Sandra Brauna

Zīda tīmeklis

Romāns

Kad pūķis, degunu nodūris, jocīgi svaidīdamies, gāzās zemē, bērni sāka spiegt un klaigāt. Viņu balsis saplūda spalgā skaņu jūklī.

- Uzmanīgāk!

- Ketij, nevajag!

-Turi!

- Nē, Ketij, nē!

Ketlīna, acis no dīvainā pūķa nenolaidusi, iekoda zobus apak�lūpā un spēcīgi vilka auklu. Viņa paskrēja da�us soļus atpakaļ, celdama pūķa auklu augstu virs galvas un vairīdamās uzkāpt tenisa kurpēs ieautajām bērnu kājelēm.

- Palaid mazliet vaļīgāk, mīļumiņ.

Balss bija dziļa, vīri�ķīga un visiem pilnīgi negaidīta. Ketlīna satrūkās un ieskrēja krūtīs vīrietim. No kurienes viņ� te pēk�ņi uzradies?

Pārsteigta viņa, nolaida roku, un pūķis stateniski �āvās lejup.

Tas ietriecās kokā un bezcerīgi pārlūza uz pusēm, bet aste aizķērās lapotnē. Bērni rāpās koka zaros. Vieni izkliedza pavēles un izteica visda�ādākos priek�likumus, kā glābt lidoni, bet citi atbildēja ar skaļiem smiekliem un ķircinā�anos.

Vīrietis noskatīja notieko�o, bet tad viņa zilo acu skatiens pievērsās Ketlīnai.

- Es atvainojos, - viņ� pazemīgi sacīja un piespieda roku pie sirds. Spīdums vīrie�a acīs lika Ketlīnai �aubīties, vai viņa nolūki ir patiesi godīgi. - Man likās, ka varu palīdzēt.

- Es jau pati būtu varējusi pūķi novaldīt.

- Protams, ka varēji, bet es noturēju tevi par vienu no tiem mazuļiem un nodomāju, ka jāpalīdz.

- Jūs nodomājāt, ka es esmu bērns?!

Peļastītēs sapītiem matiem, atklātu seju, bez kosmētikas, jūraszilās īsbiksēs un baltā krekliņā ar vasaras nometnes emblēmu uz krūtīm - tāda tobrīd izskatījās Ketlīna. Nebija nekāds brīnums, ka sve�ais tā kļūdījies.

- Es esmu Ketlīna Heilija, viena no nometnes vadītājām.

Vīrietis noskatīja Ketlīnu no galvas līdz papē�iem. Viņa sejā vīdēja �aubas. Nometnes vadītājas tā neģērbjas.

- Esmu �eit arī audzinātāja, - viņa piebilda un pasniedza labo roku.

Blondais milzenis ar biezajām ūsām sarokojās ar viņu.

- Mani sauc Eriks Gudd�onsons. Raksta G-u-d-j-o-n-s-e-n-s, bet izrunā Gudd�onsons.

- Vai man būtu jāpazīst jūsu vārds, mister Gudd�on-son?

- Esmu videooperators un uzņem�u dokumentālu filmu par jūsu nometni. Vai tad Harisoni nepastāstīja, ka atbrauk�u?

Ketlīna samulsa. Ja arī viņai ir stāstīts, tad paskrējis gar ausīm.

- Viņi neteica, ka tas būs �odien.

Kalnaines vasaras nometni bāreņiem bija nolemts iemū�ināt videolentē Valsts televīzijas programmas raidījumam Tauta. Tas bija mēģinājums pievērst nometnei sabiedrības uzmanību un līdz ar to arī iegūt finansiālu palīdzību. Ketlīna bija griezusies pie televīzijas producenta un izklāstījusi scenārija ideju. Pēc ilgākas vēstuļu apmaiņas un garām telefonsarunām ar Ņujorku viņai bija izdevies ieinteresēt kādu producentu. Ketlīnai pavēstīja, ka videooperators ieradīsies un nofilmēs bērnu ikdienas dzīvi un pasākumus.

Viņa nebija neko apjautājusies par videooperatoru, tāpēc arī nezināja, kāds viņ� izskatīsies. Vai tad visi �ie kinovīri nebija mazliet tuvredzīgi? Vai gandrīz visi viņi nenēsāja maisveidīgas bikses un eksponometrus, kas kā personības apliecinājuma kartes karājās kaklā? Katrā ziņā viņas vispārējais priek�stats par operatoriem nekādi neatbilda tam, kāds izskatījās Eriks Gudd�onsons.

Viņa ārienē, tāpat kā uzvārdā, bija kaut kas ziemeļniecisks. No saviem kareivīgajiem, ne�ēlīgajiem sen�iem �is vīrs acīmredzot mantojis augumu. Viņa varenajā, muskuļotajā stāvā, kas izstaroja spēku un dzīvīgumu, neap�aubāmi riņķoja īstas vikingu asinis.

Erika Gudd�onsona mati saules gaismā mirdzēja kā zeltīta ķivere. Tie bija biezi un ieskāva aristokrātisko galvu elegantā jūklī. Tum�ās ūsas vēl vairāk pasvītroja platās mutes juteklisko līniju. Spēcīgie, baltie zobi mirdzēja zem biezo ūsu rotas un vīri�ķīgā skaistumā kontrastēja ar iedegu�o, vēju appūsto seju.

Viņa d�insi bija nonēsāti un apspīlēti. Tie lieliski piegulēja slaidajiem gurniem un piekļāvās lielu muskuļiem kā cimds. Gandrīz tikpat piegulo�s bija arī krekls. Uzlocītās piedurknes atklāja muskuļotas rokas. Zilais audums apskāva platās, spalvainās krūtis. Bija grūti atraut skatienu no dziļā atvēruma neaizpogātajā krūte�ā. Viņam bija garas rokas un kalsnēji pirksti, kas tomēr likās spēcīgi un jutīgi, kā radīti, lai darbotos ar videokameru.

Pārlai�ot skatienu viņa dzīslainajam kaklam, lepnajam, pat stūrgalvīgajam zodam, juteklīgajai mutei, plānajam degunam un zilajām acīm, kaut kāda neizskaidrojama iemesla dēļ Ketlīna sajuta pakrūtē savādu spiedienu.

Un, kad vīrie�a skatiens ieurbās Ketlīnas zaļajās acīs, viņa juta, ka nodreb. Tā bija vienlaikus patīkama un satrauco�a sajūta.

- Jums vairāk piestāvētu reportā�as no nozieguma vietas.

Viņ� izvairīgi paraustīja plecus.

-Eju, kur mani sūta.

- Nu, ko - cerams, ka jūs nemeklējat pie mums tikai aizraujo�u si�etu, jo tad jums nāksies vilties. Mums te valda strikta kārtība.-

- Es neko citu arī neesmu sacījis. Kāpēc to tā uzsvērt? Jūs neuzticaties ziņu reportieriem? - Saliecies uz priek�u, ūsām tikai daļēji piesedzot smaidu, viņ� �ukstēja: - Vai vispār vīrie�iem?

Viņas balss bija tikpat ledaina kā sejas izteiksme.

- Kad uzbrauksiet pakalnā, nogriezieties pa kreisi un brauciet līdz galvenajiem vārtiem. Tad ieiesiet ēkā un tūdaļ pa labi atradīsiet kabinetu. Tur arī satiksiet Ednu vai B.J. Harisonus.

- Pateicos.

Joprojām smīnēdams, viņ� kā pastaigādamies devās pie savas ma�īnas.

Atliku�o pēcpusdienas daļu Ketlīna jutās satraukta, bet nespēja atrast tam kādu loģisku izskaidrojumu. Viņa ierastajā kārtībā darbojās ar enerģijas pārpilnajiem bērniem. No visiem audzinātājiem mazie Ketlīnu - tā viņi labprāt viņu sauca - mīlēja visvairāk. Un tādu pa�u mīlestību saņēma pretī.

�odien pēc tik�anās ar Ēriku Gudd�onsonu viņa neizprotamā kārtā bija viegli aizkaitināma un ar nepacietību gaidīja, kad saule pietuvosies apvārsnim. Tad piecos visi dosies mājup, lai pavadītu līdz vakariņām atliku�ās stundas milzīgajā, trok�ņainajā ēdamzālē.

Tagad, kamēr bērni draiskojās ar virvi norobe�otajā peldētavā Karaļupē, kas no ziemeļrietumu Arkanzasas izlocījās cauri Ozarkas kalniem, Ketlīna, apsēdusies krastmalas smiltīs, gozējās saulē. Kā vienmēr, viņa rūpīgi uzmanīja bērnus, tomēr bija iespējams baudīt arī kādu mirkli nosacīta miera, kamēr bērni plun�ājās skaidrajā ūdenī.

Viņa dziļi ievilka elpu un aizvēra acis, ap�ilbu�as no saules atspīduma ūdenī. Viņai patika �ī vieta. Katru vasaru par prieku sev pa�ai un saviem draugiem Harisoniem viņa pieteicās nomelnē par audzinātāju.

Se�desmit dienas gadā Kellīna Heilija pārstāja eksistēt kā Atlanlas Meisona universālveikala modes pre�u iepircēja un aizbēga no neprātīgās steigas, kādā viņa dzīvoja atliku�os desmit gada mēne�us, lai atjaunotu sevi kalnu gaisā, regulārās maltītēs un agrās rīlarosmēs. Un tomēr, par spīti saspringtajai dienas kārtībai, darbs nometnē bija atpūta - gan garīgā, gan fiziskā ziņā.

Neatrastos daudz sievie�u, kas ziedotu savu bezgala vērtīgo laiku, strādājot par nometnes audzinātāju, bet Ket-līnai �āda nodarbe sagādāja patiesu prieku. Viņai bija saprotams �o bērnu izmisums, viņu tiek�anās pēc mīlestības un uzmanības. Ja viņa spētu tiem atdot kaut daļu no mīlestības, ko viņa pati �eit pirms daudziem gadiem bija atradusi, ari tad viņas pūles nebūtu veltīgas.

-Ei, Ketij, Robijs peld aiz virves.

Ketlīna atvēra acis, lai apskatītu pa�taisno tenkotāju, kas bakstīja ar pirkstu nerātņa Robija virzienā.

- Robij! - Kad mazā kārtības pārkāpēja galva parādījās virs ūdens, Ketlīna uzmeta viņam draudīgu skatienu. Ar to pietika, lai viņ� atpeldētu �aipus virves un nostātos līdz pleciem dziļajā ūdenī. Lai parādītu viņam, ka lieta nopietna, Ketlīna brīdināja:

- Vēl kaut vienu reizi aiz virves, un par peldē�anos varēsi aizmirst. Vai saprati?

- Jā, Ketij, - viņ� nomurmināja un nokāra galvu.

Ketlīna paslepus pasmaidīja, jo apzinājās, ka viņas ska-liens vien parasti bija pietieko�s sods, lai piespiestu pakļauties kārtībai pa�us lielākos nerātņus.

- Kāpēc tu kā vakar nepavingrinies stājā uz rokām? Paskatīsimies, cik ilgi �odien nostāvēsi.

Zēna acis tūdaļ iemirdzējās. Viņ� apzinājās, ka Ketija uz viņu vairs nedusmojas.

-Labi, skaties!

- Nu, skatos. - Viņa pamāja zēnam, un tas tūdaļ ķērās pie akrobātiskā trika.

- D�eimij, paldies, ka pateici man par Robiju, bet vispār jau sūdzē�anās nav nekas labs. Piekrīti?

Tievais zēniņ� ar tum�iem matiem un melnām acīm sākumā izskatījās visai nomākts, bet tad viņ� bikli pasmaidīja.

- Jā, mem.

Katru vasaru atradās kāds bērns, kas aizkustināja Ketlīnu dziļāk nekā pārējie. �ovasar tas bija D�eimijs. Viņ� bija mazāks par pārējiem, lempīgs, sevī noslēdzies. Sports nebija viņa stiprā puse, un, kad bērni dalījās komandās, viņu parasti izvēlējās pa�u pēdējo. Viņ� bija kluss, nopietns un kautrīgs, bet viņ� bija arī kārs uz lasī�anu un vistalantīgākais aktieris visā grupā. Viņa tum�ās, valgās acis izkausēja Ketlīnas sirdi pa�ā pirmajā dienā. Lai gan Ketlīna centās neizrādīt, ka D�eimijs viņai patīk vislabāk no visiem, viņas simpātijas bija nenoliedzamas.

Ketlīna piecēlās un aizgāja līdz ūdens malai. Apsēdu- � sies mitrajās smiltīs, viņa novilka tenisķurpes un īsās zeķes, iemērca kāju vēsajā straumē, pasmēla saujā ūdeni un aplaistīja noguru�os kāju muskuļus. Atkal, ne saukts, ne aicināts, prātā uzplaiksnīja Erika Gudd�onsona tējs.

Savos divdesmit piecos gados Ketlīna bija satikusies ar daudziem vīrie�iem, bija ļāvusi sev to prieku da�os no viņiem iemīlēties, tomēr vismazāk par visu viņa vēlējās tuvas attiecības ar kādu no viņiem. Vai tas nav tas, no kā viņa bēg?

Spiedzīgi smiekli atgrieza Ketlīnu dzīves īstenībā. Viņa steig�us palūkojās rokas pulkstenī. Bez desmit pieci!

Viņa iepūta sudraba svilpē, kas vienmēr zilā lentītē karājās kaklā. Raudulīgi protestējot, bērni iznāca oļiem klātajā krastā un sāka vilkt kājās teniskurpes. Peldkostīmus viņi pārģērbs savos namiņos. Kad visas mantas bija savāktas, varēja doties ceļā. Joprojām klausoties pa�u neapmierinātāko bērnu kurnē�anu., Ketlīna atkal uzvilka savas teniskurpes un sakārtoja grupu kaut nedaudz līdzenā rindā, lai varētu sākt kāpt kalnā.

Ketlīna uzsāka dziesmu. Tā bija vieglāk pieveikt stāvo kāpienu. Un atkal viņai ienāca prātā - cik brīni�ķīgi ir dzīvot laukos. Sarkanīgais grantsceļ�, kas veda uz Kalnaines nometni, bija saulē nokarsis un putekļains, bet - nedod, Dievs, ka kaut kāda gluda ietve sabojātu �o neskarto dabu, �o brīni�ķīgo skatu. Nometnes administrācijai.pietika saprāta atstāt ainavu tik neskartu, cik vien iespējams. Bērniem, kas dzīvoja bāreņu patversmēs lielās pilsētās, �ī bija vienīgā iespēja iepazīt dabu, kuru vēl nav sabojāju�as neskaitāmas celtnes, asfalta un betona �ņaugi.

Ozarkā bija skaisti visos gadalaikos, bet, tā kā �is pavasaris padevās neparasti lietains, vasarā kalni bija zaļi, ozoliem, kļavām, gobām un priedēm noaugu�i. Vīnstīgas apvija koku.stumbrus, zemi klāja sulīgs pame�s.

Karaļupe bija ūdeņiem bagāta un strauja, un seklākajās vietās ūdens tecēja tik skaidrs un dzidrs, ka gultnē varēja saredzēt katru akmentiņu.

Ketlīnai tas viss bezgala patika. Viņai tikās kalni, koki un ļaudis, kas apdzīvoja �o lauku apvidu un pastorālā vienkār�ībā nodarbojās ar zemes apstrādā�anu vai lopu audzē�anu.

Cik bezgala at�ķirīgs bija �o zemnieku dzīvesveids, salīdzinājumā ar to, kā Atlantā pastāvīgā stresā un ne�ēlīgā sasprindzinājumā skrēja viņas dzīve. Kā modes pre�u iepircējai vienā no lielākajiem universālveikaliem viņai nepārtraukti nācās pieņemt lēmumus. Viņa gādāja preces vairākām nodaļām - ieskaitot jaunie�u, pieaugu�o un sievie�u. Arī sporta tērpus, parastos apģērbus, mēteļus, vakartērpus un kostīmus.

Un tomēr, par spīti visām galvassāpēm, kas nāca līdzi �im darbam, viņa to mīlēja. Un tie�i tāpēc visi draugi un paziņas bija tik pārsteigti, kad vienmēr vasaras sākumā viņa uz laiku pazuda no redzesloka.

- Ketij, pasaki, lai Elisona beidz likt kāju priek�ā. Viņa ta�u to dara tī�ām, - Greisija sapīkusi uzmeta lūpu.

Ketlīna automātiski uzsauca:

- Elison, vai tie�ām tu gribi, lai es tevi sodu? Tūlīt izbeidz.

- Viņa pirmā iesāka, - strīdējās Elisona.

- Tad kāpēc tu neesi mans paraugbērns un nepierādi pārējiem, ka vislabākā atbilde uz pāridarījumu ir pagriezt otru vaigu?

- Labi.

Saule ne�ēlīgi cepināja Ketlīnas muguru, un, kad skatienam parādījās Kalnaines rupji tēstie ciedrkoka vārti, viņa izmantoja T-krekliņu, lai noslaucītu sviedru straumes, kas aumaļām lija pa ķermeni.

Bērni bija kļuvu�i kaprīzi, un neap�aubāmi viņiem bija nepiecie�ama diendusa. Zēni no�ķīrās atsevi�ķi, meitenes atsevi�ķi. Visi izklīda pa guļamtelpām.

- Lai līdz vakāriņu zvanam jūs būtu nomazgāju�ies du�ā. Tiekamies pie vakariņu galda. Lī, nedraiskojies un liec Todam mieru.

Ketlīna pārliecinājās, ka visi bērni ir izklīdu�i pa savām mājiņām, un tad pagriezās pret ēku puduri, kur atradās audzinātājiem paredzētās mītnes. Ieņemamais amats nodro�ināja Ketlīnai atsevi�ķu namiņu. Iegājusi pa durvīm, viņa tūdaļ ieslēdza ventilatoru.

Jūtot, ka pēdējie spēki izsīku�i, viņa nokrita gultā uz muguras un kā lupatu lelle izpleta rokas un kājas. Piespiedusi sevi dziļi ieelpot, Ketlīna driz vien sajuta, ka sakarsums un spriedze aizplūst no ķermeņa. Viņa aizvēra acis, un glu�i neapzināti domas atgriezās pie steidzīgās aizbrauk�anas no Atlantas.

Misters Meisons, viņas pēk�ņā atlūguma samulsināts un noba�ījies, bija apjautājies par iemeslu. Ketlīnas atbilde nebija glu�i godīga. Viņa neatzinās, ka vienkār�i vairs nespēj strādāt kopā ar Deividu Rosu.

Deivids bija Meisona grāmatvedis un pārraudzīja visu universālveikala grāmatvedību, sākot no ziepju burbuļu pū�amajiem �ķidrumiem līdz milzīgajiem algu sarakstiem. Viņ� bija prasīgs pret padotajiem, bet laipns un patīkams ārpus darba. Ketlīnai ļoti bija patikusi viņu kopīgā kafijas dzer�ana darba starplaikos un arī tās da�as reizes, kad viņi kopā aizgāja paēst pusdienas, reizēm pat vieni pa�i, bez pārējiem veikala vado�ajiem darbiniekiem.

Drīz vien kopīgās maltītes kļuva intīmākas, �nejau�ās satik�anās� arvien bie�ākas un neviļus pieskārieni - ilgāki. Sākumā Ketlīna domāja, ka Deivjda arvien pieaugo�ā interese par viņu ir tikai viņas iedomas, bet drīz vien kļuva acīm redzams, ka Deivids to domā nopietni. Tāpat nebija noslēpjama alkpilnā izteiksme viņa acīs katru reizi, kad pie viņas apstājās Deivida skatiens.

Tad Ketlīna mēģināja uz notieko�o paskatīties vēsā mierā un sāka atraidīt viņa maskēto uzmanības parādī�anu. Deivids Ross bija ļoti izglītots, ļoti izskatīgs un ļoti ' nopietni precējies. Viņam bija trīs bērni un angļu aitu suns, kas, tāpat kā viņa pievilcīgā sieviņa, dzīvoja Deivida mājā Atlantas piepilsētā.

Ketlīna �aurajā gultiņā apvēlās uz vēdera un paslēpa seju spilvenos. Viņa atcerējās pēdējo satik�anos ar Deividu.

Tas notika garas, nogurdino�as dienas beigās, kad Ketlīna jutās bezgala pārgurusi. Viņa bija vērusi vaļā kastes ar pienāku�ajām precēm, krāvusi no tām mantas un salīdzinājusi skaitu ar pavadzīmēm. Veikals jau kādu stundu kā bija slēgts, un visi darbinieki aizgāju�i mājās.

Deivids ienāca viņas kabinetā un aizvēra durvis. Mīlīgi smaidīdams, viņ� pienāca pie rakstāmgalda, atspiedās uz plati ieplestām rokām un pielieca galvu blakus viņas galvai.

- Kā būtu ar vakariņām? .

Viņa uzaicinājums skanēja iespaidīgi un nepārprotami kā grāmatvedības dokuments.

Ketlīna pasmaidīja.

- �ovakar nē. Ir viena no tām dienām, un esmu noguru-, si. Taisos braukt mājās, nomazgāties un tūdaļ likties gulēt.

- Tomēr reizēm tev kaut kas kaut kur arī jāēd, - viņ� iebilda.

- �ķiet, ka man ledusskapī atradīsies kāda �ķēle siera.

- Neizklausās pārāk rosino�i, - viņ� komiski saviebās.

Ketlīna māksloti jautri iesmējās.

. - Un tomēr, tās �ovakar būs manas vakariņas.

Viņa izņēma no rakstāmgalda atvilktnes naudas maku, piecēlās un pasniedzās pēc vējjakas, kas karājās uz pakaramā pie durvīm. Pirms viņa bija paspējusi jaku satvert, -Deivids apturēja viņas roku, pagrieza viņu ar seju pret sevi, izņēma viņai no rokas maku un, nometis to uz galda, uzlika plaukstas uz jaunās sievietes pleciem.

- Tas, ka tu esi nogurusi, nav patiesais iemesls, kāpēc negribi nākt ar'mani vakariņot, vai ne?

Ketlīna mierīgi izturēja Deivida skatienu.

- Nav gan.

Viņ� smagi ievilka elpu.

- Man jau tā likās.

Viņa pirksti maigi noglāstīja Ketlīnas vaigu, bet viņa nesatricināma stāvēja stoiskā mierā.

- Ketlīn, tas nav noslēpums, ka es neesmu vienaldzīgs pret tevi. Vēl vairāk. Tad kāpēc tu nevarētu vismaz kopā ar mani pavakariņot?

- Tu zini, kāpēc, Deivid. Arī tas nav noslēpums. Tu esi precējies.

- Ne pārāk veiksmīgi.

- Diem�ēl tur es tev neko nevaru līdzēt.

- Ketlīn, - viņ� izdvesa un pievilka viņu cie�āk sev klāt. Viņa mēģināja atbrīvoties, bet vīrie�a tvēriens izrādījās spēcīgāks. Tad Deivids mēģināja citu ceļu.

- Ja es nebūtu precējies, vai tad tu gribētu satikties ar mani?

- Strīdīgs jautājums. Tu...

- Zinu, zinu. Bet, ja es nebūtu precējies, vai tu gribētu satikties ar mani?

Viņa skatiens spieda Ketlīnu atbildēt, un, kā vienmēr, viņa bija vientiesīgi atklāta.

- Tu esi pievilcīgs vīrietis, Deivid. Ja... ja tu nebūtu precējies, tad jā. Es labprāt satiktos ar tevi un...

Viņa nepaspēja pabeigt, kad atradās Deivida skavās. Viņa rokas apvijās Ketlīnai kā spīles, viņa galva noliecās, mute ar neatvairāmu spēku meklēja viņas lūpas.

Viņ� prata skūpstīties. Vienu brīdi Ketlīna notrīsēja no viņa vīri�ķīgā spēka, no alkairiajām lūpām, kuras pleta viņas muti. Viņa nemēģināja apzināti pretoties, bet tad pēk�ņi viņa mēle, alkatīga un uzbāzīga, ielauzās viņas mutē. Viņa rokas slīdēja lejup pa Ketlīnas muguru un satvēra viņas gurnus.

Ketlīna sāka izmisīgi pretoties un grūst viņu projām, tomēr viņa veltīgi dauzīja plaukstas pa Deivida muguru. Tad viņa atspiedās pret vīrie�a pleciem un grūda no visa spēka, vienlaikus sperot ar kāju, līdz viņa tvēriens atslāba.

Deivida acīs dega me�onīga iekāre, krūtis no piepūles smagi cilājas. Viņ� paspēra soli tuvāk Ketlīnai, bet sievietes apņēmības pilnā seja un ledainais zaļo acu skatiens viņu apturēja. Viņ� apzinājās, ka aizgājis pārāk tālu.

- Nenāc man klāt, - Ketlīna aiz�ņaugtā balsī izdvesa. - Ja tu vēl kaut reizi man pieskarsies, es oficiāli iesūdzē�u tevi tie�ā par seksuālu uzmācību.

- Nu, nu. Pat ja tev pietiktu dū�as aiziet tik tālu, kur� gan noticētu? Du�iem ļau�u ir redzēju�i mūs kopā. Tu devi man mājienu, es reaģēju. Tā ta�u ir tik parasta lieta.

-Tikai tev tas ir vienkār�i, bet ir at�ķirība starp draudzīgām attiecībām un �o te! - viņa nikni iesaucās. - Mēs esam darbabiedri un nekas vairāk.

- Pagaidām.

- Uz visiem laikiem, mister Ros.

Viņ� nicīgi pasmīkņāja uņ sakārtoja drēbes.

-To mēs vēl redzēsim.

Deivids aizgāja, bet Ketlīna zināja, ka apturējusi viņu tikai uz laiku. Nav izslēgts, ka Ross plānos nāko�o uzbrukumu. Viņa apsēdās pie rakstāmgalda un aizklāja plaukstām seju. Ko tālāk?

Sasodīts, viņam taisnība. Viņai neizdosies �o cilvēku iesūdzēt tiesā par seksuālu uzmācību. Turklāt viņa negribēja �ķiest laiku un enerģiju. Pat ja viņa uzvarētu, joprojām nāktos strādāt pie Meisona, un pēdējā laikā viņa bija sākusi just, ka pa�reizējais darbs universālveikalā gandarījumu nesniedz. Te viss bija sastindzis. Viņai gribētos strādāt vidē, kur attieksme pret jaunākajām modēm būtu progresīva un ļautu dzimt svaigām vēsmām.

Deivids Ross izrādījās tas katalizators, kas viņai vajadzīgs, lai iz�ķirtos par lēmumu pamest pazīstamu un dro�u darbu un mestos nezināmajā.

Tā Ketlīna bija sev iestāstījusi. Bet viņa sev noklusēja, ka problēma nav atrisināta, ka viņa ir tikai aizbēgusi no tās. Atkāp�anās bijusi viņas stratēģija kop� tiem laikiem, kad viņa zaudēja vecākus. Reizēm bija tik smagi, ka vienīgā iespēja tikt galā ar �o smagumu likās bēg�ana.

Neizskaidrojamā kārtā acu kaktiņos pa�laik rēgojās Erika Gudd�onsona seja. Viņa pa�pārliecinātība pārāk atgādināja Deividu Rosu. Vai tādi ir visi vīrie�i, kam daba kaut nedaudz dāvinājusi skaistumu? Vai simpātiska seja automātiski pie�ķir viņiem kādas privilēģijas? Vai viņi iedomājas, ka jebkura sieviete ir gatava tūdaļ likties ar viņiem gultā? Tūdaļ pakļauties viņu daudz pieredzēju�ajām, ietrenētajām rokām un lūpām? Tūdaļ...

Viņa ignorēja pēk�ņo pulsa paātrinā�anos un trīsas, kas durstīja ķermeni. Uz pavisam īsu mirkli Ketlīna iedomājās, kā būtu skūpstīties ar �ādu ūsainu vīrieti.

- Pie velna viņus visus! - Ketlīna noteica un, pārmetusi kājas pār gultas malu, aizsoļoja uz vannasistabu.

Viņa noskalojās vēsā du�ā, saziepējās un, noskalojusi ziepes, vēl kādu laiku ļāvās vēsajām strūklām. Viņas biezie mati tika atbrīvoti no citkārt cie�ajām matu gumijām un pamatīgi izsukāti. Viņa brīdi prātoja, ka jāatstāj tie vaļēji, bet tad tomēr pārdomāja. Pat pēc tam, kad saule paslēpjas aiz kalniem, vakari joprojām ir tveicīgi, tāpēc viņa saņēma matus zirgastē un sasēja ar zilu lenti. Matu sprodziņas ap deniņiem no du�as joprojām bija mitras un burvīgi cirtojās pret valgo sejas ādu.

Uzturēdamās nometnē, viņa nelietoja daudz kosmētikas. Sīkie vasaras raibumiņi ap degunu un augstie vaigu kauli tikai vēl vairāk pasvītroja apriko�u krāsas iedegumu un piesaistīja uzmanību kastaņbrūnajiem matiem. Viņa uzlika �eleju iedobītēs zem vaigu kauliem, ar mazā pirkstiņa galu izķeksēja kripatiņu persikkrāsas lūpu spīduma un uzlika to uz lūpām. Tad vēl pāris vilcienu ar skropstu otiņu pār garajām skropstām, un viņa bija saposusies.

Ketlīna uzvilka me�ģīņu bikini biksītes, vienīgo sievi�ķīgo greznību, ko viņa sev vasarā atļāvās, un tad uzģērba nometnes formas īsās bikses jūraszilā krāsā. Vakariņās gan viņa parasti atļāvās aizvietot formas T-krekliņu ar blūzi.

�Ko es pa�laik atdotu par vienu vakaru greznā vakartērpā,� nodomāja Ketlīna, vilkdama kājās baltas tenisa zeķes un teniskurpes.

Viņa nupat bija �ķērsojusi pagalmu un tuvojās ēdamzālei, kad noskanēja vakariņu zvans. Ēdienreizēs bērni vienmēr centās ātrāk ieņemt rindu, un Ketlīna pie durvīm pievienojās viņiem.

- Sveika, Ketij, - viņai uzsauca kāds no audzinātājiem, Maiks Simpsons, muskuļots jauneklis, kas Arkanzasas universitātē studēja fizisko audzinā�anu. Viņa auguma izmēri neatbilda vieglajam solim, laipnībai un pacietībai, ar kādu viņ� izturējās pret bērniem. Viņ� arī mācīja bērneļiem nopietnus sporta veidus, piemēram, futbolu, rokasbumbu un volejbolu.

- Sveiks, Maik, - Ketija skanīgā balsī atsaucās pāri trok�ņojo�o bērnu drūzmai pie ieejas kafetērijā.

- Harisoni lūdza, lai tu pirms vakariņām ieej pie viņiem kabinetā. Viņi tevi jau gaida.

- Labi, paldies, - Jau kāpdama aug�ā pa kāpnēm, Ketlīna atmeta pār plecu.

Vēl viņa dzirdēja-Maiku sakām:

- Ārkārtīgi smieklīgi. Kur� no jums, jaunie cilvēki, man ieknieba? Nu? - Par atbildi viņa jautājumam noskanēja smieklu vētra.

Arī Ketlīna smaidīja, vērdama vaļā durvis uz telpu ar gaisa kondicionē�anu. Te atradās Kalnaines nometnes administrācija.

- Ketlīn, vai tā esat jūs? - atskanēja Ednas Harisones balss, kad Ketlīna bija aizvērusi durvis.

- Jā, - viņa atsaucās un �ķērsoja kabinetu virzienā uz Harisonu dzīvojamajām telpām.

- Nāciet iek�ā, dārgā. Mēs jau gaidām jūs.

Kad Ketlīna bija aizvērusi durvis, viņa pēk�ņi atradās aci pret aci ar Ēriku Gudd�onsonu. Viņ� piecēlās no savas sēdvietas, senlaicīga amerikāņu dīvāniņa.

- Iepazīstieties, Ketlīna Heilija, Eriks Gudd�onsons, -sacīja Edna. - Viņ� ir kinooperators. Ērik, Ketlīna ir viena no mūsu padomes loceklēm. Bez viņas nometnes darbība vienkār�i apstātos.

- Ziniet, es jau esmu iepazinies ar mis Heiliju. Pēcpusdienā nejau�i saskrējāmies.

Ketlīna vēlējās, kaut viņai pietiktu drosmes iegāzt pa �o pa�apmierināto seju, bet mīļā miera labad viņa tikai atbildēja:

- Sveicināti vēlreiz, mister Gudd�onson.

- Nāciet dziļāk un sēdieties, Ketlīn, - uzaicināja B.J. - Misters Gudd�onsons vēlējās uzdot da�us jautājumus par Kalnaini, un ēs viņam pateicu, ka cilvēks, kur� vislabāk prot izklāstīt mūsu nometnes koncepciju, esat jūs. Un tad dosimies vakariņās.

Tā kā Edna un B.J. Harisoni ieņēma divus vienīgos klubkrēslus telpā, Ketlīnai nebija izvēles un nācās apsēsties uz dīvāna blakus Ērikam. Viņa kautrīgi pieglauda īso bik�u staras un apsēdās.

- Kā pagāja diena? - Ketlīna apjautājās Harisoniem.

Precētais pāris izturējās pret viņu mīļi kā vecāki. Nupat pāri se�desmit gadiem, viņi abi bija vēl spēcīgi un veselīgi. Mīlestība un rūpes, ko viņi katru vasaru nometnē ne�ēloja bāreņiem, bija milzīgas.

Ketlīna vienmēr domāja par Harisoniem kā par vienu veselumu, un, visai savādi, bet viņi arī bija līdzīgi viens ātram. Abi bija augumā mazi un apaļīgi. Ednai acis mir-dzeja siltas un brūnas, bet viņas vīram - pelēkas, tomēr viņi abi izstaroja neviltotu draudzīgumu. Abiem bija līdzīgs, mērķtiecīgs solis. Runājot viņi gandrīz vai identiski �estikulēja.

Ketlīna �aubījās, vai kādam no viņiem kaut reizi mū�ā ie�āvusies prātā kāda cietsirdīga doma. Visur un ikvienā viņi mācēja atrast tikai labo. Pa�laik par to domājot, Ketlīna saprata, ka abu laulāto draugu līdzība varbūt nemaz nav tik pārsteidzo�s fakts, jo viņi ir precēju�ies jau vairāk nekā �etrdesmit gadus.

Mums vienā no mājiņām tecēja ūdensvada caurule, un es, kā jau pratu, �odien to salaboju, - runāja В J. - Domāju, ka esmu ietaupījis naudu, ko vajadzētu maksāt santehniķim. Pēc pāris dienām redzēsim, kas tur iznācis, -viņ� ķiķināja.

- Paldies, dārgais, - Edna papliķēja viņam pa ceļgalu.

- Rīt varēsi ķerties pie tā draņķa kondicionētāja.

- Vai redzat, Erik? - B.J. bezpalīdzīgi papleta rokas. - Nekad viņa nav apmierināta.

- Ak tu! - Edna iesaucās un mīlo�i noglāstīja vīra plecu. Tad viņa atkal pievērsa uzmanību operatoram, kur� ar baudu bija vērojis vecā pāra mīlestības izpausmes.

- Ziniet, Ērik, Ketlīna pirmo reizi ieradās mūsu nometnē, kad viņai bija �etrpadsmit gadi. Negribu mulsināt jūs, Ketlīn, bet esmu pārliecināta, ka Eriks labprāt noklausīsies jūsu stāstu. - Viņas laipnajās acis iezibējās satraukums, bet smaids jaunās sievietes sejā viņu nomierināja.

- Nē. Man ne visai patīk runāt par sevi.

. Ketlīna piespieda sevi paskatīties uz Ēriku: Sē�ot viņam tik tuvu uz �aurā dīvāniņa, viņa jutās neērti, jo nebija iespējams nesajust �ī vīrie�a tuvumu. Viņa rupjais vīri�ķības spēks durstīja Ketlīnu kā adatām.

- Mani vecāki aizgāja bojā kuģa katastrofā, kad biju �etrpadsmit gadus veca. Viņiem nebija radu, un man nebija ne brāļu, ne māsu. Draugi no mūsu draudzes iekārtoja mani bāreņu patversmē Atlantā. Iestādījums bija lielisks, viens no labākajiem visā valstī, bet es biju dzīvojusi ģimenē kā vienīgais bērns, tāpēc piemēroties jaunajai dzīvei nenācās viegli. Ievērojami pasliktinājās manas sekmes skolā. Es kļuvu agresīva, vārdu sakot, pārtapu mazā huligānā.

B.J. iesmējās, bet Edna uzmeta viņam pārmetuma pilnu skatienu, un�Smiekli aprāvās.

- Nāko�ajā vasarā mūs no bāreņu patversmes atsūtīja uz �ejieni. Pret tādu ideju es biju noskaņota naidīgi, kā, starp citu, tajā laikā pret visu. Man likās, ka visi ir netaisni pret mani, ieskaitot Dievu To Kungu. Bet tā vasara pārmainīja manu dzīvi pa�os pamatos.

Viņas balss emocijās ietrīcējās. Viņa bikli uzsmaidīja Harisoniem..

- B.J. un Edna nepieļāva, ka rūgtums un naids sagrau� manu dzīvi. Srtiedzot man savu mīlestību tad, kad man tās visvairāk pietrūka, viņi iemācīja arī mani mīlēt citus. Es atkal kļuvu par cilvēcisku būtni, nevis ievainotu zvērēnu. Es esmu viņiem pateicību parādā, kuru atmaksāt nespē�u nekad.

- Tu esi atmaksājusi mums jau tūksto�kārtīgi Ketlīn, -Edna pievērsa Ērikam savas asarām pieplūdu�ās acis. - Redzat, mister Gudd�onson, Ketlīna brauca uz nometni katru vasaru, līdz kļuva pieaugusi. Tad, kamēr viņa studēja koled�ā, mēs palūdzām viņu nākt pie mums par audzinātāju. Tā kā viņai ir pārāk labi pazīstamas bērnu sāpes un vil�anās dzīvē, viņa lieliski saprotas ar tiem. Mums ir gadījies pavērot, kā viņa strādā ar pa�iem noslēgtākajiem mazuļiem. Kad nometnes direktoru padomē atbrīvojās vieta, mēs to piedāvājām Ketlīnai. Viņa pieņēma piedāvājumu negribīgi, tikai pēc tam, kad mēs uzstājām. Un nevienam nav nācies vilties. Pagāju�ajā gadā viņa pilnīgi patstāvīgi sagādāja līdzekļus gaisa kondicionē�anas iekārtai sporta zālē un uzstādīja divus basketbola grozus.

Ketlīna nosarka, jo viņai pa�as nopelni nelikās tik ievērojami. Vēl neērtāk viņa jutās, kad bija pacēlusi acis un ieraudzījusi, ka Eriks viņu cie�i vēro.

Apjauzdams Ketlīnas apmulsumu, viņ� pievērsa uzmanību Harisoniem.

- Es ar lielāko prieku klausītos jūsu stāsta turpinājumu, bet mirstu badā. Vai mēs nevaram turpināt mūsu sarunu ēdamzālē?

- Lūk, tādi zēni man patīk!- dzīvespriecīgi iesaucās B.J., tad piecēlās un uzsita ar plaukstām pa gurniem.

- Neceriet gan, Ērik, ka ēdamzālē mēs varēsim sarunu turpināt, - brīdināja Edna. Erika uzrunā�ana vārdā no viņas lūpām skanēja dabīgi un nepiespiesti. - Nevarētu teikt, ka mūsu ēdamzāle ir piemērota nopietnai sarunai.

Misters Gudd�onsons iesmējās.

-Tas nav svarīgi. Es gribu-sajust nometnes gaisotni.

- Nu, ko - ja jūs gribat sajust gaisotni, tad �ī būs īstā vieta,-iesmējās B.J.

- Vai tas būtu pret noteikumiem, ja es paņemtu līdzi videokameru? - pajautāja Eriks.

- Mums nav iebildumu, - atbildēja Edna. - Kamēr vien esat �eit, jūs nosakāt likumus.

- Pateicos, misis Harisone.

- Edna, - viņa palaboja.

Smaids, kādu Eriks viņai veltīja, varētu izdaiļot jebkura �urnāla vāku.

-Ziniet, Edna, es tikai aizskrie�u līdz savai ma�īnai un pēc mirkļa bū�u atpakaļ. Ieņemiet man vietu rindā.

- Skaidra lieta. Ketlīn, vai jūs neaizietu Ērikam līdzi. Pieskatiet, lai viņ� neapmaldās.

Ketlīna jau gribēja iebilst, bet ko gan viņa tādu varētu pateikt, lai tas neizklausītos nepieklājīgi? Kaut kāda iemesla dēļ viņa vairījās palikt vienatnē ar Ēriku. Varbūt viņa dabiskais �arms biedējo�i atsauca atmiņā Deividu Rosu? Vai varbūt, kā bija sacījis pats Eriks, viņa ar aizdomām skatās uz visiem �urnālistiem? Kalnaines programmā nekas nebija slēpjams, un, iespējams, tāpēc, ka nometne Ketlīnai bija tik dārga, viņa glu�i saprotamā kārtā izturas noraido�i pret ikvienu, kas bā� te savu degunu un meklē neeso�u sensāciju vai pat skandālu.

- Un, jūs abi, pasteidzieties, citādi paliksiet tuk�iem vēderiem. Mēs nelaidīsim nevienu pēc papildporcijas, pirms jūs nebūsiet izstāvēju�i rindu, - apsolīja Edna.

Pavecais pāris roku rokā aizsoļoja uz ēdamzāli.

- Kur atrodas jūsu ma�īna? - jautāja Ketlīna.

- Blakus manai mājiņai.

Viņa pagriezās un sāka soļot pa taku, kas veda uz viesiem rezervētajiem namiņiem.

Tas nebija tālu, bet, kad viņi nonāca pie Erika ma�īnas, Ketlīna bija aizelsusies, iespējams, tāpēc, ka attālums pieveikts rekordlaikā. Eriks, �ķiet, nojauta, ka Ketlīna kopā ar viņu jūtas neērti. Kad viņ� pacēla ma�īnas bagā�nieka vāku, Ketlīnai likās, ka zem ūsām slēpjas smaida bedrītes.

Eriks atvēra melnu plastmasas kasti, izņēma videokaseti un ievietoja to kamerā. Ketlīnai nekad nebija gadījies tik komplicētu aparatūru apskatīt tuvumā, un, pa�ai par spīti, viņa nespēja noslēpt interesi.

- Vai jūs varētu paņemt to? - Viņ� ar galvu pamāja uz garu cilindrveida somu.

- Protams, - Ketlīna atbildēja un pasniedzās pēc tās. Mēģinot somu pacelt, viņa juta, ka iesmeldzās muskuļi. Kas varēja iedomāties, ka nasta būs tik smaga!

- Kas tajā atrodas?

- Statīvs.

- Tas ta�u sver veselu tonnu, - viņa pasūdzējās.

- Jā, zinu. Tāpēc jau lūdzu jūs to panest. - Viņ� piemiedza aci. - Bez tam, neviens, izņemot mani pa�u, nedrīkst pieskarties manai kamerai.

Vairs ne vārda neteicis, viņ� aizslēdza bagā�nieku, un viņi devās atceļā. Runāts netika. Ketlīna arī �aubījās, vai spētu izdvest kaut skaņu. Kad viņi beidzot nonāca pie ēdamzāles, statīva svars bija viņu gau�i nomocījis.

Eriks galanti pieturēja durvis, bet Ketlīna tikai uzmeta viņam iznīcino�u skatienu un tad ieklumburēja iek�ā. Viņus apsveica divu simtu bērnu balsu vienmuļā dūkoņa.

- Kur es �o varu atstāt? - viņ� jautāja, kad bija aplūkojis telpu.

- Tas ir smags jautājums, mister Gudd�onson, - viņa pie sevis nomurmināja.

- Ai, ai, mis Heilij.

- Lūk, kur arī jūs esat, - Edna neļāva Ketlīnai pateikt to, kas viņai jau bija uz mēles.

- Ērik, kāpēc gan jums nenolikt aparatūru uz podesta? Tur neviens to neaiztiks. Pasteidzieties, paņemiet ēdamo un nāciet pie mūsu galdiņa. Tur, stūrī, būs krietni klusāk.

Ēriks paņēma no Ketlīnas somu un kopā ar kameru nolika to Ednas norādītajā vietā.

- Nu, iesim? - viņ� sajūsminājās, berzēdams rokas un mādams uz rindu pie letes.

- Protams, - Ketlīna vēsi attrauca. - Manuprāt, ēdiens jūs patīkami pārsteigs. Mums tas ir gar�īgāks nekā daudziem mājās.

- Pa�laik man jebkas izklausās lieliski. Neesmu vēl �odien ēdis.

- Rūpējaties par slaido līniju? - Ketlīna iedzēla, jo, ja nu kādam vajadzēja uztraukties savu slaidumu, tad tikai ne Ērikam Gudd�onsonam.

Skatoties uz Ketlīnu, viņa acis iezibējās.

- Nē, daudz vairāk prieka ir skatīties uz jūsu augumu.

Ketlīna iekoda lūpā, lai nepateiktu, ko domā par tādu divdomīgu komplimentu. Tagad viņas pienākums bija iepazīstināt misteru Gudd�onsonu ar Kalnaines nometnes virtuves darbiniecēm. Pateicoties viņām, nometnes bērni un audzinātāji trīs reizes dienā varēja baudīt lieliskas maltītes. Lielākā daļa �o sievie�u bija pietiekami vecas, lai varētu būt Ērikam mātes vietā, tomēr viņas muļķīgi smaidīja un vai kusa, uzklausot viņa dāsnās uzslavas.

�ķīvjos kūpēja sautēta gaļa un dārzeņi. Ketlīna sniedzās pēc piparmētru tējas ar ledu, bet Eriks pēk�ņi satvēra viņas roku un apturēja to gaisā.

- Vai jūs smar�ojat pēc persikiem?

Persikiem? Viņas lūpu spīdums! Viņai izdevās apspiest impulsu nervozi aplaizīt lūpas. Erika skatiens pētīja viņas seju, it kā mēģinot atrast tajā kaut ko grūti saskatāmu.

- Pēc persikiem? - viņa nevainīgā balsī pārjautāja. - Ā, lūk, kur ir jūsu persiki. Persiku dzēriens saldajam ēdienam. - Ketlīna atviegloti uzelpoja.

Triumfējo�i pagriezusies pret Ēriku, viņa satrūkās. Eriks izskaidrojumam tomēr tik vienkār�i nenoticēja. Viņa siltajā skatienā slēpās kaut kas tracino�s. Ketlīna vairākas reizes paraustīja roku, un tikai tad Eriks to atlaida.

- Lieliski. Man patīk persiki, - viņ� novilka. Ketlīnai kaut kas viņa balsī nepatika. Tajā slēpās drauds.

Viņi pievienojās pārējiem audzinātājiem un Harisoniem pie atsevi�ķa, no bērniem nodalīta galda. Eriks tika ar visiem iepazīstināts, un viņ� jau iepriek� atvainojās, ja nevarē�ot iegaumēt visu vārdus un pirmajās dienās jauk�ot tos.

Viņ� ēda ar baudu, bet paspēja atbildēt uz viņam veltītajiem jautājumiem. Ketlīnai �ķita, ka pārējie vīrie�u kārtas audzinātāji par notieko�o izrāda slimīgu interesi, bet Eriks pret viņiem visiem izturējās pieklājīgi un draudzīgi.

īsts dāmu mīlulis, viņa pavīpsnāja pie sevis.

- Pastāstiet mums par sevi, Ērik, - palūdza B.J.

Eriks pieticīgi paraustīja plecus.

- Patiesībā jau nav nekā daudz, ko stāstīt.

- Paklausieties, Ērik, mēs visi zinām, ka jūs esat ievē

rojams operators. Vai Āzijā pabūt nav laimējies? - jautāja Edna. x

- Ir gan, - viņ� atbildēja. - Man ir gadīju�ies da�i interesanti darbiņi. Tuksne�a Vētras laikā atrados Saūda Arā-bijā.

- Vai esat kādreiz nokļuvis briesmās? - elpai aizraujoties, pajautāja viena no jauniņajām audzinātājām.

Viņ� pasmaidīja.

- Pāris rei�u. Bet parasti es filmēju ikdieni�ķus niekus.

Lai kā arī klāteso�ie centās, nekādi neizdevās izvilināt no viņa kādu stāstu par varonību cīniņu laukos, lai gan visi bija pārliecināti, ka tāda noteikti ir bijusi. Pirms iera�anās nometnē Erika Gudd�onsona priek�niecība Ednai bija pastāstījusi, ka viņ� ir viens no labākajiem operatoriem un par jebkuru notikumu prot izrādīt cilvēcīgu interesi, lai cik ari ikdieni�ķs vai neparasts tas būtu.

Kad maltīte bija galā, Eriks piecēlās un atvainojās.

- Es varbūt mazliet pafilmē�u, pirms jūsējie nav kļuvu�i pārāk nemierīgi.

- Laba doma, - piekrita B.J. - Vai mēs varam ar kaut ko palīdzēt?

- Nē, esiet tādi kā vienmēr. Es no sirds ceru, ka pārāk nepiesaistī�u bērnu uzmanību. Man gribētos filmēt viņus tie�i tādus, kādi viņi ir pa�laik. Un tāpēc es gribētu aicināt talkā savu jauno asistentu.

Ketlīna nesaprata, ka Eriks runā par viņu, līdz iestājās klusums. Viņa paskatījās uz operatoru.

- Mani? - viņa bija bezgala pārsteigta.

- Ja jūs neiebilstat. Tagad ta�u jūs esat iepazinusies ar manu ekipējumu.

� Bet es tikai... �

- Lūdzu, Ketlīn, laiks ir ļoti no svara, - viņ� neatlaidās.

■ Ketlīna palūkojās apkārt uz gaidpilnajām sejām un saprata, ka viņai nav izvēles, jāslienas vien kājās un jāseko viņam.

- Ko jūs cen�aties panākt? - viņa jautāja caur mutes kaktiņu, kad viņi �ķērsoja lielo telpu. - Es nebūt neesmu iepazinusies ar jūsu ekipējumu.

- Zinu, tomēr jūs man esat vajadzīga.

- Kāpēc?

Viņi bija nonāku�i līdz nelielajam podestam, ko B.J. izmatoja ik reizi, kad vajadzēja visiem pavēstīt kādu svarīgu ziņu. Eriks pacēla kameru, uzlika to uz labā pleca un piespieda aci pie skatu meklētāja. Ketlīna ievēroja, ka viņ� neaizmiedz kreiso aci. Viņai ienāca prātā, ka tas ta�u ir grūti. Kā viņ� spēj koncentrēties uz meklējamo objektu?

- Vienkār�i pastāviet vienu mirkli pilnīgi mierīgi, -viņ� sacīja un pagriezās pret Ketlīnu.

Kad Ēriks, sācis grozīt gredzenus uz kameras objektīva, pieliecās ar to tikai da�u collu .attālumā no viņas krūtīm, Ketlīnu pārņēma �ausmas.

- Ko jūs... - viņa �okēta atlēca atpakaļ.

- Es ta�u teicu, lai jūs stāvat mierīgi, - viņ� pastiepa brīvo roku un atkal pievilka viņu pie kameras.

-Vai neaizvāksiet to daiktu no manis? Es zinu, ka jums tas liekas ļoti jautri, bet man gan ne.

Viņ� atrāva aci no skatu meklētāja un noskaities pavērās viņā.

-Es tikai izmantoju jūsu balto blūzi, lai ieregulētu krāsu proporcijas.

- Un ko tas nozīmē?

Ketlīna nedaudz nomierinājās, tomēr aizdomas vēl nebija izzudu�as.

-Tas nozīmē, - Eriks runāja lēnām un saprotami, kā ar grūtgalvi, - ka man kamerā ir iemontēts eksponometrs. Katru reizi, kad filmēju kādu ainu, man pret kaut ko pilnīgi baltu jāpārbauda apgaismojums un krāsu proporcijas. Es jums apsolu, ka, izmantoju jūsu balto blūzīti bez jebkādiem neķītriem nodomiem.

- Kāpēc neizmantojāt galdautu?

Viens viņa lūpu kaktiņ� izliecās sardoniskā smaidā.

- Es tikai apsolīju jums, ka man nav neķītru nodomu, bet es neesmu muļķis.

Ketlīna sekoja viņam atpakaļ pie galda. B.J. pagriezās pret viņu un pajautāja:

- Vai viss kārtībā? Eriks ir gatavs filmē�anai?

� Domāju, ka jā, - viņa nomurmināja, tomēr nepiebilda, ka viņai nav nekādās daļas par mistera Gudd�onsona darbo�anos!

Nāko�o pusstundu Ketlīna pļāpāja ar pārējiem nometnes darbiniekiem, tomēr neizlaida no acīm Ēriku, kur�, par spīti sava auguma izmēriem, pamanījās izlavierēt starp galdiem un nofilmēt rotaļās iegrimu�o bērnu grimasēs savilktās sejiņas. Beidzis viņ� skaļi iesvilpās, lai piesaistītu visu uzmanību. Telpā nogranda viņa balss:

- Mani sauc Eriks. Vai kāds grib iekļūt televizora ekrānā?

Atsaucība bija pārsteidzo�a. Ketlīna apmierināti noskatījās, kā klaigādami Erikū aplenc bērni, visi reizē pieprasot iespēju pagrozīties kameras priek�ā. Kā jau ar visu, arī ar �o uzdevumu, ar pūļa stihiju viņ� tika galā pārliecino�i.

Nākamo pusstundu viņ� ļāva bērniem izrādīties kameras priek�ā. Kad Jas bija galā, Eriks novietoja kameru dro�ībā uz podesta un tad platiem soļiem atgriezās pie pusdienu galda, ar piedurkni slaukot nosvīdu�o pieri.

- Jūs ta�u esat svētais, kas labprātīgi uzņemas sodu, -iesmējās Edna. - Kāpēc pakļāvāt sevi tādām mocībām?

- Esmu ievērojis, ka nekas nav tik biedējo�s kā kameras objektīvs. Tā priek�ā pat vislielākie pārdro�nieki kļūst bikli un samāksloti. Es nolēmu ļaut bērniem muļķoties, cik vien viņi grib, lai �is biklums kaut nedaudz pazustu. Rītvakar es viņiem parādī�u uzfilmēto. Ceru, ka manas klātbūtnes maģiskums izzudīs un bērni vairs neliksies par mani zinis. Tikai tā var panākt atraisītību.

33

S. Brauna Zīda tīmeklis - 2

- Jūs ta�u neesat izvēlējies īsto profesiju, manu zēn, -sacīja B.J. - Jums vajadzēja kļūt par bērnu psihologu.

Noskanēja naktsmiera zvans, un bērni sāka klīrēties un lūgties vēl liekas piecpadsmit minūtes. Viņi gan zināja, ka no tā nekas neiznāks, tāpēc nebija vajadzīga pārlieka skubinā�ana, līdz visi izklīda pa namiņiem.

Audzinātāji devās pieskatīt, lai bērni ieņemtu savas guļvietas. Vienīgi Ketlīna, pateicoties ilgajam stā�am audzinātājas darbā, bija no �āda pienākuma atbrīvota. Noskanēja pēdējie �ar labunakti�, un bērnu bariņ� pamazām saruka.

- Ērik, mēs ceļamies agri, - brīdināja Edna. - Brokastis ir septiņos trīsdesmit.

- Es bū�u. Kā jums �ķiet, vai kāda no virtuves darbiniecēm nevarētu man rītdienai sagatavot kafijas termosu?

- Protams, - atbildēja B.J. - Kāda kafija jums patīk?

Pustumsā nozibēja viņa baltie zobi.

- Melna kā piķis un karsta kā pekles ugunis.

B.J. uzsita viņam pa plecu'un iesmējās.

- Jūs man sākat patikt arvien vairāk un vairāk, manu zēn. Ejam, mīļumiņ, esmu noguris, - viņ� pievērsās sievai.

Edna piecēlās.

- Ketlīn, es jums uzticu Ēriku, jo neviens jau nepazīst nometni labāk par jums. Da�as nākamās dienas viņ� uzturēsies un strādās kopā ar jūsu grupu. Vai jums nav iebildumu?

Iestājās savāds klusums, to pārtraukt pietika drosmes tikai cikādēm koku zaros. Ketlīnu mulsināja doma, ka viņu tagad pētīs gan kamera, gan pats operators.

- Ketlīn? - klusumu caururba Ednas satrauktā balss.

- Nē, nē, nekādu iebildumu. Es tikai prātoju par... hm... par to, ko interesantu mēs varētu pasākt.

- Es �o to esmu izdomājis, - ierunājās Eriks. - Uzrakstīju tādu kā vispārēju scenāriju. Tas ir ma�īnā. Iesim, es jums to iedo�u. Varēsiet pirms gulētie�anas izlasīt, un rīt no rīta aprunāsimies, cik reālas ir manas idejas.

- Labi izdomāts, - uzsauca B.J. - Un .tagad ļaujiet mums, vecī�iem, doties pie miera. Edna, ejam?

- Lieliski. Ar labunakti.

- Ar labunakti, - atsaucās Ketlīna un Eriks.

Harisonu pāris nozuda gandrīz necaurredzamajā tumsā. �eit, kalna galā, nekas nebojāja nakti. Nebija lielpilsētas uguņu, kas traucētu nakts di�enumu un aizplīvurotu bezgalīgo debesu sfēru, kurā izkaisītas neskaitāmas zvaig�ņu miriādes. Te varēja aizmirst, ka vispār pastāv cilvēka rokas radīti gaismas avoti.

Ketlīnas krūtīs mutuļoja niknums, tomēr viņa centās to neizrādīt, jo nedrīkst ta�u ļaut Ērikam Gudd�onsonam to prieku apzināties, ka viņam izdevies Ketlīnu sarūgtināt. Viņa dro�i soļoja blakus vīrietim tumsā un apspieda pa�apmierināto smiekliņu, kad Eriks, ieskrējis ar pieri kādā zemā zarā, klusām pie sevis nolamājās.

�oreiz viņ� nesa gan kameru, gan statīvu, bet Ketlīna ievēroja, ka tādēļ viņa elpa nebūt nekļūst straujāka. Acīmredzot operators pie �āda smaga darba bija pieradis. Nu, lai tikai viņ� pagaida, līdz Ketlīna īstenos savus plānus! Tad jau ātri kļūs redzams, kur� te ir spirgtāks un sportiskāks.

-Atvērsim durvis, lai varam tikt pie kāda apgaismojuma, - viņ� sacīja. - Manuprāt, scenārijs ir �eit, aizmugurē. - Tad viņ� aizgāja aiz ma�īnas, atvēra bagā�nieku un ievietoja tur kameru ar tādu rūpību, ar kādu māte liek gultiņā zīdaini.

Izslējies Eriks palūkojās uz Ketlīnu. Pirms viņa apjauta vīrie�a nodomus, viņa rokas jau bija saviju�ās viņai uz muguras un pievilku�as viņu cie�i klāt. Noliecis galvu, viņ� ar mēles galiņu viegli noglāstīja viņas apak�lūpu, bet tad noskūpstīja, ātri un spēcīgi.

Ketlīna bija satriekta.

-Sasodīts! Ko jūs darāt?

- Vai tad tas nav skaidrs?

- Tas nebūt nav ne patīkami, ne interesanti, mister Gudd�onson. Un, ja �is video nebūtu tik svarīgs mūsu nometnei, es jūs pasūtītu pie velna. Diem�ēl nometnes interesēs esmu spiesta ar jums sadarboties.

-Tā jau es arī domāju. Persiki...

- Kur jums atrodas tas draņķa scenārijs?

- Nav man nekāda scenārija. Es samelojos, lai aizvilinātu jūs tum�ajos me�a biezokņos.

Ketlīna uzgrieza viņam muguru un aizsoļoja.

Kā izsmējīgs izaicinājums vai varbūt kā mīļ� solījums noskanēja viņa uzsauciens:

- Satiksimies rit agri no rīta, Ketlīn!

Nākamā diena sākās ar neveiksmēm. Ketlīna nebija labi izgulējusies, un draņķīgais noskaņojums neuzlabojās, kad, ieradusies pie brokastu galda, viņa atrada Ēriku jau priek�ā. Viņ� smaidīja, ķircinājās ar bērniem, flirtēja ar audzinātājām un vispār izskatījās atpūties un enerģijas pārpilns.

Parasti Ketlīna brokastīs iztika ar mājas cepumiem, viegliem kā gaiss un mutē kūsto�iem, bet reizēm viņa brokastis neēda vispār. �orīt cepumi �ķita gar�ojam pēc krīta. Ketlīna mehāniski tos ko�ļāja un ar grūtībām rija lejup, noskalodama ar baltu kafiju. Olu kulteņa un cūkgaļas smar�a nepavisam nerosināja ēstgribu. Sajūta tāda, it kā pa nakti visa viņas pasaule būtu saskābusi. Un pie visa vainīgs �is Eriks Gudd�onsons, par to Ketlīna ne�aubījās. Viņa jau bija atstājusi vienu darbavietu, lai izvairītos no nelūgtas uzmanības, ar ko uzbāzās pārmēru pa�apzinīgs vīrietis. Bet nu viņa secināja, ka salīdzinājumā ar video-operatoru Deivids Ross bijis tīrais amatieris.

Tikai pa�os apslēptākajos apziņas kaktiņos viņa sev atzinās, cik ļoti skūpsts viņu saviļņojis. Tas bija ātrs, gandrīz rotaļīgs, bet bezgala iedarbīgs. Kad starp viņas lūpām iespraucās Erika mēles galiņ�, krūtīs uzbrāzmoja tvīksme, un kā ass �ķēps tā izurbās cauri visam augumam, atstājot aiz sevis tuk�umu.

Slēpu? caur melnajām skropstām vērojot viņu, Ketlīna atzinās sev, ka pati vien ir ieskrējusi viņam rokās. Viss, ko viņa darījusi kop� viņu pirmās satik�anās, ir bijusi aizstāvē�anās pret �o vīri�ķīgo pārspēku. Acīmredzot tas Gudd�onsonu uzjautrināja un pamudināja rīkoties.

Apņēmusies vairs nepadoties provokācijām, Ketlīna sāka pārdomāt, kā �odien rīkoties. Viņa ta�u ir gudra, neatkarīga sieviete, un līdz dienas beigām viņ� būs spiests par to pārliecināties. Bet Ketlīna izturēsies pret viņu ar vēsu pieklājību un- uzņems viņa zem ķircinā�anās maskēto nekaunību ar iecietību.

Viņa apņēmīgi piecēlās, palūkojās rokas pulkstenī un valdonīgi nosvilpās kaklā pakārtajā svilpē.

' - Ceturtā grupa, satiekamies ārā uz kāpnēm! Ātri!

Viņa lepojās ar stingrību balsī un, nesdama paplāti uz netīro trauku lodziņu, gāja augstu un cienīgi izslietu galvu.

Kad viņa bija izslīdējusi pa durvīm un devās pie savas grupas, līdzās uzradās Eriks. Viņ� stāvēja stīvi izslējies un, izsaukdams bērnos smieklu jūru, mo�i salutēja.

- Ser�ant, ziņoju, ka stājos pie pienākuma izpildes.

Norijusi apvainojumu, Ketlīna laipni pavaicāja:

- Vai jums ir viss vajadzīgais?

- Jā, esmu gatavs, - viņ� atbildēja, nu jau nopietni.

�Tā tev liekas,� Ketlīna pie sevis nodomāja.

- Labi, - viņa skaļi sacīja. - Ejam.

Viņas arsenālā bija vesela rinda nogurdino�u vingrinājumu. Cerot nolikt misteru Gudd�onsonu pie vietas, viņa tomēr vīlās, jo viņ� visus vingrojumus izpildīja priek�zīmīgi, da�os pat būdams pārāks par citiem. Viņ� uzskrēja stāvajā, klin�ainajā kalnā veikli kā kalnu āzis, pie tam nesot uz pleca smago kameru, jebkurā ievērības cienīgā mirklī gatavs to likt lietā. �Kā viņ� visu iespēj?� Ketlīna saniknojusies sev vaicāja, kad viņi bija sasniegu�i pārgājiena galapunktu. Nogurusi viņa atlaidās zālītē atpūsties.

Pa to laiku Eriks filmēja bērnus. Viņi skrūvēja vaļā ūdens bla�ķes un lieliem malkiem dzēra ūdeni, bēra no �ībām smiltis vai izklīda me�ā meklēt jaunus piedzīvojumus un atklājumus.

Ketlīna aizvēra acis un atslīga pret koka stumbru. Acis atkal atvērās, kad viņai blakus ar troksni piezemējās Erika milzīgais augums.

- Fū! - viņ� smagi izpūta elpu un noslaucīja kabatlaka-tā pieri.

- Kā jūs to spējat no dienas dienā?

- Esat noguris? - viņa skeptiski pajautāja.

- Protams. Un jūs ne? Ja man tā būtu jāskrien bez apstājas, es nedēļas laikā atstieptu kājas.

Viņ� pasmaidīja. Ketlīna atbildēja ar klusiem smiekliem. Vai rezultātu tabulā jau būtu viens punkts viņas labā?

Kad viņi bija atgriezu�ies nometnē un uz ātru roku uzkodu�i, visi devās uz �autuvi trenēties mērķī �au�anā. Bērni piespieda Ēriku paņemt loku un bultas un izmēģināt veiksmi. Viņa roka izrādījās krietni trāpīgāka nekā Ketlī-nai, un bērni sapulcējās ap viņu un vēroja bultas vienu pēc otras ieurbjamies pa�ā mērķa sirdī. Tad atkal Eriks uzmeta plecā visur klāteso�o kameru un filmēja, kā bērni �auj, bet Ketlīna viņus pamāca.

Ap pēcpusdienu viņa jau bija atbrīvojusies no daļas rūgtuma un atļāvās izteikt Ērikam pāris atzinīgu vārdu. Viņ� ne uz mirkli neaizmirsa, ka strādā. Kamera �ķita kā vēl viens viņa ķermeņa loceklis, tik ļoti viņ� ar to bija saaudzis. Bet tas, kā viņ� sapratās ar bērniem, Ketlīnu pārsteidza. Viņ� bija pacietīgs, atbildēja uz neskaitāmajiem jautājumiem, vienlīdz prasmīgi jokoja, ķircinājās, pamācīja un mierināja. Kad Ketlīna nosvilpa peldē�anās signālu, bērni sāka sajūsmā spiegt un metās uz upi. Skrienot kopā ar baru, Ketlīna atskatījās pār plecu un ieraudzīja, ka Ēriks dodas atpakaļ uz nometni. Viņa nokratīja vil�anās sajūtu un sekoja bērniem uz upi..

Zem īsajām biksēm un krekliņa viņai bija bikini, lai gan visai konservatīvs. Bez kādas kautrības nometusi virsdrēbes, Ketlīna bezbailīgi metās upes straumē. Pēc īsa brī�a bērni bija viņai apkārt, un nu jau Ketlīnai nācās cīnīties, laj noturētu galvu virs ūdens, bet bērni no visa spēka viņu ap�ļakstīja.

Beidzot, smiedami un spiegdami, mazie paklausīja un atlaida viņu brīvībā. Atglauzdama samirku�os matus, Ketlīna iznāca krastā.

Un tad viņa ieraudzīja Ēriku. Izģērbies tikai peldbiksēs, viņ� stāvēja ar kameru plecā, kas bija notēmēta tie�i uz Ketlīnu. Bridi vilcinājusies, Ketlīna pasmaidīja, tad novērsās un uzsauca bērniem, lai tie pārāk netrok�ņo. Viņa aizbrida līdz sēklim un izgrieza no matiem ūdeni.

¹ - Domāju, ka �odien filmē�anu esat jau beidzis, - Ketlīna sacīja. Viņai nezin kāpēc aizrāvās elpa. Kaut viņ� skatītos kaut kur citur, kaut tik atklāti nepētītu viņas augumu un kanēļkrāsas peldkostīmu.

Nu Eriks bija novietojis kameru dro�ībā uz augsta, sausa un plakana laukakmeņa koka paēnā. Ieraugot viņa fiziskos dotumus, ko vairs neslēpa apģērbs, Ketlīnai kaklā iespriedās kamols. Sprogainās, gai�ās spalviņas lejup no platajām krūtīm sa�aurinājās un kā zīdaina līnija pazuda zem zilo peldbik�u zemās jostas. Kājas viņam bija muskuļotas un iedegu�as, tāpat arī pārējais augums, un gai�ais apspalvojums asi kontrastēja ar brūno ādu.

- Vajadzēja nomainīt kaseti un uzvilkt peldbikses.

- Vai iesiet peldēties? - pajautāja Ketlīna.

- Jā, nespēju noturēties. Vienu brīdi jau likās, ka tur izkusī�u. - un viņ� pamāja uz stāvo nogāzi, kurā viņi bija kāpu�i pārgājiena laikā.

Kamēr Eriks peldējās, Ketlīna sēdēja krastā. Viņ� padraiskojās ar zēniem, paķircinājās ar meitenēm, un nevienam nepietrūka viņa uzmanības, ieskaitot pat D�eimiju, kur� visu dienu kā bezgala uzticīgs kucēns bija sekojis Ērikam pa pēdām.

Ketlīna ar pirkstiem sukāja matus, un tie bija gandrīz jau sausi, kad Eriks iekliedzās: �Padodos!� un metās ārā no ūdens.

-Ja būtu palicis tur vēl mirkli, viņi mani nomocītu līdz nāvei, - Eriks nosēca un nokrita uz muguras. Āda uz viņa vēdera bija stingra un cie�i apspīlēja krūtis, kas, smagi elpojot, cēlās un krita.

Ketlīna iesmējās.

- Par to nu gan jums nevajadzētu raizēties. Es ta�u �odien mēģināju jūs pārgājienā nomocīt, - viņa pēk�ņi atzinās.

Viņ� apvēlās uz sāniem un ar savām zilajām acīm glu�i vai caururba Ketlīnu. Ketlīna viņa skatienam neatbildēja. \iņa izlikās vērojam bērnu �ļ ākstī�anos.

- Kāpēc? - vairs nesmaidīdams, viņ� klusām pajautāja.

Ketlīna sapurināja mitros matus.

- Nezinu. Varbūt man ir kaut kāda instinktīva nepatika pret cilvēku, kas seko pārējiem ar kameru un cen�as tos pieķert kaut kādās kompromitējo�ās situācijās. Manuprāt, biju ierindojusi jūs ciniķa kārtā, kur� mūsu programmā meklē kaut kādas apslēptas nepilnības. Kalnaine ir kristīgs iestādījums, un mēs dzīvojam tikai no privātiem ziedojumiem. Edna un B.J. savam atalgojumam izlieto ļoti mazu summu, bet viņi katru rudeni un pavasari neaprakstāmi smagi strādā, meklējot kontaktus ar biznesa aprindām. Visa iegūtā nauda nonāk atpakaļ nometnē. �īs vasaras bāreņu nometnes izveido�anu viņi uzskata par savu misiju, turklāt viņi arī nebaidās no kritikas. Un es, �ķiet, noturēju jūs par mūslaiku raganu mednieku.

Viņai par lielu pārsteigumu Eriks iesmējās.

- Vēl pirms da�iem gadiem jums varbūt būtu taisnība. -Tie�ām?

- Jā. Es biju ciniķis. Man likās, ka viss �ajā pasaulē ir sapuvis. Un es, protams, zināju atbildes uz visiem jautājumiem, tomēr negribēju nevienam tās atklāt. Tas mani nolīdzinātu blakus visiem pārējiem idiotiem, kuri centu�ies labot �īs pasaules kļūdas un netaisnības.. - Viņ� rūgti pasmējās par sevi un pamētāja no vienas plaukstas otrā pāris nelielu oļu.

- Kas jums radījis tādu rūgtumu pret apkārtējo pasauli? -jautāja Ketlīna. - Saprotiet, man ir izdevies atbrīvoties no �īm izjūtām, neskatoties uz to, ka bojā aizgāju�i abi mani vecāki.

- Tur jau tas trakākais. Man pat nav īsta iemesla tādam rūgtumam. Manuprāt, manī to radījis jaunības nihilisms un garlaicība. Es esmu lielisks savas paaudzes etalons. Pat ja visa pasaule būtu lemta iznīcībai, es izliktos, ka nekustinā�u ne mazo pirkstiņu, ka man par to nospļauties. Es raizētos tikai par pa�u galveno personu, par sevi.

- Un kas jūs pārvērta? Es jau nu neteiktu, ka jūs vairs neesat sava veida ciniķis, - viņa painteresējās.

Eriks iesmējās par viņas vaļsirdību, bet tad kļuva nopietns. - Reiz mani ar kādu uzdevumu aizsūtīja ūz Etiopi-ju. Pavadīju tur se�us mēne�us. Es aizbraucu pārliecināts, ka visa pasaule ir pretīga.

- Un tur atradāt vēl vairāk pretīguma?

- Nē, - viņ� piesardzīgi atbildēja. - Es atradu skaistumu.

Viņa samulsusi pa�ūpoja galvu.

-Es ne...

- Ļaujiet man paskaidrot, ja vien pratī�u. Kādu dienu es nokļuvu bēgļu nometnē. Ak, Dievs! Ketlīn, jūs pat nespējat iedomāties, cik daudz izmisu�u, no�ēlojamu ļau�u es tur redzēju. Mums nav priek�stata par... - viņ� bezpalīdzīgi noplātīja rokas. - Vienkār�i nav iespējams aprakstīt to postu to... to izmisumu. - It kā lai aiztrauktu atmiņas, viņ� nobrauca ar plaukstu pār acīm.

- Un, tā kā es tomēr biju operators, tad objektīvā ieraudzīju jaunu māmiņu ar mazuli. Abi viņi bija tik tālu pāri kritiskajam stāvoklim, cik nu vispār tālu bads var cilvēku novest. Viņi bija novājēju�i un pilnīgi bez spēka. Bet, nezinot, ka es filmēju, sieviete centās izspiest no savas krūts pēdējo pilienu piena un ielika krūts galiņu mazulim mutē. Viņa klusām raudāja. Un tad, it kā apzinoties, ka māte atdod viņam pēdējo, un pateicoties viņai par to, mazulis pastiepās un pieskārās viņas vaigam.

Eriks apklusa un skatījās tuk�umā. �ķita, ka viņa koncentrētā skatiena iespaidā pat bērnu �alas apslāpa.

- Visa �ī neglītuma vidū es ieraudzīju skaistumu. Es negribu moralizēt, bet, �ķiet, biju sapratis, ka, labi pavērojot, kaut ko skaistu, kaut ko labu var atrast visur. Un tie�i tāpēc pasaule ir vērta, lai to glābj. Kaut vai viena bērna dēļ.

Ketlīnu stāsts bija dīvaini aizkustinājis.

-Jūsu kamerai jāprot atrast visas tās nianses, kas neapbruņotai acij var paslīdēt garām nepamanītas. Tā ta�u ne�ķiro, vai ne? Tai netraucē nekādi aizspriedumi.

- Ejam, - viņ� pēk�ņi sagrāba Ketlīnu aiz rokas un uz₇ rāva kājās.

- Uz kurieni? - viņa jautāja. - Bērni ta�u...

- Nē, nē. Tepat netālu. Ļoti nedaudziem es dotu tādu iespēju. Ceru, ka jums patiks.

Viņ� stūrēja Ketlīnu pie laukakmeņa, kur bija atstāta videokamera. Rokas gurnos iespiedis, Eriks vērtējo�i noskatīja Ketlīnu, tad palūkojās uz smago kameru.

- Paskatīsimies, kā jūs ar to tiksiet galā... - viņ� nomurmināja. - Ja es uzlik�u kameru jums uz pleca, jūs iegrimsiet zemē.

- Ko jūs...

-Jā! Zinu.

Viņ� nospieda vairākus slēd�us - tā Ketlīna bija redzējusi viņu darbojamies arī vakar vakarā, un iedarbināja aparatūru.

- Labi, nāciet �urp.

Apņēmis Ketlīnu ap vidukli, viņ� pievilka viņu tuvāk, līdz viņas acis atradās gandrīz vienā līmenī ar kameru.

- Tagad pacelieties uz pirkstgaliem, līdz varat labo aci pielikt pie skatu meklētāja. Vai redzat tur iek�ā monitoru?

Viņa darīja, kā likts. Bija grūti koncentrēties ar Erika roku uz kailā vidukļa, bet tad acs atrada niecīgo ekrāniņu kvadrātcollas lielumā.

- Vai tā tam jāizskatās? Kā melnbaltā televizora ekrānam? Biju iedomājusies kaut ko līdzīgu parastajam fotoaparātam, - viņa iesaucās.

- Tā būtu ar kinokameru, jā, bet video jūs redzat visu tā, kā tas izskatīsies uz ekrāna, tikai krāsu pietrūkst. Tāpēc jau jānoregulē melnās un baltās krāsas proporcijas. - Viņ� skaļi noklepojās un piespieda elkoni sev pie sāna. - Ko jūs tagad redzat? Uz kuru pusi man to pagriezt?

- Nu... - viņa vilcinājās. Pagaidām da�u pēdu attālumā bija redzami tikai izplūdu�i koku silueti. - Trūkst asuma, - viņa atzina.

- Tad komandējiet, - viņai tie�i pie auss atskanēja Erika balss. - Mēģinā�u to iestādīt.

Viņa skatījās, kā koka stumbs pamazām iegūst skaidras kontūras, līdz koka mizā asi bija saskatāms katrs izcilnis.

- Labi! - viņa satraukti iesaucās.

- Kurā virzienā jūs gribat griezt? Pa kreisi? Pa labi? Aug�up? Lejup?

- Mazliet uz aug�u, koka zaros.

Viņ� panācās pussoli tuvāk, lai pagrieztu kameru, un Ketlīna sajuta, kādu karstumu, pieskaroties viņas mugurai, izstaro vīrie�a stingrās krūtis. Stiepjoties pēc objektīva gredzeniem, viņa roka aizkavējās uz viņas pleca. Ketlīnas sirdspuksti paātrinājās.

- Tagad pa kreisi, - viņai jau bija aizrāvusies elpa. - Turpiniet virzīt. Pagaidiet! Tā, lai paliek. Kaut kas... tas ir zirneklis un... ai, kāds varens tīkls. Zirneklis rāpo pa to. Viņ� ir tik ļoti iegrimis darbā. Ak, Ērik, vai jūs varat pievilkt tuvāk? Es domāju... dabūt lielāku zirnekļa attēlu?

Viņ� iesmējās. Ketlīna sajuta matos viņa elpu.

- Protams, bet man atkal vajadzēs paregulēt fokusu. Nu, vai tagad redzat viņu labāk?

- Ja-a-ā! Lūk! Tagad paregulējiet vēl. Lieliski. Cik viņ� ir brīni�ķīgs.

- Varbūt vēlaties iemū�ināt vienu pēcpusdienu zirnekļa dzīvē?

- Vai tad mēs vēl nefilmējam?

- Nē. Tad man jānospie� ieraksta poga.

- Vai jūs neiebilstat?

- Protams, ka nē.

Kad filmē�ana bija sākusies, Ketlīna cerēja, ka viņ� atkal uzliks savu kreiso roku uz viņas pleca, bet tas nenotika. Viņ� atspiedās pret akmens virsmu tā, ka nu Ketlīna bija iespiesta starp cieto, vēso klinti un karsto, vibrējo�o Erika augumu. Grūti likās at�ķirt, kas ir varenāks - Eriks vai akmens.

. - Nu, kā veicas? - viņ� �ukstēja viņai ausī. Kādu mirkli Ketlīnai pat likās, ka viņa sajūt Erika ūsas pieglau�amies auss ļipiņai.

- Lieliski. Viņ� ir brīni�ķīgs. - Ketlīna sajuta vīrie�a ceļgalu spiedienu un automātiski atbalstījās pret �īm varenajām, muskuļotajām kolonnām.

- Jūsu mati smar�o pēc sausser�a, - Eriks nomurmināja. �oreiz kļūdas nebija. Viņa lūpas virzījās gar viņas ausi. Viņa gurni pārvietojās, un Ketlīna apjauta, ka nu viņu augumus atdala tikai viņas plānais, cie�i nostieptais bikini audums un Ērika kokvilnas peldbikses.

- Ērik, - viņa aiz�ņaugtā balsī no�ukstēja.

- Hm? - Viņa deguns pārmeklēja teritoriju aiz viņas auss.

-Es domāju, ka... man... zirneklis... Varbūt labāk tagad beigsim. - Viņa gan pilnīgi dro�i nezināja, vai runā par filmē�anas izbeig�anu vai viņu augumu piespiedu tuvību, kas nu jau strauji sāka līdzināties apskāvieniem.

- Labi. - Viņ� nopūtās un ar klik�ķi kaut ko izslēdza, līdz monitors skatu meklētājā apdzisa un kļuva pelēks. Tad Eriks no viņas atkāpās, un Ketlīna, juzdamās dro�ībā, saņēmās un pacēla skatienu. Tomēr viņa nejutās pietiekami spēcīga, lai ieskatītos viņam acīs, tāpēc uzruna �ķita veltīta smiltīm zem kājām.

- Paldies. Tas bija brīni�ķīgi.

- Tie�ām? - Erika balss skanēja kā jokojot, tomēr viņ� gribēja dzirdēt no Ketlīnas godīgu atbildi. Viņa ātri pacēla acis un jutās pārsteigta, tik caururbjo�s bija Erika skatiens. Viņas zaļganās acis tas turēja kā hipnozē. Tad viņ� nolaida skatienu, un tas apstājās pie viņas trīco�ajām lūpām. Pēc brī�a viņ� atkal mēģināja ieskatīties Ketlīnas acīs.

- Ketij, Ketij.

Beidzot caur viņas tvīksmes aizmiglotajām smadzenēm izlauzās smalka, klusa balstiņa. Viņa atkāpās no Erika un apjukusi palūkojās lejup uz D�eimiju.

- Ketij? - viņ� bailīgi iejautājās. - Manas kājas tūlīt apdegs.

Ketlīna piespieda plaukstas pie dego�ajiem vaigiem un steidzīgi paskatījās rokas pulkstenī.

-Ak, mans Dievs! Jau piecpadsmit pāri pieciem.

Eriks sāka smieties, bet Ketlīna skrie�us metās uz upes krastu, sameklēja svilpi, kas bija nomesta zemē kopā ar drēbēm, un no visa spēka iesvilpās.

- Pasteidzieties, pasteidzieties, bērni! Mēs nokavēsim. Kurpes kājās un ātri rindā!

Beidzot viņa pievērsa uzmanību mazajai roķelei, kas bikstīja viņas elkoni, un palūkojās atkal lejup uz D�eimi-ju. Tum�ās actiņas spo�i mirdzēja.

- Jauki gan, ka ar mums �odien bija Eriks, vai ne, Ketij?

Ketlīna atskatījās uz laukakmeni. Ēriks cēla uz kailā pleca kameru.

- Jā, - viņa svārstīgā balsī atbildēja. - Tas bija jauki.

Eriks steidzīgi paēda vakariņas un sāka darboties gar monitoru, lai varētu parādīt �odien safilmēto. Viņ� bija apsolījis nometnes dalībniekiem, ka tie varēs aplūkot sevi uz ekrāna, un savu solījumu Eriks turēja. Daudzi bērni, nenoēdu�i gaļu un dārzeņus, tūdaļ ķērās pie �okolādes pudiņa, tādējādi cerot ātrāk tikt galā ar vakariņām.

Kad Eriks ieraudzīja notieko�o, viņ� skaļi un pavēlo�i paziņoja:

- Neviens nenāks skatīties, iekams �ķīvis nebūs tuk�s.

Protams, sākās vispārēja kurnē�ana, tomēr ēdiens no �ķīvjiem ātri vien pazuda. Un tā pusstundas laikā visi divi simti bērnu bija izvietoju�ies puslokā podesta priek�ā.

- Labi. Un tagad galvenais noteikums. Pirmajam zēnam, kur� piecelsies kājās un aizsegs pārējiem skatu, nāksies cīnīties ar mani. Pirmajai meitenei, kas sagrēkos to pa�u, vajadzēs mani noskūpstīt.

Bērnu smieklu eksplozijas apdullināts, Eriks tikai drūmi lūkojās caur pieri.

- Es nejokoju. Ja kāds domā citādi, pats pārliecināsies. Bet tagad skatīsimies, labi?

- Labi! - bērni korī atbildēja.

Drīz pēc pirmo kadru parādī�anās auditoriju pār�alca smiekli. Ieraudzīju�i pa�i sevi uz ekrāna, bērni nespēja apvaldīt prieku.

- Vai viņ� nav lielisks ar bērniem? - Edna bija sajūsmā. Viņa, Ketlīna un pārējie audzinātāji joprojām sēdēja pie vakariņu galda un dzēra vai nu kafiju, vai tēju ar ledu.

- Viņ� brīni�ķīgi prot savu amatu, - sacīja Ketlīna.

- Jā, patie�ām. Pretējā gadījumā jau viņ� nestrādātu �ajā interesantajā profesijā. Bet viņam ir arī aktiera talants, un viņ� māk ikvienam piekļūt. Palūkojiet, cik lieliski viņ� saprotas ar bērniem.

Ketlīna kā aizsargājoties sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņai nepatika, ka visi Ēriku tik ļoti apbrīno. Viņa labprātāk pievērsa uzmanību viņa trūkumiem. Viņa labprātāk vēlētos redzēt viņu kļūdāmies, kaut nedaudz grēkojam. Viņu kaitināja, ka Eriks ir tik �pareizs�. Viņu satrauca Erika klātbūtne. Satrauca viņ� pats.

Kop� brī�a, kad viņi ar bērniem atgriezās nometnē un visi izklīda pa saviem namiņiem, Ketlīnai galvā griezās viesuļvirpulis. Sev par lielu sarūgtinājumu viņa nespēja aizmirst, cik cie�i viņi atradās viens pie otra, ko viņ� �ukstēja viņai ausī, viņa silto, aromātisko elpu, kā tā glāstīja viņas vaigu un kaklu.

Viņa norāja sevi par tādu muļķīgu uzvedību. Viņa ta�u ir pieaugusi sieviete, pietiekami pieaugusi, un �ādas emocijas nav nekas nenormāls. Pietiekami pieaugusi, lai elpa aizrautos un sirds drud�aini dauzītos ik reizi, kad atmiņā atausa, kā Eriks, kails, tikai niecīgu drānas gabaliņu ap gurniem, kas drīzāk izceļ nekā apslēpj viņa vīri�ķību, soļo upes virzienā. Nekad agrāk viņa nebija tik daudz domājusi par vīrie�a anatomiju.

Viņa bija pārvarējusi kārdinājumu vakariņās īso bik�u un baltā krekliņa vietā uzģērbt kaut ko citu. Bet viņa padevās dzinulim noglāstīt pulsējo�os punktus pa�as augumā. Ne jau viņa dēļ. Vienkār�i tāpat sagribējās noglāstīt savu augumu.

Un tagad Ednas prieks par Ēriku tikai vēl vairāk mudināja Ketlīnu neiekrist jūsmo�anā par �o vīrieti. Viņ� ir pasaules staigulis. Viņ� ir vairākus gadus vecāks par Ketlīnu. Cik viņam varētu būt gadu? Trīsdesmit? Trīsdesmit pieci? Bet kāda gan nozīme gadiem? Pat ja viņ� ir jaunāks par Ketlīnu, pieredzes dēļ viņu var uzskatīt par vecāku.

Protams, ka da�ādos pasaules punktos viņam biju�as neskaitāmas sievietes. Vīrietis ar Erika izskatu nevar pārāk ilgi saglabāt nevainību. Vīri�ķība staroja no viņa kā aura, kas skar ikvienu,.it īpa�i sievietes. Ja nu viņam kādreiz kāda sieviete jāpierunā, tad tikai cen�oties dabūt ārā no gultas, kad viss jau beidzies. Ar gultā ievilk�anu �im vīrietim noteikti nav nekādu problēmu.

Pret pa�as gribu no iztēles neizgāja vīzija, kā Eriks guļ platā gultā. Un vēl kāds. Tā ir Ketlīna. Viņ� ar lūpām pieskaras viņas kaklam. Viņa ūsas..,.

Ko es daru? Ketlīna papurināja galvu. Slepus palūkojusies apkārt, viņa redzēja, kā ne Harisoni, ne kāds cits nav pievērsis uzmanību viņas dīvainajai uzvedībai. Viņi visi bija kā piesieti monitora ekrānam un alkatīgi vēroja ierakstus, kuri pēc skatītāju vēlē�anās tika rādīti jau otru reizi.

Neviens nepamanīja Ketīnu pieceļamies un izejam no ēdamzāles. Viņa klusām aizvēra durvis.

Neviens nepamanīja, izņemot Ēriku.

Viņ� vēroja, kā Ketlīna nonāk līdz lievenim, apsē�as uz kāpnēm un, atliekusi galvu, skatās debesīs. Viņ� redzēja matu cirtas, kas, atrāvu�ās no mezgla, kā zīds izcēlās uz viņas baltā krekliņa fona.

Uz mirkli aizvēris acis, viņ� gandrīz vai sajuta viņas matu smar�u. Tā atgādināja sausserdi. Smar�a bija pārņēmusi Ēriku un visu pēcpusdienu turējusi reibumā.

Viņ� nespēja atraut acis no �īs ainas - Ketlīna sē� uz ēnainā lieveņa. Tomēr, rūpējoties par brīni�ķīgo auditoriju, viņ� piespieda sevi atkal pievērsties monitoram. Piespieda skatienu, bet ne domas. Tās joprojām atradās pie meitenes uz lieveņa.

Meitenes? Sievietes? Sasodīts. Kaut kāda nezināma iemesla dēļ neviena no etiķetēm, kuras viņ� parasti piekarināja sievietēm, neatbilda Ketlīnas Heilijas būtībai. Viņā bija �is tas, raksturīgs citām sievietēm, un tomēr viņa bija pilnīgi citāda. Viņai piemita kaut kas vārdos nedefinējams, kas darīja viņu at�ķirīgu un ne ar vienu nesalīdzināmu.'

Un tomēr - viņa bija sieviete. Ak, Dievs! Viņa bija sieviete. Katru reizi, paskatoties uz Ketlīnu, Erika augums draudīgi notrīcēja, un tas liecināja, ka viņa patie�ām ir sieviete.

Un tad bija vēl kaut kas, neierāmējams nevienā no viņa pierastajām shēmām. Viņa nebija Erika tips. Harisoni bija stāstīju�i, ka �ī sieviete strādājusi modes industrijā. To jau arī viņam pa�am vajadzēja nojaust. Kur� gan cits mācētu likt apģērbam, kas sastāv no teniskurpēm un sporta krekliņa, izskatīties elegantam kā no pēdējām modes lapām? Viņam ta�u nekad neko nebija nozīmējis tas, kas sievietei mugurā. Vislabāk viņam viņas patika bez apģērba. Bez tam, viņam patika kupli augumi, apaļas gū�as, lielas krūtis.

Viņa bija gandrīz zēniski slaida, bet �is slaidums dzina Ēriku ārprātā. Viņam gribējās noglāstīt Ketlīnu, tikai lai pārliecinātos, vai tie�ām viņas augums ir tik tvirts, kā izskatās. �īs garās, slaidās kājas, tās nemaz nelikās izaicino�as, bet viņ� bija pieķēris sevi vērojam muskuļu rotaļu, kalnu pārgājienā viņai soļojot pa priek�u. Krūtis viņai bija mazas, bet pilnīgas un skaisti veidotas. Kad Ketlīna izbrida no aukstā ūdens, krū�u galiņi bija piebriedu�i, aicino�i un nekaunīgi iekārojami.

Sasodīts! Viņ� fantazē par sievieti, kas knapi ko par tādu nobriedusi. Vispār viņam patika sievietes, bet patika viņas kailas, klusējo�as un gultā. Viņ� nekad nedomāja par sievietēm kā par cilvēkiem, kas ieņem zināmu posteni. Nekad viņ� nebija mēģinājis ar kādu sievieti ieslīgt gudrās sarunās. Tomēr �odien viņ� bija dalījies ar Ketlīnu pārdomās, kurām pats savā prātā vēl nebija ierādījis pienācīgu vietu. Tā bija Ketlīnas aizrautīgā, uzmanīgā klausī�anās, kas lika viņam atvērties, skaidri saskatīt lietas, kuras līdz tam �ķita miglainas un izplūdu�as.

Iepriek�ējā vakara skūpsts nebija spontāns. Viņ� to bija izplānojis līdz pēdējai detaļai. Viņ� bija gribējis tikai pārbaudīt viņas lūpas. Bet tas vienīgais skūpsts nebija nomierinājis viņu. Viņ� tagad vēl vairāk alka pēc nākamajiem. Viņ� gribēja pārliecināties, vai tie�ām viņa ir tik salda, kā �ķita pēc �ī mirkļa neprāta.

Lenta aparātā noklik�ķēja. Ēriku no saldkairajiem minējumiem izrāva bērnu dedzīgo aplausu vētra.

- Vēl, vēl, - viņi lūdzās.

Eriks iesmējās.

- Laikam nesanāks.

- Bērni, - vispārējo balsu dūkoņu pārkliedza B.J. balss. Viņ� sasita plaukstas. - Bērni, tūlīt nozvanīs nakts zvans, tā ka, lūdzu, sāciet izklīst pa saviem namiņiem. Audzinātāji, pulciniet grupas. Misters Gudd�onsons �ovakar sagādāja mums patiesu baudījumu. Pasacīsim viņam par to lielu paldies.

Un Eriks saņēma daudzbalsīgu pateicību. Bērni no sirds izmantoja izdevību un ļāva savām balsīm pilnu vaļu.

Sākoties kņadai, Ketlīna bija atgriezusies ēdamzālē. Ērikam izdevās izspraukties cauri drūzmai pie viņas.

- Es gribētu jums parādīt lentes, ko uzfilmēju �odien. Tās vēl nav samontētas, bet iedomājos, ka varbūt jūs interesēs, ko jau esmu paspējis izdarīt.

- Nu, es... - Ketlīna vilcinājās. Viņa nezināja, vai grib palikt vienatnē ar Ēriku.

- Iesim, - viņ� neatlaidās. - Uzskatiet to par bezmaksas kinoseansu. - Un viņ� saudzīgi papliķēja viņai pa plecu.

Ketlīna iesmējās. - Nu, labi. .

Viņi atvadījās no pārējiem nometnes darbiniekiem un Harisoniem, kuri, atteiku�ies no Erika piedāvājuma palikt, steidzās ārā no ēdamzāles. B.J. gribēja paspēt līdz savam namiņam, pirms nav sākusies ziņu pārraide desmitos vakarā. Kamēr tika rādītas iepriek�ējās kasetes, virtuves darbinieces bija novāku�as no galdiem vakariņu traukus, tā ka tagad ēkā vairs neviena nebija.

- Ļaujiet, es ielik�u pirmo kaseti, - sacīja Eriks. � Kāpēc nenodzē�at gaismu? Būtu labāka skatī�anās.

Ketlīna piegāja pie lielā paneļa un nospieda slēd�us. Tagad, ejot atpakaļ pie soliem, telpu apgaismoja tikai kāda maza, attāla lampiņa virtuvē.

- Kārtībā? - Eriks pār plecu pajautāja un pasmaidīja.

- Kārtībā.

Viņ� ieslēdza aparatūru. Ketlīna apsēdās pie viena no garajiem ēdamzāles galdiem. Eriks iekārtojās viņai blakus, ar elkoņiem atbalstījās uz galda aiz muguras un garās kājas izstiepa sev priek�ā. Ketlīna palūkojās lejup uz savu kailo kāju da�u nieka collu attālumā no viņa ceļgala. Viņa * tomēr neatvirzījās.

Skatoties neapstrādāto filmu, viņi drīz vien iegrima sarunā par raksturiem un noskaņām, kuras Ērikam izdevies notvert. Ketlīna nevarēja neiesmieties, kad uz ekrāna parādījās Greisijas briļļainā, notraipītā, asaru izvagotā sejiņa. Rīta pārgājiena laikā viņa bija pakritusi un nobrāzusi ceļgalu, bet raudā�ana iznāca daudz �ēlīgāka par ievainojumu.

- Ak, Ērik, cik mēs esam cietsirdīgi, - viņa �ausminājās, kaut arī pati smējās.

Eriks pasmaidīja.

- Varbūt arī, bet es nevaru atturēties. Ziniet, kādu dienu, kad Greisija būs pieaugusi, visas rētas sadziju�as un viņa pati sāks nēsāt kontaktlēcas, varu derēt, ka visi pārējie paliks ēnā.

Erika roka pustumsā bija atradusi ceļu uz Ketlīnas plecu.

- Es arī ceru. Viņa ir pelnījusi būt laimīga. Viņas vecāki un mazākais brālītis aizgāja bojā autoavārijā. Meitene mēne�iem ilgi ar smagiem savainojumiem gulēja slimnīcā. Ap to laiku viņa bija jau astoņus gadiņus veca un, kā bie�i tiek uzskatīts, pārāk veca, lai tiktu adoptēta. Acīmredzot viņa nodzīvos bāreņu patversmē līdz astoņpadsmit gadiem, kad, cerams, varēs iestāties koled�ā.

- Cik skumj� stāsts.

Ketlīna nopūtās.

- Jā. Lielākā daļa �ejienes bērnu te nonāku�i līdzīgu apstākļu rezultātā. Da�iem no viņiem ir tikai viens no vecākiem, parasti tēvs, kur� nevar vai nevēlas rūpēties par bērnu. Da�i ir piedzimu�i dzemdību namos vientuļajām mātēm vai zaudēju�i vecākus agrā bērnībā. Parasti mazi bērniņi bez vecākiem viegli atrod sev aud�uvecākus un tiek adoptēti.

Tie�i tad pa visu nelielo ekrānu tuvplānā parādījās D�eimija sejiņa.

- D�eimijs ir izņēmums �im likumam. Viņa tēvs neapprecēja viņa māti. Pēc bērna piedzim�anas sieviete no viņa atteicās, bet viņu neviens nepaņēma, jo D�eimijam ir jauktas asinis.

Viņa roka pārvietojās no Ketlīnas pleca uz kaklu. Tas bija domāts kā nomierino�s �ests, bet drīz pārauga glāstā.

- Jums pret viņu ir īpa�as jūtas, vai ne?

- Jā. Es cen�os to neizrādīt, bet tā tas ir.

Ketlīna nopriecājās, jo. Ērikam nācās aizvākt roku, lai nomainītu kaseti. Daudz netrūka, un viņa jau būtu pieglaudu�ies �im plecam.

Eriks bija safilmējis �etras divdesmit minū�u kasetes, un ik reizi, kad nācās piecelties, lai attītu iepriek�ējo un ieliktu jaunu, viņ�- atgriezās vietā un atkal uzlika roku viņai vai nu uz pleca, vai kakla. �ā vai tā, bet katru reizi viņ� viņai pieskārās.

Kad sākās kasete ar Ketlīnas uzfilmēto zirnekli, viņa paslēpa seju plaukstās. Viņi abi smējās par attēla drud�aino raustī�anos, radās iespaids, ka zirneklis savā tīklā dejo kādu me�onīgu deju.

- Paldies Dievam, ka nesadomāju mācīties par video-operatoru! - viņa iesaucās.

- Tas tikai fizisku dotumu dēļ. Jūs ta�u nespējat pati noturēt kameru. Tā bija mana vaina, jo neredzēju, ko jūs filmējat.

Viņ� pievirzījās tuvāk Ketlīnai un pietuvināja lūpas viņas ausij.

- Turklāt biju samulsis. - Viņa lūpas viegli kā spalviņas pārskrēja viņas vaigam. Tad aparāts noklik�ķēja.

- Sasodīts, - viņ� pie sevis nolamājās un pielēca kājās, lai apmainītu kaseti.

Ketlīna piecēlās. Viņai trīcēja ceļgali.

-Es tagad labāk ie�u... - viņa nervozi no�ukstēja.

-Nē. Palikusi vēl viena kasete. Sēdiet.

Ketlīnai pietrūka gribasspēka pretoties un, godīgi sakot, nezin vai viņai to gribējās. Viņa atkal noslīga uz sola. Atgriezies savā vietā, Eriks bezbailīgi aplika roku viņai ap pleciem.

Pāris minūtes viņi klusējot vēroja bērnu plun�ā�anos upē. Tad ekrāns uz brīdi satumsa, un Ketlīna, ieraudzījusi pati sevi lēnām nākam ārā no ūdens, iekliedzās.

Viņa visu laiku atradās kustīgā atēla centrā. Fonā koki un upes pretējais krasts klājās aiz viņas stāva kā zaļ� priek�kars, izceļot un pasvītrojot katru viņas auguma detaļu. Viņa izbrida no ūdens ar dabīgu, neuzspēlētu, bet kārdino�u grāciju katrā kustībā. Kanēļkrāsas bikini tā saplūda ar ādas krāsu, ka viņa izskatījās gandrīz kaila. Mitrie mati, kārdino�i kā mīļākā pirksti, glāstīja kailos plecus un kaklu. Ūdens, mirdzēdams saules staros, ritēja lejup pa viņas rokām, krūtīm, vēderu, gurniem un atstāja uz miesas mirdzo�iem dārgakmeņiem līdzīgus pilienus. Ierakstā smaids, kuru Ketlīna bija veltījusi Ērikam, �ķita valdzino�s. Kautrs un tomēr aicino�s.

Ekrāns atkal apdzisa. Istabā iestājās smags klusums. Ketlīna, nespēdama pat pakustēties, turpināja skatīties tie�i sev priek�ā. Lente galu galā izbeidzās, un aparāts noklik�ķēja. Klik�ķis viņai �ķita kā salūta dārds. Viņa sēdēja klusa un nekustīga, bet sirds me�onīgi dauzījās, savākdama visu vēl miesā paliku�o enerģiju.

Ar delnu Eriks pieskārās viņas sejai, tad saņēma pirkstos zodu un pustumsā pagrieza viņu pret sevi.

- Tas manai personīgajai videoierakstu kolekcijai, -viņ� no�ukstēja un pieliecās, lai piekļautos viņas lūpām. Elpai aizraujoties, Ketlīna atrāvās no viņa, pietrūkās kājās un paspēra podesta virzienā divus soļus.

- Jūsu kamera...

Viņ� uzlēca no sola kā atspere. Viņa rokas pārdabiskā ātrumā apvijās viņai ap vidukli.

- Aizmirstiet par to, - viņ� no�ukstēja, apkampa Ketlīnu un piekļāva pie sava stingrā, vīri�ķīgā auguma. Tad viņ� izveicīgi atbrīvoja no beretes viņas matus, iebrauca pirkstus biezajā kodaļā un atgāza viņas galvu atpakaļ, tā piespiezdams paskatīties uz sevi.

- Aizmirstiet par visu; Domājiet tikai par �o.

Un valdonīgi, nepieļaujot ne mazākos iebildumus, viņa mute sakļāvās ap viņas lūpām. Bet tā bija maiga valdonība. Viņa lūpas dzēra viņu, bet ūsas glāstīja un kutināja, līdz tās pavērās un aicināja. Un tad tika atklāts katrs viņas lūpu noslēpums, un atklājēja bija Erika alkatīgā mēle.

Pati to neapzinoties, Ketlīna bija sākusi glāstīt viņa vaigus. Tagad viņas pirksti slīdēja caur Erika lieliskajiem, gai�ajiem matiem un �ņaudzīja cirtas, kas krita uz viņa apkakles.

Un glu�i saprotamā kārtā Ketlīna atbildēja viņa lūpām, to kustībām un piekļāvās �im vīri�ķīgajam augumam. Viņa drīzāk sajuta nekā dzirdēja, kā Ērikam kaklā aizraujas elpa, kā viņ� gandrīz vaidot izrunā viņas vārdu. Viņa rokas slīdēja lejup pa Ketlīnas muguru, apstājās uz lapsenes vidukļa un tad pārvietojās uz maigajiem, elastīgajiem apaļumiem zem jostasvietas. Tad viņ� iedro�inājās un pie-kļāva Ketlīnu sev vēl cie�āk.

Nu viņa lūpas rotaļājās gar viņas auss ļipiņu un tad juteklīgi kutināja viņas kaklu.

- Kas �ī par smar�u? - viņ� elsoja, un arī Ketlīna, sajutusi viņa mēles galiņu jutīgajā kakla trijstūrītī, sāka elsot.

- Micuoko, - viņa izdvesa.

- Nekad neesmu dzirdējis par tādu.

- Tie�ām?

- Nē, bet es nemū�am to nespē�u aizmirst.

Viņa roka tagad atradās uz viņas krū�u kurvja un virzījās aug�up. Ak, Dievs... jā! Jā! Viņa plauksta apklāja viņas krūti. Tā piekļāvās tai cie�i, it kā tie�i �ādam nolūkam būtu radīta. -

Viņ� uzsāka lēnu, pēto�u apļveida kustību, kas aiznesa Ketlīnu kaut kādā dīvainā eiforijā. Tad viņ� nolieca galvu un roku nomainīja viņa lūpas. Tagad glāstīja tās. Viņa elpa dedzināja cauri plānajam kokvilnas krekliņa audumam. Viņa lūpas izdvesa viņas vārdu, neatlai�oties no krūts galiņa, un Ketlīna izdzirdēja īsu, klusu iekliedzienu, neapjau�ot, ka kliegusi viņa pati.

Un atkal viņa rokas aptvēra viņas krūtis, viņa īk�ķis glāstīja cieti piebriedu�os krū�u galiņus, vietu, kuru tikko bija apmīļoju�as viņa lūpas, bet mute pa to laiku jau skāra viņas ausi, un tas bija brīni�ķīgi.

Tad viņ� piesmaku�ā balsī no�ukstēja:

- Uz kurieni tu labāk gribi iet?

- Ko? - Ketlīna bez spēka pavaicāja, nesapratusi jautājuma jēgu.

- Uz tavu namiņu vai manējo?

Vārdi beidzot izklīdināja iekāres un uzbudinājuma miglu un atmodināja Ketlīnu kā ledaina du�a. Kaisles liesmas, kas bija laizīju�as viņas augumu un iededzināju�as uguni dvēselē, vienā mirklī apdzēsa �is vienkār�ais jautājums.

Viņa atrāvās no Erika un cīnījās pēc elpas. Pēc vairākiem dziļiem, nevienmērīgiem elpas vilcieniem elpo�ana atjaunojās.

-Ketlīn, kas...

- Es nevaru... nevaru būt... ar tevi, - viņa steidzīgi, lai nepārdomātu, izrunāja vārdus.

- Sasodīts, kāpēc ne? - viņ� eksplodēja un mirkli neizpratnē viņu vēroja, bet tad klusām no�ukstēja:

- Piedod. D�entlmeņi �ādus jautājumus nemēdz uzdot.

No�ēlas pilns viņ� papurināja galvu un izmisumā izbrauca^ pirkstus cauri matiem, vēl sajuku�iem no Ketlīnas glāstiem. Tad Eriks māksloti iesmējās.

- Tu gan arī pirms piecpadsmit minūtēm varēji pateikt man, ka tev pa�laik ir tā reizīte.

Pagāja krietns mirklis, līdz Ketlīna apjēdza, pie kāda secinājuma viņ� nonācis. Ja �eit nebūtu tik tum�s, Ēriks noteikti saskatītu, cik ļoti viņa pieņēmums Ketlīnu apmulsinājis, bet labāk jau lai viņ� domā tā, nekā uzzina īsto iemeslu, kura dēļ Ketlīna nevar būt kopā ar viņu.

Eriks piegāja pie Ketlīnas un saņēma plaukstās viņas seju.

- Ar labunakti, - viņ� klusām sacīja un viegli noskūpstīja viņu uz lūpām, tad vēlreiz uz pieres.

- Ar labunakti, - viņa nomurmināja. Viņai pamatīgi nācās saņemt sevi rokās, lai skrie�us neizmestos no ēdamzāles, kamēr Eriks stāvēja un noskatījās viņā.

- Man prātā ie�āvās visbrīni�ķīgākā ideja, - nākamajā rītā iesaucās Edna, kad viņi visi bija apsēdu�ies pie brokastu galda.

- Kas tāds, dārgumiņ? - pajautāja B.J. un iekodās cepumā.

- Ketlīnai jāaizved Eriks uz Mēness viesnīcu vakariņās.

Ketlīnas dak�iņa no�ķindēja uz �ķīvja. Viņa strauji pacēla galvu un ieraudzīja Erika zilajās acīs uzjautrinājuma zibu.

- Kas tā par Mēness viesnīcu? - viņ� apjautājās Hari-soniem, tomēr nenolaizdams skatienu no Ketlīnas..

- Ērik, jums tur patiks. Tā ir viesnīca D�urekspringsā, uzbūvēta 1880. gadā un nu atjaunota, saglabājot oriģinalitāti un Viktorijas laika stila eleganci. Kāda viņiem tur krā�ņa ēdamzāle!

- Es ne.- Ketlīna iesāka.

- Cik tālu atrodas D�urekspringsā? - Eriks viņu pārtrauca. �

- Kādas trīsdesmit jūdzes, kaut arī, lai līdz turienei aizbrauktu, vajadzīga vismaz stunda. Mums jau �eit nav starppilsētu superātrgaitas �oseju, - B.J. iesmējās, - bet jums patie�ām vajadzētu iepazīties ar �o pilsētu. Mēs viņu saucam par Amerikas �veici. D�urekspringsa ir uzbūvēta tie�i uz kalna cepures. Mājiņas - gan lielās, gan mazās - ir dīvaini veidojumi, parasti vairāku stāvu augstumā. Mājas pirmais stāvs var atrasties ielas līmenī, bet otra siena balstīties uz trīsdesmit pēdas augstiem pāļiem.

-Jūs mani pierunājāt, - Eriks iesaucās apņēmības pilnā balsī. - Man gadījies daudz dzirdēt par D�urekspringsu, bet nekad neesmu to redzējis.

- Labi, tad viss sarunāts, - noteica Edna.

- Pagaidiet! - Ketlīna satraukti iesaucās, bet tad, ieraudzījusi sev pievērstus trīs acu pārus, karsti pietvīka. - Es ta�u nevaru tik vienkār�i aizbraukt. Saprotiet... bērni... �onakt... un vispār, tas ir pret noteikumiem.

- Tu .esi padomes locekle un drīksti atkāpties no noteikumu normām, - smaidīja Edna. - Mums ta�u jāļauj Ērikam atvilkt elpu. Mums jau nekas, bet viņ� nav pieradis atrasties ilgsto�ā izolācijā no civilizācijas.

Ketlīna palūkojās uz Ednu ar aizdomām. Vecās sievietes sacītajā slēpās zināma jēga, un iespējams, ka viņa patie�ām vēlas kaut uz vienu vakaru ļaut Ērikam atpūsties no trok�ņainās ēdamzāles, bet tai pa�ā laikā Ketlīna apjauta, ka Edna ne visai veiksmīgi spēlē vecmodīgas sapreci-nātājas lomu. Tomēr pieklājīgi izvairīties no brīvā vakara piedāvājuma nebija iespējams, tāpēc Ketlīna nervozi norija kaklā sakrāju�os kamolu un klusām sacīja:

-Tie�ām nebūtu slikti uz kādu brīdi izrauties no �ejienes.

- Tiklīdz vakarā bērni būs namiņos, varat doties ceļā - sacīja Edna, apmierināta ar sevi kā cilvēks, kas spīdo�i izpildījis viņam uzticēto misiju. - Erik, Mēness viesnīcas pagrabtelpā vēl ir jauks klubs ar deju grīdu.

- Ar katru mirkli izklausās vilino�āk, - Eriks sacīja Harisoniem, tad pagriezās pret Ketlīnu un piemiedza viņai ar aci.

- Ak, Dievs! - viņa pie sevis novaidējās. �orīt, ienākot ēdamzālē, viņai krietni nācās saņemt drosmi. Ko viņa vakar sastrādāja? Kas viņai uznāca? Varbūt viņa ir zaudējusi prātu? Tiesa, viņai izdevās laikā apturēt Ēriku, un tomēr, viņ� bija gājis tālāk par jebkuru vīrieti, kuram Ketlīna kaut ko līdzīgu atļāvusi. Bet viņa pazīst Ēriku tikai divas dienas! Ketlīnu biedēja �ī pēk�ņā pakļāvība.

Un tad viņa sevi attaisnoja. Tas, kā Erika rokas slīdēja pa viņas augumu, liecina par lieliski apgūtu tehniku. Viņa skūpsti, viņa karstās skavas - tas viss ir ilggadīgas pieredzes rezultāts. Viņ� atklājis viņas vārīgo vietu un pacenties to izmantot savā labā. Izstāstījis viņai asarainu stāstu par savu komandējumu uz Etiopiju, un viņa kļuvusi par emocionālas �antā�as upuri kā asaraina mājsaimniece pirmo reizi medicīnas lekcijā. Cik reizes viņ� izmantojis �o pa�u pasaciņu, lai nojauktu barjeras ceļā uz sievietes sirdi? Varbūt tajā stāstā nav ne kripatas patiesības!

Ketlīna vērtēja sevi pietiekami augstu un nekad neielaidās gadījuma sakaros, kas ved strupceļā, nekad nesaistījās saitēm, kas noplicina cilvēka dzīvi un apzog viņu, kas iedzen maldos un sāpēs, pēc kurām paliek tikai tuk�ums.

Vai tad viņa nebija cīnījusies pret Deividu Rosu kā īsta tīģeriene?

Pirms vēl Ketlīna bija iekritusi nemierīgā miegā, viņa apņēmās pimajā reizē, kad Eriks atkal sāks uzmākties, pateikt �im vīram, ka viņai par �āda rakstura romantiskiem piedzīvojumiem nav ne mazākās intereses.

Un tagad Edna noorganizējusi viņiem kopīgu braucienu! Braucienu, kas vilksies daudzas stundas, jo viņi dro�i vien brauks uz D�urekspringsu pa �auro divjoslu �oseju, kas vijas starp kalniem un klintīm.

Bet, kad viņa uzzināja, ka Eriks �odien izvēlējies strādāt ar Maika Simpsona grupiņu un zirgos devies kopā ar viņiem uz kalna viņu pusi, sirdī sajaucās gan atvieglojuma sajūta, gan no�ēla. Tas ta�u būs varens notikums. Kā Eriks domā stiept līdzi savu kameru, Ketlīna nezināja, bet viņa bija pārliecināta, ka tas nav iespējams. Reti talantīgs cilvēks, sarkastiski nodomāja Ketlīna, ieraudzījusi Ēriku ar visu ekipējumu plecos un vairākiem bērneļiem astē soļojam ārā no nometnes.

Diena aizritēja ātri, un Ketlīnas grupa nogurusi kāpa kalnā uz nometni, kad mājup atgriezās arī Maika grupa. Slepenībā Ketlīna cerēja, ka Eriks būs pārguris un seglos noberztu sē�amvietu un tas varbūt liks viņam atlikt braucienu, bet nekā. Smaido�s un enerģijas pārpilns, viņ� pāri pagalmam māja viņai ar roku.

-Sveika, Ketlīn! Pagaidiet.

Viņ� pasacīja pāris vārdus Maikam, sabu�ināja matus kādam jaukam pui�elim, pakutināja mazai meitenītei pazodi un tad skrie�us metās Ketlīnas virzienā.

Vīrie�a baltais krekls bija piesvīdis, mitrie mati krita < pār pieri, tomēr, kad viņa acīs iedzirkstījās smiekli, viņ� izskatījās bezgala pievilcīgs.

- Kā pavadījāt dienu? - Eriks pavaicāja.

-Jauki. Bērniem bez jums bija skumji.

Un, sasodīts, man arī, viņa pie sevis piebilda.

- Kā izdevās izjāde?

- No sākuma gāja pagrūti, bet beigās jau izdevās tikt ar visu galā, - apbrīnojamā vienkār�ībā viņ� atzinās.

Apzinādamās, ka ar peļ astēm matos, īsajām biksēm un teniskurpēm kājās viņa izskatās pēc divpadsmitgadīga meitēna, Ketlīna zem viņa pēto�ā skatiena jutās neomulīgi. Vai viņ� atceras pagāju�o nakti? �is jautājums ie- � �āvās prātā, kad Erika karstais skatiens apstājās pie viņas lūpām un tur arī palika. Jā, viņ� atceras. Ketlīna juta, ka pat zem brūnā iedeguma viņa tum�i pietvīkst.

- Kā tikāt galā ar kameru?

Viņ� pasmaidīja. Tumsnējā sejā nozibēja baltie zobi.

-Tā sēdēja man priek�ā seglos.

- Ļoti asprātīgi, - Ketlīna dzedri novērtēja.

- Esmu iemācījies improvizēt. - Viņ� atkal plati pasmaidīja.

Vai tur ir bedrītes zem viņa ūsām?

- Kad jūs varat būt gatava? - viņ� negaidīti pajautāja.

- Tātad jūs tomēr vēlaties braukt? Ziniet... tas nav obligāti.

- Es zinu, bet gribu gan. - Viņ� paliecās uz priek�u un konspiratīvi �ukstēja: - Kāpēc, pēc jūsu domām, es brīv-

> prātīgi devos tajā sasodītajā ceļojumā? Jo baidījos, ka, visu dienu esot kopā ar jums, nespē�u sagaidīt vakaru. Baidījos, ka nespē�u savaldīt rokas un nepieskarties jums. Jūsu nodarbību plānā ta�u nav paredzēts tāds punkts, vai ne?

Kur paliku�i visi tie rūpīgi izvēlētie vārdi, kurus viņa visu dienu domās rūpīgi atkārtoja? Kur apmiglotajās smadzenēs paslēpu�ies visi efektīgie epiteti? Viss izplānotais runājamais izkūpējis, un to aizvietojis kaut kāds tīkams satraukums. Mēle neklausa. Kā tagad lai paziņo �ultaino, no galvas iemācīto atteikumu? .

Viņa nespēja paskatīties �ajā sejā. Tā viņu pārāk satrauca, pārāk uzbudināja, hipnotizēja. Viņa pievērsa savas zaļās acis kokiem, tad karoga mastam, kura galā pēcpusdienas bezvējā gļēvi nokarājās karogs, un visubeidzot bērniem un audzinātājiem, kuri noguru�i izklīda pa saviem namiņiem.

Э

- Pēc kādas stundas?

Viņ� saņēma savos garajos, slaidajos pirkstos viņas matu cirtu, pavilka to un tad atmeta aiz viņās auss.

- Pēc piecdesmit piecām minūtēm, - atskanēja kluss �uksts, tad viņ� pagriezās uz papē�a un aizsoļoja uz savu namiņu.

Steidzoties uz savu mitekli, Ketlīnai galvā sagriezās pamatīgs viesulis. Ko lai ģērbj? Viņai ta�u nav nekā �ādam izbraucienam piemērota! Ak, kaut viņa tagad varētu piekļūt savam Atlantas drēbju skapim ar visu modīgo tērpu, greznu apavu,un aksesuāru bagātību. Pateicoties ieņe-mamajam postenim, visu to viņa bija sapirkusi par vairumtirdzniecības cenām.

Tagad Ketlīna drūmi vērās uz metāla stangu �aurajā drēbju skapītī un apraudāja savas pa�reizējās garderobes nabadzību. Ko izvēlēties? Puķaino kokvilnas blūzi vai> otru, plāno, bez piedurknēm? Viņa iekoda lūpā. Puķes uz pirmās blūzes ir maigas, neuzkrīto�as un ļoti jaukas. Un �is apģērba gabals ir dro�s. Otra blūzīte arī ir maiga un vienkār�a, bet visai izaicino�a. Un ne tik dro�a. Pat pēc du�as viņa vēl nebija izlēmusi.

Nepacietīgi paraustījusi plecus un par savu muļķību nepukojusies; viņa noņēma no pakaramā plāno blūzīti bez piedurknēm. Audums pieglaudās miesai kā viegls mākonis. Griezums kā ņieburam. Me�ģīnēm izrotātās, kādu collu platās lencītes stiepās pār kailajiem pleciem. Lai nevarētu nosaukt viņu par galīgi nekautrīgu, stāvokli glāba ielocēm iz�ūtā un abās pusēs pērļu podziņām izrotātā krūte�a. Podziņu rindas stiepās līdz viduklim. Krūtis piesedza caurspīdīgs, toties divām kārtām no�ūts audums. Svārki bija plati, tomēr viņa uzvilka arī apak�svārkus, piesedzot sve�am skatienam nevēlamo. Jūras zaļums izcēla viņas dzīvīgās acis un pasvītroja iedegu�o apriko�u krāsas ādu.

Viņa iebrauca kailās pēdas savās vienīgajās līdzi paņemtajās augstpapē�u kurpēs. Zeķubikses �ajā tveicē tika noniecinātas, toties līdz spīdumam tika noskūta kāju āda, pēc tam uzklājot bagātīgu krēma kārtu un padarot ādu zīdaini gludu.

Matus viņa sasēja mezglā uz galvas un sasprauda ar garu, apzeltītu, ar glieme�nīcu izrotātu adatu. Ausu caurumiņos tika iekārti mazi zelta auskariņi. Vēl viņa sasmar�ojās ar micuoko, un tur jau pie durvīm klauvēja Eriks.

Instinktīvi viņa piespieda trīco�o roku pie kakla bedrītes, kur spēcīgi sitās pulss. Izbeidz! Ketlīna sev pavēlēja, bet veltīgi. Tagad viņa bija vēl daudz satrauktāka nekā viņu pirmajā satik�anās reizē.

Ar pūlēm viņai izdevās savaldīties un nepaklausīgām kājām �ķērsot istabu, lai atvērtu durvis. Aiz tām miglaini izplūdis vīdēja Erika auguma siluets.

- Sveika, - viņ� uzsauca pārspīlēti ikdieni�ķā balsī.

Bet viņ� necentās noslēpt pārsteigumu. Viņa mute smieklīgi atvērās līdz pat ausīm, bet pla�i ieplestās, apstulbu�ās acis pētīja Ketlīnas augumu.

- Vai tie�ām es redzu* to pa�u meiteni, kas pirms stundas di�ojās ar peļastītēm?

� - Pirms piecdesmit minūtēm, - viņa ķircino�i palaboja. Tad Erika sejā atgriezās nopietna izteiksme, un viņ� uzsmaidīja to �ilbino�o smaidu, no kura Ketlīnai vienmēr sagriezās galva. Līdz �im viņa Ēriku bija redzējusi tikai d�insu biksēs. Peldbikses nezin vai varēja nosaukt par apģērba gabalu. Tagad Erika āriene lika viņas elpai aizrauties, bet pa�ai apskurbt. Zilais krekls piegulēja augumam kā uzliets. Dzeltenbrūnās platās, lieliski piegrieztās bikses brīvi krita uz �ilbino�i nospodrinātajām kurpēm. Kad viņ� uzlika rokas uz gurniem un vērtējo�i noskatīja Ketlīnu, jū-raszilā vējjaka apspīlēti nostiepās pār varenajiem plecu muskuļiem.

- Jūs, mis Heilija, esat pārsteidzo�a. Nupat vēl jūs, -Eriks ar sāņus galvas mājienu norādīja uz nomethi, - man atgādinājāt kāda bērneļa mā�eli, kas atbraukusi paciemoties, bet tagad izskatāties pēc brīnumskaistas... hm...

- Nu, pēc kā?

- Neņemiet galvā, - viņ� norūca. - Tas, ko gribēju pateikt, varēja sagādāt man nepatik�anas. Un tagad iesim.

Viņ� izvadīja Ketlīnu pa durvīm un aizveda pie savas ma�īnas, kas bija novietota da�u jardu attālumā no viņas namiņa.

- Es ceru, ka ceļ� jums zināms, jo es uz �ejieni braucu, ar vienu aci vērodams ceļu, ar otru pētīdams kādu vecu apvidus karti.

Ketlīna iesmējās un iesēdās ma�īnā.

- Lai gan ne pilnībā, bet zināms gan. Un arī tikai tāpēc, ka braucu uz Kalnaini jau gadiem ilgi. Pilnībā �os ceļus pārzina tikai vietējie iedzīvotāji.

- Tam es ticu, - Eriks pamāja ar galvu. - Kur braucam?

Ketlīna parādīja, kā izbraukt uz galvenā ceļa, un tad atlaidās vēl siltajā atzveltnī. Acīmredzot ma�īna visu dienu nostāvējusi aizvērtām durvīm. Drīz viņu atvēsināja maiga pūsmiņa no gaisa kondicionētāja.

- Jūs man tomēr neatgādināt �ādas greznas ma�īnas īpa�nieku, - viņa domīgi sacīja.

Eriks iesmējās un, pastiepis roku, ieslēdza radio.

- Un ko es atgādinu? - viņ� uzjautrināts pajautāja. Viņam bija izdevies sameklēt piemērotu radiostaciju, un nu roka atgūla uz sēdekļa atzveltnes, ar pirkstu galiem viegli noglau�ot Ketlīnas kailo plecu un izsaucot viņā vieglas trīsas.

- Ziniet, - viņa klusām sacīja. - Jums vairāk piestāvētu Miata. Vai Corvette.

Viņ� atkal iesmējās. �oreiz tie bija dziļi krū�u smiekli, kas skanēja tik dabīgi, tik nepiespiesti, tik vīri�ķīgi. Tie burtiski plūda tie�i no viņa krūtīm.

- Un ko jūs sacītu par dod�a furgonu?

-Jūs jokojat!

-Nē. �āda ma�īna pieder manai televīzijas studijai. Patiesībā, kad esmu mājās, es parasti braucu ar dod�a furgo-niņu. Nekā grezna. Nav ka�okādām pārklātu sēdekļu, nav kvadrofoniskās kompaktdisku skaņu sistēmas, nav apgleznojumu no ārpuses... Toties ļoti piemērots auto manas aparatūras pārvadā�anai.

- Nespēju tam noticēt, - Ketlīna no sirds atzinās. Tad, pacēlusi vienu ceļgalu un viegli pagriezusies pret Ēriku, viņa pajautāja:

- Jūs ta�u dzīvojat Sentluisā, vai ne?

Tik daudz viņai bija pastāstīju�i Harisoni.

- Jā. Vai jūs kādreiz esat dzirdējusi terminu �P un P�?

-Nē, - viņa papurināja galvu.

- Nūja, jūs neesat strādājusi televīzijas studijā, tāpēc arī nevarat par to neko zināt. �P un P� nozīmē �piedero�s un pārvaldīts�, un tas attiecināms uz televīzijas studijām, kuras pieder televīzijas tīklu kompānijām. Pēc vispārējiem likumiem katrai �ādai kompānijai drīkst piederēt piecas

televīzijas studijas. Un viena tāda atrodas Sentluisā. Patiesībā tās nav manas mājas, bet tikai adrese. Viņi sūta mani, kurp vien uzskata par vajadzīgu.

- Cik interesanti. Diem�ēl manas zinā�anas par televīzijas industriju nav īpa�i pla�as.

- Jāatzīst, ka manas arī ne, - viņ� pasmaidīja. - Es pārzinu tikai savu kameru un zinu, kā ar to rīkoties. Es vairāk tiecos pēc rado�a darba. Mazāk mani interesē ziņu raidījumu gatavo�ana. Savu līdz �im pie viņiem nostrādāto laiku es uzskatu par skolas gadiem, bet kādu dienu es labprāt izveidotu pats savu kompāniju, kur ra�otu komerciāla rakstura raidījumus. Diem�ēl aprīkojums tādam darbam maksā pārāk dārgi.

- Es gan ne�aubos, ka tik vērtīgiem darbiniekiem kā jūs kompānija maksā labi.

- Labi, bet ne bagātīgi. Tie veiksminieki atrodas kameras priek�ā un nevis aiz tās. - Viņa rādītājpirksts piebikstīja Ketlīnas degungalam. - Un tagad jūsu kārta. Man nav ne jausmas par �lupatu biznesu�.

Ketlīna iesmējās un īsumā pastāstīja par savu darbu. Viņai par lielu pārsteigumu, Eriks izrādīja patiesu interesi un uzdeva prātīgus jautājumus. Drīz Ketlīna attapās, ka stāstot glu�i vai aizrāvusies.

- Ik gadus man nākas būt vairākos modes pre�u gadatirgos ne tikai Atlantā, bet arī �ikāgā un Dalasā. Ik pēc da�iem mēne�iem dodos uz Ņujorku.

- Tas izklausās burvīgi, - Eriks izskatījās pārsteigts.

- Nemaz jau tik burvīgi nav, - Ketlīna iesmējās. - Ja

izstrādājums neatbilst prasībām, man bie�i jāpierunā ra�otāji tērpam �o to uzlabot. Tad vēl vienmēr atrodas kāds bagāts klients, kam tērps nepiecie�ams tie�i kādam noteiktam saviesīgam vakaram. Un tad es esmu atkarīga no noliktavu piegādātāju �ēlastības, jo bie�i izrādās, ka viņiem krūtīs ir akmens, nevis sirds. Pārdevējām reizēm pietrūkst pre�u, kuras, kā apgalvo ra�otāji, izbeigu�ās. - Viņa apklusa un dziļi ievilka elpu. - Nu, vai pietiks?

Eriks iesmējās.

- Bet jūs ta�u ilgojaties rudenī atkal atgriezties savā darbā?

Sis negaidītais atgādinājums, ka viņai vairs nav kur atgriezties, piespieda Ketlīnu novērst acis.

- Jā, - viņa neskaidri novilka. Viņa negribēja runāt ne par savu aizie�anu no Meisona universālveikala, ne par iemesliem, kāpēc tas noticis.

Sajutis Ketlīnas biklumu, Eriks novērsās no ceļa un piemiegtām acīm cie�i viņu noskatīja.

No tēmas turpinā�anas Ketlīna izvairījās atjautīgi:

- Sāciet bremzēt. Tur, tajā krustojumā, būs jānogrie�as pa kreisi.

Mēness viesnīca kā sargkareivis slējās pār kalnu pilsētiņu D�urekspringsu. Ar savām pelēko ķieģeļu sienām un sarkanajiem skursteņiem izskatīdamās ļoti eiropeiska, lā liecināja par laiku, kad celta. Katrā stāvā visas celtnes garumā stiepās pla�a veranda, kurā viesis varēja atlaisties �ūpuļkrēslā un baudīt kalnu ainavas skaistumu. Celtnes

stūri bija asi no�ķelti, un virs tiem slējās piramīdveida tornī�i.

Eriks novietoja ma�īnu stāvvietā un, saņēmis Ketlīnu zem elkoņa, palīdzēja izkāpt. Senlaicīgā viesnīca atstāja uz Ketlīnu spēcīgu iespaidu, tomēr viņu mazliet mulsināja Ednas slavas dziesmas. Par daudz viņa cildinājusi �o celtni cilvēkam, kur� apceļojis vai visu pasauli. Tomēr Eriks par viesnīcu izteicās sajūsmas pilniem vārdiem.

Vestibilu rotāja baltas, grieķiskas kolonnas, un sienas no cictkoka grīdas līdz izliektajiem'griestiem klāja persie�u paklāji. Vestibila vidū slējās pla�s marmora kamīns, un viesi tā liesmas varēja baudīt no �etrām pusēm. Protams, �ādā tveicīgā vasaras vakarā pagales gan bija sakrautas kamīna mutē, bet uguns nesprēgāja un viesi sēdēja Viktorijas laika stila krēslos gaisa kondicionētāja atvēsinātā komfortā.

Ēdamzāle atgādināja skatu no kādas filmas. Sienas klāja zeltaini sarkanas tapetes. Ozolkoka grīdas mirdzēja, liecinādamas par ilgu mū�u un rūpīgu kop�anu. Arī galdauti bija sarkani, izceļot porcelāna, kristāla un sudraba trauku spīdumu. Vienu ēdamzāles stūri aizņēma milzīgs koncert-flīģelis, pie kura klusu un neuzkrīto�i muzicēja vīrs melnā smokingā.

Edna uz sava vārda bija rezervējusi viņiem vietas. Sulainis Ketlīnu un Ēriku aizveda pie galdiņa un ar vecās pasaules iznesību pieturēja Ketlīnai krēslu. Tad, pieņēmis viņu pasūtījumu, sulainis diskrēti aizgāja.

- Sasodīts, kas ir spacers? - uztraucās Eriks.

- Tas ir baltvīns ar sodu un ledu ar vieglu citrona piegar�u.

- Un kur paliku�i tādi veselīgi, spēcino�i dzērieni kā viskijs un ūdens? - Viņ� atbalstīja elkoņus uz galda, uzlika zodu uz plaukstām un zobgalīgi raudzījās Ketlīnā.

- Es negribu neko no stipriem alkoholiskiem dzērieniem. Man labāk patiktu kāds ieskābens pun�s kopā ar saldējumu.

Eriks saviebās.

- Un ko jūs darāt, kad vajadzīgs kaut kas, kas liek sapurināties?

- Es dzēru vitamīnus.

Viņ� iesmējās un pieskandināja viņas tikko atnestajai glāzei. Kad viņi bija iedzēru�i pa malciņam, Eriks paziņoja:

- Man jānogar�o �is spricers. Kā var nodzīvot mū�u, to nepamēģinājis?

Viņ� izņēma no Ketlīnas plaukstas ledaino vīna glāzi, piesardzīgi pagrieza to un pielika savas lūpas tie�i tajā vietā, kur pēdas atstājusi Ketlīnas lūpukrāsa. Iedzēris mazu malciņu, viņ� nenolaida no viņas acis, tad atdeva viņai glāzi un klusām sacīja:

- Brīni�ķīgi.

Ketlīnai vēderā kaut kas apmeta kūleni, bet kāds neizskaidrojams spēks neļāva viņai atraut no Erika acis. Viņ� ta�u savu uzslavu nebija domājis dzērienam. Viņ� gribēja atgādināt Ketlīnai, ka ir rūpīgi izgar�ojis viņas lūpas, ka nu ir iepazinis to gar�u un tā viņam patīk.

Viņa bija ar mieru apskaut sulaini, kad tas ar ēdienkartēm rokā pienāca pie galdiņa.

- Ko es �ovakar izvēlē�os? - viņa izlikās bezgala ieinteresēta ēdienkartē, lai gan patiesībā �aubījās, vai pa�laik būtu spējīga kaut ko apēst. Likās, ka viņas sirds iesprostota krūtīs un tā spie�as uz plau�ām, un no elpo�anas tikai elso�ana vien iznāk.

- Es jau izdomāju, - iesaucās Eriks, izlēmīgi aizcērtpt ēdienkartes vākus.

- Ko? - Ketlīna iesmējās.

- Ceptu cāli. Tikai dienvidos var dabūt pareizi izceptu cāli.

- Jums kādreiz vajadzētu atbraukt uz Atlantu. Manuprāt, tā ir pasaules cepto cāļu galvaspilsēta.

Eriks runājot vēroja viņas lūpas, bet tad pacēla skatienu un ielūkojās viņai acīs. Tas bija aicinājums, un atkal viņas sirds uzsāka to ekscentrisko deju, kura nebija aizmirsusies vēl no iepriek�ējās reizes.

- Un ko jūs izvēlējāties? - jautāja Eriks, kad bija pienācis sulainis un, pildspalvu pie piezīmju grāmatiņas turēdams, uzmanīgi gaidīja.

- Foreli. Ceptu, lūdzu. Un es vēlētos klāt labi daudz citrona. - viņa sacīja sulainim.

Kad viņ� bija aizgājis, Eriks atkal pāri galdam pieliecās viņai tuvāk.

- Varbūt derētu vēl viens spricers?

- Nē, pateicos, bet jūs sev pasūtiet, ja vēlaties.

- Nē. Jau tā esmu pārāk noreibis. - viņ� pastiepās, saņēma spēcīgajos pirkstos Ketlīnas delnu un, piespiedis to savām lūpām, viegliem skūpstiem apklāja pulsa vietu.

- Micuoko. Vai jums vienmēr ir tik brīni�ķīga smar�a? - Viņa lūpas �ukstēja �os vārdus tie�i pie viņas delnas, bet īk�ķis ritmiski glāstīja delnas izliekumu. Ketlīnai �ķita, ka sirds tūdaļ izkusīs. Viņa jautājums bija retorisks. Tas neprasīja atbildi, un tā ari nesekoja.

-Pastāstiet man kaut ko par sevi, Ketlīn.

- Ko jūs vēlaties uzzināt? - elpai aizraujoties, viņa pārjautāja.

- Es gribu uzzināt visu. Vai jūs ļoti smagi pārdzīvojāt vecāku zaudējumu?

Ketlīna nebija tā gribējusi, nebija pat par to domājusi, bet instinktīvi viņa bija pastiepusi otru, brīvo roku un uzlikusi uz Erika glāsto�ās plaukstas. Un ilgi viņa raudzījās, kā tās glu�i vai savijas kopā.

- Brī�iem man �ķita, ka gribu nomirt. Un es biju nikna. Kā Tas Kungs drīkstēja ar mani kaut ko tādu izdarīt? Es ta�u vienmēr biju tik paklausīga. Es biju laba skolniece, es vienmēr apēdu visu man paredzēto dārzeņu biezeni. Ziniet, es vienmēr uzvedos priek�zīmīgi. - Viņa nopūtās. - To nakti es pavadīju pie draudzenes, jo biju pamatīgi saaukstējusies un mamma neļāva man doties izbraucienā ar laivu. Par avāriju uzzināju tikai nāko�ajā rītā, kad manas draudzenes māte par to bija noklausījusies pa radio.

Aizvērusi acis, viņa vēlreiz izdzīvoja sāpes, kuras bija pārcietusi tajā tālajā dienā.

-Tagad man ir jau gandrīz divdesmit se�i gadi, bet kopā ar mammu un tēti esmu dzīvojusi tikai pusi savas dzīves. Un tomēr viņi joprojām ir/daļa no manis pa�as, -Ketlīna klusām sacīja. - Atmiņas par viņiem ir daudz dzīvākas par to, kas ar mani noticis pēc viņu nāves.

- Un jūs ievietoja bāreņu patversmē?

- Jā, - viņa skumji pasmaidīja. - Es atceros, kā dusmojos uz savu vecāku draugiem par to, ka viņi tik ļoti �ēloja mani bet tomēr nepiedāvāja dzīvot viņu mājā. Viņi, protams, visi bija ļoti laipni. Tagad es visu saprotu, bet tad manu sirdi grauza rūgtums par to, cik netaisnīgi dzīve izrīkojusies ar mani. Un arī es ne pret vienu nejutu �ēlumu.

- Jums bija tiesības uz �o rūgtumu. - Eriks pacēla viņas roku un ātri noskūpstīja. - Kur jūs gājāt skolā?

- Patversmē. Tā bija baznīcas atbalstīta iestāde - ak, kā es ienīstu �o vārdu! Tur bija deviņas klases. Tad sāku mācīties vidusskolā. Tas man palīdzēja sagatavoties patstāvīgai dzīvei.

- Un koled�a?

- Es mācījos pietiekami labi, lai mācībām koled�ā iegūtu stipendiju, bet vienlaikus es arī strādāju apģērbu veikalā netālu no studentu pilsētiņas, lai papildus stipendijai nopelnītu kaut cik naudas.

Eriks zino�i pasmaidīja.

- Jūs mani neapmuļķosiet, mis Heilija. Jūs strādājāt tādēļ, lai nejustos tik atkarīga no labdarības.

- Varbūt daļēji tā arī bija, - viņa kautrīgi pasmaidīja.

- Turpiniet.

- Pārējo jūs jau zināt. Gandrīz visu. Pēc koled�as absolvē�anas es sāku strādāt par pārdevēju mazumtirdzniecības veikalos, pakāpeniski virzoties uz aug�u, līdz pirms diviem gadiem dabūju vietu Meisona universālveikalā. -Negribēdama runāt par neseno aizie�anu no darba, Ketlīna steidzīgi mainīja sarunas tēmu. - Un kā ar jūsu ģimeni? Sprie�ot pēc uzvārda, jūs varētu būt skandināvu izcelsmes.

- Jā. Mans tēvs bija dānis. Viņ� bija pirmais mūsu dzimtā, kas visu mū�u nodzīvojis Amerikā. Viņa vecāki atbrauca no Dānijas, kad viņ� vēl bija zīdaiņa autiņos. Mans vectēvs bija pulksteņmeistars. Mana vecmāmiņa tā arī neiemācījās angļu valodu. Vienīgais, ko es atceros par viņu, ir baltie, cie�i atpakaļ atsukātie mati un mājās cepti cepumi. Neko gar�īgāku nekad mū�ā neesmu ēdis.

- Varbūt tāpēc, ka tad vēl bijāt bērns? - Ketlīna smaidīdama minēja.

- Varbūt.

- Un jūsu vecāki? Ar ko nodarbojās jūsu tēvs?

- Viņ� bija stingrs, apņēmīgs vīrs. Viņ� spēja nobeigt koled�u, tad karoja un, atgriezies mājās, apprecēja manu māti. Strādāja viņ� Sietlā, Boinga kompānijā. Tur arī es uzaugu. Tēvs bija liela auguma, muskuļots vīrs, ātri sakaitināms un visai necie�ams. Tomēr pēc kādas sentimentālas filmas noskatī�anās esmu redzējis viņu arī raudam.

- Jūs par viņu runājat pagātnes formā, - Ketlīna uzmanīgi pavaicāja.

-Jā. Viņ� nomira pirms desmit gadiem. Māte, tikpat sīciņa, maiga un kautrīga, cik tēvs strauj� un karstgalvīgs, joprojām dzīvo Ziemeļrietumos.

Viņu saruna pārtrūka, jo bija atnests ēdiens. Ketlīna pārsteigta secināja, ka pēc visa notiku�ā tomēr ir spējīga ēst, un, neraizēdamās par labām manierēm, sajūsmā novērtēja savu �ķīvi. Mēness viesnīcas virtuve bija slavena ar to, ka te mācēja savienot brīni�ķīgu, mājas virtuvei līdzīgu gatavo�anu ar elegantu un izsmalcinātu apkalpo�anu. Arī Ēriks neskopojās komplimentiem, mērcēdams mīklas rullī�us dabīgajā, smar�ām bagātajā cāļa mērcē. Cālis, kā Eriks paziņoja, pārspējot visu, ko viņam līdz �im gadījies nobaudīt.

Ketlīna atteicās no saldā ēdiena, tomēr Eriks viņu pierunāja pie kafijas apēst kādu saldo maizīti ar biezu, smar�īgu medus kārtu.

Kad Ēriku iepazīstināja ar rēķinu un Ketlīna uzstāja, ka savu tēriņu grib nomaksāt pati, viņ� uzmeta viņai iznīcino�u skatienu.

- Bet tā ta�u bija Ednas ideja, ka mums jābrauc uz �ejieni.

- Mis Heilija, es esmu par vispārēju dzimumu vienlīdzību, bet saprāta robe�ās. Un samaksāt dāmai rēķinu par vakariņām, tas man ir goda jautājums, tāpēc maksā�u es.

Pēc viņa stūrgalvīgi izslietā zoda un nelokāmās balss intonācijas viņai kļuva skaidrs, ka �is jautājums vairs nav apsprie�ams.

- Un kur ir slavenā deju zāle?-jautāja Eriks, kad viņi bija izgāju�i no ēdamzāles un atgriezu�ies vestibilā.

- Uz turieni nu mums nav jāiet, - Ketlīna steidzīgi centās protestēt.

- Mums ir gan uz turieni jāiet. Edna pieprasīs pilnu atskaiti, un es baidos pazaudēt viņas labvēlību, tāpēc mums jānodejo vismaz viena deja.

Pēc viņa apņēmīgā skatiena Ketlīnai bija skaidrs, ka strīdēties ir bezjēdzīgi, tāpēc viņa sacīja:

- Deju zāle ir lejā.

Pa pla�ām kāpnēm ar izliektām margām Eriks veda Ketlīnu uz pagrabstāvu, kur priek�ā viņi atrada klusu kokteiļu zāli. Tā bija iekārtota nesamāksloti, varbūt tikai mazliet greznāk par parastu tavernu. Aiz bāra letes krāsaini, skrejo�i neona uzraksti vēstīja par �eit nopērkamajām alus �ķirnēm. Telpā �ajā darbdienas vakarā atradās pavisam nedaudzi cilvēki, toties orķestrītis trīs cilvēku sastāvā spēlēja dzīvo mūziku. Blakus orķestra paaugstinājumam pustumsā slēpās neliela deju grīda.

Ēriku nesatrauca tas, ka nebija publikas un neviens nedejoja. Viņ� saņēma Ketlīnu aiz rokas un veda uz deju grīdu, tūdaļ pat ieskaudams viņu savās spēcīgajās rokās.

Orķestrītis spēlēja lēnu, plūsto�u mūziku. Divas dejas viņi nodejoja tradicionāli, lai gan Erika roka skāva Ketlīnas muguru glu�i valdonīgi.

Sākot skanēt tre�ajai melodijai, viņ� pacēla Ketlīnas rokas un aplika tās sev ap kaklu, pats apskaudams viņas vidukli. Piespiedis vaigu viņas vaigam, viņ� �ukstēja:

- Man vislabāk patīk dejot �ādi. Tas ir kā mīlēties mūzikas pavadījumā.

Tad viņ� piekļāva Ketlīnu vēl cie�āk. Viņai uz mirkli aizrāvās elpa. Tagad viņa gatavība mīlēties bija sajūtama nepārprotami. Viņ� paberzēja degunu viņas matos, izbaudīdams saldo micuoko aromātu. Viņa lūpas noglauda viņas ausi un �ukstēja viņas vārdu. Un tad �īs pa�as lūpas pieskārās viņas lūpām, pavēra tās un maigi noskūpstīja.

- Man ir tik labi kopā ar tevi. Tev ir tik brīni�ķīgs augums. Man patīk tavas kustības, tava smar�a, tava gar�a.

Viņa mēle ātri, durstīgi iespraucās viņas mutē, un Ketlīna atdevīgi piekļāvās viņam vēl cie�āk un vēlējās viņu arvien vairāk.

Pagāja vēl da�i bezgala gari mirkļi, kad viņa saprata, ka mūzika apklususi un mūziķi noliku�i instrumentus, lai dotos īsā atpūtā. Ketlīna sakaunējusies atgrūdās no Erika.

- Labi ātri ved to mazo odziņu uz mājām. Tā vien izskatās, ka viņa ir nogatavojusies.

Sve�inieka uzbāzīgie vārdi atsauca viņus atpakaļ uz zemes.

Ketlīna pagriezās nepatīkamās, it kā caur degunu skano�ās balss virzienā un ieraudzīja pie viena no mazajiem galdiņiem sē�am divus vīrie�us. Viņi bija atgāzu�ies krēslos un rādīja stulbi nekaunīgus ģīmjus. Abiem bija pakausī atstumta kovboju cepure ar lenti un spalvu.

Ketlīna karsti pietvīka. Ātri novērsusies un Ēriku negaidīdama, viņa metās uz durvīm, bet mēbeles krak�ķis pret koka grīdu lika viņai apstāties.

Rīkodamies ar d�ungļu kaķa izveicību, Eriks bija meties virsū diviem rupjajiem jaunekļiem. Vienu viņ� ar labo roku satvēra zem zoda. Kovbojs bija izlidojis no krēsla kā tvaika vesera ķerts un piezemējās uz grīdas līdzīgi bezveidīgam miltu maisam. Otrs bija pielēcis kājās un ieņēmis aizsardzības pozu, bet viņa vēderu ķēra dzelzs dūre, un arī viņ�, vēl krītot iepazinis uz �okļa Erika dūres spēku, sāpēs locīdamies novēlās blakus drauģelim.

Aizmiglotiem skatieniem viņi pazemoti un pārbiju�ies,blenza uz Ēriku.

- Te jums būs par ko atvēsināties, zēni, - Eriks zobgalīgi uzsauca un uzmeta galdā piecu dolāru zīmi. Tad viņ�, cienīgi kā ķeizars, piegāja pie Ketlīnas un izveda ārā no apklusu�ās deju zāles.

Kad viņi bija uzkāpu�i pa kāpnēm un gāja cauri vestibilam, Ketlīna drebo�ā balsī pavaicāja:

- Ērik, vai ar jums viss kārtībā?

- Protams. Kas gan ar mani varēja notikt? Viņi par mutes brāķē�anu un rupjībām bija pelnīju�i pamatīgu kāvienu. - Viņ� uzsmaidīja un mierino�i noglāstīja viņas roku. - Gan jau �ie izdzīvos. Es jums apsolu. Es viņiem nenodarīju ne tuvu tik daudz sāpju, cik būtu varējis.

Tie�i tas jau Ketlīnu uztrauca. Uz mirkli, kad Eriks bija pagriezies pret abiem jaunajiem cilvēkiem, Ketlīna viņa sejā ieraudzīja tādu izteiksmi, ka pār muguru pārskrēja ♦ �ermuļi. Viņa zobi bija atņirgti, sejā me�onīga grimase, plaukstas savilktas dūrēs, rokas nokarājās gar sāniem, stāvs draudīgi saliecies uz priek�u.

Viņ� bija stāstījis par tēva, nejauko dabu. Acīmredzot,vikingu asinis katru emociju nesa uz āru, it īpa�i jau niknumu.

- Vai jūs, lūdzu, neparādītu man pareizo virzienu? Ielas �ajā pilsētā ir īsts labirints, - sacīja Eriks, kad viņi bija apsēdu�ies ma�īnā un viņ� atmuguriski stūrēja to ārā no stāvvietas.

Vai �is pieklājīgais vīrietis ir tas pats cilvēks, kur� tikai pirms da�iem mirkļiem uzbruka abiem kovbojiem? Ketlīna nervozi iesmējās un sacīja:

-Vēl divus kvartālus taisni uz priek�u.

- Taisni uz priek�u? Man �ķiet, jūs jokojat! - Eriks iesaucās, izdarīdams pirmo aso pagriezienu.

Un, patiesi, lielākā daļa D�urekspringsas ieliņu bija unikālas. Katra vijās starp un ap pakalniem un klintīm it kā bez kāda mērķa, lai gan beigu beigās tās kaut kādā veidā tomēr izveda uz platākām un nopietnākām brauktuvēm.

�aurās, izlieku�ās ieliņas no abām pusēm ieskāva vēsturiskas celtnes, greznotas ar lētiem rotājumiem, mansarda logiem un apstādītas puķu dobēm, kurās auga ģerānijas, petūnijas, tulpes un kliņģerītes. Lielākā daļa gadsimtu veco ēku bija pilnībā restaurētas un nokrāsotas dzīvespriecīgās, kontrastējo�ās krāsās, kā rezultātā pilsēta brī�iem vairāk atgādināja Disnejlendu nekā nelielu Arkanzasas Ozarkas kopienu.

- Vai nevēlaties vēl kaut kur piestāt? - pajautāja Eriks, kad viņi bija izbrauku�i uz �osejas un devu�ies atceļā uz Kalnaini.

- Nē. Bija jau jauki izrauties uz da�ām stundām, bet rīt atkal ir darbadiena, un parīt mēs ar vecākajiem bērniem dodamies ar autobusu uz Bufalo upes krācēm, kur visu dienu vizināsimies ūdens atrakcijās.

- Klausieties, tas skan lieliski. Vai drīkstu jums piebiedroties?

- Protams, - viņa ma�īnas pustumsā pasmaidīja.

Eriks, �ķiet, izlasījis viņas acīs ielūgumu, tāpēc arī balss ieskanējās dedzīgāk.

- Nāciet tuvāk, - viņ� klusām nokomandēja.

Viņa pievirzījās Ērikam tik tuvu, cik atļāva vadības ierīces. Viņu kājas saskārās.

- Tā ir labāk, - viņ� sacīja un pieliecies riskēja ātri noskūpstīt Ketlīnu uz lūpām.

Kad viņa skatiens atgriezās pie ceļa, viņ� saņēma viņas plaukstu un uzspieda tai karstu skūpstu.

Izbraucis uz lielās �osejas, Eriks atpakaļceļu uz nometni zināja pats. Ketlīnu ie�ū�oja motora dūkoņa, krietnās vakariņas un no vāji apgaismotā ma�īnas paneļa plūsto�ā klusinātā mūzika. Viņas galva atkrita uz sēdekļa atzveltnes. Acu plakstiņus tikai ar grūtībām izdevās atturēt no aizkri�anas.

Pusmiegā viņa sajuta Erika odekolona reibino�o smar�u - spēcīgu, bet ne �ķebino�i saldu. Tā bija asa, tīra, vīri�ķīga smar�a, kas atgādināja rudenīgu vēju no jūras. Ketlīnai prātā ienāca vikings, kas iestūrē fjordos savu kara laivu. Vikingam bija Erika seja, bet meitene, kas krastmalā māja ar lakatiņu, nezin kāpēc ļoti atgādināja Ketlīnu.

Sapnis vērtās arvien jaukāks, jo mājās pārbrauku�ais karotājs nokāpa no kuģa, krastā savās spēcīgajās rokās ieskāva meiteni, skūpstīja viņas lūpas un kutināja ar ūsām viņas ausi. Viņa smiedamās apskāva karotāju un cie�i piekļāvās viņam.

Ketlīna vēl sapnī smaidīja, kad ma�īna tika nobremzēta Ērika namiņa priek�ā. Viņai trūka spēka pakustēties.

- Vai esat pamodusies? - Erika elpa glāstīja viņas kaklu.

- Nē, - Ketlīna atsaucās miegainā balsī.

Eriks iesmējās.

- Tā jau es domāju. Mēs esam mājās. Nāciet.

Ketlīna vēl nebija apjēgusi, kas notiek, kad Ēriks atvēra viņas pusē ma�īnas durvis, saņēma viņu zem ceļgaliem un ap pleciem, izcēla no ma�īnas un nesa uz namiņu.

Viņ� atgrūda �īksto�ās durvis un tad ar plecu lēnām, negribēdams trok�ņot, aizvēra. Caur mēness gaismas apspīdēto istabu viņ� gāja uz gultu.

Eriks uzmanīgi noguldīja Ketlīnu spilvenos un noskūpstīja uz pieres. Piegājis pie elektrības slēd�u paneļa blakus durvīm, viņ� ieslēdza griestu ventilatoru, bet istabu atstāja tumsā. Tad viņ� novilka �aketi un pārmeta to pār krēsla atzveltni.

Ketlīnu pārņēma savāda, gurdena tvīksme. Viņa nespēja atcerēties, kad vēl būtu jutusies tik bezpalīdzīgi slābana. Visi muskuļi �ķita kā izkusu�i, un tomēr viņa saspringa, kad Eriks apgūlās viņai blakus �aurajā gultiņā un pievilka viņu sev klāt.

Erika mute alkaini uzklupa viņas lūpām. �oreiz skūpstā nebija lūguma un izsmalcinātības. Viņa lūpas un mēle slāpa pēc viņas un arī nesastapa pretestību, jo Ketlīna atbildēja viņa kaislei ar tādu atdevību, ka pati jutās pārsteigta. Viņa ļāvās kārdinājumam, pavēra lūpas un baudīja Erika skūpstus.

Pakāpeniski pirmatnējais badīgums apsīka, lai gan tas ne tuvu vēl nebija remdēts. Aprimis tikai, lai ievilktu elpu, Eriks atkal piekļāvās viņas lūpām.

- Es �o brīdi gaidīju visu dienu, - viņ� �ukstēja. - Ik mirkli pagāju�ajā naktī es domās dzēru tevi, centos atcerēties tavu smar�u. Baidījos jau, ka sajuk�u prātā. Un tagad, tagad es nevaru vien... nevaru... nevaru... - Un atkal viņ� piekļāvās viņas lūpām.

Ketlīna ļāvās viņam. Kad viņas mēle pārskrēja Erika apak�lūpai un tad noglauda zīdainās ūsas, no viņa krū�u dziļumiem izlauzās vaids.

- Ak, Dievs! Ketlīn, es gribu tevi. - Tas bija vienīgais, ko viņ� spēja pateikt, pirms saņēma viņas krū�tura lencītes un novilka tās uz leju.

Viņ� maigi glāstīja viņu, kā gardēdis mielastā pieskaroties un novērtējot katru dzimumzīmīti uz viņas kakla un krūtīm. Ketlīnas rokas ieķērās viņam matos, ļaujot cirtām slīdēt starp pirkstiem, un izbaudīja to zīdaino vijīgumu. Erika mute sasniedza viņas krū�u izliekumu un gaido�i sastinga.

Viņ� pacēla galvu un, gaidīdams noraidījumu, ieskatījās viņai acīs. Viņa pirksti virpināja viņas ņiebura aug�ējo podziņu, līdz atpogāja to. Kad Ketlīna neprotestēja, tikai noraudzījās viņā platām, uzticīgām acīm, viņ� atpogāja nākamo. Tad tre�o. Ceturto. Atpogātas, podziņas nogūlās zem viņa pirkstiem, bet viņa zilās acis joprojām cie�i vērās Ketlīnā.

Tad lēnām, kā paildzinādams baudas mirkli, viņ� nolaida acis, pa�ķīra audumu un aplūkoja viņas krūtis.

- Ak, kaut te būtu vairāk gaismas, - viņ� no�ukstēja. - Es gribu redzēt tevi. Tavu krāsu. Es gribu redzēt, kāda tu izskatīsies pēc mirkļa. - Runājot viņ� ar pirkstu galiem pieskārās vienam valdzino�ajam uzkalniņam, tā galiņam un tūdaļ sajuta, kā tas atsaucīgi piebriest. Tad viņ� maigi pavirpināja to pirkstos.

> Man tas jāaptur. Man tas jāaptur. Ketlīna kā buroties atkārtoja �os vārdus, bet viņai nebija spēka sacīto izpildīt. Erika pirksti bija maigi, tomēr prasīgi. Viņ� glāstīja un apmīļoja viņu, izsaucot izjūtas, par kuru eksistenci Ketlīnai nebija pat mazākās nojausmas. Un viņai bija jāatzīst, ka tas ir tikai sākums. Jo Eriks nolieca galvu un skūpstīja viņas krūtis. Tās atbildēja viņa lūpām - saldām, karstām, miklām. No tām nebija iespējams izvairīties. Viņa mēle apvijās krū�u galiņiem, bet mute iesūca tos.

Viņa juta, ka, juteklīgi glāstot, Erika roka virzās arvien augstāk. Pa kuru laiku viņa pacēlusi aug�up ceļgalus? Kāpēc gurni ritmiski kā kādā pagānu dejā veido apļveidīgas kustības? Ak, kāda tam nozīme. Kāda vispār kam nozīme, kamēr vien Erika mēles galiņ� uz viņas krūtīm turpina sniegt �o neaprakstāmo baudu.

Tagad viņa rokas atradās satrauco�i tuvu viņas auguma centram. Pulsācija tur kļuva jau neizturama. Katrs nerva gals, kas sniedzās līdz �im punktam, pulsēja, līdz sāpēm lūdzot pēc izlādē�anās.

Vai tie�ām viņa �ukstējusi viņa vārdu? Vai lūgusi no �īs atbrīvotību sniedzo�ās rokas jaunus glāstus? Vai viņ� sadzirdēja bezvārdu lūgumu? To viņa nezināja, bet arī nespēja pretoties glāstiem, kas viņu satrauca un biedēja. Kad viņa pirksti sataustīja ceļu zem elastīgā biksī�u me�ģīņu auduma, viņai no pārsteiguma un labsajūtas aizrāvās elpa. Viņ� pieskārās ar bezgalīgu maigumu un atrada viņu miklu un atdevīgu.

Bet kad Eriks izkāpa no gultas un sāka pogāt, nē, raut vaļā savu kreklu, Ketlīna no �īs letarģijas izlidoja kā kata-pultas sviesta.

Pirmo reizi, kop� viņi bija ienāku�i namiņā, Ketlīna apjēdza, kādā bīstamā spēlē ielaidu�ies. Ak, Dievs... Ko es daru?!-

Eriks jau bija atbrīvojies no krekla, pa�laik cīnījās ar siksnas sprādzi un pie sevis nepacietīgi lādēja pēk�ņi tik stūrgalvīgi saniķoju�os metāla aksesuāru.

- Ko... ko tu dari? - Ketlīna jautāja trīco�ā balsī.

- Var jau būt, ka tev tas patīk ar drēbēm mugurā, es arī piekrītu, ka zināma jautrība tur ir, tomēr �onakt ir pārāk tveicīgs. Un man tas labāk patīk kailam.

- Nē! - viņa drud�ainā �ukstā iekliedzās, izlēca no gultas un uzrāva pār kailajām krūtīm blūzi. - Nē, -.viņa atkārtoja un purināja galvu.

Eriks pārtrauca drud�aino cīniņu ar jostas sprādzi, pielieca galvu un apstulbinātu skatienu vērās viņā.

- Ko tu gribi teikt ar savu �nē�? Nē, es to gribu apģērbta vai - nē, man ir mēne�reize?

Viņa novērsa acis.

- Man nav mēne�reize, - viņa nomurmināja, pret sienu aizgriezusies.

- Kāpēc tad? Sasodīts, kāpēc tad?

Kāpēc? Viņa kaunējās patiesā iemesla, bet Eriks jau neticētu, pat ja viņa pastāstītu. Kura sieviete �ajos laikos spēj saglabāt nevainību līdz tādam cienījamam vecumam, līdz divdesmit pieciem gadiem? Neviena. Neviena, izņemot Ketlīnu Pemelu Heiliju.

-Es... es ne. ..-viņa bija kautri iesākusi, bet tad atguva pa�pārliecību, stūrgalvīgi atmeta galvu un bez bailēm 'ieskatījās viņam acīs.

- Es negribu.

-Sasodīts, kāpēc! - viņ� me�onīgi iekliedzās.

Uz mirkli viņa niknums Ketlīnu tā pārsteidza, ka viņa nespēja izdvest ne vārda. Kāds tam iemesls? Ko gan viņ� no sevis iedomājas? Ketlīna jau nu nebūs tā, ar kuru var paniekoties, un to viņam nāksies ielāgot.

- Es sacīju, ka negribu, un tā tas arī jāsaprot, - viņa no�ņāca.

Dziļās rievas ap viņa lūpu kaktiņiem vēl vairāk padziļinājās, acis kļuva ledainas..

- Nūja, - viņ� stiepa vārdus, pats izskatīdamies satrauco�i mierīgs. - �ēl, ka tu esi iekūlusies �ajās nepatik�anās, it kā pati¹ nezinātu, uz ko tas ved.

Viņa roka apskāva Ketlīnas vidukli uzbrūko�as �ūskas ātrumā, otra kā knaiblēs sagrāba viņas delnu, pavelkot roku uz leju, līdz Ketlīna saprata, kas viņam padomā, un nogārdza:

-Nēēē!

- Jā. Es nezinu, kādu spēlīti tu spēlē, bet pa�laik mēs spēlēsim pēc maniem noteikumiem.

- Beidz, Ērik. Es nekad nepiedo�u, ja tu to izdarīsi, -viņa stingrā balsī brīdināja.

Eriks nicīgi iesmējās.

- Vai tu domā, ka es uztraucos? Uz priek�u, Ketlīn. Pieskaries man. Izbaudi mani. Es vēlos, lai tu saņem pēc nopelniem. - Viņa elpa kļuva straujāka. Tad pēk�ņi, kā riebumā, viņ� viņu atgrūda.

Lai noslāpētu dusmu un pazemojuma asaras, kas jau ritēja pa vaigiem, Ketlīna aizklāja seju ar plaukstām.

- Sasodīts! - viņ� nolamājās. - Nesaprotu, kāpēc vispār te luncinos ap tevi.

Klusumu istabā aizdzina viņa straujā elpa. Viņ� pagriezās uz papē�a, paķēra kreklu un �aketi un metās pie durvīm. Ketlīna tikai sadzirdēja to je�īkstē�anos. Pirms izie�anas viņ� uz mirkli apstājās.

- Tu ta�u zini, ka pui�i naktsklubā sacīja patiesību. Tu esi iekārojama. Un tu biji iekarsusi un nogatavojusies.

. z

Nākamajā rītā Ketlīna uz ēdamzāli vilkās kā svina pielietām kājām. Viņa baidījās satikties ar Ēriku aci pret aci, jo nezināja, ko darīs, kad ieraudzīs viņu. Vai jutīs tik lielu naidu, ka, lai atriebtu vakamakts apvainojumus, iesitīs vi-. ņam pliķi sejā? Vai arī izraudāsies, jo Eriks ta�u bija pārliecināts, ka Ketlīna viņam piedāvājas? Ik reizi atcerējusies riebuma intonāciju Erika balsī, Ketlīna nodrebēja. Un tomēr - ar kādām tiesībām viņ� bija cerējis, ka Ketlīna ar viņu gulēs? Vai tad izvēles tiesības nepieder sievietei? Viņa nebija varējusi aizmigt visu nakti, jo centās rast atbildi uz �o jautājumu, tomēr atbildi tā arī nerodot.

Kad Ketlīna iegāja ēdamzālē, Erika tur nebija. Viņa uzvedās kā parasti un atbildēja bērnu sveicieniem, tad pievienojās pārējiem nometnes darbiniekiem pie galda un trieca ar viņiem parastās zobgalības. Tiesa, sārtos, pietūku�os plakstiņus un iekaisu�ās acis nebija iespējams noslēpt.

Sirds gandrīz vai apstājās, kad ēdamzālē iesoļoja Eriks, bet viņ� apstājās tikai, lai saņemtu virtuvē savu termosu ar kafiju, un tad lieliem soļiem, nepaskatījies ne pa labi, ne .pa kreisi, izslāja ārā. Tikai pleci viņam �ķita pārlieku saspringti.

Pārējie audzinātāji ziņkārīgi pievērsās Ketlīnai, bet sarunas tomēr nepārtrūka. Ketlīna vienaldzīgi malkoja savu kafiju un izlikās; ka nav Ēriku pat pamanījusi.

Visubeidzot viņa izlikās, ka ieturējusi sātīgas brokastis, un devās ārā no ēdamzāles. Uz lieveņa stāvēja Edna. Vecā sieviete ķērās tie�i vērsim pie ragiem.

- Pārāk labi jums vakar negāja, vai ne? - Edna pajautāja, bet balsī ķircinā�anu nedzirdēja. Ketlīnai radās kārdinājums izturēties izaicino�i vai arī priecīgā balsī kaut ko atteikt, tomēr viņa juta, ka nekas neiznāks. Pārāk daudzus gadus viņas ar Ednu biju�as pazīstamas. Ketlīna ta�u Ednas aprūpē izaugusi. �ī sieviete pazina Ketlīnu un viņas raksturu daudz labāk, nekā viena otra māte pazīst savu miesīgu meitu.

Ketlīna smagi nopūtās. Glu�i ar atvieglojuma sajūtu viņa ļāva pleciem noslīgt, lai gan līdz �im pārējo dēļ bija turējusies stalta un lepna.

- Negāja gan.

- Piedod. Bija muļķīgi tā mēģināt savest jūs abus kopā. B.J. jau brīdināja, lai neiejaucos, bet izskatījās, ka jūs abus kaut kas tik ļoti velk vienu pie otra. Un jūs tik skaisti izskatāties kopā. Viņ� muskuļots, tu tāda... - Ednas vārdus pārtrauca Ketlīnas smiekli - salti un rūgti.

- Problēma jau neslēpjas tur, ka mūs nevelk vienu pie otra, - viņa atzinās.

Ednas seja satumsa.

- Ā, tātad tomēr velk?

Ketlīna novērsās. Viņas sejā parādījās vainas izteiksme.

- Jā, - viņa nomurmināja. - Viņ� ir daudz... viņ� ir tik pieredzējis, bet es...

- Domāju, ka aina man ir skaidra, - Ednas balsī ieskanējās skumjas. - Nāc, iesim pastaigāties. Es palūdzu Mai-ku, lai aizved tavu grupu uz futbola laukumu.

Kā Edna zināja, ka Ketlīna �orīt nav spējīga būt kopā ar bērniem? Jaunā sieviete saviļņota apkampa paveco. Kopā viņas aizgāja līdz upes pietekai, nelielai tērcītei, kas plūda tie�i aiz Harisonu namiņa. Saprazdamās bez vārdiem, abas apsēdās zālītē. Apkārt valdīja miers. Nometnes iemītnieki bija aizgāju�i savās ikdienas gaitās. Kaut kur netālu skanēja B.J. mauriņa pļāvēja �ū�o�ana. Koku saules apspīdētajos zaros, saceļot pamatīgu troksni, �ivināja putni. Acīmredzot vāvere un �agata nevarēja sadalīt teritoriju. Akmeņainajā gultnē jautri burbuļoja upīte. Kas tai, ne bēdu, ne cie�anu.

- Vai tu mīli viņu, Ketlīn? - klusām pajautāja Edna.

Ketlīna papurināja galvu. Zirgaste noplandīja vien.

- Es nezinu. Goda vārds, nezinu. Es ta�u viņu pazīstu tikai da�as dienas.

Edna neviltotā jautrībā iesmējās.

- Mana dārgā, mīlestībai ar laiku nav nekā kopīga. Da�i pazīst viens otru visu mū�u un visu mū�u arī mīl. Citi satiekas un iemīlas da�u stundu laikā. Mīlestībai nav laika robe�u. Mīlestību baudīt lemts tikai pa�iem labākajiem no mums. Varbūt tu baidies no mīlestības, Ketlīn? Es nedomāju fizisku mīlestību, - viņa uzsvēra. - Es domāju, varbūt tu baidies pazaudēt Ēriku, kā pazaudēji savus vecākus?

Mīlestība? Tikai da�u pēdējo stundu laikā Ketlīna bija apjautusi, ka Eriks ir vīrietis, kas viņai nozīmē ļoti daudz. Viņa gan nebija vēl gatava nosaukt �īs savas neparastās izjūtas par mīlestību, tomēr tās bija pārāk spēcīgas, lai tiktu bez rūpēm izbaudītas un tad vieglu roku atstumtas sāņus.

Bet bija vēl otra problēma. Arī Ēriku vilka pie viņas. To nu Ketlīna zināja. Viņu savstarpējais pievilk�anas spēks ir acīm redzams. Un kas notiks, ja Ketlīna pārgulēs ar viņu? Viņ� var aiziet savu ceļu, doties kaut kur pla�ajā pasaulē pildīt jaunus darba uzdevumus, kur atradīs citas sievietes un atkal jauni skalpi karāsies viņam pie jostas. Un Ketlīna? Viņa tiks pamesta, un sirdī paliks vien zaudējuma sajūta... par aizgāju�u vīrieti un sagrautu pa�cieņu.

Lielākā daļa mūsdienu sievie�u tikai pasmietos par viņas vecmodīgajiem uzskatiem, bet Ketlīnu tas neuztrauca. Morāle viņai nozīmēja pārāk daudz. Tomēr, vai tas ir vienīgais iemesls, kāpēc Ketlīna viņam pretojas?

Varbūt Ednai taisnība. Viņa baidās. Patiesi un vienkār�i. Kas viņai būs atdo�anās, tas Ērikam - tikai vēl viena epizode viņa vētrainajā dzīvē. Jā, no tā viņa baidās un tomēr negrib sev atzīties.

- Viņ� ir iedomīgs, bezgala egoistisks un samaitāts, -Ketlīna īgni norūca.

- Tas tiesa, - piekrita Edna. - Arī B.J. visu velk garumā. Reizēm viņ� ir bezgala slinks un miegā krāc. Bet es būtu kā tuk�ziede bez viņa, lai gan brī�iem man gribas viņu nokaut.

Tad Edna atkal kļuva nopietna un saņēma Ketlīnas plaukstu savējā.

- Tu mīlēji savus vecākus, bet viņi atstāja tevi vienu, trauslu un neaizsargātu. Tu esi pārvarējusi visu, sadziedējusi likteņa traumu un izaugusi par skaistu sievieti. Un tomēr tu iek�ēji iz�ūsi un sabruksi, ja savu skaistumu ar kādu nedalīsi. Ketlīn, nekad nebaidies no mīlestības.

Ketlīnas acu kaktiņos sakrājās asaras. Viņa uzlika roku Ednai uz pleca un klusām sacīja:

- Es mīlu tevi, Edna.

Edna pastiepa roku un uzmundrino�i papliķēja Ketlīnas plaukstu.

- Es to zinu, tomēr ne tas pa�laik ir galvenais.

Apdomīgām, viņas vecuma sievietēm raksturīgām kustībām viņa piecēlās kājās

- Varbūt tev būs vieglāk, ja zināsi, ka ne jau tikai tu viena jūties no�ēlojami. Sprie�ot pēc Erika noskaņojuma, arī viņam �orīt ir smagi. Kaprīzs kā lācis, kam dibenā iekodusi bite.

- Kur viņ� pa�laik ir? - Ketlīna klusām pajautāja.

- Kantorī. Viņ� palūdza atļauju pār�ķirstīt bērnu dokumentus. Gribēja par viņiem iegūt vairāk informācijas.

97

S В cauna Zīdu timeklis - 4

- Tā? - Ketlīna vienaldzīgi novilka, uzslējās kājās un nopurināja no drēbēm putekļus.

Viņas ar Ednu atgriezās nometnē, un atliku�o dienas daļu Ketlīna ne�ēlīgi apkrāva sevi ar darbiem. Ja domas atgriezās pie Erika, viņa pacentās tās apspiest un par viņu nedomāt.

Viņ� neparādījās pusdienlaikā. Ketlīna jutās apvainota, jo neizdevās Ērikam nodemonstrēt, ka nakts viņai neko nav spējusi nodarīt, ka viņa ir pilnīgi mierīga un pret viņu vienaldzīga.

Viņ� parādījās atkal vakariņās, kad ienāca pa ēdamzāles durvīm tik cēli, cik cēli varbūt mēdza staigāt viņa vistālākie sen�i. Viņ� apbūra ikvienu, kas trāpījās ceļā, un smaidīja savās ūsās brīvi un nepiespiesti, kā prot tikai visu pielūgtas filmu zvaigznes.

Ketlīna pļāpāja ar Maiku Simpsonu, kur� par viņas uzmanību jutās bezgala pārsteigts un iepriecināts. Viņa bija apsēdusies Maikam blakus pie galda, un drīz vien viņu spraigajās sarunās iesaistījās arī visi apkārtsēdo�ie.

Paņēmis savu paplāti, Eriks apsēdās netālu no Ketlīnas blakus kādai audzinātājai, kura tūdaļ sāka ar viņu nekaunīgi flirtēt. Ik reizi, kad meitenes spalgie smiekli pārskanēja ēdamzāles vienmuļo dūkoņu un sasniedza Ketlīnu, viņa sāka griezt zobus, bet nekādi spēki nepiespiestu viņu palūkoties uz to pusi.

Kad pie galda apsēdās Harisoni, Edna vienā mirklī novērtēja situāciju, un, kad viņas acis uzmeklēja Ketlīnu, Ketlīna redzēja, ka Edna jūtas bezgala uzjautrināta.

Kāpēc tāda jautrība? viņai gribējās izkliegt.

Kad maltīte bija galā, Ketlīna paņēma savu paplāti, lai aiznestu to uz virtuvi, bet tas- nebija izdarāms, nepaejot garām Ērikam un viņa aizgrābtajai sarunu biedrenei. Ketlīna apņēmās izlikties viņus neredzam.

. Viņa piecēlās un, lai nogludinātu krokas, pavilka uz leju T-krekliņu, pati neapzinādamās, cik ļoti �ī kustība izceļ, un pasvītro viņas auguma līnijas. Tad Ketlīna, cenzdamās saglabāt mieru, pārkāpa pār solu un paspēra virtuves virzienā divus apņēmības pilnus soļus.

- Sveika, Ketlīn!

Viņa gandrīz paklupa, tik strauji teniskurpju zoles nobremzēja soli. Likās gandrīz vai, ka pēdas uzurpēju�as prāta funkcijas un neatkarīgi no tā devu�as pa�as sev komandu apstāties.

Viņa piespieda sevi jautri un bezrūpīgi pasmaidīt un tad pagriezās pret Ēriku.

Erika roka skāva Kerolas plecu, un uz mirkli Ketlīnu pārņēma me�onīga vēlme nomest paplāti un ieķerties viņas garajos matos, bet viņa savaldījās un saldā balsī sacīja:

- Sveiks, Ērik. Sveika, Kerol.

No Ketlīnas balss burtiski tecēja medus, un smaids bija �ilbino�s, bet laikam gan tikai viņa vienīgā neredzēja savās acīs lēkājam zaļas uguntiņas.

- Kā pavadījāt �o dienu? - Ketlīna pajautāja.

- Erik� visu dienu nonīka kantorī, bet tad pievienojās manai grupai, un mēs kopā gājām peldēties. �' Kerola pabolīja pret Ēriku acis tā, it kā viņi abi slēptu kādu milzīgu noslēpumu. Tad viņa atkal pievērsās Ketlīnai. - Viņ� pat kameru nebija paņēmis līdzi. Teica, ka nācis tikai prieka pēc.

Kā Ketlīna ienīda �o pa�apmierinātības izteiksmi meitenes sejā, bet vēl vairāk viņu tracināja Eriks, kas bezrūpīgi virpināja savu ūsu galus.

- Cik jauki, - viņa notēloja jautrību. - Viņam jau reizēm nepiecie�ama atvēsinā�anās.

- Vai rītdienas izbraukums uz ūdens atrakcijām joprojām paliek spēkā? - pajautāja Eriks, tikai pasmiedamies par Ketlīnas slēpto dūrienu, kur� Kerolai gan bija paslīdējis garām nepamanīts.

- Man tas joprojām ir spēkā, - Ketlīna īpa�i uzsvēra pirmo vārdu.

- Tad jau man arī, - Eriks atbildēja.

- Kā vēlaties. - Un Ketlīna uzgrieza visiem muguru, aiznesa paplāti uz virtuvi un izgāja no ēdamzāles.

Tas ir neizturami! Kā viņ� uzdrīkstas! Viņ� ņirgājas par Ketlīnu! Viņa ta�u bija gribējusi ierādīt Ērikam viņa vietu, bet viņam pat pietrūka galantuma ļaut viņai gūt �o gandarījumu. Viņ� bija piespiedis arī Ketlīnu izturēties laipni un pieklājīgi.

Kā viņa vispār varēja iedomāties, ka mīl �o cilvēku? Viņa'nemīl Ēriku. Viņai viņ� pat nepatīk. Tādas muļķības jāmet ārā no galvas un jādomā par kaut ko citu.

Bet kāpēc viss tik haotiski juka, kad viņa bija atgriezusies savā namiņā? Kāpēc viņa sāka kaut ko meklēt un pēc mirkļa aizmirsa, kas tas ir? Kāpēc, atguļoties gultā, prātā tik dzīvi atausa viņa maigās rokas, viņa dego�ās lūpas, kas viņas augumam sniedza baudu un cie�anas vienlaikus?

Viņa ūsas nebūt nav asas. Tās ir mīkstas. Kad viņ� sakļāva lūpas virs viņas krūts galiņa, ūsas glāstīja viņas krūti, un �ie glāsti izstrāvoja pa visu augumu.

Viņa apvēlās uz muguras. Kā lai apstādina atmiņu trīsas, kas pārņēmu�as visu ķermeni. Nespēdama tikt ar sevi galā, viņa pati skāra vietas, kuras glāstīju�as viņa rokas. Viņa gribēja aiztraukt, izberzt �īs atmiņas, tomēr nervu gali �ķita pārāk jutīgi, un viņa tikai vēl vairāk sevi iekvēlināja.

Apmetusies uz vēdera, Ketlīna iespieda seju spilvenos, tomēr nespēja aizdzīt uzmācīgās atmiņas. Pagāja vairākas stundas, līdz apziņa aizpeldēja no �īs pasaules un patvērās citā, tajā, kur mājoja viņas sapņi.

Un atkal tur viņa atrada Ēriku.

Rīts ausa skaidrs un gai�s. Ketlīnai ļoti gribējās, lai �odien iecerēto braucienu uz Bufalo upi izjauc kāds dabas untums. Acīmredzot tam nebija lemts piepildīties, tāpēc viņa piecēlās un sakravāja mazo līdzi ņemamo ceļasomu.

Nodro�inoties pret iespējamiem negadījumiem, Ketlīna ielika somā saiti, antiseptisku �ķīdumu, ziedi pret odiem, sauļo�anās krēmu, cinka ziedi tiem, kuriem sauļo�anās krēmu lietot būs par vēlu, salvetes, higiēnisko lūpukrāsu, aspirīnu, kādu lieku dvieli, zeķes un vēl vienu drēbju kārtu pati sev. Pilnīgi pārliecināta, ka nav aizmirsts nekas svarīgs un noteikti braucienā nepiecie�ams, viņa aizvilka somas rāvējslēdzi, uzmeta somu plecā un, izgājusi no namiņa, devās uz nometnes centru.

Brokastis noritēja kā parasti. Viņa ēda, apņēmīgi cenzdamās neievērot ēdamzālē ienāku�o Ēriku, līdz tas iejaucās apkārtējā trok�ņainajā pūlī. Bērni, kas piedalījās ceļojumā, jutās pārāk satraukti, lai spētu kaut ko ieēst, un, kad notrink�ķēja zvans, visi metās ārā uz autobusu, kas jau gaidīja, un ikviens centās ieņemt vietu pie loga.

- Veiksmīgu braucienu, un esiet uzmanīgi, - Edna pamāja ar roku bērniem, kas bija izkūru�ies pa autobusa logiem.

- Atgriezīsimies uz vakariņām. Tad jau nu viņi noteikti ēdīs, - Ketlīna smējās.

- Un mēs parunāsim, - sacīja Edna. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja Ēriku rāpjamies autobusā. Vecā sieviete vēl palūkojās uz Ketlīnu, it kā vēlēdamās kaut ko sacīt, bet tad tikai papliķēja viņas roku un sacīja:

- Lai tev �odien veicas.

Ketlīna runājās ar �oferi, kur� jau gadiem sēdēja pie vecā autobusiņa stūres. Erika papildu ekipējums tika dro�i novietots uz viena no brīvajiem sēdekļiem pa�ā autobusa aizmugurē, tomēr viņ� nebija pierunājams tur nolikt arī kameru un nu turēja to rokās. Pats viņ� apsēdās sēdeklī, kuru no Ketlīnas vietas atdalīja �aurā eja.

Beidzot visi bija ieņēmu�i vietas, �oferis ne bez pūlēm ieslēdzis ātrumu, un viņi izbrauca caur Kalnaines vārtiem. Sarunāties izrādījās neiespējami, jo bērni bija uzsāku�i skaļu dziedā�anu, ķīviņus, spēko�anos un smie�anos, un visu to vēl pavadīja tikai �im autobusam raksturīgā dūkoņa.

Savā sēdvietā tie�i �oferim aiz muguras Ketlīna ar katru nobraukto jūdzi arvien vairāk atslābinājās. Kad viņa beidzot sadū�ojās palūkoties uz Ēriku, izrādījās, ka tas viņu nekaunīgi vēro. Sākumā viņ� kā izlūkojot pasmaidīja, bet tad, redzot, ka Ketlīna nenovēr�as un nerāda niknu seju, viņa smaids kļuva platāks. Ketlīna nespēja noturēties un atbildēja ar to pa�u.

Ik pēc vairākām jūdzēm viņi brauca caur kādu no mazajām, miegainajām kalnu pilsētiņām, kuras no abām pusēm piekļāvās divvirzienu �osejai. Kāda nozīme pilsētiņu nosaukumiem! Visas tās izskatījās cita citai līdzīgas. Katrā atradās benzīntanks zem viena jumta ar nelielu veikaliņu. Da�as varēja lepoties ar pasta ēkām. Bie�i vien pasts izmitinājās saliekamajā namiņā, kas bija uzsliets tie�i �im nolūkam, un tomēr virs katra karogkātā lepni plīvoja Amerikas karogs.

Mājiņas, lielākoties sabūvētas tie�i �osejas malā, arī izskatījās gandrīz vienādas. Pie tām uz auklām karājās svaigi mazgāta veļa. Priek�ējās verandās - un katrai mājai bija �āda piebūve - salikti �ūpuļkrēsli, kuros tik jauki pazvilnēt vakara stundās. Un katra māja, lai cik arī necila tā būtu, bija svētīta ar brīni�ķīgu kalnu panorāmu. Blakus mājiņām pletās dārziņi ar bagātīgu vasaras ra�u, un gandrīz katru modri sargāja putnubiedēklis. Turklāt mazo dārziņu kop�ana nebija tikai vaļasprieks. Dārziņi bie�i apgādāja ģimeni ar augļiem un dārzeņiem daudzus mēne�us gadā. Viņi bija iebrauku�i vienā no �ādām pilsētiņām, kad Ketlīna ļāva bērniem pie benzīntanka aizskriet uz tualeti vai no dzērienu automāta izmānīt pa atvēsināta dzēriena kārbai.

Visu laiku sajutusi Erika klātbūtni, Ketlīna �ajā juceklī viņu pēk�ņi pazaudēja. Palūkojusies apkārt, viņa redzēja, ka Eriks, �ķērsojis putekļaino celiņu, dodas uz vientuļu mājiņu kalna nogāzē.

Instinktīvi sekodama viņam pāri ceļam, Ketlīna ieraudzīja, kas piesaistījis viņa uzmanību. Mājiņas ļodzīgajā verandā sēdēja kāds vecs vīrs un spēlēja vijoli. Viņ� bija piemeties uz veca, no autobusa izņemta metāla sēdekļa. Uz atzveltnes vēl tikko samanāms vīdēja izbalējis autobusu kompānijas nosaukums.

Vecajam vīram bija tum�i brūna, izkaltusi un grumbām klāta āda. Komiskos leņķos no galvas stiepās matu �ķipsnas. Mugurā kombinezons bez piedurknēm. Pār plecu stiepās tikai viena bik�u lence. Spēlējot vijoli, kailās, iekritu�ās krūtis cilājās.

Ketlīna bija pārliecināta, ka neviens instruments, pat ne Stradivari roku darbs, nav spēlēts ar lielāku mīlestību. Ar savilktiem, netīriem un nikotīna nobrūninātiem pirkstiem viņ� izvilināja no instrumenta jautru meldiņu, laikam gan pazīstamu tikai viņam pa�am.

Ieraudzījis Ēriku, viņ� aicino�i pasmaidīja, atklādams bezzobainu muti, un ar kaulaino, kailo kāju piesita verandas nekrāsotajai dēļu grīdai.

Ketlīna godbijīgi stāvēja un ieklausījās videokameras dūkoņā. Eriks tuvojās, bet �ķiet, ka veco vīru nebūt nesamulsināja neredzētais, it kā no cita gadsimta atnestais daikts. Eriks gāja arvien tuvāk, līdz atradās pie verandas līdzās vecā vīra pēdām. Kamera bija pavērsta tie�i pret intriģējo�o seju.

Atvērās durvis un iznāca sieviete vienos gados ar veco vīru. Viņa slaucīja rokas trauku dvielī, smaidīja un, ieraudzījusi Erika kameru, instinktīvi atglauda sirmos matus, kas bija sasprausti augstu pakausī. Izbalējusī kleita vaļīgi karājās uz vājā auguma, kājas bija kailas tāpat kā vīram un gandrīz tikpat biezu ādu uz pēdām. Viņa pārmeta dvieli pār plecu un mūzikas ritmā sāka sist plaukstas.

kad vīrs beidza spēlēt, viņa noliecās pār viņu un skaļi noskūpstīja uz vaiga.

\ - �is bija mans mīļākais gabals, - viņa iesmējās.

Ēriks izslējās pilnā augumā, saņēma sievietes roku un maigi noskūpstīja to. Viņa smējās un koķeti kā meitene skolas ballē samirk�ķināja savas mazās, gandrīz bezkrāsainās acis.

- Paldies jums abiem, - tas bija viss, ko pateica Ēriks. Tad viņ� pagriezās un nolēca no verandas. Palievenē gulēja trīs suņi, bet tie tikai slinki pavēra miegainās acis un pabolīja tās uz sve�iniekiem.

Eriks ieraudzīja Ketlīnu stāvam starp māju un grambaino ceļu. Panācis tuvāk, viņ� pasmaidīja, ar brīvo roku pieskārās viņas sejai un tad klusējot ar galvu norādīja, ka laiks atgriezties pie autobusa, jo �oferis jau neatlaidīgi signalizēja.

- Kāpēc jūs to darījāt? - pajautāja Ketlīna, kad viņi jau bija devu�ies atpakaļ pie autobusa. - Kāpēc jūs filmējāt �os cilvēkus?

Bērni vairs tik skaļi nedziedāja, un sarunāties bija vieglāk.

- Tāpēc, ka viņi bija vienreizēji, - Eriks neviltoti paskaidroja. - Vai jums tā nelikās?

Tagad viņai tā likās,.bet nezin vai būtu ienācis prātā pirms brī�a. Viņa pat nebūtu pamanījusi vecī�us, ja Eriks nepievērstu viņiem uzmanību.

- Jā, - viņa no�ukstēja. - Viņi bija skaisti.

Erika neatlaidīgais skatiens pārslīdēja Ketlīnas lūpām, un viņa zilajās acīs parādījās izmisums un ilgas.

- Un tu arī, - Eriks no�ukstēja, un tas bija domāts tikai viņas ausīm. Kad viņu skatieni atkal sastapās, Ketlīnai �ķita, ka kājas saļogās.

- Es atvainojos par to nakti, - Ēriks sacīja klusā balsī. -Tev bija tiesības pateikt nē.

Viņ� un B.J. vakar pirms vakariņām bija izdzēru�i veselu kannu alus un ilgi runāju�i. Ērikam �ī saruna atnesa apgaismību. Viņ� bija sapratis, kāpēc Ketlīna atteikusies, un �ī sapratne apdzēsa dusmas.

Vēl nesen par visu vairāk Ketlīna bija vēlējusies dzirdēt viņa atvaino�anos, redzēt viņu zemojamies viņas priek�ā, lūdzam piedo�anu. Tagad, saklausījusi viņa balsī no�ēlu, viņa tūdaļ atzina, ka arī pati nav bez vainas.

- Arī es nespēlēju godīgi.

- Saticis tevi, Ketlīna Heilija, es aizmirsu, ka pastāv kaut kādi likumi un noteikumi, bet ho �ī brī�a mums tādi būs, pa�iem savi likumi, un mēs dzīvosim pēc tiem. Vai tā būs godīgi?

Viņa maigā balss un godīgās acis bija kaut kas tāds, kam Ketlīna nespēja turēties pretī, tāpēc viņa dedzīgi piekrita:

-Jā, Ērik, jā.

Viņ� slepus pameta gaisa skūpstu. Ketlīna pietvīka un uz mirkli nodūra acis, bet tad atkal ieskatījās viņa atklātajā sejā un siltajās acīs.

Da�as jūdzes no D�esperas pilsētas �oferis nogriezās pa labi un izstūrēja nepaklausīgo braucamo uz smil�aina ceļa, kur� acīmredzot veda uz Bufalo upes krastiem.

Pirms miljardiem gadu upe caur Ozarku bija izgrauzusi dziļu kanjonu. Daudzās vietās gar krastiem slējās stāvas klintis, kas vietām pārkārās pār krā�aino straumi. Pelēkas, vīnstīgām noaugu�as akmens sienas atgādināja senās Babilonijas gaisa.dārzus. Bufalo upe bija populāra kanoe airētāju, mak�ķernieku un citu ūdenssporta cienītāju pulcē�anās vieta.

Ketlīna jau gadiem bija braukusi uz �o vietu un redzējusi tās izaugsmi. Kādreiz tikai vietējo iedzīvotāju iecienīta atpūtas vieta nu pārtapusi par plauksto�u atpūtas zonu, kas pievilina neskaitāmus atpūtnieku pūļus. Katras nometnes laikā bērnu grupiņas uz vienu dienu tika atvestas uz ūdens atrakcijām. Braucamos apļus varēja izīrēt blakus atrakcijai. Braucējam nācās gar krastu uzkāpt klin�ainā kalnā, līdz viņ� nonāca nelielā laukumiņā virs klints. �eit mutuļoja ūdens. Tad braucējs iesēdās aplī un laidās lejup pa ūdens apskalotu reni, līdz iedrāzās straujajā upē, kas apli nesa vēl kādu pusjūdzi, kur ūdens skreja beidzot aprima un varēja rāpties krastā.

Vesels piedzīvojums, bet, tā kā ūdens nekur nebija dziļāks par trim �etrām pēdām, tad pilnīgi dro�s. Un tomēr Ketlīna neizlaida bērnus no acīm. �odien atbrauca arī Maika Simpsona un Petsijas grupiņa, tā ka bērnu skaits jau tuvojās �etriem desmitiem.

Pirmo stundu pēc viņu atbrauk�anas Eriks nepārtraukti filmēja, kopā ar bērniem rāpās klin�u radzēs, fiksēja sajūsmu viņu sejiņās un balsīs un iemū�ināja pacilātību, ar kādu bērni laidās lejā pa baltajiem, mutuļojo�ajiem ūdeņiem. Kad viss vajadzīgais bija safilmēts, viņ� dro�ības dēļ aiznesa aparatūru atpakaļ uz autobusu un tad arī pats izmetās peldbiksēs.

Viņ� �ļakstījās, rotaļājās, klaigāja un priecājās kopā ar bērniem, bet tie greizsirdīgi cīnījās par viņa uzmanību.

Pēc piknika pusdienām audzinātāji un Eriks uzstāja, ka pirms jaunas peldes bērniem kāda pusstundiņa jāatpū�as.

Bija ap diviem, kad Maiks Simpsons izbrida no upes un nometa uz akmeņiem savu gumijas apli.

- Paklau, Ketlīn, pēc pusdienām mēs neesam savējos pārskaitīju�i. Vai nevajadzētu to izdarīt?

- Jā, - viņa piekrita. Viņi bija tā aizpriecāju�ies, ka nebija par to pat iedomāju�ies. Pēc Erika pieprasījuma un bērniem par lielu prieku Ketlīna pati pāris reizes bija nobraukusi pa cauruli. Tagad viņa, Eriks, Maiks un Petsija � sāka pārskaitīt ūdenī rēgojo�ās�galvas.

- Viena trūkst, - Ketlīna sacīja, vēl glu�i nekrītot panikā.

- Da�i vēl ir aug�ā, tūdaļ laidīsies lejā, - Eriks viņu mierināja.

Bet minūtes ritēja, un, lai gan tika skaitīts atkal un atkal, vienmēr viena pietrūka.

- D�eimijs! - iesaucās Ketlīna. - Kur ir D�eimijs? -viņa izmisīgi lūkojās apkārt, it kā ar gribasspēku varētu piespiest viņu uzrasties pārējo vidū.

- Vai kāds ir redzējis D�eimiju?

- Nesteigsimies ar pāragriem secinājumiem, - sacīja Maiks. - Es apjautā�os visapkārt, kad viņ� pēdējo reizi redzēts.

- Es darī�u to pa�u, - piedāvājās Petsija.

- Nesatrauciet pārējos bērnus, - brīdināja Ketlīna. - Rīkojieties neuzkrito�i.

- Jā, protams. - Un Maiks aizsteidzās.

- Es aizskrie�u uz me�u pretējā krastā, - piedāvājās Eriks. - Apskatī�os tur.

- Paldies tev, Ērik, - Ketlīna uzlika plaukstu viņam uz rokas.

- Esmu pārliecināts, ka mēs viņu atradīsim, - mierināja Eriks.

Ketlīna aizgāja līdz krastam un apjautājās par puisēnu. Neviens viņu nebija redzējis. Tad viņa iegāja braucamo riņķu nomā. Arī īpa�nieks apgalvoja, ka nav viņu manījis, bet kāds bija ienesis riņķi, aizķēru�os upē aiz zemiem, nokareniem krūmu zariem. Ketlīnas sirdi sagrāba izmisīgas bailes. Vai tie�ām D�eimiju ievilkusi upes krā�ainā straume un aizrāvusi uz leju, pirms viņ� paspēja ar kājām aizsniegt dibenu? Viņ� ta�u vēl bija tik maziņ�. Vājiņ�. Peldēt gan puisēns prata, bet ne pārāk labi.

Domas, baismīgākas par visbriesmīgākajiem murgiem, brāzās cauri smadzenēm. D�eimij! kliedza viņas sirds. Nē! Viņa aizskrēja atpakaļ pie upes, cerot uz brīnumu. Varbūt Maika meklējumi sekmēju�ies un pazudu�ais bērns atrasts? Tomēr viņa seja bija tikpat drūma kā Petsijai, kas arī piebiedrojās viņiem upes krastā.

- Ketlīn, ko mēs iesāksim? - jautāja Maiks. Pirmo reizi, kop� viņi bija pazīstami, Maika atklātajā, optimistiskajā sejā bija redzams neprātīgs uztraukums.

- Jāzvana policijai un glāb�anas dienestam. � Ketlīna runāja mierīgā balsī, lai gan patiesībā jutās �ausmīgi.

Un tie�i tad atskanēja Pclsijas sauciens:

- Lūk, kur viņi!

Ketlīna sekoja Petsijas pirksta norādītajam virzienam un ieraudzīja Ēriku un D�eimiju. Viņi abi rāpās lejā pa kādu stāvu klinti upes pretējā krastā.

- Paldies Dievam, - Ketlīna no�ukstēja, kad abi jau bija iebridu�i upē un tuvojās �im krastam.

Un tur jau viņi bija. Ketlīna nezināja, ko darīt - iepļaukāt bēgli vai norāt. Tad ierunājās Eriks.

- Paskat, Ketlīn, ko mūsu mazais skauts atradis! -Eriks uzsauca jautri, bet ar brīdinājuma izteiksmi acīs.

- Jā, paskaties, Ketij, - D�eimijs skanīgi piebalsoja. Viņ� sniedza Ketlīnai akmeni, kas attālu atgādināja indiāņu bultas uzgali.

- Eriks teica, ka tas varētu būt kriku, �eroku vai �iksa-vu bultas uzgalis. Vai tu domā, ka tas ir īsts? Eriks teica, ka noteikti. Un kā tu domā, Ketij?

Dedzīgās, brūnās actiņas raudzījās tik vaļsirdīgi, ka Ketlīnai sagribējās apkampt mazo, vājo augumiņu un pie-kļaut cie�i pie krūtīm.

Bet viņa mulsā un, cik vien spēdama, mierīgā balsī sacīja:*

- Neteikti īsta, es tikai nezinu, kādai ciltij tā varētu piederēt. Varbūt, kad atgriezīsimies nomelnē, tev vajadzētu pameklēt pa B.J. grāmatām.

- Labi, - viņ� atbildēja un palēkdamies aizskrēja.

- D�eimij, - Ketlīna uzsauca nopakaļus, - mēs drīz brauksim projām, tāpēc, lūdzu, neaizklīsti atkal kaut kur pārāk tālu.

- Labi, - viņ� atsaucās un aizmetās upes virzienā, lai parādītu vērtīgo atradumu pārējiem.

Tagad, kad satricinājums bija aiz muguras, Ketlīnai saļodzījās ceļgali. Viņa nokristu uz saules sakarsētajiem akmeņiem, ja viņu nesatvertu un cie�i klāt nepievilktu Erika spēcīgās rokas.

Maiks un Petsija, izskatīdamies nedaudz apmulsu�i, aizsteidzās pie saviem bērniem. Pēdējās stundas satraukumi visus bija atskurbināju�i.

Ketlīna pagriezās, ieskatījās Ērikam acīs un drebo�ā balsī pajautāja.

-Kur jūs viņu atradāt?

- Nāc. - Viņ� saņēma Ketlīnas roku un aizveda viņu aiz autobusa, tā paslēpdamies no pārējo skatieniem. Tur viņ� piekļāva Ketlīnu sev tik cie�i, it kā tie�i viņa būtu pazudu�ais un atkal atrastais bērns.

Viņa krū�u spalvas kutināja Ketlīnai degunu. Eriks mierino�i glāstīja viņas plecus.

- D�eimijs neapzinājās, ka mēs viņu meklējam, tāpēc jau es devu mājienu, lai tu nesāc rāties. Viņ� sacīja man, ka viņam sagribējies sevis pēc. - No Erika krū�u dziļumiem izlauzās dārdo�i smiekli. - Lielā vajadzība, tāpēc gribējis noslēpties no visiem un ielīdis dziļi me�ā. Kad viss bijis nodarīts, viņ� mazliet apmaldījies. Es atradu puiku pētām to akmeni un iestāstīju viņam, ka tas noteikti ir indiāņu bultas uzgalis. Viņ� bija tik dziļi pats savā pasaulē, ka neapzinājās, cik ilgi bijis projām un ka mēs varētu uztraukties.

- Ērik, ja ar viņu kaut kas būtu noticis... ar jebkuru no bērniem, es... - Ketlīna nodrebinājās, nespēdama pasacīt līdz galam.

- Zinu, zinu, bet tagad viss ir aiz muguras, un nekas ļauns nav noticis. Vēlāk es aprunā�os ar D�eimiju un pateik�u viņam, ka turpmāk tomēr nevajadzētu aizklīst vienam pa�am tik tālu.

- Paldies, - Ketlīna no�ukstēja, pie viņa krūtīm piespiedusies.

- Vai man nepienākas kāds apbalvojums? - pajautāja Ēriks, un, palicis pirkstu viņai zem zoda, pacēla to uz aug�u.

Viņ� bija tuvu. Viņ� bija spēcīgs. Viņai vajadzēja viņu. Un Ketlīna tikai mēmi pamāja, pirms Erika galva noliecās un viņa sajuta viņa karstās lūpas uz savējām. Tas bija uzmanīgs skūpsts, bet, kad Erika lūpas atrāvās, Ketlīna vēl kādu laiku tiecās viņam pretī.

Viņi aizgāja atpakaļ uz upes krastu. Erika roka bija dro�i apskāvusi Ketlīnas plecus. Viņa centās izlikties, ka nekas nav noticis, tomēr visu laiku, kamēr viņi atradās pie ūdens atrakcijas, Ketlīna jutās satraukta, nervoza un pārlieku uzmanīja bērnus. �ķita, ka rokas pulksteņa rādītāji velkas kā glieme�i, bet galu galā tomēr pienāca laiks pūst svilpi un saukt visus atceļam.

Mājup braucot, Ketlīna sēdēja blakus Ērikam un necentās izlikties, ka viņai to negribētos. Tiklīdz visi bija sakāpu�i autobusā un pārskaitīti, viņa bija apsēdusies Erika neērtajā sēdeklī un nevairījās no rokas, kura cie�i skāva viņas plecus.

Kad viņi ieradās Kalnainē, visi jau sēdēja ēdamzālē. �odien noteikumi tika mīkstināti, un bērni drīkstēja sēsties pie vakariņu galda tūlīt, bez ierastās mazgā�anās du�ā un atpūtas. Viņi lēca ārā no autobusa, degot nepacietībā dalīties ar pārējiem dienas iespaidos. Ne mazāk noguru�ie pieaugu�ie tādu sajūsmu neizrādīja, un, ienākot ēdamzālē, aina izskatījās visai raiba.

Kad B.J. un Edna apjautājās, kāpēc Ketlīna izskatās tik bāla un drūma, viņa īsumā izstāstīja par D�eimija pazu�anu. Abi pavecie ļaudis piekrita, ka Ketlīna rīkojusies pareizi, nesodot un nerājot mazo palaidni, tomēr tika secināts, ka B.J. vajadzētu ar viņu aprunāties un brīdināt par briesmām, kādas iespējamas, tik tālu aizejot no pārējiem bērniem.

Eriks Ketlīnu cie�i vēroja, un viņai ar mokām izdevās norit da�us kumosus. Pārāk stipra bija dienas satraukuma vara, lai vēl spētu izbaudīt ēdiena gar�u. Un nekad viņa vēl nebija tā priecājusies par vakara zvanu kā �ovakar.

Kad Ketlīna svina smagām kājām kāpa lejā pa ēdamzāles kāpnēm, nodomājusi doties taisnā ceļā uz savu namiņu, kāds stingri satvēra viņas elkoni.

- Ejam, tu nāksi man līdzi, - apņēmīgi sacīja Eriks.

- Ko? - Ketlīna centās atbrīvot elkoni, bet visi pūliņi izrādījās veltīgi. - Es eju gulēt.

- Jā, bet vispirms tev vajadzētu mazliet nomierināties. Ja tagad mēģināsi aizmigt, netiksi vaļā no murgiem par to, kas �odien varēja notikt.

Bez.�aubām, tur nu viņam bija taisnība, tomēr Ketlīna tik viegli neļāvās pierunāties, it īpa�i tāpēc, ka nu viņi bija sāku�i soļot Erika namiņa virzienā.

- Kur tu mani ved? - jautāja Ketlīna.

- Dosimies mazā izbraucienā.

Tā nebija atbilde, kuru viņa cerēja sagaidīt, bet kad gan Eriks Gudd�onsons ir darījis kaut ko tādu, ko viņa gaidījusi?

- Izbraucienā? - viņa vārgā balsī noprasīja. - Uz kurieni?

Eriks uzsmaidīja Ketlīnai. Viņa baltie zobi iedegu�ajā sejā iezibējās.

- Pagaidi, tad redzēsi, - viņ� ķircinājās un, aplicis roku viņai ap pleciem, cie�i pievilka sev klāt.

Ketlīna paklausīgi gāja viņam līdzi. Viņai trūka gan spēka, gan vēlē�anās strīdēties; un patiesībā viņa pat ar prieku ļāva Ērikam izlemt. Tik daudzus gadus viņa bijusi spiesta viena pati pieņemt lēmumus, ka tagad likās liels atvieglojums ļauties kāda cita gribai.

Eriks palīdzēja viņai iekāpt ma�īnā, tad iesēdās arī pats. Viņ� brauca nometnes centrālās daļas virzienā un tad pagriezās uz galvenajiem vārtiem.

- Tas ir ceļ� uz peldētavu, - piezīmēja Ketlīna, kad Eriks bija nogriezis ma�īnu.

- Jā, bet, lai nokļūtu pie mērķa, mums kādu gabaliņu nāksies iet kājām. Es vēlos tev ko parādīt.

Un atkal viņa neiebilda. Nakts bija vēsa. Nekas neliecināja, ka taisītos līt. Eriks ma�īnai bija nolaidis logus, un Ketlīna, atgāzusi galvu pret atzveltni un aizvērusi acis, ļāva vēja pūsmai glāstīt seju.

Kad ma�īna apstājās, viņa atvēra acis un ieraudzīja, ka viņi tomēr ir atbrauku�i pie peldētavas.

- Ir jau jauki, bet �o vietu es tomēr esmu redzējusi.

Eriks iesmējās.

- Tu jau jūties labāk. Esi atguvusi agrāko mēles lunka-numu. - Viņ� atvēra durvis un palīdzēja viņai izkāpt.

- Nāc nu, asprāte. Tālāk būs jāiet kājām.

Viņi nepagriezās pret upi, kā Ketlīna bija gaidījusi. Eriks, vilkdams viņu aiz rokas, devās iek�ā me�ā.

- Ērik, - Ketlīna sāka satraukties. - Vai tu esi pārliecināts, kurp...

- Es zinu, kurp mēs ejam, - Eriks viņas vietā nobeidza teikumu. Pat mēness gaisma nespēja izlauzties caur biezo lapotni virs viņu galvām. - Jā, es zinu, kur mēs atrodamies. �o vietu es atradu tajā naktī, kad biju... visai sakaitināts un man vajadzēja kādu nostūrīti, kur atvēsināt prātu.

Kad Ketlīna pietvīka, Eriks cie�i saspieda viņas plaukstu.

Kādu brīdi viņi soļoja klusējot Izskatījās, ka Eriks pazīst apkārtni, jo viņ� palīdzēja Ketlīnai izvairīties no vīteņaugiem un akmeņiem.

-Kur mēs...

- Paklausies, - Eriks pārtrauca viņu. - Vai dzirdi upes �alkoņu?

Viņi apstājās un klausījās. Ketlīna tie�ām saklausīja ūdens �alo�anu.

Viņi izlauzās cauri krūmu biezoknim, un mēnesnīca ļāva apskatīt Erika galamērķi. Blakus upei, baltāka par cukuru, stiepās smil�u strēle. Tā stiepās līdz pat oļiem klātajai upes gultnei. Kādas simt pēdas aug�up pa straumi upē gulēja vairāki lieli akmeņi, veidojot nelielas krācītes, un pie smil�u sēres straume skrēja glu�i strauji. Pāri upei savus zarus lieca milzīgs ozols un vairākas gobas. Pati upe �ajā vietā bija �aura, ļaujot viņiem justies mājīgi un dro�i. Brīni�ķīga vieta!

- Kā tu to uzgāji? - Ketlīna ar apbrīnu jautāja. Kāpēc gan viņa, tik daudzus gadus pavadot �eit nometnē, pati nav to uzgājusi? Tiesa, �is stūrītis atradās nomaļus no iestaigātām taciņām un visai nedro�ā vietā, lai te dotos pastaigās ar visu izzināt kāriem bērniem.

- Es jau teicu, ka meklēju, kur atvēsināt galvu, - viņ� pasmaidīja. - Ejam.

Viņi noskrēja lejā pie upes. Ēriks no ma�īnas bija paņēmis segu un tagad izklāja to smiltīs. Ketlīna nometa drēbes, kurās pavadīts garais, tveicīgais ceļojums. Jau dienā viņa bija atsējusi sava bikini kakla lencīti, lai saule vairāk piekļūtu miesai. Tagad lencīte bija sasieta pu�ķī uz krūtīm. Tā bija nēsājama arī �ādā veidā. Ketlīna nedro�i iebrida ūdenī.

- Ai! Auksts! - viņa iekliedzās, kad ūdens apskaloja potītes.

- Kad apradīsi, būs labi, - Eriks viņu mierināja.

Viņ� brida ūdenī ilgi, bet tas tā arī nebija dziļāks kā līdz ceļgaliem. Eriks notupās ūdenī un tad, cīnīdamies ar straumi, apsēdās uz oļiem klātās gultnes.

-īsts virpulis, - viņ� uzsauca Ketlīnai.

Straume draudēja kuru katru mirkli nogāzt viņu no kājām, tomēr Ketlīnai izdevās nedro�i aizbrist līdz Ērikam. Viņa atbalstījās uz viņa varenajiem pleciem un iegremdējās ūdenī. Stindzino�i aukstais ūdens lika elpai aizrauties.

-Ka tu vari to izturēt? - viņa jautāja, kad beidzot bija apsēdusies ūz oļiem un izstiepusi sev priek�ā kājas.

- Tu pieradīsi, - viņ� sacīja. - Lieliski, vai ne?

Pēc mirkļa viņai nācās atzīt, ka tas tie�ām tā ir. Virpuļojo�ais ūdens kā burbuļojo�a �ūpļa dziesma nomierināja un aizskaloja spriedzi tālu lejup pa straumi. Viņa atbalstījās uz rokām un atliecās atpakaļ, paceldama gurnus un ļaudamās straumes glāstiem. Sajūta bija brīni�ķīga, bet drīz tā radīja problēmas. Ūdens traucās tik strauji, ka draudēja noraut krū�turi.

- Izskatās, ka es to tūlīt pazaudē�u, - viņa nervozi iesmējās.

-Jāparūpējas, lai tas nenotiktu, - iesmējās arī Eriks.

Pirms viņa apjauta, kas notiek, krū�turis bija noņemts, un straume aizrāva to projām.

- Ērik! - viņa iespiedzās un sakrustotām rokām piesedza krūtis. - Ko tu izdarīji!

- Parūpējos, lai tev nebūtu jāraizējas par krū�turi. Nu tas ir pazaudēts, un nav vairs par ko bēdāt.

Eriks priecīgi paraustīja plecus. Viņa smaids bija mulsino�s... un bīstams.

-Tu tī�ām to atraisīji!

- Vainīgs, - viņ� neviltoti atzinās. - Bet tagad atslābinies un baudi peldi.

Viņ� atgāza galvu un skatījās debesīs. Tā dro�i vien mēdza darīt kāds no viņa pagānu sen�iem, pielūdzot savus dievus. Acis viņam bija aizvērtas.

Ketlīnu nu vairs nesatrauca upes straume, bet brāzmainās krāces pa�as sirdī. Ko viņa dara �eit, neskartā dabā, nakts vidū kopā ar �o vīri�ķīgo, visai iedomīgo vīrieti -gandrīz kaila un tikai da�u collu attālumā no viņa.

Tomēr par spīti augo�ajam nemieram Ketlīnu pārņēma aizvainojuma sajūta, Viņ� ta�u pat nepaskatās uz �o pusi. �is vīrietis izskatās pilnīgi atslēdzies no visa apkārtējā. �ķiet, ka viņ� zaudējis par notieko�o jebkādu interesi. Palēnām Ketlīna sāka atslābināties un atkal ieņēma iepriek�ējo pozu, atbalstīdamās uz rokām un pārliecinādamās, vai krūtis, kurn galiņi no straumes pieskārieniem bija piebriedu�i, atrodas zem ūdens līmeņa. Tā viņi ilgi klusēja, un vienīgā skaņa, kas apņēma abus, bija ūdens �alas. Kad Ketlīnas ausi noglāstīja Erika balss, viņa satraukumā glu�i vai salēcās.

- Vai dzirdēji to?

Vienīgais, ko viņa pa�laik dzirdēja, bija pulsa dārdi pa�as ausīs.

-Ko?

- Redzi pūci kokā? - Eriks pastiepa roku uz vienu no ozoliem, bet Ketlīna neredzēja neko.

- Neredzu. Kur?

-Tur. Skaties uz to zaru... pagaidi mirkli, tā nekas neiznāks. - Viņ� pārsēdās Ketlīnai aiz muguras, un nu viņa atradās starp Erika kājām. Viņas mugura dro�i balstījās pret vīrie�a varenajām krūtīm. Tagad viņ� gar Ketlīnas vaigu pastiepa roķu un rādīja uz koku. - Redzi? Pa�ā zemākajā zarā virs ūdens.

Ketlīna sasprindzināti vērās tumsā, bet neredzēja ne pūci, ne ko citu.

- Neredzu, - viņa nopūtās.

- Kāds brīnums? Nekā jau tur nav. - Viņa lūpas pieskārās Ketlīnas ausij, bet rokas viegli apskāva vidukli. - Es meloju. Gribēju nokļūt tuvāk tev.

Ketlīna it kā gribēja atbrīvoties no skāviena, bet Eriks glu�i labi juta, ka patiesībā viņa to nemaz nevēlas.

- Kādu dienu tu iekulsies nepatik�anās, - Ketlīna brīdināja, runādama klusā, trīco�ā balsī. - Tu mani piemuļķo jau otro reizi.

- Nūja. Un abas reizes man tas ir izdevies.

Ketlīna juta uz kakla viņa silto elpu. Viņ� pacēla uz aug�u viņas matus un noskūpstīja smar�īgo ādu zem tiem. Tomēr, kad mati bija atlaisti un nokritu�i atpakaļ uz pleciem, viņa roka nepalika dīkā.

Ar saviem burvja pirkstiem viņ� masēja Ketlīnas kaklu, tad roka lēnām virzījās lejup pa viņas muguru, it kā pārskaitot katru mugurkaula skriemeli. Un tad plauksta atvērās un plati ieplestiem pirkstiem noglauda viņas krū�u kurvi, beidzot apstājoties uz vēdera. Pirksti prata tik maigi glāstīt, lai gan pati delna palika nekustīga. Ketlīnai pēk�ņi gribējās, kaut kustētos arī roka. Sie pirksti ķircināja viņu, brī�iem paslīdēdami zem elastīgās bikini jostas, tomēr atturēdamies pieskarties.

- Tava āda atgādina samitrinātu zīdu, � viņ� murmināja Ketlīnai pie auss. Viņa mēle pieskārās atlasam līdzīgajai miesai zem auss ļipiņas, roka atkal it kā nemanāmi virzījās uz aug�u

Un tad viņ� saudzīgi saņēma viņas kreiso krūti.

-Tev spēcīgi sitas sirds, Ketlīn. Vai manis dēļ?

No glāstiem Ketlīna ievaidējās.

-Jā.

- Ketlīn...

Tad abas Erika rokas apsedza viņu, delnas piekļāvās viņas miesai, apmīļoja saspringu�os krū�u galiņus. Tālāk Eriks piekļāvās Ketlīnas vaigam un maigi, bet karsti to noskūpstīja.

Un tad sakusa viņu lūpas. Viņi baudīja, dzēra, izgar�oja viens otru. Nekad vēl Ketlīna nebija skūpstījusies ar tādu aizmir�anos un atdevīgumu. Viņas pirksti neprātīgi maldījās viņa matos.

Erika plaukstas pārstaigāja viņas augumu, iepazīstot katru iedobīti, katru izliekumu, katru izcilnīti. Rokas slīdēja lejup pa viņas augumu un atkal apmīļoja krūtis. �īs zinātkārās rokas, �īs prasmīgās lūpas nesa Ketlīnai baudījumu, kādu viņa līdz �im nebija pazinusi. Un dziļi viņā tika iesēta iekāres sēkla, kas auga, pieņēmās spēkā un beidzot uzplauka kā brīnumskaists zieds.

Apmaldījusies skūpstu jūrā, Ketlīna piekļāvās viņam cie�āk. Tikai Erika mokpilnais vaids viņai pie vaiga izrāva Ketlīnu no �ī eiforiskā zīda tīmekļa. Pa kuru laiku viņ� to uzmetis?

- Piedod, - viņa no�ukstēja un piespieda galvu viņa krūtīm.

- Nevajag atvainoties, - Erika balss gan neskanēja glu�i bez emocijām.

- Ja mēs abi tūlīt nelīdīsim ārā no ūdens, sastingsim ragā-

Viņ� atslābināja skāvienu, piecēlās kājās un pastiepa viņai roku. Ketlīna kautrīgi piecēlās no ūdens un, cik vien ātri atļāva straume, nopakaļus Ērikam steidzās uz krastu.

Viņa nokrita smiltīs, vēl siltās pēc dienā uzkrātajiem saules stariem, un aizgriezās, pavērsdama Ērikam muguru un sakrustodama rokas uz krūtīm. Pirms mirkļa upē tās piesedza ūdens. Tas gan bija vāj� aizsegs, bet nu viņa jutās pilnīgi atkailināta.

Ketlīna sadzirdēja aiz muguras ūdens �ļakstus un saprata, ka Eriks izgrie� slapjās peldbikses. Klusi soļi atnesa viņu pie Ketlīnas un apklusa pavisam.�

- Ketlīn, - viņ� uzlika rokas viņai uz pleciem un pagrieza ar seju pret sevi. Viņas seja piekļāvās viņa krūtīm, acis bija cie�i aizmiegtas.

- Tev vēl nekad nav bijis vīrietis, vai ne?

Kad Ketlīna neatbildēja, viņ� ar rādītājpirkstu pacēla viņas zodu un piespieda ieskatīties sev acīs.

- Man taisnība? - viņ� jautāja, kad Ketlīna atvēra acis un atbildēja viņa caururbjo�ajam skatienam,

Viņa spēja tikai papurināt gālvu, kā sakot �nē�.

Ēriks maigi piekļāva sev Ketlīnu un apskāva, tomēr atļaudams Ketlīnas rokām palikt starp viņu augumiem. Viņ� piespieda pieri viņas pierei, viņa elpa glāstīja Ketlīnas vaigu.

- B.J. man atklāja �o tavu noslēpumu. Manu nabaga, mīļo meitenīt. Piedod. Kā es varēju zināt, ka tu vēl esi nevainīga? Lai gan jau no pa�a sākuma vajadzēja to saprast. - Viņ� klusām iesmējās, viņa pleci ievibrējās, liekot ievibrēties arī Ketlīnas augumam.

Rokas, kuras viņa bija apņēmusi ap saviem pleciem, sāka atslābt un piespiedās Erika krūtīm.

- Nevainība mūsdienās ir tik reta parādība, ka es pat neiedomājos par to.

Viņa balsī skanēja pa�nosodījums. Viņ� dziļā no�ēlā nopūtās.

- Tāpēc nav jābrīnās, ka tu baidies no manis, - viņ� atkal nopūtās.

Viņa strauji pacēla acis uz aug�u.

- Nē, Ērik, es baidījos no tā, kas notika, bet es nekad neesmu baidījusies no tevis.

- Un tagad?

Tagad? viņa jautāja pati sev. Tagad? Tagad viņa zināja, ka mīl Ēriku. Viņa saprata to jau �orīt, kad Eriks filmēja veco pāri - vijoles spēlmani un viņa sievu. Kad viņ� noskūpstīja vecās sievietes roku tik godbijīgi, it kā viņa būtu grāfiene, Ketlīna bija sajutusi nepazīstamu dūrienu sirdī. Viņa raizes par D�eimiju un miers un savaldība, ar kādu Eriks likvidēja �o krīzi, tas viss tikai vēl vairāk apstiprināja, cik svarīgu vietu viņas dzīvē nu ieņēmis �is cilvēks.

Jā, viņa mīl to. Viņa grib, lai Eriks uzzina, lai sajūt, cik spēcīga ir viņas mīlestība. Viņa gribēja apliecināt to, un viņa kautrīgi uzlika rokas Ērikam uz pleciem un ieskatījās viņa acu neizmērojamajos bezdibeņos.

- Arī tagad es nebaidos.

Erika elpa saspringti lauzās caur sakostajiem zobiem, kad Ketlīna bija pievirzījusies pussoli tuvāk un viņas krū�u galiņi skāra viņa kailās krūtis. Uzmanīgi, it kā Ketlīna būtu nenovērtējami dārgs porcelāna izstrādājums, kas kuru katru mirkli var sa�ķīst drumslās, viņ� aplika rokas viņas viduklim un pievilka viņu sev tuvāk. Saskāriens radīja elektrības lādiņam līdzīgu efektu. Tas iz�āvās cauri viņu abu augumiem.

- Ketlīn, - viņ� elsoja viņas matos. - Nāc, apgulies man līdzās.

Kā viens veselums viņi kopā aizgāja līdz smiltīs izklātajai segai. Viņ� apsēdās un palūkojās uz Ketlīnu, atkal piedāvādams viņai savu roku. Tad viņ� pagriezās uz sāniem un novilka viņu sev blakus, līdz viņi gulēja seju pret seju.

- Ja es darī�u tev sāpes, gribu, lai tu apstādini mani.

- Tu nenodarīsi man sāpes, - viņa no�ukstēja un atglauda no viņa pieres gai�o matu �ķipsnu.

- Nodarī�u. Ak, kaut man nebūtu tas jādara.

- Tad es gribu, lai tu man nodari sāpes. Es to gribu.

Viņ� vēl paspēja klusām izrunāt viņas vārdu, un tad viņu lūpas sakļāvās. Viņa mēle iezīmēja viņas mutes aprises, iepazīdamās ar katru tās niansi, iegaumēdama tās neatkārtojamo gar�u, apklādama viņas lūpas ar nektāru. Tad viņ� satvēra Ketlīnas delnu, apbēra to skūpstiem un piespieda pie savām krūtīm.

- Es gribu, lai tu iepazīsti mani, Ketlīn. Pieskaries man. Es nedarī�u neko, līdz nebū�u pārliecināts, ka tu gribi mani tikpat ļoti, cik es tevi.

Viņa skatījās Ērikam acīs, bet viņas roka sāka jaunatklājumus ar kustību pār vīrie�a krūtīm. Viņas pirksti apvija un glāstīja sprogainās krū�u spalvas un masēja spēcīgos, cietos muskuļus. Uz mirkli Ketlīna nokaunējās, jo bija pieskārusies vienam no cietajiem, brūnajiem krū�u galiņiem. Eriks drud�aini ievilka elpu, bet tad uz brīdi vispār pārstāja elpot, it kā gaidīdams jaunus pieskārienus. Tad, atmetusi jaunavīgo kautrību, viņa atkal atgriezās pie piebriedu�ā miesas pumpura un pirkstu galiem ziņkārīgi izpētīja to.

Ēriks skaļi norija siekalas.

- Vai arī mān atļautas �ādas privilēģijas?

Ketlīna klusām iesmējās.

- Bet protams.

Viņa pagriezās, lai Eriks varētu ērtāk piekļūt viņas krūtīm. Viņa plaukstas aptvēra tās. Krū�u galiņi izbaudīja viņa pirkstu saldmi, un tad Eriks nolieca galvu. Ketlīnu pārsteidza, cik karsta ir viņa mute pret viņas vēso miesu. Tas, ko viņ� darīja, bija kas tik liegs, tik netverams, ka Ketlīna pat nespētu to aprakstīt. Viņa tikai juta, ka kairinājums iespie�as dziļi viņā pa�ā. No krūtīm izlauzās neapslāpējams kliedziens.

Izliekusi pret Ēriku augumu, viņa sajuta, kā dedzina viņa vīri�ķība. Un kāpēc viņa agrāk no tā baidījās? Tas ta�u nav nekas no Erika miesas atdalīts. Tas bija pats Eriks. Viņa esība.

Viņas plauksta turpināja ceļojumu lejup pa vīrie�a stingro, saspringto vēderu un sekoja mīkstā apmatojuma celiņam, līdz tas kļuva biezāks un raupjāks.

- Ketlīn, mīļā... jā, jā. - Vārdi te nebija svarīgi. Balss intonācija izteica vairāk. Tās valoda bija saprotamāka par izrunātajiem vārdiem, un tā teica, ka Ketlīna sagādā viņam baudu. Erika reakcija pamodināja viņā pa�apziņu un piedeva drosmi.

Erika plauksta apļveidīgi masēja viņas vēderu, līdz viņa kļuva karsta un mikla. Un tad Ketlīna sajuta, kā viņ� lēnām pārkāpj noslēpumaino slieksni.

- Es centī�os būt uzmanīgs, zvēru, - viņ� �ukstēja un beidzot atdeva sevi visu.

Par spīti apņēmībai klusēt, viņa iekliedzās. Viņas papē�i iespieda smiltīs zem segas mazas bedrītes, viņas nagi iegriezās Ērikam mugurā.

- Mana mīlestība, - viņ� �ukstēja. - Piedod. Mēģini atslābināties, mēģini.

Ilgi viņi tā gulēja viens otra skavās, cie�i apkampu�ies. Laikam nebija robe�as. Tas likās pati mū�ība. Eriks skūpstīja Ketlīnu, ar lūpām nosusinādams no viņas vaigiem negribētās asaras. Viņa rokas glāstīja viņas matus, atglauda tos no sejas un tad laida caur pirkstiem biezās cirtas. Viņ� dziļi iegremdējās matu jūrā un, elpai aizraujoties, baudīja to smar�u.

Neapzināti Ketlīna sakustējās, sasprindzinādama muskuļus un apkļaudamās ap viņu. Viņa ātrā, sasprindzinātā elpa Ketlīnas ausīs skanēja kā viesuļvētra. Sapratusi, ka ir iedro�inājusi viņu, Ketlīna turpināja �īs iek�ējās kustības, un �oreiz viņa atbilde bija dro�āka.

Sākumā grūdieni veidojās uzmanīgi, pārbaudo�i, bet tad daba ņēma virsroku, un nekas vairs nespēja apturēt viesulim līdzīgo skrējienu uz galamērķi. Un piepildījuma mirklī Eriks neviltoti izkliedza viņas vārdu, tāpat kā viņējo Ketlīna.

Ap viņiem tagad valdīja kaut kas pirmatnīgs un nevainīgs, un tāds bija arī viņu kailums. Blakus skrejo�ā upe, vēja �uksti, melnās, zvaig�ņotās debesis, tas viss liecināja par dabas visvarenumu. Un viņi abi piederēja pie �īs dabas. .

Viņi un nakts saplūda vienā veselumā.

-Ketlīn?

-Jā?

- Vai esi dro�a, ka ar tevi viss kārtībā?

Viņa piekļāvās Ērikam cie�āk un klusām iesmējās.

- Kas man būtu jādara, lai tevi pārliecinātu? Tu man to jautā jau ceturto reizi.

Viņ� uzlika roku Ketlīnai uz pleca, glāstīja gludo ādu un tīksminājās par to. Tad roka noslīdēja līdz viņas azotei un sataustīja krūts apaļumu.

- Es zinu. Gribu tikai būt dro�s, ka tu jūties labi.

Ketlīna atkal iesmējās.

-Tici, ka man ir labi.

Pievirzījusies Ērikam tuvāk, viņa piekļāva viņam savus gurnus. Pa�laik viņi gulēja viesu namiņa �aurajā gultā.

Ketlīna nekad nebija varējusi iedomāties, ka mīlestības izraisītās emocijas izrādīsies tik spēcīgas, tik visaptvero�as. Jau stunda aizskrējusi, kop� viņi gulēja upes krastā, bet piedzīvojuma di�enums vēl nebija noplacis. Ketlīna atkal un atkal izdzīvoja katru aizvadīto mirkli.

Eriks bija uzvilcis bikses, Ketlīna pārvilkusi galvai T-krekliņu. Viņi abi pasmējās par to, kur tagad atrodas bikini aug�daļa un kas galu galā to atradīs. Kad sega bija salocīta un viņi apkampu�ies gāja uz ma�īnu, Ketlīna bija sacījusi:

- Ērik, tas bija burvīgi.

- Man jā. - Un viņ� gaisto�i noskūpstīja viņu uz pieres. -Un arī tev būs daudz brīni�ķīgāk. Es apsolu.

Kā var būt vēl brīni�ķīgāk? Viņai likās, ka tas bija bezgala skaisti, lai gan nebija jūtams tas apmierinājuma bez-svars, par kuru bija gadījies lasīt grāmatās. Miesa joprojām alka pēc kaut kā vārdos nenosaucama.

- Kā tu domā, vai mūs izmetīs no nometnes, ja tu pavadīsi nakti manā namiņā? - bija pajautājis Eriks, kad viņi iebrauca pa galvenajiem vārtiem. Viņ� bija izslēdzis pro�ektoru ugunis un glieme�a ātrumā vadīja ma�īnu cauri nometnei.

- Nē, ja neviens mūs nepieķers, - Ketlīna neskanīgā balsī bija atbildējusi.

- Es jau jutu, ka man kaut kas tevī patīk, Ketlīna Heilija. Tu mīli piedzīvojumus. - Viņ� noglāstīja Ketlīnas ceļgalu.

- Pagaidi! - viņa pēk�ņi iesaucās. - Nobrauc gar virtuvi.

Erika sejā parādījās velni�ķīgs smaids.

- Vai pamodās apetīte?

Kā sodīdama par �ādu ķircinā�anos, Ketlīna viņu skaļi noskūpstīja uz auss.

- Nē, bet es gribu kaut ko sameklēt.

- Pasteidzies, kamēr neesam pieķerti!

- Tūdaļ bū�u atpakaļ, - viņa no�ukstēja un atvēra ma�īnas durvis.

129

S. Brauna Zid.i tīmeklis - 5

Nebija apritējusi ne minūte, kad Ketlīna atgriezās, nesdama brūnu papīra maisiņu.

- Kas tur ir? - Eriks klusām pavaicāja un atkal iedarbināja ma�īnu, mēģinādams uztaustīt tumsā celiņu, kas veda uz viņa namiņu.

- Pagaidi, gan redzēsi, - Ketlīna ķircinājās, kad Ērikam bija izdevies izlīkumot starp kokiem.

Viņi ienāca namiņā. Gaismu slēgt negribējās, tāpēc Eriks pagaidīja, līdz acis aprod ar tumsu. Tad viņ� paziņoja, ka du�a esot kārtībā.

- Ak, kaut mums būtu milzīga, dziļa vanna, bet nekas, iztiksim ar to, kas ir, - viņ� �ēlīgi novilka.

Mazgā�anās du�ā izvērtās par karsta ūdens, ziepju putu, kailas miesas, ziņkārīgu roku un nepiesātināmu lūpu orģiju.

- Izmazgā man matus, sieviete, - Eriks pavēlēja, nometies ceļos un pametis viņai plastmasas pudeli ar �ampūnu.

Ketlīna iesmējās, tomēr aizrautīgi ķērās pie pavēles izpildī�anas, ieziepēdama �ampūnu plaukstās un tad ietriepdama putas viņa matu cirtās. Viņa tikko bija sākusi darboties, kad Erika mute jau tiecās apmīļot viņas vēderu. Viņ� apskāva Ketlīnas gurnus, bet ūsas uz sievietes kailās miesas dejoja me�onīgu deju. Kad viņ� atkal piecēlās kājās, Ketlīnas augumu neatlaida trīsas.

Karstā ūdens rezerves sāka izsīkt. Strūkla kļuva vēsa.

- Vai esi tīra? - Eriks pajautāja, turpinādams masēt viņas ziepju putām klātās krūtis.

Ketlīna atbalstījās pret du�as kabīnes flīzēm, nejūtīga pret visu, izņemot Erika roku glāstus.

- Ļoti tīra, - viņa nomurmināja.

- Tie�ām?

Kaut kas Ērika balsī lika Ketlīnai atvērt līdz �im labsajūtā aizvērtās acis. Viņu atkal pārņēma nu jau iepazītā, alkatīgā iekāre, jo Erika roka virzījās lejup pa viņas miesu uz gai�o, neiedegu�o trijstūrīti pavēderē. Viņa acis kaislē aizmiglojās.

- Ērik, - Ketlīna lūdzās, aplikusi rokas viņam ap kaklu. Viņa bija piespiesta pie flīzēm klātās sienas. Erika dziļais skūpsts vilkās ilgi, līdz ūdens kļuva pilnīgi auksts.

Viņi nosusinājās dvielī, tomēr joprojām palika kaili, un tad Ketlīna iepazīstināja Ēriku ar papīra maisiņa saturu.

- Tas tev, - viņa uzsauca.

Maisiņ� bija līdz malām pilns gataviem, saldiem Ar-kanzasas persikiem.

- Paldies!

Abi apsēdās uz grīdas paklāja. Ar mazu, no virtuves paķertu mizojamo nazīti Ketlīna notīrīja Ērikam augli un ar kārdino�u Paradīzes Ievas skatienu pasniedza viņam to. Viņi negausīgi ēda, ļaudami saldmes tērcītēm tecēt pa augumiem.

- Tava seja tagad ir lipīga, - Ketlīna sacīja.

- Dro�i vien. Tev nepatīk?

Viņa papurināja galvu, ar iekārē mirdzo�ām acīm pieliecās Ērikam tuvāk un veikli ar mēles galiņu notrauca lipīgo sulu. Eriks bija pārstājis elpot jau tad, kad Ketlīnas mute atstāja viņa lūpas, pārvietojās uz zodu un tālāk uz kaklu. Kad bija sasniegtas krūtis un mazā, sarkanā mēlīte uzmeklēja Erika krū�u galiņus, viņ� ievaidējās un ieķērās Ketlīnas matos.

Patlaban, pēc vēl vienas ātras nomazgā�anās du�ā, viņi, cie�i saviju�ies kopā, gulēja �aurajā gultiņā. Eriks murmināja Ketlīnas matos mīļus vārdus un joprojām turpināja atklāt jaunus un jaunus viņas krū�u noslēpumus. Viņ� ar baudu vēroja, kā piebriest krū�u galiņi, un priecājās, ka to panāk viņa pirkstu rotaļa

Ketlīnu sagrāba sīkas trīsas. Viņai sagādāja baudu Erika krū�u spalvu glāsti, viņa garo kāju piekļau�anās viņas kājām. Vīri�ķīgo ziepju un īpatnējās muskusa smar�as sajaukums iesvēla Ketlīnā vēlmi iepazīt vīrieti vēlreiz.

� -Ērik?

-Klusu. Tev jau vajadzēja būt aizmigu�ai.

- Ērik, lūdzu... - viņa vairs nespēja parunāt, jo Erika �pirksti apmīļoja viņas krū�u galiņus. Viņa lūpas atradās pie Ketlīnas auss, viņa mēles galiņ� kutināja auss ļipiņu.

- Ērik, samīlē mani vēlreiz.

- Ketlīn, tev sāpēs, mīļā, un...

- Lūdzu.

-Ketlīn...

Ketlīna sadzirdēja viņa balsī neizlēmību un vilcinā�anos. Viņa apzināti paberzēja gurnu gar Erika sānu. Viņa sirds sāka dauzīties neritmiski un paātrināti.

Viņ� mīlēja Ketlīnu uzmanīgi un saudzīgi.

Ketlīna elsoja un murmināja kaut ko nesaprotamu, bet

Eriks, �ķiet, visu saprata. Tad viņa kustības kļuva dro�ākas, viņa pirksti uztaustīja jutīgās vietas, un no Ketlīnas lūpām izlauzās ickliedzieni. Viņas augums locījās. Un viņ� tikai glāstīja, viegli, bet juteklīgi. Viņ� mācēja sniegt.

Ketlīnai likās, ka dvēsele papla�inās, izple�as un viņa kopā ar to paceļas no zemes un uzlido debesīs. Viena pēc otras viņu mētāja eksplozijas, vesela sērija eksploziju, sniegdamas neparastu baudu, iededzinot katra nerva galu un pacilājot garu. Viņa piekļāvās Ērikam, cik cie�i vien iespējams, ar izbrīnu un mīlestību izkliegdama viņa vārdu.

Viņ� ļāva Ketlīnai atgūties no aizgrābtības. Viņ� sveica viņas atgrie�anos no nebūtības ar vārdiem, kādus Ketlīna pat sapņos nebija dzirdējusi no vīrie�a mutes. Vai tie�ām � viņa ir skaista? Vai tie�ām viņa ir sieviete, kuras sievi�ķību Eriks vērtē tik augstu? Viņai gribējās cerēt. Viņa vēlējās tāda būt.

Bet kad viņ� aizgāja no viņas, Ketlīna bija pārsteigta.

-Ērik, tu vēl esi...

Viņ� maigi uzsmaidīja Ketlīnai. *

- Jā, �oreiz es darīju to priek� tevis, - un viņ� noskūpstīja Ketlīnu. - Bet tagad es gribu paskatīties uz tevi.

Viņa bija uzcītīga skolniece, lai gan pārlieku baidījās kaut ko izdarīt nepareizi.

- Es nedomāju... es gribēju sacīt, ka tikai nupat... tik ātri...

Viņ� iesmējās un noliecās pār Ketlīnu.

- Tev vēl daudz kas būs jāiemācās, mis Heilija, un tavs mīlas skolotājs bū�u es. - Un viņ�, noliecis galvu, noskūpstīja Ketlīnas piesārtu�os, cietos krū�u galiņus.

Pacēlis galvu, viņ� cie�i skatījās viņai acīs.

- Ar tevi ir tik brīni�ķīgi.

- Ar tevi ari.

No viņa glāstiem Ketlīnas augums saspringa.

-Ak, Ērik, es joprojām nespēju noticēt, ka mani�kāds tā glāsta.

- Tomēr pamēģini noticēt.

Viņ� vēlreiz noliecās un vēlreiz noskūpstīja abas viņas krūtis, tad lūpas.

- Tu esi neticami brīni�ķīga.

Ketlīna tagad zināja - Ērikam bija taisnība, kad viņ� sacīja, ka spēs viņu iekvēlināt vēlreiz. Kad viņ� atkal piepildīja viņu, viņa bija tam gatava. Elsodama Ketlīna ļāvās izjūtu gammai, ko sniedza Eriks. Viņas miesa traucās pretī nu jau pazīstamajai kulminācijai. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja, ka Eriks skatās viņā. Viņ� piekļāva Ketlīnu sev vēl cie�āk. Viņ� bija viņai vēl tuvāk nekā iepriek�ējā reizē. Viņ� atdeva viņai visu, ko spēja. Un, kad viņus abus sagrāba svētlaimes vilnis, Ērika lūpas izdvesa viņas vārdu, bet acis pauda mīlestību.

Viņi satikās pie brokastu galda. Katru reizi, kad viņu skatieni sastapās, viņi sasmaidījās kā palaidņa bērni, daloties brīni�ķīgā noslēpumā, kā resgaļi, kās pastrādāju�i jauku palaidnību un pēc tam kopā aizmuku�i no nedarba vietas. Bet tā ta�u arī bija. Nevienam neredzot, Eriks pirms pa�as rītausmas bija pavadījis Ketlīnu uz viņas namiņu.

Edna aizdomīgi vēroja abus, bet ne Ketlīna, ne Eriks to nemanīja. Pārējie pieaugu�ie jutās pārāk nomākti un vienmuļās līņā�anas nospiesti. Lietus nometnes audzinātājiem bija vesela traģēdija, jo tagad visu dienu viņi būs spiesti paturēt telpās divus simtus draiskulīgu bērnu.

Paldies Dievam, ka reiz dzīvojis tāds Volts Disnejs, un tas tad arī bija paredzēts dienas kārtībā. Vienu filmu bērniem parādīs rīta pusē, bet otru pēcpusdienā, kad beigsies nodarbības rokdarbos.

Eriks izmaiņas dienas kārtībā uzņēma ar priecīgu sirdi, jo ar priecīgu sirdi �orīt viņ� uzņēma visu.

- Man jānofilmē arī tas, kā jūs protat pavadīt lietainu dienu, bez tam neesmu vēl izskatījis visu safilmēto materiālu, - viņ� stāstīja Ednai.

Pēc stundas bērni bija sasēdināti ap televizoru ar milzīgu ekrānu. Filmas sākums lika uzņemts ar pamatīgu roku plauk�ķinā�anu un kāju dauzī�anu. Eriks nostiprināja kameru uz trīskāju statīva, bet tajā pa�ā mirklī, kad tā tika iedarbināta, kļuva skaidrs, ka kaut kas nedarbojas tā, kā vajadzētu. Viņ� klusām pie sevis nolamājās, bet multfilmas skaņas pārmāca visu, un Erika sodī�anos sadzirdēja tikai blakus stāvo�ā Ketlīna.

- To ir visai grūti paskaidrot, - viņ� sacīja, kad Ketlīna bija pajautājusi, kas noticis. - �īs kameras ir tik komplicētas, ka pietiek iziet no ierindas kaut vismazākajam nieciņam, lai nedarbotos visa sistēma. Es gan zinu, kas tur par vainu, bet man trūkst vajadzīgās rezerves daļas.

Sadusmojies viņ� iebrauca pirkstus matos un izgrūda vēl vienu klusu �nolādēts�.

- Un ko tu domā iesākt? - aptum�otajā telpā neredzama Ketlīna aizslidināja roku viņam aiz piedurknes un saņēma elkoni.

*

- Palikt visu dienu ar tevi gultā� - Eriks pajokoja un pieliecās viņai cie�āk klāt.

-Es runāju nopietni.

- Es arī.

Ketlīna nosodo�i noklepojās.

- Es domāju, ko tu domā iesākt ar kameru.

- Ak ar kameru, - Eriks tēloja pēk�ņu apskaidrību. - Jā, jābrauc uz Sentluisu un jāsaremontē.

- Ērik, - viņa izmisīgi no�ukstēja.

Viņ� pakutināja Ketlīnai pazodi un sacīja:

- Gaidi �eit. Es tūlīt bū�u atpakaļ, - un izslīdēja pa durvīm.

Nelaimīga viņa vēroja uz ekrāna lēkājo�os un dziedo�os filmas varoņus, tomēr nespēja uztvert autoru asprātību. Jo neatkāpās moko�a doma, ka vesela diena jāpavada bez Erika.

Viņ� atgriezās, lietū izmircis, bet �irgtā solī.

- Sazvanījos ar Fortsmitas lidostu. Viņiem �odien ir reisi uz Sentluisu un atpakaļ. Ja izbraucu tūdaļ, varu noķert to, divos trīsdesmit, izdarīt darāmo un vēl �odien atgriezties. Sazinājos arī ar televīzijas studijas videoin�enie-riem. Viņi jau meklē trūksto�o detaļu, un līdz manas iera�anās brīdim viss būs kārtībā.

- Tu būsi projām veselu dienu, - Ketlīna ievaidējās.

- Bet tu būsi kopā ar mani. Vismaz daļu dienas. - le-raudzījis briestam jautājumu, Eriks piespieda viņas lūpām pirkstu. - Es pavaicāju Ednai, vai tu drīksti braukt man līdzi uz Fortsmitu. Viņa atbildēja, ka, tā kā līst lietus, tu te neesi obligāti vajadzīga. Tātad, ja esi ar mieru paslaistīties pa Fortsmitu, kamēr es atgrie�os, braucam.

- Lai notiek. Tevi gaidot, es aizie�u uz kino vai pastaigā�u pa veikaliem. Toties mēs būsim kopā visu ceļu.

Viņa impulsīvi apvija rokas Ērikam ap vidukli un iespieda seju slapjā krekla krūte�ā.

- Uzmanīgāk, - viņ� no�ukstēja un atraisījās no skavām. � Kur� vairs skatīsies filmu, ja mēs viņiem piedāvāsim labāku izrādi. Turklāt mums jāpasteidzas. Pēc piecpadsmit minūtēm gaidī�u pie tava namiņa, labi?

- Jā, - viņa dedzīgi piekrita.

Kad pēc noteiktā laika atskanēja Erika ma�īnas signāls, Ketlīna, ģērbusies vieglās d�insu biksēs, zaļā zīda blūzē un caurspīdīgā plēves lietusmētelī, steidzās iekāpt.

- Vai tu vienmēr izskaties tik brīni�ķīga? - viņ� pajautāja un pieliecās, lai maigi noskūpstītu Ketlīnu uz lūpām. Tomēr iecerētais maigais, garāmskrejo�ais skūpsts izvērtās vēl kaislīgāks par daudziem iepriek�ējiem. Viņu mutes sakusa vienā veselumā. Likās, ka skūpsts nekad nebeigsies, tik ļoti viņi bija tvīku�i viens pēc otra. Kad beidzot izdevās ievilkt elpu, Eriks norūca:

- �ī būs garākā diena manā mū�ā.

Ketlīna rādīja ceļu uz Fortsmitas �oseju, un Eriks vadīja ma�īnu tik ātri, cik vien atļāva slapjais, pieliju�ais asfalts. Brauciens līdz Fortsmitai prasīja krietnas trīs stun-das. Eriks knapi noķēra Sentluisas reisu divos �etrdesmit trijās. Pie barjeras viņ� a�i pagrāba rezervēto biļeti un pagriezās pret Ketlīnu.

- Ieradī�os ar reisu vienpadsmitos desmit vakarā. Gandrīz deviņas stundas. Vai negarlaikosies?

- Es domā�u par pagāju�o nakti.

- Tad tev darba pietiks, - viņ� pasmaidīja, bet tūdaļ kļuva nopietns. - Pieskati ma�īnu. Kamera man ir līdzi, bet visa pārējā aparatūra atrodas tur. Ja kaut kur dodies, kārtīgi aizslēdz.

- Sargā�u, dzīvību ne�ēlojot.

- Nekad tā nesaki.

Viņ� nolika kameru uz viena no lidostas uzgaidāmās zāles plastikāta dīvāniņiem un apskāva viņas plecus.

- Mūsu dzīvība ir pārāk vērtīga, lai to tā nospēlētu kārtīs.

- Ak, Ērik, - viņa lūdza, - noskūpsti mani.

Viņ� nepacietīgi palūkojās apkārt. Aiz milzīgā loga stikla jau piebrauca laineris, ar kuru viņam jālido.

- Nāc līdzi, - viņ� sacīja, satvēra Ketlīnu aiz rokas un aizvilka uz telefona būdiņu.

Kad viņi iespiedās tajā, Eriks mēģināja aizvērt durvis.

- Sasodītā būdele, - viņ� nomurmināja, kad visi mēģinājumi izrādījās neveiksmīgi. - Pie velna, lai viņi skatās. - Viņ� apskāva Ketlīnu. Viņa lūpas pavēra viņas muti, viņa mēle ielauzās saldmē starp maigajām lūpām. Tā solīja lielāku piepildījumu, nekā laiks un apstākļi atļāva.

Trīco�ām Eriks palaida Ketlīnu vaļā.

- Labāk iesim ārā, pirms kāds nav mūs arestējis.

Viņ� mēģināja-iesmieties. Tuvojās nenovēr�amā �ķir�anās. Viņi nespēja atrauties viens no otra.

Diktors izziņoja Erika reisu, bet viņiem tika dāvātas vēl da�as bezgala dārgas minūtes, kamēr lidma�īnai papildināja degvielas krājumus.

- Mēs ta�u esam muļķī�i, - Eriks �ukstēja. - Es satik�u tevi jau pēc da�ām stundām. - Viņ� viņu kaislīgi noskūpstīja. - �onakt.

- Es gaidī�u, - Ketlīna uzsmaidīja viņam.

Eriks devās cauri vārtiem, nervozi atgaiņādamies no dro�ības dienesta vīriem, kuri tomēr pārbaudīja viņa kameru. Pametis Ketlīnai gaisa skūpstu, viņ� pieskrēja pie lidma�īnas trapa. -Tie�i pirms kāp�anas aug�ā Eriks noņēma no pleca kameru un paņēma to kā bērnu uz rokas. Ar otru roku viņ� māja Ketlīnai, kas stāvēja aiz stikla sienas pavadītāju zālē. Tad viņ� pazuda skatienam.-

Kaklā sakāpa kamols. Ketlīna to nepacietīgi norija. Kas ar viņu notiek? Viņa ta�u satiks Ēriku jau �ovakar. Muļķe! viņa sevi norāja.

Lidma�īnas durvis jau bija aizvērtas, traps nobraukts sāņus. Lidma�īna lēnām aizripoja līdz skrejceļa galam un sagatavojās ieskrējienam. Nācās pagaidīt, līdz nosē�as kāda privātā lidma�īna.

Ketlīna no savas vietas aiz stikla sienas dzirdēja motoru rēkoņu. Piloti palielināja apgriezienus. Tad lidma�īna izbrauca uz skrejceļa. Ketlīna jau gribēja doties projām, kad viņas skatienu piesaistīja kāda vienmotora lidma�īna, kas bija iebraukusi skrejceļu krustojo�ā joslā Nelielais lidaparāts uz slapjā betona sāka me�onīgi svaidīties, un ar �ausmām Ketlīna redzēja, ka, izslīdējis atpakaļ uz galvenā skrejceļa, tas aiz�ķērso ceļu daudz lielākajam lainerim.

Tad vēl viņa nejuta, ka mitrums plaukstās nav sviedri; bet gan asinis. Nāvīgā tvērienā viņa bija sa�ņaugusi dūres tik spēcīgi, ka nagi iegriezās miesā. Vienīgais, ko Ketlīna apjauta, bija divu lidma�īnu nenovēr�amā sadursme.

-Nē! - viņa iekliedzās. Un tad tas notika. Mazākā lidma�īna aizķēra lielākās priek�galu un Ketlīnas acu priek�ā, liesmu apņemta, vienā mirklī sadalījās gabalos.

. - Nē! - kliedziens, aizturēts uz mirkli, garu kā pati mū�ība, atkal izlauzās no viņas krūtīm. Atskanēja dārdoņa, no kuras zem kājām notrīcēja zeme un sagrīļojās visa pasaule. Ar ap�ilbino�u gaismu eksplodēja Ērika lidma�īnas līdz malām piepildītās degvielas tvertnes.

Ketlīna metās pret stikla durvīm, dauzīja tās ar dūrēm, neliekdamās zinis par zilumiem un skrambām. Viņa kliedza bez mitas kā ārprātīga, veltīgi pūlēdamās atvērt mehāniskās durvis.

Lidostā valdīja elles kņada. Gaudoja sirēnas, ļaudis skrēja pie durvīm un logiem, lai savām acīm redzētu uz skrejceļa sakurto asinspirti. Ketlīna izlauzās cauri ziņkārīgo pūlim. Viņas acīs dega me�onīgs izmisums. Viņai izdevās izkļūt caur galveno izeju. Tālāk Ketlīna metās ap lidostas ēkas rietumu spārnu. Kājas dubļos slīdēja. Lidostas teritoriju apjoza augsts �ogs, kurā, kā �ķita, nebija nevienu vārtu.

Nedomādama par sekām, Ketlīna sāka rāpties pāri �ogam. Delnas, uz �oga sprai�ļiem savainotas, asiņoja, drēbes ķērās aiz metāla dzelk�ņiem un plīsa, bet viņa joprojām rāpās, līdz tika līdz aug�ai, tad nolēca zemē �oga otrā pusē, uz asfalta klājuma ne�ēlīgi nobrā�ot ceļgalus,

Viņa sāka skriet uz liesmojo�o lidma�īnas vraku, virs kura cēlās smacējo�u, melnu dūmu mākonis. Skats atgādināja krematoriju.

- Nē, viņ� noteikti ir dzīvs, - Ketlīna skrienot apgalvoja.

Nu jau abas lidma�īnas aplenca glāb�anas dienesta ma-�inas. No mazākās lidma�īnas nebija palicis pāri gandrīz nekas, un par tās pilota un pasa�ieru likteni �aubu nebija, bet lielākajai lidma�īnai dega tikai priek�ējā sekcija, un ugunsdzēsēji cīnījās ar baismīgajām liesmām.

- Ei, jaunkundz, vai esat jukusi? - Ketlīnu no mugurpuses kāds satvēra un nogrūda zemē. - Kā jūs te iekļuvāt? Pie velna, nemaisieties pa kājām.

Ugunsdzēsēja seja bija dūmos nokvēpusi glu�i melna. Vīram mugurā bija ko�i dzeltens kombinezons un galvā ķivere. Viņam taisnība, nedrīkst ta�u Ketlīna traucēt viņu darbu, kaut arī cen�oties glābt Erika dzīvību. Jo viņa neticēja, ka tur visi gāju�i bojā.

Ketlīna pieslējās kājās un, aizstreipuļojusi sāņus, vēroja, kā ugunsdzēsēji turpina cīņu ar liesmām, kamēr cita glāb�anas brigāde sāk palīdzēt pasa�ieriem izkļūt pa lidma�īnas aizmugures avārijas izeju.

Ar augo�u paniku Ketlīna skatījās, kā uzmanīgi tiek izcelti nopietnāk savainotie pasa�ieri. Da�iem pietika spēka pa�iem pārvietoties, citiem vajadzēja palīdzību. Lielākajai daļai bija asiņojo�i savainojumi, citi �ķita esam bezsamaņā vai pat miru�i. Uz tiem Ketlīna neskatījās. Eriks nav miris. Viņa zināja, ka Eriks nav miris.

Un tad viņas uzmanību piesaistīja kāds pasa�ieris, kurn pa�laik cēla ārā no lidma�īnas. Acīmredzot viņ� bija smags, jo divi vīri tikai ar pūlēm varēja izcelt viņu pa lūku ūn nogādāt lejā. Ketlīnas sirds sāka me�onīgi dauzīties, lai gan viņa bija pārliecināta, ka tas nav iespējams. Tad viņa ieraudzīja mirdzo�us, gai�us matus. Spocīgajā, pelēkajā gaismā tajos rēgojās asinis.

- Erik, - no viņas krūtīm izlauzās vārds. Viņa skrēja pie vīriem, kuri pa�laik ar siksnām piestiprināja viņu pie nestuvēm un tad sāka stumt uz ātrās palīdzības ma�īnu.

- Pagaidiet! - viņa iekliedzās. Sanitāri jau nolocīja nestuvju kājiņas, lai varētu ievietot savainoto ma�īnā.

Pieskrējusi pie ātrās palīdzības, viņa cīnījās pēc elpas.

- Viņ� ir... vai viņ� ir...? Es esmu...

- Viņ� ir dzīvs, - mierināja feld�eris. - Pagaidām varu pateikt tikai to, ka viņam ir ievainojums galvā. Un tagad, lūdzu, ļaujiet mums nogādāt cietu�o slimnīcā.

- Bet tā... tā... - Viņa rādīja uz skābekļa masku uz Erika sejas.

- Viņam trūkst skābekļa. Plau�as pilnas dūmiem. Un tagad, lūdzu...

- Es brauk�u līdzi, - Ketlīna apņēmīgi paziņoja, ne uz mirkli nenovērsdama skatienu no Erika vaskam līdzīgās, nekustīgās, pārāk nekustīgās sejas.

- Nekādā gadījumā, - pirmo reizi ierunājās otrs feld�eris. - Mums jau tā trūkst vietas smagi ievainotajiem, kuriem nepiecie�ama steidzama palīdzība. Nestāviet ceļā.

Ketlīna paklausīgi pakāpās sāņus un ļāva mediķiem ievietot nestuves ar Ēriku ātrās palīdzības ma�īnā. Viens no vīriem iekāpa līdzās nestuvēm un aizcirta aizmugures durvis.

Un ja nu Erika ievainojums ir nāvīgs? Ja viņam ir iek�ēja asiņo�ana? Skartas smadzenes?

Ierūcās ma�īnas motors. Ketlīna pieskrēja pie �ofera. Dauzīdama dūrēm logu, viņa kliedza:

- Uz kurieni jūs viņu vedīsiet?

- Uz Svētā Edvarda slimnīcu, - no jau aizbrauco�ās ma�īnas uzsauca feld�eris. - Sekojiet sirēnai.

Svētā Edrvarda �ēlsirdības medicīnas centrs atradās tikai kādu piecu minū�u brauciena attālumā no lidostas. Ketlīna sekoja gaudojo�ajām ātrās palīdzības ma�īnu sirēnām. Drūmā krava pa īpa�iem, nelaimes gadījumiem paredzētiem vārtiem tika ievesta modernā slimnīcas kompleksā.

Viņa noskatījās, kā ma�īna ar Ēriku piebrauc pie segtas nojumes, kā tiek izceltas nestuves, tad novietoja Erika ma�īnu stāvvietā, automātiskām kustībām aizslēdza to un steidzās uz ieeju slimnīcā. Viņa gandrīz jau bija to sasniegusi, kad ieraudzīja kādā no operāciju zālēm iestumjam nestuves ar Ēriku. Nestuvēm sekoja mediķu grupa.

Ketlīna saprata, ka bezcerīgi ir mēģināt sekot Ērikam, tāpēc nervozi apsēdās uz viena no bezkrāsainās, aukstās uzgaidāmās telpas neērtajiem krēsliem.

Viņa lūdza Dievu.

Ketlina gan apzinājās, ka Svētā Edvarda slimnīcā jābūt kapelai, bet kaut kāda iemesla dēļ nejuta vajadzību meklēt mierinājumu tajā. Viņa gribēja palikt, cik vien iespējams tuvu Ērikam. Viņas ticība Visvarenajam bija dziļa un patiesa. Ketlīna bie�i nebija lūgusi Viņa palīdzību. Bet nu bija viena no tām reizēm, un viņa lūdza par Erika dzīvību, pretī apsolīdama visu, ko tādos krīzes mirkļos cilvēki sola.

Vairākas nākamās stundas aizritēja sirdssāpēs un izbailēs. Katru reizi, kad kāds iegāja vai iznāca no telpas, kur atradās Eriks, Ketlīna satrūkās. Viņas acis lūdzās kādu zinu, bet viņu tikai vai nu skarbi pastūma sāņus, vai arī uzmeta neko neizsako�u līdzjūtības pilnu skatienu. Nelaimīgo katastrofas upuru tuvinieki pulcējās apkārtējās uzgaidāmajās telpās. Viņu raudas visapkārt skanēja tik skaļi, ka asinis dzīslās sastinga.

Zvanīja telefoni, bezgalīgā rindā nāca pacienti ar vieglākiem ievainojumiem, liftu durvis �ņācot vērās vaļā un ciet, turp un atpakaļ steidzās medmāsas un ārsti, bet Ketlīna no tā visa gandrīz neko neredzēja. Viņas acis palika kā piekaltas durvīm, aiz kurām Eriks dro�i vien cīnījās par savu dzīvību. Ak, kaut viņa varētu Ēriku redzēt! Varbūt viņas klātbūtne palīdzētu. Varbūt viņa varētu iedvest Ērikam spēku, varbūt spētu izraut viņu no briesmām?

Kad Ketlīna nevarēja vairs ilgāk izturēt, viņa piesteidzās pie ieapaļā uzņem�anas galda un skaļi noklepojās, lai piesaistītu de�urējo�ās medmāsas uzmanību. Māsa bija noliekusies pār papīriem.

- Klausos? - sieviete paskatījās uz Ketlīnu.

- Mis... - Ketlīna centās izlasīt viņas vārdu uz baltajam halātam piestiprinātās tāfelītes. Tad Ketlīna saprata, ka kļūdījusies. - Misis Prātere? Vai jūs nevarētu... nevarētu... Misters Gudd�onsons... viņu ieveda �eit no lidostas. Vai jūs man nevarētu pastāstīt kaut ko par viņa stāvokli? Lūdzu.

- Vai jūs esat viņa tuviniece? - misis Prātere valdonīgi noprasīja.

Ketlīnai uznāca kārdinājums samelot, bet viņa nespēja. Turklāt viņai �ķita, ka bezgala prātīgā misis Prātere tam neticēs. Ketlīna nodūra acis uz pelēkām flīzēm klāto grīdu un klusām sacīja:

-Nē. Mēs esam... esam...

- �ķiet, ka es sapratu, - sacīja misis Prātere. Ketlīna spēji pacēla galvu un ieskatījās māsas pelēki zilajās acīs. Tagad �is skatiens bija kļuvis nedaudz maigāks. Kaut kāda iemesla dēļ �ī jaunā sieviete ar smaragdzaļajām acīm, kastaņbrūnajiem matiem un saplēstajām drēbēm bija aizskārusi kādu jūtīgu punktu misis Prāteres sirdī.

- Paskatīsimies, ko varam darīt lietas labā. - Viņa pagriezās uz papē�a ar mīkstu gumijas zoli un pār plecu sacīja:

- Es pagādā�u arī kādu dezinficējo�u līdzekli jūsu nobrāztajām rokām.

Ketlīna palūkojās lejup uz savām delnām un pirmo reizi ieraudzīja, ka tās ir vienos zilumos un nobrāzumos. Nagi noplēsti, paliku�as tikai asiņainas panadzes. Kurā brīdī tas noticis? Kad Ketlīna atkal pacēla acis, misis Prātere bija jau aizgājusi.

Ketlīna nepacietīgi gaidīja, stāvēdama pie galda un skaitīdama, cik reizes atveras un aizveras lifta durvis.

- Paldies, ar mani viss kārtībā, - viņa atbildēja, cik īsi vien varēdama, kad kāda cita medmāsa apjautājās, vai nav vajadzīga palīdzība.

Beidzot caur virpuļdurvīm iesteidzās misis Prātere. Viņa pienāca pie galda un pasniedza Ketlīnai marles saiti, samitrinātu kaut kādā dzeltenā, spēcīgi smakojo�ā �ķidrumā.

- Samitriniet rokas ar �o. Traki'dedzinās, bet jums �ie nobrāzumi jāiztīra.

- Kas ir ar Ēriku? - Ketlīna izmisīgi jautāja.

-Viņu rūpīgi pārbaudīja ar rentgenu. Redzamu iek�ējo savainojumu vai lauztu kaulu neesot.

- Paldies Dievam, - Ketlīna no�ukstēja un, lai atvairītu pēk�ņo reiboni, aizvēra acis.

- Tomēr, - misis Prātere precizēja, - viņ� vēl nav atguvis samaņu, un viņam ir nepatīkams savainojums galvā. Tur uzliktas vairākas �uves. Jo ātrāk viņ� nāks pie samaņas, jo labāk.

Ketlīna apspieda kliedzienu, kas gandrīz bija izlauzies no krūtīm.

- Varbūt es varētu redzēt viņu, parunāt un...

Misis Prātere jau purināja galvu.

- Ne tagad. Man �ēl, bet tie�ām viņam būs labāk, ja jūs to nedarīsiet. Esmu pārliecināta, ka, tikko viņ� atgūs samaņu un stāvoklis stabilizēsies, ārsts ļaus jums da�as minūtes satikties ar viņu. Bet līdz tam nāksies pagaidīt.

Ketlīna pieliecās un pieskārās misis Prāteres piedurknei.

- Paldies, - viņa no�ukstēja un novērsās, lai kaut nedaudz atgūtos.

Krēslu nomainīja tumsa, bet Ketlīna to nemanīja. Automa�īnu stāvvietā blakus uzņem�anas nodaļai iedegās apgaismojums. Ma�īnu straume blakus caurbrauktuvē tagad pārvērtās par skrejo�u pro�ektoru uguņu un mirgojo�u aizmugures signāluguntiņu svītrām, bet Ketlīna joprojām stāvēja savā sargpostenī.

Misis Prātere vairākas reizes izgāja caur virpuļ�durvīm, bet vienmēr, atgriezusies pie sava rakstāmgalda un uzmetu�i skatienu Ketlīnai, skumji pa�ūpoja galvu. �eit vārdiem nebija vietas. Viņa jau redzēja jautājumu Ketlīnas acīs.

�oreiz misis Pārtērē bija projām jau krietnu laiku, ketlīna ar cerībām palūkojās rokas pulkstenī. Varbūt māsa drīz atgriezīsies un pavēstīs jaunumus. Un tie�i tad atsprāga virpuļdurvis un caur tām gandrīz skrie�us iemetās kāda sieviete.

Ketlīna neizskaidrojama iemesla dēļ nespēja atraut no viņas acis. Sieviete bija maza auguma, blondiem matiem un neparasti skaista. Viņas brīni�ķīgos sejas pantus pa�laik kropļoja izbailes. Sieviete piesteidzās pie galda. Mugurā viņai bija taisni kokvilnaS'Svārki, kas lieliski piegulēja brīni�ķīgajam augumam. Mīksta kokvilnas blūze piekļāvās mazajām, apaļīgajām krūtīm.

Viņa atbalstīja delnas pret augsto galdu un saspringti vērās māsā, kas uz brīdi aizvietoja misis Prāteri.

Viņas balss bija piesmaku�i un, steigā izrunājot vārdus, drebēja:

- Es esmu misis Gudd�onsone. Man piezvanīja doktors Hamiltons. Par nelaimes gadījumu ar Ēriku Gudd�onsonu. Ārsts zina, ka es ieradī�os.

- Jā, protams, misis Gudd�onsone. Ejiet tur iek�ā. -Māsa centīgi parādīja skaistajai, jaunajai sievietei ceļu uz durvīm, no kurām Ketlīna nebija novērsusi acis jau daudzas stundas.

Misis Gudd�onsone aizsteidzās no galda, un viņas smalkie, ātrie solī�i aiznesa viņu uz operāciju telpu. Durvis aiz viņas aizvērās.

Un tikpat skaļi, tikpat neieņemami tās aizvērās Ketlīnas sirdī.

Viņa sēdēja pilnīgi nekustīgi, baidīdamās izdarīt kaut vismazāko kustību, it kā pati varētu sa�ķīst miljons sīkās drumslās. Galvā iesitās karstuma vilnis. Deniņos pulsēja. Ausis sāka svilt kā ugunīs. Uz krūtīm uzgūlās milzīgs smagums, neļaudams ieelpot dzīvības gaisu. Un viņa nespēja norīt milzīgo kamolu, kas auga kaut kur pakrūtē un kāpa uz aug�u rīklē.

Pēk�ņi viņa sev likās viegla kā spalviņa. Samaņa lēnām zuda. Rēkoņu galvā ta�u noteikti dzird arī visi apkārtējie, lai gan ikviens izskatījās aizņemts ar savām problēmām. Vai tie�ām viņi neredz, nesaprot, ka viņa, Ketlīna Heilija, mirst? �ajā pa�ā brīdī. Viņi ta�u būs liecinieki kādas dvēseles lēnai, mokpilnai izdzi�anai. Un tomēr, neviens no viņiem neko neredzēja. Nevienam tas nerūpēja.

Viņai jātiek ārā no �ejienes.

Viņa gan zināja, ka nevajag īpa�i klausīt Ednas labi domātos padomus, un tomēr viņa to bija darījusi, tāpēc ka pati tā vēlējās. Un atkal viņa bija mīlējusi un zaudējusi. Viņa bija atradusi sevī-drosmi iemīlēties vēlreiz, bet, glu�i kā viņu kādreiz atstāja vecāki, tagad to dara arī Ēriks. Tikai viņa to nepieļaus. Viņa būs projām, pirms tas paspēs nolikt.

Uzmanīgi, cerot, ka nesa�ķīdīs drumslās un neizgaisīs, Ketlīna piecēlās un piegāja pie galda, uzrakstīja uz papīra lapiņas Erika vārdu un uzvārdu un izvēra to caur viņa ma�īnas atslēgu apzeltīto gredzenu. Viņa nolika atslēgas uz galda vietā, kur tās noteikti ieraudzīs misis Prātere.

Kad Ketlīna apgriezās, viņa ieskrēja krūtīs garam, spēcī-gam vīrietim ar gai�iem matiem. Ari viņ� steidzās pie galda. Ketlīna nodūra galvu. Pa�laik viņa negribēja, lai kāds redzētu asaras, kas piepildīja acis un nevaldāmi sāka ritēt pa vaigiem.

Pēc da�ām minūtēm par misis Prāteres pacilāto garastāvokli liecināja viņas ātro, vieglo soļu klaudzē�ana. �is skaistulis, �is misters Gudd�onsons ir nācis pie samaņas un pazinis savu brāli un brāļasievu, un pat parunājis ar viņiem. Un tad viņ� apjautājies par kaut kādu Ketlīnu.

Neap�aubāmi, ka jaunās sievietes vārds ir Ketlīna. Saņēmusi ārsta atļauju, misis Prātere apmetās uz papē�a un steidzās pa gaiteni uz virpuļdurvīm.

Bet, kad māsa izgāja caur tām un pārskatīja uzgaidāmo telpu, jauko sievieti ar asaru pilnajām smaragda acīm un iedegu�o ādu, ar nobrāztajām rokām un satraukto, mīlestības apgaroto seju nekur neredzēja. Viņa bija aizgājusi. �

- Kāpēc jūs man nepastāstāt, ja zināt, - Eriks nespēja novaldīties. Viņa acis caururbjo�i raudzījās no dziļajiem acu iedobumiem. Dziļās noguruma, rai�u un nesenās slimības rievas stiepās abpus mutes kaktiņiem un samocītajām,-piesarku�ajām acīm.

- Pastāstiet, sasodīts. - viņ� uzsita ar plaukstu pa priedes koka galdiņu.

- Ērik, nomierinieties un beidziet kliegt uz mums, -B.J. prātīgi centās mierināt viņu. - Mēs ta�u teicām jums, ka nezinām, kur Ketlīna pazudusi. Mēs patie�ām nezinām. Mēs esam ne mazāk uztrauku�ies, nekā jūs.

- Ak... - Eriks norija lamuvārdu, kurā gribēja ielikt visu �īs pasaules izmisumu un bezcerību. Viņ� iekrita atzveltnes krēslā un aizklāja seju ar plaukstām.

�ī bija otrā reize mēne�a laikā, kad Eriks ieradās Kalnainē, lai izlūgtos no Harisoniem kādu ziņu par Ketlīnu, un abas reizes viņi bija apzvērēju�i, ka viņiem neesot ne jausmas par meitenes atra�anās vietu.

Divas nedēļas Eriks bija nogulējis tajā sasodītajā slimnīcā, nespēdams izprast, kas noticis ar Ketlīnu. Kad viņ� atguva samaņu un taujāja pēc viņas, māsa apgalvoja, ka kaut kāda sieviete, atbilsto�a viņa aprakstam, gaidījusi uzgaidāmajā telpā, bet tad pazudusi. Ēriku pārņēma izmisīgs uztraukums. Ārstam nācās sameklēt kaut ko nomierino�u, lai stāvoklis nepasliktinātos vēl vairāk.

Bet, kad Eriks atkal pamodās, niknums par pa�a bezpalīdzību kļuva vēl izmisīgāks. Kaitināja arī Boba un Sallijas banālie līdzjūtības apliecinājumi.

- Es jums stāstu, ka tā nebija tāda vienas nakts pamīlē-�anās siena vālā, Bob! - Eriks bija kliedzis uz brāli. - Sasodīts, viņa nevarēja tā pazust, nepateikusi ne vārda. Varbūt viņa ir aplaupīta, noslepkavota vai izvarota. Vai esat par to padomāju�i? Vai esat?

Viņa apsaitētajos deniņos baismīgi izspiedās vēnas. Steidzīgi nācās atsaukt māsu un, par spīti viņa me�onīgajai pretestībai un rupjajiem lamu vārdiem, vēlreiz ar varu iedot kaut ko nomierino�u.

Kad Eriks atkal pamodās, līdzās stāvēja Bobs un Sallija. Viņu nervi bija saspringti, sejas baiļu izķēmotas.

- Erik, viņa atstājusi uz galda tavas ma�īnas atslēgas ar zīmīti, uz kuras rakstīts tavs uzvārds. Tātad ar viņu nekas ļauns nav noticis. Viņa klusām un apzināti aizlavījusies projām.

Bobs, meklēdams atbalstu, palūkojās uz sievu, bet Sallijas uzmanība bija pievērsta Ērikam.

- Varbūt... hm... - Bobs stostījās. - Varbūt tu esi pārpratis viņas... hm... viņas jūtas.

- Lasieties ārā no �ejienes. Brauciet mājās, vienalga kur, mani tas neinteresē, - Eriks murmināja. - Tikai atstājiet mani vienu.

Tad viņ� bija aizgriezies un neko neredzo�u skatienu vēries ārā pa logu. Tas bija tas smagais, rūgtuma pilnais skatiens, kāds nenozuda no Erika sejas daudzas nākamās nedēļas.

Par spīti vienaldzībai, ar kādu Eriks izturējās pret savu veselību, viņ� atguvās ātri. Viņ� terorizēja māsas un lādēja ārstus. Galvassāpes ar katru dienu kļuva cie�amākas, bet brūce galvā pakņudēja un drīz izzuda kā nebijusi.

Kad briesmas bija aiz muguras, Bobs un Sallija aizbrauca, bet atgriezās, lai pavadītu viņu uz mājām Sentluisā. Viņi pārmaiņus vadīja Erika ma�īnu, kamēr viņ�, bēdu sagrauzts, sēdēja pakaļējā sēdeklī. Atrazdamies slimnīcā, viņ� katru dienu bija izmisīgi zvanījis Harisoniem un centies kaut ko uzzināt par Ketlīnu. Vecī�i neko nevarēja viņam pastāstīt. Viņi pa�i nebija viņu redzēju�i kop� lietainā rīta, kad Kcllī-na kopā ar Ēriku aizbrauca viņa ma�īnā. Eriks apsolīja Harisoniem, ka, tiklīdz varēs, ieradīsies Kalnainē.

Viņ� bija lasījis avī�u reportā�as par lidma�īnas katastrofu un zināja, ka viņam bezgala paveicies, paliekot dzīvam. Bojā gāju�i vienpadsmit pasa�ieri un apkalpe. Un tomēr brī�iem Eriks nevarēja saprast, kāpēc viņu uzskata par veiksminieku. Kas tā par laimi, bez Ketlīnas?

Kāpēc viņa pazudusi no Erika dzīves? Aizejot viņa ta�u pat nezināja, cik nopietni ir viņa ievainojumi un vai viņ� spēs pilnvērtīgi atveseļoties. Kaut kas aizrāvis viņu projām. Bet kas?

Vairākas moko�as nedēļas pavadījis Sentluisā, Eriks devās uz Kalnaini. Harisoni apzvērēja, ka nav saņēmu�i no Ketlīnas nekādu ziņu, izņemot vienu mazu, ar roku rakstītu zīmīti, kas atsūtīta no viņas Allantas mitekļa.

Eriks izlasīja zīmīti, kas vēstīja tikai to, ka ar Ketlīnu viss ir kārtībā un viņa sazināsies ar Harisoniem vēlāk. Viņa lūdza vecī�us neraizēties par viņu un no sirds atvainojās, ka tik negaidīti pa�ā vasaras vidū pametusi nometni. Tas arī bija viss.

Tagad, otra veltīgā Kalnaines brauciena laikā, kad lapas jau sāka iekrāsot rudens otas pieskāriens, Edna, pati drūma un nomākta, lūdza viņu:

- Pastāstiet mums vēlreiz, ko atradāt Atlantā.

Eriks nopūtās un pret krēsla atzveltni iztaisnoja muguru.

- Viņa bijusi tur tie�i pēc katastrofas, lauzusi dzīvokļa nomas līgumu, nokārtojusi visus maksājumus, sakravājusi mantas un aizbraukusi, neatstājot savu nākamo adresi. Es aizgāju uz Meisona universālveikalu. Vai jūs zinājāt, ka viņa tur vairs nestrādā?

_ Nē, - pārsteigtais pāris unisonā atsaucās.

- Viņa aizgājusi no darba vasaras sākumā, tomēr ik reizi, kad pieminējām viņas darbu, Ketlīna runāja par to tā, it kā gatavotos tur rudenī atgriezties.

- Viņa mīlēja savu darbu, Ērik. Kāpēc viņai būtu jāiet projām?

- Es pusdienas pārtraukumā aprunājos ar pārdevējām un visu noskaidroju. �ķiet, kāds no vīrie�u kārtas vado�ajiem darbiniekiem uzmācies viņai. Turklāt viņ� bijis precējies.

-Nu, tas visu izskaidro. Ketlīna nekad nepieļautu attiecības ar precētu vīrieti, - Edna pārliecināti paziņoja.

Eriks pasmīkņāja, pielēca kājās un piesteidzās pie loga. Kad viņ� atkal pagriezās pret Harisoniem, viss viņa augums dusmās trīcēja.

- Kā jūs to zināt? Varbūt viņa ir maza, viltīga kārum-niece, kas mūs visus vazājusi aiz deguna.

- Nē, pagaidiet mirkli, jaunais cilvēk, - Edna pietrūkās no dīvāniņa, pieskrēja pie Erika un ar pirkstu bakstīja viņam sejā. - Neuzdro�inieties tā runāt par Ketlīnu. Jūs ne sliktāk par mani zināt, ka tas nav tiesa. Es nepieļau�u, ka jūs manā mājā par viņu runājat tādas neķītrības.

- Tad kāpēc viņa aizbēga kā nogrēkojies un no atbildības nobijies bērns? - Eriks neatkāpās no sava.

Ednas dusmas izgaisa. Viņas augums nomākti saguma. Vecā sieviete kā sāpēs berzēja deniņus.

- Es nezinu, - viņa klusām sacīja.

- Varbūt viņa arī ir pārbijies bērns, - no dīvāniņa klusām ierunājās B.J. - Varbūt, redzot jūs guļam ievainotu vai pat mirsto�u, viņa nespēja to izturēt, nespēja izturēt domu, ka nāksies jūs zaudēt. Manuprāt, es dro�i varu apgalvot, ka viņa bija jau paspējusi jums ļoti cie�i pieķerties. -BJ. acis samiedzās. Viņ� skatījās Ērikā un gaidīja piekri�anu, bet, tā kā gaidītais nesekoja, vecais vīrs turpināja:

- To es jums galvoju. Viņai būs grūti dzīvē, jo viņa vienmēr bēg no briesmām, bet var pienākt diena, kad nāksies aci pret aci saskarties ar kādu problēmu. Un tad viņai nebūs viegli, jo meitēns nav sevi tam sagatavojis.

Kādu brīdi �ķita, ka Eriks pārdomā B.J. vārdus, bet tad atkal viņa seja paslēpās aiz necaurredzamas maskas.

- Tomēr, lai kāda iemesla dēļ arī viņa aizmuka no manis un jums, ir pilnīgi skaidrs: viņa nevēlas, lai mēs viņu sameklētu. - Un, paķēris no krēsla atzveltnes �aketi, Eriks devās uz durvīm.

- Meklējot viņu, esmu izniekojis divus savas dzīves mēne�us, bet vairāk laika �ķiest es nedomāju. Kad filma par Kalnaines nometni būs gatava demonstrē�anai, es jums paziņo�u. Paldies par palīdzību. - Vārdi skanēja kā noskaldīti, aprauti un, pēc Ednas domām, izrunāti ar piespie�anos. Zem ārējās stingrās apņēmības viņa redzēja sāpjpilhu vil�anos.

Vērojot, kā Eriks aizsoļo uz savu ma�īnu, iekāpj tajā un aizcērt durvis, Edna par to jau bija pilnīgi pārliecināta. Smagu bēdu nospiests, viņ� uz mirkli atspieda galvu uz stūres, tad sakopoja spēkus, pagrieza aizdedzes atslēgu un iedarbināja motoru.

Ketlīna elegantām kustībām sakārtoja svārkus mazliet virs ceļgaliem un ar to' izsauca pusmū�a gadu sekretāres smaidu. �Kāda pievilcīga meitene,� sekretāre nodomāja.

Ketlīna atbildēja viņai ar smaidu. īsts profesionālisma etalons. Viņa sēdēja skaisti iekārtotajā priek�telpā un gaidīja sarunu ar misteru Sedu Kirhofu, dārga Sanfrancisko universālveikala īpa�nieku.

Viņas ārējais miers neatspoguļoja to vētru, kas plosījās krūtīs. Vai gan kāds varēja iedomāties, kā Ketlīnas sirdi grau� satraukums? Viņai tik ļoti vajadzīgs �is darbs. Tas jau vairs nebija tikai izdzīvo�anas jautājums. Viņai nepiecie�ams atjaunot garīgo līdzsvaru, atgūt veselo saprātu. Abi tie bija sa�ķobīju�ies kop� reizes, kad viņa Arkanzasā sēdēja slimnīcas uzgaidāmajā telpā un noskatījās, kā palātā iesteidzas Erika sieva.

Neapzināti Ketlīna aizvēra acis, bet veltīga bija cerība aizdzīt sāpes, kas joprojām saistījās ar �o ainu. Tūdaļ pat viņa acis atkal atvēra un palūkojās uz sekretāri, cerībā, ka sieviete nebūs pamanījusi īso vājuma mirkli. Un nebija arī. Sekretāre bija noliekusies pār sava rakstāmgalda atvilktnēm.

Varētu domāt, ka pāris mēne�os sāpes norims, paliks tikai miglainas atmiņas par tā mirkļa smeldzi, bet notiku�ais joprojām atgādināja vaļēju, dziļu brūci. Joprojām tā bija jēla un asiņojo�a.

Ketlīna pacēla skatienu pret pla�o logu un no debesu augstumiem vēroja Sanfrancisko panorāmu. Viņa pamanīja Transamerikas kompānijas debesskrāpi un tālu, tālu pie apvār�ņa - līci, kas spo�ajā saules gaismā mirguļoja kā milzu dārgakmens.

Kā viņa varēja būt tik naiva? Kāpēc viņai pat nebija ienākusi prātā iespēja, ka viņ� ir precējies? Tā ta�u bie�i mēdz gadīties. Bet �is vīrietis viņu bija tā ap�ilbinājis, pievilcis ar tādu magnēta spēku, ka Ketlīna nebija saskatījusi acīm redzamo.

Viņa uzmanība bija neīsta. Kauna un pazemojuma asaras aizmigloja Ketlīnas skatienu, kad viņa atcerējās, kā dāvājusi Ērikam savu mīlestību. Viņ� ta�u profesionāli ievadīja Ketlīnu mīlas mākslā, un, nenoliedzami, arī viņa iekarsa. Tuvība, kas likās tik svēta, nu �ķita kā apvainojums.

Un, kad slimnīcā parādījās skaistā sieviete un pieteica sevi kā misis Gudd�onsoni, ar to saņemdama privilēģiju doties pie Erika gultas un uzzināt par viņa stāvokli, Ketlīnai gribējās aizlidot, aizbēgt, izgaist, kļūt neredzamai, nozust no zemes virsas un nogrimt aizmirstībā.

Un viņa bija aizbēgusi. Viņa atgriezās lidostā, pavadīja tur nakti, līdz bija attīrīts skrejceļ�, novākti lidma�īnu vraki un atjaunota satiksme. Ar pirmo lidma�īnu, kas devās uz austrumiem, Ketlīna atgriezās Atlantā.

Da�u minū�u laikā Ketlīna Heilija bija kļuvusi par pieaugu�u cilvēku. Tiesa, arī pirms tam viņa uzskatīja sevi par nobriedu�u sievieti, gudru gandrīz visos pasaules jautājumos, cilvēku, kas iepazinis sirdssāpes un cie�anas.

Kāda muļķe gan viņa bijusi! Ēriks ir nolaupījis viņai nevainību ne jau tikai fiziski. Viņ� vienkār�i ir nodemonstrējis viņai, cik cilvēks var būt patmīlīgs. Deivids Ross salīdzinājumā ar Ēriku Gudd�onsonu bija tīrais amatieris. Ketlīna nebija varējusi iedomāties, ka eksistē �āds atklāts, nekaunīgs.viltus. Bet nu viņa to zināja. Nekad vairs viņa akli neielaidīsies kaut kādās attiecībās. Tā jaunā, naivā sieviete, kas viņa bija kādreiz, ir pazudusi uz neatgrie�anos. Viņas vietu tagad ieņēmusi cita - ar saskrambātām rokām un asiņojo�u sirdi. Un sāpēs vēl ilgi, gan rokas, gan sirds.

Kādu laiku viņa regulāri pirka avīzes un alkatīgi lasīja jaunumus par katastrofas sekām. Erika vārds tā arī neparādījās upuru sarakstā. Lai vēl vairāk nomierinātu urdīgo nemieru, viņa piezvanīja uz slimnīcu un uzzināja, ka Erika Gudd�onsona stāvoklis strauji uzlabojas un viņ� drīz tiks izrakstīts no slimnīcas. Kad Ketlīnai pajautāja, vai viņa vēlas savienojumu ar mistera Gudd�onsona palātu vai arī atstāt kādu ziņu, viņa atteicās. ,

Pats galvenais viņas dzīvē pa�laik bija aizvērt �o lappusi. Ja Ketlīna varētu izdzēst atmiņas bez pēdām, viņa ne�auboties to darītu, bet tas nebija iespējams. Vienīgā cerība bija ļaut notiku�ajam nogrimt pagātnē, piereģistrēt to kā dzīves mācībstundu un aiziet no visa pēc iespējas tālāk.

Ketlīna gribēja sākt visu no jauna, sve�ā vietā, kā cits cilvēks, tāpēc viņa iztuk�oja dzīvokli un pārcēlās uz kādu pieticīgu viesnīciņu, līdz kļūs skaidrs, ko darīt tālāk.

Nedēļām ilgi nekas nenotika. Viņa pirka visas Atlantā pieejamās avīzes un lasīja darba piedāvājumus citās pilsētās. Viņa izsūtīja vēstules uz visiem valsts lielākajiem universālveikaliem, bet, ja arī saņēma kādu atbildi, tad tas bija laipns, bezpersonisks atteikums. Un tā viņas rēķins bankā ruka tikpat strauji kā cerība, kas jau tāpat pēc nāvīgā likteņa sitiena nebija atgūta.

Un tad viņa kādā specializētā �urnālā atrada sludinājumu. Nebija uzrādīts ne vārds, ne telefons, tikai pastkastītes numurs, uz kuru sūtīt datus. Vadoties pēc sludinājuma, brīvas bija vairākas darba vietas, bet sīkākas informācijas par katru no tām nebija. Mehāniski, bez kādām cerībām Ketlīna nosūtīja prasīto informāciju, apzinādamās, ka tas ir tikai tāds �āviens uz labu laimi.

Viņai par lielu pārsteigumu pēc da�ām dienām pienāca atbilde. Ja viņu joprojām interesējot modes pre�u sagādnieka vieta, jāpiezvanot uz norādīto telefona numuru un jāpiesakot vizīte.

Ja viņu joprojām interesē! Ketlīna steidzīgi pārbaudīja savu bankas rēķinu un secināja, ka, taupīgi dzīvojot, ir vērts riskēt un aizbraukt uz Kalifomiju.

- Mis Heilija?

Ketlīna iztrūkās no atmiņām, jo stingrā, pa�pārliecinātā sekretāre bija nosaukusi viņas vārdu. Kāda cita sieviete, eleganta, slaida un moderni ģērbusies, pa�laik nāca ārā no kabineta. Viņa vērtējo�u, vērīgu skatienu noskatīja Ketlīnu un, pagājusi garām, devās uz ārdurvīm. Tātad vēl viena kandidāte tīko uz �o vietu.

- Misters Kirhofs tūdaļ jūs pieņems, - sekretāre vis�ēlīgi paziņoja. - Es atvainojos, ka jums nācās tik ilgi gaidīt.

- Nekas, - tikpat laipni atbildēja Ketlīna. - Viss ir lieliski.

Trīco�ām kājām viņa piegāja pie vienkār�ām durvīm un devās iek�ā. Kāpēc viņa tik ļoti nervozē? Tas viņai nav raksturīgi. Viņa ta�u vienmēr ir bijusi tik dro�a par sevi. Vai �is būtu vēl viens mantojums, kas gūts no Erika Gud-d�onsona? Viņai tik neraksturīgā kautrība un nedro�ība?

Apņēmusies nolikt sāņus muļķīgo mazvērtības kompleksu, Ketlīna lepni izslēja galvu un pa krā�ņu, biezu paklāju tuvojās biedējo�i milzīgajam rakstāmgaldam.

Aiz tā sēdēja vīrs valdonīgu sejas izteiksmi. Viņ� palūkojās uz Ketlīnu, bet tad, it kā spēji pārsteigts, ar savām tum�ajām acīm ilgi un pamatīgi nopētīja viņu.

- Mis Ketlīna Heilija? - viņ� vaicāja labi nostādītā balsī.

- Jā, - viņa smaidot atbildēja.

- Sēdieties, lūdzu. Es esmu Seds Kirhofs.

Kaut arī viņ� nepiecēlās, Ketlīna paspieda viņa pāri galdam pastiepto, labi kopto roku.

- Pateicos, mister Kirhof, - viņa sacīja un apsēdās. - Ļoti priecājos iepazīties ar jums.

Pa�laik Ketlīna centās atgūt uz mirkli zaudēto pa�apziņu. Viņa apzinājās, ka izskatās pēc sievietes, kas zina un saprot visu par modes pre�u iepirk�anu. Viņas linu kostīms, kā to prasīja pa�reizējais gadalaiks, bija viegls kā spalviņa, bet senlaicīga zelta krāsa simbolizēja �ī jaukā gadalaika beigas. �aurie svārki piegulēja augumam kā uzlieti. īsā �akete bija stingra, bet sievi�ķību piedeva krēmkrāsas krepde�īna blūzīte zem tās. Brūnās laiviņkurpes un tām pieskaņoto somiņu Ketlīna bija uzdāvinājusi sev pati, nopērkot kādā slavenā modes pre�u veikalā, kurā viņa pirms gada iegriezās Ņujorkas brauciena laikā. Zelta auskari ausīs bija krietns juveliera roku darbs. Tum�ie, kastaņbrūnie mati, bija sasieti pakausī vaļīgā mezglā un nokarājās pār kaklu, un tomēr da�as dabīgi saviju�ās sprogas rotājās uz vaigiem. Ketlīna bija prasmīgi uzlikusi kosmētiku, uzmanīgi izvēloties pustoņus, lai viss saskanētu ar apģērba un viņas pa�as sejas krāsu.

Viņa vēroja galda pretējā pusē sēdo�o vīrieti un novērtēja viņa skaistos vaibstus. Viņam bija tum�i un viļņaini mati, cie�i sasukāti ap lieliski veidoto galvu. Viņu varēja saukt par ļoti izskatīgu. Viņam nebūt nepiemita tas rupjais vīri�ķīgums, kas...

Izbeidz! Ketlīna pavēlēja sev, turpinot novērtēt misteru Kirhofu. Viņam ir maigas, juteklīgas lūpas. Deguns gar�, plāns, bet lieliski harmonē ar pārējo seju.

Lai cik arī viņ� �ķita skaists, visvairāk Ketlīnu piesaistīja acis. Tās bija �okolādes brūnas, dziļas, tum�as, bet ne noslēpumainas, kas parasti ir tik raksturīgi �īs nokrāsas acīm. Tās bija atklātas un siltas. Tās liecināja par sirsnību un līdzjūtību.

161

S. Brauna Zida timekli* - 6

Ketlīnas zaļo acu skatiens pārslīdēja vīrie�a spēcīgi veidotajam zodam un platajiem pleciem. Te viņas skatiens sasala. Tur, kur viņa bija cerējusi ieraudzīt milzīgu ādas kabinetkrēslu, kas piederētos mistera Kirhofa ieņemamajam stāvoklim, viņa piepe�i pamanīja �ajā kabinetā tik nc-iederigo hromējuma spīdumu. Seds Kirhofs sēdēja invalīdu riteņkrēslā.

■ Visvairāk tajā mirklī gribējās apslēpt �oku, diem�ēl tas nebija noslēpjams.

- Visai �au�alīgs skats, kad to ierauga pirmo reizi, vai ne? - jautāja misters Kirhofs, palūkodamies uz krēsla rokturiem. - Bet,.kad pierod, nav nemaz tik briesmīgi. - Un, pacēlis uz Ketlīnu savas brīni�ķīgās acis, viņ� pasmaidīja

-Tas nebūt nav �au�alīgi, - viņa atbildēja, un tas nebija melots. - Vienkār�i negaidīti.

Misters Kirhofs iesmējās.

- Es bie�i esmu prātojis, vai neuzlikt ārpusē plāksnīti ar uzrakstu: �Esiet uzmanīgi. Cilvēks invalīda ratiņos.�

Ketlīna spontāni iesmējās.

- Tādā veidā jums izdotos atgaiņāties no daudziem apnicīgiem apmeklētājiem

-Jums tie�a. Laikam vajadzēs tā darīt. - Un viņi sirsnīgi uzsmaidīja viens otram.

- Riskējot izklausīties �ēlabains, es gribu pateikt jums skaidri un gai�i, ka koled�as izlaiduma naktī iekļuvu auto avārijā. Trīs mani studiju biedri aizgāja bojā. Es paliku dzīvs, bet lauztā mugurkaula dēļ tiku paralizēts no jostasvietas uz leju.

- Varat uzskatīt, ka jums tomēr paveicies.

Viņ� atspieda zodu plaukstās un ar elkoņiem atbalstījās uz galda.

- Tas ir ļoti neparasts vērtējums, mis Heilija. Parasti ļaudis saka: �Man ļoti �ēl, jūtu jums līdzi...� vai kaut ko tamlīdzīgu. Daudzu gadu laikā esmu pasācis iedalīt ļaudis divās grupās - pēc viņu reakcijas uz manu invaliditāti. Viņi vai nu izrāda �ēlumu un samulst, un tad neskatās man acīs, vai arī pilnīgi ignorē manu stāvokli, it kā to neredzētu un tādējādi tas neeksistētu. Jūs nepiederat ne pie vieniem, ne pie otriem, mis Heilija. �ķiet, ka jūs man patīkat.

Viņa pasmaidīja.

- �ķiet, ka arī jūs man patīkat.

Misters Kirhofs labsirdīgi iesmējās.

- Vai nevēlaties kafiju? - Nesagaidījis viņas atbildi, viņ� nospieda pogu rakstāmgalda panelī, un pēc da�ām sekundēm kabinetā ienāca sekretāre.

� Mis Heilij, �ī ir misis Lar�monte. Viņa uzstāj, lai, par spīti mūsu draudzībai, es viņu tā godāju.

- Jo negribu, lai mūs kāds turētu aizdomās par kaislīgu mīlas romānu, - atcirta misis Lar�monte. Klēra Lar�mdn-te bija sieviete jau pāri piecdesmit gadiem, kā Ketlīna gandrīz precīzi uzminēja. Un vēl Ketlīna nodomāja, ka �āda pievilcīga un izskatīga sekretāre varētu būt katra vado�a darbinieka sapnis.

Nepārprotami starp �iem diviem cilvēkiem valda, abpusēja pieķer�anās un sapratne. Tāpēc jau viņi var atļau-ties pavilkt viens otru uz zoba. Sekretāre pagriezās pret Ketlīnu.

- Jūs drīkstat saukt mani par Klēru.

- Mis Heilija, vai vēlaties tasi kafijas? - vēlreiz apjautājās Seds.

-Jā, ar krējumu, lūdzu, - Ketlīna vērsās pie Klēras.

- Un man... - iesāka Seds.

- Es zinu, ko jūs vēlaties, mister Kirhof, - sekretāre atcirta un izgāja no kabineta.

- Viņa ir lieliska, vai ne? --Seds pajautāja Ketlīnai.

- Un �ķiet, ka jūs abi brīni�ķīgi protat sastrādāties, -� Ketlīna piebilda.

- Jā, jums taisnība, - misters Kirhofs saņēma rokas virs galda. - Un tagad es jums gribu pavēstīt, ko īsti meklēju.

Viņ� izstāstīja īsu universālvekala vēsturi. Tā darbību divdesmitajos gados bija uzsācis viņa vectēvs. Laika gaitā, par spīti lielajai depresijai un Otrajam pasaules karam, Kir-hofiem bija izdevies izdzīvot. Pēc kara kontroli pār biznesu uzņēmās Seda tēvs, papla�inot tirdzniecības apjomu un arī ienākumus. Viņ� bija nomiris pirms trim gadiem.

- Varētu domāt, ka bizness automātiski pārnāks manās rokās, tomēr tēvs testamentā varas gro�us nodeva manam tēvocim. Redzat, tēvs iedomājās, ja daļa manas miesas ir paralizēta, tad tāpat būs arī ar smadzenēm. Viņ� tā arī man nekad nepiedeva, ka esmu kļuvis par kropli.

Seda balsī nebija rūgtuma, tikai apslēptas skumjas. - Tomēr ari mans tēvocis pirms gada pēk�ņi nomira, un tā es ievācos �ajā kabinetā.

Viņ� pārtrauca stāstu tikai uz mirkli, lai paņemtu no Klēras sudraba paplāti. Uz tās atradās porcelāna tasītes un kafijas kanna. Kad kafija bija ielieta un pasniegta, Klēra aizgāja, atstājot viņus atkal vienus.

- Mis Heilij, Kirhofa uzvārdam pjemīt spēks Sanfrancisko modes industrijā, bet ilgus gadus mūsu bizness atradies vecu vīru rokās, manu tēvu ieskaitot. Viņiem trūka iztēles spēju.

Misters Kirhofs iedzēra kafiju, tad turpināja: - Kad es pārņēmu kontroli, es sāku cirst galvas. Tēlaini runājot, protams. - Viņ� pasmaidīja, un Ketlīnu aplaimoja �ī vīrie�a �arms. - To nebija viegli izdarīt, jo da�i no darbiniekiem, kurus man nācās atlaist, ir nostrādāju�i �eit divdesmit un vēl vairāk gadu, un tomēr tas bija nepiecie�ams. Es devu katras nodaļas vadītājam zināmu laiku pārkārtot sekciju. Pēc tā, kā tas tika izdarīts, es varēju novērtēt darbinieka spējas. Piedodiet man, - viņ� mirkli paklusēja. - Vai vēlaties vēl kafiju?

- Nē, paldies, � Ketlīna atbildēja un nolika tasīti uz paplātes.

- Un tagad ķersimies pie galvenās mūsu sarunas tēmas, mis Heilija.

Viņ� apveltīja Ketlīnu ar smaidu un nospieda sviru, iedarbinot sava riteņkrēsla motoriņu. Riteņkrēsls apriņķoja galdu un nu atradās blakus viņas krēslam. Sprie�ot pēc mistera Kirhofa auguma un kāju garuma, viņ� pirms avārijas bijis gara auguma vīrietis.

- Es meklēju kādu, kas koordinētu modes pre�u iepirk-sanu manam veikalam. Un es dalī�os ar jums kādā noslēpumā. Būs vēl divi veikali. Tie jau tiek būvēti un tiks pabeigti �ī gada beigās. Līdz nākamajiem Ziemassvētkiem Lī�a rajonā būs trīs Kirhofa universālveikali.

- Cik brīni�ķīgi! - viņa neviltoti iesaucās.

-Es arī ceru. Tomēr es vēlos, lai kopā ar mūsu papla�inā�anos aug arī mūsu presti�s. Gadiem ilgi mēs esam apgādāju�i ar precēm noteiktu iedzīvotāju slāni. Mūsu klientes veikalā mēdz nopirkt �etrus līdz se�us tērpus gadā. Viņas ir bezgala konservatīvas un taupīgas. Viņu gaume ir rezervēta, iztēle līdzinās rfullei.

- Es �īs klientes pazīstu labi. Viņas ir katra tirgotāja sodība, - Ketlīna sacīja.

Misters Kirhofs iesmējās.

- Un tāpēc mums nepiecie�ams modernizēties. Es vēlos,' lai Kirhofa veikalu klientūra mainās. Es vēlos klientes, kas nopērk se�us tērpus sezonā. Viņām piemitīs stila izjūta, izpratne par modi un drosme, un viņas arī būs modes noteicējas. Viņas pieder pie ��īs pasaules varenajiem�. Viņas aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē. Viņas ir profesionāles, viņas rūpējas, lai labi ģērbtos viņu vīri, un ne mazāk modīgi viņas apģērbj arī savus bērnus.

- Oho! - Ketlīna bija pārsteigta. - Jūs jau esat izpētījis savu tirgu.

- Protams, ka esmu. Es gribu arī modernu veļas nodaļu. Es vēlos pla�u nodaļu meitenēm, kur viņas, māmiņu mazie dārgumiņi, varēs nopirkt visu, sākot no pirmā krū�-turī�a līdz līgavas tērpam.

Ketlīnas smadzenes jau darbojās.

- Kāda būs cenu amplitūda? - viņa pajautāja.

- No dārga līdz ļoti dārgam.

- Aksesuāri?

- Tikai pa�i labākie. Ja klientei pēk�ņi ievajagas siksnu trīs simti piecdesmit dolāru vērtībā, ar ko saņemt jauno vakartērpu, es gribu, lai viņa zina, ka dro�i var braukt uz Kirhofu un tur viņai �īs jostas tiks piedāvātas pla�ā izvēlē.

- Un kā ar vīrie�iem un bērniem?

- �īm nodaļām es esmu pieņēmis citus iepircējus, bet jums būs tiesības pārbaudīt viņu pasūtījumus un sekot, lai viņi turas kopsolī ar jūsu nodaļām.

- Vai jūs domājat izvēlēties pa�māju dizaineru piedāvāto produkciju?

Viņ� koncentrējoties savilka uzacis.

� Ne tikai, tomēr es dodu priek�roku Ņujorkai un nevis Eiropai. Manuprāt, to var dēvēt par jeņķu lepnumu.

- Kāds ir jūsu iepirk�anas bud�ets?

- Pagaidām tas ir neierobe�ots. Un iespējas vēl arvien palielināsies.

Vai tie�ām sapnis ir piepildījies? Iedomājoties, ko vien varēs paveikt ar �ādām neierobe�otām iespējām, Ketlīna neapzināti iekoda apak�lūpā.

- Kad jūs varat sākt?

Jautājums izskanēja tik negaidīti, ka Ketlīna pārsteigumā salēcās un iepleta savas lielās, mirdzo�ās acis.

- K... ko? Jūs gribat sacīt... ka es...?

- Jā. Jūs esat apstiprināta �im darbam. Protams, ja gribat to. Alga ir �etrdesmit tūksto�i dolāru gadā, neskaitot piemaksas un darbinieku atlaides. Vai tas jūs apmierina?

Vai tas viņu apmierina? Ketlīna nezināja, ko atbildēt.

- Mister Kirhof, vai jūs... esat pārliecināts? Es gribēju sacīt - jā, es gribu �o darbu, bet... jums ta�u bija pārrunas arī ar citām kandidātēm. Varbūt jums nevajadzētu steigties...

-Nē, mis Heilija. Jau tajā mirklī, kad ienācāt manā kabinetā, es zināju, ka jūs esat tie�i tas cilvēks, kas man vajadzīgs. Es nicinu sievietes, kuras manā priek�ā spēlē teātri, skandina par saviem grandiozajiem plāniem un neklausās, ko saku es. Jūs lieliski protat klausīties. Jums piemīt stila izjūta un ir pieredze. To es varu pateikt pēc jūsu ģērb�anās manieres un jūsu vēstules. Jūsu gaume ir nevainojama. Turklāt - un tas priek� manis ir ļoti svarīgi - jūs esat ļoti sievi�ķīga. Man vajadzīgs, lai manas klientes vēlas līdzināties jums - vēlas būt pa�pārliecinātas, bet maigas, neatkarīgas, bet ļoti sievi�ķīgas.

No viņa pēto�ā skatiena Ketlīna nosarka.

- Es ar lielāko prieku pieņemu jūsu piedāvājumu, mister Kirhof. Un, atbildot uz jūsu jautājumu, varu uzsākt darbu tūdaļ, pareizāk sakot, kolīdz atradī�u vietu dzīvo�anai un pārvedī�u savas mantas no Atlantas uz �ejieni.

- Ļoti labi. Vai tas... - Viņ� ieskatījās kalendārā uz rakstāmgalda, - vai tas varētu būt pirmdien, se�padsmitajā? Jums ir desmit dienas. Ja vajag vairāk, dariet man zināmu.

- Paleicos. Tas būs vairāk nekā vajadzīgs. Es alkstu ķerties pie darba.

Viņ� silti pasmaidīja.

- Labi.

Ketlīna sniedza roku. Misters Kirhofs to sirsnīgi paspieda. Viņa tvēriens bija stingrs un patīkams.

- Pateicos, mister Kirhof. Jums nenāksies manī vilties.

-Tas mani nebaida, es tikai gribētu palūgt jūs mest pie malas �o misteru Kirhofu un saukt mani par Sedu.

- Tādā gadījumā es esmu Ketlīna.

- Ketlīna, - viņ� no�ukstēja, kā uz lūpām izbaudīdams viņas vārda skaņu.

Ketlīna mulsi piecēlās, saprotot, ka viņam jāpaliek sē�ot. Bet, dodoties uz durvīm, viņa izdzirdēja riteņkrēsla motoriņa kluso dūkoņu. Misters Kirhofs sekoja viņai.

- Es būtu ar mieru vēlreiz pārlauzt muguru, lai tikai man būtu tā laime atvērt jums durvis, Ketlīn. Tomēr, ja jums nav grūti, parādiet �ādu godu man.

Viņa iesmējās kopā ar misteru Kirhofu.

- Protams!

Pieturējusi durvis, kamēr ratiņi izbrauca pa tām, Ketlīna sekoja viņam. Blakus sekretāres galdam stāvēja vīrs tum�i pelēkā uzvalkā.

- A, D�ord�s, - iesaucās Seds. - Vai jau jābrauc?

- Jā, Sed. Jums ar māsu sarunātas pusdienas.

- D�ord�, es gribu tevi iepazīstināt ar Kirhofu jaunāko darbinieci mis Ketlīnu Heiliju.

- Tātad jūs pieņēmāt viņu, - no savas vietas aiz rak-

stāmgalda-iesaucās Klēra Lar�monte. - Es patie�ām ļoti priecājos.

- Kāpēc? - Seds ķircinājās. - Es varēju nolīgt viņu jūsu vietā.

- Nekad.

Klēru nekas nespēja satricināt. Tad viņa uzsmaidīja Ketlīnai.

- Laipni lūdzam uz mūsu kuģa, mis Heilija.

- Ketlīna, - Ketlīna pārlaboja. Klēra vēlreiz pasmaidīja, pamāja ar galvu un tad atkal pievērsās datoram

-Ketlīn, D�ord�s izrādīs jums teritoriju. Viņ� ir mans sulainis, �oferis, ārsts, pudeles brālis un labākais draugs. D�ord�s Mārtiņ�.

- Mister Mārtiņ, - Ketlīna pasmaidīja.

- Lūdzu, sauciet mani par D�ord�u vai arī es izlik�os, ka nedzirdu jūs.

Viņ� bija gar�, slaiks vīrs vidējos gados. Bija jūtams, ka viņ� ir uzticams, augstas morāles cilvēks ar stingru raksturu. Viņ� dāvāja Ketlīnai draudzīgu smaidu.

- Tagad mēs visi uzrunājarii viens otru vārdos, izņemot jūs, misis Lār�monta, - uzsauca Seds. Klēra kā parasti izlikās nedzirdam zobgalību.

- Lūdzu parūpējieties, lai būtu nokārtotas visas birokrātiskās formalitātes un mēs varētu pieņemt jauno darbinieci. Ievediet algu sarakstos, nokārtojiet apdro�inā�anu un tā tālāk. Un vēl, izsniedziet Ketlīnai �eku par pieciem tūksto�iem dolāru pārcel�anās izdevumiem.

Ketlīna jau gribēja iebilst, bet Seds apstādināja viņu.

- Tas notiks tikai tā. Mēs esam liela korporācija, un, pieņemot vado�u darbinieku, viņam pienākas �āda pretimnāk�ana. Un es jūs uzskatu par vado�u darbinieku.

- Pateicos, - visa notieko�ā pārsteigta, Ketlīna no�ukstēja. Kad �eks bija noglabāts rokassomiņā, viņa vēlreiz sarokojās ar Sedu.

- Tātad tiksimies se�padsmitajā, - viņa sacīja.

- Mēs visi ar nepacietību un prieku gaidīsim jūs. - Un ' viņ� pasmaidīja savu godīgo, skumjo smaidu un spēcīgi

paspieda viņas plaukstu.

Ketlīna uz atvadām pamāja Klērai un D�ord�am. Gaidot liftu, viņa palūkojās rokas pulkstenī. Un apsveica sevi. Pagājusi vesela pusstunda, kop� viņa pēdējo reizi iedomājās par Ēriku. ⁴

Pārcel�anās uz Sanfrancisko noritēja bez īpa�iem sare�ģījumiem, ņemot vērā, ka pārbrauciens notika no vienas valsts malas uz otru.

Pēc pārrunām ar Sedu Ketlīna bija devusies pusdienās un pa ceļam nopirkusi avīzi. Ko�ot sendvi�ā ar tun�a salātiem, viņa pētīja sludinājumus par izīrējamiem dzīvokļiem.

Da�us varēja pārbaudīt, piezvanot pa telefonu, uz citiem nācās braukt ar taksometru, iztērējot ne mazumu naudas un pārliecinoties, ka meklētais nav tas, kas viņai vajadzīgs. Beigās, ap saulrietu, viņa iekārtojās viesnīcā un pavadīja nakti cie�ā bezsapņu miegā. Diena bija gan moko�a, gan iepriecino�a.

Nākamajā rītā Ketlīna atrada piemērotu mājvietu. Tas bija viens no �etriem dzīvokļiem kādā vecā mājā. Mēbeles likās vecmodīgas, tāda pati arī mājas fasāde. Galvenās durvis tika slēgtas, jo katram mājas iemītniekam bija sava . atslēga. Ketlīnas dzīvoklis atradās pirmajā slāvā. Guļamistaba un viesistaba bija apvienota vienā telpā, virtuvī-te mazītiņa, bet vannasistaba vēl mazāka, tomēr pagaidām Ketlīnai neko vairāk nevajadzēja. Viņa samaksāja saimniecei pirmo iemaksu un pirmā mēne�a īres maksu, tad pasūtīja biļeti atpakaļlidojumam uz Atlantu.

Atlantā viņa lietotu ma�īnu uzpircējam pārdeva savu auto, apzinādamās, ka zināmu summu zaudē, bet tādā veidā izdevās ietaupīt laiku un pūles. Viņa negribēja ma�īnu pārvest uz Sanfrancisko. Tā kā iepriek�ējais dzīvoklis tika īrēts ar mēbelēm, tad nebija daudz līdzi vedamo mantu, turklāt lielāko daļu sīkumu Ketlīna atstāja labdarības organizācijām. Atliku�ās nepiecie�amās lietas bija sakravātas kastēs nosūtī�anai uz Sanfrancisko. Un tā da�u dienu laikā Ketlīna jau bija iekārtojusies savā jaunajā miteklī.

Viņa tīksminājās par �o brīni�ķīgo pilsētu, par klimatu, jo, neskatoties uz rudeni, laiks bija silts un patīkams. Viņa paklaiņāja pa Zelta vārtu parku un apskatīja zvejas piestātnes.

Viņa nopirka lietotu mazlitrā�as auto. Seda izsniegtā �pārcel�anās nauda� bija gana pietieko�a, lai ar daļu no tās nomaksātu pirmo iemaksu. Un nu ar karti pa rokai Ketlīna devās izlūkbraucienā, lai izpētītu kalnaino, līkumaino ieliņu labirintu ap viņas jauno mājokli. Viņa baudīja �īs dienas, �o brīvību paslinkot, bet līdz svētdienas vakaram jau jutās atpūtusies, lai dotos uz jauno darbavietu.

- Rīt es sāku, - Ketlīna, gulēdama uz mazā, izvelkamā dīvāniņa, uzrunāja tumsu. - Nepaies ne da�i mēne�i, un es bū�u viņu aizmirsusi.

Viņa paķēra spilvenu un cie�i apkampa to.

- Es bū�u aizmirsusi, bū�u aizmirsusi.

Ketlīna iespieda seju spilvenā, bet, lai kā negribējās, acu priek�ā skaidri vīdēja Erika seja. Asaras izspiedās caur cie�i samiegtajiem plakstiņiem. Viņa redzēja, kā Eriks pamāj ar roku un tad pazūd lidma�īnas durvīs.

- Ērik, Ērik, - Ketlīna elsoja. - Kāpēc tu ar mani tā izrīkojies? Kāpēc?

Vai viņ� kādreiz iedomājas par viņu? Ko dara �ajā mirklī? Varbūt guļ? Vai varbūt mīlējās ar savu skaisto sievu? Vai glāsta viņu savām nodevīgajām rokām, stāsta pārliecino�us melus?

Vai Eriks mīlējās ar savu sievu tikpat dedzīgi kā ar Ketlīnu? Varbūt sieva ir pārāk auksta viņa karstajiem glāstiem? Varbūt tāpēc Eriks meklē mīļākās? Tādas padevīgas kā Ketlīna? Nokaunējusies viņa iespieda seju spilvenā.

Lai cik arī Ketlīna jutās greizsirdīga uz blondo sievieti, kam piederēja visas tiesības uz Erika mīlestību un uzvārdu, viņai bija arī �ēl �īs sievietes. Vai misis Gudd�onsone zina, ka Eriks viņu krāpj? Vai Ketlīna bijusi viņa pirmais sānsolis? Nē, protams, ka nē. Viņ� neprastu pavedināt viņu tik meistarīgi, bez mazākās vainas apziņas, ja nebūtu to darījis jau neskaitāmas reizes.

Ketlīnai gribējās nīst viņu. Viņa patie�ām ienīda �o vīrieti! Bet, pagriezusies uz sāniem un kā aizsargādamās pievilkusi ceļgalus pie zoda, viņa līdz sāpēm vēlējās sajust sev līdzās viņa vareno, spēcīgo augumu. Alkstot viņa skavu siltuma, Ketlīnu kratīja drebuļi. Bija pieticis vienas nakts, un Ketlīna ilgojās pēc viņa, ilgojās pēc viņa spēka, pēc pamo�anās viņa rokās, ilgojās dzirdēt viņa spirgto, spēcīgo elpu.

Un �ajā naktī, tāpat kā daudzās citās, viņai sāpēja, un tas bija daudz ne�ēlīgāk par nāvi. �ī sāpe grauza, tā �ņaudza sirdi, nomāca garu.

Nākamajā rītā Ketlīna pamodās agri, apēda gabaliņu grauzdiņa, izdzēra divas tases kafijas un tad uzlika kosmētiku. Viņa apņēmīgi aiztrauca izmisumu, kas kā līķauts klājās pār viņu katru nakti, un ar atjaunotu enerģiju gaidīja jaunā darba sākumu. Tas viņu izglābs. Jāizglābj.

Viņa rūpīgi izvēlējās tērpu. Ir ļoti svarīgi pirmajā dienā atstāt labu iespaidu gan uz priek�niecību, gan padotajiem. Lieliski pa�ūtā tum�zilā kleita nāca no modes nama. Ketlīna bija nopirkusi �o paraugam izstādīto tērpu kāda sava Ņujorkas brauciena laikā un samaksājusi tikai ceturto daļu, mazumtirdzniecības cenu.

Kleitai bija apaļ� kakla izgriezums bez apkakles. Kreisajos sānos līdz pat ceļgalam stiepās pogu rinda. Piedurknes bija garas un �auras, bet vidukli saņēma ādas josta, pieskaņota kurpēm un somiņai. Un nebija sagadī�anās, ka jostas krāsa gandrīz sakrita ar Ketlīnas matu krāsu. Zelta adata saturēja raibu ka�mira �alli. Kopumā tā bija jūraszi-las, vara un zaļas krāsas varavīksne. Ausīs karājās mazas zelta cilpiņas, bet mati bija sasukāti atpakaļ un saņemti mezglā; Ketlīna atstāja lieti�ķas sievietes iespaidu.

Augstā spogulī viņa kritiski novērtēja pusstundas uzcītīga darba rezultātu un nolēma, ka panākts maksimālais efekts.

Jau agrāk iepazinusies ar Sanfrancisko ielām, Ketlīna pārvarēja sastrēgumstundas grūtības bez lieka satraukuma. Cilvēkam, kas pārdzīvojis slavenos Atlantas satiksmes sastrēgumus, �is tāds sīkums vien bija.

Piebraukusi pie Kirhofu debesskrāpja, Ketlīna stādījās priek�ā garā�as pārzinim. Vīrs uzsmaidīja viņai un sacīja:

- Jā, jaunkundz, misters Kirhofs teica, lai es iedodu jums �o. Pielīmējiet to pie ma�īnas spārna un katrā laikā varēsiet izmantot mūsu garā�u.

- Pateicos, - atbildēja Ketlīna un novietoja ma�īnu krēslainās garā�as stūrī.

Uzbraukusi divdesmitajā stāvā, viņa devās uz Seda biroju. Kā jau bija gaidīts, Klēra Lar�monte cītīgi strādāja pie sava rakstāmgalda. Viņa priecīgi pamāja ar roku, lai gan �ajā brīdī runāja pa telefonu. Klausule bija iespiesta starp zodu un plecu. .

- Pareizi. Misters Kirhofs sacīja, ka �iem priek�likumiem jābūt iesniegtiem līdz dienas beigām, lai viņ� var tos pārskatīt, - un viņa nolika klausuli.

� - Ketlīn! �ī ir tava lielā diena. Esi uztraukusies? Vai pārcel�anās noritēja normāli? Varbūt vajadzīga vēl kāda palīdzība?

Ketlīna iesmējās. - Es atbildu �jā� uz pirmo jautājumu, �jā� uz otro, bet par pēdējo vēl nezinu.

- Piedod, - Klēra labsirdīgi iesmējās. - Arī Seds man visu laiku pārmet, ka es runājot kā ma�īna.

- Seds? Es biju iedomājusies, ka tu viņu principiāli sauc par misteru Kirhofu. *

Klēra piemiedza aci. - To es daru tikai tad, kad gribu � viņu pakaitināt.

Ari Ketlīna iesmējās.

_x - Vai viņ� ir savā kabinetā?

- Pa�laik vēl ne. �is ir rīts, kad viņ� nodarbojas ar fizkultūras terapiju. Pirmdienās un ceturtdienās viņi ar D�or-d�u vingrinās peldbaseinā, tā ka �eit abi vienmēr ierodas vienu stundu vēlāk. Mis Kirhofa, viņa māsa, ir iek�ā. Domāju, ka tu vari tikties arī ar viņu.

Ketlīna ieskatījās Klērai sejā. Tā bija zaudējusi krietnu daļu dzīvīguma.

- Kas ir ar viņu? - pajautāja Ketlīna.

- Uzzināsi pati, - piesardzīgi atbildēja Klēra, un Ketlīnai nācās respektēt sekretāres atturību, runājot par saviem maizes tēviem.

- Es jums ienesī�u kafiju, - sacīja Klēra, kad Ketlīna jau bija satvērusi durvju rokturi.

Viņa atvēra durvis un, iegājusi kabinetā, ieraudzīja pie loga stāvam sievieti. Ketlīna aizvēra durvis tā, lai roktura klik�ķis liktu mis Kirhofai sajust, ka viņa telpā nav viena.

- Klēra? - sieviete ievaicājās un apgriezās uz kurpes papē�a. - Ā, - viņa spēji samulsa, pamanot, ka kļūdījusies.

- Sveicināta, mis Kirhofa. Es esmu Ketlīna Heilija. -Ketlīna tuvojās sievietei, bet kaut kāda viņai nezināma iemesla dēļ roku sveicienam nepasniedza. Otras sievietes nekustīgais stāvs un rokas, kā aizsargājoties apņemtas ap pleciem, runāja daiļrunīgu valodu.

- Mis Heilij, es esmu Heizela Kirhofa, - viņa pamāja ar galvu kā viduslaiku feodālis, kas atļaujas sasveicināties ar savu dzimtcilvēku. - Mans brālis stāstīja, ka esot nolīdzis jūs darbā.

Kā lai atbild uz �ādiem vārdiem? Nekādi, un Ketlīna tikai pamāja ar galvu glu�i tāpat, kā tikai pirms mirkļa to bija darījusi Heizela Kirhofa.

Iestājās neveikls klusums. Abas sievietes it kā ieņēma aizsardzības pozu un novērtēja viena otru.

Heizela Kirhofa bija maza auguma sieviete ar iespaidīgu, tomēr pareizās proporcijās veidotu augumu. Viņas zīda tērps bija nevainojami piegriezts. Tikpat nevainojami izskatījās arī blondie mati, kurus viņa nēsāja īsi apgrieztus. Ja kas likās lieks, tad tās bija rotaslietas. Viņa nēsāja pa lielam zelta gredzenam ar briljantiem uz abu roku lielajiem pirkstiem, pulksteni ar briljantu un trīs zelta rokassprādzes. Ausis rotāja mazi zelta auskariņi ar briljantiem. Kosmētika, lai gan uzlikta rūpīgi, tomēr nespēja nomaskēt zirnekļa tīklam līdzīgās rievas ap acīm un lūpu kaktiņiem. Viņa bija ievērojami vecāka par Sedu un jau krietni pusmū�ā.

Viņas acis tāpat kā brāļa acis piesaistīja uzmanību, lai gan līdzības nebija nekādas. Seda acis saproto�i un iecietīgi mirdzēja, bet �īs bija aukstas un augstprātīgas. Tajās neredzēja Seda acu bagātīgo �okolādes brūnumu. �īs bija pelēkas, gandrīz bezkrāsainas un bez dzīvības. Viņas skatiens bija ledains un caururbjo�s. Tas gan neatklāja neko, gan pateica visu.

- Es ceru, ka jums patīk mūsu pilsēta, - sieviete beidzot sacīja.

- Jā, - atbildēja Ketlīna. Tad viņa klusām iesmējās. - Protams, tā ir ļoti savdabīga.

- Tiesa.

Un, lūk, arī �eit bija grūti kaut ko bilst. Tomēr Ketlīna bezbailīgi mēģināja vēl.

- Es ar prieku gaidu, kad varē�u sākt strādāt. Seds stāstīja par ļoti pievilcīgām perspektīvām.

- Mans brālis bie�i runā un rīkojas impulsīvi.

Ja Ketlīna labāk būtu pazinusi Heizelu Kirhofu, viņa saprastu, ka zaļās ugunis, kas pēk�ņi iedegās �ajās acīs, ir brīdinājums, ka Heizela Kirhofa saniknojusies.

Ketlīna tomēr neņēma vērā mājienu. �ī ta�u bija pirmā saruna ar jauno darba devēju.

-Un jūs domājat, ka viņ� pieņēmis mani darbā, impulsa mudināts ?

Heizela pasmaidīja, lai gan viņas sejā neredzēja jautrību.

- Daudzas jaunas sievietes ar lielāko prieku strādātu pie Kirhofa, bet Seds bija sajūsmā pārjums. Pārnācis mājās, viņ� aizgrābti aprakstīja jūsu izskatu. Jāatzīst, ka viņ� to ir veicis precīzi.

Pelēkās acis taustījās lejup pa Ketlīnas augumu, it kā mēģinot tur atrast ko neglītu.

-Jūs neesat pirmā, kas izmanto mana brāļa vājību.

Ketlīnu satrieca nekautrīgais pārmetums.

- Es neko tādu neesmu darījusi! Es protu �o darbu un strādā�u ar pilnu atdevi. Seds ir inteliģents, vērīgs cilvēks * un...

- Viņ� ir kroplis, - Heizela atcirta, - un man vienmēr brālis jāaizstāv no sievietēm, kas viņu izmanto. Viņ� ir pilnīgi atkarīgs no manis. - Viņa jau naidā vārījās un tikai pēdējā brīdī paspēja apvaldīties un saņemt sevi rokās. Heizela izslējās un novērsās no Ketlīnas, ar �estu liekot saprast, ka saruna beigusies.

- Kāda nozīme tam, ko mēs te runājam. Es parūpē�os, lai jūs te pārāk ilgi neuzkavētos. Jūsu tipa sievietes nemēdz te ilgi palikt.

Ketlīna vēl nebija paspējusi pavērt lūpas, lai atcirstu to, kas bija uz mēles, kad D�ord�a roka pla�i atvēra durvis un kabinetā ieripoja Seda riteņkrēsls.

- Nu, lūk, manas visbrīni�ķīgākās dāmas, redzu, ka esat iepazinu�ās.

Jā, viņas bija iepazinu�ās, bet Ketlīnai tas solīja cīņu. �is pirmais rīts bija uzdevis toni visām turpmākajām viņas un Heizelas attiecībām. Tā kā Heizela bija veikala galvenā pārvaldniece, viņas un Ketlīnas ceļi krustojās bie�i, un katru reizi, kad viņas palika divatā, Heizela izturējās naidīgi, pat zemiski, lai gan Seda klātbūtnē izlikās draudzīga un saproto�a.

Ketlīnai nekad nebija gadījies redzēt indīgāku raksturu, tāpēc viņa centās vairīties no Heizelas, cik vien iespējams. Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai ievērotu, ka Heizelu necie� lielākā daļa Kirhofa darbinieku. Ar savu aso mēli viņa mēdza visus kritizēt un pazemot, un noveda līdz asarām pat visnelokāmākos. Bet �ī pati mēle lēja medus saldmi, kad tuvumā parādījās Seds. Brāļa klātbūtnē Heizela smaidīja, slavēja viņa idejas, kuras viņam aiz muguras mēdza nicīgi nozākāt.

Brāļa dēļ viņa uz visiem bija neganti greizsirdīga. Pat D�ord�am nācās atkāpties, kad uzradās Heizela un sāka aprūpēt Sedu. Nabaga kroplo vīru bie�i mulsināja māsas ' lutinā�ana, bet viņ� Heizelu par to nekad nerāja. Viņ� pieņēma nelūgto palīdzību ar to pa�u laipnību, ar kādu bija pieradis izturēties pret ikvienu.

Bet cik ļoti Heizelu darbinieki necieta, tik viņas brāli mīlēja. Bija neiespējami �ēlot cilvēku, kas pats sevi ne�ēloja. Seds vienmēr pirmais pajokoja par savu riteņkrēslu, dēvēdams to par kaujas ratiem. Viņ� flirtēja ar sievietēm, biedriski izturējās pret vīrie�iem un lika pat visjaunākajiem klerkiem justies kompānijai vajadzīgiem un nozīmīgiem. Viņ� saviem ļaudīm maksāja labi, un viņi to zināja. Un kā pateicību Seds gaidīja tikai �aklumu un arī saņēma to. Un rezultātā klienti bija uzticīgi Kirhofa veikalam, kur pret viņiem izturējās ar tādu godbijību, par kādu citos universālveikalos varēja tikai sapņot.

�īs pirmās drud�ainās dienas Ketlīna un Seds pavadīja viņa kabinetā, urbjoties cauri dokumentācijai, pārbaudot iepriek�ējos pasūtījumus un pārliecinoties, kuras jaunās sezonas preces saņemtas un kuras vēl jāsaņem. Da�as nebija sliktas, citas varēja saukt par briesmīgām, un Sedam un Ketlīnai tikai atlika izmisumā saķert galvu.

- Pacentīsimies izdarīt visu iespējamo. Es vēlos, lai oktobrī jūs aizbraucat uz Ņujorku un iepērkat pavasarim tādu produkciju, kādu uzskatāt par labāko. Tas būs mūsu lielā uzrāviena laiks.

- Bet tikmēr, - sacīja Ketlīna, - es piezvanī�u vairākām firmām, kur esmu iepirku�ies jau agrāk, un palūg�u atsūtīt kaut ko no viņu labākajiem paraugiem. Ceru, ka vēl nav par vēlu.

Seds piekrita. Tad Ketlīna uzsāka iepazī�anos ar universālveikala vado�ajiem darbiniekiem. Viņi ar Sedu darīja to kopā, dodamies ceļā viņam īpa�i piemērotajā furgoniņā.

D�ord�s pavadīja viņus ārā līdz ma�īnai, kas bija novietota �im nolūkam rezervētā vietā tikai da�u pēdu attālumā no ārdurvīm. Furgoniņ� bija sudrabots ar melnu iek�ējo apdari. Hidraulisks pacēlājs iecēla Seda riteņkrēslu ma�īnā. Ma�īna bija grezna, un Ketlīna to uzslavēja, ieslīgdama mīkstā ādas sēdeklī, kamēr D�ord�s nostiprināja Seda krēslu.

- Jā, normāls auto, - Seds lieti�ķi piekrita. - Es gan gribēju ferrari, bet tajā neiet tas sasodītais krēsls.

. Ketlīna nepiespiesti iesmējās.

Liels bija Seda pārsteigums, kad Ketlīna palūdza, lai viņai kā darba telpu pie�ķir mazu noliktavas kambarīti as-toņstāvu ēkas pirmajā stāvā, un atteicās no viņai paredzētā pla�ā kabineta aug�stāvā.

- Tā man būs daudz parocīgāk, patie�ām, - viņa centās Sedu pārliecināt. - Es varu pēc katalogiem pārbaudīt ienāko�ās preces un pirms izsūtī�anas pa nodaļām salīdzināt tās ar ra�otāju pavadzīmēm.

- Bet, Ketlīn, - Seds protestēja. - Mums ir citi darbinieki, kas veic �ādus darbus.

- Es zinu. Viņi var man palīdzēt. Bet es labprātāk daru to pati vai vismaz sekoju, kā darbs tiek paveikts.

Galu galā viņa savu panāca.

Ritēja pirmā oktobra nedēļa, un Ketlīna gatavojās braucienam uz Ņujorku, kas bija ieplānots mēne�a beigās. Viņa pa�laik ņēma ārā no kastes vakartērpus un kāra tos uz pakaramajiem gludinā�anai pirms nosūtī�anas uz veikalu, kad pēk�ņi apreiba galva.

Uz mirkli Ketlīna satvēra galda malu un, aizvērusi acis, gaidīja, līdz reibonis pāries. Tad viņa lēnām izslējās un dziļi ievilka elpu.

Meitene, kas strādāja pie �ņāco�ās gludināmās ma�īnas, pamanīja notieko�o.

- Ketlīn, vai ar jums viss kārtībā? Izskatās, ka tūlīt noģībsiet.

-N-nē. Viss kārtībā. Tikai mazliet noreiba galva. Jāsāk kārtīgāk ēst brokastis.

Reizēm viņa tā aizrāvās ar darbu, ka atlika ēdienreizes vai aizmirsa par tām vispār, tā ka līdz dienas beigām bie�i vien kājas no nespēka trīcēja. Viņa nekad nemēdza kārtīgi ēst brokastis, bet pēdējā laikā ēst no rītiem vispār negribējās.

Tikai vēl �orīt, tīrot zobus, no zobu pastas smar�as pēk�ņi sāka �ķebināt dū�u. Un arī vakaros sāka uzmākties kaitino�s nelabums. Katru pēcpusdienu mocīja sajūta, ka vēders kļūst it kā lielāks un spie�as uz plau�ām. Likās, ka kuņģis piepildīts līdz pēdējai iespējai, lai gan patiesībā viņa bija izsalkusi.

Līdz �im Ketlīna nebija pievērsusi �iem simptomiem uzmanību, bet nu tie kļuva apgrūtino�i, un tos vairs nevarēja neņemt vērā. Līdz dienas beigām Ketlīna centās nepārpūlēties un, atgriezusies mājās, tūdaļ likās gultā, cerot, ka nākamajā rītā pamodīsies un viss būs kārtībā. Bet jau tajā mirklī, kad atvērās acis, viņa saprata, ka nekas nav kārtībā.

- Nezinu, kas ar mani noticis, - viņa nomurmināja pie sevis, apjukusi skatīdamās uz svaru skalu, kas liecināja, ka viņa atkal zaudējusi divas mārciņas svara. Skatiens noslīdēja uz nolakotajiem kāju nagiem, un pēk�ņi tie dubultojās, tad izplūda. Skatiens lēnām pārslīdēja vannasistabai, līdz apstājās pie spoguļa virs mazās izlietnes. Un Ketlīna ieraudzīja savu bālo seju.

- Nē, - viņa saviebās. - Tas nevar būt.

Rokas tvēra pie vēdera, bet sataustīja tikai gludu miesu, tādu pa�u kā vienmēr. Tomēr viņa zināja - kaut kas ir krasi pārvērties. Vēders vairs nebija elastīgs, bet it kā uztūcis. Un viņa bija iedomājusies, ka piebriedu�ās, sāpīgi jutīgās krūtis liecina par tuvojo�os, nezin kāpēc pārāk ilgi aizkavēju�os mēne�reizi.

Mēne�reize! Kad bija pēdējā? Jūnijā? Jūlijā? Jā, pirmajā jūlijā. Viņa atcerējās, ka Kalnaines nometnē, svinot Ceturtā jūlija svētkus, viņa bijusi slima.

Un Eriks ieradās nedēļu vēlāk, jūlija vidū. Tātad kop� tā laika viņai nav bijusi neviena mēne�reize. Ketlīna aizkavē�anās vainu bija novēlusi uz pārdzīvojumiem.

Viņa atkal ieskatījās spogulī un izmisusi piespieda plaukstu pie lūpām, cenzdamās apslāpēt vaidu, kas lauzās no krūtīm. Tad viņa piespieda sevi iesmieties. Smiekli gan pat viņas pa�as ausīm skanēja neīsti.

-Tu esi muļķe, Ketlīna Heilija. Histēriski izdari kļūdainus secinājumus. Ar pieaugu�ām sievietēm �ādas lietiņas nemēdz notikt. Te noteikti ir kāda cita kaite. Visiem ta�u zināms, ka tādos gadījumos sieviete pieņemas svarā. Te būs kaut kas cits.

Tomēr nebija.

Viņa uzmeklēja Dzeltenajās Lapās ginekoloģijas klīnikas telefonu, jo, baidīdamās no liekām runām, negribēja vaicāt adresi darba kolēģēm. Par laimi ginekologs varēja pieņemt jau nākamās dienas pusdienlaikā. Ketlīna nopriecājās, ka varēs apmeklēt ārstu brīvās stundas laikā un vēl paspēs atgriezties un nostrādāt atliku�o darbdienas daļu.

Nākamās trīsdesmit stundas �ķita garākās Ketlīnas mū�ā, varbūt izņemot tikai laiku, ko Ketlīna bija nosēdējusi. Arkanzasas slimnīcā pie Reanimācijas nodaļas durvīm.

Gandrīz kā izaicinot savu saniķoju�os vēderu, viņa tovakar iegriezās ķīnie�u restorānā, kas bija izslavēts kā viens no labākajiem Granta avēnijā, un paēda krietnas vakariņas. Protams, tā bija muļķīga rīcība. Milzīgo devu dēļ cilvēkiem vispār nevajadzētu vienatnē iet uz ķīnie�u restorāniem, bet Ketlīna iztuk�oja sudraba trauku ar zupu un notiesāja olu plācenī�us. �

Iedomājusies, ka viņas ļaunākās aizdomas ir nepamatotas, Ketlīna aizbrauca mājās, bet �ai pārliecībai nebija lemts ilgs mū�s.Viņa skrie�us bija metusies uz vannasista-bu un, tiklīdz durvis bija atvērtas, me�onīgās spazmās raustoties, iztuk�oja visu kuņģa saturu. Vāja un satraukta viņa tūdaļ devās gulēt, domās jau uzklausīdama ārsta spriedumu.

Beidzot pienāca pusdienlaiks. Ketlīna paņēma no garā�as ma�īnu un brauca taisni pie ārsta, kura klīnika atradās tikai da�u kvartālu attālumā. Viņa nebija ēdusi kop� vakar vakara, tāpēc rokas uz stūres trīcēja.

Ketlīna iegāja mājīgā klīnikā, kas bija izvietota milzīgā augstceltnes ēkā, stādījās priek�ā medmāsai aiz stikla lodziņā un tad apsēdās, lai aizpildītu jauniem pacientiem domātu veidlapu.

- Pateicos, mis Heilija. Mēs tuvākajā laikā Atlantā uzmeklēsim jūsu veselības karti, bet tagad, ja neiebilstat, lūdzu, apsēdieties. Drīz vien ārsts jūs pieņems.

Kāda cita māsa atvēra durvis un nosauca Ketlīnas uzvārdu. Ketlīna satrūkās un pielēca kājās. Viņa bija vērojusi jaunu sievieti ar brīnumjauku bērneli klēpī. Māmiņa mēģināja lasīt nemierīgajam mazulim priek�ā kādu bērnu grāmatiņu, bet to vairāk interesēja zelta zivtiņas akvārijā.

Ketlīna sekoja māsai un tika ievesta otrā kabinetā ar milzīgu, sarkanu divnieku uz durvīm.

- Vai ir kādas problēmas, mis Heilija? Varbūt atnācāt vienkār�i tāpat, pārbaudīties?

- Es domāju... - Ketlīna iekoda lūpā. � Nē, es neatnācu tāpat vien pārbaudīties.

Lai cik arī smieklīgi tas izskatītos, Ketlīna nespēja dabūt pār lūpām vārdus par iespējamo grūtniecību. Protams, ir bērni�ķīgi izlikties neredzam to, ko cilvēks nevēlas redzēt.

Māsa kaut ko ierakstīja viņas kartē.

- Kāpēc jūs neizģērbjaties? Mums jāsagatavojas izmeklē�anai. Tūdaļ nāks dakteris. Tur ir aizslietnis.

Ketlīna iegāja �aurā, ar aizslietni no�ogotā stūrī, izģērbās un pār galvu uzvilka puķainu uzsvārci. Tas tikko stiepās līdz gurniem.

- Burvīgi, - viņa pie sevis nomurmināja un iznāca no aizslietņa.

- Vispirms nosvērsimies, - norīkoja māsa. Kad tas bija izdarīts un svars ierakstīts kartē, māsa izmērīja Ketlīnai asinsspiedienu un analīzēm no vidējā pirksta paņēma asins paraugus. Ketlīnas plaukstas bija glu�i nosvīdu�as. Māsa mēģināja viņu nomierināt un ieteica atslābināties. Ketlīna vārgi pasmaidīja.

- Vai jums ir regulāras mēne�reizes? - noliekusies pār Ketlīnas karti, jautāja māsa.

-Jā.

- Kad bija pēdējā?

Ketlīna nobālēja.

- Hm... ļaujiet padomāt... es precīzi neatceros. Iespējams, pirms kādām divām nedēļām.

Tad nācās nodot urīna analīzi. Ketlīna pasniedza māsai plastmasas trauciņu, cerot, ka tā saturs jau nu viņu nenodos.

Uz da�ām minūtēm atstāta viena, Ketlīna centās nomierināt straujo elpo�anu un me�onīgo sirds dauzī�anos, bet veltīgi. Kad kabinetā ienāca ārsts, Ketlīna jutās kā uzvilkts nervu kamols.

- Mis Heilija, es esmu doktors Pīterss. Un, lūdzu, nekādu asprātību par manu uzvārdu¹. Daudzi mani kolēģi bie�i mēdz smieties, ka man labāk vajadzējis kļūt par urologu.

Viņ� iesmējās, un arī Ketlīna pasmaidīja. Kur� gan baidīsies no laipna vīra pusmū�a gados ar sirmiem matiem un brillēm, kas nemitīgi slīd no deguna. Patiesībā doktors ļoti atģādināja jauku Ziemassvētku vecīti. Ketlīna jutās pateicīga, jo dakteris patie�ām centās nomierināt viņu.

Izmeklē�ana ritēja ierastā kārtībā.Dakteris izklausīja viņas krūtis, pārbaudīja mandeles kaklā, ielūkojās ausīs un rīklē, tad lika Ketlīnai nogulties uz galda un pārbaudīja krūtis.

- Vai tās ir sāpīgas? - viņ� pajautāja.

Ketlīnai kaklā sakāpa kamols. To pa�u viņai bija jautājis Eriks. Nāko�ajā rītā. Ketlīna joprojām dzirdēja viņa piesmaku�o balsi, Erika uzmanīgo pieskārienu viņas...

- Nedaudz, - viņa atbildēja.

Doktors izbāza galvu pa durvīm un pasauca māsu, kas ienāca un palīdzēja Ketlīnai uzlikt kājas uz spīdīgajiem gredzeniem. Pret silto miesu tie likās ledaini auksti.

- Es ļoti atvainojos, - viņ� sacīja, izdzirdējis, kā Ketlīna noel�as. - Visu laiku esmu lūdzis savu sievu, lai noada priek� tiem kaut kādus pārvalkus vai ko tamlīdzīgu, bet viņa jau visu laiku ir aizņemta ar savu tenisu. Tagad mēģiniet atslābināties, bet es mazliet vairāk papletī�u jūsu kājas. Mazliet zemāk, lūdzu. Tā, nu ir labi. Tagad vēl atslābinieties.

Atkal. Atkal Eriks. Tos pa�us vārdus viņ� bija �ukstējis viņai ausī, paņemdams viņas nevainību. Atslābinies, atslābinies.

Medicīniskais spogulis arī bija auksts. Ketlīna sarāvās, tvēra vaļīgo audumu pie krūtīm un sakoda zobus. Viņa neatlaida saspringtās dūres, līdz ārsts nebija izvilcis no viņas cimdotos pirkstus.

Beidzot tas bija galā.

- Kad būsiet apģērbusies, es gaidī�u jūs savā kabinetā.

Tie aizejot bija vienīgie viņa vārdi. Baltā halāta stērbeles noplandīja vien.

Ketlīna ģērbās, bet māsa pa to laiku pļāpāja ar viņu un kārtoja telpu nākamās pacientes pieņem�anai. Kad Ketlīna bija izstāstījusi, kur strādā un kāda ir viņas profesija, māsa iesaucās:

-Kāds brīni�ķīgs, aizraujo�s un interesants darbs!

Jā, nodomāja Ketlīna. Tikai ne priek� sievietes, kas gaida bērnu. Bet viņa ta�u nav grūta. Tad jau ārsts būtu to pateicis. Ketlīna paņēma salveti un nosusināja sasvīdu�ās delnas.

- Nāciet iek�ā. - uzsauca ārsts, kad Ketlīna bija nedro�i pieklauvējusi pie kabineta durvīm. Kad viņa ienāca, dakteris piecēlās un ar vēlīgu �estu pamāja uz krēslu iepretī viņa rakstāmgaldam. Pārliecinājies, ka jaunā sieviete ērti iekārtojusies, viņ� saņēma virs galda rokas un pār savu briļļu stikliem mierino�i vērās viņā.

- Mis Heilij, piedodiet man par tādu tie�u jautājumu, bet vai jums bija aizdomas, ka esat grūta?

Vārdi sitās kā lielgabala zalves. Spēki atstāja Ketlīnas ķermeni, kā gaiss izplūst no balona, kam nav kārtīgi aizsiets mezgls. Viņa burtiski sakritās. Viņa pati sev likās iztuk�ota. Tātad tomēr tas. Viņa nes Erika bērnu.

Ketlīna pamāja ar galvu un, asarām noritot pa vaigiem, klusām no�ukstēja:

-Jā.

- Kad jums bija pēdējā mēne�reize? - ārsts patīkamā balsī laipni uzdeva nākamo jautājumu. Nu jau viņ� zināja, ka Ketlīna māsai melojusi.

Atmetusi izlik�anos, Ketlīna atbildēja:

- Jūlija pirmajā nedēļā.

Ārsts kaut ko klusējot apsvēra, tad sacīja:

Viss sakrīt. Sprie�ot pēc augļa izmēriem, jūs esat grūta jau apmēram desmit nedēļas.

Viņ� delikāti noklepojās, ļaudams jaunajai sievietei aptvert uzzināto.

- Viss ir normas robe�ās. Cukura sastāvs asinīs labs, lai gan domāju, ka jums vajadzētu sākt kārtīgāk ēst un pieņemties svarā. Jums jāpiegādā...

- Es nevaru dzemdēt bērnu, - viņa iesaucās, zaudējusi savaldī�anos Ar dūrēs savilktām rokām viņa slaucīja no vaigiem asaras un drud�aini rija siekalas. - Es vēlos abortu.

Doktoru Pītersu pārsteidza apņēmība viņas balsī un stūrgalvīgi izslietais zods. Viņa neizskatījās pēc sievietes, kas varētu pieņemt sasteigtu, neapdomīgu lēmumu, it īpa�i tik svarīgā jautājumā.

- Vai �ī ir jūsu pirmā grūtniecība, mis Heilij?

Viņa rūgti iesmējās. Kā gan �is cilvēks varēja zināt, ka �ī vispār bijusi viņas pirmā tuvība ar vīrieti. Viņai ta�u nekad nebija ienācis prātā, ka nāksies cīnīties ar tādu problēmu kā grūtniecība'. Pat katrs tīnis zina par �īm lietām vairāk nekā viņa. Par ko gan viņa domājusi? Ketlīna atkal iesmējās, bet nervozā pieskaņa smieklos lika ārsta uzacīm saraukties. Tātad �ī sieviete kļuvusi grūta neapzināti.

-Jā, �ī ir mana pirmā grūtniecība.

- Un jūs par savu lēmumu esat pārliecināta?

Ketlīna palūkojās lejup uz mitro, saburzīto salveti saujā.

- Cik jau nu cilvēks var būt pārliecināts, ja iz�ķiras kādu nogalināt.

- Mis Heilija, jums ir pāris nedēļu laika, lai izlemtu, vai vēlaties izbeigt grūtniecību. Varbūt jūs varat pakonsultēties ar bērna tēv....

Acumirklī Ketlīna pacēla galvu.

- Tas nav iespējams. Bez tam, man nekas nav jāizlemj. Man vajadzīgs �is aborts. Vai jūs to izdarīsiet? Ja nē, man jāmeklē palīdzība kaut kur citur.

Ārsts ilgi vērās viņā, apsvērdams, cik patiesa ir viņas apņēmība. Sieviete izskatījās tik bezpalīdzīga, tik vāra un - par spīti savam vecumam - tik nevainīga. Viņ� smagi nopūtās.

- Labi.

Ārsts pacēla telefona klausuli un brīdi runāja.

- Jā, grūtniecības izbeig�ana.

Kad klausule bija nolikta atpakaļ vietā, ārsts atkal pievērsās Ketlīnai.

- Ārā ejot, pajautājiet ceļu, tomēr gribu, lai jūs zināt -kamēr mēs satiksimies, jums vēl ir laiks pārdomām.

Ketlīna devās uz durvīm, tomēr ārā vēl neizgāja. Viņa pagriezās un uzrunāja ārstu:

- Doktor Pīters, lūdzu, nedomājiet, ka es to daru ar vieglu sirdi. Man vienkār�i nav izvēles. Redzat, - viņa drosmīgi notrauca asaras, - bērna tēvs ir precējies ar citu sievieti.

Sestdienas rīts. Divas dienas. Vai viņa var gaidīt tik ilgi? Māsa vārdā Maksima bija informējusi Ketlīnu, ka piektdienas vakarā viņa vairs nedrīkst neko ēst, jo jādodas uz slimnīcu, lai izdarītu visas nepiecie�amās laboratorijas analīzes. Viņai arī paskaidroja, ka doktors Pīlerss savas pacientes pirms operācijas vienmēr iemidzina, lai aiztaupītu viņām kaut mazāko diskomfortu. Un tā Ketlīnai tika veikta rentgena caurskate un asins analīze.

Piektdienas pēcpusdienā Seds uzaicināja Ketlīnu kopā ar viņu pavakariņot, bet viņas nervi jau bija tā uzvilkti, ka galvā glu�i vai d�inkstēja. Tajā dienā noliktavā bija ieradusies Heizela un pārtraukusi Ketlīnas uzsākto inventarizāciju. Nabaga noliktavas darbiniece, kas pildīja Ketlīnas rīkojumu un veica inventarizāciju, trāpījās zem Heizelas asās mēles un tika novesta glu�i vai līdz asarām.

- Vai Seds zina, ko jūs �eit darāt? - bija kliegusi Heizela, kad ieradās Ketlīna un pieprasīja paskaidrojumu. - Es vienmēr nosaku, kad jāuzsāk inventarizācija, - Heizela gandrīz vai eksplodēja

Ketlīna pasacīja visu, ko domā par Heizelas arhaiskajām metodēm, un atcirta:

- Jā, un viņ� mani atbalstīja.

Ar savu nedzīvo skatienu nomērojusi Ketlīnu, Heizela aizgriezās. Viņas saspringtā mugura un valdonīgie soļi liecināja, cik ļoti �ī sieviete Ketlīnu ienīst.

Tagad telefona klausulē skanēja Seda laipnā balss. Viņ� runāja tik draudzīgi, ka gribējās �im cilvēkam uzticēties. Vienu mirkli Ketlīna jau gandrīz nenovaldījās un tik tikko neatklāja viņam savu bēdu stāstu.

Tomēr, lai gan da�u pēdējo nedēļu laikā viņi bija kļuvu�i tuvi draugi, Ketlīna apzinājās, ka nedrīkst apkraut �o cilvēku ar savām problēmām. Ja viņa nevarēja piezvanīt Ednai un B.J., tad kā lai to stāsta patiesībā glu�i sve�am cilvēkam. Grauza arī vainas sajūta. Kā viņa varēja tā pamest Harisonus. Viņa ir ne tikai atstūmusi viņu draudzību un atbalstu, viņa sezonas vidū ir pametusi nometni un bērnus. Vecī�iem nebūt nebija viegli atrast cilvēku ar viņas pieredzi. Viņa, protams, piezvanīs viņiem, bet vēlāk, kad būs sadziedējusi dvēseli. Pa�laik arī tā bija pietiekami daudz problēmu un sare�ģījumu, ar kuriem jātiek galā.

Ketlīna līdz sāpēm alka aprunāties ar Harisoniem, bet baidījās, ka tiks pieminēts Ēriks. Vēl viņa nebija gatava uzklausīt to, ko Harisoni viņai varbūt pastāstītu. Tad jau labāk sapņot, ka pēc atveseļo�anās Eriks braucis uz Kalnaini un meklējis viņu, nekā uzzināt, ka viņ� tur nav pat parādījies.

- Pēc vakariņām mēs varētu aiziet uz dejām, - Seda patīkamā balss atgrieza viņu īstenībā. - Protams, ar mani nebūs viegli, jo es neprotu stepu.

Ketlīna uzsmaidīja telefona klausulei. Kā viņa var sevi tik ļoti �ēlot, ja Seds ir spējīgs jokot par savu tik bezcerīgo stāvokli?

- Tad viss kārtībā, - viņa atjokoja, cik jautri vien spēdama. - Es arī neprotu stepu.

- Bet es velni�ķīgi labi pieprotu �a-ca-�a. Divi soļi uz priek�u, pagrieziens, pussolis atpakaļ, pagrieziens.

Tagad viņ� bija sasmīdinājis Ketlīnu.

- Jūs esat traks, Sed Kirhof.

- Jā, esmu, tevis dēļ, - pa�laik viņa balss skanēja klusāk un nopietnāk. - Fortūna uzsmaidīja �im. vecajam, kroplajam zēnam dienā, kad manā kabinetā ienāci tu, Ketlīn. Tu lieliski proti savu darbu. Tu esi skaista, un cik brīni�ķīgi, ka tu atrodies manā tuvumā. Bet pats galvenais, tu man patīc. Un nu, kāpēc tu nevari ar mani pavakariņot?

- Sed...

- Mana uzvedība būs priek�zīmīga, es apsolu. Ja es pārkāpju robe�u attiecībā uz sievietēm, D�ord�s mani prot nolikt pie vietas

- Ak, Sed, cik �ausmīgi! - viņa iesaucās, bet pati smējās.

- Lūdzu, Ketlīn.

- Nē, es tie�ām �ovakar nevaru, Sed. Man ir ieplānots kas cits.

- Satik�anās?

- Nē, nekā tamlīdzīga, - viņa steidzās pārliecināt Sedu. -Es... man ir personīgas darī�anas.

Ketlīna saprata, ka pagaidām labāk par to nerunāt.

- Patiesību sakot, es bū�u aizņemta visu nedēļas nogali.

Iestājās ilga pauze, tad Seds jautāja:

- Vai tev viss kārtībā? Darbs? Naudas lietas? Viss pārējais? - Rūpes viņa balsī aizkustināja Ketlīnu. �āds cilvēks noteikti spēj izprast arī citu sāpes.

-Jā, Sed, Uz redzē�anos līdz pirmdienai.

- Uz redzē�anos.

Viņa jau gribēja nolikt klausuli, kad Seds ierunājās atkal.

- Ketlīn?

-Jā?

- Es gribu, lai tu to zini. Ja tev kādreiz kaut kas nepiecie�ams, tad tikai pasaki. Es esmu tavs draugs.

Tik vienkār�i. Nekādu jautājumu. Nekādu nosacījumu. Tikai skaidra draudzība. Mīļa draudzība. Ketlīnai kaklā sa�ņaudzās sāpīgs kamols.

- Paldies, Sed. Uz redzē�anos. - Un viņa pasteidzās nolikt klausuli, pirms sāk birt asaras, kas jau bija pieplūdu�as acīs.

Pēc asins analīzēm un rentgena pārbaudes Ketlīna ierakstīja veidlapā nepiecie�amo informāciju, un viņu palūdza doties mājās, likties gultā un ierasties nākamajā rītā se�os trīsdesmit.

Ketlīna tā arī darīja, bet, neskatoties uz milzīgo nogurumu, nespēja aizmigt. Kaut kādā apziņas stūrītī rēgojās doktora Pītersa instrumenti, ar kuru palīdzību viņ� atbrīvos viņu no �koncepcijas produkta�. Ne no �bērna�, pat ne no �augļa�. No �koncepcijas produkta�.

Locekļi likās kā svina pielieti, bet galva �ķita pārāk viegla, lai noturētu to uz spilvena, un tā Ketlīna visu nakti grozījās un svaidījās. Apziņa atteicās atslēgties. Tā spieda atcerēties, prātot, baiļoties.

Jau sen viņa bija sev apzvērējusi, ka, lai�ot pasaulē bērnu, viņai nebūs ne mazāko �aubu, ka tā tēvs būs viņas dzīvesdraugs uz mū�u. Ketlīna labi zināja, kā sāp, augot bez vecākiem, un viņa bija apsolījusi saviem nākamajiem bērniem, ka viņiem vienmēr būs abi vecāki, īstas, kārtīgas mājas un pilnīga ģimenes saskaņa. Ja viņa atteiktos no aborta un laistu bērnu pasaulē, tiktu lauzts �is solījums un bērnam būtu laupīts viens no vecākiem. Nē. Tas nekad nenotiks.

Ko domātu Eriks, ja uzzinātu, ka Ketlīna nes viņa bērnu? Vai viņu tas vispār interesētu? Vai varbūt viņ� niknotos, ka Ketlīna izturējusies tik vieglprātīgi un nav parūpējusies par pretapaugļo�anās dro�ību? Varbūt viņ� justu �ēlumu un censtos nomaksāt pusi no aborta maksas? Ak, Dievs! To viņa neizturētu.

Bet varbūt viņ� reaģētu glu�i citādi? Varbūt viņa skatienā ielītu siltums, kā tas notika, kad Eriks uzlūkoja viņas augumu, kad laiski glāstīja to, kad viņa acis pauda gandrīz vai pielūgsmi?

Varbūt Eriks nomestos viņas priek�ā ceļos, saņemtu viņas gurnus savās spēcīgajās rokās, pievilktu Ketlīnu sev cie�i klāt un piekļautu viņas vēderam vaigu, tā klusējot izbaudīdams tuvību ar bērnu? Varbūt viņa lūpas noklātu Ketlīnas augumu pateicības pilniem skūpstiem? Un varbūt viņ� paslavētu, cik krā�ņas nu kļuvu�as viņas krūtis?

Nē! Nē! Kāpēc viņa sevi tā spīdzina? Bērns viņam nenozīmētu neko. Viņam dro�i vien jau ir bērni. Tiem noteikti jābūt - veselam bariņam mazāku un lielāku Gudd�onsonu, kuri Ērikam noteikti nozīmē tikpat maz, cik vārds �uzticība�.

Ketlīna centās aizdzīt �īs eiforiskās fantāzijas, bet nekas neiznāca. Glu�i otrādi, tās pieņēmās spēkā. Viņa iztēlojās, kā pa slimnīcas gaiteņiem tiek stumta uz dzemdību nodaļu, bet satrauktais Eriks platiem soļiem slāj viņai blakus, spie� roku un zvēr mīlestību.

Un tad jau viņi stāvēja pie bērnistabas loga un ar pielūgsmes pilnām acīm nolūkojās uz viņu dēlu. Dēls? Jā, Ērikam noteikti būtu dēls.

Un tad viņi soļoja pa kokiem ieskautu aleju un pie rokas veda viņu vareno puisēnu. Viņam bija balti, viegli viļņaini, nepaklausīgi mati. Zilo acu skatiens ass un vērīgs. Glu�i kā tēvam...

Ketlīna vēl joprojām nebija aizmigusi, kad blakus izvelkamajam dīvāniņam nozvanīja modinātājs. Ar milzīgu piepūli viņa saņēmās. Vienīgais labums no �ī rīta ir tāds, ka tas pieliks punktu elli�ķīgajai naktij, un līdz dienas beigām smagais pārbaudījums būs galā. Viņa būs atbrīvojusies no pēdējās saites ar Ēriku un beidzot varēs uzsākt savu dzīvi.

Tā vismaz Ketlīna sev centās iestāstīt.

Kā pa sapņiem viņa aizbrauca līdz slimnīcai, novietoja ma�īnu stāvvietā un pieteicās reģistrācijas nodaļā, no ku-nenes viņu aizsūtīja uz tre�o stāvu. Tur nācās pieteikties vēl vienā reģistratūrā.

- Mani sauc Ketlīna Heilija, - viņa it kā no malas dzirdēja pati savu, tomēr tik sve�ādo balsi.

- Labrīt, mis Heilija. Lūdzu, nāciet �eit.

Un Ketlīna sekoja medmāsai, �ķebino�i svaigai un mo�ai tik agrā rīta stundā. Pa gaiteni viņas aizgāja līdz palātai ar se�ām gultām. Tikai divas bija aizņemtas.

Māsa apsēja Ketlīnai ap roku plastmasas plāksnīti ar viņas vārdu un uzvārdu.

- Noģērbieties �eit un savas drēbes ielieciet �ajā skapītī. Tur atradīsiet slimnīcas halātu. Katrā ziņā noņemiet dārglietas. Ja vajadzīgs, izmantojiet vannasistabu. Es drīz bū�u atpakaļ.

Viņa aizgāja, atstādama Ketlīnu un pārējās divas sievietes aukstajā palātā. Viena bija glu�i jauniņa meitenīte, ne vairāk par septiņpadsmit gadiem. Vai viņa atrodas te tāda pat iemesla dēļ? Ketlīnai ietrīcējās sirds, bet daudz pieredzēju�ās, nekaunīgās acis, kas vērās viņā, nebūt nelikās sarūgtinātas. Otra sieviete bija vecāka. Viņa klusām raudāja un slaucīja acis kabatlakatiņā. Skaidrs, ka te viņa ieradusies ne jau no laba prāta. Cik �ausmīgi!

Ketlīna iegāja vannasistabā un izdarīja visu, ko likusi māsa. Nedomā par to, ko dari. Ar to vienkār�i jātiek galā.

Viņa ierāpās lielajā slimnīcas gultā un nolika galvu uz akmens cietā spilvena. Pēc brī�a atgriezās māsa, nesdama pudeli un paplāti.

Nesacījusi ne vārda, viņa noberzēja Ketlīnas saliekto elkoni ar spirtu. Par laimi tas nebija tas elkonis, no kura iepriek�ējā vakarā tika ņemtas asinis analīzēm.

Viņu vienmēr bija atbaidīju�as adatas. Jau bērnībā �ausmino�as �ķita reizes, kad nācās saņemt dūrienu. Tagad Ketlīna aizgrieza galvu un saviebās, kamēr māsa uzmeklēja vēnu, iedūra tajā adatu un pielīmēja to pie ādas.

- Kāpēc tā? - Ketlīna bikli pavaicāja.

- Gatavojamies operācijai, - māsa kodolīgi paskaidroja. - Jūsu kārta ir septiņos �etrdesmit piecās, tāpēc neraizējieties. - Tad viņa pacēla Ketlīnas roku un atkal neiecietīgi nolika atpakaļ uz segas. - Jums ir nolakoti nagi. Mēs nevaram jūs aizmidzināt ar laku uz nagiem.

- Piedodiet, - Ketlīna vārgā balsī atvainojās. - Neviens man nepateica, ka...

Viņas balss skanēja tuk�ai vietai. Māsa jau bija izgājusi pa durvīm.

Pirmo pacienti, raudo�o sievieti, uz ratiņiem izveda ārā. Otra meitene ko�ļāja gumiju un �ķirstīja ilustrētu �urnālu. Tie�i tajā brīdī, kad Ketlīna jau gatavojās izjaukt klusumu un pajautāt meitenei, cik pulkstenis, atvērās durvis un ienāca doktors Pīterss.

Viņam mugurā bija zaļais operāciju halāts. Maska nerotīta no sejas un brīvi karājās uz kakla. Mati smieklīgi sajuku�i, acis laipnas un dzīvīgas.

- Mis Heilija, - viņ� klusām sacīja un saņēma Ketlīnas

roku. Viņ� vismaz nebija pasacījis �labrīt�. Vismaz nebija tik liekulīgs. ■

- Sveicināti, doktor Pīters.

- Vai jūtaties normāli^ cik jau normāli �ajos apstākļos var justies?

- Jā. Tikai esmu izsalkusi.

Viņ� ieķiķinājās.

- �ovakar varēsiet ēst, cik daudz un ko vien vēlēsieties.

- Viņa lika man noņemt nagu laku, - Ketlīna satraucās, jo pēk�ņi sāka trīcēt apak�lūpa. Un viņa jau bija cerējusi, ka izdevies apspiest visas emocijas.

⁴- Tā māsa, kas jūs atveda uz �ejieni? - doktors Pīterss pajautāja. Kad Ketlīna bija pamājusi, viņ� pieliecās un pa�ukstēja viņai pie auss: - Viņa ir īsta riebekle, - tā izvilinādams no Ketlīnas trīso�ajām lūpām smaidu. - Bet tāds ir noteikums, ka pirms operācijas jānoņem nagu laka. Ja to neizdara, mēs neredzam, ja jūsu nagi kļūst zilgani. Tas liecina, ka plau�ām trūkst skābekļa.

It kā starp citu viņ� aplūkoja vēnā iedurto narkozes adatu.

- Vai jūtaties samiegojusies?

Ketlīnai būtu gribējies atbildēt �jā�. Viņa ilgojās aizmirstības, bet līdz tai bija bezgala tālu. Tā viņa arī pasacīja.

- Nu, to mēs nokārtosim. Jūs nejutīsiet nekādas neērtības, to es jums apsolu. Bet es īsumā gribu jums pastāstīt par sekojo�o operāciju, lai jums būtu skaidrība, kas īsti notiks.

Viņ� ar gurnu atbalstījās uz gultas malas un pussēdus, pusguļus atlaidās tajā.

- Pirmkārt mēs izpletīsim dzemdes kaklu, tā radot iespēju piekļūt dzemdei.

Viņa pamāja.

-Tad es dzemdē ievieto�u cauruli, kas savienota ar va-kuum...

- Nē, - Ketlīna ievaidējās un instinktīvi satvēra ārsta roku. - Nē, lūdzu, nestāstiet.

Viņas elpa bija biedējo�i paātrinājusies, viņai likās, ka apkārt sakļaujas melns tuk�ums un viņa tūlīt noģībs.

- Mis Heilija...

- Es negribu neko zināt. Dariet, kas jums darāms. Kad tas viss būs galā?

Doktors Pīterss mierino�i papliķēja Ketlīnas roku.

- Nebūs pārāk ilgi. Dro�i vien jūs pamedīsieties pēc pāris stundām un tad, ja jutīsieties pietiekami stipra, varēsiet braukt mājās. Es centī�os skart dzemdes sienas, cik maz vien iespējams, lai izvairītos no iek�ējās asiņo�anas. Bet nāko�ās mēne�reizes laikā lietojiet salvetes. Nekādus tamponus.

Viņ� brīdi vilcinājās, pirms uzdeva nākamo jautājumu.

- Vai jūs vēlētos aprunāties par metodēm, kā izsargāties no grūtniecības?

Izsargāties no grūtniecības? Kāpēc? No viņas lūpām gandrīz izlauzās histēriski smiekli. Varbūt beidzot iedarbojusies narkoze? Pēk�ņi Ketlīna jutās noreibusi.

- Nē, tas nebūs nepiecie�ams.

- Es ieteiktu lietot prezervatīvus, un ne tikai.

- Protams.

Viņa pati nevarēja saprast, kāpēc nav ievērojusi piesardzību, tāpēc arī nemēģināja taisnoties doktoram Pītersam par savu vieglprātību.

- Tiksimies operācijas zālē pēc kādām divdesmit minūtēm, - un viņ� palūkojās savā japāņu nerūso�ā tērauda pulkstenī.

Pagāja trīsdesmit piecas minūtes, līdz ieradās sanitāri ar ratiņiem un uzcēla Ketlīnu uz tiem. Pēc tā gan nebija nekādas vajadzības, jo Ketlīna jutās spējīga piecelties un iet pati, tomēr viņa apzinājās, ka par to nevar būt ne runas. Viņa vēl kautri palūkojās uz mei�u blakus gultā.

Kaimiņiene pārsteidza Ketlīnu, jo pirmo reizi ierunājās:

- Neraizējies. Viss būs kārtībā.

Vai viņa jau tam gājusi cauri? Ketlīna jutās tik apdullusi, ka spēja tikai nomurmināt:

- Paldies.

Tad viņas ratiņi tika izstumti pa durvīm.

Gaiteņa griestu ugunis dzinās viņai pakaļ. Viņi nogriezās ap stūri. Ketlīnai reiba galva, un, baidīdamās nokrist zemē, viņa ieķērās ratiņu malās. Tad viņu izstūma caur divējām durvīm un atstāja operāciju zāles priek�telpā.

Māsa pārbaudīja plāksnīti ar uzvārdu. - Mis Heilija?

-Jā.

.Māsa pasmaidīja. �ī bija glu�i jauka. Varbūt viņa pat saprot Ketlīnu.

_r Es jums vēl papildinā�u devu, - sacīja māsa un pievienoja vēl vienu �ķidruma kolbu. - Drīz jums sāks nākt miegs.

Un patie�ām, tā arī notika. Jau pēc da�ām sekundēm telpa sāka griezties, apkārtējie priek�meti izplūda, piepeldēja glu�i tuvu, kļūdami milzīgi lieli, līdz izzuda tālumā, it kā caur binokļa nepareizo galu skatīti.

Nekāda diskomforta. Viss izpletās. Jēdzieni izplēnēja. Tuk�ums. Tuk�ums. Ketlīna mēģināja ar roku aizsargāt vēderu, bet tas laikam neizdevās.

Bet jēdzieni atkal parādījās. Cilvēks. Bērns. Viņas bērns. Erika bērns.

Ērik. Ērik. Ērik, kur tu esi? Es mīlēju tevi! Es joprojām mīlu tevi. Un viņi tūdaļ nogalinās mūsu bērnu. Kāpēc tu neesi �eit un neaizsargā mani?

Kāpēc tu neesi �eit un neredzi, kā dzimst tavs dēls? Tavs bērns. Bet mazuļa nebūs. Tuk�ums.

Māsa noliecās pār viņu un kaut ko sacīja, bet Ketlīna viņas vārdus nesadzirdēja. Viņa redzēja griestus atkal sagrie�amies, un tad viņa atrādās citā telpā ar necie�ami spo�ām gaismām. Kāds pārstiepa segu pār augsto galda apmali un apklāja viņas ceļgalus. Kājas �ķita tik smagas.

Tuk�ums. Nav bērna. Erika bērna. Viņa ta�u mīlēja Ēriku. Vai tad ir tik slikti gribēt mīlas augli? Viņa varētu samierināties ar krāp�anu, ja vien paliktu kaut kas vērtīgs no viņu kopā pavadītā laika, kaut kas, kas palīdzētu pārciest zaudējuma sāpes. Un kas gan būtu labāks mantojums no mīlestības pret vīrieti nekā viņa bērns? Un bērns viņai �o mīlestību atdotu atpakaļ.

Bērns gai�iem matiņiem. Zēns. Ketlīna zināja, ka tas ir zēns. Zilām acīm. Erika acīm. Erika bērns...

Kāda balss bez miesas kaut ko dungoja un apklāja viņas degunu un muti ar masku. Kļuva grūti elpot. Viņa pretojās. Viņa dzirdēja, ka kāds kliedz, un beidzot saprata, ka tā ir viņa pati.

- Nē! - Viņa cīnījās pret uzmācīgajām rokām.

- Doktor Pīters, - viņai līdzās ierunājās satraukta sievietes balss.

- Atstājiet mani. Es mīlu viņu. Es gribu bērnu. Neesmu aizmigusi. Esmu pie pilnas apziņas un gribu bērnu.

Pa�as ausīs viņas panikas pārņemtā balss skanēja baismīgi, bet viņai ta�u jāpārliecina viņi. Izmisīgi Ketlīna atkārtoja vārdus, ieliekot tajos visu pārliecības spēku, kādu izdevās sakopot.

- Mis Heilija...

�o balsi viņa pazina.

- Doktor Pīters, - viņa gārdza. Kā lai viņiem liek saprast? Viņi nedrīkst iznīcināt bērnu. Ketlīna mēģināja saspiest ceļgalus kopā, bet kaut kas to neļāva.

- Bērns. Neaiztieciet viņu. Mans bērns. Erika bērns. Es mīlu viņu. Tas ir zēns, es to zinu. Es gribu savu bērnu. Ērik... Ērik...

Melnā aizmirstība, kuru Ketlīna bija tā gaidījusi un tagad nolādēja, pārklājās pār viņu. Melna. Visaptvero�a.

Ketlīna vērās Sedā, kur� mēģināja saprast, ko viņa nupat sacījusi. Viņa sejā nekas nebija lasāms, tik apstulbis viņ� bija.

- Nespēju noticēt, ka esmu tevi pareizi saklausījis, -viņ� beidzot sacīja.

Ketlīna centās izskatīties līdzsvarota. Viņa gan pati nezināja, cik milzīgas pa�laik ir viņas zaļās acis. Tāpat arī neapzinājās, kā augstais matu sakārtojums izceļ bālo seju un izspiedu�os vaigu kaulus. Visiem, izņemot viņu pa�u, bija redzams, cik saspringts ir viņas augums, cik saspringta ir viņa pati.

- Jā, jūs saklausījāt mani pareizi. Man jāatstāj jūsu firma. Es, protams, palik�u divas nedēļas, kamēr sameklēsiet manā vietā cilvēku.

- Pie velna to tavu vietu, - Seds iegāza ar abām plaukstām pa rakstāmgalda pulēto virsmu. Tikai tā viņ� pa�laik spēja nodemonstrēt savu sa�utumu. Nekad vēl Ketlīna nebija dzirdējusi viņu paceļam balsi līdz tādam skaļumam. Zem Seda dziļo acu cie�ā skatiena viņa glu�i vai izliecās.

- Kāpēc, Ketlīn? Dieva dēļ, kāpēc? Man ta�u likās, ka mēs tev patīkam un tev patīk darbs �eit.

Nespēdama vairs izturēt viņa skatienu, Ketlīna pagriezās pret milzīgo logu un pētīja lielpilsētas jumtus, kas stiepās līdz pat apvārsnim.

- Man patīk, bet, kā esmu sapratusi no sava darba apraksta, man jāstrādā par jūsu veikala modes pre�u iepirk�anas koordinatori, drīzumā - jūsu veikalu. Un tātad arī man pa�ai jābūt ar izpratni par modi un jāprot attiecīgi ģērbties un izskatīties.

Seda tum�ās uzacis neizpratnē izliecās.

-Nu, un?

Ketlīna novērsa skatienu no miglainās ainavas un palūkojās viņam tie�i acīs.

-To nav viegli izdarīt sievietei, kas gaida bērnu.

Atkal �is tuk�ais, nelokāmais skatiens, it kā tas, ko Ketlīna pateikusi, būtu kaut kas tik neizprotams, ka Seda smadzenes to vispār nespētu sagremot. Viņa skatiens noslīdēja uz Ketlīnas plakano vēderu, tad atpakaļ uz viņas seju.

.- Tu gribi iestāstīt, ka gaidi bērnu?

Ketlīna paraustīja plecus.

-Jā.

Bija oktobra vidus. Divas nedēļas pagāju�as, kop� Ketlīna pamodās slimnīcas palātā un izmisīgi vēlējās uzzināt, vai joprojām nes zem sirds Erika ЬёгпЪ. Doktors Pīterss bija ieradies viņu nomierināt.

-Es gribu �o bērnu.

- Vai man jāsaprot, ka jūs kļūsiet par vientuļo māti?

Viņa pamāja.

-Jums klāsies lieliski, - viņ� papliķēja Ketlīnas plaukstu. Ketlīna par �o uzmundrinājumu jutās pateicīga.

Pēdējās divas nedēļas nebija vieglas. No rītiem viņu joprojām mocīja nelaba dū�a, bet vakaros gremo�anas traucējumi, tomēr doktors Pīterss bija parakstījis kaut kādas tabletes, ko lietot, kad nelabums kļūst nepanesams.

Tomēr vissmagākās bija dvēseles sāpes. Atkal uzmācās kārdinājums piezvanīt Ednai un visu izstāstīt, tomēr Ketlīna piespieda sevi atturēties. Harisoni tikai raizētos par viņu vēl vairāk nekā līdz �im. Tā ka nāksies vien �o mezglu atrisināt pa�ai. Pa�ai nāksies izdzīvot. Sievietēm, pat vientuļām sievietēm, bērni ir dzimu�i visos laikos.

Sedam tas jādara zināms nekavējoties. Pa�laik pilnā sparā tika īstenoti viņa veikala papla�inā�anās plāni. Diendienā Seds sazvanījās ar ra�otājiem Ņujorkā, izkārtojot Ketlīnai vizītes, lai mēne�a beigās varētu uzsākt pre�u iepirk�anu.

Viņam jāpastāsta, un tomēr Ketlīna neizsakāmi baidījās no tā. Viņu �ausmināja doma, ka nāksies �o cilvēku piemānīt. Viņ� ta�u tik ļoti bija viņai uzticējies. Ketlīnai negribējās sarūgtināt cilvēku, kuru viņa ciena. Bet vissmagāk būs ieraudzīt viņa acīs vil�anos.

Un tagad viņa ir pateikusi visu, bet viņa skatienā neredzēja gaidīto nicinājumu Glu�i otrādi, likās, ka Seda acis silti un laimīgi iemirdzas. Viņ� apbrauca apkārt galda stūrim, pieripināja pie viņas krēsla un saņēma viņas roku.

- �ķiet, ka apsveikumi te būtu nevietā.

Tas nebija jautājums, nedz arī mākslota jautrība.

- Ne īpa�i.

Viņa ieskatījās Seda tum�o acu neizmērojamajos dziļumos, bet neredzēja tur nopēlumu. Ar �o cilvēku viņa vienmēr varēja būt pilnīgi atklāta, nekad nekļūstot smieklīga.

- Es to nezināju, kad pieteicos uz �o darbu. Zvēru jums. Gandrīz jau iz�ķīros par abortu, bet... bet...

Acis atkal pieplūda sarūgtinājuma asarām. Cik gan ilgi cilvēciska radība var raudāt un pilnīgi neiz�ūt? Ketlīna jau noteikti ir tuvu tam, jo, �ķiet, pēdējā mēne�a laikā viņa ir raudājusi vienā raudā�anā.

- Esmu pārliecināts, ka laist bērnu pasaulē bija pats pareizākais lēmums. Kāpēc tu man p^r to neizstāstīji jau agrāk?

- Biju apjukusi, nevarēju saprast, ko darīt.

- Un tagad tu zini?

Viņa drūmi pakratīja galvu.

- Nē. Es tikai cen�os nodzīvot dienu pēc dienas un noturēt galvu virs ūdens.

Viņ� uzlika plaukstas Ketlīnai uz pleciem un piespieda viņu sev pie krūtīm. Ketlīna klusām raudāja. Viņas augums elsās trīcēja, bet Seds mierino�i glāstīja viņas plecus un murmināja viņai ausī mierinājuma vārdus. Beigu beigās asaru plūdi pierima. Ketlīna izslējās taisni un paņēma Seda piedāvāto kabatlakatu.

- Kas ir tēvs? - viņ� klusām pajautāja.

Ketlīna iedomājās, ka vajadzētu samelot, pasacīt Sēdām, ka bērna tēvs ir miris vai ko tamlīdzīgu, bet viņa nespēja.

- Tas bija vienas nakts piedzīvojums. Nākamajā rītā viņ� bija pazudis.

Seds palika pirkstu Ketlīnai zem zoda un piespieda palūkoties viņam acīs.

-Tu viņu mīlēji, vai ne?

Ketlīna novērsās. Viņas skatiens klīda pa telpu, apstājoties te pie viena, te otra priek�meta, lai tik nebūtu jāsa-stopas ar Seda vērīgajām acīm.

- Ketlīn?

Bet tad viņa paskatījās uz �o vīrieti un ieraudzīja viņa sejā tādu maigumu un līdzjūtību, ka padevās.

- Jā, es mīlēju viņu, - viņa ieelsojās un atkal paslēpa seju kabatlakatā. - Un joprojām mīlu. Lai Dievs man piedod, bet mīlu.

- Vai viņ� zina par...

- Nē! - Ketlīna iekliedzās. - Un nekad neuzzinās. Man nav lemts viņu satikt, jo viņam ir cita dzīve, cita... - bet viņa nespēja izstāstīt Sedam, ka Eriks ir precējies. Vismaz kādu nieku cieņas Seda acīs viņai gribējās saglabāt.

- Man viņ� ir miris.

Viņa piecēlās un, rokas krūtīm piespiedusi, piegāja pie loga. Viņa nesadzirdēja Seda riteņkrēsla motoriņa dūkoņu un salēcās, kad tie�i aiz muguras izdzirdēja viņa balsi:

- Bet kāpēc tu aizej no Kirhofa?

Ketlīna apmetās apkārt. Viņa neticēja pati savām ausīm.

- Kāpēc? - viņa neticīgi pajautāja. Vai tad viņ� nav sadzirdējis Ketlīnas sacīto?

- Kāpēc? Manuprāt, iemesls ir acīm redzams. Es gaidu bērnu, Sed. Pēc da�iem mēne�iem es bū�u apaļa kā bumba, un vēl pēc da�iem man būs jāsāk rūpēties par mazuli.

- �īs lietas man ir zināmas, Ketlīn, - viņ� atbildēja, bez īpa�ām emocijām, bet ar smaidu. - Mūsu līgumā nav neviena punkta, kur� sacītu, ka grūtniecības gadījumā jums jāatstāj darbs. Tas pat būtu pretlikumīgi, bet tu ta�u pati to lieliski saproti! Sievietēm, kas strādā, nav liegts laist pasaulē bērnus un audzināt viņus. Vai varbūt tu baidies, ka tas būs pārāk smagi?

Ketlīna atbildēja lēnām. Pie tik mākoņainā apvār�ņa bija iemirdzējies vārs cerību stariņ�.

-Nē, tomēr...

- Ko tu biji nodomājusi darīt?

- Nu, - viņa izvairīgi iesāka, - gribēju atrast kādu mazāk atbildīgu darbu, bet vēlāk, kad bērns piedzimtu, es varētu ievietot viņu dienas...

- Dienas bērnudārzā, kur viņ� uzaugs bez tevis, bez aprūpes, kāda nepiecie�ama ikvienam bērnam.

- Nē, - Ketlīna saniknojās. - Es pārliecinātos, ka bērnudārzs ir labs.

- Tā nav izeja, Ketlīn. Nāc �urp, - viņ� saņēma Ketlīnas roku un novilka viņu lejup sev klēpī.

- Sed, - Ketlīnai aizrāvās elpa. - Ko jūs... es nodarī�u jums sāpes, � viņa tikai paspēja iesaukties, kad ar troksni bija iekritusi vīrie�a klēpī.

Viņ� iesmējās. - Ak, kaut tas būtu iespējams!

Tad Seds kļuva nopietns un, vienu roku aplicis viņai ap muguru, otru ap vidukli, pievilka sev cie�āk klāt.

- Ak, Ketlīn, kaut manas kājas spētu sajust vismaz sāpes. Bet no jostasvietas uz leju es esmu nejūtīgs. Viss ir miris. - Viņ� cie�i ieskatījās Ketlīnai acīs. - Vai tu vispār saproti, ko es gribu sacīt?

Samulsusi viņa novērsās, bet tad atkal paskatījās uz Sedu. Ar tik saproto�u un vienkār�u cilvēku kā Seds nevar ilgi just mulsumu.

- Jā, �ķiet, ka saprotu, - viņa nomurmināja.

- Tad tu saproti, ka man nekad nevarēs būt bērni, nevarēs būt ģimene, lai gan tie�i par to es visvairāk sapņoju. Un, ja es uzdrīkstētos kaut ko tādu cerēt, - viņ� maigi noglāstīja Ketlīnas vaigu, - es no sievietes neprasītu fizisku mīlestību.

Viņ� pacēla pie lūpām Ketlīnas plaukstu un noskūpstīja viņas pirkstu galus.

- Vai tu precētos ar mani, Ketlīn?

Tagad bija Ketlīnas kārta pārsteigumā ieplest acis. Negaidītais bildinājums jau tā nebija joks, vēl trakāk, ka tas izteikts tūdaļ pēc tam, kad viņa atzinusies nesam sve�u bērnu zem sirds. Cita vīrie�a bērnu, vīrie�a, kuru viņa joprojām mīl. Varbūt Seds sajucis prātā?

- Sed, vai jūs...

- Es gribu, lai tu kļūsti mana sieva, - viņ� nobeidza. - Es mīlu tevi, Ketlīn. Iemīlēju tai pa�ā mirklī, kad tu ienāci manā kabinetā. Es saprotu, ka tu mani nemīli. Tu mīli sava bērna tēvu, un, pavisam godīgi, tādēļ es par tevi domāju tikai vēl labāk. Bet viņa �eit nav. Es esmu. Un es gribu tevi. Gribu arī tavu bērnu. Lūdzu, Ketlīn, nāc manā dzīvē. Pieņem to, kāda tā ir.

к

Viņ� pasmaidīja, bet tikai viens lūpu kaktiņ� skulptūrai līdzīgajā sejā pacēlās uz aug�u.

- Es apzinos, ka prasu daudz, - viņ� pēc mirkļa turpināja. - Zinu, ka veselīgai sievietei, kāda esi tu, no vīrie�a vajadzīgs kas vairāk, nekā es spēju dot. - Viņa balsī ieskanējās izmisums. - Bet es varu sniegt tev dro�ību, es varu dot savu uzvārdu tavam bērnam, bagātu dzīvi...

- Sed, lūdzu, - Ketlīna piespieda pirkstus viņa lūpām. - Tava bagātība man neko nenozīmē, bet tas, ko tu piedāvā, ir pārāk augstsirdīgi, lai es pat spētu domāt par to. Svaru kausi ir pārāk nosvēru�ies uz tavu pusi.

- Par to raizēties atļauj man, - viņ� sacīja un pievilka Ketlīnu sev pie krūtīm, bet viņas galvu atbalstīja uz pleca.

- Dzīvo manā mājā, ļauj man katru dienu tevi redzēt, strādā kopā ar mani, palīdzi man piepildīt manus plānus, piepildi mani ar savu dzīvesprieku.

- Sed, - Ketlīna no�ukstēja, ar lūpām gandrīz pieskardamās viņa kakla siltajai, smar�īgajai ādai. Vai viņa ko tādu drīkst darīt? Varbūt tie�i �eit ir atbilde uz jautājumu, kura priek�ā viņa nostādīta? Viņa pret Sedu jūt milzīgu cieņu. Varbūt tā pat robe�ojas ar mīlestību. Viņ� ir godīgs cilvēks, uz.kuru var paļauties un kuram drīkst uzticēties. Ko gan vēl vairāk sieviete var vēlēties no vīrie�a?

Viņa fiziskie trūkumi Ketlīnai �ķita mazsvarīgi. Viņa jau vienu reizi ir mīlējusi. Ērikam viņa atdevusi savu miesu un dvēseli, visu, ko varēja dot, un Ketlīna pilnīgi skaidri zināja ka ar tādu atdevību vairs nespēs mīlēt nevienu citu vīrieti. Ēriku viņai nav lemts redzēt vairs nekad. Pat ja tas notiktu, viņ� ta�u pieder citai sievietei. Viņi nekad nedzīvos kopīgu dzīvi.

Ketlīna tomēr joprojām mīlēja viņu. Viņa vairs nemēģināja noliegt �o neapstrīdamo faktu. Viņa mīlēja Ēriku. Dzīve ar Sedu nebūs ne tik svētlaimīga, ne aizraujo�a. �ī vīrie�a tuvumā viņai nekad neaizrausies elpa. Viņa nekad vairs neizbaudīs miesas, dvēseles un apziņas saplū�anu ar otru cilvēku. Tā tas var notikt tikai mīlestībā.

Bet viņa ar Sedu dzīvos labi. Viņ� mīlēs Ketlīnu un viņas bērnu. Viņu dzīve būs klusa un mierīga. Viņi strādās plecu pie pleca, katrs darot savu iemīļoto darbu. Un Ketlīna izbaudīs, kas ir mīļa izturē�anās un....godīgums.

- Tev nav jādod atbilde �odien, lai gan es būtu bezgala priecīgs, ja dzirdētu tavu �jā� tie�i tagad, - sacīja Seds.

Ketlīna saņēma viņa �aketes atlokus.

- Vai tu apzinies, ko vēlies.

-Jā.

- Tad es precē�os ar tevi, Sed. Ar prieku un bez svārstī-�anās.

Viņ� maigi noskūpstīja Ketlīnu. uz lūpām. �ajā skūpstā nebija kaisles, toties bija maigums. Tas apzīmogoja viņu līgumu. Atrāvies no viņas lūpām, Seds sacīja:

- Mēs piederam pie da�ādām... ticībām. Vai tevi neuztrauc tas, ka esmu ebrejs?

- Nē, ja tevi neuztrauc tas, ka esmu kristiete.

Viņ� iesmējās.

- Vienīgais, ko es lūdzu... Ja piedzims zēns, pēc mūsu tautas tradīcijām astotajā dienā viņam jāizdara apgraizī�ana.

- Protams. Un vai viņ� drīkstēs svinēt Ziemassvētkus un Lieldienas, līdz būs pietiekami pieaudzis un pats varēs izvēlēties sev pieņemamu reliģiju?

- Bez �aubām, - Seda skatiens laiski pārslīdēja Ketlīnas sejai, it kā aptaustot katru vaibstu. Un tad viņ� skarbā balsī sacīja:

- Es mīlu tevi, Ketlīn.

Viņa centās aizdzīt no apziņas tās debeszilās acis, dzirksto�as kā ūdens klajums, saules gaismā mirdzo�os zeltainos matus, ūsas, kas ierāmēja zibo�os, baltos zobus, �ч un mēģināja koncentrēt uzmanību uz �o melnīgsnējo, mīlestības apgaroto seju.

- Es to zinu, Sed. Es zinu.

- Tu noteikti joko.

Heizela Kirhofa sēdēja savā brīni�ķīgajā, gaumīgajā, dārgi iekārtotajā viesistabā, atlaidusies uz persik-krāsas zīda spilveniem, kas puslokā bija izkārtoti uz dīvāna. Rokas graciozi saņemtas klēpī, kājas priek�zīmīgi sakļautas vienkop, mugura izslieta, kā mācīts privātskolā, kurā viņa mācījās pusaudzes gados.

- Nē, es nejokoju. Mēs ar Ketlīnu salaulāsimies �īs sestdienas pēcpusdienā tiesne�a Valtera birojā. Viņ� mums tādu pakalpojumu, ir parādā. Atceries? Mēs pasūtījām to ūdeļādas apmetni priek� misis...

- Sed, es lieliski atceros, kādu pakalpojumu mēs izdarījām tiesnesim, - Heizela atcirta. - Bet vai tu nebūtu tik laipns un nepaskaidrotu man, ko vēlies teikt ar vārdiem, ka taisies precēt �o mazo... mis Heiliju.

Seds pasmaidīja, tad piebrauca pie ro�koka galdiņa un ielēja sev vēl vienu glāzi skotu viskija.

- Esi pārsteigta? Es arī.

- Vienīgais, kas mani pārsteidz, ir tas, ka mans pārgudrais, izglītotais brālītis muld kā pēdējais idiots. Tu ta�u negribi sacīt, ka patie�ām taisies precēt mis Heiliju. Tas ir absurds.

- Piekritu! - Seds priecīgi atsaucās. - Bet, lai cik arī tas savādi neizklausītos, tā ir taisnība.

Uzbudinājums Heizelas sejā neatspoguļoja milzīgo niknumu, kas auga viņas krūtīs. Iek�ējā balss jau viņu bija brīdinājusi, ka tas skuķis atnesīs nepatik�anas. Skaistums un prāts ir nesavienojamas lietas. Tas, ko Seds uzskata par prātu, pēc Heizelas domām ir viltība. Ketlīna pratusi ielavīties viņu kompānijā, Heizelas lielākajā dārgumā. Tagad viņa lau�as Kirhofu ģimenē un arī mājās. Ar viltu viņa apstulbinājusi Sedu, kur�, Dievs viņas liecinieks, ar sajūsmu pieņemtu ikvienas sievietes uzmanību.

Viņu māte nomira, kad Heizela bija divdesmit �etrus gadus veca. Sedam, vēlajam bērnam, tad bija tikai vienpadsmit. Kop� tā laika viņu aprūpēja un aizstāvēja Heizela. Tas nebija pienākums, ko viņa būtu ilgojusies vai kuru veiktu ar baudu, bet, sasodīts, viņa tomēr to darīja. Apspiedusi satraukumu krūtīs, Heizela pasmaidīja un jautāja:

- Sed, dārgais, kāpēc tu man visu neizstāsti?

Seds aizrautīgi sāka klāstīt par Ketlīnas labajām rakstura īpa�ībām. Un jo vairāk Heizela klausījās, jo vairāk lādēja Seda muļķību, lai gan par īpa�i gudru viņa brāli nekad nebija uzskatījusi. Viņa augstsirdības uzplūdi Heizelu kaitināja. Viņa pacietība, viņa samierinā�anās ar kroplumu, tas viss māsu tracināja. Kāpēc viņ� nekad nebija dusmīgs, kāpēc nejutās sarūgtināts? Viņ� bija vāj�, glu�i kā viņu tēvs, pret kuru Heizela vienmēr bija jutusi visdziļāko nicinājumu.

Kad Seds beidzot apklusa tikai uz tik ilgu mirkli, lai iedzertu malku viskija, arī Heizela pielika lūpas pie glāzes ar heresu, lai gan neiedzēra ne malciņu. Viņai riebās �is vājais �ķidrums. Heizela savu mierinājumu rada slepenā pudelē ar degvīnu, pudeli viņa glabāja guļamistabas skapī�a atvilktnē.

Viņa saldi pasmaidīja, bet seja savilkās tikai sājā grimasē.

- Es zinu, cik apdāvināta un skaista ir mis Heilija, Sed. - Vārdi iesprūda rīklē kā rūgts kumoss. - Bet ko mēs vēl par viņu zinām?

- Meitene uzaugusi bāreņu patversmē, kad viņas vecāki aizgāja bojā, - Seds sāka māsai izklāstīt Ketlīnas dzīves svarīgākos faktus, vismaz tos, kurus jaunā sieviete bija paspējusi izstāstīt bildinā�anas vakarā.

Jo vairāk viņ� par Ketlīnu runāja, jo ko�āk iemirdzējās viņa acis. Un jo �ķērmāk Heizelai sametās ap dū�u.

- Sed, dārgumiņ, - viņa sacīja maigā balsī. - Piedod, ka esmu tik nedelikāta, bet tu nevari... Es gribu sacīt... tās nevar būt laulības to tradicionālajā nozīmē.

Viņai izdevās nosarkt un neveikli palūkoties lejup uz rokām, bet prātā bija tikai viena doma - simt gadu paies, bet viņas brālis nespēs apmierināt to slampu. Viņa gan bija ievērojusi, kā Ketlīna prot izmantot savas actiņas, kā māk ar tām valdzināt un apburt. Viņa bija pamanījusi viņas slaiko augumu, ar kura palīdzību �ī mācējusi iedvest muļķa Sedam, ka viņ� atkal ir vīrietis.

- Es zinu, Heizel, - Seds skumji no�ukstēja. - Tomēr liktenim labpaticis parūpēties arī par to. Redzi, jau tagad Ketlīna nes savā augumā Kirhofu mantinieku. Viņa gaida bērnu, kuram jāpiedzimst pavasarī,

�ie vārdi galīgi sagrāva Heizelas jau tā trauslo savaldību.

- Ko! - viņa iegārdzās. Dusmu pārņemtā seja kļuva derdzīga. Viss dvēseles atbaido�ais kroplums vienā mirklī atklājās kā uz delnas. Tā palaistuve vēl piedevām gaida bērnu! Nu, tas Heizelu nebūt nepārsteidza. Viņu pārsteidza �īs kuces nekaunība uzkraut savu bandubērnu Kirho-fiem uz kakla.

- Tu grasies precēt mauku, kura sadzīvojusi bērnu no kāda cita? Un to pieklīdeni tu gribi saukt par Kirhofu mantinieku?

Sedu satrieca rupjību lavīna, kas gāzās no Heizelas mutes. Tā kā pirms daudziem gadiem viņas pa�as romāns bija izjucis, Seds zināja, ka māsas vienīgā saskarsme ar vīrie�iem ir biznesa darījumu kārto�ana. Seds nolika savu viskija glāzi uz kafijas galdiņa un piebrauca māsai tuvāk. Viņ� jau zināja, ka māsa būs satriekta, tāpēc nebrīnījās par tik me�onīgu reakciju. Varbūt vajadzēja jaunumus pavēstīt uzmanīgāk, nevis atvērt slū�as uzreiz.

- Heizel, - viņ� laipni iesāka. - Es saprotu, ka �ī vēsts tev nāk kā zibens spēriens no skaidrām debesīm un tu glu�i saprotamā kārta raugies uz Ketlīnu ar aizdomām, tomēr man jālūdz tevi uzmanīgāk izvēlēties vārdus, runājot par Ketlīnu. Es viņu ļoti mīlu.

Heizela vērās viņā un neticēja savām acīm. Interesanti, vai �is cilvēks pats apjēdz, ka izskatās pēc idiota?

-Tas vīrietis... bērna tēvs, viņ� sāpīgi nodarījis Ketlīnai pāri. Viņa mīlēja viņu. Ja jau Ketlīna viņam atdevusies, tad citādi nav varējusi.

Tā tu domā. Heizela iek�ēji pasmīkņāja. Tā slampa jebkuram papletīs savas garās, slaidās kājas. Un tu, mans muļķa brālīt, diem�ēl �ajā jomā nevienam neesi konkurents.

- Lūdzu, dod viņai iespēju, Heizel. Es zinu, ka pēc laika tu viņu iemīlēsi, tāpat kā mīlu es. Un ari bērnu. Galu galā, viņ� ta�u būs tavs krustdēls vai krustmeita. - Seds pasmaidīja.

Heizela papūlējās ar sejas izteiksmi nenodot sevi. Kāda gan viņai bija izvēle? Ja viņa izplūdīs lamās, kas kā putas auga no krūtīm, Seds vienkār�i novērsīsies no viņas. Ir ta�u skaidrs, ka tā sieviete viņu apstulbinājusi.

Bet, lai nu kā, vadības gro�i joprojām atradās Heizelas rokās. Arī pār brāli. Un visdro�ākā garantija, kā to paturēt, ir ļaut �ai klaidonei ienākt viņu mājā un Seda acīs spēlēt muļķīgi laipnu vecmeitu un vīramā�u. Tas daudz neat�ķirsies no lomas, kuru viņa spēlējusi jau gadiem, - mīlo�as māsas lomas, lai gan patiesībā, jau paskatoties vien uz Sedu, viņai uznāca riebums. Viņai jānosargā pa�as pirmā mīlestība, veikals. Heizela piespieda sevi laipni pajautāt:

- Kā ar viņas darbu veikalā?

- Viņa to saglabās. Es uzstāju. Bet es gribēju, lai viņa apmāca sev palīgu. Tad pēc bērna nāk�anas pasaulē būs aizvietotājs.

Tas, Heizelasprāt, nebija labākais variants, bet gan jau ar laiku viņa savu panāks. Viņa pasmaidīja, kaut arī smaids �ķita neīsts pat viņai pa�ai.

- Piedod, Sed, par to, ko sarunāju. Biju pārāk apstulbusi, lai spētu sakarīgi domāt. - Viņa pacēla roku pie brāļa tum�ajiem matiem un pieglauda da�as nepaklausīgas matu cirtas.

-Laikam jau pārdzīvoju tipisku greizsirdības lēkmi. Tu ta�u man vairāk esi bijis dēls nekā brālis, un nu man jāzaudē tevi un jāatdod citai sievietei.

Seds satvēra viņas plaukstu un piespieda sev pie vaiga.

- Tev. nebūs mani jāzaudē. Tu ta�u būsi mūsu ģimenē. Mēs būsim visi kopā.

Jā, - viņa nomurmināja, kad Seds aizripināja krēslu, lai palūgtu D�ord�u atnest pudeli �ampanie�a.

Par vienu Heizela bija dro�a. Viņa drīzāk nogalinās to sievieti, viņas bandubērnu un arī Sedu, bet viņi nedabūs ne plika centa no tās naudas, uz kuru ir likumīgas tiesības Heizelai Kirhofai.

- Es vienkār�i nespēju tam noticēt, B.J., - sacīja Edna. - Viņa ir apprecējusies.

-Tā jau vēstulē rakstīts, bet, sasodīts, arī es tam nespēju noticēt. - Vīrs izbrauca pirkstus caur sirmajiem matiem. - Kas nu �oreiz ir tas laimīgais?

- Viņa raksta, ka kaut kāds Seds Kirhofs. Viņam Sanfrancisko piederot universālveikals, kurā strādājot arī Ketlīna. Viņi apprecēju�ies pagāju�o svētdien. Ketlīna raksta, ka pārcel�oties dzīvot pie viņa jau �onedēļ.

- Tu domā, ka viņ� ir bagāts?

Edna aplūkoja vēstuli, ko bija turējusi rokā, uņ dzēlīgi sacīja:

- Nu, ja �is vēstuļpapīrs ar viņas jaunajiem iniciāļiem pieder viņai, tad es teiktu: jā.

Vēlreiz pārlasījusi vēstuli, Edna iejautājās:

- B.J., vai tu esi pārsteigts?

- Nu jau mani nekas vairs nespēj pārsteigt, - viņ� noburk�ķēja.

Edna apmetās riņķī un palūkojās uz viņu.

- Vai tu beidzot neliksi nost to sasodīto avīzi un neparunāsi ar mani! Tu ta�u neslēpsi galvu smiltīs kā strauss. Saprotu jau, ka arī tev grem� tas, ko viņa izdarījusi, bet tāpēc ta�u nav jāklusē kā zivij.

- Nav jau par ko runāt. Ketlīnai tagad ir jauns vīrs un jauna dzīve. Kas tur vairs runājams? - viņ� norūca.

- Nē, tur ir gan, par ko runāt. Vai tev neliekas, ka mums vajadzētu pastāstīt viņam...?

- Nē! - B.J. neradās ne mazākās �aubas, kādu cilvēku Edna domājusi.

� Bet mēs ta�u apsolījām paziņot, ja kaut ko uzzināsim - par Ketlīnu.

- Mēs neko neesam solīju�i, Edna, un nemēģini man iestāstīt pretējo.

Edna kodīja lūpu un meklēja, kā vēl varētu viņam piekļūt.

- Varbūt mums vismaz vajadzētu pateikt, ka Ketlīna ir sveika un vesela un...

- Un dzīvo Sanfrancisko ar jaunu, bagātu vīru? Vai tā, tavuprāt, būtu labāk? - viņ� pieprasīja.

- Nē, - Edna nopūtās un iekrita krēslā pie virtuves galdiņa, kur viņi abi laiski bija baudīju�i brokastis, līdz pienāca pasts.

- Nu, tad viss. - B.J. jutās priecīgs, ka nokārtots tāds nepatīkams jautājums. - Ielej man vēl kafiju.

Eriks bija nodūris acis un cie�i skatījās glāzē ar dzintar-krāsas dzērienu, tik cie�i, it kā tur būtu atrodamas atbildes uz visiem �īs pasaules jautājumiem. Varbūt, ja viņ� skatīsies pietiekami cie�i un pietiekami dziļi, izdosies rast atrisinājumu �im no�ēlojamajam stāvoklim.

No bāra pretējās puses atskanēja smiekli. Tur, atsevi�ķā nodalījumā, trīs pārī�i dzēra alu un jautri sarunājās. Eriks uzgrieza viņiem muguru, bet tad pēk�ņi viņu sagrāba neiz-, turama vientulības sajūta. Vai gan viņ� kādreiz ir bijis īpa�i tuvs ar citiem cilvēkiem? Kādu laiku viņ� mēdza piebiedroties darba kolēģiem un iztuk�ot vienu otru mēriņu, bet tad Eriks juta, ka dzer�ana izvēr�as pārāk nopietna, noskaņojums top neizturami drūms, bet viņ� pats pārāk nepievilcīgs, lai citi tiektos pēc viņa kompānijas.

Kad pēc lidma�īnas katastrofas Eriks beidzot spēja atgriezties darbā, viņa īgnums jau robe�ojās ar ārprātu. Viņ� nobeidza filmu par bāreņu patversmes vasaras nometni, bet katra pie tās nostrādātā diena bija īstas mocības. Pārskatot Kalnainē safilmētās videolentes, krūtīs kaut kas ne�ēlīgi sa�ņaudzās. Ieraugot monitorā Ketlīnu, gribējās triekt dūri pret sienu, it kā tā'dā veidā varētu viņai atriebties.

- Izbaudi vēlreiz savas saldās dieniņas, veco zēn? - jautāja Erika producents, kad filma beidzot bija gatava.

- Ej ellē, - Eriks atcirta un metās uz durvīm.

- Pagaidi mirkli, Gudd�onson, - vīrs uzsauca viņam no muguras, bet aprāvās, ieraudzījis Erika acīs brīdinājumu.

- Paklausies, es saprotu, ka tā nav mana darī�ana, - * . viņ� tomēr drosmīgi turpināja, - bet, kop� tās lidma�īnas

katastrofas tu izskaties kā krupi norijis. Vienam otram mūsu studijā tavs mū�īgais saīgums jau līdz kaklam. Tu man patīc, Ērik. Tev ir baigais talants, un man riebj skatīties, kā tu to izputini, nepārtraukti ar visiem kasīdamies. Ja es varu tev kaut kā palīdzēt...

- Kā jau pats sacīji, tā nav tava darī�ana, - Eriks no�ņāca un aizcirta durvis.

Tas bija noticis vēlā rudenī, bet nu sevi pieteica pavasaris. Dabā visapkārt jauta atmodu, ta�u Eriks ar katru dienu kļuva nomāktāks.

Augstais prasīgums, ar kādu viņ� līdz �im bija izturējies pret savu darbu, kaut kur bija pagaisis, un katra nākamā filma tika gatavota pavir�āk. Eriks daudz dzēra, parasti ieslīgdams miegainā aizmirstībā. Mierinājumu nesniedza arī sievietes. Viņam neviena nepatika. Kā aizvien pieejamas bija daudzas, bet'nu Eriks viņas nicināja. Lai kā arī viena otra centās, kaisles liesmu uzpūst viņām neizdevās...

- Vēl vienu, lūdzu, - Eriks strupi uzsauca bārmenim un tad vēroja, kā skotu viskijs ielīst mēriņā. Jau pirms vairākiem mēne�iem viņ� bija atteicies gan no ūdens, gan ledus, gan sodas, no visa, kas padara dzērienu vājāku. Tikai kārtīgs viskijs kaut cik spēja mazināt sāpi krūtīs.

Un tomēr pa�laik viņ� sāpes uzņēma gandrīz vai ar baudu. Nesteidzīgi gruzdo�ā sūrme sirdī �ķita kā atvieglojums. Viņ� pazina �o sāpi, un sāpe pazina viņu. Uz brīdi viņ� bija izstūmis no apziņas Ketlīnas tēlu, kas - ne lūgts, ne aicināts - mēdza tur uzpeldēt. Bet �obrīd Eriks nedzina to projām. Ar baudu viņ� vēroja Ketlīnu, kaut tikai iztēlē.

Tas notika pagāju�ajā vasarā. Vai tie�ām jau tik sen? Tās dienas, tik nedaudzas, salīdzinot ar visu dzīvi, ir atnesu�as viņam neizmērojamu prieku un neizsakāmas sāpes. Un kaut ko labu. Bobs un Sallija bija adoptēju�i mazo D�eimiju.

Par spīti nomāktībai Eriks pasmaidīja. Jau gadiem ilgi viņa brālis un Sallija vēlējās bērnu. Viņi darīja visu iespējamo un pat neiespējamo, ta�u bez rezultātiem. Reiz, uzsācis runāt par Kalnaini, Eriks bija pastāstījis viņiem par D�eimiju. Bobs un Sallija ieinteresējās un palūdza Ērikam parādīt lentes, kurās redzams D�eimijs. Iedegu�ies, bet pagaidām ne uz ko necerot, viņi sazinājās ar D�oplinas bāreņu patversmi Misūri, kur dzīvoja D�eimijs. Un nebija pagāju�i ne divi mēne�i, kad puisēns jau dzīvoja viņu ģimenē. Un tad, ap Ziemassvētkiem, Sallija lepni paziņoja, ka gaida bērnu. D�eimijs par jaunumu priecājās ne mazāk par pārējiem.

Vienu labumu pagājusī vasara tomēr bija atnesusi.

Bet cik ilgi viņ� tā turpinās? Viņ� nebija no tiem, kas mēdz viegli padoties. Lēna, bezjēdzīga nāve - ne tā viņ� iedomājās dzīvi. Viņ� bija atsve�inājies no draugiem un novedis brāli līdz ārprātam, sagādājot viņam bezgala daudz rai�u. Apkārtējie jau sāka �ķībi skatīties uz viņu, bet vēl vairāk pats Eriks nicināja sevi. Viņ� nevēlējās atkal kļūt par ciniķi, kāds bija pirms brauciena uz Etiopiju. Gan �is, gan citi līdzīgi ceļojumi bija atvēru�i viņam acis, parādīju�i sāpes, kādas cieta ļaudis visā pasaulē.

Bija aprīlis, mēnesis, kur� mēdz būt brīni�ķīgs Parīzē. Lēnām,�gandrīz negribīgi Ēriks atstūma viskija glāzi un piecēlās. Viņ� palūkojās uz dzeltenbālo, nekopto plukatu, kas blenza uz viņu no spoguļa pie bāra pretējās sienas.

Iedams uz durvīm, Eriks jau zināja, kas viņam jādara.

- Bērns! Zēns! - iesaucās Edna. Viņa turēja rokā avīzi.

- Tajā garajā vēstulē uz Ziemassvētkiem viņa pat nepieminēja, ka gaida bērniņu.

- Nolasi man to vēlreiz, - pavēlēja B.J.

- Terons Dīns Kirhofs, astoņas mārciņas, piecas unces, divdesmit vienu collu gar�, dzimis divpadsmitajā aprīlī.

- Divpadsmitajā aprīlī, - B.J. skaļi novilka.

Edna lēnām nolaida avīzi un ieskatījās vīram acīs.

- Tā varētu būt, - viņa piesmaku�ā balsī no�ukstēja.

- Vai tu kādreiz esi dzirdējusi par priek�laicīgi piedzimu�u bērnu, kur� svērtu pāri par astoņām mārciņām? Viņa ar to puisi apprecējās tikai oktobrī, bet augustā viņu pat redzējusi nebija.

- Ko tu dari? - iesaucās Edna, sekodama vīram pa pēdām līdz viesistabas telefonam

- Zvanī�u Ērikam Gudd�onsonam. Noklusēt viņam par Ketlīnas atra�anās vietu viņa pa�a labā bija viena lieta, bet klusēt, kad viņam piedzimis dēls... tas ir pavisam kas cits.

B.J. nosēdēja pie telefona piecpadsmit minūtes, bet tālsarunas rezultāti nebija diez cik apmierino�i. Jā, te ir televīzijas studija, kur strādāja Eriks Gudd�onsons, viņ� tur vairs nestrādājot. Esot aizgājis no darba pirms da�ām dienām, nepavēstot, kurp dodas. Neviens nezināja pa�reizējo Erika darbavietu, ta�u domājams, ka viņ� devies uz ārzemēm.

S. Brauna Zīda tīmeklis � 8

- Teron, lūdzu, - Ketlīna iekliedzās, izvairīdamās no kājelēm, kas spirinājās virs peldbaseina ūdens un draudēja ap�ļakstīt viņu no galvas līdz kājām. Terons sajūsmā spiedza un ik pa brīdim centās uzgāzt mātei ūdens �alti.

- Tu esi necie�ams. Vai pats zini to? � viņa rājās un, satvērusi savu apaļīgo pui�eli ap vidukli, pielieca galvu un piespieda seju viņa kaklam, bet puika centās izrauties. Septiņu mēne�u vecumā viņ� jau tiecās izvairīties no mātes aizbildnības un nosargāt savu nupat atklāto neatkarību. Mierinājumu pie Ketlīnas viņ� meklēja tikai tad, kad iekūlās kādā ķezā.

Viņ� bija darbīgs, ziņkārīgs un stūrgalvīgs, pilns apņēmības pats izlauzt ceļu jaunajā dzīvē. Dienās, kad Ketlīna atradās mājās, viņa gandrīz visu laiku pavadīja līdzās zēnam.

Kad Terons piedzima, Seds gribēja, lai Ketlīna pamet darbu. Viņ� saprata, cik milzīgi daudz laika un enerģijas prasa mātes pienākumi. Bet Ketlīna bija nelokāma.

- Pirms kļuvu par tavu sievu, biju padotā. Tu pieņēmi mani, lai es veiktu ļoti smagu pienākumu. Un, kamēr vien spē�u, darī�u darbu, kurā tu mani pieņēmi. Tev tagad ir atvērti jauni modes pre�u veikali Stontaunā un D�irardelā, un tāpēc es jo vairāk esmu vajadzīga.

Viņ� piekāpās, bet tikai ar noteikumu, ka Ketlīna neatteiksies no savas algas. Katru nedēļu Seds to pārskaitīja uz viņas rēķinu bankā. Viņ� neļāva Ketlīnai tērēt no �īs � > � �

naudas ne centa, regulāri izsniegdams viņai pamatīgu summu �mājsaimniecības izdevumiem�.

Ketlīna bija pieņēmusi sev palīgu un arī ārpus darba nekad ne�ķīrās no telefona.

Viņas palīgs bija jauns vīrietis vārdā Eliots Peits. Viņ� lieliski orientējās mazumtirdzniecībā, labi izjuta stilu un spēja izjust, kādas preces ātri atradīs pircēju. Viņi prata novērtēt viens otra talantu, un drīz starp Ketlīnu un Eliotu izveidojās cie�a draudzība.

Ketlīna pieņēma �ī jaunā cilvēka dzīves stilu. Viņ� nepievērsa pārāk lielu uzmanību viņai kā sievietei, bet Ketlīna caur pirkstiem raudzījās uz, viņa visai izlaidīgo dzīvesveidu. Kad Ketlīna nebija darbā un atradās pie Terona, viņa zināja, ka Eliots ar visu lieliski tiks galā.

�odien bija viena no tādām dienām. Viņi ar Teronu baudīja Kirhofu peldbaseina jaukumus. Ketlīna nekad nebija uzskatījusi �o īpa�umu Vudlonā par savām mājām.-�is bija pārāk liels un pārāk āri�ķīgs, turklāt Heizela ne reizi nelaida garām iespēju uzsvērt, kura �eit ir īstā saimniece.

Kad Seds viņu vēl kā līgavu pirmo reizi bija atvedis uz �ejieni, Ketlīnu nobiedēja acīs krīto�ā bagātība, bet ar laiku viņa pierada, lai gan tas bija visai savādi, ja ņem vērā, kur un kādos apstākļos viņa uzaugusi.

Tradicionāli celtā māja bija pārbūvēta angļu lauku villu stilā. Māju apņēma pla�s, lieliski nopļauts un iekopts mauriņ�. Iek�telpas bija iekārtotas, pievēr�ot pedantisku uzmanību katrai detaļai, tomēr Ketlīnai tas vairāk atgādināja greznu veikalu vitrīnas, nevis mājokli, kur dzīvot normālam cilvēkam. Katrā sīkumā atspoguļojās Heizelas personība, un kaut vai �ī iemesla dēļ Ketlīna tā arī nespēja iejusties savās jaunajās mājās.

Viņas mīļākās istabas bija tās, kur dzīvoja viņa un Te-rons. Seds augstsirdīgi bija piedāvājis tās iekārtot pēc viņas gaumes. Ketlīna atbrīvojās no Heizelas izvēlētajām tum�ajām, aukstajām krāsām un izvēlējās krāsas un arī mēbeles, kas bija vieglas, ko�as un raisīja prieku par dzīvi.

Apak�ā, telpā, kur kādreiz atradusies bibliotēka, tagad bija iekārtota Seda atpūtas istaba. Tā bija savienota ar solāriju, tagad pārveidotu par viņam piemērotu vannasista-bu. Seda istaba bija dzīvespriecīga un jauka. Vakaros viņi bie�i sēdēja tajā un sprieda par veikalu turpmāko attīstību un Terona nākotni.

Tagad, peldinādama bērnu, Ketlīna atkal iedomājās, cik tomēr veiksmīgi iegrozījies viņas liktenis. Kad viņi ar Sedu pirms diviem gadiem apprecējās, viņa nezin vai varēja iedomāties, ka jutīsies tik... apmierināta ar dzīvi. Viņas apziņā jau gandrīz pazibēja doma �laimīga�, tomēr �is apzīmējums nebija pats piemērotākais viņas pa�reizējam dvēseles stāvoklim. Jā, viņa jutās bezgala apmierināta ar to, kā pratusi iekārtot savu dzīvi brīdī, kad pāri visam klājās aukstums un bezcerība.

Bija atjaunota vecā draudzība ar Harisoniem. Drīz pēc tam, kad Ketlīna uzrakstīja viņiem par savām precībām, pienāca atbilde. Apsveikumi gan bija visai rezervēti.

Bet, kad Ketlīna pavēstīja par Terona piedzim�anu, vecī�i burtiski apbēra viņu ar dāvanām un padomiem bērnu audzinā�anā. Kop� tā laika viņi bie�i rakstīja viens otram un regulāri sazvanījās, sūtot sveicienus dzim�anas dienās un tamlīdzīgās svinīgās reizēs. Ja arī kop� tās vasaras ag- _z rākā tuvība �ķita izdzisusi, Ketlīna priecājās, ka vismaz sakari nav zudu�i.

Viņa dalījās ar Harisoniem priekā par to, ka D�eimijs atradis sev aud�uvecākus. Pirmo reizi par to uzzinot, Ketlīna uz mirkli sajuta tādus kā greizsirdības uzplūdus, greizsirdību uz ģimeni, kas nu dzīvo vienu dzīvi ar D�eimiju. Ketlīna bie�i atcerējās puisēnu, kur� tajā vasarā tik dziļi iegūlis viņas sirdī.

Ar Seda atļauju no pa�reizējiem ienākumiem viņa varēja iemaksāt ievērojamus, anonīmus ziedojumus Kalnaines nometnes bud�etā. �eki vienmēr tika sūtīti no Seda bankas konta Ņujorkā un bija viņas advokāta parakstīti. Vienam ziedojumam Ketlīna pievienoja novēlējumu, ka par to jāizveido tenisa korti. Jau daudzus gadus Harisoni bija gribēju�i nometnes sporta disciplīnu sarakstā iekļaut arī tenisu. Ketlīna centās pārliecināt sevi, ka ziedojumi nav maksa par viņas neglīto izturē�anos pret vecī�iem. Viņa ta�u viņus tik ļoti mīlēja.

Seds zināja par Harisoniem, bet nezināja, cik cie�a bijusi saikne starp viņiem un Ketlīnu. Viņa tā arī nebija pastāstījusi Sedam, ka pavadījusi Kalnainē tikai da�as nedēļas, pirms pārcēlās uz Sanfrancisko. No �īs tēmas prātīgāk bija izvairīties.

Nebija viegli nonākt līdz tādam stāvoklim kā �ovakar, kad dvēselē valda līdzsvars un miers.

- Vai gribi ienirt? - viņa jautāja Teronam. - Gribi? Tad ievelc elpu. - Viņa arī pati ievilka elpu un tad pavilka mazo, ņipro augumiņu zem ūdens, tūdaļ atkal izceļot viņu virspusē. Terons mirk�ķināja zilās acis un tvēra pēc elpas, bet tad izplūda smieklos. Viņ� sāka spirināties, likdams saprast, ka vēlas �ādu piedzīvojumu vēlreiz.

Ketlīna smejot sacīja:

- Aizturi elpu. Vai esi gatavs? Aiziet. - Viņa iegremdēja zēnu vēlreiz. �oreiz viņ� vairs nebaidījās un izniris sajūsmā sita ar plaukstām pa ūdens virsmu.

Abi tik aizrautīgi smējās, ka Ketlīna nedzirdēja piebraucam Seda ma�īnu. Tāpat arī viņa nedzirdēja hidraulikas �ņākoņu, ar kuras palīdzību tika izcelti viņa ratiņi. Viņi nedzirdēja arī peldbaseinam tuvojo�ās klusinātās balsis.

- Ketlīn! Kas jums te notiek? Jūsu jautrība dzirdama jau pie piebraucamā ceļa. - Seda balss kā parasti skanēja silta un laimīga. Nenovērsdama uzmanību no slapjā, kustīgā pui�eļa, Ketlīna pār plecu atsaucās:

-Nāc un apskaties, ko Terons prot. Viņ� tik ļoti lepojas ar sevi.

- Esi uzmanīga ar to puiku, Ketlīn, - D�ord�s brīdināja. - Drīz jau viņ� būs tik liels, ka tu nespēsi noturēt.

- Daudz vairs netrūkst, - Ketlīna piekrita. Jaunpienāku�ie skatītāji Teronu iejūsmināja vēl vairāk, un viņ� nepacietīgi vicināja apaļās roķeles, pirms Ketlīna atkal lika puikam ievilkt elpu un palīdzēja ienirt zem ūdens.

Kad zēns iznira, visi aplaudēja. Viņ� pasmaidīja, nodemonstrēdams gandrīz pilnu rindu mirdzo�i baltu zobu.

- Pagaidām pietiks, - Ketlīna iesmējās. - Esmu pārgurusi ar tevi. - Viņa izcēla Teronu no peldbaseina, nostatīja uz sarkankoka plostiņa un stūma Seda virzienā. D�ord�s pieliecās, satvēra zēnu, papliķēja pa dibenteli un, neņemot vērā, ka no mazā pil ūdens, nosēdināja to Sedam klēpī.

Tikai tad, kad Ketlīna bija pagriezusies un izkāpusi no ūdens, viņa pamanīja vēl kādu vīrieti klusējot stāvam Sedam aiz muguras. Viņā bija kaut kas neskaidri...

Mans Dievs!

- Ketlīn, es esmu izdarījis milzīgu grēku, kāds nepiedien uzmanīgam vīram. Tevi nebrīdinot, esmu ielūdzis uz maltīti kādu cilvēku.

Ketlīnas sirds daudzījās tik skaļi, ka viņa gandrīz vai nesadzirdēja Seda vārdus. Pāris soļu viņas virzienā spēra neviens cits kā Eriks Gudd�onsons.

- �is ir Eriks Gudd�onsons. Ērik, iepazīsties, mana sieva Ketlīna.

Ketlīnas sirds bija tik pilna, ka draudēja pārplīst, sa�ķīst neredzami sīkās drumslās un izkaisīties Visuma telpā. Un, kad tas notika, �ī viņas pasaule izzuda. To aizvietoja cita, mazāka. Tajā atradās vieta tikai viņai un priek�ā stāvo�ajam vīrietim. Viņ� stāvēja tik tuvu. Tik tuvu, ka bija iespējams saredzēt, sadzirdēt, sajust.... pieskarties.

Nē, viņa nedrīkst viņam pieskarties. Ja viņa to izdarīs, viņa nomirs no laimes un sāpēm. Bet Ketlīnas apņēmība izgaisa, kad Eriks pastiepa roku. Viņa vēroja �o roku, vēroja, kā tā tuvojas. Un tad, neticēdama �im brīnumam, Ketlīna satvēra viņa plaukstu, it kā pārbaudīdama, ka tas nav sapnis, bet realitāte.

Saudzīgais Erika rokas spiediens apliecināja, ka cilvēks viņās priek�ā ir taustāms, īsts. Viņas skatiens no sveicienā satvertajām rokām pārslīdēja uz Erika krūtīm, apņēmīgā, spēcīgā zoda, pārskrēja juteklīgajām lūpām zem ūsām, par kurām viņa nekad nebija beigusi sapņot, garām izceltajam, aristokrātiski izliektajam degunam un acīm, kas urbās viņā.

Un tad gavilējo�o sajūtu viņas krūtīs kaut kas sabradāja kājām un nodzēsa. Erika acis atgādināja divus zilus ledus gabalus. Cietas un nepiekāpīgas tās raudzījās no biezo, saules izbalināto uzacu apak�as. To dziļumos vīdēja �ausmino�s naids.

- Misis Kirhofa, - viņ� beidzot atbildēja uz Seda priek�ā stādī�anu. Atgriezās reālā pasaule, tā ieņēma savu vietu un pieprasīja, lai Ketlīna rīkojas pēc tajā pieņemtajām normām.

- Mister Gudd�onson, - viņa nepazina pati savu balsi, bet cerēja, ka to neievēros pārējie. Erika balss skanēja sāpīgi pazīstama � dziļa, spēcīga, viņa varenajam augumam atbilsto�a.

Tad ierunājās Seds:

- Ketlīn, mēs ar Ēriku sazināmies jau vairākus pēdējos mēne�us. Mēs kopā izstrādājam kādu projektu. Es gribēju to pataupīt tev kā pārsteigumu. Un nu, kad Eriks ir �eit, mēs paēdīsim pusdienas un tad aplūkosim detaļas.

Viņas smaids bija saspringts un neīsts. Ketlīna jutās kā apreibusi. Mazliet �ķebināja dū�u. Neatstāja baiļu sajūta, ka kuru katru mjrkli viņa var sevi nodot. Pēc pirmā pārsteiguma, ieraugot Ēriku �eit, viņas pa�as pagalmā, parādījās sievi�ķīga mazdū�ība. Viņa juta, kā plecus glau� slapjie mati. Viņa �odien nebija uzlikusi kosmētiku, un ābolzaļais, mitrais peldkostīms lipa pie trīco�ās miesas.

- Degu nepacietībā uzzināt, ko jūs tur esat ieplānoju�i, Sed. Bet tagad, ja jūs mani atvainosiet, es vedī�u Teronu iek�ā un pārģērb�u, lai Alise var bērnu pabarot. Satiksimies kokteiļu laikā.

- Labi, bet nāc kopā ar Teronu-. Gribu, lai Eriks viņu redz.

- Kustīgs kā dzīvsudrabs, - piezīmēja Eriks, pirmo reizi palūkodamies uz Teronu.

- Tiesa gan, - Seds lepni atbildēja. - Tev vajadzētu redzēt, kā viņ� rāpjas pa kāpnēm. �ķiet, ka puikam vispār ne no kā nav bail.

Ar augo�ām �ausmām Ketlīna vēroja, kā Eriks cie�i nopēta Terona sejiņu. Terons tikpat cie�i skatījās Ērikā.

- Man jāved viņ� iek�ā, - iesaucās Ketlīna un, izspraukusies starp Ēriku un Sedu, satvēra bērnu. - Atvainojiet, -viņa pacēla Teronu un aizsteidzās uz māju.

Caur virtuves durvīm Ketlīna jau izmetās skrie�us un, nokļuvusi iek�ā dro�ībā, bez spēka atspiedās pret sienu.

- Ap�ēliņ, Ketlīn, jūs izskatāties tā, it kā būtu sastapusies ar spoku. Kas jums atgadījies, meitenīt, - ba�īgi jautāja Alise.

Alise, D�ord�a sieva, bija uzņēmusies mājsaimnieces un pavāres lomu. Viņa stūrēja saimniecību dro�i un pārliecināti kā kuģa kapteinis savu kuģi. Cik D�ord�s bija stiegrots un slaiks, tik Alise t- maza un apaļīga, bet viņi lieliski viens otru papildināja. Ketlīna zināja, ka viņi zaudēju�i savu dēlu. Tā bija slimība, saistīta ar muskuļu distrofiju. Kamēr Seds pēc avārijas vēl atradās slimnīcā, D�ord�s bija nācis viņu apciemot, jo bija iestājies biedrībā, kas uzņēmās rūpes par paralizētiem ļaudīm. Tad arī viņ� bija piedāvājis Sedam savus pakalpojumus un tagad neatkāpās no saimnieka gandrīz ne mirkli. Un tāpat ar Sedu kopā bija arī D�ord�a sieva.

Pa�laik Alise �ķērsoja virtuves flīzēm klāto grīdu un slaucīja rokas trauku dvielī.

- Ak, - Ketlīna nervozi iesmējās, - laikam bū�u pārsauļojusies. Kad iznācu no peldbaseina, jutos pavisam vārga, un galva arī griezās. - Ketlīna dziļi ievilka elpu. � Kas �ovakar ēdienkartē? Seds atvedis mājās Er... kādu viesi. Viņ� pie mums vakariņos. Ceru, ka tas tev nesagādās neērtības? - Ketlīna dusmojās uz sevi par to, ka nevar vien atgūt elpu.

- Nē. Biju ieplānojusi gatavot liellopa gaļas cepeti, un tas jau ir cepe�krāsnī, - Alise izklaidīgi stāstīja Viņa vairāk bija noraizējusies par Ketlīnas bālumu nekā par to, cik cilvēku �ovakar viņu mājā ēdīs vakariņas. - Un vēl pagatavo�u svaigu augļu kompotu, bet pie cepe�a būs dārzeņu salāti. Un ko jūs sakāt par krēma parfē saldajam ēdienam? ⁴

- Izklausās kārdino�i, - Ketlīna samelojās. No domas vien, ka nāksies ēst, sametās �ķērma dū�a.

- Zini, Teronu vajadzētu ielikt vannā.

- Ne�aubos, ka viņ� par to būs sajūsmā, - Alise iesmējās un palūkojās uz mazo palaidni, kur� pa�laik cītīgi meta ārā no atvilktnes plastmasas glāzītes.

- Ejam, Teron, - Ketlīna uzsauca un, paņēmusi dēlu pie rokas, izveda no istabas. - Ja būs vajadzīga mana palīdzība, Alis, pasauc mani. - Viņa vienmēr piedāvāja palīdzību, bet Alise nekad to neizmantoja.

- Neraizējieties par vakariņām. Labāk tā skaisti saģērbieties viesim par godu.

Ketlīna nopriecājās, ka Alise neredz viņas ļodzīgās kājas. Ar pūlēm viņa izgāja caur pla�ajām durvīm, aiz kurām aug�up veda majestātiskas kāpnes.

Mazgājot Teronu, galvā griezās un virpuļoja miljoniem jautājumu, kuriem yiņa līdz �im nebija ļāvusi uzpeldēt virspusē. Nu tie te bija. Ko Eriks dara �ajā mājā? Kādas gan viņam var būt darījumu attiecības ar Sedu? Kur viņ� pavadījis divus iepriek�ējos gadus? Ko darījis? Vai sieva atbraukusi viņam līdzi?

Pēc izskata viņ� nebija izmainījies. Nē, kaut kas bija gan citādi. Bet kas? Viņ� bija novecojis. Laiks ievilcis ap acīm sīkas, tīmeklim līdzīgas grumbiņas. Lūpu kaktiņos iegriezu�ās dziļas rievas, un ne miņas vairs no jautrības. Viņa acis... Ketlīna nodrebēja. Acīs vairs nelēkāja humora velniņi. Tagad tās raudzījās ledaini, ciniski, bezjūtīgi.

Viņa ielika Teronu sētiņā un pati ļāvās vannas putām. Ko viņ� �eit dara? Kāpēc atgriezies viņas dzīvē, kad viss jau �ķita norimis un bija tik labi? Un kāpēc viņ� neatnāca ātrāk?

Viņa izvairījās no vissvarīgākā jautājuma, tā, kur� nomāca viņu smagāk par citiem. Vai viņ� pazīs Teronā savu dēlu? Un, ja pazīs, ko tad iesāks?

Ketlīna noslaucījās un, apsējusi dvieli ap vidukli, iegāja guļamistabā. Stāvot pie drēbju skapja, viņa izvēlējās tērpu, nometa to sāņus, tad meklēja citu, līdz beidzot iz�ķīrās par balta zīda vakartērpa biksēm un da�ādās krāsās svītrotu blūzīti bez lencītēm. Vidukli saņēma ko�i sārta josta. Kājās Ketlīna uzvilka baltas, vaļējas augstpapē�u kurpes, bet ausīs iekarināja maziem zelta diskiem līdzīgus auskarus. Saulē iedegu�o kaklu apņēma divas smalkas zelta ķēdītes.

Kosmētikas uzlik�ana nekad viņai nebija likusies tik grūta. Roka no piepūles drebēja. Skropstu tu�a vairākas reizes izsmērējās, un to nācās noņemt, līdz beidzot izdevās nenotriept seju. Neveiklajiem pirkstiem nekādi neizdevās tikt galā ar ar matu sprādzēm, kamēr beidzot viņa iz�ķīrās ļaut tiem brīvi krist uz pleciem.

Viņa bija iegaumējusi, ka Kirhofu namā ir pieņemts ģērbties vakariņām. Gandrīz divos �eit pavadītajos gados viņai �ī tradīcija jau bija iepatikusies un sagādāja baudu. Turklāt Sedam patika viņu redzēt skaistos tērpos.

Apģērbusies Ketlīna uzvilka Teronam zilu kostīmiņu, kura krūtis greznoja uzraksts �Sveiks, jūrniek!�. Sukājot zēna biezos, baltos matus, Ketlīna domās vēlreiz izdzīvoja viņa piedzim�anas brīnumu. Jau pirms doktora Pītersa ienāk�anas viņa zināja, ka piedzimis puika. Arī agrāk Ketlīna iztēlē skaidri bija redzējusi savu dēlu, un brīnumainā kārtā viņ� tie�i tāds arī piedzima. Viņas paredzējums piepildījās precīzi. Ketlīna nodrebēja ik reizi, kad atcerējās, kā gandrīz iz�ķīrās par abortu. Ko gan viņa būtu zaudējusi, tā arī nekad neizbaudot mātes mīlestības laimi!

Vai Eriks sajutīs tās cie�ās saites, kuras jūt Ketlīna, palūkojoties uz Teronu? Vai tēvi jūt to pa�u vienotību ar saviem bērniem, ko mātes?

Ketlīna nocēla Teronu no pārģērb�anas galda, nostatīja uz kājām un saņēma viņa roku.

- Vai esi gatavs? - viņa pajautāja, lai gan jautājumu patiesībā vairāk veltīja pati sev. Nē, pilnīgi nepārprotami skanēja viņas atbilde. Viņu plosīja dedzino�a vēlme vēlreiz paskatīties uz Ēriku, izbaudīt laimi atkal redzēt viņu, un nepārvaramas bailes, ka �is cilvēks atradīsies bīstami tuvu savam dēlam. Bet ja viņa nepasteigsies, Seds sāks prātot, kas viņu kavē. Nekādā gadījumā nedrīkst pamodināt viņā aizdomas. Viņai pret Ēriku jābūt vēsai un izturētai, jo Seds nedrīkst uzzināt patiesību. Ketlīna nedrīkst viņu sāpināt. Viņa skaitīja lūg�anu, kaut Seds nepamanītu, cik Terons ir līdzīgs viņa vakariņu viesim.

Roku rokā Ketlīna un Terons nokāpa pa kāpnēm. Viņa atvēra stikla durvis, kas veda uz iek�ējo pagalmu. Terons, sajutis, kā roka brīva, metās viņai garām un pieskrēja pie vīrie�a, kas sēdēja pie apaļa galda paēnā zem milzīga saulessarga un sūca dzērienu.

Eriks pārsteigts iesmējās un pastiepa roku, lai sabu�inātu gai�os matus galviņā, kas bija piespiedusies viņa celim. .

- Sveiks, jūrniek. Nē, kapteini. Kur ir tavs...

Tajā mirklī viņ� pacēla acis un ieraudzīja durvīs stāvo�o Ketlīnu. Mans Dievs, cik viņa ir skaista! nodomāja Eriks un norija kamolu kaklā. Viņ� ta�u bija pārliecināts, ka ir norūdījies, spējīgs pārdzīvot visu, ko liktenim labpatiktu nolikt viņa ceļā, tomēr, ieraugot Ketlīnu, kad viņa izkāpa no peldbaseina, viņa sirds priekā sa�ņaudzās, bet prāts lādēja tos dievus, kuri izspēlēju�i ar viņu tik ļaunu joku. .

Sākumā, redzot viņu no muguras, Eriks nosprieda, ka misis Kirhofa viņam kaut ko atgādina. �ie mati izstaroja gai�umu, kādu viņ� bija redzējis tikai vienu reizi. Kad viņa pagriezās un Eriks ieraudzīja seju, kuras panti vajāju�i viņu jau vairākus gadus, viņ� bija izsmējīgi apspiedis vēlmi, kas izskrēja cauri augumam kā svilino�s viesulis. Tas draudēja sadedzināt viņu no iek�puses, atstājot tikai no�ēlojamu pelnu �upiņu. Skatoties, kā Ketlīna stāv viņa priek�ā mitra un mirdzo�a, laiks aizvijās pagātnē, kad viņ� bija skatījis viņu izbrienam no upes. Viņam joprojām bija �ī videolente. Tikai vismoko�ākajos brī�os viņ� atļāvās to paskatīties, lai mokas padarītu vēl neizturamākas. Un �odien tas vairs nebija iedomu tēls un arī ne elektronikas saglabāts attēls.

Kaut kā viņam izdevās savaldīt sevi un nemesties pakaļ misis Kirhofai, nesagrābt viņu rokās un nepiekļaut viņas mutei savas joprojām alksto�ās lūpas. Jo ceļā stāvēja cits vīrietis. Vīrietis riteņkrēslā. Cilvēks, kuru da�u pēdējo nedēļu laikā Eriks bija sācis cienīt un apbrīnot par viņa drosmi un godaprātu.

Seds Kirhofs nepārtraukti bija stāstījis par savu sievu, slavējis viņas talantu un skaistumu, bet vai viņ� kaut reizi bija minējis viņas vārdu? Nē, noteikti nē, jo tad ta�u Eriks būtu kaut kādi reaģējis uz to. Bet kur� gan varētu iedomāties, ka Ketlīna, viņa Ketlīna, tagad ir kļuvusi par sievu bagātam Sanfrancisko veikalu īpa�niekam?

Un tad viņa pirmais prieka uzliesmojums, ieraugot Ketlīnu, pārvērtās par rūgtu, dvēseli moko�u �ulti. Protams, tikusi pie zelta vērtas iespējas, viņa nekavējoties aizbēga no nabaga videooperatora. Varbūt viņu pat mocīja riebums par to, ka atļāvusi Erika rokām aptraipīt sevi. Skaidrs, ka �ī sieviete tēmējusi uz augstāku mērķi.Tikai ko viņa domāja, zaudējot savu visvērtīgāko darījuma preci? Kirhofs dro�i vien par to nav pārāk uztraucies, ja jau viņai izdevies iziet pie �ī cilvēka. Apsveicu, misis Kirhofa. Jūs tagad esat ļoti bagāta sieviete.

Sedam tie�ām ir iemesls, lepoties ar savu sievu, nodomāja Eriks, kad Ketlīna cauri pagalmam tuvojās viņam. Viņa ir tik skaista, tik eleganta. Bērna lai�ana pasaulē nogludinājusi da�us asus leņķus un pie�ķīrusi viņas augumam sievi�ķīgi izliektas līnijas.

Viņa joprojām bija slaida. Gandrīz tikpat slaida. Paskatoties uz Ketlīnu, neviens neticētu, ka viņa iznēsājusi bērnu. Pateicoties piecdesmit sparīgiem pietupieniem ik dienu, viņas vēders atkal bija gluds un vingrs. Ja nebūtu �o skaisto, apaļīgo krū�u, kur� gan varētu iedomāties, ka viņa ir māmiņa!

Ketlīnas papēdī�i klaudzināja pa pagalma klājumu. Eriks dzirdēja viņas drēbju �aukstoņu, kad viņa pieliecās, lai paņemtu bērnu klēpī. Zīda audums viņai uz krūtīm viegli pavērās un svētīja viņu, ļaujot skatīt gludu, kailu miesu. Viņas smar�a apņēma Ēriku kā viegls mākonis. Cauri augumam izbrāzās ilgpilna kaisle. Tā sakoncentrējās krustos, liekot viņam iekārē notrīcēt.

- Micuoko, - Eriks balsī sacīja, lai gan pats nebija domājis �o vārdu izrunāt.

Ketlīna stāvēja �okēta un sastingusi un vērās viņā.

- Ja, - viņa atbildēja. Atvirzījusies no Erika, viņa apsēdās krēslā galda pretējā pusē. Zēns sēdēja Ketlīnai klēpī.

- Iedzer kādu mēriņu, - viņa sacīja gandrīz bez skaņas, uz Ēriku neskatoties.

-Jā.

.-Kur ir Seds? - Ketlīnai jau likās, ka viņu pārņem izmisums.

- Viņ� kopā ar D�ord�u iegāja pārģērbties. Sacīja, ka ātri atgriezī�oties.

- Un Heizela?

- Nav pat parādījusies, tā ka esam vieni pa�i, Ketlīn. -Viņ� iedzēra vēl vienu malku.

Viņas galva strauji pagriezās pret Ēriku. Ko�i baltajā kreklā un zilajā vējjakā viņ� izskatījās tik trakulīgs. Krekls bija aizpogāts tikai līdz pusei, atklājot skatienam tum�i iedegu�u kaklu un stingras, spalvām noaugu�as krūtis. Ketlīnai ietrīcējās rokas, atceroties elastīgos, spēcīgos muskuļus. Smil�krāsas bikses cie�i piekļāvās viņa spēcīgajiem lieliem...

Ketlīna steidzīgi pacēla acis cerībā, ka Ēriks nav ievērojis viņas, skatiena klejojumus. Tomēr viņ� bija redzējis visu. Viņ� izaicino�i pacēla sveicienam glāzi.

- Man jāapsveic tevi, Ketlīn. Tāls ceļ� tev bija jānoiet no Ozarkas bāreņu nometnes audzinātājas vietas līdz �ejienei. Cik ilgs laiks pagājis? Paskaitīsim. - Un viņ� piemiedza acis, tēlodams koncentrē�anos. - Divi gadi? Jā, divi. Tie�i tad Fortsmitas lidostā notika kaut kāda lidma�īnas katastrofa. Daudzi gāja bojā, bet man izdevās izdzīvot. Tas notika se�padsmitajā jūlijā divos �etrdesmit trijās minūtēs pēcpusdienā. - Viņa balss skanēja ne�ēlīgi, apzināti aizvainojo�i, un Ketlīna juta, ka acīs sakāpj asaras.

- Es priecājos, ka... ka tu... ka tev izdevās izdzīvot.

- Ja-ā. Tavas rūpes tajā reizē satrieca mani, - viņ� sarkastiski piebilda.

Kādas viņam tiesības dusmoties uz Ketlīnu?

- Man jau neatlika vietas tajā pūlī, kas drūzmējās ap tavu gultu, vai-tev tā neliekas? - viņa atcirta. .

Pūlī ap viņa gultu? Kā, pie velna, tas būtu jāsaprot? Tur ta�u atradās tikai Bobs un Sallija, bet Ketlīna ta�u nevienu no viņiem nekad nav satikusi. Eriks viņus pietiekami daudz tika iztaujājis, lai būtu par to pārliecināts.

Viņ� tā arī nepaspēja uzdot savu jautājumu un noskaidrot �o mīklu, kad D�ord�s iestūma pagalmā Sedu. Eriks paspēja ievērot, ka visas kāpnes bija pārbūvētas, lai pa tām varētu pārvietoties arī Seda riteņkrēsls. Elektrības slēd�i pie sienām novietoti pietiekami zemu, lai tos bez pūlēm varētu aizsniegt Seda roka.

- Priecājos, ka jūs abi jau tik labi esat paspēju�i iepazīties. Dārgā, tu izskaties burvīgi.

Seds piebrauca pie Ketlīnas. Viņa piecēlās un nolika Teronu zemē, tad, uzlikusi abas rokas Sedam uz pleciem, pieliecās un atbildēja uz viņa �ķīsto skūpstu. Seds vēl labu brīdi neatlaida viņas rokas.

- Vai viņa nav brīni�ķīga, Ērik? Varu derēt, ka tu biji pārliecināts - es nepārspīlēju, vai ne? Vai tev ir kādreiz gadījies redzēt tik maigu ādas krāsu?

Ketlīna nobālēja. Eriks viņas ādu ir redzējis daudz tuvāk nekā jebkad Seds. Kop� viņa pārnākusi dzīvot uz �o māju, viņi gulēja atsevi�ķās guļamistabās. Seds viņas guļamistabā parādījās tikai vienu reizi, kad D�ord�s palīdzēja viņam uzbraukt aug�ā, lai apskatītu Ketlīnas veiktos pārkārtojumus. Katru vakaru viņi atvadījās viens no otra ar siltu skūpstu, tad Ketlīna devās uz savu guļamistabu, bet D�ord�s Sedu pavadīja uz viņējo.

- Jūsu sieva patie�ām ir ļoti skaista, Sed, - sacīja Eriks, bet Ketlīna viņa balsī saklausīja izsmieklu.

- D�ord�, vai tu, lūdzu, neparūpētos par dzērieniem? Es dzer�u viskiju ar ledu, bet Ketlīna savu parasto dzirksto�o.

Neviļus Ketlīnas acis pievērsās Ērikam, kur�, Sedam neredzot, salutēja viņai ar glāzi. Viņi abi atcerējās kādu citu reizi. Ketlīna ar siltumu, bet Eriks acīmredzot ar pavedēja triumfu.

Vakars turpinājās tādā pa�ā noskaņojumā, kādā iesācies, vienīgi Ketlīna jutās vēl saspringtāka, kad pirms vakariņām iedzert kādu mēriņu viņiem pievienojās arī Heizela. Viņa, kā parasti, bija laipna un spēlēja mīļas vīramā-sas un krustmātes lomu ne sliktāk kā teātra primadonna. Ketlīna gan zināja, ka tas patie�ām ir teātris. Kad viņas bija vienas, Heizela ļāva vaļu visam savam ienaidam un nicinājumam. Reizēm Ketlīna pieķēra Heizelu nenovīdīgi veramies Terona virzienā. Ketlīna nekad neatstāja zēnu vienatnē ar sievieti, kura patoloģiski nespēja noslēpt, ka tikai viņai vienīgajai te ir tiesības uz Sedu.

Kad Alise aicināja vakariņās un beidzot paņēma no Ketlīnas kustīgo Teronu, viņas nervi bija uzvilkti kā stīgas. Viņa pamanīja, ka arī Eriks bie�i skatās uz bērnu. �oreiz Ketlīna patie�ām nopriecājās, ka Teronam Alises uzraudzībā jādodas vakariņot uz virtuvi. Ketlīna vienmēr bija iebildusi pret �ādu bērna izolē�anu. Viņa uzskatīja, ka zēns ir pilntiesīgs ģimenes loceklis. Tomēr drīz vien pēc viņa piedzim�anas Heizela bija likusi skaidri saprast, ka nevēlas zēna klātbūtni pie vakariņu galda. Seds bija piekritis, sacīdams:

- Manuprāt, arī tev ir vajadzīgs kāds mirklis, lai atpūstos no viņa, Ketlīn. Heizela jau to vēlas tikai tevis dēļ.

Ēdamistabā Ketlīna samulsusi redzēja, ka Eriks apsē�as viņai tie�i pretī, jo Seds ieņēma vietu vienā galda galā, bet Heizela - otrā. Lai gan ēdiens bija ļoti gar�īgs, kumoss spiedās Ketlīnai kaklā un viņa ar pūlēm pieveica tikai kādu tre�daļu no �ķīvja satura.

Viņa neieredzēja �o telpu. Tā viņai vienmēr bija likusies nospiedo�a. Sienu tum�i zilais tap�ējums Ketlīnai nekad nebija paticis. Mēbeles te bija tum�as un smagnējas, porcelāna trauki - bieziem rakstiem rotāti, bet lustra -pārsmalcināta.

- Kāds tad īsti ir projekts, pie kura jūs ar Sedu strādājat, mister Gudd�onson? - pieglaimīgā balsī pajautāja Heizela.

Eriks nepiespiesti iesmējās. Ketlīna tik labi atcerējās �os smieklus. Viņa lūpu kaktiņi pacēlās uz aug�u, ūsas piesedza iespējamās bedrītes, ko�i zilās acis ēdamistabas puskrēslā mirdzēja. Par spīti pirmītējām dusmām, no �ī vīri�ķīgā skaistuma Ketlīnas sirds pamira.

- Esmu pārliecināts, ka jūs, mis Kirhofa, un jūs... -viņ� mirkli vilcinājās, tad turpināja, - Ketlīn, brīnāties, no kurienes es te pēk�ņi esmu uzradies.

- Sī ir jūsu parāde, Ērik. Jūs viņām pastāstiet, ko mēs esam ieplānoju�i, - uzsauca Seds.

- Lai notiek, - Eriks lēnām iesāka. - Es esmu videooperators un kādu laiku strādāju visai ievērojamā televīzijas studijā. - Viņ� pameta Ketlīnas virzienā ātru skatienu.

- Pagāju�ajā gadā devos uz Eiropu un kādu laiku paklejoju tur, bet bez Savienotajām Valstīm man bija grūti, tāpēc atgriezos ar domu nodibināt pats savu producentu kompāniju. Man arī �ķita, ka �eit būtu īsti piemērota apme�anās vieta. Da�i sponsori, kurus man paveicās sameklēt, ieteica aprunāties ar Sedu, un nu viņ� ne tikai ir piekritis ieguldīt naudu jaundibinātajā kompānijā, bet kļuvis par tās ģenerālsponsoru. Mēs plānojam ra�ot reklāmraidījumus. Tie būs novatoriski, vienreizēji mākslas darbi. Mēs arī ceram, ka pēc tam, kad pirmie raidījumi būs izgāju�i ēterā, tie piesaistīs manai kompānijai jaunus klientus. Jāņem vērā, ka Kirhofa vārdam ir augsts presti�s. Vēlāk varbūt varētu veidot dokumentālas filmas un tamlīdzīgas lietas.

- Tas būs brīni�ķīgi, Ērik! - Ketlīna iesaucās. Sajūsmas pārņemta, viņa nebija spējusi novaldīties. Pārējie galda-biedri pārsteigti pagriezās pret viņu. Ketlīna pietvīka, palūkojās uz Sedu un sacīja:

- Tas ir tas, kas mums jau sen bija vajadzīgs, Sed. Es bezgala priecājos par tavu lēmumu.

Seds plati pasmaidīja un pastiepās pēc viņas plaukstas.

- Es zināju, ka tu priecāsies par to, un paļaujos, ka būsi Ērikam labs palīgs.

Viņas skatiens pārskrēja pie Erika, tad atpakaļ pie Seda.

- Kā... kādā ziņā? - viņa stostījās.

- Gribu, lai tu kļūsti Erika konsultante. Viņ� lieliski prot taisīt filmas, bet baidās, ka ne īpa�i pārzina modes tendences, tāpēc vēlas, lai tu kā eksperte palīdzi ar padomu.

Seda tum�ās acis sajūsmā iemirdzējās. Lai kā arī Ketlīnu bija satraukusi Erika negaidītā uzra�anās un perspektīva strādāt kopā, viņa priecājās par Seda enerģijas uzplūdu.

.- Heizel, ko tu par to visu saki? - pajautāja Seds.

Heizela visu laiku bija klusējusi, un tas neko labu nesolīja.

Bet viņa saldi uzsmaidīja Ērikam un sacīja:

- Baidos, ka manas zinā�anas reklāmraidījumu jomā ir pārāk niecīgas, tāpēc labāk paļau�os uz mistera Gudd�onsona prasmi un gaidī�u viņa darba augļus.

Tā arī neko skaidri nepateikusi, Heizela aicināja visus uz viesistabu dzert kafiju.

Eriks pavadīja Heizelu, bet Ketlīna gāja līdzās Seda krēslam un turēja viņa brīvo roku savējā. Viņi apsēdās tikai tad, kad D�ord�s ienesa lielu sudraba paplāti ar porcelāna kafijas servīzi. Paplāte tika novietota uz kafijas galdiņa, kad ienāca Alise, klēpī nesdama Teronu.

- Mazais princis ir gatavs doties gulēt, bet viņ� grib pirms miedziņa visus noskūpstīt.

Ketlīna pamanīja Heizelas acīs asu noraidījumu, tomēr Alise jau bija nolikusi puisēnu uz grīdas. Noskūpstījis Ketlīnu, Terons taisnā ceļā pieskrēja pie Erika. Tas notika tik neviltoti, ka Ketlīna jutās satriekta. Eriks paņēma pid�amā ģērbu�os puisēnu un iecēla sev klēpī. Bērni�ķīgā vientiesībā Terons apvija apaļās roķeles viņam ap kaklu un skaļi noskūpstīja uz lūpām.

Tad Terons atrāvās un, izraisot apkārtējo jautrību, paberzēja lūpas. Ūsu kutinā�ana viņam bija tīri labi iepatikusies, tāpēc Terons tūdaļ sāka nopētīt �o jauno, itin jauko rotaļlietu. Pastiepis roku, viņ� paplūkāja ūsas.

- Ai, tās ir stingri pielīmētas, kapteini, - Eriks iesaucās, tomēr ļāva zēnam apmierināt ziņkāri. Viņ� iesmējās, papliķēja Teronam pa dibenu un ieskatījās acīs, kurās, Ketlīna bija pārliecināta, ieraudzīja pats sevi.

Ketlīna neziņā vēroja Ēriku. Sākumā viņa tur izlasīja neizpratni, tad mulsumu un visbeidzot - apskaidrību. Ketlīnas sirds gandrīz apstājās. Eriks palūkojās pāri Teronam, un Ketlīna, ieraudzījusi viņa acīs jautājumu, tikko manāmi pamāja.

Terons norāpās uz grīdas un spēcīgajām kājelēm pieskrēja pie Heizelas. Viņa atbildēja skūpstam ar pārspīlētu, neīstu mīļuma. Ketlīnai kļuva nelāgi ap dū�u.

Beidzot zēns pieskrēja pie Seda un bez palīdzības ietrausās viņam klēpī.

- Vai viņ� nav brīni�ķīgs, Ērik? Un vai var cilvēkam būt vēl lielāka laime par �ādu dēlu?

Terons izrāpās Sedam no klēpja un vēlreiz pieskrēja pie Ketlīnas. Ketlīna noliecās un spēcīgi piekļāva zēnu pie krūtīm. Terons iecietīgi ļāvās viņas ātrajiem, maigajiem skūpstiem un tad aizsteidzās pie Alises.

- Paldies, D�ord�. Es pati pasnieg�u kafiju, - Ketlīna klusām sacīja. D�ord�s un Alise izgāja no viesistabas, lai noliktu Teronu gulēt un pa�i virtuvē ieturētu vakariņas. �is viņu ieradums Ketlīnu nedaudz kaitināja. Kāpēc gan visi nevarētu ēst kopā kā viena liela ģimene, kas patiesībā viņi arī bija?

Seds cildināja Terona labās īpa�ības un pieminēja ari untumus. Ēriks klausījās viņā, bet Ketlīna salēja kafiju, vispirms Heizelaij kura �o dzērienu mīlēja melnu. Gan Seds, gan Eriks savā kafijā bija vēlēju�ies kādu lāsi brendija. Sniedzot Ērikam kafijas tasīti, viņu pirksti uz mirkli saskārās. �ķita, ka caur tiem no sirds uz sirdi iz�āvies elektriskais lādiņ�.

Drebo�ām rokām Ketlīna ielēja kafiju Sedam. Kā caur miglu viņa saklausīja Erika balsi:

- Varens zēns. Cik viņ� ir vecs? Kā jūs teicāt, kad Te-ronam bija dzim�anas diena?

Un tad Ketlīnas trīco�ā roka vairs nespēja noturēt tasīti. Tā noslīdēja no apak�tasītes, iekrita Sedam klēpī un aplēja viņu ar verdo�u kafiju.

Apjukusī Ketlīna noskatījās, kā kafija iesūcas Seda bik�u audumā. Beidzot iedarbojās refleksi, un viņa iesaucās:

-Ak, Sed! Dārgais, piedod...

Viņa metās pie paplātes, paķēra linu salveti un, atgriezusies pie Seda, mēģināja nosusināt karsto �ķidrumu.

- Ketlīn, - Seds iesmējās. - Dārgā, neraizējies.

No Ketlīnas sakniebtajām, nobālu�ajām lūpām izlauzās sāpjpilns vaids.

- No manas paralīzes kāds labums arī ir. Kas citiem būtu sāpīgi, man nesagādā ne mazākās neērtības. Vai biji aizmirsusi? - Seds pajautāja, izņemdams viņai no rokām kafijā samirku�o salveti.

- Ej, iedzer kafiju un nomierinies.

Automātiskām kustībām Ketlīna aizgāja līdz dīvānam un apsēdās, bet kafiju sev tā arī neielēja. Viņa baidījās, ka nespēs to, - tik ļoti trīcēja rokas. Tā ari viņa sēdēja, klēpī cie�i kopā sakļautām plaukstām. Seds pa to laiku pats piebrauca pie paplātes un, piepildījis sev vēl vienu tasi, iesmējās.

- Cerams, ka ķīmiskajā tīrītavā tiks ar traipiem galā, bet, ja ne, nāksies pirkt Kirhofa veikalā jaunu uzvalku. Esmu dzirdējis, ka viņu rudens kolekcija esot lieliska.

Ar platu smaidu Seds uzlūkoja savu viesi, bet Eriks īpa�u jautrību neizrādīja. Viņ� cie�i vērās uz traipu Seda klēpī, verdo�as kafijas traipu, kuru Seds nebija sajutis. Nebija sajutis. �

Pēc pusstundas Eriks piecēlās un atvadījās.

- �is bija brīni�ķīgs vakars, un maltīte arī gar�oja lieliski. Pateicos jums, Heizel, Ketlīn.

Savā garajā solī viņ� �ķērsoja istabu un apstājās Seda riteņkrēsla priek�ā. Viņi sarokojās.

- Es ar nepacietību gaidu, kad varēsim sākt kopīgo darbu, Sed, - viņ� no sirds sacīja.

- Es tāpat, - Seds pamāja un uzsmaidīja savu brīni�ķīgo, draudzīgo smaidu. - Ja atvainosi mani, es varbūt palūg�u, lai Ketlīna tevi pavada. Man laikam pēc iespējas ātrāk jāsameklē D�ord�s, lai palīdz atbrīvoties no �īm drēbēm.

- Es tevi aizvedī�u līdz tavai istabai, - Heizela iztapīgi pieteicās, ieņemdama viņai neapstrīdami pienāko�os vietu aiz riteņkrēsla.

Ejot ar Ēriku caur plato arku uz vestibilu, Ketlīna baidījās, ka nesabrūk, tik ļodzīgi �ķita ceļgali.

- Ai, Ketlīn, - Seds apstādināja viņus, - es apsolīju parādīt Ērikam, kā esam izgaismoju�i peldbaseinu. Vai tu nebūtu tik laipna un neaizvestu viņu uz turieni?

Ketlīna nosarka līdz ausu galiem. Tātad viņiem nāksies palikt diviem vien!

-Jā... jā, protams.

- Tādā gadījumā es teik�u ar labunakti. - Seds pameta viņai gaisa skūpstu un aizbrauca. Heizela sekoja viņam.

Tiklīdz biezstikla durvis aiz viņiem bija aizvēru�ās, Ketlīna kareivīgi uzlūkoja Ēriku. - Vai tev noteikti jāredz tas baseins?

- Pilnīgi noteikti.

Priek�zīmīgās pieklājības maska bija nokritusi. Viņa vaibsti likās nocietināju�ies. Sagrābis Ketlīnu aiz rokas, Eriks vilka viņu sev līdzi. Augstpapē�u kurpēs Ketlīna klupa un krita, līdz beidzot izdvesa:

- Laid mani.

Lūgts bija velti. Nepalēninot soli, Eriks sa�ņaudza viņas delnu vēl stingrāk.

Kad viņi bija pagāju�i garām ģērb�anās kabīnei baseina malā, Eriks piespieda Ketlīnu pie aptum�otās sienas un pats piekļāvās viņai.

Viņ� saņēma plaukstās Ketlīnas vaigus, bet tas nebija maigs glāsts, tas bija valdonīgs, smags tvēriens. Viņa skatienā jauta kaut ko baismīgu. Tādu Ketlīna viņu bija redzējusi tikai vienreiz, kad Mēness viesnīcas deju zālē Eriks gandrīz samala miltos divus kovbojus.

- Es gribu zināt. Un tūdaļ. Vai viņ� ir mans dēls?

�ī nebija Erika balss. �ī nebija tā balss, kas kādreiz, �ukstot ausī mīļus vārdus, kā �ūpuļdziesma iemidzināja viņu. �ī balss niknumā un naidā vibrēja.

Ketlīna mēģināja izrauties, bet Erika augums tikai vēl cie�āk uzgūlās viņai. Dzel�ainā tvērienā, gandrīz salau�ot kaulus, viņ� piespieda Ketlīnas delnas pie sienas viņai virs galvas.

- Atbildi, sasodīts! Kad viņam ir dzim�anas diena? Tava it kā neveiklība mudina mani noskaidrot patiesību.

Viņ� domā, ka Ketlīna kafiju izlējusi tī�ām!

- Laid mani! - vārdi burtiski izlauzās caur viņas niknumā savilktajām lūpām.

- Ir nesapņo, - viņ� gandrīz kliedza. - Nelaidī�u, līdz nebūsi pastāstījusi taisnību. Vai viņ� ir mans dēls?

Viņ� bija piekļāvies Ketlīnai. Sajūtot Erika muskuļu tvirtumu un spēku, viņa vīri�ķīgo smar�u, par spīti dusmām, apslāpētā, divus gadus ilgi snaudusī kaisle pamodās, izplūda, izvijās pa visu viņas augumu.

Kfetlīna cīnījās ar to. Uz mirkli viņa pievēra acis, daļēji, lai atgaiņātos no �īs niknumā izkropļotās, tik tuvās sejas.

- Vai tas ko grozīs?

Viņai ļoti gribējās, lai balss skanētu pēc iespējas nicīgāk.

- Tādai melīgai padauzai kā tu - varbūt ne. Bet man * gan.

Ketlīnu �ņaudza elsas. Kā viņ� var būt tik ļauns, tik ne-godīgs. Un Ketlīna viņu mīlējusi! Viņ� ta�u bija krāpnieks, viņ� ta�u krāpis savu sievu, un vēl viņ� uzdro�inās izteikt �ādus apvainojumus.

Ketlīna vēlējās atdarīt, uz sāpinā�anu atbildēt ar sāpinā-�anu.

- Jā! - viņa no�nāca caur zobiem. - Viņ� ir tavs dēls.

3 3 3

Bet tev ta�u par to nospļauties, vai ne?

Ketlīna atspieda galvu pret cieto sienu. Katra viņas miesas �ūna pauda bezgalīgu nicinājumu.

Vispirms Erika acīs pavīdēja aizdomas. Viņ� ieskatījās Ketlīnā, lai atrastu tur krāp�anas pierādījumus, bet tad viņa sejā, Ketlīnai reiz tik mīļajā sejā, pārādījās izbrīns un godbijība. Tad to nomainīja bezgalīgas skumjas un beidzot - niknums.

- Interesanti, vai Seds zina, kādu mazu dārgumiņu ir paņēmis savā azotē?

Atkal Ketlīna mēģināja izrauties, un atkal viņas pūliņi izrādījās veltīgi.

- Tu jau reiz mani tā nosauci. Un tev nebija taisnība ne tad, ne tagad. Tu ta�u par mani neko nezini, Ērik.

Viņ� mazliet pielieca galvu un ar ūsu galiem noglāstīja Ketlīnas pieri.

- Tie�ām? - viņ� smagi elpoja. - Es varu pierādīt, cik labi pazīstu tevi.

- Nē, - Ketlīna �ukstus lūdzās,-sajutusi Erika ceļgalu iespie�amies klēpī. - Nē, - viņa atkārtoja, mēģinādama pārliecināt arī pati sevi. Erika spēcīgais ceļgals spieda viņu pie sienas.

Viņa pirksti apļveidīgi masēja viņas delnu pulsa punktus, līdz saspringtās rokas atslāba. Viņ� apklāja Ketlīnas delnas ar savējām. Pat �āds nevainīgs pieskāriens �ķita bezgala juteklisks. Viņa karstā elpa uzbudino�i sitās viņai sejā.

- Es izmetī�u tevi no galvas, tu, mazā... mazā...

Viņ� alkatīgi uzklupa viņas mutei. Viņa mēle ielauzās starp viņas lūpām.

No Ketlīnas krū�u dziļumiem lauzās izmisīgi vaidi, bet tie vairāk līdzinājās ekstāzes elsām. Erika plaukstas pārstaigāja viņas rokas no delnām līdz pleciem. Tad viņ� parāva viņas vestes rāvējslēdzi. Ketlīna skūpstu vētrā bija zaudējusi spēkus. Viņa nepretojās, nespēja pretoties. Un ari negribēja.

Eriks norāva lejup viņas blūzīti. Viņas krūtis piepildīja viņa alkatīgās plaukstas. Viņ� paslēpa seju iedobītē starp krūtīm. Viņ� dzēra �o reibino�o eliksīru, viņ� baudīja viņas miesas maigo vilinājumu. Viņa lūpas, kaislas, miklas, sakļāvās ap viņas krūti.

Eriks sameklēja tum�āko aplīti viņas krūts centrā. Krūts galiņ� bija piebriedis un kaislē trīso�s. Ērika mēle sāka riņķot ap to. Ketlīnas rokas neapzināti apvijās vīrie�a kaklam un pievilka viņa galvu vēl cie�āk pie sevis. Un tad viņa sajuta, kā Eriks paceļ viņu un.piekļauj savam ķermenim.

Viņ� saspringa. Viņa rokas spieda Ketlīnu pie iekārē tvīksto�ās miesas. Viņ� cēla viņu augstāk. Tuvāk. Vēl tuvāk... Nu viņus no pilnīgas savieno�anās atdalīja tikai plāna drēbju kārta. Viņ� kustējās. Viņas kustības bija atsaucīgas. Viņu augumi saplūda vienā.

Ketlīna juta, ka atkal tiek aiznesta tajā neprātīgajā lidojumā, par kura esamību viņa gandrīz jau bija aizmirsusi. Viņa lidoja un nebija spējīga �o lidojumu pārtraukt vai kontrolēt.

Viņas pirksti iespiedās dziļi viņa miesā. Viņa apļveidīgi grieza gurnus, tiekdamās pretī �im brīnumainajam iekarotājam. Erika mute dzēra viņas krūti. Tad mute attālinājās un tikai mēle turpināja apmīļot krūts galiņu. �ķita, ka Ketlīnas augumu applaucē ugunīgs �ķidrums.

- Erik, Erik, - viņa kliedza, augumam raustoties kaisles spazmās.

Kad viss bija beidzies, viņa bez spēka piekļāvās Ērikam un tvēra pēc elpas. Arī Ērika elpa saraustīti triecās pret viņas kakla. Ketlīnas pirksti bija iekrampēju�ies viņa zeltaino matu cirtās, tik pazīstamās kop� neatminamiem laikiem.

- Ērik, - viņa izdvesa, zaudējusi spēkus.

Eriks negaidīti atgrūda viņu pret sienu. Lūpas, kuras tikai pirms mirkļa bija sniegu�as tik neizmērojamu baudu, tagad bija savilktas ciniskā izsmieklā.

- Nu, lūk, Ketlīn, - viņ� smīkņāja. - Nupat tu pierādīji, ka man taisnība. Tāda sieviete nevar būt mana dēla māte.

Bija pagāju�as vairākas dienas, bet Ketlīna vēl nevarēja atgūties no notiku�ā. Viņa negribēja ne acīs redzēt dokumentus, kurus Eliots nemitīgi bāza viņai zem deguna.

- Ketlīn, pievērsiet uzmanību. Es ta�u jums jautāju, vai esat atcēlusi �o pasūtījumu? Seds ir pie telefona. Heizela, - viņ� saviebās, - sē� viņam blakus un sūdzas, ka klienti meklējot jaunos polo krekliņus rudens toņos, bet tie nekur neesot atrodami.

Ketlīna saņēmās, lai sacītais beidzot nonāktu līdz apziņai.

- Vai tad tie vēl nav pienāku�i? Es visiem trim veikaliem pasūtīju duci no katras krāsas, visus izmērus. Kāpēc tie vēl nav noliktavās?

- Sasodīts, es nezinu, - norūca Eliots, pārbraukdams ar slaidajiem pirkstiem pār saviem samāksloti, tomēr skaisti ieveidotajiem matiem.

- Tomēr vai jūs neparunātu ar Sedu? Man vēl nekad nav gadījies dzirdēt viņu tik satriektu.

Ketlīna pacēla klausuli un mierīgā balsī sacīja klausulē:

- Sveiks, Sed. Es nesaprotu, kur slēpjas problēma, bet es noteikti �o jautājumu nokārto�u.

- Ketlīn, problēma ir tāda, ka mums nav pienācis nekas no mūsu ejo�ākajiem izstrādājumiem, un �o problēmu esi radījusi tu. Es gribu zināt - kāpēc?

Ketlīna vēl nekad nebija dzirdējusi Sedu tik saniknotu.

- Es esmu radījusi �o problēmu?

- Jā. Es piezvanīju tie�i uz piegādes kompāniju. Preces saņemtas trīspadsmitajā jūlijā, un tās esam saņēmu�i mēs, precīzāk - tu. Un tad tu esi no tām atteikusies un nosūtījusi atpakaļ. Kā tu varēji tā izrīkoties? - Seds pieprasīja atbildi.

- Es to neesmu darījusi! - Ketlīna iekliedzās. Eliota uzacs izteiksmīgi pavilkās uz aug�u. Vēl nekad viņam nebija gadījies dzirdēt Ketlīnas un viņas vīra sarunās kādu asāku vārdu. Satriektā Ketlīna berzēja pieri. Kāpēc kaut kam tādam jānotiek tad, kad viņai jau tā ir smagi? Ketlīna mēģināja saņemties un domāt saprātīgi.

- Sed, jābūt kādai kļūdai. Es tās preces neesmu pat redzējusi. Un nekad heko neesmu sūtījusi atpakaļ.

- Tad kā var izskaidrot to, ka es pa�laik turu rokā pavadzīmes kopiju, lielisku kopiju, un redzu uz tās tavus iniciāļus? Sasodīts, man ta�u vajadzētu pazīt pa�a sievas parakstu, vai ne?

Ketlīna iekoda lūpā, lai noturētos un neatbildētu viņam ar uzkliedzienu. Viņa apzinājās, ka blakus sē� Eliots un vērīgi viņā noskatās. Viņa arī varēja iztēloties, kā blakus Sodam ļauni tīksminās Heizela.

Heizela.

4 * *

Sāka atausi gaisma. Vai tie�ām �ī sieviete ir spējīga uz lādu neģēlību? Vai viņa ir gatava ziedot veikalu labklājību, lai iedzītu ķīli starp Ketlīnu un Sedu? Tik slikti Ketlīna par Heizelu nebija domājusi, bet, iespējams, viņa bijusi pārāk augstsirdīga.

- Man ne prātā nav nācis sūtīt atpakaļ �īs preces, Sed, - viņa sausi atbildēja.

Seds smagi nopūtās.

- Es vēlreiz piezvanī�u Ralfam Lorenam un mēģinā�u izlūgties, lai piegādā partiju, bet pa to laiku cerēsim, ka mūsu klienti nemeklēs citu iepirk�anās vietu.

- Es drīz brauk�u pie tevis, tad arī redzēsimies, - Ketlīna paspēja pateikt, kad otrā galā tika nolikta klausule un saruna pārtrūka.

Ketlīna lēnām nolika vietā savu klausuli un kādu brīdi nenolaida no tās acis. Ar acs kaktiņu viņa-redzēja Eliotu, kas pienāca pie viņas, uzlika viņai uz pleciem abas plaukstas un pagrieza pret sevi.

- Sēdies. Mums jāparunā.

Viņa paklausīja, jo krūtis plosīja nemiers.

- Kas ar tevi notiek, Ketlīn? Pēdējās trīs dienas tu uzvedies kā tāds zombijs. Un arī paskats tev ir baismīgs.

- Pateicos.

257

S. Braun.1 Zid.i līmckli4- 9

-Tu ta�u zini, ko es domāju, mīļā sirds. Kas �is par nedabīgu satraukumu, kas mums pēdējās dienās jāredz? Un kur palikusi mūsu mīļā saulīte Ketlīna? Nu?

Eliots nekad viņu nesatrauca, jo viņ� vienkār�i bija pārāk jauks. Uz viņa garā, izstīdzēju�ā auguma apģērbs vienmēr nokarājās, bet viņ� prata būt iznesīgs. Lieliski koptie, izbalinātie mati izskatījās zēniski izspūru�i, āda skaisti iedegusi. Ketlīnai pat bija aizdomas, ka tikpat lieliski iededzis ir viss viņa augums. Līdzenie, baltie zobi un skaisti veidotā mute darīja viņa smaidu bezgala pievilcīgu. Pelēko acu skatiens zem biezajām skropstām bija atklāts un reizēm - nedaudz nekaunīgs. Un tikai Eliota atklāti nicīgā attieksme pret visu apkārtējo neļāva viņam izskatīties pēc,�ilbino�a skaistuļa. Bet viņ� bija Ketlīnas draugs.

Viņa izvairījās no Eliota skatiena un īdzīgi sacīja:

- Pēdējā laikā slikti guļu, tas ari viss.

- Nu, nu. Ir jau vēl kaut kas, bet, ja tu nevēlies stāstīt, es neuzstāju. Kā tu domā, kas ar to pasūtījumu varēja notikt?

-Es nezinu.

- Nu, tad es esmu Siamas karalis.

Viņ� apsēdās uz galda stūra un pa�ūpoja dārgā kurpē ģērbto kāju.

- Vai tu atceries, kā misis Vonderslaiza pasūtīja savai meitiņai balles kleitu? Tu vēl tajā reizē pasūtīji desmito izmēru, bet piegādāja divpadsmito. Tā vecā kuce aizmeta tērpu projām. Viņa apvainojās, ka, pēc tavām domām, viņas meita esot resna. Vai atceries?

- Pat pārāk labi atceros, bet...

- Uzklausi mani, - viņ� turpināja. - Vai atceries, kā identiskus tērpus tu aizsūtīji divām vecām resnulēm, kuras bija sadomāju�as apmeklēt operas.pirmizrādi? Atceries, kādu traci viņas sacēla?

-Jā.

Kā gan viņa būtu varējusi to aizmirst? Ketlīna apmulsumā sarauca uzacis.

- Eliot, ko tu ar �o garo un sare�ģīto ievadu gribi pateikt?

- Kāds grauj tavu labo slavu un sabotē tavu darbu, mīļo meitenīt.

- Bet kas?

- Tu zini ne sliktāk par mani. - Viņ� pieliecās un teatrāli ie�ukstēja Ketlīnai ausī: - Heizela, dārgumiņ.

Ketlīna piecēlās un piegāja pie sava nelielā kabineta vienīgā loga.

- Es nepasūtīju Vonderslaizu meitenei divpadsmitā izmēra kleitu un arī neaizsūtīju to pa�u izmēru divām padzīvoju�ām sabiedrības dāmām.

- Pilnīgi pareizi.

- Bet kāpēc tas būtu vajadzīgs Heizelai? - pajautāja Ketlīna, neviļus pieļaujot, ka Eliota pieņēmums varētu būt pareizs.

- Jo �īs sievietes greizsirdība uz tevi ir tik milzīga, ka viņas skatieni atgādina saindētas bultas.

Eliots savicināja rokas, precīzi attēlojot savu domu, un vienlaikus tas izskatījās tik komiski, ka Ketlīna, par spīti stāvokļa nopietnībai, skaļi iesmējās.

- Un, - turpināja Eliots,- ja tu gribi zināt manas domas, arī Seds viņai nav ne sūda vērtē.

- Eliot, lūdzu, - Ketlīna iesaucās. Jaunā cilvēka parup

jā runas maniere bija viena no lietām, ko Ketlīna nevarēja ciest. ' . � �

-Nu, labi, �ķīstās Ausis, - viņ� iesaucās pārspīlētā pieklājībā. - Heizelai nospļauties par viņu. �o sievieti interesē vienīgi iespēja turēt brāli savā varā, likt viņam ēst no viņas rokas. Nelabi paliek noskatoties, kā viņa ar Sedu manipulē. Bet viņ� jau to nesaprot. Viņ� neredz, kāds briesmīgs cilvēks patiesībā ir Heizela. Viņ� neapjau�, kādu �ūsku auklē azotē.

Lai kā Ketlīnai negribējās to atzīt, Eliotam bija taisnība.

- Uzmanies no tās kuces, Ketlīn, - Eliots brīdināja. - Viņa darīs visu iespējamo, lai tev sariebtu. Es zinu, ko saku.

Par Eliota �au�alīgo pareģojumu Ketlīna mēģināja pasmieties, bet smieklu vietā no lūpām izlauzās tikai vārga nopūta. Eliots pienāca pie viņas un maigi noskūpstīja uz kakla. Ketlīna pie �ādas uzmanības izrādī�anas bija pieradusi un parasti neprotestēja. Viņa zināja, ka nekas vairāk par draudzību te neslēpjas. Bet �odien Ketlīna atrāvās no jaunā cilvēka un kā aizsargādamās piespieda rokas pie krūtīm. Viņa nodrebinājās kā no aukstuma, lai gan temperatūra bija glu�i atbilsto�a septembra vidum.

- Nu, kas tad vēl, Ketlīn? Tevi satrauc ne jau tikai Heizela Kirhofa, vai ne?

- Es nesaprotu, ko tu ar to gribi sacīt, - viņa izvairījās.

- Tu zini gan. Tu esi nervoza un apjukusi. Gan tava sirds, gan domas atrodas tālu ārpus darba. Kas tevi nomāc? ,

Mans kādreizējais mīļotais vīrietis, mana bērna tēvs ir atkal atgriezies, lai mocītu mani. Lūk, kā. Vai tad to viņai vajadzētu Eliotam izstāstīt? Vai viņai vajadzētu atklāt gan Eliotam, gan visiem pārējiem, kas ar viņu notiek? Vai kāds viņai noticētu? Viņa greizi pasmaidīja. Eliots jau nu noticētu. Da�i viņa pārdro�o piedzīvojumu apraksti bija liku�i Ketlīnas matiem sacelties stāvus. Eliotu �is stāsts ne pārsteigtu, ne arī �okētu.

Bet Ketlīnu satrieca tas, kā viņa pati uzņem Erika atgrie�anos viņas dzīvē. Tas, kas notika pie peldbaseina ģērb�anās kabīnes, bija apkaunojo�i. Ketlīnu nepārsteidza fakts, ka Eriks mēģināja samīlēt viņu. Nē, tā nebija mīlestība. Tas bija sekss. Un tas tika pasniegts kā sods. Ja viņam, precētam vīrietim, pietika nekaunības pavedināt nevainīgu meiteni, kāda viņa bija vēl pirms diviem gadiem, tad neap�aubāmi viņ� bija spējīgs atjaunot zemisko spēli no punkta, kurā tā reiz pārtrūkusi, un viņu netraucētu pat tas, ka nu arī Ketlīna ir precējusies.

Bet Ketlīnu satrieca viņas pa�as reakcija. Kāpēc viņa nebija nopietnāk pretojusies? Glu�i otrādi, viņa glu�i vai izkusa viņa priek�ā. Viņa bija izbaudījusi viņa lūpu gar�u, viņa smar�u, viņam vienam raksturīgo smar�u. Viņa pieredzēju�o roku pieskārieni bija aiznesu�i viņu uz...

Ak, Dievs! Atmiņas piespieda Ketlīnu aizklāt seju ar plaukstām. <

- Ketlīn? Vai ar tevi viss kārtībā? - Eliota balss satraukti ietrīsējās.

- Jā, jā, viss kārtībā. Vienkār�i esmu nogurusi. Ja vari, pieskati �eit visu. Es dodos uz galveno ēku un tad mājās. Dienas atliku�o daļu gribu pavadīt kopā ar Teronu.

Ketlīna savāca savas lietas un aizbrauca, bet, kad bija pietuvojusies Kirhofu administratīvajai ēkai tikai da�u kvartālu attālumā, atkal uzmācās baiļu sajūta. Tādu viņa bija izjutusi, kad viņi ar Ēriku iz�ķīrās.

Viņ� ta�u nemēģinās atņemt viņai Teronu? Viņ� nav tik cietsirdīgs. Turklāt, ja arī viņ� kaut ko tādu gribētu pasākt, nekas viņam neizdotos. Terons pieder viņai. Eriks bija precējies, kad bērns tika ieņemts. Ja nonāktu tiktāl, Ketlīna ta�u varētu pierādīt, ka viņ� viņu pametis. Lai gan patiesībā Eriks nepameta Ketlīnu. Viņa pameta Ēriku.

Bailes, ka tiesas ceļā varētu nākties aizstāvēt tiesības uz Teronu, lika viņai nodrebēt. Atliek tikai Ērikam izstāstīt visu Sedam, un viņas dzīve būs sagrauta. Tas iznīcinātu ari Sedu. Seds ta�u puisēnu uzskatīja gandrīz vai par savu bērnu. Kop� dienas, kad Seds Ketlīnu bildināja, viņ� vairs nebija interesējies, kas ir bērna tēvs. Terons ne reizi netika nosaukts par �viņas bērnu�. Terons bija �viņu bērns� jau tad, kad vēl grūtniecības laikā tika runāts par nākamo mantinieku. Viņ� viemēr sauca Teronu �mans dēls�. Ja arī ļaudis tenkoja par pui�eļa vecākiem, viņi bija pietiekami pieklājīgi, lai neko nejautātu. Katrā ziņā oficiāli Terons bija Seda dēls.

Ketlīna vienmēr bija bezgala uzticīga, un runām par to, ka viņa varētu vīni krāpt, vienkār�i nebija iemesla. Seds bie�i centās viņu pierunāt vairāk iet cilvēkos, iegūt draugus, atrast kādu hobiju, bet Ketlīna no visa atteicās un vīram par prieku ik vakaru pavadīja kopā ar viņu. Un Seds to patiesi prata novērtēt. Viņi bie�i, Seda stāvoklim neparasti bie�i, devās kopīgos izbraucienos. Viņi mēdza vest Teronu uz Zelta vārtu parku. Viņi iegriezās saldējuma bāros. Viņi kopā skatījās kino un ieturēja pusdienas. Protams, vienmēr kopā ar viņiem bija D�ord�s, kas palīdzēja atrisināt sare�ģītās pārvieto�anās problēmas, bet Seds visiem spēkiem centās, lai Ketlīnai viņa dēļ nevajadzētu no kaut kā atteikties.

Jāatzīst gan, ka pēdējā laikā viņ� bija izrādījis agrāk nemanītas noguruma pazīmes. Viņ� vairs tik kaismīgi nevēlējās doties izbraukumos un, kā �ķiet, daudz patīkamāk ju-, tās, sē�ot līdzās peldbaseinam un vērojot Ketlīnu peldamies vai arī kopā ar viņu dzerot kādu dzērienu un tērzējot. Arī viņa ādas krāsa �ķita visai neveselīga. Ketlīna bija iztaujājusi D�ord�u, bet viņa atbildes likās izvairīgas un neskaidras. Ketlīna pati nolēma piezvanīt Seda ārstam, bet doktora garie skaidrojumi par Seda veselības stāvokli, lai arī izklausījās profesionāli, patiesībā nekādu skaidrību neviesa.

Da�as pēdējās dienas kop� Erika negaidītā apciemojuma viņu mājā �īs domas griezās viņas galvā kā �au�alīgs karuselis. Un tā tās virpuļoja arī brīdī, kad Ketlīna ieradās Seda birojā un atrada to tuk�u. Tomēr pie durvīm bija atstāta zīmīte, kas vēstīja, ka Seds kopā ar Heizelu devies pusdienās un drīz vien atgriezīsies. Ketlīnai tika lūgts justies kā mājās. Klēras datoru sedza pārklājs. Acīmredzot arī viņa devusies ieturēt maltīti.

Ketlīna pla�i atvēra durvis un tad atkal aizvēra tās. Viss sāpīgi atgādināja to pirmo dienu, kad Ketlīna �eit bija ienākusi. Viņai joprojām patika Seda kabinets. Piegājusi pie mūzikas centra, Ketlīna ieslēdza kādu ultraīsviļņu raidstaciju un tad aizvēra �alūzijas. Telpa iegrima puskrēslā. Varbūt gaidot izdosies pasnaust un nedaudz atslābināties. Nav ta�u izdevies iemigt vairākas pēdējās naktis.

Novilkusi kurpes, Ketlīna apgūlās uz ērtā ādas dīvāna un aizvēra acis. Telpā bija krēslaini un klusu. Nepagāja ne da�as minūtes, kad viņa bija aizmigusi.

Sapnis atnāca bezgala jauks. Pie viņas atradās Eriks, un nu viņ� nebija tas saniknotais, apvainotais Eriks, kas spieda viņu pie pārģērb�anās kabīnes sienas. �is bija vecais Eriks, tas, kura acis un lūpu kaktiņus rotāja smaids.

Un viņ� noliecās pār Ketlīnu, un ar mazo pirkstiņu atglauda no viņas vaiga matu cirtu. Ketlīna juta uz sejas viņa karsto elpu. Un tad viņa lūpas piekļāvās Ketlīnas lūpām. Tās maigi skāra viņu, lūdzot viņas lūpām pavērties, iedro�inot viņu mēles savīties me�onīgā mīlas skrējienā.

Viņa plauksta maigi pieglaudās viņas viduklim. Tad tā sakustējās. Lēnām tā skāra viņas ribas, tik rūpīgi, it kā pārskaitot tās. Un tad Ketlīna juta, kā viņ� pieskaras viņas krūtij un apklāj to ar savu plaukstu.

Sapnis mainījās. Temps kļuva straujāks. Erika mute -uzstājīgāka. Viņa sajuta Erika auguma spiedienu. Tas pārklāja viņu. Cauri plānajam kleitas audumam viņa sajuta alkatīgus pirkstus. Tie atrada jutīgo krūts galiņu un ar pieaugo�u kaisli glāstīja to.'

Tas viss bijatfk reāli. Viņa skūpsti tik karsti, viņa rokas tik prasmīgas. Tās atmodināja Ketlīnā.visdziļāko kaisli. Viņa īk�ķis apļveidīgām kustībām masēja viņu. Viņa augums �ķita tik smags. Tik smags...

Viņas acis atvērās. Zemapziņas bailes apstiprinājās. Tas nebija sapnis. Blakus viņai uz �aurā dīvāna gulēja Eriks! Ar rokām un kājām Ketlīna atspiedās pret viņu. \

- Laid mani, Ērik! - viņa �ņāca kā �ūska. - Ej projām.

Negaidīti viņ� paklausīja, piecēlās no dīvāna un iesmējās sātaniskus smieklus.

- Es jau gaidīju, kad tu pamodīsies. Vai varbūt �is pornogrāfiskais sapnītis tev bija tik tīkams, ka �ķita īstenība?

Viņa skatiens pārslīdēja Ketlīnas krūtīm, uz kurām vēl juta viņa glāstus.

- Nē, tā nebija īstenība, - viņ� smīkņāja.

�- Apklusti. Es negribu atrasties pat yienā istabā ar tevi, - Ketlīna iebrauca pēdas kurpēs un veltīgi centās sakārtot matus.

- Kāpēc? - viņ� pajautāja un, it kā nekas nebūtu noticis, iegāzās vienā no dziļajiem atpūtas krēsliem. - Vai tie�ām tu baidies zaudēt pa�kontroli? Vai varbūt vēlreiz izdzīvo kādu nesenu vakaru? Jāteic, ka tas nebija slikts, lai gan man nācās paliki gribot.

- Tu esi pretīgs, - Ketlīna pielēca kājās.

Viņ� atkal iesmējās.

- Nedomāju gan, ka tajā vakarā tev būtu bijis pretīgi. Cik atceros.;.

- Vai beigsi reiz par to! - viņa iekliedzās un, aizklājusi seju plaukstām^ vairākas reizes dziļi ieelpoja, veltīgi pūlēdamās saņemties. - Tas riebums, ko jūtu pret tevi, nekādi nav samērojams ar riebumu pa�ai pret sevi. Kā gan es varēju pieļaut tavus pieskārienus. Un tagad - vai nu aiziesi tu, vai es.

Viņa �okļu muskuļi nodrebēja. Ketlīna saprata, ka trāpījusi vārīgā vietā, bet viņa ta�u nevarēja atļauties �ēlsirdību.

- Man ar tavu vīru norunāta tik�anās, - Eriks saspringti atbildēja.

- Ļoti labi. Es viņu satik�u mājās.

Ketlīnai izdevās aiziet līdz durvīm. Viņai pat atļāva tās atvērt, bet tad Erika milzīgā, iedegusī roka aizsteidzās viņai priek�ā un no visa spēka aizcirta durvis. Tai pa�ā laikā viņa tika iesprostota starp durvju ozolkoka dēļiem un Erika augumu.

- Ne tik ātri, misis Kirhofa. Pie tevis ir kaut kas mans, ko es.gribu atgūt.

Asinis viņas dzīslās sastinga. Lai aizdzītu pēk�ņi uznāku�o reiboni, viņa aizvēra acis. Iespiesta starp Ēriku un durvīm, Ketlīna ar pūlēm spēja pagriezties un vaicājo�i ieskatīties viņam acīs.

- Kas... ko? - viņa jautāja trīco�ā balsī.

- Mans dēls. .

Ketlīna kratīja galvu un mēģināja izdvest vārdus, bet skaņa nenāca. Beidzot izdevās izmocīt:

- Nē. Viņ� ir mans dēls.

- Vajadzētu apgriezt tev kaklu par to, ka esi laidusi pasaulē manu dēlu, man par to nepasakot ne vārda. Es tevi ar baudu spētu nogalināt.

�ajā mirklī Ketlīna par viņa vārdu patiesumu ne�aubījās.

- Un ko tu par Teronu paskaidrotu savai sievai?

Eriks cie�i skatījās viņā.Viņa sejā neredzēja vainas izteiksmi, neredzēja no�ēlu par to, ka Ketlīna atklājusi krāp�anu. Tur bija tikai pilnīga neizpratne. Viņ� lēnām atkāpās, bet apstulbuma izteiksme no viņa sejas nenozuda. Viņa rokas kā bez spēka nokarājās gar sāniem.

Ketlīna paspraucās viņam garām, piegāja pie loga un atvēra �alūzijas. Istabu piepildīja griezīga, visu atmaskojo�a gaisma. Tad Ketlīna izslēdza radio. Un tūdaļ pat no�ēloja, ka to izdarījusi. Mūzikai apklusot, klusums kļuva gandrīz apdullino�s.

Ketlīna atgriezās pie loga un palūkojās ārā. Viņa vēroja lejā garāmbrauco�ās ma�īnas. Erika vārdi, kas beidzot atskanēja, bija klusi, neticības pilni, bet �aubas par to patiesumu neradās.

- Ketlīn, man nav sievas. Es nekad neesmu bijis precējies.

Ketlīna apmetās apkārt un neizpratnes pilnu skatienu cie�i lūkojās viņā. Starp viņiem bija atvēries neziņas bezdibenis. Ketlīnas acis iztaustīja Erika seju, meklējot tur viltu, bet tā arī to neatrada. Eriks izskatījās bezgala satriekts. Viņā atspoguļojās visa tā bezcerība, ko pa�laik juta arī Ketlīna.

Pirms kāds no viņiem bija paspējis sakustēties vai bilst kaut vārdu, D�ord�s atvēra durvis un kabinetā ieripoja Seda riteņkrēsls. Viņ� atkal bija lieliskā garastāvoklī. Balss, ieraugot abus kabineta viesus, skanēja mo�i.

- Kāda lieliska uzņem�ana. Būtu es zinājis, ka jūs abi mani gaidāt, pabeigtu pusdienas ātrāk. Kā iet, Ērik?

Vēl glu�i apstulbināts, Eriks pagriezās un pakratīja Seda pastiepto roku.

- Lieliski. - Viņ� noklepojās un atkārtoja: - Lieliski.

- Labi. Vai esi gatavs sākt mūsu projektu? Un sameklēji, kur dzīvot?

Seda seja, kā parasti, bija atklāta un vaļsirdīga. Viņ� bija gatavs palīdzēt, saprast un... piedot.

- Jā, - atbildēja Eriks. - Es nopirku dzīvokli. Pagaidām gan tur ir tikai �etras tuk�as sienas. Jāsagādā mēbeles.

Seds iesmējās.

- Tad tev ir paveicies. Ketlīna to lieliski prot. Esmu pārliecināts, ka viņa ar lielāko prieku tev izpalīdzēs. Vai ne, Ketlīn?

Ketlīna uzmeta Ērikam ātru skatienu, tad atkal pievērsās savam vīram.

- Es... es esmu pārliecināta... ja Ērikam vajadzētu speciālistu dzīvokļa iekārto�anai, viņ� tādu nolīgtu.

Ko tur Eriks viņai nupat sacīja? Ko viņ� sacīja? Ka viņam neesot sievas? Ka viņam neesot sievas! Un nekad neesot bijis!

- Jā, bet �ie speciālisti ir tik... tik pārlieku profesionāli. Ja Eriks to nolīgs, viņa mājoklis izskatīsies līdzīgs mūsu dzīvojamajai istabai - pārāk labi iekārtots, lai tajā varētu ērti dzīvot.

�ī bija pirmā reize, kad Ketlīna dzirdēja, ka Seds kaut nedaudz uzdro�inājies pakritizēt māsu. Tomēr tie�i �ajā mirklī tam nebija nekādas nozīmes. Turklāt līdz Ketlīnas. apziņai tas nenonāca. Viņas domas joprojām riņķoja ap Erika sacīto. Viņam nav sievas. Es nekad neesmu bijis precējies. �ie vārdi viņas ausīs skanēja kā visbrīni�ķīgākā dziesma. Tie Ketlīnai pa�laik bija pats svarīgākais.

- Ketlīna ir pārāk aizņemta, lai vēl nodarbotos ar vecpui�a dzīvokļa iekārto�anu, - sacīja Eriks.

Vai viņ� uzsvēra, ka ir vecpuisis?

Seds aizbrauca aiz sava galda un, pieklājīgi aizlicis mutei priek�ā plaukstu, no�āvājās.

- Atvainojiet, - viņ� sacīja. - Paēdu pārāk sātīgas pusdienas.

�ķita, ka Seds nemana telpā valdo�o spriedzi, kas vēl vibrēja pla�ajās sienās un neskaidri atbalsoja tikko runāto.

- Rīt ir ceturtdiena, vai ne? Tava brīvdiena, Ketlīn. Vai esi ko īpa�u ieplānojusi?

-Nē, bet...

- Un tu, Ērik?

-Nē.

- Lieliski. Rīt visu dienu jūs abi varat iepirkties. Kad būsiet beigu�i, atgriezieties mājās, un es ārā, uz restēm jau bū�u izcepis cepeti.

Tā kā neviens no viņiem neiebilda, Seds nosprieda, ka jautājums izsmelts, un pievērsās citām lietām. Ketlīna atvainojās, noliecās, lai noskūpstītu Sedu, pamāja Ērikam un aizgāja.

Pie vakariņu galda viņi atkal ierunājās par atceltajiem un atpakaļ aizsūtītajiem pasūtījumiem. �oreiz pirmā runāt iesāka Heizela.

- Manuprāt, - viņa iesāka, izsmalcināti noslaucījusi salvetē lūpas, - Ketlīnai ir pārāk daudz pienākumu. Kā gan citādi viņa būtu pieļāvusi kļūdu, kas mums tik dārgi maksāja?

Seds, protams, nemanīja dzēlīgumu viņas balsī. Viņ� saklausīja tikai to, cik Heizela ir noba�ījusies.

- Es nekādu kļūdu neesmu pieļāvusi, - Ketlīna atbildēja, cik spēdama - mierīgi.

- Dārgumiņ, kāda tam nozīme, � Seds centās viņu no-

mierināt. - Mēs par visu jau parūpējāmies, un nedēļas laikā preces tiks piegādātas. ' '

- Tam ir nozīme, ja kāds nepatiesi apvaino mani nespējā tikt galā ar pienākumiem, - Ketlīna dedzīgi protestēja.

- Heizela nedomāja neko...

- Es pati izlem�u, vai man ir vai nav pārāk daudz pienākumu, un, ja būs, pati arī atteik�os no tiem. Bet padomdevēji man nav vajadzīgi. - Viņa pielēca kājās. - Atvainojiet mani. Ie�u aug�ā pie Terona.

Ketlīna atstāja brāli un māsu ēdamistabā un atgriezās tur tikai tad, kad dzirdēja Heizelu aizejam uz savām istabām.

Kad Ketlīna, kāpjot lejā, bija nonākusi līdz pēdējam pakāpienam, D�ord�s jau stūma Sedu uz viņa istabu. Ketlīnu satrieca noguruma rievas ap Seda acīm un mutes kaktiņiem. Viņa parasti veselīgi iedegusī seja tagad izskatījās pelēka. Violetās ēnas zem acīm, kas dienā gandrīz vai nebija redzamas, tagad vakarā �ķita dziļas un tum�as.

- Sed, - Ketlīna sacīja un pietupās, lai varētu uzlikt plaukstu viņam uz ceļgala. Viņa pamanīja, ka D�ord�s smalkjūtīgi pametis viņus vienus. - Piedod, ja pie vakariņu galda mani vārdi skanēja pārāk asi. Es nevaru izskaidrot, kas noticis, bet tev jāzina, ka es neesmu sūtījusi to pasūtījumu atpakaļ, lai kas arī tajā brīdī ar mani nebūtu noticis.

Viņa juta Seda roku. Tā saudzīgi noglāstīja viņas matus.

- Manu mīļo Ketlīn. Arī es nezinu, kā tas notika, bet es tev piedotu, lai arī ko tu būtu izdarījusi.

Viņa balss skanēja mierino�i, un vārdi, kuri, kā Ketlīna zināja, nāca no dvēseles dziļumiem, sāpīgi iedūrās pa�ā sirdī. Jaunā sieviete piespieda pieri viņa nedzīvajiem ceļgaliem. Ketlīnu pēk�ņi bija pārņēmis neparasts maigums.

- Es raizējos par tevi, Sed, - viņa klusām sacīja. - Vai tu pēdējā laikā jūties labi?

Viņa pacēla galvu un ieskatījās Sedam dziļi acīs. �ķita ka viņa skatienu kaut kas aptum�o, lai gan viņa nezināja -kas. Viņa tikai redzēja, ka Seda skatienā nemirdz parastais prieks un mo�ums.

- Ar mani viss ir lieliski. Kas gan varētu nolikt?

- Nezinu, - viņa lēnām atbildēja. - Tu ta�u man pastāstītu, ja justos slikti, vai ne?

- Ja tas garantētu tavu mīlestību, es tev atklātu savus dziļākos un tum�ākos noslēpumus. - Seds smaidīja, bet joks tomēr nebija izdevies.

- Es ta�u mīlu tevi, Sed.

Un viņa nemeloja. Kā gan varēja �o vīrieti nemīlēt? Viņ� simbolizēja visu labo, kas pastāv �ajā pasaulē.

Seda seja kļuva nopietna, tomēr tajā jauta mīlestības siltumu.

- Es to zinu, - viņ� �ukstēja. - Jūs abi ar Teronu man nozīmējat tik bezgala daudz, ka reizēm mīlestība dara man sāpes. Man pat liekas, ka �ai mīlestībai manās krūtīs pietrūkst vielas, ka tā draud mani saplosīt gabalos. Vai tu saproti mani?

Jā, viņa saprata. Viņa zināja, ko Seds grib viņai pateikt. Seda mīlestību viņa bija jutusi divus pēdējos gadus, tāpat kā sirdssāpes par viņa drausmīgo stāvokli.

- Tu esi brīni�ķīga, Ketlīn. Patiesi brīni�ķīga. Es gribu _ч saglabāt tavu seju atmiņā laikam, kad aizie�u mū�ībā.

Viņa pirksti sekoja skatienam un noglāstīja Ketlīnas vaigu.

Gan pa�i vārdi, gan uzsvars, ar kādu Seds tos izrunāja, nobiedēja Ketlīnu.

- Sed, - viņa aiz�ņaugtā balsī iesaucās un satvēra viņa roku.

- Ir jau labi, - Seds atbildēja, nu jau mo�āk, un pievilka Ketlīnu pie sevis, lai saņemtu uz vaiga ikvakara skūpstu. - Ļauj cilvēkam pēc smagas darba dienas doties pie miera. Tev rīt būs daudz darāmā. Tev ta�u patīk Eriks, vai ne, Ketlīn?

Ketlīna saprata, cik Sedam ir svarīgs viņas viedoklis.

- Protams. Un, manuprāt, tas, ko viņ� gatavojas paveikt Kirhofu kompānijas labā, ir vienkār�i fantastiski. To tu gudri izdomāji.

Atvieglojuma sajūta Seda sejā bija visu to rai�u vērta, kas sagaida Ketlīnu, augu dienu atrodoties un strādājot cie�i līdzās Ērikam.

- Es priecājos, ka tu mani atbalsti, un ceru, ka pratīsi ar Ēriku sastrādāties. Tu ta�u neņem ļaunā, ka lūdzu tevi palīdzēt viņa dzīvokļa iekārto�anā, vai ne? Es zinu, �āds darbiņ� tev sagādās prieku. Tu jau tā pārāk ilgu laiku pavēli �eit, kopā ar mani, D�ord�u, Alisi un Heizelu, nemaz jau nerunājot par pūliņiem, ko no tevis prasa Terons.

- Par to neraizējies. Jūs esat mana ģimene. Tomēr, ja tu gribi, es palīdzē�u Ērikam.

- Labi. - Viņ� izskatījās apmierināts. - Ar labunakti, dārgā.

Seds atkal pievilka viņu pie sevis un noskūpstīja, �oreiz jau uz lūpām.

Sajutis, ka viņi beigu�i sarunāties, ienāca D�ord�s. Viņ� novēlēja labunakti, atvēra durvis uz Seda guļamistabu un, kad pa tām savā riteņkrēslā bija iebraucis Seds, atkal klusām aizvēra.

Ketlīnai neviens nekad nebija piedāvājis ienākt �ajā telpā, un viņa arī nebija Sedam to lūgusi, jo respektēja viņa tiesības būt vienam. Varbūt guļamistabā viņa kroplums atsedzas pārāk uzkrīto�i. Ketlīna nekad nedarīs neko tādu, kas mulsinātu vai sāpinātu cilvēku, kurs sāpīgā brīdī pavēris viņai durvis uz nākotni.

Ko lai velk mugurā? Ketlīna izrevidēja savu trīs drēbju skapju saturu un ār sievietēm raksturīgu īgnumu nonāca pie secinājuma, ka neviens no apģērbiem nav �ai situācijai piemērots.

Tad viņa norāja sevi par �ādu muļķa padsmitnieces uzvedību. Viņa ta�u neiet uz satik�anos ar savu izredzēto. Viņa tikai kopā ar Ēriku dodas iepirkties, bet Eriks Ketlīnu ir redzējis gan grezni saģērbu�os, gan īsajās biksēs un baltā krekliņā, Kalnaines formas tērpā. Un vēl viņ� Ketlīnu ir redzējis kailu.

No �īs domas viņa pietvīka. Pilnīgi kaila viņa gulēja Erika gultā,, un tad viņ� aizveda viņu uz du�u un palīdzēja saziepēties, un ūdens tērces kopā ar putām tecēja pa viņas augumu, un Ērika rokas un lūpas radīja tām gultni. Vai viņ� to kaut reizi ir atcerējies? Viņas vaigi piesārta vēl ko�āki Tas, kā da�u pēdējo dienu laikā Eriks bija viņai pieskāries, liecināja, ka viņ� viņas augumu atceras itin labi.

Galu galā Ketlīna izvēlējās brūnas ādas bikses, kuras nopirkt viņu bija piespiedis Seds. Viņ� tik ļoti lepojās ar Ketlīnas figūru un bie�i pierunāja viņu piedalīties modes skatēs, kuras Ketlīna bija ieviesusi Kirhofu veikalos. Viņ� mēdza augstsirdīgi pasniegt dāvanas un vienmēr pierunāja viņu nopirkt vismaz kādu izstrādājumu no katras vietas, kuru Ketlīna apmeklēja Ņujorkas braucienu laikā.

Ja viņu pastāvīgo veikalu apstaigu laikā Seds ieraudzīja kaut ko tādu, kas viņam patika, viņ� nekavējoties norāva to no manekena un ar valdzino�u smaidu uz lūpām pasniedza sievai. _f

- Tev tas eleganti piestāvēs, - viņ� mēdza sacīt.

Un Ketlīna nekad nestrīdējās viņam pretī. Ja viņa spēj Sedu iepriecināt, valkājot skaistus tērpus, tad par to tikai jāpriecājas. Vismaz tādu mazumiņu Seda labā viņa var izdarīt.

Beigusi ģērbties, Ketlīna juta nelielus sirdsapziņas pārmetumus. Kāpēc gan viņa ir tik satraukta? Varbūt viņa kļūst Sedam neuzticīga, tik ļoti gaidot tik�anos ar Ēriku? Nē, te viņa sevi apstrīdēja. Tas ta�u bija Seds pats, kas izdomāja �o iepirk�anos. Viņa patie�ām tam piekrita tikai Seda dēļ. Tomēr, kritiski noskatījusi sevi spogulī, Ketlīna saprata, ka arī pati to vēlas. ₄

Pie biksēm viņa bija uzvilkusi zīda blūzi. Elektrozilā krāsa darīja viņas smaragdzaļo acu skatienu vēl dziļāku. Itālijā ra�otās kurpes mirdzēja vienādā brūnumā ar ādas biksēm. Matus Ketlīna atstāja brīvus, un tie ieskāva seju un plecus kā vara krāsas �alle.

Pie durvīm zvanīja. Viņa viegliem soļiem noskrēja lejā. Pārliecinādama sevi, ka nedara neko sliktu, viņa iesaucās:

- Es pati atvēr�u, Alise.

Tomēr viņas soļu ritms uz kāpnēm sa�ķobījās.

Durvju rokturi Ketlīna tvēra kā glāb�anas riņķi un durvis tika atrautas, pirms viņa bija paspējusi nobīties.

Pār slieksni viņā cie�i skatījās Eriks. Viņ� nesacīja ne vārda, bet gandrīz vai aprija Ketlīnu ar acīm. Muskuļi uz vīrie�a kakla konvulsīvi kustējās. Beidzot abu skatieni sastapās. Viņ� teica:

- Labrīt.

- Labrīt.

Ketlīnai gandrīz aizrāvās elpa, cik lielisks viņ� izskatījās. Jau tā slaidos gurnus vēl vairāk izcēla apspīlētās d�insu bikses. Tum�ais, rūtotais krekls piekļāvās muskuļotajām, platajām krūtīm un pleciem. Ap kaklu bija nevērīgi sasieta pelēkbrūna jaka.

- Nāc iek�ā, - Ketlīna nomurmināja un, pakāpusies sāņus, palaida viņu garām. Novējoja viņa odekolona smar�a.

- Seds gribēja apsveicināties ar tevi. Viņ� ar Teronu pa�laik brokasto.

Eriks apstājās, pagriezās, palūkojās uz Ketlīnu un tad sacīja:

- Es arī gribētu viņu redzēt.

Ketlīna gan īsti nesaprata, vai Eriks runā par Sedu vai Teronu, bet viņa nosprieda, ka dro�āk būs nejautāt. Ejot da�us soļus Ērikam pa priek�u, Ketlīna veda viņu pa pirmā stāva gaiteņu labirintu, līdz viņi nonāca gai�ā, saulainā brokastu telpā līdzās virtuvei.

Kad Ketlīna atvēra durvis, viņus sagaidīja smieklu dārdi.

- Kas jums �eit notiek? - Ketlīna mo�i jautāja. - Vai nav pārāk jautri?

Uzmanības centrā bija Terons. Joprojām pid�amā ģērbies, puisēns sēdēja savā augstajā krēslā, turēja plaukstā banānu un sirdīgi pūlējās to nomizot.

- Sveiki, - viņiem uzsauca Seds. - Alis, ielej Ērikam kafiju. Sēdieties. Mums te iet vareni. Puika jau piecas minūtes mēģina izprātot, kā iekļūt banānam iek�pusē, bet citiem palīdzēt arī neļauj. Skatieties.

Seds pieliecās tuvāk augstajam krēslam un sacīja:

- Teron, ļauj man nomizot tavu banānu.

Viņ� sniedzās pēc augļa, bet mazais to cie�i piespieda pie krūtīm. Tad Terons atkal ķērās pie mizo�anas.

- Vai viņ� nav varens? - Seds nespēja noslēpt lepnumu.

- Ir gan, - paskarbā balsī atbildēja Eriks, un Ketlīna steidzīgi pagriezās, lai paskatītos uz viņu. Dzirdot nedabīgo pieskaņu viņa balsī, Ketlīna gandrīz vai baidījās Erika acīs ieraudzīt asaras, tomēr viņai par atvieglojumu - velti. Eriks tikai skatījās uz savu dēlu, skatījās tikpat cie�i kā pirms mirkļa bija skatījies Ketlīnā. Ketlīnai uz brīdi pat kļuva viņa �ēl. Cik tomēr moko�i ir redzēt savu dēlu un vienlaikus �o patiesību slēpt.

Triumfējo�i izsaucieni atkal piesaistīja viņas uzmanību Teronam. Zēnam beidzot bija izdevies nolobīt banānam mizu. Nu da�u sekun�u laikā auglis pazuda mazajā mutītē.

- Stūrgalvīgāku bērnu man nekad nav gadījies redzēt, -iesaucās Alise un pa�ūpoja galvu. Viņa jau paredzēja, kā tas var beigties.

- Vai jūs �orīt arī dosieties uz baseinu? - Ketlīna jautāja Sēdām, kur�, viņai par prieku, izskatījās atpūties un daudz līdzīgāks tam Sedam, kādu bija pierasts redzēt.

- Jā. Ļau�u Teronam kādu laiku paplun�āties.

- Vai tev neliekas, ka ir pavēss? - viņa sarauca pieri.

- Lai viņ� apmērcējas, tad steigsimies iek�ā un turpināsim vingrinājumus.

Ketlīna neiebilda, jo zināja, ka ūdens temperatūra baseinā tiek uzturēta nemainīga, lai Seds, D�ord�am palīdzot, varētu ērti nedarboties ar vingrinājumiem visu cauru gadu.

- Bet uzmani gan viņu. Puika kļūst slidens kā zutis un absolūti nebaidās no ūdens.

Seda skatiens kļuva silts.

- Tu ta�u zini, ka es uzmanī�os. Turklāt visu laiku mums līdzās būs D�ord�s. Es ta�u ne par kādu naudu pasaulē neriskē�u ar sava dēla dzīvību.

Seds pārliecās pāri galdam un saspieda viņas plaukstu.

Ketlīna neuzdro�inājās palūkoties Erika virzienā, tomēr juta, ka pie �iem Seda vārdiem Erika augums saspringst. Saspringa arī viņa pati.

- Varbūt lai Alise pagatavo tev brokastis, Ērik?

Viņ� atteicās.

- Nē, paldies. Vienu maltīti �odien jau esmu jums izjaucis. Turklāt pa ceļam uz �ejieni paspēju uzkost. - Viņa smaids bija atklāts un �ilbino�s kā aizvien. - Ja Ketlīna ir gatava, varam iet.

- Viņa ir gatava, - Seds padrūmi sarauca pieri. ■- Man tā arī nekad nav izdevies iemānīt viņai brokastis. Laikam pārāk rūpējās par figūru.

- Tas ir redzams, - Eriks atzinīgi noskatīja Ketlīnu.

- Tev vajadzēja redzēt, kāda viņa izskatījās, gaidot bērnu, - iesaucās Seds.

Eriks nenovērsa skatienu no Ketlīnas.

i

- Man nekad nav gadījies redzēt sievieti, kas tik graciozi prastu iznēsāt bērnu, - turpināja Secļs. - No mugurpuses nebija pat manāms, ka viņa ir cerībās. Viņa izskatījās burvīga līdz pa�ai dzemdību dienai.

- Tā varētu būt, - Eriks piekrita.

Siltums viņa skatienā saviļņoja Ketlīnu, bet sarunas tēma bija kļuvusi visai slidena. Viņa piecēlās kājās tik strauji, ka apgāza Terona sulas glāzi. Par laimi, tā bija glāze ar vāciņu, īpa�i paredzēta �ādiem negadījumiem.

- Mēs atgriezīsimies krietni pirms pusdienām. Alis, vai tev nopirkt kaut ko?

- Nē. �ovakar vakariņas gatavos Seds pats, - viņa iesmējās.

- Labi, - sacīja Ketlīna. Viņu pēk�ņi bija pārņēmusi vainas sajūta. Tagad ta�u viņa aizbrauks kopā ar Ēriku un atstās savus mīļos vienus pa�us.

- Uz redzē�anos, Teron, - viņa pieliecās un saņēma pēc banāniem smar�ojo�u skūpstu. - Vakarā māmiņa būs mājās un varbūt atvedīs arī tev kādu pārsteigumu.

. - Atā, - bērns priecīgi māja ar tuklo roķeli.

Visi iesmējās. Ketlīnai par milzīgu izbīli Eriks apgāja apkārt galdam un pabu�ināja Terona matus.

- Sveiks, kaptein.

Ketlīna neskaidri nomurmināja pēdējos atvadu vārdus, steidzīgi noskūpstīja Sedu, un tad jau viņi ar Ēriku bija izgāju�i pa ārdurvīm un pa akmens plāksnēm izliktu celiņu steidzās uz Erika ma�īnu.'

Viņa pārsteigta pagriezās pret Ēriku.

Jā, korvete, - Eriks sausi sacīja. - Kāda pazīstama sieviete reiz sacīja, ka tāda ma�īna man piestāvētu.

Viņa acīs lēkāja kādreizējā humora velniņa attāls rēgs.

Iekāpusi sudraboti pulētajā ma�īnā ar sārtu, greznu salonu, Ketlīna pajautāja:

- Kas notika ar tavu dod�u?

- Man tas joprojām ir, bet �ī korvete noder, lai atstātu par sevi laba profesionāļa iespaidu. Kas gan uzticēsies vi-deooperatoram, ja tas uz pārrunām ierodas furgoniņā, kuram piedevām niķojas karburators?

Viņ� vadīja ma�īnu pa pla�o piebraucamo ceļu un tad izgrieza uz galvenās ielas.

- Biju domājis vispirms aizvest tevi uz savu dzīvokli, lai tu varētu aplūkot, kas mums darāms.

-Labi.

Tā arī bija visa saruna, līdz viņi sasniedza rajonu, kur atradās Erika miteklis. Tas bija iespaidīgs dārza māju komplekss, katra mājiņa būvēta at�ķirīgā stilā, bet visas kopumā veidoja lielisku ansambli. Apkārtne lieliski iekopta, bet kompleksa centrā izbūvēts peldbaseins.

- Brīni�ķīgi, - Ketlīna atzina.

- Tā jau arī vajadzētu būt, - noteica Eriks. - Es par to maksāju milzu naudu.

Viņ� atslēdza durvis un pakāpās sāņus. Ketlīna iegāja mūsdienīgā vestibilā. Kamēr Eriks izrādīja istabas, viņu soļi dobji atbalsojās tuk�ajās sienās. Viņi sarunājās �ukstus - tā nezin kāpēc visi mēdz darīt neapdzīvotā mājoklī.

Māja bija būvēta no koka un stikla. Vienu dzīvojamās istabas sienu klāja sarkankoks, bet starp diviem augstiem logiem slējās akmens kamīns. Virtuvē bija iebūvēts viss nepiecie�amais, tomēr pagaidām tai pietrūka mājīguma.

- Aug�stāvā ir divas guļamistabas, katra ar atsevi�ķu vannasistabu. Tur es pagaidām neko nedomāju mainīt. Turklāt, Ketlīn, es nevaru atļauties tērēt pārāk daudz naudas. Es neesmu tik bagāts kā tavs vīrs.

Viņa balsī ieskanējās kaut kas zemisks, un Ketlīna sadusmota atkāpās. Pēk�ņi viņa no�ēloja, kā tik lielu vērību piegriezusi viņu �īsdienas pasākumam.

Un tad viņa atradās milzīgā guļamistabā, kurā galveno vietu aizņēma varena gulta. Sprie�ot pēc sajauktajām segām, kāds nesen bija te gulējis. Gulta arī bija vienīgais, kas atradās �ajā istabā.

� Visai askētisks iekārtojums, - sacīja Eriks. Viņ� atradās Ketlīnai tie�i aiz muguras. Viņa atkāpās un izlikās, ka skatās ārā pa milzīgo logu, bet patiesībā centās palielināt attālumu starp viņiem un cīnīties ar gandrīz neatvairāmo vīrie�a pievilk�anas spēku.

Ketlīna uzmanīgi aplūkoja augstos, gai�os griestus un bīdāmās durvis, kas veda uz milzīgu sienas skapi ar lielām atvilktnēm. Eriks atkal bija viņai cie�i blakus, tāpēc Ketlīna devās tālāk uz nākamajām durvīm.

Te atradās milzīga, grezna vannasistaba ar du�u aiz ' stikla sienas, divām izlietnēm un milzīgu vannu. Ketlīnu ieinteresēja tūbiņas ar skū�anās losjoniem, pēc skujām smar�ojo�as ziepes, vecmodīgs skū�anās putu trauciņ�, otiņa un ūsu suka. Misiņa ieliktnī stāvēja zila zobu suka. Ķemme bija griezta no bruņurupu�a bruņas. Sīs visas bija Erika personīgās lietas. Ketlīna steidzīgi novērsās, it kā cīnīdamās pret vēlmi pieskarties un apmīļot tās.

Aiz loga pavērās gleznains skats uz iek�ējo pagalmiņu, kur sarkankoka puķu toveros auga vasaras puķes, tagad iekrāsotas lapkri�a krā�ņajās krāsās.

-Oho.

Eriks iesmējās.

- Jā, �ī vieta vien gandrīz bija visas mājas cenas vērta.

Vannasistabas intimitāte kopā ar plēsīga zvēra soli, kādā Eriks pietuvojās Ketlīnai, lika viņas nerviem saspringt kā uzvilktām stīgām, un viņa atgriezās guļamistabā. Skatiens atkal automātiski pievērsās gultai. Vai Eriks tajā gulējis viens pats? Jā. Bija tikai viens spilvens. Bet vai tad divi nevar sagulēt arī uz viena spilvena?

- Ketlīn.

Viņa juta, ka Eriks saņem viņas rokas, pagrie� viņu pret sevi, paceļ uz aug�u viņas zodu un ieskatās acīs.

- Kāpēc tu biji iedomājusies, ka es esmu precējies?

Runāja viņ� maigi, kā varētu runāt ar apjuku�u, samulsu�u bērnu, tik iejūtīgi skanēja viņa balss.

Ketlīnas-acis pieplūda asarām. Viņa rija tās kopā ar vārdiem.

-Es... es redzēju viņu. Biju slimnīcā nogaidījusi visu dienu, pārdzīvojusi, ka tu esi ie... ievainots... ka tev sāp. Viņi ta�u neļāva man... nestāstīja... es tik ļoti baiļojos par tevi. Un tad ienāca viņa un pateica, ka esot misis... misis Gudd�onso-ne! Un viņu nekavējoties ielaida tie�i pie tevis.'.. un es... es... viņa bija tik slaida, gai�iem matiem, tik skaista, un viņa...

- Sallija. * \

Ketlīna mirk�ķināja asaru pilnās acis un skatījās Ērikā..

- Viņu sauc Sallija?

- Manu brāļasievu. Mana brāļa Boba sievu.

Ketlīnas ceļgali saļodzījās, visu ķermeni pārņēma milzu vājums. Viņa saļima pret Ēriku. Eriks satvēra viņu tik cie�i, ka Ketlīnai gandrīz aiz�ņaudzās elpa.

- Mans Dievs! Ketlīn, ko mēs tādu esam izdarīju�i, lai saņemtu �ādu sodu?

Viņu augumi sakļāvās, viņi mierjnāja viens otru. Daudzas garas minūtes viņi stāvēja apkampu�ies un klusēja. Un tad Eriks �ukstēja viņas matos nesakarīgus vārdus.

Viņ� skūpstīja Ketlīnu. Viņa rokas ar izmisīgu spēku glāstīja Ketlīnas plecus, kā mēģinot tur ierīvēt kādu dzīvino�u eliksīru.

Tad ar pārcilvēcisku gribasspēka piepūli Eriks atstūma viņu no sevis. Viņ� apsēdās uz gultas malas, pla�i iepleta ceļgalus, saņēma plaukstas un nenovērsa skatienu no cie�ajā tvērienā nobālēju�ajiem pirkstu galiem.

- Kā tu varēji iedomāties, ka es esmu precējies pēc...

Viņa balsī ieskanējās uzbudinājums.

- Vai tad tas tev bija svarīgāks, nevis es? Sasodīts, Ketlīn, kā tu varēji?

- Es nezinu, - viņa �ņukstēja. - Biju noraizējusies, baidījos, ka tu vari... baidījos par visu.

Bet tas nebija izskaidrojams. Un nekas nebija labojams.

To saprata arī Eriks. Kad viņ� atkal ierunājās, balsī vairs neskanēja dusmas.

- Kad nevarēju tevi atrast, gandrīz vai sajuku prātā. Iedomājos, ka ar tevi noticis kaut kas drausmīgs, ka tu esi nolaupīta. Kad beidzot kļuva skaidrs, ka esi nozudusi un noslēpusi visas pēdas apzināti, es pārdzīvoju tādu niknuma periodu, kādam, �ķiet, nav gājis cauri neviens, kop� pastāv cilvēce. Es nevarēju izprast, kāpēc...

Viņa balss izdzisa. Nelaimīgs Ēriks skatījās uz savām cie�i sakrampētajām rokām. Ketlīna bija atbalstījusies pret palodu un akli vērās ārā. �ķita, ka viņa neko neredz, neko nedzird, izņemot bēdas Erika balsī, tik līdzīgas bēdām viņas sirdī.

- Kad pirms da�ām dienām sastapāmies, mana pirmā doma bija tevi nogalināt. - viņ� skumji iesmējās. - Nē, vispirms es gribēju samīlēt tevi un tikai pēc tam nogalināt.

Viņi kādu brīdi klusēja, savās domās iegrimu�i. Pirmais klusē�anu pārtrauca Eriks.

- Kāpēc tu apprecējies ar viņu, Ketlīn?

Ketlīna ievilka dziļu elpu. Viņa juta mugurā urbjamies Erika skatienu, tomēr nespēja uz viņu paskatīties. Ja viņa to izdarīs, tad...

- Es atklāju, ka esmu grūta.

Ketlīna norija kamolu kaklā, kas tur izauga ikreiz, kad viņa atcerējās savu pirmo vizīti pie doktora Pītersa un lēmumu, par kādu sākumā bija iz�ķīrusies.

- Vispirms es gribēju abortu. Devos uz slimnīcu un tiku pat līdz operāciju zālei. Apturēju viņus pēdējā brīdī, kad mani jau gatavoja narkozei.

- Mans Dievs, - Eriks smagi elpoja.

- Pilnīgi pareizi. Dievs tajā dienā stāvēja man līdzās. Man nekad nebūtu bijis Terona...

Viņas balss aizlūza, augumu raustīja elsas. Tikai mazliet atguvusies, Ketlīna pastāstīja Ērikam par Seda bildinājumu un viņu laulībām.

- Viņ� pret mani bija tik labs, Ērik. Pēc laulībām viņ� pat ne reizi nav man pajautājis par... par bērna tēvu. Viņ� bez kādiem aizspriedumiem pieņēma mani kopā ar Teronu. Un pret Teronu viņ� izturas kā pret pa�a bērnu.

- Bet Terons nav viņa bērns. Viņ� ir mans. Mans, Ketlīn.

Viņa apsviedās apkārt un cie�i skatījās Ērikā. Sārtums pamazām atstāja viņas seju.

-Tu nevari... nedrīksti darīt pāri Sedam, Ērik. Es lūdzu tevi.

- Sasodīts! - Eriks nolamājās, pielēca kājās, piesteidzās pie Ketlīnas un, rokas d�insu kabatās sabāzis, nostājās viņai blakus uņ vērās ārā pa logu tikpat vienaldzīgu, neko neredzo�u skatienu.

Un tad pēk�ņi viņ� pagriezās un iekliedzās:

- Kā tu vari dzīvot līdzās tādam cilvēkam! Paralītiķim! Vai tie�ām es kļū�u par lielāko nelieti pasaulē, ja atklā�u viņam, ka Terons ir mans dēls? Vai tu domā, ka es nolaupī�u bērnu, kuru viņ� mīl kā pats savu, kad liktenis jau tā tik smagi sodījis nabaga vīru? Bet ko lai es daru, Ketlīn? Terons ta�u ir mans dēls, velns lai parauj!

Viņ� iebelza ar dūri pa savas jaunās mājas sienu, bet, kā likās, nesajuta ne mazākās sāpes.

- Būtu daudz vienkār�āk, ja Seds patie�ām būtu kaut kāds neģēlis. Tā būtu veiksme. Bet viņ� ta�u ir īsts svētais.

Viņa balss rūgtums dzēla Ketlīnai ausīs. Sirds sa�ņaudzās, skatoties, kā �is cilvēks izcīna mokpilnu cīņu ar savu sirdsapziņu.

- Viņ� bija bezgala augstsirdīgs, kad es gandrīz bezcerīgā stāvoklī aizņēmos naudu, lai varētu uzsākt pats savu biznesu. Es ta�u nevarētu nopirkt ekipējumu un māju, ja nebūtu Seda aizmugures. Un ne jau tikai tas. Viņ� ir palīdzējis nodibināt sakarus ar visiem Sanfrancisko bagātākajiem darījumu cilvēkiem, maniem potenciālajiem klientiem.

Eriks atbalstīja muguru pret sienu un aizvēra acis. Viņa augums raustījās kā moko�ās sāpēs.

- Un kā lai es tagad viņam par visu to atmaksāju? Aiziet ar bērnu, kuru viņ� uzskata par savu, un piedevām pateikt, ka drausmīgi iekāroju viņa sievu?

Viņ� iespieda dūres aizvērto acu dobumos, it kā vēlēdamies aiztraukt visas domas, cīņu ar morāli, noslāpēt sirdsapziņas moku ugunis. Viņ� nopūtās, ļāva rokām noslīgt gar sāniem un palūkojās uz Ketlīnu.

- Tu pat iedomāties nespēj, kādu ziedo�anos prasi no manis, Ketlīn.

Viņa ieskatījās pa�ās Erika acu dzīlēs. Viņas balsi aiz�ņaudza saviļņojums.

- Ērik, es varu to iedomāties.

Eriks dzirdēja Ketlīnas vārdus, bet asaru pilnajās acīs varēja izlasīt arī to, kas netika pasacīts. Viņ� saudzīgi saņēma plaukstās viņas seju un ar īk�ķiem noglāstīja trīso�ās lūpas. Atspiedis pieri pret Ketlīnas pieri, viņ� pārdzīvoja mokas turēt �o sievieti savās skavās un tomēr būt tik tāls no viņas.

Tā cilvēks jūtas ellē, viņ� nodomāja. Gandrīz divus gadus viņam bija izdevies būt noteicējam pār savām domām, gan apzinātām, gan slēptām. Viņ� pazina viņas augumu labāk nekā pats savējo, jo bija ta�u to skatījis tik uzmanīgi. Tas bija neizdzē�ami ierakstīts viņa apziņā. Laiks nebija sarāvis saites, kas vienoja viņu ar �o sievieti. Un nekad nevienai sievietei nav bijis tādas varas pār viņu, tāda salda, visvarena spēka.

Un par to arī viņ� Ketlīnu mīlēja. Viņ� mīlēja Ketlīnas garu un drosmi, ar kādu viņa bija pārvarējusi savas bērnības nelaimes. Un, likteņa ironija, pa�laik viņ� mīlēja Ketlīnu par viņas bezgalīgo uzticību vīram. Viņ� pa�laik nespēja runāt par viņu mīlestību. Viņ� nespēja pa�laik iegūt viņu. Viņ� nebija zaglis un nekad neņems to, kas viņam nepieder. Bet... Kā lai samierinās ar domu, ka viņa jāatdod kādam citam?

- Labāk tagad iesim, - viņ� beidzot sacīja, atlaidis Ketlīnu un izracis starp viņiejn no�ēlas bezdibeni.

Apziņas visdzejiskākajos nostūros Ketlīna �o dienu bija gaidījusi kā savu zvaig�ņu stundu. Un, it kā bez vārdiem vienoju�ies, viņi aizstūma sāņus visas sirdssāpes un baudīja likteņa atvēlētos mirkļus atrasties divatā.

Ketlīna pirmā mēģināja runāt par ko citu, neskarot sāpju pilno pagātni un bezcerīgo nākotni. Viņa izvēlējās tēmu, kas varētu interesēt arī Ēriku.

- Vai vari iedomāties? D�eimijs ir adoptēts, - viņa ierunājās, domādama, ka Ēriku pārsteigs. Viņ� pa�laik palīdzēja Ketlīnai iekāpt ma�īnā.

- Es zinu, - viņ� klusām atbildēja un aizvēra ma�īnas durvis.

- Tu zini?

Kad Eriks bija ieņēmis vietu pie stūres, viņ�, ieraudzījis Ketlīnas sejā milzīgu pārsteigumu, iesmējās.

-Jā, un varu derēt, ka vēl krietni pirms tevis. Kas tev par to pastāstīja?

- B.J. un Edna, protams, - viņa atbildēja, sarunas pavērsiena samulsināta.

- Bet viņi nepateica, kas zēnu adoptēja.

-Nē.

-Bobs un Sallija.

Eriks ar baudu vēroja, kā saviļņojuma pilns smaids dara gai�u Ketlīnas seju.

- Viņ� tagad ir Gudd�onsons un trakoti mīl savu tēvoci Ēriku. Uņ vēl viņam ir maza māsiņa vārdā D�enifera.

- Ak, Ērik, cik brīni�ķīgi! Tad tie�ām pār Salliju un Bobu nākusi debesu svētība.

- Jā, tev taisnība.

Tiesa, �ajos Erika vārdos ieskanējās arī nedaudz rūgtuma.

Braucot cauri pilsētai, Ketlīna izteica tik daudz ideju par Erika mājokļa iekārto�anu, ka viņ� beidzot sāka smieties un sacīja:

- Esmu dro�s, ka tava gaume nav sliktāka par manējo.

Viņ� kā rotaļājoties iegrūda viņai ar elkoni, kad ma�īna apstājās pie krustojuma sarkanās gaismas.

- Bet kā tu pats gribētu? - Ketlīna saka uztraukties.

Eriks pameta viņas virzienā skatienu. Tas visai daiļrunīgi izteica, ko viņ� gribētu, bet viņ� apspieda vēlmi pateikt to, kas bija uz mēles.

- Man vairāk patīk brūnie toņi, visda�ādākās nokrāsas. Rūsas un iesarkanās krāsas, kā kļavas lapām rudenī.

Ketlīna pasmaidīja.

- Zemes krāsas.

- Jā. Tās man patiktu.

Ketlīna uzmeta viņam nepacietīgu, neizpratnes pilnu skatienu, bet tad viņi abi iesmējās.

Kad viņi bija sasniegu�i tirdzniecības rajonu, Ketlīnas galvā jau virpuļoja du�iem ideju, un viņa nolasīja pamatīgu lekciju dzīvokļu iekārto�anas mākslā. Viņa izvēlējās gultas veļu un dvieļus vannasistabai, divus vienādus zemus soliņus dzīvojamajai istabai, tiem pieskaņotu dīvānu un pamatīgu kafijas galdiņu. Tad Ketlīna pajautāja, kādas lampas viņam labāk patiktu. Eriks izvēlējās vienu ar porcelāna pamatni septiņpadsmitā gadsimta stilā. Gans cie�i skāva gani. Ketlīna skatījās uz to ar neslēptām �ausmām, bet pietika viena skatiena uz smieklu uguntiņām Erika acīs, lai kļūtu skaidrs, ka viņ� ķircina Ketlīnu. Tad viņi izvēlējās divas lampas ar māla pamatni un linu aba�ūriem.

Pusdienas viņi ēda restorāniņā pie zvejnieku ostas. Pa-, vērās lielisks skats uz līci un tālumā - uz Zelta vārtu tiltu. Sē�ot restorāniņā, Ketlīnas sirdi pildīja laimes sajūta. Vēl

289

S. Br.iuna Zīda tīmeklis - 10

tikai pirms da�ām dienām viņa bija pārliecināta, ka vairs nekad neredzēs Ēriku. Tagad viņ� ir �eit, mazā galdiņa otrā pusē, viņa ceļgals zem galdauta viegli pieskaras viņas kājai. Viņi abi elpo vienu gaisu. Viņa var nolūkoties Ērikā, cik vien vēlas, un nav jābaidās no ziņkārīgām acīm, kas varētu stāties ceļā �iem skatieniem, tik neatturamiem, tik mīlestības pilniem.

No restorāniņa Ketlīna piezvanīja uz mājām un aprunājās ar Alisi. Seds bija devies uz savu biroju. Terons pabarots un nolikts pusdienas nomiedzi.

- Viņ� jūtas lieliski, un nevarētu teikt, ka puikam tevis ļoti pietrūktu, - Alise nomierināja Ketlīnu.

- Es zinu, - Ketlīna uzmeta lūpu. - Tas jau arī mani uztrauc.

Dodoties tālāk, Eriks pieturēja viņu zem rokas. Viņi izstaigāja veikalus D�irardeli laukumā, izvairoties no Kirhofu veikala. Eriks ilgpilnu skatienu nolūkojās visos tajos jaukajos nieciņos, kurus viņ� pagaidām nevarēja atļauties, bet tik labprāt pievienotu jau iegādātajām lietām.

Mākslas galerijā Eriks neslēpa, cik ļoti viņam patīk gobelēns brūnos, smil�krāsas un zaļganos toņos. Ketlīna aizsūtīja Ēriku projām, izdomājusi kādu nenozīmīgu uzdevumu, un mēģināja iegādāties gobelēnu. To varētu pasniegt . kā viņas un Seda dāvanu jaunajam dzīvoklim, bet viņai par lielu sarūgtinājumu izrādījās, ka �is ir vienīgais eksemplārs, bet citu iespējams pasūtīt, tikai sarunājot ar pa�u mākslinieku. Ketlīna atstāja pasūtījumu un savu telefona numuru, pa kuru viņu var sameklēt, kad darbs būs gatavs.

Cik lieliski �āds gobelēns izskatītos pie dzīvojamās istabas sarkankoka sienas! Kādu siltumu tas ienestu mājoklī!

Logu aizkaru stangu izvēlē�anās bija visai garlaicīgs darbs, un Eriks ar prieku atstāja to Ketlīnas un dekoratora ziņā. Viņi norunāja noteiktu laiku pēc kādas nedēļas, kad precīzi būs nomērīti Erika mājas logi.

- Varbūt vēlāk tu gribēsi gultai skaistu galvgali, bet pagaidām es tev ieteiktu nokrāsot sienu ko�ā krāsā un sakraut pie tās pāris simtus spilgtu spilventiņu.

- Pāris simtus? - Eriks pavīpsnāja un skaļi iestrēba �okolādes un sodas dzērienu. Viņi uz brīdi bija piesēdu�i atspirdzinājumu bārā.

- Labi, pietiks ar pāris du�iem; - Ketlīna piekāpās un nolaizīja no karotes pēdējo saldā krēma pilienu. Pacēlusi acis, viņa ar satraukumu pamanīja, ka Eriks vēro viņas lūpas, it kā apskau�ot viņas mēli, kurai ir tiesības pazust aiz tām. Tad viņ� pacēla galvu, un viņa zilo acu skatiens meklēja viņas acis. Un pēk�ņi viņi abi saprata, ka grib viens otru.

- Ko tālāk? - Eriks aizsmaku�ā balsī pavaicāja, mēģinot atjaunot nepiespiestību, kāda starp viņiem bija valdījusi visu dienu. Tomēr viņa acīs pazibēja tāda kā nedro�ība, tad skatiens nolaidās uz Ketlīnas krūtīm, kas drud�aini cēlās un krita. Sajūtot Erika skatienu, krū�u galiņi pēk�ņi reaģēja, it kā Eriks būtu tos noglāstījis.

- Nu, es jau teicu par guļamistabu, - Ketlīna sacīja, elpai aizraujoties. Viņa pārāk labi apzinājās, ka Erika intereses sāk virzīties nevēlamā, pat bīstamā virzienā, bet viņa ir gatava sekot līdz pat �ī brīnumskaistā bezdibeņa malai. Vienīgais glābiņ� �ķita atrodams tuk�ā, laiskā tērzē�anā.

- Izvēlēsimies, kādā krāsā tu gribi sienu, nopirksim krāsu un tad jau varēsim meklēt spilvenus. Ja paveiksies, varbūt atradīsim arī kādu piemērotu, ne pārāk dārgu dīvānu. Un ko tu teiktu par klūdziņu grozu pie gultas? Tas

* būtu dekoratīvs un piedevām arī noderīgs.

Viņ� pārliecās pāri galdiņam, piespieda lūpas tie�i pie viņas auss un no�ukstēja:

- Es spēju iedomāties tikai vienu lietu, gan dekoratīvu, gan noderīgu, ko gribētu blakus savai gultai. Viņai ir kastaņbrūni mati, kas saules gaismā kvēlo kā liesmas. Viņas acis ir zaļas un starojo�as, un ap tām vijas burvīgas, garas, tum�as skropstas. Un, ja viņai nepatiktu, ka es runāju �ādus vārdus, tad kāpēc gan viņa būtu uzvilkusi zīda blūzīti un piegulo�as ādas bikses, kas ieskauj viņas valdzino�o augumu kā cimds?

Viņ� tik spēji atrāvās no viņas, ka Ketlīna gandrīz zaudēja līdzsvaru. Erika sacītais �ķita kā hipnoze. Viņa acīs dega iekāre, ūsas sprogojās ap mazliet nekaunīgi savilktajām lūpām. Viņ� apzinājās, ka ir sagrozījis viņai galvu. Ketlīna vēlējās atmaksāt.

- Es vienmēr esmu gribējusi tev kaut ko pajautāt. Vai tev labajā pusē zem ūsām ir bedrīte?

- Varbūt ir, varbūt nav. Kāpēc gan tu pati to nepārbau- ' di? - viņ� izaicināja.

Pēk�ņi viņi atkal bija mainītās lomās. Viņa neapcēla Ēriku, kā pirms brī�a bija vēlējusies. �ai spēlē viņ� joprojām bija vienu punktu priek�ā. Bet kāda tam nozīme? Spēle ritēja savu gaitu.

- Varbūt kādreiz es to izdarī�u, - viņa klusām apsolīja. Viņi vērās viens otrā.

- Ar nepacietību gaidī�u.

Nākamo divu stundu laikā iepirk�anās bija pabeigta. Ketlīna un Eriks devās uz ma�īnu. Eriks kurnēja, ka ir aizmirsis, kad īsti sarunāta tik�anās ar piegādātāju.

Kad ma�īna ripoja pa Kirhofu mājas piebraucamo ceļu, viņus joprojām sildīja prieks par kopā pavadītajām stundām. Tad ma�īna apstājās, un Eriks, apskrējis ap to, atvēra viņai durvis. Ejot uz ārdurvīm, Ketlīna ielūkojās viņam sejā, bet tad kaut kāda iek�ēja nojauta lika viņai paskatīties pagalma virzienā. Viņas sirds pamira un, atrāvusies no Erika, Ketlīna metās ārprātīgā skrējienā.

- Teron! � viņa kliedza.

Mazais ķipars bezbailīgi soļoja pa peldbaseina lecamo dēli. Nonācis tā galā, viņ� apstājās, palūkojās lejup uz viņam tik mīļo baseina ūdeni, priecīgi iesmējās un lēca.

- Teron! - Ketlīna atkal iekliedzās, bet �oreiz kliedziens iznāca bez skaņas. Rīkli bija aiz�ņaugu�as nāves bailes, neļaujot izdvest ne skaņu. Viņa skrēja, ko kājas nes, jo redzēja, kā mazo gai�mataino galviņu aprij baseina dzelme.

Viņa gandrīz jau bija sasniegusi sarkankoka ģērb�anās kabīni, kad garām aizdimdēja Erika soļi. Garāmskrienot Eriks gandrīz nogāza viņu no kājām. Ne mirkli nevilcinoties, viņ� uz galvas ielēca baseinā. Ketlīnai �ķita, ka paiet vesela mū�ība, lai gan patiesībā tās bija tikai da�as sekundes, kad virs ūdens parādījās Erika galva. Viņa roka bija aplikta Teronam ap krūtīm.

Kad Eriks nosēdināja puisēnu uz baseina malas, mazais tvēra pēc elpas un atklepoja ūdeni. Tad Eriks pacēla viņu un pastiepa Ketlīnai.

Viņa dzirdēja �ņukstus, lai gan neapjauta, ka tie nāk no viņas pa�as krūtīm.

- Teron, Teron; - viņa raudāja un spieda pie krūtīm mazo augumiņu. Zēns bija izglābts no nāves skavām, bet nu - sveiks un vesels, sajutis mātes uztraukumu, viņ� izplūda novēlotā raudienā.

- Manu puisīt, mans mīļais. - Ketlīna atglauda viņa slapjās matu cirtas un pārbrauca ar pirkstu sejiņai, it kā lai pārliecinātu sevi, ka bērns ir dzīvs.

Eriks lēnām izkāpa no baseina. Kad viņ� noliecās pie mātes un bērna, lai nomierinātu viņus, no viņa drēbēm aumaļām tecēja ūdens.

- Ērik, - Ketlīna palūkojās viņā un sāka elsot. - Es redzēju, ka viņ� jau bija zem ūdens, un iedomājos... es... -V viņai aizlūza balss. Piespiedusi pie krūtīm �ņuksto�o Teronu, Ketlīna bezspēkā atbalstījās pret Erika slapjo plecu.

- Es zinu, Ketlīn, zinu. Pats gandrīz tūksto� rei�u nomiru.

Kad visi bija kaut cik nomierināju�ies un Terons pliķē-ja Erika ceļgalus, priecādamies par ūdens �ļakatām, Ketlīna pacēla acis un ieraudzīja Heizelu. Un kur tad visi pārējie? Tagad, kad sākotnējā panika bija pārgājusi, Ketlīna pilnībā sajuta, cik milzīgas briesmas draudēju�as Teronam.

- Ko Terons viens pats te darīja? - viņa pajautāja.

- Es pats to gribētu zināt, - Eriks bija, pacēlis zēnu un nu kā sargājot piespieda pie krūtīm.

Heizela atsteidzās pāri mauriņam pie baseina tie�i tajā brīdī, kad Alise un D�ord�s palīdzējā Sedam iebraukt pa pagalma durvīm.

- Kas noticis? - Seds satraukti iesaucās.

Visi steidzās pie trijotnes un apbēra jautājumiem.

Ēriks pacēla uz aug�u rokas un uzņēmās iniciatīvu. Ketlīna atcerējās to dienu pie upes, kad bija pazudis D�eimijs. Arī tajā reizē viņ� bija visus nomierinājis.

- Mums zināms tikai tas, ka mirklī, kad piebraucām, Terons atradās uz lecamā dēļa. Un tad puika ielēca ūdenī. Par laimi es paspēju da�u sekun�u laikā izvilkt viņu.

- Es... es tur neesmu vainīga, - Heizela izplūda asarās. Visi pagriezās pret viņu. Ketlīna nekad mū�ā nebija cerējusi ieraudzīt �īs sievietes acīs asaras, bet te nu tās neapstrīdami bija.

- Mēs pagalmā rotaļājāmies ar viņa mazajām ma�īnī-tēm. Viņ�.... es... es pārlapoju �urnālu. Kad izdzirdēju Ketlīnas kliedzienu, palūkojos apkārt. Es pat nezināju, ka viņ� ir baseinā. Viņ� bija nozudis tik ātri. Es... es... ak, Sed.

Viņas seja savilkās, viņa aizklāja to plaukstām un, kā neticēdama pati savai neuzmanībai, �ūpoja galvu.

- Nu, nu, tagad jau viss ir kārtībā, - Seds mēģināja viņu nomierināt. - Terons ir sveiks un vesels, bet tev gan viņ� jāpieskata rūpīgāk, Heizel. Tu ta�u zini, cik puika ir kustīgs un ziņkārīgs.

Heizela, seju paslēpusi plaukstās, turpināja �ņukstēt, bet pārējo uzmanība pievērsās Teronam, kur� �ķita jau atguvies no izbīļa.

Ketlīna vēroja Heizelu. Pēc baismīgā pārdzīvojuma atvieglojuma sajūta bija tik neizmērojama, ka, ieraudzīju�i peļķi zem Erika un Terona kājām, visi jautri iesmējās. Tika norunāts, ka abiem jādodas uz veļas mazgātavu blakus virtuvei, kur Alise sameklēs sausas drēbes. Seds, pirms sekoja pārējiem mājā, pastiepa roku un saspieda māsas pirkstus. Terons joprojām bija ērti iekārtojies Ērikam klēpī.

Ketlīna uzkavējās pagalma krūmāju paēnā un noskatījās, kā viņi aiziet.

Heizela, domādama, ka atrodas �eit viena, atmeta pazemīgo pozu, iztaisnoja plecus un pusbalsī nikni izlamājās. Tad steidzīgi pagriezās, lai paķertu no galda savas mantas. Jau gatava sekot pārējiem uz māju, viņa ieraudzīja, ka da�u pēdu attālumā stāv Ketlīna un noskatās vīramāsā. Heizelas rokas sastinga gaisā. Viņa asi ievilka elpu.

- Ketlīn, par tevi tīri vai jābrīnās. Kāpēc tu neesi iek�ā un nepieskati savu dēlu?

Ketlīna paspēra da�us soļus uz priek�u, līdz atradās tikai pāris collu attālumā no savas brāļasievas.

- Un man jābrīnās par tevi, Heizel. Vai tie�ām tu domā, ka izspruksi sveikā pēc slepkavības mēģinājuma?

Instinktīvi, kā sargājoties no draudiem Ketlīnas acīs, Heizela�da�us soļus atkāpās.

- Nespēju iedomāties, ko tu ar to gribi sacīt, - viņa atmeta, apspiedusi nedro�ību savā balsī un izsliedamās pilnā augumā.

- Tu ļoti labi zini, par ko es runāju. Visa tava izturē�anās bija lieliski nospēlēts teātris, - Ketlīna pamāja uz pārējiem, kas tagad bija sapulcēju�ies virtuvē. - Bet es ne�aubos, ka tu raudāji par plāna izjuk�anu, nevis pārdzīvoji . savu nolaidību. Tu ļoti labi zināji, kur atrodas. Terons. Ja viņ� noslīktu, tas tev būtu ļoti izdevīgs nelaimes gadījums, vai ne?

Ketlīna pastiepa roku un ar pārsteidzo�u spēku sakampa Heizelas delnu ne�ēlīgā tvērienā.

-Ja. ar manu dēlu notiks nelaime un tu tur pagadīsies tuvumā kaut vai it kā nejau�i, es tevi iznīcinā�u. Iznīcinā�u ar Seda palīdzību. Vai tu saproti mani, Heizel? Es atvēr�u viņam acis un lik�u ieraudzīt īsto Heizelu. Un viņ� man noticēs. Viņ� gan tevi mīl, bet mani viņ� mīl vairāk. Ja tu vēl kaut reizi iedomāsies rotaļāties ar Terona dzīvību, iesaku tev septiņreiz nomērīt. Pretējā gadījumā tu pazaudēsi visu.

Heizela ar rāvienu atbrīvoja delnu ūn nervozi, nekaunīgi iesmējās Ketlīnai tie�i sejā.

- Vai tu domā, ka es no tevis baidos?

- Jā, tu no manis baidies, - Ketlīna līdzsvaroti atbildēja. - Citādi jau tu neuzbruktu bērnam. Tu esi ne vien bez-sirdīga, egoistiska būtne, kas prot manipulēt ar savu brāli, tu piedevām esi arī gļēva. Ja gribi cīnīties, cīnies ar mani. Tomēr es tevi brīdinu, ka tā būs bezjēdzīga cīņa, jo man no tevis nekas nav vajadzīgs. Vienīgais, ko es vēlos - ļauj man, Sedam un Teronam dzīvot mierā. Tas absolūti neapdraud tavu dro�ību.

- Es nevēlos redzēt savā mājā un savā dzīvē tādu padauzu, kāda esi tu, - Heizelas seju nu klāja sārti plankumi. Tā naidā zvēroja. - Es pierādī�u brālim, kas tu patiesībā esi, lai ko tas arī man maksātu.

Viņa iespieda dūres sānos, augums bija uzvilkts kā �au-jamloka stiegra. Ketlīna jau nobijās, ka tūdaļ Heizelu ķers trieka.

- Tomēr atceries, ko es sacīju, un piesargies, kad spēlēsi savas netīrās spēles. - Un Ketlīna, apmetusi Heizelai līkumu, atstāja viņu vienu ar viņas bezspēcīgajām dusmām.

Miers Ketlīnas sejā, viņai ienākot virtuvē, bija mānīgs. Patiesībā viņu kratīja iek�ējas trīsas, vispirms jau par briesmām, kādas bija draudēju�as Teronam, un arī par saķer�anos ar Heizelu. �ī sieviete ta�u acīm redzami ir psihiski slima. Kur� gan izmantotu bezpalīdzīgu bērnu kā ķīlu netīrā spēlē peronisko intere�u labad? Tikai izmisumā nonācis sadists.

Ketlīna uzspiea sejai neīstu smaidu, jo vajadzēja apsveicināties ar Sedu.

- Ketlīn, kur tu biji?

Nesagaidījis atbildi, viņ� turpināja: - Eriks stāsta, ka jūs abi �odien esot apbrauku�i pusi pasaules un iegādāju�ies skaistas lietas. Viņ� ar tavu prasmi izvēlēties ir ļoti apmierināts.

Ketlīna palūkojās uz Ēriku, kas nenolaida no viņas satraukuma pilnu skatienu.

- Arī viņam nav slikta gaume, tā ka mans uzdevums nebija nemaz tik grūts, - viņa sacīja.

Ketlīna ievēroja, ka Ērikam mugurā ir kāds no Seda ikdienas apģērbiem, acīm redzami viņam par mazu.

- Kur ir Terons? - viņa rai�pilnā balsī pavaicāja.

- Aug�ā, gultiņā. Noliku pirms vakariņām mazliet pagulēt diendusu, - paskaidroja Alise. - Viņ� izskatījās ļoti noguris.

- Kāpēc gan tev neiet aug�ā un nedarīt to pa�u? - ieteica Seds, saņēmis Ketlīnas roku un noskūpstījis visus pirkstus pēc kārtas. - Tev smags pārdzīvojums aiz muguras. Ieej vannā, atslābinies. Tad jau arī vakariņas būs klāt. Neko īpa�u neģērb. Mēs nolēmām cepe�a vietā novārīt vē�us.

- Izklausās vilino�i, - Ketlīna pieliecās un maigi noskūpstīja viņu uz lūpām. - Tāpat kā tavs priek�likums. Ceru, ka jūs mani atvainosiet? - Tad viņa iesmējās. - Izskatās, ka pavāru �eit ir gana.

D�ord�s pa�laik lika uz pannas mīklu. Ērikam bija uzticēts sagriezt salātus. Seds darbojās ar vē�iem, bet Alise viņus visus uzraudzīja.

- Nu, lūk, - Seds ķircinājās. - No tevis nav nekāda labuma. Ej aug�ā un atpūties.

Smagiem soļiem Ketlīna uzkāpa pa kāpnēm un, tikusi vaļā no sve�iem skatieniem, vairs neslēpa savu nogurumu. Viņa uz pirkstgaliem iegāja Terona istabā, noliecās pār gultiņu, ar delnu viegli pārbrauca mīkstajiem vaidziņiem un pasmaidīja par siekaliņu, kas bija notecējusi pār zodu. Iedomājoties par to, kas varēja notikt, kaklā iespiedās sāpīgs kamols. Viņa ievilka trīso�u elpu.

Ketlīna nomazgājās vannā, tad izdzēra glāzi baltvīna -to Seds bija licis paņemt līdzi. Iznākot no garaiņiem pilnās vannasistabas, locekļi �ķita lokani, bet viņa pati atslābinājusies. Gulta �ķita pārāk vilino�a vieta, lai paietu tai garām. Ketlīna atmeta pārsegu un iekrita palagos. Pavilkusi zem sevis spilvenu, kā bija ierasts jau kop� bērnības, viņa ātri iemiga.

Viņu pamodināja viegls būk�ķis. Vienā mirklī Ketlīna pietrūkās sēdus. Viņa jutās nedro�a, kā apreibusi. Skaņa nāca no Terona istabas. Ketlīnā pamodās mātes instinkts un izbailes. Iznākot no vannasistabas, viņa nebija papūlējusies apģērbties, tāpēc tagad uzmeta plecos vieglu, baltu halātiņu un steidzīgi paspēja sasiet jostu tie�i tajā mirklī, kad atgrūda durvis uz Terona istabu.

Pār bērna gultiņu bija noliecies Eriks. Viņa atvieglojumā atbalstījās pret durvju stenderi.

- Kas noticis? - viņ� apjautājās, ieraudzījis Ketlīnas sejā izbīli.

- Nekas. Es tikai...

- Mani atsūtīja pamodināt tevi. Kad pavēru durvis, tu gulēji tik saldi, ka man kļuva �ēl tevi celt aug�ā. Tad nolēmu, ka vispirms pamodinā�u kapteini.

Viņ� pasmaidīja. Ieraugot, kā Eriks, noliecies pār gultiņu, aplūko savu aizmigu�o dēlu, Ketlīnas sirds sa�ņaudzās.

Klusiem soļiem kailām kājām pa grīdas paklāju viņa pienāca pie gultiņas un nostājās blakus Ērikam. Par �ādu mirkli viņa bija sapņojusi pēdējos divus gadus. Cik būtu brīni�ķīgi, ja viņi abi kopā spētu priecāties par Teronu, bet Ērikam �āda laime bija liegta. Vai viņa spēs viņam ko tādu kādreiz piedāvāt? Tā ta�u bija tie�i viņas muļķīgā kļūda, kas iz�ķīra viņus.

- Man jāatvainojas, Erik. / ,

- Tie�ām? - Viņ� runāja klusām, lai nepamodinātu guļo�o bērnu.

- Ja es nebūtu bijusi tik bērni�ķīgi bailīga, tik nepārliecināta par sevi, nekad nebūtu pieļauta liktenīgā kļūda... toreiz, kad nospriedu, ka tu esi precējies. Cik muļķīgi... tik .pārsteidzīgi nonākt pie secinājuma un... un bēgt pa galvu, pa kaklu, nenoskaidrojot, kas īsti ir noticis.

Viņa palūkojās Ērikā un ieraudzīja viņa acīs to, ko pēdējā laikā nebija tur pamanījusi.

- Lai kas arī būtu noticis... starp... starp mums, - Ketlīnas balsī ieskanējās skarbums, - tev vajadzēja zināt, ka tev ir dēls. Piedod man.

Viņas galva atkal no�ēlā nokārās, bet Eriks ar pirkstu pacēla aug�up viņas zodu un ielūkojās acīs.

- Ketlīn. �os pēdējos divus gadus arī es neesmu dzīvojis pa�u priek�zīmīgāko dzīvi. Esmu sadarījis �o to tādu, ko negribētos, lai kāds uzzina. Es biju nikns, apvainojies, visas ilūzijas zaudējis, un man gribējās, lai visa pārējā pasaule jūt to pa�u naidu, ko jutu es. �o to no saviem gājieniem es, glu�i tāpat kā tu, no�ēloju, un tomēr - kas izdarīts, izdarīts. Varbūt labāk mēģināsim to aizmirst.

Viņ� vēlreiz palūkojās uz guļo�o bērnu. Noglāstot Terona roku un delnu, Erika roka pret bērna gai�o ādu izskatījās tum�a.

-Tu esi padarījusi labu darbu, Ketlīn. Viņ� ir brīni�ķīgs zēns.

-Jā, ir gan.

Kā kāda neredzama spēka virzīta, Ketlīna.piegāja pie Erika un saņēma viņa brīvo roku. Eriks cie�i saspieda viņas pirkstus.

- Vai tev... ļoti sāpēja... kad laidi viņu pasaulē?

Ketlīna liegi pasmaidīja. Kad runa ir par dzemdībām, vīrie�i vienmēr kļūst tikpat bērni�ķīgi kā viņu pēcnācēji.

- Nē, ne pārāk. Viņ� bija liels, bet man palaimējas ar labu dakteri. Būtu jauki... - Viņa aprāvās, jo prāta ie�āvusies doma �ķita pārāk absurda.

- Kas būtu jauki? - Eriks mudināja Ketlīnu pabeigt iesākto teikumu.

- Es gribēju sacīt... varbūt tev vajadzētu satikties arvi_r ņu... ar manu ārstu. Viņ� pret mani bija tik laipns. Tie�i viņ� būtu veicis abortu, ja es nebūtu pārdomājusi.

Erika roka sa�ņaudza Ketlīnas delnu kā tērauda skavās.

- Mans Dievs! Tu dro�i vien pārdzīvoji īstu elli.

Ketlīna piespieda pieri viņa spēcīgajai rokai.

- Tā ir viena no lietām, ko es visvairāk gribētu aizmirst.

Terons miegā nopūtās. Viņi abi klusām iesmējās.

- Es pat neesmu tev pateikusies par to, ka �odien izglābi viņam dzīvību, Ērik.

Viņ� cie�i paskatījās Ketlīnā.

- Vai tie�ām tu domā, ka es par to gaidu pateicības vārdus?

Ketlīna spēja tikai mēmi palocīt galvu. Pa�laik savā varā viņu turēja Erika zilo acu dedzino�ais skatiens.

- Es arī neesmu tev pateicies par to, ka devi viņam dzīvību, - viņ�.atbildēja un noliecās Ketlīnai blakus pār gultiņu. - Paldies par manu dēlu, Ketlīn. - Viņ� pieskārās ar lūpām viņas vaigam. - Vai tu pati viņu baroji, Ketlīn?

Viņa skatiens noslīdēja uz Ketlīnas krūtīm. Plānais audums viegli vibrēja.

- Jā, - viņa no�ukstēja.

Viņa pirksts sāka slīdēt no Ketlīnas kakla līdz pirmajai maigajai krū�u izliekuma līnijai.

- Vai vispār ir iespējams, - viņ� nedro�i iesāka, - ka esmu greizsirdīgs pats uz savu dēlu par to, ka viņ� bija tev tik tuvs tajā laikā, kad es pat nezināju, kur tevi meklēt?

Viņa lūpas Ketlīnas uzmanību piesaistīja ne mazāk kā vārdi, kas nāca pār tām. Viņa vēroja lūpu kustības, zīdai-nās ūsas, kādas maigas bedrītes izliekumu...

- Bet tagad es esmu �eit, - viņa no�ukstēja.

Kā lūgdamies viņ� pacēla galvu un izlasīja viņas acīs atļauju. Apzināti nesteidzīgi Eriks pavilka viņas halāta jostu, līdz tā atraisījās un halāts pa�ķīrās. Viņa rokas aizslīdēja aiz tā, tās glāstīja gludo, zīdaino ādu, vispirms uz vēdera, tad vidukļa, un tad pastūma sāņus halāta malas. Ilgus, smagus mirkļus viņ� nenovērsa acis no viņas auguma, bez vainas sajūtas v'ai kauna ar skatienu glāstot viņas miesu.

Tad viņa plaukstas lēnām sakļāvās ap viņas krūtīm. Viņ� pieplaka tām ar lūpām, katru atsevi�ķi pateicīgi noskūpstīdams. Tā bija pateicība par viņa bērna pasaulē lai�anu un auklē�anu.

Kad Eriks no viņas mazliet atvirzījās, Ketlīna viegli sagrīļojās. Tad viņa plaukstas noglāstīja viņas vēderu.

- Nekas nav kaitējis skaistumam, - viņ� �ukstus paslavēja. - Bērna lai�ana pasaulē padarījusi tevi tikai vēl skaistāku. - Viņa pirksti virzījās zemāk. No maigajiem glāstiem Ketlīna ieelsojās.

Viņa rokas apvijās viņai apkārt, atzinīgi novērtējot viņas gurnu apaļumu. Un viņ� piekļāva Ketlīnu pie sevis. Viņu lūpas sakusa vienā veselumā, liekot saplūst gan viņu dvēselēm, gan miesai.

Skūpsts bija dziļ� un ilgs. Erika mēle lēnām iespiedās starp Ketlīnas lūpām. Tā izaicināja, līdz Ketlīna ar visu augumu lūdza ņemt viņas sniegto dāvanu. Un tad viņa mēle neprātīgi ielauzās viņas mutē, meklējot visapslēptākos nostūrī�us un izbaudot to jaukumus.

Uzlikusi abas rokas uz bārdas rugājiem apaugu�ajiem vaigiem, Ketlīna tiecās tos atvairīt, bet tad viņu lūpas sakļāvās atkal. Viņa ķircināja, izgar�oja un solīja. Un sniedza.

Viņu nākamā skūpsta laikā Erika mēle ielauzās viņas mutē atkal un atkal, imitējot kādu citu fizisku saplū�anu. Viņu augumi atkal savijās cie�ā apskāvienā.

- Mamma...

Smalkā balstiņa lika viņiem atrauties vienam no otra, kad nekāds cits spēks to nespētu panākt. Apstulbinātiem skatieniem viņi vērās lejup uz Teronu, kas bija piecēlies gultiņā kājās un nu tur lēkāja. Ketlīna steig�us saņēma kopā halāta malas un sasēja jostu.

- Teron, pa kuru laiku tu pamodies? - viņa .drebo�ā balsī jautāja.

Mazais smējās un vicināja roķeles.

- �ķiet, ka viņam ir visai jautrs noskaņojums.

- Ērik, - Ketlīnai aizrāvās elpa. Viņa aizsedza dego�o seju ar pēk�ņi ledaini aukstajām plaukstām. - Mums jāsaka viņam paldies par pamo�anos. Visi ta�u sāktu domāt... Mēs nekad vairs tādas lietas nedrīkstam pieļaut.

Viņa gandrīz vai bija krāpusi savu vīru zem viņa mājas jumta. Ak, Dievs! Ketlīnu sagrāba vainas sajūta. Viņa atvirzījās tālāk no Erika. Viņas acis pildīja kauns.

- Mēs ta�u atrodamies Seda mājā, un es esmu viņa sieva.

Eriks nosvērti uzlūkoja Ketlīnu.

- Tev vajadzēja man to atgādināt ātrāk. Arī es negribu darīt pāri Sedam, bet mana labākā apņem�anās izkūp vējā, kad atrodos tev tik cie�i blakus. Patiesību sakot, es par tevi domāju vienmēr.

Ketlīna atgriezās savā guļamistabā un steidzīgi apģērbās. Viņa lādēja savus nepaklausīgos pirkstus un iedomājās, vai citiem būs redzams, kā piesārtu�i viņas vaigi un skūpstoties uztūku�as lūpas.

Tad viņa satikās ar Teronu un Ēriku kāpņu galā, kā viņi bija sarunāju�i.

- Neizskaties kā kaut ko sagrēkojusies, Ketlīn, - Eriks �ukstēja. - Nekas ta�u nav noticis. Tici man, es to pārdzīvoju vēl sāpīgāk.

Un tie�ām, viņa sejā bija lasāmas tādas sāpes, ka Ketlīna nevarēja neiesmieties.

- Sadiste, - viņ� norūca un tad uzcēla Teronu sev uz pleciem. Zēns, lai noturētu līdzsvaru, ieķērās Ērikam matos. Kad Eriks sāpēs ievaidējās, Terons iesmējās.

Tā nu viņi visi trīs, līksmi smejot, nokāpa pa kāpnēm. Seds pagriezās un sagaidīja viņus.

- Tad beidzot! - viņ� iesaucās. - Gribējām jau sūtīt glāb�anas brigādi. Domājām, ka varbūt Terons piesējis jūs pie krēsliem.

Viņi smējās. Seds aicināja visus uz virtuvi, kur �ovakar tika klātas vakariņas. Heizela, sūdzēdamās par galvas sāpēm, ienesa paplāti savā istabā.

Hallē Seds mirkli apstājās un noskatījās, kā trijotne dodas uz virtuvi. Un neviens nepamanīja, cik domīga kļuvusi viņa seja.

Oktobris veikaliem vienmēr bija darba pilns mēnesis. �ajā gadā klāt vēl nāca rūpes par Erika komercfilmām. Bija norunāts, ka līdz Ziemassvētku iepirk�anās drudzim da�ām filmām jābūt gatavām. Eriks nekavējoties bija ķēries pie darba. Visi bija vienisprātis, ka viņa reklāmfilmas ir labas, lai gan Eriks pats nesaskatīja nekā rado�a, vismaz neko no tā, ko viņ� bija iecerējis veikt nākotnē. Un tā pirmo filmu izie�ana ēterā radīja Kirhofa firmai vēl vairāk darba, nemaz jau nerunājot par Erika jauno kompāniju.

Ketlīna redzēja Ēriku bie�i, bet vairs ne reizi neatkārtojās tā mīlestības pilnā aina, kāda bija risinājusies Terona guļamistabā. Neviens no viņiem neuzdrīkstējās palikt vienatnē ar otru. Vienmēr blakus atradās vēl kāds, un Ketlīna juta, ka tā cen�as iekārtot viņi abi. Kad nenotika darba apspriedes, visi ēda vakariņas Kirhofu mājā. Ja arī kāds ievēroja tādu reti sastopamu parādību, ka vīrietis Erika vecumā pavada neparasti ilgu laiku kopā ar Teronu, par to netika runāts.

Heizela bija pieklususi un vismaz vārdos vairs neuzbruka Ketlīnai. Ketlīna gan nebija tik naiva, lai noticētu, ka piedraudot izdevies brāļasievu nobiedēt vai mazināt viņas ļaunumu. Varbūt Heizela tikai kļuvusi piesardzīgāka un klusāka, bet tāpēc Ketlīnai vēl bīstamāka. Tie�i �ī iemesla dēļ Ketlīna ar nemierīgu sirdi atstāja Teronu uz divām nedēļām, kad viņai ar Eliotu bija paredzēts braukt uz * Ņujorku iepirkt pavasara modes preces.

- Alise, - Ketlīna kādu dienu viņu uzrunāja, kad sieviete vienatnē darbojās pa virtuvi. - Vai esi dro�a, ka viena pati tiksi galā ar Teronu, kamēr es bū�u projām? Varbūt vajadzētu uz �o laiku pieņemt kādu palīgā. Viņ� tagad ir kļuvis tik nevaldāms.

- Tu man to vaicā jau desmito reizi, un vienmēr es esmu atbildējusi vienu un to pa�u. Es glu�i labi varu pieskatīt Teronu. Varbūt tu man viņu neuztici?

Lai nu ko, bet tādas domas Ketlīna no Alises galvas gribēja aizdzīt.

- Nu, protams, ka es tev uzticos! Bet, ja tev ir daudz darba... un, ja mēs sameklētu tev palīgā vēl kādu...

Ketlīna nezināja, kā pateikt to, ko gribēja. Viņa nespēja izrunāt vārdus: �Neatstāj Teronu vienatnē ar viņa krustmāti?�

Alise vērīgi noskatīja Ketlīnu. _z

- Manuprāt, es saprotu, ko tu vēlies teikt. Ja runa ir par to dienu, kad... kad gandrīz notika nelaimes gadījums... baseinā, tad tev kaut kas jāzina. Es negribēju atstāt viņu Heizelas uzraudzībā, tomēr viņa uzstāja, lai es nāku uz virtuvi un sāku gatavot vakariņas, bet Teronu vēl kādu laiciņu atstāju parotaļāties pagalmā. Es ta�u nevarēju atteikt viņai, Ketlīn, lai arī gribēju. Nezinu, kā lai tev to paskaidroju. Tu nodomāsi, ka es esmu veca, māņticīga sieva, bet man bija nojauta, ka jānotiek kaut kam ļaunam, ja es atstā�u bērnu pie viņas.

Tālāk viņas sapratās bez vārdiem. Alise saņēma abas Ketlīnas plaukstas.

- Brauc vien dro�i un krietni pastrādā priek� Seda. Viņ� to gaida no tevis. Un neraizējies par Teronu. Kamēr es esmu dzīva, neviens viņam tuvumā nepiekļūs. Es pat palūdzu D�ord�u, lai jūsu prombūtnes laikā iestumj bērna gultiņu mūsu istabā.

Ketlīna apskāva �o jauko sievieti. Viņa atviegloti nodomāja, ka nav bijis vajadzības klāstīt par savām raizēm, un vienlaikus nopriecājās, ka Alise visu sapratusi.

Aizbrauk�anas dienā Seds ieradās lidostā viņus pavadīt.

- Pērc visu, ko vēlies, - viņ� sacīja. - �is būs nozīmīgs pavasaris, neaizmirsti par to. Un nokārto, ka da�us paraugus atsūta ātrāk, lai Eriks var tos nofilmēt.

- Atvedī�u, neaizmirsī�u, izdarī�u, - Ketlīna smejot apsolīja, vienlaikus, izdzirdējusi Erika vārdu, norijot rūgtu kamolu. Viņ� nebija redzēts jau vairāk kā nedēļu.

- Nepārstrādājies, Sed, - viņa piekodināja. Pēdējā laikā viņ� izskātījās vēl neveselīgāks. Āda uz sejas nostiepusies un ar katru dienu kļuva dzeltenīgāka, noguruma rievas ap acīm un muti arvien padziļinājās..

- Par mani neraizējies. Un arī par Teronu. Centies labi pavadīt laiku. Tev tik reti izdodas izrauties no mājām...

- Sed, - Ketlīna norāja viņu. - Vai reiz nebeigsi! Es negribu braukt projām no ģimenes.

Nebaidoties no citu pasa�ieru ziņkārīgajiem skatieniem, Ketlīna noliecās pie Seda krēsla un uz atvadām noskūpstīja viņu.

- Es tevi mīlu, Ketlīn, - viņ� sacīja, tad atrāvās no viņas. Cik ļoti Sedam piestāv �āds smaids. Cik tas dara viņu skaistu. Augstsirdība un mīlestība joprojām staroja no viņa tum�o acu dziļumiem, lai gan tās izskatījās noguru�as un samocītas.

- Es arī mīlu tevi.

Un to viņa sacīja no sirds.

Ketlīna dievināja Ņujorku. Katru reizi, braucot uz �o pilsētu, viņu pildīja tās enerģija un dzīvesprieks. Tiesa, nekad viņa nav vēlējusies �ajās betona aizās dzīvot, bet viņa vienmēr ar nepacietību gaidīja tos piecus ikgadējos braucienus, kad vajadzēja iepirkt Kirhofa veikaliem preces.

Pilsētā, kas nebija slavena kā īpa�i viesmīlīga, viņu vienmēr sagaidīja atplestām rokām. Darboņi modes namos, ar kuriem Ketlīna slēdza darījumus, izdabāja katrai viņas kaprīzei. Kirhofs tika vērtēts augstu, un katrā demonstrāciju zālē Ketlīnu uzņēma īsteni karaliski?

Un tomēr visi zināja, ka aiz sievi�ķīgās ārienes slēpjas ass darījumu cilvēka prāts, ar kuru jārēķinās.

- Mister D�ilbert, cik brīni�ķīgi atkal jūs redzēt, - viņa uzrunāja prezidentu, kur� pats bija iznācis apsveicināties, kad Ketlīna un Eliots ienāca demonstrāciju zālē. Bet Ketlīnas laipnība izrādījās maldino�a, un viņ� drīz vien redzēja, ka joki te būs mazi.

- Es neko neteicu, kad jūs piegādājāt manis pasūtītās preces divas nedēļas vēlāk, - viņa sacīja, joprojām apburo�u, atbruņojo�u smaidu sejā, - bet, ja tas atkārtosies vēlreiz, es nosūtī�u visu partiju atpakaļ, nesamaksājot ne centu. Vai skaidrs?

Viņas zaļās, mirdzo�ās acis bija līdzīgas mistera D�il-berta acīm, bet no smaida viņam iznāca tikai samocīta grimase. Viņa kustības kļuva haotiskas.

- Es nespēju iedomāties, misis Kirhofa, kas...

- Vai mēs tagad varam apskatīt jūsu jaunos paraugus? - Ketlīna mierīgi pajautāja.

- Bet, protams. Tūdaļ pat. Ļaujiet man... - viņ� sarosījās un meklēja ar skatienu savu prasmīgāko tirdzniecības aģentu.

Eliots �ajos braucienos bija neaizstājams. Katru vakaru, kad viņi kopā pārskatīja dienā veiktos pasūtījumus, salīdzinot tos ar pieļaujamo bud�etu un �iepirk�anās sarakstu�, kas bija sastādīts jau veikalā, Eliota fantastiskā atmiņa Ketlīnu bezgala pārsteidza.

- Tās caurspīdīgās muslīna blūzītes, ko pasūtījām pie Valentīno, labi ies kopā ar Annes Kelinas krepa biksēm.

Kādus izmērus mēs pasūtījām? Se�i, astoņi un desmit. Trīs no katra, katram veikalam. - Domīgi sarauktu pieri viņ� pārskatīja pasūtījumus. - Bet kāpēc gan mums neņemt visus izmērus, līdz pat divpadsmitajam? Divpadsmitos ņemsim galvenokārt melnus, bet pasūtīsim katram veikalam pa trim arī no citām krāsām. Izņemot zilo. Zilās ir pretīgas. Un es domāju, ka mēs �īs bikses varam kombinēt ar da�ādām blūzēm, turklāt katra kliente noteikti nopirks vismaz divas. Ko tu par to saki?

Vakaros Ketlīna devās uz savu numuru, bet Eliots traucās uz tikai viņam zināmām vietām, par kurām Ketlīna negribēja neko zināt, un no rītiem viņu mocīja paģiras. Tomēr pēc trim tasēm melnas kafijas un puspaciņas cigare�u viņ� - mo�s kā vienmēr - atkal bija gatavs doties uzbrukumā Septītajai avēnijai.

Viņus iz�ķērdīgi izklaidēja, jo Kirhofa firmai �ajā modes galvaspilsētā bija laba slava. Reiz kāds blū�u fabrikants pēc atturīgās Ketlīnas un Eliota sejas izteiksmes nosprieda, ka nu no viņa nekas netiks pirkts, un sāka stostīties un plātīties rokām. Eliots nepacietīgi piecēlās no savas vietas. Uz galda palika tuk�a pasūtījumu veidlapa. Eliots nekautrēdamies izrāva izstrādājumu no vīra rokām.

- Vai tu zini, kas tai par vainu? - ignorēdams uzbudināto tirgoni, viņ� jautāja Ketlīnai.

- Lente, - Ketlīna ne�auboties atbildēja.

- Pareizi! Tā draņķa lente. - Eliots pagriezās pret vīru un sacīja: - Es pasūtī�u se�us du�us da�ādās krāsās, ja jūs varat aizvākt �o muļķīgo lenti. Ja ne, sveiki.

- Es... - virs stostīja�.

- Un pārtaisiet piedurknes, - Eliots kategoriskā balsī turpināja. - �ī ir lieliska blūze, bet, ja kliente piedurknes dēļ nevar uzvilkt �aketi, neviens to nepirks. Man jau patīk tāds elegants stils, bet tomēr sa�auriniet piedurkni uz pusi.

- Jā, mister Peit, protams.

- Tātad mēs varam cerēt, ka blūzes tiks piegādātas* tādas, kādas mēs tās gribam? - Eliots laipni jautāja.

- Protanis, - vīrs nervozi trīso�ā balsī steidza atbildēt.

- Es jau pats gribēju ņemt nost to lenti.

Abi vēl smējās pilnā kaklā, kad Eliots apturēja taksometru, lai dotos uz krievu tējnīcu, kur viņiem pasūtītas pusdienas. Viņus cienāja ar dzērieniem un ēdināja gandrīz diendienā, turklāt tikai pa�os labākajos restorānos. Ketlīnai nācās uzklausīt ne mazums bezkaunīgu priek�likumu. Viņai par vil�anos, Eliots saņēma ne mazāk. ⁴

Pēc desmit dienām Ketlīna bija gatava doties mājup. Dienu agrāk nekā plānots viņi atgriezās Sanfrancisko. Lidostā viņi atvadījās viens no otra, priecādamies, ka grūtais darbs godam pabeigts un ka paveikts tik daudz. Ketlīna, ieradusies mājās tie�i uz vakariņām, visus pārsteidza. Bet arī viņu gaidīja pārsteigums. Te bija Eriks. Kopā ar kādu �ilbino�u blondīni.

Viņas vārds bija Tamāra.

- Ketlīn! - Seds iesaucās un tādā ātrumā apripināja savu riteņkrēslu ap galdu, ka gandrīz uzbrauca viņai virsū.

Ketlīna iesmējās un pieliecās, lai atbildētu uz silto skūpstu. Tad, atkal soli atkāpusies, viņa jutās pārsteigta, cik saguris izskatījās Seds. Vai tie�ām viņ� ir novājējis? Vaigu kauli jau tā kalsnējā sejā likās nedabīgi izspiedu�ies. Tomēr acis mirdzo�as kā vienmēr, un Ketlīnai neradās ne mazākās �aubas par to, cik ļoti Seds priecājas, viņu atkal ieraudzījis.

- Kā sekmējās brauciens? - viņ� jautāja, kad bija pavadījis Ketlīnu uz viņas krēslu. Izdzirdu�i Ketlīnas balsi, iesteidzās arī D�ord�s un Alise, un Ketlīnas atplestajās rokās tika ielikts Terons.

Un kādas tad izskatās pavasara modes? Alis, lūdzu atnes Ketlīnai �ķīvi. Terons jau iemācījies pateikt �ma�īna� un �vilciens�. Nu, dārgumiņ, stāsti par braucienu. Kā ar sekmēm?

Viņu ieraudzījis, Seds bija tik satraukts, ka nesakarīgi vārdi bira cits pēc pita. Ketlīna smējās un spieda cie�āk pie krūtīm kustīgo Teronu.

a- Mums bija ļoti labs brauciens, lai gan pabeidzām to dienu agrāk. Negribējām gaidīt līdz rītdienai, un tā esam �eit. Protams, pasūtījām daudz jaunu mantu.

Ketlīnas skatiens apstaigāja telpu, apstājoties arī pie Erika, Heizelas un blondīnes.

- Atvainojiet, - Ketlīna sacīja, - bet mēs neesam iepazīstinātas.

- Ak, piedod, - iesaucās Seds. - Es tik ļoti sapriecājos par tavu iera�anos, ka pilnīgi aizmirsu pieklājību. Ketlīn, �ī ir Tamāra. Tamāra, iepazīstieties, mana sieva un labā roka, īsts dārgums, Ketlīna.

- Sveicināta, - Ketlīna pieklājīgi sacīja.

- Sveika, - bija viss, ko atmeta mei�a.

Pirmo reizi ierunājās Eriks.

� Kā klājas, Ketlīn?

Viņa balsī skanēja patiess prieks, redzot viņu mājās. Tā, dziļa un vīri�ķīga, atgādināja glāstu.

Ketlīnai tik ļoti gribējās pieiet pie Erika un sajust viņa spēku, viņa siltumu. Bet to viņa nedrīkstēja. Apkārt sēdēja skatītāji, turklāt blakus Ērikam bija �ī krā�ņā sieviete. Sieviete, kuru viņ� bija uzdro�inājies atvest uz viņas māju.

- Man iet labi, - Ketlīna sausi atbildēja, cen�oties neskatīties Ērikam acīs.

- Alis, nes tagad Teronu atpakaļ uz virtuvi, - pavēlēja Heizela.

- Nē, - vēsā balsī atcirta Ketlīna. - Man viņa tik ļoti pietrūka. �ovakar Terons paliks ēdamistabā kopā ar mums. - Un Ketlīna izaicino�i paskatījās uz Heizelu.

- Protams, dārgā, - Heizela mīlīgā balsī piekrita, lai gan Ketlīnai pievērsto acu skatiens bija ciets kā tērauds.

Ketlīna ieklāja klēpī salveti. Tad viņas skatiens atkal atgriezās pie skaistās, jaunās sievietes blakus Ērikam. Ketlīna nodomāja, ka viņa noteikti ir ļoti gara. Interesanti, kāds viņai ir uzvārds? Bet kāpēc viņai tas jāzina? �ādas sievietes, reiz redzētas, neaizmirstas. Viņai bija mēnessgaismas mati. Neticami gai�i. Tie ieskāva seju un rūpīgā nekārtībā krita līdz pat pusmugurai. Mati bija dabīgi, nemāksloti, un tie piestāvēja ļaunajai viltībai, kas spīdēja no dzintarkrāsas acīm. Tās bija aukstas un aprēķina pilnas, bet, skatoties uz Ēriku, kļuva siltas un iemidzino�as. Pat pāri galdam Ketlīna varēja sajust dzirksteles, kas lidoja no �īm acīm.

Kādā brīdī Ketlīna redzēja, kā Eriks atbild viņas pavedino�ajam skatienam. Viņ� slinki pasmaidīja, un Ketlīnai �ķita, ka ēdiens viņas mutē iegar�ojas pēc atkritumiem. Viņa centās neskatīties uz �iem abiem un klausījās, ko Seds stāsta par Teronu un veikaliem, bet nespēja.

Tamārai mugurā bija balta, piegulo�a kleita. Tā izcēla tum�o iedegumu. Viņai bija lielisks, skulptūrai līdzīgs augums, un piekļāvīgais tērps atklāja skatienam katru tā sīkāko izliekumu.

- Ja esi beigusi, Ketlīn, varbūt iesim viesistabā, - Seds^ ierosināja. - Lai gan man �ķiet, ka tu esi sākusi maz ēst.

Neko neredzo�u skatienu Ketlīna skatījās uz savu �ķīvi, līdz apjauta, ka ir apēdusi labi ja da�us kumosus.

- Mums lidma�īnā pasniedza uzkodas, - viņa paskaidroja, cen�oties, lai balss skanētu pēc iespējas dzīvespriecīgāk, un paņēma rokās Teronu.

Eriks bija cie�i satvēris Tamāras elkoni un veda viņu uz viesistabu. Heizela likās iegrimusi sarunā ar Sedu, tā ka Ketlīnas vienīgais pavadonis bija dēls.

Tamāra burtiski apgūlās uz dīvāna, novilkdama Ēriku sev līdzās un aizāķēdama roku viņam aiz elkoņa. Tā Erika delms spiedās viņas milzīgajās krūtīs.

Ketlīna tikai ar pūlēm savaldījās, lai nesāktu uz viņiem abiem kliegt. Viņa ieslīga atpūtas krēslā. Terons bāza mutē Ketlīnas koraļļkrāsas krelles. Viņa noteikti izskatās no-�> *

gurusi, grumbainu seju un novecojusi, turpretī tā otra, tā bija jauna, valdzino�a un arī pārlieku atdevīga.

Kā ierastu rituālu pildot, D�ord�s ienesa sudraba paplāti ar kafijas servīzi. �ovakar Ketlīnu kaitināja itin viss. Kāpēc gan viņi nevarēja apmesties virtuvē uz augstajiem soliņiem un saliet kafiju biezajās, smagajās tasītēs tie�i no kafijas automāta trauka? Ketlīna ilgojās pēc nepiespiestās tērzē�anas, kāda parasti notika kopā ar B.J. un Ednu. Kā Ketlīnai pietrūka to joku, tā siltuma, tās nepiespiestās izturē�anās!

Ketlīnu �ķebināja �īs drūmās sienas un ar brokātu pārvilktie dīvāniņi. Un vēl vairāk viņu �ķebināja skats uz garo, izlaidīgo blondīni, kura ne mirkli neizlaida Ēriku no savām skavām.

- Ketlīn, dārgā, tu �ovakar pasēdi ar Teronu un ļauj kafiju saliet man. Pēc brauciena, dro�i vien esi nogurusi

Cik gan viņa var būt divkosīga, �ī Heizela. Kā var tā visu mū�u tēlot un ne reizi neizkrist no lomas, par to Ketlīnai bija jābrīnās. Viņa novērsās no vīramāsas un to pa�u brīdi ieraudzīja, ka Tamāra piekļaujas Ērikam vēl cie�āk.

Eriks izklaidīgi pastiepa roku un papliķēja viņai pa ceļgalu. Ketlīna ar milzīgu prieku nogalinātu vispirms mei�u, tad Ēriku.

Bet kādas viņai ir tiesības būt greizsirdīgai? Eriks ir vīrietis spēku briedumā, Ketlīna - precējusies. Viņ� nekad nav zvērējis, ka mīl Ketlīnu. Viņa gan zināja, ka fiziski Eriks viņu joprojām grib un viņam arī Ketlīna patīk kā viņa bērna māte, bet vai viņ� viņu mīl? Par to viņ� nekad neko nebija runājis.

Un kāds viņiem būtu labums no Erika mīlestības? Ketlīna nekad nepametīs Sedu. Eriks to zināja. Un tas varbūt ir galvenais iemesls, kāpēc viņ�... meklē citu sievieti. Tikai kāpēc �ai sievietei jābūt tik jaunai un skaistai? Un iekārojamai? Un kāpēc viņ� �o Tamāru atvedis uz Ketlīnas māju?

Un tad viņa saņēma atbildi.

- Ketlīn, Ērikam radusies kolosāla ideja saistībā ar pavasara komercreklāmām. Viņ� grib doties uz tropiem un tur dabā �o to nofilmēt. Ko tu par to domā? Tas ta�u ir lieliski, vai ne?

Seds gaidīja atbildi. Viņam pat seja bija kļuvusi gai�āka.

- Jā, - Ketlīna piekrita un piespieda sevi pasmaidīt.

- Manuprāt ideja ir brīni�ķīga, - ierunājās Heizela, veltīdama Ketlīnai viltīgu smaidu.

- Tamāru viņ� atrada vienā no pilsētas jauno talantu aģentūrām, - Seds steidza stāstīt. - Viņa būs redzama visās mūsu, komercfilmās. Protams, būs arī citi modeļi, bet lielākajā daļā ainu darbosies tie�i Tamāra.^

Seds uzsmaidīja modelei, un viņa atbildēja ar �ilbino�u smaidu.

- Viņa ir skaista, vai ne? Iztēlojies viņu caurspīdīgā vasaras tērpā okeāna krastā. - Seds iesmējās. - Paklausieties tikai, kā es cen�os pamācīt Ēriku, kā viņam jādara viņa darbs!

Arī Eriks iesmējās un uzmeta Tamārai atzinīgu skatienu.

. - Skan vilino�i.

Ketlīna pēk�ņi pielēca kājās. Pārsteigtais Terons piespieda nosiekalotās krelles pie viņas blūzes.

- Es... es esmu pārliecināta, ka reklāmas izdosies lieliski. Bija ļoti jauki iepazīties ar jums, mis... hm... Tamāra. Un tagad, lūdzu, atvainojiet mani. Es esmu... - viņa tvēra pēc elpas. Galvā dūra trula sāpe. - Es patie�ām esmu �ausmīgi nogurusi. Ar labunakti, Heizel, Ērik. Ar labunakti, Sed.

Viņa piegāja pie vīra un steidzīgi noskūpstīja viņu uz vaiga.

-Ketlīn...

� - Redzēsimies rīt no rīta, - Ketlīna viņu pārtrauca. Pirms kāds bija paspējis bilst kaut vienu vārdu, viņa kopā ar Teronu aizsteidzās uz kāpnēm, lai ātrāk nokļūtu savas guļamistabas patvērumā. Projām no Ērika acīm, tālāk no �īs sievietes, kura brauks kopā ar viņu uz tropiem. '�

Visu nākamo dienu pēc pārbrauk�anas Ketlīna pavadīja savā istabā. Izrādījās, ka brauciens nogurdinājis viņu vairāk, nekā viņa pati vēlējās atzīt. Turklāt iepriek�ējais vakars bija sabojājis omu.

Diena vilkās neizturami ilgi. Viņa mēģināja pasnaust, bet katru reizi, kad gandrīz jau iemiga, sapnī parādījās Eriks, parasti apkampis savu blondīni, un tad Ketlīna vienmēr pamodās, staigāja �urpu turpu pa paklāju, �ņukstēja un jutās vainīga. Viņu grauza sirdsapziņas pārmetumi par neuzticību Sedam - ja ne īstenībā, tad domās noteikti.

Jau nākamajā dienā Ketlīna atgriezās darbā. �ķita, ka Eliotu ceļojums nemaz nav nogurdinājis. Glu�i otrādi, viņ� izskatījās bezgala mundrs, un dzīvesprieks, kas staroja no viņa, sāka krist Ketlīnai uz nerviem. Kā, starp citu, arī viss pārējais.

Laika posms no novembra sākuma līdz Ziemassvētkiem ir katra tirgotāja ra�īgākais laiks, un arī Kirhofi nebija nekāds izņēmums. Un tomēr Seds nepieļāva, lai tas traucētu sagatavoties komercreklāmu filmē�anai. Brauciens uz Kārību jūru bija ieplānots decembra pirmajā nedēļā.

Ketlīna vēlējās, kaut viņai ar visu to nebūtu nekā kopēja, bet izrādījās, ka tie�i viņa ir cie�i saistīta ar �o pasākumu.

- Vai tu saproti, ka prasi neiespējamo? - viha zvēroja. Viņi bija sapulcēju�ies Seda kabinetā, lai apspriestu visu, kas saistīts ar braucienu. Ketlīna pielēca no krēsla, rokas uz krūtīm sakrustojusi, pieskrēja pie grāmatplaukta un tad atkal pagriezās pret pārējiem. Nu gan viņai pietiek. Jau tre�ā �āda salasī�anās �ajā nedēļā. Viņai liek visu laiku darboties ar Ēriku plecs pie pleca, kad negribas viņu pat redzēt.

- Ketlīn, - Seds pacietīgi iesāka. - Mēs apzināmies, kādu slogu uzkraujam taviem pleciem, bet, lai varētu laikā sākt demonstrēt reklāmas, Ērikam darbs jāpabeidz jau līdz jaunā gada sākumam. Tāpēc tik steidzīgi jāsāk.

Ketlīna uzlūkoja viņus visus. Eriks bija bezrūpīgi iegrimis krēslā. Piemiedzis acis, nolaistiem plakstiņiem, viņ� pētīja Ketlīnu. Ak, kaut labāk viņ� tā nedarītu. Ketlīna jutās neērti.

- Es to saprotu, Sed. Neesmu jau muļķe, - viņa atcirta. - Bet vai tu saproti, cik grūti ir tādā steigā sagādāt tērpus, kaut vai paraugus? Es nezinu, vai man izdosies pierunāt uz �ādu sadarbību kaut vienu modes namu. Viņi ta�u smiesies man tie�i sejā.

- Mēs arī saprotam, zem kāda spiediena tev nākas strādāt, un apzināmies, ka tu dari visTi iespējamo, bet komerc-filmām nebūs nekādas jēgas, ja mēs tajās izmantosim pagāju�ās sezonas tērpus. Es gribu tikai jaunos modeļus.

/

- Es zinu, es zinu, - viņa noguru�ā balsī atkārtoja, tā atgādinādama Sedam, ka viņ� to viņai ir sacījis jau simtiem rei�u. - Bet viņi vēl nav pat vienoju�ies par nākamā

321

S. Brauna Zid.i timeklis - 11

pavasara tērpiem, - viņa kurnēja. - Pretējā gadījumā es to zinātu. Es ta�u nupat pārbraucu no Ņujorkas, vai atceries?

-Jā, -^Seds atbildēja, īpa�i neraizēdamies par sarkasmu viņas balsī. - Bet, ja var ticēt Eliotam, tu proti apburt jebkuru modes noteicēju Septītajā avēnijā. Tad kāpēc lai tu nepalūgtu viņiem kādu mazu... nē, lielu pretimnāk�anu?

Viņa nopūtās.

- Kādu izmēru tā meitene nēsā?

- Tamāra, - ierunājās Eriks. - Viņas vārds ir Tamāra.

- Piedod, - Ketlīna eksplodēja. - Kādu izmēru nēsā Tamāra ?

- Astoto. Lai tev būtu vienkār�āk, mēs filmēsim tikai tādas modeles, kas nēsā astoto numuru.

- Milzīgi pateicos, - Ketlīna novilka pārsaldinātā balsī un samirk�ķināja skropstas. - Nevaru pat izstāstīt, cik ļoti

� tava laipnība man palīdzēs paveikt neiespējamo.

Kabinetā iestājās smags klusums. Visi trīs centās neskatīties viens uz otru. Ketlīnai tūdaļ pat kļuva kauns par �ādu bērni�ķīgu sarkasmu. Kas ar viņu notiek?

- Ērik, lūdzu, atvaino, bet vai tu neatstātu mūs abus vienus, - pēc vairākiem gariem, saspringtiem mirkļiem Seds klusā balsī palūdza.

- Bet, protams, - viņ� uzslējās no krēsla un izgāja no kabineta..

Iestājās vēl viens klusuma brīdis. Ketlīna plucināja piedurknei atiru�u diegu. Beidzot, sajutusi, ka var eksplodēt, ja Seds par viņas riebīgo uzvedību nesāks kliegt, viņa sacīja:

- Piedod. Es zinu, ka apkaunoju tevi tava darbabiedra priek�ā. Atvaino, lūdzu.

Seds neatbildēja, un Ketlīna bija spiesta paskatīties uz viņu. Bet Seda acīs neredzēja dusmas. Tās bija tikai rai�u pilnas.

- Ketlīn, kas noticis?

Viņa samtainā balss skanēja klusu un mierino�i. Ja Seds pārmestu un nosodītu, viņa varētu cīnīties pretī, bet �ī nosvērtā balss viņas augstprātību sagrāva. Ketlīna sakauta padevās.

- Es pati nezinu.

� - Nāc �eit, - Seds aicināja. Viņa nestrīdējās, piegāja pie viņa krēsla un ļāva apsēdināt sevi klēpī. Tā Ketlīna bija sēdējusi tikai vēl tajā dienā, kad pastāstīja Sedam, ka gaida bērnu.

- Vai tu esi pārliecināta, ka nezini, kas notiek? Tu jau labu laiku esi tik savāda. Ja kaut kas nav kārtībā, tad pastāsti. Es gribu zināt. Vai es varu tev kaut kā palīdzēt?

- Ak, Sed, - viņa izdvesa viņam pie kakla un nopriecājās par saudzīgo roku apskāvienu. Viņ� ir tik labs. Ja pa�laik Ketlīna atzītos, ka mīl viņa draugu, ka Eriks ir Terona tēvs, Seds viņai piedotu. Ketlīna to zināja. Viņa mīlestība ir bez aizspriedumiem. Bet viņa nedrīkst darīt viņam pāri. Seds viņai ir pārāk dārgs.

- Kas tevi satrauc? Vai Eriks?

Viņas sirds gandrīz pārstāja pukstēt. Vai tie�ām Seds jau zina? Varbūt viņa uzvedusies pārāk neuzmanīgi, apveltīdama Ēriku ilgpilniem skatieniem vienmēr, kad viņi atradās vienā telpā? Varbūt Seds pamanījis, ka Terons ar katru dienu kļūst līdzīgāks Ērikam?

Viņai bija kaut kas jāsaka.

- Kāpēc gan lai Eriks mani satrauktu? - Un viņa bezrūpīgi iesmējās, kaut gan tas skanēja visai māksloti.

- Es nezinu. Brī�iem man liekas, ka jūs itin labi viens otram patīkat, bet citreiz liekas, ka jums nezin kas jādala.

Ketlīna uzlika rokas Sedam uz pleciem un noskūpstīja viņu uz vaiga, cenzdamās neizrādīt atvieglojuma sajūtu.

- Vienīgais, par ko es pa�laik raizējos, ir - kā laikā sagādāt tērpus.

Bet Seds bija pārāk gudrs, lai tik viegli ļautos apmānīties.

- Ketlīn, - viņ� saņēma abās plaukstās viņas seju un nogaidīja, līdz viņa pacēla acis. - Es tev reiz teicu: ja tu kaut ko vēlies - jebko, lai kas arī tas būtu, - tev tikai jāpasaka man, un savu ierobe�oto iespēju robe�ās es darī�u, ko spē�u. Es mīlu tevi. Vai tu apzinies, cik ļoti?

Asaras aizmigloja Ketlīnas skatienu, tik daudz mīlestības bija redzams Seda mirdzo�ajās, brūnajās acīs. Viņa gausi pamāja ar galvu. Viņa tie�ām spēja iedomāties, cik ļoti Seds viņu mīl. Seds viņu mīlēja ar nepiepildītu, sirdi ploso�u mīlestību, un to nedrīkstēja neredzēt. Un vēl Ketlīna zināja, ka �ādu mīlestību viņa nav pelnījusi, tāpēc tā bija vēl jo dārgāka.

Ketlīna saguma viņam pie krūtīm. Viņas plecus raustīja elsas. Tad beidzot pēc krietna laika viņa izslēja muguru un paņēma Seda piedāvāto kabatlakatu.

- Es iedomājos, ka varbūt tev ir pārāk daudz darba, -Seds runāja. - Bie�i vien �ādu asaru cēlonis ir pārmērīga pārstrādā�anās.

- Nē, nu jau ir labi. Varbūt man tie�i vajadzēja pamatīgi izraudāties. - Viņa pasmaidīja. - Un nu es bū�u vēl aizņemtāka. Gaida pāris du�i zvanu uz Ņujorku, kas beigsies ar mū�a naidnieku iegū�anu. Iedomājies, cik daudzām piegriezējām un �uvējām nāksies nostrādāties melnās miesās.

Seds iesmējās, bet tad kļuva nopietns.

- Ja vispār kāds spēj paveikt brīnumu, tad tā esi tu. Tikai nepārmoki sevi. Tu man esi pats dārgākais.

� Es zinu, - viņa no�ukstēja un, maigi noskūpstījusi Sedu uz lūpām, piecēlās no viņa klēpja. Cauri audumam Ketlīna bija sajutusi, cik cieti un kaulaini kļuvu�i viņa ceļgali.

- Sed, - viņa piesardzīgi ierunājās, jo apzinājās, cik jūtīgi viņ� var jautājumu uztvert, - vai tu jūties labi? Tu pēdējā laikā izskaties tik noguris. Kad pēdējo reizi apmeklēji savu ārstu?

Tēlojot dusmas, Seds atmeta galvu.

- Kas tad tas! Tā nav godīgi. Protams, ka es jūtos labi. D�ord�s apvainotos, ja uzzinātu par tavām aizdomām, ka viņ� par mani nerūpējas pietiekami labi. Viņ� ta�u sargā mani kā vistu māte savu cālēnu.

Seds saņēma viņas roku un saspieda starp savām plaukstām.

- Apsoli man Ketlīn, ka tu atņietīsi �īs pilnīgi liekās rūpes. Ar mani viss būs lieliski, to es tev apsolu.

Tas gan Ketlīnu nepārliecināja, bet viņa negribēja Sedu apkraut ar savām raizēm.

- Tad ķeramies pie darba! - viņa iesaucās un līganā solī devās uz durvīm.

- Pateik�u Klērai, lai atnes tev kafiju.

Ketlīna pamāja Sedam atvadas un caur sekretāres kabinetu izgāja ārā.

Par laimi, Eriks bija aizgājis.

Pateicības dienas rītā Ketlīna noskrēja *pa kāpnēm apsveicināties ar Sedu. Viņ� jau bija ārā un gaidīja Ēriku, lai kopā ar viņu mētātu basketbola grozā bumbu. Kop� Eriks bija ierīkojis grozu, viņi trenējās vairākas stundas nedēļā.

Kelīna gan bija apjautājusies D�ord�am, vai �ādi vingrinājumi nav Seda veselībai pārāk smagi.

- Nē, - atbildēja D�ord�s. - Neatrunā Sedu no basketbola, Ketlīn. Viņam spēle ļoti patīk, turklāt ne jau kā vingrinājums, bet kā sacensība. Liec viņu mierā. Viņam ir nepiecie�ams �āds sports, it īpa�i, ja ir iespējams sacensties ar viņa vecuma vīrieti.

Ketlīna neko nesacīja, lai gan nodomāja, ka pēc katras spēles Seds izskatās pagalam nomocījies. Pa�laik Ketlīna stāvēja durvīs un vēroja, kā Seds blakus savam riteņkrēs-lam driblē bumbu. Tad viņ� bumbu pazaudēja. Vēl pāris reizes atsitusies pret zemi, tā ieripoja krūmos. Seds palūkojās apkārt, acīmredzot meklēdams D�ord�u, tomēr izrādījās, ka pa�laik viņ� �eit ir viens.

Tad Seds piebrauca pie krūmiem un mēģināja aizsniegt bumbu. No sasprindzinājuma uz viņa pieres izspiedās sviedri. Nobijusies, ka Seds tūdaļ izkritīs no krēsla, Ketlī-na jau gribēja steigties palīgā, kad viņ� ārprātīgās dusmās uzsita pa riteņkrēsla rokturiem.

- Sasodīts! Kā es neieredzu �o kroplību! - Pa viņa noliesēju�ajiem, vaigiem sāka ritēt sviedri un bezspēcīga niknuma asaras. �ie vārdi gan noskanēja.tikai kā aizsmacis �uksts, tomēr Ketlīna arī tādā attālumā visu dzirdēja. Seda seja pārvērtās naida maskā, un viņ� turpināja dauzīt krēsla rokturus, lādēdams gan krēslu, gan sevi.

- Pie velna visu! Kāpēc? Kāpēc tie�i es?

Ketlīna bija satriekta. Ne reizi, kop� viņi bija pazīstami, Ketlīna nebija viņu redzējusi �ādā stāvoklī un nebija dzirdējusi lādamies. Par savu paralīzi Seds vienmēr mēdza pajokot, tomēr pārāk moko�i bija skatīt cie�anas, kādās viņam acīmredzot nākas nepārtraukti dzīvot. Ketlīna cie�i aizmiedza acis un sakopoja visus spēkus, lai izdomātu, ko pateikt tādu, kas neskanētu banāli.

Kad viņa atvēra acis, aina bija mainījusies. Skrie�us tuvojās Eriks. Viņa acīs redzēja satraukumu.

- Sed? - Eriks runāja klusām, bet Seds viņu tūdaļ sadzirdēja, un rūgtuma pilno lāstu straume apklusa. Tum�ās acis aizvērās. Galva nokrita uz leju, it kā kakls nespētu to noturēt. Zods piespiedās krūtīm. Pirksti joprojām �ņaudza krēsla rokturus. Eriks nesacīja ne vārda. Viņ� nometās uz viena ceļa un skatījās zemē, pacietīgi gaidot, kad runāt sāks Seds.

Ketlīna klusējot un gandrīz neelpojot stāvēja aiz durvju, aizklāja.

- Piedod, ka tev vajadzēja noskatīties manu izmisuma lēkmi. Es bie�i sev ko tādu neatļauju, bet, kad tomēr nespēju savaldīties, tas laikam izskatās visai baismīgi. -Seds runāja ar rūgtu, pa�nosodījuma pilnu humoru.

Bet Eriks pat nepasmaidīja. Viņ� pacēla acis uz Sedu.

- Es tev nekad to neesmu teicis, bet es tevi bezgala cienu, Sēd. Ja es atrastos tavā vietā, ja mēs būtu mainītās lomās, es �ādu stāvokli nespētu pārdzīvot tik cēli, kā to dari tu.

- Ak, Erik, nespraud man pie krūtīm ordeņus. Es tik varonīgi turos tikai tāpēc, ka man nav citas izejas.

- Nav tiesa. Cits lavā stāvoklī kļūtu par īstu briesmoni.

Seds nopūtās.

- Brī�iem es sev arī tāds liekos. Piemēram, pa�laik. Ar kādu baudu es ienīstu tevi. Vai tad tev neliekas, ka es apskau�u tavu augumu, tavu spēku? Es vēl vairāk par Teronu esmu atkarīgs no citu palīdzības. Un ko, pēc lavām domām, vīrietim nozīmē �āda atkarība? Kā es neieredzu �o bezpalīdzīgo stāvokli, Ērik. Esmu tikai iemācījies sadzīvot ar to, bet atzīstos, ka ik reizi, ieraugot tevi, mani pārņem nelāga skaudība.

Eriks pacēla no krūma apak�as bumbu un uzmanīgi pārbrauca tai ar pirkstu: Kad viņ� ierunājās, balss skanēja tik klusu, ka Ketlīna tikai ar pūlēm sadzirdēja vārdus:

- Un es atzīstos, k£ apskau�u tevi. Kaut man būtu tavs spēks pieņemt lietas tādas, kādas tās ir. Pēdējos ga�dus es peldu pa straumi, noņemos ar sīkumiem, sapņoju par kaut ko neaizsniedzamu, vēlos kaut ko, ko man nav tiesību vē-

Ielies. Man nav pieņemama atbilde �nē�. Nekad tā nav bijusi pieņemama. No otras puses, viss, ko tu saki un dari, demonstrē tādu nesavtību, ka es tevi apbrīnoju kaut vai tāpēc, ka pats kaut ko lādu nemū�am nespētu. Tas viss ir sve�s manam.raksturam.

- Paldies, Erik, bet man �ķiet, ka tu se^i nosodi pārāk smagi.

- Nē, es sevi pazīstu pietiekami labi, - Ēriks pavīpsnāja. Tad viņ� it kā nokratīja �o nelāgo omu un iesaucās:

- Vai esi gatavs spēlēt?

- Patiesību sakot, - Seds it kā atvainojās,.- �odien nav � īstā noskaņojuma.

- Labi, nekas. Tad varbūt iedzersim kādu alu?

- Lieliska doma. Tik saulaina diena, varbūt paliksim tepat ārā?

- Lai notiek. Es aizie�u pēc alus. - Eriks aizmeta basketbola bumbu un aizsteidzās virtuves durvju virzienā. Ketlīna noslēpās aiz durvīm. Viņa nevēlējās, lai Seds zina, ka viņa redzējusi viņa vājuma mirkli.

Svētdienā pēc Pateicības dienas Ketlīna strādāja noliktavā. Veikali svētkos bija slēgti, bet, tā kā nāko�ā piektdie- * na un sestdiena bija divas gandrīz pa�as trauksmainākās iepirk�anās dienas gadā, Ketlīna bija atlikusi �o to no savām personīgajām darī�anām un atradās �eit, lai vajadzības gadījumā veikala nodaļu vadītāji viņu viegli varētu sameklēt.

Viņa satikās ar Sedu darbiniekiem paredzētajā automa�īnu stāvvietā. Un pilsētas tirdzniecības centru viņi bija atbrauku�i katrs savā ma�īnā, jo nevarēja paredzēt, kad . viens vai otrs beigs darbu. Seds gribēja būt klāt, kad veikals tiks dekorēts Ziemassvētkiem.

- Man ir neparasts spēku pieplūdums, - viņ� jokoja, pārbraukdams riteņkrēslā pār asfaltēto celiņJ. - Lai neviens pat nemēģina ap�aubīt, ka es esmu priek�nieks.

Ketlīna bija saģērbusies smagam, netīram darbam. Kājās viņai bija vecas,, izbalēju�as d�insu bikses, bet mugurā krekls ar norotītām piedurknēm. Mati sasieti zirgastē.

- Vai tad �ādi jāizskatās vismodernākajai sievietei Sanfrancisko? - Seds ķircinājās.

- Tie�i tādai, - viņa atjokoja, - jo �odien es tikai vēr�u vaļā kastes un gludinā�u tērpus.

- Man liels prieks, ka tu to dari �odien. Rīt, kad veikalus vērs vaļā, plauktiem jābūt pilniem ar jaunām precēm. No �ī brī�a līdz Ziemassvētkiem mēs tirgosimies kā traki, - viņa acīs iezibējās tēlota mantrausība.

- Sed Kirhof! Cik tu esi alkatīgs. Turklāt... vai �odien tev nebija brīvdiena?

- Man ta�u jāsāk gatavot ebreju Ziemassvētku dāvanas, vai ne?

Viņi vēl trieca un ķircinājās par �o un to, kad D�ord�s palīdzēja izbraukt Seda �kaujas ratus� cauri veikala dienesta ieejai. Ziemassvētku dekorē�anas darbiem nolīgtie strādnieki bija jau sapulcēju�ies. Visi gaidīja Seda un Kir-hofu mākslinieka rīkojumus. Darbs sāka kūsāt.

- Paklau, man tas patīk, - da�as stundas vēlāk Seds no aizmugures uzsauca Ketlīnai, kas pa�laik kāra stendā kostīmu no mīksta, dzeltena auduma.

- Pielūko, ka paturi vienu sev.

- Esmu par to jau parūpējusies, - Ketlīna nebēdīgi atsaucās. - Man arī kostīms patika.

Uz galda iezvanījās telefons. Ketlīna pasniedzās pēc klausules.

- Klausos.

- Ketlīn?

Viņas sirds salēcās kā ārprātīga. Tā tas notika vienmēr, kad viņa pazina dziļo, dārdo�o Erika balsi. Kop� ainas pie basketbola groza Ketlīna viņu bija redzējusi ļoti reti.

Brīnumainā kārtā - un galvenokārt tāpēc, ka modes nami gribēja saglabāt labas attiecības ar Kirhofu firmu, -tērpu paraugi pēc Ketlīnas lūguma bija jau izsūtīti un arī saņemti. Eriks izmisīgi darbojās, lai nostiprinātu visus vaļīgos mezglus, kas saistīti ar nākamās nedēļas braucienu.

- Sveiks, Ērik, - viņa atbildēja ikdieni�ķi draudzīgā balsī. - Kā tu zināji, kur mūs sameklēt?

- Piezvanīju uz mājām, un Alise man pastāstīja, ka jums �odien esot darbadiena. Par laimi, man bija jūsu biroja telefona numurs.

Kur viņ� to dabūjis, brīnījās Ketlīna.

Eriks vēlreiz piesaistīja viņas uzmanību.

- Paklau, es tikai nupat pārbraucu mājās - pagāju�ajā naktī nebiju te - un atradu verandā tavu un Seda dāvanu.

Par laimi neviens to nebija nozadzis. Tāpēc gribēju jums piezvanīt un pateikties.

- Viņ� saņēmis jauku dāvanu un saka �paldies�, -Ketlīna paskaidroja Sedam. Tad viņa atkal runāja ar Ēriku. - Es to pasūtīju dienā, kad mēs ar tevi bijām iepirkties. Tev tā patika, atceries? Es... mēs, - viņa izlaboja, - gribējām nopirkt kaut ko tavai jaunajai mājai.

- Tas te kolosāli piestāvētu, ja vien es varētu atcerēties, kā piekārt. Kur� ir aug�gals?

- Ko viņ� tur saka? - jautāja Seds.

- Viņ� saka, nevarot saprast, kā gobelēnu piekārt. - Tad Ketlīna atkal runāja klausulē:

Vai tad neatceries? Uz aug�u bija jākarina smil�krāsas laukums un...

- Kāpēc gan tu nevari aizbraukt un viņam parādīt? - iejaucās Seds.

- Ko? - Ketlīna iesaucās.

- Es neko neteicu, - atbildēja Eriks.

- Ne jau tu, Ērik, - Ketlīna mēģināja paskaidrot. - Es nevaru, - viņa sacīja Sedam

- Ko tu nevari? - vaicāja Eriks.

- Ak, Dieva dēļ Г � viņa iekliedzās. - Jūs abi novedīsiet mani trako namā.

- Iedod man klausuli, - pavēlēja Seds un izrāva to viņai no rokas. - Ērik, kas tev tur notiek? Vai tev patika gobelēns? Ketlīna man to aprakstīja. Viņai patika, un es uzticos viņas gaumei.

Kamēr Seds tincināja no Erika atbildi, Ketlīna kodīja lūpu. Viņai nemaz nepatika tas, uz ko viss vilka.

- Zini, man liekas, ka viņai vajadzētu aizbraukt pie tevis un palīdzēt gobelēnu piekārt.

Uz brīdi iestājās klusums. Seds klausījās Ērikā, bet Ketlīna aizturēja elpu. Varbūt Ērikam būs kaut kas ieplānots.

- Nē, viņai nekas nav pretī. Viņa �eit visus darbus jau ir beigusi. Es gribu pakavēties, kamēr izdekorēsim veikalu. Es tev viņu nosūtī�u, - Seds iesmējās. - Jā, starp citu, var gadīties, ka tu viņu nepazīsi. Viņa man te atgādina tādu skolniecīti.

Viņ� nolika klausuli, bet Ketlīna ar izbailēm klausījās Seda nākamos vārdus, kā apsūdzētais ar trīso�u sirdi gaida zvērināto lēmumu.

- Viņ� labprāt grib, lai tu viņam palīdzi. Brauc tagad uz turieni. Satiksimies mājās.

- Sed, es negribu atstāt tevi �eit...

- Kāpēc? Varbūt tu baidies, ka man uzbruks kāds milzu ziemeļbriedis?

- Es negribu, lai tu pārstrādājies. Tu jau tā esi...

- Muļķības. Ar mani viss ir kārtībā, Ketlīn. Un varbūt tagad tu brauksi? Eriks ta�u gaida. Mēs redzēsimies vēlāk.

Vai viņai bija kāda izvēle? Ja viņa vēl pretosies, Seds sāks brīnīties, kāda gan iemesla dēļ viņa tik ļoti negrib braukt uz Erika māju.

Uzmetusi plecos �aketi, Ketlīna drīz vien aizbrauca. Drēgnajā novembra vakarā no lī�a cēlās draudīga migla un kā ar segu pārklāja pilsētu. Ketlīnas ma�īnas ugunis tikko apgaismoja slideno, mitro ceļu. Ketlīna centās vadīt ma�īnu pēc iespējas uzmanīgi. Plaukstas uz stūres nezin kāpēc bija sasvīdu�as. Kāda viņa ir muļķe! Nav �aubu, ka Eriks grib, lai Ketlīna palīdz piekarināt mākslas darbu, un tad viņa mierīgi varēs doties projām. Vai varbūt tur pie viņa ir vēl kāds? Tamāra? Pagāju�o nakti Eriks pavadījis ārpus mājas. Viņ� to bija pateicis, bet netika paskaidrojis, kāpēc. Vai nakts pavadīta pie Tamāras? Vai viņi sildīju�i viens otru �ajās drēgnajās naktīs pirms brauciena uz Kārību salām?

Novietodama mersedesu, Seda kāzu dāvanu, Erika mājas priek�ā, Ketlīna jau bija kā uzvilkta un durvju zvana pogu spieda kareivīgā noskaņojumā.

Viņas garastāvoklis neuzlabojās arī tad, kad Eriks atvēra durvis un tūdaļ izplūda smieklos.

- Kas te tik smieklīgs? - Ketlīna pieprasīja paskaidrojumu. Viņai noteikti ir vai nu ar tinti nosmērēts deguns, vai kas vēl briesmīgāks.

- Piedod, mazo meitenīt, bet es jau nopirku tev bērnu cepumus. Atnāc arī nāko�gad... kad būsi pieaugusi.

- Ļoti asprātīgi, - viņa atcirta.

- Es arī tā domāju, - Eriks nekaunīgi iesaucās. - Seds mani brīdināja, ka tu izskatīsies pēc skolnieces, tomēr es jau esmu tevi tādu saticis arī agrāk. Viņ� ta�u netika tevi redzējis Kalnainē. - Erika skatiens satvēra Ketlīnu un nelaida vaļā. Tā viņi brīdi cie�i vērās viens otrā, un abi atcerējās tās laimīgās dienas un vienu mēhesnīcas nakti krā�ainas upes krastā.

Lai paglābtu sevi no noslīk�anas �ajās atmiņās, Ketlīna novērsās. ■;

- Nē, viņ� netika gan mani tur redzējis.

Pārliecinājies, ka Ketlīnas dusmas ir salauztas, Eriks teica:

- Nāc iek�ā.

Ketlīna sekoja viņam uz dzīvojamo istabu. Visas viņu nopirktās mēbeles bija jau atvestas, tikai logi vēl bez aizkariem. Telpai joprojām piemita nekļūdīgi nosakāmā vecpui�a mājokļa sterilitāte, lai gan kop� pēdējās reizes tā kļuvusi krietni mājīgāka. Kamīnā omulīgi sprēgāja uguns. Istabu apgaismoja tikai viena lampa.

� - Jauki pie tevis, - Ketlīna sacīja. - Mēbeles esi nolicis tie�i tā, kā es ieteicu. . �

- Jā, - Eriks skumīgi novilka un, sabāzis rokas kabatās, ar skeptisku aci pārskatīja telpu. - Tomēr kaut kā te pietrūkst.

- Sievietes rokas pieskāriena, - Ketlīnai izspruka.

Ja Eriks kaut mazliet būtu d�entlmenis, viņ� izliktos, ka �os vārdus nav dzirdējis. Bet viņ� reiz bija arī sacījis, ka runā visu, ko domā, un tads acīmredzot joprojām palicis viņa kredo. Viņ� indīgi pasmaidīja un novilka:

- Nu, tu arī esi sieviete. Pieskaries kaut kam.

Ketlīna steidzīgi aizgriezās un nometa no pleciem �aketi. Pēk�ņi �ķita, ka istabā kļuvis neizturami karsti.

- Pie kuras sienas tu gribi to kārt?

-Tur, pie tās. Es izklāju gobelēnu�uzgrīdas.

Ketlīna palūkojās Erika rokas virzienā blakus dīvānam.

- Gobelēns patie�ām ir ļoti skaists, Ketlīn. Man tas tagad patīk vēl labāk nekā tad, kad ieraudzīju to pirmo reizi. Un es gribu tev vēlreiz pateikties.

- Un Sedam, - Ketlīna steidzīgi piebilda. Pārāk steidzīgi. Viņa pacēla acis un ieraudzīja Ērika sejā sāpju izteiksmi, ko nespēja noslēpt pat istabas puskrēsla.

- Jā, protams. Es domāju arī Sedu.

Uz brīdi iestājās neveikls klusums. Viņi abi aplūkoja pie kājām izklāto gobelēnu ar tik goddevīgiem skatieniem, it kā nedzīvajā audumā gribētu iedvest dzīvību. Beidzot Ketlīna ierunājās:

- �ī ir aug�a.

Viņa nometās ceļos un aptaustīja kārti, pie kuras gobelēns bija piestiprināts.

- Jā, palūk, kur ir �etri āķi. Atliek tikai iesist sienā naglas.

Viņa piecēlās un notīrīja plaukstas.

- Vai tev naglas ir? Un āmurs?

- Ārā ma�īnā. - Eriks aizsteidzās un pēc da�iem mirkļiem bija atpakaļ.

- Iedomājos, ka tev varbūt vajadzēs arī �o, - viņ� sniedza viņai mērlentu.

- Kāpēc �īs telpas iekārto�ana pēk�ņi kļuvusi par типи darbu?

- Tāpēc, ka tu zini, ko dari. - Viņ� pasmaidīja. - Ko es varu palīdzēt?

- Atnes kāpnītes.

- Kāpnītes! Vai tev neliekas, ka prasi pārāk daudz?

Ketlīna iespieda rokas gurnos. Visai izaicino�s �ests, jo drēbe cie�āk piekļāvās krūtīm.

- Nestāsti, ka tev nav kāpnī�u. Kā lai mēs bez tām aizsniedzam to punktu? - viņa rādīja uz sienu, ko līdz pat izliektajiem griestiem klāja sarkankoks.

- Skat, esam atgriezu�ies pie �mēs�. - Eriks uzmeta skatienu Ketlīnas norādītajai vietai. - Un kā būtu ar krēslu? Tad ta�u tu varēsi aizsniegt?

Ketlīna nopūtās.

- Varbūt arī.

Eriks devās uz virtuvi un atgriezās ar krēslu.

- Cik skaists. Kur tu tādu dabūji? - jautāja Ketlīna.

- Kādā mēbeļu veikalā. Man tikai atlika sastiprināt krēslus un galdu, un iznāca glu�i jauks komplekts.

Viņ� nolika krēslu pie sienas un palūkojās uz Ketlīnu.

- Ko tālāk?

Ketlīna uzmeta Ērikam nicīgu skatienu un tad pieliecās, lai nomērītu attālumu starp āķiem.

- Se�as collas un trīs ceturtdaļcollas, - viņa murmināja, tad nometa kurpes un, satvērusi krēsla atzveltni, uzmanīgi uzkāpa uz tā.

- Kā tev �ķiet, vai �ī �uve kokā atrodas tie�i vidū?

- Jā, liekas gan.

- La-abi. - Galvā rēķinādama, viņa izstiepa vārdu, tad pacēla mērlenti virs galvas, līdz tā pieskārās griestiem, un ar nagu ievilka sienā zīmi.

- �ķiet, ka tā būs labi. Pasniedz man āmuru un naglas.

Kad Eriks bija izpildījis rīkojumu, Ketlīna iedzina sienā pirmo naglu. Kad tas bija pabeigts, viņa jautāja:

- Kā mēs gobelēnu pacelsim?

-Atnesī�u vēl vienu krēslu.

Eriks atgriezās un, atbrīvojis kailās kājas no krietni nonēsātām teniskurpēm, pacēla gobelēnu un ar to rokā uzkāpa uz sava krēsla.

Kad visi āķi bija uzkarināti uz naglām, Ketlīna sacīja:

- Tagad kāp zemē un apskaties, vai ir taisni.

Eriks paklausīja un atkāpās tālāk.

- Nu, kā ir? - viņa jautāja, novērtēdama mākslas darbu.

- Lieliski.

- Tev patīk?

-Ļoti.

Kaut kas Erika balsī lika Ketlīnai pagriezt galvu. Viņ� neskatījās uz gobelēnu. Viņ� skatījās uz Ketlīnas gurniem.

- Ērik.

- Hm? - bija vienīgā atbilde, kad viņ� jau bija pie Ketlīnas. Pirms viņa paguva ko bilst, Erika rokas bija apviju�ās viņas gurniem un glāstīja tos.

- Tev ir visizaicino�ākā figūra, Ketlīn. Bērna iznēsā�ana nebūt nav to sabojājusi!

Viņ� piekļāvās viņai no mugurpuses. Viņa rokas kļuva drosmīgākas. Viņ� glāstīja viņas gurnus. Sajutusi cauri d�insu audumam Erika zobus, Ketlīna no pārsteiguma un baudas ievaidējās.

- Ērik, - viņa sacīja nedro�ā balsī. Viņa rokas jau bija atradu�as ceļu zem viņas krekla un tuvojās krūtīm.

- Erik, - viņa atkārtoja, �oreiz jau noteiktāk. - Es ta�u nevaru mū�īgi palikt uz �ī krēsla.

Tomēr viņas pretestība zem Erika roku alkatīgajiem glāstiem bija atslābusi.

- Tad kāp lejā. - �ie tik parastie vārdi nekļūdīgi slēpa sevī dziļu jēgu. Nenoņēmis rokas no Ketlīnas vidukļa, Eriks pagrieza viņu ar seju pret sevi.

Smaragdzaļo un zilo acu skatieni sakusa. Tie dedzināja un bez vārdiem pauda abpusēju tieksmi. Joprojām skatīdamies Ketlīnai acīs, Eriks atpogāja viņas krekla apak�ējo pogu un tālāk arī visas pārējās.

- Ketlīn.

Tas bija lūgums. Viņa ļāva pirkstiem iegrimt Erika matos un piekļāva sev cie�i viņa galvu.

Eriks nocēla Ketlīnu no krēsla, aiznesa līdz kamīnam, kur bezgala uzmanīgi noguldīja uz paklāja.

Viņu ilgu un sāpju pilnie iekliedzieni atbalsojās istabas sienās vienlaicīgi ar augumu sakļau�anos. Ketlīnas lūpas pavērās, lai atbildētu Erika alkainajai mutei. Sāpes un bauda saplūda vienā veselumā. Viņi bija roku un kāju mud�eklis, kas savijās uz mīkstā paklāja.

Ketlīna uzrāva aug�up viņa svītera apak�malu un sajuta sev piekļaujamies Erika spalvainās krūtis. Viņ� palīdzēja viņai atbrīvoties no krekla, tad arī no krū�tura. Tie tika pa roku galam aizmesti sāņus.

- Nekas nespēj līdzināties tev, - �ukstēja Eriks. - Nekam nav tavas smar�as, tavas gar�as. Mans Dievs! Kā es gribu tevi.

- Glāsti mani, Erik. Apskauj mani. Es gribu sajusta tavas rokas, tavas lūpas, - viņa kliedza.

Erika mute* bija karsta. Tā drud�aini uzbruka viņas kaklam, tad pārvietojās uz ausi, sāpīgi iekodās auss ļipiņā un tad samīļoja to ar mēles galiņu. Viņa rokas kā pielūgsmē pieskārās viņas augumam, nekļūdīgi atrodot katru tik pazīstamo, tā arī nekad neaizmirsto izliekumu, katru iedobī-ti.

Dego�ām lūpām viņ� skūpstīja viņas krūtis. Viņa mēle samitrināja krū�u galiņus. Kad tie no mitruma kļuva spīdo�i, viņa ūsas atkal tos nosusināja.

Ketlīna izdvesa nesakarīgas skaņas, kas mazliet atgādināja Erika vārdu. Eriks veikliem pirkstiem atpogāja viņas d�insus un atvilka rāvējslēdzi. Tad ar Ketlīnas nevil�u palīdzību tie noslīdēja uz leju.

- Tu esi tik skaista, - viņ� no�ukstēja. Viņa pirksts apzīmēja apkārt melnam, caur plānajām biksītēm tikko saskatāmam trijstūrim. Ketlīna aizvēra acis. No Erika pirkstu kustībām viņa ieslīga transā. Biksītes sekoja d�insiem. Un tad viņus vairs nekas ne�ķīra. Eriks pieskārās viņai un skūpstīja ar kaisli, ko nebija izdzēsusi gadu at�ķirtība.

- Ērik, - viņa ievaidējās. - Es neko neesmu aizmirsusi.

- Es arī ne, bet tu esi vēl brīni�ķīgāka.

Viņ� atbrīvojās arī no sava apģērba. Ketlīna sauca viņa vārdu...

Zvanīja telefons.

Viņi saspringa. Telefons iezvanījās vēlreiz. Un vēlreiz. Eriks atraisījās no Ketlīnas skavām un nolamājās.

- Tu... labāk tu paņem klausuli, - Ketlīna stostījās un piecēlās sēdus. - Tas varētu būt...

- Tavs vīrs? - Eriks rūgluma pilnā balsī pavaicāja un

pacēla klausuli. *

- Klausos. - Viņa balss noskanēja kā rējiens. - Nē, liekas nav noticis, Sed. - Eriks paskatījās uz Ketlīnu. Viņa aizklāja seju ar plaukstām. - Es stāvēju uz krēsla un nevarēju paņemt klausuli... Jā, izskatās lieliski. Paldies tev vēlreiz... Jānudien, viņa ir reti talantīga sieviete.

Kā iztramdīts zvērs, kas izvests no pacietības, Eriks uzklupa, viņaprāt, vienīgajai vaininiecei - Ketlīnai. Viņa dusmas bija neprātīgas un netaisnas. Aizskartais pa�lepnums lika asinīm vārīties dzīslās. Nicīgi saviebis seju, viņ� palūkojās uz Ketlīnu. �

- Vai gribi ar viņu parunāt? Viņa pa�laik ir brīva.

�ie vārdi neap�aubāmi slēpa sevī zemtekstu, un to mērķis bija sāpināt Ketlīnu.

-Tagad?... Kāpēc?... Nu, es... - Sekoja smaga nopūta. - Labi, mēs drīz būsim.

Viņ� nolika klausuli un ciniskā uzjautrinājumā palūkojās uz Ketlīnu.

� Labāk apģērbies. Tavs vīrs vēlas mūs redzēt.

Kā aizsargādamās Ketlīna bija sakrustojusi rokas uz krūtīm. Eriks nav godīgs, ja domā, ka mokās tikai viņ� viens. Ketlīna instinktīvi pastiepa roku un pieskārās viņa gurnam.

No �ī pieskāriena Eriks sarāvās un norūca:

-Saģērbies.

- Ērik, piedod. Es negribēju... Tā ir labāk. Es nebūtu varējusi dzīvot, ja...

- Ja būtu aptraipījusies, mīlēdamās ar mani? - viņ� glu�i maigā balsī nobeidza Ketlīnas vietā, tad atkal nolamājās un kā krātiņā iesprostots zvērs sāka staigāt pa istabu. - Lūdzu, pietaupi savu atvaino�anos. Es neesmu noskaņots uz piedo�anu. - Viņ� paskatījās lejup uz Ketlīnu un ierēcās: -Apģērbies, velns parāvis! Vai varbūt tu vēlies tikt izvarota? Cik daudz, pēc tavām domām, es spēju izturēt?

Ketlīna pasniedzās, lai savāktu izmētāto apak�veļu, un neveiklām kustībām sāka ģērbties. Viņa pa�laik vilka kājās d�insu bikses, kad arī pati saniknojās, un ne pa jokam. Eriks joprojām skatījās uz viņu tā, it kā Ketlīna viena pati būtu vainojama notiku�ajā. Ketlīna kareivīgi uzlūkoja viņu:

- Tu esi visegoistiskākais tips, kādu man jebkad ir bijusi tā nelaime pazīt. Tu domā tikai pats par sevi, Ērik!

- Un kāpēc gan ne? - viņ� atcirta. - Tu man esi atņēmusi dēlu. Man viņa vairs nav. Par ko citu vēl lai es domātu?

- Tu... tu varēji mēģināt kaut mazliet mani saprast, -Ketlīna bezbailīgi atbildēja.

Eriks atmeta galvu un iesmējās, lai gan jautrības viņa smieklos nebija.

- Beidz nu. Nākamais, ko tu man pajautāsi, būs: �Vai tu mani vēl cieni?� Vai uzminēju?

- Ak, - viņa ievaidējās, - cik tu esi no�ēlojams.

- Un kā tad ar tevi, mis Pa�taisnība? Es ta�u pirms brī�a... nelietoju spēku? - Un viņ� pamāja uz paklāju pie viņu kājām. - Bet turpmāk es vairs neuzķer�os uz tavas ēsmas. Pārāk labi tevi pazīstu, Ketlīn. Tas tev sagādā īpa�u, perversu prieku - novest vīrieti līdz ārprātam un tad pasacīt �nē�. Dievs vien zina, kā tu spīdzini nabaga Sedu.

Ketlīnai no pazemojuma aiz�ņaudzās elpa. Viņa paspēra soli Erika virzienā un pacēla roku, lai iesistu pa viņa pa�taisno seju, bet roka tika satverta pusceļā.

- Lai neriskētu padarīt manu dēlu par bāreni, �oreiz es tevi palaidī�u nesodītu. Bet turpmāk, lai. aiztaupītu nepatik�anas, esi tik laipna un negrozi man deguna priek�ā savu apaļo pēcpusi. Mani tā vairs neinteresē.

- Ej ellē! - Ketlīna iekliedzās un izrāva roku no viņa tvēriena.

- Esmu jau bijis, - viņ� iesmējās.

Ketlīna nodrebēja pie visām miesām. �okļi sacirtās, un katrs vārds tika izrunāts, grie�ot zobus.

- Nesaprotu, kā vispār kādreiz es varēju pieļaut, ka tu man pieskaries, Tu ta�u esi visegoistiskākais nelietis, kādu man jebkad gadījies redzēt. Tu iedomājies, ka esi sievietēm tīrā Dieva dāvana. Ļauj, lai es tev ko pasaku, - viņa kratīja pirkstu collas attālumā no Erika deguna. - Lai būtu īsts vīrietis, nepietiek tikai ar fizisku spēku. Seds ir ncsalī-dzināmi vīri�ķīgāks par tevi. Viņ� zina, kas ir maigums, līdzjūtība un piedo�ana. Un es arī neticu, ka viņ� varētu kādreiz iedomāties pavest drauga sievu.

Vārdi atbalsojās telpā līdzīgi kapu zvanam. Tiem sekojo�ais klusums spieda kā slogs. Erika galva atkrita atpakaļ, it kā to kāds būtu parāvis aiz auklas. Ilgi neviens nesacīja ne vārda, tikai cie�i skatījās otrā.

Beidzot sakustējies, Eriks aizklāja seju ar plaukstām. Ketlīna redzēja, kā viņa krūtis ceļas un krīt. Likās, ka viņam trūkst elpas. Tad viņ� nolaida rokas un neskanīgā balsī sacīja:

- Tev taisnība, Ketlīn. Mana uzvedība ir nepiedodama. Varbūt tev būs grūti pieņemt manu atvaino�anos, bet es gribu, lai tu vismaz pamēģini.

Ketlīna gribēja steidzīgi pārliecināt viņu, ka ne jau Eriks viens vainīgs, bet viņ� novērsās, piegāja pie ārdur- > vīm un atvēra tās. Tikai tad viņ� atkal pievērsās Ketlīnai. Izskatījās, ka viņa plecus nospie� milzu smagums.

- Jā, es neesmu līdzvērtīgs tavam vīram nevienā aspektā. - Un, nepalaidis Ketlīnu pa priek�u, viņ� izgāja ārā, saltajā naktī. Ketlīnai neatlika nekas cits kā sekot.

Uz Kirhofu māju viņi brauca katrs savā ma�īnā, bet, ieradu�ies tur, iek�ā gāja kopā - kā divi pieklājīgi sve�inieki. Tomēr gaisā bija jau�ama spriedze. Gaitenī viņus sagaidīja D�or�s un pavēstīja, ka Seds atrodas savā kabinetā.

Sveiki! - viņiem ienākot, uzsauca Seds. - Cik labi, ka atbraucāt tie�i tagad, jo D�ord�s tūdaļ jau otro reizi apspēlēs mani �ahā. Manuprāt, viņ� blēdās, bet,, sasodīts, nekādi nevaru viņu pieķert.

D�ord�s tikai iesmējās un piedāvāja viņiem kaut ko iedzert. Seds pieklājīgi atteicās, tāpat arī Eriks un Ketlīna.

D�ord�s aizgāja, un, ja arī Seds bija pamanījis abu atbraucēju mazrunību un neveiklo izturē�anos, viņ� neko neizrādīja, bet tūdaļ ķērās pie lietas un darīja zināmu, kāpēc tik pēk�ņi vēlējies viņus satikt. Kad viņ� bija izklāstījis savu ideju, pirmajā mirklī Ketlīna domāja, ka ir pārklausījusies.

- Es... tu... Sed, vai tu esi zaudējis prātu? Es nevaru braukt uz Kārību salām.

- Kāpēc nē?

- Tā... tāpēc, ka... nevaru, lūk, kāpēc. Ko es tur iesāk�u? - Viņa neuzdro�inājās paskatīties uz Ēriku, lai noskaidrotu viņa reakciju uz �o neiedomājamo priek�likumu. Kāpēc gan lai viņa tā pēk�ņi pavadītu filmē�anas grupu?

- Pirms kāda laika man piezvanīja no modeļu aģentūras. Tā modelētāja, ko viņi gatavojas sūtīt līdzi, ir izmisumā. Viņa baidās, ka viņai būs jāatbild par katru līdzpaņemto tērpu, ja kādu gadīsies sabojāt. Piedevām viņa raizējas, ka nevarēs atcerēties, kurā epizodē kur� tērps jādemonstrē. Viņa galīgi nomocīja mani ar savu �ēlo�anos. Ērik, tev jau tā pietiks rūpju ar aparatūru, gaismām, laika apstākļiem, transportu divdesmit cilvēkiem un tā tālāk, kur nu vēl ar �o sievieti.

Viņ� apklusa un dziļi ievilka elpu.

, - Ketlīn, mīļā, tu esi vienīgā, kam es uzticos. Tikai ar tevi Eriks varēs būt dro�s, ka redz objektīvā modeli ar to tērpu mugurā, kas attiecīgajā kadrā paredzēts.

Ketlīna satraukti novicināja rokas pa gaisu. Viņa nevar, viņa nevar. Viņa nekādā gadījumā nedrīkst doties �ajā braucienā, nedrīkst atrasties līdzās Ērikam, it īpa�i pēc drausmīgās scēnas viņa mājoklī. Tikai tāds, kas pats meklē sodu, kāds mazohists ļautos iepīties �ādā pasākumā.

- Sed, - viņa klusām iesmējās, cerot, ka neviens nesadzirdēs zem smiekliem apslēpto histēriju. - Es nevaru tā vienkār�i aizbraukt, it īpa�i patlaban. Es esmu tev vajadzīga �eit, veikalos. Un kas rūpēsies par Teronu? Es negribu pamest viņu tik ilgi. Jau Ņujorkas brauciena laikā man bija nelāgi ap sirdi. Zēns vēl nodomās, ka esmu viņu pametusi.

Ketlīnai gan riebās izmantot bērnu kā cīņas līdzekli, tomēr pa�laik cīņa notika veselā saprāta un viņas turpmākās dzīves vārdā.

- Es esmu apdomājis katru no �iem taviem argumentiem, - Seds atbildēja. - Pirmkārt, veikali ir pārdzīvoju�i desmitiem Ziemassvētku sezonu un, lai cik arī vērtīgs darbinieks tu nebūtu, pārdzīvos bez tevis arī �o. Kad tu atgriezīsies, līdz Ziemassvētkiem būs vēl gandrīz divas nedēļas. Un tu ne sliktāk par mani zini, ka Alises rokās Terons ir pilnīgā dro�ībā. Protams, viņam tevis pietrūks, bet tas pāries tajā pa�ā mirklī, kad būsi atgriezusies, un viņ� pat neatcerēsies, ka esi bijusi projām.

- Bet Sed, es ne... - Ketlīna ķērās pie salmiņa. Domā! viņa sev pavēlēja. - Es neesmu vēl gatava. Mana pase, drēbes... es nevaru...

- Ar tavu pasi viss ir kārtībā. Tev ta�u to atjaunoja, kad pagāju�ajā gadā ar Eliotu braucāt uz Angliju iepirkt vilnas audumus.. Drēbes Alise sagatavos vienā mirklī. Kad tu izbrauc, Ērik? Ceturtdien? - Kad Eriks bija pamājis, Seds turpināja: - Nu, redzi, tev vēl ir trīs dienas, lai varētu sagatavoties ceļojumam. Eliots palīdzēs sakravāt filmē�anai vajadzīgos tērpus un aksesuārus.

Ketlīnai pēk�ņi ie�āvās prātā, ko darītu abi vīrie�i, ja viņa tūlīt pat sāktu histēriski raudāt. Tālu no tā nebija.

- Ērik, ko tu domā? �is ta�u galu galā ir tavs projekts? -jautāja Seds.

Kamēr Seds un Ketlīna gaidīja atbildi, Ēriks izskatījās visai nospiests.

- Pilnīgi saprotams, ka Ketlīnas klātbūtne dotu nenovērtējamu labumu, tomēr es neuzdro�inos iejaukties jautājumā, kas jāizlemj jums abiem. Lai cik arī Ketlīna man būtu noderīga, galavārds jāsaka viņai pa�ai.

- Ketlīn, - Seds gandrīz vai lūdzās, - tev tas jādara manis dēļ. Es ta�u brauktu pats, ja varētu.

Viņ� pieripināja cie�i blakus Ketlīnas krēslam un saņēma viņas rokas.

- Es jūtu, ka tur ir vajadzīgs Kirhofu pārstāvis, un kur� gan labāk par tevi prot pasniegt preci? Darbs būs grūts, bet uzņem to kā atvaļinājumu decembrī, ko iespējams pavadīt tropiskā klimatā. - Viņ� pasmaidīja un saspieda viņas plaukstu. - Izdari to manis dēļ.

Ja jautājums nostādīts tā, vai tad Ketlīna varēja atteikties?

Nākamās trīs dienas paskrēja kā izplūdusi, miglaina kopā nesaistāmu atmiņu skrēja. Bez Eliota palīdzības Ketlīna noteikti netiktu laikā galā ar tērpu kolekciju, bet viņ� jau drēbes bija iesaiņojis un nogādājis uz �ārterreisa lidma�īnu.

Eliots izskatījās nīgrs un �inkstēja, ka Ketlīna bez viņa netik�ot galā. Kāpēc viņa neesot uzstājusi, ka arī Eliotam jābrauc?

- Tāpēc, ka tu esi vajadzīgs �eit, Eliot, - Ketlīna bija atbildējusi. - Lai tu te visu pieskatītu.

- Nav godīgi, - viņ� kurnēja. - Es brauktu tāpat, bez samaksas, lai tikai būtu iespēja veselu nedēļu pavērot darbā Gudd�onsonu.

- Gan jau Tamāra par viņu parūpēsies.

- Tā kuce, - Eliots pavīpsnāja. - Es cerēju, ka viņam ir labāka gaume. Bet �ī jau sagrozīs galvu katram dzīvam radījumam.

- Ak, Eliot, - Ketlīna nopūtās un ar noguruma �estu nobraucīja pieri. Pēdējā laikā viņai �is �ests bija kļuvis raksturīgs.

Heizela viņu neatlaida, nepacentusies neiedurt. Kādā dienā, kad visi pārējie bija devu�ies pusdienot, viņa ielavījās Ketlīnas kabinetā. Ketlīna viņu pamanīja tikai tad, kad Heizela ierunājās:

- Tātad kopā ar skaisto operatoru tu plivinies uz dien-vidujūrām?

Ketlīna, ne ar vaibstu neizrādot satraukumu, mierīgi atbildēja:

- Tu runā par reklāmu filmē�anas braucienu? Jā. Es braucu, paklausot sava vīra lūgumam.

- Seds ir idiots! Vai tad viņ� neredz, cik ērti, cik vienkār�i viņ� paver ceļu tev un tam lempim Gudd�onsonam? Kad tu manam muļķa brālim uzkrausi kaklā vēl vienu pie-klīdeņa bērnu?

Sākumā Ketlīnas krūtīs uzmutuļoja niknums, bet tad to nomainīja bailes. Vai tie�ām Heizela zina? Nē. Tie ir tikai tādi �ūskas kodieni.

- Man nav tev jāattaisnojas par to, ko daru, - Ketlīna ledaini atbildēja, - bet es nekad neesmu bijusi Sedam neuzticīga. Un arī nebū�u.

- На! Trāpītos tik iespēja. Un Seds pa�laik tev tādu piespēlē. Viņ� iedomājas ka, ļaujot brīvību, paturēs tevi. Viņ� ir tik gļēvs.

- Tas, ko tu sauc par gļēvumu, Heizel, ir patiesa nesavtība, kaut kas tev pilnīgi sve�s. Es zinu, no kurienes nāk tavs ļaunums. Seds man pastāstīja par vīrieti, kur� pameta tevi, kad jūs jau stāvējāt altāra priek�ā. Es varētu just tev līdzi, ja tu nebūtu viens no visļaunākajiem cilvēkiem, kādu man gadījies sastapt. Un tāpēĢ es varu tikai pa�ēlot tevi par to, ka esi tik vientuļa, bet pie tā vainīga esi tu pati.

- Aizveries. Kā tu uzdro�inies mani �ēlot! Mani! - Viņas seju izķēmoja dusmas. Viss augums trīcēja nevaldāmā naidā.

Ketlīna aizmirsa piesardzību. Arī viņa bija pārāk satraukta, lai prātīgi apsvērtu vārdus, kurus tagad meta Hei-zelai sejā:

- Un nedomā, ka es neredzu tev cauri. Tavas rūpes par Sedu ir neīstas. Tās nenāk no mīlestības vai kaut pieķer�anās. Tu viņu neieredzi, jo pati gribi valdīt Kirhofu kompānijā. Kā pirmdzimtā tu biji iedomājusies, ka pēc tēva nāves tev būs pilnas tiesības uz prezidenta posteni. Viņ� bija izsvītrojis Sedu viņa invaliditātes, bet tevi - tava dzimuma dēļ. Kad nomira jūsu tēvocis un atkal atbrīvojās stūres rats, tu neuzdro�inājies cīnīties ar Sedu. Tas būtu �ausmīgi, ja tu uzsāktu cīņu par varu ar savu paralizēto brāli. Tev vajadzētu cīnīties ar viņu kā ar ļaunāko ienaidnieku vai arī samierināties ar īstenību. Bet ļaunākais ienaidnieks, Hei-zel, tu esi pati sev. Man nav nekā kopīga ar to, ka tevi piekrāpa tavs vīrs vai arī piemānīja tēvs. Bet Seds tevi mīl. Kāpēc, to es nevaru saprast, un man nav nodoma iejaukties jūsu attiecībās.

Heizelas acis samiedzās, nāsis naidā ietrīsējās.

- Es tevi vēl nolik�u pie vietas. Tā diena nāk. Un, kad es to bū�u izdarījusi, mans brālis ieraudzīs tavu īsto seju. Tas savukārt būs viņa gals, un, kad Seds vairs nestāvēs ceļā, es iegū�u savu. Kirhofi būs manās rokās.

Viņa apcirtās apkārt un izmetās no kabineta, atstājot Ketlīnu izbailēs par �īs sievietes garīgo līdzsvaru. Heizela ir uzsākusi cīņu un riskēs ar jebko, lai tikai panāktu uzvaru.

Vakaru pirms izbrauk�anas Ketlīna pavadīja kopā ar Teronu. Eriks bija atbraucis jau agrāk. Heizelai par sirdsēstiem un pārējiem par prieku, viņ� kādu laiku viesistabā parotaļājās ar puisēnu.

Vērojot, kā Terons cīkstas ar Ēriku, Ketlīnu pārņēma lepnums par zēna spēku un arī izbailes, ka Eriks var bērnu no viņas aizvilināt. Bija ta�u acīm redzams, cik ļoti Eriks Teronu mīl. Viņi ir līdzīgi kā divas ūdenspiles. Ketlīna tikai cerēja, kā pārējo acīs �ī līdzība nav tik uzkrīto�a.

Eriks aizgāja, pateicis, ka satiksies ar viņiem nākamajā rītā lidostā. Ketlīna sekoja Alisei un nolika Teronu gultiņā. Viņa vēl redzēs dēlēnu pirms aizbrauk�anas, bet skūpsts pirms miedziņa viņiem abiem bija īpa�s rituāls.

- Mammu, - Terons no�ukstēja, kad Ketlīna nodzēsa gaismu.

- Ar labunakti, dārgumiņ, - viņa no�ukstēja un, noliegusies pār gultiņu, vēlreiz noskūpstīja viņu uz vaidziņa. Terona pid�ama joprojām smar�oja pēc Erika odekolona. Ketlīnu pārņēma neizprotamas ilgas.

Piespiedusi sevi izstumt no apziņas �īs domas, kuras �ad un tad uznāca pat pēc apvainojumiem, viņa nospiestā garastāvoklī devās uz savu istabu un sāka gatavoties ceļam.

Kāpēc gan viņ� ir tik vilino�s, tik skaists, tik vīri�ķīgs? Kāpēc viņam viss izdodas tik viegli, tik nepiespiesti? Viņ� lieliski prot savu darbu. Pirmās Kirhofiem uzfilmētās ko-mercfilmu sērijas bija tik lieliski nostrādātas, ka ik rēizi, skatoties kādu no tām, Ketlīnas sirds lepnumā sāka pukstēt straujāk.

Tomēr viņ� nebija mirdzo�ās bruņās tērpts bruņinieks. Viņam piemita liels trūkums. Viņ� par to bija atzinies arī Sedam. Viņ� bija egoists.

Bet vai tad tas ir kas pārsteidzo�s?

Viņ� ta�u ir kā tāds gai�matains bērns, zelta puisēns. Viss vienmēr vairāk vai mazāk ir noticis tā, kā to vēlējies Eriks. Viņ� vienmēr ir ieguvis visu kāroto. Un pa�laik viņ� grib Ketlīnu, bet, kad viņa pretojas, viņ� izrāda nicinājumu. Un ko viņ� domā par Teronu? Tas Ketlīnu biedēja vairāk par visu. Viņ� mīl savu dēlu, bet cik tālu viņ� ies, lai viņu atgūtu?

Pāri vannasistabas izlietnei Ketlīna palūkojās spogulī, ieskatījās sev acīs un skaļi pajautāja:

- Ar ko tu esi labāka par viņu?

Viņa ta�u grib Ēriku ne mazāk kā viņ� Ketlīnu. Bet neuzticība un nodevība bdja īpa�ības, kuras Ketlīna neieredzēja vairāk par visu. Uzticība laulātajam draugam Ketlīnai bija dogma, visu pamatu pamats. Vai �ī nav viena no īpa�ībām, kas Ērikam nepiemīt, un tas Ketlīnai nav pieņemami? Viņa ta�u aizbēga, kad iedomājās, ka Eriks ir precējies.

Ar Ketlīnu ir citādi. Viņu nevilina vieglprātīgs piedzīvojums. Viņa Ēriku mīl. Bet vai patie�ām? Varbūt viņa ir pa�taisna, kā bija teicis Eriks, un tikai iestāsta sev par �ādas mīlestības esamību? Varbūt tā ir tikai tāda svētulīga attaisno�anās mirkļos, kad asinis sāk riņķot straujāk, meklēdamas, kur izlauzties brīvībā ik reizi, kad viņa ierauga Ēriku, kad sajūt viņa pieskārienu?

Vai viņa patiesi mīl Ēriku? Vai varbūt viņa vienkār�i ir sieviete, kuras dabīgās, veselīgās dziņas atmostas ik reizi, kad tuvumā parādās tik skaists vīrietis kā Eriks?

Viņa stāvēja krēslainajā gaitenī un kautri klauvēja pie durvīm. Viņa nekad nebija �ajā istabā aicināta, tāpēc sirds dauzījās tik skaļi, ka viņa ar pūlēm sadzirdēja Seda saucienu:

- D�ord�?

Viņa norija kautrības kamolu un klusām atbildēja:

- Nē, te Ketlīna.

Iestājās ilgs, mulsino�s klusums, tad no�aukstēja gultas veļa, un Seds sacīja:

- Nāc iek�ā.

Ketlīna atmeta pēdējo piesardzību, atvēra Seda guļamistabas durvis un pirmo reizi mū�ā iegāja �ajā telpā. Viņa apzinājās, ka izskatās valdzino�a. Zīdaini mirdzo�ie mati brīni�ķīgi krita uz kailajiem pleciem. Caurspīdīgais naktskrekls jūras putu krāsā pieglaudās augumam, kad viņa kailām kājām gāja platās gultas virzienā.

D�ord�s aizejot visas gaismas bija izslēdzis, pie gultas palikusi tikai maza naktslampiņa. Seda siluets pustumsā likās izplūdis, bet varbūt �o ilūziju radīja asaras Ketlīnas acīs.

- Ketlīn, - Seds no�ukstēja. - Cik tu esi skaista.

- Ceru, ka netraucēju tevi, Sed.

Protams, ka viņa traucēja. Pēk�ņi Ketlīna jutās visai muļķīgi, tomēr apņēmība reizi par visam reizēm izslaucīt no apziņas Ēriku Gudd�onsonu stāvēja pāri visam.

353

S. Br.iun.i Zīda timeklis- 12

- Vai atgadījies kas nelāgs?

Vai viņa izskatās apbēdināta?

- Nē, - Ketlīna klusām atbildēja. Nu jau viņa bija nonākusi pie gultas un skatījās uz Sedu, kur� sēdēja ar grāmatu klēpī. Krūtis viņam bija kailas. Ketlīnai bija gadījies redzēt Sedu peldbiksēs, kad viņ� kopā ar D�ord�u pie peldbaseina veica ārstnieciskos vingrinājumus, un vienmēr Ketlīnu bija pārsteidzis tas, cik attīstīti ir viņa roku un krū�u muskuļi. Krūtis sedza melns apmatojums, varbūt ne tik biezs kā...

- Sed, - viņa nedro�i ierunājās un apsēdās uz gultas malas. Viņas gū�a viegli pieskārās Seda vidukļa ieliekumam.

-'Sed, - viņa atkārtoja, īsti nezinādama, kā iesākt. Nekad agrāk viņa nebija mēģinājusi kādu iekārdināt. Eriks neskaitījās. Viņ� pats bija kārdinātājs.

- Man tevis pietrūks, kamēr bū�u projām.

- Man arī tevis pietrūks. - Viņ� pasmaidīja, atklādams tumsnējā, apēnotajā sejā brīni�ķīgu zobu rindu, skaisti veidotu muti un augstsirdīgu skatienu, kas vienmēr, par spīti viņa nevarībai, izstaroja dzīvesprieku.

- Tie�ām? - Ketlīna uzlika plaukstu viņam uz krūtīm un maigi paplucināja krū�u spalvas. Tad viņas pirksti nervozi pārbrauca skulptūrai līdzīgajiem, tvirtajiem muskuļiem.

- Jā, - viņ� atbildēja.

Ketlīna noliecās pār viņu un noskūpstīja uz lūpām. Viņas krūtis klāja tikai caurspīdīgs naktskrekls, un krū�u

к

galiņi berzējās gar Seda krūtīm. Sava mērķa sasnieg�anai pārvarēdama kauna sajūtu, Ketlīna piekļāvās viņa lūpām, uzaicinādama tās pavērties un skūpstīties tā, kā viņi to nebija darīju�i nekad agrāk. Kad Seds, nedaudz vilcinājies, padevās, viņas mēle ieslīdēja starp viņa zobiem.

Un tad viņa rokas atradās Ketlīnai uz pleciem. Viņ� grūda viņu projām.

- Ketlīn, Ketlīn, kāpēc tu tā dari? - viņ� jautāja sāpjpil-nā balsī.

- Tu ta�u mīli mani, Sed, - viņa izmisīgi jautāja.

- Jā. Vairāk nekā savu dzīvību. Un tu to zini.

- Un es mīlu tevi. Es gribu... gribu... mīlēties ar tevi. - Viņa palūkojās uz savām rokām, kas vēl balstījās uz Seda krūtīm.

Klusums likās gandrīz vai sataustāms. Divi cilvēki gultā atgādināja statujas. Beidzot Seds ierunājās. Patiesībā tas ,bija tikai �uksts:

- Tu gribi neiespējamo, Ketlīn, un tu to zini. Kāpēc tu mani moki?

- Es nepavisam negribu tevi mocīt. Es gribu mīlēt tevi un gribu, lai tu mīli mani.

- Ar prātu, - viņ� pielika pirkstu pie pieres, - es to gribu vairāk nekā dzīvot, bet tu ta�u zini, ka... es nevaru. Ja varētu, vai tie�ām tu domā, ka divus gadus es nebūtu mēģinājis tev tuvoties?

- Sed, - Ketlīna ierunājās, pirms vēl bija paspējusi nobīties, - es zinu, ka mēs nevaram būt parasti mīlētāji, ka mēs nevaram... tu jau zini... bet ir jau vēl citi paņēmieni, kā es varu iepriecināt tevi un tu mani.

-Ketlīn...

� Viņa izslējās, strauji novilka pār galvu naktskreklu un tagad blāvajā gaismā stāvēja Seda priek�ā pilnīgi kaila. Seds asi ievilka elpu. Ketlīna redzēja, kā viņa plaukstas savelkas dūrēs.

- Ketlīn, - viņ� smagi elpoja.

'Ketlīna atkal apsēdās viņam blakus uz gultas malas, pacēla vienu viņa roku un piespieda sev pie krūtīm. Seds ilgi skatījās viņai sejā, pie sevis domādams, vai �is nav murgains sapnis. Vai viņ� kārtējo reizi pamodīsies un sapratīs, ka �ādas izjūtas pie viņa nāk tikai sapnī un nekad dzīvē? Tad viņa skatiens noslīdēja uz pa�a roku un viņas maigo krūti. Viņ� skatījās uz to godbijīgi, nespēdams noticēt, ka patie�ām glāsta Ketlīnas miesu.

Viņa otra roka apsedza viņas krūti. Ketlīna noliecās pār viņu un atkal noskūpstīja. �oreiz Seda atbilde nebija tik noraido�a. Viņa mute sagaidīja viņas lūpas alkatīgi, kā izgar�ojot viņu. Viņa rokas glāstīja un apmīļoja.

Ketlīna tiecās atsaukties viņa glāstiem. Viņa iedro�ino�i nogūlās �ķērsām pāri Seda krūtīm, it kā ļaudama viņam katru sava auguma sprīdi. Seda plaukstas noglāstīja viņas muguru, gurnus, vēderu. Viņas miesa atsaucās glāstiem. Tad viņa roka slīdēja zemāk un pieskārās visapslēptākajam sievi�ķības punktam, par kura esamību viņ� sev bija aizliedzis pat domāt.

- Mans Dievs, - viņ� ievaidējās, piekļāvis Ketlīnu sev vēl cie�āk. Un tad pēk�ņi viņ� viņu atgrūda. Ketlīna satraukta piecēlās sēdus. Seda galva bija iespiesta spilvenos, acis cie�i aizmiegtas, zobi atņirgu�ies �ausmīgā sāpju grimasē. Tik �ausmīgas sāpes viņ� nebija cietis kop� liktenīgās nakts, kad notika katastrofa.

- Sed? - Izbailes Ketlīnas balsī piespieda viņu atvērt acis.

- Ketlīn, - viņ� ieelsojās. - Piedod, bet neprasi to no manis. Lūdzu.

- Piedod, - Ketlīna sāka �ņukstēt.

- Nē, mīļā, tas esmu es, kam jālūdz piedo�ana.

Viņ� atkal piekļāva Ketlīnu savām krūtīm, bet �oreiz tas bija mierino�s glāsts, ne kaisle.

- Ketlīn, pirms katastrofas es biju glu�i labs mīlētājs. Man tā liekas. Un vēl vismaz da�ām dāmām. - Viņa sadzirdēja Seda balsī humora pieskaņu.

- Es zinu, ko varēju tev sniegt. Īslaicīgu atvieglojumu kaislei', ko tu jūti, bet galu galā ar to izrādītos par maz. Un es nedrīkstu tev kaut ko liegt. Vai saproti? Tāpēc, lūdzu, neliec man izkropļot mīlestību starp vīrieti un sievieti.

- Sed, - viņa nomurmināja viņam pie kakla un ieraudājās. Asaras liecināja, cik dziļ� ir viņas izmisums. Viņa nedrīkstēja tā izrīkoties ar Sedu. Tas nebija godīgi. Seds ta�u nav burvis, ļauno garu izdzinējs, kas spēs viņu atbrīvot no Erika. To viņa saprata.mirklī,.kad Seds viņai pieskārās. Viņas miesa joprojām pieder Ērikam. Tā nebija atsaukusies Seda maigajiem pieskārieniem, un tas Ketlīnu patiesi apbēdināja. Viņa �im vīrietim tik daudz ir parādā.

- Sed, man ir milzīgs kauns. Es negribēju tevi sāpināt.

- Es zinu, mīļā. Es tevi tie�ām ļoti mīlu.

- Un mūsu mīlestība mājo augstākā sfērā, nekā tas mēdz būt parasti, - piebilda Ketlīna.

Kaut arī rūgtuma pilni, viņa smiekli kutināja Ketlīnas ausi.

- Es par to esmu pārliecināts. Ja es varētu piedāvāt tev spēkpilnu, veselīgu.augumu, es ar lielāko prieku mainītu �o augsto sfēru pret citu, piezemētāku. Bet neviens nekad tevi nemīlēs tā, kā mīlu es, K^līn.

- Es zinu.

Un Seds turēja viņu savos apskāvienos. Ketlīna klusām izraudājās pie viņa krūtīm. Viņas �uksti raisījās no lūpām neapzināti un nejau�i. Un viņa tā arī neapjauta, ka pusmiegā no�ukstēja kādu citu vārdu. Bet to dzirdēja Seds. Viņa satriektajā sejā atspoguļojās tās sirdssāpes, kas plosīja krūtis. Par viņu pa�u un par viņa mīļoto sieVīeti.

Ketlīna laiski sēdēja pie galdiņa zem saulessarga un vēlējās, lai sirdī justu tādu pa�u mieru, cik mierīga izskatījās ārēji. Bija pārtraukums. Filmē�anas grupas dalībnieki atpūtās pagalmiņā pie Harija bāra Atlantijas okeāna krastā. Ketlīna slepus vēroja Ēriku un Tamāru, kas, at�ķīru�ies no pārējiem, divatā kāpa lejup uz klin�aino okeāna krastu.

�is Harijs gan nebija glu�i tikpat slavens kā Harija bārs Venēcijā, bet Savienoto Valstu tūristi to pazina kā stūrīti Grandbahamas salā, kur var nopirkt īstu amerikāņu hamburgeru. Novietots pusceļā starp Vestendu un Frīportu, bārs bija lieliska apstā�anās vieta, lai iedzertu atvēsinātu tropu dzērienu, alu vai arī ieturētu krietnas pusdienas vai vakariņas.

Kāds no gaismotāju brigādes atnesa Ketlīnai kartona glāzīti ar pun�u. Viņa uzmanīgi pagar�oja. Gatavots no augļiem un vēss, bet Ketlīna zināja - pietiek iedzert tikai mazliet pār mēru, un tas līdzināsies vesera belzienam pa pieri. �is bija visbīstamākais no alkoholiskajiem dzērieniem, jo tam nepiemita alkohola gar�a.

Dzēriens neapdzēsa nemieru, kas jau vairākas pēdējās dienas gruzdēja un dedzināja viņas krūtis. Katru reizi, kad viņa ieraudzīja Ēriku kopā ar Tamāru, viņā sāka vārīties greizsirdība. Blondīne nelaida viņu ārā no savām rokām. Kad Eriks izrīkoja viņu vai citas modeles, Tamāra pielipa viņam kā dadzis, apvijās kā vīnstīga, nevis lieti�ķi uzklausīja viņa profesionālos rīkojumus.

Eriks pret viņas uzmanību nebija vienaldzīgs. Tiesa, viņ� flirtēja ar visām modelēm, tā mudinādams viņas darīt tie�i to, kas viņam bija vajadzīgs. �eit Erika pacietībai, �ķiet, nebija robe�u. Bet viņa flirts ar Tamāru jau sāka izskatīties pārāk izaicino�s. Katrs viņu savstarpējais skatiens, katrs pieskāriens izskatījās pēc netie�a mājiena. Viņi jau noteikti guļ kopā, Ketlīna rūgti pie sevis nodomāja, saklausot no piekrastes atlidoju�os griezīgos Tamāras smieklus. Nespēdama savaldīties, Ketlīna pagrieza galvu un ieraudzīja Tamāru, uzkāpu�u uz augstas klints. Eriks bija pastiepis savas slaidās, spēcīgās rokas, lai noceltu viņu zemē.

Ketlīna novērsās un, lai noslēptu asaras, cie�i aizmiedza acis. Viņai jātiek tam pāri. Viņas greizsirdībai ta�u nav nekāda attaisnojuma. Viņa ir precēta sieviete, un Eriks pēdējā laikā pilnīgi skaidri lika saprast, kādas ir viņa jūtas pret Ketlīnu. Viņiem abiem nav kopīgas nākotnes un nekad tādas arī nav bijis. Viņ� nemīl Ketlīnu.

Bet viņa viņu mīl. Tāpēc arī �ī greizsirdība. Viņa nespēja noskatīties, kā cita sieviete pieskaras Erika augumam, kas pieder tikai viņai. Viņa vēlējās, lai tikai viņai tiek veltīti Erika skatieni, viņa lūpu maigums.

' Pa�laik Eriks un Tamāra kāpa aug�up pa kāpnēm. Eriks sauca visus atpakaļ uz filmē�anos. Harija bārs bija izvēlēts fonam, jo te starp galdiņiem ar saulessargiem atklājās lielisks skats uz piekrasti.

Pa�laik parasti klusajā pagalmiņā darbīgi rosījās ļaudis. Pro�ektori augstajos statīvos bija izslēgti, lai nepārkarst. Zemē aizlocījās kabeļu mud�eklis. Smagās metālā kastes, kurās aparatūra tika transportēta no vienas vietas uz citu, bija sakrautas tā, ka gandrīz nebija iespējams izlīst starp tām, neapdraudot dzīvību. �is bija labi organizēts haoss.

Gaismotāji atkal ieslēdza jaudīgos pro�ektorus. Eriks, iepletis kājas, lai acis atrastos objektīva augstumā, regulēja lin-zas. Modelētāja steidzināja modeles, te pielabojot lencīti vienā vietā, te piegludinot atloku citā. �odien mei�as bija ietērptas safari stila apģērbos - iezaļganos, haki un smil�krāsas toņos. Ketlīna bija piemeklējusi īpa�as akcentu krāsas - ko�i sarkanu, dzeltenu un baltu. Grimētāja, kas vairāk atgādināja universitātes studen�u kluba uzraudzi, plivinājās gar modelēm, meklēja trūkumus, kur piesieties, un, ja neatrada, tad izdomāja tos. Frizieris, kura vienīgais vīri�ķības atribūts bija plāna spiebārdiņa, grozījās barā vidū un vicināja matu sukas eleganti kā matadors, kas darbojas ar zobenu un apmetni.

Eriks bija atvedis sev līdzi �etrus asistentus. Viņi, �ķiet, nojauta un uzminēja katru Erika vēlmi, jo vienmēr laikā pasniedza vajadzīgos filtrus, pievilka garākus kabeļus un apmainīja pilnās kasetes ar tuk�ām. Ketlīnai viņi patika, bet viņi visi, kā likās, dievināja Ēriku. Un tā Ketlīna pa�laik vēroja vienu no asistentiem, kur� rāpās kokā, lai norautu platu lapu, jo tā meta uz modeles sejas ēnu.

- Tamāra, �ī nav pornogrāfiska filma, - Eriks sauca.

Tamāra bija uzsēdināta uz mūra �oga, kas apņēma pa-galmiņu. Viņa bija saģērbta armijas zaļuma īsajās biksēs un baltā vējjakā. Zem tās - sarkana blūze bez rokām. Mugura kaila. Vēj� no okeāna satvēra vieglo audumu un sapurināja to tā, ka pavīdēja kailas krūtis. No filmētāju bariņa atskanēja labdabīgi atzinības izsaucieni. Pārējās modeles iespurdzās. Tomēr izskatījās, ka Tamāru tas neuztrauc.

Ketlīnu pārņēma �ausmas par mei�as bezkaunību. Vēl iepriek�ējā dienā viņi visi bija aizbrauku�i uz kādu kazino Frīportā, kur Eriks vēlējās nofilmēt oficiālos tērpus. At�ķirībā no kolēģiem Lasvegasā �eit krupjē un dīleri bija tērpu�ies smokingos un valdīja askētiska, britiem raksturīga atmosfēra.

Tamāra bija izdrāzusies no savas pagaidu ģērbtuves tikai bikini biksītēs un turēja rokā atlasa rītakleitu, kuru vēlāk bija domāts filmēt.

- Sasodīts, kāpēc tā nav kārtībā, - viņa uzklupa apjuku�ajai Ketlīnai. Viņām abām pievērsās visu klāteso�o skatieni.

Ketlīnu tik ļoti bija apstulbinājis mei�as kailums, ka viņa sākumā pat nespēja pasacīt ne vārda.

- Kas kleitai vainas? - viņa beidzot izdabūja pār lūpām.

- Pārāk �aura uz pakaļas. Pie velna, kur� te galu galā par to atbildēs, misis Kirhofa?

Tamāra uzvārdu izrunāja tik nicīgi, ka Ketlīna tikai ar pūlēm savaldījās, lai neiecirstu pa viņas rūpīgi nosmiņķēto seju pamatīgu pliķi.

- Vai tad jūs kleitu neuzmērījāt vakar vakarā? Tas ta�u obligāti jāizdara! - Ketlīna ledainā balsī noteica. - Ja kaut kas būtu jāpār�uj, mēs to izdarītu jau vakar. Es nevedu �o gaisa gabalu �ujma�īnu, lai mēs uz to tikai skatītos.

- Man vakar vakarā nebija laika, - Tamāra novilka un nekaunīgi pamirk�ķināja kādam, kas stāvēja Ketlīnai aiz muguras. Ketlīna pagriezās un ieraudzīja Ēriku. Viņ� bija atspiedies pret galdiņu un, rokas uz krūtīm sakrustojis, uzacis saraucis, ar interesi nolūkojās scēnā, kas risinājās viņa priek�ā. Vai varbūt viņu vairāk interesēja Tamāras kailās krūtis, brīvi apskatāmas ikvienam, ieskaitot �okēto kazino personālu? Visi kā apmāti blenza �ajā izrādē, un neviens, �ķiet, nespēja bilst ne vārda.

- Ko tad jūs ieteiksiet man ar to darīt?- Tamāra pieprasīja atbildi.

Ketlīna varētu dot viņai lielisku padomu, tomēr viņa atturējās un mierīgā balsī atbildēja:

- Manuprāt, jums vai nu nevajadzētu filmēties �ajā ainā, vai arī, ja tomēr izdosies uzspīlēt tērpu... turiet savu pēcpusi... tālāk no kameras. Ja ne, samainieties tērpiem ar kādu citu mei�u. Kurai nav tik liels izmērs. - Ketlīna indīgi piebilda.

Tamāras dzintarkrāsas acis samiedzās.

- �is nav pareizais izmērs. Es nēsāju tie�i astoto.*

- Vairāk gan izskatās pēc desmitā.

-Jūs...

- Dāmas, - beidzot ierunājās Eriks. - Mans priek�likums ir ķerties pie darba. Līdz �etriem mums �īs telpas jāatbrīvo. Tamāra, ej un apģērbies. Lai cik pievilcīga tu arī būtu, dārgā, �ī nav ne īstā vieta, ne reize demonstrēt tavus brīni�ķīgos dabas dotumus. Ja vispār vari uzvilkt kleitu, tad velc. Filmēsim tā, lai tavs dupsis nebūtu redzams.

Matiem plandot un krūtīm vienā ritmā līgojoties, Tamāra aizmetās projām. Epizode tika nofilmēta, bet viņa līdz dienas beigām tā arī palika par vispārēja izsmiekla objektu.

- Tamāra, - mierināja kāds no filmē�anas komandas, - viņi vilks tevi uz zoba līdz pat dienas beigām. Bet tas ta�u nav ļauni domāts.

Tamāra, kā iebiedēt gribēdama, uzmeta viņam iznīcino�u skatienu.

Pa�laik viņa atkal izaicino�i stāvēja pie sienas. Vēj� plandīja apģērbu, brī�iem atsegdams augumu un vērsdams mei�u vēl pavedino�āku. Tamāra izskatījās gandrīz pilnīgi kaila.

Viņa īpa�i neņēma vērā Erika pacietīgi izteikto aizrādījumu:

- Dari ta�u kaut ko ar to sasodīto blūzi.

Ketlīna saklausīja viņa balsī līdz �im nedzirdētu skarbumu.

- Klausies, kā es lai zinu, ko ar to darīt? - Tamāra uzmeta lūpu.

Eriks pagriezās uz papē�iem un pārlūkoja bariņu, līdz viņa skatiens apstājās pie Ketlīnas.

- Ketlīn, vai tu nevarētu, lūdzu...

Viņ� nepabeidza līdz galam, bet netie�ais lūgums bija skaidri saprotams. Ketlīnai radās kārdinājums atcirst Ērikam, lai dara to pats vai vispār iet ellē, tomēr viņa savaldījās, piegāja pie Tamāras un, rokas sānos iespiedusi, skatījās viņā.

- Nu, tuvāk jau es neie�u, - viņa uzsauca Tamārai, kas nekustējās no vietas.

Tamāra saīgusi pienāca pie Ketlīnas un pavērsa krūtis uz priek�u. Ketlīna vienā mirklī noteica kļūmi un kā to novērst.

- Lences nav sasietas pietiekami cie�i.

Viņa pienāca pie Tamāras, pacēlās uz pirkstgaliem un pasniedzās pēc lencēm. Tad Ketlīna atraisīja Tamāras nemākulīgi sasieto mezglu un, savilkusi blūzi cie�āk ap modeles krūtīm, sasēja jaunu.

- Pārāk stipri, - Tamāra protestēja.

- Piekrītu, - Ketlīna pamāja. - Ar tādiem apaļumiem nedrīkst valkāt blūzi bez mugurdaļas, bet filmā to neviens neredzēs.

-Tev vienkār�i skau�, - Tamāra iekliedzās un draudīgi pagriezās pret Ketlīnu. - Ar apaļumiem! Tev pa�ai nekaitētu kāds apaļums. Es...

- Tamāra! - Gaisu pār�ķēla Erika pavēlnieciskais uz-kliedziens. - Vai tev neliekas, ka tu jau tā pārāk ilgi mūs aizkavē. Tūdaļ ej atpakaļ pie tās sasodītās sienas un sataisi �ilbino�u smaidu. Paldies Dievam, ka tu vismaz nevari smaidīt un virināt muti vienlaikus.

Atskanēja smieklu jūra. Tamāra atgriezās savā vietā.

- Paldies, - Eriks sacīja Ketlīnai, kad viņa gāja garām.

- Ko nu, - viņa vēsi atbildēja.

Tā tas bija gājis, kop� viņi izbrauca no Sanfrancisko. Nedēļa Ohorio, Jamaikā un tagad Grāndbahamas salā, un visu laiku Eriks pret Ketlīnu bija laipns, taktisks un atturīgs. Viņi viens pret otru izturējās kā sve�inieki, kurus kopā savedis tikai profesionāls pienākums. Katru vakaru viņ� ieradās Ketlīnas numurā, lai kopā ar viņu izskatītu, kā viņ� pats to sauca, nākamās dienas kadru listi. Ketlīna savukārt to salīdzināja ar savu katram modelim nepiecie�amo tērpu un aksesuāru sarakstu - vai tie sakrīt ar to, kas vajadzīgs Ērikam. Kad� darbiņ� bija galā, Eriks mēdza pateikties, novēlēt labu nakti un tad pameta viņu vienu. Viņi nemēdza kopā ieturēt maltītes, dzert kafiju vai tāpat vien patērzēt.

Tuk�ums Ketlīnas sirdī auga, un viņa jau sāka baiļoties, ka drīz būs pavisam iztuk�ota. Jo atsve�inātāki viņi kļuva, ja vairāk Ketlīna saprata, ka mīl Ēriku. Ja varbūt agrāk viņa vēl �aubījās, tad tagad �aubām nebija vietas. Tas, ko viņa juta pret Ēriku, nebija vienkār�i ilgas. Viņa �o vīrieti mīlēja.

Un tomēr mīlestība pret Ēriku nespēja iedragāt mīlestību pret Sedu. Viņas jūtas pret Sedu bija patiesas un spēcīgas. Viņa mīlēja Sedu, kā mīl brāli. Viņ� Ketlīnai bija dārgs, viņa bezgala augstu vērtēja Seda mīlestību, ko viņ� juta pret viņu un Teronu.

Bet vēl vairāk viņa mīlēja Ēriku. Ja Sedam piederēja viņas sirds, tad Ērikam - dvēsele. Tomēr viņ� to neapzinājās.

�ķita, ka viņ� ar katru dienu no Ketlīnas attālinās, un, jo vairāk viņ� attālinājās, jo spēcīgāka bija Ketlīnas mīlestība. Viņai patika noskatīties, kā Eriks strādā. Viņ� lieliski prata savu darbu un prasīja no sevis tikpat daudz, cik no padotajiem. �ķita, ka viņ� spēj strādāt bezgalīgi un filmēt katru epizodi aizvien no jauna, līdz bija pārliecināts, ka iegūts pats labākais rezultāts. Viņam piemita īsts mākslinieka azarts tiekties pēc pilnības.

Jau pēc da�ām dienām zem klajas debess tropu saule bija nosauļojusi viņa ādu tum�a vara krāsā. Un, jo tum�āka krāsojās Erika ādas krāsa, jo gai�āki izbaloja mati. Viņam reti kad mugurā bija kas vairāk par nonēsātām īsajām biksēm un krekliņu, kas tik tikko apsedza plecus un rumpja aug�daļu. Parasti vēl rīta cēliens nebija beidzies, kad viņ� norāva arī to. Un tikai pusdienlaikā Ketlīna ievēroja, ka viņ� pārģērbj platas garās bikses un sporta kreklu.

Vestendas kūrortu un Grandbahamas salu viņi izvēlējās tāpēc, ka �īs vietas bija slavenas ar lieliskiem atpūtas kompleksiem un brīnumskaistiem peldbaseiniem. Vakaros filmē�anas grupas dalībnieki arī pa�i mēdza pulcēties pie peldbaseina, kur peldējās, spēlēja kārtis, pļāpāja un iedzēra kādu mēriņu. �eit bija salasīju�ies kolēģi ar līdzīgiem uzskatiem par dzīvi un darbu. Vīrie�i neatteicās pakavēt laiku pretimnāko�ākajām modelēm un labprāt arī dalīja ar viņām gultu. Ketlīna, �ķiet, zināja arī, kura ir Ērika gultas partnere.

Tajā dienā filmē�ana turpinājās bez starpgadījumiem, un viņi visu bija pabeigu�i tie�i tad, kad pār Harija bāru rietumu pusē savilkās draudīgi negaisa mākoņi. Gandrīz katru pēcpusdienu nedaudz bija lijis, bet �oreiz mākoņi �ķita krietni draudīgāki. Eriks steidza savākt savu dārgo aparatūru un atļāvās ievilkt elpu tikai tad, kad viss bija sasaiņots un novietots dro�ībā zem jumta.

Negaiss sākās brīdī, kad karavāna iestūrēja stāvvietā pie atpūtas kompleksa. Visi ķēra un grāba, kas pagadījās pa rokai, un skrēja uz savām istabām. Tā kā Ketlīnai tērpu novieto�anai vajadzēja telpu, Eriks bija izkārtojis viņai numuru ar divām liekām istabām kādā namiņā, kas atbadās savrup no viesnīcas galvenās ēkas. Par laimi, viņa varēja izīrēto furgoniņu pabraukt zem nojumes virs piebraucamā ceļa. Ketlīna ņēma tērpus pa furgona aizmugures durvīm un steidzās nokļūt zem jumta. Viņu ķēra tikai da�as �altis, pilnīgi sausā paglābties neizdevās.

Par laimi viņa jau stiepa iek�ā pēdējo ne�ļavu. Aizliegtā stāvvietā novietoto ma�īnu varēs aizbraukt vēlāk. Ketlīna aizvēra durvis,, bet gandrīz tajā pa�ā mirklī pie tām atskanēja klauvējiens. Viņai sirds gandrīz apmeta kūleni. Uz sliek�ņa stāvēja Eriks. No viņa drēbēm un vējā plīvojo�ajiem matiem tecēja ūdens.

- Sveika, - viņ� uzsauca. - Vai paspēji visu sanest iek�ā?

- Jā. - Ketlīna pakāpās sāņus. - Ienāc.

Slapjajiem apaviem �ļurdzot, Eriks ienāca. Ketlīna aizvēra durvis.

- Ieslēg�u sildītāju, lai tu nenosaltu pavisam. - Viņa pasniedzās pēc slēd�a.

Eriks juta uz muguras Ketlīnas rokas garāmskrejo�o pieskārienu. Viņ� sarāvās kā dzelts. Ak, Dievs! Kad viņ� reiz pārstās alkt iekārē pēc viņas? Vai tad viņ� jau nav pieliekami ilgi �ķīstījies, mēģinādams no �īs domas atbrīvoties? Eriks noskatījās, kā Ketlīna pieiet pie galda un ieslēdz lampu. Lietus mākoņu krēsla izkliedējās.

Un �ī Ketlīna, viņa atkal �ķiet tik izaicino�a, ģērbusies zaļos �ortos, zaļbalti svītrotā krekliņā bez piedurknēm un dziļu kakla izgriezumu. Vai viņa maz apjau�, ka mitrais krekliņ� piekļaujas viņas brīni�ķīgajam augumam kā otra āda? Un kāda velna pēc tie�i �odien viņa izdomājusi staigāt bez krū�tura? Un viņas kājas, vai tad vjņa nezina, ka tās ir skaistākas kā jebkurai no modelēm? Viņas atlasam līdzīgā āda iedegusi nogatavoju�os apriko�u krāsā. Pa�laik Ketlīna bija nometusi sandales un Erika priek�ā stāvēja kailām kājām. Krāsotie kāju nagi atgādināja greznus koraļļus.

Erika skatiens, uzmanīgi apiedams mitrā auduma apņemtās Ketlīnas krūtis, atkal atgriezās pie viņas sejas. Skropstu tu�ai būtu vajadzējis notecēt, jo pa�as skropstas bija mitras un izcēla zaļo acu mirdzumu. Lūpas bija viegli pavērtas. Eriks glu�i vai sajuta starp tām plūsto�o vieglo, trauksmaino elpu. Nekad nevienas lūpas viņ� nav ilgojies noskūpstīt tik ļoti kā �īs. Augums gandrīz sarāvās sāpēs, jo bezgala gribējās piekļūt tām tuvāk un piekļauties, dzesēt �īs dedzino�ās slāpes.

Bet kāpēc tie�i viņa? Kāpēc starp visām sievietēm, kuras viņam dzīvē gadījies sastapt, tie�i Ketlīnu nav iespē-. jams izslēgt no apziņas? Kāpēc viņ� Ketlīnu neienīst, ņemot-vērā visu to, kas starp viņiem noticis? Viņa iznēsājusi Erika bērnu un slepenībā laidusi pasaulē. Tikai liktenīgas sagadī�anās dēļ viņ� bija uzzinājis par Teronu.

Tajā vakarā savā mājā.Eriks viņu bija apvainojis apzināti. Viņ� gribēja, lai cie� arī Ketlīna. Eriks to darīja ar nodomu, lai aizvainotu viņas sievietes cieņu. Bet Ketlīnas atbildes sitiens bija vēl sāpīgāks. Patiesība tika sāpīgi iemesta viņam sejā. Un Ketlīnai bija uz to tiesības. Viņi rīkojas zemiski, krāpjot Sedu. Tas nav labi, un tomēr... Vai tad viņi spēj pretoties tam pievilk�anas spēkam, kas tur viņus vienu pie otra kā magnēts?

Viņa ir radīta mīlestībai, kaislai un aizrautīgai mīlestībai. Kāda gan var būt viņas dzīve ar Sedu, kuru, kā Eriks saprata, Ketlīna dievina? Varbūt tāpēc viņas acis vienmēr ir tik skumju pilnas? Eriks zināja, ka Ketlīnas dabiskais dvēseles stāvoklis ir prieks un smiekli, un tomēr, viņa vairs nebija tā laimīgā, jaunā sieviete, kuru viņ� reiz satika Arkanzasā. Viņa bija nosvērta, it kā ar likteni samierinājusies. Vai tas tāpēc, ka Ketlīna kļuvusi māte? Vai varbūt tāpēc, ka dvēseles dziļumos viņa jūt dziļu no�ēlu?

Un tomēr, lai kā viņi abi ir mainīju�ies, viens palicis nemainīgs. Viņ� joprojām alkst Ketlīnas, pat vēl vairāk nekā agrāk. Tomēr Erika alkas pēc viņas ir mainīju�ās. Un �ī jaunā dimensija Ēriku biedēja. Viņa alkas jau bija kļuvu�as par apsēstību. Un Ketlīnas atsaucība vairs neļāva viņam dzīvot mierā. Ketlīnas uzslavas par darbu, ko veica Eriks, kļuvu�as vērtīgākas par naudu, ko viņ� saņēma par padarīto. Viņ� alka Ketlīnas tuvuma, bet ilgojās arī pēc viņas uzmanības. Reizēm Ērikam gribējās izbaudīt viņas maigo, mierino�o roku pieskārienus, tādus, kādus saņēma Terons. Eriks nepieļāva pat domu, ka �ādus glāstus viņam nekad nesagaidīt.

Viņa pieder viņam. Doma, ka Ketlīna pieder citam vīrietim, Ēriku saniknoja. Viņa pieder Ērikam, un tāpat arī viņa dēls. Nevienam citam...

- Ērik, - Ketlīna nedro�i ierunājās.

Tajā mirklī Eriks apjauta, ka varbūt viņa sejā atspoguļojas visas �īs smagās domas, un viņ� steidzīgi mēģināja tās noslēpt aiz maskas. Viņ� ta�u nedrīkst Ketlīnai izrādīt, cik daudz viņa viņam nozīmē. Pārāk bie�i jau viņ� palicis muļķa lomā.

- Atnācu pateikt tev, ka esmu sazinājies ar meteoroloģisko biroju, un �ķiet, ka turpmākās divdesmit �etras stundas mēs atradīsimies �ī taifūna varā, tāpēc rīt visiem iedevu brīvdienu. Viens otrs jau man paziņoja, ko domā par brīvdienu lietus laikā, bet... - viņ� daiļrunīgi paraustīja plecus un pasmaidīja. - Ko lai dara. Es tomēr esmu priek�nieks.

- Vai darbi sokas labi? Pats esi apmierināts ar visu izdarīto?

Erika acis aizrautīgi iedzirkstījās, kā vienmēr, kad saruna ievirzījās par viņa darbu.

- Jā. Es jau sāku... - un pēk�ņi viņ� aprāvās. Viņ� bija gribējis uzaicināt Ketlīnu uz savu numuru noskatīties sa-filmēto. Tikai pa�ā pēdējā mirklī izdevās atturēties un nepakļauties kārdinājumam. Bija neiespējami atrasties ar Ketlīnu vienā istabā, pustumsā, neuzdrīkstoties uzskatīt viņu par savu sievieti. Tāpēc prātā ienāca nākamais jautājums:

- Vai esi zvanījusi uz mājām?

- Aizvakar. Viss esot lieliski. Gatavojos zvanīt arī �ovakar. Terons... - viņa pēk�ņi aprāvās.

-Jā? Kas ir ar viņu?

- Viņam izlīdis zobiņ�, - Ketlīna pastāstīja. - Tie�i �eit. - Un viņa rādīja uz savu zobu.

- Tie�ām? - Eriks iesmējās. - Tad jau tas puika drīz sāks ēst cepe�us.

Iesmējās arī Ketlīna.

-Viņ� jau ēd.

- Tie�ām?

- Maltus, protams.

- Ak, nu jā, - Eriks iesmējās. - Jāatzīst, ka manas zinā�anas par bērniem ir visai trūcīgas.

Tā sacīdams, Eriks nebija domājis neko īpa�u, bet Ketlīna novērsās un nomurmināja:

-Tā gan laikam ir.

Kādu brīdi vienīgā skaņa bija lietus �alkoņa. Tad ierunājās Eriks:

-Ja iedosi man atslēgas, aizbrauk�u ma�īnu vietā.

- Pateicos. - Ketlīna iemeta atslēgas viņa pastieptajā plaukstā, tai nepieskārusies.

- Nekur tālu nebrauc tik briesmīgā laikā.

- Labi.

Viņ� pamāja, pagriezās, atvēra durvis un metās ārā, lielus �altīs.

Tikai līdz brīdim, kad bija pienācis laiks doties vakariņās, Ketlīnai bija izdevies salikt kastēs visus tērpus un aksesuārus. Vienu brīdi viņa gribēja pasūtīt vakariņu paplāti uz numuru, bet tad nolēma, ka tas piesaistīs nevajadzīgu > uzmanību, tāpēc labāk vien būs doties uz ēdamzāli un mēģināt noslēpt nomākto garastāvokli. Nez vai viņa ilgāk izturētu divvientulībā ar Ēriku tā, kā tas bija �ajā pēcpusdienā. Atrasties Ērikam fiziski tik tuvu un tomēr - tik bezgala tālu no viņa bija milzīgas mokas, kuras viņai pa�ai negribētos ciest, ja no tām iespējams izvairīties.

Ketlīna apģērbās, iegāja ēdamzālē un pievienojās modeļu trijotnei pie viņu galdiņa. Kad vakariņas bija galā, Ketlīna atvainojās un, atgriezusies savā istabā, mēģināja iedziļināties kādā Maiami televīzijas seriālā.

Nomierinājusi sevi, ka depresijas cēlonis ir nogurums pēc dienas darbiem, un agri devusies gulēt, viņa tomēr krietnu laiku nemierīgi nogrozījās gultā un nespēja aizmigt, tāpēc nolēma iziet pastaigāties pa zvejnieku muliņu. Varbūt tas nomierinās saspringtos nervus un beidzot izdosies aizmigt.

Ketlīna uzģērba vieglu treniņtērpu un kailām kājām aizgāja gar baseinu uz muliņu, kas iestiepās kristāldzidrajā jūras ūdenī. Lietus pagaidām bija pierimis, bet zemu virs galvas vēlās smagi mākoņi. Tikai lāgiem starp tiem uzspīdēja mēness.

I

Tas notika tie�i vienā �ādā mēnessgaismas sprīdī -Ketlīna jau bija sagatavojusies griezties atpakaļ uz mājām, kad piepe�i ieraudzīja Ēriku. Viņ� gulēja uz segas līdzās vēja satrakotajam ūdenim.

Tas neap�aubāmi bija Eriks. Ketlīna viņu pazītu pat vistum�ākajā naktī. Ģērbies tikai peldbiksēs, atbalstījies liz elkoņiem, Eriks skatījās jūrā. No viņa krūtīm izlauzās dziļi smiekli. Ketlīna lūkojās aizplūsto�o smieklu virzienā, mēģinot ieraudzīt to, kas sasmīdinājis Ēriku.

Bet viņ� nebija viens. Pa�laik no ūdens ārā brida Tamāra - kaila un mēnessgaismā mirdzo�a. Viņas mati kā sudraba rota krita pār viņas pleciem un muguru.

- Vai tu nebaidies tumsā uzkāpt uz kāda jūras e�a? -Eriks viņai uzsauca.

- Ja uzkāp�u, tu nāksi mani glābt. - Viņu balsis noskanēja pār ūdens klaju, un, bez �aubām, viņi neapjauta, ka tiek novēroti.

- Ne velna es neie�u, - Eriks atsaucās. - Esmu pārāk noguris un slinks.

Tamāras smiekli grieza Ketlīnai ausīs kā saplīsu�a stikla �ķindoņa.

- Es gan zinu, kā pievārēt tavu nogurumu.

- Vari pamēģināt, - Eriks izaicino�i iesaucās. Nu Tamāra jau stāvēja viņam blakus. No viņas auguma pilēja ūdens.

- Tas būs pats jautrākais, - viņa sacīja.

To, kā Tamāra noslīdēja blakus Ērikam uz segas, Ketlīna vairs nespēja noskatīties. Klupdama krizdama, viņa metās uz savu namiņu.

- Atlaist vajadzētu to kuci! - viņa kliedza tuk�ajās sienās. - Galu galā, es ta�u esmu misis Kirhofa. Vai tad es te neesmu par visu atbildīga? Vai es �eit nepārstāvu Sedu? Un Ēriku darbā pieņēma Seds. Tūdaļ pat ie�u ārā un pateik�u, lai viņa lasās.

Bet apņēmība izplēnēja, kad viņa jau bija pagriezusies un satvērusi durvju rokturi. Viņa ta�u tagad neskries uz piekrasti, labi zinādama, ko tur atradīs. Un viņa arī neatlaidīs Tamāru no darba. Ketlīnas greizsirdība sagādātu Ērikam pārāk daudz prieka.

Nedomājot par sekām, Ketlīna iegāja guļamistabā un, izvilkusi vienu no �emodāniem, sāka mest tajā savas lietas. Kad bija paņemts pats nepiecie�amākais, Ketlīna atstāja istabu un devās uz viesnīcas reģistratūru. Atkal bija sācies spēcīgs lietus.

- Man �ovakar jāaizbrauc. Kādi reisi atiet no lidostas?

Samiegojies nakts de�urants paskasīja pakausi.

- Es nezinu. Ļaujiet man paskatīties. Tāds laiks pa�laik un... - Viņ� izteiksmīgi pamāja ar galvu. - No rīta jūs varat mēģināt ar Sanhuanas reisu, lai gan... tādā laikā...

- Vai kāds var mani tūdaļ aizvest uz lidostu?

- Domāju, ka var. Bet, kundze, kāpēc gan jums ne...

- Kur ir limuzīna �oferis? - viņa pavēlo�i noprasīja.

- Pēdējo reizi es viņu redzēju bārā...

- Paldies. Es esmu no mistera Gudd�onsona grupas. Ja viņam ievajagas iekļūt manā numurā, pirms esmu atgriezusies, iedodiet manu atslēgu.

Ketlīna sameklēja negribīgo �oferi, kur� kurnēja, ka nākoties pamest iesāktu mēriņu un vest kādu uz lidostu, kur patlaban nav nevienas lidma�īnas.

Tuk�ajā lidostas mājā Ketlīna nosēdēja līdz rītam. Viņa pacietīgi sagaidīja sarakstā paredzēto reisu un nopriecājās, ka tas aizkavējies tikai par �etrdesmit piecām minūtēm. Lietus joprojām gāza kā no spaiņiem.

Lidojums uz Sanhuanu noritēja bezgala smagi. Ketlīna jau baiļojās, ka jebkurā mirklī lidma�īna var iekrist okeānā. Puertoriko nebija viņas galamērķis, jo tur bija pārāk trok�ņaini. Ketlīna vēlējās būt viena. Viņa griezās lidostas izziņu birojā.

- Kā jums patiktu Cabkeija? Tā ir sala, privātīpa�ums, - mei�a aiz letes informēja Ketlīnu. - Kūrorta josla ir salīdzino�i maza, tomēr tur ir jauki un vientulīgi, kā jūs vēlējāties.

- Labi, - piekrita Ketlīna. - Kā es varu tur nokļūt?

- �odien ir tikai viens reiss, un tas atiet pēc... - meitene palūkojās sarakstā, - pēc divdesmit minūtēm.

Ketlīna traucās uz biļe�u kasi un nopirka biļeti. Ieraugot lidma�īnu, viņas sirds pamira. Tā bija uz pusi mazāka par to, ar kuru viņa nupat bija lidojusi. Ik reizi, ieraugot lidma�īnu, Ketlīna atcerējās aviokatastrofu, kurā iekļuva Eriks. Kop� tā laika Ketlīna vifenmēr mazliet baiļojās no lido�anas, it īpa�i lietus laikā.

Un kas notiktu, ja toreiz Erika lidma�īna nebūtu avarējusi? Vai Eriks pārbrauktu tai pa�ā vakarā? Varbūt pie vakariņu galda viņi jau būtu runāju�i par viņa brāli un Salliju...

Iekāpjot lidma�īnā, Ketlīnas sirdi smagi nospieda no�ēla. Par laimi lidojums pagāja ātri,un drīz jau Ketlīna piereģistrējās salas kūrorta viesnīcā. Lai būtu pilnīgi viena, viņa izvēlējās namiņu nomaļus no galvenās ēkas.

Nokļūt līdz namiņa durvīm viņai palīdzēja portjē, aizvedot ar ratiņiem �emodānu un palīdzot iekārtoties omulīgā istabā ar skatu uz okeānu. Ketlīna bez spēka nokrita gultā. Beidzot viņu pievārēja miegs.

Vēl nebija pienākusi nakts, kad Ketlīnu pamodināja pērkona dārdoņa. Viņa piesteidzās pie loga un palūkojās ārā. Kā smags aizkars pār zemi gāzās necaurredzama lietus siena. Ketlīna jutās spirgta un atpūtusies. Viņa iegāja mazītiņajā vannasistabā, lai atspirdzinātos zem du�as. Sukājot matus, Ketlīna iedomājās, ka vajadzētu piezvanīt uz mājām, bet tad pārdomāja. Piezvanīt varēs arī no rīta. �onakt Ketlīna vēlas būt pilnīgi viena.

Viņa atkal uzvilka treniņtērpu. Puskrēslā mīkstais, dzeltenais audums labi piestāvēja viņas nosauļotajai ādai. Saritinājusies gultā, Ketlīna atspiedās pret spilvenu un paņēma Sanhuanas lidostas veikaliņā nopirkto grāmateli mīkstos vākos.

Vētra pieņēmās spēkā. Tuvojās negaiss. Zibens uzliesmojumi meta spocīgas ēnas. Ketlīna atkal piegāja pie loga un pasniedzās pēc auklas, lai aizvilktu aizkarus. Un sastinga kā sasalusi, ieraugot lietū skrienam kādu juceklīgu, izplūdu�u stāvu. Stāvs cīnījās ar vēja brāzmām, streipuļoja, bet tomēr virzījās uz priek�u..

Ketlīnai sirds sakāpa kaklā, kad viņa saprata, ka parādība virzās tie�i uz viņas durvīm. Viņai tik tikko pietika laika nobīties, kad durvis atsprāga un istabā kri�us iekrita Eriks.

Viņa d�insi un krekls bija piemirku�i, mati pielipu�i pie pieres. Krūtīm smagi cilājoties, viņ� tvēra pēc elpas. No ausu ļipiņām, deguna, uzacīm pilēja ūdens. Rokas sa�ņaugtas dūrēs un iespiestas sānos. Viņ� nikni raudzījās Ketlīnā, kas bija piespiedusies pie palodzes, nu jau mazāk nobijusies no dabas stihijas, vairāk no Erika.

Viņ� patiesi atgādināja skandināvu teiksmu dievu, kuru dzemdējusi pati vētras dieviete. Acis dedzino�i aukstas kā ziemeļu vēj�. Seja �ausmino�a. Tā bija atriebības tum�ā seja, pilna apņēmības atmaksāt kādai nabaga no ceļa noklīdu�ai dvēselītei, kurai pieticis dū�as uzbrukt pa�iem dieviem.

- Vajadzētu izdauzīt tev no galvas �o nekaunību, - viņ� nodārdināja.

Un kā draudīga atbalss viņam aiz muguras no visa spēka aizcirtās durvis.

Viņas pirmās izbailes nomainīja dusmas, un to cēlonis bija greizsirdība un vil�anās. Ketlīna atvirzījās no mānīgā patvēruma pie loga aizkariem un izaicino�i ieskatījās Ērikam sejā. Viņas augums saspringa aizturētā naidā.

- Ej ārā no �ejienes un atstāj mani vienu.

. - Nē, misis Kirhofa. Esmu riskējis ar savu dzīvību, lai nokļūtu līdz �ejienei. Un es nekur neie�u, iekams nebū�u izdarījis to, kādēļ atbraucu.

Par spīti dusmām un nicinājumam, Ketlīnas seja nobālēja.

- Tu atlidoji �ādā vētrā? - Viņa pamāja uz trakojo�o stihiju. - Kā tas bija iespējams?

- Sameklēju kādu pilotu, kura mantkārība pārmāca veselo saprātu, un nopirku viņu. Pa�laik viņ� sē� lidostas tualetes telpā, jo nejūtas īpa�i labi.

- Tu veltīgi esi pūlējies. Nebija vajadzības �ķiest laiku, naudu un demonstrēt varonību. Es negribu tevi redzēt. Lūdzu, atstāj manu istabu.

Viņ� ļauni iesmējās.

- Nekas neiznāks.

Un draudīgi paspēra Ketlīnas virzienā da�us soļus. Lai atvairītu, kā �ķita, neatvairāmo, Ketlīna steidzīgi ievaicājās:

- Kā tu sameklēji mani? Es ta�u nevienam nepateicu, uz kurieni braucu.

- Jā, tev piemīt tāds nelāgs paradums, misis Kirhofa, -Eriks pasmīkņāja. - Bet �oreiz tu savas pēdas nenomaskē-ji pietiekami labi. Tiesa, ieradies Sanhuanā un neatradis tavu vārdu viesnīcas reģistros, es uz kādu laiku pazaudēju pēdas, tomēr pārāk lielas grūtības man nesagādāja griezties atpakaļ punktā, no kura sāku meklē�anu, apjautājoties par... Nav svarīgi, par ko es tur apjautājos. Galvenais, ka esmu tevi sameklējis. - Viņa lūpas savilkās rūgtuma pilnā grimasē. No piemirku�ajām drēbēm uz grīdas bija sakrājusies dubļaina peļķe, kuru, staigājot �ūrpu turpu, Eriks izvazāja pa visu grīdu. - Kāpēc tu aizbēgi un nepateici nevienam ne vārda? - Viņa skatiens glu�i vai pienagloja Ketlīnu pie palodzes.

Ketlīna norija baiļu kamolu. Viņ� ta�u nesitīs. To Ketlīna zināja. Bet vai bija pārliecināta?

- Es... es biju nogurusi. Man vajadzēja uz brīdi palikt vienai, aizbraukt. Biju nolēmusi atgriezties līdz filmē�anas atsāk�anai. Vai tad man nepienākas brīvdiena kā ikvienam citam? - viņa augstprātīgi noprasīja.

- Jā, bet tu vienīgā aizlavījies kā zaglis, nakts vidū, nevienam neteikusi, kurp dodies. Vai varbūt dezertējot tu gribēji, lai filmē�anas grupas vadītājs no uztraukuma sajūk prātā? Varbūt tu gribi sacīt, ka tā ir normāla rīcība, misis Kirhofa?

- Beidz reiz saukt mani uzvārdā! - Ketlīna ilgāk nespēja izturēt.

Eriks nicīgi pasmīnēja. _л

- Varbūt tu kaunies no sava uzvārda, misis Kirhofa? Vai varbūt kaunies no tā, kā to ieguvi? Nabaga vecais zēns Seds, viņ� ta�u tā arī nav spējis novērtēt tavus jaukumus, ko? Sit mani vai nost, bet es nespēju saprast, kāpēc tādam kārtīgam puisim kā viņ� vajadzēja pieņemt tevi, turklāt ar manu bērnu klēpī.

- Apklusti! Ketlīna atsprāga no loga un, pieskrējusi pie maza skapī�a ar atvilktnēm, uzgrieza Ērikam muguru. - Tāds kā tu nekad nespēs saprast, cik godīgs un cēls cilvēks ir Seds. Visi vīrie�i ir tikpat samaitāti un egoistiski kā tu. Un zemiski. Jums glu�i kā pusauga puikām galvā tikai viena doma.

- Kā gan tu tik labi vari zināt, kas man galvā?

Eriks sekoja viņai pa visu istabu. Lai kur arī Ketlīna spēra soli, viņ� sekoja pa pēdām, atstājot aiz sevis dubļu sliedi.

- Varbūt arī es nezinu, kas tev galvā, bet Tamāra jau nu noteikti zina. Ja vien vakar viņa izkļuva krastā, neuzkāpusi kādam jūras ezim! - Saniknota Ketlīna ieņēma agrāko vietu pie loga. Pērkona dārdi un zibens uzliesmojumi bija pierimu�i, bet lietus gāzes turpināja kapāt piekrastes smiltis un sabangoto jūru. Traks vēj� lieca palmu galotnes dīvainos līkumos.

Erika uzacis saraucās.

- Tu mūs izspiegoji? - viņ� �ķita pat uzjautrināts.

Ketlīna apsviedās apkārt un ieskatījās viņam tie�i sejā. Viņa atkal bija noskaitusies.

- Nē! Es nevarēju aizmigt, tāpēc izgāju uz muliņa pastaigāties. Un tur jau nebija grūti jūs abus pamanīt. Jums nenāca ne prātā slēpties, bet, pirms sākās scenārija interesantākā epizode, es aizgāju.

-Tad jau tu patiesībā nezini, kā viss beidzās, vai ne?

- Varu iedomāties.

- Tu esi greizsirdīga?

- Greiz... greizsirdīga, - viņa stostījās. - Beidz ņirgāties!

- Nebūt ne. Tu aizbēgi tāpēc, ka nespēji redzēt mani kopā ar Tamāru.

- Es nespēju noskatīties, kā divi pieaugu�i cilvēki uzvedas glu�i... glu�i kā nepieklājīgi pusaud�i. Kas var būt vēl vilino�āks par mīlē�anos ūdens malā.

Mirklī, kad vārdi jau bija izspruku�i, Ketlīna vēlējās, kaut nebūtu tos pateikusi. Krūtīs uzbangoja dusmas. Viņi cie�i skatījās viens otrā. Tagad Eriks saprata, ko viņa atcerējusies, ko saglabājusi sirdī, - arī viņi ta�u reiz mīlējās ūdens malā.

Un Eriks vērās Ketlīnā no savu biezo uzacu apak�as. Viņa balss skanēja skarbi.

-Tātad tu atceries!

Ketlīnas sirds joņoja. Viņa centās novērst skatienu no Erika, bet acis atteicās paklausīt prāta pavēlei.

- Jā, - viņa pamāja. - Bet labāk būtu, ja tas nekad nebūtu noticis.

- Tu tie�ām tā domā?

Ketlīna krampjaini māja ar galvu.

- Jā! - viņa dedzīgi iesaucās.

- Tad mums nebūtu Terona.

- Ak, - viņa ieelsojās, atkal uzgrieza Ērikam muguru un bez spēka, atbalstu meklēdama, atspiedās uz palodzes. Tomēr viņai likās, ka nekas nespēs novelt to neizmērojamo smagumu, kas spieda viņas sirdi. Eriks bija sacījis �mums�. Viņam nav taisnība. Terons nepieder viņam. Terons pieder Ketlīnai un Sedam. Viņa ierunājās, bet noskanēja tika vārgs �uksts:

- Cik ilgi mēs tā plosīsim viens otru... Katru reizi, kad esam līdzās, katrs no mums cen�as pēc iespējas vairāk sāpināt otru. Man ir diezgan. Esmu nogurusi cīnīties ar tevi, Ērik.

- Es neierados �eit, lai cīnītos ar tevi. - Erika balss skanēja tie�i viņai aiz muguras, lai gan Ketlīna nebija dzirdējusi, kā viņ� pietuvojas.

Asinis saskrēja viņai galvā. Acis cie�i aizmiegusi, Ketlīna vaicāja:

- Kāpēc tad tu man sekoji?

Eriks neatbildēja. Tā Ketlīna stāvēja, �ķiet, veselu mū�ību un gaidīja atbildi. Tomēr Eriks nepagodināja viņas mēmo lūgumu un neko nesacīja. Beidzot Ketlīna pagriezās, atgāza galvu un ieskatījās viņam acīs.

- Kāpēc tu man sekoji?

- Tāpēc, ka nedrīkstēju pieļaut, lai tu otrreiz pazūdi no manas dzīves. Pirmajā reizē es gandrīz aizgāju bojā. Tu man esi ļoti vajadzīga, Ketlīn.

- Es esmu precējusies.

-Jā, oficiāli. Bet tas vīrietis nav tavs īstais vīrs. - Erika rokas saudzīgi bet noteikti uzgūla viņas pleciem. - Tu skaities viņa sieva, bet vai kaut reizi esi bijusi ar viņu tuva? - �ajā mirkli, jā, tie�i �ajā mirklī Ketlīnai būtu vajadzējis iesist Ērikam pa seju un paskaidrot, ka viņas un Seda ģimenes dzīve nav viņa darī�ana, tomēr viņa tikai papurināja galvu.

- Nē.

- Vai viņ� ir tava dēla tēvs?

Erika plaukstas, siltas un spēcīgas, saņēma Ketlīnas vaigus un atlieca atpakaļ viņas galvu.

- Nē, - Ketlīna paspēja no�ukstēt, pirms Erika seja pietuvojās un viņu lūpas gandrīz saskārās. Un tad viņ� klusām jautāja:

- Tad kur� ir tavs vīrs, Ketlīn?

- Tu. - Ketlīna ievaidējās. Viņu lūpas sakļāvās, viņa iekrita Erika skavās. Viņ� paņēma Ketlīnu rokās. Viņu augumi sakļāvās tik cie�i, cik vien apģērbs atļāva.

- Skūpsti mani, Ketlīn, skūpsti, - viņ� lūdzās, atrāvies no Ketlīnas lūpām tikai uz mirkli, lai ievilktu elpu.

Un Ketlīna ļāvās viņam, viņa mēles me�onīgajiem meklējumiem. Tad Eriks beidzot ļāva viņas kājām pieskarties grīdai un piekļāva sievietes seju savām slapjajām krūtīm.

- Nekad vairs neatstāj mani vienu, nepasacījusi, uz kurieni dodies. Es gandrīz sajuku prātā, Ketlīn. Nemoki mani vairs tā nekad.

Ketlīna juta, kā pie katras skaņas Erika elpa noglāsta viņas matus.

- Nē, - viņa pamāja. - Es tevi neatstā�u.

Tad viņas balss pārvērtās, un viņa klusām iesmējās.

- Ja tu man apsolīsi vienu lietu.

Eriks ieskatījās viņai acīs.

- Ko? �

- Ka nesamērcēsi manī no galvas līdz kājām nākamajā reizē, kad ieradīsies man pakaļ.

Eriks redzēja, ka viņa joko, redzēja prieka mirdzumu viņas acīs. Tādu viņam Ketlīnu nebija gadījies redzēt kop� skūpsta un atvadu mājiena tajā liktenīgajā dienā pirms diviem gadiem. Un Erika atbildes smaids bija atklāts un bezrūpīgs, tajā nebija ne miņas no cinisma, kas parasti sa�ķobīja viņa lūpas nevis smaidā, bet smaida parodijā.

- Es apsolu.

Viņ� atkal rotaļīgi pieskārās ar lūpām viņas mutei. Ketlīna tvēra tās, bet Eriks kā spēlējoties izvairījās. Kad viņ� pacēla galvu pēdējo reizi, viņa pazina velni�ķīgo mirdzumu viņa acīs.

- Man nav līdzi citu drēbju, Ko tu ieteiktu iesākt?

- Nu, - Ketlīna novilka, kā ārkārtīgi sare�ģītu problēmu risinot, - acīmredzot mums nāksies daudz skūpstīties. Un, tā kā es negribu staigāt slapjā treniņtērpā, vienīgā izeja būs tev noģērbties.

Eriks uzsita knipi. Viņa seja kļuva gai�a kā atklāsmē.

- Kāpēc gan es pats to neiedomājos?

Ketlīna iesmējās kā maza meitenīte.

385

S Rrauna Zid.i timeklis ■ 13

-Tad izģērbies, bet es atnesī�u dvieli.

Kad Ketlīna gāja garām, Eriks sagrāba viņas roku.

-Tikai vēl vienu ātru skūpstu, pirms aizej.

Ketlīna izpildīja viņa lūgumu un tad iegāja vannasista-bā. Tur viņa ātri iesmar�oja plecus un krūtis ar micuoko. Glu�i dabīgi �ķita nomest treniņtērpu. Tad viņa iznāca, turēdama sev priek�ā dvieli.

Eriks bija ticis līdz apak�veļai, tad arī tā vairs nebija �ķērslis, un, pagriezies pret Ketlīnu, viņ� stāvēja pilnīgi kails. Paskatoties uz viņa augumu, Ketlīnai aizrāvās elpa. Cik tas bija skaists, spēcīgs un tvirts.

Eriks lēnām pienāca pie viņas, pētīdams viņas reakciju un sajuzdams viņas acīs paļāvību. Nu viņus �ķīra tikai dva�as attālums.

- Tagad tu esi mans dāņu princis, - sacīja Ketlīna.

- Nē, dāņu princis bija Hamlets.

Ketlīna pasmaidīja.

- Nu, viņ� ne ar ko nebija pārāks par tevi.

Pacēlusi dvieli Ērikam pie galvas, viņa izslaucīja viņam matus, lai gan tie bija jau gandrīz sausi. Tad viņa ar mīlestību nosusināja mīkstajā audumā katru Erika sejas vaibstu. Sekoja pleci un rokas, un tad, kad dvielis bija noslīdējis zemāk, Ketlīna sadzirdēja, kā Ērikam aizraujas elpa. Viņ� bija ieraudzījis, ka arī Ketlīna ir kaila.

Piespiedusi dvieli Erika krūtīm, Ketlīna noberzēja viņu. Tas vairāk bija glāsts. Aplikusi dvieli Ērikam ap pleciem un sadzirdējusi viņa nopūtu, Ketlīna slepus pasmaidīja.

Bet viņa vil�anos kompensēja iespēja netraucēti palūkoties uz viņas kailo augumu.

Saņēmusi katrā rokā pa dvieļa stūrim, Ketlīna pavilka to te uz vienu, te otru pusi, ļaudama drānai slīdēt uz leju, pati vienlaikus pievilkdamās Ērikam tuvāk. Kad dvielis sasniedza Erika jostasvietu, viņ� gaidās aizturēja elpu. Un par pacietību tika atalgots.

Velkot dvieli ap Erika gurniem, Ketlīna piekļāvās viņam. Tagad bija viņas kārta pārsteigumā ieplest acis un labsajūtā ieelsoties, atduroties pret viņa vīri�ķības spēku.

Eriks apskāva Ketlīnu un pievilka cie�i sev klāt. Viņ� piekļāva lūpas viņas mutei, viņa mēle iespraucās starp tām. Tad viņ� viegli iekoda viņai lūpā.

Ketlīna piekļāvās viņam, katrs miesas nervs dega kā ugunīs un kliedza pēc viņa pieskārieniem. Rokas, kuras glāstīja viņas muguru, taustot katru mugurkaula skriemeli, darbojās prasmīgi. Tad viņ� satvēra Ketlīnu aiz gurniem un pacēla pret sevi.

Eriks laiku ne�ķieda. Saņēmis vienu roku viņai zem > Э �

ceļgaliem, otru ap muguru, viņ� aiznesa Ketlīnu uz gultu, noguldīja spilvenos un, pats izstiepies blakus, atspiedās uz viena elkoņa, un ieskatījās viņai acīs.

- Ketlīn, es pieprasu, lai tū...

Viņa piespieda pirkstu Ērikam pie lūpām.

- Ērik, lūdzu, mīli mani. Tūdaļ.

Viņ� pastiepās un, satvēris viņas roku, piespieda to pie savām lūpām.

- Es jau lepojos ar savu prasmi savaldīties, tomēr ilgāk vairs nespēju.

- Es arī nē, - viņa ieelsojās un pievirzījās Ērikam tuvāk. Viņu augumi kā pēc bezvārdu pavēles saplūda vienā veselumā, un viņ� piepildīja Ketlīnā ilgi sāpēju�o tuk�umu.

- Mīļā...! - Eriks gandrīz vai grieza zobus. - Tu ta�u vienmēr esi mani gaidījusi, Ketlīn. Mans Dievs! Un es cerēju, ka manās atmiņās būs izdzisis tas, cik mums abiem kopā bija labi... Tomēr nekā. Mana mīlestība nav zudusi, nekas no tās nav zudis.

Un viņ� saņēma plaukstās Ketlīnas vaigus un apklāja tos ar maigu skūpstu krusu.

Ketlīna sajuta, ka Eriks pret viņu izturas saudzīgi, gandrīz vai ar bailēm. Skatoties tie�i viņa debeszilajās acīs, lūpām trīsot, viņa sacīja:

- Atstāj visu manī, Ērik. Es gribu tevi visu.

- Ketlīn, dārgā... mīļā...

Un viņas augums izliecās, viņiem saplūstot vienā veselumā.

- Tas ir debe�ķīgi, - Ketlīna nopūtās, kad Erika spēcīgās rokas masēja viņas plecu muskuļus.

- Man jau likās, ka tev patiks.

- Kā tu tik labi proti sniegt baudu?

- Prakse, - viņ� iesmējās.

- Ak tu! - Ketlīna iesaucās un pagrieza galvu, lai palūkotos uz Ēriku.

Viņ� rotaļīgi papliķēja viņai pa dibenu.

-Tūdaļ gulies, vai arī es pārtrauk�u masā�u.

Par masā�u bija iedomājies viņ� pats, kad Ketlīna, noskalojusies du�ā, atgriezās gultā.

- Nē, nepārtrauksi. Tev arī pa�am glu�i labi patīk �ī nodarbība.

- Nepaliec bezkaunīga, citādi man nāksies tevi sodīt.

Ketlīna ziņkārīgi pacēla vienu uzaci. Otra bija iespiesta spilvenā.

- Kā tu mani sodīsi? - viņa tēloti laiski stiepa vārdus.

- Nu, es varu izdomāt neskaitāmus velni�ķīgus sodus. Piemēram, - Eriks satvēra viņas gurnus, - es varu kļūt nekaunīgs un darīt tā. - Viņ� pa�laik bija nometies ceļos starp viņas kājām un prasmīgām pirkstu kustībām masēja kāju muskuļus. Viņa pirksti pieskārās tik tikko, bet Ketlīna alka spēcīgu pieskārienu.

-Ērik...

- Nu, vai kundze ir dabūjusi mācību? - Un Eriks satvēra plaukstās viņas krūtis.

- Jā, - viņa tikko dzirdami no�ukstēja. Erika elpa dedzināja viņas ādu. Ar degungalu pastūmis sāņus viņas matus, viņ� sāka kairināt auss ļipiņu.

Tad viņ� piekļāvās cie�āk, un Ketlīna no jauna sajuta viņa vīri�ķību.

- Ērik, lūdzu.

Viņ� skaļi noskūpstīja Ketlīnu uz vaiga.

- Nē. Es ilgi esmu tevi gaidījis, Ketlīn.

Viņ� saņēma Ketlīnas plecus un pagrieza viņu pret sevi. Ketlīnas sejā pavīdēja izbailes. Notraucis matus no viņas sejas, Eriks pasmaidīja.

- Vai �ī ir tā pati sieviete,.kas apsūdzēja mani nekaunībā?

- Tie�i tā pati, - viņa draiski atsaucās un pastiepa rokas viņam pretī.

Eriks tās cie�i satvēra.

- Uzvedies pieklājīgi. Pagāju�ajā reizē mēs aizrāvāmies mazliet par daudz. Viss notika pārāk ātri. Es gribu sev atvēlēto laiku izmantot pilnībā. Gribu vispirms palūkoties uz tevi.

Un viņ� skūpstīja Ketlīnu. Tas sākumā bija maigs skūpsts, bet drīz pārauga kaislē. Tas bija do�anas un ņem�anas, izaicinājuma un piepildījuma, solījuma un apliecinājuma skūpsts.

- Tev vienmēr ir tik brīni�ķa smar�a, - Eriks no�ukstēja, skūpstīdams viņas kaklu un krūtis.

Tad viņ� paslējās uz aug�u un apbrīnoja viņas krūtis. Viņa roka pieskārās vienai no tām un sāka apļveidīgi masēt to.

- Pacel rokas virs galvas, - viņ� norīkoja.

Ketlīna paklausīja. Eriks ar baudu nolūkojās lejup uz savu meistardarbu. Brīni�ķīgs skats,

Viņas mati uz baltā spilvena izpletās kā kastaņbrūns mākonis. Iedegusī āda kontrastēja ar baltajām, parasti krū�tura piesegtajām vietām. �ķita, ka viņas miesa izstaro siltu blāzmu. Aicino�ajos aplī�oS'Skaisti izcēlās piebriedu�ie krū�u galiņi.

- Tu esi lieliska, - viņ� nomurmināja. - Ne pārāk liela, ne maza. Pati sievi�ķība.

Viņ� pielieca galvu un, ar mēli noglāstījis tvirtos krū�u galiņus, vēroja to atsaucību.

- Skaisti, - viņ� �ukstēja. Tad viņa lūpas kaisli sakļāvās ap vienu krūts galiņu, un tas tika apmīļots īpa�i. Tad nāca kārta otrai krūtij.

- �ēl, ka tev vairs nav piena. Cik labprāt es to pagar�otu.

Ketlīnas rokas apvijās viņam ap kaklu.

- Cik �ēl, ka tu esi pie manis, kad es nevaru sniegt tev visu.

-Tu vari sniegt man visu.

Tad viņ� noglāstīja viņas vēderu. Juteklīgie pirksti maigi, mīlo�i pieskārās tum�ajai iedobītei.

No Ketlīnas mutes izlauzās kluss apmierinājuma vaids, jo pirkstiem sekoja viņa lūpas. Ketlīna nepretojās. Viņ� skūpstīja viņu vēl dziļāk, sagādādams jaunas, agrāk nepazītas, brīni�ķīgas izjūtas.

Bet, pirms viņu aizrāva kaisles viesulis, Ketlīna satvēra abās rokās Erika galvu un iesaucās:

- Ērik, ne tā. Es gribu tevi pa�u.

Viņu augumi saplūda. Viņ� dziļi iegāja sievietē, sajuzdams sakļaujamies ap sevi viņas miesu. Brī�iem viņ� attālinājās, ta�u tikai tāpēc, lai pēc tam ietiektos vēl dziļāk. Vēl un vēl, līdz Ketlīnai �ķita, ka viņa izkusīs. Viņa klausīja Ērikam un nesteidzās. Viņiem laika bija gana. Vesela mū�ība. Jo �ī bija viņu abu atdzim�ana.

Viņi kļuva par vienu miesu un dvēseli.

- Es mirstu badā, - no gultas uzsauca Ketlīna. Palagu piespiedusi pie zoda, viņa sēdēja, ar muguru atbalstījusies � pret gultas galu. Eriks stāvēja pie loga un vēroja mākoņus. Pāri okeāna klaidam tie milzu ātrumā traucās austrumu virzienā. Vētra bija pārgājusi. Tikai smalks lietus liecināja par neseno stihijas plosī�anos.

Eriks pagriezās un kā zēns uzsmaidīja viņai.

- Kāds tur brīnums. Manuprāt, mēs pagāju�ajā naktī esam sadedzināju�i kādus desmit tūksto�us kaloriju.

Ketlīna pietvīka. Viņa izskatījās neparasti skaista.

- Nu, ja kādam vajadzētu nomest pāris lieku mārciņu svara, �is ir vislabākais paņēmiens.

-Tev nekas nav jānomet. Tu jau tā esi kauli uaiāda.

- Kauli un āda! - Viņa atgrūda palagu un sa�utusi paslēja aug�up galvu. - Es neesmu kauli un āda.

Eriks bez mazākās kautrības aplūkoja viņas krūtis.

- Nu, jāatzīst, ka da�as vietas ir visai apaļīgas.

Ketlīna svieda viņam ar spilvenu, bet Eriks izveicīgi to notvēra. *

- Tu laikam ceri, ka es bū�u bruņinieks un labprātīgi do�os sameklēt mums kaut ko ēdamu.

- Manuprāt, vismaz tādu sīkumu d�entlmenis varētu izdarīt. Tu man pat vakariņas neizmaksāji.

- Drēbes atkal būs slapjas, - Eriks vaimanāja.

- Tad jau atkal nāksies tās noģērbt. Un kā lai es staigāju apģērbusies un lieku tev justies mazvērtīgam? Arī man nāksies izģērbties. Bet, protams, ja tu negribi, tad...

- Eju jau eju, - Eriks iesaucās un sāka ģērbt mitrās d�insu bikses un kreklu. - Tūdaļ bū�u atpakaļ. Nekusties no vielas. - Pamirk�ķinājis Ketlīnai ar aci, viņ� izgāja no istabas. Ketlīna aizvēra durvis.

Tad viņa apsēdās gultā un atbalstīja uz ceļgaliem pieri.

- Labāk nedomā�u par to, - viņa centās sev iestāstīt. - Nedomā�u, kā viss var beigties. Domā�u tikai par to, kas ar mani notiek pa�laik, par to, ka esmu kopā ar Ēriku. Es mīlu viņu. Vai tad kaut reizi dzīvē neesmu pelnījusi �ādu īsu laimes mirkli? Vai neesmu? Neesmu? Tāpēc nedomā�u tagad par atbildību un uzticību, par pienākumu un morāli. Rītdiena man neeksistē. �odien viņ� ir pie manis, mīl mani. Bet par pārējo es atsakos domāt. Es mīlu viņu. Mīlu. �

Kad Eriks atgriezās, nesdams maisiņu ar produktiem, Ketlīna sagaidīja viņu atplestām rokām.

Nokratījis no matiem uz Ketlīnas kailās ādas lietus piles, Eriks iesmējās.

Ketlīna pukojās:

■ - Redzi, tu jau esi lauzis solījumu nekad vairs mani ne-samērcēt.

- Es lauzu to vēl vakar, kad mēs abi iegājām du�ā, -viņ� ķircinājās un noliecās, lai noskūpstītu Ketlīnu uz degungala. - Tad tu nesūdzējies.

- Es vienkār�i centos būt pieklājīga, - Ketlīna nikni taisnojās.

- Pieklājīga! Es gan esmu dzirdējis, cik dienvidniekiem esot labas manieres, bet, mīļumiņ...

Ketlīna iestūma viņam mutē virtuli, tā apklusinādama.

Eriks bija nopircis virtuļus, augļus, cepumus, sieru, �ipsus, pāris tāfelī�u �okolādes un kārbu ar zivju konserviem, no kuras gan nekāda labuma nebija, jo neatradās nekas, ar ko kārbu atvērt. Un tomēr �īs bija vienas no laimīgākajām brokastīm, kādas viņi jebkad kopā ēdu�i. Viņi ieturēja maltīti kā piknikā, uz grīdas. Eriks bija nometis slapjās drēbes, bet viņi nolēma kaut nedaudz ievērot civilizācijas likumus un tāpēc apmeta ap gurniem dvieļus. Vienīgais Erika noteikums bija tāds, lai arī Ketlīnai tas piesegtu tikai jostasvietu. Tā arī viņi vienojās. Vēl viņ� atļāva Ketlīnai atstāt kaklā koraļļu krelles.

- Tās karājas tik kārdino�ā vietā, - viņ� sacīja un nobrauca ar roku gar krellēm.

Kad viņi bija notiesāju�i visu, ko sirds kāroja, un atlikumu pataupīju�i vēlākam, Ketlīna pasniedzās pēc matu sukas, pieslējās uz ceļgaliem un, skatoties Ērikā, sāka sukāt viņam matus.

- Cik labi, ka uz rētas izaugu�i mati, - viņa sacīja, sataustījusi mazu, sārtu svītriņu. Tā bija lidma�īnas katastrofā iegūtā rēta.

- Jā, nepagāja ne pāris nedēļas, kad apsējus varēja noņemt. Mati man aug ļoti ātri.

- Tev ir skaisti mati, - Ketlīna no�ukstēja.

- Bet tu esi skaista pati.

Ketlīna nodūra galvu un ieraudzīja, ka viņas krūtis atrodas tie�i Erika acu augstumā un, matus sukājot, kārdino�i �ūpojas.

- Liec to suku nost, - Eriks satvēra viņas delnu un viegli pakratīja. Suka nokrita uz grīdas. Eriks aplika viņas rokas sev ap kaklu un iespieda seju viņai krūtīs. Sajūtot uz ādas Erika elpu, Ketlīna ieelsojās. Siltā dva�a lika krū�u galiņiem atsaucīgi piebriest.

- Pieskaries man, - Eriks lūdza. - Saņem rokās, tad tu jutīsi, cik ļoti es tevi vēlos.

Ketlīna paklausīja. �ķita, ka Eriks tikai ar pūlēm spēj paelpot.

- Neviena sieviete pasaulē nespēj tev līdzināties, Ketlīn, - viņ� �ukstēja. - Tu esi apbūrusi mani, un tavas burvības ietekmē es kļūstu tik spēcīgs kā nekad mū�ā, un vienlaikus es trīcu no bezspēka.

Ketlīna glāstīja viņu, un viņas glāsti atkal iesvēla Ērikā kaisli.

- Tagad, - viņ� lūdzās.

Spēcīgām rokām viņ� vilka Ketlīnu sev klāt.

- Ketlīn, - viņas vārds no Erika lūpām izskanēja kā vaids. Maigi, gandrīz bez kaisles, bet ar kādu citu, neizskaidrojamu, daudz varenāku spēku viņ� vilka Ketlīnu cie�āk pie sevis. Un ar katru reizi iegāja viņā dziļāk. Un visā pla�ajā pasaulē, nē, arī Visumā bija tikai viņi divi vien.

Ketlīnu sagrāba jaunas, agrāk neizbaudītas sajūtas. Viņa piederēja Ērikam. Eriks piederēja viņai.

Viņa sauca Erika vārdu. Un Eriks atsaucās:

- Tu esi mana Ketlīna!

- Tev tie�ām te apak�ā ir bedrīte? - viņa laiski jautāja, ar pirkstu pataustījusi Erika ūsas. Viņi gulēja gultā ar seju viens pret otru. Tikai viņu plaukstas nelikās mierā. Tās glāstīja, pieskārās, meklēja un atklāja. Tām bija ļauta �ī privilēģija.

- Varbūt man vajadzētu tajā pusē ūsas noskūt, lai tu dro�i zinātu? - Viņ� satvēra lūpās Ketlīnas pirkstu un viegli iekoda tajā. \ �

- Neuzdro�inies! - Ketlīna iesaucās.

Erika krūtīs atskanēja dziļi, dobji smiekli.

- Kāpēc ne?

- Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, man ir aizdomas, ka bez ūsām tu izskaties drausmīgi neglīts.

- Sirsnīgi pateicos. Un kāds ir otrs iemesls?

- Ir bezgala jauki just tavu ūsu pieskārienus, - viņa no�ukstēja.

- Tie�ām? - Ēriks paslējās uz elkoņa. Viņa uzacis saraucās. - Kur? �eit? - Viņ� ar pirkstu pārbrauca Ketlīnas lūpu kaktiņiem.

-Jā.

Eriks pieliecās un noskūpstīja tikko glāstīto lūpu kaktiņu.

- Vai �eit? - Eriks atkal jautāja, jo nu bija satvēris pirkstos krūts galiņu.

-Jā.

Ūsas kā kārdinā�anai īpa�i radīts ierocis paberzējās gar krūts galiņu.

- Vai �eit?

Kad Eriks atkal viņai pieskārās, viņas mugura izliecās, gurni paslējās uz aug�u.

- Jā, Erik, - viņa smagi elpoja.

Viņ� nodūra galvu. Ketlīnas augums atkal baudīja viņa prasmīgos glāstus.

Pēcpusdienā lietus beidzot pierima. Roku rokā viņi abi aizgāja līdz pludmalei.

- �ķiet, ka normālā laikā, kad ir bēgums, smil�u josla līdz ūdenim stiepjas vairāku simtu jardu platumā, - Eriks viņai stāstīja. - Pa to var pastaigāties. Bet, kad sākas paisuma uzplūdi, visu apklāj ūdens, un neviens pat nevar iedomāties, ka tur apak�ā atrodas pludmale.

- �ī ir jauka sala. - Ketlīnai tagad katra zemes pēda �ķita bezgala skaista.

Viņi tērzēja visu dienu. Eriks pastāstīja, kā pametis darbu Sentluisā un devies uz Eiropu. Tad viņ� sīkāk izklāstīja par D�eimiju, kuru savā ģimenē pieņēmu�i Bobs un Sallija.

- Viņ� ir glu�i cits bērns salīdzinājumā ar to, kuru atceries tu. Nu puisēns kļuvis apbrīnojami atvērts. Neviens vairs nespēj viņu pat apklusināt. Ak, kā mana māte viņu dievina! Kamēr pagāju�ajā pavasarī nebija piedzimusi mazā D�enifera, D�eimijs bija viņas vienīgais mazbērns.

Bet klusībā viņi abi izlaboja Erika sacīto. Arī Terons ir viņas mazbērns.

- Vai viņa joprojām dzīvo Sietlā? - lai pārtrauktu spēji uznāku�o neveiklo klusumu, pajautāja Ketlīna.

-Jā.

- Un Bobs un Sallija?

- Viņi dzīvo Tulzā. Tāpēc jau viņi da�u stundu laikā pēc lidma�īnas katastrofas varēja nokļūt Fortsmitā. Uz manas personības kartes ir Boba vārds un uzvārds - gadījumam, ja notiek kāda nelaime. Pēc ārstu zvana viņi ar ma�īnu nekavējoties atbrauca uz Fortsmitu. Bobs strādā par in�enieri kādā naftas kompānijā.

Viņi runāja par visu, tomēr rūpīgi izvairoties pieminēt Seda un Ketlīnas laulības dzīvi. �odien tādi fakti neeksistēja.

- Es nekad neesmu gulējis ar Tamāru, - ierunājās Ēriks, kad viņi sēdēja pēc lietus joprojām mitrajās smiltīs.

- Ko? - Ketlīna izlikās, ka nav sadzirdējusi viņa vārdus. Tad viņa atskatījās uz jūru. - Es nekad neesmu to sacījusi.

Eriks iesmējās un apskāva viņas plecus.

- Bet domāji gan. Pasaki godīgi, Ketlīn, vai tu tie�ām uzskati, ka es varētu ielaisties ar tādu padauzu? - Eriks likās patiesi sa�utis. - Katrs vīrietis no �ejienes līdz Timbuktu ir laipni lūgts starp viņas kājām. Es uz pludmali aizgāju viens. Viņa man sekoja.

- Bet es ta�u redzēju, kā viņa kaila iznāk no ūdens un uzkrīt tev virsū. Viņa...

-Tikpat ātri viņa no turienes nolidoja. Tu aizgāji un tāpēc to neredzēji.

Ieraudzījis Ketlīnas skatienā skepsi, Eriks turpināja:

- Es atzīstos, viņa neatkāpās no manis ne soli, tomēr es neiekritu viņas lamatās. Patiesību sakot, es iedzinu Tamāru izmisumā. Viņai trūkst smalkuma, un viņa neprot samierināties ar atraidījumu.

- Ikreiz, kad �ī sieviete tev pieskārās, man gribējās viņu nogalināt. - Ketlīnas zaļajās acīs icgailējās nikna uguns. .

- Tu esi īsta tīģeriene, Ketlīna Heilija, - Ēriks ķircinājās, un neviens no viņiem neievēroja, ka Ēriks lietojis viņas pirmslaulību uzvārdu.

- Un kā ar tām reizēm, kad man pieskāries tu? Nu?

- Tas bija citādi, - viņa aizsargājās.

-Tiesa gan.

Viņi atgriezās namiņā, jo nebija dro�i, ka arī, lietum beidzoties, pludmale būs tik tuksnesīga.

- Es piezvanīju uz lidostu. �ovakar neviena reisa nebūs. Jāgaida līdz rītam. - Eriks runāja mehāniski. Viņ�, cen�oties neizrādīt satraukumu, apsēdās uz gultas malas un cie�i, gandrīz vai ar naidu skatījās telefona aparātā.

- Nekas, - sacīja Ketlīna, iznākdama no vannasistabas.

Eriks palūkojās un viņu, saņēma abas viņas rokas un novilka jauno sievieti sev blakus uz gultas malas. Likās, ka viņ� cen�as ierakstīt atmiņā katru Ketlīnas sejas vaibstu, ieelpot smar�u, kāda piederēja tikai viņai.

- Mums jātiek atpakaļ, Ketlīn, - viņ� klusām sacīja.

Ketlīna pieskārās viņa matiem, viņa kuplajām uzacīm, ūsām un lūpām zem tām.

- Es zinu.-Bet ne �ovakar. Rīt.

Eriks atslīga gultā un piekļāva viņu sev pie sāniem. Lēnām caur pirkstiem laizdams viņas matu cirtas, viņ� �ķila iegrimis domās.

- Kas noticis?

-Ko?

- Par ko tu aizdomājies?

Viņ� ievilka dziļu elpu.

- Es domāju vissmagāko domu pasaulē.

. Ketlīna piekļāvās viņam vēl cie�āk. Nekad viņai nebija gadījies redzēt Ēriku tik domīgu, varbūt vienīgi toreiz, kad viņ� stāstīja par savu Etiopijas braucienu.

- Kas tevi nomāc, Ērik?

- Man ienāca prātā, ka vienmēr, esot kopā ar tevi, es uzvedos kā bullis auru laikā. Esmu izmantojis �o nepārvaramo pievilk�anas spēku, kas mani saista pie tevis. Esmu uzvedies brutāli, bez maiguma.

- Ērik, �is pievilk�anas spēks ir abpusējs. Tu nekad neesi ņēmis no manis vairāk, nekā es vēlētos sniegt.

- Tie�ām? - viņ� jautāja un, pārmetis kājas pār gultas malu, piegāja pie loga. Ketlīna apsēdās gultā. Viņu mulsināja �āda dīvaina rakstura �ķautne cilvēkā, kur� �ķitis tik labi pazīstams.

- Ērik, kas noticis? Kas tevi satrauc? - viņa bikli ievaicājās.

Eriks atspiedās pret palodzi un vērās tālumā uz ūdens klaidu.

- Mani uztrauc tas, ko tu par mani vari domāt. Kādas ir manas jūtas pret tevi. Ka tu vari nodomāt - mani pie tevis saista tikai iekāre. Es ta�u.nekad tev neesmu stāstījis, ka ir vēl daudz kas... Ketlīn... - Viņ� bezpalīdzīgi �estikulējot meklēja vārdus. - Es neprotu būt maigs.

- Nav taisnība. Tu pret Teronu esi bezgala sirsnīgs. Es atceros, cik brīni�ķīgi tu mācēji saprasties ar bērniem Kalnaines nometnē. Tu biji...

- Jā, - viņ� nepacietīgi pārtrauca Ketlīnu. - Bet ar tevi es gandrīz vienmēr biju brutāls. Tu iesvel manu jau tā bīstami karsto temperamentu kā neviens. Un es pats to nespēju saprast, jo tu ta�u man esi bezgala dārga, Ketlīn. Tomēr �is tas, ko esmu tev pateicis, kā esmu izturējies pret tevi, ir... man pat trūkst vārdu. Kāpēc es nemitīgi daru tev pāri, it kā par kaut ko sodīt gribēdams!

Ketlīna sēdēja, klusēja un virpināja trīco�ajos pirkstos palaga stūri. Tad viņa noklepojās, jo pēk�ņi kaklā bija sakāpis kamols.

- Kāpēc... kāpēc tu esi iedomājies, ka neproti izteikt savas jūtas, Ērik?

Viņ� novērsās no loga, smagi iekrita krēslā un.starp plati ieplestajiem ceļgaliem cie�i pētīja grīdu.

- Mans tēvs bija jauks cilvēks. Viņ� nekad mū�ā nevienu apzināti neaizvainoja. Bet viņ� arī nekad neizrādīja mīlestību. Neatceros, ka viņ� kaut reizi būtu apskāvis mani vai Bobu. Es zinu, ka tēvs mīlēja māti, bet, cik atceros, viņ� nekad to nevienam nav sacījis. Par āri�ķīgām mīlestības izpausmēm viņ� tikai pavīpsnāja. Maigums viņa izpratnē bija tas pats, kas vājums. Un �ķiet, ka �ai ziņā es esmu viņā atsities. Bet es negribu. Es cen�os, cik iespējams, būt mīļ� pret Teronu, jo nevēlos, lai viņ� izaug bez mana mīļuma. - Eriks palūkojās uz Ketlīnu. - Es gribu, lai tu zini, ka mīlu tevi. Piedod, ja nespēju savas jūtas izpaust citādi. Un vēl es gribu zināt, ka arī tev es kaut ko nozīmēju. Kaut mazliet.

- Ērik, - Ketlīna no�ukstēja. Tikai laulība ar Sedu neļāva viņai vārdos izteikt tās jūtas, kas bija pārņēmu�as visu viņas būtni, kas gāzās kā ūdens pār trauka malām. Viņa tikai iepleta rokas, aicinot Ēriku sev blakus gultā.

Un visu nakti viņ� neizlaida Ketlīnu no savām skavām.

- Sasodīts, kur jūs bijāt? - Eliots pieprasīja atbildi.

Ketlīna nupat bija pagriezusi atslēgu savas Vestendas istabas atslēgas caurumā. Viņi ar Ēriku bija atlidoju�i no Cabkeijas. Pa�laik Ēriks stāvēja viņai blakus, un Ketlīna juta, cik drūma, vērojot Eliotu, savelkas viņa seja�

- Ko tu �eit dari, Eliot? - Ketlīna kā apstulbusi vaicāja. Viņa vēl nebija samierinājusies ar domu, ka idillei ar Ēriku pienācis gals. Jo tuvāk nāca Grandbahamas sala, jo vairāk viņi attālinājās viens no otra. Vispirms pazuda pieskārieni, tad apsīka sarunas, un tad viņi vairījās pat paskatīties viens uz otru. Tā sagruva tuvība, kas vienoja viņus mazajā istabiņā uz Cabkeijas salas. Viņi atkal pārvērtās par diviem atsevi�ķiem indivīdiem. Abi juta, ka starp viņiem iedzīts kāds neredzams ķīlis, un neviens nebija spējīgs to izraut. Un nu uz Ketlīnu Eliots skatījās nosodo�i, bet Ēriku, �ķiet, viņ� būtu gatavs nogalināt.

- Izskatās, ka esi lieliski pavadījusi laiku, Ketlīn, - El iota balsī ieskanējās neslēpts sarkasms. - Es te gaidu tevi jau kop� vakardienas pēcpusdienas.

- Es... es uz laiciņu biju aizbraukusi. Devos u� citu salu. Tad uznāca vētra. Eriks par mani uztraucās, un, kad viņ� atbrauca...

- Pietaupi �īs interesantās detaļas, - Eliots uzmeta Ērikam indīgu skatienu.

- Kas tad tik svarīgs noticis, ka tev vajadzēja steigties �urp, pat nepiezvanot?

- Seds ievietots slimnīcā, - Eliots sausi paskaidroja. - Intensīvās ārstē�anas nodaļā. Viņ� negribēja, lai tu viņa dēļ steidzies mājās, bet piezvanīja D�ord�s un pateica, ka, pēc viņa domām, tev tūdaļ pat vajadzētu braukt. Tavs vīrs mirst,

- Eliots paziņoja ne�ēlīgi tie�i.

Ketlīna piespieda plaukstas mutei. �ķita, ka viņas sejā nav palicis ne piliena asiņu. Pāri pirkstu galiem viņa nenolaida skatienu ņo Eliota.

- Eliot, jūs tomēr varētu savaldīties. Ketlīna ta�u neko nezināja. - Eriks runāja, izskatīdamies neparasti mierīgs.

- Lūdzu, pastāstiet, kas īsti noticis.

Eliots īgni noraudzījās viņos abos. Pirmo reizi Ketlīna ievēroja, cik viņ� izskatās nomocījies un izvārdzis. Apģērbs saburzīts, mati savēlu�ies. Viņ� nebija skuvies.

� Ketlīna nekad nebija redzējusi Eliotam kaut matiņu nekārtībā vai nevietā.

- Sedu aizveda uz slimnīcu pirms trim dienām. D�ord�s man pastāstīja, ka toreiz avārijā esot savainotas arī viņa nieres un kop� tā laika tās funkcionēju�as arvien sliktāk. Seds acīmredzot cīnījās ar slimību, bet nu viņa organisms pats sevi arvien vairāk saindē. Viņ� negribēja, lai mēs tev zvanām, Ketlīn, bet mēs ar D�ord�u tomēr nolēmām neklausīt.

Ketlīna paspēra Eliota virzienā divus soļus un lūdzo�i izstiepa rokas.

- Eliot, vai tu nepārspīlē? Nevar ta�u būt, ka viņ�...

Viņas balss pārtrūka. Viņa meklēja Eliota sejā tik pazīstamās cinisma pazīmes. Bet neatrada. Eliots paskatījās uz Ēriku, tad atkal uz Ketlīnu, un viņa saprata, ka viss, ko viņ� pasacījis, ir taisnība.

- Nē, - viņa ievaidējās. - Lūdzu, Dievs, nē! - Viņa aizklāja seju ar plaukstām un sabruka gultā.

- Ketlīn. - �oreiz tā bija Erika balss. - Tagad nav laika vaimanām.

- Viņam taisnība, Ketlīn, - piekrita Eliots. - Es atbraucu ar �ārterreisu. Mēs gaidījām tavu atgrie�anos. Nekavējoties brauksim uz Sanfrancisko.

- Jā, labi, - viņa nomurmināja un kā akla sāka rosīties pa istabu. Kas tagad jādara? Viņa nespēja sakopot domas.

- Atstāj to visu �eit. Gan es sakravā�u un aizsūtī�u tev uz mājām, - ierosināja Eriks.Viņ� uzlika abas plaukstas viņai uz pleciem. - Ne par ko neraizējies. Es te nokārto�u lietas un jau rīt no rīta bū�u pie tevis Sanfrancisko.

- Nē! - Ketlīna atrāvās no viņa. - Es... es domāju, ka labāk būs, ja tu pabeigsi visu iesākto. Seds tā grib. Un es nedomāju, ka tev vajadzētu atrasties tuvumā... tuvumā... kad slimnīcā...

Mājiens bija skaidrs. Ketlīna negribēja Erika klātbūtni. Viņas skatiens vairījās Erika acu. Tomēr Eriks pacēla uz aug�u viņas zodu un viņa tēraudzilo acu skatiens iegrima dziļi viņas acu vainas apziņas apmiglotajos dziļumos. Vi-

� ņa lūpas dusmās sakniebās. Pāri Ketlīnas galvai viņ� uzrunāja Eliotu: ) :

- Parūpējieties par viņu. Ja es ko varu palīdzēt, dariet zināmu. Mēs visu ātri pabeigsim, un vēlākais parīt es jau atgriezī�os mājās.

- Labi, - piekrita Eliots, kad Ēriks devās ārā pa durvīm.

Ketlīna atkal apsēdās uz gultas malas un nenolaida acis no savām rokām. Viņas pleci saguma. Tas bija pilnīgs garīgo un fizisko spēku izsīkums. Kustēties viņa spēja tikai pēc pavēlēm.

Eliots pienāca pie viņas un sacīja:

- Ketlīn, iesim.

Paņēmusi tikai rokassomiņu, Ketlīna kopā ar viņu izgāja no istabas. Viņa tā arī nekad neatcerējās, kā norisējis brauciens uz Sanfrancisko. Viņa darīja visu, ko viņai lika, bet domāja tikai par Sedu, kā viņ� gulējis uz nāves gultas, kamēr viņa, Ketlīna, tropu salā mīlējās ar citu vīrieti. Viņa ir pelnījusi sodu, bet kāpēc Tas Kungs viņas vietā izvēlējies Sedu? Vai tad Sedam jau tā nav nācies ciest pārāk daudz? Kāpēc viņam jāsaņem atmaksa, ko pelnījusi Ketlīna?

Tie�i no lidostas viņa gribēja braukt uz slimnīcu, bet Eliots neļāva.

-Tu atgādini briesmoni no �ausmu filmas, Ketlīn. Seds jau tā ir nāvīgi slims, bet tavs izskats viņu nomocīs vēl vairāk. Kad tu ieiesi viņa palātā, tev jāizskatās skaistai kā dievietei, par kādu viņ� tevi arī uzskata.

No �iem vārdiem Ketlīna saprata, ka Eliots, protams, viņu par lādu neuzskata, bet �ajā mirklī pārāk svarīgs bija Seda stāvoklis, lai vēl raizētos par to, ko par Seda sievu domā Eliots.

Mājās, aplūkojusi sevi spogulī, viņa nopriecājās, ka paklausījusi Eliota padomam un nav taisnā ceļā braukusi uz slimnīcu. Viņa patie�ām atgādināja spoku. Ketlīna steig�us nomazgājās vannā, izmazgāja matus un kārtīgi ie-cirtoja Jos. Tad viņa uzlika vieglu kosmētiku.

Terons par viņas pārbrauk�anu, protams, bija sajūsmā. Ketlīna dēlu cie�i apskāva, bet parotaļājās tikai da�as minūtes un tad atdeva Alisei. Kad Alise ar Teronu devās projām, puisēns sāka �ēli raudāt. Ketlīnas sirds iesāpējās vēl vairāk, tomēr pirmajā vietā pa�laik bija viņas vīrs.

Pie Seda palātas durvīm kā sargs stāvēja Heizela. Ieraudzījusi Ketlīnu, viņa uzmeta tai ledainu skatienu.

- Pārāk gan tu nesteidzies, - viņa �ņāca. - Personīgi es cerēju, ka man nekad vairs nenāksies tevi satiki, bet Seds gan priecāsies, ka esi paspējusi ierasties, lai noskatītos, kā viņ� mirst.

- Kur ir ārsts, kas viņu ārstē? - ignorējot Heizelas ciniskos vārdus, jautāja Ketlīna.

- Tur, pie Seda.

Viņa uzgrieza vīramāsai muguru un aizgāja.

Ketlīna bez spēka atspiedās pret sienu. Eliots, kur� ne mirkli nebija atstājis Ketlīnu vienatnē, saņēma viņas plaukstu un saspieda.

- Piedod, - viņ� sacīja. - Es uzvedos kā pēdējais nelietis.

Ketlīna uzsmaidīja viņam.

- Tu uzvedies kā patiess draugs, un tāds tu arī esi. - Viņa uz mirkli aizvēra acis un tad klusām sacīja: - Turklāt... neko labāku es arī neesmu pelnījusi.

-Nesodi sevi pārāk bargi, Ketlīn. Tu ta�u neko nezināji-

- Man vajadzēja zināt. Kaut ko jau es nojautu, bet, kad jautāju Sedam, viņ� neko nestāstīja. Man vajadzēja uzstāt, man vajadzēja atrasties �eit.

- Tu arī esi �eit. Tas ta�u pats svarīgākais. - Tad Eliots mirkli vilcinājās un pajautāja:

- Tu mīli Gudd�onsonu, vai ne?

Ketlīna ātri palūkojās uz Eliotu.

-Kā... kā tu to zini?

Viņ� pasmaidīja.

- Kad divi cilvēki uz pāris dienām nozūd un tad atgrie�as, izskatīdamies tik vainīgi, kā izskatījāties jūs, nav grūti uzminēt, ar ko viņi nodarboju�ies. Un ar tik skaidru dvēseli kā tev... nevar likties gultā... piedod, nevar mīlēties ar vīrieti, pret kuru nav patiesu jūtu. Vai man taisnība?

- Jā, es mīlu viņu, - Ketlīna klusām sacīja. - Bet es mīlu arī Sedu, tikai citādi.

Eliots apskāva viņu.

-Jā, es zinu. Vai dzīve nav interesanta lietiņa?

�ķita, ka viņa vārdos koncentrējies viss �īs pasaules rūgtums.

Durvis viņiem blakus atvērās. Iznāca D�ord�s un plikpaurains vīrietis. Ketlīna saprata - ārsts.

- Sveika, Ketlīn, - D�ord�s laipni sasveicinājās un saņēma viņas roku. Ak, kaut viņi visi beigtu būt tik laipni. Ketlīnai �ķita, ka pēc visa notiku�ā viņa �ādu mīļumu nav pelnījusi.

- Sveiks, D�ord�. - Ketlīna juta, ka lūpas runājot kustas pa�as, it kā viņa nespētu tās kontrolēt.

- Es gribēju tev pastāstīt jau pirms daudziem mēne�iem, - runāja D�ord�s. - Es uzstāju, lai viņ� pats pastāsta, bet viņ� negribēja tevi uztraukt. Viņ� jau tad bija ļoti slims.

- Es zinu. Un saku paldies Dievam, ka tu par viņu rūpējies. Man jau Seds neļautu, - Ketlīna atbildēja.

- Misis Kirhofa? Es esmu doktors Aleksandrs. Mēs runājām pa telefonu, bet nekad neesam satiku�ies. Esiet sveicināta. - Viņ� necentās sniegt viņai roku, un arī Ketlīna nepiedāvāja savējo.

- Sveicināti, doktor Aleksandr. Cik nopietns ir mana vīra stāvoklis?

Pa kuru laiku viņas balss kļuvusi tik mierīga? Iek�ēji Ketlīna tāda nebūt nejutās.

Ārsta acu plakstiņi nolaidās pār nenosakāmas krāsas izvairīgajām acīm. Viņ� cītīgi pētīja savu kurpju purngalus.

- Neslēp�u, stāvoklis ir kritisks. Viņ� jau labu laiku zināja, ka slimība ir ārkārtīgi smaga, bet kategoriski neļāva man kaut ko darīt.

- Kāpēc! - Ketlīna iekliedzās. - Ja ir kaut kas, kas...

-Jums vajadzētu parunāt ar jūsu vīru, misis Kirholā.

- Vai es drīkstu?

-Tikai īsu brīdi.

- Jūs solījāt, ka arī es drīkstē�u ieiet palātā. - Heizela izlauzās caur vīrie�iem, kuri kā sargājot stāvēja ap Ketlīnu.

Doktors Aleksandrs likās neizpratnē.

- Protams, mis Kirhofa, jūs drīkstat apciemot brāli kopā ar viņa sievu.

- Viņai jau sen vajadzēja atrasties �eit, nevis dauzīties pa Bahama sālām. Kas �eit de�urēja dienu un nakti, gaidīja, cerēja...

Viņas balsi aiz�ņaudza elsas, bet Ketlīna skaidri redzēja, ka Heizela tēlo. Pat �ādā skumjā brīdī �ī sieviete spēj izlikties, tēlot mīlo�u māsu. Citos apstākļos Ketlīna būtu gatava izskrāpēt Heizelai acis. Kā cilvēks var būt tik cinisks.

Ārsts, pārliecināts, ka Heizela bēdās zaudējusi apjēgu, aizveda viņu sāņus. Ketlīna atvēra durvis. Likās, ka viņa ienākusi moku kambarī. Aparatūra, par kuras funkcijām viņa tikai varēja nojaust, apņēma Sedu no abām pusēm un pagaidām uzturēja viņu pie dzīvības. Pats viņ� atradās �au�alīgā cauruļu, adatu un piltuvju aplenkumā.

�Tikai viņa acis bija tās pa�as pazīstamās. Saklausot soļu troksni, viņ� tās bija atvēris.

- Ketlīn, - viņ� izdvesa un pacēla roku, lai pieskartos viņai. - Tu esi pārbraukusi pārāk ātri. Tev nevajadzēja redzēt visu �o. - Tad viņa seja atmaiga, lūpas aizkustinājumā notrīsēja. - Es tomēr priecājos, ka tu atbrauci.

Lai cik arī izmisīgi Ketlīna pūlējās savaldīties, asaras nevaldāmi ritēja pa vaigiem.

- Sed, Sed, kāpēc? Kāpēc tu man neko nepastāstīji?

- Ko tu būtu varējusi līdzēt? Tu tikai raizētos un nedarītu savu darbu veikalos, kas ir daudz svarīgāk par mani.

- Nē! - Ketlīna paklusām iekliedzās. - Nekas nav svarīgāks par tevi.

- Ak, ir gan, mana mīļā. - Viņ� ar īk�ķi paberzēja pakausi. - Piemēram, tu. Un reklāmfilmas. Kā veicas darbs ar tām? Kā klājas Ērikam? Vai ir apmierināts ar darbu, ko paveicāt Bahamu salās?

Ketlīna nepacietīgi pamāja ar galvu. �

- Jā, jā, reklāmfilmas izdevās lieliskas. Tie�i tādas, kā tu gribēji. Er... Ērikam klājas labi. - Viņa konvulsīvi norija siekalas. - Sed, es negribu par to runāt. Gribu teikt, ka tev jāļauj, lai doktors Aleksandrs palīdz tev.

- Ketlīn, es vairs negribu būt kādam par nastu. Esmu noguris no savas kroplības. Ja man jāveic transplantācija, tas atkal būs uz kāda vesela cilvēka rēķina. Tikai tā var iegūt nepiecie�amo nieri. Kāpēc man vajadzētu būt tik patmīlīgam? Un pat ar jaunu nieri es joprojām palik�u paralizēts. Es negribu gadiem ilgi dzīvot ar dialīzes palīdzību, jo iznākums tik un tā ir skaidrs. - Viņ� piespieda Ketlīnas roku pie krūtīm un dziļi ieskatījās viņas asaru pilnajās acīs. - Man drīz atkal būs labi, Ketlīn. Vai tu saproti, ko es runāju? Es to gaidu ar nepacietību. Kad man atkal būs labi.

- Sed... - viņa sāka elsot, tad noliecās un paslēpa seju pie viņa krūtīm. Ketlīna izraudāja visas savas bēdas, kaunu un vainas sajūtu, bet Seds viņu mierināja.

Saule nākamajā dienā uzlēca un norietēja, bet Ketlīna to neredzēja. Viņa aizbrauca mājās tikai tad, kad bads piespieda, tad arī nomazgājās, paēda un pārģērbās. Nākamo īso apciemojumu laikā pie Seda viņa vairs neraudāja. Viņa smaidīja un centās izskatīties pēc iespējas skaista, jo tādu viņu redzēt vēlējās Seds.

Heizela atmeta saldo li�ķību un vairs neslēpa savu īsto seju. Eliots saukāja viņu par nolādēto kuci, un Ketlīnai neatlika nekas cits, kā piekrist. Kop� Ketlīnas atgrie�anās Seds tikai vienu reizi bija uzaicinājis ciemos savu māsu. Pārējo viesiem atvēlēto laiku viņ� pavadīja kopā ar sievu. Arī ārsts bija pārtraucis Heizelas apciemojumus, sacīdams: �Augstais Dievs! �ī ta�u nav īstā reize, lai apspriestu biznesa jautājumus.� Ketlīna varēja tikai nojaust, ko Heizela sacījusi Sedam, pirms ārsts pārtrauca viņas vizīti.

Pastāvīgi ar viņu kopā bija D�ord�s un Eliots. Viņi apzvanīja veikalu vadītājus un saņēma apstiprinājumu, ka Ziemassvētku tirdzniecība sokas lieliski. Ketlīna to atstāstīja Sedam, un viņ� smaidīja. Viņa sakritusies seja kļuva gai�a un apgarota kā kādreiz.

- Kolosāli! Bet es jau arī nebrīnos. Pie manis vienmēr ir strādāju�i labākie ļaudis.

Tuvojās jau pusnakts, kad no palātas iznāca doktors Aleksandrs, klusu aizvēra aiz sevis durvis un steidzīgi kaut ko iebāza kabatā. Viņ� brīdi stāvēja, domās iegrimis, un tikai tad pievērsās jaunajai sievietei, kura pielēca kājās no uzgaidāmās telpas sola un vaicājo�i skatījās viņā.

- Viņ� gribētu redzēt jūs, Ketlīn. Viņ� ir iedzēris nomierino�us līdzekļus un tāpēc varēs aizmigt. - Tad ārsts atklāti paskatījās viņai acīs. - Baidos, ka tas var notikt �onakt.

Ketlīna ie�ņukstējās un satvēra D�ord�a pasniegto roku.

- Nē, - viņa no�ukstēja.

- Viņa nesatiksies ar Sedu, pirms to nebū�u izdarījusi es! - griezīgā balsī iesaucās Heizela. - Es pirmā gribu redzēt brāli un pastāstīt, kāda viņa ir padauza. - Naidā zvērojot, viņa pagriezās pret Ketlīnu. - Tev neizdosies mani apmuļķot. Zinu, kāpēc tu gribēji braukt uz Bahamu salām. Tu gribēji būt kopā ar to operatoru. Dro�i vien nepārtraukti kopā ar viņu vāļājies pa gultu. - Viņa pamāja Eliota virzienā. - Kāpēc gan tam mīkstajam, kur� tevi sargā kā princesi, vajadzēja divas dienas, lai atvestu tevi uz �ejieni? Biji kaut kur aiz�maukusi ar savu muskuļaino, gai�mataino pērtiķi? Mans brālis nenomirs, neuzzinājis, kādu paklīdeni ir apprecējis.

- Apklustiet, - doktors Aleksandrs nokomandēja. Beidzot viņ� bija zaudējis savaldību. - Ja kaut reizi vēl atvērsiet muti, mis Kirhofa, man nāksies jūs izmest no �īs slirm-nīcas. Man nospļauties par to, cik jūs esat bagāta. Jūsu brālis tagad grib redzēt savu sievu, un viņ� viņu redzēs. Un jūs �eit sēdēsiet un klusēsiet vai arī es pats personīgi izmetī�u jūs ārā. Vai es izteicos pietiekami skaidri?

- Tu, kucesbērns, kā tu uzdro�inies..:

- Jā, es uzdro�inos, - atbildēja doktors Aleksandrs, dzel�ainā tvērienā saņēma viņas elkoni un aizvilka Heizelu projām pa gaiteni.

- Tu esi palaistuve! - spiedza Heizela, veltīgi cenzdamās izrauties no ārsta rokām. - Viņ� to zina. Viņ�, pat apprecot tevi, zināja, ka tu esi palaistuve. Bet viņ� ir vāj�. Bez mugurkaula!

Ketlīna aizspieda ausis un-novērsās.

- Ketlīn, - klusām ierunājās D�ord�s, uzlicis roku viņai uz pleca.j- Viņa ir ārprātīga sieviete, un visi to zina. Seds tevi mīl. Bet tagad izslauki acis un ej iek�ā. Tev jābūt viņam blakus.

, - Mēs būsim te, līdzās, - piebilda Eliots.

Viņa mēmi pamāja, izslaucīja D�ord�a pasniegtajā kabatlakatiņā acis, tad saņēmās un iegāja krēslainajā palātā. Aparatūra joprojām darbojās. Vārgi mirgoja zaļas un baltas signāluguntiņas. Telpā valdīja miers.

- Ketlīn, - tikko dzirdamā balsī no�ukstēja Seds.

- Jā, mīļais. - Ketlīna ātri piegāja pie viņa un, apsēdusies uz gultas malas, saņēma viņa roku.

- Man likās, ka dzirdēju kņadu ārpusē?

- K... kādam nejau�i no rokām izkrita paplāte, tāpēc arī tāda kņada.

- Vai tik tas nebija naktspods? - Seds skumji pasmaidīja.

Ketlīna atbildēja ar smaidu.

- Varbūt arī bija.

- Tu �ovakar izskaties tik skaista. Man vienmēr ir paticis �is zaļais tonis.

- Tāpēc jau es arī to nēsāju. Jo zinu, ka tev patīk.

Viņa plauksta noglāstīja Ketlīnas vaigu, tad matu cirtu.

- Tu esi tik brīni�ķīga.

- Nē, - Ketlīna pa�ūpoja galvu. - Es tāda neesmu.

Viņa vēlējās novelt no sirds smago vainas nastu un izstāstīt Sedam,�cik viņa ir slikta, tomēr bija skaidrs, ka tas tikai pastiprinātu viņa cie�anas.

Viņa ir bezspēcīga cīnīties ar fiziskām sāpēm, bet spēj pasargāt Seda dvēseli.

- Nē-, tu esi gan. Tu esi visbrīni�ķīgākā sieviete, kādu man jebkad gadījies sastapt. - Viņa acis_laizvērās. Viņ� ievilka trīco�u elpu, tik trīco�u, ka Ketlīnu pārņēma �ausmas. Tad viņ� atkal atvēra acis.

- Ketlīn, parūpējies par Heizelu. Jūs abi ar Teronu viņai būsiet vienīgie tuvie cilvēki. Jūs būsiet viņai vajadzīgi. Palīdzi viņai. Viņa nav tik stipra kā tu.

Ketlīna bija ar mieru apsolīt viņam jebko, bet �is bija solījums, kuru viņa nekad nespēs izpildīt. Vismazāk jau Heizelai būs vajadzīga viņas palīdzība. Seds tā arī nomirs, neapjautis, cik viņa māsa ir naida pilna, tomēr Ketlīna nedrīkst sagraut �īs viņa ilūzijas.

- Jā, - viņa sacīja. - Es tev to apsolu.

Seds atviegloti nopūtās.

- Kā klājas Teronam?

- Ļoti labi. Viņ� �odien pateicis vārdu �sunītis�. Alise man stāstīja.

- Viņ� ir lielisks dēls. Ak, kaut es vēl reizi varētu viņu redzēt. - Seds saņēma Ketlīnas plaukstu un turēja to tik cie�i, cik vien viņa novājinātie spēki atļāva.

- Viņ� ta�u bija mans dēls, vai ne? To īso laiku, ko biju kopā ar viņu, viņ� bija mans.

- Jā, - Ketlīna ie�ņukstējās. - Jā, mans mīļais, viņ� bija tavs dēls.

- Nespēju pasacīt, cik daudz laimes jūs abi esat man sagādāju�i. Pēdējos divus gadus es atkal jutos kā vīrs, jo man bija sieva un dēls. Paldies tev, Ketlīn.

- Dārgais, mums tev vajadzētu pateikties.

Pa Ketlīnas vaigu noritēja asara. Seds to notvēra uz pirksta gala.

- Sed, - Ketlīna lūdzās, - neatstāj mani. Bez tevis es bū�u tik vientuļa.

Viņ� mīļi pasmaidīja.

- Ilgi tu nebūsi viena.

Ketlīna vēl nebija paspējusi pajautāt, ko viņ� ar to domā, kad Seds turpināja:

- Ja es būtu vesels un spēcīgs, es tevis dēļ cīnītos ar ikvienu. Bet es tāds neesmu. Jūtos ļoti noguris. Mīli mani tik daudz, lai es varētu aiziet.

- Es tevi ļoti mīlu, Sed.

- Paliec �onakt pie manis. - Viņ� satvēra Ketlīnas roku.

- Palik�u. Bū�u pie tevis, cik vien ilgi tu mani gribēsi.

- Es gribē�u tevi vienmēr, - viņ� no�ukstēja, un viņa skaisti veidotās lūpas savilkās mīļā smaidā. Viņ� vēlreiz atrada spēku, lai pieskartos Ketlīnas vaigam.

- Ketlīn, mana mīlestība, tu man esi pats dārgākais.

Un viņ� aizvēra acis.

Vismaz �oreiz liktenis bija Sedam labvēlīgs. Viņ� nomira, kā bija vēlējies - bez sāpēm, miegā, paņemot sev līdzi Ketlīnas tēlu.

Eriks vēroja sīko stāvu, kas tuvojās ziedos slīgsto�ajam �ķirstam. Viņa spēra soļus bez citu atbalsta, lai gan D�ord�s un Eliots atradās tie�i aiz muguras. Heizela gāja iesāņus, bet ieturot distanci.

Ģimenes locekļiem piedāvāja apsēsties blakus �ķirstam, pārējie stāvēja ielokā da�us soļus tālāk. Eriks vēroja Seda Kirhofa pavadītājus, kā viņi apsē�as un kā noklausās rabīna īsos atvadu vārdus.

Viņa izskatījās tieviņa un bāla �ajā piegulo�ajā, vienkār�ajā melnajā kleitā bez rotaslietām. Mati atsukāti atpakaļ un pie kakla saņemti mezglā. At�ķirībā no Heizelas viņai nebija ne cepures, ne plīvura.

Saspringti apsēdusies, Ketlīna nogludināja kleitas malu, iztaisnoja muguru un lepni izslēja galvu. Par spīti Ziemassvētku sezonai, �odien visi Kirhofa veikali bija slēgti un darbinieki ieradu�ies uz �efa izvadī�anu. Ketlīna it kā rādīja visiem piemēru, jo Seds noteikti būtu vēlējies redzēt viņus vīri�ķīgus un stiprus.

Terons, protams, nebija blakus Ketlīnai, tāpat arī Alise, jo viņa palika pie zēna. Atvadu vārdi bija īsi un kodolīgi. Tikko tie bija izskanēju�i, Ketlīna piecēlās un pateicās pavadītājiem. Viņa paspieda ikvienam roku, sniedza vaigu skūpstam un mierināja asarās izplūdu�os. Visvairāk bēdu nomākta izskatījās Seda uzticamā sekretāre Klēra Lar�-monte.

Augstais Dievs, kas Ketlīna tomēr ir par sievieti, nodomāja Eriks, vērojot, kā viņa sarunājas ar Klēru. Mazs, drosmīgs karavīrs. Viņa izskatījās tik skaista. Viņa ta�u ieaugusi Erika sirdī dziļi kā dzimumzīme. Nekad Eriks ne-

tiks no viņas vaļā, ja nu varbūt pēc ļoti ilga laika. Bet tagad radusies siena, kuras dēļ viņi nekad nevarēs būt kopā. Viņa, viņ� un viņu dēls. Nekad nenotiks tas, ko Eriks vēlē-jās vairāk par visu dzīvē.

Līdz mū�a galam viņam vajadzēs būt pateicīgam Sedam par to, ka savā laikā �is vīrs viņiem tik ļoti palīdzējis. Neatradīsies pasaulē daudz vīrie�u, kas mācētu �ādu palīdzību piedāvāt tik nesavtīgi un ar tādu mīlestību. Par spīti visam un paceļoties pāri visam. Seds Kirhofs bija apbrīnojams cilvēks. Ēriks no�ēloja, ka nav paspējis atgriezties no brauciena, lai varētu pateikt draugam, cik daudz viņ� Ērikam nozīmē. Lai cik ari īsa bija viņu draudzība, viņam Seda ļoti pietrūks.

Pavadītāju pūlītis sāka izklīst. Neviena nepamanīts, Eriks pievirzījās tuvāk. Vairs tikai pāris pavadītāju runājās ar Ketlīnu. Eriks vēroja, kā viņai tuvojas Heizela. Pat cauri biezajam plīvuram bija dzirdami viņas vārdi:

- Tu ļoti labi spēlē sērojo�as atraitnes lomu, Ketlīn. Cik ļoti gan ļaudis būtu pārsteigti, ja ieraudzītu tavu īsto seju.

Erika uzacis neizpratnē saraucās. Viņam pat prātā nebija ienācis, ka �ī sieviete pret Ketlīnu ir noskaņota tik atklāti naidīgi.

* Ketlīna samierino�i nopūtās.

- Heizel, lūdzu, vai mēs kopā ar Sedu nevaram apbedīt mūsu ienaidu?

- Apklusti un uzklausi mani. Mans brālis bija lētticīgs idiots, ļaudams tev ienākt viņa un manā dzīvē, bet es piecietu tevi tik ilgi, cik tas bija nepiecie�ams. Un nu es gribu, lai tu un tavs paklīdeņa puika pazūd no manas mājas un manas dzīves. Vai saproti?

Eriks redzēja, ka Ketlīna kā aizsargādamās saspringst.

- Tu jau reiz mēģināji mani iebiedēt. Vai atceries peldbaseinu? Un tas, ko tev toreiz pasacīju, joprojām paliek spēkā. Es negribu jaukties tavā dzīvē, Heizel. Tiklīdz būs apstiprināts testaments, es pārcel�os uz dzīvi citur, bet pagaidām turies tālāk no manis un mana dēla. Tu dārgi samaksāsi, ja mēģināsi viņam kaut pirkstu piedurt.

Heizela dusmās trīcēja. Drebēja pat plīvurs, kas aizklāja viņas seju. Tad Heizela pagriezās uz papē�a un aizsteidzās uz savu limuzīnu. Ketlīnas krūtis cilājās, viņa smagi elpoja, bet, kad D�ord�s mēģināja saņemt viņas roku, viņa palīdzību noraidīja.

- Vai ar tevi viss- kārtībā, Ketlīn? - Ēriks sadzirdēja D�ord�a balsi.

-Jā, viss ir labi.

Eriks nespēja noticēt nupat dzirdētajam. Peldbaseins un Terons... tātad - Heizela... Ak, Dievs! Neskaidrās nojausmas pēk�ņi saplūda vienā drausmīgā secinājumā. Heir zēla ta�u ir ārprātīgs maniaks!

Ketlīna atrodas viņas varā. Un arī Terons. Eriks piegāja pie Ketlīnas. Viņa likās tik smalka, tik vāra, tik bezpalīdzīga. Ērikam gribējās apskaut viņu, ar savu spēku pasargāt, mierināt, iestāstīt, ka viss būs labi. Ka drīz viņi atkal būs kopā.

Bet Eriks tikai izrunāja viņas vārdu.

Ketlīna sarāvās. Atkal �ī balss, �ī viņai tik mīļā balss.

Vienīgā, kuru viņa mīl. Viņ� prot izrunāt Ketlīnas vārdu kā neviens cits. Ketlīna bija gatava iekrist Erika apkampienos un lūgties, lai ļauj tur palikt vienmēr.

Tomēr viņa nocietināja sevi un piespieda emocijas atkāpties. Viņa ta�u ir Seda Kirhofa atraitne, un viņai jāprot uzvesties. Par visu vairāk pasaulē viņa grib Ēriku, grib būt kopā ar viņu, bet pēc notiku�ā tas nav iespējams.

Sākumā Ketlīnai �ķita, ka Seda nāve viņai ir sods par neuzticību. Bet tad viņa saprata, ka tā tas nav. Seds ta�u slimoja jau sen pirms Erika atbrauk�anas uz Sanfrancisko. Seds viņu mīlestību būtu sapratis un visu piedotu. Seds Ketlīnai piedotu vissmagākos, pat nepiedodamus grēkus. Viņa pati nekad nespēs sev to piedot.

Viņa mīl Ēriku. Un mīlēs mū�īgi. Bet viņa nedrīkst atļaut sev tādu laimi, kā būt ar viņu kopā. Viņa vēlas Erika mīlestību, bet tas viņiem nav ļauts. Viņa grib būt dro�ībā kopā ar Ēriku un Teronu, bet nezina, vai tāds būs likteņa lēmums. Kāpēc viņiem priek�ā slejas tik daudz barjeru, kāpēc viņiem nav lemts būt kopā? Pārāk daudz cie�anu, pārāk daudz sāpju viņa pārdzīvojusi, mīlot Ēriku. No Ketlīnas tiek prasīta pārāk augsta cena. Maksāt to vairs nav viņas spēkos.

Lai cik arī smagi tas nācās, Ketlīna pagriezās pret Ēriku un piespieda sevi izturēties mierīgi un savaldīgi.

- Esi sveicināts, Ērik. Paldies, ka atradi laiku atnākt, -viņa runāja kā no galvas iekaltu sakāmo. Vairīdamās paskatīties Ērikam acīs, Ketlīna nenolaida skatienu no viņa kaklasaites mezgla.

- Es gribēju būt �eit, kopā ar tevi, - sacīja Eriks.

Ketlīna uztvēra uzsvaru uz trim pēdējiem vārdiem.

- Ko varu darīt, lai tev palīdzētu? - viņ� klusām apjautājās.

-* Neko, - Ketlīnas atbilde noskanēja asi. Un tūdaļ viņa ievēroja Erika acīs pilnīgu sapratni. Viņ� redzēja, ka Ketlīna no viņa norobe�ojas, noslēdzas savā �aulā. Kā sāpēs Erika ūsas savilkās mokpilnā grimasē. Ketlīna nevar atļauties pieņemt viņa palīdzību. Viņai jābūt ne�ēlīgai.

- Par mani jau rūpējas. D�ord�s un Alise man ļoti palīdz. Eliots parūpēsies par veikaliem, kamēr es pati izlem�u, ko iesākt tālāk.

- Ketlīn...

Kā neredzama zemūdens straume Erika balsī bija jūtams lūgums, tāpēc viņa steidzās pabeigt savu sakāmo:

- Tiklīdz tavas reklāmfilmas būs pabeigtas, Eliots tās noskatīsies un novērtēs.

- Es neesmu atnācis uz �ejieni, lai spriestu par tām sasodītajām draņķa reklāmfilmām, - Eriks runāja biedējo�i klusu un mierīgi. - Es esmu �eit, lai runātu par tevi. Un sevi. Par to, kas starp mums noticis sen atpakaļ un arī pavisam nesen, Cabkeijas salā.

Ketlīna mulsi palūkojās D�ord�a un Eliota virzienā, bet abi vīrie�i bija iegrimu�i pa�i savā klusā sarunā.

- Mums nav par ko runāt, Ērik, - Ketlīna vienaldzīgi atteica. - �aubos, vai mēs turpmāk bie�i redzēsimies. Esmu ieplānojusi ilgāku laiku atpūsties. Paliec sveiks.

Ketlīna novērsās no Erika un jau paspēra pussoli, kad Eriks satvēra viņu un pagrieza pret sevi.

. - Labi, Ketlīn. Vari laupīt mums iespēju būt kopā, ko tu, kā pati labi zini, vēlies ne mazāk par mani, bet tev neizdosies atņemt man manu dēlu. Jau mēne�iem es esmu meklējis pietiekamu iemeslu, lai varētu būt ar viņu kopā, un tagad man �āds iemesls ir.

Viņ� zīmīgi palūkojās uz limuzīnu, kurā ērti bija iekārtojusies Heizela, un Ketlīna saprata, ka Eriks dzirdējis Heizelas draudus. *

- Domāju, ka man nav jāpaskaidro sīkāk.

Ketlīna satvēra Ērika roku. Viņas lūpas bija zaudēju�as krāsu. Vārdus pār lūpām dabūt izdevās ar milzīgu piepūli.

- Nē, Ērik, tu to nedarīsi.

- Kāpēc tu esi tik pārliecināta? Ko es zaudē�u, ja pamēģinā�u?

Kaismīgie vārdi Ērikam nāca no sirds. Tad, gandrīz vai atgrūdis Ketlīnu, viņ� aizsteidzās uz savu ma�īnu. Trijotne stāvēja apjukumā un noskatījās viņam nopakaļ. Eriks neatskatījās. Ja būtu atskatījies, redzētu, kā jaunā sieviete melnajā tērpā zaudē samaņu un noslīgst zemē.

Ketlīna vēroja, kā Terons izņem no ko�i krāsainās iepakojuma kastes rotaļu vilcieniņu. Zēns sēdēja pie izrotātas Ziemassvētku eglītes starp iesaiņojamiem papīriem un lentēm. Nupat tika atvērtas Ziemassvētku dāvanas. Alise un D�ord�s bija uzstāju�i - lai arī Seds ir miris, Teronam vajadzīgi pilnvērtīgi Ziemassvētku prieki.

Pirmās divas nedēļas pēc bērēm Ketlīnai pagāja sāpīgi, bet viņa visu pacieta vīri�ķīgi. D�ord�s parūpējās, lai pasargātu viņu no smagajiem darbiem, kādi parasti jāveic pēc tuva cilvēka nāves. Heizela atteicās rādīties brāļa istabām pat tuvumā.

Heizela. No viņas uz Ketlīnu strāvoja nemitīga antipātiju straume. �o sievieti tik ļoti dedzināja pa�as ienaids, ka viņa acīm redzami izdila. Viņa it kā trūdēja no iek�puses. Katru dienu Heizela ieradās Kirhofu birojā, nesot sev līdzi jucekli un graudama visu, ko vien varēja. Satrauktie veikalu vadītāji zvanīja Ketlīnai un lūdza padomu, ko iesākt ar nesaprātīgajiem Heizelas rīkojumiem. Ketlīna, cik vien labi spēdama, centās nelaimīgos cilvēkus nomierināt un stāstīja, ka Heizelu satriekusi brāļa nāve, un centās viņus pierunāt izturēties pret absurdo rīcību iecietīgi. Ketlīna apzinājās, ka nav viņus pārliecinājusi, tomēr �ie ļaudis bija tik saproto�i, ka neiebilda viņai, tā izrādīdami cieņu arī nesen viņā'saulē aizgāju�ajam Sedam Kirhofam.

Ketlīna neatgriezās darbā. Viņa visu laiku pavadīja kopā ar Teronu. Viņai �ķita, ka pēdējā mēne�a laikā puisēns pamests novārtā, lai gan neizskatījās, ka Terons būtu īpa�i cietis. Viņ� bija spēka pilns un enerģisks kā vienmēr.

Ketlīna pasmaidīja, kad Alise atvēra kārbu ar Ketlīnas dāvanu - ka�mira svīteri. Alises sejā redzēja pārsteigumu un prieku. Tāpat D�ord�s nevarēja vien nopriecāties par tvīda platmali. Viņi Ketlīnai neko nebija uzdāvināju�i, un Ketlīna jau arī nebija gaidījusi. Tagad Alise pienāca pie viņas un mīļi noskūpstīja uz vaiga.

- Es pagatavo�u mūsu tradicionālo Ziemassvētku maltīti, Ketlīn, un pati personīgi pieskatī�u, lai tu savu porciju apēstu visu līdz pēdējam kumosam. D�ord�s svētku gal-

' dam ir sameklējis lielisku vīnu.

Ketlīna papliķēja Alisei pa plaukstu.

- Paldies, tas būs brīni�ķīgi. Vai es varu kaut ko palīdzēt?

- Nē, kundze. Jūs palieciet vien �eit un parotaļājieties ar Teronu. Zēnam vakar tika atnesta vēl viena dāvana, - viņa mīklaini pa�ukstēja. - Vai ļausiet viņam apskatīt arī to?

- Jā, - Ketlīna nopūtās. - Būs jau jāļauj.

Kaste stāvēja zem eglītes pie sienas, un, lai kā arī Ketlīna centās, ilgāk nebija iespējams izlikties to neredzam. Galu galā, viņ� ta�u ir Terona tēvs, tāpēc glu�i dabīgi, ka atsūtījis savam dēlam Ziemassvētku dāvanu.

To Ketlīna zināja. Bet viņu biedēja nezināmais. Ko Eriks nodomājis.darīt ar Teronu? Dusmu pilnā apņēmība viņa sejā un pēdējais, �au�alīgais brīdinājums, ko viņ� izmeta Ketlīnai kapsētā, sekoja viņai pa pēdām dienu un nakti. Viņ� bija atturējies no pretenzijām uz savu dēlu Seda dēļ. Tagad Seda nav, un nekas vairs nestāv Ērikam ceļā. Tā kā viņ� zināja, cik ļoti Heizela zēnu ienīst, viņ� var iestāstīt sev, ka rīkojas bērna interesēs un glābj viņu no briesmām.

- Teron, - Ketlīna pasauca savu dēlu, kur� zelēja iesaiņojuma lentu. - Nāc �urp. Tev ir vēl kāda dāvana.

Viņa saņēma bērnu pie rokas un pieveda pie lielās dāvanu kastes.

- Vai gribi, lai es tev palīdzu? - Ketlīna jautāja. - Laikam jau ne, - viņa pati atbildēja, kad zēns pārlieku centīgi sāka plēst no kastes iesaiņojuma papīru. Dāvanu atvēr�ana Teronam sagādāja milzīgu baudu.

- Ap�ēliņ, - Ketlīna iesmējās, kad izlasīja uzrakstu uz kastes. - Viņ� ir traks.

Un patie�ām - kastē bija ko�i sarkans trīsritenis ar zvaniņiem, uzrakstu �policija�, ko�ām signālugunīm un sirēnu, kas gaudoja, piespie�ot pogu. Ketlīna pamēģināja, un gaudo�ana iztraucēja mājas klusumu. Steig�us atskrēja Alise un D�ord�s.

Viņi abi saņēma rokas un, ieraudzīju�i Terona mulsas pilno sejiņu, sāka smieties. D�ord�s uzsēdināja zēnu uz melnā sēdekļa. Kājeles vēl glu�i nesniedzās līdz pedāļiem, bet sejiņā atplauka lepns smaids. Tikai pavisam nesen bija parādījusies vēl viena no Erika mantota iezīme - bedrīte tie�i tajā pa�ā vietā, kur tēvam.

. � Eriks noteikti ir sajucis prātā, - iesaucās Ketlīna un iesmējās. Alise un D�ord�s palūkojās uz viņu. Vai viņa apzinās, ka nosaukusi �o vīrieti vārdā? Ketlīna attapās un tum�i pietvīka. Vārds, kur� vienmēr mājoja domās, nu bija atraisījies no lūpām. Ketlīnai bie�i bija ienācis prātā, vai viņiem ir aizdomas par viņas un Erika attiecībām. D�ord�s slimnīcas gaitenī bija dzirdējis Heizelas dusmu tirādi. Viņ� noteikti par scēnu bija pastāstījis arī savai sievai. Terons arvien vairāk un vairāk sāka līdzināties Ērikam. Vai viņi zina? Pēc precētā pāra uzvedības Ketlīna to nevarēja pateikt. Viņi izturējās ar cieņu un bija draudzīgi kā vienmēr.

� Nemaz nejutīsim, kā Terona kājeles izstiepsies, -mierināja D�ord�s. - Varbūt Eriks atbrauks kādu dienu un pamācīs puikam braukt.

- Riks, Riks, - Terons atkārtoja un nospieda sirēnas pogu.

- Varbūt arī, - Ketlīna nomurmināja un tad steidzīgi sāka vākt kopā apkārt izmētāto ietinamo papīru.

Pēc maltītes kopā ar D�ord�u, Alisi un Teronu, kad brokastu telpā tika notiesāts milzīgs tītars, Ketlīna devās uz viesistabu, lai pasēdētu pie eglītes un izdzertu vēl vienu glāzi vīna. Heizela maltīti ieturēja ēdamistabā vienatnē. Kāds no�ēlojams stāvoklis, nodomāja Ketlīna.

Eglītes gaismiņas izplūda asaru aizmiglotajā skatienā. Pēk�ņi Ketlīnu bija pārņēmu�as nekad agrāk neizjustas il-gas pēc mājām. Kur patiesībā ir viņas mājas? Viņai gan ir Terons, bet �īs nav viņu mājas. �ī māja pieder Heizelai un vienmēr arī piederēs viņai. Tiklīdz būs apstiprināts testaments, Ketlīna vedīs Teronu projām no �ejienes, kaut arī Heizela pagaidām nebija to pieprasījusi. Bet kur lai viņa brauc? Kur ir viņas mājas? Kas viņu gaida mājās? Eriks...

Interesanti, ar ko kopā viņ� pavada Ziemassvētkus. No �īs domas sirds iesāpējās. Varbūt ar kādu sievieti kamīna priek�ā malko vīnu? Glāsta viņu? Skūpsta? Saka...

Pietiek! Viņa nespēja par to domāt. Ja viņa vēl domās par Ēriku, sajuks prātā. Bet, ja nedomās, nomirs.

Viņai ar kādu jāparunā. Sameklējusi telefonu grāmatu, Ketlīna piezvanāja vienīgajiem viņai tuvajiem cilvēkiem.

- Edna, priecīgus Ziemassvētkus!

- Ketlīn! Dārgā, cik jauki, ka piezvanīji. B.J., pagriez ta�u klusāk televizoru un paņem otru klausuli. Te Ketlīna zvana.

- Sveika, dārgumiņ, - B.J. jau bija paņēmis otru klausuli, un nu Ketlīnai ausī dūdoja viņa balss.

Cik neizsakāmi labi atkal dzirdēt viņu balsis. Tās bija kā balzams viņas rētām. Labāku Ziemassvētku dāvanu Ketlīna pat iedomāties nevarēja.

- Vispirms paldies par ziediem, kurus atsūtījāt Sedam uz bērēm. Esmu uzrakstījusi jums vēstulīti, bet neesmu vēl paguvusi nosūtīt.

- Mīļā, tu ta�u zini, ka mums nav vajadzīga nekāda pateicība. Ja būtu varēju�i, mēs noteikti aizbrauktu un būtu kopā ar tevi grūtajā brīdī.

- Es zinu. Un saprotu. Cik brīni�ķīgi atkal dzirdēt jūsu balsis.

- Ketlīn, - ierunājās Edna. - Kā tev tagad klājas? Un kā mazulim? Vai viss kārtībā?

Viņu mīlestība pārvarēja attālumu, ielija Ketlīnas sirdī un ļāva dziļi dvēselē glabātajām emocijām gāzties ar palu ūdeņu sparu. Un Ketlīna izstāstīja viņiem visu savu stāstu, sākot no dienas, kad pavadīja Ēriku uz Fortsmitas lidostu.

- Terons ir Erika dēls, - viņa klusām nobeidza.

- Ketlīn, vai tu domā, ka mēs esam pārāk veci un dumji, lai visu to saprastu? - pajautāja B.J. - Mums jau nu tūdaļ bija skaidrs, kas ir tava bērna tēvs. Bet vai Eriks to zina?

- Jā, - Ketlīna klusām sacīja. Tad viņa stāstu turpināja un pastāstīja, kā Eriks parādījies viņas dzīvē otru reizi, cik asas,, pat naidīgas bija viņu attiecības un kas notika da�ās �abkeijā pavadītajās dienās.

- Es joprojām mīlu viņu un nespēju tur neko mainīt. Es mīlējos ar viņu un, kad atgriezos mājās, atradu Sedu uz nāves gultas. - Un viņu sagrāba elsas, tik sāpīgas, ka veco ļau�u sirdis līdzjūtībā sa�ņaudzās.

- Ketlīn, meitiņ, - ierunājās Edna, un Ketlīna dzirdēja, ka arī viņas balss caur asarām aizlūst.

- Jūs abi ar to jauno cilvēku esat bezgala cietu�i jau no pirmās dienas, kad viens otru ieraudzījāt. Kāpēc gan tu vienkār�i nepastāsti viņam par savām jūtām? - jautāja B.J.

- Tāpēc, ka neesmu pārliecināta, vai viņ� mani mīl. Vienīgais, ko viņ� grib, ir Terons, un es baidos, ka viņ� man dēlu atņems. Protams, bez cīņas es nepado�os, bet viņ� uz ilgu laiku var padarīt manu dzīvi no�ēlojamu.

-Tās ir vislielākās muļķības, kādas man jebkad nācies dzirdēt, - iesaucās B.J.

- Ketlīn, tu tie�ām runā niekus. Tu ta�u neredzēji, kāds viņ� bija, kad pēc katastrofas ieradās Kalnainē un meklēja tevi. Man nekad mū�ā nav gadījies redzēt vīrieti, kuru plosītu tik spēcīgas jūtas.

Ketlīna skumji pa�ūpoja galvu.

-Nē, viņ� tikai bija saniknojies par to, ka es aizbēgu.

- Viņ� nepasāks neko, lai darītu pāri tev vai bērnam, -B.J. pārliecino�ā balsī mierināja Ketlīnu. - Es varu to galvot, jo pietiekami labi pazīstu cilvēka dabu.

- Tu nezini, kāds viņ� ir tagad. Tas vairs nav tas Eriks, kuru jūs redzējāt Kalnainē. Viņ� ir kļuvis... cietsirdīgs... ne�ēlīgs.

- Nu, nezinu, kas varētu tā pārmainīt cilvēku. - Ednas balsī skaidri jauta neticību.

Ketlīna mainīja sarunas tēmu un pastāstīja vecī�iem par Terona pēdējiem varoņdarbiem.

- Ceru, ka jūs drīzumā varēsiet atbraukt ciemos un tad jau redzēsiet. Jūs būsiet sajūsmā par Teronu.

- Mēs jau tagad esam sajūsmā, - iesaucās B.J.

Pirms pa�ām sarunas beigām Edna sacīja:

- Bet kāpēc jūs ar Teronu abi nevarētu atbraukt pie mums? Zēns varēs parotaļāties me�ā, un arī tev tas nāks par labu.

- Ar lielāko prieku es to darītu, bet nezinu, kad varē�u.

Te vēl daudz nenokārtotu lietu. Ļaujiet man palūkoties, kā viss beigsies.

Un ilgi gaidīt viņai nenācās. Bija pagāju�as divas jaunā gada nedēļas, kad Kirhofu advokāts izsauca uz savu biroju Ketlīnu un Heizelu un nolasīja viņām Seda testamentu. Tā saturs pārsteidza viņas abas.

Seds bija pārdevis visus Kirhofa veikalus kādai lielākai tirdzniecības kompānijai. Par darījumu zināja tikai pircējs un Seda advokāts. Pārdo�anas noteikumos bija paredzēts, ka Seda māsa Heizela patur savu vietu direktoru padomē tik ilgi, cik ilgi vien to vēlas. Heizelas dzīves laikā veikaliem paliek Kirhofu vārds. Arī Ketlīna patur savu līdz�inējo posteni, cik ilgi vien vēlas. Ketlīna nepārtrauca advokāta skanīgo balsi un neko nesacīja par saviem turpmākajiem plāniem.

Māja paliek Heizelai, tāpat kā lielākā daļa Seda īpa�umu. Ketlīnai Seds bija novēlējis, kā viņai pa�ai �ķita, milzīgu bagātību, kas gan, salīdzinot ar visu, kas Sedam piederējis, bija visai pieticīga. Seds Ketlīnai bija novēlējis arī lauku māju Nepas ielejā ziemeļos no Sanfrancisko. Par �ādu īpa�umu viņ� Ketlīnai nekad pat nebija ieminējies, bet advokāts pastāstīja, ka māju Seds iegādājies pirms kāda gada.

Ziņa, ka brālis veikalus pārdevis, Heizelu saniknoja, un tomēr blakus Ketlīnai viņa jutās kā uzvarētāja. Par pārsteigumu Ketlīnai Seda testamentā nebija pieminēts Terons, un tas Heizelu sajūsmināja vairāk par visu. Viņas mantojuma daļa daudzas reizes pārsniedza to, kas atstāts Ketlīnai.

- Lai nedēļas laikā tu un tavs bandubērns aizvāktos no manas mājas, - Heizela noskaldīja, kad viņas bija izgāju�as no advokāta biroja. - Ja iespējams, es negribu vairs nekad mū�ā jūs redzēt.

Ketlīna nepagodināja viņu ar atbildi, lai gan aizie�ana no līdz�inējā mājokļa �ķita kā atvieglojums. Pat vienu lieku nakti viņa negribēja pavadīt zem �ī jumta. Interesanti, kā ' Heizela reaģētu, ja uzzinātu, kas ir Terona tēvs? Vai tie�ām tik viltīgai sievietei tas nekad nav ienācis prātā? Ketlīna vienmēr baiļojās, ka vīramāsa var pamanīt zēna sejas pantos uzkrīto�o līdzību ar Ēriku, tomēr �ī sieviete nekad nebija interesējusies, kas ir bērna tēvs. Ketlīna un Terons jau tā bija sabojāju�i viņas dzīvi, bet kāda nozīme tam, no kurienes viņi uzradu�ies. Ja Heizela tik ļoti necenstos graut Ketlīnas darbu un dzīt ķīli starp viņu un Sedu, �īs sievietes acis atvērtos, un viņa ieraudzītu īsto trumpja kārti, ko izmantot savu netīro mērķu sasnieg�anai. Tagad jau par vēlu. Spēle beigusies.

Ketlīna palūkojās Heizelas triumfa un ļaunas tīksmes pārņemtajā sejā, un uz mirkli viņai uznāca kārdinājums visu izstāstīt. Bet ko tas dotu? Heizelu vairs neinteresē, kas ar Ketlīnu notiks nākotnē.

D�ord�s aizveda viņu uz Seda novēlēto māju Nepas ielejā. Ketlīna bija sajūsmā. Pietika vien palūkoties uz veco ķieģeļu ēku, kas bija būvēta senas fran�u vīna darītavas stilā, lai kļūtu skaidrs, ka tie�i �ādā mājā Ketlīna ar Teronu vēlējusies dzīvot.

Nekustamo īpa�umu aģents, no kura Seds īpa�umu bija nopircis, sagaidīja Ketlīnu un izrādīja viņai māju. Tā bija modernizēta tikai pirms da�iem gadiem, tomēr joprojām saglabāja senatnes pievilcību ar da�ādām izbūvēm un ielocēm daudzo istabu labirintā. Māja bija nopirkta kopā ar mēbelēm. Tās prasīja tikai rūpīgu apkop�anu un Ketlīnas rokas pieskārienu, lai mājoklis būtu gatavs dzīvo�anai.

Vecā vīna darītava jau daudzus gadus bija stāvējusi tuk�a, vīnogulāji iznīku�i, bet par to nākotni Ketlīna neraizējās. Ar Seda atstāto naudu un vairāku pēdējo gadu laikā no algas iekrāto summu viņi ar Teronu kādu laiku var dzīvot bez rūpēm. Jāuztraucas būs, ko iesākt turpmāk, bet pagaidām Ketlīna vēlējās kādus gadus pavadīt mierā.

Palīdzot viņai apsēsties ma�īnā, D�ord�s it kā starp citu sacīja:

- Esmu pārliecināts, ka Alisei �eit patiks. No tā dzīvojamā kaktiņa virtuves viņā pusē paveras brīni�ķīgs skats uz vīnogulāju dārzu.

- D�ord�! - Ketlīna sajūsmināti iesaucās. - Tu gribi teikt, ka jūs ar Alisi vēlaties nākt uz �ejieni un dzīvot kopā ar mums?

- Ja tu mūs gribi.

- Protams, ka es jūs gribu, - Ketlīna priecīgi iesmējās. -Biju tikai iedomājusies, ka jūs paliksiet pie Heizelas.

D�ord�s papurināja galvu.

- Ketlīn, mūs pieņēma Seds. Mēs strādājām viņam. Kop� Seda vairs nav, mēs gribam strādāt tev. Es varētu rūpēties par māju, par dārzu uņ apkārtni, par ma�īnām, vārdu sakot - darīt visu, ko tu vēlēsies, bet es negribu, lai tu mums maksātu. Divus, trīs rītus nedēļā ēs brauk�u uz pilsētu un piestrādā�u invalīdu rehabilitācijas centrā.

- Cik brīni�ķīgi.

- Es iedomājos, ko tu gribi iesākt ar Seda furgoniņu. Es...

- Tu vari paturēt to sev vai arī pārdot. Rīkojies, kā uzskati par vajadzīgu.

- Paldies. Ar tavu atļauju es gribētu strādāt arī ar vīnogulājiem. Zini, es vienmēr esmu ilgojies pēc tāda darba un gadiem esmu lasījis grāmatas par vīnkopību. Manuprāt, ja vien paveiksies, es varētu iekopt nelielu vīnadārzu un izveidot vīna darītavu.

- Jā, jā. Paldies tev, D�ord�. - Ketlīna no visas sirds apkampa viņu. - Jūs abi ar Alisi esat tagad man vairāk vajadzīgi nekā jebkad. Es viņai maksā�u mājsaimnieces algu. Tāds ir mans noteikums. - Ketlīna paziņoja, redzot, ka D�ord�s gatavojas iebilst. - Un es pieprasu tiesības būt par katra jaunā vīna pirmo degustatori.

Pēc da�ām dienām Ketlīna satikās ar Kirhofa veikalu jauno īpa�nieku un pieklājīgi pasniedza viņam atlūgumu.

- Jums tas nav jādara, - viņ� paskaidroja. - Mums ir zināms par jūsu spējām. Jūsu vīrs pirms da�iem gadiem jums uzticējās, un kop� tā laika noticis pamatīgs pavērsiens progresa virzienā. Mēs ļoti priecātos, ja jūs �o darbu darītu arī turpmāk.

- Pateicos, bet es jūtu, ka nevaru vairs �eit palikt.

Ketlīna zināja, ka Kirhofa veikalu sirds bija Seds. Pēc

viņa nāves sirds ir izrauta, un Ketlīna nevēlējās izlikties to neredzam. - Tomēr es ar lielāko prieku uz �o vietu ieteiktu savu palīgu. Eliots Peits ir ļoti apdāvināts jauneklis, kur� par �o darbu zina ne mazāk par mani.

- Ketlīn, dārgā, milzīgs paldies! Man nupat piezvanīja mūsu jaunais īpa�nieks, un viņi grib man piedāvāt darbu, no kura tu tik muļķīgā kārtā esi atteikusies. - Pēc Eliota balss likās, ka viņ� atrodas septītajās debesīs.

- Tas nebija muļķīgi. Kā tu zini, man jāaudzina dēlēns. Un tu �o darbu esi pelnījis, Eliot. Es pat apskau�u tevi par tiem aizraujo�ajiem notikumiem, kas tevi sagaida da�u turpmāko gadu laikā.

- Tu vienmēr vari atgriezties un man palīdzēt, - Eliots piedāvāja.

- Varbūt reizēm iegriezī�os, lai palūkotos tev pār plecu.

- Tu katrā laikā tiec laipni lūgta. Tomēr ir viens darbiņ�, kuru, kā es ceru, tu neatstāsi man uz kakla.

- Kas tas par darbiņu?

- Tās sasodītās modes skates. Ketlīn, man nepietiek pacietības ņemties ar iekarsu�iem tēviņiem vai skuķēm, kuras jāapdāvina ar ziediem. Vai tu, lūdzu, nepalīdzēsi man? Vismaz pirmo gadu? Lūdzu?

Ketlīna iesmējās.

- Labi, labi. Kā lai es tev atsaku.

- Brīni�ķīgi! - Viņ� mirkli klusēja, tad sacīja:

- Zini, man liekas, ka tas Gudd�onsona darbs ir kolosāls. Vai esi redzējusi kādu no filmām? Ari jaunie īpa�nieki ir sajūsmā. Tas Eriks ir ne tikai talantīgs, bet arī kolosāls �alis. Viņ� strādā kā velns un... - Eliots pēk�ņi apklusa un nokrek�ķējās. Ketlīna pasmaidīja. Viņai nekad nebija gadījies redzēt, ka Eliotam būtu jāmeklē pēc vārda. - Vārdu sakot, es gribēju pateikt... ja jums abiem ir... kaut kas... tad pasūtiet visus pārējos pie...

- Paldies, Eliot, - Ketlīna steidza atbildēt. - Es to paturē�u prātā, bet mums ar Ēriku nekā nav.

- Es gan būtu ar mieru derēt uz savām rītdienas pusdienām un mēriņu martini, bet tu jau vienmēr esi bijusi tik noslēgta par savu personīgo dzīvi.

- Un tu par to vienmēr tik ļoti apvainojies, bet es tevi mīlu un nedusmojos. Zvani man bie�āk.

- Zvanī�u un varbūt pat lūg�os tevi atgriezties un izpestīt mani no visa �ī. - Viņi abi reizē iesmējās, bet tad Eliots viņai nopietni sacīja:

- Esi laimīga, Ketlīn.

Viņa bija laimīga. Vai vismaz apmierināta ar dzīvi. Viņa, Terons, D�ord�s un Alise iekārtojās viņu jaunajās mājās, un Ketlīna gandrīz vai neizjuta veikalu kņadas trūkumu. Viņa bija aizrāvusies ar mājas iekārto�anu.

Pienāca februāris. Kad Oregonas un Va�ingtonas kalnos sniga, ielejā lija lietus. Kādu dienu Ketlīna viena pati sēdēja mājīgajā viesistabā. Kamīnā spo�i lāktīja uguns. Terons savā istabiņā bija aizmidzis. Pēdējās dienās zēns bija saaukstējies un tagad, ārsta apraudzīts, izgulēja slimību. D�ord�s un Alise bija aizbrauku�i uz Sanfrancisko, lai iegādātos �ādas tādas jaunās mājas virtuvei nepiecie�amas saimniecības lietas.

Kad Ketlīna sadzirdēja ma�īnas motora rūkoņu, viņa piecēlās un piegāja pie loga, jo D�ord�am un Alisei vēl nevajadzēja būt atpakaļ.

Ieraugot apbru�ātu zilu dod�a furgoniņu piestājam grambainajā, izbrauktajā piebraucamajā ceļā, viņas sirds sāka neprātīgi dauzīties un draudēja izlēkt pa muti. Viņa izrunāja viņa vārdu, bet skaņa nenāca pār lūpām. Ketlīna instinktīvi ķēra pie krūtīm, lai kaut cik nomierinātu neprātīgo sirdi.

Nu jau viņ� atradās uz lieveņa un raustīja vecmodīgo zvana auklu. Ketlīna piesteidzās pie durvīm un bez vilcinā�anās atvēra tās.

īsu mirkli, kas �ķita velkamies kā pati mū�ība, viņi vērās viens otrā. Tad, nesacījis ne vārda, viņ� ienāca iek�ā, nokratīja ūdeni no lietusmēteļa un pakāra to uz pakaramā gaitenī pie durvīm. Uzgriezis Ketlīnai muguru, viņ� brīdi apskatīja istabu, tad klusējot atzinīgi pamāja ar galvu.

- Sveika, Ketlīn, - viņ� beidzot pagriezās pret viņu.

- Sveiks, Ērik, - viņa aiz�ņaugtā balsī atņēma sveicienu. Kāpēc viņai tik grūti runāt? Viņa jutās kā uzvilktu nervu kamols. Vai tie�ām Eriks ieradies, lai piedraudētu atņemt Teronu? Varbūt viņ� to izdarīs ar spēku?

- Kur ir Terons? - it kā nolasījis viņas domas, jautāja Eriks.

� - Aug�ā, savā istabiņā. Aizmidzis, - Ketlīna piesardzīgi atbildēja.

Eriks tikai izklaidīgi pamāja ar galvu.

- �ī māja ir skaista, ļoti skaista. Vai tev tā patīk?

Varbūt tā ir Ketlīnas iztēle, bet �ķiet, ka arī viņ� ir uztraucies.

- Jā. Man te ļoti patīk. Te ir klusums.

Neaicināts Eriks apsēdās uz dīvāna kamīna priek�ā un tad kādu brīdi cie�i skatījās liesmās. Tad viņ� palūkojās uz Ketlīnu un, it kā pārsteigts, ka viņa vēl joprojām stāv kājās, ierunājās:

- Sēdies ta�u.

Viņa nekustējās.

- Ko tu �eit meklē, Ērik?

Joprojām nenolaizdams no Ketlīnas skatienu, viņ� izvilka no krekla krū�u kabatas aploksni, pasniedza viņai un sacīja:

- Man vēstule pienāca pa pastu pirms trijām dienām. Tā ir no Seda advokāta. Viņam bijis rīkojums noteiktā laikā to nosūtīt man. Doktors Aleksandrs saņēmis to no Seda viņa nāves naktī.

Kelīnai gribējās pajautāt, ko tas viss nozīmē, bet Eriks atkal domīgi raudzījās kamīna liesmās. Tad viņa paskatījās uz aploksni. Visai nevainīga aploksne ar advokātu biroja nosaukumu un adresi. Ketlīna atvēra to un izņēma divas papīra lapas. Uz vienas bija kontrakts par aizdevumu no Seda Erika jaunajai kompānijai. Tā bija apzīmogota, to greznoja uzraksts sarkaniem burtiem �Pilnībā apmaksāts�.

Otra lapa bija aprakstīta ar Seda roku, ne tik skaidri uzrakstīta un salasāma kā Sedam raksturīgi, tomēr nepārpro-tāmi bija pazīstams viņa rokraksts. Vēstuie bija datēta dienu pirms viņa nāves.

Dārgais Ērik!

Mans pilnvarotais advokāts apliecinās, ka Amerikas Bankā atrodas slepens noguldījums uz Terona vārda. Tu redzēsi, ka tā ir prāva summa, kas pieaugs, krājoties procentiem. Kad Terons būs pieaudzis un izvēlējies savu turpmāko ceļu, viņ� būs finansiāli labi nodro�ināts. Varbūt tas, ka minēto summu viņ� drīkst saņemt, tikai sasniedzis divdesmit piecu gadu vecumu, var likties dīvaini, bet tāda ir mana pēdējā vēlē�anās, un es gribu, lai tu par to parūpētos.

Es arī vēlos, lai Terona otrajā dzim�anas dienā - �ā gada divpadsmitajā aprīlī - viņa uzvārds tiek oficiāli mainīts un viņ� turpmāk saucas Gudd�onsons. Mana dziļākā pārliecība ir tāda, ka bērnam jādzīvo ar tēva uzvārdu. Esmu tev ļoti pateicīgs, ka uz �o īso laika sprīdi atļāvi zēnam būj^ar mani. Es atļāvos izmantot �ādu augstsirdību tikai tādēļ, ka bezgala mīlēju Teronu un viņa māti. Es uzdro�inos cerēt, ka uzvārds tiks mainīts arī Ketlīnai. Jau sen viņai tas pienācās.

Es uzskatu tevi par savu mū�a draugu. Un ceru, ka tāds tev palik�u arī turpmāk.

Seds

Ketlīna paspēja nolikt vēstuli sāņus, pirms asaras nebija izplūdināju�as tinti.

-Tātad viņ� zināja.

Eriks sakustējās, lai gan uz Ketlīnu neskatījās.

-Tā liekas.

Ketlīna noslīga uz dīvāna blakus Ērikam.

- Man vajadzēja just, ka viņ� zina. Seds bija tik jūtīgs, tik emocionāls. Viņ� noteikti visu redzēja un nojauta.

Atkal brīdi viņi klusēja. Tad Ketlīna bikli palūkojās uz Ēriku.

- Ko tu domā iesākt?

Viņ� pārbrauca ar plaukstu pār matiem, piecēlās un, piegājis pie kamīna, ar kāju pabikstīja pagales. Dūmenī uzlidoja dzirksteles.

- Sasodīts, es nezinu, - viņ� smagi nopūtās. - Divas pēdējās dienas es neko cilu neesmu darījis, kā tikai domājis, ko iesākt tālāk. Biju jau nospriedis nelikties ne zinis, bet tad man piezvanīja Seda advokāts un prasīja apstiprinājumu, ka esmu vēstuli saņēmis. Viņam ir kopija.

Plati ieplestām rokām Eriks atbalstījās uz kamīna dzegas un atspieda pieri plaukstās. Viņa sejā redzēja dziļu izmisumu.

- Mēs jau varam apstrīdēt �o viņa pēdējo gribu, bet... -Erika balsī nedzirdēja pārliecību. Viņam pa�laik negribējās ķildoties, tāpat kā to negribējās Ketlīnai. - Kā es varu laupīt savam dēlam �ādu iespēju, Ketlīn.

- Jā, domāju, ka nevari, - viņa klusām atbildēja, negribēdama ietekmēt Ēriku tur, kur lēmumu varēja pieņemt tikai viņ� pats.

- Protams, - Eriks skaļi prātoja, - lai saņemtu naudu, jāmaina tikai viņa uzvārds, ne tavējais.

Ketlīnas miesu caurdūra sāpes. Tās plosīja sirdi gabalos. Kā Eriks var būt tik cietsirdīgs? Viņ� negrib saistīties ar Ketlīnu kā ar sievu, bet grib viņu dēlam savu uzvārdu. Viņam jārīkojas pret sirdsapziņu un pret Seda lūgumu, pie tam jācer, ka Ketlīna neliks nekādus �ķēr�ļus.

- Jā, - viņa izmocīja pār lūpām.

� - Es gan cerēju, ka reiz tev būs tāds pat uzvārds kā man. - Viņ� pagriezās pret Ketlīnu. - Tomēr es gribu, lai tu kļūsti mana sieva, jo tu mīli mani tāpat, kā es mīlu tevi. Un ne jau tikai mūsu dēla dēļ.

Ketlīna joprojām skatījās uz savām klēpī saņemtajām rokām un neticēja tam, ko nupat bija dzirdējusi. Pirmais impulss bija pacelt galvu un paskatīties uz Ēriku, bet vēl lielākas likās bailes atklāt, ka viņa kļūdījusies. Tāpēc Ketlīna no visa spēka aizmiedza acis un klusībā skaitīja lūgsnu, lai Eriks domātu tāpat, kā nupat bija runājis.

- Ketlīn, - viņ�, strauji elpojot, ierunājās. Tagad viņa pacēla acis un ieraudzīja divas mirdzo�as asaras, kas ritēja lejup pa Erika novājēju�ajiem, iekritu�ajiem vaigiem. � Nepamet vairs mani. Tu vienmēr man esi pārmetusi, ka es esmu patmīlīgs, un... ar Dieva ziņu... es tāds esmu. Bet nu es izteik�u vispatmīlīgāko lūgumu savā mū�ā. - Viņ� smagi norija kaklā sakrāju�os kamolu. - Ja tas nepiecie�ams, appreci mani kaut vai tikai Terona dēļ un saskaņā ār Seda vēstulē izteikto lūgumu, bet, lūdzu, kļūsti mana sieva. Tev nevajag... tas var būt arī... mums nav pat jāguļ kopā, tikai, lūdzu, kļūsti mana sieva.

-Ērik!

Viņa noslīdēja no dīvāna un metās Erika rokās. Sākumā viņu �āda reakcija apstulbināja, bet Ketlīnas siltums drīz vien izkausēja neticības ledu. Viņa rokas .apvijās viņas augumam, un viņ� piespieda asaru izvagoto seju viņas kaklam.

- Ērik, .vai tad tu nejuti, ka es mīlu tevi? Vai tad nebija redzams, cik mana mīlestība ir karsta?

- Nē, nē, � viņ� �ukstēja un nosusināja savas asaras viņas matos - Katru reizi, kad man kaut cik izdevās tev pietuvoties, tu .atkal aizbēgi un atstāji mani vienu.

- Tikai tāpēc, ka pārāk mīlēju tevi. Es baidījos, ka mana mīlestība kļūs redzama ikvienam. Mīļais, es ta�u mīlu tevi jau kop� Kalnaines. Kad precējos ar Sedu, viņ� zināja, ka es joprojām mīlu sava bērna tēvu. Es nekad to no viņa neesmu slēpusi.

Eriks iztaisnojās, lai varētu palūkoties viņai acīs. Tad viņ� atglauda Ketlīnas matus.

- Jau tik ilgi es esmu tevi mīlējis, bet vienmēr kaut kas stāvēja mums ceļā, �ķīra mūs kā barjera. Un nu es nespēju noticēt, ka tu stāvi manā priek�ā un saki, ka mīli mani.

- Jā, es te stāvu un saku, ka mīlu tevi.

- Tātad es cīnījos par savu mīlestību un nu esmu to izcīnījis, Ketlīn. Es esmu uzvarējis. Tu manī iedvesi jūtas, kādas iedvest nebija izdevies nevienam citam, un tās mani biedēja un darīja vāju un viegli ievainojamu. Es baidījos, ka atkal palik�u viens un iztuk�ots - glu�i kā toreiz, pēc lidma�īnas katastrofas.

Viņa notrīcēja un cie�i apskāva Ēriku.

- Piedod man par tām cie�anām, ko reizēm tev sagādāju.

- Mīļā, ja sāksim skaitīt, kad viens otram esam darīju�i pāri, mans saraksts iznāks krietni garāks par tavējo. Tā mūsu dzīves daļa ir palikusi aiz muguras. Es mīlu tevi. Varbūt viens otrs nelāgs piemērs lika man domāt, ka mīlestība ir vājuma izpausme, bet nu es zinu, ka tā liecina par spēku. Tomēr es vēl neesmu pietiekami stiprs, lai aptvertu visu notiku�o. Tu man esi vajadzīga, Ketlīn. Mīli mani.

� - Mans mīļais, - viņa nespēja valdīt elsas. Kopā viņi sabruka uz dīvāniņa un glāstīja, skāva un apbēra viens otru mīļiem mierinājuma vārdiem.

Viņi atdeva viens otram pa�laik visvajadzīgāko... un vēl vairāk.

- Man patīk �ī māja, - sacīja Eriks. Viņi gulēja Ketlīnas gultā. Pametu�i dīvāniņu, viņi bija paēdu�i vakariņas kopā ar Teronu. Ieraudzījis Ēriku, zēns bija sajūsmā. - Rik, - viņ� skaļi sauca. Tad viņi nomazgāja Teronu vannā, pēcāk rotaļājās, līdz puiku pievārēja miegs. Nolikusi dēlu gulēt, Ketlīna piekļāvās tik mīļajam, spēcīgajam, atsaucīgajam Erika augumam.

- Paldies tev, - viņa klusām, sapņaini no�ukstēja un pēto�iem pirkstiem noglāstīja viņa delmu/- Bet zini, te tomēr ir neērtāk kā pilsētā. Es gribu sacīt, - viņa steidza paskaidrot, - ka �ī māja būtu lieliska vieta, kur pavadīt nedēļas nogales, tomēr man labāk patiktu dzīvot pilsētā. Piemēram, tavā dzīvoklī, - viņa vaicājo�i palūkojās uz Ēriku.

Eriks pastiepa rpku un, lai varētu ieskatīties acīs, pacēla viņas zodu. Brīdi pētījis Ketlīnas seju, viņ� sacīja:

- Tu ta�u esi ko vērts. Vai pati apzinies to? Es nekad nebūtu uzdro�inājies piedāvāt tev pamest �o skaisto māju un pārcelties uz manu krietni vien pieticīgāko dzīvoklīti.

- Es to zinu, tomēr gribu dzīvot pie tevis. Gribu pabeigt tavas mājas iekārto�anu un kopā ar Teronu dzīvot tur. - Viņa uzmeta Ērikam pavedino�u skatienu. - Nevaru vien sagaidīt, kad iedabū�u tevi tavā karstajā vannā.

Eriks iesmējās, bet tad kļuva nopietns.

- Es joprojām cīnos, lai nostādītu savu biznesu uz kājām. Ieguldu tajā visu līdz pēdējam centam un tāpēc nevarē�u nodro�ināt tev tādus dzīves apstākļus, pie kādiem līdz �im biji pieradusi.

- Es nekad pēc tā neesmu tiekusies. Sākumā brīnījos, kāpēc Seds nav man novēlējis savu māju, bet tagad zinu. Viņ� saprata, ka es tur jutī�os neomulīgi.

- Viņ� zināja, ka es bū�u pie tevis. - Eriks noskūpstīja Ketlīnu un pirkstu galiem parotaļājās ar viņas lūpām. - Es mīlu tevi, Ketlīn.

Viņa atbalstīja galvu uz elkoņa un sacīja:

- Es arī mīlu tevi, Ērik. Mīlu vairāk par jebkuru māju. Vairāk par jebkuru mantojumu. Vairāk par visu pasaulē. Es vairs nekad tevi neatstā�u. Tu esi mans patvērums, mans nams, mana dzīve. Tici man, es esmu iemācījusies, ka bēg�ana nekad neko neatrisina. Tā tikai paildzina cie�anas. Varbūt, ja hebūtu agri zaudējusi vecākus, es arī tik ļoti nebaidītos no dzīves grūtībām. Ar prātu es zinu, kādas būs sekas, bet reizēm jūtas pārvar prātu.

- Vai esi kādreiz iedomājusies, kāpēc mums bija jāpārvar visas �īs grūtības? Kāpēc mēs nevarējām tā vienkār�i satikties Kalnainē, iemīlēties viens otrā, apprecēties un uzsākt kopīgu ģimenes dzīvi bez visas �īs sasodīti moko�ās cīņas par savu likteni?

Ketlīna atbildēja tikai pēc ilgas apdomā�anās:

- Dro�i vien mēs nebijām gatavi uzņemties atbildību par savām jūtām. Mēs nemācējām uzticēties viens otram, jo katrs no mums bija pārāk aizņemts pats ar sevi. Tā dzīve un laime, ko esam ieguvu�i tagad, būs nesalīdzināmi vērtīgāka, jo nāca tik smagi. Un mēs nebūtu iepazinu�i Sedu. Manuprāt, mēs abi no viņa iemācījāmies, ko nozīmē patiesi mīlēt.

Eriks klusēja krietnu laika sprīdi, tad sacīja:

-Tu esi pārāk jauna, lai tik prātīgi spriestu.

- Tie�i to jau arī vēlas dzirdēt sieviete, kas guļ līdzās savam mīļotajam vīrietim. Dzirdēt, ka viņa ir ļoti gudra.

Eriks iesmējās.

- Atnesīsim Teronu �urp. Lai viņ� �o nakti pavada kopā ar mums, - viņ� ierosināja.

- Lai notiek, bet vēlāk. Es esmu egoiste un vēl kādu laiku gribu tevi visu tikai sev.

- Nu, nāksies brītiņu pieciest.

Ketlīna noskūpstīja Ēriku, un, kā jau tas notika ar visiem viņu skūpstiem, tie drīz pārauga karstā kaislē. Beidzot tomēr Ketlīnai izdevās atrauties no Erika lūpām.

- Kad tu mani apprecēsi? Rīt?

Eriks laiski izstaipījās un sacīja:

- Iedomājies... es vēl nezinu. - Viņa skatiens apstājās pie Ketlīnas krūtīm. - No rīta varu arī pārdomāt, - viņ� gari nostiepa.

Ketlīnas zaļās acis samiedzās. Viņa pārbrauca ar plaukstu Erika augumam.

- Ne jau tas mani tie�i pa�laik interesē.

Un Ērikam aizrāvās elpa.

� - Varbūt mēs... Varbūt mums vajadzētu sarunāt tik�anos.. . ak, Ketlīn, - viņ� stostījās.

- Vai tagad zini, ko es vēlos?

- Nē, bet esmu tavās rokās, - viņ� drud�aini elpoja. - Visu, mīļā, visu, ko vien vēlies.

Ketlīna iesmējās un turpināja baudpilno spīdzinā�anu.

- Es gribu, lai mēs visi aizbraucam uz Arkanzasu un mūs abus salaulā Kalnaines kapelā. Es gribu, lai ceremonijā piedalās arī B.J. un Edna. Mēs varētu ielūgt arī tavu māti, Bobu un Salliju, D�eimiju un D�eniferu, D�ord�u un Alisi. Varbūt arī Eliots varēs atbraukt. Un, protams, klāt būs Terons.

- Nu pa�laik, - Eriks rīstījās, - es piekritī�u... visam, ko tu sacīsi.

Ketlīna apklāja viņa krūtis saviem matiem un noliecās pār viņu. Viņas lūpas glāstīja Erika brūnos krū�u galiņus.

- Vai tu mīli mani? - viņa jautāja.

- Jā... Mans Dievs, jā.

Tagad viņa krūtis kairināja Ketlīnas mēles galiņ�. Ēriks ekstāzē ievaidējās.

- Pasaki to vēlreiz, - Ketlīna uzstāja, bet viņas mēles gals tagad pārstaigāja viņa lūpas.

Eriks satvēra viņas plaukstu un piekļāva savam augumam. Viņa zilo acu skatiens kā bākas ugunis urbās cauri tumsai un ietvēra Ketlīnu magnētiskā starā.

- Jā, Ketlīn, es mīlu tevi. Mana sirds, visa mana dzīve pieder tev. - Un viņa lūpas skūpstīja viņas muti, bet rokas glāstīja zīdaino miesu.

Ketlīnas rokas apvijās viņa pleciem.

- Es mīlu tevi, Ērik.

- Es ari mīlu tevi.

Viņu augumi saplūda vienā veselumā. Viņu mīlestība nepazina robe�as, bet tā nebija tikai fiziska tuvība. �oreiz to pilnīgu darīja savstarpēja uzticē�anās. Ne tikai miesa, bet arī dvēseles dega tajās ugunīs, kas tiek kurtas sfērā, kur nepazīst laika un telpas robe�u.

D�ord�s atvēra durvis un klusām iebāza pa tām galvu.

- Viss kārtībā. Viņi visi ir �eit, - viņ� nomierināja sievas ziņkārību. Alise nemitīgi centās palūkoties viņam pār plecu.

- Iekārtoju�ies kā trīs pelītes ligzdiņā, visi vienā gultā un acīmredzot pliki kā Dieva bērni. - Viņ� ieķiķinājās, ar to izpelnoties sievas pļauku pa ausi.

Bet tie tris, kas dusēja gultā, neapzinājās, ka viņus kāds vēro. Viņi visi gulēja, sejas pagriezu�i vienā virzienā. Erika roka bija pāri Ketlīnas augumam, bet plauksta gulēja uz dēla pleciņa. Puisēns bija ieritinājies mātes līkumā.

- Tā kopā guļot, viņi �ķiet radīti viens otram, - no�ukstēja Alise, kad D�ord�s bija aizvēris durvis.

- Jā, patie�ām.

Sandra Brauna ZĪDA TĪMEKLIS Romāns

Apgāds �Artava�, LV-1007, Rīgā, Bezdelīgu ielā 12. Tālr. 7222472.

Licence nr. 2-0356.

Iespiests a/s �Rota�, LV-1050, Rīgā, Dzirnavu ielā 57.

Petcr- fails (amer. slengs)