Ļoti. Vairāk, nekā jūs varat iedomāties.

Katja klausījās sarunā tā kā pārāk uzmanīgi, nolaida �uvekli uz ceļiem, sēdēja nekustēdamās, skatījās tie�i virsū. Nekad sieva nebija tik ļoti interesējusies par viņa telefona sarunām. Kāpēc? Varbūt nodod seja? Viņ� pagrieza sievai muguru un, lai nomierinātu viņu, sāka piebārstīt sarunu ar tehniskiem terminiem.

� Es ataicināju in�enierus. Belokurovs vēlreiz pārbaudīja konstrukcijas aprēķinus un apgalvo, ka nav centrbēdzes spēku, kas spētu pārraut skrūvi. Mēs pārbaudījām skrūves uz raujamās ma�īnas. Izmēģinājums uzrādīja normālu stiprību. Skrūve iztur piecpadsmit tonnu, pretsvars sver trīs kilogramus.

�Liekas, Katja ir nomierinājusies � sakustējās, no�ņirk-stināja ar �ķērēm.�

� Ko jūs esat uzsācis?

� Kontrolējam skrūvju piegrie�anu. Tā bija uzticēta nepieredzēju�am un negodīgam cilvēkam. Tagad kontrolē pats vecais Roslavļevs. Skrūves ir ļoti kaprīzas: ja nepiegriezīsi, kā vajag, � izļodzīsies, ja piegriezīsi stingrāk, � pārlūzīs.

� Tad jau viss būs labi.

� Bet tie traktori, kas strādā tīrumos ...

Klausule klusēja. Pēc tam tā pati mo�ā, baiļu nenomāktā balss teica:

� Nesaprotu, kāpēc jūs uzskatāt sevi par avāriju galveno vaininieku. Man ir skaidrs, kāpēc Va'gans grib pārspīlēt �o notikumu un visu novelt uz jūsu pleciem. Bet jūs pats?

� Tie�i �ai jautājumā esmu vienis pratis ar Valganu. Jā-būt god�gam pa�am pret sevi. Es steidzos, cik vien varēju. Steigdamies uz laiku dezorganizēju ra�o�anu. Tātad tie�i es ari atbildu par visām �īs dezorganizācijas sekām un par visām tās radītajām kļūmēm. Jā... Grozies, 'kā gribi, pretsvari lido pret m?nu galvu.

Balss telefonā nezaudēja mo�umu, kļuva vēl maigāka:

� Netiesājiet sevi pirms laika! �ķiet, jums jāliekas gulēt, bet tuvākajās dienās varbūt ir vērts aizbraukt apskatīties uz vietas.

� Uz MTS?

� Jā. Mēs vēl padomāsim. Katrā ziņā nav jāaizraujas ar sevis �austī�anu, bet gan jādara kas lieti�ķs.

Kad Bahirevs nolika klausuli, Katja jautāja:

� Ar ko tu runāji?

Viņ� pabrīnījās par sievi�ķīgo vērīgumu. Simtiem rei�u viņ� bija runājis pa telefonu, un nekad sieva nebija tā vaicājusi.

� Ar in�enieri. Kāpēc saruna tevi interesē?

� Tāpat vien . .. Vai tevi kas uztrauc?

� Ak. nu! � Viņ� atmeta ar roku. � Kārtējās tehniskās kļūmes. Esi bez rūpēm! Cik rei�u neesmu tev teicis: kamēr bērni ir veseli, nekaitini dievu un neuztraucies! Bērni � tas ir vienīgais, kā dēļ tev ir vērts uztraukties.

Adata zibēja virs �uvekļa. Pa radio Kozlovskis dziedāja:

Kā dailes ģēnijs neredzētais, Kā tēls, kas tumsā starotu ...

Bahirevs aizvēra acis, un tūdaļ no tumsas iznira pretsvaru smagās metāla skavas, nokrāsotas tum�i sarkanā krāsā.

Serjo�u bija pārņēmusi nepacietība. Viņ� strādāja bez pusdienām. Pusotras stundas pirms maiņas be gām nolika apstrādājamās detaļas pie malas un ķērās pie savas �uguna ko-kiles. Kaut tikai netraucētu! �odien varētu pabeigt kokiles apstrādi un pirmo reizi ieliet alumīniju nevis zemes, bet �uguna veidnē ...

Kad pienāca klāt Gurovs, Serjo�a viņu drīzāk sajuta, nevis izdzirda sev aiz muguras un atskatījās, kā atskatās suns � sabozis spalvu un cie�āk sakodis zobos dārgo kaulu.

� Atkal tu savu? � Gurovs vaicāja.

� Normu esmu izpildījis, � Serjo�a meloja.

Puisis bija beidzis strādāt, nesagaidījis atnākam veco Me-fodi�u. kuru tā akurātības un pieredzes dēļ bija izvēlējies sev par nomainītāju. Vecītim Serjo�a atzinās:

� Man no normas trūkst divas detaļas.

� Nekas. Uztaisī�u tavā vietā.

Pārtraukumā Vitja pabeidza Iepū�anu, un viņi aizstiepa smrgo kokili uz krāsaino metālu lietuvi. Vaļējā tīģeli laistījās izkusis alumīnijs. Serjo�am tas �ķita skaistāks un svaigāks par parasto verdo�o metālu. Dzīvs, kustīgs un plūsto�s sudrabs, ko apgaismo iek�ējs sārtums, � tā satrauktas asinis, gaismodamas no iek�puses, sārtina seju.

Dzīvā straume sāka tecēt melnajā, nedzīvajā �uguna kokilē.

� Viens ... divi... trīs ... �etri... � Serjo�a skaitīja.

� Piecpadsmit!

Piecpadsmit sekundes daudzu stundu vietā! Kad vieglais, tīrais veidulis izkrita uz klona, Serjo�a neredzēja, vai tas labs vai slikts. Viņ� redzēja tikai vienu: tas bija kāpurķēdes posma veidulis visā savā sare�ģītajā konfigurācijā.

Viņi atnesa to uz cehu, izmērīja ar bīdmēru. Vitja izskatījās vilies. Sergejs jutās laimīgs.

� Neviens izmērs nav tāds, kā vajadzīgs, �ķautnes nav izdevu�ās, � teica Vitja.

� Bet cik tas vieglsl

� Iespiedumi, pūslī�i � kā tik visa tajā nav!

� Piecpadsmit sekundes ielie�anai. Cik daudz ar vienu kokili var izliet diennaktī!

Siņeņkijs iesmējās.

� Tu, nudie, esi kā mana māsa Nata�a. Atnesusi Ļo�u, savu dēlēnu, no dzemdību nama un nevar vien nopriecāties: cik skaists, cik gudrs! Bet tik vien tā prātiņa �im ir kā autiņos ķēzīties. Es, protams, neatsakos tev palīdzēt, tikai... ek, cik te vēl daudz ko noņemties!

Serjo�a nespēja sev izskaidrot, kāpēc viņam �ķita kā dzīvs verdo�ais, ro�aini sudrabainais metāls, vieglais, paklausīgais lējums. Tādam �iglam, jautri zaigojo�am ir jābūt dzīves spējīgam!

Siņeņkijs steidzās uz parku satikties ar līgavu. Serjo�am bija jāgatavojas eksāmeniem, tomēr domas par pirmo lējumu lika aizmirst visu. Viņ� gāja Vitjam līdz. Pa ieradumam svilpoja un prātoja, ka jāiztaisa īpa�s instruments jaunas, precīzas kokiles izgatavo�anai. Vitja paraustīja viņu aiz piedurknes.

� Tu jau glu�i kā ķerts uz savām kokilēm. Es viņam stāstu un stāstu, bet �is pat neklausās.

Zari vēl neslēpās lapās, tikai tinās zaļganā dūmakā. Zālājus klāja jauni asni. Kā vienmēr skaidrajos pavasara vakaros, pa parku staigāja daudz cilvēku. Gados jauni tēvi nesa uz rokām mazuļus; alejas bija pilnas bērnu; atpūtas laukumiņā pavecākas strādnieces snauda guļamtīklos; jaunatne dejoja uz dejas grīdām un asfaltētajā krastmalā. Pui�i vedināja Serjo�u uz alus kiosku, mei�as � uz dejām, bet viņu �odien viss traucēja, viss uzbudināja; gribējās klusuma un pla�uma, lai varētu domāt pats savas domas. Viņ� kļuva priecīgs, ieraudzījis Da�as līksmo, jautājo�o skatienu. Kop� tā laika, kad Serjo�a bija naktī to aizvedis uz mājām, viņ� izturējās pret Da�u ar simpātijām, aizbildnieciski un, satikdams rūpnīcā vai parkā, bie�i uzrunāja to. Ar �o meiteni varēja runāt par visu kā ar zāli, kā ar ziedu, kā ar upes vilni � viņa, tāpat kā tie, prata klusēt, vērīgi klausīties un, elpu aizturējusi, uztvēra katru tā vārdu.

�odien Da�a bija tērpusies jaunā, baltā kleitā ar ziliem punktiņiem, galvā tāds pats lakatiņ�, un arī acis kā divi zili aplī�i. Ar apģērbu viņa vairs neat�ķīrās no citām strādniecēm, tikai sejā vēl bija tāds kā priecīgs izbrīns, ko Serjo�a dēvēja par kolhozniecisku.

� Da�a! � viņ� tai uzsauca. � Skriesim lejā!

Meitene līksmi un paklausīgi steidzās viņam paka).

�aura taciņa vijās starp krūmiem. Serjo�am slīdēja kājas, un viņ� turējās pie zariem. Lipīgās lapas nokrāsoja pirkstus zaļus. Lejā gar nogāzes pakāji aizvijās plata, ar jaunu zāli apaugusi taciņa. Te varēja pastaigāt klusumā un mierīgi runāt par kokilēm.

� Un kā mēs gatavojam veiduļus? � Serjo�a ierunājās. � Kā tēvutēvi taisīju�i, tā arī mēs. Bet kas ir veidulis? Pēc tiem lējēji nolej tūksto�iem kāpurķē�u posmu vienā maiņā, bet mums vajadzīgas vairākas maiņas, lai izgatavotu vienu veiduli.

� Kā to taisa?

Platās acis raudzījās ar dedzīgu ziņkāri. Serjo�a sāka stāstīt.

� Nu, uztaisa koka modeli, no tā iegūst veidzemes formu. Pēc tam tanī ielej metālu. Lējums iznāk briesmīgi liels, netīrs � vārdu sakot, � kā jau zemē liets. Tad tas nonāk pie mums, un nu mēs sākam pie tā svīst. Bet kokile � tā ir pastāvīga metāla veidne. Lējums kokilēs ir precīzs, viegls. Ne mehāniskās piestrādes, ne metāla atkritumu ... un tūksto�iem rubļu ietaupījuma.

� Tādas lietas labā sevi nav ko �ēlot! � Da�a apņēmīgi sacīja.

Serjo�u iepriecināja gan apņēmīgais tonis, gan vārdi. Kā Mefodi�s, tā Siņeņkijs palīdzēja, �ēlodami viņu. Bet vai pa�am sevis ir �ēl?

� Nav! Nav ko �ēlot! � Serjo�a apstiprināja.

Puisis bija domājis, ka Da�a prot tikai labi klausīties, ir klusā un pazemīga. Bet viņas vārdi bija stingri, un acis mci-tenīgajā sejā raudzījās ar nelokāmu apņēmību.

Viņi brīdi pasēdēja, vērodami, kā pamazām iedegas ugunis aiz upes, kā pie debesīm iemirdzas pirmās zvaigznes. Ļudā, Ņinā, daudzās cilās mei�ās Serjo�a izjuta kaut ko neskaidru, saspringtu un nenoteiktu. Da�ā viņam viss bija saprotams, skaidrs, uz �o meiteni varēja paļauties.

Kad viņi atgriezās parkā, zem kokiem jau bija sabiezēju�as ēnas un spo�i dega laternas.

No kino nāca ārā ļaudis.

� Pa�laik sākas seanss. Vai neiesim? � ieminējās Serjo�a.

� Divatā?

� Nu kā tad citādi?

� Kauns.

� Ērmīgā! Mēs ta�u neejam zagt!

Kad Serjo�a nopirka biļetes, viņa gribēja iespiest tam saujā trīsrubļu gabalu.

� Ko, vai tu domā, ka man savas naudas nav?

� Ak tu jocīgā! Vai tad tu nekad neesi gājusi ar pui�iem uz kino?

� Kompānijās esmu gājusi.

� Kāda tur starpība?

Starpība tomēr bija. Pustumsā Serjo�am blakus pie pleca blāvoja seja un acis ar kautru, satrauktu skatienu. �Ieraudzīs pazīstami pui�i � sāks zobot. Da�a pat atjokot nepratis, vēl ta�u pavisam jauniņa.� Viņ� sāka ba�īties meitenes dēļ, ta�u nost neatvirzijās, bet, par spīti �īm ba�ām, pieliecās un saņēma tās roku. Da�as plauksta palika viņa rokā kā sastingusi. Serjo�a paglāstīja raupjos pirkstus un ievēroja, cik izbiedēti elpo pusatvērtās lūpas. Gribējās noskūpstīt meiteni uz vaiga bedrītes blakus lūpām; viņ� noliecās zemāk, Da�a nepakustējās, bet viņas acis palūkojās ar tādām bailēm, tā sāka trīsēt skropstas, ka Serjo�a atvirzījās tālāk. Sīs bailes bija tikpat saprotamas kā viss cits meitenē. Viņ� pārstāja glāstīt roku un draudzīgi saspieda to, lai nomierinātu ... Da�a sāka elpot vienmērīgāk, bet, kad seanss beidzās, Serjo�a ieraudzīja to pa�u izbiedēto, sievi�ķīgo izteiksmi satumsu�ajās acīs, arī vaigu sārtums bija satraukts � te dzisa, te uzliesmoja.

Da�a negribēja iet ar Serjo�u zem rokas, ta�u izturējās mierīgi un runāja tikpat naivi, bet reizē prātīgi un stingri kā pirmīt, un tas Serjo�u gan pārsteidza, gan arī patika viņam.

Atvadoties viņ� atkal ilgāk paturēja savā rokā meitenes sastingu�o plaukstu. Atkal gribējās Da�u noskūpstīt, bet kļuva tās �ēl.

__ Tu esi jauka meitene, Da�a. Mums abiem jāsatiekas. Vai neaiziesim sestdien uz koncertu? Norunāts? Iesim?

� Es nezinu ...

� Ko tu nezini?

� Kādā maiņā strādā�u.

� Tad norunāsim nedēļas vidū.

�Lāga meitēns!� Serjo�a domāja. Viņ� jutās atpūties un jau nepacietīgi gaidīja to brīdi, kad varēs ķerties pie jaunās, uzlabotās kokilēs.

Da�a iegāja istabā uz pirkstgaliem. Viņa baidījās pamodināt Veru, baidījās no tās jautājumiem, baidījās pati no sevis. Bet, lai cik klusi viņa izģērbās, Vera tomēr pamodās, piecēlās gultā sēdus un gari novilka:

� Ak vazātniece, vazātniece! Kur tad tu dauzījies līdz vēlai naktij? Es tevi meklēju parkā.

Da�a pasteidzās nodzēst uguni, lai Vera neredzētu viņas seju, un ielīda gultā blakus draudzenei. Tā viņu apskāva.

� Atzīsties, � kur tu biji?

� Uz kino.

� Ar ko?

� Ar Serjo�u.

� Ar kādu Serjo�u? � Vera jautāja nojauzdama, bet neticēdama.

� Ar to pa�u ... ar Sugrobinu ...

� Oho! Un visu vakaru pavadīji kopā ar viņu?

� Ar viņu.

� Par ko tad jūs runājāt?

� Serjo�a man stāstīja par kokilēm. Ak Verucīt, viņ� izdarīs pat to, kas ne ministram nav pa spēkam! Es vienmēr zināju: viņ� ir labs, nu tie�ām labāks par visiem. To jau gan visi zina. Bet viņ� ir tāds ... Es tev pat izteikt nevaru!

� Un par ko jūs vēl runājāt, bez kokilēm? � Vera tincināja ar dedzīgu ziņkāri.

� Pēc tam mēs skatījāmies kino, � Da�a sāka �ukstēt.

� Un, kad mēs �ķīrāmies, viņ� sacīja: �Mums abiem jāsatiekas.� Sestdien uz koncertu aicināja . . .

Viņa apklusa. Klusēja arī Vera, pārdomādama noliku�o un saprazdama, cik tas ir svarīgi.

� Kas nu tagad būs, Veriņ? � Da�a atlaidās uz spilveniem. � Kas tagad notiks? ...

� Pagaidi! Pasaki tu man... kā tas viss jums ir? Tāpat vien vai pa nopietnam?

� Ak, es nezinu, kā viņ� domā! Nezinu, nezinu!

� Bet tu? Kā tad tu pati? Vai tāpat vien vai pa nopietnam?

Da�a piespieda draudzenes kaklam savu karsto seju, piekļāvās tai ar trauslo, nevarīgo augumu. Un, vērodama Da�as nepieredzēto apjukumu, Vera sāka uztraukties, neparasti valdonīgi pavēlēja:

� Runā! Runā, Da�a, es tev prasu!

� Es nopietni ... � Da�a nopūtās draudzenei pie auss.

� Vai manu dieniņ! � Vera pievilka viņu sev klāt.

� Iemīlējusies esi, Da�a? Un kādā puisī! Vai manu dieniņ!

� Veriņ, viņ� ta�u . ..

� Nu? Nu, runā tak!

� Viņ� ta�u... manu roku turēja ... ķinītī...

� Un tu?

� Es tik sē�u un sē�u! � Da�as balsī skanēja izmisums.

� No sākuma bija tā kā kauns roku atraut. Ja atrau�u, var ie�auties prātā, ka man ļaunas aizdomas. Kāpēc es lai viņu apvainoju? Bet pēc tam ... It kā jau būtu par vēlu. Sē�u � ne pakustēties nav spēka.

Atkal abas apklusa, un Vera juta, kā viņai pie pa�iem sāniem pukst Da�as sirds.

� Veruk, � Da�a sacīja un apņēmīgi piecēlās gultā sēdus, � es jau viņam tāpat vien . . . laika kavē�anai. Vai tad es nesaprotu! Es ta�u nevaru līdzināties viņam. Viņ� tikai pasmiesies par mani!

� Smieties nesmiesies, Serjo�a ir kārtīgs puisis.

� Та ne jau tī�ām! Pats no sevis tā iznāks. Viņ� ta�u ir tik gudrs! Visas grāmatas par kokilēm izlasījis, pat in�enieri tādas nelasa. Viņ� visu paspēj. Ij mācās, ij strādā, ij valsts labā izgudro. Kas tad es esmu, salīdzinot ar viņu? Es viņam tikai laika pakavē�anai, pie gadījuma ko paaicināt uz kino. Kā man rīkoties? Izdomā tā labi prātīgi manā vietā! Man pa�ai galva nestrādā.

� Smieties par tevi viņ� nesmiesies, � Vera atkārtoja.

� Tikai, redzi, viņ� tā ar daudzām ... Uz kino vai kur citur. Ij ar Ļudu staigāja, ij ar Ņinu. Viņ� nevienu nopietni neņem. Tikai laika kavēklim.

__ Es jau ari tā domāju, � Da�a klusi atsaucās.

� Nu, un kas par to? � a�i ierunājās Vera. � Vai tad slikti ar tādu puisi aiziet uz kino? Puse rūpnīcas apskaudīsi

� Vai tad viņ� man vajadzīgs priek� di�o�anās? Un kas tur ko lepoties, ja pastaigās, pastaigās un pametis?

� Bet ja nu nepametīs?

� Nē, pametīs. Zinu jau. Es viņam apnik�u. Cik viņ� grāmatu vien nav izlasījis! Un kā prot runāt! Es jau tikai varu klausīties, ne palīdzēt, ne padoma dot. Pastaigās kādu laiku. Apniks. Sāks iet ar citu. Bet es ta�u pat vainot viņu nevarē�u. Saprotu, ka viņam taisnība.

Abas bridi klusēja.

� Tu pārāk daudz domā! � Vera dusmīgi noteica. � Staigā vien, nav ko galvu lauzīt!

� Vai tad var ar viņu staigāt un galvu nelauzīt? Ar kādu citu vēl varbūt tā varētu. Bet ar viņu .. . Nē. es ne ar vienu nestaigā�u! Paliksim mēs abas divaliņā, divaliņā vien.

Viņas vēl ilgi �ukstējās, beidzot Vera aizmiga, un Da�a aizgāja uz citu gultu, ta�u miegs nenāca. Viņa nebija pateikusi Verai galveno � to, ka kinoteātri Serjo�a viņu gandriz bija noskūpstījis. Ne viņa, ne Vera nekad nebija staigāju�as un skūpstīju�ās ar pui�iem kā pieaugu�ās meitas. �odien Da�u pirmo reizi mū�ā gandrīz noskūpstīja, un, lai gan tas nenotika, runāt par to nebija iespējams. Ta�u nedomāt par to Da�a arī nevarēja. Viņa aizvēra acis un iztēlojās, kā Serjo�a skūpsta viņu, sē�ot kino vai arī, vēl labāk, atvadoties pie mājas. Asinis saskrēja vaigos, un Da�a iebāza galvu spilvenā. �Ak, cik labi! Par ko es tā priecājos, bezkaunīgā? Par ko es priecājos, neprātīgā? Bet kāpēc gan viņ� nevarētu mani iemīlēt? Mēs tā vien staigātu kopā un kopā. Kā es viņu mīlētu! Bet viņ� ta�u nemīl... Esi nu prātīga! ...� viņa centās sevi pierunāt. �Nemīl un nekad arī nemīlēs. Bet es? Ja uzdro�inātos, būtu iemīlējusi jau toreiz, kad viņ� parkā pievilināja putnu.�

Da�a atcerējās, kā Serjo�a stāvēja krastmalā, kā pacēla roku un kā augstu lidojo�ais putns sāka laisties lejup.

�Es jau toreiz nodomāju: ja tāds pamās ar roku � pat no saules atsauks atpakaļ. Un nu pamāja! Ak, lai notiek kas notikdams, lai es apnīku viņam, lai pamet mani! Lai! Kaut arī vienu, tomēr prieka pilnu dienu! Pastaigā�u kopā, pabū�u viņa tuvumā... paturēs manu roku un ... Ak, ko gan cs domāju?�

Un tūdaļ iebilda sev: �Bet viņ� ta�u mani necienīs! Kā acīs tad es pazemo�os? Vispirms viņa. Un savās acis. Ja es pati sevi pazemo�u, ja pati necienī�u sevi, kā tad lai viņ� mani ciena? Apdomāt, apdomāt... Negaidot un nemanot, bel nu tas ir pienācis � manas dzīves iz�ķiro�ais bridis. Nepazaudēt galvu!�

Da�a grozījās gultā, saveldama palagus, vairākkārt apgriezdama sakarsu�o spilvenu uz otru, vēsāko pusi. Brī�iem tai �ķita, ka vakarā pastaigājas ar Serjo�u un viņa seja liecas arvien zemāk un zemāk, stingrās, skaistās lūpas, tāpat kā �odien, jau atrodas tuvu tuvu. Viņa spieda plaukstas pie vaigiem: �Ak tad tāda ir mīlestība!� Brī�iem, vērsdamās pie sava prāta, viņa iztēlojās, ka Serjo�am kļūst arvien garlaicīgāk un garlaicīgāk ar viņu. Un nu jau tas ir vīlies, garlaikojas, kad ir kopā ar viņu, un kļūst priecīgs, ieraugot citas mei�as � tās, ar kurām kopā mācās vienā skolā: tehniķes un in�enieres. �Par tādu jau katra priecāsies!� Da�a iedomājās, kā, pārstājis mīlēt, pametis, Serjo�a jau staigā ar citu, ar sev līdzīgu, bet viņa, Da�a, nespēj ne apvainot viņu, ne apvainoties .. . �Vajadzēja visu paredzēt! Tu pati sevi esi pazemojusi. Ja tev ir pa�cieņa, tad viss ir jāparedz, nevajag zaudēt prātu. Kuras zaudē prātu � tās arī pamet. Un pelniti tevi pameta,� viņa rāja pamesto Da�u, to, kuru Serjo�a vairs nemīlēja. Un atviegloti uzelpoja, kad atjēdzās: �Nekas ta�u vēl nav noticis! Protams, tikai viņ�, viņ� ir labākais no visiem, un neviens cits man nav vajadzīgs, tikai viņ�! Nu, ko! Dzīvo�u viena. Sāk�u mācīties. Ar laiku dabū�u istabu, atvedī�u �urp māti ar dvīnītēm.�

Līdz gaismai Da�a vārtījās pa gultu. Jutās gan mīlēta, gan atstāta, gan laimīga, gan apkaunota. Naktī pārdzīvoja pusi mū�a, bet no rīta piecēlās bāla, skumīga, gludi sasukāja matus, uzvilka tum�o kleitiņu un izskatījās tāda kā atraitne, kā mūķene.

Vera pamodās un nevarēja draudzeni ne pazīt.

� Kas tad tev, Da�uk? Kāpēc tu tāda? Ko esi nolēmusi? '

� Es nedrīkstu ar viņu satikties. Paliksim abas divatā. � Apskāvusi Veru, viņa piekļāva tai auksto, bālo vaigu. � Rudeni iestāsimies skolā. Sāksim cīnīties par patstāvīgu dzīvi. Pienāks laiks, ataicināsim �urp māmiņu, tad mums būs pavisam labi.

Nākamajā dienā Serjo�a pusdienas pārtraukuma alka uz ātru roku iekoda turpat pie darbgalda, bet Vitja SiņeņKijs, it kā viņu te nekas nesaistītu, devās pusdienās.

� Vitja, frāze ta�u jātaisa! � Serjo�a viņam uzsauca.

� Kas par frēzi?

� Kokiļu apstrādei. Vakar norunājām. Vai tu esi aizmirsis?

� AI ... � Viltīgo acu skatiens sāka skraidelēt, pēc tam Vitja palūkojās tie�i. � Labi. Teik�u taisnību. Tevi, Sug-rob, es mīlu un palīdzēju tev gan draudzības dēļ, gan kā komjaunietis. Un arī turpmāk neatteik�os. Tikai vēders prasa savu. Paraug, kāds esmu izkāmējis! Es nedrīkstu tre�o dienu palikt bez pusdienām. Ņem tu apstrādā Kondratul Skat, kāds tas ir vepris! Kondrat, ei, Kondrat, � Vitja manīgi pagriezās pret Kondratu, � uztaisi Sugrobam frēzi!

� Kādu frēzi?

� Viņ� tev pateiks, kādu. Kokiļu apstrādā�anai. Speciālu. Tu gan saki �draugs�, �draugs�! Bet kā tu draugam esi palīdzējis?

� Un tu?

� Vai tu re! Divas dienas neesmu pusdienojis, staigāt neesmu gājis! Tosja mani lamā!

Sergejs apvainojās.

� Beidziet tirgoties! Iztik�u bez jums!

Kondrats negaidot teica Siņeņkijam:

� Un iztaisī�u ar to frēzi! Bez visas tavas skandinā�anas!

Viņi palika pēc darba cehā un līdz tumsai gatavoja jauno frēzi. Kad Sergejs ņēma no sava skapja instrumentus, Me-fodi�s ieminējās:

� Būtu tu labāk, Serjoga, gājis uz māju.

Ve�uks runāja laipni, bet Sergejs pēdējā laikā slimīgi apvainojās:

� Kāpēc dzen projām? Vai es tevi traucēju?

� Jau aizsvilies! Tu mani netraucē, man tikai �ēl tevis. Vakar aplūkoju tavu lējumu. Tā ir tuk�a noņem�anās! Kad tu taisīji galviņu vai frāzi, vai tad es ko sliktu sacīju? Kā frēze, tā galviņa � tas mūsu darbā pamats. Bet pie kā tu tagad esi ķēries? Liet kokilēs! Vai tad tu esi lējējs? Pat in�enieri, lie�anas speciālisti, neķeras pie kokilēm.

� Pacieties nu vēl drusku! � Serjo�a lūdza.

� Cik tad vēl?

� Nupat, nupat būs ... Drīz ...

Pienāca brīdis, no kura Serjo�a tā baidījās. Ar pāris detaļām, ko viņa vietā izgatavoja Mefodi�s, vairs nelīdzēja. Serjo�a tikko spēja izstrādāt normu. Izdzirdīs aiz sevis Gurova, Ivu�kina vai kāda meistara soļus. viņ� domāja: �Ja man uz muguras augtu mati, tie saslietos stāvus.�

Piektdien no rīta cehā pierakstīja tos, kas vēlējās braukt uz koncertu pilsētā.

Pārtraukumā Serjo�a aizgāja uz �ugunlietuvi: viņ� bija nolēmis pajautāt Da�ai, vai tā brauks. Pusdienas laiks vēl nebija beidzis, bet meitene jau stāvēja pie darbgalda � bāla, gludi pieglaustiem matiem. Viņu ieraudzījusi, tā sve�ādi palūkojās un sasveicinājās, tikai mazliet galvu palocīdama.

� Ko tu skaties tā, it kā es būtu tev ko nozadzis? � Serjo�a brīnījās. � Pieraksta uz koncertu. Vai brauksim?

Da�a bēdīgi papurināja galvu.

� Nē, nebrauk�u.

� Kāpēc? Vai tu strādā vakara maiņā?

� Nē. Vakara ne. Bet es tik un tā nebrauk�u.

� Vai kas noticis? Panāc nu nost no darbgalda, kaut uz īsu brītiņu! Ir ta�u pārtraukums!

Viņi abi aizgāja līdz durvīm, kur bija klusāks.

� Uz teātri nenāksi, bet svētdien uz parku? � Serjo�a izpra�ņāja, nesaprazdams, kāpēc viņa atsakās.

Da�a klusu nopūtās.

� Es ar tevi nekur neie�u.

� Par ko tad nu uzreiz tā?

� Kāpēc tad lai es ar tevi staigātu? Te tu ar vienu, te ar otru.

� Se tev nu bija! � Serjo�a izbrīnījās. � Vai tad, pēc tavām domām, man ar tevi vien jāstaigā?

Da�a nosarka.

� Ai, ko tu! Es nemaz tā nedomāju. Tikai man ir savi uzskati. Es staigā�u vai nu ar Veru, vai kopā pulkā. Kad meitene te ar vienu, te ar otru ... tas nekur neder.

� Kāpēc nekur neder? Paskaidro!

� Kāpēc tad ... staigāt veltīgi? Pastaigā un pārstāj. Kam tas vajadzīgs?

� Ak tad, pēc tavām domām, ja reiz divatā aizgāju�i uz kino, tad jāiet kopā līdz kapa malai? � Serjo�a iesmējās. � Jeb vai tu varbūt domā tā: ja esi gājis uz kino, tad preci nost!

Da�a pietvīka aizvien vairāk.

� Bet tu jau ņem ari aiz rokas!

Serjo�a vēl jautrāk ieprasi jās:

� Vai, pēc tavām domām, ja reiz saņēmis roku, tad jāapprec ?

� Kā tad citādi?!

Da�as vārdos skanēja tik naiva pārliecība, ka Serjo�a sāka atklāti smieties pilnā balsī.

Sākumā Da�a apjuka, bet tūdaļ pat pārvarēja sevi un atbildēja cienīgi, pat lepni:

� Tu pārproti. Ne jau tāpēc jāprecas, ka saņem aiz rokas. Tie�i otrādi! Ja nopietni nedomā, kāpēc tad jāņ.m aiz rokas? Es par sevi nerunāju. Par dzīvi. Vai tad, pēc tavam domām, meitenei ar katru jāiet uz kino un katram jāļauj sevi ņemt aiz rokas? Es dzīvi izprotu citādi. Neie�u kopā ar tevi.

� Tātad gaidīsi līgavaini?

� Kam man tas? � viņa skumīgi atteica. � Es nekad neprecē�os.

� Visu mū�u viena nodzīvosi?

� Es nemaz neesmu viena! Man ir māte, mā�eles, draudzenes. Un arī cehā visi pret mani ir labi. Es vēl maz esmu skolota. Man jāmācās. Nav man arī laika pa ķini�iem staigāt, � Da�a pabeidza stingrā balsī, nolieca galvu, paspēra soli projām no Ser jo�as, pēc tam palūkojās atpakaļ; acis, kas izskatījās pēc atvērtiem lodziņiem, pazibēja skumjas, un balsi ieskanējās �ēlums: � Paliec sveiks, Serjo�iņ . ..

Da�a gāja prom, tieviņa, ar paceltu galvu, gai�brūniem, gludi pieglaustiem matiem.

�Tas nu gan ir jocīgs meitēns!� Serjo�a nodomāja. �Ja tu viņu nepreci, tad neņem arī aiz rokas! Vai tu re, cik neaizskarama!� Un pēk�ņi kļuva skumji, gribējās, lai �ī meitene � tie�i viņa būtu līdzās. �Izbiedēju . . . Nevajadzēja, nevajadzēja vis aiz rokas turēt.�

Bet Serjo�am nebija laika prātot par Da�u.

Lējums jaunajā kokilē nebija labāks par iepriek�ējiem. �ķautnes gan izskatījās asākas, ta�u izmēri bija nepareizi, iespiedumi un pūslī�i vēl lielāki nekā agrāk. Viņ� bija pametis novārtā komjaunatnes uzdevumus un tehnikumā dabūjis trijniekus. Vienam pa�am noņemties ar kokili bija grūti, bet puisi palīdzēja ar katru dienu negribīgāk un nepacietīgi vaicāja:

� Vai tev vēl ilgi būs jāķēpājas?

� Nupat, nupat būs... � Serjo�a atbildēja. � Pēdējais lējums.

Viņi pārstāja ticēt �im �nupat, nupat�.

Siņcņkijs sacerēja par viņu dziesmu ar piedziedājumu:

Cehā mums savs Dons Kihots, �Nupat, nupat� vārds tam dots.

Kādreiz vakarā, pamezdams Sergeju, viņ� teica:

� Serjoga, es ta�u kā nekā esmu līgavainisl Tev ir vectēvs, bet man līgava. Lai gan tu esi ķerts uz kokilēm, saproti ta�u starpību; vectēvs uz teātri nav jāved, bufetē nav jāpacienā. Viņ� vēl pats tevi pabaros. Bet man ir Tosja. Mums istaba jānoirē, jāiegādājas viss nepiecie�amais un tā tālāk.. Es �o pusmēnesi esmu palicis bez algas. Dzīvot vajag un precēties, bral. arī vajag! Bet... tās tavas kokilēs var iznākt, var ari neiznākt. Nu tā, Serjoga ... � Vitjas Siņeņkija mazā, spēcīgā roka saspieda Sergeja plaukstu, kas uz �o atsveicinā�anos neatbildēja. � Paliec sveiks, Don Kihot!

Serjo�a gribēja bezbēdīgi pasmaidīt, bet lūpas tikai nevarīgi sa�ķiebās.

Viņa dzīve rūpnīcā bija iesākusies nedzirdēti laimīgi: pēc trīs gadiem kop� iestā�anās cehā viņ� jau izvirzījās par pirmrindnieku, pēc �etriem � v�ņa ģīmetne ieņēma pastāvīgu pirmo vietu goda alejā. Darba biedri Serjo�u mīlēja, komjaunie�i izvirzīja un ievēlēja da�ādos amatos, arī pats Valgans visādi uzteica un atbalstīja. Serjo�am pa�a dzīve da�brīd bija �ķitusi strauja kā putna lidojums. Bet tegad?

Vēl vakar gan Mefodi�s klausīja Serjo�u vairāk nekā meistaru, gan Vitja Siņcņkijs kā ēna sekoja Sugrobam, un, kad Serjo�a pasāka ko jaunu, atkauties nevarēja no tiem, kas vēlējās palīdzēt. Bet �odien Mefodi�s viņu �ēlo un Vitja ironiski saukā par Donu Kihotu, un viņ� palicis viens pats ar savu kokili. It kā būtu gājis pa ierastu, pla�i atvērtu eju un pēk�ņi ar pieri atsities pret kaut ko nesaprotamu. Pat lūpas mulsi sa�ķiebās, kad viņ� centās pasmaidīt.

Arvien neiecietīgāki kļuva meistari un niknāks Gurovs. Bahireva valdī�anas laikā instrumentu un veiduļu cehā pārtrauca darbus sve�iem pasūtītājiem un visu jaudu izmantoja rūpnīcas iek�ējām vajadzībām. Ar Valgana atbrauk�anu atkal viss apgriezās otrādi. Divreizējās pārkārto�anas dēļ cehs strādāja ka drud�a kratīts. Pa �o laiku bija uzkrāju�ies sve�ie jeb, kā tos dēvēja cehā, ministrijas pasūtījumi. Agrāk Sergejam pat patika tādi karsti asu pagriezienu periodi ceha dzīvē. Viņ� uzņēmās izgatavot vissare�ģītākās detaļas, vairākas dienas prātoja, izvēlēdamies vajadzīgo no savām neskaitāmajām frēzēm, apdomāja apstrādes tehnoloģiju un panāca atkal vienu no tiem slavenajiem kāpinājumiem, kas izveda visu cehu no krīzes. Tad par viņu rakstīja rūpnīcas avīzē, viņu apsēda korespondenti, viņam pateicās Valgans. Pa�laik viss bija savādāk. Serjo�a tie�ām bija kā ķerts uz kokilēm, un mānīgais �nupat, nupat� visu laiku turēja viņu tādā sasprindzinājumā kā skrējēju, kas pēc smagas distances tuvojas fini�am: �Atlicis pēdējais izrāviens. Ļaujiet noskriet līdz galam!�

�ais grūtajās dienās Sergejs neatcerējās Da�u. ta�u vairākas reizes sastapa viņu cehā, ciematā, sapulcēs. Meitene bija klusa, atturīgi apsveicinājās, pacēla un tūdaļ pat nolaida skumīgās acis. �Visu laiku satiekas tikai ar mei�ām.� Serjo�a ievēroja. �Nevienu no pui�iem tuvumā nelai�.� Nezin kādēļ bija patīkami domāt, ka pasaulē dzīvo un �eit rūpnīcā strādā savāda, klusa, mīļa meitene Da�a, tik neaizskarama, ka to nedrīkst pat aiz rokas paņemt, ja nedomā precēt.

Serjo�a atcerējās, kā viņa bija sacījusi: �Baidos, ka tu nezini ko svarīgu, kas zināms in�enieriem.�

�Varbūt tie�ām kaut ko neesmu paredzējis? Varbūt aiziet uz galvenā metalurga nodaļu, � kur� tur ko saprot no kokilēm?�

Kad tehnologu istabā pie Tinas ienāca pa�pārliecinātais, skaistais un, kā runāja rūpnīcā, Valgana izlutinātais Sergejs Sugrobins, viņa izturējās pret to piesardzīgi. Tina bija dzirdējusi, ka Valgana mīlulim no slavas apreibusi galva, ka viņ� ir rupj� pret meistariem un ceha priek�nieku, pametis novārtā komjaunatnes darbu, neizpilda normas, ķeras pie daudziem jauniem pasākumiem un neko neizdara līdz galam. Tinai nepatika ne Serjo�as plakātiski dro�ā seja, ne pārāk brīvā izturē�anās, ne filca platmale, ne modernais lietus mētelis, ko viņ� bija uzģērbis, gribēdems atstāt labu iespaidu.

� Pagaidiet mazliet! Un, lūdzu, noņemiet platmali! � Tina pateica un pagriezās pret Sagurovu.

Serjo�a nosarka, noņēma platmali un pacietīgi apsēdās pie durvīm.

Pabeigusi runāt ar Sagurovu, Tina pievērsās Sergejam:

� Nu, kas tad jūs interesē kokiļu izgatavo�anā, biedri Sugrobin?

Bez platmales viņa seja bija vienkār�āka un puiciskāka.

� Mani interesē alumīnija sarau�anās ...

� Alumīnijs saraujas par pusotru procentu.

� Zinu. To arī ņēmu vērā aprēķinos. Izmēri tomēr neiznāk.

� Kādi izmēri?

� Veiduļa izmēri, ja to lej kokilē.

� Kam neiznāk? Kas tad lej veiduli kokilē?

� Es pats lejul

Tina paskatījās uz puisi vērīgāk. Dzeltenīgas kucēna acis, uz pieres vasaras raibumi, pa�paļāvīgi uzrauts deguns, rokās filca platmale. �vītīgs puisis, Valgana mīlulis, bet tik nopietna, arī pa�as senlolota iecere kā lie�ana kokilēs. Nesaprotami.

� Iesim. Palūkosimies.

Serjo�a ne visai labprāt gāja līdzi skaistulei ar dzedrajām acīm: �Veltīgas pūles! ... Vajadzēja iet pie vīrie�a.� Tikpat negribīgi viņ� parādīja savu kokili un savus pirmos neizdevu�os lējumus.

Tina pārvilka ar plaukstu pār meistariski apdarināto kokili. Aptaustīja lējumus � vienu, otru. Vēl neticēdama pati sev, satraukdamās viņa jautāja:

� Kas taisījis? Jūs? Vai tas ir jūsu darbs?

� Mans, es to kopā ar pui�iem.

� Ar kādiem?

� Ar mūsu komjaunie�iem... Gan Kondratu, gan Si-ņeņkiju. Un vēl daudzi citi palīdzēja.

Tina stāvēja nekustēdamās, vilkdama ar plaukstām pār lējumiem, bet Serjo�a redzēja, kā satumsa viņas jau tā melnīgsnējie vaigi. Viņa domāja: �Kamēr mēs izstrādājām pasākumus, rakstījām ziņojumus, smērējām papīrus, viņ� to jau gatavoja ar savām rokām. �is puika, ar kuru man pat negribējās runāt!�

Serjo�u pārsteidza Tinas pārmainījusies balss, kas skanēja kā mātei, kad viņa sacīja:

� Mans dārgais! Tas ta�u ir pamatīgi! Pusotra procenta sarau�anās attiecas uz pirmās �ķiras alumīniju, bet jūs izmantojat jau lietoto. Un kokili, redzams, sākumā maz sakarsējat ...

Kop� �ā vakara Tina kļuva par viņa skolotāju un palīgu.

Tika pārrēķināta metāla sarau�anās, un nākamais lējum� jau bija tuvāks vajadzīgajiem izmēriem, ta�u nepiecie�amās precizitātes vēl trūka. Scrjo�am nācās mēģinājumu ceļā, izmērījot vienu lējumu pēc otra, pakāpeniski noslīpējot kokili. tuvoties vajadzīgajiem izmēriem. Traucēja gaiss, kas palika kokilē, un viņi nezināja, kā izlaist to ārā, neizlai�ot arī metālu. Reiz Tina ieradās pie viņa priecīga:

� Es izdomāju, Serjo�iņ!

� Vai par gaisu? � viņ� uzreiz atminēja.

� Jā, par gaisu! Skaties, te ir smil�pūtēja aizbā�ņi. Tic lai� cauri gaisu, bet nelai� smi�tis. Skaties! � Viņai uz delnas gulēja zeltaini metāla aizbā�ņi naga lielumā, ar ļoti smalkām atverēm. � Ja tādus ieliks koki Ies vākā, gaiss izplūdīs. bet metālu tie cauri nela�dīs.

Atradums sagādāja lielu prieku, un Serjo�a, atmetis visam ar roku, sāka taisīt tādus pa�us aizbā�ņus kokilei.

Trīs dienas Bahirevs nebija redzējis Tinu. Bija jau kļuvis par paradumu, iepriek� nenorunājot, satikties ar viņu katru dienu cehos, direkcijā, rūpnīcas pagalmā. Reizēm abi kopā apstaigāja cehus, reizēm apmainījās pāris vārdiem. Bahirevs gaidīja �īs tik�anās, priecājās par tām un tomēr tik ilgi, kamēr tās turpinājās, nesaprata, cik daudz tās viņam nozīmē. �Vai kas noticis? Negrib mani redzēt? Kā jau sieviete! Neko dziļi neizjūt!�

Tre�ās dienas vakarā viņ� neizturēja un jautāja Sagurovam:

� Kur palikusi jūsu Karami�a?

� Liekas, pie veiduļniekiem. Viņa kopā ar Sugrobinu tur kaut ko meistaro.

�Kurp es eju?� domāja Dmitrijs. �Vai esmu kāds skolas puika, ka skraidu tai nopakaļ?! Viņa ta�u zina, ka man ir grūti, ka pretsvari lido. Sievietes nemīl neveiksminiekus. Aizmirsusi, negrib! Varbūt tā arī ir labāk.�

Bet kājas pa�as nesa viņu uz veiduļu cehu.

Meistars pasūdzējās viņam par plāna izjuk�anu, par ceha noslogo�anu ar pasūtījumiem no ārienes, �ēlojās, ka strādnieki izlaidu�ies, bet tādi kā Sugrobins dezorganizē cehu. Ne Sugrobina, ne Tinas neredzēja. Uz labu laimi viņ� atvēra ceha priek�nieka kabineta duivis. Viņi sēdēja tur divatā plecu pie pleca. Tinas tum�ie, taisnie mati bija sajuku�i ar Sugrobina gai�ajām cirtām. Kad abi pacēla galvu, Bahirevs ieraudzīja viņu sejā vienādu satraukumu. Abiem vienāds spo�ums acis, vienāds sārtums vaigos, abi jauni.

Bahirevs nekad nebija zinājis, viņam nebija pat prātā ienācis, ka īss, sievietei uzmests skatiens var sagādāt fiziskas cie�anas.

�Priecājas! Ir laimīga! Ar �o zēnu, ar �o skaistuli! Bet cs? Neveiksminieks, vecs, drūms, precējies. Iztraucēju. Skaidrs, ka iztraucēju.�

� Atvainojiet! � viņ� aizsmacis pateica un gribēja iet prom.

� Aizbā�ņi! � Uz �aurās plaukstas Tina pastiepa tam pretim mazus, zeltainus aizbāznī�us. � Pagaidiet! Kokiles ... aizbā�ņi . . .

Viņa steidzās kaut ko izskaidrot. Prieks, mīlestība, nemiers, vainas apziņa, cie�anu un līdzjūtības izteiksme, kas jaucās un mainījās viņas sejā un skatienā, nevis nomierināja, bet san'knoja Bahirevu. �Kļuva nemierīga, apjuka. Vai jūtas vainīga? Varbūt viņi tikko kā... Eh ... Prom, prom, prom!�

� Kas par kokilēm? � viņ� bargi noprasīja un pievērsās Sugrobinam: � Meistari par jums sūdzas. Pirmrindnieks, bet kavējat plāna izpildi, rupji izturaties pret vadību.

Sug"obinā viņ� ienīda visu: jauneklīgi maigo ādu, smaidīgo lūpu izliekumu un. galvenais, abiem kopīgo, laimīgi satraukto sejas izteiksmi. Ja varētu �o zeņķi kā kucēnu paņemt aiz apkakles un izmest ārā � naktī, dubļos, peļķē! Viņ� maz saprata no tā, ko sacīja Serjo�a, neskaidri kaut ko noburk�ķēja un aizgāja.

�Tas nu ir viss.� Bahirevu pa�u pārsteidza, cik spēcīgas ir �īs bēdas un apvainojums. �Vai patie�ām es viņu tā mīlēju? Jā . . . Tā. Pat tas, kas viņai nav daiļ�, � taisnie, nevērīgie sasukātie mati �ķita mīļi.. . Bet tā nosviest, tā iemīt dubļos vīrie�a jūtas! Piena puikas dēļ ... Jā, jauns, jautrs, skaists. Bet es? Cekulainais begemots, neveiksminieks! ...�

Ceļā Bahirevam gadījās steidzami darbi, un viņ� bija laimīgs, ka jānododas tiem, ka nav jābrauc uz māju.

Pēc vienpadsmitiem viņ� gāja uz savu ma�īnu un netālu no tās ieraudzīja Tinu. Galvu nepacēlis, Bahirevs apņēmīgi turpināja ceļu.

� Biedri Bahirev! � izmisīgā balsī iesaucās Tina. � Atvainojiet 1 Man nekavējoties ar jums jārunā. Atkal parādījās brāķis. Nepiecie�ama jūsu iejauk�anās.

Ieejas kolonu aizsegā viņa satvēra tā rokas un �ukstēja:

� Dmitrij Aleksejevi�, dārgais, kas noticis, kas? Kāpēc jūs tā skatījāties? Ko jūs nodomājāt?

Bahirevs tīksminājās par viņas cie�anām.

� Neko es nedomāju. Kas tad atgadījies?

Tad viņa piecirta kāju uz kāpņu akmens plāksnes.

� Es jūs negaidīju �eit divas stundas tāpēc, lai jūs tā aizietu! Dosimies vienalga uz kurieni � uz jūsu kabinetu, uz aleju, kur var parunāties.

Viņ� mazliet patiepās, ta�u apmierināts gāja līdz.

Kabinetā Tina nosēdināja viņu, palūkojās uz noliekto, ļauno, ietiepīgo seju. �Greizsirdīgs! Neprātīgais! Muļķis! Tātad mīl. Tātad ļoti mīl!� Viņa gan bija laimīga par �o mīlas atklāsmi, gan �ēloja Bahirevu, ta�u nevarēja nesmieties par viņa aplamajām cie�anām. Izdzirdis Tinas smieklus, viņ� piecēlās. atgrūda atzveltnes krēslu tik spēcīgi, ka tas atsitās pret sienu, un devās uz durvīm.

Tina aizsteidzās tam priek�ā, nostājās pie durvīm.

� Nela�dīsu! Jūs esat iedomājies kaut ko �ausmīgi muļķīgu. Man visi ir vienādi: Serjo�a, Valgans, apkalpotāja, kas mazgā gaiteņus. Bet vai jūs zināt, ko dara �is zēns? �is zēns, nerunādams tuk�us vārdus, dara to, par ko mēs domājam, sapņojam, rekstām! Un es viņam palīdzu. Kokile . .. Lūk, aizbā�ņi. �odien zvanīju jums gan vienos, gan trijos, gan piecos. un man jau kļuva neērti. Sekretāre sacīja, ka jūs esot pilsētas komitejā.

Bahirevs klusībā parēķināja: �Vienos, trijos, piecos. Patie�ām es nebiju.� Smagums novēlās no pleciem. Viņ� nedro�i pasmaidīja. Mirkli aizvēra acis. Atkal atvēris tās, ieraudzija mazus, zeltainus aizbāznī�us, kas bija izripoju�i pa visu galdu, un svētlaimīgi pasmaidīja.

� No smil�pūtēja?

Tagad viņ� varēja runāt par kokilēm.

Bahirevs atgriezās mājā un domāja: �Bez visa cita izrādās, ka esmu vēl ari greizsirdigs! To gan nebiju gaidījis! Kas tagad būtu noticis, ja nebūtu iejaukusies viņa? Viss sagrūtu ... Sagaidīja mani, piespieda runāt, atgrieza pie prāta. Jā, viņai ir raksturs! Un viņa mīl! Mīl!�

Otrā dienā Bahirevs atkal iegāja veiduļu cehā. Viņu pārsteidza Serjo�as skapis. Plauktos kā mēģenes statīvā stāvēja ap tūksto� frā�u. Tās bija klasificētas, sanumurētas, durtiņu iek�pusē karājās saraksts � frā�u kartotēka. Un visas tās no veciem, nodilu�iem urbjiem bija izgatavoju�as jaunā frēzētāja rokas. Kāda mīlestība pret savu amatu, kāda darba mīlestība, kāds talants!

Tajā pa�ā vakarā Bahirevs runāja par Sugrobinu ar Valganu un Uhanovu.

� Sugrobins ir talantīgs, neatlaidīgs un aizrāvies ar ideju par lie�anu kokilēs. Viņ� uz laiku jāatbrīvo no visa cita, un viņam jādod tikai viens uzdevums � nodro�ināt pārie�anu uz kokilēm. Vajag sa�aurināt palīgtelpas un organizēt pie veiduļu ceha savu mazu lietuvīti.

Valgans klausījās neizprotami pieklājīgi, kā parasti sarunās ar galveno in�enieri. Neatbildējis viņ� griezās pie Uhanova:

� Ko sacīs galvenais tehnologs?

� Veiduļu ceham ir �ausmīgi robi plāna izpildē.

Bahirevs pārtrauca:

� Es ta�u iesaku racionālu paņēmienu, kā aizpildīt �os robus.

� Esmu pret empīrismu tādā svarīgā pasākumā, � Uhanovs turpināja. � Jautājums par lie�anu kcki'ēs jāizvirza organizēti. Nākamajā gadā ar ministrijas ziņu ieplānosim fondus. Palūgsim padomu speciālistiem institūtā. Arī speciālisti, kas strādā attiecīgos institūtos, neizmanto lie�anā ko-kiles. Bet te zēns bez speciālas izglītības. Ar frēzi viņam arī nekas neiznāca.

� Frēze ir laba, � Bahirevs centās atspēkot. � Tikai mēs izturējāmies pret to birokrātiski.

Uhanovs noplātīja rokas.

� Varbūt mūs vēl varētu apvainot par birokatiem, bet te jau strādnieku �ķira ir teikusi savu iz�ķiro�o vārdu. Strādnieki frāzi nav atzinu�i.

Bahirevs iebilda:

� Atcerieties! Agrāk kāpurķē�u posmus izdauzīja ar koka āmuru. Mēs uzstādījām spiedni. To arī sākumā ne visi atzina. Dabiski � bija pieradu�i pie koka āmura. Sagurovam vajadzēja āmurus slēpt. Bet tagad? Ja salūst spiedne � gaida, labo, bel āmuru vairs neviens pat rokā neņem.

Valgans pacēla spo�ās acis.

� Vai jūs gribat sacīt, ka arī strādnieku �ķira ir saindēta ar birokrātismu un rutīnu?

� Sug^robins tāpat pieder pie strādnieku �ķiras! Es gribu teikt, ka strādnieku �ķira arī ir jāorientē pēc labākajiem, jāaudzina un jāmāca.

� Tie�i tā! � Valgans piecēlās. � Jāaudz�na. Sugro-b^:ns ir frā�u virtuozs. Savas jaunības dēļ viņ� svaidās uz visām pusēm, ķeras pie visa kā. Frāze, galviņa, centrifūga, tagad vēl kokiles. Bet normas neizpilda, un ceham ir lieli parādi. Drīz uzņemsim Sugrobinu partijā. Es pats viņu rekomendēju. Pats arī parunā�u ar viņu.

� Kokiļu jautājums ir jāiz�ķir principā, � Bahirevs neatkāpās.

� Principā es esmu pret �o ... pārstcidzīgumu. Pārstei-dzīgums ir mums atnesis pietiekami daudz ļaunuma. Līdz pat �im laikam mums par to dārgi jāmaksā.

�Pretsvari,� Bahirevs sarāvās.

Tajā vakarā Serjo�u izsauca pie Valgana.

�Aizgājis līdz pa�am direktoram. Redzams, Tina Borisovna un biedrs Bahirevs ir izstāstīju�i. Nu, tagad gan mēs rausim vaļā!�

� Tu arvien vēl audz? Skaists gan, puis, esi kļuvis! � Valgans jautri viņu sagaidīja. � Skuķi beidzas vai nost tevis dēļ? Atzīsties!

� Kā nu kura, � pasmaidīja Serjo�a.

� Nu. sēdies, sēdies! � Licis Serjo�am apsēsties sev pretim, Valgans jautāja: � Kas noticis? Kāpēc mans labākais frēzētājs badojas? Septiņi simti rubļu mēnesī. Kas nu tā par izpeļņu? Stāsti 1

Serjo�a izstāstīja par kokilēm. Direktors gan staigāja pa kabinetu, gan apstājās, skatīdamies ar jautrām, dedzīgām acīm.

� Tātad tev neizdodas ar kokilēm? Ar frēzi tāpat ne visai izdevās? Pie centrifūgas arī esi ķēries? Pameti? Un kaut ko tur gudroji par zobratiem? Vai arī neizdevās?

Serjo�a nosarka. Valgans uzsita viņam pa plecu.

� Nav ko kaunēties. Tu vēl esi jauns. Es ari tavos gados pie visa kā ķēros. Domāju: visu paveik�u. Bet, redzi, kas par lietu! Nāk svarīgi ministrijas pasūtījumi. Kad tos pieņēmu. jāatzistas, cerēju uz tevi. Zināju, ka man veiduļu cehā ir frēzcs virtuozs. Desmit reizes palīdzējis rūpnīcai un palīdzēs arī vienpadsmito. Bet ko es redzu? Tu tik tikko izpildi normu! Nu. paveries laukā pa logu! Tava ģīmetne visu priek�galā. Tevi izvirzām par paraugu. To vajag saprast. Es par tevi galvoju partijai. Bet kas nu iznāk? Tu nodari ļaunu sev, piekrāp rūpnīcu un mani arī piekrāp. Kokiles � tā ir laba lieta, bet visam ir savs laiks. Pagaidi, gan sāksim nodarboties ar kokilēm organizēti! So lietu, brālīt, neveiksi viens pats ar mājamatnieku paņēmienu. Tad nu tā, es tevi lūdzu: palīdzi! Izpalīdzi rūpnīcai!

Serjo�a aizgāja, direktora apmīļots, saslavēts, apjucis. Skaidrs bija viens: jāķeras pa īstam pie ministrijas pasūtījumiem. Bet kokilē? . . . Kokilē tiek at ikta uz nenoteiktu laiku. �Nepametī�u tomēr,� Serjo�a domāja. �Neatkāp�os! Tagad jau g;in nupat, nupat . . .� Viņ� atcerējās savu iesauku. �Nu kas par to, lai arī es esmu Dons Kihots! Es nedrīkstu pamest. Bet kad strādā�u? Naktīs? Laikam gan naktīs. Kad mācī�os? Un rc'da brigāde? Drīz uzņem�ana partijā. Ko lai dara? Tik un tā kokili nepametī�u. Tikai tagad būs vēl grūtāk. Simtreiz grūtāk! Vai iztu-ē�u? Da�a sacīja: tādas lietas labā nav sevi ko �ēlot. Ne�ēlot sevi! Ja nakti � tad nakti! ...�

Dienā, kad sanāca partijas un saimnieciskais aktīvs. Bahirevam pasniedza telegrammu no kāda rajona. Viņ� atp'ēsa to steidzīgiem, neve kliem pirkstiem. '<N0 rajona!... Vai tie�ām atkal tie pa�i pretsvari? . ..� Viņ� tūdaļ ieraudzīja vārdu �pretsvari�, un turpat arī pazibēja vārds �beigts�. Bahirevs piemiedza plakstus. �Tad, lūk, kas noticis!� Ar mokām viņ� atvēra acis. �Kas beigts? Kur?� Neskaidrie burti lāgā nevirknējās vārdos. �Beigts, tāpat kā iepriek�ējais,� viņ� izlasīja, bet nespēja saprast telegrammas jēgu. Tikai pārlasot tre�o reizi, aptvēra, ka beigts ir traktors. No rajona ziņoja, ka atkal notrūcis pretsva^rs un vēl viens �traktors be�gls, tāpat kā iepriek�ējais�. Bahirevs nolamāja pats sevi, telegrammas sastādītāju, telegrāfu. Nosists neviens nebija, t kai notrūcis vēl viens pretsvars � un atkal no pēdējā izlaiduma traktoriem. Pretsvari lidoja kop� tā laika, kad viņa vadībā sāka steidzīgi pārkārtot ra�o�anu. Visi � Cubasovs, Roslavļevs, Sagurovs un daudzi citi, nemaz nerunājot par Valganu, � bija pret �o steigu, visi brīdināja, ka tā nepaies bez bēdīgām sekām. Galvenais in�enieris bija paredzējis visu, izņemot lidojo�os pretsvarus. Viņ� toreiz nek�aus⁷ia Nevarēja nesteigties. Viņ� zināja, ka pienāks tas grūtais laiks, kad būs izlauztas grīdas un sienas, kad bie�āk ne^a ag.aK apstāsies konveijers, kad radīsies robi plāna izpildē, kad strādniekiem pazemināsies darba a�ga. Bahirevs devās pretim grūtībām, domādams, ka tās tiks pārvarētas un neatstās nekādas pēdas. Bet traktori, aiziedami no rūpnīcas, paņēma sev līdz �o smago dienu sekas � lidojo�os pretsvarus. �Tie lido pret manu galvu,� viņ� domāja. �Grib mani nosist. Lai gan � kas mani vairs ko sist? Esmu jau beigts tāpat. Partijas aktīvs apstiprinās partijas komitejas lēmumu. Un viss.�

Pie �ugunlietuves ieejas viņ� sastapa Tinu. Kā vienmēr, īstenībā viņa izskatījās vēl skaistāka, maigāka un mierīgāka nekā Bahireva iztēlē. Zem atpogātā virsvalka bija redzams elegants pelēki zils tērps. Ap kaklu tirkizu rota. Viņ� vēl nebija redzējis Tinu tik greznu. Viņa atkāpās akāciju ēnā, uzsmaidīja ar vēsajām acīm.

� �odien septiņos trīsdesmit?

� Jā. Pēdējā sapulce traktoru rūpnīcā.

� To nedrīkst pieļaut. Jūs zināt, cs gribu runāt... Nē, nē, ne jau par jums! Par �ugunlietuvi.

� Aizstāvība, kas �ēlastības dēļ tiek aizmaskota? Ja jūs negribat mani pilnīgi izsist no sliedēm, sēdiet un klusējiet!

Tina saprata, ka viņas aizstāvība aizskars Bahireva vīrie�a patmīlību. Saprata arī to, ka nespēs grozīt jau visiem skaidro lēmumu.

� Labi. Sēdē�u un klusē�u. Bet jums es varu atgādināt kādu sakāmvārdu: �Nekļūdās tas, kas nekā nedara.� Ja esat kļūdījies vairāk par da�iem citiem, tad tikai tāpēc, ka arī padarījis esat vairāk par daudziem.

Tinai piemita sevi�ķa īpa�ība � no cilvēku valodas vārdu tūksto�iem atrast pa�us vajadzīgākos un pa�us uzmundrino�ākos.

� Ja nelidotu pretsvari! �odien vēl viens.

� Dmitrij Aleksejevi�! � Balss bija mierīga, liega, mazliet ironiska. � Mēs vēl paspēsim sist ar dūri pa krūtīm un visu ļau�u priek�ā no�ēlot grēkus. Es redzu, jums to gan ļoti gribas darīt! Bet pēc tam ... � Viņa pasmaidīja, �is smaids bija skumj�, ta�u atklāti izsmejo�s. � Kāpēc gan jūs tā satrauc tie�i �ie da�i pretsvari? Jūs ta�u esat pastrādājis daudz nopietnākas lietas! Plāna ncizpi�de, izpeļņas kri�anās simtiem strādnieku . . . Pretsvari ir tikai punkts, kurā krustojas jūsu rīcības daudzās līnijas.

� Par ko jūs smaidāt?! � viņ� sa�uta.

� Vai tad jūs nezinājāt, kas jūs sagaida?

� Zināju. Tik tālu nolaistu ra�o�anu nevar pārkārtot bez sāpēm.

� Kāpēc tad jūs tagad uztraucaties? Vai tad lidojo�ie pretsvari nav viena no tām pārkārto�anas slimībām, kuras jūs paredzējāt un apzinājāties?

Ne �ēluma, ne satraukuma nemanīja smalkajā sejā. Tina runāja ar viņu, kā pieaugusi sieviete runā ar bērnu. Ne vienreiz vien viņ� jau bija jautājis sev: vai viegli padodas tāda ironiska bezbailība? Kas gan bijis jāpārdzīvo �:i jaunajai sievietei, viņa izredzētajai, ja visi �ie satraukumi tai var likties bērni�ķīgi? Tina nekad nav stāstījusi viņam par sevi.

� Ja es būtu pārliecināts, ka viss beigsies tikai ar pieciem se�iem pretsvariem .. . Man rada ba as . . . Bet sakiet, Tina, � kā top un veidojas tāds miers kā jūsējais?

� Jābūt dabas dotībām. Ar dzelzs mangānu bagāta �ihta un augsta kausē�anas temperatūra. Bet jūs nepateicāt līdz galam. kas jums rada ba�as.

Bahirevs padomāja.

� Kļūdas materializē�anās un bīstamība. Par visu citu � motoru ceha un �ugunlietuves pārbūvi, instrumentu ceha noslogojumu � var strīdēties: pareizi vai nepareizi, riskanti vai ne... Notrūcis pretsvars ir neapstrīdams un bīstams.

� Mani pārsteidz tas, ka ne reizi tā nav gadījies pirmo izlaidumu traktoriem.

� Vienreiz bija. � Viņ� pastāstīja par pirmo gadījumu. � Toreiz traktoristi pa�i atzina savu vainu. Reklamāciju atsauca.

� To vienkār�i nolikvidēja.

Bahirevs nesaprata Tinas vārdus, un viņa tam pārmeta:

� Dmitrij Aleksejevi�, jūs da�reiz atgādināt mazu bērnul To ta�u bie�i dara arī citās rūpnīcās. Valgans to gan prot labāk par citiem. Viņ� daudz ko prot labāk! MTS ļoti vajadzīgas rezerves daļas, un direktors to izmanto. Atved reklamāciju. Direktors ierosina: gadījums ir neskaidrs, ko mēs tur tik daudz rakņāsimies, labāk ar godu. Jūs atsauksiet reklamāciju, bet mēs jums gan traktoru izremontēsim bez maksas, gan dos�m par pa�izmaksu rezerves daļas, cik tik uziet. Emtēesā, protams, priecīgi par tādu retu veiksmi. Viņi atsauc reklamāciju un saņem rezerves daļas. Visi laimīgi un apmierināti! Jums vajag aizbraukt uz kolhozu.

� Nepaspē�u līdz partijas aktīva sanāksmei . . . Bet pa�laik tas arī nav svarīgākais. Gribētos, lai runātu par galveno. Nupat biju iegriezies partijas komitejā. Tur sē� Dronovs, pilsētas komitejas sekretārs rūpniecības jautājumos, lasa manu burtnīcu. No vienas vietas sasvītrojis ar sarkanu zīmuli.

� Tas ir labi. Tas nozīme, ka strīdēsies par galvenajiem jautājumiem.

� Vai jums nebūs pretīgi redzēt mani sakautu?

� Vienalga, kāds jūs būsiet, neesiet tikai nobijies!

Tina apskatīja viņa saņurcīto uzvalku, apkvēpu�o seju, noputēju�os �ņorzābakus un nepatikā saviebās.

� Kāpēc jūs �odien tā esat apģērbies? Ejiet noskūties, pārģērbties! Lai mugurā būtu izgludināts krekls. Un vispār � no galvas līdz kājām ... izgludinieties ...

Bahirevs saprata, kāpēc viņa aplikusi tirkizu kaklarotu, uzvilkusi pelēki zilo tērpu. Pirms iz�ķiro�as un bīstamas kaujas tā mēdz piespraust ordeņus, uzģērbt tīru veļu.

Pēc darba Bahirevs aizbrauca uz māju pārģēibties; dzīvoklī valdīja saspīlēts klusums, un, skūdams bārdu, viņ� izvairījās skatīties sievas padevīgajās, izbiedētajās acīs. Viņ� atcerējās vieglo, nicīgo grimasi un vārdus: �... no galvas līdz kājām . .. izgludinieties!�

Partijas un saimnieciskā aktīva sanāksme rūpnīcā vienmēr bija ne tikai lieti�ķs, bet arī svinīgs notikums. Valganam patika svinīgums, un viņ� prata to radīt.

Kultūras pils mirdzēja ugunīs, tribīni greznoja ziedi, foajē skanēja mūzika, bufetē rosīgi tirgojās ar augļūdeņiem un saldējumu. Bahirevs bija vienīgais drūmais cilvēks vispārējā burzmā. Viņam bija grūti staigāt pa pils zālēm. Neviens nepienāca klāt, neuzsāka sarunu. Plāna neizpilde, prēmiju fonda zaudē�ana, negals ar pretsvariem, kas satrauca rūpnīcas ļaudis, � viss bija saistīts ar viņa vārdu. Viņu uzskatīja par nelaimju cēloni un vaininieku.

Kaut kur pavīdēja Tina, maiga, jautra. Bahirevs uztvēra tās draudzīgo un pēto�o skatienu, gribēja pieiet klāt, bet nepiegāja.

Tina viņu redzēja, atcerējās, kādreiz satraukumā skraidījusi �ajā pa�ā tērpā pa �īm pa�ām zālēm un koridoriem. �Nāves deja ap zilo mēteli!� viņa klusībā iesmējās. Kā sapņoja toreiz par vienu vienīgu skatienu, par vienu vienīgu vārdu, kā centās aizbēgt no mīlestības, brāzdamās lietū pa tum�ām ielām!

Pa�laik Tina bija laimīga, par spīti visai pasaulei. Viņa bija ieguvusi vairāk, nekā sapņojusi: Bahireva pastāvīgo tieksmi pēc viņas, tā maigumu. Ar apslēptām īpa�nieces jūtām viņa aplūkoja tā platos plecus. Bet cik viņ� pa�laik vientuļ� un no�ēlojams savā jaunajā, izgludinātajā uzvalkā, ar �iem smieklīgajiem matiem, kas rūpīgi sasukāti priek�pusē, ērmoti izspūru�i galvvidū! Cik smagiem soļiem viņ� staigā pa �īm pārpildītajām zālēm! Vai tā arī ir �nāves deja�? Tina labprāt vēlreiz pārdzīvotu tā vakara izmisumu, lai tikai redzētu viņu laimīgāku! �Pieiet klāt? Kaut varētu apskaut! Bet, ja pieie�u, sapratīs, ka �ēloju, un viņam kļūs vēl grūtāk. Tikai neizrādīt �ēlumu. Skatīties, it kā nekas nebūtu nolicis.�

Smagnējs un vientulīgs Bahirevs klīda pa zālēm. Vienā no istabām bija sapulcējusies jaunatne. Strādnieku ciematā bija iemīļotas �astu�kas. Skanēja bajāns, un mei�as, sastāju�ās ap pui�iem, dejodamas dziedāja jaunu, acīm redzot dienu trauksmē tikko radu�os �astu�ku:

Bijāt traklorbūvētāji,

Bijāt labi frēzētāji, Kļuvāt gultu ra�otāji, Kļuvāt pannu taisītāji.

Atskanēja smiekli, aplausi. Vitja Siņeņkijs, ar diviem komjaunie�iem dejodams rakstā, jau dziedāja �astu�kas �Me�ā braucu, malku cirtu� meldijā:

Cugunie�i mantu nesa, Mantu krāva vagonā, Poda dak�as vien aizmirsa, Pannu, poda dak�as . . .

Bahirevs nevarēja nepasmaidīt. Trāpīgi! Strādnieku jaunatne stihiski un bra�i izsmēja traktoru rūpnīcas jauno �gu.tu un pannu� virzienu. Kādu novērtējumu ��m virzienam dos partijas un saimnieciskā aktīva oficiālais lēmums?

Bahirevs smaidīja, bet ieraudzīja rūpnīcas �Krokodila� vitrīnā pats sevi, un smaids pazuda. Viņ� bija uzzīmēts kā skumīgs begemots ar cekulu galvv�dū. Virs ceku�a lidoji pretsvari ar amora spārniņiem. Traktori ar izrautiem robiem sānos s�aucija ar kāpurķēdēm asaras. �Ir nu gan novērtējusi manu darbību! Arī trāpīgi.�

Partijas un saimnieciskā aktīva sanāksme sāka darbu. Par stāvokli ra�o�anā ziņoja Valgans. Sapulci vadīja Cubasovs.

Redzēdams, ka Bahirevs � dro�i vien pēdējo reizi � ieņem vietu prezidijā, Cubasovs vēlreiz apsvēra jau sevi pieņemto lēmumu: ��ēl, bet vajag. Nekontrolēt viņu nevar � pārlieku aizraujas. Kontroli necietīs. Ar Valganu nesastrā-dāsies. Nesaskaņas starp direktoru un galveno in�enieri novedīs rūpnīcu pie �kataklizmām�. Tas ir rūgtā pieredzē pārbaudīts. Traktori, kas �auj ar pretsvaricm, ir �o nesaskaņu sekas. Vilcināties vairs nedrīkst. Jau tā noziedzīgi ilgi vilkts garumā I So lēmumu diktē nepiecie�amība, bet tas arī ir vienīgi iespējamais. Tas būs rūpnīcas labā. Arī pa�a Bahireva labā. Viņu var izmācīt tikai ar tādu pamatīgu kolektīva mācību.�

� Vai sākam? � Cubasovs jautāja Valganam.

� Ko gan citu, sanāku�i visi ir ...

Tina zināja, cik grūti Bahirevam būs redzēt viņu sava kauna stundā, un nosēdās pēdējā rindā. Valgans, kas stāvēja uz tribīnes, tāpat kā vienmēr, izskatījās pēc uzvarētāja. Pat pavir�i palūkojoties uz ugunīgo Valganu un cekuloto, galvu nokāru�o Bahirevu ar pietūku�ajiem plakstiem, dūrās acīs, ka salīdzinājums nerunā par labu pēdējam. Viņ� bija no�ēlojams. �Kāpēc es ieteicu pārģērbties? Izgludinātais uzvalks tikai izceļ savītu�o seju. Viņ� �odien ir satriekts. Kāpēc nepiegāju klāt foajē? Vajadzēja pieiet,� Tina pāimeta sev.

� Rūpnīcas kolektīvā ieaudzināta nedalīta cieņa pret valsts plānu, � tā savu ziņojumu iesāka Valgans.

Tc tuvodamies rampai, te atkāpdamies no tās, viņ� ar melnīgsnējo roku vēzienu, galvas pagriezieniem, ar visām savām . vieglajām, plastiskajām kustībām, ar visu savas dienvidnie-ciskās sejas vaibstu spēli it kā pasvītroja katru vārdu, un Bahirevs atkal un atkal brīnījās par viņa spējām parastos, no atkārto�anas nodilu�os vārdus padarīt jaunus. Dro�i vien atkal visus savaldzinājis.

Bahirevs piesardzīgi pacēla plakstus un no skropstu apak�as pārlaida skatienu pār rindām. Skaistā, jauneklīgā, jus-nfgi vērīgā Uhanova seja. Varbūt viņ� kļūs par galveno in�enieri? Tāda pati sajūsmīga uzmanība daudzās citās sejās. Roslavļeva galva paceļas pāri visiem. Bahirevs atcerējās, kā Ros�avļevs beidza savu runu raportā, aicinādams ieklausīties sirdsapziņā: �Nepiecie�ams, lai �ugunlietuvē bez visa cita būtu vēl arī sirdsapziņa.� Roslavļevs klausījās Valganu uzmanīgi, no saraino uzacu apak�as naivi un stingri raudzījās divas zilas acis, it kā atkal apelēdamas pie cilvēku sirdsapziņas un neatlaidīgi prasīdamas pēc tās.

Sagurova skaistā mute jauneklīgi pavērta � redzams, viņu aizrāvusi Valgana dedzīgā runa. Vasilijs Vasiļjevi�s pieliecis galvu sānis un klausās, �ķiet, pa paradumam apsvērdams, kas ir pareizi un kas ne. Līdzās viņam Serjo�a. Kļuvis bāls. Sejā vairs nav nebēdīgā izaicinājuma, tanī atspoguļojas stingrums, patstāvība. Cilvēki aug, izaug lieli. Blakus vēl citas sejas, gan jūsmīgas, gan domīgas, gan saspringtas. �Vai tie�ām es pēdējo reizi esmu kopā ar viņiem?� Bahirevs prātoja. �LJn par ko viņi mani pa�laik uzskata? Par apsūdzēto? Notiesāto? Par to, kas uz karikatūras, � par begemotu, ko ielenc sakropļoti traktori un pretsvari ar amoru spārniem?�

Valgans runāja par rūpnīcas sasniegumiem, par nepārtrauktu produkcijas pieaugumu, par jaunas markas traktoru konstruē�anu un apgū�anu; zāli spēji pār�alca aplausi, un Bahirevam sāka likties, ka viņ� varbūt tie�ām ir kritikas mānijas apsēsts un naidīgi noskaņots.

īpa�u nodaļu Valgans savā referātā veltīja pla�a patēriņa pre�u cehu organizē�anai.

�Par aizbīdņu ra�o�anu sprie� kā par aplenktās Staļingra-das sturmē�anu! Lietpratējs!� Bahirevs klusībā zobojās.

Tad Valgans izdzēra malku ūdens, pārvilka ar roku pār vizmojo�ajiem matiem, nolieca pēk�ņi galvu, it kā tā būtu kļuvusi smaga, un citādā � zemā, dobjā, dusmu pārpilnā balsī teica:

� Tagad, biedri, man jārunā par rūgtākajām dienām mūsu rūpnīcas dzīvē ... par to stāvokli, kas radies pa�laik.

Zāle uz mirkli ie�alcās, un tūdaļ iestājās draudīgs, dziļ� klusums. Bahirevs atcerējās me�u pirms negaisa: pārskrien vēja brāzma, nodreb un reizē no�alc koki, tad viss pamirst, gaida, elpu aizturējis. �Tūdaļ būs par mani,� viņ� saprata. �Kāpēc es atnācu? Aiziet! Kaut varētu aiziet!�

Valgans runāja par to, ka rūpnīcā pirmo reizi desmit gados nav izpildīts mēne�a plāns.

� No g'afika paliku�i pāri tikai ragi un nagi. Par to vispirms atbild cilvēks, kas �ai laikā vadīja rūpnīcu. Kop� pa�a sākuma galvenais in�enieris ir ieņēmis bezprincipiālu pozīciju attiecībā pret plānu � viņ� patvaļīgi atteicies ik dienas rūpēties par tā izpildi.

� Mans uzdevums nav piegādāt konveijeram detaļas ... � iesaucās Bahirevs.

Cubasovs pazvanīja, bet Bahirevs saknieba lūpas. �Kāpēc es iejaucos? Vai esmu kļuvis vāj�? Nevaru savaldīties?�

� Tagadējais juceklis ra�o�anā mums ir radījis traktor-

būves vēsturē vēl nepieredzētu brāķi. Traktoriem, strādājot ar pilnu jaudu, notrūkst pretsvari, saplosīdami metālu kā papīru. Raksturīgi, ka pretsvari lido traktoriem, kas no konveijera nogāju�i biedra Bahireva valdī�anas laikā. Raksturīgi, ka biedram Roslavļcvam kop� pirmās darba dienas motoru cehā jānodarbojas lielākoties ar pretsvariem. Galvenā in�eniera bez-principialitātc tāpat izpau�as mūsu pa�u zemes ma�īnbūves sasniegumu nolieg�anā, tā parādās arī personīgā iedomībā, kolektīva ignorē�anā, kundziskumā.

� Un nekaunībā! � atskanēja sauciens no zāles.

�Kas tur kliedz?� Bahirevs vērīgi ieklausījās un pazina balsi: �Krogus brālis un nejēga Pugovkins! Viss kārtībā! Tā tam arī jābūt.�

� Bezprincipiāla ir pati galvenā in�eniera pozīcija ra�o�anas jautājumos. Biedrs Bahirevs iebilst ne tikai pret to, ka mūsu rūpnīcā ra�o tautai nepiecie�amos pla�a patēriņa priek�metus, bet arī pret... dīzeļiem! Dīzeļus viņ� grib nodot citām rūpnīcām, neņemdams vērā nedz atkarību, kādā tad nokļūs rūpnīca, nedz milzīgos uzcenojumus par pārvadājumiem.

Valgans uzskaitīja Bahireva kļūdas un pabeidza ar vārdiem:

� Mums jāpasaka atklāti, ka galvenais in�enieris ir nostājies bezprincipiālā pozīcijā.

� Principiāls ir tas, kas pareizi saprot savu lomu sociālistiskajā celtniecībā! � Bahirevs atkal neizturēja, bet viņu pat nesadzirdēja.

Direktors pabeidza, aplausiem skanot. Bālā, sastingusī Bahireva seja ar nolaistajiem plakstiem bija līdzīga bezacainai ģip�a maskai. Referāts noskaņoja visu sanāksmi nelabvēlīgi Bahirevam, un Valgans bija devis galveno triecienu. Sekoja sitieni cits pēc cita, ne tik graujo�i, bet vēl sāpīgāki.

�Kas būs par mani?� Bahirevs domāja. �Valgans ir pret. Cubasovs pret. Roslavļevs pret. Sagurovs ir jauns; Valgana runas savaldzināts, tas klusēs. Demjanovs vienmēr klusē. Griņins?� Līdz �im viņam ne reizi nebija gadījies redzēt apgabala komitejas otro sekretāru. Lai kad Bahirevs iegriezās apgabala komitejā, Griņins vienmēr atradās komandējumā. Viņam bija plata, mierīga seja, nesteidzīgs un stingrs skatiens. Sī seja Bahirevam nekā neizteica. Dronovs? Seja labsirdīga, rokās Bahireva burtnīca, kurā ar sarkanu zīmuli pasvītrotas rindas. �Tas ir domājis par galveno. Ja arī uzbruks, tad principiālos jautājumos.�

Tribīnē stāvēja �asiju ceha partijas biroja sekretārs. Bahirevam patika �is godīgais un gudrais, cilvēks, kas, tāpat kā viņ�, nogājis ceļu no vienkār�a strādnieka līdz in�enierim.^ Viņiem nebija to personīgo sadursmju, kas tik ļoti sare�ģīja �galvenā� attiecības ar direktoru.

� Biedrs galvenais in�enieris izturas augstmanīgi, neievēro strādniekus. � viņ� teica. � Būtu jūs, biedri Bahirev, vismaz vienu reizi atnācis pie mums uz cehu un noturējis kaut vai tādu runu; es. sak, esmu �īs rūpnīcas galvenais in�enieris, un mani sauc tā un tā. Starp citu, es arī pats nezinu, kā jus sauc vārdā un tēva vārdā ... Tag?d sāku�i lidot pretsvari. Vai tā ir nejau�ība? Kur tas ir redzēts? Vai tad pretsvariem ir jālido? Nekur citur tic nelido, bet tādā karuselī, kāda pēdējā laikā grie�as mūsu cehi, ij pretsvari sāks lidot, ij traktori slieties stāvus.

Tribīnē kāpa runātājs pēc runātāja, un dusmu pilni vārdi grandīja pār Brhireva galvu. Satriekts, vainīgs un bezspēcīgs viņ� pats tagad izjuta, ka grandiozās ieceres ir biju�as bez pamata, neauglīgas un smieklīgas. �Zināju, ka būs slikti.� viņ� domāja, �bet ka tā ... Kaut gan � ko es varēju gaidīt? Sāku ar maksimālo plānu, bet beidzu ar lidojo�iem pretsvariem!�

� Vārds automātu ceha partijas biroja sekretāram biedram Ivinam, � paziņoja Cubasovs.

� Viņ� jau trīs dienas kā slimo! � sauca no zāles.

Atskanēja smiekli. Cubasovs pietvīka. �Velns, cik nelāgi iznāca!� Pirms trim dienām viņi bija vienoju�ies ar Ivinu. ka tas runās sanāksmē. Debatēs bija pierakstīju�ies desmitiem runātāju, starp tiem arī veiduļu ceha sekretārs Ivu�k ns. Cubasovs negaidīja no viņa interesantu runu, bet, lai glābtu stāvokli, mēģināja izlocīties, teikdams:

� Es kļūdījos, biedri. Pierakstījies ir nevis Ivins, bet Ivu�-kins, veiduļu ceha partijas biroja sekretārs.

Ivu�kins uzkāpa tribīnē, pieglauda sirmos matus, noslaucīja ar mutautiņu zodu.

� Mūsu iecirknis, biedri, ir atpalicis, � viņ� ierunājās klusi un �ēlabaini, � un mums tāpēc vienmēr ir bēdīgi. Ļoti bēdīgi. Semjons Petrovi�s te apvainoja mūs par nepareizu līniju un darba izjauk�anu. Jāsaka, biedri, ka mēs patvaļīgi nerīkojamies. Mums dod līniju � mēs pie tās turamies. Bet iznāk nelāgi. Ļoti nelāgi. Ta�u kolektīvs mums ir labs. Ļoti labs!

� Kāpēc tad slikti strādājat? � atskanēja zālē.

� Pasi brīnāmies ... � Ivu�kins noplātīja rokas.

Visa zāle skaļi iesmējās.

Cubasovs dusmojās uz sevi: �Kāpēc ļāvu viņam runāt? Kāpēc viņ� vispār vada partijas biroju? Labs cilvēks, ta�u kļuv's par vecu.�

Kā koncerta laikā diriģents izjūt katru iestudējuma kļūmi, tā ari Cubasovs, vadīdams sanāksmi, atklāja trūkumus un kļūmes savā darbā.

Neveiksme ar Ivinu un Ivuskinu izjauca sanāksmes kārtību. Bija steig�us jāglābj stāvoklis. Cubasovs acumirkli izmainīja runātāju secibu un klusi pa�ukstēja līdzās sēdo�ajam Dro-novam � pilsētas komitejas sekretāram rūpniecības jautājumos:

� Runā tūlītl

Kad Dronovs piecēlās, Bahirevs pavērsās pret to ar visu augumu. Lielākā daļa runu neskāra jautājumus, kas noteica visas ra�o�anas gaitu. �Nu labi,� galvenais in�enieris domāja, �Bahirevs ir vainīgs � sasitiet viņu lupatu lēveros! Bet vai tāpēc jāzaudē laiks tūksto�iem cilvēku? Viņu var atcelt no darba � un darīts! Kāpēc gan klusē par rūpnīcas tehnoloģisko atpalicību, rar nepareiziem ra�o�anas organizē�anas principiem, par tehniskās normē�anas trūkumu? Tas ta�u ir svarīgāk nekā simt Bahirevu kopā!�

Kad Dronovs iznāca priek�ā, turēdams rokā Bahireva burtnīcu, kas bija sasvītrota ar sarkanu zīmuli, galvenais in�enieris pacēla galvu.

�Tūlīt sāksies lieti�ķa saruna.�

Tikai par �o pasvītro�anu vien, par uzmanību, ar kādu Dronovs izlasījis burtnīcu, Bahirevs jau izjuta pret viņu simpātijas. Dronovs iesāka ar garu ievadu. Atkārtoja Valgana vārdus par rūpnīcas agrākajiem sasniegumiem, pēc tam pieminēja, ka nav izpildīts plāns, parunāja par politiskajām mācībām un to, ka karsto cehu slikti apgādā ar gāzēto ūdeni. Beidzot pievērsās Bahirevam. Viņ� pārmeta galvenajam in�enierim rupjumu, iedomību un sevis izcel�anu. �Kad reiz sāks runāt par vissvarīgākajiem, principiālajiem ra�o�anas jautājumiem?� Bahirevs klusībā sev nepacietīgi vaicāja. �Sasvītro-jis ta�u visu manu burtnīcu, kur izklāstīti galvenie principi.

Ahā! Atver gan! Sameklē pasvītrotās vietas. Tūlīt sāksies nopietna runa.�

� Biedri! � Dronovs pacēla gaisā burtnīcu. � Teikdams, ka galvenais in�enieris mēdz izcelt pats sevi, negribu tikai apgalvot vien. Te manās rokās ir viņa darbs � tāds kā embrionāls avīzes raksts, kā ziņojums. Tā pēdējā daļa visa ir izraibināta ar vietniekvārdiem. �Es domāju�, �mans viedoklis�, �pēc manām domām� ... �Es. mans, mana� � katrā lappusē. Es pasvītroju ar sarkanu, saskaitīju vietniekvārdu �es� �ais lappusēs. Divdesmit astoņi �es�, biedri! Lūk, jūsu priek�ā lappuse, redziet, tā visa izraibināta ar sarkanu!

Viņ� pacēla atvērto burtnīcu, un Bahirevs ieraudzīja, ka ar sarkanu pasvītrotas nevis principiālās tēzes, bet vārds �es�. Dusmu vilnis iesitās sejā. Dronovs nebija painteresējies ne par vienu tēzi, kas nosaka ra�o�anas attīstību. Bet, lai saskaitītu vārdu �es�, viņam bija pieticis kā intereses, tā ari laika. �Ja tu būtu mājsaimniece, es tev teiktu: �Velns tevi rāvis!�� Bahirevs domās sacīja viņam. �Bet tavā vadībā ir desmitiem rūpnīcu. Kam tu tāds deri, ja, redzēdams rūpnīcu tik grūtā, katastrofālā stāvoklī, nepademāji par cēloņiem un konkrētiem pasākumiem, bet sēdēji un skaitīji vārdu �es�? . . . Ak Kost ja, Kostja!� Bahirevs ar rūgtumu atcerējās Ziminu. �Un tu, optimist, sacīji, ka ar muļķiem nav jārēķinās. Iegrūdi mani nelaimē un laikam gan palīgā nenāksi.�

Uzbrukumu sīkumainība viņu nomierināja. Vai tad var ņemt nopietni cilvēkus, kas nav spējīgi nopietni runāt? Bahirevs vairs neklausījās. Viņa vaina jau bija pierādīta, liktenis izlemts, bet par principiālajiem ra�o�anas jautājumiem neviens nerunāja.

�Un tas ir viss,� Bahirevs domāja. �Neko neesmu pratis. Pat ne izaicināt uz dziļām pārrunām. Saskaitīs, cik rei�u lietots �es� un padzīs no rūpnīcas. Un kāpēc mani te atcerēsies? Lidojo�o pretsvaru dēļ? Neko neesmu pratis, neko neesmu spējis ...�

Kad Dronovs skaitīja vietniekvārdus, Tina, sēdēdama pēdējā rindā, sarāvusies, pietvīku�o seju noliekusi, domāja par Dronovu tāpat kā Bahirevs: �Ak, kāds kauns! Kas gan viņ� par cilvēku? Vai akls, nemaz neredz, jeb vai acis tikai aizputinātas, putekļiem piebiru�as? Izklīdīs putekļi � gan viņ� tad sapratīs, ieraudzīs... Kā grības, lai būtu īsts cilvēks! Mitja,� viņa pirmo reizi domās tā nosauca Bahirevu, �nabaga Mitja! Kad tevi sit ar Valgana vērienu, lielos vilcienos, spēcīgi, tomēr ir vieglāk nekā tad, kad tev kāds ko� kā blusa.�

� Kas tad te nu notiek? Vai dieniņ, nu gan apmelo! � Tina izdzirda pie pa�as auss satrauktu balsi. Blakus viņai sēdēja bezzobaina sieviete ar milzīgiem lokiem ap acim. Tina to pazina � veidzemes sagatavotāja Olga Semjonovna, kas nesen kļuvusi par pirmrindnieci un pirmo reizi piedalījās partijas un saimnieciskā aktīva sanāksmē.

� Biedrs Bahirevs augstprātīgi un nevērīgi izturas pret strādniekiem ... � Dronovs turpināja.

� Kāpēc tad cilvēku tā ne par ko apmelot? � Olga Semjonovna sacīja Tinai. � Varbūt pret plānu viņ� izturas slikti, to pateikt nevaru. Bet, kas zīmējas uz strādniekiem, tad es jau viņu pati pazīstu! Un vai tad es viena? Paprasiet �ugunlietuvē, kam vien gribat.

Tina pagriezās pret viņu:

� Ja jūs zināt, tad pasakiet! Kāpēc tad neaizstāvat? Vai baidāties?

Olga Semjonovna apvainojās.

� Es savu tiesu izbaidījos jau toreiz, kad jūsu vēl ne pasaulē nebija . . .

� Tad ejiet un pasakiet tikpat vienkār�i, kā jūs sakāt man. Vajag pateikt!

Tina gan iestāstīja, gan lūdza, gan prasīja. Visu savu mīlestību uz Bahirevu, visu �ēlumu viņa ielika �ais vārdos.

� Un kā tad lai es to nepateiktu! � negaidīti viegli piekrita veidzemes sagatavotāja. � Es jau arī pie mums veidzemes sagatavotavā klāju vaļā visu taisni acīs � Es �itādu netaisnību necie�u. Tikai man drīz sākas maiņa, nepaspē�u.

Dronovs beidza runāt. Tina saprata, ka pienācis iz�ķiro�ais brīdis. Pa�laik viņas rokās bija vienīgā iespēja palīdzēt Bahirevam, un, saņēmusi drosmi, viņa skaļi, pāri visai zālei, iesaucās:

� Cugunlictuves strādniece Potapova prasa vārdu ārpus kārtas, viņai sākas maiņa! Lūdzam dot vārdu.

Līdz �im bija runāju�i tikai divi strādnieki, un tas darīja Cubasovu nemierīgu. Viņ� atbalstīja Potapovas lūgumu:

� Nu ko, biedri, dosim ārpus kārtas vārdu �ugunlietuves

pirmrindniecei! о

Olga Semjonovna, tērpusies savā katūna goda kleitā, savītu�ās, iekritu�ās lūpas sakniebusi, stingriem soļiem devās cauri visai zālei uz tribīni.

� Kas tā tāda? � Valgans jautāja, kad viņa kāpa aug�ā. Olga Semjonovna izdzirda to un neapstādamās atbildēja:

� Esmu zemes sagatavotāja... Astoto gadu veidzem-niekos.

Tas, ka �ī vecā sieviete ar izmocīto soju lūdza vārdu negaidīti un steidzīgi, I ka visiem kļūt uzmanīgiem. Viņa uz tribīnes neapjuka. Varēja redzēt, ka tai ir vienalga, kur runāt � serdeņu nodaļā vai �eit, sve�u vai pazīstamu priek�ā. Viņa рг griezās pret Dronovu un. balsi nepaceldama, ikdieni�ķi, kā veca sieva, kas pamāca nogrēkoju�os jaunieti, teica:

� Vai tā ir labi � ne par �o. ne to cilvēku apmelot? Par tiem procentiem, tur cs nemaisos, tas jums 1аЫ. к redzams. Bet par strādniekiem, to mums cehā katrs pateiks, ka tāda priek�niecība vēl nav redzēta! Jus, rau. biedri direktor, vaicājāt par mani: kas, sak. �ī tāda ir? Un nav brīnums, ka jūs mani nepazīstat, es jūs tikai aiz sarkani klāta galdā vien redzu. Bet es jau astoto gadu rūpnīcā, un gadās, ka ari divi maiņas pēc kārtas nostrādāju un normas pārsniedzu. Tādu kā es pie mums no simta ir deviņdesmit. Bet biedrs Bahirevs, rau. tikai da�us mēne�us, kamēr rūpnīcā, ta�u, paprasiet mūsu strādniekiem, viņ� neskatās uz mums tikai pāri sarkanajam ga�dautam. viņ�, rau. turpat vai katrā darba vietā ir pabijis. Kā^ēc es sāku divsimt procentu izpildīt, pirmrindniekos tiku? Mums uzstādīja dozatorus, pneimrtiku ierīkoja. Smi�tis piegādā labas. Bet uz mu�u veidzemes ta�u visa rūpnīca dibinās! Un cik viņ� daudz darījis, lai mums, �ugunie�iem, dzīvi alvicg�otu!

� Pareizi! Taisnība! � reizē iesaucās vairāki cilvēki.

Bet Olga Semjonovna turpināja:

� Kofmītni ierādīja �ugunie�iem. Mūsu cehs ir divkārt smagāks par c�tiem, tātad arī gādība vajadzīga divkārtīga. Jūs. biedri direktor, tiktāl neesat aizdomājies pa visiem �iem gadiem, bet biedrs Bahirevs � jau pirmajos mēne�os. Pa�laik cehā, protams, ir juceklis. Bet nu ņemsim kaut vai mani. Kad pārvācos no pagraba uz kopmītni, tad arī bija juceklis. Bet krāmu man gan tikai viena lādīte. Ja par plānu kritizē, tad neesmu kursā un iebilst nevaru. Bet. ja par iedomību, tad grēks jums cilvēku ne par ko apmelot ļau�u priek�ā, � Olga Semjonovna iespaidīgi pievērsās tie�i Dronovam. � Ja pie mums meitie�i brīvos brī�os tuk�u pļāpā, tad ij tas nav lāgā. Bet jūs, kā redzams, esat lielos priek�niekos, jums grēks cilvēku ne par ko aprunāt, turklāt vēl visas rūpnīcas ļau�u priek�ā.

Olgas Szmjonovnas vienkār�ā, ikdieni�ķā valoda un rājiens, ko viņa, neviena nekautrēdamās, izteica pilsētas komitejas sekretāram visas sanāksmes priek�ā, izraisīja apjukumu, kādu rada negaidīti atklāta patiesība. Uz mirkli apmulsa pat Cubasovs: �Kāpēc visi tikai par iedomību vien runā? Par citu, par citu vajag! Un kāpēc tā no sirds viņu aizstāvēja veidzemes sagatavotāja? Par tiem, kas sirgst ar iedomību un sevis izcel�anu, strādnieki tik sirsnīgi nerunā.�

Bet Olga Semjonovna jau atstāja tribīni, un viņai aplaudēja tā, kā ncaplaudēja pat Va�ganrm.

Bahirevs bija satraukts. Aplaudēja pa�laik ne tikai Olgai Semjoncvnai, bet arī tam, ko viņ� izdarījis �ugunlietuvē. �Aizstāvēja un pārliecināja. Kas to būtu domājis? Se tev nu bija �kapracis�! Kā viņa aizstāvēja, �ī atdzimusi dvēsele!�

Nākama�s runāja Sugrobins. Pēc veidzemes sagatavotājas vārdiem, kas nepatīkami aizskāra Va�ganu, stāvokli vajadzēja glābt, un Valgans cerēja uz savu mīluli, ko pats godā cēlis. Serjofa jau iepriek� bija sagatavojis runu par reida brigādes darbu, bet pēc Olgas Semjonovnas nebija vairs iespējams lielot oficiālas frāzes. Gribējās izteikties tikpat vienkār�i, no sirds.

� Es atbalstu iepriek�ējo runātāju, � viņ� enerģiski iesāka. � Te minēja, ka strādnieki nemīlot galveno in�enieri. Skatoties, kādi strādnieki. Ir mums, piemēram, tādi gadījumi: ceha priek�nieks ietur no brigādes par brāķi un saka: �Redziet, pui�i, biedrs Bahirevs lika no jums ieturēt!� �- Pār sapulces dalībnieku rindām pārskrēja piekrīto�i smiekli. � Tas ta�u ir fakts! Tomēr tas, biedri, ir sīks jautājums. Tagad cs pārie�u pie galvenā. Mums rūpnīcā neļauj runāt par tehnisko atpalicību. Ņemsim, piemēram, koki�.es. Kas aizstāv pārie�anu uz kokilēm? Galvenais in�enieris. Ceha priek�nieks sīka, ka neesot kur organizēt pa�iem savu lietuvi. Bet mums blakus kāpnēm slāv tuk�s viss laukums. Tur var ērti novietot kā krāsni, tā arī tīģeli � es visu ar mēru izmērīju. Un izdevumi ari nav lieli. Tikai darīt vajag. Galvenais in�enieris pastāv uz to, bet kas viņu traucē?

Valgana referāta radītais noskaņojums bija izgaisis, sanāksme vairs neturpinājās iepriek� paredzētajā virzienā, bet Cubasovs neizjuta to pārliecību, kas viņam vienmēr palīdzēja pārvaldīt situāciju. Un, jo neskaidrāks viņam viss kļuva, jo uzmanīgāk viņ� klausījās runātājos.

Tribīnē stāvēja izcilais instrumentu atslēdznieks Osins. Cubasovs cienīja �o kalsno cilvēku ar lielām strādnieka rokām un smalku inteliģenta seju, ar asu prātu un dzēlīgu mēli.

� Rūpnīca, protams, pārdzīvo kauna pilnas dienas, � Osins iesāka. � Nezinu, kā galvenais in�enieris, bet es, kad eju garām pretsvaru izārdītajiem traktoriem, novēr�u acis. Tas ir kauns, un vispirms vainīgs te ir Bahirevs. Bet, kas atliecas uz instrumentu cehu, tad. manuprāt, galvenā in�eniera līnija ir pati pareizākā. Rūpnīcā katrs darbgalds prasīties prasās pēc manām rokām, visi nolaisti, bet es apkalpoju te dzelzceļu, te �Sarkano Oktobri�, te vēl kādu cilu. Esmu lasījis maksimālo un minimālo plānu un gribu izteikties par rūpnīcas specializāciju: nekādu minimumu �ai jautājumā! �ai jautājumā piekritu nevis direktoram, bet galvenajam in�enierim. Jā, rūpnīca jāatbrīvo ne tikai no gultām un pannām, bet ari no buksēm, no degvielas sūkņiem, no pa�iem dīzeļiem! Tā jau ari ir principiālā partijas līnija. Un kāpēc mūsu partijas komiteja par to necīnās? Vispār par cehu partijas biroju darbu. Maz mums ir jaunu, iniciatīvas bagātu sekretāru. Vai mums ir bijis kaut reizi tāds gadījums, kad ceha priek�nieks vai rūpnīcas direktors būtu izskrējis no partijas biroja ar svilsto�ām ausim? Rūpnīcā visur ir izkārti plakāti. Bet, manuprāt, viena plakāta mums trūkst. Vajag partijas komitejā izkārt plakātu ar uzrakstu: �Partija � tas ir vado�ais spēks komunisma celtniecībā !�

Jo negaidītāki bija runātāju vārdi, jo nervozāks kļuva Valgans. Bezzobainā zemes sagatavotāja un Sugrobins bija devu�i sanāksmei citu virzienu, bet Cubasovs to it kā nepamanīja un necentās atgriezt sanāksmi vajadzīgajā gultnē.

� Pietiks. Laiks izbeigt debates ... � Va�gans �ukstēja.

� Izvēlies vēl divus vajadzīgos runātājus un izbeidz �o pa�plūsmu! � no otras puses �ukstēja Dronovs.

Bet Cubasovs ar nesaprotamu ietiepību atbildēja kā vienam, tā otram:

� Lai cilvēki izsaka savas domas.

Nesaprotami izturējās arī Griņins: klusēja un necentās ietekmēt sanāksmes norisi.

Bahirevs atdzīvojās. Ausis viņam svila tā, kā to vēlējās Osins, bet zeme atgriezās zem kājām. Viņa plāni, kas pirms stundas pa�am bija liku�ies bez pamata, ieguva atbalsta punktu. Olgas Semjonovnas, Sugrobina, Osina un pēc tam arī cilu runātāju vārdi atdeva Bahireva plāniem dzīvību. �Asins pārlie�ana,� viņ� domāja. Kā elpot rimu�ā, nespējīgā ķermenī pa pilītei ieplūst dzīvas, karstas asinis, tā zemes sagatavotājas, veiduļnieka, instrumentu atslēdznieka vārdi atdeva dzīvību un spēku Bahireva plāniem. Un pats Bahirevs, noguris, nomākts, novārdzis, pacēla galvu, izslēja taisni muguru un vairs neslēpa acis, bet arvien cie�āk ieskatījās sejās cilvēkiem, kas piepildīja zāli.

Viens no pēdējiem runāja Roslavļevs. Viņu rūpnīcā mīlēja.

� Ko viņ� teiks, tas arī būs pareizi 1 � sacīja mei�a, kas sēdēja Tinai priek�ā.

� Tas cērt trāpīgi! � apstiprināja kāds vīrietis.

Tajā domu cīņā un tajās svārstībās, kas valdīja sanāksmē, Roslavļeva vārdi bija īpa�i nozīmīgi. Viņ� parādījās uz tribīnes � milziga auguma vīrs ar sarkanu seju un baltām uzacīm � un iedūcās dedzīgā, zemā basā:

� Pat tas cilvēks, kas caurcaurēm piesūcies ar zemi, izkaltis stāvcepļu svelmē, kam sasīkstējusi dvēsele pārklājusies ar rūsu un pļāvu, nevarēs paiet vienaldzīgi garām traktoriem, kurus ievainoju�i, izārdīju�i lidojo�ie pretsvari! Lidojo�ie pretsvari � �mūsu traktorbūves tehniskais jaunums�! � �ults un rūgtums skanēja Roslavļeva vārdos. � Man nācās pieņemt cehu, ko nospieda �o lidojo�o pretsvaru slogs. Jau pirmajās dienās mēs atlaidām no darba dzērāju, kas strādāja pie bultskrūvju piegrie�anas. Sākām �o iecirkni kontrolēt. Tomēr, kad es domāju, vai ir beigu�ies �ie apkaunojo�ie lidojumi un kas vainīgs pie �ā kauna, es nosaucu nevis dzērāju, kas strādāja pie bultskrūvju piegrie�anas. Nē! � Roslavļevs pievērsās Bahirevam: � Kādreiz jūs pats man teicāt, ka tad. kad tiek zaudēta kauja, godīgs karavadonis neteiks, ka vainīga ir armija. Viņ� sacīs: �Vainīgs esmu es.� Tie ir jūsu vārdi.

Lai cik daudz Bahirevs bija jau sists, ta�u Roslavļeva triecieni ķēra vissmagāk.

� Līdz �im pretsvari lidoja pret jūsu galvu, � turpināja Roslav]evs, � bet, ja tie nepārstās lidot, tad turpmāk tie ķers arī mani! Es teik�u atklāti: man ir bail no tā. Un es atklāti arī jautāju: kā jūs varējāt novest tik tālu? Kāpēc nepaprasijāt padomu kolektīvam? Ja jūs būtu aprunājies ar mums, mēs būtu teiku�i, ka nevar vienā paņēmienā, bez sagatavo�anās pārkārtot veselu virkni citu no cita atkarīgu nolaistu cehu. Kādā stāvoklī jūs nostādījāt mūs. motoru ceha ļaudis? �odien man ir nedienas tāpēc, ka pārorganizē�ana notiek pie mums pa�iem. Rit mēs ar pūlēm izkuļamies no likstām un esam gatavi slieties kājās. Bet parit mūs dzen nelaimē �ugunlietuvē, kas ari pārkārtojas 1 Dīkstāve krājas pie dīkstāves, izstrāde samazinās, motoru grupas izpeļņa krītas, un strādnieki tāpēc atstāj darbu. Nākas pieņemt jaunus, pat gadījuma ļaudis. Tie lau� bultskrūves. Un pretsvari lidol Sī ķēde ir jūsu roku darbs. Vajadzēja secīgi, pārdomāti, pa diedziņam atritināt kamolu, ta�u jūs sākāt vilkt reizē aiz visiem galiem un nevis atritinājāt kamolu, bet savilkāt mezglā. Redz, ko jūs esat izdarījis! Jūs aizsūtījāt mani uz motoru cehu. Līdz pat �im laikam es nevaru to pārbaudit. Nezinu, ko spēj cilvēki, nezinu, ko spēj darbgaldi. Mums ne reizi nav bijusi izdevība palaist cehu ar maksimālo jaudu.

Roslavļevu klausījās nekustēdamies.

� �is te galīgi salauzīs �galvenajam� mugurkaulu ... � Tina izdzirda kādu �ukstam.

Un Bahirevs patiesi atkal sēdēja tā, kā jāsē� cilvēkam, kam salauzts mugurkauls, � izblīdis, sa�ļucis, novecojis.

� Es tūlīt beig�u, biedri! ... � Roslavļevs zemā balsi turpināja. � Es uzskatu, ka galvenais in�enieris vainīgs veselā virknē lielu, tā sacīt, kļūdu.

Roslavļevs izņēma no kabatas milzīgu, sev piemērotu mutautiņu. noslaucīja no sarkanās sejas sviedrus un reizē ari visu kareiviskumu.

� Bet par galveno virzienu, kas uzņemts pēdējā laikā, � viņ� turpināja pavisam citā, miermīlīgā balsī, it kā uzskatītu, ka ir nedārdinājis to. kas pienākas, un nu var runāt ar parastiem vārdiem, � jāsaka, ka es �o virzienu apsveicu 1

Ne no viena �īsdienas nopēluma Bahirevs nebija nodrebējis, bet �ā pēk�ņā apsveikuma dēļ, kas nokrita kā no debesīm, viņ� gan nodrebēja, gan izslējās, gan palūkojās platām acīm. Zem uzacu sukām gailēja draudzīgs un līdzjūtīgs skatiens.

� Sprie�ot pēc pa�reizējā stāvokļa, var runāt par galvenā in�eniera neprātīgu steigu, bet nedrīkst noķengāt viņa pamatlīniju. Veiktie pasākumi sāks atmaksāties pēc nedēļām divām. Motoru cehs nākamajā mēnesī ar uzviju likvidēs pagāju�ā iztrūkumu. Kas attiecas uz maksimālo un minimālo plānu, es piekrītu biedram Osiņām. Censties panākt maksimālu specializāciju un masveida produkciju. Un nekādu minimumu principiālajos jautājumos! � Atkal sarainās uzacis savilkās kopā, atkal balss dunēja kā zvans, un Bahireva maksimālais plāns, ko no miroņiem bija uzcēlis pērkongrāvējs Roslavļevs, ieguva dzīvu miesu. � Visiem līdzekļiem jācen�as panākt, lai dīzeļu ra�o�anu nodotu speciālai rūpnīcai, bet uz dīzeļu ceha rēķina jāpapla�ina blakus eso�ais �asiju cehs.

Priek�likums sekoja priek�likumam, un Bahirevs klausījās, aizmirsis, ka tas ir viņ�, ko nosoda un grib padzīt no rūpnīcas. Roslavļevs pabeidza, atkārtodams vārdus, kas Bahirevam skanēja kā mūzika:

� Nekādu minimumu principiālajos jautājumos! Tikai maksimumu! �eit ierosināja lēmumā atzīmēt galvenā in�eniera kļūdas. Piekrītu! Bet vajag arī ierakstīt, ka viņa paredzētā ra�o�anas attīstības pamatlīnija ir pareiza, ka galvenais in�enieris ir enerģisks, tehniski labi sagatavots, neparasti spējīgs ātri orientēties jaunā ra�o�anas nozarē.

Bahirevs. slēpdams seju, liecās arvien zemāk pār galdu. Smeldza plaksti. Asaras, vai? Kas par muļķībām? Roslavļevs saprata viņa stāvokli un no sirds pa�ēloja:

� Ja biedrs Bahirevs spēs pārvarēt savas kļūdas, viņ� dos rūpnīcai daudz laba. Un, ja tiks izpildīts minētais noteikums, tad es labāku galveno in�enieri nevēlos. Man ar biedru Bahirevu ir interesanti strādāt.

Bahirevs negribēja runāt.

� Jūs nedrīkstat klusēt, � stingri sacīja Griņins.

Galīgi izmocīts, notriekts zemē un atkal pacelts, Bahirevs aizvilkās līdz tribīnei un sāka runāt, tikko spēdams dabūt vārdus pār lūpām.

� Par mācību paldies . . . Savas kļūdas redzu ... Ja man dos iespēju, izlabo�u. Esmu laimīgs, ka �odien -noskaidrojies: daudzi ir vienis pratis ar mani par rūpnīcas nākotni. Da�iem atzinumiem referāta un runās nepiekrītu . . . Biedrs direktors runāja par cieņu pret plānu. Man liekas, ka cieņa pret plānu da�reiz pārvēr�as par lozungu: �Plānu par katru cenu.� Bet tādas līnijas dēļ rūpnīca zaudē tehnisko seju. Pla�a patēriņa priek�metu ra�o�anu rūpnīcā apsveikt nevaru. Vēl neatlaidīgāk uzstā�os par glu�i pretēju procesu � par nomenklatūras samazinā�anu, par vairāku detaļu un mezglu, tai skaitā arī dīzeļu nodo�anu specializētām rūpnīcām. Ra�o�anas plūsmas metode vidējā apjomā ir konservatīva. Glābiņ� ir viens � palielināt produkcijas daudzumu. Produkcijas daudzumu uz rūpnīcu specializācijas un detaļu unifikācijas rēķina. Tāda, pēc manām domām, ir vienīgā principiālā izeja no plūsmas metodes radītām grūtībām... Es atkal saku �pēc manām domām�. � viņ� pagriezās pret Dronovu, � ne jau iedomības dēļ, bet tāpēc, ka man ir savs uzskats, kas nesakrīt ar da�u citu domām un ko es aizstāvu un aizstāvē�u.

Klusumā skaidri skanēja Bahireva sausie, īsie teikumi. �Kāpēc viņā tā klausās?� Cubasovs domāja. �Ne klepo, ne �abinās... Bet viņ� ta�u dudina tik vienmuļi. Un par ko? Par nomenklatūru, masu produkciju, unifikāciju . . . Bet cik uzmanīgi klausās!�

Debatu laikā Cubasovs sāka raudzīties uz Bahirevu ar simtu cilvēku acīm, un tas. kas atklājās, bija negaidīts. Kāpēc �o sauso runu, kurā nav ne miņas no oratora mākslas, klausās ar tik aizrautīgu uzmanību? Kāpēc par �o drūmo, parupjo cilvēku, kas nemeklē neviena simpātijas, daudzi pat nopeldami runā ar tādu sirsnīgu satraukumu? Un kas runā? Visda�ādākie cilvēki. Vecā veidzemes sagatavotāja, jaunais novators, dzēlīgais Osins, neuzpērkamā dvēsele Roslavļevs. Ar ko viņ� tos savaldzinājis? Ar pa�u galveno. Ar kaujiniecisku parte-jiskumu. Un, uzbrukdami sīkumiem, viņi vienoti aizstāvēja jo galveno. �Negaidīji v>s neko tādu?� Cubasovs vaicāja sev. �Negaidīji. Ja negaidīji, tad tas nozīmē, ka neesi pamanījis, pienācīgi novērtējis, līdz galam izpratis kaut ko kolektīva dzīvē svarīgu. Neesi izpratis to, ko izpratusi veidzemes sagatavotāja, frēzētājs un instrumentu atslēdznieks. Gribēji, lai sanāksme pārmācītu Bahirevu. Tā kļuva par mācību vispirms tev pa�am.�

� Vadi ta�u sapulci! � viņ� izdzirda Valganu nikni �ukstam.

Bahirevs jau sēdēja savā vietā, un aplausi norima.

� Vārds tev, � Cubasovs sacīja Griņinam.

� Es nerunā�u.

Griņina mierīgā seja bija neizdibināma. Kāpēc apgabala komitejas otrais sekretārs klusēja? Vai saprata, ka sanāksme tik tālu zaudējusi norādīto virzienu, ka vairs nav iespējams to izlabot?

Palika viens runātājs � pats Cubasovs. Pirmo reizi visā sava partijas darba la'kā viņ� bija nokļuvis tik sare�ģītā stāvoklī. Izlaidis no rokām sanāksmes vadību, viņ� vairs negribēja un nespēja to atgriezt paredzētajā virzienā. Iepriek� apdomātās tēzes bija aizskalojusi runu plūsma. �Ko lai saku? Pateicos par mācību, tāpat kā Bahirevs? Nerunāt nemaz? Sacīt visu to, ko esmu pārdomājis, �eit sēdēdams? Tā uzreiz ta�u nevar domas sakārtot. Labāk par Roslavļevu jau nepateiksi.�

Savā īsajā runā Cubasovs atbalstīja Roslavļevu.

Partijas aktīva pieņemtais lēmums asi kritizēja Bahireva kļūdas, bet atzina par labu to darbu, kas bija veikts �ugun-licluvē un motoru cehā, atzīmēja galveno pasākumu pareizo virzienu un padarītā nozīmību. Pēc Roslavļeva priek�likuma apņēmās nākamajā mēnesi, kad ieguldītais darbs sāks dot augļus, segt parādu, kas radies plāna neizpildī�anas dēļ.

Tas nepavisam nebija tāds lēmums, uz kādu bija cerējis Valgans. Pirms sanāksmes viņ� ne�aubījās par sekmēm. Viss bija sagatavots, saskaņots un sākumā gāja tik gludi. Ziņojumu viņ� beidza, aplausiem skanot, un pirmie runātāji atbalstīja viņa domas. Bet pēk�ņi partijas un saimnieciskais aktīvs pagrieza visu a�gārni. �No kā sākās pagrieziens?� Valgans prātoja. �Vai no tās veidzemes sagatavotājas uzstā�anās? No Sugrobina? Nē, ne tie ir vainīgi. Cubasovs � tas izlaida gro�us no rokām, pameta partijas aktīva sanāksmi pa�plūsmai. Vāj�, gļēvs, bez rakstura! Turklāt no apgabala komitejas atsūtīju�i Griņinu.�

Griņins nesapratās ne ar Valganu, ne ar Bļikinu. Viņ� daudz braukāja pa apgabalu un mēne�iem ilgi dzīvoja jaunajās perifērijas rūpnīcās. So Griņina patiku braukt komandējumos Bļikins visādi atbalstīja un prasmīgi izmantoja, lai turētu Griņinu iespējami nostāk no apgabala komitejas. Valgans bija domājis, ka arī �oreiz Griņins būs prom. Viņ� atbrauca negaidīti, nelaikā, un Valgans saprata viņa klusē�anu. Griņins nepiekrita apgabala komitejas nostādnei, bet viņam nebija tiesību iebilst apgabala komiteja: �eit, partijas un saimnieciskā aktīva sanāksmē. Viņ� klusēja, klusēja pat tad, kad apgabala komitejas nostādne cieta neveiksmi, kad viņa pienākums bija runāt. Valgans aizgāja, neatsveicinājies ne no Griņina, ne Cubasova. Valganam tagad Bahirevs �ķita līdzīgs tām ērcēm, kas bērnībā piesūcās pie rokām vai kakla, � jo stiprāk tu tādu ērci plēs nost no sevis, jo cie�āk tā iezī�as miesā.

Kad Bahirevs pārnāca mājā, Katja, ieraudzījusi vīra nosvīdu�o, sarkano, kā pirtī izsutināto seju, bailēs metās pie viņa.

� Nu, kā bija?

Viņ� atbildēja:

� Sadeva pa purnu ...

Bet lūpas savilkās smaida.

�Nekādu minimumu principiālos jautājumos. Tikai maksimumu I� viņ� atcerējās Roslavļeva vārdus. Taisnība, taisnība, un pareizi viņ� pateica � papla�ināt �asiju cehu uz dizcļceha rēķina. Arī Sugrobinam taisnība � lietuvi veiduļniekiem iekārtot tur, kur atrodas kāpnes. Gan logi, gan ventilācija, gan vadi � viss gatavs. Norobe�o, ierīko krāsni un lej! Bahirevs atcerējās sapulces sākumu un savu vientuļo klī�anu pa zālēm. Cik gan tobrīd viņ� bija nespēcīgs, nevarīgs un pretīgs! Bet pa�laik? Sadauzīts, izsunīts, izmocīts un... laimīgs! Nekad vēl viņ� tik stingri nav stāvējis ar abām kājām uz zemes, nekad vēl viņa pa�a plāni nav �ķitu�i tik reāli. Cubasovs sen teica: �Apsrriedīs�m aktīva sanāksmē.� � �Kāpēc nepiekritu? Vai neuzskatīju to par svarīgu? Nepratu strādāt? Jā. Nepratu vadīt? Jā. Liekas ta�u, biju jau sapratis, ka bez cilvēkiem ne soli nevar spert. Kāpēc tad plānu iecerēju ar vērienu, bet darbā, attiecībās ar cilvēkiem pietrūka kā vēmiena, tā arī neatlaidības? Vai iedarbojās pa�a inerces spēki, ko nebiju ņēmis vērā? Nek�S prātīgs ta�u neiznāca. Nu tad saņem, ko esi pelnījis! Izpļaukāja, noslānīja, vai tagad saprati? Vārdi tev neaizgāja līdz apziņai, vai nu purna dauzī�ana aizgāja? Dzi�us iedzina man visu galvā, �ķiet, tagad esmu aptvēris, sapratis.�

Neēdis vakariņas un nelasījis avīzes, Bahirevs izģērbās un apgūlās. No prāta neizgāja tikko pārdzīvotais � pērkongrā-vējs Roslavļevs, Dronovs ar pacelto burtnīcu rokā, Valgans, kas uzbrūk kā panteris, un lūzums � negaidītā bezzobainās strādnieces parādī�anās uz tribīnes. �Ak Olgi Semjonovna, mans draugs Olga Semjonovna!� Bahirevs atkārtoja. �Kas, kas to būtu gaidījis? ...� Lai�oties miegā, viņa pēdējā vēlē�anās bija saņemt Tinas �auro, vēso roku un piekļaut sev pie kaisto�ā vaiga. �Kaut tu vismaz staigātu tepat... blakus,� viņ� nodomāja un aizmiga dziļā miegā � kā cilvēks, kas pārcietis smagu krīzi.

Turpretim Cubasovs �ai naktī tā arī neaizmiga. Viņ� atcerējās Osina padomu izkārt partijas kcmitejā plakātu: �Partija � komunisma celtniecības vado�ais spēks.� Ja sāk jau dot tādus padomus, tas nozīmē, ka partijas komiteja slikti vada komunisma celtniecību. Bet viņ� ta�u iegulda darbā visus prāta un dvēseles spēkus. Kāpēc tad radu�ās kļūdas? Kļūdas cehu biroju sekretāru izraudzī�anā, kļūdas ra�o�anas jautājumos, kļūdas cilvēku novērtējumā, kļūdas pat �īs pārsteidzo�ās sanāksmes sagatavo�anā. Viņ� jau sen bija zinājis daudzas kļūdas, kāpēc tad samierinājās ar tām? Vai pietrūka cīņas spara? Nereti viņ� aprobe�ojās ar pierastām formalitātēm � notiku�as tik un tik pārrunas, lekcijas, sapulces, bet neiedziļinājās būtībā. Vai tāpēc apmierināja tādi sekretāri kā Ivu�-kins � klusi, labsirdīgi, izdarīgi? Vai tāpēc nenovērtēja Bahirevu, kura galvenā labā īpa�ība ir partejisks cīņas gars? �Nezinu, vai Bahirevs būs daudz mācījies no sanāksmes, bet man no tās jāmācās,� viņ� sprieda. �Cik daudz grāmatu pie mums raksta par meistarību! Pēta frēzētāju un kalēju, dzejnieku un gleznotāja meistarību. Bet vai mēs pietiekami pētām konkrēta partijas darba di�eno mākslu, labāko partorgu, rajonu, pilsētu, apgabala komiteju sekretāru meistarību? Sīs meistarības apgū�anas process da�kārt ir moko�i grūts.�

Cubasovs atcerējās Griņinu, kas bija sēdējis viņam blakus prezid jā. Ari tas, redzams, uztraucās � sēdēja un graizīja zīmuļus. Un atvadīdamies tik vien pasacīja: �Mūsu galvenais uzdzvums bija noskaidrot kolektīva domas. 5o uzdevumu mēs veicām!� Kā to saprast? Tātad viņ� arī nav vienis prātis ar Bļikinu. Tas ir labi. Būs sabiedrotais. Ja gribēs izlabot kļūdas, būs jācīnās ar Bļikinu. Valgans dro�i vien jau zvanījis viņam.

Cubasovs nebija maldījies. No rīta viņu izsauca uz apgabala komiteju. Viņ� ieradās neizgulējies, drūms un gatavs pretoties. Salsto�ās rokas starp ceļgaliem iespiedis, partorgs klausījās Bļikina skarbajos vārdos:

� Pieredzējis partijas darbinieks apjūk sanāksmē, nenodro�ina partijas līnijas ievēro�anu. Es, jau priek�laikus to paredzēdams, aizsūtīju palīgā Dronovu. Bet jūs tā iegāzāt, ka pat Dronovs nespēja nekā līdzēt. � Bļikins platiem soļiem staigāja pa kabinetu, un Cubasovs redzēja brī�iem viņa bālo, uz aug�u pacelto seju, brī�iem mazo, majestātiski nekustīgo, it kā ar sevi�ķu atbildību apkrauto pakausi.

� Pastāstī�u jums gadījumu no savas prakses. Es vēl biju smurgulis, tikko sācis strādāt apgabala komitejā par instruktoru. Un tā, atceros, pirmo reizi mū�ā mani aizsūtīja uz rajonu. Uz sekretāra vēlē�anām.

Bļikina skadrajā balsī ieskanējās agrāk nekad nepamanītas jūtas. Sastingu�ais pakausis un stīvā mugura kļuva neparasti kustīgi. Straujāki vērtās garo roku vēzieni, mo�āks skatiens. Cubasovs ieraudzīja seno Bļikinu, nevis novecoju�o apgabala komitejas sekretāru, bet jaunekli, kas tikko iecelts par instruktoru. �Ak, jaunība, jaunība!� Cubasovs nodomāja. �Katram tā bijusi � sava jaunība, sava poēzija. �Dvēseles sākotne.� tā mēdz sacīt Ļuba par agro bērnību. Vai pareizāk nebūtu tā sacīt par jaunību?�

� Nu tā, � Bļikins turpināja jauneklīgā balsī, it kā joku atstāstīdams. � Aizsūtīja mani uz rajonu, uz rajona komitejas sekretāra vēlē�anām. Apgabala komiteja deva savu kandidatūru, bet uz vietas izvirza citu. Gandrīz vai puse rajona pret to, ko ieteicis apgabals. Nepazīstam, saka, jūsu atvesto, un viss! Ja ir labs, tad, saka, lai pastrādā pie mums vispirms par kolhoza priek�sēdētāju. Sare�ģīts stāvoklis! .. . Bet es, zeņķis, piena puika, jau savā pirmajā komandējumā pratu situāciju pakļaut sev. Noskaidroju galvenos musinātājus. Izolēju tos morāli. Noskaņoju pret tiem sabiedrisko domu. Ar piekāpīgākajiem parunāju individuāli. Nepieļāvu, ka izgā� apgabala komitejas kandidātu. Bet es ta�u biju vēl zeņķis, piena puika!

�Par ko? Par ko viņ� runā?� neticēdams pats sev, jautāja Cubasovs. �Bet es domāju � par �jaunības poēziju�. Dvēseles sākotne! Kur tā viņrm ir? Kur? Prasmē neievērot rajona kemunistu vairākuma uzskatus? Un ar to viņ� lepojas kā ar savu pirmo nopelnu partijas labā, kā ar savu pirmo uzvaru! Ko gan, ko gan tad var gaidīt no �ā cilvēka?!�

Cauri gadu desmitiem atskatoties pagātnē, Cubasovs skaidri kā zem rentgena stariem ieraudzīja Bļikina būtību. Antidemokrātisku būtību.

� Vai tad jūsu kandidatūra bija labāka par to. ko izvirzīja rajona partijas aktīvs? � Cubasovs vaicāja un nepazina savu balsi. Tajā skanēja izaicinājums un izsmiekls, rūgtums un nosodījums.

� Ko?! � Bļikins strauji apgriezās, nolaidās viņa paceltā roka, pakausis un mugura atguva parasto stingumu. � Jūs laikam vakar ar Griņinu bijāt norunāju�i?

�Skaidrs, Griņins ir vienis prātis ar manil� Cubasovs nopriecājās.

� Vai jūs saprotat, ko jus abi vakar esat nostrādāju�i? � Bļikins turpināja. � Jūs sanāksmē izgāzāt apgabala komitejas un CK līniju.

� Es CK līniju neesmu izgāzis.

� Jūs nostādāt apgabala komiteju pretī Centrālajai Komitejai? � Balsi skanēja dzedri draudi, bet tie neuztrauca Cubasovu. �odien, pēc partijas un saimnieciskā aktīva sanāksmes un pēc stāstījuma, kas parādīja Bļikina jaunību, apgabala komitejas pirmais sekretārs Cubasovam vairs nebija tas, kas vakar.

Partorgs atbildēja mierīgi:

� Man �ķiet. ka jūs nostādāt savu līniju pretī CK līnijai. CK man nepārprotami teica: noskaidrojiet kolektīva noskaņojumu! To es arī izdariju.

� Kad partorgs iet masu pavadā, velkas to astē, viņ� var pazaudēt savu seju.

� Kad partorgs vērīgi uzklausa partijas organizācijas balsi, viņ� iegūst savu seju.

Bļikins apsēdās.

� Ja rūpnica zaudē savu seju, tad partorgs to zaudē vai iegūst? Kā jūs domājat?

Ar mierīgu, pat nevērīgu �estu viņ� pasniedza Cubasovam telegrammu.

�Daudzos kolhozos draud izjukt sēja. Notrūkst pretsvari, un jaunie traktori ar smagiem bojājumiem iziet no ierindas. Uzskatu, ka rūpnīcā kaut kas nav kārtībā. Lūdzu jūsu personīgu iejauk�anos. Rajona komitejas sekretārs Kurganovs.�

� Rūpnīca ne tikai zaudē seju, � Bļikins sacīja. � Rūpnīca gā�as ar seju dubļos ... Kā jūs domājat, kas tādā gadījumā notiek ar partorga seju?

Barga bula vasara. Zem debesīm, kas spīd palsi kā nokaitēts alumīnijs, ple�as panīku�as druvas. īsajiem labības stiebriem redz cauri pelēku zemi. �Kāpēc tie�i �eit?� domāja Bahirevs, vērodams pa ma�īnas logu vienmuļo un tomēr mainīgo pauguraino apvidu. Viņ� bija devies uz �o rajonu tāpēc, ka �eit noticis visvairāk avāriju. �Traktorus uzspridzina pretsvari,� bija telegrafējis kāds Petru�e�kins no MTS. Uzspridzināt spēj tikai mīnas. Bet pretsvari? . .. Sie vārdi skanēja tā, it kā stāvoklis būtu katastrofisks un cilvēkus pārņēmusi panika. �etri sakropļoti traktori no pēdējā izlaiduma. Pienāku�i signāli arī no vairākiem citiem rajoniem, ta�u tur pa vienam, bet �eit �etri. Vai slikta MTS? Slikti kadri? Pārkāpti ekspluatācijas noteikumi? Ja izdosies noskaidrot, kāpēc tie�i �eit �etri, tad pa pusei būs atminēta arī lidojo�o pretsvaru mīkla. Telegrammu par ceturto avāriju saņēma vakar dienas beigās. Bahirevs atbildē telegrafēja, lai bojāto traktoru neaiztiek, un ar gaismiņu devās ceļā. �Cilvēki man uzticēju�ies,� viņ� domāja, �bet es vēl līdz �im nevaru pasargāt rūpnīcu no �ādām traktoru avārijām.�

Jaunais galvenais konstruktors Belokurovs, pedantisks cilvēks ar �auru seju, vēlreiz pārbaudīja visus aprēķinus un apstiprināja, ka konstrukcija nav vainojama. Pretsvaru noslēpums palika neatminēts, un Bahirevs gaidīja, ka brauciens uz notikuma vietu palīdzēs ko atklāt.

Jo tālāk, jo stāvāki saules apsvilinātie pakalni un dziļākas ēnainās ieplakas. Nogāzēs viss novītis un sakaltis, bet ieplakās un palienēs svaigs un spēcīgs zaļums. Ko pastāstīs par pretsvariem �ī paugurainā zeme? Viņ� skatījās tā, it kā gaidītu, ka tuvākajā laukā ieraudzīs smago, sarkano pretsvara skavu. Dangā ma�īnu sakratīja, un Bahirevam uz pleca uzslīdēja aizmugurē nolikts sainītis, kas bija pārsiets ar sārtu konfek�u kārbas lentīti. Bahirevs īgni paraustīja plecu: �Tikai lentī�u man vēl trūka... Par nelaimi uzkrāvu sev kaklā krustmeitu ...�

Vakar viņ� nejau�i sastapa Da�u. Kā vienmēr, ieraudzījusi Bahirevu, tā apstājās un gaidīja, lai, priekā starodama, pateiktu: �Sveicināti!� Jocīgais skuķēns bija uzņēmis nopietni vārdu �krustmeita�, ko viņ� jokodamies reiz pateica, un katru reizi tiekoties lika viņam sajust klusus radniecisku jūtu uzplūdus. Arī vakar Bahirevs nebija spējis atstāt neievērotu smaidu un acis, kas pauda prieku un padevību. Viņ�, garām ejot, pavaicāja:

� Kā klājas, Da�a?

Meitene tūdaļ steig�us pavēstīja:

� Es vakar pārsniedzu normu. � Pēc tam godīgi paskaidroja: � Par vienu lentu.

Viņ� sev par nelaimi pajokoja:

� Nu, paldies, iepriecināji pirms aizbrauk�anas.

Da�as skaidrā seja, kurā visas jūtas atspoguļojās kā mākoņi ezera spogulī, pēk�ņi izstiepās, lūpas izbailēs pavērās, acis plati iepletās.

� Jūs aizbraucat?! Bet kā tad cehs?! Kā tad .. .

�Kā tad es� � viņai bija uz mēles, ta�u neuzdro�inājās pateikt līdz ealam. .

�Dro�i vien bārene,� Bahirevs nodomāja. Viņ� bija ievērojis, ka kara laika bārabērni tā mēdz pieķerties vīrietim, kas tos apmīļojis. Neviļus balss ieskanējās maigāk nekā parasti:

� Es jau, Da�a, tikai uz īsu laiku. Uz Uhabinas rajonu. Vai zini tādu?

� Pie mums?! � skuķēns izsaucās vienā elpas vilcienā. __Vai dieniņ! Pie mums! Jūs uz pa�u Uhabinu?

� Uz MTS. uz rajona komiteju.

__ Tātad uz Uhabinu! Tad jums ta�u jābrauc cauri Cuh-tirkiem. cauri mūsu kolhozam �Dzirkstele�. Kā pārbrauksiet pa koka tiltu pāri gravai, tā būs mūsu kolhozs! Varbūt arī māju . � � mūsu māju redzēsiet! Tā ir pēdējā, sād�as galā, pagriezusies tie�i uz jaunās �osejas pusi, stāv zem divām prie-dītēm. Tikai pie mūsu mājas aug tādas priedes. Tādu nekur citur nava. Jauka, mīlīga vietiņa � pļaviņa un priedītes. Varbūt arī māti redzēsiet...

.__ Tēva tev nav?

� Nav ... Lādītē guļ paziņojums no �etrdesmit tre�ā gada.

�Tā jau tas ir,� Bahirevs nodomāja. �Tēva vietā lādītē paziņojums.�

� Labi, � viņ� sacīja. � Gatavo vēstuli un dāvanu!

Da�a aiz�āvās kā putns, pat pateikties tūdaļ neattapa.

Tā ma�īnā radās ar sārtu lentīti rūpīgi pārsietais vīstoklītis. Krītot tas pārplīsa, un Bahirevs ieraudzīja zilu katūnu ar baltām puķītēm. Tādus audumus nemēdz pārsiet ar lentītēm. Rūpīgi sasietā lenta noteikti bija Da�as izgudrojums.

Bahirevs atstūma sainīti un klusībā izrāja sevi: �Apgādājies sev krustmeitu, vadā lentītes, bet pretsvari tev lido.�

Vairāk par visu satrauca �ī pēdējā avārija � pretsvars bija notrūcis jaunākās sērijas traktoram. Bultskrūvju piegrie�anu tagad īpa�i kontrolēja, un tomēr... Kāpēc atkal tie�i �eit, �ai rajonā?

Bahirevs ar kabatas lakatiņu noslaucīja slapjo seju un kaklu. Vai galvu padarīja tik smagu tveice vai domas par pretsvariem? Varbūt viņu bija nogurdinājis astoņu stundu brauciens pa bezgalīgajiem pakalniem? Braucot pa nomaļiem, ma�īna sāka kratīties un grabēt. Koka tilts pār gravu. Bet aiz gravas piekalnē redzamas ēkas. Tie jau laikam ir Da�as Cuhtirki.

� Brauc lēnāk! � viņ� sacīja �oferim.

Tuk�a sād�iņa ar baļķu mājām abpus ceļa. Māju un zedeņu ēnā no saules bija paslēpu�ās rāmas aitas. Tikai strupās astes nodrebēja un sāka raustīties, kad ma�īna piebrauca tuvu klāt. Noslienājies suns aizsmacis ievauk�ķējās, paspēra pāris soļu un, tveices nogurdināts, atkal nogūlās. Izbiedētas, saules spo�uma apdullinātas vistas metās uz visām pusēm, pieplakdamas pie zemes un spārnus plivinādamas. Nu jau redzams arī sā-d�iņas otrs gals.

Divas vārgas priedes izstiepu�as retus, putekļainus zarus pār zemu māju. Tad te nu ir tās Da�as slavenās priedītes, �kādu nekur citur nava�. Neko sacīt, mīlīga un jauka vietiņa! Jākāpj ārā, jāiet pa putekļiem un jāstiepj �lentītes�.

Bahirevs lika �oferim apstāties un ar pūlēm izrausās no ma�īnas. Tveice svilināja galvu. �Versmo kā stāvceplis.� Lai izlocītu ma�īnā notirpu�ās, sastingu�ās kājas, Bahirevs pagājās pa ceļu, ko klāja mīksta putekļu kārta. Pienāca ugunīgi sarkans gailis, pa�ķieba galvu, notēmēja un nekaunīgi iecirta ar knābi pa kurpi. Lipīgi sviedri tecēja aiz apkakles, kājas neklausīja. ceļ� bija tuk�s.. Ma�īnas saceltais putekļu mākonis nogūlās uz zemes. �Nu. ja. reiz esi ķēries pie arkla ...� Bahirevs nodomāja un sadrūmis sniecās pēc sainī�a. Tas ceļā bija atlinies un saņurcījies, tikai lentīte stalti slējās gaisā. Bahirevs iebāza pirkstu sārtajā cilpā un devās uz māju kā sapitām kājām.

Pāri pazemajam �ogam lūkojās tum�i iedegusi, kalsna sieviete.

� Man vajadzētu Lu�kovu ... � Bahirevs sacīja.

Sieviete paskatījās neprāligām acīm.

� Esmu Lu�kova.

� Nāku pie jums no Da�as, jūsu meitas.

� Kas no�icis?l � sieviete vaicāja �ausmu pilnā balsī un ar krūtīm smagi uzgūla �ogam. � Kas viņai kai�? Nu, kas tad noticis? I

Anna ravēja sakņu dārzu, kad ieraudzīja garu, melnu ma�īnu ar sudrabotām svītrām. Viņa izbrīnījās: �Tādi pie mums vēl nav biju�i. Redzams, liela priek�nieciba.� No ma�īnas izlīda milzīga auguma cilvēks dārgā, pelēkā uzvalkā un pelēkām kurpēm kājās. Uz galvas tam rēgojās cekuls, bet seja bija saīgusi un neapmierināta. Cilvēks ar �o drūmo un stingo seju sāka pie ma�īnas nesaprotami mīdīties. Gapas gailis Kuzja piegāja klāt un ieknāba atbraucēja kurpē. Annai kļuva neērti par gaiļa nekaunību. �Ka tik kurpi nebūtu sabojājis!� viņa nodomāja, gribēja celties un aizdzīt Kuzju, ta�u atbraucēja nekusligā seja bija pārāk uzpūtīga. Anna palika sē�am pie dobites un vēroja caur �ogu. Cilvēks iebāza roku ma�īnā, izņēma pārplēstu sainīti, nicīgi paskatījās uz to, iebāza pirkstu sārtajā cilpā un nāca �urp tie�i uz Annas māju. Soļi bija lempīgi un negribīgi, it kā tādam kā viņ� būtu pretīgi pat pārnākt pāri sliktajam, putekļainajam ceļam. Milzīgais augums �ķila vēl lielāks tāpēc, ka sve�inieks bija ģērbies gii�ā uzvalkā, un pleci viņam izskatījās plati, stipri kā nē�i. Seja bija uzpūtīga, nicīga, bet uz pirksta sārtā lentītē nepiedienīgi �ūpojās pārplēsts sainītis.

�Dro�i vien grib pajautāt ceļu,� Anna nodomāja un piegāja pie �oga.

Viņai pat prātā neienāca, ka �im drūmajam cilvēkam, kas izkāpis no melnās, sudrabotās ma�īnas, un sainītim uz tā pirksta varētu būt kāds sakars ar viņu, Annu.

Kad atbraucējs, smagos plakstus uz aug�u nepacēlis, �īksto�ā aizkapa balsī jautāja pēc Lu�kovas, Anna satrūkās.

�Nebūs labi...� Bet, kad viņ� minēja Da�as vārdu, viss Annas uztraukums, visas viņas nak�u �ausmas izlauzās uz āru. Tāds cilvēks tādā ma�īnā varēja atbraukt no Da�as, atvezdams vai nu lielu nelaimi, vai lielu prieku. Bet no prieka gan nebija ne vēsts nedz �ā cilvēka sejā, nedz Da�as pēdējās vēstulēs. Vēstuļu jautrajām rindām Anna neticēja, saprata, ka meita mānās, �ēlodama māti, bet no Veras vēstulēm krustmātei Anna zināja, ka Da�a nekādi nespēj iemācīties strādāt pie ma�īnas. Anna ar bailēm sāka domāt par ma�īnu, kas nepadodas pat tādai apķērīgai meitenei kā Da�a.

Kad ērmīgā atbraucēja aizkapa balss pieminēja Da�as vārdu, Annas satrauktajās smadzenēs pazibēja doma: �Ma�īna būs sakropļojusi...� � un, uzguldama �ogam, viņa izdvesa:

� Kas noticis? Kas viņai kai�? Nu, kas tad noticis?

Atbraucējs pacēla plakstus, un viņa redzēja, ka acis neraugās ne nikni, ne drūmi, bet pavisam parasti un pat līdzjūtīgi.

� Nekas nav noticis. Ņemiet! � viņ� teica tai pa�ā �īksto�ajā balsī un piebikstīja pie �oga ar pirkstu, uz kura karājās sainītis.

Anna bailēs atlēca nost no sainī�a.

� Viņa jums sūta paciņu. Aizķērusies ... � jau pavisam miermīlīgi pabeidza viesis un sāka neveikli atritināt ap pirkstu samud�ināju�os sārto lentu.

Vēl arvien neticēdama, Anna paņēma sainīti un vēstuli, kas bija pabāzta zem lentas. Steidzīgi atplēsa aploksni, pazina Da�as rokrakstu: �Manu mīļo māmiņ, ienesīs jums manu vēstuli pa ceļam galvenais in�enieris biedrs Bahirevs, par kuru es jums rakstīju, ka viņ� atzina mani par krustmeitu...�

Tikko Anna saprata, ka ērmīgais atbraucējs patie�ām ir Da�as sūtīts un ieradies patie�ām ar labām vēstīm, tūdaļ viņai sāka plūst asaras. Nepaspēdama tās noslaucīt, viņa kāri lasīja tālāk: �Nosūtu jums paciņu. Drīz sūtī�u vēl, tāpēc ka agrāk es normu neizpildīju, par ko negribēju jūs uztraukt, bet tagad pat pārsniedzu ...�

Vājā, nogurusī, ar zemi notriepusies sieviete sākumā Bahirevam nemaz neatgādināja Da�u, bet straumēm plūsto�ās prieka asaras aizskaloja gan gadus, gan nogurumu, un Bahireva acu priek�ā notika brīnums. Tās pa�as trīsas lēnīgajā sejā, tās pa�as mainīgās jūtas � bēdas, satraukums, cerības un prieks, tāpat raugās pretim asaru un satraukuma pilnas, platas, zilas acis. �ai asarām noskalotajā un priekā sasārtu-�ajā sejā atplaiksnījās Da�as jaunība. Sievietei sainītis izkrita no rokām, viņa noliecās pēc tā, izmeta vēstuli, steidzīgi pacēla ir vienu, ir otru un piespieda pie kakla tai vietā, kur starp lakatiņu un blūzīti bija redzams tum�as ādas plankums. �Māte,� nodomāja Bahirevs.

� Vai, ko tad es tā! � iesaucās Anna, metās uz māju, tad atkal uz �oga pusi. � Nāciet ta�u iek�ā! Lūdzu, nāciet iek�ā!

Bahirevs saliecies izgāja cauri netīrai virtuvei un nonāca spodrā istabā.

� Vai gribat nomazgāties? Padzerties? Ieēst? Kā viņai tur klājas? � Anna jautāja, bet pati visu laiku tiecās pēc vēstules, izgludināja lapiņu, uzmanīgi aptaustīja rindiņas ar pirkstiem.

� Vai viena pati meitiņa? � Bahirevs apvaicājās.

� Nē, vēl divas ir, jaunākas. Viņa jau mums mājā no bērnības par vecāko. Ij ar mazajām, ij sakņu dārzā, ij kolhozā � visur paspēja. Astoņi gadi bija, kad salīga par vēderu zosis ganīt. Un gadījās, ka maizi nenoēda vis, bet atnesa mājā. Tikko paaugās � kļuva par visas ģimenes galvu. Darbā izveicīgāka par mani, bet, ja palieku skumīga, tad vēl uzmundrina. Viņa man vienmēr ir atbalsts, � bez apstājas stāstīja Anna.

Bahirevs nespēja pat ne iedomāties, ka �is cālēns, �ī strup-degunīte no serdeņu nodaļas bijusi ģimenes atbalsts un galva.

� Kad tad jūs Da�u redzējāt? Kā viņai tur klājas? Te viņas draudzenīte rakstīja, ka Da�a netiekot galā ar ma�īnu. Pati viņa to nestāsta, apgalvo, ka viss labi. Vēstules tādas mo�as. Bet es nevaru saprast. Varbūt, mani �ēlodama, neraksta, viņa ta�u uz visu ko ir spējīga!

Un Bahirevs atskārta, cik daudz drosmes un vīri�ķības ir vajadzējis vēl glu�i nepieredzēju�ajam bērnam, lai mestos nepazīstamas dzīves burzmā, lai ne vārda nebilstu mātei par savām rūgtajām neveiksmēm, bet gan vēl uzmundrinātu, mānītu, rakstītu mo�as vēstules.

� Kā viņai tur klājas? � Anna neatlaidās.

� Ļoti labi. Protams, uzreiz visu iemācīties nevar. Pie mums gadās, ka vesels gads paiet, kamēr iemanās. Bet jūsu meita ir bra�ai Kop� pirmajiem mēne�iem viņai darbs sokas, � �oreiz Bahirevam melot bija neparasti viegli.

� Tātad tiek galā?

� Gau�ām labi tiek galā. Un komjaunatnē arī darbojas.

Bahirevs centās atcerēties visu, ko zināja par serdeņu veidotāju. Prātā nāca tikai karikatūra ar �ūskas mēli. Par to mātei stāstīt nedrīkstēja. Bet viņai pietika arī ar nedaudzajiem Bahireva vārdiem, lai no prieka atplauktu.

� Da�a jau site jaunatni rīkoja. Kā zēni, tā skuķes � visi tikai: �Da�ele un Da�ele.� Vai, ko tad es te visu laiku stāvu! Jums varbūt nomazgāties? Pieniņu? Olas? Vistiņu izvārīt? Aukstu kvasu?

� Kvasu gan mēs ar �oferi iedzertu. Bet uzkavēties man nav laika: steidzos uz rajona komiteju.

� Sekretārs Trofims Demidovi�s ta�u ir pie mums valdē. Notiek sapulce par to, kāpēc neveicas siena pļauja. Man kā slaucējai nav obligāti, mēs pļaut neejam. Rau, kur viņa ma�īna! � Bahirevs ieraudzīja patālā piekalnītē māju ar izkārtni, bet blakus tai � apvidus automa�īnu, zaļganu kā varde. � Nule tikai sāka sēdēt. Iekodiet, bet pēc tam es jūs aizvedī�u. Kvass ir vēss, no karstuma akā glabāju.

Viņa atnesa pudeli ledaini auksta kvasa, biezu skābo krējumu, gurķus, olas, sīpolus, gatavoja okro�ku un dziedo�ā, jaunavīgā balsī kā bērtin bēra:

� Mani skuķēni aizgāja ogās. Kaut nu iedomātos atnākt laikā! Pacienātu jūs ar me�a zemenēm un saldu krējumu. Da�as mīļākais gardums. Viņa jau arī ir liela ogotāja. Man groziņ� pusē, bet �ai � jau pilns.

Kad okro�ka bija gatava, Anna pārklāja galdu ar tīru vaska drānu un pēk�ņi nokaunējās par savu blūzi.

� Es pat pārģērbusies neesmu! No prieka galva sagriezās!

Anna izgāja virtuvē. Bahirevs redzēja aiz durvīm pazibam apģērba gabalus. �ķiet, Annai nebija nekādu labāku drēbju, jo tā ienāca, uzģērbusi to pa�u zilo katūna blūzi, ko viņ� bija _x redzējis sainītī, apsējusi ap galvu jaunu, zilu, stīvu lakatiņu, un kaunīgi teica:

� Tās te nu ir meitas dāvanas. Pirmo reizi uzvilku par godu viesiem.

Annas kustības un balss pauda jauku, maigu pa�cieņu. Viņa gan lepojās ar meitu, kuras dēļ mājās ieradu�ies tādi neredzēti viesi, gan bija bezgalīgi laimīga, gan visiem spēkiem centās nezaudēt savu � Da�as mātes cieņu viesu acīs. Un Bahirevam �ķita, ka nekad vēl nav baudījis tik atspirdzino�u, asu, pēc svaigas maizes un svaigiem zaļumiem saldi smar�ojo�u okro�ku.

Pie ma�īnas jau bija sapulcēju�ies bērni, sievas vairākas reizes gan paskatījās iek�ā pa logu, gan palūkojās virtuvē, un Bahirevs dzirdēja, kā Anna skaidroja:

� Tie no manas Da�iņas, no pilsētas, no rūpnīcas, atvedu�i dāvanu.

Un katru reizi viņas balss drebēja un lūza aiz prieka.

� Kā klājas kolhozā? � Bahirevs jautāja.

Anna mēdza bie�i un nikni lamāt kolhozu, bet pa�laik viņa vispirms jutās Da�as māte. Da�u rūpnīcā ciena, pats galvenais in�enieris ma�īnā ieradies no tās kā sūtnis, un meitas dēļ viņa kaunējās kā par savu, tā kolhoza panīkumu.

�Aizbrauks atpakaļ uz rūpnīcu, pastāstīs: sak, tāda mei�a, bet māte gan nekam nederīga, no panīku�a kolhoza.� Viņa vēlējās, lai par Da�u teiktu: �Laba meitene, no labas ģimenes, no kārtīga kolhoza.�

Pirmo reizi Anna dedzīgi vēlējās palepoties ar kolhozu, un viņa nopriecājās, ka no sirds var padi�oties ar jauno priek�sēdētāju:

� Priek�sēdētājs mums tagad ir zelta cilvēks � biedrs Borins. Kā ieradās, tā tūdaļ aizlaida zirgus un ma�īnu peļņā, nāca pretim mums, slaucējām. Sākām vairāk izslaukt, bet pienu vedam uz tirgu. Kolhozam radās sava kapeika, un tūlīt pat � avanss uz izstrādes dienām! Un pa katrām desmit dienām reizi atnāk tie�i uz brigādi, atskaitās, kas pa �o laiku padarīts, kas paredzēts turpmāk. Tāds neparasts gadījies priek�sēdētājs!

Bet kā panākt, lai Bahirevs saprastu, ka arī Da�as māte nav vis �āda tāda, bet kolhozā cienīts cilvēks? Viņa centās, bet nespēja atcerēties nekā uzmanības vērta. Varbūt izstāstīt par ganī�anu? �Izstāstī�u kaut par ganī�anu,� viņa nolēma.

� Pavasarī mēs izslaukumus krietni vien pacēlām, bet, kā sākās karstums, tā uzreiz nokritās. Dunduri nedod lopiem miera. Mūsu jaunais zootehniķis un arī Ļizaveta, mana draudzene, slavenā kolhoza slaucēja, ieteica ganīt naktis. Gani lopus nakti gan izdzen, bet saka, ka tumsā govis neēdot. Ņem�u, domāju, un pati izmēģinā�u, kam taisnība. Visas govis neizdzinu � vienai jau tās nenoganīt, nav pieradu�as, bet savējās izdzinu. Līdz kādiem diviem patiesi snauda, bet no diviem kā sāka ēst! Pēc Ļizavetas padoma es vēl maisiņu ar sāli arī līdz aizstiepu. Zāli vajag apsālīt akurāt uz rīta pusi, kad rasa. Govis ēd un ēd! Pieēdas, padzeras � izslaukums uzreiz aug�ā. Tagad visus lopus tā ganām.

Bahirevs, dzimis pilsētnieks, nekad nebija interesējies par izslaukumiem; viņam pat prātā neienāca, ka ganībās zāli govīm var apkaisīt ar sāli un vēl �akurāt, kad rasa�. Ta�u Annas stāstā viņ� klausījās ar zināmu interesi.

Pamielojusi ciemiņus, Anna kopā ar tiem iesēdās ma�īnā un brauca uz valdi. Ja ma�īna būtu atsūtīta pa�as Annas dēļ, viņa tā nelepotos kā tagad, kad viņu veda meitas dēļ.

Rokās Anna turēja pelēkā lakatā sasietu pauniņu.

Valde atradās �aurā, vecā, gandrīz tuk�ā zemnieku mājā.

Cilvēki sēdēja uz soliem un tupēja uz grīdas gar netīrajām sienām.

Kad Bahirevs ienāca, visi atskatījās, bet vienzobis vectēvs, noturējis viņu par augstu priek�niecību, sāka rosīties, atbrīvot vietu.

� Sēdieties �ite! Pacie�āk jau gan ir. Vajadzētu iegādāties solus. Līmētos krēslus pirkt nav saimnieciski, bet solus vajadzētu.

� Es no rūpnīcas ... Es pagaidī�u ... � Bahirevs sacīja un apsēdās uz sola gala.

Bahirevs simtiem rei�u bija piedalījies visādās sapulcēs pilsētā, bet pirmo reizi redzēja to cilvēku sapulci, kas viņu baroja un kam viņ� ra�oja traktorus.

Bahirevs ziņkāri palūkojās apkārt. Jaunie�u kolhoznieku vidū nebija, tikai saraini ve�i un padzīvoju�as sievas. Sapulci vadīja cilvēks ar saulē brūni iedegu�u, jauneklīgu seju, vienīgi spīdīgais, plikais pakausis nebija iededzis. Bahirevam patika viņa spēcīgi veidotā seja, lielās acis. No deguna pāri virslūpai stiepās dziļa rieva, kas it kā turpinājās uz enerģiskā zoda, pārdalīdama to divās daļās, un noslēdzās ar bedrīti. Sniegbalts, izgludināts sporta krekls ar īsām piedurknēm un vaļēju apkakli izcēla roku un kakla bronzas brūnumu.

Anna norādīja uz viņu un pa�ukstēja Bahirevam:

� Mūsu priek�sēdētājs biedrs Borins, Nikolajs Nikolaje-vi�s. Blakām uz sola rajona komitejas sekretārs biedrs Kurganovs, bet tas pie loga arī ir no rajona komitejas � biedrs Vostruhovs.

Rajona komitejas sekretārs � maza auguma, lielu galvu � iesāņus ar apaļu aci paraudzījās uz Bahirevu, pamāja sveicienu un turpināja klausīties runātājā. Cilvēks, kas sēdēja pie loga, pavērsās pret Bahirevu ar visu augumu, nesaliekdams ļoti taisno muguru, pārlaida viņam ātru skatienu no galvas līdz kājām, laipni pasmaidīja un palocījās.

Pavecāka sieviete beidza runāt:

� Neiet cilvēki pļaut. Me�a pļavu kaut kā tomēr sagu-bojām. Iznāca divas kaudzes.

Pēc viņas neviens negribēja runāt, un vārdu lūdza pats priek�sēdētājs.

� Visa pļava samesta kaudzēs, bet cik tajās divās kaudzēs ir siena? Divreiz mazāk, nekā vajadzēja būt... Es nekā slikta negribu sacīt... Es pat domāt nekā slikta negribu ... Bet man tas �ķiet dīvaini, es mazliet brīnos . . . Medvedevs un da�i citi biedri rīkoju�ies neakurāti. Ļoti neakurāti! Sāku�i patvaļīgi pļaut pa�i sev. Tā tas notiek pirmajā brigādē. Citās brigādēs, kā pa�i esam pārbaudīju�i un kā mums ziņo no vietām, siena pļauja vēl nav sākta.

Bahirevs pamanīja, ka, dzirdot vārdus �ziņo no vietām�, rajona komitejas sekretāra sejai pārslīd smaids, �igls, drīzāk atzinīgs nekā izsmejo�s. Kurganovam patika Borina tieksme ari �eit, panīku�ā kolhozā, nekādā ziņā nenolaisties un neatteikties no saviem ieradumiem. So tieksmi Kurganovs redzēja gan sniegbaltajā kreklā, gan gludi skūtajā sejā, gan pasvītrotajā pieklājībā, ar kādu Borins izturējās pret kolhozniekiem, uzrunādams visus ar �jūs� un nekad nepaceldams balsi, gan �ajos izteicienos, kas sākumā varēja likties smieklīgi, bet viņam bija pierasti.

�Ievie� savu darba stilu. Tas ir labi. Pats iekārtojis tā, ka kolhoza brigādes ik pa desmit dienām viņu pārbauda. Ari labi.�

Kurganovs nenolaida acis no Borina, bet uz Bahirevu neskatījās. Ne vienreiz vien rūpnīcas in�enieri bija ieradu�ies rajonā, ta�u nekāda labuma no tā nemanīja, un viņ� negaidīja nekā interesanta ari no �ā apmeklējuma. Borina un kolhoznieku izturē�anās Kurganovu ļoti interesēja, lai gan viņ� to glu�i nesaprata. Pēc tam kad Borins bija ievēlēts par priek�sēdētāju un nodibināta partijas organizācija � tajā bija Borins, Mitņikovs, jaunais zootehniķis un skolotājs, � kolhozā darbi sāka veikties, un Kurganovs atkal nodeva to Vostruhova pārziņā. Borinu kolhozā iemīlēja, viss ievirzījās pareizās sliedēs, bet vakar vakarā Vostruhovs pa telefonu paziņoja, ka kolhoznieki sabotē siena pļauju. Satrauktais Kurganovs ieradās kolhozā, kad tur notika sapulce. Viņ� ievēroja, ka Vostruhovs dusmojas, kolhoznieki izvairīgi klusē un Borins izturas vēl pieklājīgāk un piesardzīgāk nekā parasti.

� Dod man vārdul � Vostruhovs klusi teica, bet Borins, it kā nebūtu sadzirdējis, vaicāja kolhozniekiem:

� Biedri kolhoznieki, kādas tad ir jūsu domas?

Neviens neatbildēja.

�Būtu viņi pabiju�i rūpnīcu sapulcēs!� Bahirevs nodomāja. �Varbūt par siena pļauju tā arī pienākas runāt � tveice, pļavas, klusums, mu�as sīc. Miers. Gurdi norit sapulce. Un sekretārs nereaģē.�

� Pirmās brigādes brigadieri, būtu vēlams paklausīties jūsu demas, � teica priek�sēdētājs.

Piecēlās tas vienzobis ve�uks, kas rosījās blakus Bahirevam. Viņ� pamīņājās un diplomātiski iesāka:

� Pārmaiņas kolhozā ir lielas... Atklāti sakot, labas pārmaiņas. Pienu sāku�i izslaukt pēc plāniem un kārtīgi izsniegt papildapmaksā. Tāpat avansu izmaksāja. Priek�sēdētājs rīkojas stingri. Priek�sēdētājs rīkojas pareizi visādā ziņā! Noskaņojums radies labvēlīgs. � Ve�uks viltīgi paskatījās un paraustīja bārdeli. � Bet, kāds būs noskaņojums pēc siena pļaujas, to mēs vēl nezinām. Senāk mēs no kolhoza neko citu saņēmu�i netikām kā tikai sienu. Deva mums, protams, pļavas gabalu. Bet tagad cilvēki uz pļau�anu ir pavisam stīvi ... stīvi... stīvi... Pļavu neierāda. Tāds, redz, ir tas defekts.

Kad ve�uks beidza, Vostruhovs piecēlās, Borina atļauju negaidījis.

� Pietiek, biedri, būt liberāliem! Biedrs Borins ir jauns priek�sēdētājs, bet es jums cauri redzu. Jūs sprie�at tā: paliks pļavas nepļautas, novilcināsim līdz pēdējam, un tad piekritīs visiem mūsu noteikumiem. Un kāpēc jūs negribat saņemt sienu tad. kad pļauja būs pabeigta, no kaudzēm, kāpēc prasāt pļavu tūlīt? Tāpēc, lai, maskējoties ar savu gabalu, pļautu, kur tik pagadās, un gādātu pa�i par sevi! Tāpēc jūs arī sabotējat.

�Oho,� nodomāja Bahirevs, �cik tas stipri cērt!�

Borins ar troksni pabīdīja skaitīkļus, bet Vostruhovs turpināja:

� Sabotā�u, zag�anu, krāp�anu mēs nepieļausim. No kurienes Medvedevam siens un citiem tāpat? Kas tas par sienu? Zagts?

Melnacaina, maza sieviete piecēlās un sāka skaļi �ķendēties:

� Cilvēkus par zagļiem saukā I Redz, kādu nosaukumu esam izpelnīju�ies! Mēs ar Mihailo �itos gabalus jau tre�o gadu pļaujam. Mans Mihailo, ra�o�anā savainots, iet darbā, bet tu saukā par zagļiem un blē�iem. Tu pats, kazi, pāri par tūkstoti vienā mēnesī saņem. Un par ko? Vai par to, ka vizinies pa kolhoziem un cilvēkus apsaukā? Vai tad tu esi kāds darba darītājs? Tu jau pats esi visīstākais blēdis. Cik ilgi mēs te pacietīsim tavu ķengā�anos? Ejam prom, bie'dri kolhoznieki!

Sieviete apņēmīgi devās uz durvīm, un viņai pakaļ sāka iet arī citi. Sacēlās troksnis.

�Izjauca sievi�ķis sapulci! Te tev nu bija miers!� Bahirevs nodomāja.

Vostruhovs dauzīja ar skaitīkļiem pa galdu un kliedza:

� Tas ir nepieļaujami!

Borina plikais galvvidus kļuva zilgani sarkans kā biete, ta�u seja neizmainījās. Viņ� atņēma Vostruhovam skaitīkļus un skaļi, pat jautri sacīja:

� Biedri kolhoznieki laikam ir noguru�i? Nu, ko tad, iziesim uzsmēķēt. Tikai es jūs lūdzu neizklīst.

Viņ� steidzīgi pameta galdu un iejuka kolhoznieku barā.

�Tā nu gan ir kārtība!� Bahirevs brīnījās. �Un rajona komitejas sekretārs arī nekā nereaģēja. Jeb vai te par to vairs nebrīnās? Redz, kādas lietas notiek rajonā!� Viņ� redzēja, kā Vostruhovs piegāja pie Kurganova un kaut ko ātri un dedzīgi stāstīja. Kurganovs atbildēja īsi:

� Brauc projām!

� Tā ir rajona komitejas diskreditācija! Tas ir nepieļaujami! � Bahirevs dzirdēja Vostruhova vārdus, un atkal noskanēja Kurganova atbilde:

� Sēdies manā ma�īnā un brauc projām!

Vostruhovs aizgāja. Bahirevs durvīs ievēroja viņa kokaino pakausi, sastingu�o muguru un nodomāja: �Kam vēl esmu redzējis tādu pakausi? Ahā! Bļikinam! Viens rajona komitejas sekretārs aizgāja, otrs sē�, klusē, miedz acis.�

�Malacis!� Kurganovs novērtēja Borinu. �Nepieļāva izjaukt sapulci. Apķērās. Kolhoznieku demonstratīvo aizie�anu pārvērta par kārtējo uzsmēķē�anu. Sē� nu tur uz baļķa zem vītola, joko, sarunājas. Nē, tas ir stiprs vīrs. Interesanti, ko viņ� darīs tālāk.�

� Tas ir biedrs Kurganovs, mūsu sekretārs, � viņ� izdzirda Annas dziedo�o un skaļo balsi. � Bet tas ir biedrs Bahirevs, sūtnis no rūpnīcas, no manas meitas Da�as.

Anna zināja, ka ne jau Da�as pēc Bahirevs atbraucis, bet viņa tik sen ne ar ko nebija lepojusies un ne par ko nebija priecājusiesl Viņa nespēja pārvarēt dedzīgo vēlē�anos padi�oties ar meitu, kuru augsti vērtē cienījami rūpnīcas ļaudis. Priekā starodama, viņa raudzījās gan uz Bahirevu, gan uz Kurganovu, it kā gribētu sacīt: �Redz, kādi sūtņi ierodas no manas Da�as!�

�Kas viņai �odien noticis?� Kurganovs jautāja sev. �Atgādina agrāko Annu, arī balss līdzīga.�

Aiz smalkjūtības Anna izgāja ārā, atstādama Kurganovu ar Bahirevu divatā.

Līdz �im in�enieri, kas bija ieradu�ies no rūpnīcas, centās attaisnot savu uzņēmumu un izskaidrot avārijas ar nepareizu ekspluatāciju. �Atkal visu vainu uzvels mums,� Kurganovs nodomāja un vaicāja:

� Vai jūs pretsvaru dēļ?

� Jā. Gribu apskatīt traktoru avārijas vietā un aizbraukt uz MTS.

� Dosieties uz turieni ar pavadoni vai vēl pusstundu pagaidīsiet mani?

� Pagaidī�u.

Viņi kopā izgāja ārā, apsēdās uz baļķa blakus kolhozniekiem.

� Vai tad es izskatos pēc krāpnieka? � Borins jautāja.

Tūdaļ atsaucās vairākas balsis:

� Nē! Nav ko sacīt! Ar tuk�iem solījumiem tu neplāties. Krāpt nekrāp. Ta�u cilvēkiem nav vairs ticības.

� Kālab tad nav ticības? � ierunājās Anna, un Kurganovs pabrīnījās, cik noteikti un labprāt viņa iejaucās sarunā. � Tevis dēļ, biedri Mitņikov, un tādu pa�u dēļ kā tu! Kam tu bagātīgi dalīji gan sienu, gan pienu, gan malciņu? Tiem, kuru kājiņas prata tevi aptecēt, rociņas tev pienēsāt, galva klanīties, sirds padoties un mēle locīties. Bet tie, kas tev nepadevās, palika bez siena. Taisnības nebija. Nu, un pasāka visi kā viens pļaut pa�i, kur pagadījās, atrunādamies, ka,-sak, pļāvu�i savā iedalītajā gabalā.

� Pareizi! � Gapa atbalstīja. � Taisnības nebija! Tad es labāk uz savu roku ņemu tikpat daudz kā tavi piekritēji, nevis eju tavā priek�ā zemoties. Bet mūs saukā par zagļiem?

� Tomēr �itā jau ar mēs nekur tālu netiksim, � iebilda Anna. Viņa di�ojās ar savu nupat saņemto blūzi, un kolhoznieki neizpratnē raudzījās uz jaunajām drānām, kas bija uzvilktas darba dienā, uz seju, kas bija pietvīkusi kā pēc pirts, pārsteigti klausījās neparasto, bra�o valodu. Anna turpināja, nekautrēdamās no izbrīna pilnajiem skatieniem: � Kas tad nu iznāk? Mājās mums siena vai cik. bet kolhoza govīm tikai vieni vienīgi salmi. Ja tūlīt izdalīs pļavas un atkal visi sāks pļaut un vest, tad atkal nebūs taisnības. Kam ir sirdsapziņa, tas aizvedīs to, kas pienākas, bet, kam tās nav, tas paķers trīskārtīgi.

� Labi, � Borins teica. � Pļavas gabalus nedalīsim, bet, ja esat zaudēju�i ticību solījumiem, tūlīt sagubosim atsevi�ķi sienu, ko izdalīt par izstrādes dienām. Ejiet, skatieties, aptaustiet! Vai rakstīsim protokolā vai tāpat pa labam sarunāsim � iziesim visi ar gaismiņu un ķersimies pie izkaptīm?

� Vienosimies savā starpā, � Anna sacīja. � Lai fermā manā vietā pastrādā cita. Es protu pļaut labāk par viriem. Un mums jau īstu vīru nemaz nav palicis.

� Bet kas tad mēs tādi esam? � Borins iebilda. � Iesim visa valde. Brigadier, dod �urp izkapti!

Borinam atnesa izkapti, un viņ�, muskuļus sasprindzinājis, plati un līdzeni griezdams zemo zāli, sāka appļaut ceļa malu.

� Pavej, kā pļauj priek�sēdētāji... � Anna iesmējās, un Kurganovs atkal pabrīnījās par viņas jaunavīgo, laimīgo balsi. � Bet nu paskatās, kā to dara kolhoznieces.

Viņa paņēma izkapti, un tā uzreiz kļuva viegla kā spalviņa. Nevis Anna to cilāja, bet izkapts, spīguļodama saulē, pati lidoja sievietei pa priek�u, aizraudama viņu sev līdz. Anna pļāva, di�odamās ar savu izveicību, ar pirmo reizi uzģērbto blūzi un lepodamās ar savu seno, kop� jaunības gadiem aizmirsto �kolhoza barvedes� slavu.

� Nu, brauksim! � sevī pasmaidīdams, Kurganovs sacīja Bahirevam.

Viņi iesēdās Bahireva ma�īnā. Kad Borins pienāca klāt, lai atvadītos, sekretārs apvaicājās:

� Vai būvmateriālus esi saņēmis? Pielūko, trīs segtus kuļamklonusl �Draudzībā� man gribēja apvārdot zobus ar vienu kuļamklonu uz visām brigādēm, lai tikai sekretārs liktu mieru!

Borina zods nodrebēja, un baltie zobi pavērās smaida. Likās, ka smaids viņam rodas dziļajā zoda bedrītē un no turienes izplūst pa visu seju. Kurganovs tūlīt pat iesmējās un piedraudēja viņam ar pirkstu:

� Zinu, jau iepriek� zinu, ko tu gribi teikt: �Atkal sekretārs �klono�!� Zinu, ka par mani saka: �Tveice kaltē, bet sekretārs klono.� Un es tik un tā atkārtoju: �Klonus, klonus, klonusl� Es ta�u tev visu izskaidroju!

� Es visu sapratu, � Borins īsi atteica. � Mēs jau būvējam.

Anna ielūkojās ma�īnā un iespieda Bahirevam rokās savu sainīti. Bahirevs vairījās un apjucis neizpratnē skatījās apkārt.

� Da�ai no manis ciema kukulis, � Anna priecīgi paskaidroja. � Ka nu tikai pa ceļam kas nesamaitājas! Te ir gurķī�i, svaigas oliņas un krējumiņ�.

Bahirevs iedomājās, kas ceļa dangās notiks ar �īm oliņām, ar �o krējumiņu, un atrāvās sānis. Vērīgā sekretāra acis iesmējās, un viņ� teica:

� Dod tikai �urp, Anna! Aizvedīs tavai meitai visu, kas vajadzīgs. Pavej, kādi viņai sūtņi! Ņemiet sainīti, biedri Ba-hirev! Stipriniet saikni starp piļsētu un laukiem!

Kurganovs paņēma sainīti, arvien atklātāk smiedamies ar acīm, un grasījās uzlikt to Bahirevam uz ceļiem. �Zeņķis!� klusībā nolamājās Bahirevs un, ne vārda neteicis, nolika saini uz sēdekļa tālāk no sevis.

Atkal ma�īna trauca no pakalna uz pakalnu, atkal pusdienas debesis versmoja tveici, un atkal no ceļa pār panīku�ajām druvām cēlās putekļi. Bahirevs gan ba�īgi �ķielēja uz Da�as sainīti, gan raudzījās uz sekretāru.

�Kādēļ viņ� sēdēja sapulcē? Lai �paklonotu�? Labība kalst ārā, bet viņ� par kloniem! Sē�, klusē, groza galvu, smaida. Par ko īsti viņ� var smaidīt? Nera�a, sabotā�a, sapulce gandrīz izjuka, otro sekretāru nosauca par blēdi. Atradis gan iemeslu smaidīt! Un smaids izskatās muļķīgs. Tādam sekretāram dro�i vien arī emtēesā velns zin kas notiek. Ir traktorus izmanto, kā pagadās. Ir pretsvari lido.�

Pīpi no mutes neizņēmis, viņ� noburk�ķēja:

� Interesanti, kāpēc īsti jūs bijāt atbraucis uz �o sapulci?

� Tie�i tas jau ir labi, ka man te nebija ko braukt, nepavisam nebija! � muļķīgā apmierinātībā paziņoja sekretārs.

�Galva liela, bet prātiņ� mazs,� Bahirevs secināja un nepievērsa vairs sekretāram uzmanību.

�Tas ta�u ir pats galvenais � izraudzīt tādus cilvēkus, kas strādā bez priek�ā teik�anas. Ja tādi būtu visos kolhozos!� Kurganovam bija uz mēles, bet viņ� klusēja, jo negribējās izskaidrot savu izturē�anos nīgrajam, nerunīgajam cilvēkam ar miegainajiem plakstiem un cekulu pakausi. Kurganovs bija sa�utis par rūpnīcas in�enieru cen�anos notu�ēt gadījumus ar pretsvariem un meklēt vainīgos rajonā. Viņ� uzskatīja, ka tie�i �is uzpūtīgais galvenais in�enieris ir rūpnīcas negodīgās izturē�anās iniciators, un nevēlējās priek�a laicīgi iesākt ar viņu sarunas. Kurganovs domāja par Bo-rinu. Atcerējās, cik ietiepīgi tas bija atsacījies strādāt kolhozā un sevī nopriecājās: �Nē, neesmu vis kļūdījies! Neesmu kļūdījies �ajā cilvēkā. Viss notiek tā, kā paredzēju. Atteikties atteicās, bet, ja reiz uzņēmies, tad ķeras klāt pa īstam. Tas neapkaunos savu partijas biedra vārdu. Nav tā audzināts. Naudu sagrabinājis, avansiņu izsniedzis, ļauj kolhozniekiem sevi ik dienas kontrolēt, ģimeni atvedis pie sevis, skuķēni iet ravēt kopā ar kolhozniecēm. Un arī �odien visu nokārtoja pareizi. Rīt pļāvēji dosies uz pļavu. Viņ� pacels kolhozu, vedis sev līdz visus kolhozniekus. Es tagad varu �eit iegriezties retāk. Vostruhovs no �ejienes jāaizvāc. Bet kur lai es viņu lieku, �o Vostruhovu?�

Ceļ� aizvijās pa dziļām, mitrām ieplakām. Parastajos gados �eit ra�as nepadevās, bet �ovasar tveicīgajā, valgmes un zāļu smar�as pilnajā ēnā viss bija dāsni sakuplojis kā tropos. Palieņu pļavu tuvumā un ap slīpajām nogāzēm vārpoja neredzēti kupls kvie�u zelmenis, un blīvs auzu masīvs apņēma paugura pakāji.

� Tās tik ir auzas! � Kurganovs nenocietās. � Vienādi noaugu�as, tīras, glu�i zilas. Ja mūs kas glābs �ai sausumā, tad tikai reljefs un mikroklimats.

Atbildes vietā atskanēja nesaprotama tusnī�ana.

�Ja negribi runāt � nerunā, rauj tevi jupis! Tik un tā

neļau�u noslēpt nejēdzību ar pretsvariem,� nodomāja Kurganovs un piebāza galvu pie loga.

Ceļ� atkal veda pakalnā. Ieplakas glābjo�ās ēnas vietā � saules svelme, kuplā zelmeņa vietā � zema labība un zāle. �Pa pieci se�i centneri no hektāra,� Kurganovs klusībā skumīgi rēķināja. �Me�a malā vecainē būs visi desmit. Ek, kaut nu vismaz savāktu to, ko izaudzēju�i 1 Pēc prognozēm sprie�ot, augustā sāksies lietavas.�

Ma�īnu sakratīja. Bahirevs bija nogrimis domās par pretsvariem, kad pēk�ņi sajuta pie ceļgala mitrumu. �Olasl� viņ� iztrūkās un atstūma saini. Bet bija jau par vēlu. Traips, kas izskatījās pēc bērna izkārnījumiem, izplūda pa biksēm. Kurganovs tīrīja traipu ar kabatas lakatiņu un atklāti smējās pilnā balsī. Uz pelēkā auduma izziestie dzeltenumi saulē spīdēja, bet baltumi stiepās un tecēja lāsēm.

�Velns parāvis!� Bahirevs sevī lamājās. �Tik man vēl trūka kā olu kulteņa uz biksēm! Pa�ā redzamākajā vietā. Slapj�! Izsūcies cauri. Lai nolādētas �īs olas! ... Sīs krustmeitas ar visiem saviem sūtījumiem! ... Sie dangainie ceļi! . .. Smejas! Zeņķis tāds! �itādiem sekretāriem viss rajons vienās dangās. Būtu labāk rūpējies par ceļiem, nevis smējies.�

�oferim palīdzot, viņi traipu �ā tā ar benzīnu iztīrīja un devās tālāk.

No saules piestarotā MTS pagalma, kur visapkārt pletās ma�īnu noblietēta, kaila zeme, dvesa svelmains karstums. Rindā novietotās sējma�īnas apdedzināja plaukstu, kad tām pieskārās. Kurganovu tūdaļ ielenca cilvēki, bet Bahirevs nolēma apskatīt darbnīcas.

Nepabeigtajai, pla�ajai ķieģeļu ēkai vēl nebija ne durvju, ne logu. Vilka viegls caurvēj�, vēdīja vēsums un mitrums, oda pēc kaļķiem un mazuta. Montā�as nodaļā remontēja divus kombaftius un traktoru. Telpās, kam sienas bija tikko apmestas, jau dūca darbgaldi. Pie viena no tiem stāvēja trīs cilvēki. Ļoti gara auguma puisis, sārti balts kā meitene, pievērsis gai�i zilās, bezrūpīgās acis logam, laiski sacīja:

� Nu un tad? Ieliku.

Otrs, maza auguma, vāj�, ar smailu degunteli, viņam uzbruka:

� Kādu tu man radiatoru ieliki? Maita tāds! Savam traktoram neparko negribēji likt! Skandināji: �Neder.� Bet manam traktoram �is radiators tev uzreiz derēja! ...

� �itā jūsu mezglu metode ir tīrā ietiepība, � acis no loga nenovērsdams, sacīja garais. � Savu traktoru esmu izremontējis, un sakiet man paldies! Lai es viņiem sve�us traktorus remontēju! Un viņi vēl klaigās par radiatoriem!

Viņ� pagriezās un nesteigdamies devās uz durvīm.

� Uz kurieni tu ej, maita? � sauca mazais.

To atbalstīja kalsns, pilsētnieciski ģērbies cilvēks:

� Medvedev, pagaidi!

Medvedevs negribīgi apstājās.

� Saki, Medvedev, � vai tev ir kaut drusciņ apzinīguma? � sacīja kalsnais cilvēks, un viņa iekritu�ajos vaigos parādījās ķieģeļkrāsas sārtums. � Galu galā tomēr nav iespējams ar tevi strādāt. Tu ta�u ne pusi neesi padarījis.

� Visu tik un tā nevar izdarīt, � Medvedevs nesteigdamies pavērsa miermīlīgo, nesatraucamo skatienu uz kalsnā pusi. � Būtu labāk maksājis, kā pienākas, nevis te stāvējis un blenzis.

� Vai tad es tās likmes esmu izstrādājis? Vismaz deta]u pabeidzi Vismaz darbgaldu nokop! Paraugies, tavs darbgalds netīrāks par visiem.

Medvedevs tāpat nesteigdamies palūkojās uz darbgaldu. Netīrais, ar skaidiņām un pakulu vīk�ķiem piemētātais darbgalds tik ļoti at�ķīrās no citiem, ka Medvedeva sejā mirkli pavīdēja neziņa. Viņ� nopūtās, paraustīja degunu, kā �aubīdamies pacēla vienu kāju, bet tūlīt pārdomāja un nolaida to.

� Ko tu mani komandē? Es esmu kolhoznieks. � Viņ� izrieza krūtis, lepni noteikdams: � Es esmu slims! � Un paskatījās tā, it kā viņa slimība būtu ordenis, kas izsniegts par īpa�iem nopelniem.

Medvedevs devās uz durvīm.

� Nu, vai jūs redzējāt? � sacīja kalsnējais, jau pievērsdamies Bahirevam. � Jūs laikam no traktoru rūpnīcas, sakarā ar pretsvariem?

� Jā, no traktoru rūpnīcas.

Izdzirdīs �os vārdus, Medvedevs apstājās un ar savu bērni�ķīgo, skaidro skatienu sāka cie�i vērties Bahirevā.

� Saņēmu jūsu telegrammu. Esmu Petru�e�kins, � kalsnējais stādījās priek�ā. � Nu ko, tad iesim.

Bahirevs devās viņam līdz, pa ceļam aplūkodams MTS.

� Vai jums te nebūs mazliet par �auru?

� Ko nu! Tāda pils! Jūs jau mērāt ar rūpnīcas mērogiem. Es jau arī esmu no traktorrūpnicas. Saslimu ar plau�ām, ieteica pāriet uz rajonu. Gaiss �eit piemērots. Bet darbs! Nedod dievs! Kad atbraucu, mani iecēla par darbnīcu vadītāju. aizveda uz tuk�ām noliktavas telpām un teica: �Sienas ir? Nu tad tiec galā! Se tev vēl ari zīmogs.� Tā es arī pieņēmu tuk�as sienas un zīmogu, jā. un vēl arī urbjma�īnu. Pa�laik beidzam būvēties, bet ar cilvēkiem gan ir grūti. Kaut vai ar to pa�u Medvedevu. Pieredzējis traktorists, labi pazīst tehniku. Bet tīrā nelaime: ar vienu kāju stāv MTS, ar otru diezin kur. Un nekādi viņā nevar ieaudzināt strādnieka psiholoģiju. Savam traktoram pakaļējo tiltu samontēs, ka prieks skatīties. Bet cita traktoram � kā pagadīsies. Strādā, strādā, pēk�ņi � sveiki! Ņem un aiziet.

� Та es jau esmu slims, � aizmugurē atskanēja Medvedeva zemā balss.

Bahirevs atskatījās, Medvedevs nāca tiem pakaļ. Viņ� cie�i vērās Bahireva pierē un īsi tam piedraudēja:

� Maksājiet man ciet, kas pienākas pēc slimības lapas! Citādi mēs ar Gapku sāksim vazāt jūs pa tiesām.

Bahirevam gandrīz pīpe no mutes izkrita.

� Kas tā par Gapku?

� Skaidrs, kāda, � traktorista balsī skanēja tā nesaudzīgā labsirdība, ar kādu lācis uzliek ķepu skudrai. � Ja es pasauk�u, viņa, kā metīsies virsū, tā visu emtēesu vienā paņēmienā izdzenās! Pa tīro.

� Mihailo, biedrs atbraucis runāt par citu jautājumu, � Petru�e�kins ieminējās.

� Es zinu, kādu jautājumu pēc viņi braukā! Kolhozs par slimības lapām nemaksā, emtēes arī nemaksā. Man no visiem pienākas! Viņu traktori �auj, viņiem jāmaksā vairāk par visiem.

� Tev, Mihailo, samaksāja, cik pienākas, � Petru�e�kins iebilda. Bet traktorists viņā neklausījās.

� Man no visiem pienākas, tikai ne no viena nesaņemu. Mani ta�u darbā pretsvari sa�āva. Pavej, cik plecs vēl stīvi cilājas! � Medvedevs pakustināja milzīgi plato plecu un no jauna uzplijās Bahirevam: � Labāk maksājiet ar labu!

Tiklīdz Bahirevs saprata, ka Medvedevu sadauzījis pretsvars, viņ� ierāva galvu plecos.

� Ir likumi. Mēs noskaidrosim. Tiks izdarīts tā, kā nosaka likums, � viņ� nomurmināja un sarāvies ātri devās uz MTS kantori. Medvedevs nāca nopakaļ.

� Gan Gapka jums izskaidros, kādi tie likumi. Mēs ar Gapku sūdzēsimies kaut vai līdz pilsētail Sakropļot sakropļo, bet maksāt nemaksā.

Bahirevs sakumpa un arvien vairāk ierāva galvu plecos � centās kļūt, cik iespējams, mazāks. Roka neviļus sniedzās pie kabatas: viņ� labprāt būtu atdevis visu savu naudu, lai tikai tiktu vaļā no traktorista. Bet kā tu dosi? Ko sacīsi? �Nu gan ir draņķīgs, pavisam draņķīgs stāvoklisl� viņ� klusībā atkārtoja un gāja aizvien ātrāk. Medvedevs neatkāpās ne soli, bet mazais rajona komitejas sekretārs stāvēja uz lievenēm, raudzījās uz viņiem un smaidīja. �Izbaudi nu uz savas ādas, izbaudi vien, ko mums nozīmē tavi pretsvari,� Kurganovs domāja. �Tev vēl Gapku vajadzētu uzlaisti �itādus vienīgi ar Gapku var izmācīti�

Tikai tad, kad aiz muguras aizvērās direktora kabineta durvis, Bahirevs atviegloti uzelpoja. �eit bija karsts un tuk�s. Rakstāmgalds, uz tā tintnīca ar sa�uvu�u tinti un blāvi sārta stikla karafe. Pie sienas rindā krēsli. Aiz lielajiem logiem uz ma�īnu izdangātās un noblietētās zemes rindās sējma�īnas un arkli, bet aiz tiem � bezgalīgs, paugurains klajums un tālumā lapu koku me�mala. Spiedīga tveice un spiedīgs klusums. Pat �ugunlietuves dārdoņa pa�laik Bahirevam �ķita vieglāk pacie�ama nekā mālainās zemes un izdegu�ās zāles klusums un nekustīgums. Sve�s bija gan nokaitētais, tuk�ais pla�ums, gan drūmā, smacīgā istaba, gan Petru�e�kins ar drud�aino sārtumu iekritu�ajos vaigos, gan lielgalvainais sekretārs ar saviem puiciskajiem smaidiņiem. �Saprotams, kāpēc �eit vairāk nekā citur lido pretsvari,� Bahirevs nodomāja. �Slikti organizatori, slikta organizācija, slikti kadri, slikta tehnikas izmanto�ana. Precizēt, kur, kad, kādos apstākļos notiku�as avārijas, un ātrāk tikt projām. Kaut gan � ko �eit var precizēt? Vai tad �eit zina, kas ir precizitāte?�

Ta�u sekretārs lieti�ķi teica:

� Jūs lūdzāt ziņas par to, kur, kad, kādos apstākļos notiku�as avārijas. MTS direktora nav, bet dokumenti ir sagatavoti. Traktors stāv avārijas vietā, un mēs uz turieni aizbrauksim. Jūs gribējāt parunāties ar traktoristiem, kas strādāju�i uz sapostītajiem traktoriem. Ar vienu no tiem jūs, liekas, jau izrunājāties pietiekami. �* Sekretāra sejā atkal pavīdēja smaids.

Bahirevs pablenza ārā. Aiz logiem pa sakaitēto, tuk�o laukumu, gausi cilādams savās garās dzērves kājas, pastaigājās Medvedevs. �Gapku gaida,� Bahirevs nodomāja un steidzīgi atgāja no loga.

Dokumenti bija sastādīti lieti�ķi. Bahirevu pārsteidza traktora lielā izstrāde: �Strādāju�i da�us mēne�us, bet izstrāde tāda, kādas citiem nav pat pusgadā.�

� Ar ko es varētu sīkāk aprunāties? � viņ� jautāja.

� Ar mani, � sekretārs atbildēja. � Es pats pētīju �īs avārijas. Rūpnīcā un arī apgabala komitejā, diem�ēl, mani uzskata par panikas cēlēju. Bet kāpēc es uztraucos, kāpēc nelieku mierā ar telefonogrammām? Pie mums darbs organizēts tā, ka jauna traktora saņem�ana ir traktoristam reizē apbalvojums un arī kaujas uzdevums. Jauno tehniku dodam vispieredzēju�ākajiem traktoristiem un visatbildīgākajos iecirkņos.

� Ko jūs saucat par atbildīgiem iecirkņiem?

� Vecaines un ataugas. Mēs zemes dēļ cīnāmies ar me�u.

� Me�s mācas virsū, � piemetināja Petru�e�kins.

� Vienu gadu zemi neapar, bet otrā, paraugies vien, viss jau aizaudzis. Nevis tīrums, bet kokaudzētava. Tā notiek uzkalniņos. Bet zemienēs uzbrūk muklāji.

Sekretārs izgāja istabas vidū un apstājās iepretim Bahirevam.

� Mēs esam nolēmu�i �ogad atgūt atdotol � Viņ� izpleta rokas un spēcīgi pievilka sev klāt, it kā gribētu ar tām sagrābt visu, kas apkārt. � Vecainēs, turklāt tādās, kas apaugu�as ar me�a smalci, ir grūti art. Traktoristi neizstrādā �os, kaut jupis tos parāvis, mīkstā aruma hektārus. Sūtām uz vecainēm vispieredzēju�ākos, apbruņojam tos ar vislabāko tehniku.

� Mēs bijām cilvēkus iejūsmināju�i, � Petru�e�kins teica.

� Traktorists saņem jauno traktoru kā prēmiju, bet te uzreiz � bāc � pretsvars!

�Izrādās, �eit daudz avāriju ar pretsvariem nevis sliktas darba organizācijas dēļ, bet gan, tie�i otrādi, � labas,� Bahirevs klusībā nosprieda. �Pirmos februārī ra�otos traktorus sūtīja lielākoties uz Ukrainu, tur zeme viegla. Bet �eit zeme ir smaga un traktorus izmanto intensīvi. �eit arī lido pretsvari.�

Cēlonis kļuva skaidrāks.

Bahirevam sāka rasties interese par sekretāru ar lielo galvu, ta�u puiciskais smaids, kas visu laiku nenozuda no viņa lūpām, izraisīja neuzticību. �Nesolīds sekretārs.�

It kā �īs domas nolasījis, Kurganovs teica:

� Biedrs Bļikins mani lamā: �Slikti esat nokārtoju�i ekspluatāciju. Kāpēc kaimiņu rajonos pretsvari nelido?�

Sārtums Petru�e�kina vaigos kļuva spilgtāks.

� Nepatīk ne klausīties, � viņ� pārtrauca Kurganovu. � Velēna ta�u ir da�ādai Tiem tur stepe, melnzeme. Kalni un me�s sākas mūsējā un Holmogoru rajonā. Bet Holmogo-ros vecaines neaiztiek, purvus nesusina, ar tikai to, kas jau arts. Un vai tad viņiem ir tik liela izstrāde uz traktoru kā mums? Bet mūs kritizē gan par panikas cel�anu, gan par avārijām. Apgabala komiteja, bet to nesaprot. Apgabala komitejai viss jāsaprot.

�Ja �odien pretsvari lido �eit, kur traktorus intensīvi izmanto smagā zemē, tas nozīmē, ka rīt vai parīt tie sāks lidot arī tur, kur zeme ir viegla. Tas man ir jau skaidrs,� Bahirevs domāja. �Bet kur ir cēlonis � konstrukcijā vai tehnoloģijā? Pirmais gadījums . . . Toreiz pretsvars notrūka februāra sērijas traktoram . . . Manis vēl pat rūpnīcā nebija.�

� Paklausieties, � Bahirevs sacīja. � Te jums dokumentos rakstīts, ka pirmais pretsvars notrūcis jūsu vainas pēc. Vienu pretsvaru noskrūvēju�i un izmantoju�i par svaru bumbu. Jūs reklamāciju esat atsauku�i.

� Godīgi sakot, to darījām babīta dēļ, � Petru�e�kins nopūtās.

� Kā tā � babīta dēļ ?

� Nekādus pretsvarus mēs nebijām noskrūvēju�i. Vainu uz sevi uzņēmāmies tāpēc, ka negals ar remonta materiāliem. Rūpnīcas direktors ieteica: �Izlīgsim ar labu. Uzņemieties vainu uz sevi, atsauciet reklamāciju, bet mēs par to gan izremontēsim traktoru, gan dosim materiālus, kādi tikai jums patiksies.�

Tinai bijusi taisnība! Bahirevs ar visu krūti skaļi ievilka elpu. Viens pretsvars, viens fakts, bet cik ļoti tas izmaina visul Tā da�reiz viens mīnuss vai viens pluss izmaina visu atrisinājuma gaitu vienādojumam ar daudziem nezināmiem. Pretsvaru slogs lēni slīdēja nost no viņa. Ja kaut viens pretsvars ir notrūcis tiem traktoriem, kas ra�oti vēl pirms viņa

iera�anās, tad tas nozīmē, ka vainīgs nav galvenais in�enieris un viņa radītā �ra�o�anas anarhija�, bet drīzāk gan konstrukcija.

Ar citām acīm Bahirevs paraudzījās apkārt. Tveice nav vairs tveice, putekļi nav vairs putekļi, Medvedevs nav vairs tik briesmīgs, un pat draudo�ā Gapas iera�anās vairs nebiedē. Bet Petru�e�kins? Petru�e�kins ir goda vīrs, darba rūķis, redzams, ar visu sirdi strādā �ajā MTS. Un sekretārs? Nenopietns, bet arī, kā rādās, ar Bļikinu nesatiek. Nekas, �ie cilvēki palīdzēs noskaidrot atgadījumus ar pretsvariem. Tina sen mudināja braukt. Un atkal viņai taisnība. Bahirevs sāka smaidīt, paraustīja savu cekulu un piecēlās.

� Pēdējā avārija notika, uzarot pārpurvotu pļavu? Nu ko, braucam uz avārijas vietu.

Saule sāka slīdēt uz vakara pusi, ēnas stiepās garākas, un tveice pierima. Pārbrauku�i pāri pakalnam, viņi atkal nokļuva ieplakā. �eit maz brauktais ceļ� bija apaudzis ar zāli, un no tievo baļķu seguma varēja spriest, ka vēl ne visai sen te biju�i neizbrienami dubļi. Aiz katra nākamā ceļa pagrieziena arvien biezāka un garāka kļuva zāle, necaurejamāki krūmu biezokņi. Kā asmens zālē pazibēja �ūska. Arvien bie�āk parādījās Bahirevam nepazīstamas kuplas, gleznas, dzelteni baltas puķes. �ķita, ka zemes dzīlēs putotu valgme un, izlauzdamās virspusē, vieglās putu pītēs līgotos virs pļavas. Ne ciņu, ne slīk�ņu vēl neredzēja, bet purva tuvums bija jūtams sutīgajā, reibino�u smar�u piesātinātajā gaisā, ko�i spilgtajā zaļumā, �ajos baltajos putu ziedos un �ai apburtajā nekustīgumā. Neviena taka nebija iemīta, neviens zariņ� nenodrebēja, neviens zāles stiebriņ� nepakustējās. �ķita, ka �eit ir neaizskarams �ūsku midzenis, ka tiklab krūmi, kā koki un zāles, sen izrunāju�i un iz�alku�i visu, ir saistīti cie�ā kopat-bildībā un slepenā līgumā � neielaist nevienu �ai miegainajā un valgajā klusumā.

� Skatieties, skatieties, esam klāt, � Kurganovs iesaucās.

�eit sākās aramzeme. Kuploja bekmanijas, biezi saaugu�ās lupīnas augstu cēla savas mēļās galvas.

� Lupīna, kas tā par lupīnu! Skatieties! Tīrie d�ungļi! � kā zēns priecājās sekretārs, un viņa prieks Bahirevam �ķita vieglprātīgs. �Tikai da�i labi tīrumi izkaltu�o vidū, bet viņ� jau sajūsminās.�

� Un ko mēs te vēl paveiksim nākamajā gadā! � turpināja Kurganovs. � Ierīkosim kultivētas pļavas! Redziet, te ir drenā�a, te ar krūmiem apaugusī zeme uzplēsta nākamā gada pļavām. Es te ... � Viņ� pamanīja atbraucēja miegainos plakstus, aprāvās un pabeidza pavisam citādā balsī.

� Un te, lūk, arī jūsu traktors.

Traktors stāvēja glu�i vientuļ� lauka vidū. Vienā' pusē pletās uzarta, vēl valga zeme, otrā pusē slējās purva zāle un zemi krūmi. Tuk�ais, pusapartais lauks, vagas vidū pamestais, vientuļais traktors vēstīja, ka te notikusi nelaime. Izrautais robs raudzījās pretim kā pārmetumu pilna acs.

Bahirevs izpētīja bojājumu, pacēla zālē guļo�o sarkano pretsvaru ar norautajām bultskrūvēm. Uz pretsvara sāniem bija tum�i iespiedumi. Bultskrūvju pārrāvuma virsma bija gluda, glu�i kā nopulēta. īpatnības, ko Bahirevs bija ievērojis arī agrāk, �ajā pretsvarā izpaudās skaidrāk. �Kāpēc?� viņ� jautāja sev. �Vai tāpēc, ka pārāk sīksta zeme �ais pus-brik�ņos un pusslīk�ņās? Vai purva spēki sīvi pretoju�ies un atstāju�i �īs skaidrās pēdas uz pretsvara? Vai arī kop� tā brī�a, kad pārstāja nospiest pa�a vainas apziņa, skatiens kļuvis redzīgāks?� Purva ataugā paceltais pretsvars apstiprināja Bahirevam, ka tas nav notrūcis pēk�ņi, ka pirms tam jau ilgu laiku tas ļodzījies. Lūzums noguruma dēļ. Purvs nogurdinājis metālu.

� Jūsu rūpnīca iegā� mūs! � Kurganovs skarbi teica.

� Tā ir nejēdzība! Un to nedrīkst noklusēt.

� Piekrītu, � Bahirevs atbildēja.

Kurganovs pabrīnījās. Viņ� nesaprata �o nerunīgo cilvēku ar apdegu�o pīpi cie�i sakniebto lūpu kaktiņā. Ko viņ� meklē? Iemeslu, lai varētu novelt vainu uz citu pleciem? Iespēju noklusēt �o rūpnīcai nepatīkamo atgadījumu? Bet ko tad nozīmē �is �piekrītu�?

No krūmiem izspraucās galva, ko sedza kupls lapu vainags. Pa�ķīrās krūmi, un parādījās augums, iededzis brūns kā bronza.

� Vaseks? � Kurganovs kļuva priecīgs. � No kurienes tu izlīdi kā purva gars? Viens no mūsu labākajiem traktoristiem, � viņ� paskaidroja Bahirevam.

� Iesāku te aiz līkuma slīk�ņu apstrādāt, bet nu jau atkal sauļojos. Uzspļau�u �im te kolhozam, goda vārds!

� Kādēļ tad tā?

� Es ta�u piekabinātājus vien nespēju apmācīt. Tikko esi apmācījis, pakratās, pakratās uz piekabes, ņem un aiziet. Kamēr pusdieno, skaties, tev atkal cits palīgos ieradies. Un reizēm nav neviena. Devos pie brigadiera, ieraudzīju ma�īnu. Domāju, sak, vai nav no MTS.

Kad traktorists aizgāja, Kurganovs atkal metās uzbrukumā Bahirevam:

� Arī �ī dīkstāve ir jūsu dēj. Piekabinātāji � tas ir trak-torbūves negodsl Es par to visur skandinu, rakstu uz rūpnīcu, uz apgabala komiteju, uz Maskavu.

� Negods, � Bahirevs piekrita, aizsmēķēja un apsēdās uz �agaru kaudzes. � Pārvērtu�i spēcīgu ma�īnu par ormani ar stūres ratu gro�u vietā. Skandiniet, rakstiet un prasietI Es arī skandinu un prasu. Jo vairāk būs tādu kā mēs, jo ātrāk kopīgiem spēkiem ko panāksim 1

Bahirevs sēdēja. Kurganovs stāvēja līdzās, galvu sānis pa�ķiebis, un neizpratnē vēroja bluķim līdzīgo cilvēku ar cekulu pakausī un augstprātīgi piemiegtiem plakstiem. Plaksti mazliet pavērās, iegarenās, tum�ās acis raudzījās nevis augstprātīgi, bet skumīgi. Kurganovs pirmo reizi ievēroja viņa uzacis, kas virs deguna bija savilktas kopā un pie deniņiem pacēlās uz aug�u, � tādas atsaucīgas uzacis mēdz būt cilvēkam, kas vienmēr ir modrs, vienmēr gatavs rīkoties.

� Pieraduma inerce. � Bahirevs ierunājās. � Pieradu�i pie tā, kas ir, un domā, ka tā arī vajag. Nedrīkst pierast.

Kurganovs nosēdās blakus. Viņi abi pagriezās un paraudzījās tie�i viens otram sejā.

� Kāpēc vajadzīgi kuļamkloni? � Bahirevs jautāja.

Viņ� saprata, kāpēc tie�i �ajā rajonā vairāk nekā citur trūkst pretsvari. Saprata, ka aiz ārēji nejau�ās un pat vieglprātīgās rajona komitejas sekretāra rīcības slēpjas sava plān-veidiba un sava līnija. Viņam iegribējās labāk saprast mazo, smaidīgo cilvēku ar lielo galvu.

� Kāpēc vajadzīgi kuļamkloni? � Bahirevs pārvaicāja.

Kurganovs nebrīnījās par �o jautājumu. Viņ� ļoti viegli izprata gan Bahireva saraustīto runas veidu, gan arī apslēpto domu gaitu, kas tos diktēja.

� Lūk, kāpēc vajadzīgi kloni, � viņ� teica. � Labību pārvadājot, �āvējot un �ķirojot, patērē vairāk izstrādes dienu nekā sējot, izaudzējot un novācot. Rudeņi �eit vienmēr ir lietaini. Novācot zūd ceturtā daļa ra�as. Tāpēc es �klonoju un klonoju�. Segti un mehanizēti kloni �ķiet sīkums, bet pēc būtības tas ir īpa�i svarīgs jautājums. Labību ra�o masveidā, nepiecie�ama visu darbu plūsmas kompleksa mehanizācija, bet plūsma pārtrūkst pa�ās beigās. Un tāpēc rodas neaprēķināmi zaudējumi.

�Ra�o�ana masveidā�, �kompleksā mehanizācija� ... Bahirevs gan nebija domājis, ka dzirdēs te savus iemīļotos vārdus.

Domās nogrimis, viņ� pieskārās zālei; tā bija cieta, asa, un uz pirksta palika gar� iegriezums. Viņ� pārkoda dīvaino, bālo stiebru. No tā sūcās pienbalta sula, un lūpas �ķita kā apdedzinātas. Pie vaiga glaudās baltais putu zieds. Pieskāriens bija valgs, lipīgs; nāsīs spiedās saldi reibino�a smar�a, un no tās galva kļuva smaga. �ai purva pievārtē uz visa bija nodevības zīmogs. Bet no pretējās puses līdz pa�am traktoram viļņoja arumi. Atbrīvota no brik�ņiem un sutoņas, zeme atpūtās. Tālumā zilgoja lupīna.

Saule slīdēja zemāk, ēnas ieplakās sabiezēja, un viss tālais lupīnas lauks satumsa, ieguva to sulīgi mēļo nokrāsu, kurā apvienojas ir svaigums, ir siltums, ir mo�ums un miers. Tāda mēļa mēdz būt rāma jūra tveicīgas dienas pievakarē.

� Dodiet ta�u mums mazāk �o savu smago, tankiem līdzīgo traktoruI Vairāk vieglu, ātru ma�īnu ar visda�ādāko uzkarināmo darba rīku komplektu, � Kurganovs sacīja. � Vajag vairāk pa�izgāzēju, graudu krāvēju, mehānismu kul�anas kloniem. Kad jūs organizējat plūsmas līniju rūpniecībā, jūs plānojat to kā vienu veselu no sākuma līdz galam. Kāpēc tad labības masveida ra�o�anas mehanizācija netiek * plānota kā viens vesels? Pēdējos gados divkārt pieaugusi traktoru parka jauda, bet ra�as ir tās pa�as. Kādēļ? Mehanizāciju plāno atrauti no organizācijas. Valsts ta�u zaudē miljardus �īs nepārdomātās plāno�anas dēļ.

Kurganova satraukums salauza Bahireva atturības bruņas un izraisīja no pa�iem sirds dziļumiem ilgi aizturētus, rūgtus, ironiskus un dedzīgus vārdus:

� Valsts plān, Valsts plān, parādi savu varenību!

Un Bahirevs pats klausījās, cik neparasti skan �ie vārdi puspieveiktajā purvā. Bet Kurganovs nebrīnījās arī par �iem vārdiem.

� Jā, jā! Jo pla�āks ra�o�anas vēriens, jo lielāku nozīmi iegūst Valsts plāns. Un sare�ģītāka kļūst plāno�ana. Mūsu gadsimta pa�us asākos prātus un pa�as nesamierināmākās sirdis Valsts plāna komitejā!

� Ak tad ari tev tas nedod miera? � Bahirevs teica un nepamanīja, ka pārgājis uz �tu�. � Visu iepriek� paredzēt ir grūti. Bet vajagl Vajag apkopoto tautas pieredzi novest līdz tehnoloģiskam likumam. � Bahirevs runāja tikpat neskaidri kā parasti, un atkal Kurganovs viņu tūdaļ saprata.

� Tas ir nepiecie�ams. Vēl slikti plānojam. Un slikti pildām sociālisma pamatlikumus. Kropļojam likumu �katram pēc viņa darba�. Darba apmaksa pamatojas nevis uz galveno rādītāju, nevis uz virsproduktu, nevis uz darba ra�īguma pieaugumu. bet gan uz desmitiem mazāk nozīmīgu rādītāju. Traktorista darba apmaksas pamatā nav vis ra�as, bet mīkstā aruma hektāri. MTS direktoram maksā par plāna izpildi un degvielas ietaupījumu un par ko tikai vēl ne! Tāpēc jau kultivē no pavasara līdz rudenim, vai vajadzīgs, vai ne. Dzen tikai mīkstā aruma hektārus. Ka tikai procenti!

� Ari mums tā mēdz būt... �ka tikai plāns�.

� Grūti, protams, izstrādāt kopēju likumu, kas būtu piemērots miljoniem gadījumu. Labos kolhozos aktīvi meklē jaunus apmaksas veidus. Katrs to dara savādāk, bet pēc būtības mērķis ir viens � radīt darba apmaksas sistēmu, kas būtu atkarīga no darba ra�īguma, no tā sabiedriskā derīguma. Pilnīgāk jārealizē sociālisma galvenais likums!

Kurganovs rāva visapkārt putu ziedus, plūkāja tos, un balti putek�ņi gūlās uz ceļgaliem. Kaut kur netālu vardes atklāja vakara koncertu. Tās gurdza un kurkstēja, un �ķita, ka iztraucēta tur dziļumos gurdz un �āpstinās pati purva valgme.

� Purvs jau arī pretojas, � Bahirevs teica. � Negrib atkāpties. Cik daudz vēl visādu grūtību!

� Gan grūtību, gan pretrunu mums nav mazums. Ne tas ir bīstami, ka grūtības un pretrunas pastāv, bet tas, ka mēs da�reiz baidāmies tās redzēt. Ta�u viss mūsu spēks slēpjas tie�i tur, ka mēs varam tās izpētīt un apzinīgi novērst. � Viņ� aizsvieda saplosītos ziedus. � Vai tu saproti? Pretrunas ir jāzina, bet pats galvenais � jāsaprot, jāizpētī, jāizmanto visi līdzekļi un spēki to pārvarē�anai! Tur mūsu di�enums, tur mūsu varenība.

Bahirevs paskatījās uz mazo cilvēciņu ar lielo galvu.

� Saki man, � kas tu esi?

Kurganovs iesmējās:

__ Es esmu Komunistiskās partijas biedrs.

__ No kurienes tu esi radies?

__ No �ejienes pat. Piedzimu laukos, pusmū�u te nostrādāju, pēc tam mācījos pilsētā, tad karoju, vēlāk rakstīju disertāciju.

� Par ko?

__ Nu par to pa�u. Par sociālistiskās sabiedrības pretrunām, bet pirmām kārtām un pats galvenais � par līdzekļiem un spēkiem, ar ko tās apzinīgi pārvarēt.

� Tātad esi nolēmis pētīt un pārvarēt pretrunas ne teorijā, bet praksē?

� Tie�i tā. Vai brauksim tālāk?

Abi iesēdās ma�īnā, vairs nevairīdamies viens no otra.

Braucot garām lupīnai, Kurganovs atkal izbāza galvu pa logu.

� Skaties! Ļoti agrīnai Pa�u rajona �ķirne. Pa�u agronomi izaudzēju�i. īstie d�ungļi 1 Bet pagāju�ajā gadā te bija purvs.

�Ieliktņi,� pēk�ņi nodomāja Bahirevs un atcerējās, kā bija turējis uz plaukstas mirdzo�o puscilindru. Lai arī pirmo, lai arī mazu ieliktni, ta�u liela darba sākumu.

� Lieliska lupina! Patie�ām kā d�ungļi, � viņ� uzslavēja, lai gan lupinu �odien redzēja pirmo reizi mū�ā.

Bahirevs prātā pārcilāja brauciena iespaidus: saruna ar Da�as māti Annu; kolhoza sapulce un kolhoza priek�sēdētājs Borins ar smaidu, kas radās bedrītē uz zoda, ar izkapti spēcīgajās rokās; gadījums ar februāra pretsvaru un Petru�e�kins, kas atklāja viņam patiesību par �o pretsvaru; saruna ar rajona komitejas sekretāru puspieveiktajā purvā. Viņ� jau bija pārliecināts, ka nav vainojams par pretsvaru pretdabiskajiem lidojumiem, un tāpēc viņam kļuva vieglāk elpot. �Kļūda konstrukcijā. Steidzīgi jāmeklē �ī kļūda,� viņ� atkārtoja klusībā, palūkojās uz mēļajiem lupīnas d�ungļiem, uz sārti mirdzo�o mākoni, sajuta Kurganova pleca draudzīgo pieskārienu un nodomāja: �Laimīgs brauciens. Laimīgas dienas laimīgs vakars.�

Jūlija nakts bija sutīga. No rūpnīcas korpusiem dvesa karstums un sausums kā no pamatīgi sakurinātām krāsnīm. Deguma smaka sajaucās ar alejās bagātīgi sakuploju�o rezēdu medaino, tveicīgo elpu. Koki gurdiem zariem kā sastingu�i stāvēja ļaunajā bezvējā. Bahirevs, Roslavļevs un jaunais konstruktors Zjabļikovs, ieslēgu�ies galvenā in�eniera kabinetā un noģērbu�i svārkus un kreklus, vēlreiz pārrēķināja pretsvaru nostiprinājuma konstrukciju. Viņu puskailie ķermeņi no sviedriem spīdēja. Bor�oma pudeles stāvēja rindā pie sienas. �ķīvi peldēja neticami auksti ledus gabali, zilgani, apkusu�ām malām. �etri pretsvari ar pārlūzu�ām bultskrūvēm gulēja līdzās. Roslavļevs no �ķīvja uzslacīja uz dvieļa ledaino ūdeni un noslaucīja slapjo seju, kas bija poraina kā sūklis. Pulkstenis nosita divpadsmit, un tūdaļ atskanēja dispe�era zvans.

Bahirevs klausījās un atkārtoja Roslavļevam skaitļus:

� Rūpnīca savu plānu izpildījusi par simt piecpadsmit procentiem. Motoru cehs � par simt astoņdesmit diviem procentiem. Vai dzirdi? Bet kā �ugunlietuvē? Simt septiņi procenti? � Viņ� nolika klausuli. � Tavs motoru cehs uzstāda rekordus.

� Es jau teicu . .. atmaksāsies ... Jā, brāl, tas viss bija citā gadsimtā � astoņi simti brāķa kloķvārpstu, mans vecais pretsvaru kontrolpostenī, maiņas iestrādes ... Pie velna maiņas iestrādes 1

� Es ta�u tev teicu, ka ar tām tu pārsteidzies. Bet cik sen, kad vēl pats par tām karoji?

� Vai, pēc tavām domām, es nemaz neesmu cilvēks? Man pat kļūdīties nav brīv? Bet brāķdarus tās tomēr palīdzēja noskaidrot! Sargies � tu appilināsi rasējumu.

Bahirevs noslaucīja sviedrus, kas tecēja no pieres, izbāza galvu pa logu, pagrozīja vareno, plato muguru.

� Mēs tuvojamies rekorda izstrādei. Bet vai var jau priecāties? Ja viss darbs ir tikai nosūtī�anai un atpaka] saņem�anai? Ja visi traktori, ko mēs �odien nolai�am no konveijera, atgrie�as atpakaļ ar izdauzītiem sāniem?

� Ej nu, ejl � mierino�i un tai pa�ā laikā izbiedēti norūca Roslavļevs. � Bet � vado�ās rūpnīcas traktoriem pretsvari ta�u nenotrūkst.

� Gan jau sāks notrūkt arī tiem.

� Tu esi drūms cilvēksl Bet Satrova pēcnācējs in�enieris Belokurovs apgalvo .. .

� Ko tad Belokurovs? Belokurovs ir aritmometrs, bet ne konstruktors, � Bahirevs sacīja, aizmirsis klusā Zjabļi-kova klātbūtni. � Belokurovs pareizi izrēķinās viena spēka darbību un nepamanīs desmit citu. Bet pareizi noskaidrot darbojo�os spēkus � tas ir galvenais.

Laboratorijas analizēs apstiprināja Bahireva minējumus, kas bija radu�ies puspieveiktajā purvā, kad viņ� paņēma rokā pretsvaru ar iespiedumiem sānos, ar gludu, glu�i kā nopulētu bultskrūvju virsmu. Laboratorijā atklāja, ka metālam trūkst normāla graudainuma, ka bojājums vienmēr rodas vienā vietā. Tas nebija pārrāvums, kas noticis centrbēdzes spēka dēļ. Tas bija noguruma lūzums, ko radījusi pretsvaru vibrācija, svār-stī�anās. Bahirevs deva pavēli lietot bultskrūves nevis ar parastajām iegrieztajām vītnēm, bet ar uzvelmētām vītnēm, kas pasargā metālu no noguruma un iztur mainīgas slodzes. Un tomēr viņ� bija pārliecināts, ka tādas vītnes neizbeigs, bet tikai novilcinās pretsvaru trūk�anu, kas notiek konstrukcijas kļūdas dēļ. Bahirevs uzrakstīja Satrovam, un tas atbildēja ar garu telegrammu un vēstuli, kuru galvenā doma bija � steidzīgi par jaunu jāaprēķina tie spēki, kas iedarbojas uz bultskrūvēm, it sevi�ķi inerces spēki. Belokurovs apgalvoja, ka agrākie aprēķini ir pareizi.

Negaidot pret jauno galveno konstruktoru sacēlās jaunietis Zjabļikovs. Viņ� bija nepieredzējis un bez autoritātes, bet Bahirevs priecājās arī par tādu atbalstu. Domādams, ka katru dienu no konveijera noiet desmitiem avārijai nolemtu traktoru, Bahirevs steidzās, uztraucās un sāka pats palīdzēt Zjab-ļikovam. Nemanot viņiem piebiedrojās arī Roslavļevs.

Dienas bija aizņemtas ar citiem darbiem, pretsvariem atlika tikai vēlās vakara stundas. �oreiz viņi nosēdēja līdz vēlai naktij. Zjabļikovs bija apmierināts gan ar atbildīgo uzdevumu, gan ar neparastajiem apstākļiem. Viņ� bija ļoti kluss. Bahirevs da�brīd aizmirsa viņa klātbūtni un atcerējās to tikai tad, kad Zjabļikovs pasniedza lapu ar aprēķiniem vai ari kaut ko ar lielu troksni nogāza zemē.

� Satrovam taisnība, � Bahirevs sacīja, skatīdamies pa logu uz cehiem, ko apjoza apgaismotu logu lentas. � Pretsvara grie�anās ātrums ir divi tūksto�i se�i simti apgriezienu minūtē. Kas darbojas pretī? Preti darbojas inerces spēki. Tie nav pietiekami ievēroti apstākļos, kad dīzelis darbojas.

Viņ� ieklausījās pats savos vārdos. Sasaukdamies brauca pa rūpnīcas slie�u ceļiem nakts vilcieni. Tālumā dārdēdami krita smagi metāla gabali � tur izkrāva �ihtu. Kā parasti, rūpnīcas nesaskanīgo dziesmu dobji pavadīja vienmērīgā kalves dunoņa.

� Pieaugo�ie inerces spēki nav ņemti vērā, un metāls lido kā �āviņ�, metāls plīst kā zirnekļa tīkls. � Roslavļevs juta, ka Bahirevs pie�ķir �iem vārdiem vēl kādu citu nozīmi. � Bīstami nav < tas, ka inerces spēki ir pārmērīgi lieli, � skaidri un lēni izrunādams katru vārdu, domīgi turpināja Bahirevs. � Bīstami ir tas, ka tie nav ievēroti. Tu saproti? Ja ievero, tad nav grūti tos padarīt nekaitīgus, bet, ja tos neņem vērā, tie var nodarīt postu. Mēs pa�laik stāvam uz jaunas aug�upejas sliek�ņa. Un, ja man jautātu, kas tagad ir bīstamāks par visu, es atbildētu: �Visbīstamākie ir inerces spēki, kas nav ņemti vērā.�

Doma, kas Bahirevam pa�am vēl nebija pilnīgi skaidra, auga pla�umā. Tieksme uz lieliem vispārinājumiem un precīziem formulējumiem aizveda tālu prom no pretsvariem. Sociālistiskā sistēma ir pavērusi milzīgus pla�umus ra�o�anas spēkiem. Tie aug neredzēti strauji, bet mēs da�kārt netiekam tiem līdzi, un tad to aug�ana atduras pret neparedzētiem inerces spēkiem, kas slēpjas organizācijas formās un nereti ari cilvēku dvēseļu dzīlēs.

Bahirevs nogrima domās. Roslavļevs saprata galvenā in�eniera vārdu pārnesto nozīmi, bet viņ� pats sprieda vienmēr konkrēti.

� Vai dzirdēji, Zjabļik, �os saskrullētos spriedelējumus? � viņ� vaicāja. Atbilde nesekoja, tikai dārdēdama novēlās prese. � Būtu tu, draugs, kā nekā iemācījies atbildēt ar vārdiem! � Roslavļevs deva padomu un pārmeta Bahirevam:

� Tavus augstos spriedelējumus klausoties, puis^:m viss'krīt no rokām ārā. Nolaidies nu labāk uz zemes... Konkretizēl

Bahirevs nopurinājās un iesmējās.

� Zjabļikam ta�u pilnīga taisnībai Lai padarītu nekaitīgus �os pa�us inerces spēkus, atbalsta punkti jātuvina smaguma centram, jāsaīsina sviras plecs. Tad samazināsies svārstības. Un jāizdara tas, cik iespējams, ātrāk. Kamēr mēs skaitām avārijas pa vienai un ne simtiem. Ātrāk, ātrāk, ātrāki Vilcinā�anās ir tikpat kā nāvei

� Es ta�u saku, tu esi drūma personība. Tu domā aiz-kapa kategorijās. Pats nesaprotu, � kāpēc esmu tev pietauvojies? � Sarainās uzacis sarāvās uz aug�u, jaunavīgi zilās acis mīlīgi un ziņkāri aplūkoja Bahirevu. � Tarāns tu esil � Roslavļevs secināja savas apskates beigās. � Rauj velns to tavu aizkapa bū�anu 1 Piedosim, Zjabļik, jo viņ� ir tarāns un uztvere viņam ir pareiza.

� Ko es tā uztveru? � Bahirevs painteresējās.

� Idejas . .. Ērmīgais Cubasovs pārmet, kāpēc es marksisma institūtā dabūjis �etrinieku, atpalicis no Uhanova. Uhanovs ta�u sukā vaļā tikai gatavus formulējumus, bet būtisko neuztver.

� Bet ko tad es uztveru? � Bahirevs neatlaidās.

� Pirms diviem gadu desmitiem valstī bija viena traktoru un viena automobiļu rūpnīcele. Mēs ar tām lielījāmies, mēs par tām priecājāmies. Un kā lai nepriecājas: tās ta�u bija mūsu pirmdzimtās. Tai laikā viens procents brāķa, piemēra pēc, bija desmit traktori mēnesī. Tagad ir daudz rūpnīcu, un viens brāķa procents mēnesī mērojams ar simtiem ma�īnu. Bet, ja m nistrija birokrātiski vilcinās vairākus mēne�us, tas draud ar tūksto�iem brāķa traktoru. Jaudas pieaugu�as tūksto�kārt, tātad arī organizācijai jākļūst tūksto�reiz elastīgākai. Pie mums daudzi to nesaprot. Bet tu saproti. Tu taranē vecās organizācijas formas. Tāpēc mēs ar Zjabļiku tev piedodam, aizkapa gars tāds! Vai ne, Zjabļik?

Zjabļikovs pagrozīja apaļās, izbrīnīju�ās acis, bet Bahirevs satraucās un ņēmās raustīt cekulu.

� Ar elastību vien nepietiek. Nepiecie�ama arī rūpnīcu specializācija, to kooperē�ana un mezglu unificē�ana. Kad valstī bija viena traktoru rūpnīca, �īs problēmas neradās, bet pa�laik tās iz�ķir nākotni.

Zjabļikovs izturējās klusi, jo klausījās, ko saka parasti

mazrunīgais �jaunais galvenais�. Roslavļevs laiku pa laikam paraudzījās no uzacu apak�as, bet Bahirevs jau bija ticis mugurā savam jājamzirdziņam, iekarsis un pat nostājies dedzīga oratora pozā.

� Es ta�u jums sacīju, mūsu zemē ra�o�anas spēki atrodas kolosālas aug�upejas priek�vakarā. Tiem ir �auri, tie sitas pret vecajām organizācijas formām, un mēs sitamies kopā ar tiem.

Zjabļikovs aiz sasprindzinājuma neveikli pakustināja roku un ar elkoni apgāza krēslu.

� Paskaidro: vai tu krēslus gāz piekrizdams vai protestēdams? � apjautājās Roslavļevs.

Viņa rūco�ais bass pa �auro, garo istabu aizskanēja kā pa cauruli un atskurbināja Bahirevu.

Kop� neilga laika �is bass viņam bija kļuvis tikpat cie�i saistīts ar rūpnīcu kā visur dzirdamā kalves ritmiskā duna. Galvenais in�enieris rūpnīcu vairs nevarēja iedomāties bez Roslavļeva rūk�anas � gan atskurbino�as, gan mobilizējo�as, bez viņa savilktajām uzacīm, bez acīm, kas apelēja pie cilvēku sirdsapziņas dzīlēm.

Viņi turpināja strādāt, kamēr atskanēja kārtējais blīk�ķis, � Zjabļikovs ar pūlēm izvilka no galda apak�as garās kājas. Viņ� iznāca no sava kakta un pasniedza uzmetumu. Bahirevs sākumā paskatījās pavir�i, tad noliecās zemāk, ielūkojās skaitļos un līnijās. Prasmīgi un precīzi uzmestā shēma izraisīja viņā neizsakāmu veselības, dzīvesprieka, dabiskuma izjūtu. Tā saistīja ar savu vienkār�ību, izturību.

� Tu paskaties! � Bahirevs izbrīnījies palūkojās uz Zjabļikovu un pasniedza lapiņu Roslavļevam. Viņi ātri orientējās aprēķinos.

� Pamatīgi! Te tev nu bija Zjabļiks! � Roslavļevs norūca basā.

� Pretsvars sē� labi, kā sēnes cepure uz kāta. Tīrā baravika!

� Jā, jā, jā! � Bahirevs priecājās. � Tie�i kā baravika! Sē� pamatīgi, vareni...

Satrova, Bahireva, Roslavļeva domas klusais Zjabļikovs bija realizējis veiksmīgāk par visiem. Atlika tikai izstrādāt detaļas. Viņi nepamanīja, kā ausa svētdienas rīts. Sāka pūst pirmās dzestrās vēsmas. Roslavļevs uzģērba kreklu un pa�ūpoja galvu.

� Drūms � tā tikai puse nelaimes! Tu, Alekseji�, es tev ļ teik�u, esi vēl arī iecirtīgs. Ar tevi, velnu tādu, es pa visu vasaru pat ne reizi neaizbrauk�u zivis pamak�ķerēt. Brauksim, ko?

� Mak�ķerē par diviem!

Roslavļevs aizgāja. Bahirevs kopā ar Zjabļikovu pārrasēja shēmu uz tīra papīra un, viens palicis, uzrakstīja ziņojumu �Par kļūdām pretsvaru konstrukcijas aprēķinos�, kā ari īsu jaunās konstrukcijas pamatojumu. Tikai pēc tam viņ� devās uz tuk�o dzīvokli pagulēt. Katja, kā parasti, bija uz vienu mēnesi aizvedusi bērnus uz Eipatoriju. Bahirevs drīz vien atmodās, bija dzidrs rīts, viņ� jutās neizgulējies, bet laimīgs. Piezvanīja uz rūpnīcu. Lai gan bija svētdiena, darbs ritēja normāli. Uz galda atradās viņa ziņojums. Viņ� pārlasīja to, apskatīja rasējumu un atkal nopriecājās, ka atrasts tik vienkār�s atrisinājums. �Jā, sēne, baravika. Roslavļevs trāpīgi pateica. Malacis Zjabļiks! Sēdēja, klusēja, gāza krēslus, un pēk�ņi � �e tev! Jāpastāsta Tinai.�

Bahirevs pamanīja apgabala avīzes svētdienas numurā virsrakstu �Uhabinas antimehanizators�. Rakstā strostēja Kurganovu par atteik�anos no mehanizācijas principa, par analfabētismu teorijā un �auru prakticismu darbā. Viņu apvainoja, ka tas aicina novākt graudaugus ar sirpju, bet kartupeļus � ar cūku palīdzību. Uzrakstīts bija asi un pārliecino�i. Ja Bahirevs nepazītu Kurganovu, viņ� pasmietos par sekretāra pārspīlējumiem. Bet viņ� atcerējās, cik vienkār�s �ķita rajona komitejas sekretārs no pirmā acu uzmetiena un cik saprātīgs, mērķtiecīgs bija patiesībā. �Vecaines, segtie kloni, klusē�ana kolhoza sapulcē � tas viss, kamēr neizpratu, arī man likās tik nenopietns, pavir�s. Bet izpratu un ieraudzīju, ka ir tie�i otrādi � neko viņ� nedara nejau�i, visu kārto pēc plāna, visu mērķtiecīgi. Gudrs, bet nespriedelē. Sie skribenti,� Bahirevs nodomāja par raksta autoru, �meklē pārgudru izskatu un pārgudras frāzes, bet viņa darbus izprast nav spējīgi.

Dro�i vien arī sirpju un ruk�ķu izmanto�anai ir nozīme, arī tajā ir mērķis un jēga. �Antimehanizators� . .. Diez vai daudzos rajonos mehanizāciju ievie� tik pārdomāti. Bet, ja es nebūtu pats bijis �ai rajonā, nebūtu visu izpratis, es rakstam noticētu ... Arī par mani cilvēkiem varbūt radās tāds pats a�gārns spriedums. Plānu manā laikā neizpildīja, strādnieku izpeļņa kritās, pretsvari sāka lidot.. . Nu, tagad drīz viss būs labi! Plānu pārsniedzam, izpeļņa ir pieaugusi, un ar pretsvariem ja ne �odien, tad rīt viss būs kārtībā. Baravika ir atrastai�

Kā vienmēr pacilātības brī�os, Bahirevs īpa�i stipri ilgojās pēc Tinas. Tā dzīvo, staigā kaut kur pilsētas otrā galā. Viņ� skaidri redzēja tās melnīgsnējās rokas, stipro un maigo kaklu. Nē, Tina nav iztēles auglis. Viņa ir dzīva sieviete.

Apskurbis no negulētajām naktīm un panākumiem, Bahirevs nevarēja un negribēja ne prātot, ne apdomāt savu rīcību, to bija pārņēmusi viena vienīga vēlē�anās � doties pie Tinas. Tūlīt! Redzēt viņu nevis cehā, nevis darba laikā, nevis cilvēku vidū. Bet pabūt kopā divatā saulē, svaigā gaisā. Ierasties nevis satriektam, izmisumā iedzītam, bet pirmo reizi aiziet pie viņas kā uzvarētājam. Bahirevam radās �aubas: �Pie kā tas var novest?� Un tūlīt pat viņ� noskaitās uz sevi: �Pie velna piesardzību, pie velna lieku spriedelē�anu! Es gribu un varu viņu redzēt.�

Bahirevs zināja Tinas adresi, paņēma taksometru un pēc pusstundas aiz dārza zaļajiem kokiem ieraudzīja viņas slaiko augumu. Ģērbusies gai�i zilā sarafānā, apsējusies smieklīgu, mazu priek�autiņu, viņa bija notupusies starp dobēm.

Bahirevs neizkāpis izliecās no ma�īnas.

� Tina Borisovna!

Viņ� redzēja, kā Tina apjukusi paraugās apkārt, tad skrie�us pieskrej pie ma�īnas.

� Kas ir? Kas noticis?

Rokas viņai bija zemainas, uz sejas un kailajiem pleciem pirmais, vēl sārtais iedegums, gai�ās acis mirdzēja un zilg-moja tā, ka bija grūti tajās skatīties. Satiekoties Tina katrreiz �ķita savādāka un skaistāka nekā iepriek�, bet nekad vēl viņa nebija �ķitusi viņam tik jauna un tik jauka.

� Mēs atradām jaunu pretsvaru konstrukciju. No tā Zjab-ļika iznāks lietas koks ... Izbrauksim ārpus pilsētas! � viņ� teica ātri un bez kāda sakara.

� Tūlīt... es pārģērb�os.

� Nē ... Tāpat.

� Rokas! � Tina izstiepa sārtos, ar zemi notrieptos pirkstus.

Viņ� noslaucīja tos savā kabatas lakatiņā.

� Vai jūs atceraties, kā es noslaucīju jums traipu no pieres?

Tāpat basās kājās uzvilktās �ībās, nemazgātām rokām viņa nosēdās tam līdzās ma�īnā.

Bahirevs stāstīja par pretsvariem, par inerces spēkiem, kas var nodarīt postu, ja tos neņem vērā; viņa klausījās, kā vienmēr saprazdama no pusvārda, bet, kad viņi iebrauca me�ā, Bahirevs domāja vairs tikai par Tinu. Viņ� atlaida ma�īnu, un abi sāka iet pa skujām un �iekuriem apbiru�u taku. Priedes stāvēja no karstuma sastingu�as, tikai sveķi tecēja pa stumbriem un sacietēja, kļuva balti, it kā pārcukurotos; stumbriem lobījās nost miza, un sausās, caurspīdīgās plāksnītes lēni nolidinājās uz skuju paklāja. Mirdzo�a debess it kā ar simtiem acu raudzījās caur zariem. Sveķu smar�as pilnajā klusumā izgaisa un nozuda pretsvari. rūpnica, plāns. Tikai Tina bija lidzās un pilnīgi saplūda ar skuju koku me�u, tāpat kā zilgme starp zariem staroja viņas acis, tikpat tievas, slaidas un zeltaini brūnas kā priedes bija viņas rokas, kājas, kakls, un pat āda viņai lobījās tāpat. Tina bija tuvāka par visiem un saprotamāka par visiem pasaulē. Viņa visa � no trauslajiem, meitenīgi asajiem atslēgas kauliem līdz zilganajai dzīsliņai uz potītes � �ķita sensenis tuva un vienvienigi ilgota. Un tajā pa�ā laikā Bahirevs zināja, ka nav drosmes pieskarties viņai un nekad ari tās nebūs. Sīs dalītās jūtas radīja tik asu sasprindzinājumu, ka viņ� nespēja parunāt. Pirmo reizi mū�ā �is cilvēks izjuta tik moko�as alkas, kas lika aizmirst visu citu.

Tina atcerējās gan kluba tum�o lo�u Pirmā Maija vakarā, gan pēc krāsas smar�ojo�o logu tehnologu istabā.

�Kaut jel pie rokas paņemtu .. .� Bet, kad viņ� pastiepa roku. Tina bailēs to atvairīja.

Viņa centās runāt, bet. Bahirevs neatbildēja, pat neklausījās.

� Vai jūs neklausāties? Par ko jūs domājat?...

Bahireva lūpas bija kā aizzīmogotas. Viņ� nedrīkstēja teikt to. ko domāja, un nespēja sacīt neko citu. Apklusa ari Tina. Viņa domāja par jūtām, kurās nebija atzinusies pat sev visus �os mēne�us. �Es mīlu viņu. Man �ķita, ka tikai varētu iemīlēt. Bet es jau sen viņu mīlu.�

Taciņa aizveda pie rūpnīcas vasarnīcu ciemata. Aiz iz�uvu�as upītes, kas bija pārvērtusies par strautu, stiepās za]a sēta ar aizslēgtiem vārtiņiem.

� Tur ir mana vasarnīca, � ar mokām pavērdams lūpas, sacīja Bahirevs.

Vai viņ� bija atvedis Tinu �urp nejau�i vai apzināti? Abi apstājas uz krasta. Saule un zilgme atspoguļojās strautā. Gar pa�ām kājām aizpeldēja balti mākoņi. Vītols bija iegremdējis ūdenī savus �aurlapainos zarus. Zālē zeltoja gundegas. Divi dzelteni tauriņi lidinājās virs zāles, virs strauta, virs puķēm. To lidojums bija bezbēdīgs un iekārīgs, tie pakļāvās tikai saules, zāles, strauta aicinājumam. Bahirevs mīņājās uz krasta. Tad lēni un dobji iejautājās:

� Varbūt ieiesim iek�ā?

Viņ� gaidīja. Tina zināja, ka viņas atbilde iz�ķirs visu. Pārkāpt pāri �im strautam nozīmēja pārkāpt pāri tam, kas viņai bijis dārgs pēdējos gados. Novērsties? Aiziet? Bet tas nozīmētu: nekad ... Tina skaudīgi lūkojās uz abiem dzeltenajiem tauriņiem. Kāpēc liktenis viņai nav lēmis to, kas dara laimīgus pat tādus radījumus? Izjust to kaut reizi mū�ā. Bahirevs klusēdams sekoja Tinas skatienam, lasīja katru viņas domu, bet neteica ne vārda, nepakustējās. Viņa lūkojās strautā. Saule mierīgi dusēja vieglajā un rāmajā straumē. Vai pārkāpt? ... �ķita, ka spalgs briesmu signāls it kā lode aizsvilptu gar ausi. Tā reiz jau bija. Toreiz tas gāja secen. Bet tagad? Pēk�ņi Tina skaidri sajuta: �Ja tas notiks, viss, kas bijis līdz �im, zaudēs vērtību un izgaisīs. Ja mīlētu viņu kaut drusciņ mazāk, varētu vēlāk aizmirst, nedomāt, aizbēgt no atmiņām. Bet es viņu mīlu. Pārkāpt pāri � nozīmē �ķirties no visa, kas bijis dārgs, palikt vienai ar ilgām, kas visu sadedzina.�

Tina paredzēja visu, ta�u nākotne bija tāla, bet viņ� blakus. Blakus bija spēcīgie pleci, mīļotā, no sasprindzinājuma pārakmeņojusies seja. Un viltīgās domas jau veda turp, kur viņai gribējās iet, tās jau �ukstēja: �Tikai vienreiz mū�ā . .. Kam tu ar to nodarīsi ļaunu? Tikai sev pa�ai! Tu nebaidītos pat mirt par viņu. Kāpēc tad baidies no tā?�

Tina atskatījās uz Bahirevu un izlēma, atkal palūkojās strautā. Pretim raudzījās debesis. Viņa pārkāpa tām pāri. Zem kājām pavīdēja saule.

Viņi klusēdami caur dārzu iegāja pustuk�a istabā. Tur stāvēja pīts atzveltnes krēsls, tahta un pie tās � pāris iz�ūtu rītakurpju. Kurpes bija iz�uvu�as tās sievietes rokas.

Tina atvēra logu un nostājās pie tā. Smaga kamene ielidoja istabā.

Dmitrijs klusēja... Viņ� nekustējās. Tad atskanēja viņa aizsmakusi balss:

� Nekad neesmu mīlējis nevienu citu sievieti, tikai tevi. Nekad nevienu citu arī neiemīlē�u. Bet es ... nekad .... nepametī�u ģimeni.

Tina negribot rūgti pasmaidīja. Kā viņa to pazina! Kā viņa saprata �o prasību būt godīgam! Pat �obrīd �ai caurcaurēm melīgajā situācijā viņ� mēģināja kaut cik saglabāt godīgumu.

�Maksimums no iespējamā godīguma minimuma . ..� Tina nodomāja. Viņa to mīlēja pat �ā bezjēdzīgā mēģinājuma dēļ.

� Es to zinu. Vai tad būtu iemīlējusi tevi, ja tu būtu no tiem, kas pamet bērnus? � viņa sacīja. � Nemoki sevi! Mūsu laime ir tik īsa . . . Tad lai tā arī būtu pilnīga!

Tina izdzirda viņu tuvojamies. Cik smagi, cik gausi viņ� spēra soļus! Bet rokas bija nepacietīgas, un lūpas pārkaltu�as ilgu gadu slāpēs. Tina saprata, ka visu mū�u ir gaidījusi tikai viņa pieskārienu.

Atpakaļ viņi nāca pa ceļu, kas naksnīgajā me�ā �ķita balts.

� Lidz stacijai vai tie�i uz pilsētu? � viņ� jautāja.

Stacija bija tepat blakus, bet lidz pilsētai vairāk nekā desmit kilometru. *

� Kā tu gribi?

� Iesim. Es nesī�u tevi.

Kad viņ� to nesa, zvaigznes, zari, mēness, visa pasaule �ūpojās viņa soļu taktī.

�Kāpēc vajadzīgas rūpnīcas, pilsētas, dzīvokļi?� domāja Tina. �Pietiktu ar me�u, debesīm, zāli, alu, zvērādām, vienalga ar ko, ja tikai būtu kopā ar viņu!�

� Tu esi noguris.

� It nemaz. Kad es tevi nesu, man ir vieglāk iet.

Bahirevs nemeloja. Viņ� nejuta Tinas smagumu. Neticēdama tam. viņa lūdza, lai palai� vaļā. Bet, nolaidis viņu zemē, Bahirevs satraucās:

� Kāpēc tu esi tik tālu? Nāc pie manis!

Un atkal paņēma viņu uz rokām.

� Aizmiedz tā te! Nē, neguli vis! Domā kopā ar mani!

Lāgiem, nolaidis Tinu uz ceļa, viņ� pēk�ņi sāka vērīgi to aplūkot, glāstīt tās seju, plecus. Viņ� sadomāja gan izgreznot tās matus ar pīlād�u zariņu, gan plūca mēness gaismā pīpenes, lai piespraustu tai pie tērpa. Tina apbrīnoja to neiz�ķiesto jūtu naivumu, kādu parādīja �is masīvais, smagnējais triju bērnu tēvs. Dziļ� vīrie�a maigums tas bija tas nedaudzais, ko dzīve viņai līdz �im sniegusi. Bet tāda neveikli kautra un dāsna maiguma un tādu alku pēc viņas Tina nebija pieredzējusi.

Kad Tina laida caur pirkstiem Bahireva matus, viņ� apstājās, aizvēra acis un lūdza:

� Vēl...

Viņ� stāvēja nekustēdamies. Tā, laimē sastindzis, stāv suns, kad to glāsta saimnieka roka.

� Mitja, var likties, ka tu nekad neesi mīlēts.

� Ne katra mīlestība sniedz laimi. Visi grib būt mīlēti, bet maz ir to, kas prot mīlēt pa�i. Mana māte prata mīlēt. Es tikai nupat atskārtu, kam tu esi līdzīga. Tu esi līdzīga viņas ģīmetnei, kas bērnībā karājās pie manas gultas.

Viņ� glāstīja un aplūkoja Tinas seju. Dienā sejas krāsu spi�gtums � acu zilums, melnīgsnējo vaigu zeltainums � traucēja uztvert līdzību. Bet pa�laik krāsas bija kļuvu�as maigākas, pārvērtu�ās ēnās un pusēnās, un mēness gaismas apspīdētā seja viņam �ķita iznirusi no pusaizmirslas pagātnes dziļumiem. Tie pa�i smalkie sejas vaibsti, tās pa�as iegarenās acis un, galvenais, tas pats skatiens, dzidrs, mierīgs, bet savās dzīlēs tas slēpj tādu kā apņēmību, kā cildenu gudrību, kā gatavību varoņdarbam.

Bahirevs skaidri ieraudzīja kā dzīvu vislabāko, ko viņ� pasaulē pazina, savas agrās bērnības patvērumu un prieku � mātes ģīmetni.

� Kas notiktu, ja mēs būtu ceļā izmainīju�ies? � viņ� teica. � Mēs ta�u varējām nekad nesatikties. Un tā ari nekad nebūtu uzzināju�i, kas ir mīlestība.

Viss agrākajos gados pārdzīvotais �ķita no�ēlojami vienpusīgs un nabadzīgs. Abi viņi domāja par to, ka daudzi cilvēki dzīvo, noturēdami par mīlestību pateicību un cieņu, dziņu un gadījumu, ieradumu un ērtību. Abiem kļuva baigi, saprotot, ka arī viņiem līdz mū�a galam varēja būt �āds nabagu liktenis � tik viegli milzīgajā pasaulē ir izmainīties ceļā.

Zvaig�ņu piebārstītā nakts bija pilna dzīvības. Pļavā nerimtīgi sisināja sienā�i, kaut kas kustējās, un tam līdzi trīcēja krūmu zari, zālē spīguļoja jāņtārpiņi, vecs celms gravā izstaroja zilganu gaismu, un slīpi krita zvaigznes.

Nopļautā pļava smar�oja nevis pēc siena, bet pēc tā saldā, valgā vītuma, kas dve� pretim no tikko nopļautas, saulē sakarsu�as zāles.

Tinai uz krūtīm ar visu sparu uzlēca sienāzis. Bahirevs uzmanīgi ar diviem pirkstiem saņēma to aiz kājas. Cenzdamies izrauties, sienāzis ņēmās locīties un staipīties.

� Atsperīga �asija, lai varētu uzlidot un nosēsties.

� Tu to saspiedīsi.

� �odien? ... Nevienam kukainītim �odien pāri nedarī�u. Lec, garstilbil

Sienāzis lēca un pazuda tumsā.

Bahirevs noplūca ceļa malā lielu pīpeni un apbrīnoja stingro, sudrabaino ziedlapiņu vēsumu un zieda vidu, kas bija, samtains kā kamene. Gribējās parunāt par to ar Tinu, bet trūka vārdu, un viņ� klusēdams uzlika tai ziedu uz plaukstas un paskatījās, it kā ko jautātu.

Un Tina sev iztēlojās mazu, Bahirevam līdzīgu, cekulainu puisēnu, kas reiz, ieraudzījis pirmo pīpeni, tāpat brīnīsies un, neprazdams nekā pateikt, tāpat atnesīs un noliks viņai uz plaukstas balto zvaigzni. Un Tina jautāja Bahirevam kā bērnam:

� Nu ko tad? . .. Kas tad ir?

Bet viņ� joprojām neatrada vārdus.

Dīva na un brīni�ķa bija �ī pasaule, kur sienā�i lēca uz krūtīm, nesteigdamās �ķērsām pāri debesīm krita zvaigznes un blakus nedzirdami soļoja Tina.

No neliela pakalniņa pavērās skats uz pilsētu. Nogāzē pletās piepilsētas māju puķu dārziņi, bet tālāk � laternu virknes un pār upi pārsviestais tilta uguņu pavediens. Viņi apstājās, piekļāvās viens otram: Pilsēta dusēja. Tikai viņi divi negulēja. Aizmigusi pilsēta piederēja viņiem.

Viss � no saulē apvītu�ās zāles smar�as un sienā�u sisi-nā�anas līdz izliekta j; m tilta uguņu pavedienam � iespiedās ne apziņā, bet kaut kur asinīs, miesā, pa�os būtnes dziļumos.

� Kādreiz jauneklis. .. varbūt vēl zēns, � Tina klusi sacīja, � ieraudzīs nakti, mēnesnīcu, laternas virs upes, sajutīs siena smar�u, izdzirdēs sienā�u sisinā�anu un sapratis, ka viņ� visu to redzējis jau pirms tūksto� gadiem. Un vaicās: kad, kur? Tas būs mūsu dēls vai mazdēls. Un visu to mēs abi būsim redzēju�i naktī, kad mīlējām viens otru ... Tas viss saglabāsies mūsos mū�am.

Ceļ� abiem �ķita mīksts un gau�ām īss. Tinas māja raudzījās caur zariem. Viņi atvadījās pie krūmiem. Tina baidījās, kapiņus var ieraudzīt pa logiem. Bet, kad viņa jau bija uzkāpusi uz lievenēm, Bahirevs pienāca klāt un pieglauda seju pie viņas putekļainās kājas. Tina sajuta tā karsto vaigu. Skropstas, kas trīsēja pie viņas ceļga�a, �ķita valgas.

Tina tūdaļ iegāja vannas istabā, lai nomazgātu tālā ceļa putekļus. Bet viņa vēl sajuta Dmitri ja vaiga un skropstu pieskārienu. Gribēdama saglabāt �o sajūtu, viņa apsēdās uz vannas malas. Uguni Tina neiededza, un logā bija redzamas zvaigznes un lapas.

�Paies tūksto� gadu,� viņa domāja, �un viss, ko mēs būsim paveiku�i virs zemes, kļūs nesvarīgs. Bet ir kaut kas svarīgs, neaizmirstams kā �īs zvaigznes: izauklēt, izaudzināt, padarīt nezūdamu visu, kas pasaulē ir labākais un ko mēs mīlam.�

Tina tik ļoti vēlējās no Bahireva bē^rnu, ka vē�ē�anās pārvērtās pārliecībā, ilgotais par eso�u. Tina ne�aubījās, ka viņai būs dēls, ka tas jau ir, ka puisēns ir brīni�ķīgs kā �i nakts, ko tā pārdzīvojusi kopā ar viņa tēvu.

�Es tā mīlu Mitju, ka viss, pat plaksti, pat uzacis, pat cekuls pakausī iedzims manā dēlā. Un nekā vairāk man nevajag no �īs zemes! Viņ� būs vēl jaukāks par Sarķīti. Vai tad viņa, tā sieviete, mācēja tā saprast un tā mīlēt, vai tad viņa spēja dzemdēt un izaudzināt viņam tādu dēlu?�

Tina zināja, ka visa v.'ņas un Vo�odjas bijusī dzīve pēk�ņi �ai naktī ir sagruvusi, ka nākotnē viņu sagaida daudz smagu brī�u, bet nebaidījās nekā. Lai tikai kopā ar viņu būtu viņas dēls.

Tina neticēja dievam, bet viņa tā vēlējās dēlu, ka tomēr lūdzās: �Vienalga, kas tu tāds esi, dievs vai allahs, viss, kas uz zemes ir labs un varens, izdari tā, lai man būtu zēns, g.u�i tāds rats kā Mitja!�

Izkāpusi no vannas, Tina saudzīgi noslaucījās, it kā viņa vairs nebūtu viņa, bet būtu kļuvusi t'kai trauks, kas nolemts un sagatavots vienam mērķim � izauklēt un izaudzināt viņa dēlu. Domās tā lūdza piedo�anu Volodjam:

�Es piekrāpos pati, bet nekrāpu tevi. To, ko nespēju dot, es centos aizstāt ar visu, ko spēju. Vairākus gadus tu biji mans lielais bērns, bet nu nāk mans maziņais dēls, un es nevaru neaiziet no tevis pie viņa.�

Apsēsties un uzrakstīt. Tina piesēdās pie galda, paņēma papīru. Nē, uzrakstīt nevar! To var tikai pateikt. Aizbraukt pie viņa! Cik iespējams, drīzāk. Rīt pat. Katra melu stunda ir mocība. Ātrāk! Bet kā tad būs ar viņu? Tagad, pirms pa�as disertācijas aizstāvē�anas, izstāstīt Volodjam par visu notiku�o nozīmēja izjaukt apstāvē�anu. Pagaidīt, kamēr viņ� visu paveic un atgrie�as mājā? Vai tie�ām jau sācies tas, no kā viņa baidījās, � dzīve melos un satraukumā? Bet �īs nakts laime bija t�k liela, ka tā atstūma un aizskaloja visu: �Es vēlāk padomā�u. Izdarī�u tā, lai viss būtu labi.�

Tina nezināja, kā to izdarīt, bet bija pārliecināta, ka spēs visu: gan dzemdēt neparastu dēlu, kas būs līdzīgs Dmitrijam, gan kādā neizprotamā veidā padarīt laim�gus uzreiz visus � ir dēlu, ir M�tju, ir Volodju, ir pat Bahireva sievu un bērnus. Sājā mirklī viņa pat necentās iztēloties, kā izdosies realizēt �o prātam neaptveramo nodomu. Tina tikai juta, ka ir laimes pārpilna, un, tāpat kā saule lej savu gaismu, tā viņas laimei jāapslaro viss, kas apkārt. Viņas sirdij, kas bija izslāpusi pēc mātes laimes, �ķita, ka viņas brīni�ķīgā dēla piedzim�anai jāaplaimo uzreiz visi, arī Volodja un Bahireva ģimene. Tina baidījās analizēt �o svētlaimīgo, bet neizprotamo pārliecību un, tiklīdz bija uzlikusi galvu uz spilvena, tūdaļ aizmiga.

Ari miegā viņu neatstāja laimes izjūta.

Bahirevs piesardzīgi iegāja dzīvoklī. Mājstrādniece gulēja.

Istabās viss bija kā agrāk, bet pasaule kļuvusi citāda. Svaigā siena smar�a, sudraba zvaigznes, pīpene uz Tinas plaukstas, garstilbainais sienāzis uz viņas krūtīm. . . Viss agrāk nevajadzīgais, nepamanītais ieguva jēgu un nozīmi. Uz. galda bloknotā, kur atzīmēja svarīgāko, kas teikts pa telefonu, mājstrādniece savā ķeburainajā rokrakstā bija ierakstījusi: �Zvanīja, ka atsūtīti vēl pretsvari.�

�Pretsvari?� Bahirevs nespēja uzreiz atcerēties, kāpēc �is vārds agrāk viņu tā bija satraucis. �Pretsvari, sakropļotie traktori, rūpnīcas negods. Mans negods! Kā mēs lai mīlam viens otru, ja pastāv �is negods?�

Tikai pārsviedis �o domu tiltiņu no Tinas, no pīpenes, sienā�iem un zvaigznēm uz pretsvariem, viņ� spēja atkal apjaust, cik �ie pretsvari nozīmīgi. Bahirevs piezvanīja uz rupnīcu.

� Kāda izlaiduma traktori?

� Februāra ...

Viņ� pat nebrīnījās, ka atsūtīts vēl viens viņa nevainīguma apstiprinājums. Sī nakts bija laimīga. Tina, jaunā pretsvaru konstrukcija, beidzot, �ī vēsts par pretsvaru notrūk�anu traktoriem, kas ra�oti februārī, kad Bahirevs vēl rūpnīcā nestrādāja.

Viņ� negulēja un negribēja gulēt. Vēroja, kā lēnām iedegas ausma, un turpināja runāt ar Tinu: �Tā iedegas ari pār tevi... Vai tu pa�laik guli vai domā par mani? Piezvanīt un pateikt pāris vārdu: �Cik labi, ka tu esi pasaulē!��

Ta�u viņ� baidījās uzmodināt Tinu. Nesteigdamies un rūpīgi posās uz darbu. Noskuvās, norīvējās ar odekolonu, rūpīgi sakārtoja jaunās konstrukcijas aprēķinus un ziņojumu. Sen Bahirevs nebija izjutis tādu mieru un spēku. Viņ� ik mirkli apzinājās, ka staigā pa zemi, kur mīt Tina, kur smar�o pēc nopļautas zāles, kur pa naktīm pīpenes spīd kā zvaigznes un sienā�i klausās, kā pukst cilvēku sirdis, kur vissare�ģītākie atgadījumi ar pretsvariem tiek atrisināti vienkār�i un laimīgi.

Bahirevs agri iegāja pie Valgana. Rītausmā viņa kabinets, kas bija pavērsts pret ziemeļaustrumiem, viss laistījās sārtā atblāzmā. Ausma drebēja atvērto logu rūtis, spoguļos pie drēbju pakaramā, sārti atvizēja krēma krāsas paneļos un Valgana sejā, tik gludā kā zīdainim.

Direktors pacēla galvu.

� � Kāpēc tad �odien tik agri? Lūdzu sēsties!

Pēc partijas aktīva sanāksmes starp viņiem bija nodibināju�ās .savaldīgas, korektas attiecības. Valgans nebija paradis pastāvīgi savaldīties. Viņ� vai nu iznīcināja, vai paaugstināja, bija draudzīgs vai naidīgs, jautrs vai dusmīgs; viņ� izrādīja jūtas tā,, kā gribēja, ūn bez vajadzības netērēja spēkus, lai savaldītos. Negaidītais partijas aktīva sanāksmes rezultāts padarīja direktoru piesardzīgu. Va�gans sajuta Bahireva lielāku spēku, nekā varēja likties. Bija jānoskaidro �ā spēka avoti un vārīgās vietas. Radās nepiecie�amība savaldīties. Bahirevs ieraudzīja jaunu Valganu. Nebija vairs ne kluso soļu, ne lū�a a�ā skatiena, ne raksturīgās ātrās pozu, sejas izteiksmes un intonāciju maiņas. Direktors Bahirevu sveicināja, sēdēdams pie galda, neizprotams, atturīgi korekts, vārdos un �estos skops.

Ari Valgans acumirklī ievēroja Bahireva jauno un neparasto izskatu. Izgaisusi agrākā drūmā sasprindzinātība. Tāpēc ka seja �ķita novājējusi un plaksti vairs nevērās tik kūtri, acis bija it kā kļuvu�as lielākas, to skatiens skaidrs un mierīgs.

�Kas noticis ar �begemotu�? Novājējis, kļuvis jaunāks... Kāpēc viņ� �odien tā staro no prieka?�

� Semjon Petrovi�, vai jums ir zināms, ka notrūku�i pretsvari februāra izlaiduma traktoriem?

Neviens vaibsts nepakustējās Valgana mainīgajā sejā. Viņ� atbildēja tajā pa�ā mierīgajā, korektajā tonī:

� Zinu.

Abi klusēja. Bahirevs vēl nevarēja pierast pie �ā nerunīgā, neizdibināmā Valgana. Direktors gaidīja, ko sacīs Bahirevs.

� Tātad vaina nav vis tehnoloģijas neievēro�anā, ko radīju�i mani pasākumi, � Bahirevs teica.

� �Bērnu slimības� mēdz atgadīties vienmēr, kad apgūst jaunu mārku. Normālos apstākļos tās tiek izārstētas uz vietas. Ja normālu apstākļu nav, tad tās progresē. Vai jums neliekas, ka mūsu rūpnīcā pastāv otrs variants?

� Nē... Neliekas. Vaina nav tehnoloģijas apgū�anā. Vaina ir konstrukcijā. Konstrukcija izstrādāta steidzīgi, nav pienācīgi pārbaudīta. � Bahirevs izklāja uz galda rasējumus un aprēķinus. � Aprēķinos nav pietiekami izpētīta kinemātika. nav noskaidroti spēki, kas iedarbojas uz bultskrūvēm. Nav ņemta vērā inerce.

Valgans klausījās, nebilzdams ne vārda, bet Bahirevs turpināja runāt un redzēja, kā direktora acīs un sejā iedegas tā apjausma un sapratne, kāda mēdz parādīties cilvēkā, kas sāk aptvert sare�ģītu uzdevumu. �Viņ� sāk saprast. Uztver,� Bahirevs nopriecājās.

Bet Valgans uztvēra pēc sava prāta:

��Galvenā� manevrs kļūst skaidrs .. . Uzveldams visu vainu konstrukcijai, viņ� cen�as novelt atbildību par pretsvariem no saviem pleciem uz manējiem. Kā mēdz teikt � gājiens ar dāmu!�

Izpratis pēc sava prāta Bahireva izturē�anos, viņ� tūlīt pat aptvēra, ka tas viņam nav bīstams, kā arī izdomāja savu �pretgājienu ar karali� � ar �iem pa�iem lidojo�ajiem pretsvariem uzskatāmi pierādīt CK un ministrijai �galvenā� nevarību. Tāpēc ari viņa sejā parādījās tā sapratne, kas iepriecināja Bahirevu.

Uz mirkli Valganam ie�āvās prātā: �Bet ja nu patie�ām vaina slēpjas konstrukcijā?� Un tūdaļ pat viņ� atvairīja savas �aubas: �Tādā pa�ā rūpnīcā kā mūsējā tās pa�as konstrukcijas pretsvari ir lieliski.�

Masveida pārbaude, ko pla�i izdarījusi pali dzīve, varēja pārliecināt katru. �aubīties spēja tikai cilvēks, kas apveltīts ar sevi�ķu konstruktora nojautu un iedziļinās visos sīkumos. Valgans turpretim bija pieradis, ka nekad nav ma�dījie�, viss alla� veicies, un tāpēc viņ� nemēdza �aubīties. No;kaidrojis sev Bahireva izturē�anos un pa�a pretgājienu, direktors bija mierīgs, pārliecināts un gribēja izzināt Bahireva tālāko rīcību.

� Ko tad jūs iesakāt praktiski? � v ņ� jautāja.

� Steidzīgi mainīt konstrukciju. Zjabļikovs ieteic interesantu atrisinājumu. Bet pagaidām jāpārtrauc ra�o�ana.

�Oho! Tavu cirtienu! Nu gan �auj pāri strīpai!� Valgans nodomāja, un viņa samtainās uzacis pacēlās uz aug�u.

� Pārtraukt ra�o�anu?

� Mēs ar katru dienu ra�ojam arvien lielāku skaitu nederīgu traktoru. Rūpnīca nodarbojas tikai ar nosūtī�anu un at-pakaļsaņem�anu.

� Jūs visu to izklāstījāt rakstiski?

� Jā.

� Atstājiet man!

Valgans runāja labvēlīgi, un viņam sejā joprojām bija tāda izteiksme kā cilvēkam, kas sekmīgi atrisinājis sare�ģītu uzdevumu.

Un Bahirevs aizgāja ar cerībām sirdī.

Pavadījis viņu ar apskaidrotu, saproto�u skatienu, Valgans nepacietīgi gaidīja, kad nodzisīs sārtā blāzma uz kabineta sienām. Tiklīdz pulkstenis rādīja desmit � oficiālo darba sākumu � Valgans piezvanīja Bļikinam.

Cilvēks vislabāk saprot tos, kas ir līdzīgi viņam pa�am. Kā sakāmvārdā: �Zvejnieks zvejnieku saredz pa gabalu,� � tā pēc nez kādām pazīmēm dro�ais jau iztālēm pazīst dro�o, apdāvinātais � apdāvināto, godīgais � godīgo. Bļikins pats nebija apdāvināts un nespēja novērtēt Bahireva apdāvinātību; pats nebija drosmīgs un nespēja samanīt galvenā in�eniera drosmi; pats nespēja dedzīgi aizrauties ar darbu un nesaprata arī �o �cekulainā begemota� dedzību.

Turpretim ar Valganu Bļikinam bija daudz kas radniecisks.

Bļikins uzskatīja sevi par partijas augstākās gribas uzticamu izpildītāju, un �ī griba viņam bija iemiesota vienā cilvēkā. Tās jēgu un nozīmi viņ� redzēja sociālisma laikmeta di�o celtņu radī�anā, un cilvēki viņam �ķita tikai rokas, kas slej aug�up monumentus.

Visu paveikto viņ� piedēvēja viena pieredzes bagāta un izredzēta cilvēka gribai un varai, un neviļus �ī vara ieguva viņa acīs ncizdibināmības un noslēpumainības oreolu.

Godbijība pret �o �ķietamo varas noslēpumainību Bļikinam kļuva par vienu no rakstura īpa�ībām, par viņa dzīves poēziju.

Viņ� domāja, ka vara ir stipra līdz tam laikam, kamēr tā satrauc un pārsteidz. Tāpēc viņam �ķita, ka āri�ķīgs svinīgums un noslēpumainība ir varas neatņemamas īpa�ības. Cik vien iespējams, viņ� slēpa gan pa�a nodomus, gan apgabala komitejas biroja lēmumus, gan savu dzīves veidu, gan da�as īpatnības apgabala dzīvē.

Nekad pat domās Bļikins nelietoja tādus vārdus kā �godbijība varas priek�ā� vai �varas noslēpumainība�; pakļaudamies �iem jēdzieniem, viņ� tos bija padarījis par noslēpumu pat pats sev.

Bļikins lietoja parastās frāzes. �Vai nu izpildīsi norādītajā termiņā, vai noliksi partijas biedra karti uz galda,� viņ� sacīja, dodams grūtu uzdevumu, un tīksminājās: viņa rokās bija vara pār to, kas komunistam ir vissvētākais dzīvē.

Bļikina apziņā dīvaini savijās patiesīgums ar pielāgo�anos. Di�ie darbi, kuru lieluma elpa bija jūtama it visur, nevarēja neaizraut, un viņa uzticība tiem bija patiesa. Tajā pa�ā laikā viņ�, kam trūka apdāvinātības, drosmes un domu vēriena, nevarēja nostāties �o darbu priek�galā ar tiesībām, ko pie�ķir jaunrade. Talantīgo darba vadībā izvirza talants, gudro � prāts, turpretim Bļikinu uz ilgoto mērķi spēja vest vienīgi varenās gribas paklausīga izpildītāja ceļ�.

Daudzi uzskatīja viņu par stipru cilvēku. Patie�ām viņam bija ne mazums gribas spēka, un viņa prāts, kam gan trūka dziļuma un pla�uma, izcēlās ar elastību un savdabīgi smalku uztveri. Bļikins būtu varējis kļūt par izcilu darbinieku, ja viņa īpa�ības būtu attīstīju�ās citā virzienā. Bet Bļikina godbijība pret varu neizbēgami meta uz viņa apziņu divas ēnas. Pirmā no tām � bailes. Piedēvēdams visiem pats savas alkas pēc varenības, Bļikins visos redzēja slepenus nelabvēļus. Viņ� vienlīdz baidījās no cilvēku burzmas un no vientulības, no li�ķīgiem naidniekiem un prasīgiem draugiem, bet vairāk par visu � no sirsnīgas atklātības un cilvēciska tuvuma. Viņu biedēja tas savdabīgais un negaidītais, kas atklājās apdāvinātos un darbā dedzīgos cilvēkos, tas, kas varēja neatbilst viņa priek�statiem. Bļikins jutās mierīgāk bezgribas, bezpersonisku un tādu cilvēku vidū, kas bija līdzīgi viņam. No visiem citiem viņ� rūpīgi norobe�ojās ar iedomātu noslēpumainības aizsegu. Bļikins centās, lai katra viņa kustība liktos īpa�as nozīmes pilna, lai pat demonstratīvā vienkār�ība �ķistu noslēpumaina un lai visa viņa personība atbilstu tiem vēsturiskajiem darbiem, kuru lēmējs viņ� jutās.

Otra neizbēgama ēna, ko meta Bļikina godbijība pret varu, bija automātiska domu pielāgo�ana. Jaunekļa gados viņ� strādāja laukos un dedzīgi cīnījās par simtprocentīgu kolektivizāciju, lai notiek kas notikdams. Kad parādījās raksts �Panākumu reibonis�, viņ� kļuva par visskaļāko savu vakardienas principu apkarotāju. Citos, kas bija kļūdīju�ies tāpat kā viņ�, �is pagrieziens izraisīja iek�ēju cīņu. Bļikins savā pielāgo�anās aparātā nepazina tādas nepilnības.

�Tā rīkojas visi,� Bļikins nosprieda. Viņam gribējās kļūt līdzīgam visiem un aizmirst to, ka vakar lepojies tie�i ar savu at�ķirību no citiem � ar savu īpa�o dedzību. Bļikins neprātoja par savas neredzētās dedzības rūgtajām sekām � viņ� �o jautājumu acumirklī un automātiski bija izmetis no galvas. Bļikins ar tādu pa�u pārliecību sāka apkarot dedzīgos, ar kādu līdz tam bija aicinājis būt dedzīgiem.

Visas �īs īpa�ības spieda Bļikinu jau iztālēm pamanīt un tuvināt sev Valganu, kura izskats un izturē�anās atgādināja viņa tipa cilvēku. Tāpat *�īs īpa�ības lika viņam instinktīvi kļūt uzmanīgam pret Bahirevu jau tad, ked viņi satikās pirmo reizi. Bļikinam bija sve�a gan Bahireva gandrīz lempīgā vienkār�ība, gan cen�anās �aptaustīt pa�a rokām� patiesību, lai, izzinājis to, paliktu vienmēr tai uzticīgs. Bahirevs viņam �ķita truls cilvēks, kas var nodarīt daudz ļauna. So instinktīvo izjūtu, ka viņ� saticis sve�a un bīstama tipa pārstāvi, pastiprināja gan drudzis, kas sākās rūpnīcā pēc Bahireva atnāk�anas, gan

traktorbūves vēsturē nepiedzīvotais skandāls ar lidojo�ajiem pretsvariem.

Negaidītais atbalsts, ko Bahirevs saņēma partijas aktīva sanāksmē, Bļikin?m �ķita bīstams. Da�i apgabala komitejas darbinieki, pēc viņa domām, izturējās pret galveno in�enieri iecietīgi, un viņ� izskaidroja to ar Cubasova un vēl kādas viņam nezināmas personas ietekmi.

Kad Valgans, pa pusei ironizēdams, pa pusei sa�utis, pastāstīja Bļikinam par Bahireva priek�likumu apturēt ra�o�anu, kamēr pārveidos pretsvaru konstrukciju, Bļikins jautāja:

� Vai viņ� par �īm blēņām ir. iesniedzis kādu dokumentu?

� Man ir iesniegums.

� Nu ko ... Apspriedīsim apgabala komitejas birojā. Pienācis laiks likt �im zellim trūkties. � Viņ� gan iesāka mierīgi, ta�u nespēja apslāpēt dusmu pilnu izbrīnu. � Kāda velna pēc gan tu atvedi �urp to nelaimi no otra pasaules gala?!

Valgans bija apdāvināts cilvēks un darbā spēja aizrauties. Radniecīgās īpa�ības, ko viņ� intuitīvi nojauta Bahirevā, bija iekaroju�as viņa simpātijas, bet viņ� nedz spēja, nedz gribēja to skaidrot Bļikinam un tikai pateica:

� Bahirevu dēvē par Valgana pirmo kļūdu.

Bļikins un Valgans palika mierīgi tāpēc, ka viņiem bija skaidrs, ar ko beigsies galvenā in�eniera un pretsvaru lieta, � galvenais in�enieris izlidos no savas vietas, tehnoloģija nokārtosies, un pretsvari vairs nelidos.

Bahirevs palika mierīgs tāpēc, ka bija atrasts konstruktīvs atrisinājums, tāpēc, ka viņ� nezināja Va�gana nodomus un priecājās par kluso laimi, kādā dzīvoja Tina, domādama par bērnu.

Mieru pazaudēja vienīgi Cubasovs. Bahireva priek�likums pārtraukt traktoru ra�o�anu līdz jaunās pretsvaru konstrukcijas ievie�anai, pēc Cubasova domām, bija viena no tām galējībām, kādās da�kārt nonāca galvenais in�enieris.

�Polemizēdams, aizraudamies cīņā, viņ� da�kārt aizmirst īstenību,� Cubasovs sprieda. �Īstenība ir tā, ka mums pretsvari lido, bet otrā tādā pa�ā rūpnīcā, kur tāda pati konstrukcija, tie nelido. Viņ� apgalvo, ka arī tur lido�ot. Nieki, nieki! Bet ja nu tomēr? ...�

Partorgs atcerējās, kādā drud�ainā steigā Valgans, dzīdamies pēc Staļina prēmijas, lika konstruktoriem pamest konstrukciju, ko rūpnīca izstrādāja patstāvīgi, bet kas prasīja vēl daudz darba, un pabeigt vado�ajā rūpnīcā iecerētu konstrukciju. Atcerējās, kā toreiz pretojās Satrovs, kas ilgojās pēc sava pa�a �bērna�. �ai Valgana steigai piemita kas neveselīgs, ta�u tas bija tik pamatīgi paslēpts aiz lozungiem par divu - rūpnīcu rado�u sadarbību, ka Cubasovs tūdaļ skaidri nesajuta �o neveselīgo garu. �Nelaime ir tā, ka neesmu in�enieris,� viņ� domāja. �Bet, ja ari būtu in�enieris, tik un tā nespētu atrisināt visus tehniskos jautājumus. Rūpnīcā ir tūksto�iem specialitātu un simtiem tūksto�u specifisku, sare�ģītu jautājumu. Man jāatrod partejiska pieeja tehnisko problēmu risinā�anā. Ja problēma ir nopietna un var izraisīt strīdus, ja to nevar atrisināt pa�ā rūpnīcā, tad jāgādā, lai to pla�i apsprie� speciālisti. Lai apsprie� ministrija un galvenais konstruktoru birojs.�

Valgans un Bļikins pretojās �im ieteikumam.

� Pagaidi, kamēr apgabala komitejas birojs pieņems lēmumu, � pa telefonu sacīja Bļikins.

Bet Cubasovs vairs neuzlūkoja Bļikinu par autoritāti. Apgabala komitejas sekretāru pārsteidza, cik kategoriski partorgs noteica:

� Gaidīt nedrīkst! Ar tehniskās konsultācijas pieprasī�anu ari nedrīkst vilcināties. Un galu galā tā ir jaunās konstrukcijas autoru darī�ana � ierosināt vai neierosināt Maskavā jautājumu par tās ievie�anu.

Da�as dienas pirms apgabala komitejas biroja sēdes Bahirevs, ieejot rūpnīcas pārvaldē, saskrējās ar Maļutinu. �Sikspārņa� kustības, kā vienmēr, bija nedro�as, tomēr sparīgākas nekā parasti. Bahirevam �ķita, ka �kņazs� nevis nejau�i, bet tī�ām nekaunīgi pagrūda viņu ar plecu. Atskatījies viņ� ieraudzīja, ka nodzīvotais, krunkainais ģīmis staro uzvaras priekā, un pa pusei zobgalīgi nodomāja: �Tas nav uz labu.�

Tajā dienā Bahirevs uzzināja, ka par lidojo�iem pretsvariem sāku�i interesēties izmeklē�anas orgāni. Iek�lietu ministrijas izmeklētājs nopratinājis daudzus un Maļutinu iztaujājis vienu no pirmajiem. Tās pa�as dienas vakarā rūpnicā ieradās Korilovs, ilgi sēdēja Valgana kabinetā. Saticies gaiteni ar Bahirevu, Korilovs viņu draudzīgi apturēja: parunāja par laiku, par medībām, bet pēc tam it kā starp citu, mazliet pasmīnēdams, jautāja:

� Ak tad tu saki, ka ra�o�ana jāaptur?

� Pretsvari ta�u lido ... � Bahirevs norūca.

Korilovs lēni, it kā novērtēdams aplūkoja viņu no galvas līdz kājām un tāpat smīnot sacīja:

� Jā, jā . .. Pamatīgi lido tie tavi pretsvari.

Izmeklētājs izpra�ņāja daudzus, bet Bahirevu neizsauca. Vai viņa pratinā�ana kā sevi�ķi svarīga atlikta uz pa�ām beigām? Jeb vai viņ� jau iepriek� tika uzskatīts par apsūdzēto un tāpēc nevarēja būt liecinieks? Bahirevs uztrauktos, ja nebūtu pārliecināts par savu taisnību, ja nebūtu laimīgi atrasta jaunā konst'ukcija, ja nebūtu tās klusās svētlaimes, kādu viņam sniedza mīlestība.

Viss sliktais viņam �ķita nejau�s un pārejo�s. Pasaule bija skaista, uzvarēja labais, la^rme, un viņ� mierīgi gaidīja apgabala komitejas biroja lēmumu, mierīgi gaidīja nākotni.

Tina, dziļi apslāpējusi visas ba�as, sev par brīnumu, izjuta tādu rasu mieru un laimi. Viņa ar varu atvairīja domas par neizbēgamo izskaidro�anos ar Volodju, kā slimnieks līdz zināmam laikam atvaira domas par smagu, neizbēgamu, bet vēl tālu operāciju.

Vakarā Tina gulēja gultā, blakus bija grāmata; istabā skanēja radio, bet viņa nedz lasīja, nedz klausījās. Viņa sīki pārcilāja atmiņā pēdējo tik�anos ar Bahirevu un domāja par ga^:dā.mo dēlu. Sī mazā, topo�ā būtne jau kļuva par viņas aizstāvi, .atbalstu un attaisnojumu. Tās dēļ bija vērts likt uz spēli visu. Lai tikai tā ierastos pasaulē. Rīt viņai būs ārpuskārtas brīvdiena, kas pienācās par nakts de�ūru, un viņa pastaigās pa veikaliem, paskatīsies bērnu mantiņas. Pagaidām tikai paskatīsies uz visām �īm cepurītēm, krekliņiem, zābaciņiem ...

Pēk�ņi istabā noskanēja vārds �Berija�. Tina nodrebēja. Kop� tā laika, kad viņa desmitiem rei�u bija rakstījusi �o vārdu vēstulēs, uz ku-ām nesaņēma atbildes, tas bija palicis viņas dzīvē kā neatrisināma, baisma mīkla. Viņa nezināja, vai vēstules gāju�as zudumā vai arī Berija nav licies par tām ne zinis. Neatrisinātais un nepieņemamais kā smagums nogūla dvēseles dziļumos, ta�u tas neizgaisa, tas ne�ķirami Tinai nāca līdzi kā otra ēna. Pie �ā smaguma varēja pierast, kā kuprī�i pierod pie kupra, bet to nevarēja aizmirst. Berijas vārds atgādināja pagātni. Viņa gribēja izslēgt radio. Bet atskanēja vārdi: �Berijas noziedz'gā, antipartejiskā, pretvalstiskā darbība.� Tina piecēlās gultā sēdus. Krekls noslīga no pleciem, un nakts vēj� saldēja kaklu un krūtis, tomēr viņa neapsedzās, nepakustējās.

Paziņojums bija nolasīts, bet viņa vēl arvien sēdēja, it kā pēk�ņas spilgtas gaismas ap�ilbināta. Slēgta ma�īna. Pie tās � lielā lauvas galva uz platajiem pleciem .

�Tēti Tātad viņ� tevi ir nonāvējis 1 Mēs aiztriecām fa�istus un domājām, ka nav vairs mūsu zemē ne ienaidnieku, ne kauju ... Bet ienaidnieks bija piezadzies pie pa�as sirds .. .�

Viņa atcerējās tēva vārdus: �Lai cik viltīgi un bīstami būtu iek�ējie ienaidnieki, tie ir atsevi�ķi cilvēki. Un viņi tiks iznīcināti. Tas ir laika jautājums.� Tēvam bija taisnība visur un vienmēr. Laipnais un stingrais mīļo, asarojo�o acu skatiens. Drēgnais vakars. Sirmā matu �ķipsna blakus mātes ģīmetnei un vēl jauneklīgā balss: �Mēs no Karami�u cilts, kuri mīl līdz kapa malai...�

�Ja tu būtu pie manis, tu saprastu. Sieviete nevar dzīvot bez bērna. Mēs divatā būtu audzināju�i manu dēlu.� Viņa centās attaisnoties sava tēva piemiņas priek�ā, bet asaras aumaļām plūda pār seju. Viņa raudāja tonakt tā, kā nebija raudājusi tēva nāves dienā. Un asaras nebija bezcerīgas kā tajā gadā � tās sadrupināja bēdas, kas gadu gaitā bija pārakmeņoju�ās, tās aizskaloja visu, kas bija sakrājies, tās atviegloja sirdi. Tēva piemiņa nav vairs aptraipīta. Baismīgo apmelojumu vairs nav, tie ir nomazgāti, viņ� ir apraudāts un atriebts.

Uz rīta pusi Tina aizmiga, un sapnī viņai rādījās kāds sen aizmirsts notikums.

Bērnībā Tina kopā ar vecmāmuļu jāja kalnos pēc apiņiem. Apiņus sagāza zaļā kaudzē istabā, kur gulēja Tina. Bērni spēlēdamies iemeta apiņos draisku kucēnu. Pēk�ņi kucēns iekaucās, sāka griezties riņķī un pēc stundas nobeidzās. Visi nosprieda, ka kucēns ir sadauzīts. Nākamajā dienā kviekdams tāpat nobeidzās sivēns, kas rakņājās apiņos. Kaimiņi sacīja, ka ar apiņiem mājās ievests me�a gars, bet atnāca ārsts, ar dak�ām izārdīja kaudzi, un no turienes kā melna bulta iz�āvās �ūska. Ārsts nosita to. Tina raudāja, bet ārsts mierināja:

� Ko tad tu �odien raudi? Būtu raudājusi vakar, kad dzīvoji ar odzi vienā istabā. Bet tagad tev jāpriecājas! � Viņ� ar koku aizskāra bē gto odzi.

Apiņus iz�ķiroja un iznesa pagalmā, bet, iedama tiem garām. Tina vienmēr aiz riebuma pierauca kāju pirkstus.

Aizmirstā apiņu kaudze ar melno, paslēpu�os odzi �onakt viņu mocīja līdz pa�am rītam. Tina pamodās, kad saule jau bija augstu un visa istaba bija, gaismas pielieta, kaut kur pie auss dūca bite. Vēl pussnaudā Tina gultā izstiepās un nodomāja: �Tagad var atliekties pavisam taisni. Baismīgais ir garām. Odze iznīcināta. Odze apiņos.� Viņa atvēra acis. �Tētis attaisnots ... Pēc nāves, bet vismaz piemiņa, vismaz viņa piemiņa ir tīra.�

Smaga bite ar pūkainu, nokāru�os vēderiņu lidinājās ap rozi, kas bija ielikta glāzē uz naktsskapī�a. Roze bija balta kā sniegs, smaga; glāzes �ķautnēs laistījās varavīksne. Mantu istabā bija daudz, un tās visas, pat vienkār�ie krēsli un tuk�ās bor�oma pudeles, izcēlās ar savu samērīgumu. līniju skaidrību un saskaņu. �Cik skaistas lietas darina cilvēki! ... Ir, ir gan virs zemes �ī vienkār�ā, mīļā pasaule, kur atklāj pat visviltīgākos noziegumus, kur agri vai vēlu iznīcina visneģēlīgākos noziedzniekus, kur. par spīti visam ļaunajam un briesmīgajam, dara tā, lai labi un skaisti cilvēki dzīvotu labi un skaisti.�

Viņa ne vienreiz vien bija domājusi par iestā�anos partijā. �Bet ar ko es sāk�u stāstīt par sevi? Vai ar to, ka mans tēvs, labākais no labākajiem, ir nomocīts kā tautas ienaidnieks, ka es nesaprotu, kā tas varēja nesodīti notikt mūsu zemē? Es nevaru, iestājoties Ļeņina partijā, nesacīt to.�

Izgaisis bija pretrunīgums, kas tik ilgi kropļoja viņas dzīvi. Tina ļoti vēlējās izslieties visā augumā, ieelpot ar pilnu krūti, it kā līdz � m, sava slepenā sloga nomākta, viņa neko nebūtu darījusi ar pilnu sparu. Un asaras par tēvu vairs netraucēja �o vēlē�anos piepildīt.

Apgabala komitejas biroja sēdi Tina gaidīja tikpat mierīgi kā Bahirevs. Abi bija norunāju�i, ka viņ� atnāks pie Tinas tie�i no apgabala komitejas, un Tina gaidīja viņu vientulīgā, ēnainā krastmalas alejā. Bahirevs strauji nāca pa smil�aino celiņu. Savā jaunajā, gai�i pelēkajā uzvalkā viņ� tai atgādināja rātnu bērnu, kas uz svētkiem saposts, nomazgāts, sasukāts, un nu tas nepieradis staigā kluss, naivi priecīgs un neveikls, baidīdamies izjaukt svinīgumu.

� Nu, kā bija? � Tina jautāja.

� Viss ir labi.

� Paldies dievam! Piesēdi... Pastāsti!

Viņ� apsēdās tik rātns un paklausīgs, kāds mēdza būt tikai divatā ar Tinu.

� Mīlā ... ^

� Nu, stāsti ta�u!

� Ko tad lai tev stāstu? Cubasovs ir labs cilvēks ... Arī apgabala komitejas sekretārs rūpniecības jautājumos Griņins ir lielisks cilvēks ... Viņi bija pret...

� Pret ko?

� Pret apgabala komitejas lēmumu.

� Nekā nesaprotuI Mitja, kādu lēmumu tad apgabala komiteja pieņēma ?

� Izteica rājienu par to. ka neesmu attaisnojis uzticību.

� Kas tad tur labs?

� Lēmumu tik un tā atcels. Bet tu mani gaidi ... mīli mani!

� Ak tu mans neprātīgais! Un pretsvari?

� Mēs ta�u atradām atrisinājumu. Dokumenti jau kop� trim dienām Maskavā. Ministrs apsolījās steidzami izskatīt. Rit vai parīt dos atsauksmi.

� Un tu esi pārliecināts, ka atsauksme būs tāda, kā vajag?

� Kā tad citādi? Pretsvari ta�u lido! Bet mēs no�ķaidi o-jām cēloņus, atradām atrisinājumu, pārbaudīsim metāla nogurumu uz vibrācijas ma�mas. Mūsu konstrukcija ir dro�a un vienkār�a ... Viss būs labi.

Tina pieskārās ar pirkstiem pie viņa skropstām.

� Optimisms tādā daudzumā kā mums abiem ir kaitīgs. Tūdaļ pat �iki izstāsti, ko runāja apgabala komitejas birojā.

� Sacīja, ka es esot pratis dezorganizēt ra�o�anu, bet nespējot atkal nodibināt kārtību. Sacīja, ka es esot vislaimīgākais cilvēks pasaulē ...

� Mitja, es runāju nopietni.

� Es arī. Sacīja, ka lidojo�ie pretsvari apliecinot manu tehnisko nevarību... Ka Valgana prombūtnes laikā produkcija samazinājusies par vienu tre�daļu, bet kop� viņa atbrauk�anas plānu pārsniedzot tā kā vēl nekad ... Ka tu, Tina, esot vislabākā sieviete visā pasaulē ...

� Vai patie�ām neviens neteica, ka �ī plāna pārsnieg�ana ir tā darba rezultāts, ko esi veicis tu?

� To sacīja Cubasovs un Griņins. Vislieliskākie cilvēki. Protokolā ierakstīja viņu at�ķirīgās domas ... Vai tu zini, ka pabeigts mūsu pirmais smil�pūtējs un rīt to sāksim �ugunlie-tuvē izmēģināt? Paraug, kāda vabole atlaidusies!

� Tā nav vabole, muļķa bērns! Tā ir dievgosniņa. Neaiztiec! Tā ir derīga ...

� Kā tu mani vienmēr saproti! Tina, kāpēc tu visu saproti? � Viņ� apskāva to, piekļāva sev klāt. � Tina, Tina, mums ta�u abiem pieder vesela pasaule! Gan pretsvari, gan smil�pūtēji, gan mākoņi debesīs, gan da�ādas vaboles. Viss mūs interesē, ked mēs esam kopā, un par visu mēs sprie�am kā divi muļķī�i. Bet tu saki � slikti. Kamēr tu mani mīli, viss ir labi! Kāpēc tev asaras acīs?

� Tas no laimes... un no bailēm, � viņa iesmējās. � Baidos, ka esmu tevi pavisam pazudinājusi. Drūmo, skeptisko �cekulaino begemotu� padarījusi par dievgosniņu.

Viņi nerunāja ne par pretsvariem, ne par Berijas lietu, kas bija satraukusi visu valsti. Abiem gribējās miera un laimes. Bahirevs sargāja no uztraukumiem gan sevi, gan Tinu. Viņ� zināja, ka ar Tinas vīra un Katjas atbrauk�anu viss sare�ģīsies. Viņ� ba�ījās ari par bērna nākotni, bērna, par kuru Tina runāja ar dīvainu, nepamatotu pārliecību. �Viņa gaida un tāpēc ir la'm'ga. Tāda māte ir desmit ģimeņu vērta! Un es mīlē�u, darī�u visu, ko spē�u. Un tomēr ... un tomēr ... Cik tas viss grūti!�

Bahirevs centās, lai katra Tinas diena būtu svētki, un pats brīnījās, ka pirmo reizi mū�ā pasūta veikalos puķes, pērk smar�as, sievie�u veļu. Agrāk viņ� nepazina dāvinā�anas prieku: atdeva sievai tikai savu algu un neinteresējās, kā viņa to tērē. Tagad Bahirevs vienmēr vēlējās visas skaistās mantas, ko redzēja skatlogos, stiept Tinai. Viņa vienādi priecājās par pīpeņu pu�ķīti, kas maksāja desmit kapeikas, un par dārgām kurpēm. Kad Tina pārmeta iz�ķērdību, viņ� atbildēja:

� Lai mums būtu viens svētku mēnesis.

Pēc desmit dienām no Maskavas saņēma atsauksmi. Bahirevs par to uzzināja cehā un a�i devās uz savu kabinetu. �Telefonogramma. Tas ir labi.. . Tātad piekrīt, ka konstrukcija ste dzami jāmaina. Ja neredzētu, cik tas steidzīgi, vai tad sūtītu tclefonogrammu?�

Viņ� nepacietīgi paķēra lapu. �Rūpnīcās pieņemtā konstrukcija pēc nomināla ir darba spējīga, ko pierāda tas, ka otra tāda pati rūpnīca reklamācijas nesaņem. Tehniskās vadības un pirmām kārtām galvenā in�eniera uzdevums ir nepieļaut novirzī�anos.�

Bahirevam, Roslavļevam un tehniskās kontroles nodaļas priek�niekam Demjanovam ministrija par pretsvaru avārijām izteica rājienu.

Bet Bahirevs pat lāgā neievēroja, ka viņam izteikts rājiens. �ausmīgi bija tas, ka par jauno konstrukciju nebija ne vārda, it kā tās nemaz nebūtu.

� Jūlija vakaru svinīgums divatā ar Tinu, dievgosniņas rāmums � tas viss pēk�ņi nokrak�ķēja zem plānās papīra lapas smaguma. Bahirevs tūdaļ devās pie Valgana: rūpnīcas direktoram ar ministriju bija tie�ais vads.

� Es gribu runāt ar Bo�karevu.

Jaunais, savaldīgais Valgans ar korektu �estu norādīja uz telefonu. Labā roka ierasti braucīja un glaudīja spēcīgo zodu. Bahirevs agrāk ne iedomāties nevarēja, ka �ests vien var radīt tādu pretīgumu, ka kļūst nelabi.

Ministra vietnieka sekretāre atbildēja, ka Bo�karevs izsaukts uz Ministru Padomi un ar lidojo�ajiem pretsvariem nodarbojas nevis viņ�, bet galvenā pārvalde. Pēc ilgām pūlēm Bahirevam izdevās sazvanīt cilvēku, kam bija uzdots tikt skaidrībā ar viņa iesniegumu.

Steidzīgs bass klausulē vārdu pa vārdam atkārtoja atsauksmē ierakstīto teikumu:

� Konstrukcija pēc nomināla ir darba spējīga, bet jutīga pret novirzēm. Nepieļaujiet novirzes 1

� Ikviena konstrukcija nomināli ir darba spējīga! � ar apslāpētu, bet ārkārtīgu niknumu atbildēja Bahirevs. � Labas konstrukcijas at�ķiras no sliktām vispirms ar to, ka labās nav sevi�ķi jutīgas pret novirzēm ...

� Biedri Bahirev! � zemā balss skanēja telefonā sa�utuma pilna. � Vai tad jūs pirmo dienu rūpnīcā? Kur� tad ievie� masu produkcijā nepārbaudītu konstrukciju? Tā ta�u nav nopietna runā�ana. Jāizdara ilgsto�i masveida izmēģinājumi. Tas ir vispārējs likums!

� Saprotiet, mums nav vispārējs, bet īpa�s stāvoklis! Mēs katru dienu dodam nederīgus traktorus.

Bet vada viņā galā to nesaprata:

� Pārtrauciet nebū�anas rūpnīcā! Jūs esat novedis tehnoloģisko procesu līdz pilnīgai nejēdzībai, bet negribat atbildēt par to un slēpjaties aiz jaunām konstrukcijām, kas no zila gaisa grābtas. Tas ta�u nav nopietni, nav nopietni! � Balsī ieskanējās tāds pats pretīgums, kāds kūsāja arī Ba-hirevā. � Tas ta�u baltiem diegiem �ūts! Patiesi, par ko jūs mūs turat? Mēs ta�u �eit esam veci buki! Saprotam, kad cilvēki tiek galā ar darbu un kad netiek. To aiz konstrukcijas noslēpt nevar.

Bahirevs tikai tagad aptvēra, ka ministrijā raugās uz viņu kā uz cilvēku, kas dezorganizējis ra�o�anu un cen�as aiz projektiem un papīriem paslēpties no neizbēgamās atbildības. Bet _ч tādu in�enieri vajag atlaist no darba. Ko nozīmē �ī saruna? Izdzī�anas prelūdija? Viņ� gribēja sacīt: �Neuzdro�inieties runāt ar mani kā ar krāpnieku!� Vārdi iestrēdza kaklā. Viņ� pakāra klausuli un gāja uz durvīm, acis nolaidis, cenzdamies neredzēt Valganu. Tomēr Valgana smailais zods un steidzīgi glāsto�a roka nedeva miera, līda acīs.

Atgriezies savā kabinetā, Bahirevs vienā paņēmienā izdzēra glāzi ūdens. �Tātad viss cauri? Tātad ari Maskavā domā tāpat kā apgabala komitejā? Ko tagad darīt? Kamēr vēl esmu galvenais in�enieris, jāpārbauda jaunā konstrukcija, jāsagatavo tās dokumentācija.�

Viņ� izsauca Roslavļevu un Zjabļikovu un tūlīt pazvanīja Tinai: gribējās dzirdēt tās balsi.

� Nu? � Cik daudz �ajā īsajā vārdā bija maiguma, mo�uma. ba�u un izpratnes!

� Nekas. � Baidīdamies, ka citi viņus var noklausīties, abi runāja piesardzīgi. � Nekas. Es tikai gribēju dzirdēt jūs ... un pateikt, ka dievgosniņa ir nomirusi. Viņām, dievgosniņām, ir īss mū�s.

Tina mazliet vilcinājās.

� Es gribētu, lai būtu palicis kaut spārniņ�. Man. Es tā viņu mīlēju . . .

� Atstā�u visu, ko jūs mīlējāt.

� Vispār ... �ī pasaule nav radīta dievgosniņām. Un es par viņu uztraucos.

� Par begemotu jūs esat mierīgāka?

Balsi skanēja smaids:

� Es redzu lauvu.

� Locītavas mazliet par stīvām, lai būtu lauva. � Viņ� nopūtās. � Nav tie tempi . ..

� Nekā tamlīdzīga! Lauvas iet lēni. Ātri lec blusas. Tās spiestas lēkāt visu laiku, tāpēc ka ne reizi nespēj uzlēkt, kā pienākas. Lauvas staigā lēni, tāpēc ka zina, � ja tiem iegri-bēsies lēkt, tad tas būs tāds lēciens, kādu neiespēs ne tūksto� blusas kopā.

Tina, kā vienmēr, centās jokot, ta�u joks iznāca neveikls, un jau no tā vien Bahirevs saprata, cik Tina ir uztraukta, un jautāja:

� Vai jūs zināt par telefonogrammu no Maskavas?

� Jā. Man pateica Demjanovs, vispārīgos vilcienos.

� Kā rīkoties?

� Jāgatavojas lēcienam. Bet ko jūs domājat darīt?

� Nopamatot un izmēģināt pa�iem savu konstrukciju.

� Jā. Un atkal rakstīt uz visām pusēm.

� Vai jūs zināt tādu paradumu kā zoda g�audī�ana?

Tina tūdaļ saprata, par ko viņ� runā un ko grib pateikt.

� Man tas vienmēr ir licies pretīgs.

Roslavļevs jau ienāca istabā.

� Visu labul Vakarā, kā parasts, gaidī�u. � Bahirevs pakāra klausuli.

� Ko tu tā skaties? � Roslav]evs vaicāja. � Vai esmu nosmērējies, vai?

� Zods! � iesmējās Bahirevs. � Saka, ka pats galvenais sejā esot acis. Blēņas! Būtība izpau�as zodā. Var neieredzēt tie�i kāda cilvēka zodu.

Roslavļevs saskaitās:

� Vai tu mani, sasodītais, tāpēc izsauci no ceha, lai parunātu par zodu?

Bahirevs pasniedza viņam telefonogrammu . ..

Bahirevs zināja, ka �tos� atvedīs, un vēl neredzēdams jau sajuta �to� klātbūtni. Uz stūra, kur sākās rūpnīcas laukums, pulcējās strādnieki. Viņi skatījās uz transporta rezerves vārtiem, un pat no mugurpuses varēja manīt, ka visi ir satraukti.

��Tie�, un dro�i vien to ir daudz,� saprata Bahirevs. Rūpnīcā neteica: �Traktori ar notrūku�o pretsvaru izrautajiem robiem,� � bet sacīja �tie�. Tāpat kā da�reiz saka par smagu slimību � �tā�. Naktī salijusi zeme bija traktoru kāpurķē�u izvagota.

�eit, netālu no transporta vārtiem, rūpnīcas dārznieki bija izveidoju�i aleju, ko dēvēja par karsto cehu. Dālijas, oran�as kā uguns un bālgani sārtas kā ar pļāvu pārklāts dziesto�s lējums, .gladiolas, violetas kā liesmu mēles virs veidkastēm, un lauvmutītes, kas kvēloja kā ogles, klāja zemi ar ziedu segu ... Puķes bija nolieku�ās pār zilganajām peļķēm, ko atstājis nakts lietus; tanīs peldēja pa retai nobiru�ai lapai. Visu apņēma rīta saule un nakts valgme, un viss līgojās upes vējā. Smalki tīmekļi kā gaisā izmesti tīkli tvēra aizejo�ās vasaras dāsnās saules starus.

Beidzot Bahirevs nonāca līdz stūrim un pārsteigumā neviļus apstājās: �Traktoru kaujas lauks!� Laukumiņ� pie transporta vārtiem un alejas sākums bija sakropļotu traktoru pilni. Netīri, ar izrautiem robiem sānos, ar bezspēcīgi zemē guļo�ām trosēm � tie bija atstāti zem skaidrajām debesīm ziedo�o dāliju un gladiolu plūdos.

Sīs līksmes un spo�uma vidū tikai traktori bija melni, nedzīvi. sarauku�ies, tie vieni pa�i stāvēja kā neredzamu kauju upuri un liecinieki. Traktoru metāla brū�u malas bija izļodzītas un saplosītas, un eļļa no sa�autajiem karteriem sūcās kā asinis no pārrautiem asinsvadiem.

Bahirevs stāvēja un klusēja. Kara gados viņ� bija re zejis ienaidnieka sakropļotu tanku jūkli. Vilcēji ievainotus tos piekabē atvilka no kaujas lauka, un tie tāpat desmitiem drūzmējas remontbāzēs. Bija smagi, bet bija arī skaidrs, kas tiem cirtis brūces, kad un kāpēc. _ _

Pa�laik kara nav. Kas tas ir par spēku, kas tās par niknām kaujām, ja mierīgās druvās tiek saplosīts mierīgo traktoru �uguns un tērauds?

Bahirevs apsēdās uz tuvākā sola. Lai tas prasītu ko prasīdams, jāatrod atbilde uz �o jautājumu, ko uzdevis sakropļotais metālsl Jāsaprot notieko�ā būtībai

Tehniskais cēlonis viņam bija skaidrs: metālu pārrauj inerces spēki, ko nav ņēmu�i vērā konstruktori.

Bet tā bija tikai �auri tehniska atbilde. Tas, kas pavērās skatienam, aizveda domas pāri tehnikas robe�ām. Varbūt tik graujo�i darbojas cilvēku inerces spēki, kas ari nav ņemti vērā? Bahirevs atcerējās neseno sarunu ar Roslavļevu. Jā, bija laiks, kad mēs visi priecājāmies un lepojāmies ar mūsu ma�īnbūves pirmdzimtajiem. Bet tagad ra�otspēja atrodas uz jaunas aug�upejas sliek�ņa, tā prasa jaunas organizācijas formas, vecajās tai trūkst elpas. Mēs to neredzam, mēs tikai priecājamies un lielāmies. Bet kas tie �mēs� tādi esam? Visi? Nē! Vai tādi kā Valgans, Bļikins un viņiem līdzīgie^ Jā, tiem, kas pa�i grib spīdēt, vajadzīga slavinā�anas atmosfēra. Alkas pēc personiskiem panākumiem, personiskas labklājības, personiska spo�uma, lai tas maksātu ko maksādams, � vai tad tās neiegūst graujo�u spēku, ja tās iepriek� neparedz un nedara tām galu? Cilvēki, kam nerūp tautas dzīve, katrā vēstures pagriezienā personisko intere�u labā dziedās slavas dziesmas itin visam, pakalpīgi aizsteigsies par tālu un novedis līdz galējībai, līdz pilnīgam pretstatam katru labu pasākumu. Tādi jau arī pārvēr� labumu par ļaunumu, priek�rocības par trūkumiem, dabisko prieku par aplamu pa�apmierinātību un likumīgu lepnumu par noziedzīgu iedomību. Viņ� atkārtoja pierasto un precīzo formulējumu: �Pretruna starp mūsu sociālistisko esamību un to, ko mēs saucam par kapitālisma paliekām apziņā.�

Ma-ksisli aiz atsevi�ķiem faktiem prot saskatīt sabiedriskās attīstības iek�ējos, dziļākos procesus un nosacit komunistu dai-bības līniju. Vai tad, ļeņiniski analizējot dzivi, mūsu pienākums nav ieskatīties �o traktoru brū�u dziļumos un tiklab atrast dziļākos cēloņus, kā arī noteikt partijas darbības līniju? Vai mēs, risinot konkrētos tautas saimniecības uzdevumus, pietiekami ievērojam vecā inertos spēkus un rēķināmies ar tiem? Bet kā ņemt vērā un padarīt nekaitīgus cilvēku inerces spēkus? Panākt, lai Valganus un Bļikinus kolektīvs ik dienas kontrolētu? Manevrēt ar rubli tā, lai viņu personiskais labums kļūtu tie�i atkarīgs no tā, kas tautai ir pats svarīgākais, � no darba ra�īguma pieauguma? Varbūt tādējādi vecā inertie spēki cilvēku apziņā būs padarīti nekaitīgi?

Cubasova ma�īna apstājās pie alejas. Viņ� gāja pa pirmajām kritu�ajām lapām, vēl spilgtām un spārnotām, klusēdams pamāja ar galvu un nostājās līdzās Bahirevam.

Simtiem strādnieku gāja garām �ai dzīvajai traktoru kapsētai un atskatījās uz tiem diviem, kas tehniski un politiski atbildēja par rūpnīcai uzbruku�ajām avārijām. Nokrita viegla, saulaini zeltaina kļavas lapa un saudzīgi kā plāksteris pielipa pie izrauta roba malas. �Ar plāksteri te nelīdzēs,� nodomāja Bahirevs, skatīdamies uz �o lapu. Viņ� piecēlās no sola un klusu teica Cubasovam:

� Jāaptur ra�o�ana.

Galvenais in�enieris to atkārtoja jau otro mēnesi, un katru reizi viņam pa�am bija grūti izrunāt �os vārdus. Jāaptur straujā, pulsējo�ā rūpnīcas dzīve, jāapstādina spēcīgā konveijeru kustība, jāapstādina �īs cilvēku straumes.

� Pat kar� nespēja pārtraukt ra�o�anu,'� Cubasovs atbildēja.

� Jāaptur produkcijas izlaide, � precizēja Bahirevs.

� Visu var turpināt. Arī uz konveijera samontēt kopā, tikai nepierīkot kloķvārpstām pretsvarus.

Viņi atsēdās uz soliņa, it kā �o sakropļoto, apsūdzo�o traktoru priek�ā jautājums kļūtu gan skaidrāks, gan asāks.

� Bet visas avārijas notiek ar pavasarī ra�otajiem traktoriem, � Cubasovs teica, � pirms vēl nebija pretnoguruma vītņu. Pēdējo sēriju traktoriem pretsvari vairs nenotrūkst.

� Vienreiz notrūka. Un notrūks vēl.

� Bet kāpēc tas nenotiek otrā rūpnīcā?

� Gan notiks. Viņiem labāka tehnoloģija, tāpēc konstrukcijas defekti atklāsies vēlāk. Bet, agri vai vēlu, tomēr parādīsies .. .

Cubasovs raudzījās uz vieglo kļavas lapu, kas, smalku dzīsliņu caurausta, zaigoja gan zaļgani zeltaina, gan zeltaini sārta, un neatlaidīgi domāja. Bahirevs cīnās pret faktiem. Pret dzīves izdarīto masveida eksperimentu. Kas viņam liek tā darīt? Akla maniaka neatlaidība? Bet ja nu tā ir nojauta, kas raksturīga talantam? Sīs divas galējības ārēji ir līdzīgas. Kā tikt pie skaidrības? - Skaidrība nepiecie�ama. Maniaka neatlaidība � tā ir spilgtākā truluma izpausme, kam vieta nevis rūpnīcā, bet psihiatriskajā slimnīcā. 1 alants, tas ir dārgs dzinējspēks, ko vada partija. Par maniaka neatlaidību liecina trula, faktiem neapstiprināta pārliecība. Par talantu � gan pārmērīga akurātība, gan domas pla�ums, gan darba mīlestība, kāda neparasta pat mūsu rūpnīcā, kur darbu tik ļoti mīl.

Vai tad mūsu rūpniecībā nav izcilu talantu? Varbūt tu sēdi ar tādu talantu uz viena sola un prāto, vai neievietot viņu psihiatriskajā slimnīcā? Ko darīt? Nogaidīt? Bet gaidīt nedrīkst. Pretsvari lido. Rīkoties? Bet kā rīkoties, ja vēl nav skaidrības par galvenajiem cēloņiem un iespējamām sekām?

Cubasovs sāka domāt, cik sare�ģīta māksla jāapgūst partijai, lai vadītu. Kādas pretrunīgas īpa�ības �ī māksla prasa no cilvēka! Dro�sirdībai un piesardzībai, labsirdībai un nesaudzī-bai, pa�a nesatricināmai pārliecībai un spējām uztvert tūksto�iem citu cilvēku domas, spējām vērīgi saredzēt visu, kas apkārt, un ne mirkli neizlaist no redzes loka galveno mērķi � visām �īm īpa�ībām jābūt saliedētām vienā cietā kausējumā, kas spēj pārvarēt visu. Bet kā pārvarēt katastrofu ar pretsvariem? Apstādinot* ra�o�anu? Murgi. Bet ja nu pēk�ņi �im maniakam ir taisnība? Ja nu visa rūpnīca nepareizas pretsvaru konstrukcijas dēļ ra�o traktorus, ko atsūtīs atpaka] ar �iem te izrautajiem robiem?

� Paklausies! � viņ� piesardzīgi teica. � Pieņemsim pat, ka jums ar Roslavļevu taisnība. Pieņemsim, ka jāmaina konstrukcija. Nu, bet ko darīt ar tiem tūksto�iem traktoru, kas jau izgāju�i uz lauka un kam, pēc tavām domām, nupat, nupat notrūks pretsvari?

� No tiem pretsvari jānoņem. Lai strādā bez pretsvariem.

� Bez tiem ātrāk nolietojas.

� Lai nolietojas, tomēr nebūs nelabojamu avāriju. No diviem ļaunumiem mazākais .. .

� Lai noņemtu pretsvarus no tūksto�iem traktoru, kas izkaisīti pa visu zemi, darbā jāpiedalās vairākām ministrijām � mūsu ministrijai, Lauksaimniecības ministrijai, Padomju saimniecību ministrijai. Vajadzīga Ministru Padomes iejauk�anās.

� Vajadzīga, � Bahirevs piekrita. � Nepiecie�ams panākt, lai pretsvarus noņem. Citādi tie lidos tik un tā. Esmu par to pārliecināts.

Bahirevs pirmo reizi redzēja, ka Cubasova vienmēr mierīgā seja tum�i piesarkst.

� Ja esi par to pārliecināts, tad kāda velna pēc tu te sēdi! � Cubasovs iesaucās, un Bahirevs pirmo reizi dzirdēja, ka viņ� lamājas. � Vai tu domā, ka Ministru Padome un trīs ministrijas tā tūlīt sāks dancot pēc tavas stabules? Patie�ām maniaks!

� Pagaid, pagaidi Ko tu gribi? Kas man, pēc tavām domām, jādara?

� Eksperimentē, pārbaudi, pārliecini, pierādi visiem līdzekļiem! Vai tu esi aizsūtījis izmēģināt kaut vienu traktoru bez pretsvariem? Nē! Bet gribi ieteikt, lai no tūksto�iem traktoru tos noņem!

Nekad partorgs vēl nebija skatījies uz Bahirevu tik nikni, un nekad vēl Bahirevs nebija sajutis viņā tik dedzīgu domu biedru.

� Izmēģināt, .pārliecināt � tas ta�u prasa mēne�us!

� Kā tad tu domāji? Ja tu būtu cilvēks, jau sen būtu izmēģinājis un pierādījis! Te nu ir tie mēne�i � nobiru�i, un to vairs nav! � viņ� norādīja uz nokritu�ajām lapām.

� Kā tad es viens to varēju? Ta�u pat tu ...

� Ko tad es? Speciālisti turas pie pilnīgi pretējiem viedokļiem. Es gribu zināt patieso stāvokli. Un prasu: pierādi, pārliecini! Bet ko tu iesniedz, atskaitot nesaprotamus kleķe-rējumus? Turklāt vēl iesaki, lai uz �o kleķerējumu pamata aptur masveida ra�o�anu un noņem pretsvarus no tūksto�iem izgatavotu ma�īnu. Bet taviem papīreļiem stāv pretim pati dzīve! Vesela rūpnīca, kas izmanto to pa�u konstrukciju un nepazīst lidojo�us pretsvarus, � vai tas nav pārliecino�i? Tad dod tu tādus pierādījumus, kas ir vēl pārliecino�āki! Pārliecini, ja pats esi pārliecināts!

Viņi strīdējās, bet rudens lapas, viegli un lēni lidodamas, tikko jūtami pieskārās viņu pleciem un ceļiem.

� Steidzīgi un pla�i apspriedīsim partijas komitejā. Palīdzēsim tev ātrāk veikt izmēģinājumus. Savu viedokli aizstāvi kā speciālists, neapstrīdami un neapgā�ami ... Lai nebūtu tikai nesaprotams kleķerējums. Lai tev būtu ko ņemt līdzi uz Maskavu, uz ministriju, uz CK.

�ai dienā Bahirevs izdeva pavēli: desmit izmēģinājumu stacijas traktoriem noņemt pretsvarus un paralēli ar kontroles traktoriem regulāri un rūpīgi pārbaudīt to nodilumu. Tajā pa�ā dienā viņ� deva arī rīkojumu izgatavot vēl desmit izmēģinājuma motorus ar jaunās konstrukcijas pretsvariem un steidzīgi tos pārbaudīt laboratorijā un izmēģinājumu stacijā. Pēc tam viņ� uzrakstīja arī ziņojumu direktoram un ministrijai, prasīdams, lai nekavējoties pārtrauc ra�ot traktorus ar agrākās konstrukcijas pretsvariem.

Valgans atcēla viņa rīkojumus.

Cubasovs aizgāja pie Valgana. Mū�dien neuzstājīgais un piesardzīgais partorgs �oreiz tik tikko apsveicinājās un tūdaļ, atklāti noprasīja:

� Uz kāda pamata tu atcēli rīkojumu par jaunās konstrukcijas pretsvaru steidzīgu masveida pārbaudi?

Viņa asais tonis bija tik neparasts, ka Valgans uztraucās: �Kas viņam noticis? Vai zvanīts no CK? Dota �komanda�?� Valgans maigi pasmaidīja, piebīdīja viņam tuvāk atvērtu etviju.

� Uzsmēķē! Tu prasīji padomu CK?

� CK atrodas no mums tūksto�iem kilometru tālu. No turienes neredz visu to, ko redzam mēs. Ja es piezvanī�u, viņi pajautās padomu tiem, kas redz.

�Veltīgs uztraukums,� Valgans nomierinājās. Viņ� draudzīgi pasmaidīja.

� Ja mums prasīs, teiksim tā, kā tas ir. Visa �ī jezga ar konstrukciju nav nekas vairāk kā manevrs, ar kuru Bahirevs grib izvairīties no atbildības.

Cubasovs neparasti ietiepīgi palika pie sava. Valgans paņēma etviju un aizcirta to tik enerģiski, ka visā istabā varēja dzirdēt, kā noskrap�ķ tās vāciņ�. Un tūdaļ trāpīgs sitiens ķēra partorgu visvārīgākajā punktā:

� CK partorgam nav tiesību aizstāt direktoru tehniskās vadības jautājumos. Nevienam partorgam nav tādu tiesību, vēl jo vairāk tev. Tu neesi in�enieris. � Vārdi noskanēja tikpat sausi un spalgi kā etvijas vāciņ�.

Aizvainotais Cubasovs izslēja galvu.

� Ko tu ar to gribi sacīt?

� Ra�o�anas sabrukums, kura dēļ mums radu�ās �īs avārijas, notika manas prombūtnes laikā. Tu biji �eit. Tevi attaisno tikai tas, ka tev trūkst pietiekamas tehniskās izglītības.

Cubasovs piecēlās.

� Es tev izteicu vairāku in�enieru viedokli. Apspriedīsim jautājumu partijas komitejā.

Partijas komiteja Bahirevu atbalstīja visos jautājumos, atskaitot priek�likumu pārtraukt traktoru izlaidi, un uzlika Valganam par pienākumu radīt apstākļus, lai varētu izmēģināt un pārbaudīt jaunos pretsvarus. Nesaskaņas rūpnīcas �trīsstūrī� kļuva vēl jūtamākas. Visa rūpnīcas dzīve sa�ķēlās un sāka koncentrēties ap diviem pretējiem poliem. Nekad vēl ra�o�ana nebija attīstījusies tik pretrunīgi. No vienas puses, pār-organizētā �ugunlietuvē un motoru cehs pārstāja būt rūpnīcas vājā vieta, plāni tika pārsniegti, iek�ējais brāķis samazinājās, ra�o�anā bija jūtama krasa aug�upeja, par ko Valgans saņēma uzslavas un prēmijas. No otras puses, �ausmīgs, neredzēts brāķis, ko dēvēja par lidojo�iem pretsvariem, pieauga ar drausmīgu ātrumu � reklamāciju skaits tuvojās jau piektajam simtam. �ķita, ka divi naidīgi spēki �eit rūpnīcā izcīna neredzamu, bet iz�ķiro�u cīņu.

Va'gans izturējās tā, it kā Bahireva rūpnīcā vairs nebūtu. Galvenā pārvalde un apgabala komiteja arī nelikās manām galveno in�enieri.

Bahirevs nejau�i no kāda dabūja zināt, ka direktora kabinetā notiek apspriedes ar apgabala komitejas un ministrijas pārstāvjiem. Kad viņ� prasīja paskaidrojumus, Valgans izvairīgi atbildēja:

� Tas jau tikai tā . . . neoficiāli.

Bahirevs juta, ka rūpnīcā viņu pastāvīgi nobīda pie mala% Tas viņā viesa nemieru. Traktori ar izrautajiem robiem pienāca citu dienu vairāk, citu � mazāk, un katru rītu Bahirevs pamodās ar vienu domu: �Cik būs �odien?�

Arī mājās Bahirevs neatrada mierinājuma.

Izmantodams da�ādus ieganstus, viņ� bija noturējis Katju ar bērniem dienvidos līdz pa�am rudenim. Sieva atgriezās ziedo�a un bezgalīgi sve�a visam tam, kas bija tuvs viņam. Pa vasaru piemirsusi rūpnīcas nemieru un tenkas, viņa domāja, ka Bahireva ķildas ar la ku ir apklusu�as, un baudīja savas ierastās, labiekārtotās mājas mieru. Katjai bija viss: labi, veselīgi bērni, virs, kluss un dro�s kā pati zeme, nokārtots, stabils dzīves veids, cieņa, ko parādīja tāpēc, ka viņas virs bija galvenais in�enieris vienā no lielākajām rūpnīcām. Viņas mājstrādniece bija ļoti centīga. Krustmāte Ņura darbīga un prasmīga palīdze. Katja varēja arī mājā vadīt savas dienas tikpat mierīgi kā kūrvietas pludmalē. Viņa varēja gan vēlu, celties, gan stundām zvilnēt uz balkona ar grāmatu rokā. Bahirevam, kam cīņas pilnajā dzīvē �ķita dārga katra sekunde, bija sve�i sievas jaunie ieradumi.

Aņa un Sarķītis bija paaugu�ies, kļuvu�i vēl kareivīgāki un pret māti abi izturējās ar agrāk nemanītu augstprātīgu laipnību. Aņas un Sārķī�a kauju troksnim tagad vēl pievienojās nekārtības, ko radīja Resnītis. Viņ� dīca tikpat bie�i kā senāk, bet balss bija kļuvusi spalgāka, un agrākā dīk�ana, salīdzinot ar tagadējo, likās kā lēnīga peles pīkstē�ana. Turklāt Resnītis sāka klusi, bet nemitīgi darīt nerātnības. Viņu audzināja kopīgiem spēkiem Aņa un Sarķītis, tikai da�reiz izskata pēc saukdami palīgā māti.

� Māmiņ, māmiņ! Paskaties, ko viņ� pastrādājis vannas istabā! � kliedza Aņa.

Bahirevs ar sievu abi ielūkojās vannas istabā. Izlietne, grīda, sienas bija ne�ķiestas ar sarkanu un violetu tinti, nolējies bija arī pats Resnītis.

� Ko tu te darīji?

� A-ā-ā! Es gribēju skaistus ziepju burbulī�us! ... U-ū-ū! Sarkaniņus un ziliņus! A-ā-ā!

� Es tev parādī�u burbulī�us! � Aņa pliķēja viņu. � Se tev sarkaniņie! Se tev ziliņie!

Sarķītis rīkojās mierīgāk. Kādu dienu, kad Resnītis sāka atkal skaļi dīkt, Sarķītis parādījās uz terases sliek�ņa un lūsto�ā basā augstprātīgi laipni, kā to bija iemācījies pa vasaru, pateica mātei, kas atpūtās guļamkrēslā:

� Mamm, ieņem vertikālu stāvokli! Ej un apzied viņu ar jodu!

� Ko viņ� atkal kliedz? Ko tu viņam izdarīji?

� Sadevu ar siksnu, un sprādze viņu saskrāpēja.

� Tā var sakropļot bērnu!

� Bet tu ej un palūkojies, ko �is bērns dara. Sē� un cērp tavu sudrablapsu.

Katja ieskrēja ēdamistabā. Resnītis sēdēja uz grīdas un dīca tikpat centīgi kā parasti. Blakus viņam atradās �ķēres, mētājās vilnas ku�ķi un uz rociņas karājās sudrablapsa ar izcirptiem plankumiem. Katja saķēra galvu.

� Ko tu esi izdarījis! Ko tu esi izdarījis!

� Es gribēju, lai izaug biezāka!... A-ā-ā! Tu jau man visu vasaru griezi matus, lai izaugtu biezāki!... O-ū-ū! Gribēju, lai būtu labāk! Bet viņ� man ar sprādzi. A-ā-ā! O-ū-ū!

Jo mazāk bērnus ietekmēja māte, jo vairāk tie tiecās pēc tēva. Ja viņ�, garām ejot, pieskārās ar roku vienai galvai, divas citas sastinga tādu pa�u glāstu gaidās. Ja viņ� atļāva vienam ienākt savā kabinetā, tūdaļ kā no zemes izauga abi pārējie. Ja viņ� varēja bērniem atlicināt kādu pusstundu laika, tad gan mazais Resnītis, gan jau palielā Aņa un Sarķītis strīdējās, kur� sēdīsies tēvam tuvāk, un visiem spēkiem spiedās tam klāt ar saviem mazajiem, siltajiem augumiņiem.

Sarķītis bija pasācis sarunas laikā pārtraukt pats sevi ar jautājumu �vai ne?�, it kā viņ� reizē runātu, pārbaudītu savus vārdus un kaut ko vēl pārdomātu.

� Tēt! Ķīnā ir komunisti, vai ne? Un tai pa�ā laikā tur pacie� kapitālistus, vai ne? Kā tad tā var?

� Tēt, Cehoslovakija un Polija ir līdzīgas pēc lieluma, pēc klimata, abas ir demokrātiskās un tā tālāk, � teica Aņa. � Bet Vitjas krusttēvs ir bijis ārzemēs un saka, ka Polijā ir daudz grūtāk nekā Cehoslovakijā. Kāpēc tas tā, tēt?

Viņ� nebija paguvis atbildēt meitenei, kad dēls jau vaicāja savu:

� Tēt, mēs gribējām dibināt izgudrotāju savienību, vai ne? Bet Anna Vasiļjevna saka: �Dibiniet pie pionieru un komjaunatnes organizācijām!� Bet mums pionieros ir garlaicīgi... Kas tur par interesi, vai ne? Visus pieņem. Kā labos, tā sliktos. Vajag pieņemt tos, kas var izgudrot ko interesantu, vai ne? Tas tik būtu pamatīgi!

� Tēt, � Aņa pārtrauca, � saki, lūdzu, � kāpēc jākaunas par to, ja zēns un meitene sarakstās?

� Vai tu runā par Vitju? Kāpēc jums jāsarakstās? Viņ� dzīvo vienu māju tālāk. Lai nāk pie tevis, runājiet, cik patīk!

� Viņ� bija atnācis, bet krustmāte Ņura saka: �Tev vēl par agru brūtgānus pievilināt.� Pagāju�ajā nedēļā viņ� atnāk, bet Resnītis bļauj: �Brūtgāns atnācis!� Man kļuva tik neērti.

� Kāpēc tu tik muļķīgi bļausties? � Bahirevs pārmeta Resnītim.

� Es biju ļoti priecīgs.

__ Par ko tad tu priecājies?

__ Pie mums brūtgāni vēl nekad nebija nāku�i.

Ja tēvs pusstundu pasēdēja kopā ar bērniem, viņi apklusa uz visu vakaru, it kā pa�i būtu sāku�i kaunēties par savām ķildām un kliedzieniem. �Viņi ta�u ir labi bērni,� Bahirevs sprieda. �Tikai visi, kā mēdz sacīt, ar spilgti izteiktu individualitāti. Un neviens �īs individualitātes pareizi neievirza . ..� Kad viņi bija maziņi, Katja teicami tos aprūpēja � mazgāja, ģērba, ēdināja. Tagad viņi pa�i prot ēst, mazgāties un ģērbties. Viņi kļūst par maziem pilsoņiem. Viņiem jau vajag zināt, kāpēc jaunajā Ķīnā pacie� kapitālistus, kāpēc Polijā klājas grūtāk nekā Cehoslovakijā, kāpēc pionieru pulciņā ir garlaicīgi. Un ne par vienu no �iem jautājumiem viņi nevar runāt ar māti.

� Katja, � viņ� sacīja, � būtu tu ņēmusi bērnus savās rokāsl Ta�u nevienā bērnu namā, kur trīssimt bērnu, nemēdz būt tāds juceklis kā mūsu mājā, kur ir tikai mūsu trijotne.

� Nu ko es varu ar viņiem izdarīt?

Un Bahirevs saprata: viņa patie�ām nekā nevar.

Viņa nespēja ne atrast bērniem interesantu nodarbo�anos, ne atbildēt uz viņu jautājumiem, ne kļūt viņiem autoritāte, ne iegūt viņu uzticību.

� Mums rūpnīcā lasa lekcijas par bērnu audzinā�anu. Būtu gājusi vismaz uz lekcijām.

Sieva padevīgi, bet vienaldzīgi piekrita:

� Labi, ie�u uz lekcijām.

Aizbildinādamies ar pārpūlē�anos un bezmiegu, Bahirevs gulēja pa nakti kabinetā un sarāvās nepatikā katru reizi, kad ienāca Katja. Viņam grūti bija runāt ar sievu tāpēc, ka bija cītīgi jāklusē tie�i par to, kas piepildīja visu viņa dzīvi, � par �kaujas lauku� un par mīlestību pret Tinu. Ikviena saruna ar Katju bija meli.

Tagad, kad ģimene bija atgriezusies, tik�anās ar Tinu zaudēja savu gaisumu un mieru. Tinas cerības, ka viņai būs dēls, izrādījās maldīgas. Viņa nokāra galvu, kļuva skumīga, sevī noslēgtāka un klusāka. Bet Bahirevs jau vairs nespēja dzīvot, viņu neredzējis. Apdzisa pirmās tuvības dvēseliskais saviļņojums, toties kailākas kļuva fiziskās ilgas. Bahirevs tagad vairs neatcerējās ne sienāzīti, ne pīpenīti, bet gan tās jutās, ko viņ� pirmo reizi bija izjutis tik asi un kas, tikko atklātas, viņam bija atņemtas.

Pēc Katjas atbrauk�anas Tina neatlaidīgi tiecās pārtraukt slepenās tik�anās. Bet Bahirevu aizvainoja �ī viegla atsacī�anās. Kopā pavadītie brī�i kļuva nemiera un apvainojumu pilni. Mīlestība nebija aprimusi, bet aizritējusi tās svētki, sākusies skarbā ikdiena. Turklāt vēl jūtams kļuva rudens, un septembris, it kā gandarīdams sevi par jaukajām dienām, vakaros savilka mākoņus un smidzināja lietu.

Tinai un Dmitrijam nebija kur piemesties, un lietainos vakaros īgdami, sāpīgi to pārdzīvodami, viņi kā pusaud�i meklēja patvērumu sve�ās parādes durvīs un kāpņu telpās.

No desmitiem kāpņu, ko viņi izpētīja, piemērotas bija tikai tris. Vienās staigāja maz cilvēku, bija pustumsa un sēdē�anai piemērota palodze. Bet �o kāpņu telpu ar savām skaļajām rīklēm bojāja foksterjeri, kas dzīvoja otrajā stāvā. Ja tikai neuzmanīgāk pakustējās vai skaļāk ierunājās, suņi tūdaļ sāka riet, durvis pavērās un virs ķēdītes izliecās ārā galva ar kazas bārdiņu. Cilvēks raudzījās pāri acenēm un tāpēc pie�ķieba galvu tā, it kā grasītos badīties. Foksterjeri rēja, no niknuma aizsmaku�i, bet cilvēks ar ā�a bārdiņu Tinai un Bahirevam jautāja:

� Ko jūs te atkal darāt, jaunie cilvēki?

Sarkdami viņi metās prom.

Otrās kāpnēs foksterjeru nebija, toties nebija arī palod�u un sarunāties vajadzēja, stāvot kājās.

Dzīvokļos, kuru durvis izgāja uz tre�ajām kāpnēm, dzīvoja milzum daudz izkāmēju�u kaķu, ko brī�iem laida iek�ā, brī�iem ārā. Bez kaķiem �ajā parādes ieejā dzīvoja arī mājas pārvaldnieks � jauna, bet stingra persona, kas staigāja �urp un turp un katru reizi paziņoja, ka nepiedero�ām personām uzturēties sve�ās kāpņu telpās aizliegts.

Bahirevs atnāca uz kārtējo tik�anos, samircis apnicīgajā vakara lietū, un sodījās:

� Velns parāvis! Man nav piecpadsmit gadu, lai es lo�ņātu pa sve�ām parādes ieejām! Pat tad, kad man bija piecpadsmit, es nedauzījos pa tām.

� Nu. izbeigsim, Mitja, � cietējas balsī teica Tina.

� Izbeigsim, mīļais, vai tad es neredzu, cik tev grūti?

� Saki ko citu! Saki, ka tev pa�ai ir grūti.

� Ak nē, es nerunāju par sevi!

� Par ko gan tad? Es tiecos pēc tevis. Meloju. Pametu visneatliekamākos darbus. Velkos pa dubļiem uz �īm smirdo�ajām kaķu kāpnēm. LJn kādēļ? Vai tādēļ, lai dzirdētu: �Kāpēc tu atnāci?�

� Mitja, man pat tādas mūsu tik�anās smirdo�ās kāpņu telpās ir laime. Bet man nav spēka redzēt, kā tu mokies.

Atkal viens kaķis �ņākdams ieskrēja no ielas un sāka skrāpēties pie mājas pārvaldnieka durvīm. Negaidot pārvaldnieka parādī�anos, Tina un Dmitrijs strauji ienira tumsā un lietū, ' pārskrēja no kaķu kāpnēm uz suņu kāpnēm. �eit vajadzēja kustēties piesardzīgi un sarunāties, cik iespējams, klusu.

� Mīlai ir jāsniedz prieks, � skatīdamās uz bīstamajām �suņu� durvīm, �ukstēja Tina. � Bet tev ...

� Kāpēc tu negribi, lai es kaut kur noīrēju istabu?

� Bet kur? Kā? Ak, ne jau tas ir svarīgi! Mitja, kur tas novedīs? Mēs jau tā esam viens otram pārāk pieķēru�ies. Un ja vēl...

Tina baidījās, ka tuvums pārāk aizraus abus.

� Kas par �ja�? � nikni iejautājās Bahirevs, neuzmanīgi paceldams balsi.

� Vaul � brīdino�i noskanēja aiz durvīm.

Viņi sastinga, likdami visas cerības uz foksterjeru �ēlastību. Bet tie bija nepielūdzami un pēc mirkļa jau skaļi rēja divbalsīgi.

� Nolādētie! � Bahirevs iesaucās, vilkdams Tinu projām no kāpņu telpas.

Uz ielas sīkajā lietū viņ� apstājās un turpināja:

� Nu, kas par �ja�? Varēsim vismaz mierīgi parunāties.

Bahirevam ie�āvās prātā: ja būtu tikai Aņa un Resnītis, viņ� tos pamestu. Sarķīti pievilt viņ� nespēja. Bet viņu aizvainoja tas, ka Tina nekad neierunājās par abu kopdzīvi un pat aprāva �īs valodas, ja tās bija iesācis viņ�. Ja Tina būtu raudājusi, lūgusi, pārmetusi, lādējusi, viss viņam būtu bijis vieglāk nekā �ī �ķietami vēsā klusē�ana.

� Tu mani nemīli! � viņ� ne�ēlīgi sacīja, nejuzdams, kā lietus tek pār seju. � Acīm redzot tev tas ir vienkār�i: atgrūst mani pēc tam, kad esam kļuvu�i tik tuvi.

� Tevi? Atgrūst? Tādu kā tu? Ak mans dievs!

� Ja arī es spētu būt tāds! Bet es ... Tev pat ne prātā nav ienākusi doma par kopdzīvi. Tu negribi to.

� Negribu... � Viņ� dzirdēja, ka Tina apspie� elsas. � Jā, negribu. Vai tad es nezinu, vai tad es tevi nesaprotu! Tagad tu dzīvo kopā ar viņiem un ilgojies pēc manis. Bet, ja tu dzīvosi kopā ar mani, tu katru mirkli ilgosies pēc... pec Sarķī�a. Mitja, Mitja, vai tad es tevi nepazīstu?

Tina sāka raudāt. Viņa raudāja Bahireva klātbūtnē pirmo reizi, un viņas asaras tūdaļ ie�ēlināja Bahirevu. Viņ� apskāva Tinu.

� Nu neraudi, nu piedod I Es drīz pats sāk�u raudāt par �ādu dzīvi, kur maisās pa kājām suņi un kaķi.

Bet viņai jau tik vien bija palicis kā �ī dzīve. Ne dēla, ne vira, ne mājas, ne tīras sirdsapziņas, ne biju�ā miera, ne agrākā �es�.

Palikusi vienīgi mīļā seja, ko viņa nespēja pat saskatīt, ko varēja tumsā tikai alkaini aptaustīt. Vienīgi nepārtrauktas gaidas: nu viņa saņems spēkus, nu viņ� atjēgsies, nu atbrauks Volodja, � un visam būs beigas. Viņa paliks viena. Viņa nepieļāva pat domu, ka varētu Dmitriju atraut no ģimenes un pamest tā trīs bērnus sērdienibai, ko pati bija izjutusi. Tina zināja: ja arī viņa tam piekristu, Dmitrijs neatradis ne mieru, ne la^mi, ja nebūs kopā ar Sarķīti. Pārāk spēcīgas bija visas viņa pieķer�anās, pārāk dziļi viņā bija iesakņojusies atbildības sajūta par to likteni, kuriem viņ� bija devis dzīvību.

Bet redzēt Dmitriju sev blakus nemierīgu, nelaimīgu, tādu, kas ilgojas pēc citiem, � to viņai neļāva ne lepnums, ne mīlestība. Kop� pa�iem pirmajiem brī�iem Tina zināja � viņiem nekad nedzīvot kopā. Viņai lemta vientulība. Un, kamēr neizbēgamais vēl nebija noticis, viņa kāri tvēra isās un nepilnīgās tuvības atvadu mirkļus. Varēja Mitju vismaz apskaut, vismaz dzirdēt viņa kvēlos, juceklīgos, netaisnos pārmetumus. Drīz nebūs ari tā.

Dmitrijs dusmojās, skuma, bija greizsirdīgs nezin uz ko, mocījās pats un mocīja viņu, ta�u, tāpat kā agrāk, ar visu dedzību un domu spēku vīri�ķīgi nodevās savam darbam. Tina pārāk stipra bija sievi�ķīgā būtība. Dienās, kad Tina pārdzīvoja savu sievietes katastrofu, viņa nespēja domāt ne par ko citu. Rūpnīcas pārveido�ana, �ugunlietuve, kokiles � tas viss, kas nesen abus bija aizrāvis, kas bija devis pirmo ievirzi viņu draudzībai un lielu pilnskanibu pirmajām, vēl skaidrajām jūtām, tas viss pagaisa, viss kļuva Tīnai vienaldzīgs. Tikai aiz sava ierastā godīguma viņa turpināja centīgi strādāt rūpnīcā. Panākumi nesniedza vairs agrāko mo�o prieku, tāpat kā neveiksmes neatnesa agrākos sarūgtinājumus.

Sajās atvadu dienās viņa isto dzīvi dzīvoja nevis cehos, nevis mājā, bet sve�ās kāpņu telpās un lietainu, rudenīgu ielu krustojumos.

Satraukuma pilnās tik�anās ar Tinu, meli un tuksums pa�a mājā, sakropļoto traktoru uzkrā�anās rūpnīca kā trīskārtīgs smagums gūlās uz Bahireva pleciem. Iepriecināja tikai tas, ka maksimālais plāns mēnesi pēc mēne�a kļuva arvien reālāks. Tas ielauzās dzīvē kā atsevi�ķi nedaudzi asni � radās smil�-pūtējs serdeņu nodaļā, sīko lējumu konveijers lietuvē, jauni darbgaldi motoru cehā, pirmie metālkeramikas un precīzās lie�anas iecirkņi.

Sie pirmie un retie asni vēl maz ietekmēja visu ra�o�anu, bet tie pastāvēja, auga, un tos lolot bija Bahireva laime. Viņ� zināja, ka arī �ī laime ir nedro�a, un tomēr trieciens nāca negaidīts.

Sī diena viņu pārsteidza ar vienkār�ību, kā ar savu vienkār�ību pārsteidz stundas un minūtes pirms lielām katastrofām.

Bahirevs jau agri no rīta aizgāja uz rūpnīcu un vispirms apskatīja laukumiņu, kur stāvēja �tie�. �To� bija pieci, sānos tiem rēgojās izrautie robi, bet tas jau nebija nekas neparasts. No laukumiņa viņ�, kā vienmēr, steidzās uz eksperimentālo cehu. Pla�ajā cehā pārbaudes stendos pierasti dūca motori un in�enieri pierasti strīdējās par siltumprocesu, ar ko pa�reiz nodarbojās.

� Kā ar pretsvariem? � Bahirevs jautāja, bet in�enieri pat nesadzirdēja viņu.

� Tie�a izsmidzinā�ana ir ekonomiskāka par degvielas turbulentu padevi. Bet ekonomiskums � tas ir visa pamats, � sacīja viens.

� Ekonomiskāks, bet kaprīzāks ekspluatācijā, � iekarsis iebilda otrs. � Amerikā ta�u visur tikai turbulentā plūsma.

� Amerika ir bagāta ar naftu, � Bahirevs nespēja neiejaukties. � Un viņiem ir cits āķis � pa�izmaksa. Viņiem ir svarīgi, lai tikai būtu lētāk, lai tikai izspiestu konkurentus no pasaules tirgus. Bet Anglijā degviela tiek ievesta, viņiem viss parks uz tie�o izsmidzinā�anu. Tā ir ekonomiskāka un tātad rezultātā arī progresīvāka. � Un, pārtraucis pats sevi, viņ� jautāja par to, kādēļ bija nācis: � Kā ar pretsvariem?

In�enieri nelabprāt pameta tematu, kas viņus nodarbināja, kam bija pasaules nozīme, un atbildēja par pretsvariem. Uz ma�īnas, kas nesen bija pielāgota metāla izturības pārbaudei, pirmo reizi tika izmēģināta jaunā un vecā pretsvaru piestip-rinājuma konstrukcija.

� Papriecājieties! � Kā garlaikodamies kāds no in�enieriem pasniedza Bahirevam veco pretsvaru. � Neiztur pulsējo�o slodzi.

Bahirevs aplūkoja smago skavu: tie pa�i iedobumi pret-.svaru sānos, tikpat gluda bultskrūvju lūzuma virsma. Jaunās konstrukcijas pretsvars nebija notrūcis. �Baravikas� cepurīte turējās uz kloķvārpstas tikpat stingri kā pirmajā dienā.

� Nu, vai redzat? � Bahirevs kļuva priecīgs. � Ja arī tālāk izmēģinājumi veiksies tāpat, tad pēc da�iem mēne�iem viss būs pierādīts. Jūs pareizi nenovērtējat �o darbu!

Bet in�enieri jau bija atgriezu�ies pie pārtrauktās sarunas. Viņiem pretsvari �ķita tikai nepatīkams galvenā in�eniera untums.

�Ko tad no viņiem var prasīt, no siltumenerģētiķiem?� Bahirevs pasmaidīja un steidzās uz savu kabinetu.

Tur viņu gaidīja kāda sieviete � metālkeramikas speciāliste. Viņas uzvedībā un apģērbā brī�am pavīdēja dīvains trīsdesmito gadu komjaunietes un vecmeitas sajaukums. Viņa sūdzējās, ka direktors atcēlis Bahireva rīkojumu par telpu ierādī�anu metālkeramikas ceham. Viņ� pazvanīja Valganam.

� Nekas, gan novietosies biju�ajā ceha virtuvē, � Valgans atbildēja un pārtrauca sarunu.

Sājā aprautajā teikumā, ko pateica pēdējā laikā pasvītroti korektais Valgans, ieskanējās pirmais nelaimes signāls. Vakarā atnāca Cubasovs, un Bahirevs nesasveicinājies priecīgi sacīja:

� Es tev zvanīju visu dienu. Kur tu biji? Tu zini, pirmā �baravikas� pārbaude ... � Viņ� paskatījās uz partorga bālo, sastingu�o seju un aprāvās.

� Mitja ... � teica Cubasovs, viņ� nekad agrāk nebija saucis Bahirevu saīsinātā vārdā. � Mitja, pirms divām stundām ministrijā parakstīta pavēle par tavu atcel�anu.

Bahirevs nepaspēja ne izbrīnīties, ne sa�ust � tik pēk�ņi viņu pārņēma sajūta, ka visam beigas.

� Darīju, ko varēju, � Cubasovs turpināja. � Aizstāvēju, nosūtīju protestu. Pagaidām esmu bezspēcīgs. Rīt lido�u uz Maskavu.

� Kāds motivējums? � Bahirevs dobji jautāja.

� Izrādās, ka tūlīt pēc apgabala komitejas biroja sēdes Valgans ir aizrakstījis uz ministriju. Viņ� jautājumu izvirzījis kategoriski: vai nu viņ�, vai tu. Valgana vēstule, apgabala

komitejas biroja lēmums... Tam ir svars. Bet pre varētu pacīnīties. Ta�u tas nav galvenais. Galvenais ir �tie�... � Cubasovs ar galvas mājienu norādīja uz sienu.

Laukumiņ�, kur krājās sakropļotie traktori, nebija redzams, bet Bahirevs partorgu saprata. Viņ� tūdaļ iedomājās saplosīto metālu, zemē nomestās troses, pretsvaru plāccni�us ar iespiedumiem sānos un nolauztām bultskrūvēm.

� Kādam par tiem ir jāatbild, � Cubasovs turpināja.

� Pārāk daudz faktu pret tevi.

�Nosists gan ... Ar pretsvariem nosists 1 ...�

Bahirevs neatcerējās, kā pagāja nākamās trīs dienas. Ceturtajā pienāca rakstiska pavēle un no Maskavas atgriezās Cubasovs. Neaizgājis uz savu kabinetu, viņ� ienāca pie Bahireva, un pēc viņa drūmās sejas Bahirevs atskārta: �Nav spējis.� Nav spējis tikt galā ar simtiem pretsvaru smagumu, nav spējis attaisnot tos zaudējumus, kuriem nebija attaisnojuma.

Bahirevs ari pats saprata: kādam ta�u ir jāatbild. Viņ� nebija paredzējis, ka �is �kāds� būs viņ� pats. Viss bija it kā taisnīgi � viņ�, galvenais in�enieris, ir atbildīgs par visu, kas notiek rūpnīcā, viņ� nav pratis ne novērst, ne aizkavēt nc�aimi. Tātad viņ� ir vainīgs, un viņam pacietīgi jāsaņem pelnītais sods. Un tomēr Bahirevs zināja, ka nav vainīgs. Valgans un Bļikins bija tā siena, pret kuru sa�ķīda visas viņa pūles. Pa�reizējos apstākļos �ai sienai bija stipri pamati � traktoriem, kas ra�oti otrā rūpnīcā, kur lieto tādas pa�as konstrukcijas nostiprinājumus, nebija notrūcis neviens pretsvars.

Laiks pārstāja pastāvēt kā vienots vesels. Atmiņā saglabājās tikai dienu drumslas. Viņ� atcerējās sapulces, kurās Valgans daudzināja viņa vārdu kā noziedznieka vārdu. Viņ� atcerējās Katjas asaras un lūgumu: �Brauksim projām. Drīzāk brauksim projām! Atpakaļ uz Sibīriju, vienalga, uz kurieni, tikai ātrāk projām no �ejienes!� Atcerējās pierimu�o bērnu siltos augumus, kas visi kļāvās viņam klāt, un Sarķī�a pārliecību: �Tu, tēt, neesi vainīgs, tu tik un tā pierādīsi to.� Atcerējās Tinas maigās un vēsās acis, viņas vārdus: �Tikai nezaudē galvu! Esmu redzējusi cilvēkus vēl ļaunākā stāvoklī, bet viņi saglabāja pa�cieņu. Nesteidzies neko izlemt! Pārdomā mierīgi!� Bahirevam atmiņā iespiedās rīts pie sakropļotajiem traktoriem. Viņu turp aizdzina bezmiegs. Saule vēl nebija uzlēkusi, un pasaule ar apdzisu�ām krāsām izskatījās vienmuļa.

Zem pelnu pelēkajām debesīm pelēcīgi blāvoja ar smilti nokaisīti celiņi. Vienlīdz tum�i izskatījās gan pēdējie dāliju ziedi, gan sakropļotie traktori tiem blakus. �Mēs visi esam sabom-bardēti,� domās viņ� teica traktoriem. �Es aizbrauk�u projām. bet jūs?� Melnās troses uz pelēkajām smiltīm stiepās pēc viņa kā rokas.

Tai bridi, kad ugunīgi iekvēlojās pirmais, visaugstākais mākonis. Bahirevs pieņēma lēmumu, vismoko�āko no visiem iespējamiem. �Palikt. Jebkurā amatā. Vienalga, par ko. Lai tikai pabeigtu izmēģinājumus. Kaut vai ārpus darba laika. Lūgt Valganu? Lūgt pazemīgi, kā uzvarētais lūdz uzvarētāju?� Viņ� skaudri izjuta, cik pazemojo�s ir �āds lūgums. Atmeta ar roku: �Kas man daļas par Valganu? Kas man daļas par sevi pa�u? Jādomā par rūpnīcu. Par traktoriem.�

No rita Bahirevs ieradās pie Valgana. Kā parasti agrajās stundās, direktora kabinets bija cilvēku pilns. Valgans uz bridi pārtrauca dzīvo sarunu ar in�enieriem.

� Dmitrij Aleksejevi�, vai jūs jau zināt? Visu, kas vajadzīgs. nedēļas laikā nododiet Uhanovam! Un, lūdzu, uzsāciet nodo�anu tūlītl

Direktors runāja neskatīdamies, neredzēdams, neievērodams Bahirevu, runāja kā ar sulaini, tuk�umu, nulli. Tikko beidzis, viņ� tūlīt jautri pagriezās pret pārējiem:

� Kā tā � neizdarīs? Piespiedīsim, un viņi izdarīs.

Bahirevs direktoram vairs neeksistēja. Tā tikai Valgans prata iznicināt cilvēku ar pāris vārdiem un skatieniem. Bahirevs apsēdās. Pacietīgi un nekurnēdams viņ� gaidīja bridi, kad varēs iebilst vārdu raitajā sarunā. Bet tā ritēja aizvien dzivāk. Valgans nelikās Bahirevu redzam, bet pārējie skatījās uz viņu neizpratnē. Beidzot viņ� zaudēja pacietību.

� Semjon Petrovi� ... � Visi apklusa un pavērsās pret viņu. � Semjon Petrovi� ... Es gribētu ar tevi ... ar jums parunāt.

� Jūs redzat, esmu aizņemts. Atnāciet vēlāk!

Kā Bahirevs pazina �o ledaino pieskaņu Valgana balsi! Atnākt vēlāk? Mocīties neziņā vēl dienu vai divas? Vēlreiz pārdzīvot �o pazemojumu?

� Man nepiecie�ams tūlīt... Es lūdzu atstāt mani rūpnīcā ... Jebkurā amatā . ..

Kabinetā iestājās klusums. Pat Valgans uz mirkli apklusa � pārdomāja negaidīto lūgumu.

� Uzskatu, ka tas nebūtu lietderīgi, Dmitrij Aleksejevic. Ne man, ne jums. � Viņ� runāja gandrīz draudzīgi, acīm redzot negribēja, lai rastos vēl jauni sare�ģījumi. � Un kādā amatā tad es varu jūs atstāt? Jūs ta�u pats zināt � mums vakanta tikai maiņas in�eniera vieta. Vai tad es lai ieceļu jūs par maiņas in�enieri?

� Kaut vai par maiņas in�enieri. ..

Visi, kas atradās istabā, elpu aizturēju�i, klausījās, kā biju�ais �galvenais� lūdzas direktoru. Valgans, sajuzdams jaunas nepatik�anas, saīga.

� Nesaprotu 1 Kāpēc jums tas vajadzīgs? Jūs varat atgriezties Sibīrijā, uz kurieni jūs tā tiecāties pirms gada. Galu galā jūs varat iekārtoties arī jebkurā, mūsu apgabala rūpnīcā. Bet palikt �eit! ... � Viņ� augstu pacēla skaisto galvu un novilka caur zobiem: � Jums ta�u ir jābūt arī patmīlībai!

�Kā lai izskaidro, ka ir lietas, kas stāv augstāk par patmīlību?� Bahirevs skumīgi nodomāja.

� Ja esmu vainīgs, nevaru aiziet, kamēr neiz�abo�u nodarīto. � Viņ� visu klātbūtnē atzina savu kļūdu, viņ� pazemojās pat tiktāl. � Es nevaru aiziet, kamēr nebūs izbeigu�ās avārijas.

� Avāriju nebija pirms jums ... nebūs arī pēc jums ...

Valgans deva pļauku pēc pļaukas, bez naida, negribīgi, it kā sacīdams: �Nebūtu jau iesācis, bet tu pats uzbāzies.� Viņ� nebija tik zemisks, lai tīksminātos par uzvaru. Atbrīvojies no Bahireva ar knipja sitienu, viņ� vairs negribēja par to domāt. Lai pārtrauktu nevajadzīgo scēnu, Valgans sacīja:

� Man nepatīk tādi kompromisa lēmumi. Uhanovs jūs gaida ... Ejiet pie viņa ...

Noraidījums bija pilnīgs un nepieļāva nekādas ierunas. Bahirevs lēni gāja pa pazīstamo grīdceliņu. Gaitenī viņ� sadūrās ar Cubasovu. Bahireva nedro�ā, sve�ādā gaita, bālā seja ar iekritu�ajiem vaigiem Cubasovu nobiedēja.

� Dmitrij Aleksejevi�, kas tev noticis?

Pirmo reizi Bahireva smagie, vienmēr pievērtie plaksti pacēlās uz aug�u. Acis bija lielas, nevarīgas savās neslēptajās skumjās.

� Nespēju aiziet no rūpnīcas ... Man vismaz jāizstrādā līdz galam konstrukcija. Biju pie Valgana ... lūdzu viņu atstāt mani �eit.

� Par ko?

� Kaut vai par maiņas in�enieri.

� Tu esi ar mieru strādāt par maiņas in�enieri?

� Vienalga, par ko.

� Vai tie�ām viņ� ...

� Atteica ...

Cubasovs klusi, bet rupji nolamājās. Pēc tam pagriezās un saudzīgi kā slimnieku aizveda Bahirevu uz savu kabinetu, lika apsēsties pie galda, pasniedza avīzes. Savas pazemo�anās*nomākts, Bahirevs nebilda ne vārda.

Viņ� apsēdās pie galda un paņēma rokās avīzi.

� Vai brokastis esi ēdis? � gandrīz jautri apvaicājās Cubasovs. � Marusja, � viņ� .uzsauca sekretārei, � atnesiet Dmitrijam Aleksejevi�am no bufetes brokastis!

Strauji un īpa�i rosīgi, svilpodams un smaidīdams viņ� darīja savus darbus � izskatīja pastu, pazvanīja pa telefonu, Bahirevam �ķita, ka partorgs ir pat jautrāks nekā parasti. Kad sekretāre atnesa brokastis, Cubasovs pats tās pasniedza Bahirevam.

� Vai siers tev gar�o? �veices, tāds diezgan paass . .. Pie �ķiņķa sinepes . .'. Nu, sēdi, ēd, dzer, lasi avīzes! Un neiedro�inies no �ejienes nekur aiziet! Gaidi mani �eit! Vai saproti? Tā ka lai tu nekustētu ne no vietas.

Viņ� izgāja priek�istabā un sacīja sekretārei:

� Kabinetā nevienu nelaidiet � tur strādā.

Sekretāre, kas jau sen pazina Cubasovu, izbrīnījās: viņa skatiens slīdēja visam garām, darba laikā viņ� bezbēdīgi svilpoja un nemitīgi braucīja uz aug�u svārku piedurknes, it kā atbrīvodams rokas.

Cubasovs gāja pie Valgana, juzdamies tāpat kā senāk, kad devās ringā.

� Neatliekams jautājums, � viņ� sacīja Valganam tādā balsī, ka tas pasteidzās visus atlaist.

Gaidīdams Cubasovs nekustējās un nepacēla acis, jo baidījās zaudēt kaut daļu no niknuma, kas viņā virda, ienākot kabinetā.

Valgans paskatījās uz partorga sievi�ķīgi garajām, nolaistajām skropstām.

� Es klausos tevi, Nikolaj Aleksandrovi�.

� Bahirevs gribēja palikt rūpnīcā kaut vai par maiņas in�enieri. Tu atteici. Kādēļ?

Valgans paraustīja plecus.

� Mēs ar viņu nesapratīsimies, lai kādā amata viņ� s ra dātu. Vai tev tas nav skaidrs? _v ~

Tum�ās skropstas notrīsēja, bet uz aug�u nepaceļas. Cubasovs stūrgalvīgi raudzījās grīdā.

� Man ir skaidrs, ka bez tevis un viņa pastāv vēl arī rūpnīca. Rūpnīcas intereses. Viņ� to saprot, bet tu � ne.

Balss skanēja atklāti nosodo�i, nepiekāpīgi. Valgans nebija pieradis, ka ar viņu tā runā. Viņ� aizsvilās:

� Rūpnīcas intereses prasa mierīgu darba atmosfēru. Es nevēlos paciest �eit cilvēku, kas trin dunci pret visu kolektīvuI

Skropstas lēnām pacēlās uz aug�u. Skatiens cie�s, neatlaidīgs, lūpas sakniebtas, nāsis ieplestas. Tādu Valgans partorgu vēl nekad nebija redzējis.

� Var nesaprasties, � partorgs klusi teica. � Var kļūdīties. Bet, ja neredz to, ka viņ� drīz pabeigs rūpnīcai vajadzīgu darbu, tad tā vairs nav kļūda. To var neredzēt tikai tad, ja apzināti aizver acis. Tikai tad, ja spļauj uz rūpnīcas interesēm.

Tas bija par daudz. Valgans gandrīz vai priecīgi sajuta, ka tuvojas viens no tiem dusmu uzliesmojumiem, par kuriem vēl ilgi pēc tam sa�ukstējās rūpnīcā. Seja pietvīka sarkana kā uguns. Rokas kļuva sm:gasl

� Nu ... diezgan ... � lielā, tuk�ā kabineta klusumā dobji noskanēja viņa vārdi. � Man arī ir nervi ... Ar Bahireva palīdzību tie pietiekami sabeigti.. . Ļaujiet man strādāt mierīgi!

� Viņ� klusi darīs savu darbu. Vajadzīgu darbu.

� Diezgan! � Valgans uzsita ar dūri pa galda malu, balss iedārdējās. � Direktors �eit esmu es, un man in�enieris Bahirevs nav vajadzīgs!

Valgans nemēdza ļaut vaļu dusmu pērkoniem, jo zināja, kā tie iedarbojas: tas, pār kuru tie gā�as, tiek iznīcināts, bet aiz durvīm sastingst sekretāre, pieņemamā istabā apklust apmeklētāji, apkopējas sāk runāt �ukstus. Bet Cubasovs, �ķila, bija tie�i gaidījis �os dusmu pērkonus un iespēju atbildēt uz tiem. Viņa dūre triecās pret biezo galda stiklu tik spēcīgi, ka tas ieplīsa.

� Tev nav vajadzīgs in�enieris Bahirevs, bet partijas organizācijai ir vajadzīgs komunists Bahirevs. Un no partijas uzskaites es viņu nenoņem�u!

Partorga pretkliedziens un ieplīsu�ais stikls Valganu acumirkli atskurbināja. Stāvoklis kļuva nopietns. Vēlreiz apsprie�ana rūpnīcas partijas komitejā, rajona komitejā, apgabala komitejā un velns zina kur vēl. Viņa nevēlē�anos atstāt Bahirevu par maiņas in�enieri neviens neatbalstīs. Nopietnus jautājumus Valgans vienmēr izlēma ar skaidru prātu. Spēdams ātri piemēroties un savaldīties, viņ� tūdaļ apslāpēja savas straujās dusmas un iesmējās;

� Nu, vai tāpēc bija vērts stiklu saplēst! Lai strādā par maiņas in�enieri, ja tu man garantē, ka nebūs nekādas aizkuli�u jezgas, nekādas cūcības. Es ta�u gribu tikai vienu � normalizēt apstākļus. Nu, kur tādu stiklu dabūs? � viņ� pārmeto�i nopūtās, it kā sadauzītais stikls būtu pats galvenais �ajā notikumā un pārējo nebūtu vērts pat pieminēt.

Kad Cubasovs atgriezās savā kabinetā, Bahirevs, rokas uz ceļiem salicis, kā rātns zēns sēdēja pie neaiztiktām sviestmaizēm.

� Tu paliksi rūpnīcā. No pirmā strādāsi par maiņas in�enieri. Motoru cehā, � Cubasovs viņam sacīja.

Bahirevs pacēla galvu.

� Vai vienojies ar Valganu?

� Vienojos... � Cubasovs paberzēja sadauzīto dūri pret ceļgalu.

Maiņas in�enieri strādāja vakara un nakts maiņās, aizstāja tos, kas atvaļinājumā vai saslimu�i, un �ajā amatā mēdza iecelt vai nu pa�us jaunākos, vai pa�us nespējīgākos darbiniekus.

�ais pazemojuma dienās Bahirevs jutās kā cilvēks vienīgi Tinas tuvumā. Bet �ķita, ka arī tā nepazīst saudzības pret viņu:

� Ja vēlreiz redzē�u tevi tik no�ēlojamu, nemīlē�u vairs!

Un viņ� �ajos vārdos saklausīja reālus draudus. Tina brīnījās:

� Nesaprotu, kāpēc tā gremzties. Vai tu pats jau tici, ka esi vainīgs? Vai tev galvenā in�eniera nosaukums tik dārgs? Vai tev atņemtas rokas, kājas, galva? Tu ta�u zini, ka neesi vainīgs, un galva tev ir uz pleciem. Nesaprotu � kas tur ko degunu nokārt.

Pamazām arī viņam pa�am sāka likties, ka nekas katastrofisks nav noticis.

Rudens vakaru dzestrumā un lietū Bahirevs devas pie Tinas ar savām bēdām un meklēja pie viņas mierinājumu. Akli, ļ

ietiepīgi, nemainīgi viņ�, ne�ēlastībā kritu�ais un izdzītais, gāja pie tās pa tuk�ām sānieliņām, lai pusstundu pastāvētu tai līdzās sve�u parādes durvju aizsegā. Tina nespēja redzēt viņu f

tik pamestu, kā dieva nepieņemtu. Reiz, jau zaudējis cerības, Bahirevs skumji atkārtoja:

� Es beidzot gribu sarunāties ar tevi normāli, zem jumta, kā visi cilvēki.

Viņa atteica: (

� Labi...

Tina gan �ēloja Dmitriju, gan neapzināti meklēja �ai �ēlumā sev attaisnojumu. Viņa sacīja sev: �Viss ap viņu pa�laik brūk. Kā es �ai laikā varu Dmitrijam ko atteikt? Kamēr viņam klājas slikti, es bū�u kopā ar viņu. Tik un lā mana ģimenes dzīve ir pagalam.�

Bet pa�ai �ķita, ka nav lielākas laimes kā būt kopā ar viņu, nebaidoties no garāmgājējiem, neslēpjoties pa tum�iem kaktiem.

Dmitrijam bija jau agrāk pārdomāts plāns. Kaimiņu rūpnīcas strādnieku ciematā dzīvoja viņa Sibīrijas drauga patēvs; draugs, kara laikā smagi ievainots, nesen bija miris no ievainojuma sekām. Bahirevs visu laiku bija viņam palīdzējis un pēc tā nāves palīdzēja arī vecajam vīram.

Atvadījies no Tinas, Dmitrijs aizbrauca tie�i pie vecā. Sākumā viņ� mēģināja izmeloties, stāstīja, ka meklējot istabu kādai in�enierei. Pēc tam saprata, ka meli nav izdevu�ies, un atmeta ar roku.

� Ja vari, vectēv, nejautā! Teik�u tev tikai vienu: tā nav blēņo�anās. Tu mani pazīsti. Es jau pat pui�a gados neblēņojos ar sievietēm. Ja tu man palīdzēsi, tad uzskati, ka cs tev dzīvību esmu parādā.

Vecais klusēdams aizveda viņu uz mājas sētas pusi. Nokvēpu�ās, mitrās sienas bija zaudēju�as krāsu, un pastkartes, kas greznoja �īs sienas, sedza zirnekļu tīkli.

Toties �eit bija atsevi�ķa ieeja no sētas puses un līdzās uzticams, vientuļ� cilvēks. Kur vēl atrast tādu patvērumu?

Komisijas veikalā viņ� nopirka �ādas tādas lietas. Pats kopā ar vecīti noplēsa fotogrāfijās, noslaucīja zirnekļu tīklus.

Pirmo reizi Bahirevs ieveda Tinu �eit, baidīdamies, vai tiks pienācīgi novērtēta istaba un viņa pūles. Tina nelikās

zinis ne par vienu, ne par otru. Viņa iepazina agrāk nepazītu laimi: �ēlot mīļoto, redzēt viņu � stipro � vājuma brī�os, būt viņam par atbalstu un prieku, just, ka tā viņam nepieciet sama kā elpa.

� Lai ari tas ir pagaidām, � Tina sacīja. � Tik un tā tas ir pats laimīgākais laiks manā mū�ā. Pat bēdas pārvēr�as par la�mi. Ja tev nebūtu tik grūti, es nebūtu kļuvusi tev tik vajadzīga . ..

Bahirevs atkal brīnījās, cik Tina var būt da�āda.

� Es baidos no tevis, � viņ� sacīja. � Baidos tāpēc, ka man tevis nekad nav diezgan. Visi vienmēr uzskatīju�i mani par nerunīgu. Bet ar tevi es nekādi nespēju pietiekami izrunāties ... Man nepatika pīties ar sievie�iem. Pretīgi bija gan meitu mednieki, gan tas viss ... Turpretim no tevis nespēju atrauties. Vienmēr domāju, ka darbs � tas ir galvenais un sievietes � tikai blakus lieta. Bet kopā ar tevi aizmirstu visu.

�Lai ar mums abiem vēlāk notiek kas notikdams, vismaz būs ko atcerēties,� Tina domāja, �un lai viņ� aizmirstas kaut uz stundu.�

Dmitrijs �ķīrās no Tinas, vairāk nekā jebkad viņas mīlestības saviļņots un saistīts.

Pienāca diena, kad Bahirevs pirmoreiz devās uz rūpnīcu kā maiņas in�enieris. Iztālēm �ī diena �ķita vieglāka. Bet pienāca laiks iet uz rūpnīcu to pulciņā, kas vakar pazina viņu kā �galveno�, kas bija viņa sakāves un kauna liecinieki, kas uzskatīja, ka viņ� atcelts pelnīti un ir visu nelaimju vaininieks, un viņ� sarāvies, ar pūlēm piespiezdams sevi izlīdzināt soli, gāja kā uz nāves sodu. �Kas esmu �iem ļaudīm, par ko tie mani tur?� Bahirevs domāja. �Es viņiem esmu tas, kas karikatūrā, � cekulainais begemots, virs kura galvas kā amori lidinās pretsvari, bet aiz muguras sakrauti traktoru lū�ņi.� Viņ� gāja tā, it kā vilktu sev līdzi tūksto�iem tonnu izkropļota metāla.

Pirmo reizi Bahirevam bija jāieiet nevis pa direkcijas, bet kopējo ieeju. Viņam nelaimējās. Kad viņ� pienāca pie rūpnīcas pārvaldes ēkas, piebrauca divas'ma�īnas. No vienas izkāpa Valgans, no otras � galvenā in�eniera vietas izpildītājs Uhanovs. Viņi līksmi uzskrēja pa platajām direkcijas ieejas kāpnēm un abi atskatījās. �Lēnāk,� Bahirevs sacīja sev, �nesteidzies! Vienādākus so]us. Viens, divi. Viens, divi. Muguru taisnāk.�

� �etros! � Uhanovs uzsauca �oferim, pacēla lokano roku un parādīja �etrus izplestus pirkstus. � Tu saprati? �etros! Vai pa pusstundu aizvedīsi līdz pilsētas komitejai?

� Slikti apkaisa ar smiltīm, � Bahirevs izdzirda Valgana samtaino baritonu. Direktors raudzījās uz puķu dobēm rūpnīcas laukumā. � Es sacīju, lai ņem citas smiltis. �is pelēkās neatstāj nekādu iespaidu.

Viņi stāvēja uz augstajām kāpnēm, bet Bahirevs gāja garām. Dīvaini viņam bija dzirdēt �os vienkār�os vārdus, � tāpat kā agrāk pilsētas komitejā notika apspriedes, tāpat kā agrāk alejas apkaisīja ar smiltīm, bet viņam gar to vairs nebija nekādas daļas, un nekas nebija mainījies pēc viņa aizie�anas. Ja miru�ie spētu dzirdēt un just, tie pārdzīvotu tie�i tādu pa�u skumīgu izbrīnu par savu bezspēcību. �Viens, divi.� viņ� skaitīja soļus, lai neskrietu, �viens, divi.�

Visur Bahirevu uzmanīja ziņkārīgi skatieni, un viņ� ne mirkli nepacēla acis. Neskatīdamies padeva sargam caurlaidi un iegāja rūpnīcas pagalmā. Vēl viena neveiksme � Maļutins. Tas aizskrēja garām nesasveicinājies, nepalūkojies. Bahirevs iesmējās: �Uzskata zem sava goda pat priecāties par uzvaru.�

Aiz muguras atskanēja balss:

� Dmitrij Aleksejevi�, vienu mirklīti! � Viņu panāca Vasilijs Vasiļjevi�s.

Vecais vīrs apsveicinājās tā, it kā nekas nebūtu noticis, un norūpējies vaicāja:

� Vai tā būs pareizi, kā mēs abi paredzējām uzstādīt otro smil�pūtēju? Ja domā tikai par �odienu, tad jau ērtāk nemaz nevar būt. Bet, ja ir cerības, ka ar laiku būs smil�pūtēju līnija, tad man ir citāds priek�likums.

�Vai viņ� nezina, vai?� Bahirevs nodomāja un sacīja:

� Es jau vairs neesmu galvenais in�enieris, Vasilij Va-siļjevi�.

� Tad es jau nejautāju amata pēc, Dmitrij Aleksejevi�. Es lietas labā. Kopā ar jums ta�u sākām ... Varbūt ienāksiet cehā?

� Es domāju, tas nebūs visai ērti.

� Ak Dmitrij Aleksejevi�! Neērti ir bikses pār galvu vilkt. Jūs palikāt nevis tāpēc, ka jums �eit palikt būtu ļoti

ērti. Lietas labā jūs palikāt te. Mēs to saprotam. Bet, ja nu tā, tad arī jādarbojas tādā virzienā!

Sā pārmetuma draudzīgā stingrība piespieda Bahirevu apstāties un ielūkoties vecā vīra sejā. �Viskrietnākā cilvēka ūsas. Un �o seju es kādreiz noturēju par zagļa seju. Ek, pat nosist, nosist mani ir vēl par maz!� Viņ� ar pūlēm'pateica:

� Es jums piezvanī�u. Pēc darba ...

Bahirevs tuvojās motoru ceham. Jāierodas pie savas jaunās priek�niecības Roslavļeva. Viņ� atcerējās, kā pirmoreiz bija iegājis Roslavļeva kabinetā un rupjais vīrs ar sarkano seju nebija pat galvu pagriezis, vienīgi tikko pakustinājis sarainās uzacis, atbildot uz galvenā in�eniera sveicienu. Bet tagad �ai kabinetā viņam jāieiet ne vairs kā �galvenajam�, bet kā padzītam, aiz �ēlastības �eit atstātam par maiņas in�enieri. Roslavļeva dārdc�o balsi dzirdēja cauri durvīm.

�Viņ� ir lielisks vīrs,� Bahirevs domāja, �tikai pārlieku strauj�, bargs, prasīgs, bez jebkāda smalkjūtīguma. Kā mēs tagad satiksim?� Uztraucies viņ� satvēra durvju rokturi.

Istabā bija daudz cilvēku. Roslavļevs sēdēja pie galda, seja piesarkusi � viņ� kādu strostēja. Ieraudzījis Bahirevu, Roslavļevs aprāvās pusvārdā, sāka strauji mirk�ķināt acis un piecēlās.

� Dmitrij Aleksejevi�! Nāc tuvāk! Sēdies! Mēs te runājam par se�vārpstu galviņu.

Runādams viņ� pastūma savu krēslu Bahirevam, bet pats nosēdās malā. Kad Valgans ieradās cehā, tas parasti apsēdās ceha priek�nieka vietā, turpretim Bahirevam pat tad, kad $ viņ� bija galvenais in�enieris, nepiemita �āds paradums. Roslavļeva �esta aizkustināts, vēl neapjēgdams, kā izturēties, Bahirevs neveikli apsēdās.

� Te ir kāds priek�likums, � ceha priek�nieks turpināja. � Apmainīt vienvārpstas galviņu ar se�vārpstu �ādā veidā. Vai arī �ādā ...

Viņ� skicēja shēmas, bet Bahirevs saprata: Roslavļevs dod tam laiku attapties, nemanāmi un maigi palīdz ieiet jaunā dzīves lokā.

� Man liekas, pēc otrās shēmas ir labāk, � klusu ieteicās Bahirevs.

� Tad tā, pui�i, � Roslavļevs noteikti sacīja strādniekiem, � Dmitrijs Aleksejevi�s domā, ka pēc otrās shēmas ir labāk. Tā arī darīsim, kā viņ� ieteic.

Un atkal uz mirkli Bahirevs atcerējās savu pirmo iera�anos �ai istabā. �Ja jūs domājat, ka tā vajag, tad ari pats izdariet!� toreiz Roslavļevs, daudz neprātojot, bija atcirtis galvenajam in�enierim.

Bahirevs nemēdza būt maigs, bet pa�laik viņam gribējās apskaut un no visa spēka saspiest �o milzi ar sarkano seju un sarainajām uzacīm, ar skaļo zvēra balsi.

Notika parastā ceha apspriede, bet aiz katra vārda Bahirevs juta � ne tikai Roslavļevs vien, bet arī citi noteikti un mierīgi pasvītro savu cieņu pret viņu un cen�as nemanāmi atvieglot �o viņam tik grūto brīdi.

Apspriede beidzās, un Bahirevs ar Roslavļevu palika divatā.

� To es noliku tev, � sacīja Roslavļevs, un Bahirevs ieraudzīja kaktā galdu, kura agrāk tur nebija.

Bahirevu sauca pie telefona.

� Dmitrijs Aleksejevi�s? � Viņ� pazina Sagurova balsi.

� Mums te nemierīgs prāts smil�pūtēja dēļ. Gribētos paprasīt jums padomu. Kad jūs iegriezīsieties pie mums?

� Es ta�u neesmu vairs galvenais in�enieris.

� Viss progresīvais te ir saistīts ar jums. Sājā ziņā jūs mums esat galvenāks par galveno.

Nekad agrāk Sagurovs nebija viņam teicis tādus atklāti glaimojo�us vārdus un turklāt tādā mīlīgā balsī. Varētu domāt: li�ķē. Bet kāpēc gan jāli�ķē padzītam, atceltam?

Tikko Sagurovs bija nolicis klausuli, tūlīt piezvanīja metālkeramikas in�eniere.

� Dmitrij Aleksejevi�, es tikai ar pūlēm jūs sameklēju. Ko tad metālkeramika lai iesāk bez jums? Atsūtīts slikts pulveris. Būtu jāaprunājas.

Vienkār�i vārdi par keramikas pulveri un tiem neatbilsto�a dedzīga sirsnība balsī. Nolicis klausuli, Bahirevs sastapa Roslavļeva smaido�o acu skatienu.

� Vai tu nu redzi? � pamācīgi un pat neizprotami svinīgi sacīja ceha priek�nieks. � Galvenais in�enieris � tas nav nosaukums! Tā ir autoritāte!

Tie�i deviņos viņam piezvanīja Cubasovs un mo�i jokoja:

� Nu, kā tev tur klājas? Vai ceha priek�nieks tev rada piemērotus apstākļus? ... Pat galdu nolicis? Saki viņam, lai būtu uzdevumu augstumos. Maiņas beigās aizie�u pārbaudīt.

Telefons zvanīja bez mitas. Zjabļikova jauneklīgais bass, kurā lāgiem ieskanējās diskants, sacīja:

� Var vēl saīsināt sviras plecu pretsvara nostiprinājumā. Man ir uzmetums. Kad jums aiznest, Dmitrij Aleksejevi�?

Saruna par pretsvariem un svirām, bet mīlīgajā basā, kas mainās ar augstiem toņiem, nesaprotams satraukums. Un, nu jau izjuzdams rūgtu saldumu, Bahirevs atbildot atkārtoja: .

� Es ta�u tagad vairs neesmu galvenais in�enieris.

Kad Zjabļikovs nolika klausuli, Bahirevs apjucis atskatījās uz Roslavļevu:

� Nesaprotu . .. Kāpēc viņi man zvana?

� Cuprainais lamzaks tādsl � Roslavļevs viņam uzrēca. � Nebija gan vērts ar tevi tā runāt, ja tu nesaprotil Iegaumē, ka agrāk ne visi tevi pazina tā kā, piemēram, es. Bet tagad viss kolektīvs redz, ko tu esi vērts. Visi zina, ka vieglāk tev būtu bijis aiziet un ka tu būtu sameklējis ari interesantāku darbu, nekā ir maiņas in�enierim. Nogrēkojies suns bēg no tās vietas, kur pastrādājis nedarbu. Tu nebēgi. Tu paliki. Uzņēmies visas grūtības, lai tikai paliktu. Tātad tev dārga ir rūpnīca, dārgs darbs, tātad vai nu tu nejūties vainīgs, vai gribi godīgi izlabot kļūdu. Un to saprot. Jūt tev līdz. Ir ta�u cilvēkil

Bahirevs saspieda dzel�ainos Roslavļeva plecus.

� Mitja, saki, � ko tev vēl te ierīkot? Tu jau tagad esi tāds kā nelegāls galvenais in�enieris. Un pie manis ir it kā tava pagrīdes �tāba mītne. �auj vaļā, iesniedz man savas stingrās prasibasl � Roslavļevs basā rūca, smaidīja, staigāja pa kabinetu, izlikdamies, ka jaunā situācija viņam ļoti pa prātam.

Bahirevs aizkustināts klusēja un noraudzījās uz viņu kā iemīlējies.

� Nudien, Mitja, kāpēc tu tā? � Roslavļevs teica, viņa skatiena samulsināts. � Tāds stāvoklis ta�u ir tikai pagaidām. Mēs tā saprotam. Un es tevi nopietni lūdzu: iesniedz prasības, saki, kas tev no manis vajadzīgs darba labā.

� Es pie tevis te kabinetā ilgi sēdēt netaisos, � Bahirevs pasmaidīja. � Tu aizmirsti, ka esmu maiņas in�enieris.

� Nu labi, labil � Roslavļevs norūca. � Visumā, es tev teik�u, tu esi kārtīgs vīrs.

Viņ� aizgāja. Bahirevs saviļņots stāvēja pie loga, cenzdamies izprast �ā rīta pārsteigumus. No montā�as ceha rāpoja ārā traktori. Viņ� atcerējās savas pirmās dienas rūpnīcā un sevi, vientuļu, drūmu, sarunājamies ar traktoru. Cik gan viņ� toreiz bija pretīgs � īgns, uzpūtīgsI Un kāda meliga izdoma � vientulība! Tas, kas cīnās nelokāmi, cīnās par tautai vajadzīgu lietu, tas nevar palikt vientuļ�! Tie�i otrādi. Tikai tas iepazīst draudzību. Pat tajā rūpnīcā, kur bija nostrādājis pusi mū�a, viņ� nebija izjutis tā, kā �odien izjuta, vārdos skopa biedriskuma skaidrību, gandrīz tādu biedriskumu kā frontē. Tas ari saprotams. Tajā rūpnīcā nebija tā jācinās.

Atspirdzis, iedro�ināts Bahirevs nogāja cehā. Viņam bija jāveic vēl viens uzdevums � jākļūst par priek�zīmīgu maiņas in�enieri.

Tas izrādījās grūtāk, nekā Bahirevs bija paredzējis.

Viņ� jau agrāk zināja, ka palīgdienesti strādā vāji, bet tagad to izjuta pats uz saviem ar kvēpiem un ma�īneļļu notrieptajiem pleciem. Kad, darbam ritot pilnā sparā, pēk�ņi apstājās darbgaldi un konveijeri un mehāniķi tos remontēja stundām ilgi, viņ� pats kopā ar tiem līda zem grīdas vai zem ma�īnām, locīdamies, sajuzdams, kā netīri sviedri tek pār seju, un ne�petni lamājās. Bet, ja viņam izdevās izremontēt darbgaldu labāk nekā mehāniķiem vai arī novadīt savu maiņu labāk par citām maiņām, viņ� no sirds priecājās un ievēroja, ka maiņas in�enierim lemts izjust daudz vairāk prieka nekā galvenajam in�enierim.

Katja neizpratnē apstulba, kad darbā pazeminātais un apkaunotais virs, pārradies mājās, izskatījās apmierināts un stāstīja par darbgalda izremontē�anu kā par ievērojamu notikumu. Viņ� pelnīja mazāk nekā jebkad. Un neuzņēmās arī nekādus virsstundu vai papildu darbus, jo visu brīvo laiku pavadīja eksperimentālajā cehā.

Valgans paslepus bija pārtraucis pretsvaru izmēģinā�anu.

� Es neiebilstu; lai strādā brīvajā laikā, � direktors teica, bet eksperimentētājus in�enierus noslogoja ar darbiem tā, ka viņiem nepalika brīva brītiņa.

Vēl vairāk visu sare�ģīja tas, ka vakaros un naktīs bija aizņemts Bahirevs, bet dienu ļoti bie�i bija aizņemti izmēģinājumu stendi. Viņam vajadzēja stundām gaidīt un bie�i vien pa�am gan iepriek� sagatavot vairākas stundas ilgas pārbau-des, gan izdarīt tās, gan pierakstīt rezultātus. Viņ� pavadīja rūpnīcā dienas un naktis un pārnesa mājās se�i simti rubļu mēnesī.

� Mitja, nav iespējams pieciem izdzīvot ar se�simt rubļiem, � Katja sacīja.

� Tomēr vajadzēs, kamēr es pabeig�u pārbaudes.

� Mums nav gaļas.

� Izvāri biezputru!

� Nav piena.

� Nu. pienam jau gan iznāk no tā, ko es nopelnu, � viņ� mēģināja atjokoties.

� Bet nav arī sviesta!

� Nu tad pērc margarīnu!

Viņ� nesaprata sievas paniku, un Katja savā vientulībā nespēja nekur rast mieru. Strādāt viņa nevarēja: nebija ne specialitātes. ne spēju, ne fizisko spēku � nekā, kas būtu palīdzējis dabūt labi atalgotu darbu. Viņa atlaida mājstrādnieci un nespēja tikt galā ar savu saimniecību un bērniem, kas gāja da�ādās skolās un da�ādā laikā, vienmēr steidzās, vienmēr ķildojās un vienmēr bija aizņemti ar neatliekamiem darbiem.

� Mitja, es nevaru viņus savaldīt, � Katja �ēlojās vīram.

Parasti viņ� centās pacietīgi nomierināt sievu, bet reiz neizturējis rūgti pateica:

� Ko tad tu vari? Ko tu vispār vari, Katja? � Viņ� brīdi klusēja. � Pacieties vēl divus trīs mēne�us! Jāpabeidz tikai pārbaudes, un viss pamazām atkal ieies savās sliedēs.

Ta�u Katja nespēja nomierināties. Abi juta, ka viņai pa�ai jāiztur pārbaude un viņa to nespēj.

Bahirevs joprojām tiecās pēc Tinas, pēc tās mo�ā saltuma, pēc aizmir�anās, ko viņ� guva tuvības mirkļos.

� Stāsti, � ko tu darīji? � viņa jautāja.

� Gulēju zem darbgalda. Kaut velns parāvis to biju�o galveno in�enieri! Gadu deldējis bikses rūpnīcā un nav spējis nokārtot remontdarbus!

Tina smējās:

� Pastrādāsi pusgadu par maiņas in�enieri, tad no tevis iznāks īsts galvenais.

� Dro�i vien tā būs, � viņ� piekrita. � Mocījāmies, mocījāmies �odien ar balansma�īnu. Salabojām. Tāds gandarījums, ka tu ne iedomāties nevari! Vislabāk tomēr būt strādniekam. Pa�a rokas, pa�a galva, pa�a darbgalds, un pats atbildi par savu darbu. Vārdu sakot � strādnieku �ķira!

� Kad tu ēdi pusdienas, �strādnieku �ķira�?

Bahirevs bija izsalcis, bet neatzinās; viņ� nespēja ēst pīrāgus, ko Tina tam nesa, jo �ajā laikā to nebija arī viņa bērniem.

Ar īpa�u paņēmienu Tina ļoti ātri izberzēja traipus no viņa virskrekla. Bahirevam patika prasmīgi ļaudis, un viņ� vaicāja:

� Saki man, Tina, � kā tu visu proti? Tu gan traipu izņēmi pāris minūtēs, gan pīrāgi tev tādi neparasti.

� Dumjais, kas nu tur sevi�ķs?

Bet Bahirevs jau vairs neklausījās Tinas paskaidrojumos. Jo grūtāk viņam klājās, jo spēcīgāka kļuva viņa prasība pēc laimes un pēc tā, kas viņam iemiesoja laimi, � pēc Tinas.

Beidza liesmot neparastais septembris. Saulainas dienas visu laiku mijās ar lietu, tāpēc koki �oruden mira majestātiski. Tie nezaudēja lapas, laistījās zeltā un tērpās purpurā. Zeltītie bērzi bija tāpat kā pavasari pilni lapu un �alkoņas. Ķir�u lapas bija kļuvu�as sārtākas nekā ogas, un neviena lapiņa nebija no zariem nokritusi. Ozoli �ķila glu�i kā no sarkana vara izgrebti. Tikai maigās kļavas birdināja lapas, un likās, ka tās birst nevis dabas likuma dēļ, bet tikai tāpēc, lai izgreznotu zemi.

� Cik brīni�ķīgs laiks! � jūsmoja Tina. � Pavasara svaigums un rudens daudzkrāsainība!

Beidzot uzkrita pirmās salnas, un divas dienas griezās zeltains putenis.

Eglītes, kas bija kautri slēpu�ās lapu koku krā�ņumā, tagad izslējās un izstiepa zarus, turēja tos zem krīto�ajām lapām, uztvēra un atbalstīja bērzu pēdējo rotu. Vēj� nopūta lapas arī no eglītēm. Pavisam nesen lapas bija klusas, vieglas un lidojo�as. Tagad tās sāka �abēt un skrabināties gar zemi, it kā lūgdamas patvērumu, un ar katru dienu kļuva arvien tum�ākas, arvien vairāk saraucās no aukstuma un arvien stiprāk salieca muguriņas, kā zvēriņi ar smalku, izspiedu�os mugur-kauliņu.

Zeme kļuva drūma un salta, bet no rītiem uzkrita sarma, un likās, ka gādīga roka būtu priek�dienām apsālījusi cieto zemi, lai tā nebojātos, lai dzijumos saglabātu savu zaļoksnējo spēku līdz jaunam pavasarim.

Lidojo�o pretsvaru skaits rudenī strauji samazinājās, bet Bahirevs vēl vienmēr spilgti atcerējās kaujas lauku pie transporta vārtiem.

� Traktori ir remontā. Jaunajā sējas kampaņā pretsvari atkal lidos, � Bahirevs ietiepīgi apgalvoja kārtējā apspriedē pie Valgana.

� Tā jau tas nav, � Valgans atmeta ar roku. � Tūksto�iem traktoru strādā un strādās visu ziemu. Tie pretsvari, kam tehnoloģijas neievēro�anas dēļ bija jānotrūkst, ir jau notrūku�i. Bet tie, kas tiek izgatavoti pēc normalizētas tehnoloģijas, ar pretnoguruma vītnēm, tie nenotrūks. Tad beidzot jūs pārliecināsieties, cik aplama bijusi jūsu prasība apturēt ra�o�anu.

Pretsvari notrūka vairs tikai retumis, rūpnīcā sākās mierīgākas dienas. Valgana taisnība kļuva aizvien skaidrāk redzama. Ta�u Cubasovs joprojām sekoja, kā Bahirevam veicas ar pārbaudi. Viņ� novājēja, izkritās sejā, kļuva mazrunīgs. Roslavļevs reiz Bahirevam par viņu sacīja:

� Zēl pui�a. Viņanurok bedri .. . Vakar apgabala komitejas biroja lēmumā pēc Bļikina prasības ierakstīts, ka viņ� partijas masu darbu nolaidis līdz galīgam sabrukumam un partijas darba jautājumus aizstājis ar jautājumiem par tehniku.

� Kāpēc tā? � Bahirevs brīnījās.

� Partijas masu darbs nav traktors. Vai tas ir sabrucis vai nav � ar acīm to nesaredzēsi. Ja apgabala komitejā uzskata, ka tas ir sabrucis, tad pamēģini pierādīt ko citu! Vai tu maz zini, kura dēļ viņu tā kulsta?

� Kura tad?

� Tevis dēļ.

�Manis dēļ?� Bahirevs klusībā atkārtoja, kad jau bija iz�ķīries ar Roslavļevu. Viņ� zināja, ka Cubasovs viņam vienmēr palīdz, un bija par to draugam pateicīgs. Un tomēr Ros-lavļeva vārdi parādīja partorgu jaunā gaismā. Tas ne tikai palīdzēja viņam, bet arī dārgi samaksāja par �o palīdzību.

Bahirevs atsvaidzināja atmiņā un savāca vienkop daudzus �ā rudens notikumus. Viņ� atcerējās, ka motoru ceha komunisti slēgtā partijas sapulcē vienprātīgi atzina pretsvaru nostiprinā�anas tehnoloģiju par nevainojamu. Atcerējās arī to, ka pēc �īs sapulces viņu izsauca izmeklētājs un draudzīgi parunājās. Atcerējās arī, ka arvien bie�āk Cubasovam radās nesaskaņas ar Bļikinu un CK interesējās par jaunās konstrukcijas pārbaudi. Atcerējās arī Valgana neizdibināmo seju, viņa skaidri redzamo vēsumu pret partorgu.

Atcerējies un apkopojis daudzos notikumus, ko bija aizsegu�i grūtie un straujie ikdienas darbi un mīlestība pret Tinu, Bahirevs saprata, ka Cubasovs atvaira galveno triecienu, lai dotu viņam iespēju uzkrāt spēkus jaunam uzbrukumam.

�Cik vēl sniega ziemu nesnigs, bet tāda vairs nebūs,� domāja Serjo�a.

Vēl vakar celi bija melni un uz tiem �ļakstēja lipīgi dubļi, bet pa�laik visur mirdzēja jaunais sniegs. Aug�up no tā cēlās zilgana rītausma. Atjaunotā pasaule balti iezilganajā tērpā bija krā�ņa un klusa. Pūkainās pārslas riņķoja lēni un nolaidās lejup piesardzīgi. Uz gājēju valgajām, sārtajām, smaidīgajām sejām baltoja sīkas sniega zvaigznītes.

�Pirmais sniegs, pirmā diena, pirmais sniegs,� Serjo�a atkārtoja so]u takti. Pirmā diena, kad sākās lie�ana kokilēs, sakrita ar dienu, kad bija uzsnidzis pirmais sniegs. Vakar viņ� bija kokili izmēģinājis � izlējis un apstrādājis piecus veiduļus. TKN pieņēma visus piecus. Kop� vakara viņ� izlēja un sagatavoja apstrādei vēl divdesmit �etrus veiduļus. �is neskartais sniegs neviļus atgādināja tos � veiduļi bija tikpat tīri, tikpat viegli, tikpat maigi un tāpat blāvi spīdēja krēslainajā gaismā.

Beidzās aleja, sākās metāla lū�ņu izgāztuve, ko klāja pūkaina sniega sega. Tālumā, pa�ā rūpnīcas pagalma stūrī, kļuva redzams veiduļu cehs � citiem tikai neizskatīga ēka, bet Ser-jo�am � māja un liktenis.

Sāka snigt stiprāk.

� Serjoga! Sugrob! � sauca no aizmugures.

Viņu panāca Kondrats un Siņeņkijs.

� Nu, kā ir? � Siņeņkijs apvaicājās. � Mefodi�s saka, ka pieci lējumi, saka, iznāku�i pamatīgi.

� �itādi te! � Serjo�a norādīja uz sniegu. � Viegli, tīri, spīd un laistās.

Trijatā viņi taisnā ceļā pāri neapbūvētajam laukumam skrēja uz krāsaino metālu lietuvi. Divdesmit �etri lējumi gulēja pie sienas. Siņeņkijs notupās pie tiem un klusi Jesvilpās, Viņa pirksti skraidīja pār �ķautnēm, plaknēm, pārejām, �ķelmīgās acis no patikas piemiedzās. Viņ� smējās � saraustīti, ātri, kā kutināts.

� Nu. Sugrob, tu vairs neesi Dons Kihots, tu tagad esi Dons... Dons... Dons � Velns Zin Kas! Te mums, frēzētājiem un atslēdzniekiem, pat nav vairs ko darīt. Kokiles pastrādāju�as mūsu vietā.

Kondrats pa�ūpoja lējumu uz plaukstas:

� Cik sver?

� Cetrarpus kilogramus, � Serjo�a atbildēja.

� Trīspadsmit vietā! Nu gan tu pūt!

� Kā pūciņa, kā spalviņa! � iesmējās Siņeņkijs. � Ak Serjoga. neprecies, neprecies! Ja nebūtu Tosjkas. es toreiz nebūtu no tevis atkritis. Vai kādās �etrās dienās tiksi galā^

� Vienā pa�ā. �odien pabeig�u!

� Tas gan ir ko vērts! � sajūsmīgi teica Siņeņkijs. � Te jau ir vairāk nekā mēne�a norma.

Apkrāvu�ies ar lējumiem, viņi sāka steigties uz veiduļu cehu. Siņeņkijs skatījās atpakaļ, smējās, mudināja:

� Ko jūs, divi tādi buļļi, atpaliekat no manis, mazulī�a? Steidzies, Serjoga! Nevaru vien sagaidīt!

�Velti es dusmojos uz viņiem.� Serjo�a bija aizkustināts. �Kas gan kādreiz neatgadās pa�u vidū!�

Kopīgais prieks izdzēsa nesaskaņas, kā �is jaunais sniegs apsedza gan dubļus, gan gru�us un lika mirdzēt visai zemei tīrā, neskartā baltumā.

Tina vairākas dienas nebija redzējusi Serjo�u un tāpēc atnāca stundu agrāk, lai pirms darba ieskatītos veiduļu cehā.

Viņa iznāca no ceha un ieraudzīja trīs draugus. Apkrāvu�ies ar alumīnija lējumiem, tie rindā cits aiz cita brida tie�i pāri apsnigu�ajam, tuk�ajam laukumam; varēja redzēt, ka iet viņiem ir grūti, bet valgās, sārtās pui�u sejas bija tik līksmas, ka Tina sāka skriet tiem pretim.

� Kas noticis, pui�i? Kas ir?

� Serjo�a �odien sasniedz rekordu! Vairāk nekā mēne�a norma vienā dienā! � Siņeņkijs sacīja un neuzmanīgi pagriezās. Vairāki lējumi izslīdēja no rokām. Viņ� apstājās, Kondrats uzgrūdās viņam virsū, un tam izkrita no rokām uzreiz viss nesamais. Serjo�a iesmējās, un arī viņam nokrita zemē puse kravas.

Pui�i notupās un uzlasīja no pūkainā sniega alumīnija lējumus.

� Vienā dienā? Uzreiz? � Tina bērtin bēra jautājumus. � Bet vai tu esi izmēģinājis?

� Jau darīts. Tina Borisovna, � atbildēja Serjo�a.

� Uzkraujiet man vēl vienu pāril

� Kad tu paguvi? � Tina uzlika divus lējumus Serjo�am pie pa�a smakra.

� Auksti, � viņ� iesmējās, pieglauzdams tiem vaigu.

� Vakar vakarā.

Pui�i jau piecēlās un devās ar savu kravu uz priek�u, bet Tina skrēja blakus Serjo�am un vaicāja:

� Vai TKN apzīmogoja? Tu esi pārliecināts, ka spēsi visu to apstrādāt vienā dienā?

Viņ� pieturēja lējumus ar sārto vaigu un, galvu nepagriezdams, �ķielēja uz Tinu ar jautru, gai�brūnu aci.

� Visu esmu aprēķinājis ... Noteikti spē�u.

Tina aizskrēja pie Gurova.

� Jūsu cehā ta�u ir izcils notikums. Sākam lie�anu koki-lēs. Vairāk nekā mēne�a norma vienā dienā! Nekas tāds vēl nav pieredzēts. Kāpēc neviens to nezina? Vajag ziņot rūpnīcas avīzei...

Smagās lūpas ar pūlēm pavērās:

� Vai nu strādāt, vai nu troksni taisīt... Vēl nekas nav zināms, bet saceļ jau traci.

Tina neatbildējusi nosēdās tie�i pretim Gurovam. priecīgi un nikni skatīdamās viņa �aurajās a�elēs, un piezvanīja pa telefonu:

� Darba algas nodaļa? Ar ko jūs tur nodarbojaties? Te veiduļu cehs sācis pāriet uz lie�anu kokilēs, bet jūs pat nezināt! Sūtiet steidzīgi hronometrā�istus.

Pirms vēl Gurovs bija paspējis saprast, kas notiek, viņa piezvanīja uz avīzes redakciju un uz galvenā metalurga nodaļu. Beidzot viņ� atjēdzās un pārskaitās:

� Kāda ceha in�inieris jūs esat? Mums te ir pa�iem savi in�inieri.

� Rūpnīcas, rūpnīcas �in�inieris� es esmu, � Tina atdarināja Gurova izrunu, iesmējās un izslīdēja no kabineta.

Viņai gribējās paskatīties, kā Serjo�a strādās, bet tuvojās maiņas sākums un laiks bija skriet uz savu ��ugunieti�. Uz brīdi Tina tomēr piegāja pie Serjo�as. Tam visapkārt drūzmējās strādnieki. Lējumi gulēja stingrā kārtībā, iepriek� sagatavotās vietās.

Serjo�as līksmais, ta�u sastingu�ais smaids, apgarotais un koncentrētais skatiens Tinai atgādināja tās laimes pilnās trīsas, ko bija izjutusi pati toreiz, kad, sēdēdama tuk�ajā tehnologu istabā, pētīja silīcija līkni un kad, ieraudzījusi Sarķiti �lākturī�a� logā, pirmo reizi atskārta, kāda būs viņas nākamā glezna.

�Tas pats pa�laik notiek ar Serjo�u. Tikai viņ� to pārdzīvo daudz spēcīgāk,� Tina apskauda. �Vai tad man izdevās izdarīt ko tādu?� Viņai gribējās palikt �eit, bet laiks bija doties uz savu cehu.

Serjo�a ieslēdza darbgaldu tie�i pēc sirēnas pūtiena. Ap viņu pulcējās meistari, citu maiņu strādnieki, hronometrā�isti, redakcijas darbinieki. Frēze, kustēdamās tik ātri, ka grūti bija to saskatīt, paklausīgi grieza metālu pāreju vietās. Kā tievas strūklas no tās �ļāca sudrabainās skaidiņas. Transportieris strauji padeva veiduļus citu pēc cita. Darbgalds atsaucās uz katru kustību, �ķita, ka tas atsaucās pat uz katru domu. Serjo�a neko citu neredzēja kā tikai lējumus, un visu laiku viņu nepameta izjūta, ka �ī ir neparasta, priecīga diena. Svaigas domas un vingri muskuļi. Precīzi aprēķini un kustības. Pui�u uzmundrino�ie skatieni. Un jauna, spo�i balta diena aiz logiem. Serjo�am pa�laik �ķita, ka tas viss kopā ir viņa liktenis. Viņ� paņēma pirmo apstrādāto sudrabaino veiduli, mirkli atcerējās putnu, kas riņķoja pār palu ūdeņiem un lidoja, bet neatlidoja līdz viņa rokai.

�Pievilināju gan,� viņ� nodomāja.

Rūpnīcu aplidoja ziņa, ka pusē darba dienas izgatavots vesels komplekts veiduļu. Pārtraukumā cits apsveica Serjo�u, cits ko jautāja, cits pacienāja. Viņu lūdza palikt pēc darba, lai aprunātos ar korespondentiem un uzņemtos filmā. Viņ� nevēlējās kļausities, runāt, ēst, tikai gribēja atkal iekļauties precīzajā un noteiktajā darba ritmā.

Pirmās maiņas beigās Cubasovam piezvanīja Ivu�kins:

� Mums te veiduļu cehā liels notikums ... Sugrobins taisa brīnumus. Izspie� �etrarpus tūksto�us . ..

Ar tādu apjukumu un apbrīnas pieskaņu balsī mēdz runāt par viesuļvētrām, plūdiem un citām dabas katastrofām. Cubasovs nesaprata vārdus, bet viņu satrauca Ivu�kina tonis.

� Ko Sugrobins spie�?

__ Procentus spie�l Dienas normu izpilda par �etrarpus tūksto�iem procentu.

� Ko, ko? Neticami 1 Kādā veidā? Ko viņ� pielieto?

� Kokili pielieto ... Ko nu tagad iesāksim?�

� Ko iesāksim, ko iesāksim! � Cubasovs noskaitās. � Tu runā tā, it kā jums gāztos jumts uz galvas. �etrarpusI Vai neesat kļūdīju�ies? Un vai kvalitāte pārbaudīta?

� No rīta izdarīja hronometrā�u. TKN zīmogo. Kā tagad būtu jārīkojas?

� Tagad Sugrobins būtu jāapsveic. Būtu jāatbalsta un jāpropagandē, ja viss, ko tu saki, ir patiesība. Tādas izstrādes, tāda izrāviena nav bijis ne tikai mūsu rūpnīcā, bet arī visā mūsu apgabalā! Vai zibeņus izgatavojāt? Pārtraukumā organizēsim mītiņu.

Kad Cubasovs iegāja cehā, ejā drūzmējās ļaudis.

Serjo�a frāzēja, galvu nepaceldams, bija redzama tikai viņa sārtā piere. Veiduļi cits pēc cita virknē lidoja uz frēzi. Bija dzirdama raksturīgā īsā skaņa: v�ig ... v�ig ... v�ig ... Serjo�a, piespie�ot podziņu, apstādināja darbgaldu, neskatīdamies pastiepa roku uz skapi, nekļūdīdamies paņēma vajadzīgo frēzi. Acumirklī apmainīja to � un atkal strauja, griezīga ātrfrēzē�anas skaņa: v�ig ... v�ig � v�ig ...

Ļaudis skatījās, elpu aizturēju�i, nekustēdamies. Tā skatās uz atrakciju zem cirka kupola un uz vissare�ģītāko balerīnas pirueti.

� 0! �klusi atskanēja blakus.

Cubasovs ieraudzīja Siņeņkiju.

� Kāpēc tu nestrādā?

� Serjo�as dēļ esmu pagalam, biedri partorg! Skaudība pārņem skatoties. � Siņeņkijs norādīja ar skatienu uz savu darbgaldu un atmeta ar roku. � Vai tad tas ir darbs? Nabagmāja!

Visi ceha strādnieki bija satraukti, raudzījās apkārt, pārtrauca darbu, piebiedrojās pūlim, kas drūzmējās ejā. Tikai Kondrats palika uzticīgs pats sev. No svilpiena līdz svilpienam pasaule viņam neeksistēja.

Paklausīdams Cubasova aicinājumam, biezlūpainais, lācī-gais Gurovs iznāca viņam līdzi ārā, gaitenī apstājās, gtidri noblisināja vērīgās a�eles un īsi noteica:

� Eka dod pa purnu.

� Kam dod pa purnu?

� Atkal mums pa�iem ...

Cubasovs greizi pasmaidīja:

� Tu stāvokli novērtē lieti�ķi.

� Bet ko es tagad lai saku mītiņā?

� Vai tad tu vēl taisies runāt mītiņā?

� Es ta�u esmu sava ceha priek�nieks.

� Nu. tad tā ar pasaki: �Eka sadeva mums pa purnu!� � Cubasovs nikni ieteica.

Norunājis par mītiņa kārtību, viņ� piezvanīja Valganam.

� Vai tu zini, Semjon Petrovi�, kas mums �odien par notikumu? Kokilēs panāk savu! Sugrobins, liedams kokilē, izrāvis �etri tūksto�i pieci simti procentu.

� Tu gribi sacīt �etrsimt piecdesmit?

� Nē. Gribu sacīt: �etrarpus tūksto�i. Maiņu starplaikā notiks mītiņ�. Kinohronika brauks uzņemt filmā. Vai tu ieradīsies?

Valgans tūlīt neatbildēja. Domas sāka strauji joņot: �Cetr-arpus tūksto�i! Ikviens rūpniecības darbinieks pasmaidīs: �Tad ir nu gan normiņas �ai uzņēmumā! Miglu pū� acis!� Es pirmais smietos skaļā balsi. Darīt to visiem zināmu � nozīmē atzīties, ka normas mums zemas un tehnika atpalikusi.�

Stāvokli sare�ģīja tas, ka gan normas, gan tehnoloģiskā atpalicība, gan lie�ana kokilēs, gan Sugrobina liktenis � visi �ie jautājumi bija Valgana un Bahireva kaujas lauks. Bahirevam apgabala komitejā bija radies atbalsts � Griņins. Serjo�as rekords kokiļu lējumu apstrādē deva rokās iero�us Griņina un Bahireva nometnes ļaudīm. �Viņi to izmantos!� Valgans nosprieda. �Palaidīs valodas: �Valgans bremzēja.� Notiks izrāde par tematu �Atpalicis direktors un strādnieks pirmrindnieks�. Bet galvenais � sāksies jezga: sāks paaugstināt kā normas, tā plānu. Daudzināt Sugrobina �etrarpus tūksto�us nozīmē izpērt pa�am sevi.�

Viņ� izdomāja visu, bet neteica neko. Cubasovs ievēroja tikai ieilgu�u pauzi.

� Viens, divi � un jau mītiņi, zibeņi, kinovīri! � beidzot pārmeto�i noskanēja klausulē. � Tā, redz, mēs maitājam jaunos strādniekus. Pieļaujam kļūdu.

__ Mēs pieļāvām kļūdu pret Sugrobinu. Tagad tā jāizlabo. Un svarīgs ir nevis rekords, bet tas, ka Sugrobins neapgā�ami pierādījis, cik vērtīgas un rūpnīcā iespējamas ir progresīvās metodes.

� Neviens ta�u to nav noliedzis!

� Vārdos ne. Bet darbos Sugrobins pirmais pavēris rūpnīcā ceļu kokilēm. Es vienkār�i kā cilvēks nevaru nepateikt puisim paldies.

� Nu, tad arī pasaki kā cilvēks! Kāpēc tad mītiņus? Sen partija nosodījusi āri�ķīgu dzī�anos pēc rekordiem. Es esmu noteikti pret jebkādiem mītiņiem.

Agrākais Cubasovs nebūtu rīkojies pretēji direktora gribai un būtu sācis meklēt piesardzīgus kompromisa lēmumus, bet tagadējais mierīgi paziņoja:

� Tu labāk atnāc un paskaties, kas te notiek! Strādnieki pa�i steidzas �urp. Nāk no da�ādiem cehiem. Sī interese ir saprotama. Un tā ir rado�a interese! �ķiet, strādnieki labāk par tevi izprot, ka �eit nav āri�ķīgas dzī�anās pēc rekordiem, bet dzimst jauna, progresīva tehnoloģija. Mītiņu sāksim pēc pusstundas.

�Mītiņ� notiks,� ba�īdamies un pukodamies saprata Valgans. �Bet nekādu kinovīru, nekādu reportieru ... To es nepieļau�u.� Viņ� pazvanīja uz kinostudiju.

Serjo�a pabeidza pēdējo frēzē�anas operāciju un nolika grēdā pēdējo � divdesmit ceturto vieglo un tīro kāpurķēdes posma veiduli.

Lēnām, ar pūlēm un sāpēm viņ� atlieca notirpu�o mugura un it kā pamodies paraudzījās apkārt ar vēl nesaproto�u, bet jau laimīgu skatienu.

Mītiņ� notika tuk�ajā laukumā blakus veiduļu ceham. Par tribīni izmantoja lieveni. Viens no pirmajiem runāja Gurovs:

� Mumt tevi jāaptveic ...

Serjozam nāca smiekli: �Gribi vai negribi, tev tomēr ir �jāaptveic�.�

Kad Gurovs pateica, ka Serjo�a izstrādājis �etrarpus tūksto�us procentu un nopelnījis maiņā tūksto� simt rubļu, visapkārt no�alca izbrīna saucieni, ļaudis sa�ukstējās:

� Tas ir ko vērts! ...

Pārlaizdams skatienu draudzīgajām sejām, Serjo�a neviļus novērsās. Divas acis it kā dzeldamas raudzījās uz viņu pāri galvām � �Jevstignelis�.

Pirms vairākiem gadiem viņi abi kopā pirmo reizi ieradās veiduļu cehā � vārgais pui�elis Serjo�a un bra�ais, labi ģērbtais Jevstignejs, par spekulāciju arestēta pārdevēja dēls.

� Gribu izpelnīties sev sociālo stāvokli. Jāiestājas institūtā, � viņ� pastāstīja Serjo�am.

Dzer�anas dēļ Jevstigneju izslēdza no komjaunatnes, viņ� pārgāja uz citu rūpnīcu, tika notiesāts par valsts mantas piesavinā�anos un pēc amnestijas atbrīvots. Jevstigneju viņa pagātnes dēļ nekur labprāt nepieņēma darbā, un viņ� nolaidies un nīgrs bija ieradies �ugunlietuvē, kur vienmēr trūka strādnieku. �ai laikā Serjo�a jau bija kļuvis par vienu no labākajiem pirmrindniekiem un viņa ģ"m:tnc atradās rūpnīcas laukumā. Jevstignejs vēroja Serjo�u alkatīgā un na�dīgā ziņkāre.

�Kas viņu �odien attriecis uz �ejieni?� Serjo�a brīnījās. �Aiz niknuma atvilcies?�

Dīvaini bija demāt, ka arī �ajā gai�ajā dienā blakus dzīvo un elpo kāda cilvēka naids. Serjo�a novērsās. Divas plati atvērtas acis iztālēm apdvesa viņu ar siltumu. �Da�iņa! Atnākusi gan!�

Serjo�a saprata, ka tie�i �o divu acu viņam �odien bija trūcis. Kādai dvēselei �odien vajadzēja uzticīgi un nesavtīgi priecāties par viņa prieku. Līdz �im brīdim Serjo^a gan uz mītiņu, gan uz runātājiem, gan ceļojo�o ceha karogu bija raudzījies it kā no malas. Da�as acis viņam sacīja: �Tas viss ta�u � ij ļaudis, ij runas, ij sniegs � tas viss tev, tevis dēļ, tavs.�

�Kļuvusi bāliņa. Vairāk pieaugusi. Un kā skatās!� Serjo�a domāja.

Bet Da�a izmantoja gadījumu, lai, paslēpusies pūlī, pēc sirds patikas noraudzītos uz �o viņai mīļo seju. Bija reize sāpīgi un saldi vērot, cik gai�i un bezbēdīgi raugās riekstu krāsas acis, kā smaida tās pa�as lūpas, kā sniegpārsliņas sakrīt uz Serjo�as gai�brūnajām uzacīm. Kad mītiņ� beidzās, Da�a kopā ar citiem pakavējās pie veiduļu ceha ieejas. Pie viņas pienāca Jevstignejs. Viņa jau sen bija manījusi, ka puisis cen�as uzsākt sarunu.

� Domā, ka mēs nezinām, kāpēc tas liek darīts, � sacīja Jevst�gnejs. � To jau viņam visu uzskaitītāji izdarīju�i, lai palielinātu normas. Zinām jau, kā tās lietas tiek taisītas! Nc-esam jau maziņie. Tagad nu gan saskrūvēs normiņas. Sito viņa rekordu dēļ veiduļu ceha strādnieki dabūs vēl krietni paraudāt.

� Vari nu gan tu melot! � Da�a uzbruka Jevstignejam.

� Nevienam nebūs jāraud. Darbs no viņa kokilēm kļūst vieglāks. Un prasi, kam gribi, katrs pateiks, kā Sugrobins strādā. Nekādi uzska tītāji, bet viņam pa�am ir zelta galva un zelta rokas, un sevi rūpnīcas labā viņ� ne�ēlo. Bet tu dzer un melol Dzer un melo!

� Skaties tikai, kā �bērnudārzs� ecējas! � pabrīnījās Jevstignejs. � Lēna lēna, bet �e tev nu bija ... Es tevi vēroju, bet nekādi nevaru izsekot, ar kuru tu, lēnā aitiņa, �ļūc. Vai tik tas nav Sugrobs? . . .

� Та viņ� uz mani pat nepaskatās! � Da�a sa�uta.

� Esmu jau gan viņam vajadzīga!

� Tas arī pareizi. Kāpēc lai viņ� skatītos uz tevi? Viņ� piecērt pa�ai Igorevai.

�Tātad taisnība ... Es zināju, zināju, ka es viņam bijusi nebijusi,� Da�a izmisa, bet atbildēja vīri�ķīgi:

� Un kas par to?! Tev nu gan nav nekādas daļas par to, ar ko viņ� staigā. Būtu labāk skatījies, kā viņ� strādā. Un ko tu man velcies nopakaļ? Liec mani mierā!

�Ja nu viņ� pēk�ņi padzird?� Da�a nodomāja un tūlīt pat ar sesto prātu nojauta: �Viņ� ir dzirdējis. Viņ� ir �eit.�

Serjo�a patie�ām arī dzirdēja. Viņ� pārkāpa pāri slieksnim un piegāja pie Jevstigneja.

� Ko tu te aiztiec mazākos? Lasies projām!

Jevstignejs bija viens, bet aiz Serjo�as muguras stāvēja biedri un slējās Kondrata lā�a augums.

� Kas tad man te ko darīt? � Un spļaudīdamies, lai tā pierādītu savu neatkarību, Jevstignejs vilkās prom no ceha.

� Un tāds saucas par strādnieku! � Serjo�a noteica.

� Neaizejiet, puikas! No kinohronikas atbrauks, lūdza, lai pagaidot.

� Serjo�a, vai mūs nofilmēs tev līdzās?

Mei�as apstāja Serjo�u. Da�a nepacēla acis uz aug�u. Neskatīdamās redzēja viņa lūpas � tās pa�as lūpas, kas gandrīz bija pieskāru�ās viņas lūpām. Neskatīdamās redzēja viņa rokas, tās pa�as rokas, kas kādreiz bija glāstīju�as viņas delnas. �Vai patie�ām viņ� ar Igorevu? Nē, nevar būt! Bet kāpēc nevar? Skaista, ievērojama, lepna ...�

Da�a vairījās sastapties ar Serjo�u, bet domāja par viņu nepārtraukti, domas auga pla�umā, un tajās viņ� bija neparasti skaists, pavisam pieaudzis,- vienīgais, kas aizpildīja visu pasauli. Nu viņ� atradās �eit � vājāks, nopietnāks, augumā mazāks, bet vēl labāks, vēl neparastāks. Sve�s un reizē tuvs viņ� stāvēja līdzās, un nebija pasaulē otra cilvēka, pēc kā vairāk ilgotos sirds. Da�ai ie�āvās prātā, ka Serjo�a var sadzirdēt viņas domas, tāpat kā pirmīt bija dzirdējis viņas vārdus, ka var saprast, cik alkaini viņai gribas skatīties uz to, un, gribēdama aiz kauna vai zemē ielīst, meitene noskrēja no lievenēm. Viņa negāja pa ce]u, bet taisni pāri nenomīdītajam sniegam, lai tikai ātrāk sasniegtu kokus un pazustu no acim.

� Da�a! � viņa izdzirda Serjo�as balsi. � Uz kurieni tu, Da�a?

Ar diviem soļiem viņ� atradās tai blakus.

�Neapjukt! Nepazemoties viņa acīs!� Da�a atrada sevī spēku apstāties, palūkoties viņam sejā, mierīgi pajautāt:

� Kas ir, Serjo�iņ?

� Tu pat neapsveici mani!

� Kā � neapsveicu? No mūsējiem, no �ugunlietuves, apsveica ... Tas nozīmē, ka arī es ...

Serjo�a raudzījās meitenes sejā: jaunavīga un bāla, mirdzo�a kā neskarts sniegs. Uz melnā lakata baltas sniegpārslu zvaigznītes. Viņ� pacēla roku, nopurināja sniegpārslas. Da�a atvirzījās nost. Viņ� iesmējās.

� No �ugunlietuves apsveica, bet, ja tu pati apsveiktu, tad tev roka nokristu?

Da�a, plakstus nolaidusi, neskatīdamās pastiepa roku. Seja bija nekustīga, tikai lūpas mazliet pavērās un drebēja nāsis. Viņā varēja just gan bailes, gan paļāvību, gan bērni�ķīgu nevarību.

� Da�a ... � Serjo�a sacīja, �ēlodams viņu un reizē priecādamies, ka tam ir tāda vara pār meiteni. � Nu, paveries uz mani!

Acis neprata melot � ne velti Da�a tās slēpa; mirkli palūkojās Serjo�ā ar zilām, izbiedētām acīm un uzreiz nodeva sevi.

�Mīl, mīl!� Serjo�a saprata.

Bet viņa atmeta galvu atpakaļ, pagriezās un strauji gāja tālāk.

� Da�a, uz kurieni tu? � Serjo�a apturēja mei�u, saņem-dams viņu aiz rokas. � Uz kino nenāci, uz teātri nenāci. Varbūt uz slidotavu aiziesim?

Meitene paskatījās ar to nopietno pa�cieņu, kas Serjo�u tā pārsteidza un valdzināja.

�Kā izaugusi! Pavisam cita. Un tomēr tā pati. Es ta�u zināju, zināju, ka viņa būs tāda. Tikai kļuvusi vēl jaukāka, nekā gaidīju un domāju.�

� Man nav laika staigāt pa slidotavām. Es ta�u mācos vakara vidusskolā un pirmrindnieku skolā. Uz redzē�anos. Serjo�iņ! � Viņa sāka iet vēl ātrāk. Pēdas bija maziņas un mazliet greizas, kā bērnam.

�is bērni�ķīgās nevarības un lepnās sievi�ķīgās pa�cieņas savienojums bija tik jauks, ka Serjo�a kā sastindzis noskatījās viņai pakaļ.

�Ko tad es prātoju? Ko gaidīju? Viņa ir �eit, blakus, staigā, elpo, mīli Un var �itā te sava lepnuma pēc aiziet pavisam. Tikai pēdiņas vien paliks pāri.�

Serjo�am iegribējās atkal panākt Da�u, apturēt, pateikt uzreiz visu, bet viņa jau bija piebiedrojusies sievie�u bariņam un gāja kopā ar tām.

�Cik labi!� Serjo�a nespēja saprast, kas īsti ir tik labi un kas pēk�ņi noticis.

No rīta arī bija labi. No rīta bija kokilē un jaunie lējumi, un sniegs, un pui�i, un viss pastāvēja pats par sevi, bet jaukā meitene Da�a dzīvoja un staigāja kaut kur blakus, tomēr nomaļus. Te nu pēk�ņi Da�a ir labāka par visu un atrodas visa centrā, pēk�ņi gan sniegs, gan kokilē, gan viņa panākumi � viss tikai Da�ai!

�Ari mīlestība nokrīt pēk�ņi kā sniegs,� Serjo�a domāja un vēl vienmēr nolūkojās uz Da�u, un vēl vienmēr brīnījās. Mei�as skrēja viņam paka). Gadījās, ka pietika ar skarbu balsi, slikti sasukātu galvu, neglītu cepurīti, lai viņam pārietu vēlē�anās sastapties ar mei�u. Bet te lēts, melns lakats ap galvu � un tomēr jauki. Mētelītis vecs, īss � arī nezin kādēļ jaukāks par jauku. Iedama liek kājas uz iek�u kā bērns � vēl jaukāk un aizkustino�āk. �Kāpēc viņa aiziet?� Serjo�a noskuma. �Citas nemīl, tomēr pa�as uzmācas. Bet �ī. .. ta�u tā paraudzījās ... ta�u mīl! Bet aizieti Vai raksturs viņai ir tāds? Vai tas ir lepnums? Ek, nokavējul Panākt, pierunāt. Bet nenāks jau ... Atteica tev, Serjo�a, atteica 1 Būtu kaut paskatījusies, atskatījusies 1 Nē!�

� Serjo�a! Tevi meklē Gurovs! � sauca Siņeņkijs.

Gurovs sēdēja savā kabinetā, kas bija izkrāsots kā konfek�u kārba, un burzīja rokās papīrus.

__ Та nu tā, Serjo�a, man ar tevi, redz, kas runājams ... Tā kā, tu pats saproti, mēne�a pēdējās dienas . .. Bet tu, saproti, norāvi veselu tūkstoti! Nu, no kurienes es to lai ņemu? Tak jau darba algas fonda pārtēriņ�. Cehs zaudēs prēmiju naudu. Pui�i ļaunosies. Un tā tālāk ... Es ņem�u un izrakstī�u �ito tūkstoti uz vairākiem mēne�iem.

� Nu labi, � Serjo�a viegli piekrita. � Lai tikai vasarā būtu ... Toļikam visu vasaru jānodzīvo Krimā.

� Uz vasaru var, � Gurovs atviegloti uzelpoja. � Līdz vasarai visu izrakstīsim ... Vai nu pie mums, vai krājkasē � tev jau tas visviens. Tev pat vēl labāk. Un strādnieki tā neļaunosies... Jo normas tagad, gribi vai negribi, būs jāpārskata. Un viss ta�u tevis dēļ. Strādnieki, protams, būs sarūgtināti. Un te vēl fonda pārtēriņ�. Cehs zaudēs prēmijas � un atkal tevis dēļ!

Serjo�am nebija ienācis prātā visu aplūkot no �āda viedokļa. �Normu pārskatī�ana, fondu pārtēriņ�. Spekulē uz to, ka strādnieki ļaunosies. Bet vai uz tevi pa�u strādnieki neļaunojas?� Viņ� kļuva nepacietīgs.

� Es ta�u piekrītu.

� Un vēl es tev gribēju sacīt, � Gurovs kļuva mo�āks,

� ķinī�a vīri solījās nākt. Bet viņi nebūs. Negaidi!

� Neesmu viņus saucis, � Serjo�a mazliet apvainojās.

� Es viņus pats noraidīju. Man laiks ir dārgs. Bet tikai kā tad viņi tā: te lūdz, pierunā � gaidi, atbrauksim, te pēk�ņi � nevajag?

� Brēkas, brēkas lai būtu mazāk! � pamācīgi un stingri sacīja Gurovs. � Lieka visa tā brēka.

Mājās Serjo�u sagaidīja ar svētku pīrāgu.

� Nu, vecotēv, vai tu mani tagad esi atzinis par cilvēku? � Serjo�a vaicāja.

Vasilijs Vasiļjevi�s klusēdams ielēja iecienīto, no pasu dārziņa ķir�iem darināto liķieri.

Vienu veiduli Serjo�a bija atnesis parādīt Toļikam:

� Se, aplūkol Tu visu laiku pratināji, kāds tas izskatās. Sājā veidulī, ja gribi zināt, ir tava veselība! Sapelnī�u tev Krimas braucienam. Dosies turp ar māti uz visu vasaru.

Atnāca paziņas, apsveica, bet pievakarē lika sevi just die-� nas sasprindzinājums. Apskurbis no darba, no panākumiem, no apsveikumiem, no degvīna, Serjo�a aizgāja uz dibenistabu, kur gulēja abi ar vectēvu, un la.kus no�ikās gultā. Tikko viņ� aizvēra acis, atmiņā uzpeldēja jaunais, vieglais, mirdzo�ais sniegs un tādi pa�i viegli, mirdzo�i lējumi un pār visu to � lēnīgā un lepnā Da�as seja.

�Labi, viss ir labi,� viņ� nodomāja un atcerējās, ka bija apsolījis �o vakaru pavadīt kopā ar Igorevu. Pirms mēne�a viņ� aizgāja pie tās, sāka viņu skūpstīt, tāpēc ka mei�a to gaidīja un viņam gribējās justies kā pieaugu�am. Sākumā viņ� atkal pārdzīvoja to pa�u vil�anos, ko bija pārdzīvojis pavasarī, un atkal klusībā sacīja: �Aukstā �tancē�ana.� Bet tad Igoreva pieglaudās viņam ar savu slaido, lokano augumu. Pēc tam Serjo�a pārnak�ņoja pie viņas vēl da�as reizes. Viņ� gan lepojās ar to, ka ir jau vīrietis, gan arī dusmojās uz sevi, gan brī�iem izjuta riebumu tiklab pret sevi, kā pret viņu. �Vai iet pie viņas �odien? Nē.� Igorevas nokrāsotās lūpas un saraustītie smiekliņi nekādi neiederējās �ai sniegotajā un baltajā dienā. �Kādēļ es visu to pasāku?� Serjo�a pārmeta sev. �Viņas priek�ā es vainīgs neesmu. Neesmu viņai pirmais un viņu iegūt necentos, pati mani medīja. Labi, ka neko neesmu solījis un ne reizi neesmu ieminējies par mīlestību.� Nepatīkamā sajūta vēl vienmēr nepārgāja. �Kam es taisnojos? Sev? Viņai... Da�ai? Vainīgs neesmu, bet domāt ir nepatīkami. Nu, un nedomā�u ari. Kas bijis, tas pagājis!�

Viņ� tīksmi izstiepās gultā un atkal � jau pussnaudā ieraudzīja lējumus un balto sniegu, un mazās pēdiņas ba.tajā-sniegā. Pēk�ņi iedomājās, ka ne Igorevai. bet Da�ai viņ� reiz atlieks galvu, lai noskūpstītu. Sirds tūdaļ stipri iepukstējās, it kā būtu ieskatijies dziļumā. Ar Igorevu nekad to nebija izjutis. Tai jau ari nav nekāda dziļuma... Bet Da�a? Ja paņem aiz rokas � sirds sāk strauji pukstēt. Ja paskaties acīs kā �odien, pat tad sirds kļūst kā bezprātīga ...

Atcerējās, kā Da�a gāja, kā aizbēga no v�ņa � bailīga, mīļa, tuva, kā atstāja sniegā pēdas. Kļuva grūti elpot no prieka, viņ� pielika roku pie sirds, pats pabrīnījās, cik stipri tā pukst. �Atstājusi, atstājusi pēdas . .. Pat iet vēl nav iemācījusies. bet cik daudz jau lepnuma, kāds rakstursl Cēli domā par dzīvi. Vairās no manis. Tik un tā viņu panāk�u. Pa-nāk�ul� Jau laizdamies � miegā, zaudēdams domu pavedienu,

viņ� priecājās: �Kas tad, kas tad ir tas lieliskais pasaulē. Da�a, sniegs, lējumi.� _

Serjo�a iemiga, bet �ai brīdī Gurovs runāja pa telefonu ar Valganu:

� Ko nu tagad lai dara, Semjon Petrovi�? Es viņu pierunāju �īs dienas tūkstoti izrakstīt uz vairākiem mēne�iem. Bet ja viņ� rīt atkal noraus tūkstoti? Saskaņā ar likumu mums viņam se�i mēne�i jāmaksā pēc tagadējās takses. Runā, ka Gurovs esot kunsirvators, runā, ka Gurovs atpalicis, bet kas man tagad jādara, ja viņ� raus dienā pa tūksto�am? Vai nu rekordi, vai darba algas fonds!

� Pagaid, pagaidi � Valgans viņu apsauca. � Ko tu cel paniku?

� Та te jau skraidelē Karami�a. Saka, pa�iem sen vajadzējis organizēti ieviest kokiles. Nebūtu, saka, nokļuvu�i tādā stāvoklī. Vai tad es biju pret �itām kokilēm? Bet kā es tās lai ievie�u, ja man nav ne fondu, ne plānu � nekā nav. Un tagad es iznāku kunsirvators. Bet ko tad es, kunsirvators, lai daru, ja viņ� sāks ieraut ar �itiem veiduļiem dienā pa tūksto�am?

� Vai tu Sugrobinu esi piesējis pie kāpurķē�u posmu veiduļiem? � Valgans mierīgi jautāja. � Ministrija mums pasūtījusi sare�ģītu lie�anas iekārtu. Pārsvied Sugrobinu uz �o pasūtījumu! Ierau�anas tendences mēs neatbalstīsim. Tā ar ...

Viņ� pārtrauca pusvārdā, jo piezvanīja pa tie�o vadu.

� Avī�nieki ir sa�utu�i. � Viņ� pazina Griņina balsi. � Stāsta, ka jums tur veiduļu cehā notiekot brīnumi, jauns strādnieks ievie�ot kokiles. Kokiles dod neticamu lēcienu darba ra�īguma paaugstinā�anā. Tā ta�u ir principiāla lieta, bet tu esi pret pla�u parādī�anu un publicē�anu. Kas tā par dīvainu līniju?

� Man dīvaina līnija? Pie mums patīk sacelt brēku. Nu, izlējis kokilēs pāris desmitu veiduļu. Nevar ta�u bez pārbaudī�anas viens, divi izpūst to par pasaules mēroga notikumu. Tā mēs tikai cilvēkus maitājam. Āri�ķīgu dzī�anos pēc rekordiem partija ir nosodījusi.

� Tu ar partiju nespekulē! � Griņins nenovaldījās.

Valgans jau sen bija sajutis Griņinā ienaidnieku. Bet pa�laik, izlemjot Sugrobina likteni, sekretāra balsī pirmo reizi izpaudās un tik skarbi izskanēja nesamierināms naidīgums.

� Nav jau pirmais gads, kop� es tevi pazīstu, Semjon Petrovi�, � Griņins turpināja. .� Lai nu kurs, bet tu proti nieku dēļ sacelt brēku skaļāku par skaļu. Bet, ja strādnieks iegrū� rūpnīcai degunā tās atpalicību, tevi pēk�ņi pārņem kautrība, tu apklusti.

� Es pats zinu, kad man klusēt, kad neklusēti

... Serjo�a iemiga svētlaimīgi un mierīgi, nenojauzdams, kādi pretdarbigi spēki �ai mirklī sīvā cīņā krustojas pār viņa mierīgo spilvenu un miega pilno galvu.

Uz mirkli atmiņā pavīdēja nepatīkamā, uztrauco�ā, ne visai skaidrā saruna ar Gurovu � par normu pārskatī�anu, par fondu pārtēriņu, par kaut kādu ]auno�anos.

Bet tad atkal jau likās, ka krīt kluss, tīrs sniegs. Serjo�u pārņēma laimes, mīlas, dzīves pilnības izjūta, un jau pusmiegā viņ� nodomāja: �Tik un tā viss pārklāsies ... ar baitu baltu sniegu.�

Tinas un Bahireva attiecības daudz kas bija mainījies ko* � tā laika, kad viņi pirmo reizi iegāja smacīgajā istabelē. Bija pazudusi tā skaidrība, kas kādreiz ļāva viņiem, ne no viena neslēpjoties, stundām ilgi klīst divatā pa cehiem un apspriest rūpnīcas pārveido�anu. Abiem bija grūti melot, un uzspiestie meli lika baidīties gan no sve�u cilvēku vērīgajiem skatieniem, gan no pa�u sejām, kas visu nodeva. Viņi norunāja rūpnīcā nesatikties. Viņiem piederēja tikai neilgi brī�i vecajā mājelē. Bet garā, vecā pulksteņa nepielūdzamie vēzēkļa tik�ķi spieda Dmitriju domāt tikai par to, kā remdināt slāpes, kas auga jo lielākas, jo vairāk viņ� domāja par to apmierinā�anu.

Viņi nebija vienpusīgi cilvēki, bet vienpusīga kļuva viņu mīlestība, kam bija laupītas dabiskās attīstības iespējas. Tina atkārtoja sev: �Viss drīz beigsies. Pāries smagās dienas, un es atvadī�os no viņa.�

Viņa dzīvoja gaidās, dzīvoja kā cilvēks, kas saposies sē� stacijā, � tuvojas aizbrauk�anas stunda, atskanēs tre�ais zvans, un pienāks brīdis teikt ardievas visam, kas dārgs. Un, tāpat kā cilvēks stacijā, Tina neredzēja, nemanīja to. kas notiek apkārt. Dauzu un mantu jūklis � kāda tam nozime brīdī, kad jā�ķiras no mīļotā, kad tūdaļ atskanēs tre�ais zvans?

Viņa nedomāja par to, kā pavērsīsies dzīve pēc �ķir�anās gan ar Bahirevu, gan Volodju. Bailes liedza prātot par to, un nebija vairs ari nekādas nozīmes atsevi�ķiem apstākļiem nākotnē: tik un tā vientulība ...

Bet Bahirevs rāvās vai pu�u, strādādams nakti par maiņas in�enieri un dienu laboratorijā. Viņ� gāja uz mērķi, sasprindzinādams pēdējos spēkus, un baidījās tikai no viena � kaut jel neizkristu no ritma, kaut jel izturētu.

� Pagaidām lai paliek viss, kā bijis. Tu ta�u zini, es nevaru dzīvot bez tevis. Pacieties vēl mazliet! Rūpnīcai ta�u draud katastrofa! Ļauj pabeigt darbu ar pretsvariem! Ļauj man tikt va]ā no �īs cilpas! Tad visu noskaidrosim un izlemsim.

Bet ko viņ� gribēja noskaidrot un kā izlemt?

Tina redzēja tikai vienu atrisinājumu � �ķir�anos. Pat tad, ja viņa izlemtu atņemt Mitju ģimenei, pat tad. ja viņ� ari tam piekristu, kaut kur dvēseles dzijumos viņ� tomēr nespētu ne sev, ne viņai piedot Sarķī�a pame�anu. Tina atkal un atkal domāja par to pa�u. Dmitrijs nav no tiem, kas var izturēties vienaldzīgi pret tuvu cilvēku likteņiem. Viņ� pieķeras dziļi� un ak vai tādiem kā viņ�, ja rodas divas pieķer�anās un katra no tām velk uz savu pusi.

Tina saprata visu, bet pa�laik, kad Dmitrijs nepazina ne miera, ne atpūtas, viņa nespēja �o sare�ģīto likteņu kamolu at�ķetināt.

Atlika gaidīt un tvert nedaudzos mirkļus, ko dāvāja ieilgusi atvadī�anās.

Tuvojās Volodjas disertācijas aizstāvē�anas diena. Tiklīdz � viņ� atgriezīsies, viņai būs jāiet prom. Tina gribēja noīrēt sev istabu, bet pagaidām ar īpa�u centību uzposa ligzdu, ko gatavojās pamest. Nobalsināja griestus, nokrāsoja durvis un palodzes. Salāpīja veļu un salika to skapjbs stingrā kārtībā: lai Volodjam viss būtu pa rokai. Katra salvetite �ai mājā kādreiz bija kalpojusi mīlestībai un priekam, tāpēc tagad katra salvetite pārvērtās par zaudējumu. Ar bailēm viņa domāja par to brīdi, kad, pateikusi Volodjam visu, atstās to vienu un ari pati paliks viena. Viņ� nebija rakstījis .jau kādas desmit dienas, bet tad pēk�ņi ar telegrammu izsauca Tinu uz Maskavu. Viņa atrada to slimnīcā. Volodjam nebija laimējies ar kārtējo �Bugrova izrāvienu�. Sacīkstēs viņ� piedalījās no tā institūta, kurā izstrādāja disertāciju. Viņam nebija laika treniņiem, bet bija pārlieku daudz bezbēdīgas pārliecības. Viņ� izdarīja neveiksmīgu lēcienu ar kārti un krītot ievainoja mugurkaulu, bļodas un gū�as kaula locītavu. Bija skaidrs, ka vairāki mēne�i viņam būs jānoguļ. Mājās viņu ienesa uz nestuvēm. Viņ� gulēja nevarīgs kā bērns, bet sārtiem vaigiem, ziedo�s un tikai vienu rūpju nomākts:

� Vai tu nemīlēsi mani mazāk tāpēc, ka esmu slims? Es izveseļo�os. Ārsts saka, ka pēc gada nekādas sekas vairs nebū�ot jūtamas. Tikai no sporta gan jāatvadās. Tu ta�u mīlēsi mani arī slimu?

Bailes par vīru, nepiecie�amība saudzēt viņu un klusēt uzbruka pēk�ņi. Pa�laik nedrīkstēja ne sacīt patiesību, ne pamest viņu. Tina maigi rūpējās par vīru, un tas, kas sākumā bija iedvesis �ausmas, pamazām kļuva par viņas prieku. Pats no sevis aizvirzījās tālāk tas briesmīgais, uz ko viņa bija notiesājusi gan sevi, gan vīru. Bail bija iedomāties, ka. iz�ķīrusies ar Bahirevu, viņa nevienam nevajadzīga un vientuļa diendienā ieies tuk�ā istabā, kur neviens viņu negaida un neviens priekā nestaro pretim. Slimības dēļ Volodjam viņas rūpes bija nepiecie�amas, un tajā pa�ā laikā nebija jābaidās no fiziskas tuvības starp viņiem. Viņ� kļuva par Tinas slimo bērnu.

Visi uzskatīja Tinu par priek�zīmīgu sievu. Arī pati viņa vēl nesen bija domājusi, ka pa�aizliedzīgi, no visas sirds mīl Volodju. Bet tikai tagad viņa uzzināja, kā mēdz atsaukties uz katru mīļotā kustību, kā uztver katru viņa vēlē�anos, kā ilgojas pēc viņa katru prombūtnes mirkli. Un tikai tagad Tina saprata, cik maz sniegusi Volodjam un kā darījusi tam pāri. Un, jo asāk viņa izjuta savu vainu, jo pa�aizliedzīgākas kļuva viņas rūpes. Tina bija priecīga, ka var gatavot dziedniecisku viru no salda krējuma, medus un alvejas, barot Volodju ar karotīti un likt kompreses, masēt. Viņa bija priecīga, ka, uzcēlusies reizē ar rītausmu, var mazgāt un berzt, kamēr pati krīt vai no kājām nost, bet dzīvoklis kļūst neticami spodrs kā ziemsvētku vakarā. Ar �īm rūpēm viņa gan sodīja sevi, gan mēmi lūdza no Volodjas piedo�anu.

Tina kļuva pret vīru maigāka nekā agrāk vēl arī tāpēc, ka tagad labāk saprata viņu. Agrāk, kad viņ� teica: �Nekā man pasaulē nevajag, lai tikai tu būtu blakus.� � vārdi aizlidoja garām, neskardami viņu. Tagad, kad Volodja to sacīja, viņa atcerējās, ar kādu pārpilnu sirdi viņa pati �os vārdus atkārto Bahirevam.

Vīrs atspirga strauji, un Tina gan novēlēja viņam izveseļo�anos, gan arī visu laiku baidījās, ka tad, kad izzudīs slimības pēdējās pēdas, nebūs vairs iemesla krāpt un klusēt, ka pienāks tas brīdis, kad būs jāpasaka viss un jā�ķiras. Viņa baidījās no �ā bargā brī�a, baidījās no stindzino�ās vientulības. Senā bārenība rēgojās acu priek�ā.

Bet Volodja brīnījās par sievas nerimtīgo rūpē�anos un laimīgs arvien tai atkārtoja:

� Mani izdziedina nevis ārsti, bet tava mīlestība.

Pēc Volodjas atbrauk�anas Tinas attiecības ar Bahirevu vēl vairāk sare�ģījās.

Katra satik�anās tagad tika pirkta par tie�iem meliem, sajūtot vīra uzticīgo skatienu. Tina arvien retāk nāca uz tik�anos, un Dmitrijs uztvēra to kā viņas jūtu atsal�anu.

Mīla, kas bija sākusies ar laimi, sagādāja arvien vairāk grūtuma un bēdu, tomēr �ķita, ka pat rūgtums liek to izjust vēl asāk.

Sapinusies pretrunīgo jūtu mud�eklī, Tina zaudēja agrāko interesi par rūpnīcu. Tajā laikā, kad dzīvē viss bija skaidrs, veselīgs, viņa strādāja dedzīgi un enerģiski. Viņa atcerējās nakti tehnologu istabā, brāķa līknes. Toreiz viņa bija laimīga tādēļ� ka beidzot bija izdevies atrast bloku plaisu cēloni. Tai laikā kaut kādi bloki spēja darīt viņu nelaimīgu vai laimigul Kāda viņai tagad daļa gar bloku plaisām? ... Tagad plaisa radusies viņā pa�ā un divu vistuvāko cilvēku likteņos . .. Vienaldzīgi viņa skatījās uz blokiem, �aulām, spara ratiem, un tikai ierastais metodiskums pasargāja no neveiksmēm un kļū- -mēm darbā.

Tina sēdēja uz soliņa noma]ā rūpnīcas alejā, raudzījās pirmās saltās dienas vakara gaismā, sārtajos dūmos un gaidīja Bahirevu � tam bija jāiznāk no motoru ceha. Viņa gribēja to brīdināt, ka �ovakar atkal nevarēs iet uz tik�anos.

Tiklīdz Tina iedomājās, kā �īs piesnigu�ās alejas galā parādīsies viņ�, kā uzsmaidīs ar īpa�o, padevīgo, reizē priecīgo un alkaino, tikai viņai vienai veltīto smaidu, viņa aizmirsa visus likteņa sare�ģījumus. Bet Bahirevs nerādījās. Aiz muguras viņa izdzirda jaunavīgu, dziedo�u balsi:

� Labdien, Tina Borisovnal

� Da�a!

Kop� tās dienas, kad abas kopā meklēja, no kurienes �izlec� brāķis, meitene no serdeņu nodaļas bija Tinai iepatikusies. Melnā lakata dēļ sejiņa tagad �ķita vecāka, vēl bālāka un vaļsirdīgāka.

� Tu esi pārvērtusies, Da�a.

� Vai vājāka kļuvusi?

� Gan vājāka, gan bālāka, gan vairāk pieaugusi... Un jaukāka arī.

� Vai, ko nu jūs runājāt/ � Da�a apsēdās līdzās.

� Pieaugu�ai kļūt man jau sen būtu bijis laiks. Jānāk ta�u pie prāta. Mūsu komjaunie�i manos gados jau desm.tajā klasē, bet es vēl tikai ķeros pie astotās.

Tina klausījās Da�as vārdos un caur pūkainajiem, apsnigu�ajiem krūmiem vēroja galvenās a.�cjas pagriezienu, gaidīja Bahirevu. Alejā parādījās Serjo�a Sugrobins. Viņ� nāca, cie�i lūkodamies uz zem:, tad pacēla galvu, un pēk�ņi viņa seja neizprecami pārvērtās. Viņa iz�asija tā rets gan �ēlumu, gan maigumu, gan līksnf, gan padevību, to pa�u Tinai tik labi pazīstamo mīlo�a cilvēka padevību.

Da�a, sajuzdama skatienu, paraudzījās apkārt. Viņa nosarka, tad pārvarēja sevi, pievēra plakstus, saknieba lūpas un sēdēja nekustēdamās.

<Ak tad tā gan!� Tina -klusībā nodomāja. �Viņiem ta�u visu no sejas var nolasīt! Vai tie�ām arī mums ar Aditju ir tāpat?�

Serjo�a sasveicinājās iztālēm un uzsauca:

� Da�a, vai tev ir brītiņu la^:ks? Man tev kas jāsaka.

Da�a cēli piecēlās, acis nodūrusi, piegāja pie Serjo�as, pārmainīja ar viņu da�us vārdus un tikpat cēli atgriezās pie Tinas. Tikai tad, kad Serjo�a bija �aizgājis, viņa ievilka elpu, sakustējās.

� Kas tad notika, Da�iņ? � Tina maigi jautāja. � Kāpēc tu tik maz ar viņu runāji?

� Та viņ� jau . .. Viņ�, Tina Borisovna, neko prātīgu nerunāja.

� Ko tad viņ� teica, Da�a?

� Viņ� aicināja uz kino, � klusā balss skanēja laimīgi.

� Un ko tu?

� Es neeju ar viņu. Ne ar vienu neeju.

� Kāpēc?

__ Viņ� ta�u, Tina Borisovna, tikai tapat vien, lai izklaidētos.

� Un ka tu pati?

Da�ai gribējās būt atklātai, bet viņa nespēja izrunāt ne vārda. T na saņēma meiteni aiz zoda, pacēla uz aug�u viņas galvu, ielūkojās sejā.

� Muļķīt! Kāpēc tu bēdz no viņa? Arī viņ� ta�u tevi mīl. Da�a atvirzījās, bailēs sāka vēcināt ar rokām.

� Ak nē, nē, nē! Nekā tāda nav!

� Kāpēc tu tā nobijies? Es runāju nopietni, Da�a. Es redzu.

� Ak, nu nesakiet man tol Viņ� ar citu � no mūsējām, no serdeņu veidotājām. Es jau tūlīt pati sevi novērtēju. Es jau zinu, ka nemīl, tāpēc arī staigāju viena!

Viņa baidījās klausīties Tinas vārdos, pēk�ņi apklusa un teica �ukstus:

� Tikai pēdējā laikā gan Serjo�a ne ar viņu, ne ar kādu citu mei�u... ne ar vienu nekur. Tikai mani vienu aicina un aicina ...

� Nu redzi nu! Kāpēc tad tu bēdz no savas laimes?

� Ja kāds mīl kādu, tad no tā nevar aizbēgt. Vai es pareizi saprotu mīlestību?

� Nē, nepareizi. Sievietei jācīnās par mīlestību.

Da�a apņēmīgi pacēla galvu.

� Vai tad es necīnos?

Tina pabrīnījās:

� Kā tad tu, Da�iņ, cīnies?

� Ak, nu visādi! Redzi, cik tālu jau esmu nogājusi � mātei naudu neaizsūtīju. Agrāk par to vien tikai sapņoju: sāk�u mātei sūtīt katru mēnesi. Bet tagad ... tagad es sev kleitu pasūtīju Jaunajam gadam� Ja nebūtu viņa, vai tad es tā būtu darījusi!

� Kādu kleitu tad tu �uj sev, Da�a?

� Pelēkzilu. Pasūtīju darbnīcā. Tur trīsdaļu spoguļi no aug�as līdz zemei. Kad skaties, tad pat no muguras viss redzams.

� Māte nedusmosies. Viņa ari pati sev �ūdinātu tērpu tādai dienai, ja tikai varētu.

� Kleita � tā tikai tā ... Vai tad es nesaprotu? Cik tad rūpnīcā nav mei�u� ir �vītīgu, ir g�īliņu. Ja puisis pats nekam neder, tad viņ� var uzķerties uz to. Paskatīsies �vītīgāks skuķis uz tādu puisi � �is jau priecīgs bez jēgas. Serjo�am tas nav nekas sevi�ķs. Tādam kā viņ� visas skrien paka]. Par citu ko jādomā.

� Par ko tad jādomā? � Tina vaicāja, brīnīdamās, cik stingri spriedumi ir �ai meitenei ar gandrīz bērni�ķīgo sejiņu.

Da�a noslēpumaini atbildēja:

� Ko es esmu nodomājusi? Varbūt tas nav labi, bet pateik�u. Da�reiz naktī guļu un prātoju... Kaut vai tikai uz ģīmetnes, bet blakus viņam, Serjo�am. Esmu nodomājusi pārspēt Igorevu. Tāpēc mācos. Es viņu iekaro�u ar visu savu dzīvi. Mātei naudu neaizsūtīju, redz, cik tālu ...

� Kad iesi uz ateljē, paņem mani līdz, � Tina sacīja. � Es gribu parūpēties, lai tu maskarādē būtu skaistākā par visām. Tērps tev ir zils, es tevi apģērbtu par rudzupuķi. Vainadziņu galvā. Acis tev ir zilas kā rudzupuķes un mati � dzelteni kā vārpas. Gribi?

� Ak, kā nu var negribēti Bet kur lai to visu ņem?

� Es pati tevi apģērb�u.

Tina iztēlojās, kā Da�a izskatīsies savā pirmajā, gaidītajā ballē, iztēlojās, kā Serjo�a, viņas jaukuma pārsteigts, pieiet klāt, un atcerējās pati savu satraukumu ballē, ko reiz tik ļoti bija gaidījusi. Salīdzināja Da�as nepieejamību un savu greizo mīlestību. Un blakus Da�as tuvajai laimei viņa skaidri saredzēja savējās neizbēgamo sabrukumu. �Divi ceļi � divas beigas.�

Viņa pati nepamanīja, kā izlauzās vārdi:

� Tu mani nenosodīsi, Da�a?

Da�a tikai klusi iesaucās no pārsteiguma. Viņā alla� bija izraisījusi sajūsmu gan Tinas smalkā seja, gan īpatnējā, maigā smar�a, gan cieņa un paklausība, kas vienmēr izpaudās ceha priek�nieka un pa�a Bahireva vārdos, kad tie sarunājās ar Tinu.

�Lūk, kam es gribētu būt līdzīga,� ne vienreiz vien bija nodomājusi Da�a. �Bet vai tad to var sasniegt?�

Un pēk�ņi: �Nenosodīsi?�

� Vai dieniņ, Tina Borisovna! Par ko tad tā? Labākas sievietes par jums nav visā rūpnīcā!

Tina atjēdzās.

� Pati nezinu, kas ie�āvās prātā. � Viņa piecēlās. __ Tad par tērpu esam norunāju�as. � Pasmaidīja izmocītu smaidu. � Kādreiz man neizdevās tāds te sarīkojums. Bet viņ� tevi mīl. Vai dzirdi? Es to visu saprotu. Viņ� tevi mīlēs vēl vairāk, ja tu vienmēr paliksi tāda pati.

Tina paspieda Da�ai roku un aizgāja.

Da�a sēdēja pārsteigta, apla'mota. �Ja jau arī viņa to saka, tad tās nav tikai manas iedomas. Vai patie�ām piepildīsies viņas vārdi? ...�

Pat klusībā Da�a baidījās izrunāt vārdu �mīlestība�.

Tina gausi gāja pa aleju, apskauzdama gan Da�u, gan Serjo�u, gan mājas, gan kokus � visus, kam nevajadzēja melot.

Aiz pagrieziena parādījās Bahirevs. Viņ� nebija domājis to �eit ieraudzīt un aizmirsies pacēla roku, lai apskautu.

Tina atkāpās.

� Ko tu dari, Mitja! Ieraudzīs!

� Te tev nu bija! Tu pat nepriecājies ...

� Es gaidīju ... Bet nobijos.

� Visu laiku baidies?

� Kā lai nebaidos? Var slēpt un krāpt gadu, divus gadus, trīs gadus. Bet ne visu mū�u. Es ilgāk nespēju!

� Pagaidi mazliet...

� Ko tad gaidīt? � Da�as jaunavīgā, laimīgai nākotnei pievērstā mīlestība īpa�i skaidri parādīja strupceļu, kādā bija nonāku�as Tinas samocītās jūtas. Pār lūpām izlauzās vārdi: � Saproti, mīļais, mums nav ko gaidīt. Tev �ķirties no ģimenes nozīmē padarīt nelaimīgus �etrus cilvēkus, un arī pa�i mēs laimi tā neatradīsim. Pateikt viņiem visu un saglabāt tavu ģimeni izskata pēc, bērnu pēc? Pārvērst dzīvi par mocību? Melot? Līdz bezgalībai melot nav iespējams. Mums atliek tikai viens � �ķir�anās.

� Visu, ko gribi, tikai ne to. Esmu ar mieru darīt velns zin ko, lai tikai būtu kopā ar tevi.

Tina pamanīja, kā sadrūma viņa seja, kas tik aizkustino�i bija starojusi satiekoties.

�Kāpēc es viņam samaitāju �o brīdi? Viņam tik maz prieka. Un vai daudz tādu brī�u mūs vēl gaida?�

Bahirevs pazemīgi jautāja:

� Ko tu gribi, Tina?

� Lai tu tūlīt aizmirstu visu, ko es teicu. Lai tu atkal smaidītu. Man �ajā pasaulē ir tikai viena vēlē�anās: lai tu mani mīlētu.

Smaids, biklais, vainīgais, mīlas pilnais smaids atkal lēnām atplauka viņa sejā, un kautrums, viņam nepiemīto�ais kaut-f* rums, kas parādījās tikai tās tuvumā, vienmēr Tinu īpa�i aiz-/ kustināja.

�Mīl! ... Ir mans. Ko es apskaudu? Da�u? Bet viņai ta�u ir tikai Serjo�a. Viņa sievu Katju? Būt viņam līdzās un neizjust viņa mīlestību � vai var būt vēl nelaimīgāks liktenis? Viņ� mīl mani, un nav lielāka prieka pasaulē, nav laimīgākas sievietes par mani.�

... Un vairs nebija ne �aubu, ne asaru, ne noguruma.

Tai vakarā viņi uz īsu bridi tomēr salikās. Steidzīgais maigums, ko apdrrudēja nepielūdzamais minū�u rādītājs, neremdināja, nenomierināja.

Viņu mīlestība, atrauta no dabiskā pamata un iespiesta �etrās sienās, slāpa nost, kļuva akla, salika un tomēr turpināja augt.

Otrā dienā Tina apsolīja Volodjam atvest ciemos viņa veco institūta draudzeni Ņinu. Tā bija kļuvusi speciāliste metālkeramikā un nesen sākusi strādāt traktoru rūpnīcā. Tina pēc darba aizgāja viņai pakaļ.

Ņina dzīvoja kopmītnē, mazā kvadrātveida istabiņā. Gulta apsegta ar baltu pārklāju, kas sacietināts kā skārds. Grāmatas sakrautas akurātās kaudzītēs � lielākās apak�ā, mazākās aug�ā. Smar�u flakoniņi novietoti st�ngri simetriski un it kā veidoja visprecīzāko vienādmalu trijstūri. Viss it kā ar lineālu, kā ar leņķmēru nomērīts. Un visā kaut kāda ne�ēlīga, ģeometriska vientulība.

�Tur, kur cilvēki mīl, smejas, raud, lietas nevar būt izvietotas ar rasējuma precizitāti. Bet tā būs ari manā istabā, kad iz�ķir�os ar Volodju,� Tina saprata. �Cik �ausmīgi, salti!�

Ņina, neveikla, lielām krūtīm, mierīga, zemā balsi sūdzējās par metālkeramikas ieliktņiem:

� Ar tiem noliek kas neticams. Ieliec krāsnī, bet tie pēk�ņi ņemas izplesties tikpat kā lieldienu kuli�i. Piecepums pāri visām normām. Iemeslus nekādi nespēju atklāt, un nav kam padomu paprasīt: rūpnīcā es viena pati labi zinu metālke-ramiku.

Kad viņas piebrauca pie Tinas mājas, Ņina dīvaini uztraucās: sāka kārtot apkaklīti, kuplos matus, cepurīti, apklusa pusvārdā, neatbildēja uz Tinas jautājumiem.

Volodja jau varēja staigāt pa istabu īpa�ā korsetē, ko noslēpa apģērbs. Sasveicinādamās ar viņu, vie�ņa piesarka, smējās aizkustino�ā krū�u balsī.

� Nu, parādies, kāds tu esi kļuvis! Tāds pats, arvien vēl tāds pats! Bet Tina saka, tu slimojot. � Un tūlīt valdonīgi pievērsās Tinai: � Tagad rādi māju!

Viņa ka�ķīgi apskatīja Tinas vienkār�o saimniecību.

__ Bet tu arvien vēl tā pati � mū�īgā kursa vecākā, � smējās Volodja. � Tāda pati kasekle un tiep�a! � Viņ� kļuva spi^rgtāks, viņa uzvedībā pavīdēja kaut kas no bezbēdīgā un izlutinātā pui�a, kaut kas no agrākā stadiona mīluļa*

Ieraudzījusi uz pa�odzes alveju, Ņ�na pabrīnījās:

� Vai tu to audzē? Pati? Viņam? Un pati gatavo arī zāles? To es no tevis nebiju gaidījusi. � Nekautrēdamās viņa atvēra v^ļas skapi. � Arī visas zeķes salāpītas. Bet kāpēc divi rasē�anas galdi?

� Es da�reiz palīdzu Volodjam. Man ta�u patīk rasēt* Pabeigusi apskati, vie�ņa aizgāja kopā ar Tinu uz virtuvi, nosēdās uz ķeblī�a, gurdi aizvēra bezkrāsaino acu plakstus.

� Jā ... Tu esi kļuvusi viņam laba sieva.

�Visa �ī apskate bija vajadzīga, lai pārliecinātos, kāda es esmu sieva,� Tina saprata.

� Tagad tavs pienākums ir dabūt viņu, uz kājām, � stingri noteica Ņina. � Viņ� ta�u mums bija veselāks par visiem, jautrāks par visiem ... un labsirdīgāks par visiem... Viņ� mums tāds bija tikai viens. � Viņa smagi piecēlās. � Iesim pie Volodjas. Dod mums ēst un tēju padzert!

Kamēr Tina klāja galdu, viņi sēdēja uz dīvāna un sarunājās.

Ņina atkal iedegās, kļuva drud�aini jautra, un �ķita, ka Volodja jutās ar v.'ņu brīvāk nekā ar sievu. Ar Tinu viņ� vienmēr bija modrs, turēja acis va]ā, bija sasprindzis, bet tagad atgāzies uz dīvāna kā luteklis. Un Tina saprata, cik vienreizīgs, ilgots un neaizsniedzams �ai vientuļajai, mīlestības apietajai sievietei ir Volodja ar savu skaistumu, labsirdību un laimi. �Viņai Volodja ir viens vienīgs, tāpat kā man Mitja.� Pārāk tīra un laba, lai izietu pie vīra bez mīlestības, pārāk nepievilcīga, lai izraisītu kādā stipras jūtas, Ņina vēl līdz �im laikam glabāja atmiņas par savu pirmo un dro�i vien vienīgo mīlestību.

Bet Volodja neapzināti nira �īs neveldzētās sievi�ķīgās pieķer�anās viļņos un atpūtās no nemierīgajām jūtām pret sievu.

Tina satraukta aizgāja uz virtuvi.

Viņa gatavoja vakariņas un prātoja: �Varbūt Volodjam ir labāk ar Ņinu, ar to, kas viņu mīl tik daudz gadu? Ir pienācis brīdis, kad viss jāpasaka un jāaiziet. Atdot Ņinai Volodju un �o māju, bet pa�ai aiziet uz Ņinas celles ģeometrisko vientulību?�

Istabā skanēja satraukti sievietes smiekli, � tā mīlas un satraukuma pārpilna sieviete smejas mīļotajam. Tā nekad nav smiets �ajā mājā.

Pie vakariņu galda sievietēm bija neērti vienai ar otru, un tikai Volodja palika apmierināts un bezbēdīgs. Lai izkliedētu neveiklības sajūtu, Tina sāka skaļā balsī lasīt tikko saņemtu vēstuli. Tā bija atbilde uz viņas jautājumiem par kokiļu lējumu tehnoloģiju.

Pirms mēne�a viņa aizrakstīja vienam no lielākajiem Sibīrijas zinātniskās pētniecības institūtiem vēstuli, kurā jautāja par da�ām detaļām kokiļu lējumu tehnoloģijā. Viņa bija gaidījusi oficiālu atbildi, bet saņēma draudzīgu vēstuli. �ā institūta katedru tagad vadīja profesors, pie kura- Tina bija mācījusies studiju gados.

�Es Jūs ļoti labi atceros,� viņ� rakstīja. �Manī vienmēr radīja izbrīnu Jūsu vīri�ķīgais darba tvēriens, kas savienots ar sievi�ķīgu izpildījuma smalkumu. Manuprāt, �īs īpa�ības ir tie�i tas, kas nepiecie�ams, lai izdarītu lie�anu kokilēs un izstrādātu metalurģijas jaunākās metodes. Es uzskatu, ka mūsu laikā talanti iz�ķir visu, un saskaņā ar �o principu komplektēju darbiniekus jaunorganizētai laboratorijai. Ja Jūs gribētu strādāt pie manis, es būtu patiesi priecīgs. Sākumā mēs varētu Jums iedot istabu kopmītnē.�

� Tātad viņ� uzskata, ka tev ir talants, � Ņina sacīja.

� Protams! � Volodja apstiprināja. � Jau institūtā visi zināja, ka Tina ir talantīga.

� Kas nu man par talantu ...

Ta�u Tina kļuva domīga. Institūtā viņu dēvēja par �talantīgu studenti�, bet rūpnīcā par �talantīgu in�enieri�. Arī viņā pa�ā mita klusa, bet nemainīga pārliecība, ka daudz ko var izdarit labāk nekā citi. Viņa spēja strādāt pa�aizliedzīgi un aizrautīgi, viņai patika precīzs un sare�ģīts darbs, viņa necieta nepra�as, un vārds �nejēga� bija viņas ļaunākais spriedums par cilvēku.

Kādēļ tik maz tomēr padarīts? ... Serjo�a Sugrobins, gandrīz vēl puika, ir spējis paveikt rūpnīcas labā vairāk nekā viņa ... Nekur viņa nav ieguldījusi visus savus spēkus ... Kāpēc?

Ledainais stingums, kas Tinu bija pārņēmis pēc tēva bojā ejas, pamazām pārgāja, bet palika pēdas, apsaldēta vieta, rēta, kas neļauj brīvi kustēties. Nospieda neizprotamā, sirdi ploso�ā pretruna starp tēva nāvi un dzīvi, kas kūsāja-visapkārt. Tajā dienā, kad sirds tika atbrīvota no �ā sloga, viņa domāja: �Tagad nu es atdo�u dzīvei visus savus spēkus!� Tina atcerējās to dienu enerģijas pieplūdumu, līksmo vēlē�anos darboties, pārliecību, ka tagad viņai nekas nav neiespējams. Kur tas viss vēlāk izgaisa? Pazaudēts sve�ās kāpņu telpās, noslāpis būdas �aurībā, sapinies melu kamolā ...

Te nu ir starpība starp viņu un Bahirevu, starp spējām un talantu. Bahirevu nekas nespēj atraut no darba. Zeme viņam var degt zem kājām un akmeņi krist uz galvas, bet viņ� tik un tā soļos savā smagajā gaitā vienā un tai pa�ā virzienā � uz rūpnīcu.

� Profesors teica, ka Tinas diplomdarbs varētu kļūt par disertācijas nodaļu. Redz, kāda sieva!

Viņi vēl vienmēr runāja par Tinas talantu.-

� Ko nu, Volodja! Kas nu man par talantu! Talantīgiem cilvēkiem darbs ir pirmajā vietā. Tarass Sev�enko, atrauts no ģimenes, no tuviniekiem, iekalts va�ās, tomēr rakstīja. Bēthovens kļuva kurls, bet radīja savas simfonijas. � Rumāņu gleznotājs Lukjans zaudēja redzi un tomēr gleznoja. Tāds ir talants! Bet es? Es esmu tikai sieviete ... Ar tām pa�ām kokilēm sākumā aizrāvos, bet kā uzkrita ...

� Kas uzkrita? � Volodja brīnījās.

�Izrunājos,� Tina aiz kauna sarāvās. �Meli, meli, meli... Pat nevainīgas koki�es pārvēr�as par meliem.. Viss, ko vien aizskar ar netīrām rokām .. .�

� Tava slimība uzkrita, � viņa atbildēja un, steidzīgi aizgriezusies, novirzīja sarunu uz citu: � Vai labi esmu izcepusi siteni? Bet pēc olīvām gandrīz vai stundu stāvēju rindā.

Viņa centās kaut vai mazliet, kaut jel kā atvieglināt savu vainas apziņu un atmaskoja pati sevi: �Vai gribu izpirkt savu vainu ar siteņiem? Cik es būtu priecīga izpirkt to ar visu, ar ko vien varu!� .

Atvadīdamās no Tinas, Ņina vēlreiz atkārtoja:

� Jā ... Tu esi kļuvusi Volodjam laba sieva.

Atstādama silto māju, lai dotos uz savu istabeli, kur gaidīja iesīkstējusi vientulība, Ņina uz sliek�ņa pagriezās atpakaļ un uzsmaidīja Tinai �ēlu un pateicīgu smaidu.

�Pateicība?� Tina nodomāja. �Par ko? Par Volodju? Par to, ka es rūpējos par viņu? Par to, ka viņam ir labi ar mani? Ir gan Ņinai zelta sirdsl�

Ņina aizgāja, un vēl asāka kļuva Tinas izjūta, it kā viņai nebūtu tiesības saimniekot �ajā siltajā mājā. Viņa centās nomierināt sevi: �Viss �eit ir manu roku darīts... Nēl Galvenais tomēr nav padarīts. Nav atbildēts mīlai ar mīlu, patiesībai ar patiesību. Jāizstāsta. Tikai ne �odien ... rīt jāpasaka un jāaiziet. �is brīdis ir pienācis. Bet kā sākt?�

Viņa slaucīja virtuvē traukus, bet Volodja pa paradumam apsēdās turpat uz sāniski apgāzta ķeblī�a. Tina baidījās palūkoties vīra skaidrajā sejā. Viņa zemu noliecās pār pazīstamo. gai�i zilo apak�tasīti ar baltām puķītēm. Bet ari uz apak�tasīti bija sāpīgi skatīties. Pat tai bija skaidra seja.

� Ņina ir ļoti jauka, vai ne, Volodja?

� Mū�īgā kursa vecākā! � viņ� iesmējās ... � Vai tad tādam kursam kā mūsējais varēja būt slikta vecākā?

� Vai viņa tev patīk?

� Protams, patīk.

� Jūs tik jautri sarunājāties .. . Smējāties ... Vai tev ir labi ar viņu?

� Par ko tu runā? � Volodja sāka saprast, un viņa skaistā mute neizpratnē pavērās. � Par ko tu runā?

� Man likās, ka viņa varētu tev patikt ne tikai kā kursa vecākā.

� Neprātīgā! � Volodja atcirta. � Vai tu nezini, ka pasaulē man ir tikai viena sieviete?

� Nu, bet ja �ī viena pazustu?

� Kur tu vari pazust?

� Ja. piemēram, nomirtu?

� Ari es nomirtu. Kas tev �odien ienācis prātā?

� Man �ķiet, ka tev vienmēr ir mazliet grūti ar mani. Bet ar viņu tev ir viegli un vienkār�i.

� Bet kāpēc man vajag, lai būtu viegli un vienkār�i? � Volodja vaicāja. Viņ� pievilka Tinu sev klāt un pieg'auda galvu pie viņas gurna. � Man nepavisam nevajag, lai būtu viegli un vienkār�i. Man vajag tā te!

Un atkal, attiecinājusi viņa vārdus uz sevi un Bahirevu, Tina saprata Volodju. Arī viņai agrāk ar Volodju bija vien-kārsi un vienmēr grūti ar Bahirevu. Bet vai tad viņa tāpēc �aubījās? Kā lai to pasaka? Kā lai met tādus vārdus acīs, kas staro laimē un padevībā. ��odien ne,� Tina nosprieda, �viņ� vēl ir slims.� Un, meklēdama sev attaisnojumu rūpēs par vīru, kļuva steidz^Tga:

� Tu neesi iedzēris zāles. Dod, es tev ielie�u. Vai rūgtas?

� Ko tikai es nedzertu no tavām rokām! Tu jau zini, mani izārstē nevis zāles, bet tava mīlestība.

Spēcīgi veidotās lūpas smaidīja neapvaldīti un maigi. Acis, aklas aiz mīlestības, skatījās nemirk�ķinādamas.

��odien ne,� viņa nolēma. �Nē, �odien ne!�

Tinai nebija spēka atņemt Vo.�odjam arī to mazumu, kas viņam piederēja. Lai kaut mazu laiciņu vēl padzīvo mierīgi savā neeso�ajā, �ķietamajā laimē.

Blāva rītausma lauzās cauri sniega vērpetēm. Sniegs sitās pustum�ā piepilsētas dzelzceļa vagona logā. Pārsalu�ais Serjo�a snauda, ierāvies starp piena sievām un sakņu pārdevējām. kas. satuntuļoju�ās lakatos un puska�ociņos, bija kļuvu�as milzum resnas. Pēc strādnieku aicinājuma viņ� bija devies uz kādu jaunu rūpnīcu, lai stāstītu par savu frēzi un kokili. Tur bija daudz jaunie�u un viņa stāstījumu kāri klausījās. Atpakaļceļā vilciens laiku pa laikam apstājās: putenis bija aizvilcis ciet ceļu.

�Nokavē�u maiņu, un atkal uz mani skatīsies �ķībi,� Serjo�a nodomāja. Vakar vakarā tika izlemts jautājums par veiduļ-nieku darba normu otrreizēju pārskatī�anu. �Ja tās palielinās, atkal visi vainos mani. Bet par ko? Ek, labi būtu bijis palikt tur, jaunajā rūpnīcā!�

Viņ� arī pats nebūtu varējis pateikt, kad tas viss sākās. Reiz bija sudrabainais kokiļu lējumu spīdums, �etri tūksto�i procentu, mītiņ�, pirmais, pūkainais sniegs. Pēc tam Gurovs ierunājās par nopelnītās naudas izmaksā�anu vairāku mēne�u laikā. Tas nebija nekas ļauns. Tad izsauca Valgans un lūdza steidzīgi ķerties pie sare�ģīta ministrijas pasūtījuma. Kokiļu lējumus līdz galam nostrādāt atdeva citiem. Arī tas nebija nekas ļauns. Vajag ta�u rūpnīcai izpalīdzēt, un uz ko gan citu lai balstītos direktors, ja ne uz pirmrindnieku un novatoru!

Par kokiļu ievie�anu samaksāja trīs tūksto�us. Tūkstoti Serjo�a atdeva savam palīgam Siņeņkijam, tūkstoti nodzīroja kopā ar pui�iem, uzcienājot arī visus citus, kas bija palīdzēju�i meklējumu dienās, tūkstoti atdeva mātei. Par naudu viņ� neraizējās, domāja: �Beig�u ķēpāties ar neizdevīgo ministrijas pasūtījumu, pārie�u uz kokiļu veiduļu apstrādi, nopelnī�u to, kas likumīgi pienākas.� Kāpurķē�u posmu veiduļus neizgata-voja vairākas nedēļas, un Serjo�a mierīgi gaidīja jaunu partiju. Reiz viņ� iegāja cehā un ieraudzīja pie Kondrata veselu kaudzi kokilēs lietu kāpurķē�u posmu.

� Kāpēc veiduļi ir pie tevis?

Kondrats lēni pagriezās.

� Vai tad man tie ir vajadzīgi? Cik jei�u neatteicos! Tiem tagad normas aprēķinātas pēc tavas frēzes un galviņas. Hronometrēja ta�u tevi! Bet es lai tagad izstrebju!

Vēl nekā nesaprazdams, Serjo�a devās pie ceha priek�nieka.

� Kāpēc Lukovam? Tie ta�u ir mani veiduļi.

Gurova lūpas sakniebās, �aurās a�eles iezibējās.

� Man mugurā ir mani svārki. � Lai būtu pārliecino�āk, Gurovs paraustīja savu svārku apkakli. � Ja es tos pārdo�u tev un saņem�u trīs simti, tad tie nebūs vairs mani, bet tavi svārki. Par kokili tev samaksāja trīs tūksto�us. Tagad, kam vajag, tam arī dodu.

Serjo�a sāka saprast, bet vēl negribēja tam ticēt un apjucis jautāja:

� Kā tad tā? Ir ta�u likums . .. Likumā noteikts, ka ra-cionalizatoram se�us mēne�us pēc izgudrojuma maksā pēc vecajām likmēm.

� Tāds likums ir, bet nav tāda likuma, lai tie�i tev dotu apstrādāt kāpurķē�u posmu veiduļus. Kam gribam, tam arī dodam. Tu esi pirmrindnieks, tev parāda godu, uztic jaunu intiresantu uzdevumu.

Tikai tagad Serjo�a saprata visu: viņ� apvests ap stūri. Veiduļus sāka liet Serjo�as kokilē, ta�u tos apstrādāt deva nevis viņam, bet citiem strādniekiem. Citi* nav racionalizatori, un tādēļ neviens nav spiests viņiem se�us mēne�us maksāt pēc vecajām likmēm, viņiem var maksāt arī pēc jaunām, zemām likmēm � kokiļu lējumi prasa nelielu apstrādi.

Saprata, bet vēl vienmēr mulsi un �ēli turpināja:

� Es ta�u devu derīgas detaļas ... Un daudz lētāk. Valstij ta�u no tā ieguvums ... Bet man ... Bet es ... � Viņam bija kauns runāt par izpeļņu. � Es ta�u pusgadu noņemos ar kokilēm .. . Neviens jau nedzenas pēc tūksto�iem. Kaut tikai mazliet kompensētu par to laiku... Tas ta�u ir likumīgi ... � Viņ� apklusa pavisam.

Gurovs to vien bija gaidījis, lai dabūtu redzēt viņu tik apkaunotu, vainas apziņas nomāktu.

__ Par ko cehs saņem prēmiju? Par darba algas fondu ekonomiju. Bet kas būs, ja ]aus vaļu tev un tavai kokilei? Fondu pārtēriņ�, re, kas būs! Lai citi tevis dēļ zaudē prēmiju, lai pārtiek no rupjas maizes? Ierau�anas tindencēm mēs darīsim galu ... Pirmrindnieks, novators! Tev jāskatās no valstiska viedokļa.

Serjo�a vairs nespēja valdīties.

� Būtu teiku�i atklāti: mēs nemaksāsim to, kas pienākas pēc likuma! Vismaz būtu godīgi. Bet tā: �Pirmrindnieks! Liels gods! Valstisks viedoklis!� Blē�i jūs esat!

Bet cehā uztraucas strādnieki.

� Es tevi brīdināju: neizlec! � Kondrats rūca. � Tiklīdz tu sacēli to traci, tā tūlīt sāka normas pārskatīt.

Sī diena palika atmiņā. Pirmais kauns, pirmā vil�anās � tāpat kā pirmā mīlestība paliek atmiņā, tos nevar aizmirst.

Cik vēl �ādu dienu nebija pēc tam? Sāka aizvien bie�āk ievēlēt da�ādos amatos, aizvien bie�āk aicināt uz apspriedēm un uz citām rūpnīcām apmainīties ar pieredzi. Atrāva no darba, bet pasūtījumus deva vissare�ģītākos � kā gan citādi, viņ� ta�u ir pirmrindnieks, novators! Agrāk tūlīt būtu sācis izgudrot jaunas ierīces. Bet tagad pat domāt negribējās.

Un tā nu iznāca: kam cehā vismazākā izpeļņa? Pirmrindniekam un novatoram. Kauns saņemt no kasiera divi simti rubļu par pusmēnesi � mazāk nekā mācck�im. Smagi ir redzēt izbrīnīju�os skatienus, mo�ā balsī atbildēt uz neizpratnes pilniem jautājumiem. Bet vissāpīgāk atcerēties, cik priecīgi no lietuves tika stiepti pirmie lējumi.

Pagāju�ajā mēnesi viņ� nenodeva norīkojumus un negāja pēc algas.

Ap desmitiem vilciens iebrauca stacijā, un Serjo�a, neiegriezies mājās, devās uz rūpnīcu.

Putenis, brāzdamies no upes puses, ejās starp rūpnīcas korpusiem gaudoja un pūta kā taurēs.

Ģīmetne galvenajā alejā bija piepūtusies kā bura, seja uz tās vējā ņirbēja. �ķita, par spīti visiem pu�eņiem smaidā savilktā mute nenoturēsies un iesmiesies pilnā balsī.

�Tāds es biju,� Serjo�a nodomāja. �Par ko es, muļķītis, smaidīju?�

Viņ� saliecās, sargādams seju no sniega, un tā saliecies iegāja cehā. Salkdamas kā fontāni, visur plūda metālskaidu straumes, emulsija lija kā ūdenskritumi, dzirksteles uzliesmoja un dzisa. Dzīvā, pulsējo�ā metāla vidū tikai Serjo�as spo�i notīrītais darbgalds stāvēja pamests un nekustīgs savā vientulības di�enumā � kā muzeja eksponāts, kā kapa piemineklis.

Serjo�a sajuta, ka viņa sejai pārslīd greizi skatieni.

� Vai no viesizrādēm? � garām ejot, ar ļaunu ironiju apvaicājās kāds strādnieks.

Siņeņkijs iztālēm sasveicinājās, nepasmaidījis kā parasti. Kondrats tik tikko palocīja galvu. Serjo�a saprata: �Normas palielinātas vēl vairāk. Mehanizāciju neievie�, bet normas paaugstina. Un es esmu it kā bez vainas vainīgais � viss sākās manis dēļ.�

Uz galda bija norīkojumi. Viņ� pavir�i paskatījās uz tiem. Kā tad! Atkal neesmu pusmēnesī ticis ne līdz trīs simtiem. Iet pie direktora? Ja viņ� uzzinās, tad sa�utis, nepieļaus netaisnību.

Nomierino�i kā vienmēr iedūcās frēze. Paklausīgais darbgalds atsaucās uz katru rokas kustību, uz domu, uz vēlē�anos, it kā gribētu iepriecināt. Ja būtu vēl īsts darbs! Serjo�a izpildīja unikālu pasūtījumu citam uzņēmumam, tā saukto ministrijas pasūtījumu. Iezimētāji atteicās izdarīt sare�ģītos iezīmējumus. Arī pa�am viņam gribējās uz- visu to nospļauties: katru nedēļu kāds pieklīdis pasūtījums, nezin kāpēc un nezin kam. Serjo�am nebija noslēpums, ka viņu dēvē par Valgana maiņas rubli, un viņ� sajuta, ka �ī iesauka ir pareiza. Viņam gan bija apnicis būt par maiņas rubli, ta�u viņ� nespēja ari atteikties: direktora uzticību vajadzēja attaisnot.

Pēk�ņi �ai dunoņā un dārdoņā apklusa vispierastākā, vispastāvīgākā skaņa. Serjo�a palūkojās apkārt. Pa�ā darba karstumā bija apstājies Kondrata darbgalds. Agrāk bija licies, ka drīzāk pati zeme pārstās griezties, nevis Lukova nenogurdināmā frēze.

Nestrādāja vēl divi darbgaldi. Lukovs kaut ko sacīja Gurovam un skatījās uz Serjo�u. �Runā par mani,� Serjo�a saprata un piegāja tiem klāt.

� Par saviem diviem tauk�ķiem es katrā laikā biju dro�s, � Lukovs rūca. � Man jūsu koki]u dēļ izput dro�a peļņa. Pa�i ar tām kokilēm iztaisījāt lērumu, pa�i ar apstrādājiet!

� Vai es to lērumu taisīju vai kāds cits? � Gurovs sacīja, kā lielu uzticību parādīdams, un saņēma Kondratu aiz pogas. Ieraudzījis Serjo�u, viņ� pārmeto�i uzrunāja to: � Sacīju tev personīgi: vai nu domā par cehu, vai plājies ar savu rekordu! Sacīju tev personīgi: nesteidzies tu ar �itām kokilēm! Papriek� plānu, papriek� fondus, lai varētu tās ieviest, lērumu vēlāk! Nepaklausījāt mani. Taisījāt lērumu: �Kokiles! Kokiles!�

� Nevis kokilēs tā vaina, bet tur, ka nerīkojaties pēc likuma! � Serjo�a noskaitās. � Mums cehā normas paaugstina, bet tehnoloģiju neuzlabo. Bahirevs jau sen izdevis pavēli: pievadīt gaisu, apgādāt ar universālām galviņām, ar speciālām frēzēm.

� Pavēle ir, bet fondu nava, � ietiepīgi atkārtoja Gurovs. � Un pa�a Bahireva arī nava. �is vilka uz vienu pusi, direktors uz otru, bet mēs lai te raujamies vai pu�u!

Kondrats padomāja un pagriezās pret Serjo�u:

� Tu to putru ievārīji, tev tā jāizstrebj. Noprotestē! Ej pie sava direktora!

� Un ie�u ar! � Serjo�a izlēma. � Kas tad te notiek? � viņ� pievērsās Gurovam. � Man kokiļu lējumus nedodat, darba algas fondu taupāt, bet manu darbu iegrūdāt citiem, maksājat viņiem pēc manām normām, bet bez manas tehnikas. Ar �itām nejēdzībām noskaņojāt strādniekus pret labu pasākumu. Būs man jāiet pie pa�a direktora!

Gurovs noplak�ķināja ar lūpām un pakratīja galvu, tad iesmējās:

� Nudie, nevar saprast, smieties vai raudāt par tevi! Ej vie, ej, sūdzies! Та es laikam pats to izdomāju? Semjous Pet-rovi�s man person�gi pavēlēja: ierau�anas tindencēm dari galu! Toreiz pavēlēja ari norīkot tevi pie unikālajiem, bet kokiles citiem. Ej vie, ej, sūdzies!

�Vai tik nemelo?� Serjo�a neticēja.

Viņ� nebija pamanījis, ka apkārt sapulcēju�ies strādnieki. Baiļu pilnas acis uz visām pusēm �audīdams, Gurovs jau gari un pla�i runāja par labu kokilēm:

� Grūtības un viss kas tāds � tas ir tikai pagaidām. Kokiles � tā ir jauna, novatoriska bū�ana. No valstiska viedokļa sprie�ot, tās nepiecie�ams steidzīgi ieviest.

� Redz, kāds maita! Vārdos aģitācija, bet darbos provokācija, � Siņeņkijs ļauni jokoja. � Sākumā, skatīdamies, kā Serjoga raujas, pa�i iecerējām daudz ko � apmainīt visus darbgaldus, pielāgojot tos daudzvciduļu lējumiem ko-kilēs. Bet tagad raugāmies, kas notiek, un domājam: labāk neķerties klāt.

Pārējie Siņeņkiju atbalstīja. Tikai Kondrats atkārtoja savu:

� Sugrobs putru ievārīja � lai nu pats izstrebj. Lai iet pie sava direktora I

Pēk�ņi vairāki cilvēki sāka protestēt:

� Kas lai iet? Vai direktora mīlulis?

� Par jaunu vēl. Viņ� nepratīs.

� Sauc direktoru �urp!

Nobiedētais Gurovs aizskrēja zvanīt Valganam:

� Pametu�i darbu, sadrūzmēju�ies ap Sugrobinu. Atsakās no kokilēm.

� Ko-o-o?!

Gurovs labi pazina Valgana pērkonīgi dārdo�o �o�. Steidzīgi lūpas plak�ķinādams, viņ� murmināja:

� Divdesmit gadus strādāju rūpnīcā, bet kaut ko tādu neesmu vēl redzējis. � Vajadzēja ātri atvairīt triecienu no sevis. � Sugrobins visus kūda. Atsaucas uz biju�o �galveno�. Prasa gan �o, gan to, gan mehanizāciju, par ko Bahirevs rakstījis pavēlēs.

Pats biju�ais �galvenais� bija nogāzts, iznīcināts, bet viņa ēna arvien vēl lidinājās pār rūpnīcu. Valganam ik brīdi nācās cīnīties ar �o ēnu. Pēdējā kauja bija norisinājusies vakar apgabala komitejā.

Pēc Bahireva iniciatīvas motoru cehā bija pārorganizēta sēriju detaļu plūsma un samazināta līdz minimumam darbgaldu pārstādī�ana. Vairāki veci darbgaldi pārveidoti par dublieriem. Kop� Roslavļeva atnāk�anas cehs bija trīskārt palielinājis darba ra�īgumu. Tagad viena maiņa paveica tik daudz, cik agrāk trīs maiņas. Par motoru cehu sāka runāt apgabala centrā. Roslavļevs vietā un nevietā rūca: �Lai gan direktors pretojās ... Pēc maiņas in�eniera Bahireva iniciatīvas ...�

Vakar apgabala komitejas biroja sēdē Griņins, pamatodamies uz motoru ceha pieredzi, deva Valganam triecienu: �Motoru cehs ir pierādījis, cik lielas ir rūpnīcas neizmantotās iespējas. Motoru cehs ir parādījis, ko var izdarīt, ja ir prasmīga vadība ...�

Vārdos �motoru cehs ir parādījis un pierādījis� Valgans saklausīja: �Roslavļevs un Bahirevs ir parādīju�i un pierādīju�i.�

No apgabala komitejas viņ� atgriezās sapīcis, un, kad Sagurovs atnāca sūdzēties, ka karjers neizpilda Bahireva pavēles un atkal iegāzis �ugunlietuvi, Valgans vairs necentās savaldīties. Viņ� pagrūda pavēļu mapi tā, ka papīri aizlidoja pa grīdu, un uzkliedza Sagurovam:

� Uz karjeruI Pats pie smiltīm, uz karjeru 1 Ja netiekat galā �eit, sēdiet karjerāI

Tādiem dusmu uzliesmojumiem viņ� bie�i bija ļāvis vaļu kara gados, retāk pēckara laikā, un parasti tie bija iedarboju�ies kā negaisa izlādē�anās. Bet �oreiz izlādē�anās nenotika.

� Papīrus es aug�ā necel�u un kliegt uz sevi neļau�u! � Sagurovs izaicino�i aizcirta durvis.

Valgans nevarēja nomierināties un staigāja pa istabu, kāpdams virsū izkaisītajiem dokumentiem. �Strādāju necilvēciskos apstākļos! Nav īsta galvenā in�eniera. Tuvredzīgs partorgs. Griņins rok man bedri apgabala komitejā. Bahirevs rok �eit. Un nekārtības kolektīvā � pērnā gada anarhijas sekas. Jāsaņem stingri gro�os. Jāpicgrie� skrūves!�

Tie�i �ai mirklī piezvanīja Gurovs.

Valgans parādījās uz veiduļu ceha sliek�ņa, strauj�, ar sastingu�u seju, skropstas, nāsis, lūpas viegli trīsēja, kā pirms barga negaisa apklusu�ā me�ā trīs koku lapas. Stāvēdams uz sliek�ņa, viņ� pārlaida skatienu ceham. Nestrādāja �etri darbgaldi. Noteiktiem soļiem viņ� piegāja pie pirmā darbgalda.

� Kas te strādā?

� Es.

Valgans pats ieslēdza darbgaldu, ar valdonīgu skatienu cie�i ielūkojās atbildētājam acīs, paralizēdams jebkuru pretestību.

� Stājies pie darbgalda!

Tikpat strauji un noteikti viņ� piegāja pie nākamā.

� Kas strādā �eit? Stājies pie darbgalda!

Aiz muguras vienmērīgi dūc palaistā ma�īna, tre�o reizi noskan strupais jautājums:

� Kas strādā �eit?

Gausa, ietiepīga, laiska atbilde:

� Nu, es te.strādāju ...

� Stājies pie darbgalda!

Plecīgais puisis stāvēja sabozies un nekustējās.

� Kokilēs tik un tā neapstrādā�u.

� Uzvārds.

� Nu, Lukovs.

Valgans kā skaldīt noskaldīja Gurovam:

� Lukovu no darba atbrīvot! � Ieraudzīja turpat sev blakus pazīstamu meistaru un pavēlēja: � Līdz maiņas beigām aizstāsiet atlaisto Lukovu!

Viņ� gribēja iet tālāk, bet Lukovs, smagi elpodams, pienāca cie�i klāt.

� Par ko tāds sitiens? � Tā aiz dusmām un apvainojuma jautā zēns, kas saņēmis nepelnītu dunku. � Es esmu Lukovs ... Normas vienmēr izpildu par simt piecdesmit procentiem, tikai ne kokilēs apstrādājot. Normas paaugstina, tehnoloģiju nedod! Par ko tāds sitiens?

Serjo�a pienāca klāt un uztraucies lūsto�ā jauna gailēna balsī teica:

� Pareizi gan, Semjon Petrovi�. Lukovs nepavisam to nav pelnījis. Tas esmu es, kas kļuvis bez vainas vainīgais. Manas kokilēs, manas normas.

Novājējis, sakrities sejā, viņ� izstiepa tievo cālēna kaklu, bolīja gai�i brūnās, neizpratnes pilnās acis, iedomājās sevi par Valganam tuvu un ietekmīgu cilvēku, cerēja uz kaut ko.

�Atradies aizstāvis!� Valgans nodomāja. �Esam pārāk izlutināju�i.� Nez kāpēc atcerējās dziesmas vārdus: �Bet arī cālēns dzīvot grib.�

� Stājieties pie darbgalda! Tūdaļ! � viņ� pavēlēja Ser-jo�am vēl skarbāk nekā citiem.

�Cālēns� no�ēlojami apjuka. Brūnās acis kļuva apaļas, pavisam muļķīgas, bet vēl vienmēr kaut ko gaidīja, kaut ko lūdza. �Vai tad tu man neesi teicis: �mans labākais frēzētājs�, �rūpnīcas lepnums�? Tu ta�u ... tu ... Jeb vai taisnība Gurovam?�

Neatlaidīgā skatiena muļķīgums kaitināja Valganu.

� Runāsiet ārpus darba laika! Saprotat?

Negaidīti cehā noskanēja sirēna.

� Nu jau arī darba laiks ir beidzies, � Serjo�a greizi pasmaidīja.

Strādnieki pienāca pie direktora.

� Tā ta�u nevar, Semjon Petrovi�.

� Sacelts troksnis ap kokilēm, jau otrreiz paaugstinātas normas, bet mehanizācijas pasākumu plāns netiek izpildīts.

� Lukova prasības ir pareizas.

Strādnieki ielenca Valganu cie�ā lokā. Viņ� paraudzījās apkārt, ātri izvilka etviju, pastiepa to, smaidīdams savu neatvairāmo smaidu.

� Nu, ja reiz ir pārtraukums, tad uzsmēķējiet! Es vairs nepazīstu veiduļniekus, nepazīstu! Ar mehanizāciju ir grūti � mums atņēma fondus. Ja ne �odien, tad rīt fondus atkaro�u. Tas ir dienu jautājums. Vai tāpēc vajag mītiņot karstākajā darba laikā, zaudēt savu strādnieka pa�cieņu? Esat jau aizmirsu�i, kā mēs kara laikā rāvāmies? Sniega vētrā zem brezenta jumtiem taisījām pirmklasīgas ma�īnas!

Viņ� nolika etviju un, joprojām runādams, pārlaida a�u skatienu strādnieku drūzmai, ceha ejai. Serjo�a saprata: Valgans grib izvairīties no sarunas. Kas tad viņ� isti ir? Tas rūpīgais cilvēks, kur� kā draugs runāja ar �labāko frēzētāju�? Jeb vai tas, kur�, nekā nenoskaidrojis, pirms mirkļa uzkliedza: �Stāties pie darbgalda!� Vai, vēl sliktāk, tas divkosis, kas acīs saka �labākais frēzētājs�, bet aiz muguras �darīt galu ierau�anas tendencēm�? Vai viņ� vienmēr tā izgrozās? Arī tagad pagriezīsies un aizies. Un cehā viss paliks pa vecam. Ausīs skanēja Kondrata vārdi: �Tu to putru ievārīji, tev tā jāizstrebj.� Nu ko, vai nepietiks drosmes to izdarīt?

Valgans turpināja:

� Bija patriotisms. Bija strādnieku lepnums.�Kas nu tagad noticis?

Serjo�a ietiepīgi nolieca galvu.

� Arī tagad ir kā patriotisms, tā lepnums. Tikai tagad nav vairs kara laiks. Toreiz vajadzēja dot ma�īnas, viena'.ga, kādiem līdzekļiem. Tagad ir citādi. Tagad viens līdzeklis � jaunākā tehnika. Citu līdzekļu nav!

Iedomīgais zeņķis, ko direktors bija izvirzījis, aizmirsa savu vietu un uzdro�inājās pamācīt direktoru. Valgans saprata: �Ta�snība Gurovam. Viņ� �eit ir galvenais kūdītājs.�

� Nosit katru patiku ķerties pie racionalizācijas, � Siņeņkijs sacīja.

Valgans paskatījās uz vārgo pui�eli un atcerējās, ka tas ir rūpnīcas pa�darbības labākais komiķis un balalaikas spēlētājs. Vajadzēja izkliedēt strādnieku satraukumu.

� Ā, komiķis, balalaikas spēlētājs, � Va�gans jokoja. � Pa�darbības gods un lepnums. Vai tad tas ari ko izgudro?

Bet Siņeņkijam joks nepatika. Viņ� sapīka:

� Iesāku, bet pametu. Ja strādnieki tiecas pēc jauninājumiem, tad vadībai jātiecas vēl simtreiz vairāk. Citādi � kas tad iznāks?

� Iznāks tas, kas mums jau ir iznācis, � Sugrobins piebilda. � Jaunākās tehn.kas ievie�anu pārzina galvenais in�enieris. Bija biedrs Bahirevs, viņ� vismaz cik spēdams atbalstīja. Viņ� vismaz juta līdz. Mums bija vienādi centieni. Bet biedrs Uhanovs nepievēr� nekādu uzmanību.

Valgans pavērsās pret viņu:

� Tu uzdro�inies spriest? Tu vēl zem galda skraidelēji, kad mēs ar Uhanovu un ar taviem vecākajiem biedriem atjaunojām rūpnicu. Kas tevi izaudzināja? Kolektīvs! Kas tevi padarīja par jaunās tehnikas ieviesēju? Kolektīvs! Tu uzdro�inies visus mācīt; bet kā tu pats esi sācis strādāt? Tik svarīgu.' ministrijas pasūtījumu neesi izpildījis līdz pat �im laikam.

� Vai nu mītiņus taisīt, vai strādāt, � Gurovs piebilda. � Agrāk izgudroji palīgierīces un ne tikai tādus vien pasūtījumus izpildīji. Tagad tu esi pazaudējis interesi par darbu.

� Jā. Esmu pazaudējis interesi. Es negribu strādāt tāpēc, lai ar mani varētu plātīties un izcelties! Es varu visam ceham ... Es vairāk varu ...

� Lielu izpefņu prasa, � Gurovs sacīja.

� Dzirdēju, ka tu atsakoties parakstīt norīkojumus, � Valgans teica. � Atsakoties saņemt algu.

�Tātad zina visu,� Serjo�a pārliecinājās. �Viņ� pats Gu-rovam visu samācījis. Bet es gribēju iet pie viņa taisnību meklēt!�

� Harikari... � Gurovs nosmīnēja.

�Kas tas ir �harikari�?� Serjo�a nesaprata. �Ak viņ� par harakiri. Tas ir japāņu paņēmiens. Par kādu pārestību pa�i sev ar nazi vēderu uz�ķēr�.�

Direktora samtainā balss atsaucās:

� Patie�ām harakiri!

Serjo�a pamanīja, ka viņ� smīn tāpat kā pirmīt Gurovs. Valgans ar Gurovu abi ir vienādi. Valgans ir gudrāks, bet aiz vārdiem, aiz rokas spiedieniem slēpjas tas pats, tā pati vienaldzība. Serjo�a atcerējās: �Va�gana maiņas rublis�. �Un patie�ām. Aicināja, apmīļoja, glāstīja, kamēr varēja ar mani di�oties un plātīties, kamēr biju vajadzīgs, lai izpildītu unikālu pasūtījumu. Bet, kad ar visu sirdi dari lielu da'bu, kad ari palīdzība vajadzīga liela, kad jāpārkārto ra�o�ana, tad �ku�. tu�! Tad uzkliedz: sēdi rāms aizkrāsnē! Turēt mani par sīknaudu, par maiņas rubli! Bet es neesmu circenis aizkrāsnē, neesmu sīknauda, neesmu rublis! Manī centības ir ne tikai par rubli, ne vienreizējam pasūtījumam, � man pietiek tās visam ceham, visai dzīvei.�

� Tevi kolektīvs mācīja, bet tu, redzams, pie samurajiem esi nolēmis mācīties, � Valgans sacīja. � Samuraju goda tev iegribējies!

� Man goda ir vairāk nekā samurajiem. � Serjo�as balss mazliet drebēja. � Tikai man tas ir citāds. Palūk, kur mans gods. Frāzē. Kokilē. Jaunākajā tehnikā.

Valganam pretim vairs nestāvēja tas cālēns ar garo kaklu, kas vēl pirms pusstundas, aizstāvēdams Lukovu, bija apjukumā pīkstējis. Pieaudzis, noguris cilvēks ar stingru, nervozu seju raudzījās direktoram acīs. Valgans tūdaļ pamanīja pārmaiņu un arī pats tūdaļ ierunājās citādi.

� Ak tu ... �harakiri�! � viņ� sirsnīgi jokoja. � Tu, Serjo�a, neaizmirsti tomēr, kas tevi ir iemācījis, kā novatoram izturēties pret jaunāko tehniku. Kolektīvs tevi iemācījis. Un tie vadītāji, kam tu �odien uzbrūc. Kaut vai mēs ar Gurovu.

Balss skanēja tikpat tēvi�ķīgi laipni kā senāk, bet Serjo�a jau saprata: meli, meli! Meli satrauca vairāk nekā rupjība, vairāk nekā atklāta netaisnība. Saplosīt tos! Lupatlēveros! Iznīcināt!

Pie rokas gadījās papīri. Pamanīja skaitli � divi simti astoņdesmit rubļi; norīkojumi.

� Te nu ir tā jūsu attieksme pret jaunāko tehniku, � Serjo�a teica un saplēsa norīkojumus.

Valgans uzreiz kļuva stingrs un mierīgs.

� Klausies, Sugrobin! Bija laiks, kad mēs uzlūkojām tevi par paraugu, kad mēs mācījāmies no tevis. Bet ko tagad no tevis lai mācās? Iedomību? Ierau�anas kāri? Sen man stāstīja par �iem taviem stiķiem. Sen teica, ka tavai ģīmetnei nav vietas goda alejā. Es neklausīju. Acīm redzot būs tomēr jāuzklausa.

Da�a putenī satraukti staigāja pa rūpnīcas alejām, gaidīdama Serjo�u iznākam no veiduļu ceha. Maiņa bija beigusies, bet viņ� joprojām nerādījās. Meitene nebija viņu redzējusi pāris nedēļu, raizējās un nesaprata, kas noticis. Nevarēja ta�u izgaist tas, kas bija sācies Jaungada ballē.

Ballei Da�u saposa Tina Borisovna. Piespieda viņai pavilkt zem tērpa sastīvinātus apak�svārkus, kas stāvēja kupli kā zvans. Vidukli cie�i apņēma ar zīda jostu. Pati izgrieza un at�uva kakla izgriezumu tā, ka kļuva redzami atslēgas kauliņi, un Da�a nokaunējās. Saslapināja meitenes matus, kas dienu iepriek� bija frizētavā sacirtoti, iz�ķīra taisnu celiņu, sasukāja matus gludi un cie�i cie�i sapina divās bizēs. Galvā uzlika mazu vārpu vainadziņu, arī bizēs iepina vārpas. Zilo tērpu izgreznoja ar rudzupuķēm. Mājās Da�a vēl nespēja saprast, vai tērps ir labs vai slikts. Tas tik ļoti at�ķīrās no citu mei�u masku balles kostīmiem. Bet, ieraudzījusi sevi lielajos pils spoguļos, pati izbrīnā iesaticās: �Ak, vai tad es tā esmu?� Zilie, kuplie svārki apņēma tievu tievu meitenīti ar baltiem pleciem un gludi sasukātu, zeltainu galviņu.

Laime sākās ar pirmo mirkli. Tikko uzgājusi pa kāpnēm, viņa sastapa Serjo�u. Viņ� tūdaļ pameta visus, piegāja klāt Da�ai, un viņi ne�ķīrās visu vakaru. Skanēja mūzika, lidoja raibie konfeti, �ūpojās gaisa baloni, apkārt slīdēja meitenes maskās � puķes, zvaigznes, dejā griezās ukraiņi, �erkesi, burvji. Serjo�a bija bez maskas. LJn kāpēc lai viņ� tērptos maskā? Viņ� bija viņ� pats � slavenais pirmrindnieks, jaunais skaistulis, un kas gan varēja būt labāks par to? Balles beigās Serjo�a noveda Da�u lejā ziemas dārzā. Tur stāvēja kubli ar augiem. No aug�as skanēja klusināta un tādēļ īpa�i skaista mūzika. Gaisma visu laiku mainījās: iedegās te sarkanas, te zaļas, te oran�as spuldzītes.

Serjo�as seja gan kļuva noslēpumaina, it kā raudzītos no nakts dziļumiem, gan sarkanajā gaismā �ķita apskurbusi un dro�a, gan atkal bija gai�a, kā saules apmirdzēta. Zaļganajā pustumsā viņ� noliecās pie Da�as, un atskanēja lēni, klusi vārdi:

� Ak tad tāda tu esi, Da�ai � Un tūdaļ uz sejas atblāz-mojās pārdro�a, vīna sarkana gaisma, viņ� iesmējās. � Bet vai tu maz zini, kuru reizi es jau atkārtoju klusībā �os vārdus? Ceturto. Pirmoreiz teicu, kad tu nakti de�urēji pie jaunās serdeņu veidotājas. Otru reizi � kad atteicies staigāt ar mani tāpēc, ka es tevi biju saņēmis aiz rokas. Tre�oreiz � kad aizbēgi no manis pa sniegu.

Un atkal visu apņēma zaļgani zils vilnis. Koki �ķita kā no jūras dzelmes iznirstam. Serjo�a noliecās Vēl zemāk un teica vēl klusāk un lēnāk:

� Bet ceturto reizi atkārtoju �odien: �Ak tad tāda tu esi, Da�a � zelta vārpiņa! ...�

Pēc Jaungada balles viņi bie�i tikās, bet Da�a joprojām kautrējās, staigāt divatā un vienmēr aicināja līdz arī citus. Un pēk�ņi Serjo�a tikpat kā aizmirsa viņu. Sākumā meitene nosprieda, ka viņ� ir aizņemts, bet vēlāk kļuva nemierīga. Nesen viņa vairāk nekā stundu gaidīja Serjo�u, bet, kad viņ� iznāca no caurlai�u telpas, izlikās, ka būtu satiku�ies nejau�i. Viņ� kļuva priecīgs, pienāca klāt un nopietni sacīja:

� Tu, Da�a, neturi mani nekādās aizdomās! Grie�os kā virpulī: runas, apspriedes, tehnikumā eksāmeni. Bet galvenais � netieku pats ar sevi galā . Л. Staigāju kā dieva nepieņemts ... Kad tas pāries, būsim kopā tāpat kā senāk.

Pateica � un atkal pazuda ...

Da�a nemierīgi klīda pa alejām, un tikpat nemierīgi �audījās arī viņas domas: �Nē, kā redzams, nemīl, kā redzams, neņem nopietni. Ja es kādu mīlu, tad, gan rītos celdamās, gan vakaros guldamās, domāju par to. Nemīl. Tomēr viņ� nav arī no tiem, kas mētājas ar vārdiem. Ko saka, tas ir taisnība. Bet varbūt mīlēja un tagad vairs nemīl? Vai tas ir noticis, no kā es baidījos? Ko lai es daru? Ko lai daru? Vajag noskaidrot, saprast! Tikko ieraudzī�u viņu, tūdaļ steig�os prom, it kā nebūtu nemaz gaidījusi. Ja apturēs, teik�u, ka gāju te garām. Ja sāks runāt � atbildē�u sākumā bargi. Lai tikai nedomā, ka es uzbā�os.�

Beidzot Da�a ieraudzīja Serjo�u. Viņ� iznāca, galvu nodūris, cie�i lūkodamies uz zemi. �Kas tad tas? Pat iet sācis sve�ādi. Nemaz vairs neizskatās pats pēc sevis!�

Da�a aizmirsa savu nodomu: neizlikās vienaldzīga, nesteidzās projām, bet gan stāvēja un skatījās, acis iepletusi.

�Kā tad viņ� tā kaklu nav aptinis! Sniegs putina garām. Un kakls arī vairs nav tāds �- kļuvis gar� un vāj�. Kā tanī ģīmetnē, kas bija avīzē.�

Viņa bija izgriezusi no �Pravdas� Serjo�as ģīmetni un glabāja to slepenā vietā. Uz ģīmetnes Serjo�a izskatījās vāj�, ar garu kaklu, smaidīja tikai sejas viena puse, un viņam varēja dot gadu trīsdesmit.

Pa�laik Serjo�a gāja, grozīdams tievo kaklu un klusībā smaidīdams tikai ar lūpu kakliņiem, rūgti, tie�i tā kā ģīmetnē. Da�a domās iesaucās: �Novedu�i tik tālu! ... Fotografēja tik ilgi, kamēr sabendēja!� Meitene gribēja pieiet Serjo�am klāt, bet viņu panāca strādnieki. Iztālēm Da�a ieraudzīja Si-ņeņkiju un metās pie tā.

� Saki. � kas noticis ar Serjo�u?

� Ek. traģēdija un komēdija reizē, � steidzīgi izmeta Siņeņkijs. � Tavs varonis, mīlētājs taisa harakiril

� Ko, ko? � Da�a sāka skriet viņam nopakaļ.

� Saplēsa norīkojumus, saķērās ar direktoru. Ek, pavisam nelāgi!

Siņeņkijs aizgāja, bet Da�a vēl arvien mīņājās turpat alejā. �Kāpēc nepiegāju klāt? Ko lai tagad dara? Gaidīt? Cik ilgi gridīt? Ie�u pie viņa uz māju! Bet vai nu tā var?� Viņa bija vairākas reizes ciemojusies pie Vasilija Vasiļjevi�a, ta�u toreiz viņa vēl nepazina Serjo�u un viss likās vienkār�i. �Bet kā nu tagad lai ieiet? Kā es tik�u pāri savam lepnumam? Bet kāda jēga manam lepnumam, ja Serjo�a ir nelaimē!�

Un viņa apņēmīgi sāka iet uz pazīstamo māju.

Da�a pieklauvēja vairākas reizes, bet neviens neatbildēja. Viņa uzmanīgi iegāja iek�ā. Tuk�ajā virtuvē oda pēc piedeguma. No liela kastroļa kāpa ārā �agana, pārrūgusi mīkla un tecēja uz galda.

� Kas jums, mamm, atļāva? � Da�a izdzirda Serjo�u dusmīgi runājam aiz durvju aizkara. � Jūs neesat nekāda dienestniece, lai ietu sve�iem ļaudīm veļu mazgāt. Lai tas vairs neatkārtotos! Iztiksim.

� Bet kā tad lai iztiek? � Da�a pazina viņa mātes balsi. � Tu naudu mājā nenes. Mēs varētu iztikt ar kartupeļiem, bet Toļiks? Viņ� bez sviesta nevar.

Pēc tam iestājās klusums, tikai no�īkstēja skapja durvis, un pēk�ņi Serjo�a gandrīz iekliedzās:

� Se! Pārdodiet! Visu pārdodiet! � Da�a pastiepa kaklu un palūkojās pa aizkaru spraudziņu. Kaut kas brūns aizlidoja pa gaisu un nokrita uz Toļika gultas. Da�a piegāja spraugai tuvāk. � Arī to pārdodiet!

Serjo�a paķēra no skapja un pārsvieda pāri visai istabai ko pazīstamu, skaistu, gai�i pelēku. Tas pats lietus mētelis!

Serjo�as māte sāka raudāt:

.� Kāpēc tu tā? Klaigā. Svaidies. Būtu labāk algu pārnesis.

� Visu pārdo�u, bet divi simti rubļu neņem�u. Par velti

strādā�u I _

No savas istabas iznāca Vasilijs Vasiļjevi�s. Viņa acis bie�i mirk�ķinājās, labsirdīgā seja bija tum�i sarkana, un tādēļ ūsas �ķita�vēl baltākas un lielākas.

�Iedzēries,� Da�a saprata.

� Ālēties sāku�i, � Vasilijs Vasiļjevi�s nomierino�i teica, pacēla Serjo�as lietus mēteli, uzmanīgi nopurināja un nolika atpakaļ skapī. � Tu, Nastja, nenokar degunu! Noregulēsies. Un to mazdēls pareizi dara, ka neņem naudu. Ne jau nauda ir galvenais. Tādu frēzētāju nenovērtē! ... Es viņa vietā arī nebūtu ņēmis.

Piedeguma smaka kļuva arvien stiprāka. Da�a metās pie plīts. Viņa izvilka kastroli ar biezputru un iegāja istabā.

� Es klauvēju, bet jūs nedzirdējāt. Ienācu � skatos, biezputra piedegusi. Es to izņēmu.

� Da�a? � Serjo�a brīnījās un tūdaļ sadrūma. � Tu visu dzirdēji?

� Ja esmu tev sve�iniece, tad uzskati, ķa neesmu dzirdējusi, � klusu, bet apņēmīgi noteica Da�a. Bija smagi redzēt Serjo�as apjukumu, un viņa pagriezās pret Nastasju Pet-rovnu. � Es Toļikam rīt atnesī�u mātes atsūtīto lauku sviestu. Tiklab sviests, kā olas ir labu labās, pa�u, nevis tirgū pirktas. �eit tādas ne redzēt nedabūs. Virtuvē mīkla ir uzrūgusi. Atmīcit atpakaļ vai izrullēt?

Viņa palīdzēja gatavot ēdienu, lai pati un arī Serjo�a pa to laiku varētu nomierināties.

Da�a vēl rullēja mīklu, kad ieradās Kondrats un Siņeņkijs. Viņi bija uztraukti, tik tikko ievēroja Da�u, nebrīnījās par viņas klātbūtni. Atvilkusi aizkaru, viņa skatījās, kas notiek istabā, un klausījās sarunas.

Serjo�a sēdēja, pieliecies pie galda, un aiz pieraduma mehāniski kaut ko zīmēja. Siņeņkijs �audījās pa istabu kā nemierīga atspole. Kondrats nostājās pie krāsns un tā ari tur palika kā pie grīdas pienaglots. Vasilija Vasiļjevi�a nebija: dro�i vien iegājis savā istabā. Da�a dzirdēja Kondratu dudinām:

� Par ko tāds sitiens? Un kam? Man! Vai es cehu kādreiz esmu iegāzis? Es bez pārtraukuma . ..

Siņeņkijs apcirtās uz papē�a un ātri nobēra:

� E! Domā, ka viņ� tevi pazīst! Un mani, domā, pazīst? Kas es viņam esmu? Komiķis, balalaikas spēlētājs! To atceras, ka uz koncertiem sūtījis. Bet to, kā pie kokilēm palīdzēju, to nav ievērojis.

� Iecirta kā ar pātagu I � Kondrats dudināja savu.

� �Atlaidī�u!� Kas viņam to atļaus? Atradies... Saimnieks! � viņ� novilka caur zobiem. � Ja gribē�u � palik�u, ja gribē�u � pats aizie�u!... Tādu kā mani kurā katrā rūpnīcā pieņems, turklāt ar atplestām rokām!

� Bet ko ru klusē, Sugrob? � Siņeņkijs jautāja.

Da�a izdzirda vēsu, sve�ādu balsi:

� Ko tur runāt? ... Sergeja Sugrobina vairs nav... Viss izsīcis. Palicis vienīgi Serjo�ka Sugrobs.

Siņeņkijs pārstāja skraidīt pa istabu un apstājās iepretim Serjo�am.

� Tātad tu padosies?

� Vai tad man ko vajag? Varbūt ģīmetni? Lai ņem nost. Varbūt naudu? ... Mani par ce]ojo�u mākslinieku saukā ... Ja es būtu tāds apkārtceļotājs, vairāk par visiem nopelnītu. Jebkurā rūpnīcā varētu strādāt, par ko vien vēlos � vai par frēzētāju vai iezīmētāju, vai slīpētāju, vai virpotāju, vai atslēdznieku. Bet es nemētājos apkārt. Es domāju par ra�o�anu. Tomēr tas, ko daru, nevienam nav vajadzīgs! Nu ko, vai man vajag vairāk nekā citiem? Beigas! Pie izgudrojumiem vairs neķer�os. Sāk�u braukāt apkārt.

� Gribot negribot nospļausies un iesi kaut vai par balalaikas spēlmani, kaut vai klaiņosi no rūpnīcas uz rūpnicu, � piebalsoja Siņeņkijs. � Ka tikai divi tauk�ķi!

� Ak jūs draņķi tādi! � negaidot nodārdēja aiz sienas. Nepazīstamā, spalgā balss bija vecīgi aizsmakusi.

Vasilija Vasiļjevi�a istabas durvis atvērās. Pavīdēja svēti glabātā karafīte, glāzītes, �ķīvji. Uz sliek�ņa parādījās Roslavļevu vectēvs. Viņa vārgais stāvs bija pavisam sarucis un iz�uvis. Nesamērīgi lielajā, izteiksmīgajā sejā drebēja baltas uzacis.

Kondrats piecēlās pirkstgalos un palūkojās pāri Roslavļeva galvai.

� Vectēvi, kā redzams, mazliet iemetu�i. Vai mazdēliem arī kas palicis?

Bet Roslavļevs cie�i aizvēra aiz sevis durvis un atkārtoja:

� Kļūsiet, draņķi tādi! � Tad pievērsās Vasilijam Va-siļjevi�am: � Padod, Vasek, gurķu sulu!

Vasilijs Vasiļjevi�s pasniedza gurķu sālījumu. Roslavļevs nodzērās, nokrekstējās, cie�i noslaucīja ar lakatiņu seju, apsēdās, paskatījās uz pui�iem un stingri sacīja:

� Runā�ana būs skaidra un gaisa. Aiziet no rūpnīcas?! Palikt par klaiņotāju?! Kam tad tā rūpnīca pieder? Vai tā ir Valgana rūpnīca? Tā ir mana rūpnīca! � Vecais piecirta tievo, līko kā jēli. � Tā ir jūsu rūpnīca, draņķi lādi! Patie�ām izlutināti jūs esat. � Viņ� pagriezās pret Serjo�u, pacēla sarainās uzacis, aplūkoja viņu no galvas līdz kājām. � Tu man pasaki, � no kurienes tu tāds esi radies?.

� Kāds tad?

� �itāds te! Paraug, in�enieru grāmatas lasi. Rasējumus, paraug, taisi. Kā profesors! Bet vai tu apjēdz, no kā dzīvo, no kurienes to ņem? LJz konsultāciju institūtā tevi ar visām tavām frāzēm ved ma�īnā kā kādu lielkungu. Tehnikumi tev atvērti pie rūpnīcas. Akls esi kļuvis, vai, ka neredzi, no kāda �ķīvja tu loc? Pārēdu�ies!

Ve�uks atkal piecirta kāju, un Siņeņkijs lūdzo�ā balsī iesaucās:

� Kornej Kornejevi�! Par ko nu tā, kādēļ?

� Labāk pajautājiet, kā mūs mācīja, � neklausīdamies turpināja vecais vīrs. � Par izsūtāmo puiku kalpoju. Aiziesi pie atslēdznieka, paskatīsies no vienas puses � saņemsi pļauku, pieskriesi no otras � atkal pļauka. Sargājies, lai meistari neredzētu. Tikko paaudzies � cietumā par nepaklausību. Tāda bija tā mācī�anās � no cietuma līdz izsūtī�anai, no izsūtī�anas līdz cietumam.

� Bet es gan nesēdēju cietumos ... Nē! � Vasilijs Va-siļjevi�s piemiedza acis, papurināja galvu. � Es pusi mū�a biju paklausīgs ... Tēvu apdedzināja kausējums. Ģimenē septiņi cilvēki. Es vecākais. Mums bija direktors ... Staigāja, alla� galvu nodūris. Ja atlieci muguru, pacēli galvu, tūdaļ tevi ievēroja! Nepaklausīji � atlaist! Man, muļķim, bija viens mierinājums � reliģija. Aizej uz baznīcu, tur atkal klanies līdz zemei. Tā pusi mū�a nodzīvoju klanīdamies. Toties kā atliecos taisns! ... Paklau, ko es tev teik�u ... � Vecais bija pietvīcis vēl sarkanāks, un viņa neparastais satraukums pārsteidza Serjo�u. � Paklau, ko es tev teik�u: dzīvo�u bez maizes, bez ūdens, bez gra�a kabatā � ar visu samierinā�os, lai tikai nebūtu jāklanās. Tev, Sergej, dzīvē nav nācies liekt galvu citu priek�ā, un tālab �o laimi neproti novērtēt. Jums, smurguļiem, pat sapņos tas nav rādījies. Ja kaut sapņos būtu redzēju�i, tad būtu kļuvu�i gudrāki.

� Nu ko jūs, vectēvi, mums tā liekaties virsū? � raudulīgi balsī sacīja Siņeņkijs. � Rūpnīcā Valgans rūc kā pērkons, mājās vectēvi dārdina. Kur mēs tagad dēsimies?

� Vai tad tas nu kāds pērkons? � Vasilijs Vasiļjevi�s iesmējās. � Gadus piecus, kara laikā. Valgans patie�ām staigāja apkārt, kā pērkons rūkdams. Kā tikai kas: �Padzī�u!� Bet tagad nav vairs tie laiki. Uzkliedza, �ek, Sagurovam: �Uz karjeruI� � un aprāvās.

Da�a sen bija aizmirsusi ēdiena gatavo�anu un stāvēja durvīs, baidīdamās palaist garām kādu vārdu. Roslavļevs purināja kuplos, sirmos matus.

� Paraug, pat Valgans, pat tas jūt, kādā gadā mēs dzīvojam. Lūzuma gads, un tāpēc tas ir grūts. Bet jūs, jaunatne, to nejūtat. Valgans, ij tas saprot, būs jāatteicas no visa � ja neatteiksies no vecā. Bet tu par viņu rūc � �saimnieks�, � viņ� atdarināja Kondratu. � Vai tu zini, kas tas ir par vārdu? Tūlīt pēc revolūcijas Pīterī pats Ļeņins atvedis strādniekus uz rūpnīcu. Saņemiet, viņ� teicis, savu saimniecību! Jūs tagad te esat saimnieki! Tā tas ir! .. . Bet jūs, komjaunie�i, neizturaties kā saimnieki. Valgans nodarījis pāri, un viņi tūlīt jo� prom no rūpnīcas. Klaiņos apkārt! Bet kas viņ�, Valgans, tautai par saimnieku? Kas viņ� tāds ir? � vecais vīrs stingri jautāja un tikpat stingri atbildēja: � Viņ� ir tautas uzticības persona. Ja uzticība pazaudēta, Valgana nav! Bet kas tu tāds esi? � viņ� pievērsās Serjo�am. � Tu esi pirmrindnieks un novators līdz tam laikam, kamēr pret kopējo lietu izturies kā saimnieks. Nerīkosies tā � nebūs ne tevis, ne pirmrindnieka! Paliks pāri tikai apkārtklaiņotājs.

� Pagaidiet, Kornej Kornejevi�, � Serjo�a sacīja. � Es gribu saprast... Par ko, kādēļ? Kad izpildīju unikālus pasūtījumus, Valgans it kā bija man labākais draugs. Bet tagad, kad esmu paveicis lielu darbu rūpnīcas labā, �is pats Valgans nostājies man priek�ā kā siena. Triecos pret to ar galvu, bet cauri izlauzties nevaru. Tikai puni vien tiek. Kāpēc?

Ve�uki drūmi paskatījās viens uz otru un pavīpsnāja.

� Ja simt pieci � mēs Valganam esam labi, ja simt divdesmit pieci � slikti, � Vasilijs Vasiļjevi�s sacīja.

� Vectēvi tā mud�ina, ka nekā nevar saprast. Izskaidrojiet! � Siņeņkijs lūdza.

� Par ko godina, par ko dod prēmijas? � Vasilijs Va-siļjevi�s sāka skaidrot. � Par plāna pārsnieg�anu. Ja rūpnīca ir izpildījusi gada plānu par simt pieciem procentiem, tad ir gan prēmija, gan uzslavas, gan mierīga dzīve. Bet ja nu uzcērt līdz simt divdesmit pieciem procentiem? Ministrijā uzreiz sāks ausīties un paaugstināt plānu. Rūpnīcā notiks visādas perturbācijas, miers pagalam. Un, jo plāns lielāks, jo grūtāk to izpildīt.

� Tas visiem zināms, � Siņcņkijs pārtrauca. � Bet kas par to?

Ta�u Serjo�a vectēvu saprata.

� Ar to jau viss sākas. Ja tu palīdzi izvilkt gada plānu par simt pieciem procentiem, tu esi vajadzīgs, tu esi labs izrādī�anai un prēmiju saņem�anai. Bet, ja tu uzreiz pacelsi veselu cehu līdz simt divdesmit pieciem procentiem, tu esi kā skabarga acī. � Viņ� nosvieda zīmuli un sāka runāt vēl �ultaināk: � Protams, ja būtu cilvēks ar sirdsapziņu, palauzītu galvu, atrastu tādu izeju, lai visiem būtu labi. Tikai ... Es biju pie Ivu�kina. Saku viņam: galvenais tagad ir tehnikas progress. Vai ir pareizi galvenajā jautājumā paļauties tikai uz sirdsapziņu vien? Ne ceha priek�nieki, ne meistari ta�u nav materiāli ieinteresēti progresā. Kāpēc, sacīsim, tam pa�am Gurovam noņemties ar mums un kokilēm? Viņ� jau arī tāpat izpilda plānu, dabū prēmijas. Ja nu viņ� tomēr sāktu noņemties ar kokilēm? Gan fondu pārtēriņ�, gan rūpes, gan pārdzīvojumi. Un nekādu prēmiju.

� Ko tad Ivu�kins tev atbildēja? � Vasilijs Vasiļjevi�s vaicāja.

� Nu ko viņ� var atbildēt? �Patie�ām,� viņ� saka, �ir atsevi�ķas nepareizības materiālās ieinteresētības sistēmā.� Viņam tās ir tikai atsevi�ķas nepareizības sistēmā, bet man .. . liktenis ...

� Ja ir tikai atsevi�ķas nepareizības, bet pasi cilvēki pareizi, tad viņi tās izlabos, � Siņeņkijs sacīja. � Bet, ja �īm nepareizībām piedevām nāk vēl klāt nepareizs cilvēks, tad ņem tik kājas pār pleciem un lasies ...

� Nu, nul � Roslavļevs atkal piedauzīja ar kāju. � Re, kāds atradies: viņam vajag, lai uzreiz viss būtu pareizi. Kad jūs to kokili lējāt, ij tad desmitiem rei�u izmēģinājāt: citur noņēmāt, citur pielikāt klāt. Bet �ī te ir milzu bū�anai Ja tajā vienu kļūdu izlabo, piemēram, Jcau�u tikai tarifu tīklu pārgroza, ij tad var gadīties, ka vienam miljonam cilvēku ne par so, ne par to tiek darīts pāri, otrs miljons ne par �o, ne par to tiek apdāvināts.

� Bet ko tad nu tagad iesākt?

� Tu neatkāpies no sava! Valgans būs par simt pieciem procentiem, bet tu ej uzbrukumā par visiem simt piecdesmit!

� Mēs esam iecerēju�i tādu lietu � vairākus veiduļus uz vienas plates, � Siņeņkijs solīdi teica. � Esam sadomāju�i daudzveiduļu lie�anu kokilēs. Mēģinājām, bet neizdevās. Veidzemes siena par plānu, drūp nost, piegru�o. Vajadzīga palīdzība. Gan rakstīju priek�niecībai, gan runāju, neklausās.

� Vai tad tu runā? � Roslavļevs viņam pārmeta. � Tu jau nerunā, tu tikai vienatnē kaut ko pīksti. Sad un tad iepīksties. Daudz jūs tur esat cehā, bet visi tikai tādi pīkstuļi. Būtu sanāku�i kopā kā komjaunie�i, organizēti... Būtu plēsu�i vaļā ... Ek, esat gan jūs izlutināti!

Siņeņkijs, aci piemiedzis, paskatījās uz Serjo�u.

� Kā tev �ķiet, Serjoga? ...

� Viņ� jau nav barvedis, nav barvedis � � Roslavļevs lūkoja uzkūdīt. � Gāja, gāja jaunatnes priek�galā. Tad at�ķēlās nost. Bet ko viens pats panāca? Tu uz viņu neceri! Paraug, kā sē� un klusē ... Prāto par apkārtklaiņo�anu.

Serjo�a paraustīja plecus.

� Nu, pietiek pārmest, Kornej Kornejevi�! Rīt mēs sapulcēsimies. Pasauksim pui�us no pilsētas komitejas. Ataicināsim Cubasovu. Jūs vēl redzēsiet, vai mēs esam pīkstuļi vai kas cits ...

Siņeņkijs sadū�ojās:

� Es viņam vēl parādī�u balalaikas spēlmani! Es viņam vēl tā uzspēlē�u! Vai nu dancos pēc mūsu stabules, vai ari mēs viņu pavadīsim ar bēru dziesmu! Ja Cubasovs nepalīdzēs, pilsētas kom teja nepalīdzēs � iesim līdz apgabala komitejai! Lidz pa�ai �ekai!

� Nu tu gan par augstu paķēri, � Kondrats teica.

� Ko tad tu domā? Domā, ka mūs tur neievēros? Bet es tev teil�u, ka strādnieku vēstuli tur nez kā vēl ievēros.

� Uz to vajadzētu iedzert, � Kondrats �ēli nodudināja.

� Kādi tagad tie vectēvi! Pa�i dzer, bet mazdēliem nedod. Tik vien zina kā bārties.

Pui�i un Roslavļevs posās iet projām. Da�a arī gribēja iet, bet Serjo�a viņu aizturēja:

� Pagaidi, es pavadī�u.

Atsveicinādamies Roslavļevs pamāja ar galvu uz jaunie�u pusi un sagrauzts sacīja Vasilijam Vasiļjevi�am:

� Aizmirsusi, ka pa�i ir saimnieki, pīkstuļi tādi! Mana mazmeita raksta sacerējumu par Oblomovu. Es lasu: �Oblomovs ir laikmeta produkts.� Citreiz viņa raksta par Mares-jevu � un atkal �laikmeta produkts�. Es viņai brūku virsū: �Uzrādi galveno at�ķirību!� � �Viens,� viņa saka, �ir feodālisma produkts, otrs � sociālisma.� Es nepadodos: �Uzrādi man viņu īpa�ību galveno at�ķirību!� Saka g?n �o, gan to, bet galveno tā no �īs arī neizspiedu. Bet kas ir �is galvenais? Oblomovs patie�ām ir nevarīgs laikmeta produkts. Bet Maresjevs? Viņ� ir ne tikai �produkts�, viņ� ir arī sava laikmeta likumīgs un pilntiesīgs veidotājs. Tā arī tu, � ve�uks pievērsās Serjo�am, � no kurienes tu radies �itāds te divdesmit gadus vecs frēzētājs, kas domā pārkārtot visu cehu, kam pie rūpnīcas ir atvērti institūti, kam direktori un profesori spie� roku un uzrunā vārdā un tēva vārdā? Kas tevi radījis, to tu saproti. To, ka tu esi vai nu slikts, vai labs produkts, bet tomēr mūsu sociālistiskā laikmeta produkts, � to tu esi iegaumējis, bet to, ka esi laikmeta pilntiesīgs veidotājs, to tu vēl neaptver. � Vecais atkal nikni un apvainoti sarauca kuplās, Roslavļeviem raksturīgās uzacis un atkārtoja: � Aizmirsu�i, aizmirsu�i, ka pa�i ir saimnieki. Jūs ta�u, velns parāvis, esat mūsu maiņa! Strādnieku maiņa! .. .

� Velti jūs mums tā uzklūpat, Kornej Kornejevi�! � Serjo�a taisnojās. � Karstumā gadās, ka nez ko izmuld. Tikai aizmirsu�i gan mēs neesam nekā.

� Pierādi! � Vecais izslējās visā savā nelielajā augumā, bet acis zem sirmajām uzacīm raudzījās drosmīgi, it kā teikdamas: �Redz, kāds patiesībā esmu malacis... Bet rokas un kājas � tās tikai tā ... Nav vērā ņemamas.�

Serjo�a pavadīja viņu ar acīm un, kad durvis aizvērās, nopūtās:

� Jauks gan, vecotēv, ir tavs draugs Kornejs Kornejevi�s.

� Ļoti tikumīgs cilvēks, � ar lielu lepnumu balsī atsaucās Vasilijs Vasiļjevi�s, pacēla tum�o pirkstu un atkārtoja: �� Ļoti tikumīgs!

Serjo�a, pavadīdams Da�u, aiz vārtiņiem teica:

� Apsēdīsimies!

Viņa paklausīgi apsēdās uz sniega aizputināta soliņa.

Vējā locījās koki, �īkstēja vārtiņi, kaut kur �vadzēja un �virkstēja skārds � laikam �ūpojās un sitās pret sienu atrauta ūdensnotekas caurule. Viņi bija vieni tuk�ajā, vējainajā ielā.

� Nostrostēja gan mani vectēvi � un pelnīti! � Serjo�a skali domāja. � Protams, biju ļāvis vaļu savai patmīlībai. � Viņ� it kā taisnojās Da�ai. � Nauda ta�u nav galvenais. Ja valstij vajadzīgs, es pats to atdo�u! Ja vajadzīgs, ēdī�u sausu maizi un tomēr bū�u priecīgs. Par ko man sāp sirds? Ir likums, pats svarīgākais mūsu sabiedrības likums: �Katram pēc viņa darba.� Vai tie�ām mans darbs ir vissliktākais cehā? Mani ta�u pazemo! Un par ko pazemo? Es mācos tehnikumā, spēlēju futbolu, lasu referātus. Lai lamā, kā grib: slikts skolnieks, slikts referents, nekur nederīgs vārtsargs! Bet �o vietu lai man neaizskar! Manā darbā ir ielikts tik daudz prieka. Es ta�u nedomāju par sevi. Par cehu domāju. So vietu lai man neaizskar! � Viņ� tik strauji atmeta galvu, ka apkakle pavērās un atklājās tievais kakls.

Laikam atkal bija pamodusies patmīlība. Viņa �ultainie vārdi Da�u sarūgtināja. Bet Serjo�a pats pārtrauca sevi:

� Atkal es runāju savu. Kā pieķeros, tā vairs vaļā netieku. Gribēju mest izgudro�anu pie malas. Bet iek�ā urdās, urdās, urdās ... Mēs ar Siņeņkiju esam iecerēju�i kaut ko lielu. Lai tāpat kā motoru cehā trīskārt paceltu darba ra�īgumu. Ne par simt pieciem, ne par simt divdesmit pieciem, bet par visiem trīssimt!

Da�a klausījās un centās nakts tumsā cauri sniega plīvuram saskatīt Serjo�as seju, centās izprast viņa tagadni un nākotni.

�Ak tad tāds tu man būsi!� viņa domāja. �Nesavaldīgs. Nervozs. Kad ķersies pie darba, visu aizmirsīsi. Un aizmirsīsi mani arī, tāpat kā jau aizmirsi �omēnes savu kokiļu dēļ. Un, ja mīlētu kādu citu, tik un tā darba dēļ palaikam aizmirstu arī viņu. Tāds nu tu esi. Un darbi tev ir tādi, ka to dēļ var ari aizmirst. Tikai � kā lai es tev tādam piemērojos?�

Serjo�am kājās bija velteņi. Da�a skaistuma pēc bija apāvusi Veras gumijas botes, un kājas viņai bija tā nosalu�as, ka sāpēja, ta�u meitene baidījās pat pamīņāties, lai tikai nepalaistu garām nevienu pa�u Serjo�as vārdu, lai tikai nepārtrauktu viņa domas. �Gribu domāt ar viņu vienu domu. Bet vai es to spē�u, ja nesaprotu, kā viss viņa norisinās, kā rodas? Pazinu, domāju, ka viņ� ir jautrs, bet viņā, raug, viss rūgtin rūgst.�

� Mums �ī diena nāk par labu, � Serjo�a turpināja.

� Gurovs un Valgans � mūsu nodomu ienaidnieki. Bet ienaidnieks ir kā smil�papīrs, tas domu padara asāku.

Viņ� kļuva domīgs, ar spieķi automātiski kaut ko zīmēja sniegā. Da�a pazina �o viņa ieradumu � domājot kaut ko zīmēt.

� Ko tu tur sniegā uzzīmēji?

Serjo�a iesmējās.

� Ak Da�ukiņ! Man radās vēl viena ideja. Kaut jel izdotos! � ieskanējās agrākā Serjo�as balss. � Izdomāju kera-miskos grie�ņus. Saproti? � Viņ� pagriezās, mētelis uz krūtīm vēl vairāk pavērās vaļā. Da�a gribēja aizpegāt, ta�u kautrējās, bet viņ� pat nepamanīja to. � Uz keramiska stienī�a pat tēraudu var uzasināt. Keramika � tā ir lēta un izturīga pret nodil�anu. Bet tās izstrādājumi viegli salūst no trieciena. Ir trausli. Tātad grie�ņiem jāstrādā nevis ar triecieniem, bet vienmērīgi. Vai tu saproti principu? Jāpalielina zobu skaits. Tu skaties, es tev uzzīmē�u. Lūk, te zem laternas ir gai�āks.

Viņ� zīmēja uz sniega ar zariņu, zemais putenis vijās apkārt, aizvilkdams zīmējumu, un Serjo�a uzkliedza tam kā sunim:

� Mar� gulēt!

Da�a centās saprast un pēk�ņi kļuva priecīga:

� Skaidrs!

� Grie�ņus var novietot �itā te. Skaties, arī tā var. Un arī tā. Pieci varianti man galvā! Rokas niez izmēģināt!

Aizvien niknāk virpuļoja zemais putenis, izdzēsdams Serjo�as zīmējumus, virpuļoja arī Serjo�as domas; meitenes seja reizē dega un stinga.

Da�a atcerējās laukus un ļodzīgo, augsto tiltiņu pār Straujupi. Bija bMgi un līksmi aizskriet līdz tā vidum un no aug�as skatīties, kā lejā viss brā�as, verd, puto.

Meitene palūkojās uz Serjo�as gludo pieri, un tai likās, / ka ir iespiedusies Serjo�as domu dziļumos, ka sajūt to straujumu, to nepārtraukto bangojumu, un viņai kļuva baigi.

�Galva viņam deg. Vai tad ir viegli dzīvot tādā sasprindzinājumā! Ari no manis viņu domas aiznesu�as tālu prom. Bet es viņu tik un tā mīlu. Tādu es viņu vēl vairāk mīlu. Tikai kā lai� kā lai es viņam piemērojos?�

� Vai atnāksi pie mums rit?

� Atnāk�u... � Un tūdaļ klusībā Da�a nodomāj�a: �Katru dienu? Vai tā būs labi?� � Būtu nākusi, bet rit ta�u māte atbrauks, � viņa izlaboja. � Māmiņa izsaukta uz lopkopju sanāksmi.

� Nu tad atnāciet abas!

Da�a uzreiz nezināja, ko atbildēt. �Kādēļ tad ar māti? Kāpēc viņ� tā?� Domas kļuva ba�īgas, un lūpas neveikli izteica:

� Bet viņa ... Viņa jau kautrēsies iet.

� Kāpēc lai viņa kautrētos iet pie tava līgavaiņa? � Serjo�a sacīja klusi, vienkār�i, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.

Da�a kā aizsargādamās pacēla roku.

�Vai patie�ām tas nu ir noticis?�

Kā viņa bija gaidījusi �o brīdi! Kad pie upes Serjo�a vilināja klāt putnu, viņa vēl neuzdrīkstējās ne cerēt, ne gaidīt, nekā nedomādama, vienīgi ār sirdi apskauda to mei�u, kurai Serjo�a sacīs tādus vārdus. Kop� Jaungada balles Da�a klusībā sapņoja par �o bridi. Viņai �ķita, ka Serjo�a līksms un lielisks aizvedīs viņu atkal uz pils ziemas dārzu un, tālai mūzikai skanot, nesteigdamies runās par mīlestību. Ta�u Serjo�a bija nevis līksms, bet izmocīts un runāja, nevis mūzikai skanot, bet notekas caurules skārdam �varkstot, un viņ� to pateica nevis nesteigdamies, bet it kā garām ejot.

Da�u būtu pārņēmis rūgtums, ja viņa tūdaļ nevis ar prātu, bet sirdi nebūtu sapratusi: �Jā. Tāds nu viņ� reiz ir.� Un tūdaļ pat viņa ieraudzīja visu savu dzīvi ar Serjo�u. Būs frē-zes, kokiles, centrifūgas, zobrati, bangos straujā Serjo�as domu plūsma, un, ja viņa gribēs nostāties pret �o plūsmu, tā viņu aizskalos. �is nerimtīgais straujums ir Serjo�as liktenis. Bet viņas liktenis? Viņas liktenis ir sargāt �o dedzīgo, dārgo galvu. Viņ� mīlēs Da�u un būs maigs, bet bie�i vien arī aizmirsīs to. Arī pa�laik ne reizi nav apvaicājies, vai viņai nav nosalu�as kājas plānajās gumijas botēs, vai nav nosalu�i pleci, ko sedz plānais mētelītis. Ne jau aiz egoisma viņ� to nevaicā,

bet tāpēc, ka galva kā bāztin piebāzta. Ja būtu iedomājies, ka viņai ir auksti, būtu atdevis savu mēteli, būtu nometis savus velteņus sniegā. Ja būtu iedomājies! . .. Da�a saprata visu. �Vai tu nenobīsies? Ja tu baidies no Straujupes, tad meklē klusus ūdeņus.� Un atbildēja pati sev neapzināti, bez vārdiem: �Gribu tādu.� Un, vairs nedomādama par savām nosalu�ajām kājām, klusēdama pastiepa rokas, rūpīgi aizpogāja Scrjo�as mēteļa apkakli, aptina kalsno kaklu.

Sī kustība viņam pateica visu.

Serjo�am grūti bija �odien atvairīt nemierīgas domas. Viņ� zināja, ka ne ar tādiem vārdiem lūdz mīļoto kļūt par sievu. Citā brīdī viņ� būtu atradis Da�ai īstos vārdus. �Nelāgi pateicu. Apvainosies. Pieprasīs, lai izdara visu, kā pienākas.� Bet viņa nekā neprasīja. Un varbūt tāpēc Serjo�a saorata: �Nevar būt tuvāka cilvēka par viņu.� Un pats brīnījās, kā tas noticis.

Serdeņu nodaļā sardzes postenī bija platace, kas viņu pārsteidza ar savu komjaunietes godīgumu. Pēc tam bija meitēns, ar ko varēja runāt kā ar zāli, kā ar upi, kā ar sevi pa�u. Tad parādījās jocīga un tomēr jau mīļa bēgle. Jau kļuva patīkami atcerēties, ka kaut kur tuvumā staigā �neaizskaramā ķēniņmeita no serdeņu nodaļas�, meitene, ko nedrīkst paņemt aiz rokas, ja negribi viņu precēt. Pēc tam viņa parādījās baltu seju, nevarīga kā bērns, bet sievi�ķīgi nepieejama un lepna un padarīja visu gai�u kā pirmais sniegs. Tad balle � Da�a tajā nemaz nebija līdzīga vienkār�ai meitenei, viņa bija kā dzīvs, neredzēts zieds, tik glezna, ka bail pieskarties. Bet tikai nupat, kad Da�a klusēdama pastiepa rokas nevis tāpēc, lai apskautu, bet tāpēc, lai pasargātu viņu no aukstuma, Serjo�a visu saprata, un nez kāpēc prātā ienāca mātes veclaicīgais vārds � �Izredzētā�. Viņ� saņēma tās nosalu�ās rokas un pasmaidīja.

� Da�a, vai tagad drīkst kaut vai roku paturēt? Atceries, tu teici: �Ja nedomā precēt, tad arī neņem aiz rokas.� � Viņ� pieliecās un sacīja lēni, tādā klusinātā balsī, kādu Da�a bija gaidījusi: � Es gribu tevi precēt. Kaut vai rīt! Vai tagad drīkst paturēt roku?

Da�a pacēla galvu. Viņ� sajuta meitenes karsto elpu. Viņam bija gadījies ne vienreiz vien skūpstīt mei�as nevis tāpēc, ka pats būtu meklējis un tiecies pēc tām, bet tāpēc, ka daudzas

no tām neatlaidīgi meklēja un tiecās pēc viņa.-Un nekad viņu neatstāja bailes: kaut tikai neuzņemtu nopietnil Pirmo reizi mū�ā nebija ne �o baiļu, ne piesardzības. Viņ� zināja: mīlestību, mū�u, sirdi � visu var uzticēt, neko neaizsviedīs, nesalauzīs, neaptraipīs. Izredzētā! Viss viņā atplauka Da�ai. Un izgaisa viss, izņemot Da�u ... Un Da�a saprata: nav vajadzīgas ne ugunis, ne mūzika. Ir labi tā kā pa�laik. Putenis, ūdens notekas caurules �ņirkstoņa, samīdīts frēzes zīmējums uz sniega zem kājām, Serjo�as nogurums, viņa vil�anās �ults un viņa meklējumu līksmās alkas.

39 - 481

Bahirevs, beidzis darbu nakts maiņā, septiņos no rīta devās uz eksperimentālo cehu. Viņam patika tuk�a s cehs �ajā agrajā stundā, kad darbīgās ma�īnas snau� un tikai �ba^ravika�, vienmērīgi, labsirdīgi rūkdama, intīmi sarunājas ar viņu. Vienīgi �ajā stundā viņ� varēja pabūt divatā ar to, ar �o konstrukciju, kas bija jau iemiesota metālā. �Septiņi � tā ir mana likteņa stunda,� viņ� jokodams bija teicis Tinai. �Septiņos no rīta satik�anās ar konstrukciju, septiņos vckarā � satik�anās ar tevi.� Pie abām Bahirevs steidzās nepacietīgi. No rītiem viņ� piesardzīgi, gandrīz laipni pieskārās pie smagajām, tum�sarkanajām metāla skavām, to gludās, aukstās virsmas. Kad ar metāla gabalu saistās tik daudz nemiera, pūļu un cerību, tas kļūst līdzīgs dzīvai un mīļotai būtnei. Bet vakaros Dmitrijs cie�i apskāva Tinas trauslos plecus. Mīlestība kļūst stipra un spo�a kā apstrādāta metāla gabals, ja dzīve ar visu sparu tajā iecērt savus grie�ņus.

Ap deviņiem rītā cehs jau pildījās ar ļaudīm; vajadzēja atbrīvot pārbaudes stendus. Izmēģinājumi iepriecēja. Galīgi izstrādātā un uzlabotā konstrukcija dienu pēc dienas arvien pārliecino�āk pierādīja savu pārākumu.

Vienmērīgās rūkoņas uzmundrināts, Bahirevs atstāja cehu. Sa�tais rīts bija dūmakains. Virs tālā krasta parādījās sarkans saules disks bez stariem. Sārtie dūmi kāpa taisni debesīs, kūpēja par godu rītam. Smagas, gandrīz telpiskas, tēraudpe-lēkas ēnas iegūlās cietajā, sārtajā sniegā. Iebrauktās zilganas ceļa sliedes iezīmējās skaidri un asi. Nepadevīgā un stingrā sniega sausā gurkstoņa atskanēja ik uz soļa. Bahirevs gāja uz �ugunlietuvi. Sagurovs un Vasilijs Vasiļjevi�s bija lūgu�i iegriezties pie viņiem, lai kopīgi apskatītu otro smil�pūtēju, ko nekādi nevarēja noregulēt, un apspriestos par jaunām ierīcēm daudzveiduļu lējumiem.

Bahirevs kādu nedēļu nebija apmeklējis �ugunlietuvi, bija noilgojies pēc tās un pats par to brīnījās. Sve�s cehs! Nē, tas nevarēja būt sve�s. Sīkas saknītes augdamas arvien spēcīgāk aptin, sagrābj un satur kopā zemes pikas un lausku gabaliņus. Bahirevam �ķita, ka ari viņ� pats ir tādu jaunu, �eit �ugun-lietuvē augo�u saknī�u apvīts un sagrābts. Savukārt �ugunlietuves ļaudis redzēja viņā savējo, nevis sve�inieku. Olga Semjonovna sūdzējās:

� Kas tad tā par kārtību, Dmitrij Aleksejevi�? Atkal sāku�i sūtīt sliktus mālus. Dozatori ķep ciet.

Un Bahirevam vajadzēja apstāties, lai dotu padomu, kā rīkoties ar dozatoriem. Sagurovs saņēma viņu priecīgi.

� Sen sen gaidām! � Ar rokas mājienu viņ� parādīja uz plāna izpildes plāksni. � Par simt diviem procentiem! Kā strādājam?

Viņ� lepojās un gaidīja uzslavu, it kā Bahirevs joprojām būtu galvenais in�enieris.

� Es jau tagad nezinu, kāds ir vispārējais stāvoklis, � Bahirevs smaidīja. � Es tagad varu tev sacīt tikai vienu; sprie�ot pēc motoru grupas detaļām, �ugunlietuves ļaudis nakts maiņā ir strādāju�i pamatīgi.

Bahirevs neteica patiesību. Viņ� nespēja vērtēt �ugunlietuves darbu tikai pēc tā, kā piegādātas motoru grupas detaļas.

Kad viņi bija tiku�i galā ar smil�pūtēju, pienāca Da�a.

� Sveiki, Dmitrij Aleksejevi�! Serdeņu veidotājas interesējas, vai visā serdeņu nodaļā bū�ot smil�pūtēji.

Nolaidis acis, Bahirevs iztēlojās smil�pūtēju rindu. Viņ� vairs nebija galvenais in�enieris un neatbildēja par �ugunlietuves darbu. Kāpēc tad ir grūti pateikt, ka pagaidām paredzēti tikai divi smil�pūtēji? Tas ta�u tikai pagaidām. Pēc tam katrā ziņā ...

Bahirevs, acis nepacēlis, atbildēja:

� Visā cehā, Da�a.

Ta�u no viņas nebija viegli tikt vaļā.

� Bet kad tad būs visā cehā?

Atlika pasmaidīt.

� Saki labāk, kad aicināsi mani kāzās! Pavisam pieaugusi jau esi. Vai līgavaini vēl neesi nolūkojusi?

Meitene tā nosarka, ka Bahirevs, Sagurovs un autokāra vadītāja, kas iekrāva serdeņus, sāka smieties.

Vēl vienmēr smiedamies, Bahirevs atskatījās un ieraudzīja turpat aiz darbgalda tievu, melnīgsnēju kaklu, ko apņēma zila virsvalka apkakle. Tina. Viņ� nesaprata, kāpēc pēk�ņi apklust smiekli. Tina pagriezās un tum�i pietvīka. Ar galvu un rokām viņa rādīja kādas nesaprotamas zīmes. Viņ� piegāja klāt.

� Kas ir?

� Mitja, nē ... kāpēc tu pienāci? ... Nē, es tikai gribēju sacīt, lai tu aizgriezies prom, lai neskaties uz mani.

� Kāpēc?

� Mīļais, nu, tu tā skaties ... tev viss ir sejā lasāms ... Viņi visi pat apklusa ...

Bet pati ne acu no Dmitrija nenovērsa.

� Tu esi novājējis. Kāpēc?

Viņi nebija redzēju�ies divas dienas un, nejau�i satiku�ies serdeņu nodaļā, uzreiz izbaudīja gan la'mi, gan rūgtumu. Alkaini raudzījās viens otrā. No jauna atklāja viens otrā to labāko, mīļāko, ko tik daudz rei�u iztēloju�ies brī�os, kad bija �ķirti. Noraizēju�ies ievēroja katru jaunu pēdu, ko sejā biji atstāju�as �īs dienas. Būdami �ķirti, viņi nedrīkstēja pat izrunāt viens otra vārdu un dzīvoja divās stingri nodalītās pasaulēs, tāpēc katra stunda, ko viņi pavadīja �ķirti, pārvērtās par mū�ību un katra satik�anās �ķita atgrie�anās no bīstama ceļojuma sve�ā pasaulē.

Pie viņiem pienāca Cubasovs un sacīja Bahirevam:

� Iegriezies pie manis, Dmitrij Aleksejevi�! Saņemtas labas vēstis.

Cubasovs aizgāja, un Bahirevs, norunājis ar Tinu tik�anos, devās viņam pakaļ.

�Kādas gan tagad man var būt labas vēstis?�

Sastap�anās �ugunlietuvē Cubasovu nez kāpēc satrauca. Uhanovs kādreiz it kā jokodamies bija teicis, ka agrākais �galvenais� iet uz �ugunlietuvi tehnoloģes Karami�as dēļ. Cubasovs toreiz sarauca tikai pieri, nospriedis, ka tās ir vienas no tām tenkām, kādas ne mazums vijās ap Bahireva ievērojamo personību. Kāpēc gan tagad pēk�ņi ienāca prātā Uhanova vārdi?

�Kas tas bija?� viņ� domāja. �Nekas ta�u nenotika. Nu, viņ� turēja Karami�u aiz rokas. Cik rei�u negadās kādu saņemt aiz rokas. Bet �ī izteiksme! Laimīga un ... skurba. Un viņa! Kā viņa uz to raudzījās! Izbijusies un tāda kā aizmirsusies, kā sajūsmas pilna ... Nu ne, man tikai �ķita. Viņam tik jauki bērni. Sieva. Pats viņ� nopietns virs. Un, kā visi stāsta, teicams ģimenes tēvs.�

Kad Bahirevs savā parastajā smagajā, vienmērīgajā gaitā ienāca kabinetā, kad palūkojās ar �aurajām, dziļi iegrimu�ajām acīm, kad sāka runāt tikpat lieti�ķi, kā parasts, Cubasovs atviegloti uzelpoja: �Tikai �ķita! Protams, tikai �ķita. Viņ� ta�u ir nopietns virs.�

� Jaunās vēstis ir lieliskas, � partorgs sacīja. � Pēc trim dienām brauksi ar saviem pretsvariem uz Maskavu.

Bahirevs, negaidīto ziņu izdzirdīs, pagriezās tā, ka smagais atzveltnis no�īkstēja vien.

� Es?! Es brauk�u?

� Nu jā, tu.

� Bet ko tad Valgans?

� Norija �o kumosu. Bija jāpak]aujas partijas komitejas locekļu va rākumam.

� Varbūt brauksim kopā, ko? Es tomēr esmu biju�ais, atceltais. Kā viņi tur ...

� Nekas, neesi jau mazais bērns. Parīt pārskata un vēlē�anu sapulce. Nevajadzētu jau tevi laist, bet tā sakrīt.

Bahirevs saprata, cik grūti Cubasovam bijis panākt, lai izkarotu �o braucienu viņam, atceltajam, biju�ajam �galvenajam�. Bahireva roka sāka strauji plūkāt cekulu. Cubasovs pasmaidīja.

� Sen jau gribu tev pajautāt: ko tas nozīmē? Vai tu savu grēku dēļ pats sevi skalpēt taisies? Jeb vai tu smadzenes pacel augstā līmenī?

� Smadzenes, smadzenes, � Bahirevs atbildēja un aiz pateicības klusu no�ukstēja: � Paldies tev.

Cubasovs sarauca savas sabuļa uzacis.

� Far ko paldies? Vai tu domā, ka es par tevi rūpējos? Par rūpnīcu. Bet saki, � vai pretsvari tev ir �pacelti� vajadzīgajā līmenī? Vai spēsi ministrijā pārliecināt? Neiegāzisi?

� Konstrukcija ir izstrādāta. Pārbaudes rezultāti ir pārliecino�i. Priek�rocības skaidras. Jāmaina. Līdz pavasarim. Pirms sējas. Pa�laik lielāko daļu traktoru remontē, un pretsvari liek mūs mierā. Pavasarī tie lidos atkal. Viss skaidrāks par skaidru.

Viņi runāja par darbu, bet, kad Bahirevs posās iet projām, Cubasovs atkal palūkojās uz viņa matiem, kas priek�pusē bija gludi sasukāti, uz cekulu, kas tik pārsteidzo�i rēgojās pakausī, un, paklausīdams neskaidrai intuīcijai, pats sev par pārsteigumu, it kā starp citu pateica:

� Sporta bāzē ir atvestas slēpes. Vai taviem bērniem nevajag? Jā, starp citu, vai tu zini, kā tavi bērni palīdz tēvam sare�ģītā situācijā?

� Bērni man palīdz? � Bahirevs brīnījās.

� Un kā vēl! Viņi ir ciemata mīluļi. Jauki bērni. Tevi jau pagaidām yisi nav paguvusi iepazīt. Mūsējie vēl vienmēr vēro. Bet redz � liela ģimene, lai dievs dod katram tādu! Tas izraisa uzticību un noskaņo labvēlīgi. Mūsējiem patīk labas ģimenes ...

Cubasovs runāja vienkār�i, it kā nejau�i, starp citu.

Un pēk�ņi Bahireva kreisā uzacs pacēlās uz aug�u, acis iezibējās asi un saproto�i. Lūpās iezagās smīns.

� Nu, es domāju, kolektīvs ne tikai ģimenes tikumu dēļ vien ciena in�enierus. � Pateicis to, viņ� tūdaļ pārtrauca sarunu. � Ie�u uz laboratoriju. Sāk�u gatavot dokumentāciju.

Viņ� aizgāja. Nebija teikts neviens lieks vārds. Bet Cubasovs skaidri sadzirdēja �ādu mēmu sarunu:

�Vai brīdini? ...�

�Jā ... Brīdinu ...�

�Bet kas tu tāds esi, ka drīksti brīdināt?�

�Varbūt tikai �ķita?� partorgs atkal nodomāja. �Ak, jupis viņu rāvis, �ā �cekulainā begemota� dēļ var sākt vēl rādīties halucinācijas.�

Bahirevs gatavoja materiālus braucienam tik ilgi, kamēr no skaitļiem metās raibs gar acīm, � tās bija bezmiega nakts sekas.

Tad viņ� pārgāja mājās un nolikās gulēt, bet neaizmiga, tikai uz pusstundu aizsnaudās. Pārmērīgi satrauktais prāts nevarēja nomierināties, un domās jaucās pretsvari, Tina, Cubasovs, Maskava, �ugunlietuvē. Istabā valdīja puskrēsla un klusums. Kaija pēdējā laikā bija kļuvusi mierīgāka. Kop� tās dienas, kad vīrs no galvenā in�eniera bija kļuvis par maiņas in�enieri. kaimiņi izturējās līdzjūtīgāk un sirsnīgāk. Katju laipni uzņēma pie Roslavļeviem, un viņa, tāpat kā tie, cie�i sāka ticēt, ka Bahirevs pazemināts tikai uz laiku. Tagad viņā vairāk nemiera viesa vīra garīgais sve�ums. Katja vienmēr bija stāvējusi nomaļus no vira dzīves, un ilgu laiku viņai tas bija �ķitis dabiski. Viņas jaunajiem draugiem bija citādas attiecības � visu prātus, sākot ar vectēviem un beidzot ar mazdēliem, nodarbi-^znāja rūpnīca. Roslavļevu dzīve ierosināja Katju raudzīties uz Bahirevu ar citām acīm. Visu laiku viņa bija domājusi, ka virs strādā tikpat godīgi rūpnīcā, kā pati kādreiz bija strādājusi par kasieri universālveikalā. Tas likās vienkār�i un saprotami. Bet pie Roslavļeviem runāja par Bahireva cīņu, par viņa drosmi, apdāvinātību, principialitāti.

Kaija ticēja Roslavļeviem un baidījās: daudzajos kopdzīves gados viņa nebija vīrā pamanījusi un sapratusi tie�i to, par ko viņu augsti vērtēja un mīlēja tā labākie draugi. Brī�iem viņai sāka likties, ka dzīvo blakus nepazīstamam cilvēkam. Viņa centās sevi nomierināt: �Tas nav obligāti, lai visa ģimene strādātu rūpnīcā! Lieti�ķi vīrie�i mīl tie�i vienkār�as, saimnieciskas, bet skaistas un piemīlīgas sievietes.�

Viņa centās būt, cik iespējams, skaistāka un piemīlīgāka. Bet tas neietekmēja Bahirevu. Vai varbūt tas, kas noderēja citiem, nederēja viņam? Vai arī �ajā ziņā viņa nesaprata vīru, ar kuru nodzīvojusi septiņpadsmit gadus?

Izdzirdusi, ka vīrs pamodies, viņa iegāja pie tā, apsēdās blakus uz dīvāna un saņēma tā roku.

� Tu gan nemaz neilgojies pēc manis...

Viņ� aizgriezās projām, saspieda sievas pirkstus un tūdaļ pat atņēma roku.

� Es ļoti nogurstu, Katja ... Tu ta�u zini, kāds darbs ...

Bahirevs smagi pārdzīvoja, ka nepiecie�ams melot, ka nav iespējams runāt ar sievu par to, kas sirdij tuvs, smagi bija pat paciest viņas klātbūtni.

Katja brītiņu vēl pasēdēja, nopūtās un devās uz durvīm � liela, smar�ojo�a, ģērbusies samta rītakleitā. Resnā matu pīne �ūpojās uz spēcīgās muguras.

� Ja esi noguris, tad atpūties ... � Viņa piesardzīgi pievēra durvis.

�Noguris!� Tūlīt viņ� piecelsies un, slēpdamies no cilvēkiem, tumsā kājām vilksies pa kupenām vairāk nekā divus kilometrus uz kaimiņu ciematu, lai nevaldāmi apskautu vāju, noguru�u sievieti ar nokvēpu�u kaklu un cietiem, apgrieztiem matiem, kas mū�dien smar�o pēc metāla un dūmiem.

Bahirevam gribējās, lai Tina viņu pavadītu uz staciju, bet Katja, vēlēdamās tuvināties vīram, nolēma, ka^ viņu pavadīs visa ģimene. Tā arī bija ļoti labi � ar �o pa�u vilcienu uz Staļingradu devās rūpnīcas delegācija, un uz perona bija redzami pazīstami traktoru rūpnīcas ļaudis.

Stacija Bahirevam neviļus atsauca atmiņā to dienu, kad viņ� pirmo reizi iebrauca �eit kopā ar Valganu un Korilovu. Toreiz no it visa � no katra perona staba, no katras ielas un laukuma, no Valgana un Korilova smaidiem � vēsmoja pretī sve�atniba. Tagad nekas vairs nav sve�s. Kā mēdz sacīt, stāvoklis noskaidrojies. Par ko viņam kļuvusi �ī pilsēta? Par Tinas un lidojo�o pretsvaru pilsētu? Nē, ne tikai. Tā kļuvusi arī par daudzu pārbaudītu draugu un da�u nesamierināmu ienaidnieku pilsētu.

Bahirevs nolika �emodānu kupejā un kopā ar sievu un bērniem izgāja uz perona. Uz viņiem atskatījās pazīstami un nepazīstami cilvēki � un nevarēja jau arī neatskatīties: tik jauki bija bērni. Tieviņā Aņa, kuras skaidrās sejas vaibsti bija tādi pa�i kā mātei, savā zilajā mētelītī ar vāverādu apkaklīti, ar matos iesietu lentu, kas līda ārā no pūkainās cepurītes, bija tais gados, kad meitene nupat, nupat kļūs par jaunavu. Bahirevs �odien raudzījās uz viņu ar klusu un ba�īgu mīlestību. Tā zieda maigums un skaistums izraisa gan prieku, gan skumjas domas par strauji rito�o laiku. Sarķītis ar ziemeļbrie�u mazuļu ādas cepuri galvā, pelēkā mētelī, kurā viņ� �ķita plecīgāks un lielāks, bija smieklīgi līdzīgs Bahirevam ne tikai ar atsevi�ķiem vaibstiem, bet ar visu savu izturē�anos un ietiepīgās sejas izteiksmi. Jaukāks par visiem izskatījās Resnītis. Viņ� �āpoja starp brāli un māsu, ģērbies sarkanā ba�likā un siltās, sarkanās biksītēs, un viņa seja bija tik starojo�a un reizē lieti�ķi norūpējusies, ka, raugoties uz viņu, nevarēja nesmaidīt. Visi trīs gāja pa peronu, draudzīgi sadevu�ies rokās un ik brīdi palūkodamies atpakaļ uz vecākiem.

Katja bija paņēmusi Bahirevu zem rokas, lepodamās, ka traktoru rūpnīcas ļaudis redz viņu ģimenes dzīves labklājību visā tās spo�umā.

� Tu tur, Maskavā, visiem pierādīsi, vai ne, tēt? � sacīja Sarķītis savā jaunajā, parupjajā balsī.

� Resnīt, sakārto ba�liku! � pierasti komandēja Aņa.

� Tēt, iesim turpl Redzi, tur dejo.

Jaunie�u vidū Siņeņkijs dejoja mei�as vietā, smieklīgi vi-

cinādams lakatiņu. Bahirevs palūkojās, vai starp pavadītājiem nav Tinas. Nebija. Viņam gribējās vēlreiz parunāt ar Tinu par to, kas uztrauca, � par braucienu, par ministriju, par pretsvariem, par Cubasova draudzību un palīdzību.

� Ko tu meklē? � Katja jautāja, izsekojusi viņa skatienam.

� Zēl, Cubasova nav ... � viņ� meloja.

� Viņ� jau gan ļoti lepns. Vakar sastapu, tikko paskatījās. Uhanovs � pat tas vienmēr sveicina.

Bahirevam gribējās klusītēm sakost zobus.

�Tinai Tina!� viņ� ilgojās. �Ja viņa būtu līdzās!� Pirms vēl nebija kļuvis tuvs ar Tinu, viss, ko runāja Katja, viņam bija �ķitis parasts, viņ� nebija pazinis ilgas pēc kaut kā cita. Tagad pēc katra mēģinājuma parunāties ar Katju palika tāda sajūta, it kā zobos �ņirkstētu smiltis vai arī ar pūlēm būtu jāizvelk kājas no kaut kā staigna, lipīga.

Kāda māte, pierunādama niķīgu zēnu, rādīja viņam:

� Paskaties, kādi tie ir labi bērniņi!

� Ja jūs vienmēr būtu tādi kā �odien, � Katja nopūtās un negaidot apstājās. � Aņa, palūk, tas ta�u tavs Vitja! Kas viņam noticis?!

Pa peronu bezmērķīgi un vientulīgi neveikliem soļiem klīda drūms, izspūris zēns. Pogas bija sapogātas greizi un mētelis sa�ķiebies. Melnā zābaka saite atrisusi vilkās pa sniegu. Vitja ieraudzīja Aņu, bet nepasveicināja. Meitene aizgriezās prom.

� Vai jūs esat saķildoju�ies? � Katja brīnījās.

� Lai viņ� iet.. . Es negribu ...

Bahirevs uzmanīgi palūkojās uz meitas piesarku�o seju.

� Kas noticis, Aņa?

� Viņ� kļuvis pilnīgi tāds kā ... Pretīgs. Meklē ķildas ... Viņu tēvs pametis'.

Meitene pateica to tik dusmīgi un nicino�i, it kā zēns būtu pieķerts pie kaut kā apkaunojo�a � meliem vai zag�anas.

Visi Bahireva muskuļi saspringa, bet viņ� centās runāt, cik iespējams, vienaldzīgāk.

� Nu, un kas par to, ja tēvs pametis?

� Ak, nu kā tu neredzi? Staigā drūms, sirdīgs, ar atrisu�ām zābaku saitēm ... tāds pilnīgi... pārlieku nelaimīgs ...

� Bet, ja ir pārlieku nelaimīgs, vai tad sasveicināties nevajag? � Bahirevs tincināja, brīnīdamies par bērnu cietsirdību.

� Ja viņ� būtu bijis labs, neviens viņu nebūtu pametis ... � Aņa izslēja galvu, pārliecināta par savas loģikas nemaldību.

� Agrāk bija lāga zēns, bet tagad palicis dulns, � Sarmītis atbalstīja māsu. � Viņiem visa ģimene ir tāda pārlieku nelaimīga. Māte un vecmāmiņa cauru dienu te kliedz, te atkal pink�ķ, vairāk par maziem bērniem. Vitjka arī tagad gan ar dūrēm metas virsū, gan viss trīc . ..

Bērniem, kas bija izaugu�i Bahireva mājas veselīgajā atmosfērā un ne reizi nebija redzēju�i vecāku ķildas, sve�a, irsto�a ģimene �ķita drausmīga.

Viņiem nebija ne jausmas, cik rei�u �ajā gadā pa�i stāvēju�i uz �āda �pārliecīgas nelaimibas� sliek�ņa. Bahirevs mirkli iedomājās, kas pa�laik notiktu ar bērniem, ja viņ� būtu aizgājis pie Tinas. Saniknotais, nomāktais, pamestais Sarķītis ar atrisu�ām zābaku saitēm � īpa�i no�ēlojams, īpa�i sve�s �o rosmīgo un laimīgo cilvēku vidū . .. Pat domāt par to nebija iespējams. Bahiievs sakārtoja dēlam uz galvas cepuri. Sarķītis sajuta tēva uztraukumu un atskatījās:

� Kas ir, tēt?

� Nekas, nekas, viss kārtībā, dēliņ. � Viņ� atkal pieskārās cepurei. � Tā, nu ir labi.

Sarķītis pietvīka, sajuzdams tēva maigo roku. Resnītis sāka saukt:

� Man ar! Man ar!

Pat savaldīgā Aņa ar apsarmoju�iem deniņiem vieglītēm pieskārās pie tēva pleca: apskauda apmīļoto Sarķīti.

Bahirevs skaudri izjuta savu vainu �o bērnu priek�ā. Izpostīt viņu laimi savējās labā? Un vai tā maz ir iegūstama � �ī sava pa�a laime? Vai var būt laimīgs, kad bērni ir nelaimīgi?

� Ziniet ko, bērni, iesim visi kopā uz bufeti dzert tēju un ēst kūkas!

Bija reizē prieks un kauns redzēt, kā pāris viņa vārdu var aplaimot �etras būtnes, kas viņam uzticēju�ās un paliks uzticīgas visu mū�u.

Viņi tikko paguva izdzert pa tasītei tējas, kad pa radio paziņoja, ka sākas ielai�ana vilcienā. Bahirevs uzkāpa uz vagona kāpnītēm. Sieva un bērni stāvēja blakus uz perona.

� Tu neuztraucies, tēt! � Sarķītis sacīja. � Mājās viss būs kārtībā. Tu panāc, lai tur apstiprina tavus pretsvarus.

No vagona kāpnēm zēns �ķita maziņ�, pavisam nevarīgs. Pamest �o silto un neaizsargāto trijotni salā un cilvēku drūzmā, kur visi steidzas un katrs ir pilnīgi savu domu pārņemts?

�Pārlieku nelaimīgais� Vitja bija parādījies uz perona kā brīdinājums.

Vilciens jau joņoja pa tīru, sniegotu klajumu. Bahirevs stāvēja pie loga. Pa debesu zilgmi skrēja pūkaini, apsnigu�i vadi. Neskartais, mazliet sērsnotais, svinīgā mierā mirdzo�ais sniegs pletās līdz apvārsnim. Priedīte ar sarkanu stumbru stāvēja pakalniņā, valdonīgi izslējusies �ajā sudrabā un zilgmē, un stiepa vilcienam pretī savus vizuļojo�os, apsnigu�os zarus. Bahirevs atcerējās Uhabinas rajonu un apskauda Kurganovu. No rīta līdz vēlai naktij dzīvot �ai tīrībā, zilgmē. Dzīvot �ajā pasaulē un �īs pasaules labā. Ko gan citu vajag mums, nesavtīgajiem darba rūķiemI Sniegs, debesis, nogāzē priedes ar sarkaniem stumbriem. Un blakus rūpnīca. Un Tina. Bez viņas � kā bez �īs priedes. Un atkal domas sāka skraidīt starp diviem ierastiem un nesavienojamiem poliem: Tina � Sarķītis ... Un atkal sve�ādais, naidīgais zēna skatiens uz perona, un melnā zābrka saite uz sniega ...

Iedragāta jaunība vairs nav jaunība. Un vai tad viņ� to nezina? Netīrība, smirdoņa, dzērāju muldē�ana. Viņ� pirmo reizi skaidri saprata, ka �īsdienas rūgtums ir sakropļotas bērnības sekas un atbalss. Izaudzis ģimenē, kurā notika dzēruma tra�i, bija asaras, lamas, sadauzīti trauki un saplēstas, netīras lupatas, viņ� kā pēc laimes bija tiecies pēc parasta, mazliet garlaicīga klusuma. Dzīve bez asarām un lamām, veseli �ķīvji un tīras salvetes viņam bija �ķitu�i retākais dārgums pasaulē un �o dārgumu sargātāja � labais ģēnijs. Un nu viņ� ii piekalts. Pa�laik dvēsele meklē to. kam tā radīta, � nevis klusumu, bet paklausīgu cehu dārdoņu, nevis �ķīvjus, nevis lupatas, bet ra�o�anas jaudas un platības, kurās varētu palielināt �īs jaudas un brīvi rīkoties ar tām. Bahirevam lemta nemitīga kustība, bet viņ� ir piekalts pie �ā smacīgā salve�u klusuma. Kaut kur iek�ienē, dvēselē, sadūru�ies pagātnes un nākotnes spēki, un viņ� tajos, kā knaiblēs saspiests, krak�ķ un aiz sāpēm lokās. Ko vainot? Ko prasīt no diviem neprātīgiem a.ko-holiķicm. kas pa�i bija pagātnes atrauga un kropļoja bērnu, nezinādami, ko dara? Bet viņ� zina, ko dara. Viņ� pats no savas dzīves zina, ka sakropļota bērnība vēlāk liks sevi kaut kādā veidā just. Ja bērnībā pārlauzta kāja, tad cilvēkam lemts klibot visu mū�u. Pārlauzt Sarķītim abas kājas?

Simto reizi pārdomājis, Bahirevs simto reizi saprata, ka nespēj laupīt saviem bērniem bērnību. Bet viņ� arī zināja, ka nespēs neilgoties pec Tinas. Pirms tuvības ar Tinu ģimenes dzīve bija �ķitusi paiasta. Bērnam, kas dzmrs jarangā, parasta �ķiet gan dzive aiz smacīgā aizkara, gan gulē�ana rindā, gan roņu tauku kvēpeklitis, gan tas, ka ļaudis nekad nemazgājas. Bet tas nu ir izaudzis liels, mācās Maskavas universitātē, pierod pie lasītavām pie elektriskās gaismas, pie tīras gultas, pie ziepēm un karsta ūdens. Kā būtu, ja tagad vajadzētu līst atpakaļ uz visu mū�u zem smacīgā zvērādas pārklāja, dzīvot roņu tauku kvēpos? Viņ� atgriezīsies apmetnē, lai celtu tur jaunas mājas, bibliotēkas, pirtis un elektrostacijas. Domās tikai par to, lai nevienam nebūtu jāpavada mū�s zem zvērādas.

Bahirevs vairs nespēj iedomāties tuvību ar sievieti bez dvēseliskas radniecības, bez simtkārfgas atbalss, kas katru domu un jūtu dod atpakaļ bagātāku un vēr� pasauli dāsnu un bezgalīgu. Viņ� nespēj iztikt bez tā un jau brīnījās par cilvēkiem, kas to spēj. Pēc tuvības ar Tinu jebkura cita tuvība viņam �ķita kropla un riebīga savā kroplumā.

Par pretsvariem �ais brī�os Bahirevs gandrīz nedomāja. Par tiem viss bija skaidrs un viss pierādāms. Viņ� ne�aubījās, ka ministrijas darbinieki, iepazinu�ies ar viņa argumentiem un materiāliem, pārliecināsies par to neapstridamibu.

Dienu vēlāk Bahirevs ma�īnā traucās pa pieputinātajām, agrajā rīta stundā vēl tum�ajām galvaspilsētas ielām. Viesnīcas �Maskava� vestibilā jau pulcējās iebraucēji. Viņ�, negaidījis pienākam savu kārtu, ar visu �emodāniņu, rasējumiem un aprēķiniem traucās uz ministriju.

�Varbūt iztik�u pat bez viesnīcas. Bo�karevs parakstīs � un es tūlīt atpakaļ uz vilcienu. Ja laiks būs labs, brauk�u ar lidma�īnu.�

Ministra vietnieks Bo�karevs, kas labi pazina kā tanku, tā traktoru būvniecību, ari �oreiz bija komandējumā. В hirevam sacīja, ka jautājumu izlemjot galvenajā pārvaldē. Galvenais konstruktors nosūtīja Bahirevu pie galvenās pārvaldes priek�nieka, bet priek�nieka sekretāre paziņoja, ka jautājums nodots izlem�anai ministrijā.

Izstaigājis visas �īs instances, Bahirevs nokļuva līdz ministra otrā vietnieka Belovodova pieņemamai istabai.

Pieņemamā istabā uz plata dīvāna sēdēja apmeklētāji. Pa�laik, kad jautājuma izlem�ana bija ministra vietnieka rokās,

katra novilcināta stunda Bahirevam �ķita noziegums � katru stundu no konveijera nobrauca traktori, kas lemti avārijai. Ta�u viņ� saprata: ja gaidīts jau mēne�iem, viena stunda nekā vairs nemaina. Viņ� atvēra mapi, vēlreiz izskatīja ziņojumu un rasējumus, un, kā vienmēr, tas viņu nomierināja.

Sie rasējumi pauda to īpa�o konstrukcijas vienkār�ību, ko Bahirevs bija uztvēris kā �baravikas veselīgumu�. Jau no pirmā acu uzmetiena viņam bija skaidrs, ka �is mezgls ir neap�aubāmi pareizs, un tas viesa pārliecību par izdo�anos. Viņ� nesaprata, ka tāda ma�īnas konstrukcijas izjūta nepiemīt visiem. Nepiecie�ama īpa�a nojauta, īpa�as dotības, un tam, kam �o dotību trūkst, nevar izskaidrot arī �o nojautu, kā nevar izskaidrot nemuzikālam cilvēkam, kāpēc vienas skaņas ir harmoniskas, bet citas ne.

Bahirevam, ko daba bija bagātīgi apveltījusi ar konstruktora nojautu, �ķita, ka tai dabiski jāpiemīt katram cilvēkam. Viņam nenāca ne prātā, ka citi nespēj saprast to, kas pa�am likās acīm redzams. Pārlūkojis rasējumus, viņ� nomierinājās un nogrima miegainās gaidās.

Nelielajā, pieticīgi iekārtotajā kabinetā sēdēja vāj� maza auguma cilvēks ar ļenganu sejas ādu un resna cilvēka kustībām. Viņ� tā turēja paceltu savu kalsno galvu ar skadrajām a�elēm un mazo, gurdeno, nicīgo muti, it kā to nolaist zemāk traucētu dubultzods un resns kakls.

Belovodovs runāja pa telefonu, sarunu pārtraukt nesteidzās un Bahirevam pievērsās nelabprāt.

� Nu, � sacīja Belovodovs, it kā jautādams: �Plēsies, bombardēji ar vēstulēm, panāci savu, atbrauci. Ko tev vēl Vajag?�

Bahirevs uzreiz sajuta �o intonāciju, bet pagaidām bija nodarbināts ar rasējumu izkārto�anu. Viņ� sāka ar trumpja dūzi. Izklājis rasējumus, viņ�, tāpat kā Belovodovs, strupi sacīja:

� Te būs.

� Kas tas ir?

� Vecā un jaunā konstrukcija. �eit ir rakstīts.

Ministra vietnieka pirksti pārskrēja pār rasējumiem, pa�ķirstīja ziņojumu. Pārlapojis to, viņ� dīvaini pakustināja plecu un roku un, galvu nepagriezis, it kā viņam būtu grūti to grozīt, ar skadrajām a�elēm pa�ķielēja uz Bahirevu.

� Cik stundu pārbaudījāt?

Jau pirmajā jautājumā Bahirevs bija sajutis neizskaidrojamu naidīgumu. Tas viņu tomēr neuztrauca. Viņ� bija at-� braucis nevis tādē], lai iemantotu simpātijas, bet tādēļ, lai apstiprinātu jaunu konstrukciju. Un �īs konstrukcijas pareizība bija acīm redzama.

� Pārbaudīts tūksto� stundās.

Belovodovs saviebās, it kā gribētu sacīt: �Nu, tā jau es domāju.� Viņ� pavirsi palūkojās uz rasējumiem, toties ar skatienu ieurbās pa�ā Bahireva.

Belovodovs bija daudz dzirdējis par Bahirevu. Viņ� zināja, ka tas ir in�enieris, kas savu darbu rūpnīcā sācis skandalozi, kop� pirmā mēne�a nav izpildījis plānu un turklāt tā dezorganizējis ra�o�anu, ka rūpnīca līdz pat �im laikam neliek galā ar pretsvariem. Steidzīgi atbrīvots no darba, tas kaut kādu dīvainu iedomu dēļ palicis �ai pa�ā rūpnīcā par maiņas in�enieri un ņēmies bombardēt visus ar vēstulēm, prasīdams ne vairāk, ne mazāk kā apturēt ra�o�anu līdz tam laikam, kad būs ieviesta jauna konstrukcija. Tas viss radīja aizdomas par avantūrismu. Pasākums ar jauno konstrukciju bija acīm redzami nepamatots mēģinājums novelt pa�a vainu uz konstrukciju, apgalvojot, ka tā ir kļūdaina, un tikt cauri sveikā. Tā Bahirevu bija raksturojis Valgans un daudzi citi Belovodovam tuvi cilvēki.

Personiskais iespaids apstiprināja stāstīto. Drūmais, cekulainais. ceļā sagumzījies maiņas in�enieris, kas bija ielauzies kabinetā ar savām mapēm, tikpat sagumzītām kā viņ� pats, �ķita dīvains. Maiņas in�eniera drūmā pa�pārliecība nepavisam neatbilda ne viņa stāvoklim, ne viņa darbiem, ne izskatam. �Izlēcējs. Avantūrists,� nosprieda Belovodovs. �Vienreiz izdevies aiztikt līdz galvenā in�eniera postenim, izkritis cauri un nu atkal meklē spraugas, kur ielīst.�

� Pārbaudīts tūksto� stundās, � viņ� atkārtoja Bahireva vārdus. � Vai jums ir zināms likums? Likumā noteikts, ka garantijas laiks nedrīkst būt mazāks par diviem tūksto�iem.

� Bet praktiski tas nozīmē vismaz vēl trīs mēne�us spraiga darba.

� Es jautāju, � vai jūs likumu zināt? Kāpēc iesniedzat datus, kas nav pienācīgi pārbaudīti?

� Konstrukcija runā pati par sevi... Paraugietiesl Jūs pat neesat paskatījies. Pārbaude ir parādījusi, ka �ī konstrukcija vienpadsmit reizes izturīgāka par veco. Tas ta�u ir redzams no pirmā acu uzmetiena. Skatieties!

Atbraucējs bija nekaunīgāks, nekā varēja gaidīt. Belovodovs saprata Valgana sa�utumu.

� Es jautāju, biedri Bahirev, � vai jūs likumu zināt? Kas jums devis tiesības prasīt, lai ievie� masu produkcijā konstrukciju, kura nav pārbaudīta likumā paredzēto laiku?

� Es jums otro reizi atbildu, � Bahirevs aizsvilās. ka konstrukcija runā pati par sevi! Ja visu grib izmēģināt, tad nav jābūt in�enierim. Tad pietiek būt naktssargam!

Rupjība izraisīja ziņkāri: acīm redzot �ai kabinetā rupjības neteica bie�i.

� Kā tā � naktssargam?

� Pēc pārbaudes arī naktssargs at�ķirs labo no sliktā. In�enierim konstrukcija jāizjūt, jāizprot un jāpa]aujas uz to.

� To nu gan mēs nezinājām, nezinājām! � Belovodovs kļuva jautrs.

Bija jāsaņem sevi gro�os, jāmēģina pārliecināt.

� Stāvoklis ir katastrofisks. Mēs katru dienu sūtām no konveijera uz laukiem simtiem nederīgu traktoru.

� Stāvoklis bija katastrofisks. Piekrītu. Jūs pavasarī pārvērtāt rūpnīcu par trako māju. Jūs atcēla. Pa�laik tehnoloģija ir mainīta, un pretsvari pēdējā laikā vairs nenotrūkst. Bet jūs visu laiku tikai urdāt . .. Kāpēc?

Vai grib pieķert melos? Kādos?

� Kāpēc? � Bahirevs pārjautāja. � Tikai tāpēc, lai novērstu masveida avārijas. Sājā vai nākamajā sējas kampaņā sāksies pretsvaru masveida notrūk�ana. Nepiecie�ams nekavējoties mainīt konstrukciju abās rūpnīcās un noņemt visus �īs konstrukcijas pretsvarus no tiem traktoriem, kas jau nosūtīti uz laukiem!

� Vai jūs saprotat, ko runājat? � Belovodovs klusi jautāja. � Pārtraukt darbu divās rūpnīcās! Noņemt pretsvarus tūksto�iem traktoru, kas izkaisīti pa visiem Padomju Savienības laukiem. Tādā gadījumā vajadzīga va^:rāku ministriju kopīga, saskaņota sankcija. Un jūs gribat, lai visu'to izdarītu, pamatojoties uz �o te . . . kleķerējumu? Jūs ta�u neesat izpildījis pat elementāros pārbaudes noteikumus.

� Bet tas ta�u ir acīm redzams! Acīm redzams! � Bahirevs izmisīgi parādīja uz rasējumu.

--Kas ir redzams? Redzama necie�ama nevērība. Re-

dzams, ka pat jūsu mapes vāciņi ir novazāti un saņurcīti. Redzama vislielākā pavir�ība un sasteigtība ... Es pat teiktu vairāk: te redzams avantūrisms ra�o�anā.

Bahirevs beidzot saprata, ar kādām acīm Belovodovs skatās uz viņu. �is acis bija redzēju�as Valgana un tam tuvo cilvēku rakstiskos ziņojumus, vēstules, iesniegumus. Tās nebija redzēju�as traktoru kaujas lauku pie rūpnīcas vārtiem. Ko gan darīt? Bahirevs apjucis raudzījās apkārt, it kā izeju un atbalstu meklēdams. Solīdi skapji ar grāmatām, eksponātiem. Iestiklotas ģīmetnes pie sienām. No �īs iestiklotās labklājības viedokļa gan pats Bahirevs, gan viņa steiga, gan pretsvari, kas lidoja pāi viņa galvu, gan traktori ar izrautajiem robiem sānos patie�ām varēja likties kā dīvaina avantūra. Bet vai tad drīkst spriest no stikla un papīra viedokļa? Vai tad iespiedīsi skapi dzīvi ar visu tās ciņu, sare�ģījumiem?

Kamēr viņ� prātoja, Belovodovs runāja pa telefonu. Zvanīja no Staļingradas. Tūlīt pēc tam piezvanīja no Ceļabinskas.

�Vai ar viņiem attiecības ir tādas pa�as: papīrs, sl.kls. telefons?� Bahirevs vaicāja sev. Kolosāli izaugu�ajai un sare�ģītajai ra�o�anas dzīvei acīm redzot �ajā istabā bija par �auru. Līdz �ejienei nokļuva tikai tās atspulgs � papīri un telefona sarunas.

� Es saprotu, � Bahirevs teica, kad Belovodovs bija nolicis klausuli, � no �ejienes pretsvaru notrūk�ana �ķiet niecīga ' epizode un mana neatlaidība � avantūrisms. Bet, ja jūs būtu redzējis nevis papīrus, bet pa�us cietu�os traktorus tā, kā tos esmu redzējis es . ..

�Avantūrists� bija bīstamāks, nekā likās sākumā. Viņ� spēlēja uz sev visizdevīgākās stigas � uz to, ka stāv tuvu dzivei. Belovodovs ļoti labi pazina �o in�enieru sugu, kas netīras rokas un no�ķiebtus zābakus uzskatīja par savu nopelnu. Viņu bija daudz, �o cilvēku, kas Belovodova kabinetu ministrijā uzlūkoja par kaut ko trūcei vai aklajai zarnai līdzīgu, bet pa�i sevi par pasaules centru. Belovodovs bija pārliecināts, ka tie nemaz nevar neapskaust viņu gan kabineta, gan ma�īnas, gan visas Maskavas ministra ikdienas dzīves dēļ. Sājā in�enieru kritiskajā attieksmē pret ministriju viņ� redzēja personisku skaudību. Jebkur� no viņiem apsēstos ar vislielāko prieku un sēdētu arī tad, ja viņiem piedāvātu nevis ministra krēslu, bet tikai tā rokturi! Bet, tā kā �ai plejādei nepiedāvā pat ne rokturi, tā cen�as pēc iespējas likvidēt pasu krēslu.

� Saprotu. Saprotu visu, ko jūs gribat sacīt. �Ministrija ir atrauta no rūpnīcām.� Tā nav jauna tēze.

� Es gribu sacīt, ka rūpnīcu ir saradies milzum daudz. Lai vadība nebūtu birokrātiskā, ministrijas darbiniekiem jābūt apveltītiem ar zināmām īpa�ībām. Jūs es nepazīstu. Bet zinu, . ka Bo�karevam ir tie�i �īs īpa�ības. Es lūdzu, lai manu jautājumu nodod viņam, kad viņ� atgriezīsies.

Bahirevs atkal kārtējo reizi izturējās netaktiski. Belovodovs saprata, ka atbraucējs pieder pie tiem, kas ies un sūdzēsies visās iespējamās organizācijās un instancēs. To vajadzēja novērst jau tūlīt.

� Rūpnīcu pazīst ne tikai Bo�karevs, bet arī citi. � Viņ� piecēlās. � Ministrijā zina un saprot vairāk, nekā jūs domājat, biedri Bahirev. Mēs zinām, ka jūs izjaucāt tehnoloģiju, iegrūdāt rūpnīcu katastrofā, bet tagad gribat novelt visu vainu uz konstrukciju un izvairīties no atbildības.

Bahirevs arī piecēlās.

� Es neizvairos no atbildības. Vainojiet mani par pagātnes kļūdām, tiesājiet un sodiet! Es atbraucu runāt par nākotni. Par jauno konstrukciju. Tā ir tehnoloģiski izdevīgāka, lētāka, stiprāka par pa�reizējo.

� Es jau teicu, ir likums, kas aizliedz izdarīt grozījumus masu produkcijā, iekāms nav apritējis nepiecie�amais pārbaudes laiks.

� Es ie�u uz CK! � Bahirevs nespēja vairs valdīties.

�Tā jau es domāju,� Belovodovs pārliecinājās. �Sūdzībnieks un apmelotājs. Jāaplau� ragi tūlīt.�

� Kā gribat. Brīdinu tomēr, ka CK mēs jau esam informēju�i. Viņiem ir speciālistu atzinums, ka konstrukcija ir darba spējīga un pretsvari trūku�i tāpēc, ka rūpnīcā nebija kārtības tehnoloģijā. CK ir zināmi arī abi galvenie fakti: pirmais � konstrukcija ir pieņemta divās rūpnīcās, bet pretsvari lido tikai vienā � jūsējā, otrais � tie lidoja galvenokārt tai sērijā, kas tika izgatavota Valgana slimības laikā, kad rūpnīca atradās jūsu tie�ā vadībā. Tas vairs nav papīriņ�, biedri Bahirev! � Viņ� atstūma Bahireva papīrus. � Tā jau ir dzīve! Un CK par �o dzīvi zina. Es tūdaļ pie tās pa�as reizes piezvanī�u uz turieni. Ņemiet! � Viņ� atstūma papīrus. � Ieteicu ar �ādiem kleķerējumiem ministrijā vairs nerādīties. Un vēl jo mazāk CK. Lai gan tā ir jūsu darī�ana ...

Viņ� piespieda podziņu un teica sekretārei:

� Lūdziet ienākt nākamo!

Bahirevs tikko spēja iziet no istabas. Sejā atkal ielija karstums, un kļuva grūti elpot.

Viņ� aizgāja uz CK caurlai�u biroju un piezvanīja. Atbildēja jauna, steidzīga balss:

� Biedrs Bahirevs? Traktoru rūpnīcas maiņas in�enieris? Kādā jautājumā? Par pretsvariem? Tūlīt dodos uz rūpnīcu un bū�u tur līdz vakaram. Pienāciet rīt!

Bahirevs uztraukts un aizskarts saklausīja �ais vārdos pārliecīgu skarbumu un steigu.

�Belovodovs jau paguvis. Piezvanījis un noraksturojis.�

Viņ� izgāja ārā un apstājās. Pie apsnigu�ā skvēra garā rindā stāvēja ma�īnas. Sakumā pa ielu bariem steidzās cilvēki. Nevienam nebija daļas par maiņas in�enieri Bahirevu un viņa lidojo�ajiem pretsvariem. Gaidīt līdz rītam? Kāpēc? Kas būs līt? Ar ko viņ� varēs atspēkot speciālistu atzinumu un Belovo-dova vārdus? Kā viņ� ieies CK? Vai kā apkaunots, padzīts avāriju un lidojo�o'pretsvaru vaininieks? Kā �avantūrists ra�o�anā�? Un ko viņ� ieiedams var paņemt sev līdzi? Nepabeigtās pārbaudes rezultātus un nepārliecino�us papīrus saņurcītos vāciņos? Viņ� vairāk par visu paļāvās uz jaunās konstrukcijas pārliecino�o spēku. Bet �eit, CK, viņ� nerunās vis ar konstruktoru-traktorbūvētāju, un �is viņa galvenais trumpis te nedos nekā. Kādēļ iet? Vai prātīgāk nav atgriezties un, cik iespējams, ātrāk sadzīt trūksto�o pārbaudes tūkstoti un tad sākt atkal no jauna? ... Uz kurieni tad pa�laik braukt? Uz viesnīcu �Maskava� vai uz staciju pēc biļetes atpakaļceļam?

Visa pārdzīvotā un daudzu bezmiega nak�u radītais nogurums stindzināja Bahirevu. Notrulis viņ� gurdi vi kās pa ielām, nejuzdams salu, neredzēdams cilvēkus, pats nezinādams, uz kurieni dodas. Pavīdēja ar �aha rūtiņām apjoztas ma�īnas � taksometri. Viņ� atvēra kādas durtiņas.

� Uz kurieni? � �oferis jautāja.

� Uz staciju!

Bahirevs nenosūtīja uz mājām telegrammu par savu iera�anos. Viņ� nespēja ar Katju runāt par notiku�o un nespēja arī satik�anās brīdī izturēties tā, it kā nekas nebūtu nolicis. Uz rūpnīcu viņ� aizbrauca ar autobusu. Piestātnē izkāpis, Bahirevs nejau�i sastapās ar Vasiliju Vasiļjevi�u un, baidīdamies no izpra�ņā�anas, mēģināja izlikties, ka nav viņu pamanījis.

Bet vecais vīrs nāca pretim, un visa viņa salā sasārtusī seja no prieka staroja. Viņ� uzgrieza ūsas tik īpa�i nebēdnīgi, kā to mēdza darīt svinīgos brī�os.

� Nu, Dmitrij Aleksejevi�, jūs var apsveikti

�Tā jau es domāju,� Bahirevs saviebās. �Gaida nez kādu izdo�anos.�

Viņ� negribīgi ar pūlēm atbildēja:

� Nav par ko apsveikt, Vasilij Vasiļjevi�.

Ve�ukam nezin kādēļ uzreiz pārvērtās seja:

� Kā tad nav par ko? Par uzticību! To noniecināt nevar! Teik�u atklāti, to darīt nav pareizi... Nav pareizi... Nav ... � Pēk�ņi viņ� ar sevi�ķi izsmalcinātu kustību pacēla cepuri un pat mazliet pievilka veltenī ieauto kāju. � Uz redzē�anos! Dzīvojiet veseli!

Bahirevs zināja, ka vecais vīrs �augstākās sabiedrības� manieres lieto tikai rūgta apvainojuma brī�os.

�Es pateicu kaut ko nelāgu. Viņ� nesaprata mani vai es. viņu? Par ko viņ� atkal apvainojās?�

� Vasilij Vasiļjevic!

Ve�uks apstājās, un viņa skatienā bija tas pats rūgtais apvainojums un pārmetums.

� Varbūt es atkal kaut ko nelāgu pateicu? Esmu apdullis no brauk�anas. Tie�i no vilciena, rau, ar �emodānu. Un brauciens tāds, ka nedod dievs, nav par ko apsveikt.

� Bet es ta�u nerunāju par braucienu... Jeb vai jūs nekā nezināt?

� Nekā nezinu ... Es nāku no stacijas.

Ve�uks sāka smaidīt vēl platāku smaidu nekā pirmīt.

� Tad es, kā sacīt, pirmais to pateik�u? Ar labu vēsti patīkami sagaidīt. Pārskata un vēlē�anu sapulcē jūs ievēlēja partijas komitejā, Dmitrij Aleksejevi�.

Bahirevs nolika �emodānu zemē, nespēdams uzreiz aptvert negaidīto notikumu.

� Apsveicu! Tā ir liela uzticība!

� Mani ievēlēja? Nu, patie�ām... Laba vēsts! Paldies.

Bahirevs bija aizkustināts, vecais meistars kļuva priecīgs un steidzās stāstīt:

� Kas te notika! Divas reizes pārbalsojām. Jūs arī to nezināt, ka direktoru neievēlēja?

� Valganu neievēlēja?! � Bahirevam tikko neizkrita pīpe no zobiem. � Stāstiet ta�u, � kā un kas?

Viņi apsēdās uz bērnu rotaļlaukuma sola.

__ Kas te gan bija, kas te gan notika! Sākumā tīri mierīgi, viss, kā pienākas. Debatēs strādnieki uzprasa, kādu sūdzību par direktoru partijas komiteja saņēmusi no veiduļu ' ceha komjaunie�iem. Cubasovs, protams, nolasa �o sūdzību par nepareizu izturē�anos pret kokilēm un jaunāko tehniku. Tad ņem vārdu Dronovs, runā par �o vēstuli, ka tajā, rau, jūtamas neveselīgas noskaņas. Es klausos un nevaru ar to samierināties. Rāpjos tribīnē. Kā tad. saku, neveselīgas? Ja komjaunie�i būtu klusēju�i par nejēdzībām vai arī veltīgi klaigāju�i aiz muguras, tad tās patie�ām būtu neveselīgas noskaņas. Bet viņi progresu grib panākt ar partijas komitejas palīdzību. Ar saviem posteņiem. Tas ta�u ir visveselīgākais noskaņojums. Mani atbalsta Osipovs un citi biedri. Dronovs tomēr nepiekrīt. Un tā sākas īsta plūk�anās! Dronovs atkal ķeras pie vēstules: veiduļnieki, sak, raksta par direktoru, ka viņ� runājot tā kā vecā re�īma uzņēmējs. Bet pa�iem, sak, visa vēstule uzrakstīta nekautrīgā tonī, it kā viņi te būtu tie saimnieki. Kā to pateica, tā skatāmies, pieceļas mūsu Kornejs Korneji�s. Lūdz vārdu ārpus kārtas. Te uzreiz, protams, vispārējs klusums. Viņ� nav runātājs, reti reti uzstājas. Bet tagad � ārpus kārtas! Un nu sākas principiāla saruna par to pa�u vārdu � �saimnieks�. Kornejs Korneji�s pierāda: ja gribat, lai jaunie�i strādā kā saimnieki, nepārmetiet, ja viņi runā kā saimnieki! Mēs, sak, esam stipri tālab, ka jūtamies kā saimnieki! Vārdu sakot, runā par pa�iem pamatu pamatiem. Visa zāle aplaudē. Uzstājas direktors, neko būtisku nevar pateikt. �Es strādāju. Mani, kā nākas, nenovērtēja.� Tikai pasliktina savu stāvokli. Sākas vēlē�anas. Te izvirza jūsu kandidatūru. Bija, protams, arī tādi, kas to noraidīja. Atkal pacīnījāmies. Te cēlās aug�ā gan mūsu �ugunlējēji, gan motor-cehie�i, pievienojās arī veiduļnieki. Jāsaka, Cubasovs ar Griņinu atbalstīja. Nobalsojām. Pasludina aizklātās balso�anas rezultātus: Bahirevs ievēlēts, Valgans ne! It kā bumba būtu sprāgusi, nudie! Te Uhanovs ceļ iebildumus: sak. nepareiza balso�ana. Divas reizes pārbalsojām � viens un tas pats rezultāts.

Bahirevs grauza pīpes kātu. Ak tad �itā! Kamēr viņ� bija stāvējis tur pie caurlai�u biroja skumīgs, noguris un vientuļ�, �eit citi cīnīju�ies par viņu un viņa līniju. Un kas cīnīju�ies? Sākot ar veiduļu ceha zēniem un beidzot ar sirmusainiem ve�iem, neskaitot tādus cilvēkus kā Cubasovs, Griņins. Ja viņ� to būtu zinājis, tad nu gan tagad neatgrieztos no Maskavas tuk�ām rokām. Tikai mirkli bija zaudējis kopības izjūtu ar �iem cilvēkiem, un tūlīt jau vājums, jau apjukums, jau no�auts greizi.

�Ek. vai es kādreiz kļū�u par cilvēku?� Viņ� piecēlās.

� Paldies. Vasilij Vasiļjevi�. Vai atceraties, ka reiz es pie jums ai/gāju uz māju, lai jūs mani pamācītu? Vēl da�u labu reizi man būs jāiet. Man ir tikai viens attaisnojums: lai gan esmu neapdāvināts skolnieks, toties centīgs.

Pēc pusstundas Bahirevs sarāvies sēdēja satracinātā Cubasova un niknā Roslavļeva priek�ā.

� Kas tu īsti esi? � Cubasovs noprasīja. � Tevi sūtīja kā cilvēku, kā in�enieri, kā komunistu tevi sūtījal Bet tu? Izbraukājies kā ... kā ... vārdu trūksti

Bahirevs pazemīgi paraustīja plecus, sniedzās pēc cekula, bet tūlīt roku nolaida.

� No Belovodova nobijies! � Cubasovs turpināja. � Nu patie�ām: par kaķi briesmīgāka zvēra nav. Zaķpastala!

� Ne jau no Belovodova ... No argumentiem, loģikas... Viņam ta�u, saproti, ir argumenti. Mums pretsvari lido, bet otrā rūpnicā^ Nē. nelido! Vai likumīgais pārbaudes laiks ievērots? Nē. nav ievērots. Viņam, saproti, sava loģika... Mani viņ� uzskata par avantūristu, veiklu sprukstiņu, kas meklē spraugu, kur ielīst.

� Labi, � aiz niknuma klusā balsī noteica Cubasovs. � Bet tu, vai tu pats esi pārliecināts, ka neesi sprukstiņ� un avantūrists? Jeb vai tu pats varbūt neesi par to pārliecināts?

� Es e^cmu pārliecināts, � Bahirevs atbildēja.

� Tad kāpēc tu neaizstāvi savu viedokli? Runa ta�u nav par tevi! Lai tevi kaut velns parautu, vai mēs tevis dēļ te uztrauktos! Tu apgalvo, ka konstrukcija ir kļūdaina, ka agri vai vēlu pretsvari sāks trūkt masveidā.

� Apgalvoju. � apstiprināja Bahirevs un parāva savu cekulu tik spēcīgi, it kā būtu nolēmis katrā ziņā agri vai vēlu norrut pats sev galvu un tagad to izmēģina.

Roslavļevs zvēla ar dūri pa galdu.

� Ko tad tu tā kā ... � Viņ� nobeidza ar pamatīgiem lamu vārdiem.

� Zaķpastala, � Cubasovs mierīgi sacīja. � Zaķpastala, Tas tu esi.

� Sie iespļauj purnā, � Roslavļevs dimdināja, � bet viņ� tā pārbijies, ka pat nenoslaukās! Sē�as vilcienā un ved spļaudekļus sev līdzi uz rūpnīcu.

� Cik dienu vajag, lai uz motora sadzītu trūksto�o tūkstoti? � Cubasovs jautāja.

� Ja strādā tā kā līdz �im, pa trīs �etrām stundām diennaktī, tad gandrīz gads.

� Bet kas tev lika strādāt pa trīs �etrām stundām? Tu ta�u zināji, ka nepiecie�ams vairāk, būtu meklējis palīdzību partijas komitejā, panācis savu! Bet ja divās maiņās? Ja pa divdesmit stundām diennaktī?

Bahirevs rāmi raudzījās meitenīgi skaistajās, niknuma pilnajās partorga acīs.

� Tad apmēram divi mēne�i.

Cubasovam nepatika, ka Bahirevs skatās uz viņu. Viņ� aizgriezās projām un sacīja:

� Tātad jāorganizē divdesmit un pat divdesmit �etras stundas ilgas pārbaudes.

Lai nomierinātos, viņ� pastaigājās pa istabu, nostājās pie loga ar muguru pret Bahirevu un sacīja:

� Tu aizmirsi kolektīvu. Bet kolektīvs tevi neaizmirsa. Ievēlēja partijas komitejā. Cilvēki uzstājās, var sacīt, cīnījās par tevi... Vai tu esi par to jau dzirdējis?

� Esmu ...

� Pa partijas līniju virzīsi uz priek�u jaunāko tehniku. Tāds būs tavs pirmais partijas uzdevums. �ovakar notiks partijas komitejas sēde, runāsim par darba plāniem.

� Bet es vēl neesmu izdomājis, ar ko sākt.

� Toties es esmu izdomājis. Ar to arī iesāksim, ka maz-gāzim tev galvu. Saproti?

� Saprotu, � Bahirevs atbildēja tikpat pazemīgi, raudzīdamies uz saniknotā partorga garo muguru.

Logs izgāja uz sētas pusi, un pāri aizkaram tumsā neskaidri melnoja cie�s �ogs, kumpa vistu kūts jumts. Dmitrijs piecēlās kājās un atsitās ar galvu jau nez kuro reizi pret vienu un to pa�u siju.

� Velns parāvis! Tad ir gan sabūvēts! Mājeles līdz nabai, bet �ogi līdz debesim. Man patīk omulīgi, re�ģoti �ogi, aiz kuriem pastaigājas zosis ...

� Cik tas ir interesanti zināt, kādi �ogi tev patīk, � Tina sacīja ar parasto vieglo ironiju.

Bahirevs pa�ķielēja uz viņu. Tina gulēja uz muguras, rokas virs segas izstiepusi. Viņ� klusībā pasmaidīja: �Pioniere klusajā stundā uz verandas Artekā. �Guliet taisni, elpojiet vienmērīgi!� Arī sejas izteiksme kā skolniecei, kā pionierei. Bet vēl pirms brī�a ... Viņas, sievietes, to prot...�

Pēdējā laikā Bahirevam bie�i radās izjūta, ka viņa vienā mirkli var piecelties un aiziet, atpakaļ neparaudzīdamās, saglabādama to pa�u sve�ādi mierīgo izteiksmi gai�ajās acīs.

Viņ� ar pūlēm un meliem izbrīvēja laiku, lai satiktos ar Tinu. Slepus, baidīdamies no pretimnācējiem, viņ� zagās uz �o būdu un atnācis atdūrās pret saltumu, tik dzēlīgu un asu kā novembra ledus.

Katru reizi vispirms �is ledus bija jāsa�ķeļ ar savām rokām, jāizkausē ar�savu siltumu.

�Tikko uz mirkli samazinu savu �siltuma atdo�anu�, tā atkal visa apledo,� viņ� turpināja aizsākto domu. �Vai viņa neprot mīlēt, vai?�

Abu mīlestība, iespiesta �etrās sienās, slāpa nost. Visu laiku nesaskaņas uzliesmoja pa�as no sevis kā elektriskie lādiņi sabiezēju�ā, nekustīgā gaisā.

Tina sāka ģērbties, nekaunēdamās no Dmitrija, ta�u viņas seja joprojām раГка tik sve�a, ka tam kjuva neērti skatīties. Bet viņa, �ķita, bija aizmirsusi Dmitri ja klātbūtni.

Par ko Tina domāja? Kādas viņa varai nepakļautas domas ritēja savu gaitu zem �īs tīrās un apaļās pieres?

Tina viegli nopūtās, pārlaida mierīgu, mazliet skumīgu skatienu istabai, saņurcītajiem spilveniem, un viņas balsī ieskanējās tikko jau�ams izsmiekls.

� �ķiet, mums palicis tikai tas ...

Tinas pleci bija tik brūni, it kā viņa nupat būtu pārnākusi no pludmales.

Bahirevs ar visu augumu pagriezās pret viņu.

� Vai tas, pēc tavām domām, ir maz?

� Protams.

Jo vienpusīgāka k]uva viņu mīlestība, jo spēcīgāka, asāka un rūgtāka kļuva �ī vienīgā, nesamērīgi lielā puse. Tagad ar novēloju�os jūtu pārpilnību Dmitrijs it kā norēķinājās par savu pārāk skarbo jaunību. Viņ� paskatījās pulkstenī � atliku�as desmit minūtes. Viņ� saspieda tās plecus.

� Muļķīt! Pieķer�anās, draudzība un pārējais � tā ir tikai laika funkcija. Bet tāda dziņa vienam pēc otra ... tā .. . tā ... � Viņam aizrāvās elpa.

� Nu? Kas tad tā ir? � Tina vaicāja ar to pa�u izsmiekla un augstprātības pieskaņu balsī.

Dmitrijs palaida vaļā viņas plecus un piespieda pats sevi pasmieties par saviem vārdiem, pirms vēl tos bija pateicis:

� Ja gribi zināt, tā ir debesu dāvana.

� Dīvainas dāvanas tev sniedz tavas debesis.

� Bet tev tavas? Tavas nesniedz tev nekā. Saki paldies manējām! Tu pārtiec no tām. Kas tevi toreiz aizveda uz vasarnīcu? Kas tevi meklē pa cehiem? Kas atkausē �o ledus gabalu? � Viņ� jokodamies saspieda tās kaklu. � Runā, zivs asinis! Ko tev ir dāvāju�as tavas debesis?

� Laid ... pateik�u... � Tina atbrīvojās no viņa.

� Manas debesis man dāvāju�as �o te . .. � Viņas plauksta pārslīdēja pār Dmitri ja seju. � Tevi man dāvāju�as.

Tik dziļ� maigums skanēja �ais vārdos, ka viņ� apklusa, zaudējis pa�paļāvību. Tina prata tā � ar vienu teikumu apgriezt sirdī visu otrādi.

� Tu saki, ka meklē mani. Bet �odien es tevi pusstundu gaidīju gaitenī.

� Kāpēc?

� Durvis bija atvērtas, un es dzirdēju, kā tu strīdējies ar Uhanovu.

� Viņ� saka, � es, aizbildinādamies ar partijas kontroli, iejaucoties citu funkcijās.

� Ko tad tev atliek darīt, ja viņ� savas funkcijas neizpilda?

Bahirevs atcerējās, kā sieva bija pierunājusi: �Mitja, neiejaucies 1 Lai viņi pa�i...� Viņam gribējās pateikt Tinai kaut ko ļoti labu.

Tina atvēra drēbju skapi, un no turienes degunā iesitās panīkuma un vecuma smaka, kas bija piesātinājusi visu mājeli. Viņam kļuva neērti, ka nebija varējis atrast labāku vietu abu mīlestībai. Viņ� lūkoja slēpt kaunu aiz ironijas:

� Sociālistiskais laikmets nav piemērots laulības pārkāp�anai. Kapitālismā tas ir citādi: par naudu viss tavā rīcībā � viesnīcas, privātas mājas, sve�s vārds un sve�i dokumenti, visu var nopirkt. Bet pamēģini ko tādu noorganizēt mūsu laikā: dzīvokļi ir komunāli, bez mājas pārvaldnieka un bez dzīvokļu pārvaldes ziņas � ne �urp, ne turp. Viesnīcās prasa komandējuma apliecības un pases ... Pamēģini nu izgrozītiesl

Tina nolaida rokas, kļuva domiga. Tad pagrieza pret viņu nopietno, noguru�o seju.

� Sociālistiskās sabiedrības cilvēki nav piemēroti laulības pārkāp�anai. Konkrēti � mēs abi nepavisam neesam piemēroti . . . Vai tu to zini?

� Jā ...

Viņi abi sēdēja nekustīgi un klusi, vienaldzīgi pret vēja gaudām un slēģu �īkstoņu.

� Pirms da�iem gadiem, � Tina turpināja, � tēvs reiz ar mani runāja par to. Viņ� teica, ka viegli romāniņi mums nav vajadzīgi un nav interesanti. Mums tie ir pārāk lēti. Mēs esam pieradu�i pie lielākām garīgām vērtībām ... Mūsu dzīve ir apgarota un satura bagāta. Bet lielas jūtas ... Tās vienmēr ir bīstamas, ja tām nav dabiskās attīstības iespēju. )a lielai straumei aizsprosto dabisko gultni, tā var nodarīt postu. Lielais prasa piesardzību. Un tas, kas zaudē piesardzību ... � Viņa apklusa.

� Kas notiek ar to? � Dmitrijs mudināja turpināt.

� Tam jābūt gatavam par visu samaksāt.

� Ar ko un kā samaksāt?

� Ar savu mīlestību.

� Kā � ar savu mīlestību? ____

� Vai atceries, kā mēs viens otru iemīlējām? Tik daudz bija di�enā, grūtā, aizraujo�ā, un viss bija reizē. Lielai mīlai vajadzīgs pla�ums. Mīlestība pa�obelē � tā nav domāta mums. Tagad katrs vārds rada apvainojumu. Kur mēs esam nonāku�i? ...

Abi domāja par to. kas noticis ar viņu jūtām. Tās joprojām vēl bija lielas, ta�u dienu no dienas kļuva vienpusīgākas un kroplākas.

Tina mīlēja Dmitriju viengabalainā rakstura dēļ, bet redzēja viņu alla� it kā divās daļās sa�ķeltu. Tā mīlēja viņu nelokāmās principialitātes dēļ, bet katra tik�anās bija atkāp�anās no viņa principiem. Tā mīlēja viņu par godīgumu, bet redzēja viņu tikai melos sapinu�os. Tā mīlēja viņu par to lielo, kūsājo�o dzīvi, kurā arī pati nesen bija piedalījusies, bet tagad arvien tālāk aizgāja no �īs dzīves, norobe�odamās no tās ar būdas sienām.

Dmitriju valdzināja Tinas skaidrība, drosme, darbīgais raksturs, kas atveldzēja kā avota ūdens, bet viņ� arvien bie�āk redzēja to skumju, vēsu un izmocītu. Lai gan Tina bija izturīga, tā temēr nogura aizvien vairāk. Gan darbs, gan māja, gan slimais Volodja, par ko vajadzēja rūpēties, gan �īs slepenās tik�anās izsūca viņas fiziskos spēkus. Vēl lielāks bija viņas garīgais negurums. Dvēsele, tāpat kā miesa, nogurst un notirpst, ja tā ir saliekta, atrodas nedabiskā stāvokli. Stindzino�ais nogurums, ko Bahirevs uzskatīja par atsalumu, arvien vairāk apslāpēja Tinas enerģiju, viņas uzmundrino�o ironiju, dzīvo interesi par apkārtni.

Viņi dienu no dienas zaudēja viens otrā tie�i to, ko mīlēja.

Abi saprata to, un abi sarūgtināti klusēja.

Dmitrijs centās būt mo�s.

� Cilvēki mīl da�ādi. Kad viens mīlētājs ir vājāks, tas pakļaujas otram, un mīlestība rit gludi un mazliet garlaicīgi. Bet mēs esam līdzīgi. Tāpēc arī mīlestība mums ir tāda. Iet kā pa celmiem, bet nepārstāj augt, par spīti negaisiem.

No matu �ķipsnu apak�as paspīdēja gai�zila, �ķelmīga acs, un Tina sacīja:

� Pamatīgi... Interesanti tomēr novērot, kā orangutāni pārvēr�as par cilvēkiem.

� Ko tu ar to gribi sacīt?

� Ja neskaita mūsu pirmo dienu pacilātību, tad tikai tagad tu esi iemācījies diezgan sakarīgi runāt par mīlestību. Kad bū�u sasniegusi simt gadu vecumu, tu pat spēsi uzrakstīt ko līdzīgu vārsmām.

Tina iesmējās. Smiekli bija apvainojo�i, salti un dzēlīgi, tie krita kā ledus gabaliņi no liela augstuma.

� Vārsmas, tāpat kā puķes, aug siltumā, � Bahirevs teica. � Tavā temperatūrā aug tikai ķērpji.

� Redzi nu, atkal saķildojāmies. Vai zini, kāpēc mēs visu laiku viens otru aizskaram? Mēs esam nodarīju�i pāri mīlestībai.

Iestājās klusums.

Tina piegāja Dmitrijam klāt, piespieda pieri pie viņa pleca un palika kādu brīdi tā stāvam.

� Kādā ziņā esam nodarīju�i pāri mīlestībai? � viņ� dobji jautāja.

� Tā mums ir liela, bet mēs to esam iesprostoju�i būdā, slēpjam kā briesmīgu kaunu.

Tina pacēla galvu un sacīja bez parastās ironijas, skumīgi, ar to nopietno naivumu, kas kādreiz piestāvēja viņai tik ļoti jauki:

� Kad mīlestībai dara pāri, tā aiziet. Mitja, vai tu saproti to? ... Labāk pa�iem aiziet vienam no otra, iekams tā aizies no mums.

� Tā nevar aiziet...

� Tā var kļūt kropla. Tas ir vēl ļaunāk. Sī mīlestība ir visdārgākais, kas bijis manā dzīvē, es negribu redzēt to sakropļotu. Paliec sveiksi

� Tina! � viņ� iesaucās izmisis. � Kā nu tā var � pagriezties un aiziet, kad pateikti tādi vārdi? Pasludināji spriedumu un nu aizcērt durvis. Tev daudzējādā ziņā taisnība. Varbūt tu esi gudrāka par mani, bet kā tevī, tik jaunā un skaistā, radies tik daudz cietsirdības? Kā?

� Nezinu ... Varbūt pēc tēva bojā ejas. Agrāk es tāda nebiju. Vai tad tu nezini? Visi rūpnīcā zina... Viņu no�āva kā tautas ienaidnieku. Bet es viņu mīlēju vairāk par visiem ... Tev nekas nav stāstīts?

� Kas tad man teiks, ja tu klusē? Bet tu... Kāpēc tu nekad neteici ne vārda?

Tina padomāja.

� Kāpēc runāt par tik bēdīgām lietām? Paliec sveiksi

Viņa noskūpstīja to un devās uz durvīm. Viņi nekad negāja ārā reizē, baidīdamies sastapties ar rūpnīcas ļaudīm, bet pa�laik Dmtrijam gribējās iet kopā.

� Tinai

Viņ� vēlreiz ieraudzīja tās melnīgsnējo, īpatnējo seju, paplatos, tatāriskos vaigu kaulus un krieviskās, dro�ās, mierīgās acis. Viņ� atcerējās, kā Aleksejevs bija sacījis par Tinu: �Krieviete ar tatāru asiņu piejaukumu ir divkārt krieviska, л

Viņa pamāja ar roku un nozuda.

Dmitrijs sēdēja apjucis un pēk�ņi sāka ilgoties pēc viņas. Tā bie�i gadījās: kad Tina atnāca, viņu kaitināja tās neatkarība, sve�ums; kad tās nebija, viņ� skuma un i�gojās. Nedrīkstēdams iet Tinai pakaļ, viņ� strauji staigāja pa istabu, uzgrūzdamies skrambainajiem krēsliem. �Nekad ne skaņas, ne pu�plēsta vārda ...� viņ� domāja. �Mani moka iedragāti traktori.. . Bet man blakus staigā mana sieviete ... ar iedragātu sirdi ...�

Dmitrijs saprata �o nesavienojamo īpa�ību sajaukumu: sirds labsirdību un spriedumu ne�ēlību, vaļsirdību un noslēgtību, bērni�ķīgi skaidru uzticē�anos un rūdīta, daudz pieredzēju�a cilvēka salto ironiju.

Aiz Tinas mierīguma viņ� pa�laik ieraudzīja neparastu izturību. Kas gan, izņemot Tinu, spēja iedziļināties visos viņa dzīves sīkumos, ne reizi neapgrūtinot ar savām bēdām?

Kas, izņemot Tinu, varēja tā piecelties se�os no rīta, apkopt slimo vīru, aiziet uz cehu un strādāt līdz naktij, tumsā nākt �urp pie viņa atsaukties uz viņa glāstiem, ar maigu, saproto�u ironiju paciest viņa rupjību, nekā no viņa neprasīt, mācēt ar pāris vārdiem apgriezt visu viņa sirdī otrādi un atrast sevī spēku, lai to izdarītu, pacelt un padarīt cildenāku notiku�o? Kulties ar tramvajiem uz pilsētas otru galu un atkal strādāt, vārīt, lāpīt, aiziet gulēt krietni pāri pusnaktij, lai ar gaismiņu sāktu visu no gala. Un turklāt būt laipnai, maigai, mierīgai. Kas to spēj? Tina spēj.

Kas vēl pasaulē viņu mīl tik pa�aizliedzīgi un nesavtīgi? Sieva? Tikko atzinusies savās jūtās, tā tūdaļ pieprasīja no viņa gādību, laulību, ģimeni, mājību. Viņ� deva Katjai visu, kas vīrietim ir jādod sievietei. Visu, atskaitot mīlestību. Pa�laik sieva sē� mājīgajā dzīvoklī bērnu vidū mierīga, labi apgādāta. Bet Tina? ... Darba un viņa mīlestības nogurdināta, tā pa�laik dodas uz māju viena saltajā vakarā, kad reti iet tramvaji. Viņ� pārmet, ka tā atsalusi, bet tā ir tikai nogurusi. Nogurusi no rūpēm, no darbiem, no �īm vientuļajām nakts gaitām, no meliem, no izlik�anās, no mīlestības pa�obelē. Kā Tina nokļūs �odien mājās tādā putenī, salā? Varbūt tā aiziet uz visiem laikiem? Aiziet uz visiem laikiem un aiznes līdzi savu mīlestību, apvainotu un sakropļotu? Tās skatienā, skopajos vārdos, pēdējā rokas mājienā bija slēptas atvadas. Kā viņ� to nepamanīja? Jāpanākl

Dmitrijs izskrēja Tinai pakaļ. Sniega vērpetes griezās starp mājelēm, sitās aizvērtajos slēģos. Viņ� atcerējās, kā bija apvainojis �odien Tinu, kad teica tai: �Zivs asinis.�

� Tina! ... � viņ� skaļi iesaucās. � Manu zivtiņ!

Viņ� sacīja to sētām, kupenām.

Dmitrijs apturēja garām brauco�u kravas ma�īnu, nostājās uz kāpnītēm, iespieda �oferim saujā naudu.

� Laid uz tiltu! Uz tramvaja pieturu... Ātrāk! Man kāds jānoķer, kamēr nav aizbraucis. Ātrāk!

Piestātnē bija maz cilvēku. Divi piedzēru�ies par kaut ko strīdējās, un vientuļa sieviete slēpās aiz kokiem. Tina!

Viņ� pieskrēja klāt, ieveda �ķērsieliņā. Viņa izbijās:

� Kas tev ir? Kas noticis?

� Nekas ... Man tikai vajadzēja vēlreiz redzēt tevi. Nāc �urp... Pie manis... � Viņ� atpogāja mēteli, piekļāva viņu sev klāt, apsedza ar mēteļa stūriem.

� Kas tev noticis? Mitja! Kas tev ir? � Viņa aptaustīja tā vaigus. � Tev dreb seja? Kas noticis?

� Nē ... Bet varbūt jā ... Es tā skrēju pie tevis. Tā gribēju pateikt... � viņ� sacīja nesakarīgi un steidzīgi.

� Ko tu gribēji teikt?

� Ka tu viena ... Ka tev varbūt bija taisnība, kad runāji par orangutānu pārvēr�anos . ..

� Kāpēc? Ko? � Tina centās, bet nespēja izsekot viņa domu gaitai.

� Es nupat nācu un stāstīju par tevi.

� Kam?

� Sētai... Kokam ...

� Ko tad tu sacīji?

� Es sacīju: �Tina, manu zivtiņ ...�

Piekļāvu�ies viens otram, aizmirsu�i laiku, viņi stāvēja tum�ā �ķērsieliņā, saltā naktī.

__ Izbijos, ka visam beigas, ka tu aizej pavisam. Mums ta�u ir jābūt kopā! Es nevaru bez tevis.

� Nav iespējams.

� Tina ...

� Tu atkal par to pa�u, Mitja... Es ta�u tevi pazīstu! Ja mums atdotu bērnus ... Ja viņa tos atdotu, ja mums pietiktu cietsirdības viņai tos atņemt, ja tie pa�i pamestu viņu mūsu dēļ ... Trīs �ja�, un neviens nav realizējams. Tu nepiederi pie tiem, kas pamet bērnus. Tu nespēsi aiziet no viņiem. Bet es baidos nevis par viņiem � kāpēc gan iz�ikties? Es baidos par sevi un par tevi. Man pietiktu cietsirdības un egoisma pārkāpt pāri bērnu la�mei mūsējās vārdā ... Bet tu nebūsi laimīgs ... Tas nozīmē, ka arī es ne ... Esmu jau tev teikusi: tagad tu dzīvo kopā ar viņiem, bet tiecies un skumsti pēc manis. Bet, ja dzīvosi kopā ar mani, tu ilgosies un tieksies pēc viņiem.

Dmitrijs piespieda Tinu sev cie�āk klāt.

� Tā tas ir. Bet es ta�u esmu ar mieru uzņemties to ... uzņemties �īs ilgas.

� Es saprotu tevi labāk nekā tu pats. Tu pēc viņiem ilgosies arvien stiprāk ... Un pienāks brīdis, kad tu vairs nespēsi to izturēt. Un man vajadzēs redzēt, kā dienu pēc dienas izplēn tava mīlestība. Un reiz tu pārmetīsi man sevis un viņu dēļ.

� Nekad!

� Ne jau vārdos. Sirdī. Bet es ta�u tik un tā manī�u ... Un es to nespē�u izturēt. Nē, Mitja. Man ir kā tai pasakā par krustceļiem: būt tavai sievai un nebūt tavai mīļotajai vai arī būt tavai mīļotajai un nebūt tavai sievai... Tre�ā ceļa man nav. Bet no tiem diviem es izvēlē�os tikai otro! � Un, cie�āk piekļaudamās viņrm, Tina klusu sūdzējās: � Mitja, mīļais, es arvien atceros mūsu pavasari... Bija tik maiga gaisma �lākturītī� . . . Un ziedēja liepas ... Un mēs abi sapņojām par jauniem cehiem un vienmēr kopā staigājām pa rūpnīcu. Un ne no viena nebaidījāmies. Ne no cilvēkiem, ne pa�i no sevis. Bet mīlestība ta�u jau pastāvēja. Tik laimīga, skaidra . .. Kad un kā �is pavasaris pameta mūs?

Dmitrijs gribēja viņu nomierināt.

� Tas nav mūs pametis ... Tas ir kopā ar mums. Mēs ķildojamies tāpēc, ka abi esam pārguru�i un mums uzkrauta pārāk liela slodze. Dod man vēl mazliet laika! Es pārcirtī�u �o rūpnīcas mezglu un tad... Mēs atradīsim izeju! Bezizejas stāvokļa nav.

� Mums ir izeja. Un tikai viena � �ķir�anās.

� Nē!

Dmitrijs nepadevās. Ar dzel�ainu neatlaidību, kas viņam bija tik raksturīga, viņ� atkārtoja savu, par spīti apstākļiem, par spīti saprātam, par spīti pa�ai dzīvei.

Marta atvadu putenis sadzina ap viņiem kupenas, apbēra ar sniegu plecus un galvu. Sala kājas, aizritēja stundas, bet Dmitrijs vēl vienmēr stāvēja, piekļāvis sev Tinu, un nespēja ne atlaist viņu vaļā, ne aizvest sev līdzi...

Ap pusdienas laiku Bahirevs, kā parasts, beidza strādāt laboratorijā; slīdēdams un klupdams uz nelīdzenajām ietvēm, viņ� lēni vilkās mājup, lai pagulētu pirms darba nakts ma�ņā. Autobusi atkalas dēļ nebrauca, un cels starp mājām, kas bija cita citai līdzīgas, Bahirevam �ķita bezgala gars. Gara �ķita arī ieilgusī ziema, asais vēj� līda aiz saceltās apkakles, raustīja mēteļa stūrus un meta sejā aukstu slapjdraņķi. Zilganpelēki mākoņi ar �ķautnainām, izrobotām malām drūzmējās pie debesīm draudīgi zemu. Nemīlīgās dienas blāvā gaisma bija drūma. Sevi lika manīt viss, kas uz sa�tās un vienaldzīgās planētas bija slikti iekārtots. Bahirevs lēni gāja uz māju, izjuzdams tikai vienu vēlē�anos � gulēt. Viņ� negaidīja no mājas ne omulību, ne prieku. Tikai Sarķī�a galva pavīdēs istabu krēslā kā uguntiņa.

Dzīvoklī viss izskatījās tā, kā viņ� bija paredzējis.

Gaitenī saraukti grīdas celiņi, uz krēsliem pa roku galam nomestas drānas. Aiz durvīm notiek kārtējais Aņas un Sar-ķī�a ķīviņ�. Aizdomīgs klusums vannas istabā, kur Resnītis vientulībā tusnīdams atkal blēņojas. Ēdamistabā nenovākti trauki. No katra sīkuma pretim rēgojas ielaists posts, posts, ar ko jau bija aprasts, bet kas vēl nebija pārvarēts.

Sieva sagaidīja viņu ar ba�īgiem jautājumiem:

__ Nu, kā ir? Ko viņ� darīs? Vai tie�ām arī viņa vairs nebūs? ... Tas ta�u tavs pēdējais aizstāvis!

Bahirevs ar ierasto pacietību apvaicājās:

� Par ko tu runā?

__ p_ar ko? Par Cubasovu! Vai tad tu nezini? Ak manu dieniņ, Mitja, kāpēc tu nekad neko nezini?

__ Ko es nezinu? Kas noticis ar Cubasovu?

__ Visi tikai par to vien runā. Rīt ta�u ir apgabala komi-

tējas plēnums. Apgabala komitejā kļuvis zināms, ka viņ� atkal gatavo antipartejisku runu, tādu pa�u kā birojā, un Bļikins nav atļāvis viņam uzstāties.

Bahirevs nepatikā sarauca pieri. '

� Katja, kas tad var neatļaut? Cubasovs nav Resnītis..� Kas var aizliegt cilvēkam izpildīt partijas biedra pienākumu?

� Cubasovs esot sūdzējies CK, bet visi runā, ka viņa dziesma nodziedāta. Viņ� agrāk bijis tik saprātīgsl Bet tagad klūpot virsū pa�am Bļikinam. Es nācu no veikala. Uhanova sieva saka, ka Cubasovam rūpnīcā esot pēdējās dienas. Vajagot iztīrīt gaisu! ... Mitja! Mitja! Cubasovs � tas ta�u ir tavs vienīgais aizstāvis! ...

Bahirevs saviebās. Par notikumiem partijas dzīvē Katja vienmēr runāja nepiedienīgiem vārdiem, kas grieza ausīs: �Cubasovam nav atļauts uzstāties�, �Cubasovs sūdzējies CK�, �klūp virsū Bļikinam�. Labāk būtu klusējusi! Bahirevs cerēja, ka informācija, ko Katja bija saklausījusi veikalā, izrādīsies par kārtējām tenkām, tomēr piezvanīja Cubasovam.

Atbildēja sekretāre satrauktā balsī:

� Ai, Dmitrijs Aleksejevi�s? Kur tad jūs bijāt? � Sekretāre zināja par Cubasova un Bahireva draudzību. � Niko-< laju Aleksandrovi�u nupat atkal aizsauca uz apgabala komiteju. Pie pa�a Bļikina.

� Kad viņ� atgriezīsies?

� �odien vairs nebūs. Viņam rīt ļoti atbildīga uzstā�anās. Jāgatavojas tai...

Bahirevs nolika klausuli. Tātad cīņa vēr�as pla�umā. Rīt kaujas lauks vairs nebūs cehi un partorga kabinets, kur parasti savas sēdes noturēja rūpnīcas partijas komiteja, bet gan partijas apgabala komitejas lielā zāle. Pretinieks būs ne tikai Valgans, bet arī pats Bļikins. Un uzbrukuma priek�galā nevis Bahirevs, bet Cubasovs... �Brūtgāns� Cubasovs... Tas pats smaidīgais jauneklis Cubasovs, kura piesardzīgais gausums kādreiz neviļus bija izraisījis Bahirevā nicinājumu. Bahirevs atcerējās bezmiega nakti pirms savas pirmās atklātās sadursmes ar Valganu prēmijas dēļ. Atcerējās �īs nakts smago klusumu, savas �aubas un savu vientulību. Cubasova stāvoklis bija vēl sare�ģītāks. Pat rūpnīcas partijas komitejā viņiem ne vienmēr izdevās panākt vienotu viedokli. Valgans prata aizraut un pārliecināt. Apgabala komitejas plēnumā blakus Valganam stāvēs Bļikins, bet blakus Cubasovam nebūs ne Roslavļeva, ne Sagurova, ne viņa � Bahireva. Ne velti Cubasova runai jau iepriek� piekārta etiķete � �antipartejiska�. Iespējama pilnīga sagrāve. Cubasovs to zina. Nedrīkst viņu �odien atstāt vienu.

Partorgs ne vienreiz vien bija aicinājis Bahirevu pie sevis ciemos, bet viņ�, darbu un rūpju apkrauts, nespēja nekad atrast brīvu laiku. Pa�laik viņ� steidzīgi uzgrieza Cubasova dzīvokļa telefona numuru. Atsaucās viņa sieva:

� Dmitrijs Aleksejevi�s? ... Viņ� ieradīsies mājās ap se�iem, tie�i no apgabala komitejas. Viņ� būs ļoti priecīgs. Atbrauciet... Tēraudkausētāja Cubasova ielā ... Jā, jā, nosaukta tēva vārdā ... Tēraudkausētāja Cubasova, numurs divdesmit ...

Jau pusse�os Bahirevs izkāpa no autobusa un steidzīgi gāja pa strādnieku ciematu. Viņ� nedomāja par to, ka Va�gans un Bļikins uzskata viņu par ne�ēlastībā kritu�u, atceltu, gandrīz padzītu cilvēku, kur� kā ubaga dāvanu izlūdzies maiņas in�eniera vietu. Viņ� ir ievēlēts par partijas komitejas locekli. Komunisti viņam uzticēju�i partijas kontroli pār jaunās tehnikas ievie�anu. Pārliecību, kuras dēļ devās uzbrukumā Cubasovs, Bahirevs bija nēsājis sevi mēne�iem ilgi. Viņ� bija sists, mazgāts, velēts, gludināts. Viņ� zināja, cik svarīgs ir biedra atbalsts, viņam piemita kaujā pārbaudīta drosme. Kam gan citam, ja ne viņam �odien jāstāv blakus Cubasovam? Un Bahirevs steidzīgiem soļiem savā smagnējā gaitā devās palīgā partorgam.

Klāt arī Cuba�ova iela. Aizputinātas, nenotīrītas ietves, nelielas mājiņas. Tikai ielas platākas un taisnākas nekā vecajos strādnieku ciematos, turklāt gar ietvju malām iestādītas mazas eglītes un glītās mājiņas atkāpu�ās jaunu dārzu dziļumā.

Cubasova mājiņa bija tāda pati kā visas. Lielajos logos spulgoja caur mākoņiem izlauzusies rieta blāzma, kas kvēloja kā gatavs kausējums. Sniegs gar sētu rūpīgi notīrīts, un ietve pamatīgi nokaisīta ar pelniem. Bahirevs k�usībā pasmīnēja: �Dro�i vien tas nav joks � dzīvot tēva vārdā nosauktā ielā.� Un tūlīt kļuva nopietns: �Ek, nelāgā reizēl Kāds viņ� ir pirms kaujas? Kā turas?�

Durvis atvēra gadus se�us septiņus vecs zēns. Tas bija ģērbies zvērādas ka�ociņā un tādā pa�ā cepurē. Zēns bija neglīts, �aurām acīm, lielu muti un nemaz neizskatījās pēc Cubasova.

� Bet es zinu � jūs esat Dmitrijs Aleksejevi�s. Tēte zvanīja mums pa telefonu. Sacīja, lai jūs mazliet pagaidot.

Pla�ajā priek�namā bija kluss. Pilnīgs klusums valdīja arī aiz istabu stikla durvīm.

� Vai tad tu viens pats esi mājā? � Bahirevs jautāja un neuzmanīgi pagrūda ar ka�oku krēslu.

� Nē, neesmu vis viens. Tikai, lūdzu, klusāk, tāpēc ka māmiņa baro. Bet Taņe�ka aizgāja uz pieliekamo pēc skārda kārbas � taisīsim vēja dzinēju.

Bahirevs nesaprata, ko māmiņa baro un kas tā par Ta-ņe�ku. Skaidrs bija viens � arī �eit valdīja tādā novakarē neizbēgams juceklis. ₄

�Saimniece pretim neiznāca ... Krēslu pagrūst nedrīkst... Arī �inīs mājās nav labi,� viņ� nodomāja un klusībā attaisnoja Cubasova sievu: �Pa�reiz nav laiks domāt par viesiem.� Bahirevs pats bija priecīgs, ka tā neiznāca pretim: tas paglāba no nepiecie�amības risināt neveiklu sarunu, piemēroties sievie�u psiholoģijai. Zēnu tomēr mājas satraukumi nebija ietekmēju�i � �aurās acis lūkojās ar dzīvu un atklātu ziņkāri. Viņam nepiemita ne pārmērīgs biklums, ne lutekļa izlaidība � dro�ā un brīvā izturē�anās bija dabiska un paļāvīga.

� Kur jūs gaidīsiet � ēdamistabā vai muzejā?

� Kādā muzejā?

� Manā un Taņc�kas. lesimi

Lielā istabā, kur atradās divas bērnu gultiņas, visas sienas aizņēma plaukti. Aug�ā aiz stikla sārtoja uzraksts: �Mūsu dzimtene�. Zēns Bahirevam paskaidroja:

� Te mums ir Arktika, te Tālie Austrumi, te Sibīrija, te Pievolga.

Skatu kartītes, rotaļu zvēri un ma�īnas, rūdas un antracīta gabaliņi, pudelītes ar naftu, smiltīm un zemi. Uz plaukta ar uzrakstu �Karabugazs� podā auga mazs kaktusiņ�, bet tam blakus bija nolikts plī�a kamielis. Turpat atradās gabals izkaltētas �ūskas ādas un Paustovska grāmata �Karabugazs�.

Istabas vidū pacēlās būda, kas bija saslieta no nūjām un pārklāta ar grīdsegu. Uz grīdas gulēja sūnas kum�ķītis. Pie krēsliem bija piesieti zari.

� Tā ir �uma. Bet �ī ir brie�u sūna. īsta! Un es esmu �uk�s. Un tas ir ragaino brie�u ganāmpulks, � zēns paskaidroja un ielīda savā �umā.

Pui�elis ar savu muzeju un �umu bija interesants, bet Ba-hirevs nespēja domāt par to. Izskata pēc viņ� at�ķīra grāmatu ��uk�u pasakas� un nogrima domās. Drīz vien viņ� izdzirda �ņāk�anu un sprauslā�anu. Zēns bija pacēlis kreklu un, sevi ne�ēlodams, ar koka klucīti berza kailo vēderu. Vēders bija izraibināts skabargām, sarkanām svītrām, skrāpējumiem.

� Ko tu dari? � Bahirevs �ausmās iesaucās.

� Es mazgājos, � nepārtraukdams pa�mocību un �ņāk�anu, atbildēja pui�elis. � �uk�i nekad nebija mazgāju�ies. Bet tad atbrauca skolotāja un iemācīja lasīt un mazgāties.

� Beidz ta�u! Tu jau esi izberzis ādā caurumus!

Pui�elis neizpratnē palieca galvu uz sāniem:

� Vai jūs arī negribat paspēlēties? Negribat palikt par lāci? Es zag�os jums klāt un �au�u.

� Kas tad man jādara?

� Jums jārūc.

Bahirevs apjucis novilka: � Hm-m. Rūkt kā zvēram man nav gadījies. Tiktāl, brāl, es vēl neesmu nonācis ...

� Vispirms vajag nomesties �etrrāpus. Nekaunieties! � pui�elis uzmundrināja. � Mūsu māmiņa arī' rūc. Taņe�ka, viņ� grib būt lācis!

Gadus vienpadsmit veca meitene palīdzēja Bahirevam izkļūt no sare�ģītā stāvokļa:

� Nē, Surik, viņ� negrib būt lācis. Vai jūs esat Dmitrijs Aleksejevi�s?

Meitenei bija tēva pareizie sejas vaibsti, tikai smalkāki un izcila skaistuma apgaroti. Garās un biezās skropstas �ķita pārāk smagas smalkajiem plakstiem, un to ēnā tum�i pelēkās Cubasova acis izskatījās melnas un dziļas. Meitenei pakustoties, gleznās cirtas katrreiz nodrebēja. Bahirevs neviļus uzrunāja viņu ar �jūs�.

� Jā, esmu Dmitrijs Aleksejevi�s. Bet jūs esat Taņe�ka? Jūsu �uk�s ir sadūris savā vēderā krietnu duci skabargu.

Puisēns izrieza savu lieso vēderiņu, sarauca pieri un, kamēr māsa apzieda ar jodu skrambas, stāvēja klusi un nekustīgi kā īsts karavīrs. Meitenes jaukums, ko viņa pati neapzinājās, sasniedza to pilnības pakāpi, kas liek domāt par mū�īgo un palieko�o: tievie delmi un potītes it kā prasīt prasījās pēc senlaicīgām sprādzēm, pēc mūzikas. Bahirevs nolika grāmatu un arvien uzmanīgāk vēroja mazo samarieti, kas ārstēja savu vājo, aizrautīgo brāli ar lielajiem vaigu kauliem.

Aiz loga dzisa saulriets, un istabā ielauzās nespodrs, dzeltenīgs atspulgs. Divi graciozi bērnu augumi izstrāvoja mieru. Klusums ... Bērni... Mājas pavarda siltums, sens kā pasi saulrieti, palieko�s kā �īs meitenītes skaistums... �Mierīgi,� viņ� domāja par bērniem un nomierinājās pats. �Vecāki slēpj no viņiem savas da�ādās kataklizmas. Pasargā tos. Mums ar Katju tā neizdodas.�

� Tagad mēs no skārda kārbas taisīsim vēja dzinēju, � Suriks stāstīja. � Cukotkā kurināmā ir maz, saules arī maz, bet vēj� tā vien auro: �O-ū-ūI� Tur vajag vēja dzinējus.

Bahirevs mīlēja savus bērnus un lepojās ar tiem, bet pa�laik pēk�ņi skaidri saskatīja, cik tie ir ķildīgi un nervozi. Sarķītis un Aņa parasti atradās kara stāvoklī, kas reizēm mainījās ar īslaicīgiem bruņotas neitralitātes posmiem. Viņ� skaidri saprata, ka bērniem, kas rotaļājas viņam blakus, parasts tie�i pretējais � savstarpēja saskaņa un kopīga dedzīga aizrau�anās. Pat rotaļas tiem sevi�ķas, saturā bagātas: �uk�u pasakas, brie�u sūna un īsti vēja dzinēji. Viņa pārdomas iztraucēja sievietes balss:

� Sveicināti 1 Vai viņi vēl nav jums apniku�i? Iesim uz ēdamistabu. � Balss bija pārsteidzo�i pilnskanīga, sulīga, spēcīga un dīvaini nesaskanēja ar tās trauslo, mazo īpa�nieci.

Bahirevs ne vienreiz vien bija saticis partorga sievu un vienmēr brīnījies: kā gan �ī neizskatīgā, vājā sieviete ar �aurajiem pleciem un lielo muti spējusi saistīt Cubasovu? Pa�laik viņ� nevarēja to gandrīz pazīt. Viņa turēja uz rokām bērnu. Seja bija sasārtusi no slēpta kautra un lepna prieka, ar ko bija pārpilna visa viņas būtne. �auro acu skatiens bija reizē gan godprātīgs, gan pētījo�s. Visā viņas augumā, skatī�anās un runā�anas veidā bija tas pats dabiskums, tā pati dro�ā un brīvā grācija, kas tā valdzināja viņas bērnos.

Un it kā pretstatā satraukumu pilnajai dzīvei, ko varēja nojaust visā �ai trauslajā sievietē, ļoti mierīgs un brīnum apaļ� bija tuklvaidzis bērns, kas izskatījās pārāk smags mātes tievajām rokām.

� Tad viņu jūs barojāt? � Bahirevs vaicāja, iedams sievietei nopakaļ. � Es atnācu, bet man saka: �Klusāk! Māmiņa baro . ..�

� Koļa mani zobo, ka es noturot dievkalpojumu, � sieviete dzīvi atsaucās. � Bet tas ta�u pagaidām ir viss, ko mūsu Ļuba jūt, saprot un māk. Traucēt bērnu baro�anas laikā ir tas pats, kas traucēt zinātnieku vai mākslinieku. Nesmejieties!

' Ar gai�ām mēbelēm iekārtotā ēdamistaba bija pla�a. Pie lielā loga uz kāpņveida plauktiņa stāvēja puķes. Kurējās podiņu krāsns. Bērnu nolika uz dīvāna, un tas, galviņu pagriezis, cie�i raudzījās ar uzmanīgajām, tum�i pelēkajām Cubasova acīm ugunī, kas plīvoja aiz pusatvērtām durtiņām.

Sieviete kaut ko piegrieza uz lielā ēdamgalda. No viņas dvesa patīkams dvēseles līdzsvars. Viņa neuztraucās, neiz-taujāja un ne vārda nebilda par rītdienas kauju. �Nezina. Cubasovs slēpj, neuztrauc viņu. Un kā gan lai nesaudzē � viņa ta�u baro bērnu,� Bahirevs saprata un sāka runāt par neitrālu tematu.

� Jauki viņi rotaļājas tajā muzejā ... � viņ� pateica tik aprauti, kā runā tikai ar tuviniekiem.

� Draugu daudz... Brauc uz visām ma�ām ... Es katram uzlieku kontribūciju. � Sieviete �ņirkstināja ar grieznēm, diedza kopā drānrs gabalus, un viņas vārdos dzirdēja darba ritmu. Klusie vārdi virknējās kā �uvekļa dūrieni. � Obligātu kontribūciju, � viņa turpināja. � Vai tad nu bērneļiem daudz vajadzīgs? Vakar laba paziņa atsūtīja vēstulē kum�ķīti brie�u sūnas. Un �ie jau priecīgi. Visu dienu spēlē �uk�us.

� Vai viņi sadzīvo draudzīgi?

� Draudzīgi, bet, kad piedzima Suriks, Taņu�a bija greizsirdīga. Reiz ienāku guļamistabā � bērna nav. Pazudis! Kur? Pārmeklējām visu māju � nav! Iedomājieties mūsu uztraukumu! Visu acu priek�ā pazudis bērns!

� Kur tad bija palicis?

� Taņu�a pabāzusi zem vecmāmiņas gultas. Aiz greizsirdības. Bet viņ� bija tik mierīgs, ka nepārtrauca gulē�anu arī tur.

� Sodījāt?

� Taņu? Vai, kāpēc! Kamēr bija viena � mēs ta�u viņu lutinājām. Bet nu otrs bērns, turklāt vēl vājiņ�. Mēs visi ap mazāko. Un Taņa, mums pa�iem to nemanot, bija izstumta no ģimenes loka. Kā viņa, nabadzīte, bija mocījusies, iekams aizvilka brāļuku pagultē!

Bahirevs ar lielu interesi klausījās Cubasovas vārdos. Vi- , ņas patiesīgumā, gudrajā, tikko jau�amajā smaidā, dzīvajā stāstījumā par bērniem bija kaut kas neparasti pievilcīgs un Bahirevam jauns.

�Mierīga,� viņ� domāja. �Un lieti�ķa. Vai viņa zina par rītdienu? Dro�i vien ne ... Cubasovs saudzē.�

Viņ� uzslavēja:

� Jaukus bērnus esat izaudzinājusi...

� Grūti audzināmi, � negaidīti iebilda sieviete. � It īpa�i Suriks.

� Nu, ja jūsējie ir grūti audzināmi... � Bahirevs pat rokas noplātīja. � Kāpēc tad Suriku grūti audzināt?

� Ziniet, � sievietes gudrās acis pasmaidīja, � traktor-būvētājiem ir tāds sare�ģīts izteiciens: �Konstrukcija ir nomināli darba spējīga, bet jutīga pret novirzēm.� Tā arī Suriks ir jutīgs pret novirzēm ...

� Piemēram? � Bahirevs centās izdibināt. Viņam jau gribējās zināt, kā tai izdevies no �grūti audzināmā Surika� izveidot tik pievilcīgu zēnu, ka tas patika pat viņam, kas neinteresējās par sve�iem bērniem.

� Nu, piemēram, mēs viņu sākām vest uz bērnudārzu tēva ma�īnā, � sieviete stāstīja, turpinādama piegriezt. � Braucām trijatā � mēs ar tēvu uz darbu, Suriks uz bērnudārzu. Visiem uz vienu pusi. Aizbraucu reiz pēc Surika, un man stāsta � izlielījies bērniem: �Petju tētis �Pobedelē� vadā, bet mans tētis mani � �Zisā�.� Sācis, smurgulis, plātīties ar tēva �Zisu�! Sācis justies bērnudārzā īpa�ā stāvoklī... � Tagad vedu viņu autobusā.

� Un jūs arī braucat autobusā?

� Nu, ko lai dara? Vienu viņu laist nevar... Tālu, jāpārsē�as ... Ļoti grūti, sevi�ķi pagaidām, � Ļuba ir maziņa, � viņa uzticēdamās tam pa�ēlojās. � Vecākos bērnus palīdzēja audzināt vecmāmiņa, bet tagad arī vecmāmiņas nav. Kaimiņiene nāk uz pusi dienas.

�Mēs ar Katju dro�i vien nebūtu pat pamanīju�i pui�eļu strīdu par tēvu ma�īnām,� Bahirevs neviļus nodomāja. �Turpretim �ī vārgā sieviete ne tikai pamanīja, bet pati kopā ar dēlu sāka braukt autobusā.�

Viņu pārsteidza �ī mātes sasprindzinātā, pa�aizliedzīga uzmanība pret bērna iek�ējo pasauli.

Ar vēl lielāku cieņu Bahirevs raudzījās uz mājasmātes kalsnajiem pleciem. Bet viņa, sadiegusi kādu drēbes gabalu, tikai ar viņai piemīto�ajām graciozajām, ierasti straujajām un precīzajām kustībām nolika pie malas �uvekli un sāka klāt galdu. Bahirevam nekad neradās vēlē�anās palīdzēt Katjai mājas darbos. Kāpēc viņ� tagad piecēlās kājās tik neparasti kustīgs?

� Es jums palīdzē�u.

Cubasova atteicās, bet viņ� vēl joprojām mīņājās pie tahtas.

Noklaudzēja ārdurvis, un istabā ielūkojās smaido�ais Cubasovs.

� A, Dmitrijs! Atnāci? Sēdi? Lielā Ļuba, kāpēc tad tu viņu neuzcienā?

� Mēs ta�u gaidījām tevi.

� Es bū�u ātri. Surka, dvieli! Taņc�ka, pid�amu!

Viņ� ienāca atsvaidzis, ar slapju sprogaino cekulu, kas bija noslīdējis līdz pa�ām uzacīm, ģērbies tum�i sarkanā pid�amā. Kustības bija sparīgas, vārdi skanēja mo�i, omulīgi, brīvi.

� Tā, esmu gatavs. Pabaro nu mūs, lielā Ļuba!

� Nu, kā veicās? � Bahirevs nepacietīgi vaicāja.

Cubasovam nemainījās ne balss, ne izskats.

� Brīdināja, ka mana runa tiks novērtēta kā antiparte-jiska. � Viņ� piegāja pie bērna, paņēma to rokās un pasvieda gaisā. � Ak tu, kāda viņa �odien uzcirtusies!

Viņ� pieskārās ar lūpām pie īsā kakliņa un atkal noguldīja meitenīti. Garām iedams, pievilka sev klāt un tūdaļ pat palaida vaļā Suriku, sabikstīja krāsnī malku.

�Vai viņ� nesaprot, vai, ar ko var beigties rītdiena?� dusmojās Bahirevs, kas tiecās ātrāk uzmundrināt un atbalstīt. �Antipartejiska rīcība � tas nozīmē, ka var pat zaudēt partijas biedra karti.�

Viņ� pacietīgi gaidīja, kad beidzot Cubasovs pasauks viņu atsevi�ķā istabā. Bet tas nesteidzās. Savā atpogātajā, spilgtajā pid�amā Cubasovs staigāja pa istabu un skatījās tik ziņkāri un apmierināti kā saimnieks, kas, atgriezies no tāliem ceļojumiem, aplūko savu mīļo māju.

Bērni salika uz galda traukus, salvetītes, novietoja gai�zilu podiņu ar baltiem ziediem. Arī �is dīvainais svinīgums Bahirevam nebija saprotams: �Vai kādam no viņiem �odien ir vārda diena, vai? Tad nu gan nelaikā!�

Lai nebūtu jāklusē, viņ� paslavēja mātei Taņu:

� Cik jauka meita jums aug! Skaistule!

Meitene pietvīka, bet sieviete atbildēja ātri un nicīgi:

� Par ko jūs runājat? Par savilktām lūpiņām?

Ta�u viņas �auro, gudro acu skatiens tūdaļ kļuva piesardzīgs, un viņa nebija vairs vārdos tik skopa kā parasti:

� Savilkusi lūpiņas glu�i kā Virina. Gadās, ka neglīta mei�a neatrod personisku laimi. Tā ir nelaime, to nevar sievietei pārmest. Bet, ja tāda skaistule kā Virina nevienam, atskaitot tikai savu draņķīgo Virinu, nav spējusi patikt, tad tas jau nu nozīmē, ka viņa ir nulle, galīga nulle!... Turpretim Larisa Reisnere � tā gan bija sieviete. Viņai veltīti dzejoļi. Par viņu sarakstītas grāmatas un lugas. Vai arī Andrejeva. Komuniste. Gudriniece un skaistule. Viņu Ļeņins cienīja. Maksims Gorkijs viņu izraudzījās par savu draudzeni. Tās tikai bija sievietes! Bet savilktās lūpiņas! Ir nu gan par ko runāt! ...

� Jā, � Cubasovs sacīja, pievērsdamies Bahirevam, bet domādams savus vārdus meitai, � visā ir vajadzīgs samērs. Citādi var notikt tā, kā bija pie mums motoru cehā. Virspusē automātika, bet parocies dziļāk � koka āmurs.

Pēc tēva un mātes kopīgā pretspara uzslavai Bahirevs saprata, cik ļoti vecākus satrauc meitenes izcilais skaistums.

Mājasmāte piemeta krāsnī malku, pārmainīja mazajai Ļu-bai autiņus un norīkoja:

� Visiem mazgāties, sasukāties, savest sevi kārtībā � un pie galda!

Ūz liela �ķīvja kūpēja mazu pīrādziņu kaudze.

� Atkal tu esi noņēmusies ar tiem! � Cubasovs pārmeta sievai.

Viņa laipni apsauca:

� Nerunā un ēd! Tev ta�u gar�o... Sēdieties!

Cubasovu mājā viss izskatījās citādi, nekā bija gaidījis Bahirevs. Viņ� bija domājis ieraudzīt satraukuma un kaislību bangas, bet nu, neviļus pakļaudamies �īs mājas ritmam, klusi sēdēja ģimenes lokā.

Krāsni sprak�ķēja malkas �ķilas, un �ī sen aizmirstā skaņa atsauca no pagātnes tās ziemas naktis jaunībā, kad viss �ķita veicams, iespējams un sasniedzams.

Bērns dūdoja. Mierīgā, jocīgā meitene ne tikai nevienu netraucēja, bet pie�ķīra pat mājai īpa�u omulību. Mazajā organismā viss bija tā noregulēts un nokārtots, ka tas nesagādāja Ļub:ņai nekādu rūpju un deva pilnīgu iespēju vērot un pētīt pasauli.

Uguns uzliesmojums krāsnī, izsauciens, kas uz�āvās pāri mierīgās sarunas plūdumam, karotītes �ķindē�ana pret glāzi � visi �ie dīvainie notikumi saistīja mierīgi koncentrēto, cie�as vērības pilno tum�o acu skatienu. Kad tādu notikumu nebija,

Ļubiņa nodarbojās ar pa�as rokām � gan sa�ņaudza dūrītes, gan izplēta pirkstiņus, gan �ā, gan tā grozīja plaukstiņas, enerģiskiem grūdieniem salieca un atlieca elkoņus, sava nodabā smaidīja un dūdoja.

Suriks un Taņa stāstīja tēvam par vēja dzinēju, un nepārtrauktās bērnu �alas skanēja rāmi un mierīgi. Uz galdauta gulēja gaismas aplis, ko meta aba�ūrs, un zem tā svinīgi ziedēja balti ziedi.

� Kas tad jums �odien ir? Vārda diena, vai? � Bahirevs nenocietās.

Sieviete pacēla izbrīnīju�ās acis:_;

� Mēs ta�u visi sapulcējamies tikai vienreiz dienā. Bahirevs saprata: tā �ajā ģimenē dzīvo vienmēr.

Kāds piezvanīja, istabā ienāca Roslavļevs un nodārdināja:

� Visi sapulcēju�ies? Un Bahirevs arī te? � Viņ� pagriezās pret mājasmāti un, cenzdamies, lai viņa bass skanētu maigāk, teica: � Esiet sveicināta, madonna D�okondal � Un tūlīt pat atkal ierūcās: � Sveiks, Cubasl Kā klājas mazajiem �u-basēniem? � Viņ� paplik�ķināja Surikam pa galvu, piegāja pie tahtas un iedeva mazajai Ļubai pirkstu ar cietu, dzeltenu nagu. Pieķērusies pie pirksta, meitene centās piecelties sēdus.

Roslavļevs izturējās kā savā mājā, acīm redzot bija �eit pa�u cilvēks. Un arī Bahirevs jau jutās �ai istabā kā pa�u cilvēks. Viņ� bija steidzies �urp mierināt un iedro�ināt, bet nu bija nomierinājies un kļuvis dro�āks pats. Viņ� bija atnācis �urp pirmo reizi, bet jutās tik svētlaimīgs, cik svētlaimīgs var justies tuvu, ļoti labi pazīstamu cilvēku vidū, � atpogāja svārkus, atlaidās atzveltnes krēslā un pēc patikas sūca pīpiti.

Roslavļevam uzlika uz galda �ķīvi un neparasti lielu lasīti, bet viņ� vēl joprojām rotaļājās ar Ļubiņu.

� Op-pā! Op-pā! � Un, nenovērsdamies no bērna, vaicāja:� Par ko jūs te tā spriedāt?

__ Es jau vairs ij neatminu, � Cubasova atbildēja.

� �ķiet, par bērniem.

__ Bērni, bērni! � Roslavļevs sadrūma. � Vajag iejaukties: Vitjka Cernousovs zog lampiņas kāpņu telpās. Bet .tēvs savai jaunajai... � viņ� gribēja teikt rupju vārdu, ta�u paskatījās uz mājasmāti un tikai nokrek�ķinājās, � pērk ci-geikas ka�okus.

Par in�enieri Cernousovu, kas bija pametis ģimeni, uztraucās visa rūpnīca.

� Viņa nesen pienāca man klāt, � stāstīja Ļubova Vasiļ-jevna. � Nesaprotu ... Ir apmierināta. Saka: �Mēs dzīvojam labi.� Kā viņi var �labi dzīvot�?

� Dzīvo labi! � Roslavļevs piesarka, un viņa uzacis tāpēc �ķita vēl gai�ākas. � Gadās jau, protams, visādi. Netālu no ciema, rau, izdzimteņi nositu�i vecīti, ieraku�i savās mājās zem grīdas � un arī dzīvoju�i labi. Gadās jau visādi... Tikai mēs gan neesam no tās sugas, kas spēj dzīvot ar līķi pagrīdē. � Viņ� nosēdās pie galda un nesatricināmi stingri noteica: � Es to ne�ķīsteņu sugu ar visām saknēm iznīcinātu.

Bahirevs jutās tā, it kā vienā mirklī būtu izmests ārā no �o laimīgo, viengabalaino, patieso cilvēku vidus.

�Ja tie zinātu ...� Viņ� saskaitās. �Tiem ir laimējies. Man nav bijis tādas ģimenes kā �eit, un tomēr es piecpadsmit gadus esmu dzīvojis nevainojami.�

Roslavļevs, pateicis savus iznīcino�os spriedumus, apklusa, apsēdās pie galda, pastūma �ķīvi ar pīrādziņiem un pa�ķielēja ar bērni�ķīgi zilo aci uz Cubasova tum�sarkano pid�amu.

� Nu, bra�ais tirgoni Kala�ņikov, kāpēc nekā nestāsti?

Cubasovs klusēja.

�Ek. nodārdināja sievas klātbūtnē!� Bahirevs klusībā pārmeta Roslavļevam. bet, viņam par brīnumu, sieviete pasmaidīja un nodeklamēja: ₄

Tad nu rītdien sāksies dūru ciņa ...

�Tātad zina. Kāpēc līdz �im neteica ne vārda?� Bahirevs, nespēdams to saprast, vaicāja:

� Vai neuztraucaties vira dēļ?

� J; u diezgan uztraucāmies toreiz, kad vēl visu nesapratām. Mēs ta�u ar Koļu milējām Valganu. Uzskatījām, ka Bļikins ir īsts vadītājs, bet Valgans � rūpnīcai neaizstājams cilvēks. Tagad viss ir skaidrs. Un ir jau ari par vēlu uztraukties. Rit no rīta Koļam jārunā. � Un viņa atkal jokodamās nodeklamēja:

Un tad izie�u es pret opri�ņiku,

Līdz nāvei kau�os, līdz pēdējiem spēkiem ...

Bahirevam tīkamā un viņa raksturam tuvā bezbailīgās apņēmības atmosfēra atkal bija ap viņu. Viņ� atkal atradās savā vielā un savā vidē.

� Bet ja nu sakaus bra�o tirgoni Kala�ņikovu? � viņ� ķircināja Cubasovu. � Kur tad tu iesi?

� Tu ta�u sāki strādāt rūpnīcā par maiņas in�enieri, � Cubasovs smaidīja. � Gan arī es kādu darbu atradī�u ...

� Man, brāl. bija dro�s aizstāvis un atbalsts. Partorgs Cubasovs, tēraudkausētāja dēls. Vai esi dzirdējis par tādu?

Cubasovs paraustīja plecu, papurināja matu cekulu.

� Vai domā, ka man neatradīsies atbalsts? Ne tikai vieninieki celsies, bet veselas dinastijas! Roslavļevu dinastija, Ivankovu dinastija, Sugrobinu, lai arī viņu dinastija ir neliela � tikai vectēvs ar mazdēlu, � tomēr tā atsver desmitus!

Apmierināts ar partorga atbildi. Roslavļevs tā iesmējās, ka mazā Ļubiņa sāka grozīt galvu, cenzdamās piecelties.

� Tev jāuzmauc uz galvas trok�ņa slāpētājs! � Cubasovs pārmeta. � Jāpierīko trok�ņus slāpējo�a izolācija!

� Vai tu esi tik pārliecināts, ka �īs dinastijas celsies kājās? � Bahirevs atkal pakaitināja, arvien vairāk izbaudīdams prieku par drajgu vaļsirdīgo jautrību. � Starp citu, plēnumā nebūs ne Roslavļevu, ne Ivankovu. ne Sugrobinu ...

� Būs citi tādi pa�i. Bet ja ari rit plēnumā ... Esmu gatavs arī uz to, � balss saspringa, viegli ietrīsējās.

Lubova Vasiļjevna tūdaļ pamanīja �o drebo�o skaņu un pasteidzās piebīdīt vīram �ķīvi ar cereti.

� Se. stiprinies jau iepriek�! Ņemsi vēl nobīsies plēnumā un pazaudēsi apetīti.

Joks sasniedza mērķi � tas izgaisināja augo�o nervozo sasprindzinājumu.

Cubasovs arī atbildēja, pa pusei jokodams:

� Ņem, sīev, rit lielāku podu, vāri biezākus kāpostus! Vietējas nozīmes kaujās varu tikt sakauts, bet apetīti gan nezaudē�u. Lielajā kaujā tik un tā uzvara būs mūsu. Es jau neesmu viens.

Ar katru mirkli Bahirevam kļuva ska�drāka gan �īs ģimenes iek�ējā dzīve, gan tās mo�ā mierīguma noslēpums. �eit visi apzinājās, cik bīstama ir rītdienas cīņa, ta�u ne�aubījās par Sc.vu centienu partejiskumu un tātad arī par galīgo uzvaru. Cubasovs pieļāva pagaidu sakāvi un kaut kur sirds dziļumos nervozēja, bet sievas gudrās rokas darīja visu, lai apslāpētu pārmērīgo sasprindzinājumu. Pa�a mājas spirdzino�ā ietekme Cubasovam bija ļoti pierasta un jau pārvērtusies par sava veida �refleksu�.

Ar to arī izskaidrojams, kāpēc Cubasovs tik dīvaini klusēja pēc atgrie�anās no apgabala komitejas. Staigādams pa istabu, viņ� neapzinīgi uzņēma sevī pierasto spirdzino�o atmosfēru, kas �odien viņam bija tik ļoti nepiecie�ama. Sieva to saprata. Ja viņa domātu par sevi, tūdaļ būtu apbērusi to ar jautājumiem ... Ta�u viņa domāja par vīru. Bet tam �ai vakarā un �ai naktī svarīgāk par visu bija saglabāt savaldību un paļāvību uz saviem spēkiem.

Ar sievi�ķīgu iejutibu viņa bagātīgi sniedza vīram tie�i to, kas pa�reiz tam bija visvajadzīgākais. Ja tagad kāds sacītu, ka Cubasova sieva ir neglīta, Bahirevs sa�ustu. Tagad viņam aizkustino�i sievi�ķīgs �ķita gan augums ar �aurajiem pleciem, gan iek�ējas nemierīgas gaismas apmirdzētā seja. Viņa nebija ne partijas darbinieks kā viņas vīrs, ne in�enieris kā vīra biedri � viņa bija skolotāja un mācīja ābeci pirmās klases skolniekiem. Bet Ļubovai Vasiļjevnai bija tāda pati pla�a un skaidra domu gaita kā vīram un tāda pati neizsmeļama garīgā enerģija.

Sājā trauslajā sievietē, kas te saimniekoja pie galda, gul-dza kluss, bet nerimtīgs avots, sniegdams mieru un prieku visai mājai un tās iemītniekiem. Viņas bālajā, dzīvajā sejā parādījās un dzisa desmitiem izteiksmju � kā zaru ēnas slīd pāri me�a klajumam. Kamēr Bahirevs atradās �eit, viņa bija paveikusi daudz da�ādu darbu un pa�laik, sēdēdama pie galda, ne mirkli neļāva atslābt nemanāmai, bet nemitīgai uzmanībai � vienam uzlika ēdienu uz �ķīvja, otram piebīdīja tuvāk sāli, tre�ajam vaicāja: �Vai nevajag karstāku?� Tikai dabiskā organizētība un tas prieks, ar kādu viņa par visu rūpējās, pārvērta steigu par grāciju, rūpju pilno rosību � par saskanigu kustību, apslēpto nogurumu � par klusu sievi�ķību.

Tikai tagad Bahirevs pilnīgi izprata partorgu Cubasovu. Un nebija jau arī iespējams viņu pilnīgi izprast, nepazīstot viņa sievu. Gan kautrīgā līgavaiņa sejas izteiksme, gan pārliecīgā labsirdība � viss kļuva skaidrs. Bahirevs redzēja cilvēku, kas aiz laimīgas mīlas pārpilnības �ķita neveikls un kautrs. Viņ� pat it kā jutās vainīgs par savu nesatricināmo laimi, it kā atvainojās par to. Gan viņa seja, gan smaids tagad sacīja Bahirevam: �Es zinu, jūsu personīgajā dzīvē gadās vjsādi nieki. Bet manā gan ne! Un es par tiem nekā nezinu. Man ir labi! Jūs mani atvainojiet, pui�i, bet man nu gan ir ļoti labi!�

Lielā Ļuba pievilka sev klāt soliņu, uzlika uz tā kāju un sāka viegli berzēt. Vīrs pagriezās pret viņu.

� Atkal sāp, Ļubiņ?

� Nē ... Tāpat... Vēnas ... � viņa paskaidroja un nekautrēdamās parādīja caur plāno zeķi pietūku�ās dzīslas uz kājas. � Pa dienu sastaigājos ... � Viņa pēk�ņi pārstāja �ēloties un. vēl viebdamās no sāpēm, uzsmaidīja Bahirevam.

� Ziniet, mēs ar Koļu reiz tikko nesastrīdējāmies jūsu dēļ.

� Manis dēļ? � Bahirevam bija patīkami, ka �eit ir runāts par viņu un viņ� tā it kā aizmuguriski iesaistīts �ai dzīvē.

� Tevis dēļi � Cubasovs apstiprināja. � Reiz tu man sacīji: �Esmu pieradis dzīvot mūsu tehnikas pārākuma idejai.� Esi aizmirsis? Bet es pārnācu un izstāstīju Ļubai. Un zini, �cekuloto begemot�, ko man atbildēja mana sieva?

� Ko?

� Mana dārgā sieva man paziņoja, ka manā partorga darbā vājākā vieta esot tie�i tā. ka es vēl neesot �pieiadis dzīvot mūsu tehnikas pārākuma idejai�.

� Bet tagad viņ� pamazītēm pierod, � sarunā iejaucās Roslavļevs un ar pla�u, lielisku �estu norādīja uz Cubasovu.

� Ko jūs te redzat? Jūs redzat jaunu, bet augo�u ... pievērsiet uzmanību! � viņ� pacēla pirkstu, � augo�u partijas darbinieku!

� Pagaidi tu! � iekarsu�ais Cubasovs atgaiņājās. Viņ� no jauna pieliecās pie Bahireva: � Ja tev tas ir tīri tehnisks jautājums, tad man tas ir idejisks un politisks jautājums. Toreiz es pat sadusmojos uz Ļubu, bet pēc tam ...

� Ļuba, viedīgā dvēsele, aplamības nerunās, � Roslavļevs atkal pārtrauca, nolauza puķei zariņu un galanti pasniedza mājasmātei.

Sprauzdama ziedu cirtās, lielā Ļuba nolieca galvu pār balto galdautu. Bahirevs vēroja sievietes maigās kustības. Viņas piere spuldzes spo�ajā gaismā izskatījās vēl tīrāka un stāvāka. Pilnīgo lūpu smalkajos kaktiņos slēpās smaids, laipns, mazliet ironisks, uzmundrino�s. Bet ko viņam atgādina �ī piere un �is smaids? Tinu! ...

Acu priek�ā skaidri nostājas viņa � dzidrām acīm, jaunavīgi viegla, ar raketi rokā. Tādu viņ� Tinu kādreiz bija redzējis pavasarī, kad tā blakus vīram gāja uz^x stadionu. Un tūlīt Bahirevs ieraudzīja tagadējo Tinu: drud�ains skatiens, rūgteni savilktas lūpas, un visā redzamas tās kaislību un nemiera pēdas, kas jau pa lielu gabalu stāsta par iedragātu sievietes likteni.-

Un bailēs viņ� vaicāja sev: kas tā pārvērtis Tinu?

� Un tad, kad sāku skatīties, kā jūs abi ar Valganu cīnāties par mūsu tehnikas pārākumu, ieraudzīju, ka jūs katrs esat citāds... � Cubasovs sacīja, bet Bahirevs neklausījās viņā.

Slepenās un īslaicīgās sastap�anās sve�ā būdā, steidzīgo tik�anos drud�ainums un meli, meli, meli... Jūtu kroplīgā vienpusība ... Cik tālu tas viss no dzīves, kas rit �eit, no dzīves, kurai vienīgai radīti viņi abil Tīra, ne ar ko neapēnota ģimene ir viens no vislielākajiem cilvēku priekiem. Kāpēc tas ir liegts viņiem abiem? Bet kā to iegūt? Pamest Katju un dzīvot ar Tinu? Ar Tinu un ... viņ� nesaudzīgi iezvēla pats sev: un ar Sarķīti kā �līķi pagrīdē�? Nē, nē! Ausīs ieskanējās Roslavļeva vārdi: �Mēs neesam no tās sugas, kas spēj dzīvot ar līķi pagrīdē.� Un kāda gan te var būt ģimene? Katja ta�u bērnus neatdos. Un arī viņi neatstās māti. Katjai nav daudz nedz prāta, nedz jūtu, ta�u visu, kas viņai bijis, viņa ir atdevusi ģimenei pilnīgi, neskopodamās un ne�ēlodama. Ja arī viņ� to pametīs, bērni nepametīs.

Vai viņ� ies �ciemos� uz izpostīto ligzdu pie bērniem un Katjas? Viņi to aizdzīs. Un kā viņ� vispār uzdro�ināsies ieiet pie viņiem? v

Vai Sarķītis nāks �ciemos� pie tēva un Tinas? Kāda ņirgā�anās par Sarķīti, par Tinu, par to, ko sauc par ģimenil Pati Tina tam nepiekritīs. Tāds miers un gaisma kā Cubasova mājā iespējams tikai tur, kur nav ne nodevības, ne līķa smakas.

Tina varētu tāpat valdīt pie neapēnota ģimenes galda. Kas gan cits, ja ne viņa! Domu uzplūds Bahirevu izrāva no draugu pulka, pameta sāņus, aizsvieda prom ... Un nu jau no malas, iztālēm viņ� redz balto galdautu, bērnu galvas, maigo aba-�ūra gaismu ... Tinai nekad tā nebūs ... Ari viņam ne ... Un pirmo reizi viņ� vaicāja sev: �Kāpēc? Kāpēc mēs to iesākām?�

� Viņu slavē, bet viņ� pat neklausās, � pie pa�as auss noskanēja Roslavjeva bass.

� Jā, � Bahirevs sadzirdēja Cubasova balsi. � Es saku: kas pie mums rūpnīcā izvirza progresīvas idejas? Daudzi. Tajā skaitā Satrovs, Sugrobins, tu.

Kā no akas tumsas Bahirevs rāpās ārā no savu smago domu dzijumiem. Ar pūlēm viņ� piespieda sevi klausīties Cubasova.

� Satrovu Valgans pamazītiņām nobīdīja pie malas, Sugrobinu apspieda, tevi pavisam gribēja izsviest.

� Sit tu viņus ar Sergeju Sugrobinu, ar Satrova konstrukciju I � Roslavļevs deva padomu.

� Pareizi! � pēk�ņi iesaucās lielā Euba. � Koļiņ, apgabala komitejas birojā tu visu runāji pareizi, tikai ļoti abstrakti. Bet kad sāka runāt �is �antimehanizators� Kurganovs un. nemaz netaisnodamies, izvilka no vienas kabatas kukurūzas vālīti, no otras lupīnas sēklas, no tre�ās kartupeli... Lai arī sāka smieties, lai! Vienalga � tā vajag! Viņ� � ar kukurūzu, lupinu, kartupeļiem. Bet tu � ar jauno konstrukciju, ar kokilēm, ar Sugrobinu.

Bahirevs brinījās, cik uzmanīgi Cubasovs klausījās sievā.

Roslavļevs ari to pamanīja un piekrita:

� Klausi, klausi sievu! Es ta�u saku: Ļubiņa, dūdiņa, ir viedīga dvēsele.

� Tas viss ir pareizi! � Cubasovs pārtrauca. � Bet vajag ta�u arī par pa�u galveno. Mēs varam taisīt labākās ma�īnas pasaulē. Bija laiks, kad sacījām: �Aizsteigties priek�ā kapitālistiskajām valstīm aug�anas tempos un kopprodukcijā!� Bet �odien jautājums jau skan citādi: �Panākt un aizsteigties priek�ā produkcijas daudzumā uz katru iedzīvotāju un tās kvalitātē!� Un tas ta�u ir jauns po^rms mūsu dzīvē!

� Jauns! � Roslavļevs apstiprināja. � Tagad vairāk nekā jebkad vajadzīgi pirmrindnieki, novatori. Es tagad visos cehos izkārtu tādu lozungu: �Ceļu tautas talantiem!�

� Bet partijas darbiniekam, � Cubasovs pārtrauca, � manuprāt, pa�laik ir trīs bau�ļi: �Sas^J atīt, atba�stīt. izplatīt!� Bļikins to nespēj. Tāpēc viņu aizskalos mūsu aug�upejas vilnis. Un zini, kādus cilvēkus �is tautas vilnis pacels virspusē? Tos, kas par vissvarīgāko uzskata atbalstīt tautā pa�u labāko, pa�u progresīvāko.

Ritēja tā pati �lielā� saruna, kuras dēļ Bahirevs bija �odien steidzies �urp. Taisnība, nevis viņam bija jāpaceļ Cu-basova kaujas gars, bet viņu pa�u �eit gan pacēla, gan uzmundrināja.

�Tīrā, laimīgā māja,� viņ� nodomāja.

Bet tie�i �eit, �ai tīrajā, laimīgajā mājā, Bahirevam arī pa? vērās pa�a nelaime visā savā dzijumā. Viņ� vairs nevarēja nesalīdzināt un vairs nevarēja neredzēt kā pa�a mājas dzīves, tā savas mīlas kroplumu un nepilnību.

Istabā turpinājās saruna.

� Zini, ko Bļikinam nozīmē cilvēki? Viņam tie ir kā podziņas. Uzspie�, lai tie strādā. Bet domāt � to tikai nel Vir ņam visādi pirmrindnieki, novatori, talanti sagādā vienīgi neērtības. Tie ta�u gan pa�i domā, gan arī citiem liek to darīt. Bez viņiem B]ikiniem ir mierīgāki � Cubasovs atkal iekaisa, un lielā Uuba satraucās:

� Sanervozēsies un neaizmigsi. Bet tev rīt jābūt vislabākajā formā. Un.arī mazajai Ļubai jau laiks gulēt, bet viņa tikai zviln un groza acis. � Ar saudzīgu un lokanu kustību māte paņēma bērnu uz rokām un pienesa pie Cubasova. � Atsveicinies, meitiņ, no tētes. Saki tētēm: �Labu naktiI�

� Et... � Meitenīte izpleta pirkstus kā spīles un ne? veikli centās sagrābt tēvu aiz vaiga, aiz lūpas.

Cubasovs apklusa un padevīgi ļāva bērna plaukstiņai taustīt pamazām atmaigsto�o seju.

Nekas sevi�ķs nebija noticis �ais īsajās stundās mājā tē-raudkausētāja ielā. Ta�u visā � gan Cubasova smaidīgajā skatienā, gan bērnu saticībā, gan vakariņu galda svinīgumā � it visā Bahirevs skaidri ieraudzīja mīlas pilnu, spriegu sievietes darbu. Kāda nenogurdināma mātes uzmanība pret ģimenes iek�ējo pasauli vajadzīga, lai spētu gan pēk�ņi aptvert, cik bīstams ir pui�eļu strīds par tēvu ma�īnām, gan dot vīram noteiktu padomu svarīgā jautājumā, gan arī īstajā laikā, visvajadzīgākajā brīdī, ielikt iekaisu�ā tēva rokās �o bērnu, kas nomierina kā saules stars. Nekas �eit nebija radies pats no sevis. Un nekad nekas līdzīgs neradīsies mājā, kur nav �ādas sievietes. Neradīsies ari tai mājā, kur nav �ādas skaidrības, ko nekas neaizēno ... Bahirevs sen bija samierinājies, ka, dzīvojot ar Katju, tā nevar būt. Bet �odien viņ� pirmo reizi visā pilnībā saskatīja, ka tā nebūs ari ar Tinu. Un nav jau arī pasaulē vairs agrākās maigās un skaidrās Tinas.

Cubasovs staigāja pa istabu, bet Roslavļevs pavadīja viņu ar jautru skatienu.

� Būtu tu uz apgabala komiteju aizgājis �itādā sarkanā kreklā. Kā uz ringu 1

Atvadīdamies Bahirevs neveikli piespieda lūpas pie mājasmātes kalsnās rokas. Cubasovs izbrīnījās:

� Redzi nu, uz ko spējīgi begemoti!

� Pirmo reizi... � Bahirevs neveikli un skumīgi noteica.

Cubasovs izgāja viņu pavadīt līdz vārtiņiem. Gāja klusēdams. Partorgu, tāpat kā pārējos, bija samulsinājusi gan Bahireva neparastā izturē�anās, gan nevietā pateiktie rūgtie vārdi. Lai atvadoties atgūtu draudzīgās sarunas kaujiniecisko un sirsnīgo noskaņojumu, Bahirevs centās jokot:

� Es tev saku: ir gan liela atbildība dzīvot ielā, kas nosaukta pa�a uzvārdā!

� Kas tad prasa �o atbildību? � Cubasovs jautāja.

� Nu, kaut vai kaimiņi. Gan ietves jātīra un jāapkaisa, gan eglītes jāaudzē, � ar vārdu sakot, nedrīkst apkaunot savu uzvārdu, jāatbilst savam stāvoklim.

Cubasovs atbildēdams iesmējās un atdarināja Bahireva toni:

� Bet es tev saku: ir gan atbildīga lieta � dzīvot Padomju Savienībā! Nevis kaimiņiem jāatbild, bet visai cilvēcei. Gan tehnika jāpilnveido, gan pa�iem jākļūst pilnīgākiem, � vārdu sakot, nedrīkst apkaunot savu uzvārdu, jāatbilst savam stāvoklim.

Atvadījies no Cubasova, Bahirevs mājās neiegriezās, bet devās tie�i uz rūpnīcu. Līdz maiņas sākumam bija atlikusi vēl apmēram stunda, bet pēc vieso�anās Cubasova mājās viņam bija grūti iet uz savējām.

Roslavļeva kabinets bija tuk�s. Viņ� nosēdās pie sava galda, izņēma materiālus par pēdējām pārbaudēm un skatījās uz tiem, nekā neredzēdams. Pēk�ņi pār visu istabu noskanēja sulīga, draudzīga un valdonīga balss:

� Dmitrij Aleksejevi�! Vai tu esi kabinetā?

Bahirevs nodrebēja un atskatījās uz rūpnīcas selektoru. Valgans? Nevar būt! Ko Valganam vajag no maiņas in�eniera, kas rūpnīcā palicis pret direktora gribu?

� Man sacīja, ka tu esot savā istabā, Dmitrij Aleksejevi�.

Valgans. Tikai Valgans spēja tā ar savu mo�o balsi pēk�ņi piepildīt visu istabu. Runāja nevis tagadējais, bet agrākais, mū�ībā nogrimu�ais Valgans, kas kādreiz bija dāvinājis kaktusu ar ugunīgiem ziediem. Bahirevs vēl arvien neatbildēja, un Valgans teica tre�o reizi:

� Atsaucies ta�u, Dmitrij Aleksejevi�! Vai tu mani nedzirdi? � Balss skanēja vēl draudzīgāk, vēl aicino�āk.

Istabā skaidri jau�ami lidinājās biju�ā Valgana gars.

� Es dzirdu.

Uz �iem �erksto�ajiem vārdiem atbildēja tas pats brīvais samtainā, glāsto�ā baritona plūdums:

� Atnāc tūlīt pie manis, ja vari!

�Kāpēc esmu viņam vajadzīgs?�

Valgans stāvēja pie galda. Izdzirdis Bahireva klauvējienu, viņ� pagriezās un ar savu lielisko, visu uzvaro�o smaidu norādīja uz papīra lapām. Tā bija ministrijas sankcija, kas atļāva motoru cehā ierīkot jaunu automātisko līniju.

� Tikko saņēmu. Ar nakts pastu.

Nē, Bahirevs bija kjūdījies. Agrākais Valgans nekad nebija miris. Te viņ� stāvēja � dzīva miesa un asinis, pilns parastās enerģijas un visdabiskākā draudzīguma, Valgans ar kvēlajām acīm, baltajiem zobiem. Un Bahirevs sajuta: neraugoties uz pārdzīvoto, neatkarīgi no gribas, neatkarīgi no apziņas kaut kas viņā atsaucās uz draudzīgo aicinājumu. �Nepadoties uzreizl� Bahirevs sevi brīdināja. �Tikai ne uzreiz! Kāpēc viņ� stāsta par jauno līniju pēk�ņi man, nevis Roslav-ļevam?�

� Sēdies ta�u, sēdies!

Bahirevs atlaidās pazīstamajā krēslā. Cik mainīga �ī pla�ā telpa! Tā ir bijusi viesmīlīga osta jaunatbrauku�ajam, drauga pajumte, hirurga operācijas zāle, ienaidnieka nometne. Par ko tā pārvērtusies pa�laik? Par mītni tam, kas piecēlies no miroņiem? Par neitrālu zonu diplomātiskām sarunām? Ja nu pēk�ņi � par biktskrēslu, pie kura savus grēkus no�ēlo grēcinieks Valgans? Diezin, diezin. Nesaprotami!

Valgans piegāja pie galda, apsēdās, ar pierastu �estu saņēma dūrē zodu.

� Gribēju tevi iepriecināt. Ministrija kļuvusi devīga, redzot motoru ceha sekmes. Tas ir tavs un Roslavļeva sasniegums.

�Vai izsaucis mani tādē], lai iepriecinātu ar automātisko līniju?� Bahirevs klusībā apsvēra. �Neizskatās, neizskatās pēc patiesības. Kas tad par iemeslu? Pretsvari? Gaidāmais apgabala komitejas plēnums? Bet kas viņam plēnums! Kostjas atbrauk�ana?�

Pirms dienām desmit Bahirevs sastapa rūpnīcā veco draugu Kostju Ziminu. Kostja tagad strādāja CK un bija atbraucis ar CK brigādi pārbaudīt signālus, kas saņemti no apgabala. Kostja uzturējās rūpnīcā tikai da�as dienas un pirms nedēļas aizbrauca uz rajoniem.

Pamanījis Bahireva neizpratni, Valgans sirsnīgi un domīgi teica:

� �odien automātiskā līnija, rīt smil�pūtēji, parīt jauns cehs . .. Notikumu karuselī un juceklī nevar pamanīt, bet, kad atskaties, � cik daudz tomēr padarīts! Es ta�u atnācu �urp, kad nebija pat jumtu. Gan lietus, gan sniegs � tie�i uz darbgaldiem. Ja atskaties atpakaļ, tik sīkas liekas da�adās nekārtības!

No puspievērto plakstu apak�as rāmi spīdēja tumsas acis, poza bija mierīga, tikai roka glaudīja zodu pārāk strauji. Sī kustība pauda citu, iek�ējo ritmu.

Saruna virzījās no temata uz tematu: automātiskā līnija, detaļu plūsmas organizācija, pirmrindnieku skola. Roka, kas glaudīja zodu, kustējās arvien straujāk un straujāk. Pirksti sāka bungot pie lūpu labā kaktiņa. Bahirevs atcerējās rotaļu �auksts � karsts�. Valgana rokas kustība it kā sacīja: �Karsti, karsti, vēl karstāk. Pavisam karsti!�

� Kā tev sokas ar jaunās konstrukcijas pārbaudi? Cik stundu esi sadzinis?

�Nu, protams, pretsvari,� Bahirevam k]uva skaidrs.

� Esam sadzinu�i ap pusotra tūksto�a stundu.

� Jā? Manuprāt, ir jau pietiekami. Izcīnīsim, lai mūs atbrīvo no iztrūksto�ajiem pieciem simtiem, kas vēl būtu vajadzīgi pēc likuma. Ministrijā, protams, burta kalps pie burta kalpa. Bet gan atradī�u, kas viņus savalda. Pēc pāris dienām domāju lidot uz Maskavu. Gatavo materiālus! Ej uz savu istabu un gatavo materiālus! Sajās dienās mēs tevi atbrīvosim no maiņas in�eniera pienākumiem. Rīkojums ir dots. � Ieraudzīdams izbrīnīju�ās Bahireva acis, Valgans apstiprināja: � Jā, jā, ej savā istabā un steidzīgi gatavo materiālus! Rīt astoņos iepazīstināsi mani ar galvenajiem rezultātiem.

Roka tik cie�i saspieda zodu, ka uz mirkli sastinga un pirksti locītavās nobālēja.

Cik da�āda var būt zoda glaudī�ana! Parasti Valgans to darīja enerģiski un pa�apmierināti. �ķita, ka viņam ir patīkami sajust savas ādas elastīgumu un aptaustīt, noglāstīt pa�am sevi, tādu spēcīgu, strauju, dzīvotspējīgu cilvēku, kas sagādā sev tik daudz da�ādu prieku. Pirms desmit minūtēm pirksti berza ādu tā, kā ber� vietu, ko negaidot ķēris sals. Pirms brītiņa tie bungodami atklāja Valgana augo�o nemieru. Bet pa�laik tie bija aptvēru�i zodu, sa�ņaugu�ies, kļuvu�i balti un sastingu�i. Tā cilvēks parasti saraujas, nobāl un sastingst briesmu brīdī: paies vai nepaies nelaime garām?

�Ko, ko gan tas nozīmē? Nav saprotams,� Bahirevs netika skaidrībā. Un tūdaļ pat atmeta visas savas ba�as. �Kāpēc nav saprotams? Pārliecinājām, pierādījām ar pārbaudēm. Nu ir pārliecinājies un pats brauc cīnīties par jauno konstrukciju. Viņ� ta�u ir uzņēmīgs cilvēks. Ja pats ķēries klāt, tad �ai nelaimei, �ai bombardē�anai ar pretsvariem ir beigas!�

Aiz prieka Bahirevs strauji pagriezās atzveltnes krēsla. Valgana acis, dzeltenas, straujas, aiz skropstām slēpdamās, sāka �audīties uz visām pusēm. �Lū�a acis,� Bahirevs atcerējās. Viņ� piecēlās, Valgana plaksti pavērās. Dzeltenajās acīs atspoguļojās visparastākās bailes.

�No kā viņ� baidās?� Bahirevs brīnījās. �Baidās, ka plēnumā nesāk runāt par pretsvariem? Bet viņ� ta�u jau sen visu zināja un nebaidījās. Varbūt baidās, ka tikai es pats nebraucu uz Maskavu, neizjaucu iespēju nostādīt jautājumu vajadzīgā gaismā? Ē, rauj viņu velns! Tas ta�u nav svarīgi, no kā viņ� tā baidās. Viņ� brauc cīnīties par jauno konstrukciju. Ja nu tāds pretinieks ir pārvērsts par cīņas biedru, tad tas nozīmē uzvaru!�

Bahirevs paņēma pārbaudes dokumentus un steidzās uz māju, lai līdz rītam sagatavotu direktoram materiālus.

Viņ� nepaspēja paēst vakariņas, kad kāds piezvanīja pie durvīm un priek�namā atskanēja jautra vīrie�a balss:

� Vai saimnieks mājā? Saņemiet viesus no viņpasaules! � Uz sliek�ņa stāvēja Zimins. � Braucam no rajona, ceļ� aizputināts, pa�i esam ragā sasalu�i, motors niķojas. �oferis labo motoru, bet es domāju � iegriezī�os pie veca biedra. Varbūt sasildīs.

Pēc desmit minūtēm viņ� jau sēdēja Bahireva kabinetā, ietinies tā siltajā halātā, ēda no pusdienām atliku�us skābus kāpostus un �ēlojās:

� Man gan, saproti, ir raksturs: nekādos apstākļos nezaudēju apetīti.

Zimins ēda, runāja, bija jautrs kā vienmēr, un kā vienmēr virs viņa jautrās sejas stāvus gaisā slējās ietiepīgas cirtas. Bahirevs tomēr pamanīja, ka Kostja par kaut ko nemitīgi domā. Te sarauca pieri nevietā, te apklusa pusvārdā.

� Ēd vēl, rajonu apceļotāj! � Bahirevs mudināja. � Redzu, ka esi nomocījies, valoda nesokas. Kur tu biji aizkūlies?

� Pie Uhabinas �antimehanizatoriem�, � Kostja iesmējās.

� Pie Kurganova? Es ta�u viņu pazīstu! Ko tu par viņu teiksi? � Bahirevs jautāja, gatavodamies aizstāvēt Kurganovu.

� Ko teik�u? � Kostja nolika �ķīvi, spēji pagriezās un sapinās Bahireva halātā. � Teik�u, ka vienā otrā vietā da�s labs ir atradinājies no iniciatīvas bagātiem cilvēkiem. Sē� cilvēks rajona tīrumos, bet jautā simt kilometru attālajai apgabala komitejai: �Vai zeme ir norūgusi vai nav?� Tādus audzina un ar tādiem ir apmierināti. Bet, tiklīdz parādās cilvēks ar iniciatīvu, tā viņam gā� pa pieri. Gā� pa pieril

� Vai tu runā par Kurganovu?

� �is cilvēks strādā interesanti. Gads bija grūts, nera�īgs. Viņa rajonā, tāpat kā visā apgabalā, caurmēra skaitļi � tie�ām ir zemāki nekā pērn. Bet tu paskaties, kas slēpjas aiz �iem caurmēra skaitļiem! Atklājas ta�u ārkārtīgi interesanta aina: caurmēra skaitļi ir sliktāki nekā pērn, bet atpaliku�ajos kolhozos, tie�i otrādi, � labāki. Es pabraukāju pa �iem atpaliku�ajiem. Cilvēki pamazām tiek uz kājām. Viņi kop� pavasara bija tehniku mobilizēju�i dūksnāju un vecaiņu apstrādei. Un tie�i no �īm dūkstīm un vecainēm novākta vislabākā ra�a.