Dzidra Rinkule-Zemzare

Tēlojam sevi

.

Man liekas � es esmu apbalvots! Man liekas � manam uzvārdam jauns skanējums. Strebelko! Strebeiko! Strebelko!

Vai tas nav brīnumjauks uzvārds? Tāds nav nevienam visā skolā! Strebelko!...

Līdz �im tas neko neizteica. Un es gandrīz apskaudu Ojāru, Madi, Agri, Zigurdu, Induli un pat Helmūtu viņu uzvārdu dēļ. Ozols! Liepkalns! Bruņinieks! Dimdāns! Di�briedis! Vētra! Bet ko izteica Strebeiko? Neko!

Kop� jaunā mācību gada viss mainījies. Mana māte iecelta par mūsu skolas direktori! (Līdz �im viņa strādāja par mācību daļas vadītāju kaimiņu vidusskolā.) Un es tagad esmu direktores dēls. Gunārs Strebeiko!

Nevaru teikt, ka visus �os gadus pret mani klasē nebūtu bijis respekta vai man trūktu draugu. Tomēr tagad man, fizikas skolotāja Murķeļa vārdiem runājot, pavisam cits īpatsvars. To saprot pat vieglprātīgais Tomiņ�. �Kas tev tagad nekaitēs!� � tā viņ� man ar neslēptu skaudību sacīja. �Tāda aizmugure!...�

�Mugura� vai �aizmugure�, bet pa�sajūta lieliska! Pat vienpadsmitās klases ve�i, liekas, vairs neskatās uz mani no aug�as kā uz parastu septītās klases puiku. Direktores dēlu jau nevar nezināt!

Un vēl viens jaunums mūsu skolā � Tautu meita aizgājusi tautās! Par Tautu meitu mēs dēvējām vecāko pionieru vadītāju. So iesauku viņa dabūja mūsu klasē aizmirstās klades dēļ. Tajā viņa bija ierakstījusi visvisādas tautas dziesmas. Da�as pat varētu pieskaitīt pie tā sauktajām nerātnajām. Tās lasot, mēs smējāmies, līki palikdami.

Viņa un mūsu klases pionieru pulciņ� bija divas at�ķirīgas pasaules. Tautu meitai bija savas intereses un mums � savas. Lielākais notikums viņas laikā bija pirmās vietas iegū�ana daiļlasī�anas konkursā republikas mērogā. Galvenokārt te uzdarbojās Sarmīte. Bet nekas cits Ievērojams 5 nenotika. Personiski manā pioniera mū�ā pionieru darbs ne ar ko nav licies interesantāks par citiem darbiem, ja atskaita lū�ņu vāk�anu, kurā mūsu klases pionieri sacentās ar paralēlklases pionieru pulciņu un to uzvarēja. Toreiz Tautu meita mūsu skolā vēl nestrādāja.

Esmu dzirdējis, ka citās skolās esot interesants sarkano izlūku darbs. Pie mums nekas tamlīdzīgs nav noticis. Tautu meita izlūko�anu aizstāja ar mierīgu tuvākās apkārtnes apstaigā�anu un apskatī�anu.

Tagad nu Tautu meita aizgājusi tautās, tas ir, apprecējusies, dzīvo citā pilsētā, un mēs pat asaru neesam nobirdināju�i �ķiroties. Liekas, viņa laimīgi tikusi vaļā no mums un mēs � no viņas. Ko tur lai saka? Bez naida dzīvojām, bez �ēluma �ķīrāmies.

Jaunajam mācību gadam sākoties, mums paziņoja, ka bū�ot cita pionieru vadītāja. Trīspadsmit gadu vecumā tas jau neliekas vairs tik svarīgi. Nekādus brīnumus negaidījām.

Tagad nu tas ir noticis. Bet vienaldzības vairs nav, jo jaunās pionieru vadītājas iera�anās, kā veci ļaudis saka, bija zibens no skaidrām debesīm! Ja mazo kla�u skolēniem tas neko neizsaka, ka vecākā pionieru vadītāja ir viņa un neviena cita, tad mēs pat nezinām, kā tagad izturēties. Joki ne joki! Izrādās, ka viņa ir mūsu Odiņ�! Kaija Odiņa! Tā pati ar putna vārdu un kukaiņa uzvārdu, kas pavasarī absolvēja mūsu skolu, kas milzīgi uzdarbojās literāri dramatiskajā pulciņā un Maija svētkos skaitīja Puķu pasakas. Mūsu vecumā prāts nenesas uz tādu filozofē�anu. Laimīgi jutāmies, kad viņa savu uzstā�anos beidza. Bet desmitie un vienpadsmitie plauk�ķināja kā negudri! Arī visi skolotāji bija stāvā sajūsmā. Kaija esot dzimusi aktrise. Te nu bija � aktrise!... Gribēja iestāties teātra fakultātē, bet konkursu neizturēja. Ja jau talants būtu bijis, tad vis neizgāztos.

Kamēr Tautu meita Zinātņu akadēmijas uzdevumā devās ekspedīcijā un vāca folkloru, Odiņ� vasarā par pastnieci apkārt skraidīja, avīzes un vēstules iznēsādama. Tagad nu atradusi sev īsto vietu � strādāt skolā par pionieru vadītāju! Humors un satīra!

Ar nepacietību gaidījām pirmo tik�anos. Viņa ienāca klasē, viegli klaudzinādama kurpju papēdī�us.

� Labdien! � viņa sacīja. Ne nobijusies, ne uztraukusies. Izskatījās tāda pati kā pavasarī, skolu beidzot. Vispār Izskats Odiņam nav diez kāds. Augumā mazāka pat par mūsu klases Adatiņu. Copīte uz pakau�a, seja apaļa kā mēness. Deguns kā cāļa knābītis. Dro�i vien tāpēc arī aktieru fakultātē neuzņēma. Vai tad skaistu meiteņu trūkst?! Vienīgi acis gan Odiņam zaļganas, spridzīgas un ar garām skropstām. Esmu dzirdējis, ka aktrises pielīmējot liekas skropstas, lai izskatītos skaistākas. Odiņam tādas laikam jau no dzim�anas. Bet tas arī vienīgais skaistums. Cita nav.

Saka � no acīm varot nolasīt cilvēka domas. No Odiņa acīm gudrs netiksi! Viss apslēpts skropstu ēnās. Tā arī mūsu �iepazī�anās� laikā nekā nevarēja saprast. Prieks? Bailes? Neuzticē�anās? Drosme? Mulsums? Iedomība?

Patiesību sakot, mums likās, ka ar viņu nemaz nav iespējams nopietni runāt. Plāno un darās kā diez kāda pieredzes bagāta skolotāja! Bet mēs viņu tāpat ar �tu� uzrunājam un par Odiņu saucam. Smejamies par viņas priek�likumiem un �neņemam par pilnu�.

Ko viņa mūs var vadīt, ko nevadīt?! Odiņ� dabūja pārliecināties, ka ar mums, kā jau ar vecāko pionieru klasi, tik viegli vis galā nevar tikt. Te nu bija lielā gudriniece, lielā izrīkotāja, pionieru darba zinātāja!

Kad Odiņ� atkal ierunājās, viņas balsī skanēja gandrīz vai izmisums.

� Neko jūs neuzklausāt nopietni! Jūs uzvedaties kā mazi bērni! Tikai vēl viens gads atlicis, un jūs jau būsiet komjaunie�u vecumā. Vai tad tā drīkst, vai tā var uzvesties kā jūs?!

Arī �ādi vārdi nespēja mūs aizkustināt. Varbūt, ja tā runātu audzinātāja, mēs pierimtu un pārtrauktu uzjautrināties, bet no Odiņa mutes viss izklausījās tik jocīgi.

� Nu sakiet pa�i � kas jūs interesē? � pēc neveiksmīgā ievada izsaucās Odiņ�.

� Teātris! � es atsaucos, pats lāgā nezinādams, vai darīju to tāpēc, lai viņu pakaitinātu, vai arī tāpēc, ka teātris patie�ām ir mana sirdslieta, un vispār visai mūsu klasei patīk iet uz teātri.

� Jā, jā! Teātris! � man piebalsoja pārējie.

Odiņa sejā iesitās sārtums. �Nupat, nupat vairs nezinās, ko atbildēt, sastostīsies...� es nodomāju. Egils ar Madi jau laida vaļā lielos smieklus.

� Labi. � Kaija sasita plaukstas un apņēmīgi vēlreiz atkārtoja: � Labi. � Viņa atkal kļuva noteikta. Vienīgi viņas balsī kauf kas viegli nodrebēja un aizvibrēja kā ezera viļņi. � Jūs esat jau pietiekami lieli, lai saprastu teātra mākslas skaistumu. Ieplāno�u jūsu pionieru pulciņa darbā kādas lugas iestudē�anu.

� Ko mēs tēlosim?

� Pieaugu�os vai bērnus?

Atkal bira nenopietni jautājumi no visām pusēm.

� Man liekas, ka jūsu vecumā ir pa spēkam tēlot kā vienus, tā otrus.

�ādu atbildi no Odiņa nebijām gaidīju�i. Mazliet pierimām, tad atkal sākām par jaunu.

� Egils ir rakstnieks. Viņ� varētu uzrakstīt mūsu klasei lugu! � Ro-bis iz�āva savu asprātību.

� Vai klnoscenāriju! � piebalsoja Madis.

� Puikas, izbeidziet!

Tā bija Adatiņa, kas uzsita uz sola ar plaukstu.

� Galu galā Kaija te ieradusies strādāt, nevis dzīt Jokus!

� Nu tad varbūt iestudēsim klasiku � �Maiju un Paiju�? � �ķietami samierino�i jautāja garais Indulis.

� Un kāpēc ne? � Jugita atbildēja pionieru vadītājas vietā. � Tu būtu vienreizējs slinkais Varis!

� Un tad mēs tikai spēlēsim teātri un citu neko nedarīsim!... � nosmīkņāja Didzis.

� Nu, kas tad jūs īsti interesē? � Odiņ� kļuva neticami lieti�ķs un at�ķīra blociņu, lai pierakstītu mūsu ierosinājumus.

� Tehnika! � paziņoja Ģirts un savilka lūpas greizā smīnā. Skaldrs_r ka Odiņ� no tehnikas daudz nekā nesaprata. Tik vien to zinā�anu, cik iegūts fizikas skolotāja Murķeļa stundās.

� Zinātne un tehnika, � precizēja Laimdots un, sakrustojis rokas uz krūtīm, piemiedza acis. Arī, pēc viņa domām, Odiņ� �ādos jautājumos bija galīgs analfabēts.

� Sports! � Olafs sa viciņā ja roku.

� Un kuģi! � Tomlņ� pārkliedza visus.

� Jā, kuģi!... � pievienojās arī Jugita.

Kad visi bijām izteiku�ies, Odiņ� aizvēra blociņu un domīgi sacīja:

� Vai zināt, kas man ienāca prātā? Jūsu klases pionieru pulciņam derētu par vadītāju kāds komjaunietis no rūpnīcas...

Tādu valodu no Odiņa nebijām gaidīju�i. Mūsu klases pulciņam savs vadītājs, turklāt vīrietis?!

� Kāpēc ne? Es pazīstu tādu cilvēku. Viņ� ne tikai labi orientējas-zinātnes un tehnikas jautājumos, bet ir arī labs sportists, peldētājs. Aprunā�os ar viņu, un ja direktore piekritīs...

Kad Odiņ�, kas tagad skaitījās vecākā pionieru vadītāja, bija izgājusi,, es apcirtos solā par deviņdesmit grādiem pret puikām.

� Nu, ko jūs teiksiet?

� Par to pulciņa vadītāju no rūpnīcas � nav slikti. Bet viņa pati lai gana oktobrēnus � un basta! Neļausim sev uzkundzēties! � noskaldīja Agris. Viņ� vienmēr ir tāds kareivīgs.

� Protams, neļausim, � viņam pievienojās citi zēni.

� Bet man viņa patīk! � pavēstīja Adatiņa. � Aizmirsu�i esat, kā Odiņ� uzņēmās �efību par mūsu zvaigznīti?

Adatiņa � īstajā vārdā Mārīte � nekad nebaidās nostāties pret pulkām.

� Atceries, ka tu sūkāji knupīti? � saērcējās Madis, �miukstinā-dams lūpas un purinādams rūsgano matu cekulu. Tikai retos gadījumos viņ� iztiek bez zobgalībām.

� Man ari viņa patīk, � sacīja Sarmīte, enerģiski pamādama ar galvu. � Nemaz nav iedomīga.

� Par ko lai iedomīga!? Caurkritu�i aktrise!... � pavīpsnāja Indulis.

� Un kas par to? � Adatiņa nomērīja Induli ar iznīcino�u skatienu. � Pielūko, lai tikai tu pats gala eksāmenos neizkristu!

� Un kā Odiņ� tev palīdzēja sameklēt pazudu�o galo�u, kad tu garderobē pink�ķēji! � Atcerējās klases vecākā Karīna, atgādinādama Indulim gadījumu, kuru viņ�, likās, sen jau aizmirsis.

� Cik man toreiz bija gadu? Cik? � Indulis pietvīka.

� Bet nevajag aizmirst to, ko tev cilvēks labu darījis! � Karīna pamācīja, un kā atbalss viņai sekoja lēnprātīgās Silvijas piebilde:

� Jā, nevajag!...

Vēl labu brīdi pēc pionieru pulciņa saanāksmes spriedām un strīdējāmies par to, kā būs, kā nebūs.

Katrā ziņā Odlņa iera�anās skolā satrauca mūsu prātus. Arī par Odiņu mēs viņu vairs nedrīkstējām saukt. To mums aizrādīja audzinātāja, padzirdējusi, ka mēs Kaiju uzrunājam tāpat kā agrāk. Atkal vajadzēja tikpat kā no jauna iegaumēt to putna vārdu un kukaiņa uzvārdu! Tad jau labāk: �Biedre vecākā pionieru vadītāja!...�

Sarmīte mūsu klasē vislabākā skolniece. Jau tre�o gadu � absolūta teicamniece. Mēs, zēni, Sarmīti ne visai ieredzam. Neieredzam tāpēc, ka visi skolotāji viņu par daudz slavē.

Neesam rūpīgi izpildīju�i mājās darbus � tūliņ mums atgādina Sarmīti: �Palūkojieties Sarmītes burtnīcā! Cik tā tīra! Cik glīts rokraksts! Papūlieties arī Jūs darbu veikt tikpat labi kā Sarmīte!�

Un mūsu acīm paslīd garām Sarmītes burtnīcas tīrās lappuses un vienādo burtu rindas...

Neesam ievākoju�i grāmatas � atkal skolotājas rokās pavīd Sarmītes grāmatas. �Palūkojieties, kā jāievāko!�

Neprotam izteiksmīgi lasīt � atkal Sarmīte! Nostājas viņa pie skolotājas galda un deklamē tā, it kā viņa atrastos uz skatuves.

Jā, Sarmīte... Vienmēr viņa mums citiem priek�ā. Bet nesen Sarmīte mani tā sadusmoja, ka nolēmu viņai atriebties.

Tas notika tā.

Ojārs jokodamies iesita Madim knipi. Madis par to saskaitās un 10 ieklupa Ojāram matos. Bet, tā kā Ojārs ir mans draugs, tad es nevarēju vienaldzīgi noskatīties un devos viņam palīgā. Kad ienāca audzinātāja, bijām pa�ā cīņas karstumā.

� Kas �eit notiek? � iejautājās skolotāja, un acumirklī mēs atradāmies katrs savā vietā. Mēs, zēni, klusējām, kā ūdeni mutē ieņēmu�i. Madim laikam bija kauns sūdzēties. Bet Ojārs savukārt negribēja vainu atzīt. Viņ� sēdēja, galvu ierāvis, un neteica ne vārda. Arī es klusēju, ja jau pa�i galvenie vaininieki neko nerunāja.

Te piecēlās Sarmīte un visu smalki izstāstīja:

� Ojārs pirmais aiztika Madi. Madis aizstāvējās. Un Gunārs Ojāram palīdzēja.

Tagad arī mana vienaldzība uzreiz izzuda.

� Ojārs tikai pajokojās! � es iesaucos un sastapu skolotājas pārmeto�u skatienu.

� Gunār, Gunār! � skolotāja mani apsauca. � Ar kau�anos sāc nodarboties?

Kā parasti, audzinātāja daudz nerunāja, bet mēs abi ar Ojāru dabūjām nepatīkamu piezīmi savās dienasgrāmatās un kārtībā � divnieku.

�Un tas viss tikai Sarmītes dēļ,� es pukojos. �Puikas cits citu nekad nebūtu nodevu�i!�

Gudroju, kā Sarmītei atriebties. Pēk�ņi man ie�āvās prātā laba doma. Es ta�u biju de�urants! Man bija tiesības pierakstīt skolēnus, kas pirms stundām trok�ņaini uzvedas. Sāku uzmanīt katru Sarmītes soli. Un ak tavu laimi! Pirms pēdējās stundas pēc zvana Sarmīte nesēdēja savā vietā, bet, aizgājusi pie Silvijas, kaut ko viņai stāstīja. Citi skolēni daudz skaļāk sarunājās nekā Sarmīte, bet es pierakstīju tikai viņu.

Tikko skolotāja bija ienākusi klasē, es pasniedzu viņai zīmīti ar Sarmītes vārdu.

Zēni uzgavilēja. Bet visvairāk priecājos es pats, jo biju pierādījis Sarmītei un visai klasei, ka viņa nav nemaz tik laba un kārtīga.

Uz māju ejot, Sarmīte pienāca man klāt un pajautāja, vai tik vien man esot tās varonības kā apsūdzēt meitenes.

� Ir vēl vairāk ar! � es lepni atbildēju un padraudēju: � Varu arī tevi piekaut!

Sarmīte ieplēta acis, kas jau tā bija diezgan platas, un, lūpas savilkusi, iesaucās:

� Tad nu gan tu esi varonis!

Mums ar Sarmīti, uz mājām ejot, bija pa ceļam, jo abi dzīvojam kaimiņos. Tomēr �oreiz gājām katrs pa savu ielas pusi.

Mājās pārnācis, nolēmu aiziet pie drauga un apmainīties markām, bet mātei radās cita doma.

� Ja gribi pastaigāties, aizej līdz Valelņiem pēc mājasgrāmatas.

� Valelņiem? � es negribīgi atkārtoju. Iet pie Valeiņiem nozīmēja satikties ar Sarmīti. �Kāpēc gan par ielu komitejas priek�sēdētāju bija izraudātā tie�i Sarmītes māte?� es sirdīgi prātoju. �Nebūtu viņa tādā amatā, man nevajadzētu turp doties.�

� Ej nu ej, un negudro ilgi! � mani mudināja māte. Zināju, ka viņai nepatīk pretīrunā�ana, tāpēc uzvilku mēteli un izgāju uz ielas. Bridi tur pastāvēju un domāju atkal. Kāpēc gan man tik nepatīkami iet pie Sarmītes mātes?... Vai tās būtu bailes no viņas? Vai arī kauns no pa�as Sarmītes? Bet kāpēc gan man jākaunas?

Sadū�ojos un gāju.

Pārgāju pāri ielai, atvēru kaimiņu dārza vārtiņus. Neapstājies devos tālāk līdz nama durvīm un pieklauvēju. Atvēra � Sarmīte!

� A, tu! � viņa iesaucās it priecīgi un aicināja mani tālāk istabā. Es viņai sekoju, dū�īgi pieclrzdams papē�us. Lai nedomā, ka man neērti!

Drīz vien es atrados lielā, gai�ā istabā. Sarmīte apsēdās pie galda, kas bija novietots pa�ā istabas vidū, un sāka rīkoties ar savām skolas burtnīcām.

� Vai tava mamma mājās? � es svarīgi jautāju.

� Vai tu pie mammas? � Sarmīte atvaicāja.

� Nu protams. Ne jau pie tevis, � es atcirtu. � Man vajadzīga mājasgrāmata.

� Mamma tūliņ nāks, � Sarmīte paskaidroja. � Pagaidi, � un pēc brītiņa vēl piebilda: � Apsēdies!

Es apsēdos. Vai man grūti mazliet pagaidīt?

Apsēdos un sāku �ķirstīt �urnālu, kas atradās turpat uz galda. Sarmīte nostājās man blakus, bet es nelikos viņu redzot. Esmu nācis darī�anās � un viss!

Pastāvējusi vēl kādu brītiņu, Sarmīte izgāja. Kur � es nezinu. Kad viņa atkal atgriezās, pat galvu nepacēlu. Dzirdēju, ka noskrapst slēdzis. Laikam viņa aizslēdza durvis. Lai slēdz! Arī tas mani neinteresēja. Dro�i vien viņai bail, kā jau meitenei, ka neienāk kāds sve�s, jo bija jau krietni vēls. Tad Sarmīte iegāja blakus istabā. Es Izlikos, ka mani nemaz neinteresē, ko viņa tur dara, tomēr uzmanīgi klausījos.

Kaut kas �abēja, kaut kas �īkstēja, kaut ko Sarmīte vilka un stūma � tad viss apklusa. Sarmīte atkal ienāca vidus istabā. Es cītīgi lasīju �urnālu.

� Nu, Gunār! Tagad es tev atrieb�os, � jautri sacīja Sarmīte, lēni man tuvodamās. Rokās viņa turēja prāvu koka kastīti, kas bija pārsegta ar baltu drānu.

__Tu? � Es iesmējos un pacēlu galvu. Mans skatiens apstājās pie kastītes. � Tu man atriebsies? Par ko? � es noprasīju.

� Par to, ka pierakstīji mani, bet tas nebija godīgi 1 Es pēc zvana nedauzījos, bet paskaidroju Silvijai uzdevumu.

Es gribēju kaut ko atbildēt, bet Sarmīte man tuvojās, noslēpumaini murminādama:

� Tagad es atrieb�os... atrieb�os!

Cik viltīgas bija Sarmītes acis! Un kāpēc viņa tā smīnēja? Kas gan atradās apsegtajā kastītē?

� Es atrieb�os... Tagad es atrieb�os... � Sarmīte draudēja, joprojām man tuvodamās ar noslēpumaino kastīti rokās.

Es uzrausos kājās un bargi sacīju:

� Nejokojies! Liecies mierā!

Bet Sarmīte nedomāja piekāpties. Viņas acis kļuva vēl spo�ākas un platākas. Pierē ierāvās jocīga rieva. Tādu es viņu nekad nebiju redzējis.

Sī dīvainā apsegtā kastīte!... Kas gan tajā varētu būt apslēpts! Tā bija pietiekami liela, lai tur iegultos kaķis.

� Ha, ha! Tu gribi mani sabaidīt ar kaķi! � es iesmējos.

Sarmīte noraido�i papurināja galvu.

� Nav vis kaķis! Nav vis! � Un tad turpināja smalkā, augstā balsī: � Ai, kā es tev atrieb�os! Tu nemaz nevari iedomāties, kas man te ir...

Tā runādama, Sarmīte man bija pienākusi jau glu�i tuvu. Es atkāpos. Sarmīte panācās vēl pāris soļu uz priek�u, bet es vēl pāris soļu atmuguriski atkāpos. Tā mēs apstaigājām visu istabu.

� Ak tev bail gan? Bail gan! � ķircinājās Sarmīte. � Bet skolā tu biji tāds varonis! Un arī uz ielas piesolījies mani piekaut. Kā es tevi par to izmācī�u! Pagaidi, pagaidi! � Un Sarmītes rokas ar kastīti tuvojās man tik strauji, ka es gandrīz vai pakritu atkāpdamies.

Te man ienāca prātā laimīga doma. Strauji metos uz durvīm, ieķēros rokturī, bet, ak vai!... Sarmīte ta�u durvis bija aizslēgusi un atslēgu kaut kur noglabājusi.

Atspiedies ar abām rokām pret durvīm, es stāvēju un nezināju, ko darīt. Arī Sarmīte apstājās. Brīdi mēs tā stāvējām viens pret otru, ne vārda neteikdami. Man �īs pāris minūtes bija �ausmīgas. Kuru katru mirkli Sarmīte noraus kastītei apsegu un no tās kaut kas izlēks... katrā ziņā izlēks � tā man likās. Izlēks � vai arī sprāgs... Un vēl man ienāca prātā, ka Sarmīte kastītē paslēpusi odzi. Kur� gan nezināja, ka Sarmīte vasarā staigāja pa me�u, ķerdama gan visādas vaboles, gan spāres, gan vardes, gan ķirzakas. Kas tur par brīnumu, ja viņa būtu ari odzi notvērusi un noglabājusi �ajā koka kastītē?

Sarmīte panācās vēl soli uz priek�u un ar roku lēni pavilka lakatiņu. Tā vien likās, ka kastītē kaut kas sakustas. Aukstas tirpas pārskrēja man pār muguru. Es pat nosvīdu aiz pārbailēm...

� Palīgā-ā! � es iekliedzos, no visa spara cirzdamies aizslēgtajās durvīs. Sājā brīdī Sarmīte norāva apsegu un man pie pa�a deguna iesmar�ojās sārti dienvidu āboli.

� Nobijies gan nabadzlņ�! � Sarmīte smējās locīdamās. � Te nu bija tava varonība! Bet es tikai gribēju tevi pacienāt ar Krimas āboliem. Tos man atsūtīja tēvocis. Nu paskaties � vai nav skaisti? Ņem nogar�o!

Glu�i apmulsis, es pastiepu roku pēc kārdino�ā augļa. Jā, mute man bija pavisam sausa izkaltusi. Laikam no tām pa�ām bailēm. Kā neticēdams es vēlreiz labi aplūkoju ābolu, pirms tajā iekodu.

� Nu, kā gar�o? � pa�ķiebusi galvu un mirk�ķinādama platās acis, labsirdīgi jautāja Sarmīte.

Es gribēju viņai kaut ko atcirst par atriebību, bet ābols bija tik gards un tik salds, ka visi rūgtie vārdi tā arī palika neizteikti...

Ar Adatiņu man ir sena draudzība kop� tas reizes, kad viņa man palīdzēja tikt galā ar septītās klases Nikolaju. Toreiz mēs mācījāmies vēl piektajā klasē.

Adatiņu es ne tikai apbrīnoju, bet uzskatu par vienu no drosmīgākajām meitenēm visā skolā. Ar viņu var saprasties tikpat labi kā ar zēnu. Un vēl Adatiņai piemīt viena īpa�ība, kuras dēļ es viņu ļoti cienu. Viņa nekad nesūdzas un ir pilnīgs pretstats Izoldei un Sarmītei, kuras neko nespēj pie sevis paturēt. Līdz pat �ai dienai neviens nezina, kā pirms trim gadiem Adatiņa mani Izglāba no nepatik�anām. �odien Nikolajs mācās desmitajā klasē un neuzdro�inātos man kā direktores dēlam ne pirksta piedurt! Bet toreiz...

Tas notika vēlā rudenī, drēgnā, nepatīkamā novembra dienā. Gaiss bija piesūcies ar miglu, smagu un lipīgu. Ne lietus, ne sniegs. Tādā laikā nekā prātīga nevar darīt: ne slidot, ne slēpot, ne pastaigāties.

Pēc stundām steidzos uz mājām, lai ātrāk izmācītos un palasītu �ila Verna grāmatu �Noslēpumu sala�. Te pie Māras dīķa mani panāk septītās klases Nikolajs, izdaudzināts kauslis un palaidnis.

� Vecīt! Nāc paspēkoties! � tā viņ� man uzsauc.

� Kas tādos dubļos par spēko�anos? � es atcērtu, bet Nikolajs nerimstas:

� Ko? Nobijies, memmīt?

� Kas es tev par memmīti?! Negribu � un viss! Man nemaz nav ar kuru katru jāspēkojas.

� Kā tu teici? Ar kuru katru? Nu tad iepazīsties ar mani!

Satvēris manu grāmatu somu un pacēlis gaisā, Nikolajs grasījās to mest dīķī.

� Ko tu dari! � es iekliedzos. Bet Nikolajs tikai pasmējās:

� Izpeldinā�u tavas grāmatiņas un burtnīciņas! Būs tīrākas.

� Pasūdzē�u skolotājai! � es draudēju, no tiesas nobijies par savas somas likteni. � Atdod! � es vairākkārt iekliedzos, abām rokām ieķerdamies palaidnieka elkonī.

Nikolajs, pagrūdis mani sāņus, metās bēgt ar visu somu. Es uz pēdām pakaļ, jo nevarēju ta�u pieļaut, ka viņ� iemet somu ūdenī. Labu laiku mēs tā skraidījām gar pa�u dīķa malu. Nikolajam kājas garas kā pātagas. Skrienot tās izskatījās vēl garākas. Uz maniem diviem soļiem viņam labi ja viens. Galīgi nokusis un bez elpas apstājos un nezināju, ko iesākt. Dusmas un asaras aiz�ņaudza kaklu.

Pēk�ņi, kur gadījusies kur ne, man līdzās nostājās Adatiņa.

� Kas tad te par jandāliņu? � viņa ņipri noprasīja, bet tūliņ, visu �

sapratusi, iesprauda rokas sānos kā osiņas un uzsauca Nikolajam: � Eli Garais! Tūliņ atdod Gunāram portfeli!

� Hā! � Nikolajs atsmēja. � Atradusies pavēlniece! Izpeldinā�u ari tevi ar visu somu!

� Nelietis tāds! � es aizsmacis bāros. � Pat meitenes neliec mierā!

Bet Mārīte, man par lielu brīnumu, ir nedomāja uztraukties. � Peldini vien, peldini! Ļoti gribas redzēt, kā tu to izdarīsi. Lūdzu! Ko gaidi?

Nikolajs pāris rei�u savlcināja savas garās rokas, tad, paķēris ari Mārītes portfeli, grasījās to sviest ūdenī. Es nespēju aizturēt kliedzienu. Turpretī Adatiņa pat nedomāja uztraukties. Viņa mierīgi noskatījās Nikolaja izdarībās, it kā viņai jau iepriek� būtu zināms, kas notiks.

� Vai tad tu nemaz nebaidies kā tas puika? � Nikolajs nobrīnījās, un es jutu, ka nosarkstu. Kā nekā esmu ta�u vīrie�a cilvēks, turklāt veselu galvas tiesu garāks par Mārīti.

� Jāprasa, kuram vairāk jābaidās, � Adatiņa tikai pasmējās. � Tev vai tam puikam? Viņam slikti neklāsies, bet tev gan. Cik rei�u tad tev uzvedību samazinās? Ņems un izslēgs! Domā, skolai ļoti vajadzīgi tādi dauzoņas? Un ko tik daudz pļāpā? Man jau k|ūst garlaicīgi, gaidot, kad tu beidzot iemetīsi tās somas dīķī.

� Met pati! � Nikolajs saniknojās. � Gudriniece lielā! Man laikam te ar zīdaiņiem būs jānoņemas?!...

Slaidi nospļāvies un nosviedis zemē mūsu somas, Nikolajs lieliem soliem aizsteidzās projām.

� Mutes bajārs vien ir, � Adatiņa noteica. � No tādiem nav ko baidīties.

Es sajūsmināts skatījos uz viņu un brīnījos, kur tā Adatiņa tik drosmīga, mierīga un attapīga. Tālāk gājām abi kopā. Man bija mazliet neērti, bet Adatiņa ne ar vārdu vairs nepieminēja nepatīkamo piedzīvojumu. Stāstīja, kādus gardus pīrāgus viņas māte izcepusi, un jautāja, vai es negribot nogar�ot.

�Tā tik ir meitene!� es nodomāju. Tomēr visā pilnībā Adatiņu dabūju iepazīt tikai �oruden un pavisam neparastā kārtā.

Mūsu klases futbola komandai bija paredzētas sacīkstes ar kaimiņu skolas komandu. īsi pirms sacīk�u dienas saslima Olafs � vislabākais mūsu klases futbolists. Olafs � tā bija dro�a uzvara. Bet tagad?... Rezerves spēlētājs Zigurds tikai nesen bija sācis trenēties. Paļauties uz viņu � nozīmēja riskēt. Turklāt pretinieki nebija nekādi vājie.

� Ko jūs �inkstat? � mūsu sarunās iejaucās Adatiņa. � Labāk būtu aprunāju�ies ar mani!

� Ar tevi? Kā tad tu mums vari līdzēt?

� Ņemiet mani Olafa vietā!

� Tevi? Meiteni?! � Par spīti visām bēdām, mēs laidām vaļā tādus smieklus, ka pat de�urējo�ais skolotājs interesējās, ko mēs tā klaigājam.

� Jums gan ir vecmodīgi uzskati! � saskaitās Adatiņa. � Iedomāju�ies, ka meitenes nevar spēlēt futbolu! Jāsmejas! Tikai ne par mani, bet par jums!

Un, apgriezusies uz papē�a divas reizes no vietas, Adatiņa aizvirpuļoja kā saniknots vilciņ�.

� Adatiņa un futbols!... � Labu brīdi mēs vēl smējāmies. Tad Valdim � komandas kapteinim � ienāca prātā slavējama ideja. � Nu, kas tur pavisam?! Ļausim Adatiņai patrenēties. Vismaz dabūsim krietni izsmieties.

Futbola treniņi bija viens no skolas pasākumiem, kas atradās gandrīz pilnīgi mūsu pa�u ziņā. Fizkultūras skolotājs neiejaucās. Arī Odlņ�, tas ir, mūsu vecākā pionieru vadītāja, nebija lietas kursā, tika, tā sakot, nostādīta fakta priek�ā.

Skolas futbola laukumā līdz ar zēniem pakaļ bumbai joņoja Adatiņa īsās sporta bik�elēs, kedām kājās, atsperīga un vingra. Bl�eles kā radziņi slējās no apaļās sporta cepurītes. Adatiņa atgādināja baltu kazlēnu. Un ikreiz, kad Adatiņa iesita bumbu vārtos � un tādu rei�u nebija mazums �, mēs kā neprātīgi saucām �urrā!�. Mārīte nemaz nespēlēja sliktāk par Olafu.

Kad pēc treniņa pra�ņājām, kā Adatiņa to dabūjusi gatavu, viņa tikai pasmējās.

� Esat gan jūs naivuļi! Nu labi. Varu arī pateikt. Es spēlēju futbolu savā ielā jau se�us gadus. �ķērsiela mums laba, klusa. Tikai zālīte gan tur vairs neaug ...

Tagad neviens no mūsu komandas zēniem ne�aubījās, ka Adatiņa ir futbolists ar pieredzi un dro�i var piedalīties sacīkstēs. Tikai ko sacīs kaimiņu skolas puikas, ka mūsu komandā spēlē meitene?

Mārīte atkal tikai pasmējās.

� Ai, galviņas, galviņas!... Vai tad spēles karstumā kāds ies pētīt, vai es zēns vai meitene?

Tā arī notika. Nevienam no kaimiņu skolas komandas pionieriem pat prātā neienāca doma, ka futbola sacīkstēs piedalās meitene.

Tikai pēc mūsu pārliecino�ās uzvaras kāds no pretiniekiem, norādīdams uz Adatiņu, pajautāja:

� Kā sauc to jūsu jauno spēlētāju? Viņ� manīgi sit vārtos!

Mēs samulsām, jo nezinājām, ko atbildēt. Turpretī Mārīte, jau pa gabalu padzirdējusi, ka interesējas par viņu, piesteidzās pie mums un īsti puiciski noskaldīja:

� Māris Adatiņ�! Tie�i tā! Priecājos iepazīties!

Likās, tas nevienam nebija noslēpums, ka Tomiņam tēvs ir jūrnieks. Tāpat kā Jugital. Tikai ar to starpību, ka Jugitas tēvs gājis bojā, glābdams norvēģu kuģi, bet Tomlņa tēvs braukā apkārt pa jūrām un okeāniem, tāpēc arī nekad nav mājās.

Es ļoti būtu vēlējies iepazīties ar �o kapteini, sevi�ķi tāpēc, ka tikpat kā no galvas zināju Tomlņa nostāstus par viņa piedzīvojumiem. Tā, piemēram, padomju jūrnieki vedu�i Kubas draugiem traktorus un automa�īnas. Daudzi no kuģa komandas turp devu�ies pirmo reizi. Tāpēc uz kuģa valdījis pacilāts noskaņojums.

Tikko Izbrauku�i no Laman�a jūras �auruma atklātā okeānā, kad barometrs sācis strauji kristies. (Tomiņ� pat uz kartes parādīja to vietu okeānā. Ģeogrāfiju viņ� zināja labi, un tas bija vienīgais mācību priek�mets, kur Tomiņ� dabūja stabilu �etrinieku.) Kad viņ� stāstīja, kā tas viss norisinājies, bija ko klausīties. Pat dzejoli tik izteiksmīgi nenorunāja, kā attēloja vētru, kas atklātā okeānā pārbauda katra jūrnieka drosmi un izturību. Tā sākusies ar tikko manāmu sanē�anu kuģa vantīs un antenās, tad strauji pieņēmusies spēkā, līdz kā izsalcis vilks iegaudojusies tie�i virs kuģa klāja. (Stāstot par sava tēva aukstasinību un bezbailību, pārvarot vētru, Tomiņam netrūka tēlainu salīdzinājumu.) Nepārredzamajā ūdens klajumā parādīju�ās baltas viļņu muguras. Tās augu�as aizvien lielākas un it kā sacentu�ās skrējienā ar pelēkajiem mākoņu lēveriem, kas joņoju�i virs kuģa mastiem kā garkrēpjaini zirgi. (Taisni brīnums, kā Tomiņ� tā prata izteikties!) Vētra bijusi sevi�ķi stipra un plosījusies bez pārtraukuma astoņas diennaktis. Brī�iem licies, ka kuģis, te uzlidodams milzīga viļņa galotnē, te atkal iekrizdams tum�am bezdibenim līdzīgā ieplakā, draud salūzt gabalos. Tomēr komandas vīri nav zaudēju�i mieru, un katrs darījis savu darbu.

Kad Tomiņ� stāstīja, man bija tāda sajūta, it kā es pats atrastos uz kuģa un viņa dro�sirdīgais tēvs � man līdzās.

Tomiņ� mirk�ķināja savas medus krāsas acis, nepārtraukti �estikulēja, un brī�iem man �ķita, ka viņam pa�am jācīnās ar visām briesmām. Pat augumā man viņ� vairs nelikās tik mazs, kaut gan labi ja viņa cirtainais pakausis sniedzās man līdz pleciem.

Es par savu tēvu neko tādu nevaru pastāstīt, jo viņ� nomiris, man pavisam mazam esot. Zinu tikai to, ka viņ� izstudējis par arhitektu un, braucot komandējumā, cietis autokatastrofā.

Reiz mēs palūdzām Tomiņu, lai viņ� parāda sava tēva fotogrāfiju. Tomiņ� atnesa ar. Fotogrāfija gāja no rokas rokā. Tajā bija redzams 18 visā augumā stalts kapteinis � formas tērpā, ar spo�u enkuru pie cepu-

res un zeltītām uz�uvēm. Fotogrāfija bija krāsaina. Kapteiņa seja � skaisti iedegusi, saules brūnināta un vēja nopūsta, acis � zilas, labsirdīgas, mute smaidā pavērta.

� Tas ta�u nemaz nav Tomlņa tēvs! � iesaucās Izolde.

Tāds apgalvojums mūs nepatīkami pārsteidza. Vai atkal Izolde gribēja pierādīt, ka viņa zina labāk nekā citi?

� Ej tu gulēt! Pļāpa tāda!... � Tomiņ� viņai pikti uzkliedza un noglabāja fotogrāfiju krū�u kabatā.

� Neticiet viņam! � Izolde izslēja savu gulbja kaklu vēl garāku. Viņai ir pārspīlēta pa�taisnības izjūta. Ja kāds saka � �jā�, Izolde vienmēr cen�as pasacīt � �nē�! Ja citi kaut ko noliedz, sakot �nē�, Izolde tiepjas pretī, ka � �jā�. Tā tas bija arī �oreiz.

� Kā tu vari apgalvot, ka tas nav Tomiņa tēvs? � es viņai bargi noprasīju. � Kā gan citādi Tomiņ� zinātu visu tik labi par kuģiem?!

� Es ta�u Tomiņa tēvu pazīstu. Viņ� nav nekāds kapteinis, bet santehniķis. Un pie Tomiņa viņ� nemaz nedzīvo. Viņam jau sen ir cita ģimene.

Jā, Izoldei piemita spēja vienmēr sabojāt mums garastāvokli. Mēs neviens vairs nezinājām, ko viņai atbildēt.

� Tu melo! Melo!... � Tomiņ� kliedza pārvērstā balsī.

� Un tā bilde, � Izolde izstiepa rādītājpirkstu, kas �ajā brīdī man likās neticami gar�, � tā ir kinoaktiera fotogrāfija. Es viņu redzēju kādā amerikāņu filmā. Tomiņ� jau ir gatavais Minhauzens! Ticiet vien, ko viņ� jums stāsta!...

� Nu un tad? Nu un tad?! � Jugita metās Tomiņu aizstāvēt. � Tev tagad kļuva labāk, jā? Teici � tēvs Tomiņu pametis, viņam cita ģimene ... Būtu kaunējusies par to runāt!

� Bet lai tad nemelo! � Izolde nebija pārliecināma.

� Tev nav nekādas daļas par manu tēvu! � Tomiņ� vēlreiz viņai uzkliedza, tad apklusa.

Klusējām arī mēs, jo Tomiņ� izskatījās tik nelaimīgs, ka grūti bija kaut ko noskaidrot.

Kop� �ī gadījuma Tomiņ� nevienam nestāstīja par sava tēva tālajiem jūras braucieniem, un mēs nopratām, ka Izoldes teiktais bijis patiesība.

Pēc tam kad audzinātāja bija nolasījusi Sarmītes sacerējumu �Manas dzīves skaistākie mirkļi� visai klasei priek�ā kā labāko darbu, es viņai to nospēru. Mēs, puikas, smējāmies visu starpbrīdi. Burtiski � ņirdzām! 19 Tas bija kaut kas vienreizīgs. Lielā zubrilka, teicamniece un paraug-bēms � sapņo kļūt par lopu dakteri! Viss sacerējums no sākuma līdz beigām � tikai par lopiem!...

�Man ļoti patika krustmātei Marijai iet līdzi uz kūti,� � tā viņa raksta. �Kas tur bija govju! Un katrai savs vārds. Purene. Brūnē. Vabole. Brūklene. Sniedze. Ulme. Visneiedomājamākie!

Man patika noglāstīt viņu spo�o spalvu, pasniegt pa zā|u saujai, pakasīt viņu platās pieres.

Bet tēvocis Juris (krustmātes vīrs) strādā par zirgkopl. Arī viņ� man atļāva �o to palīdzēt. Ar laiku tā pieradu pie zirgiem, ka nevienu dienu nenocietos neaizgājusi uz stalli. Zirgi, mani ieraudzīju�i, mīlīgi bubināja, klanīja galvas kā sveicinot, apo�ņāja kabatas, bāza tajās savus samtainos, murķeļiem līdzīgos purnus, meklēdami maizi vai cukura graudus, kurus es parasti nēsāju līdzi.

� Tu viņus neizlutlni, � sacīja tēvocis, pats bārdā smaidīdams. Arī viņ� ļoti mīl zirgus. Zirgi domīgi klausījās viņa prātojumos. Zirgi ir tik gudri un labsirdīgi.

Tēvocis iemācīja man arī jāt. Tas tik bija notikums, kad es pirmoreiz izjāju ar skaisto Melni no zirgu fermas!

Cūkkopei Martai es gāju līdzi pie cūkām. Tajā reizē vairākām cūku mātēm bija piedzimu�i sivēni. Kā ro�aini spilventiņi tie gulēja cits citam līdzās un zīda pienu. Es nekad agrāk nespēju iedomāties, ka sivēni var būt tik skaisti.

Laukos man nebija garlaicīgi nevienu dienu. Palīdzēju apkopt lopus, sagatavot un izdalīt barību, tīrīt kūti un stalli. Sadraudzējos arī ar trim suņiem.

D�ina bija skaista, balta kuce ar melnām ausīm un melnu pumu. Tipsls � raibs kā pupas zieds. Tēvocis Juris teica, ka tas esot somu laikas un parastā tak�a jauktenis. Ārkārtīgi greizsirdīgs un jocīgs suns. Viņ� neļāva pieskarties pat tēvo�a kurpēm. Savukārt tēvocis nedrīkstēja aiztikt krustmātes Marijas lietas. Tipsis kļuva arī par manu mantu sargu. Taisni nesaprotami, kā viņ� prata iz�ķirt, kas kuram pieder.

Visdraudzīgākās attiecības man izveidojās ar ganu kranci Arni. Kad govis bija izlaistas ganībās, mēs abi gūlāmies zālē un es viņam skaidroju, ka laukos suņiem ir daudz labāka dzīve nekā pilsētā, kur viņus vadā ar uzpurņiem un pie siksnas. Es labi zināju, ka tas, ko es stāstu, Arnim ne sevi�ķi labi saprotams. Bet man patika vērot, kā viņ� klausās, skatīdamies manī savām brūnajām, grūtsirdīgajām acīm, �ad tad labsirdīgi ieņurdēdamies vai arī kūļādams ar asti.

Tad saslima D�ina. Veterinārārsts teica, ka viņai esot suņu mēris. D�i-20 nal nokārās ausis un asaroja acis. Viņa neko vairs negribēja ēst. Tikai gulēja. Tēvocis jau domāja, ka D�ina neizturēs. Es sāku D�inu kopt un ārstēt. Viņas slimības laikā es īsti izjutu, ko nozīmē palīdzēt dzīvniekam, kam nav valodas un kas nespēļ pateikt, kur viņam sāp. Cik pateicīgām acīm D�ina mani uzlūkoja, kad tai k|uva vieglāk! Tad es arī sapratu, ka ārstēt saslimu�us dzīvniekus ir cildens darbs un veterinārārsts nav mazāk cienījams par cilvēku ārstu. Tā man kjuva skaidrs, kas ir mans īstais aicinājums.�

Mēs staigājām Sarmītei paka), gan bubinādami kā zirgi, gan kvek�ķēdami kā kucēni, gan blēdami kā aitas. Sevi�ķi mēs uzjautrinājāmies par tiem �ro�ainajiem spilventiņiem�, kas zī� cūku mammas pienu. Sarmīte saskaitās ne pa jokam. Bet ko viņa varēja mums padarīt? Mēs viņā neklausījāmies.

� Cūciņas, pūciņas! Slvēniņi, cālī�i! Tie mani brālī�i... � dzejoja Egils. � Sunī�i, kaķī�i! Gosniņas, zaķī�i! Lopārstīte labā, cūkām jāizdabā!

Egils bija nepārspējams. Sarmīte kaut ko kliedza viņam pretī, bet viņas balss pazuda mūsu smieklu skaļumā. Ko tikai visu mēs nesarunājām! Madis pat dziesmiņu nodziedāja:

� Lai dzīvo zirgs un zvirbulis! Tad sētniekam būs darbs! � un vēl kaut ko par �zirgābollem� ...

Pēc starpbrī�a otrā latvie�u valodas stundā (parasti mums notiek divas stundas pēc kārtas), tikko ienāca skolotāja, Sarmīte izslēja roku.

� Lūdzu, vārdu, skolotāj!

Saņēmusi audzinātājas atļauju runāt, Sarmīte izgāja klases priek�ā, nostājās pie skolotāju galda un kareivīgi iesāka:

� Nupat starpbrīdī mani daudzi izsmēja, par lopārstīti apsaukāja. Zobojās par cūkām, govīm, zirgiem un citiem dzīvniekiem, kurus es mīlu. Un puikas nemaz neklausījās, ko es viņiem saku. Bet es da�am labam gribētu teikt, ka ārstēt zirgu, suni vai cūku ir daudz vērtīgāk nekā cietsirdīgu cilvēku. Te viens otrs no jums, kas sapņo kļūt par lidotāju, kosmonautu, aktieri (un kāds pat jau �odien jūtas kā tālbraucēja kuģa kapteinis!), patiesībā ir izlutināts memmes dēliņ�! Pienu dzert jūs mākat, jūsu uzturam tas vajadzīgs. Bet kūtī ieiet baidāties, ka nesabrienat savus zābaciņus. Jūs pieprasāt �niceles un karbonādes, bet par cūkkopes darbu vīpsnājat. Viena cūku māte ir vērtīgāka par tādu stulbu gaļas ēdāju! Mazs sivēniņ� daudz skaistāks par uzpūtīgu puiku, kas staigā, garām pinkām noaudzis, un tēlo hipiju!

Tu, Egil, raksti satīriskus pantiņus sienas avīzei... Starpbrīdī arī par mani sacerēji rīmes: �Cūciņas, pūciņas! Zaķī�i, kaķī�i!...� Mākslas kalngali! Bet kā bija ar tavu Miku? Kāpēc viņam vajadzēja klaiņot pa mēslainēm un pagrabiem? Kāpēc tu viņam sagādāji tik bēdīgas vecumdienas?

Tāpēc, ka tev, mazam, vajadzēja kaķēnu, ar ko parotaļāties, bet tagad tev citas intereses. Labi, ka Miku pieņēma sētniece.

Bet par zirgiem Jūs vispār labāk nerunājiet! Jāprasa, vai kāds no jums dzīvu zirgu maz ir redzējis! Madis gan prot dziedāt dziesmiņu �Lai dzīvo zirgs un zvirbulis, tad sētniekam būs darbs�, bet tas arī ir viss. Padzirdējis kaut ko no vecām ziņģēm! Tiesa, sētniekam zirgu mēsli no ielas vairs nav jāslauka. Bet tās trepes, kuras tu piemētā ar ābolu serdēm?! Liekas, tu nebūsi aizmirsis namu pārvaldes ziņojumu? Arī par liftu, ko tu Izraibināji ar nazi kā Gūtmaņa alu Turaidā, varētu parunāt...

Tādi jūs esat � tie lielie varoņi � nākamie jūrnieki, lidotāji, kosmonauti! ...

To es jums gribēju pateikt. Un tas ir viss. � Sarmīte pagriezās pret audzinātāju: � Paldies, skolotāj!

Viņa aizgāja uz savu vietu un apsēdās. Sarmītes vaigi kvēloja un acis �ķīla uguntiņas.

Tomēr neparastākais vēl tikai notika. Audzinātāja, kas visu laiku, kamēr Sarmīte runāja, bija klusējusi, tagad nomākta sacīja:

� Piedod, Sarmīt, ka es nolasīju klasei priek�ā tavu sacerējumu. Man nevajadzēja to darīt.

Skolotāja atvainojas skolniecei?! Kāpēc audzinātāja lūdza savai audzēknei piedo�anu? Skolotāja ta�u nemaz nebija vainīga!

Nezinu, vai skolas vēsturē atradīsies vēl otrs tāds gadījums.

Sarmīte vēlreiz piecēlās. Viņas acīs vairs nebija dusmu.

� Kāpēc jums jāatvainojas, skolotāj, zēnu vietā? Galvenais, ka es visu pateicu.

Mēs, puikas, jutāmies kā Izpērti. Neuzdrīkstējāmies pat acis pacelt pret audzinātāju.

Pēc �ī notikuma Sarmīti neviens vairs neizzoboja. Nākamajā starpbrīdī es atdevu viņai burtnīcu un mēģināju visu griezt par labu. Protams, ne jau lūdzos, lai piedod, bet tā, kā puikas to dara.

� Sarmīt, nu salīgsim mieru! Tas ir, ja tu gribi, ja vari...

Sarmīte neteica � jā. Tikai tā savādi manī paskatījās.

Viņa neteica arī � nē. Un tas jau nozīmēja diezgan daudz.

To nu gan Kaija Odlņa bija izdomājusi! Vietniekus! Kā lai citādi sauc ļaunākos pionieru pulciņu vadītājus? Mūsu klasei piesolīja strādnieku no rūpnīcas, labu peldētāju un vingrotāju turklāt. Paralēlklasei, 22 kā jau meiteņu klasei, kaut kādu mācekli no �ū�anas arteļa, bet �sestā-jiem� � sarīkojumu deju skolotāju no Pionieru pils vecākās grupas. Visi � jaunākie pionieru vadītāji! Bet jaunāki gan par Odiņu neviens! Otrādi � vecāki!...

Arī abām piektajām un ceturtajām klasēm � jaunākie pionieru vadītāji! Tikai tie gan no mūsu pa�u skolas desmitās klases. Tā nu Odiņ�, piedodiet, Kaija Odiņa pati varēs rokas klēpī salikt un nedarīt neko. Visas grūtības, tā sakot, nogrūdusi uz saviem vietniekiem. Bet mēs tā nebijām ar mieru. Ja atnākusi uz skolu strādāt, lai pati arī papūlas. Tā mēs spriedām un atgādinājām viņai par solījumu ar mūsu klasi iestudēt kādu lugu.

� Neesmu neko aizmirsusi, � atbildēja Odiņ�. � Vispirms satiksities un iepazīsities ar savu pulciņa vadītāju no rūpnīcas.

� Kad viņ� atnāks? � mēs interesējāmies.

� Tikko viņam būs kāds brīvāks brīdis.

Tuvāk neko mūsu vecākā pionieru vadītāja nepaskaidroja. Arī to ne, no kādas rūpnīcas nāks �is pionieru vadītājs. Tā nu mēs pagaidām varējām tikai minēt. No tekslilfabrikas? No Vefa? Varbūt no Rīgas vagonu rūpnīcas? Nodomājām, ka laikam jau pati vecākā pionieru vadītāja skaidri vēl nezina, tikai pasolīja, lai mēs liktu viņu mierā. Tomēr, tā domādami, mēs ļoti maldījāmies. Viņ� ieradās tādā reizē, kad mēs vismazāk bijām gaidīju�i, � lielajā starpbrīdī. Viņ� ienāca klasē kā savējais � vingriem soļiem, aiz muguras saliktām rokām. Neliela auguma, kalsns, ar melnīgsnēju seju un gai�i pelēkām acīm � tāds viņ� nostājās mūsu priek�ā un visiem uzsmaidīja. Sis smaids bija draudzīgs un atklāts. Likās, tas sacīja: �Lūk, esmu atnācis pie jums no rūpnīcas ar sastrādātām rokām, jūtos mazliet neveikls jūsu vidū ... Būsim draugi!�

� Pāvels Volkovs, � iepazīstināja Kaija. � Viņ� strādā Rīgas kuģu remonta rūpnīcā.

� Krieviski vajadzēs runāt!... � ba�īgi no�ukstēja Tomiņ�, piegrūzdams savam sola biedram Ģirtam ar elkoni. Bet izrādījās, ka jaunais strādnieks ļoti labi runā latviski.

Ievēroju, ka, izdzirdo�i vārdus �kuģu remonta rūpnīca�, Jugita vairs nespēja no Pāvela Volkova novērst acu. Kur� gan nezina, ka kuģi ir Jugitas sirdslieta! Mācīdamās 5. klasē, viņa uz baltās papīra lapiņas, kādu katram skolēnam bija iedevusi audzinātāja, ar jautājumu �Par ko es vēlos kļūt?�, uzrakstīja atbildi: �Es vēlos kļūt par jūras kapteini.�

Mēs mēģinājām Jugitai iestāstīt, ka sievietes parasti nav jūrnieki.

� Kā tad sievietes karadienestā ņem? Nu un es � iestā�os flotē! � Jugita nebija pārliecināma. Tāpēc jau arī divas reizes nedēļā viņa nodarbojas Jauno tehniķu stacijā ar kuģu modeļu būvē�anu un pārspēj da�u labu zēnu. Arī Tomiņ� gribēja būvēt kuģu modeļus, bet, tā kā viņam visai bie�i gadās pa divniekam, audzinātāja nedeva atļauju, Jo vienmēr viņ� kaut ko nepaspēj izmācīties. Turpretī Jugita ar visu tiek galā. Neviens klasē par to nebrīnās, ka Jugita ir pionieru pulciņa priek�sēdētāja, sienas avīzes redaktore, oktobrēnu zvaigznītes vadītāja, un kur tad vēl daudzās ārpusklases nodarbības 1 Arī mācībās Jugital tikai labas un teicamas atzīmes. Tomēr pie zubrilkām, kādas ir Sarmīte un Karīna, es viņu nepieskaitu. Jūgi tai ir skaidra galva un īsti zēniska varē�ana. Līdzīgi Adatiņai agrā bērnībā, kamēr citas meitenes viņas vecumā auklēju�as lelles, viņa kāpusi kokos, no prie�u mizām drāzusi laiviņas un ar pulkām spēlējusi karu. To es uzzināju no Adatiņas, kas ar Jugitu dzīvo vienā namā. Tikai futbolu gan Jugita nespēlē. Citādi viņa ir pilnīgi pieņemama mūsu klases zēnu sabiedrībai. Sevi�ķi liela draudzība viņai ir ar Tomiņu, laikam gan tās pa�as kuģu mīlestības dēļ. Tagad nu Jugita un Tomiņ� kuģu remontētāju gandrīz vai ar acīm aprija.

Vispirms Pāvels Volkovs iepazinās ar mums visiem pēc kārtas. Mūsu vārdus un uzvārdus viņ� ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā. Mēs savukārt daudz ko gribējām uzzināt par viņu.

� Vai jūs jau sen strādājat kuģu remonta rūpnīcā?

� Otro gadu.

� Vai mēs tur nevarētu aiziet?

� Kāpēc ne? Es jūs aizvedī�u.

� Ar ko jūs nodarbojaties brīvajā laikā?

� Ar daudz ko.

� Vai ar mūziku nodarbojaties?

� Arī ar mūziku.

� Kādu instrumentu jūs spēlējat?

� Akordeonu, ģitāru.

� Vai dziedāt jums patīk?

� Protams.

Likās, mūsu jautājumiem nebūs gala. Tad piecēlās Jugita. Viņas zēniski kalsnajā sejā acis spīdēja kā fosfora gabaliņi tumsā. Pāvels laikam jau bija paspējis ievērot viņas dedzīgo skatienu.

� Tu gribi man kaut ko teikt? � viņ� pajautāja pirmais.

� Jāl � Jugita pagājās pāris soļu uz priek�u. � Vai jūs pats uz kuģa esat braucis?

� Esmu braucis par matrozi. Dienēju Baltijas flotē.

� Un kāpēc jūs tagad vairs nebraucat? � Tas bija Tomiņ�, kura balsī Ieskanējās gandrīz vai pārmetums.

� Gribu remontēt kuģus. Turklāt mācos vēl institūtā.

�Diez cik viņam gadu?� es minēju, pētīdams Pāvela Volkova seju, kas no pirmā mirkļa man likās tuva un pazīstama. Viens bija pavisam skaidrs � viņ� varētu būt mūsu vecākais brālis. Un pie viņa krūtīm mums visiem labi pazīstamā komjaunie�a nozīmīte...

Te atkal par jaunu iedegās jautājumi.

� Kā turpmāk noritēs pionieru darbs?

� Par to jau ir domāts, � kuģu remontētājs paskaidroja. � Redziet, man rūpnīcā ir brigāde, un arī Jūs esat brigāde. Mēs darām darbu � un jūs arī. Kā būtu, ja �īs abas brigādes iesaistītos sacensībā? Pirmais noteikums � nera�ot brāķi!

� Mēs ta�u nera�ojam nekādas detaļas! � uztraucās Tomiņ�.

� Csst! � Ģirts apsauca nemierīgo blakussēdētāju. � Varbūt mēs iesim palīdzēt tur � kuģu remonta rūpnīcā!

� Katrs divnieks ir jūsu brāķis.

Tomiņa seja pastiepās garāka.

__ Tālāk, � jaunais pulciņa vadītājs turpināja, pamādams Tomiņam, lai viņ� nesarunājas, � nekavēt nevienu stundu neattaisnotu iemeslu dēļ! Arī nenosebotles no rītiem! Būt aktīviem sabiedriskā darbā! Cīnīties par draudzīgu kolektīvu, par simtprocentīgu kārtību un tīrību! Labi?

� Labi!

� Ļoti labi, biedri Volkov!

� Varat mani saukt vienkār�i par Pāvelu. Tātad es savai brigādei paziņo�u, ka esat ar mieru iesaistīties sociālistiskajā sacensībā.

Mēs atbildējām ar vienprātīgu �jā�.

Tad jaunais pionieru pulciņa vadītājs pastāstīja, kas turpmāk būs darāms. Pionieru pulciņ� ieradīsies rūpnīcā jau nākamajā nedēļā. Tur kopējā sanāksmē ar brigādes strādniekiem tiks apspriesti sacensības noteikumi. Pēc tam abas puses parakstīs saistības.

� Vai mēs varēsim apskatīt kuģus? � Tomiņ� atkal nevarēja nosēdēt mierīgs un nociesties kaut ко пера vaicājis.

� Redzēsit arī kuģus. Uzkāpsim uz dokiem. Apskatīsim visu. Satiksimies pat ar kuģu komandām.

� Urrā!

Tas vairs nebija tikai Tomiņ�, bet mēs visi, kas plauk�ķinājām un priekā starojām.

Tā bija lieliska diena. Bagāta, daudzsolo�a. Pāvels tikai bija ierosinājis, bet rīkoties vajadzēja mums pa�iem. Ja sacensības, tad sacensības. Viss jāizplāno līdz pēdējam sīkumam. Ko darīt ar Tomiņa divniekiem un netīrajām rokām? Kā panākt, lai Jautrīte no rītiem nenosebo stundas, kad viņas mamma atrodas komandējumā? Un kā padarīt da�u labu sabiedriski aktīvāku?

Madi, Egil, Izolde, Helmūt, Induli! Nu ta�u jūs vairs neteiksit, ka pionieru pulciņam nav interesantu pasākumu! 25

� Es Pāvelam palug�u, lai viņ� mums iemāca matro�u dejas! � lomiņ� sajūsmā mirk�ķināja acis. � Viņ� ta�u pats bijis matrozis. Kolosāli!

Tas viss sākās ar ūdenspistoli, kuru Helmūts atnesa uz skolu un kuras dēļ mēs, zēni, vai prātu zaudējām. Tajā dienā mēs neko citu vairs ne redzējām, ne dzirdējām. Tomlņ�, izsaukts ģeogrāfijas stundā, nespēja nemaz vairs koncentrēties un saņēma apaļu divnieku; es latvie�u valodā norāvu trijnieku, kaut gan gramatika ir mana stiprā puse, bet teicamnieks Vilnis ar savām matemātiskajām smadzenēm tik tikko noturējās uz �etrinieka.

Jā... un tas viss tikai ūdenspistoles dēļ, kas klusi slīdēja no sola uz solu un lika mums aizmirst ir skolotājas, ir klasi, ir to, kas jāmācās un jāatbild.

Starpbrī�os mēs salipām ap Helmūtu kā skaidiņas ap magnētu.

� Kur tu to dabūji? Kurā veikalā? Cik samaksāji?

Helmūts piepūtās kā pāvs.

� Vai tad tādu maz var nopirkt? Tā ir no ārzemēm! Jā, jā! No Demokrātiskās Vācijas! Krustmāte atsūtīja.

Ak, laimīgais Helmūts! Kāpēc gan mums nevienam nebija tik brīnumjaukas krustmātes..,. Ko Helmūts nebija panācis septiņos gados � proti, viņam nebija īstu draugu �, to tagad viņ� iemantoja vienā dienā ar savu ūdenspistoli. Pēk�ņi mēs visi bijām kļuvu�i viņa labākie draugi. Lai Helmūts ietu kur iedams, mēs viņu pavadījām kā galminieki karali. Diez cik ilgi tas tā būtu turpinājies, ja kādu dienu Madis nebūtu paziņojis:

� Puikas! Unītī pārdod ūdenspistoles! Esot vesels vagons atsūtīts no Demokrātiskās Vācijas.

To dzirdot, mēs visi bijām kā spārnos.

Tādas pa�as kā Helmūtam?!

Pēc stundām tūliņ aizsteidzāmies uz universālveikalu pārliecināties par Mada vārdu patiesīgumu. Patie�ām! Skaistas, spīdīgas un gludas uz letes gulēja ūdenspistoles. Bet līdzās letei vesela rinda zēnu, gan lielu, gan mazu, kas nepacietīgi gaidīja savu rindu.

� Ko darīsim? Kur ņemsim naudu?

� Kā lai tiekam pie �īm kolosālajām pistolēm?

Stāvējām pūlītī un, pieres savilku�i, gudrojām, kā rīkoties. Prasīt vecākiem? Vai dos? Zigim radās lieliska ideja.

� Puikas! Izdomāju! Rīt ta�u mums jāmaksā kopgaldam! Ja nu mēs 26 par to naudu nopirktu pistoles?

� Urrā! � mēs uzgavilējām. Vienu nedēļu nepiedalīties kopgaldā bija nieks. Varējām Izlikt kaut vai divas nedēļas, neēdu�i pusdienas.

Tā arī izdarījām. Audzinātāja gan jutās ļoti pārsteigta, ka visi zēni atsacījās piedalīties kopgaldā. Bet, tā kā mēs pavisam nopietni paskaidrojām, ka mums piemetu�ās vēdergraizes, tad skolotāja tikai pajautāja, vai neesot pārēdu�ies saldējumu. Mēs vainīgi pasmaidījām un ļāvām skolotājai tā domāt. Mazliet neērti gan bija pīties ar meliem, tomēr ūdens-pistole, kas jau nākamajā dienā mums katram bija kabatā, atsvēra visu.

Ar nepacietību gaidījām lielo starpbrīdi, kad varēsim izmēģināt �aujamos. Un, kad beidzot atskanēja gaidītais zvans, mēs kā viesuļa rauti iedrāzāmies zēnu istabā pie ūdenskrāniem. Uzlādējām pistoles � un tad sākām! Mēs �audījām ūdeni cits citam acīs, ausīs un matos. Glu�i aizmirsu�i, ka atrodamies skolā, mēs lēkājām kā negudri, rēcām un spiedzām, svilpām un aurojām, ka vai ausis plīsa pu�u. Mums likās, ka atrodamies nevis telpā, bet atklātā jūrā. Krīt �rapneļi, plīst mīnas, lido aviobumbas! Pa�iem nemanot, bijām sadalīju�ies divās karojo�ās pusēs. Pa�ā kaujas karstumā ieskrēja Helmūts. Plātīdams rokas, viņ� kaut ko sauca, ko � mēs nedzirdējām. Vēlreiz Helmūts novicināja pa gaisu rokas, un pār viņa lūpām izvēlās tikpat kā palīgā sauciens: � Nā-ā-āk!

Brīdinājums bija par vēlu. Aiz Helmūta muguras jau stāvēja de�urējo�ais skolotājs Āboltiņ�. Nezin kā tas gadījās, ka arī viņu skāra kādas pistoles ūdens strūkla, un pēk�ņi mūsu karo�anu nomainīja drausmīgs klusums. Tikai tagad mēs pamanījām gan pa�i savu no�ēlojamo izskatu, gan grīdu, kas pludoja kā pavasara palos, gan skolotāja nosodo�o skatienu. Skolotājs Āboltiņ� ir pazīstams kā ļoti stingrs skolotājs. Viņa seja, viņa balss un pat augums � viss, viss pau� ārkārtīgu noteiktību. Tas laikam tāpēc, ka skolotājs Āboltiņ� bijis virsnieks. Zēniem viņ� māca vingro�anu.

Kas tagad būs? Ko ar mums darīs? Dro�i vien ziņos direktorei. Nebūtu patīkami... Kaut arī viņa ir mana māte...

Mēs tikko uzdro�inājāmies pacelt acis pret fizkultūras skolotāju, kas, salicis rokas aiz muguras, mūs vēroja ar neizprotamu skatienu. Pēc viņa sejas izteiksmes sprie�ot, skolotājs pa�reiz pārdomāja, ko ar mums darīt.

� Dodiet �urp savus iero�us, � beidzot viņ� pavēlēja, panācies da�us soļus uz mūsu pusi. Un mēs cits pēc cita pasniedzām skolotājam pistoles. Tā viņ� mūs pilnīgi atbruņoja.

Cik nepatīkami, cik nepatīkami... Mēs dzirdējām cits cita nopūtas un laikam visi kā viens mocījāmies ar sirdsapziņas pārmetumiem. Kāpēc mums vajadzēja būt tik neapdomīgiem? Vai tad nevarējām savas pistoles izmēģināt mājās? Skaidrs, ka varējām.

� Bet tagad, � turpināja skolotājs Āboltiņ�, � tūliņ pie darba! Dabūjiet grīdas lupatas, un lai piecās minūtēs te atkal būtu kārtība! � Vēlreiz mūs cie�i uzlūkojis, skolotājs piebilda: � Vismaz viens labums bus no Jūsu ūdens kara � apkopējai nevajadzēs mazgāt grīdu.

Mēs atviegloti uzelpojām. Bez vilcinā�anās sākām strādāt. Slaucījām, mazgājām un berzām, cik labi prazdami. Ne tikai grīdu uzmazgājām, arī palodzes notīrījām, stiklus nospodrinājām un pat garo skolas gaiteni uzmazgājām, pa kuru, �urpu turpu staigājot, bijām atstāju�i pēdas. Dabūjām noklausīties gan uzslavas, gan arī zobgalīgas piezīmes. Ko mēs varējām atbildēt? Sis ta�u bija mazākais no jaunumiem, kuru varējām sagaidīt par savu pārkāpumu.

Kop� �ī gadījuma ūdenspistoles pat atcerēties negribas. Lai ra�o kaut vai ūdens lielgabalus!

Ne tikai Jugitai un Tomiņam, bet arī mums, pārējiem, tas izvērtās par pa�u lielāko notikumu līdz�inējā skolas dzīvē. Mēs stāvējām uz milzīga doka, kurā pacelts tālbraucējs kuģis. Sis kuģis bija redzams no aug�as līdz pat apak�ai. Mēs gan zinājām, ka kuģa apak�ējā daja aizņem gandrīz tikpat lielu tilpumu kā aug�ējā. Arī Jugitas būvētie kuģu modelī�i izskatās līdzīgi. Tomēr tagad, redzot īstos kuģus visā augumā, es jutu, ka man sirds sāk sist straujāk.

� Ja es prastu būvēt �ādus milzeņus! � izsaucās Jugita.

Pāvels zina par tiem visu mums paskaidrot. Jugitai daudz kas tāpat jau skaidrs, mums � ne visai, bet Jautrīte pat enkuru nepazīst.

� Kas tas par āķi? � viņa prasa. � Kas tas par propelleri?

Doku te daudz. Kādā no tiem pacelts Francijas kuģis. Interesanti, ka �o kuģi sauc �Daugava�.

� Vai tad fran�iem arī ir upe �Daugava�?

� Nē, tādas upes viņiem nav, � paskaidro Pāvels. � Viņi savam kuģim devu�i mūsu upes vārdu tāpēc, ka arī mēs kādu padomju jūras flotes kuģi esam nosauku�i Francijas upes Sēnas vārdā. Un �is vārds mūsu motorkuģlm tika dots kā draudzības un cieņas apliecinājums fran�u tautai, lai sargātu un nostiprinātu tautu draudzību.

Uz kāda cita doka atrodas angļu kuģis.

� Redziet, kur angļu matro�i! � kā parasti, atkal pirmais visu pamana Tomiņ�. Izstiepies uz pirkstgaliem, viņ� vicina rokas. Arī matro�i māj viņam pretī. Pēc maza brī�a da�i jau nokāpu�i lejā pie mums un uzsāk sarunas. Kāds matrozis mēģina izteikties krieviski, bet tas izklausās tik jocīgi, ka pat Pāvels nespēj apslēpt smaidu. Sarmīte steidzas paziņot: no � We understand English fairly well!...

Matro�i Jūtas priecīgi pārsteigti. Viens Tomiņam sevi�ķi iepatīkas, tāds gar�, ar gai�iem matiem, lielu ērgļa degunu un garu pīpi zobos, bet gados vēl pavisam Jauns. No visas sirds �oreiz Tomiņ� no�ēlo, ka nav uzcītīgi mācījies angļu valodu. Da�us vārdus gan viņ� atceras. Tos tad nu ari liek lietā: � The ship is beautiful! Okey! Very well! All right!

Matro�i sit Tomiņam pa plecu un smejas. Smejamies arī mēs. Bet Tomiņ� mēģina atcerēties vēl.

� I like to travel by ship! (Pēdējais teikums ir kalna virsotne Tomiņa angļu valodas zinā�anās.) Tālāk viņam padoma pietrūkst. Bet, ja viņ� tikai mācētu, diez ko tagad sarunātu! Turpretī Sarmīte un Izolde � abas zubrllkas � stāsta par pionieriem un mūsu klasi, jā � un pat par skolu. Arī Pāvels piepalīdz ar vienu otru vārdu, ja meitenēm �ur tur aizķeras. Ta�u es vairāk klusēju.

Tāda runā�ana par skolu Tomiņam galu galā apnika. Piegājis pavisam tuvu garajam, simpātiskajam matrozim, viņ� pielika pirkstu pie lūpām un izdarīja dīvainas kustības. It kā kaut ko stieptu vai vilktu... Garais matrozis saproto�i iesmējās, tad iebāza roku kabatā un izņēma no tās zaļā, spo�ā papīrā iesaiņotu kārbiņu un pasniedza Tomiņam.

� Ar piparmētru! Kolosāli!... � Tomiņ� izslēja īk�ķi.

Turpretī Jugita, pamanījusi ko�ļājamo gumiju Tomiņa rokā, satvēra viņu aiz piedurknes un sāka kaunināt:

� Kā tu uzvedies? Ubags, vai, esi?

� Zobiem veselīgi, � Tomiņ� taisnojās, � pamatīgi notīra.

� Pie mums arī ra�o.

� Bet �ltās ir pārākas!

� Labāk atdod gumijas atpakaļ, � ari es sacīju. � Pāvels izskatās dusmīgs. Domā, viņ� neredzēja?

� Kas vēl nebūs?! � pikti attrauca Tomiņ�, bet tālākie vārdi pazuda kaut kur neaptveramā dziļumā. Pēk�ņi visu acu priek�ā Tomiņ� bija izgaisis.

� Slīkst! Tomiņ� slīkst! � meitenes �ausmās iespiedzās.

Pionieru vadītājs, nometis svārkus, jau atradās ūdenī... Līdz ar viņu divi matro�i.

Drīz vien Tomiņ� atkal bija uz doka. Purinādamies un zobus klabinādams, viņ� �ēlojās:

� Ko�ļenes noslīka...

Līdzjūtības vietā atskanēja smiekli, un visdzēlīgākā bija Adatiņa:

� Tā tev būs laba mācība!

� Tomēr vajadzēs zobus tīrīt ar suku, � viņai piebiedrojās Jugita.

Vienīgi pionieru vadītājs klusēja. Kā likās, tas Tomiņam visvairāk 30 nepatika. Kāpēc Pāvels uzlūkoja viņu tā, it kā viņ�, Tomiņ�, būtu pāvi-sam sīks punktiņ�, kuru pat grūti Ieraudzīt? Savāds skatiens... No �ī skatiena Tomiņ� sarāvās vēl mazāks.

Tad Pāvels viņam uzmeta savus svārkus un gandrīz skrie�us aizrāva Tomiņu uz cehu.

Svinīgā sanāksme kopā ar strādniekiem nenotika. Nekādas saistības vēl neparakstījām. Un pie visa vainīgs bija vienīgi Tomiņ�.

Nezinu, kāds tam cēlonis, bet skolā izveidojies uzskats, ka palaidnības galvenokārt pastrādā zēni. Meitenes vienmēr ir labas. Un da�as, kā, piemēram, Sarmīte, Izolde, Jugita un Karīna, ir glu�i vai tā saucamās pa-raugmeitenes. Skaties tikai un mācies, kā jāuzvedas!

Vispieņemamākā no viņām ir Jugita, jo viņa neceļ degunu tik augstu kā Izolde. Tomēr arī viņai raksturīga īpa�a uzdarbo�anās. Milzīgi aktīvā! Nepietiek, ka viņa noņemas ar oktobrēniem un saviem kuģu modeļiem, arī parakstī�anos uz laikrakstiem un �urnāliem Jugita uzņēmās nokārtot. Gatavais kultorgs.

Pasūtīt pionieru avīzi un �urnālu �Draugs� viņa uzskatīja par katra skolēna goda lietu. Tomēr ar Olafu viņai iznāca domstarpības. Viņ� mēģināja iegalvot, ka �Pionieris� esot tikai bērnu avīze un tāpēc tajā nekā prātīga neesot. Viņ� labāk parakstī�oties uz �Padomju Jaunatni� un vācu �urnālu �NBI�. (Vācu valodu Olafs prot labi. Ne vienu reizi vien viņ� mums lielījies, ka lasot mājās grāmatas oriģinālā. Kāds tur brīnums?!

Viņa tēvs ir pasniedzējs universitātes sve�valodu katedrā.)

Jugita noskaitās:

� Neviens tev neliedz lasīt vācu grāmatas un �urnālus. Bet �Pionieris� ir mūsu avīze. Tajā mēs uzzinām daudz jauna par pionieru darbu arī citās skolās.

� Liela vajadzība zināt, kas notiek citās skolās! � Olafs neļāvās pierunāties un demonstratīvi at�ķīra kādu grāmatu. Vairāk viņ� ar Jugitu nevēlējās runāt. Bet Jugita tā nebija ar mieru. Sasarku�iem vaigiem un zibo�ām acīm viņa nostājās Olafam tie�i priek�ā.

� Un tomēr tev jāparakstās!

� �Pioniera� pasūtī�ana nav spiesta lieta, � aizrādīja Zigis. � kāpēc Olafs nevar pasūtīt tikai �Padomju Jaunatni� un �NBI�?

� Pionierim nebūs par ļaunu abonēt arī pionieru avīzi! � par Jugi-tas taisnību metās cīņā arī Adatiņa.

� Man tur nav ko lasīt, � Olafs palika pie sava, iedziļinādamies

grāmatā un abām rokām aizspiezdams ausis. 31

� Kā � nav ko lasīt?! � Jugita alzsvilSs. Vienā mirklī viņa atradās pie savas somas, izrāva no tās �Pionieri�, at�ķīra pirmo lapu, tad atkal nostājās pie Olafa. � Tā, tagad pasaki � ko tu zini par to, kā Borja Barhatovs kļuvis par kinoaktieri? Lūdzu, noņem rokas no ausīm! Ar tevi runā. Nu? Zini? Saki!

Olafs nicīgi paraustīja plecus.

� Kāpēc tas man jāzina?

� Aha! � Jugitas acīs iedzlrkstījās izsmiekls. � Nezini! Protams, nezini, jo nelasi �Pionieri�, bet tikai pieaugu�o avīzes un vācu �urnālus. Ļoti apsveicami! Tad pasaki � kā sauc vācu pionieru laikrakstu? Nu, kā sauc?

Olafs īgni atmeta ar roku.

� Ko piesienies?

� Nezini! Protams, atkal nezini. Bet mūsu pionieru avīzē par to rakstīts. �Die Trommel� � tā, lūk, sauc vācu pionieru avīzi! Bet par Emsta Tēlmana pionieru organizācijas darbu Vācijas Demokrātiskajā Republikā tu dro�i vien zināsi pastāstīt. Esi lasījis? Nu saki, saki!

Tad ari Olafam pietika. Aizcirtis grāmatu, viņ� pielēca kājās un iekliedza Jugitai tie�i sejā:

� Ko piesienies? Ko gribi no manis?

� Neko daudz, � Jugita nemaz nenobijās. � Gribu, lai tu nenoniecini avīzi, no kuras mēs uzzinām, kas notiek pasaulē. Lūk, tā. Parakstīsies?

� Labi, lai no tevis būtu miers, � Olafs vairs nedomāja pretoties.

� Dzirdi, tev par prieku!

Tā Jugita bija panākusi, ka mēs visi abonējām �Pionieri� un �Draugu�. Ari naudu viņa iekasēja pali.

�is gadījums ar parakstī�anos uz avīzēm tā ari būtu aizmirsies. Sākot ar jauno mēnesi, mēs regulāri saņēmām �Pionieri�.

Bet tad kādu dienu tas pats Olafs pirms stundām mums paziņoja, ka viņ� iepriek�ējās dienas pievakarē redzējis Jugilu iemetam viņa pastkastītē pionieru avīzi. To viņ� pamanījis pa durvju apaļo lodziņu, kas esot tik mazs kā uzpirksteņa caurums. Nezinātājs to nemaz nevarot ievērot.

� Bet kā tu varēji zināt, ka pie tavas pastkastītes kāds pienāks? � Olafa teikto ap�aubīja Adatiņa.

� Kas tur ko nezināt! Neaizmirsti, ka man ir Reksis! Viņ� rej pat tad, ja kāds paver parādes durvis. Viņ� jau pēc soļiem pazīst, vai nāk savējais vai sve�s. Jugita mūsu mājās nav bijusi...

� Un tu saki, ka Jugita tavā pastkastītē iesviedusi �Pionieri�?

32 � Tie�i tā, turklāt milzīgi steidzīgi, bailīgi apkārt skatīdamās.

Nu tikai sākās! Gatavā tautas kontrole Karīnas personā! Grozās viņa ar piezīmju blociņu rokā un skandina:

� Jautrītei draud divnieks vēsturē. Arī Didzis sekmēs slīd uz leju. Robim jau otrā piezīme par kau�anos. Silvijai piezīme par mājas darbu norakstī�anu...

Atsevi�ķā ailē mūsu vārdi, atsevi�ķās ailēs visi mācību priek�meti, tāpat uzvedības un kārtības atzīmēm paredzēta vieta. Tad vēl īpa�a burtnīca piezīmēm. īsts labo darbu un nedarbu saraksts! 35

Visvairāk saniknots par tādu Izrīcību ir Tomiņ�, jo viņam Karīna par �efu �piestiprinājusi* Izoldi, ko viņ� ne acu galā nevar ieredzēt.

� Kad tu beidzot kļūsi kārtīgs skolnieks? Kad tu vienreiz būsi apzinīgs? Uzrādi man savus mājas darbus! �odien pēc stundām pamācīsimies krievu valodu! � tā viņa Tomiņu tramda bez mitas un seko viņam kā. ēna.

� Lai man nozīmē citu �efu! � Tomiņ� �ēlojās audzinātājai.

� Centies mācīties tā, lai tev nebūtu vajadzīgs nekāds �efs, � atbildēja audzinātāja un nemaz nemēģināja kaut ko mainīt.

Arī mēs nevarējām Tomiņu aizstāvēt, jo galu galā neviens no mums nebūtu tik neatlaidīgs cīnītājs par Tomiņa zinā�anu līmeni kā Izolde. Ātrāk viņa nelikās mierā, kamēr Tomiņ� nebija visu izmācījies, kā nākas. Un tas, lai mūsu klasē nebūtu nesekmīgu skolēnu, tagad bija mūsu pa�u interesēs. Kā nekā mūs saistīja noslēgtās saistības ar Pāvela brigādi, kuras parakstījām nākamajā nedēļā pēc ekskursijas uz kuģu remonta rūpnīcu. Mierīgi nepagāja gandrīz vairs neviena diena.

Nesen Tomiņa un Izoldes dēļ klasē notika neredzēts tracis.

Tomiņ� bija aizbēdzis no pionieru pulciņa sanāksmes, lai nebūtu jātaisnojas par nenopietnu attieksmi pret saviem skolnieka pienākumiem.

Nākamajā dienā pirms stundām, tikko Tomiņ� parādījās klases durvīs, viņam ceļā nostājās Izolde un bargi uzsauca:

� Kāpēc tu vakar aizlaidies no sanāksmes? Mēs tev prasām � kāpēc?

Tie�i tā Izolde teica � �mēs�, kaut gan neviens no mums viņu nebija pilnvarojis runāt visu vārdā. Tomēr neko neiebildām, jo galu galā Pāvela brigādes priek�ā nevarējām palikt kaunā. Tikai, manuprāt, ar Tomiņu nevajadzēja runāt tik paceltā balsī. Vajadzēja kaut kā mierīgāk. To Izolde nesaprot.

� Tūliņ būs zvans, � atgaiņājas Tomiņ� un, pasitis padusē somu, dodas tik uz savu vietu.

� Nekā nebija! � Izolde aiz�auj viņam priek�ā roku kā bultu. � Mēs nolēmām karot pret nepietiekamām atzīmēm, bet tu vienā nedēļā jau esi saņēmis divus divniekus!

� D-l-i-v-vus!? � Tomiņ� iekliedzas.

� Un tomēr tu neturēji par vajadzīgu paskaidrot savas nesekmības cēloņus, kaut gan es ar tevi strādāju katru dienu.

� Di-i-vus?! � Tomiņ� atkārto savu, un viņa balss izskan kā griezīgs sirēnas kauciens. � Kā tu drīksti nodarboties ar goda laupī�anu? Nepietiek vēl, ka tu bāz degunu visās manās personiskajās darī�anās? Kā tev 36 nav kauna cilvēku apvainot! Nav taisnība!

� Kā nav taisnība? � savukārt uztraucas Izolde. � Nav taisnība, ka tu esi nesekmīgs?

� Tas, ka man divi divnieki, nav taisnība! Man ir tikai viens!

Izņemot Izoldes un Tomlņa balsis, klasē vairāk nedzirdēja ne skaņas. Mēs visi sasprindzinātā uzmanībā vērojām Tomiņa it kā lēcienam uz priek�u saliekto augumu. Nudien, sāks vēl kauties!...

� Divi divnieki vai viens � vienalga! � arī Izolde jau atgādināja uzvilktu atsperi un valdonīgi izstiepa kaklu. � Nesekmīgs tu esi tā vai tā!

� Viens divnieks vai divi � vienalga? � Izoldes vārdus ercīgl uztvēra Tomiņ�. � Viena roka vai divas rokas � vienalga? Viena kāja vai divas kājas � vienalga? Viena acs vai...

� Pietiek! Pietiek! � strīdā iejaucās Jugita. � Tā jūs bļaustīsities līdz vakaram. Karīna, pārbaudi vēlreiz, kādas Tomiņam ir atzīmes!

� Tomiņam tomēr taisnība, � at�ķīrusi savu blociņu, atzinās Karīna.

� Esmu pārskatījusies. Viņam ir tikai viens divnieks.

� Nu! Redziet! � iegavilējās Tomiņ�, tad pagrieza pret Izoldi dusmīgi saviebtu seju. � Es pieprasu, lai tu tagad visas klases priek�ā man atvainojies!

� Bet mēs pieprasām, lai tu izlabo savu divnieku!

Izolde atkal lietoja vārdu �mēs�. Milzīgi pa�apzinīga! Arī es vairs nevarēju nosēdēt vienaldzīgs.

� Vispirms jāatvainojas Izoldei! Ja skaidri nezina, tad nevajag runāt!

� Bet Tomiņ� skaitās nesekmīgs tāpat! � Sarmīte, kā parasti, nostājās meiteņu pusē. � Arī tas viens divnieks mūsu klasei nekādu godu nedara.

Nez pa kuru laiku bija atskanējis zvans. Neviens to netikām dzirdēju�i. Attapāmies tikai tad, kad klasē jau bija ienākusi audzinātāja un, ieraudzījusi mūs trok�ņojam, bargi noprasīja:

� Kas �eit notiek? Kāpēc tā klaigājat un neesat vietās?

Izolde aizsteidzās uz savu vietu. Arī Tomiņ� iekrita solā. Sāka grābstīties pa somu: izvelk vienu grāmatu, izvelk otru, tre�o � tomēr neviena nav īstā. Ievākotas gan ir, bet aizmirsti uzraksti... Beidzot � rokā gan! Tad steidzīgi �ķir vajadzīgo lappusi.

� Kas bija uzdots? � viņ� �ukstus jautā Ģirtam, tad arī man pār plecu. � Vai kurli esat? Kas bija uzdots? Par uzrunu? Vai � tie�o runu?

Bet tavu nelaimi! Iekams Tomiņ� tiek skaidrībā, viņ� jau izsaukts.

Izsaukts... Jā gan. Ar piesarku�u seju, kas kļūst aizvien sārtāka, un izspūru�iem matiem, kas niknumā par goda aizskar�anu pirms stundas nemaz nav sakārtoti. Tā nu viņ� stāv pie tāfeles. Stāv un klusē... Klusē

tikmēr, kamēr skolotājas rokas vadītā lodī�u pildspalva Ieraksta �urnālā atzīmi ar apaļi izliektu aug�daļu.

� Otrs divnieks! Otrs � tomēr... � Klasi pār�alc �uksti. Lai cik klusi, tos var dzirdēt.

Jugita līdzjūtīgi palūkojās uz nelaimīgo Tomiņu. Arī man viņa bija �ēl. Kā likās � arī Izoldei. Smagi nopūzdamās, viņa savā piezīmju blociņā atjaunoja izsvītroto otro divnieku.

Atkal par vienu brāķi vairāk... Bet līdz ceturk�ņa noslēgumam nedrīkstēja būt neviens. Kā tagad skatīsimies Pāvelam acīs?

Viss notika tik negaidot. Pēk�ņi mūsu skolā ierodas neliela auguma vīrietis ar melnu vaigubārdu, tum�i iededzis, d�insos, ļoti kustīgs un acīgs.

- Pa skolu izplatījās vēsts, ka viņ� esot kinore�isors, vairāku filmu inscenētājs un atnācis meklēt aktieri galvenajai lomai � trīspadsmit gadus vecu zēnu.

� Kādai filmai? � mēs interesējāmies, bet re�isoram neuzdro�inājāmies prasīt. Tik vien uzzinājām no Odiņa, ka kinostudijā esot arī konkurss.

Kad re�isors ienāca mūsu klasē, mēs visi it kā sastingām. Re�isors apjautājās, kas mūs interesē, vai bie�i ejam uz teātri, vai piedalāmies dramatiskajā pulciņā, vērīgi mūs uzklausīja, tad atkal izgāja. Tāpat starpbrīdī viņ� vēroja gan mūs, gan arī citu kla�u skolēnus.

� �ēl, ka nevajag meiteni, � sūkstījās Jautrīte. � Es tā vēlētos tēlot filmā!

Laikam jau visas meitenes to būtu vēlēju�ās...

Re�isors skolā uzkavējās gandrīz visu dienu. Pasēdēja mūsu klasē vairākas stundas, tad aprunājās ar Induli. Laikam viņam bija iepaticies Induļa slaidais augums, spītīgais �ezītis� un pārgalvīgais smaids. Induļa izskats pau� dro�sirdību, kaut gan viņa raksturs � ne sevi�ķi stabils. Brī�iem viņ� var būt bezgala nopietns, bet citreiz nopietnību kā pieneņu pūkas aizpū� negaidītas trakulības, zirga zviedzieniem līdzīgi smiekli vai arī murminā�ana pie sevis, ja viņam kaut kas nav pa prātam. Vispār Indulis ir savdabīgs zēns. Varu dro�i apgalvot, ka līdz pat �im brīdim, kamēr mūsu skolā nebija Ieradies kinore�isors, mēs par viņu daudz nelikāmies zinis.

Re�isors ar Induli iegāja direktores (tas ir, manas mātes) kabinetā un 33 tur uzkavējās diezgan ilgi.

Pēc tam kad Indulis ienāca atkal klasē, viņ� izskatījās ļoti priecīgs. Mēs interesējāmies, ko re�isors viņam teicis. Indulis nekavējās ar atbildi:

� Rīt man jāiet uz kinostudiju. Jānofotografējas. Pēc tam būs jātaisa kinoproves. Ja viss būs, kā vajadzīgs, jūs mani varēsit redzēt filmā �Jūrnieka krekls�. Tā būs filma par jūrniekiem.

Tomiņ�, to dzirdot, palēcās solā kā ūdensblusa.

� Tu tēlosi jūrnieku? Kuģa puiku?

� Iespējams... � Induļa skatienā pavīdēja lepnums. Viņ� �ķietami vienaldzīgi paraustīja plecus, tad piebilda ar īpa�u uzsvaru: � Galveno varoni.

� Kolosāli!... � Tomiņ� izsaucās. Viņa balsī �oreiz skanēja viens vienīgs �ēlums, ka arī viņ� nav guvis re�isora ievērību. Varu iedomāties, kā Tomiņ� būtu gribējis atrasties kopā ar jūrniekiem uz kuģa! Kaut arī tikai filmā!...

Sākot ar �o dienu, Indulis ļoti pārvērtās. Bie�i bija aizņemts, attaisnotu iemeslu dēļ neieradās uz stundām. Beidzot paziņoja, ka esot apstiprināts. Tā nu visiem bija skaidrs, ka Indulis kļuvis par kinoaktieri.

� Vai tagad tu tiksi no stundām pavisam atbrīvots? Varēsi nemaz nenākt uz skolu? � Tomiņ� pra�ņāja.

� Nē, kāpēc?! � Indulis izstiepa lūpas.

� Nu, bet, ja tu tēlosi filmā ...

� Vienmēr jau tas nebūs jādara.

� Bet ja tu aizbrauksi ar to kuģi?...

� Ar kuģi es nemaz nebrauk�u. Man būs jātēlo tepat ostā.

� Kas jātēlo?

� Tāds puisis, kas nokļūst spekulantu bandā.

� Ai...

� Mums studijā vēl turpinās konkurss mazākiem bērniem, � stāstīja Indulis. Viņ� bija ļoti zinīgs un runāja par kinostudiju kā par savām mājām. � Tur ir tāda maza puikas lomiņa... Zēniņl katru dienu rindā stāv, lai pieteiktos. Vajadzīgs tikai viens deviņus vai desmit gadus vecs pui�elis, bet rindā stāv vairāk nekā simts!...

Jā, Indulis tagad mūsu klasē bija kļuvis par visievērojamāko personu, lai neteiktu � visā skolā. Kinoaktieris!... Arī pionieru vadītāja viņa acīs kļuva divreiz nenozīmīgāka. Viņ� � Indulis � pazīstama kinore�isora atrasts talants. Viņa � caurkritu�i aktrise. Kaut vai izskata ziņā vien Odlņu ar Induli nevar salīdzināt. Liekas, ka dzīve ar viņiem izspēlējusi nelabu joku. Indulim ir izskats. Diem�ēl � Kaija... Odiņ� � tikai Odiņ�...

TOMIŅ� IZMĒĢINA LAIMI

Mēs neviens to nenojautām. Nevienam tāda doma pat prātā nebūtu Ienākusi. Tikai kādā dienā... Tomiņ� audzinātājai pasniedza zīmi, lai viņu atbrīvo no stundām. Un tad mēs uzzinājām, ka arī Tomiņ� grib kļūt par kinoaktieri. Viņam bija jāiet uz provēm.

� Kad un pa kuru laiku tu to dabūji gatavu? � mēs cits caur citu jautājām.

� Vienkār�i. Ņēmu un aizgāju uz konkursu. Protams, tur bija gan salasīju�ies vairāk tikai tādi tre�klasnieki un otrklasnieki. Bet, tā kā es augumā esmu mazs, tad gadus man neviens neprasīja. Iegāju istabā, kur sēdēja komisija. Lika man skaitīt kādu dzejoli. Tanī brīdī nevarēju nevienu lāgā atcerēties. Tad uz labu laimi sāku skaitīt Raiņa �Lauztās priedes�, bet, kā tiku līdz pusei, tā viss sajuka!... Ne vārda vairs tālāk!... Sāku nelabi stostīties. Biju bezgala uztraucies. Domāju, skaidrs, ka tagad esmu izgāzies. Re�isors � tas pats ar to melno bārdu, kas noskatīja Induli galvenajai lomai, � pēk�ņi sāka mani pētīt tādām acīm, ka man ausis svila. Redzokļi viņam melni. Nu � tādi!... (Tomiņ� salieca īk�ķi un rādītājpirkstu gredzenā, tuvinot acīm.) Urbjas manī kā īleni! Es uztraucos vēl trakāk. Domāju � sāks bārties, varbūt uzkliegs: �Arā!...�

Bet viņ� tikai piegrūda blakussēdētājam ar elkoni un kaut ko klusām pa�ukstēja. Blakussēdētājs skaļi iesmējās. Tad sāka smieties visi. Es nopratu, ka esmu briesmīgi izgāzies, dro�i vien stostījies un vaibstījies, kā parasti, kad man kaut kas sajūk vai aizmirstas.

� Varu iedomāties, � es pamāju.

Tomlņa seja, kas parasti ir tīri glīta un patīkama, satraukuma brī�os atgādina gumijas viepli, kas gan izstiepjas, gan saraujas, gan sakrokojas, gan izlīdzinās kā pauspapīrs. Un pat ausis reizēm kustas kā zaķim!

Tomiņ� stāstīja tālāk:

� Tad re�isors man sacīja: �Nokāp lejā, stāvu zemāk pie fotogrāfa!� Nu, un tagad es eju uz provēm! �odien iz�ķirsies � vai es vai kāds cits.

� Un kas tad tev būs jātēlo?

� Kapteiņa dēls, � Tomlņa balss tā kā ietrīcējās, tā kā aizlūza. Brītiņu viņ� klusēja, tad turpināja: � Māte viņam nomirusi. Ingmārs viņu sauc. Pie vecmāmiņas viņ� negrib palikt. Izmantodams ostas sarga labvēlību pret viņu, kapteiņa dēlu, viņ� ielavās kuģī, paslēpjas kravas telpās un tā kopā ar tēvu nokļūst sve�ās zemēs.

� Tad jau tu patie�ām varēsi braukt ar kuģi!

� Varbūt... � Man likās, ka Tomiņ� skumji nopūtās. � Dro�i jau

nevar zināt. Tikai tad, ja es izrādī�os labāks par tiem citiem. �odien iz�ķirsies.

Ar nepacietību gaidījām �o �iz�ķir�anos�. Tā notika Tomiņam par labu. Viņu apstiprināja. Par laimi, Tomiņ� savlaicīgi bija ticis vaļā no divniekiem. Audzinātāja teica, ka citādi vis skola nedotu savu piekri�anu. Tas patiesībā Izoldes nopelns.

Tagad mūsu klasē bija divi filmaktieri. Tikai, kamēr Indulis kļuva aizvien lielīgāks un cēla degunu gaisā, Tomiņ� jūsmoja, ka varēs braukt ar kuģi un būs kopā gan ar īstiem jūrniekiem, gan aktieriem. Jugita priecājās līdz ar viņu.

� Kad tu aizbrauksi uz sve�ām zemēm, noteikti atsūti skatu kartītes, � viņa piekodināja Tomiņam. � Neaizmirsti, ka mūsu posms pavasarī piedalīsies kolekciju konkursā! Varbūt savāc arī glieme�vākus un akmentiņus, ja tādi tur būs.

Lielākās domstarpības mūsu klases pionieru pulciņā radās ar piemērotas lugas izraudzī�anos. Bija da�ādi priek�likumi, tomēr neviens īsti neatbilda mūsu vēlmēm. Par lugu trūkumu nevarētu sūdzēties. Ir vesels repertuārs skolas skatuvēm. Bet, ja nu ko iestudējam, tad gribas, lai tas nebūtu citu skolu dramatisko pulciņu iestudējumu atkārtojums vai tikai kāds jauns variants.

� Galvenais jācen�as pēc mākslas patiesības, � Odiņ� reiz sacīja. (Mēs Joprojām, ja ne uzrunājot, tad vismaz domās turpinājām viņu saukt pa vecam.)

� Kas tas ir � mākslas patiesība? � pajautāja Tomiņ�, un mēs nopratām, ka neviens to lāgā nezinām. Vai Odiņ� to zināja? Laikam jau zināja, ja viņa izteicās apmēram tā, ka dzīves patiesība, izteikta spilgtos mākslas tēlos, radot mākslas patiesību, kas savukārt apliecinot dzīves patiesību. (Sare�ģīta bū�anai) No tāda paskaidrojuma daudz gudrāki netikām, bet viena lieta skaidra � patiesībai jābūtl Lai nav tā, ka runājam to, ko nedomājam, un domājam to, ko nerunājam.

Odiņ� apsolījās lietas labā kaut ko darīt, lai tā saucamā mākslas patiesība apliecinātu dzīves patiesību. Viņa pameklē�ot bibliotēkās kādu piemērotu materiālu, tā viņa teica.

Nepagāja ne divas nedējas, kad mūsu vecākā pionieru vadītāja pavēstīja, ka viņa patie�ām esot atradusi kaut ko ļoti interesantu, kas būtu mūsu klasei kā radīts. Neesot melnbalto, bet spilgti raksturi, svarīgas problēmas, spraiga darbība. Tā pavisam drīz, ja vien viņai viss labi izdo�oties, mēs varē�ot sākt strādāt. Kam jāizdodas � to Odiņ� neteica. Vai lugu viņa pati dabūs, vai kāds iedos, vai to vajadzēs pārrakstīt vai tulkot? Neko tuvāk mums nepaskaidroja.

Un tad Odiņ� kādudien ieradās uz pionieru pulciņa sanāksmi īsti pacilātā noskaņojumā ar lugas manuskriptu rokās. Personu esot tik daudz, tā viņa mums stāstīja, ka lomu pietik�ot visiem pionieriem. Tomiņ� pagaidām uz mēģinājumiem varē�ot nenākt. Turpretī Indulim, kam filmē�anās paredzēta tepat Rīgā un tikai pēc Jaungada, vēl bū�ot daudz briva laika, tāpēc viņam noteikti vajadzē�ot uzņemties kādu pieaugu�o lomu.

Iepazīstinājusi mūs ar lugas saturu, kas likās patie�ām interesants (konflikti skolēnu starpā, da�ādu raksturu sadursmes, pārpratumi un sare�ģījumi starp pusaud�iem un pieaugu�ajiem), Kaija teica:

� Tagad ķersimies pie lomu sadalī�anas!

Ar meiteņu lomām ātri tikām galā. Adatiņa tēlos drosmīgu meiteni, kas sare�ģītā situācijā nezaudē galvu. Sarmīte � teicamnieci, draudzīgu un izpalīdzīgu, pilnīgu pretstatu otrai teicamniecei, kas ir nenovīdīga un priecājas par citu neveiksmēm. (Tā jātēlo Silvijai. Mēs pamatīgi izsmē-jāmies. Silvija � un teicamniece!...) Tre�o meiteni, kas ar savu laiskumu velk visu klasi atpakaļ, uzņēmās tēlot Jugita. (Atkal pilnīgs pret-42 stats pati sev! Tomēr Jugita ļoti priecājās, ka viņai tik interesanta loma.) Sev īsti atbilsto�u lomu dabūja Jautrīte. Viņas Lolita vienmēr simulē slimu, kad jāatbild matemātikā. Viņai ļoti patīk arī skaisti ģērbties. Izoldei Odiņ� ieteica skolotājas lomu. Tāda viņai bija īsti pa prātam. Arī Karīnai tika iedalīta interesanta loma � pionieru vadītāja, kas cen�as strādāt pēc vislabākās sirdsapziņas, bet negūst panākumus. Man Kaija ieteica tēlot aizrautīgu mūzikas mīļotāju � zēnu, kur� aizmirst visu, kad dzird labu mūziku, un kura sapnis ir pa�am kļūt par mūziķi. Dzīvē es visbie�āk aizmirstos, kad nokļūstu teātrī, bet lugā es bū�u kaut kas līdzīgs topo�am komponistam.

Arī citiem zēniem lomas gandrīz tādas kā dzīvē: zēni, kas aizraujas ar sportu, zinātniski fantastiskās literatūras lasī�anu, meklē piedzīvojumus, sapņo kādreiz kļūt par varoņiem. Komiska loma gadījās Helmūtam. Viņa Elmārs vienmēr izvairās no atbildības, ir gļēvs un viltīgs. Kad viņ� sasit mātes kristāla vāzi, vainu noveļ uz savu mazo brālīti, kuru pagaidām Tomiņa vietā tēlos kāds oktobrēns. Mazajam brālītim nekas nav jādara, tikai jāraud. Kaut gan par tie�i tādām Helmūta Izdarībām dzirdēju�i nebijām, tomēr zināmā mērā gļēvs viņ� ir vienmēr, un tāpēc �ajā ziņā Odiņ� ļoti trāpīgi Elmāra lomai bija izvēlējies viņu. Par Tomiņu gan nevarētu teikt, ka viņ� dzīvē neprastu sevi aizstāvēt. Bet sava mazā auguma dēļ vienīgi viņ� varēja tēlot puisēnu, kas mācās vēl tikai 3. klasē. Pēc filmē�anās Tomiņ� �o lomu varēs notēlot bez pūlēm. Robim, kas augumā padrukns, plecīgs un arī diezgan gar�, Odiņ� ieteica uzņemties tēva lomu. Valdis bija ar mieru tēlot vectētiņu. Tik tālu viss labi. Grūtības sākās ar sievie�u lomām. Kas tēlos audzinātāju, māti un veco-māti?

Tā kā meitenes mūsu klasē tikai septiņas, bet zēnu daudz (ne velti paralēlklasi sauc par � meiteņu, bet mūsu � par zēnu klasi), tad atliku�ās lomas vajadzēja sadalīt starp zēniem. Neviens zēns nekāroja tēlot māti, audzinātāju vai vecmāmiņu.

� Tādā gadījumā lozēsiml � ierosināja Odiņ�.

Atliku�ie pieci zēni � Zigurds, Ojārs, Ģirts, Didzis, Vilnis un Indulis vilka lozes. Zigurdam krita skolotājas loma. (Patiesībā, apģērbies sievietes drēbēs, viņ� varēja arī skolotāju tēlot! Balss viņam ne sevi�ķi rupja, augums � slaids, mati � biezi un gai�i, turklāt cirtaini...)

Ojārs izvilka mātes lomu. Sevi�ķi iepriecināts viņ� gan nejutās. Savas sievi�ķīgās sejas dēļ viņ� jau dzīvē izskatījās vairāk pēc meitenes nekā zēna. Agrāk, kad viņ� mācījās jaunākajās klasēs, garāmejo�as tantiņas minēja: zēns vai meitene?

Vienīgi raksturs gan Ojāram kā īstam puikam. Savā reizē izkausies, savā � pateiks biezāku vārdu un nekad nesūdzēsies. Tagad uz skatuves viņ� būs māte. Mums visiem kļuva jautri.

Vēl lielāku jautrību sagādāja fakts, kad Indulis attina lozi un sa�utis izsaucās:

� Vecāmāte!...

Mūs pārņēma īsts smieklu viesulis. Iedomājāmies, kāds gan garais Indulis izskatīsies vecāsmātes brun�os un ar lakatiņu galvā. Ta�u galvu nosegt vajadzēs, Jo matus Indulis, par spīti modei, nēsāja īsi apcirptus ezītī. Varbūt � ne lakatu, bet sirmu parūku... Būs vēl jocīgāk!

Pārējie zēni � Didzis, Ģirts, Laimdots un vēl da�i palika statistos. Viņi visi atviegloti uzelpoja.

Te Indulis nosvieda uz galda savu lozi un noteica:

� Atradu�i muļķi! Man tāds pionieru teātris bijis nebijis! Es izstājos!

� Nu kāpēc tu tā? � Odiņ� pārmeto�i paskatījās uz Induli. � Saproti, sevi�ķi svarīgi tēlot kādreiz arī to, kas tu nemaz neesi un nevari būt. Kā lai to pasaka... Nu � daudzveidība ir vajadzīga. Tas palīdz augt!

� Ej ieskrieties! � Indulis viņai strupi uzkliedza. � Kur tu tiki ar savu daudzveidību? Izbrauci cauri eksāmenos ar lielu troksni! Vispār � ko tu man, caurkritusī aktrise, te tik daudz piekasies!

� Induli! Un tā runā tu, kas esi izraudzīts galvenajai lomai mākslas filmā! � Odiņ� izskatījās satriekts.

� Jā! Es! � Indulis dzirdami sasita papē�us.

Kaut arī mēs neviens no Odiņa nebijāmies un joprojām būtībā jutāmies kā līdzīgi ar līdzīgu, tik rupji pret viņu nebūtu uzdro�ināju�ies izturēties.

� Tu ta�u neizjauksi mums lugas iestudē�anu, � Odiņ� nopietni turpināja. � Mēs pa�i vienojāmies, ka lozēsim. Un da�reiz nemaz nav par ļaunu tēlot savai būtībai pretēju lomu. Tā veidojas meistarība.

� Odiņ, aizveries, jā! � Indulis izslēja galvu kā briedis. � Spēlē to veceni pati! Tu jau bez visas tēlo�anas vari būt labu labā vecāmāte!

Odiņ� nosarka, cie�i saknieba lūpas, palūkojās Indulī ar neizprotamu skatienu, tad paķēra lugas eksemplāru un atstāja klasi, nesakot vairs ne vārda.

� Kaunies ar! � Adatiņa pieskrēja pie Induļa. � Lielībnieks tāds! Uzpūstais ziepju burbulis! Ka tikai nepārplīsti!

Adatiņa bija pirmā, kas uzklupa Indulim. Viņai pievienojās Jugita, Sarmīte, Izolde, Karīna un pat lēnprātīgā Silvija. Arī mēs, zēni, jutām, ka Indulis atļāvies par daudz, tomēr pārāk neuztraucāmies par to, ka no lugas iestudē�anas nekas neiznāks. Vairāk par dramatiskā pulciņa nodarbībām mūs interesēja Pāvela pasākumi. Nākamā sanāksmē viņ� bija apsolījis mums rādīt krāsainus diapozitīvus � da�ādu kuģu attēlus.

Tā mēs arī būtu samierināju�ies, ka neko netēlosim un nekādas izrādes nebūs. Te negaidīti ieradās Pāvels, un pirmais, par ko viņ� paziņoja bija priek�likums:

� Es uzzināju, ka jūsu pulciņ� iestudējot ludziņu, tāpēc iedomājos, ka būtu lieliski, ja jūs savu iestudējumu izrādītu arī uz mūsu rūpnīcas kluba skatuves, tā sakot � �efības kārtā. Domāju, ka luga būs ļoti interesanta, jo jūsu vecākā pionieru vadītāja to uzrakstījusi pati, izmantodama da�neda�ādus skolas notikumus. Vienādi interesanta kā bērniem, tā pieaugu�ajiem. Tātad apsveicu ar labo nodomu un vēlu jums sekmes!

Mēs neko neatbildējām. Sēdējām kā mēmi. Nevienam nebija drosmes atzīties, ka pasākums izjucis. Tikai tad, kad Pāvels apjautājās par sekmēm mūsu klasē, mēs atdzīvojāmies.

� Brāķa nav! � pavēstīja Tomiņ�.

� Silvijai bija viens divnieks angļu valodā, bet viņa �odien to izlaboja, � tuvāk paskaidroja Karīna.

� Tomēr Tomiņam ir piezīme par sarunā�anos stundā! � kā parasti sūdzējās Izolde.

Tomiņ� viņai zem sola parādīja dūri.

� Vispār sekmju līmenis cēlies un arī uzve... � te Karīna aprāvās pusvārdā.

� Ļoti labi, � sacīja Pāvels, � arī mēs strādājam ar pilnu jaudu. Pirms termiņa pabeidzām remontēt fran�u kuģi.

Pēc tik�anās ar Pāvelu Indulim bija ko turēt.

� Kas tagad būs? Kā izkļūsim no muļķīgā stāvokļa?

� Tikai tevis dēļ tā viss notika!

� Kinoaktieris lielais! Sabojāji visu!

� Domā, ka tēlosi filmā, tad pionieru teātris nav tevis cienīgs!

� Dzirdēji? Odiņ� pats to lugu esot uzrakstījis!... Un tagad tas viss velti.

� Tev jāiet pie Odiņa atvainoties.

� Tev jāapsolās, ka spēlēsi! � uzstājās Adatiņa.

� Pionieru vadītāja nemaz �odien nav skolā, � pavēstīja Karīna. � Viņai �odien metodiskā diena.

� Jā � ceturtdiena...

� Vienalga! Tad ej pie viņas uz mājām. Ej! Atvainojies un palūdz to lugas eksemplāru. Sāksim jau �odien pat savas lomas pārrakstīt.

Runājām, draudējām un mudinājām, bet Indulis kategoriski atteicās iet pie Odiņa uz mājām. Adatiņas sa�utumam nebija robe�u. Indulis bija

pats Iedomības kalngals. Tikai tagad pa īstam ieraudzījām, cik viņ� stūrgalvīgs.

� Nu, kas tur pavlsaml Lai netēlo, � beidzot izlēma Ģirts. � Es uzņem�os to lomu bez kādas lozē�anas. Augums gan man krietni mazāks, bet kur tas teikts, ka vecmāmiņām jābūt tikpat slaidām kā tēviem vai mātēm. Piemēram, mana vecmāmiņa ir augumā mazāka pat par mani.

� Nu tad viss kārtībā! � nopriecājās Karīna. � Tomēr kādam pie pionieru vadītājas jāaiziet, jālzstāsta, ka mēs esam pārdomāju�i, savu rīcību no�ēlojam un Induļa vietā vecāsmātes lomu tēlos Ģirts.

� Kā tu zini, ka viņai luga ir mājās? � �aubījās Jautrīte. � Varbūt tā palikusi tepat skolā.

� Lai būtu kur būdama, � noteikti sacīja Karīna. (Viņai bez kādas tēlo�anas piemita skolotājas tonis!) � �ovakar pat vienam jāaiziet. Un jālūdz, lai viņa mums atļauj norakstīt lomas.

� Lai iet Gunārs! � ierosināja Jugita. Kāpēc viņa bija iedomājusies tie�i mani, nezinu. Tomēr arī citi domāja tāpat.

� Tu proti runāt, � atzinīgi sacīja Adatiņa. Atklāti sakot, man �ie vārdi pat glaimoja. Galu galā, ja man tika uzticēta miera sarunu ve�ana, es visā nopietnībā to arī uzņēmos. Tomēr uzdevums izrādījās sare�ģītāks, nekā sākumā man likās. Pirmkārt, mani nesagaidīja ne Odiņ�, ne Odlņa vecāki, bet īgna ve�iņa, kas neparko negribēja ielaist dzīvoklī.

� Nupat kā viņa atbrauca no semināra... Tikko kā paspēja paēst..� Vienā skrie�anā! Ne atpūsties nedabū!...

Teicu, ka neaizkavē�u Kaiju ilgi, ka man tikai kaut kas jāpasaka, kaut kas jāpaņem � un viss.

� Nu tad pagaidi! � Ve�iņa ne labprāt ieveda mani istabā, bet pati ietipināja virtuvē.

Es gaidīju, kad ienāks Odiņ�, ta�u neizprotamā kārtā viņa kaut kur kavējās.

Pēk�ņi es izdzirdēju izmisīgu raudā�anu, kas kļuva aizvien nevaldāmāka un skaļāka. Ieklausījos. Varēju derēt, ka tā bija Odiņa balss! Kas viņai noticis? Un kur viņa atradās? Es pielēcu kājās un kļuvu pati uzmanība. Likās, ka viņa raudāja turpat gaitenī. Pagājos līdz durvīm, kas veda uz gaiteni, bet Odiņa tur nebija. Te es izdzirdēju sāpīgu ieklieg�anos, pēc tam �ādus vārdus:

� Vairs nevaru! Vairs nespēju! Viņi gaida manu galu. Kapu viņi man rok! Ak, kāpēc es esmu tik nelaimīga! Negribu vairs viņus redzēt! Nekur un nekad! Nevienu!...

Te vārdi kļuva neskaidri, balss � asaru apslāpēta. Elsas, vaidi, kunk-46 stieni, it kā kāda roka �ņaugtu, sistu...

Negrib vairs nevienu no mums redzēt, nekur un nekad!? Ko Kaija teiks, atvērusi istabas durvis un ieraudzījusi mani, vienu no tiem, kas sagandējis viņas dzīvi un darbu? Un, kaut gan es nemaz nejutos tik ļoti vainīgs, ka lugas iestudē�ana izjukusi, �ajā brīdī biju gatavs drīzāk zemē ielīst nekā rādīties viņai acīs.

Es atrāvu durvis un centos ātrāk pazust no Odiņa dzīves vietas.

Pie audzinātājas mēs esam pieradu�i. Viņa mums ir tikpat kā gaiss. Viņa ir vajadzīga, bet viņu nejūt. Vai arī � kā stacija, no kuras vilciens atiet, kurā pienāk un kura vienmēr atrodas savā vietā. Bet, ja pēk�ņi viņas nebūtu, tad gan mēs justu skolotājas Laurānes nepiecie�amību. Jā, ja nebūtu...

Tas apstiprinājās arī nākamajā dienā pēc pārdzīvotajām �ausmām pie Odiņa. Līdz nakts vidum biju paspējis apzvanīt gandrīz visus savus klases biedrus, kam vien telefons bija mājās. Otrā rītā, kad Ierados skolā, nebija neviena, kas nebūtu jau informēts. Klasē valdīja neredzēti drūms noskaņojums.

� Kas tagad būs? � asarainā balsī minēja Silvija. � Dro�i vien Odiņu aizvedīs uz slimnīcu ...

� Tu domā � uz trako namu? � skaidri un gai�i noprasīja Agris.

� Tā neviens tagad vairs nesaka, � pamācīja Izolde. � Tikai vecos laikos cilvēki tā runāja. Nervu sabrukums ir tāda pati slimība kā visas citas.

� Jā! � viņas teikto uztvēra Karīna. � Ar kādām tiesībām Odiņu drīkst saukt par traku?! Viņa pārpūlējusies ar mums. Atcerieties, ko Pāvels teica � viņa pati to lugu uzrakstījusi! Dro�i vien strādājusi pa naktīm, nemaz nav gulējusi, un tagad mēs kā gatavie vienaldzīgie!

� Kā tu teici � tajā dzīvoklī bija tikai viena ve�iņa? � Ar izmeklētāja skatienu manī palūkojās Vilnis.

� Jā. Cita neviena.

� Un dro�i vien � puskurla...

� Tā likās.

� Un dro�i vien viņas vecmāmiņa nemaz nezina, kas ar Odiņu noticis. Te vajadzīga ārsta iejauk�anās! � uztraucās Adatiņa.

� Tu domā � izsaukt ātro palīdzību?

� Es neko nedomāju. Kādas man tiesības?

� Vajag aprunāties ar audzinātāju, � deva padomu Sarmīte.

� Varbūt labāk ar tavu māti, � ieminējās Tomiņ�. 47

� Nē, labāk ar audzinātāju! � Tās bija vairākuma domas.

Mūsu audzinātāja Ir lieti�ķs cilvēks. Viņa mūsu satraukto stāstījumu uzklausīja mierīgi. Tad viņa teica:

� Nekas jums nav jādara. Un nekāda ātrā palīdzība nav jāizsauc. Kaijas vecmāmiņas māsu es ļoti labi pazīstu. Saprātīgs, gudrs cilvēks, un, ja būs vajadzīgs, viņa pati zinās, kur griezties.

� Vai tēva un mātes Odiņam nemaz nav? � skumji vaicāja Jautrīte. � Bārenīte?...

� Vai Odiņam vecmāmiņas māsa ir vienīgais tuvais cilvēks? � Jugita Interesējās tālāk.

� Kādam Odiņam? � skolotāja Laurāne atvēsināja mūsu satrauktos prātus ar pretjautājumu. � Cik rei�u esmu jums teikusi, ka vecāko pionieru vadītāju tā nedrīkst saukt.

� Mēs tik ātri nevaram pārorientēties, � aizbildinājās Vilnis. (Viņam patīk vienmēr lietot sve�vārdus.)

� Mēs jau nedomājām neko Jaunu, � es piebildu.

� Kaijai ir gan tēvs, gan māte, gan brālis. Viņi dzīvo un strādā laukos. Arī Kaijas vecmāmiņa dzīvo laukos.

� Tad kāpēc Kaija visus �os gadus dzīvo Rīgā, nevis laukos? Tur ta�u arī ir skolas?

� Protams, ir.

� Kāpēc mācījās Rīgā pie mums?

� Vai jums neliekas, ka esat pārāk ziņkārīgi? � skolotāja Laurāne aizrādīja.

� Nē, � es atbildēju. � Mēs tikai gribam zināt patiesību.

� Patiesība ir tāda, ka Kaijas vecmāmiņas māsai pirms vairākiem gadiem nomira meita. Viņa palika ļoti vientuļa. (Viņas vīrs kritis jau Lielajā Tēvijas karā.) Un tāpēc Kaija pārnāca dzīvot pie viņas. Turklāt meitene vēlējās pēc viduskolas beig�anas iestāties teātra fakultātē.

� Un uzņem�anas eksāmenos izkrita... � noteica Indulis. (�oreiz tas nemaz neizklausījās kā zobo�anās.)

� Dzīvē visādi gadās, � sacīja audzinātāja. � Cerības mijas ar �aubām. Prieks � ar bēdām. Panākumi � ar neveiksmēm, un otrādi. Tāda ir dzīves patiesība.

� Ko mums tagad darīt? � noba�ījusies jautāja Karīna.

� Pagaidām neko. Labojieties!

Pēc sarunas ar audzinātāju mēs tomēr nevarējām un nevarējām nomierināties. Vai desmitiem rei�u Silvija atkārtoja:

� Es zinu, es zinu, kā ir, kad dabū nervu sabrukumu. Manai krustmātei tā bija. �etrus mēne�us viņa pavadīja slimnīcā. Milzum daudz zāļu 48 vajadzēja dzert.

� Odiņ� bija mums slikts... Tagad dabūsim citu pionieru vadītāju. Bet vai būs labāk? � ar pa�pārmetumiem mocījās Didzis. � Un Pāvels, viņas draugs, kad uzzinās, kā mēs esam izturēju�ies, arī mums atmetīs ar roku. Kuģu remonta rūpnīcu mums vairs neredzēt!

Jā, stāvoklis mums bija neapskau�ams. Stundās nespējām koncentrēties. Skolotāji mūs bie�i apsauca, rakstīja piezīmes par sarunā�anos un neuzmanību.

Lielajā starpbrīdī, iedami pusdienot, atkal runājām par to pa�u. Kas notiks ar Odiņu?

� Ja zinātu dro�i, ka viņa atveseļosies, aizietu pie viņas un apsolītos griezt visu par labu.

� Induli, vai tu tagad būtu ar mieru tēlot vecomāti? � Adatiņa noprasīja mūsu kinoaktierim.

� Ja jau tas tik nepiecie�ams... � Indulis vairs nepretojās.

� Un tu atvainotos Kaijai? � arī Izolde uzstādīja savas prasības.

� Jā jau, jā! Tikko viņa parādīsies skolā.

� Ja tikai parādīsies... � es �aubījos.

Arī Silvija neticēja.

� Kad manai krustmātei bija nervu sabrukums, viņa nogulēja slimnīcā �etrus mēne�us un pēc tam vēl divus mēne�us atpūtās.

Indulis izskatījās satriekts. To, ka Odiņ� dabūs nervu sabrukumu, viņ� vismazāk bija gaidījis.

� Es darī�u visu, lai tikai būtu miers, lai tikai jūs man liktu mieru! Ja vajadzēs, tēlo�u kaut velna vecomāti!

� Kāpēc jūsu klase �odien tik trok�ņaina? � ēdamistabas durvīs mūs apsauca de�urējo�ā skolotāja, bet viņai līdzās stāvēja � vai mūsu acis nevīla? � Odiņ�!

Vienā mirklī mēs saskrējām pionieru vadītājai apkārt kā bi�u spiets.

� Tu esi skolā!? Tev ir labi? Tu vairs neesi bēdīga?

Odiņ� lūkojās te vienā, te otrā un smējās:

� Kas jums noticis? Kop� kura laika jūs tik norūpēju�ies par mani un manu veselību? Kāpēc lai es bēdātos?

� Indulis ir ar mieru tēlot vecomāti! � Izolde pavēstīja. � Nācis pie prāta!

� Patie�ām? � Odiņ�, it kā neticot tādai ziņai, palūkojās Indulī. � Vai kinoaktieris piekāpies?

Induli �āds jautājums manāmi aizskāra, tomēr mums doto vārdu viņ� neuzdro�inājās lauzt.

� Ja jau vajadzīgs, var...

� Nu protams! � dedzīgi uztvēra Ģirts. � Tu ta�u pats to lomu izlozēji!

� Ja tikai man tajā laiks nevajadzēs filmēties... � Ieminējās Indulis.

� Dro�s paliek dro�s, es esmu ar mieru dublēt vecomātl, � varonīgi pieteicās Ģirts, un mēs priecīgā noskaņojumā sēdāmies pie pusdienu galda.

Ceturtdienas vakarā pēc pirmā lugas mēģinājuma pionieru vadītāja pavēstīja, ka piektdien mūsu pulciņa sanāksmē nepiedalī�oties, jo brauk�ot uz laukiem.

� Mana vecāmāte saka � tādā laikā neviens saimnieks pat savu suni ārā nedzenot, � atcerējās Egils.

� Neko darīt. Jābrauc, � noteikti sacīja Odiņ�. � Tur manā pusē kartupeļi slīkst nost.

Sos vārdus Kaija izrunāja tik vienkār�i, pateica kā pa�u par sevi saprotamu patiesību. Tāpēc laikam arī mēs nevarējām palikt vienaldzīgi un gandrīz vai iesaucāmies reizē:

� Vai mēs nevaram braukt tev līdzi?

� Mēs palīdzēsim!

� Nu, lūdzu, Odiņ!... Kaija!

(Jau atkal mums paspruka �is �Odiņ��, bet �oreiz tas skanēja īsti draudzīgi.)

Kaija tūliņ neatbildēja. Brīdi iestājās klusums.

Tad mēs uzbangojāmies par jaunu.

� Nu, parunā ar audzinātāju!

� Palūdz atļauju direktorei!

� Ja jau pat no rūpnīcām cilvēki brauc talkā, kāpēc to nevar darīt pionieri?

� Labi, es parunā�u, � apsolīja Odiņ�.

Mēs uzgavilējām. Tāds izbraukums būtu mums īsti pa prātam.

� Kolosāli, ja matenē izputētu kontroldarbs! � cerīgi dudināja Tomiņ�. � Es labāk roku kartupeļus nekā lauzu galvu ar tiem teksta uzdevumiem.

� Tu nemaz nedomā par būtību, � prātīgi aizrādīja Izolde. � Mācī�anās arī ir darbs!

Ko kur� �ajā brīdī pateica un domāja, galu galā nav tik svarīgi. Galvenais, ka mēs visi bijām kā spārnos, lai dotos uz laukiem, lai pabūtu 50 tur � Odiņa pusē, kur mēs ne reizes nebijām biju�i; kur savu bērnību pavadījusi mūsu skolas biedrene � tagadējā vecākā pionieru vadītāja Kaija Odiņa. Vārdu sakot, mēs ļoti gribējām tur nokļūt, cik vien iespējams ātrāk, par spīti rudens vējiem un lietiem.

� Es gan neesmu sajūsmināts par tādu braucienu. Rīgas skolēniem tas nemaz nav jādara, � iebilda Helmūts. � Kas nav pieradu�i pie lauku darbiem, tādā laikā var saslimt ar angīnu.

� Bet kartupeļi tev gar�o, ja? � Adatiņa noprasīja. � Un angīnu tu ātrāk saķersi, laizīdams saldējumu nekā lasīdams kartupeļus.

Jau tās pa�as dienas vakarā mēs posāmies ceļā. Ne audzinātājai, nemaņai mātei nebija iebildumu, ja kopā ar pionieru vadītāju uz trim dienām dodamies palīdzēt novākt kartupeļus. Tomēr tie, kas labprātīgi nevēlējās to darīt, varēja palikt Rīgā un nākamajā dienā iet uz stundām para-lēlklasē. Helmūts padomāja, pārdomāja un beidzot arī pievienojās mūsu lēmumam braukt simtprocentīgi visiem.

Piektdienas rītā tie�i pulksten se�os nulle nulle garos gumijas zābakos un lietus mēteļos mēs satikāmies Rīgas stacijā, lai dotos uz Odiņa pusi kartupeļu talkā.

Braucām siltā vagonā, omulīgi tērzēdami. Vilciena logos sitās spēcīgas lielus �altis, bet tās mūs nebiedēja. Jutāmies gandrīz kā tādi darba varoņi, kas dodas turp, kur ir visgrūtāk. Vārdu sakot, pa�sajūta bija lieliska.

Lauku stacijā mūs neviens nesagaidīja, kā klusībā bijām cerēju�i. Madis atklāti izrādīja savu sa�utumu:

� Tad nu nevarēja atsūtīt pretī nevienu autobusu!

� Autobusu, jā. Un pūtēju orķestri arī! � Adatiņa pazobojās.

Bridām pa lauku ceļu uz Odiņa dzimto kolhozu.

Apmēram pēc pusstundas ilga gājiena Kaija apstājās pie neliela vienstāva nama ar rūsganu apmetumu. Cik pārsteigti mēs jutāmies, kad tā izrādījās nevis kolhoza valdes ēka, bet � skola.

� Noģērbieties, � aicināja Odiņ�. � Tad iesim pie priek�sēdētāja.

� Priek�sēdētājs te � skolā? � brīnījās Ojārs.

Mums nebija vēl ne jausmas, kādā saimniecībā esam nokļuvu�i. Pat tad ne, kad mūs sagaidīja gadus �etrpadsmit vecs zēns ar sarkanu laiviņu galvā.

� Iepazīstieties, � sacīja Odiņ�, � kolhoza �Vārpa� priek�sēdētājs!

Vai Odiņ� kaut ko nebija sajaucis? Vai nebija pārteicies?

� Gvido, � zēns nosauca savu vārdu, sniegdams mums roku visiem pēc kārtas.

� Pie tevis atbrauku�i talcinieki no Rīgas, � pavēstīja Odiņ�. � Brālis rakstīja, ka kolhozam derētu palīgi. Te nu mēs esam diezgan kuplā skaitā.

__J3, viss viens ūdenī. � Gvido pierē ievilkās grumba kā pieaugu�am vīram. � Cīnāmies jau vairākas nedējas. Bet kartupeļi padevu�ies tik labi kā nevienu gadu.

� Nu tad tikai rādi ceļu!

__Vispirms, protams uz ēdnīcu, � Gvido pasmaidīja, un pēc nedaudzām minūtēm mēs jau mielojāmies pie skolas kopgalda.

� Bet �is ta�u nav nekāds kolhozs! � Tomiņ� nekādi nevarēja samierināties. � Visparastākā lauku skola!

� Nav nemaz tik parasta, � iebilda Odiņ�. � Pirmā skola rajonā, kurai pa�ai sava saimniecība!

Ēzdami pusdienas, uzzinājām, ka stundas �ajā skolā sākas agrāk nekā dtur, un tāpēc arī �odien �Vārpas� jaunie kolhoznieki jau atrodas uz lauka.

Tūliņ pēc maltītes devāmies lasīt kartupeļus.

Mūsu ilūzijas par pla�ajiem laukiem un tik�anos ar varenas saimniecības vadītājiem bija izgaisu�as. Visu te plānoja un izrīkoja pa�i skolēni. Un mēs, tā sakot, bijām �o skolēnu palīgi un nekas vairāk.

Mūsu priek�ā atradās kartupeļu lauks kā nepārredzama brūnas mīklas masa. Sākām strādāt.

Lietus lija aumaļām. Odiņ� turējās mums visiem pa priek�u. Copīte Izjukusi, mati atiru�i zem polietilēna plēves, pa kuru tecēja ūdens straumītes. Kājas grima dubļos. Arī man dubļi sniedzās līdz potītēm, zemākās vietās � pat līdz puslieliem. Tādu māla �putru� savu mū�u nespēju iedomāties.

Adatiņai gumijas zābaki bija par lieliem. Reizēm tie draudēja palikt dubļos.

Mūsu kartupeļu lasītāju rinda izskatījās ļoti nelīdzena. Ar Odiņu priek�galā izrāvās vienīgi Jugita un Olafs. Mēs, pārējie, lai arī kā centāmies, atpalikām no viņiem par krietnu gabalu.

Kartupeļu lauka viszemākajā ieplakā rosījās pa�i vārpinieki. Viņi no mums atradās tik tālu, ka izskatījās kā mazi punktiņi.

Jau pēc nepilnas stundas kartupeļu lasī�ana mums likās tīrās mocības.

Man pa�am visvairāk nepatika dubļu �ļakatas, ko sprausloja kartupeļu rokamā ma�īna. Diem�ēl arī vēj� pūta tie�i no tās puses, kur kārpījās racējs. Mēs, kas atradāmies rindas labajā pusē, izskatījāmies kā dzīvi mori.

Tāda bija tā lauku idille, par ko tik jūsmīgi tērzējām vilcienā. Un kur nu vēl nemitīgi saliektās muguras!... Brī�iem likās, ka diez vai vispār spēsim tās atliekt vairs taisnas.

� A�āk, a�āk! � �ipengi mudināja Adatiņa. � Jus, puikas, velkaties kā tādi glieme�i!

� Pati labi, ja pa diviem soļiem izrāvusies uz priek�u, bet mūs komandē! � sirdījās Robis.

Turpretī man tā kā kauns kļuva par sevi, ka meitene var, bet es, puika būdams, velkos astē...

Arī Tomiņ� uzdarbojās, gribēdams aizstāvēt zēnu godu.

Bet Helmūts, izslējie� taisns kā briedis, ar cimdoto roku slaucīdams dubļus no sejas, paziņoja:

� Man �itās aukstās dubļu vannas līdz kaklam!

� Memmītis! � tā atkal Adatiņa. � Varēji palikt Rīgā un sildīt kājas ar termoforu!

� Bet tev derētu pielikt pie deniņiem ledus pūsli, lai atvēsina tavas sakarsu�ās smadzenes! � Helmūts bārās pretī. Tad atmeta ar roku un par jaunu rausa kartupeļus ar tādu sparu, ka dubļu �ļakatas �ķīda uz visām pusēm.

� Ei, tu, vai kādu tupeni grozā arī iemet vai tikai pa virsu kārpies?! � Madis pat �eit, kartupeļu laukā, nespēja atturēties no zobgalībām.

Adatiņai grozs jau atkal bija piepildījies pirmajai. Viņa savicināja lo, kaut gan tas bija pietiekami smags, un aizskrēja izbērt. Tagad katrs varēja pārliecināties, ka Adatiņa prata ne vien sparīgi spēlēt futbolu, bet ari strādāt.

Par spīti aukstajām lietus brāzmām, darba karstumā pagaisa nepatīkamā sajūta; jokos, asprātībās un zobgalībās aizmirsām, ka esam samirku�i un dubļiem aplipu�i, un gandrīz neticami likās, ka līdz vakaram bijām salasīju�i tik daudz kartupeļu, cik pietiktu veselam gadam vairākām ģimenēm.

Kad bija jau krietni satumsis, sapulcējāmies skolas internātā un kopā ar mazā kolhoza saimniekiem ieturējām pamatīgas vakariņas. Nekādas īpa�as iepazī�anās nevajadzēja. Darbs kartupeļu laukā bija mūs satuvinājis. Mazā kolhoza ekonomiste Iveta skaitīja kilogramus, salīdzināja �odien padarīto ar iepriek�ējās dienās novākto ra�u un konstatēja, ka pateicoties mums, kartupeļu ra�a tik�ot novākta laikā.

Man blakus sēdēja kolhoza priek�sēdētājs Gvido, bet pa kreisi Iveta. Tad ieradās plecīgs liela auguma vīrs un, nostājies pie galda, draudzīgi noskatījās, kā mēs mielojamies.

� Odiņ�!... Odiņ�!... � man līdzās no�ukstēja Gvido.

Es palūkojos uz Odiņu. Kāpēc gan pēk�ņi Gvido tā samulsa? Odiņ� sēdēja mierīgi galda galā un neko īpa�u nedarīja.

� Sveicināti talcinieki, � mūs uzrunāja staltais vīrs. � Prieks jūs redzēt! Kā nekā negaidīti ciemiņi. Un palīgi turklāt!...

� Kas viņ� ir? � Es pajautāju.

� Nu, Odiņ�! � atbildēja Gvido.

� Kāds Odiņ�?

� Nu � lielā kolhoza priek�sēdētājs.

� Tēvs Odiņam? � es samulsu.

� Kādam Odiņam? � savukārt brīnījās Gvido.

� Tu domā Kaijai? � pajautāja Iveta.

� Nūja.

� Mēs te laukos Kaiju neviens tā nesaucam. Agrāk viņa vadīja �Vārpas� māksliniecisko pa�darbību. Arī pati spēlēja teātri.

� Bet kā tad viņa varēja pie jums spēlēt teātri, ja dzīvoja Rīgā? � es nesapratu.

� Neaizmirsti, ka viņa mūsu skolā mācījās astoņus gadus! � sarunā iekrita Gvido. � Es toreiz biju ceturtajā klasē, kad viņa beidza astoto un aizbrauca uz Rīgu. Mēs ļoti no�ēlojām, ka Kaija vairs nedzīvo uz laukiem. Bet viņas brālis Uģis no septītās (viņ� ir mans vietnieks) saka � māsa noteikti nāk�ot atpakaļ uz mūsu kolhozu un strādā�ot lielajā klubā, ko �ogad beigs būvēt. Te Kaiju ņems pretī katrā laikā! Un tā būs labāk. Viņa varēs ari turpmāk vadīt mūsu skolas dramatisko pulciņu, jo tur 54 Rīgā ar jums viņai diez kā neveicoties.

� Kā tu to zini?! � es skaļi brīnījos.

� Vai tad Odiņ� jums to visu pastāstījis? Ir gan pļāpa! � pukojās Ojārs, kas uzmanīgi bija sekojis mūsu sarunai galda pretējā pusē.

� Nav nekāda pļāpa, � Gvido gandrīz vai apvainojās. � Es ta�u teicu, ka pie mums mācās viņas brālis. Arī viņ� ir liels teātra draugs. Brīvdienās Uģis brauc uz Rīgu pie māsas. Tad viņi abi kopā staigā pa teātriem. Nu viņ� mums arī pastāstīja, ka mā�elei ar jums galīgi neveicoties, neviens neklausot...

� Viņa jau pie mums strādā tikai pirmo gadu, � es taisnojos. � Un -galvenais � nupat vēl bija mūsu skolas biedrene! Nevaram pierast. Visu laiku skolniece � un pēk�ņi pionieru vadītāja, tikpat kā skolotāja!

� Mēs gan priecātos, � piebilda Iveta. � Pa�u cilvēks.

� Trīs gadi pagāju�i bez viņas. Grūti... � turpināja Gvido, un es ievēroju, cik sirsnīgi viņ� palūkojās uz Kaiju, kas pa�reiz galda galā sarunājās ar savu tēvu.

� Kad viņa izejamās dienās atbrauc pie mums, tad tie ir īsti svētki. Nebūtu tai Rīgas tantei nomirusi viņas vienīgā meita, Kaija vēl �odien te dzīvotu. Un tad jūs redzētu, kas mūsu skolā būtu par teātri! Izcīnītu vēl Tautas teātra nosaukumu. Tāpat kā valmierie�u �Sprīdītis�. Kur Kaija piedalās, lur viss iet no rokas. Viņa prot iedvesmot.

Jā, laikam gan... Ari kartupeļu talkā Kaija strādāja kā rotaļādamās. Un, neraugoties uz nemitīgo lietu, viņa izturējās tā, it kā spīdētu visspo�ākā saule.

Pēc vakariņām sadalījāmies divās grupās. Meitenēm Ierādīja guļamistabu aug�stāvā, mums, zēniem, � apak�ā.

Pie mums palika pārnak�ņot ari Gvido. Kaut gan jutāmies noguru�i, vēl ilgi mūsu istabā neapklusa sarunas. No Gvido mēs uzzinājām daudz jauna. Ne tikai par Kaijas tēvu, kas esot viens no labākajiem kolhoza priek�sēdētājiem republikā. Visinteresantākie bija nostāsti par Normui-�as baznīcu, kas atrodas turpat internātam iepretī pie pa�as autobusu pieturas. Tā esot celta se�padsmitajā gadsimtā. Svēto tēli � ievērojama koktēlnieka mākslas darbs. Bet baznīcas pagrabā vēl �obaltdien atrodoties veco baronu zārki ar visiem baroniem. Teika stāstot, ka no baznīcas uz Normui�as pili, kur tagad iekārtota tūristu bāze, vedot apak�zemes eja. Eja sākoties no baznīcas pagraba, un tur glabājoties zviedru karaļa kronis un zelta kariete. Tikai neviens �o eju līdz �im vēl neesot atradis.

Mēs klausījāmies, elpu aizturēju�i. Pats Gvido kādreiz ar draugiem mēģinājis eju atrast, bet neveiksmīgi. Ar to tad arī aizmigām, jo acis pa�as no sevis jau krita ciet. Pēdējais, ko es dzirdēju, bija Tomiņa balss:

� Cik interesanti būtu tur nokļūt...

Piedzīvojumiem bagāta bija aizvadītā diena, bet mums nevienam ne prātā neienāca, kādus pārsteigumus un piedzīvojumus vēl sagādās nākamās.

Kamēr vien dzīvo�u, kamēr vien atradī�os �ajā pasaulē, neaizmirsī�u to nakti no sestdienas uz svētdienu, kad nevarējām un nevarējām aizmigt, domādami par gaidāmo karnevālu jeb �dārzeņu balli� lauku skolā.

Maskas mums bija jau pagatavotas sestdienas pēcpusdienā no da�ādiem materiāliem, kurus mums palīdzēja sagādāt jaunie draugi. Tagad tās atradās katram pie gultas kājgalī. Elektrība jau sen bija izdzēsta, bet mēs vēl joprojām uzjautrinājāmies.

Pēk�ņi Madim ienāca prātā ideja: vajagot sarīkot ģenerālmēģinājumu, kā tas izskatī�oties, kad, tā sakot, viss mūsu ansamblis bū�ot kopā � Robja kāposts un Induļa cukurbiete, Did�a vārpa un Olafa pētersīlis, Zigurda bumbieris un mans kartupelis, kas nu kurais ...

Un tad vēl mums ienāca prātā doma, ka katrā ziņā jāparādās meitenēm.

Arī Gvido pārģērbās. Viņ� bija pagatavojis galvassegu � līdzīgu indiāņu spalvu rotai, un tā nozīmēja, kā viņ� pats izteicās, rudens krāsas. Garais lietus mētelis no vienas vietas bija no�ūts ar pīlād�u ķekariem. Diezgan oriģināli! Un, kaut gan, iepazīstoties ar Gvido, viņ� mums �ķita kā pats nopietnības kalngals, tagad kopā ar mums arī viņ� sajūsminājās par �ādu izmēģinā�anu.

Tā nu mēs ātri pārģērbāmies un, cits citu uzlūkodami, vai plīsām aiz smiekliem.

Viskomiskākais izskatījās Ģirts ar savām piepolsterētajām apak�biksēm, virs kurām �abēja piestiprināti dzelteni kreppapīra svārciņi ar sa�ūtu apak�daļu. Tie atveidoja sīpolu. No vidukļa uz aug�u slējās zaļas kalmes, kas nepārprotami atgādināja sīpola lakstus. Es varēju derēt, ka Ģirts dabūs godalgu. Vienīgi staigā�ana gan viņam sagādāja grūtības. Dzeltenie lindraki virs ceļiem bija jāsasien, jo, kā zināms, sīpols ir apaļ� tikai vidusdaļā. Tā nu Ģirts virzījās uz priek�u, tipinādams sīkiem solī�iem kā korpulenta tantiņa uz tievām kājām. Mēs ne tikai smējāmies, uz viņu skatīdamies, bet, burtiski zviedzām!

Vismazāk bija pūlējies Tomiņ�. Aptinis ap galvu zilu �alli ar bārkstīm, viņ� teicās pārģērbies par rudzupuķi. Mugurā viņam bija zaļais treniņtērps, no kura viņ� ne�ķīrās pat naktī, tāpat kā no savas kabatas bateri-56 jās� kuru zibināja zem segas.

Tāpat Helmūts nevarēja lepoties ar diez kādu izdomu. Viņ� galvā bija uzmaucis izdobtu ķirbi un atgādināja turku sultānu.

Zosu gājienā mēs devāmies pa garo kopmītnes gaiteni un tālāk aug�ā pa kāpnēm, lai uzjautrinātu meitenes. Bet tie�i tajā brīdī... kāpņu telpā parādījās kopmītnes de�urante.

� Kas tad nu būs? � viņa spalgi iesaucās. � Tūlīt ziņo�u pārzinim!

� Sermuliņmamma!� no�ukstēja Gvido, un �ais vārdos bija tik liels nobīlis un brīdinājums, ka mēs metāmies lejup pa kaklu pa galvu.

Sermuliņmamma atgādināja lauvu �tik tie�ām lauvu! � jo garie mati, ko viņa dienā bija nēsājusi stingri sapītus ap galvu, tagad bija atlaisti vaļā. Un viņas samiegojusies seja ar dzēlīgi spīdīgajām acīm izskatījās ne�ēlīgi barga.

�Sermuliņmamma�� �is vārds un Gvido pusaizsmakusī balss iedvesa mums patiesas bailes. Vienā rāvienā noskrējām apak�ējā stāvā un, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, saklupām guļamistabā un ar visām maskām metāmies gultās � kur nu kurais, ka tikai ātrāk zem segas, jo uz kāpnēm jau dimdēja vīri�ķīgi, jādomā, internāta pārziņa soļi, kurus pavadīja Sermuliņmammas uzbudinātā balss:

� Padomājiet tikai! Rīkos te orģijas!...

Bet ak �ausmas! Mūsu gultas, izrādījās, bija aizņemtas. Katrā jau atradās pa gulētājam. Steigā bijām pārskatīju�ies un iedrāzu�ies jaunāko kla�u skolnieku guļamtelpā. Vienīgi Gvido bija paspējis aizkļūt līdz īstajai istabai. Bet ko mēs? Gaitenī vairs neuzdrīkstējāmies rādīties. Mazie savukārt izbijās no mums un sāka klaigāt.

� Klusu! Nebrēciet! � pavēlo�i pui�eļiem uzsauca Robis un, daudz neprātodams, palīda zem pirmās gultas. Mēs, pārējie, sekojām viņa piemēram.

Kad internāta pārzinis pavēra durvis, istabā valdīja visdziļākais klusums. Turklāt mūs apslēpa arī labvēlīgā tumsa.

Tikai pēc krietna brī�a iedro�inājāmies atstāt pagultes un aizlavīties uz savu īsto guļamtelpu. Tur mūs sagaidīja Gvido galīgi satraucies.

� Kur jūs bijāt pazudu�i? Vai jūs aizturēja treneris?

� Kāds treneris? � mēs nesapratām, jo nevienu treneri nebijām satiku�i.

� Nu, internāta pārzinis!

Apgūlu�ies vēl labu brīdi prātojām, kādas nepatik�anas par nakts miera traucē�anu mūs sagaidīs rītdien. Tomēr vislielākie uztraukumi mums tikai vēl sākās.

� Puikas, kur ir Tomiņ�!? � pēk�ņi iesaucās Ojārs, ar roku taustīdams tuk�o gultu.

� Un Egila arī nav! � iztrūcies pavēstīja Agris. 57

Uguni iedegt neuzdrīkstējāmies.

� Būs apmaldīju�ies, � prātīgi noteica Zigurds. � Tajā trakajā skrējienā nav nekāds brīnums.

� Ka tikai treneris nav viņus notvēris, � ieminējās Gvido. � Tad jūsējie dabūs pārgulēt ārsta istabā.

� Nu gan viņiem ir vakars!... � Ojārs juta biedriem līdzi, bet Gvido mierināja:

� Nav jau pie mums laukos skolotāji nekādi zvēri. No rīta aprunāsies un palaidīs...

� Tomēr, tomēr es negribu ticēt, ka viņi notverti, � �aubījās Robis.

� Tomiņ� jau jo� ātrāk par visiem. Visveiklākais �alis mūsu klasē. Gatavais akrobāts. Uz galvas stāv! Salto met! Viņ� gan rokā nedosies...

� Un Egils jau arī nav nekāds lēnais divplāksnis, � piebilda Madis.

� Es eju izlūkot, kur viņi paliku�i. � To teicis, viņ� klusām atvēra durvis un kā kaķis nedzirdamiem soliem izslīdēja gaitenī.

Pēc brī�a viņ� atgriezās ar �alli rokā. Tumsā tūliņ pazinām Tomiņa �rudzupuķi�.

� Kur tu to atradi? � mēs pra�ņājām.

� Uz skapjaug�as.

� Uz kādas skapjaug�as?

� Nu uz tās, kur laikam glabājas veļa.

� Ka tikai Tomiņ� nav ielīdis skapī!...

� Nevis skapī, bet uz skapja! Kā gan citādi tur atrastos viņa �alle!

� Bet kāpēc tad viņa pa�a tur nav?

Minējām un gudrojām, ta�u ne pie kādas skaidrības netikām. Ja nu Tomiņ� patie�ām, bēgdams no internāta pārziņa, bija uzrausies uz skapjaug�as, tad kur gan tagad viņ� palicis? Un kur meklējamas Egila pēdas?¹

� Visprātīgāk būs, ja aizie�u pie trenera un pajautā�u, vai jūsu biedrs nav pie viņa, � sacīja Gvido.

� Un ja nu nav? Tad būsim savārīju�i vēl lielākas ziepes, � es iebildu.

� Pa�iem jātiek galā, � Valdis teica savu vārdu. Viņ� mēdz runāt maz, bet, ja ko saka, tad tas ir izdomāts līdz galam. � Vai jūs neievērojāt, ko Tomiņ� teica, kad Gvido stāstīja par baronu kapenēm? �Interesanti būtu tur nokļūt...� Ka tikai viņi abi ar Egilu nav aizdrāzu�i uz baznīciņu!

� Tagad, tādā tumsā?! � iesaucās Helmūts. � Ko tad viņi tur redzēs?

� Neaizmirsti, ka Tomiņam ir kabatas baterija!

�� Un kāda vēl! Gatavais pro�ektors.

� Pārbaudi, Ojār, vai tā ir zem Tomlņa spilvena! � mudināja Zigurds. � Nav?

� Nav.

� Nu tad skaidrs. Tā ir pie Tomlņa, � secināja Valdis. � Vismaz da�iem jādodas uz kapli�u izlūkot.

� Bet kā izkļūsim no Internāta? Durvis noslēgtas! Atslēgas pie Ser-mullņmammas. Viņa nedos.

� Jālien pa logu! � Madis pārņēma vadību savās rokās. � Jāatver klusi un uzmanīgi. Tā, lai neviens nedzird! Gvido! Tu lien pirmais un rādi ceļu! Te tumsā jau kaklu var nolauzt.

� Muļķības! � Helmūts augstprātīgi iesaucās. � Kā tādi Serloki Holmsi!...

� Tu vari zust! � viņam uzsauca Robis. � Mums jānoskaidro, kur paliku�i mūsu biedri.

Taisni neticami, cik Robis pēk�ņi bija kļuvis biedrisks.

Pirmais pa logu izlīda Gvido, viņam sekoja Robis, tad Madis un Valdis, pēc tam � es un pēdējais � mans draugs Ojārs.

Rudens tumsa likās divtik melna, jo ārā vēl joprojām nepārtaukti lija. Neredzēdami, kur kāju likt, mēs �ķērsojām mālaino lielceļu.

� Gatavais ķīselis!... � pukojās Madis.

� Vienīgā laime, ka līdz baznīciņai nav tālu, � samierino�i sacīja Gvido.

Es ievēroju, ka Madis iespiedis padusē kādu vīstokli.

� Kas tev tur? � painteresējos.

� Jābūt gatavam uz visu! Arī uz pirmās palīdzības snieg�anu... Ja nu gadījumā ar viņiem kaut kas ļauns atgadījies... Varbūt nepiecie�amas nestuves.

Nevarēju saprast, vai Madis joko vai runā nopietni, bet viņa turpmākos vārdus apslāpēja Ojāra izsauciens:

� Ei, puikas! Vai jūs redzat gaismiņu pagraba lūkā?! Tā noteikti Ir Tomiņa baterija. Viņi noteikti ir tur.

� Nu, ko es teicu?! � atgādināja Valdis.

� Un vai es neteicu? � Robis jutās aizskarts. � Es pirmais sacīju, ka Tomiņ� nav tas puika, kuru noķers.

Mēs aiztaustījāmies caur baznīcas kapsētu līdz spraugai, kurā trīsēja gaisma. Ieraudzījām, ka lūkai uzvēlies liels akmens, kas acīmredzot uzkritis no baznīcas mūra. Tātad Egils un Tomiņ� atradās baznīcas pagrabā jeb tā saucamajā kapli�ā, kur gulēja baroni, un nekādi netika no turienes vairs laukā.

Kopīgiem spēkiem novēlām akmeni un cits pēc cita laidāmies lejā.

Tas, ko mēs Ieraudzījām drēgnajā pagrabā, nav vārdos izsakāms. Te valdīja tikai divas krāsas � pelēki zaļgana un melna. Pat Tomiņ� un Egils Izskatījās pelēkzaļi. Bet uz akmens grīdas cits citam līdzās pusiz-juku�os zārkos gulēja skeleti. To galvaskausi ar melnajiem acu dobumiem atgādināja snaudo�as nāves. Pār bālganajiem ribu lokiem nostiepās zirnekļu tīkliem vai ūdenszālēm līdzīgi plīvuri. Kapeņu tumsa visapkārt vēdīja rūgtenu, putekļos pārvērtu�os trūdu un pelējuma dvaku.

� Cik labi, ka jūs ieradāties... � drebinādamies sacīja Egils.

� Citādi mēs te aizietu bojā bada nāvē.

� Tava kabatas baterija jūs izglāba, � Valdis pavēstīja Tomiņam, kas, sarāvies pavisam maziņ�, berzēja nosalu�ās rokas.

Pēk�ņi kapli�as visdziļākajā stūrī izslējās balts stāvs. Plivinādams rokas kā svēteļa spārnus, dīvainais radījums sīkdams virzījās uz zēnu pusi.

� Spoks! � iesaucās Tomiņ�, un �ajā brīdī viņam izkrita no rokas kabatas baterija, nokrita zemē, spalgi atsizdamās pret akmens grīdu, un � saplīsa ... Kapli�ā iestājās necaurredzama tumsa.

Neredzējām vairs ne spoku, ne sevi, neredzējām, kur soli spert, un neiedro�inājāmies pat pakustēties.

� Kas tas bija? � pirmais atguva valodu Gvido. � Spoku ta�u nav.

� Acīmredzot ir, � Egils attrauca. � Tagad mēs te piedzīvosim vēl nezin ko...

� Muļķības! � viņu apsauca Robis. � Tev ir rakstnieka fantāzija. Bet man vēl acis rāda pareizi. Balts palags ir pārāk parasts paņēmiens, kā izlikties par spoku. Hei, Madi, neko labāku izdomāt tu nevarēji?

Tagad arī es atskārtu, ka Madim padusē nav bijis nekas cits kā palags.

Gan dusmojāmies, gan bēdājāmies, gan prātojām, kā izkļūt no neapskau�amā stāvokļa, tomēr gudrāki netikām. Lai aizsniegtu lūku, bija jākāpj pāri zārku rindai, bet, tā kā tumsā nebija iespējams noteikt, kur atrodas zārki, kur atstarpes, tad neuzdro�inājāmies kustēties. Neviens negribēja iekāpt baronu pī�ļos un saelpoties mūsu tautas kādreizējo verdzinātāju trūdus. Tā nu mēs stāvējām drebinādamies, brī�iem cits citam pārmezdami bezatbildīgu rīcību. Visvairāk bārām Madi par spoko�anos. Bet arī Tomiņ� un Egils dabūja savu tiesu. Kāds neprāts nakts laikā tādā lietū un aukstumā līst kapli�ā!

� Ja jau tik ļoti gribējāt redzēt �itos ģindeņus, varējāt to darīt dienā!

� Dienā bija jālasa kartupeļi, � aizbildinājās Tomiņ�.

� Un rītā mums vajadzē�ot piedalīties kādās tur sacensībās, � pie-60 bilda Egils. � Pa kuru laiku tad mēs būtu varēju�i te nokļūt?...

_ Nav ko strīdēties, � mus apsauca Valdis. � Ar runā�anu te neko nevar līdzēt.

Valdis patie�ām izsacīja neap�aubāmu patiesību. Citas izejas nebija kā pacietīgi gaidīt brīnumu, kaut gan nebija ne mazākās cerības, ka tāds varētu notikt.

Tomēr brīnums notika.

Pie autobusu pieturas, kas atradās netālu no baznīciņas, piestāja -autobuss. Kā likās, no tā kāds Izkāpa. Tad motors ierūcās par jaunu, un atkal iestājās klusums. Gvido saausījās.

� Vai dzirdat soļus? Tie tuvojas baznīcai. Kas māk, lai svilpj, kas māk, lai kliedz palīgā!

Mēs nebijām mudināmi. Sacēlām tādu ļembastu, ka pa�iem vai ausis krita ciet. Visspalgāk un vis�ēlīgāk kliedza Tomiņ�, kaut arī svilpējs viņ� nebija slikts:

� Palīgā! Glābiet! Mēs esam kapli�-ā-ā! Palīgā! Gaismu! Gaismu! Esam kapli�ā-ā-ā-ā!

Nevarēja būt, ka mūsu kliedzienus nedzirdētu. Tomēr neviena dzīva dvēsele neatsaucās. Neviens pie lūkas nepienāca, lai pasniegtu sērkociņus vai paspīdinātu kabatas bateriju. Un atkal mēs nīkām tumsā. Vai tās bija minūtes vai stundas, kas pagāja, vairs neapjautām. Laiks vilkās ��ausmīgi gausi. Vai spēsim līdz rītam tā nostāvēt kājās, līdz brīdim, kad pa baznīcas pagraba lūku iespīdēs dienas gaisma?

Un tad pavisam negaidot, kad visas cerības uz palīdzību likās jau zudu�as, mēs izdzirdējām Odiņa, Adatiņas un vēl kāda vīrie�a balsi.

� Palīgā! Gaismu! Mēs esam kapli�ā-ā-ā-ā!... � Tomiņ� sāka klaigāt no jauna, bet mūsu glābējiem, kā likās, jau bija skaidrs, kur mēs atrodamies.

Pēc pāris minūtēm pie pagraba lūkas iegaismojās spo�s gaismas staru kūlis un noteikta vīrie�a balss pavēlēja:

� Rāpieties ārā! Un labi veicīgi!

� Treneris! � konstatēja Gvido un pirmais piesteidzās pie lūkas. Viņam sekoja Tomiņ�, Madis, Valdis, Ojārs, es un Egils. Pēdējais no pagraba izrausās Robis, jo viņ� augumā mazākajiem palīdzēja pakāpties līdz lūkai.

Viss atpakaļceļ� līdz internātam pagāja skaidrojoties, kā mēs tik liels bars nakts laikā nokļuvu�i kapli�ā.

Treneris nekādi nevarēja izprast, kāpēc Tomiņ� ar Egilu uzdomāju�i �ādu iepazī�anos ar baznīcas pagrabu izdarīt naktī un kāpēc vajadzējis līst pa lūku pa�iem uz savu roku, ja zināmās dienās de�urante te ielai�ot ekskursantus un pat sniedzot paskaidrojumus par baznīcas būvētā-^2 jiem, altāra un kanceles stilu, svēto tēlu kokgriezumiem un apgleznojumiem. Tāpat � par �eit apbedītajiem baroniem, kas izkalpināju�i latvie�u zemniekus, visu varot uzzināt.

Internāta pārzinis mūs nemaz nebāra, tikai aizrādīja, ka tādas pārgalvības varot beigties nelāgi. Lienot caur lūku, varējis uz galvas uzkrist kāds laukakmens, tikpat labi mēs varēju�i paklupt un izme�ģīt kāju vai citu kādu nepatik�anu piedzīvot. Nu, bet tā drebinā�anās drēgnajā pagrabā jau arī esot mums bijusi laba mācība.

� Bet kāpēc tie baroni jāglabā, ja viņi dzīvē biju�i slikti? � Adatiņa nespēja saprast.

� Tie ta�u vēstures pieminekļi! � trenera vietā pasteidzās atbildēt Egils.

� Putnu biedēkļi! � nomurmināja Tomiņ�. � Ja es būtu zinājis, ka viņi tādi, nemaz te nebūtu nācis...

� Ko tad tu cerēji ieraudzīt? � noprasīja Odiņ�.

� Gvido ta�u stāstīja, ka baznīcas pagrabā glabājoties zviedru karaļa kronis un zelta kariete!

� Es jau neteicu, ka tas tie�i tā ir, bet teika stāsta, � pārlaboja Gvido.

Lai nu kā, bet viss galu galā beidzās labi.

Sermuliņmamma pacienāja mūs ar karstu tēju, skubinādama sasildīties. Viņa nemaz vairs neatgādināja lauvu, bet norūpēju�os vecmāmuļu.

� Būsiet vēl saaukstēju�ies. Kā tiksiet atpakaļ uz Rīgu?! � Viņa noraizējusies bu�ināja Tomiņa mitros matus. � Kā tad tu viens tāds maziņ� starp lieliem? Kas tevi uz laukiem dzina tādā slapjdraņķī?

� Neesmu nekāds mazais. Man tikpat gadu cik pārējiem. Un neviens mani nedzina. Es pats braucu!

Tomiņ� turējās vīri�ķīgi.

Padzēru�i karsto tēju, jutāmies atkal kā cilvēki un nekavējoties devāmies pie miera.

Gulējām kā nosisti līdz pa�am svētdienas rītam.

Svētdienas rīts sākās ar lielisku gatavo�anos ra�as novāk�anas svētkiem. Zēni skraidīja �urpu turpu no saimniecības ēkas uz virtuvi, stiepdami spaiņus ar saknēm; meitenes, apsēju�as baltus priek�autus, rosījās pa virtuvi cepdamas un vārīdamas.

Mums, rīdziniekiem, bija uzticēta zāles dekorē�ana. To mēs darījām ar milzīgu atbildības sajūtu. Gribējām pierādīt, ka neesam, kā vecāki ļaudis saka, �ar pliku roku ņemami�.

Kaija piegādāja mums vajadzīgos materiālus un darbarīkus � �ķēres, līmi, papīrus, spoguļu lauskas un krāsas. Un dīvaini, ka tikai tagad mums pa īstam atklājās mūsu baltrocī�a Helmūta talants. Viņ� neticami skaisti apgleznoja logu stiklus ar krīta krāsām, izveidodams visneiedomājamākos vlepļus � e�a ģīmjus, pērtiķus, klaunus, pasaku varoņus � Runci Zābakos, Buratīno, tāpat veco Hotābi�u, Cipolīno; un kur nu vēl da�ādās saknes pēc bērnu grāmatu ilustrētājas Margaritas Stārastes parauga: smaidīgas kāpostgalvas, bārdainus burkānus, lielvēderus ķirbjus, un, protams, arī visda�ādākās puķes. Nesaprotami, kāpēc �o Helmūta talantu nebijām pamanīju�i agrāk.

Kopīgiem spēkiem izveidojām spoguļu disku un lampu dekorējumus � zvaigznes, zemes pavadoņus un pat sauli.

Bija paredzēts, ka uz dārzeņu karnevālu ieradīsies arī lielā kolhoza jaunie�i ar diskotēku.

Viss veicās raiti, un, kā par brīnumu, mēs pat nemaz nesastrīdējā-mies, tik neierastos apstākļos tādu darbu darīdami. Tā pa īstam sākām apzināties, ko nozīmē kolektīvs, kuru mēs, Rīgas skolēni, �eit pārstāvējām.

Svētki sākās ar pionieru vienības sanāksmi �Darba vara lielu dara�. Pēc pulciņu ziņojumiem vienības padomes priek�sēdētāja vietnieks ziņoja par operācijā �Ra�ai 78 � mūsu rūpes� paveikto.

Kaut gan parasti visāda veida ziņojumi un referāti mūs garlaiko, �oreiz acis vien blisinājām, klausīdamies ziņojumu. Skolēnu ra�o�anas brigādes bija strādāju�as trīs posmos. Pa visiem kopā nostrādātas trīstūksto� simt divpadsmit darba dienas! Izravēti �etri hektāri bie�u, ganībās nolasīti akmeņi, savākta viena tonna metāllū�ņu, novākti vairāk nekā trīs hektāri lopbarības sakņu un tikpat daudz kartupeļu.

Mazā kolhoza dalībnieki nepārtraukti praktizēju�ies arī da�ādās specialitātēs: ekonomistu-grāmatve�u, zootehniķu, celtnieku un jauno meha-nizatoru nodarbībās.

Tad runāja kolhoza priek�sēdētājs. Viņ� pateicās par skolēnu darbu un apbalvoja izcilākos darba darītājus.

� Kolosāli! � dudināja Tomiņ�, noskatīdamies, kā Gvido saņēma hokeja nūju, bet Uģis spiningu. Citiem tika pasniegtas grāmatas, bet visiem pārējiem �aklajiem darba darītājiem priek�sēdētājs paziņoja, ka pie�ķirtas brīvpusdienas.

Svinīgajai daļai sekoja pionieru aģitbrigādes priek�nesumi. Daudz ko uzzinājām par lielā kolhoza vēsturi, Ievērojamākajiem cilvēkiem un jutāmies ne mazums pārsteigti, ka saimniecībā ir divi Sociālistiskā Darba 34 Varoņi. Arī Kaijas tēvs bija viens no viņiem.

Odiņ� varēja gan justies lepns. Bet mūsu pionieru vadītāja nemaz neizskatījās iedomīga. Likās, viņa pat nejuta apbrīnas pilnos skatienus, kurus paslepen raidījām uz viņas pusi.

Pēc tam sākās darba iemaņu konkurss, kurā arī mēs tikām aicināti piedalīties. Kur� atlasīs labākos sēklas kartupeļus? Kur� veiklāk pratīs tos nomizot? Kur� ātrāk sasies slotu, izlabos grābekli, ie�ūs iztrūku�u pogu, uzklās galdu?

Lasīdams sēklas kartupeļus, es izvēlējos pa�us lielākos, bet Izrādījās, ka vislielākie nebūt nebija tie labākie. Silvija pirmā pie�uva pogu. Ar to viņa uzvarēja lauku skolas meitenes.

Helmūts pimais sasēja slotu, tikai steigā visi zari nebija vienā virzienā. Tomiņ� paspēja nomizot kartupeļus otrais, bet tie bija kļuvu�i tik maziņi kā ķir�u ogas.

Neparastā konkursa uzvarētāji atkal saņēma balvas. No mums, rīdziniekiem, pirmo apbalvoja Silviju. Ak tu mū�s, cik viņa cēli aizstaigāja līdz �ūrijas komisijas galdam, kur viņai pasniedza glīti darinātu rokdarbu kastīti!

Arī Kaiju Odiņu apbalvoja, kā �ūrijas priek�sēdētājs � internāta pārzinis sacīja, par aktivitāti un Rīgas pionieru piepulcē�anu savas biju�ās skolas skolēniem. Odiņ� tik tikko spēja noturēt rokās �Teātra vēsturi� un lielo ziedu pu�ķi, kas bija apsiets ar tautisku prievīti. Bet mums katram par piedalī�anos kartupeļu talkā pasniedza pa maisiņam sārtu ābolu. Ar to tad arī sarīkojuma pirmā da|a beidzās un sekoja mielasts. Ko tik visu var izgatavot no burkāniem un kartupeļiem?!

Mazā kolhoza saimnieces cēla galdā miltainus, kūpo�us kartupeļus, gan tādus ar visām mizām, karstos pelnos ceptus, gan kopā ar cūkga)as �ķēli, gan arī kartupeļu salātu veidā, sagrieztus sīkos gabaliņos un ar sīpoliem. Netrūka arī kartupeļu un burkānu pankūku! Katrs varēja izvēlēties, kas viņam labāk gar�o.

Mazā kolhoza slaucējas bija saputoju�as biezpienu, ko kopā ar rozīnēm sauc par Dundagas krēmu. Nudien, nesalīdzināmi gardāks par saldējumu!

Ēdām kā negau�i. Nodomāju, diez vai mūsu meitenes prastu kaut ko tamlīdzīgu pagatavot.

Un tad sākās sarīkojuma visjautrākā daļa � karnevāls. Kamēr mēs pārģērbāmies, kolhoza jaunie�i bija iekārtoju�i uz skatuves savu disko-mūzikas aparatūru.

Neatceros, ka vēl kādreiz mēs būtu tā dejoju�i un lēkāju�i kā �ajā karnevālā. Tā bija vismodernākā mūzika, kādu vien esmu dzirdējis. Izrādījās, ka laucinieki prot dejot ne sliktāk par mums, pilsētniekiem. Vismaz � par Silviju un Helmūtu jau noteikti! Un mūsu Tomiņ� lēkāja kā sienāzis! Brī�iem kustību straujumā viņam atraisījās rudzupuķes �alle. Vajadzēja redzēt, kā citi dejotāji tajā pinās un tinās!

Adatiņu ar mlķelī�u vainadziņu galvā dancināja Uģis, kas bija pārģērbies par siena vīru. Siena ku�ķi uz pleciem, uz muguras, uz ausīm un pie elkoņiem.

Gvido, uzmaucis galvā kastaņu ķiveri, pievērsa uzmanību Sarmītei, kas atraisītajos matos bija iesējusi sniega odziņas. Ar tādām pa�ām odziņām bija izrotāts viņas apģērbs.

Visskaistākā izskatījās Silvija ar savu mu�mires cepuri.

Mazā kolhoza ekonomiste Iveta bija izveidojusi no burkāniem karalienes kroni un burkānu jostu, bet svārkus pārklājusi ar burkānu lakstiem un kājās uzvilkusi zaļas kurpītes. Viņa izskatījās ļoti pievilcīga, un es viņu uzlūdzu uz deju, kaut gan pats nebiju ne uz pusi tik krā�ņi apģērbies. Kā bruņurupucim man uz muguras svaidījās vairogam līdzīgs kartona gabals ar lielu uzzīmētu kartupeli. Visvairāk apbrīnots lika Ģirta sīpols. Par savām pūlēm viņ� saņēma godalgu � skaistu klūdziņu grozu, pilnu ar sīpoliem.

Nākamajā rītā kolhoza autobuss mūs aizvizināja atpakaļ uz Rīgu. (�oreiz ar vilcienu nebraucām.)

Cik daudz bija piedzīvots �ajās pāris dienās!

Tikām strādāju�i, bet nejutāmies piekusu�i; naktīs nebijām kārtīgi gulēju�i, tomēr neizskatījāmies novārgu�i; bijām palīdzēju�i mazajam kolhozam, bet iepazinu�ies ar lielo saimniecību un pavisam negaidot, bez īpa�ām pūlēm atradu�i kopēju valodu ar Kaiju Odiņu.

Ceļā mēs dedzīgi pārspriedām aizvadītos notikumus. Un pēk�ņi mums ienāca prātā: kā tas varēja gadīties, ka uz barona kapenēm nakts vidū atnāca Kaija, Adatiņa un internāta pārzinis. Vai, atrazdamies internātā, viņi būtu sadzirdēju�i mūsu palīgā saucienus? Vai arī pa�i iedomāju�ies mūs meklēt?

� Ak tā!... � pasmaidīja pionieru vadītāja. � Jums laikam nav ne jausmas, ka gandrīz līdz nāvei bijāt pārbaidīju�i kādu vecu tantiņu, kas. Izkāpjot no autobusa, sadzirdējusi jūsu kliedzienus. Viņa atskrēja pie mums gandrīz bez elpas, meklēdama sirdszāles. Baroni esot atmodu�ies no miroņiem un saucot pēc gaismas. Nu un tā mēs devāmies skatīties. Un atradām jūs...

Atceroties tās nakts piedzīvojumus, mums atkal bija jāsmej as, bet Kaija mūsu jautrībai nepievienojās. Tikai skatījās pa logu.

Tad apklusām arī mēs.

Kas viņai lēcies? Kāpēc uzreiz tā?

� Kas tev kalt? Vai tu dusmojies?

Kaija palūkojās mūsos kā no liela tāluma un neko neatbildēja.

� Tu laikam nevari piedot, ka mēs taļas kapenes... � vainīgi sacīja Madis. � Bet es jau tikai pajokojos. Un arī Tomiņ� un Egils negribēja nekā jauna.

� Jā, pa�iem kauns par sevi, � Egils pievienojās draugam.

� Ko jūs no�ēlojat grēkus kā tādas gaudulīgas sievas?! � Kaijas acīs uzdzirkstīja dusmas. � Vai tie�ām nekā prātīgāka jums nav ko runāt? Labāk paskatieties, kāds ārā laiks! Lauki slīkst nost, bet jūs te � par baroniem un muļķīgiem jokiem!... Un vispār mēs pārāk daudz runājam un pārāk maz darām. Un pārāk viegli dzīvojam tur � pilsētā. Tagad jūs saprotat, kā tas ir, kad Rīga gaida kartupeļus, gaida pienu, gaida gaļu. Visi kaut ko gaida!...

Tikai tagad es iedomājos, ka viņa pat nebija paciemojusies pie saviem vecākiem. Visu laiku turējusies kopā vienīgi ar mums.

Sliktā laika dēļ laukos nevienam nebija laika. Bet mums pilsētā tik daudz laika, ka reizēm nezinām, kur to likt.

Atgriezu�ies no laukiem, mēs bijām it kā no jauna piedzimu�i un jutāmies bezgala lepni, kad varējām nodot skolas virtuvei kartupeļus. Tos mums par labu darbu bija iedevis līdzi lielais kolhozs.

Tai pa�ā dienā mūsu klasei vajadzēja de�urēt virtuvē. Parasti de�urēja divi zēni un divas meitenes. �oreiz no zēniem labprātīgi pieteicos es un arī � Tomiņ�. Viņ� izteica vēlē�anos mizot kartupeļus, jo tur laukos viņ� �o darbu esot labi iemācījies.

No meitenēm mums pievienojās Adatiņa un Sarmīte.

Tā nu mēs �etratā ieradāmies virtuvē un, kā pavāre sacīja, vēl nekad neesot redzējusi mūs tik �akli strādājam.

Jā, mēs jutāmies pacilāti jau no pa�a rīta, jo pavāre ar savu palīdzi gribēja visu smalki uzzināt, kā mums laukos gājis un kā vispār ar ra�u tagad tajā slapjdraņķī.

Mēs stāstījām kā visīstākie kolhoznieki un agronomi. Un savus piedzīvojumus arī neslēpām. Klausīdamās, kā Tomiņ� barona kapenēs pārbijies no spoka, kā viņam no rokām izkritusi pat kabatas baterija un saplīsusi, abas sievietes smējās vaimanādamas.

� Es jau nemaz nepārbijos, � taisnojās Tomiņ�. � Man tāpat vien gadījās...

Tajā dienā saimniecības pārzinis atveda virtuvei jaunas bļodiņas un da�us katliņus ar sa�aurinātu aug�daļu. 67

� Kāpēc tādi vajadzīgi? � brīnījās Tomiņ�. � Mums ta�u virtuves plītī Ir lieli katli. Ko tajos mazajos vārīs?

� Neko nevārīs. Uzglabās, � paskaidroja pavāres palīdze, bet Sarmīte arī �oreiz likās ļoti zino�a.

� Marmelādi, citrona miziņas...

� Tās jau var glabāt burkās! � iebilda Tomiņ�.

� Burkas viegli plīst.

Tomiņ� grozīja rokās kādu katliņu. Tas bija spīdīgs un gluds. Pēk�ņi Tomiņ� ne no �ā, ne no tā sadomāja to uzmaukt sev galvā. Uzmauca, piecirta roku pie katliņa dibena un mums noprasīja:

� Nu, kā es izskatos? Skaisti, vai ne?

Izskats tie�ām nebija slikts. Tomiņ� atgādināja senlaiku bruņinieku, bet Adatiņai likās, ka virtuve nav īstā vieta, kur niekoties.

� Ja esi atnācis strādāt, tad strādā!

Arī Sarmīte domāja tāpat.

� Kas tad būs, ja visi bāzīs katliņus galvā?

Tas notika pa to laiku, kad saimnieces bija izgāju�as pēc produktiem.

Mūsu pavāres ir labsirdīgas un iecietīgas pret mums, bet arī man likās, ka �oreiz Tomiņ� aizgājis par tālu.

� Ņem, ņem nost! � es sacīju.

Tomiņ� bija gatavs paklausīt, bet tavu nelaimi! Ķivere tikpat kā pie galvas pieaugusi! Tomiņ� bija to uzbāzis pāri pieres kauliem. Un tagad atpakaļ dabūt vairs nekā!

� Vai piere man lielāka izaugusi? � brīnījās Tomiņ�. Un mēs visi trīs tūdaļ devāmies viņam palīgā. Tik tie�ām katliņu nomaukt vairs nebija iespējams.

Ienāca saimniece ar savu palīdzi.

� Kas �eit notiek?! � viņa izsaucās, tad, ieraudzījusi mūs stīvējamies ap Tomiņa �ķiveri�, pārmeto�i sacīja: � Vai jums prāts! Tomiņam bāzt galvā katlu!...

� Mēs jau nebā�am! Viņ� pats! � meitenes atsaucās.

� Nevar dabūt nost, � �ēlojās Tomiņ�.

� Ko tad nu darīsim? � Arī saimniece likās noraizējusies.

� Ja no pudeles nevar izvilkt aizbāzni, pudeli pakarsē. Tad nāk ārā, � atcerējās Adatiņa.

� Un tu domā, ka tagad katlu ar Tomiņa galvu vajag pakarsēt? � uztraucās Sarmīte.

� Bet ko tad?

� Jāpalūdz darbmācības skolotājs, � deva padomu saimniece.

� Varbūt viņ� zinās, kā palīdzēt.

� Pārzāģēs katliņu! � pareģoja Adatiņa.

� Un ja nu lezāģē Tomiņam pierē? � baiļojās Sarmīte.

Pats Tomiņ� bija tuvu asarām. Jo vairāk viņ� pūlējās katliņu nomaukt, jo vairāk viņam pietūka piere. Nekas cits neatlika kā meklēt fizikas skolotāja Murķeļa palīdzību.

Drīz vien visa skola jau zināja par Tomiņa ķiveri, jo uz fizikas kabinetu ta�u vajadzēja iet pa garo gaiteni! Kādas tik piezīmes nebija jādzird nabaga Tomiņam!...

� īstais ugunsdzēsējs!

� Motokrosa braucējs!...

� Mūsu kaimiņu pui�elis uzmauca galvā naktspodiņu un nekādi vairs to nedabūja nost, � stāstīja kāds 10. klases audzēknis. � Tad māte viņu veda tramvajā uz traumatoloģisko slimnīcu. Avīzē arī par to bija rakstīts. Ka tikai tev, Tomlņ, neiziet tāpat!...

Fizikas kabinetā Tomiņ� pavadīja gandrīz stundu. Mūs, pārējos līdzjutējus, skolotājs Murķelis atstāja aiz durvīm.

� Labāk būs, ja mēs ar Tomiņu paliksim divi vien, � viņ� sacīja.

Vēlāk Tomiņ� stāstīja, ka galvu viņam karsēt neesot vajadzējis, bet ūdenī bāzt gan. Viņ� ienāca klasē ar mitriem, pieplacinātiem matiem un atgādināja cālēnu, kas tikko iz�ķīlies no olas.

Jā, gandrīz vienmēr ar Tomiņu kaut kas atgadās un gandrīz vienmēr � kaut kas neiedomājams.

Tie�i tad, kad viss atkal likās ievirzījies normālās sliedēs, kad bija noticis Pāvela krāsaino diapozitīvu vakars un mēs kārtīgi reizi nedēļā pulcējāmies uz lugas mēģinājumiem, lai līdz Jaungadam sagatavotu savu pirmo izrādi, notika tas, ko pat atcerēties negribas...

�ogad rudens bija sevi�ķi lietains. Skolas apkopēja ne vienu reizi vien �ēlojās, ka koridori esot dubļu pienēsāti.

īsi pirms Oktobra svētkiem mūsu skolā tika nolemts sarīkot talku � nospodrināt logus, sakārtot kabinetus un uzpost skolas pagalmu.

Tās nelaimīgās dienas rītā, tikko pārkāpis skolas slieksni, pie parādes durvīm sastapu saimniecības pārzini Jēkabu Bērziņu. Vecais vīrs vēlīgi atņēma skolēnu sveicienus un visiem piekodināja:

� Tikai neaizmirstiet, bērni, pēc stundām nākt talkā!� Te saimniecības pārzinis apturēja mani un sacīja: � Tu, puis, aizmirsi noslaucīt kājas! Aizej atpakaļ un izdari to!

Es samulsis apstājos. Līdz ar mani bija apstāju�ies arī citi skolēni, ziņkārīgi gaidīdami, kas notiks tālāk. Turpat man tuvumā iespurdzās 69 meitenes. Jutos Joti neveikli. Man � direktores dēlam � pavēlēja griezties atpakaļ, lai es noslaucītu kājas!

� Nu, Gunār?! � Saimniecības pārzinis gaidīja sava rīkojuma izpildi.

Es spītīgi pacēlu galvu un pagāju garām, it kā viņu nemaz neredzētu. Kāds satvēra mani pie elkoņa un aizrāva sev līdzi; tad, pār plecu atskatījies uz Bērziņu, iesaucās tā, lai visi dzird:

� Duksis!...

Tas bija mans klases biedrs Roberts. Viņ� no laika gala nevar ieredzēt saimniecības pārzini, jo vecais vīrs viņu bie�i pārsteidz da�ādās nerātnībās un skolas noteikumu pārkāp�anā.

� Iedomājies tikai, � virzīdams mani uz mūsu klases durvīm, kurnēja Robis, � vēl tevi izrīkos! It kā tava māte nebūtu direktore!...

Es nekā neatbildēju, tikai īgni paraustīju plecus.

Duksis... Dro�i vien Bērziņ� gadījumu atstāstīs klases audzinātājai. Varbūt par to uzzinās pat mana māte.

Pēc stundām skolēni devās grābt lapas, kā arī izlīdzināt izmītos skolas parka celiņus. Es negribot paņēmu lāpstu un grābekli. Nebija ne mazākās vēlē�anās atkal satikties ar Bērziņu.

Jautri �irkstēja grants zem talcinieku lāpstām. Tikpat jautri sprēgāja valodas. Te pagalmā ienāca saimniecības pārzinis. Viņu ieraugot, manī par jaunu uzliesmoja dusmas. Kā gan viņ� uzdrīkstējās mani citu acīs padarīt smieklīgu?! Viņ� nāca uz manu pusi un, kā likās, jau atkal gribēja kaut ko aizrādīt vai atgādināt. Es iegrūdu lāpstu zemē un pagājos uz sporta laukuma pusi. Tad nogriezos pa ceļu, kas ved tie�i uz skolu. Kamēr Bērziņ� grozīsies pagalmā, manis tur nebūs!

Lielais skolas gaitenis bija neparasti kluss. Ejot uz savu klasi, es apstājos pie ziņojumu dēļa. Ieraugot paziņojumu par Oktobra talku, ko bija parakstījis saimniecības pārzinis, apstājos. Sājā brīdī viņa paraksts man likās kā pretīgs rāpulis. �Direktores palīgs saimniecības lietās!...� es nicīgi nodomāju, un mana roka it kā pati no sevis neticamā ātrumā zem Bērziņa paraksta uzvilka se�us burtus, kas izveidoja vārdu �Duksis�. Līdzās saimniecības pārziņa ziņojumam atradās vēl otrs � par tik�anos ar kara veterāniem.

Kad biju izgājis atkal pagalmā, es dzirdēju, kā saimniecības pārzinis priecājās:

� Lūk, bērni, cik lielu darbu var padarīt jūsu mazās rokas! � Tā viņ� uzslavēja oktobrēnus, kas līda vai no ādas ārā, lai tikai uz zālāja nepaliktu neviena sa�ervelējusies lapa.

Satvēris lāpstu, es nikni sāku līdzināt celiņu. Man Bērziņa uzslavas 70 nebija vajadzīgas � tāpat kā viņa pamācības un aizrādījumi.

� Biedri Bērziņ! Vai Jūs nevarētu panākt �urp? � skolas durvīs māja apkopēja. Viņas seja pauda satraukumu. Apkopēja papurināja sirmo galvu: � Taisni neticami!...

... Ari Bērziņam dro�i vien likās neticami, ieraugot zem sava amata apzīmējuma �direktora palīgs saimniecības lietās� lieliem burtiem uzrakstīto vārdu �Duksis�.

Pēc brī�a Bērziņ� no jauna parādījās pagalmā. Viņa seja bija sadrūmusi un skatiens � pētījo�s. Labu brīdi pavērojis, kā mēs strādājam, viņ� uzrunāja Robi:

� Tenison! Tu mani �orīt nosauci nelabā vārdā.

Robis nodūra galvu.

Nesaņemdams nekādu atbildi, Bērziņ� turpināja:

� Tu laikam esi arī �o pa�u vārdu uzrakstījis paziņojumā zem mana paraksta?

� Es? Zem kāda paraksta? � Robis iepleta acis.

Saimniecības pārzinis pasniedza Robim sabojāto rakstu.

� Es neesmu to darījis!

Bērziņa seja apmācās aizvien vairāk.

� Es cerēju, ka tu atzīsies, � viņ� teica, � savu nekrietno rīcību no�ēlosi un labosies, ja tu neesi turējis par vajadzīgu atvainoties jau no rīta. Tagad... vēl �o... Man neatliek nekas cits kā ziņot par tevi.

� Manis pēc! � Robis saniknojās. � Es to neesmu rakstījis!

� Kā gribi, � Bērziņ� sarūgtināts atstāja pagalmu. Dīvainā kārtā uz mani viņam nekrita ne mazāko aizdomu. Iespējams, ka viņ� pat manu pasvītroto vienaldzību bija iztulkojis kā neieklausī�anos viņa pavēlē griezties atpakaļ un noslaucīt kājas, vai arī � un tas vairāk ticams � vecais vīrs man, direktores dēlam, negribēja piesieties.

Savu solījumu Bērziņ� izpildīja. Tāpēc jau nākamajā dienā mūsu klasē tika sasaukta ārkārtēja pionieru pulciņa sanāksme. Kaija pārrunāja ar mums gadījumu par saimniecības pārziņa izliktā paziņojuma sabojā�anu. Pietvīcis un aizvainots mūsu priek�ā stāvēja Robis.

� Es neesmu to vārdu rakstījis! Nudien, neesmu! � viņ� liedzās.

� Ko jūs no manis īsti gribat?

� Lai tu nedarītu mūsu klasei kaunu! � atsaucās pulciņa priek�sēdētāja Jugita.

� Es ta�u saku � man velti uzbrūk! � taisnojās Robis.

� Bet saimniecības pārzini tādā vārdā tu nosauci! � atgādināja Adatiņa. � Es pati dzirdēju. Vai tas, pēc tavām domām, bija godīgi? Tā vai tā tu esi vainīgs!

Robis apsēdās savā vietā, pavisam nosvīdis. Vēl labu brīdi uz viņu ло visām pusēm bira pārmetumu krusa.

� Tā ir gļēvulība!

� Zaķapastala!

Visu to dzirdot, man ausis svila ne mazāk kā Robertam. Vienu mirkli man likās, ka jāpieceļas, jāiziet pulciņa priek�ā un biedrs jāaizstāv. Bet, kad es padomāju, ka patiesībā man tāds vārds pat prātā nebūtu ienācis, ja Robis pats, saimniecības pārzinim dzirdot, tā nebūtu izsaucies, es nemaz nejutos vairs tik vainīgs.

Sanāksmē piedalījās arī klases audzinātāja. Tikai viņa gan visu laiku klusēja, turēdama rokās saimniecības pārziņa rakstīto paziņojumu. Kad visi bija izteiku�ies, Kaija jautāja, vai skolotājai Laurānel arī būtu kaut kas sakāms.

Audzinātāja atlocīja zīmi un tad, paskatījusies uz mani, vaicāja:

� Vai Gunāram Strebeiko nekā nav ko teikt?

Es satrūkos.

� Kāpēc man?

� Tu dzirdēji, ka Tenisons nosauca biedru Bērziņu neglītā vārdā?

� Dzirdēju.

� Un atzīsti, ka tas ir labi?

� Nn-ē...

� Un tomēr tu par to nemaz neuztraucies, kaut arī tavs klases biedrs izturējies rupji un pelnījis nosodījumu.

Es jutu, ka aizvien vairāk nosarkstu.

� Labi. Manuprāt, ir vēl citi ceļi, kā atrast rokraksta īpa�nieku, � skolotājas balss skanēja ledaini. � Ne�aubos, ka vainīgais nebūs jāmeklē ilgi.

Drīz pēc pionieru sapulces de�urējo�ais skolotājs mani aicināja direktores kabinetā.

� Vai tu zini, Gunār, kas saimniecības pārziņa parakstam pierakstīja apvainojo�o vārdu? � mani sagaidīja tie�s jautājums.

Es vilcinājos ar atbildi. Bija grūti mātei melot. Zināju, cik ļoti māte mani mīl. Zināju, ka es viņai esmu vienīgais tuvais cilvēks, pēc izskata ļoti līdzīgs tēvam, ko mēs pāragri tikām zaudēju�i. Cik rei�u māte man atgādinājusi, ka devusi tēvam solījumu izaudzināt dēlu par krietnu cilvēku. Vai �ajā brīdī es biju krietns?

� Nē, nezinu, � es tikko dzirdami attraucu.

Tā kā Bērziņ� nebija mani mātei nosūdzējis par kāju neslaucī�anu_r kāpēc lai es pats piesakos par vainīgu, ja to vārdu �Duksis� netiku ne Izrunājis, ne Izdomājis, tikai � atkārtojis. Ar ko gan rakstī�ana ir 72 lielāks pārkāpums par atklātu ņirgā�anos?

� Vainīgais atrasts, � stingrā balsī paziņoja māte, � un tiks sodīts.

Bargi sodīts!

� Kur� tas ir? � man aizrāvās elpa. Es jutu, ka manā balsī bija-saklausāmas gan bailes, gan pārsteigums.

� Uzzināsi... Tev es gribēju pateikt, ka tu �o ceturksni būsi teicamnieks. Tavs pēdējais kontroldarbs latvie�u valodā novērtēts ar �pieci�. Audzinātāja pati man parādīja tavu sacerējumu. Teica, tas esot tikpat kā stāsts... Man prieks par tavām sekmēm, dēls. � Mātes roka uzgūlās manam plecam. � Tagad vari iet!

Es aizgāju līdz durvīm, bet tad apstājos.

� Māt! � Es pagājos atpakaļ. � Ja nu tas skolnieks nemaz nav vainīgs?

� Tu par to baidies? � māte manī pētījo�i paraudzījās. � Kāpēc tu-esi tik noraizējies?

� Ja sodu saņemtu nevainīgs, tas būtu briesmīgi...

� Kāpēc tu domā � nevainīgs?

Sapratu, ka stāvoklis kļuvis pārāk nopietns un vairs nav ko slēpties.

� Es zinu vainīgo. Un es tev to pateik�u, ja tikai...

Pār mātes seju pārlaidās ēna.

� Ja tikai? ...

� Ja tu nevienam neteiktu, � es ātri izgrūdu un jau tai pa�ā> mirklī no�ēloju sacīto.

� Un to tu prasi no manis? � Mātes balss skanēja sve�i un skarbi.

� Māt!... Tu jau nemaz nezini, kas! � es izsaucos.

� Neaizmirsti, ka tu esi pionieris! Gaidu no tevis godīgu un atklātu valodu.

� Tas ir briesmīgi! � Es tikko valdīju asaras un sakņupu krēslā pie rakstāmgalda. � Nē! Tu nemaz nevari iedomāties!

� Visu varu iedomāties. Saki dro�i!

� Māt! Es... tas esmu. Bet nesaki, nesaki nevienam! � Es murmināju, sa�ņaudzis mātes roku.

� Nē, dēls. Tavu ļauno darbu es neslēp�u. Tagad ej!

Mātes atbilde bija galīga. Es vilcinādamies atstāju kabinetu.

�Varbūt tomēr māte pārdomās,� mēģināju sevi mierināt. �Bet māte ir noteikta, vienmēr tur vārdu.� Manī cīnījās divas balsis, divas pārliecības.

Vakarā, sagatavojis skolas uzdevumus, gaidīju pārnākam māti. Vēl gribēju parunāties, solīties nekad, nekad vairs slikti neuzvesties un lūgt māti, lai piedod. Tikai �oreiz! Lai neizpau� manu pārkāpumu. 73

Māte pārradās mājās vēlu, jo skolā bija ieilgusi pedagoģiskās padomes sēde. Māte izskatījās bāla un nogurusi. Klusēdama viņa novilka mēteli, nomazgāja rokas un apsēdās pie galda. Es, kā parasti tādās reizēs, biju sagatavojis maizītes un uzvārījis tēju. Gaidīju, kad māte sāks runāt, bet viņa klusēja.

Tad es apsēdos pie sava galdiņa, uz kura, rūpīgi sakārtotas, gulēja skolas burtnīcas un grāmatas. Atspiedis galvu delnās, sāku lasīt. Tomēr domas aizklīda tālu no lasāmvielas. Vai māte pedagoģiskās padomes sēdē bija par mani runājusi vai ne? Vai mana uzvedība bija novērtēta, tāpat kā parasti, ar �teicami� vai arī � mazāk? Kāpēc māte bija tik nerunīga?

Mans skatiens apstājās pie tēva attēla līdzās manām skolas grāmatām. It kā mēmu pārmetumu pauda tēva vīri�ķīgā, nopietnā seja.

� Gunār, � nokopdama galdu, ierunājās māte. � Pedagoģiskās padomes sēdē nolēma ...

Es strauji atstūmu krēslu un pagriezos pret māti. Viņa ta�u nebūs iegrūdusi mani un pati sevi kaunā!

� ...nolēma tev samazināt atzīmi uzvedībā, � mierīgi turpināja māte. � Citādi nevarēja...

� Māti Tas nevar būt! � es iekliedzos. � Tu ta�u mani nenodevi!

� Gunār! Gunār!... Vai tie�ām tu to sauc par nodevību?!

Visu vakaru es ar māti nerunāju. Tikai otrās dienas vakarā, kad nevarēju iemigt, domādams par ceturk�ņa noslēgumu un to, ka mana uzvedības atzīme izbojās ar Pāvela brigādi noslēgtās sociālistiskās sacensības rezultātus, es klusi piegāju pie mātes guļamistabas durvīm, kas stāvēja pusviru. Gaisma bija nodzēsta. Likās, ka māte jau aizmigusi. Uz pirkstgaliem pievirzījos pie viņas gultas un pieliecos pie mātes sejas.

� Māmiņ, tu raudi?! � es izbijies no�ukstēju. Tai pa�ā brīdī jutu, ka mani apskauj siltas rokas. � Puisīt!... Tev jābūt stipram. Ļoti, ļoti stipram. Savu kļūdu atzīt un izlabot nekad nav jābaidās!

Es pieglaudos pie mātes un satraukts klausījos viņas sirds spēcīgajā, vienmērīgajā ritmā. Bija atkal labi. Jutu, ka māte mani mīl tāpat kā senāk, kad es vēl biju pavisam mazs. Nekas nebija mainījies, nekas.

Noskūpstīju māti un, pateicis viņai �arlabunaktl�, izgāju no viņas istabas.

Pienāca pirmā ceturk�ņa noslēguma diena. Es ierados skolā, glīti saposies. Klasē valdīja pacilāts noskaņojums. Nebija neviena nesekmīgā!

74 Arī mans garastāvoklis uzlabojās. �aubās un pārdomās bija radusies pārliecība, ka mate mani tikai baidījusi. Kā gan citādi viņa būtu tik rūpīgi Izgludinājusi manu uzvalku, kā gan citādi pie manas gultas no rīta būtu gadījies jauns, balts krekls?

Un tad mēs visi saplūstam aktu zālē. Caur spodrajiem logu stikliem pār mūsu galvām slīd rudens saules zeltainā gaisma. Tās staros it kā uzliesmo lozungi un iemirdzas mūsu sarkanie pionieru kaklauti.

Skolas direktore, mana māte, ziņo par sekmēm un disciplīnu nupat aizvadītajā ceturksnī.

� Sekmju ziņā pirmajā vietā 7. a klase. Bet tai pa�ā klasē Gunāram Strebeiko...

Jūtu, ka visu skatieni pievēr�as man. Nolaistām acīm stāvu savas klases biedru vidū.

�... pazemināta uzvedības atzīme par necienīgu skolnieka stāju un mēģinājumu slēpt savu vainu.

Mātes balss pat nenodreb, nosaucot manu vārdu.

Zālē iestājas dziļ� klusums. Man liekas, ka visi dzird pat manas sirds ātro dauzī�anos, manus satrauktos, nemierīgos elpas vilcienus.

Tātad tas, no kā es tik ļoti baidījos, kam līdz pēdējam brīdim īsti neticēju, nu bija noticis.

�No �ī brī�a es māti vairs nemīlē�u. Aizie�u no viņas pavisam. Nekad vairs neatgriezī�os mājās. Nomir�u... Un māte par mani neko neuzzinās ...�

Man pat asaras saskrēja acīs, domājot par to, cik ļoti savai mātei lik�u ciest nodarītās pārestības dēļ.

� Tāpat samazināta uzvedība Robertam Tenisonam par rupju izturē�anos pret skolas darbinieku, � skanēja direktores balss.

Kāda roka pieskārās manam elkonim. Robis... Likās, viņ� gribēja ko teikt, bet � ne. Viņa apaļajā bezbēdņa sejā tikai kaut kas noraustījās, tad iegūlās neparasti nopietna izteiksme. Tai pa�ā mirklī es pamanīju vēl kādu citu seju � kalsnu, grumbainu, skumju, ar labsirdīgām acīm zem kuplām, sirmām uzacīm. Jēkabs Bērziņ�, atspiedies pret sienu, raudzījās uz manu pusi... Es novērsos. Tad atkal pacēlu acis, paskatījos uz saviem biedriem, klases audzinātāju un skolotājiem. Visi, visi viņi uzlūkoja manu māti ar dziļu cieņu un sirsnību. Glu�i nemanot arī es .saslapu savas mātes skatienu � stingru, nopietnu un tomēr � mīlestības pilnu.

�Puisīt, tev jābūt stipram. Ļoti, ļoti stipram!...� it kā par jaunu ieskanējās nakts klusumā dzirdētie vārdi.

Skolēni jau sāka izklīst, bet es joprojām cīnījos ar sevi. Un tad, nezin kā tas gadījās, es biju nostājies saimniecības pārziņa priek�ā, teicu kaut ko, samulsu... Tad atkal ko teicu, un Jēkaba Bērziņa roka pastiepās man pretī siltā, draudzīgā spiedienā.

Pēc svinīgā akta bija paredzēta tik�anās ar kara veterāniem. Centos pārslēgties un nedomāt vairs par nepatīkamo uzvedības atzīmi.

Mēs gaidījām, kad uz skatuves uznāks minētie viesi.

Oktobrēni ar ziediem rokās stāvēja kā alvas zaldātiņi. Un tad viņi nāca � trīs vīri ar sirmām galvām � nesteigdamies, svinīgi un mazliet bikli. Viens no viņiem (vai mēs nepārskatījāmies?) � tas ta�u bija Jēkabs Bērziņ�! Pie viņa krūtīm � vairāki ordeņi. Tātad viņ� nemaz nebija vienkār�s saimniecības pārzinis, bet � varonis!

Mēs ar Robi saskatījāmies. Cik zemiski bijām izturēju�ies pret veco vīru! Vai savu kauna darbu mēs spēsim kādreiz izpirkt?

Parasti ir tā: skolotājs ienāk klasē � izsauc, saliek atzīmes, da�u norāj, da�u paslavē, pēc tam izskaidro jauno vielu � un viss.

Ar skolotāju Urgu tā nav. Viņ� runājot reizēm pēk�ņi apklust, it kā kaut ko pārdomā, kaut ko apsver, pārvērtē... Un, kad mēs sākam trok�ņot, viņ� nepavisam nav dusmīgs, tikai nosaka:

� Mieru, draugi! Mieru! Maza atkāpe no sacītā ...

Parasti �ī atkāpe ir kādas atmiņas � visbie�āk par karu. Laikam tāpēc, ka skolotājs Urga ir vēstures skolotājs, un vēsture savā ziņā � karu vēsture. Ziemeļu kar�, Krusta kar�, pirmais pasaules kar�, Lielais Tēvijas kar�... Bet tas, ko atceras skolotājs Urga, ir vēl kaut kas vairāk. Tie ir notikumi, kuros viņ� piedalījies pats: Iespaidi no kara dienām.

Skolotājs Urga ir neparasts cilvēks. Varētu teikt � īpatnis. Vispirms viņ� ir vecpuisis. Taisni brīnums, ka nav apprecējies. Kaut arī jau pāri piecdesmitiem, bet glīts vēl joprojām. Arī augums stalts. Sirmie mati � kupli, un, atklāti sakot, mēs nemaz nevaram iedomāties, kāds skolotājs Urga izskatītos, teiksim, ar brūniem matiem. Manuprāt, viņam piestāv vienīgi �ie iezilgani sirmie. Un acis viņam gai�i, gai�i pelēkas, pilnīgi pieskaņoju�ās matu krāsai. Vienīgi uzacis melnas, kā ar ogli iezīmētas. Madis domā, ka skolotājs uzacis krāso. Bet tās ir galīgas muļķības. Tad jau viņ� krāsotu arī matus.

Otra īpatnība ir skolotāja Urgas gaita. Varbūt to nevarētu saukt par īpatnību, drīzāk � defektu. Reizēm viņ� klibo. Bet tikai reizēm.

Vispār mūsu acīs skolotājs Urga ļoti cēlies kop� tā brī�a, kad mēs uzzinājām, ka viņam esot �ceļojo�ā �ķemba�. Tā brī�iem radot tik bries-76 migas sāpes, ka skolotājam grūti paiet.

Diez vai mēs Jebkad to būtu uzzināju�i, ja Madis kādreiz pirms vēstures stundas nebūtu tēlojis skolotāju Urgu. Izbu�inājis matus, cītīgi pievilkdams kreiso kāju un atdarinādams skolotāja balsi, viņ� murmināja:

� Mieru, draugi, mieru!... Maza atkāpe no sacītā... Mjā... Ziniet, cīnījās ne tikai vīri, bet arī meitenes! Un kā cīnījās!... Mieru, draugi! Mieru!...

Mēs vai plīsām aiz smiekliem. Madis bija pati nopietnība.

Pievērsu�i visu uzmanību viņa izdarībām, nemaz nemanījām, ka pie klases durvīm pienākusi audzinātāja. Kad viņu ieraudzījām, bija jau par vēlu. Madis nepaspēja pat aizskriet līdz savam solam.

Ienākusi klasē, audzinātāja pavēlēja Madim sasukāt matus un apsēsties savā vietā. Tad pavēstīja:

� Skolotāja Urgas �odien nebūs.

� Kā?

� Kāpēc?

� Kas ar viņu noticis?

� Slikti jūtas.

Un audzinātāja mums pastāstīja par ceļojo�o �ķembu, kas vēstures skolotāju mokot jau daudzus gadus. Kara laikā viņ� ticis smagi ievainots. Pēc tam pārcietis vairākas operācijas, tomēr kāda �ķemba palikusi ... Bet par grūtībām nekad nevienam nesūdzoties.

� Tā, Madi, � audzinātāja cie�i uzlūkoja jokdari. � Tu lieliski notēloji vēstures skolotāju. Izsmēji cilvēku, ar kuru mēs lepojamies ...

Tagad skolotājs Urga mūsu acīs kļuva it kā pavisam cits. Viņ� bija gan stāstījis atmiņas par saviem cīņu biedriem frontē, pat par vienkār�ām meitenēm � sanitārēm, kas, nebaidīdamās lo�u, pa�aizliedzīgi palīdzēju�as ievainotajiem karavīriem, bet pats par savu varonību klusējis; bija stāstījis par kādu jaunu sievieti � virsnieku, kas jau astoņpadsmit gadu vecumā stājusies Dzimtenes aizstāvju rindās, cīnījusies ar ieroci jrokā pret fa�istiem, pārvarējusi neiedomājamas grūtības un tikai pa�ās pēdējās kara dienās nāvīgi ievainota ...

Audzinātāja nosauca vairākas medaļas, kuras viņ� saņēmis par kauju ugunīs parādīto dro�sirdību. Vēstures skolotājs varētu nestrādāt, jo viņam ir tiesības atpūsties un veseļoties vislabākajās sanatorijās, tomēr viņ� savas dzīves jēgu saskatot vienīgi darbā.

Kad skolotājs Urga atkal ieradās skolā, mēs viņa stundās bijām vispriek�zīmīgākie skolēni.

� Mūsu audzinātāja ta�u arī nav precējusies, � reiz ieminējās ^Roberts.

� Un tad?

� Cik jūsmīgi viņa runāja par skolotāju Urgu!

� Nu protams! Viņ� ta�u ir varonis! � Adatiņa nesaskatīja �aja apstāklī nekā dīvaina.

Roberta tuklā seja savilkās visgudrā smīnā.

� Un tikai?

Ko nozīmēja �is �tikai�?

� Vai tad skolotājs Urga nav arī Interesants un Izskatīgs vīrietis? � Roberts j oproj ām smīnēj a.

Ak, �is Roberts! Viņ� no mums, pārējiem puikām, at�ķiras ar to, ka gandrīz vienmēr runā kā pieaugu�ais. Tā, piemēram, viņ� smalki jo smalki zina stāstīt, kāpēc viņa māte trīs reizes precējusies.

� Pirmais vīrs �nolika karoti�, jo bija par mammu divreiz vecāks un slimoja ar sirdi; otro � manu tēvu �'mamma atstāja, jo viņiem nesaskanēja raksturi, bet tre�ais � mans patēvs � ir vīrs uz goda! Turklāt republikas �empions vieglatlētikā! Ne dzer, ne pīpē. Mamma saka: �Tēvs ir tas, kas audzina.� Un patēvs saka � no manis iznāk�ot lietaskoks. Vispār viņ� man ir kā draugs.

� Un tavs īstais tēvs? � interesējās Sarmīte.

� Viņ� apprecējās otrreiz un par mani maksā alimentus.

Tagad Robertam bija ienākusi prātā cita doma � noteikti mūsu audzinātājai vēstures skolotājs neesot vienaldzīgs. Vai mēs nemaz nezinot, kas notiek literatūras kabinetā pēc stundām?

� Kas tad notiek? � mēs cits caur citu vaicājām un neko nesapratām.

� Smar�o kafija!

� Un tad? Kas tur sevi�ķs?

� Bet kas to kafiju dzer? � Robis jautāja pretī.

� Nu, protams, skolotāja Laurāne! � mēs atsaucāmies.

� Viņai esot zems asinsspiediens, � atcerējās Izolde.

� Laurāne, jā! Un vēl skolotājs Urga, ja gribat zināt! Pats redzēju, ka audzinātāja viņu mīlīgi aicināja: �Biedri Urga, ja jūs neatteiktos...�

� Nu, un viņ�?

� Tāds samulsis izskatījās. Tomēr neatteicās.

� Vienreizīgi! � uzgavilēja Ojārs. � Iznāks vēl pāris!

� Kaunies ar! � Izolde nevarēja Iztikt bez apsauk�anas. � Tā runāt par skolotājiem!

� Kas tur ļauns, ja viņi, ja viņi... � tālāk Ojārs netika, jo Sarmīte metās starpā:

� Apprecētos � tu gribēji teikt! Protams, ļauna tur nekā nav, bet 78 skolēniem neklājas degunus bāzt skolotāju personiskajā dzīvē!

� Atradusi personisko dzīvi literatūras kabinetā! � Ojārs spurojās pretī, bet Roberts prātoja tālāk:

� Viena lieta Ir skaidra: audzinātājai skolotājs Urga nav vienaldzīgs, bet viņam ... to vēl nevar zināt � patīk vai ne.

Nu aizsvilās arī Adatiņa.

� Kā audzinātāja var nepatikt? Glīta, gudra, sirsnīga!

� Ar to vēl ir par maz, lai saistītu vīrieti, � iebilda Ojārs.

� Ak, tu pārgudrais! � Adatiņa apskaitās. � Kas tad vēl vajadzīgs, pēc tavām domām?

� Nav ko strīdēties! � samierino�i aizrādīja Zigis. � Kā veci ļaudis

saka: �Dzīvosim, redzēsim.�

� Bet gadu starpība laikam diezgan liela, � ieminējās Madis.

� Skolotājs Urga dro�i vien varētu būt mūsu audzinātājai tēvs.

� Uja, tēvs!... � Roberts eksplodēja. � Vīrietis labākajos gados!

Tad jau audzinātāja arī noziedējusi un pie vecmeitām pieskaitāma.

� Ei tu! Ei tu!... � Adatiņa pacēla dūrīti.

� O, kas tie būtu par svētkiem! Kāzas mūsu audzinātājai ar skolotāju Urgu! � jūsmoja Agris.

Jutām, ka bijām aizgāju�i par tālu, tomēr nespējām pretoties kārdinājumam iztēloties turpmākos notikumus.

� Nekādu kāzu nebūs. Skolotājam Urgām ir cita, � negaidot pavēstīja Silvija, kas līdz �im no mūsu sarunām bija atturējusies.

� Ko tu kūko? � iebļāvās Roberts. � Nosapņoji, vai?

� Ir gan cita! � Silvija uzmeta lūpu.

� Lai paskaidro!

� Pierādi!

� Uz kāda pamata tu apgalvo to, par ko tev nav ne mazākās jēgas?!

� Ko mēs vispār zinām par skolotāju Urgu, ko?! Un tu jau nu � vismazāk!...

� Zinu, jā. Sestdienas vakaros viņ� brauc ar to pa�u autobusu, ar kuru es! Un parasti viņam rokās ir sarkanas puķes.

� Sarkanas puķes nozīmē mīlestību, � piebilda Zigurds.

� Arī ziemā brauc?

� Arī ziemā.

� Un tu domā, ka viņ� brauc pie kādas? � mēs tincinājām tālāk.

� Protams.

� Un pie kā?

Silvija paraustīja plecus un sāka knibināties ap savām bizēm.

� Nezinu. Parasti es izkāpju ātrāk.

� Jāizseko! � ātri izlēma Roberts. 79

� Pareizi! Jānoskaidro, vai tā sieviete ir mu�u skolotāja cienīga! � piebalsoja Ojārs.

� Un, ja ne, tad tā mīlestība jāizjauc � un basta! � Roberts iedegās .aizvien vairāk.

� Kolosāli! � dudināja Tomiņ�. � Es labprāt izsekotu!

� Tu?! � Madis uzjautrinājās. � Tu safantazēsi vēl diez ko! Tāds �darbs jāuzņemas cilvēkam, kas uz dzīvi skatās reāli.

Par tādu cilvēku visi vienprātīgi atzina Karīnu.

Jau pirmajā sestdienā viņai vajadzēja doties uz autobusu, ar kuru, pēc Silvijas apgalvojuma, brauc arī skolotājs Urga.

Norunājām tā, ka tai pa�ā vakarā sazvanīsimies un cits citam pastāstīsim, kas un kā.

Bet, kad sestdienas vakarā es pazvanīju Karīnai, viņa atbildēja, ka to visu tā pa telefonu nemaz nevarot izstāstīt. Tā lieta esot pārāk nopietna.

To pa�u Karīna bija apgalvojusi arī pārējiem klases biedriem.

� Te nu bija Karīna!... � pārmeto�i klausulē īdēja Tomiņ�, piezvanījis man no automāta. � Būs vēl kādas ziepes savārījusi!...

Neviens neko ātrāk neuzzinājām par pirmdienu, kad pēc stundām Karīna ar ļoti svinīgu sejas izteiksmi mums pateica:

� Ja gribat tikt pie skaidrības, brauciet man līdzi, un jūs visu .redzēsit pa�i savām acīm.

� Kāpēc tu nevari pateikt, kas tā par personu? � pratināja Roberts.

� Jauna vai veca? Glīta vai neglīta?

� Es jau jums teicu, ka labāk būs, ja redzēsit pa�i, � Karīna nebija pierunājama.

�oreiz viņa izskatījās kā īsta klases vecākā. Milzīgi noteikta. Ko tikai visu mēs nesarunājām, sēdēdami autobusā! Kā mūs, tādu baru ieraudzījusi, saņems skolotāja Urgas izredzētā? Un vispār � kas tā par stulbu Ideju tik lielam pulkam doties pie nepazīstama cilvēka? Kāda tur Jēga?

Bet cik pārsteigti mes jutāmies, kad, izkāpusi no autobusa, Karīna mūs vedināja uz kapiem.

Pēk�ņi viss mums kļuva ārkārtīgi skaidrs. Silvija nokaunējusies nodūra galvu. Vai mazums skolotājs mums bija stāstījis par saviem cīņu biedriem, kuru nav vairs dzīvo vidū. Bet mēs bijām noticēju�i Silvijas teiktajam, ka skolotājam Urgām ir к ā d a!

� Skaidrs, � zemā balsī sacīja Roberts. Viņ� izskatījās vīlies un saniknots. � Un to Karīna nevarēja pateikt pāris vārdos? Ka nav nekādas brūtes! Ka skolotājs brauc uz kapiem! Vai tāpēc mums jākuļas līdz pilsētas galam!?

Arī mēs, pārējie, jutāmies sarūgtināti. Nesaprotama un bezjēdzīga likās Karīnas rīcība. Bet viņa klusēja. Ne taisnojās, ne no�ēloja. Gāja tikai mums visiem pa priek�u, galvu pacēlusi, noteiktā soļu ritmā, īsi apcirptajiem matiem plīvojot, svinīgi nopietna, mūsu pārmetumos neklausīdamās.

Viņa apstājās pie kāda neliela pieminekļa un, norādīdama ar roku uz rūpīgi koptu kapa kopiņu, sacīja:

� Te ir tās puķes!*...

Klusēdami mēs lasījām pieminekļa akmenī iegravētus vārdus:

Tu, dzīvi mīlot, nāvē gāji,

Nu ziedi Tavas pēdas sedz.

Bet mūsu mīlestības gaismā

Sirds Tevi vienmēr dzīvu redz.

Kop� �īs pēcpusdienas mes neviens vairs nerunājām par skolotājās Laurānes simpātijām pret vēstures skolotāju.

Tomēr kafija pēc stundām literatūras kabinetā smar�oja bie�i. Un ari skolotājs Urga tur iegriezās.

Kas tas par zēnu, kas nav nomēģinājis cigaretiI...

Es nedomāju di�oties; glu�i otrādi � man ar to saistās visnepatīkamākie piedzīvojumi, tomēr citādi laikam es nekad nebūtu iepazinis Cinīti.

Ideja �uzvilkt dūmu� nāca no Ojāra puses. Nemaz nespēju ticēt, ka Ojārs bija atnesis uz skolu veselu cigare�u paciņu.

� Kur tu to ņēmi?

� Nopirku, protams. Man vienmēr pa�am sava kabatas nauda. � palielījās Ojārs. � Tētis saka � vajagot pieradināties jau no mazotnes pie patstāvības. Bet kas tad mēs vairs par mazajiem?! Esi lasījis Gaidaru, jā? Nu tad tu zini, ka puikas mūsu gados kara laikā varoņi biju�i. Bet mēs � gatavie memmī�i! Staigājam formas tērpos kā jēriņi un tikai darām, ko mums liek. It kā pa�iem nebūtu savas galvas uz pleciem.

Vienā ziņā Ojāram bija taisnība. Ar diez kādu izdomu un patstāvību lepoties nevarējām. Bet kā lai miera apstākļos pierāda, ka tev jau pieaugu�a vīra dū�a un prāts?

Un tad man arī sāka likties, ka pīpē�ana galu galā ir skaidra vīri�ķības pazīme.

Lielajā starpbrīdī * nolīdām skolas pagalma visattālākajā stūrī aiz ko�umkrūmiem.

Vispirms Ojārs piedāvāja man, tad ari pats paņēma vienu cigareti un iesprauda mutes kaktiņā.

� Patiesību sakot, man �ī nav pirmā, � pa�apzinīgi noteica Ojārs un, izvilcis no kabatas sērkociņus, kā atvainodamies piebilda: � Tuvākajā laikā iegādā�os gāzes �ķiltaviņas.

Piesardzīgi sāku �āpstināt cigareti.

� Tā ne! Nav jau knupītis! Vajag vilkt plau�ās, � mani pamācīja Ojārs kā vecs pīpmanis. Es paklausīju un ievilku krietnu dūmu, bet tūlīt sāku klepot un rīstīties.

� Nu? Vai nav labs?

Asarām sprāgstot no acīm, atbildēju:

� Labs gan, tikai ļoti sīvs!

Kauns bija atzīties, ka patiesībā domāju pavisam pretējo. Taisni jābrī-nās, kā tāds dūms var gar�ot?! Tā kā skābs, tā kā rūgts, tā kā vērmeles...

Bet Ojārs laikam ar visu savu pieredzi izlielījies vien bija. Ievelkot dūmus dziļāk, arī viņam uznāca klepus lēkme. Ojārs klepoja aizvilkdamies un daudz briesmīgāk par mani. Beidzot atguvies, viņ� visu vainu 82 novēla uz cigareti:

� �itā marka � draņķis. Nav jau �Rīga�.

Bet es turējos vīri�ķīgi. Ievilku vēlreiz un atkal sāku klepot. Tad arī man pietika. Nometu cigareti zemē un ar kurpes purngalu ieberzēju smiltīs.

� Tā dūmu rī�ana tāda ķēmo�anās vien ir, � es noteicu un pēk�ņi atcerējos, ka sportisti nemaz nesmēķē. Savas domas pateicu arī draugam.

� Jā, zini, laikam arī man būs jāatmet.

Sājā brīdī Ojārs man ļoti atgādināja Tomiņu; es viņam to gribēju arī pateikt, bet aiz ko�umkrūmiem izdzirdēju pazīstamu balsi:

� Ko tu, mazais, te stāvi? Vai kādu gaidi?

� Skolotājs Murķells! � nobijies Izdvesa Ojārs.

� Vai tur kāds paslēpies? � interesējās skolotājs, panākdamies uz mūsu pusi. Viņam atbildēja sīka balss:

� Tur ir divi zēni no septītās klases. Un tas viens... Viens... Neejiet, skolotāj! Lūdzu, neejiet tur!

� Kāpēc tā?

� Nevar!

� Kāpēc nevar? � neatlaidās skolotājs.

� Viņi!... Viņi... � mazais uztraucās un sāka stostīties.

� Redz! Kāds no sīkajiem nolūrējis! � Ojārs likās sa�utis.

� Kas to būtu domājis, ka tāds knīpa mums seko! � Arī man iek�ā vārījās.

Tad mēs abi, nevainīgi saliku�i rokas uz muguras, aizstaigājām līdz ko�umkrūmu robe�ai un pa otru pusi manījāmies ātrāk pazust.

Bet skolotājs Murķelis bija mūs jau ieraudzījis.

� Pagaidiet, zēni! � viņ� mums uzsauca. � Ko jūs tur darījāt?

� Mēs? � Ojārs atkārtoja, un arī es sapratu, ka atzīties vis nevar.

� Mēs tāpat... pastaigājāmies.

� Jā, pastaigājāmies, � es draugam pievienojos.

� Kāpēc jūs nerunājat patiesību? � Skolotājs mūs bargi uzlūkoja.

� Jūs abi esat pīpēju�i. Lūk, mazais pats redzējis.

� Neticiet viņam, skolotāj! � Ojārs iesaucās.

� Viņ� melo!

To dzirdot, puika satrūkās. Nosarcis pār visu seju, viņ� pacēla roku, it kā sēdētu solā un lūgtu vārdu.

� Es nemeloju vis! Es nemaz nemeloju, � viņ� taisnojās.

� Labi. Ej vien uz savu klasi, � skolotājs sacīja puisēnam. � Tikai pasaki man, kā tevi sauc!

� Juris Melnacis, � zēns atbildēja un vēl piemetināja: � No 2. b klases.

Tad skolotājs pagriezās pret mums un turpināja vēl skarbak:

� Aizstaigāsim nu uz skolotāju istabu un aprunāsimies ar jūsu audzinātāju.

Skolotāju istabā mūs sagaidīja lielākas nepatik�anas, nekā spējām iedomāties. Tur pa�reiz atradās ne tikai mūsu audzinātāja un citi skolotāji, bet arī mana māte. Ienākot man un Ojāram, visu acis pievērsās mums.

� Mēs neesam pīpēju�i, � Ojārs joprojām liedzās. � Ko tas mazais safantazējis!?

� Jā, neesam, � arī es neuzskatīju par nepiecie�amu atzīties. Galu galā mēs ta�u skaidri un gai�i nolēmām, ka paliksim nesmēķētāji, tad kāda vajadzība atzīties?

� Nu nekas. Parādiet, kas jums kabatās! � sacīja audzinātāja.

Tagad bijām sprukās. Cigareti gan Ojārs bija aizsviedis, toties kabatā � vesela cigare�u kārbiņa!

� Nu, ko jūs tagad teiksit? Vai mazais safantazējis?

Mums vairs nebija ko atbildēt.

Mana māte izskatījās sadrūmusi.

� Sakiet � vai jūsu klases pionieri neuzņēmās �efību par 2. b klases oktobrēniem?

� Pagāju�o gadu bijām �efi 1. b klasei, � no�ukstēja Ojārs.

� Nav svarīgi � pagāju�o gadu vai �ogad, bet kādu priek�zīmi jūs viņiem rādāt? � pārmeto�i sacīja audzinātāja. � Kam tu, Gunār, esi �efs? � viņa man noprasīja.

� Neatceros, � es paraustīju plecus.

Visi pirmklasnieki toreiz bija tik vienādi, un, patiesību sakot, �efība par oktobrēniem man vairāk izklausījās pēc joka nekā nopietnības. Kā pa miglu atcerējos svinīgo aktu un pirmklasnieku uzņem�anu oktobrēnos. Arī es tur vienam tiku piespraudis pie krūtīm zvaigznīti. Bet, kāds viņ� bija un kā viņu sauca, nevarēju vairs atcerēties.

� Es paskatī�os. � Audzinātāja at�ķīra piezīmju grāmatiņu. � Juris Melnacis. Esi dzirdējis tādu vārdu?

Mēs ar Ojāru pārsteigti saskatījāmies. Tagad ierunājās arī skolotājs Murķelis.

� Lūk kā! Tas pats puisēns!

Te atskanēja zvans, aicinādams uz stundu.

� Ejiet klasē un pārdomājiet savu uzve�anos, � sacīja skolotāja Laurāne. � Bet pēc �īs stundas abi atnesiet dienasgrāmatas.

84 Notikums pagalmā tā sabojāja manu garastāvokli, ka līdz pat stun-

das beigām biju drūms un saīdzis. Arī Ojārs ar mani neko nerunāja, tikai grūtsirdīgi raudzījās kaut kur tālumā.

Abiem mums dienasgrāmatā ierakstīja piezīmi, abiem draudēja kārtībā divnieks. Te nu bija varoņdarbs, te nu bija vīri�ķība!...

Piektā stunda bija kora dziedā�ana. Mani kā nedziedātāju atbrīvoja, un es varēju doties mājās. Citreiz es būtu biedrus pagaidījis, uzkavējies bibliotēkā vai pionieru istabā, ta�u �oreiz man labāk gribējās būt vienam.

Arā pūta stiprs vēj�. Tas purināja kokiem pēdējās lapas.

Nonācis tuvējā parkā, es ieraudzīju ceļa līkumā kūņājamies mazu gājēju.

�Juris Melnacis!� �oreiz viņu tūlīt pazinu. �Ak tu knīpa tāds!� es aiz-svilos dusmās. �Tikai tevis dēļ man tādas nepatik�anas! Bet pagaidi vien! Gan es tevi pārmācī�u!� Un es pieliku soli.

Pamanījis, ka es viņam sekoju, mazais vispirms apstājās. Viņa vēju appūstajā sejā pavīdēja smaids, lūpas pavērās, lai kaut ko teiktu. Bet tad, ieraudzījis manas savilktās dūres, viņ� noprata, ka labi nebūs, un metās bēgt. Es dzinos pakaļ. Neizlaidu Juri no acīm. Redzēju, cik smieklīgi uz viņa muguras kuļājās soma, te sasvērdamās uz vienu, te uz otru pusi... Cik neveikli pa smil�aino taciņu cilājās viņa tievās kājas un cik ārkārtīgi mazs viņ� izskatījās starp �alco�ajiem kokiem. Nu īsts pundurītis! Man ie�āvās prātā paruna: �Mazs cinītis gā� lielu vezumu!�

� Ak tu cinītis! � es pukojos. � Bet es tevi pa�u apgāzī�u!

Drīz vien es viņu panācu, satvēru aiz apkakles un nogāzu zemē.

Nograbēja mugursoma, no tās izbira grāmatas, burtnīcas un penālls. Vēj� pacēla gaisā arī vairākas papīra lapiņas un vienu no tām Iesvieda man tie�i krūtīs. Es satvēru to pirkstos un pārsteigts izlasīju: �Manam �efam � Gunāram.� Otrā pusē lapiņai bija uzzīmēta ko�i dzeltena saule. Es pacēlu vēl pāris papīrī�u. Arī tajos tāds pats uzraksts ar krāsainiem zīmējumiem: zilu puķi, taureni, lidma�īnu, sēnēm un putniņiem.

Pui�elis, sakņupis pār izbārstītajām grāmatām, vāca tās kopā, dūrītēm berzēdams acis.

Pēk�ņi man radās tāda sajūta, it kā nevis Jurī�a grāmatas, bet es pats būtu apvārtīts dubjos. Seja, rokas, acis... Viss, viss man likās netīrs. Redzēju, kā pār zēna vaigiem cita pēc citas ritēja lielas asaras.

� Cinīt! Cinīt! Klausies!... Dzirdi!... � es murmināju, palīdzēdams viņam savākt izmētātās grāmatas.

� Es neesmu Cinītis, bet Melnacis, � slaucīdams acis, pārlaboja Ju-rītis. Bet es viņu lāgā pat nedzirdēju. Tikai tagad sajutu, ko nozīmē vārds ��efs�. Un visu to es pēk�ņi tik labi sapratu. Un vēl man ienāca prātā, ka es ta�u arī biju kādreiz tāds pats mazs... Un lielie zēni man darīja pāri. Tad es raudāju tāpat kā Jurītis.

� Neraudi, neraudi, � es viņu mierināju kā mācēdams. � levāko�u tev visas grāmatas. Tās būs atkal tīras un glītas. Un, ja tu gribi, es tev arī kaut ko uzzīmē�u. Varbūt traktoru vai ekskavatoru. Gribi?

Savu solījumu es izpildīju. Ne tikai ievākoju visas Jurī�a grāmatas. Reizēm izskaidroju viņam arī skolas uzdevumus, bet vēlāk, Jaungadā, viņam kā teicamniekam pasniedzu dāvanu � skaistu pasaku grāmatu.

Jurītis tagad bie�i nāk pie manis pēc padoma, un es pacietīgi viņu uzklausu. Vārdu sakot, esmu īsts �efs, bet savu mazo draugu tāpat turpinu saukt par Cinīti. Un viņ� to nemaz neņem jaunā. Tikai Ojārs man lāgiem uzprasa, kur gan esot tas vezums, ko viņ� apgāzis.

Jautrīte grib būt skaista, skaistākā meitene mūsu klasē. Viņa gribētu būt skaistākā arī visā skolā, bet tas nav iespējams. Citās klasēs ir skaistākas meitenes, piemēram, Brigita no 8. klases, Maija no 10., Dagnija no 6. un Ināra no 5. klases.

Nezin kāpēc Jautrītei liekas, ka galvenokārt skaistums slēpjas matos. 86 Nav noslēpums, ka viņa vakaros tos tin uz rullī�iem. Tāpēc no rītiem Jautrītei mati ir viļņaini, bet, ejot no skolas mājās, parasti izstiepu�ies taisni.

Vēl Jautrīte domā, ka skropstām jābūt sevi�ķi garām un melnām. Tādām � kā Kaijai! Man ir aizdomas, ka Jautrīte skropstas krāso. Atceros, ka līdz 6. klasei viņai tās nebija vis tum�as, bet gai�as. Lai augtu garākas, Jautrīte katru dienu tās iezie�ot ar rīcineļļu. Dzirdēju, ka viņa stāstīja citām meitenēm:

� Rīcineļļa ļoti labi audzē! Mana draudzene Fellcita arī tā dara. Skropstas viņai kā kinozvaigznei!

Es gan nekādi nevaru saprast, kā caurejas līdzeklis var audzēt skropstas!

Arī nagus Jautrīte rūpīgi kopj. Man �ķiet, tas labi, ka rokas ir tīras un kārtīgas. Tikai pirmdienās var manīt uz Jautrītes nagiem ro�ainus plankumiņus. Noprotu, ka svētdienās viņa staigā ar lakotiem nagiem. Uz skolu ar tādiem nav atļauts nākt, tāpēc laka atkal jākasa nost.

� Jautrītei pietrūcis acetona, � stāstīja viņas sola biedrene Silvija. � Ar acetonu laku var viegli noņemt.

Dro�i vien svētdienās, kad uz skolu nav jānāk, Jautrīte lieto arī lūpu krāsu.

Man liekas, ka Jautrīte dzimusi īsta aktrise, jo viņai patīk ne tikai cirtot matus, audzēt garas skropstas un lakot nagus, bet arī � tēlot dāmu. Runājot viņa lieto tādus teicienus kā �Ak, �ausmas!�, �Tas izskatās �iki!� un �Pa�reiz modē...�

īsts �kronis� Jautrītes dāmas lomai bija viņas �nāras mati�.

� Kāpēc Jautrītei pēdējā laikā vienmēr lakatiņ� galvā? � mēs minējām. � Kāpēc viņa to nemaz nenoņem? Ne uz ielas, ne skolā, ne stundās, ne starpbrīdī?

Vai tāda lakatiņa nēsā�ana ir kāds modes jaunums? Varbūt Jautrīte saskatījusies modes �urnālus, ko viņai tik bagātīgi piegādā Silvija, aizņemdamās tos no savas krustmātes.

Kāpēc? Kāpēc?...

Jautrīte izvairījās no atbildes. Reizēm izliekas mūs nemaz nedzirdam, reizēm parausta plecus vai arī īgni atcērt, kas mums par daļu. Katrs varot darīt, kā viņam patīk. Vienīgi audzinātājai Jautrīte paskaidroja, ka sāpot ausis.

Silvija juta draudzenei līdzi.

� Ko saka ārsts?

� Neko nesaka.

� Kā � neko? Kādas zāles ta�u jālieto!

� Ausīm zāļu nav.

Saruna iejaucās Adatiņa:

� Katrai slimībai ir zāles.

� Kampara pilienil � atcerējās Silvija.

� Es jau lietoju, � sacīja Jautrīte. � Neko nepalīdz. Galvenais � jātur silts.

� Tad lakatiņ� tev būs jānēsā vēl ilgi?

� Kamēr pāries.

Kaut kas tomēr Jautrītes atbildēs man nelikās skaidrs.

� Ko tava mamma saka? � es painteresējos.

� Neko nesaka, � strupi atbildēja Jautrīte.

Ārsts neko nesaka, mamma neko nesaka... Dīvaini.

� Mamma nemaz nav mājās, � Jautrīte paskaidroja tuvāk.

� Varbūt tev labāk vajadzētu ārstēties slimnīcā? � Silvija noraizējusies mēģināja dot padomu.

� Ar ausīm jau nevar jokoties, � Jugita aizrādīja, � cilvēks tā kurls var palikt!

� Kad mamma pārbrauks no komandējuma, tad redzēs, � Jautrīte steidzās cik vien iespējams ātrāk sarunu par savu slimību izbeigt.

Tai pa�ā dienā pēc stundām, kad Jautrīte bija aizgājusi, Adatiņa mums uzsauca:

� Nekur neizklīstiet! Jautrītes labā mums kaut kas jādara! Padomājiet pa�i! Ausis viņai slimas, varbūt � vidusauss iekaisums! Māte � komandējumā, brāļu viņai nav, māsu arī ne. Tēva, kā jūs zināt, tāpat nekad nav bijis. Pat vecmāmiņas nav! � Un Adatiņa skaidri un gai�i pateica, ka mums Jautrītei jāpalīdz. � Kāpēc mēs nevaram būt kā timurie�i? Kur tas teikts, ka palīdzēt vajag tikai veciem cilvēkiem? Galvenais � lai neesam vienaldzīgi! Kas notiktu, ja mēs būtu Jautrītes vietā? Vai pa�i vien spētu tikt galā? Vai vienmēr pieceltos no rītiem laikā? Parasti mēs guļam tik cie�i aizmigu�i, ka pat modinātāja zvanu no rītiem nedzirdam. Gandrīz katram mums ir kāds, kas modina. Mums tikai jānomazgājas, jāapsē�as pie galda un jāpaēd brokastis. Jautrītei viss jādara pa�ai, jo mamma viņai �urnāliste un parasti atrodas komandējumos. Un, ja nu tagad Jautrītei ir vidusauss iekaisums � ļoti nopietna slimība, vai mēs drīkstam nelikties ne zinis?

Adatiņas runa bija tik pārliecino�a, ka mēs bez ilgas prāto�anas vienojāmies slimajai klases biedrenei palīdzēt. Pirmajā reizē nolēma iet �etri pārstāvji: Adatiņa un Silvija no meitenēm, es un Zigurds no zēniem. Meitenes pagatavos vakariņas, sakārtos dzīvokli, izmazgās grīdu. Zēni sanesīs malku, izkurinās krāsni (Jautrīte dzīvo vecā mājā, kur nav cen-

tralapkures), aizies uz veikalu un, ja vajadzēs, arī uz aptieku. Varbūt Jautrītei nepiecie�ams gultas re�īms.

Nākamreiz ies Sarmīte un Izolde, Didzis un Laimdots. Un tā pārmaiņus � katru dienu divas meitenes un divi zēni vai viena meitene un viens zēns, kamēr atbrauks Jautrītes mamma.

Pievakarē mēs, pirmā maiņa, devāmies pie savas slimās klases biedrenes. Pa ceļam Adatiņa ieminējās, ka Jautrītei vajadzētu piepalīdzēt arī mācībās. Laikam to pa�u ausu sāpju dēļ sekmes viņai neesot sevi�ķi spo�as. Slimam cilvēkam ta�u daudz grūtāk mācīties nekā veselam.

� Padomājiet � kā jūs justos, ja nepārtraukti sāpētu ausis?...

� Jā, tādās reizēs koncentrēties ļoti grūti, � Adatiņai piebalsoja Zigurds. � Man nesen sāpēja zobs. Goda vārds, es stundās nemaz nedzirdēju, ko runā skolotāji!

Pie Jautrītes dzīvokļa durvīm mēs labu laiku dabūjām pagaidīt.

� Vajadzēja atnākt ātrāk, � sacīja Silvija. � Viņa būs aizgājusi jau gulēt.

Pieklauvējām vēlreiz. (Zvana pie durvīm nebija.) Izdzirdējām vieglus, steidzīgus soļus, pēc kuriem tūliņ varējām pateikt, ka nāk Jautrīte. Durvis viņa atvēra bez �Kas tur ir?� prasī�anas. Dro�a! It kā jau iepriek� zinādama, ka tie esam mēs.

Mirkli vēlāk mūsu priek�ā sārtā satina rīta kleitā stāvēja izspūrusi persona ar Jautrītes seju. Mēs tik tikko varējām nojaust, ka ārkārtīgi kuplais matu kamols uz Jautrītes galvas ir frizūra ar vēl nesakārtotām uzkasītu matu �ķipsnām.

� Jūs?! � ļoti pārsteigta iesaucās Jautrīte. Acīmredzot tādus ciemiņus kā mēs viņa nemaz nebija gaidījusi.

Briesmīga nekārtība valdīja Jautrītes istabā. Likās, cik vien drēbju, tik visas uz krēsliem, cik vien trauku, tik visi uz galda, cik vien kurpju, tik � izsvaidītas pa grīdu.

Kā ar slimajām ausīm? � neslēpdama sa�utumu, skarbi noprasīja Adatiņa. � Skolā stāstīji, ka ļoti sāpot.

Jautrīte apjuka. Skaidrs, ka viņai nebija ko teikt.

� Pēc kā tu izskaties?! � Zigurds pie�āva pirkstus pinku kaudzei uz Jautrītes galvas. � Gatavais putnu biedēklis!

� Domājat, ka man briesmīgi patīk? � Jautrīte sāka taisnoties. � Gribēju lielus viļņus, bet iznāca sīki un sprogaini!...

� Kā aitai... � es pasteidzos piebilst.

� Fellcita, nu meitene, kuru pa�reiz gaidu, gan saka, ka �prīmā�. Es pati tā nedomāju.

Jautrīte patie�ām izskatījās bēdīga.

� Tie ilgviļņi tev jādabū ārā! � Adatiņa deva padomu. � Ejam uz frizētavu!

�ajā brīdī pie Jautrītes atnāca gaidītā Felicita.

� Jautrītei �ovakar nav laika! � nepazīstamajai pavēstīja Adatiņa.

Sve�ās meitenes sejā pavīdēja pārsteigums. Ievēroju, ka Felicitas lūpas bija nedabiski sārtas un acu plakstiņi zilgani. Arī skropstas likās nokrāsotas zili melnas un acu kaktiņi pagarināti ar smailu, melnu svītru. �Ir nu gan atradusies draudzene mūsu Jautrītei!� nodomāju.

� Lūdzu Jautrīti neaizkavēt! � Adatiņa turpināja pavēlo�ā tonī.

� Jā, Felicita, piedod... � Jautrīte tikko dzirdami nomurmināja.

� Man �ovakar neiznāks...

� Arī turpmāk neiznāks, � Adatiņa Jautrītes paskaidrojumam pielika punktu. � Un ļums te nav ko darīt!

Fellcita, uzmetusi mums niknu skatienu, pat neatsveicinājusies aizcirta aiz sevis durvis.

Adatiņa turpināja rīkoties.

� Es domāju, ka visiem mums te nav ko palikt. Es Jautrīti pavadī�u pie frizieres, jo diez vai viņa viena pati tur tiks galā, bet jūs varat do-90 ties mājās.

� Varbūt tomēr uznest malku un izkurināt krāsni? � es piedāvājos.

� Kad Jautrīte pārradīsies mājās, būs jau vēls.

Adatiņa mirkli padomāja. Viņa jutās kā kapteinis uz kuģa. Mēs bijām pieradu�i viņu vienmēr uzklausīt.

� Labi, to var. Tad lai Gunārs te paliek un pagaida, kamēr mēs pārnākam no frizētavas.

Tā arī darījām. Adatiņa ar Jautrīti aizgāja uz frizētavu, Silvija un Zigurds uz mājām, bet es paliku sanest malku un izkurināt krāsni.

Uz Adatiņu un Jautrīti nācās gaidīt diezgan ilgi. Frizētavā bijusi liela rinda. Beidzot, kad pienākusi Jautrītes kārta un Adatiņa paskaidrojusi, ko viņas vēloties, meistare sasitusi rokas un izsaukusies:

�To nu gan es nedarī�u! Tik labi iestrādāta galviņa, un es lai to sabojāju! Domājat � tā kāda bērnu spēle? Kas tad būs, ja visas dāmas tā rīkosies!�

Jautrīte jau virzījusies uz durvīm, bet Adatiņa tik viegli gan nav gribējusi padoties.

�Kas tad septītās klases skolniece par dāmu? Ja pusaud�iem nedrīkst pārdot cigaretes un alkoholiskus dzērienus, kā tad pusaudzēm drīkst taisīt frizūras?�

Tādus vārdus dzirdot, meistare ļoti apvainojusies un Adatiņai uzkliegusi:

�Man te nevienai dzim�anas apliecība nav jāprasa! Un vispār netraucējiet man strādāt! Labi redzat, kāda rinda!�

To visu Adatiņa man atstāstīja, pārnākusi no frizētavas. Jautrīte izskatījās ļoti nelaimīga, bet Adatiņa vēl nebija zaudējusi cerības.

� Vai tev ūdeņra�a pārskābe mājās ir? � viņa Jautrītei noprasīja.

� Zāļu skapītī ir. Māte to lieto joda vietā.

� Ļoti labi, tad viss kārtībā.

� Kas kārtībā? � Jautrīte neko nesaprata.

� Nu ar taviem matiem! Vai nedzirdēji, kā frizētavā divas sievietes sarunājās? Ūdeņra�a pārskābe ilgviļņiem esot kaitīga! Izmēģināsim!

Jautrīte gribēja pretoties, bet Adatiņa nebija atrunājama.

� Ja tu neklausīsi, pateik�u skolā, kāpēc tu nēsā lakatiņu!

Ieziedusi ūdeņra�a pārskābes �ķīdumu Jautrītes matos, Adatiņa pavēlēja:

� Tagad apsien galvu labi cie�i ar lakatu! Un turi tā kādas trīs stundas! Pirms gulētie�anas izskalo, un tad varbūt rītā visas sprogas būs ārā.

Otrā dienā mēs abi ar Adatiņu skolā ieradāmies pa�i pirmie. Nepacietīgi gaidījām Jautrīti. Adatiņa bija pārliecināta, ka ilgviļņi būs izgāju�i.

Cik vīlu�ies mēs Jutāmies, kad Ieraudzījām klases biedrenei atkal lakatiņu galvā.

� Nu kā? � mēs interesējāmies. � Vai vēl sprogojas?

Atbildes vietā Jautrīte pacēla lakatiņa malu. Kas tad tas? Adatiņa atkāpās, it kā būtu ieraudzījusi rēgu. Za|l mati! Pavisam zaļi kā nārai!

� Sākumā man tie bija kļuvu�i balti kā vate. Tad atcerējos, ka mana mamma krāso matus. Atradu spoguļa atvilktnē vienu paciņu krāsas. Biju noskatījusies, kā mamma to dara. Iejaucu pulveri karstā ūdenī un tad ar to putriņu ieziedu matus. Domāju, ka nokrāsosies brūni, bet iznāca zaļi...

� Ja krāso matus, tad �Basmai� vajag pievienot �Hennu�, � zino�i paskaidroja Silvija. � Mana mamma arī krāso matus. �Henna� pie�ķir skaistu toni!

Jautrīte cie�āk savilka lakatiņa mezglu. Tā mēs, labu gribēdami, ļaunu vien bijām izdarīju�i. Adatiņa mocījās ar sirdsapziņas pārmetumiem.

� Zini, � beidzot viņa sacīja Jautrītei, � iesim pie audzinātājas un visu viņai izstāstīsim. Es atzī�os, ka ar ūdeņra�a pārskābi sabojāju tev matus.

� Tu domā? � Jautrīte vilcinājās, tomēr neko pretī nerunāja.

Ko meitenēm tika sacījusi audzinātāja, mēs neviens nedabūjām zināt.

Gandrīz visu ceturksni Jautrīte nēsāja galvas lakatiņu, bet, kad viņa to noņēma ieraudzījām glītu �zēngalviņu�. Tātad Jautrīte savus matus bija nogriezusi un paspējusi izaudzēt jaunus!

Nevarēja teikt, ka �zēngalviņa� bojātu viņas izskatu. Jautrītei tagad piemīt īpa�s skaistums, ko nespēj aizstāt nekādas sprogas un nekādi viļņi. (Silvija teiktu � ondulācijas!) Laikam arī pati Jautrīte to tagad saprot. Vismaz viņa vairs nemēģina tēlot dāmu.

Tomiņ� � jūras kapteiņa dēls! Mūsu Tomiņ�!... Tas pats, kas sapņoja par lieliem tālbraucējiem, kas tikpat kā savām acīm skatīja siltzemju krastus, zināja kā no grāmatas stāstīt par jūrnieku dro�sirdību un piedzīvojumiem vētras laikā, tagad brauc ar īstu kuģi un filmējas dienvidos! Un, kaut ari tas viss nav pa īstam, tomēr īsta jūra un īsti jūr-92 nieki!

Kādā vēstulē Tomiņ� raksta, ka uz kuģa esot divi kapteiņi. Viens � īstais, otrs � aktieris. Tomiņ� savas vēstules un skatu kartītes adresē Jugitai, jo viņi tā norunāju�i, bet arī mums atļauts tās lasīt. Pirmajā mirklī, kad ieraudzīju kartīti ar milzīgajām palmām, es izsaucos:

� Vai Tomiņ� patie�ām nokļuvis Kubā?

� Nē jau, nē! � Jugita atsmēja. � Krimā jau arī aug palmas. Filmā nemaz īsta Kuba nav vajadzīga. Tāpat kā Tomiņam ir trīspadsmit gadu, bet filmā viņ� tēlo mazu zēnu.

Jā, acīmredzot tādā filmā notiek liela mānī�anās. Toties par to, ka Tomiņ� raksta savās vēstulēs skaidru patiesību, neviens vairs ne�aubījās.

Sevi�ķi interesantas tās vēstules, kurās Tomiņ� apraksta savu pagaidu mītni Melnās jūras piekrastē. Tur �tēvs� dēlēnu atstājis pie drauga, kuram arī ir puisēns � Pedro.

Pedro � īstajā vārdā 2eņa �, tāpat kā Tomiņ�, paņemts no skolas. Viņam esot melni, spīdīgi mati un tum�as, dedzīgas acis. Krievs pēc tautības, bet tik daudz jau iemācījies runāt spāniski, lai notēlotu dienvidnieku.

Viņiem jārotaļājoties mazas savrupmājas pagalmā tum�i zaļu augļu koku ielokā. Pie akmens �oga augot milzīgs kaktuss, vismaz trīs cilvēku garumā.

Filmē�anās staplaikos viņi rotaļājoties pa īstam vai arī �ūpojoties bambusa �ūpuļkrēslos, kam līdzās atrodoties apaļ� galdiņ� ar atspirdzino�iem dienvidu augļiem. Apelsīnus viņi varot ēst, cik viņiem patīk, ari � banānus. (Taisni apskau�ami!)

Citā vēstulē Tomiņ� apjūsmo kādu matrozi, kas uzraugot gan viņu, gan 2eņu. Matrozis esot no Rīgas un uz kuģa braucot jau astoto gadu. Pārnak�ņojot viņ� ar zēniem vienā istabā un vakaros pirms do�anās gulēt labprāt pastāstot viņiem par saviem piedzīvojumiem uz jūras un sve�zemju krastos. �īsts jūras vilks!� raksta Tomiņ�. �Un ļoti stiprs! Filmā ir tāda vieta, kur viņam jāpaceļ mūs katru ar vienu roku! Nu jūs jau pa�i redzēsit, kad rādīs filmu. Viņam tā esot pirmā loma mū�ā. Pirmā un laikam arī pēdējā, tā viņ� saka. Tāda nīk�ana uz vietas neesot kārtīgam jūrniekam pa prātam.�

Vismazāk Tomiņ� priecājas par to, ka arī Krimā jāmācās. Kinostudija algojot skolotāju, kas abiem zēniem gan izskaidrojot, gan atprasot mācības, gan arī liekot atzīmes. Jaunā ceturk�ņa beigās Tomiņ� saņem�ot liecību tāpat kā mēs. Nedrīkstot būt neviena divnieka � tāda esot re�isora inscenētāja un filmas direktora pavēle. Citādi Tomiņ� ar dzīvi apmierināts. Pat matro�a uzvalks viņam pagādāts.

Jā, Tomiņ�... Tagad viņ� var ļaut savai fantāzijai vaļu. Nu viņ� tēlo tikpat kā pats sevi ar iedomāto tēvu.

Varbūt dienās Tomiņ� pats būs jūrnieks? Ja nebūs jūrnieks, iespējams � aktieris, jo re�isors Izteicies, ka viņ� filmai esot īsts atradums.

Atradums, Jāl... Tikai Tomlņu neviens gan �neatrada�. Viņam pa�am vajadzēja iet uz kinostudiju un pieteikties, sajaukt dzejoli, uztraukties, vaibstīties un Justies tik izmisu�am, ka tikai tad re�isors pamanīja viņā to sevi�ķo, kas viņu pārvērta �atradumā�.

Indulim Jātēlo pusaudzis, kas staigā tepat pa Rīgas ostmalu, draudzējas ar spekulantiem un beidzot nonāk nepilngadīgo noziedznieku kolonijā.

Uz kuģiem viņ� netika ne dzīvē, ne filmā.

Par filmē�anos Indulis nemaz vairs nejūsmo. Tā esot �tīrā mocība�.

PA�RAKSTUROJUMS

Nu gan audzinātāja izdomājusi kaut ko sevi�ķu! Tā, liekas, viņa neko daudz neprāto, tikai raksta plānus, konspektus, izskaidro gramatikas likumus un māca literatūru, turklāt laiku pa laikam uzdod mums rakstīt sacerējumus. Pēdējais sacerējuma temats pārspēja visus iepriek�ējos. �Pa�-raksturo] ums!�

Skolotāja uzrakstīja uz tāfeles plāna punktus: 1. Sekmes mācībās; 2. Mana uzvedība; 3. Attieksme pret kolektīvu; 4. Manas domas par meitenēm. (Meitenēm vajadzēja rakstīt, ko viņas domā par zēniem.) Un pēdējais: 5. Kāda ir un būs mana vieta sabiedrībā.

Mums bija atjauts rakstīt divas stundas pēc kārtas. Kaut būtu atjauts rakstīt se�as kā vienpadsmitās klases gatavības eksāmenā, pat tad bez svī�anas iztikt nevarētu.

Ak, �ī skolotāja Laurāne, kuras apgriezienus nekad nevar paredzēt!... Klusa, mierīga, līdzsvarota, noteikta, te pēk�ņi apsvie� mūs kā ar kājām gaisā! Domā nu! Gudro nu! Raksturo sevi! Turklāt, sēdēdams klasē, ne ar vienu iepriek� nedabūdams aprunāties, nesagatavojies un divu stundu laikā, tas ir, nepilnu divu stundu � jo mācību stunda, kā zināms, tikai �etrdesmit piecas minūtes gara!

Sekmes mācībās. Tas likās visvieglākais punkts. Izcilnieks neesmu, bet arī trijnieku man nav. Tikai da�reiz pa vienam otram �etriniekam, pārējie � piecnieki. Tātad mācos labi un pats sevi varētu raksturot kā skolnieku, kas savai klasei kaunu nedara. Varbūt man pa spēkam mācīties labāk? Varbūt... Tikai diez kāpēc jūtu antipātijas pret piecnieku medniekiem. (Kā vēlāk uzzināju no Zigurda, arī viņ� tāpat rakstījis � �antipātijas�.) Uzrakstījis �o teikumu, kjuvu domīgs. Vai tie�ām, ja dabūju kādā mācību priek�metā piecnieku, esmu tikai zubrījies? Piemēram, ģeo-94 grāfijā un literatūrā, kas man visvairāk patīk, piecnieki nāk it kā pa�i

no sevis. Tātad, Ja man kaut ko patīk mācīties, � zubrī�anās atkrīt, un es to daru ar prieku. Tad kāpēc man angļu valodā un latvie�u valodā rakstos nav vienmēr �pieci�? Tāpēc, ka manas intereses, izrādās, ir vienpusīgas. Tāpēc, ka man nepatīk pūlēties, piespiest sevi. Cen�os darīt tikai to, kas man liekas interesants. Tātad secinājums: nelabprāt pārvaru grūtības, daru tikai to, kas man viegli padodas. Vai tā ir laba rakstura īpa�ība? Vai izvairī�anās no grūtībām nav zināmā mērā gļēvums?

Būtu labprāt iznīcinājis uzrakstīto, bet laika nebija tik daudz, lai sāktu par Jaunu. Ķēros pie otrā punkta.

Mana uzvedība. Visus �os gadus tā novērtēta ar �pieci�, atskaitot �ogad pirmo ceturksni. Nemēdzu ne kauties, ne apmelot kādu, ne pāri darīt mazākajiem. Tomēr �ogad man uzvedību pazemināja par necienīgu izturē�anos pret saimniecības pārzini un mēģinājumu savu vainu slēpt. Tiku izrīkojies zemiski. Kāpēc tas tā notika? Liekas, galvenokārt manas augstprātības dēļ. Nespēju, skolas biedriem redzot, parādīt, ka paklausu savas mātes padotam darbiniekam. Tāda īpa�ība laikam Ir ļoti slikta. Sapratu to tikai tad, kad jutu Jēkaba Bērziņa sastrādātās rokas silto spiedienu, un nespēju vairs turēt uz viņu ļaunu prātu.

Citādi mana uzvedība nebūtu peļama. Autobusos, tramvajos un citos satiksmes līdzekļos vienmēr veciem ļaudīm un sievietēm ar vai bez bērniem dodu vietu. Skolotājiem pretī nerunāju un viņus nekaitinu. Ari pret māti Izturos pieklājīgi. Mājās cen�os viņai palīdzēt. Tomēr... neesmu ar sevi apmierināts. Apzinos, cik sāpīgu pārdzīvojumu sagādāju savai mātei pirmā ceturk�ņa noslēgumā. Mana uzvedības atzīme bija arī vislielākais �brāķis� sacensībā ar Pāvela brigādi. Man liekas, ka esmu bijis kā automa�īna, kura attīstījusi gan pamatīgu ātrumu, bet kurai nav biju�as kārtībā bremzes. Tātad, rakstot pa�raksturojumu, ja gribu būt godīgs, jāsaka, ka arī mana uzvedība mani ne visai apmierina.

Attieksme pret kolektīvu. Te varu atbildēt ar vienu vārdu � laba. Man nav neviena ienaidnieka. Sī īpa�ība laikam vērtējama kā pozitīva, ja kolektīva Intereses man svarīgākas par savām personiskajām Interesēm.

Manas domas par meitenēm? (Ceturtais punkts...) Pat pateikt nevaru, kāpēc man pret viņām ir dalītas jūtas. Kāpēc patīk Adatiņa un Jugita? Vai tikai tāpēc, ka viņu raksturs līdzīgs zēna raksturam? Vai arī � kaut kas vairāk? Un kāpēc tādas meitenes kā Karīna, Sarmīte, Izolde un Silvija man nepatīk? Ko es par viņām īsti domāju? Zubrilkas? Bet ja nu tā nemaz nav? Ja nu Sarmītei visi mācību priek�meti padodas vienlīdz labi? Tāpat kā man ģeogrāfija, latvie�u literatūra, algebra un rasē�ana? Un, ja nu Sarmīte ir arī kārtīga, izpalīdzīga, smalkjūtīga un draudzīga, vai es nedomāju par viņu nepareizi? Tāpat � Izolde... Vai

patiesībā viņa nebija tā_r kura Tomiņam visvairāk palīdzēja, uzņemdamās par viņu �efību? Mēs, puikas, Izoldi saucam par kla�otāju, bet, ja tā īsti padomā, tad par kla�otāju drīkstētu dēvēt tenku izplatītāju, bet Izolde tikai iestājas par taisnību un necie� melus. Tāpat � Sarmīte. Vai tādas meitenes nevajadzētu cienīt? Un ko es domāju par Jautrīti? Līdz �im � tikai to, ka viņa ir ļoti āri�ķīga un vieglprātīga. Tagad man liekas, ka tā nemaz nav. Varbūt viņai vajadzīgi labi un saproto�i draugi. Kā viņa man pateicās, kad biju uznesis viņas dzīvoklī malku un izkurinājis krāsni un nemaz nezobojos par viņas neveiksmi ar matiem! Vai viņas cen�anās pēc ārējā skaistuma nav izskaidrojama ar cen�anos kaut kā pacelties pāri cilām mellenēm � laimīgākām par viņu, jo citām ir ģimene � ne tikai tēvs un māte, bet arī brāji un māsas? Kā Jautrīte pārvērtās, kad mēs viņai tuvojāmies kā patiesi draugi!

Varbūt, ja es tuvāk iepazītu Silviju un Izoldi, arī viņas man iepatiktos. Tātad manas domas par meitenēm var būt ļoti maldīgas. Un tomēr es zinu, ka neviena man tā nepatiks kā Adatiņa. Manuprāt, meitenēm mūsu dienās jābūt tādām, kas dro�i var nostāties līdzās zēniem � pat tad, kad jāspēlē futbols. Arī �is mans uzskats liecina par zināmu vienpusību. Domāju, ka nedrīkstētu izraisīt nepatiku arī tādas meiteņu īpa�ības kā centība, kautrība, smalkjūtība un vēlē�anās kļūt teicamniecēm, kas ne vienmēr ir tuk�a godkāre.

Pēdējais punkts � kāda ir un būs mana vieta sabiedrībā.

Gandrīz neiespējami atbildēt. Pa�reiz esmu vēl tikai septītās klases skolnieks, pionieris. Vēl nesen man likās, ka sevi�ķi daudz izteica fakts, ka esmu mūsu vidusskolas direktores dēls. Tagad jau esmu tik tālu ticis, ka manās acīs tam vairs nav nekādas nozīmes. Pat tad, ja es būtu ministra vai kāda Tautas rakstnieka dēls, mana vērtība sabiedrības mērogā nekļūtu ne par matu lielāka.

Esmu savas klases kolektīva loceklis, viens no tiem divdesmit pieciem skolēniem, kas tuvojas kopējam mērķim: pabeigt skolu, iegūt zināmu izglītības pakāpi un startēt dzīvē tālāk. Vai es savam kolektīvam esmu vajadzīgs? Vai, man iztrūkstot, tas izmainītos, kļūtu mazvērtīgāks? Laikam jau ne. Sai ziņā manī nav nekā tāda, lai mana vieta būtu neaizstājama. Bet, ja tā, tad tā ir ļoti nenozīmīga viela. Tāpēc turpmāk man jācen�as, lai es būtu nepiecie�ams, vajadzīgs savam kolektīvam, visai sabiedrībai. Esmu nolēmis apgūt vienu no vishumānākajām profesijām � ārsta profesiju. Saprotu, ka jau tagad man sevī jāaudzina īpa�ības, kas nepiecie�amas tādai profesijai. Pagaidām ne ar ko nevaru lepoties. Varbūt �ai ziņā man vajadzētu mācīties no Sarmītes, Jugitas un Izoldes, kas jūtas 96 atbildīgas par katru pasākumu skolā. Arī � no Adatiņas, kas nekad

nespēj vienaldzīgi palikt malā kā vērotāja, bet visur aktīvi iejaucas un visam dzīvo līdzi.

Tā klases audzinātāja saņēma divdesmit plecus pa�raksturojumus.

� Kad tos dabūsim atpakaļ? � mēs interesējāmies.

� �oreiz jums tos atpakaļ neizsnieg�u, � atbildēja skolotāja. � Jūs uzzināsit tikai atzīmes: vienu par saturu, otru � par pareizrakstību. � Skolotājas Laurānes zilpelēko acu skatiens pārslīdēja solu rindām, tad atkal pievērsās aprakstīto lok�ņu kaudzei. � Neaizmirstiet, ka nākamgad man vajadzēs rakstīt par j u ms. Sie te � jūsu pa�u rakstītie � man |oti palīdzēs ...

� Tad vajadzēja uzrakstīt par sevi kaut ko labāku! � ieminējās Ojārs.

� Skolotāj, vai mēs nevaram pārrakstīt? � Egilam bija priek�likums.

� Mēs mājās vēl visu labi pārdomāsim.

Audzinātāja pasmaidīja. (Viņa nekad nesmējās skaļi.)

� Neko darīt, ka esat tā iekritu�i... Bet dodu jums vēl veselu gadu laika gan pārdomām, gan labiem darbiem! � Tad viņa atkal kļuva nopietna. � Neaizmirstiet, draugi, ka arī atklātība un drosme runāt par savām kļūdām ir īpa�ība, kas attiecīgi jānovērtē! Un tā nebūt nav slikta īpa�ība.

Laikam ne viens vien skolēns bija rakstījis līdzīgi man � par sevi visu tā, kā domāja, jo pēc skolotājas pēdējiem vārdiem klase nomierinājās. Daudz neglītāk būtu audzinātājas priek�ā pozēt un spīdēt ar tādām īpa�ībām, kādu mums nemaz nav. Vai kāds to bija darījis? To mēs neuzzinājām, jo skolotāja Laurāne prot glabāt noslēpumus.

Vienu reizi nedēļā pulcējamies uz mēģinājumiem. Savādu virsrakstu Kaija izdomājusi mūsu lugai � �Tēlojam sevi�!

Sākumā mums likās, ka tāds virsraksts nemaz neatbilst lugas saturam. Luga ta�u nebūt nav tikai par skolēniem! Un notikumu vietas � visda�ādākās! Veikals, tirgus, autobuss, iela... Jautras ainas mijas ar nopietnām. Varētu teikt � viss gabals ir traģikomēdija no sākuma līdz beigām. Mēs tēlojam ģimenes skandālus, kas izceļas bērnu dēļ, mēs esam vairāk vai mazāk izlutināti pusaud�i � stūrgalvīgi, iedomīgi, sarūgtināti, da�reiz arī atjautīgi un viltīgi. Jo vairāk iedzīvojamies savās lomās, jo vairāk patīk darboties uz skatuves. Kaija ir vienreizīga re�isore! Neko nepavēl, tikai reizēm ieminas:

� Pavēro! Padomā, kā tu viņa vietā rīkotos! Nu, vai tas neizklausās pēc deklamē�anas? Vai dzīvē tu tā runātu? Ari tēlojumam jābūt dabiskam.

Un tad, kad mēs tā iedomājamies un vairs necen�amies tēlot, tikai runājam un domājam tā kā dzīvē, tad Kaija apmierināta sasit plaukstas un mūs uzslavē:

� Mala�i! Tā vajag! Nevis � spēlēt, bet dzīvot!

Tā nu es dzīvoju topo�u komponistu, Silvija � teicamnieci, Helmūts � slīpētu memmes dēliņu, Karīna � pionieru vadītāju, Valdis � vectētiņu...

Grūtāk ar ieju�anos tēlā nākas Robim. Kaut arī balss viņam diezgan rupja un augums padrukns, viņ� nespēj un nespēj parādīt tēvu. Diez kāpēc, runādams tēva tekstu, Robis to dara sevi�ķi svinīgā tonī. Liekas, viņ� būtu uzkāpis uz paaugstinājuma un uz visiem zēniem un meitenēm skatītos no aug�as. Vai viņa tēvs arī tik iedomīgs? Kur viņ� ņēmis priek�statu par tik kokainu tēvu?... No sava aud�utēva?

� Tēvs ta�u ari ir tikai cilvēks, � saka Kaija. � Viņam tāpat savas neveiksmes, savas nepatik�anas darbā... Bērni nevar to neredzēt, un tēvs nevar visu tā noslēpt no viņu acīm... Tāpēc viņ� nav tikai pārgudrs pamācību izdalītājs, bet � padomdevējs saviem jaunākajiem ģimenes locekļiem. Kā tādam viņa balsī ir cilvēcīgums, sirds siltums... ģimenē viņam jāgūst atsaucība un jāsmejas spēks; viņ� te nav despots, bet vecākais brālis, visvairāk pieredzējis. Ir liela starpība, vai saka � �Bērni!� pavēlot, vai � �Bērni!� � aicinot uzklausīt. Saprotiet, intonācija ir svarīga! Kā tavs tēvs teiktu: �Robi!... Robi?� � vai: �Robi...� Robis vairākkārt mēģina tēva tekstu. Viņam liekas, ka tēvs patie�ām visbie�āk saka: �Robi!� (Ar izsaucamo zīmi!) Pavēl. Nevis: �Robi?...� (Kas ietver sevī jautājumu: �Kā tu domā, dēls?�)

� Labi, � saka Kaija. � Tādā gadījumā mēģini iejusties tādā tēvā, kas bērniem dod rīkojumu pavēles formā. Tomēr arī tad tēvs nerunās kā pulka komandieris. Viņ� ta�u sarunājas ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem! Iedomājies, ka Lolitai � tavai meitai � tu jūti līdzi, tev sāp sirds par viņas sliktajām atzīmēm skolā, neapzinīgo attieksmi pret mācībām. Tu izsaki pavēli, aizrādījumus, bet sirdī vēlē viņai labu, tici, ka viņa spēj būt arī citādāka, tu redzi viņā labo.

Robis uzmanīgi ieklausās Kaijas vārdos. Tas, ka ikviens tēvs un ikviena māte pat bārdamies redz savos bērnos labo, laikam gan ir patiesība. To saprot ari Robis, un viņa balss sāk skanēt mīkstāk, siltāk un vienkār�āk.

Kaija padarīja viņam saprotamāku laikam arī pa�a aud�utēvu.

98 � Labi! Ejam tālāk!...

Indulis�vecāmāte ienāk istabā un, padzirdējusi tēva pēdējos vārdus, metas mazmeitu aizstāvēt.

� Induli, nepārspīlē! � Kaija smiedamās aizrāda. � Tava vienīgā rūpē � lai Lolita būtu labi paēdusi, skaisti saģērbusies un lai bērni viņai skolā nedarītu pāri. Vecāmāte ir pārliecināta, ka skolotāji uz viņas mazmeitu �ieēdu�ies�. Kāpēc vēl mājās tēvam jāpaceļ balss un jāpadara bērns nervozs?

Indulim daudz nav jāskaidro. Viņ�, svaidīdamies rokām, metas Lolitu aizstāvēt, raudulīgā balsī izsaka pārmetumus par meitenes tēva �netaisnīgo� rīcību.

Garajam Indulim tas izdodas tik pārliecino�i, ka mums visiem kļūst jautri. Tā ta�u ir skaidra dzīves patiesība, ka vecmāmiņām mazbērni liekas īstie zelta gabaliņi!

Kaija enerģiski sit plaukstas.

� Ļoti labi, Induli! Ejam tālāk!

Vectētiņ��Valdis ... Uzmetis kūkumu, �āpo pa skatuvi, kājas vilkdams.

Mums atkal jāsmejas.

� Jocīgs jau ir, � saka Kaija, � bet mūsdienu vectētiņi tādes gados vēl nemaz nav tik vārgi. Uz pensionāru klubiem iet, darba veterānu koros dzied... Man liekas, Valdi, ka tu pārcenties. Cik gadu tavam vectētiņam?

� Se�desmit pieci!

� Un ko viņ� dara?

� Strādā tipogrāfijā.

� Nu redzi! Bet tu rādi vecīti no invalīdu nama!...

Kādam jābūt mātes tēlam, par to daudz vajadzēja padomāt Ojāram.

� Mana mamma ir ārste, ķirurģiskās nodaļas vadītāja. Pa slimnīcu viņa dzīvo vairāk nekā mājās, � sacīja Ojārs, kad Kaija arī viņu aicināja �neuzspēlēt� un iedomāties savu māti tēlotās mātes vietā.

� Tātad � nevaļīga... � domīgi secināja mūsu re�isore. � Tādu tu arī varētu viņu rādīt uz skatuves. Kamēr māte ar meitu runā, desmit citu domu jau viņai galvā. Kā visu paspēs padarīt mājās un de�urējot slimnīcā? Kā laikā pagūs nokļūt uz vecāku sapulci? Bet meitai liekas, ka māte vienmēr var visu ...

Ojārs drīz vien saprata, ko Kaija no viņa grib. Viņa tēlotā māte mums ļoti iepatikās.

Visjocīgākais izskatījās Zigurds skolotājas lomā.

� Kura skolotāja viņam jāiedomājas? � Madis uzjautrinājās jau par pa�iem pirmajiem Zigurda vārdiem.

� Nekariķē! � viņu pārtrauca Kaija. � Skolotājas īpatnības nedrīkst aizsegt pa�u galveno.

� Labāk es nebū�u skolotāja, bet skolotājs, � sacīja Zigurds. � Patiesībā ta�u vienalga � sieviete vai vīrietis. Lugas saturā nekas nemainīsies.

� Tev tie�ām tā liekas? Ja jūsu audzinātājas vietā būtu, teiksim, skolotājs Murķelis vai skolotājs Āboltiņ�?... Audzinātāja sieviete ļoti at�ķiras no audzinātāja vīrie�a. Skolotājs skolā varētu būt tēva vietā, bet skolotāja ...

� Mātes vietā, � Zigurds pabeidza. � Tad iznāk, ka man jātēlo tāpat kā Ojāram?

� Jā un nē, � atbildēja Kaija. � Starp māti un skolotāju liela starpība. Māte domā tikai par saviem bērniem, skolotāja � par visiem.

� Kā lai tādu domā�anu parāda uz skatuves? � Zigurs bija neziņā. Arī mēs, pārējie tēlotāji, nesapratām, ko Kaija īsti grib. Kā lai parāda, ka domā par daudziem, nevis par da�iem?

� Tad jau jāmaina teksts! � izsaucās Egils. � Tur ta�u nav neviena vārda, ka skolotāja domā par visiem.

� Kāpēc jābūt tekstam? Aktiera runa ir tikai viens veids, kā atklāt jūtas un domas. Kur paliek skatiens? Ar acīm var izteikt pat vairāk. Kādas jūsu audzinātājai acis?

� Zili pelēkas.

� Mierīgas.

� Un...

� Un?...

Tā ar vienu vārdu neviens vis nemācēja izteikties.

� Viņa pārredz visus, visu ...

� Runājot ar vienu, runā ar visiem!

� Runājot ar visiem, runā ar ikvienu!

Labu brīdi vēl debatējām, ar ko skolotāja sieviete at�ķiras no skolotāja vīrie�a.

Tā mēs spriedām un prātojām un beidzot sapratām, ka tēlo�ana nav tikai atdarinā�ana, bet domā�ana un ieju�anās. Pamazām mēs apguvām savas lomas gan vārdos, gan kustībās, gan domās. Katrs nākamais mēģinājums mums veicās gludāk un pa�iem likās interesantāks. Tagad mums visiem bez ierastās skolēnu dzīves bija vēl otra dzīve � uz skatuves. Tad tā laikam arī bija tā mākslas patiesība, par ko kādreiz runāja Kaija, � dzīvo�ana tēlos.

Pats dīvainākais, ka pa �o lomu iestudē�anas laiku mēs pa�i kaut kā 100 izmainījāmies. Pat Helmūtu vairs ne pazīt nevarēja. Likās, viņ� dzīvē

negribēja būt otrs Elmārs, kas ir gļēvs, izlutināts, Izvairās no darba un, ja kas gadās, vainu noveļ uz citiem. Helmūts bija kļuvis tāds kā vīri�ķīgāks. Daļēji tēlodams sevi, viņ� laikam arī pats sevi tā pa īstam bija ieraudzījis...

Līdz Jaungadam luga bija iestudēta. Vispirms mēs to izrādījām uz savas skolas skatuves. Skatītāju zālē sēdēja mūsu tēvi, mātes, vecmāmiņas un vectētiņi. Netrūka arī bērnu. Savādi, ka skatītāju klātbūtne mūs padarīja vēl dro�ākus un uzņēmīgākus.

Tas bija īsts apvērsums mūsu skolas dzīvē! Jau pēc pirmā cēliena pie mums pienāca Pāvels un sacīja, glu�i kā būtu teicis Tomiņ�:

� Kolosāli!... � Arī Kaijai viņ� spieda roku, teikdams: � Tā ta�u ir pati dzīve!

Ar �o izrādi mēs tikām uzaicināti uz rūpnīcas klubu Padomju Armijas gadadienā.

� Pēc svinīgās daļas jūsu izrāde būs mūsu strādniekiem skaista dāvana, � sacīja Pāvels. � Tāda luga da�am labam liks padomāt par svarīgām audzinā�anas problēmām... Kā pieaugu�iem, tā bērniem. Es jūs apbrīnoju, Kaija. Jūs un jūsu aktierus ...

� Paldies, � priecīgi nosarkdama, atbildēja Kaija.

Pāvela atzinība mūs ļoti iepriecināja. Tēlot uz rūpnīcas kluba skatuves � tas jau bija kaut kas līdzīgs viesizrādēm!

Nākamo cēlienu nospēlējām vēl labāk. Tādus aplausus nebijām dzirdēju�i nevienam priek�nesumam. Uz skatuves izsauca arī Kaiju Odiņu, un tikai tad mēs atjēdzāmies, ka mums vajadzēja viņai pasniegt ziedus.

Par tiem bija padomājusi mana māte. Viņa ilgi turēja Kaijas roku savējā.

� Esmu pārsteigta par tavu izdomu, Kaija! Arī mēs, pedagogi, no �īs izrādes daudz varējām mācīties.

Vai māte nepārvērtēja Kaijas nopelnus? Laikam ne. Parasti viņa nemēdz teikt komplimentus.

Tā bija mūsu pirmā lielā uzvara tā saucamajā pionieru ārpusklases darbā. Visa mūsu pionieru pulciņa uzvara! Mums bija lieliska sajūta.

Pēc ziemas brīvlaika Indulim vajadzēja filmēties. Tāpēc rūpnīcas klubā vecomāti tēloja Ģirts.

Sākumā mēģinājumos viņ� gan nebija tik labs kā Indulis, bet ar laiku iejutās. Ģirts, būdams neliela auguma, pārtapa uzbudinātā vecāmātē, kas visur jaucas starpā, baras mazmeitas dēļ, ir gatava cīnīties kaut vai ar deviņgalvu pūķi! Tā viņa vecāsmātes tēls guva ļoti komisku atveidojumu.

Nu mēs bijām kļuvu�i par savu �efu �efiem. Rūpnīcas klubā nenotika gandrīz neviens pasākums, kurā mēs nepiedalītos. Gan dziedājām, gan tēlojām, gan arī uzņēmāmies �efību par rūpnīcas bērnudārzu.

Es nekad nebūtu domājis, ka tādiem maziem knauķiem varam sagādāt tik daudz prieka. Mēs piedalījāmies viņu pasaku rītos, izgatavojām rotaļlietas. (Jugita viena pati uzbūvēja vairāk nekā desmit jahtlņu!) Pārmaiņus kopā ar audzinātājām vedām viņus pastaigāties, būvējām sniega cietok�ņus, cēlām sniega vīrus; rīkojām pārrunas par skolu, par oktobrēniem un pionieriem; nodemonstrējām pionieru līniju...

Dīvainākais tas, ka mazie ķipari mums pa�iem ļoti iepatikās. Viņi mums bezgala daudz jautāja un pēc katra paskaidrojuma pārsteidza atkal ar jaunu �kāpēc�. īstie Kāpēcī�i! Izrādījās, ka atbildēt uz viņu jautājumiem nav nemaz tik viegli. Bijām spiesti atzīt, ka pa�i vēl daudz ko nezinām, kaut gan domājam, ka esam pietiekami gudri.

Pēc veiksmīgās izrādes klubā rūpnīca mums uzdāvināja skaistu skatuves priek�karu, jo līdz�inējais bija izbalējis un nolietojies. Patiesībā tā gan bija dāvana visai skolai, tomēr � mūsu nopelnīta.

Un vēl mūs gaidīja patīkams notikums vasarā. Pāvela brigāde apsolījās mūs izvizināt pa jūru ar kuģi, tā sakot � piedalīties izmēģinājuma braucienā.

Citas klases mūsu pionieru klasi laikam gan apskauda visu �o interesanto pasākumu dēļ, bet tā nu tas bija noticis, un tur neko vairs nevarēja grozīt, ka Pāvels bija mūsu pulciņa jaunākais pionieru vadītājs un viņa vietā citu nemaz nespējām iedomāties. Sākumā likās, ka Kaija mūs tikai traucēs, tagad izrādījās, ka viņas starpniecība bija vairāk nekā nepiecie�ama. Ja Kaija ko saka, Pāvels vienmēr to uzklausa, un vispār viņ� pret Kaiju izturas ārkārtīgi uzmanīgi un sirsnīgi.

Rūpnīcas klubā mums atļāva palikt arī uz dejām. Mēs, protams, neesam nekādi bēbī�i, kas tikai skatās un brīnās. Kur� puika vai meitene mūsu dienās neprot �elkot?! (Vienīgais izņēmums ir Silvija.) Mēs vienreizēji labi izdejojāmies. Es visbie�āk uzlūdzu Adatiņu. Zigurds � Sarmīti, Madis � Jautrīti. Vienīgi Izoldi neviens neuzlūdza. Tad pienāca Pāvels un viņas priek�ā paklanījās. Tas tikai bija notikums! Cēlā Izolde mīlīgi pasmaidīja. Protams, ne bez lepnuma. Vienīgā meitene, kurai tādu godu parādīja Pāvels! Līdz tam viņ� dejoja tikai ar Kaiju. Kamēr Izolde dejoja ar Pāvelu, Kaija paraustīja mani aiz piedurknes.

� Gunār! Raugies, lai nebūtu tā, ka viena meitene visu laiku tikai 102 ^sē�!

� Pareizi, � Adatiņa man sacīja, � jus, puikas, nemaz neprotat uzvesties!

Un to man sacīja Adatiņa, kuru es uzlūdzu uz katru deju! Gribēju viņai atbildēt, ka, tā runādama, viņa mani apvaino un ka �uzvedība� � tas ir ļoti stiepjams jēdziens. Tomēr nepaspēju neko atbildēt, jo deja beidzās.

� Tā ka proties uzlūgt Izoldi! � Adatiņa man piekodināja un pazuda dejotāju drūzmā.

Nākamajai dejai sākoties, devos tie�i pie Izoldes.

Tā �ajā vakarā mēs, visi zēni, pēc kārtas izdancinājām arī klases lielāko zubrilku un kontrolieri. Pat Silviju neaizmirsām. Pāvels bija parādījis mums priek�zīmi. Un, atklāti runājot, ar Izoldi un Silviju nemaz nebija tik nepatīkami dejot. Meitenes kā meitenes. Bet Pāvels gan � visas turpmākās dejas tikai ar Kaiju!

Man tāda nojauta, un laikam arī citiem tā likās, ka mūsu pionieru vadītāja Pāvelam nav vienaldzīga.

PUĶAINIE PRIEK�AUTI

Kad tuvojas 8. marts, vienmēr lielā galvas lauzī�ana. Izdomāt, ko dāvināt savām mātēm nemaz nav tik vienkār�i. Un tad notiek tā, ka galvenās rīkotājas un darītājas ir meitenes. Patiesību sakot, 8. marts jau ari ir viņu diena, tāpēc zēniem �ādā reizē atliek tikai piekāpties.

Tā tas notika arī �oreiz.

� �ūsim priek�autus! � ierosināja Sarmīte. � Tas būs reizē skaisti un praktiski.

� Jā, jā, priek�autus! � sajūsminājās pārējās meitenes. Zēniem, starp tiem arī man, �āds priek�likums nemaz nebija pa prātam.

� Labāk tad nopirksim gatavus, � es ieminējos, � būs daudz skaistāki.

Meitenes par to negribēja ne dzirdēt.

� Kas tad no pirktiem mūsu māmiņām par prieku? Gatavus jau viņas var nopirkt pa�as.

� Es nesaprotu, kur te loģika? � Ojārs iesaucās. � Priek�auts paliek priek�auts, vienalga, veikalā pirkts vai pa�a �ūts!

Neviens no zēniem negribēja �ūt.

� Tas ir sievie�u darbs. Tad jau labāk kaut ko izzāģēt.

� Zaķīti vai kaķīti! � iespurdzās Adatiņa.

� Kāpēc zaķīti? Kāpēc kaķīti? � Madis tūliņ saskaitās. Mati viņam 104 slējās stāvus kā ezim. � Tādus jūs varat zāģēt pa�as, jo citu neko nepro-

(at. Bet mēs mākam izzāģēt dvieļu pakaramo, bil�u ietvaru, varam pagatavot rokdarbu kastītes ... Iededzināt ornamentus.

� Ko jūs, puikas, tielējaties! � tā atkal Adatiņa. � Jūs vienmēr: sievie�u darbs, vīrie�u darbs... �oreiz meitenes labāk zina, kas darāms. Nu, neprotat �ūt. Kas par to? Izdomāsim, palīdzēsim. Tāds priek�auts desmitreiz vērtīgāks par kaut kādu rokdarbu kastīti.

� Kāpēc kaut kādu? � Madis atkal sarāva pieri grumbās. Adatiņa ar vienu rokas mājienu viņu apklusināja:

� Jā, jā! Tev jau tā lielā taisno�anās! Apdomā labi � adatas un diegus mēs viegli varam iegādāties, bet kur ņemt tik daudz finiera, zāģī�u, ēveles, vīles un visu citu, kas tur vēl vajadzīgs?

Kā vienmēr, Adatiņa runāja tik noteikti, tik dedzīgi un pārliecino�i, ka mums nekas cits neatlika kā viņai piekrist.

Arī audzinātāja uzslavēja nodomu �ūt priek�autus.

Vispirms mums vajadzēja nopirkt drānu. Mūsu klases fondā bija iekrājusies krietna summiņa, tāpēc nolēmām pirkt īsti labu un izskatīgu.

� Pirksim zīda! � ieteica Vilnis. � Zīda audums visskaistākais.

� Ej nu zīda! � iespiedzās Adatiņa. � Kas tad priek�autus �uj no zīda drānas?

� Nu tad pirksim satīna. Tas arī nav slikts, � izlaboja Vilnis, bet nu jau visas meitenes sauca:

� Neder, neder!

� Es domāju tā. Pastaigāsim pa veikaliem un tad redzēsim, ko pirkt, ko ne, � prātīgi noteica Ojārs, un mēs visi viņam piekritām. Tomēr, kad sākām staigāt pa veikaliem gandrīz visa klase, atkal nebija nekāda labuma. Cik galvu, tik prātu. Vienam patika svītrains linu audums, otram � puķains katūns, tre�am � vistra ar punktiņiem, vēl citam � vistra ar rūtiņām. Pārdevēji gan smējās, gan bārās, ka mēs nevarot neko izvēlēties un ka ar tādiem pircējiem laika kavē�ana vien esot.

Neko nenopirku�i, beidzot nospriedām, ka auduma pirk�ana jāizdara kādam lietpratējam. Par tādu lietpratēju izrādījās Silvijas krustmāte. Kā Silvija stāstīja, viņa strādājot lielā �ū�anas artelī un esot cilvēks ar labu �gaumi.

Pēc pāris dienām priek�autu drāna mums bija rokā. Un kāda tik! Gai�i zaļa ar sīkiem, sārtiem ziediņiem! Ļoti pavasarīga un, pēc mūsu domām, dāvanai īsti piemērota drāna.

Tagad varējām ķerties pie darba. Katru dienu pēc stundām uzkavējāmies skolā, lai gatavotu dāvanu. Mūsu mammām nebija ne jausmas, kādas mocības mēs viņu dēļ esam uzņēmu�ies.

�ņakstēja �ķēres, ripoja uzpirksteņi, mezglojas diegi, sadūrās pirksti ... Un to visu sauca ar vienu vārdu par � ū � a n ul

Mēs, zēni, pūtām un vaidējām, stenējām un pukojāmies. Kāpēc, kāpēc mums vajadzēja klausīt meitenes un uzņemties tik sare�ģītus darbus?

Meitenēm veicās pavisam citādi. Taisni brīnums, cik ātri viņas tika ar visu galā! Kad es tā kādu brīdi noskatījos, kā viņas strādā, man likās, ka adata viņu pirkstos kustas pati no sevis un viņas tikai uzmana, lai nepietrūkst diega.

Sevi�ķi veikla izrādījās Silvija. Kas to būtu domājis, ka viņa, kas tik lēni atbild skolotājiem un tik tikko prot izdejot polku vai �eiku, tagad Ir pati gudrākā, izdarīgākā no mums visiem! Izstiepusi aug�lūpu un samiegusi acis �auras �auriņas, viņa dalīja pamācības gan pa labi, gan pa kreisi. Bi�eles uz muguras lēkāja kā brūnas vāverītes! Un kādus vārdus Silvija lietoja! Suites, �irces, �lices, �tripes jeb �lipes... Un lences... Un drākeldiegi arī!...

Es aizrādīju, ka tādi vārdi nemaz nav latviski, bet viņa gandrīz vai apvainojās. Visas �uvējas tā runājot!

Negribēju strīdēties, bet laikam gan ar �visām �uvējām� Silvija domāja savu krustmāti.

Visgrūtāk klājās Helmūtam. Uzmeties rokdarbam, viņ� pēc Silvijas norādījuma pūlējās ielocīt vīles gan ar īk�ķa, gan ar elkoņa, gan ar ceja palīdzību. Tomēr kā neizdevās, tā neizdevās. Vienā vietā vīle padevās plata jo plata, citur � atkal tik �auriņa, ka ne saredzēt, bet stūros � ne piespiest, ne ielocīt... Drāna burzījās un spurojās, un visi pūliņi izrādījās veltīgi. Bet, kad beidzot ar kniepadatu palīdzību viņ� kaut kā vīles bija sadiedzis, izrādījās, ka viss darbs veltīgs. Pirmā to pamanīja Silvija.

� Tev ta�u visas vīles uz nepareizo pusi!

� Ko? Nepareizo!? � Helmūts satrūkās. Tad, sapratis, kas par lietu, iekampa roku matos un sirdīgi bārās: � Kāpēc tu man ātrāk neteici?

� Es ta�u nevarēju iedomāties, ka tu neproti at�ķirt, kura labā, kura kreisā puse, � Silvija taisnojās.

Neko darīt. Helmūtam vajadzēja sākt atkal no jauna.

Arī man daudz labāk neveicās. Es gan nebiju neko ielocījis uz nepareizo pusi, bet, sadiegdams vīles, biju priek�autu pie�uvis sev pie biksēm. Tāpēc labi paveikto dabūju atkal ārdīt vaļā.

Ojārs bija aplam pie�uvis kabatu, Zigurds nogriezis lences par īsām, ari Valdim, Vilnim un Madim � katram pa reizei misējies.

Tā mēs �uvām, ārdījām un atkal �uvām vairākas dienas no vietas. 106 Da�ās nedēļās jau daudz kas bija padarīts, un darbs tuvojās beigām. Vēl

tikai priek�autus vajadzēja izmazgāt un izgludināt, un pēc pāris dienām � 8. marta rītā tie jau atradīsies pie savām valkātājām.

Meitenes ar Silviju priek�galā vēlreiz rūpīgi pārbaudīja, kā katrs paveicis savu darbu.

� Vai!... Kas tad tas atkal? � apstājusies pie Helmūta, bēdīgi iesaucās Silvija. � Kur tad tu esi pie�uvis lences?

� Kā � kur? � Helmūts brīnījās. � Pie priek�auta, protams, kur tad citur?

� Jā! Bet kurā vietā? Vai tad lences kāds �uj apak�ā? Ap ceļiem ta�u neviens tās nesies!

Ieinteresēti mēs sastājāmies ap Helmūtu un uzjautrināti vērojām viņa �mākslas darbu�. Kaut arī mums pa�iem visādi bija velcies, tad, redzot tādus ērmus, neviens vairs nevarēja nociesties nesmējies.

� Ei, Helmūt! Tu ta�u esi novators! Iesniedz savu jauninājumu �ū�anas artelim! � Egils laida vaļā zobgalību. � Dabūsi prēmiju.

� Nesmejies par cita nelaimi! � Helmūts Iebrēcās. (Viņ� vispār vienmēr ir ļoti nesavaldīgs un ātri uztraucas.)

� Nē, Helmūt! � Madis steidzās dot arī savu padomu. � Vislabāk pievienot dāvanai zīmīti: �Mīļā memmīt! Pirms valkā�anas, lūdzu, pār�ūt tā saucamās lences!�

Te Helmūts vairs neizturēja. Pietvīcis glu�i sarkans, viņ� iesvieda savu rokdarbu Madim tie�i acīs.

� Kaunies! Riebīgais tāds! Un jūs ... jūs ... visi!

Tad, paķēris savu portfeli, viņ� izmetās no klases.

� Kāpēc jūs tā? � pārmeto�i sacīja Sarmīte. � Kāpēc vajadzēja izsmiet?

� Ak tu viņu aizstāvi? � saniknots noprasīja Agris. � Aizstāvi, jā? Laikam nezini, kāds viņ� baltrocītis? Mēs tīrām klasi, bet viņ� tikmēr vīlē nadziņus. Mēs de�urējam, bet viņ� atnes ārsta zīmi, ka nedrīkst. Mums liek nogriezt matus, bet viņ� lielīgi nēsā savas �vunklokas!

� Vai tad Helmūts vainīgs, ka viņu tā lutina? � Sarmīte pārtrauca Agri. � Tāpēc jau nevajag par viņu zoboties. Pēdējā laikā viņ� ļoti labojies.

� Ejam mājās! � atmetis ar roku, nokomandēja Ojārs. � Galīgi apnicis te ar tiem priek�autiem.

� Ejam! Ejam! � mēs atsaucāmies. � Atkal vienreiz tiksim svaigā gaisā!

Nākamajā dienā jau no pa�a rīta klasē valdīja liels uztraukums. Helmūts bija mūs nosūdzējis klases audzinātājai, ka esam piesavināju�ies viņa priek�autu. Viņ� to esot atstājis klasē, bet nu vairs to nekur nevarot atrast. Par tādu valodu mēs ļoti sadusmojāmies.

� Domā, mums kādam ļoti vajadzīgs tavs greizi sa�ūtais priek�auts?

� Pat grīdu mēs ar tādu nemazgātu!

Bet Helmūts tiepās līdz asarām, ka mēs esot un esot paņēmu�i.

īsi pirms zvana ieradās Sarmīte. Padzirdējusi strīdu, viņa izņēma no somas kādu sainīti un pasniedza to Helmūtam.

� Te būs tavs priek�auts.

� Ak tad tu to piesavinājies?! � Helmūts iesaucās. � Redz, kāda!...

Te viņ� palika pusvārdā. Vai tad tas maz bija viņa priek�auts. Pareizi sa�ūts, rūpīgi izmazgāts un glīti izgludināts!

Apmulsām arī mēs. Atkal Sarmīte bija mūs pārsteigusi ar negaidīti labu darbu. Tomēr visneērtāk jutās pats Helmūts. Nezinādams, ko tagad sacīt, viņ� mīņājās no vienas kājas uz otru. Beidzot sadū�ojās un ātri izgrūda:

� Paldies...

Jā, priek�auti... Cik daudz pūliņu tie mums sagādāja! Cik daudz nepatik�anu! Bet ja visu zēnu mātes tos saņēma ar tikpat pateicīgām rokām kā mana māte... Un, ja viņu acīs tāpat parādījās prieka asaras kā manas mātes acīs, vai tad nav vērts pūlēties? Vai tad nav vērts iemā-108 cīties kaut vai desmit lādu sievie�u darbu?

Esam pieradu�i, ka avīzēs raksta par svarīgiem notikumiem valsts un sabiedriskajā dzīvē, kā arī par ievērojamiem cilvēkiem, da�ādu profesiju pārstāvjiem, darba pirmrindniekiem un tamlīdzīgi. Tāpēc liels bija mūsu pārsteigums, kad ieraudzījām Induja un Tomiņa attēlus avīzē �Literatūra un Māksla�!

Biju pārliecināts, ka pirmais to pamanīju es, jo mana māte abonē gandrīz visus laikrakstus un �urnālus. Tomēr izrādījās, ka arī pārējie mūsu klases skolēni bija par to jau informēti. Adatiņa man izteica dzēlīgu piezīmi:

� Tu domā, ka �Literatūru un Mākslu� cits neviens nelasa? Neesam jau vakarējie!

Todien �Literatūra un Māksla� klasē bija līdzi gandrīz katram skolēnam. Par jauno filmu vēstīja garu garais raksts. Līdzās slaveniem aktieru vārdiem tika pieminēts arī Indulis un Tomiņ�. Viņi filmējoties gan pirmo reizi, bet parādīju�i lielu Izturību un gribasspēku. Sevi�ķi tika uzslavēts Tomiņ�, kam vajadzējis ne tikai tēlot kapteiņa mazo dēlu krastā, bet piedalīties filmas uzņem�anā arī patiesas vētras laikā uz jūras. Apraksta autors stāstīja par epizodi, kur Tomiņam � kapteiņa dēlēnam jānokļūsl uz kuģa klāja, jo viņ� noraizējies par sava lielā drauga matro�a likteni. Vi|ņi tik tikko nenotriec Tomiņu no borta.

�Kur skolnieks iemācījies tādu disciplīnu un atbildības sajūtu?� jautā apraksta autors. �Liekas, vispirms te pateicība pienākas mātei, tad � skolai, kā arī klases kolektīvam.�

Tomēr iz�ķiro�ā nozīme esot zēna mīlestībai uz jūru un visu, kas saistīts ar jūrnieka darbu. �Viņ� patie�ām ne tikai tēlo, bet dzīvo līdzi katram notikumam uz jūras. Liekas, viņa emocionālais tēlojums neatstās vienaldzīgu nevienu skatītāju.�

Arī par Induli bija rakstīti atzinīgi vārdi.

�Filmē�anās gaitā �is septītās klases skolnieks īpa�as grūtības re�isoram nesagādāja, kaut gan sākumā Indulim grūti nācās iejusties piedzīvojumu kārā ostas zēna tēlā. Visīstāks jaunais aktieris ir spekulantu bandas atklā�anas epizodē, kad viņam nākas no�ēlot savu neapdomīgo rīcību un pakļau�anos slikto draugu ietekmei.�

Pārlasījām rakstu vairākkārt. Tik atzinīgus vārdus par saviem klases biedriem dzirdējām pirmoreiz. Arī Kaija bija sajūsmā:

� Nu redziet, cik labi viņiem veicies!...

Kaija nemaz neapskauda Induļa panākumus, bet par tiem priecājās no visas sirds. Labs raksturs mūsu Kaijai. Ne katram tāds. Piemēram, Helmūts ne visai atzinīgi izteicās par Tomiņa un Induļa panākumiem.

� Kas tur sevi�ķs � tēlot kaut kādu mazu puiku vai huligānu?! Cits tāpat varētu...

� Tu varētu? � Adatiņa stingri noprasīja.

� Un kāpēc ne? � Helmūts pavīpsnāja. � Esmu jau tēlojis.

� Kur?

� Kad?!

Tāds apgalvojums izklausījās pēc pasakas.

� Mans tēvs ir kinoamatieru kluba biedrs. Viņam ir vairākas filmas par mani.

� Par tevi? � Adatiņa neslēpa sa�utumu. � Skaidrs!... Bet lielā filma nav ne par Tomiņu, ne par Induli! Tā ir par jūrnieku varonību un zēniem, kas mīl jūru!

� Indulis tēlo tikai huligānu! � pretojās Helmūts. � Huligānu, jā!

� Un tomēr tā ir galvenā loma! � Jugita strīdējās pretī.

� Jau pirms filmē�anās Indulis nezināja, cik augstu degunu celt! � Helmūts runāja savu. � Tagad viņ� būs vēl uzpūtīgāks.

� Varbūt nemaz nebūs uzpūtīgs! � arī Karīna iejaucās sarunā, un Izolde pamācīja Helmūtu vēl no savas puses:

� Nevajag neko apgalvot, pirms pats skaidri nezini!

� Jā, nevajag!... � kā atbalss pievienojās Silvija.

Lai kāds ari Indulis atgrieztos � iedomīgs vai neiedomīgs �, mēs gaidījām ar nepacietību, kad viņ� ar Tomiņu atkal būs mūsu vidū.

Pēdējais ceturksnis sagādāja mums ne vienu vien pārsteigumu. Pirmkārt, Tomiņ� kategoriski atteicās no sava �efa � Izoldes.

� Man vairs nevajag nekādas kontrolieres! � viņ� pavēstīja. � Es pats tik�u galā. Un, ja vajadzēs, tad pats zinā�u, pie kā griezties pēc palīdzības.

Izolde jutās ļoti apvainota.

� Ja nu tevis dēļ pēdējā ceturksnī sekmju līmenis ...

� Es tev jau teicu, ka pats zinā�u, pie kā griezties! � Tomiņ� viņā daudz neklausījās.

Vai filmē�anās Tomiņu bija padarījusi iedomīgu vai arī � apzinīgāku, �aklāku? Grūti bija izdibināt īstos iemeslus, bet viņa zinā�anas krievu un angļu valodā pārsteidza mūs visus. Mazāku atzīmi par ��etri� skolotāji nevarēja viņam ielikt.

110 � Ja Tomiņ� tā turpinās mācīties, jūs redzēsiet � viņ� dabūs vēl apa)us piecniekusl � pareģoja Jugita. Viņa ļoti priecājās par Tomiņa panākumiem.

Tomēr vislielākais un uztrauco�ākais notikums skolā bija �ausmu dienas noslēpuma atkārto�anās.

Pirms Maija svētkiem audzinātāja atlaida mūs uz mājām ātrāk. Skolotājs Murķelis bija saslimis, un tāpēc pēdējā stunda nenotika. Ceturk�ņa beigās fizikas skolotājam aizvien bie�āk uznāca sirdslēkmes. Nospriedām, ka skolotāju vajadzētu svētkos apsveikt un apmeklēt viņu mājās. Pēdējie klasē palikām mēs divi � es un Adatiņa. Man bija uzdots sagādāt ziedus, bet Adatiņai vajadzēja parūpēties par saldumiem.

Te atgriezās Izolde un satraukta mums sacīja:

� Ja jūs zinātu, kas notiek pionieru istabāl...

� Kas tad var notikt?

� Nekas nav paredzēts!

� Nu tie�i tāpēc!

Izoldes vārdi mums likās neizprotami. Kāpēc � tie�i tāpēc?

� Nāciet paklausieties! � Izolde mūs vedināja. � Ātrāk! Tikai klusām ...

Mēs viņai uz pirkstgaliem sekojām.

Pionieru istaba atrodas tie�i mūsu klasei pretī. �ķērsojot gaiteni, Izolde pa�ukstēja:

� Indulis nemaz nav aizgājis! Csst! � Un pielika pirkstu pie lūpām.

� Viņi domā, ka te neviena nav...

Pionieru istabā valdīja klusums. Ko gan Izolde bija iedomājusies? Kas viņu tik ļoti satraucis?

Piepe�i pionieru istabā atskanēja Kaijas balss:

� Es vienmēr ticēju, ka esmu jums vajadzīga, ka varu jums palīdzēt un ka jūs mani beidzot esat sapratu�i!... Bet, izrādās, ka jums vienalga!

� Odiņ, aizveries, jā!? Mūsu acīs tu esi un paliec tikai caurkritusī aktrise!...

Arī �o balsi mēs pazinām. Tā piederēja Indulim.

� Kā tu drīksti par mani zoboties? Vai neesmu pierādījusi, ka gribu un varu strādāt?!

� Mūs tas absolūti neinteresē.

� Cik rupji viņ� atbild Kaijai! � Adatiņa sa�ņaudza dūres.

� Csst!... � Izolde brīdino�i izstiepa pirkstu.

� Kas par muļķībām! � es Izsaucos. � Kāpēc jāklusē? Kas devis tiesības Indulim runāt visu vārdā?

� Pareizi! Lai viņ� pats aizveras! � Adatiņa man pievienojās, un tai pa�ā mirklī mēs visi trīs atradāmies pionieru istabā. Kaija pagriezās pret mums un izskatījās ļoti apmulsusi. Induli nekur neredzēja.

� Kur viņ� palika?! � Adatiņa nikni lūkojās apkārt.

� Kā viņam nav kauna!? � sa�utusi kliedza Izolde.

� Izņemot mani, te neviena nav, � Kaija mierīgi paskaidroja.

. � Tu ta�u nupat ar Induli sarunājies, � Adatiņa atgādināja. � Kā tad viņ� pēk�ņi var nebūt?

Klusēju vienīgi es, vērodams uz Kaijas vaigiem skaidri saredzamas asaru pēdas. Atcerējos metodisko �ausmu dienu pionieru vadītājas mājās. Vai nupat nebija notikusi atkārto�anās?

Pēk�ņi Kaija sāka nevaldāmi smieties. Smie�anās tādā brīdī man likās ne mazāk baiga par runā�anos pa�ai ar sevi. Visas pazīmes liecināja, ka ar Kaiju nav vairs labi.

Kā tagad rīkoties, ko darīt? Varbūt pagādāt kādas nervus nomierino�as zāles?...

� Ak jūs � īstie Serloki Holmsi! � Kaija turpināja uzjautrināties.

� Paklausies!... Kaija!... � es pirmais atguvu valodu. � Saki � vai tev tā bie�i uznāk?

� Kas uznāk?

� Nu... tādas lēkmes ... Reizēm raudi, reizēm baries vienatnē ... Tagad � smejies ...

� Pēdējā laikā diezgan bie�i, � atzinās Kaija.

Tāda atklātība mūs pilnīgi atbruņoja. Uzdevām jautājumus citu pēc cita:

� Vai tu joprojām domā, ka mēs tevi necienām?

� Vai tev nevajadzētu atpūsties kādā sanatorijā?

� Kāpēc? � Kaija smējās atkal. � Esmu vesela kā rutks!

Mēģinājām citādāk:

� Nedusmojies vairs uz mums! Mēs jau sen tevi vairs nesaucam par caurkritu�u aktrisi. Tu esi ļoti laba pionieru vadītāja. Arī Indulis par tevi nemaz nezobojas.

� Ļoti patīkami! Es par to priecājos, � atbildēja Kaija. � Tikai jūs velti uztraucaties. Ar maniem nerviem viss ir kārtībā. Jūs laikam noklausījāties aiz durvīm, kā es te runāju divās balsīs. Biju pārliecināta, ka esat aizgāju�i mājās, un tāpēc mazliet �pastrādāju�. Redziet, es vēl neesmu atmetusi cerības iestāties teātra fakultātē. Pagāju�ogad izgāzos etīdēs. �opavasar mēģinā�u vēlreiz.

Ka pionieru vadītāja tādā veidā gatavojas konkursam, ne man, ne citiem nebija ienācis prātā.

Priecīgi, ka uztraukumam nav nekāda pamata, mēs atstājām skolu. 112 Mums pievienojās arī Kaija. Puķu veikalā kopīgi izvēlējāmies ziedus

skolotājam Murķelim. Kaija no savas puses pielika divas tulpes, lai buķete būtu krā�ņāka.

Adatiņa aizsteidzās uz konditorejas izstrādājumu veikalu. Norunājām satikties pēc divām stundām pie Ojāra, kur sapulcēsies ari citi mūsu klases pārstāvji.

Audzinātājā pieņēmusi bērnu! Pieņēmusi bērnu! Pavisam sve�u bērnu no bērnunama!...

�ī ziņa aplidoja mūsu klasi maija sākumā. Un, ja kāds negribēja tam ticēt, tas varēja par to pārliecināties savām acīm Leļļu teātri, kad mūsu klases kolektīvs tur Ieradās uz Izrādi.

Audzinātājai līdzās sēdēja gadus piecus veca meitenīte ar gai�i sprogainu galviņu, ļoti zilām acīm un it kā izbrīnā pavērtu mutīti. Līdz izrādes sākumam viņa pētījo�i raudzījās uz mums un vienam otram pat uzsmaidīja. Tad izstiepusi pirkstiņu pret mums, klusām kaut ko jautāja .audzinātājai.

� Tie ir pionieri, � paskaidroja skolotāja Laurāne. � Kad tu paaugsies, arī varēsi nesāt tādu kaklautu.

�ajā pa�ā pēcpusdienā mēs uzzinājām, ka audzinātājas meitiņu sauc par Ingu. Un tas mums visiem bija liels pārsteigums, kad mazā Inga skolotāju Laurāni uzrunāja ar vārdu �māmiņ!�.

� Inga ta�u dro�i vien zina, ka skolotāja nav viņas īstā māte.

� Protams, zina. Viņa jau nav vairs tik maza.

� Un tomēr sauc par māmiņu .:.

� Kā tad citādi?

� Tu domā � viņa mīl arī?

� Kāpēc ne? Mūsu audzinātāja ta�u ir jauka.

Tās bija meitenes, kas sa�ukstējās man aiz muguras. Jautāja Jautrīte, ■atbildēja Izolde.

Mājās pārnācis, ilgi domāju par mūsu klases audzinātāju, kas tagad vairs nebija tikai skolotāja, bet arī māte.

Pie vakariņu galda pajautāju savai mātei, vai viņai arī tas zināms.

� Kā gan citādi! Cilvēkiem, kas grib uzņemties vecāku pienākumus, jāsaņem arī raksturojums no darba vietas.

� Bet kāpēc tu man to neteici nekad agrāk?

� Domāju, ka tas nav nekas sevi�ķs. Tava audzinātāja nebūt nav pirmā sieviete, kas uzņemas mātes pienākumus. Simtiem bāreņu tā atradu�i sev vecākus.

� Bet vai tāds bērns var justies tikpat laimīgs kā īstais?

� Kādēļ gan ne? Kaut gan bērnunamos viņiem neklājas slikti, ikviens tiecas pēc mātes glāsta, pēc mātes mīlestības.

� Bet vai skolotāja Laurāne tā pa īstam spēs iemīlēt sve�u bērnu?

� Tu par to �aubies?

� Es nezinu. Vai tad tā var būt? Vai tik pa�aizliedzīgi var rūpēties par cita bērnu, piemēram, kā tu par mani? Es domāju � tā ir liela starpība.

� Mātes jūtas aug un nostiprinās, bērnu audzinot. Arī bērns pieķeras tam cilvēkam, kas diendienā par viņu rūpējas.

Māte pacēla pie lūpām tējas glāzi un pētījo�i manī palūkojās.

� Tu netici?

� Nespēju iedomāties.

� Tad klausies, � mātes seja Izskatījās ļoti nopietna. � Man zināms zēns, kuru jau divpadsmit gadus audzina sieviete, kas nav viņa īstā māte. Un ne viņ�, ne �ī sieviete nespēj iedomāties dzīvi viens bez otra.

� Vai arī es pazīstu �o zēnu?

� Pazīsti. Un � pat ļoti labi.

� Kur� tas ir? Kā viņu sauc?

� Labāk būs, ja tu pats uzminēsi. Es jau sen gribēju tev par viņu pastāstīt.

� Kāds mans draugs?

� Iespējams, ka draugs ...

�Kur� gan tas varētu būt?� es minēju. �Vislabākais draugs man ir Ojārs. Vai viņ� būtu tas pieņemtais?�

� Sim zēnam tēvs gāja bojā, vēl mazam esot, � turpināja māte.

�Nē! Ojārs tas nevarēja būt. Viņam ir gan tēvs, gan māte. Bet kur� tad? Varbūt � Zigis? Vai Olafs?�

� Pirms tēva nāves � toreiz puisēnam bija tikai viens gads � viņam nomira māte. Tēvs palika ar mazo viens pats.

� Tad tam zēnam tagad nav ne tēva, ne mātes! � es izsaucos. Bet neviena tāda bāreņa starp maniem draugiem nav!

� Nē! Viņam ir māte. Tikai tā nav � īstā. Līdz pat �im laikam viņ� to nezina, jo aud�umāte viņu mīl kā savējo. Un arī viņ� � viņu.

Es ievēroju, ka manas mātes acis kavējas pie sievietes ģīmetnes, kas jau kop� neatminamiem laikiem atrodas uz postamenta līdzās mātes rakstāmgaldam.

� Lūk, viņa... Mana bērnības dienu draudzene. Viņa ir tā zēna īstā māte.

� Tad viņa jau sen kā mirusi?

� Teicu � pirms divpadsmit gadiem.

� Tad zēnam tagad jau trīspadsmit?

� Jā!

Mātes skatiens vēl joprojām kavējās pie ģīmetnes.

� Viņa bija ārkārtīgi labs cilvēks. Bērnu ārste. Ļoti mīlēja bērnus.

__ Bet tas zēns? Tu teici � es viņu pazīstot. Kurā skolā viņ� mācās?

� Tavējā.

� Un manā klasē?

� Tavā ...

Es lūkojos savā mātē un jutu sevī ieplūstam kaut ko līdzīgu elektriskajai stāvai. Sī strāva sākās pakrūtē vai sirdī un aizvibrēja līdz pirkstu galiem. Man likās � grīda salīgojas kā kuģis vētrā un kaut kuru mirkli es no tā nokritī�u. Nokritī�u no sava bezrūpīgā bērnības kuģa drausmīga atklājuma viļņos ...

� Māt! � es no�ukstēju, un kaklā iesprūda saraustītu vārdu kamols.

Māte, pienākusi man pavisam tuvu, abām rokām saņēma manu galvu.

� Varbūt tev �is atklājums nāk pārāk negaidīti. Tomēr vienreiz tam bija jānotiek. Un labāk, ka tu zini jau tagad visu patiesību. Bet nekas ta�u nav mainījies. Dzirdi, manu puisīt?! Nekas!

� Māt! M ā m i ņ!... � es piespiedu galvu pie viņas krūtīm un tad

cie�i viņu apskāvu.

� Nu vai tu tagad tici, ka ir tāda mīlestība? Tici, ka arī tava audzinātāja spēj būt māte kādam bāra bērnam?

Tajā vakarā es ļoti ilgi nevarēju aizmigt. Atkal un atkal bija jādomā! par sevi un savu māti. Bet, kad beidzot iemigu, sapnī redzēju sievieti,, loti līdzīgu tai, kas lūkojās manī no ģīmetnes.

�Vai tu tagad tici, ka 1 r tāda mīlestība?� viņa man jautāja.

Savādi, ka sapnī es nespēju at�ķirt, kura īsti runā. Abas bija saplūdu�as vienā tēlā � mana māte, tagadējā, un tā, kuru es vairs neatcerējos, kura man devusi dzīvību.

Bet vai tad patiesībā tas tāpat nebija noticis dzīvē? Man ta�u bija � viena māte � mana māte!...

Kādreiz Tomiņ� bija mūsu klases nesekmīgākais skolnieks, vismazākais, visnekārtīgākais un, kā Izolde to atklāja, arī liels fantazētājs. Ta�u viss viņam tika augstsirdīgi piedots � kur� zēns gan nevēlētos, ka viņam būtu krietns un dro�sirdīgs tēvs!

Filmē�anās viņu it kā nostādīja jaunā gaismā. Zināmā mērā mēs viņu uzskatījām par varoni. Braucis uz īsta kuģa, īstā jūrā kopā ar īstiem aktieriem un īstiem jūrniekiem!...

Silvijas acīs Tomiņ� izpelnījās ievērību ar savu jauno uzvalku. Tas esot ne tikai no pirm�ķirīga auduma, bet arī �labi sē�ot�. Mums nevienam nebūtu ienācis prātā tāds vārdu salikums, bet Silvijai kā �uvējas krustmeitai �ādās lietās viss bija skaidrs.

Neviens no mums nebija iedomājies arī to, ka jaunais uzvalks ir pa�a Tomiņa pelnīts. Kinostudija maksājusi viņam piecus rubļus dienā.

Tomēr ne uzvalks, ne sapelnītā nauda mūs tā nepārsteidza kā negaidītā vēsts, ka Tomiņ� maina uzvārdu. Pati audzinātāja ar savu roku pārsvītroja �urnālā viņa veco uzvārdu un ierakstīja mūsu ausīm pavisam sve�ādi skano�u � Dziļums.

� Kā tā?

� Kāpēc? � vairāki mūsu klases skolēni nemaz nespēja to aptvert. Vienīgi mēs, kas bijām lasīju�i Tomiņa vēstules, nopratām, kādā veidā Tomiņ� ticis pie sava jaunā uzvārda. Vēlāk viņ� to pastāstīja visiem.

Juris Dziļums (tas pats matrozis, kas filmējies) esot pavadījis Tomiņu uz mājām, sadraudzējies ar viņa māti, un tā noticis, ka tagad viņam esot tēvs. Patiesībā � patēvs, bet Tomiņ� saka � tēvs! Dziļums nav kapteinis, tomēr īsts jūrnieks! Acīmredzot arī labs cilvēks, jo apsolījies par� Tomiņu rūpēties kā par savu dēlu.

Tagad mums kļuva skaidrs arī tas, kāpēc Tomiņam vairs nav vajadzīgs �efs. Matrozis ne tikai uzņēmies tēva pienākumu, bet tad, kad nav izbraucis jūrā, pārbauda Tomiņa mājas uzdevumus. Zinā�anas krievu un angļu valodā Tomiņam kļuvu�as gandrīz spīdo�as. Lūk, ko nozīmē, ka tuvumā ir cilvēks, kuru var apbrīnot, mīlēt un cienīt!

Jā... dzīvē daudz kas notiek interesantāk nekā filmā vai lugā!

Mācību gadu nobeidzām godam. Apkopojot rezultātus sacensībai ar Pāvela brigādi, varējām konstatēt, ka �brāķa� nav.

Visus mūsu prātus tagad aizņēma Odiņa iestājeksāmeni. Zinājām, cik svarīgi Kaijai izturēt konkursu. Sapratām, ka �ajā konkursā iz�ķiras viņas turpmākā dzīve. Tāpēc, kaut arī mums bija sācies jau vasaras brīvlaiks, neviens nekur neizbraucām. Un, ja izbraucām uz laukiem vai Jūrmalu, tad pavadījām tur tikai da�as dienas. Pēc katra eksāmena interesējāmies, kādu atzīmi Kaija dabūjusi un � galvenais � kā viņai veicies ar etīdēm.

Ļoti priecājāmies, uzzināju�i, ka Kaija turējusies labi un arī etīdēs �oreiz dabūjusi atzinīgu novērtējumu. Visas pazīmes liecināja, ka mūsu pionieru vadītāja pārvarējusi iestājeksāmenu grūtības.

Noteiktā dienā, kad vajadzēja būt izliktam jaunuzņemto studentu sarakstam, sapulcējāmies konservatorijā visa klase. Bijām norunāju�i tā, ka katrs nopirks vienu rozi un tūliņ taisnā ceļā no konservatorijas dosimies pie Odiņa un viņu apsveiksim.

Cik vīlu�ies mēs jutāmies, kad Kaijas uzvārdu sarakstā neredzējām. Bija Ozola, bija O�iņa, bija Ogriņ� un Orleāns, bet Odiņas � nekur!...

� Nabaga Kaija!... Komisija atsijājusi, � drūmi konstatēja Indulis.

Tā mēs tur stāvējām divdesmit pieci Odiņa līdzjutēji, katrs ar savu rozi rokā, un nezinājām, ko tagad darīt.

� Varbūt Kaija tagad sē� mājās un raud, � skumji sacīja Sarmīte.

� Kāda dū�a var būt! Tā centusies � un atkal velti...

� Ziniet, ko, � apņēmīgi sacīja Adatiņa, � man ir priek�likums!

� Nu, nu?

� Kaut arī Kaija konkursu nav izturējusi, tomēr aiziesim pie viņas!

� Apsveikt ar izgā�anos? Nu nē! � Madis bija pilnīgi pretējās domās. � Tādas izdarības izskatīsies drīzāk pēc zobo�anās.

� Nevajag pārprast! � Adatiņa viņu norāja. � Kāpēc mums jāap

sveic? Varam izteikt viņai pateicību par darbu ar mums, mūsu pionieru pulciņu. Par to ta�u viņa nevar apvainoties! Ц7

� Glu�i otrādi, � Karina uzsvēra. � Viņa priecāsies, ka mes viņu protam novērtēt un neesam aizmirsu�i.

� Lai iet! � Valdis savicināja savu rozi. Viņam tā bija vislielākā un skaistākā. (Ofēlija!)

Nedomādami vairs neko iebilst pret Adatiņas priek�likumu, mēs �zosu gājienā� atstājām konservatoriju.

� Te Rīgā neviens neprot novērtēt Odiņa spējas, � pa ceļam es sirdījos. � Labāk viņai vajadzēja mēģināt Maskavā! Daudzi mākslinieki savas gaitas sāku�i tie�i tur.

� Pareizi ir! � man piebiedrojās Agris. � Mana vecāmāte saka: �Pravietis savā zemē netiek cienīts.�

� Jā! Uz Maskavu! � iedegās ari Tomiņ�. � �eņam, tam puikam, kur� tēloja Pedro, tēvs Maskavā ir ievērojams aktieris! Aizrakstī�u, lai parunā par Kaiju.

� Vai tad tu pratīsi krieviski uzrakstīt vēstuli?! � �aubījās Izolde.

� Tu aizmirsti, ka Tomiņ� nav vakarējais! � aizrādīja Adatiņa.

� Domā, ka pa blatu varēs? � Egils minēja.

� Kāpēc pa blatu? � Karina saskaitās. � Kaijai nevajag nekāda blata, bet lietpratīgus cilvēkus, kas māk novērtēt viņas talantu!

Dedzīgi apspriezdami visas iespējas, kā mierināt un palīdzēt savai pionieru vadītājai, mēs neticami īsā laikā bijām nonāku�i līdz viņas dzīves vietai.

Nostājāmies pie durvīm, bet neviens neuzdro�inājās zvanīt.

� Ak jūs!... � Adatiņa nicīgi paskatījās uz mums, zēniem. � Runā pa desmitiem, bet bailīgi kā zaķi!

To teikdama, Adatiņa ar īk�ķi stingri nospieda zvana podziņu. Ilgi nebija jāgalda. Nodipēja enerģiski soļi, un durvis atvēra � Pāvels!

Mēs stāvējām kā nekustīgi tēli. Stāvējām ar savām rozēm rokās, aizmirsu�i pat labvakaru pateikt.

� Nu tas ir skaisti! � iesaucās Pāvels. � Un tik kuplā skaitā!... Lūdzu, nāciet tālāk!

� Mēs... mēs... � murmināja Indulis, piebāzis pie deguna rozi.

�... atnācām pateikties vecākajai pionieru vadītājai par viņas darbu ar mūsu klases pionieru pulciņu, � skaitīja Karīna, bet Pāvels tikai bīdīja mūs uz priek�u. � Labāk apsveiciet viņu kā jauno teātra fakultātes studenti!

Tādi vārdi mūs galīgi izsita no sliedēm.

� Vai tad viņa neizkrita?! � Silvija nespēja noslēpt izbrīnu.

� Tajā sarakstā viņas vārds nebija, � es apgalvoju.

� Nebūs tiesa! � Pāvels pasmējās.

П8 Kaija mūs sagaidīja, apsējusies baltu priek�autu.

� Jūs nākat pa�ā laikā, � viņa sirsnīgi sacīja. � Kafija uzvārita_r maizītes sagatavotas.. Pāvels atnesa limonādi. Domāju, kur Jūs tik ilgt kavējaties?

� Tu mūs gaidīji?

� Gaidīju. Turklāt � ļoti!

� Kā tad tā? � mēs vairs neko nesapratām.

� Draudzene pazvanīja, ka jūs, tur konservatorijā pie jaunuzņemto studentu saraksta stāvēdami, nospriedu�i mani nākt �ēlot.

Tātad Kaija visu zināja ...

Mēs sniedzām viņai savas rozes un laikam izskatījāmies kā pirmklasnieki, kautrīgi un neveikli. Pateicības vietā tikai mulsi klusējām.

� Paldies, paldies! � Odiņ� sniedza roku mums visiem pēc kārtas.

� Patie�ām varat mani apsveikt. �ogad man ļoti paveicies.

Mēs iepletām acis. Ticēt vai neticēt?

� Bet sarakstā? ... � iebilda Indulis.

� Kurā sarakstā jūs skatījāties?

� Aktieru nodaļas, protams, � mēs atbildējām kā vienā mutē.

� Vajadzēja skatīties � re�isoru... � paskaidroja Pāvels. � Un tā nu esmu jums aizsteidzies priek�ā!

Patie�ām, istabā uz galda glītā māla vāzē bija jau trīs dzeltenas rozes.

� Jūsējām ar vāzi vien nepietiks, � sacīja Odiņ�. � Vajadzēs spaini!

Kas nu vairs par Odlņu... Kaija bija sākusi lidot pa īstam! Pēc �etriem gadiem viņa būs teātra re�isore. Un �o dienu, kad viņa mūs tik priecīgi sagaidīja, mēs nekad neaizmirsīsim.

Jaunumi mūsu skolā......

Sarmītes atriebība.......

Adatiņa .........

Tomiņa tēvs........

Lūdzu, vārdu, skolotāj!.....

Kolosāli!.........

ūdenskar�.........

Pie lielajiem kuģiem......

Avīzes..........

Apvainojums........

Kinore�isors meklē aktieri.....

Tomiņ� izmēģina laimi......

Odlņ, aizveries!.......

Metodiskā �ausmu diena.....

Dzīves patiesība.......

Cdiņa pusē.........

Nemierīgā nakts.......

Neparastais konkurss un Dārzeņu karnevāls Tomiņa ķivere........

Citādi nevarēja..........

Maza atkāpe no sacītā........

Cinītis..........

Nāras mati.........

Kapteiņa dēls........

Pa�raksturojums.......

Tēlojam sevi........

�efu �efi.........

Puķainie priek�auti.......

Indulis un Tomiņ� avīzē.....

�ausmu dienas noslēpuma atkārto�anās Mana māte.........

Tomiņ� maina uzvārdu......

Divdesmit piecas rozes Kaijai Odiņal .

Дз. Рннкуле-Земзаре ИЗОБРАЗИ СЕБЯ Из рассказов одного мальчика

Рига �Лиесма� 1980 На латышском языке Художник К. Улите

ИБ Jft 2725

Jaunākā skolas vecuma bērniem

Dzidra Rlnkule-Zemzare TĒLOJAM SEVI

Redaktore T. Pētersone Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdis Tehniskā redaktore M. Zaumane Korektore Dz. Vējāle

Nodota salik�anai 21.12.79. Parakstīta Iespie�anai 18.03.80. JT 10023. Formāts 70x90/16. Tipogrāfijas papīrs № 1. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 9,07 uzsk. Iespiedi.; 8,17 Izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pasūt. Л 3044. Cena 45 кар. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. J4 240/30522/B-566. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�, 226011 Rīgā, Blaumaņa Ielā 38/40.

Vāks Iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā. 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11. Pasūt. 34 627.

Rinkule-Zemzare Dz.

Ri 676 Tēlojam sevi: Kāda zēna stāsti./ Māksi. K. Upīte. � R.: Liesma, 1980. 121 lpp� il.

Stāsti par sestās klases pionieru dzīvi, par viņu mācībām, darbu, aizrau�anos ar teātri.

70802�-240

M801 (11)�80

199.80.4803010200

L2 84.3L7