Mārtiņ� Balodis

Dabas in�enieris bebrs

LATVIJAS DABAS UN PIEMINEKĻU AIZSARDZĪBAS BIEDRĪBA

LATVIJAS P'SR ZA BIOLOĢIJAS INSTITŪTS

�DABA UN MES�

�ajā grāmatiņā autors aprakstījis savus novērojumus Latvijā laikā no 1949. līdz 1953. un no 1975. līdz 1980. gadam, vērojumus Voroņe�as, Berezinas un Okas rezervātos, kā ari atziņas, kas gūtas sarunās ar izciliem �īs nozares speciālistiem (L. Lavrovu, V. Djakovu, V. Kudrja�ovu un citiem) par Eirāzijas kontinentā izplatīto bebru sugu Castor fiber Linnaeus. Izmantotās literatūras ziņas, it īpa�i par bebru ekoloģiju, bie�i vien attiecas uz otru tuvi radniecīgo dzimtas Castoridae sugu � Kanādas bebru Castor canadensis Kuhl 1820, kas mūsdienās atkal lielā skaitā savairojies Ziemeļamerikas kontinentā. Tas tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka Kanādas bebrs 19. gadsimta otrajā pusē, kad daudzās Eiropas un Āzijas zemēs bebru vairs nebija nemaz, savā dzimtenē bija vēl bie�i sastopams un tāpēc ari ziņu par to ir daudz vairāk.

Autors vēlējies aizpildīt robiņu latvie�u populārzinātniskajā literatūrā, uzrakstot grāmatiņu par �o savdabīgo zīdītāju, kam bijusi liela loma ne tikai seno tautu saimniecībā, bet ari kultūrā un, to �odien varam uzskatīt par pierādītu, dabas ekonomikā.

Sis sērijas �Daba un mēs� darbs pavēstis par leģendārā grauzēja īpatnējo dzīves veidu, par visos laikos augsti novērtēto bebra produkciju un, beidzot, par tā jaunajām, nozīmīgajām funkcijām jeb ekoloģisko ni�u cilvēka pārveidotajā antropogēnajā ainavā.

Grāmatiņā stāstīts par bebru ģints izplatību uz Zemes, bebru bioloģiju un sugas atjauno�anas problēmām. Atsevi�ķa nodaļa veltīta bebriem Latvijas PSR teritorijā un ar to reaklimatizāciju saistītajiem jautājumiem.

Autors izsaka sirsnīgu pateicību me�a dzīvnieku bioloģijas un ekoloģijas pasniedzējam, biju�ajam Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas docentam 5 zoologam Egonam Tauriņam, tāpat bioloģijas zinātņu doktoriem Kasparam Bu-�am un Imantam Liepām par vērtigajiem padomiem pētniecibas darba organizē�anā. Pateicība pienākas ari Latvijas Me�saimniecības un me�rūpniecības ministrijai, autora darbabiedriem Latvijas Me�ierīcības uzņēmumā un me�kopjiem praktiķiem par palidzibu un atsaucību daudzo bebrsaimniecibas jautājumu risinā�anā.

Vēl pavisam nesenā pagātnē lielā sabiedrības daļā valdīja uzskats, ka daba, it sevi�ķi savvaļas dzīvnieki, ir par �ķērsli ra�o�anas attīstībai, kavē labklājības pieauguma tempus utt. Tāpēc ar dabu jācīnās, jāpretojas tās �uzbrukumam�, tā jāpārveido cilvēka interesēs. No �ī �mantojuma� brīvi neesam vēl �odien � �cīņa� turpinās. Ja jaunceļamas mājas tuvumā aug koki, tos bie�i vien nocērt, ja ceļā gadās ��ūska� (vienalga, odze vai zalktis), � to nosit.

Kādus �varoņdarbus� var veikt cilvēks, liecina, piemēram, savvaļas balo�u iznīcinā�ana Ziemeļamerikā, ko ļoti iespaidīgi apraksta vācu zinātnieks Kornels Smits. 1810. gadā amerikāņu ornitologam Aleksandram Vilsonam Ohaijo upes ielejā bija izdevība novērot klejotājbalo�u baru. Kolonna, kuras platums krietni pārsniedza kilometru un kurā bija vairāk par diviem miljardiem putnu, lidoja vairākas dienas un gandrīz pilnīgi aizsedza debesis. Bet 1914. gada 1. septembrī Cincinati zooloģiskajā dārzā nobeidzās pēdējais klejotājbalodis. 1912. gadā izsludinātā prēmija 5000 dolāru apmērā par �ī putna ligzdo�anas vietas uzrādī�anu tā arī palikusi neizmaksāta ...

Lī�ot līdumus, mūsu sentēvi nodedzināja daudz lielākas me�u platības, nekā pa�i spēja apstrādāt, un atņēma dzīves telpu tauram, sumbram un lācim.

Tiecoties pēc daudzos gadījumos nevajadzīgi lieliem tīrumiem, neprasmīgi lauksaimnieki �odien nocērt birztalas un simtgadīgus ozolus, aizber reljefa ieplakas ar auglīgo augsni no pauguriem un arī ar neauglīgo grunti no apak�ējiem horizontiem. Tādējādi tiek iznīcināta sīkā fauna, kas regulē kaitēkļu skaitu, augsne tiek pakļauta vēja un ūdens posto�ajai darbībai, samazinās trūdvielu daudzums aramkārtā. Tas savukārt rada nepiecie�amību palielināt minerālmēslu devas, ta�u neprasmīgi iestrādāti minerālmēsli, no vienas puses, sekmē aug�ņu degradē�anos, bet, no otras, nonākot ūdeņos un tos bagātinot ar biogēniem jeb eit-rofizējot, sekmē aizaug�anu.

Liela mēroga vienpusīgas meliorācijas darbos iztaisnotie strauti un mazās upes pārvēr�as novadkanālos. Tie vairs nepilda savas mū�senās funkcijas dabā, t. i., nedarbojas kā ideālas bioloģiskās attīrī�anas iekārtas. Tajos ne tikai nav vairs zivju un vē�u, pat peldē�anās �ādos kanālos un upēs, kurās tie ietek, jau kļuvusi bīstama veselībai. Nevar nepiekrist fran�u ekologam F. Drio, kas cilvēka attiecības ar apkārtējo vidi dēvē par amensā-lām, proti, tādām, kurās viens organisms ar savu tie�o vai netie�o, apzināto vai neapzināto rīcību nodara ļaunumu otram, pats negūstot no �īs �sadarbības� nekāda labuma. Paradokss �ajā gadījumā ir tas, ka vaina nebūt nav meklējama tehnikas progresā vai nespējā uzzināt un izprast, bet gan negribē�anā papūlēties uzzināt, tātad sniegto iespēju aplamā izmanto�anā.

Teiktais pilnā mērā attiecas arī uz bebru. Ziņas, nostāsti un apraksti par bebra izspie�anu no ekoloģiskās ni�as, alkatīgām medībām, vajā�anu un iznīcinā�anu pla�ās teritorijās veido vienu no cilvēka un apkārtējās vides attiecību skumjākajām lappusēm. Tikai pa�os pēdējos gadu desmitos cilvēks sācis izprast pagātnes kjūdas. Reaklimatizācija (pretējs jēdziens � aklimatizācija, ieaudzē sugu, kas dotajā teritorijā nekad nav dzīvojusi), reto sugu saglabā�ana un pavairo�ana. �Sarkanā grāmata� ļauj cerēt, ka cilvēkam izdosies vismaz saglabāt pa�reizējo faunu un floru. Tas vitāli nepiecie�ams mums pa�iem un nākamajām paaudzēm.

Primitīvo tautu vidū kop� seniem laikiem līdz pat mūsdienām izplatīta dzīvnieku dievinā�ana un pielūg�ana, burvju spēka un dziedino�u īpa�ību piedēvē�ana atsevi�ķām dzīvnieka ķermeņa daļām. (Te jāpiebilst, ka arī modernā medicīna atzīst, piemēram, bi�u indes dziedino�ās īpa�ības, bet par to vēlāk.)

Diem�ēl zinātniskajā literatūrā tikpat kā nav aprakstīti ar bebru saistītie ticējumi un para�as, jo bebrs praktiski iznīcināts jau pārāk sen.

Ziemeļāzijas bebru pētnieks V. Ska-lons savā 1951. gadā Maskavā izdotajā fundamentālajā darbā �Ziemeļāzi-jas bebri�, atsaucoties uz daudzu autoru materiāliem un personīgajiem novērojumiem, atzīmē, ka Austrumsi-bīrijas senkapos arheologi bie�i atrod bebru apak�ējo �okļu kaulus un priek�zobus. Pievolgas novada kapeņu izrakumos atrastas bebra zobu kaklarotas, ko akmenslaikmetā nēsāju�as turienes mednieku un zvejnieku ciltis. Oņegas ezera salas kapenēs blakus vertikāli novietotiem miru�ajiem atrasts liels daudzums bebra priek�zobu. Domājams, ka te apglabāti �amaņi, kuru apģērbi biju�i no�ūti ar bebra zobiem. Acīmredzot ar to arī izskaidrojams lakts, ka akmenslaikmeta �virtuves� atliekās bebru kaulu gandrīz nav, jo tie netika vienkār�i aizsviesti, bet aiz cieņas pret �o dzīvnieku rūpīgi saglabāti.

V. Skalons Rietumsibīrijas līdzenuma ziemeļrietumos pie Kondas upes pierakstījis �ādu teiku par bebru izcel�anos.

�Bebru ciltsmāte bijusi sieviete � audēja. Viņas daudzie bērni pret viņu slikti izturēju�ies un nonāku�i pat tiktāl, ka nav devu�i mātei dzert. Reiz viņa tā sadusmojusies uz bērniem, ka aizgājusi no viņiem, apmetusies uz dzīvi ūdenī un pārvērtusies par bebru. Viņas drēbes pārvērtu�ās par 9 ka�okādu, bet aste izveidojusies no ceļu galdiņiem...�

Pie Mazās Sosvas upes dzīvojo�ie hanti savukārt ticēju�i, ka bebri � tie ir cilvēki, kas pārvērtu�ies par bebriem, lai glābtos no vajātājiem (citā variantā � cilvēki pārvērsti bebros par sodu).

Zviedru biologs, bebru etoloģijas (mācības par dzīvnieku uzvedību) speciālists Larss Vilsons savā grāmatā �Bebri� (1975. g.) raksta, ka Ziemeļamerikas indiāņi bebru uzskatīju�i gan par pārdabisku būtni, gan piedēvēju�i tam glu�i cilvēciskas īpa�ības.

Bebra gaļa indiāņiem bijusi sevi�ķs gardums, tauki lietoti kā aizsarglīdzeklis pret apsaldējumiem, bet īpatnējie, tikai bebriem raksturīgie dziedzeri (latīniski Castoreum) kopā ar sekrētu izmantoti tautas medicīnā. No ka�okādas gatavoti apģērbi, segas, mokasīni, zeķes, siksnas un citi priek�meti. Miru�os ietinu�i bebrādās, bebra dāvinā�ana bijusi sevi�ķas draudzības zīme. No kauliem darināti da�ādi rīki, bet apstrādāti kaltveidīgie priek�zobi biju�i labākais griezējinstruments. Specifiskā no bebra dziedzeriem pagatavotā viela pie�ķīrusi tabakai patīkamu gar�u.

Indiāņu leģenda par pasaules radī�anu stāsta, ka Zeme sākumā bijusi klāta ar ūdeni. Tur dzīvoju�i indiāņiem uzticīgie dzīvnieki, pār tiem valdīju�i jQ bebri, kas tolaik biju�i ļoti lieli. Kad Gars Haijavata nolēmis radīt sauszemi, viņ� ņēmis bebrus palīgā. Tie niru�i ūdenī un nesu�i aug�ā dūņas, no kurām veidotas visas topogrāfiskās vienības. Milzu bebri pratu�i ari runāt. Da�kārt kāds no viņiem �o prasmi izmantojis ļaunprātīgi un tāpēc ticis sodīts ar nāvi. No nonāvēto bebru dvēselēm cēlies cilvēks, kas rakstura ziņā lielā mērā līdzinājies savam priek�tecim. Viņ� iemantojis Hai-javatas labvēlību un izlutinājis Hai-javatas mīlujus milzu bebrus, kas sakarā ar to k|uvu�i mazāki.

Da�as indiāņu ciltis teiksmaino milzu bebru uzskatīju�as par savu sentēvu un lepoju�ās ar to. Cieņa un godbijība pret �o totēma dzīvnieku, no kura labvēlības atkarīga medību veiksme, izpaudusies arī rituālos. Tā, pirms medībām skaitītas lūg�anas un dots zvērests ar medījumu pēc tā nāves labi apieties. Bebra kauli uzlikti uz altāra un viss, kas nav bijis izmantojams, �atdots atpakaļ ūdenim�.

Par bebra lomu seno eiropie�u dzīvē liecina arī daudzie vietvārdi da�ādās zemēs. Piemēram, VFR Biberach, Francijā Brevanne, Grieķijā Kastoria, ASV Beavertown, Baltkrievijā Бобруйск, Latvijā � Bebrene utt. Mūsu republikā izplatīti tādi uzvārdi kā Bebris, Bebers, Babris, KPFSR � Бобров, Anglijā � Beaverbrook u. tml.

Diem�ēl senajiem cilvēkiem nebija nekāda priek�stata par dabas resursu saglabā�anas nepiecie�amību un da-bassaimniecību. Tāpēc vienlaicīgi ar civilizācijas izplatī�anos tika izskaustas daudzas vērtīgas dzīvnieku sugas. Bebru apdzīvotie novadi bija piemēroti lauksaimniecībai, un neviens nespēja ne iedomāties, ka bebrus varētu izskaust. To apstiprina arī jemt-landie�u sakāmvārds, ka pat tad, ja arī viss cits pasaulē pazudīs, zaķis me�ā un bebrs pļavā nepazudīs.

Bebra ka�okāda vienmēr vērtēta loti dārgi, tomēr par bebra ne�ēlīgās vajā�anas un iznīcinā�anas īsto cēloni Ziemeleiropā jāuzskata milzīgais pieprasījums pēc bebru dziedzeriem.

Lielākajā daļā Vidusjūras zemju bebri izzuda jau sen, tomēr mūsu ēras sākumā tie vēl bija sastopami Itālijā (Po upes baseinā) un Spānijā. 13. gadsimta beigās bebru vairs nebija arī Anglijā, bet pa�us pēdējos bebrus Ziemeļeiropas zemēs (izņemot atsevi�ķas vietas, par ko runāsim nākamajās nodaļās) iznīcināja 19. gadsimta 60. un 70. gados.

Kad Amerikas baltie kolonizētāji iepazinās ar Jaunās pasaules bebru veidotajām ainavām, atmiņā atausa seni nostāsti par bebriem ieceļotāju dzimtenē, kurus vēlāk �papildināja� indiāņu ticējumi. Vēl 18. gadsimtā fantastiski apraksti par bebru dzīvi un darbību biju�i izplatīti arī zinātniskos darbos. Ta�u tajā pa�ā laikā var atrast arī kritiskas piezīmes. Ziemeļamerikas apceļotājs Semjuels Herns jau 1771. gadā ironiski atzīmē, ka, lai dabasstāstus par bebriem varētu uzskatīt par pilnīgiem, atlicis tikai sastādīt bebru valodas vārdnīcu, viņu likumu krājumu un reliģijas aprakstu.

Naturālista E. Vorena 1927. gadā izdotā grāmata �Bebra darbi un para�as� ir viena no pirmajām nopietnajām monogrāfijām par Kanādas bebriem. Sakarā ar jau pieminētajiem daudzajiem fantastiskajiem publicē-12 jumiem ļoti interesantas ir E. Vorena piezīmes par to, ko bebrs patie�ām dara un ko nedara. Piemēram, kādā populārā rakstā teikts, ka bebrs darbojas visu laiku bez pārtraukuma. Nekā tamlīdzīga. Sis dzīvnieks ir pārāk gudrs, lai rīkotos tik muļķīgi. Bebrs strādā, kad ir ko darīt, un tad |oti cītīgi. (Starp citu, autors uzsver, ka par da�ām |oti krā�ņām iezīmēm mūsdienu Britānijas ainavā mums jāpateicas bebram.) Ta�u viņam patīk paslaistīties un parotājāties. Ir aizdomas, ka tas bebram aizņem visai daudz laika.

Aste netiek izmantota nedz par mūrnieka ķelli, nedz stabu iedzī�anai, nedz arī kā kamaniņas, lai pārvietotu dūņas vai citus materiālus.

Bebrs nav laika pareģotājs un pēc viņa uzvedības mēs nevaram pateikt� vai nāko�ā ziema būs barga vai ne.

Bebrs neizsūc gaisu no koksnes, lai piespiestu to grimt. Katrs, kas papūlēsies paskatīties, kā iekārtota bebra mute, uzreiz ieraudzīs, cik smieklīgi ir �ādi spriedelējumi.

Bebrs nenogā� koku �ķērsām straumei, lai pie tā būvētu dambi. Kādas dīvainas jaunatnei domātas grāmatas par bebriem viena daļa ir uzjautrino�s stāsts par to, kā jauns bebru pāris ceļo aug�up pret straumi, lūkodamies pēc vietas, kur varētu būvēt dambi un izveidot dīķi. Beidzot viņi nonāk vietā, kas �līgavainim�, acīmredzot vairāk pieredzēju�am, liekas derīga. Viņ� vispirms no viena krasta nogā� koku �ķērsām straumei; zari nokarājas ūdenī. Tad viņ� pāriet uz pretējo krastu un nograu� otru koku tā, lai tā resgalis uzkristu uz pirmā koka tievgaļa; koku zari sapinas un izveido labu iesākumu dambim. Tas izklausās ļoti interesanti, ta�u autors jātur aizdomās par sevi�ķi rosīgu fantāziju, jo tie�i �is ir veids, kādā bebri savu dambi nebūvē.

Bebrs neēd ne zivis, ne citus dzīvniekus. Iekļuvis lamatās, bebrs nenograu� kāju, bet grie� to apkārt un apkārt, līdz atbrīvojas. Tā vienmēr ir priek�ējā kāja, kas �ādā veidā tiek amputēta, darbība ir nejau�a, bez nolūka.

Bebrs neiegrau� koku daļēji un negaida, kamēr vēj� to nogā�.

Bebrs neguļ alā ar ūdenī iemērktu asti, lai saņemtu brīdinājuma signālu par ūdens līmeņa kri�anos, un tomēr -esmu par to redzējis oficiālu rakstu presē.

Anglis D�ons Bredberijs, kas 1809.�1811. gadā apceļojis ASV rietumus, atsaucas uz medniekiem, kuri stāstīju�i, ka no lamatām izglābu�os vecu bebru gandrīz nav domājams otrreiz noķert, jo vietās, kur parasti izliek lamatas, viņ� paņem mutē zariņu, ar kuru pārbauda upmalu.

Tie pa�i mednieki apgalvo, ka vecie bebri apmāca jaunos koku grau�anā. Viņiem esot gadījies atrast daļēji nograuztus un pamestus kokus, kas nebūtu kritu�i �ķērsām strautam. Zobu zīmes uz �o koku stumbriem rādīju�as, ka tas ir jauno bebru darbs. Vecie bebri liku�i �pārtraukt būvdarbus� tāpēc, ka koki nebūtu kritu�i vēlamajā virzienā.

Garīdznieks de Smets (1843. g.) raksta: �Kad bebri nolēmu�i celt dambi, viņi pārbauda katru koku krastā un dod priek�roku tādam, kas visvairāk noliecies uz to pusi, kur viņi vēlas būvēt savu �cietoksni�. Ja viņi �ādu koku neatrod, tie pāriet uz citu vietu vai skumīgi gaida, kamēr labvēlīgs vēj� nolieks kādu no �iem kokiem.�

No iepriek�minētajiem amerikāņu medniekstāstiem daudz neatpaliek arī eiropie�u sacerējumi. Tā, E. Drimpel-manis 1806. gadā Rīgā izdotajā dabas vēstures apraksta burtnīcā (Ge-treue Abbildungen und naturhistori-sche Beschreibungen) par Gaujas vi-dusteces bebriem raksta, ka bebriem �eit trūkstot māksliniecisku tieksmju būvēt mājiņas un dambjus. Tie dzīvojot tikai zemes alās, kurās ieeja esot no ūdens puses utt.

Pretstatā �fantastikas plūdiem� kā pozitīvu piemēru varētu minēt Erika Koljera grāmatu �Trijatā Cilkotinas me�os� (R., �Zinātne�, 1974), jo tajā |oti nopietni analizēti dabā notieko�ie procesi un meklētas cēloņsakarības. Ta�u par bebru dzimtas izcelsmi un evolūciju precīzas ziņas var sniegt tikai arheologi.

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka mūsdienu bebru priek�te�i Zieme|u puslodi apdzīvoju�i jau ap terciāra ģeoloģiskā perioda vidu, t. i., pirms 25�30 miljoniem gadu (vai vēl senāk). Par bebru ciltstēviem zinātnieki uzlūko ģinti Stencofiber. Sie bebru priek�te�i jau vidējā oligocēna sākumā no�ķīru�ies no Āzijas bebru grupas un biju�i daudz mazāki par mūsdienu bebriem � apmēram zaķa lielumā. Tālaika siltais klimats un purvainie me�i veicināju�i strauju �īs ģints attīstību.

Par otru mūsdienu bebra radinieku L. Lavrovs uzskata Eiropā izplatīto ģints Trogoniherium milzu bebru, kura atliekas vispirms atrastas Azovas jūras krastā. Citā gadījumā milzu bebra atliekas atrastas kopā ar mazākām, parastajiem bebriem tipiskām atliekām.

Ģints Castor vēsture aizsākusies jau aug�ējā miocēna un apak�ējā plio-cēna ģeoloģiskajā periodā (tātad apmēram pirms 12 miljoniem gadu).

Interesanti, ka Kazahijā, kur arheoloģiskajos izrakumos atrastos bebru kaulus sistematizējis zoologs G. Li-�evs, atklātas gan vienīgi �im novadam īpatnējas, endēmiskas formas, gan Amerikai un Āzijai kopīgas, gan Eiropai raksturīgas (Sleneofiber, Trogon-theriuni), gan arī visai holarktikai (Ziemeļu puslodes mērenā un arktiskā zona) kopīgas formas, starp tām ģints Castor bebru atliekas. Sis fakts apstiprina hipotēzes par to, ka oligocēna ģeoloģiskajā periodā dzīvnieki, tajā skaitā bebri, varēju�i pārvietoties no Eiropas uz Āziju un no Āzijas uz Ziemeļameriku. Tomēr Kam�atkā un �uk�u pussalā bebru atliekas pagaidām nav atrastas.

Par dzimtas �ziedu laikiem� jāuzskata terciāra otrā puse (pirms 1,5� 25 miljoniem gadu), kad bebru dzimtā vienlaikus bija 8�10 ģintis. Te jāpiebilst, ka vairākās apak�dzim-

/. alt. Bebra areāls: 1 � Castor fiber; 2 � Castor canadensis; 3 � Castor albicus

tās pavisam reģistrētas 23 ģintis. Vēl kvartāra sākumā (pleistocēnā) bebru dzimtā biju�as piecas ģintis. Ziemeļamerikā dzīvoju�as arī divas gigantisko bebru ģintis � Paradipoides un Castoroides. Castoroides bebri biju�i gandrīz lā�a lielumā, to priek�zobu redzamā daja bijusi 8�10 cm gara (salīdzinājumam: ģints Castor pārstāvjiem tā ir tikai 3�4 cm gara).

Holocēna periodā ir vairs tikai viena bebru dzimta Castoridae ar vienu ģinti Castor, kurā, pēc jaunākā dalījuma, ietilpst trīs sugas (1. att.).

Saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem, Eirāzijas bebrs, ko agrāk uzskatīja par vienu sugu, tiek iedalīts divās sugās: Castor fiber L., 1758 un Castor albicus Matschie, 1907. Pirmo sugu L. Lavrovs iedala se�ās pasugās:

Norvēģijas bebrs (C. f. fiber Lin-16 naeus, 1758) � aborigēns Norvēģijā, reaklimatizēts Zviedrijā, Somijas ziemeļos, Latvijas PSR Kurzemes ziemeļos.

Baltkrievijas bebrs (C. f. belorussi-cus Lavrov, s. n.) � aborigēns Baltkrievijas PSR un KPFSR teritorijās, kas robe�ojas ar Baltkrievijas PSR, reaklimatizēts Lietuvas PSR un daudzos KPFSR novados, ieceļo Latvijas PSR dienvidaustrumos.

Austrumeiropas bebrs (C. f. oriento-europaeus Lavrov, s. n.) � aborigēns Voroņe�as un Lipeckas apgabalos, reaklimatizēts Lietuvas PSR dienvidos, Latvijas PSR Ventas un Slocenes upju baseinos, daudzos KPFSR novados.

Rietumsibīrijas bebrs (C. f. pohlei Serebrennikow, 1929) � abori

gēns Tjumeņas apgabala Kondas un Sosvas upju aug�tecēs.

Tuvas bebrs (C. f. luvitiicus Lav-rov, 1969) � aborigēns Tuvas APSR Azasas upē Jeņisejas aug�tecē.

Mongolijas bebrs (C. f. birulai Se-rebrennikow, 1929) � aborigēns

Bulganas un Urungu upēs uz Mongolijas TR un Ķīnas TR robe�as. Pīe otrās sugas pieder Rietumeiropas bebrs (Castor albicus Matschie, 1907) ar divām pasugām � Ronas pasugu (C. a. galliae Geoffrey, 1803) un Elbas pasugu (C. a. albicus Matschie, 1907). Sī suga sastopama Vācijas Demokrātiskās Republikas dienvidu daļā, Vācijas Federatīvajā Republikā un Ronas upes deltā Francijas dienvidos. No Ronas Rietumeiropas bebrs pārvietots arī uz citiem Francijas novadiem un Sveici.

Arī mūsdienās lielai sabiedrības daļai priek�stats par bebru da�kārt ir visai neskaidrs.

Visbie�āk bebru sajauc ar plēsēju kārtas Carnivora sermu|u dzimtas Mustelidae pārstāvi ūdru Lutra lutra, kas tāpat kā bebrs mīt saldūdeņos, ta�u pārtiek galvenokārt no zivīm, vē�iem, moluskiem, putniem un abiniekiem atkarībā no gadalaika. Tā. piemēram, pie ūdru alām Gaujas vidus-tecē var atrast pat veselas kaudzes tuk�u gliemeņvāku. Pieaugu�a ūdra masa ir 7�14 kg, lunkanais ķermenis garumā sasniedz 80 cm, aste ir 35�50 cm gara, apaja, pakāpeniski nosmaiļota, apmatojums ļoti biezs, brūnos toņos.

Pēdējos gadu desmitos Latvijas ūdeņos arvien bie�āk var sastapt nelielu grauzēju � ondatru jeb bizam-�urku Ondatra zibethica, kas mūsu republikā ieceļo no kaimiņu teritori-18 jam. Sis ļoti vērtīgais ka�okzvērs ievests no Amerikas. Ondatra savu puslodei līdzīgo mājiņu �būvē* no ūdensaugu atliekām. Ondatra strauji vairojas un var nodarīt prāvus zaudējumus hidrotehniskajām būvēm, iz-rokot alas zemes uzbērumos, kā arī lauksaimniecības kultūrām, galvenokārt sakņaugiem, kurus labprāt patērē barībā. Zvēriņ� ir ap 35 cm gar�, masa � 1�1,2 kg. aste vertikālajā plaknē saplacināta, 25 cm gara.

Da�kārt savva|ā izdodas sastapt no fermas izbēgu�u lielu grauzēju kārtas pārstāvi � purvubebru jeb nutriju Myocastor coypus, ko nezinātāji tāpat dēvē par bebru. Nutrijas savvaļā dzīvo Dienvidamerikas zemēs � Argentīnā, Cīlē, Urugvajā un Brazīlijā; vietējie iedzīvotāji tās medī galvenokārt gar�īgās ga|as dē|. Pieaugusi nutrija sver vidēji 5�7 kg, ķermeņa garums 45�50 cm, aste 30�35 cm gara, retiem matiem klāta, �ķērsgriezumā gandrīz apa|a. Nutrijas apmatojums parasti ir brūns, bet selekcionāri izaudzēju�i arī baltus un melnus dzīvnie-

kus. Mūsu klimatiskajos apstākļos nutrijas brīvā dabā praktiski nevar pārziemot, jo nebūvē dambjus, neuzkrāj barību ziemai. Turklāt nutrijas necie� lielāku aukstumu.

Visbeidzot par jūras bebru tautā dēvē jūras ūdru jeb kalanu, kas apdzīvo Klusā okeāna piekrasti un ziemeļu daļas salas. Kalans barojas ar jūrase�iem, jūraszvaigznēm, zivīm, moluskiem, kalmāriem un krabjiem.

Visiem minētajiem dzīvniekiem ir zināmā mērā līdzīgs ķermeņa veidojums, kustības un izturē�anās, tie visi ir lieliski peldētāji un nirēji, ta�u katram piemīt vesela virkne anatomisku un fizioloģisku īpatnību.

�īstais� bebrs pieder pie pla�ās grauzēju kārtas Rodentia. Tās 34 dzimtās ar apmēram 17 000 sugām ietilpst gandrīz puse visu zīdītāju. Tālāk bebri pieskaitāmi vāverveidīgo apak�kārtas Sciuromorpha bebru dzimtas Castoridae Gray, 1821 bebru ģintij Castor Linnaeus, 1758. Pieaugu�a bebra ķermeņa garums ir 90� 120 cm, tajā skaitā astes garums � 25�32 cm, tās platums 11�13 cm, pakaļējās pēdas 11�16 cm garas, starp pirkstiem peldplēve; dzīvnieka masa (13�30 kg, bet var būt arī vairāk) mainās atkarībā no gadalaika.

Ļoti savdabīgi veidota ir bebra aste � vienīgi �ai dzimtai raksturīga, saplacināta, airveidīga vai lāpstveidīga. klāta ar ragvielas plāksnītēm (nevis

zvīņām, kā bie�i mēdz teikt). Starp plāksnītēm apmēram milimetru platās josliņās redzama kopīgā ragvielas pamatne un rudimentāri matiņi (2. att.). Peldot aste noder gan par airi, gan par stūri, bet, sē�ot un �sukājoties�, bebrs asti iespie� starp pakaļkājām un izvirza uz priek�u. Bebram sē�ot sniegā, aste sargā vēdera dobuma orgānus un vārīgās pakaļpleznas no apsaldē�anās. Ejot nedaudz paceltā aste, kas zvalstās no vienas puses uz otru, pāri pēdām atstāj raksturīgu līkumainu sliedi. Ar spēcīgu astes uzsitienu pa ūdeni, kas nakts klusumā izskan kā �āviens, bebrs, pārējos �ģimenes locekļus� brīdina no varbūtējām briesmām. S Л �

Bebra ķermenis ir drukns, maisvei-dīgs, uz sauszemes �ķietami neveikls, turpretī nobiedēts vai uzbrūko�s bebrs kustas ļoti strauji. Bebra kakls īss, mazkustīgs, galva nedaudz saplacināta. Arī ausis ir īsas; kad bebrs ienirst, īpa�i muskuli ausis sak|auj ga-renvirzienā, neļaujot tajās iek|ūt ūde-

2.att. Bebra aste ar koduma brūci

3. att. Ūdra (aug�ā labajā pusē) un bebra pēdas sniegā

nim. Lūpas �ķeltas; ja bebrs zem ūdens grib kaut ko grauzt, tas sakrauj aug�lūpu priek�zobu iek�pusē un cie�i piespie� apak�lūpai, � tad ūdens neiekļūst mutē. Kājas ir īsas, ļoti spēcīgas. Pakaļkāju pēdas krietni lielākas nekā priek�kājas, starp pirkstiem labi attīstītas peldplēves. Sīs ļoti raksturīgās at�ķirības labi redza-oq mas mīkstās krasta smiltīs, mālā, dumbrājā, kūdrā, sniegā (3. att.). Priek�kājas pirmais pirksts stipri īsāks, starp otro, tre�o un ceturto pirkstu neattīstītas peldplēves. Visu pirkstu nagi ļoti spēcīgi, nedaudz saliekti, izcili piemēroti rak�anai. Pakaļkājas otrā pirksta nags (4. att.) �ķelts, ar to bebrs spēj no pavilnas izsukāt ēr-cītes. Ar pakaļkājām bebrs peldot atgrū�as, bet uz sauszemes svie� atpa-

4. att. Bebra pakaļkāja

iespējams (6. un 7. att.). Tāpēc bebrs drīz vien nespēj aizvērt �ok|us un tam jānomirst badā.

Grau�ot nepiemērotus, pārāk cietus priek�metus (metāla restes u. tml.), bebra priek�zobos var rasties nelieli robi, ta�u tie ar laiku izlīdzinās, un zobu sakodums, sprie�ot pēc zīmēm uz zariņiem, kļūst normāls. Bebrs spēj nograuzt kokus, kuru diametrs ir pat lielāks par 1 metru. VDR biologs R. Pīhoki 1973. gadā raksta, ka bebrs ar 1000 kodieniem 1 kg koksnes sastrādā 142 skaidās, katram kodienam patērējot no 68 līdz 81 kg spēka. Darba ieguldījums 1500 kgm. Citu zinātnieku dati liecina, ka kārklu, kura diametrs 13 cm, bebrs nograu� 13 minūtēs.

kaļ ar priek�ķepām izrakto grunti. Ar priek�kājām bebrs rok, satver un pārvieto priek�metus, ēdot groza zariņus vai tur tajās lakstaugus. Priek�kājas ideāli piemērotas stāvu nogā�u pārvarē�anai (5. att.).

Pieaugu�a bebra zobu platums 7� 9 mm, krāsa priek�pusē oran�sarkana. Bebra priek�zobi ir spēcīgi, kaltvei-dīgi un aug visu mū�u, bet, grau�ot kokus, tie dilst, turklāt iek�pusē straujāk nekā ārpusē. Tādā kārtā zobiem visu laiku saglabājas asums. Zoba neļau�ana bebram var kļūt liktenīga, jo blakuszobs turpina augt, bet grauzt ar �ādiem zobiem un tos deldēt nav

5. att. Bebra priek�l;3ja ar loti labi attīstītiem nagiem

7. alt. Bebra galvaskauss sānskatā

Ārējo dzimumpazīmju bebriem nav, vienīgi zīdekļu garums pieaugu�ām mātītēm 5�6 mm, turpretī pieaugu�iem tēviņiem un gadu vecām mātītēm tikai 2�3 mm.

Bebra āda izceļas ar savu izturību, apmatojums ir mīksts, ar zīdainu mirdzumu. Apmatojumā iz�ķir akotmatus un pavilnu. Apmatojumam ir trīs krāsu variācijas: dominantā gai�brūnā, tum�brūnā un melnā. Parasti vienā teritoriālā grupējumā sastopami visu trīs krāsu un daudzu starptoņu variāciju dzīvnieki. Gai�brūnajiem vecākiem ir tikai gai�brūni pēcnācēji, melnajiem � tikai melni, bet tum�brūno vecāku pēcnācēji �skaldās� pēc Mendeļa likuma, t. i., tiem ir 25% gai�o, 25% melno un 50% tum�brūno pēcnācēju. Par vērtīgākajiem uzskatāmi melnie bebri, jo tiem ir vairākas pozitīvas iezīmes, piemēram, lielāks augums. 16. gadsimtā Krievijā melnā bebrāda maksājusi divus rubļus, t. i., vairāk nekā sabuļāda.

Bebri rūpējas par sava ka�ociņa 23

tīrību un kārtību. Viņi to rūpīgi izsukā ar pakaļkājas �ķelto nagu (atbrīvo no spalvgrau�iem) un ietauko ar anālo tauku dziedzeru sekrētu. Savēlies un netīrs bebra ka�ociņ� liecina par slimību.

Cilvēka sevi�ķu interesi izraisīju�i bebra muskusa jeb specifiskie dziedzeri (sk. 10. Ipp.), turpmāk � bebra dziedzeri, ko tautā nepareizi dēvē arī par bebra taukiem (бобровая струя, vācu � Bibergeil, ang|u � scent glands). Sie dziedzeri ir olveidīgi (8. att.), tie novietoti iek�pusē pie astes pamatnes. Tiem raksturīgs daudzkrāsains epitēlijs; starp epilēlija kārtām atrodas za|gandzeltens e||ains sekrēts, kas satur salicīnus. Dziedzeru smar�a atgādina kārkla mizas smar�u. �ādi dziedzeri ir gan tēviņam, gan mātītei, to vidējā masa pārsniedz 100 gramus; pieaugu�a dzīv-4 nieka viena dziedzera garums var būt

10 un vairāk centimetru, bet masa pāri par 300 gramiem. Jauniem dzīvniekiem dziedzeri vāji attīstīti. Dziedzeru sekrētu bebrs iz�Jāc uz t. s. aromātiskajiem pauguriņiem, ko tas �im nolūkam izveidojis no smiltīm un dubļiem, kā arī uz apgrauztiem kokiem un zāļu ku�ķī�iem. Saskaņā ar S. Ko-ritina un M. Azbukinas pētījumiem bebra dziedzeri pilda deviņas funkcijas. kam izcila nozīme bebra �uzvedībā�.

Aromātisko pauguriņu noraidītās informācijas kvalitāte un kvantitāte ir objektīva, turpretī uztver�anas iespējas un izraisītā reakcija izteikti subjektīva. Piemēram, savas ģimenes mazulim tā �stāsta� pavisam ko citu, nekā klejojo�am sve�iniekam.

Bebra dziedzeru funkciju mijiedarbi var uzskatīt par bebru skaita un sastāva pa�regulē�anās mehānismu. Piemēram. uz smil�u sērēm pie Abavas ietekas Ventā ir |oti daudz aromātisko pauguriņu, un tā neap�aubāmi ir lielas bebru koncentrācijas, pat pārapdzīvotības pazīme.

To, ka bebra dziedzeri lietoti ārstniecībā, pieminējis ne vien Hipokrāls apmēram 400 gadus pirms mūsu ēras, bet par to ziņas atrastas arī papirusos. 1679. gadā izdotā Lonicerusa �Zā|u grāmata� iesaka lietot bebra dziedzerus gandrīz pret visām slimībām. sākot ar galvassāpēm un beidzot ar tūsku. Grāmatā cCastorolo-gia�, kas izdota 1685. gadā Augs-burgā, ievietotas pāri par diviem simtiem recep�u. Mūsdienās tos izmanto smar�u �Romeo�, �Opera�, �Dēmons� un daudzu citu aromātu fiksācijai. No bebra dziedzeriem iegūtās izejvielas tiek pievienotas arī alkoholiskajam dzērienam �Papardes zieds�. Pa�reiz tiek pētītas bebra dziedzera lieto�anas iespējas medicīnā. Var būt zināms pamats secinājumam, ka slimības, ko nevar ārstēt ar citām zālēm, var ārstēt ar bebra dziedzeriem.

VAIRO�ANAS

Tikai pēdējos gadu desmitos, veicot pētījumus Voroņe�as, Hopras un citos rezervātos, kā arī novērojot bebrus

savvajas apstākļos, izdevies noskaidrot vairākas ar to vairo�anos saistītās neskaidrības, kuras tagad atspoguļotas daudzu zinātnieku (L. Lavrova, V. Djo�kina. J. Djakova un citu) darbos. Noskaidrots, ka bebri ir izteikti monogāmi dzīvnieki; ja arī bebru apmetnē ir vairākas pieaugu�as mātītes, mazu|i piedzimst tikai vienai no tām.

Dzimumgatavību bebri sasniedz 1,5�2,5 gadu vecumā, tas ir, otrā vai tre�ā dzīvības gada rudenī. Pāro�anās laiks bebriem ir no janvāra līdz aprīlim, visbie�āk no janvāra beigām līdz marta pirmajai pusei. Pēc 102� 108 dienām (laikposmā no aprī|a līdz jūnijam) piedzimst mazuļi. Metienā ir 1�5 mazuji (visbie�āk 2�3), ta�u ir potenciālas iespējas vienā metienā piedzimt pat 9 mazuļiem. Pieaugumu parasti dod 70�80% no visām ģimenēm.

Bebreni piedzimst redzīgi, ta�u pirmajās divās dienās, sevi�ķi gaismā, mazuļu acis aizklājas ar �ķidrumu. Priek�zobi jau manāmi, bet klāti ar plēvīti. Viena mēne�a vecumā bebrē-nam parādās piena dzerokļi, 5�5,5 mēne�us vecam bebrēnam jau redzami visi �etri piena dzerokļi, un 10 mēne�u vecumā tos nomaina īstie dzerokļi. Jaundzimu�ie bebrēni sver 400� 700 gramus, 12�13 dienu vecumā to masa sasniedz jau 1,0�1,5 kg, bet vasaras beigās � 5�7 kg.

Pirmās 10�12 dienas mazuļi slikti peld un nevar nirt, kas izskaidrojams ar to, ka viņu masa ir mazāka par izspiestā ūdens masu. So robe�u mazuļi �pārvar� triju �etru nedēļu vecumā un var atstāt galveno alu vai �mājiņu�, kuras ieeja atrodas zem ūdens. Sājā laikā tēvs un �pusaud�i� neuzturas ģimenes ziemo�anas mītnē.

Bebru apmetni parasti apdzīvo tikai viena ģimene. Tajā bez vecāku pāra un �īgada mazuļiem ir arī pērnā gada bērni, kas ziemo kopā ar vecākiem. Divgadīgie rudenī parasti aiziet no vecākiem, apvienojas pāros un dibina jaunas apmetnes. 9. un 10. attēlā redzamas bebru apmetnes shēmas ar mītnēm, kanāliem, dambjiem un baro�anās vietām.

Ģeogrāfiskās ainavas veido�anās procesi bie�i vien ir ilgsto�i un vienas cilvēku paaudzes laikā nav nemaz vai ir ļoti grūti pamanāmi, piemēram, koraļļu rifu un augsnes veido�anās. Savukārt straujas ainavas izmaiņas izraisa kukaiņu savairo�anās, kuras rezultātā nokalst me�audzes. īpatnēja vieta �ajos procesos pieder bebriem, kurus, ņemot vērā viņu spējas �pārveidot dabu� savās interesēs, var nosaukt par īstenajiem dabas in�enieriem, nākamajiem pēc cilvēka. To viņi sasniedz ar unikālu hidrotehnisku būvju � dambju palīdzību.

Dambji. Bebru dambis da�kārt var būt visai prāvs. Tā, R. Hod�sons piemin pāri par jūdzi (1,6 km) garu dambi. Jeloustonas parkā redzēts 321 m gar� dambis un otrs, kas bijis 930 m gar�. Montanas �tatā bebru būvēta dambja garums D�efersona upē bijis 652 metri. Francūzis D�Olērs 1973. gadā apraksta 18 pēdas (5,4 m) augstu dambi. Arī Padomju Savienībā bebru dambji garumā sasniedz un pat pārsniedz 100 metrus, bet augstumā divus metrus vai nedaudz vairāk (protams, augstākajā vietā).

Savu dambi bebrs būvē visda�ādākajās vietās, kur �uzskata� par vajadzīgu. Tā, piemēram, L. Lavrovs 1972. gadā raksta, ka bebri nebūvē dambjus vietās, kur strauj� tecējums

un upes dibenā tīra smilts. Vācu zinātnieks G. Olbergs 1960. gadā savukārt ziņo, ka viņa pētītie dambji visos gadījumos biju�i būvēti vietās, kur tecējums visstraujākais. Gultne �ādās vietās parasti plakanu dibenu vai �aura. Amerikānis L. Morgans raksta, ka vietās, ko bebri izraudzīju�ies dambju būvei, dibens parasti ir ciets un bie�i akmeņains, priek�roka dota drīzāk cietai kā mīkstai gruntij.

J. Djakovs 1975. gadā grāmatā �Padomju Savienības Eiropas daļas bebri� shematiski attēlojis dambja būvi. Redzams, ka stumbru un zaru virzienu dambja būves laikā patiesībā ietekmē straumes tecējums, nevis �būvin�enieri� bebri. J. Djakovs novērojis, ka bebri būvmateriālu nosvie� diezgan nekārtīgi, bet ūdens pagrie� zarus un to smagākās daļas novietojas pret straumi. Padomju autors J. Jazans raksta, ka sākumā ūdenstilpes dibenā � parasti pa�ā �aurākajā vietā aug�pus pārgāzēs vai pie iztekas no ezera � bebri no dūņām, smiltīm un akmeņiem izveido valni (11. un 12. att.). Kad tecējums nedaudz palēni-

nās, bebrs nekārtīgi krauj uz dambja skaidas un sīkas kritalas, visu to pakāpeniski sastiprinot ar dub|iem, māliem un velēnām. Da�i zinātnieki, noliedzot, ka bebru dambji būtu fa�īnu vai pāļu būves, tomēr atzīmē, ka zari un kārtiņas, kuru garums ir no viena līdz diviem metriem, visbie�āk novietotas ar resgali pret straumi. Tās nav �ā tā sasviestas, bet gan rūpīgi sakrautas. Ir dambī�i, kurus bebri uzbūvē vienā naktī un pat da�ās minūtēs, sastumjot dūņas un velēnas �ķērsām pāri nelielai tērcītei.

L. Vilsons izsekojis bebru ģimenes darbam un uzvedībai gan savā personīgajā dzīvoklī, gan augstskolas 10 m garajā akvārijā un novērojis, ka dambja būve vienmēr tiek sākta tur, kur ūdens starp akmeņiem vai citiem �ķēr�ļiem visvairāk �alo, t. i., būves gaitu nosaka akustiskie stimuli.

Man bija iespēja novērot apmēram �etrus mēne�us veca bebrēna � bārenī�a darbo�anos nebrīves apstākļos. Bebrēns dzīvoja vannas istabā (bet ne vannā) novietotā kastē. Viņam, gan cilvēka klātbūtnē, lai novērstu nedarbus, bija atļauts staigāt pa dzīvokli, kāpt pa trepēm, iziet dārzā, peldēties dīķītī (13. att.). Bebrēna rīcībā nebija teko�a ūdens, tātad nebija nepiecie�amības būvēt dambi, nebija arī nekādu akustisko stimulu. Apradis ar jauno apkārtni, kas daudzējādā ziņā at�ķīrās no dabiskās vides, bebrēns ķērās pie miniatūra �dambja� būves tie�i pie ieejas savā mājoklī. Zariņus bebrēns saņēma kā barību, parasti reizi dienā. Vannā bebrēns netika laists, viņa rīcībā bija mazbērnu vanniņa. Pēc pirmā �dambja� izārdī�anas, ko es izdarīju �tīrības labad�, bebrēns nekavējoties atkal ķērās pie darba. Jaunā konstrukcija atradās �uz leju pa straumi�, t. i., pa grīdas slīpumu uz notekas pusi. Tiklab apgrauztus, kā neapgrauztus smalkus �agariņus mazulis tomēr nesabīdīja nekārtīgi, bet novietoja galvenokārt paralēli iedomātajam �tecējumam�, �ķērsām �dambim�. Pa reizei tie tika nolikti dambja garenvirzienā, lai piespiestu smalkma-teriālu. Bie�i vien bebrēns, satvēris �agariņu zobos un abās priek�ķepās, ar spēcīgām visa ķermeņa kustībām bīdīja to �dambja� spraugās. Sprau-dziņas tika pieblīvētas arī ar smalkām skaidiņām, kādas bebri lieto migas izkļū�anai, un citiem materiāliem. Bija interesanti vērot, kā bebrēns, virtuvē atradis lupatu, to steidzīgi nogādāja uz �dambi� un pūlējās iebāzt spraugās. Ta�u pa�as būves un �detaļu� da�ādo izmēru dēļ tas bija ļoti grūti izdarāms. Kad lupatu aiznesa atpakaļ uz virtuvi, bebrēns darbību atkārtoja, tomēr tajā pa�ā vakarā tikai vēl vienu reizi. Lielākus priek�metus, piemēram, tuk�u konservu kārbu vai malkas pagalīti, ko iebūvēt nebija iespējams, bebrēns uzlika uz �dambja�.

Kad es izjaucu arī �o konstrukciju, bebrēns pie tre�ās būves vairs neķērās.

Jāpiebilst, ka, būvējot nevis neskartā dabā, bet kultūrainavā, bebrs izmanto jebkuru �pie rokas� eso�u būvmateriālu, ieskaitot metāllū�ņus un plastmasu.

Interesanti bija novērot bebrēna izdarības, kad tas vraka zemi�. Izvēlētajā vietā � kaktā, pie durvīm vai kaut kur pie istabas sienas � pēc da�u sekun�u intensīvas �rak�anas� ar priek�ķepām sekoja iedomātās izraktās zemes kaudzītes atsvie�ana

alpakaj. So darbu bebrēns veica ar |oti spēcīgajām pakaļkājām. Radās priek�stats, ka kustība ir ierasta un noslīpēta līdz pilnībai. Pēc vairākkārtējas abu darbību atkārto�anas sekoja priek�ķepiņu <notīrī�ana� � kustības kā rokas mazgājot, tad (liekas, ka vairumā gadījumu) labā priek�ķepa satvēra kreisās prieksķepas locītavu no aug�as un abas ķepas tika piespiestas kreisajam vaigam. Pēc tam bebrēns, ar visu ķermeni grie�oties pa kreisi, atstūma iedomāto saraktās grunts kaudzi atpakaļ apmēram metra attālumā � �izstūma to no alas>. Ja nelietderīgo �dambja� būvi bebrēns pārtrauca jau pēc otrā mēģinājuma, tad �rak�ana� telpās turpinājās visu nebrīves laiku. Protams, izlaists dārzā, bebrēns tūliņ pamanījās parakt īstu zemi, bet pēc ielai�anas Gaujas nacionālā parka voljērā nākamajā pavasari rūpīgi pārbūvēja cilvēka roku pavir�i darināto pagaidu aizsprostu.

Alas. Cilvēka uzmanību kop� senlaikiem saistīju�as ari bebru mītnes.

Tā, piemēram, E. Drimpelmanis (1807. g.), runājot par Gaujas vidus-

da|u, piezīmē, ka bebriem �eit trūkstot �māksliniecisko dotību�, jo bebri te nebūvējot dambjus un mājiņas, bet dzīvojot alās.

Patiesībā ilgajā laikposmā izstrādājies instinktu komplekss bebriem ir tik pla�s, ka tie vienmēr atrod visracionālāko paņēmienu, kā nodro�ināt savu eksistenci. Bebrs būvē tie�i tik. cik tas nepiecie�ams, un vienmēr atrod dotajiem apstākļiem labāko variantu. Ļoti daudzveidīgas ir bebru alas ūdenstilpju krastos (14. att.). Da�kārt bebrs izmanto pat dobumus zem koku vai lielu krūmu saknēm (galvenokārt kā pagaidu slēptuves). Rokot alas, bebri vislabprātāk izvēlas ar koku un krūmu saknēm nostiprinātos kūdras, māla vai smil�māla krastus, kuru augstums pārsniedz divus metrus. Akmeņaini vai nenostiprinātas smilts krasti mītņu būvei mazāk piemēroti, tāpēc bebri no apme�anās �ādās vietās izvairās.

Bebru raktās alas sazarojas, to galos izveidotas �ligzdas� � papla�inātas kameras, kas izklātas ar skaidām.

�Ligzdās� bebri ziemo, te piedzimst mazuji. �ādas alas sasniedz 10 un vairāk metru garumu un no upes ieslīpi pace|as krastā. Nereti tās veido sare�ģītas sistēmas (15. att.). �ādām alām ir arī horizontāli atzarojumi, kas atgādina sifonu ar paaugstinātu papla�inājumu galā, kur bebrs paslēpjas briesmu gadījumos. Galveno mītņu ieejas vienmēr atrodas zem ūdens un nav pieejamas plēsīgajiem zvēriem. Raksturīga apdzīvotas alas pazīme ir iedobe pie ieejas alā ar valnīti tai apkārt. Iedobe parasti ir gai�āka par ūdenstilpes dibenu, jo uz tās nav paspēju�as nosēsties dūņas.

Ja ūdens līmenis krītas un alas ieeja atsedzas, kā arī, ja palos ligzdas pieplūst ar ūdeni, bebrs alu pamet un izveido citu, augstāk krastā. Ja tādu iespēju nav, dzīvniekam jāmeklē citas slēptuves. Ta�u pali parasti nav ilgi, un bebri no peldo�iem priek�metiem vai slīpi augo�iem kokiem atgrie�as atpakaļ alās.

Mājiņas. Vietās, kur upēm krasti zemi, bebrs pār alu un ligzdu savelk zarus, parasti tos, kuru mizu jau pats izlietojis barībā, ta�u steidzamos gadījumos noder arī tādu koku un krūmu zari, kurus bebrs neēd. Zari sastiprināti ar velēnām, dūņām, mine-rālaugsni. Pieaugot uznestā materiāla daudzumam, izveidojas nostiprinātas alas jeb t. s. pusmājiņas (16. att.). Tās var uzskatīt par pārejas posmu uz t. s. mājiņām. Mājiņas bebrs būvē vietās, kur dzīvot alās nav iespējams, � upī�u vai grāvju zemajos krastos, dumbrāja un niedrāja tipu me�os, purvos, aizaugu�u ezeru krastos. Mājiņām ir neregulāra konusa vai lodes segmenta forma. Ir redzētas ļoti augstas būves (līdz 3 m), pie pamata to diametrs sasniedz 10 metrus un pat vairāk (17. un 18. att.). Saltās ziemas dienās no tām varot redzēt paceļamies dūmiem līdzīgas garaiņu strūkliņas, � kopskats atgādina indiāņu vigvamus un varbūt ir ierosinājis vienu otru teiku par cilvēka �mazajiem brāļiem�.

Lielās mājiņās ligzdas iekārtotas divos stāvos. Apdzīvotas mājiņas bebrs regulāri �remontē� ar barības pārpalikumiem (apgrauztiem zariem) un kūdru vai zemi. Stāsta, ka ģimenes pieaugumu bebrs īpa�i atzīmējot ar

IS att. Bebru mājiņa purvā, tai visapkārt bebru rakts kanāls

mītnes �kosmētisko remontu� � svaigu dubļu piku vai apgrauztu zariņu. Visas ieejas (lielām bebru mājām tās ir vairākas) atrodas zem ūdens. Ar laiku �būvniecībā� izmantotais materiāls sacementējas � mājiņas kļūst jau tā nedaudzajiem bebra ienaidniekiem praktiski nepieejamas.

1975. gada 24. martā Rie�upes aug�tecē Latvijas Me�ierīcības uzņēmuma in�enieris K. Osītis un Kabiles me�zinis I. Saliņ� redzēju�i ļoti interesantu būvi � se�us ap�u klu�us (diametrs no 16 līdz 20 cm), ko nograuzu�i bebri un ieraku�i (iespējams, bet nav pierādīts) upes dibena smiltī �ķērsām gultnei. Rinda* galā atradu�ies vēl divi, perpendikulāri pirmajiem se�iem; pēc da�ām dienām tiem pievienoti nākamie divi klu�i. Apmeklējis �o vietu tā pa�a gada 13. jūnijā, es konstatēju, ka divi �pa|i� sa�ķiebu�ies. Izgāzto klu�u garums bija 50� CO cm.

Līdzīgus gadījumus piemin Solov-jovs no Komi APSR un citi padomju autori Та sauktie mistie celmi rodas tad. ja bebrs no iekārt.i koka resgaja �atgarina� vairākus klucēnus pēc kārtas un tie iekrīt sniegā.

Tomēr ir gandrīz neiespējami, ka �ādi strupi nograuzti klu�i varētu no viena metra augstuma iekrist vertikāli smiltis, kaut arī mitrās, tik dziļi, lai nostāvētu ne vien da�us mēne�us, bet pat gadus. 1976. gada vasarā no �etru pā|u grupas bija redzami trīs. 1978. gadā lielā ūdens dē| �ī grupa nebija saskatāma, bet 1979. gadā upe �ajā vietā bija piesērējusi, un no se�u pāļu grupas bija redzami vairs tikai divi.

Katrā ziņā �ādu savstarpēji perpendikulāru klucī�u sakārtojums neatgādina �neīstos celmus�. Bet tas gan ir pārāk līdzīgs citiem, cilvēka speciāli ierīkotiem krastu nostiprinājumiem � t. s. būnām, aiz kurām straume �nosēdina� erozijas materiālu. Hidrotehniķi tādas ierīko straumes tecējuma regulē�anai.

�etrus resnus �pālus�, trīs vienā rindā, bet ceturto tiem perpendikulāri, nofotografējis arī LLA Me�saimniecības fakultātes students E. Krūza 1975. gadā Ventas pietekā Bie�upītē.

Medību speciālists V. Aļohins stāsta, ka pie Volgogradas tālskatī vērojis, kā bebri, pa vienam un arī divatā kustinot mietus, iegremdē tos vertikāli ūdenstilpes dibenā. Darbo�anos bebri pārtrauku�i un atkal atsāku�i.

Sie un vēl citi pieliekami neizpētīti gadījumi katrā ziņā papildina pētnie

kiem jau zināmo pla�o bebra instinktuI amplitūdu. No otras puses, tie natu-, rālistam sola interesantu darba lauku,! vai nu pierādot, vai noraidot minētās hipotēzes. ,

Lai�oties laiviņā lejup pa bebru apdzīvotu upi, var redzēt bebru izkāp� �anas vietas. Vietās, kur bebrs rāpies vienu vai da�as reizes, nosliedēta zāle, turpretī vietās, kur tas noticis daudzkārt, pat vairākus gadus no vietas, krastā paliku�as labi iezīmētas takas vai dziļas vagas. Biezi apdzīvotās vietās, piemēram, Ventas lejtecē, �ādu taku ir daudz, attālums starp tām tikai da�i metri. ■ Uzskaitot apmetnes robe�ās eso�ās izkāp�anas vietas un takas, pēc attiecīgām tabulām var noteikt aptuvenu dzīvnieku skaitu apmetnē. Kūdrainās vietās iemītās takas, ja tās lieto daudzkārt, izskalojas arvien dziļākas. � rodas t. s. kanāli. Bie�i vien bebrs pats padziļina �os kanālus, bet izrakto kūdru izbīda krastā. Tādā kārtā ūdens, kas no ūdenstilpes ieplūdis kanālā, nevar aizplūst pa reljefa ieplakām. Kanālu dziļums sasniedz pusmetru un vairāk. Tie ved uz baro�anās vietām, kas atrodas tālāk no ūdenstilpes (parasti tās ir ap�u audzes uz minerālaug�ņu 3-

paugtiriņiem). Pa kanāliem var ērti aizpludināt nograuztos klucī�us un zariņus uz būvēm un barības krātuvēm. Kanālā bebrs ir praktiski pilnīgā dro�ībā no iespējamiem ienaidniekiem, glu�i tāpat kā upē vai savā dīķī.

Arī ūdenī, sevi�ķi mītnes tuvumā, bebrs peld pa vienām un tām pa�ām vietām. No bebra ka�oka izdalīju�ies gaisa pūslī�i, iesalstot ledū, veido raksturīgu zīmējumu (19. att ).

BARĪBA

Bebrs ir tipisks augēdājs, kaut gan ir gadījumi, kad tas kopā ar ūdensaugu lapām apēd arī sīkus dzīvniekus, galvenokārt kukaiņus un glieme�us. Tā kā bebrs barojas ar da�ādiem augiem, tad tas vienmēr ir nodro�ināts ar barību. Pec da�u pētnieku domām, bebrs barībā lielo no 200 līdz 300 augu sugām � galvenokārt kārklu, apsi, bērzu (areāla ziemeļu daļā). Ja iespējams izvēlēties, tad priek�roka tiek dota apsei. Lai gan bebrs visdro�āk jūtas ūdens tuvumā un visai reti attālinās no krasta vairāk par 50 metriem, tomēr, gribēdams pamieloties ar apsi, tas ir pieveicis pat 180 metru attālumu un stāvas (līdz 75�) nogāzes. Vispār attiecībā uz barību un baro�anās apstākļiem bebrs nav pārāk izvēlīgs. Da�us milimetrus resnus zariņus bebrs apēd ar visu koksni, bet sarepēju�o mizu barībā nelieto. No otras puses, literatūrā minēti arī vairāk par metru (uz celma) resni koki, ko bebri spēju�i pievārēt.

Ļoti lielā barībā lietojamo augu sugu da�ādība izskaidro bebra izpla-tibu visda�ādākajos ģeobotāniskajos un klimatiskajos apstākļos un niecīgās morfoloģiskās izmaiņas bebra ķermeņa uzbūvē, kas notiku�as daudzu miljonu gadu laikā, kā arī straujo teritoriju �apgū�anu� pēc reaklimatizācijas.

Vasarā bebrs barojas galvenokārt ar ūdens un krasta lakstaugiem, bet kokiem un krūmiem barībā gadījuma raksturs. Rudenī, ziemā un pavasarī pārsvarā tiek izmantoti koki un krūmi, ta�u vietās, kur pieejami niedru un citu ūdensaugu sakneņi, bebrs ēd arī tos.

Rudenī grauztos kokus un krūmus bebri nogremdē ūdenī pie ieejas mītnē. Krājumu apmēri visai da�ādi atkarībā no pieejamības, ģimenes lieluma un wl citiem apstākļiem, kuri pilnībā nav noskaidroti. L. Vilsons atradis apmetni, kur bebri sagādāju�i ap 90 kubikmetru blīvi sapītu zaru, kas nogremdēti un nostiprināti apmēram 3 m dziļā, straujā upē, turklāt tajā barības krājumu daļā, kas iesalusi ledū, novietoju�i alk�ņus, kurus parasti nemaz neēd. Pagaidām nav noskaidrots, kāpēc bebri da�kārt mēdz grauzt ozolus un skujkokus, tāpat ēst indīgus lakstaugus. Bebriem par attaisnojumu jāpiebilst, ka nograuzto kociņu diametrs vairumā gadījumu ir mazāks par 12 cm, tātad to me�saim-nieciskā nozīme visai niecīga. Da�kārt bebri ziemas krājumus nesagatavo nemaz, bet pārliek no niedru un citu ūdensaugu sakneņiem, tikai atku�ņa laikā nograu�ot pa krūmam vai kokam.

V. Kudrja�ovs Okas rezervātā novērojis, ka bebrs var pārtikt arī no barības, ko tas atrod ūdenstilpē, tomēr �ādos apstākļos tam nebūs daudz pēcnācēju un tiem būs grūtāk �izdzīvot.

Sevi�ķi interesanti �ajā sakarā atzīmēt, ka bebriem, kas apdzīvo Ro-nas deltu Francijā, praktiski nav pieejami barībā lietojami koki un krūmi un tie daudzu paaud�u laikā iztiek bez kokaugu barības. Francijas dienvidos, kur ūdeņi ziemu neaizsalst, bebriem, protams, nav arī nepiecie�amības sagatavot barības krājumus. Toties ir ziņas, ka dziedzeru kvalitāte �iem bebriem zemāka, to aromāts nepatīkams. з<

Ziņas par bebrsaimniecību mēs varam atrast jau vissenākajos dokumentos, kuri attiecas uz da�ādiem Eiropas un Āzijas novadiem. V. Skalons uzskata, ka Rietumsibīrijas tautām (hantiem-mansiem u. c.) bebrsaimnieciba bijusi viena no nozīmīgākajām nozarēm. �ādus uzskatus apliecina jau pieminētie arheoloģiskie izrakumi, folklora un seno valdnieku izdotie likumi, piemēram, Senās Krievzemes likumu krājumā (�Русская Правда�) bebrs pieminēts visai bie�i. Arī Lietuvas kņazistes 15. un 16. gadsimta dokumentos atrodami norādījumi par bebru izmanto�anu.

Viduslaiku Polijā lauku iedzīvotāju pienākums bijis saudzēt bebrus, pretējā gadījumā draudējis bargs sods. Skaidrs tomēr, ka sods nav bijis paredzēts par malu medniecību, jo tad 0 būtu pieminēti arī citi tikpat vērtīgi dzīvnieki, bet gan par sevi�ķi vajadzīgas un svarīgas saimniecības nozares grau�anu.

Senajā Krievzemē sods par bebra nozag�anu bijis 12 grivnu � tikpat, cik par cilvēka nogalinā�anu.

Me�a vai upes iecirkņi, kur dzīvoja bebri, bija stingri sadalīti. To apsaimniekoja t. s. oebrinieki � ļaudis, kas audzēja bebrus, ar �o nodarbo�anos pelnīdami sev iztiku, un Senajā Krievzemē izveidoja īpa�u privileģētu kārtu. Iecirkņos, kur robe�ojās kņazu īpa�umi, tika atļautas kopīgas medības, ta�u pastāvēja zināmi noteikumi un ierobe�ojumi, da�i medībām paredzēti rīki pavisam noliegti. Sevi�ķi stingri tika apsargāti lielkņazu īpa�umi. Bajāriem. kuri dzīvoja pie lielkņaza īpa�umu robe�ām, bija noliegts glabāt tiklus un turēt suņus.

Maz ticams, ka �īs pozitīvās tradīcijas būtu varēju�as pastāvēt arī pie mums, jo sākot ar 1561. gadu Latvijas teritorijas da�ādās da|as atradās praktiski nepārtrauktas karadarbības zonā.

Diem�ēl tatāru jūga laikā �ī stingrā aizsardzības sistēma tika sagrauta. Pa Krievzemi siroja tatāri � jasaka savācēji, kas ņēma visu, ko varēja paņemt. Tādējādi jau 16.�17. gadsimtā bebru Austrumeiropā bija palicis ļoti maz. Izņēmums bija varbūt tikai Baltkrievijas purvainie me�u masīvi un tiem līdzīgi novadi. Visai maz ziņu saglabājies par bebru medību gaitu un rīkiem.

Naturālists F. Kepens (1902.) par bebriem Baltijas guberņās raksta, ka vēl �ur tur pieliekamajos kambaros rūsē bebru lamatas, kas neap�aubāmi biju�as malu medību ierīces, jo jau senatnē bebru medības ar lamatām (gandrīz vai pats vienkār�ākais un dro�ākais medību veids) tika uzskatīts par sugas eksistenci apdraudo�ām un tāpēc jau 1635. gadā aizliegtas.

Medību rīku nosaukumi senajā krievu valodā, kuri kādreiz tiku�i pla�i lietoti, tagad jau sen aizmirsti un izskaidrojumi tiem, vismaz pagaidām, nav zināmi.

Vecajā pasaulē jau 18. gadsimta un 19. gadsimta mijā bebri bija praktiski iznīcināti. Var domāt, ka posto�ie viduslaiku kari sagrāva arī bebrinieku kārtu Eiropā. Paliku�i bez aizsardzības, bebri tika pakļauti ne�ēlīgai iznīcinā�anai. Par spīti senajām tradīcijām. kas lika rūpīgi sargāt �os dzīvniekus, me�os sabēgu�os iedzīvotājus uz to spieda kara obligātais pavadonis � bads.

Kādi tad bija bebru izzu�anas īstenie cēloņi? Pirmām kārtām, liekas, nebūtu pareizi runāt par tie�u, mērķtiecīgu iznīcinā�anas darbu. �āds apzīmējums gan pelnīti jālieto attiecībā uz klejotājbalo�iem un bizoniem Ziemeļamerikā, kurus ap�āva vienkār�i �sporta pēc�. To izdarīja cilvēki, kuru rīcībā bija iero�i, bet trūka sajēgas par to lieto�anas sekām.

Runājot par Eiropu, neap�aubāma nozīme �ajā procesā bija arī augo�ajam pieprasījumam pēc bebra dziedzeriem (sk. arī nodaļu �Bebri Latvijā�). Bebra dziedzeru cenas pieauga neticamos tempos � no 60 kapeikām par unci (ap 30 g) 1776. gadā līdz 40 rub|iem 19. gadsimta 40. gados, t. i., tie bija kļuvu�i dārgāki par zeltu. Ap 1900. gadu Ziemeļurālos laba bebrāda maksāja 20 rubļu sudrabā, bet no viena bebra iegūstamie dziedzeri � 340 rubļu. Skaidrs, ka �āds cenu pieaugums stimulēja bebru iegū�anu visiem līdzekļiem.

Ziemeļamerikā bebru iznīcinā�anu izraisīja galvenokārt modes veicinātais pieprasījums pēc bebrādām Eiropas ka�okādu tirgos. Kanādā no fak-torijām, ko dibināja galvenokārt tirdzniecībai ar bebrādām � Kvebekas (1604. g.) un Monreālas (1611. g.) � izauga lielas pilsētas. Viena pati tirdzniecības faktorija varēja gadā 4^ pārdot 20 000 bebrādu, bet visas kopā � divas tre�daļas no eksporta kopvērtības. Laikā no 1853. līdz 1877. gadam �Hudzona lī�a kompānija� tikai Londonas tirgum vien nosūtīja pāri par trīs miljoniem bebrādu.

Diem�ēl nevienam neienāca pat prātā, ka arī Kanādā un Ziemeļamerikā bebri varētu tikt iznīcināti. Ir saglabājusies liecība, ka septiņu traperu (ka�okādu mednieki, kas parasti medī ar slazdiem) grupa Arizonā no 1824. gada decembra vidus līdz 1825. gada marta beigām nomedījusi 450 bebru. Reiz kādā naktī 40 slazdos iekritu�i 36 bebri. Vienā braucienā �ī grupa ieguvusi tik daudz bebru, ka ādas vajadzējis vest astoņās pa pāriem sasietās laivās. 19. gadsimta vidū atsevi�ķu traperu ienākumi biju�i 50 000 dolāru sezonā.

Bet ādas, kas darīja medniekus bagātus, noveda pie bebru iznīcinā�anas lielākajā Ziemeļamerikas daļā. Līdz ar bebru izzu�anu sāka ciest zeme. Pazeminoties gruntsūdens līmenim, izsīka avoti. Miljoniem tonnu auglīgās augsnes virskārtas, ko bija aizturēju�i bebru dambji, aizskalojās jūrā.

20. gadsimta sākumā Kanādas bebrs bija saglabājies atsevi�ķās nepieejamās vietās, un lamatu lik�ana vairs nespēja nodro�ināt mednieka iztiku. Ziemeļamerikas zvērādu uzpircējs K. Kopers raksta, ka 1913. gadā viņ� divās nedēļās tikai vienā rajonā vien varējis iepirkt 500 bebrādu, bet 1930. gadā citai personai ilgākā laikā nav izdevies iepirkt pat pusi no �ī skaita.

Lūk, citāts no krievu rakstnieka Mihaila Pri�vina grāmatas �Gaismas pavasaris�: �Simttūksto� kvadrātjūd�u Ontario zemes tagad [20. gadsimta sākumā] bija paliku�as glu�i bez bebriem, un, ja �ur tur nesastaptu atstātās mājiņas, tad varētu domāt, viņi �ajā zemē nekad nebūtu pat dzīvoju�i. Ap divi tūksto�i jūd�u Pelēkā Pūce nobrauca kanu laiviņā pa zemi, kuru uzskatīja par bebru dzimteni, un atrada tikai �ur tur paliku�as kolonijas un izolētus vieniniekus.�

Austrumeiropā 18. gadsimtā, Rietumeiropā viduslaikos, bet Ziemeļamerikā tikai 19. gadsimta un 20. gadsimta mijā atbrīvojās bebra ekoloģiskā ni�a, viena no vislielākajām un nozīmīgākajām zicme|u puslodē. (Te jāpaskaidro, ka ekoloģijas � zinātnes par organisma un tā apkārtējās dzīvās un nedzīvās vides attiecībām � aizsākumi meklējami jau pirms 110 gadiem. Tās pamatlicējs vācu biologs Ernsts Hekelis izskaidrojis to kā zinā�anu summu, kas attiecas uz dabas ekonomiku. Izcilu ievērību �ī disciplīna ieguvusi pa�os pēdējos gadu desmitos, kad dzīves nepiecie�amība jau diktē savu kategorisko prasību: saglabāt un, ja vien vēl iespējams, katrā ziņā vairot dabas bagātības un ainavu krā�ņumu ne tikai savas, bet arī nākamo paaud�u vajadzībām.)

Ja laika gaitā izzūd vai tiek iznīcināta kāda dzīvnieku suga, to drīz vien aizstāj cita, ieņemot iepriek�ējās teritoriju un veicot tās pienākumus apkārtējā vidē. Kā mēdz teikt, daba necie� tuk�umu. Ta�u attiecībā uz bebriem viss izrādījās savādāk. Dabā nav dzīvnieku, kas spētu aktīvi aizturēt palu ūdeņus no straujas noplū�anas jūrā, saīsināt mazūdens periodu vasarā vai to pavisam novērst. Tāpat nav dzīvnieku, kuru meistarīgi uzbūvētie dambji veicinātu auglīgo sanesu uzkrā�anos. Sājā ziņā amerikāņu speciālisti vienu bebru dambi vidēji novērtēju�i ar 300 dolāriem. Izlīdzinātais upes plūdums un ūdens bagātinā�anās ar skābekli, kas notiek, ūdenim plūstot pāri un lēni sūcoties cauri dambjiem, krietni uzlabo dzīves apstākļus zivīm. Dīķi aug�pus bebra dambjiem nozīmīgi palielina ūdensputnu ligzdo�anas iespējas, dīķos uzturas arī abinieki.

V. Rezerfords, runājot par Kolo-rado bebriem, atzīmē, ka pīles apmetu�ās bebru dīķos un pilnīgi ignorēju�as pārējās ūdenstilpes. Bebru pastāvīgajās dzer�anas vietās nogāztās apses un kārkli, tāpat no mitruma 4

trūkuma pasargātie pastāvīgie lakstaugu krājumi piesaista pārnad�us un sīkos grauzējus, bet tie savukārt � plēsējus. Teikto shematiski ilustrē 20. attēls (pēc Hendersona ar papildinājumiem).

Jūd�ins Odums savā grāmatā �Ekoloģijas pamati�, kas izdota arī krievu valodā, raksta: �Iekarojis kontinentu [Ameriku], cilvēks pla�ās teritorijās gandrīz pilnīgi iznīcināja bebrus. Tomēr bebri atgriezās, sevi�ķi nomaļos lauksaimniecības rajonos, ko iedzīvotāji bija pametu�i sakarā ar pilsētu [..] attīstī�anos. Bebru dīķi ir loti derīgi dabas ainavas komponenti, jo tie

funkcionē kā ūdenstilpes, ir vērtīgi ugunsaizsardzības ziņā, tajos dzīvo zivis un ka�okzvēri.�

Bet tāpēc, ka bebru dambji pārpludina me�a nogabalus un lauksaimniecības zemes, bebrus pieskaita pie �kaitēkjiem�. Pirmajā mirklī viss liekas skaidrs: bebrs aizdambējis strautiņu vai grāvīti, ūdens līmenis pacēlies, applūdis me�s, slapjāka kļuvusi aizaugusī pļava (kura nav pļauta vairākus gadus pirms bebra ienāk�anas), aizsegtas drenu iztekas (kas par to, ka sistēma jau pirms bebru dambja uzcel�anas darbojās vāji). No tā tiek izdarīts secinājums � bebri ir galvenie kaitēkli, tiem savairojoties, nebūs vairs me�a (tas nekas, ka bebrs var applūdināt tikai zemās vietas, kur me�am lielāko liesu visai niecīga vērtība) utt., utt. Tad cilvēks nepārdomātā tieksmē pretoties uzbrukumam sāk postīt bebru dambjus. Ta�u pētnieki domā, ka pēk�ņa ūdens līmeņa kri�anās. kuras rezultātā pār�ūst augsne, nodara sevi�ķi lielu Jaunumu apkārtējiem augiem, jo to sakņu sistēma piemērojusies augstai mitruma pakāpei. Tā. piemēram, ASV pēc prēriju iestrādā�anas un me�a iznīcinā�anas priek�kalnes pazeminājās ūdens līmenis. Augsnes spēja uzsūkt un saglabāt ūdeni samazinājās, un, tā kā tai nebija aizsargājo�as augu segas, vēj� to aizpūta okeāna, �īs smil�u vētras draudēja iznīcināt visus iekoptos laukus. Par

spīti tam, privilēģiju iz�ķirt jautājumu, vai upei jābūt aizdambētai vai ne, nez kāpēc izmanto cilvēki, bet ne bebri.

Tomēr �Casloridae firma� Ziemeļu puslodes ūdeņus apsaimniekojusi desmitiem miljonu gadu un �Homo sapiens firmai� mantojumā atstājusi ideāli tīras saldūdens krātuves. No �ādas �firmas� būtu vērts pamācīties, katrā ziņā rūpīgi jāapsver labojumi precīzi noregulētajās iekārtās � bebru dambjos, jo �os labojumus parasti mēdz veikt lielā steigā, dzenoties pēc ap�aubāmas peļņas vai bēdīgas prioritātes dabas pārveido�anā.

Diem�ēl cilvēki tikai 20. gadsimtā sāka aptvert, ka dabas bagātību noplicinā�anu līdz�inējā neapdomīgajā kārtā vairs turpināt nedrīkst. Pa�laik pēc vairāk vai mazāk pilnīgas bebru iznīcinā�anas daudzās valstīs notiek mēģinājumi sugu atjaunot.

Pirmais zināmais mēģinājums ievest bebrus (to gan vēl nevar saukt par reaklimatizāciju) noticis ap 1600. gadu Vācijas ziemeļos. �lezvigas-Hol�tei-nas hercogs Johans Ādolfs atvedis no Vidusvācijas bebru ģimeni, lai pie savas pils izveidotu �o dzīvnieku koloniju. Ir zināms, ka mēģinājums izdevies, kaut gan par kolonijas pastāvē�anas ilgumu ziņu nav. Tāpat Bran-denburgas un Magdeburgas hercogistēs neilgi pēc 1700. gada arī tiku�i ievesti bebri. 19. gadsimta 30. gados Potsdamas hercogistē veiktie reakli-

matizācijas pasākumi izrādīju�ies neveiksmīgi tā vienkār�ā iemesla dē|, ka uz jauno dzīves vietu pārvietoti vienīgi tēviņi. Vācijas Federatīvajā Republikā pla�i reaklimatizācijas pasākumi īstenoti 1969. gadā Abcnsas � Ilmas � Donavas baseinā. Pēc avīzes �Badische ncuste Nachrichten� (1980. g. 27. martā) ziņām, bebru rcaklima-tizācija �ajā loti biezi apdzīvotajā zemē ar augsti attīstītu rūpniecību un lauksaimniecību turpinās. Vācijas Demokrātiskajā Republikā bebri saglabāju�ies Elbas vidustecē. 1971. gadā tur biju�i apmēram 410 dzīvnieki.

Polijas Tautas Republikā aborigē-nie bebri reģistrēti 11 vietās Bjalisto-kas vojevodistē, bet reaklimatizētie Kanādas bebri �etrās vielās Ol�tinas vojevodistē.

Zviedrijā aborigēno bebru nav kop� 1871. gada. Bebri, kas �odien apdzīvo �o zemi, ir laikposmā no 1922. gada līdz 1940. gadam ievesto 80 dzīvnieku pēcnācēji. To pirmdzimtene ir Norvēģija, tie pieder pie pasugas Castor fiber fiber.

Pēdējais bebrs Somijā iznīcināts 1868. gadā, tajā pa�ā gadā, kad izdots lēmums par bebru aizsardzību. No 1935. līdz 1936. gadam ievesti 19 bebri no Norvēģijas, bet 1937. gadā � 7 bebri no Kanādas. 1970. gadā bebru skaits Somijā tika vērtēts robe�ās no 1800 līdz 3200.

46 1974. gadā uzsākta Rietumeiropas

bebra (Castor albicus Matschie, 1907) pārvieto�ana no Ronas lejteces . Francijas dienvidos uz Luāras ieleju �īs zemes rietumos, pēc tam uz Bre-taņu, Savoju, Lorenu.

Pēc �urnāla �Wildlife� 1977. gada 11. numurā publicētajām ziņām, par bebru resursu atjauno�anu pēc se�iem gadsimtiem domā arī Anglijā.

Sevi�ķi pla�i bebru pārvieto�anas darbi tiek veikti Ziemeļamerikā. No lidma�īnām izmet konteinerus ar bebriem. Saskaroties ar zemi vai ūdeni, konteineri automātiski atveras. Uz 1000 km upju tīkla rēķina 300�400 bebru. Ekspluatāciju uzsāk pēc 4�5 gadiem.

Pa�laik vislielākie bebru resursi ir Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs. So teritoriju apdzīvo Kanādas bebra (Castor canadensis Kuhl, 1820) pasugas.

Visas sugas areāls sakrīt ar ap�u izplatību un stiepjas no Meksikas ziemeļiem līdz Makcnzi upes grīvai pie Zieme|u Ledus okeāna. Kalnos tā sastopama līdz 3,5 km virs jūras līmeņa. Kanādas bebri ievesti arī Somijas dienxidu da|ā un Polijā. No Somijas tie ieceļoju�i Karēlijas APSR dienvidos un Ļeņingradas apgabalā. Savukārt no turienes bebri pēdējos gados ievesti jeb reaklimatizēti arī Tālajos Austrumos un Kam�atkā. Speciālisti uzskata, ka �o novadu reljefa un klimatiskajām īpatnībām vislabāk

piemērots tie�i Kanādas bebrs. �iem bebriem daudz pla�āks apmatojuma krāsas diapazons, sastopami arī |oti gai�i un pat balti dzīvnieki.

Viens no svarīgākajiem noteikumiem, kas jāievēro, lai saglabātu izzūdo�ās dzīvnieku un augu sugas, ir saimnieciskās darbības nolieg�ana vai vismaz stingra ierobe�o�ana rezervātos. Teritorijas pakļautas stingrai administratīvai uzraudzībai un kontrolei, zinātnieki tur veic pētījumus, cen�as labot, cik nu vēl iespējams, pieļautās kļūdas un novērst turpmākās. Kādreiz pla�os novados iznīcinātās dzīvnieku sugas no jauna ieņem savus agrākos areālus. Veiksmīgu re-aklimatizācijas pasākumu rezultātā savās biju�ajās dzīves vietās atgriezies arī bebrs.

Daudzās Eiropas un Āzijas zemēs bebru praktiski nebija vairāk nekā divus gadsimtus. Sājā laikposmā apkārtējā vide krasi pārmainījās (lasi: pasliktinājās). Par spīti skeptiskajām prognozēm, bebru atgrie�anās tomēr notika, turklāt ļoti sekmīgi. Izrādās, ka bebrs ne tikai ātri piemērojas jaunajiem apstākļiem, bet atsāk ari pildīt savas funkcijas dabā, vai, kā saka biologi, no jauna ieņem savu ekoloģisko ni�u.

Sis process nebūt nav tik mierīgs. Bebra tieksmes regulēt ūdeņu noteci un pasargāt tos no nevēlamajām, pat Jaunajām aizaug�anas sekām nesaskan ar cilvēka interesēm, piemēram, ar vēlmi nosusināt pēc iespējas lielākas vienlaidus zemes platības, kas ne vienmēr ir attaisnojama.

Jaunajos apstākļos sevi�ķa uzmanība jāveltī vispusīgai bebra darbības izpētei. Tas nepiecie�ams, lai, mērķtiecīgi plānojot un vadot bebrsaimnie-cību, iespējami ātrāk un pilnīgāk izmantotu sugas pozitīvo ietekmi uz apkārtējo vidi un atjaunotu ienākumus no tautsaimniecībā sevi�ķi augsti vērtētās produkcijas.

Bebrsaimniecības speciālisti visā pasaulē vienprātīgi uzsver �ī grauzēja izcilo ieguldījumu saldūdens rezervju saglabā�anā un noteces regulē�anā, medību faunas un zivju bagātības palielinā�anā.

Jaunākie pētījumi jau pieminētajam pozitīvajam ieguldījumam ļauj pievienot vēl vienu � bebra darbu mazo ūdenstilpju pa�attīrī�anās jaudas kāpinā�anā jeb ūdeņu eitrofikācijas (bagātinā�anās ar barības vielām) kaitīgo izpausmju kavē�anā.

Jau pa�as piesardzīgākās prognozes ļauj domāt, ka bebra darbības saprātīga regulē�ana, liekot viņam apmesties un �strādāt� tur, kur �darbs� sevi�ķi nepiecie�ams, var krietni vien palīdzēt risināt mūsu visnozīmīgākā �izrakteņa� � tīra ūdens saglabā�anas problēmas.

1966. gadā bebru skaits visā PSRS teritorijā jau pārsniedz 50 tūksto�us.

Pēdējā, VI Vissavienības konference par bebru resursu racionālas plāno�anas principiem un izmanto�anas intensifikāciju notika 1980. gadā Voro-ņe�as rezervātā. Konferences rezolūcijā atzīmēts, ka bebrs Padomju Savienībā kļuvis par pilntiesīgu rūpnieciskās faunas sastāvdaļu. 17 gadu laikā (kop� 1963. gada) iegūts pāri par 60 tūksto�iem bebrādu un apmēram se�as tonnas bebra dziedzeru. No 1973. līdz 1980. gadam atķerti un pārvietoti pāri par 2000 dzīvnieku. Prognozes ir visai optimistiskas un nav vairs jābaidās, ka bebrs varētu iekļūt reto vai aizsargājamo dzīvnieku skaitā.

1923. gadā pēc profesora S. Og-ņeva un me�ziņa Spicina ierosmes tiek noorganizēts Voroņe�as bebru re-48 zervāts, kas drīz vien kļūst par vado�o zinātnisko centru �ajā nozare. 1925. gadā pie Berezinas upes nodibina Baltkrievijas bebru rezervātu, 1929. gadā � Hantu-Mansu nacionālajā apgabalā � Kondas�Sosvas sabuļu un bebru rezervātu. Te vielā citēt V. Skalona � ilggadīgā Kon-das�Sosvas rezervāta zinātniskā un praktiskā darba vadītāja � domas par bebra un visa, kas ar �o dzīvnieku saistīts, zinātniskās izpētes nozīmi tautsaimniecībā. Viņ� raksta: �[..] cilvēka interesi vienmēr saistīju�as dzīvnieku pasaules retās, izzūdo�ās sugas, it īpa�i tās, kas nesenā pagātnē biju�as pla�i izplatītas. Runājot par dzīvniekiem, kuriem bijusi ļoti liela saimnieciska nozīme un liela ietekme uz kultūras attīstību, ja ir pilnīgi acīmredzamas to iepriek�ējā areāla un saimnieciskās vērtības atjauno�anas iespējas, tad viss, kas attiecas uz �ādas dzīvnieku sugas vēstures un pa�reizējās eksistences izpēti, iegūst vitāli svarīgu nozīmi. �eit starp visām izzūdo�ām dzīvnieku sugām pirmo vietu neap�aubāmi ieņem bebrs.�

Baro�anās vleta kras|ā

�Pāli�

Dambis

..

Izsīkusī Vircava

ARHEOLOĢISKIE IZRAKUMI

Jaunā akmens laikmeta sākumā, piecus tūksto�us gadu pirms mūsu ēras, kad Latvijas teritorijā ienāca pirmie cilvēki, tur pletās biezi atlantiskā perioda me�i. Daudzo upju un ezeru ūdeņos bebriem bija teicami dzīves apstākļi, kuri saglabājās apmēram līdz mūsu ēras 16. gadsimtam. Tikai tad medījamo dzīvnieku skaitu aktīvi sāka ietekmēt cilvēka darbība.

Izrakumu materiālus apkopojis igauņu zoologs K. Pāvers savā 1965. gadā izdotajā monogrāfijā �Holocēna terioiaunas veido�anās un zīdītāju izmaiņas Baltijā�. Vissenākās bebru atliekas, kas atrastas arheoloģiskajos izrakumos, attiecināmas uz 7. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, t. s. holocēna jeb pēcledāja vidusposmu. So atlieku ir ļoti daudz, tāpēc var domāt, ka bebrs gandrīz visu pēcledāja laikposmu bijis viens no galvenajiem medību dzīvniekiem. Bebra kauli nelielā skaitā atrasti arī purvu, ezeru un upju nogulumos, tomēr galvenais izrakumu materiāls iegūts t s. kultūras slānī. No tā var secināt, ka jau 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras no nomedīto bebru ādām gatavots apģērbs, bet gaļā izlietota pārtikā. Da�ās apmetnēs bebru kaulu atrasts daudz vairāk nekā pārējo medījamo dzīvnieku kaulu. Tā, piemēram, Kau-lenkalna apmetnē pie Burtnieku ezera (2. g. tūkst, p. m. ē.) bebru kaulu ir 66,1%. Ta�u kopumā Latvijas aus-trumu daļā atradumu skaits ir samērā niecīgs (3.�6. vieta pārējo dzīvnieku vidū). K. Pāvers to izskaidro ar nepiemērotiem kaulu uzglabā�anās apstākļiem un ar pa�u dzīvnieku nevienmērīgu izplatību. Atrastie bebru kauli attiecas uz laikposmu no 2500. gada p. m. ē. (Mūkukalna apmetne) līdz mūsu ēras 1200. gadam (Daugmales apmetne); pēc kauliem var secināt, ka bebru skaits tolaik nav krasi svārstījies (21. att.).

To, ka bebri Latvijā kādreiz biju�i pla�i izplatīti, apliecina ap 70 vietvārdi, piemēram, Bebrene, Jaunbebri, Vecbebri, Babri, Bebrinka un citi. Acīmredzot to saimnieki un iedzīvotāji tā vai citādi biju�i saistīti ar bebr-saimniecību. Sastopami arī līdzīgi strautiņu, upī�u, pļavu utt. nosaukumi.

So vietvārdu izplatība uzsvērta arī da�os gadsimtu mijas literatūras avotos. Tā, ļoti interesantas ziņas atrodamas F. Kepena darbā �Par biju�o un pa�reizējo behra izplatību Krievijā� (1902. g.). Rakstot par bebru izplatību Vitebskas guberņā, viņ� atzīmē, ka sād�u, kuru nosaukums cēlies no vārda �bebrs�, visvairāk ir Daugavpils apriņķī � atzīmētas se�as. Savukārt K. Greve (1909. g.) starp citiem vietvārdiem piemin Audēju ielu Vecrīgā. 1392. gadā tā saukusies par ielu pret Bebru vārtiem, 1396. gadā� Bebru iela, 1404. gadā � Bebru vārtu iela, 1437. gadā � Bebru iela, bet no 1540. gada � Audēju iela. Sākotnējais nosaukums Beverstrate (lejas-vācu dialektā) laika gaitā asimilējies par Wewerstrate, vēlāk pārveidojies par Weberstratye jeb Audēju ielu.

Ar bebru saistīto vietvārdu izvietojums Latvijas teritorijā parādīts 22. attēlā.

Latvju dainu sējumos atrodam ap 40 dainu (kopā ar variantiem), kas liecina par bebra tie�o nozīmi latvju tautas saimniecībā un sadzīvē.

Tā, piemēram, bebra vērtību piemin �āda �etrrinde:

ūdri, bebri Daugavā Ledu vien bruk�ķināja, Mans jaunais bāleliņ� Saujā naudu �vadzināja.

Tautasdziesmās bebram piedēvētas daudzas izcilas īpa�ības, tai skaitā gudrība:

ūdris bebri izlamāja

Lēnajām kājiņām.

Lai jau bija lēnas kājas, Bet jau gudris padomiņ�.

Uzsvērtas arī bebra dzīves veida īpatnības:

ūdris bebri izlamāja Leinajām kājiņām. Tāds bij viens, tāds bij otris, Abi siekstu laipotāji.

Nav palikusi nepamanīta arī bebra prasme būvēt:

Atminiet, sve�i ļaudis, Kādu koku upe nes? O�a koku, kļava koku, ūdra, bebra cirtumiņu.

Par medību metodēm un kunga tiesībām uz ka�okādām vēstī �āda daina:

Ei, sunīti, leterīti, Kam noslīki ezerā, Ūdru, bebru meklēdams, Kungam tiesu maksādams?

4*

Dainu skaits, kurās pieminēti me�a dzīvnieki, pārsniedz divus tūksto�us (sk. R. Klaustiņa sakārtoto �Latvju tautas dainu� XII sējumu � reģistru). Lielākais īpatsvars tajās ir vilkam, dro�i vien negatīvās saimnieciskās nozīmes jeb �Jauno darbu� dēļ. Otro vietu ieņem cauna, neap�aubāmi populārākais ka�okzvērs arī mūsdienās. Bebrs un ūdrs �ajā grupējumā ir gandrīz vai pēdējie (23. att.). Par galvenajiem iemesliem tam, ka tautasdziesmās tik maz vietas bebriem, jāuzskata divi apstākļi. Viens no tiem � bebru medības bija mui�nieku pār-52 ziņā, otrs � tautas teicējiem dainu pierakstī�anas laikā varēja būt tikai fragmentāras atmiņas par bebriem.

Latvie�u tautas teikas un pasakas par bebru nestāsta. �Buramvārdos� pieminēts bebrukārkls (Solatium dulcamara), kas bie�i sastopams upju krastos.

K. Pāvers raksta, ka bebrs Baltiju apdzīvo no holocēna sākuma (t. i., pēc ledāja atkāp�anās); pirmatnējie cilvēki jau tolaik medīju�i �os dzīvnie-

kus. Ta�u bebru skaita krasa samazinā�anās sākās tikai ap mūsu ēras 1200. gadu. Tā saistīta ar pārāk intensīvām medībām. Nav noliedzama arī me�u izcir�anas un upju hidroloģiskā re�īma izmaiņu negatīvā nozīme.

Savukārt O. Lēvis 1878. gada un 1885. gada publikācijās raksta, ka vēl 1818. gadā neizglītotie zemnieki pārdevu�i Valkas aptiekai bebra dziedzerus par neticami zemām cenām, bet drīzumā apstākļi mainīju�ies, uzplaukusi malu medniecība. <Kas vien spēja apgādāt sev slazdus vai bisi, [..] devās uz Gauju. Grūti saprast, kāpēc priek�niecība neiejaucās �ādā nepiedienīgā rīcībā un neapturēja bezprātīgo un liktenīgo bebru izskau�anu. 12 gadu laikā bez �ēlastības tika iznīcināti arī pēdējie Vidzemes � bebri.� Beigās O. Lēvis izsaka da�us apsvērumus par Vidzemes bebru iznīcinā�anas cēloņiem: �pēc aptieku norēķinu grāmatās ierakstītajām bebra dziedzeru cenām uzmanīgs novērotājs jau 19. gadsimta sākumā varēja spriest par bebru skaita samazinā�anos un paredzēt to drīzu izmir�anu.� Vīlandes aptieka par unci (ap 30 g) bebra dziedzeru 1776. gadā maksāja 60 kapeikas, 1801. gadā 3 rubļus, bet 1830. gadā 14 rubļus, līdz beidzot unce ārzemju vai Sibīrijas bebra dziedzeru tika iepirkta par 40 rubļiem.

Naturālists F. Kepens 1902. gadā raksta, ka Valkas aptiekārs Rikers pēc divreizēja pārtraukuma pēdējos bebra dziedzeru pārus iepircis 1832. gadā no Stren�u pasta vedēja. Bebri (tātad vismaz divi) noķerti Gaujā ar slazdiem. Dziedzeri svēru�i pa 22 lotēm (lote�12,8 g). Par loti nācies samaksāt 15 rubjus, bet J818. gadā dziedzeri maksāju�i tikai 1 rubli par loti.

Latvijā starp dzīvajiem nav neviena, kas par bebru medībām varētu kaut ko pastāstīt, jo pats pēdējais Vidzemes bebrs nogalināts pagāju�ā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā (1871. vai 1873. gadā) Rauzas upītē pie Smiltenes (24. att.).

.

Pēc pēdējā bebra nogalinā�anas vairāk nekā pusgadsimta �o dzīvnieku mūsu republikas teritorijā nebija.

Lai bebrus no jaunā ieaudzētu (re-aklimatizētu) Latvijas ūdeņos, 1927. gada 30. augustā Irbes baseina Stendes upē ielaida divus pārus no Norvēģijas atvestu bebru. Sie bebri piederēju�i pie pasugas Castor fiber fiber; to ka�oks, cik zināms, ir bijis gai�brūns.

Ielai�anas vietā upe ir 5�10 m plata, 1�3 m dziļa, krastu augstums 2__8 m. Pēc bebru ielai�anas �ajā

vietā bija noliegts zvejot un pat staigāt gar krastu. Pirmā bebru sarga agronomijas studenta Zītara dienasgrāmata liecina, ka viens bebru pāris tūliņ pārcēlies ap 8 km uz leju pa upi. 11. septembrī tur atrada nobeigu�os mātīti. Konstatēja, ka tā � saslimusi jau dzimtenē. No Norvēģijas atsūtīja citu mātīti, un jaunā ģimene pārcēlās vēl uz leju pie �Kazragu� me�sargmājām (vēlāk tās pārdēvētas par �Bebriem�). Pavasarī bebriem jau bijis ģimenes pieaugums. Bebri labi iedzīvoju�ies un 1930. gada 1. jūlijā jau reģistrēti 13, bet 1933. gadā � 25 dzīvnieki.

Tā kā bebru reaklimatizācijas mēģinājums Stendes upē izrādījās visai sekmīgs, bebrus nolēma ieaudzēt arī Vidzemes upēs. 1935. gadā vienu pāri

Norvēģijas bebru ielaida Rauzas pietekā Lipsā (Rauza ietek Palsā, bet tā lejpus Vire�iem Gaujā). Bebriem uzcēla dambi, ta�u dzīvnieki to neatzina un pa�i uzbūvēja divus dambjus: vienu � mazāku, otru, kura garums 64 m, būvēja vairākus gadus.

1939. -gadā Kurzemē jau bija 60� 80 bebru, t. i., 12 gadu laikā to skaits palielinājās 15�20 rei�u; Vidzemē, pēc pētnieku domām, bija aptuveni 12 bebru. 1953. gadā republikā pavisam bija apmēram 74 bebri, tajā skaitā Gaujas baseinā pieci bebri.

1952. gada jūlijā no Voroņe�as rezervāta uz Latviju atveda piecus pārus melno Austrumeiropas bebru (tie pieder pie pasugas Castor fiber orien-toeuropaeus). To vietā Voroņe�as rezervāts saņēma Norvēģijas bebrus, kādu tur līdz �im nebija. Divus pārus atvesto bebru ielaida Abavas pietekā Krojē, vienu pāri � nelielajā Baņģavas upītē, kas caur Usmas ezeru savienojas ar Irbes pietekām Enguri un Stendi. Diem�ēl nesen noskaidrojies, ka Baņģavas upītes bebri kritu�i par upuri malu medniekiem. Divus pārus dzīvnieku ielaida Slocenes upē netālu no Kaņiera ezera. Arī �ie bebri jaunajās vietās iedzīvojās ātri, kaut gan �oreiz nekādas speciālas apsardzības nav bijis. Me�kopības studenta E. Zundes uzskaites materiāli liecina, ka 1964. gadā Slocenes baseinā biju�i 37, Abavas � 40, Irbes � 73 bebri;

pavisam republikā 150 bebru. Gaujas baseinā �ajā laikā bebru vairs nav; kā stāsta vietējie iedzīvotāji (A. Lācis no Gatartas �Gārņiem� � Palsas aug�tecē) pēdējie Palsas bebri kritu�i par upuri malu medniekiem jau ap 1953. gadu. 50. gadu vidū Daugavas baseinā, vēlāk arī Lielupes, Ventas un Bārtas baseinos ieceļoju�i bebri no Baltkrievijas un Lietuvas. 70. gadu otrajā )usē atsevi�ķas bebru apmetnes atrastas Veļikajas baseinā Zilupes un -udzas upēs. Sie bebri acīmredzot ece|oju�i no KPFSR.

1975. gadā uzsākta vietējo bebru atķer�ana no Abavas, Ventas un Slo-cenes upju baseiniem, lai pārvietotu tos uz Gaujas, Aiviekstes, Pērses baseiniem, Kricvupi, tāpat ari uz Liepā-jas rajona upēm un citur. Se�u gadu laikā (līdz 1980. gada rudenim) pārvietoti 118 vietējās izcelsmes bebri, kas jaunajās dzīves vietās, ar loti maz izņēmumiem, labi iedzīvoju�ies, aktīvi darbojas un veido jaunas apmetnes, da�kārt visai tālu no ielai�anas vietām.

Pa�reiz Latvijā izveidoju�ies septiņi da�ādas izcelsmes bebru teritoriālie grupējumi. Sākusies pirmā un otrā grupējuma, t. i� Irbes (C. f. fiber) un Ventas (C. f. orientoeuropaeus) bebru sajauk�anās ar C. f. belorussicus (25. att.). To veicina nosusinā�anas tīkls ūdens�ķirtnēs, kas, it sevi�ķi slapjās vasarās, stipri atvieglo jaunās bebru paaudzes pārvieto�anos. 1980. gada rudenī kopējo bebru skaitu republikā aptuveni vērtēja uz desmit tūksto�iem. Līdz�inējais bebru pieaugums vērtējams uz 25%. Teorētiski tas nozīmē, ka pa�laik �o dzīvnieku skaits ik piecos gados trīskār�ojas. Bebru pagaidām nav Salacas baseinā un upēs, kas ietek Rīgas jūras līcī ziemeļos no Gaujas.

Ar �o terminu jāsaprot tas maksimāun straumes ātrums. Pēc J. Djakova skalas, kas izstrādāta visai PSRS teritorijai, par vislabākajiem rādītājiem jāuzskata platums no 20 līdz 70 metriem, dziļums no 3 līdz 4 metriem, straumes ātrums līdz 0,1 metram sekundē.

lais vienas sugas īpatņu skaits, ko vide spēj uzturēt neierobe�oti ilgu laiku un kas neizraisa tajā neatgriezeniskas pārmaiņas. Protams, gadījumā ja runa ir par vairākām sugām ar kopīgu barības bāzi un konkurences attiecībām, jautājums kļūst sare�ģītāks.

Bebru izvietojumu teritorijā nosaka hidrogrāfiskais tīkls; tādā kārtā teritorijas bioloģiskā ietilpība praktiski reducējas tikai uz �o tīklu un tiem apstākļiem, kas bebru uzturē�anos te sekmē vai apgrūtina. Tie ir vispirms pati ūdenstilpe, tās platums, dziļums

Bebram nepiecie�amo barību nodro�ina akvatorija un 20 m platas joslas abos krastos. Normālos baro�anās apstākļos bebru apmetne vidēji ieņem ap kilometru garu upes iecirkni, bet plata ezera krastus � apmēram divu kilometru garumā.

Barības apstākļu raksturo�anā svarīgs ir tās daudzums aizņemtajā ūdenstilpes posma garumā. Labākie rādītāji, rēķinot kopā pa abiem upes krastiem, ir �ādi: ap�u un kārklu josla 300 metru un vairāk, hidrofilo jeb mitruma mīlētāju augu (niedru, vilkvālī�u u. c.) josla � 200 metru un vairāk, krasta zāļu josla� 300 metru un vairāk (uz 1 km garu upes posmu). Ūdensaugu daudzumu nosaka pēc aizņemtās akvatorijas platības. Bebri ar ūdensaugiem ir teicami apgādāti, ja platība pārsniedz 1500 m² jeb 30X X50 m lielu laukumu. Tas nozīmē, ka Ventā vai Gaujā bebru apmetni ar �o barības veidu nodro�ina viens lielāks atvars.

Tālāk bebriem nepiecie�amas iespējas pārdzīvot plūdus; �ajā laikā bebri paslēpjas me�ā vai zem atsevi�ķiem kokiem, vai paglābjas uz neapplūsto-

�iem pauguriņiem, un jo to vairāk un tie tuvāk pie upes, jo labāk. Labas glāb�anās iespējas nodro�ina arī tilti, laipas, zaru kaudzes vai speciāli uzbūvēti plostiņi. Teicami apstākli: ne-applūsto�ie pauguriņi� ne tālāk par 50 metriem no krasta, bet me�s ar uzpeldo�iem priek�metiem 10 metru attālumā.

Mītņu, vispirmām kārtām alu, izbū-vē�anas iespējas nosaka krasta ie�i, to nostiprinājums, augstums un slīpums. Vislabākie ir koku un krūmu saknēm nostiprināti kūdras, māla vai smil�māla krasti, kuru augstums pārsniedz divus metrus. Akmeņaini vai nenostiprinātas smilts krasti mītņu būvei nav piemēroti, tāpēc bebri no apme�anās �ādās vietās izvairās.

Beidzot, mūsdienās neviena dzīvnieku suga nevar izvairīties no cilvēka darbības negatīvās ietekmes, arī bebru apmetņu eksistence lielā mērā atkarīga no �ī tā sauktā antropogēnā faktora. Bebru apmetnei par teicamiem jāuzskata rezervāta apstākli, cilvēku dzīves vietām vajadzētu atrasties tā- I lāk par pieciem kilometriem, 20 metru i joslā gar krastu nedrīkstētu ganīt lo- j pus un p|aut zāli. Rezervātā atļautas t me�u kop�anas un cirtes, kas uzlabo j bebru dzīves apstākļus, bet zveja ar c tīkliem un murdiem noliegta. t

�ādos teicamos vai tiem tuvos dzī- s ves apstākļos, kurus var novērtēt ar i<

n 23�25 ballēm (1. bonitātc), vienā ki-

s lometrā teko�a ūdens vai �aura ezera , krasta līnijas un divos kilometros plata ezera krasta līnijas neierobe�otu laiku var dzīvot liela bebru ģimene, kurā vidēji rēķinām septiņus bebrus. Ja vērtējums ir 15�22 balles (2. bonitātc), tad var dzīvot 3�5 bebri, ja 8�14 balles (3. bonitāte), tad divi bebri. Vietās, kur nav triju no minētajiem priek�noteikumiem (vērtējums 5�7 balles), bebri dzīvot nevar.

Pēc 1974.�1976. gada baseinu bo-nitē�anas materiāliem, Latvijā 2% ūdenstilpju atbilst 1. bonitātei, 57% � 2. bonitātei, bet 41% � 3. bonitātei. Uzlūkojot par bebriem piemērotiem ūdeņus, kas tek caur me�iem, purviem un pārējām teritorijām ar zemu izmanto�anas intensitāti (t. i., aptuveni 40 000 km² jeb 61%), kopējā Latvijas teritorijas bioloģiskā ietilpība ir 96,8 tūksto�i, vai noapaļojot, 100 tūksto�i bebru jeb vidēji 2,5 bebri uz 100 ha �o zemju. Te gan tūlīt jāpiezīmē, ka jau �odien vietās, kur bebru biezība ir tuva minētajam rādītājam, to darbība izraisa konflikta situācijas, jo tiek applūdināts me�s, aizsprostotas meliorācijas sistēmas un bojātas ceļu caurtekas. �āds bebru daudzums teritorijā ir liela dabas bagātība, bet tā prasa arī intensīvu apsaimnieko�anu ar prāvu darbaspēka ieguldījumu.

Pieaudzis bebrs nebūt nav bezpalīdzīgs, it īpa�i ūdenī, un arī ārpus tā viņam bīstamas tikai da�as plēsēju sugas. Mūsu republikas apstākļos lielākais bebra ienaidnieks ir vilks. Jāpieņem, ka pēdējo Gaujas baseina bebru apmetņu iznīk�anā zināmā mērā vainojami vilki, kuri tolaik bija visai bie�i sastopami. Bebra attiecības ar ūdru mūsu apstākļos pagaidām nav pētītas. Abu �o dzīvnieku sugu pēdas novērotas Vesetā, Abavā un vēl citās vietās. Tikai par potenciālu ienaidnieku jāuzskata lūsis, kas, savairojoties lielākā skaitā, var nodarīt zaudējumus bebru apmetnēm. Tā kā ar vilkiem un lū�iem cīnās republikas mednieku saime, nav 'domājams, ka minētie plēsēji varētu jūtami ietekmēt bebru skaita dinamiku.

Bebru apmetņu rajonos uzturas aļņi, brie�i, stirnas un zaķi, kas barojas ar bebru nogāzto ap�u un blīgznu mizu. Latvijas apstākļos to var vērtēt arī pozitīvi, jo lielie pārnad�i tad retāk apmeklē citas me�audzes; palielinās medību saimniecības kopējā produkcija.

Ondatras tāpat kā bebri barojas ar ūdensaugiem un krastmalas zāļau-giem; savairojoties lielā skaitā, tās var kļūt bebriem par barības konkurentiem.

Ja ūdenstilpju tuvumā ganās lopi, tie noēd krasta zālaugus; var gadīties ari, ka tie sabradā bebru alas.

Kanādas bebra lielākais posts ir tu-larēmija, pret kuru Eirāzijas bebru sugas ir neuzņēmīgas. No parazītu izraisītām slimībām bebriem mūsu republikā konstatētas travasosioze un stihorhoze. Var domāt, ka �īs slimības biju�as par iemeslu ļoti lēnajam bebru skaita pieaugumam 40. un 50. gados. Jāpiezīmē, ka bebriem labvēlīgos apstākļos (teko�i ūdeņi, barības pārpilnība) �ie parazīti jūtamu ļaunumu nenodara.

Bebru reaklimatizācija, kaut ari �ajā ziņā vēl daudz ko varētu vēlēties (piemēram, vienmērīgs sadalījums teritorijā, aizņemti izmantoti kūdras, grants, saldūdens kaļķu karjeri, un citas nederīgas zemes) jau �odien jāuzskata par izcilu panākumu dabas aizsardzības un medību saimniecības jomā. �odien bebrs no kādreiz (laikposmā no pirmā reaklimatizācijas pasākuma 1927. gadā līdz 60. gadu sākumam) rūpīgi aizsargājama reta dzīvnieka kļuvis par mūsu republikas faunas sastāvdaļu. Vēl vairāk, bebrs kļuvis par ekonomiski visai nozīmīgu me-dību objektu, kas tautsaimniecībai jau 1980. gadā būtu spējis dot ap tūkstoti |oti augstvērtīgu ka�okādu, ap septiņām tonnām gar�īgas, labas ga|as un vismaz simts kilogramu bebra dziedzeru. Produkcijas vērtība ir ap 70 tūksto�i rub|u pa�reizējās sagādes cenās. No otras puses, resursu neeks-pluatē�ana, pēc speciālistu domām, valstij sagādā zaudējumus tikai sakarā ar neiekasētiem nodokļiem vien (no katras darba algas un operācijas, sākot ar bebra noķer�anu līdz gatavās produkcijas realizācijai, valsts iekasē nodok|us) 80 rubļu apmērā par katru neiegūto bebru.

Kamēr bebru biezība nav liela, �ie dzīvnieki izvēlas vispiemērotākās dzīves vietas mūsu republikas hidrogrāfiskajā tīklā, parasti tās, kur ūdens ir pietiekami dziļ� un nav vajadzīgi dambji un uzplūdinājumi. Tādos apstākļos bebru darbība nenonāk pretrunā ar tautsaimniecības interesēm un to klātbūtne bie�i vien nav pat pamanāma. Biezībai pieaugot, bebri ieceļo arvien sīkākās pietekās un meliorācijas grāvju sistēmās, kur to aktīvā darbība nodara tautsaimniecībai da�kārt pat jūtamus zaudējumus � applūst me�audzes un lauksaimniecības zemes, aizsprostojas caurtekas, tiek izrakņāti ce|a uzbērumi u. tml. No otras puses, tie�i �eit bebru darbība izrādās ļoti nozīmīga. 1979./80. gadā Rie�-upes aug�tecē lejpus Kabiles bebri, izēdot ūdensaugus, ūdeni uzduļķojot, bagātinot to ar skābekli un izstumjot krastā sērūdeņradi saturo�ās melnās dūņas, �īs mazās upes pa�attīrī�anās jaudu savas darbības iecirknī (ap 300 m garā posmā) palielināja apmēram 10 reizes. Visā upes posmā, līdz ietekai Ventā, saimniekoja kādas desmit bebru ģimenes. Lai gan Rie�upe tek caur lauksaimniecības zemēm un uzņem ar slāpekli un fosforu piesātinātus notekūdeņus no apkārtējiem laukiem, Ventā ieplūst praktiski tīrs ūdens.

ūdensaugu savairo�anās (eitrofikā-cijas) procesa regulē�ana pa�laik ir visaktuālākā limnoloģijas problēma daudzās intensīvas lauksaimniecības valstīs, kas savus neattīrītos vai nepietiekami attīrītos notekūdeņus ievada ūdenstilpēs (piemēram, ūdeņu attīrī�ana no t. s. izkliedētajiem piesārņotājiem ASV izmaksā 100�200 miljardus dolāru gadā). Upju pa�attīrī�anās jaudu visbie�āk palielina ar sedimen-tāciju (nosēdinā�anu) un da�ādiem buferdīķiem, kurus ierīko un apkalpo cilvēks. Rie�upes piemērs rāda, ka dabā jau pastāv ekoloģiskā metode, kas ir daudz efektīvāka � tā ir bebru aktīvā darbība dabā.

Lai izstrādātu bebru darbības sākotnējo ekonomisko pamatojumu, netālu no Kuldīgas 1979./80. gadā tika veikti pētījumi apmēram 10 000 ha platībā. Bebru biezība tur sasniedza 14�16 dzīvnieku uz 1000 ha jeb, pār-

Tēķinot uz visu republikas teritoriju, ap 100 000 dzīvnieku. Bebru darbība izraisīja me�u applū�anu, ceju un caurteku bojājumus. Applūdu�i pavisam 128 ha me�u ar 9000 kubikmetru koksnes, gan tūlīt piebilstot, ka me�s ir mazvērtīgs, dominē 3. un 4. bo-nitātcs bērzu audzes. No otras puses, dīķu kopplatība 86 ha, ūdenstilpju tilpums 0,5 miljoni kubikmetru. Salīdzinājumam izraudzītajā objektā pie Erberģes attiecīgie rādītāji bija �ādi: 8 bebri uz 1000 ha, 50 000 visā republikas teritorijā, me�u bojājumu praktiski nebija, ūdenstilpju tilpums pārsniedza 60 tūksto�us kubikmetru. Tālākajā darba gaitā � ekonomiska

5,6:1 jeb, rēķinot naudas izteiksmē uz visu republikas teritoriju 1980. gadā, attiecīgi 7,05 (Kuldīgā) un 1,25 miljoni rubļu (Erberģē) (pēc literatūras datiem, ūdens padeves palielinā�ana par 1 m³ Baltijas republikās maksā 25 kapeikas). Skaidrs, ka turpmāk jārēķinās ar saldūdens vērtības strauju pieaugumu, tātad attiecības rādītāja palielinā�anos par labu bebrsaimniecībai.

Vēl jāpiebilst, ka jau tā relatīvi niecīgo �pasīva� daļu (intensīvas saimniecības apstākļos ap 15%) var krietni samazināt, efektīvi kontrolējot bebru darbību. Vietās, kur bebru darbība nav vēlama, tie jāizķer vai ar vienkār�ām iekārtām jāpazemina uzstādinā-jumu līmenis. Tomēr tam jānotiek tā, lai nepiespiestu bebrus pārcelties uz vietām, kuras no cilvēka viedokļa ir vēl nepieņemamākas. Iekārtas, protams, sistemātiski jāpārbauda un bojājumi jānovēr�. Turklāt drenā�as sistēmām jau projektos jāparedz papildus nosēdakas, kurām jāaizkavē drenu izteku aizsērē�ana.

Bebra pozitīvās darbības nozīmi var palielināt, palīdzot bebriem pārvietoties uz izmantotiem kūdras, grants un saldūdens kaļķu karjeriem, kā arī papildinot barības bāzi ar kārklu un ap�u stādījumiem un regulējot dzīvnieku skaitu.

jos vērtējumos � nācās sastapties ar diezgan lielām grūtībām un konstatēt: sakarā ar to, ka nav izstrādāta metodoloģija dabas resursu novērtē�anai, aprēķiniem var būt tikai ilustratīvs raksturs. Un tomēr tie rāda, ka tādai bebrsaimniecībai kā Kuldīgas objektā, kur nepiecie�ama intensīva resursu apsaimnieko�ana un darbības kontrole, ir izteiktas priek�rocības pār Erberģes �ekstensīvās saimniecības� variantu, kaut Erberģē resursu izmanto�ana ierobe�ojas ar produkcijas ieguvi bez darba un līdzekļu ieguldījuma.

Ekonomiskā efekta potenciāla (lietots jēdziena �pelņa� vietā) attiecības :starp abiem �saimniecību tipiem� ir

Ieskatīsimies netālā nākotnē pēc gadiem divdesmit! Bebrs ieņēmis savas kādreizējās teritorijas un rosīgi apsaimnieko ūdens krājumus, izmanto krasta joslas augāju. Taisni �īs enerģijas rezerves visu bebra �prombūtnes� laiku bija izslēgtas no aprites. Bebrus atkal aprūpē bebrinieki, ļaudis, kas mīl dabu, kam patīk rīta un vakara stundās vērot me�a un upes dzīvi, kas nebaidās rudens vēju un lietus, ziemas sala un sniegputeņu. Tie ir cilvēki, kas savus jaunos pienākumus veic paralēli ikdienas darbam. Me�os vairs nav neaizņemtu, tuk�u ūdenstilpju, jo bebrinieki ieinteresēti iegūt pēc iespējas vairāk vērtīgās produkcijas.

Bebru dīķos uzkrātais ūdens darbojas ne tikai kā strautu un mazo upī�u tecējuma izlīdzinātājs, uzlabojot dzīves apstākļus zivīm un palielinot to krājumus. Ar dīķiem bebri regulē arī lielo upju tecējumu, samazina gultņu eroziju un piesārņojuma koncentrāciju. Neizsīksto�ie strauti ar bebru ierīkotajiem dīķiem ir dro�as pretuguns barjeras un ūdens ņem�anas vietas me�a ugunsgrēku dzē�anai. Pie tām atkal pulcējas visda�ādākie me�a iemītnieki, kuriem vienmēr nodro�ināts labs dzeramūdens un arī barība.

Bebru apmetnes redzamas arī tīrumu vidū, bie�i netālu no fermām un ciematiem. Tikai �eit bebri vairs nedzīvo savvaļā, bet stiepļu pinuma ie�ogojumos, da�kārt pat mākslīgi būvētās mītnēs. Barību bebriem piegādā, jo viņi �strādā�, rūpējas par notekūdeņu attīrī�anu, papildina speciālo attīrī�anas iekārtu funkcijas arī tādās vietās, kuru tuvumā nav �iem dzīvniekiem piemērotas barības Bebrs kļuvis arī par mājdzīvnieku. Pieradinātos bebrus, pēc Kanādas bebr-kopja R. Hod�sona domām, turēt fermās ir tikpat vienkār�i kā aitas vai cūkas, 62 turklāt daudz ienesīgāk.

Koljers E. TRIJATA CILKOTINAS ME�OS. R., Zinātne, 1974. 287 Ipp.

Lewis О. DIE WILDLEBENDEN BALTISCHEN SAUGETIERE. � In: Bal-tische Monatschrift. Bd. 32, S. 287�291.

Pri�vins M. GAISMAS PAVASARIS. R., LVI, 1957.

Акимушкин И. И. ИСЧЕЗАЮЩИЕ ЖИВОТНЫЕ. М., Знание, 1976. 96 с.

Дъяков Ю. В. БОБРЫ ЕВРОПЕЙСКОЙ ЧАСТИ СОВЕТСКОГО СОЮЗА? Смоленск, Московский рабочий, 1975. 480 с.

Лавров Л. С. БОБРЫ ПАЛЕОАРКТИКИ. Воронеж, изд-во Воронежского университета, 1981. 272 с.

Одум Ю. ОСНОВЫ ЭКОЛОГИИ. М., Мир, 1975. 740 с.

Паавер К. Л. ФОРМИРОВАНИЕ ТЕРИОФАУНЫ И ИЗМЕНЧИВОСТЬ МЛЕКОПИТАЮЩИХ ПРИБАЛТИКИ В ГОЛОЦЕНЕ. Тарту, 1965, т.5. 494 с.

ТРУДЫ ВОРОНЕЖСКОГО ГОСУДАРСТВЕННОГО УНИВЕРСИТЕТА. Воронеж, 1975, вып. 21, т. 1. 240 с. Воронеж, 1976, вып. 21, т. 2. 224 с.

AUTORA PRIEK�VĀRDS 5

CILVĒKS UN APKĀRTĒJA VIDE

7

BEBRS SENA CILVĒKA

SKATĪJUMA

9

BEBRI UN CIVILIZĀCIJA

11

SIE FANTASTISKIE BEBRI

12

BEBRU DZIMTAS EVOLŪCIJA

15

BEBRU BIOLOĢIJA

18

Vairo�anās

25

Bebru būves

27

Izkāp�anas vietas, takas un kanāli

37

Barība

38

PAR BEBRU MEDĪBĀM UN SUGAS IZNICINĀ�ANU 40

BEBRU REAKLIMATIZACIJA

43

BEBRI UN BEBRSAIMNIECĪBA

PADOMJU SAVIENĪBA

48

BEBRI LATVIJA 49

Arheoloģiskie izrakumi

49

Vietvārdi

50

Folklora

50

Bebru izzu�ana un tās cēloņi

52

Reaklimatizācija

55

Teritorijas bioloģiskā ietilpība

57

Ienaidnieki, konkurenti un slimības 59

Bebru darbības īpatnības mūsu republikā 59

NOBEIGUMA VIETA

62

!

I

Мартынъш Мартынович Ба.юдис

БОБР � ИНЖЕНЕР ПРИРОДЫ (Латвийское общество охраны природы и памятников. Институт биологии АН ЛагвССР)

Серия �Природа и мы� Издательство �Зинатне� Рига 1932 На латышском ягыке

Mārtiņi Balodis

DABAS IN�ENIERIS BEBRS

Redaktore V. Stabutniece

Mākslinieciskais redaktors G. Krutojs Tehniskā redaktore 1 Zaļaiskalne Korektore L. Vancāne

И Б № 1038

Nodota salik�anai 16. 03. 82. Parakstīta iespie�anai 30. 07. 82. JT 10284. Formāts G0X70/1G. Tipugr. papīrs Nr. 1. Literatūras garnitūra. Augstspiedes tehnika. 4.0 fiz. it spiedi ; 3,12 uzsk. iespiedi.; 3,01 izdevn. I. Metiens 20 000 eks. Pasūt. Nr. 874. Maksā 30 k. Izdevniecība �Zinātne�, 226018 Rīgā. Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas ra�o�anas apvienībā �Poligrāfists�. 226030 Riga. Gorkija ielā 6.